Horhe Luiss Borhess

Smilšu grāmata

Tas notika 1969. gada februārī Bostonas ziemeļos, Kembridžā. Es to tūlīt nepierakstīju, mana pirmā doma bija visu aizmirst, lai nesajuktu prātā. Tagad, 1972. gadā, es domāju, ka, aprakstot šo notikumu, ļaušu citiem to izlasīt kā stāstu un pēc gadiem, iespējams, par stāstu tas kļūs arī man.

Notikuma laikā stinga asinis dzīslās, un vēlāk, bezmiega naktīs, man neklājās vieglāk. Tas gan nenozīmē, ka šis pārstāsts varētu aizkustināt kādu trešo.

Pulkstenis bija desmit no rīta. Es biju ērti atzvēlies soliņā iepretim Cārlzas upei. No manis piecsimt metru pa labi slējās augsts nams, kura nosaukumu tā arī nezinu. Pelēcīgie upes ūdeņi nesa lielus ledus gabalus. Neizbēgami, ka upe manas domas pievērsa laikam. Tūkstošgadīgajam Heraklīta tēlam. Biju labi izgulējies, vakardienas lekcija, šķiet, skolēnos bija raisījusi interesi. Tuvumā nebija ne dvēseles.

Piepeši uzmācās jutoņa (psihologi to uzskata par noguruma pazīmi), ka šo brīdi esmu jau pieredzējis. Sola otrā galā kāds apsēdās. Daudz labprātāk būtu vēlējies palikt viens, bet tūlīt pat strauji celties kājās būtu nepieklājīgi, un to es negribēju. Tad šis otrs sāka svilpot. Ta bija pirmā, bet ne pēdējā reize šajā rītā, kad dvēselē iezagās trauksme. Viņš svilpoja vai mēģināja izsvilpot Eliasa Regulesa “Pamesto namu”, pazīstamu kreoliešu motīvu. Šis motīvs mani aizveda uz pagalmu, kura sen vairs nav, un lika atminēties pirms daudziem gadiem mirušo Alvaro Melianu Lafinuru. Tad atskanēja dziesmas vārdi. Tie bija no pirmā panta. Balss nepiederēja Alvaro, bet bija nu ļoti, ļoti tai līdzīga. Es nodrebēju šausmās.

Piesēdos svešiniekam tuvāk un jautāju:

— Senjor, jūs esat urugvajietis vai argentīnietis?

— Argentīnietis, bet no četrpadsmitā gada dzīvoju Zenēvā, — skanēja atbilde.

Iestājās ilgs klusums. Tad jautāju:

— Malanjū ielas septiņpadsmitā numura mājā? Iepretim krievu baznīcai?

Viņš apstiprināja.

— Tādā gadījumā, — apņēmīgi bildu, — jūs esat Horhe Luiss Borhess. Es arī esmu Horhe Luiss Bor-hess. Tagad ir 1969. gads, un mēs esam Kembridžā.

— Nebūt ne! — viņš atbildēja manā balsī, tiesa, it kā no tāluma.

Un pēc maza brīža piemetināja:

— Šobrīd es esmu šeit, Zenēvā, sēžu uz soliņa dažu soļu attālumā no Ronas. Mēs tik tiešām esam līdzīgi, un tas ir savādi, bet jūs esat daudz vecāks par mani un sirmu galvu.

— Varu pierādīt, — es atbildēju, — ka nemeloju. Varu izstāstīt kaut ko tādu, par ko svešinieki nezina. Manās mājās ir sudraba matē trauks ar savijušos rāpuļu kājiņu, mūsu vecaistēvs to atveda no Peru. Tāpat mums ir sudraba bļodiņa, kas karājās pie sedlu loka. Tavā istabā ir skapis, kurā grāmatas sakārtotas divās rindās. Tur ir “Tūkstoš un vienas nakts” trīs sējumi Leina tulkojumā, ko papildina gravīras un maziem burtiem rakstītas piezīmes katras nodaļas beigās, Kišera latīņu valodas vārdnīca, Tacita Germania latīniski un Gordona versijā, Garnjē nama “Dons Kihots”, Riveras Indartes “Asiņainais saraksts” ar autora veltījumu, Kārlaila Sar-tor Resartus, Amjela biogrāfija un, paslēpts aiz citām grāmatām, neliels sējumiņš plānos vākos par Balkānu tautu seksuālajām paražām. Vēl es lieliski atminos novakari kāda nama otrajā stāvā Diburgas laukumā.

— Difūras laukumā, — viņš izlaboja.

— Labi, lai būtu Difūras laukumā. Vai tagad esi apmierināts?

— Nē, — viņš atbildēja. — Šie pierādījumi neko nepierāda. Ja es jūs redzu sapnī, tad ir gluži dabiski, ka jūs zināt to pašu, ko es. Un jūsu detalizētais uzskaitījums ir pilnīgi velts.

Aizrādījums bija taisnīgs; es teicu:

— Ja šis rīts un šī tikšanās ir sapnis, tad katrs no mums uzskata, ka sapņotājs ir viņš. Varbūt mēs pārstāsim sapņot; varbūt ne. Tikmēr mūsu abu svēts pienākums ir samierināties ar šo sapni, tāpat kā esam samierinājušies ar šo pasauli un to, ka esam nākuši no mātes miesām, lai elpotu un skatītos apkārt.

— Bet ja nu sapnis ieilgst? — otrs bažīgi vaicāja.

Lai nomierinātu viņu un nomierinātu sevi, tēloju

pašapzinīgu mieru, ko, saprotams, nejutu. Es teicu:

— Mans sapnis ilgst jau septiņdesmit gadu. Tu piekritīsi, ka nav tādu cilvēku, kas, grimstot atmiņās, nesastaptos ar sevi. Tieši tas tagad notiek ar mums, bet ar vienu atšķirību — mēs esam divi. Varbūt vēlies kaut ko uzzināt no manas pagātnes? Tā būs gaišā nākotne, kas tevi gaida.

Viņš nevilcinoties piekrita, un es nedaudz apjuku. Bet sāku stāstīt:

— Māte ir sveika un vesela, dzīvo savās mājās Car-kasas un Maipū ielas stūrī Buenosairesā, bet tēvs pirms trīsdesmit gadiem nomira. No sirdskaites. Viņu piebeidza ķermeņa kreisās puses paralīze, kreisā roka gulēja uz labās rokas kā maza bērna rociņa uz milža ķetnas. Viņš ļoti gaidīja nāvi, bet nekad nesūdzējās. Tajā pašā mājā nomira arī mūsu vecmāmiņa. Dažas dienas pirms beigām viņa sasauca visus kopā un teica: “Es esmu ļoti veca sieva, kas ļoti lēnām mirst. Tas nav nekas sevišķs un tā dzīvē notiek, tāpēc lai neviens neceļ traci.” Tava māsa Nora apprecējās, viņai ir divi dēli. Starp citu, kā jums tur, mājās, klājas?

— Labi. Tēvs spītē liktenim ar jokiem, kā parasti. Vakar klāstīja, ka Jēzus uzvedas tāpat kā mūsu gaučo — bail uzņemties atbildību, tāpēc sprediķo līdzībās.

Pēc neveikla klusuma brīža viņš bikli apvaicājās:

— Un kā jums?

— Nezinu, cik grāmatu tu īsti sarakstīsi, bet zinu, ka jau tagad to ir pārāk daudz. Tu rakstīsi dzejas, un tas būs vientuļš prieks, un fantastiskus stāstus. Lasīsi lekcijas tāpat kā tavs tēvs un daudzi citi mūsu dzimtā.

Man bija patīkami, ka viņu neuztrauca savu grāmatu panākumi vai sakāves. Mazliet mainījis toni, es turpināju:

— Jā, par vēsturi... Bija vēl viens karš, kāvās gandrīz tie paši pretinieki. Francija ilgi nedomāja un padevās, Anglija un Amerika cīnījās pret kādu vācu diktatoru, ko sauca par Hitleru, jā, tā pati nerimstošā kauja pie Vaterlo. Buenosairesa 1946. gadā dzemdināja vēl vienu Rosasu, gauži līdzīgu mūsu radiniekam. Piecdesmit piektajā mūs izglāba Kordovas province, tāpat kā pirms tam bija glābusi Entreriosa. Arī šodien nav nekā spoža. Visā pasaulē pamazām nostiprinās Krievija, Amerika, kuru nodarbina demokrātiski aizspriedumi, neuzdrošinās kļūt par impēriju. Bet mūsu valsts kļūst provinciālāka diendienā. Provinciālāka un pašapmierinātāka, it kā būtu aizvērusi acis. Es nebūtu pārsteigts, ja skolās latīņu valodas vietā mācītu gvarani valodu.

Pamanīju, ka sarunu biedrs manī tikpat kā neklausās. Bailes neiespējamā, bet acīm redzamā priekšā viņu stindzināja. Man, kas nekad nav bijis tēvs, pret šo nabaga puisi radās siltākas jūtas nekā pret miesīgu dēlu. Viņš žņaudzīja rokās kādu grāmatu. Gribēju zināt, kas tā bija.

— “Apsēstie” vai, precīzāk, Dostojevska “Velni”, — viņš atbildēja ne bez lepnuma.

— Atceros kā pa miglu. Par ko tā ir?

Tas nebija labi teikts, jutu, ka jautājums noskan kā zaimi.

— Krievu meistars, — viņš pamācoši bilda, — labāk par citiem izprata slāvu dvēseles līkločus.

Skolmeistariskais tonis vedināja domāt, ka viņš bija nomierinājies.

Apvaicājos, kādus vēl krievu dižā rakstnieka darbus viņš ir apguvis.

Sarunas biedrs nosauca divus trīs darbus, starp tiem arī “Dubultnieku”.

Jautāju, vai, lasot tos, viņš varoņus spēja izšķirt tikpat labi kā lasot Džozefa Konrāda romānus un vai negrasījās rūpīgi izstudēt visus Dostojevska darbus.

— Taisnību sakot, nē, — skanēja nedaudz izbrīnīta cilvēka atbilde.

Gribēju zināt, pie kāda darba viņš strādā, un saņēmu atbildi, ka viņš kārtojot dzejoļu grāmatu, ko sauks “Sarkanās himnas”. Esot domājis arī par “Sarkanajiem ritmiem”.

— Kāpēc gan ne? — nopriecājos. — Varēsi atsaukties uz cienījamiem priekštečiem. Rubenam Dario ir zilais dzejolis, Verlēnam — pelēkā dziesma.¹

Viņš nelikās zinis par manu piezīmi un paskaidroja, ka dzejoļu grāmatā būs apdziedāta cilvēku brālība. Mūsdienu dzejnieks nedrīkst pagriezt muguru savam laikam.

Mazliet padomāju un jautāju, vai viņš tiešām jūtas kā visu cilvēku brālis. Piemēram, brālis visiem sēru ceremoniju vadītājiem, visiem pastniekiem, visiem ūdenslīdējiem, visiem tiem, kas dzīvo ielas pāru numuru mājās, visiem, kas zaudējuši balsi utt. Viņš atbildēja, ka dzejoļi vērsīsies pie apspiesto un zemākās šķiras milzīgās masas.

— Tava apspiesto un zemākās šķiras masa, — atsaucos, — ir tukša abstrakcija. Šajā pasaulē dzīvo tikai indivīdi, ja te vispār kāds dzīvo. Vakardienas cilvēks nav šodienas cilvēks, sprieda kāds grieķis. Iespējams, ka mēs abi uz šī soliņa Ženēvā vai Kembridžā esam tam labākais pierādījums.

Ievērojami darbi iztiek bez ievērojamiem vārdiem, izņēmums varētu būt skarbās vēstures lappuses. Sirmgalvis uz nāves gultas pūlas atminēties kādu bērnībā nejauši manītu bildīti; kareivji pirms kaujas sarunājas par niekiem un seržantu. Mūsu tikšanās bija neticama, un, taisnību sakot, mēs tai nebijām gatavi. Kā par nelaimi spriedām tikai par literatūru, un es baidos, ka sarunāju tādas pašas blēņas kā žurnālistiem. Mans alter ego ticēja jaunu metaforu radīšanai vai izgudrošanai, savukārt es ticēju tām, kas ir būtiskas un radniecīgas manai dvēselei un ko iztēle ir jau atzinusi. Cilvēka novecošana un saulriets, sapņi un dzīve, laika un ūdens aiztecēšana. Es viņam izklāstīju šo viedokli, par kuru pēc vairākiem gadiem sarakstīju grāmatu.

Bet viņš tikpat kā neklausījās. Un piepeši ierunājās:

— Ja jūs esat bijis es, tad paskaidrojiet, kā tas ir iespējams, ka esat aizmirsis tikšanos ar pavecāku kungu 1918. gadā, kas jums apgalvoja, ka arī esot Borhess?

Par šādu sarežģījumu nebiju iedomājies.

— Varbūt gadījums bija tik neparasts, ka to centos izmest no atmiņas, — es nepārliecinoši bildu.

Tad viņš saņēmās, lai bikli jautātu:

— Un kā ir ar jūsu atmiņu?

Sapratu, ka jauneklim, kas vēl nebija pārkāpis divdesmit gadu slieksnim, vecis pāri septiņdesmit bija tikpat kā mironis.

— Atmiņa mēdz līdzināties aizmirstībai, taču pagaidām tiek galā ar uzdevumiem, ko tai uzticu. Es mācos anglosakšu valodu un neesmu pēdējais skolnieks klasē, — atbildēju.

Mūsu saruna bija pārāk ieilgusi, lai to uzskatītu par sapni.

Piepeši galvā iešāvās spoža doma.

— Es zinu, kā viegli un ātri pierādīt, ka tu mani nesapņo, — teicu. — Ieklausies labi dzejoļa rindā, kuru es atceros, bet kuru tu nekad neesi dzirdējis.

Un lēnām noskandēju slaveno rindu:

—L'hydre — univers tordant son corps écaillé d'astres. *

Jutu, ka jauneklis no izbrīna gandrīz pamirst. Viņš klusām atkārtoja teikumu, izbaudot katru žilbinošo vārdu.

— Jā, — viņš nopurpināja, — es tādu rindiņu nekad nesacerēšu.

Viktors Igo mūs bija satuvinājis.

Tagad atminos, ka pirms brīža viņš bija kaislīgi citējis Voltu Vitmenu — nelielu fragmentu, kurā Vitmens apraksta kādu divatā pavadītu nakti pie jūras, kurā bijis patiesi laimīgs.

— Ja jau Vitmens to apdziedājis, — es piebildu, — tas nozīmē, ka viņš pēc šādas nakts ļoti alcis, bet nav to piedzīvojis. Dzejolis iegūst, kad uzminam, ka tas ir ilgu atspoguļojums, nevis notikušā atstāstījums.

Jaunais cilvēks ieurbās manī acīm.

— Jūs viņu nepazīstat! — tas iesaucās. — Vitmens neprot melot!

Pusgadsimts dara savu. Ieklausoties mūsu — divu cilvēku ar nevienādu lasīšanas pieredzi un gaumi — sarunā, aptvēru, ka saprasties nebūs iespējams. Mēs bijām pārāk atšķirīgi un pārāk līdzīgi. Mēs nespējām vilties viens otrā, un tas sarežģī jebkuru sarunu. Smieklīgs otra pakaļdarinājums, tādi mēs bijām. Situācija bija slimīgi nedabiska un ilgi turpināties nevarēja. Bija veltīgi censties kaut ko pamācīt vai apstrīdēt, jo šim jauneklim bija lemts kļūt par mani.

Tajā brīdī atminējos Kolridža fantāziju, kurā viņa tēls sapnī ieklīst paradīzē, un viņam par pierādījumu notikušajam iedod ziedu. Viņš pamostas un redz, ka zieds ir blakus. Man ienāca prātā līdzīga viltība.

— Klausies, — es bildu. — Vai tev nav kāda nauda?

— Ir, — viņš atbildēja. — Vajadzētu būt divdesmit frankiem. Šovakar uzaicināju uz “Krokodilu” Simonu Jičlinski.

— Pasaki Simonām, ka viņš strādās par ārstu Karužā un izdarīs daudz laba...Tagad iedod vienu monētu.

Viņš izvilka no kabatas trīs sudraba eskudo un dažas sīkākas monētas. Nesaprazdams kāpēc, viņš pasniedza vienu sudraba monētu.

Savukārt es iedevu viņam vienu no tām nenopietnajām amerikāņu naudaszīmēm, kurām mēdz būt ļoti dažāda vērtība, bet kuras visas ir viena izmēra. Viņš to alkatīgi nopētīja.

— Nevar būt! — jauneklis iesaucās. — Uz tās ir gads —1974!

(Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka uz Valsts bankas naudaszīmēm gadus nedrukā.)

— Tas viss ir neredzēts brīnums, — jauneklis ar pūlēm izdabūja. — Un brīnumainais biedē. Tos, kas pieredzēja Lācara augšāmcelšanos, droši vien pārņēma baisas šausmas.

Cilvēku nekas nespēj mainīt, secināju. Mūžīgās atsauces uz grāmatu gudrībām.

Viņš saplēsa sīkos gabalos naudaszīmi, bet monētu atstāja manā ziņā. Es to grasījos iesviest upē. Sudraba eskudo slaidais loks, nozūdot sudrabainos upes ūdeņos, dāvātu manam stāstam skaistu tēlu, bet liktenis bija lēmis citādi.

Es viņam atbildēju, ka divreiz piedzīvots brīnums vairs nav tik briesmīgs. Un ierosināju satikties nākamajā dienā pie šī paša soliņa, kas atrodas divos laikos un divās vietās.

Jauneklis nedomājot piekrita un, nepaskatījies pulkstenī, apgalvoja, ka viņš kavējas. Mēs abi gvelzām niekus, un abi zinājām, ka sarunas partneris melo. Teicu, ka arī man drīz nāks pakaļ.

— Nāks pakaļ? — viņš noprasīja.

— Jā. Kad sasniegsi manu vecumu, gandrīz pilnībā būsi zaudējis redzi. Varēsi saskatīt tikai kaut ko dzeltenīgu, tikai ēnas un gaismas. Bet neuztraucies. Pakāpeniska redzes zaudēšana nav tik traģiska. Kaut kas līdzīgs lēnam vasaras saulrietam.

Mēs atvadījāmies nesaskārušies. Nākamajā dienā uz tikšanos neaizgāju. Arī viņš diez vai atnāca. Esmu daudz lauzījis galvu par šo tikšanos, lai gan nevienam par to neesmu stāstījis. Manuprāt, esmu atradis izskaidrojumu. Tikšanās patiešām notika, bet šis otrs sarunājās ar mani sapnī un, pilnīgi iespējams, bija šo sapni aizmirsis. Es ar viņu sarunājos nomodā, un šīs atmiņas man joprojām neliek mieru.

Jā, šis otrs mani redzēja sapnī; taisnību sakot, ne gluži mani. Tas, ko viņš nosapņoja, — un to es saprotu tikai tagad — bija gada skaitlis uz dolāra zīmes.

Ils s’acheminèrent vers un château immense, au frontispice duquel on lisait: “Je n’appartiens d personne et j’appartiens â tout le monde. Vous y étiez    avant que d'y entrer; et vous y

serez    encore quand vous en sortirez. “

Diderot, “Jacques Le Fataliste et son Maitre”³ (1769)

Mans vārds ir Alehandro Ferri⁴. Tajā dzirdamas kareivīgas atbalsis, bet ne uzvaru nesošiem metāliem, ne    dižā    maķedonieša    ēnai    — kā teica darba “Kapakmeņi”    autors,    kas    mani    pagodināja ar savu drau

dzību, — nav nekāda sakara ar vienkāršo, sirmo vīru, kurš Santjāgo de Estero ieliņas viesnīcas augšstāvā, tādos kā dienvidos, kas vairs nav dienvidi, skricelē šīs rindas. Pavisam drīz man būs septiņdesmit un vēl mazliet; es joprojām pasniedzu angļu valodu un literatūru dažiem skolniekiem. Neuzņēmības vai nolaidības, vai kāda cita iemesla dēļ neesmu apprecējies un tagad esmu viens. Vientulība nesāp, bet iecietīga apiešanās ar sevi un savām vājībām paņem visus spēkus. Esmu pamanījis, ka sāku novecot; nekļūdīga norāde uz to ir intereses vai pārsteiguma zudums par visu jauno, varbūt tāpēc, ka jaunumos neko būtiski jaunu nesaskatu un tie visi ir nepārliecinoši kaut kā bijuša paveidi. Savulaik, jaunekļa gados, mani valdzināja novakares, pilsētas nomales un nedienas, tagad — rīti pilsētas centrā un rāmums. Vairs nealkstu spēlēt Hamletu. Esmu iestājies konservatīvā partijā un kādā šaha klubā, kuru apmeklēju kā skatītājs, bieži vien pārāk izklaidīgs. Zinātkārs lasītājs kādā Nacionālās bibliotēkas, kas atrodas Meksikas ielā, krēslainā plauktā, iespējams, atradīs vismaz vienu mana darba “Neliels pētījums par Džona Vil-kinsa analītisko valodu” eksemplāru. Šis darbs, tiesa, prasīt prasās pēc otrreizēja izdevuma, kaut vai tāpēc, lai novērstu vai mīkstinātu tajā ieviesušās daudzās kļūmes. Jaunais bibliotēkas direktors, runā, ir kāds literāts, kas nodevies antīko valodu studijām, it kā mūsdienu valodas nebūtu pietiekami rudimentāras, un demagoģiskā aizgrābtībā slavina kaut kādu izdomātu Buenosairesu, nažu meistaru pilsētu. Man nav bijusi vēlēšanās iepazīties ar viņu. Es ierados šajā pilsētā 1899. gadā, un tikai vienu reizi liktenis mani saveda aci pret aci ar kādu nažu meistaru vai cilvēku, kuram bija tāda slava. Mazliet vēlāk izdevīgā brīdī pastāstīšu par šo notikumu.

Jau minēju, ka esmu viens. Pirms dažām dienām

dzīvokļa kaimiņš, kam biju izstāstījis par Ferminu Egurenu, atnesa ziņu, ka šis vīrs bija miris Puntadeles-tes pilsētā.

Lai gan šis vīrs nebūt nebija mans draugs, viņa nāve nebeidza skumdināt mani. Es zinu, ka esmu palicis viens, es — vienīgais tālā notikuma noslēpuma glabātājs, kuram vairs nebūs neviena, ar ko dalīties atmiņās par Kongresu. Esmu palicis pēdējais Kongresa dalībnieks. Jā, par dalībniekiem sevi var saukt visi cilvēki, nav uz mūsu planētas neviena, kas tāds nebūtu, bet es esmu dalībnieks mazliet citādā ziņā. Es zinu, ka esmu Kongresa dalībnieks, un tas mani atšķir no neskaitāmajiem kolēģiem šodien un rīt. Taisnība, 1904. gada 7. februārī mēs zvērējām pie vissvētākā — un kas gan varētu būt svēts uz šīs zemes vai kas gan tāds nevarētu būt? — nestāstīt par Kongresa vēsturi, taču nevar noliegt, ka atzīšanās zvēresta pārkāpšanā piederas stāstam par Kongresu. Mazliet neskaidrs paziņojums, bet es ceru, ka tas aizdegs ziņkārības liesmiņu manos iespējamos lasītājos.

Jebkurā gadījumā apzinos, ka esmu uzņēmies grūtu pienākumu. Turklāt nekad dzīvē, pat ne vēstuļu formā, neesmu ķēries pie vēstījuma žanra, un stāsts, ko grasos pierakstīt, ir pilnīgi neticams — bez šaubām, tas liek saķert galvu. Kā radīta šādam rakstu darbam būtu nepelnīti aizmirstā dzejnieka Hosē Fernandesa Iralas, “Kapakmeņu” autora, spalva, diemžēl ir jau par vēlu. No brīva prāta nesagrozīšu notikumus, bet nojaušu, ka laiskums un iesācēja neveiklība ieviesīs ne vienu vien kļūdu.

Precīzi datumi neko neizsaka. Atcerēsimies vien to, ka esmu ieradies no savas dzimtās provinces Santafē 1899. gadā. Nekad neesmu atgriezies; pie Buenosaire-sas, pilsētas, kas mani neuzrunā, esmu pieradis, tāpat kā pierod pie savas miesas vai vecas kaites. Nekādi ne-saskumstot, paredzu, ka mana nāve vairs nav aiz kalniem, un acīmredzot ir pēdējais brīdis pievilkt grožus tieksmei aizklīst no tēmas un kaut ko pastāstīt.

