Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

fb2

Džeimss Vaits

Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

Fantastika

 Heinrihs Jubels, tulkojums latviešu valodā

Kurš gan no mums nav uzdevis sev jautājumu: vai mēs, cilvēki, esam vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Amerikāņu fantasts Dž.Vaits gājis krietni vien tālāk…

Šī grāmata tāpēc varētu būt gandrīz "patiess" vēstījums par nākotnes zinātnes un tehnikas iespējām un cilvēku neierobežoto spēju pielietojumu. To lasot, jūs patīkami pārsteigs autora neizsīkstošā fantāzija un labestīgais, smalkais humors.

ISBN 9974-532-73-9

Tulkojis H.Jubels Redaktors A.Kārkliņš

152 lpp.

Iespiests "Tipogrāfija Ogrē" S/A Ogrē, Brīvības ielā 31. Tel. (250) 22167

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Džeimss Vaits

KOSMISKAIS HOSPITĀLIS. - "Albatross

FANTASTIKA

Milzīgā kolosālā konstrukcija, kas iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sek­tora kosmiskajā tukšumā, bija hospitālis — Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā un kura mērķis bija sniegt pirmo neatliekamo palīdzību visiem nelaimē nokļuvušajiem starpzvaigžņu ceļotājiem. Hospitāļa personāls un pacienti — saprotams, visu Galaktikas saprātīgo iemītnieku pārstāvji: ūdeni, hloru, skābekli elpojošie, ar ledus asinīm vai pilnīgi kristāliskie, radiā­cijas „rijēji", savu fizisko veidolu mainošie, dažādi telepātiskie paveidi… sie­nāžiem, milzu bruņukrabjiem, želejām un automobiļu kamerām līdzīgie… gal­vu, kāju, locekļu skaits nav ierobežots. Šai raibajā citplanētiešu kompānijā lieliski spēj iejusties arī šī aizraujošā stāsta galvenie varoņi zemieši Monitors O'Mara un doktors Konvejs.

PIRMĀ DAĻA

I

Būtne, kas bija ieņēmusi Oivlaras kajītes guiamnodalījumu, svēra ap pustonnu. Tā bija apveltīta ar sešiem īsiem resniem taustekļiem, kas kalpoja tai gan kā rokas, gan kā kājas, bet tās ādas apvalks atgādināja elastīgas tērauda bruņas. Būtnēm no Hudlaras planētas, kur smaguma spēks ir četrreiz, bet spie­diens astoņreiz lielāks nekā uz Zemes, tāda ķermeņu uzbūve nebija nekas neparasts.

O'Mara zināja, ka, neraugoties uz milzu spēku, šī būtne bija gluži bezpalīdzīga, jo bija tikai sešus mēnešus veca un pa­visam nesen kļuva par liecinieci avārijai, kurā gāja bojā viņas vecāki, taču tā jau bija pietiekami saprātīga, lai šis skats to spētu satriekt.

—   Es a-a-atgādāju mazuli, — noteica staru operators Vo- rings, kurš strādāja vienā iecirknī ar O'Maru. Vorings nemīlēja O'Maru, un viņam tam bija visai pamatots iemesls, taču šoreiz viņš tomēr pacentās neizrādīt savas jūtas. — K-k-kakstons ma­ni sūtīja. Viņš t-t-teica, ka tu ar tādu kāju v-v-vienalga nevari p-p-pastrādāt, tad vismaz p-p-pieskati mazuli, līdz pēc viņa ie­radīsies no viņa p-p-planētas. Viņi jau ir kādu a-ai-aizsūtīju- ši…

Viņš pameta ar roku sveicienu un sāka pārbaudīt skafandra vārstus, cenšoties pēc iespējas ātrāk nozust, lai tikai O'Mara neuzsāktu ar viņu sarunu par notikušo avāriju.

—    Es šeit a-a-atstāju viņam ēdamo, — viņš steidzīgi no­teica.^— Tas ir slūžās.

O'Mara klusējot pamāja. Viņš bija vēl jauns. Ļauns liktenis apveltīja viņu ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi; viņa seja bija tikpat smagnēja, stūraina un rupji izcirstiem vaibstiem kā viss pārējais viņa muskuļainais ķermenis.

O'Mara lieliski saprata, ka nav nekādas nozīmes izrādīt, cik ļoti viņu ietekmējusi šī avārija, jo Vorings nospriedīs, ka viņš vienkārši izliekas.

O'Mara jau sen bija atklājis, ka no cilvēkiem ar viņa kom- pleksiju vismazāk sagaida jebkādas sentimentalitātes izpaus­mes.

Tiklīdz Vorings izgāja, O'Mara devās uz slūžām, lai aplū­kotu smidzinātāju, ar kura palīdzību baroja hudlariešus, kad tie neatradās uz savas dzimtās planētas. Pārbaudījis smidzinātāju un tā rezerves ēdināšanas balonus, O'Mara domāja par to, kā viņš visu šo notikumu atstāstīs Kakstonam. Ik pa brīdim skumji palūkojoties iluminatorā, aiz kura peldēja gigantiskās ažūra la­birinta sekcijas, kas aizņēma izplatījumā veselas, piecdesmit ku- bikjūdzes, O'Mara apzinīgi centās sevi piespiest domāt par ne­seno avāriju. Taču domas spītīgi atgriezās pie daudz senākas pagātnes notikumiem vai arī traucās nākotnē.

Milzīgā konstrukcija, kas pakāpeniski iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sektora kosmiskajā tukšumā (pusceļā starp mūsu Ga­laktiku un biezi apdzīvotajām Lielā Magelāna mākoņu sistē­mām), kalpoja kā hospitālis — Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā. Šeit vajadzēja reproducēt simtiem visda­žādāko planētu dzīves apstākļu variantus — jebkurus galējos karstuma, aukstuma, spiediena, smaguma, radiācijas vai at­mosfēras sastāva variantus, kas būs nepieciešami Hospitāļa pa­cientiem un personālam.

Šādas sarežģītas un kolosālas konstrukcijas radīšana daudzas reizes pārsniedza jebkuras atsevišķas planētas iespējas, un tāpēc katra no simtām apdzīvoto pasauļu izgatavoja savu

Hospitāļa sekciju, bet tad transportēja to uz galīgās montāžas vietu.

Taču arī šī monstra montāža nebūt nebija viegls darbs.

Katrai no planētām, kas ņēma dalību šajā projektā, bija sava ģenerālā plāna kopija. Un tomēr laiku pa laikam atgadījās kļūdas — iespējams tāpēc, ka plānu nācās pārtulkot visās ie­spējamās valodās un tā skaitļus pārvērst visās atšķirīgajās skai­tīšanas sistēmās.

Sekcijas, kuras bija paredzēts savienot, visai bieži nācās pārtaisīt, lai tās precīzi piedzītu vienu otrai, tāpēc arī tās vaja­dzēja vairākas reizes bīdīt uz priekšu un atpakaļ ar koncentrētu staru enerģijas kūļu palīdzību. Tas bija grūts uzdevums, lai gan sekciju svars kosmosā līdzinājās nullei, to masa un inerce bija vienkārši kolosāla.

Hudlarieši, kas gāja bojā nesenās avārijas laikā, piederēja pie FROB klases. Viņi svēra ap divām tonnām, un tiem bija neparasti cieta, bet elastīga āda, kas aizsargāja tos no spiediena uz viņu dzimtās planētas un tai pašā laikā ļāva dzīvot un strā­dāt jebkuros zema spiediena apstākļos, tai skaitā arī kosmiskajā vakuumā. Piedevām tie vēl arī bija pilnīgi nejūtīgi pret radiā­ciju, un tas padarīja tos vienkārši nenovērtējamus un neaiz­stājamus, kad vajadzēja montēt kodoltermiskās enerģijas agre­gātus.

Divu labāko montāžas iecirkņa strādnieku zaudējums droši vien padarīja Kakstonu burtiski traku. To iedomājoties vien, O'Mara smagi nopūtās. Tad viņš savāca smidzinātāju un at­griezās kajītē.

Parastos apstākļos hudlarieši uzsūc barības vielas cauri sa­vai ādai pa taisno no savas planētas atmosfēras, kas tur ir tik bieza gluži kā zupa; taču uz citām planētām vai kosmosā viņu ādu laiku pa laikam nācās apsmidzināt ar speciālu barojošu koncentrātu. Uz mazgadīgā citplanētieša ādas varēja samanīt plašus plankumus, arī pārējās vietās garoziņa, kas pielipusi pa­gājušās barošanas laikā, bija kļuvusi ievērojami plānāka. Nē, mazuli noteikti vajadzēja vēlreiz pabarot.

O'Mara pietuvojās mazulim tiktāl, cik to atļāva piesardzība, un uzmanīgi ieslēdza barotāju.

Apsmidzināšana ar barojošo koncentrātu mazgadīgajam FROBam droši vien šķita visai patīkama procedūra. Viņš izlīda no kakta un sāka uzbudināti šaudīties pa niecīgo guļamnoda- lījumu.

O'Maram vajadzēja trāpīt ar strūklu pa ātri kustošos ob­jektu un tai pat laikā enerģiski manevrēt, lai izvairītos no sa­dursmes ar šo objektu. No šiem lecieniem krietni vien dabūja ciest slimā kāja un tāpat arī — guļamistabas mēbeles.

Tai brīdī, kad uzradās Kakstons, visa tagad jau rāma kļu­vušā mazuļa virsma, kā arī visa guļamistabas ārējā virsma, bi­ja noklāta ar biezu neciešami smirdošā barības maisījuma slā­ni.

—   Kas šeit notiek? — iecirkņa priekšnieks skaļi uzbļāva.

Apvaldījis dusmas, O'Mara paskaidroja, kas notiek, un pie­bilda:

—   Tagad es nolēmu viņu palaist atklātā kosmosā un tur arī barot…

—    Nekādā gadījumā! — Kakstons burtiski uzsprāga. — Mazulim visu laiku jāatrodas šeit, kopā ar jums. Taču mēs vēl par to pagūsim aprunāties. Tagad runa būs par avāriju. Jūsu vaina visā šai notikumā — lūk, kas mani interesē pirmām kār­tām.

Ar visu savu izturēšanos Kakstons lika noprast, ka ir gatavs pacietīgi klausīties, taču jau iepriekš netic nevienam O'Maras vārdam.

* * *

Tiklīdz O'Mara pateica divas frāzes, Kakstons viņu pār­trauca:

—   Jūs jau zināt, ka mūsu Projekts atrodas Monitoru Kor­pusa pārziņā. Parasti viņi ļauj mums pašiem tikt galā ar savām nepatikšanām, taču šajā gadījumā iet runa par citplanētiešiem, un nāksies Monitoriem sniegt izsmeļošu atskaiti. Būs izmek­lēšana, — viņš pieskārās pie mazas plakanas kastītes uz savām krūtīm. — Uzskatu par savu pienākumu jūs brīdināt, ka es fik­sēju katru jūsu vārdu.

O'Mara pamāja un sāka monotoni atstāstīt bēdīgā inci­denta gaitu. Viņš saprata, ka viņa stāsts šķiet visai neticams, bet uzsvērt kaut kādas detaļas, kas liecinātu viņam par labu, nozīmētu padarīt visu šo stāstu vēl neticamāku.

Pāris reizes Kakstons, šķiet, grasījās kaut ko teikt, taču droši vien pārdomāja. Beidzot viņš neizturēja:

—    Bet vai kāds redzēja, ka jūs patiesi darījāt visu iespē­jamo, lai viņus glābtu? Vai redzējāt abus citplanētiešus bīsta­majā zonā, kad jau bija ieslēgti brīdinājuma signāli? Jūs esat izdomājis lielisku pasaciņu, kas izskaidro viņu bezjēdzīgo uz­vedību, bet pie viena — protams, pilnīgi nejauši, — iztēlo jūs gluži vai par īstu varoni. Varēja taču notikt arī tā, ka signālus jūs ieslēdzāt jau pēc nelaimes gadījuma, ka visam par iemeslu ir bijusi jūsu nevērība, bet visi šie jūsu stāstiņi par it kā apmal­dījušos mazuli nav nekas vairāk kā vienīgi meli, lai novērstu no sevis visai nopietnu apsūdzību.

—   Mani redzēja Vorings… — O'Mara viņu pārtrauca.

Kakstons vērīgi uz viņu palūkojās. Apvaldīto dusmu iz­teiksmi iecirkņa priekšnieka sejā nomainīja nicinājuma pilna grimase.

O'Mara pēkšņi aptvēra, ka viņa seja deg kā ugunīs.

—   Tad lūk kā, Vorings… — Kakstons neizteiksmīgi novil­ka. — Nu ko, veikli izdomāts. Visiem ir labi zināms, ka jūs mūždien ņirgājāties par nabaga Voringu, izvedāt viņu no pacie­tības un izsmējāt viņa bezpalīdzību tik lielā mērā, ka viņam droši vien būtu jūs vienkārši jāienīst. Un, saprotams, tiesneši nospriedīs, ka pat ja arī viņš jūs ir redzējis, tad turēs mēli aiz zobiem. Bet ja arī neko nav redzējis, viņi vienalga nospriedīs, ka viņš ir redzējis, bet speciāli nesaka ne vārda.

Viņš ātri pagriezās un devās uz slūžām. Jau pārkāpis iekš- durvju slieksnim, viņš atskatījās:

— Un iegaumējiet, O'Mara: ja mazulim jūsu dēļ kļūs slikti vai ar viņu vispār kaut kas atgadīsiem, Monitoriem neizdosies ar jums pat aprunāties.

„Pārāk tiešs mājiens," — O'Mara ar dusmām nodomāja, kad Kakstons izgāja; kopš šī brīža viņš ir nolemts dalīt savu kajīti ar šo piecsimt kilogramus smago dzīvo tanku. Bet visi taču lieliski zina, ka atlaist hudlarieti kosmosā ir tas pats kā atbrīvot suni no saites uz nakti: tam taču absolūti nekas ne­draud.

Diemžēl O'Maram bija darīšana ar vienkāršiem, atklā­tiem, neparasti sentimentāliem un visai izlēmīgiem ļaudīm —

kosmisko konstrukciju montētājiem.

* * *

Pirms sešiem mēnešiem, iestājies darbā Projektā, O'Mara atklāja, ka viņam atkal būs jānodarbojas ar lietu, kas, lai gan arī ir ļoti svarīga, tomēr nesagādā viņam nekādu gandarījumu un neprasa no viņa to, ko viņš spētu dot. Kopš skolas beig­šanas brīža visa viņa dzīve bija viena vienīga tamlīdzīgu vilšanos virkne. Kadru inspektori nekādi nespēja noticēt, ka jaunais pui­sis ar stūraino seju un varenajiem pleciem, uz kuriem galva šķita pārlieku maziņa, varētu interesēties par tik smalkām lie­tām kā psiholoģija vai elektronika.

O'Mara metās kosmosā, cerībā, ka vismaz šeit viss būs sa­vādāk, bet te tev nu bija. Lai gan viņš katrā sarunā centās paspīdēt ar savām patiesi pārsteidzošajām zināšanām, visus, kā likums, apbūra viņa atlētiskā ķermeņa uzbūve, un viņiem ne prātā neienāca vēl arī ieklausīties, ko viņš saka. Galu galā viņa anketās neizbēgami parādījās rezolūcija: „Izmantot darbos, kas prasa ilgstošu fizisku piepūli."

Iestājies šai darbā, O'Mara izvirzīja sev mērķi iegūt šeit sliktu slavu. Tā rezultātā viņa dzīvi varētu raksturot dažādi, ta­ču tikai ne kā garlaicīgu. Tagad viņš nodomāja, ka labāk tomēr nebūtu tik ļoti centies atgrūst visus no sevis.

Pašlaik viņam vairāk par visu bija vajadzīgi draugi, bet draugu viņam nebija.

Hudlariešu ēdiena asā un nospiedošā smaka atrāva O'Maru no pārdomām par drūmo pagātni un atgrieza viņu vēl drū­mākajā tagadnē. Vajadzēja kaut ko darīt, un pēc iespējas āt­rāk.

O'Mara steidzīgi ieģērbās vieglā skafandrā un metās uz slū­žām.

II

O'Maras kajīte atradās nelielā apakšsekcijā, kuru ar laiku bija paredzēts pārvērst par operācijas, ķiruģisko palātu un pa­līgtelpām sekcijai, kas bija paredzēta MSVK klases zemas gra­vitācijas būtnēm. Iemītnieka ērtības labad divas nelielas ista­biņas un tās savienojošais gaitenītis atradās zem spiediena un bija aprīkots ar mākslīgo gravitāciju; pārējās telpās nebija ne gaisa, ne gravitācijas.

O'Mara peldēja pa īsiem gaitenīšiem, kas atvērās tieši kos­miskajā tukšumā, pa ceļam ielūkojoties niecīgās sānu nišās, kas bija pārāk mazas, lai tajās ietilptu mazulis, vai arī atvērās tuk­šumā. Tā pārlūkojot savus niecīgos īpašumus, viņš atgrūdās no kādas režģainas sienas.

Virs viņa, zem viņa un ap viņu desmitiem jūdžu tālumā tukšumā peldēja nākamā Hospitāļa daļas, kuras nevarēja labi saskatīt šeit mūžīgi valdošajā komiskajā tumsā, ja neskaita, pro­tams, spilgtās zilās gaismas signālugunis, kas bija uz tām uz­stādītas, lai nodrošinātu drošu kosmoplānu kustību šai zonā.

„Gluži it kā stāvētu lodveida zvaigžņu kopas pašā centrā," — O'Mara nodomāja. Šis skats bija visai iespaidīgs cilvēkam, kas bija noskaņots uz tā vērošanu.

O'Mara nebija noskaņots, jo daudzās no šīm apakšsekcijām dežūrēja staru operatori, kuru uzdevumos ietilpa izšķirt sek­cijas, ja tām draudēja sadursme. Šie cilvēki varēja ievērot un paziņot Kakstonam, ka O'Mara izvedis savu aprūpējamo mazuli ārā — vismaz tikai tāpēc, lai to pabarotu.

„Nē, kā redzams, nāksies tikai aizbāzt degunu," — viņš ar pretīgumu nodomāja, griezdamies atpakaļ.

Slūžās to sagaidīja rēciens, kas atgādināja nelielas kuģa si­rēnas kaucienu.

Mazulis izdeva asas kaucošas skaņas pēc noteiktiem laika intervāliem, kuri bija pietiekoši ilgi, lai ar trīsām sagaidītu nā­košo sirdi plosošo rēcienu. Tuvākas apskates rezultātā uz ādas, kas bija klāta ar ēdiena garozu, atklājas tukši plankumi, kas ļāva izdarīt secinājumu, ka viņa dārgais bērnelis ir atkal iz­salcis.

O'Mara devās pēc smidzinātāja.

Kad viņš jau bija apstrādājis gandrīz trīs kvadrātmetrus mazuļa ādas, kajītē ienāca doktors Pelings.

Projekta galvenais ārsts noņēma aizsargķiveri un cimdus, izlocīja pirkstus un norūca:

—    Runā, ka jūs esat savainojis kāju. Rādiet šurp, palū­kosimies.

Pelings bija ļoti laipns, taču viņš palīdzēja ne tik daudz draudzības apsvērumu vadīts, cik pienākuma dēļ. Viņa balss skanēja atturīgi.

—   Stipri sasitumi, nedaudz izstieptas cīpslas, tas arī viss — esat laimīgi ticis cauri. Miers, atpūta. Es iedošu jums ziedi. Vai esat nolēmis pārkrāsot sienas?

—    Kā? — O'Mara mēģināja iebilst, bet tad ieraudzīja, kurp skatās Pelings. — Nē, tas ir barības maisījums. Riebīgais radījums šaudās pa kajīti šurpu turpu, kad es viņu laistu. Starp citu, reiz jau mēs esam sākuši par to runāt, vai jūs nevarētu man pateikt…

—   Nē, nevaru, — Pelings viņu pārtrauca. — Man galva ir piebāzta ar savu tautiešu slimībām un zālēm, kur nu vēl, lai es piebāztu to ar FROB klases mnemogramām! Vispār jau šīs būtnes ir ļoti dzīvotspējīgas — ar tām gandrīz vispār nekas nevar atgadīties! — viņš ievilka gaisu nāsīs un saviebās. — Kā­pēc jūs neturat to ārpusē?

—   Daži cilvēki ir pārlieku mīkstsirdīgi, — O'Mara sarūg­tinājuma pilnā balsī atbildēja. — Kad viņi redz, kā kaķēnus ceļ gaisā aiz čupra, viņu sirdis sažņaudzas, vērojot tik acīm­redzamu cietsirdību.

—    Hm… — Pelings gandrīz vai līdzjūtīgi norūca. — Ko tur lai saka, jūsu darīšana. Es apciemošu jūs pēc pāris ne­dēļām.

—   Pagaidiet! — O'Mara lūdzoši iesaucās, tenterējot pakaļ doktoram ar vienu ievilktu bikšu staru; otra, tukša plandīja ap gūžu. — Bet ja nu kaut kas notiks? Jābūt taču kaut kādiem norādījumiem kā viņus, šos FROBus, apkopt, barot, kaut vai visvienkāršākie norādījumi! Jūs taču neatstāsiet mani vienu ar šo… ar šo…

—   Es jūs saprotu, — Pelings noteica. Viņš kādu brīdi pa­domāja, tad teica: — Šķiet, ka man kaut kur mētājas viena grāmatele, kaut kas līdzīgs hudlariešu rokasgrāmatai pirmās pa­līdzības sniegšanai. Taču tā ir universālā valodā…

—   Es lasu universālā valodā, — O'Mara teica.

Pelings, šķiet, izbrīnījās.

—   Malacis. Labi, es jums to atsūtīšu.

Viņš aprauti pamāja un izgāja.

# * *

O'Mara ciešāk aizvēra guļamnodalījuma durvis, cerībā, ka smirdoņa būs nedaudz mazāka, tad uzmanīgi apgūlās uz dīvā- niņa, lai baudītu, viņaprāt, godam pelnīto atpūtu.

Slimo kāju viņš iegrozīja tā, ka sāpes kļuva gandrīz vai pa­tīkamas, un viņš sāka pats sevi samierināt ar šo jauno pie­spiedu situāciju.

Viņa acu plaksti aizvērās, un pa visu ķermeni sāka jau izlīt silts, patīkams stingums.

O'Mara nopūtās, saritinājās un sāka laisties miegā…

Rēkoņa, kas viņu burtiski norāva no divāniņa, bija tik spal­ga, pavēlnieciska un uzstājīga, ka šķita, tur rēc visas pasaules sirēnas, un tik vareni, ka likās guļamistabas durvis tūlīt izlidos no eņģēm.

O'Mara instinktīvi metās pie skafandra, tad, sapratis, kas īsti notiek, lādēdamies nometa to uz grīdas un devās pēc smi­dzinātāja.

Mazulis atkal bija izbadojies!..

Pēdējo astoņpadsmit stundu laikā O'Mara paguva tā īsti aptvert, cik maz viņš īstenībā agrāk ir zinājis par hudlariešu mazuļiem. Viņam vairākkārt bija nācies sarunāties ar mazuļa vecākiem pa translatoru, un šajās sarunās bieži tika pieminēts mazulis, taču ne reizes netika runāts par vissvarīgākajām lie­tām. Tādām, kā piemēram, miegs.

Spriežot pēc O'Maras pašreizējiem novērojumiem, mazga­dīgie FROBi vispār iztiek bez miega. Kārtējo ēdienreižu starp­laikos — diemžēl neparasti īslaicīgos — viņi vazājas riņķī pa kajīti, graujot savā ceļā visu to, kas nav izgatavots no metāla un pieskrūvēts pie apšuvuma, bet visu metālisko un pieskrūvēto viņi iemanās sabojāt līdz nepazīšanai un padarīt par pilnīgi ne­lietojamu; vai arī tie iespiežas kaktā un nodarbojas ar savu taustekļu savīšanu un atvīšanu.

Iespējams, ka pieaudzis hudlarietis, ieraugot savu dārgo mazuli, kurš gluži kā bērns ar saviem pirkstiņiem rotaļājas ar taustekļiem, vaidētu aiz labsajūtas, taču O'Maram šis skats nez kādēļ izraisīja tikai riebumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk novērsties.

Un ik pēc divām stundām šo briesmoni vajadzēja barot. Labi vēl, ja mazulis gulēja mierīgi, daudz biežāk gan O'Maram vajadzēja dzīties tam pakaļ ar smidzinātāju rokās. Tādā vecumā FROBi parasti vēl ir pārāk vāji, lai pastāvīgi pārvietotos, — taču tas tā ir uz Hudlaras, ar tās drausmīgo spiedienu un gravi­tāciju. Šeit, kur gravitācija bija četrreiz mazāka par tiem ie­rasto, hudlariešu mazuļi kustējās apbrīnojami strauji. Un tas viņiem sagādāja patiesu prieku.

O'Maram tas prieku nesagādāja; viņam likās, ka viņa ķer­menis ir kļuvis par biezu, irdenu sūkli, kas līdz pēdējai iespējai piesūcināts ar nogurumu.

Pēc katras kārtējās ēdienreizes viņš iekrita divāniņā un ie­grima nemaņā.

Pēc katras kārtējās apsmidzināšajas viņš loloja sevi cerību, ka šoreiz viņš nu ir paguris neglābjami un droši vien neiz­dzirdēs, kad nolādētais briesmonis atkal sāks aurot. Taču ikreiz piesmakušās asās skaņas pēkšņi izrāva to no pussnauda un viņš, grīļojoties kā piedzēries, atkal sāka mehāniski atkārtot procedūru, kas uz īsu mirkli pieklusināja šo drausmīgo, sirdi

un prātu plosošo rēkšanu.

# # #

Pavadījis tādā veidā apmēram trīsdesmit stundas, O'Mara saprata, ka vairāk viņš nespēs izturēt. Savāks šo mazuli pēc divām dienām vai pēc diviem mēnešiem — O'Maram tas jau būs vienalga: viņš jau tāpat būs zaudējis prātu. Ja, protams, viņš līdz tam kādā vājuma brīdī neizmetīsies ārpusē bez ska­fandra.

Viņš zināja, ka Pelings nekad neļautu pakļaut viņu tāda veida spīdzināšanai, taču Pelings neko nesaprata no FROB kla­ses dzīvības formām. Kakstons, protams, zināja nedaudz vairāk, taču viņš bija vienkāršs un vaļsirdīgs cilvēks, kuram sagādāja prieku tādi rupji jociņi, it īpaši vēl tad, ja viņš uzskatīja, ka upuris ir to pelnījis.

Bet ja nu iecirkņa priekšnieks ir gudrāks nekā tas šķiet? Ja nu viņš lieliski apzinās, kādām mocībām ir nolēmis cilvēku, uzdodams tam rūpēties par hudlariešu mazuli?

O'Mara dusmīgi sāka purināt galvu, velti cenšoties aizdzīt nogurumu, kas aptumšoja viņa apziņu.

Kakstons par to vēl dabūs trūkties.

O'Mara zināja, ka viņš šeit ir pats izturīgākais un viņam piemīt prāvas spēka rezerves. Viņš spītīgi centās sev iestāstīt, ka viss šis nogurums un nervu sabrukums ir tikai viņa iztēles auglis un ka viena vai divas diennaktis bez miega viņa vare­najam organismam ir tīrais nieks, pat pēc tās pārcilvēciskās pārpūles nesenās avārijas laikā. Kopumā ņemot, sliktāk nemaz nevarēja būt, tāpēc stāvoklim kuru katru bridi ir jāsāk uzla­boties. Gan jau viņš viņiem vēl parādīs! Kakstonam neizdosies viņu padarīt par psihopātu vai vismaz piespiest lūgt palīdzī­bu.

Vēl nesen viņš pats sev sūrojās, ka nav atradis nodarbo­šanos, kas tam prasītu visu to, uz ko viš ir spujīgs. Tagad viņam būs nepieciešama visa viņa milzu izturība un apķērība. Viņam uzticēja mazuli, un viņš rūpēsies par to neatkarīgi no tā, vai šis mazulis uzturēsies šeit divas dienas vai divus mē­nešus. Vēl vairāk, viņš darīs tā, lai tad, kad ieradīsies mazuļa aizbildņi, tie atzītu viņa nopelnus…

Pavadījis piecdesmit septiņas stundas bez miega, četrdesmit astoņas no tām mazgadīgā FROBa sabiedrībā, O'Mara daudz nebrīnījās par šiem aloģiskajiem un nedaudz sentimentālajiem sapņiem.

Un pēkšņi šī stingrā dienaskārtība, kuru O'Mara jau sāka uzskatīt par pilnīgi neizbēgamu, izjuka. Pēc kārtējā FROBa rē­ciena, kad viņš, kā parasti, tika pabarots, tas tomēr atteicās apklust.

Sākumā O'Mara apjuka un sašuta: tāda rīcība bija pret vi­siem noteikumiem. Parasti mazuļi bļauj, tos pabaro, un tie pār­stāj bļaut — katrā ziņā uz kādu laiku — FROBs turpretī iztu­rējās tik nekaunīgi, ka O'Mara bija vienkārši šokēts.

Tā bija kaut kāda neprātīga rēkoņa neskaitāmās variācijās. Žēlabaini, kaucoši, nesakarīgi auri kā okeāna viļņi vēlās par O'Maru. Laiku pa laikam skaņas augstums un stiprums mai­nījās vismežonīgākajā un bezjēdzīgākā veidā, tad pēkšņi pārgāja žņirkstošā tinkšķēšanā it kā mazuļa balss saites būtu pārblīvētas ar drupinātiem stikliem. Laiku pa laikam iestājās divas sekun­des līdz pusminūti ilgas pauzes, un tad O'Mara sarāvās, kārtējā skaņu viļņa gaidās.

Viņš turējās cik spēja — minūtes desmit, ne vairāk, — tad, jau nez kuro reizi, novilka no dīvāniņa savu svina noguruma pielieto ķermeni.

—    Kāda velna pēc tu auro? — viņš iekliedzās, pārspējot mazuļa rēkoņu. FROBs bija no galvas līdz kājām pārklāts ar barības maisījumu, tāpēc viņš nevarēja būt izsalcis.

Tiklīdz mazulis ievēroja O'Maru, viņš ieaurojās vēl skaļāk un uzstājīgāk. Uz mazua muguras izvietotais kaluja plušām lī­dzīgais muskuļainais vārsts, kuru FROBi izmantoja tikai lai pa­dotu skaņu signālus, neiedomājamā ātrumā šāvās ārā un krita atpakaļ.

O'Mara aizbāza ausis — tas neko nelīdzēja — un mežonīgi iekliedzās:

—   Aizveries!

Viņš lieliski saprata, ka nesen par bāreni kļuvušais hud- larietītis droši vien vēl joprojām ir apjucis un izbiedēts, ka tikai ar barošanu vien nevar apmierināt visas tā emocionālās pra­sības, un tāpēc viņš izjuta dziļu žēlumu pret nelaimīgo radī­jumu. Taču šīs jūtas bija pilnīgā pretrunā ar sāpēm, nogurumu un tiem drausmīgajiem skaņu viļņiem, kas plosīja viņa ķerme­ni.

—   Aizveries! AIZVERIES!!! — O'Mara ieaurojās un me­tās virsū mazulim, spārdot to ar kājām un apstrādājot ar dū­rēm cik spēka.

Un — tavu brīnumu! — pēc šādas intensīvas desmitminūšu dauzīšanas hudlarietītis pēkšņi pārstāja aurot.

Kad O'Mara atkal atkrita krēslā, viņš vēl arvien trīcēja. Šīs desmit minūtes viņu bija vadījis akls dzīvniecisks naids. Un ta­gad viņš ar šausmām un pretīgumu aptvēra sava nodarījuma absolūto bezjēdzību un cietsirdību.

Nebija nekādas jēgas mēģināt sev iestāstīt, ka hudlarietītis, protams, ir biezādaina būtne un, iespējams, pat nav sajutis šos belzienus; mazulis taču tomēr bija apklusis — tātad, tā vai ci­tādi, viņš ticis iespaidots. Hudlarieši ir tiešām stipras un ne­parasti izturīgas būtnes, bet tas taču bija tikai mazulis, un cil­vēka mazuļiem, piemēram, ir viegli ievainojama vieta — galv­vidus…

Kad O'Maras izmocītais ķermenis jau sāka grimt miegā, pēdējā viņa sakarīgā doma bija par to, ka viņš droši vien ir

pats pēdējais nelietis pasaulē.

* * #

Pēc sešpadsmit stundām viņš pamodās. Tas bija lēns, da­bisks atmošanās process, kas to lēni iznesa no nemaņas dzel­mes.

Tiklīdz viņš paspēja izbrīnīties, ka par savu pamošanos vi­ņam nav jāpateicas mazulim, viņš tūdaļ atkal iegrima miegā. Nākošreiz viņš pamodās jau pēc piecām stundām, un šīs pamo­šanās iemesls bija Voringa ierašanās.

—   Doktors P-p-pelings lūdza nodot šo te lietu, — viņš tei­ca, pametot O'Maram mazu grāmateli. — T-t-to es nedaru te­vis dēļ, vai s-s-saprati. — Vienkārši viņš teica, ka tas vajadzīgs mazulim. K-k-kā viņam klājas?

—   Guļ, — O'Mara atbildēja.

Vorings aplaizīja lūpas.

—   Man… jāpārbauda. Ka-ka-kakstons tā teica.

—    Lai tad Ka-ka-kakstons arī pārbauda, — O'Mara mē­doties viņu atdarināja.

Viņš klusējot vēroja, kā Voringa seja saspringa un koši pie­sarka.

Vorings bija kalsns, jauns, ātri iekarsa un nebija ļoti stiprs. Jau kopš pašas pirmās dienas O'Maram piestāstīja pilnas ausis par šo staru operatoru.

Reiz, atomreaktora uzpildīšanas laikā, atgadījās avārija, un Vorings tika iesprostots nodalījumā, kas nebija pietiekami aiz­sargāts pret radiāciju. Taču viņš nezaudēja galvu un, sekojot instrukcijām, kuras tam pa radio nodeva inženieris, spēja no­vērst kodolsprādzienu, kas apdraudēja visu to dzīvības, kuri at­radās šai iecirknī. Viņš strādāja, skaidri apzinoties, ka ar šādu radiācijas līmeni pilnīgi pietiek, lai viņu nogalinātu dažu stundu laikā.

Aizsardzība tomēr izrādījās daudz drošāka, nekā to bija domājuši, un Vorings neaizgāja bojā. Tomēr šim atgadījumam bija likumsakarīgas sekas.

Vorings bieži zaudēja samaņu, sāka stostīties, viņa nervu sistēma sāka uzdot, un vispār mēļoja, ka Voringa uzvedība rei­zēm ir visai dīvaina, par ko O'Mara drīz pats varēs pārlie­cināties, un viņš pareizi darīs, ja pacentīsies nepievērst tam vi­sam nozīmi. Galu galā Vorings taču viņus visus izglāba, un jau tāpēc vien viņš ir pelnījis īpašu attieksmi. Šī iemesla dēļ Vo- ringam it visi piekāpās: viņam padevās visās sadursmēs, strīdos un spēlēs, neatkarīgi no tā, vai iznākumu izšķīra prasme vai akls gadījums, un vispār viņu cieši un gādīgi ietina sentimentālu rūpju mīkstajā vatē.

Raugoties uz niknumā nobālušajām Voringa lūpām, uz viņa cieši sažņaugtajām dūrēm, O'Mara pasmaidīja. Viņš nepiekā­pās Voringam nevienā lietā, cik vien tas, protams, bija viņa spēkos.

—    Ej un palūkojies, — O'Mara beidzot ieteica. — Dari tā, kā tev Kakstons lika.

Viņi iegāja kajītē, uzmeta ātru skatienu mazulim, kas laiku pa laikam nodrebēja miegā, un tūdaļ pat izgāja.

Vorings stostīdamies paziņoja, ka viņam jāiet prom, un de­vās pie slūžām. Vispār jau viņš pēdējā laikā nemaz tik stipri nestostījās, un O'Mara to lieliski saprata: droši vien Vorings baidījās, lai neaizsāktos saruna par pēdējo avāriju.

—    Pagaidi, — O'Mara viņu atturēja. — Man iet uz bei­gām barības maisījums. Vai tu nevarētu…

—   P-p-pats arī gādā!

O'Mara lūkojās viņam tieši virsū, un Vorings samulsis no­vērsa skatienu.

Tad O'Mara mierīgi teica:

—    Kakstons nevar prasīt no manis vienlaicīgi gan vienu, gan otru. Ja jau mazulis ir tik rūpīgi jānovēro, ka pat barošanas laikā to nedrīkst izvest ārpusē, tad no manas puses būtu no­ziegums tā vienkārši ņemt un aiziet, un atstāt viņu vienu uz vairākām stundām. Tev tas būtu jāsaprot. Dievs vien zina, kas ar viņu notiks, ja es viņu šeit atstāšu vienu. Man uzdeva par viņu rūpēties, un tāpēc es uzstāju…

—   B-b-bet nedrīkst taču…

—    Tikai kādas pāris stundiņas pārtraukumos starp mai­ņām, un arī taču ne katru dienu, — O'Mara asi noteica. — Izbeidz čīkstēt. Un izbeidz apšļakstīt mani ar savām siekalām, tu jau esi izaudzis no īsajām bikšelēm un tev jau būtu laiks sākt runāt pareizi.

Vorings dziļi, krampjaini ievilka gaisu plaušās un, žokļus neatverot, izelpoja.

—   Tas… aizņems… visu… manu brīvo laiku… — viņš teica. — FROBu sekcija, kurā glabājs viņu barība… rīt tiks pievienota gal­venajam korpusam. Barības maisījumu nāksies izvest vēl līdz pie­vienošanai.

—   Redzi, cik tev labi sanāk, kad tu seko tam, kā runā, — O'Mara smaidot piebilda. — Panākumi ir acīmredzami. Jā, vēl — kad nometīsi barības rezervuārus pie slūžām, pacenties pārāk netrokšņot, lai nepamodinātu mazuli.

Divas nākamās minūtes Vorings tikai to vien darīja, ka ap­saukāja O'Maru visos iespējamajos lamu vārdos, ne reizi pie tam neatkārtojoties un neaizķeroties.

—   Es taču tev jau teicu, ka panākumi ir acīmredzami, — O'Mara beidzot pārmetoši piebilda. — Nav nekādas vajadzības to lieku reizi vēl pierādīt.

Kad Vorings izgāja, O'Mara iedomājās par priekšā stāvošo hudlariešu sekcijas montāžu. FROBi dzīvoja vienā no centrā­lajiem nodalījumiem, kur gravitācijas režģi nodrošināja četrus g, kā arī bija radītas dažas citas ērtības. Ja jau šo nodalījumu paredzēts teju teju montēt kopā ar galveno korpusu, tas no­zīmē, ka līdz pilnīgai montāžas pabeigšanai atlikušas kādas pie­cas sešas nedēļas.

O'Mara labi saprata, ka šīs pēdējās montāžas stadijas radīs vislielākos satraukumus. Operatori, krītot nost no kājām aiz no­guruma, patvērušies drošā aizsegā, pārbīdīs tukšumā tūkstoš- tonnīgus milzeņus un uzmanīgi tos savienos vienu ar otru, bet montētāji pa to laiku pārbaudīs tuvojošos virsmu paralelitāti, koriģēs un sagatavos savienošanai.

Daudzi no viņiem, ignorējot brīdinājuma signālus, pakļaus sevi galējam riskam, lai tikai ieekonomētu laiku un vēlāk neva­jadzētu visu pārmontēt.

O'Mara, protams, daudz labprātāk strādātu šīs montāžas noslēguma posmos, nekā šeit auklētu visādus mazuļus.

Atcerējies par mazuli, viņš atkal izjuta satrukumu, kuru bija slēpis no Voringa. Vēl nekad līdz šim mazulis nebija tik ilgi gulējis — kopš tā laika, kad viņš aizmiga, vai, pareizāk sakot, tika aizmidzināts visai nedelikātā veidā, bija jau pagājušas vis­maz kādas divdesmit stundas. Tiesa, FROBi ir izturīgas būtnes, taču tomēr, vai nevarētu tā atgadīties, ka mazulis nav vis vien­kārši aizmidzis, bet zaudējis samaņu šīs nežēlīgās dauzīšanas rezultātā.

O'Mara sagrāba grāmatu, kuru tam atsūtījis Pelings, un sā­ka drudžaini lasīt.

Tas nebija nemaz tik viegli, bet pēc divām stundām O'Ma­ra jau šo to zināja par mazgadīgu hudlarictīšu kopšanu; šī in­formācija viņu nomierināja un tai pašā laikā arī satrauca. Kā rādās, O'Maras dusmu uzliesmojums un tam sekojošā rīcība bija gājusi mazulim tikai labumā — mazgadīgiem FROBiem ir nepieciešami īsti glāsti, bet paviršs to pūļu uzskaitījums, kādas pieliek pieaugušie FROBi, maigi iepliķējot savu bērneli, pār­liecināja O'Maru, ka viņa negantie belzieni mazulim šķita kā ļoti maigi glāsti. Taču grāmata brīdināja no pārbarošanas bries­mām, un šeit O'Mara neapšaubāmi bija šāvis pār strīpu.

Pēc visa spriežot, mazulim esot nomodā, to vajadzēja barot pēc katrām piecām sešām stundām un nomierināt ar fiziska spēka pielietojumu, iepliķējot, ja mazulis ir satraukts vai prasa vēl barību. Izrādījās arī, ka FROBu bērneļi ir regulāri jāpel­dina un turklāt visai bieži.

Uz viņu dzimtās planētas šāda pelde atgādināja attīrīšanas procedūru ar spēcīgas smilšu strūklas palīdzību, taču O'Mara uzskatīja, ka tas droši vien ir saistīts ar spiedienu un viņu dzim­tās atmosfēras blīvumu. Turklāt viņam radās vēl viena problē­ma — kā nodrošināt pietiekami spēcīgus nomierinošus belzie­nus? Viņš ļoti nopietni šaubījās par to, ka spēs nonākt afek­ta stāvoklī katrreiz, kad mazulim būs nepieciešama vecāku mī­lestības hudlarietiskā porcija.

Katrā ziņā viņam tagad bija milzum daudz laika, lai to visu rūpīgi apdomātu, un viņš vēl arī noskaidroja, ka hudlarietīši paliek nomodā divas diennaktis, bet tad guļ veselas piecas no vietas.

Pa to laiku, kamēr viņa aprūpējamais gulēja, O'Mara spēja izdomāt, kā viņu samīļot un mazgāt, un pat iemanījās izbrīvēt pāris brīvas dienas, lai atpūstos un uzkrātu spēkus divām priek­šā stāvošajām sūrā darba diennaktīm.

Cilvēkam ar parasto spēku rezervi šāds režīms būtu ne­panesams, taču O'Mara pēc divām nedēļām ievēroja, ka viņa organisms fiziski un garīgi pielāgojās šādam darba ritmam un visām ar to saistītajām grūtībām.

Pēc četrām nedēļām savainotā kāja pārstāja sāpēt un nebija vairs stīva, bet mazulis tam vairāk nesagādāja vispār nekādas rūpes.

Bet tostarp grandiozais projekts tuvojās noslēgumam. Ja neskaita šādas tādas nebūtiskas pārbūves, tad šis viss ažūrais telpiskais labirints bija jau samontēts. Ieradās izmeklētājs no Monitoru Korpusa un nopratināja acīmredzot visus, bet tikai ne O'Maru.

O'Maru, protams, interesēja, vai Voringu jau arī noprati­nājuši, un ja tas noticis, ko viņš liecinājis. Izmeklētājs bija pro­fesionāls psihologs, kā visi pārējie Projekta inženieri, un droši vien nebija muļķis.

O'Mara pie sevis nosprieda, ka arī viņš, O'Mara, nav ne­kāds muļķis; viņš visu apdomāja un būtībā par izmeklēšanas rezultātiem bija drošs. Taču viss atkarīgs no tā, ko Monitoram teicis Vorings.

„Tu esi gluži vai kļuvis zaļš no bailēm, — O'Mara ar nici­nājumu domāja par sevi. — Tagad, kad tavas iemīļotās teorijas beidzot tiek pakļautas nopietnai pārbaudei, tu kā tāds muļķis esi pārbijies, ka tās varētu izrādīties nepareizas. Tu esi gatavs līst uz vēdera pie Voringa un laizīt viņam zābakus."

O'Mara apzinājās, ka tas ienestu nejaušības elementu tai situācijā, kurai vajadzēja būt prognozējamai, un gandrīz pilnīgi noteikti visu izbojātu. Neraugoties uz to, vilinājums bija ļoti spēcīgs.

# * *

Tā bija jau sestā nedēļa, kopš O'Mara bija spiests kopt mazuli, un viņš sāka studēt tās pārsteidzošās un ērmīgās kaites, kurām ir pakļauti mazgadīgie hudlarietīši, kad pēkšņi slūžu sig­nālierīce ziņoja, ka kāds ieradies vizītē.

O'Mara steidzīgi pieleca no krēsla un lūkojās uz lēnām va­ļā verošos lūku, cenšoties neizrādīt pat mazākās satraukuma pazīmes.

Taču tas bija tikai Kakstons.

— Es gaidīju Monitoru, — O'Mara teica.

Kakstons pasmīnēja.

—   Hm… Vai tad viņš ar jums vēl nerunāja? Iespējams, viņš to uzskata par lieku laika tērēšanu. Pēc visa tā, ko mēs viņam pastāstījām, viņš droši vien domā, ka šī lieta ir pilnīgi skaidra. Pie jums viņš ieradīsies jau ar roku dzelžiem.

O'Mara tikai palūkojās uz viņu. Viņam tā vien gribējās pa­jautāt Kakstonam, vai Monitors jau ir nopratinājis Voringu, ta­ču viņš apspieda šo vēlēšanos.

—   Es atnācu pavaicāt, ko jūs darāt ar ūdeni, — Kakstons naidīgi noteica, — no noliktavām ziņo, ka jūs esat pieprasījis trīsreiz vairāk ūdens nekā varējāt izmantot. Esat šeit ierīkojis akvāriju vai kaut ko tādā pašā garā?

O'Mara tīšām izvairījās no tiešas atbildes. Viņš tikai no­teica:

—   Laiks peldināt mazuli, vai negribat paskatīties?

Viņš pieliecās, veikli atbīdīja malā apšuves gabalu sev tieši zem kājām un iebāza roku atsegtajā caurumā.

—   Ko jūs darāt? — Kakstons iekliedzās. — Tur taču atro­das gravitācijas režģi, tos nedrīkst aiztikt.

Grīda pēkšņi sašķiebās asā leņķī. "Kakstons lādēdamies uz­gāzās virsū mēbelēm. O'Mara iztaisnojās, atvēra slūžu iekšējās durtiņas un devās uz guļamnodalījumu.

Kakstons viņam sekoja, nepārstādams aurot, ka O'Maram nav ne tiesību, ne pietiekamas kvalifikācijas, lai tas varētu pats regulēt mākslīgās gravitācijas ierīci.

Iegājis guļamistabā, O'Mara paziņoja:

—   Tas ir rezerves barošanas rezervuārs, uz kura uzrīkots sūknis, kas ir pārtaisīts tā, lai padotu ūdens strūklu zem augsta spiediena.

Viņš nodemonstrēja, kā darbojas ierīce, apskalojot nelielu hudlarietīša ādas apgabalu. Taču mazulis bija pilnībā aizņemts ar to, ka beidza lauzt vienu no krēsliem, un nepievērsa ie­nācējiem nekādu uzmanību.

—   Jūs savā priekšā redzat, — O'Mara turpināja, — ādas apgabalu, kur barības maisījums vēl nav pilnīgi sacietējis. Šo garozu pēc noteikta laika perioda ir jānoskalo, tāpēc ka tā aiz­sprosto barības uzņemšanas ceļus un tādā veidā samazina barī­bas pārstrādi. Tā visa rezultātā mazais hudlarietītis slikti jūtas, un viņš … ē-ē… sāk draiskoties.

O'Mara turpināja runāt tukšumā. Viņš redzēja, ka Kak­stons pat neskatās uz mazuli, bet apcer ūdens strūkli, kas, atsi­toties no hudlarietīša, tagad jau straumītē tecēja pa krietni sa­šķiebtajām dzīvojamās telpas durvīm atvērtajā slūžu lūkā. Taču tas nāca O'Maram tikai par labu, jo uz mazuļa ādas pēkšņi parādījās tādas krāsas un konsistences pleķis, kādu O'Mara ne­kad agrāk netika ievērojis.

Iespējams, ka uztraukumam nebija pamata, taču tomēr labi, ka Kakstons to neredz un neuzdos liekus jautājumus.

—    Bet kas tur augšā? — Kakstons vaicāja, norādot uz griestiem.

Lai nodrošinātu mazulim maigu apiešanos, kādu tas neap­šaubāmi bija pelnījis, O'Maram nācās izgatavot veselu sviru, bloku un atsvaru sistēmu un nostiprināt šo neveiklo mašīnu pie griestiem. Šķiet, viņš pat lepojās ar savu ierīci; tā ļāva apveltīt mazuli ar kārtīgu, solīdu pliķi — sitienu, ar kuru varētu uz vietas nosist cilvēku. Taču O'Mara stipri šaubījās par to, vai šis izgudrojums iepatiksies Kakstonam. Visticamāk, ka iecirkņa priekšnieks apvainos viņu par to, ka tas ņirgājas par mazuli, un aizliegs pielietot tamlīdzīgus paņēmienus.

Tāpēc O'Mara steidzās ārā no guļamnodalījuma un kā starp citu izmeta:

—   Vienkāršs pacēlājs.

* * *

O'Mara izberza ar lupatu slapjos plankumus uz grīdas un iemeta lupatu slūžās, kas bija jau līdz pusei piepildītas ar ūde­ni. Kurpes un kombinezons arī bija samirkuši, tāpēc viņš tos arī iemeta turpat, tad aizvēra iekšējo lūku un atvēra ārējo.

Kamēr ūdens uzvārījās, izlaužoties vakuumā, O'Mara pār­slēdza gravitācijas režģus, lai grīda atkal kļūtu horizontāla, tad izvilka no slūžām savas kurpes, kombinezonu un pārējo ap­ģērbu, kas jau bija paguvis pilnīgi izžūt.

—   Jums, kā redzu, viss ir lieliski organizēts, — Kakstons norūca, nostiprinot sava skafandra sejassargu. — Katrā ziņā jūs rūpējaties par mazuli labāk nekā to darīja viņa vecāki. Pacen­tieties turpināt tādā pašā garā.

Pēc tam viņš piebilda:

—   Monitors apciemos jūs rīt deviņos no rīta.

Un izgāja.

O'Mara iemetās atpakaļ guļamistabā, lai uzmanīgāk aplū­kotu aizdomīgo plankumu. Plankums bija bāls, pelēki zils, un šai vietā gludā, gandrīz tēraudcietā āda bija sasprēgājusi.

O'Mara uzmanīgi paglaudīja plankumu, mazulis tūdaļ pat sarāvās un nesapratnē iekaucās.

O'Mara neatcerējās, ka būtu lasījis grāmatā par kaut ko tamlīdzīgu, bet viņš taču nebija to izlasījis līdz galam. Jo ātrāk viņš to izdarīs, jo labāk.

Visdažādākās būtnes šeit galvenokārt sazinājās ar transla- tora palīdzību, kas šķiroja un klasificēja visas saprātīgās skaņas, bet tad atskaņoja tās runājošās būtnes valodā. Tajos gadījumos, kad ar translatoru nepietika, izmantoja mnemogrammu sistē­mas. Mnemogrammas pārnesa visas būtnes jutekliskās sajūtas, zināšanas un psiholoģiskās īpatnības tieši otras būtnes apziņā.

Daudz mazāk populāra un precīza bija to rakstisko simbolu izmantošana, kas veidoja tā saucamo universālo valodu jeb uni- versumu.

Universums derēja tikai tām būtnēm, kuru smadzenes bija pieslēgtas pie optiskiem receptoriem, kas spēja izlobīt ziņas no simboliskām zīmēm uz plakanas virsmas — citiem vārdiem sa­kot, no rakstiska teksta.

Lai gan bija visai daudz būtņu, kas apveltītas ar šo spēju, tomēr dažādiem tipiem parasti bija dažāda reakcija uz krāsu. Tas, ko O'Mara uzskatīja par pelēki zilo, citai būtnei varēja likties pelēki dzeltens vai purpursarkans, un, pilnīgi iespējams, tieši šī cita būtne varēja būt hudlariešu grāmatas autors.

Vienā no grāmatas pielikumiem bija ievietota salīdzināmā tabula aptuvenai krāsu attiecību noteikšanai, taču rakņāties tajā bija ļoti garlaicīgs un ilgs darbs, turklāt arī O'Maras univer-

suma zināšanas nebija nemaz tik spīdošas.

* * *

Pēc piecām stundām O'Mara vēl joprojām nespēja noteikt diagnozi, bet pa to laiku pelēki zilais plankums uz mazuļa ādas palielinājās divkārt un līdzās tam uzradās vēl trīs tādi paši. Skaidri nezinot, vai rīkojas pareizi, O'Mara tomēr pabaroja mazuli un atkal iegrima grāmatas studēšanā.

Ja varēja ticēt rokasgrāmatai, tad bija burtiski simtiem da­žādu slimību, kas apdraudēja jaunos hudlarietīšus. O'Maras mazulis no tām laimīgā kārtā izvairījās tikai tāpēc, ka viņu ba­roja ar barības koncentrātiem un viņam nebija kontakta ar tām baktērijām, kas bagātīgi mājoja viņa dzimtās planētas atmos­fērā.

O'Mara gan mierināja sevi, ka mazuļa slimība droši vien ir kāds masalu uzbēruma hudlariešu ekvivalents, tomēr plan­kumi izskatījās visai draudīgi. Nākošajā barošanas reizē tie jau bija veseli septiņi, visi tie ieguva zilgani ļaunu vēstošu nokrāsu, un piedevām vēl mazulis nepārtraukti sevi pļaukāja ar saviem izaugumiem jeb taustekļiem. Acīmredzot plankumi neciešami kņudēja.

Uzzinājis šos jaunumus, O'Mara atkal uzmanīgi pievērsās grāmatai.

Un pēkšņi viņš uzdūrās tam, ko meklēja. Simptomu uz­skaitījumā tika norādīti izteikti plankumi uz ādas un neciešama kņudoņa, kuru izsauc ādā neuzsūkušās barības daļiņas.

Vienīgā ārstēšanas metode bija kairināto ādas apgabalu at­tīrīšana, lai tādā veidā novērstu kņudoņu un niezi, bet par visu pārējo parūpēsies pati daba. Šī bija hudlariešiem visai reta sli­mība, tās simptomi parādījās ļoti pēkšņi, tā tikpat ātri attīstījās un tikpat ātri arī izzuda.

Grāmatā tika apgalvots, ka pareizas slimnieka kopšanas ga­dījumā šī slimība nav absolūti bīstama.

O'Mara sāka salīdzināt hudlariešu skaitļus ar cilvēku skait­ļiem. Viņš izskaitļoja, ka krāsainie plankumi var sasniegt astoņ­padsmit collu diametrā un tie var uzrasties pat vesels ducis, pirms sāks izzust. Un tam visam jānotiek sešu stundu laikā kopš tā brīža, kad O'Mara ievēroja pirmo plankumu.

Tāpēc viņam nebija nekāda pamata satraukties.

IV

Pēc kārtējās barošanas O'Mara rūpīgi notīrīja zilos plan­kumus, tomēr, neskatoties uz to, mazulis turpināja sevi nežēlīgi šaustīt ar taustekļiem un raustīties. Viņš atgādināja pietupušos ziloni, kas sirdīgi vicina uzreiz sešus snuķus.

O'Mara atkal ielūkojās grāmatā, taču rokasgrāmata jopro­jām droši apliecināja, ka normālos apstākļos slimība norit viegli un ātri un ir tikai jāraugās, lai infekcijas skartie ādas apgabali būtu tīri.

„Bērni, tās ir vienas vienīgas rūpes", — O'Mara satraukti nodomāja.

Veselais saprāts tam teica priekšā, ka visa šī raustīšanās un paššaustīšanās izskatās nenormāli un tai reiz būtu jādara gals.

Varbūt ka mazulis vienkārši knosās tikai aiz ieraduma, taču diez vai — kaut kā pārlieku neganti viņš to dara. Bet, iespē­jams, ja izdotos novērst viņa uzmanību, viņš pārstātu knosīties?

O'Mara ar savas ierīces palīdzību sāka ritmiski pliķēt ma­zuli pa to vietu, kur, kā viņš to bija noskaidrojis, hudlarietītim sitieni sagādāja vislielāko baudu — pusmetra attālumā no cie­tās, caurspīdīgās membrānas, kas aizsargāja acis.

Kamēr O'Mara pliķēja mazuli, viņa kustības nebija tik dru­džainas. Taču tiklīdz O'Mara apstājās, hudlarietītis sāka sevi šaustīt ar taustekļiem vēl negantāk nekā ieriekš un pat metās uz sienām un mēbeļu atlūzām.

Viena šāda neganta uzbrukuma laikā viņš gandrīz vai ie­lauzās dzīvojamā telpā, viņu atturēja tikai tas, ka viņš nespēja iespraukties pa durvīm. Līdz šim O'Mara vēl kaut kā nebija aptvēris, cik ļoti mazulis pēdējo piecu nedēļu laikā pieņēmies svarā.

Galu galā O'Mara tik ļoti pārgura, ka viņam nācās atkāp­ties. Viņš ļāva mazulim bezpalīdzīgi šaudīties pa guļamistabu un taranēt tās sienas, bet pats iemetās dīvānā, cenšoties ne­daudz koncentrēties.

Ja varēja ticēt grāmatai, tad zilajiem plankumiem būtu pats pēdējais laiks sākt nozust. Taču tie neizzuda — tie bija jau veseli divpadsmit, un krietni vien lielāki nekā tiem vajadzēja būt, — tik lieli, ka nākošās barošanas laikā virsma, kas būs spējīga uzsūkt barību, krietni vien samazināsies, bet tas nozīmē, ka mazulis zaudēs spēkus, jo nesaņems pietiekami daudz ba­rības.

Un vispār jebkuram cilvēkam taču ir skaidrs, ka kņudošās vietas nedrīkst kasīt, ja vien nevēlies, lai slimība izvērstos par krietnām nepatikšanām…

Viņa pārdomas pārtrauca aizsmacis saraustīts rēciens. Pēc skaņas rakstura O'Mara jau spēja noteikt, ka mazulis ir ār­kārtīgi izbijies, bet pēc tās salīdzinoši mazā skaļuma — ka tas ir arī novārdzis.

O'Maram bija ļoti vajadzīga palīdzība, taču viņu māca no­pietnas šaubas par to, vai kāds spēs viņam palīdzēt. Kaut ko teikt Kakstonam bija pilnīgi bezjēdzīgi — iecirkņa vadītājs no­teikti griezīsies pie Pelinga, bet Pelings ir vēl nekompetentāks par O'Maru jautājumos, kas skar hudlariešu mazuļu kopšanu. Tā tikai velti zaudēsi laiku un nekādi nepalīdzēsi mazulim. Tur­klāt vēl Kakstons, neraugoties uz Monitora klātbūtni, pacen­tīsies visu novelt uz O'Maru, jo apvainos viņu par to, ka viņš tīšām pieļāvis mazuļa saslimšanu, — iecirkņa priekšnieks neap­šaubāmi tieši tā novērtēs notikušo.

Kakstons nemīlēja O'Maru. Neviens nemīlēja O'Maru. Ja viņš šeit būtu ar visiem draudzīgās attiecībās, tad viņu neviens nesāktu apvainot par mazuļa saslimšanu vai arī tik vienprātīgi kā tagad uzskatīt, ka tieši viņš ir vainojams mazgadīgā FROBa vecāku nāvē. Taču O'Mara jau no paša sākuma bija nolēmis šeit spēlēt netīkamā subjekta lomu — un bija sasniedzis at­zīstamus rezultātus, pat pārlieku.

Bet, iespējams, ka viņš patiesi bija nelietis, tāpēc arī viņam tik viegli ir spēlēt šo lomu. Iespējams, ka pastāvīgais sapīkums par to, ka viņam nekad nerodas izdevība pa īstam izmantot savu intelektu, padarījis O'Maru ļaunu, un tas, ko viņš uzskatīja tikai par lomu, īstenībā ir kļuvis par viņa patieso būtību?

Ja vien viņš nebūtu iejaucies visā šai notikumā ar Voringu! Tieši jau tādēļ visi tik neglābjami arī satrakojās.

Bet O'Mara taču gribēja pierādīt, ka viņš ir uzticams, pa­cietīgs, sirsnīgs cilvēks un viņam piemīt visas tās īpašības, kuras tik ļoti ciena viņa darbabiedri. Un lai to sasniegtu, vispirms vajadzēja pierādīt, ka viņam var uzticēt rūpēties par mazuli.

O'Mara pēkšņi iedomājās, vai viņam gadījumā nevarētu pa­līdzēt Monitors. Ne jau personīgi pats Monitors — diez vai Monitoru Korpusa psihologs kaut ko saprot no hudlariešu bēr­neļu mīklainajām slimībām — bet gan ar savas organizācijas starp­niecību. Monitoru Korpuss ir visgalaktiska organizācija, augstā­kais autoritārais orgāns, kas atbild par „visu un visiem", droši vien viņš spētu nekavējoties sameklēt speciālistu. Lai gan šāds speciālists varētu atrasties tikai uz pašas Hudlaras, bet turienes varas iestādēm jau paziņots par nabaga mazuli, un palīdzība, protams, ieradīsies ātrāk nekā Monitors paspēs kaut ko no­organizēt. Taču tā var arī neierasties laikā.

Tāpēc visa atbildība par mazuli pilnīgi gūlās uz O'Maras pleciem.

Slimība mazulim nav nopietnāka kā masalu laikā…

Taču cilvēka bērnam masalas var izvērsties par ļoti no­pietnu slimību, ja to tur aukstā telpā vai kādos citos apstākļos, kas var nebūt nāvējoši paši par sevi, taču ir nāvējoši bīstami organismam ar novājinātām pretestības spējām. Rokasgrāmata ieteica mieru, plankumu attīrīšanu un neko vairāk…

Vai patiesi viss? Tika taču uzskatīts, ka pacients slimības laikā atrodas uz savas dzimtās planētas. Viņam ierastos ap­stākļos slimība droši vien patiesi noritēja ātri un viegli.

Bet vai tad O'Maras guļamistabā valdīja slimā hudlarieša mazuļa ierastie dzīves apstākļi?!

O'Mara strauji pieleca no dīvāniņa un metās pie skafandru nišas.

Viņš jau līda drošas aizsardzības skafandrā, kad pēkšņi ie­pīkstējās komunikatora signāls.

—    O'Mara, — atskanēja Kakstona asā balss, — Monitors vēlas ar jums aprunāties. Bija domāts, ka saruna nenotiks ātrāk par rītdienu, taču…

—   Pateicos jums, Kakston, — viņu pārtrauca mierīgāka un daudz stingrāka balss.

Sekoja pauze, tad atskanēja:

—    Mani sauc Kreitorns. Kā jau jums tas zināms, es gra­sījos ar jums tikties rīt, taču es jau paguvu tikt galā ar dažām

citām lietām un izbrīvēju laiku iepriekšējai sarunai…

* * *

„Vajadzēja ar viņam izvēlēties tik velnišķīgi nepiemērotu laiku!" — O'Mara sirds dziļumos sūtīja zibeņus un lāstus pār Monitora galvu.

Viņš uzvilka skafandru, taču nesāka vilkt aizsargķiveri un cimdus. Tā vietā viņš atvēra sadales plāksni, kas regulēja gaisa padevi, lai varētu aizsniegt gravitācijas režģus.

—    Atklāti sakot, — Monitors vienmērīgā balsī turpināja, — jūsu lieta nebūt nav mans galvenais uzdevums, kālab esmu šeit ieradies… Man uzdots radīt visus nepieciešamos apstākļus da­žādu tipu būtnēm, kas drīz vien sāks ierasties Hospitālī, lai tiktu ieskaitītas tā štatā. Man jārūpējas arī par to, lai viņu star­pā nerastos kādas nesaskaņas. Jāņem vērā tūkstošiem visda­žādāko nianšu, bet tieši šobrīd esmu relatīvi brīvs. Jūs esat ma­ni ieinteresējis, O'Mara. Es gribēju uzdot jums dažus jautā­jumus.

—    Lūdzu atvainojiet, — O'Mara viņu pārtrauca, — taču man nāksies šo to izdarīt, kamēr mēs sarunāsimies. Kakstons jums visu paskaidros…

—   Es jau pastāstīju par mazuli, — Kakstons iejaucās, — un ja jūs cerat apmuļķot Monitoru, tēlojot no sevis gādīgu mā­miņu…

—   Es gribētu vēl arī piebilst, — Monitors teica, — ka pa­vēle likt jums dzīvot kopā ar FROBu bērnu ir pielīdzināma nežēlīgam un pretlikumīgam sodam, un par visu to, ko esat izcietis pēdējo piecu nedēļu laikā, no jūsu sprieduma tiks at­skaitīti kā minimums desmit gadi — ja, protams, jūs vispār tiksiet atzīts par vainīgu. Starp citu, vai nebūtu labāk redzēt to, ar kuru sarunājies? Vai jūs nepiekristu ieslēgt videosakarus?

Pēkšņi smaguma spēks kajītē no viena g palielinājās līdz diviem.

O'Mara nebija gaidījis šo pēkšņo pārmaiņu — viņam saļo­dzījās kājas, un viņš garšļaukus nogāzās uz grīdas.

Mazuļa rēcieni blakusistabā droši vien slāpēja O'Maras ra­dīto troksni, tāpēc ka viņa sarunasbiedrs uz to nekādi nerea­ģēja.

O'Mara ar piepūli uzslējās ceļos un noteica:

—   Atvainojiet, mans videofons nestrādā.

Monitors brīdi klusēja, tā liekot O'Maram saprast, ka ir uzminējis viņa melus un piekrīt tagad nepievērst tiem uzma­nību.

Beidzot viņš noteica:

—   Neko darīt, lai gan mani jūs, ceru, varat redzēt, — un videofona ekrāns ieslēdzās.

Uz ekrāna parādījās jauneklīgs vīrietis ar īsi apcirptiem matiem, kura acis šķita kādus divdesmit gadus vecākas nekā pati seja. Uz tumši zaļā parādes mundiera varēja saskatīt ma­jora nozīmes, uz apkaklītes — emblēmu ar zizli. O'Mara no­sprieda, ka savādākos apstākļos šis cilvēks droši vien viņam patiktu.

—   Man ir šis tas jāizdara blakustelpā, — viņš teica. — Es tūdaļ atgriezīšos.

Viņš noregulēja antigravitācijas jostu, lai tās atgrūšanas spēks būtu divi g, kas precīzi līdzsvarotu kajītē esošo smagumu spēku un ļautu tam paaugstināt gravitāciju līdz četriem g bez kaut kādām īpašām sekām. Pēc tam viņš grasījās noregulēt trīs g, un tā rezultātā iegūtu summāro pievilkšanās spēku, kas līdzi­nātos vienam g.

Katrā ziņā tādi bija viņa plāni.

Tā vietā gravitācijas josta (vai režģi, vai josta un režģi vien­laicīgi) sāka radīt pus g lielu gravitācijas fluktuāciju [1] , un kajīte burtiski satrakojās.

Tas atgādināja braukšanu ātrgaitas liftā, kas ik pa brīdim ieslēdzas, bet tad atkal apstājas. Svārstību skaits ātri pieauga, līdz O'Maru sāka tā kratīt, ka viņam klabēja zobi. Taču viņš nepaguva vēl kaut ko uzsākt, kad radās jauns vēl nopietnāks sarežģījums.

Gravitācijas režģi ne tikai nepārtraukti mainīja smaguma spēku, tie pārstāja darboties perpendikulāri grīdai. Pat vētras pārsteigts kuģis, šķiet, nekad nav tā raustījies un valstījies no vieniem sāniem uz otriem kā O'Maras kajītes grīda.

O'Mara salīgojās, izmisīgi centās pieķerties pie dīvāna, taču aizlidoja garām un smagi atsitās pret sienu. Pirms viņš paguva atslēgt jostu, viņu aizmeta pāri visai kajītei pie pretējās sienas.

Kajītē atkal valdīja pastāvīgs divus g liels smaguma spēks.

—   Un cik ilgs laiks jums tam ir nepieciešams? — Monitors pēkšņi pajautāja.

Visā šai jezgā O'Mara bija par viņu pilnīgi aizmirsis. Atbil­dot Monitoram, viņš pielika visas pūles, lai viņa balss skanētu dabiski.

—   Kas to lai zina. Vai jūs nevarētu piezvanīt vēlāk?

—   Es pagaidīšu, — Monitors teica.

Cenšoties nepievērst uzmanību sasitumiem, kurus viņš bi­ja guvis, neraugoties uz drošas aizsardzības skafandru, O'Mara centās koncentrēties, lai rastu izeju no kļūmīgās situācijas. Viņš nojauta, kas šeit bija noticis.

Kad līdzās vienlaicīgi ieslēdzas divi vienādas jaudas un frekvences antigravitācijas ģeneratori, rodas interference [2] , kas izjauc to abu stabilitāti. O'Maras kajītē bija uzstādīti pagaidu režģi, un tie barojās no ģeneratora, kas bija līdzīgs jostas ģene­ratoram. Parasti starp tiem pastāvēja frekvenču nobīde — tieši tāpēc, lai izvairītos no līdzīgiem gadījumiem. Taču pēdējo pie­cu nedēļu laikā O'Mara pastāvīgi bija rakņājies režģu mehānis­mā, turklāt viņš vēl līda tur katrreiz, kad rīkoja mazulim pel­di, — un viņš acīmredzot, pašam to nezinot, izmainīja frek­venci.

Viņam nebija ne jausmas, kur tieši viņš kļūdījies, un pat ja arī viņš to zinātu, viņam nebūtu laika šo kļūdu izlabot.

Viņš atkal uzmanīgi ieslēdza jostu un sāka lēnām palielināt tās jaudu. Pirmās nestabilitātes pazīmes parādījās, kad jostas antigravitācija sasniedza trīs ceturtdaļas g.

„Četri g mīnus trīs ceturtdaļas — tas ir nedaudz vairāk par trim g. Kā rādās, nāksies strādāt bez jebkādiem atvieglo­jumiem," — O'Mara drūmi nodomāja.

v

O'Mara steidzīgi uzlika galvā aizsargķiveri, pārstiepa kabeli no skafandra mikrofona pie komunikatora, lai varētu sarunāties un lai ne Kakstons, ne Monitors nesaprastu, ka viņš atrodas skafandrā. Jāmēģina atlikt šo sarunu līdz ārstniecības kursa beigām, taču viņiem nedrīkst rasties aizdomas, ka šeit notiek kaut kas ārkārtējs.

Viņš sāka regulēt gaisa padevi un gravitācijas režģus.

Nepilnu divu minūšu laikā atmosfēras spiediens kajītē pa­lielinājās sešas reizes, bet mākslīgais pievilkšanas spēks pieauga līdz četriem g — tas bija maksimāli iespējamais hudlariešu „ie- rasto" apstākļu variants, kādu O'Maram izdevās sasniegt. Sajū­tot, kā saspringst un gandrīz vai pārtrūkst pleca muskuļi — josta taču neitralizēja tikai trīs ceturtdaļas g no četriem — O'Mara izvilka no cauruma apšuvumā neparasti smago un ne­veiklo bluķi, par kādu tagad pārvērtās viņa roka, un smagi pār­vēlās uz muguras.

Viņam bija tāda sajūta it kā viņam uz krūtīm būtu uzvēlies viņa dārgais pustonnlgais mazulis; acu priekšā lēkāja lieli tumši plankumi. Šiem plakumiem cauri vīdēja neliels griestu gabals un videofona ekrāns kaut kādā gluži neiespējamā leņķī. Uz ek­rāna redzamais cilvēks izrādīja nepacietības pazīmes.

—    Esmu šeit, — O'Mara ar pūlēm izteica. Viņš pūlējās pakļaut sev savu elpošanu. — Jūs droši vien gribat uzzināt ma­nu šī nelaimes gadījuma versiju.

—    Nē, — Monitors atbildēja. — Es noklausījos Kakstona izdarīto ierakstu. Mani interesē jūsu pagātne, vēl līdz tam, kad jūs šeit sākāt strādāt. Es ievācu ziņas, un te nu gluži viss ne­saskan…

Viņu sarunu pārtrauca apdullinošs rēciens. Lai gan pa­augstinātā spiediena dēļ mazulis rēca piepūlētā basā, O'Mara saprata, ka tas ir izsalcis un aizkaitināts.

O'Mara ar milzu pūlēm pagriezās uz sāniem, tad atspiedās uz elkoņiem. Kādu laiku viņš nekustīgi gulēja tādā stāvoklī, sa­kopojot spēkus, lai pārvietotu ķermeņa smagumu uz plaukstām un ceļiem. Tad kad viņam tas beidzot izdevās, viņš atklāja, ka viņa kājas ir piepampušas, un šķita, ka tās tūdaļ tūdaļ pār­sprāgs no tajās pieplūdušo asiņu spiediena.

Aizelsdamies viņš nolaida galvu. Asinis tūdaļ ieplūda ķer­meņa priekšdaļā — un viņam acu priekšā sāka peldēt sarkani riņķi..,

Viņš nevarēja rāpot četrrāpus vai līst uz vēdera. Un, pro­tams, trīs g viņam neļāva tā vienkārši piecelties un iet. Kas gan cits vēl atlika?

O'Mara atkal pielika milzu pūles, lai pagrieztos uz sāniem, bet tad pārvēlās uz muguras, taču šoreiz jau piepalīdzēja sev ar elkoņiem. Skafandra apkakle noturēja viņa galvu, bet pie­durkņu blīves bija pārlieku plānas un elkoņi neciešami sāpēja. Piedevām vēl no šī milzu sasprindzinājuma viņam sāka dru­džaini sisties sirds. Un visļaunākais, O'Mara atkal sāka zaudēt samaņu.

Protams, ir taču jābūt kādam paņēmienam, kas ļautu līdz­svarot vai vismaz sadalīt ķermeņa smagumu tā, lai varētu kustē­ties un pie tam nezaudēt samaņu.

Viņš centās iedomāties, kādā pozā cilvēks sēdēja speciāli ierīkotajos aizsargkrēslos, kurus pielietoja uz kosmiskajiem ku­ģiem tajos laikos, kad vēl nebija izgudrota mākslīgā gravitācija. Viņš pēkšņi atcerējās, ka tajos gulēja ne gluži plakaniski, bet ar ceļiem gaisā…

Lēnām atgrūžoties ar elkoņiem, muguru un pēdām, locoties gluži kā čūska, O'Mara devās guļamistabas virzienā. Varenie muskuļi, ar kuriem to bija apveltījusi daba, tagad lieti noderē­ja — parasts cilvēks tādos apstākļos noteikti būtu pieplacis pie grīdas un nespētu pat pakustēties. Taču pat O'Maram bija ne­pieciešamas veselas piecpadsmit minūtes, lai aizrāpotu līdz smi­dzinātājam, un visu šo laiku mazulis nepārtraukti rēca. Šī skaņa bija tik skaļa un zema, ka no tās, šķiet, vibrēja katrs O'Maras ķermeņa kauliņš.

—    Man ar jums nepieciešams aprunāties, — Monitors kā­dā īslaicīga klusuma brīdi iekliedzās. — Vai patiesi jūs nespē­jat aizbāzt rīkli šim nolādētajam zīdainim?!

—    Viņš ir izsalcis, — O'Mara atbildēja. — Viņš nomie­rināsies, tiklīdz viņu pabaros.

Smidzinātājs bija nostiprināts uz ratiņiem, un O'Mara bija aprīkojis tos ar kājas pedāli, lai ar rokām varētu brīvi vadīt strūklu mērķī.

Tagad, kad četrkārt pieaugušais smaguma spēks piekala vi­ņa aprūpējamo pie vienas vietas, O'Maram nācās stumt ratiņus ar plecu, lai tie ieņemtu vajadzīgo stāvokli, un ar elkoni spiest pedāli.

Pieaugušā smaguma spēka iespaidā barības strūkla sliecās uz grīdas pusi, taču galu galā O'Maram tomēr izdevās pārklāt mazuli ar barības kārtu.

Attīrīt slimos apgabalus no barības maisījuma bija krietni vien grūtāk.

Ūdens strūklu, kuru O'Mara, guļot uz grīdas, šā tā vēl spē­ja regulēt, nekādi nevarēja novirzīt tieši mērķī. Viņam tikai iz­devās trāpīt platajā spilgti zilajā plankumā, kurš izveidojās, trim plankumiem saplūstot vienā, un aizņēma gandrīz veselu ce­turtdaļu mazuļa ķermeņa.

* * *

Ticis ar to galā, O'Mara izstiepa kājas un uzmanīgi no­laidās uz muguras. Neraugoties uz trim g, viņš jutās gandrīz labi, pēc tam kad kādu pusstundu bija centies noturēt ķermeni pussēdus stāvoklī.

Mazulis pārstāja aurot.

—    Es gribēju teikt, — Monitors stingri noteica, kad ie­stājās klusums, — es gribēju teikt, ka tās atsauksmes, kuras es saņēmu no jūsu iepriekšējām darba vietām, nesakrīt ar tām, kādas es ieguvu šeit. Jūs raksturo kā nemierīgu un neapmie­rinātu cilvēku, tāds jūs esat arī patreiz, taču agrāk jūs tikāt ļoti labi ieredzēts no savu biedru puses un nedaudz mazāk — no priekšniecības puses; jūsu priekšnieki taču reizēm kļūdījās, bet jūs — nekad…

—    Es nebūt nebiju dumjāks par viņiem, — O'Mara gur­deni iebilda, — un bieži vien viņiem to pierādīja. Bet man ģīmī taču bija rakstīts, ka esmu neaptēsts tēviņš.

Dīvaini, taču visas šīs personiskās nepatikšanas O'Maram pašlaik bija gandrīz pilnīgi vienaldzīgas. Viņš nespēja atraut skatienu no ļaunu vēstošā zilā plankuma uz mazuļa sāna: tas bija kļuvis tumšāks, bet tā vidusdaļa šķita viegli piepampusi. Radās tāds iespaids, ka supercietā bruņu čaula šai vietā kļuvu­si mīkstāka un kolosālais iekšējais spiediens FROBu plēš pu­šu.

Viņš ļoti cerēja, ka tagad, kad smagums un spiediens ir paaugstinājušies līdz hudlariešu normai, šis nelabvēlīgais pro­cess apstāsies — ja vien tas, protams, nav kādas gluži citas slimības simptoms.

O'Mara jau apdomāja nākamo savas rīcības soli — izsmi- dzināt barības maisījumu tieši gaisā pie sava aprūpējamā. Uz Hudlaras aborigēni pārtika no sīksīkiem dzīviem organismiem, kas peldēja planētas superblīvajā atmosfērā, — bet, no otras puses, rokasgrāmatā bija skaidri norādīts, ka barības daļiņas nedrīkst saskarties ar inficētajiem ādas apgabaliem, tāpēc droši vien pietika ar paaugstināto spiedienu un gravitāciju…

—    Tomēr, — Monitors turpināja savas pārdomas, — ja kaut kas tamlīdzīgs būtu atgadījies vienā no tiem kolektīviem, kur jūs strādājāt agrāk, jūsu versiju uzskatītu par pilnīgi tica­mu. Pat ja tas būtu noticis jūsu vainas dēļ, visi solidarizētos ar jums, lai aizstāvētu jūs no man līdzīga svešinieka. Kāpēc tad jūs no labsirdīga, simpātiska cilvēka pārvērtāties pa tādu…

—   Man viss noriebās, — O'Mara lakoniski atbildēja.

Mazulis klusēja, taču O'Mara ievēroja raksturīgo taustekļu

raustīšanos, kas liecināja par kārtējā jūtu izvirduma tuvošanos. Un tas arī sākās.

Turpmāko desmit minūšu laikā jelkādas sarunas, protams, nebija iespējamas.

O'Mara piecēlās uz sāna un atkal atspiedās uz nobrāzta­jiem un asiņojošajiem elkoņiem. Viņš zināja, kas par lietu: ma­zulim pietrūka ierastās pēcmaltītes maiguma devas.

O'Mara lēni aizkļuva līdz virvēm ar atsvariem, kas bija do­māti hudlarietīša iepliķēšanai, un sagatavojās jau labot savu no­laidību. Bet diemžēl virvju gali karājās pusotra metra augstumā no grīdas.

Pusguļus, atspiedies uz viena elkoņa un visiem spēkiem cenšoties pacelt otras rokas neciešamo smagumu, O'Mara mie­rināja sevi ar domu, ka virve ar gluži tādiem pašiem panā­kumiem varēja karāties četru jūdžu augstumā.

Sviedri aumaļām lija pār viņa seju, viņš viss izmirka no sasprindzinājuma un visbeidzot, lēni, drebot un kratoties, aiz­sniedzās līdz virvei un drudžaini iekrampējās tajā. Turot to ar savu dzelžaino tvērienu, viņš saudzīgi nolaidās uz grīdas, pa­stiepjot sev līdzi virvi.

Ierīce darbojās uz atsvaru principa, tāpēc tas viss neprasīja nekādu papildus piepūli. Smagā krava akurāti nolaidās uz ma­zuļa muguras, apveltot to ar maigu plaukšķi.

O'Mara dažas minūtes atpūtās, tad pieķērās pie otras vir­ves, kuras smagumam nolaižoties, pie reizes tika pacelts pir­mais smagums.

Izdarījis apmēram astoņus plaukšķus, O'Mara atklāja, ka viņš vairāk neredz virves galu, lai gan pamanās katrreiz to at­rast. Viņa galva pārāk ilgu laiku atradusies augstāk par ķerme­ni, un viņš bija tuvu ģībonim.

Nepietiekamais asins pieplūdums smadzenēm izraisīja arī vēl citas sekas… O'Mara izbrīnījies izdzirda savu balsi, kas no­šļupstēja:

— Nu, nu… būs jau labi… tētiņš tūdaļ papaijās… nu, tū­daļ… čuči-guli…

Visdīvainākais bija tas, ka viņš patiesi izjuta atbildību un kaut kādas neprātīgas bailes par mazuļa dzīvību. Vai tad tāpēc viņš to izglāba, lai notiktu kaut kas tāds. Iespējams, ka trīs g smaguma spēks, kas spieda viņu pie grīdas, kad katrs viegls nopūtiens nogurdināja kā vesela ilga darba nedēļa, bet katra niecīgākā kustība prasīja visu spēku piepūli, — iespējams, tas atgādināja viņam citu situāciju: divu milzīgu nejēdzīgu un neva­dāmu metālisku milzeņu lēnu, nepielūdzamu tuvināšanos?

Nelaimes gadījums…

Tai nolādētajā dienā O'Mara bija atbildīgais montētājs un, tiklīdz ieslēdza brīdinājuma signālus, ieraudzīja divus pieaugu­šus hudlariešus, kas skrēja pakaļ savam lolojumam pa vienu no montējamajām konstrukcijām.

Viņš pa translatoru pieprasīja, lai tie nekavējoties aizvācas un ļauj viņam pašam noķert mazuli. O'Mara bija daudz mazāks nekā pieaugušie FROBi, tāpēc šīs ātri tuvojošās virsmas sa­spiestu viņus krietni vien ātrāk nekā viņu, bet šo dažu lieko minūšu laikā viņš noteikti pagūtu aizdzīt mazuli pie tā vecā­kiem.

Vai nu FROBu translatori bija atslēgti, vai arī viņi baidī­jās uzticēt sava dārgā bērneļa izglābšanu niecīgajai cilvēciskajai būtnei… lai kā arī tur nebija, taču viņi palika starp metālis­kajām konstrukcijām tik ilgi, līdz bija jau par vēlu. Un O'Ma­ra bija spiests noskatīties, kā tuvojošās konstrukcijas notvēra FROBus slazdā un tos saspieda.

Ieraugot mazuli, kas bija palicis dzīvs savu daudz mazāko izmēru dēļ un tagad riņķoja ap mirušajiem vecākiem, O'Mara metās pie viņa. Pirms virsmas saskārās, viņam izdevās izdabūt mazo FROBu no spraugas un izslīdēt no tās arī ārā pašam. Uz kādu brīdi O'Maram pat izlikās, ka viņš vairs nespēs izvilkt savu kāju.

„Šeit nav īstā vieta bērniem, — viņš dusmīgi nodomāja, raugoties uz drebošo, trīcošo, spilgti ziliem plankumiem pār­klāto mazuli. — Gluži vienkārši ir jāaizliedz pieaugušām būt­nēm ņemt uz šejieni līdzi bērnus — pat tik varenām kā hud­larieši."

Taču tad Monitors atkal ierunājās:

— Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējis, — viņš dzēlīgi no­teica, — jūs ļoti labi rūpējaties par savu aprūpējamo. Tas, ka mazulis ir vesels un apmierināts, neapšaubāmi tiks uzskatīts…

„Vesels un apmierināts, — O'Mara nodomāja, atkal pa­stiepjot roku pēc virves. — Vesels…"

—    Taču ir vēl arī citi apsvērumi, — mierīgā balss turpi­nāja. — Iespējams, ka jūs esat vainīgs pie tā, ka nelaimes gadī­juma laikā nevērības dēļ neieslēdzāt brīdinājuma signālus. Pie­devām, pretēji sākotnējām pozitīvajām atsauksmēm, šeit jūs pieteicāt sevi kā rupjš, kašķīgs ķildnieks, bet jūsu attieksme pret Voringu…

Monitors apklusa, neatzinīgi saviebās un turpināja:

—   Pirms dažām minūtēm jūs paziņojāt, ka rīkojāties tā tā­pēc, ka jums viss apriebās. Paskaidrojiet, ko tas nozīmē.

—     Vienu mirklīti, Monitor, — Kakstons iejaucās, pēkšņi uzradies uz ekrāna līdzās Kreitornam. — Es esmu pārliecināts, ka viņam atkal ir kaut kas aiz ādas. Visas šīs aizkavēšanās ar atbildēm, šī smagā elpa un visādi „čuči-guli, mazulīt" — šeit vienkārši tiek spuluta komudija, lai parādītu jums, cik viņš ir lieliska aukle. Es domāju, ka mums viņš ir jāatgādā uz šejieni, lai nostājas jūsu priekšā aci pret aci…

—    Tas nebūt nav nepieciešams, — O'Mara steidzīgi at­bildēja. — Esmu gatavs kaut vai tūdaļ pat atbildēt uz visiem jautājumiem.

Viņa iztēlē jau iezīmējās baiga aina: Kakstona reakcija uz pašreizējo mazuļa stāvokli; to iedomājoties, O'Maram kļuva slikti, un viņš pat jau sāka pie tā pierast. Kakstons nesāks ap­grūtināt sevi ar prātojumiem, ir vai nav godīgi uzdot rūpēties par mazgadīgu citplanētieti cilvēkam, kurš ir absolūti nekom­petents citplanētu fizioloģijā. Kakstons gluži vienkārši darbo­sies — un turklāt visai enerģiski.

Bet kas attiecas uz Monitoru…

O'Mara iedomājās ka no šīs, ar nelaimes gadījumu saistītās lietas viņam, iespējams, arī izdotos izkļūt cauri sveikā, taču ja vēl tam visam piedevām nomirs mazulis, kuru viņš aprūpēja, tad te nu viņam vairs nebūs nekādu cerību. Tagad O'Maram bija nepieciešams iegūt laiku. Četras sešas stundas, ja var ticēt rokasgrāmatai.

Pēkšņi viņš apjauta, ka mazulis ir nolemts bojāejai. Tam nekļuva labāk — viņš vaidēja un drebēja, un vispār šķita vis­nožēlojamākā un slimākā būtne Visumā.

O'Mara, zaudējis cerības, nolamājās. To, ko viņš centās iz­darīt tagad, vajadzēja izdarīt jau sen iepriekš; tagad mazulis bija jau tikpat kā miris, bet vēl piecas sešas stundas — un O'Mara pats atstieps kājas vai kļūs par invalīdu uz visu atlikušo mūžu. Un pelnīti!

VI

Mazulis ļāva noprast, ka tūlīt atkal sāks aurot, un O'Mara ar drūmu nolemtību atkal sāka nedaudz piecelties uz elkoņiem, grasīdamies uzsākt kārtējo glāstu sēriju. Viņam vajadzēja iegūt laiku, lai pabeigtu uzsākto procedūru un atbildētu uz visiem Monitora uzstājīgajiem jautājumiem. Ja mazulis atkal sāks au­rot, šādas iespējas nebūs.

—    … jūsu patiesai vaļsirdībai un vēlmei sadarboties, — Monitors dzestri turpināja. — Vispirms es vēlētos dzirdēt pa­skaidrojumu, kāpēc tik krasi izmainījās jūsu raksturs?

—    Man viss apriebās, — O'Mara teica. — Šeit nav kur izvērsties. Iespējams, ka es patiesi esmu kļuvis par kaut ko lī­dzīgu čīkstulim. Taču tagad mani uzskata par nelieti, un es tā rīkojos apzināti. Esmu pietiekami daudz lasījis un domāju, ka nebūt neesmu slikts psihologs autodidakts.

Un šeit notika katastrofa. O'Maras elkonis paslīdēja uz grī­das, un viņš nogāzās no trīs ceturtdaļmetru augstuma. Trīskārša smaguma spēka gadījumā tas līdzinājās kritienam no otrā stāva. Par laimi viņš bija smagā skafandrā ar blīvēm aizsargķiverē, tāpēc nezaudēja samaņu, taču krītot instinktīvi sagrāba virvi.

Tā izrādījās liktenīgā kļūda.

Viens svars nolaidās, otrs uzlidoja pārāk augstu. Tas ar troksni atsitās pret griestiem un triecās pret skavu, kas saturēja to uz vieglas metāliskas sijas.

Visa sarežģītā konstrukcija salīgojās, sāka jukt ārā un pēkš­ņi, smaguma spēka iespaidā, sabruka tieši virsū mazulim.

O'Mara, būdams tuvu ģībonim, nespēja noteikt tā sitiena spēku, kādu saņēma mazulis: vai tas tikai nedaudz pārspēja ierasto pliķi, vai arī bija kaut kas krietni vien nopietnāks. Ma­zulis acumirklī apklusa, un tas satrauca O'Maru.

—   Es jums jau trešo reizi vaicāju, — Monitors iesaucās, — kas tur pie jums notiek, velns parāvis?!

O'Mara kaut ko neskaidri nomurmināja. Taču tad iejaucās Kakstons.

—   Tur notiek kaut kas visai nelāgs, un es varu apzvērēt, ka tas ir kaut kādā veidā saistīts ar mazuli. Man jāpalūkojas pašam…

—    Pagaidiet! — O'Mara izmisīgi iekliedzās. — Dodiet man sešas stundas laika!

—   Es būšu pie jums pēc desmit minūtēm, — Kakstons pa­ziņoja.

—    Kakston! — O'Mara pēdējiem spēkiem nogārdza. — Ja jūs ieiesiet slūžās, jūs mani piebeigsiet! Man iekšējā lūka ir atvērta, un, ja jūs atvērsiet ārējo, viss gaiss acumirklī aizplūdīs. Monitoram vairs nebūs ko tiesāt.

Pēkšņi iestājās pilnīgs klusums, tad Monitors mierīgi pavai­cāja:

—   Kāpēc jums ir nepieciešamas šīs sešas stundas?

O'Mara pacentās sapurināt galvu, lai tādā veidā attīrītu

smadzenes, bet tā kā viņa galva tagad bija trīsreiz smagāka nekā parasti, tad viņš gandrīz vai izmežģīja sev kaklu.

Patiesi, kāpēc gan viņam būtu vajadzīgas šīs sešas stundas, viņš pēkšņi izbrīnījās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja, ka at­svaru sistēma izjūkot ir sīkās driskās sašķaidījusi smidzinātāju un barības rezervuāru. Tagad viņš nevarēja mazuli ne pabarot, ne apmazgāt, bet to pašu gandrīz nevarēja saskatīt zem izju­kušās glāstu mašīnas atliekām. Tāpēc viņam atlika tikai gaidīt vienīgi brīnumu.

—,. Tūdaļ tikšu skaidrībā, — Kakstons stūrgalvīgi noteica.

—   Nē, — Monitors iebilda joprojām laipnā, taču katego­riskā toni, kas noraidīja jebkādu tukšu pļāpāšanu. — Es gribu uzzināt, kas par lietu. Jūs pagaidiet ārpusē, bet es tikmēr ap­runāšos ar O'Maru bez lieciniekiem. Nu, bet tagad, O'Mara, kas… pie jums… tur notiek?

Guļot uz muguras, O'Mara centās savākt pēdējos spēkus, lai izturētu ilgāku sarunu. Viņš izlēma, ka saprātīgāk būtu izstāstīt Monitoram visu patiesību, bet tad lūgt, lai viņu liktu mierā nākamo sešu stundu laikā. Tikai tā varēja glābt mazuli.

Visas šīs grēksūdzes laikā O'Maras pašsajūta bija ļoti draņ­ķīga, viss peldēja gluži kā miglā, tā ka viņš pats laiku pa laikam nesaprata, vai viņa acis ir vaļā vai ciet. Viņš redzēja, ka kāds pabāza Monitoram zīmīti, bet Kreitorns to nesāka lasīt, līdz O'Mara nebeidza stāstīt.

—    Jūs esat iekūlies pamatīgā likstā, — Monitors beidzot noteica. Viņš uzmeta O'Maram īsu līdzjūtīgu skatienu, bet ta­gad jau stingrāk noteica: — Parastos apstākļos man būtu jā­rīkojas tā, kā jūs to iesākāt, un es dotu jums sešas stundas laika. Galu galā rokasgrāmata ir pie jums, un jūs labāk zināt, kas jādara. Taču burtiski pēdējo minūšu laikā situācija ir ra­dikāli izmainījusies. Man tikko kā paziņoja, ka ieradušies divi hudlarieši, turklāt viens no tiem ir ārsts. Tāpēc jums labāk būtu piekāpties, O'Mara. Jūs pūlējāties, cik tas bija jūsu spēkos, ta­ču tagad ļaujiet kvalificētiem speciālistiem glābt to, kas vēl ir glābjams. — Viņš brīdi paklusēja, bet tad piebilda: — Jūsu mazuļa dēļ.

* * *

Pēc trim stundām Kakstons, Vorings un O'Mara sēdēja pie galda iepretī Monitoram.

—   Tuvākajās pāris dienās es būšu aizņemts, — Kreitorns enerģiski noteica, — tāpēc būtu labāk, ja mēs tiksim ātrāk skaidrībā ar visu šo lietu. Vispirms par nelaimes gadījumu. O'Mara, jūsu lieta pilnīgi bija atkarīga no tā, vai Vorings at­balstīs jūsu versiju. Man zināms, ka jums šai sakarā bija kādi visai viltīgi apsvērumi. Voringa liecību es jau uzklausīju, taču man gribētos apmierināt savu ziņkāri un uzzināt, ko, jūsuprāt, viņš teica.

—   Viņš apstiprināja manu teikto, — O'Mara nogurušā bal­si teica. — Viņam nebija citas izejas.

Viņš palūkojās lejup uz savām rokām; domās viņš vēl jo­projām bija līdzās bezcerīgi slimajam mazulim, kuru viņš atstāja savā kajītē.

Vēlreiz un vēlreiz viņš sev atkārtoja, ka nav vainīgs visā notikušajā, taču sirds dziļumos sajuta, ja vien būtu palauzījis smadzenes un uzsācis ārstēšanu hudlariešu apstākļos ātrāk, tad mazulis pašlaik būtu jau absolūti vesels. Salīdzinājumā ar to izmeklēšanas iznākumam jau vairs nebija nekādas vērtības — gluži tāpat kā Voringa liecībai.

—     Kāpēc jūs uzskatāt, ka viņam nebija citas izejas? — Monitors asi izmeta.

Kakstons tikai pavēra muti un izskatījās visai apjucis. Vo­rings nosarka no kauna un visādi centās izvairīties no O'Maras skatiena.

—    Kad es tikko atbraucu uz šejieni, — O'Mara gurdeni paskaidroja, — es sev sāku meklēt kādu papildnodarbošanos, lai kaut kā īsinātu laiku, un sāku vajāt Voringu. Es tā rīkojos tieši paša Voringa dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņu ie­tekmēt. Lai to izprastu, ir nedaudz jāatgriežas pagātnē. Tās reaktora avārijas daļLvisi z^ni mūsu iecirknī uzskatīja, ka ir Voringam parādā milzu pateicību — jums jau droši vien ir zināmas šī atgadījuma detaļas. Taču pats Vorings gan nekam nederēja. Viņš bija fiziski vārgs — viņam vajadzēja izdarīt in­jekcijas, lai noturētu līmeni asinspiedienu, viņam knapi pietika spēka, lai tiktu galā ar visām ierīcēm, un viņš burtiski smaka nost aiz žēluma pret sevi. Psiholoģiski viņš bija kļuvis par graustu. Lai gan Pelings viņam apgalvoja, ka pēc diviem mē­nešiem injekcijas vairāk nebūs vajadzīgas, Vorings pats sev ie­galvoja, ka viņam ir asins vēzis. Piedevām viņš vēl uzskatīja, ka kļuvis sterils — gluži pretēji visiem ārsta apgalvojumiem — un tādēļ sarunājās un uzvedās tā, ka jebkuram normālam cil­vēkam sāka skraidīt skudriņas pa muguru. Šādas sarunas ir ti­piska patoloģija, bet Voringam nekā tamlīdzīga nebija. Kad es ieraudzīju un sapratu, kas par lietu, es sāku viņu izsmiet jeb­kurā izdevīgā gadījumā. Es viņu nežēlīgi vajāju. Tāpēc, manu­prāt, viņam vajadzēja apstiprināt manu versiju. Viņam nebija citas izejas. To prasīja elementārās pateicības jūtas.

—   Sāk nedaudz noskaidroties, — Monitors teica. — Tur­piniet vien.

—   Cilvēki, kas bija viņam līdzās, sajutās pārlieku lieli pa­rādnieki viņa priekšā, — O'Mara turpināja. — Bet, tā vietā, lai viņu apvaldītu, aprunātos ar viņu atklāti, viņi burtiski žņaudza to ar savu žēlsirdību. Viņi ļāva tam uzvarēt visās sa­dursmēs, spēlēs un tamlīdzīgi un vispār izturējās pret viņu kā pret tādu trauslu idiotu. Es neko tamlīdzīgu nedarīju. Tiklīdz viņš sāka puņķoties vai tizloties, es viņam sadevu kā nākas, neatkarīgi no tā, vai tas notiek viņš slimīgās pašiedvesmas vai īsta fiziska vājuma dēļ, kuru tas nespēja pārvarēt. Iespējams, reizēm es biju pat pārlieku ass, taču es vienatnē centos labot to ļaunumu, kuru viņam nodarīja visi pārējie piecdesmit bra­šuļi. Saprotams, Vorings bija gatavs mani saplosīt, taču kopā ar mani viņš vienmēr zināja, uz ko ir spējīgs. Es nekad viņam nepadevos. Tajos retajos gadījumos, kad viņam izdevās gūt virsroku, viņš zināja, ka pievarējis mani, lai gan esmu darījis visu iespējamo, lai to nepieļautu. Un tieši to viņam visvairāk vajadzēja, — viņam bija vajadzīgs cilvēks, kas pret viņu iztu­rētos kā līdzīgs pret līdzīgu un neluncinātu asti viņa priekšā. Tāpēc, kad sākās visas šīs nepatikšanas, es biju absolūti pār­liecināts, ka viņi apjēgs, kādu pakalpojumu esmu tam izdarījis, un elementārā atzinība un godīgums neļaus tam noklusēt fak­tus, kas var mani attaisnot. Vai man izrādījās taisnība?

—   Jā, — Monitors teica. Viņš ar žestu nomierināja Kak- stonu, kas sašutumā pieleca kājās, un atkal vērsās pie O'Ma­ras.

—   Bet tagad pāriesim pie jautājuma par FROBu bērneli. Acīmredzot jūsu mazulis saķēra vienu no tām retajām, vieg­lajām slimībām, kas labi padodas ārstēšanai tikai dzimtās pla­nētas apstākļos, — Kreitorns negaidot pasmaidīja. — Katrā zi­ņā tā tika uzskatīts līdz šai dienai. Taču tagad mūsu hudlariešu draugi apgalvo, ka jūs jau esat organizējis visu nepieciešamo ārstēšanu — tagad tikai atliek nogaidīt dienu divas, un mazulis būs svaigs kā gurķītis. Taču viņi ar jums ir ļoti neapmierināti, O'Mara, — Monitors teica. — Viņi saka, ka jūs esat sameis­tarojis speciālu ierīci, lai glāstītu un mierinātu mazuli, un tur­klāt esat to glāstījis un mierinājis daudz biežāk nekā vajadzīgs. Viņi saka, ka»jūs esat visnekaunīgākā kārtā pārbarojis un izlu­tinājis viņu bērneli, ka tagad viņš daudz labāk jūtas cilvēka sabiedrībā nekā ļauj to aprūpēt saviem ciltsbrāļiem.

Kakstons pēkšņi iegāza ar dūri pa galvu:

—   Viņš nedrīkst tā vienkārši iziet cauri sveikā! — viņš no­sarcis iekliedzās. — Vorings ne vienmēr atbild par saviem vār­diem…

—   Kakston, — Monitors viņu asi pārtrauca, — visi fakti, kas ir mūsu rīcībā, liecina par to, ka O'Mara nav pelnījis ne mazāko nosodījumu — gan nelaimes gadījuma laikā, gan vēlāk, kopjot mazuli. Taču es vēl patiešām neesmu beidzis ar viņu sarunāties, tāpēc es domāju, ka jūs būsiet tik laipns un atstāsiet mūs divatā…

Kakstons kā lode izšāvās no kabineta. Vorings, nedaudz vilcinādamies, viņam sekoja. Pie durvīm operators aizkavējās un veltīja O'Maram krietni piparotu vārdu, tad pēkšņi pasmī­nēja un izgāja.

Monitors nopūtās.

—   O'Mara, — viņš skarbi noteica, — jūs atkal esat palicis bez darba, un lai gan es negribētu uzbāzties ar nelūgtiem pa­domiem, es tomēr vēlētos jums šo to atgādināt. Pēc dažām nedēļām sāks ierasties Hospitāļa ārstējošais un tehniskais per­sonāls, kurā ietilps gandrīz visu Galaktikas iemītnieku pārstāvji. Mans pienākums ir viņus kā nākas uzņemt un novērst iespē­jamās nesaskaņas, lai ar laiku tie labi sastrādātos. Tamlīdzīgiem gadījumiem vēl nav rakstītu likumu, taču, kad mana priekš­niecība sūtīja mani uz šejieni, man teica, ka tādam darbam būs nepieciešams cilvēks ar iedzimtām psihologa dotībām, kuram piemistu arī pietiekami daudz veselā saprāta un kas nebaidītos no pamatota riska. Domāju, ka nav vērts īpaši skaidrot, ka divi tādi psihologi ir vēl labāk nekā viens…

O'Mara viņu uzmanīgi klausījās, taču vēl joprojām domāja par Voringa sminiņu. Viņš zināja, ka gan ar mazuli, gan ar Voringu tagad viss būs kārtībā, un, atrodoties tādā pacilātā ga­rastāvoklī, viņš nespēja nevienam neko atteikt. Taču Monitors droši vien noturēja šo viņa izklaidību par kaut ko gluži citu.

— Velns parāvis, es taču piedāvāju jums darbu. Vai tad jūs neredzat, ka tas ir jums kā radīts! Mans dārgais draugs, tas taču ir Hospitālis, bet jūs tikko kā izārstējāt jūsu pirmo pacientu!

OTRĀ DAĻA

Gluži kā Ziemassvētku lampiņas neizskatīgā, pārlieku kuplā eglē uz bālo zvaigžņu lauku fona mirgoja divpadsmitā galak­tiskā sektora Galvenā Hospitāļa ugunis. Tā iluminatori laistījās dzeltenā, sārti oranžā, liegi zaļā un ultrazilā krāsā. Bet šur tur tie vispār, bija tumši. Šeit, aiz gaismas necaurlaidīgiem metā­liskiem ekrāniem bija ierīkotas sekcijas, kur apgaismojums bija neizturami spožs vai ari vaidija tumsa un aukstums, tāpēc ka turienes iemītniekiem varēja kaitēt pat vājā zvaigžņu gaisma.

Tiem, kas atradās uz telfiešu kosmoplāna, kurš tikko kā iznira no hipertelpas un tagad palika karājoties kādu divdesmit jūdžu attālumā no gigantiskās konstrukcijas, šī acij tīkamo iz- starojumu parāde bija pārlieku nespodra, lai to spētu atšķirt bez optisko ierīču palīdzības.

Telfieši bija radioaktīvās enerģijas rijēji.

Telfiešu kosmiskā lainera korpusu aptvēra mirdzoši zilgans radioaktīvs izstarojums, bet tā iekšienē tika uzturēts stabils augsts radiācijas līmenis, kas, starp citu, telfiešu izpratnē bija pilnīgi normāli.

Tikai niecīgā kosmiskā kuģa priekšgalā valdīja pilnīgs ha­oss. Šeit pa visu planctāro dzinēju nodalījumu bija izmētātas tikko kā uzsprāgušā kodolreaktora serdes nelielās, kritiskās ma­sas atlūzas; un šeit bija pārlieku „karsti" pat telfiešu izprat­nē.

Kolektīvi domājošā grupveida vienība, kas vienlaicīgi bija telfiešu kosmoplāna kapteinis un tā komanda, ieslēdza tuvās

darbības komunikatoru un ierunājās valodā, kura tika izman­tota saziņai ar būtnēm, kas nav spējīgas psihosaplūst — tas izklausījās pēc ātras džinkstošas knikšķu krusas.

—    Runā telfiešu simtlocekļu psihovienlba, — tā lēni un skaidri noteica. — Mums ir cietušie, un mums ir nepieciešama steidzama palīdzība. Mūsu grupas klasifikācija VTKM, atkār­toju - VTKM…

—    Esiet tik laipni, paziņojiet sīkākas detaļas un steidza­mības pakāpi, — kāda balss lietišķi noteica tieši tobrīd, kad telfietis jau grasījās atkārtot savu paziņojumu.

Telfietis ātri paziņoja detaļas un sāka gaidīt. Viņa sma­dzenes un daudzlocekļu ķermenis sastāvēja no simt elemen­tārām būtnēm. Dažas no tām pārvērtušās par aklām, kurlām un, iespējams, pat mirušām šūnām, kas neuztvēra un neraidīja nekādu informāciju, bet bija arī citas, kas izstaroja tik nepa­nesamus mokošu sāpju viļņus, ka kolektīvā apziņa drebinājās un locījās mēmā līdzjūtībā. Vai šī balss beidzot atbildēs, tā domāja, un ja atbildēs, vai spēs viņam palīdzēt?..

—   Jums tiek aizliegts tuvoties Hospitālim vairāk nekā pie­cu jūdžu attālumā, — tā pati balss pēkšņi ierunājās. — Citādi jūs radīsiet draudus kosmiskajam transportam, kā arī būtnēm, kas slikti pacieš radiāciju.

—   Skaidrs, — telfietis teica.

—   Lieliski, — balss atbildēja. — Jums arī jāsaprot, ka jūsu tipa būtnes ir mums pārlieku „karstas", lai mēs varētu ar jums tieši kontaktēties. Taču pie jums jau ir izsūtīti tālvadības me­hānismi, un tie atvieglos evakuācijas problēmu, ja jūs nogā­dāsiet cietušos līdz kosmiskā kuģa vislielākajai lūkai. Taču ja to neizdosies izdarīt, nesatraucieties — mums ir mehānismi, kas spēs iekļūt jūsu kosmoplānā un iznest cietušos.

Balss apklusa, vēl tikai paziņojusi, kas Hospitālis cer pa­līdzēt pacientiem, taču jebkāda precīzāka prognoze pašlaik nav iespējama.

Telfietis pie sevis nodomāja, ka drīz vien sāpes, kas pašlaik plosa viņa smadzenes un daudzlocekļu ķermeni, izzudīs, bet līdz ar tām izzudīs arī krietna paša ķermeņa ceturtdaļa…

Konvejs steidzīgi devās uz savu palātu ar tās laimes sajūtu, kādu izjūti tikai tad, kad tev aiz muguras ir astoņas stundas miega, bet iekšā — lieliskas brokastis.

Atklāti sakot, to vēl nevarēja nosaukt par „viņa palātu" — ja tajā atgadītos kaut kas nopietns, tad pats lielākais, ko gaidīja no Konveja, bija tas, ka viņš sauks palīgā. Taču tā kā viņš Hospitālī atradās vēl tikai divus mēnešus, Konvejs nepievērsa tam īpašu nozīmi un saprata, ka viņam ne tik drīz uzticēs kaut ko sarežģītāku nekā visvienkāršākās procedūras.

Visas ziņas par jebkuru ārpuszemes psiholoģiju var iegūt dažās minūtēs ar mnemogrammas palīdzību, bet prasme izman­tot iegūtās ziņas, it īpaši ķirurģijā, tas jau ir laika jautājums. Un Konvejs bija gatavs ziedot savu dzīvi, lai apgūtu šo mā­ku.

Šķērsojot divu gaiteņu krustojumu, Konvejs ievēroja savu paziņu no FGLI klases, stažieri traltanu, kuprainu ziloņveidī- gu masu uz sešām sūkļveida kājām. Šodien traltana īsās kājas, šķiet, bija ieliekušās vairāk nekā parasti, bet mazā OTSB būt­ne, kas dzīvoja simbiozē* ar viņa milzīgo ķermeni, atradās ne­samaņas stāvoklī.

Konvejs priecīgi pasludināja:

-       Labrīt!

Par atbildi viņš izdzirda translatora pārtulkoto un tāpēc, protams, absolūti neizteiksmīgo:

-       K-š-š-š!

Konvcjam nekas cits neatlika kā viegli pavīpsnāt.

Vakar slimnieku uzņemšanas zālē valdīja dzīva rosība. Kon- veju gan tur neaicināja, bet traltans izskatījās tā it kā naktī nebūtu paguvis ne atpūsties, ne pat iztaisnoties.

Pagājis dažus soļus, Konvejs sastapa otru traltanu, kurš lēni gāja līdzās mazai DBDG klases būtnei, kas līdzinājās pašam Konvejam. Lai gan tā nebija gan gluži līdzīga: termins DBDG nozīmēja grupas klasifikāciju, kas ievēroja tikai galvenās fizis­kās pazīmes, tādas kā roku, galvu, kāju skaitu un to atrašanās vietu.

Šai būtnei bija septiņi pirksti, tā pacēlās virs grīdas tikai kādas četras pēdas un izskatījās kā pinkains plīša lācītis.

DBDG rokas bija savītas aiz muguras, bet atsvešināti kon­centrētais skatiens pavērsts lejup. Viņa neveiklais pavadonis iz­skatījās tikpat lielā mērā koncentrējies, tikai viņa skatiens bija pavērsts augšup — tās bija redzes orgānu izvietojuma īpatnī­bas. Abiem uz piedurknēm bija profesionālas atšķirības zīmes — zeltītas emblēmas, kas liecināja par to, ka to īpašnieki ir vismaz godājamie Diagnosti.

Nokļuvis viņiem līdzās, Konvejs atturējās no sveiciena un pat centās spert iespējami klusākus soļus. Iespējams, ka viņi bija iegrimuši dziļās pārdomās par kādu medicīnisku problēmu, taču tikpat labi viņi varēja būt sastrīdējušies un apzināti ignorēt viens otru. Diagnosti vispār bija dīvainas būtnes.

Katrā gaiteņu krustojumā no skaļruņiem skanēja kaut kāda citplanētiešu tarkšķēšana, kurā Konvejs necentās īpaši iedziļi­nāties, taču, kad diktors pēkšņi pārgāja uz Zemes valodu un Konvejs izdzirda savu vārdu, viņš izbrīnā sastinga uz vietas.

— … nekavējoties pie divpadsmitajām ieejas slūžām, — balss monotoni atkārtoja. — Doktor Konvej, nekavējoties do­dieties pie divpadsmitajām ieejas slūžām. Klasifikācija VTKM-23.

Pirmajā brīdī Konvejs nodomāja, ka tas uz viņu neattiecas, runa taču gāja par nopietnu klīnisku gadījumu, jo skaitlis 23 pēc klasifikācijas indeksa norādīja ārstējamo pacientu skaitu. Un piedevām vēl šī klasifikācija viņam bija kaut kas pilnīgi jauns. Tiesa, Konvejs nojauta, ka burti var sarindoties arī tādā kārtībā.

Viņš neskaidri aptvēra, ka tā tiek apzīmēts kādu telepātisku būtņu paveids, kuru dzīvotspēja pamatojas uz tiešu radiācijas patērēšanu, un ka tās parasti eksistē kā ciešas sadarbības grupa vai psihovieniba. Viņš vēl arvien centās aptvert, vai būs spējīgs tikt galā ar šādu gadījumu, bet kājas jau pašas no sevis pa­griezās un nesa viņu divpadsmito slūžu virzienā.

Pacienti gaidīja viņu pie slūžām nelielā metāliskā kastē, kas bija iekrauta pašgājēju ratiņos un visapkārt aplikta ar biezām svina plāksnēm.

Sanitārs īsi pavēstīja Konvejam, ka šīs būtnes sevi dēvē par telfiešiem, ka, spriežot pēc sākotnējās diagnozes, nāksies iz­mantot Radiācijas Operāciju zāli un ka. pateicoties savu pa­cientu niecīgajiem izmēriem, Konvejs vai ieekonomēt laiku, ie­rodoties ar tiem Mnemogrammu sekcijā un atstājot tos aiz dur­vīm, līdz viņš pats apgūs telfiešu mnemogrammu.

Konvejs pateicīgi pamāja, ieleca ratiņos un ieslēdza mo­toru, cenšoties izturēties tā, it kā to būtu darījis simtreiz die­nā…

Visnotaļ patīkamajai un rosīgajai dzīvei, kuru Konvejs bau­dīja šai visai neparastajā vietā, ko sauca par Kopējo sektoru, bija tikai viena tumšā puse, un Konvejs atkal tagad ar to saskā­rās, kad iegāja Mnemogrammu sekcijas telpā: šodien dežūrēja Monitors.

Konvejs nevarēja ciest Monitorus. To klātbūtne izraisīja vi­ņā gluži tādu pašu reakciju kā kontakts ar kādu īpaši bīstamas infekcijas pārnēsātāju.

Konvejs lepojās ar to, ka kā jau saprātīga, civilizēta un tikumiska būtne viņš nav spējīgs kādu vai kaut ko nopietni neieredzēt, taču tas nebūt netraucēja viņam ne acu galā neciest Monitorus. Viņš, protams, zināja, ka laiku pa laikam kolektīvā atgadās kādi konflikti un vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kas šādus gadījumus novērsīs un nodrošinās tik nepieciešamo kārtību. Ta­ču, izjūtot riebumu pret jebkāda veida vardarbību, Konvejs ne­spēja labi izturēties pret cilvēkiem, kas ar to bija spiesti no­darboties.

Un kam gan vispār Hospitālī bija vajadzīgi šie Monitori?

Cilvēks kārtīgā tumši zilā kombinezonā, kas sēdēja pie in­formatora kontrolpaneļa, izdzirdis soļus, steidzīgi pagriezās, un

Konveju sagaidīja vēl viens trieciens. Piedevām majora uzšuvēm Monitoram vēl bija arī nozīmīte ar zižļa un čūskas attēlu — ārsta emblēma.

—    Mani sauc O'Mara, — viņš visai laipnā balsī ierunā­jās. — Esmu visa šī haosa Galvenais psihologs. Bet jūs, ja es­mu pareizi sapratis, esat doktors Konvejs?

Viņš pasmaidīja.

Konvejs piespieda sevi pasmaidīt par atbildi, taču lieliski saprata, cik samocīts izskatījās šis smaids, un baidījās, ka viņa sarunasbiedrs arī to ir pamanījis.

—    Vai jums nepieciešama telfiešu mnemogramma? — O'Mara jau nedaudz vēsāk pajautāja. — Neko teikt, doktor, šoreiz jums iekritis rokās patiesi fantastisks gadījums! Bet kad beigsiet darbu, pacentieties pēc iespējas ātrāk izdzēst šo mne­mogrammu. Ticiet man, tās nav tādas atmiņas, kuras gribētos saglabāt ilgāk. Atstājiet lūk šeit savu pirksta nospiedumu un sēdieties tur.

Kamēr O'Mara aplika viņam ap pieri Apmācīšanas mašīnas lenti un piestiprināja elektrodus, Konvejs centās izlikties iespē­jami vienaldzīgāks un nevairīties no stingrajām, prasmīgajām Monitora rokām. O'Maras īsi apcirptie mati laistījās blāvā me­tāliskā mirdzumā, un arī viņa skatiens bija metālisks, durstīgs. Konvejs saprata, ka šis skatiens tagad fiksē visas viņa reakcijas, bet asais, apķērīgais prāts izdara attiecīgus secinājumus.

—   Tas arī viss, — O'Mara teica, kad šī nodarbošanās bei­dzot bija galā. — Jā, doktor, kamēr jūs neesat aizgājis, lūk, vēl kāda lieta: es domāju, ka mums vajadzētu izbrīvēt laiku nelielai sarunai, ievirzes sarunai, ja tā var izteikties. Nē, ne jau tagad, protams, tagad jums ir nopietns gadījums, taču vistu­vākajā laikā.

Konvejs sajuta sev pievērsto Monitora stingro skatienu, kad viņš gāja uz durvīm.

Konvejam pirmo reizi bija darīšana ar citplanētu mnemo­grammu, un tagad viņš ar interesi novēroja, kā dubultojas viņa apziņa — tā bija droša pazīme, ka programma ir „pieņemta". Brīdī, kad viņš piegāja pie Operāciju zāles, viņš jau sajutās kā divas būtnes vienlaicīgi — Zemes cilvēks Konvejs un milzīga telfiešu piecsimtlocekļu psihovienība, kurai vajadzēja reģistrēt visu, kas attiecas uz šīs rases fizioloģiju.

Šajā „dubultošanā" slēpās mnemogrammu sistēmas vienī­gais trūkums, ja to vispār varēja uzskatīt par trūkumu. Sma­dzenēs, kas bija izgājušas šo „apmācības" kursu, iegūla ne tikai fakti, bet vienlīdz arī to būtņu personības, kas uzglabāja šos faktus. Tāpēc nebija nekas pārsteidzošs, ka Diagnosti, kuru at­miņā glabājās vienlaicīgi līdz pat desmit mnemogrammām, iz­turējās un uzvedās visai dīvaini.

Diagnostu darbs ir vissvarīgākais Hospitālī, — Konvejs prā­toja, uzvelkot pretradiācijas „bruņas" un sagatavojoties savu pacientu sākotnējai apskatei. Reizēm viņš prātoja par to, ka arī pats varētu kļūt par Diagnostu. To galvenais mērķis ir veikt patstāvīgus pētījumus ksenoloģiskās terapijas un hirurģijas jo­mā, izmantojot savus ar mnemogrammām piestūķētos prātus, taču kad atsevišķos gadījumos mnemogrammas nebija, viņiem nācās pulcēties konsīlijos, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu ār­stēšanas kursu.

Vienkāršās, parastās slimības un traumas uz viņiem neat­tiecās. Lai Diagnosts veltītu pacientam savu uzmanību, šim pa­cientam bija jābūt unikālam un jāguļ uz nāves gultas. Taču ja reiz Diagnosts ķērās pie lietas, tad varēja droši apgalvot, ka pacients izveseļosies — Diagnosti drūmā vienveidībā darīja brī­numus. Konvejs zināja, ka zemāka ranga ārsti vienmēr cīnījās ar kārdinājumu neizdzēst mnemogrammas saturu, bet saglabāt to atmiņā, cerībā, ka kādreiz izdosies veikt kādu unikālu at­klājumu, kas padarīs tos slavenus. Taču saprātīgi domājošiem vienkāršiem cilvēkiem, pie kuriem Konvejs pieskaitīja arī sevi,

tomēr tas bija un palika tikai kārdinājums.

* * *

Lai gan Konvejs izmeklēja savus miniatūros pacientus pa vienam, viņš tos vienalga neredzēja. Viņš arī nevarēja tos ie­raudzīt, tikai dabūtu bezjēdzīgi noņemties ar spoguļiem un aiz- sargekrāniem. Tomēr viņš zināja, kā tie izskatās no iekšpuses un ārpuses — tāpēc ka mnemogramma būtībā bija pārvērtusi viņu par vienu no tiem. Šīs ziņas kopā ar izmeklēšanas re­zultātiem un viņam nodotās slimības vēsturi ļāva tam uzsākt savu pacientu ārstēšanu.

Viņa pacienti bija daļa no telfiešu psihovienības, kas pi­lotēja starpzvaigžņu kosmoplānu, kurā notika viena kodolre­aktora avārija. Šīs mazās, vabolēm līdzīgās un — ja tos vērtēja atsevišķi — visai trulās būtnes bija enerģijas rijēji, taču šis uz­liesmojums izrādījās pārlieku stiprs pat viņām. Slimību varēja klasificēt kā ļoti smagu pārēšanās gadījumu, kam pievienojās pārmērīga visu sajūtu orgānu, it īpaši sāpju centru, stimulāci­ja.

Ja vienkārši tos ievietotu antiradiācijas konteinerā un no­teiktu tiem radiācijas bada diētu (ārstniecības kurss, kas ab­solūti nav iedomājams uz viņu radioaktīvā kosmiskā kuģa), tad jau pēc dažām stundām kādi septiņdesmit procenti no viņiem, jādomā, būtu pilnīgi veseli. Konvejs jau tagad pat varētu pa­teikt, kurš no viņa pacientiem būs šo laimīgo skaitā. Pārējo liktenis bija traģisks; pat ja viņiem izdotos izglābties no fizis­kas nāves, viņus sagaidīja daudz briesmīgāks liktenis: viņi varēja zaudēt saprātu saplūšanas spēju, bet telfiešiem tas nozīmē pār­vēršanos par bezpalīdzīgu kropli.

Tikai tie, kas apguvuši telfiešu domāšanas veidu un ie­mantojuši to instinktus, spēja apzināties šādas traģēdijas īsteno dziļumu.

Tas bija vēl jo briesmīgāk tādēļ, ka, spiežot pēc slimības vēstures, nolemtas bija tieši tās būtnes, kas spēja novērtēt si­tuāciju un dažu sekunžu laikā izglāba kosmoplānu no pilnīgas bojāejas.

Vēl gan tomēr atlika vienīgais šo nelaimīgo būtņu ārstē­šanas veids. Sagatavojot servomehānismus priekšā stāvošajai procedūrai, Konvejs visu laiku apjauta, ka šis ceļš ir augstākā mērā nevēlams — tas bija apzināts risks, par to liecināja ari objektīvā klīniskā statistika, kuru viņš nespēja mainīt, pat pie­liekot vispārcilvēciskākās pūles. Viņš sajutās kā kaut kas vien­kāršam, primitīvam mehānismam līdzīgs.

Nekavējoties ķēries pie lietas, viņš vispirms pārliecinājās, ka sešpadsmit no viņa pacientiem sirgst ar akūtas gremošanas traucējumu telfiešu ekvivalentu. Šis būtnes viņš atdalīja no ko­pējās grupas un ieslodzīja slēgtos, radiāciju apsorbējošos trau­kos, lai viņu vēl aizvien „karsto" ķermeņu otrreizējais izsta- rojums neaizkavētu ārstniecības procesu. Traukus viņš ievietoja nelielā reaktorā ar normālu telfiešu apstākļiem piemērotu ra­diāciju un katram traukam pieslēdza detektoru, kam vajadzēja atslēgt ekranizāciju, tiklīdz kritīsies liekā radiācija.

Septiņiem citiem telfiešiem bija nepieciešama īpaša ārstē­šana. Viņš ievietoja tos citā reaktorā un tieši tobrīd regulēja aparatūru, lai iespējami precīzāk reproducētu apstākļus, kas ra­dās kosmoplānā avārijas brīdī, kad pēkšņi atskanēja komuni- katora signāls.

Konvejs beidza regulēt aparatūru, visu pārbaudīja, tad at­saucās:

—   Klausos.

—   Šeit Izziņu birojs. Doktor Konvej, mēs saņēmām no tel­fiešu kosmoplāna pieprasījumu, paziņot par cietušo veselības stāvokli. Vai varat sniegt kādu jaunu informāciju?

Konvejs saprata, ka, ņemot vērā visus apstākļus, viņa jaunās ziņas nav nemaz tik sliktas, taču viņš neprātīgi vēlējās, lai tās būtu vēl labākas. Reiz noformējušās telfiešu psihovienības sa­graušanu vai pārveidi varēja pielīdzināt tikai nāvējošai traumai,

un Konvejs „uzņēmis" mnemogrammu, izjuta to ar visu savu būtni. Viņš runāja, apsvērdams katru savu vārdu:

—    Pēc stundām četrām sešpadsmit telfieši būs pilnīgi ve­seli, bet no septiņiem atlikušajiem, baidos, ka puse nomirs, bet kuri konkrēti, to mēs varēsim noskaidrot tikai pēc pāris die­nām. Es cepinu tos reaktorā, dodu tiem divkāršu radiācijas de­vu un lēnām samazināšu šo līmeni līdz normālajam. Skaidrs?

—   Visu sapratu.

Pēc dažām minūtēm atkal atskanēja informatora balss:

—  Telfietis saka, ka tas ir lieliski, un sirsnīgi jums pateicas. Viss.

Konvejam vajadzēja būt apmierinātam, ka viņš ir tik veik­smīgi ticis galā ar savu pirmo patstāvīgo ārstēšanas gadījumu, taču viņš nez kāpēc jutās vīlies. Tagad, kad pats briesmīgākais jau bija aiz muguras, viņa smadzenēs viss kaut kā dīvaini sa­jaucās. Viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka puse no septi­ņiem ir trīs ar pusi, bet kā gan tad būs ar šo nolādēto telfieša pusīti? Viņš tomēr cerēja, ka no visas šīs ķibeles izkulsies svei­kā četri, bet nevis trīs, un šie četri nebūs garīgi atpalikuši.

Vēl viņš domāja, cik labi ir būt par telfieti, nepārtraukti absorbēt radiāciju un izjust visas sava vienotā ķermeņa bagā­tīgās izjūtas. No visām šim domām viņa paša ķermenis tam sāka likties kaut kāds pārlieku vientuļš. Tikai ar lielu gribas­spēka piepūli viņš piespieda sevi atstāt mājīgo Radiācijas Ope-. rāciju zāli.

Aizvēris aiz sevis durvis, viņš iekāpa pašgājēja ratiņos un brauca atpakaļ pie ieejas lūkas. Vispareizāk tagad būtu, pro­tams, ierasties Mnemogrammu sekcijā, lai izdzēstu telfiešu mnemogrammu, — viņam tā arī bija likuši darīt. Taču viņam negribējās turp iet; jau pati doma par satikšanos ar O'Maru viņam šķita nepatīkama un pat nedaudz to biedēja.

Konvejs zināja, ka viņam derdzas visi bez izņēmuma Mo­nitori, bet šeit slēpās vēl arī kas cits. Viņš sajutās pazemots, gluži it kā O'Mara būtu par viņu pārāks, bet viņš taču pat iedomāties nespēja, ka to varētu pārspēt kaut kāds Monitors.

Šo jūtu spēks un intensitāte viņu patiesi biedēja; viņam, labi audzinātam, līdzsvarotam cilvēkam vispār nevajadzētu ras­ties jūtām, kas robežotos ar īstu naidu. Izbijies — šoreiz jau pats par sevi — Konvejs centās kaut nedaudz kontrolēt savas domas. Viņš nolēma novilcināt laiku un nerādīties Mnemo­grammu sekcijā, līdz nebūs pilnīgi pieņemams pretarguments gadījumam, ja O'Mara sāks viņam pārmest par aizkavēšanos, bet pa to laiku Galveno psihologu, iespējams, kaut kur izsauks vai arī viņš pats aizies. Konvejs ļoti cerēja, ka tas tā notiks.

III

Šajā iecirknī Hospitāļa konstrukcija atgādināja spageti por­ciju — taisnus, izlocītus un neaprakstāmi savītus spageti. Tā, piemēram, katru gaiteni ar Zemes atmosfērām, spiedienu un temperatūru no augšas, apakšas un no abām pusēm pēc no­teiktiem intervāliem šķērsoja citi gaiteņi, ar citu atmosfēru, spiedienu un temperatūru, kas, kā likums, bija nāvējoši cilvē­kiem.

Tas tika tā ierīkots tāpēc, lai nepieciešamības gadījumā ārsts varētu visīsākajā laikā aizkļūt līdz jebkuram pacientam — šķēr­sot Hospitāli no viena gala līdz otram, jau iepriekš ieģērbtam aizsargskafandrā, būtu ļoti neērti un tas aizņemtu krietnu laiku. Tāpēc nosprieda, ka būtu daudz saprātīgāk ietērpties atbilstošā skafandra tipā tieši pie ieejas katra konkrētā pacienta palātā, kā to arī tagad darīja Konvejs.

Pa ceļam pie saviem aukstasiņu pacientiem, Konvejs ap­tvēra, ka var ievērojami saīsināt ceļu, ja dosies pa gaiteni, kas ir piepildīts ar ūdeni un ved uz čalderu Operāciju zāli, izies pa lūku hlora nodaļā, uzkāps vēl divus stāvus augstāk un no­kļūs metāna palātā. Šāds maršruts ļāva tam vēl neilgu laiku uzkavēties siltā ūdenī, bet Konveju pilnīgi noteikti kratīja dre­buļi.

Hlora nodaļā garām Konvejam, ar saviem durstīgajiem, membrānveidīgajiem izaugumiem čaukstēdams, aizrāpoja at­spirgt sākušais PVSŽ, un Konvejam pēkšņi izmisīgi sagribējās uzsākt ar to sarunu — vienalga par ko. Taču viņš piespieda sevi paiet tam garām.

Metāna palātas Konvejam līdzīgu DBDG būtņu aizsargska- fandrs līdzinājās nelielam pašgājēju tankam. Iekšpusē tam bija uzstādīti sildītāji, lai ārstējošais ārsts nenosaltu līdz nāvei, bet ārpusē — dzesētāji, lai izstarotie siltuma viļņi neizcepinātu na­baga pacientus, kuriem niecīga radiācijas vai pat gaismas staro­juma deva bija nāvējoša.

Konvejam, piemēram, nebija ne jausmas, pēc kāda principa darbojas skanēšanas aparāts, kuru viņš izmantoja pacientu iz­meklēšanas laikā — to zināja vienīgi tie uz tehniku ķertie tipi ar inženieru zīmotnēm, — taču viņš bija pārliecināts, ka šī ie­rīce nestrādā ar infrasarkano viļņu palīdzību — tā būtu pār­lieku karsta viņa pacientiem.

Darba procesā Konvejs nepārtraukti palielināja siltuma pa­devi skafandrā, tā ka galu galā no viņa aumaļām sāka tecēt sviedri, taču viņam joprojām bija auksti.

Pēkšņi viņu pārņēma bailes. Ja nu viņš ir nogrābis kaut kādu slimību?

Atkal izkļuvis ārā, svaigā gaisā, viņš steidzīgi palūkojās uz apakšdelma ādā iešūto mazo ciparnīcu. Pulss, elpošana, hor­monālā vielu maiņa — viss bija normā, ja neskaita vienīgi ne­lielas pārbīļa izsauktas novirzes; asinīs nebija arī nekādu cit-

ķermeņu. Bet kas tad ar viņu īsti notiek?

* * *

Konvejs steidzās pabeigt apgaitu. Viņš atkal izjuta satrau­kumu. Ja viņa personīgā apziņa izstrādā šādus jociņus, tad ir nepieciešams atbilstoši rīkoties. Droši vien tas ir kaut kā saistīts ar telfiešu mnemogrammu. O'Mara par to viņam kaut ko bija teicis, taču viņš tagad nespēja atcerēties, ko īsti. Katrā ziņā viņam tūdaļ pat vajadzēja doties uz Mnemogrammu sekciju. Taču tagad viņam šāds lēmums jau nebūt nešķita vairs tik sa­prātīgs. Tur bija auksti un drūmi, bet vienīgais sarunasbiedrs varēja izrādīties šis O'Mara. Konvejam turpretī gribējās iejukt pūlī, un jo lielāks bija šis pūlis, jo labāk.

Viņš atcerējās par ēdnīcu tepat netālu un devās turp. Gaiteņu krustojumā viņam patrāpījās acīs plāksnīte ar uzrakstu:

DIĒTISKĀ ĒDNlCA

palātas 52 - 68, DBDL, DBLF un FGLI tipa būtnes

Tad viņš pēkšņi atcerējās, ka ir drausmīgi nosalis…

Dietologi bija pārāk aizņemti, lai pievērstu uzmanību ap­meklētājam.

Konvejs noskatīja labi sakarsušu plīti un apgūlās uz tās, ar baudu ienirstot ultravioletās antiseptiskās radiācijas plūsmā, kas apņēma viņa improvizēto guļvietu, un pilnīgi ignorējot degošā gumijotā auduma smaku, kas nāca no viņa vieglā kostīma. Ta­gad viņam palika siltāk, mazliet siltāk, taču viņu joprojām ne­pameta drausmīgā pilnīgās un dziļās vientulības sajūta. Tāds vientuļš, neviena nemīlēts un nevienam nevajadzīgs… O, tad jau labāk viņš nemaz nebūtu nācis pasaulē.

Kad pēc dažām minūtēm, steigā uzvilcis kāda dietologa sil- tumizturīgo skafandru, pie viņa pieskrēja viens no Monitoriem, kas jau gaitenī bija pievērsis uzmanību viņa dīvainajai uzve­dībai, viņš ieraudzīja, ka pa Konveja vaigiem plūst lielas sma­gas asaras…

— Jūs esat īsts laimesbērns un muļķa puišelis, — kāda labi pazīstama balss noteica.

Pavēris acis, Konvejs atklāja, ka guļ mnemogrammu dzē­šanai paredzētā krēslā, bet pār viņu pārliekušies O'Mara un vēl kāds Monitors.

Konveja mugura atgādināja pusizceptu bifšteku, bet viss ķermenis dega kā pēc spēcīga saules apdeguma.

Naidīgi lūkojoties uz Konveju, O'Mara atkal ierunājās:

—    Laimesbērns. Tāpēc ka neesat guvis nopietnus apde­gumus, bet muļķis — jo aizmirsāt paziņot man ļoti būtisku de­taļu: to, ka pirmoreiz dzīvē strādājat ar mnemogrammu…

O'Mara šos vārdus izteica nedaudz vainīgā toni un paskaid­roja, ja Konvejs būtu viņam to pateicis, viņš būtu pakļāvis Konveju hipnoapstrādei, kas ļautu doktoram atšķirt savas paša vēlmes no telfiešu vajadzībām, kas bija kļuvuši par viņa sma­dzeņu līdzīpašniekiem. Ka Konvejs šai lietā ir iesācējs, O'Mara aptvēra tikai tad, kad aizpildīja viņa kartiņu ar pirkstu nospie­dumiem, un lai velns viņu parauj, ja kāds viņam apgalvos, ka tik gigantiskā iestādē var atcerēties, kurš ir jauniņais, bet kurš ne. Taču jebkurā gadījumā, ja vien Konvejs būtu vairāk domā­jis par savu darbu un mazāk par to, ka saņem mnemogrammu no tik ļoti nīstā Monitora, tad nekas tamlīdzīgs nebūtu atga­dījies.

Konvejs, O'Mara dzēlīgi turpināja, izrādījies pašpārliecināts fanātiķis un pat necenties slēpt, ka jūtas apgānīts, ja viņam pieskaras tāds nejēga kā Monitors. Viņš, O'Mara, pat nespēj aptvert, kā gan cilvēkam ar tādiem uzskatiem ir pieticis prāta, lai saņemtu norīkojumu uz šo Hospitāli.

Konvejs sajuta, ka viņa seja deg no kauna. Cik muļķīgi no viņa puses bija nepateikt psihologam, ka viņš ir jauniņais! O'Mara tagad viņu mierīgi varēja apvainot par nevērīgu at­tieksmi pret personīgo drošību — bet šādā svarīgā hospitālī tas tika pielīdzināts nevērīgai attieksmei pret pacientu, — un tad Konveju vienkārši izmetīs ārā.

Otrs Monitors, kurš nogādāja Konveju uz šejieni, tagad, jautri smīnēdams, lūkojās uz viņu. Un ar to Konvejam bija vēl grūtāk samierināties nekā ar O'Maras lādēšanos.

—    … bet ja jūs vēl joprojām neaptverat, kas notika, — O'Mara gurdeni turpināja, — tad varu jums paziņot, ka jūs — protams, pieredzes trūkuma dēļ — pieļāvāt, ka programmā ie­rakstītā telfieša personība uz laiku apspiež jūsu paša personību. Tādēļ jūs pats izjutāt neapvaldītu tieksmi pēc spēcīgas radiā­cijas plūsmas, gaismas un siltuma un, visbeidzot, pēc garīgas saplūšanas, kas raksturīga psihovienībai. Šīs tieksmes, protams, izpaudās jūsu paša cilvēciskās jūtās. Jūs sākāt uztvert visu ap­kārtni no telfieša pozīcijas, bet telfiešu indivīds — ja tam tiek liegts garīgs kontakts ar savu grupu — tā patiesi ir nelaimīga būtne!

O'Mara pamazām nomierinājās. Tagad viņa balss jau ska­nēja gandrīz vai mierīgi:

— Jūs apcepinājāties nedaudz spēcīgāk nekā saules ap­deguma rezultātā. Jūsu mugura vēl kādu laiciņu sāpēs, bet tad sāks niezēt. Tā jums arī vajag. Bet tagad vācieties prom. Es nevēlos jūs redzēt līdz pat parītam. Pacentieties ierasties pie manis deviņos no rīta. Uzskatiet to par pavēli. Mums ir ne­pieciešams par šo to aprunāties, vai neesat aizmirsis? * * *

Pēc nedēļas Konveju pilnīgi atbrīvoja no dežūrām palātās un pārveda uz jaukto grupu, kas sastāvēja no zemiešiem un citplanētiešiem — visi viņi apmeklēja lekciju kursu «Kosmiskais glābšanas dienests".

Konvejs nespēja ne nobrīnīties, cik grūti reizēm ir izdabūt no kosmiskajiem kuģiem avārijā cietušos, it īpaši no tiem, kuru reaktori vēl turpināja funkcionēt.

Lekcijām sekoja ārkārtīgi interesantas praktiskās nodarbī­bas, īsti rēbusi, kurus viņam kaut kādā brīnumainā kārtā tomēr izdevās atrisināt, bet pēc tam jau daudz sarežģītākais citplanētu salīdzinošās fizioloģijas kurss.

Paralēli tika lasīts arī lekciju cikls par pirmās palīdzības sniegšanu saindētā vidē: kā rīkoties, ja metāna palātā radusies plaisa un temperatūra paaugstinājusies līdz 41°? Kā rīkoties, ja hloru elpojoša būtne bijusi pakļauta skābekļa iedarbībai vai arī ūdenī elpojoša būtne slāpst gaisā, un otrādi?

Konvejs drebēja bailēs, iedomājoties, kā viņa kursa kolēģi varētu izdarīt tam mākslīgo elpināšanu — daži no viņiem svēra pat pustonnu! — taču, par laimi, praktisko nodarbību šajā lek­ciju ciklā nebija.

Katrs lektors īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir ātri un precīzi klasificēt ieradušos pacientus, kas reizēm paši nav spējīgi sniegt nepieciešamo informāciju.

Četru burtu apzīmējumu sistēmā pirmais burts norādīja uz vielu maiņas vispārējo raksturu, otrs liecināja par ekstremitāšu un maņu orgānu skaitu un atrašanās vietu, bet pārējie — par nepieciešamo smaguma spēka un spiediena kombināciju, kas ļāva vienlaikus izdarīt secinājumus par klasificēto būtņu masu un izmēriem, kā arī par to ādas tipu.

Ja pirmie burti bija A, B vai C, tātad tie bija ūdenī elpo­jošie. Ar L un M, piemēram, tika apzīmētas būtnes, kas dzīvo zemas gravitācijas apstākļos, taču līdzinās putniem. Hloru elpo­jošos iedalīja O un P klasēs. Tad sekoja jau gluži neiedomā­jamas būtnes: no radiācijas pārtiekošās; ar ledus asinīm vai pil­nīgi kristāliskas; būtnes, kas spējīgas patvaļīgi izmainīt savu fi­zisko veidolu; būtnes, kurām piemita visneiespējamākās ārpussa- jūtu spējas. Telepātiskie paveidi tika atzīmēti ar pirmo burtu U.

Uz kādām trim sekundēm uz ekrāna parādījās nezināma citplanētieša kājas vai ādas attēls, un ja vien Konvejs šai laikā nepaspēja dot pareizo klasifikācijas apzīmējumu, tad pār viņa galvu bira visai sarkastiskas piezīmes.

Tas viss bija ļoti interesanti, taču, kad Konvejs aptvēra, ka iet uz beigām jau sestā nedēļa, bet viņš vēl nav ne reizi redzējis dzīvu pacientu, viņš satraucās ne pa jokam. Viņš nolēma pie­zvanīt O'Maram un visai piesardzīgi noskaidrot situāciju.

— Protams, jūs vienkārši gribat atgriezties pie jūsu slim­niekiem, — O'Mara paskaidroja, kad Konvejs beidzot aizkļuva līdz lietas būtībai. — Un jūsu nodaļas vadītājs jūs labprāt pa­ņems atpakaļ. Taču man, kā rādās, būs jums darbiņš, un es negribētu, lai jūs ar kādu jau par kaut ko vienotos. Tikai ne­pārlieciniet sevi, ka jūs velti tērējat laiku. Jūs apgūstat vērtīgas lietas, doktor. Ceru, protams, ka jūs tās patiesi apgūstat.

Noliekot interkoma klausuli, Konvejs nodomāja, ka daudz no tā, ko viņam šeit māca, varētu attiecināt arī uz pašu O'Ma- ru. Viņiem, tiesa, nebija lekciju kursa par Galveno psihologu, taču tādu kursu bija visai viegli iedomāties — nebija nevienas lekcijas, kurā nejaustos O'Maras neredzamā klātbūtne. Un tikai tagad Konvejs sāka aptvert, cik tuvu viņš bija tam, lai izlidotu no Hospitāļa — tieši viņa dīvainās uzvedības dēļ visā šai nelai­mīgajā atgadījumā ar telfiešiem.

O'Mara valkāja Monitoru korpusa majora uzšuves, taču Konvejs jau zināja, ka ir visai grūti noteikt to robežu, kur vairs nesniedzas viņa ietekmes sfēra Hospitālī. Kā Galvenais psiho­logs viņš bija atbildīgs par visa personāla garīgo veselību, un šis personāls taču bija tik neparasti daudzveidīgs. Viņam bija jārūpējas arī par to, lai starp visu šo neskaitāmo veidu un tipu pārstāvjiem nerastos nekādas domstarpības.

Pat maksimālas iecietības un savstarpējas cieņas pilnajos apstākļos, kādi valdīja Hospitālī, tomēr starp līdzstrādniekiem reizēm radās nesaskaņas. Šādas bīstamas situācijas radās pie­redzes trūkuma vai pārpratuma dēļ; kādam pēkšņi varēja uz- rasties ksenofobiska neiroze, kas tam laupīja darbaspējas vai izjauca garīgo līdzsvaru, vai arī tas notika vienlaicīgi. Tā, pie­mēram, viens no zemiešu ārstiem, kas zemapziņā baidījās no zirnekļiem, nespēja saglabāt objektivitāti attiecībā pret savu pa­cientu — ilensānieti, un tas traucēja normālai ārstniecības gai­tai. O'Maram vajadzēja atklāt un novērst tamlīdzīgas nepatik­šanas vai — ja visi izmantotie līdzekļi tomēr nedeva vēlamo efektu — atbrīvoties no šī potenciāli bīstamā indivīda, pirms vēl nesaskaņas nav pārvērtušās atklātā konfliktā. Cīņa pret ne­veselīgu, kļūdainu vai neiecietīgu attieksmi pret citām būtnēm bija vijjtupienākums, un vi^to pildīja tik apzinīgi, ka — Kon­vejs pats bija dzirdējis — viņu reizēm salīdzināja ar seno laiku Torkvemadu [4] .

O'Mara neatbildēja par pacientu psihiskajie traucējumiem, bet tā kā reizēm ir ļoti grūti atšķirt, kur fiziskas sāpes ro­bežojas ar psihosomātiskām ciešanām, ar viņu bieži konsultējās ari šajos jautājumos.

Tas, ka O'Mara atbrīvoja Konveju no darba palātās, varēja nozīmēt tiklab paaugstinājumu, kā sodu. Taču reiz jau nodaļas vadītājs piedāvājis viņam atgriezties, tātad darbs, par kuru ie­minējās O'Mara, ir svarīgāks. Tādā veidā Konvejs secināja, ka no O'Maras puses viņam nekas nedraud, — un šis secinājums šķita visai patīkams. Taču tagad viņu mocīja ziņkāre…

Nākošā rītā viņš saņēma pavēli ierasties Galvenā psihologa kabinetā, un pēc īsas sarunas tika nozīmēts par Bērnu nodaļas terapeitu.

TREŠĀ DAĻA

Neraugoties uz milzīgajām medicīniskajām un tehniskajām iespējām, kas izvirzīja Hospitāli pirmajā vietā visā civilizētajā Galaktikā, tomēr gadījās, ka tur ieradās pacients, kuram nekā­di nebija iespējams palīdzēt. Šajā konkrētajā gadījumā pacients piederēja pie SRTT tipa — tādi Hospitālī vēl nekad nebija redzēti.

Viņš bija līdzīgs amēbai un spēja izstiept ekstremitātes, sa­jūtu vai aizsargorgānus, kad varētu ievajadzēties attiecīgos ap­stākļos, un tam piemita tādas fantastiskas pielāgošanās spējas, ka bija grūti iedomāties, ka tas vispār spētu saslimt.

Vispārsteidzošākais bija tas, ka nebija nekādu saslimšanas simptomu. Nekādu organisku traucējumu, ne miņas no kaitīgu baktēriju klātbūtnes. Pacients gluži vienkārši kusa — klusi, bez trokšņa un satraukuma, gluži kā ledus gabals siltā istabā.

Tika izmēģināti visi līdzekļi, taču nekas nelīdzēja. Diagnosti un jaunākie ārsti, kas novēroja slimnieku, mazpamazām nāca pie bēdīgā slēdziena, ka divpadsmitā sektora Galvenā hospitā­ļa vienveidīgo medicīnisko brīnumu ķēde drīz vien tiks pār­rauta.

— Domāju, ka būtu labāk sākt visu no paša sākuma, — doktors Konvejs teica, cenšoties neskatīties uz sava jaunā ko­lēģa mazajiem spārniņiem, kas laistījās visās varavīksnes krā­sās. — Sāksim no slimnieku uzņemšanas telpas.

Un viņi devās uz Uzņemšanas nodaļu. Konvejs gaidīja, kā asistents reaģēs uz viņa teikto. Viņš centās iet divus soļus pa priekšu savam pavadonim — ne jau tāpēc, ka gribētu to ap­vainot, viņš vienkārši baidījās, ka, pieejot tuvāk, varētu sagādāt asistentam smagus fiziskus bojājumus.

Jaunais asistents piederēja pie GLNO tipa. Viņš bija seškā- ju bruņnesis, kukaiņveidīgs Cinrusas planētas iemītnieks. Sma­guma spēks uz viņa dzimtās planētas bija divpadsmit reizes ma­zāks nekā uz Zemes. Tāpēc kukaiņi tur sasniedza tādus iz­mērus un kļuva par valdošo dzīvības formu.

Asistents bija aplicis divas antigravitācijas jostas — bez tām viņš jau sen būtu saspiests plakans. Starp citu, viņam būtu pie­ticis arī ar vienu, taču Konvejs nespēja nosodīt viņu par šo divkāršo piesardzību. Asistents bija smalks, neveikls un apbrī­nojami trausls. Viņu sauca — doktors Prilikla.

Konvejs zināja, ka Prilikla medicīnā nav nekāds iesācējs — viņam bija liela darba pieredze gan uz savas dzimtās planētas, gan galaktiskajos hospitāļos, taču Galvenā Hospitāļa izmēri vi­ņu patiesi pārsteidza un mulsināja.

Konveja pienākumos ietilpa rūpēties par Priliklu un viņu vadīt, bet tad, kad Konveja norīkojuma termiņš Bērnu nodaļā būs pagājis, nodot šo nodaļu Priliklam. Acīmredzot Hospitāļa vadītājs nolēma, ka ar citplanēliešu bērneļiem vislabāk varētu tikt galā tieši šādi, pie zema spiediena pieraduši, ar paaugsti­nātu jūtību un smalku uztveri apveltīti ārsti.

„Un tas noteikti ir bijis pareizs lēmums, — Konvejs no­domāja, metoties sānis, lai aizsegtu Priliklu ar savu augumu, jo tieši tobrīd pa gaiteni uz visām savām sešām ziloņa kājām aiz- dipināja traltaniešu praktikants, — ja vien Prilikla vispār spēs sadarboties ar saviem masīvajiem un neveiklajiem kolēģiem."

— Jūs, protams, saprotat, — Konvejs teica, pievedot Pri­liklu pie Uzņemšanas nodaļas kontrolcentra, — ka reizēm slim­nieka atgādāšana uz Hospitāli izvēršas par īstu problēmu. Kas attiecas uz maziem pacientiem, tad šeit viss ir vienkārši, bet ko pavēlēsiet darīt ar traltaniem vai četrdesmitpēdu AUGL no Čaldereskolas?.. — Konvejs aprāva frāzi un teica: — Nu lūk, mēs esam atnākuši.

Cauri platajai caurspīdīgai sekcijas sienai varēja redzēt tel­pu, kurā atradās trīs kontrolpultis. Pie vienas no tām sēdēja nfdiānis.

Pults indikatori norādīja, ka viņš ir nodibinājis kontaktu ar kādu Hospitālim tuvojošos kosmoplānu.

—   Paklausīsimies, — Konvejs noteica.

—    Lūdzu paziņojiet, — nldiāniešu sarkanais lācēns noteica savā ātrajā rejošajā balsi, kas, izejot cauri Konveja translato- ram, pārvērtās angļu valodā. Prilikla izdzirda šos pašus vārdus savā gludajā, absolūti neemocionālajā cinruniešu valodā. — Kas jūs esat? Pacients, viesis vai līdzstrādnieks? Kāda ir jūsu fizio­loģiskā piederība?

—   Viesis, — sekoja atbilde no kosmoplāna. — Cilvēks.

Pēc mazas pauzltes sarkanspalvainais dežurants piemiedza

ar aci aiz caurspīdīgās sienas stāvošajiem Konvejam un Pri- liklam un teica:

—    Esat tik laipns, paziņojiet jūsu fizioloģisko raksturoju­mu. Visas saprātīgās būtnes sauc sevi par cilvēkiem, bet visus pārējos uzskata par necilvēkiem. Tāpēc jūsu vārdiem trūkst dziļākas jēgas…

Konvejs gandrīz nedzirdēja pārējo sarunu, tāpēc ka centās iedomāties, kā gan varētu izskatīties SRTT — būtne ar šādu fizioloģisko raksturojumu. Dubultais T nozīmēja, ka tās forma un fizioloģiskie rādītāji var mainīties, R — ka šī būtne spēj izturēt augstas temperatūras un spiedienus, bet kas attiecas uz S, tad šeit bija lieki jebkādi komentāri… Ja vien šī būtne neat­rastos netālu no Hospitāļa, Konvejs nekad nespētu noticēt, ka tā vispār var eksistēt.

Turklāt viesis izrādījās svarīga persona: dežurants steidzīgi paziņoja par viņa ierašanos medicīniskajam personālam — pār­svarā tiem, kas nebija zemāki par Diagnostu rangu.

Pēkšņi Konvejam radās vēlēšanās palūkoties uz šo vis­augstākā mērā neparasto būtni, taču viņu atturēja doma, ka, metoties aplūkot šo brīnumu, viņš rādīs sliktu piemēru Prilik- lam. Turklāt Konvejs vēl ļoti maz pazina savu asistentu: bet ja nu pēkšņi Prilikla pieder pie tām pārlieku jūtīgajām personām, kas uzskata, ka, blenžot uz citām būtnēm sava prieka pēc, tās tiek smagi apvainotas.

—  Ja vien tas netraucētu svarīgākām lietām, — no aparāta atskanēja Priliklas mērenā balss, — es gribētu palūkoties uz šo viesi.

—   Paldies Dievam, Konvejs nodomāja, taču izlikās, ka ap­domā Priliklas priekšlikumu. Beidzot viņš piekrita un teica:

—  Citos apstākļos es tam nekādā gadījumā nepiekristu, bet reiz jau slūžas, pa kurām SRTT iekļūs Hospitāli, atrodas netālu no šejienes un mūsu rīcībā ir nedaudz brīva laika, es domāju, ka mēs varam atļauties apmierināt jūsu ziņkāri. Palūgšu jūs, doktor, man sekot.

Pamājis uz atvadām pinkainajam dežurantam, Konvejs no­domāja, cik labi gan, ka Priliklas trasnslators nespēja nodot viņa pēdējo vārdu ironisko zemtekstu. Citādi gan asistents spē­tu noprast, cik ļoti viņam ir pa prātam šis priekšlikums.

Un tad pār Konveju nāca apskaidrība. Viņš atcerējās, ka Prilikla bija empāts.

Kopš viņi iepazinās, Prilikla bija pateicis pavisam nedaudz, bet visi viņa teiktie vārdi apbrīnojami atbilda Konveja izjūtām. Jaunais asistents nebija telcpāts — viņš nespēja lasīt domas, — taču viņš uztvēra jūtas un emocijas un, protams, nojauta Kon­veja ziņkāri.

Konvejs sapīka — kā gan viņš varēja aizmirst par asistenta empātiskajām spējām.

„Vēl nav zināms, kurš kuru šeit īsti izmanto savās inte­resēs," — viņš nodomāja.

* * *

Sestās slūžas, pa kurām vajadzēja ienākt SRTT, atradās da­žu minūšu gājiena attālumā, ja, protams, turp doties pa visīsāko ceļu, pa vienu no ar ūdeni piepildītajiem gaiteņiem uz AUGL Operāciju zāli un cauri hloru elpojošo PVSŽ Hirurģiskajai no­daļai. Taču, lai veiktu šo gājienu, vajadzēja uzvilkt vieglos ūdenslīdēju skafandrus. Konvejs to varēja izdarīt bez kādām īpašām problēmām, taču viņš visai skeptiski vērtēja daudzkā- jainā Priliklas spējas šajā darbības jomā. Nācās izvēlēties ap­kārtceļu un pasteigties.

Viņus apdzina traltans ar Diagnosta zelta emblēmām un inženieris no Zemes.

FGLI ripoja gluži kā uzbrukumā ejošs tanks, bet cilvēks steidzīgi tipināja nopakaļ, lai neatpaliktu.

Konvejs un Prilikla piespiedās pie sienas, lai grieztu ceļu cienījamajam Diagnostam un vēl arī tāpēc, lai nepakļūtu zem tā, bet tad turpināja savu ceļu.

No nejauši noklausīta sarunas fragmenta viņš uzzināja, ka traltans un inženieris ietilpst komisijā, kas sagaidīs SRTT, bet, spriežot pēc Zemes inženiera indīgā toņa, viņiem kļuvis zināms, ka viesis ieradies agrāk nekā ticis gaidīts.

Kad viņi bija nogriezušies aiz stūra un apstājušies netālu no milzīgās ieejas lūkas, Konvejs nespēja atturēties nepasmai­dījis, vērojot amizanto skatu, kas viņiem pavērās.

Pa visiem trim gaiteņiem, kas šai līmeni izbeidzās pie slūžu kameras, pa augstākā un zemākā līmeņa gaiteņiem, kas arī bija savienoti ar to, steidzās komisijas locekļi. Izņemot traltanu un cilvēku, kuri viņus apdzina, pie lūkas bija sapulcējušies vēl viens traltans, divi DBLF kāpuri un trauslais, membrānām pār­klātais ilensietifcs caurspīdīgā aizsargskafandrā, kurš tikko kā iznāca no PVSŽ sekcijas hlora gaiteņa.

Visi viņi steidzās pie lūkas, kas lēnām vērās vaļā. Tas šķita Konvejam smieklīgi, un viņam pēkšņi izlikās, ka visi viņi sa­skriesies vienā punktā…

Taču, kamēr viņš tā klusībā smaidīja par savām domām, pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, komēdija pārvērtās par tra­ģēdiju.

Kad viesis iznāca laukumiņā un lūka aiz viņa aizvērās, Kon­vejs ieraudzīja krokodiļveidīgu būtni ar taustekļiem, kuriem ga­los bija ragveida uzgaļi. Neko tādu Konvejs vēl nekad nebija redzējis.

Šī būtne atsprāga nost no figūrām, kas steidzās pie viņas, un pēkšņi metās virsū tuvākajai no tām. Par upuri tika izrau­dzīts mazais PVSŽ, kas stāvēja tuvāk par pārējiem. Šķiet, visi vienlaicīgi iekliedzās, jo no translatoriem pārslodzes dēļ izlau­zās tikai spalgs kauciens.

Ieraudzījis savā priekšā uzbrūkošā viesa zobus un ragveida taustekļus, ilensietis bez šaubām iedomājās par to, cik neiz­turīgs ir mākslīgais apvalks, kas aizsargā viņu no gaisa, un me­tās pie lūkas, kas atdalīja to no viņa paša sekcijas.

Viesim ceļā pagadījās traltans, kas mēģināja to nomieri­nāt, taču viesis padrāzās tam garām un metās pie tās pašas lūkas.

Visas starpgaiteņu lūkas bija aprīkotas ar ierīci, kas atvēra pirmās durvis tai acumirklī, kad otras aizvērās, lai nevajadzētu gaidīt, kamēr pārejas kamera piepildās ar citu gaisu. PVSŽ, kuru vajāja satrakojies viesis, nolēma, ka tāda nepieciešamība tagad ir radusies, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa skafandrs bija cietis no SRTT nagiem un viņam draudēja saindēšanās ar skā­bekli. Acīmredzot viņš bija pārāk izbijies un neievēroja, ka vie­sis nepaguva ienākt pa pirmajām durvīm, bet tiklīdz atvērsies otrās durvis, viesi pirmās durvis pārgriezīs uz pusēm…

Visā šai juceklī Konvejs neievēroja, kurš īsti atģidās no­spiest rezerves pogu, kas atvēra abas durvis vienlaicīgi, un tādā kārtā izglāba viesa dzīvību. SRTT bija glābts, taču pa atvēr­tajām durvīm ielauzās biezi dzeltenīgi hlora mākoņi. Un, vēl pirms Konvejs paspēja kaut ko uzsākt, sienās iebūvētie atmos­fēras signalizatori ieslēdza trauksmes signālu un vienlaicīgi aiz­vēra visas pārējās durvis, tā ka visi pie lūkas sapulcējušies no­kļuva slazdā.

# # #

Pirmajā acumirklī Konvejs tikai ar pūlēm apvaldīja vēlē­šanos mesties uz hermētiskajām durvīm un dauzīt pa tām no visa spēka ar dūrēm. Tad viņš nolēma izkļūt cauri indīgajai miglai līdz starpsekciju lūkai. Taču tad viņš ieraudzīja, ka uz lūku steidzas arī inženieris un viens no DBLF kāpuriem, taču viņus tik ļoti cieši ieskāva hlora tvaiki, ka Konveju pārņēma šaubas, vai tikai viņi neies bojā ātrāk, pirms būs paguvuši uz­vilkt skafandrus.

Vai ir izredzes aizkļūt līdz lūkai, Konvejs domāja. Tur, pā­rejas kamerā, kā to paredzēja noteikumi, atradās maskas un aizsargķiveres ar autonomu desmitminūšu skābekļa rezervi. Ta­ču, lai aizkļūtu līdz ķiverei, nāksies vismaz uz trim minūtēm aizturēt elpu un aizspiest acis, jo atliek tikai ievilkt elpu vai atvērt acis, un tūdaļ pilnīgi zaudēsi spēju pārvietoties. Bet ja tu neko neredzi savā priekšā, kā gan citādi vēl izkļūt cauri mudžošajai traltanu kāju un taustekļu masai, kas aizšķērsojusi gaiteni?

Pēkšņi viņš izdzirda Priliklas balsi:

— Atvainojiet, taču hlora atmosfēra man ir nāvējoša.

Ar Priliklu notika kaut kas dīvains. Viņa garās daudzposmu kājas dejoja un raustījās it kā viņš izpildītu kādu mežonīgu rituāla deju, bet divi no četriem manipulatoriem (pateicoties kuriem viņa rase arī iemantoja izcilu hirurgu slavu) veica sarež­ģītas manipulācijas ar priekšmetiem, kas atgādināja caurspīdīga plastikāta ruļļus.

Konvejs nepaguva lāga saskatīt, kā tas notika, bet viņa asis­tents pēkšņi izrādījās ievīstījies caurspīdīgā apvalkā, no kura izspraucās ārā sešas kājas un divi manipulatori. Viss Priliklas ķermenis, spārni un divi citi manipulatori, kas steidzīgi lipināja ciet spraugas, pa kurām spraucās ārā kājas, atradās jau zem apvalka, kas sāka uzpūsties. Tas bija hermētisks.

—   Man nebija ne jausmas, ka jūs… — Konvejs ierunājās, un tad viņam dzima ceriba.

—    Paklausieties, — viņš žēlabaini iesaucās. — Dariet to, ko es jums teikšu. Sagādājiet man aizsargķiveri. Un pēc iespē­jas ātrāk…

Taču pirms vēl viņš paguva Priliklam visu paskaidrot, ce­rība nomira tikpat pēkšņi kā bija uzradusies. Prilikla, sapro­tams, spēja atrast aizsargķiveri. Taču kā gan viņš cauri šai ķer­meņu masai uz grīdas aizkļūs līdz lūkai, kur glabājās aizsarg­ķiveres. Kāds nejaušs sitiens var noraut tam kāju vai saspiest kukaiņveidīgās bruņas. Viņam nav tiesības lūgt Priliklu izdarīt šādu pakalpojumu — tas būtu pielīdzināms slepkavībai.

Viņš jau gribēja ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt Pri­liklam, lai tas paiet malā un parūpējas par savu izglābšanos, kad pēkšņi Prilikla šķērsoja gaiteni, uzskrēja augšā pa sienu, uzradās pie griestiem un nozuda hlora miglā.

Konvejs atcerējās, ka daudziem kukaiņu tipiem pie kājām ir piesūcekņi, un viņš atguva cerību un spēju pievērst uzmanību

tam, kas notiek visapkārt.

* # *

Skaļrunis līdzās Konvejam vēstīja visiem Hospitālī, ka sesto slūžu rajonā notikusi atmosfēras saindēšanās, signālierīce, kas atradās zem skaļruņa, mirgoja ar sarkanu gaismu un nepatī­kami sanēja — Apkalpes nodaļā centās uzzināt, vai kāds atro­das saindētajā zonā.

Konvejs pagrāba mikrofonu:

—   Klusāk! — viņš iesaucās. — Klausieties! Runā Konvejs, es atrodos līdzās sestajām slūžām. Divi FGLI, divi DBLF, viens DBGD saindējušies ar hloru, taču pagaidām vēl ir dzīvi. Viens PSVŽ bojātā skafandrā un saindējies ar skābekli, iespējams, ievainots, un viens…

Pēkšņi viņam sāka dedzināt un durstīt acīs, Konvejs izmeta mikrofonu. Viņš atkāpās atpakaļ, līdz atspiedās ar muguru pret hermētiskajām durvīm, un lūkojās kā dzeltenā migla arvien tu­vojās viņam.

Viņš neredzēja, kas notiek gaiteni, un viņam likās, ka pa­gāja mūžība, līdz pie griestiem virs viņa galvas parādījās dī­vainā Priliklas figūra.

iii

Aizsargķivere, kuru atnesa Prilikla, īstenībā bija maska, kas izdala skābekli, ja to stipri piespiež pie sejas. Skābekļa pietika neilgam laikam, kādām desmit minūtēm, taču, uzvilcis masku un atbrīvojies no nāves briesmām, Konvejs atklāja, ka spēj do­māt jau krietni vien saprātīgāk.

Sākumā Konvejs aizkļuva līdz atvērtajai lūkai, kas veda uz hlora sekciju. PVSŽ gulēja nekustīgi pie pašām durvīm, un pa viņa ķermeni izplūda pelēki plankumi — agrīnā ādas vēža sta­dija. PVSŽ skābeklis bija ļoti bīstams.

Konvejs uzmanīgi atvilka ilcnsieti uz viņa sekciju, pie tu­vākās noliktavas telpas. Spiediens šajā sekcijā bija nedaudz augstāks nekā skābekļa nodalījumos, un priekš PSVŽ gaiss bija pietiekami tīrs.

SRTT nekur neredzēja.

Konvejs paņēma līdzi pāris plastikāta pārklājus, kas šai sek­cijā aizvietoja palagus.

Atgriezies gaitenī, viņš izstāstīja Priliklam savu darbības plānu. Tad izlauzās cauri nekustīgo vai knapi kustošos ķermeņu grēdai līdz sestajām slūžām un atvēra tās. Iekšā, kamerā, rindā stāvēja skābekļa baloni. Viņš paņēma divus no tiem un izkļuva ārā.

Tad viņš ieraudzīja inženieri, kuram tomēr bija izdevies uz­vilkt skafandru, taču inženieris nespēja neko saskatīt un, aiz­gūtnēm klepodams, klīda pa gaiteni. No viņa nevarēja gaidīt nekādu palīdzību.

Prilikla jau bija apklājis ar plastikāta pārklāju vienu no cie­tušajiem.

Konvejs atvēra skābekļa balona krānu, palika to zem pa­klāja un vēroja, kā plastikāta palags uzpūšas kā burbulis. Tā bija primitīva skābekļa telts forma, taču tobrīd viņš nespēja ne­ko labāku izdomāt.

Konvejs, ilgi neprātojot, devās pēc jaunas balonu partijas.

Pēc trešā gājiena Konvejs ievēroja satraucošas pazīmes. Viņš pārklājās ar sviedriem, galva plīsa vai pušu un acu priekšā ņirbēja melni punkti — gaisa rezerves sāka izsīkt. Jau sen bija laiks noraut masku, pabāzt galvu zem skābekļa palaga un gaidīt glābšanas brigādes ierašanos.

Viņš paspēra dažus soļus pretī palagā ievīstītajai figūrai… un grīda mežonīgā ātrumā drāzās tam pretī. Sirds neprātīgi dauzījās krūtīs, plaušas liesmoja un nepietika spēka pat noraut masku…

* * *

No dziļā un pat savā veidā patīkamā ģīboņa Konveju izrāva neciešamas sāpes: kaut kas ar milzu spēku spieda viņa krū­tis.

Viņš centās pārvarēt sāpes, bet kad vairs nepietika spēka, atvēra acis un teica:

—   Norāpieties no manis nost, velns parāvis! Ar mani viss ir kārtībā!

Varenais praktikants, kas ar entuziasmu izpildīja Konvejam mākslīgo elpināšanu, piecēlās kājās un teica:

—    Kad mēs aizkļuvām līdz tām nolādētajām slūžām, jūsu sienāzis teica, ka jūs esat jau atstiepis kājas. Es jau gandrīz vai izbijos. Es gribēju teikt… nedaudz izbrīnījos. — Viņš pasmīnēja un piebilda: — Ja vien esat spējīgs kustināt kājas un mēli, ar jums vēlētos aprunāties O'Mara.

Konvejs kaut ko norūca par atbildi un piecēlās. Gaiteņa ventilatori un filtrējošās ierīces ātri attīrīja gaisu no pēdējām hlora paliekām, cietušos evakuēja — dažus uz nestuvēm, kas bija apsegtas ar skābekļa teltīm, pārējie, sanitāru atbalstīti, aiz­gāja paši.

Konvejs aptaustīja prāvo punu uz pieres — praktikants bija pārāk strauji norāvis masku, — bet tad dažas reizes dziļi ie­elpoja svaigo gaisu — pārliecinājās, ka šis murgs beidzot bei­dzies.

—   Paldies, doktor, — viņš izjusti noteica.

—   Nav par ko, doktor, — praktikants atbildēja.

* * *

Viņi sastapa O'Maru Zinātnes daļā. Galvenais psihologs nesāka tērēt velti laiku ievadam. Viņš norādīja Konvejam uz krēslu, Priliklam uz kaut ko, kas atgādināja sirreālistisku pa- pīrkurvi, un norūca:

—   Kas tur notika?

Istaba grima puskrēslā, tikai uz pults mirgoja uguntiņas un O'Maram priekšā dega galdalampa. Konvejs redzēja vienīgi spēcīgās plaukstas, kas rēgojās no tumši zaļajām formas pie­durknēm, un pelēkās aukstās acis aizēnotajā sejā. Plaukstas ne­kustējās, un O'Mara ne uz mirkli nenovērsa acis no Konveja sejas, kamēr tas runāja.

Kad Konvejs apklusa, O'Mara nopūtās un dažas sekundes klusēja. Tad noteica:

—   Pie sestajām slūžām atradās četri no mūsu vadošajiem Diagnostiem. Tas ir krietni vien vairāk nekā Hospitālis var at­ļauties pazaudēt. Jūsu enerģiskā rīcība izglāba dzīvības vismaz trim no viņiem. Tāpēc jūs var pat uzskatīt par varoņiem. Taču es nelikšu jums sarkt un nepakavēšos ilgāk pie šīs jautājuma puses. Turklāt, — viņš sāji piebilda, — es negrasos jūs samulsināt ar jautājumu par to, kāpēc jūs vispār tur atrādā­ties. »

Konvejs iekāsējās:

—   Vienīgais, ko es vēlētos uzzināt, — viņš teica, — kāpēc SRTT tā satrakojās? Visvienkāršāk būtu iedomāties, ka viņš izbijās, ieraudzījis skrienam pretī sagaidītājus. Taču neviena sa­prātīga būtne nebūtu tā uzvedusies. Šeit tiek ielaisti tikai val­dības locekļi vai speciālisti — un tos parasti nevar izbiedēt ērmīgais citplanētiešu izskats. Starp citu, kāpēc viņu sagaidīt ieradās tik daudz Diagnostu?

—   Viņi ieradās tur tāpēc, — O'Mara atbildēja, — ka viņi gribēja redzēt, kā izskatās SRTT tai brīdī, kad tas necenšas līdzināties kaut kam citam. Šī informācija varēja tiem noderēt tā pacienta ārstēšanā, ar kuru mēs pašlaik nodarbojamies. Tur­klāt, kad mēs sastopamies ar pilnīgi nezināmu dzīvības formu, nekad nav iespējams paredzēt, kāpēc tā rīkojas tieši tā, bet ne citādi. Un visbeidzot, mūsu viesis nepieder pie to apmeklētāju loka, kādus mēs esam ieraduši šeit uzņemt. Mums nācās pār­kāpt noteikumus, tāpēc ka viņa vecāks atrodas Hospitālī ārstē­šanā. Un viņa stāvoklis ir bezcerīgs.

—   Skaidrs, — Konvejs klusi noteica.

Istabā ienāca Monitoru leitnants un piesteidzās pie O'Ma­ras.

—   Atvainojiet, — viņš teica. — Man izdevās atklāt kādu detaļu, kas var izrādīties noderīga mūsu meklējumos. DBLF medmāsa paziņoja, ka redzēja PVSŽ, kas aizsteidzās no nega­dījuma vietas tieši incidenta laikā. No DBLL kāpuru redzes viedokļa šie PVSŽ nav nekādi īpašie skaistuli, taču medmāsa apgalvo, ka šoreiz viņai acīs pagadījies vienkārši kroplis. Tāds kroplis, ka medmāsa nosprieda, ka tas ir pacients, kurš slimo ar velns zina ko…

—   Vai pārbaudījāt, ka starp PVSŽ pacientiem nav tāda, kas slimotu ar šādu slimību?

—  Jā. Tāds nav atklāts.

O'Mara pēkšņi sadrūma un teica:

—   Labi, Karson, jūs zināt, kas jādara.

Un viņš pamāja, atlaižot virsnieku.

Visas sarunas laikā Konvejs tikai ar pūlēm savaldījās un, kad leitnants izgāja, izšāva:

—    Būtnei, kas izgāja no slūžām, bija taustekļi… un… un… jebkurā gadījumā tā nemaz nelīdzinājās PVSŽ. Es zinu, ka SRTT var izmainīt savu fizioloģisko struktūru, bet tik radikāli un tādā ātrumā…

O'Mara strauji piecēlās.

—    Mēs būtībā neko nezinām par šo dzīvības formu, — viņš teica, — nezinām ne tās vēlmes, ne prasības, ne iespējas, ne emocionālās reakcijas — un mums ir nepieciešams to stei­dzīgi noskaidrot. Es domāju mesties virsū Kolinsam no Sakaru nodaļas, un tad palūkosimies, ko viņš spēs izrakt. Ceru kaut ko uzzināt par tās dzīves veidu, evolūciju, kulturālajām, sociā­lajām ietekmēm un tā tālāk. Nedrīkst taču pieļaut, ka mūsu viesis tā vienkārši šaudītos pa Hospitāli — viņš var sagādāt nepatikšanas, pats īsti neapzinoties, ko dara.

—   Bet/fy) jums abiem es vēlētos lūk ko, — O'Mara tur­pināja. — Vērojiet, vai Bērnu nodaļā neparādās kādi dīvaini pacienti vai bērneļi. Karsons tikko kā devās uz Sakaru nodaļu, lai paziņotu par to pa interkomu. Ja jūs ieraudzīsiet kādu, kas atgādinās jums izbēgušo SRTT, izturieties pret to saudzīgi. Tuvojieties tam piesardzīgi, izvairieties no asām kustībām, cen­šaties viņu nesatraukt, nerunājiet ar viņu visi uzreiz. Un ne­kavējoties ziņojiet par to man.

Kad saruna ar O'Maru bija beigusies, Konvejs nosprieda, ka var vēl uz stundu atlikt palātu apgaitu, un devās ar Priliklu uz milzīgu telpu, kas kalpoja par ēdnīcu skābekli elpojošajiem Hospitāļa iemītniekiem.

Pēc pusdienām Konvejs uzaicināja Priliklu uz vienu no pa­lātām, kas atradās viņa pārziņā. Pa ceļam viņš turpināja iepa­zīstināt asistentu ar šejienes apstākļiem.

Hospitālis sastāvēja no trīssimt astoņdesmit četriem līme­ņiem, un tajā bija rūpīgi atveidoti sešdesmit astoņu dažādu sa­prātīgu dzīvības formu dzīves apstākļi, kas bija zināmi Galak­tiskajai Federācijai.

Konvejam nenāca ne prātā apstulbināt Priliklu ar Hospitāļa milzīgajiem izmēriem vai lielīties, lai gan viņš pasakaini lepojās ar to, ka strādā tik ievērojamā iestādē. Konvejs nebija pār­liecināts par to, cik lielā mērā viņa kolēģis ir sagatavots ap­stākļiem, kādos viņam nāksies strādāt…

Pa to laiku sienās iemontētie skaļruņi turpināja nepār­traukti ziņot par pazudušā SRTT meklēšanas gaitu. Viņu vēl arvien nebija atraduši, taču jau daudzkārt tikuši aizturēti pilnīgi nevainīgi garāmgājēji, un arvien biežāk kādam šķita, ka viņš ir redzējis viesi.

Konvejs jau bija gandrīz vai aizmirsis par SRTT eksistenci, bet tagad, iedomājoties, ko bēglis var pastrādāt Bērnu nodaļā, nerunājot jau nemaz par to, ko ar viņu var izdarīt daži no bērneļiem, viņu sāka pārņemt nemiers. Ja vien viņš vairāk ko zinātu par šo SRTT!

Konvejs nolēma piezvanīt O'Maram.

Galvenais psihologs teica:

— Mēs saņēmām informāciju, ka SRTT evolucionējuši uz planētas, kurai ir ekscentriska orbīta. Ģeoloģiskās, klimatiskās un temperatūras svārstības uz tās ir tik milzīgas, ka tās ie­mītniekiem vajadzēja izstrādāt neparastas piemērošanās spējas. Līdz tur radās civilizācija, šīs planētas iedzīvotāju galvenais aiz­sardzības veids bija īpaša veida mimikrija — spēja, mainot for­mu, iedvest bailes vai kopēt savu ienaidnieku ārējo izskatu. Pa­mazām mimikrija kļuva tik ierasta, ka SRTT sāka neapzināti mainīt savu izskatu. Viņi dzīvo ļoti ilgi — lūk, tas arī viss, ko izdevās noskaidrot, izpētot tās ekspedīcijas ziņojumu, kas at­klāja šo planētu. Vēl mēs uzzinājām, ka šīs būtnes nekad nesli­mo.

—   Skaidrs, — Konvejs teica.

—   Starp citu, viņiem ir šāda paraža — kad mirst vecāks, tad tur jābūt klāt viņa jaunākajam bērnam, bet nevis vecāka­jam, — O'Mara turpināja. — Starp vecāku un pēdējo no vi­ņa bērniem eksistē ļoti spēcīga emocionālā saikne. Mūsu bēgļa masa un izmēri norāda uz to, ka viņš vēl ir ļoti jauns. Jau ne mazulis, taču nebūt ne pieaudzis indivīds.

Pēc pauzes O'Mara turpināja:

—   Ja mēs runājam par to, kas viņam varētu būt kaitīgi, tad metāna sekcija viņam ir pārlieku auksta, bet radioaktīvās palātas pārlieku „karstas". Diez vai viņš līdīs „turku pirtī" astoņpadsmitajā līmenī, tur viņam nāktos elpot sakarsētu tvai­ku. Ņemot vērā šīs ziņas, jūs tagad ne sliktāk par mani zināt, kur viņš varētu atrasties.

—   Es ļoti vēlētos palūkoties uz SRTT vecāku, — Konvejs teica. — Vai tas ir iespējams?

Pēc ilgas pauzes O'Mara atbildēja:

—   Tas nav tik viegli izdarāms. Pacientu ielenc tik daudz Diagnostu un augstas klases talantu… Ienāciet pie manis, kad beigsiet apgaitu, un es pacentīšos kaut ko izdarīt.

—   Paldies, — Konvejs teica un atslēdza sakarus.

Viņš vēl aizvien izjuta nemieru, kas bija saistīts ar nepa­rasto viesi.

Ja bēgli noķert vēl joprojām nav izdevies, tātad SRTT ne­maz nav tik jauns un nesaprātīgs, lai nezinātu, kā atveras lūkas starp sektoriem.

Taču Konvejs centās neizrādīt savu nemieru un sāka stāstīt Priliklam par pacientiem nākamajā palātā un mēriem, kādus nākas pielietot, lai tos savaldītu.

Palātā bija divdesmit astoņi FROBu mazuļi — zemas, reti varenas būtnes, kuru apvalks bija vienas vienīgas kustīgas bru­ņas.

Pieaugušie FROBi bija tik masīvi, ka pārvietojās lēni un neveikli, taču bērneļi kustējās ārkārtīgi ātri.

Šajā palātā bija nepieciešami sevišķi augstas aizsardzības skafandri, ārsti un medmāsas tur iegāja tikai galējas nepiecie­šamības gadījumos. Lai pacientus apskatītu, tos ar ceļamkrānu pacēla līdz pašiem griestiem, kur to anestezēja, vēl pirms tika palaistas vaļā krāna ķepas. Narkoze tika ievadīta ar garu un ļoti izturīgu adatu, kuru vajadzēja iedurt vienā no nedaudzajām FROBu ķermeņa neaizsargātajām vietām — starp pakaļkāju un vēderu.

—    Baidos, ka jums nāksies salauzt ne mazums adatu, līdz jūs iemācīsieties durstīt šos FROBus, — Konvejs teica. — Ta­ču neņemiet to tuvu pie sirds un nedomājiet, ka sagādājat tiem sāpes. Šiem mazuļiem ir tik stipri nervi, ka, pat ja līdzās uz­sprāgs bumba, viņi ne aci nepamirkšķinās.

Viņi ātri devās uz FROBu palātu. Šķita, ka Priliklas tievās kājiņas aizņem visu telpu, taču viņš iemanījās ne reizi neaiz­skart Konveju.

Konvejs jau atbrīvojās no sajūtas, ka iet pa plānu ledu, viņš vairāk jau nebaidījās pieskarties GLNO un nedomāja, ka viņa asistents izjuks, tiklīdz viņš to aizskars. Prilikla jau ne reizi vien spīdoši bija nodemonstrējis savu māku izvairīties no nevē­lamiem kontaktiem un sadursmēm un darīja to patiesi gracio­zi.

Cilvēks tomēr var sastrādāties ar ikvienu, — Konvejs no­domāja.

—    Atgriezīsimies pie mūsu biezādainajiem draugiem, — viņš teica, — viņi ir ļoti izturīgi, taču bērnībā viņiem ir zemas pretestības spējas pret mikrobiem un dažādām vīrusu infek­cijām; kļūstot vecāki, viņi izstrādā visas organismam nepiecie­šamās antivielas, un pieaugušie indivīdi, kā likums, ir veseli, bet mazuļi…

—    Viņi iemanās saķert jebkuru slimību, — Prilikla iebil­da, — un atliek tikai atklāt kādu jaunu, kad viņi nekavējoties ar to saslimst.

Konvejs iesmējās.

—    Es pavisam aizmirsu, ka jums droši vien jau ir nācies saskarties ar FROBiem un jūs zināt, ka viņu slimības ļoti reti beidzas letāli, taču viņu ārstēšana ir garš, sarežģīts un nepa­teicīgs process, tāpēc ka viņi nekavējoties saslimst ar vēl kādu citu infekciju. Šeit nav neviena smaga gadījuma, un mēs turam visus šeit, bet nevis parastā hospitālī, tāpēc ka ceram atklāt serumu, kas pasargātu viņus no jebkuras infekcijas, un izstrādāt viņiem imunitāti, vēl pirms… Pagaidiet! — Konvejs pēkšņi nočukstēja.

Prilikla pamira, plati iepletis garās kājas, un vēroja būtni,

kas parādījās gaiteņu krustojumā.

* * *

Pirmajā acumirkli šķita, ka tas ir ilensietis. Bczformlgais tievais ķermenis ar sažuvušām, čaukstošām membrānām, kas savienoja apakšējās un augšējās ekstremitātes, neapšaubāmi piederēja hloru elpojošajam PVSŽ. Taču bez tam viņam vēl bija taustekļi, kas šķita kā pārstādīti no FGLI, spalvainas krūtis kā DBLF, un, līdzīgi viņiem, viņš elpoja ar skābekli piesātinātu gaisu.

Tas varēja būt vienīgi bēglis.

Pretēji visiem fizioloģijas likumiem Konvejs sajuta, kā viņa sirds daudzās kaklā, un, atcerējies O'Maras stingro piekodi­nājumu neizbiedēt bēgli, drudžaini centās rast kādus labus un nomierinošus vārdus.

Taču SRTT, ievērojis doktoru un asistentu, metās bēgt, un Konvejam nekas cits neatlika kā iesaukties:

—  Ātrāk viņam pakaļ!

Viņi metās uz krustojumu un nogriezās gaitenī, kurā nozu­da SRTT. Prilikla skrēja pa griestiem, lai netrāpītos Konvejam zem kājām. Taču, ieraudzījis FROBu palātas ieejas lūku, Kon­vejs vienā acumirklī aizmirsa visas O'Maras pavēles un iesau­cās:

—  Stāvi, idiot! Neiedomājies tur iet iekšā!..

Bēglis pieskrēja pie FROBu palātas.

Viņi nokavēja un apjukuši vēroja, kā SRTT atvēra iekšējās durvis un, četrkārtīgā smaguma spēka satverts, nozuda skatie­nam. Tad iekšējās durvis automātiski aizvērās, un Konvejs un Prilikla iegāja slūžu kamerā, lai pārģērbtos.

Konvejs ātri ielīda augstas drošības skafandrā, kas glabājās skapī, un pārstādīja savas antigravitācijas jostas rādītāju. Pār­baudot skafandra vārstus un neganti lādēdamies, Konvejs palū­kojās pa iekšējo durvju lodziņu un nodrebēja.

SRTT ilesiānieša veidolā gulēja pieplacināts pie grīdas. Viņš viegli drebēja, un viens no FROBu mazuļiem jau tuvojās viņam, lai izpētītu šo dīvaino lietiņu.

Mazulis ar vienu savu plato pēdu droši vien aizskāra SRTT, tāpēc ka tas nodrebēja un sāka ātri un neparasti mai­nīties.

Vājie membrānveidīgie PVSŽ izaugumi pārvērtās spēcīgā kaulainā ķirzakas ķermenī, bet no tā izbāzās asi kaulaini taus­tekļi — tos Konvejs jau bija redzējis pie sestajām slūžām. Acīmredzot tā bija visbriesmīgākā forma, kādu vien spēja pie­ņemt SRTT.

Taču FROBu mazulis bija vismaz piecreiz masīvāks par briesmoni un nebūt neizbijās. Viņš pielieca vareno galvu un iebadīja SRTT. Tas aizlidoja kādas divdesmit pēdas un atsitās pret bruņusienu.

FROBs nolēma paspēlēties ar viesi.

Doktors un asistents pa to laiku jau paguva izkļūt no ka­meras un ierīkojās galerijā virs zāles, no kurienes varēja labāk novērot notiekošo.

SRTT atkal izmainījās.

Četru g apstākļos ķirzakas ķermenis izrādījās nepiemērots un nespēja pretoties jaunajam behemotiņam, un tāpēc SRTT centās atveidot kaut ko jaunu.

Ziņkārīgais FROBs pienāca tuvāk un kā apburts lūkojās uz SRTT.

v

—   Doktor, vai jūs spējat vadīt pacēlāja satvērējus, — Kon­vejs vaicāja. — Lieliski. Ejiet pie pults..

Kamēr Prilikla aizkļuva līdz kontrolpunktam, Konvejs nore­gulēja antigravitācijas jostu uz nulli un iesaucās:

—   Es padošu komandas no lejas!

Atrodoties bezsvara stāvoklī, viņš atgrūdās un sāka peldēt virs grīdas. Taču mazie FROBi lieliski pazina Konveju, lai gan to nemīlēja vai arī viņš bija tiem apnicis: viņš taču prata spēlēt tikai vienu spēli — durstīties ar lielām adatām, kamēr tevi tur, lai tu neizrautos. Tāpēc, neraugoties uz Konveja kliedzieniem un žestiem, mazulis viņu pilnīgi ignorēja. Taču citi palātas ie­mītnieki izrādīja zināmu interesi, tiesa, nevis par Konveju, bet par viesi, kurš turpināja izmainīties.

—    Nedari to! — Konvejs iekliedzās, ieraudzījis, par ko pārvērties SRTT. — Apstājies! Tūdaļ pat pārtrauc!..

Taču bija jau par vēlu.

Visa palāta metās virsū SRTT, atskanēja sajūsminātu bēr­neļu kliedzieni:

—   Lelle! Lelle! Kāda lelle!

Uzlidojis augstāk, lai netrāpītos mazuļiem zem kājām, Kon­vejs palūkojās no augšas uz lejā viļņojošos FROBu masu un viņam kļuva slikti, iedomājoties, ka neveiksmīgais SRTT tagad noteikti zaudēs dzīvību. Taču bēglis kaut kādā dīvainā veidā iemanījās izmukt no dipošo kāju apakšas un, piespiedies pie sienas, centās izvairīties no pret viņu pastieptajiem bērneļu ģī- mlšiem.

Viņš izkļuva no šī pūļa apdauzīts, pusnožņaugts, vēl jopro­jām saglabājot pieņemto formu. Viņu gandrīz bija pazudinā­jusi doma, ka FROBi neuzbruks samazinātai viņu pašu kopi­jai.

Konvejs uzsauca Priliklam:

—   Ķer ciet! Ātrāk!

Prilikla nezaudēja velti laiku. Masīvie pacēlāja satvērēji jau pārkārās pār apdullināto SRTT; pēc Konveja zīmes tie nolaidās un satvēra bēgli.

Konvejs ieķērās vienā no trosēm un, ceļoties līdz ar svaru, teica:

—   Viss kārtībā! Tu esi drošībā. Neuztraucies. Es gribu tev palīdzēt…

Par atbildi SRTT sāka dauzīties ar tādu spēku, ka gandrīz atspieda satvērējus, un negaidīti pārvērtās mīkstā masā, kas iz­slīdēja starp pacēlāja ķepām un nokrita uz grīdas.

FROBi līksmi ieaurojās un metās uz bēgli.

„Šoreiz jau viņam neizķepuroties," — Konvejs domāja, viņu sagrāba šausmas, žēlums un vilšanās. Būtni, kas izbijās brīdī, kad tā ieradās Hospitālī, un kopš tā laika bēguļoja, bija sa­grābusi tāda panika, ka to jau neviens nespēja glābt. Satvērēji nekam nederēja, taču atlika vēl viens līdzeklis. Droši vien O'Mara novilks viņam ādu pār acīm vēl dzīvam esot, taču tā vismaz Konvejs varbūt izglābs bēglim dzīvību, ja ļaus tam aiz­bēgt.

Sienā iepretī ieejas lūkai atradās durvis, pa kurām ielaida slimos FROBus. Tās bija visvienkāršākās durvis, tāpēc ka spie­diens gaitenī bija tāds pats kā palātā.

Konvejs pārlidoja pāri palātai pie kontrolpaneļa un atvēra šīs durvis.

SRTT, kas nebija no bailēm zaudējis saprātu vēl tik lielā mērā, lai neievērotu atkāpšanās ceļu, ieslīdēja pa šīm durvīm un nozuda.

Konvejs aizcirta šīs durvis, neļaujot nerātnajiem mazuļiem sekot savam upurim, bet tad pacēlās līdz kontrolpunktam, lai par visu paziņotu O'Maram.

Tagad situācija bija daudz sliktāka nekā viņi domāja. Pre­tējā palātas stūrī Konvejs paguva ievērot kaut ko tādu, kas ne­parasti apgrūtināja bēgļa notveršanu.

Konvejs beidzot saprata, kāpēc SRTT nekādi nereaģēja uz visiem viņa izsaucieniem — SRTT translators bija sadauzīts un nedarbojās.

Konvejs jau pasniedzās ar roku pie interkoma slēdža, kad pēkšņi izdzirda Priliklas balsi:

—    Atvainojiet, vai jūs neuztrauc manas spējas uztvert jū­tas? Varbūt jums ir nepatīkami, kad es skaļi runāju par to, kas jūs satrauc?

—    Uz šiem abiem jautājumiem es atbildu noraidoši, — Konvejs teica. — Lai gan, kas attiecas uz otro, man nesagā­dātu īpašu prieku, ja jūs sāktu stāstīt par saviem novērojumiem vēl kādam citam. Bet kāpēc jūs tā vaicājat?

—   Tāpēc ka es sajutu, cik ļoti jūs esat satraukts par to, ko SRTT var izdarīt ar jūsu pacientiem, — Prilikla atbildēja. — Un man īpaši negribētos jūs satraukt vēl vairāk, stāstot jums par to emociju tipu un spēku, kuras es uztvēru bēgļa sma­dzenēs.

Konvejs nopūtās.

—   Klājiet tik vaļā. Viss ir tik slikti, ka sliktāk nemaz nevar

būt.

Taču kā nedaudz vēlāk izrādījās, tas vēl nebūt nebija pats sliktākais.

Kad Prilikla beidza stāstīt, Konvejs gluži kā dzelts atrāva roku no interkoma.

—    Es nevaru to viņam stāstīt pa interkomu! — viņš uz­sprāga. — Atliek par to uzzināt tikai kādam no pacientiem vai apkalpojošā personāla, un tūdaļ izcelsies panika. Skrienam, mums ir jāuzmeklē O'Mara!

Galvenā psihologa nebija ne viņa kabinetā, ne Mnemo- gramu sekcijā. Taču viņiem izdevās uzzināt, kur viņš atrodas, un viņi steidzās uz četrdesmit septīto līmeni uz Laboratoriju palātu Nr. 3.

Tā bija liela istaba, kurā valdīja spiediens un temperatū­ra, kas bija piemērota ar skābekli elpojošām siltasiņu būtnēm. Ārsti, kas ārstēja DBDG, BBLF un FGLI, šeit pētīja visretākos un eksotiskākos gadījumus. Ja palātas apstākļi pacientiem ne­bija piemēroti, tad viņi gaidīja savu kārtu lielos caurspīdīgos boksos, kas bija izvietoti gar sienām. Hospitālī šo palātu bija iesaukuši par «Izmēģinājumu poligonu", un Konvejs ieraudzīja šeit visdažādāko formu un izmēru mediķu grupu, kas ielenca stikla bāku palātas vidū. Droši vien tajā atradās vecais mirsto­šais SRTT.

Konvejs ieraudzīja O'Maru pie sakaru pults un steidzās pie viņa.

O'Mara uzklausīja Konveju klusējot, lai gan vairākas reizes atvēra muti kā grasītos viņu pārtraukt, taču katrreiz spītīgi sa­knieba lūpas.

Kad veidzot Konvejs nonāca līdz salauztajam translato- ram, O'Mara ar žestu lika tam apklust un asi uzsita pa izsau­kuma pogu.

—    Savienojiet mani ar Skemptonu no Tehniskās pārval­des, — viņš izmeta. — Skempton, mūsu bēglis atrodas Bērnu nodaļas FROB sektorā. Taču ir radies nopietns sarežģījums. Baidos, ka viņš ir zaudējis translatoru…

Pēc pauzes O'Mara turpināja:

—    Es nevaru iedomāties, kā jums izdosies viņu nomierināt, ja jūs nespējat ar viņu izskaidroties, taču turpiniet darīt visu, kas jūsu spēkos, bet es pamēģināšu aprunāties ar sakarnie­kiem.

Viņš atslēdza sakarus, tad atkal nospieda interkoma pogu un teica: v.

—   Kolinsonu, lūdzu… Šeit O'Mara. Palūgšu jūs sazināties ar grupu, kas veikusi SRTT planētas pētījumus. Lai viņi saga­tavo tekstu SRTT valodā. Tūdaļ es nodiktēšu jums šī teksta saturu, un jūs to viņiem paziņosiet. Jūs pat nevarat iedomāties, cik svarīgs mums ir šis paziņojums. Un es jums paskaidrošu, kāpēc…

* * *

SRTT dzīvo ļoti ilgi, O'Mara skaidroja, un rada pēcnācējus bez otra dzimuma indivīdu līdzdalības. Bērni tiem piedzimst ļoti reti, dzemdības ir neparasti mokošas, un tāpēc vecāku un bērnu starpā pastāv ne tikai stingras radniecības saites, bet vēl arī, kas ir tik ļoti svarīgi šajā konkrētajā gadījumā, bērni it visā paklausa saviem vecākiem. Turklāt, kā uzskata, neraugoties ar visām ārējā izskata izmaiņām, šīs būtnes vienmēr saglabā ne­skartus runas un dzirdes orgānus, kas ļauj tiem uzturēt sakarus ar tuviniekiem.

Ja kāds no pieaugušajiem SRTT norās mazuli, kas slikti uzvedas, ja šis teksts tiks nodots uz Hospitāli, bet tad tālāk pa skaļruņiem paziņots bēglim, tad iedzimtā paklausība palīdzēs savaldīt mazuli.

—   Tā mēs, iespējams, tiksim galā ar šo mazo krīzi. Do­māju, ka pēc pāris stundām mēs spēsim nomierināt mazuli, — O'Mara teica un izslēdza interkomu. Taču, ievērojis Konveja sejas izteiksmi, viņš klusi jautāja:

—   Vai vēl kaut kas?

—   Doktors Prilikla ir empāts, un viņš uztvēra SRTT emo­cijas. Jūs saprotat, ka bēgļa psiholoģiskais stāvoklis nav no la­bākajiem. Viss viņam ir sajaucies: skumjas par mirstošo vecāku un izbailes, kuras tas piedzīvoja pie sestajām slūžām, kad vi­ņam visi metās virsū, un krietnais brāziens, kuru tas saņēma FROBu palātā. SRTT vēl ir jauns, nepieredzējis, nu… — Kon­vejs aplaizīja izkaltušās lūpas. — Vai kādam ir ienācis prātā, kad SRTT ir pēdējo reizi ēdis?

O'Mara tūdaļ saprata, cik tas ir svarīgi. Viņš nekavējoties nospieda sakaru pogu un paķēra mikrofonu.

—    Skemptonu, steidzami!.. Skempton?.. Es negribētu šeit spēlēt melodrāmu, taču esiet tik laipns, ieslēdziet jūsu aparāta

pretnoklausīšanās sistēmu. Radies vēl viens sarežģījums… * * *

Aizgājis no O'Maras, Konvejs nezināja, ko tagad darīt — palūkoties uz mirstošo SRTT vai steigties atpakaļ un savu pa­lātu. Prilikla bija uztvēris bēgļa smadzenēs stipru badu, kas sa­jaucās ar bailēm un izmisumu, un Konvejs, bet tad arī O'Mara un Skemptons saprata, kādas nāvējošas briesmas apkārtējiem tagad rada SRTT.

Jebkuru dzīvu būtņu bērni ir egoistiski, cietsirdīgi, ne­saprātīgi. Šis bērns, bada dzīts, var uzbrukt saprātīgai būtnei. Viņš pašlaik neaptver, ko dara, taču no tā viņa upuriem nekļūs vieglāk…

Ja vien Konveja aprūpējamie nebūtu tik mazi, neaizsargāti un… garšīgi.

No otras puses, Konvejs cerēja, ka, ieraugot vecāko SRTT, viņš sapratīs, kā savaldīt bērneli.

Konvejs sāka uzmanīgi spraukties tuvāk pie bākas, cenšo­ties nepagrūst Zemes doktoru, kas stāvēja tam ceļā, bet tad doktors pagriezās un sapīcis vaicāja:

—    Kur jūs spraucaties, velns parāvis?.. Ā, sveicināti, Kon- vej. Vai grasāties izteikt vēl kādu mežonīgu pieņēmumu.

Izrādījās, ka tas ir Manons, kura vadībā Konvejs kādreiz bija strādājis. Tagad Manons jau kļuvis par Vecāko terapeitu un mērķēja uz Diagnostu. Kad Konvejs pirmoreiz nokļuva Hos­pitālī, Manons ņēma viņu savā aizbildniecībā, jo, kā viņš pats izteicās, viņš vienmēr žēloja nomaldījušos kucēnus, kaķēnus un praktikantus. Doktoram Manonam bija atļauts turēt galvā vien­laicīgi trīs mnemogrammas — traltaniešu mikroķirurģijas ek­sperta un divu LSBO un MSVK ķirurgu, kas specializējās ope­rācijās zema spiediena apstākļos. Taču lielāko dienas daļu viņš uzvedās kā cilvēks. Viņš palūkojās uz Priliklu, kas centās apiet pūli.

Konvejs jau sāka skaidrot, ar ko izceļas viņa jaunais asis­tents, taču Manons skaļi teica:

—    Pietiek, cienījamais. Citādi tu sāc līdzināties notāram, kas lasa testamentu. Pārvietošanās vieglums un empātiskās spē­jas dod lielas priekšrocības mūsu darbā. Taču tu vienmēr iz­vēlies sev dīvaina izskata draugus — te lidojošās lodes, te ku­kaiņus, te dinozaurus un tā tālāk. Tev jāatzīst, ka tie visi ir dīvaina tauta. Un ir tikai viens vienīgs izņēmums: es pilnīgi pievienojos tavai sajūsmai par medmāsu no divdesmit trešā lī­meņa.

—    Sakiet, vai jums izdevās gūt panākumus pieaugušā SRTT ārstēšanā? — Konvejs jautāja, tīšām pievērsdamies gal­venajam sarunas priekšmetam. Manons bija vislabākais cilvēks pasaulē, taču viņam piemita riebīgs paradums piebāzt savu sa- runasbiedru ar saviem jociņiem tiktāl, ka tie sāka tam jau līst ārā pa ausīm un degunu.

—   Bez panākumiem, — Manons atzinās. — Un kad es tei­cu par mežonīgiem priekšlikumiem, es nebūt nejokoju. Mēs visi šeit pārtiekam no pieņēmumiem un minējumiem. Šeit neder parastie diagnostikas paņēmieni. Tu tikai palūkojies uz viņu!

Manons atvirzījās sānis, un Konvejs sajuta mīkstu pieskā­rienu — tur Prilikla pastiepās uz priekšu, lai palūkotos uz SRTT.

vi

Aprakstīt bākā gulošo būtni nebija iespējams, tāpēc ka tad, kad sākās izkušana, tā acīmredzot centās pieņemt uzreiz vai­rākas formas. Šeit bija locekļi un taustekļi ar locītavām un bez locītavām; tās ķermeni klāja ādas, vilnas un bruņuplākšņu ga­bali; uz purna bija kaut kas mutei un žaunām līdzīgs. Un pie­devām vēl nevienai ķermeņa daļai nebija noteiktu aprišu, tāpēc ka tā bija ļengana, slimības skarta masa, gluži it kā tā būtu salipināta no vaska un aizmirsta saulē.

No pacienta ķermeņa nepārtraukti izdalījās šķidrums, un ūdens līmenis bākā jau bija pacēlies par kādām sešām col­lām.

—   Zinot par šo būtņu pielāgošanās spēju, — Konvejs tei­ca, — par to, cik viegli tās pārcieš fiziskus ievainojumus, un, ņemot vērā to ķermeņa neparasto formu, es uzskatītu, ka visas šīs saslimšanas pamatā ir psiholoģiski cēloņi.

Manons tēlotās šausmās lēni nomērīja viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, tad ar pārākumu noteica:

—   Tātad psiholoģiski cēloņi?! Pārsteidzoši! Labi, bet kāds vēl var būt slimības cēlonis tam, kas nebaidās ne no fiziskiem bojājumiem, ne no bakteriālas infekcijas? Kas gan vēl var no­vest līdz tādam stāvoklim, ja ne viņa smadzeņu kārba? Bet, iespējams, jums labpatiktu izteikties precīzāk.

Konvejs sajuta, kā viņa ausis un kakls nosarkst. Viņš neko neatbildēja.

Pasmīnējis Manons turpināja:

—   Viņš pārvēršas par ūdeni, tieši par ūdeni, kas satur tikai nelielu skaita absolūti nekaitīgu baktēriju. Mēs izmēģinājām vi­sas iespējamās fizioloģiskās un psihiskās ārstēšanas metodes. Un nekādu rezultātu! Tikko kāds piedāvāja viņu iesaldēt, lai izbeigtu viņa kušanu un lai mums būtu laiks padomāt. Šis ie­teikums tūdaļ pat ar balsu vairākumu tika noraidīts, jo tādā stāvoklī pacients tūdaļ pat dosies uz viņpasauli. Mēs palūdzām mūsu kolēģus telepātus noskaņoties uz viņa raidītajiem bioviļ- ņiem un iedarboties uz viņu attiecīgā veidā, bet O'Mara vispār atgriezās tālā tumšā pagātnē un pielietoja arhaisko elektrošo- ku, taču bez jebkādiem rezultātiem! Mēs kopā un katrs at­sevišķi izmēģinājām visas civilizētajā Galaktikā zināmās medi­cīniskās metodes un vēl līdz pat šim brīdim nesaprotam, kas viņam kait…

—   Ja tas ir saistīts ar psihi, tad es domāju, ka telepāti… — Konvejs iesāka.

—   Nē, — Manons viņu pārtrauca, — SRTT smadzenes ir vienmērīgi izvietotas pa visu ķermeni, bet nevis koncentrētas smadzeņu kārbā, citādi jau šīs būtnes nemācētu tā pārvērsties. Mūsu pacienta smadzenes izzūd, izkūst kopā ar visu ķermeni, sadalās arvien mazākās un mazākās daļiņās — tik mazās, ka telepāti nespēj ar tām strādāt.

—   Šie SRTT patiesi ir neparastas būtnes, — Manons do­mīgi turpināja. — Protams, viņi ir iznākuši no jūras, taču tad uz sauszemes aizsākās aktīva vulkāniskā darbība, zemestrīces. Visu planētas virsmu pārklāja sērs un vēl velns zina kas. Pēc tam viņu saule sāka izdzist, un planēta pārvērtās par tuksnesi, kāda tā ir vēl ari tagad. Lai izdzīvotu, viņiem vajadzēja pielā­goties. Viņu dzemdības norisinās tā, ka no pieaugušajiem in­divīdiem atdalās jaundzimušais, bet vecāks zaudē ievērojamu savas masas daļu. Un tas ir ļoti interesanti, jo bērns piedzimst ar daļu vecāku šūnu. Viņš nepārmanto tēva atmiņu un apzināto pieredzi, taču viņš zemapziņā saglabā spēju pielāgoties jauniem apstākļiem.

VII

Vajadzēja kaut kā likt bēglim pārvākties uz atveseļoties sā­kušajiem DBLF paredzēto palātu, kurā ierīkoja lamatas. Taču vispirms to vajadzēja aizvākt no AVGL palātas.

Divpadsmit Monitori smagos skafandros, lādot visu pa­saulē, plunčājās ūdeni un ķēra SRTT, līdz iedzina to tādā vie­tā, no kuras bija tikai viena izeja — pa lūku, kas veda uz DBLF palātu.

Konvejs, Prilikla un apsardzes grupa gaidīja viņu gaiteni.

Bēglis izmainījās vēlreiz — pašaizsardzības instinkta vadīts. Viņš pieņēma cilvēka formu.

Viņš lēni skrēja pa gaiteni ar mīkstām kājām, kas locījās gluži neparastās vietās.

Pelēkā zvīņāda, kas tam bija AVGL baseinā, raustījās, krunkojās un atkal izstiepās, pārejot rozīgajā cilvēka ķermeņa un baltā halāta krāsā.

Konvejs varēja mierīgi noraudzīties uz jebkuru svešas civili­zācijas būtni, kas sirga ar vispretīgāko slimību, taču, lūkojoties uz SRTT, kas skrienot centās pārvērsties par cilvēku, viņam kļuva slikti.

Pēkšņi bēglis metās uz MSVK gaiteni, sekotāji nebija to gaidījuši un, grūstot cits citu, sadrūzmējās pie savienojošajām slūžām.

MSVK bija trijkāju būtnes, kas nedaudz atgādināja dzērves, un tie spēja eksistēt tikai maza pievilkšanas spēka apstākļos; Konvejam līdzīgajiem DBDG bija grūti acumirklī piemēroties šiem apstākļiem. Taču, kamēr Konvejs lēni peldēja pa telpu, trenētie Monitori drīz vien nostājās uz kājām.

SRTT atkal metās uz skābekļa sektoru.

Konvejam nācās pārdzīvot dažus nepatīkamus mirkļus, un viņš ar atvieglojuma sajūtu nodomāja, ka, gadījumā ja bēglis aizkavētos šeit, viņu būtu ļoti grūti sameklēt necaurspīdīgā mig­lā, kuru MSVK dēvēja par atmosfēru. Ja viņš nozudīs šai mek­lējumu stadijā…

Nē, Konvejs nevēlējās par to pat domāt.

Tagad DBLF palāta atradās tikai dažu minūšu gājiena at­tālumā, un SRTT devās tieši uz turieni.

Viņš atkal izmainījās, pārvērties par kaut ko zemu un sma­gu, kas pārvietojās uz četrām ekstremitātēm. Šķita, ka viņš sa­spiežas un uz viņa muguras veidojas kaut kas līdzīgs bruņu­rupuča bruņām.

Tieši tobrīd no stūra, kliedzot un rokas vicinot, izdrāzās divi Monitori un iedzina viņu gaitenī, kur bija palātas…

Taču gaitenī neviena nebija.

Konvejs nolamājās. Sešiem Monitoriem vajadzēja slēgt gai­teni, taču vajātāji šeit ieradās tik ātri, ka Monitori nepaspēja kā nākas sagatavoties. Viņi droši vien vēl uzstādīja palātās aprī­kojumu.

Taču Konvejs nebija rēķinājies ar Priliklas reakcijas ātru­mu. Asistents noorientējās jaunajā situācijā līdz ar Konveju. Mazais GLNO ātri aizskrēja pa griestiem, apdzina SRTT un nolēca uz grīdas.

Konvejs centās brīdināt Priliklu, uzsaukt, ka trauslais ku­kainis nespēj apturēt SRTT, kas pārvērties par milzīgu un iz­veicīgu bruņukrabi. Tā taču ir vistīrākā pašnāvība! Un tad viņa acīm pavērās šāda aina.

Kādas trīsdesmit pēdas priekšā SRTT gaiteņa sienā bija iebūvēta niša, kur stāvēja pašgājēju nestuves. Konvejs ierau­dzīja, ka Prilikla pamira pie nišas, ieslēdza nestuves un palaida tās pretī bēglim. Prilikla nemaz nebija tik neprātīgs drosmi­nieks — viņš gluži vienkārši prata ātri domāt, un tas bija kriet­ni vien svarīgāk.

Nestuves izdrāzās no nišas un sadūrās ar SRTT. Atskanēja metāliska dārdoņa, gaisā uzvijās dzeltenu un melnu dūmu vāli. Un, pirms vēl ventilatori attīrīja gaisu, Konveja palīgi ielenca apdullināto SRTT un iedzina to DBLF palātā.

Pēc dažām minūtēm pie Konveja pienāca Monitoru virs­nieks. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz dažādām ierīcēm, kuras tika atnestas uz telpu tikai pirms dažām minūtēm, kā arī uz vairākiem cilvēkiem tumši zaļā formā, kas stāvēja pie sienām un lūkojās uz istabas vidu, kur lēni grozījās SRTT, meklējot vietu, kur noslēpties.

Virsnieks bez šaubām mira vai nost aiz ziņkāres, taču viņa balsī tas neatspoguļojās:

— Vai jūs esat doktors Konvejs? Tad ko jūs no mums īsti gribat? -

Konvejs aplaizīja lūpas. Agrāk viņam nebija laika pado­māt par šo operācijas stadiju. Taču tagad viņā pamodās žēlums pret bēgli. Galu galā tas taču bija tikai bērns, kas no bēdām un bailēm zaudējis spēju saprātīgi spriest. Ja šis numurs neies cauri…

Konvejs nokratīja šaubas un neizlēmību un asi noteica:

—   Vai redzat šo zvērēnu istabas vidū? Es gribu, lai jūs to pārbiedētu līdz nāvei.

* * #

Saprotams, viņam nācās izteikties skaidrāk, taču Monitori ātri spēja orientēties šādos apstākļos un ar patiesu entuziasmu laida darbā līdzatnesto aparatūru.

Konvejs drūmi vēroja, kā dažādi priekšmeti un ierīces, kas bija paredzētas gaisa attīrīšanai un sakaru uzturēšanai, kā arī diētiskās ēdnīcas trauki pildīja tiem neraksturīgas funkcijas. Tie asi svilpa vai dunēja un kauca gluži kā milzu sirēnas, citi gra­bēja un džinkstēja. Šai dārdoņai pievienojās to cilvēku klie­dzieni un saucieni, kas noņēmās ar šiem briesmīgajiem priekš­metiem.

Un SRTT izbijās. Prilikla visu laiku ziņoja par viņa emo­cionālo stāvokli.

—    Klusu! — Konvejs negaidīti iesaucās. — Bet tagad — beztrokšņa uzbrukums.

Līdzšinējā kakafonija bija tikai uvertīra. Tagad lietā tika likti patiesi briesmīgi ieroči — un visam tam bija jānotiek pil­nīgā klusumā, lai varētu sadzirdēt jebkuru SRTT izdoto ska­ņu.

Istabas centrā ap nelaimīgo būtni uzvijās liesmu mēles — tās bija spožas, taču nededzināja. Vienlaicīgi spēka stari sāka grūstīt upuri, dzenāt to, piepacelt gaisā un pat pamest griestu virzienā.

Spēka stari darbojās pēc tāda paša principa kā gravitācijas jostas, taču tos varēja koncentrēt vienā punktā. Operatori rai- dlja pret gaisā pamesto izmisīgi pretojošos bēgli raķetes un lodveida zibeņus, tikai pēdējā mirklī izmainot to virzienu.

Tagad SRTT bija patiesi izbijies, tik ļoti izbijies, ka to saju­ta pat cilvēki bez empātiskajām spējām. Viņš pieņēma tādas formas, ka Konvejam bija nodrošināti nakts murgi vairākas ne­dēļas uz priekšu.

Konvejs ieslēdza mikrofonu:

—   Vai ir reakcija?

—   Pagaidām nav, — no sirēnas skaļruņa nodārdēja varenā O'Maras balss. — Jums nāksies vēl pacensties.

—   Bet viņš taču atrodas galēja uzbudinājuma stāvoklī… — Prilikla iesāka.

Konvejs pagriezās pret asistentu:

—  Ja jums ir grūti, ejiet prom.

—   Vai varat ieteikt, kā viņu vēl varētu stingrāk ietekmēt? — viņš pavaicāja līdzās stāvošajiem virsniekiem.

—  Dažas būtnes spēj izturēt visu, — virsnieks savaldīgi no­teica, — taču reizēm tos pilnīgi var izsist no līdzsvara ar grie­šanos un virpuļošanu…

* # *

Negantajai spīdzināšanai, kurai tika pakļauts SRTT, ātri ti­ka pievienota griešanās. Taču ne vienkārša griešanās, bet mežo­nīga, nevienmērīga, vājprātīga kustība, uz kuru bija grūti norau­dzīties.

Raķetes un gaismas zibeņi uzliesmoja un griezās virs SRTT gluži kā prātu zaudējuši mēneši virs mežonīgas planētas. Dažs labs no klātesošajiem zaudēja sākotnējo entuziasmu, bet Pri­likla šūpojās uz savām sešām tievajām kājām, viņu bija pilnīgi pakļāvušas emocionālās vētras brāzmas, kas draudēja to aizraut sev līdzi kā pūciņu.

Nevajadzēja šurp vilkt Priliklu, Konvejs, dusmojoties uz se­vi, nodomāja. Empātam šāds pārdzīvojums līdzinās ellei. Droši vien Konvejs ir kļūdījies jau no paša sākuma, šī doma bija nežēlīga, sadistiska un nepareiza. Viņš ir sliktāks par jebkuru briesmoni…

Virpuļojošais, riņķojošais, drebošais brūnais kamols istabas centrā — mazais SRTT — šausmās izkliedza augstu, asu, rīkles skaņu.

Sienu skaļruņus satricināja drausmīga dārdoņa; tajā jaucās auri, kliedzieni, lūztošu mēbeļu troksnis, bēgošu soļu skaņas, un to visu slāpēja zema un nebeidzama kaukšana. Varēja dzir­dēt, kā O'Mara kādam cenšas kaut ko paskaidrot, tad nepa­zīstama balss iesaucās:

— Dieva dēļ, izbeidziet! Tētiņš ir pamodies un grauj visu visapkārt!

Ātri un piesardzīgi viņi apstādināja SRTT un nolaida to uz grīdas. No skaļruņiem skanēja kliedzieni un dārdoņa. Drīz vien tie sasniedza apogeju, bet tad sāka norimt. Cilvēki stāvēja pie sienām, veroties viens uz otru, uz šņukstošo SRTT, sienas skaļruņiem. Gaidīja. Un sagaidīja.

Atskanēja skaņa, kas līdzinājās tai, kādu nesen pārraidīja ierakstā, taču tā skanēja tīri, bez kosmiskiem traucējumiem. Vi­siem bija translatori, un tāpēc visi saprata, par ko ir runa.

Tā bija vecākā SRTT balss, kas atkal kļuva par vienotu veselu.

Viņš uzrunāja savu bērnu, maigi un stingri vienlaikus. Viņš teica, ka mazulis slikti uzvedas, ka viņam ir nekavējoties jā­pārtrauc bēguļošana un viņš vairs nedrīkst sagādāt apkārtē­jiem nekādas raizes. Un jo ātrāk mazulis paklausīs, jo ātrāk viņš kopā ar tēvu varēs doties mājup.

Bēglim tā bija briesmīga eksekūcija. Varbūt viņš pat pār- centies, Konvejs nodomāja.

Viņš saspringti vēroja, kā SRTT, vēl arvien vienlaikus at­gādinot gan zivi, gan putnu, gan zvēru, pierāpoja pie sienas. Un kad viņš uzmanīgi un padevīgi sāka berzties ar galvu pret kāda Monitora ceļgalu, istabā sacēlās tik skaļa jautrība, ka ma­zulis gandrīz atkal aizbēga.

—    Kad Prilikla man paziņoja, kāda ir vecākā SRTT sli­mības būtība, es sapratu, ka ārstēšanai jābūt radikālai, — Kon­vejs vērsās pie Diagnostiem un Vecākajiem terapeitiem, kas bi­ja sapulcējušies pie O'Maras galda.

Reiz jau Konvejs bija pieaicināts tik augstā sabiedrībā, tā­tad viņa rīcība ir novērtēta atzinīgi, un tomēr viņš nespēja pār­varēt satraukumu.

—   Es nolēmu izmantot ciešo fizisko un emocionālo saiti, kas pastāv starp pieaugušo SRTT un tā jaunāko atvasi, — Konvejs teica. — Viss notika tā, kā mēs bijām iecerējuši. Ve­cākais SRTT nespēja mierīgi nogulēt, kad viņa lolojums atradās nāves briesmās. Vecāku mīlestība un pienākums guva virsroku un atgrieza slimnieku realitātē.

—   Jūs esat pierādījis atzīstamas dedukcijas spējas, dok­tor, — O'Mara no visas sirds noteica, — jūs esat cienīgs…

Tieši tobrīd atskanēja interkoma dīkšana. Merčisone ziņoja, ka visiem trim AVGL sāk parādīties stīvuma pazīmes, un lūdza doktoru Konveju nekavējoties atnākt uz palātu.

Konvejs palūdza izsniegt viņam un Priliklam AVGL mne­mogrammas un ar nožēlu nodomāja, ka Merčisones zvans ir izbojājis viņa triumfu.

—   Nesatraucieties, doktor, — O'Mara jautri noteica it kā būtu nolasījis viņa domas. — Ja viņa būtu piezvanījusi minūtes piecas vēlāk, jūsu galva tik ļoti būtu uzpūtusies no visām uz­slavām, ka tajā vairs nepietiktu vietas mnemogrammai…

Pēc divām dienām Konvejs pirmo un pēdējo reizi sastrī­dējās ar Priliklu.

Konvejs apgalvoja, ka bez viņa asistenta empātisko īpašību izmantošanas un māsas Merčisones gādības būtu neiespējami izārstēt trīs AVGL mazuļus.

Doktors Prilikla iebilda, ka, lai gan viņš nav ieradis strī­dēties ar priekšniekiem, taču šajā gadījumā doktors Konvejs dziļi maldās. Merčisone tikai atbildēja, ka priecājas, ja var izrā­dīties noderīga.

Konvejs turpināja strīdēties ar Priliklu.

Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka bez mazā empāta palīdzī­bas viņam nebūtu izdevies izglābt AVGL.

Strīds, ja tā vispār var nosaukt draudzīgu diskusiju, ilga vairākas dienas. Un visu šo laiku neviens nenojauta, ka Hos­pitālim tuvojas avārijā cietis kosmoplāns, bet tajā atrodas — kāda būtne.

Konvejs nezināja arī to, ka pēc divām nedēļām viņu nicinās viss Hospitāļa personāls.

CETURTA DAĻA

Kosmiskais dežūrkreiseris „Šeldons" iznira no hipertelpas piecsimt jūdžu no Galvenā Hospitāļa. Tas uzradās šeit tādēļ, ka hipertelpas ģeneratoru darbības lauku zonā bija avarējis kāds kosmiskais kuģis.

Šādā attālumā milzīgā, krāsainām ugunīm mirgojošā kon­strukcija šķita tikai gaišs plankumiņš, taču kreisera kapteinis neuzdrošinājās uzreiz tuvoties Hospitālim.

Kaut kur avāriju cietušajā kosmoplānā atradās tā ekipāžas loceklis, kuram bija nepieciešama steidzama medicīniskā palī­dzība.

Kreisera kapteinis bija īstens likuma un kārtības sargs un baidījās ar savu lēmumu kaut kā kaitēt nejaušiem garāmgā­jējiem. Šajā gadījumā garāmgājēju lomā uzstājās lielākā Galak­tiskā interzvaigžņu hospitāļa iemītnieki.

Sazinoties ar Uzņemšanas nodaļu, kapteinis paskaidroja si­tuāciju un saņēma solījumu, ka ar šo lietu nekavējoties sāks nodarboties. Pārliecinājies, ka avārijā cietušā liktenis ir drošās rokās, kapteinis ar tīru sirdsapziņu nolēma ķerties klāt pie avā­rijā cietušā kosmoplāna izpētes, kurš kurā katrā brīdī varēja sasprāgt gabalos.

Doktors Konvejs visai neveikli iegūlās ļoti mīkstā krēslā Galvenā psihologa kabinetā un pāri ar papīriem apkrautajam

rakstāmgaldam lūkojās uz kvadrātveidīgo un stūraino O'Maras seju.

—  Atslābinieties, doktor, — O'Mara pēkšņi noteica, kā pa­rasti uzminot viņa domas. — Ja es būtu jūs izsaucis, lai norātu, būtu apsēdinājis uz cietāka krēsla. Taču esmu saņēmis norā­dījumu paglāstīt jūs pa spalvai. Jūs, doktor, esat saņēmis pa­augstinājumu. Apsveicu. Tagad jūs godinās par Vecāko tera­peitu.

Taču nepaguva Konvejs ne muti atvērt, kad O'Mara pacēla lielo kvadrātveida plaukstu.

—    Personīgi es esmu pārliecināts, ka notikusi nejēdzīga kļūda, — viņš turpināja. — Taču gluži acīmredzami, ka jūsu panākumi ar kūstošo SRTT atstājuši vērā ņemamu iespaidu uz priekšniecību. Viņi iedomājušies, ka tā nav vistīrākā veiksme, bet gan jūsu spēju nopelns. Kas attiecas uz mani, — viņš pa­smīnējis turpināja, — tad es neuzticētu jums izgriezt pat manu apendicītu.

—  Jūs esat ļoti laipns, — Konvejs vēsi noteica.

O'Mara pasmaidīja.

—    Bet jūs gaidījāt, ka es jūs sākšu lielīt? Mans darbs ir mazgāt galvas, bet nevis kutināt aiz austiņas. Tagad es jums dāvāšu mirkli laika, lai jūs varētu aprast ar savas jaunās slavas spožumu…

Konvejs lieliski saprata, ko viņam nozīmē šis paaugstinā­jums. Saprotams, viņš jutās pagodināts, taču domāja, ka šo pa­kāpi iegūs ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Taču viņš arī maz­liet izbijās…

Kopš šī brīža viņa piedurkni rotās sarkana uzšuve, viņam būs priekšrocības, salīdzinot ar citiem, izņemot kolēģus, kuriem būs tāda pati pakāpe un, protams, Diagnostus, viņa rīcībā būs visas Hospitāļa iekārtas un aparatūra. Tai pat laikā viņš būs atbildīgs par jebkuru viņam uzticētu pacientu, un viņš nevarēs uzkraut šo atbildības nastu kādam citam. Viņam būs mazāk brīvā laika. Nāksies lasīt lekcijas medmāsām, vadīt nodarbības praktikantiem, un viņu noteikti iesaistīs kādā kolektīvā pētīju­mā. Nāksies mūždien izmantot vismaz vienu mnemogrammu, bet, iespējams, pat veselas divas. Tas nemaz nebija tik jautri.

—   Reiz jau jūs tagad esat Vecākais terapeits, — Psihologs teica, — es piedāvāšu jums kādu darbiņu. Šeit mums ir uz­radies avarējis kosmoplāns ar cietušo uz borta. Pārvest to uz Hospitāli parastā veidā mēs nevaram. Šis būtnes fizioloģiskās īpatnības nav zināmas. Mums neizdevās noteikt, no kurienes šis kuģis ir lidojis. Tāpēc mēs nezinām, ko mūsu jaunais pa­cients elpo, ko ēd un kā izskatās. Es gribu, lai jūs pats perso­nīgi dotos turp, noskaidrotu visus lietas apstākļus un organizētu pacienta transportēšanu. Man paziņoja, ka avārijā cietušais iz­rāda ļoti vārgas dzīvības pazīmes, — viņš pēkšņi beidza, — tāpēc varam uzskatīt šo gadījumu par ārkārtēju.

—   Labi, — Konvejs, pielecot no krēsla, teica.

Pie durvīm viņš uz mirkli aizkavējās. Vēlāk viņš pats brī­nījās, kā gan viņam pietika nekaunības pateikt kaut ko tādu Galvenajam psihologam, un nosprieda, ka viņu tā ir ietekmējis negaidītais paaugstinājums.

—    Jūsu nolādētais apendiks ir pie manis, — viņš svinīgi paziņoja. — To jums izgrieza Kelermans pirms trim gadiem un saglabāja to burkā. Bet tad zaudēja man to šahā. Tā ka jūsu apendiks stāv manā grāmatplauktā…

O'Mara tikai viegli pielieca galvu kā pateicoties par šo komplimentu.

* * #

Gaitenī Konvejs piegāja pie tuvākā komunikatora un iz­sauca Transporta nodaļu.

—    Runā doktors Konvejs. