\.

Pavisam agrā bērnībā man sapņos bieži rādījās Pilsēta. Tamlīdzīgs fakts pats par sevi nav nekāds brīnums. Un tomēr pastāv viens «bet»: šie sapņi apciemoja mani labu laiku pirms tam, iekām es aptvēru, ko īsti nozīmē Pilsēta. Manām vīzijām piemita kāda īpatnība: tās stūrgalvīgi atkārtojās. Es skatīju žilbinošu sauli pār debeszilu līci, ielas, namus, krastmalu, milzīgas laivas piestātnē... Nomodā nekad nekas tāds nepastāvēja: ne jūra, ne laivas...

Mājas sapņos neiedomājami atšķīrās no reālajā dzīvē iepazītiem mitekļiem. Arī ielas bija vienreizīgas: ērmotas ekipāžas kustējās pašas no sevis — bez iejūga, bez zirgiem. Dažbrīd debesīs noplaiksnīja gigantiski, spīguļojoši ķermeņi, un, savādi, taču es biju pārliecināts: tie nav putni.

Atkal un atkal šo fantastisko vietu es skatīju gaismas pielijušu: tur valdīja diena. Šad tad, retumis pār Pilsētu nolaidās nakts un nedabiski spilgtas ugunis apspīdēja krastu. O, tas likās tik vilinoši! Unikāla izrāde! .. . Reiz, kad biju vēl tik mazs, lai naivumā kļūdītos, pajautāju savai vecākai māsai Mērijai, kur gan varētu atrasties šī brīnumainā vieta.

Uzklausījusi mani, Mērija noliedzoši pagrozīja galvu un bilda: tādas vietas nekur nav. Nudien, mūslaikos — noteikti nav. Iespējams, Mērija pieme-tinēja, tev ir nosapņojies kaut kas no Izmirušo dzīves pirms daudz, daudz gadu simtiem. Un vispār — sapņi ir diezgan jocīga lieta: tie nepazīst šķēršļus, tāpēc tas, kas parādījies man, varētu būt gabaliņš no senču pasaules, no tās pašas paradīzes, kurā mājoja Izmirušie, līdz tos pārsteidza Sods.

To visu izskaidrojusi, māsa vērīgi palūkojās manī, un viņas seja kļuva domīga. Čukstus, bet uzstājīgi, viņa man piekodināja nevienam neko par tamlīdzīgām vīzijām nestāstīt. Normālus ļaudis, cik viņai zināms, tādi ačgārni sapņi nedz miegā, nedz ārpus miega neapciemojot. Tālab, pasarg' Dievs! Lai es neiedomājos klāstīt savus sapņus nepazīstamiem cilvēkiem!

Padoms nāca laikus, un, man par milzīgu laimi, es šo padomu ņēmu vērā. Mums visapkārt dzīvoja kaimiņi ar pamatīgi ievingrinātu ožu uz visu aizdomīgu. Piemēram, jau tas, ka es biju kreilis, spieda viņus uzlūkot mani diezgan greizi. Tādējādi es ilgi, ilgi nevienam neko nestāstīju par saviem dīvainajiem sapņiem.

Un vecākās māsas padoms lieti noderēja. Nebūtu bijis šī padoma, es droši vien izpļāpātos kādam gan par sapņiem, gan par noslēpumaino kontaktēšanos ar manu māsīcu Rozalindi. Un tas katrā ziņā bēdīgi beigtos mums abiem (zināms, vienīgi tad, ja man noticētu). Lai gan tolaik mēs ar Rozalindi nepievērsām mūsu «divtērzēšanai», kā mēs šo kontaktēšanos dēvējām, nekādu uzmanību, — tā tomēr palika mūsu noslēpums. Hmm ... Esmu sācis steigties, izklāstot notikumus. Par šo manu divtērzēšanu ar Rozalindi jūs uzzināsit vēlāk.

Jā, pastāvēja dīvaini sapņi, pastāvēja tikai mans un Rozalindes noslēpums, taču personīgi sevī es nesaskatīju neko mulsinošu, neko tādu, kas šokētu pārējos. Puika kā puika, uz mata tāds pats del vēris kā citi vienaudži, un vide, kurā es dzīvoju, manā uztverē bija vienīgā normālā un vienīgā iespējamā īstenība.

Tā tas turpinājās līdz dienai, kad satiku Sofiju.

Starp citu, arī tobrīd nekādu īpašu noviržu savā apziņā nejutu. Turpretī patlaban, raidot skatienu pagātnē, smadzenes nekļūdīgi izgaismo katru dienu un stundu, to pēkšņo laika grūdienu, kad manā — bērna — dvēselē ieskanējās pirmās šaubas.

Šai dienā mājinieki pa paradumam atstāja mani paša ziņā, tā sacīt: bez uzraudzības. Biju apmēram desmit gadus vecs ziķeris. Jaunākā no manām māsām bija piecus gadus vecāka par mani, līdz ar to krietnu dienas daļu es vadīju patstāvīgi.

Nolemts — darīts: devos pa lauku ceļu dienvidu virzienā! Pagājis garām vairākiem tīrumiem, pēkšņi atdūros pret varen augstu uzbērumu un rāpos tā korē.

Toreiz daudz neprātoju par uzbēruma rašanās cēloņiem. Uzbērums likās tik monolīts, tik varens, ka bija skaidrs — nē, tas nav cilvēka roku darbs!... Man pat neiešāvās prātā ideja saistīt uzbēruma rašanos ar Izmirušajiem, par kuriem jau biju dzirdējis no tēva un mātes. Sākumā uzbērums virzījās ar ieliekumu pa tādu kā apli, pareizu apli, tad spēji iztaisnojās un bultveidīgi devās kalnu virzienā. Uzbērumu izjutu kā apkārtesošās dabas sastāvdaļu, gluži tāpat kā upi, debesis, kalnus.

Jau agrāk biju iemanījies uzrāpties pašā korē, bet gandrīz nekad nebiju pētījis uzbēruma pretējo pusi. Nezin kāpēc zemi otrpus uzbēruma uzskatīju par svešu, — ne jau naidīgu, vienkārši — svešu, man nepiederošu. Bet pavisam nesen es tur atradu interesantu vietu: lietusūdeņi, tecēdami no kores pa nogāzes pretējo pusi, smiltīs bija izskalojuši prāvu ieplaku. Ja apsēdās ieplakas pašā augšā un enerģiski atgrūdās, varēja šauties lejup īsti ātri un pašās beigās nolidot vairākas pēdas gaisā, pirms iekrist mīkstu, siltu smilšu kaudzē.

Aizrautīgajās vizināšanās reizēs nekad nevienu šeit nebiju saticis. Bet šoreiz, kad rausos ārā no smiltīm pēc trešā lidojuma, izdzirdēju sev aiz muguras kādu balsi uzsaucam:

— Sveiki!

Atskatījos. Sākumā nevarēju aptvert, no kurienes nāk šī balss. Tad manu uzmanību saistīja zaru sakustēšanās krūmājā. Zari pašķīrās, un no tiem izspraucās saulē iedegusi sejiņa tumšu matu cirtu ierāmējumā. Sejiņa nopietni vērās manī, ausīdamās, turpretim acīs mirdzēja gaiša uzticēšanās un ziņkārība. īsu brīdi klusēdami lūkojāmies viens otrā. Tad es pamāju ar galvu un bildu:

— Sveiki!

Pēc nelielas minstināšanās, atvirzījusi zarus sānis, no krūmāja iznāca meitene. Augumā viņa bija sīkāka par mani un laikam arī jaunāka. Knīpas ģērbs sastāvēja no brūnām raupja auduma bikšelēm un dzeltena krekla.

Pārsteigts burtiski ieurbos viņā ar skatienu. Mūsmājās bieži pulcējās dažnedažādi pieaugušie un bērni, tādēļ es pazinu visus bērnus, arī tos, kuri dzīvoja tālu no mums. Jutos kā apstulbis, vaigu vaigā satikdams svešu skuķi.

— Kā tevi sauc? — jautāju.

— Sofija, — viņa atbildēja. — Un tevi?

— Dāvids, — noskandināju. Pēc mirkļa apvaicājos:

— Kur tu dzīvo?

— Tur, — viņa nenoteikti pamāja ar roku svešās zemes virzienā.

Meitēns nespēja atraut skatienu no smilšu renes, pa kuru nupat biju tik braši novizinājies.

— Nav bail? — Sofija jautāja, lūkodamās manī jau daudz uzticīgāk.

— It nemaz. Gribi pamēģināt?

Bez vārda runas viņa veikli uzrāpās korē. Enerģiski atgrūdās un notraucās lejā: mati vien nolīpi-nājās, — kvēlošu seju, aizrautībā degošām acīm.

— Vēlreiz! Labi?! — iesaucās Sofija un, negaidīdama mani, rāpās korē.

Otrais lidojums sajūsmināja viņu vēl vairāk. Taču trešais izrādījās neveiksmīgs. Mazliet kļūdījusies, viņa piezemējās sānis no manas parastās «nosēšanās» vietas. Cerēju, ka skuķis tūdaļ celsies un mēs no jauna rāpsimies korē. Bet Sofija nezin kāpēc palika sēžam smiltīs.

— Nu! Celies taču! — es nepacietībā pastūmu viņu. Līdzko Sofija mēģināja pakustēties, tās seja savilkās sāpju grimasē.

— Nevaru... Ļoti sāp, — meitene vārgi iestenējās.

— Kurā vietā sāp? — jautāju neizpratnē.

— Kāja iestrēga, — Sofija tikko dzirdami nočukstēja.

Tagad arī es manīju: skuķa kreisais zabaks bija apbērts ar smiltīm. Metos rakt smiltis ar rokām, kamēr uzdūros zābakam: tas bija stingri iesprūdis starp diviem lieliem akmeņiem. Mēģināju atvirzīt akmeņus, taču neveiksmīgi.

— Kustini, kustini taču kāju! Parauj ar visu spēku!

Sofija mēģināja un tūdaļ pat aiz sāpēm zobiem

iekodēs lūpā.

— Ļauj, es paraušu!

— Nē, nē, ko tu runā! — viņa izbijās. Arī es pats jau biju sapratis, ka tāda ideja nekam neder — katra kustība sagādāja Sofijai šausmīgas sāpes. «Palīdzēt! Kā vēl varētu palīdzēt?!» — uztraukti prātoju. Un tad man atausa gaisma:

— Klau, jāpārgriež šņores! Zābaks atvērsies, un tu izvilksi kāju!

Meitenes acis iepletās šausmās.

— Nē! — viņa kliedza tā, it kā es būtu piedāvājis kaut ko baismīgu. — Es... Man nav brīv... Es nedrīkstu ...

Sofija bija pārlieku nobiedēta, lai es turpinātu uzstāt. Būtu viņa to kāju vispirms izvilkusi, gan jau pa abiem vēlāk mēs izbrīvētu arī zābaku. Bet nu tik tiešām neaptvēru, ko iesākt.

Sofija apkampa nelaimīgo kāju abām rokām, asaras plūda pa nosmulētajiem vaigiem, taču arī tagad meitene nebrēca pilnā balsī, vienīgi laiku pa laikam iesmilkstējās kā kucēns ...

Pagalam apjucis nosēdos meitenei līdzās. Abām rokām viņa ieķērās man plaukstā, spiezdama to, cik jaudas. Sapratu, ka meitenes ciešanas pieaug ar katru mirkli. Ko tur slēpt: pirmo reizi mūžā biju nonācis situācijā, kad nedrīkstēja vilcināties un bija jāpieņem stingrs lēmums.

— Vai dzirdi! — ierunājos. — Gribi vai negribi, bet zābaks jādabū nost! Ja tu to nedarīsi, tad paliksi šeit un nomirsi...

Atkal tās pašas neizprotamās šausmas izvaibstīja Sofijas sejiņu.

— Nē! — viņa šļupstēja. — Man aizliegts! Es nedrīkstu to darīt! Nemūžam!

Galu galā viņa tomēr piekrita: citas izejas nebija. Ka noburts nepiekāpīgais skuķis vēroja zābakauklu pārgriešanas procedūru. Kad lieta bija darīta, Sofija uzstājīgi sacīja:

— Un tagad pagriezies pret mani ar muguru. Tev nav brīv ... redzēt!

Nevēlējos strīdēties. Pagāju dažus soļus malā un izpildīju meitenes pavēli. Skuķis, cik varēju dzirdēt, šņākdams un elsdams ņēmās ap zābaku, līdz atkal izplūda asarās.

— Nekas nesanāk, — viņa sūrojās.

Atgriezies pie Sofijas, noliecos pār viņas kāju. Mēģināju aptvert, kā izdabūt to laukā no velnišķās spraugas.

— Apsoli nekad nevienam par to nestāstīt! — meitene čukstēja. — Nekad! Nevienai dzīvai dvēselei! Jā?

Es apsolīju, kaut gan neko nesapratu. Man tobrīd rūpēja kas cits. Ar pamatīgām grūtībām beidzot izdevās atsvabināt Sofijas kāju no zābaka. Sāpes, acīm redzot, bija mežonīgas. Bet Sofija ne reizes neiekliedzās. Vienīgi sakostiem zobiem stenēja. Tik dūšīgu skuķi savā mūžā sastapu pirmoreiz.

Paglābtā kāja izskatījās drausmīga: viscaur sarkana, ne pa jokam uztūkusi. Tāpēc es pat neievēroju, ka Sofijas kājai bija vairāk pirkstu nekā manējai...

Ilgi noņēmos, kamēr atsvabināju zābaciņu. Diemžēl Sofijai nekādi neizdevās iedabūt tajā samilzušo kāju. Skaidrs bija arī tas, ka nostāties uz šīs kājas viņa nevarēs. Sākumā cerēju, ka man izdosies aiznest meiteni uz mājām kukuragās. Bet viņa izrādījās daudz smagāka, nekā biju domājis, un pavisam drīz es atskārtu, ka tā mēs tālu netiksim.

— Jāsauc palīgā pieaugušie, — teicu Sofijai.

— Nē! — viņa izmisusi lūdzās. — Es pati... četrrāpus!

Viņa rāpās uz priekšu, uzmanīgi pievilkdama sāpošo kāju. Es vilkos nopakaļ ar nelaimīgo zābaku rokā: nekad agrāk nebiju juties tik bezpalīdzīgs. Meitene rāpoja ilgi. Taču beidzot viņas spēki izsīka. Bikses uz ceļgaliem bija saplosītas skrandās, āda nobrāzta, vienās asinīs. Jebkurš no maniem vienaudžiem, pat puika, Sofijas vietā jau sen būtu palaidis bļāvienu! Šīs trauslās meitenes vīrišķība pārsteidza un sajūsmināja! Toties mana sirds pildījās ar žēlumu.

Atbalstīju Sofiju, lai viņa varētu piecelties un parādīt, kur atrodas viņas māja. Pierunājis Sofiju gaidīt mani tepat, jozu, ko kājas nes, uz māju pusi Sofijas izstieptā pirkstiņa virzienā. Kad atskatījos, redzēju skuķi četrrāpus ievelkamies biezā krūmājā un tur paslēpjamies.

Sasniedzis nama durvis, klauvēju, cik jaudas. Durvis atvēra stalta, glīta sieviete ar laipnu, bet nogurušu seju. Viņas brūnā kleita bija mazliet īsāka nekā mūsu sievietēm, taču uz krūtīm viņai tāpat kā visām bija uzšūts audekla krusts: divas joslas no kakla līdz viduklim un viena šķērsjosla. Zaļas krāsas krusts un tikpat zaļš galvas lakatiņš.

— Jūs esat Sofijas māte? — elpu atguvis, jautāju.

— Kas noticis? — sieviete satraukti iekliedzās. Uzbudinājums darīja viņas balsi spalgu un nelaipnu.

Juceklīgi pastāstīju viņai visu.

— Kāja?! Dievs žēlīgs! — sieviete drudžaini atkārtoja. Un man jau pazīstamās šausmas izvaik-stīja viņas seju: šo pašu baiļu grimasi es jau biju skatījis Sofijas vaigā.

Tomēr sieviete ātri savaldījās, un es vedu viņu sev līdzi pie krūmāja, kurā slēpās Sofija. Sadzirdējusi mātes balsi, meitene steigšus izrāpoja no krūmiem. Kad sieviete ieraudzīja meitas piemilzušo pēdu, saplēstās bikšeles un asiņojošos ceļgalus, viņai acis pieplūda asarām.

— Nabadzīte! — izlauzās sievietei. Viņa saudzīgi pacēla Sofiju uz rokām, apmīļoja un nomierināja to. Pēc tam paklusi uzprasīja:

— Vai viņš redzēja?

— Redzēja, — bilda Sofija. — Māmiņ, lūdzu nedusmojies! Es cietos, cik spēju. Bet bez viņa es neko nevarēju izdarīt. Man ļoti... ļoti sāpēja! ...

Sieviete bridi klusēja, tad smagi nopūtās un, itin kā gaiņādama no sevis prom drūmas domas, noteica: — Ko nu vairs ... Kas noticis — noticis ... Jāiet! Sofija uzrāpās mātei plecos, un mēs devāmies uz mājas pusi.

Baušļi, kurus bērnam dzen galvā no mazotnes, pamatīgi turas viņa atmiņā. Taču šie baušļi mazajam cilvēciņam gandrīz neko nenozīmē, pirms viņš nav sadūries ar reālo pasauli. Un pat šī sadursme vienīgi atsvaidzina galvā kādu no baušļiem: bez darbības piepildījuma tie bija un paliks cēli saukļi. Tikai personiskā rīcība piešķir vārdam jēgu.

Es klusām apsēdos un vēroju, kā sieviete pārsien knīpas satūkušo kājiņu. Tobrīd man nenāca ne prātā saistīt notikušo ar to, ko visu mūžu biju klausījies ik svētdienu:

«Un Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Un vēlējās Dievs, lai cilvēkam būtu viens ķermenis, viena galva, divas rokas un divas kājas. Katrai rokai jānobeidzas ar plaukstu, katrai plaukstai piešķirti pieci pirksti, un katru pirkstu sedz viens nags ...» Un tā joprojām.

Šīs patiesības sen zināju no galvas, bet dīvainā kārtā Sofijas kājiņa ar sešiem pirkstiem man nelikās nekas neparasts. Redzēju knīpas māti vienās asarās, un man pašam gandrīz uznāca raudiens, uz viņām abām skatoties: neko vairāk toreiz neizjutu.

Pārsiešana bija galā, un es ziņkārīgi pavēros apkārt. Māja bija krietni mazāka par mūsu māju, bet daudz patīkamāka. No šīs mājas staroja tāda kā sirsnība, draudzīga labestība pret cilvēku ... Sofijas

и

māte pamatīgi nervozēja, tomēr nekādi neizrādīja, ka esmu nevēlams ciemiņš un ka man līdzi mājās ienākusi nelaime.

Mājas iekārtojums man arī ļoti patika, sevišķi tāpēc, ka uz sienām nemanīju citātus un saukļus, kuri man allaž likušies bezjēdzīgi, apnicīgi un drūmi, kaut arī, iespējams, nepieciešami. Sofijas namā saukļu vietu aizņēma zīmējumi. Zīmējumos bija attēloti zirgi, un tie, manuprāt, izskatījās lieliski.

Venderes kundze lūdza mani pagaidīt šeit, kamēr viņa uznesīs meitu guļamistabā. Pēc neilga laika viņa atgriezās un apsēdās līdzās: satvērusi manu roku, viņa cieši ieskatījās man acīs. Jutu, ka Sofijas māti kaut kas ārkārtīgi uztrauc, tomēr nesapratu, kas tieši. Klusēdams raudzījos viņā, mēģinādams pateikt ar skatienu: esiet bez bažām, būs labi... Viss velti! Sievietes pētījošais skatiens urbās manī aizvien dziļāk .. . Savā izmisumā un bailēs viņa tik ļoti atgādināja Sofiju! Par spīti maniem pūliņiem noraidīt viņai savas mierinošās domas, telpā ap mums būvējās drūmas nojautas un neaizsargātība. Lai kā es centos, manas domas viņu neaizsniedza.

Un tad viņa nopūtās un sacīja:

— Tu esi krietns zēns, Dāvid! Tu nepameti Sofiju nelaimē. Ļauj man pateikties tev par tavu labo sirdi.

Es tik ļoti apmulsu, ka noliecu galvu un sāku pētīt savus zābakus. Mani neviens līdz šim nebija saucis par krietnu zēnu. Saprotiet, nezināju, kas man būtu jāsaka tādā reizē.

— Tev taču iepatikās Sofija, vai ne? — turpināja Venderes kundze, cieši lūkodamās manī.

— Protams, — atbildēju, — Sofija ir ļoti drosmīga. Viņa pat neieraudājās, kaut arī tai drausmīgi sāpēja kāja.

— Vai tu māki glabāt noslēpumu? — sieviete jautāja un steidzīgi piebilda: — Tas ir nepieciešams. Viņas dēļ, Dāvid!

— Katrā ziņā! — nedroši piekritu, jo nebiju skaidrībā, par ko īsti ir runa.

— Vai tu redzēji viņas kāju? Arī pirkstus? — trīcošā balsī iejautājās Venderes kundze. Es pamāju ar galvu.

Sievietes seja tobrīd nobālēja, taču viņa savaldījās un stingri sacīja:

— Dāvid, tas tad arī ir šis noslēpums, par kuru neviens nedrīkst pat nojaust! Vai tu saproti? To zini vienīgi tu, ja neskaita mani un Sofītes tēti. Un vairāk — neviens! Neviens un nekad!

— Skaidrs, — atbildēju.

Viņa apklusa. Kad es atkal pūlējos ietiekties viņas domās, mani pārņēma drūmas nojautas un neizprotamas bailes.

— Dāvid, tas ir ļoti svarīgi, — viņa čukstēja, spiezdama manas rokas. — Kā lai es tev to izskaidroju?!

Patiesībā viņa varēja arī nepūlēties to izskaidrot. Es jau pats ar visu savu būtni sajutu, cik tas viņai ir nozīmīgi. Tā kā mierinājumi, kurus es noraidīju ar domu palīdzību, nekādi neiedarbojās uz Venderes kundzi, man nācās skaļā un noteiktā balsī apliecināt:

— No manis neviens nekad neko neuzzinās... Nekad!

Diemžēl Venderes kundzes uztraukums tāpēc nekļuva mazāks, gluži otrādi — tas pieauga. No viņas mutes izlauzās neskanīgā balsī teikti vārdi:

— Ja kāds dabūs zināt par manu meitu, — viņa stomīdamās izdvesa, — tie... tie izrīkosies ar viņu kā zvēri. Tas nedrīkst notikt!

Piepeši man šķita, ka es skaidri redzu asu dzelzs skabargu Sofijas mātes krūtis: ieurbusies tā plosa un plosa viņas sirdi!

Spalgā balsī noprasīju:

— Tāpēc ka jūsu meitai ir seši pirksti?

— Jā.

— Es apsolu! Ja nepieciešams — varu arī zvērēt...

— Nē, nē. — Sofijas māte nopūtās. — Pietiek, ka apsolīji. Paldies.

Apsteidzot notikumus, varu paziņot, ka es saglabāju uzticību dotajam solījumam un šo noslēpumu neatklāju pat Rozalindei — tik ļoti mani tobrīd iespaidoja Venderes kundzes mīklainais uztraukums.

Viņa turpināja lūkoties manī skumji, man šķita — pat ar aizdomām. Jutos neveikli. Bet piepeši viņas seja atplauka smaidā, it kā dvēsele būtu nosviedusi smagu nastu.

— Viss kārtībā, Dāvid! — viņa paziņoja. — Mēs to turēsim noslēpumā. Arī savā starpā par to nekad nerunāsim. Tu man apsoli?

Es pamāju ar galvu.

Kad biju pie durvīm, apstājos, lai pavaicātu:

— Vai es drīkstu dažreiz nākt šurp un rotaļāties ar Sofiju?

Viņa brīdi svārstījās, kaut ko sevī izlemdama, tad atbildēja:

— Drīksti jau drīksti! Vienīgi... Atceries: nevienam par to — ne vārda!

Kamēr gāju uzbēruma virzienā, manas domas vēl nekādi nesaistīja monotonos svētdienas baušļus ar šīsdienas notikumiem. Un tikai tad, kad uzrāpos krantī, ik bauslis dīvainā kārtā uzmeklēja nule pārdzīvotajā pa faktam, piešķirot tam visam manā apziņā pilnīgi citu jēgu. Cilvēka definīcija lēni, bet griezīgi ieskanējās smadzenēs:

«... Un katrai kājai vidū ir jālokās, un tai ir jābeidzas tikai ar vienu pēdu. Un katrai pēdai ir tikai pieci pirksti, un katra pirksta galā ir tikai viens nags...» Un tālāk: «Tāpēc radība, kurai dots cilvēka izskats, bet nav dota uzbūve saskaņā ar šeit minēto, nav cilvēks. Tas nav vīrietis, un tā nav sieviete. Tam apzīmējums ir: Dieva zaimošana un ņirgāšanās par īsteno Dieva radījumu, un tas mūsu Kunga skatienam nav panesams!»

Jutos gluži satriekts. Dieva zaimošana!... Sava bērna mūžā man līdz nelabumam nācās iegaumēt, ka nav nekā briesmīgāka par to ... Kas gan varētu būt tik briesmīgs mazajā Sofijā? Viņa taču ir visparastākais skuķis, ja nu vienīgi — labāka un drošsirdīgāka par citiem. Bet Radības gramata ir teikts, ka...

Nē, tekstā noteikti ir kļūda! Tas nevar būt, ka viena nieka pirkstiņa dēļ (kaut vai divu! — meitenes otrai kājai droši vien arī ir seši pirksti) Sofija tā Kunga skatienam «nav panesama» ...

Traki dīvaina bija man apkārtesošā pasaule.

1

Mājupceļam izvēlējos savu veco maršrutu. Aizvien vairāk un vairāk koku trāpījās man ceļā. Nošļūcu lejup no uzbēruma krants un atrados uz šauras takas, pa kuru reti kāds staigāja. Nemierpilns

lūkojos visapkārt, cieši sažņaudzis naža spalu. Vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt laukā no šī biezokņa. Biju dzirdējis, ka mūsu apkārtnē ne reizi vien iemaldījušies plēsīgi zvēri. Arī šeit varēja uzbrukt mežonīgs kaķis vai suns. Man par laimi ceļu šķērsoja vienīgi sīki dzīvnieciņi: mani ieraugot, tie bailēs aizmuka. ^

Apmēram pēc jūdzes es iznācu pie iekopta lauka: no šejienes jau varēju ieraudzīt mūsu māju. Caur mežmalu pielavījos tuvāk ciemam, slēpdamies aiz nožogojumiem, šķērsoju visus tīrumus, izņemot pēdējo, un atkal uzmanīgi vēroju: vai tikai kāds nav pamanījis, no kurienes es nāku. Neviena, izņemot veco Džeikobu, tuvumā nebija. Džeikobs pagalmā ārdīja mēslus. Kolīdz viņš uzgrieza man muguru, klusiņām šķērsoju laukumu, kas atdalīja mani no mājas, iekāpu pa logu un zibenīgi nozudu savā istabā.

Nav nemaz tik vienkārši iedomāties māju, kurā es dzīvoju, ja ne reizes neesat to redzējuši. Kopš tā laika, kad mans vectēvs Eliass Strorms uzcēla mājas vecāko pusi, tai daudzkārt tika piebūvētas klāt jaunas istabas, verandas un dažādas palīgtelpas. Tagad mājas vienā galā bija izkārtojušies šķūņi, klētis un steliņģi, bet otrajā galā atradās ēdamistabas, viesistabas un palīgstrādnieku mitekļi. Abi gali stipri vien izvirzījās uz priekšu un bezmaz saslēdzās ap rūpīgi veidoto dārzu galvenās ēkas priekšā.

Mūsu māja — līdzīgi citām būvēm ciematā — bija celta no rupji tēstiem baļķiem. Tā kā māja bija vecākā ciematā, tās sienās varēja sameklēt papilnam šķirbu un plaisu, kuras mēdza aizlāpīt ar ķieģeļiem un akmens šķembām. Šo lāpāmo materiālu vietējie ieguva drupās, kas bija atlikušas no Izmirušo mājokļiem. Apmesta skalu pinuma starpsienas atdalīja istabas vienu no otras mājas iekšienē.

Vectēvs, kādu es viņu iztēlojos, klausīdamies tēva atmiņās, fanātiski ticējis dievišķo baušļu nemaldī-gumam un svētumam. īsteno vectēva portretu man izdevās sastādīt pa gabaliņam krietni vēlāk: daudz skaidrāku nekā bērnībā, toties stipri atbaidošāku ...

Eliass Strorms šeit ieradās no rietumu krasta. Iemesls, kāpēc viņam nācies mainīt dzīvesvietu, bija meklējams, kā viņš pats mēdza teikt, — «rietumkrasta iedzīvotāju miesaskārībā», kas, savukārt, neatbilda Eliasa gribai dzīvot saskaņā ar Dieva norādēm. Pa ausu galam man toreiz gadījās dzirdēt, ka vectēva tuvinieki nav varējuši satikt ar viņu, tādēļ piespieduši to pamest dzimto pusi. Kā arī tas nebūtu, vectēvs atbrauca šurp — uz Vaknuku — ar visu savu iedzīvi. Tad viņam bija četrdesmit pieci gadi.

Tas bija spēcīgs vīrietis ar valdonīgu stāju un liesmojošām fanātiķa acīm. Visu viņa būtni caurstrāvoja dedzīga Dieva pielūgsme un nerimstošas bailes no Sātana intrigām.

Drīz pēc tam, kad vectēvs bija uzcēlis māju, viņš uz neilgu laiku pameta mūsu apvidu un atgriezies pārveda līgavu: burvīgi kautru meiteni. Viņa bija divdesmit piecus gadus jaunāka par Eliasu, rožainiem vaigiem, zeltaini rudiem, bieziem un kupliem matiem. Pietika tikai viņai iedomāties, ka neviens to nenovēro, un viņa spriņģoja pa māju gluži kā kumeļš. Taču, sajutusi vīra bargo skatienu, jaunuve sarāvās un viņas sārtie vaidziņi nobālēja.

So laulību mīlestība nebija svētījusi. Pavasarīga būtne reizēm spēj piešķirt jaunu elpu vīrietim rieta gados, dalīties ar viņu savā svaigumā: taču Eliasu smaržojošā zieda klātbūtne nekādi neietekmēja. Ar nemitīgām lūgšanām un pamācībām viņš padarīja sievas vaigu grūtsirdīgu un viņas galvu — sirmu. Jau pēc dažiem gadiem pa māju klīda nīgrs, iebaidīts radījums, pilns riebuma pret savu dzīvi, tuvinie-

JIES NO GRĒKA —UN TU BŪSI GLĀBTS.» Un, visbeidzot, masīvs panelis iepretim durvīm, kas veda uz pagalmu, valdonīgi uzrunāja ienācēju: «MEKLE UN ATROD MUTANTU!!!»

Vēl nemācēju lasīt, kad jau zināju no galvas visas «lielās istabas gudrības». Pats par sevi saprotams, ka šie paneļi bija arī mana pirmā ābece. Es varēju tekoši un ar izjūtu norunāt ne tikai šīs, bet arī citas pamācības. Pārējo istabu_ sienas greznoja šādi aforismi: «NORMA — MUŠU RĀDĪTĀJĀ GRIBA», «DIEVIŠĶAS NORMAS TURPINAJUMS BERNOS — MUŠU LEPNUMS», «KATRA NOVIRZE NO NORMAS MEKLE UN VAINO SATANU».

Daži no šiem brīdinājumiem man bija tukša skaņa, bet par citiem man bija izveidojies noteikts priekšstats. Piemēram, par visu, kas attiecās uz noziegumu. Man radās iespēja pašam savām acīm skatīt to, kas slēpās aiz šī vārda.

Parasti, kad atgadījās kaut kas tamlīdzīgs, tēvs ieradās mājā riebīgā garastāvoklī. Vakarā mēs visi, arī strādnieki, tikām sasaukti viesistabā, kur mums lika mesties ceļos un skandēt nožēlas vārdus, kamēr tēvs skaļi aizlūdza par mums. Nākošās dienas rītā mums bija jāsapulcējas pagalmā. Uzlecošās saules apmirdzēti, mēs brālīgi dziedājām himnu, bet tēvs svinīgi izpildīja nāvessodu telēnam ar divām galvām, cālim ar četrām kājām vai kādai īpatnējai radībai, — šim noziegumam Dieva acīs!

Noziegumu varēja sameklēt pēc sirds patikas... Reizēm tēvs lādēdamies ar virtuves nazi uz galda kapāja rudzu vai burkānu asnus. Kad asnu bija maz, stiebrus bez žēlastības izrāva no zemes un iznīcināja. Ja nu viss lauks bija noklāts ar šiem bezdievjiem, mēs gaidījām iestājamies saulainu laiku un tad aizdedzinājām tīrumu, dziedādami himnas un lūgdami Dievu, kamēr noziedzīgie augi nesadega līdz ar saknēm. Toreiz man šādi pasākumi šķita ļoti aizraujoši.

Tēvs bija īsti kārs uz cīņu ar noziegumiem, tāpēc iznīcināšanas rituāli mūsmājās notika biežāk nekā kaimiņu mājās. Ja kāds uzdrošinājās iebilst pret tāda veida izrīcībām, tēvs kļuva dusmīgs. Vai tad es kāds nelga, viņš noskaities pierādīja, lai naudu vējā kaisītu! Un, ja viņa kaimiņi kļūtu tikpat nelokāmi savā ticībā kā viņš, tad arī viņiem bez atpūtas nāktos sodīt vainīgos! Bet, par lielu nožēlu, Vaknukā dzīvo mīkstčaulīgi ļautiņi, un tas mums visiem būs jānožēlo ...

Tādējādi jau agrā bērnībā es noskaidroju, kas īsti ir NOZIEGUMS. Noziegums — tā ir NOVIRZE NO NORMAS! Kaut arī neliela novirze, lietas būtību tas nemaina. Vienalga, sīka vai pamatīga ačgārnība, — tas ir NOZIEGUMS. Ja novirze attiecās uz cilvēku, to sauca vēl briesmīgāk — DIEVA ZAIMOŠANA! Faktiski starpība pastāvēja tikai vārdos, bet MEKLĒT un ATRAST VAINU varēja gan starp dzīvniekiem un augiem, gan starp cilvēkiem.

Tomēr tik pašsaprotami, kā varētu likties, šī vainas meklēšana nenotika. Trāpījās eksemplāri, par kuriem strīdējās un ķīvējās, gadījās pat sadursmes. Tādās reizēs jautājumu izlēma no galvaspilsētas izsauktais un pie mums atbraukušais valsts inspektors.

Mans tēvs reti sūtīja pēc inspektora. Cīņā pret nešķīsteņiem viņš deva priekšroku pats savai modrībai, izkaudams visu, kas radīja aizdomas.

Necerēti labas ražas bija vaknukiešu sūrā darba rezultāts. Ciematu sen vairs neuzskatīja par robež-zonu. Vajadzēja kājot savas trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem vai dienvidrietumiem, lai sasniegtu Mežonīgo Zemi — teritoriju, kur novirzes bija gandrīz tikpat biežas kā norma. Nogājuši vēl desmit vai divdesmit jūdzes, jūs paši savām acīm varējāt skatīt leģendāro nomali — Džungļus. Ja ticēt manam tēvam, tad tur — Džungļos — atradās «Sātana zeme». Bet vēl tālāk stiepās zemes, kuras dēvēja par nolādētām un par kurām neviens neko skaidri nezināja. Ļaudis, kas turp devās, parasti izgaisa bez vēsts, bet tie nedaudzie, kas atgriezās Vaknukā, ilgi šai pasaulē neaizkavējās.

Džungļi visiem sagādāja papilnam nepatikšanu. Turienes ļaudīm (es turieniešus dēvēju par ļaudīm tāpēc, ka, lai arī viņu vaina bija NOVIRZE NO NORMAS, viņi no mums īpaši neatšķīrās), jā, turienes ļaudīm daudz kā pietrūka; gan saimniecības rīku, gan ieroču, gan apģērba un ēdiena. Viņi bieži iebruka mūsu teritorijā, zaga graudus, pārtiku un, ja paveicās, arī ieročus. Dažreiz laupītāji aizveda sev līdzi bērnus.

Tamlīdzīgi sirojumi notika divas vai trīs reizes gadā. Patiesību sakot, uz tiem raudzījās caur pirkstiem (protams, izņemot saimniekus, kuriem bija nodarīts zaudējums). Vaknukiešu ģimenes parasti laikus noslēpās, tā ka cieta vienīgi viņu manta. Tādās reizēs visi pārējie vāca naudu un iedzīvi, lai palīdzētu aplaupītajiem atkal nostāties uz kājām.

Jo tālāk uz dienvidiem atvirzījās robeža, jo ļaunāki tapa Džungļu iemītnieki. Sirojumi un iebrukumi kļuva aizvien biežāki, iebrucēji vairs neapmierinājās ar sīkām zādzībām un laupīšanām. Tagad mūsu īpašumam un dzīvesveidam uzglūnēja lieliski apbruņotas bandas.

Tad, kad mans tēvs vēl bijis bērns, mātes savus lolojumus biedējušas ar stāstiem par Džungļu bais-moņiem. Patlaban šie «baismoņi» šausmināja arī bērnu vecākus ...

Visas sūdzības valdībai ar lūgumu palīdzēt neko prātīgu nedeva. Un uz kādu gan palīdzību varēja cerēt, ja neviens pat aptuveni nezināja, kad un no kurienes nograndīs jauns uzbrukums! Valdības palīdzība izpaudās uzmundrinošās frāzēs un priekšlikumos veidot kaut ko līdzīgu zemessardzei. Jāteic, ka šādas vienības Vaknukā tika izveidotas jau labu laiku pirms varas iestāžu rīkojuma. Jo biežāki kļuva džunglistu uzbrukumi, jo biežāk mūsu apvidus vīriešiem nācās pamest darbu fermās, lai aizstāvētu savu zemi un īpašumu no laupītājiem.

Par spīti visam, dzīve pie mums ritēja samērā gludi. Mana ģimene tolaik bija paprāva: bez tēva un mātes man vēl bija divas māsas un tēvocis Akselis. Vēl pie mums dzīvoja kalpones ar saviem vīriem un fermas strādnieki. Tiem, bez šaubām, arī bija bērni. Tādējādi pie ēdamgalda sēdās savi divdesmit cilvēki. Bet lūgšanu reizēs cilvēku skaits palielinājās, jo parasti mums piebiedrojās kaimiņi.

Tēvocis Akselis nebija mans īstais onkulis, patiesībā viņš bija manas tantes, mātes māsas Elizabetes vīrs. Tante nomira, kad Akselis atradās jūras braucienā. No brauciena pārradās klibs radagabals, un mans tēvs atļāva viņam apmesties pie mums. Ja neskaita klibumu, Akselis bija krietns darbarūķis, tāpēc visi viņu mīlēja. Es viņu uzskatīju par savu labāko draugu.

Mana māte piedzima ģimenē, kuru kuplināja divi dēli un piecas meitas. Vecāko meitu Annu vīrs bija padzinis tūlīt pēc kāzām, un neviens nemācēja pateikt, kur viņa palikusi. Nākošā pēc vecuma jānosauc Emīlija, mana māte. Tad Harjete: viņu izdeva pie vīra, kam piederēja milzīga ferma piecpadsmit jūdžu attālumā no mums. Nākošā — Elizabete, Aksel-onkuļa sieva; es viņu jau pieminēju. Par citiem tuviniekiem no mātes puses zināju ļoti maz. Pareizāk sakot, es pazinu tikai tēvoci Angusu Mortonu, mātes pusbrāli. Viņam piederēja mums kaimiņos esošā

ferma, un tas ļoti kaitināja manu tēvu. Līdzko viņi fl satikās, Džozefs Strorms nekad un nekur nepiekrita Angusam Mortonam. Tēvoča Angusa meita Roza-linde bija man māsīca.

Ar katru gadu mūsu ciemats aizvien vairāk paplašinājās. Nu jau mēļoja, ka arī Rigo iedzīvotāji varot bez ielūkošanās kartē pateikt, kur atrodas Vaknuka. \

Tātad šūpulis man kārts ziedošā apvidū, vienā no turīgākajām fermām. Būdams desmit gadus vecs, daudz par to neprātoju. Manā apziņā ferma bija visai neizdevīga vieta rotaļām; tur nekad nepietrūka darba, un, ja vienīgi nepaguvu laikus aizmukt, man aizvien tika dots kāds garlaicīgs uzdevums.

Arī tovakar es pēc paraduma centos nepievērst sev uzmanību, līdz sadzirdēju šķīvju pazīstamo skanēšanu un aptvēru, ka pienācis laiks vakariņot. Vēl kādu brīdi noslamstījos pa pagalmu, vērodams, kā izjūdz zirgus. Ieskanējās gongs. Viesistabas durvis atvērās, un visi mājinieki barā iebruka plašajā telpā. Panelis ar uzrakstu «MEKLE UN ATROD MUTANTU!!!» rēgojās man un pārējiem ienācējiem acu priekšā, taču es uz to nekādi nereaģēju: ikdienišķa istabas iekārtojuma detaļa, nekas vairāk. Tobrīd mani visvairāk nodarbināja gardās maltītes smarža.

1

No tā laika es sāku apciemot Sofiju, — reizi vai divas reizes nedēļā. Mācības skolā parasti aizņēma rīta cēlienu. Faktiski mācības — pārāk skaļš apzīmējums. īstenībā kāda pusmūža sieviete, sapulcinājusi vairākus bērnus, mācīja viņus lasīt un rakstīt, bet ar gados vecākiem pusaudžiem risināja vienkāršus aritmētikas uzdevumus. Tādēļ man nebija pārāk grūti dienas vidū pazust, pieceļoties no pus-diengalda mazdrusciņ ātrāk, iekams neviens vēl nebija sameklējis man kādu darbu.

Sofijas potīte sadzija, un mēs ar meiteni aizvien biežāk devāmies klaiņot pa apkārtni.

Reiz mēs aizstaigājām līdz karjera mūspusei. Vēlējos parādīt meitenei tvaikmašīnu, — pat simt jūdžu attālumā otras tādas nebija, un mēs visi ar to ļoti lepojāmies. Korkijs, kas tvaikmašīnu uzraudzīja, kā vienmēr bija kaut kur aizblandījies, bet šķūņa durvis bija vaļā, un mēs skaidri dzirdējām strādājošās mašīnas ritmisko elpu. Bet ar klausīšanos vien mums nepietika, tāpēc ielavījāmies šķūnī. Jā, sākumā bija bezgala interesanti vērot «briesmoņa» uzvedību, taču pēc minūtēm desmit mums apnika stāvēt uz vietas un bolīt acis. Iznākuši laukā no šķūņa, mēs uzrāpāmies malkas grēdas pašā augšā. Iekārtojāmies ērtāk, šūpojām kājas un atsākām sarunu, ar vienu ausi klausīdamies mašīnas šņākoņā.

— Akselonkulis saka, ka Izmirušajiem bijušas daudz spēcīgākas mašīnas par šito, — es paziņoju.

— Bet mans tētis saka: ja kaut ceturtdaļa no tā, ko stāsta par Izmirušajiem, atbilstu patiesībai, viņus vajadzētu saukt nevis par cilvēkiem, bet par burvjiem, — meitene iebilda.

— Vai tad tavs tētis, — es pajautāju, — netic, ka Izmirušie varēja lidot gluži kā putni?

— Nē, — viņa nogrozīja galvu, — tās ir muļķības. Ja viņi būtu spējuši lidot, arī mēs to spētu!

— Pagaidi.. . Cilvēki taču tagad arī daudz ko spēj, — es mēģināju iebilst.

— Lidot mums nav dots! — viņa spītīgi nogrozīja galvu. — Neizdomā pasakas!

Biju sagatavojies izklāstīt viņai savus sapņus, kuros man rādījās Pilsēta un lidojoši, mirdzoši ķermeņi

debesīs, bet, aptvēris, ka sapņi nav pierādījums, neko neteicu. Vēl brīdi pasēdējām, tad rāpāmies lejā un gājām uz Sofijas māju.

Džons Venders, viņas tēvs, bija mājās un, liekas, kaut ko meistaroja, jo no šķūņa skanēja āmura sitieni. Sofija pieskrēja tēvam klāt un apķērās tam ap kaklu.

— Kā iet, cālēn? — viņš mīļi sasveicinājās. Tad pagriezās pret mani un drūmīgi pameta ar galvu. Kopš mūsu pirmās tikšanās viņš vienmēr šādi sasveicinājās ar mani: skarbs galvas mājiens un — cauri! Tomēr es jutu, ka viņa attieksme pret mani kļūst draudzīgāka. Pašā pirmajā reizē — tad gan Džonam Venderam bija tādas acis, ka man pat elpa aizrāvās. Šodien es gāju Sofijai līdz bez bažām: mēs jau gandrīz bijām kļuvuši draugi ar viņas tēvu. Viņš labprāt tērzēja ar mani, reizēm pastāstīja kaut ko ļoti interesantu. Un tomēr šad tad es jutu viņa acīgo, vērtējošo skatienu.

Bija jāpaiet laikam, lai es saprastu, ko Sofijas tēvam nozīmēja, mājās pārnākot, uzzināt, ka viņa meitas kāju ieraudzījis nevis «vienalga kas», bet tieši Dāvids Strorms, Džozefa Strorma dēls! Ne reizi vien, esmu pārliecināts, Vendera smadzenēs kvēloja doma: vienīgi tas, kas miris, nekad neizpaudīs viņam zināmo noslēpumu, arī tad, ja ļoti gribēs. .. Iespējams, ka par to, ka paliku dzīvs, man jāpateicas viņa sievai — Vendera kundzei? ... Ļoti iespējams ...

Todien es ieskrambāju roku un brūcīte asiņoja. Iegāju virtuvē, bet, tā kā visi bija aizņemti ar ēst-gatavošanu, mēģināju pats pārsiet roku ar tīru lupatiņu. Šai mirklī mani ieraudzīja māte. Viņa sāka vaimanāt, skaitīt tēvreizi, lika kārtīgi izskalot brū-cīti un pati apsaitēja man roku, purpinādama, ka es atkal spiežu viņu nodarboties ar sevi visnepiemērotākajā brīdī. Gribēju attaisnoties, un man paspruka:

— Es pats visu izdarītu, būtu man bijusi vēl viena

roka!

Pēc šiem, manuprāt, nenozīmīgajiem vārdiem virtuvē iestājās kapa klusums. Māte sastinga gluži kā statuja. Neizpratnē paraudzījos uz visiem, kas tobrīd atradās virtuvē: Mēriju ar pīrāga gabalu rokā, diviem strādniekiem ēdiendevas gaidās, tēvu, kurš sēdēja galda galā. Visi klusēdami blenza manī. Izbrīna pilnais skatiens tēva sejā dzisa, lūpas sakniebās cietsirdīgā taisnumā, zods izvirzījās uz priekšu un virs deguna savilkās uzacis.

— Ko tu teici? — viņš lēnām izdvesa.

Šis tonis man bija labi zināms, un es nobijos. Sāku pat drebēt, jo galīgi nesapratu, kas tēvu tik ļoti saniknojis.

— Es-s-s ti-i-kai pateicu, ka pats v-v-varu ... — bailēs stostīdamies, izspiedu no sevis.

Tēva acis kļuva šauras jo šauras, un tajās pazibēja kaut kas tāds, kas lika man sastingt šausmās. Auksti sviedri pārklāja muguru.

— Tātad tu vēlējies sev trešo roku?! —aizvien tikpat lēni, skaidri izrunādams katru zilbi, tēvs turpināja.

— Nē, taču! Tēt! Nē! Es teicu: būtu bijusi man...

Aiz pārbīļa nespēju vairs runāt. Gribēju izskaidrot, ka neko ļaunu nedomāju, taču vārdi izpalika. Mēle pielipa aukslējām. Pamirušu sirdi gaidīju iesākamies tiesu. Visu mājinieku skati bija pievērsti tēvam.

— Tu! Tu — mans dēls — Dāvids Strorms — piesauci Sātanu, lai tas tev dāvinātu trešo roku! — dimdēja tēva balss.

— Nevienu es nepiesaucu! Es gribēju .. .

— Klusē! — tēvs valdonīgi pacēla roku. — Vai visi dzirdēja, ko viņš teica?! Rimsties, meli, nepadari grēku vēl smagāku!

— Bet...

— Neizvairies un godīgi atbildi, vai savās domās jelkad esi bijis neapmierināts ar miesu, kuru Dievs tev piešķīris? Ar ķermeni, kas ir Viņa līdzība?

— Es taču teicu: «Būtu bijusi man ...»

— Dieva zaimotājs! Tu ņirgājies par NORMU! Mēs visi šeit to dzirdējām: tev nav kur sprukt. Vai tu maz aptver, kas ir NORMA?

Labi pazīdams tēvu, pretim nestrīdējos: tas būtu veltīgi un riskanti. Vienalga viņš nesapratīs, nevēlēsies saprast.

— NORMA ir Dieva Tēva radītais vaigs un miesa, — ātri nomurmināju.

— Ahā, zini gan! Un zinādams vēlējies pārtapt mutantā?! Tu — mans dēls — apgānīji svētumu! Mūsu mājā! Miesīgam tēvam klātesot! Un kas ir mutants?

— Ko Dievs un cilvēki nolādējuši, — bēru kā pupas galvā sen iedzītus vārdus.

— Gribēji, lai no tevis visi novēršas?! Jā?

Nodūris acis, stāvēju un klusēju: atbilde neko

negrozītu.

— Meties uz ceļiem! — tēvs pavēlēja. — Visi uz ceļiem! Lūgsim Dievu!

Ar visiem kopā es noslīgu uz ceļiem. Ausīs ieskanējās tēva skaļā balss:

— Tā ir mūsu vaina, Augstais Kungs! Mēs bijām par kūtru ieskaidrot līdz galam Tavu gribu šim aplamim! Tāpēc lūdzamies: dāvā mums piedošanu!...

Dažbrīd šķita: lūgšana nekad nebeigsies. Beidzot tēvs bilda: «Āmen!», — un visi piecēlās kājās. Arī es piecēlos un dzirdēju tēva stingro balsi:

— Dodies pie sevis un lūdz Dievu! Lai dāvā apžēlošanu, kuru tu neesi pelnījis, bet kuru Dievs savā gādībā varbūt tomēr tev neliegs! Ej! Pēcāk atnākšu pie tevis.

Naktī, kad mugura pēc tēva apmeklējuma tik ļoti vairs nesāpēja, ilgi nevarēju aizmigt: domāju un domāju. Tā bija skaidra patiesība, ka nekādu trešo roku es sev nevēlējos, un ... Un kaut arī būtu vēlējies? Kas par to? Ja mirkļa iedoma jau ir zaimi, — tad kā gan es justos, ja manā uzbūvē kaut kas tāds būtu? Piemēram... Piemēram, lieks kājas pirksts!...

Miegs bija stiprāks par mani. Es redzēju sapni.

Mēs visi bijām sapulcējušies pagalmā, uz mata kā pēdējā šķīstīšanās ceremonijā: todien centrā stāvēja mīļš, tikko piedzimis telēns, blisinādams acis uz tēva nazi. Nu tajā vietā atradās maza meitenīte... Sofija! Viņas kājas bija basas. Tramīgi lūkodamies visapkārt, skuķēns izmisis pūlējās vienu pēdu pabāzt zem otras pēdas. Mēs visi klusējām. Sofija skrēja no cilvēka pie cilvēka, lūdza mūs iežēloties, taču neviens pat nepakustējās, pat sejā neizmainījās. Mans tēvs lēnām tuvojās meitenītei, un nazis laistījās rīta saulē. Sofija izmisumā sāka svaidīties, asaru straumes plūda pa viņas šausmās pārvērsto seju. Tēvs satvēra Sofiju tāpat, kā toreiz bija satvēris telēnu, mēs korī uzsākām himnu: soģa roka sažņaudza nazi... Nozibēja asmenis, pēdējo reizi atstarodams kaparsarkanās saules vaigu, jo tūlīt pat no Sofijas pārgrieztās rīkles izšļākušās asinis aizklāja to ...

Ja Džons un Mērija Venderi būtu mani redzējuši, kad es nākošajā dienā pamodos vienās asarās, ar kaklā iestrēgušu balsi un vēl ilgi turpināju gulēt tumsā, iestāstīdams sev, ka tas bija tikai sapnis! ... Tad viņus vairs nenomāktu bažas, ka varu izpļāpāt viņu meitiņas noslēpumu.

1

Laiks, par kuru jums tagad stāstu, man bija pārejas posms uz jaunu, vairāk apjēgtu dzīvi. Atkārtojās notikumi, kādus pa vienam gadījās izbaudīt jau agrāk, taču tagad tie it kā apvienojās kodā, iegūdami pilnīgi citu nozīmi. Pa to starpu gadījās arī kaut kas vēl nebijis.

Pirmais tāds notikums bija mana sastapšanās ar Sofiju. Pēc tam Akselonkulis nejauši uzzināja, kas saista mani un manu māsīcu Rozalindu. Akselonkulis (par laimi — viņš — nevis kāds cits) uzdūrās man tieši tad, kad es divtērzēju ar māsīcu.

Iespējams, ka tas bija pašsaglabāšanās instinkts, kurš spieda mūs abus ar Rozalindi cītīgi slēpt no pārējiem mūsu kontaktēšanos, jo ar prātu mēs vēl neaptvērām mums draudošās briesmas. Kad tēvocis mani pārsteidza, es sēdēju līdzās siena kaudzei un skaļi kaut ko pie sevis murmināja. Nemēģināju laisties lapās vai taisnoties. Tēvocis klusēdams pastāvēja man aiz muguras, tad es pagriezos pret viņu, un mūsu acis sastapās.

Akselonkulis bija garš, spēcīgs vīrietis. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņu strādājam, man šķita, ka viņa pirksti saplūduši kopā ar instrumenta rokturi. Nu viņš stāvēja man aiz muguras savā iemīļotajā pozā, smagi balstīdamies uz resnas bozes, kuru viņš lietoja nepareizi saaugušās kājas dēļ. Viņa melnās uzacis bija sarauktas, bet iedegusī seja izskatījās rāma, bez naida, ja nu vienīgi zinātkāra ...

— Sveiks, Dāvi! — viņš mīļi uzrunāja. — Ar kuru tad tu tik jautri tērzē? Droši vien ar pašu nelabo vai rūķiem, — sazin nu, ko jūs, puikas, izdomājat? Bet varbūt ar zaķiem, — to mūsu pusē netrūkst! Ko?

Es noliedzoši pakratīju galvu.

Viņš nosēdās līdzās man, pakodīja zāles stiebru un, pētījoši ielūkojies man acīs, jautāja:

— Vai vienam pašam tev nav garlaicīgi?

Es atkal noliedzoši pamāju ar galvu.

— Man šķiet, ka daudz interesantāk ir tērzēt ar citiem bērniem ... Neizsakāmi interesantāk, — viņš piebilda, — nekā tupēt šeit — vientulībā — un murmināt kaut ko zem deguna. Ko?

Mirkli svārstījos ... Bet tas taču ir mans tēvocis — Akselonkulis — pats labākais draugs!

— Es ... nerunāju pats ... pats ar sevi... — nedroši iesāku.

— Ar kuru tad? — tēvocis nobažījies jautāja.

— Ar ... Ar paziņu ... Precīzāk — ar meiteni, — es izlaboju.

— Ar kuru tieši?

— Ar Rozalindi.

Brīdi klusējis, viņš manī tā savādi paskatījās.

— M-mjā ... Bet Rozalindi šeit kaut kā nemana. — Viņš turpināja skatīties tieši man acīs, un tad es nolēmu visu viņam izskaidrot.

— Šeit viņas tik tiešām nav. Viņa ir savā mājā. Atvainojos, es gribēju sacīt — netālu no mājas, uz koka, maziņā zaru būdā, kuru viņas brāļi birzī uzbūvējuši. Viņai ļoti patīk slēpties tur! — izsaucos.

Sākumā tēvocis netika gudrs, ko īstenībā es domāju, un manu stāstījumu uztvēra kā rotaļu. Beigu beigās man tomēr izdevās ieskaidrot viņam lietas būtību. Onkuļa sejas izteiksme acumirklī izmainījās.

Tik nopietnu es viņu vēl nekad nebiju redzējis. Viņš atkal īsu bridi klusēja, kaut ko apdomādams, un tad ievaicājās:

— Klau, Dāvi, vai tu mani neapcel? Tu taču to visu neizdomāji? Tu... tu nupat pastāstīji visu, kā ir?

— Nu, protams, kā ir! — pārliecinoši sacīju.

— Bet tu nevienam ... nevienam, izņemot mani, to visu neesi stāstījis?

— Zināms, ka nē. Tas bija mūsu noslēpums. Tā interesantāk.

Viņš izspļāva zāles stiebru un nopūtās. Man šķita, ka atviegloti. Bet tad viņš no jauna uzlūkoja mani, un tēvoča seja izskatījās pavisam nopietna, drūmi nopietna.

— Dāvi, — Akselonkulis sacīja, — vai tu man vari ko apsolīt?

— Ko tieši apsolīt, tēvocīt? — jautāju.

— Lūk, ko, zēn, — viņš turpināja, lūkodamies manī tikpat nopietni un drūmi. — Vēlos, lai tas arī turpmāk paliktu noslēpums. Apsoli man, ka tu nevienam ... Vai saprati? nevienam nestāstīsi to, ko nupat izstāstīji man. Nevienam un nekad, Dāvi! Ļoti svarīgi, lai tu saprastu, manu zēn, aptvertu, ka tas nav joks. Un tagad ... Un tagad tava uzvedība, Dievs pasarg, nedrīkst būt par ieganstu, lai kāds tevi sāktu turēt aizdomās par to, ko tu man šodien uzticēji. Vai apsoli Akselim, Dāvi? ...