Gadi mūsu būtību nepārvērš — tiem, kam tāda ir; apsvērumi, kas kādu vakaru lika doties uz Pasaules Kongresu, bija tādi paši, kas jaunībā sauca ierasties “Pēdējās Stundas” redakcijā. Nabaga provinces zēnam avīžnieka liktenis varētu šķist ļoti romantisks, tāpat kā nabaga galvaspilsētas zēnam romantisks varētu šķist gaučo vai lauku viensētas algādža liktenis. Taču es ne-svilstu no kauna, ka gribēju kļūt par žurnālistu, kura ikdiena man šodien šķiet pliekana. Atceros sava kolēģa Fernandesa Iralas sacīto, ka žurnālists raksta aizmirstībai, bet viņš vēlas rakstīt laikam un atmiņai. Toreiz viņš jau bija izkalis — šo vārdu lietoja visi — dažus lieliskus sonetus, kas vēlāk ar vienu otru nenozīmīgu labojumu iekļuva “Kapakmeņu” lappusēs.

Nevaru precizēt, kad pirmo reizi dzirdēju par Kongresu. Iespējams, tas bija tovakar, kad kasieris man izmaksāja pirmo mēnešalgu un es, vēlēdamies nosvinēt šo pierādījumu, ka Buenosairesa mani bija pieņēmusi, uzaicināju Iralu vakariņās. Tas atteicās ar aizbildinājumu, ka nedrīkstot nokavēt Kongresu. Tūlīt sapratu, ka nebija runa par augstprātīgo celtni ar kupolu, kas slējās spāņu apdzīvotās avēnijas pašā vidū, bet par kaut ko noslēpumainu un svarīgu. Ļaudis bieži pieminēja Kongresu, daži ar atklātu žulti, citi čukstus, vēl citi ar ziņkāri vai satraukumu, bet neviens, esmu pārliecināts, neko nezināja. Pagāja dažas sestdienas, un Irala mani uzaicināja nākt līdzi. Nepieciešamās formalitātes, viņš pavēstīja, esot nokārtotas.

Bija deviņi vai desmit vakarā. Tramvajā Irala paskaidroja, ka sagatavošanas sapulces notiek sestdienās un ka dons Alehandro Glenkoe, iespējams, vārdu sakritības aizkustināts, dokumentus jau bija parakstījis. Mēs iegājām Gasa konditorejā. Kongresa dalībnieki, piecpadsmit vai divdesmit cilvēki, bija sasēdušies ap lielu galdu; nezinu, vai skatuve bija īstenībā vai to pielika klāt mana atmiņa. Nekad agrāk nesastapto prezidentu pazinu jau pirmajā brīdī. Dons Alehandro bija cienījams kungs atklātu seju, pelēkām acīm un sirmot sākušu iesarkanu bārdu. Es viņu vienmēr redzēju tumšos, garos svārkos, sēžot viņš rokas salika kopā un atbalstījās uz spieķa. Liela auguma plecīgs vīrs. Pa kreisi no viņa bija ievērojami jaunāks vīrietis, arī sarkanmatis; jaunekļa cirtu uzbrūkošā krāsa atgādināja uguns liesmas, senjora Glenkoes bārda — koku lapas rudenī. Pa labi viņam bija jaunietis iegarenu seju un neparasti zemu pieri, ģērbies kā dendijs. Visi klātesošie bija pasūtījuši kafiju, viens otrs arī absintu. Manu uzmanību tūlīt piesaistīja sievietes, vienas pašas starp tik daudziem vīriešiem, klātbūtne. Galda otrā galā sēdēja desmit gadu vecs bērns jūrnieku kreklā, viņš ilgi nedomāja un iesnaudās. Te bija arī kāds protestantu mācītājs, divi ebreji, kļūdīties nebija iespējams, un kāds melnādainais ar zīda kaklautu un apspīlētās drānās, viens no tiem piparbodīšu ākstiem. Melnādainajam un bērnam priekšā bija tasītes ar šokolādi. Citus neatminos, vēl tikai senjoru Marselo de Maso, lielisku sarunu partneri un apbrīnojami pieklājīgu kungu, diemžēl mums vairs nebija lemts tikties. Esmu saglabājis kādas tikšanās reizes nobružātu, nepilnīgu fotogrāfiju, kuru tomēr nepublicēšu, jo laikmeta ģērbi, matu ērkuļi un ūsas tai piešķirtu izsmejošu un pat nožēlojamu auru, kas nepatiesi izkropļotu ainu. Ikvienam ļaužu grupējumam piemīt nosliece radīt savu runas manieri, savas paražas; Kongress, kas man vienmēr bija licies tāds kā sapnis, šķiet, vēlējās panākt, ka tā biedri savus mērķus un pat savu kolēģu vārdus un uzvārdus izzinātu pamazām, soli pa solim. Visnotaļ drīz aptvēru, ka uzdot jautājumus nebija mans pienākums, un es atturējos iztaujāt arī Fernandesu Iralu, kas pats neko nestāstīja. Es neizlaidu nevienu sestdienu, bet pagāja vismaz pāris mēnešu, iekams sāku kaut ko saprast. Kopš otrās sapulces par manu galda kaimiņu bija kļuvis Donalds Vrens, Dienvidu dzelzceļa inženieris, kas man pasniedza angļu valodas stundas.

Dons Alehandro runāja ļoti maz; ap galdu sēdošie nevērsās tieši pie viņa, bet bija nojaušams, ka stāstīja viņam un gaidīja viņa piekrišanu. Pietika ar sirmā kunga nesteidzīgu rokas mājienu, lai sarunas tēma tiktu mainīta. Pamazām noskaidroju, ka sarkanmati prezidentam kreisajā pusē sauc amizantā vārdā, par Tvirlu⁵.

Atmiņā iespiedusies viņa nedrošā gaita, kas dažkārt piemīt ļoti gariem cilvēkiem — viņš staigāja, uzmetis kūkumu, it kā tam reibtu galva no sava auguma. Atceros, viņa pirksti mēdza spēlēties ar vara kompasu, ko viņš reizēm aizmirsa uz galda. 1914. gada beigās sarkanmatis krita kā ierindnieks kādā Iru armijas kājnieku pulkā. Tas, kurš prezidentam allaž sēdēja labajā pusē, jauneklis ar zemo pieri, bija Fermins Egurens, prezidenta radinieks. Esmu vīlies reālisma paņēmienos, nezinu nevienu samākslotāku žanru par reālismu, tāpēc atklāšu vienā paņēmienā visu, ko izdibināju tikai ilgā laikā. Vispirms gan vēlos lasītājam atgādināt, kādā situācijā toreiz atrados. Tatad es biju nabadzīgs zēns no Kasildas, zemnieku dēls, kurš nesen bija ieradies Buenosairesā un vienā mirklī iesviests, tā es jutos, pašu slēptāko pilsētas — un, kas zina, varbūt pasaules — notikumu virpulī. Pagājis turpat pusgadsimts, un es joprojām izjūtu šo sākotnējo apžilbumu, kas, protams, manā dzīvē nebija pēdējais.

Te būs daži fakti, uzskaitīšu tos pavisam īsi. Mūsu prezidents dons Alehandro Glenkoe bija lielu zemju īpašnieks austrumu pusē⁶, viņa lauku saimniecība robežojās ar Brazīliju. Viņa tēvs, pēc izcelsmes aberde-nietis, bija nogruntējies mūsu kontinentā pagājušā gadsimta vidū. Šis kungs bija atvedis līdzi kādu simtu grāmatu, un uzdrošinos sacīt, ka tās bija vienīgās, kuras dons Alehandro savas dzīves laikā bija lasījis. (Runāju par šīm dažāda satura grāmatām, kuras pats esmu turējis rokās, tāpēc, ka vienā no tām meklējamas mana stāsta saknes.) Nomirstot pirmais, Glenkoe atstāja meitu un dēlu, kurš vēlāk kļuva par mūsu prezidentu. Meita apprecējās ar kādu Egurenu un kļuva par Fer-mina māti. Dons Alehandro reiz sapņoja kļūt par deputātu, bet politiskie līderi viņam aizcirta durvis uz Urugvajas Kongresu. Tad cilvēks iekaisa un nolēma dibināt citu Kongresu ar visplašāko pārstāvniecību. Kādas Kārlaila grāmatas mutuļojošo notikumu lappusēs viņš bija lasījis par tāda Anaharsisa Klotsa, Saprāta dievietes pielūdzēja, likteni — nostājies trīsdesmit sešu ārzemnieku galvgalī, viņš Parīzes asamblejai vēstīja, ka “sludina visas cilvēces vārdā”. Sī karstgalvja iedvesmots, dons Alehandro aizrāvās ar domu organizēt Pasaules Kongresu, kurā būtu pārstāvēti visi cilvēki no visas pasaules. Par sagatavošanās sapulču centru tika izraudzīta Gasa konditoreja; kongresa atvēršanas svētki bija ieplānoti pēc četriem gadiem, un tiem vajadzēja notikt dona Alehandro lauku saimniecībā. Mūsu prezidents, tāpat kā daudzi urugvajieši, nebija Artigas piekritējs un jūsmoja par Buenosairesu, bet noteikti vēlējās, lai Kongress pulcētos viņa dzimtenē. Interesanti, ka sākotnēji noteiktie termiņi tika ievēroti gandrīz ar brīnumainu precizitāti.

Sākumā mēs visi saņēmām pieklājīgas komandējuma naudas, bet sirdīs kūsājošā degsme panāca, ka Fernandess Irala, tikpat nabadzīgs kā es, atteicās no pabalsta, un viņa piemēram sekoja citi. Piemērs izrādījās svētīgs, jo palīdzēja graudus atdalīt no pelavām;

kongresmeņu skaits samazinājās un palika tikai uzticamākie. Vienīgais algotais amats bija mūsu sekretārei Norai Erfjordai, kurai nebija citu ienākumu un kuras darbs bija smags. Iestādes, kas aptver visu zemeslodi, dibināšana nav joka lieta. Vēstules un telegrammas, aizsūtītās un saņemtās, plūda straumēm vien. Atbalsta vārdi nāca no Peru, Dānijas un Indostānas. Kāds bolī-vietis vēstīja, ka viņa dzimtenei izpalikusi pieeja pie jūras, un šo sāpīgo trūkumu vajadzētu izvirzīt par pirmo debašu tēmu.

Tvirls, kurš izcēlās ar spīdošu prātu, ievēroja, ka Kongress izvirzījis filozofiskas dabas jautājumu, ko būtu grūti atrisināt. Iecerēt asambleju, kas pārstāv visas pasaules ļaudis, nozīmē precizēt Platona arhetipu skaitu, bet tā bija mīkla, kas gadsimtiem ilgi mulsinājusi domātājus. Viņš ieminējās, ka dons Alehandro Glenkoe — lai nebūtu tālu jāmeklē — varētu pārstāvēt zemes īpašniekus, kā arī visus austrumniekus un lielos priekštečus, un sarkanbārdaiņus, un tos, kas sēž krēslos. Nora Erfjorda bija norvēģiete. Ko viņa pārstāvēs — sekretāres, norvēģietes vai vienkārši jaukas sievietes? Vai pietika ar vienu inženieri, kas pārstāvētu visus inženierus, tajā skaitā no Jaunzēlandes?

Šķiet, ka tieši šajā brīdī iejaucās Fermins.

,— Ferri mums pārstāv visus gringo! — tas ierēcās smieklos.

Dons Alehandro uz viņu bargi paskatījās un uzsvērti rāmi bilda:

— Senjors Ferri mums pārstāv emigrantus, kuru darbs veicina valsts uzplaukumu.

Fermins Egurens mani neieredzēja ne acu galā. Viņa lielmanlba izpaudās ļoti dažādi: redzi, es esmu austrumnieks, redzi, es esmu kreols, redzi, es patiku visām sievietēm, redzi, man ir visdārgākais šuvējs, redzi, es esmu cēlies — bet to es nekādi nesapratu — no baskiem. Manā izpratnē šie ļaudis vēstures nomalē nav darījuši neko citu kā vien slaukuši govis.

Mūsu naidīgumu nostiprināja kāds gluži ikdienišķs notikums. Pēc kārtējās sapulces Egurens piedāvāja brītiņu izklaidēties Hunina ielā. Viņa piedāvājums man nešķita pievilcīgs, bet es piekritu, lai nebūtu jāklausās parastās dzēlības. Mēs gājām kopā ar Fernandesu Iralu. Ejot laukā no nama, saskrējāmies ar kādu milzeni. Egurens, mazliet vairāk ieķēris, viņu pagrūda. Svešinieks mums aizšķērsoja ceļu un teica:

— Tam, kurš gribēs tikt ārā, būs jātiek garām šim nazim!

Atceros tērauda asmens zibsni priekšnama pustumsā. Egurens pārbijies atsprāga atpakaļ. Es arī nejutos īsti labi, bet naids izrādījās stiprāks par bailēm. Pabāzu roku aiz žaketes atloka, it kā meklēdams ieroci, un cieti noteicu:

— Nokārtosim to uz ielas!

— Šādi vīri man patīk! Ta bija pārbaude, draugs! — svešinieks atbildēja, bet nu jau citā balsī.

Un labvēlīgi iesmējās.

— Nezinu gan, kurš te jums ir draugs! — atcirtu, un mēs aizgājām.

Vīrietis ar nazi iegriezās ielasmeitu mājā. Vēlāk man teica, ka viņu sauc par Tapiu vai Paredesu, vai kaut kā tā un ka viņam ir dauzoņas slava. Jau uz ietves Irala, kas bija turējies braši, uzsita man uz pleca un jūsmīgi paziņoja:

— Starp mums trijiem tikai viens bija īsts musketieris! Lai dzīvo d’Artanjans!

Es biju liecinieks Fermina Egurena vājumam, un viņš to nemācēja piedot.

Tagad, diemžēl tikai tagad, sākas mans stāsts. Iepriekšējās lappusēs ir aprakstīti vienīgi apstākļi, kādus liktenis vai gadījums bija sarūpējis, lai varētu notikt kaut kas neticams, kaut kas tāds, ko otrreiz, iespējams, nepiedzīvošu. Visu notikumu centrā allaž bija dons Alehandro Glenkoe, bet pakāpeniski un ne bez izbrīna un satraukuma sapratām, ka mūsu patiesais prezidents bija Tvirls. Šis savdabis degošām ūsām glaimoja ne tikai Glenkoem, bet arī Ferminam Egurenam un to darīja tik uzkrītoši un skaļi, it kā gribētu pajokot, līdz ar to izglābdams savu godu. Glenkoe ļoti lepojās ar savu bagātību; Tvirls ātri apķērās, ka pietika ieminēties par kāda projekta sasodīti augstām izmaksām, kas diez vai viņiem būtu pa kabatai, lai Glenkoe projektu atbalstītu. Ta vien šķiet, ka sākumā Kongresa vārds bija tikai tukša skaņa, bet Tvirls cēla un cēla priekšā nebeidzamas paplašināšanās iespējas, ko dons Alehandro vienmēr finansēja. Bija tāda sajūta, ka tu atrodies vidū nepārtraukti pieaugošam aplim, kas bezgalīgi paplašinās un attālinās. Tvirls, piemēram, paziņoja, ka Kongress nevarot iztikt bez labu izziņas grāmatu bibliotēkas. Kādā grāmatu veikalā strādājošais Nierenšteins mums sagādāja Justusa Pertesa atlasus un dažādas apjomīgas enciklopēdijas, sākot ar Pllnija Historia na-turalis un Vincenta no Boves Speculum līdz slaveno franču enciklopēdistu valdzinošajiem labirintiem, Bri-tannica, kā arī Pjēru Larussu, Brokhauzu, Larsenu, Montaneru un Simonu. Atceros, kādā pazemībā manas rokas glāstīja kādas ķīniešu enciklopēdijas sirmos sānus, ar otu daiļi izvilkto hieroglifu zīmes, kas man šķita noslēpumainākas par leoparda ādas plankumiem. Es vēl nenojautu, kādu galu šīs grāmatas ņems un ka man it nemaz nebūs to žēl.

Pret mani un Fernandesu Iralu dons Alehandro izturējās ar siltumu, varbūt tāpēc, ka mēs bijām vienīgie, kas viņam neglaimoja. Viņš mūs ielūdza dažas dienas pavadīt fazendā La Caledonia, kur vaiga sviedros strādāja ķieģeļu licēji.

Pēc ilgas kuģošanas augšup pa upi un lavierēšanas ar plostu, gaismai austot, izkāpām līča otrā pusē. Turpmākās naktis nācās pārlaist noplukušās bodelēs, vērt vaļā un ciet daudzus jo daudzus Kučiljas Negras žogu vārtiņus. Mēs ceļojām vecmodīgos ratos ar diviem riteņiem; lauki izskatījās lielāki un klajāki nekā miestiņā, kur biju dzimis.

Par fazendu man prātā joprojām divi iespaidi: tas, ko biju iztēlojies, un tas, ko beidzot ieraudzīju pats savām acīm. Pilnīgi nepamatoti, gluži kā sapnī, biju sa-fantazējis neiespējamu salikumu no Santafē līdzenuma un Aguasas Korjentesas pils. Bet La Caledonia bija garumā izstiepusies nededzinātu ķieģeļu māja ar divslīpju salmu jumtu un slēgtu galeriju gar sienu. Varēja redzēt, ka māja celta pamatīgi, ilgam laikam. Grubuļainie mūri biezumā sasniedza turpat vienu varu⁷, durvis bija pavisam šauras. Iestādīt kādu koku pie mājas nevienam nebija ienācis prātā. Pirmie un pēdējie saules stari sitās tieši logos. Aploki bija no akmens; ragulopu ganāmpulks liels un izkāmējis, savēlušās zirgu astes stiepās līdz zemei. Pirmo reizi uzzināju, kā garšo tikko kauta lopa gaļa. Strādnieki nēsāja līdzi sausiņu kules; darbu uzraugs vēlāk atzinās, ka svaigu maizi nav redzējis. Irala apjautājās, kur ir labierīcības, un dons Alehandro lepnu rokas mājienu norādīja uz visu pasauli. Naktī spīdēja mēness; izgāju mazliet ārā un biju pārsteigts, ka apkārtni pieskata nandu.

Karstums bija neizturams, tas neatslāba arī naktī, un visi prātoja par vēsāku stūrīti. Istabiņu bija daudz un zemas, izskatījās kā pamestas; mums tika atvēlēta istaba dienvidu pusē, un tajā bija divas mazas gultas, kumode ar mazgājamo bļodu un sudraba krūka. Grīda bija no zemes.

Nākamajā dienā aizgāju uz bibliotēku un sameklēju Kārlaila sējumus, lai iepazītos ar lappusēm, kas slavināja sludinātāju visas cilvēces vārdā — Anaharsisu Klotcu, jo tieši viņš man bija sagādājis šo rītu un vientulību. Pēc brokastīm, kas bija tādas pašas kā vakariņas, dons Alehandro mums izrādīja savus darbus. Kādu jūdzi pieveicām jāšus pa klaju lauku. Irala, kura jāšanas māka raisīja bažas, piedzīvoja nepatīkamus brīžus; uzraugs tomēr bez jebkāda smaida atzina:

— Pilsētnieks tiek zemē ļoti labi!

Darbalauku ieraudzījām jau pa gabalu. Ap divdesmit vīru bija uzslējuši kaut ko līdzīgu sagrautam amfiteātrim. Atceros sastatnes un kāpnes, caur kurām vīdēja zila debess.

Vairākas reizes mēģināju uzsākt valodas ar gaučo vīriem, bet pūliņi bija velti. Viņi kaut kā nojauta, ka esmu no citas pasaules. Gaučo savā starpā izmeta skopus vārdus pa brazīliešu modei lauzītā spāņu mēlē. Viņu dzīslās ritēja indiāņu un melnādaino asinis, to varēja redzēt. Spēcīgi un zema auguma; La Caledonia es biju garš vīrs, pirmo reizi mūžā. Gandrīz visiem kājās bija čiripas⁸ un dažiem — arī bombačas⁹. Šiem gaučo nebija nekā kopēja ar Ernandesa vai Rafaela Obligado aprakstītajiem mūžīgajiem cietējiem. Sestdienās, sadzērušies spirtoto, tie laida spalvas pa gaisu par katru sīkumu. Te nebija nevienas sievietes, un es nekad nedzirdēju skanam ģitāru.

Taču vairāk par šiem pierobežas vīriem mani saistīja neticamās pārmaiņas, kas bija notikušas ar donu Alehandro. Buenosairesā nosvērts pretimnākošs kungs, La Caledonia bargs klana barvedis, tāds pats kā viņa senči. Svētdienu rītos viņš lasīja algādžiem Svētos rakstus, tie, protams, nesaprata ne pušplēsta vārda. Kādu vakaru darbu uzraugs, jauns puisis, kas amatu bija mantojis no tēva, atskrēja ar ziņojumu, ka kāds no jauniņajiem un kāds no vecajiem algādžiem saķērušies ar nažiem. Dons Alehandro lēnām pieslējās kājās.

Ieradies trača vietā, viņš noņēma no pleca šauteni, ko allaž nēsāja līdzi, atdeva to uzraugam, kuram, šķiet, drebēja kājas, un pavēra ceļu starp asmeņiem. Acumirklī dzirdēju pavēli:

— Nometiet nažus, puiši!

Un tikpat mierīgā balsī piebilda:

— Tagad paspiediet viens otram roku un liecieties mierā. Man te jezga nav vajadzīga!

Vīri paklausīja. Nākamajā dienā uzzināju, ka dons Alehandro uzraugu bija atlaidis.

Mani sāka mocīt vientulība. Bailes, ka nekad neatgriezīšos Buenosairesā. Nezinu, vai Fernandess Irala juta ko līdzīgu, bet mēs bieži sākām atcerēties Argentīnu un domājām, ko darīsim atgriežoties. Mani pārsteidza vārtu lauvas Huhui ielā vai gaismiņa pie kāda veikala ar neskaidru topogrāfiju, nekad tās nebija parastas, bieži redzēta' '"-tas. Es esmu labs jātnieks; par ieradumu kļuva uzlēkt zirgā un aplaist lielāku līkumu. Vēl tagad atceros plankumaino melni, kuru mēdzu apseglot un kurš jau būs miris. Ta vien šķiet, ka reiz pēcpusdienā vai pavēlāk vakarā nokļuvu Brazīlijā, jo robežas līniju iezīmēja vien pāris robežstabu.

Biju jau iemācījies neskaitīt dienas, kad dons Alehandro agrā pievakarē negaidīti brīdināja:

— Tagad iesim gulēt. Rīt izbraucam ar pirmo rasu.

Laižoties lejup pa upi, es jutos tik laimīgs, ka par

La Caledonia domāju ar mīļumu.

Atjaunojām sestdienu sapulces. Jau pirmajā reizē Tvirls lūdza vārdu. Ievērojot parasto puķaino retoriku, viņš paziņoja, ka Pasaules Kongresa bibliotēka nedrīkst apmierināties tikai ar izziņas literatūru un ka nelikša-nās zinis par visas pasaules tautu un valodu klasikas daiļdarbiem, kas bija vispatiesākā sava laikmeta liecība, varēja beigties bēdīgi. Jaunais uzstādījums tika apstiprināts tūlīt pat; Fernandess Irala un doktors Kruss, latīņu valodas profesors, uzņēmās godpilno misiju izvēlēties nepieciešamos tekstus. Savukārt ar Nierenšteinu Tvirls jau bija sarunājis.

Tajos laikos nebija neviena argentīnieša, kura lielā utopija nebūtu pilsēta Parīze. Iespējams, dedzīgākie sapņotāji no mums bija Fermins Egurens un Fernandess Irala, lai gan iemesli abiem bija krietni atšķirīgi. “Kapakmeņu” autoram Parīze nozīmēja Verlēnu un Lekontu de Lilu; Egurenam — Hunina ielas uzlabotu variantu. Man ir aizdomas, ka Egurens kaut ko bija sarunājis ar Tvirlu. Mūsu gudrā galva jau nākamajā sapulcē izvirzīja jautājumu par valodu, kādā būtu jāsazinās kongresmeņiem, un par divu delegātu sūtīšanu uz Londonu un Parīzi situācijas izzināšanai. Lai izliktos par malā stāvētāju, Tvirls vispirms nosauca manu vārdu, tad, tikko manāmi saminstinājies, savu draugu Egurenu. Dons Alehandro, kā parasti, piekrita.

Manuprāt, es jau rakstīju, ka Vrens apmaiņā pret dažām itālipšu valodas stundām mani bija iesvaidījis angļu valodas studijās, kurām neredzēju ne gala, ne malas. Cik nu vien iespējams, viņš vairījās no gramatikas un skolēnu vajadzībām īpaši veidotiem teikumiem, un mēs taisnā ceļā devāmies pie poēzijas, kuras forma paģēr kodolīgumu. Mana pirmā saskarsme ar valodu, kas mani pavadīs visu mūžu, bija Stīvensona vīrišķīgais “Rekviēms”; pēc tam nāca Persija balādes, šī skaistā dāvana krietnajam astoņpadsmitajam gadsimtam. Neilgi pirms došanās uz Londonu iepazinos ar Svinbērna žilbinošajām vārsmām, kas raisīja — neatstājoties vainas izjūtai — pirmās šaubas par Iralas alek-sandrieša spozmi.

Londonā ierados 1902. gada janvāra sākumā; atceros maigo sniegu, ko nekad nebiju redzējis un par ko biju pateicīgs liktenim. Par laimi, ar Egurenu kopā ceļot nevajadzēja. Apmetos pieņemamā pansijā aiz Britu muzeja, kura bibliotēku apmeklēju gan rītos, gan vakaros, raugot pēc Pasaules Kongresa cienīgas valodas. Nesmādēju arī universālās valodas; ieskatījos espéranto, ko “Dvēseles kalendārs” sauc par “bezkaislīgu, ekonomisku un vienkāršu”, un volapūkā (volapūk), kas tiecas aptvert visas valodnieciskās iespējas, deklinēt darbības vārdus un konjugēt lietvārdus. Apsvēru visus par un pret argumentus, lai, iespējams, augšāmceltu latīņu valodu, pēc kuras cilvēku prāti ilgojas jau daudzus gadsimtus. Labu laiciņu pavadīju, pētot arī Džona Vilsona analītisko valodu, kurā katra vārda apzīmēto jēgu izsaka to veidojošie burti. Un tieši tur, zem lasītavas zāles augstā kupola, es iepazinos ar Beatrisi.

Šī ir vispārīga Pasaules Kongresa vēsture, tā nav mana, Alehandro Ferri, vēsture, lai gan pirmā ietver pēdējo un visas pārējās. Beatrise bija stalta, iznesīga, nevainojamiem sejas vaibstiem un tik zeltaini sārtiem matiem, ka es būtu varējis iedomāties, bet nekad neiedomājos par sakumpušo Tvirlu. Viņai vēl nebija divdesmit. Viņa bija pametusi kādu ziemeļu provinci, lai kļūtu par literatūras studenti universitātē. Viņas izcelsme, tāpat kā manējā, bija nožēlojama. Būt no Buenosairesas itāliešu zara jau vien bija kauna traips, bet Londonā šis kauna traips daudziem šķita kā romantisks akcents. Jau pēc dažiem vakariem mēs kļuvām par mīļākajiem; lūdzu, lai viņa nāk pie manis par sievu, bet Beatrise Frosta, tāpat kā Nora Erfjorda, bija Ibsena pasludinātā likteņa dedzīga piekritēja un ne ar vienu nevēlējās saistīties. Viņas lūpās dzima vārds, kuru es tā arī neuzdrošinājos izrunāt. Ak, šīs naktis, šī siltā un maigā pustumsa mums abiem vien, ak, šī mijkrēslī plūstošā neizzināmās mīlas upe, ak, šis brīnumainais laimes brīdis, kad viens ir divi, ak, šī laimes sirdsšķīstā nevainība, ak, šī savienošanās, kurā mēs zu-dām, lai pēc tam pazustu sapņos, ak, šīs pirmās rīta blāzmas un es — viņu vērojot!

Brazīlijas skaudrajā pierobežā es ilgojos pēc mājām; piedzīvojumiem bagātās Londonas sarkano ķieģeļu labirintā manas izjūtas bija gluži pretējas. Es izgudroju vistrakākos ieganstus, lai tikai novilcinātu aizbraukšanu, taču gada nogalē vajadzēja atgriezties. Mēs kopā nosvinējām Ziemassvētkus. Es Beatrisei apsolīju, ka dons Alehandro viņu noteikti uzaicinās iestāties Kongresā; Beatrise mazliet aizplīvuroti atbildēja, ka gribētu aplūkot dienvidu puslodi un ka viņas brālēns, tas, kurš ir zobārsts, bija apmeties Tasmanijā. Beatrise nevēlējās redzēt kuģi, atvadīšanos viņa uzlūkoja par kaut ko pārspīlētu, kā slimīgus svētkus bēdai par godu, un viņai derdzās pārspīlējumi. Mēs teicām ardievas bibliotēkā, kur bijām iepazinušies citā ziemā. Es rīkojos gļēvi, neatstāju viņai savu adresi, lai izvairītos no dzeldošās trauksmes, kas pavada vēstuļu gaidīšanu.

Es teicu, ka atpakaļceļš ir krietni īsāks par turpceļu, bet Atlantijas okeāna šķērsošana, atmiņu un sirdēstu sabangota, ilga veselu mūžību. Nekas nebija tik sāpīgi kā iedomāties, ka paralēli manai dzīvei ritēja Beatrises dzīve minūti pēc minūtes, nakti pēc nakts. Uzrakstīju viņai biezu vēstuli, ko saplēsu, kuģim paceļot enkuru Montevideo. Dzimtenē ierados ceturtdienā, ostā mani sagaidīja Irala. Atgriezos savā vecajā dzīvoklī Cīles ielā, todien un vēl nākamajā dienā mēs daudz runājām un klīdām apkārt. Es gribēju atkal atgūt Buenosairesu. Patiess atvieglojums bija ziņa, ka Fermins Egurens joprojām dzīvoja Parīzē; tas, ka esmu atgriezies pirms viņa, nedaudz remdēja vainas izjūtu par manu ilgo prombūtni.

Iralu plosīja sašutums. Fermins notrieca Eiropā pasakainas summas un jau vairākas reizes bija uzspļāvis pavēlei tūlīt atgriezties. Tas bija paredzams. Vairāk mani uztrauca citas ziņas; Tvirls, neņemot vērā Iralas un Krusa iebildumus un piesaucot Plīnija Jaunākā atziņu, ka nav tik sliktas grāmatas, lai tajā neatrastos kas labs, bija ierosinājis nopirkt pilnīgi visus avīzes La Prensa izdevumus, trīs tūkstoš četrsimt dažādu formātu “Dona Kihota” eksemplāru, Balmesa saraksti, universitāšu disertācijas, grāmatvežu atskaites, kvītis un teātru programmiņas. Viss ir laikmeta liecība, Tvirls bija teicis. Nierenšteins viņu atbalstīja; “pēc trim skaļām sestdienām” dons Alehandro priekšlikumu apstiprināja. Nora Erfjorda bija atteikusies no sekretāres

pienākumu izpildes; viņas vietā stājās jauns Kongresa loceklis Karlinskis, pakalpīgs instruments Tvirlam. Neuzskaitītās un nesakārtotās iepirkumu milzu ķīpas tagad stāvgrūdām krājās dona Alehandro savrupnama dibenistabās un pagrabā. Jūnija sākumā Irala vienu nedēļu bija pavadījis La Caledonia; mūrnieki darbu bija pārtraukuši. Iztaujātais darbu uzraugs paskaidrojis, ka tāds esot saimnieka rīkojums un ka viņam esot vairāk brīvu dienu, nekā vajag.

Londonā es biju sagatavojis ziņojumu, bet ne gluži par to būs stāsts. Piektdienā devos apsveicināties ar donu Alehandro un pa ceļam aiznest savu tekstu. Mani pavadīja Fernandess Irala. Bija pievakares stunda, un mājās iegriezās pampero¹⁰. Iepretim Alsinas ielas vārtiem stāvēja rati, aizjūgti ar trim zirgiem. Atceros salīkušus vīrus, kas čakli stiepa lielas pakas uz tālāko pagalmu; Tvirls, uzpūties kā pāvs, deva pavēles. It kā kaut ko nojauzdami, bija atnākuši arī citi: Nora Erfjorda, Nierenšteins, Kruss, Donalds Vrens un vēl daži kon-gresmeņi. Nora mani apskāva un noskūpstīja, un šīs skaujas un skūpsti atsauca atmiņā Beatrisi. Melnādainais lāga zēns priecīgs nobučoja man roku.

Kādā no istabām ieraudzīju pagrabtelpu lūkas četrkantaino muti; akmens kāpnes nozuda tumsā.

Piepeši izdzirdējām straujus soļus. Vēl nevienu neredzot, zināju, ka tur nāca dons Alehandro. Viņš ieradās turpat skriešus.

Balss bija pavisam cita; tā nepiederēja ne lēnīgajam kungam, kas vadīja mūsu sestdienas sapulces, ne feodālajam zemes īpašniekam, kas aizliedza nažu cīņas un sprediķoja mežonīgajiem gaučo Dieva vārdu; tiesa, balss bija vairāk līdzīga šai pēdējai.

Ne uz vienu nepaskatījies, viņš pavēlēja:

— Tūlīt pat nesiet laukā visu, kas te apakšā sabāzts! Lai pagrabā nepaliktu ne grāmatas!

Darbs ilga gandrīz vienu stundu. Zemes klātajā pagalmā sakrāvām tādu grēdu, kas bija augstāka par augstu. Visi naski tecējām šurpu un turpu; vienīgais, kas nepakustējās, bija dons Alehandro.

Tad nāca vēl viens rīkojums:

— Un tagad pielaidiet saiņiem uguni!

Tvirls bija bāls kā krīts. Nierenšteins uzdrošinājās nopurpināt:

— Pasaules Kongress nevar iztikt bez šiem augstas vērtības palīglīdzekļiem, kurus esmu izvēlējies ar lielu rūpību un gādību!

— Pasaules Kongress? — iesaucās dons Alehandro. Un indīgi iesmējās. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu smejamies.

Iznīcināšanā ir kāda noslēpumaina bauda; uguns mēles liesmodamas sprakstēja, cilvēki spiedās pie sienām vai patvērās istabās. Nakts, pelni un deguma smaka ieskāva pagalmu. Atminos dažas paglābušās lapas, kas baltas gulēja zemē. Nora Erfjorda, kas loloja pret donu Alehandro tās siltās jūtas, ko jaunas meitenes mēdz izjust pret padzīvojušiem kungiem, teica bez dziļākas jēgas:

— Dons Alehandro zina, ko dara.

Irala, palikdams uzticīgs literatūrai, ari pateica vienu teikumu:

— Reizi vairākos gadsimtos ir jāsadedzina Alek-sandrijas bibliotēka.

Drīz vien mums tika dāvāta apskaidrība:

— Man vajadzēja četrus gadus, lai saprastu to, ko tagad teikšu. Iecere, kurai esam ķērušies klāt, ir tik apjomīga, ka aptver — tagad es to zinu — visu pasauli. Nav runas par dažiem šarlatāniem, kas pārkliedz cits citu kādas Dieva aizmirstas fazendas paspārnē. Pasaules Kongress sākās ar pirmo pasaules brīdi, un tas turpināsies, kad būsim pārvērtušies pīšļos. Kongress ir visur. Kongress ir grāmatas, ko sadedzinājām. Kongress ir kaledonieši, kas sagrāva Cēzara leģionus. Kongress ir Jēkabs mēslu bedrē un Kristus pie krusta. Kongress ir tas dīkdienis, kurš ar palaistuvēm izšķērdē manu īpašumu.

Es nespēju noturēties un pārtraucu viņu:

— Don Alehandro, es arī esmu vainīgs. Es biju pabeidzis ziņojumu, un tas man ir līdzi, bet es kavējos Anglijā un tērēju jūsu naudu, jo biju iemīlējies.

Dons Alehandro turpināja:

— Ta jau es domāju, Ferri. Kongress ir mani buļļi, kurus esmu pārdevis, un lauki, kas vairs nav mani.

Te ieskanējās gauži sarūgtināta balss; tas bija Tvirls:

— Jūs gribat teikt, ka esat pārdevis La Caledonia?

Dons Alehandro atbildēja, šoreiz ne tik strauji:

— Jā, esmu pārdevis. Man vairs nepieder ne sprīža zemes, bet mans posts mani neapbēdina — jo esmu sapratis. Iespējams, mēs vairs nesatiksimies, Kongresam mēs vairs neesam vajadzīgi, tāpēc šo pēdējo nakti visi kopā dosimies pavērot Kongresu!

Viņš bija apreibis no uzvaras garšas. Savu pārliecību un ticību viņš prata iedvest arī mums. Neviens pat neiedomājās, ka dons Alehandro varētu būt šķīries no prāta.

Pilsētas placī noīrējām vaļējus ratus. Es iekārtojos uz bukas līdzās važonim, un dons Alehandro pavēlēja:

— Saimniek, apbrauksim pilsētu! Ved mūs, kur acis rāda!

Melnādainais, uzmeties uz kāpšļa, smaidīja kā maijmēnestiņš. Ta arī netiku skaidrībā, vai viņš saprata, kas te notika.

Vārdi ir simboli, kas paģēr kopīgas atmiņas. Šodien es vēlos atstāt vēsturei tikai savas atmiņas; citi, kas varētu atcerēties, ir miruši. Mistiķi mēdz piesaukt rozi vai skūpstu, vai putnu, kas ir visi putni, vai sauli, kas ir mūsu saule un citas zvaigznes, vai vīna biķeri, vai dārzu, vai dzimumaktu. Neviena no šīm metaforām man neder, lai aprakstītu šo neizsmeļamā prieka nakti, kas mūs, nogurušus un laimīgus, iznesa rītausmas krastā. Riteņi un pakavi rībināja bruģi, un mēs tikpat kā nesarunājāmies. Netālu no Maldonado, bet varbūt Riačuelas tumšajiem, rāmajiem ūdeņiem Nora Erljorda augstā balsī uzsāka balādi par Patriku Spensu, un dons Alehandro vienu otru rindiņu viņai klusiņām vilka līdzi, tiesa, pagalam neskanīgi. Angļu dzejas tomēr ne-uzbūra Beatrises tēlu. Man aiz muguras iepurpinājās Tvirls:

— Es vēlu sliktu — bet daru labu.

Kaut kas no tās nakts ir redzams arī šodien — Re-koletas sarkanīgā siena, cietuma dzeltenīgais mūris, veikaliņā uz stūra dejojošs vīriešu pāris, piemājas dārziņš, ko sarūto šaha dēlītim līdzīgi vārtiņi, vilciena pārbrauktuves barjeras, mana māja, tirgus, bezdibenīga un samirkusi nakts, bet neviena no šīm garām pazibošajām lietām, kas varētu būt pilnīgi citas, nav svarīga. Svarīgi bija tajā naktī izjust, ka mūsu nereti izzobotais plāns pastāvēja — slepens un īsts, un tas bija Visums un mēs. Gluži veltīgi visus šos garos gadus esmu meklējis šīs nakts īpašo noskaņu; dažreiz šķita, ka esmu tai sadzinis pēdas mūzikā vai mīlestībā, vai neskaidrās atmiņās, tomēr nē, tā nekad neatgriezās, izņemot vienu vienīgu agru rītu sapnī. Kad devām zvērestu neko nevienam nestāstīt, bija jau sestdiena.

Vēlāk nevienu vairs nesatiku, tikai Iralu. Par notikušo mēs nerunājām; jebkurš pateikts vārds būtu zaimošana. Alehandro Glenkoe nomira 1914. gadā, un viņu apglabāja Montevideo. Irala jau bija aizgājis gadu iepriekš.

Limas ielā reiz sadūros ar Nierenšteinu, mēs izlikāmies, ka neesam redzējuši viens otru.

Hovarda P. Lavkraftapiemiņai

Godam pieveicis pēdējo eksāmenu Teksasas universitātē Ostinā, uzzināju, ka dzimtā kontinenta klusā nostūrī sirds slimības dēļ bija miris mans krusttēvs Edvīns Arnets. Jutu to pašu, ko mēs parasti jūtam brīžos, kad nomirst tuvs cilvēks — nu jau novēlotus sirdēstus, ka varējām taču būt labāki, nevis nepakustināt pat pirkstiņu. Cilvēks aizmirst, ka viņš ir mironis, kas sarunājas miroņiem. Viela, ko es studēju, bija filozofija; atcerējos, kā mans krusttēvs, nepiesaucot nevienu īpašvārdu, bija cēlis priekšā savas burvīgās domu mīklas tur, Kasakoloradā, netālu no Lomasas. Saldajā atnests apelsīns noderēja par uzskates līdzekli, iepazīstinot ar Berklija idejām; ar šaha dēlīti pietika, lai izskaidrotu eleātu paradoksus. Pāris gadu vēlāk viņš man aizdeva Hintona darbus, kas pūlējās apliecināt telpas ceturtās dimensijas esamību, par ko lasītājam vajadzēja nojaust sarežģītās rotaļās ar krāsainiem klucīšiem. Vēl šodien neaizmirstamas ir uz kabineta grīdas celtās prizmas un piramīdas.

Krusttēvs bija inženieris. Sadomājis pamest savu posteni dzelzceļā un pensionēties, krusttēvs vispirms nolēma uzbūvēt māju Turderā, kas viņam solīja divus lielus labumus — turpat laukiem piemītošu vientulību un Buenosairesas tuvumu. Nebija grūti iedomāties, ka viņš par arhitektu izvēlēsies savu labāko draugu Alek-sanderu Muiru. Sis stingrais vīrs bija Knoksa stingrās mācības piekritējs; krusttēvs, kā daudzi tālaika cienījami kungi, bija brīvdomātājs, pareizāk sakot, agnostiķis, kas par teoloģiju interesējās tāpat kā par mānīgajiem Hintona klucīšiem vai labi pārdomātajiem jaunā Velsa murgiem. Viņam patika suņi; krusttēvs bija iegādājies lielu aitu suni un tam piešķīris iesauku Semjuels Džonsons sava tālā dzimtā ciema Ličfīldas piemiņai.

Kasakolorada pacēlās uz pakalna, kuru rietumu pusē ieskāva bieži applūstošas zemes. Žoga otrā pusē šmaugās Čīles priedes nespēja mazināt mājas nomācošo iespaidu. Parasta lēzenā jumta vietā bija divslīpju šīfera jumts ar kvadrātveida pulksteņa torni, kas it kā saspieda sienas un jau tā pamazos logus. Bērnībā es šo bezveidīgumu pieņēmu tāpat, kā pieņem visas nesavietojamās lietas, kas pastāv līdzās vienkārši tāpēc, ka to sauc par pasauli.

Dzimtenē atgriezos 1921. gadā. Lai izvairītos no radu strīdiem, namu pārdeva izsolē, un to iegādājās kāds iebraucējs Maks Preetoriuss, kas pēdējo nosaukto summu bija divkāršojis. Parakstījis papīrus, viņš ieradās vakarā ar diviem palīgiem un kādā notekkanālā netālu no Kara ceļa iegrūda visas mēbeles, visas grāmatas un visu citu mantību. (Ar skumjām atceros diagrammas Hintona sējumos un lielu globusu.) Nākamajā dienā viņš jau steidzās pie Muira un piedāvāja veikt dažus uzlabojumus, bet saņēma sašutuma pilnu noraidījumu. Galu galā šos darbus piekrita izpildīt kāds galvaspilsētas uzņēmums. Vietējie galdnieki atteicās arī vēlreiz apmēbelēt māju, un Preetoriusa piedāvājumu pieņēma kāds Mariani no Glevas. Šis vīrs, aizvēris durvis, strādāja piecpadsmit naktis. Naktī Ka-sakoloradas mājā ievācās arī jaunie saimnieki. Logi nekad netika atvērti, bet mijkrēšļa stundās šķirbās varēja samanīt gaismu. Kādu rītu piena pārdevējs atrada uz taciņas beigtu aitu suni nocirstu galvu un sakropļotu. Ziemā nozāģēja Cīles priedes. Pēc tam Preetoriusu neviens vairs neredzēja, droši vien bija pametis valsti.

Kā jau varēja sagaidīt, šādas ziņas mani satrauca. Zinu, ka ziņkārība ir mana spilgtākā īpašība, un tā ne reizi vien mani mudinājusi tuvāk iepazīties ar kādu pilnīgi svešu sievieti, lai tikai noskaidrotu dažus sīkumus; ziņkārība mani dzinusi nomēģināt (bez atzīstamiem rezultātiem) marihuānu, pētīt bezgalīgas skaitļu rindas un iekulties kādā pārgalvīgā dēkā, par kuru tūlīt pastāstīšu. Tatad — un par nelaimi — es nolēmu izmeklēt krusttēva mājas lietu.

Mans pirmais solis bija Aleksandera Muira apciemošana. Atceros viņu kā slaidu, melnīgsnēju puisi, kura it kā izkāmējušais stāvs saturēja lielu spēku; tagad gadi viņu bija saliekuši, zili melnā bārda nosirmojusi. Viņš mani pieņēma savā Temperlijas mājā, kas, pats par sevi saprotams, bija ļoti līdzīga mana krusttēva mājai, jo abas bija celtas, ievērojot lieliskā dzejnieka un nemākulīgā arhitekta Viljama Morisa smagnējās normas.

Saruna bija atturīga; ne velti Skotijas simbols ir dadzis. Tomēr sirdī jutu, ka pasniegtā Ceilonas tēja un pieticīgais scones¹² (tos namatēvs lauza un apzieda ar sviestu, it kā es joprojām būtu bērns) trauks patiesībā nozīmēja neizlepuša kalvinista svinības par godu sava drauga brāļadēlam. Arī viņa teoloģiskās debates ar manu krusttēvu bija bijušas garumgaras šaha partijas, kurās ne viens, ne otrs nevarēja iztikt bez apzinātas sadarbības ar pretinieku.

Laiks ritēja, es vēl nebiju uzdevis savu jautājumu. Iestājās neveikls klusums, un Muirs teica:

— Jaunais cilvēk Young man), jūs nebūsiet kuģojis šurp, lai pļāpātu par Edvīnu vai Savienotajām Valstīm, kas mani neuztrauc ne tik, cik melns aiz naga. Patiesais iemesls, kas jums naktīs neļauj gulēt, ir Kasakoloradas pārdošana un tās savādais pircējs. Arī mani tas nomoka. Atklāti sakot, šis stāsts man gauži nepatīk, tāpēc izstāstīšu visu, ko zinu. Bet tas nebūs daudz.

Brīdi paklusējis, viņš lēni turpināja:

— Edvīns vēl nebija miris, kad nama pārvaldnieks mani uzaicināja uz savu kabinetu. Kopā ar viņu bija draudzes mācītājs. Kungi man piedāvāja uzskicēt plānu katoļu kapelai. Par darbu samaksāšot ļoti labi. Atteicos turpat uz vietas. Es esmu kārtīgs Kunga kalps, un altāra celšana elkiem manā saprašanā ir melna bezdievība.

Šajā vietā viņš apstājās.

— Vai tas ir viss? — iedrošinājos jautāt.

— Nē. Tas žldiņš Preetoriuss gribēja, lai es nojaucu savu darbu un tā vietā uzsleju kaut ko briesmīgu. Bezdievībai ir daudzas sejas.

Šos vārdus viņš izrunāja sevišķi nopietni. Un piecēlās.

Ejot ap stūri, mani panāca Daniels Iberra. Mēs bijām pazīstami, kā jau laucinieki mēdz būt pazīstami sava starpā. Viņš piedāvājās paieties gabaliņu kopā. Nelāgi ļaudis mani nekad nav interesējuši, es paredzēju, ka tūlīt sekos puslīdz apokrifiski stāstiņi par zemiskiem, rupjiem notikumiem, bet saņēmos un piekritu. Bija gandrīz nakts. Kad bija palicis apmēram kilometrs un pakalnā jau varēja nomanīt Kasakolora-das namu, Iberra atteicās iet tālāk. Jautāju, kāpēc tā. Atbilde mani pārsteidza.

— Es esmu dona Felipes labā roka. Neviens mani neuzdrīkstēsies nosaukt par vājuli. Tu jau atceries to puisi Urgoiti no Merlo, kurš tik ļoti gribēja mani satikt un kas ar viņu notika. Nu, lūk. Tātad reiz es atgriezos no kādas ballītes un apmēram simts metru no savrupmājas kaut ko ieraudzīju. Mans dābolainais tā pārbijās, tā rāvās uz priekšu, ka tik tikko noturēju uz ceļa. Ja ne, mēs te nerunātu. Tā nebija joka lieta, ko es redzēju.

Nikns kā velns viņš sakāmo pabeidza ar rupju vārdu.

Tonakt es nevarēju aizmigt. Bet pret ritu nosapņoju gravīru Piranesi stilā, lai gan Piranesi nekad nebiju redzējis un, ja biju redzējis, tad biju aizmirsis. Gravīrā bija attēlots labirints, tāds kā akmens amfiteātris, ko ieskauj cipreses un kas slejas pāri ciprešu galotnēm. Ne durvju, ne logu nebija, tikai viena bezgalīga vertikālu un šauru spraugu virtene. Es ar palielināmo stiklu centos saskatīt mīnotauru. Beidzot to ieraudzīju. Tas bija briesmoņu briesmonis; vairāk bizons nekā vērsis, viņa cilvēka ķermenis gulēja, atlaidies zemē, un šķiet, ka sapņoja. Par ko, par kuru?

Tajā vakarā aizstaigāju līdz savrupmājai. Zoga vārtiņi bija aizvērti, un dažas restes bija saliektas. Dārza vietā tagad pletās brikšņi. Labajā pusē stiepās pasekls grāvis, kura malas bija nomīdītas.

Man bija padomā vēl viena iespēja, kuru vairākas dienas biju atlicis ne tikai tās apšaubāmā labuma dēļ, bet arī tāpēc, ka līdz ar to neatgriezeniski būšu izmantojis savu pēdējo iespēju.

Tatad uz Glevu devos, nelolojot nekādas cerības. Galdnieks Mariani bija apaļīgs, iesārts itālietis gados, līdz nejēdzībai sirsnīgs un vienkāršs. Uzmetis viņam tikai skatienu, sapratu, ka jāliek pie malas visas iepriekšējā vakarā smalki savērptās intrigas. Pasniedzu Mariani savu vizītkarti, viņš to skaļā balsī godbijīgi burtoja un, nonācis pie vārda doktors, saminstinoties paklanījās. Paziņoju, ka mani interesē viņa gatavotās mēbeles mana krusttēva īpašumam Turderā. Itālietis vārdus bēra kā zirņus. Es pat nemēģināšu aprakstīt viņa teikto, ko pavadīja nemitīga roku mētāšana. Mariani devīze bija visu klienta prasību, pat vismurgaināko, apmierināšana, un pasūtītāja uzticēto darbu viņš bija izpildījis no a līdz z. Parakājies vairākās lādēs, Mariani man parādīja dažus dokumentus, no kuriem es neko nesapratu un kurus bija parakstījis nenotveramais Preetoriuss. (Nebija šaubu, ka itālietis mani noturēja par advokātu.) Šķiroties galdnieks atzinās, ka ne par kādu pasaules zeltu otrreiz nespertu kāju Turderā un kur nu vēl tajā mājā. Vēl piebilda, ka jebkurš klients ir svēts, bet, ja viņam atļauts izteikt savu pazemīgo viedokli, senjors Preetoriuss ir traks. Un tūlīt apklusa, it kā nožēlodams pateikto. Vairāk no viņa man neizdevās izdabūt ne vārda.

Es biju paredzējis šo neveiksmi, bet viens ir kaut ko paredzēt, pavisam cits — to piedzīvot.

Neskaitāmas reizes sev atgādināju, ka nav lielāka noslēpuma par laiku, par vakardienas, šodienas un nākotnes vienmēr un nekad neaptveramo savijumu. Bet visas šīs dziļdomīgās pārdomas bija bezjēdzīgas; veltījis vakarus Šopenhaueram vai Roisam, es nakti pēc nakts klīdu pa ceļiem, kas veda uz Kasakoloradu. Dažkārt samanīju augšstāvā spilgtu gaismiņu, citreiz it kā saklausīju tālu vaidu. Ta tas turpinājās līdz deviņpadsmitajam janvārim.

Ta bija viena no Buenosairesas vasaras dienām, kad karstums cilvēku ne tikai pazemo un aizskar, bet vienkārši nolīdzina ar zemi. Ap vienpadsmitiem vakarā sāka plosīties negaiss. Vispirms mežonīgs dienvidvējš, pēc tam lietus kā ar spaiņiem. Koku atrast man nelaimējās. Strauja zibens uzliesmojuma gaismā ieraudzīju, ka stāvu dažu soļu attālumā no žoga. Vai nu tās bija bailes vai cerība, bet es paraustīju vārtiņus. Piepeši tie pavērās. Negaiss mani grūda uz priekšu. Zeme un debess pavēlēja iet tālāk. Arī mājas durvis bija puspavēr-tas. Sejā trāpīja spēcīga lietus šalts, un es iegāju iekšā.

Telpā bija uzplēsuši grīdas aplikumu, manas kājas mina savēlušos zālienu. Gaisā vējoja salkana, reibinoša smaka. Neatceros, labajā vai kreisajā pusē uzgrūdos slīpam akmens pacēlumam. Steidzīgi kāpu augšā un pat neattapu, kad jau biju pagriezis gaismas slēdzi.

Manu atmiņu glabātā ēdamtelpa un bibliotēka, noārdot atdalošo sienu, bija notapusi par lielu, iztukšotu zāli ar dažām mēbelēm. Pat nemēģināšu šīs mantas aprakstīt, jo neesmu pārliecināts, ar visu nežēlīgi balto apgaismojumu, ka tās redzēju. Tūlīt paskaidrošu. Lai kaut ko redzētu, šis “kaut kas” ir jāsaprot. Atzveltnes krēsls ir paredzēts cilvēka ķermenim, viņa locekļiem un kustībām; šķēres ir paredzētas griešanai. Grūtāk kaut ko pateikt par stāvlampu vai transporta līdzekli. Bet mežonis neuztver misionāra Bībeli; kuģa pasažieris takelāžā saskata kaut ko citu nekā kuģa apkalpes locekļi. Ja mēs tik tiešām spētu redzēt Visumu, varbūt mēs to saprastu.

Neviena no nejēdzīgajām formām, ko šī nakts man piedāvāja, neatbilda cilvēka augumam vai saprotamam lietojumam. Es izjutu riebumu un šausmas. Kādā stūrī ieraudzīju vertikālas trepes, kas veda uz otro stāvu. Starp platajiem dzelzs pakāpieniem, kuru nebija vairāk par desmit, vīdēja nevienāda lieluma tukšumi. Šīs kāpnes, kas paģērēja kājas un rokas, man vismaz bija saprotamas un savā ziņā uzmundrināja. Nodzēsu gaismu un brīdi tumsā nogaidīju. Nedzirdēju nevienu troksnīti, taču nesaprotamo lietu klātbūtne nepatīkami kņudi-nāja dvēseli. Tad es saņēmos.

Uzkāpjot pa trepēm, mana drebelīgā roka pagrieza gaismas slēdzi jau otro reizi. Apakšstāva murgainā ainava savu pilnbriedu sasniedza šeit, stāvu augstāk. Te bija daudz priekšmetu — vai arī tikai daži, bet saviju-šies kopā. Atmiņā ataust tāds kā garš un ļoti augsts operāciju galds burta U veidā ar apaļām bedrītēm galos. Iedomājos, ka tā varētu būt dzīvokļa iemītnieka guļasvieta, šādā veidā netieši atklājot viņa nedabisko anatomiju, tāpat kā ēna atklāj kāda dzīvnieka vai gara aprises. No kāda pirms vairākiem gadiem lasīta un aizmirsta Lukāna darba lappuses atmiņā uzpeldēja vārds “anfisbena”, kas aptuveni izteica, bet pilnībā neizsmēla to, ko pēc tam ieraudzīja manas acis. Atceros arī burta V veidā izliktus spoguļus, kas nozuda mijkrēslī augstu virs galvas.

Kāds gan varēja būt šī mājokļa iemītnieks? Ko gan viņš meklēja uz šīs planētas, kas viņam izskatījās tikpat briesmīga kā viņš — mums? No kādiem laika ritumam vai astronomijai apslēptiem nostūriem, no kādas aizvēsturiskas un vairs neaprēķināmas tumsības viņš bija nokļuvis šajā Dienvidamerikas apkaimē un tieši šajā naktī?

Es jutos kā nelūgts viesis pasaules tapšanas haosā. Ārā vairs nelija. Ieskatījos pulkstenī un pārsteigts atklāju, ka bija gandrīz divi. Atstājis gaismu ieslēgtu, uzmanīgi virzījos atpakaļ. Šķita ticami, ka varētu nokāpt, pa kurieni biju uzkāpis. Nokāpt, pirms atgriežas iemītnieks. Pieļāvu, ka abas durvis nebiju aizslēdzis, jo gluži vienkārši nezināju, kā to izdarīt.

Manas kājas jau skāra pirmspēdējo vertikālo kāpņu pakāpienu, kad sajutu pa slīpo akmens pacēlumu kādu nākam — stindzinošu, gausu kā melnu debesi. Ziņkāre pievārēja bailes, un es neaizvēru acis.

Rokraksta oriģinālu iespējams lasīt Leidenas universitātes bibliotēkā. Tas ir latīniski, taču daži hellē-nismi apstiprina minējumu, ka teksts tulkots no grieķu valodas. Leizegangs apgalvo, ka rokraksts datējams ar kristiešu ēras ceturto gadsimtu. Gibbons to garāmejot piemin Decline and Fall¹ piecpadsmitās nodaļas piezīmē.

Nezināmais autors vēsta:

“Sekta nekad nav bijusi liela, arī šodien jaunpienā-cēju skaits ir ļoti pieticīgs. Dzelzs un uguns nīcināti, tie nakšņo ceļmalās vai kara atstātās drupās, celt pašiem savas mītnes tiem ir liegts. Sektanti bieži staigā pilnīgi kaili. Ta kā manas spalvas aprakstīti notikumi ir visiem pieejami un labi zināmi, vēlos atstāt rakstisku liecību par šīs sektas mācību un ieražām — cik tālu man to laimējies izzināt. Esmu daudz un ilgi runājis ar viņu skolotājiem, taču pievērst Mūsu Kunga bauslībai kaut vienu no viņiem man nav izdevies.

Pirmām kārtām uzmanību saistīja sektantu dažādie priekšstati attieksmē pret mirušajiem. Neizglītotākie uzskata, ka dvēselēm par saviem pamestajiem ķermeņiem jārūpējas pašām. Savukārt citi, kas tik stingri neturas pie burta, apgalvo, ka Jēzus pamudinājums — “Nāc man līdz un ļauj mirušajiem aprakt savus mirušos” — nosoda mūsu apbedīšanas rituālu krāšņo plātīgumu.

Padomu savu mantību pārdot un labumu izdāļāt nabagiem ievēro visi, turklāt skrupulozi; pirmie labvēļi visu atdod nākamiem labvēļiem, un tie to atdod vēl nākamiem. Ar to pietiek, lai izskaidrotu viņu pieticību un plikumu, kas tos tuvina paradīzes tēliem. Sektanti dedzīgi skandina: “Skataities uz putniem gaisā, ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz vairāk vērti nekā viņi?” Raksti aizliedz krāšanu: “Ja nu Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs, mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim vai — ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies.”

Pārliecība, ka “ikviens, kas uzskata sievieti, to iekārodams, ar viņu jau laulību pārkāpis savā sirdī”, ir aicinājums visnotaļ ievērot šķīstību. Taču daudzi sektas locekļi māca, ka mēs visi esam laulības pārkāpēji, jo neatradīsies zem saules vīrietis, kas nebūtu uzlūkojis kādu sievieti ar iekāri. Bet vēlme ir tikpat grēcīga kā pati darbība, un taisnie bez jebkādām bažām var nodoties visnotaļ neapvaldītu baudu priekiem.

No baznīcām sekta izvairās, tās gudrie sprediķo brīvā dabā, no kāda kalna vai mūra augšas vai dažkārt — no laivas upes malā.

Sektas nosaukums raisījis kvēlus minējumus. Daži domā, ka šis skaitlis norāda, cik ticīgo palicis, un tas ir gan smieklīgi, gan pravietiski, jo sekta ar tik ačgārnu mācību lemta iznīcībai. Cits minējums skaitli attiecina uz Noas šķirsta augstumu, kas bija trīsdesmit elkoņu; cits sagroza astronomiju un vēršas pie nakšu skaita summas lunārajā mēnesī; cits — pie Pestītāja kristīšanas vecuma; cits — pie Ādama gadu skaita, kad tas iznira no sarkaniem putekļiem. Visi šie minējumi ir vienlīdz aplami. Tāpat nebūs pareiza atsauce uz trīsdesmit dievību vai troņu katalogu, kurā atrodams arī Abraksass — ar gaiļa galvu, cilvēka rokām un rumpi un saritinājušos čūsku auguma lejasdaļā.

Es zinu patiesību, bet ne man par to spriest. Augstā, nenovērtējamā dāvana, kas ļautu šo patiesību vēstīt, nav man dota. Lai citi, kam vairāk laimējies, glābj sektantus ar vārdu. Ar vārdu vai uguni. Labāk tikt sodītam ar nāvi, nekā lēnām mirt. Aprobežošos vien ar derdzīgās ķecerības izklāstu.

Vārds kļuva par miesu, lai kļūtu par cilvēku starp cilvēkiem, kas Vārdu piesitis krustā un caur Vārdu taps glābti. Viņš piedzima no sievietes klēpja, un šī sieviete nāca no tautas, kas bija izredzēta ne tikai sludināt mīlestību, bet arī ciest mokas.

Nekas nedrīkstēja tapt aizmirsts. Ar cilvēka nāvi, ko izraisījis zobena cirtiens vai cikutas inde, būtu par maz, lai cilvēku dzimuma iztēle sūrstētu līdz tā dienu galam.

Mūsu Kungs sarindoja notikumus ļoti aizkustinošā veidā. Tāda ir pēdējo vakariņu aina, Jēzus vārdi par viņa nodošanu, kāda mācekļa atkārtoti redzēta zīme, maizes un vīna svētīšana, Pētera trīs zvēresti, vientulībā un nomodā pavadītā nakts Ģetzemanes dārzā, divpadsmit mācekļu sapnis, Dieva Dēla cilvēciskā lūgšana, asiņainie sviedri, zobeni, nodevīgais skūpsts, nevainībā rokas mazgājošais Pilāts, pletņu cirtieni, ņirgāšanās, ērkšķu kronis, purpura mantija un niedru scepteris, etiķis ar žulti, sišana krustā kalna galā, apsolījums labajam zaglim, zemes drebēšana un mijkrēslis.

Dieva bezgalīgā žēlastība, kas man dāvājusi tik daudz laipnību, ļāvusi izzināt arī sektas nosaukuma patieso, apslēpto jēgu. Keriotā, kur, domājams, esmu dzimis, joprojām pastāv nelikumīga kopiena ar palamu “Trīsdesmit graši”. Tas bijis kopienas sākotnējais nosaukums un sniedz mums atminējuma atslēgu. Krustā sišanas traģēdijā — un es to rakstu ar pienākošos cieņu — bija tieši un netieši izpildītāji, visi nepieciešami, visi liktenīgi. Netiešie izpildītāji bija priesteri, kas deva sudraba naudas, netiešu dalību ņēma vienkāršā tauta, kas izvēlējās Barabu, netieša loma bija Jūdejas prokurato-ram, netieša bija to romiešu loma, kas uzcēla Viņa mocību krustu un iedzina naglas, un vilka lozes. Tiešu dalību ņēma tikai divi: izpircējs un Jūda. Pēdējais drīz vien aizsvieda trīsdesmit naudas gabalus, kas bija samaksa par dvēseļu glābšanu, un pakārās. Tapat kā Cilvēka Dēlam, arī viņam šajā laikā bija trīsdesmit trīs gadu. Trīs-desmitnieka sekta abus godā vienādi un piedod citiem.

Viena vainīgā nav, un nav neviena, kas, apzinoties to vai ne, nebūtu Gudrības noliktā plāna izpildītājs. Slava tagad pieder visiem.

Mana roka pretojas aprakstīt vēl vienu ķecerību. Iesvētītie, kas sasnieguši noteikto vecumu, ļauj sevi pazemot un piesist krustā kāda kalna galā, lai ietu savu skolotāju pēdās. Šī piektā baušļa noziedzīgā izkropļošana jāsoda ar vislielāko bardzību, kādu pieprasa cilvēku un Dieva likums. Lai debesu lāsti un eņģeļu dusmas...”

Manuskripta beigas nav atrastas.

Senajā konditorejā Aguila, kas atrodas Pjedades kalnā Floridā, mēs dzirdējām šādu stāstu.

Runa bija iegriezusies par izziņas tēmu. Kāds piesauca Platona tēzi, ka mēs visu esam jau redzējuši iepriekšējā dzīvē, un kaut ko iepazīt nozīmē atkal pazīt. Mans tēvs, ja nemaldos, bilda, ka Bēkona pārspriedumos iemācīties nozīmē atcerēties, līdz ar to kaut ko nezināt nozīmē būt kaut ko aizmirsušam. Vēl kāds sarunas dalībnieks, padzīvojis kungs, no šīs metafizikas, šķiet, bija nedaudz apmulsis un nolēma iejaukties sarunā. Viņš lēnām un pārliecinoši teica:

“— Par šiem Platona arhetipiem man nav nekādas jausmas. Neviens neatceras pirmo reizi, kad redzējis dzelteno vai melno krāsu vai kad pirmo reizi nogaršojis kādu augli, laikam jau tāpēc, ka vēl bija mazs un nevarēja zināt, ka ver vārtiņus kādai ļoti garai pieredzes virtenei. Protams, ir citas pirmās reizes, kuras neviens nespēj aizmirst. Tad nu es varētu izstāstīt par kādu nakti, kas man palikusi atmiņā līdz šai baltai dienai. Ta ir 1974. gada 30. aprīļa nakts.

Agrāk vasaras bija daudz garākas, taču man nav saprotams, kāpēc brālēnu Domu īpašumā dažas jūdzes no Lobosas aizkavējāmies tik ilgi. Toreiz viņiem bija algādzis, Rufino, lcas mani iesvaidīja lauku dzīvē. Man bija nepilni trīspadsmit gadi; Rufino bija krietni vecāks un īsts nemiera gars. Turklāt ļoti izveicīgs; spēlējot paukošanos ar nūjām, zils ģīmis vienmēr bija pretiniekam. Kādu piektdienu viņš man piedāvāja sestdienas vakarā doties izklaidēties uz pilsētiņu. Protams, es piekritu, īsti nezinot, par ko bija runa. Tikai brīdināju, ka neprotu dejot; viņš attrauca, ka dejot var viegli iemācīties. Pēc vakariņām ap pulksten pusastoņiem devāmies ceļā. Rufino bija uzcirties kā jau uz balli, pie sāniem laistījās sudraba duncis. Es savu mazo nazīti, lai nekļūtu par apsmieklu, biju atstājis mājās. Drīz vien samanījām pirmās mājas. Jūs nekad neesat bijuši Lobošā? Neko neesat zaudējuši; visas lauku pilsētiņas ir līdzīgas kā ūdens piles, kaut arī to iedzīvotāji iedomājas, ka atšķiras. Tie paši zemes ceļi un atkritumu bedres, tās pašas zemās mājeles, kurām līdzās jātnieks jūtas tāds kā varenāks. Uz kāda ielas stūra nokāpām no zirgiem pie mājas, kas bija krāsota debesu zilos vai ro-zīgos toņos un ko daiļoja uzraksts La Estrella. Pie slitas bija vairāki lepni segloti zirgi. Pa puspavērtajām ielas durvīm vīdēja gaismas josla. Priekšnama dzīlēs pletās gara telpa ar dēļu soliem gar sienām, starp soliem tumsā grima nez kur vedosas durvis. Man pretim apsveicināties riedams izskrēja dzeltenīgs šunelis. Cilvēku bija diezgan daudz; kāds pusducis sieviešu puķainos, platos tērpos tekalēja šurpu un turpu. Kāda ļoti cienījama izskata kundze, tērpusies viscaur melnā, man izskatījās pēc saimnieces. Rufino viņu sveicināja un teica:

— Es jums atvedu jaunu draugu, kuram zirgs tā īsti vēl neklausa.

— Gan iemācīsies, neraizējies, — kundze atbildēja.

Man bija kauns. Vai nu uzmanības novēršanai, vai nu vēlēdamies izrādīt, ka esmu vēl bērns, sola galā sāku spēlēties ar suni. Uz virtuves galda, iebāztas pudelēs, dega tauku sveces, atceros arī nelielu krāsniņu tālākā telpas stūrī. Pie pretējās balsinātās sienas bija Žēlsirdīgās Jaunavas bilde.

Jokiem pa vidu kāds neveikli raustīja ģitāras stīgas, it kā pūloties to uzskaņot. Tikai bikluma pēc neatteicos no kadiķu degvīna, kas apsvilināja muti kā degošas ogles. Es biju pievērsis uzmanību sievietei, kas atšķīrās no citām. Ļaudis viņu dēvēja par Gūstekni. Viņā bija kaut kas no indiānietes, lai gan sejas vaibsti bija kā bilde un acis neizsakāmi skumjas. Rufino, pamanījis manu skatienu, meitenei teica:

— Izstāsti vēlreiz par to indiāņu iebrukumu, atsvaidzini cilvēkiem atmiņu!

Meitene ierunājās tā, it kā krogā būtu viena pati; es nojautu, ka viņa ne par ko citu nespēja domāt un ka viņai tas bija vienīgais notikums dzīvē. Lūk, ko Gūstekne pastāstīja:

— Uz Katamarku mani atveda vēl pavisam bērnu, kurš par indiāņu iebrukumiem nevarēja neko daudz zināt. Turklāt iebrukumus baidījās pat pieminēt. To, ka indiāņi varēja uzkrist kā sniegs uz galvas, nogalēt cilvēkus un nozagt lopus, man pačukstēja kā vislielāko noslēpumu. Sievietes viņi ņēma līdzi uz iekšzemi un darīja ar tām, ko gribēja. Es no sirds centos šīm runām neticēt. Mans brālis Lūkass, kuru vēlāk sadūra ar šķēpu, apzvērēja, ka tie visi bija meli. Taču, ja kaut kas ir taisnība un ja šo taisnību kāds pastāsta otram, tad šim otram šaubu vairs nav. Valdība indiāņiem piegādā tabaku un alkoholu, un matēs tēju, bet viņi neliekas mierā un labprāt uzklausa savus aizdomu pilnos burvjus. Pietiek ar vienu cilts vadoņa pavēli, lai tie mestos virsū kādam no līdzenumā izkaisītajiem fortiem. Es tik ilgi lauzīju galvu par šiem iebrukumiem, ka turpat vai sāku vēlēties indiāņu atnākšanu un katru vakaru domīgi vēros uz to pusi, kur nozuda saule. Es neprotu skaitīt laiku, bet bija salnas un vasaras, un lopu zīmogošana, un pārvaldnieka dēla nāve — un tad viņi nāca. Kā vēji no pampām. Es redzēju kanālā dadža ziediņu, bet naktī sapņoju par indiāņiem. No rīta viņi bija klāt. Dzīvnieki par to uzzināja vēl pirms kristiešiem, tāpat kā zemestrīces laikā. Visā saimniecībā bija jaušams nemiers, gaisā laidelējās satraukti putni. Mēs aizskrējām skatīties uz to pusi, uz kuru katru vakaru domīgi skatījos es.

— Kurš tad atnesa vēsti par indiāņiem? — kāds ievaicājās.

Meitene, it kā joprojām būdama tālu projām, atkārtoja pēdējo teikumu.

— Mēs visi aizskrējām skatīties uz to pusi, uz kuru katru vakaru domīgi skatījos es. Šķita, ka bija sācis kustēties viss klajums. Vispirms pa vārtu dzelzs režģiem ieraudzījām putekļu mākoni, tikai pēc tam indiāņus. Viņi nāca uzbrukumā. Sita ar plaukstām pa muti un klaigāja. Santairenē mums bija dažas garas šautenes, kas spēja tikai sacelt troksni un vairot niknumu.

Gūsteknes vārdi plūda kā lūgšana, no galvas, bet es uz ielas saklausīju līdzenuma indiāņus un kliegšanu. Pamatīgs spēriens pa durvīm, un viņi jau bija zālē, ieauļodami gandrīz kā jātnieki kādā no maniem sapņiem. Tie bija apdzērušies pilsētas nomalieši. Tagad, atmiņās, es viņus redzu ļoti lielus. Priekšgalā ejošais iegrūda ar elkoni sānos Rufino, kas sēdēja tuvāk durvīm. Rufino pārmainījās sejā, bet pavirzījās nostāk. Sieviete, kas līdz šim nebija pakustējusies, cēlās kājās un paziņoja:

— Tas ir Huans Moreira.

Pagājuši daudzi gadi, un es vairs nevaru saprast, vai atceros tā vakara vīru vai vēlāk jātnieku skolā tik bieži redzēto cilvēku. Nāk prātā gan Podestas kuplie mati un melnā bārda, gan krogus brāļa seja, ko izvagojušas baku rētas. Šunelis izskrēja pretim, lai apsveiktu jauno viesi. Moreira ar vienu pātagas cirtienu to noguldīja uz grīdas. Šunelis apkrita augšpēdus, notirināja kājas un beigts bija. Bet mans stāsts tikai sākas.

Klusītiņām aizlavījos līdz kādām durvīm, kas izgāja šaurā gaitenī un veda uz kāpnēm. Ticis augšā, patvēros tumšā istabā. Tur bija ļoti zema gulta; vai tur bija vēl citas mēbeles, es nezinu. Drebēju kā apšu lapa. Apakšstāvā nerimās klaigas, saplīsa arī kāds stikls. Saklausīju augšā kāpjošas sievietes soļus, un uz mirkli pazibēja gaismas spraudziņa. Pēc tam Gūsteknes balss mani čukstus pasauca.

— Es te sniedzu pakalpojumus, bet tikai tiem, kas neālējas. Nāc tuvāk, es tev nenodarīšu pāri.

Viņa jau bija nometusi halātu. Apgūlos viņai blakām un sataustīju viņas seju. Nezinu, cik laika tā pagāja. Nebija neviena vārda, neviena skūpsta. Atraisīju viņas bizi un spēlējos ar taisnajiem, gludajiem matiem; pēc tam spēlējos ar viņu. Mēs vairs nekad nesatikāmies, un es nekad neuzzināju viņas vārdu.

Mūs izbiedēja šāviena troksnis. Gūstekne man teica:

— Tu vari aiziet pa otrām kāpnēm.

Tā arī izdarīju un nokļuvu uz zemes ceļa. Debesīs spīdēja mēness. Policijas seržants ar šauteni, kurai bija uzsprausts durklis, sargāja māla ķieģeļu žoga sienu. Ieraudzījis mani, viņš iesmējās:

— Tu esi no tiem agrajiem putniņiem, vai ne?

Kaut ko vajadzēja atbildēt, bet es nepaguvu. Pār

māla sienu rāpās kāds vīrs. Ar vienu lēcienu seržants bija klāt un ietrieca tērauda asmeni cilvēka miesā. Vīrs nokrita zemē un, apvēlies uz muguras, noasiņodams vaidēja. Es atcerējos suni. Lai nodarītu darbiņu līdz galam, seržants iedūra vīram ar durkli vēlreiz.

Un ar savādu prieku paziņoja:

— Redzi, Moreira, šoreiz šaušana nepalīdzēja.

No visām pusēm šurpu nāca uniformās ģērbti policisti, kas bija ielenkuši māju; saradās arī kaimiņi. Andresam Cirino vajadzēja pielikt krietnu spēku, lai izdabūtu no līķa ieroci. Visi viņam gribēja paspiest roku. Rufino smējās:

— Šim draudziņam ballīte beigusies!

Es staigāju no vienas ļaužu grupiņas pie otras un stāstīju, ko biju redzējis. Piepeši augumu pārņēma milzīgs nogurums, iespējams, man bija pat drudzis. Manījos prom, sameklēju Rufino, un mēs devāmies mājup. Sēžot zirgos, varējām redzēt rītausmas gaišo blāzmu. Es biju ne tik daudz noguris, cik apdullis no šīs nakts pavērsieniem.”

— No šīs nakts varenā plūduma! — mans tēvs papildināja.

Stāstnieks piekrita:

— Jā, tikai dažās stundās es paguvu iepazīt mīlestību un ieraudzīt nāvi. Dzīves laikā cilvēkam tiek atklāts itin viss, katrā ziņā viss, ko tam atvēlēts iepazīt, un man šajā posmā no vakara līdz rītam tika atklātas šīs divas svarīgās lietas. Gadu gaitā tik daudz reižu esmu stāstījis šo stāstu, ka īsti nezinu, vai atceros pašu notikumu vai tikai vārdus, ar kuriem to stāstu. Varbūt līdzīgi bija arī Gūsteknei ar viņas indiāņu iebrukumu. Tagad jau ir gluži vienalga, vai tas biju es vai kāds cits, kurš redzēja, kā nogalināja Moreiru.

Pēc veiksmīgas kaujas pie Klontarfas, kurā norvēģi tika pazemoti, Augstais Karalis uzrunāja dzejnieku un tam bilda:

— Visspožākie varoņdarbi izbāl, ja tos neiekaļ vārdos. Es vēlos, lai tu apdziedi manu uzvaru un slavu. Es būšu Ēneass, un tu būsi mans Vergilijs. Gribu zināt, vai tiksi galā ar šo uzdevumu, kas mūs abus darīs nemirstīgus!

— Jā, Karali, tikšu galā! — atbildēja dzejnieks. — Es esmu Ollans. Divpadsmit ziemas es apguvu metrikas zinības. Zinu no galvas trīssimt sešdesmit fabulu, kas ir jebkuras patiesas dzejas pamatu pamats. Manas arfas stīgās mīt Olsteras un Munsteras sāgu cikli. Apgūtie likumi ļauj devīgi izmantot valodas vissenākās atbalsis un vissmalkākās metaforas. Es pārvaldu slepenu rakstību, kas mūsu darbu pasargā no vienkāršās tautas nesaprotošajām acīm. Varu celt debesīs mīlestību, zirgu zādzības, kuģojumus, karus. Man ir zināmi visu Īrijas karaļnamu mitoloģiskie raduraksti. Man ir atklāti ārstniecisko zāļu, astronomiskās pareģošanas, matemātikas un kanonisko tiesību noslēpumi. Publiskā deklamēšanā esmu sakāvis visus savus pretiniekus. Es māku tā izsmiet, ka cilvēkiem piemetas ādas kaites, pat lepra. Protu labi apieties ar zobenu, ko apliecināju tavā dižajā kaujā; un neesmu izbaudījis tikai vienu — prieku par dāvanu, ko man sniedz.

Karalis, kuru garas un neizdibināmas runas ātri nogurdināja, atviegloti nopūtās un teica:

— Par dāvanām es zinu pārāk labi. Man tikko ziņoja, ka Anglijā jau dzirdama lakstīgala. Kad lieti un sniegi būs garām, kad lakstīgala atgriezīsies no dienvidu zemēm, tu stāsies galma un Dzejnieku kolēģijas priekšā un skandēsi savu dziesmu. Es tev dodu veselu gadu. Nopulē katru vārdu un katru burtu. Atlīdzība, tu jau zini, nedarīs kaunu ne manām karaļa ieražām, ne tavām nakts stundu iedvesmotajām rindām.

— Karali, vislabākā atlīdzība — skatīt tavu vaigu, — atbildēja dzejnieks, kas turklāt bija īsts galminieks.

Dziļi paklanījies, viņš steidzās prom, jau neskaidri nojauzdams pirmās vārsmas.

Noliktais laiks bija pagājis, tas bija bijis slimību un nemieru laiks, un dzejnieks Karalim cēla priekšā savu slavas dziesmu. Viņš to skaitīja nesteidzīgi un nosvērti, ne reizi neiemetot aci manuskriptā. Karalis piekrītoši māja ar galvu. Arī citi klausītāji, pat tie, kas bija sa-drūzmējušies durvīs un nedzirdēja nevienu vārdu, atdarināja viņa kustības. Beidzot Karalis ierunājās:

— Es pieņemu tavu darbu. Ta ir vēl viena uzvara. Katram vārdam tu esi piešķīris tā patieso nozīmi un katram lietvārdam esi dāvājis epitetu, ko tam veltījuši pirmie dzejnieki. Visā slavas dziesmā nav neviena tēla, ko nebūtu izmantojuši klasiķi. Karš tev ir skaisti nopīts cilvēku paklājs, asinis — zobena ūdens. Jūrai ir savs dievs, un pēc mākoņiem var paredzēt nākotni. Ar izcilību tu pārvaldi atskaņas, aliterācijas, asonanses, īsās un garās zilbes, pieproti skolotu retoriku, gudri izmanto ritmus. Ja piepeši izzustu visa Īrijas literatūra — omen absit² — to bez zaudējumiem varētu atjaunot, izmantojot tavu klasisko odu. Trīsdesmit rakstveži to pārrakstīs divpadsmit reizes.

Pēc klusuma pauzes Karalis turpināja:

— Viss ir lieliski, tomēr nekas nav noticis. Asinis dzīslās nepulsē straujāk. Roka nepastiepjas pēc šaujamā loka. Neviens nav nobālējis. Neviens nav izgrūdis kaujas saucienu vai izriezis krūtis pret vikingiem. Dzejniek, paies vēl viens gads, un mēs aplaudēsim vēl vienai tavai dziesmai. Kā apliecinājumu mūsu uzslavai saņem šo sudraba spoguli.

— Saprotu un pateicos, — dzejnieks atbildēja.

Zvaigznes debesīs uzsāka savu nemaldīgo ceļu.

Kad Saksijas mežos atkal iedziedājās lakstīgala, dzejnieks atgriezās pilī ar jaunu rokrakstu, šoreiz mazāku nekā pirmajā reizē. Viņš to neskaitīja no galvas; viņš to lasīja, nespēdams noslēpt nedrošību un izlaizdams atsevišķas vietas, it kā pats tās pilnībā nesaprastu vai negribētu jel kādā veidā aptraipīt. Sacerējums bija neparasts. Tas nebija vienkāršs kaujas apraksts — bet pati kauja. Cīniņa juceklī šaudījās Dievs, kas ir Trīs un ir Viens, īru pagānu elki un tie, kas dosies kaujās daudzus gadsimtus vēlāk, “Vecās Eddas”* aprakstīto notikumu sākumā.Tikpat savāda bija sacerējuma forma. Lietvārds vienskaitlī te valdīja pār darbības vārdu daudzskaitlī. Prievārdi ievērojami atšķīrās no pieņemtajām normām. Skarbas noskaņas mijās ar maigām. Metaforas bija patvaļīgas vai arī tādas šķita.

Karalis aprunājās ar apkārt stāvošajiem literatūras zinātājiem un teica šādus vārdus:

— Par tavu pirmo sacerējumu es varēju apgalvot, ka tas bija izdevies Īrijā jebkad dziedātu slavas dziesmu kopsavilkums. Sī tava jaunā dziesma pārspēj visu, kas radīts iepriekš — un arī iznīcina to. Satriec, apbur un apžilbina. Neizglītotie to nekad nenovērtēs, bet tikai mācītie, tikai mazākums. Ziloņkaula lādei būs uzticēts glabāt vienīgo eksemplāru. No spalvas, kas radījusi tik izcilu darbu, mēs drīkstam gaidīt vēl ko augstāku.

Un pasmaidījis viņš piebilda:

— Mēs visi esam kādas pasakas tēli, un der atcerēties, ka pasakās valda skaitlis trīs.

Dzejnieks tik vien uzdrīkstējās kā nomurmināt:

— Trīs burvja dāvanas, trīs tēva dēli un, protams, Trīsvienība.

Karalis runāja tālāk:

— Par mūsu atzinības ķīlu saņem šo zelta masku.

— Saprotu un pateicos, — atbildēja dzejnieks.

Apritēja vēl viens gads. Pils torņu sargi pamanīja,

ka dzejnieks ieradies bez manuskripta. Karalis skatījās uz viņu un neticēja savām acīm; tas bija gluži cits cilvēks. Viņa sejas vaibstus bija pārveidojušas un apzīmogojušas pēdas, ko nevarēja atstāt laiks. Acis it kā vērās bezgalīgā tālē vai arī bija kļuvušas aklas. Dzejnieks lūdza iespēju pārmīt dažus vārdus divatā. Vergi pameta zāli.

— Tu neesi sacerējis odu? — Karalis jautāja.

— Esmu, — skumji atbildēja dzejnieks. — Kaut Mūsu Kungs Jēzus Kristus man nebūtu to ļāvis!

— Vari to noskaitīt?

— Neuzdrošinos.

— Es tev dāvāju vajadzīgo drosmi. Lasi! — Karalis paziņoja.

Dzejnieks norunāja dzejoli. Ta bija tikai viena rindiņa. Gan pats dzejnieks, gan viņa Karalis biklā balsī skandētos vārdus izbaudīja kā slepenu lūgsnu vai lāstu. Karalis bija tikpat apburts un tikpat satriekts kā dzejnieks. Abi, bāli kā krīts, saskatījās.

— Jaunības dienās, — ierunājās Karalis, — es kuģoju uz vakariem. Kādā salā redzēju sudraba dzinējsuņus, kas līdz nāvei vajāja zeltītas mežacūkas. Citā salā mēs pārtikām no burvju ābolu smaržas. Vēl citā es redzēju uguns mūrus. Vistālākajā salā pār debesīm bija izliekusies iekārta upe, un tās ūdeņos varēja redzēt peldam zivis un ejam kuģus. Tie visi ir brīnumi, bet tos nevar salīdzināt ar tavu dzejoli, kas šos brīnumus savā ziņā ietver. Kāda gan burvestība tev dāvāja šo rindu?

— Rītausmā, — sacīja dzejnieks, — es pamodos, runādams vārdus, kurus pirmajā brīdī pat nesapratu.

Šie vārdi ir dzejolis. Jutu, ka esmu pastrādājis grēku, iespējams, tādu grēku, ko Gars nepiedod.

— Grēku, kurā abi nu dalāmies, — Karalis čukstēja. — Grēku, ko sauc par Dailes pieredzēšanu un kas cilvēkiem ir liegta dāvana. Tagad mums tas ir jāizpērk. Es tev iedevu spoguli un zelta masku; saņem trešo dāvanu, kas būs pēdējā.

Un viņš ielika dzejnieka labajā rokā dunci.

Par dzejnieku ir zināms, ka tas darīja sev galu, tiklīdz atstāja pili; par Karali — ka tas kļuvis par ubagu un klīst pa Īrijas, savas bijušās karalistes, ceļiem, un ne reizi vairs nav atkārtojis dzejoli.

Gribu brīdināt lasītāju, ka šeit pārceltās lappusēs veltīgi meklēt Brēmenes Ādama, kurš, kā mēs zinām, piedzima un nomira vienpadsmitajā gadsimtā, Libellus (1615). Lapenbergs tās atrada kādā Bodleianas manuskriptā Oksfordā un, saduroties vairākiem nenozīmīgiem apstākļiem, uzskatīja par vēlāku iestarpinājumu, tomēr, teksta savaldzināts, publicēja tās savā Analecta Germanica (Leipciga, 1894). Vienkārša argentīnieša neprofesionālais viedoklis neko nenozīmē, tāpēc aicinu lasītāju pašu spriest un vērtēt. Mans tulkojums spāņu valodā nav burtisks, tomēr uzticams gan.

Brēmenes Ādams raksta:

“... No tautām, kuru dzimtie novadi pieguļ neapdzīvotām zemēm, kas plešas viņpus jūras un vēl aiz stepēm, kurās jauno paaudzi pasaulē laiž savvaļas zirgi, atsevišķas pieminēšanas vērti ir urni. Neprecīzas vai melīgas ziņas, ko snieguši tirgotāji, briesmu pilnais ceļš un klejotāju cilšu vardarbīgās laupīšanas nekad man nav ļāvušas nokļūt līdz viņu teritorijai. Tomēr man ir zināms, ka viņu nomaļās, īsam laikam celtās apmetnes izkaisītas Vislas lejtecē. Atšķirībā no zviedriem urni piekopj īstu Jēzus ticību, ko nav aptraipījusi ne āriskā dziņa, ne asiņainie dēmonu kulti, kas stāvējuši pie Anglijas un citu ziemeļu tautu karaļnamu dzimtu šūpuļa. Urni ir gani un laivinieki, burvji, zobenu kalēji un audēji. Nesaudzīgo un biežo karu dēļ urni tikpat kā neapstrādā zemi. Līdzenums un tajā klejojošās ciltis urnus izveidojuši par veikliem jātniekiem un prasmīgiem loka šāvējiem. Ar laiku ikviens kļūst līdzīgs savam ienaidniekam. Viņu šķēpi ir garāki par mūsējiem, ar tiem rīkojas jātnieki, nevis kājnieki.

Nav grūti iedomāties, ka rakstāmspalvu, tintes ragu un pergamentu viņi nepazīst. Savas rakstu zīmes viņi gravē tāpat, kā mūsu senči gravēja rūnas, kuras Odins, karādamies osī, tiem vēstīja deviņas naktis; Odins, kas upurēts Odinam.

Sīs vispārīgās ziņas papildinās manas sarunas ar islandieti Ulfu Sigurdarsonu, vīru, kura vārdi bija svinīgi un precīzi kā nomērīti, atstāstījums. Mēs satikāmies Upsalā, netālu no tempļa. Uguns sārtā bija izdzisusi, pa sienas daudzveidīgajām spraugām bija ielavījies aukstums un rīta blāzma. Arā sniegu piesardzīgi iezīmēja pelēkie vilki, kas aprija trejiem dieviem upurēto pagānu miesas. Kā jau ierasts starp dvēseļu ganiem, mūsu saruna bija iesākusies latīņu valodā, lai gan visai drīz pārgājām uz ziemeļu valodu, kas izplatīta no Ulti-mas Tules līdz pat Āzijas tirgiem. Šis cilvēks teica:

— Esmu cēlies no skaldiem; tiklīdz uzzināju, ka urnu dzeju veido viens vārds, es sāku meklējumus, lai atrastu ceļu uz viņu zemi. Es tur nokļuvu pēc gada, pielicis ne mazums pūļu un neatlaidības. Bija nakts; ievēroju, ka pretimnācēji lūkojas manī ar neslēptu izbrīnu, un mani sasniedza pat viens otrs akmens. Kādā smēdē pamanīju gaismu un devos iekšā.

Kalējs piedāvāja naktsmājas. Viņu sauca Orms. Viņa valoda bija nedaudz līdzīga mūsējai. Pārmijām tikai dažus vārdus. No kalēja lūpām pirmo reizi dzirdēju karaļa vārdu — Gunnlaugs. Uzzināju arī, ka, sākoties pēdējam karam, karalis uz ārzemniekiem lūkojās greizi un labprāt sita tos krustā. Lai izvairītos no šāda likteņa, kas vairāk bija piemērots kādam Dievam, nevis cilvēkam, ķēros pie drapas — slavinoša sacerējuma, kurā suminātas karaļa uzvaras, slava un žēlsirdība, rakstīšanas. Tikko biju to iemācījies no galvas, pēc manis atnāca divi vīri. Es ļāvos sevi aizvest, bet zobenu neatdevu.

Ausa rīts, bet vēl bija redzamas zvaigznes. Mēs gājām pa lauku, kura malās slējās būdiņas. Es biju dzirdējis par piramīdām, bet ieraudzīju pirmajā placī dzeltena koka stabu. Tā galā varēju saskatīt melnas zivs aprises. Orms, kas bija mūs pavadījis, teica, ka šī zivs bija Vārds. Nākamajā placī ieraudzīju sarkana koka stabu ar apli. Orms atkal teica, ka tas bija Vārds. Lūdzu, lai viņš man to pasaka. Orms atbildēja, ka ir vienkāršs amatnieks un Vārdu nezina.

Trešajā un pēdējā placī ieraudzīju melna koka stabu, uz tā redzamo zīmējumu esmu aizmirsis. Dziļumā stiepās gara un taisna siena, kuras galus nevarēju saskatīt. Vēlāk uzzināju, ka siena veido apli un ieskauj pilsētu; tās virspuse ir apmesta māliem, un iekšpusē durvju nav. Pie dzīvžoga piesietie zirgi bija maza auguma un apauguši krēpēm. Kalējam iet iekšā neļāva.

Iekšpusē bija daudz bruņotu ļaužu, visi stāvēja kājās. Sasirgušais karalis Gunnlaugs puspievērtām acīm bija atlaidies uz tāda kā postamenta, ko apklāja kamieļādas. Tas bija dzīves pieveikts, sadzeltējis vīrs, pusaizmirsts svētums. Ta krūtis vagoja senas un garas rētas. Kāds zaldāts man pavēra ceļu. Nez no kurienes uzradās arfa. Nometies uz viena ceļa, es klusām sāku vilkt drapu. Atliku likām tajā bija retorisku figūru, aliterāciju, vajadzīgo uzsvaru — visa, ko pieprasa žanrs. Nezinu, vai karalis to saprata, bet uzdāvināja man sudraba gredzenu, ko joprojām glabāju. Zem slimnieka spilvena bija nomanāms dunča asmens. Pie labajiem sāniem karalim bija šaha dēlītis ar simtiem lauciņu un dažām nekārtīgi izvietotām figūrām.

Sargs mani nostūma malā. Manā vietā stājās kāds vīrs, kas nepielieca celi. Viņš raustīja arfas stīgas, gluži kā uzskaņodams tās, un klusā balsī atkārtoja vienu vārdu, kura jēgu es ļoti centos, bet nespēju saprast. Kāds bijīgi ierunājās: “Viņam nav vēlēšanās runāt.”

Šur tur redzēju pa asarai. Vīra balss te cēlās, te plaka, vienveidīgie akordi šķita monotoni, precīzāk sakot, pat bezgalīgi. Es vēlējos, lai dziedājums turpinās mūžīgi un kļūst mana dzīve. Piepeši vīrs apklusa. Dzirdēju, kā no pārgurušā vīra rokām arfa ar troksni nogāzās uz grīdas. Mēs devāmies laukā juceklīgi. Es nācu viens no pēdējiem. Pārsteigts ievēroju, ka dienas gaisma bija sākusi dzist.

Paspēru tikai dažus soļus. Kāda roka uz pleca mani apturēja. Dzirdēju balsi:

— Karaļa gredzens kļuva par tavu talismanu, bet tu dzirdēji Vārdu un drīz mirsi. Es, Bjarni Torkelsons, tevi glābšu. Es esmu no skaldu tautas. Savā ditirambā tu kauju dēvēji par cilvēku paklāju, asinis — par zobena ūdeni. Atceros, šādas poētiskas figūras lietoja mans tēvatēvs. Mēs abi esam dzejnieki; es tevi izglābšu. Šodien mēs vairs nesaucam vārdā katru lietu, kas iedvesmo mūsu dziesmas; mēs visu saīsinām līdz vienam vārdam, un tas ir Vārds.

Atbildēju:

— Es to nevarēju saklausīt. Lūdzu, pasaki man to.

Skalds kādu brīdi svārstījās un atbildēja:

— Esmu zvērējis to neatklāt. Turklāt iemācīt neviens neko nevar. Tev to vajadzēs meklēt pašam. Pieliksim soli, tavai dzīvībai draud briesmas. Paslēpšu tevi savās mājās, tur tevi neuzdrošināsies meklēt. Ja būs labvēlīgs vējš, rīt no rīta kuģosi uz dienvidiem.

Ta aizsākās piedzīvojums, kas ilga vairākas ziemas. Neatstāstīšu visus pavērsienus un nemēģināšu atminēties pilnu raibo notikumu klāstu. Biju airētājs, vergu tirgotājs, vergs, malkas cirtējs, karavānu aplaupītājs, dziedātājs, pazemes ūdeņu un metālu atrašanās vietas noteicējs. Izcietu gūstu, veselu gadu strādādams vara rūdas raktuvēs, kur cilvēkiem krita laukā zobi. Kopā ar zviedriem aizstāvēju Mikligartu (Konstantinopoli). Azovas jūras krastos mani iemīlēja sieviete, kuru nespēju aizmirst; pametu viņu es vai pameta viņa mani, tas nav no svara. Nodeva mani un nodevu es. Ne reizi vien liktenim labpatikās, ka es nogalinu. Reiz mani izaicināja kāds grieķu kareivis un ļāva izvēlēties no diviem zobeniem. Viens bija krietnu plaukstas platumu garāks par otru. Sapratu, ka grieķis vēlas mani iebiedēt, un izvēlējos īsāko. Viņš jautāja, kāpēc. Teicu, ka attālums no manas dūres līdz viņa sirdij nemainās. Pie Melnās jūras kādā akmenī iekalu rūnu epitāfiju draugam Leifam Arnarsonam. Esmu cīnījies ar Serklandes Zilajiem cilvēkiem, saracēņiem. Šajā laikā esmu bijis, Dievs viņu zina, kas, bet straujo notikumu virpuli esmu uzskatījis vien par ieilgušu sapni. Būtiskais bija Vārds. Reizēm es zaudēju ticību tam. Es centos iegalvot sev, ka nebija prātīgi atteikties no skaistās spēles, saistot vārdus, un ka nebija iemesla daudzināt pēc viena vienīga vārda, kas varētu būt tikai šķietamība. Taču visi apsvērumi bija veltīgi. Kāds misionārs man piedāvāja vārdu “Dievs”, no kura es atteicos. Reiz, sagaidot saullēktu pie kādas upes ietekas jūrā, man šķita, ka esmu saņēmis atklāsmi.

Atgriezos urnu zemē un tikai ar grūtībām atradu skalda māju.

Gāju iekšā un teicu savu vārdu. Bija jau nakts. Tor-kelsons, gulēdams uz grīdas, vēlēja iedegt sveci bronzas svečturī. Viņa seja bija tik ļoti novecojusi, ka neviļus iedomājos pats par savu vecumu. Kā pieņemts, apjautājos par viņu karali. Skalds atbildēja:

— Viņu vairs nesauc par Gunnlaugu. Viņam tagad ir cits vārds. Stāsti nu par saviem ceļojumiem.

Izstāstīju visu pēc kārtas, neaizmirstot nevienu sīkumu, kurus šeit izlaižu. Vēl nebiju beidzis, kad viņš uzdeva j autāj urnu:

— Vai bieži uzstājies ar dziesmu šajās zemēs?

Jautājums mani patiesi pārsteidza.

— Sākumā, — es teicu, — dziedāju, lai nodrošinātu iztiku. Vēlāk kaut kādas neizskaidrojamas bailes liedza pieskarties arfai un dziedāt.

— Labi, — skalds apmierināts bilda. — Vari turpināt savu stāstu.

Es neko neizlaidu. Pēc tam iestājās ilgs klusums.

— Ko tev deva pirmā sieviete, kuru ieguvi? — viņš piepeši vaicāja.

— Visu, — es atbildēju.

— Arī man dzīve ir devusi visu. Dzīve visiem dod visu, bet daudzi to nezina. Mana balss ir nogurusi un pirksti kļuvuši vārgi. Bet uzklausi mani.

Un viņš izrunāja vārdu “undrs”, kas nozīmē “brīnums”.

Mirstošā cilvēka dziesma mani aizrāva, šīs dziesmas un arfas akordu skaņās es skatīju pats savas nedienas, verdzeni, kas man dāvāja pirmo mīlas nakti, nogalinātos ļaudis, aukstos rītus, saullēktus virs upes, galeras. Paņēmis arfu, es nodziedāju pavisam citu vārdu.

— Lieliski, — vecais vīrs teica, un es pievirzījos tuvāk, lai labāk dzirdētu. — Tu mani esi sapratis.

Par Utopiju to saucu, grieķu vārdā, kas Nozīmē — nav tādas vietas.

Kevedo

Nav divu vienādu kalnu grēdu, bet līdzenumi jebkurā pasaules malā ir vienādi. Es gāju pa ceļu šādā līdzenumā. Bez lielas degsmes klusībā spriedu, kur es esmu — Oklahomā, Teksasā vai tajā zemes nostūrī, ko literāti dēvē par pampu. Ne pa labi, ne pa kreisi nebija ne miņas no kāda žoga. Tapat kā citās reizēs nesteidzīgi atkārtoju Emilio Oribesa rindas, kas ar katru reizi kļuva arvien lielākas, arvien iespaidīgākas:

Nekad nebeidzama, baisa līdzenuma vidū,

Kaut kur netālu no Brazīlijas...

Ceļš bija zūdošs. Uzkrita pirmās lietus lāses. Divsimt vai trīssimt metru sev priekšā ieraudzīju spīdam uguni kādā mājā. Ta bija zema un taisnstūraina, un to ieskāva koki. Durvis atvēra tik ražena auguma vīrs, ka es gandrīz sabijos. Viņš bija ģērbies viss pelēkā. Nojautu, ka viņš kādu gaidīja. Aizšaujamā durvīm nebija.

Mēs iegājām lielā istabā ar koka sienām. No griestu lampas plūda dzeltena gaisma. Galds mani savā ziņā izbrīnīja. Uz galda stāvēja klepsidra³, ko redzēju pirmo reizi, un kāda tērauda gravīra. Vīrs norādīja uz krēslu.

Izmēģināju dažādas valodas, bet nespējām saprasties. Beidzot viņš sāka runāt latīniski. Sakopoju savas jau pabālējušās zināšanas no studiju gadiem un sagatavojos sarunai.

— Pēc drēbēm spriežu, — vīrs teica, — ka tu nāc no cita gadsimta. Kādreiz valodu dažādība veicināja tautu dažādību un pat karu dažādību, bet tagad pasaule atgriezusies pie latīņu valodas. Daži gan baiļojas, ka nenolaižas atkal līdz franču mēlei, līdz lemozīnam vai papjamento, bet tas nenotiks tik drīz. Lai nu kā, mani vairs neinteresē ne tas, kas ir bijis, ne tas, kas vēl būs.

Es neko neteicu, un viņš piebilda:

— Ja tev nav iebildumu skatīties, kā otrs ēd, varbūt piebiedrosies man?

Sapratu, ka viņš ir pamanījis manu satraukuma stīvumu, un piekritu.

Cauri koridoram ar sānu durvīm nokļuvām nelielā virtuvē, kur viss bija no metāla. Atgriezāmies ar vakariņām uz paplātes: kukurūzas pārslām bļodiņās, vīnogu ķekaru, nezināmu augli, kura garša bija līdzīga vīģei, un lielu ūdens krūku. Maizes, manuprāt, nebija. Mājas saimnieka vaibsti bija asi, viņa acīs nomanīju savādu mirdzumu. Šo bargo un bālo seju, ko redzēju tikai vienreiz mūžā, es nekad neaizmirsīšu. Runājot viņš iztika bez žestiem.

No latīņu valodas izvairīties vairs nebija iespējams, un es beidzot jautāju:

— Vai tevi neizbrīna mana piepešā ierašanās?

— Nē, — viņš atrauca. — Šādi apciemojumi pie mums notiek katru gadsimtu. Bet tie nav ilgi; vēlākais rīt jau būsi mājās.

Saimnieka pārliecinošā balss mani nomierināja. Uzskatīju par vajadzīgu iepazīstināt ar sevi:

— Es esmu Eudoro Asevedo. Piedzimu 1897. gadā Buenosairesā. Man ir septiņdesmit gadu, es esmu angļu un amerikāņu literatūras pasniedzējs un fantastisku stāstu autors.

— Bez riebuma esmu spējis izlasīt divas fantastikas grāmatas, — viņš atbildēja. — Tas ir “Kapteiņa Lemuela Gulivera piedzīvojumi”, ko daudzi uzskata par patiesiem, un “Teoloģijas kopsavilkums”. Bet nerunāsim par notikušo. Notikušais vairs nevienu neinteresē. Viss notikušais ir vien atspēriena punkts izdomājumiem un pārspriedumiem. Mūsu skolās mums māca šaubas un aizmiršanas mākslu. Pirmām kārtām mums māca aizmirst to, kas tu esi un no kurienes nāc. Mēs dzīvojam laikā, kas secīgi mainās, bet cenšamies dzīvot sub specie aeternitatis*. Pagātne mums ir atstājusi mantojumā dažus vārdus, bet tie pamazām izzūd no valodas. Mēs izvairāmies no nevajadzīgas precizitātes. Mums nav ne hronoloģijas, ne vēstures. Nav ari statistikas. Tu teici, ka tevi sauc Eudoro; bet es nevaru tev pateikt, kā sauc mani — es esmu tikai “kāds”.

— Bet kā sauca tavu tēvu?

— Nekā nesauca.

Pie vienas sienas ieraudzīju grāmatu plauktu. Uz labu laimi paņēmu un atvēru vienu sējumu; burti bija skaidri salasāmi, bet nesaprotami, rakstīti ar roku. Stūrainās līnijas man atgādināja rūnu alfabētu, taču to izmantoja tikai kapakmeņu rakstiem. Iedomājos, ka nākotnes cilvēki ir ne tikai daudz garāki, bet arī daudz prasmīgāki. Neviļus uzlūkoju mājas saimnieka slaidos un smalkos pirkstus. Tas bilda:

— Es tev parādīšu kaut ko tādu, ko tu nekad nebūsi redzējis.

Ārkārtīgi uzmanīgi viņš man pasniedza Mora “Utopiju”, kas bija iespiesta Bāzelē 1518. gadā. Tai trūka dažu lappušu un litogrāfiju.

— Ta ir iespiesta grāmata, — mazliet vīzīgi iesaucos. — Mājās man tādu būs pāri par diviem tūkstošiem, tiesa, ne tik senu un greznu.

Skaļā balsī izlasīju grāmatas virsrakstu.

Namatēvs iesmējās.

— Neviens nespēj izlasīt divus tūkstošus grāmatu. Četru gadsimtu laikā, kamēr dzīvoju, būšu pievārējis tikai kādu duci. Turklāt svarīgi ir pārlasīt, nevis lasīt. Grāmatu drukāšana, kas mūsdienās ir atcelta, kādreiz bija cilvēku lielākā sērga, jo galvu reibinošos apjomos vairoja pilnīgi nevajadzīgus tekstus.

— Savukārt manā zinātkārajā vakardienā, — atbildēju, — noteicošs bija aizspriedums, ka no vakara līdz rītam iekrājas tik daudz svarīgu notikumu, ka tos nezināt ir vienkārši kauns. Planētu Zeme apdzīvoja kolektīvi bubuļi — Kanāda, Brazīlija, Šveices Kongo, kopējais tirgus. Gandrīz neviens nezināja šo platonisko esamības formu priekšvēsturi, toties jo labi pārzināja pēdējā skolotāju kongresa vistukšākos sīkumus, kādu attiecību nenovēršamu sabrukumu un prezidentu uzsaukumus, ko ar žanram atbilstošu gudru tukšvārdību izstrādāja sekretāru sekretāri.

To visu cilvēki lasīja tūlītējai aizmirstībai, jau pēc dažām stundām jaunas blēņas izdzēsa vecās. No visām nodarbēm vispubliskākā neapstrīdami bija politika. Vēstniekam vai ministram piekrita tāds kā kroplīša liktenis, šos kungus vajadzēja pārvietot skaļi rūcošos, garos automobiļos, motociklistu un grenadieru ielenktus un kaismīgu fotogrāfu vajātus. Ta vien šķiet, ka viņiem būtu amputētas kājas, mēdza teikt mana māte. Attēli un iespiests vārds bija reālāki par pašām lietām. Patiess bija tikai tas, kas bija publicēts. Esse est percipi (būt nozīmē tikt uztvertam) — tāds bija mūsu savdabīgā priekšstata par pasauli atbalsta punkts, īstenošanas līdzeklis un sasniedzamais mērķis. Vakardienā, kuru labi atceros, cilvēki bija ļoti lētticīgi; tie uzskatīja, ka prece bija laba tāpēc, ka to nenogurstoši slavēja preces ražotāji. Izplatītas bija arī zādzības, lai gan visi zināja, ka naudas daudzums nenodrošina ne laimi, ne mieru.

— Nauda? — iesaucās sarunas biedrs. — Pie mums neviens vairs necieš no trūkuma, kas būtu bijis nepanesami, nedz no bagātības, kas būtu bijis tiešām piedauzīgi. Katrs pilda savu pienākumu.

— Kā rabīni, — piemetināju.

Šķiet, viņš nesaprata. Un turpināja:

— Pie mums nav arī pilsētu. Spriežot pēc Baija-blankas drupām, kuras izpētīju ar lielu interesi, nekas daudz nav zaudēts. Tā kā īpašumu vairs nav, nav arī mantojumu. Simts gadu vecumā cilvēks sasniedz briedumu un spēj sadzīvot gan ar sevi, gan ar savu vientulību. Viņš jau ir atstājis aiz sevis vienu bērnu.

— Vienu? — es iejautājos.

-— Jā, tikai vienu. Cilvēku dzimumu atbalstīt nav jēgas. Daži uzskata, ka cilvēks ir dievišķā instruments, ar kura palīdzību tas izzina Visumu, bet nevienam nav drošas pārliecības, ka dievišķais pastāv. Šodien, manuprāt, lielākie strīdi notiek par to, kas ir izdevīgāk — pakāpeniska vai vienlaicīga cilvēku pašnāvība. Bet atgriezīsimies pie mūsu tēmas.

Es piekrītoši pamāju.

— Sasniedzot simts gadu vecumu, indivīds ir iemācījies iztikt bez mīlestības un draudzības. Viņu neapdraud nejauša saslimšana vai nejauša nāve. Viņš nodarbojas ar mākslu, filozofiju, matemātiku vai spēlē šahu ar sevi. Pieņēmis lēmumu, viņš dara sev galu. Cilvēks ir īsts savas dzīves un, protams, arī savas nāves noteicējs.

— Tas ir citāts? — es jautāju.

— Pilnīgi noteikti. Citāti ir vienīgais, kas mums palicis. Valoda ir citātu sistēma.

— Bet mana laikmeta lielais notikums, ceļojumi kosmosā? Kas ar tiem?

— No šī pārvietošanās veida, kas, bez šaubām, ir apbrīnas vērts, mēs atteicāmies pirms vairākiem gadsimtiem. Aizbēgt no šeit un tagad tā arī nekad neizdevās.

Un jau ar smaidu piebilda:

— Turklāt jebkurš ceļojums ir kosmisks. Doties no vienas planētas uz otru ir tāpat kā aiziet uz kaimiņu sētu. Arī jūs, ienākot šajā istabā, veicāt savdabīgu kosmisko ceļojumu.

— Tā tas ir, — piekritu. — Manā pasaulē daudz runāja arī par dzīvniekiem, kas sastopami tikai zoodārzos, un par ķīmiskām vielām.

Saimnieks pagrieza man muguru un paskatījās pa logu. Tur mēnesgaismā balts vīdēja mēma sniega apsegts lauks.

Es uzdrošinājos jautāt:

— Vai muzeji un bibliotēkas vēl ir?

— Nav. Vakardienu mēs cenšamies aizmirst — lai tā paliek elēģiju sacerētājiem. Mums nav piemiņas dienu, simtgades jubileju un mirušu cilvēku portretu. Katram pašam jāveido tam vajadzīgās zinātnes un mākslas.

— Tādā gadījumā katram pašam jābūt Bernardam Šovam, Jēzum Kristum un Arhimēdam.

Viņš piekrita, bet nebilda ne vārda. Es turpināju tincināt:

Q1

— Kas notika ar valstu valdībām?

— Tradīcija vēsta, ka valdības pakāpeniski kļuva nevajadzīgas. Tas aicināja uz vēlēšanām, pieteica karus, noteica cenas, konfiscēja īpašumus, izsludināja arestus un mēģināja ieviest cenzūru, bet neviens tās neņēma par pilnu visā pasaulē. Prese pārstāja publicēt valdību rakstus un portretus. Politiķiem nācās meklēt godīgāku nodarbi, daži kļuva brīnišķīgi komiķi vai labi dziednieki. Īstenībā viss droši vien notika daudz sarežģītāk, nekā es stāstu.

Tad, mainījis toni, viņš teica:

— Es pats savām rokām esmu uzcēlis šo māju, un tā ir līdzīga visām citām. Es pats savām rokām esmu izgatavojis šīs mēbeles un saimniecības piederumus. Es apstrādāju šo zemi, kuru citi — viņu sejas es neesmu redzējis — droši vien apstrādās vēl labāk. Man ir, ko tev parādīt.

Es gāju līdzi saimniekam uz blakus telpu. Viņš iededza lampu, kas arī karājās pie kailiem griestiem. Kādā stūrī ieraudzīju vecu arfu ar dažām stīgām. Pie sienām bija gleznas taisnstūru rāmjos, gleznās dominēja dzeltenā krāsa. Šķita, ka audekli piederēja dažādiem māksliniekiem.

— Gleznas ir mans darbs, — saimnieks paziņoja.

Apskatīju audeklus, mans skatiens apstājās pie vismazākās gleznas, kurā bija attēlots vai kuru bija iedvesmojis saulriets; tajā bija ietverts kaut kas bezgalīgs.

— Ja tev patīk, vari to ņemt līdzi par piemiņu no kāda nākotnes drauga, — vīrs mierīgi bilda.

Es pateicos, bet dažas citas gleznas manu ziņkāri urdīja vēl vairāk. Es nevarētu apgalvot, ka tās bija tikai baltos toņos, bet, jā, tās tiešām šķita baltas.

— Šīs gleznas tapušas krāsās, ko tavas aizvēsturiskās acis nespēj saskatīt.

Arfas stīgām pieskārās ārkārtīgi smalki pirksti, es tik tikko spēju saklausīt vienu vai otru skaņu.

Tajā brīdī pie durvīm kāds klauvēja. Mājā ienāca gara sieviete un trīs vai četri vīrieši. Viņi izskatījās pēc brāļiem, vai arī tos bija vienādojis laiks. Mans saimnieks uzrunāja sievieti:

— Es zināju, ka šovakar būsi klāt. Vai ar Nilu satiecies?

— Jā, bet ne gluži katru vakaru. Un vienmēr viņš glezno.

— Cerēsim, ka viņam veiksies labāk par tēvu.

Mājās mēs neko neatstājām; paņēmām visu — manuskriptus, gleznas, mēbeles, piederumus.

Sieviete šajā darbā neatpalika no vīriešiem. Man bija kauns, ka esmu tik vājš un tik maz viņiem varu palīdzēt. Durvis palika vaļā, mēs gājām prom, apkrāvušies mantām. Ievēroju, ka mājai bija divslīpju jumts.

Pēc piecpadsmit minūšu gājuma nogriezāmies pa kreisi. Tālumā samanīju tādu kā torni ar kupolu galā.

— Tā ir krematorija, — kāds teica. — Tur iekšā ir nāves kamera. Runā, ka to izgudrojis kāds filantrops, kura vārds, ja nemaldos, bija Ādolfs Hitlers.

Uzraugs, kura raženais stāvs mani vairs neizbrīnīja, atvēra dzelzs vārtiņus.

Mans saimnieks kaut ko tam iečukstēja ausī. Pamājis ardievas, saimnieks nozuda nāves istabā.

— Izskatās, ka būs sniegs, — sieviete paredzēja.

Savā Mehiko ielas rakstāmgaldā es glabāju audeklu, ko pēc vairākiem tūkstošiem gadu kāds mākslinieks uzgleznos ar krāsām, pagaidām vēl izkaisītām plašajā pasaulē.

¹

“Pagrimums un krišana” (angļu vai.).

²

Šeit: tas nenotiks (latiņu vai).

“Vecā Edda” — Islandiešu seno tekstu (dzejas) apkopojums, tapis 13. gadsimtā.

³

Ūdens pulkstenis, ko Senajā Grieķijā nosauca par ldep-sidru (ūdens zagli).

It kā viss būtu mūžīgs (latiņu vai.).

Šis stāsts ir par diviem vīriešiem, precīzāk, par vienu epizodi, kurā iesaistīti divi vīrieši. Pats notikums — nekā ārkārtēja, nekā fantastiska — nav tik svarīgs kā šī notikuma galveno varoņu raksturi. Abi grēkoja ar iedomību, bet izteikti atšķirīgā veidā un atšķirīgām sekām. Stāsta fabula, īstenībā visnotaļ parasta, risinājās pavisam nesen kādā Amerikas Savienoto Valstu štatā. Saprotu, ka nekur citur tā nebūtu varējusi notikt.

1961. gada nogalē Teksasas universitātē man radās izdevība gari un plaši izrunāties ar vienu no personāžiem, doktoru Ezru Vintropu. Viņš bija senangļu valodas pasniedzējs un neatzina jēdzienu “anglosaksis”, kas mudinot domāt par divu dažādu lietu artefaktu. Atceros, kā viņš, ne reizi neiebilstot man, laboja manas neskaitāmās kļūmes un pārgalvīgos minējumus. Runāja, ka doktors, pieņemot eksāmenus, neformulē nevienu jautājumu; viņš aicinot studentu iesaistīties sarunā par vienu vai otru tēmu un ļaujot tam pašam izvēlēties atbilstošu atzīmi. Nācis no senas puritāņu ģimenes, dzimis bostonietis, viņš tikai ar lielām pūlēm pieņēma dienvidnieku paražas un aizspriedumus. Viņš ilgojās pēc sniega, lai gan esmu ievērojis, ka ziemeļu cilvēkiem māca izsargāties no aukstuma tāpat kā mums — no karstuma. Atmiņā palicis jau pabālējis gara auguma, sirmiem matiem, mazliet lēnīga, bet stipra cilvēka tēls. Daudz skaidrāk atceros viņa kolēģi Herbertu Loku, kas man iedeva savu grāmatu “Par kenningu vēsturi”¹, kurā var uzzināt, ka sakši bez lielas domāšanas iz-skauda seno poēmu mazliet mehāniskās metaforas (vaļu ceļš —jūra, kaujas vanags — ērglis), kamēr skandināvu dzejnieki tās mistroja un mudžināja, līdz nezinātājs neko nevarēja atšķetināt. Herbertu Loku pieminēju tāpēc, ka viņam ir būtiska loma manā stāstā.

Tagad — par islandieti Ēriku Einarsonu, iespējams, galveno šī stāsta varoni. Nekad neesmu ticies ar viņu. Viņš ieradās Teksasā 1969. gadā, kad es jau biju pārcēlies uz Kembridžu, taču mūsu kopīgā drauga Ramona Martinesa Lopesa vēstules manī radījušas pārliecību, ka pazīstu viņu personīgi. Zinu, ka viņš ir neatlaidīgs, dedzīgs un savaldīgs un ka pat zemē, kur cilvēki ir ražena auguma, viņu dēvē par garu. Gluži dabiski, ka rudā apmatojuma dēļ studenti viņu iesauca par Ēriku Rudo. Viņaprāt, ārzemnieks, kas runā neizbēgami aplamā slengā, kļūst par iznireli, tāpēc viņš nekad nepazemojās līdz šiem vienkāršrunas “okei”. Einarsonam, labam ziemeļu tautu valodu, angļu valodas, latīņu valodas un — kaut arī viņš nekad tam nepiekristu — vācu valodas pētniekam, bija plaši atvērtas visu Amerikas universitāšu durvis. Viņa pirmais darbs bija monogrāfija par četriem De Kvinsija rakstiem, kuros apskatīta dāņu valodas ietekme Vestmorlendas ezeru zemēs. Tai sekoja monogrāfija par Jorkšīras laucinieku dialektu. Abus pētījumus uzņēma ļoti labi, taču Einarsons bija iedomājies, ka viņa karjerai piestāvētu kāds patiesas apbrīnas vērts elements. 1970. gadā viņš Jeilā publicēja apjomīgu “Balādes par Meldonu” izdevumu. Komentāru scholarship* bija nenoliedzama, taču dažas ievadā piedāvātās hipotēzes akadēmiskajās aprindās izraisīja tādas kā pa pusei slepenas diskusijas. Einarsons, piemēram, apgalvoja, ka balādes stils saucams par radniecisku — kaut arī tikai attāli — nevis rāmi plūstošai “Beovulfa” retorikai, bet pacilājošajam “Finnsburgas” fragmentam un ka balādē prasmīgi izmantoto dibenplānu spilgtums pārsteidzošā kārtā pārspēj pamatoti apbrīnotās islandiešu sāgu metodes. Tapat viņš veica vairākus uzlabojumus Elfinstona pārrakstīto tekstu interpretācijās. Jau 1969. gadā viņu iecēla par Teksasas universitātes profesoru. Ir labi zināms, ka amerikāņu universitātēs pastāv sena tradīcija rīkot ģermānistu kongresus. Pēdējā no tiem, Ist-lensingā, bija laime piedalīties doktoram Vintropam. Departamenta šefs, kas Vintropam bija ieplānojis atpūtas gadu, lūdza padomāt par kandidātu nākamajai sanākšanai Viskonsinā. Bet kandidāti, starp citu, bija tikai divi — Herberts Loks un Ēriks Einarsons.

Tāpat kā Kārlails, Vintrops bija atteicies no savu senču puritānisma, bet ne no ētikas principiem. Viņš piekrita izlīdzēt šefam ar padomu, uzdevums bija skaidrs. Jau kopš 1954. gada Herberts Loks viņam bija ražīgi palīdzējis sagatavot komentārus vēl vienam “Beovulfa” izdevumam, kas dažās mācību iestādēs tagad aizvieto Klaebēra publicējumu. Tobrīd Loks pildīja ģermānistikai neatsveramas nozīmes darbu — sagatavoja angļu—anglosakšu leksikonu, kas lasītājiem aiztaupītu bieži vien bezjēdzīgus meklējumus etimoloģijas vārdnīcās. Einarsons bija krietni jaunāks, viņa nekaunība bija iemantojusi vispārēju nepatiku, un Vintrops nebija izņēmums. Kritiskais pētījums par “Finnsburgu” bija nopietns ieguldījums Einarsona vārda popularizēšanā. Viņš viegli ļāvās polemikai; kongresā šāds cilvēks neapšaubāmi sniegtu lielāku labumu nekā mazrunīgais un biklais Loks. Šādās pārdomās mocījās Vintrops, kad notika negaidītais.

Jeilā dienasgaismu ieraudzīja izsmeļošs raksts par anglosakšu literatūras un valodas mācīšanu augstskolās. Pēdējās lappuses apakšā stāvēja grūti pārprotami iniciāļi E. E. Un, lai kliedētu jebkādas šaubas, vārdiņš “Teksasa”. Uzrakstīts nevainojamā ārzemnieka angļu valodā, šis raksts ne mirkli neļāva apšaubīt autora patriotismu, taču tajā pašā laikā bija nikns un uzbrūkošs. Autors argumentēti iebilda, ka sākt minētās studijas ar “Beovulfu”— pēc datējuma ļoti senu, bet pseido Vergi-lija stilā un retorisku darbu — ir tikpat nepamatoti kā angļu valodas mācīšanu sākt ar Miltona aizmiglotajām vārsmām. E. E. ierosināja tādu kā apvērsumu hronoloģiskajā kārtībā: sākt ar vienpadsmitā gadsimta “Kapu”, kurā jau atspīd mūsdienu valodas vēsmas, un lēnām kāpties atpakaļ līdz pirmajiem rakstu darbiem. Kas attiecas uz “Beovulfu”, tas varēja apmierināt ar nelielu izvilkumu no garlaicīgā trīs tūkstošu rindu sējuma; piemēram, tas varēja būt karaļa Skilda, kas iznāca no jūras un atgriezās jūrā, apbērēšanas rituāls. Vintropa vārds šajā rakstā netika minēts ne reizi, bet pats doktors Ezra Vintrops juta neatslābstošu uzbrukumu sev. Šāds pavērsiens tik ļoti viņu neuztrauktu, ja netiktu apstrīdēta viņa pedagoģiskā metode.

Laika bija vēl tikai dažas dienas. Vintrops vēlējās būt godīgs un nevarēja pieļaut, ka Einarsona rakstu darbs, ko daudzi jau bija lasījuši un komentējuši, ietekmētu viņa lēmumu. Bet tas nenācās viegli. Kādu rītu Vintrops devās pie sava šefa, un jau tajā pašā vakarā Einarsons saņēma oficiālu piedāvājumu doties uz Viskonsinu.

Aizbraukšanas dienā, deviņpadsmitajā martā, Einarsons ieradās Ezras Vintropa kabinetā. Viņš bija atnācis atvadīties un pateikties. Viens no kabineta logiem vērās uz nolaidenu ieliņu, kuras malās auga koki; no visām pusēm viņus ieskāva grāmatu plaukti. Einarsons tūlīt pazina Edda Islandorum pirmo izdevumu ādas vākos. Vintrops nekavējās apliecināt, ka viņa viesis lieliski tiks galā ar tam uzticēto uzdevumu un ka nekāda pateicība nav vajadzīga. Ja nemaldos, abu mācīto vīru saruna tomēr ievilkās.

— Būsim godīgi, — aicināja Einarsons. — Katrs suns universitātē zina, ka mūsu šefs doktors Lī Ro-zentāls rīkojies pēc jūsu padoma, uzticot man godu pārstāvēt šo mācību iestādi kongresā. Es centīšos nepievilt viņa cerības, esmu labs ģermānists. Sāgu valoda ir mana bērnu dienu valoda, un anglosaksoniski es runāju labāk par britu kolēģiem. Mani studenti saka cyning, nevis cunning*. Mani studenti zina arī, ka smēķēt auditorijās ir stingri noliegts un hipiju drānās ierasties universitātē nedrīkst. Runājot par manu neveiksmīgo sāncensi, kritizēt viņu būtu ārkārtīgi slikta gaume; viņš spoži parāda, ka zināšanas par kenningiem ir smēlies ne tikai no oriģinālu avotiem, bet arī no Meisnera un Markvardta darbiem par šo tēmu. Bet tie ir nebūtiski sīkumi. Doktor Vintrop, es esmu jums parādā dažus personīgus vārdus. Es pametu dzimteni 1967. gada beigās. Izšķiroties par emigrāciju uz kādu tālu valsti, cilvēks pats sev uzliek izšķirošu pienākumu kļūt pārākam par citiem. Mani pirmie maza apjoma sacerējumi, kuru saturs bija izteikti filoloģisks, bija rakstīti ar vienu vienīgu mērķi apliecināt savu varēšanu. Ar to, protams, bija par maz. Manu uzmanību vienmēr bija saistījusi “Balāde par Meldonu”, es to varu skaitīt no galvas, paklūpot labi ja pāris vietās. Man izdevās panākt, ka Jeilas vadība to publicē ar manie komentāriem. Jūs zināt, ka balāde apraksta kādu skandināvu uzvaru, bet populārais uzskats, ka tā ietekmējusi vēlākās Islandes sāgas, manuprāt, ir nepieļaujams, nejēdzīgs. Es to apskatīju, lai glaimotu angliski lasošajai publikai.

Tagad par galveno, par manu polemisko ziņojumu

Yale Monthly. Jūs jau būsiet sapratis, ka tajā es aizstāvu vai cenšos aizstāvēt savu mācību metodi un tīšuprāt pārspīlēju jūsu metodes nepilnības, kas, uzspiežot apgūt studentiem trīs tūkstošu garlaicīgu un samezglotu dzejas rindu blāķi, stāstu par kādu miglā tītu notikumu, sola tiem sagādāt bagātīgu vārdu krājumu, lai studenti, tie, kas vēl nebūs aizlaidušies, varētu pilnībā baudīt anglosakšu humanitāro mantojumu. Taču mans patiesais mērķis bija nokļūt Viskonsinā. Gan jūs, gan es, mans dārgais draugs, labi zinām, ka kongresi ir tīrās blēņas un naudas izšķiešana, bet tie allaž glīti izskatās kādā curriculum ailītē.

Vintrops pārsteigts palūkojās uz savu kolēģi. Doktors nebija neaptēsts, bet dažas lietas šajā pasaulē sliecās uztvert nopietni, tostarp kongresus un Visumu, kas tikpat labi varētu būt kāds kosmisks joks. Einarsons turpināja:

— Es ceru, jūs atminaties mūsu pirmo sarunu. Es biju ieradies no Ņujorkas. Tā bija svētdiena; universitātes ēdnīca bija slēgta, un mēs devāmies pusdienot uz Nighthawk. Tieši toreiz es sapratu vairākas lietas... Būdams nelabojams eiropietis, es uzskatīju, ka Pilsoņu karš Amerikā bija krusta karš pret verdzības aizstāvjiem; jūs apgalvojāt, ka Dienvidu vēlmei atdalīties no Savienības un saglabāt savu kārtību bija likumīgs pamats. Lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku spēku, jūs teicāt, ka esat no Ziemeļiem un kāds jūsu sencis pat cīnījies Henrija Halleka rindās. Tapat jūs cēlāt debesīs konfederāļu drosmi un vīrišķību. Man nebija ilgi jādomā, un atšķirībā no citiem es tūlīt sapratu, kas par cilvēku stāv manā priekšā. Pietika ar to vienu ritu. Mans dārgais Vintrop, jau toreiz es sapratu, ka jūsu dvēseli vada aizkustinošā amerikāņu nosliece uz taisn-prātību. Jebkurā gadījumā jūs vēlaties būt fairminded*. Tieši tāpēc, ka esat ziemeļnieks, jūs centāties saprast un attaisnot dienvidniekus. Uzzinājis, ka mans nelielais ceļojums uz Viskonsinu ir atkarīgs no dažiem vārdiem, ko jūs paudīsiet Rozentālam, nolēmu savu mazo atklājumu likt lietā. Es biju pārliecināts, ka visiedarbīgākais veids, kā iegūt jūsu atbalstu, ir noraidīt metodoloģiju, kuru stingri ievērojāt lekcijās. Izklāstīt savas tēzes uz papīra man neprasīja daudz laika. Monthly tradīcijas pieprasīja lietot iniciāļus, bet es izdarīju visu nepieciešamo, lai nerastos šaubas par autora identitāti. Pat izstāstīju par savu rakstu vairākiem kolēģiem.

Iestājās ilgs klusums. Pirmais to pārtrauca Vin-trops.

— Tagad man viss ir skaidrs, — viņš bilda. — Es esmu sens Herberta draugs un augstu vērtēju viņa darbu. Bet jūs, tieši vai netieši, man uzbrukāt. Nepiešķirt jums manu atbalstu būtu bijis kas līdzīgs represijām. Es salīdzināju jūsu abu nopelnus, un rezultātu jūs zināt.

Tad, it kā domātu skaļā balsī, piebilda:

— Acīmredzot būšu padevies godkārei nebūt atriebīgs. Jūsu stratēģija, Einarsona kungs, izrādījusies pareiza.

— Stratēģija — tas ir pareizais vārds, — Einarsons atsaucās. — Bet es nenožēloju savu rīcību. Es rīkojos tā, lai būtu labāk mūsu mācību iestādei. Turklāt biju jau izlēmis doties uz Viskonsinu.

— Jūs esat mans pirmais vikings, — teica Vintrops un ieskatījās kolēģim acīs.

— Vēl vieni romantiski māņi. Nepietiek būt skandināvam, lai varētu teikt, ka esi vikingu pēcnācējs. Mani vecāki bija krietni evaņģēliskās baznīcas gani; desmitā gadsimta sākumā mani senči, iespējams, bija labi Toras priesteri. Bet, cik es zinu, manos rados nekad nav bijuši jūras ļaudis.

— Manos rados gan to ir bijis daudz, — Vintrops atzinās. — Un tomēr mēs esam līdzīgi. Viens grēks mums ir kopīgs — godkāre. Jūs ienācāt pie manis, lai palielītos ar savu attapīgo stratēģiju. Es atbalstīju jūsu kandidatūru, lai varētu lepoties, ka esmu godavīrs.

— Mūs vieno kas cits, — Einarsons iebilda. — Tā ir valstiskā piederība. Es esmu Savienoto Valstu pilsonis. Mana dzīve notiek šeit, nevis Ultimā Thulē. Es zinu, jūs teiksiet, ka pase nemaina cilvēka dabu.

Viņi pastiepa viens otram roku un atvadījās.

Tas notika 1897. gadā Montevideo.

Katru sestdienu draugu pulciņš sēdās pie viena un tā paša malējā galdiņa kafejnīcā Globo, kā jau to mēdza darīt trūcīgi, bet kārtīgi ļaudis, kas nevēlas rādīt savu mājokli vai lūko patverties no sev ierastās vides. Viņi visi bija no Montevideo; sākumā draudzīgas attiecības ar Arredondo, puisi no valsts vidienes, kurš neuzdeva jautājumus un nevienam neuzticējās, tiem prasīja zināmas pūles. Jauneklim bija nedaudz pāri divdesmit; viņš bija iededzis un kārns, paīsa auguma un nedaudz tūļīgs. Seju varētu saukt par gandrīz neizteiksmīgu, ja to neatsvērtu acis — vienlaikus sapņainas un mundras. Jauneklis kalpoja Buenosairesas ielas galantērijas bodē un brīvajos brīžos studēja tiesības. Kad viņa galda biedri sūkstījās par karu, kas bija izpostījis valsti un ko prezidents — tāds bija kolektīva viedoklis — savtīgu iemeslu dēļ arvien paildzināja, Arredondo klusēja. Tāpat viņš klusēja, kad to izsmēja par skopumu.

Drīz pēc kaujas pie Serrosblankosas Arredondo paziņoja draugiem, ka tie kādu laiku viņu neredzēs, esot jādodas uz Mersedesu. Ziņa nevienu neuztrauca. Kāds ieminējās, lai puisis uzmanās no Aparisio Saravijas vadītajiem gaučo, uz ko puisis ar smaidu attrauca, ka no blanko vīriem² nebaidoties. Kāds cits galda draugs, kas bija iestājies šajā partijā, neko neteica.

Grūtāk bija atvadīties no Klāras, savas līgavas. Arī viņai Arredondo teica gandrīz tos pašus vārdus. Vēl tikai piekodināja, lai negaida vēstules, viņš būšot ļoti aizņemts. Klāra, kurai vēstuļu rakstīšana nebija sirdslieta, pieņēma šo aizrādījumu bez iebildumiem. Viņi abi ļoti mīlēja viens otru.

Arredondo dzīvoja piepilsētā. Viņu apkalpoja mulate ar tādu pašu uzvārdu kā viņam, jo tās vecāki bija bijuši ģimenes vergi Lielā kara laikā. Arredondo viņai pilnībā uzticējās un pavēlēja atbildēt ikvienam cilvēkam, kas viņu meklētu, ka saimnieks aizbraucis uz laukiem. Pēdējo algu galantērijas veikalā viņš jau bija saņēmis.

Arredondo pārvācās uz dibenistabu ar zemes pagalmu aiz loga. Šis piesardzības solis bija gluži lieks, bet acīmredzot palīdzēja īstenot viņa apņēmību doties brīvprātīgā ieslodzījumā.

Guļot šaurajā dzelzs gultā un atkal baudot kādreiz tik ierasto pēcpusdienas atdusu, viņš nedaudz skumīgi vērās tukšajā plauktā. Visas grāmatas Arredondo bija pārdevis, pat mācību līdzekļus tieslietās. Bija palikusi vienīgi Bībele, ko viņš nebija lasījis un ko tā arī neizlasīja līdz galam.

Tagad viņš to apguva lappusi pēc lappuses, aizrautībai mijoties ar apnikumu, viņš pat izvirzīja sev pienākumu iemācīties no galvas kādu nodaļu no Otrās Mozus grāmatas un “Salamana mācītāja” beigas. Arredondo nemēģināja saprast to, ko lasīja. Viņš bija brīvdomātājs, lai gan katru vakaru centīgi atkārtoja “Tēvs mūsu”, kā pirms aizbraukšanas uz Montevideo bija solījies mātei. Dēla dota zvēresta laušana varētu atnest nelaimi.

Viņš zināja, ka mērķis bija divdesmit piektā augusta rīts. Viņš zināja precīzu dienu skaitu, kas te bija jāpavada. Kad izvirzītais mērķis būs sasniegts, laiks apstāsies, precīzāk, viņam bija vienalga, kas notiks pēc tam. Viņš gaidīja šo dienu tāpat, kā gaida laimi vai brīvību. Viņš bija apturējis pulksteni, lai nebūtu visu laiku tajā jāskatās, bet katru nakti, izdzirdot baznīcas torņa divpadsmit dobjos sitienus, norāva kalendāra lapiņu un nodomāja — vēl par vienu dienu mazāk.

Sākumā viņš mēģināja ievērot tādu kā dienas kārtību. Dzert mati, smēķēt cigaretes, ko pats uztina, lasīt un pārlasīt noteiktu lappušu skaitu, mēģināt aprunāties ar Klementīnu, kad tā atnesa uz paplātes ēdienu, un pirms sveces nodzēšanas atkārtot un izpušķot sagatavoto runu. Sarunāties ar Klementīnu, sievieti gados, nebija viegli, visas viņas atmiņas bija iestrēgušas laukos un lauku ikdienā.

Arredondo rīcībā bija arī šaha dēlis, uz tā viņš pavirši izspēlēja vienu otru partiju, neveicot nevienu līdz galam. Iztrūkstošo torni viņš aizvietoja ar lodi vai monētu.

Laika aizpildīšanai Arredondo katru rītu uzkopa istabu ar lupatu un slotu un dedzīgi vajāja zirnekļus. Mulatei nepatika, ka saimnieks pazemojas līdz šiem mājas pienākumiem, kas bija viņas ziņā; turklāt Arre-dondo netika galā ar šiem darbiem.

Viņš labprāt būtu cēlies tad, kad saule jau gabalā, bet iesīkstējis paradums mosties reizē ar pirmo gaismiņu bija stiprāks par šo vēlmi. Viņš ļoti ilgojās pēc saviem draugiem un, neko nenožēlojot, apzinājās, ka tie pēc viņa neilgojas Arredondo nepieveicamās atturības dēļ. Reiz pēcpusdienā viens no bijušajiem galda biedriem apvaicājās pēc viņa, bet turpat priekšnamā tika aizraidīts prom. Mulate viņu nepazina; Arredondo nekad neuzzināja, kurš tas bija. Arredondo, kaismīgam avīžu lasītājam, nebija viegli atteikties no krodziņa, šī ikdienas gaistošo sīkumu muzeja. Viņš nebija no tiem, kas mēdz domāt un svārstīties.

Visas dienas un naktis bija vienādas, bet visgrūtāk bija izturēt svētdienas.

Ap jūlija vidu Arredondo iedomājās, ka bija pieļāvis kļūdu, cenšoties sadrupināt laiku, kas mūs tik un tā aizrauj līdzi. Un ļāva iztēlei apciemot austrumu puses plašumus, šodien asiņu slacītus, Santairenesas paugurainos laukus, kur viņš bija laidis papīra pūķus, lāsaino zirdziņu, kas droši vien jau bija pagalam, gara acīm skatīja ganāmpulka saceltos putekļus, kad lopu tirgotāji to pārdzina uz jaunu vietu, smagnējo diližansu, kas no Fraibentosas katru mēnesi veda veikalam preces, La Agrasiadas līci, kur krastā izkāpa Trīsdesmit trīs, redzēja Ervidero, nažus, kalnus un upes, redzēja Serro kalnu, kurā bija kāpis līdz pat bākai, domājot, ka abos

Laplatas krastos otra tāda nav. Kādu reizi no līča kalna viņš bija aizgājis līdz kalnam, kas redzams valsts ģerbonī, un tur bija aizmidzis.

Vēja brīzes no jūras katru vakaru atnesa patīkamu vēsumu, kas veicināja miegu. Nevienu nakti Arredondo nepalika nomodā.

Savu līgavu Arredondo mīlēja no visas sirds, bet pakļāvās uzskatam, ka vīrietis nedrīkst sapņot par sievieti, jo sevišķi, kad viņam tās pietrūkst. Dzīvojot laukos, viņš bija saradis ar nevainību. Kas attiecās uz kādu citu jautājumu... Arredondo centās nedomāt par cilvēku, kuru ienīda.

Nereti viņa domām piebalsoja lietus pakšķi pa jumtu.

Ieslodzītajam vai aklajam laiks aizplūst kā straume pa lēzenu tekni. Pavadījis pusi no labprātīgā ieslodzījuma termiņa, Arredondo ne reizi vien bija sajutis šo laiku, kurā laika tikpat kā nav. Pagalmā viņiem bija tilpne lietus ūdenim, un tās dibenā dzīvoja krupis; Arredondo nekad neiedomājās, ka krupja laiks, kas robežojās ar mūžību, bija tas laiks, kuru viņš meklēja.

Kad noliktais datums vairs nebija tālu, nepacietība guva virsroku vēlreiz. Kādu nakti viņš neizturēja un izgāja ielās. Viss izskatījās savādāks, daudz lielāks. Pagriezies ap stūri, viņš ieraudzīja logā gaismiņu un iegāja krogā. Lai attaisnotu savu klātbūtni, palūdza glāzīti rūgtā. Ar elkoņiem atbalstījušies pret koka leti, sarunājās vairāki zaldāti. Viens teica:

— Jūs jau zināt, ka ir stingri aizliegts izplatīt jebkādas ziņas, kas saistītas ar kaujas lauku. Vakar pēcpusdienā atgadījās kas tāds, par ko ir vērts pasmieties. Mēs ar pāris kazarmas biedriem gājām garām avīzei La Razon. Piepeši dzirdam, ka redakcijā kāda balss pārkāpj šo aizliegumu. Ilgi nedomājot, metāmies iekšā. Telpās bija tumšs kā buļļa vēderā, bet mēs bliezām pa runātāju, daudz neskatoties. Kad tas apklusa, gribējām vaininieku kaut kā izdabūt laukā un ieraudzījām, ka tas ir aparāts, ko sauc par fonogrāfu un kas runā pats.

Zaldāti smējās.

Arredondo bija apstājies, lai noklausītos stāstu.

— Vai nav labs joks, čomiņ? — zaldāts tam uzsauca.

Arredondo stāvēja mēms kā kaps. Vīrietis uniformā pieliecās tuvāk un pusbalsī teica:

— Kliedz skaļi: “Lai dzīvo tautas prezidents Huans Idiarte Borda!”Tūlīt!

Arredondo nemēģināja iebilst. Izsmējīgi aplausi viņu pavadīja līdz pat durvīm. Jau uz ielas viņu ķēra pēdējās ķengas:

— Sargies pats, un Dievs tevi sargās!

Jā, Arredondo bija izturējies kā gļēvulis, bet viņš zināja, ka nav gļēvulis. Un lēnā solī mēroja ceļu mājup.

Divdesmit piektajā augustā Avelino Arredondo piecēlās pāri deviņiem. Vispirms viņš iedomājās par Klāru un tikai pēc tam — par datumu. Viņš juta lielu atvieglojumu. “Ardievu, gaidīšanas mokas! Šī diena ir klāt!” viņš bilda sev.

Nesteidzīgi noskuvies un paskatījies spogulī, viņš secināja, ka seja bija tāda pati kā parasti. Viņš izvēlējās krāšņu kaklasaiti un labākās drānas. Brokastoja vēlu.

Pelēkā debess draudēja ar lietu; nez kādēļ viņš bija iedomājies, ka debess vienmēr ir zila un saulaina. Pametot savu drēgno mitekli uz visiem laikiem, Arredondo dvēseli skāra viegla skumības vēsma. Priekšnamā viņš saskrējās ar mulati un atdeva tai pāri palikušos peso. Uz dzelzslietu veikala durvju slēdzenes viņš pamanīja sarkanīgus rombus un saprata, ka par šīm krāsām nebija domājis vairāk nekā divus mēnešus. Arredondo devās uz Sarandi ielu. Bija svētku laiks, cilvēki te nestaigāja.

Vēl nebija trīs, kad viņš ieradās Matrisa laukumā. Te Deum jau bija izskanējis; pa tempļa miklajiem kāpieniem nāca lejup laicīgo kungu, militāristu un garīdznieku bariņš. Uzmetot aci cilindriem, ko dažs labs > ⁷

vēl turēja rokā, greznajām uniformām, visiem šiem pozamentiem, ieročiem un tunikām, varēja rasties iespaids, ka šis bariņš ir liels; īstenībā tur bija ne vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Arredondo nejuta bailes, drīzāk jau tādu kā cieņu. Viņš apvaicājās klātesošajiem, kurš ir prezidents.

— Tas, kurš iet līdzās arhibīskapam, tas tur ar mitru un spieķi, — viņam atbildēja.

Arredondo izvilka ieroci un izšāva.

Idiarte Borda paspēra dažus soļus, nokrita uz sejas un skaidri pateica:

— Ar mani ir cauri.

Arredondo padevās varas pārstāvjiem. Vēlāk viņš paziņos:

— Es esmu kolorado un esmu lepns par to. Es nogalināju prezidentu tāpēc, ka viņš bija nodevis un

aptraipījis mūsu partiju. Es pametu gan draugus, gan līgavu, lai nebūtu līdzdalībnieku. Es nelasīju avīzes, lai neviens nevarētu teikt, ka mani iespaidojuši. Šis taisnīgais darbs ir tikai mans. Tagad tiesājiet mani.

Apmēram tā viss varēja notikt, bet varbūt tas nebija tik vienkārši; katrā ziņā tā es to iztēlojos.

Esmu malkas cirtējs. Kā mani sauc, nav svarīgi. Būdele, kurā piedzimu un drīz miršu, gozējas meža malā. Runā, mežs stiepjoties līdz pat jūrai, kas ieskaujot visu zemi un pa kuru peldot koka mājas, tādas kā mana. Nezinu, neesmu redzējis. Neesmu bijis mežam otrā pusē. Vecākais brālis, kad vēl bijām bērni, lika zvērēt, ka pa abiem gāzīsim mežu tik ilgi, kamēr nepaliks neviens koks. Brālis ir miris, un man ir cits mērķis, ko lūkoju un lūkošu sasniegt. Rietumu pusē burbuļo upīte, kurā esmu iemācījies ķert zivis ar rokām. Mežā dzīvo vilki, bet vilki mani nebiedē, arī cirvis nekad nav pievīlis. Neesmu skaitījis, cik man ir gadu. Katrā ziņā daudz. Acis vairs nerāda. Ciematā, uz kuru vairs neeju, jo baidos apmaldīties, mani dēvē par skopuli. Bet ko gan var iekrāt malkas cirtējs mežā?

Sava namiņa durvis es aizveru ar akmeni, lai nepūš sniegu iekšā. Kādu vakaru izdzirdēju smagus, šļūcošus soļus; pie durvīm kāds klauvēja. Atvēru, un ienāca svešinieks. Tas bija vecs gara auguma vīrs, ietinies nonēsātā apmetnī. Seju vagoja dziļa rēta. Gadi vecajam vīram dāvāja vairāk no varenuma nekā no vārguma, lai gan bez kūjas atbalsta viņš laikam neiztiktu. Pārmijām pāris vārdu; tos es neatminos. Beidzot vecis bilda:

— Man nav sava pavarda, es guļu, kur pagadās. Esmu izstaigājis visu Saksiju.

Vārdi saderēja ar viņa vecumu. Ari mans tēvs vienmēr runāja par Saksiju; tagad cilvēki to sauc par Angliju.

Man bija maize un zivs. Ēšanas laikā nesarunājāmies. Ārā lija. Stūrīti, uz zemes grīdas, kur bija miris mans brālis, uzklāju no zvērādām viesim guļvietu. Pienāca nakts, un mēs aizmigām.

Kad izgājām no būdas, debesis jau metās gaišas. Lietus bija rimies, zemi klāja svaigi uzkritis sniedziņš. Vecim no rokām izšļuka spieķis, un viņš lika man to pacelt.

— Kāpēc gan lai es klausītu? — apvaicājos.

— Tāpēc, ka es esmu karalis, — viņš atbildēja.

Nodomāju, ka vecis bija jucis. Pacēlu spieķi un atdevu viņam. Vecis savādā balsī bilda:

— Es esmu sekhenu³ karalis. Esmu daudzas reizes vedis savu tautu smagās kaujās un uzvarējis, bet liktenīgajā stundā zaudēju karaļvalsti. Mani sauc Iserns, un esmu no Odina dzimtas.

— Es negodāju Odinu, — atteicu. — Es godāju Kristu.

Viņš turpināja, it kā nebūtu neko dzirdējis:

— Es staigāju izsūtījuma ceļus, bet joprojām esmu karalis, jo man ir disks. Gribi to redzēt?

Viņš pavēra kaulainās rokas plaukstu. Tur nekā nebija. Plauksta bija tukša. Tajā brīdī es aptvēru, ka viņš vienmēr bija turējis plaukstu ciet.

— Patausti to! — vecis mudināja, cieši veroties acis.

Mazliet jau aizdomīgi ar pirkstu galiem es pieskāros veča plaukstai. Sajutu kaut ko vēsu, samanīju tādu kā mirdzumu. Plauksta acumirkli sažņaudzās. Es neko neteicu. Vecis pacietīgi turpināja stāstu, runājot kā ar bērnu:

— Tas ir Odina disks. Tam ir tikai viena puse. Pasaulē nav otras lietas, kurai būtu tikai viena puse. Kamēr tas būs manā rokā, es būšu karalis.

— Vai tas ir no zelta? —jautāju.

— Nezinu. Tas ir Odina disks, un tam ir tikai viena puse.

Piepeši jutu alkatīgu vēlmi dabūt disku. Ja tas būtu mans, es to pārdotu par zelta stieni vai kļūtu par karali.

— Manā būdā ir paslēpts čemodāns ar naudu. Tās ir zelta monētas un mirdz kā cirvis. Atdod man Odina disku, un es tev atdošu čemodānu ar naudu, — piedāvāju vecajam klaidonim, kuru ienīstu vēl tagad.

— Negribu, — tas cieti noteica.

— Tādā gadījumā, — es bildu, — ej savu ceļu!

Vecis pagrieza man muguru. Ar vienu cirvja triecienu pa pakausi bija gana, lai vecis sašūpotos un sabruktu. Krītot pavērās viņa plauksta un gaisā kaut kas iemirdzējās. Šo vietu es kārtīgi iezīmēju ar cirvi un veci aizvilku līdz upītei, kas bija izgājusi no krastiem. Tur es viņu iegrūdu.

Atgriezies mājās, sāku meklēt disku. Ta nekur nebija. Ta es to meklēju jau vairākus gadus.

..thy rope ofsands.⁴ Džordžs Herberts (1593-1623)

Līniju veido bezgalīgs punktu skaits; plakni — bezgalīgs līniju skaits; grāmatas sējumu — bezgalīgs plakņu skaits; grāmatu grāmatas sējumu — bezgalīgs grāmatu skaits... Tomēr nē, šis more geometrico⁵ noteikti nav labākais veids, kā sākt stāstu. Šodien ir pieņemts, ka jebkurš fantastisks stāsts sākas ar apgalvojumu, ka tas ir patiess; taču mans stāsts IR patiess.

Es dzīvoju viens kāda nama ceturtajā stāvā Bel-grano ielā. Pirms dažiem mēnešiem kādā pēcpusdienā pie durvīm atskanēja klauvēšana. Es atvēru, un ienāca svešinieks. Garš vīrietis izplūdušiem sejas pantiem. Varbūt vainīga bija mana tuvredzība. Visa viņa āriene liecināja par sirdsšķīstu dvēseli un nabadzību. Ģērbies viņš bija pelēkās drēbēs un rokā nesa pelēku ceļasomu. Acumirklī nopratu, ka šis vīrs ir ārzemnieks. Sākumā

noturēju viņu par sirmgalvi, vēlāk ievēroju, ka mani maldinājuši viņa pašķidrie, gaišie mati, gandrīz balti kā skandināviem. Sarunā, kas nevarēja būt garāka par stundu, noskaidroju, ka viņš ir no Orknejas salām.

Pamāju uz krēslu. Virs kavējās ar sakāmo. No viņa plūda grūtsirdība tāpat kā tagad no manis.

— Es pārdodu Bībeles, — vīrs beidzot teica.

— Sajā namā atrodas vairākas Bībeles angļu valodā, starp citu, ari pirmā, Džona Viklifa Bībele, — ne bez pārākuma vīpsnas attraucu. — Vēl man ir Sipriano de Valares un Lutera Bībeles, šī pēdējā ir vissliktākā no literārā viedokļa, kā ari viens eksemplārs latiņu Vulga-tas. Kā redzat, Bībeles nav gluži tas, kā man trūktu.

Brīdi paklusējis, svešinieks atbildēja:

— Es pārdodu ne tikai Bībeles. Man ir kāda svēta grāmata, kas jūs, iespējams, interesētu. Es to iegādājos tālajā Bikanirā.

Viņš atvēra ceļasomu un uzlika grāmatu uz galda. Tas bija astotdaļlapas sējums, iesiets auduma vākos. Nebija šaubu, ka to skārušas ļoti daudzas rokas. Es to rūpīgi apskatīju; mani pārsteidza tās lielais svars. Uz muguriņas bija rakstīts: Holy Writ*, pašā apakšā — Bombay.

— Acīmredzot deviņpadsmitā gadsimta izdevums, — piezīmēju.

— Nezinu, nekad neesmu zinājis, — skanēja atbilde.

Vēru vaļā uz labu laimi. Burti man bija sveši. Lappuses, kas man šķita ļoti nolietotas, sliktā tipogrāfijā bija apdrukātas divās slejās, līdzīgi kā Bībelē. Teksts bija saspiests un sakārtots pantos. Lappušu augšējā stūrī bija arābu cipari. Ievēroju, ka pēc pāra lappuses, piemēram, 40 514, sekoja nepāra lappuse — 999. Pāršķīru, un nākamās lappuses numerāciju veidoja astoņu ciparu skaitlis. Tajā bija arī neliels zīmējums, kādi mēdz būt vārdnīcās: ar tintes spalvu neveikli, gluži kā ar bērna roku, uzvilkts enkurs.

Tajā brīdī svešinieks teica:

— Ieskatieties labi. Jūs nekad to vairs neredzēsiet.

Ne balss tonis, bet pats apgalvojums ietvēra tādus

kā draudus.

Iegaumēju šo vietu un aizvēru sējumu. Un tūlīt atvēru. Lapu pēc lapas meklēju enkuru, bet veltīgi. Lai slēptu mulsumu, teicu:

— Ir runa par rakstiem kādā no Indostānas valodām, vai ne?

-Jā-

Tad viņš pieklusināja balsi, it kā gribot uzticēt noslēpumu:

— Es to dabūju kādā līdzenuma ciemā, samainīju pret dažām rūpijām un Bībeli. Tas īpašnieks neprata lasīt. Manuprāt, viņš šo Grāmatu Grāmatu uzskatīja par amuletu. Viņš piederēja pie viszemākās kastas; cilvēki nedrīkstēja uzkāpt pat viņa ēnai, lai nenotiktu nelaime. Viņš paskaidroja, ka tā ir “Smilšu grāmata”, jo, tāpat kā smiltīm, tai nav ne sākuma, ne beigu.

Viņš lūdza, lai atrodu pirmo lappusi.

Uzliku kreiso roku uz titullapas, cieši piespiedu īkšķi pie rādītājpirksta un atvēru grāmatu. Mani pūliņi bija nesekmīgi, vienmēr starp titullapu un pirkstiem iegūla vairākas lappuses. Šķita, ka tās izplauka no grāmatas.

— Tagad mēģiniet atrast beigas.

Arī tas man neizdevās; spēju vien aizlauztā balsī nopurpināt:

— Tas nav iespējams.

Joprojām pieklusinātā balsī Bībeles tirgotājs teica:

— Nav iespējams, bet ir. Šīs grāmatas lappušu skaits vienāds bezgalībai. Neviena nav pirmā, un neviena nav pēdējā. Es nespēju izskaidrot, kāpēc grāmatas lappuses numurētas tik patvaļīgi. Iespējams, lai norādītu, ka bezgalīgas rindas locekļiem var būt jebkurš kārtas numurs.

Tālākās pārdomas tirgotājs pavēstīja visnotaļ skaļi:

— Ja telpa ir bezgalīga, mēs varam atrasties jebkurā telpas punktā. Ja laiks ir bezgalīgs, mēs varam atrasties jebkurā laika punktā.

Viņa spriedumi mani kaitināja.

—Jūs esat ticīgais, vai ne? —jautāju.

—Jā, prezbiterānis. Mana sirdsapziņa ir tīra. Esmu pārliecināts, ka iezemieša velnišķīgās grāmatas apmaiņa pret Mūsu Kunga rakstiem nebija blēdība.

Teicu, lai nešausta sevi; apvaicājos, vai viņš mūsu pusē ir tikai caurbraucot. Svešinieks atbildēja, ka pēc dažām dienām grasoties atgriezties dzimtenē. Tad arī uzzināju, ka viņš ir skots no Orknejas salām. Atzinos, ka Stīvensons un Hjūms man likuši iemīlēt Skotiju.

— Vēl jānosauc Robijs Bērns, — viņš palaboja.

Kamēr sarunājāmies, es ne mirkli nepārstāju pētīt bezgalīgo grāmatu. Tēlotā vienaldzībā painteresējos:

— Jūs šo ārkārtīgi saistošo eksemplāru piedāvāsiet Britu muzejam?

— Nē, es to piedāvāju jums, — viņš atteica un nosauca lielu summu.

Godīgi atbildēju, ka tāda summa man nav pieejama, un iegrimu domās. Jau pēc dažām minūtēm mans plāns bija gatavs.

— Es jums piedāvāju apmaiņu, — sacīju. —Jūs šo sējumu ieguvāt par dažām rūpijām un Svētajiem Rakstiem; es jums piedāvāju visu savu pensiju, ko tikko saņēmu, un Viklifa Bībeli gotu burtiem. To es mantoju no vecākiem.

— A black letter Wiclif!⁶ — svešinieks čukstus novilka.

Aizgāju uz guļamistabu un atnesu naudu un grāmatu. Viņš pāršķirstīja lapas un īsta bibliofila dedzībā izpētīja pirmo lappusi.

— Darījums noslēgts! — viņš teica.

Mani pārsteidza, ka viņš pat nemēģināja tirgoties. Tikai vēlāk sapratu, ka jau pašā sākumā viņa nolūks bija pārdot grāmatu. Naudu viņš pat nepārskaitīja un iebāza kabatā.

Mēs tērzējām par Indiju, par Orknejas salām un norvēģu jar/s⁷, kas tajās valdīja. Kad viņš devās prom, bija jau nakts. Neesmu viņu vairs saticis un nezinu arī viņa vārdu.

Gribēju noglabāt “Smilšu grāmatu” tukšumā, ko bija atstājis Viklifs, bet pēdējā brīdi mainīju domas un paslēpu to aiz “Tūkstoš un vienas nakts” nepilnīgā komplekta sējumiem.

Apgūlos, bet nevarēju aizmigt. Ap trijiem vai četriem no rīta iededzu gaismu. Paņēmu neiespējamo grāmatu un šķirstīju lapas. Kādā no tām ieraudzīju maskas gravīru. Lappuses stūrī bija skaitlis, neatceros — kāds, bet tas bija devītajā pakāpē.

Savu dārgumu nevienam nerādīju. Ieguvēja laimes izjūtu papildināja bailes, ka to varētu nozagt, un — ar laiku — aizdomas, ka grāmata varētu nebūt bezgalīga. Sie divi apgrūtinošie apstākļi padziļināja manu jau tā iesīkstējušo mizantropiju. Man bija palikuši vēl daži draugi, un arī tos es pārstāju satikt. Grāmatas sagūstīts, es tikpat kā negāju laukā no mājas. Ar palielināmo stiklu pētīju nobružāto grāmatas muguriņu un vākus un atgaiņāju domas par iespējamo viltojumu. Pārliecinājos, ka mazās ilustrācijas citu no citas atdala divi tūkstoši lappušu. Es tās reģistrēju kabatas grāmatiņā ar alfabētu, un tā drīz vien bija pilna. Zīmējumi nekad neatkārtojās. Naktīs, tajos nedaudzajos pārtraukumos, kad mani nemocīja bezmiegs, aizmigu ar grāmatu rokās.

Vasara sāka sliekties uz otru pusi, un es sapratu, ka grāmata ir vienkārši briesmīga. Es zināju, ka arī cilvēks, kurš neatrāva no grāmatas acis un bija ieķēries tajā ar nagiem, kļuvis tikpat briesmīgs, taču tas nedarīja dzīvi gaišāku. Ar sirdi jutu, ka grāmata ir nešķīsts priekšmets, piedauzīga lieta, kas apkauno un izkropļo īstenību.

Iedomājos par uguni, bet baiļojos, ka bezgalīgas grāmatas degšana arī būtu bezgalīga un nosmacētu dūmos visu pasauli.

Atminējos sen lasītu gudrību, ka lapu vislabāk var noslēpt mežā. Pirms došanās pensijā biju strādājis Valsts bibliotēkā, kur glabājas deviņsimt tūkstoši grāmatu; zinu, ka no vestibila pa labi līkumotas kāpnes noved pagrabā, kur sakārtota periodika un kartes. Izmantojis darbinieku nevērību, nobēdzināju “Smilšu grāmatu” kādā no miklajiem plauktiem. Centos neielāgot, cik augstu tas ir un cik tālu no durvīm.

Tagad jūtos mazliet vieglāk, lai gan Meksikas ielai eju ar līkumu.

Rakstīt ievadu stāstiem, kurus lasītājs vēl nav lasījis, ir turpat neizpildāms uzdevums, jo šajā gadījumā vajadzētu analizēt sižetus, proti, aizsteigties priekšā notikumiem. Tāpēc dodu priekšroku pēcvārdam.

Pirmais stāsts vēlreiz atgriežas pie vecās dubultnieka tēmas, ko daudzkārt un allaž veiksmīgi risinājusi Stīvensona spalva. Anglijā šo tēmu sauc par fetch vai, izsakoties literārāk, wraith of the living, Vācijā — par Doppelgaenger. Nojaušu, ka pašos sākumos to varēja dēvēt arī par alter ego tēmu. Sī daudzkrāsainā parādība, visticamāk, būs cēlusies no atspulgiem ūdenī vai metālā vai, galu galā, vienkārši atmiņā, un spoguļošanās ikvienu dalībnieku dara par skatītāju un aktieri. Mans pienākums bija panākt, ka sarunas partneri kļūst pietiekami atšķirīgi, lai būtu divi, un pietiekami līdzīgi, lai būtu viens. Vai būtu jēga vēstīt, ka šo stāstu sacerēju Cārlzas upes krastos Jaunanglijā un ka tās vēsais plūdums man atsauca atmiņā Reinas tālos ūdeņus?

Mīlestības tēma ir plaši apspēlēta manās dzejās; prozā tās nav, prozā vienīgais piemērs ir “Ulrika”, un es ceru, ka lasītāji pamanīs stāsta formālo radniecību ar “Citu”.

Visgodkārīgākais šīs grāmatas stāsts varētu būt “Kongress”. Stāsta tēma ir neticami vērienīga iecere, kas galu galā saplūst ar kosmosu un cilvēka dienu ritumu. Aizplīvurotais sākums it kā norāda uz Kafkas daiļradi; beigas nenoliedzami un nepamatoti cenšas pacelties līdz Cestertona vai Džona Benjana jūsmībai. Šāda veida atklāsmi dzīvē nekad neesmu izpelnījies, bet esmu mēģinājis kaut ko līdzīgu nosapņot, tas gan. Nenoniecinot savu ieradumu, notikumu gaitā esmu ieaudis autobiogrāfiskus zibšņus.

Nevienam neizdibināmais, par to nav šaubu, liktenis urdīja mani tik ilgi, kamēr ķēros pie tāda kā Lav-krafta pēcnāves stāsta sacerēšanas, šī autora darbi man vienmēr nedaudz atgādinājuši neapzinātas Edgara Alana Po stāstu parodijas. Es ļāvos liktenim, un manu pūliņu pieticīgo augli sauc There are more things.

“Trīsdesmitnieka sekta” izceļ dienas gaismā iespējamas ķecerības stāstu, lai gan tam nav atrodamas nekādas dokumentālas liecības.

“Dāvanu nakts” šajā grāmatā, iespējams, ir nevainīgākais, skarbākais un pacilājošākais stāsts.

“Bābeles bibliotēkā” (1941) runāts par bezgalīgu grāmatu skaitu; “Undrs” un “Spogulis un maska” — simtgadīgi teksti, kas pārstāvēti vienā vārdā.

“Noguruša cilvēka utopija”, manuprāt, ir godīgākais un skumīgākais te lasāmais stāsts.

Manu ziņkāri vienmēr kņudinājusi ziemeļameri-kāņu apsēstība ar dzīves ētisko pusi; stāstā “Vilinājums” esmu mēģinājis atspoguļot šo viņu rakstura šķautni.

Atšķirībā no Džona Feltona un Šarlotes Kordē, atšķirībā no plaši zināmā Riveras Indartes viedokļa (“Nomušīt Rosasu — svēta lieta”) un Urugvajas Valsts himnas (“Ja tirāns nāk, velk dunci Bruts”) es neatbalstu politisku slepkavību. Lai kā arī būtu, lasītājiem ir tiesības zināt, kas notika ar vientuļo slepkavnieku Arredondo. Luiss Melians Lafinurs lūdza pilnīgu apžēlošanu, bet tiesneši Karloss Feins un Kristovals Sal-vanjaks piesprieda vainīgajam vienu mēnesi vieninieka kamerā un piecus gadus cietumā. Šodien viena no Montevideo ielām nosaukta Avelino Arredondo vārdā.

Divi pretrunīgi un neizskaidrojami priekšmeti ir divu pēdējo stāstu tēma; “Diskā” tas ir Eiklīda aplis, kuram iespējama tikai viena puse; “Smilšu grāmatā” — sējums, kura lapu skaits nav aprēķināms.

Ceru, ka manis ātri nodiktētās piezīmes neizsmeļ grāmatas saturu un ka tajā mītošie sapņi turpinās vīties un sazaroties grāmatu ciet verošā lasītāja viesmīlīgajā iztēlē.

H.L.B.

1975. gada 3. februāris, Buenosairesa

¹

Kenning (angļu vai.) — poētiskas metaforas paveids, populārs senajā skaldu dzejā, kad vienu vārdu aizstāj ar diviem vai vairākiem vārdiem.

²

Blanko — “baltā” partija Urugvajā.

³

Šeit: Odina tauta.

⁴

Tava smilšu virve (angļu vai).

⁵

More geometrico (latīņu vai) — šeit: ar ģeometrijas palīdzību.

⁶

Viklifa melnie burti! (angļu va/.); sk. komentāros.

⁷

Jari (vācu vai.) — karaļa vietvaldis Skandināvijā.

OTRS

Eliass Reguless (1861-1926) — Urugvajas dzejnieks.

Alvaro Melians Lafinurs (1891-1958) — Argentīnas dzejnieks, literatūras kritiķis.

Edvards Leins (1801-1976) — britu orientālists, tulkotājs (“Tūkstoš un viena nakts”, 1840).

Gajs Kornēlijs Tacits (56—117) — romiešu orators, jurists un senators. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem par vēsturi ir “Ģermānija” jeb “Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām”.

Tomass Gordons (?-1750) — angļu garīdznieks, rakstnieks un tulkotājs.    .

Hosē Rivera Indarte (1814-1845) — argentīniešu dzejnieks un publicists.

Anrī Frederiks Amjels (1821-1881) — šveiciešu rakstnieks, pazīstams ar darbu “Dienasgrāmata pašam

n

sev .

Tomass Kārlails (1795-1881) — skotu rakstnieks sa-tīriķis Sartor Resartus, 1832).

Difūra laukums — norāde uz kādu Zenēvas prieka-māju, kur Borhesam pēc tēva iniciatīvas bijusi pirmā pieredze seksā.

Gvarani (guarani) — Dienvidamerikas indiāņu grupa, ko vieno gvarani valodas lietošana.

“Sarkanās himnas” — Borhesa jaunības gadu dzejoļu grāmata, kas tajā laikā netika izdota.

L’hydre — univers tordant son corps écaillé d’asters — rindiņa no Viktora Igo (1802-1885) dzejoļa “Tumsas lūpām sacītais”.

Simons Jičlinskis (1902—?) — Borhesa klasesbiedrs, izmācījās par ārstu. Viņa dēls ārstēja Borhesu dzīves pēdējos mēnešos.

ULRIKA

Ulrika — 74 gadus vecā Gētes jaunās mīlestības vārds, “Marienbādes elēģiju” varone. Stāsts veltīts Borhesa līdzautorei, viņa pēdējo dzīves gadu pavadonei Marijai Kodāmai.

“Velsungu sāga”— senskandināvu rakstu piemineklis; par epigrāfu ņemtie vārdi iekalti Borhesa kapakmens mugurpusē.

Jorka — sena, romiešu dibināta pilsēta Anglijā; to iekarojuši dāņi, sakši, norvēģi.

Tomass de Kvinsijs (1785-1859) — angļu rakstnieks un intelektuālis. Atsauce uz viņa slavenāko darbu “Angļu pēdējā grēksūdze”.

Ibsena skolniece — mājiens uz Ibsena lugu varonēm, kas nereti cīnās pret patriarhālo morāli.

Sigurds un Brunhilde — senģermāņu-skandināvu eposa varoņi; “Velsungu sāgā”, būdami šķirti dzīves laikā, viņi sastopas tikai pēc nāves.

Viljams Moriss (1834-1896) — angļu mākslinieks, mēbeļu un audumu dizaina veidotājs, saistīts ar angļu pre-rafaelītu brālību. Viņa galvenais izgudrojums ir dabā noskatītu rakstu izmantojums tapešu un auduma apdrukā.

KONGRESS

.. jaunais bibliotēkas direktors.. — proti, tas ir pats

Borhess, kuru šajā amatā iecēla 1955. gadā.

«

Marsels de Maso (1879-?) argentīniešu rakstnieks, Borhesa jaunības draugs.

Kādas Kārlaila grāmatas mutuļojošo notikumu lappusēs.. — domāts T. Kārlaila vēsturiskais darbs “Franču revolūcija” (1837).

Žans Batists Klotss (1755-1794) — ari Anaharsiss Klotss, prūšu barons, Lielās franču revolūcijas dalībnieks.

Hosē Hervasio Artigas Arnals (1764-1850) — Urug-vajas nacionālais varonis, saukts par “Urugvajas neatkarības tēvu”.

Aguasas Korjentesas pils — Argentīnas prezidenta Husto Hosē de Urkisas celta pils, kurā reiz viesojies kāds no Borhesa senčiem.

Hosē Ernandess (1834-1886) — dzejnieks, poēmas “Martins Fjerro”, ko uzskata par Argentīnas tautas eposu, autors.

Rafaels Obligado (1851-1920) — argentīniešu dzejnieks, rakstnieks, akadēmiķis, pievērsies gaučo tematikai.

Pols Verlēns (1944—1896) — franču dzejnieks.

Lekonts de Lils (1818-1894) — franču dzejnieks, parnasiešu kustības pārstāvis.

Roberts Luiss Stīvensons (1850-1894) — angļu rakstnieks un dzejnieks.

Tomass Pērsijs (1729-1811) — angļu rakstnieks, kolekcionārs un tulkotājs.

Čārlzs Svinbērns (1837-1909) — angļu dzejnieks.

Džons Vilkins (1614-1672) — angļu garīdznieks un rakstnieks.