Samanta Šenona

Sapņu staigātāja

SAMANTA ŠENONA (1991) ir dzimusi Londonā, studējusi angļu valodu un literatūru Oksfordā. “Sapņu staigātāja” ir rakstnieces pirmais romāns, kurš izpelnījies plašu popularitāti lasītāji un kritika to salīdzinagan ar Harija Potera piedzīvojumu sēriju, gan triloģiju “Bada spēles”. Romāna izdošanas tiesības ir pārdotas vairāk nekā 20 valstīs.

“Žilbinoši gudrs, asprātīgs un valdzinošs romāns par neparastu drosmi, pašaizliedzību, mīlestību un brīvības meklējumiem. ”

Booklist

“Samanta Šenona ir radījusi plaši sazarotu, mītisku stāstu par jaunu pasauli. Mums nebija ne vismazāko šaubu, ka grāmatai ir pasaules mēroga potenciāls. ”

Rahele Manheimera, Bloomsbury redaktore

Žilbinoši gudrs, asprātīgs un valdzinošs romāns par nepa­rastu drosmi, pašaizliedzību, transcendentālu mīlestību un brīvības meklējumiem… Pirmā grāmata vairāku romānu ciklā, ko iecerējusi jauna, lieliska rakstniece.

Booklist

Grāmatā saskatāma gan Dž. Orvela politiskā tirānija, gan Dž. R. R. Tolkīna bukoliskā mītrade.

USA Today

Grāmatā “Sapņu staigātāja” attēlota nākotnes pagrīdes pasaule, kurā mīt gaišreģi; daļēji tā ir fantāzija, daļēji distopija, un viscaur apburoši intriģējošs romāns. Šī ir nepār­redzami plaša pasaule ar tolkīniskiem pielikumiem, kartēm, vārdnīcu utt.

Vogue

“Bada spēļu” noskaņa un šis tas no “Greja nokrāsām”.

Vanity Fair

Aizmirstiet visu savu neticību un aizspriedumus un iegrimstiet šajā brīnišķīgajā, episkajā fantāzijas grāvējā… Dāsni, uzbudinoši, iztēles bagāti… Kur ir turpinājums?

The Times

Saskaņā ar darbu “Par pretdahiskuma lietderīgumu”

.

Man patīk iztēloties, ka sākumā mūsu bija vairāk. Daudz jau droši vien ne. Bet vairāk nekā tagad.

Mēs esam pasaules nepieņemtais mazākums. Ja nu vienīgi mūs pieņem kā fantastikas elementus bet arī tad esam melnajā sarakstā. Mēs izskatāmies tādi paši kā visi citi. Dažreiz rīkojamies tāpat kā visi citi. Daudzējādā ziņā mēs esam gluži kā visi citi. Mēs esam visur, mēs mītam ikkatrā ielā. Mēs dzīvojam dzīvi, ko jūs uzskatītu par gluži normālu, ja vien pārāk cieši nepētītu.

Ne visi no mums zina, kas viņi tādi ir. Daži nomirst, tā arī to neuzzinājuši. Daži zina, un mūs nekad nenotver. Bet mēs esam.

Ticiet man!

Tajā Londonas daļā, ko kādreiz dēvēja par Islingtonu, es biju mitusi kopš astoņu gadu vecuma. Mācījos meiteņu pri­vātskolā un katru dienu pulksten četros devos uz darbu. Tas bija 2056. gadā. Jeb 127. S. ē. pēc Saionas kalendāra. No jau­niešiem toreiz sagaidīja, ka viņi paši, kā nu mācēs, nopelnīs sev iztiku; parasti pelnīšana notika aiz tādas vai citādas letes. Pakalpojumu sniegšanas industrijā bija pulka darbavietu.

Mans tēvs domāja, ka dzīvoju vienkāršu dzīvi, uzskatīja, ka esmu gudra, bet pieticīga un apmierinos ar tādu darbu, kādu nu dzīve man piespēlē.

Mans tēvs kļūdījās kā jau parasti.

Kopš sešpadsmit gadu vecuma es strādāju Saionas Londo­nas -jeb, kā mēs to ielās dēvējām, SaiLo nelegālajā pagrīdē. Es tur darbojos kopā ar citiem cietsirdīgās bandās apvieno­tiem reģiem, un ikviens no viņiem bija gatavs nolīdzināt ar zemi citus, lai tikai pats izdzīvotu. Šīs bandas piederēja sin­dikātam, kas bija izpleties visā citadelē un ko vadīja tā sauk­tais Pagrīdes kungs. Tā kā bijām nostumti pašā sabiedrības malā, mēs bijām spiesti kļūt par noziedzniekiem, lai tiktu pie labākas dzīves. Tāpēc naids pret mums kļuva vēl spīvāks. Mēs padarījām nostāstus par īstenību.

Man šajā haosā bija pašai sava maza vietiņa. Biju kāda reģukunga aizbilstamā viņa favorīte. Mans priekšnieks bija vīrs, vārdā Džeksons Hols, par 1-4 sektoru atbildīgais reģukungs. Viņa tiešā pakļautībā strādājām seši. Mēs sevi dēvējām par Septiņiem Zīmogiem.

Tēvam par to visu stāstīt nedrīkstēju. Viņš domāja, ka esmu izpalīdze kādā skābekļa bārā tāda nodarbe bija slikti apmaksāta, taču legāla. Sameloties bija vienkārši. Tēvs nesa­prastu, ja es izstāstītu, kāpēc pavadu laiku kopā ar noziedz­niekiem. Viņš nezināja, ka es viņu vidū iederos. Ka mana vieta drīzāk ir tur, nevis pie viņa.

Todien, kad visa mana dzīve mainījās, man bija deviņ­padsmit gadu. Tolaik mans vārds ielās jau bija pazīstams. Pēc smagas darba nedēļas melnajā tirgū biju ieplānojusi pavadīt nedēļas nogali kopā ar tēvu. Džeksam nepielēca, kāpēc man vispār vajadzīgas brīvdienas, jo viņa skatījumā ārpus sindi­kātā nekas neeksistēja; bet viņam jau nebija ģimenes tā kā man. Katrā ziņā nebija dzīvu radinieku. Bet man, kaut ari ar tēvu nekad nebijām bijuši tuvi, vienalga šķita, ka saikni vajadzētu saglabāt. Palaikam paēst kopā vakariņas, savureiz sazvanīties, pasniegt pa kādai dāvanai Novembra svētkos. Vienīgā neērtība bija nebeidzamā jautājumu straume. Kur strādāju? Ar ko draudzējos? Kur dzīvoju?

Es nedrīkstēju atbildēt. Patiesība bija bīstama. Ja tēvs zinātu, ko īstenībā daru, iespējams, pats mani aizsūtītu uz Tauerhilu. Varbūt vajadzēja izstāstīt patiesību. Varbūt tā būtu viņu nogalinājusi. Jebkurā gadījumā es nenožēloju pievieno­šanos sindikātam. Mans darbs nebija godīgs, taču ienesa labu naudu. Un, kā allaž sacīja Džekss, labāk būt noziedzniekam nekā atstiept kājas.

Todien lija. Bija mana pēdējā darbadiena.

Dzīvības nodrošināšanas sistēma fiksēja organisma svarī­gākos rādītājus. Es izskatījos mirusi un savā ziņā tāda arī biju: mans gars bija daļēji atvienots no ķermeņa. Tas bija nozie­gums, par kuru man draudēja karātavas.

Es teicu, ka strādāju sindikātā. Ļaujiet man paskaidrot. Es biju tāda kā hakere. Ne gluži domu lasītāja-, drīzāk kas līdzīgs prātu radaram, kas darbojas uz viena viļņa ar ēterā notiekošo. Es spēju sajust svešu sapņavu nianses un klaiņojošus garus. To, kas atradās ārpus manis. To, ko parasts reģis nejustu.

Džekss mani izmantoja kā novērošanas instrumentu. Mans pienākums bija uzraudzīt ētera aktivitātes viņa sek­torā. Bieži vien man lika pārbaudīt citus reģus, paraudzīt, vai tie kaut ko neslēpj. Sākumā bija runa tikai par cilvēkiem vienā istabā ar mani tādiem, ko varēju redzēt un dzirdēt, un sataustīt, taču jau drīz priekšnieks apķēra, ka varu ko vai­rāk. Es spēju sajust citur notiekošo: reģi, kas iet pa ielu, garus, kas pulcējas Gārdenā. Ja vien man bija dzīvības nodrošināša­nas sistēma, es varēju izpētīt ēteru jūdzes rādiusā no Sevendaialsas ielu krustojuma. Tāpēc ikreiz, kad Džeksonam savajadzējās kādas tenkas par 1-4 notiekošo, viņš, skaidrs kā diena, izsauca jūsu uzticamo draudzeni. Priekšnieks apgalvoja, ka man piemīt potenciāls iet vēl tālāk, bet Niks liedzās ļaut to pamēģināt. Mēs nezinājām, kas ar mani tad varētu notikt.

Gaišredzība, protams, vispār bija aizliegta, bet tāda gaiš­redzība, kas ienesa naudu, tika uzlūkota par vislielāko grēku. Tās apzīmēšanai bija īpašs termins: reģu noziegums. Tā dēvēja saziņu ar garu pasauli, īpaši finansiāla labuma gūšanas no­lūkos. Sindikāts balstījās tieši uz šādiem noziegumiem.

Tie, kas netika nevienā bandā, visai bieži nodarbojās ar gaišredzību, par to saņemot skaidru naudu. Mēs to saucām par mangošanu. Saiona to dēvēja par nodevību. Nāvessodu, kas oficiāli pienācās par šādiem noziegumiem, izpildīja, vai­nīgo nosmacējot ar slāpekli. Preparātu pārdeva ar zīmolu NiteKind, ko dēvēja par naitkaindu. Es vēl atminos avīžu virs­rakstus: SODS BEZ SĀPĒM SAIONAS JAUNĀKAIS BRĪNUMS. Runāja, ka sajūtas līdzinoties tām, kādas rodas, kad dodies pie miera vai ieņem tableti. Par valsts nodevību vainīgos mēdza ari publiski pakārt un savureiz paspīdzināt.

Es biju valsts nodevēja jau tāpēc vien, ka elpoju.

Bet atgriezīsimies pie tās dienas. Džeksons bija mani pie­slēdzis pie dzīvības nodrošināšanas sistēmas un aizsūtījis izlūkot sektoru. Es sekoju kādam tuvīnam prātam, kas bieži vien iegriezās 4. sektorā. Biju nopūlējusies ieraudzīt izseko­jamā gaišreģa atmiņas, bet tas nez kāpēc nekādi negribēja izdoties. Viņa sapņava nelīdzinājās nekam, ar ko biju saskā­rusies. Pat Džeksam trūka padoma. Sapņavu sedza tik daudz aizsardzības mehānismu kārtu, ka varētu domāt tās īpaš­niekam ir vairāki tūkstoši gadu; bet tā jau nevarēja būt. Tur slēpās kas cits.

Džeksam bija aizdomu pilna daba. Pēc tiesas un taisnības gaišreģim, kas pirmo reizi ienācis viņa sektorā, četrdesmit astoņu stundu laikā vajadzētu pieteikties pašam. Priekšnieks sprieda, ka te noteikti esot darīšana ar citu bandu, tomēr nevienai no 1-4 sastopamajām nebija tādas pieredzes, lai blo­ķētu manu izlūkošanu. Neviens nezināja, ka es kaut ko tādu spēju. Izsekojamais nebija apkaimes otrās lielākās bandas aizbildnis Dīdions Veits. Un arī nebija neviens no badīgajiem mangotājiem, kas bieži apgrozījās Sevendaialsā. Tas nebija arī neviens no sīkākajiem reģukungiem, kas specializējās ētera zādzībās. Tas bija kaut kas cits.

Man garām, tumsā sudrabaini uzplaiksnot, slīdēja sim­tiem prātu. Tie kustējās pa ielām tikpat žigli kā to īpašnieki. Es tos nepazinu. Viņu sejas neredzēju, tikai pašas prātu malas.

Nu es vairs nebiju Sevendaialsā. Bija nojauta, ka atrodos kaut kur tālāk uz ziemeļiem, tomēr nespēju saprast, kur tieši. Sekoju pazīstamajai briesmu nojausmai. Svešinieka prāts bija tepat tuvumā. Tas vilka mani tālāk ēterā kā malduguns, un šaudīdamies te pārlēca pāri citiem prātiem, te paspruka zem tiem. Tas kustējās ātri, it kā svešinieks mani sajustu. It kā viņš censtos bēgt.

Man nevajadzētu sekot tai gaismai. Nezināju, kurp tā mani aizvedīs, un jau tagad biju par daudz attālinājusies no Sevendaialsas.

Džeksons tev lika viņu atrast. Doma bija tāla. Viris dusmo­sies. Es devos tālāk, kustēdamās straujāk, nekā to jebkad spētu savā ķermenī. Pavilku pinekļus, kas kavēja manā fiziskās atra­šanās vietā. Tagad es šo prātu uztvēru. Tas nebija sudrabains kā citi, nē šis bija tumšs un auksts, ledus un akmens prāts. Es šāvos klāt. Viņš bija tik, tik tuvu… Tagad nevarēju viņu pazaudēt…

Ēters ap mani ietrisuļojās, un jau pēc viena sirdspuksta svešinieks bija prom. Viņa prāts atkal bija neaizsniedzams.

Kāds purināja manu ķermeni.

Mana sudraba saite savienojums starp manu miesu un garu bija ārkārtīgi jutīga. Tieši tāpēc es spēju jau pa gabalu sajust sapņavas. Ar saites palīdzību es arī varēju ielēkt atpa­kaļ savā čaulā. Kad atvēru acis, Danī vicināja man pie sejas lukturīti. Zīlītes reaģē, viņa pie sevis noteica. Labi.

Danika. Mūsu vietējais ģēnijs; vienīgais, ar ko viņa inte­lektuāli nespēja mēroties, bija Džekss. Danī bija trīs gadus vecāka par mani un bija tikpat nepārspējami šarmanta un iejūtīga kā negaidīts pliķis sejā. Kad meiteni nolīga, Niks sacīja, ka viņa esot sociopāte [1] . Džekss apgalvoja, ka viņai vien­kārši esot tāda personība.

-                Labrītiņ rītiņā, Sapņotāj! Viņa iepliķēja manu vaigu.

-    Laipni lūgta atpakaļ realitātē.

Vaigs sūrstēja; tā bija laba, kaut ari nepatīkama zīme. Pasniedzos augšup, lai atraisītu skābekļa masku.

Pamazām skaidri saskatīju mūsu midzeņa tumši spīguļo­jošās aprises. Džeksa miteklis bija slepena kontrabandas krā­tuve: te biezi noputējušos plauktos vienkopus rindojās gan aizliegtās filmas, gan mūzikas ieraksti, gan grāmatas. Tur bija vesels krājums par peniju dabūjamu šausmu gabalu, kādus nedēļas nogalē varēja paķert Gārdenā, un drukātu pamfletu burtnīciņu. Šī bija vienīgā vieta pasaulē, kur es varēju lasīt un skatīties, un darīt visu, ko vien gribas.

-    Tev nevajadzētu mani tā modināt, es aizrādīju. Danika zināja noteikumus. Cik ilgi es tur sabiju?

-    Kur?

-     Un kā tu domā?

Danī uzsita knipi. Ā, pareizi. Nu protams ēterā. Pie­dod! Es nepiefiksēju.

Diez vai. Danī vienmēr visam seko.

Ieskatījos ierīces zilajā Nixie hronometrā. To Danī pati izgatavoja. Viņa to dēvēja par Mirušo Reģu Stiprināšanas Sistēmu jeb MRS2 . Sistēma uzraudzīja un kontrolēja dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas tad, kad iztaustīju ēteru lielā attā­lumā. Ieraugot ciparus, man nodrebēja sirds.

-    Piecdesmit septiņas minūtes. Paberzēju deniņus. Tu man ļāvi stundu palikt ēterā?

-     Varbūt.

-     Veselu stundu?

-    Rīkojums ir rīkojums. Džekss teica, ka gribot, lai tu līdz krēslai uzlauz to noslēpumaino prātu. Vai tu to izdarīji?

-     Mēģināju.

-    Tātad izgāzies. Nekāda bonusa nebūs. Meitene iemal­koja savu espreso. Joprojām nespēju noticēt, ka izlaidi no rokām Annu Neilori.

Dani jau nebūtu Dani, ja to nepieminētu. Pirms dažām dienām mani aizsūtīja uz izsoļu namu, lai atgūtu kādu garu, kas pēc taisnības piederēja Džeksam: slaveno Feringdonas spoku Annu Neilori. Mani pārsolīja.

-    Neilori mēs tāpat nebūtu dabūjuši, es atcirtu. Dldions nemūžam neļautu āmuriņam krist. Ne jau pēc tā, kas notika pagājušo reizi.

-    Kā teiksi. Nemaz nezinu, ko Džekss vispār būtu iesācis ar poltergeistu. Dani pavērās mani. Viņš teicās tev iedevis brīvu nedēļas nogali. Kā tev tas izdevās?

-     Psiholoģiski iemesli.

-     Ko tas nozīmē?

-    Tas nozīmē, ka tu un tavas uzpariktes beidz manus nervus.

Meitene meta man ar tukšo tasīti. Es par tevi rūpējos,

paklīdene tāda! Manas uzpariktes nedarbojas pašas no sevis. Es varētu ņemt un iziet pusdienas pārtraukumā un ļaut tavām nožēlojamajām smadzenēm vienkārši sačervelēties.

-    Tās varēja sačervelēties.

-    Ņaudi vien. Tu zini kārtību: Džekss dod rīkojumu, mēs klausām un dabūjam skanošo. Ja tev tas nepatīk, ej strādāt pie Hektora.

Dots pret dotu.

Dani nošņaukājās un pasniedza manus nodriskātos ādas zābakus. Uzāvu tos kājās. Kur visi ir?

-     Ellza guļ. Viņai gadījās epizode.

Jēdziens epizode tika izmantots tikai tad, kad kādam bija gadījusies gandrīz nāvējoša sadursme ar gariem. Elīzas gadī­jumā tas nozīmētu, ka viņā kāds bija iemiesojies neaicināts. Pametu acis uz viņas gleznošanas istabas durvīm. Vai ar Elīzu viss kārtībā?

-     Gan izgulēsies, un būs labi.

-     Niks, jādomā, viņu apskatīja.

-    Es viņam zvanīju. Viņi ar Džeksu vēl ir Chat’s. Niks teica, ka pussešos aizvedīšot tevi pie tēta.

Chateline’s bija viena no ļoti nedaudzajām vietām, kur varējām paēst ārpus midzeņa; tas bija lielisks grilbārs Nīlsjārdā. īpašniekam ar mums bija vienošanās: mēs viņam devām labas dzeramnaudas, bet viņš neteica Sardzei, kas mēs tādi esam. Šīs dzeramnaudas izmaksāja sālītāk par pašu mal­tīti, bet ārpus midzeņa pavadīts vakars bija tā vērts.

-    Tātad viņš kavējas, es secināju.

-    Droši vien viņu aizkavēja.

Danī pasniedzās pēc telefona. Nepūlies. Sabāzu matus cepurē. Es negribētu traucēt viņu čubināšanos.

-    Tu nevari braukt ar vilcienu.

-    Vispār varu gan.

-    Tu ņemsi nelabu galu.

-    Gan būs labi. Līnija nav pārbaudīta jau vairākas nedē­ļas. Es piecēlos kājās. Vai pirmdien paēdīsim brokastis?

-    Varbūt. Varētu zvēram palikt parādā kādas virsstun­das. Viņa uzmeta skatienu pulkstenim. Bet labāk ej. Ir jau gandrīz seši.

Danī bija taisnība. Man bija mazāk nekā desmit minūtes laika, lai nokļūtu stacijā. Paķēru jaku un metos uz durvīm, žigli uzsaucot garam stūrī: Sveiks, Pīterl Uzrunātais par atbildi iemirdzējās ar maigu, garlaikotu spīdumu. Dzirksteli es neredzēju, bet sajutu. Pīters atkal bija iekritis depresijā. Dažreiz viņš pārāk ņēma pie sirds to, ka ir miris.

Saskarsme ar gariem notika pēc zināmas shēmas vismaz mūsu sektorā. Piemēram, Pīters viens no mūsu palīgiem jeb, ja gribat tehnisko apzīmējumu, mūzām. Elīza ļāva viņam sevī iemiesoties uz aptuveni trim stundām dienā, un šajā laikā viņa uzgleznoja meistardarbu. Kad tas bija gatavs, es devos uz Gārdenu un paslepšus pārdevu gleznu kādam neuzmanī­gam mākslas kolekcionāram. Bet ņemiet vērā, ka Pīters bija temperamentīgs. Dažreiz aizritēja vairāki mēneši, līdz tikām pie kādas bildes.

Tādā midzenī kā mūsējais nebija vietas ētikai. Tā notiek, ja mazākumu iedzen pagrīdē. Tā notiek, kad pasaule ir nežēlīga. Tur neko nevarēja darīt, tikai dzīvot tālāk. Mēģini, izdzīvo, nopelni drusku naudas. Plauksti Vestminsteras Arhontu ēnā.

Mans darbs mana dzīve noritēja Sevendaialsas ielu krustojumā. Saskaņā ar Saionas unikālo pilsētdalīšanas sis­tēmu tas atradās I Iecirkņa 4. sektorā jeb 1-4. Ielu savienojumā slējās kolonna ar sešām [2] saules pulksteņu ciparnīcām.

Katrā sektorā bija savs reģukungs vai reģukundze. Kopā tie veidoja Pretdabisko Asambleju, kas teicās vadām sindikātu, tomēr paši savos sektoros darīja, ko vien vēlējās. Sevendaialsa atradās centrālajā Iecirknī, kur sindikāts bija visspēcīgākais. Tāpēc Džekss to izvēlējās. Tāpēc mēs palikām. Niks bija vienī­gais, kam bija pašam savs miteklis tālāk uz ziemeļiem Merilebounā. Mēs viņa mājas izmantojām tikai ārkārtas gadīju­mos. Trīs gados, kopš es strādāju pie Džeksona, tāda ārkārtas situācija bija gadījusies tikai vienu reizi, kad NSD veica kratī­šanu Sevendaialsas apkaimē, meklējot jebkādas norādes uz gaišreģiem. Kāds kurjers mūs par to brīdināja aptuveni divas stundas iepriekš. Mēs paspējām izvākties vēl uz pusi ātrāk.

Ārā bija slapjš un auksts. Tipisks marta vakars. Es jutu garu klātbūtni. Laikā pirms Saionas ēras Sevendaialsa bija graustu rajons, un ap kolonnu joprojām klimta nožēlojamas dvēseles jauna mērķa gaidās. Pasaucu kādu spietu pie sevis. Druska aizsardzības allaž noderēja.

Saiona bija lielākā autoritāte nereģu drošības sistēmā. Bija aizliegtas jebkādas atsauces uz pēcnāves dzivi. Frenks Vīvers uzskatīja mūs par pretdabiskiem un mācīja Londonu mūs nīst tāpat kā bija mācījuši daudzie Lielinkvizitori pirms viņa. Ja nebija īpašas vajadzības, mēs devāmies ārā tikai dro­šajās diennakts stundās. Tas bija laiks, kad NSD gulēja un kon­troli pārņēma Dienas Sardzes Divīzija. DSD kārtībnieki nebija reģi. Viņiem nebija atļauts rīkoties tik nežēlīgi kā viņu naksnī­gajiem līdziniekiem. Vismaz ne atklātībā.

NSD bija citādi. Tie bija gaišreģi uniformās. Nolīgti kalpot trīsdesmit gadus; pēc tam viņiem veica eitanāziju. Daži tādu līgumu sauca par velnišķu paktu, bet šiem gaišreģiem vismaz bija garantēti trīsdesmit ērtas dzīves gadi. Vairumam reģu nebija tā paveicies.

Londona vēsturiski bija piedzīvojusi tik daudz nāves, ka bija grūti atrast kādu vietu, kurā nebūtu garu. Tie veidoja drošības tīklu. Taču bija ari jācer, ka tie, kurus dabūsi, būs labi gari. Ja izmantoja vārgu rēgu, tas apstulbināja uzbrucēju tikai uz dažām sekundēm. Vislabākie bija to ļaužu gari, kas bija piedzīvojuši vētrainu mūžu. Tāpēc jau dažus noteiktus garus varēja tik labi pārdot melnajā tiigū. Ja kāds iespētu atrast Džeku Uzšķērdēju, par viņu varētu dabūt vairākus mil­jonus. Daži joprojām zvērēja, ka Uzšķērdējs esot bijis tas pats Edvards VII kritušais princis un Asiņainais Karalis. Saiona apgalvoja, ka viņš esot bijis pats pirmais gaišreģis, bet tam es nekad nebiju ticējusi. Man labpatika domāt, ka mēs esam bijuši vienmēr.

Ārā satumsa. Debesis laistījās saulrieta zeltā; tajās bāli smīnēja mēness. Zemāk tumsa citadele. Skābekļa bārs The Two Brewers ielas pretējā pusē bija stāvgrūdām piebāzts ar nereģiem. Normālajiem cilvēkiem. Reģi sacīja, ka viņi esot neredzlbas sisti tāpat kā apgalvoja, ka mūs situsi gaišre­dzība. Dažreiz normālos dēvēja par tukšačiem.

Man tas vārds nepatika. Izklausījās, it kā tiem cilvēkiem būtu kāds sakars ar trūdēšanu. Tāda izrunāšanās bija mazliet liekulīga, jo mēs paši taču galu galā bijām tie, kas sarunājās ar mirušajiem.

Aizpogāju jaku un uzstīvēju cepuri pār acīm. Skatiens nodurts, acis vaļā. Tam likumam es pakļāvos. Nevis Saionas likumiem.

-     Nākotnes pareģošana par šiliņu. Tikai šiliņu, kundze! Labākais orākuls Londonā, apsolu, kundze. Kādu drusku na­baga mangotājam?

Balss piederēja izdilušam vīram tikpat izdilušā jakā. Es jau ilgāku laiku nebiju redzējusi nevienu mangotāju. Centrālajā iecirkni, kur vairums reģu piederēja sindikātam, tādi uzradās reti. Nolasīju viņa auru. Šis te vispār nebija nekāds orākuls, bet gan zīlnieks; ļoti stulbs zīlnieks reģukungiem bija uzspļaut mangotājiem. Es devos viņam taisni klāt. Ko, pie velna, tu dari? Saķēru šo aiz apkakles. Esi galīgi nojūdzies?

-     Lūdzu, jaunkundz. Esmu izsalcis, viņš sacīja no atūdeņošanās aizsmakušā balsī. Sejas muskuļi raustījās kā skābekļa atkarīgajam. Man nav naudas. Nesakiet Saistītājam, jaun­kundz. Es tikai gribēju…

-    Nu tad vācies! Iespiedu viņam rokā dažas bankno­tes. Man vienalga, kur tu ej tikai tinies prom no ielas. Atpūties! Un, ja tev rīt obligāti jāmango, dari to VI Iecirknī, nevis te. Saprati?

-     Lai Dievs jūs svēti, jaunkundzi

Viņš savāca savu nabaga mantību, kurā ietilpa arī stikla bumba. Tāda bija lētāka par kristāla lodi. Noskatījos, kā viņš aizskrien, nozuzdams Soho virzienā.

Nabaga vīrs. Ja viņš to naudu izšķiedīs skābekļa bārā, tad viens divi būs atpakaļ uz ielas. Tā darīja daudzi pieslēdzās aparātam un stundām elpoja gaisu ar dažādām gāršām. Cita­delē tas bija vienīgais legālais apreibināšanās veids. Lai nu kā, šis mangotājs bija izmisis. Varbūt viņu bija izmetis sindikāts vai atraidījusi ģimene. Es to nejautātu.

Neviens tādas lietas nejautāja.

I-4B stacijā parasti valdīja liela rosība. Nereģiem nebija iebildumu pret vilcieniem. Viņiem nebija auru, kas tos nodotu. Vairums reģu izvairījās no sabiedriskā transporta, taču daž­reiz vilcienos bija drošāk nekā uz ielas. NSD spēku citadelē bija pamaz. Pēkšņas pārbaudes gadījās reti.

Katrā no sešiem Iecirkņiem bija seši sektori. Ja gribēji atstāt savu sektoru, īpaši naktī, bija vajadzīga atļauja pārbraucienam un veiksme. Pēc tumsas iestāšanās sāka darboties Zemsargi. Viņi bija Naktssardzes Divīzijas apakšvienība reģi ar standarta dzīvības garantiju. Zemsargi kalpoja valstij, lai paliktu pie dzīvības.

Es nekad nebiju apsvērusi iespēju strādāt Saionas labā. Reģi spēja būt nežēlīgi cits pret citu tiem, kas pavērsās pret savējiem, es mazliet spēju just līdzi -, taču vienalga jutu pret viņiem simpātijas. Es noteikti nespētu nevienu arestēt. Tomēr dažreiz, kad biju divas nedēļas smagi strādājusi un Džekss aizmirsa man samaksāt, izjutu kārdinājumu.

Noskenēju savus dokumentus, kad līdz vilciena atieša­nai bija atlikušas vien divas minūtes. Tikusi garām barjerām, atlaidu savus pavadoņus. Gariem nepatika, ka tos aizved pā­rāk tālu no iemīļotajām vietām, un, ja piespiedīšu tos sekot ar varu, viņi man nepalīdzēs.

Galvā dunēja sāpes. Medikamenti, ko Dani bija iešļircinā­jusi manās vēnās, sāka zaudēt iedarbību. Stunda ēterā… Džeksons mani tiešām izdzina līdz pēdējam.

Uz perona luminiscējoši zaļš tablo rādija vilcienu sarakstu; citādi gaismas bija maz. No skaļruņiem atskanēja Skārletas Bēmišas balss ieraksts:

-     Šis vilciens pietur visās I Iecirkņa 4. sektora stacijās, vir­ziens uz ziemeļiem. Lūdzu, sagatavojiet braukšanas kartes pār­baudei. Vērojiet drošības ekrānus tur būs šīvakara ziņojumi. Paldies un patīkamu jums vakaru!

Mans vakars it nemaz nebija patīkams. Nebiju ēdusi kopš rītausmas. Džekss man deva pusdienas pārtraukumu tikai tad, kad bija īpaši labā omā, un tā savukārt bija aptuveni tik­pat reta parādība kā zili āboli.

Ekrānos parādījās jauna ziņa. RUT: RADIĒZISKĀ UZTVER­ŠANAS TEHNOLOĢIJA. Pārējie braucēji nepievērsa ziņojumam uzmanību. Šo reklāmu rādīja visu laiku.

“Tik blīvi apdzīvotā citadelē kā Londona ir gluži ikdie­nišķi iedomāties, ka varbūt jums blakus brauc pretdabisks indivīds.” Uz ekrāna parādījās silueti pilsoņu reprezentāci­jas. Viens iekrāsojās sarkans. “SciSORS šobrīd izmēģina RUT uztvērējvairogus Pedingtonas stacijas kompleksā un Arhontu mītnē. Līdz 2061. gadam esam paredzējuši uzstādīt vairogus astoņdesmit procentos centrālā Iecirkņa staciju, ļaujot sama­zināt metro dienējošo pretdabisko kārtībnieku darbinieku skaitu. Lai iegūtu jaunāko informāciju, dodieties uz Pedingtonu vai vaicājiet DSD darbiniekiem.”

Reklāmas turpinājās, bet tā viena atkārtojās manā prātā. RUT bija lielākais drauds reģu kopienai citadelē. Saskaņā ar Saionas sniegto informāciju ar šo tehnoloģiju auru varot uz­tvert līdz pat divdesmit pēdu lielā attālumā. Ja plānos nera­dīsies kāda nopietna aizķeršanās, mēs līdz 2061. gadam bū­sim spiesti pārtraukt darboties. Reģukungi sev raksturīgajā kūtrumā nekādu risinājumu nebija izdomājuši. Tikai saķildo­jušies. Un vēlreiz saķildojušies. Un tad vēl saķildojušies par savām ķildām.

Virs manis ielā trīsuļoja auras. Biju kā toņdakša, kas tā vien žūžoja no uztvertās enerģijas. Gribēdama domāt par ko citu, es ar īkšķi nobraucīju savu identifikācijas karti. Uz tās bija redzama mana fotogrāfija, rakstīts vārds, adrese, dzimša­nas vieta un nodarbošanās, kā ari uzdrukāti pirkstu nospie­dumi. Mis Peidža E. Mahounija, naturalizējusies 1-5 iedzī­votāja. Dzimusi 2040. gadā Īrijā. 2048. gadā īpašu apstākļu dēļ pārvākusies uz Londonu. Pārvietošanās atļauju saņēmusi tāpēc, ka strādā kādā skābekļa bārā 1-4 sektorā. Blondi mati. Pelēkas acis. Augums: piecas pēdas un deviņas collas. Nekādu īpašu pazīmju, tikai tumšas lūpas droši vien no smēķēšanas.

Nekad mūžā nebiju smēķējusi.

Manu plaukstas locītavu saķēra mikla delna. Es iztrūkos.

-     Esi man parādā atvainošanos.

Nikni paglūnēju augšup uz tumšmati ar katliņu galvā un netīru, baltu kaklasaiti ap kaklu. Man šo tipu būtu vajadzē­jis pazīt jau pēc smakas vien: tas bija Heimārketas Hektors viens no mūsu ne īpaši tīrīgajiem sāncenšiem. Viņš allaž oda kā īsta ateja. Diemžēl viņš bija ari Pagrīdes kungs sindikāta lielais priekšnieks. Šamējā teritoriju dēvēja par Velna Akru.

-    Mēs spēlē uzvarējām. Skaidri un godīgi. Atbrīvoju roku. Vai tev galīgi nav nekā darāma, Hektor? Iesākumam nekaitētu iztīrīt zobus.

-    Varbūt tev spēlē derētu mazliet tīrības, kūmiņ. Un mā­cies cienīt savu Pagrīdes kungu.

-     Es nekrāpjos.

-     0, es domāju, ka krāpies gan. Viņš runāja klusi. Lai arī kā tas jūsu reģukungs tēlotu smalko un slietu degunu gaisā, jūs visi septiņi esat prasti krāpnieki un meļi. Dzird runas, ka tu melnajā tirgū esot pati veiklākā, manu mīļo

Sapņotāj. Bet gan tu pazudīsi. Viņš ar vienu pirkstu pieskā­rās manam vaigam. Beigu beigās visi pazūd.

-    Tu tāpat.

-    Gan redzēsim. Drīz. Nākamos vārdus viņš izdvesa man ausi: Lai tev ļoti drošs brauciens mājup, lellīt. Viņš nozuda izejas tuneli.

Ar Hektoru man bija jāpiesargās. Kā Pagrīdes kungam viņam gan nebija nekādas īstas varas pār citiem reģukungiem, jo šī amata vienīgā funkcija bija rīkot sanāksmes, taču viņam bija daudz sekotāju. Hektors turēja uz mums ļaunu prātu kopš tās reizes, kad mana banda uzveica šamā rokaspui­šus taroči spēlē; tas notika divas dienas pirms Neilores izso­les. Hektora ļaudīm nepatika zaudēt. Tas, ka Džeksons viņus kaitināja, arī nenāca par labu. Vairumam no manas bandas bija izdevies izvairīties no nokļūšanas viņu melnajā sarakstā, galvenokārt nemaisoties šiem pa kājām, bet mēs ar Džeksu bijām pārāk izaicinoši. Kaut kur viņu novācamo sarakstā bija Bālā Sapņotāja tā mani dēvēja ielās. Ja tie tipi mani kādreiz iedzīs stūrī, ar mani būs cauri.

Vilciens piebrauca ar minūtes kavēšanos. Es atkritu tukšā sēdeklī. Vagonā vēl bija tikai viens cilvēks kāds vīrietis, kas lasīja Daily Descendant. Viņš bija reģis medijs. Es saspringu. Džeksam netrūka ienaidnieku, un daudzi reģi zināja, ka esmu viņa aizbilstamā. Viņi zināja ari to, ka pārdodu mākslas darbus, kurus nekādi nebūtu varējis uzgleznot īstais Pīters Klāss.

Es izvilku savu standarta planšetdatoru un izvēlējos mīļāko legālo romānu. Tagad, kad mani nesargāja garu spiets, vienīgais, kas varēja gādāt par manu drošību, bija izskatīties tik normālai un neredzīgai, cik vien iespējams.

Šķirstot lappuses, es vēroju vīrieti. Jutu, ka viņš ir mani pamanījis, taču neviens no mums abiem neteica ne vārda. Tā kā svešinieks vēl nebija mani sagrābis pie rīkles un piekāvis līdz nemaņai, nospriedu, ka viņš droši vien nav kāds nesen piešmaukts mākslas entuziasts.

Riskēju uzmest aci viņa Descendant eksemplāram; tā bija vienīgā skrejlapa, ko joprojām masveidā drukāja uz papīra. Papīru bija pārāk vienkārši izmantot nepareizajiem mērķiem datu planšetes toties nozīmēja, ka var lejupielādēt tikai nedau­dzos cenzoru atzītos medijus. Man pretī nikni glūnēja tipis­kās ziņas. Divi jaunieši pakārti par valsts nodevību, 3. sektorā slēgts aizdomīgs tirdzniecības centrs. Bija garš raksts, kura autors noliedza “pretdabisko” iedomu, ka Britānija atrodo­ties politiskā izolācijā. Žurnālists dēvēja Saionu par “impēriju embrija stadijā”. Tādas runas klīda jau tik ilgi, cik vien spēju atminēties. Ja Saiona vēl bija embrijs, es jau nu negribēju gadīties nekur tuvumā tad, kad tas nāks ārā no klēpja.

Kopš Saionas rašanās bija aizritējuši gandrīz divi gadsimti. Tā radās kā atbildes reakcija uz šķietamu draudu impērijai. Šo draudu dēvēja par epidēmiju gaišredzības epidēmiju. Oficiā­lais sākuma datums bija 1901. gads, kad Edvardam VII piedē­vēja piecas šaušalīgas slepkavības. Apgalvoja, ka Asiņainais Karalis esot atvēris durvis, ko vairs nekad nevarēšot aizvērt; viņš esot palaidis pasaulē gaišredzības mēri un viņa sekotāji esot visur, tie vairojoties un nogalinot, smeļoties spēku no lielā ļaunuma avota.

Pēc tam radās Saiona republika, kas tika veidota, lai iznīdētu sērgu. Turpmāko piecdesmit gadu laikā Saiona kļuva par reģu medīšanas mašinēriju, kurā ikviens politiski nozī­mīgs lēmums bija saistīts ar pretdabiskajiem. Slepkavības vienmēr izdarīja pretdabiskie. Vardarbības uzliesmojumi, zādzības, izvarošanas, ļaunprātīgas dedzināšanas tas viss notika pretdabisko dēļ. Gadu gaitā citadelē iedibinājās reģu sindikāts, radot organizētu pagrīdes pasauli un sniedzot gaiš­reģiem patvērumu. Kopš tā laika Saiona vēl vairāk nopūlējās mūs iznīdēt.

Kad uzstādīs RUT, sindikāts sabruks un Saiona kļūs visuredzoša. Mums bija divi gadi laika, lai rīkotos, bet šķita: kamēr vien Pagrīdes kungs būs Hektors, nekas nenotiks. Viņa valdī­šana nebija devusi neko, tikai padziļinājusi pagrimumu.

Vilciens bez starpgadījumiem nobrauca trīs pieturas. Biju nupat beigusi lasīt nodaļu, kad nodzisa gaisma un tas apstā­jās. Es aptvēru notiekošo sekundes simtdaļu ātrāk par otru pasažieri. Viņš savā vietā stīvi iztaisnojās.

-    Vilcienu pārmeklēs.

Mēģināju kaut ko sacīt, apstiprināt viņa bažas, bet mēle šķita pārvērtusies salocītā drēbes gabalā.

Izslēdzu savu planšeti. Tuneļa sienā atvērās durvis. Va­gona tablo ieslēdzās uzraksts: UZMANĪBU, DROŠĪBAS PĀR­BAUDE. Es zināju, kas tagad notiks; apgaitu veiks divi zemsai^i. Viens vienmēr bija vadošais parasti tas bija kāds medijs. Es vēl nekad nebiju piedzīvojusi pēkšņu pārbaudi, bet zināju, ka tikai nedaudzi reģi tādās tiek cauri sveikā.

Krūtīs strauji sitās sirds. Paskatījos uz otru pasažieri, mēģinot novērtēt viņa reakciju. Viņš bija medijs, taču ne īpaši spēcīgs. Es pati nekad tā īsti nesapratu, kā to zinu, vienkārši līdzīgos brīžos bija kaut kāda jocīga sajūta.

-    Mums jātiek ārā no vilciena. Viņš piecēlās kājās. Kas tu esi, mīļā? Orākuls?

Es klusēju.

-                Zinu, ka esi reģe. Viņš paraustīja durvju rokturi.

-     Nāc, mīļā, nesēdi tā. Noteikti ir kāda izeja. Viņš ar pie­durkni noslaucīja pieri. Lai nu kurā dienā gadītos pēkšņa pārbaude… vienīgajā dienā…

Es nepakustējos. Izglābties nekādi nebija iespējams. Logi bija no rūdīta stikla, durvis noslēgtas ar drošības slēdze­nēm; un mums vairs nebija laika. Vagonā iespīdēja divu luk­turīšu gaismas kūļi.

Sēdēju gluži nekustīgi. Zemsargi. Viņi noteikti bija saju­tuši, ka vagonā ir zināms skaits reģu, citādi nebūtu izslēguši gaismas. Zināju, ka zemsargi redz auras, bet viņi noteikti gri­bēs noskaidrot, tieši kādi reģi mēs esam.

Viņi ienāca vagonā. Izsaucējs un medijs. Vilciens turpināja braukt, bet gaismas neieslēdzās. Vispirms piegāja pie vīrieša.

-    Vārds?

Viņš izslējās. Linvuds.

-     Brauciena iemesls?

-     Biju apciemot meitu.

-    Apciemot meitu. Vai esi pārliecināts, ka neesi ceļā uz seansu, medij?

Tie abi meklēja kašķi.

-    Man ir nepieciešamie dokumenti no slimnīcas. Meita ir smagi slima, Linvuds sacīja. Man ir atļauts viņu apciemot katru nedēļu.

-    Ja vēl virināsi žaunas, tad vispār vairs nedrīkstēsi viņu apciemot. Runātājs pagriezās pret mani un uzrēja: Tu. Kur tava karte?

Izvilku karti no kabatas.

-     Un braukšanas atļauja?

Pasniedzu to viņam. Viņš mirkli lasīja.

-    Tu strādā 4. sektorā?

-Jā-

-    Kas izdeva šo atļauju?

-     Mans uzraugs Bils Banberijs.

-    Skaidrs. Bet man jāredz kas cits. Viņš pavērsa luktu­rīša staru man acīs. Paliec rāma.

Es nepakustināju ne vaibstu.

-    Tu neesi redzīga, viņš noteica. Laikam esi orākuls. Tas nu ir kas jau ilgāku laiku nedzirdēts.

-    Neesmu redzējis pupainu orākulu kopš četrdesmitajiem gadiem, otrs zemsargs ierunājās. Šitā viņiem patiks.

Priekšnieks pasmaidīja. Katrā aci viņam bija pa kolobomai zīme, ka viņam piemīt pastāvīgas garu saredzēšanas spējas.

-    Tu mani pataisīsi stāvus bagātu, jaunkundzīt, viņš sacīja. Ļauj man vēlreiz apskatīt tās acis.

-    Es neesmu orākuls, iebildu.

-     Protams, neesi. Aizveries un taisi tik vaļā prožektorus!

Vairums reģu domāja, ka esmu orākuls. Tā kļūdīties bija

viegli. Auras mums bija līdzīgas patiesībā pat vienā un tajā pašā krāsā.

Sargs ar pirkstiem atpleta manas kreisās acs plakstiņu. Kamēr viņš pētīja acābolu, tajā meklējot neesošo caurumiņu, otrs pasažieris metās uz vaļējām durvīm. Izcēlās jezga, kad bēglis meta zemsargiem virsū garu savu sargeņģeli. Otrs zemsargs iebļāvās, kad eņģelis viņā ietriecās, sagraujot visas maņas, kā putojamā slotiņa sakuļ jēlas olas.

Pirmais zemsargs bija pārāk ātrs. Iekams kāds paguva pa­kustēties, viņš jau bija izsaucis bariņu poltergeistu.

-    Nekusties, medij.

Linvuds blenza pretī. Viņš bija sīka auguma vīrs vecumā ap četrdesmit gadiem, kalsns, bet stiegrains, ar brūniem, pie deniņiem iesirmiem matiem. Es neredzēju poltergeistus un lukturīša gaismas dēļ vispār gandrīz neko, bet tie mani no­vārdzināja tā, ka nespēju pakustēties. Saskaitīju trīs. Nekad nebiju redzējusi kādu kontrolējam vienu poltergeistu, kur nu vēl trīs. Man uz skausta izsprāga auksti sviedri.

Kad eņģelis atkal pagriezās atpakaļ, lai uzbruktu otrreiz, poltergeisti sāka riņķot ap zemsargu. Nāc līdzi ar labu, medij, tas sacīja, un mēs priekšniecībai lūgsim, lai tevi nespīdzina.

-                Dariet, ko gribat, džentlmeņi. Linvuds pacēla roku.

-    Eņģeļu sabiedrībā es no cilvēkiem nebaidos.

-    Tā jau visi saka, mister Linvud. Tikai tas mēdz piemirsties, ieraugot Taueru.

Linvuds svieda savu eņģeli pāri vagonam. Sadursmi es neredzēju, bet tā it kā noplaucēja visas manas maņas. Pie­spiedu sevi piecelties kājās. Trīs poltergeistu klātbūtne izsūca manu enerģiju. Linvuds runāja bravūrīgi, bet es zināju, ka viņš tos jūt; viņš pūlējās stiprināt savu eņģeli. Kamēr izsau­cējs valdīja poltergeistus, otrs zemsargs skandēja atvadvārdus: vārdu virknes, kas lika gariem mirt pavisam, aizsūtot tos uz reģiem neaizsniedzamu vietu. Eņģelis notrīsēja. Lai to izraidītu pavisam, vajadzētu zināt eņģeļa pilno vārdu, taču, kamēr vien skandēšana turpināsies, tas būs par vāju, lai sar­gātu savu saimnieku.

Man ausis šalca asinis. Rīkle bija aizžņaugta, pirksti kļu­vuši nejutīgi. Ja stāvēšu malā, mūs abus aizturēs. Ieraudzīju sevi Tauerā: kā mani spīdzina, ved pie karātavām…

Es šodien nemiršu.

Mirklī, kad poltergeisti metās virsū Linvudam, kaut kas notika ar manu redzi. Fokusējos uz zemsargiem. Abu prāti trīsuļoja blakus manējam kā divi pulsējoši enerģijas apļi. Dzirdēju, kā mans augums nobūkšķ uz grīdas.

Biju domājusi viņus tikai dezorientēt, lai man būtu laiks aizbēgt. Manā pusē bija pārsteigums. Mani nebija ņēmuši vērā. Orākuliem bija vajadzīgi gari, lai tie kļūtu bīstami.

Bet man ne.

Mani apņēma melns baiļu vilnis. Gars izlidoja ārā no mana ķermeņa tieši virsū pirmajam zemsargam. Pat neap­tvērusi, ko daru, es ietriecos viņa sapņavā. Nevis uzskrēju tai virsū, bet ietriecos iekšā, izšāvos tai cauri. Izmetu zemsarga garu ārā ēterā, ķermeni atstājot tukšu. Iekams viņa Aizbildnis bija paguvis ievilkt elpu, viņu piemeklēja tāds pats liktenis.

Mans gars ielēca atpakaļ ķermenī. Aiz acīm eksplodēja sāpes. Vēl nekad dzīvē nebiju izjutusi tādas mokas; sāpes graizīja galvaskausu kā ar nažiem, plosījās ikkatrā smadzeņu šūnā kā uguns, tik karsta, ka nespēju ne redzēt, ne kustēties, ne padomāt. Neskaidri apjautu, ka vaigs ir piespiests pie lipī­gās vagona grīdas. Lai ari ko es nupat biju izdarījusi, vairs nekad to nedarīšu steigā.

Vilciens šūpojās. Laikam tuvojās nākamā stacija. Es atbal­stījos uz elkoņiem, muskuļiem piepūlē ietrīcoties.

-     Mister Linvud?

Klusums. Aizrāpos pie gulošā vīrieša. Vilcienam braucot garām tuneļa apkalpošanas gaismai, es ieraudzīju viņa seju.

Miris. Poltergeisti bija izdzinuši viņa garu no ķermeņa. Zemsarga identifikācijas karte mētājās turpat uz grīdas. Vil­jams Linvuds. Četrdesmit trīs gadi. Divi bērni, viens no tiem slimo ar cistisko fibrozi. Precējies. Baņķieris. Medijs.

Vai viņa sieva un bērni zināja par ģimenes tēva slepeno dzīvi? Vai arī viņi bija nereģi un neko nenojauta?

Man bija jānoskaita atvadvārdi, citādi Linvuds mūžīgi mūžos klīdīs pa šo vagonu. Viljam Linvud, es sacīju,

-     dodies prom ēterā. Viss ir nokārtots. Visi parādi ir nolīdzi­nāti. Tev vairs nav jāmīt dzīvajo vidū.

Linvuda gars kavējās tepat tuvumā. Ēters nočabēja; viņš un viņa sargeņģelis pazuda.

Ieslēdzās gaismas. Man aizžņaudzās rīkle.

Uz grīdas gulēja vēl divi līķi.

Pieķēros pie stangas, lai tiktu kājās. Sasvīdusī plauksta tik tikko spēja mani noturēt. Pēdu tālāk gulēja zemsargs, kurš bija miris pirmais; vīrieša sejā vēl kavējās pārsteiguma izteiksme.

Es biju viņu nogalinājusi. Biju nogalinājusi zemsargu.

Viņa biedram nebija tā paveicies. Tas gulēja uz muguras, acīm stingi veroties griestos; vīrietim pār zodu vijās slienu tērcīte. Kad pienācu tuvāk, zemsargs noraustījās. Man pār muguru pārskrēja salti drebuļi un rīkles galu apsvilināja žults. Nebiju aizgrūdusi viņa garu pietiekami tālu. Tas vēl kavējās prāta tumšākajos nostūros slepenajos, klusajos kaktos, kur nevajadzētu būt ne ziņai, ne miņai no gara. Viņš bija zaudējis prātu. Nē. Es biju pazudinājusi viņa prātu.

Sakodu zobus. Nevarēju viņu tā vienkārši atstāt pat zemsargs nebija pelnījis tādu likteni. Uzliku savas aukstās rokas viņam uz pleciem un saņēmu drosmi pastrādāt žēlsir­dības ierosinātu slepkavību. Viņš iekunkstējās un čukstēja:

-    Nogalini mani.

Man bija tas jādara. Biju to viņam parādā.

Bet es nespēju. Es vienkārši nespēju viņu nogalināt.

Vilciens piestāja I-5C stacijā, un es jau gaidīju pie durvīm. Kad nākamie pasažieri atrada līķus, jau bija par vēlu, lai mani notvertu. Es biju augšā uz ielas un novilku cepuri zemāk, lai paslēptu seju.

Ieslīdēju dzīvokli un pakāru jaku. Goldenkresentas ēku kompleksā pilnā slodzē strādāja apsargs, vārdā Viks, taču bridi, kad es ienācu, viņš bija devies apgaitā. Viks nere­dzēja manu nāves bālo seju un drebošās rokas, kas pasniedzās pēc atslēgkartes.

Tēvs sēdēja dzīvojamā istabā. Redzēju viņa čībās ieau­tās kājas, uzstutētas uz soliņa. Viņš skatījās ScionEye ziņu kanālu, kam bija apraide visās Saionas citadelēs; Skārleta Bēmiša ekrānā pašlaik ziņoja, ka nupat esot slēgta metro sa­tiksme I Iecirknī.

Es ikreiz notrīsēju, izdzirdot tās sievietes balsi. Bēmišai bija tikai aptuveni divdesmit pieci gadi; viņa bija visu laiku jaunākā Lielstāstniece Lielinkvizitora izpalīdze, kuras balss un asprātības kalpoja Saionai. Ļaudis Bērnišu saukāja par Vīvera palaistuvi varbūt viņiem skauda. Jaunajai sievietei bija veselīga āda un ļoti pilnīgas lūpas, un viņai patika apvilkt acis ar treknu sarkana acu zīmuļa līniju. Tā bija pieskaņota izsmalcinātā mezglā uz augšu saspraustajiem matiem. Bēmišas kleitas ar augstajām apkaklēm man allaž lika domāt par karātavām.

-    Ārzemju ziņas. Francijas Republikas Lielinkvizitors Benuā Menārs šā gada Novembra svētkos viesosies pie inkvizitora Vīvera. Līdz vizītei atlikuši astoņi mēneši, un Arhontu mītnē jau tagad notiek sagatavošanas darbi apciemojumam, kas, kā izskatās, būs īsts uzmundrinājums.

-     Peidža?

Es noņēmu cepuri. Sveiks!

-     Nāc, apsēdies.

-    Acumirkli.

Devos taisnā ceļā uz vannasistabu. No uztraukuma nezi­nāju, kur dēties, ko darīt.

Es biju nogalinājusi cilvēku. Es patiešām biju nogalinājusi cilvēku. Džekss allaž sacīja, ka es to spējot nogalināt bez asinsizliešanas -, bet es viņam neticēju. Tagad biju slepkava. Vēl ļaunāk: es biju atstājusi liecinieku, izdzīvojušo. Man ari vairs nebija planšetes, bet to taču viscaur klāja mani pirkstu nospiedumi. Nē, tas vis nebūs nekāds naitkainds tā būtu pā­rāk viegla nāve. Mani noteikti sagaida spīdzināšana un karā­tavas.

Tikko tikusi vannasistabā, es tā izvēmos podā, ka iekšas teju izgriezās otrādi. Kad biju izvēmusi visu, izņemot iekšē­jos orgānus, mani sāka kratīt tādi drebuļi, ka gandrīz nespēju nostāvēt kājās. Norāvu drēbes un iegāju dušā. Verdošs ūdens bungāja man pa ādu.

Šoreiz biju aizgājusi par tālu. Pirmo reizi es biju iebrukusi svešā sapņavā. Ne tikai pieskārusies tai.

Džeksons būs sajūsmā.

Manas acis aizvērās. Vagona incidents vēl un vēlreiz aizzibēja acu priekšā. Nebiju domājusi tos sargus nogalināt, es gribēju viņus pagrūst vien tik daudz, lai tiem piemestos migrēna vai varbūt sāktu asiņot deguns. Lai izraisītu apju­kumu.

Tomēr kaut kas mani iedzina šaušalas. Bailes no tā, ka mani atradis. Bailes no tā, ka kļūšu par vēl vienu anonīmu Saionas upuri.

Iedomājos par Linvudu. Reģi nekad cits citu neaizstāvēja, ja vien nepiederēja pie vienas bandas, tomēr vīrieša nāve mani nomāca. Pievilku ceļus pie zoda un ar abām rokām turēju sāpošo galvu. Ja vien es būtu rīkojusies ātrāk! Tagad divi cilvēki bija pagalam, viens bija zaudējis prātu, un es, ja vien man ļoti nepaveiksies, būšu nākamā.

Piespiedusi ceļus pie krūtīm, es ierāvos dušas stūrī. Neva­rēju te slēpties mūžīgi. Beigu beigās visus vienmēr atrada.

Bija jāpadomā. Saionai tādiem gadījumiem bija sava īpaša procedūra. Kad stacija būs tukša un būs aizturēti visi iespē­jamie liecinieki, izsauks specu ētera narkotiku speciālistu, kurš liks lietā zilo asteri. Tā uz laiku atjaunos mana upura atmiņas, ļaujot tām kļūt redzamām. Kad visas svarīgās epi­zodes būs ierakstītas, vīrieti eitanazēs un viņa līķi atdos mor­gam II-6 sektorā. Tad viņa atmiņas pārskatīs, meklējot slepka­vas seju. Un tad mani uzmeklēs.

Aresti ne vienmēr notika naktīs. Dažreiz kādu noķēra gaišā dienas laikā uz ielas. Gaismas stars acīs, adata kaklā, un viss. Par pazušanu neviens neziņoja.

Pašlaik es nespēju domāt par nākotni. Galvaskausu plosīja jauns sāpju vilnis, atsaucot mani tagadnē.

Izvērtēju savas iespējas. Varēju doties atpakaļ uz Sevendaialsu un kādu laiku noslēpties midzeni; taču varētu gadī­ties, ka sargi mani meklē. Aizvest viņus pie Džeksa… tā rīko­ties nedrīkstēju. Turklāt tagad, kad stacijas bija slēgtas, es nekādi nevarēju tikt atpakaļ uz 4. sektoru. Taksīti, kas vestu pretdabiskos, būs grūti atrast, un drošības sistēmas nakti dar­bojās ar desmitkāršu spēku.

Varētu palikt pie kāda drauga, bet visi mani draugi, kas nebija no Sevendaialsas, bija nereģi kaut kādas meitenes no skolas, ar kurām es tikpat kā nesazinājos. Ja sacīšu, ka mani vajā slepenpolicija, jo esmu kādu nogalinājusi ar savu garu, viņas domās, ka esmu nojūgusies. Viņas arī, visticamāk, par mani ziņotu.

Ietinusies vecā halātā, es basām kājām iegāju virtuvē un uzliku uz plīts katliņu ar pienu. Mājās es tā vienmēr darīju; nevajadzētu izjaukt ierasto kārtību. Tēvs bija atstājis manu mīļāko krūzi to lielo ar uzrakstu TVER DZĪVI AIZ KAFIJAS. Nekad nebiju aizrāvusies ar Saionas alternatīvu alkoholam aromatizēto skābekli jeb Floxy®. Kafija vēl bija legāla. Vēl no­tika pētījumi par to, vai kofeīns izraisa gaišredzību vai ne. Taču sauklis TVER DZĪVI AIZ AROMATIZĒTĀ SKĀBEKĻA no­teikti neizklausītos tik dzīvīgi.

Tas, ka biju izmantojusi savu garu, bija kaut ko nodarījis manai galvai. Tik tikko spēju noturēt vaļā acis. Lejot pienu, es lūkojos ārā pa logu. Attiecībā uz telpu iekārtojumu manam tēvam bija nevainojama gaume. Protams, izkoptu gaumi parādīt palīdzēja ari fakts, ka viņam pietika naudas, lai sa­maksātu par augstas drošības pakāpes mitekli ekskluzīvajā Bārbikenas nekustamo īpašumu kopā. Dzīvoklis bija svaigi remontēts, plašs un gaišs. Gaiteņos smaržoja pēc kaltētiem, aromātiskiem augiem un tīras veļas. Katrā istabā bija lieli, stūraini logi. Vislielākais bija dzīvojamās istabas logs tas pletās pa visu rietumu sienu un turpinājās arī griestos, bet logam blakus atradās izsmalcinātas, viscaur stiklotas durvis uz balkonu. Bērnībā es pa šo logu bieži vēroju saulrietu.

Ārpusē mutuļoja rosīgā citadele. Augstāk par mūsu kom­pleksu slējās trīs brutālisma stilā būvētie Barbican Estate torņi, kuros dzīvoja Saionas ierēdņi. Loderdeilas torņa galā bija 1-5 pārraižu ekrāns. No tā svētdienu vakaros projicēja publis­kās pakāršanas. Pašlaik tajā bija redzams Saionas sistēmas parastais attēls sarkans, enkuram līdzīgs simbols un viens

melniem burtiem rakstīts vārds SAIONA uz sterili balta fona. Un vēl tas drausmīgais sauklis: DROŠĀK NAV NEKUR.

Drīzāk droši nav nekur. Mums nav.

Malkoju pienu un kādu brīdi nolūkojos uz simbolu, domās sūtīdama to pie visiem velniem. Tad izmazgāju krūzi, ielēju glāzi ūdens un devos uz guļamistabu. Bija jāpiezvana Džeksonam.

Gaitenī mani pārtvēra tēvs.

-     Peidža, pagaidi!

Es apstājos.

Mans tēvs dzimis īrs ar ugunīgi sarkanu matu ērkuli strādāja Saionas zinātniskās izpētes divīzijā. Brīvajos brīžos viņš savā planšetē rakstīja kaut kādas formulas un aizrautīgi stāstīja par klīnisko bioķīmiju vienu no divām jomām, kurās bija ieguvis grādu. Mēs it nemaz nelīdzinājāmies viens otram.

-    Sveiks, es sasveicinājos. Piedod, ka es tik vēlu. Pastrādāju dažas virsstundas.

-     Tev nav jāatvainojas. Viņš pamāja, lai ienāku dzīvo­jamā istabā. Ļauj man tev pagādāt ko ēdamu. Tu izskaties novājējusi.

-    Viss kārtībā. Esmu tikai nogurusi.

-    Zini, es šodien lasīju par vienu skābekļa iestādījumu. IV-2 noticis šausmīgs negadījums. Darbiniekiem esot maksāts daudz par maz, skābelis bijis netīrs, klientiem sākušies kram­pji ļoti nepatīkami.

-    Centra bāriem nav ne vainas, goda vārds! Klienti sa­gaida kvalitāti. Es noskatījos, kā tēvs uzklāj galdu. Kā sokas darbā?

-    Labi. Viņš pacēla acis uz mani. Peidža, par to tavu darbu bārā…

-    Kas ir? es jautāju.

Meita, kas strādā citadeles zemākajos slāņos. Nekas ne­spētu vēl vairāk apkaunot vīrieti ar mana tēva stāvokli

sabiedrībā. Viņš noteikti jutās ļoti neērti, kad kolēģi apvai­cājās par bērniem, gaidot, ka viņa pēctecis būs ārsts vai jurists. Visi noteikti sāka sačukstēties, aptvēruši, ka es tiešām strādāju bārā, nevis tikai tur izklaidējos pēc darba advokātu birojā. Meli bija neliela žēlastība. Viņš nemūžam nespētu pār­ciest patiesību ka es esmu viena no pretdabiskajiem, turklāt noziedzniece.

Un slepkava. No šis domas vien man metās šķērmi.

-     Zinu, ka man tur nav teikšanas, bet man šķiet, ka tev vajadzētu apdomāt, vai nepieteikties vēlreiz uz vietu universi­tātē. Tam darbam nav nākotnes. Alga ir maza, un nav nekādu izaugsmes iespēju. Bet universitātē…

-     Nē. Mana balss izskanēja skarbāk, nekā biju iecerē­jusi. Man patīk mans darbs. Tā bija mana izvēle.

Joprojām atcerējos, kā skolas direktore man iedeva atzīmju izrakstu: Žēl, ka izvēlējies nepieteikties universi­tātē, Peidža, viņa sacīja, taču varbūt tā ir labāk. Tu pārāk daudz esi kavējusi skolu. Tas jaunai dāmai nepiederas. Viņa pasniedza man plānu ādas mapi ar skolas simbolu. Te būs rekomendācija darbam no taviem skolotājiem. Tur atzīmēta tava apdāvinātība fiziskajā pilnveidē, franču valodā un Saionas vēsturē.

Man tas bija vienaldzīgi. Skola man vienmēr bija riebu­sies: gan tās formas tērpi, gan dogmas. Mācību pabeigšana bija manu pusaudzes gadu izcilākais notikums.

-     Es varētu kaut ko izkārtot, tēvs sacīja. Viņam tik ļoti bija gribējies izglītotu meitu. Tu varētu pieteikties vēlreiz.

-    Saionā draugu būšana nedarbojas, es aizrādīju. Tev tas būtu jāzina.

-     Man nekādas izvēles nebija, Peidža. Tēva vaigā noraus­tījās muskulis. Man nebija tādas greznības.

Man negribējās šo sarunu. Negribējās domāt par to, ko bijām atstājuši pagātnē.

-    Vai tu vēl dzīvo kopā ar draugu? viņš apvaicājās.

Meli par draugu bija kļūda. Kopš es viņu izdomāju, tēvs

visu laiku prasīja, kad varēšot manu puisi satikt. Mēs izšķī­rāmies, es attraucu. Viņš nebija īstais. Bet tas nekas. Sjūzetei dzīvoklī ir brīva vieta atceries?

-     Sjūzijai no skolas?

-Jā-

Man runājot, galvā kā šķēps iedūrās asas sāpes. Es neva­rēju gaidīt, līdz tēvs uztaisīs vakariņas. Bija jāpiezvana Džeksonam un jāizstāsta par notikušo. Tūlīt.

-    Vispār man drusku sāp galva, es atzinos. Vai tev nebūs iebildumu, ja agri iešu gulēt?

Viņš pienāca klāt un ar vienu roku saņēma manu zodu.

-     Tevi vienmēr moka galvassāpes. Tu esi pārgurusi. Tēvs pārlaida īkšķi manai sejai, tumšajiem lokiem zem acīm. Rādīs labu dokumentālo filmu, ja gribi paskatīties; es tev sagatavošu vietu uz dīvāna.

-    Varbūt rīt. Saudzīgi pastūmu viņa roku nost. Vai tev ir kādas pretsāpju zāles?

Viņš pēc mirkļa pamāja. Vannasistabā. Es no rīta uztai­sīšu angļu brokastis, labi? Gribu dzirdēt visu, kas tev jauns, seillean[3].

Es pablenzu. Tēvs man nebija gatavojis brokastis jau kopš laika, kad man bija aptuveni divpadsmit gadi; tāpat viņš mani nebija uzrunājis tajā vārdā, kopš vairs nedzīvojām Īrijā. Des­mit gadus. Veselu mūžību.

-     Peidža?

-     Labi, es sacīju. Tiksimies no rīta.

Es atbrīvojos no viņa tvēriena un devos uz savu istabu. Tēvs vairs neko neteica. Viņš atstāja durvis pavisam vaļā kā vienmēr, kad es biju mājās. Viņš nekad īsti nezināja, kā manā klātbūtnē izturēties.

Viesu guļamistabā bija tikpat silti kā vienmēr. Mana vecā guļamistaba. Biju pārvākusies uz Sevendaialsu uzreiz pēc skolas, bet tēvs tā ari nebija pieņēmis īrnieku viņam tāds nebija vajadzīgs. Oficiāli es joprojām dzīvoju te. Bija vienkār­šāk atstāt reģistros visu tā, kā ir. Atvēru durvis uz balkonu starp manu istabu un virtuvi. Mana āda vairs nebija auksta, bet dega kā ugunis; acis mocīja kaut kāds dīvains sasprin­gums, it kā es būtu vairākas stundas skatījusies spožā gaismā. Es redzēju tikai sava upura seju un tukšumu un neprātu tā vīrieša vaibstos, kuru atstāju dzīvu.

Ļaunums bija noticis dažu sekunžu laikā. Mans gars nebija tikai izlūks; tas bija ierocis. To Džeksons ari gaidīja.

Sameklēju savu telefonu un piezvanīju uz Džeksona istabu mūsu midzenī. Tikko atskanēja signāls, viņš jau pacēla klausuli.

-     Paskat, paskat! Man šķita, ka esi mani uz nedēļas nogali pametusi. Kas tad nu svilst, bitīt? Esi pārdomājusi par brīvdie­nām? Tev taču patiesībā tādas nemaz nevajag, vai ne? Tā jau es domāju. Es nekādi nevaru uz divām dienām zaudēt savu staigātāju. Esi taču žēlīga, dārgā! Lieliski! Priecājos, ka pie­kriti. Starp citu, vai dabūji Džeinu Ročfordu? Ja vajag, es tev pārskaitīšu vēl dažus tūkstošus. Tikai nesaki, ka tas īrisdeguna izdzimtenis Dīdions nogrāba Annu Neilori un…

-     Es kādu nogalināju.

Klusums.

-     Ko? Džeksons izklausījās savādi.

-     Zemsargu. Viņi mēģināja aizturēt mediju.

-    Un tāpēc tu nogalināji zemsargus?

-     Es nogalināju vienu.

Viņš asi ierāva elpu. Un otrs?

-     Es viņu iemetu viņa dziļāko dzīļu zonā.

-     Paga, tu to izdarīji ar savu… Kad es neatbildēju, viņš sāka smieties. Dzirdēju, kā šis uzplāj ar plaukstu pa galdu. Beidzot. Beidzot. Peidža, tu mazā brīnumdare, tu to paveici! Seansos tavas spējas tikai izšķiežas pa tukšo, nudien. Tātad tas tur tas saīgs tagad patiešām ir dārzenis?

-    Jā. Es pieklusu. Vai esmu atlaista?

-    Atlaista? Pie caitgaista, nolāpīts, protams, ne! Es jau ga­diem ilgi gaidu, kad tu liksi lietā savu talantu. Tu esi uzplau­kusi kā ambrozijas pilns zieds, kāds tu arī esi, manu kaprīzo brinumbērn. Iztēlojos viņu uzvaras priekā ievelkam dūmu no sava cigāra. Paskat, paskat, mana sapņu staigātāja bei­dzot ir iekļuvusi svešā sapņavā. Un vajadzēja tikai trīs gadus! Tagad pasaki man: vai tu izglābi to reģi?

-     Nē.

-     Nē?

-    Viņiem bija trīs geisti.

-    Nu izbeidz! Neviens medijs nespētu kontrolēt trīs pol­tergeistus.

-    Nu, šis medijs to varēja. Viņš domāja, ka esmu orākuls.

Džeksons klusi iesmējās. Amatieri.

Paskatījos ārā pa logu uz torni. Tur bija parādījusies jauna ziņa: LŪDZU, ŅEMIET VĒRĀ NEPAREDZĒTUS TRAUCĒJUMUS METRO SATIKSMĒ. Ir slēgts metro, es sacīju. Mani cen­šas atrast.

-     Mēģini nekrist panikā, Peidža. Tā neklājas.

-     Nu, tu labāk kaut ko izdomā. Viss tīkls ir slēgts. Man ir jātiek prom no šejienes.

-    Vai, par to tu nesatraucies! Pat tad, ja šie mēģinās izvilkt viņa atmiņas, tā sarga smadzenes ir tikai tāda kartu­peļu pankūka. Vai esi pārliecināta, ka aizgrūdi viņu līdz pat dziļāko dzīļu zonai?

-Jā-

-    Tādā gadījumā viņiem vajadzēs vismaz divpadsmit stun­das, lai tiktu pie viņa atmiņām. Mani pārsteidz, ka tas džeks vēl bija dzīvs.

-     Ko tu ar to gribi teikt?

-    Es gribu teikt, ka tev jāpaliek, kur esi, lai neieskrietu nagos ķērājiem. Pie sava Saionas tētuka tu esi lielākā drošībā nekā šeit.

-    Viņiem ir šī adrese. Nevaru te sēdēt un gaidīt, kad mani arestēs.

-    Tevi nearestēs, o, burvīgā! Ļauj sevi apvārdot. Paliec mājās, izguli raizes, un es no paša rīta aizsūtīšu tev pakaļ Niku ar mašīnu. Ko teiksi?

-     Man tas nepatīk.

-    Tev tam nav jāpatīk. Ej, izgulies, lai būtu smuka. Tev gan tam nav vajadzīga gulēšana, viņš piebilda. Starp citu, vai tu varētu izdarīt man pakalpojumu? Iegriezies rīt Grabstritā un paņem no Mintijas Donna elēģijas, ja? Nespēju noti­cēt, ka viņa gars ir atgriezies, tas ir pilnīgi…

Es noliku klausuli.

Džekss bija nelietis. Jā, ģēnijs, bet vienalga tāds pats liš­ķis, sīkstulis un cietsirdis kā pārējie reģukungi. Tomēr kam vēl lai es lūgtu palīdzību? Ar tādām spējām kā manējās es vie­natnē būšu ievainojama. Džekss bija tikai mazākais no diviem ļaunumiem.

To iedomājoties, es neviļus pasmaidīju. Ja Džeksons Hols bija mazākais ļaunums, tas daudz ko izteica par pasauli.

Es nedrīkstēju gulēt. Man bija jāsagatavojas. Kādā atvilk­tnē, noslēpta zem drēbju kaudzītes, glabājās neliela pistole. Turpat bija viena Džeksona pamfleta “Par pretdabiskuma lietderīgumu” pirmizdevums. Tur bija saraksts ar visiem galvenajiem reģu tipiem saskaņā ar Džeksona veikto izpēti. Manu eksemplāru izraibināja viņa piezīmes jaunas idejas, reģu kontaktnumuri. Pielādējusi pistoli, izvilku no pagultes mugursomu. Tā bija sagatavota ārkārtas gadījumiem jau pirms diviem gadiem dienai, kad man būs jābēg. Iebāzu pamfletu priekškabatā. To nedrīkstēja atrast tēva mājās.

Pilnīgi apģērbusies es gulēju uz muguras, mana plauksta atdusējās uz pistoles. Kaut kur tālumā tumsā iedudnājās pērkons.

Laikam biju iemigusi. Kad pamodos, kaut kas šķita nepa­reizi. Ēters bija pārāk atvērts. Ēkā, kāpņu telpā bija reģi. Tā nebija vecā misis Hērone augšstāvā, kura pārvietojās ar stat­nēm un vienmēr brauca ar liftu. Tur dipēja aresta vienības zābaki.

Bija atnākuši pēc manis.

Beidzot viņi bija klāt.

Es tūlīt uzlēcu kājās, uzrāvu pāri kreklam jaku un drebo­šiem pirkstiem uzvilku bezpirkstu cimdus un apāvu kurpes. Niks bija mani apmācījis tādiem gadījumiem: jāņem kājas pār pleciem. Ja mēģinātu, es varētu tikt līdz stacijai, taču tad mani spēki arī būtu galā. Lai tiktu uz 4. sektoru, man būs jāuzmeklē un jānobalso taksītis. Nelegālie taksisti par dažiem grašiem bija gatavi uzņemt jebkuru, vai nu tas būtu bēgošs reģis, vai ne.

Uzmetu mugurā somu, jakas kabatā iebāzu pistoli un atvēru balkona durvis. Vējš bija tās aizcirtis ciet. Lietus bun­gāja pa manām drēbēm. Es šķērsoju balkonu, uzkāpu uz virtu­ves palodzes, saķēru jumta malu un ar vienu spēcīgu rāvienu biju augšā. Kad vajātāji sasniedza dzīvokli, es jau biju metu­sies skriet.

Blīkš! Tās bija durvis nebija nekādu klauvējienu vai brī­dinājumu. Vēl pēc mirkļa nakts mieru iztraucēja šāviens. Es piespiedu sevi turpināt skriet. Atgriezties nevarēju. Nereģus nekad nenogalināja bez iemesla vismaz ne Saionas darbi­niekus. Visticamāk, izšāva kaut kādus nomierinošos līdzekļus, lai tēvs netraucētu mani arestēt. Lai uzveiktu mani, šiem vaja­dzēs kaut ko daudz, daudz stiprāku.

Ēkā bija kluss. Es vērīgi paskatījos pār jumta malu. Sargu nemanīja; tas laikam atkal bija devies apgaitā. Jau pēc īsa brīža es ievēroju stāvvietā kruķu mašīnu furgonu ar tumši tonētiem stikliem un spoži baltiem priekšējiem lukturiem. Ja kāds ieskatītos vērīgāk, tad ieraudzītu uz aizmugurējām dur­vīm Saionas simbolu.

Pārkāpu pāri spraugai un biju uz dzegas. Bīstami slidens. Kurpēm un cimdiem bija laba saķere, bet būs jāuzmanās. Pie­spiedu muguru pie sienas un lēnām virzījos uz avārijas kāp­nēm; lietus pielīmēja matus pie sejas. Uzkāpu līdz balkonam ar vītas dzelzs margām nākamajā stāvā, kur atspiedu vaļā nelielu logu. Izdrāzos cauri tukšajam dzīvoklim, lejā pa trim kāpņu posmiem un izmetos pa ēkas galvenajām durvīm. Man bija jātiek laukā un jānozūd kādā tumšā sānieliņā.

Sarkanas gaismas. Turpat ārā bija NSD; pa turieni izbēgt nevarēja. Es strauji apgriezos un aizcirtu durvis, aktivizējot drošības atslēgu. Drebošām rokām izņēmu ugunsdzēsēju cir­vīti, izsitu kādu pirmā stāva logu un ielēcu nelielā pagalmā, sagriežot rokas uz stikliem. Tad jau atkal biju lietū un kāpu pa notekcaurulēm un palodzēm, tik tikko spēdama noturēties, līdz nonācu uz jumta.

Viņus ieraugot, man apstājās sirds. Ēkas ārpusē čumēja un mudžēja vīri sarkanos kreklos un melnās žaketēs. Uz manu pusi nāca vairākas komandas ar lukturiem rokās, spīdinot spožo gaismu acīs. Manas krūtis sažņaudzās. Nekad vēl nebiju Londonā redzējusi tādu uniformu vai viņi būtu no Saionas?

-     Paliec, kur esi!

Tuvākais nāca man klāt. Viņa cimdotajā rokā bija ierocis. Es atkāpos, sajūtot ļoti košu auru. Šo kareivju Aizbildnis bija ļoti spēcīgs medijs. Gaismās parādījās liesa seja, skarbas acis un plāna, plata mute.

-    Nebēdz, Peidža! viņš uzsauca pāri jumtam. Varbūt nestāvēsi te lietū?

Es pārlaidu žiglu skatienu apkārtnei. Blakusnams bija noplukusi biroju ēka. Lēciens būtu liels savas divdesmit pē­das, un zemāk bija iela ar dzīvu satiksmi. Tik lielu attālumu vēl nekad nebiju mēģinājusi pārlēkt, bet, ja vien negribēju uzbrukt medijam un pamest savu ķermeni, man būs jāmē­ģina.

-     Iztikšu, es atcirtu un atkal metos prom.

Kareivji izkliedza trauksmi. Es nolēcu uz zemāka jumta posma. Medijs metās man pakaļ. Es dzirdēju viņa soļus dipam uz jumta vien nieka sekundes aiz sevis. Tādām vajāšanām es biju trenēta. Apstāties nevarēja ne mirkli. Es biju viegla un slaida un varēju izlīst cauri margām un palīst zem žogiem, tomēr ari mans sekotājs bija tāds pats. Kad izšāvu pār plecu, viņš neapstājies izvairījās. Vējš aiznesa viņa smieklus, tāpēc nevarēju noteikt, cik tuvu viņš ir.

Iegrūdu pistoli atpakaļ jakā. Šaut nebija nekādas jēgas; es netrāpīšu. Izliecu pirkstus, gatavojoties pieķerties notekai. Visi muskuļi bija nokaitēti, un plaušas, šķiet, teju vai plīsa. Sāpes potītē brīdināja par ievainojumu, bet bija jāturpina ceļš. Cīnies vai bēdz. Bēdz vai mirsti.

Medijs žigli un līgani kā ūdens šalts pārlēca pāri karnīzei. Manās dzīslās ieplūda adrenalīns. Kājas traucās uz priekšu, un acis piešķieda lietus. Lēcu pār plastmasas cauruļu līkumiem un ventilācijas šahtām, arvien uzņemot ātrumu un mēģinot ar sesto maņu pievērsties medijam. Viņa prāts bija spēcīgs un kustējās tikpat ātri kā viņš pats. Es nespēju to notvert, nespēju pat ieraudzīt. Manos spēkos nebija viņu aizkavēt.

Man arvien pieliekot soli, adrenalīns notrulināja svilino­šās sāpes potītē. Pretī vērās aiza piecpadsmit stāvu dziļumā. Otrā pusē pie ēkas bija notekcaurule un vēl gabaliņu tālāk ugunsdzēsēju kāpnes. Ja es tiktu tur lejā, varētu nozust 5. sektora rosīgajās artērijās. Es varēju aizbēgt. Jā, man varēja izdoties. Galvā skanēja Nika balss, mudinot traukties uz priekšu: Ceļus pie krūtīm. Neatrauj acis no piezemēšanās vietas. Tagad vai nekad. Es atspēros uz pirkstgaliem un metos pāri bezdibenim.

Mans augums ietriecās viengabalainā ķieģeļu mūri. Lūpa bija pušu, bet es saglabāju samaņu. Pirksti sagrāba noteku. Kājas spārdīja sienu. Saņēmu visus atlikušos spēkus un vilku sevi tai klāt, notekas skārdam dziļi iespiežoties plaukstās. No jakas izkrita sīknaudas gabals un pazuda tālu lejā tumšajā ielā.

Manai uzvarai nebija ilgs mūžs. Kad sāpošām, jēlām plaukstām rāpos lejā, muguru uzplēsa mokošas sāpes. Šokā gandrīz palaidu rokas vaļā, taču ar vienu tomēr noturējos pie jumta. Staipīju kaklu, mēģinot paskatīties pār plecu. Man krustos rēgojās gara, tieva šautriņa.

Flukss.

Viņiem bija/fukss.

Narkotikas izplūda manos asinsvados. Sešu sekunžu laikā tās jau cirkulēja visā asinsritē. Es iedomājos divas lietas: pirmkārt, Džeksons mani nogalinās un, otrkārt, tam nav nozī­mes es vienalga miršu. Es palaidu jumtu vaļā.

Nekā.

Tas ilga mūžīgi. Nespēju atminēties, kad tas bija sācies, un galu es neredzēju.

Atcerējos kustību, kaut kādu dobju rēkoņu, to, kā mani piesprādzējā pie cietas virsmas. Tad bija adatas dūriens, un visu pārņēma sāpes.

Realitāte bija izkropļota. Netālu no manis bija svece, bet tās liesma pastāvīgi tūka arvien lielāka, līdz pārvērtās elles ugunskurā. Biju iesprostota krāsnī. No visām porām kā vasks pilēja sviedri. Es biju uguns. Es degu. Āda čūlāja un izkalta; tad atkal salu, izmisīgi alku siltuma, jutos tā, it kā mirtu. Nebija nekādas atelpas. Tikai nebeidzamas, neizmērojamas sāpes.

AUP Fluxion 14 bija izgudrots kādā Saionas medicīnas un militāro vienību sadarbības projektā. Šis medikaments izrai­sīja prāta izkropļojumus fantasmagoriju jeb, kā to bija iesaukuši sarūgtinātie reģi, “smadzeņu drudzi” spilgtas halucinācijas, ko radīja cilvēka sapņavas sagrozīšana. Es cīnī­jos ar vīziju pēc vīzijas, ik pa laikam iekliegdamās, kad sāpes kļuva pārāk neizturamas, lai ciestos klusējot. Ja elle vispār ir definējama, tad tā ir šāda. Tā bija elle.

Mani mati pielipa pie asarainās ādas, es rīstījos, velti mēģinādama izdabūt indi no sava organisma. Vēlējos tikai

vienu lai tas beigtos. Miegs, nemaņa, nāve kaut kam vaja­dzēja mani izraut no šī murga.

-    Tā, tā, dārgum. Mēs vēl negribam, lai tu mirsti. Šodien esam zaudējuši jau trīs. Auksti pirksti glāstīja manu pieri. Es izliecu muguru un rāvos prom. Ja viņi nevēlējās manu nāvi, tad kāpēc man šo visu nodarīja?

Gar acīm noņirbēja vītušas puķes. Istaba sagriezās spi­rālē riņķi, riņķi, līdz man vairs nebija ne jausmas, kur ir griesti. Iekodos spilvenā, lai mitētos kliegt. Sagaršoju asinis un atskārtu, ka zobi ir skāruši ko citu manu lūpu, manu mēli, manu vaigu… kas to lai zina?

Fluksu organisms neizvadlja ārā pats. Lai ari cik reižu sazāļotais vemtu vai čurātu, narkotikas turpināja savu ceļu asinis, pavairojoties ar paša cilvēka šūnu līdzdalību, līdz brī­dim, kad dzīslās iekļuva pretinde. Mēģināju lūgties, bet pār lūpām nenāca ne skaņa. Sāpes skalojās man pāri vilni pēc viļņa un tad vēlreiz, līdz biju pārliecināta, ka miršu.

Atskanēja vēl kāda balss.

-     Gana. Šī mums ir vajadzīga dzīva. Sadabū pretindi, citādi es gādāšu, lai tu saņemtu divtik lielu devu kā viņa.

Pretinde! Varbūt tomēr dzīvošu. Mēģināju ieraudzīt kaut ko caur vīziju viļņu priekškaru, bet nesaskatīju neko, izņemot sveci.

Viss pārāk ieilga. Kur mana pretinde? Tam it kā pat nebija nozīmes. Man gribējās gulēt gulēt tik ilgi kā vēl nekad.

-     Laidiet mani vaļā, es sacīju. Laidiet mani laukā!

-    Viņa runā. Ūdeni!

Pret zobiem atsitās auksta glāzes mala. Es dzēru lieliem, kāriem malkiem. Pacēlu acis un mēģināju saskatīt glābēja seju.

-    Lūdzu… es iesāku.

Man pretī vērās divas acis. Tajās iedegās liesma.

Beidzot murgs bija galā. Es iekritu dziļā, melnā miegā.

Pamodusies gulēju nekustīgi.

Jutu pietiekami, lai apjaustu, kur atrodos; es gulēju uz vēdera, zem manis bija ciets matracis. Rīkle šķita kā izcepi­nāta. Sāpes bija tik spēcīgas, ka bija vien jāatjēdzas, kaut vai tāpēc, lai meklētu ūdeni. Iztrūkusies atskārtu, ka esmu kaila.

Žigli apsviedos uz sāna, atbalstīdamās uz elkoņa un gurna. Mutes kaktiņos sagaršoju sakaltušus vēmekļus. Tiklīdz spēju sakopot domas, iztaustīju ēteru. Kaut kur šajā cietumā bija vēl citi reģi.

Acīm vajadzēja kādu brītiņu aprast ar pustumsu. Es gulēju šaurā gultā ar aukstiem, mikliem palagiem. Labajā pusē bija aizrestots, neiestiklots logs. Grīda un sienas bija no akmens. Kodīgs caurvējš visu augumu pārvilka ar zosādu. Elpa izplūda mazos garaiņu mutulīšos. Es savilku palagus ap pleciem. Kurš, pie velna, pievācis manas drēbes?

Stūri bija vaļā kādas durvis. Es saskatīju gaismu. Piecē­los kājās, izmēģinot spēkus. Kad jutos pārliecināta, ka neno­kritīšu, devos uz gaismas pusi. Aiz durvīm atradās primitīva vannasistaba. Gaisma nāca no sveces. Telpā bija aizvēsturiska tualete un aprūsējis krāns augstu pie sienas. Kad pieskāros krānam, šķita, ka tas rokā sabirzīs. Pagriezu netālu redzamo vārstu, un mani applūdināja ledaina ūdens šalts. Mēģināju pagriezt vārstu uz otru pusi, taču ūdens nekādi negribēja iesilt vairāk kā par kādu pusgrādu. Izlēmu apmazgāt locekļus pēc kārtas, tos citu pēc cita apmērcējot nožēlojamajā dušā. Dvieļu nebija, tāpēc noslaucījos tajos pašos gultas palagos, vienu paturot aptītu sev apkārt. Paraustīju galvenās durvis, bet tās izrādījās aizslēgtas.

Āda kņudēja. Man nebija ne jausmas, kur atrodos, kāpēc un ko šeit esošie cilvēki ar mani darīs. Neviens nezināja, kas notiek ar aizturētajiem; neviens no tiem nekad nebija atgrie­zies.

Apsēdos uz gultas un vairākkārt dziļi ieelpoju. Pēc fantas­magorijā pavadītajām stundām joprojām jutos vārga, un man nebija vajadzīgs spogulis, lai zinātu, ka izskatos vēl mironlgāk nekā parasti.

Es drebinājos ne tikai no aukstuma vien. Biju kaila un viena tumšā istabā ar aizrestotu logu un bez jebkādām redza­mām iespējām aizbēgt. Mani laikam bija atveduši uz Taueru. Ari mugursoma un pamflets bija atņemti. Sakņupuši piespie­dos pie gultas gala un, cik spēdama, centos saglabāt ķermeņa siltumu; sirds strauji sitās. Sāpošajā rīklē milza kamols.

Vai kaut ko nodarīs manam tēvam? Jā, viņš bija vērtīgs ērts bet vai viņam piedos patvēruma došanu reģei? Tā bija nozieguma slēpšana. Tomēr viņš bija svarīgs. Viņš bija jāsau­dzē.

Brīdi man zuda laika izjūta. Ieslīgu caurā miegā. Beidzot durvis atsprāga vaļā, un es iztrūkusies pamodos.

-     Celies.

Telpā iešūpojās parafīna lampa. To nesa kāda sieviete. Viņai bija spīdīga, riekstbrūna āda un eleganta ķermeņa uz­būve; sieviete bija vairākas collas garāka par mani. Viegli cir­tainie mati bija gari un melni tāpat kā kleita ar augsto jos­tasvietu, kuras piedurknes krita līdz pat cimdoto plaukstu pirkstu galiem. Ienācējas vecumu nebija iespējams uzminēt viņai varēja būt tiklab divdesmit pieci, kā četrdesmit gadi. Es piespiedu palagu pie auguma un vēroju svešinieci.

Ievēroju sievietē trīs dīvainības. Pirmkārt, viņai bija dzel­tenas acis. Nevis tādā dzintara tonī, kādu zināmā apgaismo­jumā varētu saukt par dzeltenu. Viņējās tiešām bija dzeltenas, gandrīz vai citrondzeltenas, un tās spīdēja.

Otrā dīvainība bija viņas aura. Sieviete bija reģe, taču es vēl nekad nebiju satikusi nevienu tādu kā viņa. īsti nespēju saprast, kas tieši tur savāds, bet mani jutekļi vēstīja, ka kaut kas nav lāgā.

Un trešā īpatnība tā lika pār muguru skriet saltām tir­pām bija viņas sapņava. Tā bija tieši tāda, kādu biju sajutusi 1-4, tā pati sapņava, ko nebiju spējusi identificēt. Svešiniece. Instinkts lika uzbrukt, taču es jau uzreiz zināju, ka nespēšu ielauzties tādā sapņavā pavisam noteikti ne savā pašreizējā stāvoklī.

-     Vai te ir Tauers? Mana balss bija aizsmakusi.

Sieviete ignorēja jautājumu. Viņa pacēla lampu man pie

sejas un nopētīja manas acis. Jau sāku prātot, vai man jopro­jām nav smadzeņu drudzis.

-     Ieņem šīs, viņa sacīja.

Paskatījos uz divām tabletēm viņas plaukstā.

-     Ieņem.

-     Nē, es atteicos.

Viņa man iesita. Sagaršoju asinis. Man gribējās sist pretī, cīnīties, bet biju tik vārga, ka tik tikko spēju pacelt roku. Mo­koties ar nupat pārsisto lūpu, es iedzēru tabletes. Piese­dzies, mana sagūstītāja teica. Ja vēlreiz nepaklausīsi, es gādāšu, lai vairs nekad neizej no šīs istabas. Ne ar miesu uz kauliem.

Viņa man pameta drēbju pauniņu.

-     Pacel.

Negribēju, ka man vēlreiz sit. Tagad es nokristu. Cieši sa­kostiem zobiem pacēlu apģērbu.

-    Velc mugurā.

Palūkojos lejup uz drēbēm; no lūpas pilēja asinis. Uz bal­tās tunikas manās rokās izpletās traips. Tunikai bija baltas piedurknes un stūrains kakla izgriezums. Klāt bija melna josta ar pieskaņotām biksēm, zeķēm un zābakiem, vienkāršs apakšveļas komplekts un melna veste ar izšūtu baltu enkuriņu. Saionas simbolu. Es stīvām kustībām apģērbos, piespie­žot nosalušos locekļus kustēties. Kad biju pabeigusi, sieviete pagriezās uz durvīm. Nāc līdzi. Nerunā ne ar vienu.

Ārpus telpas valdīja drausmīgs aukstums, un nātnais paklājs pret to tikpat kā nelīdzēja. Reiz tas laikam bija bijis sarkans, bet nu bija izbalojis un vēmekļu notraipīts. Sieviete veda mani pa akmens gaiteņu labirintu garām nelieliem, aiz­restotiem logiem un aizdegtām lāpām. Pēc Londonas vēsi zilajām ielu laternām gaisma šķita pārlieku spoža un pārlieku žilbinoša.

Vai te varētu būt pils? Es nezināju nevienu vietu tūkstoš jūdžu rādiusā ap Londonu, kur būtu kāda pils monarha mums nebija bijis kopš Viktorijas. Varbūt te bija viens no vecajiem D kategorijas cietumiem. Ja vien te nebija Tauers.

Riskēju pamest skatienu ārā. Bija nakts, bet vairāku laternu gaismā bija redzams pagalms. Prātoju, cik ilgi esmu sabijusi fluksa ietekmē. Vai tā sieviete vēroja, kā es mokos? Vai viņa klausīja NSD pavēlēm vai arī šie viņai? Varbūt viņa strādāja Arhontu mītnē… taču viņi nepieņemtu darbā reģi. Un reģe svešiniece bija pavisam noteikti neatkarīgi no tā, kas vēl viņa varēja būt.

Sieviete apstājās pie kādām durvīm. Pa tām izgrūda zēnu. Viņš bija kārns radījums ar žurkas ģīmīti, smilškrāsas matu ērkuli un visām pazīmēm, kas liecina par saindēšanos ar fluksu: stiklainām acīm, krīta baltu seju, zilām lūpām. Sieviete nopētīja puiku no galvas līdz kājām.

-     Vārds?

-     Karls, viņš ieķērcās.

-     Kā, lūdzu?

-    Karls. Varēja dzirdēt, ka viņš mokās.

-     Nu ko, apsveicu ar to, ka esi pārdzīvojis Fluxion 14, Karl. Viņas balsī ieskanējās viss, bet tikai ne apsveikums.

-    Kādu laiku tā varbūt būs pēdējā reize, kad esi gulējis.

Mēs ar Kārlu pārmijām skatienus. Zināju, ka noteikti izskatos tikpat briesmīgi kā viņš.

Slājot pa gaiteņiem, mēs savācām vēl vairākus ieslodzī­tus reģus. Visiem bija spēcīgas, izteiktas auras; varēju riskēt minēt, kas kurš ir. Pareģis. Hiromante plaukstreģe ar elektrozili nokrāsotu īsu cekulu. Taseogrāfs. Orākuls ar skūtu galvu. Kāda kalsna brunete šaurām lūpām, droši vien čukstē­tāja; viņai, šķiet, bija rokas lūzums. Neviens neizskatījās īpaši vecāks par divdesmit, bet arī ne īpaši jaunāks par piecpa­dsmit. Visi bija bāli un fluksa izmocīti. Beigās mūsu bija des­mit. Sieviete pagriezās pret savu mazo dīvaiņu ganāmpulku.

-    Es esmu Pleione Sualocīna, viņa sacīja. Būšu jūsu pavadone pirmajā dienā 1 Šeolā. Šovakar jūs noklausīsieties svinīgo uzrunu. Jums jāievēro vairāki vienkārši noteikumi. Jūs nedrīkstat skatīties nevienam refaītam acīs. Raugieties grīdā, kā pienākas, ja vien jums neliek skatīties uz kaut ko citu.

Plaukstreģe pacēla roku, skatīdamās uz savām kājām.

-    Refaītam?

-     Gan drīz uzzināsiet. Pleione pieklusa. Papildu notei­kums: jūs nedrīkstat runāt, ja vien kāds refaīts jūs neuzrunā. Vai šajā jautājumā ir kādas neskaidrības?

-    Aha, ir gan. Runātājs bija biezumreģis. Viņš neskatījās grīdā. Kur mēs esam?

-    Tūlīt uzzināsiet.

-    Kādas jums, ellē ratā, tiesības mūs tā vienkārši nogrābt? Es pat nemangoju. Neesmu nekāds likumpārkāpējs. Pierādiet, ka man ir aura! Došos taisnā ceļā atpakaļ uz pilsētu, un jūs ne…

Viņš apklusa. Vīrietim no acīm izsūcās divas tumšas asins pērles. Viņš klusi ievaidējās un saļima.

Plaukstreģe iekliedzās.

Pleione uzlūkoja biezumreģa nedzīvo apveidu. Kad viņa pacēla acis uz mums, tās dega zilā krāsā kā gāzes liesma. Es novērsos.

-    Vai ir vēl jautājumi?

Zīlniece aizšāva roku priekšā mutei.

Mūs sadzina nelielā telpā. Tur bija miklas sienas un grīda un valdīja tāda tumsa kā kapličā. Pleione mūs ieslēdza un aiz­gāja.

Minūti neviens neuzdrošinājās runāt. Plaukstreģe elsoja, gandrīz histēriski šņukstot. Vairums pārējo vēl bija pārāk vārgi, lai runātu. Es apsēdos stūrī, kur nebiju citiem pa kājām. Manas rokas zem piedurknēm klāja zosāda.

-    Vai te joprojām ir Tauers? jautāja pareģis. Te izska­tās kā Tauerā.

-    Aizveries, kāds viņu kušināja. Vienkārši aizveries.

Kāds sāka lūgties caitgaistu ko tu neteiksi! It kā tas

varētu līdzēt. Atbalstīju zodu uz ceļgaliem. Negribēju zināt, ko ar mums darīs. Nezināju, cik stipra būšu, ja mani uzliks uz ūdensdēļa. Biju dzirdējusi tēvu par to runājam kā spīdzinā­majam ikreiz ļaujot ieelpot tikai dažas sekundes. Viņš sacīja, ka tā neesot spīdzināšana. Tā esot terapija.

Man blakus apsēdās pareģis. Viņam bija kaila galva un plati pleci. Tumsā es no viņa neko daudz neredzēju, tikai lie­lās, dziļi tumšās acis. Viņš pastiepa roku.

-     Džuliāns.

Viņš nešķita nobijies. Tikai kluss. Peidža, es sacīju. Pilnu vārdu labāk neminēt. Nokremšļojos, lai iztīrītu sauso rīkli. No kura Iecirkņa tu esi?

-     IV-6

-     1-4.

-    Baltā Saistītāja teritorija. Es pamāju ar galvu. Kura daļa?

-     Soho, es atbildēju. Ja pateikšu, ka esmu no Sevendaialsas, viņš zinās, ka esmu viena no Džeksona tuvajām un dārga­jām līdzgaitniecēm.

-     Es tevi apskaužu. Man būtu paticis dzīvot centrā.

-     Kāpēc?

-    Sindikāts tur ir spēcīgs. Manā sektorā nekas liels neno­tiek. Pareģis runāja klusi. Vai tu devi kādu iemeslu sevi arestēt?

-    Nogalināju zemsargu. Man sāpēja rīkle. Un tu?

-    Sanāca maza nesaprašanās ar vienu tipu no Sardzes. īsi sakot, viņa vairs nav starp dzīvajiem.

-    Bet tu esi pareģis. Vairums reģu pret pareģiem zīl­nieku paveidu izturējās ar nicinājumu. Tie, tāpat kā visi zīlnieki, ar gariem sazinājās ar priekšmetu palīdzību; pareģu gadījumā bija vajadzīgs kaut kas atstarojošs. Džekss kaislīgi ienīda zīlniekus (“zīļnieki, pie velna, sauc viņus par zīlnie­kiem”). Ja tā padomā, praviešus ari.

Džuliāns, šķiet, nolasīja manas domas. Tu domā, ka pa­reģi nespēj nogalināt?

-    Ne jau ar gariem. Tu nespētu kontrolēt pietiekami lielu baru.

-    Tu labi pazīsti reģus. Viņš paberzēja rokas. Tev tais­nība. Es viņu nošāvu. Tas viņiem neliedza mani arestēt.

Es neatbildēju. No griestiem man matos pilēja ledains ūdens un tecēja lejā pa degunu. Vairums pārējo ieslodzīto klu­sēja. Kāds zēns šūpojās turp un atpakaļ uz papēžiem.

-    Tev ir savāda aura. Džuliāns pavērās manī. Nevaru saprast, kas tu tāda esi. Es teiktu, ka orākuls, bet…

-     Bet?

-     Sen neesmu dzirdējis par sieviešu dzimtas orākuliem. Un nedomāju, ka tu būtu sibilla.

-    Es esmu akultomante.

-     Ko tu dari dur ar adatu?

-     Kaut kā tamlīdzīgi.

Ārā atskanēja būkšķis un šaušalīgs kliedziens. Visas saru­nas aprāvās.

-    Tas ir trakais. Runātājs bija vīrietis; viņš izklausījās nobijies. Te taču neielaidīs berzerku, ko?

-    Tādu berzerku nemaz nav, es iebildu.

-    Vai tad neesi lasījusi “Par nopelniem”?

-    Jā. Tas ir hipotētisks tips.

Viņš neizskatījās atvieglots. Iedomājoties par pamfletu, man tyuva tik auksti kā vēl nekad. Tas varētu būt jebkur, jeb­kādās rokās citadeles vismusinošākā pamfleta pirmizdevums ar svaigām piezīmēm un detaļām par sazināšanās iespējām. Ja es nepazītu autoru, nemūžam nebūtu neko tādu dabūjusi.

-     Mūs atkal spīdzinās. Čukstētāja auklēja lauzto roku.

-    Viņi kaut ko grib. Mūs nelaistu laukā tāpat vien.

-    No kurienes?

-     No Tauera, stulbene! No turienes, kur sabijām divus pēdējos gadus.

-     Divus? Stūrī ieskanējās pa pusei histēriski smiekli.

-    Saki deviņus. Deviņus gadus. Atkal smiekli, šoreiz ķiķi­noši.

Deviņi gadi. Cik mums zināms, aizturētajiem bija divas iespējas pievienoties NSD vai arī tikt nonāvētiem. Nebija vajadzības uzglabāt cilvēkus. Kāpēc deviņus? es pajautāju. Stūrī valdīja klusums. Pēc mirkļa ierunājās Džuliāns.

-    Vai vēl kāds prāto par to, kāpēc neesam miruši?

-    Visus pārējos nogalināja. Tagad ierunājās kāds cits.

-     Esmu te jau vairākus mēnešus. Visi pārējie reģi no mana spārna dabūja cilpu. Klusums. Mēs esam izvēlēti kaut kam citam.

-    SciSORS, kāds iečukstējās. Mēs būsim izmēģinājuma trusīši, vai ne? Ārsti grib sagriezt mūs gabalos.

-    Te nav SciSORS, es iebildu.

Ilgu laiku valdīja klusums, ko pārtrauca tikai plaukstreģes gaužās raudas. Šķiet, viņa nespēja rimties. Beidzot Karls uzrunāja čukstētāju: Tu teici, ka viņi noteikti kaut ko gribot, šņācēj. Kas tas varētu būt?

-    Jebkas. Mūsu redze.

-     Mums nevar atņemt redzi, es sacīju.

-    Izbeidz! Tev tādas nemaz nav. Viņi negribēs nespējīgus reģus.

Es apspiedu vēlmi salauzt ari viņas otru roku.

-    Ko viņa izdarīja ar biezumreģi? zīlniece drebēja. Viņa acis… šī pat nepakustējās!

-     Nu, es domāju, ka mūs visus noteikti nogalinās, Karls sacīja tā, it kā nespētu pat iztēloties, kāpēc pārējie tā satrau­cas. Viņa balss vairs nebija tik ļoti aizsmakusi. Es cilpas vietā labāk gribētu jebko citu; vai tad jūs ne?

-     Cilpu mēs vēl varam dabūt, es aizrādīju.

Viņš apklusa.

Kāds cits zēns, tik bāls, ka izskatījās, it kā flukss būtu izdedzinājis viņam no dzīslām asinis, sāka elsot. Viņa deguns bija nosēts vasarraibumiem. Iepriekš nebiju viņu pamanījusi; viņam nebija jūtama nekāda aura. Kas šī ir par vietu? Zēns tik tikko spēja parunāt. Kas… kas jūs tādi esat?

Džuliāns uzmeta viņam skatienu. Tu esi nereģis, viņš sacīja. Kāpēc tevi paņēma?

-     Nereģis?

-                Droši vien kļūdījās. Orākuls izklausījās garlaikots.

-    Viņu vienalga tāpat nogalinās. Tev nepaveicās, sīkais.

Izskatījās, ka zēns tūlīt paģībs. Viņš uzlēca kājās un sāka raustīt restes.

-    Man te nav jābūt. Es gribu mājās! Es neesmu pretdabis­kais, neesmu! Viņš gandrīz raudāja. Man žēl, man žēl par to akmeni!

Es aizspiedu viņam muti ar plaukstu. Izbeidz! Daži sāka viņu lamāt. Gribi, lai viņa tevi ari nopeilē, vai?

Puika trīcēja. Es minēju, ka zēnam ir kādi piecpadsmit gadi, bet viņš bija vārgs piecpadsmitgadnieks. Biju spiesta atcerēties citus laikus tos laikus, kad jutos nobijusies un viena.

-     Kā tevi sauc? mēģināju izklausīties maigi.

-    Sebs. S-Sebs Pirss. Viņš sakrustoja rokas, cenzdamies izskatīties mazāks. Vai jūs… vai jūs visi esat… pretdabiskie?

-     Aha, un, ja tu neaizvērsi savas žaunas, tad mēs pretda­biski izdarīsimies ar taviem iekšējiem orgāniem, kāds paņir­gājās. Sebs sarāvās.

-    Nē, nekā tamlīdzīga, es mierināju. Es esmu Peidža. Šis ir Džuliāns.

Džuliāns tikai pamāja. Izskatījās, ka runāšanās ar nereģi ir mans pienākums. No kurienes tu esi, Seb? es pajautāju.

-     No III Iecirkņa.

-     No apļa, Džuliāns noteica. Forši!

Sebs novērsās. Viņam no aukstuma drebēja lūpas. Zēns noteikti domāja, ka mēs viņu sakapāsim gabalos un okultā neprātā peldēsimies viņa asinīs.

Aplis bija tur, kur es mācījos vidusskolā, tā dēvēja kādu ielu III Iecirknī. Pastāsti mums, kas notika, es mudināju.

Zēns uzmeta skatienu pārējiem. Es nespēju viņam pār­mest par baidīšanos. Puikam jau kopš brīža, kad viņš iemācī­jās runāt, bija borēts, ka reģi ir visa pasaules ļaunuma sakne, un nu viņš bija cietumā kopā ar tiem. Viens no sestklasniekiem ielika manā somā kontrabandu, Sebs sacīja. Iespē­jams, tas bija kristāls visbiežāk sastopamā nūma melnajā tirgū. Skolas direktors ieraudzīja, kā klasē mēģinu to viņam atdot. Viņš domāja, ka esmu to dabūjis no kāda mangotāja. Viņi izsauca skolas sardzi, lai mani pārbauda.

Pavisam noteikti kādu Saionas darbinieku bērns. Ja skolā bija pašiem sava sardze, tad viņa ģimene laikam bija astrono­miski bagāta.

-    Vajadzēja vairākas stundas, lai viņus pārliecinātu, ka mani iegāza. Mājās gāju pa īsāko ceļu. Sebs norija sieka­las. Uz stūra stāvēja divi vīri sarkanā. Mēģināju paiet garām, bet viņi mani izdzirdēja. Viņiem bija maskas. Nezinu, kāpēc, bet es ņēmu kājas pār pleciem. Biju nobijies. Tad dzirdēju šāvienu un… man šķiet, ka es noģību. Un tad man bija slikti.

Es prātoju, kā flukss iedarbojas uz nereģiem. Šķita loģiski, ka parādās fiziskie simptomi vemšana, slāpes, neizskaidroja­mas šausmas -, bet ne fantasmagorija. Tas ir briesmīgi, es sacīju. Esmu pārliecināta, ka tas viss ir šausmīga kļūda. Es patiešām arī biju pārliecināta. Tādam labi audzinātam nereģu bērnam kā Sebs te noteikti nevajadzētu atrasties.

Sebs izskatījās iedrošināts. Tad jau man ļaus iet mājās.

-     Nē, Džuliāns atbildēja.

Es saausījos. Soļi. Pleione bija atgriezusies. Viņa atvēra durvis, satvēra tuvāko cietumnieku un ar vienu roku uzrāva viņu kājās. Sekojiet man. Atcerieties noteikumus.

Mēs pa divviru durvīm izgājām no ēkas; čukstētājs veda zīlnieci. Es iztrūkos, kad pienācām pie karātavām varbūt te patiešām bija Tauers taču Pleione pagāja tām garām. Man nebija ne jausmas, ko viņa izdarīja ar biezumreģi un kas tas pirmīt bija par kliedzienu, bet jautāt es negrasījos. Galvu uz leju, acis vaļā. Arī šeit tas būs mans likums.

Mūs veda pa tukšām, gāzes laternu izgaismotām ielām, kas slapji zvīļoja pēc lietusgāžu plosītas nakts. Džuliāns panā­cās man blakus. Mums ejot tālāk, ēkas kļuva augstākas, taču debesskrāpji tie nebija. Šīs būves nepavisam nelīdzinājās de­besskrāpjiem. Šejienes mājas bija vecas un nepazīstamas, cel­tas tolaik, kad cilvēkiem bija citāda gaume. Akmens sienas, koka durvis, piesātināti sarkanos un ametista toņos greznoti logi ar svinā ietvertām rūtīm. Kad pagriezāmies ap pēdējo stūri, mūsu acīm pavērās aina, kuru es nekad neaizmirsīšu.

Iela mūsu priekšā bija savādi plata. Nekur nemanīja ne­vienu automašīnu; no viena ielas gala līdz otram redzēja tikai noplukušus mitekļus, kas līkumu līkumiem greizi rindojās ielas malās. Finiera sienas balstīja rievota skārda loksnes. Šīs nelielās pilsētiņas malās slējās lielākas ēkas. Tām bija smagas koka durvis, augsti logi un visādi izrobojumi kā Viktorijas laika pilim. Tās man tik ļoti atgādināja Taueru, ka bija jāno­vēršas.

Vairākas pēdas no tuvākās būdas uz atklātas brīvdabas skatuves stāvēja daži slaidi stāvi. Tiem apkārt bija saliktas sveces, kas izgaismoja maskotas sejas. Zem skatuves dēļiem dziedāja vijole. Reģu mūzika; tāda, ko spētu izpildīt tikai čuk­stētājs. Uz viņiem raudzījās plašs skatītāju loks. Ikvienam no tiem bija sarkana tunika un melna veste.

It kā būtu gaidījuši vienīgi mūsu ierašanos, uz skatuves stāvošie sāka dejot. Tie visi bija gaišreģi; patiesībā visi te bija gaišreģi dejotāji, skatītāji, visi. Es vēl nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz reģu mierīgi atrodamies vienuviet. Ap ska­tuvi bija sapulcējušies savi simt skatītāji.

Tā nebija nekāda slepena tikšanās pazemes tunelī. Tas nebija Hektora nežēlīgais sindikāts. Šis te bija kas cits. Kad Sebs pasniedzās pēc manas rokas, es ļāvu to satvert.

Izrāde dažas minūtes turpinājās. Ne visi skatītāji vēroja uz skatuves notiekošo. Daži sarunājās, citi izsvilpa dejotā­jus. Biju pārliecināta, ka dzirdēju izskanam vārdu “gļēvuļi”. Pēc dejas kāda melnā triko tērpusies meitene uzkāpa uz pa­augstinājuma. Viņas tumšie mati bija atglausti atpakaļ un sasprausti mezglā, bet seju klāja zeltaina maska ar spārniem. Mirkli viņa stāvēja stingi kā stikls, tad nolēca no paaugsti­nājuma un saķēra divas garas, sarkanas drapērijas, kas bija nomestas no kulisēm. Apvijusi ap tām rokas un kājas, mei­tene uzkāpa divdesmit pēdu augstumā un, atkal atritinājusi audumu, ieņēma pozu. Vingrotāja izpelnījās šķidrus aplausus.

Manas smadzenes joprojām bija narkotiku apdullinātas. Vai tas būtu kāds reģu kults? Biju dzirdējusi vēl dīvainākas lietas. Es piespiedu sevi pētīt ielu. Viens nu bija skaidrs: te nebija SaiLo. Te vispār nekas neliecināja par Saionas esamību.

Lielas, senas ēkas, publiskas uzstāšanās, gāzes lampas un bruģēta iela bija tā, it kā mēs būtu patinuši atpakaļ laiku.

Es skaidri zināju, kur atrodos.

Ikviens bija dzirdējis par zudušo Oksfordas pilsētu. Tā bija dala no Saionas skolu programmas. 1859. gada rudeni uguns bija nopostījusi universitāti. Pārpalikušās drupas klasificēja kā A tipa ierobežotas pieejas sektoru. Nevienam nebija atļauts tur spert kāju, jo pastāvēja bažas, ka tajā ir kaut kāds nede­finējams piesārņojums. Saiona Oksfordu vienkārši izdzēsa no kartēm. Džeksona piezīmēs biju lasījusi, ka 2036. gadā kāds bezbailīgs žurnālists no Roaring Boy esot mēģinājis turp doties, draudot uzrakstīt publisku atmaskojumu, bet snaiperi nodzinuši viņa mašīnu no ceļa, un žurnālists vairs nekad neesot redzēts. Arī par peniju nopērkamais Roaring Boy nozuda tikpat žigli. Avīze pārlieku bieži bija mēģinājusi atklāt Saionas noslēpumus.

Pleione pagriezās un palūkojās uz mums. Tumsā bija grūti saskatīt sievietes seju, taču viņas acis dega kā degušas.

-    Blenzt šeit neklājas, viņa aizrādīja. Jums nevaja­dzētu nokavēt svinīgo uzrunu.

Taču mēs nespējām neskatīties uz dejotājiem. Sekojām savai pavadonei, bet viņa nevarēja mūs piespiest neskatīties.

Mēs soļojām nopakaļ Pleionei, līdz nonācām pie milzī­giem vītiem dzelzs vārtiem. Tos atslēdza divi vīri, un viņi abi atgādināja mūsu pavadoni: tās pašas acis, tā pati satina āda, tās pašas auras. Pleione cēlā gaitā pagāja abiem garām. Sebs jau metās zaļgans. Šķērsojot ēkas pagalmu, es turēju zēna roku. Šim nereģim man nevajadzētu neko nozīmēt, bet viņš šķita pārāk ievainojams, lai atstātu viņu vienu. Zīlniecei lija asaras. Tikai orākuls knibināja pirkstu kauliņus un izskatījās bezbailīgs. Ejot mums pievienojās vēl vairākas baltās drānās tērptu jaunpienācēju grupas. Vairums izskatījās nobijušies, bet daži šķita pacilāti. Pievienojoties pārējiem, mūsu grupa saspiedās ciešāk.

Mūs sadzina barā kā ganāmpulku.

Iegājām garā, plašā telpā. No grīdas līdz griestiem slējās olīvzaļi plaukti, kuros rindojās skaistas, vecas grāmatas. Vienā sienā bija vienpadsmit vitrāžām rotāti logi. Iekārtojums bija klasisks; grīdu klāja diagonāli ieklāti raupja tēsuma akmeņi. Gūstekņi saspiedās rindās. Es stāvēju starp Džuliānu un Sebu; visi mani jutekļi raidīja trauksmes signālus. Arī Džuliāns bija saspringts. Viņa acis klīda no viena balti tērptā gūstekņa pie cita, mērojot tos ar skatienu. Te bija īsts tīģelis: visdažādākie reģi no pareģiem un gaišreģiem līdz medijiem un sensoriem.

Pleione bija mūs pametusi. Tagad viņa stāvēja uz pjedes­tāla kopā ar astoņiem citiem laikam saviem refaītu bied­riem. Mana sestā maņa ietrīsējās.

Kad bijām sapulcējušies, telpā iestājās nāves klusums. Kāda sieviete panācās uz priekšu. Un tad viņa sāka runāt.

Laipni lūgti I Šeolā!

Runātāja bija aptuveni sešarpus pēdas gara. Viņai bija nevainojami simetriski vaibsti: garš, taisns deguns, augsti vaigukauli, dziļi iegrimušas acis. Sveču gaisma atmirdzēja viņai matos un meta atspulgus uz vizošās ādas. Sieviete bija ģērbusies melnā tāpat kā pārējie, bet uz piedurk­nēm un tērpa sānos bija zelta drānas ielaidumi.

-     Es esmu Našira Sargasa. Balss bija vēsa un dobja. Esmu refaitu cilts asinsvaldniece.

-    Vai tas ir joks? kāds iečukstējās.

-     Kuš! iešņācās cits.

-     Vispirms man jāatvainojas par to, ka jūsu laiks šeit aiz­sākās tik mokpilni īpaši, ja vispirms tikāt nometināti Tauerā. Vairums gaišreģu, kad viņus uzaicina mūsu rindās, uzskata, ka viņiem izpildīs nāvessodu. Mēs izmantojam Fluxion 14 tāpēc, lai ceļš uz I Šeolu noritētu droši un nesarežģīti. Pēc medikamentu ievadīšanas jūs ievietoja vilcienā, aizveda uz aizturēšanas telpām un tur novēroja. Jūsu apģērbs un citas jums piederošās lietas ir konfiscētas.

Klausoties es pētīju sievieti, raudzīdamās ēterā. Viņas aura nelīdzinājās nekam jebkad agrāk justam. Es vēlējos spēt to ieraudzīt. Šī aura bija tāda, it kā viņa būtu paņēmusi dau­dzus dažādus auru veidus un izkalusi no tiem vienu savādu enerģijas lauku.

Bet tai piemita arī vēl kas cits. Tāds kā saltums. Vairums auru izstaroja maigu, siltu signālu, it kā tu būtu pagājis garām sildītājam, bet no šīs man pārskrēja šermuļi.

-     Saprotu, ka jūtaties pārsteigti, redzot šo pilsētu. Varbūt zināt, ka tā ir Oksforda. Jūsu valdība noliedza tās eksistenci pirms diviem gadsimtiem pirms jūs visi bijāt piedzimuši. Runāja, ka pēc ugunsgrēka te esot izveidota karantīnas zona. Tie bija meli. To norobežoja tāpēc, lai te varētu apmesties mēs refaīti.

Mēs ieradāmies pirms diviem gadsimtiem, 1859. gadā. Jūsu pasaule bija nonākusi līdz tam, ko mēs dēvējam par “ētera slieksni”. Sieviete pētoši paraudzījās mūsu sejās.

-    Vairums no jums ir gaišreģi. Jūs saprotat, ka mums visapkārt pastāv jutīgi gari, kuri ir pārlieku gļēvi vai pārlieku spītīgi, lai dotos galīgajā nāvē ētera sirdī. Jūs ar tiem varat sazināties, un tie par atbildi jūs vadīs un aizsargās. Taču šādai saiknei ir sava cena. Kad miesiskajā pasaulē klīstošu garu kļūst par daudz, ēterā rodas dziļas plaisas. Kad šīs plaisas izplešas pārāk platas, ētera slieksnis salūst.

Kad zemes slieksnis salūza, zeme atklājās augstākai dimensijai, kuru sauc par nēterpasauli un kurā mājojam mēs. Tagad mēs esam ieradušies te. Našira nolaida skatienu uz mūsu gūstekņu rindu. Jūs, cilvēki, esat pieļāvuši daudz kļūdu. Jūs piebāzāt savu auglīgo zemi ar līķiem, uzvēlāt tai klīstošu garu nastu. Tagad tā pieder refaītiem.

Es paskatījos uz Džuliānu un ieraudzīju viņa acīs spogu­ļojamies tās pašas izbailes, ko jutu pati. Šī sieviete noteikti bija traka.

Telpā iestājās klusums. Našira Sargasa bija piesaistījusi visu uzmanību.

-    Mana tauta refaīti visi ir gaišreģi. Mūsu vidū nav nereģu. Kopš radās plaisa starp mūsu pasaulēm, mēs esam spiesti dalīt nēterpasauli ar kādu parazītisku sugu, ko sauc par emītiem. Emīti ir bezprāta dzīvnieciski radījumi, kas kāro pēc cilvēku miesas. Ja nebūtu mūsu, tie būtu pārkāpuši pār slieksni. Tie būtu atnākuši pēc jums.

Ķerta! Viņa bija ķerta.

-    Jūs visus aizturēja mūsu labā strādājošie cilvēki. Viņus sauc par sarkanajiem mundieriem. Našira norādīja uz ļaužu rindu bibliotēkas dibenplānā; tie visi bija ģērbušies koši sarka­nās drānās. Mēs kopš ierašanās savā paspārnē esam ņēmuši daudz cilvēku. Apmaiņā pret aizsardzību esam izveidojuši soda bataljonu un apmācām jūs iznīcināt emītus un aizsargāt “dabiskos” iedzīvotājus. Šī pilsēta tām radībām ir kā bāka, kas tās aizvilina prom no pārējās miesiskās pasaules. Kad emīti te ielaužas, tiek izsaukti sarkanie mundieri, un viņiem tie ir jāiznīcina. Par ielaušanos brīdina sirēnas. Uzbrukumu laikā pastāv liels kāda sakropļošanas risks.

Un vēl, es domāju, pastāv liels risks, ka šis viss notiek tikai manā galvā.

-     Šādu likteni mēs jums piedāvājam kā alternatīvu tam, ko piedāvātu Saiona: nāvi pakarot vai nosmacējot. Vai, kā daži jau ir pieredzējuši, ilgu cietumsodu tumšā Tauera cellē.

Rindā aiz manis kāda meitene sāka šņukstēt. Abās pusēs stāvošie viņu kušināja.

-    Protams, mums nav noteikti jāstrādā kopā. Našira soļoja gar priekšējo rindu. Ieradušies šajā pasaulē, mēs re­dzējām, ka tā ir ievainojama. Tikai neliela daļa jūsējo ir gaiš­reģi, un vēl mazāk ir to, kuru spējas ir kaut nedaudz noderī­gas. Mēs būtu varējuši uzlaist jums emītus. Tāda rīcība būtu bijusi attaisnojama, ņemot vērā to, ko esat nodarījuši šai pasaulei.

Sebs žņaudzīja manu roku. Man ausis klusītēm zvanīja.

Tas bija absurdi. Kaut kāds slikts joks. Vai smadzeņu dru­dzis. Jā, tas noteikti bija smadzeņu drudzis. Saiona mēģināja mūs piespiest domāt, ka esam sajukuši prātā. Varbūt mēs bijām ari.

-     Bet mūs pārņēma līdzjūtība. Mums kļuva jūsu žēl. Vie­nojāmies ar jūsu valdniekiem un sākām darbu šajā saliņā. Mums atdeva šo pilsētu, kuru nosaucām par I Šeolu, un ik pa desmit gadiem atsūtīja noteiktu skaitu gaišreģu. Mūsu primā­rais avots bija un joprojām ir Londona. Tieši šī pilsēta septi­ņas desmitgades attīstīja Saionas drošības sistēmu. Saiona ir ievērojami palielinājusi iespējas gaišreģus atpazīt, pārvietot un rehabilitēt jaunā sabiedrībā, šķirti no tā sauktajiem nereģiem. Par to esam devuši zvērestu neiznīcināt jūsu pasauli. Tā vietā mēs plānojam pārņemt vadības grožus.

Nebiju pārliecināta, ka saprotu sievietes teikto, bet viens nu bija skaidrs: ja viņa teica taisnību, tad Saiona bija tikai marionešu valdība. Pakalpiņi. Un tā bija mūs pārdevusi.

Nevarētu teikt, ka tas būtu īpaši pārsteidzoši.

Meitene aizmugurējā rindā vairs nespēja izturēt. Izgrū­dusi aizžņaugtu kliedzienu, viņa metās uz durvīm.

Pret lodi viņai nebija nekādu izredžu.

Visapkārt izvirda kliedzieni. Bēglei izvirda asinis. Seba nagi iecirtās man plaukstā. Šajā haosā viens no refaītiem pa­spēra soli uz priekšu.

-     KLUSUMU.

Troksnis vienā mirklī mitējās.

Meitenes matos izplūda asinis. Viņas acis bija vaļā, sejā vēl kavējās pirmsnāves izteiksme satraukta, izbiedēta.

Slepkava bija sarkanā ģērbies cilvēks. Viņš ielika revolveri atpakaļ maksti un sakrustoja rokas aiz muguras. Divas viņa kolēģes satvēra mirušo aiz rokām un izvilka ārā. Vienmēr gadās kāds dzeltenais mundieris, viena sacīja tik skaļi, lai visi dzirdētu.

Marmora grīda bija notraipīta. Našira bezkaislīgi paskatī­jās uz mums.

-    Ja vēl kāds vēlētos bēgt, tagad ir īstais brīdis. Neraizē­jieties kapā mēs vietu izbrīvēsim.

Neviens nepakustējās.

Klusumā es uzdrošinājos pamest skatienu uz paaugstinā­jumu. Tad paskatījos vēlreiz. Viens no refaītiem lūkojās uz mani.

Viņš laikam mani bija vērojis jau ilgāku laiku. Skatiens bija iezīdies man acīs, it kā viņš būtu gaidījis, kad paskatī­šos, gaidījis, kad manīs pazibam kādu pretestību. Viņa āda bija tumša medus krāsā, tā izcēla dzeltenās acis ar smagajiem plakstiem. Šis refaīts bija garākais no pieciem vīriešiem, ar raupjiem, brūniem matiem, ģērbies melnās, izšūtās drēbēs. Ap viņu vijās savāda, maiga aura, ko nomāca pārējās telpā esošās. Viņš bija reizē visskaistākais un visbriesmīgākais radī­jums, kādu jebkad biju uzlūkojusi.

Man sažņaudzās iekšas. Žigli nolaidu acis. Vai mani no­šaus par to vien, ka paskatījos?

Našira turpināja runāt, soļodama šurpu turpu gar rin­dām. Gadu gaitā gaišreģi ir ievērojami pieņēmušies spēkā. Jūs esat raduši izdzīvot. Jau tas vien, ka stāvat šeit un esat tik ilgi izvairījušies no gūsta, liecina par jūsu spēju pielāgoties. Ir pierādījies, ka jūsu spējas ir nenovērtējamas cīņā par emītu noturēšanu drošā attālumā. Tāpēc mēs desmit gados savācam tik daudzus no jums, cik vien iespējams, un turam Tauerā līdz pārvešanai no Saionas. Šīs desmitgades ražas mēs dēvējam par Kaulu ražām. Šī ir XX Kaulu raža.

Jums saskaņā ar noteikto kārtību piešķirs identifikāci­jas numurus. Tiem, kuri ir gaišreģi, tagad nozīmēs refaītu uzraugu. Viņa norādīja uz saviem biedriem. Jūsu uzraugs būs jūsu saimnieks. Viņš vai viņa pārbaudīs jūsu spējas un noteiks jūsu vērtību. Ja kāds izrādīs gļēvumu, jums piešķirs dzeltenu tuniku tādu kā gļēvuļiem. Tiem, kuri ir nereģi, tas ir, tiem nedaudzajiem, kuriem nav ne jausmas, par ko es runāju, viņa piemetināja, būs jāstrādā mūsu mitekļos. Jākalpo mums.

Šķita, ka Sebs vispār neelpo.

-    Ja neizturēsiet pirmo pārbaudi vai arī divreiz izpelnīsie­ties dzelteno tuniku, jūs nonāksiet virsuzrauga rokās, kurš jūs iedīdīs par aktieriem. Aktieru darbs ir izklaidēt mūs un mūsu darbiniekus.

Apsvēru izvēli: būt par cirka ērmu vai jauniesaucamo. Man iedrebējās lūpas un brīvā roka savilkās dūrē. Biju iztēlojusies daudzus reģu arestēšanas iemeslus, taču ne jau kaut ko šādu!

Cilvēku tirdzniecība. Nē, reģu tirdzniecība. Saiona bija mūs atsūtījusi vergot.

Daži jau raudāja, citi stinga šausmās. Našira, šķiet, to neievēroja. Viņa pat nepamirkšķināja acis, kad tā meitene nomira. Viņa vispār nemirkšķināja acis.

-     Refaīti nepiedod. Tie, kuri pielāgosies sistēmai, tiks atal­goti. Tie, kuri nepielāgosies, tiks sodīti. Neviens no mums to nevēlas, bet, ja izrādīsiet mums necieņu, tad cietīsiet. Šī tagad ir jūsu dzīve.

Sebs paģība. Mēs ar Džuliānu viņu balstījām, bet zēns bija gluži ļengans.

Visi deviņi refaīti nokāpa no saviem paaugstinājumiem. Manas acis palika nodurtas.

-    Šie refaīti ir pieteikušies par uzraugiem, Našira pazi­ņoja. Viņi izlems, kurus no jums ņemt.

Septiņi no deviņiem sāka staigāt pa telpu starp rindām. Pēdējais tas pats, uz kuru biju skatījusies, palika kopā ar Naširu. Neuzdrošinājos pamest aci uz Džuliānu, bet čukstus viņam sacīju: Tas nevar būt.

-    Paskaties uz viņiem! Puisis tik tikko kustināja lūpas. Es viņu sadzirdēju tikai tāpēc, ka mēs bijām tik cieši piespie­dušies pie Seba sāniem. Tie nav cilvēki. Viņi ir no kaut kurie­nes citurienes.

-    Domā, no tās “nēterpasaules”? Es aizvēru muti, kad garām gāja refs, bet tad turpināju: Ēters ir vienīgā cita dimensija. Un punkts.

-    Ēters pastāv līdzās miesiskajai telpai mums apkārt, nevis kaut kur ārpusē. Šis te ir kas vairāk.

Manī uzmutuļoja drudžaini smiekli. Saiona ir sajukusi prātā.

Džuliāns neatbildēja. Telpas otrā pusē kāda refaīte saņēma Karla elkoni. XX-59-l, viņa sacīja, es uz tevi piesakos. Ceļā uz pjedestālu Karls norija siekalas, taču rādīja drošu seju. Kad viņš bija nolikts savā vietā, refaīte atsāka mest lokus kā tāds zaglēns, kas nolūkojis bagātu upuri.

Prātoju, kā tieši mūs izvēlas. Vai tas bija slikti, ka Kārlu izvēlējās tik ātri?

Aizritēja vairākas minūtes. Rindas kļuva retākas. Karlam pievienojās čukstētājs, tagad nodēvēts par XX-59-2. Orākuls devās pie Pleiones; izskatījās, ka viņu visa šī procedūra it nemaz neinteresē. Kāds vīrs ar cietsirdīgu seju aizvilka uz savu paaugstinājumu plaukstreģi. Viņa sāka raudāt un velti vairā­kas reizes izdvesa: “Lūdzu!” Drīz paņēma Džuliānu. XX-59-26. Viņš uzmeta man skatienu, pamāja un kopā ar jauno uzraugu devās uz paaugstinājumu.

Vēl divpadsmit vārdus nomainīja numuri. Skaitļi pieauga līdz trīsdesmit astoņi. Beidzot mēs palikām astoņi: seši nereģi, viens mēļotājs un es.

Kādam bija mani jāizvēlas. Vairāki refaīti bija mani apska­tījuši, cieši nopētot augumu un acis, taču neviens nebija uz mani pieteicies. Kas notiks, ja mani neizvēlēsies?

Mēļotāju sīku zēnu ar daudzās bizltēs sapītiem ma­tiem aizveda Pleione. Trīsdesmit deviņi. Nu es biju vienīgā atlikusī reģe.

Refaīti pavērās Naširā. Viņa uzlūkoja atlikušos. Mana mu­gura saspringa kā nostiepta stiegra.

Tas, kurš bija mani vērojis, spēra soli uz priekšu. Viņš neko neteica, bet pietuvojās Naširai un pašķieba galvu uz manu pusi. Sievietes acis pazibēja uz mani. Viņa pacēla roku un salieca garo pirkstu. Sievietei rokās, tāpat kā Pleionei, bija melni cimdi. Tādi bija viņiem visiem.

Sebs joprojām bija bezsamaņā. Mēģināju nolaist viņu zemē, bet zēns pieķērās un nelaida mani vaļā. Ievērojis ķibeli, viens no nereģu vīriešiem paņēma zēnu man no rokām.

Visi kā viens noskatījās, kā es šķērsoju marmora grīdu un nostājos abu refaītu priekšā. Tuvumā Našira šķita daudz garāka, bet vīrietis bija vismaz pilnu pēdu garāks par mani.

-    Vārds?

-     Peidža Mahounija.

-    No kurienes tu esi?

-     No I Iecirkņa.

-     Bet tu neesi tur dzimusi.

Viņi laikam bija redzējuši manu lietu. Esmu no Īrijas, atbildēju. Telpā noviļņoja trīsas.

-     No Saionas Belfastas?

-     Nē, no Īrijas brīvās daļas. Kāds noelsās.

-     Saprotu. Tātad tu esi brīvs gars. Viņas acis šķita bioluminiscentas. Mūs ir ieintriģējusi tava aura. Teic: kas tu esi?

-     Nulle, es atbildēju.

No viņas skatiena man kļuva salti.

-     Man tev ir labas ziņas, Peidža Mahounija. Našira uzlika roku sava biedra delmam. Tu esi piesaistījusi asinslaulātā uzmanību. Šis ir Mezartīmu Aizbildnis Arktūrs. Viņš ir izlēmis kļūt par tavu uzraugu.

Refaīti saskatījās. Neviens neko neteica, taču viņu auras it kā uzvilnīja.

-    Viņš ļoti reti ieinteresējas par kādu cilvēku, Našira ierunājās tik klusā balsī, it kā uzticētu man kādu stingri gla­bātu noslēpumu. Tev ir ļoti, ļoti paveicies.

Es nejutos kā veiksminiece. Man metās šķērmi.

Asinslaulātais noliecās manu acu augstumā. Viņam bija jānoliecas labi zemu. Es nenovērsos.

-    XX-59-40. Viņa balss bija dobja un maiga. Es uz tevi piesakos.

Tātad šis vīrietis būs mans saimnieks. Es ieskatījos viņam tieši acīs, kaut arī tā nevajadzētu darīt. Gribēju iepazīt sava ienaidnieka seju.

Vairs nebija palicis neviens reģis. Našira uzrunāja sešus nereģus. Jūs seši gaidīsiet šeit. Pēc jums atsūtīs kādu, kas jūs aizvedīs uz barakām. Pārējie kopā ar uzraugiem dosies uz saviem mitekļiem. Lai jums visiem veicas, un atcerieties, ka visi šeit pieņemtie lēmumi būs vienīgi jūsu pašu. Es tikai ceru, ka pratīsiet izlemt pareizi.

To pateikusi, viņa pagriezās un aizgāja. Naširai sekoja divi sarkanie mundieri. Es paliku stāvam ar savu jauno uzraugu, nejuzdama it neko.

Arktūrs devās uz durvju pusi. Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi, lai sekoju. Es brīdi kavējos, un viņš apstājās un pagai­dīja.

Visi skatījās uz mani. Man griezās galva. Acu priekšā zibēja te sarkans, te balts. Es devos ārā aiz vīrieša.

Torņu smailes skāra pirmie rītausmas stari. Reģi iznāca laukā, sekodami saviem uzraugiem; grupiņās bija pa trim vai četriem. Biju vienīgā, kam bija pašai savs uzraugs.

Arktūrs nostājās man blakus. Pārāk tuvu. Es stīvi izslējos.

-    Tev jāzina, ka mēs šeit dienas laikā guļam.

Es neko neatbildēju.

-     Vēl tev jāzina, ka neesmu radis pie apakšīmiekiem. Cik jauks apzīmējums cietumniekiem. Ja izturēsi pārbaudī­jumus, tu dzīvosi pie manis pastāvīgi. Ja ne, būšu spiests tevi padzīt. Un ielas šeit nav nekādas viesmīlīgās.

Es joprojām neko neteicu. Zināju, ka ielas nav viesmīlīgas. Te nevarēja būt neko daudz ļaunāk kā Londonā.

-    Tu neesi mēma, viņš sacīja. Runā!

-     Nezināju, ka man ir ļauts izteikties bez atļaujas.

-     Es tev piešķiršu tādu privilēģiju.

-     Man nav nekā sakāma.

Arktūrs mani nopētīja. Viņa acīs kvēloja nāves spelte.

-     Mēs esam apmetušies Magdalēnas mītnē. Viņš pagrie­zās ar muguru pret ausmu. Pieļauju, ka esi gana stipra, lai ietu kājām, meiten.

-     Paiet es varēšu, sacīju.

-     Labi.

* :: *

Tā mēs devāmies ceļā. Izgājām ārā uz ielas; draudīgā izrāde bija beigusies. Netālu no skatuves pamanīju akrobāti, kura pašlaik locīja somā savus zīdus. Viņas skatiens sastapās ar manējo, bet tad viņa novērsās. Meitenei bija smalkā kartomantes aura. Un ieslodzītās zilumi.

Magdalēnas mītne izrādījās krāšņa celtne. Ēka bija no cita laikmeta, no citas pasaules. Tai bija kapela un zvanu torņi, un slaiki, stikloti logi, kuros versmaini dega lāpu gaisma. Mums tuvojoties, zvans nozvanīja piecas reizes; iegājām iekšā pa nelielām durtiņām. Ejot gar vairākām krustejām, mums palo­cījās kāds zēns sarkanā tunikā. Es sekoju Arktūram dziļāk iekšā tumsā. Viņš uzkāpa pa kādām akmens vītņu kāpnēm un apstājās pie smagām durvīm, ko atslēdza ar misiņa atslēgu.

-    Te, viņš man sacīja, būs tavas jaunās mājas. Dibinātāja tornī.

Es ielūkojos savā cietumā.

Aiz durvīm atklājās plaša, stūraina telpa. Tās iekārtojumu nevarētu nosaukt citādi kā par greznu. Sienas bija baltas, brīvas no krāmiem. Tikai pie vienas karājās vainags ar trim ziediem virs tā un melnbaltu ornamentu apakšā. Izskatījās pēc ieslīpa šaha dēla. Abpus logiem, kas vērās uz pagalmu, nokarājās smagi, sarkani aizkari. Pie krāšņa kamīna stāvēja divi klubkrēsli, un stūri bija iestumta sarkana, zīda spilveniem nokrauta tahta. Tai blakus pie sienas atradās sens pulkstenis. Uz tumša koka rakstāmgalda gramofons spēlēja “Gloomy Sun­day", un blakus lepnajai gultai ar baldahīnu stāvēja elegants naktsgaldiņš. Man zem kājām pletās smalki izrakstīts pa­klājs.

Arktūrs aizslēdza durvis. Pavēros, kā viņš noglabā atslēgu. Es par cilvēkiem zinu maz. Var gadīties, ka tev būs man jāatgādina par savām vajadzībām. Viņš ar pirkstu paklaudzināja pa galdu. Te iekšā ir zāles. Tev ik vakaru jāiz­dzer viena tablete.

Es neko neteicu, bet žigli pārlūkoju viņa sapņavu. Sena un savāda, laika gaitā aprepējusi. Kā burvju lampa ēterā.

Tas svešinieks 1-4 noteikti bija viens no viņiem.

Jutu, kā vīrieša acis lasa mani, pētot manu auru un cenšo­ties saprast, ar ko viņš ir ielaidies. Vai ari kādu apslēptu mantu ir uzgājis. To iedomājoties, es sajutu jaunu naida uzplūdu.

-     Paskaties uz mani!

Tā bija pavēle. Es pacēlu zodu un ielūkojos viņam acīs. Lai topu nolādēta, ja ļaušu manīt bailes, kādas viņš manī iedveš.

-                Tev nepiemīt spēja saredzēt garus, Arktūrs sacīja.

-    Šeit tas būs neizdevīgi. Ja vien tev ir kādas iespējas to kom­pensēt, protams. Varbūt spēcīgāka sestā maņa.

Es neatbildēju. Allaž biju sapņojusi par to, kaut būtu vis­maz pa pusei redzīga, tomēr kā biju, tā paliku akla garus neredzēju. Es nespēju saskatīt sīkās gaismiņas ēterā; varēju tikai tās sajust. Džeksons to nekad nebija uzskatījis par trū­kumu.

-    Vai tev ir kādi jautājumi? Nežēlīgās acis nopētīja ik collu manā sejā.

-     Kur es gulēšu?

-    Tev tiks sagatavota istaba. Pagaidām gulēsi te. Viņš norādīja uz tahtu. Vai vēl kas?

-     Nē.

-     Rit es būšu prom. Manā prombūtnē tu drīksti iepazī­ties ar pilsētu. Katru dienu rītausmā tev jāatgriežas. Ja dzirdi sirēnu, nekavējoties atgriezies šajā istabā. Es zināšu, ja būsi kaut ko nozagusi, kaut kam pieskārusies vai vispār kaut kur iejaukusies.

-    Jā, ser.

Tas ser man paspruka gluži nejauši.

-     Ieņem šo. Viņš pasniedza kapsulu. Otru ieņem rit vakarā kopā ar pārējām.

Es neņēmu kapsulu. Arktūrs ielēja no karafes glāzi ūdens, uz mani pat nepaskatīdamies. Viņš pasniedza man glāzi un kapsulu. Es aplaizīju lūpas.

-    Ja nu es to neieņemšu?

Ilgi valdīja klusums.

-    Tā bija pavēle, viņš sacīja. Nevis lūgums.

Mana sirds notrīsēja. Es pavirpināju kapsulu pirkstos. Tā bija olīvkrāsā ar pelēkiem raibumiņiem. Es to noriju. Kapsula bija rūgta.

Viņš paņēma glāzi.

-    Vēl kas. Brīvajā rokā Arktūrs sagrāba manu pakausi, pavēršot seju pret sevi. Man pār muguru pārskrēja saltas tir­pas. Mani tu uzrunāsi tikai ar manu titulu: Aizbildnis. Vai saprati?

-Jā-

Es sevi piespiedu to pateikt. Viņš ieskatījās man tieši acīs, kā iededzinot teikto man galvā, un tad atlaida tvērienu. Kad atgriezīšos, mēs uzsāksim tavu apmācību. Arktūrs devās uz durvīm. Saldu dusu!

Nespēju noturēties. Es klusi, rūgti iesmējos.

Viņš pa pusei pagrieza galvu. Redzēju, kā viņa acīs pazūd jebkāda izteiksme. Viņš izgāja ārā, neteicis ne vārda. Atslēga slēdzenē pagriezās.

PA logu iespīdēja sarkana saule. Gaisma mani atmodi­nāja no dziļa miega. Mutē bija nelāga garša. Mirkli man šķita, ka esmu atkal savā guļamistabā 1-5 prom no Džeksa un prom no darba.

Tad es atcerējos. Kaulu ražas. Refalti. Šāviens un līķis.

Es pavisam noteikti neatrados 1-5.

Miegā nogrūstie spilveni mētājās uz grīdas. Piecēlos sē­dus, lai paskatītos apkārt, un paberzēju stīvo sprandu. Man smeldza krusti un sāpīgi dunēja galvā. Bija sākušās manas “paģiras”, kā to dēvēja Niks. Arktūru Aizbildni nekur nemanīja.

Gramofons joprojām vilka savu gaudu dziesmu. Es uzreiz ar izbīli atpazinu Sensānsa “Dance Macabre”; īpaši kašķīgā ga­rastāvoklī to klausījās Džekss parasti pie glāzes sena vīna. Man no tā gabala vienmēr skrēja šermuļi pār kauliem. Izslēdzu gra­mofonu, atvilku aizkarus un paskatījos lejup uz austrumpuses pagalmu. Pie milzīgām ozolkoka durvīm stāvēja refaītu sargs.

Uz gultas bija izklāta tīra uniforma. Uz spilvena es atradu trekniem, melniem kursīva burtiem rakstītu zīmīti.

Gaidi zvanu.

Atsaucu atmiņā svinīgo uzrunu. Nekāds zvans netika pie­minēts. Es saņurcīju zīmīti un iemetu krāsni, kur jau gaidīja citas drazas.

Vairākas minūtes pētīju istabu, pārbaudīdama ikvienu stūrīti. Pie logiem nebija restu, taču tos nevarēja atvērt. Sie­nās nebija nekādu slepenu šuvju vai slidošu plākšņu. Bija vēl divas durvis; vienas atradās aiz bieziem, sarkaniem aizkariem un bija aizslēgtas. Otras veda uz lielu vannasistabu. Neat­radusi gaismas slēdzi, es ienesu tur vienu no eļļas lampām. Vanna bija no tāda paša melna marmora kā bibliotēkas grīda, un to iekļāva caurspīdīgi aizkari. Vienu sienu gandrīz pilnībā nosedza spogulis zeltītā rāmī. Tam es piegāju vispirms, ziņ­kārīgi vēlēdamās noskaidrot, vai manā sejā ir redzams dzīves postošais pavērsiens.

Nekā tamlīdzīga. Ja neņēma vērā pārplīsušo lūpu, es izskatījos tieši tāpat kā pirms notveršanas. Sēdēju tumsā un domāju.

Refaīti bija noslēguši savu līgumu 1859. gadā, tieši pirms diviem gadsimtiem. Ja pareizi atcerējos skolā mācīto, toreiz pie varas bija lords Palmerstouns. Tas bija vēl ilgi pirms monarhijas gala 1901. gadā, kad varu pārņēma jauna Angli­jas Republika un tika pieteikts karš pretdabiskumam. Gandrīz trīs desmitgades šī republika nodarbojās ar valsts ideoloģisku apstrādāšanu un propagandu, bet tad 1929. gadā visbeidzot tika pārdēvēta par Saionu. Tad izvēlēja Pirmo Inkvizitoru, un Londona kļuva par pirmo Saionas citadeli. Tas viss man lika domāt, ka refaītu ierašanās kaut kādā veidā bija izraisījusi Saionas rašanos. Visas tās muļķības par pretdabiskumu viss bija izdomāts tikai tāpēc vien, lai apmierinātu šo no nekurie­nes ieradušos radījumu apetīti.

Dziļi ievilku elpu. Tur jābūt kam vairāk, noteikti jābūt. Gan es to kaut kā sapratīšu. Vissvarīgākais bija tikt laukā no šejienes. Bet līdz brīdim, kad varēšu to paveikt, es šeit meklēšu atbildes. Tagad zināju, kurp sūta visus reģus; nu es vairs nevarēju tā vienkārši aiziet. Nevarēju aizmirst visu dzir­dēto un redzēto.

Vispirms es uzmeklēšu Sebu. Neredziba to puiku darīja nezinošu un iebiedētu, tomēr viņš bija tikai bērns. Viņš nebija to pelnījis. Kad būšu atradusi Sebu, sadzīšu pēdas Džuliānam un pārējiem XX Kaulu ražas gūstekņiem. Gribēju uzzināt vai­rāk par emītiem, bet, kamēr atgriezīsies mans uzraugs, pārē­jie gūstekņi būs mans vienīgais informācijas avots.

Ārā tornī iedunējās zvans; tā skaņas atbalsoja skaļāka zvanīšana kaut kur tālumā. Gaidi zvanu. Te laikam bija ko­mandantstunda.

Noliku lampu uz vannas malas. Apšļakstījusi seju ar auk­stu ūdeni, es apsvēru savas iespējas. Pagaidām vislabāk būs piespēlēt refaītiem. Ja gana ilgi pamanīšos izdzīvot, mēģi­nāšu sazināties ar Džeksu. Džekss mani savāks. Viņš nekad nepameta nevienu reģi. Vismaz ne tādu, kurš pie viņa strādā. Mangotājus gan ne vienu reizi vien bija gadījies redzēt, kā Džekss tādus atstāj nomirt.

Kambarī sabiezēja tumsa. Atvilku rakstāmgalda vidējo atvilktni. Tur bija trīs paciņas ar tabletēm. Es negribēju tās dzert, bet nojauta vēstīja, ka viņš tās varbūt pārskaitīs, lai būtu pārliecināts, ka esmu paklausījusi. Ja nu es zāles vien­kārši izsviestu?

Izspiedu pa vienai tabletei no katras paciņas. Sarkana, balta un zaļa. Nevienai nebija nekādu apzīmējumu.

Šajā pilsētā bija pārpilnām būtņu, kas nebija cilvēki, pār­pilnām visa kā man vēl nesaprotama. Varbūt šīs tabletes bija domātas, lai pasargātu mani no kaut kā toksiska, no radiā­cijas tā piesārņojuma, par kuru mūs brīdināja Saiona? Varbūt tie nebija meli? Varbūt man vajadzētu tās tabletes ieņemt? Galu galā, kad viņš atgriezīsies, man tāpat tas būs jādara.

Bet pašlaik viņa te nebija. Viņš mani neredzēja. Aizska­loju visas trīs tabletes izlietnē. Lai pats grauž savas ripas un aizrijas.

Paraustot durvis, es atklāju, ka tās nav aizslēgtas. Nokāpu pa akmens pakāpieniem atpakaļ krustejās. Mītne bija milzīga. Pie durvīm, kas veda uz ielu, vairs nestāvēja zēns sarkanā; viņa vietā tur bija kaulaina meitene ar sārtu degunu un blon­diem, netīriem matiem. Kad pienācu tuvāk, viņa pacēla galvu no letes.

-    Sveika, meitene mani uzrunāja. Tu laikam esi jau­niņā.

-Jā-

-     Nu, tavs ceļš ir sācies lieliskā vietā. Laipni lūgta Mag­dalēnā I Šeolas vislabākajā mītnē! Es esmu naktssardze XIX-49-33. Kā varu palīdzēt?

-    Tu varētu izlaist mani ārā.

-    Vai tev ir atļauja?

-     Nezinu. Man arī bija vienalga.

-    Labi. Es pārbaudīšu. Meitenes smaids kļuva sa­springts. Vai pateiksi man savu numuru?

-     XX-59-40.

Meitene ielūkojās kādā žurnālā. Atradusi īsto lappusi, viņa platām acīm pavērās manī. Tu esi tā, kuru uzņēma Aiz­bildnis.

Nūja, to varētu saukt ari par uzņemšanu.

-    Viņš nekad agrāk nav uzņēmis nevienu cilvēku, mei­tene sacīja. Magdalēnā to nedara gandrīz neviens. Pārsvarā te mīt tikai refī un daži viņu izpalīgi. Zini, tev ir ļoti paveicies, ka esi apmetusies pie viņa.

-    Tā man teica, es atbildēju. Man ir daži jautājumi par šo vietu, ja tev nebūtu iebildumu.

-     Klāj tik vaļā!

-    Kur dabūt ēdienu?

-    Aizbildnis par to atstāja zīmīti. Viņa iebēra man plaukstā sauju trulu adatu, lētu skārda gredzenu un uzpirk­steņu. Ņem! Tās ir nūmas. Pēc tām vienmēr ir pieprasījums. Ārā ir bodītes, kur tās var apmainīt pret ēdamo. Tur ir tāda kā klaidoņu apmetne, bet ēdamais nav diez cik labs. Es tavā vietā gaidītu, kad tevi pabaros tavs uzraugs.

-    Vai tā varētu notikt?

-    Varbūt.

Nu ko, tiktāl bija skaidrs. Kur ir tā apmetne? es jau­tāju.

-    Uz Dižceļa. Izejot no Magdalēnas, pagriezies pa labi un tad pirmajā ielā pa kreisi. Tad jau ieraudzīsi. Meitene pie­vērsās jaunai lappusei savā žurnālā. Atceries, ka nedrīkst bez atļaujas sēdēt publiskās vietās un iet iekšā mītnēs. Un mugurā velc tikai savu uniformu. Un vēl tev obligāti jāat­griežas pirms rītausmas.

-     Kāpēc?

-     Nu, dienā refi guļ. Pieļauju, ka tu zini pēc saulrieta gari ir vieglāk saskatāmi.

-    Tāpēc ir vieglāk trenēties.

-    Tieši tā.

Man tā skuķe tiešām nepatika. Vai tev ir uzraugs?

-    Jā, ir. Viņš šobrīd ir prom.

-     Kur tad?

-     Nezinu. Bet esmu pārliecināta, ka viņam ir kādas svarī­gas darīšanas.

-     Saprotu. Paldies!

-    Nav par ko. Lai tev jauka nakts! Un atceries, viņa pie­bilda, ka nedrīkst iet tālāk par tiltu.

Te nu gan vienai bija izskalotas smadzenes. Es viņai uz­smaidīju un devos prom.

Man izejot no mītnes, jau bija tik vēsi, ka redzēju elpas mākonīšus; sāku prātot, kur esmu iekūlusies. Sargātājs. Viņa vārdu nočukstēja kā lūgsnu, kā solījumu. Kāpēc šis atšķīrās no pārējiem? Ko nozīmēja asinslaulātais? Es sev nosolījos vēlāk to izpētīt. Pagaidām paēdīšu. Tad sameklēšu Sebu. Man vis­maz bija, kur gulēt, kad atgriezīšos. Zēnam varbūt nebija tā paveicies.

Bija nolaidusies plāna migliņa. Izskatījās, ka pilsētā nav elektrības. Pa kreisi bija akmens tilts, ko no abām pusēm ieskāva gāzes laternas. Tas noteikti bija tas pats tilts, kam es nedrīkstēju iet pāri. Ceļu starp pilsētu un ārpasauli bloķēja rinda sarkanā ģērbušos sargu. Es nekustējos, un visi desmit nomērķēja uz mani savus šaujamos. Tie bija Saionas šauja­mie. Kaujas ieroči. Devos uzmeklēt pilsētiņu, un visi desmit acu pāri palika piekalti man pie muguras.

Iela stiepās gar Magdalēnas teritoriju, un no mītnes to atdalīja augsts mūris. Es pagāju garām trim smagām koka durvīm; pie katrām stāvēja cilvēks sarkanā tunikā. Mūra augš­malā slējās dzelzs pīķi. Es gāju nodurtām acīm un sekoju Trīsdesmit trešās norādēm. Nākamā iela bija tikpat pamesta kā pirmā, un manu ceļu arī neizgaismoja gāzes lampas. Kad gluži vai jēli pārsalušām rokām izniru no tumsas, attapos tādā kā pilsētas centrā. Kreisajā pusē slējās divas augstas ēkas. Tuvākā bija greznota ar kolonnām un krāšņu frontonu tāpat kā Lielais muzejs I Iecirknī. Pagāju būvei garām un iznācu uz ceļa. Tur uz katra pakāpiena un karnīzes spīguļoja tējas svecī­tes. Naktī atbalsojās sadzīviski cilvēku radīti trokšņi.

Ielas vidū bija uzslieti šķobīgi stendi un ēdienu tirgotavas, ko izgaismoja netīras laternas. Bieži tie bija tikai laternu kar­kasi ar nespodru gaismu. Abās pusēs slējās no rievota skārda, finiera un plastmasas sameistarotas primitīvas būdas, šķūneļi un teltis īsts graustu rajons pilsētas centrā.

Un sirēna. Vecs, mehānisks modelis ar vienu platu tauri. Nevis kā tās stropiem līdzīgās elektriskās ierīces NSD poste­ņos, kas bija paredzētas valsts mēroga trauksmes izziņošanai.

Es cerēju, ka nekad nedzirdēšu skaņu, kas spēj izlauzties no tiem rotoriem. Pēdējais, kas man vajadzīgs, bija kaut kāds slepkava-cilvēkēdājs, kas mestos man pa pēdām.

Ceptas gaļas smarža mani vilināja tuvāk graustiem. Vē­ders bija sažņaudzies no izsalkuma. Sekoju degunam un iegāju tumšā, šaurā ejā. Izskatījās, ka būdas savieno daudzi ar metāla un drēbes gabaliem salāpīti finiera tuneļi. Logu bija maz; gaismu deva sveces un parafīna lampas. Vienīgi man šeit bija balta tunika. Visi ļaudis valkāja netīras drēbes. Ari apģērba krāsas nedarīja pievilcīgākas ne bālās sejas, ne asi­nīm pieplūdušās acis. Neviens no šejieniešiem neizskatījās veselīgs. Tie laikam bija aktieri cilvēki, kas nebija izturējuši pārbaudījumus un tika nolādēti visu mūžu un droši vien arī visu pēcnāves dzīvi uzjautrināt refaītus. Vairums no tiem bija zīlnieki vai pareģi visparastākie reģi. Daži uzmeta man pa skatienam, bet jau drīz devās tālāk savās gaitās. Šķita, ka viņi negrib aizskatīties par ilgu.

Smarža virmoja no plašas, stūrainas telpas ar rievotā skārda jumtā izgrieztu caurumu, pa kuru izplūda dūmi un garaiņi. Apsēdos kādā tumšā stūri, cenzdamās nepievērst sev uzmanību. Gaļu pasniedza vafeļplānās šķēlītēs, vidū tā vēl bija sārta un maiga. Aktieri padeva apkārt šķīvjus ar gaļu un dārzeņiem un pasmēlās krējumu no sudraba terīnēm. Ļaudis cīnījās par ēdienu, stūķēja to mutēs un laizīja karstās sulas no pirkstiem. Iekams paguvu palūgt, kāds gaišreģis jau iespieda man rokās šķīvi. Devējs bija kaulains, un viņa apģērbs bija mazliet kas vairāk par skrandām. Biezās acenes bija viscaur saskrāpētas.

-    Vai Meifīlds vēl šefo?

Es pacēlu vienu uzaci. Meifīlds?

-    Jā, Eibels Meifīlds. Viņš izrunāja vārdus pa zilbei. Vai viņš vēl sēž Arhontā? Vai viņš vēl ir Lielinkvizitors?

-     Meifīlds nomira pirms vairākiem gadiem.

-    Un kas tagad ir viņa vietā?

-     Frenks Vīvers.

-    Ā, nūja. Tev jau nav “Pēcnācēja” eksemplāra, ko?

-    Viņi visu konfiscēja. Paskatījos apkārt, vai neredzēšu vietu, kur apsēsties. Vai tiešām tu iedomājies, ka Meifilds vēl ir Inkvizitors? Nebija iespējams nezināt, kas ir Inkvizitors. Ja izslēdza Skārletu Bērnišu, Vīvers bija Saionas sirds un dvēsele.

-    Labi, labi, neslien nu degunu gaisā! Kā tad es to varēju zināt? Mēs kaut ko jaunu uzzinām tikai reizi desmit gados. Viņš saķēra manu roku un aizveda kādā stūrī. Vai Roaring Boy atjaunoja?

-    Nē. Mēģināju atraisīties, bet gaišreģa tvēriens bija spēcīgs.

-     Vai Sinatra vēl ir melnajā sarakstā?

-Jā.

-     Žēl. Un kā ar Flīpitu? Vai to atrada?

-    Kiril, meitene te tikko atnāca. Man šķiet, viņa grib paēst.

Kāds bija pamanījis manu kļūmīgo situāciju. Kirils pagrie­zās pret runātāju jaunu sievieti, kura stāvēja sakrustotām rokām un gaisā paslietu zodu. Tu nu gan esi viena stulba, smirdīga veča, Raimora! Vai šodien atkal izvilki zobenu des­mitnieku?

-    Aha, kad domāju par tevi!

Kirils nikni paglūnēja un, paķēris šķīvi, aizlasījās. Mēģi­nāju viņu noķert aiz krekla, bet šis bija žigls kā žurka. Meitene papurināja galvu. Viņas sīko sejiņu ieskāva melnas, nespodras cirtas. Sarkani krāsotā mute izcēlās spilgta kā svaiga vāts.

-    Tev vakar bija svinīgā uzruna, mazo māšel. Viņa neskaidri izrunāja “r”. Tavs vēders to nepanestu.

-     Es ēdu vakar no rīta, sacīju. Nebiju pārliecināta, vai vajadzētu smieties par to, ka šī sīkā meitene mani nosauca par mazo māšeli.

-    Tici man, pie vainas ir flukss. Tas tev ir sačakarējis sma­dzenes. Viņa pārlaida skatienu telpai. Ātri! Nāc man līdzi.

-    Uz kurieni?

-     Man ir savs kakts. Varēsim aprunāties.

Man diez ko nepatika doma par sekošanu svešiniecei, bet ar kādu bija jārunā. Devos viņai nopakaļ.

Šķita, ka mana pavadone te pazīst visus. Viņa sarokojās ar vairākiem cilvēkiem, vienmēr paturēdama mani acīs, lai būtu droša, ka joprojām sekoju. Viņas drēbes izskatījās labā­kas nekā pārējiem aktieriem: plāna blūze ar platām zvanveida piedurknēm un bikses, kas viņai bija par īsu. Viņai noteikti šausmīgi sala. Meitene pašķīra skrandainu aizkaru. Ātri! viņa mudināja. Citādi kāds ieraudzīs.

Aiz aizkara bija patumšs, bet parafīna krāsniņa kliedēja ēnas. Es apsēdos. Kaudze notraipītu palagu un spilvens vei­doja primitīvu guļvietu. Vai tu vienmēr pievāc klaidoņus?

-     Dažreiz. Es zinu, kā ir tad, kad esi tikko ieradies. Mei­tene apsēdās pie krāsniņas. Laipni lūgta ģimenē!

-     Es piederu pie ģimenes?

-     Tagad jā, māšel. Un šī ģimene nekādi nav saistīta ar kultu, ja tu kaut ko tādu iedomājies. Šī ir tikai ģimene, kas izveidota, lai aizsargātos. Viņas pirksti darbojās ap krāsni.

-    Spriežu, ka tu esi no sindikāta.

-    Varbūt.

-     Es ne. Centrā tādi kā es nebija vajadzīgi. Meitenes lūpās pavīdēja viegls smaids. Es te ierados pērnajā Kaulu ražā.

-     Pirms cik ilga laika tas bija?

-    Pirms desmit gadiem. Man bija trīspadsmit gadi. Viņa pastiepa aprepējušu roku. Es pēc mirkļa to paspiedu. Līza Raimora.

-     Peidža.

-    XX-59-40?

-Jā.

Liza ievēroja manu sejas izteiksmi. Piedod, viņa atvai­nojās. Ieraduma spēks. Vai ari man varbūt ir izskalotas sma­dzenes.

Paraustīju plecus. Kāds ir tavs numurs?

-     XIX-49-l.

-    Kā tu zināji manējo?

Meitene ielēja krāsni mazliet metilspirta. Ziņas tik mazā pilsētā izplatās ātri. No ārpuses līdz mums nenonāk nekas. Viņi negrib, ka mēs zinātu, kas notiek brīvajā pasaulē. Ja Saionu vispār var dēvēt par “brīvu”. Uzliesmoja zila ugun­tiņa. Tavs numurs ir visu mutēs.

-     Kāpēc?

-     Vai tad nedzirdēji? Arktūrs Mezartlms vēl nekad nav pie­ņēmis nevienu cilvēku. Patiesībā viņš vispār nekad nav izrā­dījis interesi par cilvēkiem. Ar nožēlu jāteic, ka te tas ir varens jaunums. Tā notiek, kad nav pieejamas lētās avīzes.

-    Vai tu zini, kāpēc viņš mani izvēlējās?

-    Vienīgais, ko varu iedomāties tu esi iekritusi acis Naširai. Arktūrs ir asinslaulātais viņas līgavainis. Mēs nemaisā­mies viņam pa kājām. Viņš gan nekad neiziet no tā torņa. Liza uzstutēja uz krāsniņas tūristu kanniņu. Pirms sākam runāt, ļauj man tev sadabūt kaut ko ēdamu. Piedod! Mēs, artisti, jau gadiem ilgi neesam ēduši pie galdiem.

-    Artisti?

-    Tā mundieri saukā aktierus. Mēs šiem diez ko nepatī­kam.

Meitene sasildīja mazliet viras un ielēja to bļodiņā. Piedā­vāju viņai dažus gredzenus, bet viņa papurināja galvu. Lai iet uz mana rēķina.

Iemalkoju virumu. Tas ne pēc kā nesmaržoja, bija caurspī­dīgs un ar nelāgu garšu, bet vismaz silts. Līza noskatījās, kā izēdu bļodiņu līdz pēdējam pilienam.

-    Ņem. Viņa pasniedza man ņuku saziedējušas mai­zes. Vira un aizdars. Gan pieradīsi. Vairums uzraugu veikli aizmirst, ka mums ir regulāri jāēd.

-    Tur bija gaļa. Es pamāju uz centrālo telpu.

-     Tas tikai tāpēc, ka svin XX Kaulu ražu. Šito zupu es uzvārīju no suliņām, kas pirmīt palika pāri. Viņa ielēja ari sev. Lai nenomirtu badā, mēs esam atkarīgi no tukšačiem. Šitās grabažas ir no virtuvēm, viņa pastāstīja, pamājot uz krāsniņu un kannu. Viņi drīkst gatavot ēdienu tikai sarka­najiem mundieriem, bet šo to iedod arī mums, kad vien var. Jāņem vērā, ka viņi vairs īpaši negrib palīdzēt kopš tās reizes, kad vienu meiteni pieķēra.

-     Kas notika?

-     Tukšaci nopēra. Tas reģis, ko viņa baroja, dabūja četru dienu miega aizliegumu. Kad viņu izlaida, šis bija gandrīz no­jūdzies.

Miega aizliegums! Tā bija novitāte. Reģu prāts darbojās divos līmeņos dzīves un nāves. Tas nogurdināja. Četrās die­nās bez miega reģis sajuktu prātā. Kā pilsētai piegādā pār­tiku?

-     Nav ne jausmas. Varbūt ar vilcienu. Tas brauc no Lon­donas līdz I Šeolai. Neviens, protams, nezina, kur ir ieejas tunelī. Meitene piebāza kājas tuvāk krāsniņai. Kā tev šķiet, cik ilgi turpinājās smadzeņu drudzis?

-     Mūžību ilgi.

-    Tās bija piecas dienas. Noķertajiem ļauj piecas dienas ciest elles mokas un tad iedod pretindi.

-     Kāpēc?

-    Lai viņi pēc iespējas ātrāk saprastu savu vietu. Ja neno­pelnīsi krāsas, tu te būsi tikai numurs. Līza sev ielēja bļo­diņā buljonu. Tu tātad dzīvo Magdalēnā.

-Jā-

-     Tev droši vien jau metas nelabi, to dzirdot, bet uzskati, ka tev ir paveicies. Magdalēna cilvēkam ir viena no drošāka­jām mītnēm.

-     Cik to ir?

-     Cilvēku?

-    Mītņu.

-     Ā, nūja. Nu, katra mītne ir kā mazs rajons. Cilvēki dzīvo septiņās: Beliola, Kristus miesas, Ekseteras, Mērtona, Orielas, Karalieņu un Trīsvienības mītnēs. Našira dzīvo Sizerēnu mītnē tur, kur jums bija svinīgā uzruna. Tad vēl mazliet uz dienvidiem ir Māja un vēl Pils, kur atrodas Aizturēšanas izolators, un šī izgāztuve Midzenis. Ielu sauc par Dižceļu. Paralēlo ielu sauc par Magdalēnas taku.

-    Un kas ir tālāk?

-     Pamesti lauki. Mēs tos saucam par Neitrālo joslu. Tur ir pilns ar mīnām un slazdiem.

-     Vai kāds ir mēģinājis tos laukus šķērsot?

-Jā.

Meitenei saspringa pleci. Iedzēru vēl malku viruma.

-     Kā bija Tauerā?

Paskatījos uz viņu. Es nebiju Tauerā.

-     Vai tu piedzimi ar sudraba karoti mutē, vai? Es saraucu pieri, un Līza pašūpoja galvu. Reģus Kaulu ražai vāc desmit gadus. Daži pirms nokļūšanas šeit visus desmit pavada Tauerā.

-     Tu joko! Nu bija izskaidrojams tā nabaga sacītais par deviņiem Tauerā pavadītiem gadiem.

-     Ne-e. Kad mūs jāpataisa rātnus, šie rīkojas visai pedan­tiski. Viņi zina visas mūsu vājās vietas. Zina, kā mūs salauzt. Desmit gadi Tauerā salauztu ikvienu.

-    Kas viņi tādi ir?

-     Nav ne jausmas. Bet cilvēki tie nav. Meitene virā pamērcēja maizes gabalu. Viņi uzvedas kā dievi. Un viņiem patīk, ka pret viņiem atbilstoši izturas.

-    Un mēs esam viņu pielūdzēji.

-     Ne tikai viņu pielūdzēji. Mēs viņiem esam parādā savu dzīvību. Viņi nekad neļauj aizmirst, ka sargā mūs no dūcējiem un ka verdzība ir “mūsu pašu labā”. Viņi saka: mēs labāk gribot vergot nekā mirt. Vai arī kļūt par Inkvizitora upuriem ārpusē.

-     Dūcējiem?

-     Emītiem. Tā mēs viņus saucam.

-    Kāpēc?

-    Mēs vienmēr esam viņus tā saukuši. To izdomāja sarka­nie mundieri. Viņi ir tie, kam ar šiem jācīnās.

-     Cik bieži?

-    Atkarībā no gadalaika. Ziemā emīti uzbrūk biežāk. Ausies, vai nedzirdēsi sirēnu. Viens signāls izsauc sarkanos mundie­rus. Ja sirēnas skaņa sāk mainīties, pazūdi telpās. Tas nozīmē, ka viņi tuvojas.

-    Joprojām nesaprotu, kas viņi tādi ir. Nolauzu gabalu maizes. Vai viņi ir tādi kā refaīti?

-     Esmu dzirdējusi tikai nostāstus. Sarkanajiem mundie­riem patīk mūs biedēt. Meitenes sejā rotaļājās liesmu atspīdumi. Viņi apgalvo, ka emīti pieņemot dažādus veidolus. Cilvēks varot mirt no tā vien, ka gadās tiem tuvumā. Daži teic tie spējot izraut garu no miesas. Citi tos dēvē par pūs­tošajiem milžiem; nezinu, kā to saprast. Un vēl runā, ka viņi esot kā staigājoši kauli, kam vajadzīga āda, ar ko apsegties. Nezinu, cik no tā visa ir patiesība, bet cilvēku miesu gan viņi pavisam noteikti ēd. Viņi ir no tās atkarīgi. Nebrīnies, ja redzēsi cilvēkus bez kāda locekļa.

Man vajadzētu mesties šķērmi, taču es jutos apdullusi. Šķita nekas no šī visa nav īsts. Liza pasniedzās sakārtot aiz­karus, paslēpjot mūs no pārējo acīm. Man acis iekrita kau­dzīte krāsainu zīda stērbeļu.

-    Tu esi akrobāte, es sacīju.

-    Vai tev patika?

-     Ļoti.

-     Tā es te nopelnu iztiku. Man paveicās, ka ātri iemanī­jos, kādreiz mangoju pie lēta cirka. Viņa nolaizīja lūpas.

-    Vakar redzēju tevi ar Pleioni. Visi runāja par tavu auru.

Es neko neatbildēju. Par auru bija bīstami runāt, īpaši tāpēc, ka biju šo meiteni tikai nupat satikusi.

Līza mani nopētīja. Vai tu esi redzīga?

-     Nē. Tā bija taisnība.

-    Par ko tevi arestēja?

-    Es kādu nogalināju. Zemsargu. Taisnība.

-     Kā?

-     Ar nazi, es atteicu. Mirkļa dusmas. Meli.

Līza mani ilgi uzlūkoja. Meitenei bija absolūtā redze zīl­niekiem tas bija raksturīgi. Manu sarkano auru viņa redzēja tikpat skaidri kā seju. Ja viņa bija kaut ko par to lasījusi, tad zinās, pie kādas kategorijas esmu pieskaitāma.

-     Nedomāju vis. Viņa ar pirkstiem bungoja pa grīdu.

-    Tik daudz asiņu tu neesi izlējusi.

Kaut arī tikai zīlniece, viņa bija spējīga.

-    Tu neesi orākuls, viņa teica vairāk sev nekā man.

-    Orākulus es esmu redzējusi. Tu esi pārāk mierīga, lai būtu fūrija, un pavisam noteikti neesi medijs. Tātad tu noteikti esi… viņas acīs atausa apjausma, …sapņu staigātāja. Viņa atkal ieskatījās man acīs. Vai tā ir?

Es nenovērsos. Līza atsēdās uz papēžiem.

-     Nūja, tad jau viss skaidrs.

-     Kas tad?

-     Kāpēc Arktūrs tevi paņēma. Našira vēl nekad nebija atradusi nevienu staigātāju, bet viņa tādu ļoti grib. Viņa grib skaidri zināt, ka esi drošībā. Ja būsi pie Arktūra, neviens tev ne pirkstu nepiedurs. Ja Našira pieļauj kaut vismazāko varbū­tību, ka esi staigātāja, viņa tevi nožmiegs.

-     Kā tā?

-    Tev tas nepatiks.

Es šaubījos, ka vēl kaut kas varētu mani pārsteigt.

-     Naširai ir spējas, Līza pastāstīja. Vai pamanīji, kāda viņai ir savāda aura? Es pamāju. Viņai nepiemīt tikai viens talants viens. Našira ēterā var nokļūt pa dažādiem ceļiem.

-    Tas nav iespējams. Mums visiem ir pa vienam talantam.

-    Tu pazīsti realitāti? Aizmirsti to! I Šeolā ir savi notei­kumi. Pieņem to jau tagad, un viss kļūs vienkāršāk. Meitene pievilka nobrāztos ceļgalus pie zoda. Naširai ir pieci sarg­eņģeļi. Viņai kaut kā izdodas tos piespiest palikt pie sevis.

-    Vai viņa ir saistītāja?

-     Mēs nezinām. Reiz viņa noteikti ir tāda bijusi, bet viņas aura ir cietusi.

-     Kā?

-    To izdarījuši eņģeļi. Es saraucu pieri, un meitene nopū­tās. Tā ir tikai teorija. Mēs domājam, ka viņa var izmantot tās spējas, kas viņiem piemitušas dzīves laikā.

-    To nespēj pat saistītāji.

-    Tieši tā! Meitene uzmeta man skatienu. -Ja gribi dzir­dēt manu padomu, es teiktu tā: turies zemāk par zāli. Neļauj nevienam nojaust, kas esi. Ja viņa uzzinās, ka esi staigātāja, no tevis paliks pāri slapja vieta.

Es neļāvu sejā izpausties nekādām emocijām. Trīs sin­dikātā pavadītie gadi bija mani norūdījuši, bet te viss bija citādi. Būs jāiemācās izvairīties no jauniem draudiem. Kā lai es neļauju viņai to uzzināt?

-     Tas būs grūti. Tevi pārbaudīs, lai noskaidrotu tavas spē­jas. Tāpēc tunikām ir dažādas krāsas tie, kas iztur pirmo pārbaudi, dabū rozā tuniku, bet tie, kas iztur arī otro, iegūst sarkanu.

-    Taču tu pārbaudes neizturēji!

-     Par laimi. Tagad man jāatskaitās virsuzraugam.

-     Kas bija tavs uzraugs?

Liza novērsās un paskatījās uz krāsniņu. Gomeisa Sargass.

-     Kas viņš tāds ir?

-     Otrs asinsvaldnieks. Viņu vienmēr ir divi viens vīrietis un viena sieviete.

-    Bet Arktūrs ir…

-    Jā, viņi ar Naširu ir saderināti. Bet viņš nav no “asi­nīm”, Līza ar riebumu paskaidroja. Kroni var dabūt tikai Sargasu ģimene. Asinsvaldnieki nevar būt pāris tas būtu incests. Arktūrs ir no citas ģimenes.

-    Tātad viņš ir tāds kā valdnieces dzīvesbiedrs?

-    Asinslaulātais. Tas ir tas pats. Gribi vēl zupu?

-    Būs labi. Paldies! Noskatījos, kā viņa iemet bļodiņu taukaina ūdens baļļā. Kā tu izkriti pārbaudēs?

-    Paliku cilvēks. Viņa viegli pasmaidīja. Refi nav cil­vēki. Lai cik ļoti viņi ārēji līdzinātos mums, viņi nav tādi kā mēs. Viņiem te nekā nav. Viņa piesita sev pie krūtīm. Ja refi grib, lai sadarbojamies, viņiem jātiek vaļā no mūsu dvēselēm.

-     Kā?

Iekams viņa paguva atbildēt, kāds parāva malā aizkaru. Ejā stāvēja slaids refaītu vīrietis.

-                Tu! viņš uzrēca Līzai. Meitene ar rokām saķēra galvu.

-     Celies! Ģērbies! Slinkā sušķe! Un tev ir viešņa? Vai tu esi kāda karaliene, vai?

Līza piecēlās. Viss viņas spēks bija pagaisis; meitene izska­tījās sīka un trausla. Viņas kreisā roka drebēja. Piedodiet, Suhaīl, viņa atvainojās. Četrdesmit te ir jauniņā. Gribēju izskaidrot I Šeolas noteikumus.

-     Četrdesmit jau vajadzētu zināt I Šeolas noteikumus.

-     Piedodiet man!

Viņš pacēla cimdoto roku, it kā gatavodamies sist. Pa­ņem savus zīdus.

-     Man šķita, ka es šovakar neuzstāšos. Viņa atkāpās būdas stūri. Vai jūs esat runājis ar virsuzraugu?

Es kārtīgi nopētīju Līzas pratinātāju. Viņš bija garš un zel­tainu ādu tāpat kā pārējie refaīti, bet acīs nebija tā visu citu iecienītā tukšuma. Ik krunciņa vīrieša sejā pauda naidu.

-     Man nav jārunā ar virsuzraugu, tu sīkā, raustāmā lelle! Piecpadsmit joprojām nespēj piedalīties. Sarkanie mundieri gaida, ka viņu aizvietos iecienītā muļķīte. Viņš atieza zo­bus. Tu uzstāsies pēc desmit minūtēm ja tikai nevēlies viņam pievienoties izolatorā.

Liza sarāvās. Meitenes pleci šļaugani sakumpa uz priekšu, un viņa novērsās. Saprotu, viņa sacīja.

-     Kas par klausīgu verdzeni!

Ejot ārā, viņš norāva aizkaru. Es palīdzēju Līzai to pacelt. Meitene drebēja fiziski drebēja.

-     Kas tas tāds bija?

-     Suhaīls Čertāns. Virsuzraugs vienmēr biezi nosmiņķējas, bet vienalga var redzēt, ka ir uztraucies; ja mēs kaut ko izdarām slikti, viņam par to jāatbild Suhaīlam. Meitene ar piedurkni nosusināja acis. Piecpadsmit ir tas, kuram neļāva gulēt. Džordans. Viņš ir otrs akrobāts.

Es izņēmu aizkaru Līzai no rokām. Viņas piedurkni iekrā­soja tumšas asinis. Vai tu sagriezies?

-    Tas nekas nav.

-     Nav tiesa. Asinis vienmēr bija kaut kas.

-     Viss kārtībā. Liza noslaucīja seju, zem acīm atstājot sarkanas švīkas. Viņš tikai paņēma drusku mana mirdzuma.

-     Ko viņš izdarīja?

-     Viņš no manis pabarojās.

Biju pārliecināta, ka neesmu pareizi saklausījusi. Viņš pabarojās no tevis, es atkārtoju.

Līza pasmaidīja. Vai viņiem piemirsās pateikt, ka refi barojas no aurām? Tas šiem vienmēr izkrīt no prāta.

Meitenes seju klāja asins svītras. Man sažņaudzās iek­šas. Tas nav iespējams! Aura nesatur dzīvības spēku, es sacīju. Tā satur gaišredzību, nevis…

-    Tā satur viņu dzīvības spēku.

-     Bet tas nozīmētu, ka refi nav tikai gaišreģi vien. Tad viņiem būtu jābūt ētera iemiesojumiem.

-     Varbūt viņi tādi arī ir. Līza savilka ap pleciem izdilušo segu. Tam arī ir paredzēti artisti. Mēs esam tikai auru mašī­nas. Refu barība. Bet jūs, mundieri, no jums nebarojas. Tā ir jūsu priekšrocība. Līza paskatījās uz krāsniņu. Ja vien jūs neizgāžaties pārbaudījumos.

Es brīdi klusēju. Domu par to, ka refaīti barojas no auras, vienkārši nebija iespējams aptvert. Aura bija saikne ar ēteru katram reģim tā bija unikāla. Es nespēju iztēloties, kā viņi to varētu izmantot izdzīvošanai.

Bet jaunās ziņas padarīja skaidrāku I Šeolas nozīmi. Tad tāpēc te uzņēma reģus. Tad tāpēc aktierus neizmeta pavisam, pat ja viņi nespēja cīnīties ar emītiem. Refaīti negribēja tikai to, lai viņi dejo. Kāpēc lai viņi to vēlētos? Tās bija vien muļķī­gas izklaides, lai šiem nekļūtu garlaicīgi no lielās varas. Mēs nebijām tikai viņu vergi vien mēs bijām iztikas avots. Tāpēc par cilvēku maldīšanos maksājām mēs, nevis nereģi.

Ja tā padomā, vēl pirms nedaudzām dienām es biju Lon­donā un dzīvoju savu dzīvi Sevendaialsā, pat nezinot, ka šāda kolonija eksistē.

-    Kādam viņi ir jāaptur, es sacīju. Tas ir vājprāts.

-    Viņi te ir bijuši divsimt gadus. Vai tev nešķiet, ka nu jau kāds būtu viņus apturējis?

Es aizgriezos; man dunēja galva.

-     Piedod! Līza paskatījās uz mani. Negribu tevi biedēt, bet es te esmu jau desmit gadus. Esmu redzējusi, kā cilvēki uzsāk cīņu, esmu redzējusi tādus, kas gribēja atpakaļ veco dzīvi, un viņi visi bija pagalam. Beigās tu vienkārši vairs nemēģināsi.

-    Vai tu esi pareģe? Zināju, ka meitene tāda nav, bet gribēju pārbaudīt, vai viņa melos.

-     Kāršu licēja. Tas bija pasens kartomantu apzīmē­jums desmit gadus vecs ielu slengs. Viss bija skaidrs jau pirmajā reizē, kad nolasīju kārtis.

-     Ko tu ieraudzīji?

Mirkli man šķita, ka meitene nav mani dzirdējusi. Tad viņa šķērsoja būdu un nometās ceļos pie nelielas koka lādes. Viņa izņēma ar sarkanu lenti pārsietu taro kāršu kavu un vienu kārti pasniedza man. Āksts.

-    Vienmēr esmu zinājusi, ka mans liktenis ir nīkuļot padi­benēs, viņa noteica. Man bija taisnība.

-    Vai vari nolasīt kārtis man?

-    Citreiz. Tev ir jāiet. Liza izņēma no lādes rozīņu kēksu.

-     Atnāc drīz mani apraudzīt, mās. Pasargāt tevi es nevaru, bet esmu te sabijusi desmit gadus. Varbūt spēšu tevi paglābt no ieskriešanas nāvei ķetnās. Viņa man gurdi uzsmaidīja.

-    Laipni lūgta I Šeolā!

Līza man izstāstīja, kā aiziet līdz nereģu mājai, kurp Sebu bija aizvedis Pelēkais uzraugs refs, kurš pieskatīja nedau­dzos nereģu strādniekus. Viņa vārds bija Grafiass Šeratāns. Meitene iedeva man drusku maizes un gaļas, ko paslepus atdot Sebam. Nerādies acīs Grafiasam, viņa brīdināja.

Četrdesmit minūšu laikā es biju uzzinājusi daudz jauna. Visuztraucošākais atklājums bija tas, ka Našira ir mani noska­tījusi; īpaši nekāroju kļūt par viņas vergojošo garu mūžīgi mūžos. Allaž biju baidījusies no tā, ka es varētu uzreiz neno­kļūt ētera sirdī, kur viss mirst. Man derdzās doma par to, ka es varētu būt nemiera apsēsts gars, munīcijas rezerve, ko reģi varētu visādi izmantot un tirgot. Tomēr tas man nekad nebija traucējis pašai izsaukt garus, lai aizsargātos, vai arī Džeksa vārdā solīt par ļoti nikno Annu Neilori, nogalinātu jaunas mei­tenes gados.

Un Lizas bildinājums laupīja man drosmi. Beigās tu vien­kārši vairs nemēģināsi.

Viņa kļūdījās.

Nereģu māja atradās ārpus galvenā mītņu tīkla. Lai tur nokļūtu, man bija jāiziet pa vairākām tukšām ielām. Biju re­dzējusi pilsētas karti kādā vecā Roaring Boy izdevumā arī tā bija viena no piemiņas lietām, ko Džekss bija izkrāpis Dīdionam Vaitam, un vismaz aptuveni zināju, kur atrodas svarīgākās vietas. Devos uz ziemeļiem pa galveno ceļu. Pie ēkām stāvēja pa kādam sarkanajam mundierim, bet tie man uzmeta tikai paviršu skatienu. Laikam mūsu bēgšanu kavēja kaut kāda barjera un vēl mīnas Neitrālajā joslā. Cik reģu bija miruši, mēģinot to šķērsot?

Ēku es atradu jau pēc dažām minūtēm. Tā bija neuzkrī­toša un pieticīga, neliela, ar dzelzs restēm aizkaltu lodziņu virs vārtiem. Kādreiz iekaltos vārdus nu bija nomainījis nosau­kums: NEREĢU MĀJA. Apakšā bija uzraksts latīniski: DOMUS STULTORUM. Es negribēju zināt, ko tas nozīmē. Palūrēju caur restēm… un sastapos ar refaītu sarga skatienu. Viņam bija tumši, cirtaini, pār pleciem krītoši mati un pilnīga, untumaini uzmesta apakšlūpa. Tas noteikti bija Grafīass.

-     Ceru, tev ir kāds labs iemesls atrasties pie Nereģu mā­jas, viņš sacīja no nicinājuma piesmakušā balsī.

Man no galvas pagaisa visas domas. Šī radījuma tuvums saldēja līdz pat kaulam.

-    Nē, es atteicu, bet man ir šie te.

Pastiepu savas nūmas gredzenus, uzpirksteņus, adatas. Grafīass man uzmeta tik naidīgu un pretīguma pilnu ska­tienu, ka es sarāvos. Es nepieņemu kukuļus. Un man nav vajadzīgas kaut kādas bezvērtīgas cilvēku grabažas, lai pie­kļūtu ēteram.

Iebāzu bezvērtīgās cilvēku grabažas atpakaļ kabatā. Stulba iedoma. Protams, viņi neņem tās nolāpītās drazas. Tā bija ubagu valūta.

-     Piedodiet, es atvainojos.

-    Atgriezies savā mītnē, baltais mundieri, citādi pasaukšu tavu uzraugu, lai tevi disciplinē.

Viņš izsauca garus. Es pagriezos un neatskatīdamās izgāju pa vārtiem, kur viņš mani vairs nevarēja redzēt. Tajā pašā mirkli, kad jau grasījos ņemt kājas pār pleciem, kaut kur virs galvas atskanēja klusa balss.

-     Pagaidi, Peidža!

Caur otrā stāva loga restēm pasniedzās roka. Man atvieg­lojumā saguma pleci. Sebs.

-    Vai viss kārtībā?

-     Nē. Izklausījās, ka zēnam kaklā ir kamols. Lūdzu, Peidža, lūdzu, dabū mani laukā no šejienes! Man ir jātiek laukā. Es… man žēl, ka nosaucu tevi par pretdabisku, piedod…

Pametu skatienu pār plecu. Uz manu pusi neviens neska­tījās. Es pakāpos augšā pa ēkas sānu sienu, pasniedzos un iedevu Sebam ēdiena sainīti. Es tevi atbrīvošu. Caur res­tēm paspiedu puikas ledaino roku. Darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu laukā, bet tev jādod man laiks.

-    Viņi mani nogalinās. Sebs drebošiem pirkstiem attina ēdienu. Es būšu pagalam, iekams tu mani dabūsi laukā.

-     Ko tev izdarīja?

-    Viņi man lika berzt grīdas, līdz sāka asiņot rokas, un tad bija jāšķiro stikla lauskas, meklējot tīrus gabalus viņu orna­mentiem. Ievēroju, ka zēna rokas ir no vienas vietas sagrai­zītas. Brūces bija dziļas un netīras. Rīt man jāsāk strādāt mītnēs.

-    Kas tev būs jādara?

-    Vēl nezinu. Negribu zināt. Vai viņi domā, ka es esmu… ka es esmu viens no jums? Zēna balss čerkstēja. Kāpēc viņi mani grib?

-     Nezinu. Seba labā acs bija aiztūkusi un pieplūdusi asi­nīm. Kas lēcies tavai acij?

-    Viens no viņiem man iesita. Es neko neizdarīju, tiešām, Peidža! Viņš teica, ka es esot cilvēku pabiras. Viņš teica…

Zēns nokāra galvu; viņam nodrebēja lūpa. Sebs te bija tikai vienu dienu, bet viņu jau izmantoja par boksa maisu. Kā viņš izdzīvos kaut nedēļu, kaut mēnesi? Vai desmit gadus tā kā Līza?

-    Apēd. Es sakļāvu viņa plaukstas ap ēdienu. Mēģini rīt atnākt uz Magdalēnu.

-    Vai tu tur dzivo?

-    Jā. Mana uzrauga droši vien nebūs. Varēsi nomazgāties vannā un varbūt dabūsi ko ēdamu. Ja?

Sebs pamāja. Zēns šķita kā neprātīgs; viņš neapšaubāmi bija apdullis. Viņam vajadzēja slimnīcu un kārtīgu ārstu. Bet šeit nekādu ārstu nebija. Sebs visiem bija vienaldzīgs.

Šovakar es viņa labā vairs neko nevarēju darīt. Viegli paspiedu zēna delmu un, nolēkusi zemē, devos atpakaļ uz iekšpilsētu.

Atgriezos mītnē pirms rītausmas. Šveicars sarkanā man iedeva Aizbildņa istabas rezerves atslēgu. Atstāj to uz viņa rakstāmgalda, viņš brīdināja. Pat nedomā pievākt!

Es neatbildēju. Devos augšā pa tumšajām kāpnēm, izvairī­damās no abiem sargiem. No tā, kā viņu acis tumsā spīdēja kā īsti prožektori -, man tirpas skrēja pār kauliem. Un šī esot droša mītne. Nespēju iztēloties, kādas tad ir pārējās.

Tornī zvanīja zvani, aicinot ļaudis atpakaļ uz viņu cietu­miem. Ienākusi istabā, es aizslēdzu durvis un noliku atslēgu uz rakstāmgalda. No Aizbildņa nebija ne ziņas, ne miņas. Atvilktnē atradu kastīti sērkociņu un iededzu dažas sveces. Tajā pašā atvilktnē bija trīs vienādi pāri melnu ādas cimdu un plats sudraba gredzens ar sarkanu dārgakmeni.

Pie sienas stāvēja,tumša rožkoka vitrīna. Atverot stiklo­tās durvis, man iekņudējās sestā maņa. Vitrīnā atradās vesela dažādu instrumentu kolekcija. Dažus es pazinu no melnā tirgus. Bija dažas nūmas. Vairums priekšmetu bija tikai kaut kādas drazas: planšete, gabals krita, garu tāfelīte gluži bez­jēdzīgi seansu piederumi, kādus nereģi histēriski saistīja ar gaišredzību. Citus, piemēram, kristāla lodes, zīlnieki varēja

izmantot, lai ielūkotos ēterā. Es nebiju zīlniece; man nevarēja noderēt neviena no vitrīnā esošajām lietām. Tāpat kā Grafiasam, man nebija vajadzīgi objekti, lai saskartos ar ēteru.

Man bija vajadzīga dzīvības nodrošināšanas sistēma. Iekams nebūšu atradusi kādu skābekļa aparātu, būs jāuzma­nās ar to, cik bieži atdalu garu. Tā es paplašināju savas spējas sajust ēteru varēju izstumt garu no tā dabiskās atrašanās vietas līdz pat vistālākajiem sapņavas nostūriem. Nelaime tikai tāda: ja tas ieilga, man pārstāja darboties elpošanas reflekss.

Kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Tā bija neliela, stū­raina lādīte ar vākā iegravētu stilizētu ziedu. Astoņas zied­lapiņas. Es atvēru aizdari un pacēlu vāku. Iekšā bija četras grubuļainas pudelītes ar biezu šķidrumu tik tumši sarkanā krāsā, ka tās gandrīz izskatījās melnas. Aizvēru lādīti. Man negribējās neko zināt.

Acī iedūrās trulas sāpes. Nekur neredzēju nekādas naktsdrēbes. Nezinu, kāpēc vispār biju ko tādu gaidījusi. Viņam bija vienalga, ko velku mugurā un cik labi guļu. Viņam rūpēja tikai tas, lai velku savu dzīvību.

Nospēru no kājām zābakus un apgūlos uz tahtas. Bez uguns istaba bija ledusauksta, bet es neuzdrošinājos pieskar­ties palagiem uzrauga gultā. Uzliku vaigu uz samta pagalvja.

Flukss mani bija padarījis vārgu un gurdu. Aizmiegot mans gars klīda iekšā un ārā no ētera. Slīdēju garām sapņavām, uztverot atmiņu viļņus. Visās bija jūtamas asinis un sāpes. Mītnē bija vēl citi refi, bet viņu prāti bija tikpat nepie­ejami kā vienmēr. Cilvēku domas bija atvērtākas; viņu aizsar­dzību vājināja bailes. No sapņavām plūda spilgta, raustīga gaisma satraukuma pazīme. Beidzot es iemigu.

Atmodos no grīdas dēļu čīkstoņas. Atvērusi acis, ierau­dzīju pa durvīm ienākam Aizbildni. Vienīgā gaisma plūda no divām vēl degošajām svecēm un viņa acīm. Vīrietis šķērsoja istabu un nāca uz manu stūri. Izlikos guļam; gulēju gluži nekustīgi. Beidzot, kā šķita, pēc veselas mūžības, viņš aizgāja. Šoreiz soļi vairs nebija tik piesardzīgi, un pēc to skaņas es nopratu, ka viņš stipri pieklibo. Vannasistabas durvis aizcirtās šim aiz muguras.

Kas varētu ievainot tādu radījumu kā refalts?

Viņš bija prom dažas minūtes. Visu šo laiku es varēju pie­fiksēt katru savu sirdspukstu. Kad durvīs pagriezās atslēga, atkal nolaidu galvu uz rokām. Aizbildnis pavisam kails iznāca laukā. Es aizvēru acis.

Turpināju izlikties; viņš devās uz gultu, pa ceļam notriek­dams zemē stikla lodi. Ēters saviļņojās. Viņš aizvēra baldahīna aizkarus, noslēpjoties no mana skatiena. Tikai tad, kad viņa prāts norima, es atvēru acis un piecēlos sēdus. Ne kustības.

Es basām kājām piegāju pie gultas un ieslidināju pirkstus starp aizkariem, pavisam viegli tos pašķirot, lai paraudzītos uz refaītu. Viņš gulēja zem palagiem uz sāna; āda pustumsā vizēja. Raupjie, brūnie mati bija samudžinājušies pār seju. Man tā noskatoties, caur palagu aptuveni tajā vietā, kur bija Aizbildņa labā roka, iespīdēja nespodra gaisma.

Es pieskāros viņa sapņavai. Kaut kas bija citādi. Neko daudz es nesaskatīju, bet kaut kas nebija gluži tā, kā vaja­dzētu būt. Katrai sapņavai piemita tāda kā neredzama gaisma iekšējs mirdzums, ko nereģu maņas nespēja uztvert. Bet Aiz­bildņa gaisma šobrīd dzisa.

Vīrietis gulēja nekustīgi kā mironis. Palūkojusies lejup uz palagiem, pamanīju, ka tie ir notraipīti ar viegli vizošu, dzel­tenzaļu šķidrumu. No tā vēdīja viegli metāliska smarža. Es jutos tā, it kā manu sesto maņu ķidātu, it kā es ieelpotu pašu ēteru. Pavilku smago gultas veļu malā.

Vīrieša rokas iekšpusē bija kodums, no kura sūcās šķid­rums. Es apvaldīju satraukumu. Redzēju tik tikko saskatāmus zobu nospiedumus, dusmu neprātā saplosītu ādu. No brūces ritēja gaismas pērles. Asinis.

Tās bija viņa asinis.

Viņš taču noteikti pateica pārējiem refaltiem, ka kaut kur dosies. Gan jau tie zināja, ka viņš ir nodomājis darīt ko bīs­tamu. Ja Aizbildnis nomirs, pārējie nekādi nevarēs atrast pie­rādījumus tam, ka vainīga esmu es.

Tad es atcerējos, ko man būdā sacīja Liza. Refi nav cilvēki. Lai cik ļoti viņi mums līdzinātos, viņi nav tādi kā mēs.

Varētu domāt, ka viņus interesēs pierādījumu trūkums. Viņi tādus var safabricēt. Viņi var teikt, kas vien ienāk prātā. Ja Aizbildnis nomirs gultā, refi viegli varēs apgalvot, ka esmu viņu nosmacējusi. Un Naširai būs iegansts mani nogalināt ātrāk.

Varbūt arī vajadzētu tā darīt. Man bija izdevība tikt no viņa vaļā. Es jau biju nogalinājusi. Varēju to izdarīt atkal.

Man bija trīs iespējas. Varēju sēdēt un noskatīties, kā Aiz­bildnis mirst, varēju viņu nogalināt un varēju mēģināt viņa nāvi aizkavēt. Man gan gribējās noskatīties, kā viņš mirst, tomēr apjautu, ka varbūt būs labāk šo izglābt. Magdalēnā bija samērā droši. Pārvākties es pašlaik it nemaz nekāroju.

Pagaidām Aizbildnis nebija darījis man pāri, bet tas no­tiks. Lai es viņam piederētu, mani būs jāpakļauj, jāspīdzina un jāpiespiež klausīt, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus. Ja tagad nogalināšu Aizbildni, varbūt vēl izglābšos. Mana roka pastiepās pēc spilvena. Es to varēju es varēju viņu nosma­cēt. Jā, nu taču, nogalini viņu! Saliecu pirkstus un satvēru kok­vilnas audumu. Nogalini viņu!

Es to nespēju. Viņš taču pamostos. Pamostos un apgrieztu man sprandu. Un, pat ja tā nenotiks, es vienalga nevarēšu izglābties. Ara sargi mani nožmiegs par slepkavību.

Man bija viņš jāglābj.

Kaut kāda nojauta liedza man pieskarties palagiem. Tas šķidrums šķita aizdomīgs. Spīdums brēktin brēca radioktīvs!, un es nespēju aizmirst Saionas brīdinājumus par piesārņo­jumu. Piegāju pie atvilktnes un uzvilku viņa cimdus. Tie bija milzīgi, jo bija šūti refaītu rokām. Maniem pirkstiem pie­trūka izveicības. Saplēsu vienu no tīrākajiem palagiem. Tie bija gluži plāni, siltumu tādi nedotu. Tagad man bija dažas garas strēmeles; aiznesu tās uz vannasistabu un samērcēju karstā ūdenī. Varbūt tas nelīdzēs, bet varbūt dos viņam dažas stundas laika pamosties un sameklēt citu refaītu palīdzību. Ja viņam paveiksies.

Atgriezusies istabā, es nocietināju nervus. Aizbildnis izskatījās miris; arī pieskaroties šķita, ka tā ir mirusi miesa. Man caur cimdiem sūcās aukstums. Viņa ādai bija pelēcīga nokrāsa. Izgriezu ūdeni no palaga strēmeles un ķēros pie brūces apkopes. Sākumā piesargājos, taču viņš nepakustējās. Viņš nemodīsies.

Ārā aiz loga saules staru rotaļa sāka mainīties. Es teci­nāju uz vāts ūdeni, notīrīju asinis un izlupināju no saplosītās miesas netīrumus. Šķita, ka bija aizritējušas vairākas stundas, kamēr man izdevās brūces kaut cik sakopt. Redzēju, kā Aiz­bildņa krūtis ceļas un krīt; rīklē klusi svelpa gaiss. Paņēmu vēl vienu palagu, lai aizspiestu brūci, piesēju improvizēto pār­sēju ar savas tunikas jostu un pārvilku segu pāri rokai. Tagad izdzīvošana bija atkarīga no viņa paša.

Pamodos pēc dažām stundām.

Pēc klusuma telpā kļuva skaidrs, ka te neviena nav. Gulta bija saklāta. Palagi bija apmainīti. Aizkari bija atsieti ar izšū­tām lentēm, un mēnesnīca apspīdēja sienas, piešķirot tām vaskainu vizmu.

Aizbildņa nebija.

Logi bija norasojuši. Aizgāju apsēsties pie kamīna. Neva­rēja būt, ka es visu notikušo būtu tikai iztēlojusies ja vien mani joprojām nemocīja fluksa radītie murgi. Bet es taču biju ieņēmusi pretindi! Manas asinis bija tīras. Tas nozīmēja, ka Aizbildnis kaut kāda iemesla dēļ atkal ir aizgājis.

Uz gultas bija izklāta tīra uniforma un tai blakus gulēja otrā zīmīte. Tā bija rakstīta tajā pašā treknajā rokrakstā un vēstīja tikai vienu:

Rīt.

Tātad viņš nebija nomiris miegā. Un mana apmācība bija atlikta uz vēl vienu dienu.

Cimdu vairs nebija. Viņš būs tos paņēmis. Iegāju vannasistabā un noberzu rokas ar karstu ūdeni. Pārvilku uniformu, izņēmu no paciņām trīs tabletes un aizskaloju tās izlietnē. Šodien es noskaidrošu vairāk. Man bija vienalga, ko saka Līza, mēs nevarējām tā vienkārši samierināties. Mani nein­teresēja, vai refi te ir sabijuši divus simtus vai divus miljo­nus gadu, es viņiem neļaušu izmantot savu gaišredzību. Es nebiju viņu zaldātiņš, un Līza nebija viņu pusdienas.

Naktssardze pierakstīja, ka izeju no mītnes. Devos uz Midzeni un nopirku bļodu biezputras. Tā garšoja tikpat nelāgi kā izskatījās un tā izskatījās pēc cementa -, bet es piespiedu sevi to apēst. Kāda aktrise pačukstēja, ka apkārt slapstoties Suhaīls; es nedrīkstēju apsēsties un ēst. Taču pajautāju sievie­tei, vai viņa nezina, kur meklēt Džuliānu, un aprakstīju puisi tik smalki, cik vien varēju. Aktrise man ieteica paskatīties cen­trālajās mītnēs un atklāja to nosaukumus un atrašanās vietas; tad viņa atkal pievērsās savai parafīna krāsniņai.

Nostājos tumšā stūri. Ēdot vēroju, kā man apkārt drūz­mējas ļaudis. Visiem bija tas pats nedzīvais skatiens. Košās drēbes šķita gandrīz aizvainojošas kā kapakmenim uzķellēts grafīti.

-    Nelabi metas, vai ne?

Es pacēlu skatienu. Tā bija tā pati čukstētāja, kas bija mani aizturējusi pirmajā naktī. Sievietei ap roku bija netīrs apsējs. Izskatoties garlaikota, viņa apsēdās man blakus.

-    Tilda.

-     Peidža.

-    Zinu. Dzirdēju, ka beigās tu esot tikusi Magdalēnā. Viņai rokā bija papīra vīkšķis. Tam no gala kūpēja biezi dūmi, kas smaržoja pēc garšvielām un smaržām. Atpazinu violetās asteres smaržu buķeti. Ņem.

-    Es nesmēķēju, paldies.

-    Nu izbeidz, tas tak tikai tāds omas uzprišinātājs! Labāks nekā tinktūra.

Tinktūra opijs bija to nereģu iemīļots netikums, kuri gribēja riskēt mainīt savu prāta stāvokli. Floxy nebija visu gaumē. Laiku pa laikam kādu nereģi arestēja, turot aizdo­mās par pretdabiskumu, bet tad NSD atklāja, ka viņš tikai ir indējies ar tinktūru. Reģiem tā neko lielu vis nelīdzēja viela nebija gana stipra, lai ielauztos mūsu sapņavās. Tilda to lai­kam smēķēja tāpat vien.

-    Kur tu to dabūji? es jautāju. Nespēju iztēloties, ka refi atļautu lietot ētera narkotikas.

-    Te ir viens specs, kas to tirgo veselām čupām. Sakās te esam jau kopš XVI Kaulu ražas.

-    Viņš te ir četrdesmit gadus?

-    Kopš divdesmit viena gada vecuma. Pirmīt sāku ar viņu runāties. Šķiet, šim nav ne vainas. Viņa piedāvāja savu smēķi. Tu tiešām negribi ievilkt?

-     Atturēšos. Mirkli pieklusu un vēroju viņu smēķējam. Tildai bija asteru pīpmanes veiklās rokas viņi paši sevi sauca par galminiekiem; tikai mārciņas viņi dēvēja par “čupām”. Varbūt Tilda varēs man palīdzēt? Kāpēc tu netrenējies?

-     Uzraugs kaut kur noziedējis. Un kāpēc pati netrenējies?

-    Tā paša iemesla dēļ. Kas ir tavs uzraugs?

-     Terebella Šeretāna. Visā visumā viņa laikam ir tīrā kuce, bet noslānīt vēl nav mēģinājusi.

-     Skaidrs. Skatījos, kā sieviete smēķē. Vai tu zini, kas ir tajās tabletēs, ko mums dod?

Tilda pamāja. Mazā baltā ir parasta pretapaugļošanās tablete. Esmu pārsteigta, ka neesi tādas redzējusi jau agrāk.

-    Pretapaugļošanās tablete? Kam tā vajadzīga?

-     Lai novērstu mūsu vairošanos, protams! Un asiņošanu. Nu, vai tad tu gribētu te laist pasaulē sīko?

Viņa runāja prātīgi. Sarkanā?

-    Dzelzs aizvietotājs.

-    Un zaļā?

-    Kas?

-    Trešā tablete.

-     Nekādas trešās tabletes nav.

-     Tā ir kapsula, es neatstājos. Tāda kā olīvzaļa. Ar rūgtu garšu.

Tilda papurināja galvu. Piedod, bet man nav ne jaus­mas. Ja tu man tādu atnesīsi, es paskatīšos.

Man sažņaudzās iekšas. Atnesīšu, es apsolīju. Viņa jau grasījās ievilkt dūmu, kad jautāju: Tu aizgāji kopā ar Kārlu, vai ne? Pēc svinīgās uzrunas.

-     Man ar to nodevēju nav pa ceļam. Pacēlu vienu uzaci. Tilda izpūta violetus dūmus. Vai tad tu nedzirdēji? Šamais ir sūdzmanis. Tā plaukstreģe Aivija tā tur ar zilajiem matiem -, viņš šo pieķēra ņemam ēdienu no viena tukšača. Aizskrēja pie uzrauga. Tev būtu vajadzējis redzēt, ko ar to meiču izdarīja.

-    Stāsti!

-     Viņu sita. Noskuva viņai matus. Negribu par to runāt. Sievietes roka viegli notrīsēja. Ja tā ir jārīkojas, lai šiten izdzīvotu, labāk sūtiet mani pa taisno uz ēteru! Es pat neie­pīkstēšos.

Klusums ieilga. Tilda aizmeta savu kāsi.

-     Vai zini, kurā mītnē ir Džuliāns? es pēc brīža iejautā­jos. Divdesmit seši.

-    Tas plikpaurainais? Man šķiet, ka trīsvienībā. Vari palū­rēt pa pagalma puses vārtiem; tur jauniņie zālienā trenējas. Tikai saigies, lai tevi neierauga kāds no viņiem.

Es viņu atstāju aizsmēķējam jaunu kāsi.

Asteres bija nāvējošas. Droši vien tās bija visļaunprātīgāk izmantotais augs ielās. Tādās vietās kā Džeikobsailenda atka­rība zēla un plauka. Asterēm bija balti, zili, sārti un violeti ziedi, un katram no tiem bija citāda ietekme uz sapņavu. Elīza gadiem ilgi bija atkarīga no baltās asteres viņa pati man tā stāstīja. Pretēji zilajai, kura atjaunoja atmiņas, baltā puķe radīja efektu, ko dēvēja par tīrīšanu daļēju atmiņas zudumu. Vienulaik viņa esot aizmirsusi pašas uzvārdu. Vēlāk Elīza aiz­rāvās ar violeto asteri, apgalvojot, ka tas nākot par labu viņas mākslai. Viņa bija mani piespiedusi zvērēt, ka nekad pat nepieskaršos nevienām ētera narkotikām, un es neredzēju nekādu iemeslu, kāpēc lai šo solījumu lauztu.

Mani izbiedēja tas, ka man dod papildu tableti. Bet var­būt neparasti bija tas, ka Tildai ir divas. Būs jāpajautā kādam citam.

Trīsvienības mītne no ielas puses bija apsargāta. Es lavī­jos gar graustu rajona robežām, izmantojot savas ierobežotās zināšanas par pilsētu; man bija jāsaprot, kur atrodas mītnes pagalma puse. Beigās nonācu palisādē, kas ieskāva plašo teritoriju. Tildai bija taisnība: zālienā atradās bariņš balto mundieru, kurus komandēja refa. Balto mundieru vidū bija Džuliāns. Refa zaļā apgaismojumā ar nūjām gaisā grūstīja garus. Sākumā man šķita, ka nūjas ir nūmas priekšmeti, caur kuriem var plūst ēters un no kuriem zīlnieki smeļas savu spēku, bet vēl nekad nebiju redzējusi kādu izmantojam priekšmetus, lai kontrolētu garus.

Ļāvu savai sestajai maņai pārņemt vadību. Cilvēku sapņavas ēterā turējās kopā vienā bariņā, bet refa bija tāda kā riteņa rumba. Tā viņus pievilka kā lampa kukaiņus.

Tobrīd refa izdomāja ieriebt Džuliānam. Viņa novēcināja savu nūju, puiša virzienā raidot saniknotu garu. Viņš apstul­bis nokrita uz muguras zemē.

-     Celies kājās, Divdesmit seši!

Džuliāns nepakustējās.

-    Celies!

Viņš to nespēja. Protams, nespēja viņam nupat tieši sejā bija ietriecies pārskaities gars. Neviens reģis nevarētu pēc kaut kā tāda vienkārši piecelties.

Džuliāna uzraudze spēcīgi iespēra puisim pa deniņiem. Pārējie baltie mundieri atsprāga nost, it kā varētu kļūt par viņas nākamajiem upuriem. Sieviete uzmeta bariņam saltu skatienu un tad aizpeldēja uz mītni, melnajai kleitai viļņo­jot aiz muguras. Visi pārmija skatienus un sekoja. Neviens nepalika palīdzēt Džuliānam. Puisis gulēja zālē, saritinājies embrija pozā. Mēģināju atvērt vārtus, bet tos turēja ciet smaga ķēde.

-     Džuliān! es saucu.

Viņš noraustījās un pacēla galvu. Mani ieraudzījis, Džu­liāns ar grūtībām uzslējās kājās un pienāca pie vārtiem. Viņa seja spīdēja sviedros. Laternas aiz muguras izdzisa.

-    Es viņai ļoti patiku, viņš sacīja. Puiša mute savilkās greizā smaidā. Esmu viņas labākais skolēns.

-     Kas tas bija par garu?

-    Tikai kaut kāds vecs spoks. Viņš paberzēja apsārtušās acis. Piedod, man joprojām rādās.

-    Ko tu redzi?

-    Zirgus. Grāmatas. Uguni.

Rēgs bija atstājis savas nāves iespaidu. Tas bija nepatīka­māks aspekts cīņai ar gariem.

-     Kas tā bija par refu? pajautāju.

-    Viņu sauc Aludra Čertāna. Nezinu, kāpēc viņa pieteicās par uzraudzi. Mēs viņai riebjamies.

-    Mēs viņiem visiem riebjamies. Pametu skatienu uz zālienu. Aludra nebija atgriezusies. Vai vari iznākt laukā?

-    Varu mēģināt. Džuliāns pacēla roku pie galvas un saviebās. Vai tavs uzraugs jau ir no tevis barojies?

-    Gandrīz neesmu viņu redzējusi. Man bija nojauta, ka nevajadzētu pieminēt iepriekšējās nakts notikumus.

-    Aludra vakar barojās no Fēliksa. Atjēdzies viņš nevarēja vien beigt drebināties. Un viņa vienalga lika Fēliksam trenē­ties.

-    Vai ar viņu viss bija labi?

-    Viņš bija pārbijies! Divas stundas nespēja just ēteru.

-    Viņi ir ķerti, ka tā izrīkojas ar reģiem. Es paskatījos pār plecu, vai tur nav sargu. Es viņiem neļaušu no sevis baroties.

-    Varbūt tev nebūs izvēles. Džuliāns noāķēja no vārtiem gaismekli. Tavs uzraugs ir baigā slavenība. Tu saki gan­drīz neesi viņu redzējusi?

-    Viņš mūždien kaut kur aiziet.

-     Kāpēc?

-     Nav ne jausmas.

Džuliāns ilgi manī nolūkojās. Tuvumā es redzēju, ka viņam ir absolūta redze tāpat kā Līzai. Tie, kuriem bija tikai puse, varēja savu garu redzi ieslēgt un izslēgt, bet Džuliāns bija spiests visu laiku raudzīties smalkajos enerģijas pavedienos.

-    Iznākšu laukā, viņš sacīja. Neesmu ēdis kopš vakarrīta. Kopš vakara. Vienalga.

-    Vai vari dabūt atļauju?

-    Varu palūgt.

Noraudzījos, kā puiša ēna nozūd mītnē. Man ienāca prātā, ka viņš var arī vairs neiznākt.

Gaidīju netālu no graustiem. Jau grasījos padoties, kad manīju pazibam baltu tuniku. Pa kādām nelielām durvīm, turēdams roku priekšā sejai, iznāca Džuliāns. Es pamāju.

-     Kas notika?

-    Neizbēgamais. Viņš izklausījās aizsmacis. Viņa pa­teica, ka es varot ēst, bet ēdiena smaržu nejutīšot. Un garšu arī ne.

Viņš noņēma roku no sejas. Es spēji ierāvu elpu. Pa puiša zodu tecēja biezas, tumšas asinis. Zem acīm sāka veidoties zilumi. Deguns bija sarkans un uztūcis; to izraibināja pārplī­sušu asinsvadiņu tīmeklis. Tev vajag ledu. Aizvilku viņu aiz kādas finiera sienas. Nāc! Aktieriem būs kaut kas, ar ko to apstrādāt.

-    Viss kārtībā. Šķiet, nekas nav lauzts. Džuliāns pieskā­rās deguna pamatnei. Mums jāaprunājas.

-     Runāsim ēdot.

Kopā ar Džuliānu līkumojot starp graustiem, es lūkojos, vai neieraudzīšu kādu ieroci. Derētu kaut visprimitīvākais asa matadata, stikla vai metāla šķemba. Acīs nekas neiekrita. Ja aktieri patiešām bija neapbruņoti, viņiem nebija nekādu iespēju aizstāvēties, ja nu emīti iekļūtu pilsētā. Viņu vienīgie sargi bija refi un sarkanie mundieri.

Ēdambūdā es piespiedu Džuliānu izēst bļodu viruma un ieēst aizdaru un tad iešķiebu savas atlikušās nūmas kādam zīlniekam, tās apmainot pret nozagtu acetaminofena paciņu. Viņš man neteica, kam un kā to nozadzis, un pazuda pūlī, līdzko adatas bija rokā. Viņš laikam bija īsts akultomants. Iebīdīju Džuliānu tumšā stūrī.

-     Iedzer tās, es teicu. Tā, lai neviens neredz.

Puisis neko neatbildēja. Viņš izņēma divas kapsulas un iedzēra. Kādā tukšā būdā es sameklēju lupatu un mazliet ūdens. Džuliāns noslaucīja asinis, kas jau sāka sakalst.

-    Tātad, viņš mazliet dobjā balsi iesāka, ko mēs zinām par emītiem?

-     Manā galā nekā jauna nav.

-    Ja tevi tas interesē, esmu šo to noskaidrojis, kā te viss notiek.

-     Protams, interesē!

-    Dažas dienas baltie mundieri apgūst pamatus. Pārsvarā ciņu ar gariem ir jāparāda, ka tu spēj savalgot vairākus, un tamlīdzīgi. Pēc tam ir pirmā pārbaude. Tad ir jāpierāda savs talants.

-    Jāpierāda?

-    Jāparāda, ka tas ir noderīgs. Zīlniekiem ir kaut kas jāpa­reģo. Medijiem jādemonstrē iemiesošanās. Nu tādā garā.

-     Ko viņi uzskata par noderīgu?

-    Ir jāizdara kaut kas tāds, kas pierādīs tavu lojalitāti. Es par to runāju ar Trīsvienības durvju sargu. Viņš neko daudz negribēja stāstīt, bet pateica, ka viņa pareģojums esot kādu atvedis uz I Šeolu. Ir jārāda viņiem tas, ko viņi grib redzēt, pat ja tas pakļauj briesmām citu cilvēku.

Man aizžņaudzās rīkle. Un otrā pārbaude?

-    Tai ir kaut kāds sakars ar emītiem. Droši vien tie, kas izdzīvo, dabū sarkano mundieri.

Mans skatiens klīda pa būdu. Starp aktieriem bija daži dzeltenās tunikās. Paskaties, Džuliāns klusiņām sacīja.

-    Tā tur stūrī. Viņas pirksti.

Sekoju viņa skatienam. Kāda jauna sieviete ēda virumu un sarunājās ar slimīga paskata vīrieti. No trim pirkstiem bija palikuši tikai stumbeņi. Vēlreiz pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju vēl citus ievainotos; vienam trūka rokas, citu izrai­bināja kodienu pēdas, vēl kādam bija tādas kā nagu švīkas uz rokām un kājām.

-    Laikam jau viņiem tiešām garšo cilvēka miesa, es noteicu. Līza nebija melojusi.

-    Tā rādās. Džuliāns sniedza man savu bļodu. Gribi izēst?

-    Nē, paldies.

Brīdi mēs sēdējām klusēdami. Es neskatījos, bet nespēju mitēties domāt par šo cilvēku pārciestajiem ievainojumiem. Viņi bija apgrauzti kā vistas kauliņi un tad izmesti atkritu­mos. Šajā nožēlojamajā, neaizsargātajā graustu rajonā viņiem vienmēr draudēja briesmas.

Negribēju, ka refaīti zina, kas es esmu. Lai izturētu pirmo pārbaudi, man būs tas viņiem jāparāda.

Vai es gribēju izturēt pārbaudījumus? Domājot izlaidu pirkstus caur matiem. Man būs jānogaida un jāparaugās, ko pēc savas atgriešanās gribēs Aizbildnis. Mans liktenis ļoti lielā mērā bija viņa rokās.

Dažas minūtes vērojusi aktierus, es ieraudzīju pazīstamu seju. Karls. Iestājās klusums. Aktieri nodurtām acīm pašķīra viņam ceļu. Pastiepu kaklu, lai paskatītos pāri viņu galvām, un ieraudzīju, uz ko visi skatās: viņam mugurā bija rožaina tunika. Ko viņš darīja graustu rajonā?

-    Tilda man pastāstīja, ka viņš esot izturējis pirmo pār­baudi, sacīju Džuliānam. Kā tev šķiet, kas viņam bija jāiz­dara? Tikai jāiegāž Aivija?

-    Karls ir zīlnieks. Droši vien viņam vienkārši bija tējas tasē jāatrod sava mirusī tante, puisis noteica.

-    Tā dara gaišreģi. Un vai tad tu neesi zīlnieks?

-     Nekad neesmu teicis, ka esmu zīlnieks. Viņš viegli pasmaidīja. Ne jau tev vienīgajai ir maldinoša aura.

Nu man bija jāapdomājas. Zīlniekus uzskatīja par reģu zemāko pakāpi; tie pavisam noteikti bija visbiežāk sastopa­mie viņš tādu apzīmējumu varētu uztvert kā apvainojumu. Varbūt reģu identificēšana man tomēr nepadevās tik labi, kā apgalvoja Džekss.

Džekss. Nez ko viņš dara? Vai raizējas par mani? Protams, viņš par mani raizējas es biju viņa sapņu staigātāja, viņa aizbilstamā. Es nezināju, kā viņš mani atradis. Varbūt Dani vai Niks kaut ko izdomās. Viņi strādāja Saionas darbos. Ārčers noteikti kaut kur slēpa ieslodzīto datubāzi.

-    Viņu mēģina piekukuļot. Džuliāns vēroja divus aktie­rus. Tie sniedza Karlam nūmas un kaut ko sacīja. Droši vien domā, ka viņam tagad ir kāda ietekme uz refiem.

Tā izskatījās. Karls atgaiņājās, un aktieri atkāpās.

-     Džuliān, ierunājos. Cik tabletes tu dabū?

-    Vienu.

-     Kāda tā izskatās?

-    Apaļa un sarkana. Šķiet, tas ir dzelzs. Viņš norija savu virumu. Kāpēc jautā? Cik tad tu dabū?

Nu protams! Saiona gan ražoja vīriešu pretapaugļošanas injekcijas, bet nebija jēgas sterilizēt abus dzimumus. No atbil­des mani izglāba Karls.

-     Un tad es ieskatījos akmenī, viņš klāstīja kādam balta­jam mundierim, vairākiem aktieriem noskatoties, un izlēmu pameklēt viņas vēlmes. Izrādās, viņa ļoti grib atrast to Balto Saistītāju, un, protams, līdzko es ieraudzīju viņa seju, skaidri zināju, kur viņš atrodas. Kā rādās, viņš ir 1-4 reģukungs.

Mani pārņēma saltas šausmas. Tas bija Džeksons.

-     Peidža? Džuliāns sacīja.

-    Viss kārtībā! Tūlīt nākšu.

Iekams paguvu apzināties, ko daru, es devos taisnā ceļā pie Karla. Puiša acis gandrīz izlēca no dobumiem, kad sagrābu šo aiz tunikas un ievilku stūrī.

-    Ko tu redzēji?

Jautājums izskanēja kā šņāciens. Karls blenza uz mani tā, it kā man būtu izaugusi otra galva. Ko?

-     Ko tu viņai pateici par Balto Saistītāju, Kari?

-     Mani sauc XX-59-l.

-    Man vienalga. Pasaki, ko tu redzēji!

-     Nezinu, kas tev tur par daļu. Viņš nopētīja manu balto tuniku. Izskatās, ka neesi progresējusi tik ātri, kā visi domāja. Vai liki savam īpašajam uzraugam vilties?

Pieliecos viņam tik tuvu, ka mana seja bija kādas divas collas no viņējās. Tuvumā viņš vēl vairāk atgādināja žurku.

-    Es te nespēlēju spēlītes, Kari, klusi sacīju. Un pārbē­dzēji man nepatīk. Pasaki man, ko tu redzēji.

Tuvāko laternu gaisma noraustījās. Šķiet, neviens to neie­vēroja aktieri jau bija pievērsušies citām lietām bet Karls gan pamanīja. Viņa acīs spīgoja bailes. Skaidri es viņa atra­šanās vietu neredzēju, viņš atzinās, bet saules pulksteni gan.

-    Tu to ieraudzīji?

-Jā-

-    Ko viņa grib no Saistītāja? Es sagrābu tuniku ciešāk.

-     Nezinu. Es tikai darīju, ko viņa lika. Karls atrāvās.

-    Kāpēc tu to visu jautā?

Man ausīs šalca asinis. Tāpat vien. Palaidu viņu vaļā.

-    Piedod! Es tikai nervozēju par pārbaudēm.

Karls atmaiga, juzdamies glaimots. Tas ir saprotami. Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu dabūsi savu nākamo krāsu.

-    Un kas notiek pēc tam?

-    Pēc tam kad esam dabūjuši rožaino tuniku? Tad mēs, protams, pievienojamies bataljonam! Nevaru vien sagaidīt, kad tie pretīgie dūcēju izdzimteņi tiks man nagos. Es viens un divi kļūšu par sarkano.

Karls jau tagad bija apmāts. Jau bija kareivis topošs slepkava. Es piespiedu sevi pasmaidīt un aizgāju.

Karlam bija iemesls lepoties. Viņš bija labs zīlnieks. Viņš bija izmantojis Naširu, lai saskatītu cilvēku, lai ieraudzītu to savas iecienītās nūmas spīdīgajā virsmā. Tā bija zīlnieku un dažu gaišreģu spēja. Viņi varēja saskaņot savas spējas ar kāda cita cilvēka jautātāja vēlmēm, lai redzētu viņu nākotni. Kartomanti un plaukstreģi tā darīja ļoti bieži. Un, lai ko ari teiktu Džeksons, bieži vien tas izrādījās noderīgi. Ēters bija tāds pats kā Saionas tīmeklis sapņavu tīklojums ar dažādu informāciju, kam varēja piekļūt, nospiežot pogu. Jautātājs bija kā meklēšanas rīks veids, kā skatīties klīstošu garu acīm.

Karls Naširā bija atradis nevainojamu jautātāju. Viņš ne tikai bija redzējis Džeksu, bet ari norādi par viņa atrašanās vietu. Vienu no sešiem saules pulksteņiem uz kolonnas.

Man Džekss jābrīdina. Drīz. Es nezināju, ko Našira no viņa grib, bet negrasījos pieļaut, ka viņa atved Džeksu šurp.

Džuliāns sekoja man līdzi ārā. Peidža? Puisis saķēra mani aiz piedurknes. Ko viņš tev teica?

-     Neko.

-    Tu izskaties bāla.

-    Viss kārtībā. Tikai pamanījusi puiša rokā aizdaru, es atcerējos par Sebu. Vai tu to ēdīsi?

-     Nē. Gribi?

-     Sev ne. Sebam.

-     Kur tu viņu atradi?

-     Nereģu mājā.

-    Skaidrs. Tātad Londonā ķurķī met reģus, bet te nereģus?

-    Varbūt viņiem šī sistēma ir skaidra. Iebāzu aizdaru kabatā. Tiksimies rit. Mijkrēslī?

-     Mijkrēslī. Džuliāns saminstinājās. Ja tikšu ārā.

Kad es ierados, Nereģu māja slīga tumsā. Pat lampas ārā bija nodzēstas. Man nenāca ne prātā mēģināt kaut ko sarunāt ar Grafiasu; es vienkārši taisnā ceļā uzrāpos pa noteku.

-     Seb?

Istabā nebija gaismas. Es saodu telpas miklo, auksto gaisu. Zēns neatbildēja.

Sagrābu restes un notupos uz karnīzes. Seb! es šņācu. Vai tu tur esi?

Bet viņa tur nebija. Šajā istabā nebija nevienas sapņavas. Pat nereģiem bija sapņavas, tikai tās bija melnbaltas. Nekādu emocionālu nianšu, nekādas garu aktivitātes. Sebs bija izgai­sis.

Varbūt viņu bija aizveduši uz kādu mītni strādāt. Varbūt viņš atgriezīsies.

Vai arī šis varbūt bija slazds.

Es izvilku no piedurknes aizdaru, iebāzu to starp restēm un nokāpu lejā pa noteku. Tikai nokļuvusi uz zemes, sajutos drošībā.

Bet ne uz ilgu laiku. Kad pagriezos atpakaļceļam uz iekš­pilsētu, mana roka tika sagrābta kā spīlēs. Manī iezīdās divas svelmainas, cietsirdīgas acis.

Vīrietis stāvēja gluži nekustīgi. Viņam mugurā bija melns krekls ar augstu, ar zeltu apmalotu apkakli. Piedurknes slēpa roku, ko dienā biju apsaitējusi.

Viņš lūkojās lejup uz mani bez jebkādas izteiksmes sejā. Es aplaizīju lūpas, mēģinādama sagudrot attaisnojumu.

-    Tātad, vīrietis sacīja, pievelkot mani tuvāk, tu pār­sien brūces un baro nereģu vergus. Cik savādi.

Es pretīgumā atrāvu roku. Viņš palaida mani vaļā. Es varētu cīnīties, ja nebūtu iedzīta stūri, bet tad ieraudzīju pārē­jos. Tur bija četri refi divi vīrieši un divas sievietes. Visiem četriem bija vienādas, kā dzelzs bruņās iekļautas sapņavas. Kad ieņēmu aizstāvēšanās pozu, viņi par mani pasmējās.

-    Nemuļķojies, Četrdesmit!

-     Mēs tikai gribam ar tevi aprunāties.

-     Runājiet, es atmetu.

Mana balss it nemaz neizklausījās pēc manējās.

Aizbildnis ne mirkli nebija atrāvis skatienu no manas sejas. Tuvējās gāzes lampas gaismā viņa acīs uzmutuļoja jauna krāsa. Viņš nebija smējies kopā ar pārējiem.

Es biju ielenkts medījums. Mēģināt izkļūt no šīs situācijas nebūtu vienkārši muļķīgi tā būtu pašnāvība.

-   Es iešu, es sacīju.

Aizbildnis pamāja.

-   Terebella, viņš sacīja, aizej pie asinsvaldnieces. Pa­saki viņai, ka XX-59-40 ir arestēta.

Arestēta? Es uzmetu skatienu uzrunātajai sievietei. Tā noteikti bija Tildas un Karla uzraudze Terebella Šeratāna. Viņa vērās man pretī rimtām, dzeltenām acīm. Sievietei bija tumši, spīdīgi mati, kas iekļāva galvu kā kapuce. Jā, asinslaulātais, viņa atsaucās.

Terebella devās pa priekšu maniem pavadoņiem. Es ska­tījos uz saviem zābakiem. Nāc, Aizbildnis teica. Asinsvaldniece gaida.

Mēs devāmies uz pilsētas centru. Sargi palika iepakaļ cieņpilnā attālumā no Vadoņa. Viņa acis patiešām bija citā krāsā: oranžā. Viņš pamanīja, ka skatos.

-   Ja tev ir kāds jautājums, viņš sacīja, tu drīksti jautāt.

-   Kur mēs ejam?

-   Uz tavu pirmo pārbaudi. Vēl kas?

-   Kas jūs sakoda?

Viņš skatījās taisni uz priekšu. Tad pateica: Es atceļu tavu atļauju runāt.

Es gandrīz nokodu sev mēli. Izdzimtenis tāds! Es biju vai­rākas stundas tīrījusi viņa brūces. Es būtu varējusi viņu noga­lināt. Man vajadzēja viņu nogalināt.

Aizbildnis labi pazina pilsētu. Viņš mūs veda pa dažādām ielām, līdz sasniedzām kādas citas mītnes pagalmu; tā bija tā pati ēka, kur bija norisinājusies mūsu svinīgā uzruna. Ārpusē plāksnīte vēstīja, ka tā esot SIZERĒNU MĪTNE. Mēs gājām garām sargiem, un tie palocījās, piespieduši dūri pie krūtīm. Aizbildnis viņiem nepievērsa nekādu uzmanību.

Vārti aiz mums aizvērās. Atslēgu žvadzoņa lika maniem muskuļiem saspringt. Manas acis pārmeklēja ik sienu, izpētot ik spraudziņu un plaisiņu, meklējot atbalstu rokām un kājām.

Ēkas bija biezi noaugušas ar neviena nekoptiem vīteņau­giem smaržīgiem sausseržiem, efejām un gliclnijām, taču nekas nevijās augstāk par dažām pēdām virs zemes. Augstāk augu vietā bija logi. Mēs soļojām pa smilškrāsas taku, kas meta loku ap ovālu zālienu, kurā slējās vientuļa laterna. Tās gaisma spīdēja caur sarkanu stiklu.

Taka beidzās pie durvīm. Aizbildnis nepaskatījās uz mani, bet apstājās.

-   Neko nesaki par ievainojumiem, viņš sacīja tik klusi, ka to tikko varēja sadzirdēt, vai arī tev nāksies nožēlot, ka izglābi man dzīvību.

Viņš pamāja savai svītai. Divi nostājās abās pusēs durvīm; viens cirtains vīrietis ar hipnotizējošu skatienu pienāca man blakus. Sargu pavadībā mani iestūma pa durvīm ēkas vēsajā dziļumā.

Telpa, kurā mēs ienācām, bija šaura, bet grezna, ar ziloņ­kaula krāsas akmens sienām. Kreisajā pusē sienu izraibināja silti krāsu laukumiņi tur gaisma plūda no vitrāžām, kas šķita uzsūcam mēnesgaismu. Es saskatīju piecas piemiņas plāksnes, taču nebija laika apstāties un tās izlasīt mani veda turp, kur kādā ejā spīdēja gaisma. Aizbildnis uzveda mani pa trim melniem marmora pakāpieniem un, nometies uz ceļgala, nolieca galvu. Kad sargs uz mani pablenza, es izdarīju tāpat.

-   Arktūr.

Cimdota roka pacēla viņa zodu. Es riskēju paskatīties.

Bija parādījusies Našira. Šonakt viņa bija tērpusies melnā kleitā, kas sedza augumu līdz zodam un sveču gaismā viļņoja kā ūdens. Viņa piespieda lūpas pie Aizbildņa pieres, un tas uzlika roku sievietei uz vēdera.

-   Redzu, ka esi atvedis mūsu mazo brīnumu, Našira sacīja, uzlūkodama mani. Labvakar, XX-40!

Valdniece noskatīja mani no galvas līdz kājām, un man bija tāda sajūta, ka viņa mēģina nolasīt manu auru. Steigšus uzslēju dažas barjeras. Aizbildnis nepakustējās. Es neredzēju viņa seju.

Aiz pāra stāvēja vesela rinda refaītu; visi kā viens bija ģēr­bušies apmetņos ar kapucēm. Viņu auras gluži vai piepildīja kapelu, satricinot manējo. Es te biju vienīgais cilvēks. Tu jau droši vien zini, kāpēc šeit esi, Našira sacīja.

Turēju mēli aiz zobiem. Zināju, ka esmu iekūlusies nepa­tikšanās, jo nesu ēdienu Sebam, bet nepatikšanas varēju piedzīvot arī par daudz ko citu par Aizbildņa pārsiešanu, par slapstīšanos apkārt, par to, ka biju cilvēks. Karls gandrīz noteikti bija izpaudis manu interesi par viņa vīziju.

Vai arī viņi zināja, kas es esmu.

-   Mēs viņu uzgājām pie Nereģu mājas, sargs paziņoja. Vīrietis bija izspļauta Pleione viņam pat bija tādas pašas formas acis. Viņa slapstījās pa tumsu kā tāda notekas žurka.

-   Paldies, Alsafi! Našira palūkojās lejup uz mani, taču nelūdza piecelties. Cik noprotu, tu esot nesusi ēdienu vie­nam no neredzīgajiem izpalīgiem, Četrdesmit. Vai tam ir kāds iemesls?

-   Es to darīju tāpēc, ka jūs viņu mērdējat badā un sitat kā lopu. Viņam ir vajadzīgs ārsts, slimnīca!

Manis teiktais atbalsojās tumšajā kapelā. Kapučotie refaīti klusēja. Man žēl, ka tu tā domā, Našira sacīja, taču refaītu acīs to būtņu acīs, kuras tagad pārvalda jūsu valsti, cilvēki un lopi ir vienā līmenī. Mēs nesaucam ārstus lopiem.

Jutu, ka esmu pārskaitusies līdz baltkvēlei, taču savaldījos un paklusēju. Tā es tikai panāktu, ka Sebu nogalina.

Našira aizgriezās. Aizbildnis piecēlās; es tāpat.

-   Varbūt tu, Četrdesmit, no svinīgās uzrunas atceries, ka mums patīk pārbaudīt tos cilvēkus, ko ievācam Kaulu ražās. Redzi, mēs gan sūtām savus sarkanos mundierus pēc ļaudīm ar aurām, taču nevaram vienmēr noteikt, kādas tieši spējas šo auru īpašniekiem piemīt. Atzīstos, ka agrāk esam pieļāvuši kļūdas. Daudzsološs gadījums var izrādīties vien garlaicīgs nepraša kartomants, bet tu, bez šaubām, būsi ļoti izklai­dējoša. Tava aura iet tev pa priekšu. Viņa pamāja. Nāc, parādi mums savu talantu!

Aizbildnis un Alsafi pakāpās nostāk no manis. Tagad mēs ar Naširu stāvējām pretī viena otrai abās telpas pusēs.

Mani muskuļi stīvi sastinga. Viņi taču negribēja, lai es ar viņu cīnos? Es zaudētu. Našira un viņas eņģeļi sašķaidīs manu sapņavu drumslās. Jutu, kā tie met lokus ap valdnieci, gaidī­dami, kad vajadzēs viņu aizstāvēt.

Bet tad es atcerējos Līzas sacīto: Našira gribot sapņu stai­gātāju. Žigli apdomājos. Varbūt es varēju izdarīt kaut ko tādu, ko nebūtu viņas varā aizkavēt, varbūt man bija kāda priekš­rocība, ko izmantot pret viņu?

Iedomājos par vilcienu. Ja Naširas svītā nebija neviena sapņu staigātāja un neviena orākula, viņa nespēja ietekmēt ēteru. Un, ja vien viņa nebija kaut kā izsaukusi kāda nenola­sāmā garu, es vienalga varēju ielaist savu garu viņas prātā.

Es varētu viņu nogalināt.

Pirmais plāns sagruva brīdī, kad atgriezās Alsafi. Viņš rokās atnesa trauslu augumiņu cilvēku ar galvā uzmauktu melnu maisu. Gūstekni iesēdināja krēslā un pieslēdza pie tā ar rokudzelžiem. Mani pirksti notirpa nejutīgi. Vai tas bija viens no pārējiem? Vai viņi būtu atraduši Sevendaialsu, atraduši manu bandu?

Bet es nejutu auru. Tas bija kāds nereģis. Iedomājos par savu tēvu, un man kļuva nelabi; bet stāvs bija pārāk mazs, pārāk tievs.

-   Man šķiet, jūs esat pazīstami, Našira sacīja.

Maisu norāva. Man dzīslās sastinga asinis.

Sebs. Viņu bija noķēruši. Zēna acis bija pietūkušas kā nelielas plūmes, mati asiņainās lēkšķēs karājās ap seju, lūpas bija saplaisājušas un asiņoja. Seju klāja sakaltušas asinis. Es jau agrāk biju redzējusi nopietnas piekaušanas sekas kad Hektora upuri atvilkās uz Sevendaialsu, meklējot Nika palī­dzību, bet kaut ko tādu skatīju pirmo reizi. Es nekad nebiju redzējusi tik jaunu upuri.

Sargs uzsita viņam uz vaiga vēl vienu brūci. Sebs tik tikko bija pie samaņas, tomēr viņam izdevās paskatīties uz mani.

-   Peidža.

Dzirdot zēna aizlūzušo balsi, man asinis sāka vārīties. Apcirtos un uzlūkoju Naširu. Ko jūs esat ar viņu izdarī­juši?

-   Neko, viņa atteica, bet tu gan izdarīsi.

-   Ko tad?

-   Laiks nopelnīt nākamo tuniku, XX-40.

-   Ko, pie velna, jūs tur muldat?

Alsafi man tā iegāza pa galvu, ka teju vai notrieca zemē. Viņš sagrāba mani aiz matiem un parāva, pagriežot pret sevi. Tu neizrunāsi vulgārus vārdus asinsvaldnieces klāt­būtnē. Turi muti, vai ari es tev to aizšūšu!

-   Esi pacietīgs, Alsafi. Lai jau padusmojas. Našira pacēla roku. Galu galā tajā vilcienā viņa bija nikna.

Man zvanīja ausīs. Atmiņā uzplaiksnīja divas sejas. Divi līķi uz vagona grīdas. Viens miris, otrs zaudējis prātu. Mani upuri. Manis nogalinātie.

Tāda bija mana pārbaude. Lai nopelnītu jaunu krāsu, man bija jānogalina kāds nereģis.

Man bija jānogalina Sebs.

Našira acīmredzot bija uzminējusi, kas es esmu. Viņa bija uzminējusi, ka mans gars spēj atstāt dabisko vietu manā ķer­menī. Ka spēju nogalināt ātri un bez asinsizliešanas. Viņa gribēja redzēt, kā tas notiek. Viņa gribēja, lai uzdancoju. Viņa gribēja zināt, vai manu talantu ir vērts nozagt.

-   Nē, es sacīju.

Našira pavisam nekustīgi stāvēja.

-   Nē? Es neatbildēju, un viņa turpināja: Atteikties nav iespējams. Tu paklausīsi, vai ari mēs būsim spiesti no tevis atbrīvoties. Nešaubos, ka Lielinkvizitors priecāsies tevi pār­mācīt par nekaunību.

-   Nu tad nogaliniet mani, es atcirtu. Kāpēc jāgaida?

Trīspadsmit tiesneši neko neteica. Našira ari ne. Viņa tikai

paskatījās uz mani, ieskatījās manī. Mēģināja saprast, vai es neblefoju.

Alsafi ilgi nekavējās. Viņš saķēra mani aiz delma un aiz­vilka pie krēsla. Es spārdījos un cīnījos pretī. Sagūstitājs aplika man ap kaklu muskuļotu roku. Uz priekšu! viņš ieņurdējās man ausī. Vai ari es tev salauzīšu ribas un noslīcināšu pašas asinīs. Viņš sapurināja mani tā, ka acīs viss sagriezās. Pie­beidz zeņķi. Tūlīt!

-   Nē, atteicos.

-   Klausi!

-   Nē.

Refs saspieda roku vēl ciešāk. Es iecirtu nagus viņam pie­durknē. Pirksti noskrāpēja Alsafi sānu un atrada pie jostas piestiprināto nazi. Tas bija papīrnazis, paredzēts aplokšņu atvēršanai, bet gan jau derēs. Pietika ar vienu dūrienu, lai viņš mani palaistu vaļā. Sagrīļojusies ar nazi rokā patvēros kādā solā.

-   Nenāc klāt! es brīdināju.

Našira iesmējās. Tiesneši atbalsoja viņas smieklus. Viņiem es galu galā biju tikai citāda aktieru pasuga. Tikai vēl viens cilvēciņš ar konfeti un uguņošanu galvā.

Bet Aizbildnis nesmējās. Viņa skatiens bija piekalts manai sejai. Es nomērķēju naža galu uz viņu.

Našira panācās uz manu pusi. Iespaidīgi, viņa teica.

-   Tu man patīc, XX-40! Tev ir dūša.

Man nodrebēja roka.

Alsafi uzmeta skatienu savam ievainojumam rokā. Viņam no ādas sūcās vizošs šķidrums. Palūkojusies lejup, es ierau­dzīju, ka naža asmeni klāj tā pati viela.

Sebs raudāja. Satvēru naža spalu ciešāk, bet man bija nosvīdušas plaukstas. Es nevarēju ar papīra nazi stāties pretī visiem tiem refaītiem. Es tik tikko pratu šaut, kur nu vēl pre­cīzi mest nazi!

Man tuvumā nebija garu, ko pasaukt, izņemot piecus Naširas eņģeļus. Lai atbrīvotu Sebu, būs jātiek daudz tuvāk. Pēc tam būs jāizdomā, kā dabūt mūs abus laukā dzīvus.

-   Arktūr, Aludra, atbruņojiet viņu! Našira pavēlēja.

-   Bez garu palīdzības.

Viena no tiesnesēm noņēma kapuci. Ar prieku!

Es viņu nopētīju. Tā bija Džuliāna uzraudze. Viltīga izskata būtne ar taisniem, blondiem matiem un kaķes acīm. Mans Aizbildnis palika viņai aiz muguras. Es vēroju viņu abu auras.

Aludra bija plēsoņa. Ārēji refa varbūt izskatījās civilizēti, taču es jutu, ka viņa tik tikko spēj noturēties, lai nesāktu sie­kaloties. Aludrai tā vien niezēja nagi, viņu uzbudināja Seba vājums, un viņa bija izbadējusies pēc manas auras. Aludra gribēja mirdzumu, un nekavējoties. Aizbildnis bija tumšāks, aukstāks, un viņa nodomi bija neskaidri tomēr tas viņu padarīja bīstamāku. Ja nespēšu izprast viņa auru, es nevarēšu paredzēt viņa rīcību.

Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā. Aizbildņa asinis man lika sajusties tuvāk ēteram. Varbūt tas atkal palīdzēs? Es ievilku elpu, turēdama naža asmeni pie pašas sejas. Saltā smarža saasināja manas maņas līdz galējai robežai. Ēters sakļāvās ap mani kā auksts ūdens; es nogrimu. Viegli sakus­tinājusi delmu, metu nazi Aludrai sejā, mērķējot tieši starp acīm. Viņa tik tikko paguva izvairīties. Mana prasme mērķēt bija uzlabojusies. Izteikti uzlabojusies.

Aludra paķēra smagu svečturi un sāka to vēcināt. Nāc, bērniņ, viņa mudināja. Padejo ar mani!

Es atkāpos. Ja man sašķaidīs galvaskausu, es Sebam ne­kādi nepalīdzēšu.

Aludra metās uzbrukumā. Viņas uzdevums: nobeigt mani un aprit atliekas. Ja manas maņas nedarbotos saasināti, viņai tas droši vien būtu izdevies. Es pavēlos malā, lai izvairītos, un svečturis sadragāja nevis mani, bet notrieca galvu kādai statujai. Tūlīt pat uzlēcu atpakaļ kājās, pārmetos pāri altārim un traucos pāri kapelai un garām kapučotajiem refiem iekšā solos.

Aludra paņēma savu ieroci. Dzirdēju svelpjam gaisu, kad viņa meta svečturi pāri kapelai. Svečturim lidojot pāri Seba galvai, zēns izkliedza manu vārdu.

Es skrēju uz atvērtajām durvīm, bet man nogrieza ceļu. Sargs tās no ārpuses aizcirta, mani ieslēdzot kapelā kopā ar visu audienci. Nebija laika piebremzēt, un es ietriecos tieši durvīs. Belziens man aizsita elpu. Zem kājām pazuda pamats. Galva atsitās pret cietu marmoru. Pēc sekundes daļiņas durvīs trāpīja svečturis. Man tik tikko pietika laika parauties malā, kad tas nogāzās uz grīdas tajā vietā, kur vēl nupat bija bijušas manas kājas. Trieciens atbalsojās kapelā kā zvans.

Man pakausī dūrās trulas sāpes, bet nebija laika atvilkt elpu. Aludra bija mani panākusi. Pirksti ādas cimdos turēja mani aiz skausta, bet īkšķi aizspieda rīkli. Es cīnījos pēc gaisa. Acis piepildījās asinīm un aizmigloja skatienu. Viņa ņēma manu auru, manu auru. Sievietes acis iedegās kvēlojoši sar­kanas.

-   Aludra, pietiek.

Šķiet, viņa nedzirdēja. Es sajutu metāla garšu.

Nazis gulēja tepat blakus. Mani pirksti zagās tam tuvāk, bet Aludra piespieda manu roku pie zemes. Tagad mana kārta.

Man bija tikai viena iespēja izdzīvot. Kad viņa pielika nazi man pie vaiga, es izgrūdu savu garu ēterā.

Kļuvusi par garu, visu saskatīju jaunām acīm, jaunā pavēr­sienā. Te es biju redzīga. Ēters izskatījās kā kluss tukšums, kuru izraibināja zvaigznēm līdzīgas lodes ikviena tāda lode bija sapņava. Aludra man atradās fiziski tuvu, līdz ar to viņas “lode” nebija pārāk tālu. Mēģinājums uzlauzt viņas prātu būtu pašnāvība tas bija ļoti vecs un ļoti sens -, bet refas alkas pēc mirdzuma bija novājinājušas viņas aizsardzību. Tagad vai nekad. Es ielidoju Aludras prātā.

Viņa nebija gatava, un es kustējos ātri. Nonācu refas pus­nakts zonā, vēl pirms viņa aptvēra notiekošo. Bet, kad tas notika, mani izsvieda ārā tik ātri kā izšautu lodi. Biju atpakaļ savā ķermenī ātrāk nekā to atskārtu; es blenzu kapelas gries­tos. Aludra tupēja uz ceļiem, rokās saķērusi galvu.

-   Dabūjiet viņu laukā, dabūjiet laukā! refa auroja. Viņa staigā! Es uztrausos kājās un kampu gaisu, bet jau pēc mir­kļa uzskrēju Aizbildnim, kurš mani sagrāba aiz pleciem. Viņš nemēģināja nodarīt man sāpes, tikai pieturēt, savaldīt taču mans gars bija kā slazds: tas aizcirtās, līdzko sajuta briesmas. Es gandrīz vai pret savu gribu mēģināju to pašu uzbrukumu.

Šoreiz es pat netiku līdz ēteram. Nespēju pakustēties.

Aizbildnis. Tas bija viņš. Tagad viņš sūca manu enerģiju, izsūca manu auru. Spēju tikai šokā noskatīties, kā tuvojos viņam kā zieds, kas tiecas pretī saulei.

Tad viņš mitējās. Bija tāda sajūta, it kā saikne starp mums būtu pārtrūkusi. Un Aizbildņa acis bija koši sarkanas kā asinis.

Es tajās ielūkojos. Viņš atkāpās un palūkojās uz Naširu.

Valdīja klusums. Tad kapučotie refaīti piecēlās kājās un sāka aplaudēt. Es apstulbusi sēdēju uz grīdas.

Našira nometās ceļos man blakus un uzlika roku man uz galvas. Burvīgi! Mana mazā sapņu staigātāja.

Es sajutu asiņu garšu. Viņa zināja.

Našira piecēlās un pagriezās pret Sebu, kurš visā bija noskatījies ar tik lielām izbailēm, cik nu ļāva viņa ievaino­jumi. Tagad zēna šaurā spraudziņā pavērtā acs pievērsās sie­vietei, kura piegāja pie krēsla atzveltnes.

-   Paldies par pakalpojumiem! Mēs esam pateicīgi. Viņa uzlika rokas zēna deniņiem. Ardievu.

-   Nē, lūdzu, nevajag… lūdzu! Es negribu mirt! Peidža.J

Našira strauji pagrieza viņa galvu uz vienu pusi. Zēna acis

iepletās un pār lūpām pārvēlās gārdziens.

Viņa bija nogalinājusi Sebu.

-   Nē! Vārds pats izlauzās no rīkles. Es tik tikko spēju apjēgt notikušo. Nespēju atraut no viņas acis. Jūs… jūs nupat…

-    Par vēlu. Našira palaida zēna galvu vaļā. Tā ļengani nokārās. Tu būtu varējusi to izdarīt, Četrdesmit. Nesāpīgi. Ja būtu darījusi tā, kā es lūdzu.

Viņas smaids man bija pēdējais piliens. Viņa smaidīja. Es metos virsū valdniecei; man dusmās vārījās asinis. Aizbild­nis un Alsafi sagrāba mani aiz rokām un atgrūda atpakaļ. Es spārdījos un locījos, un cīnījos, līdz mani mati sviedros smagi nokārās lejup. Kuce tāda! es bļāvu. Kuce, ļaunā kuce! Viņš pat nebija reģis!

-   Taisnība. Nebija. Našira apgāja krēslam apkārt. Bet no nereģu gariem sanāk vislabākie kalpi. Vai tev tā nešķiet?

Alsafi gandrīz izmežģīja man plecu. Es skrāpēju Aizbildņa roku to ievainoto, ko biju apkopusi. Viņš sastinga. Man bija vienalga. Es tevi nogalināšu! draudēju, ar to domā­dama viņus visus. Es tik tikko spēju paelpot, bet vienalga to pateicu. Es jūs nogalināšu. Zvēru, ka nogalināšu!

-   Nav vajadzības zvērēt, Četrdesmit. Ļauj mums zvērēt tavā vietā.

Alsafi nogrūda mani zemē. Mans galvaskauss nokrakšķēja pret cieto marmora grīdu. Acīs pašķīda gaisma. Mēģināju pakustēties, bet kaut kas turēja mani pie zemes. Kāds spieda celi pret manu muguru. Mani pirksti slīdēja pa marmoru. Tad plecā iedūrās sāpes apdullinošas sāpes, mokošākas par visām, kādas jebkad biju jutusi. Karstums, pārāk liels kar­stums. Uzvēdīja apsvilušas miesas smaka. Neviļus iekliedzos.

-   Mēs zvēram tavu uzticību refaītiem līdz nāvei! Našira ne mirkli nenolaida no manis skatienu. Mēs to apzvēram ar uguns zīmi. XX-59-40, tu uz laiku laikiem esi saistīta ar Mezartīmu Aizbildni. Tu atteiksies no sava īstā vārda līdz savai nāves stundai. Tava dzīve ir mūsu.

Man ādā liesmoja uguns. Nespēju domāt ne par ko citu kā vien par sāpēm. Tās bija beigas. Viņi bija nogalinājuši Sebu un tagad noslepkavos mani. Pazibēja spīdīga adata.

Man asinis bija pārāk daudz fluksa.

Loku lokiem griezos savā sapņavā. Flukss bija to deformējis, izkropļojis apveidus un krāsas. Dzir­dēju, kā dauzās mana sirds, kā rīklē un degunā plūst sveloša elpa.

Viņi mani nonāvēs. Tā es domāju, cīnīdamās pati ar savu prātu un vērodama to sadrūpam kā sārtā iemestu pagali. Tās bija beigas. Našira zināja, kas es esmu. Viņa bija mani saindē­jusi, un nu es miru. Ilgi tas nebūs; sapņava galu galā nespēja saglabāt savu veidolu mirušā miesā. Tad doma izira un aiz­slīdēja prom, un es paliku klīstam sava saprāta tumšajos no­stūros.

Tad es to atradu. Savu saules zonu, kurā mita skaistums. Drošība. Siltums. Skrēju turp, taču kājas stiga kā slapjās smil­tis. Tumši mākoņi turēja mani ciet, velkot atpakaļ miglā un ēnās. Es cīnījos pret fluksu, spēru un locījos, lai atbrīvotos no tā tvēriena, un beidzot kā sēkla izvēlos saules gaismā puķu pārpilnā pļavā.

Ikvienam pasaulē bija sava sapņava skaista mirāža galvā. Pat nereģi sapņos redzēja savu saules zonu, tikai neskaidri. Reģi spēja ielūkoties pašu prātā un mist tur, kamēr nomira

badā. Manā saules zonā bija sarkanu puķu pļava pļava, kas atkarībā no mana noskaņojuma viļņojās un mainījās. Brīžiem es redzēju pazibam ainas no pasaules, kurā atradās mans ķer­menis, sajutu nodrebam zemi, kad vēderu atstāja skopā mal­tīte. Taču prātā es biju mierīga un nolūkojos, kā flukss plosās apkārt. Es atgūlos puķēs un gaidīju beigas.

Atkal biju tajā pašā istabā Magdalēnas mītnē. Netālu tral­lināja gramofons. Skanēja vēl viena no Džeksona mīļākajām melnā saraksta dziesmām “Did You Ever See a Dream Wal­king?”. Es uz vēdera gulēju uz tahtas; augums no vidukļa uz augšu bija kails. Mati bija savīti mezglā.

Pieliku roku pie sejas. Āda. Auksta, nosvīdusi āda. Es biju dzīva. Jā, mani mocīja sāpes bet es biju dzīva. Mani nebija nogalinājuši.

Man pārāk stipri sūrstēja, lai es paliktu mierīgi guļam. Mēģināju piecelties sēdus, taču galva izrādījās tik smaga, ka nevarēju paslieties augstāk par dažām collām. Labā lāpstiņa svila versmainās ugunīs. Trula pukstēšana cirksni vēstīja, kur man bija iedurts; šoreiz bija ļaunāk nekā iepriekšējā reizē.

Flukss bija vienas no ļoti nedaudzajām narkotikām, kas labāk iedarbojās, ja tās injicēja artērijā, nevis vēnā. Mans augšstilbs bija sakarsis un uztūcis. Krūtis smagi cilājās. Es degu kā ugunī. Tas refs, kas man iešļircināja, bija ne tikai ļoti neprasmīgs, bet arī ļoti cietsirdīgs. Neskaidri atminējos, ka pirms samaņas zaudēšanas redzēju Suhaīla vīpsnu.

Varbūt viņi mani mēģināja nonāvēt. Varbūt es miru.

Pagriezu galvu uz sāniem. Pavardā bija iekurta uguns. Un telpā kāds bija: mans uzraugs.

Aizbildnis sēdēja savā krēslā un raudzījās liesmās. Raidīju skatienu pāri istabai; es viņu ienīdu. Vēl jutu viņa pieskārienu, to, kā viņš mani turēja, kā neļāva izglābt Sebu. Vai viņš jutās kaut nedaudz vainīgs par šo bezjēdzīgo slepkavību? Vai viņu interesēja bezpalīdzīgie vergi Nereģu mājā? Nez vai vispār ir kaut kas tāds, kas uzraugam nebūtu vienaldzīgs. Pat viņa saskarsme ar Naširu šķita mehāniska. Vai tas radījums vispār bija aizkustināms?

Refs laikam sajuta manu skatienu; viņš piecēlās kājās. Es gulēju, baidīdamās pakustēties. Man sāpēja pārāk daudzās vietās. Aizbildnis nometās ceļos pie tahtas. Kad viņš pacēla roku, es sarāvos. Vīrietis pielika plaukstas virspusi pie mana svilstošā vaiga. Viņa acis atkal bija neitrālā ābolzeltainā krāsā.

Mana rīkle sūrstēja drudzī. Viņa gars, es izgrūdu. Runāšana bija īstas mocības. Vai tas aizgāja?

-   Nē.

Man bija jāsaņem visi spēki, lai neizrādītu sāpes. Ja ne­viens nebija pateicis atvadvārdus, Sebs būs spiests te palikt. Viņš joprojām baidījās. Viņš joprojām bija viens un, kas bija visļaunāk, joprojām bija gūsteknis.

-   Kāpēc viņa mani nenogalināja? Vārdi apsvilināja rīkli. Kāpēc viņa vienkārši to nepabeidza?

Aizbildnis ignorēja šo jautājumu. Apskatījis manu plecu, viņš paņēma no naktsgaldiņa kausu. Tas bija līdz malām pilns ar tumšu šķidrumu. Es viņu vēroju. Uzraugs pacēla kausu man pie lūpām, ar vienu roku pieturēdams man pakausi. Es pretojos. Viņam izlauzās kluss ņurdiens. Tas mazinās pietūkumu tavā kājā, viņš sacīja. Dzer!

Es parāvu nost galvu. Aizbildnis attālināja kausu.

-   Vai tad tu negribi atlabt?

Nenovērsdamās skatījos uz viņu.

Mana izdzīvošana noteikti nebija plānota. Nebija nekāda iemesla mani nenogalināt.

-   Tevi iezimēja, viņš sacīja. Tev dažas dienas jāļauj man apkopt brūci, citādi tā iekaisīs.

Piesedzu krūtis ar palagu un pagriezos, lai apskatītu savu plecu. Iezīmēja kā… ar kādu zīmi? Drebošiem pirkstiem aptaustīju savilkto ādu. XX-59-40. Nē, nē! Āa… tu izdzimteni, tu slimais izdzimteni… es tevi nogalināšu! Pagaidi tikai… kad tu gulēsi…

Pārāk stipri sūrstēja rīkle. Es rīstīdamās aprāvos. Vadoņa skatiens šaudījās pār manu seju, it kā viņš mēģinātu kaut ko izlasīt svešā valodā.

Viņš nebija muļķis. Kāpēc šamais uz mani tā blenž? Mani bija iezīmējuši kā tādu lopu. Kā vēl zemāku radījumu par lopu. Kā skaitli.

Klusumu pārtrauca tikai manas elsas. Aizbildnis uzlika man uz ceļa cimdotu roku. Es atrāvu kāju; no šīs kustības līdz pat pirkstgaliem izšāvās sāpju šautra. Nepieskarieties man!

-   Apdegums ar laiku vairs nesāpēs, viņš sacīja, bet ar augšstilba artēriju ir citādi.

Viņš noslidināja roku zemāk, pavelkot palagu nost no mana stilba. Kad ieraudzīju cisku kailu, tā vien šķita, ka tūlīt atkal izvemšos. Miesa bija uzblīdusi divtik liela, un gandrīz līdz celim to izraibināja zilumi. Ap cirksni āda bija melna no asinsizplūduma. Aizbildnis vieglītēm piespieda tik viegli, kā pārraujot matu. Man aizcirtās elpa.

-   Šis ievainojums pats no sevis nesadzīs. Nevienu fluksa radītu brūci nevar izdziedināt bez spēcīgākas pretindes.

Man šķita ja viņš piespiedīs vēl stiprāk, es nomiršu.

-   Ej ellē! es izdvesu.

-   Elles nav. Ir tikai ēters.

Sakodu zobus un, trīcēdama no piepūles, centos nešņukstēt. Aizbildnis noņēma roku no manas kājas un aizgriezās.

Nespēju noteikt, cik ilgi tā gulēju, vārguma un murgu mocīta. Spēju domāt tikai par to, ka viņš noteikti ļoti izbauda šo mūsu dabisko lomu atjaunošanos. Šoreiz tas bija viņš, kuram bija vara pār mani; viņam bija vara noskatīties, kā es ciešu un svīstu. Un šoreiz glābiņš bija viņa rokās.

Atausa rīts. Pulkstenis tikšķēja. Aizbildnis tikai sēdēja savā krēslā un bikstīja uguni. Man nebija ne jausmas, ko viņš gaida. Ja šis gribēja, lai pārdomāju par zālēm, tad varēs gai­dīt vēl ilgi, ilgi. Varbūt viņam vienkārši bija piekodināts mani pieskatīt, gādāt par to, lai es neizdaru pašnāvību. Nevarētu teikt, ka es nebūtu mēģinājusi. Sāpes bija drausmīgas. Kāja bija stīva un kustējās tikai krampjos. Uztūkusī miesa šķita kā nostiepta un spīdīga tulzna, kas teju, teju pārsprāgs.

Stundām ritot, Aizbildnis pārvietojās no vietas uz vietu; te viņš apmetās pie loga, te iesēdās krēslā, te nozuda vannasistabā, te iekārtojās pie rakstāmgalda, te atgriezās krēslā. It kā manis šeit nebūtu. Vienreiz viņš izgāja no istabas un atgrie­zās ar siltas maizes gabalu, bet es to atstūmu. Gribēju, lai viņš domā, ka esmu pieteikusi badastreiku. Es gribēju atgūt varu. Gribēju, lai viņš jūtas tikpat sīks un nenozīmīgs kā es.

Sāpes augšstilbā neatstājās; tās kļuva tikai ļaunākas. Es saspiedu samelnējušo ādu un tikai spiedu stiprāk un stip­rāk, līdz acīs ieriņķojās zvaigznītes. Biju cerējusi, ka zaudēšu samaņu un iegūšu dažas stundas atvieglojuma, bet panācu tikai to, ka atkal bija jāvemj. Aizbildnis noskatījās, kā izspļauju bļodā skābu žulti. Viņa skatiens bija tukšs. Viņš gaidīja, kad es padošos, kad lūgšos.

Aizmiglotām acīm palūkojos bļodā. Biju sākusi spļaut asi­nis bieziem, recekļainiem kamoliem. Galva šļaugani atslīga spilvenos.

Laikam biju zaudējusi samaņu. Kad atjēdzos, ārā atkal sāka satumst. Džuliāns noteikti prāto, kur esmu palikusi, ja viņam ir izdevies izkļūt no mītnes. Droši vien nav. Par ko tādu es spēju domāt tikai tāpēc, ka sāpes neizskaidrojamā kārtā bija pagaisušas.

Līdz ar visu jutoņu kājā.

Man pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Mēģināju pakus­tināt kāju pirkstus, pagrozīt potīti bet nekas nenotika.

Aizbildnis stāvēja man blakus.

-   Man būtu jāpasaka, viņš sacīja, ka gadījumā, ja iekaisumu neārstēs, tu, ļoti iespējams, zaudēsi kāju. Vai ari dzīvību.

Es būtu viņam uzspļāvusi, bet biju atūdeņojusies no vem­šanas. Papurināju galvu. Redze sāka aizmigloties.

-   Neesi muļķe. Viņš saķēra manu galvu un piespieda uz sevi paskatīties. Tev ir vajadzīgas kājas.

Aizbildnis bija iedzinis mani strupceļā. Viņam bija tais­nība: es nedrīkstēju zaudēt kāju. Man vajadzēs skriet. Šoreiz, kad viņš saņēma saujā manu pakausi, es atvēru muti un iedzēru no kausa. Šķidrumam bija sastāvējusies garša pēc zemes un metāla. Aizbildnis pamāja ar galvu. Labi.

Saņēmos uzmest viņam naidīgu skatienu, bet iespaidu mazināja atvieglojums, jo kājā sajutu kņudoņu. Izdzēru ne­jauko brūvējumu līdz pēdējai lāsei un jau drošu roku no­slaucīju lūpas.

Aizbildnis atkal pacēla palagus. Jau tagad sāka atgriezties mana augšstilba ierastais izskats.

-   Tagad mēs esam kviti, es čukstēju. Rīkle dega. Un viss. Es izārstēju tevi, tu izārstēji mani.

-   Tu mani neesi izārstējusi.

Es sastomījos. Ko?

-   Es neesmu bijis ievainots.

-   Tu neatceries?

-   Tas nenotika.

Ne mirkli neticēju, ka visu notikušo tikai iztēlojos. Viņa tērpam bija garas piedurknes, tāpēc nevarēju neko parādīt, tomēr tas bija noticis. Liegšanās it neko nemainīs.

-   Tad jau laikam es kļūdos, noteicu.

Aizbildnis nenolaida no manis acis. Viņš mani uzlūkoja ar interesi. Saltu, bezkaislīgu interesi.

-   Jā, viņš sacīja. Tu tiešām kļūdies.

Un tas bija viss brīdinājums.

Tornī nozvanīja zvans. Aizbildnis pameta skatienu ārā pa logu.

-   Vari iet. Tu neesi tādā stāvoklī, lai šonakt sāktu trenē­ties, bet tev būtu sev jāsameklē kaut kas ēdams. Viņš norā­dīja uz kamīna dzegas stāvošo urnu. Tur iekšā ir nūmas. Ņem, cik tev vajag.

-   Man nav drēbju.

-   Tas tāpēc, ka tev pienākas jauna uniforma. Viņš pacēla gaisā rožainu tuniku. Apsveicu, Peidža! Tu esi paaugstināta.

Tā bija pirmā reize, kad viņš mani nosauca vārdā.

Man bija jātiek no šejienes laukā. Tas bija pirmais, ko iedomājos, izejot ārā spelgonī. I Šeola izska­tījās tieši tāpat kā iepriekš tā, it kā Seba kājas

nekad nebūtu minušas tās ielas; taču es izskatījos citādi. Man mugurā bija nevis balta, bet rožaina tunika. Uz jaunās ves­tes greznojās enkurs tai pašā šķebinoši sārtajā tonī. Es biju aptraipīta.

Es nedrīkstēju iziet nākamo pārbaudi. Nedrīkstēju. Ja pir­majā nogalināja bērnu, ko tad vēl izdarīs otrajā? Cik asiņu līs, kamēr kļūšu par sarkano mundieri? Man bija jādodas prom. Kaut kāda iespēja taču noteikti pastāvēja kaut vai jālaižas dejā pār mīnu lauku. Jebkas būs labāks par šo murgu.

Līkumojot pa Midzeni, es jutu savu vārgo, smago kāju, un nu arī vēderā izplūda nepazīstams saltums. Ikreiz, kad kāds aktieris uz mani paskatījās, viņa seja pārvērtās. Vaibstos pazuda izteiksme. Skatiens iegrima zemē. Mana tunika bija bildinājums: pārbēdzēja, nodevēja. Turieties pa gabalu! Es esmu slepkava!

Es nebiju slepkava. Sebu bija nogalinājusi Našira, nevis es; taču aktieri to nezināja. Viņi noteikti ienīda visus, izņe­mot baltos mundierus. Man vienkārši vajadzēja pārlaist nakti

Magdalēnā. Tomēr tad es būtu kopā ar Aizbildni un viņa sabiedrību es vairs nespēju paciest nevienu mirkli. Kliboju tālāk pa šaurajām, zemajām ejām. Bija jāuzmeklē Līza. Viņa varēs man palīdzēt tikt laukā no šī murga. Bija taču jābūt kādai iespējai.

-   Peidža?

Es apstājos; kāja ļodzījās. Staigāt bija nogurdinoši. Līza raudzījās manī no savas istabas. Uzmetusi skatienu manai rožainajai tunikai, meitene stīvi saslējās. Līza… es iesāku.

-   Tu izturēji. Viņas seja bija drūma.

-   Jā, es atbildēju, bet…

-   Kuru tevis dēļ arestēja?

-   Nevienu. Līza joprojām raudzījās neticīgi, un es sa­pratu, ka būs viņai jāizstāsta. Mani mēģināja piespiest nogalināt Sebu. To nereģu zēnu. Es nodūru acis. Un tagad viņš ir pagalam.

Meitene sarāvās.

-   Skaidrs, viņa novilka. Tad jau tiksimies vēlāk.

-   Līza, es sacīju, lūdzu, uzklausi. Tu ne…

Meitene aizrāva savām durvīm priekšā aizkaru, nošķiro­ties no manis. Es iztukšota atslīgu zemē pie sienas. Es nebiju viena no viņiem.

Seb. Domās izrunāju viņa vārdu, mēģinot izvilināt zēna garu no slēptuves, kur to bija nobēdzinājuši, bet ēterā nekas nenotika. Nekas pat nesakustējās. Pat ar uzvārdu nekas nesa­nāca. Sebam noteikti bija bijis vēl kāds man nezināms vārds. Zēns, kas bija no manis tik atkarīgs un bija tik pārliecināts, ka viņu izglābšu, savā nāvē tomēr palika man svešinieks.

Tā vien šķita, ka aizkars nikni glūn. Līza mani noteikti uzskata par pēdējo paklīdeni. Aizvēru acis, mēģinot igno­rēt trulās sāpes augšstilbā. Varbūt varētu sameklēt vēl kādu rožaino mundieri, pārrunāt, kas katram no mums zināms, bet to man negribējās darīt. Viņiem nevarēja uzticēties.

Vairums patiešām bija slepkavas. Vairums bija kādu node­vuši. Ja gribēju aprunāties ar kādu, kas nebūtu pārbēdzējs, man bija jāpierāda Lizai, ka viņa var man uzticēties. Pie­cēlos kājās ar tādu piepūli, ka viscaur nosvīdu, un devos uz ēdiena būdu. Varbūt atradīšu tur Džuliānu. Viņš gan arī negribēs ar mani runāt, bet varbūt vismaz dos tādu iespēju.

Manu skatienu piesaistīja gaismas atspīdums. Krāsniņa. Mazītiņā nojumītē uz sāniem zvilnēja vairāki aktieri un smē­ķēja, ar muti kampdami gaisu. Atkal astere. Starp pīpmaņiem bija Tilda; viņas galva bija atbalstīta uz spilvena un baltā tunika izskatījās tik nošmurgāta un saņurcīta kā netīrs kabatlakats. Aptaustīju vesti, meklējot līdzpaņemto zaļo kapsulu. Tepat tā bija. Nometos ceļos Tildai blakus, cenzdamās pasau­dzēt kāju.

-   Tilda?

Viņas plaksti pavērās. Kas lēcies?

-   Es atnesu to tableti.

-   Paga. Es vēl esmu uz viļņa. Dod man minūtīti, lellīt. Var­būt divas. Vai piecas. Sieviete apvēlās uz vēdera, kratīdamās klusos smieklos. Sapņava nu ir galīgi lillā. Vai tu esi īsta?

Gaidīju, kad asteres iedarbība beigsies. Tilda apaļu minūti smējās, sarkana līdz pat matu galiņiem. Es sajutu, cik mežo­nīga ir viņas aura; tā raustījās un mainījās līdzi narkotikai. Pārējie reģi nekādi neizrādīja, ka vēlētos mosties. Tilda trīco­šām plaukstām paberzēja seju un pamāja ar galvu.

-   Labs ir, esmu šeit. Kur ir tā tablete?

Pasniedzu viņai prasīto. Sieviete to aplūkoja no visām pusēm. Pārlaida pirkstu, sajūtot struktūru. Pārlauza uz pusēm. Saberza vienu pusi pirkstos. Pasmaržoja un pagaršoja pulveri.

-   Tava uzraudze atkal ir prom, es sacīju.

-   Viņa bieži ir prom. Tilda man atdeva atlikušo tab­leti. Tā ir taisīta no kaut kādiem augiem. Nepateikšu, no kādiem tieši.

-   Vai pazīsti kādu, kas varētu man to pateikt?

-   Te ir viens lombards. Varbūt varētu līdzēt tas tips, kas man pārdeva asteri. Parole ir specchio.

-   Aiziešu līdz viņam. Es piecēlos kājās. Atstāšu tevi ar tavu asteri.

-   Paldies. Uz redzīti!

Sieviete atgāzās atpakaļ uz spilvena. Es prātoju, ko Suhaīls darītu, ja atrastu pīpmaņus.

Augļotāja bodīti es uzgāju tikai pēc ilgāka laika. Midzenim bija daudz istabu, un lielākajā daļā no tām dzīvoja divi vai trīs iemītnieki. Viņi vadīja savas dienas šaurībā, cieši saspiedušies ap parafīna krāsniņām, un pēc mitruma un urīna dvakojošos palagos. Ļaudis ēda to, ko varēja atrast. Ja nekas negadījās, cieta badu. Kopā viņi palika divu iemeslu dēļ: tāpēc, ka citādi visiem nemaz nepietiktu vietas, un tāpēc, ka pilsētā valdīja nejauks dzestrums. Nebija nekāda sanitārā aprīkojuma un ne­kādu medikamentu izņemot to, ko izdevās nozagt. Šeit nāca nomirt.

Augļotāja bodīte bija paslēpta aiz vairākiem bieziem aiz­kariem. Bija jāzina, kur šo vietu meklēt, es to atradu tikai pēc tam, kad biju izprašņājusi kādu vietējo. Viņa uz jautāju­miem atbildēja negribīgi un brīdināja mani par šantāžu un augstām cenām, tomēr norādīja pareizo virzienu.

Istabu sargāja tas pats svinīgajā uzrunā redzētais jauni­ņais mēļotājs. Zēns sēdēja uz spilvena un spēlējās ar metama­jiem kauliņiem. Baltās tunikas viņam vairs nebija. Laikam būs izkritis pārbaudē. Kāda gan refaītiem jēga no tāda mēļotāja?

-   Sveiks! es viņu uzrunāju.

-   Sveika! Dzidra, maiga balss. Poliglota balss.

-   Vai varu satikt īpašnieku?

-   Kāda ir parole?

-   Specchio.

Zēns piecēlās. Viņa labā acs bija sastrutojusi. Iekaisusi. Viņš pašķīra aizkarus, un es iegāju iekšā.

Londonā augļotāju rūpali parasti bija mazi, nelicencēti veikaliņi centrālā Iecirkņa sliktākajos rajonos. Čeipelā, II-6 sektorā tādu bija daudz. Šis te ne ar ko neatšķīrās no man zināmajiem. īpašnieks bija ierīkojis savu bodīti tādā kā teltī, uzslietā no Līzas zīdiem līdzīgām drapērijām. Telts iekšpusi izgaismoja parafīna lampa, un puse no telpas bija pārvērsta tādā kā spoguļu valstībā. īpašnieks sēdēja noplukušā ādas klubkrēslā un blenza uz pleķaino stiklu. Tas bija sirms vīrs ar pārāk apaļu vēderu, lai viņš varētu būt aktieris. Spoguļi nodeva augļotāja specialitāti: viņš bija kaptromants.

Kad ienācu, šis pacēla pie vienas acs monokli un paskatī­jās uz manu spoguļattēlu. Viņa acis bija aizmiglotas kā pare­ģim, kurš jau ir redzējis pārlieku daudz.

-   Šķiet, es neesmu tevi agrāk manījis. Ne spoguļos, ne bodē.

-   Esmu no XX Kaulu ražas, es atbildēju.

-   Skaidrs. Kam tu piederi?

-   Arktūram Mezartīmam.

Man šis vārds jau bija apriebies; man derdzās to gan dzir­dēt, gan izrunāt.

-   Oi, oi. Vecis papliķēja vēderu. Tātad tu esi viņa apakšīrniece.

-   Kā tevi sauc?

-   XVI-19-16.

-   īstajā vārdā.

-   To es vairs neatceros, bet aktieri mani saukā par Augļo­tāju. Ja labāk vēlies lietot īstos vārdus.

-   Vēlos gan.

Pieliecos aplūkot viņa preci. Lielākoties tur bija dažādas nūmas: saplaisājuši rokas spoguļi, stikla pudeles ar ūdeni, bļodiņas un krūzītes, pērles, maisiņi ar dzīvnieku kauliem, kārtis un kristāli. Vēl bija visādi augi. Astere, mežrozīte, sal­vija, timiāns un citi, ko varēja dedzināt pareģošanas vaja­dzībām. Bija ari praktiskāki, izdzīvošanai svarīgi priekšmeti. Pārskatīju kaudzi. Palagi, plāni spilveni, sērkociņi, pincete, medicīniskais spirts, aspirīns un oksitetraciklīns [5] , “sterno” degspirta želejas bundžas, fuzidīnskābe” pudelītē ar pipeti, plāksteri un dezinfekcijas līdzekļi. Pacilāju vecas šķiltavas.

-   Kur tu to visu dabūji?

-   Šur un tur.

-   Jādomā, refi par to nezina. Vecis vieglītēm pasmī­nēja. Tātad kā šis nelegālais rūpals strādā?

-   Nu, pieņemsim, ka tu būtu osteomante. Lai tu varētu nodarboties ar gaišredzību, tev vajadzētu kaulus. Ja tos kon­fiscētu, tev būtu jāatrod jauni. Viņš norādīja uz maisiņu ar uzrakstu PARASTĀ ŽURKA. Es tev dotu kādu uzdevumu. Varbūt palūgtu atnest kaut ko noderīgu vai ari liktu nodot kādam ziņu manā vārdā jo vērtīgāks būtu tev nepiecieša­mais priekšmets, jo bīstamāks būtu tavs uzdevums. Ja tev izdotos to paveikt, kaulus es atdotu pavisam. Tu varētu tos ari aizņemties tad tev būtu jāiedod man zināms skaits nūmu, ko es atdotu tad, kad tu atnestu atpakaļ to, ko biji aizņēmu­sies. Sistēma ir vienkārša, bet iedarbīga.

Izklausījās, ka te nav kā parastā augļotāju bodītē, kur pret ieķīlātām mantām dod naudu. Cik maksā informācija?

-   Atkarīgs no tā, kāda informācija tev ir nepieciešama.

Noliku viņam priekšā atlikušo tabletes pusīti. Kas tas ir?

Augļotājs nopētīja tableti. Vīram no rokām izkrita mono­klis; viņš to pacēla. Resnie pirksti drebēja. Par šo te, viņš paziņoja, es tev došu no veikala visu, ko tu vēlēsies. Par brīvu.

Es saraucu pieri. Tu gribi to paturēt?

-   O jā! Tā ir ļoti vērtīga. Viņš ielika pusīti plaukstā. Kur tu to dabūji?

-   Par informāciju ir jāmaksā, mister Augļotāj.

-   Ja tu man tādas atnesīsi vēl, tev nekad ne par ko nebūs jāmaksā. Ņem, ko gribi! Jebkuru vienu lietu par tableti.

-   Pasaki man, kas tas ir, citādi nekāda darījuma nebūs.

-   Divas lietas.

-   Nē.

-    Informācija ir bīstama. Tai nevar noteikt cenu. Augļo­tājs turēja tableti pie parafīna lampas. Varu tev atklāt, ka tā ir augu kapsula un tā ir nekaitīga. Vai ar to pietiks?

Divas lietas apmaiņā pret tabletēm. Šīs lietas šeit Midzenī varētu glābt dzīvības.

-   Trīs, es sacīju, un mēs būsim vienojušies.

-   Lieliski! Tu esi slīpēta tirgone. Viņš salika kopā pirkstu galus. Kas vēl tu esi?

-   Akultomante.

Tie bija mani standarta meli. Savā ziņā prasmju pār­baude. Man patika papētīt, vai man noticēs vai ne. Augļotājs pasmējās. Tu neesi zīlniece. Ja es būtu redzīgs, tad teiktu, ka tu atrodies otrā spektra galā. Tava aura ir karsta. Kā kvēlojo­šas ogles. Viņš ar pirkstiem paklaudzināja pa spoguli. Ari šī šogad varētu būt interesanta raža.

Es saspringu. Ko?

-    Neko, neko. Es tikai tā sarunājos ar sevi. Pēc četrdes­mit gadiem šeit tas ir vislabākais veids, kā saglabāt veselo saprātu. Vīrieša lūpas noraustījās smaidā. Pastāsti man: ko tu domā par Aizbildni?

Noliku šķiltavas atpakaļ uz galda.

-   Būtu domājusi, ka atbilde ir pašsaprotama, es sacīju.

-   Nepavisam. Šeit ir daudz dažādu viedokļu. Augļotājs pārlaida īkšķi sava monokļa stiklam. Daudzi asinslaulāto uzskata par vispievilcīgāko no refaītiem.

-   Varbūt tev tā liekas. Man viņš šķiet pretīgs. Es izturēju veča skatienu. Paņemšu savas lietas.

Viņš atgāzās krēslā. Es izvēlējos bundžu degspirta želejas, dažus aspirinus un fuzidīnskābi. Bija patīkami ar tevi patir­goties, viņš sacīja, mis…?

-   Mahounija. Peidža Mahounija. Uzgriezu viņam mu­guru. Ja tev labāk patīk lietot īstos vārdus.

Es izgāju laukā no būdas. Viņa skatiens dzēla man mugurā.

Augļotāja jautājumi izklausījās pēc nopratināšanas. Biju pārliecināta, ka neesmu neko pateikusi nepareizi. Par Aiz­bildni es sacīju tieši to, ko domāju. Man nebija ne jausmas, kāpēc lai Augļotājs būtu gribējis dzirdēt ko citu.

Ārā ejot, es pametu poliglotam fuzidīnskābi. Viņš pacēla galvu pret mani.

-   Tas tavai acij, paskaidroju.

Zēns samirkšķināja plakstus. Es turpināju ceļu.

Nonākusi pie pareizās būdas, pieklauvēju pie sienas.

-   Līza? Klusums. Pieklauvēju vēlreiz. Līza, te Peidža.

Aizkars pavērās. Līzai rokā kvēloja lukturītis. Liec mani mierā, meitene sacīja aizsmakušā, rūgtuma pilnā balsī.

-   Lūdzu! Es nerunāju ar ražīgajiem un sarkanajiem. Piedod, bet tā nu tas ir. Meklē vien savus biedrus mundierus, ja?

-   Es Sebu nenogalināju. Pastiepu viņai Sterno bundžu un aspirīnu. Re, šitos es dabūju no Augļotāja. Vai varam vienkārši aprunāties?

Meitene paskatījās vispirms uz piedāvāto un tad man sejā. Viņas piere saraucās un lūpas savilkās urskulī. Nu, viņa sacīja, tad labāk nāc iekšā.

Stāstot par pārbaudi, es neraudāju. Nespēju. Džeksam riebās asaras. (Tu esi nežēlīga ielas bandīte, dārgā. Izturies kā tāda nu re, kāda laba lellīte!) Pat šeit, kur Džeksons nekādi nevarēja man piekļūt, bija tāda sajūta, it kā viņš vērotu katru manu soli. Tomēr, iedomājoties Seba pārlauzto sprandu, man kļuva nelabi. Es nespēju aizmirst šoku, kas uzplaiksnīja zēna acīs, nespēju aizmirst, kā viņš sauca manu vārdu. Pabei­gusi stāstīt, es sēdēju klusēdama, izstiepusi stīvo kāju sev priekšā.

Līza man pasniedza kūpošu glāzi.

-   Izdzer! Ja gribi izvairīties no Naširas, tev jāsaglabā spēki. Viņa apsēdās. Tagad šī zina, kas tu esi.

Es iemalkoju dzērienu. Tas garšoja pēc piparmētrām.

Acis svila, un rīkle joprojām sāpēja, bet par Sebu es nerau­dāju. Šķita, ka būtu necienīgi bimbot Līzas klātbūtnē. Meite­nes seja bija satūkusi, kaklu izraibināja zili pirkstu nospiedumi un plecs bija izmežģīts tomēr viņa pirmām kārtām gādāja par manu labklājību, nevis par savējo. Tagad tu piederi pie ģimenes, māšel, Līza sacīja un ar vienu roku uzlika uz mana apdeguma siltu kompresi. Jēlums jau sāka aizvilkties, bet Līza teica tur noteikti palikšot rēta. Tā arī bija domāts. Lai man katru dienu atgādinātu, kam es piederu.

Džuliāns gulēja aizmidzis zem izbalojuša palaga. Viņa uzraudze bija devusies pie savas ģimenes Čertāniem. Pirms miega es puisim iedevu mazliet aspirīna. Viņa deguns izska­tījās mazliet labāk. Kad rītausmā tā arī neuzrados, viņš bija devies mani meklēt, un Līza bija viņu pieņēmusi. Abi bija salabojuši būdu, cik nu spēja, bet tajā vienalga valdīja ledains aukstums. Līza mani tomēr uzaicināja palikt visu nakti, un es biju nodomājusi tieši tā arī darīt. Man bija jātiek prom no Magdalēnas.

Meitene ar vecu konservu attaisāmo atmūķēja Sterno.

-   Paldies, ka tādu sadabūji! Sen neesmu matījusi siltumu no bundžas. Meitene paņēma sērkociņu un aizdedzināja degspirta želeju. Parādījās dzidri zila liesma. Vai tu to dabūji no Augļotāja?

-   Par zināmu cenu.

-   Ko tu viņam iedevi?

-   Vienu no savām tabletēm.

Liza pacēla vienu uzaci. Kam viņam tās?

-   Man dod tādu tableti, kādu nedod nevienam citam. Nav ne jausmas, kas tur iekšā.

-Ja ar tām var piekukuļot Augļotāju, tādas tabletes ir vērts paturēt. Viņa uzdevumi ir riskanti. Viņš liek doties uz mītnēm un zagt. Vairāk ir to, kurus pieķer, nevis to, kuri tiek cauri sveikā.

Meitene saviebās un pasniedzās pie sava pleca. Izņēmu viņai no rokas Sterno un noliku to starp mums. To izdarīja Gomeisa, es sacīju.

-   Viņam kārtis ātri vien apnīk. Un ne vienmēr patīk tas, ko tās parāda. Līza atlaidās uz muguras un iestūma zem galvas spilvenu. Tas nekas. Es viņu neredzu bieži. Man šķiet, viņa pārsvarā nemaz nav pilsētā.

-   Vai tu biji viņa vienīgais cilvēks?

-   Mhm. Tāpēc viņš mani ienīst. Es biju tieši tādā pašā situācijā kā tu mani pieņēma refs, kurš vēl nekad agrāk ne­bija izvēlējies nevienu cilvēku. Viņš domāja, ka man esot po­tenciāls, ka es varētu būt viena no labākajām kaulracēm I Šeolā.

-   Kaulracēm?

-   Tā mēs dēvējam sarkanos mundierus. Viņš domāja, ka es to krāsu nopelnīšu. Bet es liku viņam vilties.

-   Kā?

-   Viņš lika man nolasīt kāda artista kārtis. Domāja, ka viņš ir nodevējs, ka ir mēģinājis bēgt. Es zināju, ka tas ir tiesa. Kāršu nolasīšana pierādītu viņa vainu. Es atteicos to darīt.

-   Es negribēju. Bet viņa vienalga ieraudzīja, kas es esmu.

-   Es paberzēju deniņus. Un tagad ari Sebs ir pagalam.

-   Nereģi te mirst ļoti bieži. Viņš būtu pagalam neatkarīgi no tā, ko tu būtu darījusi. Meitene atkal pieslējās sēdus.

-   Tā. Paēdīsim.

Viņa pasniedzās pie savas koka lādes. Es izbolīju acis, redzot, kas tur iekšā: paciņa kafijas granulu, kārbas ar pupām, četras olas. Kur tu to dabūji?

-   Atradu.

-   Kur?

-   Kāds no nereģiem bija paslēpis netālu no savas mīt­nes. Paliekas no Kaulu ražas dzīru krājumiem. Līza paņēma dzelzs katliņu un piepildīja to ar ūdeni no pudeles. Mēs mie­losimies kā karalienes! Viņa uzlika katlu virs Sterno. Kā tev tur sokas, Džul?

Mūsu balsis laikam bija puisi pamodinājušas. Viņš nometa palagu un apsēdās ar sakrustotām kājām. Labāk. Džuliāns ar pirkstiem paspaidīja degunu. Paldies par zālēm, Peidža!

Es pamāju ar galvu. Kad tev būs pārbaude?

-   Nav ne jausmas. Aludrai būtu mums jāmāca sublimā­cija, bet viņa lielākoties tikai kaujas.

-   Sublimācija?

-   Parastu priekšmetu pārvēršana par nūmām. Tās nūjas, ko mēs izmantojām viņnakt, kad tu atnāci ciemos, bija subli­mētas. Tās var lietot visi, ne tikai zīlnieki.

-   Ko ar šīm nūmām var darīt?

-   Tās zināmā mērā ļauj kontrolēt tuvumā esošos garus, bet tās nevar izmantot, lai ielūkotos ēterā.

-   Tātad īstas nūmas tās nav.

-   Vienalga bīstami, Līza iebilda. Tādas var izmantot tukšači. Tā tikai vēl trūka ētera ierocis, ko var likt lietā saionieši!

Džuliāns papurināja galvu. Saionieši nemūžam neiz­mantotu nūmas. Viņiem riebjas gaišredzība.

-   Refaīti gan neriebjas.

-   Šaubos, ka viņiem tie patīk, es teicu. Refaīti ir gaiš­reģi. Bet, tā kā tepat uz sliekšņa pulcējas emīti, viņiem atliek vienīgi pakļauties.

Ūdens mutuļoja un kūpēja. Liza to ielēja trīs papīra krū­zītēs un iemaisīja kafiju. Kafijas smaržu nebiju jutusi jau die­nām vai pat nedēļām ilgi. Cik daudz laika biju te pavadījusi?

-   Ņemiet! Meitene pasniedza vienu krūzīti man un vienu Džuliānam. Kur Aludra tevi tur, Džul?

-   Kaut kādā telpā bez apgaismojuma. Man šķiet, agrāk tur ir bijis vīna pagrabs. Mēs guļam uz grīdas. Fēliksam ir klaustrofobija, bet Ella ilgojas pēc ģimenes. Viņi pusi dienas mirkst asarās, tāpēc es nevaru gulēt.

-   Bet tu vienkārši panāc, ka tevi izmet! Dzīve te ir skarba, bet ne tik skarba kā tad, ja tev ir uzraugs. No mums baro­jas vien tad, ja nepareizā laikā trāpāmies nepareizā vietā. Liza iemalkoja no savas krūzītes. Daži to nepanes. Man bija draudzene, kura te dzīvoja kopā ar mani, bet viņa izlūdzās savam uzraugam vēl vienu iespēju. Tagad viņa ir kaulrace.

Mēs klusēdami dzērām kafiju. Liza uzvārīja olas, un mēs tās ēdām tieši no čaumalas.

-   Es tā prātoju, Džuliāns bilda, vai refi varētu doties atpakaļ turp, no kurienes viņi te ieradās?

Liza paraustīja plecus. Laikam jau jā.

-   Es vienkārši nesaprotu, kāpēc viņi te paliek. Vienmēr taču viņu te nebija. Kur viņi dabūja auras, kamēr mūsu nebija?

-           Varbūt tam ir kāds sakars ar dūcējiem, es minēju.

-   Našira viņus nosauca par “parazītisku rasi”, vai ne?

Džuliāns pamāja. Domā, dūcēji no viņiem kaut ko pa­ņēma?

-   Veselo saprātu?

Puisis iespurdzās. Aha! Vai ari viņi kādreiz bija jauki, bet tad dūcēji visu to jaukumu izsūca laukā.

Liza nesmējās. Varbūt runa ir par ētera slieksni, es turpināju. Našira pati teica, ka emlti uzrodoties tad, kad ēterā parādās lūzums.

-   Domāju, mēs nekad to neuzzināsim. Liza izklausījās saspringta. Par to jau nekur neziņos.

-   Kāpēc ne? Ja jau šie ir tik vareni un mēs tik vārgi, kam tad vajadzīga tāda noslēpumainība?

-   Zināšanas ir vara, Džuliāns sprieda. Viņiem ir zinā­šanas. Mums to nav.

-   Tu kļūdies, brāl. Zināšanas ir bīstamas. Līza pievilka ceļus pie zoda. Tieši to pašu bija sacījis Augļotājs. Kad tu kaut ko uzzini, tu vairs nevari tikt no tā vaļā. Tev tas ir jānes sevi. Vienmēr.

Mēs ar Džuliānu pārmijām skatienus. Līza te mita jau ilgi; varbūt mums vajadzētu klausīt viņas padomam. Vai arī var­būt nevajadzētu. Varbūt meitenes padoms mūs nogalinās.

-   Līza, es viņu uzrunāju, vai tu kādreiz apsver iespēju pretoties?

-   Katru dienu.

-   Bet tu to nedari.

-   Es domāju par to, ka kailām rokām jāizskrāpē Suhaīlam acis. Viņa runāja caur sakostiem zobiem. Es domāju par to, ka simt reižu jāsašauj Našira jāsacaurumo viss ķermenis. Es domāju par to, ka jāiedur Gomeisas barības vadā duncis, bet zinu, ka viņi mani nogalinātu, iekams es pagūtu to izdarīt, tāpēc neko nedaru.

-   Bet, tā domājot, tu paliksi te iestrēgusi uz visiem lai­kiem, Džuliāns saudzīgi aizrādīja. Vai tu to gribi?

-   Protams, negribu. Es gribu mājās! Lai ari ko tas nozī­mētu. Liza aizgriezās. Zinu, ko jūs noteikti domājat par mani. Jūs domājat, ka man nav mugurkaula.

-   Liza, es iebildu, mēs negribējām teikt…

-   Gribējāt gan! Es jūs nevainoju. Bet, ja jūs tik ļoti kāro­jat pēc zināšanām, tad ļaujiet man jums kaut ko izstāstīt. XVIII Kaulu ražas laikā, vēl 2039. gadā, te notika dumpis. Visi I Šeolā esošie cilvēki sacēlās pret refiem. Sāpes meitenes acīs viņai lika izskatīties vairākus gadu desmitus vecākai. Viņi visi gāja bojā gan nereģi, gan reģi pilnīgi visi. Emlti te ielauzās un visus nogalināja, jo nebija sarkano mundieru, kas ar viņiem cīnītos. Un refi vienkārši ļāva viņiem to izdarīt.

Es paraudzījos uz Džuliānu. Puisis nenolaida skatienu no Lizas.

-   Viņi teica, ka dumpinieki to esot pelnījuši. Par nepaklau­sību. To mums pateica uzreiz, kad bijām te ieradušies. Mei­tene slidināja starp pirkstiem savas kārtis. Zinu, ka jūs abi esat cīnītāji, bet es negribu noskatīties, kā jūs mirstat. Ne jau tā!

Viņas vārdi mani apklusināja. Džuliāns ar plaukstu paber­zēja pakausi un skatījās uz krāsni.

Mēs vairs nerunājām par sacelšanos. Apēdām pupas un izkasījām kārbas tīras. Liza turēja klēpī savu kāršu kavu. Pēc mirkļa Džuliāns nokremšļojās.

-   Kur tu dzīvoji, Liza? Pirms šejienes.

-   Kredlholā. Tas ir netālu no Invernesas.

-   Kāda tur ir Saiona?

-   Vispār tāda pati kā te. Visās lielajās pilsētās ir viena un tā pati sistēma, tikai drošības spēku ir mazāk nekā Londonā. Taču inkvizīcijas likumi uz turieniešiem attiecas tāpat kā uz citadelē mītošajiem.

-   Kāpēc tu devies uz dienvidiem? es jautāju. Skotijā reģiem noteikti bija drošāk.

-   Kāpēc tad kāds vispār dodas uz SaiLo? Darba dēļ. Nau­das dēļ. Mums ir jāēd tāpat kā nereģiem. Liza savilka ap pleciem palagu. Mani vecāki pārāk baiļojās dzīvot Invemesas centrālajā daļā. Turienes reģi nav organizēti, tur nav nekā tāda kā sindikāts. Tētis domāja, ka mums vajadzētu izmēģi­nāt laimi citadelē. Mēs iztērējām savus ietaupījumus, lai tiktu līdz Londonai. Uzrunājām dažus reģukungus, bet zīlniekus nevienam nevajadzēja. Kad nauda izslka, nācās mangot, lai nakti būtu jumts virs galvas.

-   Un tevi noķēra.

-   Tētis saslima tik smagi, ka vairs nevarēja iet strādāt. Viņam bija pāri par sešdesmit gadiem, un viņš ielās vienmēr saķēra visādas kaites. Es ņēmu tēta parasto likmi. Pie manis pienāca kāda sieviete un palūdza, lai izlieku viņai kārtis. Meitene pārlaida īkšķi pār kavas virspusi. Man bija deviņi gadi. Es neapjēdzu, ka viņa ir no NSD.

Džuliāns pašūpoja galvu. Cik ilgi tu sabiji Tauerā?

-   Četrus gadus. Dažas reizes mani uzlika uz dēļa un mēģi­nāja piespiest pateikt, kur ir mani vecāki. Sacīju, ka nezinu.

To stāstot, Līza noteikti nejutās labāk. Un tu, Džuliān? es pajautāju.

-   Esmu no Mordenas. IV-6.

-   Tas ir vismazākais sektors, vai ne?

-   Aha, tāpēc sindikāts ar to nekrāmējas. Biju vienā mazā grupiņā, bet mēs nenodarbojāmies ar reģu noziegumiem. Tikai ar seansiem.

Es skaudri izjutu iztrūkumu. Gribēju savu grupu.

Džuliāns drīz padevās pārgurumam. Sterno degspirts ar­vien saplaka. Liza vēroja to nodegam līdz beigām. Es izlikos guļam, bet spēju domāt tikai par XVIII Kaulu ražu. Toreiz noteikti gāja bojā ļoti daudz cilvēku. Viņu ģimenēm neviens neko nepateiks. Nebija ne tiesas, ne pārsūdzēšanas iespēju. No tādas netaisnības kļuva slikti. Nebija nekāds brīnums, ka Liza baidās cīnīties.

Tobrīd iegaudojās sirēna.

Džuliāns uztrūkās. Skaņa niķojās un čerkstēja, kļūdama arvien skaļāka kā plēšas, kas smagi cilājas, līdz pārvērtās gau­dās. Mans ķermenis reaģēja nekavējoties: kājas sāka kņudēt un sirds strauji dauzīties.

Gaiteņos dipēja soļi. Džuliāns pavēra lupatu durvis. Ga­rām paskrēja trīs sarkanie mundieri; vienam rokā bija liels lukturis. Līza atvēra acis, bet palika guļam gluži nekustīgi.

-   Viņiem ir naži, Džuliāns sacīja.

Līza ierāvās būdas stūrī. Viņa paņēma kāršu kavu, aplika roku ap ceļiem un nokāra galvu. Jums jāiet, viņa mudi­nāja. Nekavējoties!

-   Nāc mums līdzi, es aicināju. Ielavies kādā mītnē. Tu neesi drošībā šajā…

-   Vai jūs gribat norauties no Aludras? Vai no Aizbildņa? Meitene nikni paglūnēja uz mums. Es to daru jau desmit gadus. Vācieties!

Mēs pārmijām skatienus. Jau tagad kavējāmies. Nezināju, ko Aizbildnis izdarīs ar mani, bet mēs abi zinājām, cik vardar­bīga ir Aludra Čertāna. Šoreiz viņa Džuliānu var nogalināt. Izlīdām no būdas un ņēmām kājas pār pleciem.

Kad tiku atpakaļ līdz mītnei, sirēnas vēl gaudoja. XIX49-33 atvēra durvis tikai tad, kad es klauvēju jau nez kuro reizi un skaļi izkliedzu savu numuru. Noskaidro­jusi, ka esmu cilvēks, sardze ierāva mani pa durvīm un aiz­cirta tās man aiz muguras, nozvērēdamās, ka vairs nekad nelaidīšot mani iekšā, ja es tik nolāpīti lēni klausīšot pašām vienkāršākajām pavēlēm. Es viņu pametu satraukumā drebo­šiem pirkstiem velkam ciet aizšaujamās bultas.

Kad nonācu līdz krustejām, sirēnu gaudas aprāvās. Šoreiz emiti nebija ielauzušies pilsētā. Atglaudu matus, mēģinādama apvaldīt satraukto elpu. Pēc mirkļa es piespiedu sevi paska­tīties uz durvīm un līkumotajām akmens kāpnēm. Man bija turp jāiet. Vēl bridi saņēmusi dūšu, es devos augšā pa pakā­pieniem uz torni Aizbildņa torni. Man pārskrēja skudriņas, iedomājoties, ka būs jāguļ vienā istabā ar viņu; būs jābūt vienā telpā ar viņu un jāelpo viens gaiss.

Kad pienācu pie durvīm, atslēga bija slēdzenē. Es to klusi pagriezu un klusītēm spēru soli uz akmens plāksnēm.

Tas nebija gana klusi. Tajā pašā mirklī, kad pārkāpu pār slieksni, mans uzraugs pielēca kājās. Viņa acis kvēloja.

Kur tu biji?

Es saglabāju pavisam nelielu prāta aizsardzību. Ārā.

-   Tev teica: ja atskan sirēna, ir jāatgriežas šeit.

-   Man šķita, ka ar “šeit” domāta Magdalēna, nevis šī kon­krētā istaba. Jums jāizsakās precīzāk.

Saklausīju savā balsī bezkaunīgu noti. Vīrieša acis pietumsa un lūpas sakniebās.

-   Tu mani uzrunāsi ar pienācīgu cieņu, viņš noskal­dīja, vai arī vispār nedrīkstēsi iziet ārā no šīs istabas.

-   Jūs neesat izdarījis neko tādu, kas būtu pelnījis manu cieņu. Es viņu cieši uzlūkoju. Viņš vērās man pretī. Kad es nepakustējos un nenovērsos, Aizbildnis smagiem soļiem pagāja man garām un aizcirta durvis. Es nesarāvos.

-   Kad izdzirdi to sirēnu, viņš sacīja, pārtrauc savu darāmo un atgriezies šajā istabā. Vai saprati?

Es tikai pablenzu. Refaīts pieliecās tā, ka viņa seja bija vienā augstumā ar manējo.

-   Vai man jāatkārto?

-   Labāk ne, es atcirtu.

Biju pārliecināta, ka viņš man iesitīs. Neviens, neviens tā nedrīkstēja runāt ar refīem. Bet viņš tikai izslējās pilnā augumā.

-           Rīt mēs sāksim tavu apmācību, Aizbildnis paziņoja.

-   Gribu, lai tad, kad noskanēs nakts zvans, tu būtu gatava.

-   Kam mani apmācīs?

-   Nākamajam mundierim.

-   Es to negribu, pretojos.

-   Tad tev būs jākļūst par artisti. Viss atlikušais mūžs būs jāpavada, paciešot sarkano mundieru nievas un spļāvienus. Viņš nomēroja mani ar skatienu. Vai tu gribi kļūt par ākstu? Par nerru?

-   Nē.

-   Tad labāk dari, kā lieku.

Man aizžņaudzās rīkle. Lai kā man tas radījums riebtos, bija iemesls no viņa baidīties. Atcerējos refaīta nežēlīgo seju tajā tumšajā kapelā, kad viņš nostājās blakus un sūca manu auru. Auras reģiem ir tikpat svarīgas kā asinis un ūdens. Bez auras man iestātos gara šoks un es vai nu mirtu, vai zaudētu prātu un klīstu apkārt bez saskares ar ēteru.

Aizbildnis piegāja pie drapērijām un pavilka tās sāņus, atklājot, ka nelielās durvis ir vaļā. Nereģi ir sakopuši augš­stāvu tavām vajadzībām. Ja nebūšu teicis citādi, tev tur visu laiku jāuzturas. Viņš pieklusa. Tev arī jāzina, ka mums abiem ir aizliegta fiziska saskare izņemot treniņu laiku. Pat ar cimdiem.

-   Tātad, ja jūs te ienāktu ievainots, es jautāju, man būtu jūs jāatstāj nomirt?

-Jā-

Melis. Nākamie vārdi izspruka ātrāk, nekā paguvu tos no­rīt: Šai pavēlei es pakļaušos ar prieku.

Aizbildnis tikai paskatījās. Mani gandrīz vai sadusmoja tas, cik maz ievērības viņš veltīja šādām necieņas izpaus­mēm. Bija jābūt kaut kam, kas viņu nokaitinātu. Bet viņš tikai pasniedzās atvilktnē un iedeva manas tabletes.

-   Ieņem.

Zināju, ka strīdēties nav jēgas. Ieliku tabletes mutē.

-   Izdzer. Viņš pasniedza man glāzi. Ej uz savu istabu. Līdz rītdienai tev kārtīgi jāatpūšas.

Mana labā roka savilkās dūrē. Man bija apriebušās viņa pavēles. Vajadzēja šo atstāt noasiņot. Kāda velna pēc es pār­sēju viņa brūci? Kas es biju par tādu noziedznieci, ka lāpīju savus ienaidniekus? Ja Džekss mani redzētu, viņš nosmietos līks. Bitīt, viņš tad sacītu, tev gluži vienkārši nav dzeloņa. Un varbūt man nebija arī. Vēl ne.

Ejot garām Aizbildnim, es uzmanījos, lai viņam nekādi nepieskartos. Pirms ieiet tumšajā gaitenī, uztvēru refaīta ska­tienu. Viņš aizslēdza aiz manis durvis.

Pa vēl vienām līkumotām kāpnēm es uzkāpu torņa augš­stāvā. Aplūkoju savu jauno mitekli; tā bija plaša, gandrīz tukša telpa, kas man atgādināja cietumu ar tā miklo grīdu un aizrestotajiem logiem. Uz palodzes dega parafīna lampa, kura deva pavisam nedaudz gaismas un vēl mazāk siltuma. Blakus stāvēja gulta ar reliņiem un kunkuļainu matraci. Palagi salīdzinājumā ar Aizbildņa gultā saklātajām krāšņajām samta segām bija trūcīgi; patiesībā visai šai istabai bija cil­vēku zemākā stāvokļa piegarša, taču jebkas bija labāks par nepieciešamību dalīt vienu telpu ar Aizbildni.

Es pārbaudīju visus stūrus un plaisas tāpat kā biju darī­jusi apakšstāvā. Nekādu iespēju izkļūt ārā, protams, nebija, bet te bija vannasistaba ar tualetes podu, izlietni un dažiem higiēnas piederumiem.

Iedomājos par Džuliānu viņa tumšajā pagrabā un Līzu, kas drebinājās savā būdā. Viņai nebija gultas. Viņai nebija nekā. Šeit nebija necik patīkami, tomēr bija daudz siltāk un tīrāk nekā Midzenī. Un ari drošāk. Man bija akmens sienas, kas sargāja no emīriem. Viņai bija tikai nodriskāti aizkari.

Tā kā man nebija iedota ne pidžama, ne naktskrekls, es izģērbos līdz apakšveļai. Spoguļa nebija, bet pamanīju, ka zaudēju svaru. Stress, saindēšanās ar fluksu un sātīga ēdiena trūkums jau prasīja savu. Es nogriezu lampas liesmiņu un ielīdu palagos.

Iepriekš nebiju jutusi nogurumu, bet nu manīju, ka sāku snauduļot. Un domāt. Domāt par pagātni, par savādo laiku, kas bija mani atvedis uz šejieni. Atsaucu atmiņā pirmo reizi, kad satiku Niku. Tieši Niks mani iepazīstināja ar Džeksonu. Niks bija vīrietis, kurš izglāba man dzīvību.

Kad man bija deviņi gadi, neilgi pēc pārcelšanās uz Angliju mēs ar tēvu reiz atstājām Londonu un devāmies uz dienvidiem braucienā, ko viņš nodēvēja par “komandējumu”. Lai mēs varētu izbraukt no citadeles, tēvs pieteica mūs rindā.

Pēc vairāku mēnešu gaidīšanas mums beidzot atļāva apcie­mot kādu senu tēva draudzeni Žizeli. Viņa dzīvoja akme­ņaina pakalna nogāzē mājā, rožainā kā karamele un apjumtā ar jumtu, kas pārkārās pāri logiem. Apkārtne tur man atgā­dināja Īriju tai piemita atklāts, krāšņs skaistums, un daba bija nevaldāma un nepiejaucēta; Saiona to visu bija iznīcinā­jusi. Saulrietā, kad tēvs neskatījās, es mēdzu uzkāpt uz jumta un piespiesties pie augstā ķieģeļu skursteņa. Lūkojos tālumā uz pakalniem un koku robotajām galotnēm, kas iezīmējās pret debesīm, un atminējos savu brālēnu Finnu un citus Īri­jas rēgus; man līdz sāpēm pietrūka vecvecāku. Nekad nebiju sapratusi, kāpēc viņi nebrauca mums līdzi.

Bet man gribējās atklātus ūdeņus. Jūru, brīnumaino jūru, šo mirguļojošo ceļu, kas stiepās uz brīvajām zemēm. Pāri jūrai gaidīja Īrija gaidīja, lai vestu mani mājās uz to pelnu pelēko pļavu pie pāršķeltā koka, par ko vēstīja dumpinieku dziesma. Tēvs solīja, ka turp aizbrauksim, bet allaž bija pārāk aizņemts ar Žizeli. Abi vienmēr aizrunājās līdz vēlai naktij.

Biju vēl par mazu, lai saprastu, kāds šis ciems bija patie­sībā. Citadelē reģiem gan draudēja briesmas, bet viņi nevarēja bēgt uz tādām idilliskām vietām laikos kā šie. Attālos apga­balos mazpilsētās mītošie nereģi bija nervozi. Kopienas cieši turējās kopā, un tās caurauda aizdomas par pretdabiskumu. Valdīja paradums vērot citam citu, raudzīties pēc kristāla lodēm vai gabaliem, tā vien gaidot, kad varēs izsaukt vistu­vāko Saionas vienību vai gādāt par tiesu un taisnību pašu spēkiem. īsts reģis te neizdzīvotu nevienu dienu. Un, ja izdzī­votu, te nebūtu darba. Zemi vajadzēja kopt, bet darba roku tur nevajadzēja daudz. Laukus apstrādāja ar mašīnām. Pieklā­jīgu naudu reģi varēja nopelnīt tikai citadelē.

Man nepatika iet tālu no mājas bez tēva. Ļaudis pārāk daudz runāja un pārāk daudz skatījās, un Žizele runāja un ska­tījās viņiem pretī. Viņa bija barga kundze tieva un skarbiem sejas vaibstiem, ar gredzenu katrā pirkstā un garām, dzīslai­nām vēnām, kas tūka uz rokām un kakla. Man viņa nepatika. Bet kādu dienu es no jumta pamanīju patvērumu: magoņu lauku, kas sarkani kvēloja zem dzelzspelēkajām debesīm.

Ik dienas, kad tēvs domāja, ka es augšstāvā spēlējos, es devos uz šo lauku un stundām ilgi lasīju kaut ko savā jaunajā planšetē, vērodama, kā apkārt galviņas klana magones. Tieši šajā laukā es pirmo reizi saskāros ar garu pasauli. Ar ēteru. Toreiz nenojautu, ka esmu gaišreģe. Deviņgadīgam bērnam pretdabiskums vēl bija tikai pasaka bubulis bez skaidriem vaibstiem. Man vēl bija jāsaprot pasaule. Zināju tikai to, ko man bija sacījis Finns: ļaunajiem cilvēkiem pāri jūrai nepatī­kot tādas mazas meitenes kā es. Es vairs nebiju drošībā.

Todien uzzināju, ko viņš ar to bija domājis. Ienākot ma­goņu laukā, es sajutu saniknotas sievietes klātbūtni. Es viņu neredzēju. Es viņu sajutu. Jutu viņu gan magonēs, gan vējā. Jutu zemē un gaisā. Izstiepu roku, cerot kaut kā saprast, kas tas ir.

Pēc mirkļa es gulēju zemē. Un asiņoju. Tā bija mana pirmā satikšanās ar poltergeistu sadusmotu garu, kurš spēj ielauz­ties miesiskajā pasaulē.

Drīz ieradās mans glābējs jauns vīrietis; gara auguma, spēcīgs, ar ledusblondiem matiem un seju, kas izskatījās laipna. Viņš jautāja, kā mani sauc. Es izstomīju savu vārdu. Ieraudzījis manu saplosīto roku, vīrietis ietina mani savā mētelī un aiznesa uz mašīnu. Viņam uz krekla bija izšūts uz­raksts: Saionas Ātrā Palīdzība. Kad viņš paņēma adatu, manu mazo augumiņu sastindzināja bailes. Mani sauc Niks, vīrietis sacīja. Tu esi drošībā, Peidža.

Adata iedūrās man ādā. Tas sāpēja, bet es neraudāju. Pasaule pamazām satumsa, un vairs nekas nebija redzams.

Tumsā es sapņoju. Sapņoju, kā no putekļiem spraucas ārā magones. Agrāk sapņos nekad nebiju manījusi krāsas, bet tagad redzēju tikai sarkanos ziedus un vakara sauli. Puķes mani sargāja, nomezdamas ziedlapiņas un apsegdamas manu drudzī kaistošo ķermeni. Pamodos gultā ar baltiem palagiem. Roka bija pārsieta. Nekas vairs nesāpēja.

Blakus bija blondais vīrietis. Atceros viņa smaidu; tas bija tik tikko pamanāms, bet es neviļus pasmaidīju pretī. Viņš izskatījās pēc prinča.

-   Sveika, Peidža! viņš sacīja.

Es pajautāju, kur atrodos.

-   Tu esi slimnīcā. Es esmu tavs ārsts.

-   Tu neizskaties tik vecs, lai būtu ārsts, es iebildu. Un arī ne tik biedējošs. Cik tev gadu?

-   Astoņpadsmit. Es vēl mācos.

-   Tu taču man nesašuvi roku kaut kā jocīgi, ko?

Viņš iesmējās. Nu, es darīju, ko varēju. Tev būs man jāpasaka, kā tev patīk.

Niks sacīja, ka esot manam tēvam izstāstījis, kur es atro­dos, un viņš esot ceļā pie manis. Es teicu, ka man ir slikti. Viņš atbildēja, ka tas esot normāli, bet man esot jāatpūšas, lai nelabums pārietu. Vēl es nedrīkstot ēst, bet vakariņām viņš pagādāšot kaut ko garšīgu. Vīrietis pie manis nosēdēja visu atlikušo dienu, tikai vienreiz aiziedams, lai atnestu no slim­nīcas ēdnīcas sviestmaizes un pudeli ābolu sulas. Tēvs bija man piekodinājis nekad nesarunāties ar svešiniekiem, bet no šī laipnā puiša ar maigo balsi man nebija bail.

Dr. Niklass Nīgords, kuru šurp bija pārcēluši no Saionas Stokholmas citadeles, tonakt noturēja mani pie dzīvības. Viņš parūpējās, lai es pārdzīvotu šoku, kāds rodas, kļūstot par gaiš­reģi. Ja nebūtu viņa, es varbūt nebūtu spējusi to pārdzīvot.

Pēc dažām dienām tēvs mani aizveda mājās. Niku viņš pazina no kādas mediķu konferences. Niks, pirms pastāvīgi sāka strādāt SciSORS, bija mācījies pilsētā. Viņš tā arī nepa­teica, ko bija darījis tajā magoņu laukā. Kamēr tēvs gaidīja mašīnā, Nīks nometās manā priekšā ceļos un saņēma manas rokas. Atceros, kā domāju, cik viņš ir izskatīgs un cik perfekti viņa uzacis izliecas pār burvīgajām, ziemīgi zaļajām acīm.

-   Peidža, viņš pavisam klusītēm sacīja, paklausies! Tas ir ļoti svarīgi. Es tavam tēvam pateicu, ka tevi sakoda suns.

-   Bet tā bija kāda kundze.

-   Jā, taču tā kundze bija neredzama, sotnos [6] . daži pieau­gušie nezina, ka pastāv neredzamas lietas.

-   Bet tu zini, es sacīju, būdama pārliecināta par viņa gudrību.

-   Jā, zinu. Bet negribu, lai citi pieaugušie par mani smie­tos, tāpēc viņiem neko nesaku. Niks pieskārās manam vai­gam. Tu nekad, nekad nedrīksti nevienam par viņu stāstīt, Peidža. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Vai apsoli?

Pamāju ar galvu. Es viņam būtu apsolījusi visu pasauli. Niks man bija izglābis dzīvību. Pa logu atskatījos uz viņu, kad tēvs veda mani atpakaļ uz citadeli. Niks pacēla roku un pamāja man. Es vēl skatījos, līdz mēs pagriezāmies ap stūri.

Man joprojām bija saglabājušās rētas no tā uzbrukuma. Tās veidoja tīklojumu kreisās plaukstas viducī. Gars bija ievai­nojis manu roku līdz pašam elkonim, bet rētas saujā palika redzamas.

Savu solījumu es turēju. Septiņus gadus nebildu ne puš­plēsta vārda. Es glabāju noslēpumu sirdī kā tikai naktī uz­plaukstošu ziedu un domāju par to tikai vienatnē. Niks zināja patiesību. Nika rokās bija atslēga. Visus šos gadus es prātoju, kur viņš laika gaitā ir nonācis un vai kādreiz iedomājas par mazo īru meitenīti, kuru bija iznesis no magoņu lauka. Un pēc septiņiem gariem gadiem es saņēmu atlīdzību: viņš mani atkal atrada. Ja vien viņš mani spētu sameklēt arī tagad!

No apakšstāva nebija dzirdama neviena skaņa. Stundām aizritot, es ieklausījos, vai nedzirdēšu noklaudzam soli vai atbalsojamies gramofona melodiju. Taču viss, ko dzirdēju, bija tikai tas pats blīvais klusums.

Atlikušās dienas stundas es ieslīgu vieglā snaudā. Mani karsēja drudzis pēdējās fluksa devas paliekas. Ik pa brīdim uztrūkos; gar acīm pašķīda pagātnes ainas. Vai es kādreiz biju valkājusi ari kaut ko citu, nevis tikai šis tunikas un zābakus? Vai es kādreiz biju pazinusi pasauli, kurā nebija ne garu, ne klīstošu mirušo? Nebija emltu un refaītu?

Mani pamodināja klauvējiens. Tik tikko paguvu saķert palagu, kad istabā ienāca Aizbildnis.

-   Līdz zvanam vairs nav tālu. Viņš gultas kājgalī nolika tīru uniformu. Ģērbies!

Es klusēdama viņu uzlūkoju. Vīrieša skatiens vēl mirkli kavējās pie manis, bet tad viņš izgāja un aizvēra aiz sevis dur­vis. Tur neko nevarēja darīt. Es piecēlos, saglaudu sprogas mez­glā un nomazgājos ar ledainu ūdeni. Uzvilku uniformu un aiz­taisīju vestes rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Kāja šķita sadzijusi.

Kad ienācu, Aizbildnis šķirstīja putekļainu romāna sē­jumu. “Frankenšteins”. Saionā tāda fantastikas žanra litera­tūra nebija atļauta. Aizliegti bija visi briesmoņi un spoki. Viss pretdabiskais. Man noraustījās pirksti tiem gribējās pasnieg­ties un šķirt lappuses. Šo grāmatu es biju redzējusi Džeksona grāmatplauktā, bet man nebija atradies bridis to izlasīt. Aiz­bildnis nolika sējumu malā un piecēlās kājās.

-   Vai esi gatava?

-   Jā, es atbildēju.

-   Labi. Viņš mirkli klusēja un tad pajautāja: Pasaki man, Peidža, kāda izskatās tava sapņava?

Tiešais jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Reģu vidū tika uzskatīts, ka tas ir rupjš jautājums. Tā ir sarkanu puķu lauks.

-   Kādu puķu?

-   Magoņu.

Klusums. Vīrietis paņēma savus cimdus, uzvilka tos rokās un izveda mani no istabas. Dienas zvans vēl nebija nozvanī­jis, taču durvju sargs mūs izlaida, neko nejautājot. Arktūram Mezartīmam neviens neuzdeva nekādus jautājumus.

Saule. To es kādu laiku nebiju redzējusi. Saule pašlaik rie­tēja, padarot maigākas ēku aprises. I Šeola gaistošajā dūmakā mirdzēja. Biju domājusi, ka mēs trenēsimies iekštelpās, bet Aizbildnis veda mani uz ziemeļiem garām Nereģu mājai un iekšā nepazīstamā teritorijā.

Ēkas pilsētas tālākajās daļās bija pamestas. Visas bija nolaistas, izsistiem logiem. Dažu sienas un jumti izskatījās apdeguši. Varbūt kaut kad te tiešām bija plosījušies uguns­grēki. Pagājām garām ielai ar cieši kopā sabūvētām mājām. Te bija spoku pilsēta. Dzīvu cilvēku nebija vispār. Es jutu tuvumā garus rūgtuma pilnus garus, kuri gribēja atgūt zaudētās mājas. Daži no viņiem bija vāji poltergeisti. Mani tas darīja piesardzīgu, bet Aizbildnis, šķiet, nebaidījās. Neviens no ga­riem viņam netuvojās.

Nonācām uz pašas pilsētas robežas. Man starp lūpām izplūstošā elpa veidoja garaiņus. Cik vien tālu varēju saska­tīt, priekšā pletās pļava. Zāle jau sen bija nodzeltējusi, un uz zemes spīguļoja salna. Tas bija savādi, bija taču agrs pava­saris. Ap pļavu bija uzcelts vismaz trīsdesmit pēdas augsts žogs, un tam augšpusē cilpu cilpām vijās dzeloņdrāts. Aiz žoga bija maigām sarmas adatiņām aplipuši koki. Tie auga apkārt pļavai, skatienam aizsedzot tālāk esošo pasauli. Uz sarūsējušas zīmes bija rakstīts: PORTMEDOUVA. TIKAI TRE­NIŅIEM. ATĻAUTS PIELIETOT NĀVĒJOŠU SPĒKU. Pie vārtiem stāvēja viens tāds nāvējošs spēks: refs.

Zeltainos matus viņš bija saglaudis ciešā zirgastē. Viņam blakus atradās tievs, netīrs stāvs ar skūtu galvu: zīlniece

Aivija. Viņai mugurā bija dzeltena tunika gļēvules ietērps. Pie kakla tā bija sasplēsta, kaulaino plecu atstājot salam. Pa­manīju viņas iededzināto zīmi: XX-59-24. Aizbildnis gāja uz priekšu, un es viņam sekoju. Mūs ieraudzījis, Aivijas uzraugs sveicinot palocījās.

-   Rau, kur karaliskā konkubīne! viņš sacīja. Kas jūs atvedis uz Portmedouvu?

Sākumā man šķita, ka refs runā ar mani. Nekad nebiju dzirdējusi viņus savstarpēji sarunājamies ar tādu riebumu. Tad atskārtu, ka uzraugs nikni glūn uz Aizbildni.

-   Esmu atnācis apmācīt savu cilvēku. Viņš skatījās uz pļavu. Atver vārtus, Tubān!

-   Pacieties, konkubīne! Vai tas ir apbruņots?

Viņš domāja mani. Cilvēku. Nē, Aizbildnis sacīja,

-   viņa nav apbruņota.

-   Numurs?

-   XX-59-40.

-   Vecums?

Viņš uzmeta man skatienu. Deviņpadsmit, es atbildēju.

-   Vai tam ir redze?

-   Šie jautājumi nav svarīgi, Tubān. Man nepatīk, ka pret mani izturas kā pret bērnu īpaši, ja to dara bērns.

Tubāns tikai pablenza. Pēc manām aplēsēm, vīrietis varēja būt aptuveni trīsdesmit gadus vecs nebūt ne bērns. Ne viena, ne otra sejā nebija redzama ne drusciņa dusmu; bija gana ar vārdiem.

-   Tev ir trīs stundas; pēc tam Pleione atvedīs savu baru. Vīrietis atvēra vārtus. Ja Četrdesmit mēģinās aizbēgt, to uz vietas nošaus.

-   Un, ja tu vēl kādreiz tik necienīgi izturēsies pret tiem, kas ir vecāki par tevi, tevi uz vietas izsūtīs.

-   Asinsvaldniece to neatļautu.

-   Viņai tas nemaz nav jāzina. Tādu starpgadījumu nav īpaši grūti noslēpt. Aizbildnis slējās viņam pāri. Man nav bail no tava Sargasu vārda. Es esmu asinslaulātais un izman­tošu varu tā, kā piedien manam stāvoklim. Vai es skaidri iztei­cos, Tubān?

Tubāns pavērās augšup zvērojoši zilām acīm. Jā, viņš nočukstēja, asinslaulātais.

Aizbildnis pagāja viņam garām. Man nebija ne jausmas, ko lai domā par šādu vārdu apmaiņu, bet bija diezgan ieprie­cinoši redzēt, kā Sargass dabū trūkties. Kad nopakaļ Aizbild­nim iegāju pļavā, Tubāns iesita Aivijai pa seju. Meitenes galva spēji pašāvās sāņus. Viņas acis bija sausas, bet seja uztūkusi un bezkrāsaina, un viņa bija vēl tievāka nekā iepriekš. Rokas klāja asinis un putekļi. Aiviju turēja viņas pašas netīrumos. Atcerējos, ka tāpat uz mani bija skatījies Sebs it kā visas pasaules cerības būtu sabrukušas.

Seba, Aivijas un visu to dēļ, kuri viņiem sekos, es gādāšu, lai šis treniņš nebūtu veltīgs.

Portmedouva bija ļoti plaša. Aizbildnis spēra platus so­ļus pārāk platus, lai es spētu turēties viņam līdzi. Rikšoju nopakaļ, pūlēdamās saprast, cik liela ir šī pļava. Gaistošajā gaismā to nojaust bija pagrūti, bet es redzēju, ka tai abās pusēs rēgojas neglīti žogi, kas nomīdīto tīrumu sadala vai­rākos lielos apgabalos. Starp žogu balstiem bija nostieptas tievas stieples, no kurām karājās lāstekas. Balsti augšgalā bija ieliekti dažiem bija masīvi stiprinājumi, un no tiem lejup slīga laternas. Rietumu pusē slējās sargtornis, un tajā es saskatīju cilvēku vai arī refu.

Mēs gājām garām seklam dīķim. Tā sasalusī virsma bija gluda kā spogulis perfekta, lai gaišreģis tajā kaut ko ierau­dzītu. Ja tā padomā, šajā pļavā viss bija nevainojami pie­mērots garu cīņām. Zeme bija līdzena, gaiss bija dzidrs un svaigs un te ari bija gari. Es viņus jutu visur, visapkārt. Prā­toju, kas tas par žogu, kurš ieskauj šo pļavu. Vai viņi būtu izdomājuši veidu, kā iesprostot garus?

Nē. Gari gan dažreiz ielauzās miesas pasaulē, bet nepa­kļāvās nekādiem fiziskiem ierobežojumiem. Viņus iesprostot spēja tikai saistītāji. To kārta piektā spēja sasaistīt miesis­kās pasaules un ētera robežas.

-   Žogi nav elektriski. Aizbildnis bija pamanījis, kurp es skatos. Tajos plūst ētera enerģija.

-   Kā tas iespējams?

-   Ētera baterijas. Refaītu un cilvēku prasmju apvienojums, pirmo reizi izgudrots 2045. gadā. Jūsu zinātnieki strādāja pie hibrīdtehnoloģijām jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma. Mēs baterijā vienkārši aizvietojam ķīmisko enerģiju ar sagūs­tītu poltergeistu garu, kurš spēj mijiedarboties ar miesisko pasauli. Tas rada atgrūšanas lauku.

-   Bet poltergeisti spēj izbēgt, ja tos sasaista, es iebildu.

-   Kā jūs to sagūstījāt?

-   Protams, izmantojām tādu poltergeistu, kas to dara lab­prātīgi.

Es apstulbusi pablenzu uz Aizbildņa muguru. Vārdi lab­prātīgi un poltergeists bija tādi paši pretmeti kā karš un miers.

-   Mūsu padoms veicināja arī Fluxion 14 un Radiestēziskās Detekcijas tehnoloģijas izgudrošanu, viņš turpināja.

-    Pēdējā vēl ir eksperimentālā stadijā. Jaunākie ziņojumi vēsta, ka Saiona tuvojas tās noslīpēšanai.

Es sažņaudzu dūri. Nu protams, refaīti bija atbildīgi par RDT! Dani jau sen bija prātojusi, kā Saionai tas izdevies.

Pēc brīža Aizbildnis apstājās. Mēs bijām nonākuši pie des­mit pēdu plata betona ovāla. Netālu iekvēlojās gāzes lampa.

-   Sāksim, viņš sacīja.

Es gaidīju.

Refaīts bez brīdinājuma tēloja, ka sit man pa seju. Es izvairījos. Kad viņš sita ar otru dūri, es to apturēju.

-   Vēlreiz.

Šoreiz viņš kustējās ātrāk. Mēģināja mani piespiest aizstā­vēties ātri un uz visām pusēm vienlaikus. Es turēju acis vajā un atvairīju katru belzienu.

-   Kauties tu esi mācījusies uz ielas.

-   Varbūt.

-   Vēlreiz. Mēģini mani apturēt.

Tagad viņš tēloja, ka grib sagrābt mani aiz kakla, pieliekot rokas man pie krūtīm. Tā reiz bija mēģinājis darīt kāds kabat­zaglis. Es pagriezos pa kreisi un vienlaikus triecu labo roku uz to pašu pusi, atgrūžot viņa rokas no savas rīkles. Jutu, ka refa rokas ir spēcīgas, tomēr viņš atlaida tvērienu. Ar elkoni belzu viņam pa vaigu kabatzaglis bija ielidojis taisnā ceļā renstelē. Aizbildnis ļāva man uzvarēt.

-   Lieliski! Viņš pakāpās atpakaļ. Tikai nedaudzi cilvēki te ierodas, sagatavoti kļūšanai par daļu no soda bataljona. Tu esi dažus soļus priekšā vairumam, bet ar emītu tu nevarēsi tā vienkārši plūkties. Svarīgākās ir tavas spējas ietekmēt ēteru.

Es pamanīju kaut ko sudrabaini uzmirdzam. Refaītam rokā spīguļoja asmens. Mani muskuļi saspringa. Cik esmu redzē­jis, tava talanta izpaušanos rosina briesmas. Viņš nomērķēja nazi uz manām krūtīm. Parādi!

Mana sirds sitās pret naža galu. Es nezinu, kā.

-   Skaidrs.

Viņš ar vieglu rokas kustību pielika nazi man pie rīkles. Manī izplūda adrenalīns. Aizbildnis pieliecās man pavisam tuvu.

-   Ar šo asmeni ir izlietas cilvēku asinis, viņš klusi sacīja. Tādas kā, piemēram, tava drauga Sebastiana asinis.

Es notrīsēju.

-   Tas grib vēl. Nazis slīdēja man pār kaklu. Tas vēl nav nogaršojis sapņotājas asinis.

-   Es no jums nebaidos. Mana balss nodrebēja, atklājot melus. Nepieskarieties man!

Bet viņš pieskārās. Asmens pārslīdēja pāri manai rīklei un zodam un aizskāra lūpas. Es belzu viņam ar dūri un atgrūdu roku. Refs nolaida nazi, saņēma manas rokas vienā un pie­spieda tās pie betona. Viņa spēks bija neaptverams. Es nespēju pakustināt nevienu muskuli.

-   Nez, nez. Viņš ar nazi pacēla manu zodu. Ja es pār­griezīšu tev rīkli, cik ilgs laiks paies, līdz tu nomirsi?

-   Jūs to neuzdrošināsieties! es izmetu, viņu izaicinā­dama.

-   0, uzdrošināšos gan!

Mēģināju ar celi iespert šim pa cirksni, bet viņš satvēra manu augšstilbu un nospieda kāju lejā. Kāja vēl bija vārga; tas bija viegli. Aizbildnis lika man izskatīties vārgai. Kad atbrī­voju roku, viņš izgrieza otru man aiz muguras. Ne tik spēcīgi, lai sāpētu, bet pietiekami, lai padarītu mani nekustīgu.

-   Tā tu katrreiz zaudēsi, viņš teica man ausī. Izspēlē savas stiprās puses!

Vai tam radījumam vispār nav nevienas vājās vietas? Apsvēru visus cilvēka jutīgākos punktus: acis, nieres, saules pinums, deguns, cirkšņi… neko no tā es nevarēju aizsniegt. Man jākustas un jābēg. Es atspēros uz aizmuguri, tieši viņam starp kājām, un ar vienu kustību atkal piecēlos stāvus. Mir­klī, kas viņam bija vajadzīgs, lai pieceltos, es jau metos skriet pāri pļavai. Ja viņš mani grib, pie velna lai tad nāk man pakaļ!

Nebija, kur bēgt. Aizbildnis tuvojās. Atminēdamās tre­niņus ar Niku, es mainīju virzienu un atkal skrēju prom tumsā, prom no sargtorņa. Tādā žogā noteikti bija jābūt kādai vājajai vietai, tādai, kur es varētu izspraukties caur drātīm. Tad man būs jātiek galā ar Tubānu. Bet man bija mans gars. Es to spēju. Es spēju.

Kaut arī man bija lieliska, asa redze, es tomēr spēju būt apbrīnojami netālredzīga. Jau pēc minūtes biju apmaldījusies. Ārpus betona ovāla un lampu mestās gaismas lokiem klup­dama krizdama akli steberēju pa milzum plašās pļavas ārēm. Un Aizbildnis kaut kur tepat vien bija un mani medīja. Metos skriet turp, kur spīguļoja gāzes lampa. Pietuvojoties žogam, mana sestā maņa notrīsēja. Sešu pēdu attālumā no tā mani jau mocīja šķērma dūša un locekļi šķita kļuvuši ļengani un smagi.

Bet man bija jāmēģina! Es saķēru sasalušo stiepli.

Nespēju pilnīgi aprakstīt to sajūtu, kāda mani pārņēma. Acīs uzplaiksnīja melna, balta un sarkana krāsa. Augumu viscaur pārklāja zosāda. Gar acīm aizzibēja simtiem atmiņu; atmiņas par kliedzienu magoņu laukā un vēl citas, jaunas geista atmiņas. Tas bija slepkavības upuris. Manus kaulus sapurināja apdullinošs bums! Iekšas sagriezās. Nogāzos zemē un sāku rīstīties.

Laikam mirkli paliku turpat, mocīdamās ainā ar asinīm notrieptu krēmkrāsas paklāju. Tas cilvēks bija nogalināts ar šaujamieroci. Viņa galvaskauss bija sašķīdis, izšļakstoties smadzenēm un šķīstot kaula šķēpelēm. Ausīs zvanīja. Kad es atjēdzos, šķita, ka locekļi neklausa. Līdu uz priekšu, mirkšķi­nādama acis, lai padzītu asiņainās atmiņas. Uz plaukstas iezī­mējās sudraboti balts apdegums. Poltergeista zīme.

Kaut kas aizšāvās man gar ausi. Pacēlusi acis, es ierau­dzīju vēl vienu sargtorni un tajā stāvošo sargu.

Flukss.

Manā virzienā lidoja nākamā šautriņa. Uzrausos kājās, pa­griezos uz austrumiem un metos bēgt, bet jau drīz uzskrēju nākamajam sargtornim, un nākamā šautene mudināja mani skriet uz dienvidiem. Tikai ieraudzījusi ovālu, es atskārtu, ka mani dzen atpakaļ pie Aizbildņa.

Kārtējā šautriņa trāpīja man plecā. Mani uzreiz sagrāba mokošas sāpes. Pasniegusies es izrāvu adatu. Brūce sāka asiņot, un mani sagrāba apdullinošs nelabums. Es rīkojos gana ātri, lai neļautu iedarboties narkotikai tā automātiski injicējās aptuveni pēc piecām sekundēm bet bija skaidrs, ko tas nozīmē: vai nu skrien atpakaļ uz ovālu, vai arī uz tevi šaus. Aizbildnis mani gaidīja.

-   Laipni lūgta atpakaļ!

Noslaucīju sviedrus no pieres. Man tātad nav atļauts bēgt.

-   Nē. Ja nu vienīgi tu gribētu, lai izsniedzu tev dzelteno tuniku, kuru mēs dodam tikai gļēvuļiem.

Kļuvusi gluži akla aiz dusmām, es metos savam ienaidnie­kam virsū un ar plecu ietriecos viņam vēderā. Ņemot vērā refaīta garo augumu, nekas nenotika. Viņš vienkārši sagrāba mani aiz tunikas un aizsvieda prom. Es piezemējos uz sāpošā pleca.

-   Tu nevari ar mani cīnīties kailām rokām. Viņš lēni soļoja gar ovāla malu. Un nevari arī aizbēgt no emīta. Tu esi sapņu staigātāja, skuķi. Tavā varā ir noteikt, vai tu dzīvosi vai mirsi. Izposti manu sapņavu. Padari mani vājprātīgu!

Daļa no manis atrāvās no visa pārējā. Mans gars šķēr­soja telpu starp mums un pāršķēla viņa prāta ārējo slāni, kā nazis nostieptu zīdu. Es izlauzos cauri viņa sapņavas tumšā­kajai daļai, ar pūlēm pārvarot neiespējami spēcīgas barjeras, mērķējot uz tālumā vizošo gaismu, ko izstaroja viņa saules zona, taču tas nebija tik vienkārši kā toreiz vilcienā. Aizbildņa sapņavas viducis bija ļoti tālu, un manu garu jau spieda laukā. Es ielēcu atpakaļ savā prātā tik spēji kā pārstiepta elastīgā saite. Pašas gara svars notrieca mani no kājām. Galva noklau­dzēja pret betonu.

Gāzes lampas pamazām atkal kļuva skaidri saredzamas. Paslējos uz elkoņiem; deniņos pulsēja sāpe. Sargātājs jopro­jām stāvēja kājās. Es nebiju viņu nospiedusi ceļos tā kā Aludru, bet biju sagrozījusi viņa uztveri. Vīrietis pārlaida roku pār seju un pašūpoja galvu.

-   Labi, viņš uzslavēja. Ļoti labi!

Es piecēlos. Man tricēja kājas.

-   Jūs mēģināt mani saniknot, es sacīju. Kāpēc?

-   Šķiet, tas iedarbojas. Viņš notēmēja nazi. Vēlreiz!

Pacēlu acis, pūlēdamās atvilkt elpu. Vēlreiz?

-   Tu vari labāk. Tu tik tikko aizskāri manu aizsardzību. Gribu, lai tu tajā iesit robu.

-   Es nevaru to izdarīt vēlreiz. Acu priekšā peldēja melni raibumi. Tā tas nenotiek.

-   Kāpēc ne?

-   Jo tad es pārstāju elpot.

-   Vai tu nekad neesi peldējusi?

-   Ko?

-   Cilvēks spēj aizturēt elpu vidēji vismaz trīsdesmit se­kundes ilgi, nenodarot sev nekādus paliekošus bojājumus. Ar to pilnīgi pietiek, lai uzbruktu citam prātam un atgrieztos savā ķermenī.

Nekad nebiju par to domājusi no šāda viedokļa. Niks tajās reizēs, kad pētīju ēteru no attāluma, vienmēr bija gādājis, lai esmu pieslēgta dzīvības nodrošināšanas sistēmai.

-   Uzskati savu garu par muskuli, kas atraujas no dabiskās vietas, Aizbildnis sacīja. Jo vairāk to lietosi, jo tas kļūs spēcīgāks un ātrāks, turklāt tavs ķermenis labāk tiks galā ar sekām. Tu spēsi žigli pārlēkt no sapņavas uz sapņavu ātrāk, nekā tavs ķermenis nokritīs zemē.

-   Jūs neko nezināt, es sacīju.

-   Tu arī ne. Man ir aizdomas, ka starpgadījums vilcienā bija pirmā reize, kad tu iegāji svešā sapņavā. Aizbildnis nepakustināja asmeni. Ienāc manējā! Es tevi izaicinu.

Nopētīju viņa seju. Viņš mani aicināja ienākt savā prātā, ievainot savu saprātu.

-   Jums patiesībā ir vienalga. Jūs mani tikai trenējat, es teicu. Mēs metām lokus viens ap otru. Našira jūs palūdza mani izvēlēties. Es zinu, ko viņa grib.

-   Nē. Tevi izvēlējos es. Es pieteicos tevi apmācīt. Un pēdē­jais, ko es gribētu, viņš spēra soli uz manu pusi, ir manis apkaunošana ar tavu neprasmlgumu. Vīrieša skatiens bija ciets kā krams. Uzbrūc man vēlreiz. Un šoreiz to izdari, kā nākas!

-   Nē. Es atklāšu viņa blefu. Lai jau kaunas. Lai viņam par mani ir tāds pats kauns kā manam tēvam. Es negrasos skriet nāvē tikai tāpēc, lai jūs no Naširas dabūtu zelta zvaig­znīti.

-           Tu gribi nodarīt man pāri, viņš jau pielaidīgāk teica.

-   Tu mani ienīsti. Tu mani nosodi. Viņš pacēla nazi. Iznī­cini mani!

Sākumā es neko nedarīju. Tad atcerējos tās stundas, ko aizvadīju, tīrot viņam roku, un to, kā viņš man piedraudēja. Atcerējos, kā viņš stāvēja un noskatījās Seba nāvē. Vēlreiz sviedu savu garu viņam virsū.

Pļavā aizvadītajā laikā es tik tikko ieplēsu viņa sapņavu. Pat tad, kad refaīts atmeta gandrīz visu aizsardzību, es nespēju tikt tālāk par viņa visdziļāko dzīļu zonu; viņa prāts vienkārši bija pārāk spēcīgs. Aizbildnis mani visu laiku kacināja. Zākāja par vārgumu, nožēlojamu izgāšanos, par visas gaišreģu rases apkaunošanu. Neesot nekāds brīnums, ka cilvēki derot tikai verdzībai. Vai es gribot dzīvot būri kā tāds lops? Viņš ar prieku par to gādāšot! Sākumā provokācijas iedarbojās, bet, naktij ritot, apvainojumi mani satrauca arvien mazāk. Visbei­dzot tie vairs bija tikai kaitinoši un ar zākāšanos nepietika, lai es izgrūstu ārā savu garu.

Un tad viņš meta nazi. Mērķēts bija labu gabalu nostāk no manis, bet pietika ar šo ainu vien, lai mans gars atrautos. Ikreiz, kad tas notika, mans ķermenis krita gar zemi. Ja kājas kaut vai tikai paslīdēja nost no ovāla, uz manu pusi tūlīt svilp­dama lidoja fluksa šautriņa. Drīz es iemācījos šo skaņu pazīt jau uzreiz un izvairīties, iekams tā bija trāpījusi mērķī.

Man izdevās izlēkt no ķermeņa piecas vai sešas reizes. Ikreiz bija tāda sajūta, it kā man tiktu pārplēsta galva. Beidzot es vairs nespēju. Acīs viss dubultojās, pierē kreisajā pusē pie­ņēmās spēkā migrēnas sāpes. Es saliecos, kampdama gaisu. Neizrādi vājumu. Neizrādi vājumu. Man gandrīz saļima ceļi.

Aizbildnis nometās ceļos man priekšā un aplika roku ap vidukli. Mēģināju viņu atgrūst, bet rokas bija ļenganas kā striķi.

-   Izbeidz, refaīts sacīja. Izbeidz pretoties!

Viņš pacēla mani rokās. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tādu gara svaidīšanos; nezināju, vai smadzenes to izturēs. Aiz acīm viss sāpēja. Es nespēju paskatīties uz laternu.

-           Tev veicās labi. Aizbildnis raudzījās lejup uz mani.

-   Bet varētu veikties vēl daudz labāk.

Es nespēju atbildēt.

-   Peidža?

-   Viss kārtībā. Atbildi es izšļupstēju.

Šķiet, viņš noticēja. Turēdams mani rokās, refs devās uz vārtiem.

Pēc laika Aizbildnis mani atkal uzstutēja kājās. Mēs klusē­dami devāmies atpakaļ uz ieeju; Tubāna tur vairs nebija. Aivija sēdēja, atbalstījusies pret žogu un paslēpusi seju plaukstās; meitenes pleci raustījās. Mums pienākot pie vārtiem, viņa pie­cēlās kājās un atrāva aizšaujamo bultu. Garāmejot Aizbildnis uzmeta meitenei skatienu. Paldies, Aivij!

Viņa pacēla skatienu. Acīs bija asaras. Kad viņa pēdējo reizi bija nosaukta vārdā?

Ceļā caur spoku pilsētu Aizbildnis turpināja klusēt. Es tu­rējos nomodā tikai daļēji. Ja es būtu kopā ar Niku, viņš mani tagad piespiestu vairākas stundas palikt gultā un katram gadījumam vēl kārtīgi nostrostētu.

Tikai tad, kad gājām garām Neneģu mājai, Aizbildnis ieru­nājās: Vai tu bieži mēģini no attāluma sajust ēteru?

-   Nav jūsu darīšana, es atcirtu.

-   Tavās acīs ir nāve. Nāve un ledus. Viņš pagriezās pret mani. Savādi, ka dusmās tās tik ļoti kvēlo.

Es raudzījos pretī. Arī jūsu acis mainās.

-   Kā tev šķiet, kāpēc tā notiek?

-   Nezinu. Es par jums neko nezinu.

-   Tas tiesa. Aizbildnis noskatīja mani no galvas līdz kājām. Parādi roku!

Mirkli vilcinājusies, pasniedzu viņam savu labo plaukstu. Apdegumu tagad pārklāja nejauks perlamutra spīdums. Aiz­bildnis izņēma no kabatas mazītiņu kāda preparāta pudelīti, samitrināja ar šķidrumu cimdoto pirkstu un uzklāja vielu uz brūces. Tā manu acu priekšā pazuda, neatstājot nekādas pēdas. Es atrāvu roku.

-   Kā jums tas izdevās?

-   To sauc par amarantu. Viņš ielika pudelīti atpakaļ kabatā un paskatījās uz mani. Saki, Peidža, vai tev ir bail no ētera?

-   Nē, es atbildēju. Plauksta kņudēja.

-   Kāpēc ne?

Tie bija meli. Man bija bail no ētera. Aizvirzot savu sesto maņu pārāk tālu, es riskēju zaudēt dzīvību vai vismaz noda­rīt bojājumus smadzenēm. Džekss man jau no sākta gala bija pateicis, ka darbā pie viņa manas dzīves ilgums, visticamāk, samazināšoties aptuveni par trīsdesmit gadiem, varbūt pat vairāk. Viss bija atkarīgs no veiksmes.

-   Tāpēc, ka ēters ir perfekts, es atbildēju. Tur nav kara. Tur nav nāves, jo viss jau ir miris. Un nav skaņu. Tikai klusums. Un drošība.

-   Ēterā nekas nav droši. Un pat ēters nav brīvs no kara un nāves.

Es nopētīju Aizbildņa profilu; viņš raudzījās tumšajās debe­sīs. Vīrieša elpa saltajā gaisā neveidoja garaiņus kā manējā.

Bet vienu mirkli pavisam īsu mirkli viņa sejā pavīdēja kaut kas cilvēcisks. Tāds kā domigums, pat rūgtums. Tad viņš atkal pagriezās pret mani, un viss pagaisa.

Pie Midzeņa kaut kas nebija kārtībā. Uz bruģa bija satu­pis bariņš sarkano mundieru; viņi sarunājās ātrās, klusinātās balsis, un tos klusējot vēroja artisti. Uzmetu skatienu Aiz­bildnim, lai redzētu, vai notiekošais viņu satrauks. Ja tā bija, viņš to neizrādīja. Refalts piegāja pie tupētājiem, un vairums artistu ierāvās atpakaļ savās būdās.

-   Kas noticis?

Viens no sarkanajiem mundieriem pacēla acis, ieraudzīja, kas vaicā, un atkal nodūra skatienu. Viņa tunika bija notrai­pīta ar dubļiem. Mēs bijām mežā, viņš aizsmakušā balsi sacīja. Apmaldījāmies. Emīti… viņi…

Aizbildnis neviļus pieskārās savam apakšdelmam.

Sarkanie mundieri bija sapulcējušies ap kādu gadus seš­padsmit vecu zēnu. Viņam vairs nebija labās rokas un sarkana tagad bija ne tikai tunika vien. Es sakodu zobus. Zēna plauksta bija izrauta un izgriezta no locītavas, it kā būtu iekļuvusi kaut kādā mašīnā. Aizbildnis nopētīja ainu, neizrādot pilnīgi nekā­das emocijas.

-   Jūs teicāt, ka apmaldījāties, viņš sacīja. Kurš uzraugs bija kopā ar jums?

-   Asinsmantinieks.

Aizbildnis palūkojās tālāk pa ielu. Man vajadzēja to zināt.

Degošām acīm vēros viņam mugurā. Viņš vienkārši stā­vēja. Sarkanais mundieris nevaldāmi trīcēja; viņa seja spīdēja sviedros. Ja kāds nepārsies rokas atliekas vai vismaz neapsegs zēnu, viņš nomirs.

-           Vediet viņu uz Orielas mītni. Aizbildnis aizgriezās.

-   Terebela par viņu parūpēsies. Pārējie dodieties atpakaļ uz savām mītnēm! Nereģi apkops jūsu brūces.

Pētīju refaīta skarbos sejas vaibstus, meklējot tajos kaut vismazāko siltuma atblāzmu. Neko neatradu. Viņam bija vien­alga. Nezinu, kāpēc es nemitējos skatīties.

Sarkanie mundieri pacēla savu draugu un steberēja uz kādu ieliņu, aiz sevis atstājot asins lāmas. Viņam vajag slim­nīcu. Es piespiedu sevi to pateikt. Jums nav ne jausmas, kā…

-   Ar viņu tiks galā.

To pateicis, refaīts apklusa, un viņa skatiens nocietinājās. Laikam es biju pāršāvusi pār strīpu.

Bet pamazām sāku prātot, kur tad tā strīpa vispār ir. Aiz­bildnis man nekad nesita. Viņš ļāva man gulēt. Kad bijām divatā, sauca mani īstajā vārdā. Viņš pat bija ļāvis man uz­brukt savam prātam, padarījis sevi ievainojamu manam garam tādam garam, kas spētu satriekt pīšļos viņa veselo saprātu. Nespēju saprast, kāpēc lai viņš uzņemtos tādu risku. Pat Nika attieksme pret manu talantu bija ļoti piesardzīga. (“Sauc to par veselīgu respektu, sotnos.”)

Ceļā uz mītni es izlaidu matus. Gandriz jau atkal gars izmetās no ķermeņa, kad man pieskārās kādas citas rokas, sakārtojot miklās cirtas man ap pleciem.

-   Ā, XX-40! Ļoti patīkami tevi atkal satikt. Balsī jautās izsmējība. Vīrietim tāda balss likās par spalgu. Man jūs jāap­sveic, Sargātāj! Tunikā viņa izskatās vēl valdzinošāka.

Pagriezos pret vīrieti sev aiz muguras. Bija jāsavaldās, lai pretīgumā neatsprāgtu atpakaļ.

Tas bija tas pats medijs, kas mani bija vajājis pāri 1-5 jum­tiem, tikai šoreiz viņam nebija fluksa šautenes. Viņš bija ģēr­bies savādā uniformā Saionas krāsās. Pat seja bija pieskaņoti nogrimēta sarkana mute, melnas uzacis un ar cinka oksīdu nopūderēta seja. Vīrietis, šķiet, bija nepilnus četrdesmit gadus vecs, un rokā viņš turēja smagu ādas pātagu. Biju pārliecināta, ka uz tās redzu asinis. Tas noteikti bija virsuzraugs vīrs, kurš pieskatīja artistus. Viņam aiz muguras stāvēja tas pats pirmajā naktī satiktais orākuls. Puisis raudzījās manī mulsino­šām acīm: viena bija tumša un caururbjoša, bet otra dzidri brūna. Orākula tunika bija tādā pašā krāsā kā manējā.

Aizbildnis palūkojās lejup uz tiem abiem. Ko tu gribi, virsuzraug?

-   Atvainojiet, ka tā iejaucos. Gribēju tikai vēlreiz satikt sapņotāju. Esmu ar lielu interesi sekojis viņas progresam.

-   Nu ko, tagad esi viņu saticis. Viņa nav aktrise. Viņas progress nav paredzēts visu acīm.

-   Nudien! Bet viņa ir apburoša. Vīrietis man uzsmai­dīja. Ļauj man personiski pateikt, ka esi laipni lūgta I Šeolā! Es esmu virsuzraugs Beltrams. Cerams, no manas fluksa šaut­riņas uz muguras nepalika rēta.

Es reaģēju. Neko tur nespēju padarīt. Ja jūs kaut ko nodarījāt manam tēvam…

-   Es tev nedevu atļauju runāt, XX-40.

Aizbildnis skarbi mani uzlūkoja. Virsuzraugs iesmējās un papliķēja man pa vaigu. Es atrāvos. Nu, nu! Tavam tēvam nekas nekaiš. Viņš uzvilka zīmi uz krūtīm. Zvēru pie Dieva!

Man vajadzētu justies atvieglotai, taču es spēju just tikai dusmas par tādu nekaunību. Aizbildnis uzmeta skatienu jau­nākajam vīrietim. Kas tas tāds?

-   Tas ir XX-59-12. Virsuzraugs uzlika roku puisim uz pleca. Viņš ir ļoti uzticams Pleiones kalps. Pēdējās nedēļās viņam ir izcili veicies mācībās.

-   Skaidrs. Vadoņa skatiens pārslīdēja puisim, izvērtējot viņa auru. Vai tu esi orākuls, zēn?

-   Jā, Sargātāj. Divpadsmit paklanījās.

-   Asinsvaldniece noteikti ir apmierināta ar tavu progresu. Orākulu mums nav bijis kopš XVI Kaulu ražas.

-   Ceru drīz nokļūt viņas dienestā, Aizbildni. Puiša balsī jautās ziemeļnieku akcents.

-   Un nokļūsi ari, Divpadsmit. Domāju, ka tev ar emītu veiksies ļoti labi. Divpadsmit tūlīt dosies uz otro pārbaudi, virsuzraugs stāstīja. Mēs tieši gājām uz mertonu, lai pievie­notos viņa bataljonam. Viņus vedis Pleione un Alsafi.

-   Vai Sualoclniem ir zināms par ievainoto sarkano mun­dieri? Aizbildnis jautāja.

-   Jā. Viņi medi to pašu emītu, kurš viņam iekoda.

Aizbildņa vaibsti noraustījās.

-   Lai tev veicas šajā nodarbē, Divpadsmit! viņš sa­cīja.

Divpadsmit vēlreiz paklanījās.

-   Bet, pirms mēs dodamies prom, man ir vēl viens iemesls jūs traucēt, virsuzraugs piebilda. Esmu nācis nodot sapņu staigātājai ielūgumu. Ja drīkst.

Aizbildnis pret viņu pagriezās. Virsuzraugs viņa klusē­šanu uztvēra kā atļauju turpināt.

-   Mēs par godu šai Kaulu ražai rīkojam ļoti īpašas svinī­bas, XX-40. Par godu divdesmitajai Kaulu ražai. Viņš plašā žestā pamāja uz Midzeni. Piedalās mūsu labākie aktieri. Tās būs dzīres visām maņām. Mūzikas un deju saturnālija, kurā izrādīsim visus mūsu zēnus un meitenes.

-   Jūs runājat par Divsimtgadi, Aizbildnis sacīja.

Tādu vārdu es dzirdēju pirmo reizi.

-   Tieši tā. Virsuzraugs pasmaidīja. Ceremoniju, kuras laikā parakstīs Lielo Teritoriālo Aktu.

Tas neizklausījās labi. Iekams es paguvu noklausīties vēl kaut ko, mani apžilbināja vīzija.

Niks bija orākuls un spēja raidīt cauri ēteram attēlus bez skaņas. Viņš tos dēvēja grieķu vārdā par khrēsmoi. Es to nekad nespēju izrunāt, tāpēc šos attēlus vienkārši dēvēju par viņa “fotogrāfijām”. Divpadsmit bija tāds pats talants. Ieraudzīju pulksteni ar abiem rādītājiem uz divpadsmit un tad pamanīju četras kolonnas un kāpnes. Pēc mirkļa samirkšķināju plakstus, un vīzija bija prom. Atvēru acis un redzēju, ka orākuls manī lūkojas.

Tas viss notika sekundes laikā. Par Aktu man ir zināms, Aizbildnis sacīja. Runājiet par lietu, virsuzraug! Četrdesmit ir pārgurusi.

Virsuzraugs nelikās traucēties no Aizbildņa toņa. Viņš laikam bija pieradis, ka viņu nicina. Refs tikai eļļaini pasmai­dīja.

-   Es gribētu ielūgt Četrdesmit Divsimtgades dienā uzstā­ties kopā ar mums. Tonakt, kad viņu sagūstīju, mani dziļi iespaidoja viņas spēks un izveicība. Man ir patiess prieks lūgt viņu kļūt par manu galveno aktrisi līdz ar XIX-49-l un XIX-49-8.

Jau grasījos atteikties tādā veidā, ka izpelnītos nopietnu sodu, bet tad ierunājās Aizbildnis.

-   Es kā viņas uzraugs, viņš stingri sacīja, to aizliedzu.

Pacēlu skatienu uz viņu.

-   Viņa nav aktrise un paliks manā uzraudzībā, ja vien neizkritīs pārbaudēs pirms Divsimtgades. Aizbildnis skatī­jās tieši virsū virsuzraugam. Četrdesmit ir sapņu staigātāja. Sapņu staigātāja, kuru jums bija pavēlēts atvest uz šo kolo­niju. Es neļaušu viņu vazāt apkārt par prieku Saionas aģen­tiem kā parastu zīlnieci. Tas ir darbs jūsu cilvēkiem. Nevis manējam.

Nu virsuzraugs vairs nesmaidīja.

-   Lai notiek. Viņš palocījās, neskatīdamies man virsū. Nāc, Divpadsmit! Tavs pārbaudījums tevi gaida.

Uzrunātais paslepus uzmeta man skatienu, vaicājoši pacē­lis vienu uzaci. Es pamāju ar galvu. Puisis pagriezās un vieglā solī sekoja virsuzraugam atpakaļ uz Midzeni. Neizskatījās, ka viņš baidītos no tā, kas viņu sagaida.

Aizbildņa acis nosvilināja man seju. Vai tu pazīsti to orā­kulu?

-   Nē.

-   Viņš no tevis nenolaida ne acu.

-   Piedodiet, kungs, es sacīju, bet vai tad man nav atļauts sarunāties ar citiem cilvēkiem?

Viņš nenolaida skatienu. Es prātoju, vai refi saprot sar­kasmu.

-   Jā, viņš piekrita. Tas tev ir atļauts.

Vairs neteicis ne vārda, Aizbildnis pagāja man garām.

ES slikti gulēju. Man pārāk stipri sāpēja galva sāpes dūra kreisajos deniņos. Gulēju palagos un vēroju, kā izdeg svece.

Aizbildnis mani uzreiz neaizsūtīja uz istabu. Viņš man piedāvāja mazliet ēdiena un ūdens, ko es arī izdzēru, jo biju pavisam atūdeņojusies. Tad viņš apsēdās pie uguns un ska­tījās liesmās. Man vajadzēja krietnas desmit minūtes, lai sa­ņemtos pajautāt, vai šodien esam beiguši; viņa atbilde bija strupa, bet apstiprinoša.

Augšstāvā bija auksti. Logu stikls bija plāns kā papīrs, un no kaut kurienes vilka caurvējš. Es drebēdama ievīstījos palagos. Pēc kāda laika iesnaudos. Ausīs trīsuļoja Aizbildņa vārdi: manās acīs esot nāve un ledus. Ik pēc dažām minūtēm uzplaiksnīja manā sapņavā iespiedušies XX-12 rādītie attēli. Es jau agrāk biju redzējusi dažas orākula sūtītas ainas. Niks man reiz bija rādījis bildi ar to, kā es nokritu no zema jumta un salaužu potīti; pēc nedēļas tā ari notika. Es vairs nekad neapšaubīju Nika pareģojumus par gaidāmajiem laikapstāk­ļiem.

Divpadsmit bija mani izsaucis uz tikšanos pusnaktī. Nere­dzēju nevienu iemeslu neiet.

Kad pamodos, pulkstenis sita vienpadsmit. Es nomazgā­jos un saģērbos, tad nokāpu lejā Aizbildņa istabā. Tur valdīja klusums. Aizkari bija atstāti vaļā, telpā paloja mēnesgaisma. Pirmo reizi pēc vairākām dienām atradu uz rakstāmgalda zīmīti no viņa.

Izdibini visu, ko vari, par emītiem.

Man pārskrēja salti drebuļi. Ja man bija jāpēta dūcēji, tas nozīmēja, ka būs jāstājas tiem pretī. Tas ari nozīmēja, ka drīkstu satikties ar Divpadsmit. Savā ziņā es klausīšu pavēlei. Divpadsmit nupat bija piedzīvojis otro pārbaudi. Es prātoju, ko gan viņš šonakt jau ir redzējis. Beidzot uzzināšu noteik­tus faktus par emītiem protams, ja vien Divpadsmit nebūs apēsts.

Tieši pirms pusnakts es nokāpu lejā pa kāpnēm un aiz­vēru aiz sevis durvis. Laiks pildīt mājasdarbus.

Pagāju garām naktssardzei. Viņa ar mani nesasveicinā­jās. Kad paprasīju nūmas, meitene iedeva prasīto, bet deguns palika vīzīgi izsliets gaisā. Viņa joprojām bozās par to starp­gadījumu ar sirēnu.

Ārā bija vēsi un gaisā virmoja lietus migliņa. Aizgāju uz Midzeni un sarūpēju sev brokastis buljonu papīra krūzītē. Par to šķiros no dažām adatām un gredzeniem. Piespiedusi sevi izdzert malku vai divus, devos uz ēku, ko artisti dēvēja par Hauksmoru, tā bija celtne, kurā atradās bibliotēka ar iekšpagalmu.

Divpadsmit mani gaidīja aiz kāda pīlāra; viņam mugurā bija tīra, sarkana tunika. Vaigā vīdēja griezta brūce. Pamanījis manu krūzīti, puisis pacēla vienu uzaci.

-   Tu to ēd?

Es iemalkoju. Un ko tad tu pats ēd?

-   To, ko man dod mans uzraugs.

-   Ne jau visi ir kaulrači. Starp citu apsveicu!

Viņš pastiepa roku, un es to paspiedu. Deivids.

-   Peidža.

-   Peidža. Puiša tumšā acs ieurbās manī. Otra izskatījās mazāk fokusēta. Iedomājos, ka varētu ar tevi mazliet pastai­gāties, ja tev nav labāka veida, kā pavadīt laiku.

-   Pastaigāties tā kā ar suni?

Viņš iesmējās, nekustinot lūpas.

-   Uz šo pusi, viņš sacīja. Ja kāds kaut ko jautās, teik­sim, ka vedu tevi uz nopratināšanu par kādu starpgadījumu.

Mēs kopā aizgājām pa šauru ieliņu uz to pusi, kur bija Sizerēnu mītne. Deivids bija aptuveni divas collas garāks par mani; viņam bija garas rokas un spēcīgs torss. Puisis necieta badu kā artisti.

-   Tas ir drusku riskanti, vai ne? es pajautāju.

-   Kas tad?

-   Ar mani sarunāties. Tagad tu esi sarkanais mundieris.

Puisis pasmaidīja. Nebiju domājis, ka tu būsi tik viegls

medījums. Tu jau tagad esi gandrīz iekšā viņu slazdā, vai ne?

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-   Segregācija, Četrdesmit. Tu redzi, ka esmu sarkanais mundieris, un domā, ka man ar tevi nevajadzētu sarunāties. Vai tā tev teica tavs uzraugs?

-   Nē. Tā vienkārši ir.

-   Redzi nu! Tāda arī ir šīs vietas jēga izskalot mums sma­dzenes. Likt mums justies kā zemākiem radījumiem. Kā tu domā, kāpēc cilvēkus gadiem ilgi tur Tauerā? Kad es neko neat­bildēju, Deivids pašūpoja galvu. Padomā pati, Četrdesmit! Spīdzināšana slīcinot, izolācija, dienām ilga mērdēšana badā. Pēc tam cilvēks pat tādos apstākļos kā šie jūtas kā paradīzē. Viņam bija zināma taisnība. Tev vajadzētu paklausīties, ko gvelž virsuzraugs! Šis domā, ka refiem vajadzētu pār mums valdīt, ka viņiem vajadzētu kļūt par jaunajiem monarhiem.

-   Kāpēc lai šis tā domātu?

-   Tāpēc, ka viņš ir ideoloģiski apstrādāts.

-   Cik ilgi viņš te jau ir?

-   Cik varu spriest, tikai kopš XIX Kaulu ražas, bet viņš ir uzticams kā suns. Viņš mēģina sameklēt sindikāta labos reģus.

-   Tātad viņš ir sagādnieks.

-   Viņš nav ļoti spējīgs. Našira grib jaunu. Tādu, kas spētu sajust ēteru augstākā līmenī.

Es jau grasījos jautāt vēl, bet aprāvos. Caur plāno, pelēcīgo dūmaku ieraudzīju apaļu ēku ar milzīgu kupolu. Tā masīva un traucējoša kluknēja pamestā laukumā iepretim Sizerēna mīt­nei. Logos atspīdēja nespodra dzintardzeltena gaisma.

-   Kas tas ir? Es palūkojos augšup uz celtni.

-   Artisti to dēvē par Istabu. Mēģināju noskaidrot, kam tā paredzēta, bet šķiet, ka nevienam nepatīk par to runāt. Cilvē­kiem tur nav atļauts iet iekšā.

Deivids devās uz priekšu, uz ēku pat nepaskatījies. Es skrēju, lai viņu panāktu. Tu teici, ka viņš mēģina dabūt reģus no sindikāta, es sacīju. Kāpēc?

-   Neuzdod pārāk daudz jautājumu, Četrdesmit.

-   Domāju, ka tieši tāda ir šī randiņa jēga.

-   Varbūt. Vai ari tu man vienkārši esi iepatikusies. Tā, esam klāt!

Mūsu mērķis izrādījās sena baznīca. Reiz tā noteikti bija bijusi ļoti krāšņa, bet nu pamazām pārvērtās drupās. Logos nebija stiklu, no zvanu torņa bija palicis vien karkass, un dienvidu lievenis bija aizsists koka dēļiem. Es pacēlu vienu uzaci.

-   Vai tā ir laba doma?

-   Esmu to darījis jau iepriekš. Turklāt, viņš palīda zem dēļa, spriežot pēc tā, ko man stāstīja virsuzraugs, tu esi radusi pie nedrošām būvēm. Viņš palūkojās man pār plecu.

-   Ātri! Pelēkais uzraugs!

Es ieslīdēju starp dēļiem. Tieši laikā, jo garām ieejai pagāja Grafiass un aiz viņa trīs izkāmējuši nereģi. Sekoju Deividam cauri baznīcai. Liels gabals griestu bija iegāzies iekšā kapelā. Koka sijas un betons bija nolīdzinājuši solus līdz ar zemi, un visu grīdu klāja stikla lauskas. Lēniem soļiem soļoju pa gruve­šiem. Kas te notika?

Deivids neatbildēja. Līdz augšai ir simt divdesmit četri pakāpieni, viņš sacīja. Vai esi gatava?

Puisis nozuda, iekams paguvu atbildēt. Sekoju viņam uz kāpnēm.

Es biju pieradusi kāpt. I Iecirknī biju uzkāpusi simtiem ēku. Vairums pakāpienu šeit bija neskarti; šķita, ka esam uzkāpuši augšā vienā acumirklī. Manus matus sagrāba stiprs vējš un atglauda tos no sejas. Bija jūtama spēcīga, piesāti­nāta deguma smaka. Deivids ar rokām atbalstījās pret akmens balustrādi.

-   Man te patīk. Viņš izvilka no piedurknes balta papīra rullīti un ar sērkociņu to aizdedzināja. Stratēģiski izdevīga vieta.

Mēs stāvējām uz balkona tieši zem grūstošā zvanu torņa. Margu pa daļai nebija, un turpat bija zīme, kas brīdināja par būves nestabilitāti. Es pavēros augšup zvaigznēs. Tu izturēji savu otru pārbaudi, es teicu. Ja gribi runāties, pastāsti man par emītiem.

Puisis aizvērtām acīm izpūta dūmus. Viņam bija notraipīti pirksti. Ko tieši tu gribi zināt?

-   Kas viņi tādi ir?

-   Nav ne jausmas.

-   Tu taču kādu noteikti redzēji.

-   Neko daudz es neredzēju. Mežā ir tumšs. Zinu, ka tas līdzinājās cilvēkam. Visādā ziņā emītam bija galva un rokas, un kājas, bet tas kustējās kā dzīvnieks. Vēl tas smirdēja kā miskaste. Un pēc tādas arī izklausījās.

-   Kā var izklausīties pēc miskastes?

-   Miskaste izklausās pēc mušām, Četrdesmit. Bzzzz.

Dūcējs.

-   Un aura? es nerimos. Vai emltam bija aura?

-   Es tādu neredzēju. Bija sajūta, it kā ēters sagrūtu, Deivids stāstīja. It kā tam ap sapņavu būtu melnais caurums.

Izklausījās, ka ar tādu radījumu es negribētu satikties. Paskatījos lejup uz pilsētu. Vai tu to nogalināji?

-   Mēģināju. Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, puisis no­spieda savu zilās asteres smēķi. Mūs turp aizsūtīja bariņā; visi bijām rožainie mundieri. Bija divas grupas. Līdzi nāca divi sarkanie Trīsdesmit un Divdesmit pieci. Katram iedeva nazi un sacīja, lai meklējam dūcēju, kā vien mākam. Trīsdesmit uzreiz pateica, ka naži esot domāti tikai tam, lai mēs jus­tos drošāk. Tam radījumam vislabāk varot sadzīt pēdas caur ēteru.

Viens no ražīgajiem bija rabdomants, tāpēc mēs uztaisī­jām dažus zaru komplektiņus. Trīsdesmit mums iedeva pudeli asiņu no viena tipa, kurš bija sakosts tā mēs viņu varējām izmantot kā jautātāju. Iemērcām zarus asinīs, un rabdo­mants tos uzmeta. Zari rādīja uz rietumiem. Mēs visu laiku tik metām zarus un mainījām virzienu. Dūcējs, protams, arī kustējās, tāpēc mēs nekur netikām. Divdesmit Viens ierosi­nāja atvilināt to pie mums. Mēs iekūrām uguni un sarīkojām seansu, izsaucot no meža garus.

-   Vai to tur ir daudz?

-   Kā tad! Sarkanie teica tie esot tie paši idiņi, kas mēģi­nājuši aizmukt pāri mīnu laukam.

Es apspiedu trīsas.

-   Dažas minūtes pasēdējām. Gari pagaisa. Izdzirdējām skaņas. No meža sāka lidot ārā mušas un rāpoja man pa rokām. Tad kā no zila gaisa uzradās šis kaut kāds milzīgs, uzblīdīs neradījums. Pēc divām sekundēm šis bija sagrābis mutē Deviņpadsmit matus. Gandrīz norāva līdzi arī ādu, Deivids piemetināja. Šī kliedz, sākas haoss. Tas tur izrauj viņai kušķi matu un metas virsū Viens.

-   Karlam?

-   Nezinu, kā viņus sauc. Nu, šis iekviecas kā sivēns un mēģina tam radījumam iedurt. Nekas nenotiek. Puisis aplū­koja sava smēķa gruzdošo galu. Uguns sāka izdzist, bet es šo vēl redzēju. Mēģināju izmantot pret viņu bildi. Domāju par baltu gaismu un centos to uzlīmēt dūcēja sapņavai, lai šo apžilbinātu. Pēc mirkļa attapos ar tādu sajūtu, it kā man brauktu pāri galvai, un ēterā viss izskatījās tā, it kā būtu izli­jusi nafta. Viss bija tumšs un pagalam. Visi tuvumā esošie gari mēģina aizmukt no tās jezgas. Divdesmit un Četrpadsmit ņem kājas pār pleciem. Trīsdesmit bļauj pakaļ, ka šie dabūšot dzeltenos mundierus, bet tie abi ir pārāk noraustījušies, lai atgrieztos. Desmit met nazi un trāpa Pieci. Tas pakrīt. Nieka divās sekundēs viņam uzklūp dūcējs. Uguns nodziest. Piķa melna tumsa. Pieci sāk saukt pēc palīdzības.

Visi ir kļuvuši akli. Es izmantoju ēteru, lai saprastu, kur tas neradījums ir palicis. Pieci ēd nost. Viņš jau ir miris. Sagrābju neradījumu aiz čupra un atrauju no līķa. Man rokās paliek tāda beigta, slapja miesa. Lops metas virsū man. Tumsā redzu baltas acis; šis blenž uz mani. Jau nākamajā brīdi es aizlidoju pa gaisu, asiņodams kā aizkauta cūka.

Deivids pavilka lejup tuniku un paknibināja nost apsēju. Zem tā bija četras dziļas vātis. Āda apkārt krāsojās pienainā, asiņu izvagotā pelēkumā. Izskatās pēc poltergeista brū­cēm, es sacīju.

-   Nemāku spriest. Puisis sakārtoja pārsēju. Tātad nevaru pakustēties. Neradījums jož man virsū un pilina uz manis asinis. Desmit pirms tam mēģināja palīdzēt Pieci, bet nu pieceļas. Viņam ir sargeņģelis vienīgais gars, kas nav aiz­mucis. Viņš met to virsū dūcējam. Es tajā pašā brīdī sūtu vēl vienu attēlu uz šamā sapņavu. Tas iebļaujas. Pa īstam iebļau­jas. Sāk līst projām ar kaut kādu drausmīgu skaņu, vilkdams līdzi gabalu no Pieci. Tikmēr Divdesmit Viens ir aizdedzinājis zaru. Viņš met to pakaļ dūcējam. Es saožu degošu miesu. Pēc tam es atslēdzos. Pamodos Orielā vienos apsējos.

-   Un jums visiem piešķīra sarkanās tunikas.

-   Divdesmit un Četrpadsmit ne. Šie dabūja dzeltenās. Un viņiem bija jāsavāc tas, kas bija palicis pāri no Pieci.

Dažas minūtes mēs klusējām. Es spēju domāt tikai par Pieci; viņu tajā mežā apēda dzīvu. Es nezināju viņa īsto vārdu, bet cerēju, ka kāds būs norunājis atvadvārdus. Cik drausmīga aiziešana!

Pametu skatienu tālāk. Redzēju nelielu gaismu no šejie­nes tā nebija lielāka par sveces liesmu.

-   Kas tas ir?

-   Sārts.

-   Kam tas?

-   Tur dedzina dūcēju līķus. Vai arī cilvēku līķus atkarībā no tā, kas uzvarējis. Puisis aizmeta smēķi. Man šķiet, kau­lus izmanto kaut kādai pareģošanai.

Tajā brīdī, kad viņš to pateica, man turpat gar acīm noplīvoja pelnu plēksnīte. Es to notvēru uz pirksta. Pravieši pie­skārās ēteram ar dabas zīmju palīdzību caur ķermeni, caur dabā sastopamo, caur elementiem. Džeksona acīs tā bija viena no zemākajām kārtām. Varbūt uguns viņus pievilina, es prātoju. Viņi taču teica, ka šī pilsēta esot bāka.

-   Tā ir ētera bāka, Četrdesmit. Te ir daudz reģu un garu, un refū. Padomā kā darbojas ēters?

-   Kā, pie velna, tu par to tik daudz zini? Es pagriezos pret Deividu. Tu neesi no sindikāta. Kas tu tāds esi?

-   Skaitlis. Tāpat kā tu.

Es apklusu un griezu zobus.

-   Tev vēl ir jautājumi, viņš pēc klusuma mirkļa sacīja.

-   Vai esi pārliecināta, ka gribi tos uzdot?

-   Nemaz nesāc.

-   Ko tad?

-   Teikt man priekšā, ko es gribu zināt. Es gribu atbil­des. Vārdi izlauzās ātri un dedzīgi. Gribu zināt visu par vietu, kurā man jādzīvo atlikušais mūžs. Vai tu nespēj to sa­prast?

Mēs pāri balustrādei nolūkojāmies uz Istabu. Es pūlējos pā­rāk neatspiesties uz akmeņiem, baidoties, ka tie var sadrupt.

Tāpēc es pavaicāju: Vai varu uzdot savus jautājumus?

-   Šī nav nekāda galda spēle, Četrdesmit. Neesmu te nācis uzspēlēt “Divdesmit jautājumus”. Atvedu tevi šurp, lai paska­tītos, vai tiešām tu esi sapņu staigātāja.

-   Pati personīgi, es atteicu.

-   Izklausās, ka tā nav vienmēr. Dažreiz tu no tās perso­nības izlec laukā. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām.

-   Tevi nomedīja centrālajā Iecirknī. Sindikāta iekšējā svētnīcā. Tu laikam neuzmanījies.

-   Uzmanījos gan. Man tikai nepaveicās. Nenovērsdamās lūkojos viņam pretī. Kas šiem vajadzīgs no sindikāta?

-   Tas patur visus labos reģus sev. Paslēpj visus saistītājus un sapņu staigātājus, un orākulus visas augstākās kārtas, ko Našira grib savā kolonijā. Tas viņiem ir vajadzīgs no sindi­kāta, Četrdesmit. Tāpēc viņi parakstīs to jauno Aktu.

-   Kas tajā teikts?

-   Naširai ir grūtības dabūt pienācīgus reģus. Tos visus sargā bandas. Kamēr nav izdomāts, kā izformēt reģukungus Londonā, vienīgā iespēja tikt pie labākiem kadriem ir izples­ties. Aktā solīts, ka divu gadu laikā tiks nodibināta II Šeola, kuras raža nāks no Saionas Parīzes citadeles. Puisis pārvilka pirkstus brūcei uz krūtīm. Un kas tad apturēs refaītus? Emīti mūs nogalinās, ja to mēģināsim.

Mani pārņēma savāds saltums.

Našira sindikātu uzskatīja par apdraudējumu. Tas man bija jaunums. Reģukungus es pazinu kā baru melīgu, savtīgu egoistu vismaz galvenie bija tieši tādi. Pretdabiskās Asam­blejas tikšanās nebija notikušas jau vairākus gadus; reģukungiem viņu sektoros bija ļauts darīt visu, kas ienāk prātā, jo Hektors bija pārāk aizrāvies ar maukām un azartspēlēm, lai tos savaldītu. Un tomēr tālu I Šeolā refaītu asinsvaldniece bai­dījās no šiem noziedzīgajiem salašņām.

-   Tu tagad esi viens no viņas uzticamajiem sekotājiem. Uzmetu skatienu Deivida sarkanajai tunikai. Vai tu viņiem palīdzēsi?

-   Es neesmu uzticams, Četrdesmit. Es tikai viņiem tā saku. Puisis pavērās mani. Vai esi kādreiz redzējusi refu asiņojam?

Nezināju, ko lai atbild.

-   Viņu asinis sauc par ektoplazmu. Tā ir Augļotāja lie­lākā apsēstība. Refi ir tādi kā ētera iemiesojumi. Viņu asinis ir ēters šķidrā veidā. Skatoties uz ektoplazmu, tu redzi ēteru. To iedzerot, tu kļūsti par ēteru. Tāpat kā viņi.

-   Vai tas nenozīmētu, ka nereģi varētu lietot ēteru? Viņiem vajadzētu tikai pieskarties drusciņai ektoplazmas.

-   Pareizi! Teorētiski tukšačiem ektoplazma būtu tāds kā auras aizvietotājs. īslaicīgs, protams. Blakusefekti ilgst tikai aptuveni piecpadsmit minūtes. Un tomēr ja padarbotos ar zinātni un visu mazliet nogludinātu, esmu gatavs saderēt, ka jau pēc dažiem gadiem varētu sākt tirgot “tūlītējas gaišredzī­bas” tabletes. Viņš nolūkojās uz pilsētu. Kādu dienu tā notiks, Četrdesmit. Mēs eksperimentēsim ar tiem izdzimte­ņiem, nevis otrādi.

Refi bija rīkojušies muļķīgi, iedodot šim puisim sarkano mundieri. Bija skaidrs kā diena, ka viņš tos ienīst.

-   Vēl viens jautājums, Deivids sacīja.

-           Labi. Es mirkli klusēju, bet tad iedomājos par Lisu.

-   Ko tu zini par XVIII Kaulu ražu?

-   Es jau prātoju, vai tu par to pajautāsi. Viņš pavirzīja sāņus kādu līstīti, atsedzot izsistu logu. Nāc! Es tev kaut ko parādīšu. Sekoju puisim iekšā pa logu.

Telpā bija gari. Vēlējos, kaut varētu redzēt, cik; man šķita aptuveni astoņi vai deviņi. Gaisā jautās pelējuma smārds ar šķebinošu vītušu ziedu piesmaku. Stūrī bija ierīkota svētnīca. Tur bija primitīvs metāla ovāls, kam apkārt saliktas pieticī­gas veltes: sveču gali, salauzti vīraka kociņi, savītis timiāna zariņš, zīmītes ar vārdiem. Pašā vidū bija neliels gundegu un liliju pušķis. Smarža dvesa no lilijām. Tās gan bija svaigas. Deivids izvilka kabatas lukturīti.

-   Aplūko cerības gruvešus.

Es ieskatījos tuvāk. Metālā bija ieskrāpēti vārdi:

KRITUŠAJIEM

2039. GADA 28. NOVEMBRĪ

-   2039, es sacīju. XVIII Kaulu raža.

Gads pirms manas dzimšanas.

-   Todien novembra svētku laikā notika sacelšanās. Dei­vids ar lukturīti izgaismoja svētnīcu. Grupiņa refu sadum­pojās pret Sargasiem. Viņu pusē bija vairums cilvēku. Viņi mēģināja nogalināt Naširu un evakuēt cilvēkus uz Londonu.

-   Kuri refi tie bija?

-   To neviens nezina.

-   Kas notika?

-   Kāds cilvēks viņus nodeva. XVIII-39-7. Viens vājš posms pamatos un viss plāns sagruva. Našira vainīgos refus spīdzi­nāja. Tā, ka palika rētas. Visus cilvēkus nogalināja emlti. Klīst baumas, ka, izņemot Augļotāju, esot izdzīvojuši tikai divi no tiem nodevējs un sīkais.

-   Sīkais?

-   Augļotājs man visu izstāstīja. Viņu apžēlojuši, jo viņš bijis tāds dzeltenais mundieris, kurš nedumpojās. Uz ceļiem izlūdzies sevi saudzēt. Augļotājs man teica, ka togad šurp esot atveduši mazu bērnu četrus piecus gadus vecu. XVlII-39-0.

-   Kāda velna pēc vest šurp bērnu? Man vēderā iegūla ledus klucis. Bērni nevar cīnīties pret dūcējiem.

-   Nav ne jausmas. Viņš domā, ka šamie esot gribējuši pamēģināt, vai bērns izdzīvos.

-   Protams, ne! Četrgadīgs bērns nevar dzīvot tādā zaņķi.

-   Tieši tā.

Man sagriezās iekšas. Bērns nomira.

-   Augļotājs zvēr, ka līķi neesot atraduši. Viņam bija jāaiz­vāc līķi, Deivids stāstīja. Tas piederēja pie vienošanās par paša izdzīvošanu. Viņš apgalvo, ka meitenīti neesot atradis, bet šis te gan vēsta ko citu.

Puisis uzspīdināja lukturīti vienai no veltēm. Tas bija netīrs rotaļu lācītis ar pogu acīm. Ap kaklu tam bija zīmīte. Es pacēlu to pie gaismas.

XVIII-39-0

Neviena dzīve nav veltīga

Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai tālas zvanu skaņas. Es noliku lācīti atpakaļ starp ziediem.

-   Kas šo visu izveidoja? Runāt bija sāpīgi. Kas radija šo svētnīcu?

-   Artisti. Un rētainie. Noslēpumainie refi, kuri sacēlās pret Naširu.

-   Vai viņi vēl ir dzīvi?

-   To neviens nezina. Bet es sliecos domāt, ka ne. Kāpēc lai Našira ļautu šiem staigāt pa pilsētu, zinot, ka viņi ir node­vēji?

Man drebēja pirksti. Paslēpu tos piedurknēs.

-   Esmu gana redzējusi, es sacīju.

Deivids mani pavadīja atpakaļ uz Magdalēnas mītni. Līdz rītausmai vēl bija vairākas stundas, bet es vairs negribēju nevienu satikt. Ne šonakt.

Kad kļuva redzams tornis, pagriezos pret Deividu. Ne­zinu, kāpēc tu ar mani runāji, es sacīju, bet paldies tev par to!

-   Par ko?

-   Par to, ka parādīji man svētnīcu.

-   Nav par ko. Viņa seja slēpās ēnās. Tu drīksti uzdot vēl vienu jautājumu. Bet tikai tad, ja varēšu atbildēt mazāk nekā minūtes laikā.

Es padomāju. Man vēl bija ļoti daudz jautājumu, bet viens man nelika mieru jau vairākas dienas.

-   Kāpēc tās sauc par Kaulu ražām?

Puisis pasmaidīja.

-   Nezinu, vai esi to dzirdējusi, bet bone savulaik nozīmēja “labs” jeb “laimīgs”. No franču vārda bonne. Ielās to vēl savureiz var dzirdēt. Tāpēc to tā nosauca: par Labo ražu, par Lai­mīgo ražu. Viņi to uzskata par sava atalgojuma saņemšanu, par lielisku noteikumu līgumā ar Saionu. Cilvēkiem, protams, ir cits viedoklis. Viņiem bone nozīmē tikai kaulus [7] . badu. Nāvi. Tāpēc mūs sauc par kaulračiem. Jo mēs palīdzam vest cilvēkus nāvē.

Nu man bija pavisam auksti. Daļēji man bija gribējies palikt te ārā. Tagad gribējās doties prom.

-   Kā tu to visu zini? jautāju. Refi taču tev noteikti neko nestāstīja.

-   Baidos, ka jautājumi ir beigušies. Es jau tāpat esmu pateicis par daudz.

-   Varbūt tu melo.

-   Nemeloju.

-           Es varētu par tevi izstāstīt refiem. Nelikos mierā.

-   Varētu viņiem pateikt, ko tu zini.

-   Tad tev būtu ari jāpasaka, ko zini tu pati. Deivids man uzsmaidīja, un es sapratu, ka esmu zaudējusi. Vari man palikt parādā pakalpojumu par informāciju. Ja nevēlies norē­ķināties uzreiz.

-   Kā?

Atbilde kļuva skaidra, kad viņš pieskārās manai sejai. Roka piespiedās pie mana gurna. Es saspringu.

-   To ne, es sacīju.

-   Nu izbeidz. Viņa roka slīdēja augšup un lejup pa manu vidukli un seja tuvojās manējai. Tu izvēmi tableti, vai?

-   Tu gribi samaksu? Es viņu skarbi atgrūdu. Ej ellē, sarkanais!

Deivids nenolaida no manis skatienu.

-   Izdari man pakalpojumu, viņš sacīja. Šo es atradu Mertona mītnē. Paraugi, vai varēsi tur kaut ko saprast. Tu esi gudrāka, nekā biju domājis. Viņš kaut ko iespieda man saujā. Aploksni. Saldus sapņus, Četrdesmit!

Puisis aizgāja. Es bridi stāvēju, juzdamās pavisam stīva un nosalusi, un tikai tad atspiedos pret sienu. Man nevaja­dzēja turp doties kopā ar viņu. Es taču zināju, ka nedrīkst tumsā iet līdzi svešiniekiem. Kur ir mani instinkti?

Vienā naktī biju uzzinājusi par daudz. Līza nebija pie­minējusi, ka refi refi daļēji bijuši atbildīgi par sacelšanos XVIII Kaulu ražā. Varbūt viņa to nezināja.

Rētainie. Man vajadzētu viņus meklēt uzmeklēt tos, kuri bija mums palīdzējuši. Vai arī nelēkt acīs un dzīvot savu jauno dzīvi. Tas bija droši. Tas bija viegli.

Es gribēju Niku. Es gribēju Džeksu. Gribēju atpakaļ savu veco dzīvi. Jā, es biju noziedzniece, toties atrados draugu vidū. Mans favorītes stāvoklis bija mani pasargājis no tādiem cilvēkiem kā Deivids. Manā teritorijā neviens nebija uzdroši­nājies man pieskarties.

Bet te nebija mana teritorija. Te man nebija varas. Pirmo reizi man gribējās aizsardzību, kādu dāvāja Magdalēnas mīt­nes akmens mūri. Man gribējās drošību, kādu nodrošināja Aizbildņa klātbūtne kaut arī man tā riebās. Iebāzu papīru kabatā un devos uz durvīm.

Ienākot Dibinātāja tornī, domāju, ka atradīšu istabu tukšu. Bet es atradu asinis.

Refu asinis.

Istabā valdīja haoss. Visur mētājās stikla lauskas, salauzti instrumenti, aizkari bija pa pusei norauti no stangas, un akmens plākšņu grīdu izraibināja vizoši dzeltenzaļi traipi, kas bija iesūkušies ari paklājā. Es pārkāpu pāri stikliem. Uz rakstāmgalda stāvošā svece bija nodzēsta. Tāpat arī parafīna lampas. Valdīja stindzinošs aukstums. Visapkārt varēja just ēteru. Es kustējos piesardzīgi, būdama gatava mest garu virsū iespējamam uzbrucējam.

Aizkari ap gultu bija aizvilkti. Aiz tiem jautās kāda sap­ņa va. Refs, es nodomāju.

Piegāju pie gultas. Nonākusi tādā attālumā, ka varētu aizsniegt aizkarus, es mēģināju racionāli saprast, ko tagad varētu darīt. Zināju, ka aiz aizkariem ir Aizbildnis, bet man nebija ne jausmas, kādā stāvoklī viņš varētu būt. Viņš varēja būt ievainots, aizmidzis, miris. Nebiju pārliecināta, ka vēlos noskaidrot, kā īsti ir.

Saņēmu dūšu. Saliekusi pirkstus, satvēru smago audumu un pavilku aizkarus vaļā.

Aizbildns gulēja nekustīgi kā mironis, atgāzies gultā. Es iekāpu iekšā un papurināju viņu. Sargātāj?

Nekā.

Apsēdos uz gultas. Viņš bija uzsvēris, ka nedrīkstu viņam pieskarties, ka nevajag palīdzēt, ja kaut kas tamlīdzīgs atga­dās, bet šoreiz ievainojums izskatījās daudz, daudz ļaunāks. Refaīta krekls bija viscaur izmircis. Mēģināju Aizbildni pa­griezt, bet viņš bija par smagu. Pašlaik pārbaudīju elpošanu, kad viņa roka pēkšņi šāvās uz priekšu un sagrāba manu delmu.

-   Tu. Viņa balss bija piesmakusi un vāra. Ko tu te dari?

-   Es tikai…

-   Kas redzēja tevi ienākam?

Es nekustējos. Naktssardze.

-   Vai vēl kāds?

-   Nē.

Aizbildnis atbalstījās uz elkoņa. Vēl aizvien cimdotā roka pieskārās plecam. Ja jau esi te, viņš sacīja, tad vari palikt un noskatīties, kā es miršu. Tev tas patiks.

Viņš viscaur drebēja. Mēģināju izdomāt, ko tādu naidpilnu varētu pateikt, bet sanāca gluži kas cits: Kas ar jums notika?

Vīrietis neatbildēja. Es lēnām pasniedzos pie viņa krekla. Viņa tvēriens sažņaudzās ciešāk. Ievainojumiem vajag gaisu, es sacīju.

-   To es zinu.

-   Nu tad rīkojieties!

-   Nemāci mani, kas darāms. Varbūt es mirstu, bet man nav jāpakļaujas tavām pavēlēm. Tev ir jāpakļaujas manējām.

-   Kādas ir jūsu pavēles?

-   Ļaut man mierīgi nomirt.

Bet pavēlei pietrūka spara. Es pagrūdu viņa cimdoto roku nost no pleca, atklājot apgrauztu miesu.

Dūcējs.

Aizbildņa acis aizsvilās tā, it kā tajās būtu notikusi kāda bīstama ķīmiska reakcija. Vienu mirkli man šķita, ka viņš mani nogalinās. Mans gars prātā cīnījās, tā vien gribēdams uzbrukt.

Tad pirksti ap manu delmu atlaidās. Es nopētīju Aizbildņa seju. Sameklē man ūdeni. Balss bija tik tikko dzirdama.

-   Un… un sāli. Paskaties skapītī.

Man nebija citas izvēles kā vien paklausīt. Aizbildņa ska­tiena pavadīta, es atslēdzu vitrīnu un atvēru durvis. Izņēmu koka serdenes sālstrauku, zelta bļodiņu un ūdens karafi, kā arī kaudzīti drāniņu. Viņš pārrāva saites krekla augšpusē. Krūtis spīdēja sviedros.

-   Atvilktnē ir pāris cimdu, viņš sacīja, pamādams uz rakstāmgaldu. Uzvelc tos.

-   Kāpēc?

-   Vienkārši uzvelc.

Es sakodu zobus, bet paklausīju.

Atvilktnē blakus cimdiem makstī gulēja tīrs nazis ar melnu spalu. To ieraugot, es saminstinājos. Uzgriezusi Aizbildnim muguru, uzvilku cimdus. Es pat neatstātu pirkstu nospiedu­mus. Ar īkšķi izstūmu nazi no maksts.

-   Es to nemēģinātu.

Viņa balss lika man apstāties.

-   Refaīti tik viegli nemirst, viņš klusītēm sacīja. Ja tu to nazi iedurtu man sirdī, tā nepārstātu sisties.

Klusums sabiezēja. Es jums neticu! atcirtu. Es varētu jūs uzšķērst. Jūs esat par vāju, lai aizbēgtu.

-   Ja gribi riskēt, tad tik uz priekšu. Bet pajautā sev vienu: kāpēc mēs sarkanajiem mundieriem ļaujam nēsāt ieročus? Vai mēs būtu tik dumji, lai apbruņotu savus cietumniekus, ja jūsu ieroči spētu mūs nogalināt? Viņa skatiens svilināja man muguru. Daudzi ir to mēģinājuši. Tagad viņu vairs nav starp dzīvajiem.

Man pār roku pārskrēja saltas tirpas. Es ieliku nazi atpa­kaļ atvilktnē. Nesaprotu, kāpēc man būtu jums jāpalīdz, es sacīju. Iepriekšējā reizē jūs nebijāt īpaši pateicīgs.

-   Es aizmirsīšu, ka grasījies mani nogalināt.

Vecais pulkstenis tikšķēja vienā ritmā ar manu sirdi. Bei­dzot es palūkojos pār plecu. Viņš skatījās pretī, gaismai viņa acis pamazām izdziestot.

Es lēnām šķērsoju istabu un saliku paņemtos priekšmetus uz naktsgaldiņa. Kas to izdarīja? es jautāju.

-   Tu zini, kas. Aizbildnis sakostiem zobiem atspiedās pret gultas galvgali. Tu izpētīji.

-   Emīts.

-Jā-

Apstiprinājums lika sastingt asinīm manās dzīslās. Klusē­dama samaisīju bļodiņā sāli un ūdeni. Aizbildnis mani vēroja. Samērcējusi un izgriezusi drāniņu, es pieliecos pie viņa labā pleca. Ieraugot un saožot brūci, parāvos atpakaļ.

-   Tā ir nekrotiska, es sacīju.

Brūce bija pietumsusi pūstošā, strutainā pelēkumā. Vīrieša āda kvēloja tik karsta kā ogle. Minēju, ka viņa temperatūra ir aptuveni divas reizes augstāka par parasto cilvēku tempera­tūru tik augsta, ka jutu karstumu pat cauri cimdiem. Miesa ap kodumu sāka atmirt. Man vajadzēja kaut ko, kas sama­zinātu temperatūru. Hinīna zāļu, ko mūsu temperatūras samazināšanai parasti lietoja Niks, nebija. Hinīnu bija viegli nospert skābekļa bāros tur to izmantoja fluorescences radī­šanai -, bet es šaubījos, ka šeit to atradīšu. Būs jāpaļaujas uz sālsūdeni un veiksmi.

Iespiedu brūcē mazliet ūdens. Muskuļi uz Aizbildņa rokas saspringa un dzīslas izspiedās.

-   Piedodiet, man izspruka, bet tad es nožēloju, ko biju pateikusi. Viņam nebija žēl noskatīties, kā mani iezīmē, un nebija žēl, kad nomira Sebs. Viņam nekad nebija žēl.

-   Runā, refaīts sacīja.

Uzmetu viņam skatienu. Ko?

-   Man sāp. Uzmanības novēršana palīdzētu.

-   Varētu domāt, ka jūs interesē mans sakāmais. Vārdi izbira ātrāk, nekā paguvu apdomāties.

-   Mani interesē, viņš apgalvoja. Aizbildnis bija sasodīti mierīgs, ņemot vērā viņa stāvokli. Mani interesē cilvēks, ar kuru dzīvoju vienās telpās. Zinu, ka esi slepkava, te es saspringu, bet tevī ir jābūt kaut kam vairāk. Ja ne, tad es esmu kļūdījies, tevi izvēloties.

-   Es jūs nelūdzu sevi izvēlēties.

-   Bet es to izdarīju.

Turpināju skalot ievainojumu, apkopdama to mazliet par raupju. Neredzēju nekādu iemeslu būt pret viņu saudzīgai.

-   Esmu dzimusi Īrijā, es sacīju, pilsētiņā ar nosau­kumu Klonmela. Mana māte bija angliete. Viņa aizbēga no Saionas.

Vīrietis tik tikko manāmi pamāja. Es turpināju: Kopā ar tēvu un vecvecākiem dzīvoju Goldenveilā dienvidu pienkopības apgabalā. Tur bija skaisti. Ne tā kā Saionas citadelēs. Es izgriezu drāniņu un atkal to samērcēju. Bet tad Eibels Meifilds kļuva alkatīgs. Viņš gribēja Dublinu. Toreiz sākās Mollijas dumpji. Meifīlda slaktiņš.

-   Meifīlds, Aizbildnis noteica, lūkodamies uz logu. Jā, viņu es atceros. Nepatīkams tips.

-   Jūs esat viņu saticis?

-   Es esmu saticis visus Saionas vadītājus kopš 1859. gada.

-   Bet tad jau jums jābūt vismaz divsimt gadus vecam. -Jā-

Es mēģināju drošu roku turpināt darbu.

-   Mēs domājām, ka esam drošībā, stāstīju, tomēr vardarbība sāka izplatīties arī dienvidos. Mums bija jādodas prom.

-           Kas notika ar tavu māti? Aizbildnis lūkojās man acīs.

-   Vai viņa palika tur?

-   Viņa nomira. Placentas atslāņošanās. Es apsēdos.

-   Kur ir nākamais kodums?

Vīrietis pavēra kreklu. Brūce turpinājās pāri viņa krūtīm. Nevarēju noteikt, vai to atstājuši zobi vai nagi, vai kaut kas cits. Kad ar mitru drānu pieskāros saplosītajai ādai, viņa mus­kuļi saspringa. Turpini, viņš mudināja.

Tātad es nemaz nebiju tik garlaicīga. Mēs pārcēlāmies uz Londonu, kad man bija astoņi gadi, es sacīju.

-   No brīva prāta?

-   Nē. Manu tēvu togad iesauca SĪpZO. Nospriedu, ka Aizbildņa klusēšana nozīmē, ka viņš šo saīsinājumu nezina.

-   Tas nozīmē: Saionas īpašā Pētniecības un Zinātnes Organi­zācija.

-   To es zinu. Kāpēc viņu iesauca?

-   Tēvs bija tiesu pataloganatoms. Kādreiz viņš daudz strā­dāja Īrijas policijā. Saiona viņam lika atrast zinātnisku izskai­drojumu tam, kāpēc cilvēki kļūst par gaišreģiem. Un kāpēc gari pēc nāves neaiziet. Es pat pašas ausīs izklausījos rūg­tuma pilna. Tēvs domā, ka tā ir slimība. Domā, ka to var izārstēt.

-   Tātad viņš nespēj sajust, ka esi gaišredzīga.

-   Viņš ir neredzīgs. Kā gan lai viņš to spētu?

Aizbildnis par to neizteica komentārus. Vai tev šis ta­lants ir jau kopš dzimšanas?

-   Pilnībā ne. Auras un garus es spēju sajust jau no bērna kājas. Tad man pieskārās poltergeists. Es apsēdos un noslau­cīju pieri. Cik daudz jums ir atlicis?

-   To es īsti nezinu. Sāls aizkavē nenovēršamo, bet ne uz ilgu laiku. Viņš to pateica visai nevērīgi. Kad tev attīstījās spēja pārvietot savu garu?

Runāšana mani nomierināja. Nolēmu teikt taisnību, kaut vai tāpēc, ka viņš droši vien par mani visu zināja. Našira zināja, ka esmu no Īrijas, viņiem noteikti ir pieejama daudzveidīga informācija. Varbūt mani pārbauda grib redzēt, vai es melošu.

-   Pēc tam kad man pieskārās poltergeists, es sāku sapņot vienu un to pašu sapni vismaz man šķita, ka tas ir sapnis. Es uzlēju viņam uz pleca mazliet ūdens. Es sapņoju par puķu lauku. Jo tālāk tajā skrēju, jo tumšāks tas kļuva. Ik nakti es aizgāju mazliet tālāk, līdz kādu dienu nonācu pie pašas malas un nolēcu. Tad es kritu. Ķēros pie brūces apkopes.

-   Es iekritu ēterā, izkritu no sava ķermeņa. Pamodos ātrajā palīdzībā. Tēvs sacīja, ka es esot kā mēnessērdzīga ienākusi dzīvojamā istabā un tad piepeši pārstājusi elpot. Man teica, ka es esot nokļuvusi komā.

-   Bet tu izdzīvoji.

-Jā. Un manām smadzenēm nebija nekādu bojājumu. Smadzeņu nāve ir mana… stāvokļa riskantā puse, es sacīju. Man nepatika Aizbildnim stāstīt par sevi, bet laikam taču būtu labāk, ja viņš to zinātu. Ja viņš mani piespiedīs palikt ēterā pārāk ilgi bez dzīvību uzturoša aprīkojuma, manas smadze­nes būs tik sabojātas, ka tās vairs nevarēs izdziedināt. Man paveicās.

Aizbildnis noskatījās, kā iztīru brūci viņa plecā. Tas man liek domāt, ka drošības dēļ tu neej ēterā pārāk bieži, viņš teica, bet šķiet, ka visu tur labi pazīsti.

-   Instinkts. Es novērsos. Jūsu temperatūra bez zālēm nekritīsies.

Savā ziņā es nemeloju. Manas spējas bija instinktīvas, bet es negrasījos Aizbildnim izpaust, ka mani ir izaudzinājis un trenējis reģukungs, kurš mani pievienoja dzīvību uzturošai aparatūrai.

-   Tas poltergeists, viņš bilda. Vai tas atstāja rētas?

Es novilku vienu cimdu un pastiepu kreiso roku. Aizbild­nis aplūkoja rētas. Es viņam to ļāvu. Tas bija neparasti, ka topošu reģi tik vardarbīgi ietekmē ēters.

-   Man šķiet, ka mani jau bija plaisa, kaut kas tāds, kas ielaida ēteru iekšā, es sacīju. Tas poltergeists mani vien­kārši… uzšķērda.

-   Vai tā tev šķiet? viņš jautāja. Ka ēters ielaužas tevī?

-   Un kā tad šķiet jums?

-   Par savu viedokli es neko nesaku. Bet daudzi gaišreģi uzskata, ka viņi ielaužas ēterā, nevis otrādi. Viņiem šķiet, ka tas ir kā traucēt mirušos. Viņš nenogaidīja atbildi. Es jau agrāk esmu redzējis, ka tā notiek. Bērni jutīgi uztver piepešas izmaiņas savā gaišredzībā. Ja viņi saskaras ar ēteru, iekams aura ir pilnīgi attīstījusies, tā var kļūt nestabila.

Es atrāvu roku. Es neesmu nestabila.

-   Tavas spējas tādas ir.

To nu es nevarēju apstrīdēt. Jau biju nogalinājusi ar savu garu. Ja tas nav nestabili, tad es nezinu, kas ir.

-           Manās brūcēs ir nekrozes paveids, Aizbildnis sacīja,

-   bet tas skar tikai refaītus. Cilvēka organisms spēj tai preto­ties. Gaidīju, ka viņš paskaidros. Refaītu nekrozi var uz­veikt ar cilvēku asinīm. Ja asinis nesajaucas, cilvēks pēc ko­diena var izdzīvot. Viņš norādīja uz manu delmu. Kāda pinte tavu asiņu izglābtu man dzīvību.

Man aizžņaudzās rīkle. Jūs gribat dzert manas asinis. -Jā-

-   Kas jūs tāds esat vampīrs?

-   Nekad nebūtu domājis, ka kāds Saionas pilsonis varētu būt lasījis par vampīriem.

Es saspringu. Velna milti! Tikai augsta ranga sindikāta locekļiem varēja būt pieeja literatūrai, kurā figurē vampīri vai jebkādas citas pārdabiskas būtnes. Manā gadījumā pie vainas bija lēts šausmu gabals “Voksholas vampi”, ko bija sarakstījis kāds anonīms medijs no Grabstrītas. Viņš sadomāja dažneda­žādus stāstus, izmantojot vairāku tautu folkloras pamatu, lai kaut kā kompensētu interesantas literatūras trūkumu Saionas piedāvājumā. Viņa darbu vidū bija, piemēram, “Tēja ar taseogrāfu” un “Feju fiasko”. Tas pats rakstnieks bija uzcepis ari dažas pieklājīgas lubenes par reģiem, piemēram, “Džeikobsailendas mistērijas”. Nu es vēlējos, kaut nekad nebūtu tās lasījusi.

Aizbildnis, šķiet, uztvēra manu klusēšanu kā nemiera pazīmi. Es neesmu ne vampīrs, ne ari kāds cits radījums, par kādiem varbūt esi lasījusi, viņš apgalvoja. Es neēdu ne miesu, ne asinis. Man nav nekādas patikas to lūgt. Bet es mirstu un sagadīšanās pēc ir tā, ka tavas asinis šajā gadī­jumā, ņemot vērā manu ievainojumu raksturu, var mani izdziedināt.

-   Jūs neizskatāties un neizklausāties tā, it kā mirtu.

-   Tici man. Tā ir.

Es negribēju zināt, kā viņi ir noskaidrojuši, ka cilvēka asi­nis spēj cīnīties pret šo infekciju. Es pat nezināju, vai tā ir taisnība.

-   Kāpēc lai es jums uzticētos? es jautāju.

-   Jo es tevi paglābu no pazemojuma, no uzstāšanās kopā ar virsuzrauga nerru grupu. Ja tev vajadzīgs kāds viens iemesls.

-   Un ja nu man vajag divus?

-   Es būšu tev parādā pakalpojumu.

-   Jebkādu?

-   Jebkādu tikai nelūdz savu brīvību.

Vārds man uz lūpām izdzisa. Viņš jau bija paredzējis, ko lūgšu. Man vajadzēja zināt, ka lūgt brīvību būs par daudz gri­bēts, taču Aizbildņa pakalpojums varētu izrādīties nenovēr­tējams.

Es pacēlu no grīdas stikla lausku kādas pudeles gabalu un pāršķēlu ādu uz plaukstas locītavas. Es pastiepu to vīrie­tim, un viņš samiedza acis.

-   Ņemiet, mudināju. Iekams neesmu pārdomājusi.

Aizbildnis ilgi, pētoši vērās man sejā. Tad saņēma manu

roku un pievilka sev pie mutes.

Viņa mēle pārslidēja pār vaļējo brūci. Bija sajūtams viegls spiediens; viņš piekļāva lūpas pie griezuma un sažņaudza manu roku, lai izspiestu asinis. Dzerot Aizbildnim pulsēja rīkle. Viņš dzēra rimtā ritmā. Nebija nekādas piepešas asins­kāres, nekādas drudžainas steigas. Viņš rīkojās tā, it kā šī būtu medicīniska procedūra klīniski, atsvešināti, nekā lieka.

Kad Aizbildnis atlaida manu roku, es apsēdos uz gultas. Tas bija pārāk strauji. Viņš noguldīja mani spilvenos. Lēnām.

Uzraugs devās uz vannasistabu, jau tagad atguvis spēkus, un atgriezās ar glāzi auksta ūdens. Viņš ieslidināja roku man zem muguras un piecēla sēdus, turot mani elkoņa līkumā. Es padzēros. Ūdens bija saldināts.

-   Vai Našira zina par šo visu? es pajautāju.

Vīrieša seja pietumsa.

-   Var gadīties, ka viņa tev jautās par manu prombūtni. Un maniem ievainojumiem, viņš sacīja.

-   Tātad nezina.

Atbildes nebija. Aizbildnis iekārtoja mani uz smagiem samta spilveniem, parūpēdamies, lai būtu atbalstīta galva. Nelabums sāka pāriet, bet man no rokas vēl pilēja asinis. To redzot, viņš pasniedzās pie naktsgaldiņa un paņēma rullīti marles saites. Tā bija mana. Es atpazinu saitīti, ar ko biju marli apsējusi. To viņš noteikti bija paņēmis no manas mugurso­mas. Mani sagrāba saltums, iedomājoties, ka tā bijusi viņam rokās. Es atcerējos pazudušo pamfletu. Vai tas bija pie refaīta? Vai viņš bija to lasījis?

Aizbildnis saņēma manu roku. Viņa lielās, cimdotās plauk­stas saudzīgi pārklāja brūci ar sterili baltu pārsēju. Laikam tas bija viņa paņēmiens, kā man pateikties. Kad caur marli vairs nesūcās asinis, viņš nostiprināja apsēju ar saspraudi un uzlika roku man uz krūtīm. Es nenovērsu skatienu no viņa sejas.

-   Izskatās, ka esam nonākuši pata situācijā, viņš sacīja. Tev ir talants atrast mani delikātā stāvoklī. Būtu domājis, ka tu izbaudīsi manus vājuma brīžus, tomēr tu man dod savas asinis. Tu tīri manas brūces. Kādi ir tavi motīvi?

-   Man varētu savajadzēties pakalpojumu. Un man nepa­tīk noskatīties, kā kāds mirst. Es neesmu tāda kā jūs.

-   Tu pārāk vienkārši spried.

-   Jūs noskatījāties, kā Našira viņu nogalina. Man vaja­dzētu baidīties izrunāt tādus vārdus, bet man par to bija nospļauties. Jūs noskatījāties. Jūs noteikti zinājāt, ko viņa darīs.

Aizbildnis neatbildēja. Es aizgriezos.

-   Varbūt es esmu nobaltēts kaps, viņš bilda.

-   Kas?

-    Liekulis. Man patīk tas izteiciens, viņš turpināja. Tu varbūt domā, ka esmu ļauns, bet es tomēr turu doto vārdu. Vai tu turi savējo?

-   Uz ko jūs mērķējat?

-   Vēsts par šīs nakts notikumiem nekad nedrīkst atstāt šo istabu. Es gribētu zināt, vai tu to paturēsi noslēpumā.

-   Kāpēc lai es to darītu?

-   Jo izstāstīšana tev neko nelīdzētu.

-   Tā es tiktu no jums vaļā.

Man šķita, ka viņa skatiens pārvēršas.

-   Jā. Tu tiktu no manis vaļā, Aizbildnis sacīja, taču tava dzīve nekļūtu labāka. Ja tevi neizmestu uz ielas, tev varbūt piešķirtu citu uzraugu, un ne visi ir tik liberāli kā es. Pēc tiesas un taisnības man par dažiem taviem izteicieniem pēdējās dienās būtu vajadzējis tevi slānīt līdz nāvei. Bet es saprotu, ka tu esi vērtīga. Citi to nesapratīs.

Atvēru muti, lai kaut ko atcirstu, taču vārdi izčākstēja nepateikti. Nekādi nevarēju apgalvot, ka viņš man būtu noda­rījis pāri. Viņš vēl nekad nebija pacēlis pret mani ne pirkstu.

-   Tātad jūs gribat, lai glabāju jūsu noslēpumu. Paber­zēju plaukstas locītavu. Un kas man par to tiks?

-   Es mēģināšu tevi pasargāt. Šeit var mirt neskaitāmos veidos, un tu nekādi no tiem neizvairies.

-   Beigu beigās man būs jāmirst. Es zinu, ko Našira no manis grib. Jūs nevarat mani nosargāt.

-   Beigās varbūt ari ne, bet es pieļauju, ka tu gribi izdzīvot savās pārbaudēs.

-   Kāda tam jēga?

-   Tu vari viņai parādīt, cik spēcīga esi. Tu neesi nekāds dzeltenais mundieris. Vari iemācīties cīnīties.

-   Es negribu cīnīties.

-   Gribi gan. Cīņa ir tavā dabā.

Stūra pulkstenis nosita stundu.

Būt par refa sabiedroto nebija pareizi. Tomēr tas ievēro­jami palielinātu manas izdzīvošanas izredzes. Viņš varētu man palīdzēt sagādāt vajadzīgo, palīdzētu man izdzīvot. Var­būt gana ilgi, lai aizbēgtu no šejienes.

-   Nu labi, es sacīju, es nevienam neteikšu. Bet jūs man vienalga esat parādā pakalpojumu. Pacilāju savu roku. Par asinīm.

Tajā pašā brīdī, kad to pateicu, vaļā atsprāga istabas dur­vis. Telpā iebrāzās sieviete. Pleione Sualocīna. Viņa vispirms nopētīja telpā valdošo nekārtību, uzmeta skatienu man un visbeidzot pavērās uz Aizbildni. Neko neteikusi, viņa pameta tam vakuuma trauku. Aizbildnis to ar vienu roku noķēra. Es paskatījos.

Asinis. Cilvēka asinis. Tās apzīmēja ar nelielu, pelēku trīs­stūri. Paskatījos uz numuru: NXIV. Nereģis nr. 14.

Sebs.

Es palūkojos uz Aizbildni. Viņš pielieca galvu, it kā mums būtu kopīgs noslēpums. Mani pārņēma pilnīgs riebums. Es piecēlos, joprojām juzdamās vārga no asins zuduma, un me­tos augšup pa kāpnēm uz savu cietumu.

Niku Nīgordu es pirmoreiz satiku, kad man bija deviņi gadi. Nākamreiz viņu ieraudzīju, būdama sešpadsmitgadniece.

Bija 2056. gada pavasara semestris, un mums, III-5 Aug­stas Raudzes Meiteņu skolas vienpadsmitās klases skolnie­cēm, bija sācies dzīves nozīmīgākais posms. Mēs varējām vēl divus gadus palikt skolā un gatavoties iestājai universitātē vai arī beigt mācības un meklēt darbu. Pūlēdamās pārlieci­nāt tās, kuras vēl nebija izlēmušas, skolas direktore bija noor­ganizējusi vairākas iedvesmojošu cilvēku lekcijas: pie mums nāca SSD aģenti, mediju stāstnieki un pat kāds Ārčonas poli­tiķis migrācijas ministrs. Tā diena bija veltīta medicīnas zinātnei. Mūs visas divsimt sadzina zālē; bijām ģērbušās mel­najos skolnieču kostīmos, baltajās blūzēs un sarkanām len­tēm matos. Uz paaugstinājuma uzkāpa ķīmijas skolotāja mis Briskina.

Labrīt, meitenes! viņa mūs uzrunāja. Man prieks jūs visas redzēt šajā spirgtajā, agrajā rītā. Daudzas no jums ir izteikušas interesi par karjeru zinātniskās pētniecības jomā… es neko tamlīdzīgu nebiju paudusi, …tāpēc šai vajadzētu būt vienai no tām lekcijām, kas izraisa visvairāk

pārdomu. Atskanēja pašķidri aplausi. Mūsu viesim jau ir bijusi ārkārtīgi aizraujoša karjera. Mani tas nepārliecināja.

-   2046. gadā viņš pārnāca uz šejieni no Saionas Stokholmas Universitātes, pabeidza studijas Londonā un tagad strādā SĪpZO vislielākajā pētniecības institūcijā centrālajā Iecirknī. Mēs jūtamies patiesi pagodināti, ka šodien viņš ir šeit pie mums. Priekšējās rindas saviļņojās pacilātās trīsās. Lūdzu, saņemiet mūsu runātāju dr. Niklasu Nīgordu!

Mana galva spēji pacēlās. Tas bija viņš.

Niks.

Viņš it nemaz nebija mainījies. Puisis izskatījās tieši tāds, kādu viņu atcerējos: garš, maigiem sejas vaibstiem, izskatīgs. Joprojām jauns, kaut arī acīs bija jaušams trauksmainas pie­augušo dzīves smagums. Nikam bija melns uzvalks un sar­kana kaklasaite kā visām Saionas amatpersonām. Mati bija atglausti atpakaļ ar pomādi tā, kā bija populāri Stokholmā. Kad viņš pasmaidīja, klases vecākās savos krēslos iztaisnojās.

-   Labrīt, dāmas!

-   Labrīt, doktor Nīgord!

-   Paldies, ka mani šodien ielūdzāt. Viņš sakārtoja savus papīrus ar tām pašām rokām, kas bija sašuvušas manu ievai­noto roku toreiz, kad biju deviņus gadus veca. Niks paskatījās tieši uz mani un pasmaidīja. Man krūtīs salēcās sirds. Es ceru, ka šī saruna būs apgaismojoša, taču neapvainošos, ja jūs iesnaudīsieties.

Smiekli. Vairums amatpersonu tā nejokojās. Nespēju atraut no Nika acis. Septiņus gadus biju prātojusi, kur viņš varētu būt, un nu viņš bija atnācis uz manu skolu. Attēls no manām atmiņām. Viņš pastāstīja par saviem pretdabiskuma cēloņu pētījumiem un par pieredzēto studenta gados divās dažādās Saionas citadelēs. Niks jokoja un rosināja klausītājas piedalī­ties, uzdodams tikpat daudzus jautājumus, cik uzdeva viņam pašam. Viņam pat izdevās izvilināt direktores smaidu. Kad atskanēja zvans, es viena no pirmajām izgāju no zāles un devos uz gaiteni tās aizmugurē.

Man bija viņš jāatrod. Septiņus gadus es biju mēģinā­jusi saprast, kas notika tajā magoņu laukā. Nekāda suņa tur nebija. Viņš bija vienīgais, kurš man varēs pateikt, kas atstā­jis aukstās rētas uz manas rokas. Vienīgais, kurš varēs sniegt atbildes.

Es gāju pa gaiteni un paspraucos garām dažām astotklasniecēm. Tur viņš bija; Niks pašlaik stāvēja pie skolotāju istabas un sarokojās ar direktori. Mani ieraugot, puisim iemir­dzējās acis.

-   Sveika! viņš sacīja.

-   Doktor Nīgord… es tik tikko spēju parunāt. Jūsu stāstītais bija… ļoti iedvesmojošs.

-   Paldies! Niks vēlreiz pasmaidīja un ar acīm ieurbās manējās. Viņš zināja. Viņš atcerējās. Kā tevi sauc?

Jā, viņš zināja. Man iekņudējās plaukstas.

-   ŠI ir Peidža Mahounija, direktore atsaucās, uzsvēr­dama manu uzvārdu. Manu ļoti īrisko uzvārdu. Viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, ievērojot vaļīgo lenti un neaiz­pogāto žaketi. Tev jāiet uz klasi, Peidža. Mis Anvila pēdējā laikā ir ļoti neapmierināta ar tavu apmeklējumu.

Man vaigos iesitās karstums.

-   Esmu pārliecināts, ka mis Anvila var atļaut Peidžai dažas minūtes palikt te. Niks veltīja direktorei neatvairāmu smaidu. Man ļoti gribētos mazliet pabūt ar viņu.

-   Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, doktor Nīgord, bet Pei­dža pēdējā laikā ļoti daudz laika pavada pie medmāsas. Viņai ir jāiet uz visām stundām. Direktore pagriezās pret viņu un pieklusināja balsi: īriete. Tās skuķes bieži vien pašas izlemj, cik daudz viņām jāstrādā.

Mans redzeslauks it kā sašaurinājās. Galvā parādījās tāds spiediens, it kā tā tūlīt grasītos eksplodēt. Direktorei no deguna sāka tecēt asins urdziņa.

-   Jūs asiņojat, mis, es sacīju.

-   Ko? Direktorei paskatoties uz leju, asinis nopilēja uz viņas blūzes. Vai, kas… skat, ko es tagad esmu izdarījusi! Viņa aizsedza degunu. Nestāvi un neblenz, Peidža! Sadabū man kabatlakatiņu.

Man iesāpējās galva. Pelēks tīkls pārvilkās pār acīm, aizmiglojot redzi. Niks cieši raudzījās manī; viņš pasniedza direktorei paciņu salvešu. Varbūt jums vajadzētu apsēsties, kundze. Viņš uzlika plaukstu sievietei uz muguras. Es jums pēc mirkļa pievienošos.

Tiklīdz direktore bija prom, Niks pagriezās pret mani.

-   Vai tavā klātbūtnē cilvēkiem bieži asiņo deguns?

Viņš runāja klusi. Pēc mirkļa vilcināšanās es pamāju ar galvu.

-   Vai viņi ir to pamanījuši?

-   Par pretdabisku es vēl neesmu nosaukta. Es meklēju viņa acis. Vai tu zini, kāpēc tā notiek?

Niks pameta skatienu pār plecu. Varbūt, viņš sacīja.

-   Pastāsti man. Lūdzu!

-   Doktor Nīgord? Mis Briskina pabāza galvu pa skolotāju istabas durvīm. Priekšniecība gribētu ar jums aprunāties.

-   Es jau nāku. Kad skolotāja bija prom, Niks man ausī pateica; Es pēc dažām dienām atgriezīšos. Nepiesakies uni­versitātē, Peidža. Vēl ne. Uzticies man!

Viņš paspieda manu roku un tad nozuda tikpat ātri, cik bija parādījies. Strauji pukstošu sirdi, kaistošiem vaigiem un nosvīdušām plaukstām es paliku auklējam pie krūtīm piespiestās grāmatas. Nebija nevienas tādas dienas, kad es nebūtu domājusi par Niku un nu viņš bija atgriezies. Es saņēmos un devos uz stundu, vēl aizvien redzēdama un domādama tikai ar grūtībām. Viņš bija atcerējies manu vārdu. Viņš zināja, ka esmu tā pati mazā meitene, kuru viņš bija izglābis.

Es nedomāju, ka viņš patiešām atgriezīsies. Nevarēja taču būt, ka tagad, kad Niks bija guvis panākumus, es viņam vēl būtu svarīga. Taču pēc divām dienām viņš mani sagaidīja pie skolas vārtiem. Torīt bija noticis kaut kas savāds. Biju vaļā acīm sapņojusi par sudrabotu automašīnu. Sapnis manu acu priekšā uzplauka franču valodas stundā, un pēc tam man apšķebināja dūšu. Tagad tā pati automašīna stāvēja ārā; Niks ar saulesbrillēm uz deguna sēdēja šofera sēdeklī. Es kā mēnessērdzīga piegāju pie automobiļa loga, nostāk no pārē­jām meitenēm. Niks izliecās ārā no mašīnas.

-   Peidža?

-   Man šķita, ka tu neatgriezīsies, es sacīju.

-   Tā asiņojošā deguna dēļ?

-Jā-

-   Tieši tāpēc es te esmu. Viņš nostūma brilles pašā deguna galā tā, ka redzēju nogurušās acis. Ja gribi zināt vai­rāk, es tev varu pastāstīt; bet ne šeit. Vai brauksi man līdzi?

Pametu skatienu pār plecu. Neviena no skolniecēm nepie­vērsa mums uzmanību. Labi, es piekritu.

-   Paldies!

Niks aizveda mani no skolas. Ceļā uz centrālo Iecirkni viņš ik pa laikam žigli uzmeta man acis. Es klusēju. Pamanī­jusi sevi sānskata spoguli, atskārtu, ka esmu pietvīkusi. Man tik ļoti gribējās ar viņu parunāties, bet es nespēju izdabūt nevienu sakarīgu teikumu. Pēc brīža Niks bilda: Vai esi stās­tījusi tēvam par to, kas notika tajā laukā?

-   Nē.

-   Kāpēc?

-   Tu man piekodināji nestāstīt.

-   Labi. Tas ir sākums. Nika rokas sažņaudza stūri. Es tev stāstīšu daudz ko tādu, ko tu nesapratīsi, Peidža. Tu neesi tāda, kāda biji pirms tās dienas, un tev ir jāzina, kāpēc.

Es skatījos tikai uz ceļu. Tas viņam nebija man jāstāsta. Es jau ilgi pirms notikuma magoņu laukā zināju, ka esmu citāda. Sajust cilvēkus spēju jau no bērna kājas. Dažreiz, kad kāds pa­gāja man garām, mani pārņēma tādas trīsas, it kā es būtu pieskārusies strāvai. Taču kopš tās dienas viss bija mainījies. Nu es spēju ne tikai sajust cilvēkus, bet arī nodarīt viņiem pāri. Varēju likt tiem asiņot, varēju izraisīt galvassāpes un acu aizmiglošanos. Dažreiz stundā iemigu un pamodos, izmirkusi aukstos sviedros. Medmāsa mani pazina labāk nekā jebkurš visā skolā.

Manī kaut kas norisinājās, un šis kaut kas gribēja izkļūt laukā pasaulē. Galu galā pasaule to ieraudzīs.

-           Es tev varu palīdzēt kontrolēt notiekošo, Niks sacīja.

-   Varu tevi pasargāt.

Reiz viņš jau bija mani pasargājis. Vai es tev joprojām varu uzticēties? Vēroju puiša seju es nekad to nebiju aiz­mirsusi. Niks mani uzlūkoja.

-   Vienmēr, viņš atbildēja.

Mēs iegājām kādā lētā kafejnīcā Silkstrītā un malkojām ka­fiju. Tā bija pirmā reize, kad šo dzērienu nobaudīju, un klusībā nodomāju, ka tas garšo pēc dubļiem. Kādu brīdi mēs runājām par manu dzīvi. Izstāstīju par savu skolu un par tēva darbu; taču ne jau tāpēc mēs bijām šurp atnākuši, un abi to zinājām.

-   Peidža, Niks sacīja, tu esi dzirdējusi par pretdabiskumu. Negribu tevi biedēt, bet tev ir pazīmes.

Man aizžņaudzās rīkle. Viņš taču strādāja Saionas labā!

-   Neuztraucies. Viņš uzlika plaukstu uz manējās. Manas asinis atsila. Es tevi nenodošu. Es tev palīdzēšu.

-   Kā?

-   Es gribētu, lai tu atnāc parunāties ar kādu manu draugu.

-   Kas viņš tāds ir?

-   Cilvēks, kuram es uzticos. Cilvēks, kurš par tevi ļoti interesējas.

-   Vai viņš ir…?

-   Jā. Un es ari. Puisis paspieda manu roku. Tu pirms kāda brīža redzēji nomoda sapni. Tu redzēji manu automa­šīnu. Es apstulbusi blenzu uz viņu. Tas ir mans talants, Peidža. Es spēju sūtīt attēlus. Es varu cilvēkiem likt kaut ko ieraudzīt.

-   Es… Man bija izkaltusi mute. Es ar viņu satikšos.

Atstāju ziņu tēva sekretārei, pavēstot, ka būšu mājās vēlu.

Niks mani aizveda uz nelielu franču restorānu Voksholā. Mūs sagaidīja garš smalkas miesasbūves vīrietis, kuram droši vien bija tuvu pie četrdesmit. Vīrieša acīs zalgoja tāda kā nemier­pilna inteliģence. Viņam bija vaskaini bāla āda, kupli, tumši mati un palsas, neiecietīgas lūpas. Vaigukauli izcēlās tik asi, ka uz tiem varētu asināt zīmuļus. Svešiniekam ap kaklu bija zeltaina kaklasaite un mugurā melna, izšūta veste ar kaba­tas pulksteni.

-   Tu noteikti esi Peidža, viņš sacīja zemā, viegli uzjaut­rinātā balsī. Džeksons Hols.

Vīrietis pastiepa kaulainu roku. Es to satvēru.

-   Sveicināti, es sacīju.

Viņa rokasspiediens bija auksts un stingrs. Niks apsēdās man blakus.

Kad pienāca viesmīlis, Džeksons Hols nepasūtīja neko ēdamu tikai glāzi meksa jeb bezalkoholiskā vīna. Tas bija dārgs padzēriens. Viņam bija izsmalcināta gaume.

-   Man jums ir piedāvājums, mis Mahounij. Džeksons Hols saskalināja savu meksu. Vakar pie manis atnāca dok­tors Nīgords. Viņš mani informēja, ka jūs spējot izraisīt zinā­mas… medicīniskas anomālijas citos cilvēkos. Vai tas ir tiesa?

Es uzmetu skatienu Nikam.

-   Pastāsti! Viņš man uzsmaidīja. Džeksons nav no Saionas.

-   Neapvaino mani. Hols iemalkoja meksu. Es no Arhontiem esmu tālāk nekā šūpulis no kapa. Tiesa, tie abi patie­sībā nemaz nav tik tālu viens no otra, bet jūs jau saprotat, ko es ar to gribu teikt.

Par to es nebiju pārliecināta. Tomēr viņš pavisam noteikti neizturējās kā Saionas amatpersona.

-   Jūs runājat par deguna asiņošanu, es iesāku.

-   Jā, deguna asiņošana. Aizgrābjoši! Viņš salika rokas uz galda. Vai vēl kaut kas?

-   Galvassāpes. Dažreiz migrēnas.

-   Un kā tu jūties brīžos, kad tas notiek?

-   Jūtos nogurusi. Man ir slikta dūša.

-   Skaidrs. Viņa acis slīdēja man pār seju. Skatiens bija vēss, analītisks un šķita redzam kaut ko vēl aiz manis. Cik tev gadu?

-   Sešpadsmit, es atbildēju.

-   Tev gandrīz pienācis laiks pamest skolu. Ja vien, viņš piebilda, neesi uzaicināta mācīties universitātē.

-   Diez vai tas notiks.

-   Lieliski! Bet jauniem cilvēkiem citadelē patiešām ir grūti atrast darbu. Viņš ar pirkstiem bungoja pa galdu. Es gribētu tev piedāvāt darbu visam mūžam.

Savilku uzacis. Kas tas ir par darbu?

-   Tāds, par kuru labi maksā. Tāds, kas tevi pasargās. Džeksons mani nopētīja. Vai tev ir kāda nojausma, ko no­zīmē gaišredzība?

Gaišredzība. Aizliegtais vārds. Es pārlaidu skatienu res­torānam, bet neviens uz mums neraudzījās. Un, šķiet, arī neklausījās.

-   Pretdabiskums.

Džeksons sāji pasmaidīja. Tā to sauc Arhonti. Bet vai tu zini, ko nozīmē pats vārds? No franču vārdiem clair un voyance?

-   Skaidru redzi. Ārpusmaņu uztveri. Spēju zināt to, kas ir apslēpts.

-   Un kur tas ir apslēpts?

Es vilcinājos. Zemapziņā?

-   Dažreiz jā. Vai arī dažreiz, viņš nopūta galdiņa vidū degošo sveci, ēterā.

Kā apburta raudzījos dūmos. Man krūtīs izpletās auk­stums. Kas ir ēters?

-   Bezgalība. Mēs no tā nākam, mēs tajā dzīvojam, un tad, kad mirstam, mēs tajā atgriežamies. Bet ne jau visi vēlas šķir­ties no fiziskās pasaules.

-   Džeks, iejaucās Niks, runādams pieklusinātā balsī,

-   tam jābūt ievadam, nevis lekcijai. Viņai ir sešpadsmit gadu.

-   Es gribu zināt! es uzstāju.

-   Peidža…

-   Lūdzu! Man bija jāzina.

Nika seja atmaiga. Viņš atlaidās pret krēsla atzveltni un iemalkoja ūdeni. Kā vēlies.

Džeksons bija mūs uzlūkojis ar paceltām uzacīm un nu savilka lūpas. Ēters ir augstāka eksistences pakāpe, viņš sacīja. Tas pastāv līdzās ķermeniskajai pakāpei. Gaišreģi tādi cilvēki kā mēs spēj ēteru izmantot.

Es sēdēju restorānā kopā ar diviem pretdabiskajiem. Kā?

-   es jautāju.

-   0, ir neskaitāmi daudz veidu, kā to izdarīt. Esmu pava­dījis piecpadsmit gadus, mēģinot šīs personas iedalīt katego­rijās.

-   Bet ko nozīmē “izmantot ēteru”? Uzdodot jautājumus par gaišredzību, es sajutu klusu, grēcīgu satraukumu.

-   Tas nozīmē, ka tu spēj sazināties ar gariem, Niks paskaidroja. Ar mirušajiem. Dažādi gaišreģi to spēj dažādos veidos.

-   Tātad ēters ir kā aizsaule?

-   Šķīstītava, Džeksons izlaboja.

-   Aizsaule, Niks precizēja.

-   Piedodiet doktoram Nīgordam viņš mēģina izteikties smalkjūtīgi. Džeksons iemalkoja savu meksu. Diemžēl nāve nav smalkjūtīga. Es gribētu tevi izglītot par to, kas patie­sībā ir gaišredzība pretstatā Saionas bēdīgi greizajam skatīju­mam uz šo parādību. Tas ir brīnums, nevis perversija. Tas tev jāsaprot, mīļā, citādi viņi viens un divi apdzēsīs to jauko mir­dzumu.

Abi apklusa, kad viesmīlis atnesa man salātus. Es paska­tījos uz Džeksu.

-   Pastāstiet man vairāk!

Džeksons pasmaidīja.

-   Ēters ir “avots”, kuru Saionai dažreiz labpatīk piemi­nēt, viņš teica. Tā ir mirušo pasaule. Tas pats avots, kuram Asiņainais Karalis it kā esot piekļuvis seansa laikā un kura dēļ viņš pastrādājis piecas šaušalīgas slepkavības un uzrīdījis pasaulei gaišredzības epidēmiju. Tas viss, protams, ir pilnī­gas blēņas. Ēters vienkārši ir garīgā pakāpe, un gaišreģi ir tie, kuriem ir spējas tai piekļūt. Nekādas epidēmijas nav bijis. Mēs esam pastāvējuši vienmēr. Daži no mums ir labi; citi ir ļauni, ja vien ļaunums vispār pastāv. Lai nu kā, mēs neesam nekādi slimie.

-   Tātad Saiona melo.

-   Jā. Pierodi pie šīs domas. Džeksons aizkūpināja cigāru. Var jau būt, ka Edvards bija Džeks Uzšķērdējs, bet es ļoti šaubos, ka viņš vispār bija bijis gaišreģis. Tam viņš bija daudz par neveiklu.

-   Mums nav ne jausmas, kāpēc to visu saistīja ar gaišre­dzību, Niks piebilda. Šo mistēriju izprot tikai Arhonti.

-   Kā tas darbojas? Mana āda kņudēja un kaisa. Es var­būt biju pretdabiska. Es varbūt biju viena no viņiem.

-   Ne visi gari mierīgi dodas uz ētera sirdi, kur, kā mēs domājam, iestājas tāda kā pēdējā nāve, Džeksons klāstīja. Es redzēju, ka viņš izbauda situāciju. Tie kavējas starp mie­sisko un garīgo pakāpi. Šādus garus mēs dēvējam par klejo­tājiem. Viņiem joprojām piemīt personība, un ar vairumu no tiem var sazināties. Šo garu brīvība ir nosacīta, un parasti viņi ar prieku palīdz reģiem.

-Jūs runājat par īstiem mirušiem cilvēkiem, es sacīju. -Jūs varat vienkārši paraustīt aukliņas, un viņi dejos?

-   Pareizi.

-   Bet kāpēc lai kāds no viņiem to gribētu?

-   Jo tas nozīmē, ka gari var palikt kopā ar saviem mīļa­jiem. Viņš nošņaukājās tā, it kā viņam tas nebūtu sapro­tams. Vai arī ar cilvēkiem, ko vēlas vajāt. Gari upurē savu brīvo gribu un par to iegūst tādu kā nemirstību.

Ieliku mutē salātus un sāku košļāt. Bija tāda sajūta, it kā es ēstu slapjas vates piku.

-   Protams, sākumā viņi nav gari. Džeksons ar pirk­stiem pabungāja man pa roku. Tev ir miesiskais ķermenis. Tu vari atrasties miesiskajā pakāpē. Bet tev ir ari pašai sava saikne ar ēteru. Mēs to saucam par sapņavu. Par cilvēka prāta ainavu.

-           Paga, paga! Jūs visu laiku sakāt “mēs”, es pārtraucu.

-   Kas tieši ir tie mēs? Gaišreģi?

-   Jā. Tā ir ļoti dzīvīga kopiena. Niks man sirsnīgi uzsmai­dīja. Taču ļoti slepena.

-   Reģus var identificēt pēc auras. Tāpēc Niks tevi atpa­zina, Džeksons skaidroja. Šķita, ka mana pieaugošā interese viņu uzmundrina. Redzi, sapņava ir ikvienam. Drošības ilūzija, tāda kā ločus amoenus [8] . tu jau saproti. es nejutos pārliecināta, ka tā patiešām ir. Reģiem ir krāsainas sapņavas. Pārējiem tās ir melnbaltas. Viņi savas sapņavas redz tad, kad sapņo. Nereģi tātad redz monohromus sapņus. Bet reģi…

-   …redz krāsainus sapņus?

-   Reģi nesapņo, manu mīļo meitenīt. Ne jau tā kā nereģi. Šī dīkā bauda paredzēta tikai nereģiem. Bet gaišreģa sapņa­vas krāsa spīd cauri viņa miesiskajam veidolam un rada auru. Viena tipa reģiem bieži ir ļoti līdzīgas auras. Tu iemācīsies tās sagrupēt.

-   Vai es spēju redzēt auras?

Abi vīrieši pārmija skatienus. Niks pasniedzās un noņēma no acīm divas miglainas lēcas. Man pār muguru pārskrēja sal­tas tirpas.

-   Ieskaties man acīs, Peidža!

Tas viņam nebija jāsaka divreiz. Es atcerējos šīs acis tik labi, it kā būtu tās redzējusi vakar. Piesātināto, pelēkzaļo toni un smalkās līnijas, kas tīklojās varavīksnenē. Taču nebiju pa­manījusi nelielu defektu atslēgas cauruma formā viņa labās acs zīlītē.

-   Dažiem reģiem ir kaut kas līdzīgs trešajai acij. Niks atlaidās krēslā. Viņi spēj redzēt auras; viņi redz arī klejotā­jus. Ir iespējama pusredze, tā kā man ar vienu kolobomu -, vai arī pilnredze kā Džeksam.

Džeksons plati iepleta acis. Viņam tas pats defekts bija abās acīs.

-   Man nekā tāda nav, es sacīju. Es tātad esmu gaiš­reģe, bet man nav trešās acs?

-   Augstākajās kārtās bieži ir sastopams redzes trūkums. Lai sazinātos ar gariem, tev nav nepieciešams tos ierau­dzīt. Džeksons man uzmeta apmierinātu skatienu. Tu auras un klejotājus sajūti, bet neuztver vizuāli.

-   Patiesībā tas nav nekāds trūkums. Niks papliķēja man pa roku. Tava sestā maņa bez vizuālās palīdzības būs daudz jutīgāka.

Kaut arī restorānā bija silti, man visā ķermeni izpletās aukstums. Es skatījos te uz vienu, te otru vīrieti, uz abu atšķi­rīgajām sejām. Kāda gaišreģe es esmu?

-   Tieši to mēs gribam noskaidrot. Es gadu gaitā esmu kla­sificējis septiņas gaišreģu kārtas. Man šķiet, ka tu, meitenīt, esi no visaugstākās un tādējādi piederi pie viena no retāka­jiem gaišreģu veidiem mūsdienu pasaulē. Ja man izrādīsies taisnība, viņš izvilka no dārgās ādas somas mapi, tad es gribētu, lai tu paraksti darba līgumu. Džeksona acis rau­dzījās manējās. Es uz šī čeka varētu uzrakstīt visdažādākos skaitļus, Peidža. Cik vajadzēs, lai tevi paturētu?

Mana sirds dauzījās kā negudra. Iesākumam vajadzēs dzērienu.

Džeksons atlaidās krēslā.

-   Nik, viņš sacīja, pasūti jaunajai lēdijai meksu! Viņa paliek.

Dažas turpmākās naktis mēs ar Aizbildni nesarunājā­mies; arī treniņi nenotika. Ik nakti es gāju prom, tik­līdz bija noskanējis zvans, un pa ceļam uz refaītu pat nepaskatījos. Viņš uz mani noraudzījās, bet ne reizi neaizka­vēja. Man gandrīz vai gribējās, lai viņš to darītu vienkārši tāpēc, lai es varētu izgāzt dusmas.

Kādu nakti es mēģināju aiziet apraudzīt Līzu. Ārā lija, un es ilgojos pēc krāsniņas siltuma. Taču es nespēju. Nespēju pēc tā, kas bija noticis starp mani un Aizbildni. Es nespētu ska­tīties viņai acīs pēc nu jau otrās reizes, kad biju palīdzējusi ienaidniekam.

Drīz es atradu jaunu paslēptuvi, vietu, ko varēju saukt par savu, slēgtu arku Hauksmoras kāpnēs. Šķiet, šī ēka reiz bija bijusi majestātiska, bet nu tās grandiozie apmēri būvi vērta traģisku tā bija auksta un smagnēja un malās drupa, gaidot laikus, kuri varbūt vairs nekad nepienāks. Šī vieta kļuva par manu slēpni. Es turp devos katru nakti. Dažreiz, ja vien nepatrulēja kaulrači, iezagos pamestajā bibliotēkā un pārnesu uz savu stūri kaudzi grāmatu. Bibliotēkā bija tik daudz nelegālu romānu, ka es sāku prātot, vai tikai Saiona tās visas nesūta uz šejieni. Džeksons būtu gatavs pārdot savu dvēseli, lai tikai

varētu piekļūt tādam krājumam. Ja viņam būtu dvēsele, ko pārdot.

Kopš asinsnolaišanas bija pagājušas četras naktis. Jopro­jām nesapratu, kāpēc biju viņam palīdzējusi. Kas tie bija par nekrietniem trikiem? Man kļuva nelabi, jau domājot vien, ka manas asinis ir viņā. Nespēju izturēt domas par to, ko biju izdarījusi.

Logs bija vaļā. Ja kāds te nāks, es to dzirdēšu. Neļaušu nevienam man pielavīties kā toreiz 1-5. Kādā grāmatplauktā biju atklājusi sējumu ar nosaukumu “Skrūves pagrieziens” [9] . Lietus gāza kā ar spaiņiem; biju izlēmusi palikt iekšā biblio­tēkā. Apgūlos zem kāda galda un aizdedzināju nelielu eļļas lampiņu, lai varētu saskatīt lappuses. Ārā valdīja klusums. Vairums artistu bija sākuši vingrināties Divsimtgades svinī­bām. Klīda baumas, ka ieradīšoties pats Lielinkvizitors. Tam, kā mēs vadām savas dienas jaunajā dzīvē, bija jāatstāj uz viņu iespaids, citādi viņš varēja lauzt īpašo vienošanos. Kaut gan nekādas īpašās izvēles jau viņam nebija. Taču mums vienalga bija jāparāda, ka esam noderīgi kaut vai izklaidei. Ka mēs esam vērti kaut nedaudz vairāk par to, ko izmaksātu mūsu nobendēšana ar naitkaindu.

Izņēmu Deivida doto aploksni. Tajā bija saplēsts, nodzel­tējis fragments no piezīmju grāmatiņas. Biju to izpētījusi jau vairākas reizes. Papīrs izskatījās tā, it kā uz tā būtu uzkri­tusi svece, stūri bija sacietējuši no vaska un pašā vidū bija izdedzis liels caurums. Lapas stūri aizņēma izplūdusi skice savulaik tur laikam bija attēlota kāda seja, bet nu zīmējums bija izbalojis un nesaprotams. Varēja salasīt tikai pa kādam vārdam.

Refaīti ir… radījumi. Tur, kur … robežās … spēj … neierobe­žotu laiku, bet …jauna forma, kas… izsalkuši, nekontrolējami un … enerģija, kas ietver nozīmīgo … sarkans zieds, vienīgais paņē­miens … daba … un tikai tad var…

Es vēlreiz mēģināju salikt vārdus kopā un saskatīt tajos kaut kādu kopsakaru. Nebija grūti izprast saikni starp frag­mentiem par izsalkumu un enerģiju, bet es nespēju iedomā­ties, ko varētu nozīmēt sarkans zieds.

Aploksnē bija vēl kaut kas. Izbalojis dagerotips. Tam stūri bija ieskrāpēts gadskaitlis 1842. Ilgi raudzījos uz attēlu, bet nespēju tur neko saskatīt tikai baltus pleķus uz melna fona. Iebāzu aploksni atpakaļ tunikā un paskrubināju gabalu aiz­dara. Kad man nogura acis, nopūtu eļļas lampu un saritinājos embrija pozā.

Mans prāts bija kā mudžeklis, no kura ārā vīdēja daudzi gali. Aizbildnis un viņa ievainojumi. Pleione, kas viņam atnesa Seba asinis. Deivids un viņa interese par manu labklājību. Un Našira ar savām visuredzošajām acīm.

Piespiedu sevi domāt tikai par Aizbildni. Iedomājoties par Seba asinīm pudelē, ar etiķeti, gatavām lietošanai man joprojām nāca vēmiens. Cerēju, ka asinis bija iegūtas, zēnam vēl dzīvam esot, nevis no līķa. Un Pleione! Viņa atnesa asinis, tātad zināja, ka Aizbildnim sāksies nekroze, vai ari vismaz zināja, ka tāda varētu sākties. Viņai acīmredzot bija jāgādā par to, lai viņš dabūtu cilvēka asinis, iekams nav par vēlu. Pleione aizkavējās, un Aizbildnis dzēra manas asinis. Bija skaidrs, ka Pleione zina, ar ko viņš nodarbojas lai kas tas arī būtu.

Aizbildnim bija noslēpums. Un man arī bija. Es slēpu savu saistību ar pagrīdes pasauli saikni, par kuru Našira, bez šau­bām, gribēja izdibināt. Es varēju sadzīvot ar Aizbildņa klusē­šanu, ja viņš varēja sadzīvot ar manējo.

Viegli aptaustīju pārsieto roku. Brūce kā negribēja, tā negribēja dzīt. Manās acīs tā bija tikpat riebīga kā iededzinātā zīme. Ja paliks rēta, es nekad neaizmirsīšu to kaunu un bailes, ko sajutu tobrīd, kad sev iegriezu. Šīs bailes bija loti līdzīgas tām, kuras mani pārņēma, kad pirmo reizi saskāros ar garu pasauli. Bailes no tā, kas esmu. Kas es varētu būt.

Laikam biju iesnaudusies. Asas sāpes vaigā lika man at­jēgties.

-   Peidža!

Mani purināja Līza. Manas acis bija apsarkušas un pietū­kušas.

-   Peidža, ko tu te, ellē ratā, dari? Ir jau rīts! Tevi meklē kaulrači.

Es miegaini pavēros viņā. Kāpēc?

-   Tāpēc, ka Aizbildnis viņiem lika tevi meklēt. Tev jau pirms stundas vajadzēja būt atpakaļ Magdalēnā.

Meitenei bija taisnība. Debesis jau kļuva zeltainas. Līza uzrāva mani kājās. Labi gan, ka tevi neatrada te! Te nedrīkst nākt.

-   Bet kā tu mani atradi?

-   Es pati kādreiz šurp nācu. Līza satvēra mani aiz ple­ciem un ieskatījās tieši acīs. Tev ir jālūdz Aizbildņa piedo­šana. Ja tu lūgsies, varbūt viņš tevi nesodīs.

Gandrīz iesmējos. Man jālūdzas?

-   Tā ir vienīgā iespēja.

-   Es viņam neko nelūgšu.

-   Viņš tevi sitīs.

-   Es vienalga nelūgšos! Kaulračiem būs mani pie viņa jāaizved. Es paskatījos ārā pa logu. Vai tev būs nepatikša­nas, ja mani atradīs tavā kaktā?

-   Tas būs labāk, nekā ja viņi tevi uzies šeit. Līza saķēra mani aiz rokas. Nāc! Drīz viņi te meklēs.

Es paspēru eļļas lampiņu un grāmatu zem plaukta, noslēp­dama pierādījumus. Mēs skrējām pa tumsā slīgstošajām akmens trepēm un izbrāzāmies ārā. Gaiss bija svaigs un smar­žoja pēc lietus.

Liza mani aizkavēja, līdz bija droši. Mēs pārslīdējām pāri pagalmam, izlavījāmies pa tumšo tuneli un izgājām uz ielas. Ēkas apspīdēja saule. Līza parāva sānis divas vaļīgas finiera plāksnes, un mēs ielīdām Midzenī. Viņa vadīja mani garām artistu bariņiem. To nabadzīgās mantas bija izmētātas gaite­ņos, it kā būdas būtu apgrieztas kājām gaisā. Kāds zēns stā­vēja, atbalstījies pret sienu; viņam asiņoja acis. Visi mums aiz muguras sačukstējās.

Es ieniru Midzenī. Tur jau gaidīja Džuliāns ar viras bļo­diņu uz ceļa. Mums ienākot būdā, viņš pacēla skatienu.

-   ’brīt!

Es apsēdos. Vai priecājies mani redzēt?

-   Laikam jau. Viņš pasmaidīja. Kaut vai tāpēc, ka tas man atgādina, cik ļoti noderētu modinātājpulkstenis.

-   Vai tev nevajadzētu atrasties iekšā?

-   Jau grasījos tīties, bet tagad atnāci tu, un aiziedams es justos tā, it kā būtu palaidis garām visu ballīti.

-   Jūs abi! Līza glūnēja uz mums. Komandantstunda jāuztver ļoti nopietni, Džul! Jūs abus kārtīgi noslānīs.

Es izlaidu pirkstus caur mitrajiem matiem. Pēc cik ilga laika mūs atradīs?

-   Drīz. Kuru katru brīdi visas istabas pārbaudīs vēlreiz. Meitene apsēdās. Varbūt vienkārši ej prom?

Līzas augums bija saspringts līdz pēdējam muskulim.

-   Viss kārtībā, Līza, es viņu mierināju. Es pārdzīvošu brā­zienu.

-   Kaulrači ir nežēlīgi. Viņi neklausīsies. Un es tev jau tagad pasaku, ka Aizbildnis tevi nogalinās, ja…

-   Man vienalga. Līza saķēra galvu. Es paskatījos uz Džuliānu. Viņš vairs nebija ģērbies kā jauniņais; tagad viņam mugurā bija rožaina tunika. Kas tev bija jādara?

-   Našira jautāja, kas es esmu, puisis atbildēja. Sacīju, ka zīlēju pēc plaukstas līnijām, bet bija acīm redzams, ka no viņas rokām neko nesaprotu. Našira ieveda kādu nereģu mei­teni un lika viņu piesiet pie krēsla. Es atcerējos par Sebu un palūdzu, vai drīkstu izmantot ūdeni, lai tajā ieskatītos.

-   Vai tu esi hidromants?

-   Nē, bet es negribu, lai viņa zina, kas es esmu. Tas vien­kārši bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Džuliāns paber­zēja pakausi. Viņa piepildīja zelta bļodu un lika man meklēt kaut kādu tur Antuaneti Kārteri.

Es saraucu pieri. Antuanete Kārtere bija četrdesmito gadu sākuma īru slavenība. Atcerējos viņu kā tievu pusmūža dāmu tikpat trauslu, cik noslēpumainu. Viņai bija savs tele­vīzijas raidījums “Toni’s Truths”, ko rādīja katru ceturtdienas vakaru. Tajā viņa pieskārās cilvēku rokām un apgalvoja, ka redzot viņu nākotni, ko pēcāk pavēstīja dobjā, labi nostādītā balsī. Pēc 2046. gadā notikušā Iebrukuma, kad Īriju ieņēma Saiona, raidījumu atcēla, un Kārtere nogāja pagrīdē. Viņa jopro­jām vadīja nelegāla pamfleta izdošanu, tā nosaukums bija “Stingy Jack". Pamfletā Kārtere nosodīja drausmīgās Saionas izdarības.

Džeksons mums pārējiem nezināmu iemeslu dēļ bija palū­dzis kādu skrīveri, vārdā Leons (viņš specializējās ziņu nosū­tīšanā ārpus Saionas), sazināties ar Kārteri. Par turpmāko es neko nezināju. Leons bija prasmīgs, bet viņam bija vajadzīgs laiks, lai tiktu garām Saionas drošības sistēmām.

-   Viņa ir bēgle, es sacīju. Kādreiz viņa dzīvoja Īrijā.

-   Nu, tagad viņas Īrijā vairs nav.

-           Ko tu redzēji? Man nepatika Džuliāna sejas izteiksme.

-   Ko tu Naširai pateici?

-   Tu nepriecāsies. Redzēdams manu sejas izteiksmi, puisis nopūtās. Teicu, ka redzu saules pulksteņus. Atcerējos, ka Karls teicās tos redzējis, un iedomājos: izklausīsies ticami, ja atkārtošu viņa sacīto.

Es novērsos. Našira meklēja Džeksonu. Agrāk vai vēlāk viņa izpētīs, kur tie saules pulksteņi atrodas.

-   Piedod! Es varētu iespert pats sev pa pakaļu. Džuliāns paberzēja pieri. Kāpēc tie pulksteņi ir tik svarīgi?

-   To es nevaru tev teikt. Atvaino! Bet, lai kas arī notiktu, es pametu skatienu uz būdas durvīm, Našira vairs nekad nedrīkst par tiem kaut ko dzirdēt. Tas pakļautu briesmām dažus manus draugus.

Līza savilka ap pleciem segu. Peidža, viņa bilda, man šķiet, tavi draugi mēģināja ar tevi sazināties.

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-   Gomeisa mani uz bridi aizveda uz Pili. Meitenes vaibsti sastinga. Biju savā cellē un kārtoju kavu, lai nola­sītu viņam kārtis, un pēkšņi mani piesaistīja Pakārtais. Kad paņēmu kārti, tā izrādījās apvērsta. Es ieraudzīju ēteru. Tur bija kāda vīrieša seja. To redzot, man bija jādomā par sniegu.

Niks. Zīlnieki, ieraugot Niku, allaž teica, ka viņš līdzinoties sniegam. Ko viņš atsūtīja?

-   Telefona attēlu. Man šķiet, viņš mēģina noskaidrot, kur tu esi.

Telefons. Nu protams viņš jau nezināja, kur es atrodos. Banda nezināja, ka mani ir notvērusi Saiona, kaut gan nu jau noprata ko nelāgu. Niks gribēja, lai es viņam piezvanu un pasaku, ka viss ir kārtībā.

Viņam noteikti bija vajadzīgas vairākas dienas, lai ēterā atrastu īsto ceļu. Ja viņš mēģinās vēlreiz, seansa laikā, tad varbūt varēs man atsūtīt ziņu. Es nespēju saprast, kāpēc Niks to bija nosūtījis Līzai. Viņš pazina manu auru; to varēja atrast daudz vieglāk. Varbūt pie vainas bija tabletes vai kaut kāda iejaukšanās no refu puses. Taču tam nebija nozīmes. Niks bija mēģinājis mani atrast. Viņš nepadosies.

Manās domās ielauzās Džuliāna balss. Vai tu patiešām pazīsti citus lēcējus, Peidža? Kad es paskatījos, puisis tikai paraustīja plecus. Biju domājis, ka septītā kārta ir visretākā.

Lēcēji. Daudznozīmīgs vārds. Lēcēji bija tāda pati gaišreģu kārta kā zīlnieki un pareģi. Es piederēju pie šīs kategorijas tās reģi spēja ietekmēt ēteru vai tajā iekļūt. Džekss lielo reģu šķirošanu bija uzsācis trīsdesmitajos gados, kad bija aptuveni manā pašreizējā vecumā. Viss sākās ar “Pretdabiskuma liet­derību”, kas gaišreģu pagrīdē izplatījās kā mēris. Tajā Džeksons nošķīra septiņus gaišredzības paveidus: zīlniekus, pra­viešus, medijus, sensorus, fūrijas, sargus un lēcējus. Pēdējie trīs saskaņā ar viņa rakstīto bija krietni pārāki par citiem. Šāds skatījums bija kā svaiga vēsma pastāvošajos uzskatos par gaišredzību, jo tā nekad iepriekš nebija iedalīta katego­rijās, taču “zemākās” kārtas to neuztvēra labvēlīgi. Rezultāts bija bandu cīņas divu asiņainu gadu garumā. Džeksa izdevēji pamfletu visbeidzot atsauca, bet joprojām atradās tādi, kas uz viņu turēja ļaunu prātu.

-   Jā, es atbildēju. Tikai vienu. Viņš ir orākuls.

-   Tev laikam ir augsts rangs sindikātā.

-   Diezgan.

Līza ielēja man bļodiņu viruma. Ja arī viņai bija kāds vie­doklis par pamfletu, meitene to neizpauda. Džul, viņa ieminējās, vai varu dažas minūtes aprunāties ar Peidžu?

-   Protams, Džuliāns atsaucās. Skatīšos, vai nenāk sar­kanie.

Puisis izgāja no būdas. Līza skatījās uz krāsniņu. Kas noticis? es jautāju. Viņa savilka ciešāk segu.

-   Peidža, meitene sacīja. Es baidos par tevi.

-   Kāpēc?

-   Man vienkārši ir nelāga priekšnojauta par to pasā­kumu nu, par Divsimtgades svinībām. Es varbūt neesmu orākuls, bet vienalga šo to redzu. Viņa paņēma kāršu kavu. Vai ļausi man nolasīt tev kārtis? Man dažreiz rodas vēlme nolasīt tās konkrētiem cilvēkiem.

Es vilcinājos. Kārtis līdz šim biju turējusi rokās, tikai spē­lējot taroči. Ja tu tā vēlies.

-   Paldies! Līza nolika kavu starp mums. Vai tev jau agrāk kāds ir kaut ko nolasījis? Kāds zīlnieks vai pravietis?

-   Nē. Man daudzreiz bija jautāts, vai vēlos, lai to dara, bet es nekad nebiju jutusies pārliecināta par to, ka būtu labi ielūkoties nākotnē. Niks mēdza dot mājienus, bet es viņam parasti neļāvu stāstīt sīkumus.

-   Labi. Dod man roku!

Es pastiepu labo plaukstu. Iiza to satvēra. Meitenes seju pārņēma saspringtas koncentrēšanās izteiksme, un viņa pie­skārās kavai. Paņēmusi septiņas kārtis, viņa tās ar attēliem uz leju salika uz grīdas.

-   Es izmantoju elipses izklājumu. Nolasu auru, tad pa­ņemu septiņas kārtis un tās skaidroju. Ne visi šejienieši vie­nādi interpretē vienu un to pašu kāršu nozīmi, tāpēc pārāk nedusmojies, ja dzirdēsi kaut ko tādu, kas tev nepatiks. Līza palaida manu roku vaļā. Pirmā norādīs uz tavu pagātni. Es redzēšu daļu tavu atmiņu.

-   Tu redzi atmiņas?

Iiza atļāvās viegli pasmaidīt. Viņa joprojām lepojās ar to.

-   Kāršu lasītāji gan izmanto priekšmetus, bet patiesībā mēs neiederamies nevienā kategorijā. Tas bija atzīts pat tajā ga­balā “Par gaišredzības lietderīgumu”. Es uzskatu, ka tas ir labi.

Viņa apgrieza pirmo kārti. Kausiņu piecnieks, mei­tene sacīja. Līzas plaksti aizvērās. Maza būdama, tu kaut ko pazaudēji. Tur ir vīrietis ar kastaņbrūniem matiem. Viņa kausi ir izlijuši.

-   Tas ir mans tēvs, es sacīju.

-   Jā. Tu stāvi viņam aiz muguras un runā ar viņu. Viņš neatbild. Viņš skatās uz kādu attēlu. Līza acīm ciet apgrieza nākamo kārti. Tā gulēja ačgārni. Tā ir tagadne, viņa sacīja. Nūju kungs, otrādi. Meitenes sārtās lūpas savil­kās. Viņš tevi kontrolē. Tu pat tagad nespēj izrauties no viņa tvēriena.

-   Aizbildnis?

-   Nedomāju vis. Bet viņam ir vara. Viņš no tevis pārāk daudz gaida. Tev no viņa ir bail.

Džeksons.

-   Nākamā ir nākotne. Līza apgrieza kārti. Viņa spēji ievilka elpu. Nelabais. Šī kārts nozīmē bezspēcības, ierobe­žojumu, baiļu enerģiju, bet tu pati esi tai atdevusies. Ir kāda ēna, ko Nelabais reprezentē, bet es neredzu tās seju. Lai kāda vara šim cilvēkam pār tevi būtu, tu spēsi izbēgt. Viņš liks tev domāt, ka esi ar viņu saistīta uz mūžu, bet tā nebūs. Tu tikai domāsi, ka tā ir.

-           Vai tu domā partneri? Man krūtīs iegūla aukstums.

-   Puisi? Vai ari tas ir Aizbildnis?

-   Varētu būt. Nezinu. Meitene piespieda sevi pasmai­dīt. Neuztraucies! Nākamā kārts tev pateiks, kas darāms, kad pienāks īstais bridis.

Es palūkojos uz ceturto kārti.

-   Mīlētāji?

-   Jā. Līzas balss kļuva monotona. Es neko daudz nere­dzu. Tur ir spriedze starp garu un miesu. Pārāk liela sprie­dze. Viņas pirksti zagās pēc nākamās kārts. Arējās ietek­mes.

Nezināju, vai vēl spēšu daudz izturēt. Pagaidām Līza bija pateikusi tikai vienu pozitīvu lietu, un pat tā sāpēs. Bet es pavisam noteikti nebiju gaidījusi Mīlētājus.

-   Nāve, ačgārni. Nāve reģiem ir parasta parādība. Vis­biežāk tā parādās pagātnes vai tagadnes pozīcijās. Bet šeit, turklāt vēl otrādi… neesmu pārliecināta. Meitenes acis zem plakstiņiem notrīsēja. Tādā attālumā mana redze sāk migloties. Viss ir neskaidri. Zinu, ka pasaule ap tevi mainīsies un tu darīsi visu, kas tavos spēkos, lai tam pretotos. Pati nāve nāks dažādos veidos. Kavējot pārmaiņas, tu paildzināsi savas ciešanas.

Sestā kārts. Tavas cerības un bailes. Līza pacēla kārti un pārlaida tai īkšķi. Zobenu astotnieks.

Uz kārts bija attēlota sieviete paslietu zobenu ielokā. Viņai bija aizsietas acis. lizas āda vizēja sviedros. Es tevi redzu. Tev ir bail. Meitenes balss iedrebējās. Es redzu tavu seju. Tu nevari paspert ne soli ne uz vienu pusi. Tu vari palikt uz vietas un ieslodzīta vai arī sajutīsi zobenu radītās sāpes.

Tas noteikti bija visnegatīvākais izklājums, kādu Līza jeb­kad bija redzējusi. Es nevarēju sagaidīt, kad ieraudzīšu pēdējo kārti.

-   Un gala iznākums. Līza pasniedzās pēc pēdējās kārts izklājumā. Noslēdzošā kārts.

Es aizvēru acis. Ēters trīsuļoja.

Kārti es tā arī neieraudzīju. Būdā iebruka trīs cilvēki, un Līza iztrūkās. Kaulrači bija mani atraduši.

-   Skat, skat, skat! Izskatās, ka esam uzoduši bēgli. Un viņas slēpēju. Viens no iebrucējiem saķēra Līzu aiz rokas un uzrāva viņu kājās. Vai lasīji savai viešņai kārtis?

-   Es tikai…

-   Tu tikai izmantoji ēteru. Privātām vajadzībām. Naidpilnie vārdi nāca no kādas sievietes mutes. Tu drīksti lasīt tikai savam uzraugam. Viens!

Es piecēlos kājās. Man šķiet, ka jums esmu vajadzīga es.

Visi trīs pagriezās un paskatījās uz mani. Meitene šķita mazliet vecāka par mani; viņai bija gari, pinkaini mati un plata piere. Abi jaunekli noteikti bija brāli tik līdzīgi viņi izskatījās.

-   Tiesa. Tu esi tā, kas mums ir vajadzīga. Garākais jau­neklis pagrūda Līzu malā. Vai nāksi ar labu, Četrdesmit?

-   Tas atkarīgs no tā, kurp jūs mani gribat vest.

-   Uz Magdalēnu, tu bālais ķēms! Jau ir rīts.

-   Es aiziešu pati.

-   Mēs tevi pavadīsim. Tāda ir pavēle. Meitene man uz­meta ļoti nepatīkamu skatienu. Tu esi pārkāpusi noteikumus.

-   Vai jūs mani aizturēsiet?

Līza papurināja galvu, bet es viņu ignorēju. Skatījos tai meitenei tieši virsū. Viņa sakoda zobus.

-   Tev būs tas gods, Sešpadsmit!

Uzrunātais bija īsākais no abiem jaunekļiem, bet viņš bija drukns. Viņš pasniedzās un sagrāba mani aiz plaukstas locīta­vas. Es zibens ātrumā pagriezu roku pa labi. Uzbrucēja pirksti noslīdēja. Ar dūri iebelzu šim pa rīkli, uzgrūžot virsū brālim.

-   Es teicu, ka aiziešu pati.

Sešpadsmit saķēra savu rīkli. Otrs puisis metās man virsū. Es izvairījos no viņa rokas un atvēzējusies iespēru pa neaiz­sargāto vēderu. Mans zābaks iegrima mīkstos taukos, aizsi­tot uzbrucējam elpu. Meitene pārsteidza mani nesagatavotu; viņa sagrāba mani aiz matiem un parāva. Mana galva ietrie­cās metāla sienā. Sešpadsmit sēcoši iesmējās; viņa brālis pie­spieda mani pie zemes.

-   Man šķiet, tev jāieborē kaut cik cieņas, viņš rūca un elsdams ar plaukstu aizspieda man muti. Tavam uzraugam nebūs iebildumu, ja es tev došu ašu mācību. Viņa jau tāpat nekad nav uz vietas.

Puisis ar brīvo roku gramstījās man ap krūtīm. Viņš rēķi­nājās ar vieglu medījumu, bezpalīdzīgu meitēnu. Nevis ar favorīti. Ar pieri iebelzu šim tieši pa degunu. Viņš nolamājās. Meitene saķēra manas rokas. Es viņai iekodu, un viņa ieklie­dzās: Tu sīkā padauza!

-   Nost no viņas, Katrīn! Līza saķēra meitenes tuniku, atraujot viņu no manis. Kas tev lēcies? Vai Krezs tevi patai­sījis tik nežēlīgu?

-    Es kļuvu pieaugusi. Negribu būt tāda kā tu un nīkt savos mēslos. Katrīna viņai uzspļāva. Tu esi nožēlojama! Nožēlojama artistu paklīdene!

Manam uzbrucējam stipri asiņoja deguns, bet viņš nepa­devās. Puiša asinis pilēja man sejā. Viņš parāva manu tuniku, pārplēšot vīli. Es grūdu viņu nost; mans gars jau lauzās ārā no ķermeņa. Visiem spēkiem apspiedu vēlmi uzbrukt tā, ka acīs izsprāga asaras.

Pēkšņi man blakus uzradās Džuliāns. Viena puiša acs bija pieplūdusi asinīm un vaigā rēgojās svaiga brūce. Tie viņu lai­kam bija piekāvuši, lai tiktu iekšā būdā. Džuliāns apmeta roku puisim ap kaklu. Vai tā jūs, kaulrači, ķerat kaifu? Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu saniknotu. Jums patīk, ka mei­tenes pretojas?

-                Ar tevi ir cauri, Divdesmit seši, uzbrucējs izgrūda.

-    Pagaidi vien, kad par šito padzirdēs tava uzraudze!

-     Nu pasaki viņai! Es tevi izaicinu!

Drebošām rokām saraustīju uz leju tuniku. Sarkanais pa­cēla rokas, lai aizstāvētos. Džuliāns gāza viņam pa žokli. Asi­nis pašķīda uz puiša tunikas, iekrāsojot to par toni tumšāku. Viņam no mutes izsprāga zoba gabaliņš.

Katrīna atvēzējās. Viņas plaukstas virspuse ķēra Līzas vaigu, un meitenei pār lūpām izlauzās kliedziens. Tas mani iztrūcināja. Tieši tāpat bija kliedzis Sebs tikai šoreiz nebija par vēlu. Es uzrausos kājās no grīdas, nolēmusi apstrādāt Katrīnu, bet Sešpadsmit mani sagrāba aiz vidukļa. Viņš bija medijs, bet neizmantoja garus. Viņš gribēja asinis.

-     Suhaīl! viņš ieaurojās.

Jezgā bija sanācis noskatīties bariņš artistu. To vidū stā­vēja viens baltais mundieris. Es viņu pazinu; tas bija tas puika ar sapītajiem matiem, mēļotājs. Meklē rokā Suhaīlu, sīkais ņerga! Katrīna pavēlēja. Viņa bija sagrābusi Līzu aiz matiem. Sameklē viņu -fiksi\

Zēns nepakustējās. Viņam bija lielas, tumšas acis ar garām skropstām. Tās tagad nebija iekaisušas. Es papurināju galvu.

-     Nē, viņš teica.

Sešpadsmit iegaudojās: Nodevējs!

Daži artisti aizbēga, to padzirdot. Es grūdu Sešpadsmit prom; man zem tunikas lija sviedri. Ar acs kaktiņu pamanīju kaut kādu spīdumu.

Krāsns. Apstulbusi palūkojos uz liesmām, kas lodāja pa dēļiem.

Līza izrāvās no Katrīnas tvēriena un pagrūda Sešpadsmit. Džuliāns aizvilka viņu prom no mums.

Būdu piepildīja plāna dūmu migliņa. Līza sāka vākt savas kārtis, pirksti kašāja kopā kavu. Katrīna piespieda viņas galvu pie grīdas, neļaujot pakustēties. Līzai paspruka slāpēts klie­dziens.

-    Eu, paskaties! Katrīna parādīja man kārti. Man šķiet, šitā bija tavējā. Četrdesmit!

Attēlā bija redzams uz mutes gulošs vīrietis, kuru bija caurdūruši desmit zobeni. Līza mēģināja paņemt kārti. Nē! Tā nebija…

-    Aizver žaunas! Katrīna piespieda viņu pie zemes. Es locījos Sešpadsmit tvērienā, bet viņš bija sagrābis mani aiz skausta. Tu nekam nederīgā šļupstētāja kuce! Domā, tev ir grūta dzīve? Domā, ir grūti dancot, kamēr mūs tur ārā dzīvus aprij dūcēji?

-    Tev nebija jāatgriežas, Keitij…

-    Aizveries! Katrīna trieca Līzas galvu pret grīdu. Viņa bija tā pārskaitusies, ka nelikās ne zinis par uguni. Es katru nakti esmu mežā un redzu, kā cilvēkiem norauj rokas un tas viss tikai tāpēc, lai emīti netiktu te iekšā un nevarētu pārplēst tavu nevienam nevajadzīgo rīkli! Viss tikai tāpēc, lai tu varētu te tupēt kā tāda Ērkšķrozīte un spēlēties ar kārtīm un bantēm.

Es vairs nekad nebūšu tāda kā tu vai dzirdi? Refi mani ierau­dzīja ko VAIRĀK!

Džuliāns izvilka Sešpadsmit ārā. Es mēģināju paķert kār­tis, bet Katrīna mani apsteidza. Laba doma, Četrdesmit, viņa teica, no niknuma jau gandrīz histēriska. Lai tā dzel­teno mundieru pabira dabū mācību!

Viņa iemeta visu kavu ugunī.

Efekts bija tūlītējs. Līza izgrūda drausmīgu, asinis stindzi­nošu kliedzienu. Nekad nebiju dzirdējusi, ka cilvēciska būtne izdod tādu skaņu. Man mati saslējās stāvus. Kārtis dega kā sausas lapas. Meitene mēģināja vienu satvert, bet es apķēru viņas roku. Ir par vēlu, Līz!

Taču viņa neklausījās. Līza bāza pirkstus liesmās, atkal un atkal šņukstēdama: Nē, nē!

Aprijusi izlijušo parafīnu, uguns drīz apdzisa. Liza palika turpat; nometusies ceļos, viņa skatījās uz nodeguļiem. Meite­nes plaukstas bija apdegušas spīdīgi sarkanas, seja bija pelē­cīga un lūpas krāsojās violetas. Viņa šūpojās uz papēžiem, izšņukstēdama salauztas sirds skumjas. Es piekļāvu viņu sev klāt, truli raudzīdamās liesmās. Līzas sīkais augumiņš cilājās elsās.

Bez kārtīm Līza vairs nevarēs nodibināt saikni ar ēteru. Viņai būs jābūt stiprai, lai pārdzīvotu tādu šoku.

Katrīna sagrāba manu plecu. Tas nebūtu noticis, ja tu būtu nākusi mums līdzi. Viņa noslaucīja asiņaino degunu.

-    Celies!

Paskatījos uz meiteni un ar savu garu pavisam viegli pie­skāros viņas prātam. Viņa parāvās nost.

-     Nenāc klāt, es bildināju.

Dūmi koda acīs, bet es nenovērsos. Katrīna mēģināja smieties, bet viņai sāka asiņot deguns. Tu esi krople! Kas tu tāda esi kaut kāda fūrija?

-     Fūrijas nespēj ietekmēt ēteru.

Viņas smiekli aprāvās.

Ārā atskanēja slāpēts kliedziens. Suhaīls ienāca būdā, pa­grūzdams malā visus pārbiedētos artistus. Viņš uzlūkoja pos­tažu dūmus, nekārtību. Katrīna nometās uz viena ceļa un nolieca galvu.

Stāvēju gluži nekustīgi. Suhaīls pasniedzās un, sagrābis mani aiz matiem, pievilka manu seju pie savas. Tu, viņš draudēja, šodien mirsi.

Viņa acis sarkani iekvēlojās.

Tā es atskārtu, ka viņš runā nopietni.

Dienas sargs tikai nobollja acis, kad Suhaīls gāja garām, aiz rokas vilkdams mani sev līdzi. Mana rīkle bija jēla un vaigus izraibināja asiņu švīkas. Suhaīls uzrāva mani pa kāpnēm un piedauzīja pie Aizbildņa durvīm. Arktūr!

Es izdzirdēju slāpētu zvanīšanu. Līza bija sacījusi, ka Aiz­bildnis mani nogalināšot par to, ka nebiju atgriezusies rīt­ausmā. Ko viņš teiks par pretošanos arestam?

Durvis atvērās. Tajās kā tumšs apveids pret nespodri izgaismoto telpu nostājās Aizbildnis. Viņa acis bija kā divi sīki gaismas punktiņi. Paliku stāvam kā iemieta. Auras izsūkšana man bija izraisījusi tādu kā lēkmi. Es nespēju sajust ēteru. Nespēju sajust neko. Ja viņš tagad mēģinās mani nogalināt, es nevarēšu pakustināt ne pirkstu, lai to nepieļautu.

-    Mēs viņu atradām. Suhaīls pavilka mani uz priekšu. Šī slēpās Midzeni. Tā dumpīgā kverple mēģināja izraisīt ugunsgrēku.

Aizbildnis skatījās te uz mani, te uz Suhaīlu. Pierādījumi bija redzami kā uz delnas: Suhaīla acis, mani asinīm notriep­tie vaigi.

-    Tu no viņas barojies, viņš sacīja.

-     Man ir tiesības baroties no cilvēkiem.

-    No šī ne. Tu paņēmi daudz par daudz. Asinsvaldniece nepriecāsies par tādu savaldības trūkumu.

Neredzēju Suhaīla seju, bet iztēlojos, ka viņš pavīpsnā.

Iestājās klusums; es sausi, rejoši ieklepojos. Mans augums viscaur drebēja. Aizbildņa skatiens noslīdēja pie plīsuma manā tunikā.

-     Kas to izdarīja?

Es klusēju. Viņš pieliecās tā, ka bija manā acu augstumā.

-     Kas to izdarīja? No viņa balss man pārskrēja saltas tir­pas. Kāds sarkanais mundieris?

Tik tikko manāmi pamāju ar galvu. Aizbildnis paskatījās uz Suhaīlu. Tu savā uzraudzībā ļauj sarkanajiem mundie­riem brīvi izvarot cilvēkus?

-     Mani neinteresē viņu paņēmieni.

-    Mēs negribam, ka viņi vairojas, Suhaīl. Mums nav ne laika, ne līdzekļu noņemties ar grūtniecību.

-    Tabletes viņus sterilizē. Turklāt viņu dzimumattiecības ir virsuzrauga pārziņā.

-    Tu darīsi tā, kā es likšu.

-     Šaubu nav. Suhaīls pablenza uz mani ar savām salta­jām, sarkanajām acim. Bet atgriezīsimies pie galvenā. Lūdz savam kungam piedošanu, Četrdesmit.

-     Nē, es sacīju.

Viņš man iekrāva. Es atsprāgu sāņus un ietriecos sienā. Man gar acīm aizņirbēja raibas ainas. Lūdz savam kungam piedošanu, XX-59-40!

-    Jums būs man jāiesit daudz stiprāk.

Viņš pacēla roku, lai tā darītu. Pirms Suhaīls paguva man iesist, Aizbildnis satvēra viņa roku. Es tikšu ar viņu galā zem četrām acīm, viņš paziņoja. Ne jau tev pienākas viņu sodīt. Pamodini virsuzraugu un tiec galā ar šo jezgu. Es nepie­ļaušu, ka šāds notikumu pavērsiens traucē saules stundas.

Abi vīrieši cieši raudzījās viens uz otru. Suhaīls klusi ieņur­dējās, pagriezās un prom bija. Aizbildnis noskatījās viņam pakal. Pēc mirkļa viņš saņēma mani aiz pleca un iestūma istabā.

Mājoklī izskatījās tieši tāpat kā vienmēr: aizkari bija no­laisti, pavardā kurējās uguns. Gramofonā čirkstēja “Mr. Sandman”. Gulta izskatījās tik silta! Man gribējās apgulties, bet es negrasījos viņa priekšā izrādīt vājumu. Bija jāpaliek stāvam kājās. Aizbildnis aizslēdza durvis un apsēdās klubkrēslā. Es gaidīju, joprojām juzdamās grīļīga pēc sitiena.

-     Panāc šurp!

Man nebija izvēles. Aizbildnis paskatījās uz mani; attā­lums starp mums bija neliels, bet viņš pat sēdus bija gandrīz manā augumā. Viņa acis bija patumšas un dzidras kā šartrē liķieris.

-    Vai tev ir pēdējā vēlēšanās, Peidža?

Es neatbildēju.

-     Man ir vienalga, ko tu par mani domā, bet šajā pilsētā ir zināmi noteikumi, kuriem tev jāpakļaujas. Viens no tiem ir komandantstundas ievērošana.

Es joprojām klusēju. Nesagādāšu viņam to prieku mani nobiedēt.

-    Tas sarkanais mundieris, viņš turpināja. Kā viņš izskatījās?

-    Tumši blonds. Drusku pāri par divdesmit. Mana balss čerkstēja. Tur bija vēl viens puisis, kas izskatījās viņam līdzīgs, Sešpadsmit. Un meitene Katrīna.

Runājot manas iekšas sagrāba salti krampji. Jutos kā no­ziedzniece, tā pienesot ziņas refam. Bet tad iztēlojos Līzas seju un viņas skumjas, un mana apņemšanās kļuva stiprāka.

-     Es viņus pazīstu. Aizbildnis nolūkojās ugunī. Abi vīrieši ir brāļi abi ir mediji. XX-49-16 un XX-49-17. Viņi šeit ieradās, kad bija vēl ievērojami jaunāki nekā tu. Viņš salika plaukstas kopā. Es gādāšu, lai viņi vairs nekad neko tev nenodara.

Man vajadzētu viņam pateikties, bet es to nedarīju.

-    Apsēdies, refs mudināja. Tava aura atjaunosies.

Es ieslīgu klubkrēslā viņam iepretim. Man sāka sūrstēt ribas un kājas. Aizbildnis mani uzlūkoja.

-    Vai esi izslāpusi?

-     Nē, es atteicu.

-     Izsalkusi?

-     Nē.

-    Tu noteikti esi izsalkusi. Tā pļura, ko vāra artisti, nodara vairāk ļauna nekā laba.

-     Es neesmu izsalkusi.

Tā nebija taisnība. Virums sastāvēja gandrīz tikai no ūdens, un mans vēders ilgojās pēc kaut kā bieza un silta. Žēl gan. Aizbildnis pamāja uz naktsgaldiņu. Liku tev šo to sagatavot.

Ēdienu es ievēroju jau tobrīd, kad ienācu istabā. Biju domājusi, ka šķīvis paredzēts Aizbildnim, bet tad atcerējos, no kā refaīti pārtiek. Protams, šī maltīte nebija viņam.

Es nepakustējos, un Aizbildnis ķērās pie lietas pats. Viņš ielika šķīvi man klēpī līdz ar smagiem sudraba galda piederu­miem. Paskatījos lejup uz ēdienu. No skata vien man sareiba galva un iesmeldzās rīkle. Mīksti vārītas, pārgrieztas olas ar iztecējušu karstu, zeltainu dzeltenumu. Stikla šķīvītī kār­dināja pērļu grūbas ar ciedru riekstiem un lielām, melnām pupām, kas spīguļoja kā oniksa lāses. Mizots, brendijā konser­vēts bumbieris. Ķekars sulīgu, sārtu vīnogu. Pilngraudu maize ar sviestu.

-     Ņem!

Es sažņaudzu rokas dūrēs.

-    Tev ir jāēd, Peidža.

Man tā gribējās mest izaicinājumu, triekt šķīvi taisni šim ģīmī, bet galva reiba un mutē plosījās slāpes, un viss, ko es vēlējos, bija apēst to nolādēto ēdienu. Paņēmu karoti un ieliku mutē mazliet grūbu. Pupas bija siltas, rieksti trausli un saldi. Ķermeni pārņēma atvieglojums, un sāpes vēderā sāka atlaisties.

Aizbildnis atgriezās savā vietā. Viņš klusēdams noskatī­jās, kā es ēdu. Jutu viņa caururbjošā un kvēlojošā skatiena smagumu. Kad biju paēdusi, noliku šķīvi uz grīdas. Uz mēles kavējās viegli dedzinošais brendijs.

-     Paldies, es sacīju.

Man negribējās to teikt, bet kaut kas bija jāsaka. Aizbildņa pirksti bungoja pa krēsla paroci.

-    Es gribētu šonakt turpināt tavu apmācību, viņš pazi­ņoja. Vai tev ir kādi iebildumi?

-     Man nav izvēles.

-    Un ja nu būtu?

-     Bet man nav, es atcirtu. Tāpēc tas nav svarīgi.

-     Es runāju hipotētiski. Ja tev būtu izvēle, ja tu pati varētu noteikt savu likteni, vai tu labāk turpinātu trenēties ar mani vai ari uzreiz kārtotu nākamo pārbaudījumu?

Manas lūpas jau gribēja izrunāt asu atbildi, bet es iekodu mēlē, tā ari to neizteikusi. Nezinu, es sacīju.

Aizbildnis sabikstīja uguni. Tā noteikti ir dilemma. Tava morāle saka “nē”, bet izdzīvošanas instinkts mudina teikt “jā”.

-     Es jau tāpat protu cīnīties. Esmu stiprāka nekā izskatos.

-    Jā, esi. Tavu spēku pierāda bēgšana no virsuzrauga. Un, protams, ari tavs talants ir liels ieguvums pat refalti negaida, ka viņu sapņavās ienāks kāds gars. Tavā pusē ir pār­steiguma elements. Aizbildņa acis dejoja liesmas. Bet vis­pirms tev ir jāpārvar savas robežas. Ne velti tev ir tik grūti atstāt ķermeni. Tu kontrolē katru savu kustību. Tavi muskuļi pastāvīgi ir saspringti un gatavi mesties bēgt, it kā tu justu briesmas pat gaisā, ko elpo. Tajā ir sāpīgi noskatīties vēl ļaunāk nekā redzēt, kā medī briedi. Briedis vismaz var bēgt pie sava bara. Aizbildnis paliecās uz priekšu. Kur ir tavs bars, Peidža Mahounija?

Man nebija ne jausmas, kā lai atbildu. Sapratu, ko viņš domā, bet mans bars, mans draugu pulks bija Džekss un pārē­jie bandas locekļi. Taču par viņu eksistenci es nedrīkstēju bilst ne pušplēsta vārda. Man tāds nav vajadzīgs, es sacīju.

-    Esmu vientuļais vilks.

Aizbildni tas nepiemuļķoja. Kas tev iemācīja kāpt pa ēku sienām? Kas tev iemācīja šaut? Kas tev palīdzēja ielūkoties tālāk ēterā un izkustināt savu garu no tā dabiskās vietas?

-     Es to iemācījos pati.

-    Mele!

Viņš pasniedzās sev zem krēsla. Man krūtīs kaut kas sažņaudzās. Tur atradās mana ārkārtas gadījumu mugur­soma. Viena siksna bija gandrīz noplīsusi.

-     Tajā naktī, kad tu bēgi no virsuzrauga, tu būtu varē­jusi iet bojā. Tā nenotika tikai tāpēc, ka brīdī, kad zaudēji samaņu, šī soma ieķērās veļas auklā un apturēja tavu krišanu. Kad par to padzirdēju, sāku par tevi interesēties personiski.

Viņš atvēra somas rāvējslēdzēju. Mans žoklis saspringa. Tur iekšā bija manas mantas, nevis viņējās.

-     Hinīns, Aizbildnis uzskaitīja, pārlūkodams somas sa­turu. Adrenalīns kopā ar deksedrīnu un kofeīnu. Pamata medicīniskie piederumi. Miegazāles. Pat šaujamierocis! Viņš pacilāja manu pistoli. Tonakt tu biji apbrīnojami labi apgā­dājusies, Peidža. Tādu mantu nebija nevienam citam.

Man pār ribām pārskrēja trīsas. No pamfleta nebija ne miņas. Vai nu viņš bija to kaut kur paslēpis, vai arī tas bija nonācis citās rokās.

-    Tavā identifikācijas kartē norādīts, ka tu strādā par skābekļanti apkalpotāju skābekļa bārā. Cik virsuzraugs man ir stāstījis par Saionas citadelēm, tāds darbs esot slikti

apmaksāts. Tas mani vedina domāt, ka neesi šis mantas pir­kusi pati. Viņš apklusa. Kurš tad?

-     Nav jūsu darīšana.

-    Vai tās nozagi tēvam?

-    Es jums vairs neko neteikšu. Mana toreizējā dzīve jums • nepieder.

Šķiet, Aizbildnis bridi apsvēra šo paziņojumu; tad viņš paskatījās uz mani.

-    Tev taisnība, viņš sacīja, bet tagad tava dzīve ir manējā.

Es iecirtu nagus krēslā.

-    Ja tev nav principiālu iebildumu pret izdzīvošanu, rit mēs atsāksim trenēšanos. Taču tavā apmācībā būs iekļauts vēl viens aspekts. Viņš ar galvu pamāja uz manu krēslu. Katru vakaru tu vismaz stundu pavadīsi tajā krēslā un sarunāsies ar mani.

Vārdi paši izlēca uz mēles. Tad jau es drīzāk miršu!

-    0, mirt tu vari, ja vēlies! Cik saprotu, sapīpējoties pārāk daudz violetās asteres, cilvēks paliek ieslēgts savā sapņavā un viņa ķermenis sačokurojas no ūdens trūkuma. Aizbildnis pameta ar galvu uz durvīm. Ej, ja tā vēlies! Mirsti! Vairs nekad mani nesastopi. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc pail­dzināt tavas ciešanas.

-    Vai asinsvaldniece dusmosies?

-     Iespējams.

-     Vai jums tas ir vienalga?

-    Našira ir mana saderinātā, nevis uzraudze. Viņa nekādi nevar ietekmēt to, kā es attiecos pret saviem cilvēkiem.

-     Un kā jūs plānojat pret mani attiekties?

-     Kā pret savu skolnieci. Nevis verdzeni.

Es aizgriezu galvu un sakodu zobus. Es negribēju būt viņa skolniece. Negribēju kļūt tāda kā viņš, vērsties pret savējiem un spēlēt viņa laukuma pusē.

Es atsāku sajust ēteru. Maņas viegli iekņudējās. Ja jūs pret mani izturēsieties kā pret skolnieci, es teicu, tad es gribu pret jums izturēties kā pret skolotāju, nevis kungu.

-    Taisnīga prasība. Bet skolotājiem ir jāizrāda cieņa. To es no tevis sagaidu. Un sagaidu, ka tu katru nakti vienu stundu pieklājīgi pavadīsi kopā ar mani.

-     Kāpēc?

-    Tev piemīt potenciāls pēc vēlēšanās pārvietoties starp ēteru un miesisko pasauli, viņš paskaidroja, bet, ja tu neiemācīsies palikt mierā pat ienaidnieka klātbūtnē -, tas būs grūti. Un šajā pilsētā tu necik ilgi nedzīvosi.

-     Un jūs to negribētu.

-    Nē. Es uzskatu, ka būtu briesmīgi izšķiest tik unikālu dzīvi. Tev ir liels potenciāls, bet tev ir vajadzīgs skolotājs.

No viņa vārdiem man sažņaudzās kuņģis. Man bija skolo­tājs. Man bija Džeksons Hols.

-     Es gribētu par to padomāt, sacīju.

-    Protams. Aizbildnis piecēlās kājās, un es jau atkal pa­brīnījos par to, cik viņš ir garš. Es viņam nesniedzos pat līdz plecam. Atceries: tev ir izvēle. Bet kā skolotājs es iesaku padomāt par to, kurš tev iedeva šo te. Sašūpojis roku, viņš man pameta smago mugursomu. Vai viņš gribētu, lai tu mirsti velti, vai ari lai cīnies?

Pa torņa jumtu bungāja krusas graudi. Es berzēju rokas virs parafīna lampas; lūpas un pirksti bija nejutīgi no auk­stuma.

Bija jāapsver Aizbildņa piedāvājums. Es negribēju strādāt kopā ar viņu, bet man bija jāiemācās šeit izdzīvot vismaz tik ilgi, kamēr būšu izpētījusi, kā lai tieku atpakaļ uz Londonu. Atpakaļ pie Nika un atpakaļ pie Džeksa. Atpakaļ pie izvairīša­nās no sargiem un atpakaļ pie noziegumiem. Atpakaļ pie garu nokrāpšanas Dīdionam Vaitam, atpakaļ pie Hektora un viņa rokaspuišu kaitināšanas. To es gribēju. Mana talanta apgū­šana varbūt palīdzēs izkļūt no šejienes.

Džeksons vienmēr bija apgalvojis, ka būt par sapņu stai­gātāju nozīmējot ko vairāk nekā tikai pastiprinātu sestās maņas jutību. Man piemita potenciāls iekļūt jebkur, pat citu sapņavās. To es biju pierādījusi, nogalinot tos abus zemsargus. Varbūt Aizbildnis man varētu parādīt vēl vairāk bet es negribēju, ka viņš ir mans skolotājs. Mēs ar viņu bijām dabiski ienaidnieki; nebija nekādas jēgas izlikties, ka tā nav. Tomēr viņš manī bija tik daudz ko ievērojis manu stāju, to, ka esmu saspringta, piesardzīga. Džekss man nemitīgi uzbāzās, lai es atslābinoties, lai ļaujoties straumei. Tomēr tas nenozīmēja, ka drīkstu uzticēties vīram, kurš mani turēja ieslēgtu šajā auk­stajā, tumšajā istabā.

Lampas blāvajā gaismā es iztukšoju mugursomu. Vairums mantu vēl bija turpat: šļirces, piederumi, pat ierocis. Munīci­jas, protams, nebija, un visas šļirces bija tukšas. Telefons bija konfiscēts. Trūka vēl tikai viena: “Par pretdabiskuma lietderī­gumu”.

Man pār muskuļiem pāskrēja salta tirpoņa. Ja Aizbild­nis to būtu iedevis Naširai, viņa jau būtu mani izsaukusi uz nopratināšanu. Refaīti to pamfletu noteikti bija redzējuši jau agrāk, taču ne jau manu eksemplāru.

Atgūlos uz matrača, uzmanīdamās, lai neuzgultos sasi­tumiem, un uzvilku palagus līdz zodam. Salūzušās atsperes dūrās man plecos. Nedaudzu minūšu laikā biju saņēmusi vai­rākus sitienus pa galvu un jutos nogurusi. Paskatījos cauri restēm uz ārpasauli, vēlēdamās, kaut atbilde varētu iespīdēt caur tām, bet, protams, nekas nenotika. Tur bija redzama tikai neizbēgamā krēsla.

Kad norietēja saule, nozvanīja vakara zvans. Nu jau tas šķita gluži pierasts kā modinātājpulksteņa signāls. Kamēr apģērbos, biju nonākusi pie lēmuma. Es mēģināšu atkal trenēties ar viņu, ja vien spēšu to paciest. Būs jāsamierinās ar sarunu stundu, bet gan jau tikšu galā. Visu stundu varēšu melot.

Aizbildnis mani gaidīja pie durvīm. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām.

-     Vai esi pieņēmusi lēmumu?

Turējos pa gabalu no viņa. Jā, es sacīju. Es trenēšos ar jums. Ja mēs vienosimies, ka neesat mans kungs.

-    Tu esi gudrāka, nekā biju paredzējis. Aizbildnis man pasniedza melnu jaku ar sārtiem apsējiem uz piedurknēm.

-    Uzvelc. To tev vajadzēs nākamajai pārbaudei.

Es uzvilku iedoto apģērba gabalu un aizsprādzēju ciet. Jakai bija bieza, silta odere. Aizbildnis pastiepa roku. Viņam rokā bija trīs tabletes. Es tās nepaņēmu. Kam ir zaļā?

-    Tā nav tava darīšana.

-    Es gribu zināt, kam tā paredzēta. Nevienam citam tādu nedod.

-    Tāpēc, ka tu atšķiries no pārējiem. Viņš neatrāva roku. Es zinu, ka tu nedzer savas tabletes. Man nav nekādu problēmu iebarot tev tās ar varu.

-    To es gan gribētu redzēt!

Aizbildņa acis nopētīja manu seju. Man iekņudējās āda.

-    Negribu, ka tik tālu nonāk, viņš sacīja.

Es šo cīņu zaudēšu. Sauciet to par noziedznieces instinktu. Šī bija tāda pati situācija kā toreiz ar Dīdionu un Annu Neilori; gluži kā kārtējā diena melnajā tirgū. Bija jautājumi, kuros Aiz­bildnis piekāpās; šis nebija no tiem. Es sev pateicu, ka rītdie­nas zaļo tableti aiznesīšu Augļotājam.

Noskaloju tabletes ar glāzi ūdens. Aizbildnis saņēma manu zodu savā cimdotajā plaukstā.

-    Tam ir iemesli.

Es atrāvos. Refs bridi manī noskatījās un tad atvēra dur­vis. Sekoju viņam lejā pa līkumotajām kāpnēm uz krustejām.

Pagalmu sargāja groteskas akmens statujas. Gaisa tempera­tūra bija pazeminājusies, statujas klāja plāna sarmas kārtiņa. Sakrustoju rokas, lai saglabātu siltumu. Aizbildnis izveda mani ārā no mītnes, bet ne uz ielas. Viņš mani veda cauri dzelzs vārtiem un pāri gājēju tiltiņam, kas izliecās pār sma-, ragdzaļu upi, uz Magdalēnas otru pusi. Asais mēness sirpis meta atspīdumus zaļajā ūdenī. Krusa bija pārklājusi zemi ar ledus kārtu un mitējusies.

Ejot pa taku, Aizbildnis uzrotīja krekla piedurkni. Vecākā brūce asiņoja. Tur sāka veidoties rēta, bet ievainojums vēl nebija pilnībā sadzijis.

-     Vai viņi ir indīgi? es jautāju. Tie dūcēji.

-     Emīti pārnēsā infekciju, ko dēvē par pusdziņu. Ja to neārstē, tā izraisa prāta aptumšošanos un nāvi. Viņi rij jeb­kādu gaļu gan svaigu, gan satrūdējušu.

Manu acu priekšā vāts sāka sadzīt. Kā jūs to panākat? es vaicāju, savā ziņkārībā pavisam aizmirsdamās. Tā dzīst!

-     Es izmantoju tavu auru.

Es sastingu. Ko?

-    Nu jau tu noteikti zini, ka refaīti pārtiek no auras. Man ir vieglāk to uzņemt tad, kad devējs to nenojauš.

-    Jūs no manis tikko barojāties?

-    Jā. Viņš nopētīja manu seju. Tu izskaties dusmīga.

-    Jūs nedrīkstat to ņemt! Es riebumā pavirzījos tālāk no viņa. Jūs jau atņēmāt man brīvību. Jums nav nekādu tiesību uz manu auru.

-     Es nepaņēmu tik daudz, lai mazinātu tavu talantu. Es no cilvēkiem barojos nelielās devās, dodot laiku atjaunoties. Citi nav tik pieklājīgi. Un piemini manus vārdus, Aizbildnis norotīja piedurkni atpakaļ, tu negribētu, lai man tavā klāt­būtnē sāktos pusdziņa.

Pavēros viņam sejā. Viņš mierīgi stāvēja, ļaudamies ma­nam pētošajam skatienam.

-    Jūsu acis. Es ielūkojos refaltam tieši redzokļos, vien­laikus juzdamās aizgrābta un pretīguma pārņemta. Tāpēc tās mainās!

Viņš to nenoliedza. Viņa acis vairs nebija dzeltenas, bet tumši, viegli vizoši sarkanas. Manas auras krāsā. Nebiju to domājis kā apvainojumu, viņš bilda, bet tā tam ir jābūt.

-     Kāpēc? Tāpēc, ka jūs tā sakāt?

Aizbildnis devās uz priekšu, neko neatbildējis. Es sekoju. Man metās šķērmi no domas, ka viņš var no manis baroties.

Pēc vairāku minūšu gājiena mans uzraugs apstājās. Mums apkārt virmoja plāna, zilgana migliņa. Es saslēju gaisā ap­kakli. Tu to jūti, refaits sacīja. Aukstumu. Vai esi kādreiz iedomājusies par to, kāpēc šeit agrā pavasari ir salna?

-    Te ir Anglija. Šeit ir auksti.

-    Bet ne jau tik auksti. Patausti! Viņš saņēma manu roku un novilka vienu cimdu. Man pirkstos ieknieba spelgonis. Netālu ir aukstuma punkts.

Paņēmu savu cimdu atpakaļ. Aukstuma punkts?

-    Jā. Tādi izveidojas, kad kāds gars ilgi dzīvo vienuviet un rada atvērumu starp ēteru un miesisko pasauli. Vai nekad neesi ievērojusi, cik auksti kļūst garu tuvumā?

-    Laikam jau. Gari nudien uzdzina drebuļus, bet es nekad nebiju par to domājusi.

-    Gariem nevajadzētu mitināties starp pasaulēm. Lai sevi uzturētu, viņi uzsūc siltuma enerģiju. Ap I Šeolu ir ļoti daudz aukstuma punktu šeit ir ievērojami augstāka ētera aktivi­tāte nekā citadelē. Tieši tāpēc emitus pievilinām mēs, nevis Londonas nereģu populācija. Aizbildnis norādīja uz cieti nomīdītu zemes posmu mums priekšā. Kā tev šķiet, kā lai atrod aukstuma punkta epicentru?

-    Vairums reģu saskatītu garus, es sacīju. Viņiem ir trešā acs.

-     Bet tev nav.

-     Nē.

-    Pastāv veidi, kā to var izdarīt ari neredzīgie. Vai esi dzir­dējusi par rabdomantiju?

-    Esmu dzirdējusi, ka tā esot bezjēdzīga, atbildēju.. Džekss man to bija sacījis daudzas reizes. Rabdomanti ap­galvo, ka varot atrast atpakaļceļu no jekburas vietas. Viņi saka: ja gadās apmaldīties, varot mest nūmas un gari parādī­šot pareizo virzienu. Tā nenotiek.

-    Varbūt tā ari ir, tomēr tas nav “bezjēdzīgi”. Neviens gaišredzības paveids nav bezjēdzīgs.

Man vaigos iesitās karstums. Es pati patiesībā neuzska­tīju, ka rabdomanti būtu bezjēdzīgi, bet tā man allaž bija sacījis Džekss. Nevarēja strādāt pie Džeksona Hola un šādos jautājumos nebūt ar viņu vienisprātis.

-     Kāpēc tad tas ir derīgi? es jautāju. Aizbildnis paskatī­jās uz mani. Jums ir mani jāmāca. Māciet!

-     Nu labi. Ja tu gribi mācīties. Viņš atsāka iet. Vairums rabdomantu domā, ka viņu nūmas krītot norāda uz mājām vai uz apslēptu mantu uz to, ko nu viņi grib atrast. Tāpēc viņi beigu beigās sajūk prātā jo nūmas rāda nevis uz zeltu, bet uz vistuvākā aukstuma punkta epicentru. Dažreiz rabdomanti mēro vairākas jūdzes, tā arī neatrazdami meklēto. Tomēr kaut ko viņi atrod: slepenas durvis. Tikai nezina, kā tās atvērt.

Aizbildnis apklusa. Es drebinājos. Gaiss bija retināts un auksts. Es elpoju dziļāk un ar lielāku piepūli. Dzīvajiem ir grūti izturēt aukstuma punktus, viņš sacīja. Ņem!

Refaīts man pasniedza sudraba blašķi ar skrūvējamu vā­ciņu. Noskatījos uz to.

-    Tas ir tikai ūdens, Peidža.

Es iedzēru. Biju pārāk izslāpusi, lai atteiktos. Viņš paņēma blašķi atpakaļ un to noglabāja. Ūdens noskaidroja manas domas.

Zemes laukums mums blakus bija sasalis ciets kā krams, it kā būtu dziļa ziema. Sakodu klabošos zobus. Par aukstumu vainojamais gars turpat vien plivinājās. Kad tas bija tālāk no mums, Aizbildnis notupās ledus laukuma malā, izņēma nazi un pielika to sev pie rokas. Es spēru soli uz priekšu. Ko jūs darāt?

-    Atveru durvis.

Viņš iegrieza sev plaukstas locītavā. Uz ledus nopilēja trīs ektoplazmas pilieni. Aukstuma punkts vidū ieplaisāja, un gaisā savērpās balti mutuļi. Man apkārt pulcējās apveidi. Bal­sis. Sapņotāj, sapņotāji Aizspiedu ausis ar rokām, bet tas īpaši nelīdzēja. Sapņotāj, neej tālāk! Griezies atpakaļ! Tad es pacēlu acis, un man apkārt atkal bija tumsa.

-     Peidža?

-    Kas notika? Mana galva šķita viegla un mazliet sāpēja.

-    Es atvēru aukstuma punktu.

-    Ar savām asinīm.

-    Jā-

Aizbildņa roka nu jau vairs neasiņoja. Acīs vēl kavējās sarkana nokrāsa. Mana aura joprojām iedarbojās uz viņa brū­cēm. Tātad aukstuma punktus ir iespējams “atvērt”? es vaicāju.

-    Tu to nevari. Es gan.

-    Jo aukstuma punkti ved uz ēteru. Es pieklusu. Vai tos var izmantot, lai nokļūtu nēterpasaulē?

-    Jā. Tā mēs nokļuvām šeit. Iztēlojies, ka starp ēteru un jūsu pasauli dzīvības pasauli ir divi plīvuri. Starp šiem plīvuriem atrodas nēterpasaule vidusceļš starp dzīvību un nāvi. Kad rabdomanti atrod aukstuma punktu, viņi atrod paņēmienu, kā pārvietoties starp plīvuriem. Kā iekļūt manās mājās refaītu valstībā.

-    Vai cilvēki var tur nokļūt?

-    Pamēģini!

Es uz viņu paskatījos. Aizbildnis pamāja ar galvu uz auk­stuma punkta pusi, un es spēru soli uz ledus. Nekas nenotika.

-    Neviena miesiska viela nevar izdzīvot aiz plīvura, Aiz­bildnis paskaidroja. Tavs ķermenis nevar iziet pa vārtiem.

-    Un rabdomanti?

-    Viņiem vēl ir miesa.

-    Kāpēc tad tas punkts bija jāatver?

Saule bija nozudusi. Jo ir pienācis īstais brīdis, viņš atbildēja, lai tu ieraudzītu nēterpasauli. Iekšā tu neiesi. Bet redzēsi.

Man uz pieres izsprāga sviedri. Es nokāpu nost no ledus. Visapkārt sāku just garus.

-                Nakts ir garu laiks. Aizbildnis paskatījās uz mēnesi.

-     Šobrīd plīvuri ir pavisam plāni. Iedomājies, ka aukstuma punkti ir tādi kā plīsumi audumā.

Es vēroju aukstuma punktu. Tam piemita kaut kas tāds, kas darīja manu garu nemierīgu.

-    Peidža, tev šonakt būs divi uzdevumi, Aizbildnis sacīja, pagriezdamies pret mani. Abi pārbaudīs tava veselā saprāta robežas. Vai tu man ticēsi, ja sacīšu, ka tev tas palī­dzēs?

-     Diez vai, es atcirtu, bet ķeramies klāt!

Aizbildnis man nepateica, kurp mēs dodamies. Viņš veda mani pa citu taku prom Magdalēnas atklātajā teritorijā. Es visapkārt jutu garus gan gaisā, gan ūdeni; tie bija to mirušo gari, kuri reiz bija šeit staigājuši. Es viņus nedzirdēju, bet, tā kā nepilnas jūdzes attālumā bija atvērts aukstuma punkts, garu klātbūtne bija jūtama tikpat spēcigi kā tad, ja viņi būtu dzīvi.

Neviļus turējos Aizbildņa tuvumā. Es jutu: ja kāds no gariem izrādītos ļaundabīgs, uzraugs to spētu atvairīt efek­tīvāk nekā es.

Mums dodoties tālāk, prom no Magdalēnas laternām, tumsa sabiezēja arvien melnāka. Aizbildnis klusēja; mēs šķēr­sojām mitru pļavu, kur maura vietā kuploja līdz ceļiem sa­augusi zāle un nezāles. Kur mēs ejam? es jautāju. Mani zābaki un zeķes jau bija izmirkuši.

Aizbildnis neatbildēja.

-   Jūs teicāt, ka esmu jūsu skolniece, nevis verdzene, es atgādināju. Gribu zināt, kurp mēs dodamies.

-    Tālāk.

-    Kāpēc?

Atbilde atkal izpalika.

Nakts kļuva arvien aukstāka nedabiski auksta. Šķiet, aiz­ritēja vairākas stundas, lidz viņš apstājās un kaut kur rādija.

-    Tur.

Sākumā es nepamanīju. Kad acis aprada, nespodrajā mēnesgaismā kļuva redzamas dzīvnieka aprises. Tam bija četras kājas, zīdains kažoks, sniegbalta pakakle un garajā, šaurajā purnā spīguļoja tumšas acis un neliels, melns deguns. Es prā­toju, kura no mums izskatās vairāk izbrīnīta.

Stirna. Stirnas es pēdējo reizi biju redzējusi Īrijā, kad vec­vecāki mani bija aizveduši uz Gaitī kalniem. Mani sagrāba gluži bērnišķš satraukums.

-     Viņa ir skaista, es teicu.

Aizbildnis piegāja pie stirnas. Tā bija piesieta pie mie­tiņa. Viņu sauc Nuala.

-    Tas ir Iru vārds.

-    Jā, saīsinājums no “Fionnuala”. Tas nozīmē baltie pleci jeb gaišie pleci.

Paskatījos vēlreiz. Stirnai abās kakla pusēs bija pa lielam, baltam plankumam. Kas viņai deva vārdu? Saionā bija ris­kanti saukt mājdzīvniekus vai bērnus īru vārdos. Par to cil­vēku varēja sākt turēt aizdomās par simpatizēšanu Mollijas dumpja dalībniekiem.

-     Es.

Viņš noņēma stirnai kaklasiksnu. Nuala viņam piebikstīja ar purnu. Gaidīju, ka viņa metīsies bēgt, bet tā palika stāvam un lūkojamies augšup uz Aizbildni. Viņš uzrunāja dzīvnieku savādā valodā, glāstīja tā balto pakakli, un stirna, šķiet, patie­šām klausījās. Tā bija kā apburta. Vai tu gribētu viņu paba­rot? Aizbildnis izslīdināja no piedurknes sarkanu ābolu.

-    Viņa tos ļoti kāro.

Vīrietis pameta man ābolu. Nuala pievērsa skatienu man un viegli paraustīja degunu. Uzmanīgi, Aizbildnis brīdi­nāja. Viņu ir iztrūcinājis atvērtais aukstais punkts netālu.

Negribēju stirnu nobiedēt bet, ja Aizbildnis viņu nebie­dēja, kā lai es to spētu? Pastiepu roku, sniedzot viņai ābolu. Stirna apošņāja augli. Aizbildnis vēl kaut ko pateica, un viņa to paķēra.

-     Piedod viņai. Viņa ir ļoti izsalkusi. Viņš papliķēja dzīv­nieka kaklu un iedeva tam vēl vienu ābolu. Man reti ir izde­vība viņu apraudzīt.

-    Bet viņa taču dzīvo Magdalēnā.

-    Jā, tomēr man ir jāuzmanās. Pilsētas robežās nav atļauts turēt dzīvniekus.

-    Kāpēc tad jūs viņu turat?

-     Kompānijas pēc. Un tev.

-    Man? es brīnījos.

-     Viņa tevi gaidīja. Refalts apsēdās uz plakana akmens, ļaudams Nualai aizklīst uz koku pusi. Tu esi sapņu staigā­tāja. Ko tev tas nozīmē?

Viņš mani bija te atvedis pabarot stirnu mazuli!

-    Es esmu uz viena viļņa ar ēteru, es sacīju.

-     Pastāsti vairāk.

-     Es spēju no attāluma sajust citas sapņavas. Un ētera aktivitāti kopumā.

-     Tieši tā. Tas ir tavs iedzimtais talants, tas, kas ir visa pamatā: paaugstināta jutība pret ēteru, uztvere, kāda vairu­mam gaišreģu nepiemīt. Tā nāk no tavas sudraba saites; tā ir elastīga. Tā ļauj tev pārvietot garu prom no tavas sapņavas centra paplašināt pasaules uztveri. Vairums gaišreģu, to darot, sajuktu prātā. Bet toreiz, kad mēs trenējāmies pļavā, es tevi mudināju grūst savu garu pret manu sapņavu. Uzbrukt tai. Viņa acis kvēloja tumsā. Tev piemīt potenciāls darīt kaut ko vairāk nekā tikai sajust ēteru. Tu vari to ietekmēt. Tu vari ietekmēt apkārtējos cilvēkus.

Es neatbildēju.

-    Iespējams, tu jaunākos gados spēji nodarīt cilvēkiem pāri. Varbūt varēji iespaidot viņu sapņavas. Varbūt viņi pama­nīja kaut ko neparastu: kādam sāka asiņot deguns, citam aizmigloties redze…

-Jā-

Viņš jau zināja. Nebija nekādas jēgas to noliegt.

-    Vilcienā kaut kas mainījās, Aizbildnis turpināja. Tava dzīvība bija briesmās. Tu baidījies, ka tevi arestēs. Un tas spēks, kas tev piemīt, toreiz tas izpaudās pirmo reizi tavā dzīvē.

-    Kā jūs to uzzinājāt?

-     Pienāca ziņojums, ka esot nogalināts zemsargs bez asinsizliešanas, bez ieročiem, bez vismazākās zīmes uz ķer­meņa. Našira uzreiz zināja, ka to ir pastrādājis sapņu staigā­tājs.

-    Tas varēja būt poltergeists.

-     Poltergeisti vienmēr atstāj zīmes. Tev tas būtu jāzina.

Bija tāda sajūta, it kā rētas man uz rokas kļūtu par dažiem

grādiem aukstākas.

-                Našira gribēja tevi dabūt dzīvu, Aizbildnis stāstīja.

-     NSD arestus veic neveikli un vardarbīgi, un tāpat rīkojas arī daļa mūsu sarkano mundieru. Apmēram puse aizturēšanu beidzas ar aizturamā nāvi. Ar tevi tā nedrīkstēja notikt. Tevi nedrīkstēja aiztikt. Tāpēc Našira sūtīja virsuzraugu gaišreģu sagādes speciālistu.

-     Kāpēc?

-    Jo viņa grib uzzināt tavu noslēpumu.

-     Nekāda noslēpuma nav. Es esmu tas, kas esmu.

-    Ari Našira grib to pašu. Viņa ilgojas pēc retām spējām, ari pēc tavām.

-     Kāpēc tad viņa tās nepaņem? Toreiz, kad viņa noslepka­voja Sebu, viņa būtu varējusi nogalināt arī mani. Kamdēļ tik ilgi jāgaida?

-    Jo Našira grib saprast, cik lielas spējas tev piemīt. Taču viņa negaidīs mūžīgi.

-    Es jums nekādus trikus nerādīšu, es sabozos. Es vēl neesmu artiste!

-    Es tevi nelūdzu man rādīt trikus. Kam tas vajadzīgs? Tavu talantu es redzēju toreiz kapelā. Tu ar garu iebruki Aludras prātā. Es to redzēju pļavā, kad tu uzbruki manam prātam. Bet saki man, Aizbildnis paliecās uz priekšu, acīm tumsā karsti kvēlojot, vai tu būtu spējusi kādā no mums iemiesoties?

Iestājās saspringts klusums, ko pārtrauca tikai pūces grie­zīgā ūjināšana. Skaņa lika man paskatīties. Es paraudzījos uz mēnesi, kas šūpojās dūmakainā mākoņu kausā. Vienu mirkli es atkal biju Džeksa birojā toreiz, kad pirmo reizi ierunājā­mies par iemiesošanos.

“Manu meitenīt,” viņš toreiz sacīja, “tu esi bijusi lieliska. Nē spoža! Tu visādā ziņā un neapšaubāmi esi paturama, zīmogs, kas teju, teju atvērsies, bet tagad es tev gribētu dot jaunu uzdevumu. Uzdevumu, kas pārbaudīs tavas spējas, taču arī piepildīs tevi.” Džekss mani palūdza iekļūt viņa prātā un pārbaudīt, vai varēšu pārņemt kontroli pār viņa ķermeni. Šī doma mani satricināja. Es negribīgi pamēģināju, bet Džeksa prāts bija tik sarežģīts, ka tas izrādījās neiespējami. “A, nu labi,” viņš noteica, pakšķinādams cigāru. “Bija vērts pamēģi­nāt, mana burvīgā. Bet nu taisies, ka tiec! Ir jāliek kārtis un jāspēlē spēles.”

Varbūt es būtu to spējusi. Varbūt tad, ja patiešām gribētu, es būtu varējusi iemiesoties Džeksa ķermenī un nospiest to nolādēto cigāru, bet tieši šī spēja mani biedēja. Kādu kontro­lēt tā bija nopietna atbildība, man par nopietnu. Pat neņe­mot vērā solīto algas pielikumu. Es biju ar mieru klīst pa Lon­donas prātu, bet ne jau sagrābt kontroli pār to. Ne par kādu naudu pasaulē!

-     Peidža?

Izniru no atmiņām. Nē, es atbildēju. Es nebūtu varē­jusi iemiesoties Aludrā. Un jūsos ari ne.

-    Kāpēc ne?

-     Es nespēju iemiesoties cilvēkos. Un pavisam noteikti nespēju iemiesoties refos.

-    Vai tu to gribētu?

-    Nē. Jūs nevarat mani piespiest.

-    Man nav nodoma tevi piespiest. Es tikai piedāvāju tev iespēju, kā jūs mēdzat izteikties, “paplašināt apvārsni”.

-    Radot sāpes.

-    Ja iemiesošanos izpilda veikli, tai nevajadzētu radīt ne­kādas sāpes. Es negaidu, lai tu iemiesojies cilvēkā. Šonakt noteikti ne.

-    Ko tad jūs gribat?

Aizbildnis palūkojās pāri laukam. Es sekoju viņa skatie­nam. Stirna pašlaik ar kāju bikstīja kaut kādas puķes un vē­roja, kā tās klana galviņas. Nuala, es sacīju.

-Jā-

Skatījos, kā dzīvnieks noliec galvu un aposta zāles kušķi. Nekad nebiju apsvērusi iespēju vingrinoties izmēģināt iemie­sošanos dzīvniekos. Zvēru prāts ļoti atšķīrās no cilvēku prāta ne tik sarežģīts, ne tik apzināts -, bet varbūt tāpēc būs grūtāk. Varbūt manu cilvēka garu pat nebūs iespējams ietilpināt dzīvnieka ķermenī. Ja man būs dzīvnieka sapņava vai es domāšu kā cilvēks? Bija jāraizējas ari par ko citu: vai stirnai sāpēs? Vai tā pretosies manai ienākšanai vai ari uzreiz mani ielaidīs?

-    Nezinu, es vilcinājos. Viņa ir pārāk liela. Var gadī­ties, ka es nespēšu viņu kontrolēt.

-     Es atradīšu kaut ko mazāku.

-    Ko tieši jūs gribat panākt? Aizbildnis neko neatbil­dēja, un es turpināju: Ņemot vērā apgalvojumu, ka jūs man piedāvājat izdevību, jūs tomēr esat visai uzstājīgs.

-     Es gribu, lai tu izmanto šo izdevību. To es nenoliedzu.

-     Kāpēc?

-    Jo es gribu, lai tu izdzīvo.

Bridi es skatījos Aizbildnim acīs, mēģinot viņu izprast. Es to nespēju. Refaītu sejās bija kas tāds, kas neļāva uzmi­nēt viņu emocijas. Nu labi, es piekritu. Kādu mazāku dzīvnieku. Kukaini, grauzēju, varbūt putnu. Kaut ko tādu, kas nebūtu īpaši jutīgs.

-     Lai notiek!

Aizbildnis grasījās aizgriezties, bet tad apstājās. Paskatī­jies uz manu pusi, viņš kaut ko izņēma no kabatas; tas bija piekariņš tievā ķēdītē. Uzliec šo, viņš sacīja.

-     Kāpēc?

Bet Aizbildnis jau bija prom. Es apsēdos uz neliela lauk­akmens malas un centos apvaldīt gaidpilnās trīsas. Džekss šobrīd piekrītoši mātu ar galvu, bet es nebiju pārliecināta, ka to pašu darītu arī Niks.

Paskatījos lejup uz piekariņu. Tas bija aptuveni tik garš kā mans īkšķis un izveidots spārnu formā. Es pārlaidu tam pirkstu, un ēterā kaut kas viegli ietrīsuļojās. Karulis laikam bija sublimēts. Es pārvilku ķēdīti pāri galvai.

Nuala pēc brīža atgriezās; viņai bija apnikusi zāle. Es sēdēju, cieši piespiedusies pie akmens; manas rokas bija dziļi iebāztas jakas kabatās. Tagad bija neparasti auksts; elpa vei­doja baltus garaiņus. Sveika, es uzrunāju stirnu. Nuala apošņāja manus matus, it kā mēģinot saprast, kas tas ir, un tad nometās uz zemes man blakus. Ielikusi galvu man klēpī, stirna tā kā apmierināti, šņācoši nopūtās. Novilku cimdus un noglāstīju viņas ausis. Dzīvnieka vilna smaržoja pēc muskusa. Jutu stirnas spēcīgos, nerimtīgos sirdspukstus. Nekad nebiju bijusi tik tuvu savvaļas dzīvniekam. Mēģināju iztēloties, kā ir būt šai mazajai stirnai: stāvēt uz četrām kājām, nepieradinā­tai dzīvot mežā.

Bet es nebiju nepieradināta. Vairāk nekā desmit gadus biju nodzīvojusi Saionas citadelē. Manī vairs nebija ne kripa­tas mežonīgās dabas. Laikam tāpēc es pievienojos Džeksam. Lai turētos pie tā, kas bija atlicis no mana vecā “es”.

Pēc mirkļa nolēmu pamēģināt, kas notiks. Aizvēru acis un ļāvu garam aizklīst. Nualas sapņava bija ļoti caurlaidīga, tik plāna un trausla kā burbulis. Cilvēki gadu gaitā ap sevi uzslēja vairākus aizsardzības slāņus, bet dzīvniekiem tādu emocionālo bruņu nebija. Teorētiski es varēju stirnu kontro­lēt. Pavisam vieglītēm piebikstīju viņas sapņavai.

Nuala iesprauslājās, kā sajūtot briesmas. Es glāstīju stir­nas ausis un kušināju viņu. Piedod, es atvainojos. Es tā vairs nedarīšu. Pēc mirkļa stirna atkal ielika galvu man klēpī, bet viņas ķermenis trīsēja. Stirna nezināja, ka es viņai biju nodarījusi pāri. Pabāzu pirkstus dzīvniekam zem zoda un maigi pakasīju pakakli.

Kad Aizbildnis atgriezās, es jau biju iesnaudusies. Viņš mani pamodināja, viegli pieskaroties vaigam. Nuala pacēla galvu, bet refaīts viņai pateica ko nomierinošu, un stirna atkal iemiga.

-     Nāc, viņš sacīja. Esmu tev atradis jaunu ķermeni.

Aizbildnis apsēdās uz laukakmens. Es satriekta skatījos,

kāds viņš izskatās mēnesnīcā: nevainojami veidoti, izteik­smīgi vaibsti un vizoša āda. Kas tas ir? es jautāju.

-    Paskaties pati!

Viņa rokas imitēja tādu kā krātiņu; pirkstu gali tik tikko saskārās. Es ieraudzīju trauslu kukaini varbūt taureni, var­būt naktstaureni. Tumsā bija grūti saprast, kas tieši tas ir.

-     Tas gulēja ziemas miegā, Aizbildnis sacīja. Un jopro­jām ir miegains. Man šķita, ka tā būs vieglāk.

Tātad taurenis. Lidonis viņa saujā raustījās.

-    Aukstuma punkti dzīvniekus biedē. Refaīta balss bija klusa, mazliet rūcoša. Viņi sajūt atvērto ceļu uz nēterpasauli.

-    Kāpēc jūs to atvērāt?

-    Tad jau redzēsi. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās man acis. Vai gribi izmēģināt iemiesošanos?

-     Pamēģināšu, es sacīju.

Aizbildņa acis iegailējās karstāk kā divas ogles.

-    Jūs to droši vien jau zināt, es sacīju, bet, kad es pametīšu savu ķermeni, tas kritis. Es būtu pateicīga, ja jūs to uztvertu.

Man šie vārdi bija grūstin jāizgrūž. Riebās lūgt viņam pakalpojumu, pat ja tas bija gluži neliels un pašsaprotams.

-    Protams, Aizbildnis sacīja.

Es novērsos pirmā.

Dziļi ievilkusi elpu, izkustināju garu. Manas maņas tūlīt atslāba, un es saskatīju savu sapņavu. Jau jutu ēteru. Sajūtas kļuva spēcīgākas, man ejot uz magoņu lauka malu, kur sākās tumsa. Tur bija ēters; tas mani gaidīja.

Es lēcu.

Redzēju sudraba saiti, kas atrisa no manas sapņavas, rādot atgriešanās ceļu. Aizbildņa sapņava bija turpat tuvumā. Taurenis tai blakus izskatījās kā niecīgs punktiņš, kā smilšu grauds līdzās marmora bumbiņai. Es ieslīdēju kukaiņa prātā. Nebija jūtama nekāda saraušanās, nekādas piepešas izbailes.

Es attapos sapņu pasaulē. Košā, okerdzeltenas gaismas pielietā pasaulē. Taurenis vadīja savas dienas, sūcot nektāru no ziediem, un visas lidoņa atmiņas veidoja puķu krāšņās krā­sas. No visām pusēm vēdīja ambrozija smarža, lavandas, zāles un rožu aromāts. Es soļoju pa rasaino sapņavu, dodamās uz visgaišāko daļu. No ziedos slīgstošiem kokiem gaisā savērpās putekšņi un ieķērās man matos. Vēl nekad nebiju jutusies tik brīva. Nebija nekādas pretošanās; nebija nojaušami pat visvā­jākie aizsardzības mehānismi. Tas bija tik nesāpīgi, viegli un skaisti, it kā es būtu atbrīvojusies no smagām važām. Es jutos dabiski. Tieši to mans gars ilgojās darīt klejot svešās zemēs.

Tas nespēja paciest mūžīgo ieslodzījumu vienā ķermenī. Tas juta ilgas pēc klejojumiem.

Nonākusi līdz saules zonai, es ieraudzīju meklēto: pavi­sam sīciņu, rožainu pūciņu taureņa garu. Savilku lūpas un uzpūtu, un gars aizkūleņoja uz prāta tumšākajiem nostūriem.

Tagad bija jāpaveic īstais pārbaudījums. Ja manas aplē­ses bija pareizas un Džeksa skaidrojums patiess, ienākšana saules zonā man ļaus pārņemt kontroli pār manu jauno ķer­meni.

Līdzko biju ienākusi gaismas lokā, visu sapņavu pārplūdi­nāja spožs mirdzums; zeltaini stari vēlās man pāri, piepildīja acis un ādu, un asinis. Tā mani apžilbināja. Pasaule kļuva par dimanta lauskām, par spilgtu krāsu zvaigzni.

Brīdi nekas nenotika. Mans ķermenis pazuda, es neko nejutu. Un tad es pamodos.

Vispirms iestājās panika. Kur manas rokas, kur kājas? Kāpēc es neredzu? Paga, nē, es redzu, tikai… tikai viss ir koši violets un zāle tik zaļa, ka acis sūrst. Mani kuslie locekļi no­trīsēja. Bija tāda sajūta kā smadzeņu drudža laikā, tikai daudz ļaunāk. Es biju saspiesta, smaku un kliedzu bez lūpām un balss. Un kas man tur tāds abos sānos? Mēģināju pakustēties, un dīvainie veidojumi nodrebēja kā pirmsnāves krampjos.

Ātrāk nekā paguvu attapties, jau biju izrāvusi sevi no tau­reņa un atgriezusies savā ķermenī. Es viscaur drebēju un aiz­gūtnēm kampu gaisu. Noslīdēju no laukakmens un uz visām četrām nokritu zemē.

-     Peidža?

Es sāku rīstīties. Muti piepildīja nejauka skābes garša, bet laukā nekas nenāca. V-vairs nekad tā nedarīšu, es stomījos.

-     Kas notika?

-    Nekas. Tas bija… tas bija tik viegli, b-bet tad… Manas krūtis smagi cilājās; es atvēru jakas rāvējslēdzēju. Es to nespēju!

Aizbildnis klusēja. Viņš skatījās, kā es susinu no pieres sviedrus, mēģinādama apvaldīt histēriju. Tu to izdarīji, viņš sacīja. Tu to izdarīji, kaut arī tas bija sāpīgi. Taureņa spārni sakustējās.

-    Kad es to darīju, man bija tāda sajūta, ka miršu.

-    Bet tu to izdarīji.

Atspiedos pret akmeni. Cik ilgi es tur biju?

-     Varbūt pusminūti.

Labāk, nekā biju gaidījusi, bet vienalga nožēlojami. Džeksons smiedamies salauztu ribu. Žēl, ka liku jums vilties, es noteicu. Varbūt neesmu tik veikla kā citi sapņu staigātāji.

Aizbildņa vaibsti bija skarbi. Nē, tu esi gan, viņš sa­cīja. Bet, ja tu pati tam neticēsi, nesasniegsi savu pilno po­tenciālu.

Viņš pavēra sauju, un taurenis aizlidoja prom tumsā. Tas vēl bija dzīvs. Es nebiju to nogalinājusi.

-    Jūs dusmojaties, es sacīju.

-     Nē.

-     Kāpēc tad jūs tā skatāties?

-     Kā tad? Refaīta acis raudzījās salti.

-     Nekā, es atteicu.

Aizbildnis paņēma nastiņu sausas malkas, kas bija atbal­stīta pret laukakmeni. Skatījos, kā viņš sasit divus akmeņus un ar dzirksteli aizdedz sauso iekuru. Es aizgriezos. Lai pavārās savā sulā. Nebiju šurp nākusi, lai spēlētu leļļu teātri ar faunu.

-     Mēs te dažas stundas atpūtīsimies. Aizbildnis neskatī­jās uz mani. Tev pirms nākamās pārbaudes ir jāpaguļ.

-    Vai tas nozīmē, ka šo daļu esmu izturējusi?

-    Protams, esi. Tu iemiesojies taurenī. Tas bija viss, ko tev lūdzu. Viņš vēroja liesmas. Neko vairāk.

Aizbildnis atvēra kādu saini un izklāja vienkāršu, melnu guļammaisu. Te būs, refaīts sacīja. Man kaut kas ir jāiz­dara. Šeit tu kādu laiku būsi drošībā.

-    Vai jūs iesiet atpakaļ uz pilsētu?

-Jā-

Atlika vien paklausīt, kaut ari man nepatika doma par gulēšanu šeit, kur gaisā plivinājās tik pulka garu. Tagad to bija vēl vairāk, un kļuva aukstāks. Novilku slapjos zābakus un zeķes, ko noliku žāvēties pie uguns, un, iekārtojusies guļam­maisā, aizvilku rāvējslēdzēju. Silti nebija pat ar jaku un vesti, bet vienalga labāk.

Aizbildnis ar pirkstiem bungoja pa celi un raudzījās tumsā. Viņa acis kvēloja kā divas ogles, meklējot briesmas. Es pagrie­zos un palūkojos uz mēnesi. Cik tumša izskatās pasaule! Cik tumša un cik auksta.

Pasteidzies, Pipa! Nāc!

Brālēns Finns pavilka stiprāk manu roku. Man bija seši gadi, un mēs atradāmies Dublinas aizsērēju­šajā sirdi; visapkārt klaigāja cilvēki. Finn, es netieku līdzi! es saucu, bet viņš mani ignorēja. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad brālēns manī neklausījās.

Bija spirgts 2046. gada februāra rīts, ziemas saule lēja zeltainu gaismu pār Laifijas upi, un mums bija jābūt kino. Es skolas brīvdienās ciemojos pie tantes Sandras. Viņa bija piekodinājusi Finnam mani pieskatīt, kamēr pati būs darbā, jo brālēnam nebija jāiet uz skolu. Es biju gribējusi noskatī­ties kādu filmu un tad paēst Temple Bar, bet Finns sacīja, ka mums esot jāizdara kas cits: jāapskata Mollijas Melounas sta­tuja. Viņš sacīja, ka tas esot svarīgi. Tik svarīgi, ka to nevarot laist garām. ŠI esot ļoti īpaša diena. Mēs rakstīsim vēsturi, Pipa, viņš solīja, paspiezdams manu mazo plaukstu dūrainī.

Kad brālēns to sacīja, es viegli saraucu degunu. Vēsture bija paredzēta skolai. Man ļoti patika Finns viņš bija garš un asprātīgs, un gudrs un, kad gadījās lieka sīknauda, pirka man saldumus -, bet Molliju es biju redzējusi simtiem reižu. Un zināju no galvas visus viņas dziesmas vārdus.

Mēs tuvojāmies statujai; apkārt visi dziedāja. Palūkojos augšup uz sarkani pietvīkušajiem cilvēkiem; viņi izskatījās pa pusei nobijušies un pa pusei priecīgi satraukti. Finns skaļi dziedāja man līdzi, un es pievienojos, kaut arī nesapratu, kāpēc mēs visi dziedam. Varbūt te notika ielas svētki.

Turējos Finnam pie rokas, kamēr viņš aprunājās ar drau­giem no Trīsvienības koledžas. Tie visi bija ģērbušies zaļās drēbēs un vicināja lielus plakātus. Es pratu lasīt pietiekami labi, lai saburtotu lielāko daļu vārdu, bet tur bija ari viens man nepazīstams: SAIONA. Tas bija rakstīts uz visiem plakā­tiem. Tie zibēja gar acīm augstu gaisā, ar uzrakstiem gan iru, gan angļu valodā. NOST AR MEIFĪLDU! ĒIRE GO BRĀCH! [10] dub­lina saka nĒ! es paraustīju finnu aiz piedurknes.

-    Finn, kas te notiek?

-    Nekas, Peidža, paklusē brītiņu… SAIONU NOST! SAIONU RATĀ! SAIONA PROM NO DUBLINAS KRATĀS!

Mēs atradāmies netālu no statujas; pūlis mūs stumdīja un grūstīja. Man Mollija vienmēr bija patikusi. Man šķita, ka viņai ir laipna seja. Bet šodien statuja izskatījās citādi. Kāds viņai galvā bija uzmaucis maisu un kaklā uzmetis virvi. Man acīs izsprāga asaras.

-     Finn, man tas nepatīk.

-    SAIONU NOST! SAIONU RATĀ! SAIONA LAUKĀ NO DUB­LINAS KRATĀS!

-     Es gribu mājās.

Finna draudzene sarauktu pieri palūkojās lejup uz mani. Keja. Man viņa vienmēr bija patikusi. Viņai bija brīnumskaisti mati tumši kastaņbrūni ar vara spīdumu un cirtaini kā atsperes un bālas, vasarraibumainas rokas. Finns viņai bija uzdāvinājis claddagh [11] gredzenu, ko meitene valkāja ar sirds smaili uz savu pusi. keja bija ģērbusies viscaur melnā, un viņas vaigi bija nokrāsoti zaļā, baltā un oranžā krāsā.

-     Finn, te var sākties vardarbība, viņa brīdināja. Vai tev nevajadzētu vest viņu mājās? Puisis neko neatbildēja, un Keja viņu iedunkāja. Finn!

-     Kas ir?

-    Ved Peidžu atpakaļ mājās! Dieva dēļ! Klīrijam mašīnā ir spridzekļi…

-     Nekā nebija! Es šito ne par ko nelaidīšu garām. Ja tie izdzimteņi tiks iekšā, mēs viņus vairs nekad nedabūsim laukā.

-    Viņai ir seši gadi. Viņai tas nebūtu jāredz. Keja saķēra mani aiz rokas. Es aizvedīšu viņu mājās, ja jau tu to nedari. Tava mamma kaunētos par tevi.

-     Nē. Es gribu, lai viņa to redz.

Finns notupās man priekšā un noņēma cepuri. Viņa mati bija izspūruši. Brālēns izskatījās tāds pats kā mans tēvs, tikai viņam bija sirsnīga, atklāta seja un acis vasaras debesu zilumā. Viņš uzlika rokas man uz pleciem.

-     Peidža Eva, viņš ļoti nopietnā balsī sacīja, vai tu zini, kas te notiek?

Papurināju galvu.

-     Pāri jūrai šurp nāk slikti cilvēki. Viņi mūs ieslēgs mūsu pilsētā un neļaus nekur iet, un pārvērtīs šo pilsētu par tādu pašu cietumu kā viņējā. Mēs vairs nedrīkstēsim dziedāt savas dziesmas un nedrīkstēsim ciemoties pie cilvēkiem ārpus Īri­jas. Un tādi cilvēki kā tu, Pipa… tu viņiem nepatīc.

Ieskatījos Finnam acīs un sapratu, ko viņš ar to grib teikt. Brālēns zināja, ka es visu ko redzu. Man bija zināmas visu Dublinas spoku mītnes. Vai es tāpēc biju slikta? Bet kāpēc Mollijai galvā ir maiss, Finn? es jautāju.

-    Tāpēc, ka sliktie cilvēki tā dara tad, kad viņiem kāds nepatīk. Tam galvā uzmauc maisu un kaklā virvi.

-     Kāpēc?

-     Lai viņus nogalinātu. Pat tādas mazas meitenes kā tu.

Es drebēju. Man sāpēja acis. Kaklā sariesās kamols, bet

es neraudāju. Es biju drosmīga. Biju drosmīga tāpat kā Finns.

-     Finn, Kaja uzsauca. Es viņus redzu!

-     SAIONU NOST! SAIONU RATĀ!

Mana sirds sitās pārāk strauji. Finns noslaucīja man asa­ras un uzmauca savu cepuri man galvā.

-     SAIONA LAUKĀ NO DUBLINAS KRATĀS!

-    Viņi nāk, Peidža, un mums ir viņi jāaptur. Brālēns sa­tvēra manus plecus. Vai tu man palīdzēsi viņus apturēt?

Es pamāju.

-     Finn, ak Dievs, Finn, viņiem ir tanki!

Un tobrīd mana pasaule eksplodēja. Sliktie cilvēki bija pa­cēluši ieročus un raidīja pūlī uguns šautras.

Es atmodos ar šāvienu dārdoņu ausīs.

Mana āda bija mikla un auksta, bet iekšēji es vārījos. Atmiņas bija izēdušās cauri visam ķermenim. Joprojām acu priekšā redzēju Finnu ar naidā saviebtu seju Finnu, kurš mani sauca par Pipu.

Es nospārdīju guļammaisu. Pat vēl pēc trīspadsmit gadiem es dzirdēju tos šāvienus. Joprojām redzēju Keju guļam vaļē­jām, nāves šokā plaši ieplestām acīm. Asinis uz viņas blūzes. Viens šāviens sirdī. Tāpēc Finns metās virsū kareivjiem, pame­tot mani sakņupušu zem Mollijas ratiem. Es saucu un saucu, bet viņš neatgriezās.

Es viņu vairs nekad neredzēju.

Turpmāko īpaši neatcerējos. Zinu, ka mani kāds pārveda mājās. Zinu, ka šņukstēju par Finnu, līdz sāka sūrstēt rīkle. Un zinu, ka tēvs stingri aizliedza tantei Sandrai ar mani tikties līdz pat bēru dievkalpojumam. Pēc tam es vairs neraudāju. Asaras nespēja atgriezt cilvēkus. Es ar kreklu notrausu no pieres sviedrus. Es noteikti vēl aizvien atrados Magdalēnas teritorijā. Pagriezos uz sāna, tā nosalusi, ka nejutu savas kājas, un saritinājos kamolā.

Uguns laikam bija apdzisusi. Lija lietus, bet es nebiju samirkusi. Pasniedzos augšup. Pirksti atdūrās pret tādu kā audekla nojumi, pagaidu pajumti dabas stihiju laikā. Uzliku galvā jakas kapuci un izlīdu laukā.

-     Aizbildni?

No refaīta nebija ne miņas. No stirnas ari ne. Un no uguns­kura ari ne.

Es jau tāpat drebinājos no aukstuma, bet tagad drebuļi kļuva vēl nejaukāki. Kur viņš bija palicis? Viņš taču noteikti vairs nebija I Šeolā. Mēs pat nebijām izgājuši no I Šeolas. Mag­dalēnas mītne līdz ar visu tās teritoriju piederēja pārējām pil­sētas ēkām. Mēs bijām labi ja jūdzi tālu no aukstuma punkta, varbūt pat mazāk.

Vējš pieņēmās spēkā. Es savilkos čokurā. Aizbildnim nebija nekāda iemesla atstāt mani vienu, tiešām nekāda. Varbūt es vienkārši biju gulējusi pavisam īsu brīdi. Uzvilku zeķes, uzāvu zābakus un vēlreiz pārbaudīju guļammaisu. Pārsteigta atradu dažas lietas: pāri cimdu, hipodermisku adrenalīna šļirci un aiz oderes garenu, sudrabainu kabatas lukturīti; turpat bija arī dzeltenīga aploksne. Uz tās bija rakstīts mans vārds. Atpazinu rokrakstu un atplēsu vēstuli.

Laipni lūgta Neitrālajā joslā! Tava pārbaude ir vienkārša atgriezies I Šeolā tik ātri, cik vien iespējams. Tev nav ne ēdiena, ne ūdens, ne kartes. Izmanto savu talantu. Uzticies saviem instink­tiem.

Un dari man to godu: izdzīvo. Esmu pārliecināts, ka nevēlies, lai Tevi glābj.

Labu veiksmi!

Es brīdi turēju zīmīti rokās, bet tad saplēsu to gabalos.

Es viņam parādīšu. Es viņam tūlīt parādīšu! Viņš mēģināja mani nobiedēt, bet es viņam nesagādāšu to prieku. “Izdzīvo”? Ko tas nozīmē? Šis laikam domā, ka esmu kaut kāda vārgule, ka nevaru paciest drusku vēja un lietus. Ja es varēju tikt galā Saionas Londonas nežēlīgajās ielās, tad man nekas nenotiks ari tumšā mežā. Un kāpēc lai man būtu vajadzīgs ēdiens? Viņš taču mani neatstātu nekurienes vidū. Vai ne?

Paskatījusies ārā, pie telts atradu koferīti, kas bija apzī­mēts ar Scionlde simbolu. Tā bija valdības militārās nodaļas zīme: divas vertikālas līnijas ar taisnu leņķi augšdaļā tās līdzinājās karātavām un trīs īsākas līnijas. Koferī bija vēl viena zīmīte.

Uzmanīgi ar šautriņām! Ja tās saplīsīs, šautriņās esošā skābe apturēs tavu sirdi. Ārkārtas situācijā izmanto signālraķeti. Tā izsauks sarkano mundieru vienību.

Neej uz dienvidiem.

Uzspīdināju lukturīti kofera saturam; tur bija pistole ar garu stobru, signālpistole, vecas Zippo šķiltavas, mednieku nazis un trīs hermētiskas, sudrabotas šautriņas. Tām uz sāna bija simboli, kas brīdināja par toksiskumu un korozijaktivitāti; turpat bija rakstīts HIDROFLUORSKĀBE (HF).

Šaujamais ar trankvilizatoru un saujiņa skābes šautriņu. Kāpēc viņš nevarēja vienkārši iedot manu pistoli? Taču bija jāsāk kustēt, ja negribēju palikt šajā klajumā visu nakti. Sari­tināju guļammaisu nelielā vīstoklī, bet telti atstāju turpat. Varēšu to izmantot kā zīmi, ka neeju pa apli.

Nometni kaut kas ieskāva. Baltu, sīciņu kristālu loks. Es pietupos, pieliku pirkstu un izbāzu mēli, lai tos pagaršotu.

Sāls.

Nometne bija ierīkota sāls aplī.

Paliku nekustīgi tupam. Reģu vidū klīda baumas, ka sāls spējot atvairīt garus viņi to dēvēja par halomantiju -, taču tas nebija tiesa. Poltergeistus tas pavisam noteikti neaizkavēja. Vai, visur izkaisot sāli, Aizbildnis mēģināja mani nobiedēt?

Uzlikusi galvā kapuci un līdz zodam aizvilkusi rāvēj­slēdzēju, es sakrāmēju savu trūcīgo mantību. Šautriņas un pistoli ieliku sainī uz guļammaisa un signālpistoli aizstūmu aiz jostas. Nazi iestūķēju zābakā, šļirci jakā. Es uzvilku cimdus.

Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu atpakaļ pie tā riebekļa. Iztēlojos, kā šis tagad skatās pulkstenī un skaita minūtes līdz manai pārnākšanai. Un sēž pie savas siltās, mīlīgās uguns.

Es viņam parādīšu! Mani nevarēs neņemt vērā. Es esmu Bālā Sapņotāja, un viņš redzēs, kāpēc tā. Viņš redzēs, kāpēc Džekss mani izvēlējās jo es, par spīti visiem apstākļiem, biju izdzīvojusi.

Aizvēru acis, mēģinot sajust ētera aktivitāti, bet tur nekā nebija. Nevienas sapņavas. Es biju viena. Kad atvēru acis, manu uzmanību piesaistīja debesis. Tīrā veiksme, ka biju pamodusies tieši tagad: zvaigznes teju, teju draudēja aprīt mākoņi, un, tā kā nebija saules, man nebija citu iespēju orien­tēties. Neredzēdama Sīriusu, es meklēju Oriona Jostu. No Nika kaismīgajiem stāstiem par astronomiju zināju: lai ari kur būtu Josta, ziemeļi atrodas tai pretējā virzienā. Zināju arī, kur atro­das Josta attiecībā pret I Šeolu. Atradu visas trīs zvaigznes un lēnām pagriezos, lai dotos ceļā. Priekšā pletās biezs mežs tumšs, dziļš un aizaudzis.

Mana sirds sitās kā negudra. Nekad neesmu baidījusies no tumsas, bet nu būšu spiesta paļauties uz sesto maņu, lai pamanītu jebko aizdomīgu. Droši vien tā ari bija domāts. Mani pārbaudīja.

Paskatījos pār plecu. Mežs ari otrā klajuma pusē bija tik­pat tumšs. Tur es ietu uz dienvidiem, prom no kolonijas.

Neej uz dienvidiem.

Zināju, kādu spēlīti viņš te spēlē. Viņš paļāvās uz to, ka paklausīšu, kā jau labs cilvēciņš. Kāpēc lai es ietu uz zieme­ļiem, ja ziemeļi mani aizvedīs atpakaļ verdzībā atpakaļ pie tā paša Aizbildņa, kurš mani te bija atvedis? Man viņam nekas nebija jāpierāda. Pagriezos ar seju pret Jostu. Iešu uz dienvidiem. Iešu prom no šī elles cauruma.

Vējš purināja lapas, saldējot manu miklo ādu. Tagad vai nekad. Kad būšu kārtīgi izdomājusi, kas tur uzglūn vai neuz­glūn, man vairs nebūs drosmes kustēties. Sakodu zobus un devos iekšā mežā.

Tumsa bija melna. Tik tumša, ka vai acī dur. Lietus bija izmērcējis zemi; tā bija uzburbusi mīksta un slapja kā sūk­lis. Ceļā cauri ozolu birzij mani soļi neradīja nekādu skaņu; gāju ātri, brīžiem laizdamās skriešus un ar rokām taustīdama ceļu gar pazarēm. Kabatas lukturīša vārajā gaismā saskatīju dūmaku, kas vijās ap koku stumbriem un kā plāns palags nosedza zemi, slēpjot manus zābakus. Nebija neviena dabis­kas gaismas avota. Pie sevis lūdzos, kaut lukturītim nebeig­tos baterijas. Uz tā bija Saionas simbols, lukturītis droši vien ņemts no NSD aprīkojuma. Tas bija zināms atvieglojums: Saionas ražojumi parasti tik lēti nepārstāja darboties.

Man iešāvās prātā, ka es taču noteikti atrodos ārpus I Šeolas parastajām robežām. Ne velti šo vietu sauca par Neitrālo joslu tā nevienam nepiederēja. Varbūt te bija Saionas zeme, bet varbūt ne. Man nebija ne jausmas, kur nonākšu, bet es zināju, ka Oksforda atrodas uz ziemeļiem no Londonas. Vir­zījos uz pareizo pusi. Mana jaka un bikses bija gana tumšas, lai apslēptu mani vērīgām acīm, un sestā maņa bija tik jutīga un modra kā vēl nekad. Es varētu palavīties garām refu sar­giem. Varētu pārkāpt pāri žogam vai izlīst tam pa apakšu. Un, ja kāds man uzbruktu, es varētu izmantot savas spējas. Es uzbrucēju sajustu pirmā.

Bet tad es atcerējos, ko Liza par šo vietu sacīja toreiz, kad biju tikko kā ieradusies: “Tur ir pamesti lauki. Mēs to saucam par Neitrālo joslu.” Tas mani varbūt būtu iedrošinājis, ja vien tad, kad es pajautāju, vai kāds ir mēģinājis bēgt uz dienvidu pusi, viņa nebūtu vēl ko piebildusi. “Jā,” Liza tikai sacīja. Vien­kārši jā. Nepārprotams apliecinājums tam, ka šajā ceļā draud briesmas. Te bija gājuši bojā citi reģi. Varbūt ari viņiem bija šādas pārbaudes? Vai īstais pārbaudījums bija pretoties kār­dinājumam bēgt? Es nosvīdu no šim domām. Tepat visapkārt bija kājnieku mīnas un slazdi. Iztēlojos kokos kameras, kas vēro katru manu kustību un tā vien gaida, kad uzkāpšu uz mīnas. To iedomājoties, es sāku iet lēnāk.

Nē, nē. Man jākustas. Es varu tikt no šejienes laukā. Šie taču paļāvās, ka es tā domāšu ka domāšu par savu drošību. Gandrīz vai pagriezos uz ziemeļiem, taču apņemšanās dzina mani tālāk. Neviļus iztēlojos, kā Aizbildnis, Deivids un virsuzraugs sēž pie kamīna un saskandina glāzes, noskatoties, kā uzkāpju uz mīnas. “Nu ko, džentlmeņi, iedzersim par sapņu staigātāju!” virsuzraugs sacītu. “Vislielāko muļķi, kādu jebkad esam atveduši uz I Šeolu!” Un ko rakstīs uz mana kapakmens? Vai tur būs PEIDŽA MAHOUNIJA vai ari vienkārši XX-59-40? Protams, ja no manis būs palicis pāri tik daudz, lai būtu, ko likt kapā.

Apstājos un atbalstījos pret koku. Tas bija neprāts. Kāpēc es to visu iztēlojos? Aizbildnis nevarēja ciest virsuzraugu. Aizmiedzu acis un iedomājos citu bariņu: Džeksonu, Niku un Elīzu. Viņi bija citadelē un gaidīja, meklēja mani. Ja vien es tikšu ārā no šī meža, gan ari nokļūšu atpakaļ pie viņiem.

Pēc brīža es atvēru acis. Un paskatījos, kas rēgojas zemē.

Kauli. Cilvēka kauli. Skelets saplosītā, baltā tunikā; no ceļ­gala uz leju tam nebija kāju. Es atkāpos, gandrīz paklupdama pār pašas kurpēm. Zem pēdas kaut kas nokrakšķēja. Galvas­kauss.

Blakus mironim mētājās soma. Ģindeņa roka vēl turēja siksnu. Izrāvu somu no tā pirkstiem; sausi nokrakstēja kauli. Pa miesas atliekām rāpoja mušas milzīgas, melnas, spalvai­nas mušas, uzblīdušas no barošanās ar maitu. Man paķerot somu no tās mirušā īpašnieka, kukaiņi pacēlās gaisā. Es uzspī­dināju lukturīti somas saturam tur bija gabals sapelējušas maizes un tukša pudele.

Mana āda kļuva auksta un mikla. Pavērsu lukturīti uz labo pusi. Dažas pēdas tālāk lapās glulēja kaut kāda kaste; to pa pusei bija pārplūdinājis lietus. Zemē mētājās kaula šķēpeles un mīnas čaula.

Te patiešām bija mīnu lauks.

Ar muguru atspiedos pret ozola stumbru. Es nevarēju tumsā lavierēt pa mīnu lauku. Pavirzījos tālāk no koka, pār­kāpdama pāri skeletam. Viss kārtībā, Peidža. Drebošām kājām pagriezos uz ziemeļiem un piesardzīgi devos atpakaļ. Nebiju aizgājusi tālu no klajuma. Gan man izdosies. Vairākas pēdas no kauliem es paklupu pār kādu sakni un nokritu zemē. Sa­springu, un mana sirds gandrīz izkāpa ārā pa muti, bet sprā­dziena nebija.

Atbalstījusies uz elkoņiem, es parakņājos jakas kabatā, izņēmu šķiltavas un ar īkšķi atvēru vāciņu. Uzsprakstēja sta­bila liesma. Ceļš uz ēteru. Es nebiju praviete, un uguns man nebija nekāda lielā draudzene, bet es varēju to izmantot ne­liela seansa vajadzībām. Man vajag ceļvedi, es čukstēju.

-    Nāciet uz liesmu, ja vien te esat!

Ilgu laiku nekas nenotika. Liesmiņa raustījās un plīvoja. Tad mana sestā maņa atmodās, un no kokiem iznira kāds jauns gars. Es piecēlos kājās. Man jātiek uz manu nometni. Pastiepu šķiltavas garam tuvāk. Vai tu mani aizvedīsi?

Nedzirdēju, ka gars kaut ko sacītu, bet tas sāka slīdēt atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru es biju atnākusi. Jutu, ka tas ir mirušā baltā mundiera gars, un metos skriešus. Tam nebija nekāda iemesla mani mānīt.

Drīz kļuva redzams sāls aplis. Lietus apdzēsa šķiltavas, bet gars palika netālu no manis. Man vajadzēja dažas minūtes, lai savaldītos. Ar rūgtumu nācās vien atzīt, ka mana vienīgā izvēle ir doties uz ziemeļiem. Pārbaudīju, vai atstātās mantas vēl ir turpat, un atkal devos iekšā mežā ar lukturīti vienā rokā un šķiltavām otrā; gars sekoja man pa pēdām.

Aptuveni pēc pusstundu ilga gājiena kopā ar garu, kas tinās man ap pleciem kā virve, es apstājos pārbaudīt, vai Oriona Josta vēl ir turpat aiz muguras. Pirms atkal metos tumsā, mazliet pielaboju kursu. Ausis un deguns sūrstēja, un sestā maņa pāri ādai raidīja drebuļus. Es tikko spēju sajust kāju pirkstus. Apstājos un atbalstījos pret ceļgaliem, dziļi ievilkdama elpu, lai nomierinātos. Ieelpojusi uzreiz kaut ko saodu. Es pazinu šo smaku: tur smirdēja nāve.

Lukturīša gaismas kūlis raustījās. Pūstošas maitas dvaka uzvēdīja spēcīgāk. Vēl minūti gājusi tālāk, es atradu tās avotu. Vēl viens līķis.

Tā laikam bija bijusi lapsa. Šur tur rēgojās pa rudas spal­vas kumšķim, un acu dobuļos čumēja un mudžēja kāpuri. Paslēpu degunu un muti piedurknē. Smirdoņa bija derdzīga.

Lai kas to lapsu būtu nogalinājis, tas bija tepat mežā.

Kusties, Peidža! Kusties! Lukturīša gaisma noraustījās. Tikko biju sākusi iet, kad kaut kur nokrakšķēja zars.

Vai ari es to biju iztēlojusies. Nē, protams, ne. Ar manu dzirdi viss bija kārtībā. Dzirdēju ausis šalcam asinis. Piespiedu muguru kokam, cenzdamās neelpot pārāk skaļi.

Sargs. Kāds sarkanais mundieris iet nakts apgaitā. Bet tad es izdzirdēju smagus soļus pārāk smagus, lai gājējs būtu cilvēks. Izslēdzu lukturīti un ieslidināju to kabatā. Turēt luk­turīti rokās nebija nekādas jēgas; ieslēdzot gaismu, es tikai nodotu savu atrašanās vietu.

Klusums spieda ausīs. Redzēt es neredzēju pilnīgi neko, taču atkal saklausīju soļus nu jau tuvāk. Tad es dzirdēju šņakstus; kāds ar zobiem apstrādāja maitu. Kāds bija atradis lapsu.

Vai arī atgriezies pie tās.

Sakļāvu plaukstu ap šķiltavām. Mana sirds uzvedās ļoti savādi. Nevarēju saprast, vai tā sitas tik ātri, ka puksti pār­vērtušies vienmērīgā dūkoņā, vai ari nesitas nemaz. Gars aiz manis notrīsēja.

Aizritēja vairākas minūtes. Es gaidīju. Kaut kad man būs jāsāk kustēties, bet es zināju, zināju, ka tuvumā kāds ir.

Atskanēja trīs dobji klikšķi.

Mani muskuļi saspringa. Es elpoju caur degunu, cieši sakniebusi lūpas. Nezināju, kas tā bija par skaņu, bet tādu nekādā gadījumā nevarēja radīt cilvēks. Refi izdeva dažas dīvainas skaņas, bet nekad tādu nejauku, rupju troksni.

Pēkšņa vēja pūsma nopūta šķiltavas. Mans pavadonis aiz­bēga.

Mirkli manus pirkstus stindzināja saltas izbailes. Tad es atcerējos somā iebāzto pistoli. Nošaut to, kas man sekoja, būtu muļķa laime, bet varbūt es vismaz novērsīšu tā uzma­nību. Iegūšu laiku. Iedomājos, ka varētu uzkāpt kokā, bet tad šo domu atmetu. Kāpšana kokos nebija mana stiprā puse. La­bāk veiksies, ja atradīšu jaunu paslēptuvi. Bet uzmeklēt kādu augstāku vietu gan šķita gluži prātīga doma. Ja tikšu drošā vietā, varēšu uzspīdināt tam radījumam gaismu un paskatī­ties, kas tas tāds ir. Nobāzu šķiltavas un sāku rakņāties somā.

Kad pistole bija rokā, es ķēros pie šautriņas izķeksēšanas. Katra kustība šķita trokšņaina ik izelpa, ik jakas iečabēšanās. Beidzot es sajutu pirkstos šautriņas auksto, gludo cilindru. Zināju, kā pielādēt parastu ieroci, bet šādi tumsā un sasvīdušām rokām un visiem spēkiem cenšoties neradīt ne skaņas man bija vajadzīgs vairāk laika, lai pielādētu nepazīstamo šaujamo. Kad tas bija darīts, es pacēlu rokas, nomērķēju un izšāvu.

Pēc trāpījuma šautriņa uzsprakstēja kā karsti tauki pannā. Radījums metās turp. Tas izdeva ari pats savu skaņu. Dūca. Kā mušas.

Tas nebija dzīvnieks.

Mani pārņēma nelabums. Par emītiem biju dzirdējusi ļoti daudz, bet nekad nebiju tā īsti iztēlojusies, ka patiešām kādu no tiem satikšu. Pēc svinīgās uzrunas un pat pēc tam, kad tas sarkanais mundieris bija zaudējis roku, es jau gandrīz biju sākusi ticēt, ka emlti neeksistē. Līdz šim brīdim.

Tik tikko spēju noturēties stāvus. Man drebēja rokas un trīcēja lūpas. Nespēju elpot, nespēju domāt. Vai tas radījums dzird manus sirdspukstus? Vai saož manas bailes? Vai tam jau mutē sariesušās siekalas, kārojot manu miesu, vai arī man būtu jāatrodas tuvāk emītam, lai tas mani pamanītu?

Ielādēju vēl vienu šautriņu. Dūcējs apošņāja to vietu, kur biju iešāvusi. Es aizvēru acis un sniedzos ēterā.

Kaut kas nebija labi. Nepavisam nebija labi. Visi tuvējie gari bija aizbēguši, it kā tiem būtu bail bet kāpēc lai gari baidītos no būtnes, kas mīt fiziskajā pasaulē? Viņi taču neva­rēja nomirt vēlreiz. Lai nu kā, spietu te savākt nevarēja.

Aptvēru, ka vairs nedzirdu dūcēju. Manas plaukstas bija slidenas no sviedriem. Tik tikko spēju noturēt ieroci. Kuru katru brīdi varēju būt beigta. Pagalam.

Tas viss noteikti bija izplānots. Našira negribēja, lai es nopelnu jaunu uniformu. Viņa tikai gribēja, lai mirstu.

Šodien ne, es domāju. Šodien ne, Našira.

Izskrēju no koku aizsega. Manas zābakotās kājas nodipēja un sirds kā negudra plosījās krūtīs. Kur tas radījums bija? Vai tas mani jau bija ieraudzījis?

Kaut kas ietriecās man starp lāpstiņām. Mirkli tumsā atra­dos tādā kā bezsvara stāvoklī. Tad atsitos pret zemi. Mana plaukstas locītava atliecās otrādi un nokrakšķēja. Es mirkli par vēlu iekodu mēlē, lai nesāktu kliegt.

Ieroča vairs nebija. Tagad es to vairs nekādi neatradīšu. Es dzirdēju to radījumu tas bija pavisam tuvu, bija man virsū. Ar veselo roku pasniedzos zābakā un sameklēju mednieku nazi.

Aizmirsu par savu garu. Es iedūru kaut kādā mīkstā, putrainā masā. Pār roku notecēja slapjums. Bzz. Dūriens, divi dūrieni. Bzz. Bzz. Man pār seju nemitējās bungot kaut kādas lodītes mazas, apaļas lodītes. Aizsargājoties mirkšķināju acis un klepoju tās ārā no mutes. Gar kaklu skrāpējās pirksti, un vaigu apdvesa smirdoša, karsta elpa. Dūriens, dūriens. Bzz. Man turpat pie auss sacirtās zobi. Es dūru augšup, atpakaļ miesā un sasvēru nazi lejup. Asmens uzplēsa muskuļus un skrimšļus.

Tad radījums pazuda. Es biju brīva. Manas plaukstas klāja sīrupains, nejauki smirdošs šķidrums. Rīklē sakāpa žults, ap­svilinot muti un degunu.

Lukturītis gulēja zemē aptuveni desmit pēdas tālāk. Pie­spiedusi lauzto roku pie krūtīm, es rāpoju uz tā pusi. Šo pašu roku biju lauzusi jau agrāk tā sūrstēja pēc velna. Vilkos uz priekšu, atstumdamās ar vienu roku, turēdama nazi zobos un svīzdama sāļus sviedrus. Līķa dvaka žņaudza man kuņģi, un rīkle savilkās sāpīgos krampjos.

Paķēru kabatas lukturīti un pavēcināju to uz aizmuguri. Starp kokiem vīdēja tumši apveidi. Atkal dipēja soļi. Tur bija vēl citi dūcēji. Nē.

Galvā dunēja. Acu priekšā viss aizmiglojās. Es negribu mirt. Iemiesošanās taurenī bija mani novājinājusi daudz vairāk, nekā biju gaidījusi. Bēdz! Parakņājusies jakā, izvilku adatu. Mans pēdējais salmiņš. Signālraķete nebija nekāds glābiņš. Es to neizšaušu. Es nezaudēšu šajā spēlē.

Saionas ārstniecības divīzijas SciAid automātiskās injek­cijas adrenalīns. Daudz stiprāks par atšķaidīto medikamentu kokteili, ko Džekss man deva, lai es paliktu nomodā. Iegrūdu adatu caur biksēm ciskā.

Asas sāpes. Nolamājos, bet turēju adatu ciet. Muskuli kā atsperes sviesta iešāvās adrenalīna deva. Saionas adrenalīns bija paredzēts tam, lai atmodinātu visu organismu; ne tikai lai palīdzētu tam funkcionēt, bet lai izdzēstu sāpes un cilvēku padarītu stiprāku. Viņu policisti tādu lietoja visu laiku. Mani muskuļi kļuva vingri. Kājas kļuva stiprākas. Pielēcu kājās un metos skriet. Sesto maņu adrenalīns gan neietekmēja, bet man vienalga bija vieglāk koncentrēties uz ēteru.

Dūcējam bija tumša, plaša sapņava kā melns caurums ēterā. Ja lūkošu tajā ielauzties, necik tālu netikšu. Tomēr es mēģināju, pilnībā neatstājot savu ķermeni.

Mani aprija melns mākonis. Manis pašas sapņava satumsa un redzeslauks sašaurinājās. Man bija jāatvaira svešā sap­ņava. Ar vienu ātru lēcienu vajadzētu pietikt, lai to aizbie­dētu. Mans gars atrāvās no ķermeņa, iedragājot radījuma sapņavas malu. Tas šaušalīgi iebļāvās. Soļi aprāvās. Tajā pašā laikā apdullinošas sāpes iesvieda mani atpakaļ pašas sapņavā. Manas plaukstas atsitās pret zemi. Smagi elpodama, atkal uzrausos kājās.

Mežs kļuva retāks, pārejot atklātā pļavā. Es ieraudzīju Mājas tornīšu smailes. Pilsēta. Pilsēta.

Adrenalīns joņoja manās vēnās un aulekšoja manos mus­kuļos, liekot kustēties ātrāk. Roka ļengani kūļājās gar sānu; es kā tāda nožēlas pārņemta cietumniece skrēju atpakaļ uz savu celli. Labāk tupēt ķurķī nekā nolikt karoti.

Uz Mājas jumta bija sargtornis. Tur noteikti būs kāds apbruņots sarkanais mundieris. Tas varēs dūcēju apstrādāt, nogalināt to. Manas drēbes bija izmirkušas sviedros. Tagad ne. Sāpes es vēl nejutu, bet zināju, ka esmu pārrāvusi mus­kuli. Paskrēju garām aprūsējušai zīmei, kas vēstīja: ATĻAUTS PIELIETOT NĀVĒJOŠU SPĒKU. Labi. Man vēl nekad nebija tik ļoti vajadzējis nāvējošu spēku. Nu jau es redzēju sargtorni. Jau grasījos saukt palīdzību un vilkt laukā signālraķeti, kad piepeši atjēdzos: vairs nespēju pakustēties.

Tīkls. Man visapkārt bija tīkls no resnām drātīm noausts pinums. Es ieaurojos, cik spēka: Nē, nē, nogaliniet to! Cīnījos kā uz āķa uzmaukts tārps. Kāpēc mani bija noķēruši? Es nebiju ienaidnieks! Protams, tu esi, kāda balss man galvā sacīja, bet es vairs neklausījos. Man bija jātiek ārā no tīkla. Dūcējs tuvojās. Tas mani saplosīs tāpat kā bija saplosījis to lapsu.

Kaut kas notirkšķēja. Kāda balss izrunāja manu vārdu:

-     Peidža, nomierinies, viss ir kārtībā, tagad tu esi drošībā. Bet es neuzticējos balsij. Tā bija balss, no kuras es baidījos. Es izķepurojos no tīkla un atkal mēģināju bēgt. Tobrīd kāds mani sagrāba un atmeta atpakaļ. Peidža, koncentrējies! Izmanto savas bailes, izmanto tās! Es nespēju sakopot domas. Biju gluži zaudējusi prātu no bailēm. Sirds sitās pārāk strauji, es netiku tai līdzi. Redze te bija, te tās nebija. Mute bija izkaltusi. Vai es vēl stāvēju kājās?

-     Peidža, labajā pusē! Uzbrūc!

Paskatījos pa labi. Neredzēju, kas tieši tur atrodas, bet cil­vēks tas nebija. Manas bailes sasniedza apogeju. Es ielidoju ēterā. Nekurienē. Un tad kaut kurienē.

Pēdējais, ko redzēju, bija mans ķermenis, kas saļimst zemē. Bet to es neredzēju savām acīm. Es to skatīju stirnas acīm.

Dzīvē notiek daudz kas neaizmirstams. Tas atstāj spē­cīgu iespaidu, kas iemājo visdziļāko dziļu zonā. Es gulēju kā bluķis un gaidīju, kad smadzenes bloķēs mežā pārdzīvotās šausmas.

īstais miegs bija mans glābiņš tas klusais starplaiks starp nomodu un staigāšanu sapņos. Džekss un pārējie nekad nesaprata, kāpēc man patīk tik daudz gulēt. Kad es pēc vairā­kām ēterā pavadītām stundām gribēju atpūsties, Nadlne allaž smējās. Tu esi traka, Mahounij, viņa sacīja. Tu nupat nokrāci vairākas stundas un tagad gribi gulšņāt vēl. Nekā nebija! Tev pārāk daudz maksā, lai tu tā ākstītos.

Nadlne Āmeta bija visīstākais līdzjūtības iemiesojums. Viņa bija vienīgā bandas locekle, kuras man nepietrūka.

Kad atjēdzos, bija jau nakts. Mana plaukstas locītava bija iestiprināta zimekļveida metāla rāmi. Virs galvas rēgojās samta baldahīns.

Es atrados Aizbildņa gultā. Kāpēc es biju viņa gultā?

Domas gausi vilkās. Nevarēju īsti atsaukt atmiņā, kas bija noticis. Jutos tieši tāpat kā toreiz, kad Džeksons man bija atļā­vis nobaudīt īstu viņu. Uzmetu skatienu rokai. Rāmis neļāva kustināt locītavu. Vēlējos piecelties un tikt laukā no gultas,

bet jutos tik silti un smagi, ka negribējās kustēties. Sedatīvs, es nodomāju. Un tas bija labi. Viss bija labi.

Kad mani plaksti atkal atvērās, jau jutos modrāka. Izdzir­dēju pazīstamu balsi. Aizbildnis bija atgriezies un ar viņu kopā bija vēl kāds. Es pielīdu pie aizkariem un tos pavēru.

Kamīnā kurējās uguns. Aizbildnis stāvēja ar muguru pret mani un runāja nepazīstamā mēlē. Vārdi plūda dobjā kritumā un rezonēja kā mūzika plašā zālē. Viņa priekšā stāvēja Terebela Šeretāna. Vienā rokā viņa turēja kausu. Refalte visu laiku rādija uz gultu uz mani. Aizbildnis purināja galvu. Es ieklau­sījos.

Kas tā bija par valodu?

Ieklausījos ari tuvējos garos to ļaužu rēgos, kuri te kād­reiz bija mituši. Tie gandrīz vai dejoja Aizbildņa un Terebelas sarunas ritmā. Tieši tāpat notika tad, kad Nadlne spēlēja klavieres vai kad uz ielas dziedāja kāds poliglots. Mēļotāji jeb poligloti, kā viņus pareizi sauca, spēja runāt un saprast valodu, kuru prata tikai gari, bet Aizbildnis un Terebela nebija nekādi poligloti. Ne vienam, ne otram nebija poliglotu auras.

Abi salika galvas kopā, kaut ko aplūkodami. Ieskatījusies ciešāk, es sastingu.

Mans telefons.

Terebela grozīja aparātu rokā un pārlaida īkšķi tausti­ņiem. Akumulators jau sen bija izlādējies.

Ja pie viņiem bija mans telefons un mugursoma, tad pie viņiem bija ari pamflets. Vai viņi telefonā pārbaudīja numu­rus? Viņiem noteikti ir aizdomas, ka es pazīstu pamfleta autoru. Ja viņi atradīs Džeksona numuru, tad varēs viņu izse­kot līdz Sevendaialsai un Karla vīzija pēkšņi kļūs saprotama.

Man jādabū rokā tas telefons!

Terebela iebāza aparātu sev blūzē. Aizbildnis viņai kaut ko pateica. Sieviete ar pieri pieskārās viņa pierei un izgāja no istabas, aizslēdzot aiz sevis smagās durvis. Aizbildnis mirkli stāvēja kā stāvējis un raudzījās uz logu, bet tad pievērsa ska­tienu gultai. Man.

Viņš atvilka aizkarus un apsēdās uz gultas malas. Kā tu jūties? viņš apvaicājās.

-     Ejiet ellē!

Viņa acis iekvēlojās. Pieļauju, ka labāk.

-     Kāpēc Terebelai ir mans telefons?

-    Lai Našira to neatrastu. Viņas sarkanie mundieri spētu no telefona izdabūt tavu sindikāta draugu kontaktus.

-     Man nav nekādu draugu sindikātā.

-     Mēģini man nemelot, Peidža.

-     Es nemeloju!

-    Jau atkal melo.

-    Jūs gan vienmēr esat varen patiesīgs. Nenovērsdamās blenzu viņam virsū. Jūs mani atstājāt ar to neradījumu. Jūs mani pametāt vienu pašu tumsā, kopā ar dūcēju.

-    Tu zināji, ka tā būs. Tu zināji, ka tev būs jāstājas pretī emītam. Jebkurā gadījumā es tevi brīdināju.

-     Kā tad jūs mani, pie velna, brīdinājāt?

-    Aukstuma punkti, Peidža. Tā viņi pārvietojas.

-    Tātad jūs vienu izlaidāt?

-    Tev nekādas briesmas nedraudēja. Zinu, ka biji pārbiju­sies, bet man vajadzēja, lai tu iemiesojies tajā stirnā.

Refaīta acis iezīdās manējās. Man izžuva mute.

-    Jūs to visu darījāt tikai tāpēc, lai es spētu iemiesoties Nualā. Es aplaizīju lūpas. Jūs to visu noorganizējāt tobrīd, kad atvērāt aukstuma punktu. Viņš pamāja. Jūs izlaidāt dūcēju. Viņš vēlreiz pamāja. Un jūs mani tā nobiedējāt, ka es…

-    Jā. Aizbildnis it nemaz nekaunējās. Man bija aizdo­mas, ka tavu talantu aktivizē spēcīgas emocijas: dusmas, naids, skumjas un bailes. Bailes tev ir kā ierocim gailis. Iedzenot tevi šausmu vistālākajā pakāpē, es tevi piespiedu iemiesoties Nualā; liku domāt, ka viņa ir tas pats dūcējs, kas dzinās tev pakaļ mežā. Bet es nekad nebūtu pakļāvis bries­mām tavu dzīvību.

-    Tas būtu varējis mani nogalināt.

-    Biju veicis zināmus piesardzības pasākumus. Atkār­toju tev nedraudēja nekādas tiešas briesmas.

-    Blēņas! Ja jums šķiet, ka sāls aplis ir piesardzības pasā­kums, tad esat izkūkojis prātu. Man paspruka ielas žargons, bet vienalga. Tas jums noteikti šausmīgi patika redzēt, kā es dancoju…

-    Nē, Peidža. Es mēģinu tev palīdzēt.

-    Ejiet ellē!

-    Es jau mītu tādā kā ellē.

-    Nu tad mītiet tādā ellē, kas nav tuvu manējai!

-    Nē. Mēs ar tevi noslēdzām vienošanos, un es līgumus nelaužu. Aizbildnis nenovērsās. Gaidīšu tevi pēc desmit minūtēm. Tu man esi parādā stundu patīkamu sarunu.

Es būtu varējusi viņam uzspļaut, bet robeža bija novilkta. Izgāju no istabas un uzkāpu augšā otrajā stāvā.

Par sevi es tam tur vairs neko nestāstīšu. Viņš jau tāpat pārāk daudz zināja par manu personisko dzīvi taču nedrīk­stēja neko atklāt par manu saistību ar Džeksu. Našira jau meklēja bandu. Ja viņa uzodīs, ka esmu viena no Džeksona tuvākajām līdzgaitniecēm, tad droši vien piespiedīs mani pašu viņu arestēt. Vienkārši notēlošu, ka mani ir traumējis dūcējs, izlikšos, ka tik tikko spēju parunāt.

Es atkal sadzirdējo to pašu kā tā neradījuma elpa nožļerkst tam rīklē kā zāģis. Aizvēru acis. Atmiņas atkāpās.

Pār manām netīrajām drēbēm nokarājās plāns halāts. Drānas oda pēc sviedriem un nāves. Iegāju vannasistabā un norāvu tās nost. Turpat gaidīja svaiga, rožaina uniforma. Noberzu ādu ar ziepēm un kūpoši karstu ūdeni. Gribēju aiz­skalot pat visniecīgākās atmiņas par to smirdoņu.

Iemetusi skatienu spogulī, pamanīju, ka man ap kaklu joprojām ir karulis. Noņēmu to nost. No tā nu gan man bija varens labums!

Kad atgriezos Aizbildņa kambarī, viņš sēdēja savā iemīļo­tajā klubkrēslā. Vīrietis pamāja uz sēdekli iepretim. Lūdzu!

Apsēdos. Krēsls šķita milzīgs. Vai jūs mani sazāļojāt?

-     Pēc iemiesošanās tevi bija sagrābusi kaut kāda lēkme. Viņš mani vēroja. Vai tu mēģināji iemiesoties emītā?

-    Gribēju redzēt tā sapņavu.

-     Saprotu. Viņš pasniedzās pēc sava kausa. Vai gribi kaut ko iedzert?

Mani māca kārdinājums palūgt kaut ko nelegālu varbūt īstu vīnu bet nebija spara turpināt viņu kaitināt. Kafiju, es sacīju.

Viņš paraustīja košsarkanu pušķīti. Tas bija savienots ar vecmodīgu zvaniņu. To drīz atnesīs, Aizbildnis paziņoja.

-     Kāds nereģis?

-Jā.

-    Jūs pret viņiem tātad izturaties kā pret sulaiņiem.

-    Vergiem, Peidža. Nebūsim tik smalki.

-     Bet viņu asinis ir vērtīgas.

Aizbildnis iemalkoja no sava kausa. Es sēdēju, sakrusto­jusi rokas, un gaidīju, kad viņš uzsāks sarunu.

Gramofons atkal bija ieslēgts. Es atpazinu dziesmu tā bija Sinatras izpildītā “I Don’t Stand a Ghost of a Chance with You". Dziesma Saionas melnajā sarakstā bija iekļuvusi tikai tāpēc, ka tās nosaukumā bija vārds spoks, kaut arī pašai dzies­mai ar spokiem bija ļoti maz sakara vai varbūt pat vispār tāda nebija. Vai, kā man bija pietrūcis vecā zilača Frenka!

-    Vai visi ieraksti no melnā saraksta nonāk pie jums? uzdevu jautājumu, visiem spēkiem pūlēdamās runāt tā, it kā vienkārši tērzētu.

-    Nē, tie nonāk Mājā. Es tur dažreiz iegriežos un paņemu pa kādam ierakstam savam gramofonam.

-     Vai jums patīk mūsu mūzika?

-    Šis un tas. Pārsvarā no divdesmitā gadsimta. Jūsu valo­das man šķiet interesantas, bet man nepatīk vairums mūs­dienu mūzikas ražojumu.

-    Vainojiet cenzūru! Ja nebūtu jūsu, tādu gabalu nemaz nebūtu.

Viņš pacēla kausu. Dots pret dotu.

Man bija tas jāpajautā. Kas tas ir?

-     Amaranta zieda esence ar sarkanvīnu.

-     Nekad neesmu dzirdējusi par tādu amarantu.

-     Šī pasuga uz Zemes neaug. Ziedi ārstē lielāko daļu gara ievainojumu. Ja tu pēc satikšanās ar poltergeistu būtu ieņē­musi amarantu, tad varbūt nebūtu palikušas tik dziļas rētas. Esence daļēji dziedētu ari smadzeņu bojājumus, ja tu pārāk bieži nodarbinātu savu garu, neizmantojot dzīvības nodroši­nāšanas sistēmu.

Skat, skat! Zāles manām smadzenēm. Ja Džeksons padzir­dētu par amarantu, viņš man vispār vairs neļautu gulēt.

-    Kāpēc jūs to dzerat?

-    Vecu ievainojumu dēļ. Amarants mazina sāpes.

Uz mirkli iestājās klusums. Bija mana kārta runāt. Šis ir jūsu. Pastiepu viņam karuli.

-     Paturi to.

-     Es to negribu!

-    Es uzstāju. Tas varbūt neatvaira emītus, bet sadursmē ar poltergeistu varētu izglābt tev dzīvību.

Uzliku rotu uz krēsla paroces. Aizbildnis uzmeta tai ska­tienu un tad palūkojās augšup man acīs.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Ienāca zēns aptu­veni manā vecumā vai varbūt mazliet vecāks. Viņš bija ģērbies pelēkā tunikā, un viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Tomēr zēns bija skaists kā izkāpis no kādas gleznas. Viņa matiem bija smalks, zeltains spīdums, un tie krita ap glīti veidoto seju ar rožainām lūpām un vaigiem. Acis ja neievēroja sarkano krāsu bija dzidri zilas kā ūdens. Man šķita, ka jūtu ap viņu trīsuļojošu auras apveidu.

-    Maikl, atnes, lūdzu, kafiju, Aizbildnis zēnam sacīja.

-    Vai tu dzer ar cukuru, Peidža?

-     Nē, paldies, es atteicos. Maikls paklanījās un aizgāja.

-    Tātad viņš ir jūsu personiskais vergs, ja?

-     Maiklu man uzdāvināja asinsvaldniece.

-     Cik romantiski!

-     Ne īpaši. Aizbildnis pameta skatienu uz logiem. Kad Našira kaut ko vai kādu grib, tur neko daudz nevar pada­līt.

-    Varu iedomāties.

-    Tiešām?

-    Zinu, ka viņai ir pieci eņģeļi.

-    Jā, tā ir. Bet eņģeļi ir viņas vājums tikpat lielā mērā, cik viņas spēks. Viņš iedzēra vēl malku. Asinsvaldniece cieš no savu tā saukto eņģeļu ietekmes.

-     Esmu pārliecināta, ka eņģeļiem ir žēl.

-     Tie viņu ienīst.

-     Ko neteiksiet!

-     Tik tiešām. Mans nicinājums viņu acīm redzami uz­jautrināja. Mēs sarunājamies tikai divas minūtes, Peidža. Mēģini neizšķiest visu sarkasmu vienā elpas vilcienā.

Gribēju viņu nogalināt. Bet diemžēl to nevarēju.

Zēns atgriezās ar kafijas kannu. Viņš nolika uz galda paplāti un arī lielu šķīvi ceptu, ar kanēli apkaisītu kastaņu. No saldās smaržas man mutē sariesās siekalas. Netālu no Blekfraiarbridžas bija kāds ielu pārdevējs, kas ziemas mēnešos tirgoja tādus kastaņus. Šie izskatījās vēl labāki; brūnās čau­malas bija saplaisājušas un atsedza samtaini baltu iekšpusi.

Bija ari augļi: bumbieru gabaliņi, spīdīgi ķirši, maigas sarkanu ābolu šķēlītes.

Maikls parādīja kādu žestu, bet Aizbildnis papurināja galvu. Paldies, Maikl! Tas būs viss.

Zēns pirms aiziešanas vēlreiz paklanījās. Man tā vien gri­bējās viņam uzkliegt. Viņš bija tik padevīgs\

-    Ko tieši jūs domājāt, es jautāju, piespiezdama sevi nomierināties, ar frāzi “tā sauktie eņģeļi”?

Aizbildnis mirkli klusēja.

-    Ēd, viņš mudināja. Lūdzu!

Paņēmu no šķīvja vienu kastani; tas vēl glabāja krāsns karstumu. Kastaņa vidus garšoja pēc siltuma un ziemas.

-     Esmu pārliecināts, ka tu zini, kas ir eņģelis: dvēsele, kas atgriežas šajā sfērā, lai sargātu to, kuru glābjot gāja bojā, viņš teica. Mēs zinām, ka pastāv eņģeļi un ercenģeļi, un pie­ņemu, ka to zina arī ielu reģi. Es pamāju ar galvu. Našira spēj pavēlēt trešajai eņģeļu pakāpei.

-    Kā?

-    Viņa spēj iesprostot zināmu veidu garus.

-    Tātad viņa ir saistītāja.

-    Našira ir kas vairāk par vienkāršu saistītāju, Peidža. Ja viņa nolemj nogalināt kādu gaišreģi, tad spēj ne tikai sagūstīt tā garu, bet ari to izmantot. Kamēr gars ir piesaistīts Naširai, tā klātbūtne ietekmē viņas auru. Tieši tāpēc viņai var piemist vairākas spējas vienlaikus.

Kafija izšļakstījās man klēpī. Viņai tie ir jānogalina paš­rocīgi?

-    Jā. Mēs viņus dēvējam par “kritušajiem eņģeļiem”. Refaīts mani vēroja. Un viņi paliek uz mūžu mūžiem pie­saistīti savai slepkavai.

Es piecēlos kājās.

-               Jūs esat ļauns. Tase sašķīda gabalos man pie kājām.

-    Kā jūs vispār varat iedomāties, ka es ar jums sarunāšos, ka izturēšos pret jums tā, it kā jūs būtu cilvēks, ja jūsu līgava dara tādas lietas? Un jūs spējat skatīties viņai sejā?

-     Vai es teicu, ka pats kādreiz esmu izsaucis kritušu eņ­ģeli?

-    Bet jūs esat nogalinājis cilvēkus.

-    Tu tāpat.

-    Par to tagad nav runa.

Aizbildņa sejas izteiksme bija izmainījusies. Nu tajā vairs nebija ne miņas no zobgalības.

-                Es nezinu, ko varu darīt šis pasaules labā, viņš teica,

-    bet nepieļaušu, ka ar tevi notiek kas ļauns.

-     Man nevajag, lai jūs mani sargātu. Vienkārši tieciet no manis vaļā. Uzgrūdiet mani uz kakla kādam citam. Es vairs negribu būt jūsu skolniece. Gribu nomainīt uzraugu. Gribu būt pie Tubāna. Sūtiet mani pie Tubāna!

-    Tu negribi uzraugu no Sargasu vidus, Peidža.

-    Nestāstiet man, ko es gribu. Es gribu…

-     Tu gribi atkal justies droši. Aizbildnis piecēlās kājās, nostājoties tā, ka starp mums palika kafijas galdiņš. Tu gribi, lai es pret tevi izturos tāpat, kā pret saviem ļaudīm izturas Tubāns un pārējie, jo tad būtu tāda sajūta, ka tev ir visas tiesības ienīst refaltus. Bet es tev nedaru pāri un mēģinu tevi saprast, un tāpēc tu bēdz. Es, protams, zinu, kāpēc. Tu neizproti manus motīvus. Tu sev nemitējies vaicāt, kāpēc es gribu tev palīdzēt, bet atbildēt nespēj. Tomēr tas nenozīmē, ka atbilžu nav, Peidža. Tas nozīmē, ka tev tās vēl jāmeklē.

Ieslīgu atpakaļ klubkrēslā. Verdoši karstā kafija bija izsū­kusies cauri manām biksēm. To redzot, viņš sacīja: Atradīšu tev ko citu.

Vīrietis piegāja pie skapja. Man dusmās svila acis. Gandrīz dzirdēju, kā Džekss mani rāj. Tu tiešām esi dumiķe! Paskat vien, kā tev norasojuši prožektori. Galvu augšā, Burvīgā! Ko tu gribi līdzjūtību? Žēlumu? To tu no viņa nedabūsi un no manis arī ne. Pasaule ir lopkautuve, manu mazulīt. Atver savu lielo muti! Parādi man, kā tu šim sakursi pirti!

Aizbildnis parādīja garu, melnu tuniku. Ceru, ka derēs. Viņš man pasniedza apģērba gabalu. Šķiet paprāvs, bet tajā vajadzētu būt silti.

Es pamāju ar galvu. Aizbildnis uzgrieza muguru. Pārvilku tuniku pāri galvai. Viņam bija taisnība tā krita man līdz ceļiem. Kārtībā, es noteicu.

-    Vai apsēdīsies?

-     It kā man būtu izvēle.

-     Es tev ļauju izvēlēties.

-     Nezinu, ko jūs gribat, lai saku.

-     Ideālā gadījumā es gribētu, lai tu man izstāsti, kas pret tevi agrāk ir izturējies tik nežēlīgi, ka tagad tu nespēj nevie­nam uzticēties. Viņš atgriezās savā sēdeklī. Taču es zinu, ka tu man to neteiksi. Tu gribi pasargāt tos draugus.

-    Nezinu, par ko jūs runājat.

-     Protams, ne.

Es padevos. Jā, labi, man ir draugi gaišreģi. Vai tad visiem gaišreģiem nav draugu savējo vidū?

-     Nē. Londonas sindikāts gadu gaitā ir kļuvis spēcīgāks. Tie, kurus mēs noķeram, parasti ir ārpusnieki tie, kas dzīvo vieni vai uz ielas, jo nespēj kontrolēt savas spējas. Vai arī tādi, kurus no mājām ir patriekušas pašu ģimenes. Tāpēc tik dau­dzi no viņiem ar prieku kalpo mums jo viņu cilvēki pret tiem ir slikti izturējušies. Turpretī refaīti, kaut ari izturas pret šiem ļaudīm kā pret otrās šķiras pilsoņiem, tomēr dod iespēju tiem nodoties ēteram. Mēs viņus sagrupējam un ļaujam atkal iekļauties sociālā struktūrā. Aizbildnis pamāja uz durvīm.

-     Maikls bija poliglots man šķiet, jūsējie tādus sauc par mēļotājiem. Viņa vecākus tik ļoti nobiedēja dēla izteikšanās veids, ka tie mēģināja izdzīt no puikas ļaunos garus. Maikla sapņava sagruva. Zēns tik tikko spēja parunāt.

Biju zaudējusi valodu. Es biju dzirdējusi par to, ka sapņavas var sagrūt; tā notika ar vienu no mūsu bandas puišiem ar Zeķu. Tā gaišreģi kļūst par nenolasāmajiem. Sapņava atjaunojās ar daudzām bruņu kārtām, aizkavējot visu veidu uzbrukumus garam.

-     Sarkanie mundieri Maiklu savāca pirms diviem gadiem. Viņš kaut kā vilka dzīvību Sautvārkas ielās nenolasāmais bez naudas un ēdiena. Zēnu iemeta Tauerā, turot aizdomās par pretdabiskumu, bet es liku viņu priekšlaicīgi pārvest šurp. Pret Maiklu izturas kā pret nereģi, bet viņam vēl ir aura. Es viņam iemācīju atkal runāt. Ceru, ka viņš kādu dienu atradīs ēteru un spēs dziedāt tāpat kā kādreiz. Mirušo balsīs.

-     Paga! es viņu pārtraucu. Jūs mācījāt Maiklu?

-Jā-

-     Kāpēc?

Klusums piepildīja visas spraugas. Aizbildnis pasniedzās pēc sava kausa.

-     Kas jūs esat? es jautāju. Viņš pacēla skatienu. Jūs esat Sargasu valdnieces asinslaulātais. Jau kopš 1859. gada vadāt ielikteņu valdību. Esat atbalstījis gaišreģu tirgošanu un noraudzījies, kā no tās rodas vesela sistēma. Kopā ar viņiem esat izplatījis melus un naidu, un bailes. Kāpēc jūs palīdzat cilvēkiem?

-    To es nevaru tev teikt. Tāpat kā tu man nesaki, kas ir tavi draugi, es tev neizpaudīšu savus motīvus.

-    Ja jūs uzzinātu, kas ir mani draugi, vai tad pateiktu?

-     Iespējams.

-    Vai Maiklam jūs esat pateicis?

-    Daļēji. Maikls man ir ļoti uzticīgs, bet viņa trauslā gara stāvokļa dēļ es nevaru viņam pilnībā uzticēties.

-    Vai par mani jūs domājat tāpat?

-     Es par tevi pārāk maz zinu, lai tev uzticētos, Peidža. Tomēr tas nenozīmē, ka tu nevari manu uzticību nopelnīt.

Patiesībā, Aizbildnis atslīga krēslā, tāda izdevība tev būs vēl šodien pat.

-     Ko jūs ar to gribat teikt?

-     Gan redzēsi.

-     Ļaujiet minēt! Jūs nogalinājāt kādu zīlētāju un nozagāt viņa talantu, un tagad iedomājaties, ka varat saskatīt manu nākotni.

-     Es neesmu nekāds spēju zaglis. Bet es ļoti labi pazīstu Naširu pietiekami labi, lai paredzētu viņas soļus. Es zinu, kad viņai patīk uzbrukt.

Vecais pulkstenis nosita vienu reizi. Aizbildnis uzmeta tam skatienu. Nu ko, stunda ir pagājusi, viņš sacīja. Tu drīksti iet. Varbūt tev vajadzētu apciemot savu draudzeni zīl­nieci?

-     Lizai ir gara šoks, es paziņoju.

Viņš paraudzījās uz mani.

-    Sarkanie mundieri iemeta Līzas kārtis ugunī. Man aiz­žņaudzās rīkle. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējusi.

Lūdz viņa palīdzību! Es cīnījos ar sevi. Pajautā, vai viņš nevar iedot kārtis vecd vietā. Viņš iedos! Viņš palīdzēja Maiklam.

-    Žēl gan, Aizbildnis noteica. Viņa ir apdāvināta ar­tiste.

Es grūstin izgrūdu lūgumu: Vai jūs viņai palīdzēsiet?

-     Man nav kāršu. Viņai ir jāatjauno saikne ar ēteru. Vīrietis ieskatījās man acīs. Vajadzētu arī amarantu.

Es paliku stāvam turpat, kur biju, un raudzījos, kā viņš pasniedzas pēc nelielas kārbiņas uz kafijas galdiņa. Tā atgādi­nāja vecmodīgu šņaucamtabakas dozi ar perlamutra un zelta dzīsliņu inkrustācijām. Vāka vidu rotāja tāds pats astoņstaru zieds kā uz viņa pudelīšu kastēm. Aizbildnis to atvēra un izņēma mazītiņu zilgani iekrāsotas eļļas pudelīti.

-    Tas ir asteres ekstrakts, es sacīju.

-     Ļoti labi!

-     Kāpēc jums tas ir?

-    Es izmantoju nelielas zvaigžņu puķes devas, lai palī­dzētu Maiklam. Tā zēnam palīdz atcerēties viņa sapņavu.

-     Zvaigžņu puķes?

-    Tā refaitu valodā sauc asteri. Burtisks tulkojums no mūsu valodas vārda glossolalia jeb saīsināti gloss.

-     Vai tā ir tā valoda, kurā runā mēļotāji?

-    Jā. Senā ētera valoda. Maikls tajā vairs nerunā, bet viņš to saprot. Un čukstētāji ari.

Tātad mēļotāji var noklausīties refaitu sarunas. Intere­santi! Vai jūs plānojat dot viņam asteri… tagad?

-     Nē. Gribēju tikai sakārtot savu rekvizēto zāļu krā­jumu, viņš atteica. Man nebija ne jausmas, vai viņš joko vai ne. Droši vien ne. Dažas no tām, piemēram, magoņu ane­moni, var izmantot, lai nodarītu mums ļaunu. Viņš izņēma no kārbas sarkanu ziedu. Zināmas indes jāglabā cilvēkiem nepieejamā vietā. Viņa acis cieši raudzījās manējās. Mēs negribētu, ka tās izmanto, piemēram, lai iefiltrētos Mājā. Tas apdraudētu mūsu visslepenākos krājumus.

Sarkanais zieds. Atcerējos Deivida zīmīti. Vienīgais veids.

Vienīgais veids kā nogalināt refaltus?

-     Nē, es noteicu. To mēs negribētu.

* SjC 5C

Graustā bija klusi. Lizu nebiju redzējusi kopš tās reizes, kad Suhaīls mani aizveda uz Magdalēnu; man nebija bijis izdevības draudzeni apraudzīt, lai uzzinātu, vai viņa ir atgu­vusies pēc kāršu kavas zaudējuma.

Meitene bija pie samaņas, taču ārpasaulei nepieejama. Viņas lūpas bija bālas un skatiens izklaidīgi klejoja apkārt. Liza mocījās gara šoka sāpēs.

Džuliāns un tas pats briļļainais artists, kuru biju sasta­pusi pirmajā dienā Kirils -, bija uzņēmušies Lizu pieskatīt.

Puiši viņu baroja, ķemmēja viņai matus, ārstēja plaukstu ap­degumus un sarunājās ar viņu. Liza tikai gulēja stīva un lipīgi nosvīdusi un kaut ko murmināja par ēteru. Meitene vairs nespēja ar to savienoties, un viņu māca dabiska vēlme pamest savu ķermeni un saplūst ar ēteru. Mums šī dziņa bija jāap­slāpē. Bija jāpatur viņa pie mums.

Augļotāja bodītē es apmainīju divas savas tabletes pret želejveida degspirtu, sērkociņiem un pupu kārbu. Kāršu viņa bodē nebija. Tās visas bija konfiscējis sarkanais mundieris Katrina -, lai būtu droša, ka Liza cietīs. Viņai bija paveicies, jo Aizbildnis gādāja, lai mēs nesatiktos.

Kad atgriezos būdā, Džuliāns paskatījās uz mani no pār­guruma apsārtušām acīm. Puisim vairs nebija sārtās tunikas; tās vietā bija noskrandis krekls un lupatu bikses.

-     Peidža! Sen neesi redzēta.

-     Biju aizņemta. Vēlāk paskaidrošu. Es nometos ceļos blakus Līzai. Vai viņa ēd?

-    Vakar viņu piedabūju ieēst drusku viras, bet viss atkal tika izvemts.

-    Un apdegumi?

-    Ar tiem nav lāgā. Mums vajag silvadēnu.

-    Mēģināsim viņu vēlreiz pabarot. Noglāstīju meitenes miklās cirtas un iekniebu viņai vaigā. Liza?

Draudzenes acis bija vaļā, bet viņa neatsaucās. Aizdedzināju spirtu. Kirils ar pirkstiem bungoja pa celi. Saņemies, Raimora, viņš īdzīgi teica Lizai. Tu nevari tik ilgi neuzstā­ties!

-    Nedaudz līdzjūtības šobrīd būtu īsti vietā, Džuliāns aizrādīja.

-     Līdzjūtībai nav laika. Suhaīls drīz būs viņai krāgā. Lizai jāuzstājas kopā ar mani.

-    Vai tad šie vēl nezina?

-    Nele viņu visu laiku aizvieto. Kostīmā un ar masku viņas izskatās līdzīgas viena auguma un arī mati vienā krāsā. Bet Nele nav tik veikla. Viņa mēdz krist. Kirils noraudzījās uz Līzu. Raimora nekad nekrīt.

Džuliāns uzlika pupas sildīties virs spirta liesmas. Es sa­meklēju karoti un ar roku apķēru Līzu. Viņa papurināja galvu.

-    Nē.

-    Tev ir kaut kas jāēd, Līza. Džuliāns satvēra meitenes auksto delmu, bet viņa neatsaucās.

Kad pupas bija uzkarsētas, Džuliāns atgāza Līzas galvu. Es draudzeni baroju, bet viņa tik tikko spēja norīt kaut kumosu. Pupas krita pāri viņas zodam. Kirils paķēra bundžu un, ēdot ar rokām, izleksēja visu, kas tur bija atlicis. Es notupos uz pirkstgaliem un raudzījos, kā Līza atslīgst palagos.

-    Tā nevar turpināties.

-     Bet mēs tur neko nevaram darīt. Džuliāns savilka roku dūrē. Pat ja mēs atrastu kādu kāršu kavu, nav nekādas garantijas, ka tā derēs. Tas būtu tas pats, it kā mēs viņai pie­šūtu jaunu locekli. Viņa varbūt to atgrūstu.

-    Mums ir jāmēģina. Uzmetu skatienu Kirilam. Vai te ir vēl kādi zīlnieki?

-    Visi ir miruši.

-    Un, pat ja tā nav, mēs nevaram paņemt kāda cita kār­tis, Džuliāns klusi sacīja. Tas ir ļaunāk par slepkavību.

-    Nu tad mēs kārtis nozagsim refiem, es paziņoju. Noziegumi bija mana stiprā puse. Es ielauzīšos Mājā. Tur viņiem jābūt viskaut kam.

-    Tu iesi bojā, Kirils bez kāda satraukuma sacīja.

-     Es izdzīvoju pēc tikšanās ar dūcēju. Gan jau būs labi.

Džuliāns pacēla galvu. Tu to redzēji?

-    Emīti dzīvo mežā. Aizbildnis atstāja mani kopā ar vienu no tiem.

-    Vai tas nozīmē, ka tu izturēji pārbaudes? Puiša vaib­stiem pārslīdēja aizdomas. Vai dabūji sarkano mundieri?

-    Nezinu. Man šķita, ka dabūju, bet… paraustīju savu tuniku, šitā neizskatās sarkana.

-    Tas ir mierinājums. Viņš pieklusa. Kāds tas bija? Tas dūcējs?

-    Ātrs. Agresīvs. Neko daudz no viņa neredzēju. Aplū­koju puiša jaunās drēbes. Vai tad tu pats neredzēji?

Viņš sāji pasmaidīja. Aludra mani izmeta par to vien, ka palaidu garām komandantstundu. Baidos, ka esmu prasts artists.

Kirils drebēja. Emītu kodiens ir nāvējošs, viņš čuk­stēja. Tev nevajadzētu turp vairs iet.

-    Man varbūt nebūs izvēles, es atteicu. Kirils paslēpa galvu rokās. Džul, padod palagu!

Puisis to pasniedza. Saspraudīju audumu ap Lizu. Viņa nemitējās trīcēt. Es berzēju draudzenes ledusaukstās rokas, mēģinādama tās sasildīt. Viņas pirksti čūlāja.

-     Peidža, Džuliāns ieteicās, vai tu to domā nopietni? Tu ielauzīsies Mājā?

-     Aizbildnis teica, ka viņiem tur esot krājumi. Slepeni krā­jumi, kaut kādas lietas, kas mums neesot jāredz. Varbūt silvadēns.

-    Vai tev nav ienācis prātā, ka tas viss tiek apsargāts? Vai varbūt Aizbildnis melo?

-     Es riskēšu.

Puisis nopūtās. Šaubos, ka spēšu tevi aizkavēt. Un ja tiksi iekšā?

-     Nozagšu tik daudz, cik spēšu, visu, ko vien varētu izmantot, lai aizstāvētos, un tad tīšos prom. Ja kāds vēlas man pievienoties, laipni lūgti! Citādi iešu viena pati. Lai arī kas notiktu, es te nepūšu visu atlikušo dzīvi.

-    Nedari to, Kirils gaudās. Tu iesi bojā! Tāpat kā tie, kas gāja bojā agrāk. Ari viņus aprija dūcēji. Un tie apris tevi.

-    Lūdzu, Kiril, pietiek! Džuliāns nenovērsa no manis acis. Ej uz Māju, Peidža! Es mēģināšu samusināt armiju.

-    Armiju?

-    Nu izbeidz. Viņa acīs dejoja uguntiņas. Tu taču nedomā nopietni aiziet bez cīņas, ko?

Es iepletu acis. Bez cīņas?

-     Tu nevarēsi izlikties, ka šis viss nav noticis. Saiona to dara jau divus gadsimtus ilgi, Peidža. Tas nebeigsies. Kas viņiem liegs tevi atstiept taisnā ceļā atpakaļ uz šejieni uzreiz pēc tam, kad būsi nonākusi Saionas Londonā?

Viņam zināmā mērā bija taisnība. Ko tu iesaki darīt?

-    Rīkot cietumnieku izlaušanos. Lai visi tiek laukā. Neat­stāsim viņiem reģus, no kā baroties.

-     Šeit ir vairāk nekā divi simti cilvēku. Mēs nevaram tā vienkārši aiziet. Turklāt mežos ir kājnieku mīnas. Es pie­vilku ceļgalus pie zoda. Tu zini, kas notika XVIII Kaulu ražā. Es negrasos uzņemties atbildību par tik daudzu cilvēku nāvi.

-    Tev nav jāuzņemas atbildība. Ļaudis grib prom, Pei­dža, tikai viņiem nepietiek dūšas; vēl nepietiek. Ja mēs spēsim gana labi noorganizēt uzmanības novēršanu, varēsim viņus izvest cauri mežam. Puisis uzlika plaukstu man uz delma. Tu esi no sindikāta. No Īrijas. Vai tev nešķiet, ka ir laiks parādīt refiem, ka viņi te nav galvenie? Ka viņi nevar tā vienkārši turpināt no mums tikai ņemt? Es neko neatbil­dēju, un viņš paspieda man roku. Parādīsim viņiem! Parādī­sim, ka pat pēc diviem simtiem gadu pastāv kas tāds, no kā viņiem ir jābaidās.

Es vairs neredzēju Džuliāna seju. Es redzēju Finnu todien Dublinā, kad brālēns man teica, lai cīnos.

-    Varbūt tev ir taisnība, es sacīju.

-    Es zinu, ka man ir taisnība. Džuliāna vaibstos iegūla gurds smaids. Kā tev šķiet, cik daudzus mums vajag?

-     Sāc ar tiem, kam ir nopietns iemesls ienīst refaītus. Aprunājies ar artistiem. Ar dzeltenajiem mundieriem. Ar nereģiem. Runā ar Ellu un Fēliksu, un Aiviju. Tad apstrādā baltos mundierus.

-     Ko man viņiem sacīt?

-     Pagaidām neko. Tikai apklaušinies. Izdibini, vai viņi būtu gatavi mēģināt bēgt.

Džuliāns palūkojās uz Kirilu.

-     Nē. Kirils purināja galvu. Puiša acis aiz saplēstajām brillēm bailēs raudzījās spožas un drudžainas. Es nepieda­los. Nekādā ziņā, brāl! Mūs nogalinās. Viņi ir nemirstīgi.

-    Viņi nav nemirstīgi. Es skatījos, kā spirts pamazām izdeg. Viņus var ievainot. Aizbildnis man pastāstīja.

-    Varbūt viņš meloja, Džuliāns uzsvēra. Mēs runājam par Naširas līgavaini! Par asinslaulāto. Par viņas labo roku. Kāpēc tu vispār tici kaut vārdam, ko viņš saka?

-    Jo man šķiet, ka viņš jau agrāk ir pret viņu sacēlies. Man šķiet, ka viņš ir viens no iezīmētajiem.

-    Viens no kā?

-     No refu grupiņas, kas aizsāka XVIII Kaulu ražas dumpi. Viņus spīdzināja. Atstāja rētas.

-    Kur tu to dzirdēji?

-     No kāda kaulrača. XX-12.

-    Tu uzticies kaulracim?

-    Nē, bet viņš man parādīja svētnīcu, ko viņi ir izveidojuši upuriem.

-     Un tu domā, ka Aizbildnis ir viens no tiem “iezīmēta­jiem”? Džuliāns jautāja. Es pamāju. Pieņemu, ka esi redzē­jusi rētas?

-    Nē. Man šķiet, viņš tās slēpj.

-     Tev šķiet, Peidža. Ar to nepietiek.

Iekams es paguvu atbildēt, būdā kāds ienāca. Es sastingu.

Virsuzraugs.

-                Tā, tā, tā. Viņa krāsotās uzacis taisni palēcās pierē.

-    Rādās, ka mūsu vidū ir krāpniece. Kas tad strādā ar zīdiem, ja XIX-1 visu laiku ir te?

Piecēlos kājās. Džuliāns arī. Viņai ir gara šoks, es sacīju un ieskatījos virsuzraugam tieši acīs. Tādā stāvoklī viņa nevar uzstāties.

Virsuzraugs nometās ceļos blakus Līzai un aptaustīja mei­tenes pieri. Viņa aizgriezās no vīrieša pieskāriena. Vai die­niņ, vai! Viņš izlaida pirkstus caur gulētājas matiem. Tas ir briesmīgi! Briesmīgas ziņas. Es nevaru zaudēt Viens. Manu īpašo Viens.

Līza sāka kliegt. Skaņas izlauzās smagos, trīcošos kram­pjos. Vācies! viņa izdvesa. Vācies! Džuliāns sagrāba virsuzrauga plecu un spēcīgi viņu pagrūda.

-     Nepieskaries viņai!

Nostājos puisim blakus. Kirils šūpojās uz papēžiem. Vis­pirms virsuzraugs izskatījās apstulbis, pat satriekts; tad viņš sāka smieties. Vīrietis piecēlās kājās, līksmi sizdams plaukstas. Viena cimdotā roka pasniedzās kabatā. Vai tā būtu sacelša­nās dzirksts, bērni? Vai savā aitiņu barā esmu ielaidis divus badīgus vilkus?

Ar vienu rokas kustību viņš izrāva savu pātagu. Rīku, kas bija paredzēts ganāmpulka vadīšanai.

-     Es jums neļaušu samaitāt Viens. Vai jebkuru citu no mana bara. Viņš noplīkšķināja pātagu uz manu pusi. Tu varbūt vēl neesi artiste, Četrdesmit, bet gan jau būsi. Lasies atpakaļ pie sava uzrauga!

-     Nē.

-    Neviens no mums nekur neies. Pār Džuliāna seju pār­slīdēja atjaunotas apņemšanās izteiksme. Mēs nepametīsim Līzu.

Virsuzraugs atvēzējās. Džuliāns sagrīļojās. No svaigās brūces viņa vaigā izsprāga asinis. Tagad tu esi mans, puika, un liec to aiz auss! Es novietoju kājas plecu platumā. Virsuz­raugs nosmīnēja. Tas tiešām nav nepieciešams, Četrdesmit. Es pieskatīšu Viens.

-    Tu mani nevari piespiest aiziet. Es esmu Arktūra aizbil­stamā. Pastāvēju uz savu. Es būtu gatava piemaksāt, lai tikai redzētu, kā tu Arktūram paskaidrosi, kāpēc man iesiti.

-     Man nav nolūka tev sist, lielā gājēja. Esmu nodomājis tevi dzīt.

Pātaga atkal šņākdama lidoja uz manu pusi. Džuliāns gāza virsuzraugam, atsitot vīrieša roku sāņus. Šī bija tāda pati situācija kā toreiz ar kaulračiem. Šoreiz mēs uzvarēsim.

Kļuvu nevaldāma. Skriešus metos virsū virsuzraugam. Mana dūre ietriecās vīrieša žoklī, un viņa galva atgāzās. Džu­liāns iespēra šim pa kājām, laupot līdzsvaru. Pirksti ap pā­tagu vairs nesakļāvās tik stipri. Mēģināju to pagrābt, bet viņš pātagu noturēja. Zobi atiezās tādā kā ņurdienā, tādā kā smīnā. Džuliāns aizžņaudza virsuzrauga kaklu. Es izrāvu viņam no rokas pātagu, atvēzējos sitienam… un pēc brīža kāds man to atņēma. Man pa vēderu trāpīja zābaks, triecot mani pret sienu.

Suhaīls. Man tas bija jāzina. Kur bija virsuzraugs, nekad nebija tālu ari viņa priekšnieks. Gluži kā ielās: muskuļu kalns un viņa boss. Tā jau domāju, ka tevi te atradīšu, pabira! Viņš sagrāba mani aiz matiem. Atkal vārām ziepes, ko?

Es viņam uzspļāvu. Suhaīls man iesita tik stipri, ka gar acīm noņirbēja zvaigznes. Man vienalga, kas ir tavs uzraugs, tu sīkā plušķe! Man nav bail no konkubīnes. Es tev nepār­griežu rīkli vienīgi tāpēc, ka pēc tevis sūtīja asinsvaldniece.

-     Varu derēt, ka Naširai ļoti patiktu dzirdēt, kā tu sauc Arktūru par “konkubīni”, Suhaīl, es izspiedu. Vai man viņai to pateikt?

-    Saki, ko gribi. Cilvēku vārdi ir maznozīmīgāki par suņa nesamanīgo slienāšanos.

Viņš uzmeta mani sev plecā. Es plosījos un kliedzu, bet negribēju riskēt un izmantot garu. Virsuzraugs ar plaukstas sānu iebelza Džuliānam pa galvu, notriecot puisi zemē. Pēdē­jais, ko redzēju, bija Džuliāns un Līza tā vīra žēlastībā, pret kuru es vairs nespēju cīnīties.

Sizerēnu mītne šķita daudz aukstāka un tumšāka nekā svinīgās uzrunas laikā. Es biju viena ar Suhaīlu, un droši vien būšu viena arī ar Naširu. Man pār kājām skrēja viegli drebuļi.

Suhaīls mani neveda uz uzrunas telpu un neveda arī uz kapelu. Viņš mani vilka pa gaiteņiem un visbeidzot iegrūda telpā ar augstiem griestiem un logiem ar augšpusē noapaļo­tām ailām. Telpu izgaismoja sveces dzelzs svečturi un milzīgs kamīns. Griestos rotaļājās liesmu atspulgi, metot ēnas rievo­tajās velvēs.

Telpas vidū bija garš galds. Galda galā sarkanā, polsterētā krēslā sēdēja Našira Sargasa. Viņa bija ģērbusies melnā skulp­turāla, ģeometriska piegriezuma kleitā ar augstu apkakli.

-    Labvakar, Četrdesmit!

Es neatbildēju. Viņa pamāja ar roku, aicinot mani nākt tuvāk.

-    Suhaīl, tu vari mūs atstāt.

-Jā, asinsvaldniec! Suhaīls pagrūda mani uz viņas pusi. Līdz nākamajai reizei, viņš dvesa man ausī, plušķe!

Vīrietis izslāja laukā pa durvīm. Es paliku pustumšā telpā aci pret aci ar sievieti, kura gribēja mani nogalināt.

-    Apsēdies, Našira sacīja.

Iedomājos, ka es varētu apsēsties krēslā galda tālākajā galā kādu divpadsmit pēdu attālumā -, bet viņa norādīja uz citu krēslu, tuvāk sev, kreisajā pusē vistālāk no kamīna. Apgāju ap galdu un atslīgu krēslā, galvai pie katras kustības iesāpoties. Suhaīls pēdējā sitienā nebija valdījies it nemaz.

Našira nenolaida no manis acis. Tās bija zaļas kā absints. Prātoju, no kā gan viņa šovakar ir barojusies.

-    Tu asiņo.

Blakus galda piederumiem atradās smagā zelta gredzenā ievērta salvete. Es ar to nosusināju pietūkušo lūpu, notraipot ziloņkaula balto audumu ar asinīm. Salocīju salveti, noslēpjot traipu, un ieliku to sev klēpī.

-    Droši vien tu esi nobijusies.

-     Nē.

Man būtu jābaidās. Es baidījos. Tā sieviete kontrolēja pil­nīgi visu. Viņas vārdu čukstēja ēnās, viņas pavēle izbeidza dzīves. Viņas kritušie eņģeļi slīdēja tepat ap viņu, ne uz brīdi pārāk neattālinādamies no savas saimnieces auras.

Klusums ieilga. Nezināju, vai man skatīties uz Naširu vai ne. Ar acs kaktiņu pamanīju uguns gaismā kaut ko uzmirdzam tur stāvēja neliels stikla kupols. Tas atradās pašā galda vidū. Zem stikla nīka novītis zieds; tā ziedlapiņas bija nobrūnējušas un sačokurojušās un kātu balstīja smalka stieple. Lai ari kas tas bija par ziedu, novītis tas bija neatpazīstams. Nespēju iedomāties, kāpēc lai viņai galda vidū atrastos novī­tusi puķe bet nu… tā taču bija Našira. Viņa ap sevi vāca visādas mirušas lietas.

Našira pamanīja, ka esmu ieinteresēta.

-    Ir lietas, kam labāk būt mirušām, viņa bilda. Vai tev tā nešķiet?

Nespēju atraut acis no zieda. Un nebiju par to pārlieci­nāta, bet šķita, ka mana sestā maņa ietrīsas.

-    Jā, es piekritu.

Našira pacēla galvu. Virs logiem rindojās ģipša sejas uz katras garās sienas to bija vismaz piecdesmit. Es izpētīju tuvāko mazliet rūpīgāk, sajuzdamās ieintriģēta. Tā bija rimta, sievišķīga seja, kas maigi smaidīja. Sieviete izskatījās tik mier­pilna, it kā gulētu.

Man iekšās sabrieda nejauks nelabums. Tā bija L’Inconnue de la Seine slavenā franču nāves maska. Džeksonam viņa midzeni bija tās kopija. Viņš sacīja, ka sieviete bijusi skaista, deviņpadsmitā gadsimta nogalē bohēmieši bijusi apsēsti ar to. Ellza Džeksam par lielu nepatiku bija likusi to apsegt ar palagu. Viņa teica, ka seja viņai uzdzenot šermuļus.

Es lēnām pārlaidu skatienu telpai. Visas šis sejas visi cilvēki bija nāves maskas. Tik tikko savaldījos, lai nesāktu rīstīties. Našira kolekcionēja ne tikai reģu garus viņa kolek­cionēja ari to sejas.

Sebs. Ja nu tur augšā ir Sebs? Es piespiedu sevi nodurt acis, bet vēderā viss griezās.

-     Šķiet, tev nav labi, Našira ieminējās.

-    Man nekas nekaiš.

-     Prieks to dzirdēt! Man ļoti nepatiktu, ja tu saslimtu tagad, kad ir pienākusi tava I Šeolā pavadītā laika izšķirošā fāze. Viņa ar cimdotu pirkstu vilka pa savu pusdienu nazi, joprojām lūkodamās uz mani. Pēc dažām minūtēm mums pievienosies mani sarkanie mundieri, bet es vispirms gribēju ar tevi aprunāties. Neliela, sirsnīga saruna divatā.

Fascinējoši Našira domā, ka viņai ir sirds!

-     Asinslaulātais mani regulāri informē par tavu progresu. Viņš esot izmēģinājis visu, kas viņa spēkos, lai izpaustos tavs talants, valdniece sacīja, bet tev neesot izdevies pilnībā iemiesoties sapņavā pat ne dzīvnieka sapņavā. Vai tas ir tiesa?

Viņa nezināja. Jā, es apstiprināju.

-    Žēl gan! Tomēr tu stājies pretī emītam un izdzīvoji, un to pat ievainoji. Tāpēc Arktūrs uzskata, ka tev jāpiešķir sarka­nais mundieris.

Nezināju, ko lai saku. Aizbildnis kaut kāda iemesla dēļ nebija viņai izstāstījis par taureni. Un par stirnu arī ne. Tas nozīmēja, ka viņš negrib, lai Našira zinātu par manām spē­jām tomēr gribēja, lai es būtu sarkanais mundieris. Kas tā šoreiz bija par spēli?

-                Tu esi klusa, Našira bilda. Viņas acis bija ledainas.

-    Svinīgās uzrunas laikā tu nebiji tik kautrīga.

-     Man teica, ka jārunā tikai tad, kad man to prasa.

-    Tagad es tev prasu.

Man gribējās pateikt, kur lai viņa iebāž savas prasības. Pret Aizbildni es biju izturējusies nekaunīgi; man nebūtu ilgi jādomā, lai tāpat izturētos arī pret Naširu, taču sievietes roka joprojām atdusējās blakus nazim un viņas ciešajā skatienā nebija ne miņas no sirdsapziņas. Visbeidzot es sacīju, pūlēda­mās izklausīties atbilstoši pazemīga: Priecājos, ka asinslaulātais mani uzskata par sarkanā mundiera cienīgu. Pārbaudēs darīju visu, ko spēju.

-    Par to šaubu nav. Bet neieslīgsim pašapmierinātībā. Našira atlaidās krēslā. Man tev ir daži jautājumi. Pirms tava inaugurācijas mielasta.

-     Inaugurācijas?

-    Jā. Apsveicu, Četrdesmit! Tu tagad esi sarkanais mun­dieris. Tev jāiepazīstas ar saviem jaunajiem biedriem viņi visi ir uzticīgi man. Pat uzticīgāki nekā saviem uzraugiem.

Man ausīs šalca asinis. Sarkanais mundieris. Kaulrace. Es biju nokļuvusi I Šeolas visaugstākajās instancēs Naširas Sargasas uzticamo cilvēku lokā.

-    Es gribētu ar tevi aprunāties par Arktūru. Našira rau­dzījās ugunī. Tu mitinies vienā telpā ar viņu.

-     Man ir pašai sava istaba augšstāvā.

-     Vai viņš tevi kādreiz lūdz no turienes iznākt?

-    Tikai uz treniņiem.

-    Un neko citu? Varbūt viņš tevi ir aicinājis mazliet paru­nāties?

-    Viņu neinteresē sarunas ar mani, es attraucu. Ko tad es tādu varētu pateikt?

-    Tieši tā.

Es iekodu mēlē. Naširai nebija ne jausmas par to, cik ļoti es Arktūru interesēju un cik daudz viņš man ir iemācījis tepat viņas deguna galā.

-    Tu taču noteikti esi izpētījusi viņa istabu. Vai Dibinātāja tornī ir kas tāds, kas tevi satrauc? Vai tur ir kaut kas nepa­rasts?

-    Viņam ir daži augu ekstrakti, kurus es nepazīstu.

-    Ziedu ekstrakti.

Es pamāju ar galvu, un viņa kaut ko paņēma no galda. Tā bija laikazoba krietni saēsta piespraude tieši tādā pašā zieda formā kā Arktūra šņaucamtabakas doze. Vai esi Dibinātāja tornī redzējusi šo simbolu?

-     Nē.

-    Tu izklausies ļoti pārliecināta.

-     Es esmu pārliecināta. Tādu es nekad neesmu redzē­jusi.

Našira ielūkojās man tieši acīs. Es centos izturēt viņas ska­tienu.

Tālumā aizvērās durvis. Telpā kāda man nepazīstama refu vīrieša pavadībā iesoļoja rinda sarkano mundieru. Laipni lūgti, draugi! Našira pamāja, lai viņi nāk tuvāk. Lūdzu, sēdieties!

Refs piespieda pie krūtīm dūri un aizgāja. Aplūkoju cil­vēku sejas. Divdesmit kaulrači visi labi paēduši un gluži spodri. Viņi laikam bija sadalīti grupās. Veterāni no XIX Kaulu ražas nāca pirmie. Tur bija Katrīna un Sešpadsmit, un

Septiņpadsmit. Rindas galā soļoja Karls sarkanā tunikā ar saķemmētiem, celiņā izšķirtiem matiem. Viņš pablenza mani platām, pārmetošām acīm. Laikam nekad nebija redzējis pie asinsvaldnieces galda rožaino mundieri.

Visi ieņēma vietas. Karls bija spiests apsēsties vienīgajā brivajā krēslā man pretī. Deivids apsēdās dažas vietas tālāk. Viņam galvā rēgojās svaiga griezta brūce; tai bija uzlīmēti vairāki plāksteri. Puisis ieplestām acīm palūkojās augšup uz nāves maskām.

-     Priecājos, ka visi varējāt man šovakar pievienoties! Jūsu nerimtīgie pūliņi šonedēļ ir novērsuši ievērojamus emltu uz­brukumus. Našira uzlūkoja visus pēc kārtas. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka šie radījumi ir pastāvīgs drauds. Viņu brutalitāte nav maināma, un salauztā sliekšņa dēļ tos nekādi nav iespējams ieslodzīt nēterpasaulē. Vienīgi jūs atrodaties starp medniekiem un viņu medījumu.

Visi māja ar galvu. Visi tam ticēja. Nu, varbūt Deivids ne. Viņš, viegli smaidot, skatījās uz vienu no maskām.

Pieķēru Katrīnu pāri galdam raugāmies uz mani. Viņai vienā sejas pusē melnēja liels zilums. Sešpadsmit un Septiņ­padsmit uz mani pat nepaskatījās. Labi. Ja viņi sāks blenzt, es varbūt nespēšu noturēties un metīšu šiem ar galda nazi. Viņu dēļ Līza mira nost.

-    Divdesmit divi, Našira pagriezās un uzlūkoja kaulraci, kas sēdēja pa labi no viņas, kā klājas Vienpadsmit? Cik noprotu, viņš joprojām ir Orielas mītnē?

Jaunais vīrietis nokremšļojās. Viņam ir mazliet labāk, asinsvaldniec. Nekādu infekcijas pazīmju nav.

-    Viņa drosme nav man paslīdējusi garām neievērota.

-    Viņš jutīsies pagodināts, to dzirdot, asinsvaldniec.

Jā, asinsvaldniec. Nē, asinsvaldniec. Refiem tiešām patika saņemt glāstus viņu ego.

Našira vēlreiz sasita plaukstas. Pa nelielām durvīm ienāca četri nereģi; katram rokās bija paplāte, no kuras virmoja spē­cīgs garšaugu aromāts. Viens no nereģiem bija Maikls, bet viņš neskatījās man acīs. Četrotne žiglām kustībām saklāja brīnišķīgu mielastu visapkārt stikla kupolam. Viens no pui­šiem salēja mums glāzēs vēsu baltvīnu. Man rīklē iestrēga kamols. Paplātes bija ēdiena pilnas. Glīti sagriezti, maigi un sulīgi vistas gabaliņi ar kraukšķīgu, zeltainu ādiņu; pildījums ar salviju un sīpoliem; bieza, saldi smaržīga mērce; dzērveņu mērce; tvaicēti dārzeņi un cepti kartupeļi, un apaļīgas desi­ņas cauraudža vīstoklī inkvizitora cienīgas dzīres! Našira pamāja ar galvu, un kaulrači uzreiz ķērās klāt. Viņi ēda ātri, taču ne tik mežonīgi un kāri kā badacietēji.

Man iesāpējās vēders. Gribējās ēst. Bet tad es iedomājos par artistiem, kuri dzīvo netīrībā un pārtiek no taukiem un sakaltušas maizes. Cik daudz ēdiena te iekšā un cik maz tur ārā! Našira pamanīja, kas es vilcinos.

-    Ēd!

Tā bija pavēle. Uzliku uz šķīvja dažas vistas šķēles un mazliet dārzeņu. Karls tempa savu vīnu tādiem malkiem, it kā tas būtu ūdens. Uzmanies, Viens, kāda no meitenēm brīdināja. Tu taču negribi, ka tev atkal kļūst slikti.

Pārējie iesmējās. Karls plati pasmaidīja. Nu beidz, tā notika tikai vienreiz. Toreiz es vēl biju rožainais.

-    Jā, beidz, liec tak viņu mierā! Viens ir pelnījis vīnu. Divdesmit Divi draudzīgi iebukņīja Kārlu. Viņš vēl ir jauni­ņais. Turklāt mums visiem ar pirmo dūcēju gāja grūti.

Atskanēja piekrītoša murmināšana. Es izslēdzos, tā pati meitene atzinās. Kāda nesavtīga solidarizēšanās! Tas ir, kad pirmo reizi ieraudzīju.

Karls pasmaidīja. Bet tev kolosāli veicas ar gariem, Seši!

-    Tencinu!

Es klusēdama vēroju viņu biedrisko attieksmi. Metās šķērmi, bet te nekas nebija pietēlots, jā, Karlam patika būt par sarkano mundieri, bet tur bija kas vairāk. Viņš iederējās šajā savādajā, jaunajā pasaulē. Savā ziņā es spēju iejusties viņa ādā. Tā es jutos toreiz, kad nupat biju sākusi strādāt pie Džeksona. Varbūt Karls nebija atradis vietu sindikātā.

Našira viņus vēroja. Viņai šī iknedēļas šarāde laikam sagā­dāja baudu. Dumji, apmāti cilvēciņi, kas smejas par pārbaudī­jumiem, kādiem viņa tos pakļāvusi, visi zem viņas tupeles, visi ēd viņas ēdienu. Viņa noteikti jūtas varena. Pašapmieri­nāta.

-    Tu vēl esi rožainā. Manu uzmanību piesaistīja spalga balss. Vai tu esi cīnījusies ar dūcēju?

Pacēlu acis. Šie visi skatījās uz mani.

-    Vakarnakt, es atbildēju.

-    Neesmu tevi agrāk redzējis. Divdesmit Divi pacēla kupli saaugušās uzacis. Kurā bataljonā tu cīnies?

-     Es nepiederu ne pie viena bataljona. Es izbaudīju šo bridi.

-    Nē, tu piederi, kāds puisis iebilda. Tu esi rožainā! Kādi cilvēki vēl dzīvo tavā mītnē? Kas ir tavs uzraugs?

-    Manam uzraugam ir tikai viens cilvēks. Es žigli uz­smaidīju Divdesmit Divi. Varbūt esi viņu manījis. Viņš ir asinslaulātais.

Klusums šķita vairākas stundas ilgs. Es iemalkoju vīnu. Nepazīstamais alkohols garšoja asi.

-    Labi, ka asinslaulātais ir izvēlējies tik vērtīgu cilvēku kā Četrdesmit, Našira vāri iesmējās. Smiekli bija mulsinoši kā zvans, kas ieskanas nepareizā toņkārtā. Viņa spēja cīnīties ar dūcēju viena pati, bez sava uzrauga.

Atkal iestājās klusums. Spriedu, ka neviens no viņiem nekad nav bijis mežā bez refu pavadības, kur nu vēl viens pats cīnījies ar dūcēju. Trīsdesmit izmantoja izdevību ietērpt vārdos tieši to, ko es domāju: Jūs gribat teikt, ka viņš pret emītiem necīnās, asinsvaldniec?

-    Asinslaulātajam ir aizliegts iesaistīties sadursmēs ar emītiem. Viņam kā manam nākamajam partnerim neklātos darit sarkano mundieru darbu.

-     Protams, asinsvaldniec!

Našira vērās manī. Es to jutu. Turpināju ēst savus kartu­peļus.

Aizbildnis cīnījās pret emītiem. Es pati biju tīrījusi viņa brūces. Arktūrs bija rīkojies pretēji Naširas gribai, un viņai par to nebija ne jausmas vai arī, ja bija, tad tās bija tikai aizdomas.

Vairākas minūtes klusuma pārtrauca vien galda piede­rumu šķinda. Es ēdu dārzeņus ar mērci, joprojām domādama par Aizbildņa slepeno cīņu pret emītiem. Viņam nekad nav bijis jāriskē ar savu dzīvību, taču viņš bija izvēlējies iet un ar tiem cīnīties. Tam noteikti bija kāds iemesls.

Sarkanie mundieri klusi sarunājās. Viņi iztaujāja cits citu par savām mītnēm un apjūsmoja seno ēku skaistumu. Daž­reiz kāds izmeta pa nievājošai piezīmei par artistiem (“viņi patiešām ir gļēvuļi, pat jaukie”). Katrīna bakstījās ap ēdienu, saviebdamās ikreiz, kad kāds pieminēja Midzeni. Trīsdesmit vēl aizvien sarka, bet Karls pārāk sparīgi košļāja, palaikam ieraudams vīnu jau no otrās glāzes. Tikai tad, kad visi šķīvji bija tukši, atgriezās nereģi un noridāja galdu, atstājot mums trīs deserta šķīvjus. Našira nogaidīja, līdz visi sarkanie mun­dieri bija sev kaut ko paņēmuši, un tad vēlreiz ierunājās:

-    Draugi, tagad, kad jūs esat paēduši un padzēruši, mēs mazliet izklaidēsimies.

Karls ar salveti noslaucīja no mutes sīrupu. Telpā iesoļoja grupiņa artistu. Starp viņiem bija viens čukstētājs. Kad Našira pamāja, viņš pacēla pie pleca vijoli un sāka spēlēt klusu, dzīvīgu melodiju. Pārējie graciozi vingroja mūzikas pavadī­jumā.

-     Nu tad pie lietas, Našira teica. Uz artistiem viņa pat nepaskatījās. Ja kāds no jums kādreiz ir runājis ar virsuzraugu, tad varbūt zināt, kā viņš pelna savu iztiku. Viņš ir mans Kaulu ražu sagādnieks. Pēdējās desmitgadēs es mēģinu dabūt vērtīgus gaišreģus no Saionas Londonas noziedznieku sindikāta. Daudzi no jums, bez šaubām, zina par šo sindikātu, daži varbūt pat ir pie tā piederējuši.

Trīsdesmit un Astoņpadsmit sāka trīties savos sēdekļos. Nevienu no viņiem nepazinu, bet es jau strādāju tikai 1-4 un dažreiz 1-1 un 1-5. Viņi varēja būt piederējuši pie jebkura no pārējiem trīsdesmit trim sektoriem. Karls sēdēja pavērtu muti.

Uz akrobātiem neviens neskatījās. Viņi bija noslīpējuši savu mākslu līdz pilnībai, bet visiem tas bija gluži vienalga.

-     I Šeola meklē kvalitāti, nevis tikai kvantitāti. Našira nelikās redzam to, ka puse klātesošo ir nodūruši acis. Nu jau vairākas desmitgades esmu ievērojusi pastāvīgu kritumu mūsu notverto gaišreģu dažādībā. Refaīti ciena un novērtē visas jūsu spējas, taču šīs kolonijas bagātināšanai mums vēl ir nepieciešams daudz citu talantu. Mums visiem ir jāmācās no pārējiem. Nevar uzņemt tikai zīlniekus vai hiromantus.

XX-59-40 ir tieši tāda veida gaišreģe, kādus mēs pašlaik meklējam. Viņa ir mūsu pirmā sapņu staigātāja. Mums nepie­ciešamas arī sibillas un berzerki, saistītāji un izsaucēji, un vēl viens vai divi orākuli jebkuri gaišreģu veidi, kas varētu mums sniegt kādas nebijušas atklāsmes.

Katrīna pablenza uz mani ar savām uzdauzītajām acīm. Tagad viņa skaidri zināja, ka neesmu fūrija.

-    Domāju, ka mēs visi varētu daudz mācīties no Četrdes­mit, Deivids pacēla glāzi. Es to labprāt darītu.

-    Teicama attieksme, Divpadsmit! Un mēs patiešām esam iecerējuši no Četrdesmit daudz ko iemācīties, Našira sacīja, pievērsdama skatienu man. Tieši tāpēc es viņu rit sūtīšu uzdevumā ārpus I Šeolas.

Veterāni pārmija skatienus. Karls pietvīka tik sarkans kā zemeņu Šarlote. Es sūtīšu ari XX-59-l. Un tevi, Divpadsmit, Našira turpināja. Nu Karls izskatījās priecīgi pacilāts. Deivids smaidīja savā glāzē. Ar jums kopā būs viens no vecākajiem no XIX Kaulu ražas, kurš uzraudzīs jūsu sniegumu. Trīsdes­mit, es pieņemu, ka varu ar tevi rēķināties.

Trīsdesmit pamāja. Būšu pagodināta, asinsvaldniec!

-     Labi.

Karls dīdījās uz krēsla malas. Kas tas būs par uzdevumu, asinsvaldniec?

-    Mums ir jāatrisina delikāta situācija. Viens un Divpa­dsmit jau zina, ka es vairumam balto mundieru lūdzu palū­kot, kur atrodama grupa ar nosaukumu Septiņi Zīmogi. Viņi pieder pie gaišreģu kriminālā sindikāta.

Es neuzdrošinājos pacelt skatienu.

-    Ir zināms, ka Septiņiem Zīmogiem pieder vairāki retu veidu gaišreģi ari orākuls un saistītājs. Patiesībā šis grupas galvenais spēlētājs ir Baltais Saistītājs. No neseniem vēroju­miem esam izlobījuši, ka viņi parit tiksies Londonā. Tikšanās vieta ir Trafalgara skvērs, kas atrodas I Iecirknī, un tā notiks pulksten vienos no rīta.

Viņiem bija izdevies iegūt neticami daudz detaļu. Bet kāds tur brīnums, ja vienlaikus tik daudz reģu skatījās un koncen­trēja visu savu enerģiju uz vienu ētera daļu. Tas radīja sean­sam līdzīgu efektu.

-    Vai kāds no jums kaut ko zina par Septiņiem Zīmo­giem? Neviens neatbildēja, un Našira pavērās manī. Četr­desmit! Tu noteikti biji saistīta ar sindikātu. Pretējā gadījumā tu nebūtu varējusi Londonā slēpties tik ilgi. Viņas acīs nebija ne vēsts no rotaļīguma. Pastāsti man, ko tu zini!

Es nokremšļojos.

-     Bandas ir ļoti noslēpumainas, es sacīju. Klīst dažā­das baumas, bet…

-    Baumas, viņa atkārtoja.

-    Tenkas, es paskaidroju. Runas.

-    Stāsti sīkāk!

-     Mēs visi zinām viņu neīstos vārdus.

-    Un kādi tad tie būtu?

-     Baltais Saistītājs, Sarkanacs, Melnais Dimants, Bālā Sap­ņotāja, Cietēja Mūza, Fūrija Ķēdēs un Klusais Zvans.

-     Vairumu šo vārdu es jau zinu. Izņemot Bālo Sapņo­tāju. Lieliski! Tas liek man domāt, ka tur ir vēl viena sapņu staigātāja. Vai tā nav sagadīšanās? Viņa ar pirkstiem uzsita pa galdu. Vai zini, kur viņi bāzējas?

To es nevarēju noliegt. Našira bija redzējusi manu identi­fikācijas karti.

-    Jā, es atbildēju. 1-4. Es tur strādāju.

-     Vai nav savādi, ka divas sapņu staigātājas dzīvo tik tuvu? Tevi taču arī noteikti būtu pieņēmuši darbā.

-     Viņi par mani nezināja. Es biju nemanāma, es apgal­voju. Sapņotāja ir 1-4 favorīte, Saistītāja aizbilstamā. Ja viņa domātu, ka viņai ir konkurente, tad liktu mani nogalināt. Do­minējošajām bandām nepatīk sāncensība.

Valdniece ar mani spēlējās es par to biju droša. Našira nebija muļķe. Viņa noteikti redzēja kopsakarības: pamflets, Bālā Sapņotāja, Septiņi Zīmogi, 1-4. Viņa skaidri zināja, kas es tāda esmu.

-    Ja Bālā Sapņotāja ir sapņu staigātāja, tad pilnīgi var gadīties, ka Baltais Saistītājs slēpj dažus no iekārojamākajiem gaišreģiem visā citadelē, Našira teica. Mums reti rodas izdevība pievienot mūsu kronim tik vērtīgus dārgakmeņus.

Tava prasme šajā misijā ir ārkārtīgi svarīga, Četrdesmit. Ja kāds spēs atpazīt Septiņu Zīmogu sapņu gājēju, tad tā būs cita sapņu staigātāja.

-    Jā, asinsvaldniec, es aizžņaugtu rīkli izmocīju, bet kāpēc Septiņi Zīmogi tajā laikā tiksies?

-     Kā jau es teicu, Četrdesmit, tā ir delikāta situācija. Šķiet, ka saujiņa gaišreģu no Īrijas mēģina sazināties ar Londonas sindikātu. Viņu līdere ir kāda īru bēgle, vārdā Antuanete Kārtere. Septiņi Zīmogi tiksies ar viņu.

Tātad Džekss tomēr bija izspēlējis savu trumpi. Intere­santi, kā Antuanete bija ielavījusies citadelē? Šķērsot Īrijas jūru bija praktiski neiespējami. Reģi jau agrāk bija mēģinājuši atstāt valsti, pārsvarā lai nokļūtu Amerikā, taču tas izdevās tikai nedaudziem. Okeānu nevarēja šķērsot kaut kādā laivelē. Un, pat ja kādam tas būtu izdevies, Saiona nemūžam nepie­ļautu, ka mēs par to padzirdam.

-    Dublinā nekādā gadījumā nedrīkst izveidoties analogs noziedzīgs sindikāts. Tāpēc šī tikšanās ir jāizjauc. Jūsu mērķis ir sagūstīt Antuaneti Kārteri. Man šķiet, ka ari viņa pieder pie kāda reta gaišreģu paveida, un esmu nolēmusi uzzināt, tieši kādas ir viņas spējas. Otrs mērķis ir aizturēt Septiņus Zīmo­gus. Vissvarīgākais mērķis ir Baltais Saistītājs.

Džeksons. Mans mīmu pavēlnieks.

-    Jūs uzraudzīs asinslaulātais un viņa māsīca. Es sagaidu rezultātus. Ja Kārterei izdosies atgriezties Īrijā, jūs visi par to atbildēsiet. Našira uzlūkoja mūs visus pēc kārtas Trīsdes­mit, Deividu, Kārlu un mani. Vai sapratāt?

-    Jā, asinsvaldniec, Trīsdesmit un Karls atsaucās. Deivids saskalināja glāzē vīnu.

Es klusēju.

-    Tava dzīve jau pavisam drīz mainīsies, Četrdesmit. Veicot šo uzdevumu, tu varēsi izmantot savas spējas labi izman­tot. Es sagaidu, ka tu izrādīsi pateicību par ilgajām stundām, kuras Arktūrs ir ieguldījis tavā apmācībā. Našira novērsās no uguns un ielūkojās man acīs. Tev piemīt liels potenciāls. Ja nemēģināsi to piepildīt, es gādāšu par to, lai tu vairs nekad nespertu kāju Magdalēnas drošajās zālēs. Varēsi pūt ārā kopā ar pārējiem muļķiem.

Viņas skatiens nepauda nekādas emocijas, bet tajā jautās izsalkums. Našira Sargasa zaudēja pacietību.

Mūsu grupas piekto un sesto locekli atrada 2057. gada sākumā gadu pēc tam, kad tai biju pievienoju­sies es.

Viņi ieradās kāda ipaši nejauka karstuma viļņa laikā. Viens no Džeksona ziņnešiem vēstīja, ka 1-4 esot manīti divi jauni gaišreģi. Abi kopā ar kādu tūristu grupu bija ieradušies uz Universitātes panākumiem bagāto ikvasaras konferenci. No valstīm, kur nevaldīja Saiona, atveda simtiem dedzīgu, jaunu tūristu, kurus gatavojās sūtīt atpakaļ kā antigaišreģu politikas aizstāvjus. Šādas programmas jau bija radušas atbal­stu dažos Amerikas apgabalos; Amerikā domas par Saionu dalījās jau vairākas desmitgades. Ziņnesis, neko ļaunu neno­jauzdams, bija pamanījis divas auras un skrējis taisnā ceļā pie sava reģukunga, bet tad izrādījās, ka jaunpienācēji nav 1-4 pastāvīgie iedzīvotāji. Viņiem nebija ne jausmas par sindikāta pastāvēšanu. Varbūt viņi pat nezināja, ka ir reģi.

Ziņnesis bija sacījis, ka viens no abiem tūristiem jauna sieviete gandrīz noteikti esot čukstētāja. Džeksonu tas nein­teresēja. Viņš man teica, ka čukstētāji esot tādi kā uztvērēji viņi jūtot ēterā notiekošo, jaušot garu smaržas un skaņas, un

ritmu. Viņi dzirdot rēgu balsis un vibrācijas un tās pat izman­tojot, lai spēlētu mūzikas instrumentus. Tā ir piemīlīga prasme, viņš sacīja, bet nekas satriecošs. Uztvērēji bija retāk sastopami nekā mediji, bet tikai nedaudz. Ceturtā gaiš­reģu kārta. Taču citadelē tādu nebija daudz, un Džeksonam loti patika visādas dīvainības.

Viņu interesēja otrs gaišreģis. Ziņnesis bija teicis, ka tam esot neparasta aura, krāsas ziņā kaut kas starp oranžu un sar­kanu. Fūrijas aura.

Džekss jau vairākus gadus ielās meklēja fūriju, bet šis bija pirmais cerīgais gadījums. Viņš nespēja noticēt tādai veiks­mei. Viņam radās vīzija, tapa projekts. Džeksons Hols negri­bēja vienkārši bandu o nē! Viņš gribēja dārgumu lādi, reģu sabiedrības krējumu. Viņš gribēja, lai Pretdabiskā Asambleja viņu apskauž vairāk nekā visus citus reģukungus.

-    Es viņus pierunāšu palikt, viņš toreiz sacīja, ar savu spieķi norādīdams uz mani. Pagaidi vien, manu mīlulīt!

-    Viņiem ir dzīve savā valsti, Džeks. Ģimenes. Es nebiju pārliecināta. Vai tev nešķiet, ka viņiem vajadzēs laiku, lai par to padomātu?

-    Tam nav laika, dārgā. Līdzko viņi būs prom, es viņus vairs nekad neatgriezīšu. Viņiem ir jāpaliek.

-     Sapņo vien!

-    Es nesapņoju. Bet varbūt saderēsim? Viņš pastiepa roku. Ja tu zaudēsi, tad divus uzdevumus izpildīsi bez samaksas. Un nospodrināsi manu antīko spoguli.

-    Bet ja uzvarēšu?

-    Es tev par tiem pašiem uzdevumiem maksāšu dubultā. Un tev nebūs jāspodrina mans antīkais spogulis.

Es paspiedu viņa roku.

Džeksonam piemita izcilas runas spējas. Skaidri zināju, ko par viņu sacītu mans tēvs: “Paskat, tas nu gan ir bučojis

Blērnijas akmeni! [12] ” Džeksonam piemita kas tāds, kas lika vēlēties izpatikt, lai tikai ieraudzitu viņa acīs iemirdzamies to īpašo mežonīgo dzirksti. Viņš zināja, ka piedabūs abus sveši­niekus palikt. Uzmeklējis viņu viesnīcu un samaksājis kādam mangotājam, lai izzinātu nolūkoto reģu vārdus, Džeksons aiz­sūtīja abiem ielūgumu uz “īpašu sarīkojumu” kādā modīgā kafejnīcā Koventgārdenā. Es pati personiski aiznesu ielūgumu durvju sargam aploksnē, kas bija adresēta mis Nadīnei L. Āmetai un misteram Ezekjelam Senzam.

Viņi mums atsūtīja savus datus. Pusbrālis un pusmāsa. Abi mitinājās Bostonā Masačūsetsas mirdzošajā galvaspil­sētā. Intervijas dienā Džeksons mums pa e-pastu piesūtīja jaunākās ziņas.

Pasakaini. 0, tas ir pasakaini!

Viņa pavisam noteikti ir šņācēja. Ļoti daiļrunīga. Un fantas­tiski rupja.

Brālis mani intriģē. Nevaru saprast, kas tā par auru. Kaiti­noši.

Niks, Elīza un es gaidījām vēl stundu, un tad pienāca zelta vārdi.

Viņi paliek. Peidža, lai to spoguli dabūtu tīru, būs krietni jāpasvīst.

Tā bija pēdējā reize, kad saderēju ar Džeksonu Holu.

Aizritēja divas dienas. Elīza mūsu midzenī iekārtoja istabu jaunpienācējiem, un tikmēr es un Niks devāmies uz

Goverstritu pēc reģiem. Bijām izdomājuši, ka viņi vienkārši nozudīs it kā būtu nolaupīti un noslepkavoti. Mēs atstātu pavedienus asiņainas drēbes, kādu matu. Saionai tas šaus­mīgi patiktu. Viņi varētu izmantot šo gadījumu, lai sāktu bazūnēt, ka pretdabiskie atkal noziegušies. Un kas vēl sva­rīgāk viņi nemedīs abus pazudušos.

-    Domā, ka Džekss viņus tiešām pārliecināja palikt? es ceļā jautāju.

-    Tu zini, kāds ir Džekss. Ja viņā gana ilgi klausās, viņš var pamanīties kādu pārliecināt nolēkt no klints.

-     Bet viņiem noteikti ir ģimenes! Un Nadīne ir studente.

-    Varbūt šiem reģiem viņu zemē nemaz tik spoži neklājas, sotnos. Saionā reģi vismaz var uzzināt, kas viņi tādi ir. Viņ­pus okeānam viņi noteikti domā, ka ir vienkārši traki. Niks uzlika saulesbrilles. Tādā ziņā Saiona ir īsta svētība.

Viņam bija zināma taisnība. Ārpus Saionas nepastāvēja nekāda īpaša politika attiecībā uz gaišreģiem; viņus neviens oficiāli neatzina, un viņiem nebija minoritātes statusa reģi parādījās tikai daiļliteratūrā. Bet tas taču vienalga noteikti bija labāk nekā sistemātiska vajāšana un slepkavošana, kāda notika pie mums. Es nekādi nespēju saprast, kāpēc lai viņi te paliktu.

Abi gaidīja pie Universitātes. Niks pacēla roku, sasveicinā­damies ar tuvāko.

-     Čau! Zek? Svešinieks pamāja. Es esmu Niks.

-     Peidža, es sacīju.

Zeka acis bija melnās tējas krāsā; tās raudzījās no kalsnas, savaldīgas sejas. Viņam varēja būt starp divdesmit un trīs­desmit gadiem; savam garumam viņš bija vājš, ar trauslām plaukstu locītavām un saulē norūdītu ādu.

-    Jūs no Džeksona Hola, vai ne? Puisis runāja ar nepa­zīstamu akcentu. Ar brīvo roku viņš noslaucīja no pieres sviedrus, uz mirkli atsedzot vertikālu rētu.

-    Jā, bet neatkārto viņa vārdu. SSD var būt jebkur. Niks pasmaidīja. Un tu noteikti esi Nadlne.

Viņš skatījās uz čukstētāju. Meitenei bija tādas pašas acis kā brālim un nemierīgi sejas vaibsti, bet citādi viņi viens otram nelīdzinājās. Nadīnes mati bija nokrāsoti sarkani un apgriezti tik taisni, it kā būtu ar lineālu nomērīti. Saionas cita­delēs sliecās izmantot attiecīgās desmitgades modi un slengu, kurā tās bija dibinātas; Saionas Londonā visi ģērbās neuzkrī­toši, Viktorijas laika stilā. Nadīnes dzeltenā blūze, džinsi un augstpapēžu kurpes brēktin brēca “tūriste” un “citādā”. Tā mani sauca, kad pēdējo reizi pārbaudīju, viņa atcirta.

Niks viegli samiegtām acīm uzlūkoja Zeķu. Ari man bija grūtības klasificēt viņa auru. To redzot, Nadīne nostājās tuvāk brālim.

-     Kas ir?

-     Nekas. Piedodiet, Niks atvainojās. Viņš paskatījās pāri abiem pakaušiem un pavēroja Universitāti, un tad viņus pēc kārtas uzlūkoja. Mums jārīkojas ātri. Pieļauju, ka esat visu apdomājuši, jo, kad no šis ēkas aiziesiet, atpakaļceļa vairs nebūs.

Zeks paskatījās uz māsu. Viņa, rokas sakrustojusi, blenza uz savām kurpēm. Mēs esam pārliecināti, puisis sacīja.

-    Mēs esam izdarījuši izvēli.

-    Tad ejam!

Ielas galā visi četri sakāpām taksītī. Nadīne parakņā­jās somā un izķeksēja austiņas. Neko neteikusi, meitene tās uzlika un aizvēra acis. Šķita, ka viņas lūpas dreb.

-    Uz Monmotstritu, lūdzu, Niks sacīja šoferim.

Mašīna aizripoja. Mums par laimi, šādi taksīši nebija

licencēti. Viņu gaišreģu klienti tiem deva kaudzi peļņas.

Māja Monmotstrītā bija Džeksona miteklis trīsstāvu nams virs neliela veikaliņa. Es bieži te paliku pa nakti, patei­kusi tēvam, ka pārnakšņošu pie draugiem. Gluži melots tas nebija. Vairākus mēnešus mācījos gaišreģu sabiedrības iera­žas: bandu uzbūvi, līderu vārdus, etiķeti un to, kuri ir savstar­pēji naidīgi sektori. Džeksons pārbaudīja manu talantu. Mā­cīja būt par vienu no viņiem.

Dažas nedēļas pēc tam, kad biju dabūjusi jauno darbu, es spēju apzināti izlauzt garu no tā vietas. Šajos brīžos uzreiz pārstāju elpot. Džekss un Ellza pārbijās, domādami, ka ir mani nogalinājuši. Niks kā jau ārsts mani atdzīvināja, inji­cējot sirdi adrenalīnu; krūtis sāpēja vēl nedēļu, bet es jutos tik lepna kā nekad. Mēs četratā aizgājām uz Chateline’s to nosvi­nēt, un Džeksons nākamajai reizei pasūtīja dzīvības nodroši­nāšanas sistēmu.

Es iederējos šo cilvēku vidū. Viņi saprata, cik savāda ir mana dzīve dzīve, kuru tikai nupat biju sākusi atklāt. Sevendaialsā bijām radījuši savu nelielo pasauli noziegumu un krāsu pasauli. Bet tagad mūsu vidū bija svešinieks. Varbūt divi, ja Nadlne izrādīsies interesanta.

Uztaustīju viņu sapņavas. Nadlnes bija pavisam parasta, bet Zeka mjā… viņa sapņava nudien bija interesanta. Tāds tumšs, smags apveids ēterā.

-     Nu, Zek, Niks jautāja, no kurienes tu esi?

Puisis pacēla galvu.

-     Es piedzimu Meksikā, viņš atbildēja, bet tagad dzī­voju kopā ar Nadīni.

Neko vairāk viņš nepaskaidroja. Es pametu skatienu pāri plecam. Vai tu jau agrāk esi bijis kādā Saionas citadelē?

-     Nē. Nebiju pārliecināts, ka tā būtu laba doma.

-    Tomēr tu atbrauci.

-    Mēs vienkārši gribējām uz kādu laiku tikt prom. Nadl­nes koledža piedāvāja vietas konferencē. Mani māca ziņkārība par Saionu. Puisis nolaida acis uz savām rokām. Priecājos, ka izlēmām atbraukt. Mēs jau vairākus gadus jūtamies atšķi­rīgi, bet… nu, misters Hols mums pateica, kāpēc tā.

Niks izskatījās ieintriģēts. Kāda štatos ir oficiālā nostāja attiecībā uz gaišredzību?

-     To dēvē par ĀMU ārpusmaņu uztveri. Saka tikai to, ka Saionas likumdošanā ĀMU uzskata par slimību un izmeklē. Viņi negrib ieņemt noteiktu nostāju. Domāju, tas nekad arī nenotiks.

Gribēju jautāt par viņu ģimenēm, bet nojauta teica, ka tas jāatstāj uz vēlāku laiku. Džeksons ļoti priecājas, ka mums pievienosieties. Niks pasmaidīja. Ceru, ka jums te patiks!

-    Jūs pieradīsiet, es piebildu. Kad es te ierados, man viss riebās. Džeksons mani noalgoja, un kļuva labāk. Sindikāts par jums parūpēsies.

Zeks pacēla galvu. Vai tu neesi angliete?

-     īriete.

-    Man šķita, ka tikai nedaudzi īri izbēga no Mollijas dum­pja.

-     Man izdevās.

-    Tā bija liela traģēdija. īru mūzika ir skaista, viņš pie­metināja. Vai tu zini dumpinieku dziesmu?

-    To par Molliju?

-     Nē, to otru. To, kuru dziedāja dumpja beigās, kad aprau­dāja mirušos.

-     Tu domā “Kvēlogļu ritu”?

-    Jā, tieši tā. Viņš pieklusa, bet tad ievaicājās: Vai tu varētu nedaudz padziedāt?

Mēs ar Niku reizē iesmējāmies. Zeks pietvīka līdz ausu galiem. Piedod, tas bija jokaini, viņš atvainojās. Man vienkārši ļoti gribētos dzirdēt, kā īsti to dzied. Ja tev tas nav pārāk liels apgrūtinājums. Kādreiz man patika klausīties Nadīnē, bet… nu, viņa vairs nespēlē.

Niks uzmeta man skatienu. Čukstētāja, kas nespēlē mū­ziku. Džeksons, maigi izsakoties, nepriecāsies. Attapos, ka Zeks joprojām raugās uz mani un gaida atbildi.

Es nezināju, vai protu nodziedāt to dziesmu. īru mūzika Saionā bija aizliegta, īpaši Iru dumpinieku mūzika. Bēr­nībā es runāju ar spēcīgu Iru akcentu, bet pēc pārvākšanās to atmetu, jo baidījos no Saionā valdošās hibernofobijas. Pat astoņu gadu vecumā jutu savādos skatienus, kādus cil­vēki man uzmeta, kad kaut ko izrunāju citādi, nekā viņiem patiktu. Kādreiz stundām ilgi stāvēju pie spoguļa un atda­rināju ziņu diktorus, līdz biju izkopusi precīzu, angļu valsts skolām raksturīgu izrunu. Taču tāpat nekļuvu diez ko iemīļota un mani gadiem ilgi saukāja par Molliju Mahouniju, bet tad neliels meiteņu pulciņš mani pieņēma droši vien tāpēc, ka mans tēvs finansēja skolas deju pasākumus.

Varbūt atcerēties to dziesmu biju parādā savam brālēnam. Raudzījos ārā pa logu un klausījos, kā deklamēju rindas:

Mīļā, tas bija tai kvēlogļu ausmā,

Kad oktobris dvesa rīta jausmā.

Uguns raudāja medainā pļavā.

Nāc, nāc ielejas rēgs,

Es stāvu tais pelnos, kuros tu dej.

Īrija gaida, lai mājup tu ej.

Sirdsmīļā, es redzēju debesīs guni

Tai oktobrī skaudrā, kad saule jau augstu.

Dūmi tur smacēja medaino pļavu.

Hārk, Hārk, tu dienvidu gars,

Es gaidu tevi pie šķeltā koka.

Nu šķēlusi Īrijai sirdi ir jūras roka.

Dziesmā bija vairāk rindiņu, bet es piepeši aprāvos. Atce­rējos, kā vecāmāte šo dziesmu bija dziedājusi bēru dievkalpo­jumā tajā pašā, kuru slepus sarīkojām Veilā. Bijām tikai mēs seši. Mirstīgo atlieku, ko aprakt, nebija. Toreiz tēvs paziņoja par savu iesaukšanu un atstāja vecvecākus pārciest Saionas militāro valsts dienviddaļas okupāciju. Zeks raudzījās drūmi. Niks pēc brīža paspieda man roku.

Kad tikām līdz Monotstrītai, mašīnā jau valdīja neiztu­rams karstums. Iespiedu šoferim rokā dažas banknotes. Vienu viņš pasniedza atpakaļ.

-    Tas par skaisto dziesmu, šoferis noteica. Lai Dievs tevi svētī, mīļā!

-    Paldies!

Bet naudu es atstāju uz sēdekļa. Es neņemtu naudu par atmiņām.

Palīdzēju Nikam izkraut koferus. Nadīne izkāpa no taksīša un noņēma austiņas. Viņa uzmeta ēkai iznīcinošu ska­tienu. Manu uzmanību piesaistīja meitenes soma; tā bija kāda Ņujorkas dizainera darinājums. Somai būs jāpazūd. Gārdenā amerikāņu mantas traki izķēra. Biju gaidījusi, ka viņai būs kāda mūzikas instrumenta futrālis, bet neko tādu nemanīju. Varbūt Nadīne nebija čukstētāja. Viņa varēja būt kāds no vēl vismaz trim uztvērēja paveidiem.

Ar savu atslēgu atslēdzu sarkanās durvis, kurām bija pie­stiprināta zelta plāksnīte ar uzrakstu “Lenormāna aģentūra”. Ārpasaules acīs mēs bijām cienījama mākslas aģentūra. Iekš­pusē tik godīgi nebijām.

Kāpņu augšgalā stāvēja žilbinošos kankaros uzcirties Džekss. Viņš bija tērpies zīda vestē, kreklā ar baltu, stīvu apkaklīti un rotājies ar spīdīgu kabatas pulksteni un kvēlošu cigāru. Džekss rokā turēja mazu stikla kafijas krūzīti. Centos saprast, kā cigārs un kafija kādam varētu šķist saderīga kombinācija, bet to nespēju.

-    Zek, Nadīne! Priecājos jūs atkal redzēt.

Zeks paspieda viņiem roku. Mums arī prieks, mister Hol!

-    Laipni lūgti Sevendaialsā! Jūs jau zināt, ka es esmu šī sektora reģukungs. Un jūs tagad esat manas elites locekļi. Džekss skatījās Zekam sejā, bet es zināju, ka viņš koncentrējas uz puiša auras nolasīšanu. Pieļauju, ka Goverstritu jūs atstā­jāt neuzkrītoši.

-     Neviens mūs neredzēja. Zeks saspringa. Vai tas tur… vai tas tur tālāk ir gars?

Džekss pameta skatienu aiz muguras. Jā, tas ir holan­diešu kluso dabu gleznotājs PIters Klāss. Viena no mūsu ražī­gākajām mūzām. Miris 1600. gadā. PIter, nāc iepazīsties ar mūsu jaunajiem draugiem!

-    Lai Zeks iepazīstas. Es esmu nogurusi. Nadīne pat nepaskatījās uz Pīteru, kurš ignorēja sev adresēto rīkojumu. Viņa nebija redzīga. Es gribu pati savu istabu. Es nemēdzu dalīt mitekli ar vēl kādu, viņa sacīja, skarbi uzlūkodama Džeksu. Lai nebūtu pārpratumu.

Nogaidīju, kā Džekss reaģēs. Viņa seja neko daudz neiz­pauda, bet nāsis iepletās. Tā nebija laba zīme.

-    Tu dzīvosi istabā, ko tev ierādīs, viņš sacīja.

Nadīne sabozās. Jūtot briestam konfliktu, Niks aplika viņai

ap pleciem roku. Protams, tev būs pašai sava istaba, viņš solīja, gurdi skatoties uz mani pāri meitenes galvai. Zeks mums būs jāizgulda uz dīvāna. Elīza to pašlaik kārto. Vai varu tev piedāvāt kādu dzērienu?

-               Jā, vari. Viņa ieplestām acīm palūkojās uz Džeksu.

-    Redzu, ka daži eiropieši zina, kā izturēties pret dāmu.

Džeksons izskatījās tā, it kā viņa tam būtu iecirtuši pļauku. Niks aizveda meiteni prom uz nelielo virtuvīti.

-     Es neesmu, viņš sakostiem zobiem izgrūda, eiro­pietis.

Neviļus pasmaidīju. Gādāšu, lai neviens tevi netraucē.

-    Paldies, Peidža! Viņš saslējās. Nāc uz manu kabi­netu, Zek. Mēs aprunāsimies.

Zeks uzkāpa pa kāpnēm, atskatīdamies uz Pīteru, kurš plivinājās gar savu pēdējo gleznu. Iekams paguvu kaut ko pateikt, Džeksons saķēra manu roku.

-    Viņa sapņava, viņš klusi sacīja. Kāda tā šķiet?

-    Tumša, es atbildēju, un…

-     Lieliski! Neko vairāk nesaki.

Viņš gandrīz skriešus metās augšup pa kāpnēm, iesprau­dis cigāru mutes kaktiņā. Es paliku viena ar trim koferiem miruša mākslinieka sabiedrībā, un jāteic, ka PIters, lai ari kā man viņš nepatiktu, nebija nekāds lielais runātājs.

Iemetu skatienu pulkstenī. Pusvienpadsmit. Elīza pēc da­žām minūtēm atgriezīsies. Uzlēju svaigu kafiju un apsēdos dzīvojamā istabā, kur goda vietu ieņēma kāds Džona Viljama Voterhausa audekls; tajā bija attēlota vijīgā, sarkanā kleitā ģērbusies tumšmate, kas raudzījās kristāla lodē. Džeksons kādam tirgonim bija samaksājis lielu naudu par trim Voter­hausa gleznām no melnā saraksta. Bija ari glezna ar Edvardu VII ar visām viņa regālijām. Atvēru logu un iekārtojos lasīt jauno pamfletu, pie kura strādāja Džeksons “Par klīstošu mirušo mahinācijām”. Pagaidām biju izlasījusi par četriem garu veidiem sargeņģeļiem, spokiem, mūzām un psihopompiem. Par poltergeistiem vēl nebiju izlasījusi.

Divpadsmitos ieslāja Elīza kā parasti, pavisam izklai­dīga. Viņa man pasniedza kārbiņu ar makaronu maltīti no Laislstritas. Sveika! Tev jau neizdevās pierunāt Pīteru vēl­reiz uzmālēt “Vijoli un stikla lodi”?

Elīza Rentone bija Džeksa transa medijs; viņa bija četrus gadus vecāka par mani. Meitene specializējās reģu mākslā. Viņa bija dzimusi satriecoši tuvu Mērilebovas baznīcai [13] un līdz deviņpadsmit gadu vecumam strādājusi kādā pagrīdes teātrī Kata ielā, bet tad atsaukusies uz Džeksona pamfletu un tika nolīgta. Kopš tā laika viņa bija Džeksa galvenais ienā­kumu avots. Elīzai bija gluda olīvkrāsas āda un ābolzaļas acis, un savus zeltainos matus viņa allaž sacirtoja atsperīgās lokās. Pielūdzēju viņai nekad nebija trūcis viņu mīlēja pat gari bet Džeksons turējās pie principa “nekādu tuvu attiecību”, un Elīza tam pakļāvās.

-    Vēl ne. Man šķiet, ka viņam ir radošā krīze. Noliku pamfletu malā. Vai satiki jaunpienācējus?

-    Nupat satiku Nadlni. Šī knapi sasveicinājās. Elīza atkrita sēdeklī man blakus. Vai mēs esam pārliecināti, ka viņa ir šņācēja?

Atvēru kūpošo makaronu kārbiņu. Nekādus instrumen­tus es neredzēju, bet varbūt ir. Vai Zeķu redzēji?

-    Palūrēju kabinetā. Viņam ir kaut kāda tumši oranža aura.

-    Tātad viņš ir fūrija.

-    Viņš neizskatās pēc fūrijas. Neizskatās pēc tāda, kas bai­dītu rēgus. Meitene balansēja uz ceļa garneļu krekerus. Nu ko, ja jau Pīters tiepjas, tad man oficiāli ir brīvais laiks. Vai gribi vēlreiz mēģināt paklaiņot?

-    Tikai tad, kad Džekss būs dabūjis dzīvības nodrošināša­nas sistēmu.

-    Protams! Man šķiet, ka ventilatoram būtu jābūt otrdien. Līdz tam mēs piesargāsimies. Viņa man pasniedza skiču bloknotu un zīmuli. Visu laiku gribēju palūgt: vai tu varētu man uzzīmēt savu sapņavu?

Es paņēmu bloknotu. Uzzīmēt?

-     Aha! Ne jau puķes vai kaut ko tamlīdzīgu tikai augšskatu. Mēs mēģinām saprast, kāds ir cilvēku sapņavas plāno­jums, bet tas ir grūti, jo neviens no mums nevar iziet ārpus savas saules zonas. Domājam, ka zonu ir vismaz trīs, bet vajag, lai tu tās iedali lai redzētu, vai mūsu teorijas ir patie­sas. Vai varēsi?

Mani piepildīja piešķirta mērķa apziņa. Es šajā grupā būšu ļoti noderīga. Protams, es piekritu.

Elīza ieslēdza televizoru. Es sāku skicēt un uzzīmēju apli ar trim lokiem ap to.

No televizora atplūda “ScionEye" fona mūzika. Skārleta Bērniša lasīja dienas ziņas. Elīza, košļādama krekerus, norā­dīja uz ekrānu. Kā tev šķiet, varbūt viņa patiesībā ir vecāka par Vīveru, tikai viņai ir bijis tik daudz plastisko operāciju, ka krunkas fiziski vairs nevar rasties?

-    Viņa pārāk daudz smaida, lai tā būtu. Turpināju ski­cēt. Tagad mans zīmējums vairāk līdzinājās šautriņu mērķa ripai ar piecām sadaļām. Tātad esam noskaidrojuši, ka te, es pieklaudzināju pie apļa viduča, atrodas saules zona.

-    Jā. Saules zona ir tā, kur gariem jāpaliek, lai saglabātu veselo saprātu. Sudrabotā saite ir kā drošības tīkls. Tā vai­rumu reģu kavē doties ārpus šīs zonas.

-     Bet ne mani.

-    Tieši tā! Tā ir tava personiskā dīvainība. Teiksim tā: vai­rumam starp ķermeni un garu ir kāda colla, viņa stāstīja, rādīdama attālumu ar pirkstiem. Tev ir jūdze. Tu vari iekļūt savas sapņavas ārējā lokā, un tas nozīmē, ka vari just ēteru daudz tālāk nekā mēs. Tu spēj arī sajust sapņavas. Mēs jūtam tikai garus un auras, turklāt ne jau no liela attāluma. Es paš­laik nejūtu ne Džeksonu, ne pārējos.

To es jutu. Bet man ir robežas.

-    Tāpēc mums ir jāuzmanās. Vēl nezinām, cik plašas ir tavas robežas. Varbūt tu spēj pamest savu ķermeni, bet var­būt ne. Būs jāskatās.

Pamāju ar galvu. Džeksons savu teoriju par sapņu gājē­jiem man bija klāstījis jau daudzas reizes, bet Elīza bija daudz labāka skolotāja. Kas notiktu, ja tu mēģinātu iziet no savas saules zonas? Teorētiski.

-    Nu, mēs domājam, ka otrā zona ir tā, kur norisinās nereģu “murgi”. Dažreiz, ja cilvēks atrodas stresā vai nervozē, saite ļauj viņam tur nokļūt. Bet, ja iet tālāk, viņš sāk just ļoti spēcīgu vilkmi atpakaļ uz centru. Ja kāds nokļūtu tālāk par mijkrēšļa zonu, tad juktu prātā.

Es pacēlu vienu uzaci. Es tiešām esmu dīvaine, vai ne?

-    Nē, nē, Peidža. Neuzdrošinies tā domāt. Neviens no mums nav dīvainis. Tu esi brīnums! Lēcēja. Meitene izņēma man no rokām bloknotu. Kad Džekss atbrīvosies, es viņam šito parādīšu. Viņam šausmīgi patiks. Vai tu šonakt paliksi pie tēta? Vai tad negrasījies piektdienās nakšņot pie viņa?

-     Man jāstrādā. DIdions domā, ka esot atradis Viljamu Terisu.

-     Piķis un zēvele! Nemaz nerunā. Elīza pagriezās pret mani. Klau, bet tu jau zini, ko runā par sindikātu. Ja tam pievienosies, tad vairs nekad netiksi vaļā. Vai tevi tas tiešām joprojām apmierina?

-    Nekad neesmu jutusies apmierinātāka.

Elīza man uzsmaidīja. Smaids bija savāds, gandrīz sku­mīgs. Nu labi, viņa noteica. Būšu augšā. Man jānomie­rina PIters. Nožvadzinājusi rokassprādzes, viņa iesāņus izgāja no istabas. Es sāku iekrāsot gredzenus zīmējumā, katru nākamo ieēnojot tumšāku par iepriekšējo.

Kad Džeksons pēc dažām stundām nonāca lejā, es vēl strādāju. Tuvojās saulriets. Man drīz būs jāiet satikties ar Dīdionu, bet es gribēju ielikt savu skici datorā. Džekss izskatī­jās gandrīz vai drudža pārņemts.

-     Džeks?

-    Nenolasāmais, viņš izdvesa. 0, mana burvīgā, bur­vīgā Peidža! Mūsu dārgais misters Senzs ir nenolasāmais.

Nekad neaizmirsīšu Aizbildņa seju tajā brīdī, kad viņš mani ieraudzīja sarkanajā tunikā. Pirmoreiz es viņa acīs pamanīju bailes.

Tā bija tikai sekundes daļiņa, bet es patiešām vienu mir­kli to redzēju Aizbildņa acīs vāri kā sveces liesmiņa plaik­snīja nedrošība. Devos uz savu istabu, un viņš noskatījās man pakaļ.

-    Peidža.

Es apstājos.

-    Kā tev gāja inaugurācijas mielastā?

-    Tas bija apgaismojoši. Ar pirkstu novilku pa sarkano enkuru uz vestes. Jums bija taisnība. Viņa tiešām uzdeva dažus jautājumus par jums.

Iestājās īss saspringta klusuma brīdis. Visi muskuļi refaīta sejā bija sastinguši. Un tu uz tiem atbildēji. Tagad balss bija salta; tik saltu to vēl nekad nebiju dzirdējusi. Ko tu viņai pateici? Man tas jāzina.

Aizbildnis nelūdzās. Viņš bija lepns. Refaīta zobi bija sa­kosti un lūpas skarbi sakniebtas. Es prātoju, kas rosās viņa prātā. Kuru brīdināt, kurp bēgt. Ko tagad darīt?

Cik ilgi varēju likt viņam ciest?

-    Našira pateica ko tādu, kas mani ieinteresēja. Apsē­dos uz tahtas. Asinslaulātajam esot aizliegts iesaistīties sadursmēs ar emltiem.

-    Tā ir. Tas ir stingri aizliegts. Viņš ar pirkstiem bungoja pa krēsla paroci. Tu viņai izstāstīji par ievainojumiem.

-     Es viņai neko neizstāstīju.

Aizbildņa sejas izteiksme izmainījās. Pēc mirkļa viņš no karafes ielēja glāzē amarantu. Tad es esmu tev parādā dzī­vību, viņš teica.

-    jūs dzerat daudz amaranta, es sacīju. Vai rētu dēļ?

Viņa skatiens pazibēja uz manu pusi. Rētu?

-    Jā, rētu dēļ.

-     Es dzeru amarantu pats savu iemeslu dēļ.

-     Kas tie ir par iemesliem?

-    Veselība. Es tev jau teicu. Senu ievainojumu dēļ. Aiz­bildnis nolika glāzi atpakaļ uz galda. Tu izlēmi nestāstīt Naširai par to, ka esmu pārkāpis aizliegumu. Mani interesē, kāpēc.

-    Nodevība nav manā stilā. Man nepaslīdēja garām viņa izvairiba. Rētas un seni ievainojumi bija viens un tas pats.

-                Saprotu. Aizbildnis paraudzījās uz tukšo pavardu.

-     Tātad tu noklusēji informāciju, bet tev piešķīra sarkano tuniku.

-    Jūs tā ieteicāt.

-    Jā, bet es nezināju, vai Našira piekritīs. Man ir aizdo­mas, ka viņai ir kādi savi motīvi.

-     Man rit ir uzdevums ārpus I Šeolas.

-     Citadelē? viņš minēja. Tas ir pārsteidzoši.

-     Kāpēc?

-     Dīvaini, ka Našira sūta tevi turp pēc tam, kad tā nopūlē­jās, lai tevi no turienes izdabūtu.

-    Viņa grib, lai es izvilinu atklātībā vienu no Londonas bandām Septiņus Zīmogus. Našira domā, ka pie viņiem ir sapņu staigātāja un es atpazīšu sev līdzīgo. Nogaidīju, bet Aizbildnis nereaģēja. Vai viņš tur mani aizdomās? Mēs dosi­mies ceļā rītvakar kopā ar trim sarkanajiem mundieriem un vēl vienu refaītu.

-     Kuru?

-    Jūsu māsīcu.

-    A, jā. Aizbildnis saspieda kopā pirkstu galus. Situla Mezartīma ir Naširas visuzticamākā algotne. Mums viņas klātbūtnē jābūt piesardzīgiem.

-    Tātad jūs pret mani atkal izturēsieties kā pret verdzeni.

-    Tas būs nepieciešams, taču ne ilgstoši. Situla man nav nekāda draudzene. Viņai noteikti ir uzdots mani pieskatīt.

-     Kāpēc?

-     Pagātnes grēki. Viņš uztvēra manu skatienu. Būs labāk, ja tu par to neko nezināsi. Tev jāzina tikai tas, ka es nenogalinu, ja tas nav absolūti nepieciešams.

Pagātnes grēki. Seni ievainojumi. Tas varēja nozīmēt tikai vienu, un mēs abi to zinājām tomēr tas negarantēja, ka viņam tagad var uzticēties. Pat tad, ja viņš bija viens no iezī­mētajiem.

-     Man jāpaguļ, es sacīju. Rīt mijkrēslī mēs tiekamies pie viņas mītnes.

Aizbildnis pamāja ar galvu, uz mani nepaskatījies. Pa­ņēmu zābakus un devos uz savu istabu, atstājusi viņu malko­jam dziedniecisko dziru.

Lielāko dienas daļu tajā laikā, kad man būtu vajadzējis gulēt, es izdomāju visus iespējamos scenārijus par gaidāma­jiem notikumiem Londonā. Saskaņā ar instruktāžu, kas notika pēc mielasta, mums bija jāgaida, līdz Kārtere būs nonākusi pie Nelsona kolonnas, kur tiksies ar kādu Zīmogu pārstāvi. Tad mēs viņus ielenksim un uzbruksim ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Našira, šķiet, domāja, ka mēs tā vienkārši tur aiziesim, nošausim Kārteri, saņemsim gūstekņus un vēl pirms dienas zvana atvalsēsim atpakaļ uz I Šeolu.

Es zināju, ka tā vis nebūs. Es pazinu Džeksu. Viņš savas investīcijas sargāja. Džekss nemūžam nesūtītu uz tikšanos ar Antuaneti tikai vienu pārstāvi tur būs visa banda. Nakts laikā ielās bija sargi, un viņi pieprata vienkāršākos garu cīņas paņēmienus. Mums būs jārēķinās arī ar skatītājiem, un ielās būs reģi; beigu beigās varbūt būs jāizcīna liela kauja. Kauja, kurā es būšu ģērbusies kā vienas puses pārstāve, bet patie­sībā atbalstīšu otru pusi.

Nemierīgi grozījos. Šī bija mana iespēja aizbēgt vai vis­maz nodot kādu ziņu. Man kaut kā jātiek līdz Nikam, ja tikai viņš mani uzreiz nenogalinās. Vai arī nepadarīs aklu ar savām vīzijām. Tā bija mana vienīgā iespēja.

Beigās es atmetu ar roku centieniem iemigt. Iegāju vannasistabā, apšļakstīju seju ar ūdeni un saņēmu matus Psīhes mezglā. Mati bija dažas collas atauguši un sniedzās man līdz pleciem. Pa logiem bungoja lietus. Apģērbos tajā pašā uni­formā ar sarkano nodevējas tuniku un nokāpu lejā kambarī. Vecais pulkstenis vēstīja, ka ir gandrīz septiņi. Apsēdos pie kamīna. Kad pulkstenis nosita stundu, izmirkušiem matiem un drēbēm ienāca Aizbildnis.

-     Ir laiks.

Es pamāju. Viņš izlaida mani pa durvīm, aizslēdza tās un kopā ar mani nokāpa pa akmens pakāpieniem.

-    Tā arī nepateicu tev paldies, viņš sacīja, kad šķērsojām krustejas. Par klusēšanu.

-     Vēl neko nesakiet.

Ielās valdīja klusums. Zem maniem zābakiem kraukstēja kūstoši krusas graudi. Kad nonācām pie mītnes, divi refi mūs pavadīja uz bibliotēku, kur gaidīja Našira. Viņa un Aizbildnis veica savu sasveicināšanās rituālu: viņš uzlika roku Naširai uz vēdera un piespieda lūpas pie pieres. Šoreiz es ievēroju vēl arī ko citu. Viņš kustējās pavisam stīvi, ne reizes neielūkojās refai acīs, bet viņa izlaida pirkstus Arktūram cauri matiem, uz viņu pat nepaskatoties. Tas man atgādināja suņa un saimnieces attiecības.

-    Priecājos, ka abi varējāt mums šonakt pievienoties, viņa teica. It kā mums būtu bijusi izvēle. Četrdesmit, šī ir Situla Mezartīma.

Situla bija gandrīz tikpat gara kā Aizbildnis. Varēja saska­tīt ģimenisku līdzību: abiem bija vienādi pelēcīgi brūni mati, vienāda medus krāsas āda, vienādi spēcīgi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas acis. Sieviete pamāja Aizbildnim, kurš vēl bija nometies uz ceļgala.

-     Māsīc! Aizbildnis nolieca galvu. Situlas acis pievērsās man. Zilas acis. XX-59-40, šovakar tu pret mani izturēsies kā pret savu otro uzraudzi. Ceru, tu to saproti.

Es pamāju ar galvu. Aizbildnis piecēlās kājās un palūkojās uz savu līgavu. Kur ir pārējie cilvēki?

-    Gatavojas doties ceļā, protams. Viņa uzgrieza Arktū­ram muguru. Tev vajadzētu darīt to pašu, mans uzticamais.

Vīrieša aura apmācās, it kā viņa sapņavā briestu vētra. Viņš pagriezās un devās turp, kur bija piekārti smagi, tumš­sarkani aizkari. Viņam nopakaļ aizsteidzās nereģu meitene ar drēbju sainīti.

-    Tu būsi pārī ar Viens, Našira man paziņoja. Jūs abi iesiet ar Arktūru. Situla ņems Trīsdesmit un Divpadsmit.

No aizkaru aizsega iznira biksēs, zābakos un vieglā bruņuvestē ģērbies Deivids. Viņu ieraugot, es iztrūkos. Puisis izska­tījās tieši tāpat kā virsuzraugs tajā naktī, kad mani sašāva.

-    Labs vakars, Četrdesmit! puisis sacīja.

Turēju mēli aiz zobiem. Deivids pasmaidīja un pašūpoja galvu tā, it kā es būtu uzjautrinošs bērns. Pie manis pienāca kāds nereģis. Jūsu drēbes.

-    Paldies.

Nepaskatījusies uz Deividu, es aiznesu savu sainīti aiz aiz­kariem. Tur bija telts tāda kā ģērbtuve. Nometu uniformu un uzvilku jauno tērpu: vispirms sarkanu garpiedurkņu kreklu, tad bruņas ar sarkanu enkuru tāpat kā vestei un melnu jaku ar sarkanu apsēju uz piedurknes. Pēc tam uzvilku bezpirkstu cimdus un bikses tas viss bija šūts no staipīga, melna auduma un savus izturīgos ādas zābakus. Šādā apģērbā es varēju skriet, kāpt un cīnīties. Jakā bija adrenalīna šļirce un fluksa pistole. Gaišreģu medībām.

Apģērbusies atgriezos tur, kur jau bija sanākuši pārējie trīs. Karls man uzsmaidīja.

-     Sveika, Četrdesmit!

-     Kari, es atņēmu sveicienu.

-     Kā tev patīk jaunā tunika?

-    Tā der ja to tu gribēji jautāt.

-     Nē, es gribēju zināt, kā tev patīk būt sarkanajam mun­dierim.

Tagad uz mani lūrēja visi trīs. Lieliski, es pēc mirkļa atteicu.

Karls pamāja. Tas patiešām ir lieliski! Varbūt viņi rīkojās pareizi, dodot tev tik daudz privilēģiju.

-    Vai arī kļūdījās, Trīsdesmit savāca kuplos matus virs apkaklītes. Viņa bija garāka par mani, ar platiem gurniem un pleciem. Gan ielās redzēsim.

Uzmetu Trīsdesmit skatienu. Pēc auras spriedu, ka viņa droši vien ir zīlniece bet ne no biežāk sastopamajām. Varbūt kleromante. īpaši retas tādas nebija. Viņa laikam bija uzkalpojusies.

-    Jā, es teicu. Redzēsim gan.

Trīsdesmit nošņaukājās.

Aizbildņa atgriešanās atstāja satriecošu iespaidu uz viņas izturēšanos. Trīsdesmit smalki pakniksēja un nomurmināja: “Asinslaulātais.” Karls turpat blakus zemu paklanījās. Es tikai stāvēju, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Aizbildnis uzmeta ska­tienu savam fanu klubam, bet nekādi nereaģēja uz viņu cie­ņas apliecinājumiem. Viņš paraudzījās pāri telpai uz mani. Trīsdesmit izskatījās sarūgtināta. Nabaga, nabaga Trīsdesmit!

Jaunās drēbes bija pārvērtušas manu uzraugu. Vecmodīgo refaītu regāliju vietā viņš bija ģērbies kā turīgs Saionas pil­sonis kā viens no tiem, kam klāt neķertos neviens prātīgs zaglis.

-    Uz I Iecirkni jūs aizvedīs divās automašīnās, Našira stāstīja. Jums atbrīvos ielas. Jāatgriežas līdz dienas zvanam.

Mēs četri cilvēki pamājām ar galvu. Aizbildnis uzmeta plecos mēteli un pagriezās uz durvīm. XX-40, XX-1! viņš pasauca.

Karls izskatījās tā, it kā priekšlaikus būtu pienākuši No­vembra svētki. Viņš metās pakaļ Aizbildnim, pa ceļam iegrū­žot jakā fluksa pistoli. Jau gatavojos viņam sekot, kad manu roku saķēra Naširas cimdotā plauksta. Es stāvēju pavisam mierīgi, pretodamās vēlmei rauties prom.

-     Es zinu, kas tu tāda esi, valdniece sacīja, pieliekusies man klāt. Es zinu, no kurienes tu esi. Ja tu neatvedīsi sapņu staigātāju, es pieņemšu, ka man ir taisnība un tu esi Bālā Sap­ņotāja. Atklāsmes sekas jutīsim mēs visi. Paskatījusies uz mani tā, ka man kļuva auksti, viņa uzgrieza muguru un devās uz durvīm. Laimīgu ceļu, XX-59-40!

Arā gaidīja divi pilnīgi melni automobiļi ar tonētiem logiem. Pirms mūs tajos ieslēdza, mums četriem aizsēja acis. Es sēdēju tumsā kopā ar Kārlu un klausījos motora rūkoņā. Šamie laikam mocījās bailēs, ka mēs varētu iegaumēt ceļu prom no kolonijas.

Mūsu pavadīšanai pāri robežai bija atsūtīta kārtībnieku komanda, bet bija sarežģīti izlaist cilvēkus ārā no I Šeolas. Pilsēta bija soda kolonija, un noņemšanās bija tikpat liela kā tad, ja grasītos palaist brivsoli cietumniekus. Mums zem ādas iešāva čipus izsekošanai ja nu kāds mēģinātu bēgt un pār­baudīja mūsu pirkstu nospiedumus un auras. Man paņēma asinis, elkoņa līkumā atstājot izplūdušu zilumu. Beidzot šķēr­sojām pēdējo robežu un bijām atgriezušies Saionas Londonā. Atpakaļ reālajā pasaulē.

-    Tagad varat noņemt acu apsējus, Aizbildnis sacīja.

Es savējo rautin norāvu.

0, mana citadele! Ar pirkstu galiem vilku pa stiklu, un man acis atspīdēja zilas gaismas. Mašīna ripoja caur Vaitsitiju II-3 un garām milzīgam iepirkšanās centram. Nekad ne­biju domājusi, ka man varētu pietrūkt netīro bronzas krāsas ielu, bet tagad tā bija. Man pietrūka garu izsoļu un taroči par­tiju, un kāpienu pa ēku sienām kopā ar Niku, lai noskatītos saulrietu. Gribēju izkāpt no mašīnas un mesties Londonas saindētajā sirdī.

Karls pirms brauciena bija sanervozējies, viņš nemitīgi plakšķināja pa kāju un ķimerējās ap fluksa pistoli, taču uz šosejas bija iemidzis. Karls man izstāstīja, ka Trīsdesmit kād­reiz esot saukta par Amēliju un viņas uzraudze esot kaut kāda Elnata Sarīna. Kā jau biju domājusi, Amēlija bija kleromante, īpaši spējīga darbā ar kauliņiem. Pēc ilgāka brīža atcerējos īsto vārdu: astragalomante. Es sāku ierūsēt. Savulaik Džekss mani katru dienu pārbaudīja, uzdodot jautājumus par septi­ņām gaišreģu kārtām.

Vēlreiz paskatījos uz Kārlu. Viņa mati prasīt prasīja maz­gāšanu. Pēc dziļajiem lokiem zem puiša acīm nopratu, ka viņš ir tikpat noguris kā es, bet uz viņa ādas zilumus nemanīju. Laikam būs izpelnījies drošību ar kārtējām nodevībām. It kā sajutis manu skatienu, Karls atvēra acis.

-    Tikai nemēģini aizbēgt.

To viņš pateica čukstus. Es neatbildēju, un puisis pavirzī­jās man tuvāk.

-    Tevi nelaidīs prom. Viņš nelaidīs. Karls caur stikla starpsienu uzmeta skatienu Aizbildnim. I Šeolā mums ir droši. Kāpēc tu gribi prom?

-    Jo tur nav mūsu vieta.

-    Tā mums ir vienīgā vieta. Tur mēs varam būs gaišreģi. Mums nav jāslēpjas.

-    Tu neesi muļķis, Kari. Tu zini, ka tas ir cietums.

-    Bet citadele nav?

-    Nē. Nav.

Karla skatiens atgriezās pie ieroča. Es atkal raudzījos ārā pa logu.

Kāda manis daļa zināja, ko viņš grib sacīt. Protams, cita­dele bija cietums, jo Saiona mūs turēja ieslēgtus kā lopus, taču citadelē mēs nebijām spiesti noskatīties, kā citus piekauj, un neļāvām cilvēkiem ielās mirt.

Es piespiedu galvu pie stikla. Tas nebija tiesa. Hektors tā darīja. Džeksons tā darīja. Tā citadelē darīja ikkatrs reģukungs un reģukundze. Viņi nebija labāki par refaītiem. Viņi atalgoja tikai tos, kuri bija noderīgi. Pārējos izmeta renstelē sapūšanai.

Bet banda man bija kā ģimene. Citadelē man nevienam nebija jāklanās. Es biju 1-4 favorīte. Man bija vārds.

Drīz mēs iebraucām Mērilebounā. Aizbildnis skatījās ārā uz nepazīstamo citadeles teritoriju. Es prātoju, vai viņš agrāk ir bijis Londonā. Noteikti ir, ja jau viņš ir saticis iepriekšējos inkvizitorus. Mani stindzināja domas par to, ka refi ir atra­dušies ielās vienlaikus ar mani. Viņi ir bijuši Arhontu mītnē. Pat 1-4.

Šoferis bija kluss, drukns vīrs ar brillēm plānā stieples rāmītī un ģērbies uzvalkā ar sarkanu mutautiņu krūšu kabatā un sarkanu kaklasaiti. Kreisajā ausī viņam bija rācija, kas brīdi pa brīdim iepīkstējās. Nelāgi fascinējoši, cik labi viss bija noorganizēts. Saiona bija padomājusi par visu par I Šeolu neviens nevarēja uzzināt. Tā bija kā slēgts cietoksnis.

Aizbildnis norādīja šoferim, lai apstājas uz kāda ielas stūra. Tas pamāja un izlīda no mašīnas; atgriežoties viņam rokā bija liels papīra maiss. Aizbildnis to pa lūku pasniedza man. Pamodini viņu. Viņš pamāja ar galvu uz Kārlu, kurš atkal bija aizmidzis.

Maisā bija divas karstas kartona kārbas no Brekkabox citadeles iecienītākā ātrās ēdināšanas restorāna. Es piebik­stīju Karlam. Celies, miegamice!

Puisis iztrūcies pamodās. Es atvēru savu kārbu un atradu tur brokastu sviestmaizi, salveti un biezputras trauciņu. Atpakaļskata spogulī saskatījos ar Aizbildni, un viņš man tik tikko manāmi pamāja. Es novērsos.

Mašīna iebrauca 4. sektorā. Manā sektorā. Man uz pakauša izsprāga sviedri. Tēvs dzīvoja vien divdesmit minūšu brau­ciena attālumā no šejienes, un mēs tuvojāmies Sevendaialsai; bijām jau pārāk tuvu tai. Gandrīz vai gaidīju, ka saņemšu kādu ziņu no Nika, bet ēterā valdīja pilnīgs klusums. Manai sapņavai piespiedās simtiem citu, novēršot uzmanību no fiziskās pasaules. Koncentrējusies uz dažām tuvākajām sapņavām, es nesajutu neko neparastu, nekādus svaigus emociju viļņus. Šiem cilvēkiem nebija ne vismazākās nojausmas nedz par refaītiem, nedz par soda koloniju. Viņus neinteresēja, kur pretdabiskie paliek ja vien tos aizvāca kaut kur prom no acīm.

Mūsu mašīna apstājās Strendā, kur jau gaidīja kārtīb­nieks. Visi norīkotie būtībā bija vienādi: gara auguma, platiem pleciem un visbiežāk mediji. Es atstāju brokastu kārbas zem sēdekļa un izkāpu no mašīnas, vairīdamās no kārtībnieka ska­tiena.

Aizbildnis neparasti garš un briesmīgs it nemaz neju­tās nervozs. Labvakar, kārtībniek!

-    Aizbildni! Kārtībnieks ar trim pirkstiem pieskārās pierei vienu novietoja vidū un abus pārējos virs acīm un pacēla roku sveicienā. Šī oficiālā zīme parādīja, ka viņš ir gaiš­reģis ar trešo aci. Vai varat apstiprināt, ka jūsu uzraudzībā ir Karls Dempsijs-Brauns un Peidža Mahounija?

-    Apstiprinu.

-    Identifikācijas numuri?

-    XX-59-l un 40.

Kruķis to atzīmēja. Es prātoju, kas gan viņam licis uzgriezt muguru savējiem. Varbūt kāds nežēlīgs reģukungs?

-    Jums abiem jāatceras, ka atrodaties uzraudzībā. Jūs esat šeit, lai palīdzētu refaītiem. Kad uzdevums būs galā, jūs uzreiz nosūtīs atpakaļ uz I Šeolu. Ja viens no jums mēģinās kādam atklāt I Šeolas atrašanās vietu, jūs nošaus. Ja viens no jums mēģinās nodibināt kontaktu ar apkārtējiem vai kādu no sindi­kāta locekļiem, jūs nošaus. Ja viens no jums mēģinās kaut ko nodarīt jūsu uzraugam vai kādam kārtībniekam, jūs nošaus. Vai es izteicos skaidri?

Nūja, viņš bija nolāpīti skaidri pateicis: lai ko mēs ari darītu, mūs nošaus. Mēs saprotam, es teicu.

Bet kārtībnieks vēl nebija pabeidzis. Viņš no savas jostas izņēma sudrabainu tūbiņu un pāri lateksa cimdu. Tikai ne vēl vienu adatu! Tu pirmā. Viņš saķēra mani aiz delma.

-    Atver muti.

-     Ko?

-    Atver. Savu. Muti.

Gribēju paskatīties uz Aizbildni, bet no refaīta klusēšanas nopratu, ka viņam pret šo procedūru nekas nav iebilstams. Ātrāk nekā paguvu paklausīt, kruķis ar varu atvēra man muti. Gribējās tam izdzimtenim iekost. Viņš bīdīja plastmasas uz­gali man pār lūpām, pārklājot tās ar kādu aukstu, rūgtu vielu.

-    Aizver.

Man nebija citas izvēles; es aizvēru muti. Kad mēģināju lūpas atkal pavērt, izrādījās, ka to nespēju. Iepletu acis. Nolā­dēts!

-    Tā ir tikai dermāla saistviela. Kruķis pievilka sev klāt Kārlu. Pēc divām trim stundām tā izšķīdīs. Mēs negrasāmies riskēt jūs no sindikāta cits citu pazīstat.

-     Bet es ne… Karls iesāka.

-    Aizveries!

Un beidzot Karls patiešām bija spiests aizvērties.

-    XIX-49-30 nav aizlīmēta. Pavēles dos viņa, kruķis rīkoja. Visādi citādi turieties pie mērķa!

Es grūdu mēli pret lūpām, bet labāk nekļuva nenieka. Tas kruķis gan laikam ir varen priecīgs, ka guvis pārsvaru pār bijušajiem sindikāta locekļiem.

Aizzīmogojis mums mutes, vīrietis militāri sveicināja Aiz­bildni un tad atgriezās skarbajā, pelēkajā ēkā, no kuras bija iznācis. Uz tās bija plāksne ar uzrakstu SAIONAS CITADELE LONDONA NSD KOMANDPUNKTS I IECIRKŅA 4. SEKTORS un karte, kurā bija attēlots sektors, par kuru šis komand­punkts atbildēja. Redzēju, ka ir atzīmēts kāds iepirkšanās centrs Koventgārdenā, zem kura rosīgi darbojās melnais tir­gus. Ja vien es varētu tur nokļūt! Varbūt es to vēl varēju.

Karls nervozi norija siekalas. Tādas plāksnes mēs bijām redzējuši gadiem ilgi, tomēr tās vienalga biedēja. Paskatījos uz Aizbildni. Situla ar saviem cilvēkiem tuvosies laukumam no rietumu puses, viņš teica. Vai esat gatavi?

Nezinu, kādu atbildi viņš gaidīja. Karls pamāja ar galvu. Aizbildnis iebāza roku jakā un izvilka divas maskas.

-    Ņemiet, viņš mudināja, pasniegdams tās mums. Mas­kas noslēps jūsu identitāti.

Tās nebija parastas maskas. Tām bija neizteiksmīgi, vien­muļi vaibsti ar nelieliem caurumiem acīm un spraugām zem deguna. Uzmaucu savējo, un tā saplūda ar manu ādu. Uz tādu kā es neatskatītos neviens Saionas pilsonis, bet ari banda mani neatpazītu, un es pati ar aizzīmogotām lūpām nespēšu saukt palīgā.

Tas bija tik gudri.

Aizbildnis mirkli mani uzlūkoja un uzmauca savu masku. Viņa acu dobumos kvēloja savāda gaisma. Pirmo reizi priecā­jos, ka cīnos viņa pusē.

Mēs devāmies uz Nelsona kolonnu. Tā, tāpat kā kolonna Sevendaialsā, Piemineklis un vairums citu kolonnu atkarībā no drošības situācijas krāsojās vai nu sarkana, vai zaļa. Paš­laik tā bija zaļa un arī strūklaka svaidīja zaļas šļakatas. Turpat tuvumā patrulēja vienādos attālumos izvietoti kruķi; droši vien viņiem bija dots rīkojums mūs vajadzības gadījumā atbalstīt. Kad gājām garām, sargi mums uzmeta piesardzī­gus skatienus, bet neviens nepakustējās. Visi bija bruņoti ar M4 karabīnēm. NSD nekad neizpauda, kāds ir viņu patiesais uzdevums pilsētā, taču visi zināja, ka viņi ir kas vairāk nekā kārtībnieki. Tiem naktī nevarēja tā vienkārši pieiet klāt un par kaut ko pasūdzēties tā kā SSD kārtībniekiem. Viņus uzru­nāja tikai spiedīgas vajadzības dēļ vai arī nekad, ja biji reģis. Pat nereģiem nepatika tiem tuvoties. Šie sargi galu galā bija pretdabiskie.

Karls visu laiku lieca kabatās sabāztos pirkstus. Kā lai es izķepurojos no šīs situācijas, nenogalinot nevienu no savas bandas? Kaut kā taču noteikti varu viņiem parādīt, kas es tāda esmu. Man viņi jābrīdina citādi viņi pievienosies man soda kolonijā. Nedrīkstēju pieļaut, ka viņi nonāk Naširas nagos.

Trafalgara laukums bija mākslīgi izgaismots, tomēr te bija pietiekami tumšs, lai mūsu klātbūtne nebūtu uzkrītoša. Situla, Amēlija un Deivids tuvojās no otras puses. Visi trīs nozuda aiz vienas no četrām bronzas lauvu statujām, kas sargāja Nelsona kolonnu. Aizbildnis noliecās manu acu augstumā.

-     Kārtere drīz būs klāt, viņš klusinātā balsī sacīja. Mums jāpaciešas, līdz viņa sazināsies ar Zīmogu. Nekādā gadījumā nepieļaujiet, ka jūs noķer. Karls pamāja. Kad viss būs tīrs, NSD mūs pavadīs atpakaļ uz mašīnu. Ja Zīmogi atstās I Iecirkni, jums jāpārtrauc vajāšana.

Es sāku svīst. Sevendaialsa atradās I Iecirkni. Ja banda mēģinās nokļūt atpakaļ izejas punktā, viņus tur sagūstīs kā zvērus alā.

Vēl divas minūtes, un Bigbens sitīs apaļu stundu. Aizbil­dnis aizsūtīja Kārlu apsēsties uz kolonnas pakāpieniem kā mierinātājs puisis bija visneuzkrītošākais. Kad Karls bija iekārtojies, Arktūrs mani aizveda gar strūklaku pie viena no statujas cokoliem. To bija septiņi pa vienam katram no cilvēkiem, kas bija veicinājuši Saionas nodibināšanu un ilgtspēju: Palmerstons, Selsberijs, Eskvits, Makdonalds, Zetlers, Meifīlds un Vīvers. Septītais cokols allaž atveidoja tobrīd val­došo inkvizitoru līdz ar viņa vai viņas moto.

Aizbildnis nostājās aiz statujas un pētīja manu maskēto seju. Piedod, viņš sacīja. Nezināju, ka tevi apklusinās.

Es nekādi neizrādīju, ka būtu viņu dzirdējusi. Man bija jākoncentrējas, lai elpotu caur degunu.

-    Vēl neskaties. Kārtere, kā plānots, gaida kolonnas pa­kājē.

Man negribējās to darīt. Man gribējās, lai Antuanete pa­zūd no šejienes. Man gribējās ielauzties viņas sapņavā, lai piespiestu viņu bēgt.

Un tad es viņus sajutu.

Tie bija viņi, par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņi tuvo­jās no dažādām pusēm. Džekss acīmredzot bija mobilizējis visu bandu visus sešus atlikušos Zīmogus. Vai viņš manu auru atpazīs uzreiz vai arī pieņems, ka tuvējā apkaimē atro­das tāda iespēja gan bija pavisam niecīga vēl kāda sapņu staigātāja?

-     Es jūtu mediju, Aizbildnis sacīja. Un čukstētāju.

Elīza un Nadīne. Es paraudzījos uz Nelsona kolonnas pa­kāji. Jā tur tiešām bija Antuanete.

Viņai mugurā bija vīriešu mētelis un galvā melna ce­pure ar platām malām. Uz ausīm krita rudu, iesirmu matu skupsnas. To mazumiņu sejas, ko redzēju, vagoja televīzijas šovā nemanāmas grumbas. Viņas pirkstos vīdēja cigarešu tinamais, sagatavots, lai uztītu kaut kādu zālīti, šķiet, violeto asteri. Antuanetei nu gan bija iekšas! Neviens sabiedriskās vietās nesmēķēja ētera narkotikas.

Man no nervozitātes sametās šķērmi, jau iedomājoties vien par kauju ar Toniju Kārteri. Tajā raidījumā viņu pirms pareģo­juma izteikšanas bieži sagrāba nevaldāma lēkme; šīs īpatnī­bas dēļ reitingi šāvās gaisā kā traki. Varēju tikai iztēloties, kā viņa cīnīsies. Niks raidīja domu, ka viņa varētu būt orākuls, bet orākuli nekad tā nezaudēja savaldīšanos.

Pirmā nāca Nadīne. Viņa bija ģērbusies svītrainā, vaļīgi aizpogātā žaketē. Tajā, bez šaubām, bija paslēpti ieroči. Cits pēc cita parādījās arī pārējie, taču neviens neizrādīja, ka šeit kādu pazītu. Pamanījusi Niku, domāju, ka tūlīt izplūdīšu asarās, smieklos vai dziesmā. Draugs bija pamatīgi nomas­kējies. Un tā tam arī jābūt, ņemot vērā viņa spožo karjeru Saionā. Nika matus sedza tumša parūka un cepure, bet acis slēpa tonētas brilles. Dažas pēdas atstatu savu spieķi klau­dzināja Džekss. Aizbildnis man blakus klusēja. Kad viens no mērķiem pietuvojās Antuanetei, Arktūra acis pietumsa. Elīza bija izvēlēta kā pirmā. Viņai uz papēžiem mina Danī ar drūmi sakniebtām lūpām. Arī viņa bija maskējusies.

Ja tur būtu es, tad sākumā domās “piebikstītu” Antua­netei, lai pārbaudītu, vai gaiss ir tīrs, bet Elīzai tādu spēju nebija. Ēters muļķoja viņu, nevis otrādi. Viņa pacēla četrus labās rokas un trīs kreisās rokas pirkstus un izlaida tos cauri matiem, it kā pārbaudītu, tieši kur tie ir savēlušies pinkās. Antuanete saprata. Viņa panācās Elīzai pretī un sniedza roku. Elīza to saņēma.

Situla uzbruka pirmā. Ātrāk nekā es paguvu attapties, viņa jau bija uzklupusi Antuanetei un žņaudza to. Aizbildnis devās pie Zeka, bet Karls tajā pašā laikā ar netālu esošu garu meta Elīzai. Tas noteikti bija laukuma spēcīgākais gars Nelsons: Ellza sakņupa pie viena no lauvām un sagrāba krūtis, aizžņaugtā balsi iesaukdamās: Es nevaldu pār vējiem un laiku, es nevaldu pār sevi nāvē! Nākamā uz priekšu metās Amēlija, bet viņu pārtvēra sadusmotais Niks, kurš pagaidām bija pamanījis tikai Elīzas sāpes. Deivids saķērās ar Džeksu vai mēģināja saķerties ar Džeksu Danī atvēzējās ar dūri un belza; puisim no mutes izšļācās asiņu strūkla. Bija aizritējušas mazāk nekā desmit sekundes, taču es biju palikusi vienīgā, kura vēl nebija iesaistījusies cīņā.

Man pret to nebija nekādu iebildumu. Džeksonam gan bija.

Viņš mani ieraudzīja uzreiz; es biju vēl viena ienaidniece maskā. Viņš savērpa spietā sešus garus un meta tos manā virzienā. Man bija jākustas, un ātri Trafalgara laukuma gari bija nopietns apdraudējums. Uzbrucēja virzienā raidīju fluksa šautriņu, taču nomērķēju krietni viņam virs galvas. Džekss vienalga pieliecās; spiets pajuka uz visām pusēm. Atšujies, es domāju. Neliec man tev uzbrukt!

Bet Džeksons nekad nepadevās. Viņš bija pārskaities līdz baltkvēlei. Mēs bijām sagandējuši viņa plānus. Džekss bruka man virsū, vicinādams spieķi. Mēģināju trāpīt ar kāju šim pa vēderu, lai atgrūstu nost, bet spēriens neizdevās pietiekami spēcīgs. Džeksons saķēra manu potīti un salieca roku, apme­tot mani otrādi. Sāpes. Kusties, kusties!

Tas nebija gana ātri. Džeksa zābaka purngals ar dzelzs apkalumu ietriecās man sānā, nometot uz muguras zemē. Viņa celis iespiedās man krūtīs. Dūre atvēzējās tik ātri, ka kustība izplūda, un kaut kas iecirtās manas sejas neaizsar­gātajā daļā. Kastete. Vēlreiz ribās. Kaut kas nokrakšķēja;

skaņu pavadīja sāpes. Un vēlreiz. Es pašāvu augšup roku, nobloķējot ceturto bliezienu. Džeksona acis asinskāri kvēloja. Viņš mani nogalinās.

Man nebija izvēles. Mans augums bija sasaistīts, un es liku lietā savu garu.

To Džekss negaidīja. Viņš nekoncentrējās uz manu auru. No belziena pa sapņavu Džeksons nokrita. Spieķis grabēdams novēlās zemē. Es uzķepurojos kājās. Sejā pulsēja sāpes, ribas plosīja graizes un labā acs nerādīja, kā pienākas. Satvēru savus ceļgalus un smagi vilku elpu caur degunu. Nemaz nezi­nāju, ka Džeksons spēj būt tik brutāls.

Manu uzmanību piesaistīja kliedziens. Netālu no strūkl­akām Nadīne bija metusi pie malas cīniņu ar gariem un spieda Amēliju pie zemes. Izvilku jakā paslēpto šļirci, asiņainiem pirkstiem to atvēru un iegrūdu adatu sev plaukstas locītavā. Pēc dažām sekundēm sāpes pierima līdz sūrstoņai. Redze noskaidrojās, bet tas man netraucēja darboties. Ar kreiso aci es redzēju labi.

Man uz krūtīm lēkāja sarkans ieroča tēmēkļa punktiņš. Uz māju jumtiem laikam bija snaiperi.

Bija jābūt kādai izejai.

Jaunā spēku uzplūdā metos uz strūklakām, kur Amēlija bezpalīdzīgi ķepurojās uzbrucējas tvērienā. Man gan ļoti gri­bējās, lai Nadīne viņu uzveic, tomēr nespēju noskatīties, kā mirst vēl kāds. Es klupu viņai virsū un, satvērusi meiteni aiz vidukļa, kopā ar viņu iegāzos tieši strūklakā. Ūdens iekrāsojās sarkans drošības signāls bija mainījis krāsu. Nadīne iznira pussekundi pēc manis. Viņas zobi bija sakosti, uz kakla iezī­mējās saspringti muskuļi. Es kāpos atpakaļ.

-     Noņem to masku, kuce! viņa man uzbrēca.

Nomērķēju uz viņu savu fluksa pistoli.

Nadīne sāka mest lokus ap mani. Viņa pavēra mēteli un iz­ņēma nazi. Ieroči viņai vienmēr bija patikuši labāk par gariem.

Es visā augumā jutu savus sirdspukstus līdz pašiem pirkstgaliem. Metot nazi, Nadīne tikai retu reizi netrāpīja mērķī, un manas bruņas aizsedza vien daļu ķermeņa; ja viņa trāpīs augstāk par krūtīm, es būšu pagalam. Tobrīd sadomāja uzrasties Deivids. Tajā pašā mirklī, kad Nadīne jau gatavojās mest savu nazi, viņa izšautā fluksa šautriņa trāpīja meite­nei tieši starp lāpstiņām. Nadīnei acīs izsprāga asaras. Viņa sagrīļojās, klupa un gāzās pāri strūklakas malai. Deivids viņu izvilka no ūdens un saņēma meitenes galvu rokās. Mums bija piekodināts nenogalināt, bet viņš, šķiet, cīņas karstumā to bija aizmirsis. Cik tad svarīga varēja būt tāda šņācēja?

Es pat neapdomājos metu savu garu. Zeks man nemū­žam nepiedos, ja ļaušu viņa māsai mirt. Laiks vienam žiglam lēcienam.

Aizgāju par tālu. Mirklī, kad atrados Deivida galvā, es atrāvu viņa rokas no Nadīnas; jau nākamajā sekundē biju atpakaļ savā ķermenī un metos viņam virsū. Ar visu svaru uzklupu Deividam, un abi novēlāmies zemē.

Man acīs viss satumsa. Nupat biju iemiesojusies Deividā. Tikai acumirkli bet biju pakustinājusi viņa roku.

Es beidzot biju iemiesojusies cilvēkā.

Deivids ar rokām saķēra galvu. Nebiju bijusi saudzīga. Uztrausos kājās, mirkšķinādama acis, lai tajās beigtu plaiksnī­ties baltas zvaigznītes. Antuanete un Situla bija nozudušas.

Atstājusi Nadīni blakus Deividam, es metos prom no strūkl­akas; manas drēbes bija izmirkušas līdz pēdējai vīlītei. Uzrā­pos uz lauvas un pārlaidu skatienu visai šai ainai. Abas grupas bija izklīdušas pa visu laukumu. Zeks nebija nekāds cīnītājs un, redzot, ka uz viņa pusi dodas Aizbildnis, bija ar gudru ziņu pametis kuģi nolāpītie jūrnieku gari. Uzmaucis galvā laupītāja masku, viņš apmainījās sitieniem ar Amēliju. Aiz­bildnis tikmēr pievērsās Nikam, kurš bija apdullinājis Kārlu ar garu spietu. Viņus vērojot, man šķita, ka apstāsies sirds.

Mans uzraugs un mans labākais draugs. Baiļu pārņemta atkal nolēcu zemē. Man bija jāpalldz Nikam. Refalts varēja viņu nogalināt…

Tobrīd uzradās Elīza; viņa bija aizsvilusies. Man virsū no visām pusēm lidoja gari. Tie allaž nostājās mediju pusē. Manā sapņavā iebrāzās trīs franču jūrnieki. Es paklupu, apžilbusi no viņu atmiņām; apkārt krāca milzum augsti viļņi, rībēja muske­tes; uz “Ahilleja” klāja plosījās uguns, bija dzirdami kliedzieni, visapkārt valdīja haoss… Elīza mani pagrūda, un es nokritu. Pacēlu savas prāta barjeras, cenšoties padzīt iebrucējus.

Mirkli nespēju pasākt neko. Elīza mēģināja mani ar ceļiem piespiest pie zemes. Palieciet turpat, puiši!

Mana sapņava pārplūda. Tai cauri šāvās lielgabalu lodes. Tepat gar acīm krita degoši koka gabali. Elīzas rokas tuvojās, lai norautu man masku.

Nē, nē! Viņa nedrīkstēja mani ieraudzīt. NSD viņu nošaus. Ar milzīgu piepūli izgrūdu garus ārā un atmuguriski iespēru Elīzai, ar zābaku trāpot viņai pa zodu. Elīza iekliedzās. Manas iekšas žņaudza vainas apziņa. Es apcirtos otrādi īstajā brīdī, lai mana fluksa pistole sadurtos ar Džeksa spieķi.

-     Paskat, paskat! Sapņu staigātāja uniformā, viņš klusi teica. Kur viņi tevi atrada? Kur tu slēpies? Viņš pieliecās man klāt, ar acīm ieurbdamies maskas acu caurumos. Tu taču nevarētu būt mana Peidža. Spieķis spieda manu roku atpakaļ. Mani muskuļi saspringa. Kas tad tu esi?

Iekams es paguvu kaut ko izdarīt, Džeksu svieda atpakaļ milzīgs spiets lielāks par visiem, kādus spētu savērpt cilvēks. Aizbildnis. Piecēlos kājās un sniedzos pēc ieroča, bet Džekss akli atvēzējās ar spieķi. Instinkts lika man paraut galvu pa kreisi. Par lēnu. Auss nosvila kā applaucēta: ass, precīzi tēmēts sāpju karstums. Nazis. Satvēru pistoli, bet Džeksa otrais bel­ziens izsita to man no rokām. Spieķī paslēptais asmens trāpīja man pa roku, pārgriežot jaku un dziļi iegrimstot miesā. Man rīklē uzmutuļoja mēms kliedziens. Roku sagrāba sāpes.

-    Uz priekšu, staigātāja, liec lietā savu garu! Džekss smiedamies notēmēja uz mani ar spieķi. Izmanto sāpes! Aizmirsti brūces!

Amēlija meta Džeksam virsū vēl vienu spietu. Es biju viņu izglābusi; tagad viņa glāba mani. Niks devās pretuzbrukumā, un Amēlija sakņupa aiz lauvas. Zeks nekustīgi gulēja zemē. Tikai neesi miris, es domāju. Nepieļauj, ka viņi tevi uzveic!

Pazibēja rudi mati. Antuanete bija atgriezusies. Vējš bija nopūtis viņas cepuri, un kāds tur brīnums sieviete bija tādā kā cīņas transā. Acis raudzījās neprātīgi, nāsis bija plaši ieplestas, un gars dega spožās liesmās. Tas smējās par zila­jām citadeles ielu laternām, kas bija paredzētas satraukta prāta nomierināšanai. Dūres, kājas un gari vēlās virsū Situlai tik blīvā kamolā, ka pat nazi nekur nevarētu iespraust. Situla svieda pretī rēgu. Antuanete veikli izvairījās.

Un tad viņa bez jebkāda brīdinājuma metās prom. Aizbild­nis pamanīja, ka cilvēki kliegdami griež viņai ceļu.

-    Apturiet viņu! Arktūrs uzkliedza.

Uzkliedza man. Es metos pakaļ Antuanetei. Tā bija mana izdevība.

Kārtībnieks, ieraudzījis manu uniformu, palaida mani garām, bet aizturēja nereģu sievieti. Kāds mēģināja satvert mani aiz jakas čukstētājs -, bet es joņoju pārāk ātri, un viņš palaida apģērba gabalu vaļā. Mans prāts bija kā tīras gais­mas šautra. Antuanete brāzās tieši uz Vestminsteras Arhontu mītnes pusi. Sieviete bija galīgi ķerta, ja joza tajā virzienā, bet viņas motīvi mani neinteresēja viņa man bija devusi nenovērtējamu iespēju. Pretī arhontiem atradās metrostacija. Tajā allaž čumēja un ņudzēja ne tikai zemsargi, bet ari parasti braucēji. Ja noņemšu masku un novilkšu jaku, tad varēšu izla­vīties cauri barjerām un nozust pūlī. Ārpusē esošie pīlāri mani pasargās no NSD, un man vajadzēs tikai pabraukt vienu pie­turu, lai nokļūtu Grīnpārkā. No turienes varēšu tikt uz Sevendaialsu. Ja neizdosies, skriešu uz Temzu. Es pratu peldēt. Es darītu visu, kas jādara, lai tikai aizbēgtu.

Es to varēju. Es to varēju.

Kājas nesa mani uz priekšu. Roku plosīja sāpes, bet es nedrīkstēju apstāties. Šķita, ka Antuanetes transs viņai pie­šķir ātrumu. Neviens cilvēks nespētu tā skriet, ja viņu neva­dītu gari. Manevrēju starp ļaužu bariem un mašīnām, mēģi­not noturēt garus zināmā atstatumā.

Priekšā Antuanetei nobremzēja taksometrs. Viņa un Situla metās tam garām katra pa savu pusi un iebrāzās taisni kājām­gājēju pūlī. Es izvēlējos taisnāko ceļu: skrēju uz priekšu, uz­lēcu uz mašīnas motora pārsega, atspēros pret jumtu un otrā pusē nošļūcu lejā. Antuanete vienā mirklī jau bija pūļa otrā pusē. Situla dažu sekunžu skrējiena attālumā cīnījās ar šķērš­ļiem cilvēku veidolā. Tie kliedza. Viens gāja bojā. Es nedrīk­stēju apstāties. Ja kaut mirkli mitēšos skriet, Antuanete un Situla vairs nebūs aizsniedzamas. Beidzot, kad man jau šķita, ka tūlīt plīsīs plaušas, mēs sasniedzām Vaitholas galu.

Saskaņā ar karti šeit bija citadeles centrs. I Iecirknis, 1. sektors. Reģi no šī sektora vairījās kā no mēra. Es palūkojos augšup uz Vestminsteras Arhontu mītni; man no pirkstiem pilēja asinis. Pulksteņa ciparnīca kvēloja sarkana un rādītāji un cipari izskatījās melni. Te dancoja Frenka Vīvera raustā­mās lelles. Ja es neatrastos tik bīstamā situācijā, labprāt būtu uzķēpājusi uz sienas kādu atbilstošu grafīti.

Metos uz Stārču. Situla skrēja tieši man priekšā. Nonākusi pie tilta, Antuanete pagriezās pret savu ienaidnieci. Sievietes āda šķita nostiepta pār kauliem kā plāna krāsas kārtiņa, cieši savilktās lūpas bija baltas.

-    Tu esi ielenkta, orākul! Situla spēra soli viņai tuvāk.

-    Padodies!

-    Nesauc mani par “orākulu”, tu neradījum! Antuanete pacēla roku. Paliec, kur esi, un paskaties, kas es esmu!

Gaiss kļuva ledains.

Situla par draudiem nelikās ne zinis; viņai nebija, ko bīties no tādas niecības kā cilvēks. Viņa tuvojās Antuanetei. Iekams Situla bija ko pasākusi, kaut kas pacēla viņu gaisā un meta atpakaļ, gandrīz nosviežot no tilta. Es iztrūkos. Gars. Lauzējs. Ietiecos ēterā, mēģinādama to atpazīt. Tas bija kāds sargeņ­ģelis ļoti vecs un ļoti spēcīgs.

Erceņģelis. Tāds eņģelis, kas paliek pie vienas ģimenes vairākās paaudzēs pat tad, kad tas cilvēks, kuru viņš izglā­bis, jau ir miris. Bija zināms, ka šādus eņģeļus ir ārkārtīgi grūti izsaukt. Ja noskaitīja atvadu vārdus, tas pazuda tikai uz īsu brīdi.

Situla uzslējās atpakaļ kājās. Paliec mierā! Viņa spēra vēl soli. Ļauj mums izpētīt, kas tu esi.

Viņa pasniedzās pēc kāda garāmslīdoša gara, tad pēc vēl un vēl viena, līdz bija visus savērpusi trīsuļojošā spietā. Antuanetes roka palika izstiepta, bet seja sašķobījās, kad Situla sāka no viņas baroties. Antuanetes acis ieguva šauša­līgu, gandrīz sarkanu cinobra toni. Vienu mirkli man šķita, ka viņa kritīs. Sievietes kreisajā acī sanesās un pār vaigu noritēja asins lāse. Tad viņa novēzēja roku uz Situlas pusi, un erceņģe­lis metās tai virsū. Spiets devās tam pretī. Brīdī, kad pavērās ēters, es metos skriet.

Vairums kruķu bija redzīgi. Garu sadursme novērsīs viņu uzmanību. Mani viņi neredzēs. Mani nedrīkstēja ieraudzīt. Man bija jātiek atpakaļ uz Sevendaialsu. Es joņoju uz 1-1A sta­ciju.

Tilts zem maniem zābakiem vibrēja no enerģijas. Es neap­stājos. Otrā ielas pusē pamanīju zīmi virs stacijas. Nometu jaku un bruņuvesti. Tā varēšu paskriet ātrāk un, kad dabūšu nost to sasodīto masku, vairs neizskatīšos pēc sarkanā mundiera. Būšu tikai meitene sarkanā blūzē. Es nopētīju tuvē­jās ēkas, vai tur būtu, kur atbalstīt kājas. Ja neiekļūšu stacijā, būs jākāpj. Ja vien tikšu uz jumta, būšu drošībā.

Tad es apjautu vēl kaut ko.

Sāpes.

Es neapstājos, bet piepeši man kļuva grūtāk skriet. Ievai­nojums nevarēja būt ļauns. Erceņģelis man nebija bijis ne tuvumā. Tam rūpēja Situla drauds. Laikam biju sastiepusi muskuli.

Nākamajā mirklī man zem krūškurvja izplūda lipīgs sil­tums. Kad palūkojos lejup, sarkanais krekls jau krāsojās citādā sarkanā tonī un virs guma rēgojās apaļš caurumiņš.

Mani bija sašāvuši. Uz mani šāva tāpat, kā bija šāvuši uz īru studentiem.

Bija jāskrien tālāk. Es joņoju uz priekšu, mērķēdama uz ielu, kur no Embenkmenta puses joprojām plūda dzīva satiksme. Saņemies, Peidža, saņemies! Bēdz! Niks mani salā­pīs. Bija tikai jātiek līdz Sevendaialsai. Nu jau redzēju sta­ciju. Atskanēja vēl viens šāviens, bet šāvējs netrāpīja. Man bija jātiek tik tālu, lai lodes mani vairs nevarētu aizsniegt. Spiedu sevi turpināt kustēties, taču sāpes pieņēmās spēkā, un es nespēju balstīties uz visas ķermeņa labās puses. Mans grīļī­gais skrējiens pārgāja klibošanā. Pie stacijas bija pīlāri. Ja tikai tikšu līdz tiem, tad apturēšu asiņošanu un nozudīšu.

Patvēros aiz autobusa, izmantojot to kā aizsegu, un ieniru aiz pirmā pīlāra ielas otrā pusē. Locekļus pameta pēdējie spēki. Mēģināju doties tālāk, bet virs guma eksplodēja asas sāpes. Man saļima ceļi.

Nāve piezagās brīnumātri. It kā būtu mani gaidījusi jau gadiem. Fiziskā pasaule ietinās maigā dūmakā. Gar acīm aizņirbēja gaismas. Cīņas troksnis joprojām dārdēja tepat tuvumā, bet tas bija ēterā, nevis uz ielas.

Te nu bija sapņu staigātāja!

Man nebija daudz laika. Mani atkal varēja sašaut. Ierā­vos aiz viena no pīlāriem, kur nebiju saskatāma no staci­jas ieejas tur cilvēki, kas steidzās savās gaitās, mēģināja noskaidrot jezgas cēloni. Es sakņupu pie sienas. No brūcītes plūda asinis. Drebošām rokām spiedu to ciet. Manas lūpas saspringa, cīnoties ar līmi.

Es netikšu uz Sevendaialsu. Pat ja izdosies ielēkt vilcienā. Otrā galā mani arestētu. Asinis man uz rokām nepaliktu nepa­manītas.

Vismaz nebiju nomirusi I Šeolā. To es nespētu pārciest. Šeit Našira nespēja mani aizsniegt.

Piepeši man blakus kāds bija; viņš sagrāba manu delmu. Vispirms sajutu viņa smaržu. Kampars.

Niks.

Draugs mani nepazina. Viņš to nevarēja. Niks pagrūda manu zodu augšup un piespieda man pie kakla savu spalvu nazīti. Nolādētā nodevēja!

Nik. Ievainojums svila kā ugunī. Mana piedurkne bija pievilgusi asinīm.

-     Paskatīsimies uz tavu seju, Niks teica. Nu viņa balss skanēja klusāk, kā nožēlojot. Tu visādā ziņā esi reģe. Lēcēja. Varbūt to atcerēsies, kad pēdējo reizi redzēsi gaismu.

Viņš nolobīja masku man no sejas. Mani ieraugot, Nikā kaut kas salūza. Peidža… viņš izmocīja. Peidža, ak nē… forlat mig [14] … Drauga plaukstas piekļāvās man pie krūš­kurvja, mēģinot apturēt asinis. Man žēl, man ļoti, ļoti žēl, es domāju… Džeksons lūdza… Nu protams! Džeksons bija gri­bējis sagūstīt sapņu staigātāju. Mani bija sašāvis Niks, nevis kāds no saioniešiem. Ko viņi tev ir nodarījuši? Viņam dre­bēja balss. Redzot Nika izmisumu, man lūza sirds. Viss būs labi, es apsolu! Peidža, paskaties uz mani. Skaties uz mani!

Man bija grūti vispār uz kaut ko skatīties. Plaksti bija tik smagi. Pacēlu pirkstus viņam pie krekla. Niks piekļāva manu galvu sev pie krūtīm. Viss ir labi, mīlulīt. Kur tevi aizveda?

Es papurināju galvu. Niks glāstīja manus sviedros izmir­kušos matus. Tas bija nomierinoši. Man gribējās palikt te. Es negribēju, ka mani ved atpakaļ uz to tur vietu.

-    Peidža, neuzdrošinies aizvērt acis! Pasaki man, kur tie izdzimteņi tevi aizveda!

Vēlreiz papurināju galvu. To es viņam nekādi nevarēju pateikt; tam man bija vajadzīga balss.

-    Saņemies, sotnos! Tev man jāizstāsta, kur tas ir. Lai es tevi atkal varētu atrast tāpat kā iepriekšējā reizē. Vai atce­ries?

Man bija viņam jāpasaka. Viņam bija jāzina. Nevarēju nomirt, nepateikusi Nikam, kur tas atrodas. Man bija jāglābj pārējie citi reģi zudušajā pilsētā. Bet nu es pamanīju silu­etu kāda cilvēka apveidu. Nē, tas nebija cilvēks.

Tas bija refaīts.

Mani pirksti bija asiņaini. Es pasniedzos pie sienas un uzvilku pirmos trīs burtus. Niks paskatījās.

-    Oksforda, viņš saprata. Tevi aizveda uz Oksfordu?

Roka atkrita atpakaļ. Vīrietis bez sejas tumsā sakustējās.

Niks pacēla galvu.

-    Nē. Viņa muskuļi saspringa. Es tevi ņemšu sev līdzi, viņš sacīja un sāka celt mani rokās. Neļaušu viņiem tevi atkal turp aizvest.

Niks izvilka no jakas pistoli. Es apliku roku viņam ap kaklu. Man gribējās, lai viņš mēģinātu un bēgtu, lai viņš mani izglābtu no vēl viena magoņu lauka… bet, ja to ļaušu, viņš mirs. Mēs abi mirsim. Ēna izsekos mūs līdz Sevendaialsai. Es raustīju Nika kreklu un purināju galvu, bet viņš mani nesa­prata. Pār mūsu ceļu pārkrita ēna. Niks satvēra ieroci cie­šāk; viņa pirkstu kauliņi kļuva balti, un viņš nospieda gaili.

Vienreiz, divreiz. Es aizzīmogotām lūpām iekliedzos. Nik, bēdz! Viņš nedzirdēja, viņš nezināja. Šaujamais izkrita viņam no rokām, un seja nobālēja. Drauga kaklu satvēra milzīga, cimdota roka. Pēdējiem spēkiem mēģināju pagrūst to prom.

-     Viņa nāks ar mani. Tas bija Aizbildnis, un viņš izskatī­jās dēmonisks. Bēdz, orākul!

Es vairs nespēju noturēties pie dzīvības. Ausīs dunēja Nika sirds, viņa pirksti sakļāvās man uz muguras. Gaisma izdzisa. Nāve bija klāt.

Laiks pārvērtās mirkļu virknēs, kur brīžiem pazibēja tuk­šums. Dažreiz atplaiksnlja gaismas. Citreiz bija dzirda­mas balsis. Bija tāda sajūta, it kā es kādu laiku atrastos mašīnā; jutu tādu kā šūpošanos.

Atjēdzos, ka man kāds pārgriež kreklu. Mēģināju uzmācī­gās rokas atgrūst, taču mans ķermenis dumpojās. Es pazinu medikamentu blīvo miglu. Nākamreiz atžirbu, pacelta uz kreisā sāna Aizbildņa gultā. Mani mati bija slapji. Jutos tā, it kā man būtu salauzītas visas maliņas.

-     Peidža?

Balss skanēja kā zem ūdens. Es izdvesu vāru skaņu pa pusei šņukstu, pa pusei gārdzienu. Krūtis dega ugunī. Un roka tāpat. Nik! Es sāku akli taustīties.

-     Maikl, ātri! Kāda roka saķēra manējo. Turies, Peidža!

Laikam atkal zaudēju samaņu. Pamodusies sev šķitu

smaga, vilnaina un bezveidīga kā pēlis. Labā roka bija gandrīz nejutīga. Elpot bija sāpīgi, bet es varēju atvērt muti. Krūtis smagi cilājās.

Atbalstījos uz elkoņa, apveļoties uz kreisā sāna, un pār­laidu mēli pār zobiem. Viss bija savās vietās.

Aizbildnis sēdēja savā krēslā un skatījās uz gramofonu. Man gribējās sašķaidīt to kasti. Šīm balsīm nebija nekādu tie­sību izklausīties tik moži. Pamanījis, ka kustos, refaīts piecē­lās kājās.

-     Peidža.

Viņu ieraugot, sirds man krūtīs sāka smagi sisties. Atspie­dos pret galvgali, atceroties viņa briesmīgās acis tumsā. Vai jūs viņu nogalinājāt? Noslaucīju no augšlūpas sviedrus.

-    Vai jūs… vai jūs nogalinājāt to orākulu?

-     Nē. Viņš vēl ir dzīvs.

Aizbildnis lēnām, vērojot manu seju, palīdzēja man apsēs­ties. Kustoties es sajutu katetru vēnā. Es īsti labi neredzu. Mana balss čerkstēja, bet vismaz varēju parunāt.

-     Tev ir periorbitālā hematoma.

-     Kas?

-     Melnā acs.

Pārlaidu pirkstus pār maigo ādu virs vaigukaula. Džekss mani tiešām bija pamatīgi apstrādājis. Visa labā sejas puse bija pietūkusi.

-     Tātad, es bildu, mēs esam atpakaļ.

-     Tu mēģināji aizbēgt.

-     Protams, es mēģināju aizbēgt. Nespēju apspiest rūg­tumu balsī. Jums šķiet, ka es gribu nomirt šeit un mūžīgi mūžos pavadīt Naširu? Aizbildnis tikai raudzījās uz mani. Kaklā brieda kamols. Kāpēc jūs man neļāvāt iet mājās?

Viņa acīs lēnām dzisa vāri zaļgana gaisma. Laikam viņš bija barojies no Elīzas. Tam ir iemesls, viņš sacīja.

-    Atruna.

Viņš ilgi klusēja. Un, kad ierunājās, neko neminēja par to, kāpēc ir mani atvilcis atpakaļ uz šo ateju. Tev ir iespaidīga ievainojumu kolekcija. Viņš atbalstīja mani spilvenos. Džeksons Hols ir daudz nežēlīgāks, nekā bijām paredzējuši.

-     Lūdzu, pilnu sarakstu!

-     Melnā acs, divas lauztas ribas, plīsusi lūpa, plēsta auss, zilumi, griezta brūce labajā rokā, šauta brūce torsā. Man šķiet neticami, ka pēc pirmajiem ievainojumiem vēl spēji aizskriet līdz tiltam.

-                To darīja adrenalīns. Fokusēju skatienu uz viņa seju.

-    Vai esat ievainots?

-    Skramba vien.

-    Tad jau par boksa maisu izmantoja tikai mani.

-    Tu cīnījies ar vairākiem ārkārtīgi spēcīgiem gaišreģiem un izdzīvoji, Peidža. Nav jākaunas par to, ka esi stipra.

Bija gan jākaunas. Mani uzveica Elīza, sašāva Niks un pie­kāva Džekss. Par stipru mani nevarēja dēvēt. Aizbildnis pie­lika man pie lūpām ūdens glāzi. Es negribīgi iemalkoju. Vai Našira zina, ka mēģināju bēgt?

-     0 jā!

-     Ko viņa ar mani darīs?

-    Tava sarkanā tunika ir anulēta. Aizbildnis nolika glāzi uz naktsgaldiņa. Tagad tu esi dzeltenais mundieris.

Gļēvuļu krāsa. Man izdevās izspiest asu smiekliņu, bet no tā iesāpējās ribas. Man ir gluži vienalga, kādā tunikā viņa mani bāž. Našira grib mani nogalināt ar vai bez sarkanā mundiera. Man drebēja pleci. Vienkārši vediet mani pie viņas! Nodariet vienreiz to lietu.

-    Tu esi nogurusi un ievainota, Peidža. Varbūt, kad at­spirgsi, viss nerādīsies tik drūmās krāsās.

-     Kad tas būs?

-     Rīt, ja vēlēsies, tu drīkstēsi izkāpt no gultas.

Es saraucu pieri, bet aprāvos, kad sejā iesmeldzās visi muskuļi. Rīt?

-    Pirms aizbraukšanas no Londonas es palūdzu šoferi paņemt no SciSORS ēkas saimorfiju un zāles pret iekaisumu. Pēc divām dienām tu būsi pilnībā atlabusi.

Saimorfijs. Tās zāles bija pasakaini dārgas. Vai jūs SciSORS satikāt manu tēvu?

-     Es pats negāju iekšā ēkā. Par mūsu eksistenci zina tikai saujiņa Arhontu politiķu.

Viņš pievērsās katetram manā rokā. Ar allaž ādas cimdos tērptajiem pirkstiem Aizbildnis pārbaudīja, vai tas vēl turas.

-     Kāpēc jūs valkājat tos cimdus? Manī iekvēlojās dusmu dzirksts. Vai cilvēki ir pārāk netīri, lai tiem pieskartos?

-    Tāda ir Naširas pavēle.

Mani vaigi zem zilumiem pietvīka. Aizbildnis man ļoti nepatika, bet laikam taču bija pavadījis vairākas stundas, mani lāpot. Kas notika ar pārējiem? es apvaicājos.

-     Viens un Divpadsmit ir sveiki un veseli. Situlu neitrali­zēja, bet viņa ir atkopusies. Viņš pieklusa. Trīsdesmit ir mirusi.

-     Mirusi? Kā?

-    Noslīkusi. Atradām viņu strūklakā.

Jaunā ziņa iesūcās manī, un man kļuva salti. Amēlija man nebija diez ko patikusi, taču viņa nebija pelnījusi nāvi. Intere­santi, kurš no bandas to izdarīja. Un kas notika ar Kārteri?

-     Viņa aizbēga. Iekams Kārteri paguva arestēt, viņu trans­portlīdzeklī aizveda no tilta.

Vismaz Kārtere aizmuka. Lai arī kādas būtu viņas spējas, es nevēlējos, lai Našira tās dabū. Un Zīmogi?

-     Viņi aizbēga. Nekad neesmu redzējis Naširu tik pārskai­tušos.

Mani pārņēma pilnīgs atvieglojums. Ar viņiem viss bija kārtībā. Banda ļoti labi pazina 1-4, visus sektora nostūrus un slēptuves; viņiem noteikti bija pavisam viegli nozust, pat ar ievainotajiem Nadīni un Zeķu. Visi sektora reģi bija Džeksa pakļautībā. Viņus noteikti aizveda Džeksa kurjeri. Es uzmetu skatienu Aizbildnim.

-    Jūs mani izglābāt.

Vīrietis nopētīja manu seju. Jā.

-    Ja jūs tam orākulam piedūrāt kaut pirkstu…

-    Es viņam neko nenodarīju. Es viņu palaidu.

-     Kāpēc?

-    Jo zināju, ka viņš ir tavs draugs. Aizbildnis apsēdās uz gultas malas. Es zinu, Peidža. Zinu, ka tu esi trūkstošais Zīmogs. Tikai galīgs muļķis to nesaprastu.

Es nenovērsu skatienu. Vai jūs to pateiksiet Naširai?

Refaīts ilgi, ilgi manī raudzījās. Aizritēja visgarākās sekun­des manā dzīvē.

-    Nē, viņš atbildēja, taču Našira nav muļķe. Viņai jau sen ir aizdomas par tevi. Viņa noteikti zina.

Man no uztraukuma sažņaudzās iekšas. Aizbildnis piecē­lās kājās un aizsoļoja pie kamīna.

-                Ir radušies sarežģījumi. Viņš noraudzījās liesmās.

-     Mēs ar tevi esam izglābuši viens otru no pirmās nāves. Mēs esam viens otram parādā pateicību, mūs saista dzīvības parāds. Tādiem parādiem ir sekas.

-     Dzīvības parāds? Pārlapoju atmiņas, cīnoties ar pēdē­jām morfija paliekām. Kad tad es izglābu jūsu dzīvību?

-     Tu to izglābi trīsreiz. Tu iztīrīji manas brūces tajā pir­majā naktī, un es ieguvu laiku, lai uzmeklētu palīdzību. Tu man devi savas asinis, neļaujot sasirgt ar pusdziņu. Un toreiz, kad Našira tevi uzaicināja pie sava galda, tu mani aizsargāji. Ja tu būtu teikusi patiesību, mani nonāvētu. Es esmu pastrā­dājis daudz miesas noziegumu, par kuriem pienākas nāves­sods.

Es nezināju, ko nozīmē miesas noziegums, bet arī neko nejautāju. Un jūs nupat izglābāt dzīvību man.

-     Es tavu dzīvību esmu izglābis vairākas reizes.

-     Kad?

-    Šo informāciju es labprātāk neizpaustu. Bet vari ticēt: tu man savu dzīvību esi parādā vairāk nekā trīs reizes. Tas nozīmē, ka mēs ar tevi vairs neesam tikai uzraugs un mācekle un neesam ari kungs un verdzene.

Es papurināju galvu. Ko?

Viņš uzlika roku uz kamīna dzegas, nolūkodamies uguni.

-     Ēters mūsos ir atstājis savu zīmi. Tas ir pamanījis mūsu noslieci vienam otru sargāt, un tagad mēs esam nolemti sar­gāt viens otru mūžīgi. Mūs saista zelta saite.

Man gribējās smieties par šo nopietno toni, tomēr šķita, ka Aizbildnis nejoko. Refi nemēdza jokot. Zelta saite.

-Jā.

-    Vai tai ir kāds sakars ar sudraba saiti?

-    Protams. Tas man bija izkritis no prāta. Jā, droši vien ir kāda kopsakarība, taču sudraba saite ir personiska, unikāla katram indivīdam. Zelta saite rodas starp diviem gariem.

-     Kas, pie velna, tā tāda ir?

-    Es pats par to gandrīz neko nezinu. Aizbildnis ielēja sev glāzē kādas pudelītes tumšo saturu. Cik noprotu, zelta saite ir tāda kā septītā maņa, kas rodas, diviem gariem vie­nam otru vismaz trīsreiz paglābjot no pirmās nāves. Refaīts pacēla glāzi un iemalkoja. Mēs ar tevi tagad vienmēr viens otru apzināsimies. Es spēšu tevi atrast, lai ari kur pasaulē tu būtu. Caur ēteru. Viņš pieklusa. Vienmēr.

Aizritēja vien dažas sekundes, līdz es aptvēru viņa vārdu jēgu. Nē, izgrūdu. Nē, tad… tas nav iespējams. Viņš iemalkoja savu amarantu; es pacēlu balsi: Pierādiet! Pierā­diet, ka tā “zelta saite” pastāv!

-    Ja nu tu tā uzstāj. Aizbildnis nolika glāzi uz kamīna malas. Mirkli iztēlosimies, ka atkal esam Londonā. Ir nakts, un mēs atrodamies uz tilta. Taču šoreiz sašauts esmu es. Es saukšu tevi palīgā.

Nogaidīju. Tas ir vienkārši… es iesāku, bet uzreiz aprā­vos, jo kaut ko sajutu. Tādu kā vieglu sanoņu kaulos pavisam vieglu vibrāciju. No tās man viscaur uzmetās zosāda. Prātā materializējās divi vārdi: tilts, palīgā.

-    Tilts, palīgā, es vāri atkārtoju. Nē!

Tas nu bija par traku. Es pagriezos un raudzījos ugunī. Nu viņam bija pašam sava personiskā zvana aukla, ar kuru mani izsaukt. Šoks acumirklī pārvērtās dusmās. Man gribējās sašķaidīt viņa pudelītes, kraut šim pa ģīmi… darīt visu, tikai lai mūs nevienotu tāda saite. Es nemūžam netikšu no viņa vaļā, ja mani varēs izsekot ēterā.

Un tā bija mana vaina. Mana jo biju viņu izglābusi.

-    Nezinu, kā vēl saite mūs abus iespaidos, Aizbildnis sacīja. Varbūt tu spēsi uzņemt spēku no manis.

-     Es negribu jūsu spēku. Gribu tikai tikt vaļā no tās saites. To pārraut.

-    Lai pārrautu ētera saites, ir vajadzīgs kas vairāk par vār­diem.

-    Jūs zinājāt, kā mani pasaukt ar tās palīdzību. Mana balss trīsēja. Jūs noteikti zināt, kā to pārraut.

-     Šī saite ir noslēpums, Peidža. Man nav ne jausmas.

-    Jūs to izdarījāt ar nodomu! Man kļuva slikti, un es viņu atgrūdu. Jūs izglābāt man dzīvību, lai radītu šo saiti. Vai ne?

-     Kā gan es būtu spējis ko tādu izdomāt, ja nekādi neva­rēju zināt, vai tev kaut sapņos rādītos izglābt man dzīvību? Tu ienīsti refaītus. Kāpēc lai tu mēģinātu kādu no viņiem glābt?

Tas bija labs jautājums. Nevar gan teikt, ka man būtu vajāšanas mānija, es atcirtu.

Atslīgu spilvenos un paslēpu seju rokās. Aizbildnis atkal pienāca un apsēdās man blakus. Viņam pietika prāta man nepieskarties. Peidža, refaīts sacīja, tu no manis nebai­dies. Man šķiet, ka tu mani ienīsti, bet no manis nebaidies. Tomēr tu baidies no šīs saites.

-    Jūs esat refaīts.

-     Un tāpēc tu mani tiesā. Par to, ka esmu Naširas saderi­nātais.

-     Viņa ir asinskāra un ļauna. Bet jūs vienalga viņu izvē­lējāties.

-    Vai patiesi?

-    Nu tad piekritāt.

-     Sargasi savus partnerus izvēlas paši. Mums pārējiem tādu privilēģiju nav. Viņa balss pieklusa līdz ņurdienam.

-     Ja gribi zināt es viņu ienīstu. Man derdzas katrs viņas elpas vilciens.

Es skatījos uz Aizbildni, vērtējot viņa seju. Vaibsti bija drū­mi it kā nožēlā. Viņš uztvēra manu skatienu un nodūra acis.

-    Skaidrs, es noteicu.

-    Nekas tev nav skaidrs. Tu nekad neesi to sapratusi.

Aizbildnis novērsās. Es nogaidīju. Viņš nekūstlgi sēdēja,

un es pārtraucu klusumu:

-     Es gribētu saprast.

-     Nezinu, vai varu tev uzticēties. Gaisma viņa acīs apdzisa. Man šķiet, ka esi uzticama. Tu acīmredzami esi lojāla cilvēkiem, kas tev patiešām ir svarīgi. Būtu žēl, ja zelta saite vienotu mani ar būtni, kurai es nevaru uzticēties un kura neuzticas man.

Tātad Aizbildnis gribēja man uzticēties. Un lūdza mani uzticēties sev. Apmaiņa. Pamiers. Šobrīd es viņam varētu pra­sīt jebko pilnīgi jebko -, un viņš to izdarītu.

-    Ielaidiet mani savā sapņavā, es sacīju.

Jāatzīst, viņš neizskatījās pārsteigts. Tu vēlies redzēt manu sapņavu.

-     Nevis vienkārši redzēt, bet tajā iekļūt. Ja zināšu, kas ir jūsu prātā, tad varbūt spēšu jums uzticēties. Es jūs redzu. Un man gribējās ielūkoties refaīta sapņavā. Aiz daudzajām barjerām noteikti būs kaut kas redzēšanas vērts.

-    Tur vajadzētu tādu pašu uzticēšanos no manas puses. Man būtu jātic, ka tu neko nenodarīsi manam saprātam.

-    Tieši tā.

Šķiet, viņš to apdomāja. Nu labi, izskanēja lēmums.

-    Tiešām?

-    Jā, ja tu jūties tam pietiekami spēcīga. Aizbildnis pagriezās pret mani. Vai morfijs ietekmēs tavas spējas?

-     Nē. Es uztrausos sēdus. Varbūt nodarīšu jums sāpes.

-     Gan pacietīšos.

-     Es ar savu sapņu staigāšanu esmu nogalinājusi.

-     Zinu.

-    Un kā tad jūs zināt, ka nenogalināšu jūs?

-    To es nezinu. Man ir jāriskē.

Rūpīgi saglabāju neitrālu sejas izteiksmi. Šī bija mana izde­vība viņu salauzt, sašķaidīt viņa sapņavu kā mušu uz sienas.

Tomēr es izjutu ziņkārību pat ko vairāk nekā tikai ziņkā­rību. Vēl nekad nebiju pa īstam redzējusi kāda cita sapņavu vien īsus zibšņus un ainiņas ēterā. Bet zaigojošais dārzs tajā taurenī kaut ko tādu es gribēju redzēt vēlreiz. Es gribēju būt iekšā. Un Aizbildnis man piedāvāja savu prātu.

Būs aizraujoši apskatīt sapņavu, kura ir veidojusies vairā­kus tūkstošus gadu. Un pēc pēkšņās atzīšanās par Naširu man gribējās uzzināt ko vairāk par refaīta pagātni. Man gribējās zināt, kāds Arktūrs Mezartlms izskatās iekšpusē.

-     Labi, es sacīju.

Aizbildnis apsēdās man blakus. Viņa aura skāra manējo, satricinot manu sesto maņu.

Ielūkojos viņam acīs. Dzeltenas. Tik tuvu blakus redzēju, ka viņam nav kolobomu. Viņš taču nevarēja būt neredzīgs.

-    Cik ilgi tu vari palikt? viņš jautāja.

Jautājums mani pārsteidza nesagatavotu. Ilgi ne, es atbildēju. Nu, ja nu vienīgi jums te būtu aizķēries kāds auto­mātiskais skābeklis. Aizbildnis samiedza acis. Tā ir tāda kā skābekļa maska. Tā gādā par mākslīgo elpināšanu tad, kad mans ķermenis pārstāj elpot.

-    Skaidrs. Un, ja tev ir tāda ierīce, tu vari “dreifēt” ilgāku laiku?

-    Teorētiski. Nekad neesmu to mēģinājusi kāda sapņavā. Tikai ēterā.

-     Kāpēc viņi spiež tevi to darīt?

Mums abiem bija skaidrs, kas tie ir par viņiem. Instinkts brīdināja neko neteikt, bet Aizbildnis zināja, ka strādāju pie Džeksona Hola. Jo tā sindikāts darbojas, es paskaidroju.

-    Reģukungi par aizsardzību gaida samaksu.

Aizbildņa aura mainījās. Skaidrs. Viņš nolaida savas barjeras, atverot man vārtus. Esmu gatavs.

Magoņu lauks izskatījās kā izplūdusi glezna. Viss it kā kusa un virmoja morfija dēļ, kas bija manās asinis. Es bridu pa puķēm turp, kur bija ēters. Nonākusi līdz pēdējai robežai, izgrūdu rokas tai cauri un noskatījos, kā mana ķer­meņa iluzorā forma acu priekšā izgaist. Sapņavā tu līdzinies sev tikai tad, ja sevi tieši tā ari uztver. Tajā pašā mirkli, kad pametu savu sapņavu, es ieņēmu savu gara veidolu. Plūstošu, amorfu. Biju mirdzums bez sejas.

Jau agrāk biju redzējusi Aizbildņa sapņavu no ārpuses, un tā vēl aizvien man uzdzina šermuļus. Tā izskatījās pēc melnas marmora bumbiņas, ko ētera klusajā tumsā tik tikko varēja samanīt. Man tuvojoties, sapņavas virsma ieviļņojās. Viņš atvēra visas bruņu kārtas, ko bija uzkrājis gadsimtu gaitā. Paslīdēju garām sienām iekšā viņa dziļāko dzīļu zonā. Šo vietu biju sasniegusi ari mūsu treniņos, bet tikai dažos asos izrāvie­nos. Nu varēju doties tālāk. Es slīdēju pa sarūkošo tumsu uz viņa prāta centru.

Man gar seju noplīvoja pelnu plēksnes. Kad uzdrošinājos spert kāju svešajā teritorijā, mana iztēlotā āda iekņudējās. Refalta prātā valdīja pilnīgs klusums. Parasti ārējie loki bija cilvēka baiļu un nožēlas radītu mirāžu un halucināciju pār­pilni, bet te nebija nekā. Tikai klusums.

Aizbildnis mani gaidīja savā saules zonā ja vien to varēja dēvēt par saulainu; drīzāk tajā valdīja tāda kā mēnesgaisma. Viņu klāja rētas, un viņa ādai bija zudusi jebkāda krāsa. Tādu viņš sevi redzēja. Prātoju, kāda gan izskatos es pati. Tagad es biju Aizbildņa sapņavā un spēlēju pēc viņa noteikumiem. Redzēju, ka manas rokas izskatās tādas pašas, tikai mazliet vizošas. Mans jaunais sapņu veidols. Bet vai viņš redzēja manu īsto seju? Es varēju izskatīties jebkādi: padevīga, neprātīga, naiva, nežēlīga… Man nebija ne jausmas, ko viņš par mani domā, un to es nekad neuzzināšu. Sapņavās nav spoguļu. Es nekad neredzēšu to Peidžu, kādu viņš bija radījis.

Iznācu kailā smilšu laukumiņā. Nezinu, ko biju gaidījusi, bet ne jau ko tādu. Aizbildnis pielieca galvu.Laipni lūgta manā sapņavā! Piedod, ka te ir tik pieticīgi iekārtots, viņš sacīja, bezmērķīgi soļodams. Man reti kad ir viesi.

-                Te nekā nav. Mana elpa aukstumā veidoja garaiņus.

-    Pilnīgi nekā.

Tas nebija pārspīlējums.

-    Savās sapņavās mēs jūtamies visdrošāk, refaīts at­teica. Varbūt es visdrošāk jūtos tad, kad nedomāju ne par ko.

-     Bet arī tumšajās daļās nekā nav.

Viņš neatbildēja. Es pagājos tālāk miglā.

-     Man te nav, ko redzēt. Tas liek man domāt, ka jūsos nekā nav. Ne domu, ne sirdsapziņas. Ne baiļu. Pagriezos pret viņu. Vai visiem refaītiem ir tukšas sapņavas?

-    Es neesmu sapņu staigātājs, Peidža. Varu tikai minēt, kā izskatās citu sapņavas.

-     Kas jūs esat?

-     Es spēju cilvēkiem likt nosapņot viņu pašu atmiņas. Varu saaust tās vienā, radīt ilūziju. Varu redzēt ēteru caur sapņavu lēcu un ar sapņu zālītes palīdzību.

-    Oneiromants. Nespēju atraut no viņa ne acu. Jūs esat miegareģis.

Džekss vienmēr bija apgalvojis, ka tādiem ir jābūt. Oneiromantiem. Tos viņš bija nošķīris kā kategoriju pirms vairākiem gadiem, ilgi pēc pamfleta “Par lietderīgumu” iznākšanas, bet tā ari nevarēja atrast nevienu tādu gaišreģi, kas pierādītu viņa teoriju, gaišreģi, tādu, kas spētu iztirzāt sapņavu, izvēlē­ties atmiņas un sasaistīt tās secībā, ko nereģi dēvēja par sap­ņiem. Jūs man likāt sapņot. Dziļi ievilku elpu. Es kavē­jos atmiņās jau kopš ierašanās šeit. Kā es kļuvu par sapņu staigātāju, kā Džeksons mani atrada. Tas bijāt jūs. Jūs mani piespiedāt to sapņot. Tā jūs uzzinājāt, vai ne?

Aizbildnis uztvēra manu skatienu.

-    Tā bija trešā tablete, viņš sacīja. Tajā bija zālīte, ko sauc par salviju, tā lika tev nosapņot atmiņas. Salvija man palīdz pieskarties ēteram. Mana nūma tavās asinīs. Pēc vai­rākām tabletēm es pēc patikas varēju piekļūt tavām atmiņām.

-    Jūs mani sazāļojāt… es tik tikko spēju izdabūt vārdus pār lūpām, …lai iekļūtu manā prātā.

-Jā. Tāpat kā tu vēroji sapņavas Džeksona Hola uzde­vumā.

-    Tas bija citādi. Es nesēdēju tāpat vien pie kamīna un neskatījos atmiņas tā, it kā… it kā tās būtu kaut kāda filma. Es lēni atkāpos no viņa. Tās atmiņas ir manējās. Tās ir pri­vātas. Jūs apskatījāt pat… jūs noteikti esat redzējis visu! Pat to, ko es jutu pret… pret…

-     Niku. Tu viņu mīlēji.

-    Aizverieties. Nolādēts aizverieties!

Viņš paklausīja.

Mans sapņu veidols saira. Iekams paguvu izkļūt ārā pati, mafii izmeta no viņa sapņavas tik ātri kā vēja nestu lapu. Pamodusies savā ķermenī, es atspiedu plaukstas Aizbildnim pret krūtīm un viņu pagrūdu.

-    Vācieties prom no manis!

Man galvā pulsēja asinis. Nespēju uz refaitu pat paskatī­ties, kur nu vēl atrasties viņa tuvumā. Kad mēģināju piecel­ties, katetrs manā rokā nospriegojās.

-    Man žēl, viņš sacīja.

Man vaigos iesitās dusmu karstums. Biju viņam mazliet uzticējusies, tikai pavisam mazliet, bet viņš bija paņēmis visu, kas man bija. Viņš bija pievācis septiņus gadus atmiņu. Viņš bija pievācis Finnu. Viņš bija pievācis Niku.

Minūti Aizbildnis palika uz vietas. Varbūt gaidīja, ka sacīšu vēl kaut ko. Man gribējās kliegt uz viņu tik ilgi, līdz es aizsmaktu, bet es to nespēju. Tikai vēlējos, lai viņš pazūd. Es neizkustējos no vietas, un Aizbildnis aizvilka smagos gultas aizkarus, atstājot mani tumšā, šaurā būri.

es negulēju vēl vairākas stundas. Dzirdēju, kā Aizbild­nis pie rakstāmgalda velk uz papīra burtus; mūs šķīra tikai audums.

Man sūrstēja acis un deguns, bet rīkle bija pavisam aiz­žņaugusies. Pirmo reizi vairāku gadu laikā gribēju, lai viss pagaist. Gribēju, lai viss atkal ir normāli kā toreiz, kad biju maziņa, kā toreiz, kad mani vēl nebija atplēsis vaļā ēters.

Raudzījos augšup uz baldahīnu. Lai kā es to dažkārt negri­bēju, tāda jēdziena normāli nemaz nebija. Tāda nekad nebija bijis. “Normāli” un “dabiski” bija lielākie meli, kādi jebkad izdomāti. Mēs cilvēki un mūsu sīkie prātiņi. Un varbūt man nemaz nepatiktu būt normālai.

Tikai tad, kad Aizbildnis ieslēdza savu gramofonu, es samiegojos. Nebiju uzkavējusies viņa sapņavā ilgi, tomēr bez dzīvības nodrošināšanas sistēmas. Ieslīgu snaudā. Sprakšķo­šās balsis saplūda vienā.

Laikam biju gulējusi ilgāku laiku. Kad pamodos, katetra vairs nebija. Uz rokas bija uzlīmēts neliels plāksteris.

Nodunēja dienas zvans. I Šeolā visi dienā gulēja, bet es, šķiet, neaizmigšu. Atlika vien celties un satikt viņu.

Es ienīdu Aizbildni tik ļoti, ka šis naids gandrīz sāpēja. Man gribējās sašķaidīt spoguli, just, kā zem pirkstu kauliņiem plīst stikls. Man vispār nevajadzēja dzert tās tabletes.

Varbūt tas bija tas pats, ko darīju es. Arī es izspiegoju cil­vēkus taču neieskatījos viņu pagātnē. Redzēju tikai to, ko viņi par sevi iztēlojās, nevis to, kas bija patiesībā. Es redzēju uzzibsnījumus malas un stūrus, attālu sapņavu vāro mir­dzu. Nevis tā kā viņš. Tagad refaīts par mani zināja visu ik sīkumu, ko biju mēģinājusi paturēt noslēpumā. Viņš visu laiku bija zinājis, ka esmu viena no Septiņiem Zīmogiem. Viņš to bija zinājis jau kopš pašas pirmās nakts.

Bet Aizbildnis to nepateica Naširai. Viņš noklusēja manu patieso identitāti, tāpat kā nebija izpaudis to, kas notika ar taureni un stirnu. Varbūt valdniece bija uzminējusi, ka esmu no sindikāta, bet no asinslaulātā viņa to uzzinājusi nebija.

Es atvilku aizkarus. Tomi pārplūdināja zeltaina saules gaisma, kas meta atspulgus uz instrumentiem un grāma­tām. Pie loga pašlaik darbojās Maikls tas pats nereģis; viņš klāja brokastis uz neliela galdiņa. Zēns pacēla galvu un man uzsmaidīja.

-     Sveiks, Maikl!

Viņš pamāja.

-     Kur Aizbildnis?

Maikls norādīja uz durvīm.

-     Mēli esi norijis, vai?

Zēns paraustīja plecus. Es apsēdos. Viņš pāri galdiņam pastūma šķīvi ar pankūku kaudzīti. Neesmu izsalkusi, es tiepos. Negribu brokastis, ko viņš sarūpējis tāpēc, ka jūtas

vainīgs. Maikls nopūtās, sakļāva manu plaukstu ap dakšiņu un iedūra to pankūkās. Nu labi, bet, ja es visu izvemšu, tad vainīgs būsi tu.

Maikls novaikstijās. Lai viņu iepriecinātu, es apkaisīju pankūkas ar brūno cukuru.

Zēns sāka rosīties pa istabu, kārtodams gultu un aizka­rus, taču visu laiku modri mani vēroja. Pankūkas mani atmo­dināja zvērīgu izsalkumu. Beigās es apēdu visu kaudzi un piedevām vēl divus kruasānus ar zemeņu ievārījumu, bļodiņu kukurūzas pārslu, četras šķēles karstas, grauzdētas maizes ar sviestu, šķīvi olu kulteņa, sarkanu ābolu ar baltu mīkstumu un izdzēru trīs tases kafijas un pinti ledusaukstas apelsīnu sulas. Tikai tad, kad vairs nespēju ieēst, Maikls man iedeva brūngana papīra aploksni.

-    Uzticies viņam.

Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu runājam. Balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.

-    Vai tu viņam uzticies?

Zēns pamāja ar galvu, nokopa brokastu galdu un aizgāja. Kaut ari bija diena, viņš atstāja durvis neaizslēgtas. Es pār­lauzu vaska zīmogu uz aploksnes un atlocīju biezo papīra lapu, kas bija iekšā. Lapas mala bija rotāta ar zeltainām vīt­nēm. Peidža, tā sākās vēstījums zīmītē,

atvaino, ka Tevi satraucu. Bet pat tad, ja Tu mani nosodi, zini es tikai mēģināju Tevi saprast. Par Tavu nevēlēšanos saprasties mani nevar vainot.

Pārākā atvainošanās! Tomēr es turpināju lasīt:

Vēl ir diena. Dodies uz Māju. Tur Tu atradīsi lietas, ko es nevaru sagādāt.

Rīkojies ātri. Ja Tevi aptur, saki sargiem, ka paņemsi man por­ciju svaigu asteru.

Nespried par ātru, mazo sapņotāj!

Saņurcīju vēstuli un iemetu to kamīnā. Jau to uzrakstot vien, Aizbildnis atklāti pauda man savu uzticēšanos. Es gluži viegli ar visu zīmīti varētu doties tieši pie Naširas. Biju pārlie­cināta, ka viņa atpazītu rokrakstu. Taču es negribēju nekādi palīdzēt Naširai. Ienīdu Aizbildni par to, ka viņš mani tur šajā vietā, taču man bija jāieklūst Mājā.

Uzkāpu augšstāvā un uzvilku savu jauno uniformu: dzel­tenu tuniku un vesti ar dzeltenu enkuru. Košā, saules dzeltenā krāsa būtu pamanāma jūdzes attālumā. Četrdesmit gļēvule. Četrdesmit bēgule. Savā ziņā man tas patika. Tas parādīja, ka esmu rīkojusies pretēji Naširas pavēlēm. Es nemaz nebiju gribējusi valkāt sarkano.

Atgriezos Arktūra kambari lēniem soļiem un pa ceļam visu pārdomādama. Joprojām nezināju, vai gribu organizēt cietumnieku izlaušanos, bet prom gan es gribēju. Mājupce­ļam man šo to vajadzēs. Pārtiku, ūdeni. Ieročus. Vai Aizbildnis nebija teicis, ka viņus var ievainot ar sarkano ziedu?

Tabakas doze bija uz galda; vāciņš bija vaļā. Tur iekšā atradās vairāku augu paraugi laura zariņi, platānas un ozola lapas, āmuļa ogas, zilā un baltā astere un maisiņš sausu lapu ar zīmīti SALVIA DIVINORUM. Viņa nūma. Zem maisiņa dozes stūri bija ielikts stikla trauciņš ar zilimelnu pulveri. Etiķete vēstīja: ANEMONE CORONARIA. Atkorķēju trauciņu un gaisā uzvēdīja sīva smaka. Sarkanās puķes putekšņi. Varbūt mazie graudiņi gādās par manu drošību. Iebāzu korķi atpakaļ un paslēpu trauciņu savā vestē.

Dienas laikā ārā noteikti bija sargi, bet tiem es varēju paslīdēt garām. Man bija savi paņēmieni. Un vienalga, kā mani klasificētu Našira Sargasa, es nebiju nekāds dzeltenais mundieris. Es biju Bālā Sapņotāja.

Bija pienācis laiks viņai parādīt.

Izdomāju sakāmo, to, kā paņemt asteri savam uzraugam, un plānu, kā problēmu gadījumā tikt atpakaļ. Jaunais dienas sargs diez cik iekarsis uz pārbaudi nešķita izlasījis žurnālā, kas ir mans uzraugs, viņš gandrīz sviešus izsvieda mani uz ielas. Par mugursomu man plecos viņš pat neieminējās. Neviens negribēja kaitināt Arktūru Mezartīmu.

Bija savādi skatīt pilsētu dienas gaismā. Jutu, ka Dižceļš būs tukšs, jo nebija nedz dzirdamas parastās skaņas, nedz saožamas parastās smaržas, bet pirms iešanas uz Māju man vēl vajadzēja kaut ko izdarīt. Izstaigāju Midzeņa ejas. Pēc nesenā negaisa pa visām spraugām un šuvēm pilēja ūdens. Atradu īsto būdu un pavēru skrandaino aizkaru. Džuliāns gulēja, aplicis roku ap Līzu, un sildīja viņu. Meitenes aura pamazām zaudēja spozmi kā svece, kas sasniegusi dakts galu. Notupos abiem blakus un iztukšoju savu mugursomu. Iebāzu brokastu paciņu Džuliānam zem brīvās rokas, kur to nepa­manīs garāmejošie sargi, un apsedzu abus ar tīrām, baltām segām. Lādē atstāju sērkociņu kastīti.

Redzot, cik te ir netīrs, manī nostiprinājās pārliecība, ka rīkojos pareizi. Viņiem vajadzēja vairāk nekā to, ko biju salasī­jusi Dibinātāja torni. Viņiem vajadzēja to, kas bija Mājā.

Gara šoks bija ilgstošs process. Ar to bija jācīnās, jāķe­purojas visiem spēkiem. To pārdzīvoja tikai stiprie. Kopš bija iznīcinātas Līzas kārtis, meitene tā arī nebija atguvusi samaņu vairāk kā vien uz dažiem īsiem mirkļiem. Ja viņa drīz neatlabs, tad zaudēs auru un kļūs neredzīga. Līzas vienīgā cerība bija atkalapvienošanās ar kāršu kavu un pat tad nebija garanti­jas, ka viņa spētu ar tām savienoties. Pārmeklēšu Māju, līdz būšu atradusi viņai kārtis.

Uz ielas sargus neredzēja, tomēr es zināju, ka tie noteikti kaut kur ir. Katram gadījumam uzkāpu uz kādas ēkas un devos uz priekšu pāri jumtiem, līkumojot pāri pilsētai pa dzegām un pilastriem. Skatījos zem kājām, cik nu spēju, bet iešana vedās lēni; mana labā roka bija stīva kā manekenam un ķermenis vēl stipri smeldza.

Māja bija redzama no jūdzes attāluma. Abi torņi vīdēja miglā. Kad jau biju tuvu, nolēcu kādā ieliņā, jo attālums līdz nākamajai sienai bija pārāk liels. Aiz šīs sienas bija mītne, kurā bija atļauts ieiet tikai refaītiem.

Es ilgi skatījos uz mūri. Aizbildnis jau bija pārāk sasmērē­jies, lai mani vēl nodotu. Kaut kāda iemesla dēļ viņš man palī­dzēja un Lizas dēļ man šī palīdzība bija jāpieņem. Turklāt, ja es iekultos nepatikšanās, vienmēr varētu sūtīt viņam ziņu caur zelta saiti. Ja tikai varētu izdomāt, kā. Ja varētu piespies­ties. Uzkāpu uz mūra, pārcēlu tam pāri kāju un nolēcu lejā pāraugušajā zālē.

Arī šai ēkai tāpat kā daudzām citām mītnēm bija dau­dzi četrstūrveida iekšpagalmi. Iegājusi pirmajā, es domās uzmetu sarakstu, kādas lietas man būs nepieciešamas Neitrā­lās joslas šķērsošanai. Atceroties, kas tur uzglūn starp kokiem, bija ārkārtīgi svarīgi dabūt ieročus, bet medicīnas piederumi būs vērtīgs papildieguvums. Ja mīnu laukā speršu kļūmīgu soli, man vajadzēs žņaugu. Un dezinfekcijas līdzekli. Doma bija šaušalīga, bet ar šādu varbūtību bija jārēķinās. Vērtīgs būtu adrenalīns ar to es varētu atjaunot enerģiju un notru­lināt sāpes, turklāt mani varētu atdzīvināt, ja nu būs jāatstāj ķermenis. Palīdzēt varētu arī anemones putekšņu un jebkā­das citas substances papildu krājums, ko nu izdotos atrast, flukss, astere, sāls… Varbūt pat ektoplazma.

Pagāju garām dažām ēkām, bet neviena no tām nebija pār­meklējama. Pārāk daudz telpu. Tikai tad, kad jau biju patālu no centrālajiem pagalmiem pašā mītnes malā, man iekrita acīs labāks mērķis būve ar lieliem logiem un daudzām dze­gām un izciļņiem, kur pieķerties un pret ko atbalstīties. Izgāju cauri mūrī izbūvētai arkai un apskatīju ēku no otras puses. Uz fasādes skraji auga sarkanā efeja. Apgāju ap ēku, mēģinot atrast atvērtu logu. Tāda nebija. Būs jāielaužas. Bet paga viens bija gan; pirmajā stāvā pavisam nelielā šķirbiņā bija pavērts neliels lodziņš. Uzrāpos uz zema mūra un no turie­nes kāpu tālāk pa notekcauruli. Loga rāmis bija iestrēdzis, bet es ar vienu roku to atgrūdu vaļā. Iekāpu nelielā telpā, droši vien saimniecības piederumu noliktavā, kur visu klāja bieza putekļu kārta. Ar krakšķi pavēru durvis.

Iznācu mūra gaitenī. Tas bija tukšs. Mana ekskursija no­ritēja neticami veiksmīgi. Pētot durvis un meklējot kādu norādi par to, kas varētu būt aiz tām, es pēkšņi saspringu. Sestā maņa notrīsēja: tuvumā bija divas auras. Tās atradās aiz durvīm pa labi no manis. Apstājos kā iemieta. … neko nezinu'. Lūdzu…

Atskanēja slāpēta skaņa. Es piespiedu ausi pie durvīm.

-    Asinsvaldniece tavās vaimanās neklausīsies. Runāja vīrietis. Mēs zinām, ka tu viņus redzēji kopā.

-     Es viņus redzēju vienreiz, vienreiz Portmedouvā! Viņi tikai trenējās. Neko citu es neredzēju, zvēru! Balss bija spalga un šausmu pārņemta. Es to pazinu: tā bija zīlniece Aivija. Viņa gandrīz aizrijās ar vārdiem. Lūdzu, tikai neva­jag, nevajag vairāk, es nevaru to izturēt…

Drausmīgs kliedziens.

-    Kad izstāstīsi patiesību, sāpju vairs nebūs. Aivija šņuk­stēja. Saņemies taču, Divdesmit Četri. Kaut kas taču tev priekš manis ir. Kāda drusciņa informācijas. Vai viņš tai pieskārās?

-    Viņš… viņš viņu iznesa ārā no p-pļavas. Viņa bija nogu­rusi. Bet viņam rokās bija cimdi…

-    Vai esi pārliecināta?

Meitenes elpa kļuva straujāka. Es… es neatceros. Man žēl. Lūdzu… nevajag vairāk… Soļi. Nē, nē!

Man sažņaudzās iekšas, dzirdot viņas drausmos kliedzie­nus. Gribēju izdzīt viņas mocītāja garu no tā mājokļa, bet tas bija pārāk riskanti. Ja es nedabūšu krājumus, nevarēšu izglābt nevienu. Sakodu zobus un ieklausījos, drebēdama dusmās. Ko ar Aiviju darīja?

Aivija kliedza un kliedza. Kad viņa mitējās, man sametās šķērmi.

-    Lūdzu, nevajag. Aivija smaka šņukstos. Tā ir patie­sība! Viņas spīdzinātājs klusēja. Bet… bet viņš viņai dod ēst. Es zinu, ka viņš dod viņai ēst, un viņa… viņa vienmēr izskatās tīra. Un… ļaudis runā, ka viņa varot iemiesoties reģos, bet viņš laikam… laikam to noklusē a-asinsvaldniecei. Citādi viņa jau būtu pagalam.

Klusums bija zīmīgs. Tad atskanēja kluss, smags būkšķis, soļi un durvju aizciršanās.

Ilgi stāvēju kā paralizēta. Pēc minūtes pagrūdu un atvēru smagās durvis. Iekšā atradās tikai koka krēsls. Tā sēdeklis un grīda bija notraipīti asinīm.

Mana āda nosvīda un kļuva salta. Ar piedurkni pārbraucu pār augšlūpu. Kādu bridi kņūpus tupēju pie sienas, paslēpusi galvu rokās. Aivija bija runājusi par mani.

Es tagad nedrīkstēju par to domāt. Viņas mocītājs vēl varēja būt šajā ēkā. Lēnām piecēlos kājās un pagriezos uz tuvāko telpu. Durvīs bija atslēga. Es ielūkojos iekšā. Pie sie­nām rindojās ieroči: zobeni, mednieku naži, arbalets, linga ar tērauda munīciju. Te laikam glabāja ieročus, ko izdalīt sarkana­jiem mundieriem. Paķēru nazi. Pie spala zvīļoja enkurs. Saionas ražojums. Vīvers sūtīja ieročus šurp, bet pats ar saviem ministriem sēdēja Arhontu mītnē tālu no ētera bākas.

Džuliānam bija taisnība. Es nedrīkstēju vienkārši doties prom. Es gribēju iebiedēt Frenku Vīveru. Gribēju, lai viņš iepa­zīst visu to reģu bailes, kurus bija te pārvedis.

Aizvēru durvis un aizslēdzu tās. Pacēlusi galvu, attapos raugāmies uz lielu, apdzeltējušu karti. Uz tās bija rakstīts: I ŠEOLAS SODA KOLONIJA. OFICIĀLĀ SIZERĒNU TERITORIJA. Aplūkoju attēlu. I Šeola bija uzbūvēta ap lielajām centrāla­jām mītnēm, tā izbeidzās pie pļavas un pie meža. Bija attēloti visi pazīstamie objekti: Magdalēna, Nereģu māja, Sizerēnu mītne, Hauksmora un Portmedouva. Noņēmu karti no sienas un izpētīju. Drukātie burti blakus pļavai bija neskaidri, bet es tos salasīju.

Vilciens.

Mani pirksti satvēra kartes malas ciešāk. Vilciens. Tas man vispār nebija iešāvies prātā. Mūs visus te atveda ar vil­cienu kāpēc tad nebraukt ar to arī prom?

Smadzenes kūsāt kūsāja. Kā, kā es nebiju par to iedomāju­sies? Man nebija jāšķērso Neitrālā josla. Lai nokļūtu citadelē, nebija nedz jāiet daudz jūdžu kājām, nedz jātiek garām emītiem. Bija tikai jāatrod vilciens. Es varēju ņemt līdzi pārējos Uzu, Džuliānu, visus. Parastā Saionas vilcienā varēja sakāpt gandrīz četrsimt cilvēku; stāvvietu bija vēl vairāk. Es varēju aizvest no pilsētas pilnīgi visus ieslodzītos, un pat tad vēl paliktu vieta.

Bet mums vienalga vajadzēs ieročus. Pat ja visi aizlavī­simies uz pļavu dienas laikā un pārvietosimies nelielās gru­pās, refaīti dzīsies mums pakaļ. Turklāt ieeja varbūt bija apsargāta. Pasniedzos pēc makstī ievietota naža un iebāzu to mugursomā. Tad sameklēju dažus šaujamieročus. Nelielā, miniatūrā pistole, kuras modelis līdzinājās manam vecajam ierocim, noteikti noderēs: tā bija maza, to bija viegli paslēpt, un es zināju, kā ar to rīkoties. Noņēmu no kādas metāla lādes kaudzīti nesalasāmu dokumentu. Niks citadelē bija mēģinā­jis sašaut Aizbildni, taču viņam tas neizdevās. Pret lojālajiem sarkanajiem mundieriem lodes būs labas diezgan, bet, lai uzveiktu refaītus, mums vajadzēs ko vairāk par šaujamajiem.

Es sniedzos pēc patronu kārbiņas, kad līdz manām ausīm atplūda soļu dipoņa.

Nevilcinādamās aizmetos pie plauktiem un iespraucos aiz tiem. Pēdējā brīdī atslēga izkrita no slēdzenes un iekšā ienāca divi refi.

Tas jau bija gaidāms. Izeja bija bloķēta. Ja rāpšos uz logu, būs sevi jāatklāj, bet manu seju visi pazina. Paskatījos starp plauktiem.

Tubāns.

Viņš kaut ko sacīja. Pieliecos tuvāk spraugai, mēģinot sazīmēt viņa pavadoni. Tobrīd manu acu priekšā parādījās Terebela Šeretāna.

Neviena no mums nepakustējās. Es nejutu savus sirdspuk­stus. Gaidīju, ka viņa pasauks Tubānu vai iegrūdīs man ribās dunci. Mani pirksti noraustījās, sniedzoties pēc vestē paslēp­tajiem putekšņiem, bet tad es pārdomāju. Pat ja uzveikšu Terebelu, Tubāns mani uzšķērdīs.

Taču Terebela mani pārsteidza. Viņa nevis izpauda, ka ir mani ieraudzījusi, bet novērsās un paskatījās uz ieročiem.

-     Nereģu ieroču arsenāls patiesi ir intriģējošs, viņa bilda.

-    Nav nekāds brīnums, ka viņi cits citu tā iznīcina.

-    Vai mēs tagad sarunāsimies mežoņu mēlē?

-    Gomeisa mums lika vingrināties, lai runātu angliski tekoši. Mazliet patrenēties nenāks par ļaunu.

Tubāns paķēra no sienas arbaletu. Lai notiek, ja jau tu gribi aptraipīt mūsu mēles. Varam pieminēt tos laikus, kad tev bija vara pār mani. Cik tas gan bija sen. Viņš pārlaida cimdotos pirkstus pār šķērskoku. Sapņotājai vajadzēja noga­lināt Džeksonu Holu, kamēr bija tāda izdevība. Tas būtu bijis saudzīgāk nekā tā nāve, kas viņu gaida tagad.

Man aizžņaudzās rīkle. Šaubos, ka viņu nogalinās, Terebela atmeta. Turklāt Naširu interesē Kārtere.

-    Viņai būs jāsavalda Situla.

-                Bez šaubām. Sieviete pārlaida pirkstus pār asmeni.

-     Atgādini kas ši bija par istabu, pirms te iekārtoja arse­nālu?

-    Ņemot vērā tavu zaimojošo interesi par mežoņu pasauli, es būtu domājis, ka tu skaidri zināsi, kur toreiz glabāja visu nepieciešamo.

-    Man šķiet, ka runāt par zaimošanu ir mazliet melodra­matiski.

-    Man gan tā nešķiet. Tubāns pacilāja sauju metamo zvaigznīšu. Tu jautā, kas te bija agrāk? Medicīnas piede­rumi. Augu ekstrakti. Salvija, astere. Un citas smirdīgas lapas.

-     Uz kurieni tās pārvietoja?

-    Vai tu pēdējo minūšu laikā esi aizmirsusi visu, tu ne­liete? Tu esi tikpat stulba kā konkubīne.

Terebela turējās apbrīnojami vai nu viņu Tubāna attiek­sme neaizskāra, vai arī viņai ļoti labi padevās slēpt savas emocijas. Ja tādas vispār bija.

-     Piedod man par ziņkārību, jviņa atvainojās.

-     Mana ģimene nepiedos. Par to tev ik dienu vajadzētu atgādināt rētām uz tavas muguras. Tubāna acis zvīļoja Aivijas aura. Tāpēc tu gribi zināt! Tu mēģini nozagt amarantu vai ne, Šeretāna?

Rētas.

Terebelas vaibsti bija skarbi. Kur pārvietoja krājumus?

-     Man nepatīk tava interese. Man tā šķiet aizdomīga. Vai jūs ar konkubīni atkal kaut ko perināt?

-    Jau ir aizritējuši gandrīz divdesmit gadi, Tubān. Pēc cil­vēku standartiem tas ir ilgs laiks, vai tev tā nešķiet?

-     Man cilvēku standarti ir vienaldzīgi.

-    Viena lieta ir, ka tu rīvē pagātni degunā man. Bet es nedomāju, ka asinsvaldniecei patiktu tava attieksme pret lau­lāto. Vai arī tavi apšaubāmie apzīmējumi attiecībā uz viņa stāvokli.

Nu viņas balss skanēja asāk. Tubāns noņēma no sienas asmeni un atvēzējās pret Tenebelu. Smaile apstājās collu no viņas kakla. Terebela nepamirkšķināja ne acu. Vēl vienu vārdu, viņš čukstēja, un es pasaukšu viņu. Šoreiz viņš nebūs tik savaldīgs.

Terebela uz mirkli apklusa. Man šķita, ka viņas sejā pavī­dēja sāpes un bailes. Refaīti noteikti runāja par kādu no Sargasiem. Varbūt par Gomeisu.

-    Jā, šķiet, es atminos, kur ir krājumi. Viņas balss bija klusa. Kā gan es varēju piemirst Toma zvanu torni?

Tubāns ierējās smieklos. Es uzsūcu informāciju, kā asi­nis uzsūc fluksu. To neviens nespētu aizmirst. Viņš dvesa Terebelai ausī. Un arī tā zvana skaņu ne. Vai tas zvana tavās atmiņās, Šeretāna? Vai atceries, kā kliedzi pēc žēlastības?

Man sāka smelgt locekļi, bet es neuzdrošinājos pakustē­ties. Tubāns man netīši palīdzēja. Toma tornis noteikti bija tas, kas slējās virs ieejas, zvanu tornis.

-     Es nekliedzu pēc žēlastības, Terebela sacīja, bet pēc taisnības.

Vīrietim no rīkles izlauzās plēsonīgs ņurdiens. Muļķe! Tubāns pacēla roku, lai viņai iesistu… un sastinga. Viņš paos­tīja gaisu.

-    Es jūtu auru. Viņš paošņāja vēlreiz. Pārmeklē istabu, Šeretāna! Te smird pēc cilvēka.

-    Es neko nejūtu. Terebela palika stāvam. Kad mēs atnācām, telpa bija aizslēgta.

-    Te var ienākt ari pa citu ceļu.

-     Tagad izklausās, ka tev ir paranoja.

Bet Tubāns nešķita pārliecināts. Viņš nāca tuvāk manai paslēptuvei, plati iepletis nāsis un atņirdzis zobus. Man prātā iešāvās šķebinoša doma: varbūt viņš bija odējs gaišreģis, kas spēj saost garu aktivitāti. Ja viņš mani uzošņās, tas būs ļaunāk nekā vienkārši nāve.

Tubāna pirksti pasniedzās pēc kastes, aiz kuras es slēpos. Tālumā, kādā citā telpā, kaut kas uzsprāga.

Tubāns mirklī metās prom pa gaiteni. Terebela viņam sekoja, bet durvīs pagriezās.

-    Skrien, viņa mudināja. Joz uz torni!

Un viņa bija prom.

Es nevilcinājos un neriskēju ar necerēto veiksmi, bet uz­liku plecos mugursomu un uztrausos uz palodzes. Gandrīz krišus nokritu lejā pa efeju, saskrāpējot rokas un delmus.

Asinis strauji pulsēja dzīslās. Ik ēna izskatījās pēc Tubāna. Caur krustejām skriedama uz galveno četrstūri, es mēģināju prātā nošķirt dažas sakarīgas domas. Terebela man palīdzēja. Viņa mani slēpa. Izskatījās pat, ka manis dēļ kāds bija sarīko­jis manevru uzmanības novēršanai. Viņa zināja, ka es nākšu, zināja, ko man vajag, un sāka runāt angliski vien pēc tam, kad bija ieraudzījusi mani. Terebela bija viena no viņiem. No iezī­mētajiem. Lai saprastu notiekošo, man bija jāuzzina vairāk par šī grupējuma pagātni bet vispirms bija jāielaužas Toma tornī, jāpaķer vajadzīgais un jāatgriežas pie Aizbildņa.

No ieejas puses, prom no zvanu torņa šurp skrēja grupiņa sprādzienu izdzirdējušu sarkano mundieru. Apstājos tumšā ejā. Precīzi laikā viņi iebrāzās krustejās tieši pa to eju, pa kuru biju grasījusies skriet laukā. Divdesmit Astoņi, Četr­padsmit, gādājiet par Medouvas ēku! viens sauca. Seši tu nāksi ar mani. Pārējie sargājiet pagalmus! Sameklējiet Krezu un Mirzemu.

Man nebija daudz laika. Piecēlos kājās un skriešus metos uz galveno pagalmu.

Ēka bija milzum plaša; daudzās daļas savienoja gan slēgti, gan atklāti tuneļi. Žurka labirintā. Neuzdrošinājos apstāties. Nostiprināju mugursomas lences ap krūškurvi. Bija jābūt kādam veidam, kā iekļūt Toma tornī. Vai pie galvenās ieejas bija durvis? Bija jārīkojas ātri Krezs un Mirzems bija refu vārdi, un vismazāk man vajadzēja četrus refus pa pēdām, no kuriem vismaz trīs būtu naidīgi noskaņoti. Šaubījos, ka Aiz­bildnim ir daudz tādu draugu kā Terebela.

Es apstājos četrstūra malā. Laukums bija plašs, un tā vidū atradās dekoratīvs dīķis ar statuju centrā. Man nebija izvē­les bija jāiziet atklātībā. Nevis slepenība, bet ātrums.

Metos pāri zālei. Ribās dūra sāpes. Nonākusi pie dīķa, es izskrēju cauri seklajam ūdenim un notupos aiz statujas. Sakņupu pavisam zemu tā, ka ūdens sniedzās man līdz viduk­lim. Pacēlusi skatienu, atsprāgu atpakaļ. Uz mani raudzījās Našira. Akmenī kalta Našira.

Pagalmā neviena nebija. Es jutu kādu auru, taču tā bija pārāk tālu, lai mani apdraudētu. Izlēcu no strūklakas un brāzos uz zvanu torni. Šauro eju es pamanīju uzreiz. Tur noteikti varēja nokļūt līdz zvanam. Es joņoju augšup pa pakā­pieniem, lūgdamās, kaut tur neuzrastos kāds refs eja bija tik šaura, ka man nebūtu nekādu izredžu. Tikusi augšā, brīdi noraudzījos ainā, kas pavērās manām acīm.

Te bija īsta dārgumu krātuve. Plauktu simtos dzirkstīja saules zaķīšu izraibināti stikla trauki. To saturs man atgādi­nāja karameles: košas, dzidras krāsas, kas mirdzēja kā zvaig­znes. Turpat bija zaigojoši šķidrumi, spilgtu toņu pulveri, šķidrumā ievietoti eksotiski augi; viss bija skaists un svešāds. Telpā vēdīja visdažādākās smaržas gan asas, gan nejaukas, gan saldas un aromātiskas. Pārmeklēju plauktus, cenšoties atrast medicīnas piederumus. Vairums pudeļu bija apzīmētas ar Saionas simbolu, un to uzraksti bija angļu valodā, bet uz dažām bija savādi hieroglifi. Bija arī nūmas droši vien kon­fiscētas. Pamanīju kristālu, dažādus kleromantu piederumus un vienu kāršu paciņu. Tās būs Līzai. Žigli pašķirstīju kārtis, aplūkojot attēlus. Tā bija Tota kava citāda dizaina nekā Līzas iepriekšējā, taču to vienalga varēja izmantot kāršu lasī­šanai.

Iebāzu kavu somā. Paņēmu silvadēnu, parafīnu un antiseptiķi. Telpā bija vēl vienas durvis, droši vien uz zvanu, bet pa tām es neiegāju. Tā būs mana pēdējā kontrabanda: soma bija tik smaga, ka tik tikko varēju pacelt. Uzstīvēju lences plecos un pagriezos uz kāpnēm… un attapos aci pret aci ar refu.

Šķita, ka visi mani orgāni pārstāj darboties. Dzeltenās acis zem kapuces dzalkstīja.

-     Skat, skat, viņš sacīja. Nodevēja tornī!

Viņš spēra soli tuvāk. Es nometu somu un vienā mirklī uzrāpos pa tuvākajiem plauktiem.

-    Tu noteikti esi sapņu staigātāja. Es esmu Krezs Sargass refaītu asinsmantinieks. Viņš ņirdzīgi paklanījās. Refaītam bija Naširas vaibsti tādi paši biezi mati ar metālisku spī­dumu un smagi plakstiņi. Vai tevi šurp atsūtīja Arktūrs?

Es neteicu ne vārda.

-    Tātad viņš ļauj veltei, kas paredzēta asinsvaldniecei, klaiņot apkārt vienai. Viņa būs neapmierināta. Vīrietis pa­stiepa cimdotu roku. Kāp lejā, sapņu staigātāj! Es tevi pava­dīšu atpakaļ uz Magdalēnu.

-    Un mēs vienkārši izliksimies, ka nekas nav noticis? Es paliku, kur bijusi. Jūs mani aizvedīsiet pie Naširas.

Refaīta pacietība izplēnēja. Neliec man tevi sašķaidīt, dzelteno mundieri!

-     Našira negrib manu nāvi.

-     Es neesmu Našira.

Tagad man klāsies plāni. Ja viņš mani nenogalinās, tad aizvilks taisnā ceļā uz Sizerēnu. Man acīs iekrita burciņa bal­tās asteres. Es varētu izdzēst viņa atmiņas.

Nekā. Krezs ar vienu rokas vēzienu nogāza visu plauktu. Pudeles un trauki sašķīda pret grīdu. Es pavēlos malā, lai netiktu saspiesta, un sagriezu vaigu uz stikla šķembas. Man pār lūpām izlauzās kliedziens. Lūzušās ribas skaudri iesāpējās.

Nepaspēju gana ātri piecelties kājās. Ievainojumi darīja mani gausāku. Šeit nebija garu; nebija nekā, ko es varētu izmantot, lai uzbrucēju atvairītu. Krezs pacēla mani aiz ves­tes un trieca pret sienu. Gandrīz zaudēju samaņu. Bija tāda sajūta, it kā no krūškurvja ribas izplēstu. Krezs sagrāba mani aiz matiem, atgāza manu galvu un dziļi ieelpoja, it kā mēģi­not ievilkt sevī ko vairāk par gaisu. Es aptvēru notiekošo brīdī, kad acis pārplūda ar asinīm. Spārdījos un skrāpēju, un spirinājos, tverdama ēteru. Tas jau tagad slīdēja prom.

Krezs bija izbadējies. Viņš izvilks no manis mirdzumu.

Mana labā roka bija iespiesta, bet kreisā brīva. Adrena­līna uzplūdā izdarīju to, ko man allaž bija piekodinājis darīt tēvs: dūru pirkstu Krezam acī. Līdzko viņš atlaida manus matus, es izvilku no kabatas pudelīti. Sarkanais zieds.

Krezs atieza zobus un aizžņaudza man rīkli. Ja mēģināšu viņam uzbrukt ar garu, manu ķermeni pēc tam vairs nevarēs izdziedināt. Man nebija izvēles. Es sašķaidīju pudelīti viņam sejā.

Smarža bija pretīga. Puvums. Saldme, svilums, trupe. Krezs necilvēcīgi iekliedzās. Putekšņi viņam bija trāpījuši tieši acīs. Tās bija nomelnējušas un asaroja, bet seja ieguva nejauku, lāsumaini pelēku toni. Nē, viņš gārdza. Nē, tu… ne…

Nākamie vārdi jau izskanēja rīklē. Man acīs viss sagrie­zās. Vai tā būtu kāda alerģiska reakcija? Mutē uzkāpa žults. Es parakņājos mugursomā, izņēmu revolveri un pacēlu to viņam pie galvas. Krezs nokrita ceļos.

Nogalini viņu!

Manas plaukstas slīdēja. Pat pēc tā, ko vilcienā biju nodarī­jusi zemsargam, man nebija ne jausmas, vai to spēju. Vai spēju laupīt kādam dzīvību. Bet tad Krezs atrāva rokas no sejas, un es sapratu, ka viņu vairs nevar glābt. Manā sejā nepakustējās ne vaibsts.

Es nospiedu gaili.

Es skrēju pāri jumtiem garām vecajai baznīcai un prom pa garo ceļu uz Magdalēnu. Kad tiku līdz mītnei, no kāda loga pastiepās roka un ierāva mani iekšā.

Aizbildnis. Viņš bija mani gaidījis. Refaīts, ne vārda netei­cis, ievilka mani pa kādām durvīm. Atpakaļ uz austrumu pagalmu. Iekšā tukšajos gaiteņos. Cauri krustejām, augšā pa kāpnēm. Neuzdrošinājos bilst ne vārda. Līdzko bijām tornī, saļimu uz grīdas pie kamīna. No maniem pirkstiem uz paklāja palika melni ziedputekšņi. Tie atgādināja sodrējus.

Ne mirkli nekavējies, Aizbildnis aizslēdza durvis, izslēdza gramofonu un aizvilka aizkarus abpus istabai. Dažas minū­tes viņš raudzījās ārā pa aizkaru spraudziņu austrumu puses logā, pētīdams ielu. Es ļāvu mugursomai novelties zemē. Len­ces bija iegriezušās man plecos.

-     Es viņu nogalināju.

Aizbildnis uzmeta man skatienu. Ko tad?

-    Krezu. Es viņu nošāvu. Es viscaur drebēju. Esmu nogalinājusi Sargasu. Viņa mani nogalinās. Jūs mani nogali­nāsiet…

-     Nē.

-    Kāpēc, pie velna, ne?

-    Sargass man nav nekāds zaudējums. Viņš pameta ska­tienu uz logu. Tu esi pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir miris?

-    Protams, viņš ir miris! Es viņam iešāvu sejā.

-    Lodes mūs nespēj nogalināt. Tu noteikti izmantoji pu­tekšņus.

-    Jā. Mēģināju elpot lēnām. Jā, izmantoju.

Viņš ilgi neko neteica. Es sēdēju pierādījumos; manas plaušas draudēja pārplīst. Ja cilvēks ir nogalinājis Sargasu, Aizbildnis beidzot sacīja, Našira noteikti nevēlēsies, ka pil­sētā par to paklīst runas. Mūsu nemirstību nedrīkst apšaubīt.

-    Jūs patiešām neesat nemirstīgi?

-    Mēs neesam neiznīcināmi. Viņš notupās pretī un ielū­kojās man acīs. Vai tevi kāds redzēja?

-    Nē. Paga, jā Terebela.

-    Terebela glabās tavu noslēpumu. Ja viņa bija vienīgā, tad mums nav, no kā bīties.

-    Tur bija arī Tubāns. Kaut kas uzsprāga. Es paraudzījos uz viņu. Vai jums par to kaut kas ir zināms?

-    Es jutu, ka esi briesmās. Pie mājas stāvēja savējais. Viņš parūpējās, lai tiktu novērsta uzmanība. Našira uzzinās tikai to, ka kāds bija atstājis sveci pārāk tuvu gāzes avotam.

Tas mani īpaši nenomierināja. Nu jau biju laupījusi trīs dzīvības neskaitot tās, kuras nebiju spējusi glābt.

-    Tu asiņo.

Palūkojos vannasistabas spogulī, kas bija redzams pa atvēr­tajām durvīm. Man pār vaigu stiepās gara, sekla brūce. Tomēr tieši tik dziļa, lai pār ādu pludotu asinis. Jā, es sacīju.

-    Viņš tevi ievainoja.

-    Es tikai sagriezos uz stikla. Pieskāros sūrstošajai vā­tij. Vai jūs noskaidrosiet, kas notika?

Aizbildnis pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uz manu vaigu. Refaīta acīs vīdēja kas tāds, kas mani pārsteidza: kaut kas tumšs un saspringts. Viņa domas bija kur citur. Viņš neskatījās man acīs; brūce viņu gluži vai apbūra.

-    Ja to neapkopsim, tur paliks rēta. Viņš cimdotiem pirkstiem satvēra manu zodu. Es atnesīšu, ar ko brūci iztīrīt.

-     Un noskaidrosiet par Krezu.

-Jā-

Mūsu skatieni pavisam īsu mirkli sastapās. Es savilku uzacis, un man uz lūpām jau bija jautājums.

Taču es to neuzdevu.

-                Atgriezīšos, cik ātri varēšu. Aizbildnis piecēlās kājās.

-    Iesaku tev sakopties. Tur ir drēbes.

Viņš norādīja uz skapi. Es paskatījos lejup uz savu uni­formu. Vesti klāja putekšņi kā apsūdzība manā nozie­gumā. Nūja, es teicu.

-    Un lai tā brūce būtu tīra.

Viņš nozuda ātrāk, nekā es paguvu atbildēt.

Piecēlos kājās un piegāju pie spoguļa. Griezums uz ādas bija šokējoši košs. Vai Aizbildnis uztraucās, mani tādu redzot, pat pēc tā, ko bija izdarījis Džekss? Vai viņš, skatoties man sejā, domāja par paša rētām tām, kas viņam bija uz mugu­ras un ko viņš slēpa?

Man no matiem vēdīja riebīga dvaka. Putekšņi. Es aizslē­dzu vannasistabas durvis, norāvu drēbes un piepildīju vannu ar karstu ūdeni. Man trīcēja kājas. Kāpjot biju nobrāzusi celi. Iegremdējos kūpošajā ūdenī un izmazgāju matus. Zem ādas sūrstēja vecie zilumi, un pār tiem jau veidojās jauni. Nogai­dīju vairākas minūtes, līdz stīvajos muskuļos iesūcās siltums, un, paņēmusi svaigu ziepju gabalu, noberzu sviedrus un asi­nis, un putekšņus. Mans kārnais, izmocītais augums pat pēc visiem šiem pūliņiem neizskatījās labāk. Nomierinājos vien tad, kad ūdens bija iztecējis.

Vai man vajadzētu ar viņu aprunāties par vilcienu? Varbūt Aizbildnis mēģinās mani aizkavēt. Viņš mani atveda atpakaļ toreiz, kad būtu varējis palaist. Taču man bija jāzina, vai vil­ciens tiek apsargāts un kurā vietā pļavā ir ieeja. No treniņa es neko neatcerējos nebiju redzējusi ne lūku, ne durvis. Ieeja noteikti bija paslēpta.

Atgriezusies kambari, atradu skapi tīru, dzeltenu uni­formu. Putekšņi no paklāja bija noslaucīti. Es atslīgu uz tah­tas. Ar vienu šāvienu starp acīm biju aizsūtījusi pie tēviem refaītu asinsmantinieku Krezu Sargasu. Līdz šim biju domā­jusi, ka viņi ir pārāk spēcīgi, lai tos nogalinātu. Bet to noteikti paveica putekšņi lode tikai pabeidza iesākto. Kad devos prom no torņa, līķis manu acu priekšā jau sadalījās. Daži putekšņu graudiņi bija viņu pārvērtuši pīšļos.

Es iztrūkos, kad atvērās durvis. Atgriezās Aizbildnis. Viņa seja tumsa drūmāka par visām ēnām istabā.

Viņš pienāca man klāt un apsēdās blakus. Paņēmis vates tamponu, viņš pamērcēja to burciņā ar dzintarkrāsas šķidrumu un nosusināja man no vaiga asinis. Klusēdama raudzījos viņā, gaidot spriedumu. Krezs ir pagalam, viņš teica, neizpaužot nekādas emocijas. Mans vaigs noraustījās. Viņš bija asinsmonarhijas troņmantnieks. Ja notikušais tiks atklāts, tevi publiski spīdzinās. Par pazudušajiem krājumiem ir zināms, bet tevi neviens neredzēja. Durvju sarga atmiņas ir izdzēstas.

-    Vai kāds mani tur aizdomās?

-    Privāti varbūt, bet nekādu pierādījumu nav. Par laimi, tu Kreza nogalināšanai neizmantoji savu garu, citādi viss būtu skaidrs.

Drebuļi pieņēmās spēkā. Tipiski esmu nogalinājusi lielu dūzi, pat nezinot, kas viņš tāds ir. Ja Našira par to padzirdēs, es kļūšu par nāves masku. Paskatījos uz Aizbildni.

-    Ko tie putekšņi ar Krezu izdarīja? Viņa acis… viņa seja…

-    Mēs neesam tie, pēc kuriem izskatāmies, Peidža. Aiz­bildnis nenovērsās. Cik ilgs laiks aizritēja no viņa saskares ar putekšņiem un šāviena?

Šāviena. Nevis slepkavības. Viņš sacīja šāviens, it kā es uz visu būtu tikai noraudzījusies. Varbūt desmit sekundes.

-    Ko tu tajās desmit sekundēs redzēji?

Mēģināju padomāt. Telpā virmoja biezi izgarojumi, un es biju sasitusi galvu. Izskatījās tā, it kā… it kā viņa seja… pūtu. Un viņa acis bija baltas. It kā būtu zaudējušas krāsu. Mirušā acis.

-     Nu redzi nu.

Nespēju iedomāties, ko viņš ar to grib teikt. Mirušā acis.

Uguns sprakšķēja, piesildot istabu. Bija pārāk silts. Aiz­bildnis pacēla manu seju aiz zoda, lai gaismā redzētu brūci.

-     Našira to redzēs, es teicu.

-    Viņa zinās.

-    To var izdziedināt.

-    Kā?

Atbildes nebija. Ikreiz, kad es jautāju kā vai kāpēc, šķita, ka Aizbildni saruna garlaiko. Refaīts piegāja pie sava raks­tāmgalda un izņēma metāla stobriņu tik mazu, ka to varēja ielikt kabatā. Uz stobriņa sāna bija sarkans uzraksts: SciAid. Viņš izsaiņoja trīs plāksterus. Es paliku nekustīgi, kamēr viņš man tos uzlika.

-    Vai sāp?

-     Nē.

Aizbildnis noņēma roku no manas sejas. Piedūru pirkstus plāksteriem. Es Mājā redzēju karti, sacīju. Zinu, ka Portmedouvā pienāk vilciens. Man jāzina, kur ir ieeja tuneli.

-    Un kāpēc tev tas būtu jāzina?

-    Jo es gribu tikt prom. Iekams Našira ir mani nogalinā­jusi.

-     Skaidrs. Aizbildnis atgriezās savā klubkrēslā. Un tu pieļauj, ka es ļaušu tev iet.

-    Jā, pieļauju. Pacilāju viņa tabakdozi. Vai ari varat droši pieļaut, ka šis te atradis ceļu pie Naširas.

Simbols uzmirdzēja gaismā. Refaīts ar pirkstiem bun­goja pa krēslu. Viņš nemēģināja kaulēties, tikai lūkojās manī maigi kvēlojošām acīm. Tu nevari braukt ar vilcienu, viņš sacīja.

-    Un kā vēl varu!

-     Tu pārprati. Vilcienu var aktivizēt tikai Vestminsteras Arhontu mītnē. Tas ir ieprogrammēts kursēt noteiktos datu­mos un noteiktos laikos. Tos nevar mainīt.

-    Tas noteikti ved šurp pārtiku.

-    Vilcienu izmanto tikai cilvēku pārvadāšanai. Pārtiku pie­gādā kurjeri.

-    Tātad tas vairs nepienāks līdz… es aizvēru acis, …nākamajai Kaulu ražai. 2069. gadā. Mans sapnis par vieglu bēgšanu saira. Tomēr būs jāšķērso mīnu lauks.

-     Silti iesaku nemēģināt iet kājām, Aizbildnis teica, it kā būtu lasījis manas domas. Emīti mežus izmanto kā savu medību lauku. Pat tu ar savām spējām tur ilgi nenoturēsies. Ne pret veselu baru viņējo.

-    Es nevaru gaidīt. Satvēru krēsla paroci tik cieši, ka mani pirkstu kauliņi kļuva balti. Man ir jātiek prom. Jūs zināt, ka viņa mani nogalinās.

-     Protams, nogalinās. Tagad, kad tavs talants ir nobriedis, Našira alkst to iegūt. Jau drīz viņa uzbruks.

Es saspringu. Nobriedis?

-    Tu citadelē iemiesojies Divpadsmit. Es tevi redzēju. Viņa gaidīja, kad tu sasniegsi pilnu potenciālu.

-     Vai jūs viņai pateicāt?

-    Viņa to uzzinās, bet ne no manis. Tas, kas tiks pateikts šajā istabā, šīs sienas neatstās.

-     Kāpēc?

-    Tā ir abpusējas uzticības uvertīra.

-    Jūs izpētījāt manas atmiņas. Kāpēc lai es jums uzticētos?

-    Vai tad es tev neparādīju savu sapņavu?

-    Parādījāt, es teicu. Savu auksto, tukšo sapņavu. Jūs esat tikai tukša čaula, vai ne?

Refaīts negaidīti piecēlās kājās, piegāja pie grāmatplaukta un izņēma milzīgu, vecu sējumu. Mani muskuļi savilkās kā nospriegotas stiegras. Iekams paguvu bilst kaut vārdu, viņš izņēma no sējuma plānu brošūriņu un uzmeta to uz galda. Nespēju atraut no tās acis. “Par pretdabiskuma lietderīgumu”. Mans eksemplārs noklāts ar pierādījumiem par sindikātu. Pie viņa tas bija jau visu šo laiku.

-     Manā sapņavā varbūt ir izsīkusi tās senākā dzīve, bet es neuzskatu, ka cilvēki būtu kārtojami rangos, kā uzskata šī pamfleta autors. Tur nav nekā par oneiromantiem. Nav par refaītiem. Es uz to visu tā neraugos. Aizbildnis ieskatījās man tieši acīs. Jau vairākus mēnešus dzīvoju kopā ar tevi. Es pazīstu tavu pagātni, kaut arī par to uzzināju pret tavu gribu. Man nebija nodoma ielauzties tavā privātajā dzīvē, tikai vēlē­jos redzēt, kāda tu esi. Vēlējos tevi iepazīt. Es negribēju pret tevi izturēties kā pret parastu cilvēku zemāku, nevērtīgu radību.

Tas bija negaidīti. Kāpēc ne? es jautāju, nenovērsda­mās no viņa. Kāpēc jums tas rūp?

-    Tā ir mana darīšana.

Paņēmu grāmatiņu un piespiedu to pie krūtīm kā bērns rotaļlietu. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu izglābusi Džeksona dzīvību. Aizbildnis mani vēroja.

-                Tev tavs reģukungs patiešām ir svarīgs, viņš noteica.

-    Tu gribi atgriezties tajā dzīvē. Atgriezties sindikātā.

-     Džeksons nav tikai tas, ko atklāj šis pamflets.

-    Tā es iztēlojos.

Viņš pienāca un apsēdās man blakus uz tahtas. Dažas minūtes valdīja klusums. Cilvēks un refaīts tik dažādi kā diena un nakts -, ieslodzīti paši savā kupolā gluži kā vītu­šais zieds. Aizbildnis paņēma tabakdozi un nelielu amaranta pudelīti. Tu jūties viena. Viņš iztukšoja pudelīti kausā. Es to jūtu. Tavu vientulību.

-    Es esmu viena.

-     Tev pietrūkst Nika.

-    Viņš ir mans labākais draugs. Protams, man viņa pie­trūkst.

-    Viņš tev bija kas vairāk. Tavas atmiņas par viņu ir nepa­rasti detalizētas pilnas krāsām un dzīvības. Tu viņu dievi­nāji.

-    Es biju jauna. Mana balss aizlūza. Šķiet, viņš bija apņēmies nemitīgi bikstīt mani visvārīgākajā vietā.

-    Tu joprojām esi jauna. Viņš neatstājās. Es neesmu redzējis visas tavas atmiņas. Kaut kā trūkst.

-     Nav nekādas jēgas kavēties atmiņās.

-    Es tam nepiekrītu.

-     Sliktas atmiņas ir katram. Kāpēc jūs interesē manējās?

-    Atmiņas ir mana dzīvība. Mans ceļš uz ēteru tāpat kā sapņavas ir tavējais. Viņš ar cimdoto pirkstu pieskārās manai pierei. Tu lūdzi, lai ļauju tev iepazīt sevi caur savu sapņavu. Es apmaiņā lūdzu tavas atmiņas.

Man no viņa pieskāriena kļuva auksti. Es atrāvos. Aizbild­nis brīdi manī nolūkojās, vērtēdams reakciju, bet tad piecēlās un paraustīja zvana auklu. Ko jūs darāt? es nesapratu.

-     Tev ir jāpaēd.

Viņš ieslēdza gramofonu un skatījās ārā uz ielu.

Maikls bija klāt ātrāk, nekā varētu paspēt izrunāt vārdu mēmais. Viņš uzklausīja Vadoņa rīkojumus. Pēc desmit minū­tēm zēns atgriezās ar paplāti, ko ielika man klēpī. Tur bija tieši tik daudz ēdiena, lai es atgūtu spēkus: krūze tējas ar pienu, cukurtrauks, tomātu zupa un silta maize. Paldies! es sacīju.

Zēns man žigli uzsmaidīja un parādīja Aizbildnim vairā­kas sarežģītas zīmes; viņš pamāja ar galvu. Maikls paklanījās un aizgāja. Refalts paskatījās uz mani, vai ēdīšu bez piespieša­nas. Iedzēru malku tējas. Atcerējos, kā vecmāmiņa toreiz, kad vēl biju pavisam maziņa, deva man tēju ikreiz, kad saslimu, viņa cieši ticēja tējas labajām īpašībām. Apēdu dažus kumo­sus maizes. Vai viņš mani pašlaik nolasa nolasa manas emocijas? Vai jūt, kā atmiņas mani nomierina? Mēģināju kon­centrēties uz viņu, izmantot zelta saiti, bet neko nejutu.

Kad biju paēdusi, Aizbildnis paņēma paplāti un, nolicis to uz kafijas galdiņa, atkal atnāca apsēsties man blakus. Es nokremšļojos.

-     Ko Maikls teica?

-     Našira izsaukusi uz savu mītni atlikušos Sargasus. Viņš ļoti labprāt noklausās svešas sarunas, Aizbildnis mazliet uzjautrinātā toni piebilda. Maikls man pavēsta daudz infor­mācijas par to, kas notiek viņas zālēs. Našira neredz Maiklu nākam un ejam, jo domā, ka viņš ir neredzīgs.

Tātad Maikls labprāt lodā apkārt. To es atcerēšos. Viņa tiem sacīs par Krezu. Es piespiedu pirkstus pie deniņiem.

-    Nebiju domājusi viņu nogalināt. Es tikai…

-    Viņš būtu nogalinājis tevi. Krezs loloja drausmīgu naidu pret cilvēkiem. Viņš plānoja tad, kad mums pienāktu laiks atklā­ties, ievilināt mūsu kontrolētajās pilsētās cilvēku bērnus. Viņš kāroja pēc to mazajiem, smalkajiem kauliņiem. Kleromantijai.

Man sametās gluži šķērmi ap dūšu. Kleromantijā bija jāizmanto metamie jeb zortes, ko gari sakārtoja attēlos vai pagrūda noteiktā virzienā. Izmantoja visdažādākās zortes adatas, metamos kauliņus, atslēgas. Viena grupa, ko dēvēja par osteomantiem, zilēja ar kauliem, bet, cienot mirušos, pa­rasti izmantoja ļoti vecus skeletus. Ja Krezs bija zadzis bērnu kaulus kleromantijas vajadzībām, tad es priecājos, ka esmu viņu nogalinājusi.

-    Esmu pateicīgs par to, ka viņš ir miris, Aizbildnis sacīja. Viņš briesmīgi kaitēja šai pasaulei.

Es neatbildēju.

-    Tu jūties vainīga, viņš secināja.

-     Man ir bail.

-     No kā?

-    No tā, ko varu izdarīt. Es visu laiku… pārgurumā papu­rināju galvu. Es visu laiku nogalinu. Negribu būt ierocis.

-    Tavs talants ir grūti kontrolējams, bet tas tevi notur pie dzīvības. Tas ir tavs vairogs.

-     Tas nav vairogs. Tas ir kā ierocis. Es dzīvoju ar pirkstu uz gaiļa. Aplūkoju paklāja rakstus. Es daru pāri cilvēkiem. Tāds ir mans talants.

-    Ne jau ar nodomu. Tu taču neesi vienmēr zinājusi, ko spēj.

Es tikai pasmējos. 0, es zināju gan, ka to spēju! Nezināju, kā, bet zināju, kas cilvēkiem liek asiņot. Zināju, kas cilvēkiem sagādā galvassāpes. Ikreiz, kad par mani ņirgājās, ikreiz, kad viņi sāka runāt par Mollijas dumpjiem, viņiem sāpēja. Un tikai tāpēc, ka es viņus garīgi pagrūdu. Man tas savā ziņā patika, es atzinos. Man tas patika pat toreiz, kad man bija tikai desmit gadu. Man patika atdarīt ar ļaunu. Tas bija mans mazais noslēpums. Aizbildnis nenovērsa no manis acis.

-    Es neesmu tāda kā sensori vai mediji. Es neizmantoju garus vienkārši kompānijai vai pašaizsardzībai. Es esmu viena no viņiem. Vai saprotat? Es varu nomirt, kad man tā iegribas, varu kļūt par garu, kad man tā iegribas. Tāpēc cilvēki no manis baidās. Tāpēc es baidos no viņiem.

-Jā, tu no viņiem atšķiries. Taču tas nenozīmē, ka tev būtu jābaidās.

-     Nozīmē gan. Mans gars ir bīstams.

-     Tu nebīsties briesmu, Peidža. Man šķiet, ka briesmās tu jūties labi. Tu piekriti strādāt pie Džeksona Hola, zinot, ka tas ievērojami saīsinās tavu mūžu. Zinot, ka pastāv risks tikt notvertai.

-     Man vajadzēja naudu.

-    Tavs tēvs strādā Saionas labā. Tev nevajadzēja naudu. Šaubos, vai tu vispār esi tai pieskārusies. Briesmas tevi pie­tuvina ēteram, viņš sacīja. Tieši tāpēc tu izmanto ikkatru izdevību iekļūt bīstamā situācijā.

-     Ne jau tāpēc. Es neesmu kaut kāds tur adrenalīna narko­māns. Gribēju būt kopā ar citiem reģiem. Manā balsī skanēja jau cits dusmu uzplūds. Negribēju dzīvot kā Saionas skolas skuķe ar izskalotām smadzenēm. Gribēju kaut kur iederēties. Gribēju būt svarīga. Vai jūs to nespējat saprast?

-    Tie nebija vienīgie iemesli. Tu domāji par kādu konkrētu cilvēku.

-     Nevajag. Man nodrebēja lūpas.

-    Tu domāji par Niku. Viņa acis ne mirkli nenovērsās.

-    Tu viņu mīlēji. Tu viņam būtu sekojusi vienalga kur.

-    Es negribu par to runāt.

-    Kāpēc ne?

-    Tā ir mana darīšana. Tā ir privātā dzīve. Vai jums, oneiromantiem, vispār ir jebkāds priekšstats par to, ko nozīmē privātā dzīve?

-    Tu to esi turējusi noslēpumā pārāk ilgi. Aizbildnis man nepieskārās, bet viņa skatiens bija gandrīz vai intīms.

-     Es nevaru paņemt tavas atmiņas, kamēr esi nomodā. Bet, kad tu iemiedz, es lasu attēlus tavā prātā, un tu tos sapņo tāpat kā iepriekš. Tāds ir oneiromantu talants. Radīt kopīgu sapni.

-    Varu derēt, ka jums nekad nav garlaicīgi. Mana balss pauda nicinājumu. Rakņājoties pa citu netīro veļu.

Viņš ignorēja dzēlienu.

-     Protams, tu vari iemācīties mani neielaist, bet tad tev mans gars būtu jāpazīst gandrīz tikpat labi kā pašai savē­jais. Taču tik vecu garu kā manējais ir grūti iepazīt. Refaīts pieklusa. Vai ari tu sev varētu aiztaupīt nepatikšanas un ļaut man ieskatīties tevi.

-    Kāds no tā labums?

-    Šīs atmiņas ir barjera. Es tās jūtu apraktas dziļi tavā sapņavā. Viņa acis ne mirkli neatrāvās no manējām. Uz­veic tās, un tu atbrīvosies! Tavs gars būs brīvs.

Es dziļi ieelpoju. Tādam piedāvājumam nevajadzētu mani kārdināt.

-    Jā. Es varu tev palīdzēt. Viņš izņēma no tabakdozes dažas brūnas lapas. Tas ir tas, kas bija tabletēs. Vai tu dzersi, ja es pagatavošu uzlējumu?

Paraustīju plecus. Ko gan nozīmē vēl viena deva?

Aizbildnis mani brīdi vēroja.

-    Nu labi, viņš noteica.

Vīrietis izgāja no kambara. Laikam kaut kur lejā bija vir­tuve, kur strādāja Maikls.

Atbalstīju galvu spilvenos. Krūtīs lēni ielavījās saltas trī­sas, piepildot visu krūškurvi. Es biju ienīdusi Aizbildni spīvi un nevaldāmi, ienīdusi par to, kas viņš bija, un par to, ka viņš laikam mani saprata. Naids man bija devis spēku. Nu es viņam parādīšu savas vispersoniskākās atmiņas. Man šķita, ka zinu, kādas tās ir, bet nevarēju būt par to pārliecināta. Man būs tās jānosapņo.

Kad Aizbildnis atgriezās, manī bija uzbangojusi izaici­noša pārliecība. Es paņēmu stikla krūzīti no viņa rokām. Tā bija līdz malām pilna ar dzidru, okerdzeltenu šķidrumu kā atšķaidītu medu. Virspusē peldēja trīs lapiņas. Uzlējums garšo rūgti, viņš brīdināja, bet tas man ļaus saskatīt tavas atmiņas skaidrāk.

-    Ko jūs redzējāt iepriekš?

-    Fragmentus. Klusuma periodus. Atkarībā no tā, kā kurā brīdī tu juties un cik spēcīgas bija tavas izjūtas. Cik ļoti kon­krētā atmiņu daļa tevi vēl satrauca.

Es raudzījos tējā. Tad man šķiet, ka šo man nemaz neva­jadzēs.

-    Tev tā būs vieglāk.

Droši vien viņam bija taisnība. Jau iedomājoties vien, ka būšu aci pret aci ar šīm atmiņām, man sāka drebēt rokas. Pacēlu tasi pie lūpām, juzdamās tā, it kā jau atkal grasītos noslēgt līgumu uz visu savu mūžu.

-     Pagaidi!

Es apstājos.

-     Peidža, tev nav man jārāda šīs atmiņas. Tevis dēļ es ceru, ka tu parādīsi. Es ceru, ka tu to spēj. Bet tu drīksti atteikties. Es respektēšu tavu personisko telpu.

-    Tik nežēlīga nebūšu, es atteicu. Nav nekā ļaunāka par stāstu bez nobeiguma. Iekams viņš paguva atbildēt, es iedzēru tēju.

Aizbildnis bija melojis; tas šķidrums nebija vienkārši rūgts. Tā bija visnejaukākā dzira, kādu jebkad biju garšojusi; šķita, ka ierauju malku metāla šķembu. Tūlīt pat apņēmos drī­zāk dzert balinātāju nekā vēl kādreiz pieskarties salvijas tējai. Es ar to aizrijos. Refaīts saņēma manu seju rokās. Nespļauj ārā, Peidža. Nespļauj!

Es mēģināju. Daļa dzēriena nonāca atpakaļ tasē, taču vai­rums ielija man vēderā. Un tagad? es klepoju.

-     Gaidi.

Ilgi nebija jāgaida. Es sarāvos čokurā un sāku trīcēt; cits pēc cita man pāri vēlās nelabuma viļņi. Garša bija tik uzmā­cīga, ka domāju tā nekad neatstās manu muti.

Un tad gaisma izdzisa. Atkritu spilvenos un grimu.

Mēs stāvējām aplī kā seansa laikā. Seši no Septi­ņiem Zīmogiem.

Nadīne kādu nožmiegs. To es redzēju katrā viņas vaibstā. Apļa vidū, ar samta saitēm piesiets pie krēsla, sēdēja Zeks Senzs; viņa galva bija māsas rokās. Mēs apstrā­dājām viņa prātu jau vairākas stundas, bet Džekss nerimās, lai ari kā puisis cīnītos un vaidētu. Ja izdotos noskaidrot viņa talantu, bandai tas būtu ieguvums; viņš spētu pretoties jeb­kādai ārējai ietekmei gan garu, gan citu reģu. Tāpēc Džekss tikai sēdēja savā krēslā, kūpināja cigāru un gaidīja, kad viens no mums Zeķu salauzīs.

Džekss bija ilgi viņu pētījis. Mēs pārējie bijām aizmirsti, varējām turēties uz ūdens paši ar saviem kriminālajiem paņē­mieniem. Pat ar visu savu urķēšanos Džekss nebija paredzējis, ka mūsu nenolasāmajam tik ļoti sāpēs mūsu uzbrukumi. Viņa sapņava bija sīksta un necaurredzama; ar gariem tur iekļūt nevarēja. Mēs sūtījām viņam virsū spietu pēc spieta, bet bez panākumiem. Zeka prāts atsita garus, izmētāja tos pa visu istabu kā ūdens lāses, kas trāpījušas pa marmora bumbiņu. Vai pa to, kā viņu tagad sauca Melnais Dimants.

-     Nu saņemieties, saņemieties taču, nolāpītais salašņu bars! Džekss uzrēja. Viņa dūre nodārdēja pret galdu. Es gribu dzirdēt, kā viņš kliedz vēl trīsreiz skaļāk!

Viņš jau visu dienu bija atskaņojis Danse Macabre un dzē­ris vīnu; tas nekad neko labu nevēstīja. Elīza, gluži sasārtusi no piepūles, kontrolējot tik daudzus garus, uzmeta viņam stingru skatienu. Tu ko izkāpi ar kreiso kāju no zviļņa, Džekson?

-    Vēlreiz.

-    Viņam sāp, Nadīne iejaucās. Viņas vaigi svila dus­mās. Paskatieties uz viņu! Viņš nevar to izturēt!

-    Man sāp, Nadīne. Mani moka tava nepaklausība. Tas izskanēja baisi klusi. Nelieciet man celties kājās, bērni. Dariet… to… vēlreiz.

Mirkli valdīja klusums. Nadīne satvēra brāļa plecus; viņas mati krita pāri sejai. Tagad tie bija tumši brūni un apgriezti īsāki. Šāda frizūra nepiesaistīja tik daudz uzmanības, bet Nadīnei tā riebās. Viņa ienīda citadeli. Un visvairāk viņa ienīda mūs.

Neviens nepakustējās, un Elīza izsauca vienu no saviem garu palīgiem septiņpadsmitā gadsimta mūzu Džeidī. Kad gars no viņas sapņavas ielēca ēterā, noraustījās lampas. Pa­mēģināšu ar Džeidī. Meitenes uzacis bija cieši savilktas. Ja nesanāks ar vecu garu, tad, man šķiet, nesanāks nekā.

-    Varbūt pamēģināt poltergeistu? Džekss gluži nopietni apvaicājās.

-     Mēs neizmantosim pret viņu poltergeistu!

Džekss turpināja ļuļķēt smēķi. Žēl gan.

Niks istabas otrā pusē nolaida žalūzijas. Viņam riebās tas, ko mēs darījām, taču viņš nespēja novērst notiekošo.

Zeks nevarēja izturēt spriedzi. Viņa drudzī degošās acis bija piekaltas garam. Ko viņi dara, Dī?

-     Nezinu. Nadine ar saltu skatienu ieurbās Džeksonā.

-    Viņam ir jāatpūšas. Palaid tikai viņam virsū to garu, un es…

-     Ko tad? Džeksonam no mutes vijās dūmu grīste.

-     Nospēlēsi man piktu dziesmiņu? Lūdzu, uz priekšu! Man ļoti patīk dvēseles mūzika.

Meitene saviebās, bet neuzķērās. Viņa zināja, kāds ir sods par nepaklausību Džeksonam. Viņai nebija citur, kur iet, un nebija, kur aizvest brāli.

Zeks drebēja, piekļāvies māsai. It kā būtu par to jaunāks, nevis divus gadus vecāks.

Eliza uzmeta skatienu vispirms Nadīnei, tad Džeksonam. Mūza pēc viņas nedzirdamas pavēles šāvās uz priekšu. Es to neredzēju, bet jutu tāpat kā Zeks, spriežot pēc mokpilnā kliedziena. Puiša galva atkrita atpakaļ un kakla muskuļi sa­springa. Nadine saknieba lūpas un abām rokām apskāva brāli.

-    Man žēl. Viņa atbalstīja zodu pret viņa pakausi. Man ļoti žēl, Zek.

Džeidī bija vecs un stūrgalvīgs, turklāt pēc dabas tiepša. Garam bija pateikts, ka Zeks grasās darīt pāri Elīzai, un tas bija apņēmies to nepieļaut. Zeka seja spīdēja sviedros un asa­rās. Viņš gandrīz smaka.

-     Lūdzu, viņš izmocīja. Pietiek…

-    Džekson, izbeidz! es noskaldīju. Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks?

Džeksa uzacis uzšāvās augstu pierē. Vai tu apšaubi manus lēmumus, Peidža?

Visa mana dūša kaut kur pagaisa. Nē.

-     Sindikātā katram ir jānopelna savs uzturs. Es esmu jūsu reģukungs. Jūsu aizstāvis. Jūsu darba devējs. Vīrs, kas neļauj jums nomirt badā kā tādiem lupatlašiem mangotājiem! Viņš pameta gaisā naudas žūksni; banknotes ar Frenka Vīvera seju noplivinājās uz paklāja. No katras uz mums blenza Lielinkvizitors. Ezīkjelam “pietiks” tad, kad es tā teikšu kad es izlemšu viņu šodien atlaist. Vai jums šķiet, ka Hektors mitē­tos? Vai jums šķiet, ka Džimijs vai Abate vienkārši mitētos?

-     Mēs nestrādājam pie viņiem. Ellza šķita satricināta. Viņa pamāja garam. Nāc atpakaļ, DžeidI! Es esmu drošībā.

Gars atvilkās atpakaļ. Zeks drebošām rokām saķēra galvu. Ar mani viss ir kārtībā, viņš izmocīja. Viss ir labi. Man tikai… tikai vajag vienu mirkli.

-    Ar tevi viss nav kārtībā. Nadīne pagriezās pret Džeksonu, kurš aizkūpināja nākamo cigāru. Tu mūs medīji. Tu zināji par operāciju un izlikies, ka visu vērsīsi par labu. Tu teici, ka dabūsi viņu uz kājām. Tu apsolīji viņu dabūt uz kājām!

-     Es teicu, ka mēģināšu. Džeksonu dzirdētais neaizkus­tināja. Ka eksperimentēšu.

-     Tu esi melis. Tu esi tāds pats kā…

-    Ja te ir tik briesmīgi, tu vari iet prom, mīļo meitenīt. Durvis vienmēr ir vaļā. Džeksona balss mazliet pieklusa.

-    Durvis uz aukstajām, tumšajām ielām. Viņš izpūta Elīzas virzienā pelēku mākoni. Interesanti, cik ilgs laiks paies, līdz NSD tevi… izsvēpēs?

Nadīna dusmās drebēja. Iešu uz Chat’s. Viņa paķēra savu mežģīņu jaku. Neviens nav aicināts man pievienoties.

Paķērusi austiņas un somu, viņa izbrāzās ārā, aizcirzdama aiz sevis durvis. Dī… Zeks iesāka, bet viņa māsa neapstā­jās. Dzirdēju, kā Nadīne kaut kam iesper, auļojot lejā pa kāp­nēm. Caur sienu istabā iešāvās par traucējumu saniknotais Pīters un nolīda īgņoties stūrī. Man šķiet, ka ir laiks stūrēt mājup, kaptein, Elīza stingri sacīja. Mēs te darbojamies jau vairākas stundas.

-    Paga! Džekss ar garu pirkstu norādīja uz mani. Mēs vēl neesam izmēģinājuši savu slepeno ieroci. Es saraucu pieri, un viņš piešķieba galvu. Vai, nu izbeidz, Peidža! Neiz­liecies par muļķi. Esi tik laba un ielauzies viņa sapņavā, ja tev to lūdz.

-    Mēs esam par to runājuši. Man sāka sāpēt galva. Es nemēdzu nekur ielauzties.

-    Tu nemēdz. Skaidrs. Nezināju, ka tev ir darba pienākumu apraksts. Ā! Paga, atceros gan es tev tādu nemaz neiedevu. Viņš nospieda savu cigāru pelnutraukā. Mēs esam gaišreģi. Pretdabiskie. Vai tu domāji, ka pie mums būs kā pie tētiņa, ka mēs no deviņiem līdz pieciem sēdēsim savos Bārbikenas kabinetiņos un malkosim tēju no plastmasas glāzītēm? Piepeši viņš izskatījās riebuma pārņemts, it kā nespētu paciest to, kā uzvedas neredzīgie. Dažiem no mums negribas plastmasu, Peidža. Dažiem no mums gribas sudrabu un satinu, un īstas ielas, un garus.

Es negribot blenzu. Džeksons ierāva milzīgu vīna malku, nenolaizdams acis no loga. Elīza papurināja galvu. Labi, tas jau kļūst smieklīgi. Varbūt mums vajadzētu vienkārši…

-     Kurš tev maksā?

Meitene nopūtās. Tu, Džekson.

-     Pareizi! Es maksāju, tu klausi. Tagad esi nu tikpat labiņa kā parasti, uzteci augšā un pasauc Daniku. Gribu, lai viņa redz burvestību.

Elīza cieši sakniebtām lūpām izgāja no istabas. Zeks man uzmeta gurda izmisuma pilnu skatienu. Es piespiedu sevi ierunāties vēlreiz: Džeks, man šobrīd patiešām negribas to darīt. Man šķiet, ka mums visiem vajag mazliet atpūsties.

-    Paņem rit dažas brīvas stundas, bitīt. Viņš izklausījās izklaidīgs.

-     Es nespēju ielauzties sapņavās. Tu to zini.

-     Dari man to prieku. Pamēģini! Džeksons ielēja sev vēl vīnu. Es to gaidu jau vairākus gadus. Sapņu staigātāja pret nenolasāmo. Visdiženākā sadursme visā ēterā. Vēl nekad neesmu pieredzējis bīstamāku un pārdrošāku gadījumu.

-    Vai tu vēl runā angliski?

-                Nē, ierunājās Niks. Visi pagrieza galvu pret viņu.

-    Viņš runā kā trakais.

Pēc īsa klusuma brīža Džeksons pacēla glāzi. Lieliska diagnoze, dakter. Priekā!

Viņš iedzēra. Niks novērsās.

Saspringtajā klusumā, kas sekoja šai vārdu apmaiņai, Elīza atgriezās ar tīru adrenalīna šļirci. Kopā ar viņu nāca Danika Paniča, mūsu septeta pēdējā locekle. Viņa bija uzaugusi Saionas Belgradas citadelē, bet ieradusies Londonā, lai strādātu par inženieri. Daniku bija izraudzījies Niks, kurš kādā jaun­iesaukto kokteiļu ballītē bija ievērojis viņas auru. Danika ļoti lepojās ar to, ka neviens no mums nespēj pareizi izrunāt viņas vārdu. Un uzvārdu. Danikai bija sprogaini, rudi mati, ko meitene saņēma zemā mezglā, rētām un apdegumiem klātas rokas un akmensciets raksturs. Viņas vienīgā vājība bija smal­kas vestes.

-     Danika, dārgā! Džeksons viņu aicināja tuvāk. Nāc un paskaties, labi?

-     Uz ko man jāskatās? viņa nesaprata.

-    Uz manu ieroci.

Mēs ar Danī pārmijām skatienus. Viņa pie mums bija tikai nedēļu, bet jau zināja, kāds ir Džekss.

-     Izskatās, ka jūs esat uzrīkojuši seansu, Danika sacīja.

-     Šodien ne. Viņš pavēcināja roku. Sāc!

Man bija jāiekož mēlē, lai viņam nepateiktu, lai aizrijas. Viņš vienmēr pieglaimojās jaunpienācējiem. Danikai bija spoža, hiperaktīva aura, kuru viņš nebija spējis identificēt, taču, kā jau allaž, bija pārliecināts, ka tur gaidāms kaut kas vērtīgs.

Es apsēdos. Niks dezinficēja manu roku un iedūra tajā adatu.

-     Uz priekšu, Džekss mudināja. Nolasi nenolasāmo!

Minūti nogaidīju, līdz asinīs uzsūksies medikamentu kok­teilis, un, aizvērusi acis, uztaustīju ēteru. Zeks sagatavojās. Es nevarēju viņā iebrukt, tikai noglāstīt viņa sapņavu un sajust tās virsmas nianses, bet puiša prāts bija tik jutīgs, ka pat vis­vieglākais pieskāriens varēja nodarīt sāpes. Man būs jāuz­manās.

Mans gars sakustējās. Jutu visas piecas sapņavas, kas šķin­dēja un trīsuļoja kā vēja stabules. Zeka sapņava atšķīrās. Viņš šķindēja drūmākā tonī minora akordā. Mēģināju kaut ko ieraudzīt kādas atmiņas, bailes bet nekā nebija. Tur, kur es vienmēr manīju attēlu ņirbu kā vecā, bojātā filmā, tagad redzēju tikai melnu tumsu. Viņa atmiņas bija aizzīmogotas.

Kāda roka satvēra manu plecu; es izrāvos no ētera. Zeks drebēja, ar plaukstām aizspiedis ausis. Gana. Niks bija man aiz muguras un uzrāva mani kājās. Nu reiz pietiek! Viņa to nedarīs. Džekson, man ir vienalga, cik tu man maksā, tā ir asins nauda. Viņš atvēra logu. Nāc, Peidža! Tev būs pār­traukums.

Biju nogurusi līdz kaulam, bet Nikam es nekad neatteiktu. Džeksona skatiens durstīja man muguru. Gan ar viņu rit viss būs kārtībā kad būs izdzēris vīnu. Es aizmiglotu skatienu izlēcu pa logu un pieķēros pie notekcaurules.

Niks metās skriet, līdzko viņa kājas pieskārās jumtam. Šodien viņš skrēja ātri, cik ātri vien varēja. Par laimi, manās dzīslās vēl bija adrenalīns, citādi es nemūžam nespētu turē­ties līdzi.

Tā mēs bijām darījuši bieži. Devušies pa pilsētu pārgā­jienā. Teorētiski Londonai piemita viss, ko es ienīdu, tā bija milzīga un pelēka, un skarba; deviņās dienās no desmit te lija lietus. Pilsēta rēca un pulsēja, un dauzījās kā cilvēka sirds. Bet pēc diviem treniņu gadiem kopā ar Niku, kuros biju iemācīju­sies atrast ceļu pār jumtiem, citadele bija kļuvusi par manu patvērumu. Varēju lidot pāri transportlīdzekļu drūzmai un NSD galvām. Varēju plūst kā asinis ielu un ieliņu tīklojumā.

Biju pilna līdz malām, kūsāju no dzīvības pārpilnības. Ja nekur citur, tad šeit es biju brīva.

Niks nolēca zemē. Mēs rikšojām pa rosīgas ielas malu, līdz nonācām Leičesterskvēra stūrī. Niks, elpu neatvilcis, sāka kāpt tuvākajā ēkā blakus Hippodrome Casino. Bija daudz iespēju, kur pieķerties un atbalstīties palodzes, dzegas un tamlī­dzīgi -, tomēr es šaubījos, ka varēšu turēt līdzi. Pat adrenalīns nespēja nomākt manu sagurumu.

-     Ko tu dari, Nik?

-     Man jāizvēdina galva. Viņš izklausījās paguris.

-     Kazino?

-    Virs tā. Viņš pastiepa roku. Nāc, sotnos! Tu izskaties tā, ka tūlīt aizmigsi.

-    Nūjā, es jau nezināju, ka šodien būs jāizpumpē gan gars, gan muskuļi. Ļāvu viņam uzcelt mani uz pirmās palo­dzes, ar to izpelnoties kādas pīpējošas meitenes skatienu.

-    Cik tālu mēs kāpsim?

-     Līdz jumtam. Ja varēsi, viņš piebilda.

-     Un ja nu nevarēšu?

-    Nu labi. Lec kukaragā! Viņš aplika manas rokas sev ap kaklu. Un kāds ir zelta likums?

-     Neskatīties uz leju.

-     Pareizi, viņš sacīja, atdarinādams Džeksu. Es iesmējos.

Mēs sasniedzām jumtu bez starpgadījumiem un ievaino­jumiem. Niks kāpa pa sienām, jau kopš bija iemācījies staigāt; viņš atrada atbalsta punktus pat tur, kur tādu it kā nemaz nebija. Drīz mēs atkal bijām uz jumta, un ielas palika tālu lejā. Manas kājas iegrima mākslīgā zālē. Pa kreisi bija neliela strūklaka bez ūdens, un pa labi sačokurojušos puķu dobe.

-    Kas šī ir par vietu?

-    Jumta dārzs. Atradu to pirms dažām nedēļām. Nekad nevienu neesmu te redzējis, tāpēc nolēmu, ka šī būs mana jaunā paslēptuve. Niks atspiedās pret margām. Piedod, ka tevi tā aizrāvu prom, sotnosl Sevendaialsā man dažreiz uznāk neliela klaustrofobija.

-     Pavisam neliela.

Mēs nerunājām par nupat notikušo. Niks pārāk uzvilkās par Džeksona paņēmieniem. Viņš pameta man graudu batoniņu. Mēs lūkojāmies uz dūmakaini rožaino apvārsni, it kā gaidītu, kad tur parādīsies kuģi.

-     Peidža, viņš iejautājās, vai tu kādreiz esi bijusi iemī­lējusies?

Man nodrebēja roka. Kumosu pēkšņi bija ļoti grūti norīt man bija aizžņaugusies rīkle.

-     Laikam jā. Man pa sāniem tekalēja saltas skudriņas. Atbalstīju muguru pret margām. Tas ir laikam. Kāpēc jautā?

-    Jo es gribu tev pajautāt, kā tas ir. Lai mēģinātu saprast, vai es esmu vai neesmu iemīlējies.

Es pamāju ar galvu, mēģinot radīt ilūziju, ka esmu mie­rīga. Patiesībā ar manu ķermeni kaut kas lēnām, uztraucoši notika: acīs ņirbēja sīki, melni punktiņi, galva šķita viegla kā spalviņa, plaukstas bija lipīgas un nosvīdušas un sirds sitās kā negudra. Stāsti, es mudināju.

Nīka acis palika pievērstas saulrietam. Vai tad, kad tu kādā iemīlies, viņš jautāja, tev gribas to cilvēku sargāt?

Tas viss bija dīvaini divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es biju iemīlējusies Nikā. Es to zināju jau sen, kaut arī nekad nebiju rīkojusies. Un, otrkārt, tāpēc, ka Nikam bija divdesmit septiņi gadi, bet man astoņpadsmit. Šķita, ka mūsu dabiskās lomas ir apmainījušās vietām. Jā. Es nodūru acis. Vismaz man tā šķiet. Man gribējās… man gribas viņu pasargāt.

-     Vai tev kādreiz gribas tam cilvēkam vienkārši… pieskar­ties?

-    Visu laiku, es mazliet kautrīgi atzinos. Vai arī… drī­zāk… man gribas, lai viņš pieskartos man. Kaut vai tikai lai…

-     …apskautos.

Es pamāju ar galvu, nepaceldama uz draugu acis.

-    Jo man ir tāda sajūta, it kā es to cilvēku saprastu, un man gribas, lai viņš būtu laimīgs. Bet es nezinu, kā lai padaru viņu laimīgu. Patiesībā es zinu, ka ar to vien, ka to cilvēku mīlu, padarīšu viņu briesmīgi nelaimīgu. Nika piere sakrunko­jās kā grāmatas lapa. Nesaprotu, vai vispār riskēt un tam cilvēkam kaut ko teikt, jo zinu, ka tas viņu darīs nelaimīgu. Vai ari domāju, ka zinu. Vai tas ir svarīgi, Peidža? Būt lai­mīgam?

-     Kā tu vari domāt, ka tas nav svarīgi?

-    Jo es nezinu, vai godīgums ir labāks par laimi. Vai mēs upurējam godīgumu laimes vārdā?

-     Dažreiz. Bet man šķiet, ka ir labāk būt godīgam. Citādi dzīve ir meli. Es izsvēru katru vārdu, virzot viņu uz to, lai viņš man pasaka, un mēģinādama ignorēt plosošo dunēšanu savā galvā.

-    Jo tev ir tam cilvēkam jāuzticas.

-Jā-

Man kaisa acis. Mēģināju elpot lēni, bet galvā pamazām atausa drausma apjauta. Niks nerunāja par mani.

Protams, draugs nekad nebija sacījis neko tādu, kas liktu domāt, ka viņš pret mani jūt to pašu, ko es pret viņu. Ne vārda. Bet kā tad ar visiem ikdienišķajiem pieskārieniem, kā ar man veltītajām stundām, kā ar visām tām reizēm, kad bijām kopā skrējuši? Kā tad ar pēdējiem diviem gadiem, kad bijām pava­dījuši kopā gandrīz ik dienu un ik nakti?

Niks vērās debesis.

-     Ei, paskaties! viņš uzsauca.

-     Kas ir?

Viņš norādīja uz kādu zvaigzni. Arktūrs. Nekad neesmu redzējis to mirdzam tik gaiši.

Zvaigznei bija oranža nokrāsa; tā bija milzīga un spoža. Ju­tos tik sīka, ka varētu pazust. Tātad, es bildu, mēģinādama izklausīties vienaldzīga, kurš tas ir? Kurš ir tas, kurā tu domā, ka esi iemīlējies?

Niks pielika roku pie galvas.

-     Zeks.

Sākumā nebiju pārliecināta, ka esmu pareizi saklausījusi.

-     Zeks. Pagriezu galvu un paraudzījos uz draugu. Zeks Senzs?

Niks pamāja. Vai tev šķiet, ka tas ir pavisam bezcerīgi? viņš klusītēm jautāja. Cerēt, ka viņš spētu mani mīlēt?

Mana seja kļuva nejutīga.

-    Tu man neko neteici, es iesāku. Manas krūtis sažņau­dzās. Es nezināju…

-    Tu nevarēji zināt. Niks pārlaida plaukstu pār seju.

-    Es tur neko nevaru padarīt, Peidža. Zinu, ka varētu vienkārši atrast kādu citu, bet nespēju pat sākt meklēt. Es nezinātu, kur sākt. Man viņš šķiet visskaistākais cilvēks visā pasaulē. Sākumā domāju, ka esmu to iztēlojies, bet tagad, kad viņš pie mums ir jau gadu… Niks aizvēra acis. Es nevaru to noliegt. Man viņš tiešām nav vienaldzīgs.

Tā nebiju es. Klusēdama sēdēju un jutos tā, it kā kāds man artērijās iesūknētu anestētisku vielu. Viņš nemīlēja mani.

-    Man šķiet, ka es spētu Zekam palīdzēt. Drauga balsī skanēja īsta kaislība. Spētu palīdzēt viņam stāties pretī pagātnei. Spētu palīdzēt viņam atcerēties. Zeks agrāk bija čukstētājs es varētu viņam palīdzēt atkal sadzirdēt balsis.

Es vēlējos, kaut ari spētu dzirdēt balsis. Kaut spētu dzirdēt garus, lai varētu klausīties tajos, nevis Nika sacītajā. Man bija jākoncentrējas, lai neraudātu. Lai kas arī šonakt notiktu, es nedrīkstēju raudāt, es neraudāšu. Lai topu nolādēta, ja liešu asaras! Nikam bija visas tiesības mīlēt kādu citu. Kāpēc lai viņš nemīlētu? Es viņam nekad nebiju ieminējusies par savām jūtām. Man vajadzētu par viņu priecāties. Bet kādā mazā, sle­penā nostūrī allaž biju cerējusi, ka varbūt viņš jūt to pašu ka

viņš varbūt gaida īsto brīdi, lai man to pateiktu. Tādu bridi

kā šis.

-    Ko tu redzēji no viņa sapņavas? Niks vērās manī, gai­dot atbildi. Vai kaut ko ieraudzīji?

-    Tikai tumsu.

-    Varbūt es varētu pamēģināt. Varbūt es varētu viņam nosūtīt attēlu. Viņš viegli pasmaidīja. Vai arī aprunāties ar viņu kā normāls cilvēks.

-    Zeks tevi uzklausītu, es sacīju. Ja tu viņam pateiktu. Kā tu zini, ka viņš nejūt to pašu?

-     Man šķiet, Zekam jau tāpat pietiek problēmu. Turklāt tu zini, kādi ir noteikumi. Nekādu saistību! Džeksons uzsprāgs, ja par to uzzinās.

-     Lai Džeksons iet ellē! Nav godīgi, ka tev tas jānes sevī.

-    Esmu izturējis gadu, sotnos. Varu izturēt ari ilgāk.

Mana rīkle bija aizžņaugusies. Viņam, protams, taisnība.

Džeksons mums neļāva ielaisties attiecībās. Viņam nepatika attiecības. Pat ja Niks mani mīlētu, mēs ar viņu nevarētu būt kopā. Bet tagad, kad patiesība lūkojās man sejā, tagad, kad sapnis bija sagrauts, es tik tikko spēju paelpot. Šis vīrietis nebija mans. Viņš nekad nebija bijis mans. Un, lai arī kā es viņu mīlētu, viņš nekad nebūs mans.

-                Kāpēc tu man nepateici? Es pieķēros pie margām.

-    Nu… zinu, ka tā nav mana darīšana, bet…

-    Negribēju tevi uztraukt. Tev bija jātiek galā pašai ar savām problēmām. Es zināju, ka tu Džeksu interesēsi, bet viņš tev ir licis iet līdz ellei un atpakaļ. Viņš pret tevi joprojām izturas kā pret jaunu, spīdīgu rotaļlietu. Tāpēc man ir žēl, ka es tevi vispār tajā ievilku.

-     Nē. Nē, tā nedomā! Pagriezos pret draugu un paspiedu viņa roku mazliet par ciešu. Tu mani izglābi, Nik. Es agrāk vai vēlāk būtu zaudējusi prātu. Man bija jāzina pretējā gadī­jumā es vienmēr būtu bijusi izstumtā. Tu man liki justies tā, it kā es būtu daļa no kaut kā, patiesībā daļa no ļoti daudz kā. Es nekad nespēšu tev par to atlīdzināt.

Nika sejā vidēja šoks. Izskatās, ka tu tūlīt raudāsi.

-     Neraudāšu. Palaidu vaļā viņa roku. Klau, man ir jāiet. Man norunāta tikšanās.

Tā nebija.

-     Peidža, pagaidi! Neaizej! Viņš satvēra mani aiz delma un pavilka atpakaļ. Es tevi satraucu, vai ne? Kas bija?

-     Es nesatraucos.

-     Satraucies gan. Lūdzu, vienu mirkli pagaidi!

-    Man patiešām jāiet, Nik.

-    Tev nekad nav bijis jāiet, kad man tevi ir vajadzējis.

-     Piedod! Aizvilku jakas rāvējslēdzēju. Ja gribi manu padomu, es teiktu, ka tev jāatgriežas bāzē un jāizstāsta Zekam, ko jūti. Ja viņam vēl ir kaut kripata veselā saprāta, viņš teiks “jā”. Skumji smaidīdama, pavēros viņā. Es noteikti teiktu.

Un es to redzēju. Vispirms mulsumu, tad neticību un vis­beidzot nepatiku.

Viņš zināja.

-     Peidža… Niks iesāka.

-                Ir vēls. Es drebošām rokām pārrāpos pāri margām.

-    Tiksimies pirmdien, labi?

-     Nē. Peidža, pagaidi! Pagaidi!

-    Nik. Lūdzu!

Viņš aizvēra muti, bet acis palika plaši ieplestas. Es norā­pos lejā pa sienu, atstājot viņu stāvam mēnesnīcā. Tikai tad, kad jau biju lejā, sāka līt pirmās un vienīgās asaras. Aizvēru acis un ieelpoju nakts gaisu.

īsti nezinu, kā tiku līdz 1-5. Varbūt braucu ar metro. Var­būt gāju kājām. Mans tēvs vēl bija darbā. Viņš mani negaidīja. Es stāvēju tukšajā dzīvoklī un skatījos uz lielo logu. Pirmo reizi kopš bērnības vēlējos, kaut man būtu māte, māsa vai kaut tikai draudzene draudzene ārpus Zīmogiem. Bet nekā tāda man nebija. Man nebija ne jausmas, ko nu darīt, ko just. Ko manā situācijā darītu nereģu meitene? Visdrīzāk pava­dītu nedēļu gultā. Bet es nebiju nereģu meitene un nebiju ne no viena izšķīrusies. Tikai no sapņa. No bērnišķa sapņa.

Atsaucu atmiņā skolas laiku, kad biju vienīgā reģe starp nereģiem. Sjūzete viena no manām nedaudzajām draudze­nēm pēdējā gadā izšķīrās no puiša. Mēģināju atcerēties, ko viņa toreiz darīja. Cik atminējos, viņa nepavadīja nedēļu gultā. Ko viņa darīja? Paga! Es atcerējos. Sjūzete man atsūtīja īsziņu, aicinot kopīgi doties uz klubu. Gribu izdejot bēdas, viņa teica. Es, kā jau allaž, biju izdomājusi ieganstu neiet.

Šī būs mana nakts. Es izdejošu savas bēdas. Aizmirsīšu, ka tas viss vispār ir bijis. Tikšu vaļā no sāpēm.

Izģērbos, iegāju dušā, izžāvēju un iztaisnoju matus. Uz­klāju lūpukrāsu un skropstu tušu, un acu zīmuli. Iepliķēju mazliet smaržu vietās, kur jūtams pulss. Iekniebu vaigos, lai tie izskatītos sārti. Pēc tam uzvilku melnu, mežģīņotu kleitu, apāvu augstpapēžu kurpes ar vaļēju purngalu un izgāju no dzīvokļa.

Sargs uz mani savādi paskatījās, kad gāju garām.

Braucu ar taksometru. īstendā bija kāds krogs, kur bieži iegriezās Nadīne, tur darbadienās pasniedza lētu meksu (un dažreiz īstu, nelegālu alkoholu). Tas atradās II-6 sektora slik­tākajā galā, rajonā, kam bija nelāga slava kā vienai no nedau­dzām vietām, kur varēja droši uzturēties reģi: pat kruķiem nepatika tur rādīties.

Durvis sargāja ražens ārā sviedējs uzvalkā un cepurē. Viņš pamāja, lai eju iekšā.

Iekšpusē bija tumši un karsti. Telpa bija maza, saspiesta un svīstošu ķermeņu pilna. Pie vienas sienas visā tās garumā bija bārs, kura galos pasniedza skābekli un meksu. Pa labi no bāra bija deju grīda. Sanākušie lielākoties bija nereģi hipsteri tvīda biksēs, mazās cepurītēs un košās kaklasaitēs. Man nebija ne jausmas, ko es vispār daru vietā, kur nereģi lēkā apdullino­šas mūzikas pavadībā, taču tieši to es ari vēlējos būt spon­tāna, aizmirst reālo pasauli.

Deviņus gadus biju dievinājusi Niku. Tagad es to nogrie­zīšu kā ar nazi. Neļaušu sev apstāties un kaut ko just.

Piegāju pie skābekļa bāra un apsēdos uz ķebļa. Bārmenis mani nopētīja, bet neuzrunāja. Viņš bija reģis, pareģis viņš jau ari negribētu runāt. Bet jau pavisam drīz mani kāds ievēroja.

Otrā bāra galā bija grupiņa jaunu puišu iespējams, no Saionas Londonas Universitātes. Visi, protams, bija nereģi. Tikai retais reģis tika līdz universitātes līmenim. Es pašlaik grasījos pasūtīt glāzīti F/oxy, kad viens no viņiem pienāca man klāt. Viņam varēja būt deviņpadsmit vai divdesmit gadi, un viņš bija gludi skuvies un mazliet saulē apdegušu ādu. Lai­kam brīvajā gadā būs bijis kādā citā citadelē. Varbūt Saionas Atēnās. Tumšos matus sedza cepure.

-    Sveika! viņš centās pārkliegt mūziku. Vai esi te viena?

Es pamāju ar galvu. Viņš apsēdās man blakus. Rūbins, -

viņš sacīja. Vai drīkstu tev uzsaukt dzērienu?

-     Meksu, es sacīju, ja tev nav iebildumu.

-    Pilnīgi nekādu. Puisis paaicināja bārmeni, kurš viņu acīmredzami pazina. Asiņaino meksu, Grešem!

Bārmenis sarauca pieri, bet, lejot man dzērienu, turpināja klusēt. Asiņainais mekss bija visdārgākais alkohola aizvie­totājs to gatavoja no ķiršiem, tumšajām vīnogām un plū­mēm. Rūbins pieliecās man pie auss. Nu ko, viņš teica.

-    Kāpēc tu te esi?

-    Tāpat vien.

-    Vai tev ir draugs?

-    Varbūt. Nē.

-    Es nupat pašķīros ar savu draudzeni. Un, kad tu ienāci, es tā padomāju… nu, es domāju tādas lietas, ko droši vien nevajadzētu domāt, kad bārā ienāk skaista meitene. Bet tad es iedomājos, ka tik skaistai meitenei kā tu noteikti līdzi būs draugs. Vai man ir taisnība?

-    Nē, es atbildēju. Esmu viena.

Grešems pagrūda pāri letei manu meksu. Divi, viņš sacīja. Rūbins pasniedza viņam divas zelta monētas. Vai man jāpieņem, ka jums ir astoņpadsmit, jaunā dāma?

Parādīju dokumentus, un viņš atsāka slaucīt glāzes, bet visu laiku, kamēr es malkoju savu dzērienu, meta uz mani skatienu. Prātoju, kas gan viņu uztrauc: mans vecums, mans izskats, mana aura? Droši vien visi trīs.

Atjēdzos realitātē, kad Rūbins pavirzījās man tuvāk. Viņa elpa smaržoja pēc āboliem. Vai tu mācies universitātē? viņš jautāja.

-     Nē.

-     Ko tu dari?

-    Strādāju skābekļa bārā.

Viņš pamāja ar galvu un iemalkoja savu dzērienu.

Es īsti nezināju, kā to izdarīt. Kā dot zīmi. Vai bija tāda īpaša zīme? Es ieskatījos puisim tieši acīs un ar kurpes purn­galu nobraucīju viņa kāju. Šķiet, tas iedarbojās. Rūbins pa­meta skatienu uz draugiem, kuri bija atgriezušies pie spēles ar dzērieniem. Vai gribi kaut kur aiziet? Viņa balss bija dobja un piesmakusi. Tagad vai nekad. Es pamāju.

Rūbins saāķēja pirkstus ar manējiem un veda mani cauri drūzmai. Grešems mani vēroja. Droši vien domāja, ka esmu pavieglas uzvedības meitene.

Pamanīju, ka Rūbins mani neved uz kādu tumšu stūri, kā biju iedomājusies. Viņš mani veda uz tualetēm. Vai tā man vismaz šķita, līdz viņš mani izveda pa vēl vienām durvīm ārā darbinieku autostāvvietā. Tas bija neliels četrstūrveida lau­kums, kurā satilpa vien sešas mašīnas. Nu labi, viņš gribēja vientulību. Tas bija labi. Vai ne? Tas vismaz nozīmēja, ka viņam tā nav tikai izrādīšanās draugiem.

Nepaguvu ne ievilkt elpu, kad Rūbins mani piespieda pie netīras ķieģeļu sienas. Saodu sviedrus un cigaretes. Man par šoku, puisis sāka sprādzēt vaļā siksnu. Pagaidi, es ietei­cos. Es nebiju domājusi…

-     Eu, nu izbeidz! Tā ir tikai tāda papriecāšanās. Turklāt, viņš nometa siksnu, mēs taču nevienu nekrāpjam.

Viņš mani noskūpstīja. Puiša lūpas bija stingras. Mikla mēle ielauzās manā mutē, un es sagaršoju kaut ko mākslīgu. Mani vēl nekad neviens nebija skūpstījis. Nebiju pārliecināta, ka man tas patīk.

Viņam bija taisnība. Tikai maza papriecāšanās. Protams, ka tā. Kas tad varēja noiet greizi? Normāli cilvēki tā darīja, vai ne? Dzēra, rīkojās neapdomīgi un muļķīgi, nodarbojās ar seksu. Tieši tas man bija vajadzīgs. Džekss mums to atļāva nedrīkstēja tikai saistīties ciešāk. Es to negrasījos darīt. Ne­kādu saistību. Elīza tā darīja.

Prāts man teica, lai mitējos. Kāpēc es tā darīju? Kā biju nonākusi te tumsā kopā ar svešinieku? Tas neko nepierādīs. Tas neremdēs sāpes. Tas padarīs visu vēl ļaunāku. Bet nu Rū­bins bija nometies ceļos un pastūma kleitu augšup man līdz viduklim. Viņš uzspieda skūpstu manam kailajam vēderam.

-    Tu esi tik skaista.

Es tāda nejutos.

-    Tu man tā ari nepateici, kā tevi sauc. Viņš ar pirkstiem vilka pa manu biksīšu maliņu. Es notrīsēju.

-     Eva, es sacīju.

Man riebās doma par seksu ar viņu. Es viņu nepazinu. Es viņu negribēju. Taču es domāju tas tāpēc, ka joprojām mīlu Niku, un man bija sevi jāpiespiež izbeigt viņu mīlēt. Es satvēru Rūbina matus un piespiedu lūpas viņa mutei. Puisis iekunkstējās un aplika manas kājas sev apkārt.

Man pārskrēja vieglas tirpas. Es vēl nekad nebiju to darī­jusi. Vai tad pirmajai reizei nevajadzēja būt īpašai? Bet es nevarēju apstāties. Man bija tas jāizdara.

Uzspīdēja ielas laternas raustīgā gaisma, mani apžilbinot. Rūbins atspieda plaukstas pret ķieģeļu mūri. Man nebija ne jausmas, ko gaidīt. Tas bija uzmundrinoši.

Sāpes. Apdullinošs sāpju sprādziens. It kā man vēderā būtu ietriekusies dūre.

Rūbins neko nenojauta par nupat notikušo. Gaidīju, kad sāpes pāries, bet tās nepārgāja. Viņš pamanīja manu sasprin­gumu.

-    Vai tev viss kārtībā?

-    Viss ir labi, nočukstēju.

-    Vai tev tā ir pirmā reize?

-     Nē, protams, ne.

Viņš nolieca galvu man pie kakla un skūpstīja ādu no pleca līdz ausij. Vēl pirms viņš mēģināja sakustēties, man iesāpējās atkal; šoreiz sāpes bija spēcīgākas, plosošas un neizturamas. Rūbins atrāvās. Ir gan, viņš sacīja.

-    Tam nav nozīmes.

-     Paklau, man vienkārši šķiet, ka nevajadzētu…

-    Nu labi. Es atgrūdu puisi. Vienkārši… nu tad vien­kārši liec mani mierā! Es tevi negribu. Es negribu nevienu.

Atrāvos no sienas un iesteberēju atpakaļ krogā, raustī­dama uz leju kleitu. Tikko paspēju tikt līdz tualetei, kad sāku vemt. Stilbus un vēderu plosīja sāpes. Klepodama un šņukstē­dama apkampu tualetes podu. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik muļķīgi.

Domāju par Niku. Par daudzajiem gadiem, kas bija aiz­ritējuši, sapņojot par viņu, prātojot, vai viņš atgriezīsies pie manis. Un arī tagad es domāju par viņu, iztēlojos viņa smaidu, to, kā viņš par mani rūpējās. Nekādiem pūliņiem nebija jēgas; es gribēju tikai viņu. Paslēpu galvu rokās un raudāju.

Atmiņas bija tik intensīvas, ka es uz ilgu laiku atslē­dzos. Biju izdzīvojusi ikvienu tās nakts detaļu līdz pat visvieglākajām trīsām. Pamodos pilnīgā tumsā, vispār neapjēdzot, cik ir pulkstenis un kas ir par dienu. No gramo­fona klusi skanēja "It’s a Sin to Teli a Lie”.

Bija tik daudz atmiņu, kuras es būtu varējusi Aizbildnim parādīt. Biju pārdzīvojusi Mollijas dumpjus, tēva nomāktību pēc smagā zaudējuma, vairākus gadus nežēlīgu Saionas sko­lasbiedreņu rokās tomēr biju viņam parādījusi nakti, kad mani atraidīja puisis, kuru mīlēju. Tas šķita kaut kas tik mazs un nenozīmīgs, taču tās bija manas vienīgās normālās, cilvē­cīgās atmiņas. Vienīgā reize, kad biju atdevusies svešiniekam. Vienīgā reize, kad man bija salauzta sirds.

Es sirdīm neticēju. Ticēju sapņavām un gariem. Tie bija svarīgi. Tie ienesa naudu. Bet todien man sāpēja sirds. Pirmo reizi dzīvē biju spiesta atzīt, ka man ir sirds, un atzīt, ka tā ir trausla. To varēja ievainot. Tā varēja mani pazemot.

Tagad es biju vecāka. Varbūt biju mainījusies. Varbūt biju pieaugusi, kļuvusi stiprāka. Vairs nebiju tā meitene uz brie­duma sliekšņa, kas izmisīgi vēlējās saskari, vēlējās atrast kādu plecu, pret ko balstīties. Viņas jau sen vairs nebija. Tagad es

biju ierocis marionete citu mahinācijās. Nespēju saprast, kas ir ļaunāk.

Kamīnā virs oglēm vēl lipinājās liesmiņa. Tā apgaismoja pie loga stāvošo apveidu.

-    Laipni lūgta atpakaļ!

Es neatbildēju. Aizbildnis paskatījās pār plecu.

-    Uz priekšu, es saciju. Jums noteikti ir kaut kas sakāms.

-    Nē, Peidža.

Mirkli valdīja klusums.

-    Jums tas šķiet muļķīgi. Jums ir taisnība. Aplūkoju sa­vas rokas. Es tikai… es gribēju…

-    Lai tevi redz. Viņš palūkojās ugunī. Man šķiet, es saprotu, kāpēc šis atmiņas tevi tik dziļi ietekmē. Tās ir tavu dziļāko baiļu pamats ka tevī nav nekā, izņemot tavu talantu. Ka tu esi tikai sapņu staigātāja. Šo savu daļu tu uzskati par patiesi vērtīgu par savu iztikas avotu. Visu pārējo tu zau­dēji Īrijā. Tagad tu paļaujies uz Džeksonu Holu, kurš pret tevi izturas kā pret preci. Viņa acīs tu neesi nekas vairāk par ātru miesu, kas piesaistīta spokam nenovērtējama dāvana cil­vēka iesaiņojumā. Bet Niks Nīgords tev parādīja ko vairāk.

Tagad es skatījos uz viņu.

-    Tā nakts atvēra tev acis. Atskārtusi, ka Niks mīl citu, tu ieskatījies sejā savām lielākajām bailēm: tevi nekad nere­dzēs kā cilvēku, kā visu tavu daļu kopumu. Tikai kā retumu. Tev nebija citas izvēles kā vien sev pierādīt, ka tā nav. Atrast pirmo, kurš būtu ar mieru tevi ņemt, kādu, kurš neko nezi­nātu par sapņu gājēju. Tas bija viss, kas tev bija atlicis.

-    Pat nedomājiet mani žēlot, es noskaldīju.

-    Es tevi nežēloju. Bet zinu, kāda ir sajūta, ja tevi grib tikai dēļ tā, kas tu esi.

-    Tā vairs nenotiks.

-    Bet vientulība tevi nepasargāja. Vai ne?

Es novērsos. Man riebās, ka viņš to zina. Man riebās, ka esmu viņam ļāvusi sevi atšifrēt. Aizbildnis pienāca un apsēdās man blakus uz gultas.

-     Nereģu prāts ir kā ūdens. Maigs, pelēks, caurspīdīgs. Ar to pietiek, lai uzturētu dzīvību, bet tas ari ir viss. Taču gaišreģu prāts drīzāk līdzinās eļļai tas ir daudz bagātīgāks. Un tie, tāpat kā eļļa un ūdens, nekad nevar pa īstam sajauk­ties.

-    Jūs gribat teikt tāpēc, ka viņš bija neredzīgs…

-Jā.

Vismaz ar manu ķermeni viss bija kārtībā. Pēc tās nakts es tā arī nesadūšojos aiziet pie ārsta. Saionas ārsti tādos jautāju­mos bija salti un nepielūdzami.

Man kaut kas iešāvās prātā. Ja reģu prāts ir kā eļļa… es apsvēru katru vārdu, …kāds tad ir jūsējais?

Mirkli nebiju pārliecināta, ka Aizbildnis vispār atbildēs. Visbeidzot viņš dobjā, samtainā balsī pateica vienu vārdu:

-     Uguns.

Man pārskrēja trīsas. Iedomājos, kas notiek, ja savieno eļļu un uguni. Sprādziens.

Nē! Es nedrīkstēju par Aizbildni tā domāt. Viņš nebija cil­vēks. Nebija svarīgi, vai viņš mani saprot vai ne. Viņš vienalga bija mans uzraugs. Viņš vienalga bija refaīts. Viņš bija tieši tas pats, kas bija bijis sākumā.

Aizbildnis pagriezās pret mani. Peidža, viņš ieminē­jās, tur bija vēl kādas atmiņas. Pirms tu zaudēji samaņu.

-     Kādas atmiņas?

-    Asinis. Ļoti daudz asiņu.

Papurināju galvu, juzdamās pārāk nogurusi, lai par to domātu. Droši vien no tās reizes, kad izpaudās mana gaišre­dzība. Poltergeista atmiņas bija ļoti asiņainas.

-     Nē. Tās atmiņas es esmu redzējis. Šajās asiņu bija daudz vairāk. Tās bija tev visapkārt, tās tevi smacēja.

-    Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Un nebija arī. Man patiešām nebija ne jausmas!

Aizbildnis mani kādu brīdi vēroja.

-     Paguli vēl, viņš visbeidzot sacīja. Kad rit pamodīsies, sāc domāt par kaut ko lietderīgāku.

-     Piemēram?

-     Piemēram, par bēgšanu no šīs pilsētas. Kad pienāks laiks, tev jābūt gatavai.

-    Tātad jūs man palīdzēsiet. Viņš neatbildēja, un es zau­dēju pacietību. Es jums visu esmu parādījusi savu dzīvi, savas atmiņas. Man joprojām nav ne jausmas, kādi ir jūsu motīvi. Ko jūs no manis gribat?

-     Kamēr mēs abi esam Naširas varā, būs labāk, ja tu zināsi pēc iespējas mazāk. Ja viņa tevi atkal izprašņās, tu varēsi droši teikt, ka par to neko nezini.

-     Par kādu “to”?

-    Tu esi ļoti uzstājīga.

-     Kā jūs domājat, kāpēc tad es vēl esmu dzīva?

-    Tāpēc, ka esi radusi pie briesmām. Refaīts uzlika plaukstas uz ceļgaliem. Es nevaru tev stāstīt par saviem mo­tīviem, bet varu mazliet izstāstīt par sarkano ziedu, ja vēlies.

Piedāvājums pārsteidza mani nesagatavotu. Uz priekšu!

-    Vai tu zini stāstu par Adonīsu?

-     Saionas skolās klasiku nemāca.

-    Nu protams. Atvaino!

-     Bet pagaidiet… Iedomājos par Džeksona zagtajām grāmatām. Viņam ļoti patika mitoloģija. Džeksons teica, ka tā esot burvīgi nelikumīga. Vai viņš bija dievs?

-    Afrodītes mīļotais. Viņš bija jauns un skaists mirstīgais mednieks. Afrodīti tik ļoti apbūra puiša skaistums, ka viņa daudz labprātāk pavadīja laiku kopā ar viņu nekā ar pārējiem dieviem. Leģenda vēsta, ka viņas mīļākais kara dievs Aress esot kļuvis tik greizsirdīgs, ka pārvērties mežakuilī un nokāvis

Adonīsu. Mīļotais mira Afrodītes rokās, un viņa asinis notrai­pīja zemi.

Turēdama sava iemīļotā līķi, Afrodīte uzšļakstīja viņa asi­nīm nektāru. Un no Adonīsa asinīm izauga anemone daudz­gadīga, vien īsu brīdi ziedoša puķe, tik sarkana kā asinis. Ado­nīsa garu tāpat kā visus garus aizsūtīja nīkt pazemē. Zevs padzirdēja, kā Afrodīte apraud savu mīlestību un, apžēlojies par dievieti, piekrita ļaut Adonīsam pusi gada pavadīt dzīvo valstībā un pusi mirušo. Aizbildnis paraudzījās uz mani.

-     Padomā par to, Peidža. Briesmoņu varbūt arī nav, bet jūsu mitoloģijas plīvuros tomēr slēpjas zināma patiesība.

-     Nestāstiet man, ka esat dievi! Man šķiet, ka es nespētu paciest domu, ka Našira ir svēta.

-     Mēs esam dažādi, bet ne svēti. Aizbildnis apklusa. Es aizrunājos. Tev jāatpūšas.

-     Es neesmu piekususi.

-    Tev vienalga ir jāpaguļ. Man tev rītnakt būs kaut kas, ko parādīt.

Atspiedos spilvenos. Es patiesībā biju nogurusi.

-    Tas nenozīmē, ka jums uzticos, es sacīju. Tas nozīmē tikai, ka to mēģinu.

-    Tad es nevaru lūgt neko vairāk. Viņš papliķēja pala­gus. Saldu dusu, mazo sapņotāj!

Es vairs nevarēju noturēties. Pagriezos un aizvēru acis, joprojām domādama par sarkaniem ziediem un dieviem.

Pamodos, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Debesis ārā krāsojās rožainas kā asinīm pieplūdušas. Aizbildnis stā­vēja pie kamīna, uzlicis roku uz dzegas. Viņa skatiens nozibsnīja uz durvīm.

-     Peidža, viņš teica, slēpies. Ātri!

Iztrausos no gultas un uzreiz metos uz durvīm, ko aiz­sedza aizkars. Atstāju tās pavērtas, aizvilku priekšā sarkano samtu un ieklausījos. Joprojām varēju redzēt kamīnu.

Kāds atslēdza un atvēra kambara durvis. Uguns gaismā iznāca Našira. Viņai laikam bija Aizbildņa torņa atslēga. Refaīts nometās uz ceļgala, taču rituālu nepabeidza. Valdniece pārlaida pirkstus pār gultu.

-     Kur viņa ir?

-    Guļ, Aizbildnis atbildēja.

-     Savā istabā?

-Jā-

-    Melis! Viņa guļ te. Palagi ož pēc viņas. Sievietes kai­lie pirksti satvēra viņa zodu. Vai tiešām gribi atkal sākt to pašu?

-     Nesaprotu, ko tu ar to vēlies teikt. Es domāju tikai un vienīgi par tevi.

-    Var jau būt. Naširas tvēriens kļuva ciešāks. Ķēdes vēl karājas. Pat nedomā, ka es vilcināšos tevi sūtīt atpakaļ uz Māju. Pat nedomā, ka atkārtosies tas pats, kas notika XVIII Kaulu ražā. Ja tā notiks, es neatstāšu dzīvu it nevienu. Pat tevi ne. Šoreiz ne. Vai tu saprati? Arktūrs neko neatbildēja, un Našira spēcīgi iesita viņam pa seju. Es saviebos. Atbildi!

-    Man ir bijuši divdesmit gadi, lai pārdomātu savu ne­prātu. Tev bija taisnība. Cilvēkiem nevar uzticēties.

Mirkli valdīja klusums. Man prieks to dzirdēt. Sievietes balss nedaudz atmaiga. Viss būs labi! Drīz šis tornis būs tikai mūsu. Tad tu varēsi izpildīt savu zvērestu man.

Tā sieviete bija traka. Kā viņa varēja vispirms sist un tad uzsākt tādu priekšspēli?

-    Vai man būtu jāsaprot, Aizbildnis jautāja, ka Četr­desmit laiks ir iztecējis?

Stāvēju gluži nekustīgi un klausījos.

-    Četrdesmit ir gatava. Es zinu, ka viņa citadelē iemie­sojās Divpadsmit. Tava māsīca man to pastāstīja. Naširas pirksti paslīdēja viņam zem zoda. Tu esi labi izauklējis viņas talantu.

-    Jums, manu valdniec. Aizbildnis pacēla skatienu uz viņu. Vai jūs viņu paņemsiet ēnās? Vai ari izrādīsiet savu diženo varu visai Saionai?

-    Derēs abi ceļi. Beidzot es varēšu staigāt sapņos. Beidzot man piemitīs spēja iebrukt, iemiesoties. Un tas viss, patei­coties tev, manu mīļo Arktūr! Valdniece nolika uz kamīna nelielu pudelīti, un viņas vaibsti atkal kļuva salti. Šī būs tava pēdējā amaranta deva līdz Divsimtgadei. Manuprāt, tev ir vajadzīgs laiks, lai pārdomātu savas rētas. Lai atcerētos, kāpēc jāraugās nākotnē. Nevis pagātnē.

-     Es izcietīšu visu, ko tu man liksi.

-    Ilgi tev nebūs jācieš. Drīz mums būs mūsu svētlaime. Našira pagriezās uz iešanu. Parūpējies par viņu, Arktūr!

Durvis aizvērās.

Aizbildnis piecēlās. Mirkli es īsti nesapratu, ko viņš gra­sās darīt. Tad viņš atvēzējās un ar dūri sašķaidīja uz kamīna malas stāvošu stikla urnu. Es apgūlos savā gultā un ieklausī­jos klusumā.

Aizbildnis nebija mans ienaidnieks. Ne tāds ienaidnieks, kādu viņu biju iedomājusies.

Našira bija teikusi, ka sūtīs viņu atpakaļ uz Māju. Tas pie­rādīja, ka Arktūrs bija iesaistīts XVIII Kaulu ražas notikumos. Pierādīja viņa nodevību. To Tubāns bija gribējis teikt toreiz, kad draudēja Terebelai. Iezīmētie bija mēģinājuši mums palī­dzēt, un par to tika sodīti. Viņi bija izvēlējušies nepareizo pusi. Zaudētāju pusi.

Es grozījos un knosījos vairākas stundas. Man neizgāja no prāta nupat noklausītā saruna. Kā Našira viņam iesita. Kā nospieda uz ceļgaliem. Un kā viņa bija nolēmusi drīz, pavisam drīz tikt vaļā no manis. Nospārdīju palagus un vaļējām acīm gulēju tumsā. Atskārsmei vajadzēja ilgu laiku, bet nu es visu sapratu. Aizbildnis bija manā pusē.

Iedomājos par rētām uz Terebelas muguras tām, ko Tubāns ar tādu nežēlību pieminēja. Rētas bija atstājis viņš un viņa ģimene. Terebela un Aizbildnis bija iezīmētie. Pēc tās die­nas 2039. gada Novembra svētkos Mājā bija noticis kaut kas briesmīgs. Es nepazinu Terebelu, taču viņa bija izglābusi man dzīvību; biju viņas parādniece. Un biju Aizbildnim parādā par to, ka viņš par mani rūpējās.

Ja es kaut ko nevarēju ciest, tad tie bija parādi. Bet, kad viņš mani atkal uzrunās, es klausīšos. Es viņu uzklausīšu. Pie­cēlos sēdus. Nē, tas nebūs tad, kad viņš mani nākamo reizi uzrunās, tas būs tagad. Man bija ar viņu jārunā. Uzticēšanās viņam bija mana vienīgā iespēja. Man bija reizi par visām rei­zēm jāzina, ko Arktūrs Mezartīms vēlas. Man bija jāzina, vai viņš man palīdzēs.

Izrāpos no gultas un iegāju kambari. Tas bija tukšs. Ārā no melniem mākoņiem gāzās lietus šaltis. Vecais pulkstenis nosita ceturto rīta stundu. Paņēmu uz rakstāmgalda atstāto zīmīti.

Esmu aizgājis uz kapelu. Atgriezīšos pirms rītausmas.

Pie velna miegu! Man bija apnikušas spēles un pārpra­tumi. Uzāvu kājās zābakus un izgāju no torņa.

Ārā kauca vējš. Krustejās staigāja sardze. Es nogaidīju, līdz viņi aiziet garām, un metos skriet. Pērkons un tumsa bija mans aizsegs, tie ļāva man izslīdēt nepamanītai. Bet lietū es sadzirdēju vēl kādu skaņu: mūziku. Sekoju tai citā gaitenī, kur bija atvērtas lielas durvis. Aiz tām bija šaura kapela, ko no pārējās ēkas atdalīja smalki veidota akmens starpsiena. Tumsu kliedēja raustīga sveces gaisma. Augšā kāds spēlēja ērģeles. Skaņa zvanīja man ausīs un krūtīs.

Starpsienā bija vaļā nelielas durvis. Iegāju pa tām un uzkāpu pa kāpnēm. Augšā bija ērģeles. Aizbildnis sēdēja uz sola ar muguru pret mani. Mūzika atbalsojās stabulēs līdz pat griestiem; skaņas plūda visā kapelā un vēl augstāk. Akordos skanēja briesmīga nožēla. Neviens nevarētu tā spēlēt, ja vis­maz kaut ko nejustu.

Mūzika aprāvās. Aizbildnis pagrieza galvu. Kad viņš neko neteica, es apsēdos uz sola viņam blakus. Mēs sēdējām tumsā; vienīgā gaisma nāca no viņa acīm un sveces.

-    Tev vajadzētu gulēt.

-                Esmu gana gulējusi. Uzliku pirkstus uz taustiņiem.

-    Nezināju, ka refaīti prot spēlēt.

-     Gadu gaitā esmu apguvis atdarināšanas mākslu.

-    Tā nebija atdarināšana. Tas bijāt jūs.

Ilgi valdīja klusums.

-    Tu nāci jautāt par savu brīvību, viņš bilda. Tas ir tas, ko tu vēlies.

-jā-

-     Nu protams. Tu varbūt neticēsi, taču tas ir tas, ko es vēlētos vairāk par visu pasaulē. ŠI vieta manī ir iedvesusi briesmīgas ilgas ceļot. Es ilgojos pēc uguns, pēc tā, ko tu esi redzējusi. Un tomēr pat divsimt gadu pēc ierašanās es aiz­vien esmu tepat. Joprojām cietumnieks kaut maskējos par karali.

Vismaz viņa vēlēšanos ceļot es spēju izprast.

-    Reiz mani nodeva. Novembra svētku priekšvakarā, kad bija jāsākas XVIII Kaulu ražas dumpim, kāds cilvēks izdomāja mūs visus nodot. Apmaiņā pret brīvību šis nodevējs upu­rēja visu, kas šajā pilsētā ir. Viņš pavērās manī. Tagad tu saproti, kāpēc Našira nebaidās no otras sacelšanās. Viņa uzskata, ka jūs esat pārāk savtīgi, lai apvienotos.

Es patiešām sapratu. Izkalt tik lielus plānus, lai atbrīvotu cilvēkus, bet mēs par to iekožam rokā, kas par mums cīnās… Nebija nekāds brīnums, ka viņš man neuzticējās. Nebija ne­kāds brīnums, ka viņš izturējās tik salti.

-     Bet tu, Peidža, tu viņu apdraudi. Našira zina, ka esi viens no Septiņiem Zīmogiem, ka tu esi Bālā Sapņotāja. Tavā varā ir šai pilsētā iedvest sindikāta garu. No šī gara viņa baidās.

-    No tā nav, ko baidīties. Tas ir pilns ar nožēlojamiem noziedzniekiem un nodevējiem.

-    Tas ir atkarīgs no līderiem. Sindikātam ir potenciāls kļūt par kaut ko daudz diženāku.

-    Sindikāts pastāv Saionas dēļ. Saiona pastāv refaītu dēļ, es deklamēju. Jūs paši esat radījuši savu ienaid­nieku.

-     Es saprotu šīs situācijas ironiju. Arī Našira to saprot. Aizbildnis pagriezās pret mani. XVIII Kaulu ražas cilvēki sacēlās tāpēc, ka ieslodzītie bija pieraduši pie organizācijas. Viņu vidū valdīja spēks un vienotība. Mums šis spēks ir jāie­dzīvina no jauna. Un šoreiz mums nedrīkst neizdoties. Viņš palūkojās uz logu. Man nedrīkst neizdoties.

Es neko neteicu. Iedomājos, ka varētu pasniegties pēc viņa rokas, kas gulēja uz atslēgām tikai dažu collu attālumā no manējās.

Tomēr es neriskēju.

-     Es gribu prom, es teicu. Tas ir viss, ko gribu. Atgriez­ties citadelē kopā ar tik daudziem cilvēkiem, cik vien iespē­jams.

-    Tādā gadījumā mūsu mērķi atšķiras. Ja grasāmies viens otram palīdzēt, mums šīs atšķirības ir jānogludina.

-     Ko jūs vēlaties?

-     Uzbrukt Sargasiem. Parādīt viņiem, ko nozīmē bailes.

Iedomājos par Džuliānu. Iedomājos par Finnu. Un iedo­mājos par Lizu, kura lēnām slīga neredzībā. Kā esat nolēmis to paveikt?

-    Viena doma man ir. Aizbildnis žigli uzmeta man ska­tienu. Es gribētu tev kaut ko parādīt, ja vēlies.

Grasījos atbildēt, bet neko neteicu. Viņa dzeltenzaļās acis, skatoties uz mani, kļuva siltākas. Biju tik tuvu, ka jutu viņa karstumu. Es vēlos tev uzticēties, viņš sacīja.

-    Jūs to varat.

-    Tad nāc man līdzi!

-     Kurp?

-     Satikties ar Maiklu. Vīrietis piecēlās kājās. Uz zie­meļiem no Greitkvadas klostera ir neapdzīvota ēka. Sargi nedrīkst mūs ieraudzīt.

Tagad viņš bija mani ieinteresējis. Es pamāju ar galvu.

Sekoju Aizbildnim ārā no kapelas. Viņš palūkojās caur arkām, meklējot sargus. Neviens nenāca.

Vīrietis aicinoši pamāja ar roku. Netāls spoks vēlās šurp un aizbrāzās pa gaiteni, apdzēšot lāpas. Kad viss iegrima tumsā, Aizbildnis saņēma manu roku. Man bija jāskrien teci­ņiem, lai turētos līdzi viņa garajiem soļiem. Viņš izveda mani cauri kādai arkai un ārā uz grants takas.

Neapdzīvotā ēka bija tikpat pārsteidzoša kā visas pārējās. Rītausmas mijkrēsli redzēju daudz arku, stūrainus, aizresto­tus logus un apaļu frontonu ar tajā izkaltu gredzenu. Aizbild­nis izveda mani cauri arkām, izņēma no piedurknes atslēgu un atdarīja kādas satrunējušas durvis. Kas šī ir par vietu? es jautāju.

-     Droša paslēptuve.

Viņš iegāja iekšā. Es sekoju, aizvērdama aiz sevis durvis. Refaits tās aizbultēja.

Drošo paslēptuvi ietina piķa melna tumsa. Aizbildņa acis meta maigu gaismu uz sienām. Šeit reiz bija vīna pagrabi, viņš ejot stāstīja. Aizritēja vairāki gadi, līdz tos iztīrīju. Man kā refaltam ar visaugstāko rangu šajā mītnē bija vara aizliegt ieeju visās ēkās, kurās vien vēlējos. ŠI drošā paslēptuve ir pieejama tikai nelielai atsevišķu indivīdu grupiņai. Ieskaitot Maiklu.

-    Kam vēl?

-    Tu zini, kam vēl.

Iezīmētajiem. Notrīsēju. Te bija viņu drošā paslēptuve, viņu satikšanās vieta. Aizbildnis atvēra kādus vārtus mūrī. Aiz tiem vīdēja atvērums tik neliels, ka būtu jāmetas rāpus. Ej iekšā.

-    Kas tur ir?

-    Kāds, kurš var tev palīdzēt.

-    Domāju, ka jūs man palīdzēsiet.

-    Cilvēki šajā pilsētā nemūžam neuzticētos refaītam, kurš mēģinātu viņus organizēt. Viņi domātu, ka tā ir kāda viltība tāpat kā visu laiku domāji tu. Vadība ir jāuzņemas tev.

-    Iepriekš vedāt jūs.

Aizbildnis novērsās.

-    Ej, viņš mudināja. Maikls gaida.

Viņa seja bija satumsusi. Prātoju, cik gadu darbs bija sagruvis viņa acu priekšā.

-    Šoreiz varētu būt citādi, es sacīju.

Aizbildnis neatbildēja. Viņa acis bija nespodras, āda viegli vizēja. Amaranta trūkums jau prasīja savu.

Nekādas īpašās izvēles nebija; es ierāpos vēsajā, tumšajā tunelī. Aizbildnis aizvēra aiz mums vārtus. Turpini ceļu.

Es paklausīju. Kad nonācu galā, manu roku satvēra slaika plauksta. Pacēlu skatienu un ieraudzīju Maiklu; zēna seju apgaismoja svece. Aizbildnis izlīda no tuneļa.

-    Parādi viņai, Maikl! Tas ir tavs darbs.

Maikls pamāja ar galvu un aicināja mani tuvāk. Sekoju viņam tumsā. Zēns nospieda kādu slēdzi, un iedegās gaisma, atklājot, ka stāvam plašā pazemes telpā. Brīdi es skatījos uz gaismu un mēģināju saprast, kāpēc tā šķiet tik savāda. Tad attapos.

-    Elektrība! Nespēju atraut acis no lampas. Bet šeit nav strāvas. Kā tu…? Maikls smaidīja.

-    Oficiāli strāvas padevi var atjaunot tikai vienā no mīt­nēm Beliolā. No turienes sarkanie mundieri Kaulu ražu laikā sazinās ar Vestminsteras Arhontu mītni, Aizbildnis paskaid­roja. Tajā ēkā ir moderna elektroinstalācija. Par laimi, tāda ir arī Magdalēnā.

Maikls aizveda mani stūrī, kur samta pārklājs sedza kādu platu, stūrainu priekšmetu. Viņš norāva pārsegu, un es iepletu acis. Zēna prieks un lepnums bija dators. Drausmīgi novecojis, droši vien no kāda 2030. gada, taču dators. Saikne ar ārpasauli.

-    To viņš nozaga Beliolā, Aizbildnis sacīja. Viņa lūpās iegūla smaida ēna. Maikls prata atjaunot elektrības piegādi šai ēkai un uztvert Saionas satelītu signālu.

-    Izklausās, ka tu esi tāds kā tehnikas brīnumbērns, Maikl. Apsēdos pie datora. Maikls atļāvās kautri pasmai­dīt. Kam tu to izmanto?

-     Mēs tikai retumis riskējam pieslēgt strāvu, taču vērojām XX Kaulu ražas norisi.

-    Vai varu paskatīties?

Maikls noliecās man pār plecu. Viņš atvēra datni ar nosau­kumu MAHOUNIJA, PEIDŽA EVA, 07.03.59. Datnē bija no heli­koptera filmēts video. Kamera pietuvināja manu seju. Es skrēju pār jumtiem un skrējienā nolēcu no ēkas sienas. Atsta­tums izskatījās neiespējami liels neviļus aizturēju elpu -, bet meitenei ekrānā izdevās. Atskanēja pilota sauciens: “Savaldiet ar fluksu!” Es kritu lejā piecdesmit pēdas, un starp manu ķer­meni un mugursomu ieķērās veļas aukla. Augums bezsamaņā karājās kā līķis. NSD operators klusītēm iesmējās. “Pie Vīvera ūsām!” viņš izsaucās. “Tā tak ir laimīgākā kuce, kādu man gadījies redzēt!”

Un viss.

-    Apburoši, es noteicu.

Maikls papliķēja man pa plecu.

-    Mēs bijām vīlušies, kad tev neizdevās izbēgt, Aizbild­nis sacīja, tomēr jutāmies atviegloti, ka esi izdzīvojusi.

Pacēlu vienu uzaci. Vai jūs ielūdzāt draugus noskatīties pārraidi?

-    Tā varētu teikt.

Refaīts piecēlās kājās un sāka soļot šurpu turpu pa pa­grabu. Ko jūs gribat, lai daru? es jautāju.

-    Es tev dodu iespēju izsaukt palīgus. Kad es tikai mēmi paskatījos, viņš paskaidroja: Pasauc Septiņus Zīmogus.

-    Nē. Našira viņus notvers, es pretojos. Viņa grib Džeksonu! Viņš te nedrīkst rādīties ne tuvumā.

Maikla seja sadrūma. Vismaz paziņo viņiem, kur esi, Aizbildnis mudināja. Gadījumam, ja viss noiet greizi.

-    Kas noiet greizi?

-    Tava cietumnieku izlaušanās.

-     Mana cietumnieku izlaušanās?

-    Jā. Aizbildnis pagriezās pret mani. Tu man jautāji par vilcienu. Divsimtgades vakarā tas no citadeles atvedīs lielu Saionas aģentu grupu. Vilciens ari vedīs viņus atpakaļ uz Londonu.

Es aptvēru viņa vārdu nozīmi. Mēs varam braukt mā­jās, es sacīju. To bija grūti aptvert. Kad?

-     Pirmā septembra priekšvakarā. Aizbildnis apsēdās uz mučeles. Ja negribi sazināties ar Septiņiem Zīmogiem, vari šo telpu izmantot plānu kalšanai. Tiem jābūt labākiem par manējiem, Peidža. Tev jāatceras sindikātā apgūtais. Viņš ieskatījās man tieši acīs. Es iepriekšējā reizē pieļāvu kļūdu. Bijām plānojuši uzbrukt Sargasiem dienas laikā, kad vai­rums pilsētnieku guļ. Pateicoties nodevējam, viņi bija saga­tavojušies un mūs gaidīja. Taču, pat ja mēs nebūtu nodoti, mūsu kustība būtu sajūtama ēterā. Mums jārīkojas brīdī, kad ir daudz citu notikumu, kad Sargasu uzmanība ir novērsta. Brīdī, kad viņu iespējas atriebties ierobežos nepieciešamība uzturēt ilūziju par kontroli. Kurš bridis varētu būt vēl labāks par Divsimtgadi?

Gluži negribot piekrītoši māju ar galvu. Pie viena varētu pabiedēt dažas Saionas amatpersonas.

-    Tieši tā. Viņš nenolaida acis. Tagad šeit ir tava drošā paslēptuve. Datorā ir detalizētas I Šeolas kartes, lai tu varētu izplānot maršrutu ārā no pilsētas centra. Ja laikā sasniegsi pļavu, varēsi ar vilcienu braukt uz Londonu.

-     Cikos tas izbrauks?

-     To es vēl nezinu. Es nevaru uzdot pārāk daudz jautā­jumu, taču Maikls noklausās sarunas. Mēs to izdibināsim.

Pacēlu skatienu uz refaltu. Jūs teicāt, ka mūsu mērķi atšķiras. Jūs gribat kaut ko citu.

-     Saiona uzskata, ka mēs esam pārāk vareni, lai mūs izni­cinātu. Ka mums nav nekādu vājo vietu. Gribu, lai tu pierādi: viņi kļūdās.

-    Kā?

-    Man jau sen bija aizdomas, ka Našira mēģinās tevi nogalināt Divsimtgades laikā. Iegūt tavu talantu. Ir viens vienkāršs veids, kā viņu uzveikt. Aizbildnis pirkstos pacēla manu zodu. Viņu apturēt.

Nopētīju refalta seju. Viņa acis mirdzēja nespodra gaisma, un tās raudzījās maigi. Ja es to izdarīšu, es sacīju, tad gribu iekasēt par savu pakalpojumu.

-    Es klausos.

-     Līza. Es nespēju līdz viņai aizkļūt. Man ir kārtis, bet viņa tās varbūt nepieņems. Man vajag… Rīkle aizžņaudzās krampjos. Nākamie vārdi bija jāizgrūž ar varu. Man vajag jūsu palīdzību.

-    Tava draudzene jau ilgi atrodas gara šokā. Lai atlabtu, viņai vajadzēs amarantu.

-     Zinu.

-    Tev ir zināms, ka Našira man to vairs nedod.

Es nenovērsos. Jums ir pēdējā deva.

Aizbildnis apsēdās man blakus. Es zināju, ko lūdzu. Viņš bija atkarīgs no amaranta.

-    Es tā prātoju, Peidža. Viņš ar pirkstiem bungoja pa ceļgalu. Tu negribi vest savus draugus šurp. Bet, ja es tev piedāvātu brīvību tūlīt pat -, vai tu to pieņemtu, ja tas nozī­mētu, ka Līza jāatstāj šeit?

-    Vai tas ir piedāvājums?

-    Varbūt.

Zināju, kāpēc viņš man to jautā. Aizbildnis mani pārbau­dīja, raudzīja, vai esmu pietiekami savtīga, lai aiz sevis atstātu kādu tik ievainojamu.

-     Es ļoti riskēju, viņš turpināja. Ja kāds no ļaudīm informēs Sargasus, mani smagi sodīs par palīdzēšanu cil­vēkam. Bet, ja tu būtu ar mieru pakavēties mazliet ilgāk uzņemties risku manis un savu ciltsbrāļu dēļ -, es to pašu paveikšu viņas labā. Es tev piedāvāju tādu darījumu.

Es tiešām padomāju. Vienu derdzīgu mirkli man ienāca prātā, ka taču varētu pamest Lizu, varētu tvert šo izdevību kļūt brīvai. Varētu atgriezties Londonā un atstāt šo vietu, lai nekad neatskatītos. Bet tad mani uzbangoja straujš un karsts kauns. Es aizvēru acis.

-     Nē, es atteicos. Es gribu, lai palīdzat Lizai.

Jutu refaīta ciešo skatienu.

-    Tad es viņai palīdzēšu, viņš apsolīja.

Būdā bija savācies pulciņš artistu. Pieci no viņiem auk­stumā spiedās kopā, nodurtām acīm un savilktiem pirkstiem. Viņu vidū bija Kirils un Džuliāns. Caur lupatām, ko viņi bija sabāzuši dēļu šķirbās, sūcās lietus.

Līza atradās gara šoka stāvoklī jau pārlieku ilgi, lai atlabtu. Pārējie varēja vien klusējot palikt nomodā pie viņas guļvietas.

Ja arī meitene izdzīvos, viņa būs vien agrākās Lizas neredzīgā čaula. Ja mirs, kāds no viņiem noskaitīs atvadvārdus. Aizsū­tīs Līzu turp, kur viņu nespēs aizsniegt viņas sagūstītāji. Tie katrā ziņā zaudēs savu iemīļotāko artisti: Līzu Raimoru, mei­teni, kura nekad nekrita.

Kad ienāca Aizbildnis ar Maiklu un mani pie sāniem -, pārējie atkāpās. Pulciņu pāršalca izbīļa čuksti. Kirils neprā­tīgu skatienu ierāvās stūrī. Pārējie klusējot noskatījās. Kāpēc te atradās asinslaulātais Naširas labā roka? Kāpēc lai viņš traucētu nāves cisās gulošo?

Tikai Džuliāns nepakustējās.

-     Peidža?

Pieliku pirkstu pie lūpām.

Liza gulēja uz savām segām, apsegta ar savazātiem pala­giem. Meitenei matos bija iepīti zīda auduma gabaliņi veik­smes un cerības zimes. Džuliāns cieši satvēra draudzenes roku, nenolaizdams skatienu no nelūgtā viesa.

Aizbildnis nometās ceļos blakus Lizai. Viņš bija sakodis zobus, bet par sāpēm neko neteica.

-     Peidža, viņš palūdza, amarantu.

Pasniedzu pudelīti. Pēdējo pudelīti. Viņa pēdējo devu.

-     Kārtis, refaīts turpināja. Nu viņš pilnībā koncentrējās uz darāmo. Iedevu prasīto. Un nazi.

Maikls pasniedza man nazi ar melnu spalu. Es izņēmu to no maksts un padevu tālāk Aizbildnim. Atkal sākās sačukstē­šanās. Džuliāns turēja klēpi Lizas roku, ar acīm urbdamies manī. Uzticies man, es klusu sacīju.

Viņš norija siekalas.

Aizbildnis atkorķēja amarantu. Viņš izpurināja dažas piles uz cimdotajiem pirkstiem un viegliem pieskārieniem iepli­ķēja eļļu viņas lūpās un bedrītē virs augšlūpas. Džuliāns stin­gri turēja Līzas roku, kaut ari saltie pirksti nereaģēja. Refa­īts uzklāja mazliet eļļas uz viņas deniņiem un, aizkorķējis pudelīti, pasniedza to man. Viņš saņēma nazi aiz asmens un iedeva to Džuliānam.

-     Iedur viņai pirkstos.

-     Ko?

-     Man vajadzīgas viņas asinis.

Džuliāns paskatījās uz mani. Es pamāju ar galvu. Puisis drošām kustibām satvēra spalu. Piedod, Liza, viņš sacīja.

Viņš piespieda naža galu pie katra pirksta spilventiņa. Vietā, kur pieskārās asmens, sariesās sīkas asins lāsītes. Aiz­bildnis pamāja ar galvu.

-    Peidža, Maikl! Izlieciet kārtis.

Mēs pa abiem izdarījām, kā vēlēts. Izkārtojām jauno kavu puslokā. Aizbildnis saņēma Līzas plaukstu un nobraucīja kār­tis ar meitenes pirkstiem, notraipot attēlus ar asinīm.

Tad viņš noslaucīja asmeni ar drāniņu, novilka kreiso cimdu un sažņaudza to dūrē. Klātesošie noelsās. Refi nekad nevilka nost cimdus. Vai tiem vispār bija rokas? Jā, bija gan. Aizbildņa roka bija liela, ar rētainiem pirkstu kauliņiem. Kad viņš ar naža aso malu novilka pār ādu, pāršķeļot plaukstu, visi vēlreiz noelsās.

No griezuma izsūcās asinis; man aizmiglojās uztvere. Aizbildnis pastiepa roku un ļāva dažām ektoplazmas pilēm uzpilēt uz katras kārts. Tieši tāpat, kā Afrodīte uzpilināja savu nektāru uz Adonīsa asinīm. Jutu telpā pulcējamies garus tos pievilināja kārtis, Līza, Aizbildnis. Te veidojās trijstūris, plaisa ēterā. Viņš atvēra durvis.

Aizbildnis uzvilka cimdu, paņēma kārtis un sakārtoja tās kaudzītē. Viņš uzlika kavu uz Līzas krūšu izliekuma, lai tās pieskartos ādai, un salika meitenes rokas uz tām.

-     Un no Adonīsa asinīm, viņš sacīja, radās dzīvība.

Līza atvēra acis.

ija 2059. gada pirmais septembris. Divsimt gadu, kopš debesis bija šķērsojis savādu gaismu viesulis. Div­simt gadu, kopš lords Palmerstons bija noslēdzis savu līgumu ar refaītiem. Divsimt gadu, kopš bija sākusies gaišre­dzības izpēte. Un vēl svarīgāk divsimt gadu, kopš bija dibi­nāta I Šeola un dižā Kaulu ražas tradīcija.

Man pretī stāvēja kāda meitene; viņa vērās manī no apzel­tītā spoguļa. Iekrituši vaigi un apņēmīgs, saspringts zods. Mani vēl aizvien pārsteidza, ka šī skarbā, saltā seja ir mana seja.

Mans augums bija ietērpts baltā kleitā ar piedurknēm līdz elkoņiem un stūrainu izgriezumu. Elastīgais audums cieši apklāva niecīgos atlikušos apaļumus. Kaut arī Aizbildnis mani baroja, cik spēdams, vienmēr nemaz nebija, ko dot, un dodot viņš riskēja radīt aizdomas. Pārējā laikā es kopā ar artistiem pārtiku no plānas viras un sakaltušas maizes.

Našira mani vairs nebija lūgusi uz mielastiem.

Es nogludināju kleitu. Mani īpaši bija atbrīvojuši no dzel­tenās tunikas, lai es piedalītos ceremonijā. Našira teica tas esot viņas labās gribas apliecinājums. Es gan zināju, kā ir patiesībā. Biju gatava. Aiz izgriezuma man bija paslēpts

Aizbildņa dotais karulis. Tas bija nogulējis neskarts vairākas nedēļas, bet šovakar varētu noderēt. Vienā baltajā zābaciņā bija paslēpts neliels nazis. Es tādos apavos tik tikko varēju paiet, bet refaiti gribēja, lai mēs izskatāmies stipri, nevis uzveikti un vāji. Šovakar mums vajadzēja stāvēt stalti.

Kambari valdīja klusums; vienīgo gaismu dāvāja svece. Aizbildnis kopā ar citiem refaltiem bija aizgājis sagaidīt aģen­tus. Viņš man bija atstājis pret gramofonu atbalstītu zīmīti. Apsēdos pie viņa rakstāmgalda un pārlaidu pirkstus pār rak­stīto.

Laiks ir zināms. Meklē mani Ģildē.

Es iemetu papīriņu kvēlošajās kamīna oglēs. Pustumsā uzgriezu gramofonu un uzliku adatu uz plates. Tā būs pēdējā reize, kad dzirdēšu to spēlējam. Lai kas ari šovakar notiktu, es vairs nekad neatgriezīšos Dibinātāja torni.

Telpa pielija klusu atbalšu pilna. Pārbaudīju ieraksta nosaukumu: “I’U Be Home”. Jā, tā būs gan. Ja viss noritēs, kā plānots, es no rīta būšu mājās. Man bija līdz kaklam noska­tīties, kā artisti dzīvo nabadzībā, un tas, ka man viņi jāsauc par “artistiem”. Man bija līdz kaklam noskatīties, kā Liza ēd taukus un sausu maizi, jo viņai nav nekā cita. Man bija noriebušies sarkanie mundieri un emīti. Man bija apnicis, ka mani sauc par Četrdesmit. Man bija apnikusi šī nolādētā vieta un visi, kas te bija. Es te nespēju izturēt vairs nevienu nakti.

Uz paklāja nošvīkstēja papīrs. Es nometos uz ceļgala pie durvīm un pacēlu zīmīti, kas bija iestumta pa durvju apakšu.

Aizbildņa zīmītes mani bija iedvesmojušas. Biju iedroši­nājusi Džuliānu saorganizēt tādu pašu kurjeru grupu, kāda Džeksonam bija citadelē, un apziņot mītņu iedzīvotājus, sūtot zīmītes ar nereģu starpniecību.

Orfejam izdevās. Viss ir sagatavots.

Laimīgais

Atļāvos pasmaidīt. Fēlikss. Biju likusi viņam sūtījumos izmantot izdomātu vārdu. Orfejs bija Maikls.

Nebija grūti pārliecināt Augļotāju atklāt mums viņa īpa­šās zināšanas. Es un Džuliāns piedraudējām izstāstīt Naširai par viņa narkotiku bodīti (“0 nē, lūdzu, pažēlojiet tak nabaga večuku!”) un piespiedām vīru sagatavot pārsteigumu sarka­najiem mundieriem. Kaut ko tādu, kas palēninās viņu reakciju brīdī, kad mēs sacelsimies pret refaītiem. Augļotājs ar zināmu vilcināšanos paklausīja (“Jums tas nemūžam neizdosies, jūs sakapās gabalos tāpat kā to pirmo baru!”). Violetās asteres pulveris kopā ar miegazālēm. Nevainojami.

Līdzko viss vajadzīgais bija gatavs, es ar sauju viņa paša baltās asteres izdzēsu vira atmiņas. Man nepatika gļēvuļi.

Maisījumu mēs iedevām Maiklam. Viņš ar prieku sazāļoja vīnu, ko sarkanajiem mundieriem pasniegs viņu Divsimtga­des dzīrēs. Ja viss izdotos, neviens no viņiem nebūtu spējīgs aizstāvēties.

Paskatījos ārā pa logu. Aģenti bija ieradušies astoņos, ģēr­bušies savās vislabākajās drēbēs un bruņotu sargu pavadībā. Šie Saionas vīri un sievas bija atbraukuši šurp, lai kļūtu par jaunas vienošanās Lielā Teritoriālā Akta lieciniekiem. Tas ļāva refaītiem dibināt kontroles pilsētu Parīzē pirmo ārpus Anglijas. II Šeolu.

Saiona vairs nebūtu impērijas embrijs. Tā piedzimtu. Tā dzīvotu.

Un tas bija tikai sākums. Ja refaīti visus reģus ieslēgs savās soda kolonijās, pārējai cilvēcei nebūs nekādu iespēju pret viņiem cīnīties. Ēters bija mūsu vienīgais ierocis. Ja neviens to nevarēs izmantot, mēs kļūsim par vieglu mērķi. Mēs visi.

Bet šovakar man tas bija vienalga. Man bija svarīgi nokļūt atpakaļ Sevendaialsā. Pie korumpētā sindikāta. Pie manas bandas. Pie Nika. Tobrīd tas bija viss, ko vēlējos.

Gramofons spēlēja un spēlēja. Apsēdos pie rakstāmgalda un pa logu nolūkojos uz mēnesi. Tas nebija pilnmēness; debe­sīs mirdzēja sirpis. Zvaigžņu nebija.

Mēs ar Līzu un Džuliānu pēdējās nedēļās pilsētā bijām sējuši nesaskaņu sēklu, drošo paslēptuvi izmantojot par savu midzeni. Tur Suhaīls un virsuzraugs mūs nevarēja sadzirdēt. Līza bija pilnībā atguvusies no traumas un ar jaunu apņēmību izdzīvot aktīvi kūdīja artistus. Viņa nervozēja, taču tad kādu nakti padevās. Es vairs nevaru tā dzīvot, Līza sacīja. Un es nevaru aizkavēt jūsu dumpošanos. Vienkārši rīkosimies!

Tā mēs arī izdarījām.

Vairums jauno rekrūšu un aktieru bija piekrituši mums palīdzēt. Tie, kuri bija redzējuši, kā Aizbildnis izdziedina Līzu, bija pārliecinātāki. Viņi jutās droši, ka refaīti mūs kaut cik atbalstīs. Nedēļām ritot, noteiktos kontrolpunktos bijām savā­kuši visus savus krājumus. Daži artisti bija apzaguši atmiņu zaudējušo Augļotāju, nolaupot viņam sērkociņus un alkohola želejas bundžas. Pāris drosmīgu balto mundieru bija mēģinā­juši iekļūt Mājā, bet kopš Kreza nāves tur bija pastiprināta apsardze. Neviens netika Mājai ne tuvumā. Tāpēc mums bija jārokas atkritumos. Pa visiem nebija daudz ieroču, bet mums nevajadzēja ieročus, lai nogalinātu.

To, kur būs vilciens, zināja tikai Džuliāns, Līza un es. Mēs nebijām to teikuši nevienam citam. Tas būtu pārāk riskanti. Citi zināja vien to, ka būs izeja. Lai to iezīmētu, mēs izmanto­sim signālraķeti.

Nocēlu kājas no gultas. Pa vannasistabas durvīm redzēju spoguli. Mazliet atgādināju porcelāna lelli, bet varēja būt arī ļaunāk. Es būtu varējusi izskatīties kā Aivija. Pēdējo reizi, kad meiteni redzēju, viņa kopā ar vēl kādu vilkās nopakaļ

Tubānam tik netīra un izkāmējusi, ka tik tikko viņu pazinu. Taču Aivija neraudāja. Tikai soļoja uz priekšu. Klusēdama. Biju pārsteigta, ka viņa vēl ir dzīva pēc tā, kas bija noticis Mājā.

Aizbildnis nebija pieļāvis, ka es kļūstu tāda. Septembrim tuvojoties, viņš aizvien mazāk runāja. Spriedu, ka tas ir baiļu dēļ. No bailēm, ka viņa sacelšanās izgāzīsies tāpat kā iepriek­šējā. Dažreiz tas bija kas vairāk par bailēm. Atskārtu, ka viņš dusmojas. Dusmojas par to, ka zaudēs mani. Zaudēs cīņā ar Naširu.

Nopurināju tādas domas. Aizbildnis tikai gribēja nosargāt manu talantu tāpat kā visi citi.

Nebija nekādas jēgas vilkt garumā. Man bija jāsaņemas un jādodas uz Ģildi. Piecēlos kājās un vēlreiz uzgriezu gra­mofonu. Mani kaut kādā ziņā mierināja tas, ka mūzika vēl spēlē dziesma kādu laiku piepildīs istabu, lai arī kas notiktu ārpusē. Es aizvēru aiz sevis torņa durvis.

Naktssardze nupat bija sākusi savu maiņu. Meitenes mati bija ievīti spīdīgā šinjonā un lūpas uzkrāsotas ar rožainu lūpukrāsu. XX-40, viņa mani uzrunāja, tevi pēc desmit minūtēm gaida Ģildē.

-    Jā, paldies! Es zinu. It kā virsuzraugs man to nebūtu bez mitas atkārtojis.

-     Mani lūdza tev atgādināt, kādi ir rīkojumi šim vakaram. Tev nav atļauts sarunāties ar vēstniekiem vai Saionas sponso­riem, ja vien tev nav refaītu pavadoņa. Izklaides sāksies vien­padsmitos. Tavs skatuves iznāciens būs pēc lugas.

-     Skatuves iznāciens?

-    Vai, ēe… Viņa vēlreiz ieskatījās savā žurnālā. Nē, nekas. Atvaino! Šī ziņa bija paredzēta kādam citam.

Mēģināju ieskatīties, bet viņa aizsedza lapu. Tiešām?

-     Labs vakars!

Es pacēlu skatienu. Deivids. Viņš bija ģērbies uzvalkā ar sarkanu kaklasaiti un gludi skuvies. Man sažņaudzās iekšas. Deivids neizskatījās sazāļots. Maikls to izdarīja, viņš to noteikti izdarīja.

-    Mani atsūtīja, lai aizvedu tevi uz Ģildi. Puisis sniedza man roku. Asinsvaldniece vēlas, lai tūlīt dodies turp.

-     Man nav vajadzīgs eskorts.

-    Viņi domā, ka ir.

Deivids nerunāja neskaidri. Viņš nebija ne pieskāries Aug­ļotāja mikstūrai. Paspraucos viņam garām, ignorēdama pie­dāvāto roku, un devos prom pa ielu. Šis nebija labs sākums.

Pilsētā bija aizdegtas laternas visa ceļa garumā. Ģilde atradās netālu no Mājas; tās vārds bija aizgūts no NSD gal­venās ēkas Londonā. Uz Divsimtgadi bija lūgti tie, kas bija dabūjuši rožainās vai sarkanās tunikas, kā arī īpaši talan­tīgi artisti. Našira bija lielījusies, ka tā esot balva par labu uzvedību. Viņiem ļaus ēst un dejot ar citiem cilvēkiem. Par to būs ne tikai skaidri jāparāda, ka viņiem patīk pavadīt laiku kopā ar saviem uzraugiem, bet ari jādemonstrē pateicība par savu “rehabilitāciju”. Jāparāda -ļ viņiem patīk, ka tos slēpj no sabiedrības pretīgā soda kolonijā. Viņiem patīk, ka emīti tiem norauj locekļus.

Vairumam nemaz nebūtu jāizliekas. Karls jutās laimīgs. Visi sarkanie mundieri bija apmierināti. Viņi šajā kolonijā bija atraduši savu vietu, bet es to nekad neatradīšu. Es tīšos prom no šejienes.

-    Veikls triks, Deivids izteica uzslavu. Ar to vīnu.

Neuzdrošinājos uz viņu paskatīties.

-    Jūsu zēns piešāva drusku par daudz. Es pazīstu asteri, ja to saožu. Bet neuztraucies uz vairumu nostrādāja. Es jau nu neiešu bojāt pārsteigumu.

Pa ielu šurp skrēja divi artisti. Abi izskatījās aizelsušies. Viņi nesa auduma baķus un ieslīdēja ielā starp veco baznīcu un Sizerēnu mītni. Pa to ceļu viņiem būtu jāiet, lai nodedzinātu

Istabu. Viņi laikam tur lika sērkociņus. Sērkociņus un para­fīnu.

Džuliāns bija ierosinājis pielaist uguni ēkām pilsētas cen­trā. Viņš, izrādās, bija sasodīti labs taktiķis. Artisti parūpē­sies par to, lai tiktu novērsta uzmanība un pārējās ielas būtu brīvas, un mēs varētu doties uz ziemeļiem uz pļavu. To viņi paveiks pirmajās stundās pēc pusnakts, kad aģenti sāks pagurt. Viņi nebrauks mājās daudz vēlāk par diviem, viņš bija sacījis. Ja mēs to darīsim pusnakti, mums būs pilnīgi pietiekami laika, lai visu iekustinātu. Mēs visu kontrolēsim. Un labāk par agru nekā par vēlu. Es nesūdzējos. Viss nori­tēja, kā plānots. Bet šī atjautīgā sarkanā mundiera varā bija to visu iznīcināt.

-     Kam tu esi pateicis? es jautāju Deividam.

-     Ļauj man tev dot mazliet vielas pārdomām, viņš sacīja, ignorēdams jautājumu. Vai tev šķiet: Saionai patīk, ka refaīti viņus komandē?

-     Protams, ne.

-     Bet tu tici Naširai, kad viņa apgalvo, ka tos kontrolē. Vai tev nešķiet, ka Saionas vēsturē kāds būs iedomājies ar viņiem cīnīties?

-     Kas tie par mājieniem?

-    Vienkārši atbildi uz jautājumu.

-     Nebūtu iedomājies. Viņi visi pārāk baidās no emītiem.

-    Varbūt tev ir taisnība. Vai arī varbūt arhontiem vēl ir atlicis kāds saprāta grauds.

-     Ko tas nozīmē? Puisis neatbildēja, un es nostājos viņam ceļā. Kāds, pie velna, arhontiem ar to visu sakars?

-    Vistiešākais. Viņš pastūma mani malā. Rīko vien savu cietumnieku izlaušanos, ielu princese! Nelauzi galvu par mani.

Viņš nozuda aiz Viktorijas laika stila halles sanākušajā pūlī ātrāk, nekā es paguvu atbildēt. Man pār muguru pārskrēja skudriņas. Man nebija vajadzīgs tāds nepakļāvīgs sarkanais mundieris, īpaši tik noslēpumains kā Deivids. Viņš varbūt ienīda refaītus, bet arī es viņam, šķiet, nepatiku. Deivids varēja Naširai izstāstīt par vīnu. Viņa uzreiz saostu ko nelāgu. Ļoti, ļoti nelāgu.

Ģildē bija aizdedzināts tūkstošiem sveču. Līdzko pārkāpu pār slieksni, Maikls kopā ar kādu balto mundieri steigšus uzveda mani pa kāpnēm, atstājot Deividu meklēt pārējos kaulračus. Refi bija uzdevuši Maiklam gādāt, lai neviens neiz­skatītos sadauzīts vai netīrs, tas bija nevainojams aizbildi­nājums, lai mēs vēl pēdējoreiz apspriestos. Ienākot galerijā, es pagriezos pret viņiem.

-     Gatavi?

-    Un gaidām, atsaucās kāds baltais mundieris. Čārlzs kriomants no Terebelas uzraugāmajiem. Viņš pameta ar galvu lejā, kur refaīti bija iejukuši starp aģentiem. Kaulrači jau sāk klanīties. Kad refi to pamanīs, būs par vēlu.

-                Labi. Es dziļi ievilku elpu, lai apvaldītu satraukumu.

-    Labi pastrādāts, Maikl!

Maikls bija ģērbies vienkāršā, pelēkā uzvalkā. Viņš pa­smaidīja.

-     Vai tev ir mana soma?

Viņš uz to norādīja. Mana mugursoma atradās zem galeri­jas soliem piebāzta ar medikamentiem. Tagad es to nevarēju paņemt, bet artisti zināja, ka soma te ir ja nu savajadzētos. Tā bija viena no daudzajām krātuvēm.

-    Peidža, Čārlzs jautāja, cikos izšaus signālraķeti?

-    Es vēl gaidu ziņu. Vienu es izšaušu uzreiz, kad atradīsim ceļu.

Čārlzs vēlreiz pamāja ar galvu. Es vēlreiz palūkojos lejup zālē.

Tik daudzi tūlīt riskēs ar savu dzīvību. Līza, kura sākumā tā baidījās. Džuliāns, kurš bija tik daudz darījis, lai man palī­dzētu. Artisti. Baltie mundieri.

Un Aizbildnis. Tagad es sapratu, ko viņam nozīmēja uzti­cēšanās man. Ja es viņu nodošu, tāpat kā bija nodevis tas cil­vēks, tad viņu ne tikai iezīmēs, bet noslepkavos. Ši bija Aiz­bildņa pēdējā izdevība.

Bet mums bija jārīkojas tagad, kamēr refaītos vēl bija kāda līdzjūtības dzirksts. Ja iezīmētie ies bojā, cerība būs zudusi.

Galerijas durvis atsprāga vaļā. Tajās nostājās Suhaīls. Viņš sagrāba Čārlzu aiz tunikas un izrāva ārā kāpnēs. Asinsvaldniecei nepatīk, ka viņai liek gaidīt, salašņa! viņš man uzrēja. Tev ir aizliegts uzturēties galerijā. Kāp lejā!

Suhaīls aizgāja tikpat ātri kā bija atnācis. Maikls pameta skatienu uz durvīm. Ir laiks, es teicu un paspiedu viņa roku. Veiksmi! Atceries: izturies neuzkrītoši un vēro, kad tiks izšauta signālraķete.

Maikls pamāja ar galvu.

-     Dzīvo, viņš tikai pateica.

Nolaistu galvu šķērsoju Ģildes pirmo stāvu. Neviens neie­vēroja mani ienākam.

Saionas sistēmu izmantoja deviņās Eiropas valstīs, ieskai­tot Angliju. Tomēr pārējām atšķirībā no Anglijas nebija, kurp izraidīt savus gaišreģus. Aģentus gan bija atsūtījušas visas deviņas valdības. Viens delegāts pat bija no Dublinas vis­jaunākās un pretrunīgākās Saionas pilsētas; viņus pārstāvēja Ketals Bells, sens mana tēva draugs. Viņš bija nervozs, neiz­lēmīgs vīrelis, kuru nomāca viņa amata pienākumi. Ketalu ieraugot, man krūtīs iespurdza cerība varbūt viņš varētu mums palīdzēt -, taču tad atcerējos, ka Bells nav mani redzē­jis, kopš biju piecus vai sešus gadus vecs skuķēns. Viņš mani nepazītu, un te man nebija vārda. Turklāt Bells bija vājš. Viņa partija bija zaudējusi Dublinu.

Ģilde izskatījās iespaidīgi. Griestus rotāja grezni ģipša ornamenti, no tiem karājās lustras, un apakšā pletās plaša grīda. Tumsā mirguļoja sveces un skanēja Šopena mūzika. Delegātiem tika parādīta visa iespējamā laipnība. Viņi drīk­stēja mieloties ar dažnedažādiem gardiem ēdieniem un tēr­zēt pie meksa glāzēm. Sūtņu neredzīgums bija privilēģija, viņu tiesības. Gardumus pasniedza nereģu vergi (ari Maikls), kuriem lika izskatīties tā, it kā viņi labprātīgi piedalītos reha­bilitācijas programmā. Pārējie nereģi laikam bija pārāk izkā­mējuši, lai te parādītos.

Augstu gaisā virs dejotāju grupiņas galvām zīda strēme­lēs karājās Līza, ieņemdama dažādas pozas kā lidojoša bale­rīna. Tikai pašas spēks neļāva viņai nokrist un zaudēt dzīvību.

Pārlaidu skatienu pār telpu, mēģinot sazīmēt Vīveru. Lielinkvizitoru nekur nemanīja. Varbūt viņš kavējās. Citām val­stīm piedotu, ja tās neatsūtītu savus inkvizitorus, bet ne jau Anglijai. Ieraudzīju vairākas pazīstamas Saionas amatperso­nas, kuru vidū bija ari Sardzes komandieris Bernards Hoks. Viņš bija īsts milzis ar pliku pakausi un pārlieku spēcīgiem kakla muskuļiem; viņam ļoti labi padevās reģu uzošņāšana patiesībā mani vienmēr bija mākušas aizdomas, ka viņš ir ošņātājs. Pat šobrīd viņa nāsis bija iepletušās. Es domās atzī­mēju, ka viņš jānogalina ja to spēšu.

Kāds nereģis man piedāvāja glāzi baltā meksa. Es atteicos. Nupat biju pamanījusi Ketalu Bellu.

Bells turēja rokā glāzi un nemitīgi piekārtoja kaklasaiti. Viņš sarunājās ar Serbijas migrācijas ministra vietnieku Radmilo Arežinu. Es pie sevis pasmaidīju. Arežina bija muļķīgā kārtā autorizējis Danī pārcelšanu uz Londonu. Piegāju pie abiem.

-    Mister Bell?

Vīrietis iztrūkās un izšļakstīja vīnu. Jā?

Uzmetu skatienu Arežinam. Atvainojiet, ka pārtraucu, ministr, bet vai es varētu mirkli aprunāties ar misteru Bellu?

Arežina noskatīja mani no galvas līdz kājām. Viņa augšlūpa izliecās.

-    Atvainojiet, mister Bell, viņš sacīja. Man jāatgriežas pie savas grupas.

Vīrietis devās prom drošībā pie savējiem. Es paliku aci pret aci ar Bellu, kurš pūlējās notīrīt no žaketes sarkano traipu. Ko tu gribi, pretdabiskā? viņš stomījās. Man bija ļoti svarīga saruna.

-    Nu, bet tagad jums būs cita. Paņēmu viņa glāzi un iemalkoju no tās. Vai atceraties Iebrukumu, mister Bell?

Bells apstulbis sastinga. Jā, ja tu domā 2046. gada Iebru­kumu. To es, protams, atceros. Viņam trīcēja pirksti. Kau­liņi bija violeti un pietūkuši kā artrīta slimniekam. Kāpēc tā jautā? Kas tu tāda esi?

-    Todien arestēja manu brālēnu. Gribu zināt, vai viņš vēl ir dzīvs.

-    Tu esi īriete?

-Jā-

Viņš paglūnēja uz mani. Kā tevi sauc?

-     Manam vārdam nav nozīmes. Mana brālēna vārdam gan ir. Finns Makārtijs. Viņš mācījās Trīsvienības koledžā. Vai pazināt viņu?

-    Jā. Atbilde nekavējās. Makārtijs kopā ar pārējiem studentu līderiem bija Kerikfergusā. Viņam piesprieda nāves­sodu pakarot.

-     Un vai to izpildīja?

-    Es… es nepārzinu detaļas, bet…

Manī sarosījās tumšas, vardarbīgas jūtas. Es pieliecos pie vīrieša un dvesu viņam ausī: Ja manam brālēnam izpildīja nāvessodu, mister Bell, es jūs personiski saukšu pie atbildī­bas. Jūsu valdība zaudēja Īriju. Jūsu valdība padevās.

-    Es ne, Bells noelsās. Viņam sāka asiņot deguns. Ne­dari man pāri…

-     Ne jau jūs, mister Bell. Tikai jūsējie.

-    Pretdabiskā, viņš izgrūda. Vācies! Es iejuku pūli, atstājot viņu slaukām asiņaino degunu.

Jutu, ka trīcu. Paķēru vēl glāzi meksa un izdzēru to vienā rāvienā. Vienmēr biju domājusi, ka Finns noteikti ir miris, bet kaut kādā mērā vēl biju pieķērusies atmiņām, domai par to, ka viņam jābūt dzīvam. Varbūt tā arī bija, bet no Ketala Bella es to neuzzināšu.

Ieraudzīju Naširu; valdniece stāvēja pie paaugstinājuma. Viņai blakus Aizbildnis sarunājās ar grieķu aģentu. Pirms pasākuma viņš bija saņēmis pirmo amaranta devu vairāku mēnešu laikā; daži pilieni dziedinošā līdzekļa bija viņu pār­vērtuši. Aizbildnis bija ģērbies melnā un zeltā, viņam pie apkakles bija piestiprināts hiacints un acis zvēroja spoži kā lampas. Es pazinu ļaudis, kas stāvēja Naširai vistuvāk, tā bija viņas sargu elite. Viena no sargiem Amēlijas aizvieto­tāja mani pamanīja un, spriežot pēc viņas lūpu kustībām, informēja savu priekšnieci.

Našira palūkojās pār savu sargu galvām. Viņai paspruka klusi smiekli. Tos izdzirdīs, Aizbildnis pagriezās. Viņa acis mirklī karsti iekvēlojās.

Našira man pamāja, lai nāku pie viņas. Es tuvojos, pa ceļam pasniegdama savu tukšo glāzi kādam nereģim.

-    Dāmas, kungi! valdniece uzrunāja tos, kas bija sapul­cējušies ap viņu. Gribētu jūs iepazīstināt ar XX-59-40. Viņa ir viena no mūsu apdāvinātākajām gaišreģēm.

Delegātu vidū izcēlās murmināšana; daži bija ieintriģēti, citus pārņēma pretīgums.

-    Šis ir Francijas Lielstāstītājs Alol Mīnā. Un Saionas cita­deles Stokholmas Sardzes priekšniece Birgita Tjēdere.

Minā bija neliela auguma vīrs ar stīvu stāju un neizteik­smīgiem sejas vaibstiem. Viņš pamāja ar galvu.

Tjēdere tikai klusējot pablenza. Zviedriete bija vecumā ap trīsdesmit pieciem gadiem; viņai bija biezi, blondi mati un acis, kuru krāsa atgādināja olīveļļu. Niks šo sievieti allaž bija saucis par žagatu viņas valdīšana Stokholmā bija bēdīgi sla­vena. Redzēju Tjēdere nespēj izturēt, ka viņai jāatrodas tik tuvu man; bālās lūpas atsedza zobus, it kā viņa grasītos kost. Arī man viņas klātbūtne diez ko nepatika.

-    Negribu, ka viņa stāv man blakus, Tjēdere paziņoja, apstiprinot manas aizdomas.

-     Bet vai tad nav labāk, ka viņi ir šeit pie mums, nevis jūsu ielās? Našira jautāja. Šeit viņi nevar nodarīt nekādu ļaunumu, Birgit. Mēs viņiem to neļaujam. Kad būs nodibināta III Šeola, jums vairs nekad nebūs jāskatās uz gaišreģiem.

Trešā soda kolonija? Vai viņiem bija plāni ari par Stok­holmu? Man negribējās domāt par III Šeolu, kuras sagādātāja būtu Žagata.

Tjēdere nenolaida no manis ne acu. Sievietei nebija auras, taču katra viņas sejas colla pauda naidu.

-     Nevaru vien sagaidīt, viņa noteica.

Pianists pārtrauca spēlēt, un visi aplaudēja. Dejojošie pāri pašķīrās. Našira pavērās augšup lielā pulkstenī. Drīz būs laiks.

Viņas balss izskanēja pavisam klusi. Atvainojiet, Tjē­dere sacīja. Pagriezusies viņa aizsoļoja atpakaļ pie pārējiem zviedriem, starp mani un Aizbildni atstājot brīvu vietu. Neuz­drošinājos ieskatīties viņam acīs.

-     Man jāuzrunā aģenti. Našira paraudzījās uz skatuvi.

-    Arktūr, paliec kopā ar Četrdesmit! Pēc kāda laika man viņa būs nepieciešama.

Tātad Našira tomēr plānoja mani nogalināt publiski. Es skatījos uz vienu, tad uz otru. Aizbildnis pamāja ar galvu.

-     Jā, manu valdniec. Viņš skarbi satvēra mani aiz delma.

-    Nāc, Četrdesmit!

Iekams refaīts bija paguvis mani aizvest, Našira piepeši strauji atskatījās un, sagrābusi manu delmu, atkal pievilka sev klāt.

-    Vai esi savainojusies, Četrdesmit?

Plāksteru uz mana vaiga sen vairs nebija, bet tajā vietā, kur biju sagriezusies ar stiklu, vidēja gandrīz nemanāma rētiņa. Es viņai iesitu. Aizbildnis cieši turēja manu roku.

-    Viņa mani nepaklausīja. Es viņu sodīju.

Stāvēju kā lupatu lelle; abas manas rokas atradās viņas rokās. Labi, Našira noteica. Pēc visiem šiem gadiem tu beidzot esi iemācījies, ko nozīmē būt manam laulātajam.

Viņa uzgrieza Aizbildnim muguru un devās prom pūlī, pašķirot savā priekšā aģentus.

Nepazīstamais mūziķis sāka spēlēt labi izvēlētus klavieru akordus, ko pavadīja rēgains vokāls. Biju pārliecināta, ka pazīstu dziedātāja balsi, bet nespēju atcerēties, kam tā pieder. Aizbildnis paveda mani zāles malā, garajā ejā zem galerijas, un pieliecies pavērās manī. Vai viss gatavs?

Es pamāju.

Mūziķim tiešām bija skaista balss tāds apgarots falsets. Manī vēlreiz modās sajūta, ka to pazīstu. Mēs ar sabiedrota­jiem vakar sarīkojām seansu, Aizbildnis tik tikko dzirdamā balsī sacīja. Būs gari, kam pavēlēt. Cilvēku gari no XVIII Kaulu ražas. Viņi drīzāk nostāsies jūsu, nevis refaītu pusē.

-    Un kā ar NSD? Vai viņi ir te?

-    Viņu ļaudīm nav atļauts atrasties Ģildē, ja vien viņus šurp neaicina. Viņi ir izvietojušies pie tilta.

-     Cik viņu ir?

-    Trīsdesmit.

Es vēlreiz pamāju. Visiem aģentiem bija vismaz pa vienam miesassargam, bet tie bija no SSD. Aģenti negribēja, ka viņus apsargā pretdabiskie. Mums par laimi, SSD nespēja iesaistīties garu cīņā.

Aizbildnis palūkojās augšup uz griestiem, kur Līza kāpaļāja pa savām zīda virvēm. Šķiet, Līza ir atlabusi.

-Jā-

-    Tad mēs esam norēķinājušies. Viss ir kārtībā.

-     Visi parādi ir nomaksāti, es teicu. Atvadvārdi miruša­jiem. Tie lika man iedomāties par to, kas vēl gaidāms. Ja nu Naširai izdodas mani nogalināt?

-     Viss noritēs, kā plānots, Peidža. Tev nevajadzētu atmest cerību. Aizbildnis paskatījās uz skatuvi. Tieši cerība mūs visus vēl var glābt.

Sekoju viņa skatienam. Stikla kupols un nedzīvais zieds stāvēja uz apsegta podesta. Kāda cerība?

-    Uz pārmaiņām.

Mūzika izskanēja, un deju grīdas malās nošalca aplausi. Man gribējās paskatīties uz pianistu, taču pāri aģentu galvām es viņu neredzēju.

Uz skatuves uzkāpa kāds sarkanais mundieris. Divdesmit divi. Šķobīgā gaita vēstīja par izdzerto Augļotāja maisījuma daudzumu. Dāmas un kungi, viņš iesāka, diž… diženā valdniece Našira Sargasa refaītu cilts asinsvaldniece!

Mundieris nosteberēja lejā. Es apvaldīju smaidu. Vismaz par vienu potenciāli apgrūtinošu sarkano mundieri mazāk.

Našira aplausu pavadībā uzkāpa uz paaugstinājuma. Viņa paskatījās uz mums. Aizbildnis raudzījās viņai pretī.

-    Dāmas un kungi, valdniece sacīja, nenovērsdama acis no sava laulātā, laipni lūgti Saionas galvaspilsētā I Šeolā! Es gribētu jums pateikties par jūsu klātbūtni.

Kopš mūsu ierašanās Britānijā ir aizritējuši divsimt gadi. Kopš 1859. gada ir noiets tāls ceļš. Kā redzat, mēs neesam taupījuši spēkus, lai padarītu pirmo mūsu kontrolēto pilsētu par vietu, kurā valda skaistums, cieņa un pirmām kārtām līdz­cietība. Mūsu rehabilitācijas sistēma ļauj jauniem gaišreģiem apmesties mūsu pilsētā un saņemt vislabāko iespējamo dzī­ves kvalitāti. Kā lopiem zvērnīcā. Par gaišredzību, kā jau zinām, nevar vainot tās upurus. Gaišredzība uzklūp nevainī­gajiem gluži kā sērga. Tā inficē tos ar pretdabiskumu.

Šodien I Šeola atzīmē divsimt krietna darba gadus. Kā redzat, projekts ir veiksmīgs, un tā ir pirmā no daudzām sēk­lām, ko vēlamies iesēt. Apmaiņā pret jūsu sapratni esam ne tikai gādājuši par humānu veidu, kā nošķirt gaišreģus no parastās sabiedrības, bet arī novērsuši simtiem emītu uzbru­kumu citadelei. Mēs esam bāka, kas viņus pievilina kā vēsta paruna par uguni un naktstauriņiem. Naširas acis tumsā arī spīdēja kā bākas. Taču emītu kļūst jo dienas, jo vairāk. Ar šo koloniju aizsardzībai vairs nepietiks. Emīti ir manīti Francijā, Īrijā un pavisam nesen ari Zviedrijā.

Īrijā. Tad tāpēc Ketals Bells bija te. Tāpēc viņš izskatījās tik nervozs un nobijies.

-    Ir ārkārtīgi svarīgi nodibināt II Šeolu, iedegt vēl vienu uguni, Našira runāja. Mūsu metode ir izmēģināta un pār­baudīta. Ceram, ka ar jūsu un jūsu pilsētu palīdzību beidzot varēs uzplaukt mūsu savienības zieds!

Aplausi. Aizbildņa zobi bija cieši sakosti. Bija baisi uzlūkot viņa sejas izteiksmi. Niknu. Nežēlīgu. Slepkavīgu.

Vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi.

-    Ir atlikušas dažas minūtes līdz izrādei, kuras scenārija autors ir cilvēku virsuzraugs. Pagaidām es gribētu jūs iepazīs­tināt ar savu partneri otro asinsvaldnieku, kurš gribētu kaut ko paziņot. Dāmas un kungi Gomeisa Sargass!

Valdniece izstiepa roku. Ātrāk, nekā es paguvu ieraudzīt, ka tur kāds ir, viņas plaukstu saņēma cita, lielāka.

Man aizrāvās elpa.

Refaīts bija ģērbies melnās drānās ar apkakli, kas slējās līdz pat ausu galiem. Viņš bija garš un slaids, ar zeltainiem matiem un kalsniem sejas vaibstiem. Lūpas liecās lejup, it kā tās vilktu prāvo ameņu virkņu rindas viņam ap kaklu. Vīrie­tis šķita vecāks par pārējiem refaītiem. Par to liecināja kaut kas nenosakāms viņa stājā un viņa sapņavas neiedomājamais apjoms. Gomeisa Sargasa sapņava manī radīja tādu sajūtu, it kā mans galvaskauss būtu sadūries ar sienu. Es ēterā nekad nebiju jutusi neko tik senu un briesmīgu.

-     Labvakar!

Gomeisa skatījās uz mums ar refaltiem raksturīgo neit­rālo izteiksmi kā bezkaislīgs novērotājs. Viņa aura bija kā plauksta, kas aizsedz sauli. Nebija nekāds brīnums, ka Liza no viņa tik ļoti baidījās. Meitene klusi un nekustīgi karājās, ietinusies savās lentēs. Pēc mirkļa viņa nolaidās galerijā.

-     Es atvainojos I Šeolas iemītniekiem par to, ka tik bieži un ilgstoši esmu bijis prom. Esmu refaītu pirmais sūtnis Vestminsteras Arhontu mītnē. Tādējādi daudz laika pavadu gal­vaspilsētā kopā ar inkvizitoru, apspriežoties par to, kā visla­bāk palielināt šīs soda kolonijas efektivitāti.

Kā jau Našira sacīja, šodien mēs svinam jaunu iesākumu. Aust jauns laikmets: laikmets, kuru iezīmēs nevainojama sadarbība starp cilvēkiem un refaltiem divām rasēm, kas pārlieku ilgi bijušas šķirtas. Mēs pieminam vecās pasaules galu, kurā valdīja nezināšana un tumsa. Mēs zvēram dalīties ar jums mūsu gudrībā tāpat, kā esat ar mums dalījuši savu pasauli. Mēs zvēram jūs aizsargāt tāpat, kā esat devuši mums patvērumu. Un es jums apsolu, draugi: mēs nepieļausim, ka mūsu vienošanās izirst. Šeit ar dzelzs nūju valda šķīstība. Un grēka zieds paliks novītis.

Es uzmetu skatienu novītušajam ziedam stikla kupolā. Gomeisa paskatījās uz to kā uz pretīgu gliemi.

-    Un nu, viņš noslēdza, pietiks moralizēt. Lai sākas uzvedums!

parādījās virsuzraugs. Vīrietis bija uzcirties tā, lai ska­tītājus apžilbinātu viņa krāšņās drēbes. Virsuzraugam mugurā bija garš, līdz kaklam aizpogāts sarkans apmet­nis, kas sedza visu augumu. Viņš paklanījās.

-    Sveicināti, dāmas un kungi, un sirsnīgi lūdzu I Šeolā! Es esmu virsuzraugs Beltrams. Es gādāju par cilvēku popu­lāciju pilsētā. Vissirsnīgākie sveicieni tiem no jums, kuri te ieradušies no vēl nepārveidotajām kontinenta daļām! Nebai­dieties pēc izrādes jums būs iespēja pārvērst jūsu pilsētas Saionas citadelēs, kā to jau paveikušas daudzas citas. Mūsu programma ļauj valdībām izskaust un nošķirt gaišreģus, kamēr tie vēl ir jauni, bez nepieciešamības rīkot dārgas masu nāvessoda izpildes.

Mēģināju neklausīties. Ne jau visās valstīs gaišreģiem nāvessodu izpildīja ar naitkaindu. Daudzās tās bija nāvējošas injekcijas, šāvēju komanda vai vēl ļaunāk.

-    Mēs jau esam izplānojuši II Šeolas dibināšanu sadarbībā ar Saionas citadelēm Parīzi un Marseļu, kas kļūs par pirmajām franču satelītpilsētām. Aplausi. Minats pasmaidīja. Šovakar mēs ceram noteikt vēl vismaz divu kontrolēto pilsētu iespēja­mās atrašanās vietas kontinentā. Taču pirms tam esam jums

sagatavojuši nelielu izrādi, lai pierādītu, ka daudzi mūsu gaiš­reģi savas spējas izmanto, lai daritu labu. Mūsu izrāde atgā­dinās par tumšajiem laikiem pirms refaītu ierašanās toreiz, kad vara vēl bija Asiņainā Karaļa rokās. Karaļa, kurš uzcēla savu namu uz asins pamatiem.

Pulkstenis sita apaļu stundu. Noskatījos, kā rindā iznāk divdesmit artisti. Viņi uzvedīs Edvarda VII dzīvesstāstu no brīža, kad viņš nopirka garu seansu galdu, līdz piecām slep­kavībām ar nazi viņa apartamentos un bēgšanu no Anglijas kopā ar ģimeni. Tā sauktās epidēmijas sākums un apliecinā­jums Saionas pastāvēšanas nepieciešamībai. Augšā tālākajā plānā stāvēja Līza. Viņai blakus vienā pusē redzēju Neli to pašu meiteni, kas bija aizvietojusi Līzu toreiz, kad viņai bija gara šoks, un otrā pusē kādu pareģi. Viņu, manuprāt, sauca Lote. Visas trīs bija ģērbušās kā Asiņainā Karaļa upuri.

Skatuves centrā virsuzraugs pašlaik nometa savu apmetni, atklājot monarha ietērpu. Pūlis sāka zvaigāt. Ģērbies kažok­ādās un nokāries dārgakmeņiem, vīrietis spēlēja Edvardu laikā, kad viņš bija karalienes Viktorijas troņmantnieks.

Pirmā aina, šķiet, norisinājās karaļa guļamkambarī. Pār­lieku spilgti uzposts tips tur nopīkstēja “Daisy Bell”. Skatī­tājiem vistuvāk esošais artists sacīja, ka viņš esot Frederiks Ponzonbijs, pirmais Zinsonbijas barons un Edvarda privāt­sekretārs. Izrāde norisināsies no viņa skatpunkta. Jūsu aug­stība, viņš uzrunāja virsuzraugu, vai iziesim ārā?

-     Vai tev ir īsā žakete, Ponzonbij?

-    Tikai fraka, jūsu augstība.

-    Man šķita, ka ikvienam jāzina, virsuzraugs nodārdināja ar ņirdzīgu angļu aristokrāta akcentu, ka rīta audiencē velkama īsā žekete un zīda cepure. Un šīs bikses patiesi ir visneglītākās, kādas esmu redzējis visā savā mūžā!

Irgas. Šņācieni. Šis amorālais nezvērs bija uzdrošinājies sevi nosaukt par Viktorijas mantinieku. Ponzonbijs uzgrieza muguru audiencei. Tikai pēc ilgas likstu iztirzāšanas pie­mēram, runām par manu fraku vai manām nabaga biksēm, smiekli, princis pagura no sava smalkuma. Tajā pašā pēc­pusdienā viņš lūdza mani pievienoties sev kādā izbraukumā. Ak, mani draugi! Cilvēku ciešanas nekad nav bijušas tik lielas kā karalienes mokas, vērojot dēlu minam ļaunuma taku. Es pametu skatienu pār plecu, lai redzētu Aizbildņa reakciju, bet viņa tur nebija.

Kādu laiku turpinājās vārdu apmaiņas starp Edvardu un Ponzonbiju. Visas ainas bija iestudētas tā, lai Edvardu parā­dītu kā cietsirdīgu, alkatīgu idiotu, kas savai mātei sagādā­jis vien vilšanos. Es neviļus fascinēti vēroju. Troņmantnieka loma prinča Alberta nāvē tika pārspīlēta gluži smieklīgā ap­mērā pat ar divkaujas ainu. Parādījās atraitnēs palikusī karaliene Viktorija ar dimantu kronīti un plīvuru. Es nespēju un nekad nespēšu paskatīties uz viņu bez šermuļiem, viņa atzinās skatītājiem. Manās acīs viņš ir tikpat pretdabisks kā laumu bērns. Visi uzgavilēja. Karaliene bija labestības bastions, pēdējā neaptraipītā valdniece pirms sērgas uzbru­kuma. Aģenti kā apburti vēroja aktrisi; es tikmēr uzmanīju pulksteni. Bija aizritējusi gandrīz pusstunda, bet es joprojām nezināju, kad atiet vilciens.

Nākamā aina bija lugas kulminācija. Seanss. Tika iznestas sarkanas laternas. Atkal paskatījusies uz skatuvi, es apspiedu smieklus. Virsuzraugs patiesi iejutās savā lomā. Ar šīs zemes varu nepietiek, viņš teju vai elsoja sava varoņa šau­šalīgajā ļaunumā. Bija atnests arī seansa galds, un viņš apļoja virs tā rokas. Tauta teic, ka esot karalienes Viktorijas laiks? Bet kāds būs karaļa Edvarda laiks? Kurš karalis var kļūt patiesi dižens, ja to kavē mirstības pinekļi? Viņš noliecās pār galdu, to sašūpodams. Jā, celieties! Celieties no ēnām! Nāciet cauri vārtiem, mirušo gari! Ienāciet manī un manos sekotājos! Audziet pašas Anglijas asinīs!

Viņam runājot, melnā tērpušies aktieri nonesa sarkanās laternas no skatuves. Viņi tēloja pretdabiskos garus. Visi pa­juka telpā, ķerstot skatītājus, liekot tiem iekliegties. Viņi bija pretdabiskuma sērga.

Mūzika un aktieru smiekli bija pārlieku skaļi. Man griezās galva. Virsuzraugs rēcot kaut ko skandēja. Tumsā un saju­kumā manu roku satvēra Aizbildnis. Ātri! Viņa balss ietrī­sējās man ausī. Nāc man līdzi!

Viņš aizveda mani uz sufliera būdu tumšu telpiņu zem skatuves, kur bija sakrautas dažādas kastes. Gaisma te ieplūda tikai caur dēļu spraugām. Sarkana gaisma, tāpat kā laternas. Vienā pusē karājās biezi samta aizkari, nošķirot telpu no zāles. Šeit tumsā nebija viegli domāt par to, kam man drīz būs jāstājas pretī augšā.

Te bija klusāks. Virs mums dejoja aktieri, bet soļu dipoņu klusināja dēļi. Refaīts pagriezās pret mani.

-    Tu būsi lugas pēdējā ainā. Pēdējais akts. Viņa acis kvē­loja. Dzirdēju viņu runājam ar Gomeisu.

Man iekņudējās āda. Mēs zinājām, ka tā būs.

-Jā-

Es jau no paša sākuma zināju, ka Našira mani nogalinās, bet, kad to pavēstīja Aizbildnis, viss šķita daudz reālāk. Daļēji biju cerējusi, ka varbūt valdniece vilcināsies nogaidīs dažas dienas, un man būs iespēja kopā ar pārējiem aizbēgt ar vil­cienu bet Našira bija nežēlīga. Protams, viņa to gribēja izdarīt publiski, saioniešu acu priekšā. Viņa neriskēs atstāt mani dzīvu.

Gaisma no refaīta acīm ēnas vērta vēl dziļākas. Tajās bija kaut kas citāds kaut kas neaizsargāts, nekontrolējams.

Manas kājas un vēderu sagrāba saltas tirpas. Atslīgu uz kādas kastes. Es nevaru pret viņu cīnīties, es sacīju, viņas eņģeļi…

-    Nē, Peidža. Padomā! Našira ir gaidījusi mēnešiem ilgi, vilkusi laiku, līdz tu spētu iemiesoties svešā ķermenī. Ja tu šo spēju neizpaustu, pastāvētu risks, ka viņa to no tevis neie­gūs. Našira tev piešķīra dzelteno mundieri, lai būtu droša, ka tavu dzīvību vairs nekad neapdraudēs emīti. Viņa tevi nodeva pašas laulātā aizsardzībā. Kāpēc lai viņa tā nopūlētos tevi sar­gāt, ja tavas spējas būtu iekārojamas, taču ne biedējošas?

-    To visu man iemācījāt jūs. Treniņi pļavā. Taurenis un stirna. Mana gara vingrinājumi. Jūs mani vedāt pretī nāvei.

-    Našira man uzdeva tevi sagatavot. Tāpēc viņa man atļāva uzņemt tevi Magdalēnā, Aizbildnis skaidroja. Bet mans nodoms nav atdot tevi viņai. Es apņēmos attīstīt tavas spējas, bet tev, Peidža. Nevis viņai.

Es neatbildēju. Tur nebija, ko teikt.

Aizbildnis saplēsa vienu no aizkariem un saudzīgi tīrīja nost no manis grimu. Es viņam to ļāvu. Manas lūpas bija nejutīgas un āda salta kā ledus. Jau pēc dažām minūtēm varēju būt mirusi un bezdomu kalpībā lidināties apkārt Naširai. Notīrījis manu seju, refaīts atglauda man no pieres matus. Es viņam to ļāvu. Nespēju koncentrēties.

-    Neuzdrošinies, viņš bilda. Neuzdrošinies viņai to parādīt! Tu esi kas vairāk. Tu esi kas vairāk par to, ko viņa grib tev nodarīt.

-     Es nebaidos.

Viņš nopētīja manu seju. Tev vajadzētu baidīties, viņš aizrādīja. Bet neizrādi to. Nekādā ziņā!

-    Es rādīšu, ko gribēšu. Jums nav tiesību man pavēlēt! Atrāvu galvu no viņa rokām. Jums vajadzēja mani vien­kārši palaist vaļā. Jums vajadzēja Nikam ļaut mani aizvest uz Sevendaialsu. Nekas vairāk jums nebija jādara. Es tagad jau varēju būt mājās.

Aizbildnis pieliecās tā, ka mūsu sejas atradās vienā aug­stumā. Es atvedu tevi atpakaļ, viņš sacīja, jo nespēju rast spēkus cīnīties pret Naširu bez tevis. Taču šī paša iemesla dēļ es ari darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tu droši nokļūtu citadelē.

Iestājās klusums. Es nenovērsu skatienu no viņa acīm.

-    Tev jāsaņem mati. Aizbildņa balss skanēja citādi klu­sāk. Viņš iespieda man rokā greznu ķemmi.

Tā bija auksta. Man drebēja pirksti. Man šķiet, ka to nevarēšu. Es dziļi, lēni ieelpoju. Vai jūs to izdarīsiet?

Refaīts neko neteica, taču ķemmi paņēma. Tik saudzīgi, it kā mani mati būtu smalki kā tīmeklis, viņš tos saglauda vienā pusē un savāca mezglā. Nevis ikdienišķā, kādu parasti taisīju pati, bet izsmalcinātā vijumā, kas piekļāvās manam skaus­tam. Tulznainie pirksti slīdēja pār manu pakausi, sakārtojot ķemmi. Man pār muguru pārskrēja vieglas trīsas. Aizbildnis atlaida manus matus, un tie palika, kā bija sakārtoti.

Aizbildņa pieskārieni šķita savādi. Siltāki. Tikai ieraugot viņa rokas, es atskārtu, kāpēc tā.

Viņam nebija cimdu.

Pasniedzos pie matiem un aptaustīju sarežģīto vijumu. Tik lielas rokas nevarēja izveidot kaut ko tik komplicētu. Vil­ciens izbrauks precīzi pulksten vienos, Aizbildnis sacīja man ausī. Ieeja atrodas zem treniņlaukuma. Tieši tur, kur mēs stāvējām.

Es tik ilgi biju gaidījusi šos vārdus.

-    Ja viņa mani nogalinās, jums jāapziņo pārējie. Man kaklā brieda kamols. Jums viņi jāved.

Aizbildņa pirksti noglāstīja mana delma ārpusi. Man nebūs viņi jāved.

Man pār augumu pārskrēja trīsas taču citādas, nekā es būtu gaidījusi. Pagriezu galvu, lai paskatītos uz Aizbildni, un viņš man aiz auss aizlika no sakārtojuma izsprukušu cirtu. Otra roka noslīdēja man uz vēdera, piespiežot manu muguru viņam pie krūtīm. Vīrieša siltums nomierināja.

Un es jutu Aizbildņa izsalkumu. Nevis pēc manas auras, bet pēc manis pašas.

Viņš pieglauda galvu man pie vaiga un pārlaida pirks­tus pār atslēgkaulu. Vīrieša sapņava bija pavisam tuvu, viņa aura savijās ar manējo. Mana sestā maņa saasinājās un izjuta viņu. Tev ir auksta āda, Aizbildnis aizsmacis teica. Es nekad… viņš aprāvās. Mūsu pirksti sakļāvās. Manas acis palika vaļā.

Vīrieša lūpas noslīdēja man pie zoda. Es vadīju viņa roku sev uz vidukļa. Viņa pieskārieni mani mokoši kārdināja; es nespēju atrauties. Nespēju viņu atstumt. Es to gribēju vēl pirms pienāk gals. Gribēju, lai man pieskaras, lai mani redz šajā telpā, šajā sarkanajā klusumā. Pacēlu zodu augstāk, un viņa lūpas piekļāvās manējām.

Vienmēr biju zinājusi, ka debesu nav. Džekss man to bija daudzreiz teicis. Pat Aizbildnis bija sacījis to pašu. Bija tikai balta gaisma, pēdējā gaisma pēdējā atelpa apziņas malā, kur it visam pienāk gals. Kas zina, kas notiek tālāk. Bet, ja debesis pastāvēja, tajās noteikti varēja justies tieši tā kā tagad. Kā pie­skarties ēteram ar kailām rokām. Nekad nebūtu to gaidījusi, ne no viņa. Ne no viena. Es apķēru refaīta muguru, pievelkot viņa augumu sev klāt. Viņš satvēra plaukstā manu skaustu. Jutu ik tulznu uz viņa delnām.

Viņa elpa bija karsta. Skūpsts bija lēns. Neapstājies, neap­stājies. Nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par to: neapstā­jies. Rokas slīdēja augšup pa maniem sāniem un muguru un cieši satvēra mani. Viņš uzcēla mani uz kastes. Pieliku plauk­stu viņam pie kakla; sajutu viņa spēcīgos sirdspukstus. Viņa ritmu. Manu ritmu.

Mana āda dega kā ugunī. Es nespēju apstāties. Vēl nekad dzīvē nebiju neko tādu jutusi nebiju jutusi tādu saviļņo­jumu krūtīs, nebiju jutusi tādu vēlmi kādam pieskarties. Viņa lūpas pieskārās manām, tās paverot. Mani plaksti atvērās.

Izbeidz! Izbeidz, Peidža! Sāku atrauties. Man paspruka vārds varbūt “nē”, varbūt “jā”. Varbūt viņa vārds. Aizbildnis saņēma manu seju rokās un ar pirkstiem vilka pa lūpu kontūrām. īkšķi pārslīdēja man pār vaigiem. Mūsu pieres saskārās. Mana sapņava aizdegās. Viņš bija aizdedzinājis magones. Neapstājies, neapstājies!

Aizritēja vien mirklis. Es raudzījos viņā, viņš manī. Mirk­lis. Izvēle. Mana izvēle. Viņa izvēle. Tad viņš noskūpstīja mani vēlreiz, šoreiz nesaudzīgi. Es viņam ļāvos. Rokas apvijās man apkārt un pacēla mani. Un es to gribēju. Tiešām. Pārlieku. Tik ļoti. Manas rokas iepinās viņam matos un satvēra viņa kaklu. Neapstājies. Lūpas bija uz manām lūpām, uz acīm, uz pleciem un kakla bedrītē. Neapstājies. Viņš pārlaida plaukstas maniem augšstilbiem. Spēcīgi, droši, pārliecināti glāsti. Atmoda.

Atpogāju viņa kreklu. Mani pirksti slīdēja pār viņa krū­tīm. Es noskūpstīju slaido kaklu, un viņš satvēra saujā manus matus. Neapstājies. Nekad nebiju pieskārusies viņa ādai. Tā bija karsta un gluda, un pieskāriens man lika vēlēties arī visu pārējo. Manas rokas bija viņam zem krekla un atrada muguru. Zem pirkstiem jutu rētas. Garas, nežēlīgas švīkas. Es vienmēr biju zinājusi, ka tur tādas ir. Nodevēja rētas. Vīrietis saspringa. Peidža, viņš klusītēm sacīja, bet es nemitējos. Viņš dobji ievaidējās, un lūpas atgriezās pie manām lūpām.

Es viņu nenodošu. XVIII Kaulu raža bija palikusi vēsturē, un tā neatkārtosies.

Divsimt gadu bija vairāk nekā pietiekami.

No apdulluma mani atmodināja sestā maņa. Es atrāvos no Aizbildņa. Rokas viņš atstāja man uz vidukļa, kļaujot mani sev klāt.

Daļēji paslēpusies ēnās, turpat netālu stāvēja Našira. Mana sirds no nelabuma mokoši salēcās.

Bēdz, nejutīgās smadzenes mudināja, bet es nespēju aiz­bēgt. Valdniece bija visu redzējusi. Viņa visu vēl tagad redzēja.

Manu sviedros vizošo ādu, manas pietūkušās lūpas, manus izspūrušos matus. Manus pirkstus, kas joprojām neatļauti pieskārās viņam.

Nespēju tos pakustināt. Nespēju pat novērst skatienu.

Aizbildnis pastūma mani sev aiz muguras. Es viņu pie­spiedu, viņš aizsmakušā, čerkstošā balsi sacīja.

Našira klusēja.

Viņa iznāca nespodrajā gaismā, kas ieplūda caur aizka­riem. Un viņai kaut kas bija rokās stikla kupols. Es palūkojos uz to; man ausis zvanīja. Zem stikla bija zieds. Tas bija pilnā plaukumā, savāds un skaists; uz astoņām ziedlapiņām riesās nektāra lāses. Tas pats zieds, kas reiz bija miris. Par šo, viņa sacīja, nevar būt nekādas žēlastības.

Aizbildnis mirkli mirdzošām acīm raudzījās uz ziedu. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās valdniecei acīs.

Našira nometa kupolu. Stikls pašķīda pret grīdu, iztrūci­not mani no sastinguma.

Es nupat biju visu iznīcinājusi.

-    Arktūr Mezartīm, tu esi mans asinslaulātais. Tu esi Mezartīmu Aizbildnis. Bet tas nedrīkst notikt vēlreiz. Našira paspēra soli tuvāk. Ir tikai viens veids, kā apturēt node­vību, un tas ir parādīt nodevēju sodu visiem. Es tavas miesas uzkāršu uz šīs pilsētas mūriem.

Aizbildnis nepakustējās. Labāk tā nekā ļauties tavai baudai.

-    Vienmēr bezbailīgs. Vai arī stulbs. Valdnieces pirksti pieskārās vīrieša sejai. Es raudzīšu, lai visi tavi senie sabied­rotie tiktu iznīcināti.

-     Nē. Es iznācu no aizsega. Jūs nevarat…

Es nepaspēju ne pakustēties. Belziens notrieca mani no kājām. Man uz galvas gāzās kaste, ar stūri iešķeļot brūci virs acs. Plaukstas iespiedās tieši stikla lauskās. Dzirdēju Aizbildni nikni saucam manu vārdu, bet pēkšņi bija klāt Tubāns un

Situla viņas uzticamie kalpi; viņi nelaidis Aizbildni prom. Tubāns paķēra nazi un trieca to Aizbildnim galvā. Taču viņš nekrita. Šoreiz viņš nemetīsies ceļos Sargasa priekšā.

-     Ar taviem pārkāpumiem es tikšu galā vēlāk, Arktūr. Es anulēju tavu asinslaulātā stāvokli. Našira pakāpās tālāk no viņa. Tubān, Situla, vediet viņu uz Galeriju!

-    Jā, manu valdniec, Tubāns atsaucās un sagrāba Aiz­bildni pie rīkles. Atmaksas laiks, miesas nodevēj!

Situla ar pirkstiem iekrampējās viņam plecā. Viņa kaunē­jās par savu brālēnu nodevēju. Aizbildnis neteica ne vārda.

Nē, nē! Tas nevarēja tā beigties, ne kā XVIII Kaulu raža! Viņš vairs nebija asinslaulātais. Viņš bija pagalam. Es biju izdzēsusi pēdējo gaismas stariņu. Meklēju Aizbildņa skatienu, izmisīgi lūkojoties pēc kādas cerības, pēc kaut kā glābjama taču viņa acis bija rimtas un tumšas, un es jutu tikai viņa klusumu. Tubāns un Situla aizvilka gūstekni prom.

Našira pārsoļoja pāri stikla lauskām. Es paliku, kur bijusi, drazās uz grīdas. Acīs iesitās rūgts karstums. Biju tāda muļķe! Par ko es domāju? Ko es darīju?

-     Ir pienācis tavs laiks, sapņu staigātāj!

-    Beidzot. No brūces galvā sūcās asinis. Jūs esat gai­dījusi gana ilgi.

-    Tev būtu jāpriecājas. Cik saprotu, sapņu staigātāji alkst pēc ētera. Šonakt tu varēsi ar to savienoties.

-Jūs nekad neiegūsiet šo pasauli. Nu es pacēlu ska­tienu, un mans augums iedrebējās dusmās, nevis bailēs. Jūs varat mani nogalināt. Varat mani iegūt. Bet jūs nevarat iegūt mūs. Septiņi Zīmogi gaida. Džeksons Hols gaida. Viss sindi­kāts jūs gaida. Paslēju zodu gaisā un cieši raudzījos valdnie­cei sejā. Labu veiksmi!

Našira mani aiz matiem uzvilka kājās. Viņa piegrūda seju pie manējās. Tu būtu varējusi kļūt par ko vairāk, viņa sacīja. Daudz, daudz vairāk. Bet nu tu drīz vairs nebūsi vispār nekas. Viss, kas tu esi bijusi, būs mans. Ar vienu grū­dienu viņa mani iemeta cita refalta dzelzs tvērienā. Alsafi, aizved šo kaulu kambari uz skatuvi! Viņai ir pienācis laiks atdot savu garu.

Kad Alsafi veda mani augšup pa pakāpieniem, es ne uz brīdi neapstājos, lai padomātu. Man galvā bija uzmaukts maiss. Lūpas sūrstēja, un vaigi svila. Nespēju ne elpot, ne sakarīgi spriest.

Aizbildnis bija prom. Biju viņu zaudējusi. Viņš bija mans vienīgais refaītu sabiedrotais, bet es pieļāvu, ka viņu pieķer. Našira nesamierināsies ar vienkāršu nogalināšanu ne jau tagad, kad viņš bija kritis tik zemu, aizskarot cilvēku kailām rokām. Tā bija vairāk nekā nodevība. Noskūpstot un apskau­jot mani, asinslaulātais bija iegrūdis kaunā visu savu dzimtu. Viņš vairs nebija cienīgs kandidāts. Viņš nebija nekas.

Alsafi stingri turēja manu delmu. Tūlīt es miršu. Pēc nepil­nām desmit minūtēm savienošos ar ēteru tāpat kā citi gari. Mana sudraba saite pārtrūks. Vairs nekad nevarēšu atgriezties savā ķermenī miesā, kur biju mitusi deviņpadsmit gadus. No tā brīža man būs jākalpo Naširai.

Man no galvas noņēma maisu. Izrādās, es atrados ska­tuves malā, kur varēju noskatīties lugas noslēgumu. Man pie sāniem abās pusēs stāvēja divi refi Alsafi un Terebela. Terebela noliecās līdz manam acu augstumam. Kur ir Arktūrs?

-    Viņu aizveda uz Galeriju. Tubāns un Situla.

-                Mēs tiksim ar viņiem galā. Alsafi atlaida manu roku.

-    Tev jāaizkavē asinsvaldniece, sapņu staigātāj!

Es jau zināju, ka Terebela ir viena no Aizbildņa līdzzinā­tājām, bet par Alsafi neko nebiju nojautusi. Neizskatījās, ka viņam varētu simpatizēt cilvēki; bet to pašu varēja teikt arī par Aizbildni.

Virsuzraugs bēgšus metās nost no skatuves, atstājot dunci turpat; viņa kostīms bija izmircis mākslīgajās asinīs. Saucieni pēc žēlastības atbalsojās Ģildes velvēs. Aģenti uzgavilēja, kad bariņš aktieru Saionas uniformās metās vajāt noziedznieku. Nodunēja apdullinoši skaļi aplausi. Tie vēl turpinājās, kad pa kāpnēm uz skatuves atkal uzkāpa Našira.

-    Dāmas un kungi, paldies, ka esat tik laipni! Priecājos, ka jums patika sagatavotais. Viņa neizskatījās priecīga. Es priecājos arī vakara noslēgumā īsi nodemonstrēt jums I Šeolas tiesāšanas sistēmu. Viena no mūsu gaišreģēm ir bijusi tik nepaklausīga, ka viņu nedrīkst atstāt dzīvu. Gaišreģe jāpadzen tāpat kā Asiņainais Karalis, lai viņa nevarētu aizsniegt nereģu populāciju, lai viņa vairs nevarētu nodarīt nekādu ļaunumu.

XX-59-40 nav kļuvusi par nodevējo pirmo reizi. Viņa ir cēlusies no Tiperarijas piena lopkopības apgabala dziļi Īrijas dienvidos no reģiona, ko jau sen saista ar musināšanu. Ketals Bells nemierīgi trinās krēslā. Daži aģenti sāka klusi sarunāties. Pēc ierašanās Anglijā viņa nekavējoties iesais­tījās Londonas noziedzīgajā sindikātā. Septītā marta nakti Četrdesmit nogalināja divus no savējiem divus gaišreģus, kas dienēja Saionas Zemsardzē. Tas bija aukstasinīgs, cietsir­dīgs noziegums. Neviens no viņas upuriem nemira ātrā nāvē. Tajā pašā naktī viņu atveda uz I Šeolu. Našira soļoja šurpu turpu pa skatuvi. Cerējām, ka varēsim viņu audzināt, iemā­cīt viņai kontrolēt savas spējas. Mums ir sāpīgi zaudēt jaunus gaišreģus. Man ari ir sāpīgi atzīt, ka mūsu centieni pāraudzi­nāt Četrdesmit nav guvuši panākumus. Viņa mums par līdzjū­tību ir atmaksājusi ar bezkaunību un nežēlību. Viņai nav citas iespējas kā vien Inkvizitora spriedums.

Palūkojos sievietei garām. Uz skatuves nebija ešafota; ne­bija ne lāvas, kur mani piesprādzēt, ne bluķa. Bet bija zobens.

Man asinis dzīslās sastinga. Tas nebija parasts zobens. Zelta asmens, melns spals. To dēvēja par “Inkvizitora Dusmām”, ar šo zobenu cirta politisko nodevēju galvas. Ieroci izman­toja tikai tad, ja Vestminsteras Arhontu mītnē atklāja kādu gaišreģu spiegu. Es biju ievērojama Saionas zinātnieka meita. Nodevēja dabisko vidū.

Alsafi un Terebela nozuda zem skatuves. Paliku viena ar Naširu. Valdniece pagrieza galvu.

-     Nāc, Četrdesmit!

Es nevilcinājos.

Kad parādījos no aizkulisēm, zālē iestājās klusums. No­devēja! sauca Ketals Bells, un daži aģenti viņam pievienojās. Es uz viņiem neskatījos. Bellām nu gan bija iekšas, ja viņš mani sauca par nodevēju.

Gāju augstu paceltu galvu, piespiežot sevi fokusēties tikai uz Naširu. Es neskatījos uz aģentiem. Neskatījos uz Galeriju, kur bija aizvests Aizbildnis. Apstājos dažu pēdu attālumā no valdnieces. Našira lēni meta lokus ap mani. Kad viņas nebija manā redzeslaukā, skatījos taisni uz priekšu.

-     Iespējams, jūs prātojat, kā mēs šeit izpildām sodu. Var­būt ar cilpu vai sendienu uguni? Šis ir Inkvizitora zobens atgādāts šurp no citadeles. Viņa pamāja uz ieroci. Bet, iekams es to atvēzēju, gribētu parādīt kaut ko citu: refaītu diženās spējas.

Atskanēja murmināšana.

-    Edvards VII bija savāds vīrs. Mēs visi ļoti labi zinām, ka viņš jaucās tur, kur nevajadzēja jaukties. Viņš mēģināja kontrolēt spēku, kas sniedzas pāri cilvēka zināšanu robežai. Spēku, kas labi pazīstams refaītiem.

Birgita Tjēdere sarauktu pieri pētīja skatuvi. Vairāki aģenti meta skatienus uz saviem miesassargiem, arī Bells.

-     Iztēlojieties visspēcīgāko enerģiju uz zemes. Našira pastiepa roku turp, kur stāvēja laterna. Elektrība. Tā apgādā jūs ar dzīvei nepieciešamo. Tā apgaismo jūsu pilsētas un mājokļus. Tā ļauj jums sazināties. Ēters jeb Avots refaītu dzīvības spēks ir diezgan līdzīgs elektrībai. Tas var nest gaismu tumsā un zināšanas nezināšanā. Laterna piepeši iemirdzējās. Bet, ja to izmanto nepareizi, tā var iznīcināt. Tā var nogalināt. Gaisma izdzisa.

-     Man piemīt spējas, kas pēdējos divos gadsimtos izrā­dījušās ļoti noderīgas. Dažiem cilvēku gaišreģiem ir īpaši savādas spējas. Viņos ēters mirušo valstība plūst tā, ka var pāraugt neprātā un vardarbībā. Šādas spējas piemita Asi­ņainajam Karalim, un tas beidzās ar viņa traģiskajām slepka­vībām. Es spēju novērst šīs bīstamās mutācijas. Našira norādīja uz mani. Gaišredzību, tāpat kā enerģiju, nevar iznīcināt tikai pārvirzīt. Kad Četrdesmit mirs, viņas spējas attīstīsies kādā citā gaišreģī. Taču, tās paturot sevi, es gādāšu par to, lai neviens tās vairs nekad neizmantotu.

-    Tev nu gan patīk gvelzt niekus, ko, Našira?

Biju to pateikusi ātrāk, nekā paspēju aptvert domu. Vald­niece pagriezās un paskatījās uz mani. Viņas acis zvēroja.

-    Tu vairs nerunāsi!

Naširas balss skanēja klusi.

Riskēju palūkoties augšup uz Galeriju. Tur neviena nebija. Zemāk Maikls ieslidināja roku jakā. Viņam bija viens no ieročiem.

Ģildes galā atvērās kādas durvis. Terebela, Alsafi un Aiz­bildnis. Mans skatiens pāri aģentu galvām sastapās ar viņa acīm. Zelta saite notrīsēja. Redzēju ainu ar nazi to, kas mē­tājās uz grīdas un ko tur bija pametis virsuzraugs. Nazis atra­dās dažu pēdu attālumā no Naširas. Tajā pašā mirklī, kad viņa atkal pagriezās pret skatītājiem, mans gars pārlidoja attā­lumu starp mums. Saņēmusi visus savus spēkus, es ielauzos viņas visdziļāko dzīļu zonā. Valdniece nebija gaidījusi uzbru­kumu. Iztēlojos sev masīvu sapņu formu milzoni, kas spētu sagraut visus šķēršļus.

Ēters nodunēja. Naširai virsū no visām pusēm metās gari. Tie pievienojās man viņas sapņavas malā, salaužot senās bruņas. Valdnieces pieci eņģeļi mēģināja aizstāvēt savu pavēlnieci, taču nu jau uzbruka divdesmit, piecdesmit, divsimt garu, un mūri sāka padoties. Es nezaudēju laiku. Izlauzos cauri ēnām un metos viņas sapņavas vidū.

Visu redzēju Naširas acīm. Telpa sagriezās žilbinošā krāsu un tumsas virpuli, gaisma sajaucās ar uguni, uzjundīja visda­žādākās ainas, ko nekad nebiju skatījusi. Vai tā refi redzēja? Visur bija auras. Es biju redzīga bet nu biju akla; viņas acis negribēja redzēt. Tās negribēja, lai es redzu. Tās nebija manas acis. Es piespiedu plakstus atvērties un palūkojos lejup uz savu roku. Tā bija pārāk liela, cimdota. Redzesleņķis sašauri­nājās. Valdniece cīnījās ar mani. Steidzies, Peidža!

Nazis. Nazis bija tepat. Steidzies! Es sniedzos pēc tā. Vis­niecīgākā kustība šķita tik grūta, it kā celtu svarus. Nogalini viņu! Ausis zvanīja kliedzieni un dīvainas, nedzirdētas ska­ņas balsis, tūkstošiem balsu. Nogalini viņu! Mani jaunie pirksti sakļāvās ap spalu.

Nazis. Te tas bija. Atvēzēju roku un grūdu asmeni sev krūtis. Aģenti iekliedzās. Redzesleņķis atkal sašaurinājās. Viss ņirbēja. Es ar savu jauno roku pagriezu nazi, tam iegrau­žoties matērijā, no kā nu sastāvēja Naširas miesa. Nekādu sāpju. Viņa nejuta nereģu asmeņa dūrienu. Es dūru vēlreiz, šoreiz kreisajā pusē, mērķējot vietā, kur cilvēkam būtu sirds. Joprojām nejutu sāpes. Bet, kad pacēlu roku trešo reizi, mani izsvieda no viņas ķermeņa.

Gari pajuka pa visu telpu, apdzēšot ik sveci. Ģildi pārņēma haoss. Kad atkal spēju redzēt, visapkārt valdīja melna tumsa. Ausis dārdēja kliedzieni.

Sveces atkal aizdegās. Našira gulēja uz grīdas dēļiem. Nazis bija iedūries viņai krūtīs līdz pat spalam. Asinsvaldniec! kāds refs iesaucās.

Aģenti bija apklusuši. Man drebēja rokas; līdu pār dēļiem tuvāk Naširai. Ieskatījos sievietes sejā; gaisma viņas acīs bija izdzisusi. XVIII Kaulu ražas gari vēl tagad kavējās, it kā gai­dot, kad Našira tiem pievienosies ēterā.

Tad viņas acīs atspīdēja nespodrs mirdzums. Valdniece lēnām pagrieza galvu. Es nevaldāmi trīcēju, redzot, kā viņa izslienas pilnā augumā.

-     Ļoti gudri, viņa teica. Ļoti, ļoti gudri.

Es vēl aizvien kustējos, pirksti skrāpēja dēļus. Manu acu priekšā valdniece izvilka no krūtīm nazi. Skatītāji noelsās.

-     Parādi mums vēl kaut ko. Gaismas lāses krita kā asaras.

-    Man nav iebildumu.

Ar vienu viņas rokas kustību nazis jau bija gaisā. Mirkli tas palika sastindzis, it kā būtu iekārts neredzamā pavedienā, bet tad šāvās man pretī. Tas aizskāra manu vaigu, atstājot seklu brūci. Sveču liesmas notrisuļoja.

Viens no Naširas eņģeļiem bija poltergeists. Reti gadījās, ka tie patiešām spēja pārvietot fizisku matēriju, bet man bija nācies to pieredzēt. Džeksons to dēvēja par vienmērīgu sada­lījumu. Gari pārvieto objektus. Adu pārklāja saltu sviedru kār­tiņa. Man nevajadzētu baidīties. Es jau reiz biju sastapusies ar poltergeistu. Tagad mans gars bija nobriedis, es spēju sevi aizstāvēt.

-    Ja jūs tā uzstājat, es atcirtu.

Šoreiz nevarēju viņu pārsteigt nesagatavotu. Našira aiz­sedza savu sapņavu ar visām bruņu kārtām, kādas vien viņai bija. Šķita, it kā man deguna priekšā aizcirstos divas milzu durvis; mani uzreiz iemeta atpakaļ manā miesā. Sirds salē­cās. Pastiprinājās žņaudzošais spiediens uz galvu. Izdzirdēju pazīstamu balsi, bet to nomāca kāds ilgs, spalgs troksnis.

Jākustas. Man bija jākustas. Viņa neapstāsies. Našira ne­kad nemitēsies vajāt manu garu. Es atmuguriski atbalstījos uz elkoņiem, mēģinot atrast nazi. Redzeslokā iznira valdnie­ces apveids; viņa tuvojās.

-    Tu izskaties nogurusi, Peidža. Padodies! Ēters tevi sauc.

-     Es laikam nesadzirdēju, izmocīju.

Tam, kas notika pēc tam, es nebiju sagatavojusies. Viņas pieci eņģeļi izveidoja spietu un metās man virsū.

Piecotne kā melns vilnis sadragāja visu manu aizsardzību. Viņpus sapņavas mana galva atsitās pret grīdas dēļiem. Sapņavā gari mina sev taku, uzvirpuļoja sarkanas ziedlapiņas. Gar acīm aizņirbēja dažādas ainas. Ik doma, ik atmiņa bija saplosīta. Asinis, uguns, asinis. Mirstošs lauks. Šķita, ka man uz krūtīm spiež milzīga roka, naglojot mani pie zemes. Kastē, zārkā. Nespēju nedz kustēties, nedz elpot, nedz domāt. Pieci gari cauršķēla mani kā zobens, grābjot fragmentus no mana prāta, no manas dvēseles. Es apvēlos uz sāna, raustīdamās kā samīts kukainis.

Manās rokās un kājās spazmās sarāvās mazie muskuļi. Atvēru acis. Gaisma žilbināja. Redzēju tikai Naširu ar pastieptu roku un sveču gaismā zvīļojošu dunci. Tad viņa pazuda.

Ar tādu piepūli, ka acīs izsprāga asaras, es pacēlu galvu no dēļiem. Maikls bija meties valdniecei mugurā, novēršot viņas uzmanību. Viņam rokā bija nazis. Zēns atvēzējās un dūra pre­tiniecei kaklā, gandrīz tai trāpot. Našira ar vienu rokas kus­tību nosvieda viņu no skatuves. Maikls uzlidoja virsū kādam artistam, un abi sabruka zemē.

Pēc mirkļa Našira atkal pagriezīsies. Šoreiz viņa mani piebeigs. Valdnieces seja parādījās virs manis, un viņas acis kļuva sarkanas. Vaibsti izplūda miglā. Viņa mani novājināja, gādāja par to, lai es vairs nevarētu izmantot savu garu. Pār­rāva manu saiti ar ēteru. Es biju pagalam. Našira nometās ceļos man blakus un iecēla manu galvu elkoņa līkumā.

-    Paldies tev, Peidža Mahounija! Naža gals iespiedās man kaklā. Es šo talantu velti neizšķiedīšu.

Viss. Man prātā pat nepazibēja ne doma. Pēdējiem spē­kiem saņēmos un ieskatījos viņai acīs.

Bet tad te bija Aizbildnis. Viņš trieca Naširu prom, lik­dams lietā milzu spietus, savērpdams tos vairogos un rīkoda­mies kā ugunsrijējs ar lāpām. “Ja es būtu redzīga,” izklaidīgi nodomāju, “tas droši vien izskatītos ļoti krāšņi.” Kopā ar viņu bija Terebela un Alsafi; ari citi vai Pleione? Apveidi saplūda. Mana sapņava raidīja savādas mirāžas. Tad kāds pacēla mani rokās un nonesa no skatuves.

Pasaule zibēja. Manā sapņavā plosījās vētra; pa zibens šautrām līdzīgām plaisām gāzās atmiņas, ziedus pluinlja vēja aukas. Mans prāts bija izlaupīts.

Tikai pa pusei manīju, kas notiek apkārt. Tepat bija Aiz­bildnis. Es pazinu viņa sapņavu; šķita pierasti to just blakus manējai. Viņš uznesa mani augšā galerijā, prom no visa, kas bija norisinājies tajās nedaudzajās bezsamaņas minūtēs. Kad mani nolaida zemē, sajutu, kā uz sejas žūst asinis. Tik tikko spēju atminēties, kur atrodos.

-     Peidža, cīnies! Tev ir jācīnās.

Aizbildnis glāstīja manus matus. Vēroju viņa seju, pūlēda­mās neļaut visām līnijām izplūst.

Kļuva redzamas vēl kādas acis. Man šķita, ka tā atkal ir Terebela. Uz brīdi atslēdzos, un, kad pamodos, ausīs šalca kaut kāda dobja rēkoņa. Skaņa spieda uz deniņiem. Kad sāpes mani piespieda atgriezties miesiskajā pasaulē, uz mani raudzījās Aizbildnis. Mēs atradāmies Galerijā, virs zālē notiekošās jez­gas. Peidža, viņš mani uzrunāja. Vai tu mani dzirdi?

Tas izklausījās pēc jautājuma. Es pamāju ar galvu.

-     Našira. Es spēju tikai čukstēt.

-     Viņa ir dzīva. Bet tu ari.

Vēl dzīva. Našira joprojām bija kaut kur tepat. Sajutu vāri iekņudamies paniku, bet mans ķermenis bija par vāju, lai atsauktos. Viss vēl nebija galā.

Lejā nodārdēja šāviens. Viss bija tumšs, izņemot viņa acis. Tur bija… Aizbildnis pieliecās tuvāk manām lūpām, lai sadzirdētu. Tur bija poltergeists. Viņai ir… poltergeists.

-    Jā. Bet tu biji sagatavojusies. Vīrietis ar pirkstu nobraucīja manu kakla izgriezumu. Vai es neteicu, ka šis tev varētu izglābt dzīvību?

Karulis uzdzirkstīja viņa acu gaismā; tas bija tas pats sub­limētais priekšmets, paredzēts poltergeistu atvairīšanai. Tas pats, ko viņš bija man iedevis. Tas pats, no kura mēģināju atteikties un kura man ap kaklu varēja arī nebūt. Aizbildnis pacēla mani sev pie krūtīm, ar vienu roku pieturot manu pakausi. Palīdzība jau ir ceļā, viņš klusi sacīja. Viņi iera­dās tev pakaļ, Peidža. Zīmogi ieradās pēc tevis.

Atkal akluma brīdis; skaņa tajā tikai pieņēmās spēkā. Mana sapņava cīnījās, lai sadzītu. Bojājumi bija nopietni; atlabšana sāksies tikai pēc vairākām dienām. Varbūt nesāk­sies vispār. Jebkurā gadījumā es nespēju pakustēties, bet laiks iztecēja man bija jānokļūst pļavā un jāatrod izeja. Es došos mājās. Man bija jādodas mājās.

Kad atkal atvēru acis, tās apdedzināja nejauka gaisma. Te nedega sveces. Centos aizsegt acis; krūtis smagi cilājās. Pei­dža! Kāds saņēma manu pastiepto roku. Tas nebija Aizbild­nis. Kāds cits. Peidža, mīļā!

Es pazinu šo balsi.

Viņš nevarēja būt te. Tā noteikti bija tikai rēgaina parā­dība, aina no manas bojātās sapņavas. Bet, kad viņš saņēma manu plaukstu, es apjautu, ka viņš ir īsts. Mana galva vēl atdusējās Aizbildņa klēpī. Nik, es izmocīju. Draugs bija ģērbies savā melnajā uzvalkā ar sarkano kaklasaiti.

-    Jā, sotnos, tas esmu es.

Paskatījos uz saviem pirkstiem. Tie krāsojās pelēki. Nagi balsnīja virs tumši zilganvioletiem pirkstu galiem.

-    Peidža, Niks klusi, dedzīgi sacīja, turi acis vaļā! Paliec ar mums, mīļā. Saņemies!

-    T-tev jāiet, es sēcu.

-     Es iešu. Un tu tāpat.

-    Nu kusties taču, Redze! Nevaram zaudēt laiku. Cita balss. Mūsu mazo, pazaudēto sapņotāju apārstēsim citadelē.

Džeksons.

Nē, nē! Kāpēc viņi bija šurp atbraukuši? Našira viņus ierau­dzīs. Tad būs par vēlu. Man acīs iespīdēja tā pati spožā gaisma. Zīlītes nereaģē. Smadzeņu hipoksija. Viņa nomirs, ja mēs neko nedarīsim. Kāda roka atglauda no manas sviedrai­nās sejas matus. Kur, ellē, ir Danika?

Nevarēju saprast, kāpēc Aizbildnis neko nesaka. Jutu, ka viņš tepat vien ir.

Vēl viens samaņas zudums. Kad redze atkal atgriezās, kaut kas bija piespiests man pie deguna un mutes. Pazinu plast­masas smaku tas bija PVS, Dani dzīvības nodrošināšanas sistēmas pārnēsājamais “brālēns”. Turpat ap mani pulcējās vēl citas sapņavas. Niks mani turēja elkoņa līkumā un spieda masku man pie sejas. Smagiem plakstiem malkiem vien ieel­poju papildu skābekli. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tik pil­nīgu spēku izsīkumu.

-    Nekā. Viņas sapņava ir ieplīsusi.

-    Tas vilciens mūs negaidīs. Džeksona balsī ieskanējās skarba nots. Nes viņu rokās! Mēs aizejam.

Vārdi lēni līda man smadzenēs. Pirmo reizi vairāku minūšu laikā ierunājās Aizbildnis: Es varu viņai palīdzēt.

-    Netuvojies viņai! Niks brīdināja.

-     Nedrīkst zaudēt laiku. NSD noteikti jau ir ceļā. Viņi uzreiz redzēs jūsu auru, doktor Nīgord. Jūsu reputācija Saionā būs pagalam. Refaīts paskatījās uz viņiem. Peidža nomirs, ja jūs neko nedarīsiet. Viņas bojāto sapņavu var salabot, bet tikai tad, ja rīkosimies ātri. Vai gribi zaudēt savu sapņu stai­gātāju, Balto Saistītāj?

-    Kā tu zini manu vārdu? Džeksons apcirtās otrādi kā monēta. Tumsā es neko neredzēju, bet jutu piepešu pārmaiņu viņa sapņavā, to, kā paceļas aizsargbarjeras.

-     Mums ir savi paņēmieni.

Viņu vārdi skanēja kā neatšķetināma musturu virkne. Es tos nespēju saprast. Niks pieliecās un izelpojot pūta siltu elpu man uz vaiga. Peidža, viņš teica man ausī, šis vīrietis apgalvo, ka var tevi izdziedināt. Vai varu viņam uzticēties?

Uzticība. To vārdu es zināju. Saulē plaukstošs zieds kaut kur apziņas malā, kas aicina mani uz citādu pasauli. Citādu dzīvi pirms magoņu lauka.

-Jā-

Tiklīdz biju to pateikusi, Aizbildnis pienāca tuvāk. Viņam pār plecu ieraudzīju Pleioni. Peidža, man vajag, lai tu nolaid visas aizsargbarjeras, ko vien vari, viņš sacīja. Vai tu spēsi?

It kā man būtu atlikusi kaut skrandiņa aizsardzības.

Refaīts paņēma no Pleiones cimdotās rokas pudelīti. Tajā vēl bija amarants, taču pudelīte bija gandrīz tukša. Iezīmētā. Viņi laikam krāja pudelītes, ietaupot ik lāsi, ko vien varēja. Aizbildnis uzzieda mazliet šķidruma man zem deguna un vēl mazliet uz lūpām. Man zem ādas iesūcās siltums. Šķita, ka ēters mani sauc, aicinot atvērt prātu. Siltums uzjundīja, aiz­lāpot plīsumus sapņavā. Aizbildnis ar īkšķi noglāstīja man vaigu.

-     Peidža?

Es pamirkšķināju acis.

-    Vai viss kārtībā?

-    Jā, es atsaucos. Man šķiet, jā.

Piecēlos sēdus un tad mēģināju uzslieties kājās. Niks man palīdzēja. Sāpes nejutu. Es izberzēju acis un samirkšķināju plakstiņus, mēģinot pierast pie tumsas. Kā, pie velna, tu te nokļuvi? es jautāju, saķerdama Nika rokas. Nespēju atraut no viņa acis. Viņš bija īsts, un viņš bija te!

-     Kopā ar Saionas delegāciju. Vēlāk paskaidrošu. Niks mani cieši apskāva un piekļāva sev pie krūtim. Nāc! Mēs dodamies prom no šejienes.

Džeksons stāvēja dažas pēdas tālāk, abās rokās turēdams spieķi. Viņam pie sāniem bija Danika un Zeks. Visi bija ģērbu­šies Saionas krāsās. Galerijas otrā pusē Nadīna ar savu pistoli apšaudīja aģentus. Abi refalti mani vēroja.

-     Sargātāj, cik… es dziļi ieelpoju, …cik mums ir laika?

-    Piecdesmit minūtes. Jums jāiet!

Mazāk nekā stunda. Jo ātrāk mēs tiksim līdz vilcienam, jo ātrāk varēšu izšaut signālraķeti, lai brīdinātu pārējos reģus.

-     Es ticu, ka tu joprojām zini, kam esi uzticīga, Peidža, Džeksons ierunājās. Viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām. Mana favorīte toreiz ar to spēliti Londonā tu man gandrīz liki par tevi šaubīties.

-    Džekson, šeit mirst cilvēki, reģil Vai varam aizmirst to starpgadījumu un domāt, kā lai no šejienes tiek prom?

Viņš nepaguva atbildēt. Galerijā iebruka refu bars; katram no tiem bija liels spiets. Aizbildnis un Pleione aizstājās mums priekšā.

-    Ejiet! Aizbildnis uzsauca.

Jutos tā, it kā mani plēstu divās daļās. Džeksons jau brā­zās lejup pa kāpnēm; viņam sekoja pārējie. Peidža, nāc! Niks mudināja.

Pleione nobloķēja spietu. Aizbildnis pagriezās pret mani.

-    Skrien! Tiec līdz vārtu pļavai, viņš skubināja. Satik­simies tur.

Man nebija izvēles; es nevarēju viņu piespiest nākt man līdzi varēju tikai darīt, kā likts, un cerēt, ka rīkojos pareizi. Niks satvēra manu roku, un mēs skriešus noskrējām pa kāp­nēm un izbrāzāmies Ģildes foajē. Apstāties vairs nebija laika.

Artisti un refi bija izbiruši ielās. Pārbijušies aģenti un viņu miesassargi skraidīja pa foajē. Niks viņiem sekoja. Es apstājos, kad ietrīcējās ēters.

Pagriezos pret zāli. Kaut kas nebija kārtībā par to biju pārliecināta. Iekams paguvu apzināties, ko daru, jau skrēju atpakaļ augšā pa akmens pakāpieniem. Džeksons sauca man nopakaļ: Kur tu tagad joz?

-    Ej uz vilcienu, Džekson!

Viņa atbildi es nedzirdēju. Niks metās man pakaļ un gri­bēja satvert aiz rokas. Kur tu ej?

-    Vienkārši ej kopā ar Džeksonu!

-     Mums ir jādodas prom! Ja NSD ieraudzīs manu auru…

Niks aprāvās, kad sasniedzām tukšo zāli.

Visos telpas stūros biezēja tumsa. Vairums sveču bija nodzisušas, bet trīs sarkanās laternas vēl mētājās turpat, kur bija nokritušas. Audumi Līzas uzstāšanās vietā sakrokojušies gulēja divās kaudzēs. Piegāju tuvāk, sajūtot nespodru sapņavas mirdzumu. Skriešus šķērsoju marmora grīdu un nometos ceļos.

-     Līza! Saķēru meitenes roku. Līza, nāc!

Kas viņu atveda atpakaļ pie drapērijām? Meitenes mati bija asiņaini un pielipuši pie pakauša. Viņa nevarēja būt mirusi; ne jau pēc tam, kad bijām izglābuši viņai dzīvību. Ne jau pēc tā, kā bijām visi kopā strādājuši. Viņa nedrīkstēja mirt. Sebs nomira; kāpēc Līzai bija jāseko?

Viņa pavisam mazliet pavēra acis. Līza joprojām bija ģēr­busies karaļa upura kostīmā. Mani ieraugot, viņas lūpās parā­dījās viegls smaids.

-    Sveika. Draudzenes elpa čerkstēja. Piedod, ka… no­kavējos.

-    Nē! Neuzdrošinies, Līza. Saņemies! Paspiedu viņas plaukstu. Lūdzu! Mēs jau iepriekš domājām, ka esam tevi zaudējuši. Neliec mums tevi zaudēt vēlreiz.

-     Man prieks, ka tas kādu interesē. Man acis riesās asa­ras: saltas, trīsošas asaras, kas nenolija. Lizai no mutes tecēja asinis. Nevarēju saprast, kuras ir māksligās asinis un kuras viņas pašas. B-bēdz prom, draudzene gaistošā balsi mudi­nāja. Izdari to, ko es n-nevarēju… es vienkārši nevarēju. Gri­bēju tikai… tikai redzēt mājas.

Lizas galva pavēlās sāņus. Viņas pirksti manā saujā atslāba un gars aizslīdēja prom ēterā.

Bridi es sēdēju un skatījos uz viņu. Niks nolieca galvu un apsedza meitenes seju ar auduma gabalu. Līza ir aizgājusi. Es piespiedu sevi tā domāt. Līza ir aizgājusi tāpat kā Sebs. Tu viņus neizglābi. Viņi ir aizgājuši.

-    Tev droši vien vajadzētu pateikt atvadvārdus, Niks nomurmināja. Es nezinu viņas vārdu, sotnos.

Viņam bija taisnība. Liza negribētu palikt te, savā cie­tumā.

-     Liza Raimora… es cerēju, ka tas ir draudzenes pilnais vārds, …dodies prom ēterā. Viss ir kārtībā. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmlt starp dzīvajiem.

Viņas gars pazuda.

Es nespēju paskatīties uz līķi. Tā nebija Liza; tas bija ķer­menis, čaula, ēna pasaulē, ko viņa bija atstājusi aiz sevis.

Zem aukstās rokas gulēja signālraķetes pistole. Lizas uzdevums bija to izšaut. Es saudzīgi izņēmu to viņai no rokas.

-   Viņa negribētu, ka tu padodies. Niks vēroja, kā es pārbaudu, vai pistolē ir raķetes. Viņa negribētu, ka tu mirsti viņas dēļ.

-     0, es domāju, ka gribētu gan!

Es pazinu šo balsi. Gomeisu Sargasu nekur neredzēja, tomēr viņa vārdi atbalsojās visā telpā. Vai jūs viņu nogali­nājāt, Gomeisa? es piecēlos kājās. Vai tagad, kad Liza ir mirusi, viņa jums ir gana laba?

Iestājās apsūdzošs klusums.

Man aiz muguras atskanēja klusa balss. Tev nevajadzētu slēpties ēnā, Gomeisa.

Es paskatījos. Zālē bija ienācis Aizbildnis, un viņa ska­tiens bija piekalts Galerijai. Ja nu vienīgi tu baidies no Peidžas, viņš turpināja. Pilsēta ārā deg. Tava varas fasāde jau ir sagruvusi.

Smiekli. Es saspringu.

-    Es nebīstos no Saionas. Viņi savu pasauli pasniedza uz sudraba paplātes, Arktūr. Tagad mēs mielosimies.

-    Ej ellē! es izgrūdu.

-    Arī no tevis es nebaidos, Četrdesmit. Kas mums ko bīties no nāves, ja mēs esam nāve? Turklāt aiziet no šīs pūs­tošās pasaules jūsu mazās puķu un miesas pasaulītes… nu, tā būtu gandrīz vai svētība. Tikai šeit vēl var ļoti daudz paveikt. Soļi. Nāvi nevar nogalināt. Kāda uguns var apde­dzināt sauli? Kas spēj noslīcināt okeānu?

-    Gan jau kaut ko var izdomāt! es atcirtu.

Mana balss skanēja mierīgi, bet es drebēju. Nespēju sa­prast, vai no dusmām vai bailēm. Aiz Aizbildņa bija parādījies vēl viens refaīts. Viņam blakus stāvēja Terebela.

-    Es gribētu, lai jūs abi kaut ko iztēlojaties. īpaši tu, Ark­tūr. Ja ņem vērā, ko tu vari zaudēt.

Aizbildnis klusēja. Mēģināju noteikt, no kurienes skan balss. Kaut kur virs manis. No Galerijas.

-     Es gribētu, lai jūs iztēlojaties taureni. Iedomājieties: koši, zaigojoši spārni. Tas ir skaists. Mīlēts. Un tagad palū­kojieties uz kodi. Tai ir tāds pats veidols bet paskat, kāda atšķirība! Kode ir blāva un vāra, un neglīta. Nožēlojama, pašdestruktīva būtne. Kode nevalda pār sevi, jo, ieraugot uguni, alkst pēc karstuma. Atrodot liesmu, tā sadeg. Vārdi atbalso­jās visur. Manās ausīs un galvā. Tieši tā mēs redzam jūsu pasauli, Peidža Mahounija. Kā kasti ar kodēm, kas to vien gaida, kad tās sadedzinās.

Viņa sapņava bija pavisam tuvu. Es sagatavoju garu. Man bija vienalga, kādus bojājumus tas radīs. Viņš bija nogalinā­jis Līzu; tagad es nogalināšu viņu. Aizbildnis satvēra manu delmu. Nevajag, viņš teica. Mēs tiksim ar viņu galā.

-     Es pati gribu tikt ar viņu galā.

-    Tu nevari viņu atriebt, sapņu staigātāj! Pleione neno­laida acis no ienaidnieka. Ej uz pļavu! Laika gandrīz nav.

-    Jā, ej tikai uz pļavu, Četrdesmit! Brauc ar mūsu vilcienu uz mūsu citadeli. Aiz pīlāriem iznira Gomeisa. Viņa acis zvē­roja svaigā auras pieplūdumā pēdējā, ko viņš bija nosūcis Lizai Raimorai. Vai tad te bija tik briesmīgi, Četrdesmit? Mēs tev piedāvājām patvērumu, savu gudrību jaunas mājas! Šeit tu nebiji pretdabiska; jā, tu biji zemākā stāvoklī, taču tev bija sava vieta. Saionai tu nozīmē sērgas simptomu. Nātreni uz viņu plānās ādas. Viņš pastiepa cimdoto roku. Sapņu stai­gātāj, tur tev nav māju. Paliec pie mums. Padomā labi!

Mani muskuļi bija tik saspringti, ka šķita tie tūlīt satrūks. Gomeisa skatījās tieši man virsū man acīs, manā sapņavā, manos vistumšākajos nostūros. Refaīts zināja, ka viņa sacī­tais izklausās saprātīgi. Viņš labi pārzināja savu greizo loģiku, viņš uz to bija paļāvies divus gadsimtus un izmantojis, lai kārdinātu vājos. Iekams es paguvu atbildēt, Aizbildnis grūda mani atpakaļ, nogāžot no kājām. Viņam pār plecu man virs galvas aizšalca līks nazis. Tumsā nebiju to pamanījusi. Kad atsitos pret grīdu, Aizbildnis metās virsū Gomeisam. Terebela un vēl viens refaīts skrēja viņam pakaļ, vērpjot spie­tus un izdvešot šaušalīgas skaņas. Niks atkal uzvilka mani kājās, bet es nejutu viņa rokas. Jutu tikai ēteru, kur “dejoja” refaīti.

Gaiss ap mani pārvērtās sudrabotā tīmeklī. Es neredzēju refaītu četrotni, bet samanīju viņu kustības. Ik muskuļa sarau­šanās, ik pagrieziens un solis ēterā sacēla vilni. Viņi dejoja uz dzīves malas. Milžu deja, danse macabre.

Kaulu ražas gari vēl kavējās zālē. Caur pīlāriem izlidoja Terebelas spiets; tur kopā vijās un tinās trīsdesmit garu, un tie uzklupa Gomeisas sapņavai. Neviens reģis nespētu izdzī­vot pēc tāda uzbrukuma. Gaidīju, kad trieciens būs sasniedzis mērķi.

Gomeisas smiekli pacēlās līdz griestiem. Viņš ar vienu rokas mājienu sašķaidīja spietu. Gari pašķīda pa visu zāli kā spoguļa lauskas. Terebelas ļenganais augums ietriecās pīlārā. Saltajā gaisā noskanēja krakšķis tur pret marmoru salūza kauls. Kad uzbrukumā metās otrs refs, Gomeisa tikai pacēla roku. Uzbrucējs uzlidoja uz skatuves. Zem refaīta svara sabirza dēļi, un viņš iekrita sufliera kabīnē.

Es līdu atpakaļ; mani zābaki slīdēja asinīs. Vai Gomeisa būtu kāds poltergeists? Viņš spēja pārvietot priekšmetus, tiem nepieskaroties. No šis atskārsmes mana sirds sāka strauji un spēcīgi dauzīties. Viņš varēja mani tāpat vien triekt pret gries­tiem.

Bija palicis vienīgi Aizbildnis. Viņš pagriezās pret ienaid­nieku; pusgaismā viņa seja izskatījās briesmīga. Nāc nu, Arktūr, Gomeisa aicināja, plaši izplezdams rokas. Maksā nu!

Tobrīd uzsprāga skatuve.

Karstuma vilnis aizsvieda mani pāri telpai; man aizkrita ausis. Smagi piezemējos uz labā sāna, un gurnā kaut kas nokrakšķēja. Jutu, ka Niks satver manu delmu, uzrauj mani kājās un izvelk ārā priekštelpā. Tikko bijām sasnieguši durvis, kad uzšāvās liesmas. Es metos zemē un ar rokām aizsedzu galvu. Uguns izlauzās no Ģildes, sašķai­dot visus logus. Turējos zemu un kustējos, cik ātri vien spēju. Man rokā joprojām bija signālraķešu pistole.

Nevienam no artistiem nebija tāda arsenāla, kas varētu izraisīt šādu sprādzienu. Džuliāns man kaut ko nebūs izstās­tījis. Kur viņš bija atradis minu, un pa kuru laiku bija paguvis to nolikt? Vai viņš to paņēma no Neitrālās joslas? Un kas tā par mīnu, no kuras eksplozijas visa ēka ir liesmās?

Niks biezajos dūmos saņēma manu elkoni un piecēla mani kājās. No matiem izbira stikli. Es dziļi klepoju; acis svila.

-     Pagaidi! Es cīnījos ar Nika roku. Aizbildnis!

Viņš nevarēja būt miris. Niks kaut ko sauca, bet viņa balss skanēja kā no tāluma. Mēģināju izmantot zelta saiti. Kaut ko saredzēt, sajust, sadzirdēt. Nekā.

Ārā gaudoja sirēnas, turpat blakusielā plosījās uguns­grēks. No Istabas gāzās liesmas un melni dūmu vāli. Dega viena… nē, divas mītnes. Viena no tām bija Beliola mītne vienīgā ēka ar elektrību. Aģentiem būs grūti sazināties ar citadeli. Paldies tev, Džuliān, es nodomāju. Paldies, lai kur tu ari būtu!

Niks pacēla mani rokās. Mums jākustas uz priekšu, draugs elsodams teica. Uztraukumā saviebies, viņš palūko­jās uz nepazīstamo pilsētu. Peidža, es te neorientējos kā mums atrast vilcienu?

-    Tikai jāvirzās tālāk uz ziemeļiem. Mēģināju tikt zemē, bet Niks mani turēja pārāk cieši. Nolādēts, es varu paskriet!

-    Tu nupat pārdzīvoji eksploziju un poltergeistu, Niks man uzbļāva. Viņa seja bija pietvīkusi dusmās. Es nebraucu šurp tāpēc, lai tu tā vienkārši ņemtu un nomirtu, Peidža! Kaut vienreiz dzīvē ļauj kādam sevi nest!

I Šeolā valdīja karastāvoklis. Ģilde bija sagrauta, un dum­pinieki bija izklīduši ielās, kur visiem iespējamiem līdzekļiem cīnījās pret refaītiem. Saionas aģenti bēga visos virzienos; viņiem pa pēdām sekoja miesassargi, kas bija atklājuši uguni uz reģiem. Džuliāna vienība atbildīgā par dedzināšanu bija ķērusies pie darba ar slepkavīgu aizrautību; Midzenim jau bija pielaista uguns. Man gribējās palikt un cīnīties, bet bija jāizšauj signālraķete. Tā es izglābšu vairāk dzīvību.

Niks nogriezās drošākā ceļā nostāk no sadursmēm kādā šaurā ieliņā. Ievēroju vēl vienu sadursmi. Artisti tur cīnījās plecu pie pleca ar nereģiem un mundieriem pat Kirils bija pievienojies pārējiem un apvienojās, lai uzveiktu atsevišķus refus.

Manas ausis aizsniedza spalgs kliedziens. Paskatījos Nikam pār plecu. Nele. Meitenes rokas bija sagrābuši divi refi. Tu nekur neiesi, Deviņi! Mums ir jāēd. Viens no uzbrucējiem aiz matiem pievilka meitenes galvu sev klāt.

-    Nē! Novāc rokas no manis! Tu vairs nekad no manis nebarosies, parazīts tāds!

Neies kliedzieni spēji apklusa; viņas uzraugs bija aizspie­dis meitenes muti ar plaukstu. Nik! es uzsaucu.

Draugs sadzirdēja manu drudžaino toni. Tvēriens atslāba. Tikusi zemē, uzreiz skriešus metos pie Neies. Man nebija ieroču bet bija mans talants. Tas vairs nebija mans lāsts. Šonakt es izglābšu dzīvību, nevis to laupīšu.

Sviedu savu garu virsū lielākajam refam. Iespiedos viņa sapņavā un ielauzos visdziļāko dziļu zonā, tad lēcu atpakaļ savā ķermeni. Tieši laikā paguvu izstiept rokas, lai zods neietriektos zemē. Nele, pat nenojauzdama, kas nupat bija noticis, izrāva rokas no refu tvēriena un ar nazi uzklupa tam, kurš stāvēja no viņas pa labi, iegrūžot asmeni dziļi sānā. Vien­laikus meitene svieda ienaidniekam sejā nezin no kurienes sadabūtu garu. Refs drausmīgi ierēcās. Viņa biedrs vēl grīļojās pēc mana uzbrukuma. Nele paķēra savas mantas un pa galvu pa kaklu metās prom.

Abi refi bija ievainoti, tomēr joprojām mūs apdraudēja. Tas, kuram biju uzbrukusi, pacēla skatienu uz mani, un viņa oranžās acis noskaidrojās. Viņš izvilka nazi no maksts, kas bija piesprādzēta pie rokas. Dodies atpakaļ ēterā, sapņu staigātāj!

Duncis lidoja man tieši sejā. Mazliet nokavēju tas skāra manu roku. Niks izšāva. Lode trāpīja refam krūtis, bet neko tam nenodarīja. Sūtīju savu garu uz viņa sapņavu. Otrais uzbrukums viņu novājināja. Es paķēru nomesto nazi un triecu to viņam rīklē.

Kļūda es aizmirsu par viņa biedru. Vienā mirkli mani triekšus ietriecās otrais refs un piespieda mani pie zemes. Mil­zīgā dūre trāpīja tikai puscollu no manas galvas.

Niks aizmeta savu šaujamo. Kad refs atvēzēja dūri otro reizi, viņš satvēra trīs tuvumā esošus garus un ātri citu pēc cita meta virsū manam uzbrucējam. Ēters ieviļņojās; Niks raidīja refa sapņavā spilgtu ainu, viņu apžilbinot. Tajā pašā mirkli, kad refs bija nost no manis, sizdamies ar gariem un vīzijām, es pielēcu kājās un metos atpakaļ pie Nika.

Mēs vēl nebijām tikuši diez cik tālu, kad mana sestā maņa sajuta tādu kā dzēlienu. Žigli pagriezu galvu, lai redzētu apdraudējumu.

-    Nik!

Viņš zināja. Ar vienu nemanāmu kustību draugs nometa savu mugursomu un pasniedzās pēc nākamā spieta. Pazīs­tams mērķis. Aludra Čertāna.

-     Sapņotāj! Viņa pat nepaskatījās uz Niku. Laikam esmu tev parādā par to izrādīti kapelā.

-     Nenāc klāt, Niks brīdināja.

-     Bet tu izskaties tik atsvaidzinošs!

Viņas acis mainīja krāsu.

Nika vaibsti sašķobījās. Asaru kanālos sariesās asinis, un kakla dzīslas piebrieda. Gandrīz tikpat atsvaidzinošs kā šī staigātāja, Aludra turpināja, nākdama pie mums. Varbūt es tevi paturēšu, orākul.

Niks saķēra ceļgalus, mēģinot noturēties kājās. Es noga­lināju jūsu troņmantnieku, es iejaucos. Nedomā, ka to pašu neizdarīšu arī ar tevi. Vācies atpakaļ uz to izkurtušo elli, no kuras esi nākusi!

-    Krezs bija uzpūtīgs radījums. Es tāda neesmu. Es zinu, kuri ienaidnieki ir manu dārgo minūšu vērti.

-     Un es esmu viena no tiem.

-     0 jā!

Es apklusu. Aiz Aludras kaut kas vīdēja. Milzīga, traucē­joša ēna. Viņa bija pārāk iekarsusi, lai to pamanītu. Pūsto­šais milzis. Es pazinu to apveidu ēterā. Cik minūšu vērta es esmu?

-    Tikai vienu. Aludra pacēla roku. Bet, lai nomirtu, ar minūti pilnīgi pietiek.

Tobrīd viņas sejas izteiksme mainījās. Šoks. Aludra bija to sajutusi, taču nepagriezās pietiekami ātri. Neradījums viņu sagrāba, iekams tā bija pakustējusies. Uzspīdēja baltas acis. Mirušas acis. No notiekošā redzēju tikai atsevišķas ainas, jo gāzes lampas nodzisa, milzim parādoties; taču arī ar redzēto vairāk nekā pietika, lai tas iespiestos man atmiņā, dziļi atmi­ņas šūnās, skarot sapņavas smalko audeklu. Aludrai nebija nekādu izredžu. Kliedziens aprāvās, vēl neizskanējis.

-    Jā, es noteicu. Ar to pilnīgi pietiek.

Niks sastindzis nekustīgi stāvēja. Drauga acis bija plaši ieplestas, mute sakniebta. Satvēru viņu aiz rokas un metos bēgt.

Mēs skrējām, ko kājas nes. Pilsētā bija emīti. Tieši kā XVIII Kaulu ražā. Cik ilgi vēl? es uzsaucu Nikam.

-    Ilgi vairs ne. Tagad viņš satvēra manu plaukstu, vel­kot uz priekšu vēl ātrāk. Kas tas tāds bija? Ko Saiona te ir izdarījusi?

-     Daudz ko.

Mēs iegriezāmies sānieliņā vienā no vairākām ieliņām, kas veda rēgu pilsētas iekšienē. No pretējās puses mums pretī elsdams joņoja kāds stāvs. Mēs ar Niku reaģējām vienlaikus: Niks aizlika zēnam priekšā kāju, tas garšļaukus nolikās uz asfalta, un es uzspiedu roku viņa ādamābolam.

-     Kur tad tu tā skriesi, Kari?

-    Nost no manis! Karls mirka sviedros. Viņi nāk. Viņus ielaida pilsētā.

-     Kas nāk?

-    Dūcēji. Dūcēji! Puisis gandrīz raudot grūda mani nost. Tev obligāti bija viss jāsabojā, ja? Bija jāmēģina viss mainīt! Šī vieta ir viss, kas man ir, tu man to neatņemsi…

-    Tev ir vesela pasaule. Vai esi to aizmirsis?

-    Vesela pasaule? Es esmu ērms! Mēs visi esam ērmi, Četrdesmit! Ērmi, kas sarunājas ar mirušajiem. Tāpēc mums ir vajadzīgi viņi, Karls runāja, ar pirkstu rādīdams uz pilsē­tas centru. Vai tad tu nesaproti? Te ir vienīgā vieta, kur mēs esam drošībā. Drīz mūs sāks novākt… uzklups mums…

-     Kas tad?

-    Nereģi! Kad viņi sapratīs. Kad sapratīs, ko grib refaīti. Es tur ārā vairs neatgriezīšos. Vari paturēt savu dārgo pasauli. Uz priekšu!

Palaidu vaļā puiša kaklu. Viņš uztrausās kājās un metās skriet. Niks noraudzījās bēglim pakaļ.

-     Kad nokļūsim mājās, tev man būs daudz jāizstāsta.

Nolūkojos, kā Karls pazūd ap stūri.

Līdz pļavai bija nepilna jūdze, tomēr es nebiju pārlieci­nāta, vai mums izdosies tur nokļūt bez cīņas. Kaut kur tepat bija Našira, un, iespējams, nebūt ne visi kaulrači bija iedzē­ruši Augļotāja brūvējumu. Mēs turējāmies ielas malā, virzo­ties uz priekšu cauri rēgu pilsētai.

Tālumā atskanēja sprādziens. Niks neapstājās. Ēku logi iespindzās. Es nespēju skaidri padomāt. Vai kāds mēģināja bēgt pāri mīnu laukam? Visi droši vien ir pārbijušies un nesa­prot, kur ir signālraķete, un skrien uz mežu, lai tikai tiktu prom. Man viņi bija jāsauc turp, kur būs droši. Skrējām prom pa saspridzināto ielu un strauji nogriezāmies pa taku uz Portmedouvu. Jau redzēju žogus un zīmi. Ārā bija sapulcējušies vairāki reģi un nereģi. Viņi laikam bija domājuši, ka tā varēs atstāt pilsētu.

Un Aizbildnis. Viņš bija tur. Vīrietis bija netīrs, viņu klāja nodeguļi, taču viņš bija dzīvs. Aizbildnis mani apskāva. Kur tu, ellē ratā, paliki? Vārdi paši paspruka man no mutes.

-    Piedod! Man gadījās citas darīšanas. Viņa skatiens aiz­slīdēja uz pilsētu. Sprāgstvielas zem skatuves nebija tavējās.

-    Nē. Atspiedos pret ceļiem, pūlēdamās atgūt elpu. Ja nu vienīgi…

-     Kas ja nu vienīgi?

-    Divpadsmit. Orākuls, sarkanais mundieris. Viņš kaut ko ieminējās par alternatīvu plānu.

-    Fokusēsimies uz to, lai tiekam no šejienes ārā. Niks uzmeta skatienu refaītam un tad atkal paskatījās uz mani.

-     Kur ir ieeja tunelī? Kad mēs atbraucām, bija vēl gaišs. Tagad pļava tinās piķa melnā tumsā; bija pārlieku tumšs, lai meklētu ceļu.

-    Tepat netālu, Aizbildnis sacīja.

-     Skaidrs. Niks iemeta skatienu savā vecajā Nixie rokaspulkstenī. Viņš drebošu roku noslaucīja augšlūpu. Vai Sais­tītājs tika līdz šejienei?

-    Vari viņu saukt īstajā vārdā, Nik. Jutu, kā man pār kaklu tek sviedri. Viņš zina.

-    Misters Hols un trīs jūsu biedri gaida jūs pļavā, Aiz­bildnis sacīja. Viņa skatiens joprojām bija pievērsts pilsētai.

-    Peidža, iesaku tev izmantot vienu no signālraķetēm. Tev vēl ir laiks.

Niks devās uz vārtiem, kur Džeksons laikam pētīja ētera žogu. Es nostājos blakus refaītam.

-     Man žēl par Līzu, viņš sacīja.

-     Man tāpat.

-    Es gādāšu par to, lai Gomeisa neaizmirst viņas nāvi.

-    Jūs viņu nenogalinājāt?

-     Sprādziens mūs iztraucēja. Gomeisa bija daudz spēcī­gāks par mums, jo nupat bija paēdis, taču mēs viņu novājinā­jām. Varbūt ugunsgrēks Ģildē paveica pārējo.

Aizbildnim rokās joprojām bija cimdi pat tagad. Sajutu tādu kā dūrienu; varbūt jutos sāpināta. Vai biju domājusi, ka viņš tik vienkārši mainīsies?

Vīrietis nenolaida skatienu no manis. Zelta saite viegli ietrīsējās. Es nezināju, ko viņš man mēģina pārraidīt, taču piepeši sajutos fokusēta un apņēmīgāka. Satvēru signālraķešu pistoles spalu. Aizbildnis soli atkāpās. Es atradu punktu virs pļavas, notēmēju un aizgriezu galvu.

Signālraķete slīga debesīs virs pļavas, izvirda signāls pēc signāla. Stāvēju blakus Aizbildnim un vēroju, kā tā deg un dūmo. Viņam acīs un pie mūsu kājām trīsuļoja sarkana gaisma.

Es pievērsu skatienu zvaigznēm. Varbūt pēdējoreiz redzu zvaigznes tā pilsētā bez apgaismojuma un bez smoga. Vai arī varbūt kādu dienu tā izskatīsies visa pasaule. Pasaule Naširas varā. Viena liela, tumša cietuma pilsēta.

Aizbildnis uzlika roku man uz muguras. Mums jāiet.

Mēs piegājām pie vārtiem. Viņš tos atvēra, un gan reģi, gan nereģi kopskaitā astoņi devās pļavā. Kad bijām otrpus žogam, Aizbildnis plaši atvēra vārtus un izņēma kārtējo pude­līti. Viņam pudelīšu bija vairāk nekā aptiekā.

Pudelītē bija kaut kāda balta kristāliska viela. Sāls. Viņš to šaurā līnijā izbēra priekšā vārtiem. Gribēju jautāt par emītiem, bet Džekss satvēra mani aiz rokām un trieca pret stabu. Jutu enerģiju, kas plūda caur žogu, tik tuvu, ka iesprakšķējās mati.

-    Idiote! Džekss sagrāba mani aiz kleitas. Tu nupat viņiem skaidri parādīji mūsu atrašanās vietu, tu negantais skuķi!

-    Es visiem parādīšu mūsu atrašanās vietu! Es tos cilvēkus neatstāšu te nomirt, Džekson! es atcirtu. Viņi ir gaišreģi!

Viņa sejā noraustījās muskuļi. Seja bija saviebta dusmās. No šī Džeksona es baidījos no vīra, kuram piederēja mana dzīve.

-    Es piekritu braukt šurp, lai izglābtu savu sapņu staigā­tāju, viņš dvesa. Nevis lai izpestītu baru zīlnieku un gaiš­reģu.

-    Tā nav mana problēma.

-     Tā ir gan tieši tava problēma! Ja izdarīsi vēl kaut ko tādu, kas traucēs mūsu centienus, var piebilst, ka tie ir cen­tieni izglābt tevi, tu sīkā, nepateicīgā knauķe, es gādāšu par to, lai tev visu atlikušo dzīvi vairs nebūtu laba darba. Aizsū­tīšu tevi uz Džeikobsailendu, un tur tu varēsi mangot kopā ar visādiem ekstispicistiem un splančomantiem un visām citām pabirām, kas nu sakrājas pasaules malā. Redzēs, ko viņi ar tevi izdarīs! Džeksona aukstā roka spiedās man pie kakla. Bez tādiem ļautiņiem var iztikt. Bez mums nevar. Tu varbūt esi ieguvusi zināmu neatkarību, dārgumiņ, taču tu darīsi, kā es likšu. Un mēs dzīvosim tieši tāpat kā agrāk.

Džeksona sacītais plēsa manu sapņavu slāni pēc slāņa. Atkal jutos kā sešpadsmitgadniece, kam bail no pasaules, bail no tā, kas ir manī. Tad ap mani saslēdzās bruņas, un es biju cita.

-     Nē, es noskaldīju. Es aizeju.

Džeksona sejas izteiksme mainījās.

-     Septiņus Zīmogus nevar pamest, viņš teica.

-     Es to nupat izdarīju.

-    Tava dzīve ir mans īpašums. Mēs noslēdzām vienoša­nos. Tu parakstīji līgumu.

-     Man pie vienas vietas, ko saka pārējie reģukungi! Ja es esmu tavs īpašums, Džekson, tad mans darbs nav nekas vai­rāk par verdzību. Atgrūdu viņu nostāk. Un tās man pietiek visai dzīvei.

Vārdi izskanēja, bet šķita, ka tie nenāk no manas galvas. Kļuvu nejutīga. Ja tu nevari būt mana, tu nepiederēsi nevie­nam. Džeksona pirksti savilkās ciešāk. Es neatdošu sapņu staigātāju.

Viņš runāja nopietni. Pēc tā, kas bija noticis Trafalgara laukumā, es sapratu viņa asinskāri. To nodeva viņa aura. Ja es atstāšu Džeksonu, viņš mani nogalinās.

Mūs bija pamanījis Nīks. Džekson, ko tu dari?

-     Es aizeju, es sacīju. Un tad atkārtoju: Es aizeju. Man bija tas jādzird no savas mutes. Kad atgriezīsimies Lon­donā, es nedošos uz 1-4.

Nika skatiens pievērsās Džeksonam. Par to mēs parunā­sim vēlāk, viņš teica. Tagad nav laika. Piecpadsmit minū­tes.

Sajutu saltu dūrienu. Mums jādabū visi vilcienā. Tūlīt!

Bija atgriezusies Nadīne. Kur ir ieeja? Meitene svīda.

-    Mēs no kaut kādas ejas nācām šurp uz pļavu. Kur tā ir?

-     Mēs to atradīsim. Paskatījos aiz Nadīnes. Tur bija tikai Zeks. Kur Danī?

-    Viņas rācija neatbild. Danī var būt jebkur.

-     Viņa strādā Saionā, Niks sacīja. Varbūt tiks cauri, sakot, ka bija aģente. Bet tas nebūtu ideālais variants.

-    Vai Elīza te bija?

-     Nē, viņu mēs atstājām Sevendaialsā. Mums vajadzēja vienu Zīmogu citadelē.

Džeksons piecēlās kājās un nobraucīja apģērbu. Pagai­dām izlīgsim mieru. Domstarpības varēsim apspriest, kad atgriezīsimies. Viņš aicināja pārējos. Dimant, Zvaniņ, lūdzu, piesedziet mūs! Mums jāpaspēj uz vilcienu.

-    Un kā ar Danī? Zeks izskatījās nervozs.

-     Gan viņa izķepurosies, mīļo zēn! Tā meitene spētu izdzī­vot pat mīnu laukā.

Džeksons paspraucās man garām, aizkūpinot cigāru. Kā viņš šādā brīdī varēja smēķēt? Biju pārliecināta, ka viņš tikai tēlo nevērīgo. Viņš negribēja mani zaudēt. Arī es pati nebiju pārliecināta, ka gribu zaudēt viņu. Kāpēc es to visu sarunāju? Džeksons nebija ne orākuls, ne zīlnieks, taču viņa vārdi šķita pravietiski. Es nedrīkstēju beigt dzīvi kā mangotāja vai vēl ļaunāk kā nakts staigule tādā reģu graustu rajonā kā Džeikobsailenda. Bija daudz krietni ļaunāku iespēju nekā kalpo­šana Džeksonam drošajā 1-4.

Es gribēju atvainoties. Man bija jāatvainojas. Es biju favo­rīte; viņš bija mans reģukungs. Tomēr lepnums mani aizka­vēja.

Izšāvu vēl vienu signālraķeti. Pēdējo. Pēdējā iespēja pēdē­jiem izdzīvojušajiem. Tad es metos skriet, sekojot Džeksonam. Man uz papēžiem mina Aizbildnis.

Signālraķete izgaismoja ceļu. Pie pļavas vārtiem parādījās vēl daži cilvēki. Viņi sekoja mums gan pāros, gan pa vie­nam. Vairums bija reģi. Ieradās arī Maikls; viņš saķēra manu roku. Zēna sejā vīdēja nejauka, griezta brūce no uzacs līdz pat zodam, bet paiet viņš varēja. Maikls ielika man rokās manu mugursomu.

-    Paldies, Maikl… Tiešām nevajadzēja… Viņš papurināja galvu; šaurās krūtis smagi cilājās. Es uzmetu plecā somas lenci. Vai būs vēl kāds?

Zēns parādīja trīs žiglus žestus. Aģenti, Aizbildnis tul­koja. Viņi nāk kopā ar saviem miesassargiem. Cik ilgi vēl? Maikls pacēla divus pirkstus. Divas minūtes. Kad viņi ieradī­sies, mums jābūt gabalā.

Tas bija murgs. Es paskatījos pār plecu. Vai viņi nevar vienkārši laist mūs prom?

-    Viņiem noteikti ir dots rīkojums aizturēt visus notikušā lieciniekus. Var gadīties, ka notiks sadursme.

-    Lai tik panāk šurp!

Man sānos vilka brūce. Mums ceļā, garšļaukus izstiepies zālē, gulēja ievainots vīrs. Viņa krūtis sekli cilājās. Man bija pusminūte laika, lai dabūtu viņu kājās, citādi viņš būs jāatstāj tepat. Ejiet uz priekšu, es mudināju Aizbildni. Pasakiet, ka es nākšu. Vai varat atvērt tuneli?

-    Bez tevis ne. Vīrietis palūkojās lejup uz gulošo. Ne­spēju noteikt, ko viņš domā. Pasteidzies, Peidža!

Aizbildnis devās uz priekšu kopā ar Maiklu. Nometos ceļos blakus ievainotajam. Viņš gulēja uz muguras aizvērtām acīm un uz krūtīm sakrustotām rokām. Vīrietis izskatītos pēc statujas, ja Saionas uniforma sarkanā kaklasaite un melnais uzvalks nebūtu viscaur izmirkusi asinīs. Es pārbaudīju viņa pulsu, un ievainotais pavēra vienu aci. Gredzenotie pirksti piepešā dedzībā saķēra manu roku.

-    Tu esi tā meitene!

Es pat nepakustējos. Kas jūs esat?

-    Maks. Paskaties!

Mirkli vilcinājusies, izvilku no viņa žaketes ādas maku. Tur iekšā bija identifikācijas karte. Viņš bija no Stārčas. Tu strādā pie Vīvera, es klusītēm noteicu. Tu slimais, slimais izdzimteni! Tu to izdarīji. Visu. Vai viņš tevi atsūtīja, lai noska­ties, kā miršu? Lai pieskati to elli, kurā viņš mūs iegrūdis?

Ievainotais nebija pazīstams es viņa vārdu nezināju.

-     Viņi v-visu… iznīcinās. Vīrietim uz lūpām spīdēja asinis.

-     Kādi viņi?

-    R-radījumi. Viņš gārdzoši ievilka elpu. Sameklē… sameklē Rekhemu. Sameklē viņu!

Ar šiem vārdiem vīrietis nomira. Es turēju rokās viņa maku un nodrebēju piepeši uznākušajā aukstumā.

-    Peidža?

Niks bija atgriezies pēc manis. Viņš bija no Saionas. Gurdi papurināju galvu. Es vairs vispār neko nesaprotu.

-    Es arī ne. Ar mums spēlējas, sotnos. Tikai mēs vēl nezi­nām, kas tā ir par spēli. Draugs paspieda manu roku. Nāc!

Ļāvu viņam piecelt mani kājās. Izslējusies tālumā izdzirdu šāvienu. Mana mugura saspringa. Aģenti. Viņi laikam bija sasnieguši vārtus. Tajā pašā laikā ēterā bija jūtams kāds savāds signāls. Uz mūsu pusi virzījās četri dzeltenacaini radī­jumi. Refi, es izdvesu. Manas kājas jau kustējās. Bēdz! Nik, bēdz!

Viņš neiebilda. Mūsu zābaki dipēja pār sasalušo zemi, bet refi jau mina uz papēžiem; viņi skrēja ātrāk par mums. Izvilku no mugursomas nazi un pagriezos, nolēmusi to iedurt kāda aci, bet manu roku satvēra Terebela Šeretāna. Terebela, es smagi elsu. Ko tu gribi?

Terebela ieskatījās man tieši acīs. Ar viņu kopā bija Pleione, Alsafi un kāda jaunāka sieviete, kuru es nepazinu. Bet aiz viņiem saplēstā, asiņainā blūzē bija Danī. Viņu ieraugot, man it kā nasta novēlās no pleciem.

-    Atvedām tavu draudzeni, Terebela sacīja. Viņas acis viegli vizēja. Šeit viņa ilgi neizdzīvos.

Danī, viņus pilnīgi ignorēdama, pakliboja man garām un pievienojās klaidoņu bariņam. Viņa izskatījās pēc mirones.

-     Ko jūs par to gribat? es piesardzīgi jautāju. Jūs taču negribat braukt ar vilcienu.

-    Ja mēs patiešām gribētu braukt, tu mūs nekavētu. Mēs visi esam glābuši cilvēku dzīvības. Atvedām tavu draudzeni un aizkavējām Naktssardzes divīziju. Tu esi mums parādā. Alsafi nenovērsdamās raudzījās manī. Tev par laimi, sapņu staigātāj, mēs nedosimies uz citadeli. Mēs esam ieradušies pēc Arktūra.

-    Viņš nāks, kad būs gatavs. Man Aizbildni vēl vaja­dzēja.

-    Tad nodod viņam ziņu. Arktūram jāsatiekas ar mums izcirtumā, tiklīdz jūs būsiet prom. Mēs gaidīsim.

Tikpat ātri kā uzradusies četrotne nozuda uz žoga pusi. Viņi izkūpēja tumsā kā putekļi ēnās, bēgot no Sargasu neiz­bēgamās atmaksas. Es pagriezos un devos uz treniņlaukumu, kur notraipītos kupolos dega divas laternas.

Atkļūšana līdz šejienei bija vieglākais. Tagad man šie cil­vēki bija jāiedabū tunelī un vilcienā.

Bēgli bija sapulcējušies betona laukuma malā, tikai šis nebija īstais laukums. Šis bija četrstūrveida. Niks pārbaudīja Danī seju. Viņai virs acs bija dziļa vāts, bet Danī tikai nevērīgi paraustīja plecus. Četrstūra tālākajā malā stāvēja Džeksons, salti uzlūkodams pilsētu. Džuliānu nekur nemanīja. Viņu bija aprijusi uguns gluži tāpat kā Finnu. Cerēju, ka tas vismaz bija ātri.

-     Mums jādodas prom, es izlēmu. Gaidīt vairs nedrīkst.

-    Tam nav jēgas. Kāds nereģu zēns ieķērās sev matos tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi palika balti. NSD jau nāk!

-     Mēs te bijām pirmie.

Vairāki acu pāri sāka raudzīties mazliet cerīgāk. Izvilku no mugursomas kabatas lukturīti un ieslēdzu. Sekojiet man, es mudināju. Kustieties, cik vien ātri varat! Ievainotos pēc iespējas nesiet rokās. Mums jānoklūst līdz citai vietai tur jābūt ovālam. Laika nav daudz.

-    Tu esi refu pusē, kāda sarūgtināta balss izgrūda. Es ar asinssūcēju nekur neiešu!

Es pagriezos pret runātāju un norādīju uz pilsētu. Vai labāk gribi doties atpakaļ?

Vīrietis klusēja. Es paspraucos viņam garām un, ignorē­dama dūrienus sānā, ar mokām atkal metos skriet.

Tiklīdz bijām tikuši garām skatāmdīķim, bija viegli atmi­nēties īsto vietu. Aizbildnis stāvēja turpat, kur pirms vairā­kiem mēnešiem bijām trenējušies. Ieeja ir šeit, viņš sacīja un norādīja uz betona ovālu. Naširai gluži labi patika doma, ka vilciens būs zem treniņlaukuma.

-    Kā tev šķiet, vai viņa ir mirusi?

-    Tas būtu par daudz cerēts.

Izmetu šīs domas no prāta. Pašlaik es nedrīkstēju domāt par Naširu. Tevi gaida, es sacīju. Klajumā.

-     Es vēl nedošos kopā ar viņiem.

Aizbildņa vārdi sniedza man atvieglojumu. Paskatījos lejup uz ovālu. Te nav sargu, es ievēroju. Ieeja noteikti nav vienkārši atstāta vaļā.

-    Viņi nav tik dumji. Arktūrs pastūma malā sūnu kārtu, atsedzot sudrabotu priekškaramo atslēgu. Pāri tai stiepās baltas gaismas stīdziņa, it kā iekšā degtu spuldzīte. Šajā atslēgā ir ētera baterija. Baterijā ir poltergeists. Bija paredzēts aģentiem līdzi sūtīt refaītu sargu, kas to atslēgtu, iekams vil­ciena līnijai pieslēgtu strāvu, bet, ja tu spēsi poltergeistu pār­liecināt doties prom, lādiņš izzudīs, un atslēga būs vaļā.

Rētas man uz rokas iesmeldzās.

-    Tavā sapņu veidolā tas nevar nodarīt tev pāri, Peidža. Viņš zināja. Tev ir visas iespējas tikt galā ar lauzēju.

-     Džeksons ir saistītājs.

-    Tas neatrisinās problēmu. Poltergeists ir jāpārliecina vai jāpiespiež atstāt šo objektu, nevis tas jāpiesaista. Tavs draugs nevarēs viņu sasaistīt, iekams poltergeists nebūs atbrīvots no fiziskajām važām.

-     Ko tu no manis gaidi?

-    Tu spēj pārvietoties ēterā. Atšķirībā no mums tu vari sazināties ar poltergeistu, nepieskaroties atslēgai.

-    Nekādu “mēs” te nav, ref. Balss piederēja kādam gaiš­reģim, kas varēja būt mazliet vecāks par mani. Vācies prom no tās atslēgas!

Aizbildnis bez vārda runas piecēlās, taču nenolaida acis no gaišreģa. Tas rokās svārstīja smagu cauruli improvizētu ieroci, ko bija paņēmis pilsētā. Ko tu dari? es nesapratu.

-    Nekādas ētera baterijas nepastāv. Puisis sakoda zo­bus. Es tikšu galā ar to. Es tinos prom no šejienes.

Viņš atvēzējās. Caurule ieblieza pa atslēgu.

Ēters nodunēja. Gaišreģi atsvieda divdesmit pēdas atpa­kaļ. Viņš kliedza: Nē, lūdzu, nevajag! Es negribu mirt! Lūdzu! Es… es negribu būt vergs! Nē! Viņš izliecās, nodre­bēja un sašļuka.

Es pazinu šos vārdus.

-    Esmu pārdomājusi, sacīju. Aizbildņa skatiens atgrie­zās pie manis. Es varēšu tikt galā ar to poltergeistu.

Arktūrs pamāja ar galvu. Varbūt viņš bija sapratis.

-     Redz, kur viņi nāk!

Es pacēlu skatienu.

Pāri mēnesnīcas izgaismotajai pļavai brāzās NSD. Viņi bija bruņojušies ar dumpju savaldīšanai paredzētajiem vairogiem un stekiem; vienība eskortēja bariņu aģentu. To vidū bija Birgita Tjēdere un Ketals Bells. Tjēdere mūs pamanīja pirmā un nikni iekliedzās. Niks pacēla ieroci un nomērķēja viņai galvā. Nebija nekādas jēgas pret nereģiem izmantot spietus.

Pagriezos pret ieslodzītajiem. Pirmo reizi kopš ierašanās šeit viņiem vajadzēja iedrošinājumu. Ļaudīm vajadzēja dzir­dēt kādu sakām, ka viņi to spēj. Ka viņi ir kaut kā vērti.

Un tā būs mana balss.

-    Vai redzat tos kruķus? es norādīju uz skrienošajiem kārtībniekiem un pacēlu balsi. Viņi mēģinās nepieļaut, ka tiekam prom. Viņi mūs nogalinās jo pat tagad tie mūs nevē­las viņu galvaspilsētā. Viņi negrib, lai mēs pastāstītu par to, ko esam redzējuši. Viņi grib, lai mirstam te un tagad. Biju aizsmakusi, bet nerimos. Man bija jāturpina. Es atvēršu šo lūku, un mēs atstāsim pilsētu laikā. Apsolu, ka līdz rītausmai būsim Londonā. Un nekāds dienas zvans mūs nesūtīs atpa­kaļ uz cellēm! Atskanēja piekrītoša, nikna murdoņa. Maikls sita plaukstas. Bet jums ir jāaizstāv pļava. Jums jāizdara vēl viens pēdējais darbs, iekams mēs atstājam šo vietu uz visiem laikiem. Dodiet man divas minūtes, un es jums došu brī­vību.

Neviens neko neteica. Neatskanēja ne kaujas saucieni, ne kliedzieni. Taču visi kā viens satvēra savus improvizētos ieročus, sasauca visus garus, ko vien spēja, un metās virsū NSD. Nadīne un Zeks sekoja pārējiem pašā biezumā. Pļavā mītošie gari pievienojās, traucoties uz NSD ar divreiz lielāku spēku kā lodes. Džeksons nekustīgi stāvēja un pētoši lūkojās uz mani.

-    Spīdoša runa, viņš noteica, kā amatieres runa.

Tas bija kompliments. Mīmu pavēlnieks uzslavēja savu favorīti. Bet es zināju, ka patiesībā viņš nepauž apbrīnu.

Man bija divas minūtes laika. Tā es biju solījusi.

-     Dani! es uzsaucu. Man vajag masku.

Meitene pasniedzās mēteļa kabatā. Viņas pieri klāja sviedri. Še! Dani pasvieda man prasīto. Skābekļa ir pamaz. Rīkojies mērķtiecīgi!

Iekārtojusies pēc iespējas tuvāk atslēgai, es nogūlos zālē. Niks palūkojās uz Aizbildni. Nezinu, kas jūs tāds esat, bet ceru, ka zināt, ko darāt. Viņa nav nekāda rotaļlieta.

-     Es nevaru jums ļaut vest tos cilvēkus cauri Neitrālajai joslai. Aizbildnis pameta skatienu uz mežu. Šī ir vienīgā iespēja ja vien jūs, doktor Nīgord, nespējat izdomāt labāku alternatīvu.

Piestiprināju PVS sev uz deguna un mutes. Tas man pie­lipa un izgaismojās, rādot, ka skābeklis plūst vienmērīgi.

-     Daudz laika tev nebūs, Danī bildināja. Es tevi papuri­nāšu, kad būs jāatgriežas.

Pamāju ar galvu.

-     Aizbildni, es jautāju, kāds bija Seba otrais vārds?

-     Alberts.

Aizvēru acis.

-     Laiks divas minūtes, Niks sacīja, un tas ari bija pēdē­jais, ko es dzirdēju. Katrā ziņā miesiskajā pasaulē.

Ēterā ieraudzīju nelielo tvertni. Tā uzņēma mani tāpat kā jebkura sapņava, gluži kā sīka pilīte, kas savienojas ar citu tādu pašu. Tad es pagriezos un ieraudzīju apmaldījušos zēnu.

Nespēru ne soli viņam tuvāk. Tikai stāvēju. Bet tur viņš bija: Sebastians Alberts Pīrss zēns, kuru man neizdevās izglābt. Viņš sita dūrites pret sienām un purināja telpas dzelzs restes. Ārpusē aiz tām bija nebeidzamā ētera tumsa. Zēna seja bija asiņaina, izšķobījusies dusmās, un viņa mati bija pieputē­juši ar melniem pelniem.

Pēdējo reizi, kad tikos ar poltergeistu, biju savā fiziskajā veidolā, tomēr Sebs varētu ievainot ari manu garu. Man būs viņš jāaptur.

-     Seb, es sacīju tik saudzīgi, cik vien spēju.

Viņam vajadzēja vien mirkli, lai pamanītu ielaušanos. Sebs apcirtās otrādi un klupa man virsū. Es satvēru viņa delmu.

-     Seb, tā esmu es!

-    Tu mani neizglābi! Viņš neprātā rēca. Tu mani neiz­glābi, un es tagad esmu beigts. Es esmu beigts, Peidža! Un es nevaru… viņš iebelza pa sienu, …tikt laukā… vēl viens belziens, no šīs telpas!

Vājais augumiņš drebēja manās rokās. Zēna ribas un kauli bija tikpat izspiedušies kā viņa dzīves laikā. Uzveicu bailes un saņēmu netīro sejiņu plaukstās. Es sarāvos, ieraudzījusi viņa lauzto sprandu.

Man bija tas jāpaveic. Bija jāremdē tā gara dusmas, par kuru zēns bija kļuvis, citādi viņš tāds paliks uz mūžu mūžiem. Tas nebija Sebs. Tas bija Seba rūgtums, sāpes un naids. Seb, paklausies! Man ļoti, ļoti žēl. Tu nebiji to pelnījis. Viņa acis tumsa melnas. Es varu tev palīdzēt. Vai gribi vēlreiz ierau­dzīt savu māti?

-     Māte mani ienīst.

-     Nē! Paklausies, Seb, paklausies! Es tevi neatbrīvoju un… un man ir žēl. Mana balss draudēja teju, teju aizlūzt. Bet tagad mēs varam viens otru atbrīvot. Ja tu atstāsi šo istabu, es varēšu atstāt šo pilsētu.

-    Neviens neko neatstās. Viņa teica: “Neviens netiks prom.” Zēns sagrāba manu delmu un purināja galvu tik ātri, ka kustība izplūda miglā. Pat tu ne! Pat es ne!

-     Es varu piespiest tevi aiziet.

-    Es negribu iet prom. Kāpēc man iet prom? Viņa mani nogalināja. Man vajadzēja dzīvot ilgāk!

-    Tev taisnība. Tev vajadzēja dzīvot ilgāk. Bet vai patie­šām tu gribi visu atlikušo mūžību pavadit šajā būri?

Sebs atsāka trīcēt.

-     Mūžību?

-    Jā, mūžību. Tu to negribi.

Viņa sprands sadzija.

-    Peidža, zēns čukstēja, vai man ir jāaiziet uz visiem laikiem? Es nevaru atgriezties?

Tagad drebēju es. Kāpēc es nevarēju viņu izglābt? Kāpēc es nevarēju apturēt Naširu?

-     Pagaidām ne. Es lēnām un uzmanīgi uzliku rokas zēnam uz pleciem. Es nevaru tevi aizsūtīt līdz pēdējai gais­mai. Tai, kuru, kā cilvēki runā, ieraugot pašās beigās. Turp es tevi nevaru aizsūtīt. Bet varu tevi aizsūtīt tālu prom uz tum­sas malu, lai tevi vairs nekad neviens nevarētu ieslodzīt. Un tad, ja tu tiešām gribēsi, tu varēsi atgriezties.

-    Ja es gribēšu.

-Jā-

Bridi mēs tā stāvējām apskāvušies. Sebam nebija pulsa, bet es zināju, ka viņš ir nobijies. Mana sudraba saite notrī­sēja.

-     Neseko viņai, Sebs bilda, satverdams manu sapņu vei­dolu. Naširai! Viņi tikai grib izsūkt mūs sausus. Un vēl ir noslēpums.

-     Kāds noslēpums?

-    To es nedrīkstu sacīt. Piedod! Viņš satvēra manas rokas. Man ir par vēlu, bet tev ne. Tu vēl vari to apturēt. Mēs tev palīdzēsim. Mēs visi.

Sebs apvija rokas man ap kaklu. Sajūta bija tikpat reāla, it kā viņš būtu īsts zēns. Tādu es viņu atcerējos. Es čukstus norunāju atvadvārdus: Sebastian Albert Pīrs, dodies prom ēterā. Viss ir nokārtots. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmīt dzīvajo vidū. Es aizvēru acis. Ardievu!

Zēns pasmaidīja.

Un pazuda.

Ētera kabatiņa sāka grūt. Sudraba saite noraustījās, šoreiz jau uzstājīgāk. Es skrienot lēcu, un mana sapņava uztvēra mani atpakaļ ierastajā vietā.

-    Peidža. Peidža!

Negaidīti mani sāpīgi apžilbināja gaisma. Ar viņu viss ir kārtībā, Niks sacīja. Mēs pazūdam. Nadīne, savāc pārējos!

-     Aizbildni, es nomurmināju.

Cimdota roka paspieda manējo, un es zināju, ka viņš ir tepat. Atvēru acis. Dzirdēju šāvienus. Un viņa sirdspukstus.

Arktūrs pacēla lūkas vāku smagas, ar betonu klātas durvis, kas slēpa šauras kāpnes. Tukšā slēdzene grabēdama nokrita. Refaīts uzmeta mani sev plecā, un es apskāvu viņa kaklu. Cilvēki brāzās lejā pa kāpnēm, raidot šāvienus uz NSD. Tjēdere paķēra kāda miruša kruķa ieroci. Lode ķēra Kirilu kaklā, viņu nogalinot. Vēl mirkli redzēju pilsētu gaismu debesīs, bāku tumsā un tad Aizbildnis sekoja izdzīvojuša­jiem. Spēju koncentrēties tikai uz viņa silto, drošo augumu. Mana uztvere sāpīgiem rāvieniem atgriezās.

Tunelī bija auksti. Uzvēdīja sausa pelējuma dvaka kā ne­apdzīvotās telpās. Skaņas no augšienes saplūda bezjēdzīgā kakofonijā, tādās kā suņu rejās. Ar pirkstiem cieši iekrampē­jos Aizbildnim plecā. Man vajadzēja adrenalīnu, amarantu kaut ko.

Tunelis nebija plašs, tik tikko metrotuneļa lielumā, bet perons bija gana plats un garš, lai tur sastātos vismaz simt cilvēku. Tālākajā galā stāvēja kaudzē sakrautas nestuves. Saodu dezinfekcijas līdzekļus. Laikam no šejienes uz Aiztu­rēšanas izolatoru veda ar fluksu saindētus reģus vai katrā ziņā uz ielas pusi. Taču biju pārliecināta, ka tumsā kaut ko saklausu tādu kā elektrības dūkoņu.

Aizbildnis uzspīdināja savu kabatas lukturīti turp, kur tuvojās vilciens. Pēc mirkļa iedegās gaismas. Es samiedzu acis.

Strāva.

Vilciens izrādījās vieglais metro, kas nebija paredzēts daudziem pasažieriem. Tā aizmugurē melniem burtiem bija rakstīts: SAIONAS AUTOMĀTISKĀ TRANSPORTA SISTĒMA. Va­goni bija balti, un uz durvīm bija redzami Saionas simboli. Tajā pašā brīdī, kad paskatījos, durvis atvērās un vagonos iedegās gaisma. Laipni lūgti vilcienā! Skārletas Bērnišas balss sacīja. Šis vilciens aties pēc trim minūtēm. Galapunkts: Saionas Londonas citadele.

Izdzīvojušie sabira vagonos, atviegloti uzelpojot un pametot improvizētos ieročus uz perona. Aizbildnis nekustīgi stāvēja.

-    Viņi sapratīs. Mana balss izklausījās gurda. Viņi sapratīs, ka vilcienā ir nepareizie cilvēki. Mūs gaidīs.

-    Un tu stāsies viņiem pretī. Tāpat kā visam.

Viņš nolaida mani zemē, taču vaļā nelaida. Aizbildņa plauk­stas kļāvās man pie gūžām. Pacēlu skatienu. Paldies! es sacīju.

-    Tev nav man jāpateicas par savu brīvību. Tev uz to ir tiesības.

-    Tev tāpat.

-     Tu man devi manu brīvību, Peidža. Aizritēja divdesmit gadi, līdz es saņēmu spēkus, lai mēģinātu to atgūt. Par to man jāpateicas tev un vienīgi tev.

Atbilde ieķērās man rīklē. Vilcienā iekāpa vēl daži cilvēki; viņu vidū bija arī Nele un Čārlzs. Mums jākāpj iekšā, es sacīju.

Aizbildnis neatbildēja. īsti nezināju, kas bija noticis pēdē­jos sešos mēnešos vai kaut kas no tā vispār bija bijis pa īstam taču mana sirds bija pilna, mana āda dega, un es nebaidījos. Vairs ne. Ne no viņa.

Atskanēja tāli, it kā pērkona dārdi. Vēl viena mīna. Vēl viena bezjēdzīga nāve. Tunelī iesteberēja Zeks, Nadīne un Džekss; viņi balstīja pusnemaņā slīgstošo Danī. Peidža, tu nāksi? Zeks jautāja.

-     Kāpiet iekšā! Es tūlīt.

Viņi iekāpa vagonā netālu no vilciena gala. Džeksons dur­vīs atskatījās uz mani.

-                Mēs vēl parunāsimies, manu sapņotāj, Džekss sacīja.

-    Mēs parunāsimies, kad atgriezīsimies.

Viņš nospieda pogu vagonā, un durvis aizvērās. Nākamajā vagonā klupšus krišus ielēca kāds nereģis un zīlnieks; vienam no viņiem bija asiņains krekls. Viena minūte līdz atiešanai. Lūdzu, iekārtojieties ērti! Aizbildnis apskāva mani ciešāk.

-     Cik savādi, viņš bilda, ka tas ir tik grūti.

Pētīju viņa seju. Vīrieša acis nespodri vizēja.

-    Tu nebrauksi, es sapratu. Vai ne?

-     Nē.

Atskārsme bija gausa kā mijkrēslis, kas sakļaujas ap zvaig­zni. Apjautu es arī nebiju gaidījusi, ka Aizbildnis brauks līdzi. Tikai pēdējās stundas biju uz to cerējusi. Kad bija par vēlu. Un nu viņš devās prom. Vai palika. No šī brīža es biju viena. Un biju brīva savā vientulībā.

Viņa degungals pieskārās manējam. Manī riesās lēnas, saldas sāpes, un es nezināju, ko lai dara. Aizbildnis nenovēr­sās no manas sejas, taču es nodūru acis. Raudzījos lejup uz mūsu rokām; uz refaīta lielajām plaukstām, ko sedza cimdi, noslēpjot raupjo ādu, un uz manām bālajām rokām ar zilām asinsvadu upēm. Maniem nagiem, kas vēl aizvien krāsojās violeti.

-    Brauc mums līdzi, es sacīju. Kakls sāpēja, un lūpas karsti kaisa. Brauc līdzi… brauc man līdzi. Uz Londonu.

Viņš bija mani noskūpstījis. Viņš bija mani gribējis. Var­būt gribēja joprojām.

Bet starp mums nekas nebija iespējams. Un skatiens viņa acis teica, ka ar to vien, ka viņš mani grib, nepietiek.

-     Es nevaru doties uz citadeli. Viņš pārlaida īkšķi man pār lūpām. Bet tu vari. Tu vari atgriezties savā dzīvē, Peidža. Tāda iespēja ir viss, ko tev novēlu.

-    Tas nav tas, ko es vēlos.

-     Ko tu vēlies?

-     Nezinu. Gribu tikai, lai tu būtu ar mani.

Nekad nebiju šos vārdus izteikusi skaļi. Tagad, kad jau va­rēju sajust brīvības garšu, man gribējās, lai viņš tajā ar mani dalās.

Bet Aizbildnis nevarēja manis dēļ mainīt savu dzīvi. Un es nevarēju upurēt savējo, lai būtu kopā ar viņu.

-     Man tagad jāizdzen no ēnām Našira. Viņš piespieda pieri pie manējās. Ja spēšu viņu aizvilināt no šejienes, var­būt pārējie dosies prom paši. Varbūt viņi mitēsies. Arktūrs atvēra acis, iededzinot šos vārdus man prātā. Ja es nekad neatgriezīšos ja tu mani vairs nekad neredzēsi -, tas nozī­mēs, ka viss ir kārtībā. Es būšu viņu piebeidzis. Bet, ja atgrie­zīšos, tas nozīmēs, ka man nav izdevies. Ka vēl draud bries­mas. Un tad es tevi uzmeklēšu.

Es nenolaidu skatienu. Šo solījumu es atcerēšos.

-    Vai tagad tu man uzticies? viņš jautāja.

-    Vai man vajadzētu?

-    To es tev nevaru pateikt. Tā ir uzticība, Peidža. Nezināt, vai vispār vajadzētu uzticēties.

-    Tad es tev uzticos.

It kā jūdzēm tālu es izdzirdēju dauzīšanos. Kāds ar dūrēm bungoja pa metālu, izskanēja slāpēti kliedzieni. Tunelī skrie­šus iemetās Niks kopā ar atlikušajiem izdzīvojušajiem, un visi salēca vilcienā, pirms aizcirtās durvis. Peidža, kāp iekšā! draugs kliedza.

Laiks bija iztecējis. Laika vairs nebija. Aizbildnis atrāvās no manis ar kvēlu nožēlu acis.

-    Bēdz, viņš sacīja. Bēdz, mazo sapņotāj!

Vilciens sakustējās. Niks pārlēca pāri reliņiem un izstiepa roku.

-     PEIDŽA!

Es atjēdzos. Sirds salēcās, un maņas deva dzelzs mūrim līdzīgu belzienu. Pagriezos un metos skriet pa peronu. Vil­ciens uzņēma ātrumu; tas brauca gandrīz pārāk ātri. Saķēru Nika izstiepto roku, pārrāpos pāri reliņiem un biju vilcienā, biju klāt, biju drošībā. No sliedēm uzsprakšķēja dzirksteles, un metāla karkass man zem kājām nodrebēja.

Es neaizvēru acis. Aizbildnis bija nozudis tumsā kā vēja nopūsta svece.

Es viņu vairs nekad neredzēšu.

Taču, vērojot, kā garām traucas tuneļa sienas, biju pārlie­cināta par vienu: es viņam tiešām uzticējos.

Tagad man bija jāuzticas tikai pašai sev.

Vārdnīca

Slengs, kādā runā grāmatas “Sapņu staigātāja” gaišreģi, ir attāli saistīts ar deviņpadsmitā gadsimta Londonas noziedzī­gajā pasaulē izmantoto leksiku; ir nedaudz izmainīta vārdu nozīme vai izmantojums. Savukārt citi vārdi sastopami mūs­dienu angļu sarunvalodā vai ir no jauna interpretēti. Termini, kas ir specifiski Ģimenei cilvēkiem, kuri mīt I Šeolā, ir atzīmēti ar zvaigznīti.

Aizdars* saziedējusi maize.

Aktieris* I Šeolas iemītnieks, kas izkritis pārbaudījumos un atrodas virsuzrauga pakļautībā.

Arējā tumsa tāla ētera daļa, ko gaišreģi nespēj aizsniegt. Artists* aktieris.

Atstiept kājas nomirt.

Atšālējies* miris.

Atvadvārdi vārdu virkne, ko izmanto, lai pavadītu garus līdz ārējai tumsai.

Augļotājs pārdevējs. Ari I Šeolas lombarda īpašnieka palama. Aukstais punkts neliels plīsums starp ēteru un miesisko pasauli. Izpaužas kā pastāvīgs ledus laukums. Kopā ar

ektoplazmu var tikt izmantots, lai pavērtu ceļu uz nēterpasauli. Caur auksto punktu nevar izkļūt nekas organisks (piemēram, asinis un miesa).

Bālā striebla gaišmataina sieviete. Nedaudz apvainojoši.

Baltais mundieris’* sākotnējais rangs, ko cilvēkiem piešķir I Šeolā. Baltajam mundierim jāparāda zināms prasmju līmenis savā gaišredzības veidā. Ja baltais mundieris iztur pārbaudījumu, tas kļūst par rožaino mundieri. Pārbaudī­juma neizturēšana nozīmē nosūtīšanu uz Midzeni.

Bodīte lombards.

Caitgaists no vācu vārda Zeitgeist, kas nozīmē laika garu. Vai­rums reģu to izmanto pārnestā nozīmē, taču daži pielūdz kā dievību.

Čupa mārciņa; svara vienība. Vārdu izmanto pārsvarā ētera narkotiku lietotāju kopienā.

Dūcēji* emīti.

Dzeltenais mundieris* zemākais rangs I Šeolā. To piešķir cil­vēkiem, ja tie pārbaudījuma laikā izrāda bailes. Var izman­tot kā sinonīmu vārdam “gļēvulis”.

Dzelži šaujamieroči.

Ekto ektoplazma jeb refaītu asinis. Dzeltenzaļā krāsā. Spīdī­gas un nedaudz līdzīgas želejai. Var tikt izmantotas auksto punktu atvēršanai.

Emīti refaītu pasludinātie ienaidnieki, “tie, no kuriem visi bīstas”. Našira Sargasa tos aprakstījusi kā zvērīgus gaļēdā­jus, kam garšo cilvēka gaļa. Emītu eksistence ir noslēpumā tīta.

Ēters garu pasaule, kas ir pieejama gaišreģiem. Dēvēts arī par Avotu.

Favorīts jauns gaišreģis, kas saistīts ar reģukungu vai reģukundzi. Parasti pieņemts uzskatīt, ka favorīts ir reģukunga mīļākais un sektora mantotājs.

Floxy aromatizēts skābeklis, ko ieelpo pa caurulīti. Saionas alternatīva alkoholam. To pasniedz vairumā izklaides vietu, ieskaitot skābekļa bārus.

Flukss Fluxion 14 jeb psihi ietekmējošs medikaments, kas gaišreģiem izraisa sāpes un orientācijas zudumu.

Fufelis meli.

Galminieks cilvēks, kas atkarīgs no violetās asteres. Vārds radies Sv. Annas galmā Soho, kur divdesmit pirmā gad­simta sākumā aizsākās violetās asteres tirdzniecība.

Garnadzis kabatzaglis.

Ģimene* visi cilvēki, kas mīt I Šeolā, izņemot kaulračus un citus nodevējus.

Iestādījums skābekļa bārs vai cita sabiedriska vieta. Parasti noziedznieku kontrolē.

Izmanīgs veikls, viltīgs.

jautātājs jebkurš, kas mēģina kaut ko izdibināt par ēteru. Tāds vai nu uzdod jautājumus, vai arī piedāvā kaut ko no sevis (piemēram, asinis vai plaukstu) nolasīšanai. Zīlnieki un pravieši var izmantot jautātāju, lai koncentrētos uz kon­krētu ētera daļu; tas atvieglo pareģošanu.

Karaliene violetā astere.

Kārtībnieks sargs.

Kaulracis* nievājoša palama sarkanajiem mundieriem.

Klejotāji gari ēterā, kuri nav aizraidīti līdz ārējai tumsai vai pēdējai gaismai. Tos joprojām spēj kontrolēt gaišreģi.

Kraut sist, belzt.

Kūmiņš blēdis.

Lauzējs gars, kas sava vecuma vai tipa dēļ spēj ietekmēt mie­sisko pasauli. Tādi gari ir poltergeisti un ercenģeļi.

Lellīte mīļš, vēlīgs jaunas sievietes vai meitenes apzīmējums.

Lampas acis. Skatīt arī lukturi.

Lopu transports transportlīdzeklis, ko izmanto, pārvadājot ieslodzītos.

Lukturi acis. Skatīt arī lampas.

Lūramgabals zemas kvalitātes, dažreiz absurda izklaide, parasti to attiecina uz nelegāliem teātra uzvedumiem.

Mangošana gaišredzība pret samaksu skaidrā naudā. Vai­rums mangotāju piedāvā par naudu pareģot nākotni. Nav atļauta gaišreģu noziedzīgajā sindikātā.

Mēļotājs poliglots.

Mekss bezalkoholisks vīna aizvietotājs ar sīrupainu, saldu konsistenci. Iespējams baltais, sārtais un “asiņainais” jeb sarkanais mekss.

Midzenis graustu rajons. I Šeolā tās ir būdas, kur spiesti dzī­vot artisti.

Miesiskā pasaule miesas pasaule; zeme.

Miga mītne.

Mirdzums aura.

Nakts staigulis cilvēks, kas pārdod savas gaišreģa zināšanas ar seksuāla pakalpojuma starpniecību.

Neredzība to cilvēku stāvoklis, kuri nav gaišreģi.

Nereģis cilvēks, kurš nav gaišreģis.

Nogrābt arestēt.

Nosmelt krējumu veikli apzagt.

Ņerga kabatzagļa paveids; nepaklausīgs bērns.

Nūma priekšmets, ko zīlnieki un pareģi izmanto, lai savieno­tos ar ēteru, piemēram, spoguļi, kārtis, kauli.

Pagrīdes kungs Pretdabisko Asamblejas vadītājs un gaišreģu sindikāta priekšnieks. Parasti mitinās Velna Akrā I Iecirkņa 1. sektorā.

Palikt bez troņa pilnībā atgūties no violetās asteres iedar­bības.

Papīri gaišredzībai izmantotās kārtis, parasti taro.

Papīru tulks vecs kartomanta apzīmējums. Sarunās to jopro­jām atpazīst, tomēr citadelē lieto reti.

Pēdējā gaisma ētera centrs, vieta, no kuras gari nekad vairs nevar atgriezties. Klīst baumas, ka aiz pēdējās gaismas atrodas viņsaule.

Piķis nauda.

Pūtiens tenkas; svilpes pūtiens.

Refaiti bioloģiski nemirstīgi, humanoidi nēterpasaules iemīt­nieki, par kuriem zināms, ka tie pārtiek no gaišredzīgu cil­vēku aurām. Viņu pagātne un izcelsme ir neskaidra.

Reģis gaišreģis.

Reģukungs/reģukundze bandas Aizbildnis gaišreģu sindi­kātā. Reģu noziegumu speciālists. Parasti tādam ir pieci līdz desmit tuvi sekotāji, taču reģukungs ari pavēl visiem gaišreģiem vienā kāda iecirkņa sektorā. Pretdabisko Asam­blejas loceklis.

Reģu noziegumi jebkura darbība, kas saistīta ar garu pasau­les izmantošanu vai saziņu ar to, īpaši finansiāla labuma gūšanas nolūkā. Saionas likumdošanā tos uzskata par valsts nodevību.

Rejošie dzelži šaujamieroči. “Atvēzēt rejošos dzelžus” gata­voties sadursmei.

Rožainais mundieris otrā iniciācijas fāze I Šeolā. Rožainajiem mundieriem jāpierāda sevi cīņā ar emltiem, lai kļūtu par sarkanajiem mundieriem. Ja rožainais mundieris pārbaudī­jumu neiztur, viņš atkal kļūst par balto mundieri.

Sapņava prāta iekšiene, kur glabājas atmiņas. Iedalīta piecās saprāta zonās jeb “lokos” saules, krēslas, pusnakts, dziļās pusnakts un visdziļāko dzīļu. Gaišreģi spēj apzināti piekļūt pašu sapņavām, turpretī nereģi to spēj fragmentāri saska­tīt tikai miegā.

Sapņotājs saīsinājums no “sapņu staigātāja”, parasti šo apzī­mējumu izmanto refaīti.

Sarkanais mundieris* visaugstākais cilvēku rangs I Šeolā. Sarkanie mundieri ir atbildīgi par pilsētas aizsardzību pret emītiem. Apmaiņā viņiem piešķir īpašas privilēģijas. Saukti arī par kaulračiem.

Šausmu gabals lēta, nelegāla daiļliteratūra, ko ražo Grabstrītā reģu rakstnieku apkaimē. Sērijveida šausmu stāsti. Izplatīti gaišreģu vidū, lai kompensētu fantastikas žanra trūkumu Saionā. Šausmu gabalos vēstīts par plašu pārda­bisku tematu spektru. Starp tiem ir tādi darbi kā “Voksholas vampi”, “Feju fiasko” un “Tēja ar tasistu”.

Šiliņš tā dēvē zelta monētu; viena britu mārciņa.

Sindikātieši gaišreģu noziedzīgā sindikāta locekļi. Šo apzī­mējumu parasti izmanto kārtībnieki.

Sindikāts krimināla, Saionas Londonas citadelē bāzēta gaiš­reģu organizācija. Aktīva kopš divdesmitā gadsimta sešdes­mito gadu sākuma. To pārvalda Pagrīdes kungs un Pret­dabisko Asambleja. Locekļi specializējas reģu noziegumos finansiāla labuma gūšanas nolūkā.

Skanošais nauda, iztika. “Sastrādāt skanošo” nopelnīt iztiku.

Skābeklants apkalpotājs skābekļa bārā.

Skrīveris dokumentu viltotājs, kuru reģukungi noalgo, lai izgatavotu viltotus ceļošanas dokumentus saviem darbi­niekiem.

Slānīt sist.

Smadzeņu drudzis tā slengā dēvē fantasmagoriju, novāji­nošu drudzi, ko izraisa medikaments Fluxion 14.

Smiņķis kosmētika.

Snuķis spiegs vai informants. “Pacelt snuķi” nodot kādu cilvēku vai organizāciju.

Specs ētera narkotiku un to ietekmes uz sapņavu speciālists.

Spiets garu grupa. “Vērpt spietu” savākt garu grupu.

Spīdīgais džeks pavadonis, ko izīrē pilsoņiem, lai naktī pasar­gātu tos no pretdabiskajiem. Pazīšanās zīme zaļa gaisma.

Spoks gars, kas izvēlējies noteiktu dzīvesvietu, visticamāk, to pašu, kur miris. Ja spoku izkustina no mītnes, to var aizkaitināt.

Staigātājs saīsinājums no sapņu staigātājs.

Sublimācija process, kura laikā parastu priekšmetu pārvērš par nūmu.

Sudraba saite pastāvīga ķermeņa saikne ar ēteru. Tā cilvē­kam ļauj daudzus gadus mist vienā fiziskā apveidā. Uni­kāla katram indivīdam. īpaši svarīga sapņu staigātājiem, kuri izmanto saiti, lai īslaicīgi pamestu savu ķermeni. Gadu gaitā sudraba saite nodilst, un pārrautu to vairs nevar atjaunot.

Šņācējs tēvišķs apzīmējums čukstētājam vai poliglotam.

Taksītis nelikumīgs taksometrs, ar kuru visbiežāk brauc gaiš­reģi.

Tasists saīsinājums no “taseogrāfs”.

Tinktūra opija tinktūra. Nelegāla narkotika.

Tīrīšana ilglaicīgs atmiņas zudums baltās asteres iedarbībā.

Tukšā bez naudas, bankrotējis.

Tukšacis nereģis.

Valdīt lietot violeto asteri.

Vira* plāns virums, ko parasti gatavo no gaļas suliņām.

Zelta saite saikne divu garu starpā. Par to ir zināms ļoti maz.

Zortes metamie komplekti. Kleromantu izmantotās nūmas. Tie ir adatas, metamie kauliņi, atslēgas, kauli un žagari.

Žmogs alkatīgs, bezsirdīgs darba devējs.

Esmu lielu pateicību parādā Godvinu ģimenei, visvairāk Deividam par to, ka viņš mani tik sirsnīgi sagaidīja grāmatu izdošanas pasaulē. Liels paldies Kērstijai Maklehanai, Keitlinai Ingemai un Annai Votkinsai par smago darbu saistībā ar filmu un ārzemju tiesībām. Es nevarētu vēlēties vēl labāku aģen­tūru par DGA.

Bloomsbury komanda: pirms satikšanās ar jums es nemaz nezināju, cik daudz aizrautības un komandas darba tiek iegul­dīts grāmatu radīšanā. Gribētu pateikties neatkārtojamai Aleksandrai Pringlai, kuras aizraušanās ar šo romānu bija vislabākā iedvesma, kādu vien varētu vēlēties; paldies manai brīnišķīgajai redaktorei Aleksai fon Kiršbergai, kura ir darījusi daudz vairāk nekā tikai pildījusi pienākumu un vienmēr mani atbalstījusi no pirmā mājiena; un paldies Reičelai Menheimerei, Džastīnai Teilorei un Sārai Bārlovai viņas visas ir palīdzē­jušas “Sapņu staigātājai” kļūt par vislabāko. Sirsnīgs paldies Keitijai Bondai, Džūdam Freikam, Amandai Šipai, Jantai Koksai-Vilmotai, Eleonorai Veilai un Oliveram Holdenam-Ream Apvienotajā Karalistē, kā arī Džordžam Gobsonam, Kristīnei Gilbertai, Nensijai Millerei, Mērijai Kūlmenai un Sārai Merkjūrio Savienotajās Valstīs! Jūs visi bijāt fantastiski.

Endij Sērkis, Džonatan Kavendiš, Hloja Saizere, Vil Tenant un pārējie no Imaginarium komandas: strādāt kopā ar jums ir privilēģija. Paldies jums par uzticību visos šīs grāmatas aspektos, ne tikai vizuālajā noformējumā! Par māksliniecisko pusi liela pateicība Andrāsam Bereznajam par to, ka viņš uzzīmēja karti, Deividam Mannam par skaisto vāku tu esi lauva! un Leiannai Leatutufu par to, ka viņa uzlika manas domas uz papīra.

Sacīt, ka šī grāmata pēdējos divus gadus ir bijusi visa mana dzīve, nozīmētu izteikties pieticīgi. Jūsu ir pārāk daudz, lai šajā mazajā laukumiņā visus nosauktu vārdā, bet liels, liels paldies draugiem, kas mani ir atbalstījuši šo gadu laikā un vēl pirms tam! īpaši liels paldies Neilam Dīmondam un Frenai Treisijai; manai iedvesmojošajai angļu valodas skolotājai Emmai Hovardai; un Raianam, Džesikai un Ričardam par to, ka viņi mani uzaicināja doties līdzi uz Īriju. Ja nebūtu jūsu, es nekad nebūtu satikusi Molliju Melounu.

Paldies, mani tulkotāji visā pasaulē, ka padarāt šo grā­matu pieejamu vairāk valodās, nekā es jebkad spētu apgūt! Liels paldies Flo un Elijai par palīdzību ar franču un serbu vārdiem, un Devorai no Agam Books par dalīšanos zināšanās par senebreju valodu.

Paldies visiem, kas sekoja manam emuāram un Twitter ierakstiem, kad biju ceļā uz grāmatas izdošanu, it īpaši Sūzenai Hilai! Tavs atbalsts man deva lielu pārliecību. īpašs paldies Sv. Annas koledžas darbiniekiem un audzēkņiem par to, ka jūs šajā pēdējā juceklīgajā gadā bijāt tik laipni un izpa­līdzīgi. Sveicieni!

Un, protams, paldies manai ģimenei visvairāk mammai, kas man pastāvīgi sniedza spēku un atbalstu, un Maikam, manam superīgajam patēvam un neapstrīdamajam taseogrāfijas karalim. Jūs abi esat tikuši ar mani galā vissliktākajos brīžos, tāpēc teikšu kā Merilina Monro: jūs, sasodīts, esat pel­nījuši mani vislabākajos brīžos!

Džeidī, paldies, ka biji mana mūza! Tu esi mans mīļākais mirušais dzejnieks. Un vēl paldies Elijai Smitai par to, ka viņa deva man drosmi parādīt “Sapņu staigātāju” pasaulei!

Paldies jums visiem, ka ielaidāties ar sapņotāju!

Samanta Šenona ir dzimusi 1991. gadā un uzaugusi Rietumlondonā, kur piecpadsmit gadu vecumā sākusi rakstit romānus. Pašlaik viņa studē angļu valodu un literatūru Sv. Annas koledžā Oksfordā. “Sapņu staigātāja” ir pirmais darbs iecerētajā septiņu romānu sērijā.

Sekojiet Samantai Twitter @say_shannon un viņas emuāram adresē www.samanthashannon.co.uk .

Samanta Šenona SAPŅU STAIGĀTĀJA

** Antibiotikas, ko bieži izmanto acu pilienu veidā.

[1] cilvēks, kas pret apkārtējiem izturas slikti, par to neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus.

[2] par septīto pulksteņa rādītāju uzskatāma pati kolonna.

[3] bite. (gēlu vai.).

[4] džona donna dzejoļa nosaukums. (a lecture upon the Shadow.)

[5] plaša iedarbības spektra antibiotikas.

[6] mīlulīt. (zviedru vai.)

[7] bone kauls. (angļu vai.)

[8] patīkama vieta. (Latīņu vai.) Literatūrā ar to parasti apzīmē idealizētu vietu, kurā cilvēkam ir droši un ērti.

[9] henrija Džeimsa 1898. gadā sarakstīts spoku romāns.

[10] mūžam Īrija. (gēlu vai.)

[11] tradicionāla īru rota, kas simbolizē mīlestību, uzticību un draudzību.

[12] akmens blērnijas pils mūros Īrijā. Leģenda vēsta, ka tie, kas no­skūpsta šo akmeni, kļūst izcili daiļrunīgi.

[13] tiek uzskatīts, ka no šīs baznīcas apkaimes cēlušies īsti londonieši.

[14] piedod man. (zviedru vai.)