Nu viņa balss bija raižu pilna, drūma, nomācoši uzstājīga. Tas mani izbrīnīja: Akselis agrāk šādi ar mani nemēdza runāt. Tikko es biju apsolījis klusēt, manī uzbangoja sajūta, ka apņemšanās neizpaust noslēpumu faktiski ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Kamēr es pārliecināju tēvoci, ka visu turēšu mēmā noslēpumā, viņš nenolaida no manis acis, līdz beidzot piekrītoši pamāja ar galvu, sajutis manu neliekuļoto

attieksmi pret viņa vārdiem. Ar stingru rokasspiedienu mēs abi apstiprinājām mūsu vienošanos, un Akselonkulis sacīja:

— Vispār būtu bijis labāk, ja tu. . . aizmirstu

to... Aizmirstu, kā t о dara. »

— Man, Akselonkul, droši vien neizdosies aizmirst! ... — brīdi padomājis, vaļsirdīgi atzinos. — Jo tas... Tas taču pastāv īstenībā. Tāpēc izdzēst to no atmiņas — tas ir tikpat kā... — Nekādi nevarēju atrast īsto vārdu, lai paskaidrotu viņam manas un Rozalindes «divtērzēšanas» būtību.

— Tas ir tikpat kā aizmirst, ka tu proti runāt vai klausīties? — viņš pajautāja.

— Jā ... gandrīz, — pamāju ar galvu.

Viņš atkal mazliet aizdomājās.

— Tu dzirdi vārdus skanam savas galvas iekšienē? . .. Pašā iekšienē?

— Ne gluži. Nav tā, ka es tos dzirdētu vai redzētu. Tie ... Tie ir kā ēnas, un, ja šos vārdus vēl skaļi izrunā, — ēnas paliek skaidrākas. Es tās varu pat atšķirt!

— Bet varbūt nemaz nav tik nepieciešams skaļi izrunāt vārdus, kā tu to darīji, kad es tevi sastapu, ko? Dāvi?

— Jā, zināms, ka nav... Tikai dažreiz tas palīdz ... Nu ... ir vieglāk noraidīt savu domu!

— Un palīdz šādu divtērzēšanu izvērst līdz pārāk lielām briesmām jums abiem, Dāvi! — smagi nopūtās tēvocis. — Gribu, lai tu man vēl kaut ko apsoli: tu nekad vairs nedrīksti izrunāt šos vārdus skaļi! Saprati?

— Es centīšos, Akselonkuli! Ja tas ir tik svarīgi ... — paraustīju plecus.

— Būsi vecāks — gan jau sapratīsi, kāpēc tas ir tik svarīgi, — viņš domīgi noteica. — Un vēl! Katrā ziņā piespieda Rozalindi, lai viņa apsola tev ievērot šo pašu piesardzību. Dzirdi?

Nolēmu viņam neko neteikt par pārējiem, jo manīju, cik ļoti tēvoci uztrauca mans stāstījums par vienu pašu Rozalindi. Bet sevī nospriedu, ka jāpanāk, lai visi mūsējie apsola man to, ko es pats apsolīju tēvocim Akselim.

Akselonkulis vēlreiz stingri sarokojās ar mani, un es papūlējos atbildēt viņam ar tikpat vīrišķīgu rokasspiedienu: par zīmi tam, ka doto vārdu nemūžam nelauzīšu.

Tās pašas dienas nogalē es pastāstīju Rozalindei un visiem pārējiem par savu sarunu ar tēvoci. Un man likās, ka tā trauksme, ko šī saruna iezvanīja manī, darīja tramīgus arī visus pārējos. Esmu pārliecināts: kāds no mums jau juta sev pievērstu vērojošu skatienu, dzirdēja čukstus izteiktas aizdomas, un tas viss instinktīvi spieda mūs neizrādīt savstarpējo varēšanu apmainīties domām... Kamēr es netiku tērzējis ar onkuli, mēs nekad šo «varēšanu» neapspriedām: katrs neapzināti darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu, un mūsu rīcība nebūt nebija vārdiska iepriekšvienošanās. Tēvocis ar savu uzstājīgumu pastiprināja neskaidro briesmu nojautu. Lai gan mūsu prāts šo nojautu pat nemēģināja izkristalizēt (mēs vēl neaptvērām, no kā jābaidās un kādēļ), — tā kļuva skaudrāka, reljefāka, un, kad es centos iedvest visiem pārējiem to uzstājību, ar kuru Akselis vēlējās izdabūt no manis solījumu paturēt visu noslēpumā, tad nebija nesaprašanas vai pretspara. Gluži otrādi: viņi, ka sarunājuši, tūdaļ pat bez iebildumiem piekrita manam brīdinājumam. Ikviens labprāt apsolīja neizpaust noslēpumu, un visiem bija tāda sajūta, it kā mēs būtu atsvabinājušies no kāda sen uzgūluša smaguma. Lūk, tā bija mūsu pirmā vārdiskā iepriekš vienošanās domās!

Pirmo reizi mēs visi kopā pieņēmām konkrētu lēmumu, un tas, manuprāt, bija sākuma posms to notikumu ķēdē, kas izolēja mūs no vietējiem iedzīvotājiem. Iezīmējās robeža starp mums un viņiem, lai gan toreiz mēs, protams, nesapratām un arī nevarējām saprast, cik izšķirošs bija šis pats pirmais solis ...

Tā nu iznāca, ka jau pieminētais notikums sakrita ar citu notikumu: bruņotu uzbrukumu no džungļiem.

Kā vienmēr līdzīgās reizēs, iepriekš sīki izdomāta pretošanās plāna Vaknukā nebija. Ciema iedzīvotāji bija sadalīti vienībās, un pēc trauksmes signāla visiem pieaugušajiem vīriešiem vajadzēja pulcēties noteiktās vietās un tur arī izlemt, kā atsist uzbrukumu. Ar sīkajām bandām parasti tika galā diezgan viegli, bet, ja džungļu ļaudis apvienoja un vadīja kaujā jēgpilns vadonis, tad gāja smagi. Uzbrucēji jau uz robežas viegli pieveica nelielās zemessargu vienības un, nesastopot nopietnu pretestību, postīja un laupīja bezmaz vai divdesmit piecu jūdžu rādiusā.

Šoreiz vaknukiešus bandītiskais uzbrukums nepārsteidza nesagatavotus: ļoti daudziem bija bises, turpretī sirotājiem galvenokārt naži, stopi un bultas. Viņu nedaudzās reiz nozagtās bises bija vecas un nolietotas. Un tomēr pieveikt džungļu iemītniekus bija grūti: viņi prata daudz veiklāk slēpties mežā, arī kāvās gods godam, tāpēc noķert tos un piespiest uz atklātu cīņu izdevās tikai piecpadsmit jūdzes no robežzonas.

Iebrukums, cīniņš, pakaļdzīšanās — tas taču ir visu zēnu sapnis! Džunglisti atradās ne tālāk kā septiņas jūdzes no Vaknukas, un mūsu pagalms bija zemessargu pilns. Pašā pirmajā uzbrukuma dienā tēvu ievainoja rokā. Patlaban viņš palīdzēja organizēt brīvprātīgos; vairākas dienas pagalmā rindojās jaunatnācēju vienības, un sievietes pavadīja zemessargus uz cīņu ar asarām acīs. Lūk, aizsoļo pēdējā vienība, un tai līdzi — visi mūsu fermas strādnieki! Pagalmā iestājās dīvains klusums... Pēc kāda laika ataulekšoja vientuļš jātnieks un aizelsies pavēstīja mums par sekmīgu kauju un bandītu bēgšanu un par to, ka daži laupītāju barveži esot saņemti gūstā.

— Laidās lapās! Pēdas vien nozibēja! — jātnieks beidza savu īso stāstu un auļoja tālāk ar priecīgo ziņu.

Tajā pašā dienā neliela jātnieku vienība iegriezās mūsu pagalmā. Viņiem līdzi bija divi sagūstītie barveži. To padzirdējis, metu pie malas darāmo un skrēju skatīties gūstekņus. Sākumā jutos vīlies, viņus ieraudzījis. Pēc tā, ko biju dzirdējis par piedzīvojumiem Džungļos, es cerēju ieraudzīt nezvērus ar vismaz divām galvām, spalvām apaugušus, ar duci roku un kāju, līdzīgus astoņkājiem. Bet ieraudzīju divus no skata parastus bārdaiņus, — tiesa, baismīgi netīrus un noskrandušus. Viens no viņiem bija īsts sīku-lis ar sarainiem kušķainiem matiem: mati slējās gaisā, it kā kāds būtu mēģinājis tos apgriezt ar trulu nazi. Otro gūstekni ieraugot, man pat elpa aizravas. Es burtiski apstulbu un nenovērsu no viņa acis, jo... Jo, ja viņu apģērbtu daudzmaz pieklājīgi un rūpīgi noskūtu bārdu, viņš būtu mana tēva precīza kopija ...

Barveža skatiens mirkli kavējas pie manis. Viņš stingri ieskatījās man sejā, un viņa acīs uzplaiksnīja dīvaina izteiksme, kas mani vienlaicīgi atbaidīja un saistīja ...

Radās sajūta, ka viņš tūdaļ man kaut ko sacīs, taču šajā brīdī no mājas iznāca tēvs ar ļaužu pulciņu.

Tēvs apstājās uz lieveņa pakāpiena un ar veselo roku pamāja jātniekiem. Tad viņš tāpat kā es ieraudzīja šo cilvēku. Pāris sekundes tēvs cieši jo cieši lūkojās gūsteknī, un pēkšņi asinis atplūda no viņa sejas: manu acu priekšā tēvs kļuva pelēks.

Es zibenīgi pavēros uz tēva «dubultnieku»: barveža vaibsti mani šausmināja. Nekad agrāk nebiju sastapis tādu niknsirdību, — tik mežonīgu savā kailajā atklātībā: grumbas izķēmoja seju ap acīm un lūpām, zvēriskā naidā atņirdzās zobi. Šo pēkšņo ļaunuma uzliesmojumu sajutu kā pļauku. Biju sastapies ar kaut ko tādu, ko vēl nepratu apzīmēt, ar kaut ko neizprotamu un tik drausmīgu, ka šī nezvēram līdzīgā seja uz visiem laikiem iespiedās manā atmiņā.

Tēvs — joprojām bāls kā kaļķis, ar veselo roku ieķēries durvju stenderē, pievērtām acīm — dažas sekundes vēl palika šai pozā, tad pagriezās un veča soļiem ievilkās mājā.

Viens no sargiem pārgrieza virvi, ar kuru gūsteknis bija savaigots. Džungļu vīrs izstaipīja rokas un plecus, un es tikai tagad sapratu, ar ko viņš atšķīrās no normāliem ļaudīm. Viņš bija vismaz centimetrus četrdesmit garāks nekā visi apkārtstāvošie. Tomēr slaidais un spēcīgais augums vēl nebija nekāda «velna būšana». Velna būšana slēpās kājās: nedabiski garās un tikpat tievās kā rokas! Arī rokas bija neproporcionāli izstīdzējušas. Garās ekstremitātes vērta gūstekni līdzīgu zirneklim.

Gūsteknis neatteicās no sargu atnestā ēdiena un alus, bet, kad viņš apsēdās uz sola pie lieveņa, viņa kaulainie ceļi gandrīz aizsniedza plecus. Siermaizi košļādams, viņš cītīgi nopētīja pagalmu, nepalaizdams garām nevienu sīkumu. Tad viņa skatiens apstājās pie manis. Viņš paaicināja mani sev klāt, taču es izlikos, ka neesmu to pamanījis. Viņš no jauna pameta ar pirkstu, un man kļuva neērti par savu baiļošanos. Gāju tuvāk, domās izvēlēdamies apstāšanās vietu, līdz kurai «zirnekļa» rokas nespētu aizsniegties.

— Kā tevi sauc, puisi? — viņš jautāja, kad biju apstājies.

— Dāvids, — atbildēju. — Dāvids Strorms!

Viņš pamāja ar galvu, it kā es būtu apstiprinājis to, ko viņš tāpat jau zināja.

— Un cilvēks ar pārsieto roku uz lieveņa — tavs tēvs Džozefs Strorms, vai ne? — viņš no jauna vaicāja.

— Kā tad, — atbildēju.

Viņš atkal pamāja ar galvu, un pētījošs skatiens lēni pārslīdēja mūsu mājai un visam pagalmam.

— Tātad šī ir Vaknuka? — pa pusei taujādams, pa pusei secinādams, viņš noteica.

— Jā! — nodārdināju trešo reizi un sāku gaidīt ceturto jautājumu. Iespējams, ka barvedis man kaut ko vēl pavaicātu, taču kāds no sargiem uzkliedza, lai paeju nostāk. Nelielā vienība drīz vien devās tālāk Kentakas virzienā, un es, jāteic godīgi, atviegloti uzelpoju. Mana pirmā tikšanās ar Džungļu ļaudīm izrādījās daudz neinteresantāka, nekā biju to iztēlojies, un sirdī pēc tās palika derdzīgas nogulsnes ...

Vēlāk uzzināju, ka abiem gūstekņiem izdevies izbēgt tajā pat naktī. Neatminu, kurš man to teica, katrā ziņā tēvs tas nebija: viņš nekad pat neieminējās par dubultnieku, un arī man neradās drosme pavaicāt, kas tad īsti bija šis «zirneklis».

Uzbrukums sāka aizmirsties, un vaknukieši atkal pievērsās mājas darbiem un rūpēm. Tēvs atkal sastrīdējās ar manu onkuli Angusu Mortonu. Jāteic, ka abu uzskati tik pamatīgi atšķīrās, ka jau daudzus gadus viņu attiecības bija visai saspīlētas. Tēvs pastāvīgi apgalvoja, ka Anguss esot Vaknukas tikumiskās pagrimšanas vaininieks, bet Anguss neatlaidīgi atkārtoja, ka Džozefs Strorms ir īsts varapiere un dogmatiķis, ka viņa galvā nav ne drusciņas veselā saprāta. Šoreiz kārtējo ļembastu izraisīja Angusa pirkums: diženu zirgu pāris. Par šiem zirgiem pie mums runāja jau sen, bet neviens tos vēl nebija redzējis. Taču fakts, ka zirgi uzradās tieši Angusa Mortona fermā, padarīja manu tēvu aizdomīgu, un viņš izbrīvēja laiku, lai aizbrauktu tos apskatīt.

Pietika tēvam tikai reizi uzmest acis šiem milzeņiem, lai viņš nekavējoties pasludinātu tos par nepareiziem. Pilns nicinājuma tēvs uzgrieza dzīvniekiem muguru un devās taisni pie inspektora pieprasīt «izdzimteņu tūlītēju izdeldēšanu»! Taču rezultāts bija pavisam negaidīts.

— Šoreiz jums nebūt nav taisnība, — inspektors sacīja, indīgi smīnēdams, un, kā izrādījās, pilnīgi drošs par to, ka noprotestētais gadījums nekādus strīdus un iebildumus neizraisīs. — Attiecībā uz dzīvniekiem ir valdības atļauja, tātad tur nav par ko runāt!

— Tie ir meli! — tēvs dusmās nošņācās. — Vēl nekad Dievs nav radījis tik lielus zirgus, tāpēc valdība neko tādu nevarēja atļaut.

— Un tomēr atļauja ir, — inspektors nelokāmi palika pie sava. — Vēl jo vairāk, jums jāzina, ka Angusa kungs, labi pazīdams savus kaimiņus, šiem zirgiem dabūja speciālu atļauju, rakstiski noformētu.

— Tādā gadījumā tie, kas šādas atļaujas izsniedz, nav godīgi cilvēki! Pasarg' Dievs mūs no nešķīsteņiem! — tēvs vairs nevaldīja pār sevi.

— Jūs apšaubāt oficiāla dokumenta likumību? — inspektora balss kļuva ledaina. Taču tēvs pat nesamulsa.

— Neesmu muļķis, saprotu, kāpēc dažs labs caur pirkstiem raugās uz šo lietu, — viņš turpināja. — Šitāds izdzimtenis taču padara divu, varbūt arī trīs zirgu darbu un izmaksā daudz lētāk! Bet tas, kas ir ļoti izdevīgi, tūlīt rada arī nelikumības. Vēlreiz atkārtoju: šie zirgi ir novirze! Šie dzīvnieki nav Dieva radījumi un kā nešķīsteņi bez vilcināšanās jāiznīcina!

— Valdības slēdzienā minēts, ka tāda šķirne radīta normālos apstākļos, bet neviens jums neaizliedz meklēt tajos novirzi no svētās normas, — inspektors draudzīgā tonī aizrādīja.

— Un viss tikai tāpēc, ka ir ļoti izdevīgi iegādāties tādus monstrus, — tēvs stūrgalvīgi atkārtoja. — Bet jūs! Jūs taču pats redzat, ka šie zirgi ir nepareizi, lai arī kā to censtos noliegt. Aizdomājieties, kas notiks, ja mēs neliksimies zinis par vainīgajiem, labi saprotot: tas nav no Dieva! Nedrīkst pieļaut grēku tikai tāpēc, ka dažam nez ka izdevies sagādāt atļauju! Svētais Gars palīdz mums saprast, kas nāk no tā Kunga un kas no paša nelabā, tāpēc īsteni ticīgais nekad nekļūdās un žēl, ka valdība mūs ignorē!

— Vai neiznāks tāpat kā toreiz ar Deikera runci? — inspektors pavīpsnāja. Tēvs nosarka un sāka cītīgi klepot.

... Lieta bija šāda: pirms gada tēvs uzzināja, ka Bena Deikera sieva pārnesusi mājās kaķi bez astes. Noskaidrojis, ka dzīvnieciņš tāds ir kopš dzimšanas, tēvs palūdza inspektoram sankciju kaķa likvidēšanai. Atļauja tika izsniegta. Taču Deikeri iesniedza protestu, kas tik pamatīgi saniknoja tēvu, ka viņš ņēma un pašrocīgi izpildīja runcim nāvessodu, negaidot

oficiālu tiesas lēmumu. Taču tēvs bija pārcenties! Tika saņemts oficiāls paziņojums, ka pastāv atzīta un apstiprināta bezastes kaķu suga, pie tam — ļoti izcila, un tēvam nācās ne vien publiski atvainoties Deikeriem, bet ari samaksāt par nodarīto zaudējumu ...

— Šī lieta ir daudz nopietnāka, — atguvies no samulsuma, tēvs stingri iesāka.

— Klausieties, Strorm! — inspektors, pacietību zaudēdams, uzbrēca. — Šķirnei ir oficiāls apstiprinājums. Zirgu pāra iegādei tika dota rakstiska atļauja. Ja vēl ar to jums nav gana, ejiet un nošaujiet zirgus pašrocīgi: pats atbildēsiet! Taču pieminiet manus vārdus: ar atvainošanos vien cauri netiksiet!

— Jūsu pienākums ir izdot man atļauju nogalināt šos izdzimteņus! — tēvs nekādi nevarēja rimties un nokaitināja inspektoru tiktāl, ka tas uzkliedza:

— Mans pienākums ir pasargāt tos no dogmati-ķiem un kretīniem!

Nemāku teikt, vai viņi nonāca līdz kautiņam, — domāju, ka nē. Taču pāris dienas tēvs spļāva zilu zēveli... Nākošajā sestdienā viņš lika mums visiem nolādēt tos, kuri slēpj mutantus un apgāna šķīstos iedzīvotājus. Viņš aicināja boikotēt mutantu īpašniekus, sprediķoja par varas orgānu korupciju un nolaidību, bet nobeigumā dažas oficiālas personas pasludināja par Ļaunā un Netiklā aizstāvjiem.

Inspektors nesarīkoja publisku skandālu, taču viņa replikas par reliģioziem fanātiķiem un kretīniem aizsniedza tēva ausis. Šis pēdējais piliens pārpildīja tēva pacietības kausu. Tas nekas, ka Deikeru bezastaiņa dēļ viņš bija līdz ausīm nepatikšanās, — Angusa zirgi viņam derdzās kā vēl nekad ... Iespējams, ja Angusa vietā zirgu īpašnieks būtu kāds cits ... Tēva niknums meklēja upuri...

Kaislību vilnis mūsmājās sita augstu vilni, taču man tas ļāva dzīvot pilnīgi brīvi. Mani neviens neuzmanīja.

Ilgāku laiku nebija nekādu uzbrukumu, un vecāki atļāva Sofijai iziet no mājas pastaigāties. Es bieži satiku viņu pie uzbēruma.

Par to, ka Sofija varētu apmeklēt skolu, nevarēja būt ne runas: viss zibenīgi nāktu gaismā, kaut arī viņa uzrādītu viltotu dzimšanas apliecību. Tēvs ar māti bija iemācījuši meitu lasīt un rakstīt, lai gan viņiem nebija nekādu grāmatu. Tāpēc es, kamēr mēs pastaigājāmies vai spēlējāmies, centos meitenei pēc iespējas vairāk izstāstīt no tā, ko biju apguvis skolā vai patstāvīgi uzzinājis no grāmatām.

— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti liela, — stāstīju Sofijai. — Tās civilizētā daļa, kurā ietilpst arī mūsu Vaknuka, ir tikai niecīgs gabaliņš. Nez kāpēc to sauca par Labradoru. Runā, ka šādi to nosaukuši Izmirušie, taču īsti neviens to nezina. Apkārt Labradorai viļņojas ūdeņi, ko dēvē par jūru, un tajā dzīvo dažādas zivis. Neviens no tiem, kurus es pazīstu, nav redzējis jūru. Vienīgi — Akselonkulis. Jūra atrodas ļoti tālu no šejienes: kādas trīssimt jūdzes uz austrumiem vai ziemeļaustrumiem. Ja dosimies uz dienvidiem vai dienvidrietumiem — mēs nokļūsim Džungļos, bet tālāk — Ļaunajā Zemē, kura nogalina.. .

Vēl mums tika stāstīts, lai gan arī to neviens droši nezina, ka Izmirušo dzīves laikā Labradora bijusi mūžīgā sasalumzeme, tāpēc šeit neviens neesot dzīvojis. Pēcāk sākuši audzēt kokus; un vēl senie zinājuši kaut kādus svarīgus noslēpumus. Taču tas viss bijis ļoti sen. Pirms tūkstoš vai diviem tūkstošiem gadu. Kas to lai zina... Varbūt vēl daudz, daudz senāk. Neskaitāmas cilvēku paaudzes dzīvoja_ kā zvēri, kamēr iestājās šķīstīšanās un Rakstītā Vārda ēra. Kā atbalss no tiem laikiem saglabājušās «Nikol-sona «Nožēlas»» (tautā šo darbu dēvē par «Grēksūdzēm»), un ari vienīgi tāpēc, ka, daudzus gadsimtus pamatīgi noglabātas, tās nogulējušas klints alā... Vēl mums ir dota pati vecākā grāmata pasaulē — Bībele. Tā bijusi Izmirušo ceļvedis.

Viss, par ko stāstīts šais divās grāmatās, noticis ļoti, ļoti sen. Bet to, kas tad atgadījies laika sprīdī starp Sodu, kurš nāca pār Izmirušo pašpārliecinātajām un grēcīgajām galvām, un mūsdienām, — neviens lāgā nezina. Par šo laiku ir milzums ticējumu un leģendu. Leģendu radīts ir arī pats nosaukums «Labradora»: Bībelē un «Nožēlās» tāda zeme nav minēta. Iespējams, ka tā patiešām reiz bijusi šausmīgi auksta zeme, kaut gan tagad mēs salstam tikai divus mēnešus gadā. Viss var būt!

Ilgu laiku strīdējušies par to, vai senāk ir bijušas apdzīvotas citas pasaules daļas, izņemot Labradoru un lielo Ņūfas salu. Uzvarējis viedoklis, ka visās citās pasaules daļās plosījies grēks, tādēļ Dieva sods tās ķēris vissmagāk. Reizēm tur uzgājuši kaut ko līdzīgu Džungļu zemei. Skaidra lieta, ka tur viss ir pavisam nepareizi! Un dzīvot tur nedrīkst, vismaz šobrīd ...

Neko jau daudz par pasauli, kurā mēs dzīvojām, vēl nevarēju pateikt, taču katrā ziņā runāt par to bija daudz saistošāk nekā par Etiķu, kuru mums svētdienas skolā mācīja liela auguma sirmgalvis. Etiķa!... Skolotājs monotoni skaidroja, ko drīkst un ko nedrīkst darīt: vairums aizliegumu bija tie paši, ko diendienā tēvs ar bardzību dzina mūsu galvās ... Bet paskaidrojumi reizēm atšķīrās.

Etiķa mācīja, ka cilvēcei, tas ir, tiem cilvēkiem, kuri dzīvo civilizētās vietās, lemta mājāspārnākšana, atgriešanās zaudētajā paradīzē. Ērkšķaini asiņaina būs mūsu pacelšanās tuvāk virsotnēm, kuras reiz pazau-

dējām. Bez Patiesības ceļa kalnup ir vēl tūkstošiem viltus ceļu: reizēm tie liekas daudz ērtāki un tāpēc daudz vilinošāki, taču melu takai lemts aprauties bezdibeni. Ētika brīdina — ir glumi kāpieni un negaidīti slazdi; tā mudina acīgāk doties uz priekšu, izšķirošā brīdī nepaļauties vienīgi uz sevi. Jo Dievišķā pacietība un mīla uzmana katru mūsu soli, atver īstos vārtus un paglābj no elles.

Lielais Sods, kas nāca pār Izmirušajiem, liek mums bruņoties ar ticību Visaugstajam un stāties pretī velna viltībām: tad mēs saņemsim Piedošanu un Balvu — Zelta laikmetu.

Cilvēki izcieta tādus sodus kā zemestrīces, plūdus, mēri, pilsētu un tautu bojāeju. Lielais Sods bija pats pēdējais un pats briesmīgākais, tajā it kā apvienojās visi iepriekšējie sodi. Kāpēc un par ko ļaudīm tika lemtas šīs mocības? Skaidri nav zināms, taču, spriežot pēc visa, toreiz valdīja slepkavas un netikļi, Svētā Vārda apgānītāji.

Katrs Ētikas bauslis un liecība uzsver: cilvēks piedzimst, lai cīnītos pret ļaunumu un netikumiem. Ikvienam jāpiedalās vainas meklēšanā, ikvienam jāiznīcina novirzes no NORMAS!

Šo mācības daļu es Sofijai noklusēju. Ne jau tāpēc, ka pieskaitītu viņu mutantiem, — man pat tādas domas nebija. Un tomēr, sarunādamies ar viņu, šādas tēmas neskāru.

1

Kamēr es nepinos nevienam pa kājām, mājinieki itin labi iztika bez manis. Kolīdz pagadījos viņiem acīs, mani tūdaļ pielika pie darba.

Vasara iekrita pasakaina, un fermeri strādāja kā skudras. Reizēm tomēr tiem nācās pārtraukt darbu, lai apkarotu nešķīsteņus. Noviržu šogad bija gaužām maz, ja nu tikai aitas: agrā pavasari tām atskrēja pāris aplamu jēru. Ar labību viss bija gods godam, un inspektors izdeva atļauju nodedzināt vienu vienīgu lauku: tas piederēja Angusam Mor-tonam.

Starp dārzeņiem novirzes trāpījās vēl retāk. Jā, tas tiešām bija rekordgads — viss atbilda NORMAI. Mans tēvs staroja aiz laimes un kādā no saviem sprediķiem uzsvēra, ka Vaknukas pretspars Melnajiem Spēkiem ieies vēsturē.

— Slava Visuredzošajam! — tēvs izsaucās. — Lai pateicamies Visuvarenajam, ka par zirgiem-briesmo-ņiem Viņš sodīja tikai zirgu saimnieku, bet ne visu

ciemu.

Ražas novākšana ritēja pilnā sparā, un man vai ik rītu izdevās nepamanītam aizšmaukt no mājām un ilgi, ilgi klaiņot kopā ar Sofiju. Gadījās, ka mēs abi aizklīdām pavisam tālu, taču piesardzību nekad nezaudējām. Sofijai izveidojās īpatnējs instinkts: līdzko tālumā parādījās kāds nepazīstams cilvēks, meitene bez trokšņa pazuda brikšņos. Vienīgais cilvēks, no kura viņa nevairījās, bija Korķijs, tvaikmašīnas uzraugs. Visi pārējie vaknukieši, izņemot mani, viņai šķita ienaidnieki.

Mums bija sava iemīļota vietiņa: pie strauta ar smilšu sērēm. Es ļoti mīlēju noaut kājas, uzrotīt bikses līdz ceļiem un meklēt aizvien jaunas un jaunas peļķes un peļķītes. Sofija pa to laiku sildījās uz viena no milzīgajiem akmeņiem un kāri sekoja visam, ko es daru. Pēcāk mēs sākām ņemt līdzi divus nelielus tīklus — tos nopina Venderes kundze — un dukuru. Man izdevās noķert savos tīklos sīkas, kurkuļiem līdzīgas zivtiņas, bet Sofija, tupēdama uz akmens,

pūlējās tās sagūstīt ar dukuru. Taču nekas prātīgs neiznāca, un viņa to vien darīja kā sēdēja uz akmens, ar visu sirdi dzīvodama līdzi manām veiksmēm. Taču reiz viņas vēlme noķert zivtiņas uzvarēja: pametusi baiļu pilnu skatienu visapkārt, Sofija uzmanīgi novilka vispirms vienu zābaciņu, tad otru. Uzrotījusi bikses labi augstu, meitene iebrida strautā līdz potītēm un kādu brīdi stāvēja ūdenī, pētīdama savas basās kājas.

— Nāc pie manis! — es uzsaucu. — Te mudž no zivīm!

Atmetusi ar roku visam, kas viņu biedēja un šausmināja, meitene, līksmi smiedama, steidzās pie manis... Paguruši traukties no peļķes uz peļķi, mēs izcēlām dukuru pilnu ar zivīm, apsēdāmies uz nošķelta akmens, izstiepām kājas un baudījām dāsno sauli.

— Viņas nemaz nav tik šausmīgas, vai ne? — Sofija iejautājās, norādīdama uz savām mazajām pēdiņām.

— Viņas it nemaz nav šausmīgas. Kad es skatos uz tām, man pat liekas, ka manējām kaut kā pietrūkst, — vaļsirdīgi atbildēju. Viņas seja atplauka smaidā.

Dažas dienas vēlāk mēs atkal ķērām zivis šajā vietā. Dukuru nostiprinājām līdzās akmenim, un sākās skraidīšana turp un atpakaļ, lai iesviestu dukurā izzvejotās zivis. Bijām tā aizrāvušies, ka neko apkārt nemanījām. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdēju balsi:

— Kā sviežas, vecīt?

Es atskatījos bez kādām bailēm, jo tajā brīdī biju pilnīgi aizmirsis par Sofijas noslēpumu.

Zēns, kas man uzsauca, stāvēja krastā līdzās akmenim, uz kura atradās mūsu zābaki. Šo puisi es pazinu: tas bija Alans, kalēja Džordža Ervīna dēls, divus gadus vecāks par mani. Un pēkšņi es atcerējos: Sofijai taču ir basas kājas!

— Prieks tevi redzēt! — noteicu bez sevišķa prieka. Devos pie akmens un satvēru Sofijas zābaciņus.

— Ķer! — iesaucos, pasviezdams meitenei zābaciņus tā, lai zābaciņi pēc iespējas precīzāk nonāktu viņas rokās.

Vienu zābaku Sofija satvēra uzreiz, bet otrais iekrita ūdenī: viņa neveikli noliecās un izvilka to.

— Ar ko tad jūs abi tik aizņemti? — Alans vaicāja.

Sāku skaidrot, cik labi šeit ķeras mazas zivtiņas, pūlēdamies neskatīties Alana smīnošajās acīs: šo to par viņu es zināju, un man bija iemesls sevišķi nepriecāties par mūsu tikšanos.

— Zivtiņas? — Alans nicinoši pavīpsnāja. — Tādus kroplīšus tu sauc par zivtiņām?

No manis viņa skatiens pārmetās uz Sofiju, kura lēnām rāpās krastā, turēdama rokās zābaciņus.

— Kas tā tāda? — viņš iejautājās.

Izlikos, ka esmu ļoti aizņemts, uzvelkot zābakus un klusēju. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju, ka Sofija jau paguvusi izgaist krūmos.

— Kas viņa ir? — Alans atkārtoja. — Šķiet, ka agrāk viņu neesmu ...

Pēkšņi viņš aprāvās pusvārdā: kaut kas man aiz muguras saistīja viņa uzmanību. Es apsviedos un ieraudzīju mazas, basas kājiņas nospiedumu mitrās smiltīs. Strauta vidū atradās neliels sēklis, un Sofija bija tam uzminusi, ķerdama otro zābaciņu. Nospiedums bija pavisam svaigs, un tajā skaidri varēja saskaitīt sešus pirkstus ...

Satvēru dukuru un izgāzu visu, kas tajā bija, uz nospieduma. Sauja zivtiņu līdz ar ūdeni momentāni izdzēsa Sofijas kājas nospiedumu, taču tūdaļ man kļuva skaidrs, ka visi centieni noslēpt patiesību ir velti, — es biju nokavējis.

— Tas tik bija ko vērts! — iesaucās Alans, un viņa acīs iegailējās uguntiņa, kas man ļoti nepatika . . . Ļoti. . .

— Kas viņa ir? — nu jau prasīgi Alans jautāja trešo reizi.

— Mana draudzene! — atbildēju cik iespējams stingri un neatkarīgi.

— Nu un kā tad sauc šo tavu draudzeni? — viņš zobgalīgi jautāja.

Es neko neatbildēju.

— Nu labi! Drīz mēs visu uzzināsim! — viņš draudoši apsolīja.

— Bet kāda tev gar to daļa? — atcirtu pretim.

Taču Alans, nelikdamies par mani vairs ne zinis,

uzlēca uz klints atlūzas un cītīgi jo cītīgi sāka pētīt krūmāju, kurā bija paslēpusies Sofija.

Vilcināties vairs nedrīkstēja! Metos viņam virsū ar dūrēm, Alans bija daudz druknāks par mani, bet es viņu pārsteidzu un saķērušies mēs kūleniski novēlāmies no akmens. Nekāds labais kauslis nebiju, taču dusmas man palīdzēja. Smadzenēs bija tikai viena doma: jāaiztur Alans, lai Sofija pagūtu apaut kājas un aizbēgt. Ja meitenei tas izdosies, Alans viņu nekad neatradīs. Biju par to pārliecināts. Atguvies no mana negaidītā uzbrukuma, Alans divas reizes cik jaudas iegāza man pa ģīmi. Uz brīdi tas izdzēsa no manas atmiņas Sofiju un divkāršoja niknumu. Gārgdami un izspļaudami smiltis, kas iekļuva mutē, mēs valstījāmies pa krastu. Taču drīz mani spēki izsīka, un Alans to tūlīt pamanīja. Tomēr uz kādu brīdi man bija izdevies viņu aizkavēt. Beigu beigās viņš_ apsēdās uz manis jāteniski un vienīgais, ko vēl spēju, — centos pasargāt no sitieniem galvu. Pēkšņi Alans dīvaini iekaucās, pareizāk sakot, iestenējās — un vairs nesita: viņa augums sašļuka, un es viegli atsvabinājos no tā. Izberzēju acis, palūkojos visapkārt un ieraudzīju ... Ieraudzīju Sofiju: viņa stāvēja līdzās ar smagu akmeni rokās.

— Es viņam iegāzu! — Sofija lepni paziņoja.—Kā tev šķiet, vai viņš ir miris?

Iegāzts bija tiešām pamatīgi. Puisis gulēja bez kustībām, bālu, asinīm noplūdušu seju. Taču varēja dzirdēt gārdzošu, saraustītu elpu, tātad nositusi viņa to nebija.

— Dieviņ mīļais! — Sofija pēkšņi ieraudājās, un akmens izkrita viņai no rokām.

Mēs paraudzījāmies uz Alanu, tad viens uz otru: kā Sofijai, tā man radās dabīga vēlēšanās palīdzēt smiltīs gulošajam zēnam. Taču bailes guva virsroku.

— Neviens un nekad nedrīkst uzzināt noslēpumu! — tik bieži šos vārdus bija atkārtojusi Venderes kundze. — Neviens un nekad!

Smiltīs gulošais zināja šo noslēpumu. Bailes mūs burtiski paralizēja, bailes neļāva tuvoties Alanam un palīdzēt viņam.

Es piecēlos kājās, paņēmu Sofiju pie rokas un stingri pateicu:

— Ejam!

Džons Venders uzmanīgi noklausījās mūsu steidzīgo un juceklīgo stāstījumu.

— Varbūt viņš tomēr neredzēja? Viņš ... varbūt viņu interesēja Sofija, jo viņš nekad agrāk to nebija saticis?

— Nē, — pārliecinoši atbildēju. — Alans redzēja nospiedumu.

— Skaidrs, — Venders pamāja ar galvu. Mani pārsteidza viņa mierīgā un domīgā seja. Viņš no-

pietni palūkojās uz mums: bailēs drebošo Sofiju ar plaši ieplestām acīm un mani — ar dubļiem nošķaidītu fizionomiju, visu vienos nobrāzumos un zilumos. Tad viņa skatiens pievērsās sievai.

— Baidos, vai tikai tas nav noticis, dārgā, — viņš saudzīgi ierunājās.

— Džonij!... — Venderes kundze nobālēja, viņas rokas bezspēcīgi noslīga.

— Žēl, Marta, taču tā tas ir. Mēs vienmēr gaidījām, ka tas reiz notiks. Paldies Dievam, ka viss notika tagad, kad es esmu mājās. Cik ilgs laiks tev vajadzīgs, lai sagatavotos ceļam?

— Pavisam maz, Džonij. Tev... tev taisnība, es vienmēr, vienmēr domāju par to un allaž biju gatava doties projām.

— Labs ir, jāsteidzas. — Džons Venders piecēlās un piegāja pie sievas. Noliecies viņš to apskāva un saudzīgi noskūpstīja. Sofijas mātes acis pildījās asarām.

— Ak, Džonij!... Tu ... tu vienmēr esi bijis tik labs pret mani!... Nekad neviena vārda... neviena pārmetuma man par visām bēdām, kuras es tev sagādāju! ...

Viņš uzspieda savas lūpas viņas mutei, un dažus mirkļus viņi cieši raudzījās viens otrā, tad abi reizē palūkojās uz Sofiju. Venderes kundze bija atguvusi savu jauko smaidu. Viņa steidzīgi uzklāja galdu.

— Veikli mazgāties un tad pie galda! — viņa mums sacīja. — Paēdiet labi kārtīgi, lai viss būtu pa tīro!

Nomazgājis seju un daudzmaz sakārtojies, es paraudzījos uz Venderes kundzi un pavisam negaidot uzdevu jautājumu, kas jau labu laiku bija uz manas mēles.

— Venderes kundze, — vaicāju, — ja jau visa nelaime pirkstos... Kāpēc jūs viņai nevarējāt nogriezt liekos pirkstus? Kad Sofija vēl bija zīdaiņa vecumā? Toreiz viņai tik ļoti nesāpētu, un neviens pēcāk neuzzinātu par... par šiem liekajiem pirkstiem ... Vai ne?

— Nē, Dāvid, — Venderes kundze nopūtās. — Rētas taču paliktu, cilvēki tās_ ieraudzītu un agri vai vēlu izdibinātu taisnību... Ēdiet, ēdiet veicīgāk! — viņa kļuva nemierīga un ātri izsteidzās no istabas.

— Mēs aizbraucam pavisam! — Sofija man pačukstēja, kad beidzām ēst pīrāgu.

— Aizbraucat? — apjucis pārjautāju.

Viņa pamāja ar galvu.

— Mamma man vienmēr teica: mums nāksies aizbraukt, ja kāds to ieraudzīs. Mēs jau tad gribējām aizbraukt... Nu, kad tu ieraudzīji...

— Pagaidi? ... — tikai tagad īsti sapratu Sofijas sacīto. — Jūs aizbraucat? Pavisam? Un nekad vairs šurp neatgriezīsieties?

— Jā. Tā iznāk, — Sofija skumji teica.

Godīgi sakot, biju izsalcis, taču pēc šiem vārdiem ēst vairs negribējās. Truli sēdēju pie galda, zieķē-dams pa lēzeno šķīvi pīrāgu. Blakusistabā bija dzirdama rosīšanās. Tagad sapratu, ka tur notiek. Palūkojos galdam pāri uz Sofiju. Kaklā iesprūda savāds kamols, es to nekādi nevarēju norīt un izspiedu tikai vienu vārdu.

— Kurp? — aizsmacis noprasīju.

— Nezinu. Šķiet, ka tālu, — Sofija pačukstēja.

Mēs sēdējām viens otram pretim. Klusi šņukstēdama, Sofija beidza notiesāt pīrāgu, bet es nekādi nevarēju norīt kaklā iesprūdušo kamolu. Dzīve pēkšņi likās tik tukša, tik bezmērķīga, un man bija sajūta, ka viss, kas vēl notiks, nekad vairs nebūs tāds, kā bija. Beidzies... Mani pārņēma tāda smeldze, ka tikko valdīju asaras.

Venderes kundze ienesa istabā vairākus saiņus un grozus. Kā pa miglu redzēju, ka viņa tos nolika pie durvīm un izgāja laukā. Tad viņa atgriežas un aizveda līdzi Sofiju. Ienāca Džons Venders ar saiņiem un vīstokļiem .. . Līdzko viņš nolika nesamo pie durvīm un pagriezās, lai dotos prom, es pielēcu kājās un skrēju tam pakaļ. Pagalmā jau stāvēja divi zirgi ar nastām mugurā. Biju pārsteigts, ka tie nav iejūgti ratos. Kad vaicāju par to Vendera kungam, viņš nogrozīja galvu un teica:

— Rati, draudziņ, der braukšanai pa ceļu, bet jāšus var aulekšot, kurp sirds vēlas!

Redzot viņu stiprinām saiņus pie sedliem, es, pats sev par lielu brīnumu, tapu varen drosmīgs un nobēru kā pupas:

— Venderkungs! Vai jūs nepaņemtu mani līdzi?

Viņš uz brīdi sastinga, tad apgriezās, un dažas sekundes mēs raudzījāmies viens otrā: rūgtuma pilns viņš noliedzoši papurināja galvu. Biju gatavs lūgties ar asarām. To manīdams, Sofijas tēvs uzlika roku man uz pleca un sacīja:

— Ienāc mājā, Dāvid!

Tukšās viesistabas vidū stāvēja Sofijas mate, acīm redzot, prātodama, vai kaut kas steigā nav piemirsies.

— Marta! — Venders pasauca viņu. — Vai dzirdi, Marta, viņš ... Zēns grib braukt mums līdzi! . ..

Ne vārda nebilzdama, viņa apsēdās uz krēsla malas un pastiepa man pretim rokas. Piegāju viņai klāt: aiz uztraukuma biju gluži mēms. Viņa palūkojās man garām uz vīru un aizlauztā balsī izsaucās:

— Džonij!... Ak, Džonij! Tas necilvēks, viņa tēvs ... Man bail no viņa! ...

Stāvēju blakus viņai un precīzi v i e d u katru viņas domu: man tās bija saprotamākas par jebkuru vārdu. Es zināju, ko viņa jūt, zināju, cik izmisīgi viņa grib, lai es dotos līdzi, un cik skaidri viņa apzinās, ka es nevaru un nedrīkstu to darīt. Jau pirms atskanēja Džona Vendera skumjā balss, es zināju, ko viņa atbildēs.

— Es visu saprotu, Mārtiņ! Taču vairāk par visu es baiļojos par mūsu meitiņu ... Arī par tevi. Ja viņi mūs noķers, tad apvainos ne vien mutanta slēpšanā, bet arī zēna nolaupīšanā, vai saproti?!

— Džonij! Ja viņi atņems mums Sofiju, vienalga viss būs zaudēts! Kāda tur atšķirība?!

— Būtiska atšķirība, dārgā, — Venders maigi iebilda. — Kad vaknukieši pārliecināsies, ka esam aizvākušies no viņu teritorijas, tie nomierināsies: lai tagad citi atbild par mums. Taču, ja pazudīs Strorma dēls, būs pamatīga brēka un mums zudīs pēdējā iespēja izglābties. Tad mūs atradīs pat zem zemes. Tas vairs nebūs risks, — tās būs beigas!

Viņa stāvēja klusēdama. Man bija skaidrs, par ko viņa domā. Tad viņa apvija rokas man ap kaklu un mierīgi teica:

— Tu taču to saproti, Dāvid? Ja tu aiziesi ar mums, tavs tēvs kļūs negants un mums neizdosies aizbēgt. Es ... es no sirds vēlos, lai tu nāktu mums līdzi, bet... Sofijas dēļ, Sofijas dēļ, manu zēn, tu nedrīksti to darīt. Lūdzu, esi prātīgs! Viņai nav citu draugu, izņemot tevi. Tev jāpaliek Sofijas dēļ. Vai tu ... tu to spēsi, Dāvid? Izpildīsi, ko es lūdzu? ...

Viņas teiktais vēlreiz apstiprināja to, ko man jau bija paziņojušas viņas domas: domas bija daudz skaidrākas nekā vārdi. Izvēles nebija, nebija arī spēka kaut ko atbildēt. Klusēdams pamāju ar galvu . .. Un ilgi, ilgi stāvēju, piekļāvis seju viņas rokām, un viņa glāstīja mani tā, kā vēl nekad agrāk neviens mani nebija glāstījis. Arī mana paša māte nekad dzīvē tā nebija mani glāstījusi.

Kad viņi beidza kravāties, krēsla vēl nebija iestājusies. īsi pirms došanās prom Vendera kungs paveda mani sāņus.

— Dāvid, — brīdi klusējis, viņš iesāka. — Es zinu, ka tu mīli Sofiju. Tu uzvedies kā īsts vīrietis un izdarīji viņas labā visu iespējamo. Taču pastāv vēl kaut kas, ko tu vari izdarīt un kas viņai palīdzēs. Vai... tu to izdarīsi, Dāvid?

— Jā, — apņēmīgi sacīju. — Es darīšu visu, ko jūs man teiksit, Vendera kungs!

— Kad mēs aizbrauksim, — viņš turpināja,—nesteidzies tūlīt mājup: tu vari šeit uzkavēties... Līdz pašam rītam! Mēs iegūtu vairāk laika, saproti, zēn? Tu ... nesteigsies?

— Protams, — atbildēju, un viņš paspieda man roku: kā vīrs vīram. Šis rokasspiediens mani nedaudz nomierināja. Sajutu sevī spēku un, pats svarīgākais, apzinājos, ka esmu kādam vajadzīgs: es, Dāvids Strorms, un mana palīdzība. Kaut ko līdzīgu biju sajutis jau tad, kad pirmo reizi satiku Sofiju un kad viņa sastiepa potīti...

Bijām pienākuši zirgiem klāt. Sofija pastiepa man savu roku: sažņaugtā dūrīte kaut ko slēpa.

— Tas tev, Dāvid, — viņa bilda.

Pastiepu pretim roku, un viņa ielika man plaukstā ar dzeltenu lentīti pārsietu šķipsnu no saviem kastaņbrūnajiem matiem. Tad meitene apvija rociņas man ap kaklu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām, bet es stāvēju un raudzījos uz šo smalko cirtu...

Tēvs paķēra Sofiju un uzsēdināja zirgam mugurā. Venderes kundze noskūpstīja mani... tikpat liegi kā nupat to bija izdarījusi viņas meita, dudinādama:

— Ardievu, Dāvid! ... Paliec sveiks, mīļais! — Un, pieskārusies manam nobrāztajam vaigam, pačukstēja: — Mēs... mēs to nekad neaizmirsīsim, Dāvid! Nekad neaizmirsīsim...

Viņi devās ceļā. Ar vienu roku Džons Venders bija satvēris pavadu, ar otru — apkampis sievu. Mežmalā viņi apturēja zirgus un māja man ardievas. Es arī pamāju, un viņi virzījās tālāk. Pēdējais, ko fiksēja mans skatiens, bija Sofijas rociņa: viņa to pavicināja, pirms izgaisa mežā. Dziļa krēsla noslīga pār zemi.

Kad pārnācu mājās, rīts jau bija uzausis: visi atradās uz lauka. Pagalmā nevienu nesatiku, izņemot sprauslājošu inspektora zirgu, un es sapratu: tēvs ir mājās... Biju izpildījis Vendera kunga lūgumu, tāpēc cerēju, ka viņi jau ir tālu prom... Naktij iestājoties, jutos pavisam neomulīgi, lai gan ciešā apņemšanās sagaidīt rītu tepat mani nepameta. Pirmo reizi nakšņoju svešā vietā! Venderu namā viss bija tik labi pazīstams, taču pamestajās istabās pēkšņi saklausīju neskaidrus trokšņus, kaut kādu čīkstināšanu. Uzgājis dažus sveču galiņus, aizdedzināju tos, tad iekūru krāsni: malkas jautrā sprēgāšana izkliedēja manas bailes. Bet vēl joprojām mani vajāja dīvainas skaņas, klaudzēšana. Šie trokšņi drebināja māju no iekšpuses un ārpuses ...

Sēdēju, pieslējis muguru sienai, tā, lai pārredzētu visu istabu. Dažreiz baismas sažņaudza kaklu un trīcēja sirds, bet domas par Sofiju atturēja mani no bēgšanas. Un tomēr kāds visu laiku man čukstēja ausī: ārā ir melna nakts, un tu šeit esi viens un pamests...

Tā aizritēja šī garā nakts, un nekas biedinošs ar mani nenotika. Nakts vidū man radās drosme piecel-ties no sola un atlaisties gultā. Es vēl ilgi raudzījos sveču liesmā, ar šausmām domādams par to, kas notiks, kad tās izdzisīs. Sveces tiešām pēc kāda laika izdzisa un ... Un logu rūtīs atmirdzēja saules gaisma. Šķiet, es patiešām biju aizmidzis.

Venderu namā biju atradis sakaltušu maizes donu, taču, pārradies savās mājās, miru vai nost aiz izsalkuma. Tomēr ēdiens nebija tas svarīgākais. Vienīgais, ko man patlaban tā pa īstam gribējās, bija — nepamanītam iešmaukt savā istabā un izlikties, ka esmu gulējis vienā gulēšanā ... Šoreiz man nepaveicās.

Kad es zagos pāri pagalmam, Mērija virtuvē mani pamanīja un iesaucās:

— Nāc šurp! Ātrāk! Visi sen tevi meklē! Kur tu biji? — Un, nesagaidījusi manu atbildi, piemetināja.

— Tēvs trako kā negudrs: nekavējoties dodies pie viņa, citādi būs vēl sliktāk!

Tēvs ar inspektoru sēdēja istabā, kuru reti kāds izmantoja. Es ienācu visnepiemērotākajā brīdī: inspektors ārēji likās mierīgs, bet tēvs spēra vai zemes gaisā.

Piegāju pie tēva.

— Kur tu biji? — viņa jautājuma tonis neko labu nesolīja.— Visu nakti tevis nebija mājās! Nu! Kur tu biji — atbildi!

Es klusēju. Viņš izkliedza vēl dažus jautājumus, un es ne uz vienu no tiem neatbildēju, lai gan kājas man ļodzījās no bailēm: vēl nekad nebiju redzējis tēvu tik saniknotu.

— Ak šitā! — viņš, zobus griezdams, izrunāja,

— nekāda liegšanās tevi neglābs. Kas bija tā izdzini te ne, ar kuru tevi redzēja kopā vakar?

Turpināju klusēt. Tēvs bija puspiecēlies no krēsla, kad iejaucās inspektors.

— Dāvid, — inspektors iesāka miermīlīgi, — slēpt dievzaimību, īpaši, ja ir runa par cilvēkam līdzīgu būtni, — tas ir nopietns pārkāpums. Es vēlos, lai tu to saprastu. Pie mums par tamlīdzīgu slēpšanu draud cietums. Ikviena pienākums ir nekavējoties informēt mani par mazāko novirzi, arī par katru aizdomīgu gadījumu. Tavā gadījumā, ja vien Ervīna zellis nav kļūdījies, runa ir par acīm redzamu novirzi no normas, par visīstāko velnabērnu! Viņš teica, ka šis ... šis bērns ... Vārdu sakot: viņai ir kāja ar sešiem pirkstiem. Tā ir taisnība, Dāvid?

— Nē, — ar grūtībām izspiedu no sevis.

— Viņš melo! — tēvs iesaucās.

— Labi, — inspektors noteica, — ja tā nav taisnība, nekas šausmīgs nenotiks, un tāpēc pasaki mums godīgi: kas viņa ir un no kurienes? Es klausos, Dāvid!

Neko viņam neatbildēju, un ko gan es būtu varējis atbildēt? Klusēdami mēs lūkojāmies viens otrā.

— Tu taču nevari nepiekrist, Dāvid, — inspektors pacietīgi un uzstājīgi mēģināja izdabūt no manis atbildi, — ja viss ir samelots ...

— Pietiek! — tēvs inspektoru asi pārtrauca. — Beigu beigās viņš ir mans dēls, un mans pienākums — tikt ar viņu galā. Ej uz savu istabu! — tēvs pavēlēja, pat nepaskatījies uz mani.

Brīdi svārstījos, jo labi apzinājos, kas sekos šim «ej uz savu istabu». Taču es zināju, ka tēvs, līdz ārprātam saniknots, sitīs mani neatkarīgi no tā, vai es teikšu taisnību vai neteikšu. Es pagriezos un devos uz durvju pusi. Tēvs metās man pakaļ, paķēris no galda jājamo pātagu.

— Tā ir mana pātaga, — inspektors ledaini piezīmēja. Tēvs, rādās, viņu pat nedzirdēja ... Tad inspektors piecēlās no krēsla un atkārtoja šo frāzi tādā balsi, ka tēvs neviļus apstājās. Vienu vai divas sekundes viņš saniknots raudzījās inspektorā, tad no svieda pātagu uz galda un sekoja man...

Nezinu, kur tajā laikā atradās māte. Var jau būt, ka viņai vienkārši bija bail no vīra dusmām... Pie manis ienāca Mērija, palīdzēja noģērbties un apgulties. Pa māsas vaigiem ritēja lielas asaras. Es turpretī, kamēr viņa atradās man līdzās, visiem spēkiem centos turēties braši. Tomēr, tiklīdz viņa, padzirdījusi mani ar karstu buljonu, izgāja no istabas, asaras straumēm sāka plūst no manām acīm. Es brēcu pilnā kaklā ne jau sāpju vai pazemojuma dēļ, bet aiz kauna un bezpalīdzības; krizdams izmisuma, žņaudzīju rokā kastaņbrūnu matu šķipsnu, pārsietu ar dzeltenu lentīti, un aizvilkdamies raudāju un murmināju:

— Es neko nevarēju izdarīt... Sofīt! ... Es neko... neko nevarēju!...

1

Pret vakaru jutos mazliet labāk un sadzirdēju, ka Rozalinde vēlas divtērzēt ar mani. Jutu arī, ka visi mūsējie ir noraizējušies. Un es viņiem pastāstīju par Sofiju: tagad tas vairs nebija noslēpums. Šis stāsts viņus sabiedēja, un es pūlējos izskaidrot tiem, ka Sofijas vaina katrā ziņā ir ļoti sīka un nebūtiska: tā nav nekāda apgrēcība. Un tomēr viņi bija šokēti. Jo viss, ko es runāju, bija krasā pretstatā ar vispārpieņemtajiem NORMAS kritērijiem. Viņi ticēja, ka esmu patiess, un citādi arī nevarēja būt: sarunājoties domās, nav iespējams melot. Taču viņus pārsteidza mans prātojums, ka novirze no normas var nebūt pretīga... Arī man palīdzēt šobrīd nebija viņu varā, tāpēc es nemaz nebēdājos, kad viņi cits pēc cita apklusa.

Lai gan jutos galīgi pārmocīts, ilgi nevarēju iemigt. Gulēju gultā un iztēlojos, ka Sofija ar vecākiem jau ir sasniegusi Džungļus, bet viņu vajātāji, izvandījušies kā velni pa brikšņiem, griež zirgus atpakaļ.

Beigu beigās mani uzveica miegs, pilns šaušalīgu sapņu. Murgainas ainas jaucās acu priekšā: mēs visi esam sapulcējušies pagalmā; mans tēvs satver Sofiju cieši pie rokas un grasās izpildīt šķīstīšanās procedūru ... Atmodos pats no sava kliedziena: lūdzu tēvu pārstāt... Bija bail vēlreiz iemigt, — nevēlējos no jauna skatīt šos murgus. Un tomēr es iemigu ... Tagad man nosapņojās kas cits: atkal kā bērnībā manā priekšā pletās Pilsēta ar saviem namiem, ielām un mirdzošiem, augstu debesīs lidojošiem ķermeņiem! Daudzus gadus nebiju redzējis šo sapni. Taču Pilsēta bija mats matā tāda pati kā agrāk, un nez kāpēc šis senaizmirstais sapnis mani nomierināja...

Māte ienāca pie manis nākošajā dienā. Viņas acīs nemanīju ne mazākās līdzjūtības vai nožēlas, vienīgi nicinājumu. Mani pieskatīja Mērija. Viņa man aizliedza celties no gultas: visu dienu gulēju uz vēdera, lai dotu mieru jēlajai, brūcēm pārklātajai mugurai. Domās pārcilāju bēgšanas variantus. Izlēmu, ka jāsadabū zirgs, un visu rītu prātoju, kā nozagt kādu no mūsu zirgiem, lai aulekšiem liktos prom uz Džungļiem.

Pa dienu pie manis iegriezās inspektors. Viņš atnesa tūtu ar saldumiem. Sākumā gribēju neuzkrītoši izprašņāt viņu par Džungļiem, zināms, tā, lai viņš neko nenojaustu par manu nodomu: labi pārzinādams «noviržu jautājumu», inspektors droši vien arī par Džungļiem varēs pastāstīt daudz vairāk nekā kāds cits. Taču no šīs domas tūlīt atteicos: viņš taču uz vietas sapratīs, ko gribu darīt!

Inspektors sarunājās ar mani iejūtīgi, pat ar žēlumu, kaut gan mīlestība uz cietušo neietilpa viņa plānos. Sapratu to uzreiz, līdzko viņš pavēra muti.

— Saki man, Dāvid, — inspektors vaicāja, gremodams konfektes, — vai tu Venderu meitu sen pazīsti?

Tā kā neko slēpt vairs nevajadzēja, pateicu visu, kā ir.

— Un vai sen tu pamanīji tās... Sofijas novirzi? — viņš uzdeva otro jautājumu.

— Sen, — nočukstēju.

— Nu, aptuveni, cik ilgi tev tas bija zināms?

— Kādus sešus mēnešus.

Viņš savilka uzacis, kļuva nopietns un raižu pilns.

— Ļoti slikti, Dāvid, — viņš teica. — Pagalam slikti. To sauc par nozieguma slēpšanu, un tu nevarēji to nezināt, vai ne?

Viņa neatlaidīgā skatiena vajats, sāku grozīties, mēģināju novērst acis. Sāpes kļuva stiprākas: tās pārvarēdams, pūlējos inspektoram skaidrot:

— Viss ... viss ir gluži citādi nekā mums māca baznīca . .. Šie ... pirksti... viņi ir tik maziņi...

— «Un katrai pēdai ir tikai pieci pirksti...» — inspektors nodeklamēja, pavirzīdams man tuvāk tūtu ar konfektēm. — Vai tev ir atmiņā šī vieta no Definīcijām?

— M-jā, — izspiedu no sevis.

— Saproti jel, Dāvid: katrs Definīcijas paragrāfs ir nozīmīgs, un būtnes, kas neatbilst kaut vismazākai

Definīciju daļai, nav cilvēki! Tātad tiem nav dvēseles. Tātad tiem nav Dieva ģīmja un līdzības, viņi ir imitācija, viltojums. Bet katrā viltojumā ir kāda kļūda. Vienīgi Dievam dots reāli iemiesot savu līdzību, bet viltojumi, kaut arī daudzi no tiem ārēji ir gandrīz tādi paši kā mēs, — nāk no velna! — Būsi vecāks, — viņš turpināja, — tu daudz ko sapratīsi labāk nekā tagad! Man pašreiz svarīgs ir viens: tu zināji par Sofijas vainu, sen zināji, bet nesteidzies paziņot man vai savam tēvam . .. Kāpēc?

Brīdi vilcinājos, tad izstāstīju viņam visas šausmas, kuras biju redzējis sapnī labu laiku iepriekš un kuras šonakt atkārtojās. Inspektors domīgs palūkojās manī un pakratīja galvu.

— Nu es saprotu, — viņš teica. — Taču ar Dieva zaimotājiem mēs apejamies citādāk nekā ar noziedzniekiem ...

— Kā tad jūs apejaties? — veikli pavaicāju.

Atstādams jautājumu neatbildētu, viņš turpināja:

— Tā vai citādi, — mans pienākums bija minēt tavu vārdu ziņojumā. Bet nerunāsim vairs par to: tēva sods jau ir piemeklējis tevi. .. Un tomēr, Dāvid, es vēlos, lai tu saprastu: Sātans vairo novirzes un zaimus starp cilvēkiem tādēļ, ka grib graut mūsu ticību, iegrūst ļaudis peklē. Šad tad viņš savā apķē-rīgumā un nodevībā pamanās radīt gandrīz precīzas Dieva ģīmja un līdzības kopijas, tādēļ mēs nedrīkstam zaudēt modrību. Katra cilvēka svēts pienākums ir bez atelpas meklēt vainu, lai arī cik maza tā būtu, un tūlīt slepeni paziņot par to. Neaizmirsti, zēn! Esi acīgs! Skaidrs?

Nodūru acis. Inspektors ir inspektors, viņš pārstāv valsts varu un likumus... Bet es nespēju, nespēju noticēt, ka Sofiju radījis Sātans ... Tāpat nevarēju piekrist, ka viens mazs pirkstiņš slēpj sevī zaimu...

Inspektors gaidīja atbildi, un man izspruka:

— Sofija ... viņa ir mans draugs ... Labākais draugs! ...

Inspektors nopūtās un pašūpoja galvu.

— Uzticība — tas ir lieliski. Uzticība, goda jūtas. — Viņš domīgi pakasīja zodu. — Taču pastāv maldu uzticība, lepnība. Pienāks laiks, un tu izpratīsi augstākās uzticības jēgu, Pilnvērtīgas Rases nozīmi, un tad ...

Tālāk viņš vairs netika, jo pēkšņi atsprāga durvis un istabā ieskrēja mans tēvs.

— Viņi ir noķerti! — tēvs triumfējošā balsī paziņoja inspektoram, veltīdams man paviršu, derdzī-bas pilnu skatienu.

Inspektors piecēlās, un viņi abi izgāja no istabas, piecirzdami durvis. Bezcerība un sāpes no jauna uzviļņoja manī: es gandrīz aizrijos, liedams rūgtas asaras, — ķermenis krampjaini raustījās, tādēļ neciešami smeldza mugura, taču tas nebija pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais slēpās tēva atnestajā vēstī. Sirds sažņaudzās sāpēs, kļuva grūti elpot, un galvā viss aptumšojās. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, — atkal vērās durvis un skanēja soļi. Gulēdams ar seju pret sienu, dzirdēju kādu ienākam istabā: viņš pienāca pie gultas un uzlika roku man uz pleca.

— Tu neesi vainīgs, zēn, vari man ticēt, — saklausīju inspektora balsi. Jātnieku patruļa uzdūrās viņiem pavisam nejauši!

Dažas dienas vēlāk nolēmu parunāt par bēgšanu ar Akselonkuli. Notvēru izdevīgu brīdi, kad viņš strādāja dārzā, piegāju tēvocim klāt un, nezinādams, ar ko sākt, izgrūdu:

— Gribu aizbēgt no šejienes... Pavisam!

Viņš pameta darāmo un kapļa vietā tagad uzlūkoja mani.

— Es gan tā nedarītu, Dāvi, — viņš mierīgi un lietišķi sacīja. — No tā nekas jēdzīgs neiznāks. Un vēl: uz kurieni tu esi sadomājis bēgt?

— Gribēju, lai jūs man ko ieteiktu, — atbildēju.

— Ieteikt jau var, bet tālāk? — viņš paraustīja plecus. — Dodies kurp dodamies — visur tev pieprasīs uzrādīt dzimšanas apliecību: un tajā ne tikai apliecināta tava norma, bet arī norādīts, kas tu esi un no kurienes. Lai kur tu atrastos, tev nāksies to uzrādīt...

— Izņemot Džungļus! — paziņoju.

— Džungļi?! Klausies, puis ... Tur ... Tur taču nav ko ēst un dzert... Viņi... mūžīgi ir badā, tāpēc uzbrūk un aplaupa mūs. Džungļos ikbrīd nākas glābt savu ādu, un tev nudien paveiksies, ja sveikā tiksi cauri.

Sāku domāt. Tēvocim bija taisnība. Es to jutu. Taču mans lēmums par bēgšanu palika spēkā.

— Nu tad, — es teicu, — ir taču jābūt vēl kādai citai vietai... kādai citai zemei!

— Ja nu vienīgi tev izdodas aizlaisties ar kādu kuģi, — tēvocis ieminējās bez kādas pārliecības, — un arī tad ... Nē, — viņš pakratīja galvu, — klausi mani, Dāvid, — šādā veidā tu neko nepanāksi! Ja cilvēks bēg no tā, kas viņu sāpina, — viņam vienalga nekur nebūs labi. Pašreiz tu jūti tikai to, pret ko tu esi, kam tava sirds nevar piekrist, un neko vairāk. Būtu pavisam citādi, ja tu zinātu, ko tu gribi, par ko tu esi! Ko meklē? Pēc kā ilgojies? Tu taču to nezini... Bez tam, tici man — sirmgalvim — Vaknuka nav pati šausmīgākā vieta pasaulē. Ir vēl šausmīgākas ... Tik šausmīgas, ka ... Ja tu gribi zināt manas domas, Dāvi, — es esmu pret! Varbūt pēc dažiem gadiem, kad tu paaugsies, es pirmais tev pateikšu: «Ej!» Bet patlaban... Patlaban paklausi mani, dēls, nedari to! Tevi notvers un atstieps šurp kā kucēnu, skaidrs?!

Onkulim atkal bija taisnība. Kurp? Kurp lai dodos? ... Varbūt labāk ievākt pēc iespējas vairāk ziņu par pasauli, kas eksistē tur, aiz Labradoras! Kad pavaicāju par to Akselonkulim, viņš strupi un sausi atcirta:

— Bezdievju zeme!

Ja šādi būtu atbildējis mans tēvs, es nebūtu pārsteigts. Bet tēvocis ... Savas domas pateicu tēvocim tieši acīs. .. Piepeši viņš man sazvērnieciski pamirkšķināja un iesmējies bilda:

— Lai notiek, Dāvi, sarunāts... Ja apsoli turēt mēli aiz zobiem, es tev šo to pastāstīšu. Taču sargies to izpļāpāt. Saprati, dēliņ?

— Nē, — godīgi atzinos. — Tas arī ir noslēpums?

— Nu ... ne gluži noslēpums, — viņš sāka stomīties, — bet, redzi, kad ļaudis pierod... Pierod domāt, ka viss notiek tā, kā viņiem to iegalvo spredi-ķotāji un valdība, — ir grūti viņus pārliecināt par pretējo... Domāju, ka tev nav pat jāpūlas to darīt! Jūrnieki — turp, Rigo — to ļoti ātri saprata un tagad runā par tamlīdzīgām lietām tikai savā starpā. Ja reiz visiem citiem sagādā baudu domāt, ka apkārt Labradorai ir Ļaunā zeme, nu ko, — lai viņi tā domā. Tā ir viņu personiskā lieta, kaut gan tas nenozīmē, ka tāda ir īstenība. Vienkārši viņiem ir mierīgāk domāt tā... Lai domā vien! ...

— Bet grāmatā, pēc kuras mēs patlaban mācāmies, teikts, ka tur patiešām atrodas Ļaunā zeme. Vai arī Džungļi. Tātad tie ir meli? — jautāju viņam bez aplinkiem.

— Pasaulē ir tūkstošiem grāmatu, kurās rakstīts kaut kas cits, — tēvocis mierīgi atbildēja. — Taču

nedomāju, ka tu tās dabūsi redzēt, pat Rigo ... Un vēl, Dāvi, atceries, ka jūrnieki par daudz ko stāsta dažādi: visam uzreiz nav jātic. Viņu kompānijā bieži netiec gudrs: katrs no viņiem par vienu un to pašu vietu stāsta kaut ko savu. Pavisam cita lieta, kad pats būsi šo to redzējis... Tad sapratīsi, ka pasaule, visa pasaule, ir daudz mīklaināka lieta, nekā tas liekas mums šeit, Vaknukā ... Dīvaina lieta ... Dīvaina un interesanta... Vai apsoli turēt mēli aiz zobiem? Citādi es neko nestāstīšu, — attapās tēvocis.

Es apsolīju.

— Tas, ko es droši zinu, — Akselis turpināja, — ir ceļš uz dienvidiem. Trīs reizes nācās to mērot. Mēs sākām no upes grīvas un kādas simt jūdzes gājām gar krastmalu līdz Isfūfas jūras šaurumam. Šauruma visplatākajā vietā ir neliels ciemats — Larka. Tajā varēja papildināt ūdens un pārtikas krājumus, protams, ja vietējai varai nebija iebildumu. Pēc Larkas virzījāmies vairāk uz dienvidaustrumiem, tad atkal uz dienvidiem, līdz sasniedzām kontinentu: kaut ko vidēju starp Ļauno zemi un Džungļiem. Es to sauktu par Ļauno Džungļu zemi. Tur ir papilnam dažnedažādu augu un dzīvnieku, tomēr tie visi ne drusku nelīdzinās NORMAI.. . Nu, vismaz tādai, kā mēs to iedomājamies. Vairums dzīvnieku izskatās tik ačgārni, ka tos pat nevar saukt par Noziegumu, — tiem vispār nav iespējams piemeklēt apzīmējumu: tik ļoti viņi visi atšķiras no Vaknukas dzīvās radības. Kad ceļā pavadītas vēl dienas divas, sākas Absolūti Ļaunā zeme. Vārdos nav iespējams izteikt to, ko es tur jutu... īpaši, ja nokļūsti šajā absolūtajā ļaunumā pirmo reizi. Stādies priekšā, Dāvid, kviešu vārpas, katra no kurām ir koka augstumā! Klintis, kuras sedz zāle un krūmi, kas aug ar saknēm uz āru, — tās plandās vējā! Sēņu gūzmu kā milzīgus, baltus akmeņus! Kaktusus mucas lielumā ar desmit pēdas gariem dzeloņiem: tādi tur aug!... Pat nezinu, kā tos lai nosauc... Nav vārdam vietas, tas viss tur zaļo un vairojas uz klintīm, kuras izslējās no jūras, un garu garās liānas nokarājas lejup, aizvīdamās ūdenī simtiem pēdu dziļumā, un nav skaidrs, vai tas viss aizsācies zemē un barojas no ūdens vai arī otrādi — jūras augs nezin kāpēc izlīdis uz sauszemes... Tā ir Ļaunuma zeme, un daudzi, kas redzēja to, saprata, kas būtu noticis ar mums, ja nebūtu likumu, kuri mūs vada. Jā, par slikto neko labu nepateiksi. Lai gan — arī sliktais ir visvisāds. Cilvēki tur... atkal nezinu, kā pateikt . . . Nu, tā kā to saprotam mēs, — viņi, bez šaubām, nav cilvēki... Redzēju tādus ar diviem roku pāriem, ar septiņpirkstu rokām un kājām . .. Ļoti dīvainas, neiedomājamas lietas tur darās! Viņi, tāpat kā mēs, saglabājuši leģendas par Izmirušajiem — kā tie pratuši pacelties gaisā un lidot, būvēt peldošas pilsētas, sarunāties cits ar citu simtiem vai tūkstošiem jūdžu attālumā... Taču galīgi neizprotami un... šausmīgi ir tas, ka gan tie, kam ir septiņi pirksti, gan tie, kam ir četras rokas... Vārdu sakot, visi viņi uzskata, ka ir vienīgie īstie un pareizie, ka Izmirušie bijuši tādi paši.

Sākumā likās absurdi, bet, jo biežāk tu sastopies ar visneiedomājamākām novirzēm un viņu stingro pārliecību par savu vienīgo pareizību, jo retāk... Jo retāk tev gribas pļāpāt par dīvainībām! Tu... tu sāc sev uzdot jautājumu: kādi man pašam ir pierādījumi par manu nemaldību? Kāpēc es domāju, ka mani, lūk, radīja pēc ģīmja un līdzības? ... Un vispār... no kurienes manī šīs zināšanas par ģīmi un līdzību? Par veidolu? Bībelē nav cilvēka definīcijas. Definīcija ir Nikolsona «Nožēlās», taču viņš pats apgalvo, ka rakstījis tās vairākus simtus gadu pēc Lielā Soda. Un tad es jautāju — kur gan viņš, Nikolsons, smēlies ziņas, ka viņš pats radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības? Un.. . vai maz ir smēlies?

Akselonkulis toreiz man piestāstīja pilnu galvu. Viss likās vienreizējs un interesants, taču pašu galveno, ko gribēju uzzināt, es tā arī neizdzirdēju. Beidzot pajautāju viņam bez aplinkiem:

— Tēvoci, vai tur ir pilsētas?

— Pilsētas? — viņš pārjautāja. — Nu ... šad tad gadās pa ciematam, tā kā pie mums. Atgādina Ken-taku, tikai mājas tur būvē pavisam savādāk.

— Nē, nē, tā es nebiju domājis, — sacīju, — tādas ... lielas ...

Mēģināju aprakstīt viņam Pilsētu, kura man tik bieži rādījās sapņos. Viņš lūkojās manī ar izbrīnu.

— Kaut ko tādu, Dāvid, man nekad nav nācies redzēt, — viņš lēnām sacīja un pakratīja galvu.

— Varbūt Pilsēta ir vēl tālāk? — jautāju.

— Tālāk tikt nevar, — viņš nopūtās. — Jūra pilna ūdensaugu: kuģis tiem vienkārši netiek cauri, apstājas.

— Tātad tu esi pārliecināts, ka... ka tur nav Pilsētas? — es uzprasīju vīlies.

— Jā, esmu, — Akselis stingri teica.—Ja tāda pastāvētu, mēs par to kaut ko būtu dzirdējuši.

Kļuvu bēdīgs. Iznāk, ka bēgt uz dienvidiem, kaut arī atrastos kuģis, uz kura man izdotos nokļūt, bija tikpat nejēdzīgi kā laisties uz Džungļiem. Līdz sarunai ar Akseli mani vēl māca šaubas, bet nu es biju cieši pārliecināts: Pilsēta, kas man rādījās sapņos, bija Izmirušo pilsēta.

Tēvocis pa to laiku kaut ko purpināja pie sevis par īstām un neīstām līdzībām, tad apklusa, uzmeta man vērīgu skatienu un pajautāja:

— Dāvi! Vai tu maz aptver, kāpēc es tev to visu stāstu?

Nebiju īsti pārliecināts, ka aptveru, un godīgi viņam to pateicu.

— Lūk, ko gribēju tev pateikt, — viņš iesāka, raukdams pieri, — neviens, dzirdi, neviens patiesībā nezina, kas tā tāda — īstenā NORMA. Dzirdi?! Neviens! Viņi visi, — tēvocis nicīgi atmeta ar roku, — visi, sevišķi tie, kas uzdodas par svētuļiem, tikai domā, ka zina. Arī mēs, mēs abi tikai domājam, ka zinām. Diemžēl mēs pat nevaram galvot, ka arī Izmirušie bija īstenais Dieva ģīmis un līdzība! ... — To izteicis, viņš burtiski ieurbās manī ar skatienu. — Jā, kurš tad īstenībā zina? Un ja nu savādība... tās spējas, kuras piemīt tev un Roza-lindei, neattālina jūs no NORMAS, bet gluži otrādi — tuvina tai? Stāsta, ka Izmirušie spējuši sarunāties cits ar citu simts un tūkstoš jūdžu attālumā. Mēs to neprotam, bet jūs abi ar Rozalindi — protat. Tu... Tu pārdomā visu, Dāvi! Iespējams, jūs abi esat daudz tuvāk NORMAI nekā mēs.

Brīdi svārstījos, tad nolēmu pateikt.

— Ne tikai mēs ar Rozalindi, tēvoc, — sacīju, — arī citi!

Viņš nodrebēja.

— Citi? Kurš tad vēl? Cik viņu ir?

— Nezinu. Tas ir, es nezinu, kā viņus sauc, — paraustīju plecus. — Vienkārši es zinu, ar ko sarunājos, it kā... nu, it kā mēs atrastos līdzās, ar seju pret seju ... Bet par Rozalindi... Ka tieši viņa, ka tā viņu sauc, es uzzināju nejauši.

Akselis neatlaidīgi turpināja raudzīties manī, — man pat kļuva neomulīgi no šī nopietnā skatiena.

— Cik jūsu ir? — viņš atkārtoja savu jautājumu.

— Astoņi, — atbildēju. — Bija deviņi, taču viens apklusa pirms mēneša. Es tieši gribēju tev par to pavaicāt, Akselonkul. Vai tev nešķiet, ka kādam ir radušās aizdomas? ... Viņš tik negaidīti apklusa, un mēs... Mēs gribam zināt, vai kāds nav noģidis ... ? Saproti, ja kāds uzzinās par to vienu... — Es apklusu: Akselis arī bez manis labi zināja, kas tādā gadījumā būtu.

Viņš brīdi klusēja. Tad pakratīja galvu.

— Nē, Dāvi, domāju, ka neviens nezina. Citādi būtu kaut kas dzirdēts. Un ja nu viņš ir aizbraucis prom? Pag, vai viņš dzīvoja kaut kur blakus?

— Domāju, ka jā. Lai gan... precīzi nezinu, — atbildēju. — Katrā ziņā viņš noteikti brīdinātu mūs par savu aizbraukšanu.

— Bet viņš taču jūs brīdinātu arī tad, ja jūsu noslēpums būtu ticis atklāts, vai ne? — sacīja Akselis. — Domāju, ka viņam atgadījies... Ar puiku daudz kas var notikt. Tātad tu vēlies, lai es mēģinu to noskaidrot, Dāvi?

— Jā, lūdzu, tēvocīt! Mēs... Mums visiem ir bail! — es godīgi atzinos.

— Nu, nu nevajag uzreiz tik ļoti pārdzīvot, — Akselis noteica. — Gan jau kaut ko uzzināšu. Tu saki, ka tas bija puika un dzīvoja kaut kur pavisam tuvu, pareizi? Pazuda pirms mēneša... Varbūt vēl kaut ka atceries?

Pastāstīju viņam visu, ko zināju, bet zināju es pārāk maz. Tomēr jāsaka: Akselonkuļa piedāvātā palīdzība bija man milzīgs atvieglojums.

Pirms izšķīrāmies ar onkuli, viņš vēl brīdi kaut ko purpināja par NORMU, par to, ka neviens neko īsti nezina ... Vai viņam toreiz vajadzēja ielaisties šajā sarunā? Nezinu... Var jau būt, ka vajadzēja nogaidīt, ļaut man drusku nobriest... Bet, no otras puses, viņa vārdi man krietni palīdzēja ... nē, ne jau toreiz, — krietni vēlāk ... Nu, bet pagaidām es viņam piekritu, ka bēgšana no mājām nav nekāda bērnu spēle.

1

Māsiņas Petras piedzimšana un ar to saistītās pieaugušo izdarības man šķita kaut kas neparasts un noslēpumains. Jau divas nedēļas iepriekš mūsu mājā valdīja gaidu atmosfēra. Kaut kam ir jānotiek! — Šī doma nelika mani mierā. Skaidra lieta, ka no manis visi kaut ko slēpj!... Jutos šausmīgi neomulīgi: lieks, nevienam nevajadzīgs, tāds, kas maisās pa kājām. Tad mātes istabā atskanēja bērna kliedziens. Šo skaņu ne ar ko nevarēja sajaukt: tā brēc vienīgi jaundzimušais. Bet vēl vakar neviena jaundzimušā mūsu mājā nebija. Nākošās dienas rītā mājinieki neteica ne pušplēsta vārda par notikušo. Tas bija pilnīgi dabiski: pirms nebija ieradies inspektors un pārliecinājies, ka jaundzimušais simtprocentīgi atbilst NORMAI, neviens par notikušo nerunāja. Ja konstatēja kādu nepareizību un dzimšanas apliecību neizsniedza, tad uzskatīja, ka neviens it kā nav piedzimis.

Gaismai svīstot, mans tēvs lika fermas strādniekam apseglot zirgu un jāt pēc inspektora: līdz varasvīra atbraukšanai mājinieki cītīgi slēpa savu uztraukumu un neziņu, izlikdamies, ka sākusies parasta darba diena, tāda pati kā vakarējā.

Un tomēr uztraukums lauzās uz āru. Tas kļuva acīm redzams, kad fermas strādnieks nevis atveda sev līdzi inspektoru (tā tas allaž notika, kad runa bija par tik cienījamu vaknukieti kā mans tēvs), bet parradas ar zīmīti rokā. Pieklājīgajā, bet ļoti oficiālajā zīmītē bija teikts, ka inspektors pacentīsies izbrīvēt laiku, lai vēl šodien mūs apciemotu.

Pat viscienījamākais un ietekmīgākais vaknukietis simtkārt apdomāsies, pirms saies ragos ar vietējo inspektoru un publiski apvainos viņu: varas pārstāvim taču ir plašas iespējas izrēķināties ar gānītāju ...

Tēvs noskaitās ne pa jokam, un niknums kļuva arvien briesmīgāks tāpēc, ka vajadzēja savaldīties. Viņš nekādi nedrīkstēja ļaut vaļu dusmām, jo lieliski saprata, ka inspektors tīšām provocē viņu uz skandālu. Rīts tēvam pagāja bezdarbībā, klīstot pa māju un izgāžot dusmas uz tiem, kas trāpījās viņa ceļā, — tāpēc visi mājnieki vārda pilnā nozīmē staigāja uz pirkstgaliem. Neviens neuzdrošinājās ierunāties par jaundzimušo, pirms tam nebija izdota dzimšanas apliecība. Un, jo ilgāk aizkavējās oficiālā inspekcija un dokumentu izsniegšana, jo vairāk bija laika apcerēt šīs bremzēšanas cēloņus. Mēs bijām spiesti izvairīties no katras sarunas par notikušo un izlikāmies, ka māte ir mazliet savārgusi un tāpēc palikusi gultā.

Mērija ik brīdi gāja iekšā mātes istabā, bet iznākusi pikti izrīkoja kalpones, tā cenzdamās slēpt savu uztraukumu un šaubas. Todien arī es ne mirkli neizgāju no mājām, jo baidījos palaist garām jaundzimušā oficiālo pasludināšanu. Tēvs joprojām klīda pa māju, meklēdams kādu, uz kuru izgāzt dusmas.

Visaptveroša trauksme un nemiers pieņēmās spēkā arī tāpēc, ka divās iepriekšējās reizēs dzimšanas apliecību neizsniedza. Tēvs labi zināja (arī inspektors bija lietas kursā), ka ciema ļaudis trin mēles gar Strormu laulāto pāri: vai tas Džozefs izmantos tiesības, kuras dcd Nolikums, un izdzīs sievu no mājām, ja trešo reizi gadīsies novirze? Ķert inspektoru rokā tēvs nevarēja (tas būtu nepieklājīgi un, pēc tēva domām, arī viņa necienīgi), tāpēc nācās pacietīgi gaidīt un cerēt, ka iznākums būs labvēlīgs.

Inspektors atbrauca ap pusdienlaiku. Tēvs saņēmās un, pūlēdamies pēc iespējas laipnāk smaidīt, gāja to sagaidīt. Nepieciešamība izrādīt viesmīlību padarīja viņu vai traku. Inspektors bija ledaini mierīgs, jo saprata, ka šoreiz tēvs ir pilnīgi viņa varā. Pļāpādams par laiku, inspektors pārkāpa slieksni. Tēvs nosarka kā vēzis, pasauca Mēriju, un viņa ar inspektoru iegāja mātes istabā. Visi mēs mocījāmies gaidās, bet nu šīs gaidas kļuva nepanesamas.

Mērija vēlāk stāstīja, ka visu laiku, kamēr inspektors esot bērnu pētījis, viņš kaut ko pie sevis murdējis un nievājoši smīkņājis ... Galu galā apskate bija pabeigta, taču inspektora aukstā un bezkaislīgā seja vēl arvien neko neizteica.

Viesistabā, kurā reti kāds iegriezās, viņš apsēdās pie galda un, žēlodamies par nodilušo spalvu, izņēma no somas veidlapu, kurā ar stingru roku ierakstīja, ka, apskatījis jaundzimušo, oficiāli apliecina: šis bērns ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības un nācis pasaulē bez jebkādas novirzes no normas. Pēdējos vārdus inspektors apdomāja ilgi un pamatīgi, it kā viņā patiešām būtu modušās aizdomas. Tad viņš parakstījās, atzīmēja datumu un kādu laiku vēl turpināja sēdēt, neizlaizdams spalvu no pirkstiem. Pēc tam inspektors uzkaisīja papīram smiltis un pasniedza to manam tēvam, kurš tikko valdījās . .. Patiesībā inspektoram nekādu aizdomu nebija, jo pretējā gadījumā viņam noteikti būtu jākonsultējas ar augstāka ranga inspektoru, un tēvs to ļoti labi zināja.

Beidzot varēja skaļi runāt par mūsu ģimenes pieaugumu. Mani oficiāli apsveica ar to, ka tagad man ir maza māsiņa — Petra — un ieveda pie mātes palūkoties uz jaundzimušo. Ieraudzīju meitenīti — sīku, sīciņu, visu vienās krunkās. Taisni brīnums, kā inspektoram izdevās tik ātri pabeigt apskati! Jā, bet ja nu reiz Petrai izdeva dzimšanas apliecību, tad jau viņa ir pilnīgi normāla!

Kamēr mēs visi pēc kārtas gājām apraudzīt mazuli, zirgu stallī kāds ieskandināja zvanu — tāds bija paradums. Fermā visi pārtrauca darbu un sapulcējās virtuvē, lai skaitītu lūgšanu un slavētu to Kungu.

Dienas divas vai trīs pēc tam, kad Petra tika oficiāli reģistrēta, es dabūju zināt šo to par mūsu ģimenes vēsturi — kaut ko tādu, kam labāk gan būtu bijis palikt nezināmam.

Klusiņām sēdēju istabiņā, kura atradās blakus vecāku guļamistabai. Sēdēju tur ne jau gadījuma pēc: šī nelielā, manis sen nolūkotā telpa noteikti bija pati pēdējā vieta, kur pieaugušie dienas otrajā pusē iedomātos mani meklēt, lai pieliktu pie darba. .. Vismaz pusstundu vajadzēja tur uzturēties, — līdz pagalms kļūst tukšs, lai pēc tam varētu mierīgi doties savās gaitās. Agrāk tupēšana šeit bija diezgan ērta un droša, taču patlaban nācās ievērot piesardzību: skalu pinuma starpsiena, kas atdalīja istabiņu no guļam-telpas, bija pamatīgi izļodzījusies, tālabad sēdēju klusu kā pelīte, lai māte neko nesaklausītu.

Todien es šeit biju nosēdējis, kā pašam likās, pietiekoši ilgi un jau grasījos klusām aizšmaukt. Pēkšņi ieraudzīju mūsu mājai tuvojamies divričus. Kad tie pabrauca gar manu logu, es pazinu krustmāti Harjeti: viņa turēja rokās grožus. Savu krustmāti biju redzējis tikai pāris reizes (viņa dzīvoja jūdzes piecpadsmit no mums, kaut kur pie Kentakas), tomēr

man viņa nez kāpēc ļoti patika. Lai gan tante un mana māte ārēji līdzinājās viena otrai kā divi ūdens pilieni, Harjete bija trīs gadus jaunāka un viņas seja bija daudz maigāka nekā Emīlijai. Kaut arī ārēji abas līdzinājās viena otrai, tomēr, kad viņas stāvēja blakus, nelikās, ka tās ir miesīgas māsas. Raugoties Har-jetē, es allaž iedomājos, ka redzu savu māti — tādu, kāda viņa varētu būt, un, galvenais tādu, kādu es vēlējos, lai viņa būtu. Arī sarunas ar krustmāti raisījās brīvāk nekā ar māti, kura parasti klausījās tevī tā, it kā meklētu iemeslu piesieties.

Stāvēju basām kājām pie loga un vēroju: lūk, Harjete piesien zirgu pie žoga, lūk, izceļ no ratiem baltu tīstokli, lūk, dodas iekšā mājā! Priekšnamā viņu neviens nesagaidīja, un jau pēc pāris sekundēm Harjetes soļi atskanēja pie guļamistabas durvīm. Noklikšķēja aizbīdnis, un māte izbrīna pilnā, ne sevišķi laipnā balsī iesaucās:

— Harjete! Tu? Jau klāt? Droši vien atbrauci ar visu bērnu? Tas taču ir neprāts likt mazulim mērot garo ceļu no jūsmājām uz šejieni!

— Es zinu, tas nebija sevišķi gudri, — stostīdamās iesāka krustmāte, — bet. . . Man nekas cits neatlika! Man to vajadzēja izdarīt, Emīlij, dzirdi, vaja- i dzējal... Tava mazulīte piedzima nedaudz ātrāk par manu un ... Vai! Lūk, viņa! Viņa ir . . . Viņa ir debešķīga, Emīlij!...

Guļamistabā uz mirkli iestājās klusums. Tad Наг- ļ jete bilda:

— Tu zini, arī mana meitiņa ir ļoti mīļa. Palūkojies, Emīlij! Kā tev šķiet?

Atkal uz mirkli viss apklusa, un tūdaļ no jauna ļ ieskanējās sieviešu ķiķināšana (man šī «apbrīnošana» ļ pēdējās dienās, godīgi runājot, bija apnikusi līdz kaklam . ..). Pēc manām domām, abi zīdaiņi nevarēja _?

tik krasi atšķirties viens no otra, lai par to bez mitas čivinātu. Beidzot mana māte teica:

— Man ir liels prieks, Harjet! Henrijs droši vien jutās kā septītās debesīs!

— Un kā vēl, — Harjete atbildēja, taču krustmātes balsī bija jaušams nemiers. — Viņa piedzima pirms nedēļas, — Harjete uztraukti turpināja, — un es ... es nezināju, kā rīkoties, un tad man pateica, ka tev arī ir priekšlaicīgas... Un arī meitenīte ... Un es nodomāju...

Krustmāte apklusa, taču tūlīt, pūlēdamās, lai jautājums izskanētu pēc iespējas dabiskāk, it kā starp citu, noprasīja:

— Jūs jau esat saņēmuši dzimšanas apliecību savai mazulītei?

— Pats par sevi saprotams! — māte atcirta. Nevilšus iztēlojos, ar kādu sejas izteiksmi viņa to pateica. Kad māte no jauna ierunājās, balss skanēja vēl ledaināk.

— Harjet! Tu gribi teikt, ka jūs neesat saņēmuši?!

Šis jautājums palika neatbildēts, — dzirdēju vienīgi šņukstus. Un tad māte dzelžainā balsī teica:

— Harjet! Ļauj tagad man kā nākas apskatīt tavu bērnu!

Dažas sekundes neko nedzirdēju, izņemot tantes elsas. Tad Harjete klusi un nedroši ieminējās:

— Tas taču ir tāds nieks, Emīlij!... Man šķiet: nav nekas briesmīgs ...

— Nekas briesmīgs?! — māte iebrēcās tā, ka es nedrebēju. — Un tu .. . Tu uzdrīkstējies stiept savu monstru pie mums un vēl tik bezkaunīgi teikt: «Nav nekas briesmīgs!»

— Mo... monstru? Tu saki: mo ... — Harjetes balsī skanēja tādas sāpes, it kā viņu spīdzinātu ar karstu dzelzi.

— Tagad skaidrs, kāpēc tu neuzdrīkstējies aicināt inspektoru, — mātes balss kļuva pavisam ledaina. Nogaidījusi dažas sekundes, kamēr māsa nomierinās, māte turpināja: — Es vēlos zināt, Harjet, kāpēc tu atbrauci... ar šito pie mums?! Kāpēc tu ieradies ar ... šito? Ko, Harjet?

Atbildes vietā krustmāte dažas reizes iešņukstējās, bet, kad sāka runāt, viņas balss bija kā bez dzīvības:

— Kad viņa... Kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju, gribēju sevi nogalināt. Sapratu, ka nekad, nekad viņu neatzīs par normālu, kaut arī novirze ir gluži nemanāma. Bet es to neizdarīju, jo nolēmu: mazulīte kaut kādā veidā ir jāglābj. Es ... Saproti taču, es viņu mīlu, viņa... viņa ir burvīgs bērniņš, pavisam vesels, izņemot... izņemot šito. Nu, paraugies, Emīlij... Es taču nemeloju!

Māte klusēja. Tante nopūtās un turpināja tajā pašā bēdnieces balsī:

— Es tik tiešām nezināju, man nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Es vienkārši... vienkārši cerēju. Zināju, ka varu paturēt viņu mazliet pie sevis, kamēr nav atbraukuši pakaļ... Likums to atļauj! Vesels mēnesis. .. viens mēnesis, un tad jāreģistrējas, un... es nolēmu izmantot šo laiku. Neatdot bērniņu līdz pēdējam ...

— Ko tad Henrijs? — māte viņu pārtrauca. — Ko viņš saka?

— Viņš . .. viņš teica, ka mums tūlīt pat jāpaziņo iestādēm. Bet es viņam aizliedzu... Es nespēju! Emīlij, es nespēju! Tā taču jau trešā reize! Es turēju mazulīti rokās un lūdzu Dievu, lūdzu un cerēju. Pēcāk uzzināju, ka tev ir priekšlaicīgas... un arī meitenīte, tāpēc nolēmu ...

— Ko tad tu nolēmi? — māte ledaini un izbrīnīti vaicāja. — Kāds tam sakars ar mani? Dzirdi, Harjet, ko tu biji sadomājusi? ...

— Biju sadomājusi, — krustmāte gandrīz nedzirdami izdvesa, — ja es varētu savu mazulīti atstāt pie tevis, bet sev līdzi paņemt tavējo...

Brēciens, kas izlauzās no mātes krūtīm, liecināja, ka viņa pat neatrada vārdus, lai izteiktu savu riebumu un šausmas.

— Tikai uz pāris dieniņām, ne ilgāk! — Harjete steigšus lūdzās. — Kamēr dabūšu dzimšanas apliecību! Tu... tu taču esi mana māsa, miesīgā māsa! Emīlij, tev šoreiz jāpalīdz man! Jāpalīdz saglabāt manu meitiņu!... — Viņa izplūda asarās.

Māte kādu brīdi klusēja. Un tad sāka runāt.

— Pirmo reizi savā mūžā, — viņa, akcentējot katru vārdu, skandēja, — es dzirdu tamlīdzīgas ģeķības! Ierasties pie manis cerībās, ka es... es būšu līdzdalībniece tavās sātaniski pretlikumīgajās izdarībās! ... Tev, rādās, prāts aptumšojies, Harjet! Domāt, ka es varu aizdot... — Visu līdz galam viņa nepaguva izteikt: atskanēja tēva smagie soļi. Viņš pagāja manam kambarim garām un apstājās uz guļamistabas sliekšņa.

— Džozef! — māte patētiski iesaucās. — Saki viņai, lai tūlīt iet prom! Saki viņai, lai vācas projām kopā ar šito!

— Bet viņa ... — tēvs apjucis nomurmināja, — tā taču ir Harjete!

Tad māte bez kautrēšanās visu līdz pēdējam sīkumam izstāstīja tēvam.

— Tā... Tā ir taisnība, Harjet? — nenoticējis dzirdētajam, tēvs griezās pie krustmātes.

Viņa brīdi klusēja un tad gurdi un bezcerīgi sāka stāstīt:

— Šī būs trešā reize. Viņi atkal paņems manu meitu, ka paņēma pirmos divus, bet es... es to neizcietīšu. Un Henrijs . . . Esmu pārliecināta: viņš mani padzīs un atvedīs mājās sievu, kura dzemdēs viņam normālus bērnus. Tās tad arī būs manas beigas. Tāpēc steidzos šurp, jo cerēju... nācu pēc palīdzības vai... kaut vai pēc līdzjūtības. Ja vispār man kāds varēja palīdzēt, — tā bija Emīlija... Taču tagad saprotu, cik tas ir bērnišķīgi — lūgt jums palīdzību! ... Es kļūdījos, paļaudamās uz jums!...

Neviens neko neteica.

— Nu ko, viss skaidrs, — Harjete klusiņām noteica. — Es ... iešu!

Taču mans tēvs nebija no tiem, kas ļauj cilvēkam mierīgi aiziet. Viņš arī nevarēja neizmantot izdevību paust savu attieksmi pret tamlīdzīgām lietām.

— Tas ir kaut kas vēl nepieredzēts, Harjet, — viņš iesāka lēnām, pakāpeniski uzkurinādams pats sevi,

— kā tu varēji ierasties te, mājā, kurā godina un mīl Dievu, ar tik neķītru lūgumu!? Kur nu! Tava sejā nav ne mazākās nožēlas! Būtu jel kaunējusies!

— No kā tad man jākaunas? — krustmāte negaidot itin mierīgi pavaicāja. — Neko bezkaunīgu neesmu izdarījusi. Nācu kā māte pie mātes, un nu man ir sāpīgi. Bezgala sāpīgi, un tikai.

— No kā tev jākaunas? — tēvs draudoši jautāja.

— Nejust kaunu par to, ka laidi pasaulē Dieva zaimu?! Nejust kaunu par to, ka mēģināji miesīgu māsu iesaistīt noziegumā, pakļaut grēkam?! — Viņš atvilka elpu un tad laida vaļā sprediķi. — Sātans un viņa palīgi nesnauž: tie to vien gaida, lai mēs pakluptu, zaudētu ceļu. Bez atelpas viņi pūlas sašķobīt mūsu priekšstatu par Radītāja patieso vaigu un līdzību. Melnie spēki izmanto mūsu nepilnīgās dvēseles, lai grautu un aptraipītu rases tīrību. Tu, sieviete, esi grēkojusi! Ieskaties savā sirdī — un tu apjautīsi, cik smaga ir tava vaina! Tavas vainas kauna traips izpleties pāri mums visiem! Tu aizmirsi: katra novirze no Dieva ģīmja un līdzības ir tā Kunga pulgošana! Tas, ko tu dzemdēji, ir nešķīstenis . ..

— Nešķīstenis? Kunga pulgošana? — Harjete čukstēja. — Šī nelaimīgā mazulīte?!

— Mazulīte, kura, ja notiktos tā, kā tu biji iecerējusi, — izaugtu un atkal dzemdētu sev līdzīgus! Vairotu ģeķus no audzes uz audzi, līdz viss apkārt mums čumētu no mutantiem, pretīgiem un nolādētiem! Tāda elle jau ir piemeklējusi vietas, kur cilvēki zaudē ticību, bet šeit tas nekad nenotiks! Kaunies, sieviete!... Un tagad ej! Lai pazemība un nevis lepnums iemājo tavā dvēselē! Dari zināmu savu vainu varas iestādēm, kā to pieprasa Likums, un lūdz Dievu, lūdz, lai viņš tevi šķīstī!

Noskanēja divi viegli soļi. Iekunkstējās bērns, kad Harjete paņēma viņu rokās. Krustmāte piesteidzās ar tīstokli pie durvīm, atbultēja tās un pēkšņi apstājās uz sliekšņa.

— Es lūgšu Dievu! — viņa pārliecinoši teica. — Jā, es lūgšu to Kungu, varbūt viņš apžēlosies par šo murgaino pasauli! Lai Viņš dāvina vaknukiešiem spēju līdzijust vājākam, mīlēt grūtdieni, tādu, kam šai dzīvē nav paveicies! Savukārt, es Viņam vaicāšu: vai no tiesas Visaugstākā griba ir likt bērnam ciest, pieļaut to, ka nevainīga dzīvība tiek nolādēta uz mūžu mūžiem niecīgas kļūmes dēļ miesā?! Un vēl es lūgšu to Kungu, lai dara tā, ka pušu plīst sirdis... sirdis šiem irdsskaidriem soģiem!...

Durvis aizcirtās. Dzirdēju Harjetes soļus klaudzam koridorā. Uzmanīgi virzījos tuvāk logam: lūk, tante iznāk no mājas, piesteidzas divričiem, lūk, saudzīgi nogulda balto tīstokli ratos. Tad it kā sastingst uz dažām sekundēm un cieši veras vienā punktā. Pēc tam atsien zirgu un raušas uz sēdekļa, noliek tīstokli sev uz ceļiem, — ar vienu roku pieturēdama grožus, ar otru saudzīgi spiezdama bērnu pie krūts.

Harjete atskatījās, un šo ainu es nemūžam neaizmirsīšu: cieši pie krūtīm piekļautā meitenīte, atpogātais apmetnis, neko neredzošās acis sastingušajā sejā...

Viņa paraustīja grožus, un divriči aizripoja.

Guļamistabā vēl arvien dārdēja tēva balss.

— Ķecerība! Bezkaunīga sacelšanās pret Dievu! — viņš nekā nevarēja rimties. — To domu samainīt bērnus vēl var saprast, tādos brīžos bābiešiem nāk galvās visstulbākās idejas. Bet zaimot Dievu — to nevar piedot! Viņa ir ne tikai zaudējusi kaunu, viņa ir bīstama! Kas to būtu domājis, ka tava miesīgā māsa ir ķecere! Un vēl cerēt, ka tu visam piekritīsi ... Viņa taču zināja, ka tu pati divas reizes biji spiesta... nu tu saproti, par ko es... M-jā, tik atklāti zaimot Dievu šeit... manā mājā! Nu, paga, es to bezgodi pārmācīšu!

— Džozef, viņa droši vien neaptvēra, ko runā! — māte bikli mēģināja iebilst.

— Tagad viņai nāksies aptvert! Un mūsu pienākums — likt viņai izciest sodu, — tēvs bargi atbildēja.

Māte gribēja vēl kaut ko iebilst, taču asaras ņēma virsroku. Nekad agrāk nebiju dzirdējis viņu raudam, bet nu viņa mirka vienās asarās. Tēvs mātes gaudām nepievērsa ne mazāko uzmanību, viņš turpināja sprediķot par granītcietu ticību un par domu šķīstību, kas sevišķi vajadzīga sievietēm... To visu biju dzirdējis ne reizi vien, tāpēc liela vēlēšanās klausīties tālāk man neradās. Neviena nepamanīts izšmaucu cauri koridoram un devos prom no mājām.

Godīgi runājot, toreiz man ļoti gribējās uzzināt: kādu gan niecīgu kļūmi slēpa Harjetes meitiņas miesa!? Varbūt, es prātoju, viņai tāpat kā Sofijai ir kāds lieks pirksts? Diemžēl es to nekad neuzzināju...

Nākošajā dienā līdz mums nonāca vēsts, ka upē atrasts krustmātes Harjetes līķis; neviens pat neieminējās par bērnu, it kā mazulītes nekad nebūtu bijis...

1

Daudzas naktis pēc kārtas man sapņos rādījās Harjete. Viņa gulēja upes dibenā, spiezdama pie krūtīm baltu tīstoklīti... Acis viņai bija ieplestas, mati viļņojās straumē, marmorsalta vīdēja seja ... Notikušais man bija iedzinis pamatīgas bailes: lūk, kādas ir beigas, ja bērns kaut drusciņ nav tāds kā visi. Harjetes mazulītei kaut kas bija par daudz vai arī par maz, un viņa vairs neskaitījās cilvēks. Šis «nieks» padarīja to par ...

Tēvs viņu nosauca par mutantu . .. Mutants! Prātā uzpeldēja citāti, kurus man vajadzēja iekalt skolā. Atcerējos nez kāpēc pie mums reiz atnākušā mācītāja niknuma un naida pilno uzbļāvienu: «Ak tie nolādētie mutanti!»

Mutants — tātad nolādētais... Mutants — Sātana dzimums, jo velna sēkla nomāc visu daiļo uz Zemes, spiež dzīvot mūs haosā. Velna radījumi alkst sadzīt mūs Džungļos, kur nepastāv likumi, nu gluži kā tais dienvidos, tajās zemēs, par kurām man stāstīja Akselonkulis...

Kvēli un cītīgi lūdzu Dievu vairākas naktis pēc kārtas.

— Tu, kas visu iespēj, — es čukstēju, — izdari tā, lai es neatšķirtos no citiem! Lai es būtu kā visi, bez kādas vainas! Izdari tā, lai jau rīt es pamostos pilnīgi normāls! Izdari, Tev taču tas ir tik viegli!...

Bet katrreiz no rīta es atkal uztvēru Rozalindi vai kādu no mūsējiem un atkal biju spiests pārliecināties, ka manas nakts lūgšanas nav uzklausītas. Pamostoties jutos tikpat noguris kā iemiegot, gāju uz virtuvi, brokastoju un vienlaicīgi urbos ar skatienu saukļiem izraibinātajā sienā, kura man tagad nebija vienkārši daļa no istabas iekārtas, bet gan pastāvīgs pārmetums: «Mutants ir Dieva un cilvēku nolādēts!» Jutos kā nelabā apsēsts...

Dienas piecas vēlāk pēc brokastīm pie manis pienāca Akselis un lūdza palīdzēt viņam salabot arkla lemesi. Dažas stundas mēs klusēdami strādājām, tad viņš lika priekšā atvilkt elpu, un mēs apsēdāmies uz mājas lieveņa, atbalstīdami muguras pret sienu. Viņš uzcienāja mani ar pīrāga gabalu un, kad pēdējās druskas bija apēstas, pavaicāja:

— Nu, Dāvi, klāj vaļā!

— Ko tad? — es nodrebēju.

— Kāda muša tev iekodusi, puis? Tā vien liekas, ka tu kaut ko šais dienās esi pazaudējis un nekādi nevari to atrast, — mierīgi, nesteidzoties turpināja Akselis. — Teic, kas atgadījies, nebaidies! Varbūt kāds kaut ko uzzinājis? ...

Izstāstīju viņam par krustmāti Harjeti un viņas bērniņu. — Tantes seja ... kad viņa brauca prom... — murmināju caur šņukstiem. — Es nekad agrāk nebiju redzējis tādu... seju. Arī tagad es to redzu . .. tur ... ūdenī!

Paraudzījos uz onkuli. Viņa seja bija sadrūmusi. Lūpu kaktiņi nolaidušies. Tādu Akseli redzēju pirmo reizi.

— Ak tad šitā... — viņš novilka caur zobiem.

— Tas notika tāpēc, ka bērns izrādījās savādāks nekā citi, skaidrs? Arī ar Sofiju iznāca ... tāpat... Toreiz es nesapratu ... Bet šodien ... Man ir bail!... Kā viņi izrīkosies ar mani, kad uzzinās?!

— Neviens nekad neuzzinās! — Akselis teica, uzlikdams roku manam plecam. — Neviens un nekad! — viņš pārliecinoši atkārtoja.

— Bet starp mūsējiem bija viens tāds, kas pēkšņi pazuda, — es viņam atgādināju. — Varbūt par viņu kaut ko uzzināja?

Akselis noliedzoši pakratīja galvu.

— Vari neraizēties par viņu, Dāvid! Es noskaidroju, ka netālu no šejienes viens zēns gāja bojā tieši tajā laikā, par kuru tu runāji... Nelaimes gadījums ... Viņa vārds bija Volters. Volters Brents, deviņus gadus vecs! Nepaveicās zēnam — klimta gar mežstrādniekiem, un viņam nejauši uzgāzās virsū koks.

— Un kur tas notika? — es jautāju.

— Kādas desmit jūdzes no mums. Kaimiņu fermā.

Sāku rēķināt: šķiet, viss sakrīt, un tas droši vien

bija toreiz, kad viens no mūsējiem pēkšņi apklusa. Nevēlēdams ļaunu šim nekad nesatiktajam Volteram, sirds dziļumos tomēr alku, lai tieši viņš būtu gājis bojā, viens no mūsējiem . . .

Akselis klusēdams vēroja mani. Tad viņš sacīja:

— Atmet to domu, ka kāds par jums noteikti uzzinās. To taču nevar redzēt... no ārpuses, protams, nevar... Uzzinās vienīgi tad, ja tu pats sevi nodosi. Tāpēc esi ļoti uzmanīgs, manu zēn!

— Ko viņi nodarīja Sofijai? — es jautāju mats matā kā mūsu pirmās sarunas reizē, bet viņš tāpat kā toreiz izlikās, ka nav dzirdējis, un sāka runāt par kaut ko citu:

— Iegaumē to, ko es tev tūdaļ sacīšu, Dāvi. Visi domā, ka viņi ir radīti pēc ģīmja un līdzības, taču neviens to noteikti nezina. Pagājušo reizi es tev jau sacīju, bet tu.. . toreiz tevi interesēja kas cits. Saproti, pat ja Izmirušie arī bija tādi kā es un visi man līdzīgie, nu un tad? Jā, jā, es arī zinu visas tās pasakas par to, cik Izmirušie bija vareni, cik brīnišķīga bija viņu pasaule un ka reiz mēs tomēr atgūsim zaudēto paradīzi. Visos šajos nostāstos ir pilnum pilns ar blēņām! Un ja nu tajā visā arī ir kāda druska patiesības, — spried pats, ko labu var dot viņu ceļa akla atkārtošana: sekot viņiem soli pa solim? Kur tad viņi nonāca? Kur tad šodien ir viņu debešķīgā pasaule?

— Viņus ķēra Sods, — mehāniski atkārtoju daudzreiz dzirdētos sprediķa vārdus.

— Nu jā, tu iegaumēji to, ko teica mācītājs. Arī Svētie Raksti to piemin, un to ir tik viegli atkārtot, bet nav viegli saprast, īpaši tad, kad pats savām acīm kaut ko esi redzējis. Sods nav tikai negaiss vai ugunsgrēks, vai plūdi, par kuriem runāts Bībelē. Sods ir viss pieminētais kopā un tajā pašā laikā — kaut kas sliktāks. Daudz, daudz baismīgāks! ... Līdz mūsdienām no tā visa saglabājušās drupas, kas spīguļo naktīs. Tumšie krasti un Ļaunās zemes... Un man nav saprotamas vienīgi tās dīvainības, kuras pēc Soda tika lemtas dzīvajos palikušiem...

— Bet Sods... — es bildu.

— Tukšs vārds! — Akselis nepacietīgi atgaiņājās.

— Tukša skaņa, kas neko nepaskaidro. Protams, šis vārds sludinātājam ir ļoti izdevīgs: ja nebūtu brīnuma, kas visu izskaidro, daudzi sāktu domāt. Un tad viņi sev jautātu: «Ko mēs darām? Ko pielūdzam? Kam tad tie Izmirušie patiesībā līdzinājušies? Ko viņi tādu izdarīja, ka pār viņu galvām nāca Sods? Un, galvenais, vai nenotiks tā, ka, uzceļot beigu beigās pasauli tādu, kāda tā reiz bijusi, mēs, līdzīgi Izmirušajiem, izpelnīsimies to pašu?!»

— Bet, Akseli, — brītiņu padomājis, es sacīju,

— ja mēs uzskatīsim par nevajadzīgu līdzināties Izmirušajiem un no jauna radīt to, kas viņiem tika atņemts, tad jau mums vairs nepaliek nekādu mērķu?

— Paliek gan: būt uzticīgam pašam sev kopš dzimšanas! Radīt savu pasauli,nevis pakaļķēmoties tam, kas reiz pastāvējis! — Akselis atbildēja. — Savu! Iegaumē to, Dāvi!

— Nezinu, — godīgi atzinos. — Tu gribi teikt, ka nav vērts meklēt novirzes un dzīties pēc tīrasiņu ...

— Ne gluži, — onkulis domīgi teica. — Vienu ķecerību tu jau esi dzirdējis no tantes, tad nu uzklausi otru no onkuļa!... Kā tev šķiet, Dāvi, kas cilvēku dara par cilvēku?

Es kā papagailis sāku skandināt definīcijas. Viņš tūdaļ pārtrauca manu kaismīgo runu:

— Nav trāpīts, Dāvi! Var jau izveidot vaska lelli, kurā viss atbildīs tavām definīcijām, taču šī precīzā lelle būs skaista vaska figūriņa un tikai!

— Nu, jā, — piekritu Akselim.

— Tātad: brīnumspēks, kas cilvēku dara par cilvēku, slēpjas viņā pašā!

— Dvēsele? — nedroši ieminējos.

— Nē, — Akselis dzedri sacīja, — neatkārto svešus vārdus, mācītāju sprediķus un . .. dažādus saukļus ... Lieta, draudziņ, ir daudz sarežģītāka! Mēģini saprast mani, klausies uzmanīgi: jo pamatīgāk tev strādā smadzenes, jo interesantāks un vērtīgāks tu esi cilvēka lomā. Tu vairs neesi pliekans! Skaidrs?

— Nē, — vaļsirdīgi atzinos.

— Labs ir, sākšu no otra gala. Redzi, Dāvi, cilvēks dabūja savu ārējo veidolu krietnu laiku pirms tam, kad viņš apjēdza: esmu cilvēks. Viņam iek-š i e n ē atgadījās kaut kas tāds, kas pārvērta cilvēku ar mazo burtu cilvēkā ar lielo burtu. Viņš saprata, ka atšķirībā no pārējām dzīvām būtnēm vienīgi Cilvēkam uz Zemes dots saprāts. Saprāts piešķir viņam augstāku stāvokli par citiem, it kā paceļ kāpienu augstāk... Un patlaban, manuprāt, tādā vai citādā veidā, bet tev, Rozalindei un visiem jūsējiem piemīt jauna īpašība, lēciens... prāta sfērā! Un tādēļ lūgt Dievu, lai Viņš atņem tev šo īpašību, ir tikpat bezjēdzīgi, kā lūgt, lai Viņš dāvā tev kurlumu vai aklumu! Zinu jau zinu, Dāvi, kāds sakāmais tev ir mēles galā, un tomēr dzīvot visu laiku vienās bailēs — tas nav gudri. Nav arī nepieciešams. Protams, tas ir sarežģīti, drusku ... arī bīstami. Bet tev, manu zēn, reāli jāpaskatās uz dzīvi, pašam jātiek skaidrībā par to, cik noderīga tev un pārējiem ir spēja ... divsarunāties. Bet, bez šaubām, piesardzība nekad nav lieka!

Atzīšos: daudz ko no Akseļa teiktā es nesapratu. Taču bija spriedumi, kas lika man domāt. Krietni vēlāk izgaismojās arī viss pārējais.

Tajā vakarā pēc sarunas ar Akseli es izstāstīju mūsējiem par Volteru Brentu. Mums zēna bija gaužām žēl, taču visi jutāmies atviegloti, ka tas izrādījās nelaimes gadījums, liktenīga nejaušība... Starp citu, pēcāk es noskaidroju dīvainu sakritību: starp mani un Volteru pastāvēja attāla radniecība — manas mātesmātes uzvārds bija В r e n t a.

Pēc gadījuma ar Volteru mēs nolēmām savstarpēji iepazīties un pateicām katrs savu vārdu, lai turpmāk nebūtu jāmokās nezināšanas dēļ.

Bijām palikuši tikai astoņi. Pareizāk sakot, astoņi tie, kuriem bija dots brīvi sarunāties, pārvarot jebkurus šķēršļus. Reizēm mums piepulcējās citi, kurus mēs šad tad uztvērām, taču viņu mēģinājumi bija pārāk vārgi un nemākulīgi, un mēs viņus neņēmām vērā. Viņi bija it kā ... it kā redzīgi, taču tik vien, ka varēja atšķirt dienu no nakts...

Bez manis un Rozalindes vēl eksistēja Mišels, kas dzīvoja jūdzes trīs no mums uz ziemeļiem, Sallija un Katrīna, kas dzīvoja divas jūdzes no Mišela, un gandrīz uz pašas robežas ar kaimiņu provinci atradās Marka mājas; divas māsas — Anna un Reičela — dzīvoja lielajā fermā, kura no mūsmājām nebija tālāk par pusotru jūdzi. Anna bija pati vecākā no mums: viņa nesen bija kļuvusi trīspadsmit gadus veca. Bojā gājušais Volters bija pats jaunākais.

Nosaukuši savus vārdus, mēs faktiski spērām nākošo soli pretim savas savrupības apjēgai. ŠI drosmīgā rīcība zināmā mērā gaisināja mūsu bailes: ikviens tagad vairs nejutās vientuļš un varēja cerēt uz pārējo atbalstu. Ritēja laiks, un saukļi uz sienām, kuri aicināja meklēt un nolādēt mutantus, vairs nelika man trīcēt bailēs. Es atkal uztvēru šos saukļus kā nepieciešamu, kaut arī ne visai tīkamu mājas iedzīves sastāvdaļu. Saprotams, domas par Sofiju un Harjeti neizgaisa, taču tās vairs nebija tik mokošas. Un pavisam drīz manā dzīvē sākās tāda vētra, ka man vienkārši vairs nebija laika ļauties dvēseli plosošām atmiņām.

Skolā, kā jau teicu, mēs galvenokārt izrakstījām tekstus no Bībeles un «Nožēlām», kurus bieži pat nesapratām un iekalām tos no galvas. Aritmētikai atlika pavisam maz laika. Spriediet paši, cik zinoši mēs augām! Mišela vecākus tas neapmierināja, un viņi aizsūtīja dēlu mācīties citur — uz Kentaku. Tur arī viņš uzzināja daudz ko tādu, par ko mūsu večiņas ar savu «divreiz divi ir četri» nebija pat domājušas. Saprotama lieta, ka Mišels visu, ko pats apguva, gribēja iemācīt arī mums. Bet sākumā viņam tas slikti izdevās, jo attālums starp mums bija kļuvis daudz lielāks nekā agrāk un uztvert balsi nācās grūti. Taču pēc nedēļām divām viss pats no sevis nokārtojās, un Mišels sīki izklāstīja mums to, ko bija uzzinājis. Ja arī viņš pats kaut ko līdz galam nesaprata, tad visi kopā mēs grūtos jautājumus atrisinājām itin viegli.

Tas bija šausmīgi kolosāli: uzzināt aizvien jaunas un jaunas lietas! Nu es sāku arī saprast daudz ko no tā, ko man reiz pūlējās ieskaidrot Akselonkulis un kas man agrāk bija paslīdējis garām. Skaidrs, ka mums tagad vēl jo pamatīgāk vajadzēja slēpt savu kontaktēšanos un nezaudēt modrību. No šīs sajūtas es vairs nekad netiku vaļā. Nebija arī viegli visu laiku atcerēties, ko drīkst runāt un ko nedrīkst. Nācās savaldīties, klausoties pieaugušo naivo spriedelēšanu, dzirdot bezjēdzīgos paskaidrojumus par acīm redzamām un vienkāršām lietām, primitīviem paņēmieniem, risinot uzdevumus.

Tomēr reizēm kļuvām neuzmanīgi, un tikai pēc blakusstāvošā kaimiņa neizpratnē sarauktajām uzacīm varējām secināt, ka atkal mums pasprucis negribēts vārds vai teiciens... Taču tamlīdzīgas kļūdas trāpījās arvien retāk un retāk, jo briesmu nojauta mūsos ar katru dienu kļuva asāka. Un šādā pastāvīgā sasprindzinājumā, turot acis vaļā, mēs nodzīvojām veselus sešus gadus: nevienam nekādas aizdomas par mums neradās. Iespējams, ka viss tā arī turpinātos, ja kādā jaukā dienā mēs pēkšņi ne-konstatētu: mums piebiedrojies vēl viens — devītais!

1

Mūs visvairāk pārsteidza tas, ka devītais izrādījās mana mazā māsiņa Petra. Viņa taču bija pārāk allažīga, pārāk normāla, lai kādam ienāktu prātā doma, ka viņa varētu būt mūsējā... Valdzinošs, dzīvespriecīgs mīlulītis ar zeltainām matu sprogām ... Vēl šodien mana iztēle uzbur tīru, glīti apģērbtu meitenīti, kas joņo pa pagalmu kā tāds nemiera gars, vilkdama sev līdzi šķībacainu lelli — pašu mīļāko, kaut arī diezgan kroplo rotaļlietu. Un arī pati meitenīte bija tāda kā rotaļlieta, savdabīga, aizraujoša rotaļlieta. Kā visi bērni viņas vecumā, viņa bija nedaudz kaprīza, vienmēr uz robežas starp smiekliem un asarām, vienmēr gatava uzmest lūpu un tūdaļ pat piedot... Es viņu bezgalīgi mīlēju. Arī visi citi, manu tēvu ieskaitot, varēja jebkurā mirklī pamest darbu, lai tikai apmīļotu Petru. Un man nekad neiešautos prātā doma par māšeles neparas-tību, ja kādu dienu ...

Toreiz visi bijām ļoti izslāpuši. Pļāvām sienu sešatā: es un pieci mūsu fermas strādnieki. Apstājos, lai ievilktu elpu. Šajā mirklī saņēmu triecienu... Neko tamlīdzīgu agrāk nebiju jutis. Tikai pirms sekundes es nesteidzoties noliku savu izkapti un labpatikā izstaipījos, te piepeši man kaut kas fiziski iezvēla: šķita, ka galvā noticis sprādziens. No trieciena es burtiski sagrīļojos. Pēc tam sajutu sāpes — griezīgas sāpes, kuras nevaldāmi, neatkarīgi no gribas, dzina mani uz priekšu. Pirmajā brīdī es pat neprātoju: iet man vai neiet, — es vienkārši pakļāvos šīm uz priekšu dzenošajām sāpēm. Pārējo pļāvēju izbrīnīto skatienu pavadīts, es pa galvu pa kaklu šķērsoju pļavu un sāku skriet? Toreiz es neaptvēru, kāpēc skrēju tieši tajā virzienā: pāri gravai, gar žogu, lejup, kur ganības un upe ... Lauzdamies cauri brikšņiem, pa acu galam ieraudzīju upei pieguļošo Angusa Mortona lauku. Laukam pa vidu vijās taka, kas beidzās pie tiltiņa... Pa taku kā neprātīga drāzās Rozalinde! Noskrēju pie upes un metos straumes virzienā: tur bija daudzi bīstami atvari. Mani joprojām kaut kas nevaldāmi dzina uz priekšu, lai gan pats nesapratu, kurp un kāpēc joņoju. Tieši šeit upei bija divi līcīši. Es piesteidzos pie otrā un neapstājoties ielēcu ūdenī. Pēc sekundes vaigu vaigā sadūros ar Petru, kura izmisīgi spārdījās, pieķērusies krastmalas krūmam. Krūms tik tikko turējās zemē ar savām sakņu paliekām, vēl mirklis un tas būtu iegāzies ūdenī. Ar dažiem spēcīgiem roku vēzieniem es piepeldēju māšelei klāt un satvēru viņu zem padusēm.

Sāpe, kas plosījās manā galvā visu šo laiku un dzina uz priekšu, pazuda kā nebijusi. Izvilku Petru no ūdens un nosēdināju krastā. Tikai tagad es atskatījos un ieraudzīju sev līdzās Rozalindi. Viņas satraukuma pilnajā sejā vīdās mēms jautājums.

— Kurš tas bija? — viņa beidzot drebošā balsī jautāja un ar trīcošu roku pieskārās pierei. — Kurš varēja tā izdarīt?

Es īsi pastāstīju, kā tas notika.

— Petra? — Rozalinde neticīgi pārvaicāja.

Noguldīju māšeli zālē: Petra bija gandrīz bez samaņas, taču viņas elpa sāka izlīdzināties. Likās, ka nekas briesmīgs ar viņu nebija noticis. Rozalinde pienāca mums klāt un arī noliecās pār meitēnu. Mēs klusēdami raudzījāmies Petras izmirkušajā kleitiņā un pierītei pielipušajās matu sprogās. Kad pacēlam acis, mūsu skatieni sastapās.

— Man pat prātā neienāca, — es sacīju, — nekad nebūtu domājis, ka viņa ir viena no mums.

Rozalinde piespieda plaukstas sejai un nedroši ar pirkstu galiem pārslīdēja pierei. Tad viņa pašūpoja galvu un ļoti uzmanīgi ieskatījās manī: viņas platajās acu zīlītēs vēl dzīvoja nupat pārciestais trieciens.

— Viņa nav viena no mums, — čukstēja Rozalinde. — Viņa ir... kaut kas līdzīgs mums, taču... citādāka. Neviens no mums nebūtu spējis šādi pavēlēt. Viņa. .. viņa ir kaut kas vairāk nekā mēs ...

Pa to laiku mums apkārt saskrēja cilvēki: kāds bija redzējis mani pa galvu pa kaklu metamies pāri laukam, cits bija manījis Rozalindi izskrienam no mājas kā uz ugunsgrēku ... Paņēmu māšeli rokās, lai nestu to mājās. Viens no mūsu strādniekiem, ar kuru kopā pļāvām sienu, samulsis raudzījās manī, pūlēdamies kaut ko izprast.

— Kā tu uzzināji, ka Petra ir šeit? — viņš beidzot izteica. — Es taču neko nedzirdēju, lai gan atrados tev līdzās!...

Rozalinde zibenīgi pagriezās pret strādnieku. Viņas seja pauda ārkārtīgu izbrīnu.

— Neko nedzirdējāt? — Rozalinde pavisam dabiskā tonī pārvaicāja. — Meitēns kliedza tā, it kā viņu kāds slepkavotu! Kurlais — pat tas to sadzirdētu desmit jūdžu attālumā.

Strādnieks šaubīdamies grozīja galvu, taču mēs ar Rozalindi neatkāpāmies no sava, un, šķiet, mums noticēja. Es pārtraucu sarunu un steidzīgi devos mājās.

Tajā pašā naktī man pirmo reizi daudzu gadu laikā atkal nosapņojās vecais sapnis — par šķīstīšanos. Vienīgi šoreiz, kad nazis iemirdzējās tēva labajā rokā, viņš ar kreiso roku bija satvēris nevis telēnu, nevis Sofiju, bet... Petru!... Pamodos vienos aukstos sviedros ...

Nākošajā dienā koncentrēju domas, lai uzsāktu sarunu ar Petru. Ļoti vēlējos viņai paskaidrot, cik svarīgi turēt noslēpumā savu spēju pārraidīt domas. Centos ilgi, taču nekas neiznāca — kontakts ar Petru neradās. Man piebiedrojās visi mūsējie: arī viņu pacietīgie pūliņi bija velti. Ieteicu brīdināt Petru mutiski, — vienkārši parunāt ar viņu, taču Rozalinde tam nepiekrita.

— Viņa droši vien spēja to izdarīt tikai tāpēc, ka pamatīgi nobijās, — Rozalinde skaidroja. — Ja

viņa šobrīd mums neatbild un vispār nekādi uz mums nereaģē, tad, manuprāt, meitenīte vienkārši nesaprot, kas ar viņu atgadījies .. . Viņa to neatceras. Jums ir jāsaprot, ka šoreiz mēs nedrīkstam viņai atklāt mūsu noslēpumu. Petrai ir tikai seši gadiņi, tāpēc būtu negodīgi pakļaut viņu briesmām!

Beigu beigās mēs visi tam piekritām. Mēs zinājām, cik grūti ir sekot katram savam vārdam, pat tad, kad esi pieradis to darīt. Nolēmām atlikt sarunu ar Petru līdz tam laikam, kamēr kāds gadījums padarīs to neizbēgamu vai arī Petra sasniegs tādu vecumu, kad varēs saprast, no kā mēs vēlamies viņu pasargāt. Pagaidām vienojāmies, ka laiku pa laikam noraidīsim viņai kādu domu un, ja arī tad neizdotos kontaktēties, ļausim, lai viss iet savu gaitu.

Pēdējos gados uzzinājām daudz interesanta par cilvēkiem, kas dzīvoja mums līdzās, par to, kā un ar kādām domām viņi dzīvo. Tas, kas agrāk šķita aizraujoša, kaut arī nedaudz bīstama spēle, tagad izvērtās par staigāšanu pa bezdibeņa malu ... Skaidri zinājām, ka, lai izdzīvotu, mums jābūt tādiem pašiem kā visi citi, ka mums jāēd, jādzer, jāsarunājas tāpat kā visiem, vārdu sakot, jākopē viņu dzīve. Mums piemita īpašas spējas jeb, runājot Mišela vārdiem, — gaišs talants, bet tajā pasaulē, pie kuras mēs piederējām, šis «gaišais talants» drīzāk bija lāsts. Katrs stulbenis un biezgalvis Vaknukā jutās laimīgāks par mums, jo viņš bija tāds kā visi citi. Mēs šajā vidē jutāmies kā svešinieki, tāpēc mums nācās slēpties, klusēt un melot. Šī eksistence bez nākotnes, laupītā iespēja darīt to, ko pati daba tev lēmusi, piespiedu klusēšana — tas viss sevišķi slikti iespaidoja Mišelu.

Puisim bija daudz dzīvāka iztēle nekā pārējiem, tāpēc viņš skaidri apzinājās savas eksistences bezjēdzību, nespēju rast kaut jel kādu izeju un smagi to pārdzīvoja. Kas attiecas uz mani, tad pašreizējais stāvoklis mani pilnīgi apmierināja. Tiesa, reizēm arī es kļuvu grūtsirdīgs mūsu nīkuļošanas dēļ, taču, kolīdz šīs domas sakāpa man galvā, — tās nekavējoties apslāpēja neparasti skaudrā draudošo briesmu sajūta, kas, gadiem ritot, bija kļuvusi par manu otro dabu. It īpaši šī sajūta saasinājās pēc kādas parastas vasaras dienas, apmēram gadu līdz notikumam ar Petru.

Tā bija draņķīga vasara. Arī mēs — tāpat kā Mortoni — palikām bez trijiem tīrumiem: pavisam tajā vasarā mūsu pusē trīsdesmit pieci tīrumi tika «šķīstīti ar uguni» ... Labībai tāds milzums noviržu pēdējo divdesmit gadu laikā gadījās pirmo reizi. Ik nedēļu kādu vilka uz tiesu par nepareizas ražas tīšu slēpšanu, par vainīga mājlopa noklusēšanu. Lai mērs būtu pilns, mums vēl nācās trīs reizes atkauties no Džungļu sirotājiem. Tieši pēc trešā uzbrukuma es pievērsu uzmanību vecajam Džeikobam, kurš savā dārzā centās kaut ko izkaplēt līdz ar saknēm.

— Kas tie tādi? — es vaicāju, apstājies pie Džei-koba žoga.

Viņš iecirta kapli zemē un atbalstījās uz tā. Cik vien viņu atcerējos — viņš arvien kaut ko ravēja vai kaplēja savā dārzā. Nemaz nevarēju viņu iedomāties darām kaut ko citu. Džeikobs pievērsa man savu grumbu izvagoto seju, ko ietvēra sirmu matu pinkas un tikpat sirma vaigubārda.

— Pupas, — viņš strupi noteica. — Tagad arī šīs velna pupas nav pareizas! Sākumā bija kartupeļi ar novirzi, pēc tam — tomāti un tagad šīs velna pupas. Nelabais, vai, ir parāvis šo vasaru! Nu, kartupeļi, tomāti — to vēl var saprast. Bet, sasper jods! — ja arī pupas ir kļuvušas nepareizas, ko tad?!

— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka pupas ir nepareizas? — es vaicāju.

— Pārliecināts? — Džeikobs sašutis nosprauslojās.

— Vai tad tu domā, ka es savos gados nezinu, kādām jābūt pareizām pupām? — Un viņš pārlaida ļaunu skatienu dārzam.

— Jā, pavisam dīvaina vasara, — es pasteidzos piekrist kaplētājam.

— Dīvaina! — Džeikobs mani pārmēdīja. — Viens velns zina, kas tas par laiku. Nedēļām smagi strādāts, un viss aiziet bojā! Cūkas, aitas un govis mīļu prātu sukā iekšā visu, ko tām saber silē, un šī jezga tikai tāpēc, lai pasaulē laistu Dieva nolādētus nešķīsteņus. Ļaudis mētājas apkārt bez darba, nākas turēt acis vaļā, lai kaut ko nenozog, pašam savi strādnieki jāuzmana, bet darbs stāv. Un mans dārzs — mans! — un tas pats noviržu pilns. Ko tur runāt: greiza vasara! Bet būs vēl daudz sliktāk, atmini manus vārdus! — viņš, nelabi smīnēdams, piemetināja. — Tā būs atmaksa!

— Kāpēc? — es jautāju.

— Tie ir priekšvēstneši! — viņš bargi izsaucās.

— Tas ir sods, kuru paši nopelnījām. Paraugies apkārt, — visur viena izlaidība! Tas pats Teds Norberts: noslēpa, ka viņa aitai atskrējuši desmit kropļi un tomēr tika cauri ar nieka sodanaudu. Un tos pašus paspēja aprīt. Divi vien vairs bija palikuši, kad šo rijīgo nelieti atmaskoja kaimiņi. Ja viņa tēvs par to zinātu! Viņš pieceltos no zārka! Vai zini, kā viņu būtu sodījuši par to pašu? Lai gan viņš tādas ģeķības nekad nebūtu atļāvies, pat domās nē! Es to saku piemēra pēc .. . Nezini?! Tad klausies! Viņu publiski nolādētu Nožēlu nedēļā un atņemtu tam desmito daļu viņa īpašuma! Lūk, kā! . .. Tāpēc arī manā jaunībā tādas lietas gadījās reti. Bet ta-gad ... — Džeikobs atmeta ar roku. — Jaunie uzspļauj sodam! Un tā katru dienu: izvirtība, kukuļņemšana, nekādas disciplīnas... Bet Dievs nav mazais bērns! Mums draud jauns Sods, iegaumē to, un šī vasara ir tikai visa sākums! Zini, es pat priecājos, ka, būdams vecs, nomiršu savā nāvē. Visa vaina,— viņš turpināja, bridi atelpojies, — slēpjas valdības nolaidībā: ar reglamentu sacerēšanu nodarbojas tie stulbeņi austrumos. Neviens no tiem austrumu politikāņiem nekad nav dzīvojis Vaknukā. Tāpēc arī neko nejēdz! Kārtīgu mutantu viņi nekad nav redzējuši, tāpēc arī tup un raksta, paši nezina ko! Nē-ē, tādas sezonas kā šī vairs nebūs! Tas ir brīdinājums mums visiem, atceries to, puis! — Viņš no jauna nikni atmeta ar roku un, elpu atvilcis, vēl dedzīgāk ķērās pie sludināšanas:

— Kā, tavuprāt, mēs panācām mūsu dienvidrietumu uzplaukumu? Kā mēs šeit atbrīvojāmies no mutantiem? Saglabājām ticību? Nezini?! Nu tad klausies: katrā ziņā ne jau ar šādām tādām sodanaudām ... Nē-ē-ē! Grēku izdeldēja ar bargu roku, un, ja kādu sodīja, tad sodīja tā, ka citiem pārgāja gribēšana grēkot. Kad mans tēvs bija jauns, sievietes, kuras laida pasaulē mutantu, pēra ar pātagu. Ja sieviete trīs reizes bija vainīga, tad, ja viņa palika dzīva pēc pēriena, tai atņēma dzimšanas apliecību, pasludināja viņu ārpus likuma un pārdeva verdzībā. Tikai tā var panākt rases tīrību un nelokāmību! Tēvs man tika stāstījis: viņa laikos nešķīstība bija retums! Un, ja ari trāpījās kāds izdzimtenis, — to tūdaļ sadedzināja, — tāpat kā šodien sadedzina nepareizos augus.

— Sadedzināja?! — es pārsteigts iekliedzos.

— Nu jā, vai tad mēs tīrumus ar dedzināšanu nepadarām atkal šķīstus? — viņš, acis piemiedzis, lūkojās manī.

— Laikam gan, — es nomurmināju. — Nu bet tā ir zeme ... Atvainojiet, gribēju sacīt... Dažādas nezāles un grauzēji, bet... ar cilvēkiem ...

— Ar cilvēkiem ir vēl smirdīgāk! — viņš izkliedza. — Šie velna ģīmji ņirgājas par Dievam līdzīgiem! Stiept uz sārtu viņus un — cauri! Kā sendienās! Bet nē-ē-ē! — viņš mēdīdamies izstaipīja muti līdz ausīm. — Šie puņķulupatas austrumos, kuri... Vārdu sakot, viņi grib iestāstīt, ka, lūk, mutanti, kaut arī nav cilvēki, tomēr izskatās gandrīz kā parasti cilvēki, tāpēc varmācīga viņu iznīcināšana esot pielīdzināma slepkavībai. Mūsdienās neviens vairs tā nedarot. Redzi, šo mīkstsiržu dēļ, kuri «mūsdienās vairs tā nedara», Vaknukā šobrīd valda cita kārtība. Šobrīd vienīgais, ko drīkst izdarīt ar šitiem, kuri izskatās «kā parasti cilvēki», ir aizdzīt viņus uz Džungļiem, bet mazuļi jāaiznes turp un jāpamet likteņa ziņā. Tas, redziet, ir žēlsirdīgāk! Paldies Dievam, ka valdība vēl nav galīgi zaudējusi prātu un vismaz neļauj tiem vairoties! Bet varu saderēt: ir, ir starp valdības vīriem tādi, kam arī tas liekas cietsirdīgi! Un visa iznākums ir nemitīgi uzbrukumi no Džungļiem, arvien vairāk naudas tiek tērēts visādiem reidiem un... Jā-ā, Sātana laiki... Un mēs vēl aurojam: «Nolādētie mutanti!» ... Mēs taču apejamies ar viņiem kā ar mīļiem tuviniekiem! Vai ne?

— Bet... mutants taču nav vainīgs, ka viņš tāds ir piedzimis, — es mēģināju iebilst.

— Nav vainīgs?! — Džeikobs ierēcās. — Saki, vai tīģeris ir vainīgs, ka viņš ir tīģeris? Skaidrs, ka nav, taču tu viņu nogalini vai ari tas saplosa un aprij tevi! Nē-ē, tie vecie laiki bija zelta laiki: cilvēkam bija ļauts izpildīt savu pienākumu un dzīvot nevainīgam. Bet tagad ... — Džeikobs kārtējo reizi atmeta ar roku. — Mēs paši izaicinām Sodu pār savām galvām, nebijušu Sodu! . ..

Vēl ilgi viņš purpināja, kaut ko kliedza un vicināja rokas, gluži kā senais pravietis, bet es viņā vairs neklausījos: pārāk necilvēciski skanēja viņa vnrdi. Es jau biju gabalā, taču viņš vēl arvien nevarēja rimties.

Tajā pašā dienā uzmeklēju Akseli, īsumā atstāstīju viņam Džeikoba pravietojumus un pajautāju, vai Vaknukā vēl daudz šādu fanātiķu. Akselis domīgi pakasīja pakausi.

— Pāris veču pa visiem sanāks, — viņš atbildēja. — Viņi vēl aizvien atceras laiku, kad nebija nekādu inspektoru un katrs pats izlēma, kā viņam dzīvot. Protams, ir arī jaunāki... Taču vairums nevēlas vairs dzīvot pa vecam. Ļaudis sākuši daudz pielaidīgāk skatīties uz novirzēm nekā viņu tēvi un vectēvi, un vispār patlaban nav daudz nāvessoda piekritēju. Pašlaik vaknukiešiem pietiek ar to, ka mutantiem neļauj vairoties. Bet, godīgi runājot, ja gadīsies vēl pāris tādu vasaru kā šī, viņi vairs nesēdēs, rokas klēpī salikuši...

— Bet kāpēc? Akseli, kāpēc gadās tādas reizes, kad ir tik daudz noviržu vienkopus? — es vaicāju.

— Nezinu, — viņš paraustīja plecus. Runā, ka tas saistīts ar laiku. Piemēram, pēc bargas ziemas, kad vēji pūš no dienvidrietumiem, noviržu ir vairāk. Taču ne jau uzreiz — pirmajā vasarā pēc šīs ziemas, bet nākošajā. Stāsta, ka vēji atpūšot kaut ko no Ļaunās zemes, taču neviens nezina, ko īsti. Veči domā: tā ir zīme, atgādinājums par Sodu! Viņi baida: būs vēl trakāk, jo visi mēs staigājam greizus ceļus. Starp citu, nākošais gads patiešām būs sliktāks un aizvien vairāk ļaužu uzklausīs veču lāstus ... Pēc tam viņi meklēs vainīgos, uz kuriem izgāzt savu niknumu.

Pēdējos vārdus Akselis izrunāja lēni un skaidri, nenovērsdams no manis savu vērīgo skatienu.

Es sapratu mājienu un pastāstīju to visu mūsējiem. Akselis nebija kļūdījies: nākošais gads izrādījās vēl sliktāks, un ļaudis aizvien centīgāk meklēja vainīgos. Uz tiem, kuri slēpa novirzes, vairs neskatījās caur pirkstiem: visi šie notikumi pastiprināja mūsu nemieru, kurš jau tā bija liels, un raizes par Petru.

Kādu nedēļu pēc notikuma ar Petru mēs dzīvojām vienās bailēs, gaidot, kad sāksies jauna izprašņāšana, taču viss beidzās labi. Acīmredzot tādēļ, ka bijām divi — es un Rozalinde — un atskrējām no dažādām pusēm, mums noticēja. Kļuvām mazliet mierīgāki, taču tas nevilkās ilgi. Pēc mēneša pār mūsu galvām nogranda jauns negaiss.

Anna paziņoja, ka viņa precas.

1

Kad Anna pirmo reizi mums par to paziņoja, mēs uzreiz sajutām, cik izaicinošs ir viņas tonis. Sākumā domājām, ka viņa joko, tāpēc jauno ziņu uzņēmām ar smaidu. Grūti bija noticēt, ka Anna iziet pie vīra, jo, pirmkārt, viņas sirdsmīļotais, kā viņa pati teica, bija Alans Ervins, tas pats Alans, kurš nosūdzēja Sofiju. Un, otrkārt, Annas vecākiem piederēja milzīga ferma, — tikai nedaudz mazāka par pašu Vak-nuku, bet Alans bija trūcīga kalēja dēls un tādēļ varēja kļūt vienīgi par kalēju. Viņa āriene gan atbilda šim amatam: stalts, plecīgs — taču tās tad arī bija vienīgās viņa labās īpašības. Domājām, ka Annas vecāki nepiekritīs meitas izvēlei, tāpēc sākumā sevišķi neuztraucāmies. Taču izrādījās, ka veltīgi.

Kaut kādā veidā Annai tomēr izdevās pierunāt māti un tēvu, un drīz uzzinājām, ka Annas un Alana kāzas notiks. Tas bija kā zibens no skaidrām debesim! Vai nu mums patika, vai nepatika, bet bijām iejaukti notiekošajā: šis atgadījums skāra ikvienu no mums. Lai gan skaitījāmies zaļknābji, skaidri apzinājāmies, ar ko viss var beigties. Mišels pirmais mēģināja aprunāties ar Annu.

— Anna, mīļā, tas taču ir neprāts! Tu nedrīksti to darīt kaut vai sevis pašas dēļ! — viņš pūlējās to pārliecināt. — Tas ir tāpat kā saistīt savu dzīvi ar... ar kropli. Apdomājies, mēs visi tevi lūdzam! Vai tu maz apjēdz, pie kā tas var novest?!

— Neesmu nekāda muļķe! — Annas atbildē ieskanējās dusmas. — Varat būt pārliecināti, ka es ilgi domāju, pirms izšķīros. Vairāk nekā jūs visi kopā! Bet saprotiet, es esmu sieviete! Es gribu apprecēties, gribu dzemdēt bērnus!... Man ir tiesības uz to! Jūs esat trīs vīrieši, bet mēs, sievietes, esam piecas. Tātad, jūsuprāt, divām no mums jāpaliek vientuļām?! Dzīve bez ģimenes pavarda, bērniem?! Rēķiniet paši: divām no mums jāprec normālie. Es mīlu Alanu un vēlos, lai viņš būtu mans vīrs! ...

— Kāpēc tu steidzies? — Mišels pacietīgi turpināja. — Droši vien kaut kur vēl dzīvo tādi kā mēs. Mēs satiksimies... Iespējams, viņi nedzīvo Vaknukā ... Vai tu nevari mazliet pagaidīt? ...

— Nesaprotu, kāpēc man jāgaida. Tā var gaidīt gadiem ilgi, visu savu dzīvi! Es atradu Alanu, jau esmu atradusi, bet jūs gribat, lai es kā muļķe gaidītu kaut kādu cilvēku, kurš, iespējams, nekad neuzradīsies! . .. Un, ja arī viņš atnāks, var notikt, ka es viņā neiemīlos, varbūt es viņu ienīdīšu. .. Tāpēc jums jāzina, ka es palieku pie sava, jo es tā vēlos! Tā nav mana vaina, ka neesmu tāda kā visi, bet man ir tiesības dzīvot tāpat kā visiem!... Zināms, viegli nebūs. Bet vai jūs nudien uzskatāt, ka man būs vieglāk dzīvot, ja turpināšu vadīt mūžu pa vecam? Stundu pēc stundas, gadu pēc gada lepnā vientulībā ... Pieņemsim, ka jūsu trijotne izvēlēsies trīs no mums par sievām, bet ko darīs divas palikušās? Viņām nebūs vietas ne pie normālajiem, ne pie jums, viņas... Viņas kļūs liekas! Tātad: spriežot pēc jūsu vēlmēm, viņām ir vienkārši. .. vienkārši jāizgaist?! Mišel, mīļais, tev pašam galvā ir putra! Tu pats vairs neproti domāt, jā, jūs visi neprotat domāt! Es vismaz zinu, ko es gribu un ko man darīt, bet pārējie taču nemaz nav domājuši par to, jo neviens no jums nav iemīlējies, ja nu vienīgi Rozalinde un Dāvids. Jūs vienkārši vēl neesat sadūrušies ar to, ar ko sadūros es ...

Sava taisnība Annai bija. Mēs varbūt neatrisinājām visas problēmas, ar kurām nācās sadurties, taču mēs labi apzinājāmies grūtības, kuras mums j a u uzglūnēja, uzglūnēja dienu un nakti.

Neskaidri, zemapziņā mēs lolojām cerību kādreiz atsvabināties no nepieciešamības pastāvīgi melot un izlikties. Kādā veidā? Kad tas notiks? To mēs nezinājām. Taču par vienu lietu mēs bijām pilnīgi pārliecināti: laulības ar normālo, vispār jebkura cieša saskarsme ar NORMU katram no mums kļūs par neciešamām mokām. Jau mūsu pašreizējais stāvoklis, mūsu dzīve mājās, ģimenes lokā — tas bija ļoti grūti. Bet dzīvot laulībā ar. . . ar tādu, kam nav dots divsarunāties — tas būtu vienkārši nepanesami. Pirmkārt, katrs (vai katra) no mums vienalga paliktu tuvāks visiem mūsējiem nekā normālajam, ar kuru kopā viņš (vai viņa) dzīvotu. Tā izrādītos fiktīva laulība, jo starp šiem diviem cilvēkiem būtu lielāka plaisa nekā starp dažādās valodās runājošiem.

Tā būtu nelaime, tuvības parodija, tās būtu pastāvīgas bailes atklāt sevi, nejauši izpļāpāties. Bet izpļāpāties taču ir tik cilvēciski.

Bez tam — citi cilvēki mums arvien šķita garlaicīgi un aprobežoti, ja salīdzinājām tos ar sevi... Normālajam taču nav lemts izprast, ko nozīmē domāt vienkopus: mutvārdiski šis jēdziens

skan diezgan banāli... Normālais vienkārši nevar aptvert, ka divas smadzenes kopā var izdarīt to, kas vienām nekad nebūtu pa spēkam! Mums, piemēram, nav jāizvēlas vārdi, — ja arī mēs sarunājoties gribētu kaut ko noklusēt, pasacīt vienu, bet domāt citu, — tas mums neizdotos. Mēs pat nevaram pārprast viens otru... Kāda gan var būt iemīlēšanās cilvēkā «bez novirzes»? Viņš taču tikai neskaidri apjautīs tuvā līdzcilvēka problēmas... Nē, labāk par to nedomāt, — tādas laulības liktu mums vēl vairāk noslēgties, padarītu izlikšanos neciešamu. Un viss galu galā beigtos ar liktenīgu pārteikšanos ... Pirmajiem nebūtiskajiem, gadījuma pēc pasprukušajiem vārdiem sekotu nākošie, tad vēl un vēl, — līdz beidzot mēs sāktu modināt aizdomas, un tad...

Anna to visu saprata tikpat labi kā mēs. Taču patlaban viņa gribēja apmānīt pati sevi... Lai akcentētu, ka lēmums ir galīgs, viņa pārstāja kontaktēties ar mums, neatsaucās mūsu aicinājumam. Nevarējām saprast, vai viņa pavisam «atslēgusies» no mums vai arī turpina klausīties, taču sarunās neiesaistās? Otrā iespēja mums šķita tuvāka patiesībai, tāpēc izveidojušos situāciju pat neriskējām apspriest savā starpā. Un ko gan mēs varējām uzsākt? Es, piemēram, neko konkrētu nevarēju likt priekšā. Arī Rozalinde bija neziņā.

Sešos gados Rozalinde no stūrainas pusaudzes bija pārvērtusies par staltu jaunavu. Viņa bija ļoti skaista, pareiziem un pievilcīgiem sejas vaibstiem.

Taču pats galvenais, kas Rozalindē mani valdzināja, bija viņas sievišķīgums. Liega maiguma pilns šķita viss, ko viņa darīja, viņas vārdi, viņas izturēšanās... Šī sievišķība vilināja daudzus puišus. Viņi domāja, ka Rozalinde koķetē, un uzmācās tai ar savu maigošanos. Taču Rozalinde spēja pret visiem būt laipna... un tikai. Viņai bija kaut kāds iekšējs aizsardzības paņēmiens. Nezinu kā, taču viņa prata acumirklī norobežoties no pielūdzējiem, iekšēji norobežoties, likdama to manīt pārāk uzmācīgajiem ... Šķiet, ka viņai tuvas attiecības ar kādu «bez novirzes» bija absolūti neiespējamas un nepieņemamas . .. Laikam tāpēc Rozalinde bija tas cilvēks starp musejiem, kuru visvairāk satrieca Annas kāzas.

Mēs ar viņu satikāmies reti un arī tad — slepus, un es domāju, ka neviens, izņemot mūsējos, to nenoģida. Tais retajās stundās, kad mēs varējām nodoties mīlestībai, mēs nekad netikām vaļā no rūgtās apziņas un uzmācīgā jautājuma: vai tiešām mums nekad neizdosies atklāti, neslēpjoties dzīvot kopā? Pēc notikuma ar Annu mūsu rūgtums pieauga: katra doma par iespējamo laulāšanos ar NORMU mums abiem likās nepanesama.

Akselonkulis bija vienīgais cilvēks, kuram es varēju lūgt padomu. Viņš tāpat kā citi zināja par gaidāmajām kāzām. Taču Akselis nezināja, ka Anna ir viena no mūsējām. Kad es viņam to pateicu, Akselis sadrūma. Mazliet apdomājies, viņš paziņoja:

— Nē, Dāvi. Tas nekam neder. Jums ir taisnība! Arī es nojautu, ka tāda reize var pienākt, kaut gan cerēju, ka viss labi beigsies. Bet tagad, skaidra lieta, jūs viņai tik viegli klāt netiksiet. Pareizi, Dāvi? Citādi tu nebūtu nācis pie manis pēc padoma!

— Viņa mūs negrib vairs dzirdēt, — es pamaju ar galvu. — Vēl vairāk: viņa mums neatbild ... Sacīja, ka ar to esot cauri. Viņa vairs nevēloties atšķirties no... no normālajiem — tā arī pateica. Toreiz mēs pirmo reizi sastrīdējāmies .. . Pēdīgi viņa teica... teica, ka ienīst mūs visus! Patiesībā tas, zināms, ir citādāk . .. Annai tik ļoti gribas apprecēties ar Alanu, tik ļoti gribas, ka viņa nav spējīga domāt par sarežģījumiem. Viņa ... viņa ir kā bez acīm vai... Nu, viņa pat nevēlas piespiest sevi iedomāties, kas no tā visa var iznākt. Un es šoreiz nezinu, ko mums tagad iesākt...

— Bet varbūt tomēr ir kāda iespēja, ka viņa sadzīvos ar normālo? Vai arī tas ir pilnīgi izslēgts? — Akselis pajautāja.

— Mēs domājām par tādu iespēju, — es viņam teicu. — Anna, protams, var mums neatbildēt, ko viņa patlaban arī dara. Tas ir tāpat, kā ja es būtu atteicies runāt. Taču ilgi viņa neizturēs: kurš gan var klusēt visu dzīvi. Cilvēks to nespēj. Viņa nekad nevarēs piespiest sevi kļūt «normāla». Mišels saka: tas būtu apmēram tā, kad vienroča vīra dēļ sieva izliekas, ka arī viņai ir tikai viena roka ... Nē, Annai tas neizdosies, tāpēc, Akselonkuli, es ierados pie tevis!

Akselis aizdomājās.

— Saki, — viņš teica, — vai tiešām tu esi pārliecināts, ka viņa sajukusi tā Alana dēļ? Es gribēju sacīt: zaudējusi apjēgu pa īstam, — kad mīlestība padara traku? — Un viņš pagrozīja pirkstu pie deniņiem.

— Jā, viņa ir pavisam citāda, — es domīgi piekritu. — Viņa... it kā zaudējusi spēju domāt... Pēdējās Annas domas, pirms viņa apklusa, bija . . . bija... tās it kā nemaz nebija viņas domas ...

— Sievietes allaž iedomājas, ka mīl, ja lieta grozās ap precībām,—Akselis nopūzdamies sacīja, — tā nebutu liela bēda. Cilvēkam ir jāsapņo, cilvēkam ir jājūt otra plecs ... Taču, ja sieviete ir iemīlējusies pa īstam, — nemēģini tai tuvoties! Visa viņas būtne pakļauta mīlestībai un tās likumiem, — viņa neko sev apkārt neredz un nedzird un jūtas kā no jauna piedzimusi! Viņa ir spējīga uz daudzko, neviens upuris viņai nav par lielu un... Agri vai vēlu, Dāvi... Agri vai vēlu ...

Viņš aprāva domu, taču es sapratu, ko viņš vēlējās sacīt. Arī es domāju par to pašu.

— Ko lai mēs darām?! — izmisis čukstēju.

Akselis palūkojās uz mani, un viņa acīs es ieraudzīju ... lēmumu. Spriedumu . ..

— Tagad klausies mani uzmanīgi, Dāvi, — viņš teica. — Viens no jums apdraud visu pārējo dzīvības, saproti, visu pārējo. Iespējams, ka meiča to nesaprot, bet... Tas ir fakts. Pat tad, ja viņa sirdī ir pārliecināta, ka nenodos savējos, jūs visi patlaban esat atkarīgi no viena vienīga vārdiņa, no jebkuras nejaušības. Vai viņa ir tiesīga vienpersoniski piekarināt septiņas dzīvības trauslam matiņam tāpēc vien, ka viņai sagribējies dzīvot kopā ar šo Alanu? Kā tu domā?

Es svārstījos. Nebija arī ko iebilst.

— Ja tu ... ja tu šādi jauta... — es apjucis murmināju.

— Citādi nedrīkst, Dāvi! Ir vai nav viņa tiesīga?

— Mēs darījām visu, lai pārliecinātu Annu! ... — es ieminējos.

— Un cietāt sakāvi. Ko nu? Sēdēsiet, rokas klēpī salikuši, un gaidīsiet, kad viņa izpļāpāsies?

— Nezinu, — noburkšķēju.

— Reiz es pazinu kādu cilvēku, — Akselis lēnām iesāka, šad tad nomērīdams mani ar greizu skatienu, — viņš bija jūrnieks... Kuģis sāka degt, un visi salēca laivā... Daudzas dienas cilvēki mētājās pa viļņiem neēduši un nedzēruši, un viens no viņiem neizturēja slāpes... Viņš sadzērās jūras ūdeni un

zaudēja prātu. Ārprāta lēkmes laikā viņš sāka lauzt laivu... Tas būtu gals visiem, droša nāve, taču vīri sasēja šo nelaimīgo zelli un izmeta viņu pāri bortam ... Un atlikušie trīs — pavisam viņi bija četri — tomēr sasniedza krastu. Ja viņi nebūtu uzdrošinājušies šādi rīkoties, prātā sajukušais vienalga neizdzīvotu. Taču līdz ar viņu aizietu bojā arī visi pārējie!

Iestājās drūma pauze. Beidzot es noliedzoši pagrozīju galvu.

— Nē, Akseli, mēs uz to neesam spējīgi, — gurdi izrunāju.

— Mūsu pasaule, zēn, nav nekāda paradīze, — Akselis lēni turpināja, — sevišķi tādiem, kuriem ir kādas novirzes. Man jāatzīstas, ka biju pārliecināts par jūsu spējām cīnīties līdz galam un... uzvarēt. Bet var gadīties, ka esmu kļūdījies.

— Saproti jel, — es iesāku, — ja vainīgais būtu Alans, ja viņu nāktos «mest pāri bortam», neviens no mūsējiem neatsacītos. Taču Anna!... Nav pat svarīgi tas, ka viņa ir sieviete... Kaut arī viņas vietā būtu kāds cits no mūsējiem, arī tad mēs neko neuzsāktu. Jo esam pārāk saauguši viens ar otru, saproti? Viņa, Anna, pat pēc visa notikušā man ir tuvāka nekā paša māsas... Es pat nezinu, kā tev to izskaidrot... — Sāku stomīties, jo nekādi nevarēju precizēt savu domu. Jutu, ka vārdi šeit tikai traucē. — Tā... tā būtu ne tikai slepkavība, tas būtu tā, it kā es nocirstu sev kādu miesas daļu... Nē! Mēs nekad nevarēsim to izdarīt!...

— Tad jau Anna kā pacelts cirvis sliesies pāri jūsu galvām līdz tam brīdim... — Viņš tā arī nepateica līdz galam, bet mēs abi sapratām, par ko ir runa.

— Tā ir, — es nopūtos, — taču tas, ko tu piedāvā, ari nav izeja. Ja mēs to izdarītu, šis «cirvis» būtu iestrēdzis katra mūsējā sirdī. Tad dzīve mums kļūtu pavisam nepanesama ...

Šo sarunu ar Akseli es pat nedrīkstēju noraidīt mūsējiem, jo Anna droši vien klausījās ... Taču es skaidri zināju: viņi atbildētu tāpat kā es. Protams, Akselis piedāvāja mums vienīgo reālo izeju no radušās situācijas. Mana atteikšanās sekot viņa padomam nozīmēja mūsu pilnīgu bezspēcību un baismu nolemtību.

Annu no tā laika mēs vairs neuztvērām. Bet vai viņa bija tik stipra, lai neklausītos mūsu balsis, — to mēs nezinājām. Viņas māsa Reičela paziņoja, ka Anna atbildot tikai mutiskai uzrunai un lienot vai no ādas laukā, lai pierādītu pati sev, ka viņa ir tāda pati kā apkārtējie ... Un tomēr mēs vairs nebijām brīvi savās sarunās: mēs baidījāmies.

Pagāja vairākas nedēļas. Viss palika pa vecam. Šķita, ka Anna patiešām iemanījusies nedomāt par savu atšķirību no citiem. Tuvojās viņas kāzu diena, un saderinātie pārbrauca dzīvot mājā, kuru Annas tēvs bija uzcēlis viņiem savas fermas teritorijā. Dažs labs mēļoja, ka fermera meita gan varēja sameklēt kaut ko labāku par vienkārša kalēja dēlu, bet tas neko negrozīja.

Vairākus mēnešus mēs par Annu neko nedzirdējām. Viņa vairījās tikties pat ar savu māsu, acīm redzot, nevēlējās, lai mēs caur Reičelu kaut ko uzzinātu. Nu ko, atlika vienīgi cerēt, ka Annai šīs laulības nesīs laimi un ka mūsu bažas ir bijušas veltas.

Baiļu starojums kļuva rimtāks. Daļēji arī tāpēc, ka es apjautu: tagad vai nekad ir jāizlemj savs un

Rozalindes liktenis. Neatceros, kad tieši mums abiem kļuva skaidrs: jābūt kopā. Tas likās tik dabiski un acīmredzami, tik ļoti sakrita ar mūsu domām un vēlmēm, ka mums šķita: kopš dzimšanas mēs esam lemti viens otram! Šī izjūta dzīvoja mūsos visu laiku, vēl pirms tam, kad mēs sākām apspriest savas attiecības. Nespējām pat iedomāties, ka varētu būt citādi, — divi cilvēki, kas uzauguši un domājuši kopā, kurus abus no visām pusēm žņaudz apkārtējās pasaules naida mūris, jūt vajadzību viens pēc otra.

Bet gadās, ka šie divi, pārliecinājušies par savu mīlestību, pēkšņi saprot, ka viņi atšķiras ne vien no visiem pārējiem, bet arī viens no otra... Tālab arī šiem diviem mēdz būt tādas pašas problēmas kā normālajiem...

Pēc gadījuma ar zirgiem-nešķīsteņiem attiecības starp mūsu ģimenēm pārauga klajā ienaidā, kas pieņēmās spēkā ar katru gadu. Starp manu tēvu un viņa brālēnu Angusu Mortonu, Rozalindes tēvu, izcēlās īsts partizānu karš: ienaidnieki nenolaida acis viens no otra tīrumiem — vai tikai tajos nav kāda novirze ... Vietējie zināja arī to, ka Džozefs ar Angusu izsludinājuši balvu tam vaknukietim, kurš pirmais paziņos par novirzi kaimiņa druvās.

Dziņa pārspēt Mortonus šķīstībā spieda tēvu upurēt pat veselo saprātu. Viņš, piemēram, dievināja tomātus, taču, kad tie vienreiz padevās n e p a r ei z i, viņš vispār pārstāja stādīt tomātus un kartupeļus: no tā laika māte tomātus un kartupeļus pirka no kaimiņiem. Arī dažas garšvielas bija ierindotas «melnajā sarakstā» kā Mortonu, tā Strormu mājās, un, lai gan morālā ziņā abu māju prestižs tādēļ cēlās, labas kaimiņattiecības tas tomēr neveicināja.

Bija pilnīgi skaidrs, ka abas puses drīzāk mirs nekā atļaus man un Rozalindei apprecēties.

Gadiem skrienot, šī situācija kļuva aizvien draudīgāka. Rozalindes māte jau ne reizi vien bija sarīkojusi «līgavas lūkošanas» viesības, arī mana māte_r kā es manīju, nopētīja ne vienu vien jaunavu, it kā «pielaikodama» to vedeklas godam ...

Mēs ar Rozalindi arvien vēl domājām, ka neviens neko nezina par mūsu tuvību. Tā kā Strormu un Mortonu ģimeņu attiecības ierobežojās ar savstarpējiem apvainojumiem, tad vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka arī šo ģimeņu bērni ienīst viens otru. Vienīgā vieta, kur mūs abus varēja redzēt kopā^ bija baznīca: kā jau minēju, mēs ar Rozalindi satikāmies reti un arī tad — slepus.

Izejas no šī strupceļa nebija, un tā vien šķita, ka stāvoklis nekļūs labāks, kamēr mēs paši kaut ko neizlemsim. Vispār jau viens variants bija. Mēs to dēvējām par «kāzām ar šaudīšanos», — kad līgavu it kā nolaupīja, zināms, ar viņas vecāku piekrišanu. Iespējams, mēs par to izšķirtos, ja nežēlīgais ienaids starp abām ģimenēm neliktu mums nopietni domāt par Mortonu bisēm: no to stobriem šajās «kāzās» katrā ziņā trauktos īstas lodes! Bez tam mēs sapratām: pat tad, ja mums izdotos apprecēties, no mūsu vecākiem mēs nedabūtu ne graša un mums nāktos pamest dzimtās mājas plikiem kā baznīcas žurkām.

Kopš Annas kāzām bija aizritējuši seši mēneši, taču viss palika pa vecam.

Ja runājam par pārējiem, tad varēja just, ka pusgada laikā viņu baiļošanās Annas kāzu dēļ bija zaudējusi savu asumu. Tas tomēr nemazināja mūsu modrību: mēs nekad neaizmirsām savu atšķirību un to, kāda nelaime caur šo «vainu» agrāk vai vēlāk varēja izcelties. Tomēr jau kopš bērnu dienām bijām pieraduši dzīvot vienās bailēs, tādēļ pakāpeniski apradām arī ar Annas zaudēšanu. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad Alanu atrada nogalinātu uz ceļa netālu no viņa mājas: viņam kaklā bija ieurbusies bulta.

Šo jaunumu mums paziņoja Reičela, un mēs, baismu pārņemti, elpu aizturējuši, klausījāmies, kā viņa cenšas parunāt ar savu māsu. Taču meitenei tas neizdevās, kaut arī viņa izmisīgi pūlējās un koncentrēja visu savu gribu. Anna bija ievilkusies kā gliemezis gliemežnīcā... Pat necilvēciskais izmisums, kuru patlaban Annai būtu bijis jā jūt, neizraisīja viņā vēlēšanos izrunāties.

— Es iešu pie viņas, — Reičela mums paziņoja.

— Kādam taču patlaban jābūt kopā ar viņu!

Pēc kādas pusotras stundas Reičela atgriezās galīgi izmisusi.

— Viņa nevēlas mani redzēt. Neielaida pat mājā. Viņa pasauca kaimiņieni, bet man uzkliedza, lai es... lai es vācos projām!...

— Viņa droši vien domā, ka to izdarījis kāds no mums, — mēs uztvērām Mišela balsi. — Vai kāds no jums ir iejaukts šai lietā? ... Varbūt jūs turat kādu aizdomās?

Visi atbildēja noliedzoši.

— Annai tas jāuzzina, — Mišels turpināja. — Viņa nedrīkst domāt, ka mēs ... Mēģiniet visi kontaktēties ar viņu!

Maksimāli sasprindzinājām domas, taču Anna neatsaucās.

— Slikti, — Mišels sacīja. — Mums jāatrod iespēja viņai to pateikt. Reičela! Kad jūs satiksieties, bilsti viņai kādu vārdiņu! Bet sargies, lai kāds svešs jūs nenoklausās.

— Es mēģināšu, — Reičela svārstīdamās atbildēja.

Mēs atkal veselu stundu satraukti gaidījām. Annas

māsa atgriezās bez labām vēstīm.

— Man nekas nesanāca, — Reičela nopūtās.

— Mēģināju caur kaimiņieni nodot zīmīti. Kaimi-

ņiene atgriezās un sacīja, ka Anna pat neesot to izlasījusi: tūdaļ saplēsusi. Šobrīd pie Annas atrodas māte. Viņa grib pierunāt meitu atgriezties vecāku mājās ...

— Jābūt gataviem uz visu! — Mišels, brīdi klusējis, noteica. — Iespējams, nāksies bēgt, ja tas pēkšņi kļūs nepieciešams! Taču pagaidām centieties neradīt aizdomas. Bet tu, Reičela, papūlies izdibināt, kas Annai padomā, un tūdaļ ziņo mums!

Man nebija ne mazākās sajēgas par to, ko iesākt. Neviens no mūsējiem ... Bet Petra? ... Viņa taču arī ir mūsējā . .. Petra jau bija gultiņā: pamodināt viņu tā, lai neviens to nepamana, es nevarēju. Bez tam, es vēl arvien neticēju, ka briesmas ir patiesi nopietnas. Nevarēja taču Anna turēt aizdomās par slepkavību bērnu? Mēs jau tikai domājām, ka Petra ir viena no mūsējiem. Vārdu sakot, es nolēmu pagaidām neko neuzsākt. Mājā visi sen jau gulēja, kad Reičela atkal saistījās ar mums.

— Mēs ar mammu dodamies prom, — viņa teica. — Anna mūs abas izdzina no savas mājas un ieslēdzās tur viena pati. Mamma gribēja palikt pie viņas, taču šobrīd sarunāties ar Annu ir veltīgi, viņa ... Viņa nevalda pār sevi. Anna teica mātei, ka zinot, kurš nogalinājis Alanu, taču nevienam to neteikšot.

— Kā tev šķiet, vai viņa domāja mūs? — Mišels vaicāja. — Nav taču izslēgts, ka Alans bija ar kādu sastrīdējies, par ko mēs nezinām, bet Anna ir lietas kursā?!

Reičela brīdi domāja, tad noliedza šo iespēju.

— Ja tas tiešām tā būtu, viņa ielaistu mani. Viņa nebrēktu: «Vācies projām!» Mēģināšu vēlreiz aiziet pie viņas agri no rīta. Dievs dod, lai pa nakti viņa nomierinātos!...

Mēs visi tam piekritām un pirmo reizi šajā dienā atviegloti uzelpojām.

Nākošajā dienā Reičela pastāstīja mums, kas bija noticis no rīta. Viņa piecēlusies līdz ar saullēktu un steigusies pāri tīrumam uz Annas māju. Kad Reičela pienākusi pie durvīm, viņai pēkšņi apreibusi galva ... Ausīs sācis skanēt māsas brēciens: «Vācies!...» Taču stāvēt pie durvīm un neiet iekšā būtu bijis muļķīgi. Viņa saņēmusi sevi rokās un pieklauvējusi. Neviens neesot atbildējis. Viņa pieklauvējusi stiprāk, — klauvējiens atbalsojies visā mājā, taču iekšpusē nebijis dzirdams ne mazākais troksnītis. Tad viņa briesmīgi nobijusies un sākusi no visa spēka dauzīt ar dūrēm pa logiem un durvīm: māja bijusi kā izmirusi. Reičela nolēmusi aiziet pie kaimiņienes, kura vakar atdeva Annai zīmīti.

Paķērušas pagalmā gulošu dēli, viņas izsitušas loga rūti un ierāpušās mājā: Annu abas atradušas augšā, guļamistabā, — viņas kājas bijušas pusmetru virs grīdas... Anna bija pakārusies uz sijas, kas balstīja jumtu ...

Reičelai ar kaimiņieni izdevies atbrīvot Annas nedzīvo augumu no cilpas un pārnest to uz gultu. Spriežot pēc visa, Anna mirusi stundu vai divas pirms viņu ierašanās. Kaimiņiene apklājusi Annu ar palagu ...

Visu notiekošo Reičela uztvērusi kā murgainu sapni, viņa reizēm pat neapjēgusi, ko runā. Kaimiņiene satvērusi viņas roku un gluži kā bērnu izvedusi Reičelu no mājas. Kad viņas jau tuvojās durvīm, kaimiņiene pēkšņi ieraudzījusi uz galda nosviestu papīra gabaliņu.

— Ņem to, — viņa teikusi un iebāzusi papīru Reičelai rokā. — Anna droši vien pirms nāves rakstījusi tev vai vecākiem.

Reičela mehāniski pagrozījusi lapiņu rokā.

— Nē, tas nav... — viņa iesākusi, taču laikus apķērusies un izlikusies, ka uzmanīgi iedziļinās uz-īii

rakstītajā. — Jā-ā, jums taisnība, vēstule domāta tēvam un mātei... Es viņiem to atdošu! — Reičela veikli paslēpusi vēstuli zem kleitas korsāžas: ne viņai, ne tēvam ar māti, bet gan inspektoram bija adresēta šī vēstule.

Kaimiņienes vīrs pavadījis Reičelu līdz fermai, un viņa pastāstījusi vecākiem par notikušo. Pēc tam, palikusi viena savā istabā, viņa izlasījusi vēstuli. Sājā ziņojumā mēs visi bijām apsūdzēti, Reičelu un Petru ieskaitot. Anna vainoja mūs Alana slepkavībā, jo... Vārdu sakot, viņa bija uzrakstījusi visu, kā ir. Reičela divas reizes pārlasījusi vēstuli un tad to sadedzinājusi.

Pēc pāris dienām valodas par šo notikumu pierima. Annas pašnāvība, zināms, bija traģēdija, taču neviens tur nekādu noslēpumu un dīvainību nesaskatīja. Vaknukieši nolēma, ka jaunā sieva, kura pirmo reizi bija uz grūtām kājām, pēkšņi zaudējusi vīru, no bēdām sajukusi prātā un padarījusi sev galu. Tā domāja visi, un nevienam nekādas aizdomas neradās.

Turpretī Alana nāve palika mīklains gadījums visu, arī mūsu uztverē. Izmeklēšanas gaitā aizdomas krita uz dažiem cilvēkiem, ar kuriem Alans bija konfliktējis, taču nevienam no viņiem nebija svarīgu iemeslu, lai izdarītu slepkavību. Bez tam visi aizdomās turētie spēja pierādīt savu alibi.

Vecais Viljams Tejs sazīmēja bultu, kuru viņš pats bija darinājis, taču gandrīz visiem apkaimē bija Tēja darinātās bultas, tāpēc šis fakts neko nenozīmēja. Bultai nebija nekādu iezīmju: visparastākā bulta, — tādas varēja sameklēt kurā katrā mājā. Baumas gan bija raibu raibās: dažs teica, ka jaunais pāris savā starpā nesaticis, cits — ka Anna baidījusies no vīra, un vēl citi (tas izraisīja pamatīgu sašutumu Annas vecākos) — ka meiča pati ir nogalinājusi savu laulāto draugu un tad pakārusies; baidījusies, ka noķers, vai arī sirdsapziņa nomocījusi. Ļoti drīz arī šīs tenkas izsīka: nebija taču nekādu reālu pierādījumu, lai apvainotu Annu miesīgā vīra nobendēšanā ... Kalēja dēla nāve pašā dzīves plaukumā vaknukiešiem uz visiem laikiem palika mīkla bez atminējuma. Mēs baiļojāmies un gaidījām, vai tikai kāds jau nesāk turēt aizdomās mūs, tomēr šīs bažas bija veltas: nevienam pat neienāca prātā saistīt mūs ar tik dīvainu atgadījumu. Mēs paši toties guvām labu dzīves skolu. Vēl sāpīgāk nekā agrāk mēs izjutām savu atrašanos bezdibeņa malā. Izjutām, cik ļoti visu liktenis atkarājas no katra atsevišķa likteņa.

Visiem bija žēl Annas, taču zaudējuma rūgtumu mīkstināja apziņa, ka mēs viņu pazaudējām jau sen, krietnu laiku pirms traģiskajām beigām. Un tikai Mišels, liekas, nespēja mierināt sevi līdzīgi pārējiem.

— Viens no mums spēja nodot!... Spēja!... — viņš domīgi teica.

1

Tīrumu kontrole šopavasar uzrādīja pavisam maz noviržu. Mūsu apvidū tikai divu saimniecību ražas iekļuva «melnajā sarakstā». Strorma un Mortona vārdu tajā nebija. Pieminot divus iepriekšējos gadus, sirds notrīsēja šausmās: tie, kuri aizpērngad šaubījās par dažiem asniem, pērngad iznīcināja visu, kas kaut drusciņ atšķīrās no NORMAS. Iespējams, tāpēc šī gada raža gandrīz sasniedza absolūto NORMU. Cilvēkos atkal pamodās cerība, un vietējie vairs neuzlūkoja cits citu ļaunuma un aizdomu pārvērstām sejām, kā tas bija agrāk. Maija beigās viens otrs pat saderēja, ka noviržu procents šajā sezonā būs nedzirdēti zems. Arī vecais Džeikobs piekrītoši māja ar galvu.

— Tas Kungs ir žēlīgs! — Džeikobs sacīja. — Viņš dāvā mums pēdējo iespēju! Dod, Dievs, lai tie tur — austrumos — beidzot atjēgtos! ... Kaut gan, pieminiet manus vārdus, arī šovasar viss vēl var izmainīties!

Taču nekādu melnu priekšvēstnešu nebija. Vēlīno dārzeņu ražu atzina par tikpat normālu kā ziemāju ražu. Saule sildīja katru dienu, un cilvēku skatieni vairs bailīgi nesekoja inspektoram, kurš tagad neiegriezās fermās, novirzes meklēdams, bet miermīlīgi snauda uz savas mājas sliekšņa.

Arī mēs būtu jutuši tādu pašu omulību, ja Petrai «nelaimētos» to visu izjaukt... Reiz kādā karstā, ziedošā jūnija dienā, kad sirds raujas pretim nebijušam, Petra pamanījās izdarīt uzreiz divas lietas, kuras viņai bija stingri noliegtas. Pirmkārt, viņa viena pati izjāja uz sava mazā ponija ārpus mūsu fermas robežām. Otrkārt, Petrai ar to vien bija par maz, — viņa nejādelēja pa līdzenumu, bet aizaulekšoja tieši uz meža biezokni.

Meži ap Vaknuku, kā jau es minēju, nebija nemaz tik briesmīgi. Taču piesardzība, jūs man varat ticēt, nevienam vēl nav kaitējusi. Savvaļas kaķi reti kad uzbruka cilvēkam, tomēr vietējie parasti neuzdrošinājās doties mežā iekšā bez bises: ceļu varēja šķērsot arī kāds lielāks nezvērs. Dzīvnieki šurp mēdza atklīst no Džungļiem.

Petras sauciens atskanēja tikpat negaidīti un tikpat griezīgi kā iepriekšējā reizē. Tiesa, šoreiz tajā nebija to panisko baiļu, kas skanēja pagājušā gada vasarā, taču uztraukums un izmisums, ko izraisīja Petras kliegšana, radīja manā galvā neciešamas sāpes. Petra droši vien bija zaudējusi kontroli pār sevi un nesaprata, ko dara. No viņas iz plat ī-j ā s emociju sabiezinājums, un šīs emocijas pilnīgi pārņēma tos, kuri bija spējīgi uztvert Petras signālus.

Mēģināju kontaktēties ar mūsējiem, darīt zināmu, ka dodos palīgā māsai, taču nespēju izlauzties pat pie Rozalindes. Manus signālus nelaida cauri kāds gigantisks šķērslis: to grūti paskaidrot... Kaut kas līdzīgs tam, ja mēs pūlētos sarunāties šausmīgā troksnī vai arī mēģinātu kaut ko saskatīt biezā miglā ... Sliktākais bija tas, ka Petras signāli nesaturēja nekādu informāciju par to, kas tad īsti ir atgadījies. Signāli līdzinājās šļupstošam palīgā saucienam. Jutu, ka Petra nesaprot, ko dara, jo māše-les uzvedība bija tīri instinktīva.

Izsteidzos no smēdes, kurā strādāju, ieskrēju mājās pēc bises (tā allaž karājās blakus ieejas durvīm) un metos uz stalli. Petras signalizēšana bija viens vienīgs kliedziens-virziena rādītājs, un pēc dažām sekundēm, apseglojis zirgu, es kā negudrs traucos turp, kurp mani bez mitas aicināja Petras kliedziens. Sasniedzis tīrumu, enerģiski uzšāvu zirgam. Aulekšoju Rietumu meža virzienā. Ja Petra kaut uz mazu brītiņu būtu pārstājusi brēkt, es paziņotu pārējiem, ka viņu palīdzība nav vajadzīga. Ļoti ticams, ka tad viss iegrozītos citādāk . .. Bet Petra-signālsvilpe nepārtraukti kauca, un es biju spiests pēc iespējas ātrāk uzmeklēt viņu un nomierināt. Kā par spīti, zirgs paklupa uz ciņa, izlidinādams mani no sedliem. Pagāja labs laiciņš, kamēr es noķēru sabaidīto zirgu. Caur mežu vijās diezgan līdzens ceļš, un es pamatīgu gabalu noauļoju pa to, iekām atskārtu: esmu nevis tuvinājies māšelei, bet attālinājies no viņas... Griezu zirgu apkārt un sāku meklēt citu ceļu, lai pa taisno pēc iespējas drīzāk sasniegtu kliedziena epicentru. Es uzgāju diezgan aizaugušu taku un virzījos pa to, — nu jau pareizajā virzienā, ar pūlēm šķirdams zarus, kuri nemitīgi aizķēra manas drēbes. Paldies Dievam, taka kļuva arvien platāka, un apmēram pēc ceturtdaļjūdzes es izjāju uz plašas stigas.

Petru sākumā es pat nepamanīju. Pirmais, ko ievēroju, bija viņas ponijs. Zirdziņš gulēja uz sāniem ar pārplēstu rīkli. Pār viņu, alkaini plosīdams upura asiņaino kaklu, līkņāja zvērs — baismīgākais mutants no visiem, kurus šajā mežā biju saticis. Nezvēra spalva bija ruda ar diviem plankumiem — dzeltenu un tumšbrūnu — sānos. Pinkaina spalva sedza ķepas. Priekšķepas ar nedabiski gariem nagiem bija asinīm notašķītas. Uz astes vilna nokarājās līdz pat zemei, piešķirdama tai gigantiskas putna spalvas izskatu. Purns šausmonim bija glums, acis zvēroja kā divas dzeltena stikla lauskas. Ausis bija plaši ieplestas, bet par degunu nevarēja pateikt, vai tas bija vai nebija... Divi pamatīgi ilkņi rēgojas no apakšžokļa...

Uzmanīgi cēlu nost no pleca bisi. Plēsoņa pamanīja šo kustību un pavērsa pret mani savu šausmīgi atņirgto purnu, mēmi lūkodamies man tieši acīs. No viņa atplestās rīkles pilēja zemē nelaimīgā ponija asinis ... Milzīgā aste sāka svaidīties no vienas puses uz otru. Biju sagatavojies izšaut, kad kaut kur no sāniem atlidoja bulta un ieurbās nezvēram rīklē. Tas uzvijās gaisā un tūlīt pat piezemējās uz visām četrām ķepām, nenolaizdams no manis savu baigo, dzelteni liesmojošo skatienu. Zirgs sabijās un pasitās sāņus, es aiz pārsteiguma nospiedu gaili un — šāviens netrāpīja mērķī... Taču, pirms nezvērs izdarīja lēcienu, divas jaunas bultas caururba viņa sānus un galvu. Mirkli viņš stāvēja kā sastindzis un tad nogāzās zemē beigts.

No biezokņa izjāja Rozalinde, turēdama rokās loku, no pretējās puses — Mišels ar uzvilktu loku. Viņi nenolaida acis no beigtā zvēra. Petra vēl aizvien turpināja izmisīgi kaukt.

— Kur viņa ir? — Rozalinde skaļi jautāja.

Mēs atskatījāmies un ieraudzījām sīku meitenītes apveidu zaļoksnēja kociņa galotnē metrus trīs no zemes. Viņa sēdēja uz zara, abām rociņām aptvērusi stumbru. Rozalinde piejāja kokam un uzsauca Petrai: «Briesmas ir garām!» Taču skuķēns vēl aizvien krampjaini turējās pie zara. Petra, rādās, bija tik ļoti pārbijusies, ka neko neatģida. Nokāpu no zirga, uzrāpos pie Petras un saudzīgi pārvietoju māšeli Rozalindes izstieptajās rokās. Viņa nosēdināja Petru sedlos sev priekšā un ņēmās to mierināt, cik labi vien prata, taču Petra kā piekalta raudzījās saplosītajā ponijā un, šķita, neko nedzirdēja. Mēs visi jutām, ka viņa aizvien dziļāk un dziļāk grimst izmisumā, un līdzi Petrai cietām arī mēs.

— Jāmēģina izslēgt šo Petras signālsvilp-šanu, — skaļi sacīju Rozalindei. — Pretējā gadījumā viņa saaicinās šurp visus mūsējos.

Pārliecinājies, ka ar nezvēru ir cauri, Mišels pienāca mums klāt. Viņš satraukti vēroja Petru.

— Tava māsa neaptver, ko dara. Normālā viņas vietā no bailēm aurotu pilnā kaklā. Arī Petra pašreiz auro, tikai — domās... Būtu labāk mutiski kaukusi, — Mišels nopūtās un piemetināja: — Jādabū viņa ātrāk prom no šī ponija!

Pavirzījāmies gabaliņu nost, lai starp mums un saplosīto zirdziņu būtu krūmu siena. Mišels mēģināja klusām uzrunāt Petru, mierināja viņu, taču skuķēns, šķiet, aizvien vēl neko nedzirdēja, neko nesaprata, un viņas kaukšana skanēja tikpat griezīgi.

— Pamēģināsim savu veco paņēmienu! — liku priekšā. — Visi kopā, uzreiz! Sākam!

Vienlaicīgi saspringām, taču Petras kauciens tikai uz mirkli pārtrūka un tūlīt pat atjaunojās.

— Metam mieru. Paši redzat: nekas nesanāk, — bilda Rozalinde un atslēdzās.

Tā mēs trijatā stāvējām, bezpalīdzīgi saskatīdamies un nezinādami, ko iesākt. Petras signālos bija mazinājusies baiļu intensitāte, bet izmisums vēl aizvien turējās augstā līmenī. Viņa sāka skaļi raudāt. Rozalinde apskāva Petru un piespieda sev pie krūtīm.

— Lai bērns izraudas! Tas noņem spriegumu! — Mišels rezumēja. — Svilpe pati no sevis izslēgsies!

Stāvējām klusēdami un gaidījām, kamēr Petra nomierināsies, bet šajā brīdī atgadījās tas, no kā es visvairāk baidījos: aiz krūmiem parādījās Reičela uz zirga, un vēl pēc minūtes no otras puses jāšus tuvojās puisis, kuru nekad nebiju skatījis vaigā. Momentāni nopratu, ka tas ir Marks!

Līdz šim vēl nekad nebijām pulcējušies visi kopā, jo nevēlējāmies modināt aizdomas. Skaidrs: arī pārējie — Sallija un Katrine — nav aiz kalniem! ... Tā, lūk, atgadījās tas, ko mēs pirms daudziem gadiem norunājām nekādā gadījumā nepielaist...

Aizgūtnēm, mutiski (Petra vēl traucēja domu pārraidīšanu) mēs paskaidrojām klātpienākušajiem lietas būtību. Likām, lai viņi nekavējoties dodas projām, — pēc iespējas steidzīgāk, katrs uz savu pusi, lai neviens neredzētu tos kopā. Arī Mišels nedrīkstēja uzkavēties, bet mēs ar Rozalindi nolēmām palikt un mierināt Petru.

Pēc desmit minūtēm meža dziļumā atskanēja brīkšķēšana: Katrine un Sallija ar uzvilktiem lokiem tuvojās mūsu trijotnei. Mišels, Marks un Reičela bija aizgājuši pirms laba laika, un mēs cerējām, ka pus-

ceļā tie satiks pārējos un pieteiks viņiem doties atpakaļ. Diemžēl jātnieku ceļi nekrustojās ...

Meitenes apturēja zirgus un ieurbās ar skatieniem Petrā. Ari viņām mēs vārdiski izskaidrojām situāciju un likām nekavējoties pazust. Meitenes jau bija pagriezušas zirgus, kad no biezokņa iznira lempīga izskata milzis. Viņš sēdēja mugurā tikpat dūšīgam rumakam. Lempis pārsteigts pievērsa mums savas izvalbītās acis.

— Kas jums te noticis? — Viņš jautāja, laizdams vērīgu skatienu no mums uz Petru.

Es šo puisi nekad agrāk nebiju saticis un tāpēc īpaši neuztraucos, viņu ieraudzījis. Pajautāju viņam to, ko mežā parasti vaicā svešiniekam. Viņš nekavējoties izvilka dzimšanas apliecību ar šī gada atzīmi un novicināja to mana deguna priekšā. Es izdarīju to pašu, un tādā veidā kļuva skaidrs, ka mēs abi divi esam pilnīgi normāli.

— Kas jums te noticis? — lempis jau paģēroši atkārtoja.

Es gandrīz vai pateicu viņam: «Brauc pupās!», taču pārdomāju: šobrīd nedrīkstēju strīdēties. Paskaidroju, ka manas māsas ponijam uzbruka nezvērs un ka mēs, dzirdēdami Petras kliedzienus, steidzāmies palīgā. Redzēju, ka viņš klausās manī ar neticību. Pievērsdamies Sallijai ar Katrīni, lamzaks pavīpsnāja:

— Varbūt tā tas arī bija, taču kā jūs, meitenes, iemaldījāties šeit?

— Dzirdot palīgā saucienus, neviens normāls cilvēks nevar palikt malā, — Sallija atbildēja, — jo vairāk tādēļ, ka saucējs bija bērns!

— Es atrados pavisam tuvu no šejienes, bet neko tādu nedzirdēju, — puisis aizdomu pilns sacīja.

Sallija saskatījās ar Katrīni.

— Nu, bet mēs dzirdējām! — tas ari bija viss, ko Sallija atjauta pateikt.

Sapratu, ka pienākusi mana kārta iejaukties un mazināt saspringtību.

— Manuprāt, kliegšanu varēja sadzirdēt desmit jūdžu attālumā visapkārt, — es paziņoju. — Bez tam — nabaga ponijs tik šausmīgi brēca!

Aizvedis puisi pie krūmāja, parādīju saplosīto poniju un beigto monstru. Viņu tas stipri izbrīnīja: droši vien lempis nebija gaidījis tik acīmredzamu mūsu taisnības apliecinājumu. Taču līdz galam viņš tomēr nenoticēja. Beidzās ar to, ka svešais pieprasīja, lai Rozalinde un Petra arī parāda savas dzimšanas apliecības.

— Kas vēl nebūs! — es iesaucos.

— It kā jūs nezinātu: visa apkārtne pilna ar sirotājiem no Džungļiem! — puisis kareivīgi atcirta.

— Pirmo reizi dzirdu, — aukstasinīgi sacīju. — Tātad mēs, jūsuprāt, esam līdzīgi džunglistiem?

— Viņu šeit ir vai biezs! — ietiepīgais lamzaks neatlaidās, izlikdamies, ka nav saklausījis manis teikto. — Ir taču speciāla Instrukcija, kas liek mums būt modriem. Briesmas uzglūn no katra stūra, it sevišķi mežā!

Viņš nopētīja Salliju, pēc tam sāka blenzt uz poniju.

— Šitais ponijs ir nosprādzis pirms pusstundas. Tātad arī bļāva šis lops pirms pusstundas! ... Kā tad jūs uzgājāt šo vietiņu, ko?!

Sallija izbrīna pilnām acīm vērās svešiniekā.

— Kliedziens nāca no šejienes, — šurp arī mēs ataulekšojām ... Bet, kad bijām pavisam tuvu, izdzirdējām meitenītes raudas, — Sallija, paraustīdama plecus, atbildēja.

— Un labi darījāt, ka steidzāties palīgā, — es iestarpināju savu sakāmo, — ja mūsu nebūtu, kas zina, kā viss beigtos. Par laimi viss nokārtojās, un meitenītei nav nekādas vainas. Diemžēl Petra ir trakoti pārbijusies, un viņa jānogādā mājās nekavējoties. Paldies jums par palīdzību, — es piemetināju, likdams savā sejā izplaukt smaidam.

Pēkšņās lomas meitenes notēloja itin veiksmīgi. Viņas apsveica mūs ar laimīgu iznākumu, novēlēja, lai Petra drīzāk atspirgtu pēc šoka un atvadījušās aizjāja.

Svešinieks palika. Viņš vēl arvien mums neuzticējās. Tam visu laiku uzmācās neskaidras aizdomas, bet nekā tāda, pie kā varētu piekasīties, nebija. Dažas minūtes puisis mīņājās mūsu tuvumā, kaut ko bubināja sev zem deguna, murkšķēdams ieteica turēties tālāk no meža un tad aizaulekšoja nopakaļus meitenēm.

— Kas viņš ir? — Rozalinde uztraukusies vaicāja.

Es Rozalindei varēju nosaukt vienīgi vārdu: Dže-roms Skiners; šo vārdu izlasīju dzimšanas apliecībā. Nekad agrāk nebija nācies ar viņu satikties. Šķita, ka arī manējais vārds lempim neko neizsaka. Gribēju izprašņāt Salliju, taču Petra joprojām uzturēja barjeru starp mums visiem, un šī barjera manī radīja nepatīkamu atsvešinātības sajūtu ...

Jau kuro reizi pabrīnījos par Annu. Kā viņa spēja labprātīgi nodzīvot aiz šādas barjeras veselus sešus mēnešus?!

Ciešāk apskāvusi Petru, Rozalinde lēnām devās uz māju pusi. Es noņēmu beigtajam ponijam seglus un iemauktus, izrāvu bultas no monstra sāniem un pakauša un sekoju meitenēm.

Pārvedis Petru mājās, tūdaļ noguldīju viņu gultiņā. Petras izmisums turpinājās līdz vēlam vakaram, un es nevarēju to nejust. Taču pakāpeniski tas zaudēja spēku un ap deviņiem vakarā noplaka pavisam.

— Beidzot! Beidzot viņa ir iemigusi! — mūsējo balsis vienlaicīgi ieskanējās manā galvā.

— Vai kāds zina, kas bija šis Skiners? — Rozalinde jautāja.

— Viņš nesen šeit ieradies, — Sallija atbildēja. — Mans tēvs viņu pazīst. Skineru ferma ir pavisam tuvu tai vietai, kur mēs uzgājām Petru. Mums traki nepaveicās, ka viņš redzēja mūs visus kopa .. .

— Kāpēc šim Skineram radās aizdomas? — jautāja Rozalinde. — Un ja nu viņam ienāca prātā, ka ... Varbūt viņš ir dzirdējis kaut ko par kontaktēšanos?... Bet varbūt viņš pats? ...

— Nē, nē, viņš neprot! — Sallija iesaucās. — Es pārbaudīju: viņš nav no mūsējiem!

Šajā brīdī mums pieslēdzās Mišels, taču viņš nebija dzirdējis sarunas sākumu, tāpēc jautāja, ko mes pārspriežam. Kad izstāstījām viņam visu, Mišels kļuva domīgs.

— Patiesību sakot, daži uzskata kontaktēšanos par iespējamu, — Mišels bilda. — Jāsaka gan: viņi ne vienmēr to pareizi izprot, runā par telepātiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču vairākums noliedz tādu spēju pastāvēšanu.

— Bet tie, kuri nenoliedz ... Vai viņi šīs spējas uztver kā novirzi? — es vaicāju.

— Grūti pateikt. Nav gadījies dzirdēt, ka par to nopietni strīdētos. Faktiski, ja vadāmies pēc vairākuma loģikas, iznāk tā: ja reiz Dievam zināmi mūsu apslēptie nolūki, tad arī cilvēks, būdams tā Kunga ģīmis un līdzība, spēj pārraidīt un uztvert domas. Manuprāt, pastāv iespēja pierādīt, ka Sods, kurš nāca pār cilvēku galvām, daudziem atņēma šo spēju. .. Tomēr es personīgi nevēlētos piedalīties tādā diskusijā. It īpaši, ja diskusija notiks tiesā, — viņš paziņoja.

— Šis cilvēks ... Skiners ... Viņš, šķiet, kaut ko nojauš! Viņš bija gluži kā suns, kas ošņā pēdas! —

Rozalinde uztraukti teica. — Mēģināsim atcerēties, varbūt vēl kāds ... bija tikpat neuzticīgs!

Mēs visi kategoriski atbildējām: «Nē!», un Rozalinde nomierinājās.

— Labs ir, — viņa sacīja. — Mēs nekad vairs nedrīkstam pieļaut tamlīdzīgu situāciju, proti: visu «mūsējo» kopā pulcēšanos! Dāvi, tev vārdos jāpaskaidro Petrai notikušais un jāiemāca māšelei savaldība! Ja nu tomēr Petras saucieni atkārtosies, mēģināsim nepievērst tiem uzmanību, neatbildēt un, vispār: uzticiet šo lietu man un Dāvidam. Signāl-svilpšana var atkārtoties!... Ja kāda spēkos nebūs pretoties svilpes aicinājumam, tad pirmajam, kurš nokļūs pie Petras, jāmēģina visiem līdzekļiem piespiest viņu klusēt, un pašam tūdaļ jāpazūd. Nekad vairs mēs nedrīkstam iekrist visi kopā! ... Vēl viens tāds notikums, un mēs būsim pazuduši!

Visi bija vienis prātis ar Rozalindi. Mūsējie cits pēc cita atslēdzās, bet mēs ar Rozalindi turpinājām pārspriest «Petras problēmu».

Nākošās dienas rītā es pamodos ļoti agri un uzreiz sajutu žēlas: tās izstaroja Petra. Māsas pārdzīvojums bija kļuvis citādāks. Tajā vairs neskanēja bailes un šausmas, — tajā pulsēja viena vienīga bēdāšanās par mirušo poniju. Līdzko viņas emocijas zaudēja spēku — izgaisa nepārvaramā barjera starp visiem mums.

Pamēģināju kontaktēt ar māšeli, un, kaut arī viņa neko nesaprata, tomēr skaidri dzirdēju Petras izbrīnīšanos. Cēlos kājās un gāju uz Petras istabu: māšele nopriecājās par manu ierašanos. Mēs sākām runāties, un žēlas, ko Petra nupat vēl spēcīgi izstaroja, tūlīt kļuva vājākas... Pirms iet projām, es apsolīju Petrai, ka mēs abi šodien dosimies makšķerēt.

Nav nemaz tik vienkārši mutiski paskaidrot mūsu savstarpējo sazināšanos domās. Mēs it kā pieslē-

d z ā m i e s viens otram visi uzreiz, bez vārdu pālī-dzības.. . Sākumā mūsu smadzenes izstaroja vienkāršas frāzes, bet, kontaktiem kļūstot biežākiem, arī mūsu domu valoda pilnveidojās ... Mēs intuitīvi it kā skolojām cits citu, un pēc kāda laika lieliski pārvaldījām šo sazināšanās veidu: mēs varējām iztikt bez vārdiem, — mutiski izteikti vārdi mums likās pelēki un nevajadzīgi... Bet ar mazo Petru bija pavisam citādi. Atšķirībā no mums Petra bija brīnumbērns: jau nepilnu septiņu gadu vecumā skuķēnam piemita tik jaudīga pārraides spēja, kāda mums ne sapņos nerādījās. Tas bija pavisam cits starojuma līmenis! Pati Petra šo savu talantu neapzinājās, tādēļ arī neprata saņemt sevi rokās... Mēģināju viņai iestāstīt pašu svarīgāko, bet arī patlaban, kaut arī māšelei teju teju jau būs astoņi gadi, — viņa pūlējās un tomēr nesaprata. Veselu stundu sēdējām upes krastā un es noņēmos ar skaidrošanu. Vienīgais rezultāts bija tāds, ka Petra nogura un kļuva gražīga. Nē, šādi es neko nepanākšu... Jāizdomā kaut kas interesantāks ...

— Zini ko, uzspēlēsim vienu spēli, — es liku priekšā. — Aizver acis, samiedz tās labi cieši un iztēlojies, ka tu lūkojies dziļā, dziļā, tumšā akā, tādā, kur nekas nav redzams! Saprati?

— Ahā, — Petra bilda un samiedza acis.

— Bet tagad sāc lūkoties! — es turpināju. Un ņēmos domās zīmēt viņai trusīti. Mazu, pūkainu trusīti, kas berzē ar ķepiņu degungalu. Viņa iesmējās. O! Tā bija laba zīme! Tātad Petra ir uztvērusi manu signālu!... Es izdzēsu trusīti un uzzīmēju kucēnu, pēc tam — dažus cālēnus, pēc tam — zirgu ar vezumu. Divas minūtes vēlāk Petra atvēra acis un apjukusi lūkojās apkārt.

— Kur viņi palika? — māšele jautāja.

— Nekur. Es tos biju izdomājis, saproti, — izdo-

mājis, — atbildēju. — Tā ir... Tā ir spēle. Tagad es aizvēršu acis, un mēs abi iztēlosimies, ka lūkojamies melnā akā. Taču šoreiz tu kaut ko iedomājies ... lai tas atrastos akas dibenā! Un lai es to arī varētu ieraudzīt, labi?

Es samiedzu acis un plaši atvēru savas smadzenes, lai tās spētu uztvert Petras «ainiņu». Tā bija briesmīga kļūda! Šķita, ka galvā kaut kas sprāgst, — šī sajūta līdzinājās zibens spērienam. Pasaule sagrīļojās, man kļuva nelabi, trīcēja ceļi. Nekādu «ainiņu», protams, neieraudzīju. Tajā pašā mirklī atskanēja visu mūsējo žēlabas. Izskaidroju viņiem, ko mēs ar Petru darām.

— Mīļo Dāvi! Rīkojies piesardzīgāk! Neļauj viņai to atkārtot!... Gandrīz vai nocirtu ar cirvi sev kāju! — Mišels vaimanāja.

— Es applaucējos ar verdošu ūdeni! No tējkannas! ... — ziņoja Katrine.

— Nomierini Petru! Citādi mēs visi sajuksim prātā! — Rozalinde lūdzās.

— Viņa ir absolūti mierīga. Viņai nekas nekait, — es atbildēju. — Manuprāt, Petra citādi nemaz nespēj ! ...

— Tev jāiemāca viņai šis «citādi»! — Mišels pavēlēja.

— Zinu jau zinu. Bet kā? Varbūt jūs pateiksiet, kā man to izdarīt? — apvaicājos.

— Vismaz brīdini mūs nākamreiz, kad viņa atkal sāks! — lūdzās Rozalinde.

Mēģināju koncentrēties un griezos pie Petras.

— Tu... Tev, māšel, iznāca pārāk stipri! — es teicu. — Tagad to visu izmēģini mazliet klusāk .. . Uzzīmē bildīti, it kā bildīte būtu labi tālu no tevis. Papūlies, lai tavs zīmējums nebūtu tik stiprs, lai tas būtu mazāk spilgts, kā tīmeklītis... Skaidrs?

Petra pamāja ar galvu un samiedza acis.

— Sargieties! — Es nobrīdināju pārējos, un pats aizvēros.

Šoreiz Petrai izdevās vārgāk, arī mēs bijām sagatavojušies. Bet, vienalga, manās smadzenēs kaut kas atkal iespēra, nozibsnīja, un es ieraudzīju izgaismotu ...

— Zivtiņa! — iesaucos. — Zivtiņa ar garu, garu asti!

Petra apmierināti smaidīja.

— Jā, jā, zivtiņa! — atskanēja Mišela balss. — Tu un tava māsa esat īsti burvji! Bet pacenties, lūdzu, nākamreiz iemācīt viņai likt lietā tikai simto daļu savas enerģijas, — pretējā gadījumā šis bērns pār-dedzinās mums visiem smadzenes, līdz iemācīsies kontaktēties.

— Tagad tava kārta zīmēt! — pieprasīja Petra, un mācībstunda turpinājās.

Nākošajā dienā mēs darījām to pašu. Petras smadzeņu mežonīgā jauda galīgi izsūca manus spēkus, taču māšeles panākumi bija neapstrīdami. Tādā veidā Petra iemācījās pārraidīt ne tikai vizuālus tēlus, bet arī domas. Protams, Petras starojuma saturs atbilda bērna fantāzijai. Vislielāko problēmu izraisīja māšeles garīgā jauda, kad viņa kļuva radoša. Tikko viņu pārņēma kāda iecere, mūsējo smadzenēm bija jāiztur smags pārbaudījums: visi žēlojās, ka nodarbības laikā jūtoties kā paralizēti; galvās nemitīgi dārdot milzīgas bungas . .. Otrās nodarbības beigās es paziņoju Petrai:

— Un tagad tev kaut ko uzzīmēs Rozalinde!

— Kur ir tava Rozalinde? — Petra jautāja, lūkodamās visapkārt.

— Viņas te nav. Viņa atrodas... tālu no mums.

Bet tas netraucē viņai uzburt ainiņas. Un tagad ielūkojies melnajā akā un ne par ko nedomā. Bet jūs, — es uzrunāju mūsējos, — netraucējiet! Runās vienīgi Rozalinde. Sāc, mīļā!

Mēs visi apklusām.

Rozalinde uzzīmēja meldriem apaugušu dīķi un ielaida tajā mazus, ļoti smieklīgus dažādas krāsas pīlēnus. Pīlēni peldēja ūdenī un vienlaicīgi draiski gāzelējās dejas ritmā. Taču viens, pats mazākais pīlēn-tiņš, visu laiku atpalika no citiem. Petra par šo ainu bija sajūsmā, viņa burtiski mirdzēja aiz sajūsmas. Un pavisam negaidot šī pāri malām plūstošā sajūsma pārraidījās mums. Momentāni izdzisa Rozalindes zīmētā ainiņa, un mēs visi gandrīz zaudējām samaņu ... Tādi Petras emociju uzplūdi mums bija diezgan mokoši. Bet par panākumiem vairs neviens nešaubījās.

Ceturtajā nodarbībā Petra iemanījās uztvert «ainiņas», nesamiedzot acis. Arī tas bija solis uz priekšu. Nedēļas beigās jau varēja runāt par progresu: Petra pārraidīja vienkāršas domas, taču viņas domu vibrācija izpaudās dažādi. Tas, kas izlauzās ar pilnu spēku, aizvien šokēja mūs; pati meitene mūs visus uztvēra bez kādiem traucējumiem, kaut arī daudzko no tā, ko mēs sacījām cits citam, viņa nesaprata.

— Jūs runājat pārāk ātri un visi uzreiz, — Petra žēlojās. — Es, protams, varu atšķirt, kad runā tu, kad — Rozalinde, kad — citi... Bet jums tas izdodas tik strauji, ka man viss sajūk... Taisnību sakot, citiem sajukums ir vēl lielāks... — viņa piebilda.

— Kādiem citiem? Katrīnei? Markam? — es vaicāju.

— Nē. Sitos es pazīstu. Es domāju citus. Tos, kuri atrodas tur, tālu tālu! — viņa steidzīgi paskaidroja.

Nolēmu neizrādīt savu satraukumu.

— Droši vien es viņus nepazīstu, — mierīgi teicu. — Kas viņi tādi ir?

— Es arī nezinu, — Petra atbildēja. — Vai tad tu viņus nedzirdi? Viņi ir tur, — māšele pameta ar roku dienvidrietumu virzienā, — tikai ļoti, ļoti tālu...

Pūlējos koncentrēt domas.

— Bet vai tagad, pašreiz tu viņus dzirdi? — jautāju.

— Jā. Bet... diezgan ... diezgan neskaidri, — Petra atbildēja.

Koncentrēju, cik spēka, savu uzmanību, taču man neizdevās neko uztvert.

— Pamēģini noraidīt man to, ko viņi tev saka, — es ieminējos.

Petra mēģināja. Kaut kas tur, protams, pastāvēja, taču tādā līmenī, kas mūsos neradīja ne mazāko skaidrību ... Pie tam tas bija tik izplūdis, bez formas un satura: droši vien tāpēc, ka māšele centās pārtvert un noraidīt mums to, ko pati nesaprata. Es galīgi apjuku un aicināju talkā Rozalindi: arī viņai nekas nesanāca. Petrai nebija viegli, meitene ātri nogura. Pēc piecām minūtēm mēs nolēmām pārtraukt eksperimentu.

Jā, Petra vēl arvien aizmirsās, un tad mūsu galvās tik tiešām zibeņoja, bet tas nemazināja lepnumu uz viņu. Visiem bija tāda sajūta, it kā mēs būtu atklājuši līdz šim nezināmu dziedātāju, kura nākotnē kļūs slavena, kļūs primadonna... Patiesībā notikumi attīstījās daudz liktenīgāk nekā sapnis par primadonnu...

— Petra ir viens satriecošs smadzeņu centrs, — Mišels izteica mūsu visu domas. — Ja nu vienīgi skuķis nepadarīs mūs visus trakus, pirms viņa apgūs pašregulāciju, — Mišels piebilda.

Desmit dienas pēc atgadījuma ar poniju Akselis pie vakariņu galda lūdza mani nākt talkā salabot vecos ratus, kamēr vēl nav satumsis. Nekas ārkārtējs šajā lūgumā nebija, un tomēr kaut kas Akseļa skatienā darīja mani nemierīgu. Es piekritu. Pēc vakariņām mēs abi kopā iznācām no mājas pagalmā un iegājām šķūnī, lai mūs neviens nevarētu redzēt. Akselis izspļāva no mutes salmiņu, ar kuru nupat bija bakstījis zobus, un cieši ieskatījās man acīs.

— Dāvi, rādās, ka tu kaut kur esi pielaidis kļūdu, — Akselis nopūzdamies teica.

Kļūdu, zināms, es varēju pielaist daudzkur, taču tādā tonī Akselis runāja tikai par vienu vienīgu situāciju ...

— Neatceros ... Domāju, ka nē, — es stomīdamies bildu.

— Nu tad varbūt kāds no jūsējiem? — Akselis pēc brīža vaicāja.

Atkal atbildēju noraidoši.

— M-jā, — Akselis novilka. — Tādā gadījumā tu varbūt zini, kāpēc Džo Darleju tik ļoti ieinteresējusi tava persona!? Ko?

— Es nezinu, — vaļsirdīgi atzinos.

Viņš šaubīdamies pašūpoja galvu.

— Nepatīk man tas, Dāvi! Dikti nepatīk!

— Vai Darlejs interesējās tikai par mani vai arī... par Rozalindi?

— Par tevi un Rozalindi Mortonu, — Akselis nopietni sacīja.

— Ak, šitā... — es stostīdamies novilku. — Nu, vienīgi šis Darlejs .. . Nav izslēgts, ka viņš kaut ko nopratis... Vai arī grib palaist baumas, ka mēs abi ar Rozalindi. .. Vārdu sakot...

— Iespējams, — Akselis mani pārtrauca, — nepatīkamākais ir tas, ka šis Darlejs... Citiem vārdiem sakot, inspektors šad tad uzmeklē Darleju, kad jānoskaidro ... kaut kas konfidenciāls. Kad vajag izostīt kaut ko bez trokšņa ... Saproti? Lūk, tas tad arī man nepatīk!

Man tas nepatika vēl vairāk, kaut ari šo Darleju mēs savā tuvumā nekad nebijām manījuši un es nespēju iedomāties, kādēļ viņam radušās aizdomas.

— Bet klausies, — teicu Akselim, — ja arī tas tā būtu, — viņiem nebūs viegli mūs iegrāmatot savā Noviržu sarakstā!

— Mīļo Dāvi, — Akselis atbildēja, — šo oficiālo Noviržu sarakstu kuru katru bridi var papildināt! Nevar taču paredzēt, kas notiks vainas rezultātā... Kāda jauna mutācija nāks pasaulē... Tālab inspektora pienākums ir uzmanīgi sekot visam, kas darās novadā, un, ja kas viņam liekas grēcīgs, viņam tūdaļ jāuzsāk izmeklēšana. Tas jau ir inspektora tiešais pienākums!

— Mēs sen esam izlēmuši, ko darīsim, ja mums tiks izvirzīta apsūdzība! — paziņoju Akselim. — Šie jautātāji taču pat nezina, kur meklēt mūsu vainu... Un mums atliek tikai izlikties, ka nesaprotam, ko viņi vēlas no mums. Pieņemsim, ka Džo vai kāds cits tur mūs aizdomās, bet viņš taču pat nejaudā nevienam pateikt, kāpēc tur ...

Diemžēl man neizdevās pārliecināt Akseli.

— Nu labi, pieņemsim, ka tev ir taisnība, — tēvocis sacīja. — Bet kā ar Reičelu, ko? Viņa droši vien nespēj tik viegli aizmirst savu māsu... Varbūt viņa?...

— Nē, — atbildēju noteikti. — Reičela nespētu izstāstīt visu par visiem un noklusēt par sevi. Un vēl: ja arī viņa gribētu kaut ko slēpt no mums, mēs

tūdaļ to uzzinātu! Zini, man tev to grūti paskaidrot... Taču melot mūsējiem...

— Skaidrs, — Akselis iejaucās. — Bet ja nu Petra ir pļāpājusi?

— Tu zini?! Par Petru?! — biju pavisam izbrīnījies.

— Es taču nekad ... Ne pušplēsta vārda tev neesmu ...

— Man laimējās uzminēt, — Akselis nosmaidīja.

— Arī viņa ir jūsējā. Viss pareizi.

— Un tomēr: kā tu uzzināji? — satraukts jautāju.

— Vai viņa ... pati tev izstāstīja?

— Nē-ē, — Akselis, redzot manu lielo uztrau-. kurnu, sacīja. — Pavisam nejauši es to uzzināju. Un palīdzēja man, tā sacīt, Anna ... Atceries, Dāvi, es tev kādreiz teicu, ka Annas kāzas ar to puisi ir ļoti bīstama lieta. Saproti, ir tādi bābieši, kas nevar atrast mieru, kamēr nav kļuvuši vīram par kājslauķi. Šīs sievietes nespēj iedomāties dzīvi bez saimnieka. Un Anna bija... viena no tām!

— Tu gribi teikt, ka viņa vīram visu... visu par sevi izstāstīja? — es nomurmināju.

— Vari nešaubīties! — Akselis sacīja. — Un ne tikai par sevi, arī par visiem jums!

— Tas nevar būt! — iesaucos.

— Tici man, mīļo zēn, — nopūtās Akselis, — es tukšu nerunāju! Saproti mani pareizi, — iespējams, ka Anna nemaz negribēja stāstīt par visiem un uzticēja vīram tikai savu noslēpumu, bet viņš ņēma un izdabūja no sievas arī noklusēto. Tas Alans visu zināja!

— Un, ja ... un, ja tas tā arī būtu, kā tad tu to uzzināji? — es pavaicāju, juzdams, ka man paliek nelabi.

Viņš aizdomājās.

— Lai tev to paskaidrotu, būšu spiests šo to pastāstīt. — Viņš brīdi klusēja, tad ar vērtējošu skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām un beidzot izlēma. — Bija reiz krogs ostas pilsētiņā Rigo! Zini, tāds mājīgs pagrabiņš: tas piederēja vienam cilvēkam, kuru sauca par Groufu . .. Šis vīrs bija ellīgs naudas rausējs! Pie viņa dienēja pieci cilvēki: divi vīrieši un trīs sievietes. Un šie pieci izpildīja visu, iedomājies, visu, ko Groufs tiem pavēlēja!... O, šim naudasmaisam pietika tikai īstajam cilvēkam iečukstēt ausī vārdiņu un vienu no viņa kalpiem pakāra par to, ka viņš esot gribējis uz kuģa sarīkot dumpi. Divas sievietes savukārt pakāra par slepkavību. Tā, lūk, šis tirāns valdīja! ... Viņš spieda meičas «uzņemt viesus» — jūrniekus, un visu, ko tās nopelnīja, ielika sev kabatā... Man trāpījās redzēt pat to, kā šis iznirelis apietas ar sievietēm... Kā viņš tās uzlūko — ar kādu sadista smīniņu! Jā, viņš prata uzmaukt citiem sakas, un katrs no viņa baidījās... Groufam neko nenozīmēja iedzīt otru kapā... Viens Groufa acs miedziens — un tūdaļ visi metās dancot! ...

Akselis uz brīdi apklusa un pavīpsnāja.

— Nekad nedomāju, ka atkal nāksies sastapties ar tādu smīniņu! Un kur?! Mūsu pašu baznīcā, Dāvi! Šis smīniņš bija caursūcis visu viņa fizionomiju, saproti! Būtu tu redzējis, kā viņš nopētīja tevi, Rozalindi, pēc tam Petru! ... Nu, arī Reičelu, protams...

— Bet, Akseli, viens pats skatiens vēl... Tu taču varēji kļūdīties... — es murmināju.

— Nē, Dāvi! Sadista smīnu tik viegli nevar aizmirst! Kamēr vien dzīvošu — atcerēšos to! Un tā — kad es ieraudzīju Alanu baznīcā, jutos tāpat kā toreiz ... tajā ostas krodziņā ... Ja, tavuprāt, es maldos, tad esi tik mīļš un pasaki, kā gan es uzzināju par Petru?

— Un ko tu darīji? — mehāniski vaicāju. — Kas notika tālāk?

— Tālāk? — Akselis pārjautāja. — Atnācis mājās pēc dievkalpojuma, nodomāju: skat, kādu paradīzes dzīvi nodrošinājis sev cilvēknīdējs Grouts un viņaņi līdzīgie «normālie»!... un . . . Piesēju savam vecajam lokam stingrāku stiegru ...

— Tātad: tas biji tu?! — pārsteigts iekliedzos.

— Nekas cits man neatlika, Dāvi! Protams, es zināju, ka Anna turēs aizdomās kādu no jums, iespējams, jūs visus kopā. Bet viņa nebūtu varējusi nosūdzēt kādu no jums, nenosūdzot pie viena arī sevi un savu māsu. Risks bija milzīgs, taču es citādi.. . nevarēju!

— Tas nebija vienkārši risks! — es izsaucos, atguvies pēc visa dzirdētā, un pāris vārdos izstāstīju Akselim Annas pirmsnāves zīmītes saturu.

— Jāteic godīgi: es nedomāju, ka tā var sanākt, — Akselis nošūpoja galvu, — bet viss viens... Vajadzēja rīkoties, nedrīkstēja vilcināties! Alans nebija muļķis, viņš zināja, ko dara. Un droši vien būtu uzticējis kādam vēstuli ar nosacījumu, ka tā jāatver viņa nāves gadījumā. Un šī Alana vēstule, tici man, izrādītos neapstrīdams jūsu vainas pierādījums! Dāvi, mīļais, ko tad jūs iesāktu? . ..

Prātā apsvērdams traģisko notikumu, es skaidri sapratu: Akselim ir taisnība.

— Bet tu ... tu taču pats arī riskēji, — sacīju.

— Muļķīt!... — viņš atmeta ar roku. — Vai tad var salīdzināt mani ar jums? ... Un beigsim runāt par to!

— Bet tagadējie notikumi, — es atgriezos pie mūsu sarunas sākuma, — tos taču vairs nevar saistīt ar.. Alanu. Laika ziņā arī ir pamatīga atstarpe!

— Tā iznāk, — Akselis man piekrita, — domāju, ka zellis nepaguva nevienam izstāstīt. .. Spried pats: ja varas iestādes ko zinātu — tiesas izmeklēšana sen būtu sākusies. Bez lietiskiem pierādījumiem jūs nevar sodīt... Inspektors nevēlēsies palikt muļķos, jo sevišķi tāpēc, ka runa ir par tādiem vīriem kā Strorms un Mortons... Un tomēr kaut ko viņi nojauš...

Man iešāvās galvā atgadījums ar Petru un viņas poniju mežā. Akselim bija zināms vienīgi tas, ka uzbrucis nezvērs un saplosījis zirdziņu, — neko vairāk mēs viņam neteicām. Akselim uzticējāmies kā paši sev, bet. .. Bet: jo mazāk viņš zinās — jo vieglāk viņam būs izlocīties tiesas zālē, ja, nedod Dievs, tāds process kādreiz notiktu. Un vēl — notikums skāra arī Petru — šo naivo bērnu... Tagad, kad Akselis bija lietas kursā par Petras spējām, es drīkstēju viņam visu izstāstīt. Onkulim, tapat ka man, šī epizode nelikās pārāk aizdomīga, taču katram gadījumam viņš pierakstīja tā puiša vārdu .. .

— Džeroms Skiners, — Akselis domīgi noteica, — labs ir, mēģināšu kaut ko uzzināt par viņu!

Šo pašu nakti mēs visi sākām apspriest radušos situāciju, bet neko nevarējām izdomāt. Galu galā Mišels paziņoja:

— Labi! Ja tu un Rozalinde esat pārliecināti, ka Vaknukā nav noticis nekas aizdomīgs, tad pie visa vainīgs ir tas... Skiners (Mišels neizrunāja vārdu burts burtā, bet zibenīgi noraidīja viņa tēlu)! Un tur tas suns aprakts: Skiners katrā ziņā jau paguvis par savām aizdomām paziņot tā apriņķa inspektoram, kurš savukārt raportējis tālāk jūsējam inspektoram. Šai gaidījumā daži cilvēki tomēr ir lietas kursā, bet jautāts tiks vispirms šeit — par Katrīni un Salliju. Mums par labu nenāk arī tas, ka tagad katrs tur acis vaļā to velna baumu dēļ par džunglistu gaidāmo uzbrukumu ... Vārdu sakot, rīt pie mums noskaidrošu, ko varēšu, un nevilcinoties ziņošu par to jums.

— Kā mums uzvesties patlaban? — Rozalinde jautāja.

— Patlaban neko jaunu neuzsāciet! — Mišels strikti atbildēja. — Ja esam pareizi uzminējuši, tad pēc aizdomu smaguma visi mēs dalāmies trīs grupās. Pirmā — Katrīne un Sallija, otrā — tu, Dāvids un Petra, pēdējā — mūsu trijotne: es, Marks un Reičela. Uzvedieties, it kā nekas nebūtu noticis, lai neizpro-vocētu normālos uz zibenīgu sodīšanu. Ja izmeklēšana tomēr tiks uzsākta, tad, kā jau norunājām, centīsimies vazāt varasvīrus aiz deguna ... Petra! Viņa diemžēl ir mūsu lielākās briesmas! Ja cilvēku mednieki pa īstam ķersies Petrai klāt, — bērns neizturēs un visu izstāstīs .. . Viņa ir pārāk jauna un neprot melot... Tad mūs visus sterilizēs un aizdzīs uz Džungļiem . .. Iegaumējiet: visu uzmanību Petrai! Okšķeri nedrīkst skuķēnu uzost! Var jau būt, ka viņu neviens netur aizdomās, taču meitene toreiz atradās mežā un dažam labam noteikti iešausies galvā, ka ... Tādā gadījumā mēs visi būsim spiesti bēgt! Dzirdi, Dāvi, tev jābūt modram, tu nedrīksti pieļaut māsas nopratināšanu! Ja vajadzēs kādu nogalināt — dari to!... Nešaubies ne mirkli! Ievēro: viņi nešaubīsies! Liec vērā: kolīdz vainīgo meklēšana ies vaļā, viņi mūs — uzreiz vai pakāpeniski — nogalinās! Un visbeidzot — ja notiks pats briesmīgākais un Petra nokļūs soģu rokās... Tad labāk mums pašiem atvieglot meitenes mokas! ... Nekā pieļaut, lai šie nezvēri viņu sterilizē un izsviež kaut kur Džungļos ... Sapratāt? Varbūt kādam ir iebildumi?

Iebildumu nevienam nebija. Man bija sāpīgi par to visu domāt, bet, līdzko es stādījos sev priekšā Džungļos pamesto Petru, izkropļotu un pusdzīvu, es piekritu Mišelam.

— Tas tad ari būtu viss, — Mišels sacīja, — bet katram gadījumam jūs visi četri līdz ar Petru esiet gatavi: var būt, ka nāksies bēgt! ...

Ar to saruna beidzās. Mišela teiktajam papildinājumi nebija vajadzīgi. Mazākā neuzmanība mūs iegrūstu nelaimē. Visu bijām izsprieduši pareizi, taču ar vienu lietu mums nebija paveicies — ja par šīm aizdomām mēs būtu uzzinājuši dienas trīs ātrāk, viss noritētu pavisam citādi...

1

Mišela konkrētie, maksimāli skaidrie norādījumi vērta miglainos, no mums tik tālos draudus atmaskot vainīgos reāli uzglūnošā īstenībā. Viņa vārdi satricināja mani daudz stiprāk nekā saruna ar Akseli. Pēkšņi sapratu: vienā jaukā dienā mēs katrā ziņā sadursimies ar situāciju, kuras iznākums vairs nebūs tik labvēlīgs kā visās iepriekšējās reizēs.

Bija skaidrs, ka Mišels jau labi sen juta mums uzglūnošās briesmas, bet šodien arī es inficējos ar šo sajūtu. Pirms doties gulēt, es šo to sagatavoju: noliku līdzās gultai loku ar bultām, somu ar maizi un sieru. Izlēmu no rītdienas palēnām vākt siltas drānas, zābakus un pārējās lietas, kas būs nepieciešamas; domās pārcilāju slēptuves, kurās es to visu pagaidām varētu noglabāt, lai šīs mantas neatrastos mājās, bet gan kādā citā sausā, drošā un ērti sasniedzamā vietā.

Jā, Petrai taču arī būs vajadzīgs apģērbs, tad vēl segu sainis un kaut kas, kur uzglabāt dzeramo ūdeni, un ...

Prātodams par to, nemaz nemanīju, ka aizmigu.

Pēc kādām trim stundām mani uzmodināja durvju aizšaujamā knakšķis istabā. Nakts bija bez mēness, taču ari tumsā es pie durvīm uzreiz sazīmēju Petras sīko augumu baltā krekliņā.

— Dāvi, — viņa čukstēja, — Rozalinde! ...

Petra varēja neturpināt. Rozalinde burtiski ielauzās manās miegainajās smadzenēs.

— Dāvi! — es izdzirdēju. — Dāvi! ... Mums nekavējoties jābēg! Viņi saķēruši Salliju un Katrīni!...

Tūdaļ pēc Rozalindes manā apziņā ielauzās Mišels.

— Nezaudējiet laiku! Var gadīties, ka jums šī laika jau nav. Viss notika pēkšņi... Ja viņi zinātu ko vairāk, viņi tūdaļ sūtītu ļaudis apcietināt jūs! Pie Katrīnes un Sallijas viņi ieradās pirms desmit minūtēm ...

— Satiksimies aiz dzirnavām! Nekavējies, Dāvi! — sauca Rozalinde.

Pateicu Petrai vārdiem:

— Ātri saģērbies! Tikai klusiņām!

Petra droši vien gandrīz neko nesaprata no mūsu sasteigtās sarunas, taču trauksmi viņa nepārprotami bija uztvērusi. Māšele pamāja ar galvu un izgaisa durvju tumšajā kvadrātā. Es veikli apģērbos un sasēju savas gultas segas paunā. Taustoties, lampu neaizdegdams, uzmeklēju loku ar bultām, somu ar ēdamo un izlavījos no istabas.

Petra mani jau gaidīja. Paķēru no viņas lādītes pirmos apģērba gabalus, kas trāpījās pa rokai, un iebāzu tos segu paunā.

— Pagaidām nevelc zābakus, — es čukstēju, — turi tos rokās un seko man uz pirkstgaliem, klusu kā runcītis!

Mēs izgājām pagalmā un tur apāvām zābakus. Petra gribēja kaut ko teikt, bet es pieliku pirkstu lūpām un uzzīmēju viņai Sebu — pašu spriganāko mūsu ķēvi. Viņa pamāja ar galvu, un mēs uz pirkstgaliem steidzāmies staļļa virzienā. Biju tikko atvēris staļļa durvis, kad saklausīju tālumā kaut ko līdzīgu dipoņai. Es sastingu.

— Zirgi... Šurp auļo zirgi! — Petra čukstēja.

Tik tiešām, tālumā bija dzirdama zirgu pakavu

dipoņa un iemauktu žvadzēšana. Šeba, protams, bija bez segliem un iemauktiem, taču meklēt tos vairs neatlika laika. Izvedām Šebu pagalmā, uzcēlām ķēvei mugurā segu paunu un paši apsēdāmies uz tās. Petra iekārtojās man aiz muguras, apskaudama mani ar savām rociņām. Bez nevienas skaņas mēs pametām fermu un devāmies pa taku uz upes pusi. Kaut kur pavisam līdzās mūsu mājai varēja saklausīt pakavu dipoņu ...

— Rozalinde! — es pasaucu.

— Jau desmit minūtes gaidu jūs, — Rozalinde atsaucās. — Man viss bija sagatavots. Mēs bez mitas pūlējāmies sazināties ar tevi... Par laimi, Petra īstajā brīdī uzmodās!

Petra, izdzirdējusi, ka tiek pieminēts viņas vārds, tūlīt pat iejaucās, vaicādama: kas noticis. Māšeles uztraukums kā vienmēr pērkonveidīgi atsaucās manā galvā, kļuva pat nelabi.

— Mazliet klusāk, mīļā! — Rozalinde lūdzās. — Ne tik stipri, lūdzu! — Rozalinde nogaidīja, kamēr trieciens mazināsies, un tad sacīja: — Tu visu uzzināsi, pacieties!... Šallij, Katrīn! — viņa pasauca meitenes.

Meitenes tūdaļ pieslēdzās.

— Mūs atveda pie inspektora. Mēs, protams, neko nesaprotam un par kaut ko tādu nekad neesam dzirdējušas! Pareizi?

Mišels ar Rozalindi vienlaicīgi apstiprināja, ka taisni tā jāizturas.

— Būs labāk, ka mēs atslēgsimies no jums, — Sallija turpināja, — tad spēsim pārliecinošāk melot!

Nemēģiniet stāties ar mums kontaktā, apsoliet?

— Jā, bet... Mēs visi paliekam jums abām atvērti, — Rozalinde sacīja. — Dāvi, nekavējies! — viņa pārslēdzās uz mani. — Fermā iedegās ugunis!

— Tūlīt būsim klāt! — atsaucos. — Tumsā viņi tik ātri nesapratīs, kādā virzienā mūs meklēt.

— Viņi jenāks stallī un aptvers, ka jūs esat tepat tuvumā! Ātrāk!

Es atskatījos. Mūsu mājas logos dega gaisma un kāda rokās lukturis cilājās augšup lejup. Nokļuvuši upes krastā, izdzirdējām ūjināšanu. Bijām jau pietiekoši tālu, tādēļ palaidu zirgu rikšiem. Vēl pēc pusminūtes mēs jau aulekšojām. Dzirnavas sasniedzām pavisam drīz: es sajutu Rozalindes atvieglojumu un sapratu, ka viņa ir kaut kur līdzās, mazliet mums priekšā. Rikšojām tālāk, un pēkšņi es sadzirdēju zaru brīkšķēšanu. Devos brīkšķa virzienā un ieraudzīju Rozalindi, kura mūs jau gaidīja, un divus viņas tēva milzīgos zirgus. Gigantiskie rumaki līdzīgi torņiem slējās pāri mums, un katram no šiem milzeņiem mugurā bija divi pamatīgi grozi. Vienā no groziem stāvēja Rozalinde ar uzvilktu loku.

Tuvojos Rozalindei, un viņa noliecās apskatīties, ko labu esmu paķēris sev līdz.

— Dod šurp segas! Kas tev tajā somā? — viņa vaicāja. — Un tas ir viss, ko paguvi paņemt? — Viņas balsī jautās pārmetums.

— Man taču nebija laika sakravāties, kā nākas!

Viņa veikli izveidoja no segām kaut ko līdzīgu

mīkstiem segliem starp abiem groziem. Pacēlu Petru virs galvas: Rozalindes rokas satvēra meitenīti un apsēdināja viņu uz segām.

— Mēs ar viņu paliksim šajā grozā, bet tu ieņem vietu no otras puses — grozā pa kreisi! Šausi ar loku no turienes!

Viņa veikli pārsvieda gigantiskā zirga mugurai kaut ko līdzīgu no virvēm savītam seglu kāpslim: lai gan ar grūtībām, tomēr es varēju aizsniegties līdz šim kāpslim ... Nokāpis no Šebas, es pagriezu ķēvi ar purnu māju virzienā un uzšāvu lopiņam ar plaukstu: ķēve tūdaļ aizaulekšoja. Pēc tam pats lēnām ierāpos grozā. Kolīdz mana kāja bija izcelta no pašdarinātā kāpšļa, Rozalinde uzvilka kāpsli augšā. Vēl nebiju kā nākas iekārtojies grozā, kad Rozalinde satvēra pavadu un mēs spēji devāmies uz priekšu.

Laiciņu rikšiem jājām pa platu, iebrauktu ceļu, tad nogriezāmies uz daudz šaurāka ceļa, kurš virzījās gar strautu. Tur, kur šis strauts krustojās ar citu strautu, mēs no jauna pagriezāmies un tagad jājām gar otro strautu. Pēc kādas pusjūdzes atkal pagriezāmies un devāmies tālāk gar trešo strautu. Tā tas turpinājās vēl pāris reižu, līdz zeme zem zirgu pakaviem kļuva cietāka: nu mēs jājām pa akmeņainu ceļu. Nopratu, ka Rozalinde jau iepriekš izdomājusi speciālu maršrutu pēdu jaukšanai. Rozalinde uztvēra manas domas un tūdaļ ne bez ironijas atsaucās:

— Žēl, Dāvi, ka tu gulēji kā sists, it nemaz nedomādams par mūsu nākotni!

— Es taču pirmais uzzināju, ka mums draud briesmas, — taisnodamies sacīju, — bet man neienāca prātā, ka viss tik ātri piepildīsies! ...

— Un tāpēc tai laikā, kad es ar pēdējiem spēkiem pūlējos sazināties ar tevi,tu mierīgi krāci. Mēs ar mammu veselas divas stundas darījām, ko varējām, lai piepildītu šos velna grozus ar provīziju, bet tu pa to starpu baudīji saldus sapņus ...

— Ar māti?! — iesaucos. — Tātad tava māte arī to zina?

.

— Šo to zina, šo to tikai nojauš. Nevaru droši pateikt, ko viņa patiesībā domā, jo mēs abas šo lietu nekad neesam pārspriedušas. Māte noteikti uzskata: vajag tikai klusēt un izlikties, ka nekas slikts nav atgadījies, un viss nokārtosies pats no sevis ... Tāpēc, kad vakar pateicu, ka, iespējams, man nāksies steidzami doties projām, viņa nemaz nebrīnījās ... Tikai sāka raudāt! Zini, man šķiet, ka mamma klusībā jau sen gatavojās brīdim, kad vienā jaukā dienā viņai būs jāpalīdz man bēgt... Nu tā diena ir klāt, un viņa man palīdzēja! ...

Pārdomāju notikušo, taču nekādi nevarēju iedomāties savu māti darām to pašu Petras labā. Bet tomēr viņa slepus raudāja, kad tika padzīta Harjete ... Un krustmāte sava bērna dēļ devās pašnāvībā ... Arī Sofijas māmiņa bija gatava uz visu ...

Braucu un visu laiku pats sev jautāju: ko gan tagad jūt mana māte... Vai viņa slepus priecājas par Petras izglābšanos, vai arī ir nikna par to ...

Vēl arvien mēs metām cilpas saskaņā ar Rozalindes izdomāto maršrutu. Akmeņi un strautiņi aizvien biežāk trāpījās mūsu ceļā. Kad bijām sasnieguši upes krastu, devāmies meža virzienā. Ja nāksies bēgt — bēgsim uz dienvidrietumiem! Šo variantu zināja ikviens no mūsējiem: tā bija droša vieta cilvēkiem ar nоvirzi un viņu nepareizajiem zirgiem. Es, Rozalinde un Petra jājām precīzi šajā virzienā. Ausa rīts. Bijām nokļuvuši pašā meža biezoknī. Sameklējām pļavu ar sulīgu zāli, noseglojām zirgus un palaidām tos ganīties. Mūsu brokastis sastāvēja no maizes un siera. Un tad Rozalinde sacīja:

— Tu, Dāvi, esi labi izgulējies, tāpēc tagad ir tava kārta sargāt mūs!

Abas meitenes ātri vien ieritinājās segās un tūdaļ aizmiga. Es atsēdos pļaviņā, noliku sev uz ceļiem loku, bet labajā pusē pa rokai — sešas bultas. Vis-

apkārt valdīja dziļš klusums, ja neskaita putnu čivināšanu, zara lūšanu zem meža zvēriņa ķepām un meļņu nesteidzīgo grudzināšanu. Saulei uzlecot, kļuva siltāks. Lai neiesnaustos, ik pēc brīža cēlos kājās un ar uzvilktu loku pārstaigāju pļavu.

Pēc dažām stundām atskanēja Mišela balss.

— Kur jūs patlaban atrodaties? — viņš jautāja.

Es paskaidroju.

— Kurp dosieties tālāk?

— Un dienvidrietumiem, — atbildēju. — Pa nakti jāsim, pa dienu — atpūtīsimies.

Viņš man piekrita, ka tas ir prātīgi, un piemetināja:

— To baumu dēļ par džunglistu drīzu uzbrukumu vietējie biezgalvji, šautenes paķēruši, tūdaļ jozīs uz mežu. Man nepatīk, ka Rozalinde izvēlējās lielos zirgus. Tos viegli var sazīmēt, bet tas sacels kājās visus iedzīvotājus. Pēc viena vien pakava nospieduma viņi...

— Ātruma ziņā šie meļņi nav pārāki par citiem zirgiem, — es sacīju, — bet izturības ziņā gan!

— Jā, tas jums var noderēt, — Mišels, brīdi domājis, piekrita. — Un vispār — tu drīz būsi spiests daudz ko izdomāt. Godīgi sakot, man bail prātot par to, kas notiks rīt... Mani un Reičelu vēl nav atšifrējuši. Arī Marku vēl netur aizdomās ... Taču uzbudinājums ir pamatīgs! Jau noorganizētas vienības, kas dzīsies jums pakaļ. Es mēģināšu iekļūt kādā no tām un pārliecināt, ka jūs aizbēgāt dienvidrietumu virzienā. Līdzko viņi būs aptvēruši savu kļūdu, Marks centīsies aizvilināt tos uz ziemeļrietumiem... Ja gadījumā jūs tomēr kāds pamana, neļaujiet viņam aiziet! Tikai nešaujiet! Ķērājiem pavēlēts nelietot bises, tāpēc tavs šāviens var jūs nodot!

— Mums nav bises! — paziņoju.

— Ļoti labi. Tev nekārosies... Zini, ķērāji ir pārliecināti, ka jums ir bises ...

Atceros: kad nepatikšanas vēl tikai sākās, es cieši izlēmu atstāt bisi mājās. Protams, bises raidītā lode aizlido tālāk, taču bulta nerada troksni un, kamēr tu pārlādē bisi, var izšaut savas desmit bultas...

Manu kontaktēšanos ar Mišelu pārtrauca Marks.

— Zēni, tagad man viss ir skaidrs, — Marks paziņoja. — Ja vajadzēs, likšu tiem āmurgalvām kā paklausīgām aitām vicot man līdzi uz ziemeļrietumiem!

— Pagaidām liec tos mierā, Mark! Es brīdināšu, kad vajadzēs! — Mišels sacīja. Viņš atkal pieslēdzās man: — Dāvi, vai Rozalinde vēl guļ? Kad viņa pamodīsies, — lai uzņem ar mani sakarus!

Mišels atslēdzās. Vēl pāris stundas klīdu pa pļavu ar loku rokā, tad uzmodināju Rozalindi. Petra arvien vēl gulēja ciešā miegā. Es nogūlos līdzās māšelei un pēc sekundes jau krācu...

Vai nu mans miegs bija pārāk caurs, vai arī es pa sapņiem izdzirdēju Rozalindes saucienu:

— Es viņu nogalināju, Mišel! Viņš... viņš ir beigts! — Rozalindes domas bija satrauktas un neskaidras.

— Lūdzu neuztraucies! Esi mierīga! — ieskanējās Mišela nosvērtā balss. — Tev nebija citas izejas, Rozalinde! Tu biji spiesta to izdarīt! Saproti jel: mums visiem pieteikts karš! Asiņains karš! Mēs šo karu pirmie neiesākām. Un mums tāpat kā viņiem arī ir tikai viena dzīvība. Lai tevi nemoka sirdēsti!

— Kas noticis? — vaicāju, neko nesaprazdams.

Abi runātāji vai nu nedzirdēja mani, vai ari negribēja, lai kāds jaucas pa vidu ... Paraudzījos sev visapkārt: Petra aizvien vēl gulēja, ari zirgi ganījās tepat tuvumā. Atkal uztvēru Mišelu:

— Aizvāc viņu, Rozalinde! Sameklē dziļu bedri, iegrūd to nelaimīgo šai bedrē un saber pa virsu lapas!

Sajutu, ka Rozalinde jau saņēmusi sevi rokās un darīs visu, kā Mišels viņai liek. Pielēcu kājās, paķēru loku un traucos meklēt Rozalindi. Kad šķērsoju pļavu, pēkšņi iedomājos: nedrīkstu atstāt bez uzraudzības Petru! Steidzos atpakaļ pie māšeles.

Dažas minūtes vēlāk no biezokņa grīļodamās iznāca Rozalinde. Viņa gāja lēni, tik tikko vilkdama kājas, pa ceļam ar lapu vīšķi kaut ko tīrīdama nost no bultas ...

— Kas noticis?! — uztraukts jautāju.

Rozalinde, šķiet, bija pilnīgi zaudējusi kontroli par

sevi un savām domām: viņas galvā bija pilnīgs juceklis. Pienākusi tuvāk, Rozalinde izdvesa:

— Tas bija vīrietis ... Viņš bija atradis mūsu zirgu pakavu nospiedumus. Būtu tu, Dāvi, redzējis, kā viņš zagās mums pa pēdām... Mišels teica, lai es šo vīrieti ... Mīļo Dāvi, es negribēju! Man taču nekas cits neatlika, vai ne?

Viņas acis bija asaru pilnas. Apskāvu meiteni un ļāvu viņai izraudāties man uz pleca. Kā vēl varēju viņu mierināt? Ja nu vienīgi atkārtot Mišela sacīto ...

Abi lēnām tuvojāmies mūsu apmešanās vietai. Kad Rozalinde nosēdās līdzās vēl arvien guļošajai Petrai, es pavaicāju:

— Bet tā cilvēka zirgs? Aizskrēja projām?

— Nezinu... — Rozalinde paraustīja plecus. — Droši vien, ka viņam bija zirgs. Kad es šo vīrieti ieraudzīju, viņš gāja kājām . ..

Nolēmu atgriezties, lai palūkotos, vai svešinieks tepat tuvumā nav atstājis pie koka piesietu savu zirgu. Nosoļoju labu pusjūdzi, taču ne zirgu, ne šī zirga pēdas nekur nemanīju: uzdūros vienīgi gigant-pakavu nospiedumiem, — tādus ar citiem nesajauksi ... Kad pārnācu, Petra jau bija pamodusies un jautri tērzēja ar Rozalindi.

Tuvojās dienas vidus. No Mišela un pārējiem ziņu nebija. Pēc visa notikušā jutāmies ļoti apdraudēti. Un tomēr nolēmām palikt un sagaidīt šeit nakts iestāšanos.

Ap pusdienlaiku mēs sadzirdējām ... Tas nebija domu grūdiens! Tā bija bezdibenīga sāpe, cīņa, stāvoklis pirms nāves iestāšanās. Petra pielēca kājās un raudādama paslēpa seju Rozalindes klēpī. Uztverto ciešanu starojums bija ļoti spēcīgs: tas sagādāja mums nežēlīgas mokas. Mēs ar Rozalindi izbailēs uzlūkojām viens otru un mums abiem drebēja rokas. Šoks bija tik spēcīgs, ka mēs pat nespējām atšķirt, kurš no mūsējiem patlaban signalizē.

Pēc pāris sekundēm atkal atkārtojās sāpju, bezpalīdzības un izmisuma uzvilnījums. Taču šoreiz mēs skaidri zinājām starojuma avotu ... Nav šaubu — tā bija Katrīne! Rozalinde iecirtās nagiem manā rokā: klusēdami cietām, līdz sāpju uzliesmojums kļuva arvien bālāks un izzuda pavisam.

Vēl pēc brīža mēs izdzirdējām Salliju: no viņas uz Katrīni plūda mīlas un līdzjūtības viļņi, jaukti ar izmisumu. Kad Sallija uzrunāja mūs, viņas balss aiz šausmām un kauna dzirksteļoja:

— Ko viņi ir izdarījuši ar Katrīni! Augstais Dievs, ko viņi izdarījuši. .. Mīļā Ket! ... Jūs nedrīkstat viņu vainot, dzirdat! Nedrīkstat!... Ja tikai jūs zinātu, kā viņi to spīdzināja! ... Neviens mūsējais to neizturētu . .. Viņa zaudēja samaņu .. . Viņa nedzird mūs ... Ket! Dārgumiņ! ... — Sallijas domas

zaudēja konkrēto apveidu: tās pārvērtās sāpju un izmisuma receklī.

Šai brīdī mēs izdzirdējām Mišelu. Nekad mūžā nebiju sadūries ar tādu niknumu, kaut arī viņš visiem spēkiem centās savaldīties.

— Tas ir karš ... karš! — viņš izspieda no sevis, griezdams zobus. — Agri vai vēlu, bet es nositīšu tos, kuri mocīja Katrīni! Viņi man samaksās par visu!

Vairāk nekā stundu sēdējām pilnīgā klusumā. Pa to laiku mums izdevās nomierināt Petru. Viņa neko nesaprata no mūsu sarunām, taču nekļūdīgi bija uztvērusi Katrīnes sāpi un ciešanas: aiz bailēm meitenei pamira sirds ...

Pēc kādas pusotras stundas mēs atkal izdzirdējām Salliju.

— Katrine viņiem visu izstāstīja ... Visu! — Sallija ar piepūli, stostīdamās runāja. — Un es .. . apstiprināju viņas teikto. Šie nezvēri vienalga būtu mani piespieduši. Es... es nespēju ilgāk vairs noraudzīties Katrīnes mokās. Nokaitētas adatas! ... Arī.. . pārējais ... Es neizturēju! Piedodiet man! Dieva dēļ, piedodiet mums! ...

— Sallij, mazulīt, — Mišels iejaucās, — mēs jūs nevainojam! Jūs abas esat bez vainas, draudziņ! Mēs . .. tevi ļoti labi saprotam. Saki, ko jūs viņiem teicāt! Ko viņi par mums uzzināja?

— Visu . .. Par Dāvidu un Rozalindi. Viņi nebija pārsteigti, taču spieda mūs apstiprināt...

— Un Petra?

— Jā... Ak, Petra!... — šai brīdī skaudri sajutām Sallijas sirdsapziņas pārmetumus. — Citādi nevarējām. Viņi mūs nogalinātu ... Nabaga bērns! ... Viņi sen turējuši Petru aizdomās: ne velti Dāvids un Rozalinde «paķēruši skuķi sev līdz»... Šie mocītāji! ...

— Ko vēl?

— Neko. Neko vairs. Mēs teicām, ka visu izstāstījām. Šķiet, viņi mums noticēja. Bet pratināšana turpinās. Grib vēl kaut ko izvilkt no mums ... Jautā, к ā mēs t о darām? ... Vēlas noskaidrot, kādā attālumā tas darbojas. Teicu: ne vairāk kā piecu jūdžu attālumā ... Pārāk liels tuvums domu uztverei ari neder . .. Katrine! Viņa ir nākusi pie samaņas! ... Viņa vēl nevar runāt ar jums... Būtu jūs viņu redzējuši! ... Ak Dievs! Nabadzīte!... Viņas kājas!... Mišel! Ja tu būtu redzējis viņas kājas! .. .

Sallijas domas sāka jukt, kļuva neskaidras, — tagad mūs tirdīja izmisums, taču arī tas drīz pazuda. Mūsējie klusēja, valdīja sāpes. Būtu bijis labāk, ja mēs to visu uzzinātu no Sallijas vārdiem! Jo vārdus var piemeklēt, apdomāt un tikai tad — izteikt... Bet mēs visu uzzinājām pa tiešo... Mēs visi bijām saistīti savā starpā uz dzīvību un nāvi...

Saule jau rietēja, kad mēs sākām gatavoties ceļam. Šai brīdī izdzirdēju Mišelu.

— Draugi! — Mišels teica, — būtu jūs redzējuši viņu paniku! Mēs tos ne pa jokam esam nobiedējuši. Parasti... ja kāds ar novirzi aizvācas, vietējai varai ar to pilnīgi pietiek. Inspektoram rūp tikai viņam uzticētā apvidus šķīstība, — par citām vietām tam nospļauties! Bēglis tāpat nekur tālu netiks: visur nelaimīgajam pieprasīs dzimšanas apliecību vai arī viņu pārbaudīs, kā nākas. Tādējādi «nepareizais» vienalga nonāks Džungļos. Diemžēl mūsu gadījumā viss ir savādāk. Viņus līdz nāvei pārbaidījis tieši tas, ka šo grēku nevar redzēt! Divdesmit gadus esam nodzīvojuši viņu vidū un esam šķituši normāli. Tātad arī citur mūs uzskatīs par NORMU!

Patlaban uz visām pusēm sūta depešas, kurās jūs oficiāli tiekat izsludināti par mutantiem. Tas nozīmē: jūs esat ārpus likuma, nešķīsteņi, par kuriem nemēdz apžēloties!... Ja arī atradīsies kāds, kas gribēs jums palīdzēt, viņš ar to pašu parakstīs sev nāves spriedumu. Arī tie, kas slēps jūsu atrašanās vietu, tiks bargi sodīti... Saskaņā ar Likumu! Reāli tas nozīmē, ka jebkurš pretimnācējs drīkst ielaist jums lodi pierē... Ir izsludināta balva par jums — nogalinātiem. Bet daudz vērtīgāka balva apsolīta tam, kurš saņems jūs dzīvus!

— Nesaprotu, — brīdi klusējusi, Rozalinde sacīja. — Un ja nu mēs apsolām pamest šīs vietas un nekad vairs neatgriezties ...

— Viņiem ir bail no mums! — Mišels pārtrauca Rozalindi. — Viņi alkst uzzināt, kā mēs to darām. Tāpēc mēs tiem esam vajadzīgi dzīvi. Viņiem nerūp, cik pareizi vai nepareizi mēs atbilstam Dieva ģīmim un līdzībai; šīs tā saucamās «rūpes» ir viņu maska!... Īstenībā viņi ir briesmīgi nobijušies... Spriediet paši: ja bez mums atradīsies vēl citi, kas arī pratīs sazināties viens ar otru bez vārdiem, zīmītēm, vēstulēm... Tad jau mēs ar laiku tos normālos vienkārši izkvēpināsim no šejienes... To viņi negrib pieļaut. Lūk, tāpēc normālie alkst mūs nogalināt. Viņiem tas ir dzīvības vai nāves jautājums ... Vai nu mēs — vai viņi! Un, ziniet, iespējams, ka tas jūs šokēs, taču ... viņiem savā ziņā ir taisnība ...

— Viņi... Vai viņi nonāvēs Katrīni un Salliju? — Rozalinde pēkšņi iesaucās. Elpu aizturējuši, mēs gaidījām, vai kāda no meitenēm neatbildēs. Taču viņas klusēja. Var jau būt, ka meitenes bija atslēgušās no mums, iespējams, atradās bezsamaņā vai arī jau bija ... mirušas ... Mazliet padomājis, Mišels šo pēdējo variantu noraidīja:

— Maz ticams, ka to darīs patlaban, kad abas mei

tenes atrodas viņu rokās! Daudziem tas var nepatikt. Viena lieta ir pasludināt jaundzimušo par mutantu acīm redzama defekta dēj, bet pavisam cita lieta — mēs: šai gadījumā nevar kā ar cirvi nocirst.

Vietējie ļaudis daudzus gadus meitenes uzskatīja par NORMU, — nav nemaz tik viegli šodien viņiem iestāstīt pretējo. Ja meitenes nogalinās, cilvēki sāks apšaubīt Likuma taisnīgumu ... Iznāks, ka meitenēm konstatēta novirze it kā ar atpakaļejošu datumu.

— Toties mūs viņi droši vien nobeigs? — Rozalinde vaicāja.

— Viņi jūs vēl nav sagūstījuši. Jūs aizbēgāt un šobrīd atrodaties starp svešiem, kuru acīs jūs esat dzīvi monstri...

Mums nebija ko iebilst. Visi klusējām. Pēc kāda laika Mišels jautāja:

— Kurp tagad dosieties?

— Uz dienvidrietumiem, kā jau izlēmām! — atbildēju. — Zini, bijām domājuši apmesties kaut kur Neapdzīvotajās Zemēs, taču pašreiz, kad katrs nejaušs pretimnācējs, katrs mednieks bez vārda runas var mūs nošaut, — šķiet, ka virzīsimies uz Džungļiem.

— Citas izejas laikam nav, — Mišels novilka. — Pacentieties tur kādu laiku noturēties, bet mēs šeit darīsim visu, lai apkārtnē sāktu klīst valodas par jūsu bojāeju... Rīt izlūkvienības sastāvā es dodos uz dienvidaustrumiem. Centīšos jūs par tālāko informēt. Atcerieties: ja kāds aizšķērso jums ceļu, — nesvārstieties, šaujiet pirmie!

Vilcināties vairs nedrīkstēja. Rozalinde beidza kravāties, un mēs ierāpāmies grozos. Izvietojāmies pa vecam: es — kreisajā grozā, Rozalinde ar Petru — labaja, un — aiziet! Šai bridi Petra, kas visu laiku bija klusējusi, sāka skaļi raudāt.

Mana mazā māšele neparko negribēja doties uz Džungļiem: tur dzīvojot Ragana Megija un Spalvainais Džeks (ar šiem briesmoņiem apkārtnes iedzīvotāji baidīja savus resgaļus, lai tie neaizklīstu tālu no mājām)! Ko lai dara? Pat mums, kas sen vairs neticējām pasakām, arī nenācās viegli izdzēst no atmiņas visus nostāstus par Džungļiem. īstenībā mēs gandrīz neko nezinājām par vietām, kurp šobrīd virzījāmies. Petra jūtīgi reaģēja' uz mūsu apjukumu: viņa izstaroja bailes un izmisumu. Skuķēns gan bija iemācījies nedaudz valdīt pār sevi, bet mēs — iemanījušies automātiski radīt barjeru skuķēna kosmisko katastrofu laikā. Un tomēr — no Petras signāl-kaucieniem nebija glābiņa! Pēc pusstundas Rozalin-dei izdevās nomierināt Petru. Iestājās klusums, kuru pārtrauca Mišela balss:

— Kas tai Petrai atkal lēcies? — viņš aizkaitināts vaicāja.

Izskaidrojām lietas būtību, un Mišels tūdaļ apdzēsa savu uzbudinājumu: viņš sāka Petrai zīmēt «ainiņas», lai parādītu, kāda Džungļos klusa un mierīga dzīve. Tur, viņš uzsvēra, dzīvo tie, kam nav paveicies. Ja arī daži no tiem ir mazliet ērmotāki pēc izskata, — tā nav šo cilvēku vaina. Mums tie ir jāžēlo, nevis jābaidās no viņiem. Cilvēka ārējais izskats dzīvē nav galvenais, — pie visa ar laiku var pierast, un ...

Šai mirklī Petra pārtrauca Mišelu.

— Kurš vēl tagad runā? — viņa jautāja visiem mums.

— Kurš runā? Petra! ... Klau! — Mišels nesaprata.

— Es dzirdu vēl kādu ... Tā arī ir balss, tikai ļoti atšķirīga!... Šī balss pārklāj tavu balsi, Mišel, — meitēns domīgi sacīja.

Apklusām un ieklausījāmies. Es sasprindzināju visus spēkus, taču neko nesaklausīju. Šķiet, ka citi — arī.

— Ne velna nedzird! — Mišels iesaucās. — Nevar zināt.. .

Pēkšņi sarāvāmies no Petras domu apsau-ciena (mutiski tas skanētu kā: «Aizveries!»). Mēs «aizvērāmies». Pametu skatienu uz grozu, kurā sēdēja Rozalinde: viņa glāstīja Petras plecus un vērīgi lūkojās tai acīs. Skuķēns tupēja samiegtām acīm, uzvilkts kā stīga. Beidzot viņa atslābinājās.

— Nu? Kas tas bija? Ko tu dzirdēji? — jautāja Rozalinde.

— Kāds uzrunāja mani... Šķiet, ka sieviete ... — Petras domas vēl bija ļoti neskaidras, — tās mijās ar izbrīnu un nesaprašanu, — ļoti, ļoti tālu no mums ... Sieviete sacīja, ka jau labi sen uztverot manas bailes. Viņa gribot noskaidrot, kas es esmu... un kur es atrodos ... Vai pateikt?

Bijām šausmīgi apjukuši. Pirmais atguvās Mišels.

— Lai notiek, Petra! — viņš sacīja, — mēģini pateikt viņai...

— Bet vai jūs izturēsiet manu skaļumu? — Petra brīdināja, — jo tā sieviete ... viņa ir bezgala tālu no šejienes ...

Tas tik bija sprādziens! Ja skuķēns nebūtu mūs brīdinājis un mēs nepagūtu «noslēgties», mūsu smadzenes droši vien tiktu izkausētas .. . Petras pārraide nebija nekas sevišķs, taču tās jauda!... Mišels pat ievaidējās, un tūdaļ uzdzirdēja: «Aizveries!»

Iestājās pauze, tad nogranda vēl viens apdullinošs seanss. Kad viss apklusa, Mišels pavaicāja:

— Nu? Kur viņa ir... tā tava sieviete?

— Tur, — skuķēns atbildēja, pavicinādams ar roku.

— Skat, kāda! Kur tieši? Jautājiet jūs!

— Petra rāda uz dienvidrietumiem, — es paskaidroju.

— Petra, dārgumiņ, vai tu pajautāji, kā sauc to vietu, kur viņa ... nu, šī sieviete dzīvo? — Rozalinde mīlīgi vaicāja.

— Es jautāju, taču vietas nosaukums... tas neko nenozīmē... — Petra mutiski paziņoja. — Neko nevarēju saprast, vienīgi to, ka tur ir daudz ūdens ... Arī viņa neaptvēra, kur es atrodos.

— Palūdz, lai viņa nosauc atsevišķus burtus, — ieteica Rozalinde.

— Es taču nepazīstu burtus! — Petra gandrīz vai iešņukstējās.

— Ko nu lai darām?! — Rozalinde noskuma, bet pēc brīža jau sauca: — Petra, cālīt!... tūdaļ uzzīmēšu tev burtus pēc kārtas, un tu pārraidīsi šīs bildītes tai sievietei, labi?

Petra padomāja un piekrita.

— Visiem sagatavoties! — Rozalinde pavēlēja. — Tūdaļ sāksies!

Rozalinde domās uzzīmēja burtu «L», un Petra momentāni ar varenu grāvienu šo burtu noraidīja; Rozalinde uzzīmēja «A» un pēc tam — visus pārējos vietas nosaukuma burtus. Petra iesaucās:

— Viņa saprata. Taču viņa nezina, kur atrodas šī Labradora. Viņa to noskaidrošot. Vēl viņa vēlas burtveidīgi paziņot savu dzīvesvietu... Tās nosaukumu! Bet es teicu, ka šādi mēs neko nesapratīsim...

— Lieliski sapratīsim! Klausies: tu uztver viņas noraidīto bildīti un informē mūs, tikai vidēji stipri, es tevi lūdzu! Citādi mēs kļūsim kurli!

Pirmais burts bija «Z». Mēs jutāmies vīlušies.

— Kur tas varētu būt? — visi reizē pajautājām.

— Un ja nu Petra ir sajaukusi? Tas droši vien bija «J»! — Mišels sacīja.

— Nē, nekāds «J», bet «Z»! Un neko es neesmu sajaukusi! — Petra atkal gandrīz vai raudāja.

— Cālīt, neņem viņus galvā! — Rozalinde lūdza.

— Tev taču lieliski izdodas. Šifrē vien tālāk!

Kad bijām «dabūjuši» visu vārdu, Mišels noteica:

— Pārējie burti ir vietā, — droši vien tā ir Jūr-zeme .. .

— Pirmais burts ir «Z», nevis «J»! — Petra stūrgalvīgi palika pie sava.

— Bet, cālēn, — Rozalinde iejaucās, — tavā variantā putra vien iznāk. Jūrzeme — tā ir vieta, kur netrūkst jūras, saproti? Zeme jūras vidū...

— Akselis man stāstīja, ka jūru... vārdu sakot, ūdens uz zemes ir krietni vairāk, nekā mums šķiet... — es šaubīdamies piebildu. — Bet arī tad ...

Nebiju visu vēl izteicis, kad piepeši mūs apdullināja Petra: viņa atkal bija saistījusies ar nepazīstamo sievieti... Līdzko seanss beidzās, Petra svinīgi paziņoja:

— Teicu taču, ka «Z»! Sieviete sacīja: burts skan tā, it kā . .. It kā bite dūktu .. .

— Labi jau labi, — Mišels samierinoši piezīmēja.

— Tev taisnība. Un tagad pajautā sievietei, vai tur ir jūra?

— Ir! — pēc neilga laika (kamēr mēs sēdējām, tēlaini izsakoties, ar vati ausīs) Petra paziņoja.—Tur ir ... divas zemes ... divi gabali... Un visapkārt — jūra! Un vēl... tur saule mirdz cauru dienu un nakti un ... gaiši zils plašums visus apņem ...

— Saule pa nakti? — Mišels pārjautāja. — Tā sieviete droši vien murgo ...

— Tādas nakts tur nemaz nav... Viņa man parādīja, — Petra pārtrauca Mišelu, — skaidrs? Parādīja!... Tur ir daudz, daudz namu, — tie nav tādi kā mājas Vaknukā, tie ir īsti milzeņi. Un vēl tur kustas tādas smieklīgas ekipāžas: bez zirgiem... Un savādi ķermeņi debesīs: ar tādiem, lūk, daiktiem augšā... — Petra zibenīgi noraidīja «bildīti».

Izbrīnījies es pazinu savu bērnu dienu sapni, — sen aizmirstu un nule tik dzīvu! Atkārtoju šo «ainiņu», tikai daudz skaidrāk.

— Jā, jā, tieši tāda! — Petra nopriecājās.

— Neko nesaprotu, — Mišels murmināja. — Paklau, Dāvi, bet kā tev to izdevās uzzināt?!

— Lai Petra ievāc no viņiem faktus pēc iespējas vairāk! — es sacīju. — Vēlāk mēs visu pārrunāsim.

Kārtējo reizi «aizkorķējām» ausis un pūlējāmies norobežoties no Petras «seansa»: skuķēns uz savu galvu bija nodevies divsarunai, — cits pakaļ citam spēra «zibeņi» un dārdēja «pērkoni» .. .

Mēs pa to laiku lēnām jājām, vairīdamies no lielceļiem, lauzdamies cauri brikšņiem. Lokus turējām pa ķērienam: šajās pamestajās vietās mēs mazāk baidījāmies no cilvēkiem, vairāk — no mežonīgiem zvēriem. Mums veicās: uzdūrāmies tikai vienam vienīgam zvēram, un tas, ieraudzījis mūs, aizmuka. Dzīvnieks droši vien izbijās no zirgiem-milzeņiem .. .

Vasaras naktis šeit bija īsas. Līdz ar pirmajiem saules stariem mēs apstājāmies nelielā pļaviņā. Zirgiem seglus nenoņēmām: bija žēl tērēt laiku un cilāt smagos grozus. Pie tam, ja mums negaidīti uzbruktu, nāktos pamest grozus, bet tajos bija mūsu ēdamais un drēbes.

Kamēr mēs brokastojām, es klusiņām iztaujāju Petru par «bildītēm», kuras viņai rādīja nepazīstamā «tante». Jo vairāk Petra pastāstīja, jo spilgtāk mana atmiņa izgaismoja bērnībā nosapņoto. Viss sakrita: līdz pēdējam sīkumam! . .. Tātad tie nav bijuši tukši sapņi par nekur neeksistējošu Izmirušo Pilsētu, — man bija parādījusies vieta, kura reāli eksistē uz Zemes! Varbūt šī vieta atrodas ļoti tālu no manis, bet tā pastāv!... Petra jutās nogurusi, un es nolēmu viņu vairāk nemocīt ar savu jautāšanu. Lai izguļas abas ar Rozalindi!...

Uzausa gaisma, un mani sapurināja Mišela balss.

— Viņi ir uzoduši jūs, Dāvi! Suņi atrada puisi, kuru nošāva Rozalinde ... Un tad vajātāji pamanīja jūsu zirgu pakavu nospiedumus ... Vienība dodas uz dienvidrietumiem. Jūs nedrīkstat vairs vilcināties! Kur jūs atrodaties?

Atbildēju aptuveni: atrodamies kaut kur netālu no Savvaļas mežiem.

— Ātrāk uz priekšu! Nezaudējiet ne minūti! — Mišels atkārtoja. — Viņi ielenks jūs un tad!...

Viņam bija taisnība. Es pamodināju Rozalindi, un pēc desmit minūtēm mēs jau devāmies ceļā. Petra snauda starp segām.

Vairs nebija laika meklēt apkārtceļu, un mēs izjājām uz ceļa, kurš pirmais patrāpījās un veda dienvidu virzienā: palaidām zirgus rikšiem. Kādas desmit jūdzes rikšojām bez starpgadījumiem, bet tad vaigu vaigā sadūrāmies ar jātnieku: viņš auļoja kā vējš, taisni mums virsū! Ieraudzījām cits citu vienlaicīgi, kad starp mums bija kādi trīsdesmit metri...

1

Viņš ne mirkli nešaubījās, kas mēs tādi. Mūs pamanījis, viņš tūdaļ stiepās pēc loka, bet nepaguva to uzvilkt: mēs ar Rozalindi izšāvām pirmie.

Mums vēl nebija nācies šaut no šāda augstuma: abas mūsu bultas aizsvilpa virs viņa galvas. Viņa bulta ieskrambāja galvu vienam no mūsu meļņiem. Otrajā reizē es atkal aizšāvu garām, Rozalinde toties trāpīja viņa zirgam tieši krūtīs. Zirgs saslējās uz pakaļkājām un gandrīz nosvieda jātnieku, tad apgriezās un, skaļi zviegdams, nesās projām. Es izšāvu un trāpīju zirgam ciskā: lopiņš pasitās sāņus, un jātnieks tika izlidināts no segliem taisni ceļa vidū. Zirgs iejoņoja meža biezoknī.

Mēs pajājām garām cietušajam, kurš vāļājās uz ceļa, pat nepaskatīdamies uz viņu. Vīrietis veikli aizrāpoja nost no ceļa, kad milzu pakavi atradās tam līdzās. Pēdējais, ko es redzēju, bija, ka viņš sēdēja ceļa malā, čamdīdams sasisto galvu un krūtis. Pats nepatīkamākais visā notikušajā bija tas, ka mums pa priekšu kā negudrs drāzās ievainotais zirgs.

Jau pēc pāris jūdzēm mežs negaidot beidzās. Izjājām apsētā laukā. Kādu jūdzi virzījāmies pa šo lauku, līdz atkal pa labi un pa kreisi no mums sāka zibēt koki. Zeme, kas pletās visapkārt, faktiski bija iežogotas ganības: žogu ielokā ganījās aitas. Cilvēkus nekur nemanīja. Vienā no laukiem ieraudzījām jaunos asnus. Šie dzinumi atgādināja auzas, auzas ar novirzi, un Vaknukā tāds lauks jau sen būtu šķīstīts caur dedzināšanu! Mums šis fakts nozīmēja vienīgi to, ka esam sasnieguši Mežonīgo apvidu, kur par novirzēm neviens neuztraucas...

Ceļš, ko bijām izvēlējušies, virzījās lejup uz nelielu fermu, diezgan tīru un akurātu salīdzinājumā ar citām šur un tur izsvaidītajām nojumēm un žogiem. Fermas pagalmā pamanījām četras sievietes un dažus vīriešus: visi viņi pulcējās apkārt bērim, kurš bija vienās putās. Mēs uzreiz pazinām šo zirgu: no ciskas tam rēgojās bulta... Sapulcējušies ļaudis dzīvi žestikulēja. Mēs devāmies viņiem taisni virsū, kamēr tie vēl nebija paguvuši apjēgt, kas noticis, un paķert lokus. Ļaudis pamanīja mūs, kad bijām pavisam blakus, — tik ļoti viņi bija aizrāvušies ar ievainoto zirgu. Viens vīrietis pagrieza galvu uz mūsu pusi, kaut ko pateica pārējiem, un visi kā pēc komandas sāka blenzt mūsos. Šķiet, viņi nekad nebija redzējuši tādus gigantiskus rumakus, tāpēc stāvēja mēmi aiz izbrīna. Pirmais, kas noreaģēja, bija manis ievainotais bēris: lopiņš iekrācās, izslējās uz pakaļkājām un atkāpās atpakaļ. Iztikām bez šaušanas, jo visi sapulcējušies acumirklī pazuda aiz žogiem un māju durvīm, un mēs varējām netraucēti turpināt ceļu.

Ceļš virzījās pa kreisi, taču Rozalinde vadīja zirgus taisni, tuvāk mežam. Gigantu pakavi samīdīja ne vienu vien būdiņu, kas gadījās ceļā: mēs lauzāmies uz priekšu, atstādami aiz sevis izļodzītus dēļus un žogu skaidas. Pie paša meža es atskatījos: vietējie ļaudis bija sapulcējušies vienkopus pagalmā un, dūres kratīdami, skaļi mūs nolādēja.

Pēc trim vai četrām jūdzēm mēs izjājām atklātā līdzenumā. Neko tādu agrāk nebiju redzējis... Līdzenumu viscaur klāja krūmi,bieza zāle un papardes. Taču augi bija milzīgi, ar nedabiski platām lapām. Zāle bija neiedomājami liela: smilgu asās galotnes līgojās vējā trīs metru augstumā no zemes. Labu laiciņu lauzāmies cauri šiem dīvainajiem brikšņiem uz dienvidrietumiem, līdz sasniedzām nākamo mežu.

Ari šeit auga nedabiski augsti koki un starp tiem viegli varēja apmaldīties. Drīz vien uzgājām pļavu ar daudzmaz normālu zālīti, kur nolēmām atvilkt elpu.

Norāpos no zirga. Rozalinde izklāja segas, un mēs mazliet uzkodām. Visapkārt valdīja klusums. Pēkšņi māšele bez iepriekšēja brīdinājuma uzsāka «seansu»: es aiz pārsteiguma iekodu mēlē, bet Rozalinde samiedza acis un piespieda plaukstu pierei.

— Dieva dēļ!... Petra!...

— Vai! Aizmirsu! — māšele attapās.

Kādas divas minūtes viņa sēdēja, galvu pašķiebusi, kā vēlēdamās ko sadzirdēt. Un tad paziņoja:

— Svešiniece grib runāt ar kādu no jums. Viņa saka, lai jūs ļoti, ļoti koncentrējaties. Viņa mēģinās sasniegt jūs!

— Paldies, cālēn, tikai, lūdzu, esi mierīga, citādi mēs kļūsim kurli!

Sasprindzināju visus spēkus, atvēros, cik plaši vien varēju, taču neko neuztvēru.

— Viss velti! — nopūtos. — Petra, pasaki viņai, ka mums nekas nesanāk!... Rozalinde! Uzmanies!

Šoreiz izdevās «paglābties» no Petras. Dažas sekundes vēlāk, Petra, mazliet pieklusinājusi «balsi», sāka stāstīt, ko viņai izdevies uztvert no «turienes». Pārraidītās domas bija vienkāršas: skuķēnam tika paziņots vienīgi tas, ko viņa varēja atstāstīt, neiedziļinoties saturā. Viens un tas pats fakts tika atkārtots vairākas reizes. Jādomā, ka tur gribēja būt droši, ka mēs esam sapratuši viņus... Tas, kas nokļuva līdz mums, nav vārdos izstāstāms, bet galveno mēs noģidām.

Galvenokārt tika runāts par Petru. Viņa, kā mēs to «izlobījām», tiem tur likās sevišķi vērtīga: mums šī meitenīte jānosargā jot, lai tur vai kas! Viņus pārsteigusi Petras domu jauda; par tādu turienieši varot tikai sapņot! Petra esot īsts atradums, un par viņas dzīvību jācīnās! Palīdzība no viņu puses jau atrodoties ceļā: galvenais — lai mēs izturētu un nepazaudētu Petru...

Svešie vēl daudz ko skaidroja, visu mēs nesapratām, taču galvenais bija tas — par Petru ...

— Skaidrs? — es pajautāju, kad Petras «seanss» bija galā.

— īstas skaidrības nav,— Mišels domīgs novilka. — Protams, meitēna jauda ir pārāka par mūsējo . .. Bet viņa ... tā sieviete izteicās, ka turieniešos izbrīnu radījis šāds primitīvu būtņu talants! Apjēdzat!? Turieniešu uztverē mēs esam primitīvas būtnes! Tukšpakauši!

— Jā, jā! — iesaucās Rozalinde. — Man arī tā likās!

— Bet varbūt Petra ir kļūdījusies un teikusi, ka mēs esam džunglisti? — ieminējos, un tajā pašā mirklī manā galvā nozibeņoja Petras sašutuma pilnais uzbudinājums. Nācās vīrišķīgi to paciest, līdz norima reibonis. Tad es sacīju: — Šķiet, ka viņu solījums palīdzēt arī ir kļūda! Pēc manām domām, viņi atrodas dienvidrietumos, bet tur ir simtiem jūdžu Ļaunās zemes. Ja nu viņi nelido pa gaisu, tiem nāksies mērot mežonīgu ceļu, lai atkļūtu šurp!

— Beigsim kult tukšus salmus!— ierunājās Rozalinde. — Petra to, ko dzirdēja, jums pateica... Gan jau viss noskaidrosies! Bez tam, man gribas gulēt! — viņa piemetināja.

Man arī šausmīgi nāca miegs, un, tā kā Petra sešas stundas bija gulējusi vienā mierā, mēs palūdzām sku-ķēnu «stāvēt uz vakts» un pieteicām, lai nekavējoties pieceļ mūs, ja pamanīs ko aizdomīgu.

Uzmodos, jo Petra purināja mani pie pleca. Saule gandrīz jau bija norietējusi.

— Tas ir Mišels! — Petra paziņoja.

— Viņi atkal uzoduši jūsu pēdas! — Mišels informēja. — Neliela ferma uz robežas ar Mežonīgo zemi... Jūs izjājāt tai cauri, atceries? Redzi, viņi paguvuši noformēt vienību un rīta agrumā uzsāks vajāšanu. Bez kavēšanās dodieties tālāk! Iespējams, ka jums priekšā gadās pāris vienību no rietumiem! Tās centīsies nogriezt jums ceļu uz Džungļiem. Domāju, ka vajātāji nakts aizsegā sadalīsies sīkās grupiņās, jo izvērsties ķēdē ir pārāk riskanti: var uzbrukt džunglisti un pa vienam visus izkaut. Jums toties pavērsies iespēja izšmaukt...

— Mišel! ... Vai par Katrīni un Salliju ir kas zināms? — jautāju.

— Nezinu. Viņas klusē. Jāsaka, attālumi starp mums arī nav mazie ...

— Katrine pie samaņas vēl nav nākusi, — izdzirdēju Reičelas apslāpēto balsi (attālumi lika sevi manīt). — Viņa joprojām klusē. Mēs ar Marku baidāmies, ka...

— Runā, lūdzu! — Mišels viņu mudināja.

— Katrīnes bezsamaņa pārāk ieilgusi, diezin vai viņa vēl ir dzīva?!

— Bet Sallija?

— Mēs ... Ar viņu notiek. . . kaut kas dīvains, — Reičela ar pūlēm izdvesa, — reizi vai divas izdevās viņu uztvert; teikto nevarēja saprast. .. Nesakarīgas frāzes! Mēs baidāmies, ka ... — Reičela nekādi nespēja izteikt.

— Nu, saprati, Dāvid, ko tas nozīmē? — Mišels drūmi jautāja. — Viņiem ir bail no mums! Tie būtu ar mieru mūs dzīvus sagriezt gabalos, lai tikai no-

skaidrotu, kā mēs to daram. Un sagriezis... Ja notvers! Tu nedrīksti pieļaut, ka Petra un Rozalinde nokļūst viņu ķetnās, dzirdi?! Nedrīksti pieļaut! Labāk tu viņas nogalini nekā... šie eksperimenti! Saprati?

Paraudzījos uz aizmigušo Rozalindi: viņas kapar-krāsas mati laistījās saules gaismā. Es iztēlojos ago-nējošo Katrīni. Doma par Petru un Rozalindi, kuras varētu piemeklēt kaut kas tamlīdzīgs, lika man nodrebēt ... — Jā! — teicu. — Es... es tevi sapratu!

Vēl kādu laiku mani nepameta Mišela līdzuz-traukums, kā arī Marka un Reičelas nemiers. Un tad viss nomierinājās. Pagriezos un ieraudzīju Petru: viņa sēdēja un raudzījās manī plaši ieplestām acīm.

— Kāpēc viņš teica, ka tev nāksies mani un Rozalindi nonāvēt?! — Petra savā bērna naivumā vaicāja: jautājumā bija vairāk izbrīna nekā baiļu.

— Nu ... tāpēc, ka mēs ... neesam tādi kā viņi. Mēs protam sarunāties bez vārdiem. Viņi to neprot. Tādēļ viņi baidās no mums .. .

— Bet kāpēc? Kāpēc viņiem jābaidās no mums? — nepacietīgā Petra mani pārtrauca. — Mēs taču nedarām tiem pāri, vai ne?

— Domā, es zinu, kāpēc, — izteicu un tūlīt pat apķēros, ka tā tas patiesībā ir. — Baidās un — cauri! Iespējams, ka viņiem klibo domāšana ... Muļķiem, starp citu, ļoti patīk, ja citi arī ir tādi paši nejēgas kā viņi. Un tas, kas atšķiras no viņiem, biez-galvjiem liekas bīstams... Viņu bailes ir tik lielas, ka viņi mēģinās... mēģinās nodarīt šim «citam» sāpes...

— Kāpēc? — Petra neatlaidās.

— Nu... tāpēc, ka tāda ir viņu daba. Arī mums viņi pacentīsies nodarīt sāpes... Ja notvers!

— Nesaprotu, — Petra, bridi klusējusi, skumīgi secināja.

— Es arī. Bet tas ir fakts. Ļoti atbaidošs fakts! Kad tu paaugsies, tu sapratīsi, taču patlaban iegaumē: mēs ar Mišelu nevēlamies, lai tev vai Rozalindei kāds nodarītu sāpes. Vai atceries? Reiz tu applaucējies ar verdošu ūdeni! Lūk, ja viņi tevi notvers, sāpes būs daudz mokošākas nekā torfeiz, — tad jau labāk mirt nekā kaut ko tādu... pārdzīvot! Zini, nomirt... tas ir tāpat kā aizmigt: cieši jo cieši... Tik stipri, lai tev neviens nekad vairs neliek ciest...

Palūkojos uz Rozalindi. Viņas meitenīgās krūtis cilājās augšup lejup ... Viņas miegs bija tik salds... Nepaklausīga matu cirta kutināja vaigu, — es klusām atvirzīju šo cirtu un noskūpstīju Rozalindi: maigi, maigi, lai neuzmodinātu ...

— Dāvi, kad tu mūs nonāvēsi... — Petra atkal iesāka, taču es apskāvu viņas plecus un sacīju:

— Klusāk, cālēn! Nerunāsim vairs par to! Mēs nepieļausim, ka mūs noķer! Parādīsim tvarstītājiem garu degunu! Ej, modini Rozalindi, bet... neko neteiksim viņai par mūsu sarunu, labi? Tas ... viņu varētu apbēdināt... Tas būs tikai mūsu abu noslēpums, ar mieru?

— Jā, — Petra piekrita un viegli aizskāra Rozalindes vaigu.

Nolēmām paēst un doties ceļā, kad pavisam satumsīs. Petra klusēdama ēda,, un es domāju, ka viņa droši vien nespēj aizmirst mūsu sarunu. Par laimi, es kļūdījos: Petrai prātā bija kas cits. Notiesādams kārtējo sviestmaizi, skuķēns pēkšņi paziņoja:

— Tur gan ir labi — pie viņiem — Jūrzemē! Tur visi prot zīmēt domu bildītes, nu, gandrīz visi, un neviens cits citu tāpēc nepazemo...

— Redz, kā! Petra, izrādās, prot izmantot laiku: kamēr mēs snaudām, viņa ir pļāpājusi ar jūrzemie-šiem! — Rozalinde secināja. — Neko neteiksi: malacis! ...

Petra nepievērsa viņas vārdiem nekādu uzmanību un turpināja stāstīt:

— Arī Jūrzemē ir tādi, kas nemāk pārraidīt domas ... Lai gan vairākums turieniešu to spēj, — kā jūs abi! ... Bet tā sieviete — daudz labāk nekā visi pārējie... Jā, viņai ir divi bērni, un viņa domā, ka bērniem iznāks pavisam labi... viņi pagaidām esot ļoti mazi. Bet jūrzemiete domā, ka pat šiem bērniem tik lieliski kā man neizdosies... Nevienam no turieniešiem nepiemītot tāds domu spēks, viņa teica, lai tikpat spilgti kā es rādītu bildītes!

— Kas attiecas uz spilgtumu, tas man nav nekāds jaunums, — Rozalinde piebilda, — bet tev vēl jāiemācās kārtīgi zīmēt bildītes un regulēt skaļumu...

Petra izlikās to nedzirdam:

— Viņa sacīja, ka es ar laiku zīmēšot daudz labāk, un tāpēc man ir nopietni... nopietni jāstrādā. Un, kad es izaugšu, man būs bērni, kas arī zīmēs tādas bildītes ... Vēl labākas! ...

— Ak, šitā, — Rozalinde domīgi sacīja. — Bet kālab tas viss? Neko citu, izņemot bēdas, mēs caur to neiegūsim ...

— Jūrzemē ciešanu nav! — Petra noteikti paziņoja. — Viņa teica, ka tur, pie viņiem, katrs cenšoties apgūt šo mākslu un pēc iespējas labāk darboties. Un tie, kam tas nesanāk, vēlas to iemācīties!

Petras ziņotais mums bija daudzmaz saprotams. Es atminējos Akseļa nostāstus par tām vietām, kur cilvēkus ar novirzēm uztver kā NORMU, bet visus pārējos ieskaita mutantos ...

— Viņa saka, — Petra neatlaidās, — ka tie, kas spēj kontaktēties tikai mutiski, tie ir... Viņi ir zau ... zau-dē-tā-ji... Un mums, viņa saka, tādi ir jāžēlo, jo šis būtnes nekad nespēšot tik labi saprasties viena ar otru kā mēs ... Viņi vienmēr palikšot paši ar sevi un nekad nespēs kļūt par visiem... uzreiz!

— Zini, pašlaik man nemaz nav noskaņojuma viņus žēlot, — teicu.

— Viņa saka: mūsu pienākums esot žēlot tos, jo salīdzinājumā ar mums viņu dzīve esot garlaicīga un pelēka, — Petras teiktajā ieskanējās svešas pamācības.

Strīdēties nebija nozīmes. Ne visu Petras izklāstā mēs līdz galam sapratām, un skuķēns, šķiet, saprata vēl mazāk. Taču viens gan bija skaidrs: šie jūr-zemieši, vienalga, kas viņi arī nebūtu, patiešām uzskatīja, ka ir galvas tiesu augstāki par citiem cilvēkiem. Mišels un Rozalinde bija precīzi sajutuši, ka viņi attiecas pret mums kā pret «nepilnīgiem». Nav nekāds brīnums, ja viņi uzskata visus labradoriešus par mežoņiem!

Pie debesīm iemirdzējās pirmās zvaigznes, un mēs devāmies ceļā. No jauna lauzāmies uz dienvidrietumiem cauri krūmu biezokņiem, cauri neiedomājami garai zālei. Atcerējos Mišela brīdinājumu, — un mēs virzījāmies pavisam klusu. Katrs negaidīts troksnis lika mums nodrebēt. Jūdze sekoja jūdzei, un apkārtne bija kā izmirusi, ja neskaita dažus sīkus zvēriņus, kuri veikli izvairījās no mūsu zirgu pakaviem.

Pēc trim stundām tumsa sabiezēja, un, pavirzījušies vēl mazliet uz priekšu, mēs uzdūrāmies gandrīz necaurejamam biezoknim. Kamēr prātojām: jāt taisni uz priekšu vai censties apbraukt šo no pirmā acu uzmetiena neuzveicamo biežņu, kaut kur blakus atskanēja šāviens. Lode nosvilpa virs mūsu galvām, un meļņi tik ļoti satrūkās, ka es gandrīz vai izlidoju no groza. Pārtrūka virve, kas saistīja abus zirgus, un melnis, kurš soļoja otrais, metās taisni mežā iekšā, nogriezdamies kaut kur pa kreisi. Mūsējais auļoja tam pakaļ: pēdējā brīdī mums tomēr izdevās iekrampēties grozu malās. Centāmies pasargāt galvas no zemes piku un akmeņu krusas, ko sarīkoja joņojošo gigantu pakavi. Aiz muguras nogranda vēl viens šāviens, un melnis auļoja kā negudrs...

Šī auļošana turpinājās līdz tam brīdim, kamēr neatskanēja šāviens mums priekšā, kaut kur pa kreisi. Meļņi sviedās pa labi, drāzdamies iekšā meža biezoknī. Kad masīvie koku zari sāka pātagot mūsu grozus, noliecāmies labi zemu.

Ar Dieva palīgu iedrāzāmies mežā tieši tajā vietā, kur starp milzīgajiem kokiem rēgojās vismaz kaut kāda eja, taču murgpilnais jājiens vēl nebija beidzies: zirgi meta līkumus vienīgi ap lielajiem kokiem, visu pārējo tie gāza gar zemi, un arī mēs tikām svaidīti un tricināti.

Galops pakāpeniski pārgāja rikšos, tomēr zirgi nebija valdāmi: šāvienu pārbaidīti, meļņi kā viesulis brāzās uz priekšu. Nācās visiem spēkiem atsperties ar rokām un kājām pret groza sienām, lai neizlidotu no tā; par galvas izbāšanu no groza nevarēja būt ne runas: ātrums bija drausmīgs, un katrs resnāks zars tobrīd varēja man nošņāpt galvu.

Skaidrības par to, vai kāds mums dzenas pakaļ, nebija. Es domāju, ka nedzenas: normāls zirgs nekad nespētu izturēt šādas sacīkstes, kur nu vēl — pieveikt Džungļus!

Beidzot mūsu lopiņi nomierinājās un sāka vērīgāk izraudzīties ceļu. Rozalinde izbāza galvu no groza un pamanījās satvert pavadu. Mēs jājām soļiem, līdz sasniedzām šauru meža stigu. Tumsā bija grūti noteikt, kurp ved šis ceļš, tāpēc ilgi nevarējām izlemt: braukt vai nebraukt pa to. Sākām jāt, tad nogriezāmies no stigas, un tūlīt pat zaru brīkšķis iesānis lika mums satvert lokus. Paldies Dievam, — tas bija otrais zirgs, kurš vienā mierā «piekabinājās» pirmajam aizmugurē, it kā virve, kas tos bija saistījusi, nebūtu pārtrūkusi...

Mežs kļuva aizvien skrajāks: patrāpījās strautiņi, nozibēja stigas. Spriežot pēc visa, tā bija Džungļu teritorija. Mēs nezinājām, vai tie, kas dzinās mums pakaļ, riskēs un turpinās vajāšanu. Neizdevās arī «divkontakts» ar Mišelu: viņš droši vien gulēja. Pārrunājām, vai nevajadzētu tikt vaļā no zirgiem-milzeņiem, par kuriem noteikti baumo visapkārt. Varētu palaist viņus pa ceļu, bet paši doties kājām pretējā virzienā? ... Tā arī neko neizlēmām, jo palikt bez zirgiem tad, kad vēl iespējama pakaļdzīšanās, šķita aplami. No otras puses, tie, kas mūs medī, pavisam viegli panāks šos meļņus, jo viņi var jāt arī pa dienu, kamēr mūsu rīcībā ir tikai nakts. Nezinājām, ko iesākt... Bijām pagalam noguruši, un ceļot kājām neviens nevēlējās... Faktiski mēs mīņājāmies uz vietas. Es centos vēlreiz sazināties ar Mišelu, taču bez panākumiem. Tikmēr izvēle jau bija notikusi. ..

Meļņi bez steigas paši turpināja soļot pa stigu. Augstu virs galvām savienojās koku galotnes, un mēs jājām kā caur tuneli: nebija nekādas sajēgas par priekšā esošo. Šai brīdī kaut kas smags un bezveidīgs uzgāzās man virsū, un es izstiepos visā garumā. Nejēdzīgais smagums piespieda mani pie groza dibena, tādēļ nespēju aizsniegt loku, pat pakustēties ... Ar lielām pūlēm beidzot izdevās mazliet izkustēties, un tūlīt pat man galvā kaut kas plīsa, un es zaudēju samaņu.

Četrpadsmitā nodala 1

Lēnām nācu pie samaņas, un pirmais, uz ko reaģēja manas smadzenes, bija Rozalinde: neviltota, kvēli mīloša, uzticīga. Šī — līdz galam atvērusies — meitene ļoti atšķīrās no tās otrās, vīrišķīgās un patstāvīgās, kas faktiski bija tikai maska. Man pašam diezgan bieži nācās piedzīvot Rozalindes iejušanos mākslīgi radītā tēlā, kas galīgi nesaskanēja ar viņas kautro, viegli ievainojamo pusaudzes patmīlību. Viņa ātrāk nekā pārējie instinktīvi uztvēra, ka dzīvo sev svešā un naidīgā vidē, un apzināti saka gatavoties tam brīdim, kad nāksies vaigu vaigā sastapties ar šo naidīgo ielenkumu. Ļoti mērķtiecīgi viņa darināja sev bruņas. Redzēju visus Rozalindes jaunradītos aizsardzības līdzekļus, viņas neatlaidību maskas veidošanā. Beigu beigās tika «palaista dzīvē» viltotā Rozalinde, un nevienam nerādās aizdomas... Arī viņa pati lieliski jutās šajā loma!

Es nebiju izņēmums un mīlēju viņu tādu, kādu viņu mīlēja visi citi. Es mīlēju Rozalindes stalto augumu, slaido kaklu un daiļi veidotās krūtis, vingro gaitu! Es dievināju to visu! ... Viņas valšķīgais smaids, maigo plaukstu siltums ... Es reibu, ieelpodams Rozalindes kuplo, zeltaino matu smaržu, sejas ādas un elpas svaigumu: viņas augums izstaroja gaismu . ..

Tāda meitene šķita kā radīta mīlai... Katrs, kas viņu ieraudzīja, uzreiz iemīlējās ... Tāpēc viņai bija nepieciešamas bruņas! Rozalinde aizvien atstāja nepieejamas, lepnas sievietes iespaidu, tādas, kura pati var sevi aizstāvēt. Man šķita, ka es pazīstu Rozalindi kā savus piecus pirkstus, un es biju sajūsmā par viņas neatkārtojamo aktrises talantu.

Manā Rozalindē lieliski sadzīvoja divas būtnes: īstā un neīstā ...

Tikai tagad uztvēru īstās Rozalindes saucienu. Maigā, neaizsargātā meitene aicināja mani. Aizsviedusi «bruņas», viņa tuvojās man, ļāva man ieplūst visapslēptākajos savas apziņas stūrīšos.

Ar vārdiem var radīt kaut kādu priekšstatu par divu augumu juteklisko mīlu, kurā šie divi eksistē atdalīti viens no otra, lai kā arī viņi necenstos saplūst vienā veselā... Taču lietot vārdus, kas aprakstītu mūsu svētlaimi — nē, tas nebija iespējams! ...

Jauno Rozalindi pazinu vienīgi es. Iespējams, Mišels un citi mūsējie šad tad manīja īstās Rozalindes ēnu, bet viņi nevarēja iedomāties, ko tas meitenei maksāja sarunās ar viņiem nepazaudēt savu masku ... Neviens! Neviens nebija atšifrējis manu Rozalindi: bezgala mīļo... nesamaitāto cilvēciņu, kas pastāvīgi cieta no sava «neīstuma», bet vēl vairāk baiļojās atbruņoties reāli eksistējošās un varmācīgās dzīves priekšā.

Laiks mūs steidzināja. Kopā saplūšana ilga tikai sekundi, ne vairāk. Bet mēs bijām kopā, un tas ir svarīgākais, tāpēc rēķināt, cik ilgi mēs bijām kopā, ir bērnišķīgi... Mēs piedzīvojām kaut ko tādu, kas atsver visu citu ...

Mūsu divkopība beidzās: vajadzēja atgriezties īstenībā. Man pāri pletās netīri pelēka debess, es gulēju neērtā pozā, pamirušiem locekļiem. Smadzenēs ieskanējās Mišela balss (viņš droši vien jau labu laiku pūlējās sazināties ar mani, uztraukti vaicādams: «Kas noticis?»!). Es koncentrējos.

— Neko nezinu, — atbildēju, — kaut kas smags pēkšņi uzkrita man virsū ... Šķiet, ka man nekas nav lauzts, vienīgi šausmīgi sāp galva un nevaru piecelties.

Aizvien vēl gulēju groza dibenā, un savāds smagums nežēlīgi spieda mani pie šī dibena.

Tā kā Mišels neko nesaprata, viņš pievērsās Roza-lindei.

— Tie lēca mums virsū no augšas, no koku zariem, četri vai pieci, — Rozalinde skaidroja, — viens atsitās taisni pret Dāvida galvu...

— Un tie bija?! — Mišels iesaucās.

— Tie bija džunglisti, — Rozalinde atbildēja, bet es atviegloti nopūtos.

— Vai naktī kāds šāva uz jums? — Mišels vaicāja.

Atbildēju, ka šāva, bet, kas šāva, nezinu.

— Droši vien mūsējie! — Mišels aizkaitināts teica. — Man jau likās, ka viņi ir apmaldījušies... Mēs šeit esam sapulcināti kopā. Vairākas vienības! Visi domā, ka sīkai grupai vandīties pa Džungļiem un medīt jūs ir pārāk riskanti. Tāpēc dosimies Džungļos visi kopā: sanāks vairāk par simt cilvēkiem. Sāksim kustēties pēc stundām četrām. Visi taisās pie viena «pārmācīt» arī džunglistus: lai neuzbāžas godīgiem fermeriem. Jums jātiek vaļā no jūsu zirgiem! Šo gigantu pakavu nospiedumi gremdē jūs!...

— Labs padoms, diemžēl par vēlu, — Rozalinde mierīgi noteica. — Es guļu sasaistīta grozā uz viena «giganta», bet Dāvids — uz otra!

— Un Petra?! — Mišels iesaucās.

— Petrai nekas nekait. Viņa ir kopā ar mani, tikai — blakusgrozā. Rādās, ka meitēns jau paspējis iedraudzēties ar puisi, kurš mūs apsargā!

— Es gribētu zināt konkrētāk, kas īsti notika, — pēc brīža palūdza Mišels.

— Vispirms viņi no augšas uzvēlās mums virsū. Pēc tam no meža izlēca vēl kādi divdesmit cilvēki. Tie novilka mūs no zirgiem un tad sāka gudrot, ko ar mums lai iesāk. Galu galā viņi izsprieda atbrīvoties no mums: mūs sasēja, iemeta grozos, uz katra zirga uzsēdināja pa jātniekam no savējiem, un tie nu dzen zirgus uz priekšu...

— Kā... uz priekšu? Vēl dziļāk Džungļos?!

— Nu jā ... — Rozalinde sacīja.

— Nu ko, tas nav pats sliktākais no visiem ceļiem, — Mišels atviegloti nopūtās. — Bet kā viņi apietas ar jums? Draņķīgi?

— Nē, nemaz nē. Viņi tikai uzmana, lai mēs neaizbēgtu. Manuprāt, džunglisti šo to ir dzirdējuši par mums, taču viņiem nav īstas skaidrības, ko iesākt ar mums... Viņi strīdējās savā starpā, bet visvairāk viņus, rādās, interesē zirgi... Tas, kurš jāj ar mums, nepavisam nav ļauns. Viņš visu laiku tērzē ar Petru (vārdiski, protams!). Man šķiet, ka viņš ir ... mazliet padumjš . ..

— Vai jūs varat kaut ko uzzināt par viņu nodomiem? Ko viņi domā darīt ar jums?

— Es jautāju puisim, taču viņš tik tiešām neko nezina. Viņam likuši mūs kaut kur nogādāt!

— Skaidrs... — Mišels, šķiet, pats bija apjucis. — Nāksies gaidīt. Pasakiet viņam, ka fermeri dzenas jums pakaļ. ..

Pēc pamatīgām pūlēm man tomēr izdevās apgriezties otrādi un piecelties kājās. Cilvēks, kas sēdēja otrajā grozā, vienaldzīgi nopētīja mani.

— N-nū, aiziet! —viņš skubināja zirgu.

Tad puisis uzmanīgi atkabināja appītu blašķi no krūtīm pārmestās siksnas un pastiepa to man: es padzēros un atdevu viņam trauku, kuru puisis klusēdams atkal piekabināja sev uz krūtīm.

Vērīgi lūkojos apkārt. Vieta bija diezgan drūma. Milzīgā meža vairs nebija, te auga parasta lieluma koki. Taču jau no pirmā acu uzmetiena man uz brīdi sāka likties, ka tēvs nav kļūdījies, runādams par NORMAS parodiju. Nevienam no šiem kokiem es nevarēju piemeklēt nosaukumu: stumbri, zari, la-pas — viss bija nepareizs! Kādu laiku pa kreisi no mums stiepās fantastiski kazenāju brikšņi, gluži kā mietu žogs — ar dzeloņiem lāpstas lielumā ... Citā vietā zeme līdzinājās izžuvušai upes gultnei, sētiņ nosēta ar pamatīgiem oļiem. Kad piejājām tuvāk, ieraudzīju, ka šie «oļi» ir balonveidīgas sēnes, kuras auga blīvi, blīvi, bez nevienas spraudziņas... Vēl redzēju kokus ar tik mīkstiem stumbriem, ka tie nevis tiecās augšup, bet vijās pa zemi; ļoti bieži ceļā gadījās saņurcīti un greizi kociņi, pēc izskata simt vai divsimt gadus veci, ja ne vairāk . ..

Es slepus nopētīju savu pavadoni. No ārienes vīrietis bija pilnīgi normāls, ja nu vienīgi viņa dubļiem notašķītās un saplēstās drānas. Viņš pārtvēra manu skatienu:

— Pirmo reizi Džungļos? Ko, puisi?

— Jā, — atbildēju. — Vai te visur... ir ta?

— Te visur ir ļoti dažādi, — viņš nosmaidīja, — tie taču ir Džungļi! ... Un nekas vienāds Džungļos nekad nav audzis... Vismaz pagaidām!

— Ko nozīmē «pagaidām»? — es nesapratu.

— Nu, ar laiku kaut kas tomēr kļūst pastāvīgs... Mežonīgā zeme, piemēram, kādreiz bija Džungļi. Bet tagad šī zeme lēnām sakārtojas. Droši vien arī tava dzimtā puse reiz bija mežonīga, taču pakāpeniski tā normalizējās. Pamazām viss nokārtojās. Tikai jābūt pacietīgam! Dievam jau nav jāsteidzas!

— Dievam?... — es brīnīdamies jautāju. — Bet mūs vienmēr mācīja, ka Džungļos .. . pats Sātans ...

— Jā, jā, viņi tā vienmēr saka, — vīrietis mani pārtrauca, — tikai tās ir blēņas, puisi! Muļķi ir jūsu skolotāji! Ēzeļi! Arī Scds viņiem neko nav iemācījis! ... Izmirušie — tie taču tāpat uzskatīja sevi par pašiem pareizākajiem; domāja, ka vienīgi viņi zina, kā vajag dzīvot. Kādas tik ērtības viņi sev neizdomāja, kādu tik putru nevārīja!... Gribēja būt gudrāki par pašu Dievu, — viņš turpināja, — bet nekas neiznāca. Pamatīgu putru viņi ievārīja, dēvēdami sevi par «tā Kunga pēdējo vārdu»!... Bet Dievs taču vēl nav teicis savu pēdējo vārdu! Jo, kad pateiks, pats nomirs! Vēl Viņš ir dzīvs, un tāpēc viss apkārt mainās: viss, kas piedzimst un aug. Jūsu kretīni pārāk daudz uzņemas, pieprasīdami, lai dzīvais uz Zemes sastingst kaut kādā — ar Likumu noteiktā — «normālā līmenī»... Pārāk daudz uzņemas, vai saprati?

Es klausījos un klusēju. Domāju par to, ko man reiz stāstīja Akselis. Tik tiešām: visur visi uzskata, ka tikai viņi nekļūdīgi zina Dieva domas un plānus, it kā Dievs pats personiski būtu viņiem tos uzticējis ... Mans pavadonis vēl nevarēja rimties. Viņš ar plašu žestu norādīja uz apkārtni, un tikai tad es pamanīju novirzi — viņa labajai rokai trūka trīs pirkstu.

— Bet... kālab vajadzīgs jauns Sods? — brīdi padomājis, jautāju.

— Kaut vai tālab, ka tavējie — līdzīgi Izmirušajiem — aizliedz katru novirzi... Noslēdz ceļu, saproti? Šie kretīni uzskata sevi par pilnību! Viņi sludina: «Mēs esam Dieva ģīmis un līdzība!» ... Iznāk, ka cejš ir galā? ... Stāt? ... Esam atbraukuši? ... Tālāk ceļa vairs nav?... Tā taču ir ķecerība, puisi! Viņi taču grib no dzīves padzīt pašu dzīvi!...

Kolīdz uzdzirdēju vārdu «ķecerība», sapratu, ka man atkal būs jānoklausās kārtējā ticības mācība. Nolēmu parunāt par ikdienišķākām lietām un mēģināt noskaidrot, kāpēc mūs sasēja un kurp mūs ved. Par nožēlu mūsu pavadonis pats neko skaidri nezināja un tikai atkārtoja, ka tā esot pieņemts rīkoties ar visiem, kuri ielauzušies Džungļu teritorijā! Es pārdomāju dzirdēto un tad savienojos ar Mišelu.

— Kas, tavuprāt, mums viņiem jāsaka? — jautāju.

— Viņi droši vien pratinās mūs vai iztaujās un sapratīs, ka fiziski mēs esam bez vainas, un mums būs grūti paskaidrot, kāpēc mēs aizbēgām.

— Manuprāt, jāsaka tomēr taisnība, — Mišels atbildēja. — Daļēja taisnība — kā to izdarīja Katrīne ar Salliju! Pateiksiet viņiem vispārējos vilcienos un nedaudz. Galvenais: lai tas būtu ticami!

— Skaidrs, — es sacīju. — Petra, vai tu saprati? Teiksi viņiem, ka proti zīmēt domu bildītes: man un Rozalindei! Bet par Mišelu un tiem... no Jūrzemes — ne vārda!

— Tie — no Jūrzemes — jau ir ceļā pie mums! Ar palīdzību! — Petra paziņoja. — Viņi vairs neatrodas tik tālu kā iepriekš!

Mišels to uztvēra skeptiski.

— Tas, protams, ir apsveicami, — viņš teica,

— bet atgādina pasaku ... Par viņiem tomēr — ne vārda!

— Labi, — Petra piekrita.

Mēs apspriedāmies, vai ir vērts stāstīt pavadoņiem par vajātājiem. Nolēmām, ka jāstāsta. Mans «miesassargs» daudz nebrīnījās par šo ziņu.

— Lieliski, — viņš teica. — Mēs caur to tikai iegūsim!

Kāpēc iegūs — viņš nepaskaidroja — un es nejautāju. Braucām klusēdami. Petra jautri čivināja ar savu jūrzemieti, un mēs skaidri sajutām: attālums starp viņām ir stipri sarucis. Petra vairs nelietoja visu savu fenomenālo spēku, un es, kā par brīnumu, pirmo reizi uztvēru domu fragmentus no turienes. Rozalindei arī paveicās, un viņa koncentrējusies uzdeva jautājumu. Nepazīstamā sadzirdēja Rozalindi un tūdaļ pastiprināja savu balsi. Sakari bija nedibināti!

Jūrzemiete priecājās līdz ar mums un vēlējās noskaidrot, ko Petra nav pateikusi. Rozalinde, cik spēja, pastāstīja viņai par mums un mūsu pašreizējo stāvokli. Beigās viņa pateica, ka patlaban briesmas mums it kā nedraud.

— Esiet uzmanīgi! — svešzemniece brīdināja. — Piekrītiet visam, ko jums liks priekšā, velciet laiku. Stāstiet un stāstiet par briesmām, kuras jums draud no savējo puses ... Grūti ko ieteikt: man ir svešas tās cilts paražas, kura jūs sagūstījusi! Cik zinu, «novirzes» parasti «normu» nemīl, — tā tas ir visur un vienmēr. Uzskatu, ka jums maksimāli jāakcentē sava atšķirība no «normālajiem fermeriem». Tomēr pats galvenais — meitenīte! Jums viņa j ā-nosargā par katru cenu! Tik jaudīgu raidītāju mūsu pusē vēl nav! Kā viņu sauc?

Rozalinde nosauca Petras vārdu: katru burtu atsevišķi. Tad pavaicāja:

— Bet kas esat jūs? Kur atrodas Jūrzeme?

— Sauciet mūs vienkārši par Nākotnes cilti, — sekoja atbilde. — Mēs esam tādi paši kā jūs: protam vienkopus domāt un cenšamies radīt savādāku pasauli. Tā atšķirsies no visa, kas bijis iepriekš, un nelīdzināsies to cilvēku pasaulei, kurus jūs pazīstat kā Izmirušos.

Šai brīdī es atkal nodomāju: jūrzemieši jeb Nākotnes cilts, kā viņi paši sevi nosaukuši, ir pārāk lielmanīgi. Grūti bija piekrist tam, ko teica svešiniece. Man taču kopš bērnības mācīja pavisam ko citu par Izmirušajiem, un es tik viegli nevarēju no tā atteikties. Kamēr visu apsvēru, jautājumu uzdeva Rozalinde.

— Nu bet jūs? No kurienes esat jūs?

— Mūsu senčiem šai ziņā paveicās, — sieviete atbildēja. — Tie saimniekoja uz salas, precīzāk: uz divām salām, gaisa gabalā no Lielās zemes!... Kad pār pasauli nāca Sods, tas neskāra senčus tieši, jo viņu mājokļi atradās tāltālu no Izmirušo valstīm un pilsētām. Soda laikam beidzoties, senčiem nācās visu sākt no jauna: dzīvot kā pirmatnējā sabiedrībā — alās. Kādu dienu viņus uzmeklēja (vēl šobrīd nezinām, kāpēc) tie, kuri — līdzīgi mums — prot domāt vienkopus. Gāja gadi, un ļaudis, kam tas izdevās labāk, nodarbojās ar tiem, kuriem šīs spējas nebija tik izteiktas, — palīdzēja viņiem. Šo īpašību bērni saņēma mantojumā no paaudzes uz paaudzi. Mūsu kolektīvā raidīšanas jauda pilnveidojās, tā kļuva niansētāka. Pēcāk mūsu izlūki sāka meklēt sev līdzīgos citos novados. Tieši tad mēs aptvērām, cik ļoti mums paveicies, ka dzīvojam izolēti no gigantiskām valstīm un pilsētām. Pašā sākumā mums nebija iespējas palīdzēt tiem, kas dzīvo tālu no mums. Jāsaka gan, ka dažiem izdevās sasniegt mūs. .. Bet pavisam drīz pie mums izgudroja aparātus — līdzīgus Izmirušo mašīnām: nu jau varējām «pastiept roku» bojā ejošajiem... Šodien mēs cenšamies glābt katru, ar kuru ir iespējams kontaktēties. Taču līdz šim mums vēl nekad nebija izdevies uzrunāt kādu no tik milzīga attāluma! Arī pašlaik man nav vienkārši uzturēt saikni ar jums. Drīz jau būs vieglāk, bet patlaban esmu sasniegusi savu raidīšanas spēju maksimumu. Man jābeidz! Visu uzmanību meitenītei! Tas ir brīnums! Viņa mums ir nepieciešama! Par katru cenu, par katru cenu, vai dzirdiet! — saglabājiet Petras dzīvību.

Jūrzemiete atslēdzās, un atkal iestājas klusums, kuru pārtrauca Petra.

— Tas viss — par mani! — skuķēns iesaucās tik spalgi, ka mēs gandrīz vai zaudējām samaņu.

— Ak!... Drusciņ klusāk, cālēn!... — Rozalinde atguvusies lūdzās. — Kad uzdursimies Mežonīgajam

Džekam_f tad gan kliedz, cik jaudas! Misei, — viņa pasauca, — vai tu visu dzirdēji?

— Jā, — Mišels aizdomājies bilda, — viņa runāja diezgan augstprātīgi, vai ne? ... Gluži kā skolotāja! Nolasīja lekciju bērniem... Bez tam viņi no mums atrodas pašā elles galā! Nezinu, vai viņiem izdosies sasniegt jūs laikā... Pēc dažām minūtēm ies vaļā pakaļdzīšanās: mēs visi jau esam zirgos!...

Mūsu zirgi vēl joprojām rāmi rikšoja. Velnišķā apkārtne Vaknukas fermeru atvasēm, kas līdz šim bija pazinuši tikai NORMU, tā arī nekļuva pieņemamāka: dažviet varēja vērot tādu kroplību, tādas novirzes, par kurām Akselis pat nesapņoja. Un es atviegloti nopūtos, kad beidzot izjājām klajumā, kaut gan arī šeit zāle un krūmi stipri vien parodēja normu.

Tikai vienu reizi mēs apstājāmies, lai atpūstos. Pēc divām stundām sasniedzām upi. Mūsu pusē krasts bija diezgan lēzens, bet pretējā — kraujš, gandrīz perpendikulārs, it kā nobērts ar asiem, sārtiem akmeņiem ... Jājām lejup pa krastu. Apmēram pēc ceturt-daļjūdzes ieraudzījām kokus, kas līdzinājās milzu bumbieriem: kailo stumbru turpinājums bija cepur-veidīgi zari... Mūsu pavadoņi nolēca no zirgiem un veda tos pie upes. Pāri upei tikām bez starpgadījumiem, jo upe šajā vietā bija diezgan sekla (jājām nevis taisni, bet vairāk pa kreisi: turp, kur pretējā krastā — šajā perpendikulārajā sienā — rēgojās šaura eja!). Piejājuši tuvāk, redzējām, ka eja ir krietni šaurāka, nekā likās no tālienes. Sākumā nespēju pat iedomāties, kā mēs virzīsimies pa šo aizu. Un tiešām — grozi ik pa brīdim iesprūda ejā, un mēs tikai ar grūtībām virzījāmies uz priekšu. Pēc kādiem simtpiecdesmit metriem mēs izjājām no aizas, un tālāk mūsu ceļš virzījās kalnup. Uzjājuši kalna, nokļuvām atklātā līdzenumā, kur mums ceļu aizšķērsoja

seši vai septiņi vīri ar uzvilktiem lokiem. Viņi izbrīnīti blenza uz gigantiskajiem zirgiem un, kā man likās, ar mīļu prātu laistos, ko kājas nes... Mēs apstājāmies.

— Kāp zemē, puisi, — «miesassargs» griezās pie manis.

Petra ar Rozalindi jau bija nokāpušas. Līdzko es nostājos uz zemes, mans pavadonis uzšāva zirgam pa muguru ar pavadu (otrais pavadonis izdarīja to pašu), un viņi aizjāja . .. Petra tūdaļ iekrampējās man rokā, bet vīri ar lokiem nelikās par mums ne zinis: viņi arvien vēl blenza izgaistošajos gigantos...

No pirmā acu uzmetiena šais ļaudīs nemanīju neko tādu, kas krasi atšķirtos no NORMAS. Vērīgāk ieskatījies, tomēr pamanīju, ka vienam no vīriem roka, kurā tas turēja ieroci, bija ar sešiem pirkstiem. Cits bija plikgalvis, viņa pauris atgādināja brūnu olu... Trešais izcēlās ar varenām pēdām un plaukstām...

Mēs ar Rozalindi pat sasmaidījāmies: šitie nudien nebija tie briesmoņi, kurus mēs iztēlojāmies bērnībā. Petra, šķiet, arī nomierinājās, jo neviens no satiktajiem svešiniekiem nebija līdzīgs Mežonīgajam Dže-kam.

Zirgi vairs nebija redzami, un cilvēki sāka aplūkot mūs. Divi vai trīs vīri nošķīrās no ļaužu bariņa un lika mums doties līdzi: pārējie vairs neizrādīja nekādu interesi par sagūstītajiem.

Pa pamatīgi iemītu taciņu mēs ar pavadoņiem nokļuvām mežā, taču drīz atkal iznācām klajumā. Pa labi no mums pletās sārtās klintis (upes krasta perpendikulārās nogāzes pretējā puse): klints sienu daudzviet sašķēla plaisas, šur tur pamanīju no sasietiem zariem darinātas kāpnes, kuras veda augšup. Taisni priekšā rēgojās pāris nožēlojamu mājiņu, pareizāk sakot — būdiņu. Būdiņām līdzās kūpēja ugunskurs: droši vien tur kaut ko vārīja. Ļaužu

bariņš — vīrieši un sievietes, briesmīgi nosmuiuši un pluskataini — bija izvietojušies ap pavardu. Laiku pa laikam kāds no viņiem diezgan negribīgi rausās kājās, lai piemestu ugunij zarus.

Pagājuši garām būdiņām, nokļuvām pie kārtīgas būdas — telts. Mītne bija darināta no lietota brezenta: tādu brezentu pie mums fermā parasti izmantoja siena gubu apsegšanai. Līdzās telts ieejai sēdēja vīrietis un uzmanīgi skatījās uz mums. Ielūkojos viņam sejā un izbīlī pakāpos atpakaļ: šķita, ka manī veras tēvs... Un tūlīt pat es atpazinu šo vīrieti. Tas taču bija «Zirneklis», kuru es redzēju Vaknukā pirms astoņiem gadiem ...

Līdzgājēji pastūma mūs uz priekšu, tā ka nokļuvām taisni pretim telts ieejai. Zirneklis cieši jo cieši ieskatījās mums sejā: pamatīgi, no galvas līdz kājām nopētīja slaidi noaugušo Rozalindi, taču viņa skatiens palika tik bezkaislīgs, ka man neradās ne mazākās bažas. Pēc tam džunglista skatiens pakavējās pie manis: acis nenolaizdams, viņš ar gandarījumu pavīpsnāja un mazliet aizsmakušā balsī jautāja:

— Nu, vai atmini mani?

— Jā, — vaļsirdīgi sacīju.

— Ne smakas no Vaknukas, vai ne? — Viņš pameta skatienu uz būdām un tad atkal pievērsās man.

— Ne smakas... — māju ar galvu.

Viņš brīdi klusēja, par kaut ko domādams.

— Vai tu ... zini, kas es esmu? — vīrietis iejautājās.

— Nojaušu, — atbildēju.

— Nu? — viņš jautājoši pacēla uzacis.

— Tēvam bija vecākais brālis, — stostīdamies iesāku. — Kad viņš piedzimis, to atzinuši par normālu. Bet pēc trim gadiem viņa dzimšanas apliecība tika anulēta, un... viņš kaut kur pazudis... Viņu paņēmuši. ..

Zirneklis piekrītoši māja ar galvu.

— Viss pareizi, taču ir viens «bet». Šo zēnu viņa māmiņa ļoti mīlēja ... arī auklīte... Kad varasvīri atnāca bērnam pakaļ, viņi mazuli neatrada. Saprati, kāpēc? — Viņi bija ieradušies mazliet par vēlu... Tu taču zini, ko viņi dara ar mutantiem, pirms aizgādāt tos uz... Vārdu sakot, visu nokārtoja tā, it kā bērna nekad nebūtu bijis... — Viņš rūgti pavīpsnāja. — Vecākais dēls! Mantinieks!... Vaknuka šodien piederētu man! Tā tas arī būtu, ja... — Zirneklis izstiepa savu roku visā garumā un sekundes divas pētīja to, it kā nekad agrāk nebūtu redzējis. Tad atkal pievērsās man.

— Vai tu zini, cik garai jābūt cilvēka rokai!?

— Nezinu, — nomurmināju.

— Es arī nezinu, — viņš turpināja, — taču dažs labs tajā Rigo zināja. Nolādētie prātvēderi!... Lūk, tāpēc šodien Vaknuka man nepieder, dzīvoju šeit kā mežonis ... Un starp mežoņiem! Tu esi Džozefa vecākais dēls?

— Jā, — māju ar galvu, — arī vienīgais! Vēl bija brālītis, jaunāks par mani, taču ...

— Neizdeva dzimšanas apliecību?

Klusēdams pamāju ar galvu.

— Rādās, ka tu arī esi zaudējis tiesības uz Vak-nuku!

Šis jautājums mani nemaz neuztrauca. Un vispār: es nekad nebiju domājis par to, ka man ir tiesības (pat pienākums) mantot Vaknuku. Droši vien zemapziņā es visu laiku biju jutis, ka agri vai vēlu tikšu atmaskots un man būs jābēg. Šī sajūta turēja mani savā varā jau ilgus gadus, tāpēc patlaban manī nebija nekā no tā ļaunuma un aizvainojuma, kas pildīja Zirnekļa sirdi. Teicu viņam, ka es priecājos, atrazdamies šeit — drošībā ... Šķiet, ka Strormam • vecākajam šī atbilde nepatika.

— Tu vienkārši esi gļēvulis. Tev nav dūšas cīnīties par to, kas tev likumīgi pieder! — Zirneklis nicinoši norūca.

— Ja reiz likumīgi Vaknuka pieder jums, tad tā nevar būt mana, — es iebildu. — Bez tam, apnicis bēguļot!

— Mēs visi šeit bēguļojam, — viņš izdvesa caur zobiem.

— Iespējams. Taču ikviens no jums šeit var but viņš pats! Jums nevajag izlikties, visu laiku uzmanīties, lai, pasarg' Dievs, neizpļāpātos! Nevajag desmit reizes domāt, pirms bilst kādu vārdu! ...

— Ir dzirdēts par jums, — viņš pamāja. — Neesam nemaz tik dumji, kā izskatāmies... Taču, jāatzīstas, es tomēr nesaprotu, kālab viņi tik izmisīgi meklē jūs...

— Mūsuprāt, — mēģināju paskaidrot, — viņiem ir bail no mums. No ārienes taču mūsu vainu nevar redzēt! Lūk, un viņi domā, ka tādu kā mēs ir vēl daudz! Bet, iekām šie vainīgie nav iekrituši, par viņiem nevar uzzināt... Lūk, tāpēc mūs medī, lai tad no mums visu izspiestu! ...

— Jā, ar to pietiek, lai censtos nenokļūt viņu ķetnās ... — tēvabrālis domīgi teica.

Šajā brīdī manas smadzenes uztvēra Mišela balsi: viņš kaut ko pārsprieda ar Rozalindi. Nespēju vienlaicīgi būt kontaktā ar viņiem un Zirnekli, tāpēc arī nepievienojos savējiem.

— Viss liecina par to, ka tiksiet medīti šeit, Džungļos ... Nu ko .. . Cik tad viņu ir?

Nezināju, ko tieši Zirneklis noskaidrojis par mums, vai viņš ir lietas kursā par Mišelu, un tāpēc svārstījos. Bet Zirneklis kļuva dusmīgs:

— Nezinu, vai tev būtu ieteicams mēģināt apvest mūs ap stūri, puisi! Medī taču jūs! Tātad jūsu dēļ viņi iebruks šeit, Džungļos. Kāda velna pēc lai mēs jūs slēpjam?! Zini, mēs taču varam izdot jūs ar visām ķeskām, un lieta darīta!

Petra sadzirdēja viņa frāzes beigas un nobijās.

— Pāri simtam! — meitēns aši noskaldīja.

Zirneklis apmierināts palūkojās uz Petru.

— Ahā, iznāk: starp viņiem ir viens jūsējais!... Viss pareizi, — viņš pašapmierināti atzīmēja. — Pāri simtam... Maķenīt par daudz priekš jums trijiem, ko? Vai tikai pie jums netika baumots par džunglistu iebrukumu, ko?

— Tika gan, — atzinos.

— Viss pareizi, — viņš pasmīnēja. — Acīmredzot n о r m ā 1 i ķ i šoreiz izlēmuši apsteigt mežoņus un — pie viena — dabūt rokā bēgļus. Tie droši vien ir nākuši jums uz pēdām ... Kur viņi tagad atrodas?

Sazinājos ar Mišelu un noskaidroju: triecienvie-nība atrodas dažu jūdžu attālumā no tiem, kas šāva uz mums. Skaidrs: viņi jau bija tuvu, un par to vajadzēja paziņot šim cilvēkam, kurš sēdēja man iepretim, turēdams mūsu likteni savās nežēlīgi garajās rokās. Ar šo vēsti es nedrīkstēju sadusmot viņu vai noskaņot pret mums, bēgļiem.

Manis sacīto onkulis uzņēma itin mierīgi.

— Tavs tēvs arī ir tur? — viņš pavaicāja.

Tas bija piņķerīgs jautājums. Pat divsarunās ar Mišelu es centos apiet šo tēmu. Arī patlaban draugam neko nejautāju. Brīdi apdomājos un tad izmetu:

— Nē!

Šajā brīdī «fiksēju» Petru: skuķis vēlējās kaut ko paziņot; dzirdēju, kā Rozalinde viņu apsauca...

— Žēl gan, — tēvabrālis noteica, — tas būtu pašā reizē! Es nekad nezaudēju cerību, ka agri vai vēlu mēs ar Džozefu nokārtosim rēķinus. Varbūt īstenībā viņš nemaz nav tik kaislīgs karotājs par rases tīrību? Ko, puisi?

Zirnekļa skatiens vēl aizvien bija piekalts man: pētījošs un ledains. Sajutu, ka Rozalinde ir nopratusi, kāpēc es nevaicāju Mišelam par tēvu: no viņas uz mani plūda maigs žēlums ... Pēkšņi Zirneklis novērsa acis no manis un sāka blenzt uz Rozalindi: meitene nenolaida acis un dažas sekundes aukstasinīgi raudzījās viņam sejā. Un tad, man par lielu pārsteigumu, Rozalinde plaši atvērās. Meitene nodūra acis, un viņas seja koši piesarka. Zirneklis tīksmi smīnēja. Tajā pašā mirklī es sapratu, ka atvērties, atklāt savu būtību Rozalindi piespieda izbīlis: tas lauzās uz āru ar nevaldāmu joni... Izbīlis, kuru viņa tik veikli prata maskēt... Tā nebija sieviete, kura piekāpjas vīrietim, padodas stiprākā gribai, — tas bija bērns, kuru iztrūcinājis nezvērs... Arī Petra sajuta šīs bailes un iekliedzās.

Ilgi nedomādams, metos Zirneklim virsū. Divi, kas stāvēja aizmugurē, tūdaļ uzgāzās man virsū un izgrieza rokas ... Lai nu kā, bet vienu kārtīgu belzienu Zirneklis tomēr saņēma!

Viņš apsēdās, parīvēja zodu, uzlūkodams mani bez naida, it kā nekas nebūtu noticis.

— Te nav ferma, — viņš aizrādīja, izsliedamies uz savām dzērves kājām. — Zini, pie mums šeit to sieviešu ir pamaz ... Un tās pašas ... Kad iesi garām, pats apskaties, kā nākas, — varbūt tad tavs pauris apskaidrosies! Bet šitā, — viņš ar roku iebakstīja Rozalindei, — dzemdēs man bērnus! Es, kā par brīnumu, aizvien esmu vēlējies, lai man būtu pēcnācēji, kaut arī viņiem nekas nepiederēs...—Viņš pasmīnēja un tūdaļ pat sabozās. — Neaizmirsties, puisi! Uzņem visu, kā ir! Citreiz es tik ilgi nepļāpāšu un morāli nelasīšu! Apskaidrojiet viņam visu, — Zirneklis uzsauca maniem cietturētājiem, — bet, ja zellis atkal neko nesapratīs, šaujiet viņu nost!

Džunglisti pagrieza mani otrādi un stiepa prom. Pāris soļu tālāk viens no viņiem spēcīgi iespēra man ar zābaku un pavēlēja:

— Kusties žiglāk!

Pēc kāda laiciņa es mēģināju atskatīties, taču tas, kurš atradās tālāk no manis, uzvilka loku un ar galvas mājienu norādīja, kurp soļot. Biju nosoļojis kādus divdesmit metrus, kad atkal ieraudzīju kokus. Sagaidīju, līdz mežs kļuva blīvāks, spēji noliecos, paskrēju sānis un metos atpakaļ. Džunglisti, šķiet, to vien gaidīja. Šaut viņi nešāva: panāca mani, satvēra un stiepa tālāk, bez žēlastības sperdami ar kājām. Atceros, ka pienāca tāds brīdis, kad vairs nejutu sāpes un man likās: esmu bez svara, lidinos gaisā... Kā un kur es «piezemējos», par to mana atmiņa klusē ...

1

Kāds mani viegli purināja. Jutu svešas rokas sev zem padusēm. Mīksti zari sitās pret seju.

— Ts-s-s! — aizmugurē bija dzirdami čuksti.

— Tūlīt... — es nomurmināju, — tūlīt viss būs kārtībā ...

Purināšana beidzās. Saņēmu spēkus un apgriezos uz vēdera, pēc tam ar grūtībām piecēlos četrrāpus. Man priekšā tupēja meitene un cītīgi vērās manī.

Saule jau bija gandrīz norietējusi, un zem kokiem valdīja krēsla. Es tikpat kā neko neredzēju: saskatīju tikai tumšus matus, iedegušu seju un mirdzošas dzīvas acis, kuras mani uzmanīgi pētīja. Meitenei mugurā bija izbalojusi, diezgan novalkāta kleita ar daudziem ielāpiem un bez piedurknēm. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka nemanīju krustu ... Līdz šim man vēl nebija nācies satikt sievieti, kurai uz kleitas nebūtu izšūts rituālais krusts... Tas bija tik negaidīti un dīvaini, ka sākumā es pat neticēju savām acīm...

īsu brīdi raudzījāmies viens otrā, un tad viņa skumji bilda:

— Tu mani nepazini, Dāvi!...

Es tiešām viņu nebiju pazinis! Taču tad, kad sadzirdēju, kā viņa izrunāja: «Dāvi!...», kaut kas manī ietrīsējās.

— Sofija! ... — iekliedzos. — Sofīt!...

Viņa pasmaidīja.

— Dāvid, mīļais ... Viņi tevi briesmīgi sita?

Mēģināju pakustināt rokas un kājas, taču tās bija

kā nedzīvas un pāris vietās stipri smeldza. Sāpes jutu viscaur, bet galva burtiski plīsa pušu. Asins urdziņa tecēja pāri kreisajam vaigam... Kauli, rādās, bija bez vainas. Gribēju piecelties, bet Sofija strauji uzlika rokas maniem pleciem, čukstēdama:

— Nē, nē! Vēl nedrīkst! Pēcāk... kad satumsīs.

Viņa skumji raudzījās manī. Tās skatiens bija

uzmanīgs.

— Es redzēju, kā jūs atveda. Tevi un meitenīti... Un vēl... sievieti! Kas viņa ir, Dāvi?

Izdzirdējis šos vārdus, es vienā rāvienā pārtapu atsperē: mēģināju sazināties ar Rozalindi un Petru, taču viņas klusēja. Par laimi, atsaucās Mišels.

— Augstais Dievs, beidzot tu esi atjēdzies, — viņš atviegloti nopūtās, juzdams manu zvērīgo satraukumu. — Mēs nezinājām, ko iesākt... Vari būt mierīgs: meitenēm nekas nedraud! Viņas abas pašlaik guļ. Pagalam nokusušas ...

— Bet... Rozalinde!

— Teicu, taču, ka viņai nekas nedraud! Kā tu pats?

Es viņam visu izstāstīju. Mūsu «divsaruna» ilga tikai dažas sekundes, bet ar to pietika, lai Sofija sāktu neizpratnē vērties manī.

— Kas ir šī sieviete, Dāvid? — viņa atkal jautāja.

Paskaidroju^ ka Rozalinde ir mana māsīca. Sofija

nopietni un pētījoši lūkojās manī un atbildes beigās viņa lēnām pamāja ar galvu.

— Tu viņu mīli, — Sofija sacīja tā, it kā mierinātu pati sevi...

Vārds... viens liktenīgs vārds... Kad cilvēki domā к о p u s, kad otra priekus un bēdas tu zibenīgi uztver un pārdzīvo kā savējos, tad... tad šķiet neiespējami sameklēt vārdus, lai varētu izteikt šīs!... Tādu vārdu vienkārši nav, tam nolūkam kalpo kas cits ... pavisam cits ...

— Mēs mīlam viens otru, — es sacīju. Tas diemžēl arī bija viss, ko tobrīd varēju viņai pateikt.

Sofija pameta ar galvu, neapzināti lauzīdama sausos zarus, kurus turēja rokās.

— Viņš patlaban ir prom... tur, tālu, tālu: kur mūsējie cīnās! Patlaban viņa ir drošībā!

— Viņa guļ. Viņas abas guļ, — es sacīju.

— Kā tu to zini?!

Es īsumā pastāstīju, pūlēdamies visu pēc iespējas vienkāršot. Viņa klausījās un turpināja lauzīt zarus. Tad aizmeta tos projām un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Jā, jā, atceros, — Sofija domīgi čukstēja, — vēl toreiz... mamma sacīja, ka tu... Ka tu visu saprati daudz ātrāk, nekā viņa paguva izteikt... Tās tad arī ir šīs spējas?...

— Droši vien. Man šķiet, ka tava māte arī bija apveltīta ar tām, taču daudz vājāk... Viņa to neapzinājās, lai gan nojauta ...

— Tas tik ir ko vērts! — meitene ar skaudību iesaucās, — tas jau ir tikpat kā acis, kuras redz cauri!...

Piepeši atmiņā uzplaiksnīja aina: vīrietis un sieviete stāv, rokās sadevušies, bet meitenīte uz zirga māj un māj man ar rociņu ... Māj un māj ... Un tad viņi visi izgaist mežā, bet es palieku uz vietas, pilns izmisuma par savu pirmo zaudējumu, juzdams meitenītes lūpu pieskārienu savam vaigam, žņaudzīdams dūrē dzeltenu lentīti un kastaņbrūnu matu šķipsnu...

— Jau satumsis, Sofīt!... — ierunājos.

— Protams, nu mēs varam iet. Esi uzmanīgs! — viņa brīdināja. —Vai tu vari kustēties? Tas nav tālu!

Ar grūtībām, tomēr piecēlos kājās: sāpes nebija mazinājušās. Arī galva vēl reiba, taču kustēties spēju. Sofija lieliski orientējās tumsā: viņa paņēma mani pie rokas, un mēs lēnām devāmies uz priekšu, turēdamies tuvāk kokiem. Pa kreisi no manis spīguļoja ugunskuri. Sapratu: mēs kājojām cauri ciemata nomalei. Bijām sasnieguši lēzenu klinti. Sofija apstājās un uzlika manu roku zaru kāpnēm, — tikai tagad pieskaroties es tās ievēroju.

— Rāpies aiz manis! — meitene pavēlēja un izgaisa tumsā.

Uzmanīgi sāku rāpties augšup, līdz pēdējais pakāpiens bija sasniegts un varēju ar rokām satvert gluda laukumiņa malu. Sofijas roka tumsā sameklēja manējo: meitene palīdzēja man tikt augšā.

— Sēdies, — viņa teica.

Sofijas skatiens kaut ko meklēja, tad viņa pieliecās, un tai rokās iegailējās uguntiņa. Droši vien Sofijai laimējās izšķilt dzirksteli no diviem akmeņiem un aizkvēlināt degli. Meitene uzpūta uguni un aizdedzināja divus sveču gabaliņus. Tie nejauki smirdēja, taču izstaroja gaismu: varēju apskatīt telpu, kurā atrados.

Tā bija neliela, mājīga smilšakmenī izkalta ala: metrus piecus gara un astoņus plata. Ieeju alā piesedza zvērāda. Tumšajā kaktā pa kreisi griestos rēgojās caurums, no kura gausi pilēja ūdens, — apmēram viens piliens sekundē. Ūdens krājās koka toverī, un no šī tovera slapjš celiņš stiepās līdz pat ieejai. Acīmredzot tad, kad ūdens pārpildīja trauku, neviens nepūlējās to iztukšot. Kaktā pa labi atradās kaut kas līdzīgs no zariem darinātam matracim. To klāja zvērāda, tāda pati, kāda karājās pie ieejas. Uz grīdas vaļājās daži virtuves piederumi. Pie ieejas melns plankums norādīja ugunskura vietu, un virs šī plankuma es saskatīju velkmes atveri. No sienām šur un tur rēgojās nažu spali, bet nelielās nišās bija izvietotas rupji izgrebtas koka bļodas un tases. Loks, ādas maks ar bultām un garš duncis gulēja uz grīdas līdzās matracim... Tas tad arī bija viss. Šai brīdī es pēkšņi atminējos virtuvi Venderu namiņā ... Spodra, gaiša un tik mājīga: gleznām izrotātās sienas bez muļķīgiem saukļiem, aromātiskas sveces ...

Sofija pastiepās pēc krūzes, iesmēla tajā ūdeni, izvilka no nišas tīru lupatiņu un noliecās pār mani. Viņa noskaloja man no sejas asinis, rūpīgi apmazgāja plēsto brūci galvā un sāka uzmanīgi to aplūkot.

— Nekas briesmīgs, — viņa teica, — pamatīgs ieskrambājums, un, par laimi, nav dziļš!

Es nomazgāju krūzē rokas. Sofija izšļāca netīro ūdeni taisni uz grīdas un nolika krūzi atpakaļ nišā.

— Gribi ēst?

— Briesmīgi! — atzinos. No paša rīta nebiju ēdis ne kumosa. Taču atcerējos par to tikai patlaban, kad viņa uzprasīja ...

— Pagaidi! Es drīz atgriezīšos, — Sofija pateica un izsteidzās no alas.

Sēdēju, truli blenzdams alas sienā: tās dziļumā skanēja gausi pilošā ūdens «mūzika». Iespējams, domāju, — šī ala ir patiesa greznība... «Ja tev būtu bijis tik maz īstas laimes kā man!...» — liekas, tieši tā Sofija man bija teikusi.

Mani pārņēma skumjas un šausmīgs žēlums pret Sofiju. Meklēju glābiņu pie Mišela.

— Kur jūs atrodaties? — vaicāju viņam. — Un kas vispār notiek?

— Apstājāmies. Kārtojamies naktsguļai, — viņš tūdaļ atsaucās. — Džungļu nakts nav domāta iešanai uz priekšu ... — Mišels pūlējās atainot man savu uzturēšanās vietu, — tādu, kāda tā izskatījusies pirms saules rieta (lēsu, ka šī vieta atrodas sānis no mana un Rozalindes maršruta). Jau dienā bija tik grūti, ka mēs visi pārgurām. Bet džunglisti gan vienreizīgi pazīst mežu! Domājām, ka viņi mūs sagaidīs ar slēpņiem, taču viņi zagās mums pakaļ kā ēnas, slēpdamies aiz kokiem un ik pa brīžam apšaudīdami mūs. Trīs vīri jau ir nogalināti, septiņi — ievainoti, tiesa smagi tikai divi...

— Un jūs pēc tā visa tomēr virzīsieties uz priekšu?

— Kā tad. Vienība ir pārliecināta, ka spēka mums pietiks! Otrreiz tādas izdevības pārmācīt mežoņus vairs nebūs! . .. Kaujiniekiem šķiet, ka viņi uz ilgu laiku piespiedīs mutantus «tupēt savās alās»... Bez tam viņi ir apņēmušies par katru cenu notvert jūs. Baumo, ka Vaknuka un tās apkārtne ir pilna ar tādiem kā mēs... Viņi lolo cerības, ka, notverot jūs, nāks klajā arī pārējo vārdi... — Draugs pēkšņi apklusa un tūlīt pat skumji piemetināja: — Zini, Dāvi, es baidos, ka ... faktiski tikai viens ... pareizāk, viena...

— Kā viena?!

— Reičela. Viņai vakar izdevās sazināties ar mani... dzirdamība bija slikta ... Ļoti tālu, saproti? Lūk, viņa paziņoja ... Kaut kas atgadījies Markam!

— Viņi to ir saķēruši?!

— Nē! Kaut gan... Reičela nezin. Bet domā, ka nav ... Tad jau viņš paziņotu ... Bet tagad ... Apklusa un cauri! Gandrīz diennakti no viņa nav ne vēsts!

— Un ja nu nelaimes gadījums? Atceries: Volters Brents?! Tas, kuram uzgāzās koks? Viņš taču arī apklusa, un cauri...

— Nezinu. Iespējams. Reičela arī nezina, viņa ir šausmīgi nobijusies... Saproti, tad jau viņa paliek... pavisam ... viena ... Attāluma ziņā viņa sasniegusi maksimumu... Vēl divas, trīs jūdzes, — un mēs vairs nedzirdēsim viens otru ...

— Dīvaini, es ne tikai Reičelu, arī tevi — kad jūs sarunājāties — neesmu dzirdējis, — sacīju.

— Tas droši vien bija tad, kad tu atradies bezsamaņā, — viņš paskaidroja.

— Nekas, kolīdz Petra pamodīsies, viņa nodibinās sakarus ar Reičelu: attālumi šim ziķerim neeksistē! Domāju, ka Petra spēj darboties neierobežoti tālu, — mēģināju nomierināt Mišelu.

— Pareizi! Biju pavisam piemirsis Petru, — viņš iesaucās, un es sadzirdēju viņa balsī atvieglojumu. — Reičelai tie būs svētki! ...

Pēc minūtēm piecām zvērāda sašūpojās un atsedza Sofijas roku, kas iestūma alā bļodu ar kūpošu viru. Tad ierāpās viņa pati un piebīdīja bļodu man tuvāk, pirms tam sienas nišā sadabūjusi koka karoti. Ķēros ēdienam klāt ar bažām, taču vira izrādījās ļoti garda: kopā sajaukti gaļas un maizes gabaliņi asā mērcē. Izēdu bļodu tukšu, bet, kad tuvināju mutei pēdējo karoti, galvā kaut kas nogranda, un es gandrīz zaudēju samaņu; karotes saturs izšļakstījās man uz krekla ... Petra bija uzmodusies!

Pamazām atguvos. Petra, kas nupat bija saspērusi mani ar savu izmisuma uzbangojumu, tagad izstaroja prieku. No šī «prieka vesera» mana galva plīsa vai pušu... Rozalinde vairs negulēja, bet Mi-šels lādējās kā velns! Domāju, ka Petras draudzenei no Jūrzemes arī nebija saldi...

Beidzot māšelei izdevās mazināt skaļumu un savaldīties. Visi atviegloti uzelpoja.

— Kas viņai kait? Galīgi nojukusi! — Mišels turpināja dusmoties.

— Mēs domājām, ka Dāvis ir miris! Ka viņi to ir nogalinājuši! — māšele priecīgi paziņoja.

Uztvēru Rozalindi. Meitene priecājās kā bērns, taču viņas domās valdīja sajukums. Atbildēju viņai tikpat neskaidri. Un tad viņa atklājās, un mēs no jauna bijām kopā, līdz iejaucās Mišels un palūdza mūs apklust.

— Piedodiet, ka iejaucos, — viņš teica, — taču šis laiks neder mīlas ārijām! Izkulsimies no ķezas, tad gan — cik uziet! — Viņš mazliet nogaidīja. — Kas jauns pie jums?

Rozalinde atbildēja, ka viņas joprojām atrodoties teltī, no kuras mani aizveda. Zirneklis pirms došanās prom atstājis savā vietā baltmatainu džunglistu ar sarkanām acīm. Šis ķēms tagad viņas sargājot. Es paskaidroju, kur atrodos un kāpēc.

— Mjā ... Labs ir, — Mišels sacīja. — Jūsuprāt, tas Zirneklis pie viņiem ir... vadoņa godā? Nez vai Zirneklis pats piedalīsies kaujā jebšu vadīs to iztālēm? Ja pats nepiedalīsies — viņš taču var kuru katru brīdi atgriezties!

— Tik tiešām, — es nomurmināju.

— Man bail! — Rozalinde pēkšņi iebrēcās. Viņa gandrīz vai histēriski sāka raudāt. Viņš... Viņš ir citādāks! Ne tāds, kā mēs!... Pat ar džunglistiem viņu nevar salīdzināt! Tas nav cilvēks, tas ir... nezvērs! Ja viņš... Ja vien... Es sevi nogalināšu!

— Tu to nedarīsi! — Mišels pateica tādā tonī, ka Rozalinde acumirkli atguvās. — Ja apstākļi spiedīs, — nevis sevi tu nogalināsi, bet viņu! ... Skaidrs?! — Juzdams, ka Rozalinde nomierinās, viņš koncentrēja visus spēkus, lai pārslēgtos uz jūr-zemieti. Mišels jautāja, vai viņa aizvien vēl domā, ka spēs mums palīdzēt. Atbilde, kas skanēja no dziļa tāluma, bija skaidra un lakoniska.

— Jā, — jūrzemiete sacīja.

— Kad? — Mišels pavaicāja.

Pēc neilga laika (viņi tur droši vien apspriedās) sekoja atbilde:

— Ne vēlāk kā pēc sešpadsmit stundām!

Mišels, cik jutu, sāka aizvien vairāk uzticēties

jūrzemietei. Šķita: viņš pirmo reizi nopietni ticēja, ka turienieši var reāli palīdzēt.

— Nu ko, — pēc pārdomu brīža Mišels paziņoja, — jums, draugi, jānoturas tikai sešpadsmit stundas!

— Uzgaidi! — es iesaucos. — Uzgaidi, neatslēdzies! ... Es ... es tūlīt...

Palūkojos uz Sofiju: meitenes acis bija pilnas izbrīna un nemiera.

— Tu ... vai tu «runāji» ar to... sievieti? — viņa klusi vaicāja.

— Jā. Un vēl — ar Petru. Abas ir pamodušās un atrodas aizvien vēl turpat... pie tā cilvēka! Viņa paša šobrīd teltī nav, bet meitenēm pielikts sargs, kaut kāds albinoss ... Tas liekas savādi...

— Kāpēc savādi? — Sofija nesaprata.

— Redzi... normāli būtu, ja viņas sargātu sieviete ...

— Dāvid, tu taču atrodies Džungļos! — Sofijas vārdos jautās rūgtums.

— Jā, protams... — es samulsu, — skaidrs... Redzi, gribu pajautāt... Kā mums labāk tikt ārā no šejienes, pirms viņš nav pārnācis? Jābēg tūlīt! Kad viņš atgriezīsies — būs par vēlu! — cieši ieskatījos Sofijai acīs.

Meitene novērsās un brīdi klusēdama raudzījās sveču bālajā gaismā, tad piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tev taisnība. Tas būs atrisinājums mums visiem. Visiem ... izņemot viņu, — Sofijas balss bija savādi skumja. — Labs ir! Pamēģināsim!

— Tūlīt pat?

Viņa atkal klusēdama māja ar galvu. Es pacēlu matrača tuvumā nolikto garo dunci un pasvārstīju to uz delnas. Duncis bija paviegls, tomēr derēja. Sofija pievirzījās man tuvāk un noliedzoši pakratīja galvu:

— Tu, Dāvi, paliksi šeit!

— Bet es taču... — sāku pierādīt.

— Ja tevi ieraudzīs, sacelsies panika. Man turpretī neviens nepievērsīs uzmanību. Pat tad, ja ieraudzīs mani pie viņa mājas!...

Tas bija loģiski, un es negribīgi noliku dunci vecajā vietā.

— Bet tu ... Vai tu spēsi? — uzmanīgi ievaicājos.

— Spēšu! — Sofija stingrā balsī atbildēja. Tad viņa piecēlās un tumšajā sienas iedobē sameklēja nazi (parastu virtuves nazi, daudz mazāku nekā duncis, taču nospodrinātu un asu kā nātri). Meitene aizbāza nazi aiz svārku jostas: no ārpuses varēja redzēt vienīgi tverekļa galu. Viņa pagriezās pret mani un ilgi, ilgi raudzījās tieši man acīs.

— Dāvid ... — viņa lēnām ierunājas.

— Jā? — es atsaucos. — Saki taču!

Bet meitene, rādās, pārdomāja un neko vairs neteica. Pavisam citādā, lietišķā balsī viņa pateica:

— Ja vari, pasaki savējām, lai viņas netrokšņo. Lai notiktu kas notikdams, viņām jāklusē! Brīdini

viņas: līdzko es saukšu, viņām tūdaļ jāseko man... Vai tu spēsi to paziņot?

— Protams, — pamāju ar galvu, — būtu gan drošāk, ja arī es ...

— Nē, Dāvid! Nevajag riskēt! Bez tam — tu nezini, kā turp nokļūt...

Sofija jau bija pie ieejas, atvirzīja zvērādu, un dažas sekundes es skaidri redzēju viņas siluetu ieplūstošās gaismas fonā. Un tad viņa izgaisa... Es pārraidīju visu, ko viņa lika, Rozalindei, un mēs divatā pūlējāmies pārliecināt Petru, lai viņa netrokšņotu. Nekas cits man neatlika, kā sēdēt, gaidīt un klausīties ūdens vienmuļo pilēšanu koka toveri. Taču nemiers mani dīdīja, un es pievirzījos alas izejai. Atstūmu zvērādu un uzmanīgi izbāzu laukā galvu. Dažas būdiņas apmirdzēja ugunis, kuras šad tad izzuda. Nopratu, ka tur lodājošie ļaudis ar saviem augumiem piesedz liesmiņas. Kaut kur tālumā neskaidri skanēja cilvēku balsis, varēja dzirdēt arī citus trokšņus: tie nāca no meža. Dzi, iekliedzās naktsputns, dzi, ierūcās plēsīgs zvērs!...

Mēs visi bijām pārgaidījušies, kad piepeši izdzirdēju Petras vārgo (skuķis valdījās visiem spēkiem) izbrīna saucienu. Mišels un Rozalinde klusēja. Un tūlīt pat es saklausīju Rozalindes atviegloto: «Viss kārtībā!» Taču tas skanēja nedabiski, it kā Rozalindi kaut kas šokētu. Nolēmu neko nejautāt, lai netraucētu viņas, tikai uzmanīgi ieklausījos katrā brīkšķī. Nekādu jezgu nekur nemanīju: vienīgi tālumā dunēja cilvēku balsis. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad piepeši lejā iečirkstējās grants, kāpnes salīgojās un es satrūcies «izdzirdēju» Rozalindes jautājumu:

— Dāvi! Kur tu esi? ...

— Šeit! Rāpieties augšā!

Ieejā parādījās sievietes siluets. Es pazinu Roza-lindi. Pēc ļam parādījās meitene, vēl pēc mirkļa — sieviete. Adas priekškars nolaidās. Pēc sekundes iedegās abas sveces.

Rozalinde ar Petru ieplestām acīm klusēdamas raudzījās Sofijā, kura no tovera iesmēla krūzē ūdeni un sāka mazgāt asinīm notraipītās rokas un nazi...

1

Divas jaunas sievietes pētījoši un uzmanīgi vēroja viena otru. Sofijas skatiens lēnām pārslīdēja Rozalindes saplēstajai vilnas jakai ar uzšūto brūno krustu, viņas ādas kurpītēm. Pēc tam Sofija palūkojās uz saviem rēpuļainajiem un izļodzītajiem zābakiem, uz savu dubļiem notašķīto bruncīti. Šajā brīdī viņa pamanīja dažus asins traipus uz savas jakas un tūdaļ — bez kautrēšanās — novilka to un sāka mazgāt aukstajā ūdenī. Pagriezusies pret Rozalindi, viņa izmeta:

— Noārdi savai kleitai krustu! Un viņas kleitai arī! — Sofija pašķielēja uz Petru. — Krusts jūs nodos! Šeit, Džungļos, sievietes nenēsā krustu! Viņas nedomā, ka tas dzīvē īpaši palīdz. Vīriešiem arī krusts nepatīk. Še, turi! — viņa pastiepa Rozalindei mazu nazīti ar šauru asmeni. Rozalinde nesapratnē grozīja to rokās, paskatījās uz krustu un atkal pievērsās nazītim .. . Līdz šim viņa nekad nebija uzdrošinājusies apģērbt kleitu bez krusta ... Sofija vēroja Rozalindi.

— Arī es reiz valkāju kleitu ar krustu, — viņa piezīmēja vīpsnājot. — Man, kā redzi, tas nelīdzēja.

Rozalinde bikli palūkojās uz mani. Es piekrītoši pamāju.

— Šeit, liekas, ne sevišķi mīl pateikties Dievam par savu likteni, — es sacīju, — un... iespējams, ka džunglistiem ir taisnība. Ardi nost krustu!

Rozalinde nedroši ķērās pie ārdīšanas.

— Ko tagad? — jautāju Sofijai. — Vai nebūtu labāk aizmukt tūlīt, pirms gaismas?

— Nē, — Sofija aizkritušā balsī sacīja. Galvu nepacēlusi, viņa skutulī turpināja berzt savu jaku. — Līdzko viņi atradīs līķi, tā uzreiz nospriedīs, ka tas ir jūsu darbs, un steigsies meklēt jūs mežā! Nevienam pat prātā neiešausies meklēt jūs šeit. Bet mežu viņi izvandīs kā nākas, vari būt drošs!...

— Tātad mums labāk ir palikt tepat? — jautāju.

— Divas vai trīs dienas! — Sofija atbildēja. — Kad viņi rimsies, es jūs izvedīšu no šejienes.

Rozalinde, kas aizvien vēl ārdīja nost krustu, uzmanīgi palūkojās Sofijā.

— Kāpēc tu par mums tik loti gādā? — viņa ar aizdomām jautāja.

Ieslēdzu domas un pastāstīju viņai par Sofiju: daudz ātrāk, nekā tas izdarāms vārdos. Laikam — pārāk ātri... Rozalinde sajuta, ka tas vēl nav viss, un nenovērsa acis no Sofijas.

Sofija iesvieda pusmazgāto jaku toverī ar ūdeni, iztaisnojās un lēnām tuvojās Rozalindei. Viņa piegāja Rozalindei pavisam klāt. Tumšās matu cirtas juku jukām krita pār viņas kailajām krūtīm, bet acis bija kļuvušas šauras jo šauras:

— Klusē, nolādētā! — viņa mežonīgā niknumā izgrūda. — Vai dzirdi! Liec mani mierā, citādi es! ...

Rozalinde saspringa kā stīga, taču neizbijās un neizkustējās no vietas. Pavirzījos tuvāk, lai vajadzības gadījumā spētu viņas izšķirt. Uz dažām sekundēm mēs visi sastingām: naidā zvērojošā Sofija, gatava panteras lēcienam; sasprindzinātā Rozalinde brūnajā kleitā ar pusnoārdīto krustu, niknumā izķēmotu seju, sveču gaismā blāvojošiem bronzas krāsas matiem. Pakāpeniski spraigums mazinājās. Ļaunums un naids, kuri staroja Sofijas acīs, pazuda ...

Drebēdams no aukstuma, pamodos uz kailas grīdas, un mani tūlīt sāka strostēt Mišels.

— Vai tu, miegamice, visu dienu krāksi? — viņš aizkaitināts vaicāja.

Palūkojies ieraudzīju uzausušās dienas gaismu: tā spraucās garām ādas priekškaram.

— Cik pulkstenis? — jautāju Mišelam.

— Tūlīt būs astoņi! Saule uzlēca pirms trim stundām. — Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: — Kauja jau notika.

— Un kā? — es vaicāju.

— Mēs jutām, ka viņi tup paslēptuvē, un sūtījām pa priekšu izlūkus, bet paši tikmēr nobēdzinājāmies un sākām gaidīt. Džunglisti noturēja izlūkus par triecienvienību un visi barā gāzās tiem virsū... Šajā mirklī piesteidzās triecienvienība... Džunglisti nepaguva pat aci pamirkšķināt, kad cīņa bija galā. Bet mums ir tikai divi vai trīs ievainotie ...

— Tātad jūs esat pavisam tuvu?

— Jā. Tie džunglisti, kurus nenogalināja, glābjas pa vienam. Mūsējos nekas vairs nekavē...

Stāvoklis nebija no spožajiem. Mēs nevarējām pamest alu pirms tumsas iestāšanās... Bet, ja šeit ielauzīsies «normālie», — viņi mūs uzies!

— Vai no Petras draugiem ir kāda ziņa? No tās... jūrzemietes? — Mišels pēc kāda brīža jautāja. — Kā tu domā: varam mēs nopietni rēķināties ar viņu palīdzību?

— Jus katrā ziņa varat paļauties uz mums, — pēkšņi skaidri un nelokāmi pateica Petras draudzene.

— Kad tas notiks? — Mišels viņai jautāja.

— Viss būs tā, kā es teicu, — viņa sacīja, — jums atlicis gaidīt kādas astoņas stundas.

Šai mirklī manas smadzenes taustāmi uztvēra pretīguma un... baismu viļņus: tie plūda no viņas...

— Jūsējā zeme ... ir atbaidoša ... — sieviete paziņoja. — Esam redzējuši ne vienu reizi vien sliktu zemi, taču mums pat prātā neienāca, ka var pastāvēt kaut kas tāds! Simtiem jūdžu visapkārt skatāms vienīgi šis... izkausētais melnais stikls! Dažreiz pazib dzīvs gabaliņš sliktas zemes, bet tad atkal šis... briesmīgais melnais! ... Kā viņi to uzdrīkstējās?! Neviens no mums agrāk šeit nebija bijis... Jūsu zeme mūs satrieca: viss izdedzināts uz mūžu mūžiem!... Nekad šeit nekas dzīvs vairs neradīsies ... Kā vārdā? Kā vārdā viņi to izdarīja? Mēs ... Mēs zinām, ka sātanisks spēks nokļuva kaut kādu... ārprātīgo rokās: kalni pārvērsti pelnos, bet līdzenumi — šajā ... nedzīvajā ... melnumā ... Kaut jau aizritējuši tik daudzi gadu simti! Nevar mierīgi uzlūkot šo postažu. Tā vien šķiet, ka viņi bija... sajukuši! Tādu slepkavību var pastrādāt vienīgi prātu izdzīvojušais! ... Ja mēs nebūtu sadzirdējuši jūs, mēs grieztos atpakaļ, mājup!... Jūsu zemi nevar, nevar uzlūkot bez pretīguma!...

Sievietes vārdus asi pārtrauca Petras izmisuma uzbangojums. Tas sprāga arī mūsu smadzenēs. Mēs nebijām pamanījuši meitenes atmošanos un nezinājām, vai viņa ir sapratusi dzirdēto. Taču Petra, rādās, bija uztvērusi jūrzemietes slēpto vēlēšanos doties atpakaļ... Es sāku Petru mierināt: māšeles izmisums pieklusa. Arī jūrzemiete pārslēdzās uz Petru un apsolīja, ka viņi mūs nekad nepametīs. Kad Petra pavisam nomierinājās, Mišels vaicāja:

— Dāvid ... kā būs ar Reičelu?

— Petra, cālēn, — es iesāku, — mēs šeit esam ļoti tālu no mājām, un neviens nespēj aizkļūt līdz Reičelai! Vai tu nepamēģinātu?

Petra piekrita.

— Uzprasi viņai, vai Marks nav atsaucies? — es palūdzu.

Petra pērkondārdiski uzdeva jautājumu un jau pēc brīža noliedzoši purināja galvu.

— Nē, —viņa teica, — Reičelu Marks nav uzmeklējis! Viņa ... Viņa, es domāju, ir ļoti nelaimīga . .. Viņa grib zināt, kā Mišelam klājas.

— Saki viņai: mēs esam drošībā, mēs ārkārtīgi uztraucamies viņas dēļ, viņa nedrīkst pielaist kļūdu, saprati? Saki, lai viņa nejauši neatklāj savu uztraukumu! ...

— Viņa saprata! Viņa centīsies! — Petra mirkli padomāja un tad sacīja man mutiski:

— Zini, Reičela ir nobijusies. Viņa raud... Viņa mīl... Mišelu!

— Vai Reičela pati tev to pateica? — jautāju.

Petra pakratīja galvu.

— Nē. Viņa to slēpj ... nu, saproti... aiz savām domām un bildītēm... Es to ieraudzīju!...

Ne viss Petras sacītajā man bija skaidrs, un tieši tas man nepatika. Ja nu ne tikai Petra, bet arī, piemēram, Rozalinde spēj ieraudzīt aiz domām, ko tad?!

— Cālēn, nestāstīsim nevienam par to! — mazliet padomājis, ieminējos.—Uz mums abiem viss, kas slēpjas aiz domām, neattiecas, vai ne? Labāk izliksimies, ka mums tas nav zināms! Norunāts!

Pēc kādām piecām minūtēm pamodās Sofija: visa viņas būtne izstaroja mieru un dzīvesprieku, it kā vakardienas sadursmes nebūtu bijis. Viņa lika mums pārvākties alas dziļumā, atbīdīja zvērādu, lai ielaistu gaismu, un iekūra uguni; dūmi negāja vilkmes caurumā, bet gāzās laukā pa ieeju, pilnīgi noslēpdami mūs no svešām acīm ... Iebērusi kaut ko čuguna katliņā no diviem vai trim maisiņiem, kurus es nebiju pamanījis, Sofija ielēja katliņā ūdeni un novietoja to uz uguns.

— Uzmani to! — Sofija pabrīdināja Rozalindi, kad atradās pie izejas, un sāka rāpties pa kāpnēm lejup. Pēc divdesmit minūtēm viņas galva atkal parādījās ieejā. Sofija iemeta alā pāris gabalu sažuvušas maizes un pēc tam ierāpās pati. Ūdens katliņā jau vārījās. Sofija metās pie tā un nocēla katliņu no uguns.

— Viss kārtībā? — es vaicāju, mezdams ar galvu katliņa virzienā.

— Tie ir nieki, — viņa atbildēja. —Toties tur... — Viņa pamāja ar galvu izejas virzienā. —Nogalinātais ir atrasts ... Visi domā, ka tu izdarīji to ... Jūs meklēja jau no paša rīta, taču... patlaban ir svarīgākas lietas ... Pēc kaujas ar jūsējiem pa vienam atgriežas dzīvi palikušie. Tādu nav daudz! Vai tu zini, kas tur notika?

Es izstāstīju visu, ko man pateica Mišels.

— Un kur šobrīd ir... jūsējie? Tālu?

Sazinājos ar Mišelu, un viņš pateica:

— Nupat mēs iznācām no meža līdzenumā.

Pateicu to Sofijai. Viņa pamāja ar galvu.

— Tas ir triju stundu gājienā no upes, — viņa sacīja un ķērās pie «galda klāšanas»: salēja katliņa saturu četrās krūzēs, cenzdamās iepildīt visiem vienādi. Putra, kas no skata likās nebaudāma, garšoja itin labi. Turpretī maize bija tik cieta, ka nācās kādu laiku to mērcēt ūdenī. Petra sāka gražoties un purpināt, ka mājās viņu ēdinājuši savādāk. Doma par mājām viņai kaut ko atgādināja, un Petra piepeši ievaicājās:

— Mišel, vai mans tētis ir kopā ar jums?

Mišels tik ļoti apjuka, ka nepaguva savaldīties: viņa «jā!» noskanēja vāji un neskaidri. Es zibenīgi paraudzījos uz Petru cerībā, ka viņa palaidusi šo j ā gar ausīm. Par laimi, nebiju kļūdījies. Rozalinde, kas dzirdēja Mišela atbildi tikpat skaidri kā es, sēdēja, nepaceldama acis no savas krūzes ...

Dīvaina lieta: aizdomas, kaut arī pašas ļaunākās, tomēr ir nulle salīdzinājumā ar kategorisku pārliecību. Man šķita, ka es atkal dzirdu tēva balsi, nepielūdzamu un bezsirdīgu. «Bērns,» svinīgi sludināja šī balss, «augs lielāks un inficēs citus sev apkārt, līdz visi pārtaps pretīgos mutantos! Tā tas jau ir noticis tur, kur svārstījās ļaužu griba un ticība. Mūsu vidē nekas tāds netiks pieļauts! Nekad! ...»

Atminējos nabaga Harjeti. Viņas lūgšanas netika uzklausītas, viņas cerībām nebija lemts piepildīties... Pasaule, kurā vecāki-vampīri medī paši savus bērnus! Vai tā maz ir pasaule? Un vai tie vispār ir cilvēki?!

Rozalinde maigi pieskārās manai rokai. Sofija nodrebēja, it kā būtu saņēmusi dzēlienu, tad paskatījās uz mani un nomierinājās.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

Rozalinde pateica, un Sofijas acis šausmās izpletās. Viņas skatiens slīdēja no manis uz Petru, tad atkal uz mani. Viņa pavēra muti, kā gribēdama ko sacīt, bet acīmredzot pārdomāja... Arī es pavēros Petrā, tad Sofijā, — lanckaros, kas piesedza viņas augumu, drausmīgajā alā, kurā viņa dzīvoja ...

— Rases tīrība ... — izgrūdu caur zobiem. — Godā savu tēvu!!! Kā tad man šobrīd rīkoties evolūcijas vārdā: piedot miesīgam tēvam vai censties viņu nobendēt? ...

Atbilde, kuru saņēmu, bija brīnums: mans pārdzīvojums ir sadzirdēts.

— Lai paliek viss, kā ir! — ļoti skaidri un mierīgi paziņoja jūrzemiete. — Tev jādzīvo! Tādi agresīvi vampīri kā tavs tēvs vienalga ies bojā. Viņi savas smadzenes ir izsmēluši līdz galam. Nākotnes ceļš nav domāts viņiem! Dzīve taču ir nemitīga pārdzimšana! Tieši ar to dzīve atšķiras no visa stingā, nedzīvā. Nav jābaidās riskēt un zaudēt. Izmirušie liktenīgi kļūdījās, alkdami laiku laikos palikt pie tā, ko viņi sasnieguši. Bioloģiskā evolūcija pastāvīgi apdraud Zemes iemītniekus: tie, kas cīnās, izdzīvo. Izmirušie domāja, ka viņi ir Visuma smadzenes, un tos, jūsu vārdiem runājot, ķēra SODS! ... Viņi iznīcināja paši sevi, pārvērta savu civilzāciju par neko. Tavs tēvs un viņam līdzīgie pat neatskārš, ka jau pieder pagātnei. Šie monumenti ir pārliecināti par savu izredzētību Dabas mātes bērnu vidū... Nu ko, ļoti drīz viņi iemantos to stabilitāti, par kuru sapņo! Iemantos vienīgā iespējamā veidā: pārtapdami izrakteņos...

Viņas balss ledaini bezjūtīgais tonis pakāpeniski kļuva siltāks: es saklausīju jūrzemietes maigumu un līdzcietību. Un tomēr manā uztverē viss sacītais bija lekcija «garīgi atpalikušajiem».

— Saprotiet taču, — viņa turpināja, — bērnam, kurš saradis ar mātes krūti, šī krūts agri vai vēlu tiek atņemta ... Briesmonīgā neiecietība, kas piemīt jūsu vajātājiem, var būt gan aizsargreakcija no pašu bailēm un stomīguma, gan maska, zem kuras slēpjas sadisti un slepkavas. Taču jebkurā gadījumā šie cilvēki nīst patiesību. Neko vairs nevar saglābt:

jūsu ceļi ir šķīrušies! Mums kopā ar jums jārada jauna pasaule un jādzīvo tajā, viņiem — jāaiziet pagātnē.

Nebija viegli visu apjēgt. Es pavēros Rozalindē, — viņa arī izskatījās norūpējusies. Petra savukārt neslēpti garlaikojās.

Sofija ziņkāri lūkojās mūsos.

— Klusētāji! ... — viņa teica. — Gribētos zināt, kas jūsu galvās notiek!

— Redzi... — es iesāku un sastomījos: neatģidu, ko Sofijai sacīt.

— Viņa teica, — sarunā iejaucās Petra, — ka mums nav jārūpējas par manu tēvu, jo viņš mūs tik un tā nesapratīs!

Es tobrīd nodomāju, ka tas ir tīri labs un katra ziņa diezgan precīzs jūrzemietes nolasītās lekcijas izskaidrojums.

— Viņa? — Sofija neizpratnē sabozās. — Kas ir šī «viņa»?

Nopratu, ka meitenei nav nekādas sajēgas par mūsu jūrzemieti, tāpēc ar mākslotu dabiskumu atbildēju:

— Tā-ā ir mūsu Petras draudzene ...

Mēs visi sēdējām uz grīdas: Sofija — pie pašas izejas, pārējie — alas dziļumā, — lai tie tur laukā mūs nesazīmētu. Šai brīdī lejā atskanēja daudzbalsīga kņada. Sofija paraudzījās lejup.

— Mūsu vīrieši atgriežas, — viņa paziņoja, — tie, kurus nenogalināja. Daži pulcējas pie Gordona mājas, citi dodas tālāk. Gordons, šķiet, arī pārradies.

— Iešu noskaidrot, kas tur darās!

Ar šiem vārdiem viņa izrāpās no alas un sāka laisties lejup pa kāpnēm.

Veselu stundu viņas nebija. Nevarēdams izturēt, es reizes divas vai trīs palūkojos laukā.

— Nu, kas tur notiek? — iesaucos, līdzko Sofija pārradās.

Viņa vilcinājās ar atbildi un vairījās no mana skatiena.

— Ko tu šaubies? — es pajautāju. — Mēs arī gribam, lai jūs uzvarētu, saproti jel! Mums tikai jāizglābj Mišels!

— Mūsējie nolēmuši sarīkot lamatas fermeriem šajā krastā, — Sofija beidzot izteica.

— Tātad viņi ļaus normālajiem šķērsot upi? — uzmanīgi pavaicāju.

— Jā. Tajā krastā nav kur ierīkot nometni.

Sofijas teikto noraidīju Mišelam. Ieteicu viņam

palikt tajā krastā un nelīst upē līdz ar citiem. Ja nu tas viņam neizdodas, — lai pamanās atpalikt pārcelšanās laikā un peld lejup pa straumi. Mišels teica, ka domājis līdzīgi un, ja nekas labāks neiešaušoties prātā, viņš tieši tā rīkošoties.

Kāda balss lejā pasauca Sofiju.

— Paejiet nostāk! — Sofija sacīja. — Tas ir viņš!

Meitene nekavējoties rāpās lejā. Veselu stundu

mēs nosēdējām klusi kā pelītes, līdz ierunājās jūr-zemiete.

— Lūdzu atbildiet man! — viņa iesāka. — Mums vajadzīgs precīzs orientieris! Jūsu balss rādīs mums ceļu! Varat vienkārši skaitīt: viens, divi, trīs ... un tā uz priekšu! Tikai pēc iespējas skaidrāk! ...

Petra enerģiski ķērās pie lietas. Kā izrādījās — pat pārāk enerģiski.. .

— Pietiek!—jūrzemiete pārtrauca viņu.—Drusku pagaidi... — Viņas «balss» izgaisa, bet pēc sekundes uzradās atkal. — Izrādās, ka mēs esam daudz tuvāk jums, nekā domājām. Apmēram pēc stundas mēs pateiksim precīzi...

Pusstunda pagāja nomācošā gaidīšanā. Dažas reizes es atļāvos palūkoties laukā, taču nevienu nekur nemanīju: šķita, ka apmetne izmirusi. Pāris veceņu čurnēja pie savām būdām.

— Esam iznākuši pie upes, — atskanēja Mišela «balss».

Pēc ceturtdaļstundas Mišels atkal saistījās ar mums.

— Ir gan tie džunglisti dumji kā zābaki! — viņš teica. — Mūsu vīri pamanīja, ka šie lien ārā no aizas un rāpjas klintīs ... Lai gan... kāda tur starpība? Šī aiza jūsu krastā šā vai tā ir slazds. Patlaban mūsējie spriež, ko darīt...

Apspriede nebija gara. Jau pēc desmit minūtēm Mišels ziņoja:

— Ir izlemts: mēs drusciņ atkāpsimies un tad visi sapulcēsimies iepretim aizai: pēc tam tur paliks neliela grupa, kādi desmit vīri: tie rēgosies acu priekšā, dedzinās ugunskurus, darīs visu, lai džunglistiem liktos, ka šī te ir triecienvienība. Tikmēr pārējie pārcelsies upei divās vietās: mazliet zemāk un mazliet augstāk par ieeju aizā. Ja vari, paziņo to džunglistiem!

Ciematiņš atradās tuvu upei. Ja fermeriem izdosies aplenkt tos, kuri tup slēpnī, — mums ir beigas! ... Ciematā vīriešu nebija — palikušas vienīgi sievietes un večiņas. Man šķita, ka mēs nepamanīti varētu aizlavīties uz mežu un tur paslēpties. Taču mežā mēs varējām uzskriet «savējiem». Brīdi domāju, taču, kad atkal palūkojos laukā, ieraudzīju, ka sievietes stiepa bultas un sprauda tās zemē, lai būtu pie rokas ... Bēgt vairs nevarēja ...

«Ja vari, paziņo...» Viegli pateikt! Kā lai to izdara. Pat ja riskēju un pametu Rozalindi ar Petru vienas alā, — kam lai es pasaku par uzbrucēju viltību. Bez tam, jau pa gabalu varēja redzēt, ka es Džungļos nedzīvoju... Pašlaik ar to pilnīgi pietika, lai bez vārda runas iešautu man rīklē bultu.

— Kaut ātrāk_ pārnāktu Sofija! — es sevi atkārtoju. — Ātrāk! Ātrāk!

Apritēja stunda, un no jauna ierunājās Mišels.

— Mēs esam tikuši upei pāri: mazliet zemāk par ieeju aizā, — viņš paziņoja. — Bez kavēkļiem virzāmies uz priekšu!

Dažas minūtes visi klusējām. Valdīja baismīgs miers... Pēkšņi mežā pavisam tuvu atskanēja šāviens. Pēc īsa brīža — vēl divi šāvieni!

No meža biežņas izdrāzās bars vīriešu un sieviešu: tie bija gaidījuši slēpnī. Pēc izskata viņi pilnīgi līdzinājās mums, izņemot divus vai trīs ar acīm redzamām novirzēm. Pa visiem kopā viņiem bija tikai piecas vai sešas šautenes: pārējais bruņojums sastāvēja no lokiem un īsiem dunčiem. Zirneklis bija starp viņiem: tēvoča pārliekais augums izcēlās pūlī. Līdzās viņam es sazīmēju Sofiju ar uzvilktu loku ...

Bars izskatījās apjucis, un es nodomāju, ka sakaut to patlaban būtu tīrais nieks.

— Kas noticis? — jautāju Mišelam. — Jūsējie, vai, šāva?

— Nē, — Mišels atbildēja, — šāva otrā vienība. Viņi gribēja maldināt slēpnī esošos, lai mēs pa to laiku iekļūtu aizā un saņemtu džunglistus knaiblēs.

— Liekas, ka viņiem tas izdevies, — sacīju.

No meža skanēja šāvieni un izmisuma pilni kliedzieni. Pār līdzenumu nosvilpa bultas, tām sekoja panikā bēgošie Džungļu ļaudis. Un šai mirklī es skaidri saklausīju jūrzemietes skaidro un noteikto balsi:

— Jūs esat dzīvi? — viņa jautāja.

Mēs gulējām uz grīdas pie pašas izejas un vērojām lejā notiekošo. Bijām pārliecināti, ka tur, apakšā — baismīgajā sajukumā — mūs neviens nepamanīs. Mēs savukārt redzējām visu kā uz delnas ... Pat Petra sajuta mums draudošās briesmas un reaģēja uz savas draudzenes jautājumu ar pēr-konskaļu, uztraukuma pilnu sajūsmu.

— Klusāk, mazulīt, klusāk, — jūrzemiete sacīja, — mēs jau esam pavisam tuvu...

Vēl dažas bultas nosvilpa pa kreisi virs līdzenuma, un mēs redzējām, kā no meža panikā bēg un bēg cilvēki. Diemžēl vajātāju ar uzvilktiem lokiem rokās bija krietni vairāk. Džungļu ļaudis skraidīja pa pļavu, meklēdami patvērumu, no kurienes varētu atšaudīties. Pēkšņi bultu mākonis gāzās pār viņiem arī no otras puses. Džunglisti saprata, ka ir ielenkti, un panikā metās bēgt kur kurais. Daži brāza uz alām, tieši uz mūsu pusi: es pierāpoju pie pašas ieejas, lai nepieciešamības gadījumā pagūtu novākt kāpnes ... Labajā pusē no meža iznira daži jātnieki. Zirneklis ar loku rokās stāvēja pie savas telts un saspringti vērās jātniekos. Sofija atradās viņam līdzās un raustīja Zirnekli aiz jakas, acīmredzot pierunādama viņu bēgt uz alām. Nenolaizdams skatienu no jātniekiem, Zirneklis atgrūda meiteni ar savu roku-pātagu un uzvilka loku. Viņa acis šaudījās, meklēdamas upuri, — konkrētu upuri: tas bija skaidri redzams ...

Pēkšņi viņš saspringa kā dzelts, atvilka stiegru tā, ka šķita — loks tūlīt lūzīs, un izšāva! Bulta trāpīja manam tēvam. Tēvs sarāvās, ietriecās ar galvu zirgam (tā bija Šeba) kaklā un lēni noslīdēja zemē. Viņa labā kāja iestrēga seglu kāpslī, bet rokas vilkās pa zemi...

Zirneklis aizsvieda loku un uzgrieza jātniekiem muguru: rokas-taustekļi satvēra Sofiju, un viņš milzu lēcieniem devās alu virzienā. Tālu tēvocis netika: trīs bultas ieurbās viņam mugurā, un viņš pakrita bez dzīvības. Sofija veikli atsvabinājās no mirušā skavām, pielēca kājās un drāzās prom. Bulta tūlīt iedūrās Sofijas labajā rokā, taču viņa turpināja skriet, līdz otra bulta trāpīja viņai kaklā. Sofija pakrita ar seju pret zemi; viņas augums pāris reižu konvulsīvi noraustījās un sastinga ...

Par laimi, Petra neko nebija manījusi. Viņa izbiedēti raudzījās apkārt.

— Kas tas?! — viņa piepeši iekliedzās. — Tāda neparasta dunoņa!

— Nebaidieties! — sadzirdēju jūrzemietes balsi. — Tie esam mēs! Palieciet savās vietās!

Nu arī es sadzirdēju dīvainu skaņu, kas aizvien pastiprinājās. Nesapratu, no kurienes tā plūst. Šķita, ka skaņa piepilda visu telpu ap mums.

Vēl bars ļaužu iznira no meža. Vairums bija uz zirgiem. Daudzus no viņiem es pazinu: mani kaimiņi, ar kuriem plecu pie pleca dzīvots un ciests, bet tagad tie alka manu nāvi... Džunglisti bija paslēpušies alās un šaudījās no turienes, liekas, diezgan sekmīgi.

Pēkšņi viens no jātniekiem necilvēcīgi iekliedzās un sastinga, ar augšup pavērstu rādītājpirkstu bakstīdams debesīs.

Debesis aizsedza savāda migla, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Pašā augšā, virs šīs miglas, es ieraudzīju dīvainu — ļoti līdzīgu gigantiskai zivij — mašīnu. Tā bija gluži tāda pati kā manos bērnu dienu sapņos. Mašīna nekustējās, tā karājās gaisā. Migla neļāva to kārtīgi aplūkot, tomēr es saskatīju mirdzoši baltu korpusu un tādu kā izplūdušu kontūru zem šī korpusa. Brīdi pakarājusies gaisā, mašīna sāka tuvoties pļavai. Tā kļuva aizvien lielāka; arī dīvainā skaņa, kas acīmredzot nāca no mašīnas, kļuva aizvien stiprāka un stiprāka.

Kad pavēros lejup, ieraudzīju atpaliem mirgojošu pavedienu: tie stiepās no augšas, garām ieejai mūsu alā... Ar katru sekundi pavedienu tapa vairāk, — tie vijās dancodami, spoži uzplaiksnīdami saules staros. Apšaude lejā mitējās, un cilvēki, galvas atgāzuši, vērās debesīs. Iesākumā vēl varēja dzirdēt satrauktu balsu dunu, pēc tam tie, kuri atradās pa kreisi, šausmās metās bēgt, mežonīgi vaimanādami. Gārdza zirgi, saslējušies pakaļkājās. Pāris sekundēs klajums pārvērtās ellē: panikā skraidošie cilvēki uzgrūdās cits citam, klupa un krita; zirgu pakavi bradāja zemē nosviestos jātniekus un sagrauto būdiņu atliekas...

Mans skatiens meklēja Mišelu. Viņu nekur nemanīja.

— Nāc šurp! — sacīju.

— Nāku! — viņš atsaucās.

Beidzot es viņu pamanīju! Mišels slējās kājās līdzās savam zirgam, kurš gulēja uz sāniem, raustīdamies pirmsnāves krampjos. Puisis, mūs ieraudzījis, sāka māt ar roku. Tad viņš palūkojās augšup: turp, kur debesīs karājās mašīna. Mašīna lēnām sāka nolaisties un atradās tikai kādus trīsdesmit metrus virs pļavas; zem mašīnas virmoja dvaina migla...

— Nāku! — atkārtoja Mišels.

Mišels sparīgi devās mūsu virzienā, bet pēkšņi strauji apstājās un ar plaukstu pieskārās plecam. Plauksta tur arī palika, tā it kā pieauga plecam.

— Savādi, — viņš paziņoja, — šausmīgi dīvaini... It kā tīmeklis, taču ciets!... — Baiļu pieveiktas, Mišela domas sāka putroties un zibēt. — Kāds manu roku ir pielipinājis!... Nespēju to pakustināt! Roka ir sacietējusi!...

— Nepretojies!—jūrzemiete rāmi iejaucās.—Tādējādi var zaudēt spēku. Mēģini nogulties un savaldīt sevī bailes. Nesvaidies! Gaidi!

Vērojām Mišelu, kurš paklausīgi izpildīja viņas norādījumus. Taču puiša domās vēl aizvien valdīja haoss. Ļaudis, kas atradās pļavā, arī sāka aptaustīt sevi, un tur, kur viņu rokas pieskārās augumam, tās neglābjami sastinga... «Normālie» un «nenormālie» līpējās kā mušas sīrupā un, jo vairāk viņi raustījās, jo vairāk no augšas plūstošo pavedienu apvijās tiem apkārt. Viņu pūles atsvabināties bija nesekmīgas, un tad viņi visi sakustējās, lai bēgtu uz mežu, bet — nepaguva spert pat divus soļus: kājas sastinga (to varēja redzēt), un cilvēki krita zemē kā nopļauti. Pavedieni veikli ķerstīja visu dzīvo un sakala to. Jo drudžaināk cilvēki raustījās, jo negantāk pavedienu taustekļi viņus medīja. Zirgus piemeklēja tas pats liktenis. Redzēju, kā viens ar muguru aizķēra nelielu krūmu. Kad zirgs metās uz priekšu, tas izrāva krūmu ar visām saknēm: zirgs bailēs pasviedās sānis, taču ar pakaļkāju skāra krūmu. Kāja momentāni piesala krūmam. Zirgs pakrita, kādu brīdi raustījās un tad sastinga...

Viens pavediens pieķērās manas plaukstas virspusei. Liku Petrai un Rozalindei paslēpties dziļāk alā, bet pats, acis iepletis, lūkojos uz pavedienu, baidīdamies pieskarties tam ar otru roku. Uzmanīgi pagrozīju plaukstu un sāku rīvēt to gar akmens sienu pie ieejas, vēlēdamies notraukt pavedienu... Šī mana kustība tūdaļ piesaistīja citus pavedienus. Viegli vibrēdami, tie tuvojās no visām pusēm un pēc mirkļa mana roka «piesala» klintij.

— Skatieties! Viņi jau klāt! — domās un mutiski sauca Petra.

Es palūkojos ārā un ieraudzīju balti mirdzošo «zivi», kas bija nosēdusies pašā pļavas vidū. Mašīnas piezemēšanās sacēla veselu pavedienu viesuli... Pavedienu mākonis tuvojās mūsu alai. Daži pavedieni sastinga pie alas ieejas, pēc tam palēkdamies iepeldēja alā .. . Es instinktīvi aizvēru acis. Pavediens maigi pieskārās manai sejai. Pūlējos atvērt acis, bet neizdevās...

1

Nebija viegli gulēt nekustīgi, jūtot, kā aizvien vairāk un vairāk pavedienu aptuntuļo tevi no galvas līdz kājām. Pēc tam kļuva vēl grūtāk: noslēpumainie pavedieni sažņaudza seju un augumu kā virvēm.

Es sadzirdēju Mišela «balsi». Draugs bažīgi jautāja, vai tās nav lamatas, vai nevajadzēja jau pašā sākumā atbrīvoties no šiem velna pavedieniem. Gribēju viņam kaut ko teikt, bet iejaucās jūrzemiete. Viņa pieteica gulēt nekustīgi un neuztraukties. Kā tad, komandēt vienmēr ir viegli...

— Jūs arī ietuntuļoja? — pajautāju Rozalindei.

— Un kā vēl! — viņa atsaucās. — Mašīna izpūta vēju, un šis vējš iepūta tīmekļus alā ... Petra, cālēn, tu taču dzirdēji, ko viņa sacīja. Guli un nekusties!

Mašīnai nosēžoties pļavā, dunoņa izbeidzās. Tālumā atskanēja divi vai trīs aprauti kliedzieni, un tad iestājās kapa klusums. Sapratu, kāpēc viss apklusa: arī manas lūpas aizlipināja pavedieni un es nespētu izdvest ne skaņas, pat ja to ļoti vēlētos.

Gaidīšana kļuva nepanesama. Ada, kas sakuma smeldza pavedienu pielipšanas vietās, tagad sāpēja jau pavisam neciešami.

— Mišel! — jūrzemiete pasauca. — Atbildi man... Vienalga ko, — es atradīšu tevi pēc «balss»!

Mišels sāka lēnām un skaidri skaitīt. Ticis līdz «divpadsmit», viņš atviegloti un ar pateicību nopūtās. Vispārējā klusumā es izdzirdēju, kā Mišels mutiski pavēstīja:

— Viņi ir tur ... tajā alā!

Iečīkstējās kāpnes, atskanēja soļi un savāda šņākoņa. Es sajutu uz savas sejas un miesas tādu kā valgumu, un mana āda vairs nesmeldza. Mēģināju atvērt acis un man tas izdevās, kaut ari ar lielām grūtībām: plakstiņi vēl arvien bija kā sasaldēti.

Manā priekšā nostājās slaida figūra, kas bija ievīstījusies baltā, blīvā audumā. Gaisā peldēja pavedieni, taču, pieskaroties baltās būtnes galvai un pleciem, tie nepielipinājās, bet tika atgrūsti un atsviesti atpakaļ. Būtnes seju nevarēja sazīmēt, redzēju vienīgi acis: tās raudzījās manī caur stikla lodziņiem. Viņas balti cimdotā roka turēja metāla pudeli, no kuras šļācās patīkami smaržojoša šķidruma strūkla.

— Pagriezies! — sadzirdēju sievietes balsi.

Es pagriezos, un viņa apslacīja manu apģērbu. Tad, apslacījusi grīdu ap mani, viņa pārkāpa man pāri un tuvojās alas dziļumā gulošajām Petrai un Rozalindei, turpinādama slacīt grīdu un griestus ar šķidrumu no pudeles. Alas ieejā parādījās Mišela galva un pleci. Ari viņš no galvas līdz kājām bija apslacīts... Daži diegi, kas nule pieskārās viņam, tūdaļ tika atsviesti. Es uzmanīgi apsēdos uz grīdas un paskatījos laukā.

Pļavas vidū stāvēja baltā mašīna. Ierīce tās pašā augšā bija pārstājusi rotēt, un es skaidri saskatīju, ka tā ir ļoti līdzīga no vairākām detaļām samontētai spirālei un pagatavota no dīvaina, gandrīz caurspīdīga metāla. «Zivs» sānos mirdzēja logi, durtiņas bija atvērtas.

Lūkojoties uz pļavu, neviļus likās, ka nezkādi gigantiski zirnekļi apvijuši visam savus tīmekļus: šobrīd tie vairs nemirdzēja un ne vibrē ja, tie bija sastinguši. Pūta stiprs vējš, taču šie — no skata tik gaisīgie — tīmekļi vairs nekustējās, lai gan apkārtējo koku galotnes locījās līdz pat zemei...

Starp būdiņām rēgojās pavedienos iemūrēto cilvēku un zirgu silueti: arī tie vairs nekustējās.

Pēkšņi atskanēja skaļš brīkšķis. Kad atskatījos, redzēju, ka zaļoksnējs kociņš, kuram bija apvijušies pavedieni, nolūzis pie pašas zemes. Tajā pašā brīdī ar klusu čaboņu saplaka vairāki krūmi un to saknes kā dzīvas izlīda no zemes. Vēl viens krūms sakustējās manu acu priekšā ... Viena būdiņa sarāvās čokurā un saļima... Cita... tas bija kā sapnī, un es vienlaicīgi jutu gan bailes, gan ziņkāri...

Alas dziļumā atviegloti nopūtās Rozalinde. Es piecēlos kājās un devos pie viņas. Mišels man sekoja.

— Tas bija pretīgi! — pasludināja Petras smadzenes.

Tikai tagad skuķēns ieraudzīja balto būtni. Sieviete vēl divas vai trīs reizes pakratīja savu metāla pudeli, tad novilka cimdus un atsvieda no sejas kapuci. Viņa cītīgi vērās mūsos, un mēs tikpat sasprindzināti lūkojāmies viņā . . .

Viņai bija milzīgas acis: brūnas ar zaļganiem lāsumiņiem, garām, zeltainām skropstām. Deguns bija taisns, ar smalki veidotām nāsīm. Mute šķita nedaudz par lielu, zods — ovāls, maigs un tajā pašā laikā — iecirtīgs. Mati bija mazliet tumšāki nekā Rozalindei, un — visdīvainākais, — īsi apcirpti; tie nesniedzās pat līdz pleciem ...

Mani neizsakāmi pārsteidza viņas sejas dievišķā skaidrība. Mēs lūkojāmies jūrzemietes vaibstos kā noburti.

Tas nebija bālums, bet gan mistisks vaiga gludums, spodrība: bez nevienas grumbas un krunciņas. Šķita, ka viņas seja nekad nav jutusi vēju, lietu vai putekļus... Negribēju ticēt pats savām acīm: tāda āda vienkārši nevarēja būt dzīvai sievietei... Pie tam viņa vairs nebija meitene, viņas uzvedībā jautās trīs-desmitgadīgas sievietes esme ... No jūrzemietes strāvoja tāda paļāvība uz sevi, tāda pašcieņa, ka Rozalindes «maska» salīdzinājumā ar to šķita muļķīga un nožēlojama...

Vērīgi nopētījusi visus mūs, viņa pievērsās Petrai un uzsmaidīja tai: smaids bija žilbinošs, zobi — sniegbalti... Mums izdevās uztvert viņas domas, precīzāk, jūtu gammu: emocijas momentāni nomainīja cita citu. Prieks, atvieglojums, šaubas un, mums par brīnumu, arī kaut kāds nemiera uzslāņojums, kas robežojās ar izbīli. Petra šo gammu tik precīzi neizjuta, bet kaut ko viņa, šķiet, bija fiksējusi. Skuķa ģīmītis kļuva pavisam nopietns, acis iepletās, un viņa klusēdama blenza sievietē, it kā sajuzdama, ka atrodas sava likteņa krustcelēs.

Dažas sekundes vēlāk Petras sejiņa jau smaidīja: kāds bija «noņēmis» tai saspringumu. Māšele priecīgi pakratīja galvu un laimīgi iesmējās. Tātad kaut kas bija noticis starp viņu un šo balto būtni. Starp viņām abām nodibinājās tāds kontakts, kuru mūsu smadzenes nespēja uztvert. Es atskatījos uz Rozalindi: viņa noliedzoši pamāja ar galvu un, acis nenovērsdama, lūkojās svešiniecē.

Baltā pieliecās, satvēra Petru un piespieda sev pie krūtīm: meitēns pacēla rociņas, uzmanīgi aizskardams sievietes seju, it kā gribētu pārliecināties, vai tā ir dzīva. Jūrzemiete iesmējās, nomutēja Petru un nostādīja meitenīti uz grīdas. Tad viņa pakratīja galvu: laikam arī viņai bija grūti noticēt šī mirkļa realitātei...

— Jā, tas bija to vērts! — viņa pateica vārdiem, taču tik neparastā tonī, ka grūti bija saprast. — Uz kaut ko tādu es pat pat necerēju!

Viņa pārgāja uz domām, un saprasties kļuva daudz vieglāk.

— Nenācās viegli saņemt atļauju... lai lidotu uz šejieni, — sieviete skaidroja. — Grandiozi attālumi! Tik tālu ceļu mērojām pirmo reizi! Sūtīt šurp kuģi — tas ir ārkārtīgi dārgs prieks! Jūrzemē maz kas ticēja tāda pasākuma lietderībai... Taču patlaban! — viņa sajūsmā mirdzošām acīm pievērsās Petrai. — Tādas dotības! — Mazs, netrenēts cilvēciņš spēj pārraidīt savas domas uz planētas pretējo pusi!... — Viņa atkal pakratīja galvu, it kā arvien vēl neticēdama acīm redzamajai realitātei. Tad viņa pagriezās pret mani. — Petrai nāksies daudz ko iemācīties, bet ar viņu nodarbosies vislabākie skolotāji, un, vari man ticēt, reiz pienāks diena, kad šie skolotāji mācīsies no viņas!

Viņa atsēdās uz Petras zaru gultas. Atsviestās kapuces baltais fons apmirdzēja smalki veidoto profilu kā nimbs. Jūrzemiete uzmanīgi iedziļinājās katrā no mums (jutu, kā manu smadzeņu dzīles «iztausta» cita saprāta stari). Šķita, ka rezultāti viņu iepriecināja.

— Jūs esat paguvuši daudz ko iemācīties, — viņa pasmaidīja. — Domāšana vienkopus palīdzējusi katram no jums. Taču pavisam drīz jūs sapratīsiet, cik daudz vēl varat mācīties no mums! — Viņa paņēma Petru uz rokām... — Nu ko, mantu jums nav daudz un nekas mūs vairs nekavē. Tā kā varam doties ceļā.

— Uz Vaknuku? — Mišels vaicāja. Būtībā tas nebija jautājums, bet apgalvojums. — Tur taču ir Reičela! — viņš paskaidroja, manīdams jūrzemietes izbrīnu.

Sieviete šaubīdamās pašūpoja galvu.

— Neesmu pārliecināta... — viņa iesāka, — lai gan, pagaidiet...

Viņa piepeši uzrunāja kādu no tiem, kas palika mašīnā, taču tik zibenīgi un tādā līmenī, ka es netiku šim «divkontaktam» līdz. Pēc brīža viņa noliedzoši pakratīja galvu.

— Man ļoti žēl, — jūrzemiete sacīja, — un mēs to noteikti realizētu, ja vien spētu. Taču tas nav atkarīgs no mūsu vēlmēm, bet gan no tehnikas...

Saprotiet, mēs jau esam nolidojuši daudz lielāku attālumu, nekā bija izskaitļots. Pa ceļam mums trāpījās tādas zemes, virs kurām lidot pat ļoti lielā augstumā bija neprāts. Mēs šiem «vulkāniem» apmetām likumu. Pie tam — jums pastāvīgi draudēja nāve, — arī tāpēc mēs bijām spiesti paātrināt lidojumu ... — Viņa sastomījās. Radās iespaids, ka jūrzemiete šaubās, vai mēs, visumā primitīvas radības, spēsim saprast viņas teikto. — Mašīna, — sieviete skaidroja, — lidojuma laikā patērē degvielu. Jo lielāka krava tai jāpaceļ un ātrāk jālido, jo vairāk degvielas tā patērē. Ar to degvielu, kas mums pašlaik atlikusi, mēs varam vienīgi aizlidot uz Jūrzemi... Un arī tikai tad, ja lidosim lēnam un nepārslogosim mašīnu. Ja mēs lidosim uz to... Vak-nuku, tur nolaidīsimies un vēl paņemsim lieku pasažieri, degviela izsīks vēl pirms mūsu nolaišanas Jūrzemē! Tas nozīmē, ka mēs iekritīsim jūrā un noslīksim! Jūsu trijotni tieši no šejienes mēs varam aizgādāt, bet četrus, plus vēl viena lieka nosēšanas — tas mums nav pa spēkam.

Mēs klusēdami klausījāmies. Precīzi paskaidrojusi apstākļus, viņa atkal piesēda uz zaru gultas, aptverdama rokām ceļus. Savās baltajās un mirdzošajās drānās jūrzemiete ļoti līdzinājās marmora statujai... Baigajā klusumā mēs pēkšņi ievērojām, ka viss apkārt ir nedabiski sastindzis. Neviena koka lapa nekustējās. Briesmīga nojauta caururba Rozalindes smadzenes, radīdama izmisuma uzbangojumu:

— Viņi vairs ... vairs nekustas?! Es nedomāju, ka ... Es gribu zināt!...

— Jā, — vienkārši un mierīgi atbildēja jūrzemiete, — viņi visi ir miruši. Plastikāta diegi izžūstot savelkas. Tas, kurš pretojas un cīnās ar šiem pavedieniem, ļoti ātri pagurst, zaudē samaņu... pēc tam nomirst... Taču šķiršanās no dzīves tādā veidā salīdzinājumā ar jūsu nažu un bultu ievainojumiem ir mazāk mokoša.

Man un Rozalindei šermuļi skrēja pār kauliem: no visa teiktā dvesa ledaina vienaldzība... Nāve, kas valdīja visapkārt, šķita sevišķi baiga. Tā bija pienākusi nevis kaujā vai nejaušā kautiņā, tas bija... pavisam kas cits. Visvairāk mūs pārsteidza jūrzemietes miers. No viņas neplūda līdzjūtība vai žēlums, drīzāk — viegls pretīgums, kā darot ne sevišķi tīkamu, taču vajadzīgu darbu. Apmēram tāpat, kā iznīcinot prusakus... Viņa acumirklī pārtvēra mūsu pārsteigumu un īgni pakratīja galvu.

— Nogalināt nekad nav viegli, — viņa ierunājās, — nav viegli atņemt dzīvību apdvēseļotai matērijai. Bet izlikties, ka iespējams iztikt bez vardarbības, nozīmē melot. Jūs taču ēdat gaļu. Tur, kur aug dārzeņi, nedrīkst augt puķes: jūs tās izravējat. Veselām mikrobu paaudzēm jāiet bojā, lai mēs ar jums būtu spējīgi eksistēt. Tāds ir pasaules uzbūves princips! Mēs taču cīnāmies pret mikrobiem, kuri apdraud mūsu dzīvības. Lūk, tāpat mums jāapkaro tas cilvēku dzimums, kas grib mūs nokaut. Pretējā gadījumā mēs iesim bojā. Džunglisti bija lemti iznīcībai: viņi eksistēja bez nākotnes. Bet arī tie, kuri viņus padzina uz Džungļiem, — arī tie bija nolemti bojā ejai... Reiz viņi valdīja pār visu dzīvo ... Izmirušie! ... Jums šis vārds nav svešs! Vai esat kaut ko dzirdējuši par dinozauriem? Šīs gigantiskās ķirzakas izmira, jo tām bija jāatbrīvo vieta citiem. Arī mums kādreiz nāksies atbrīvot vietu citām dzīvības formām. Un droši vien arī mēs pūlēsimies apkarot jaunās smadzenes, līdzīgi pļaviņā sastingušajām Senās Pasaules atliekām. Taču, pūlēdamies pretiniekus apkarot, mēs tikai piespiedīsim viņus maksimāli izmantot savas iespējas, un, kad viņi iekaros mūsu telpu un laiku, mēs pazudīsim tieši tāpat, kā nupat pazuda jūsu «normālie» un «nenormālie»!... Katra Visuma smadzeņu izpausme cīnās dēļ savas eksistences dzīvības nišā. Arī manas zemes ļaudīm ir svēts viss savs, arī viņi sapņo par nemirstību. Patlaban jūsu sirdis un smadzenes uztver mirušos kā daļu no sevis; jums sāp jūsu biogrāfijās bojāeja! Pļaviņā nāves miegā iegrimušajiem atšķirībā no jums nekas vairs nesāp. Kamēr tie elpoja, viņi baidījās no jums, no tā pārākuma, kas apdraud viņu sugu, viņu morālās vērtības. Viņi bija ielāgojuši zemāko bausli: lai izdzīvotu — ir jānorobežojas ne tikai no tiem, kas «sliktāki» par tevi, bet arī no tiem, kas «labāki» par tevi... Pārdzimšana jaunā kvalitātē — lūk, dzīvības likums! Bioloģiskās evolūcijas kāpnes iestiepjas Visumā, un mēs esam tikai pakāpiens! Jūsu_tēvi un mātes stabilitātes jēdzienu meklēja NORMA un — liktenīgi kļūdījās. Ja nu jūs vēl skumstat par nolemtajiem, par savas cilts bojāeju, tad padomājiet, kā viņi izrīkotos ar jums veiksmīgu medību gadījumā ...

Mani vēl aizvien kaitināja viņas pamācošais, iecietīgais tonis; tomēr sacītajam nācās piekrist... Protams, līdz baltās būtnes pārākuma apziņai man vēl bija tālu... Es vēl nebiju nostājies uz evolūcijas nākošā pakāpiena (arī šobaltdien neesmu par to īsti pārliecināts) un mūsu trijotni vērtēju vienīgi kā novirzi no NORMAS, kā Dabasmātes kļudu, lai gan...

Paraudzījos uz Petru. Nevarēju nepamanīt, ka meiteni šis monologs pamatīgi nogurdinājis: viņa jau sen neklausījās jūrzemietes vārdos, bet cītīgi un mazliet bailīgi aplūkoja «draudzeni» ... Manā atmiņā uzpeldēja fragmenti no biogrāfijas «pirms bojāejas» ...

Krustmātes Harjetes seja zem ūdens: viņas izjukušie mati upes dzīvespriecīgajā straumē; spokainais

Annas siluets: viņas ļenganā, cilpā pakrinātā miesa; Sallijas šoks Katrīnes spīdzināšanas laikā; Sofija, kura pārvērtusies par mežoni un vaļājas putekļos ar kaklā iestrēgušu bultu ...

Tāds varēja būt arī Petras liktenis.

Atsēdos līdzās māšelei, apskāvu viņu un piespiedu sev pie krūtīm.

Visu laiku, kamēr jūrzemiete lasīja mums «lekciju», Mišels saspringti, ar tādām kā dzīvnieka skumjām pētīja mašīnu, kas atradās pļavas vidū. Kādas divas minūtes viņš nenolaida acis no tās, pēc tam nopūtās un atskatījās.

— Petra, — Mišels sacīja, — vai tu vari vēl rei-zīti aizsniegties no šejienes līdz Reičelai?! Man tas ir ... ļoti nepieciešami!

Petra-signālsvilpe attiecīgi uzbangoja un pēc mirkļa pamāja ar galvu.

— Jā, viņa mūs klausās. Viņa alkst uzzināt, kas pie mums notiek.

— Pirmkārt, pasaki viņai, ka visi mēs esam dzīvi un mums nekas nekait.

— Viņa saprata! — Petra paziņoja.

— Un tagad pasaki... lūk, ko... Lai Reičela paciešas ... kādas divas vai trīs dienas, kamēr es pārnākšu mājās un... aizvedīšu viņu no turienes. Vai vari to paziņot?

Petra domās atkārtoja visu, ko Mišels lūdza pateikt (seansa laikā mūsu galvās atkal dārdēja pērkons), un sāka gaidīt atbildi.

— Ir nu gan, — skuķēns, pēkšņi sabozies, komentēja. — Atkal tā Reičela raud!... Burtiski slīkst asaras jūsējā Reičeliņa!... Būs jāpajautā, kāpēc... Viņas galvā taču — tur, aiz domām, — valda miers un cerība. Viņa ir kļuvusi priecīga!... Tomēr raud un raud. Muļķīgi, vai ne?

Mēs visi vērojām Mišelu, neuzdrošinādamies runāt.

— Labs ir, — beidzot viņš sacīja. — Jūs abus meklē, lai sodītu: neviens no jums nevar atvest Reičelu!

— Mišel... — iesāka Rozalinde. Taču viņš to pārtrauca.

— Meitene tur ir viena, — viņš sacīja. — Nav ko diskutēt! Vai tu pamestu nelaimē Dāvidu? Un Dāvids tevi?

Uz to neviens viņam neko neatbildēja. Un ko gan uz to varēja atbildēt?!

— Tu... sacīji, ka aizvedīsi viņu? — vaicāja Rozalinde.

— Cits nekas neatliek, — Mišels domīgi teica. — Palikt tur? Agri vai vēlu viņi mūs... vai mūsu bērnus ... atmaskos un ... Nē! — viņš apņēmīgi iesaucās. — Bēgt uz Džungļiem? — Viņš ar pretīgumu paraudzījās visapkārt. — Arī tā nav izeja! Tātad paliek tikai viens: Reičelai jābūt kopā ar mums, ar visiem ... Un, ja, mašīna nespēj viņu aizvest, kādam tas i г jāizdara!

Jūrzemiete pavirzījās uz priekšu un satraukti lūkojās Mišelā... Viņas acis sajūsmā liesmoja. Taču viņa tūdaļ pat apslāpēja sevi un nožēlas pilna pašūpoja galvu.

— Tas ir... neiedomājami tālu. Jums nāksies šķērsot baismīgu zemi... Nē, tas nav reāli, — viņa piebilda.

— Es zinu, ka tālu, — Mišels atbildēja. — Es ... visu zinu. Taču beigu beigās Zeme ir apaļa, un noteikti jābūt vēl kādam ceļam.

— Arī tad, ja tāds pastāv, šis ceļš būs smags ... un bīstams! — jūrzemiete brīdināja.

— Droši vien mazāk bīstams nekā palikšana Vaknukā, — Mišels paraustīja plecus. — Mēs tagad zinām, kurp doties, — vecā telpa mums vairs neder! Ja tas, kas piemeklēja mūs, būtu bijusi nejaušība ... Ja atklātos, ka mēs bijām ikdienišķa novirze no ... NORMAS!... Taču šobrīd viena lieta ir visiem spēkiem censties izglābt savu ādu, un pavisam cita — dzīvot kaut kam noteiktam, meklēt to!

Jūrzemiete kādu brīdi klusēja un tad pievērsa Mišelam savas milzīgās, skaistās acis.

— Lai notiek! — viņa sacīja. — Kad būsit sasnieguši Jūrzemi... Varat būt droši: jums tur atradīsies vieta! Un tā piederēs jums ar pilnām tiesībām.

ir

Tehn.

Džons Vindems

VAINAS MEKLĒŠANA

Māksi, redaktore A. Lubgāne. redaktore A. Svilpe. Korektore T. Magone. Vāku zīm. I. Petrovs.

Valsts izdevniecība «Zvaigzne», LV-1013, Rīgā K. Valdemāra ielā 105. Registr. Nr. 000304186' Izdevn. Nr. 8641/Е-41. Formāts 70X100/32.

9,03 uzsk. iespiedi.

Iespiests a/s «Preses nams» tipogrāfijā, LV-1081, Rīgā, Balasta dambī 3.

Pasūt. Nr. 2140.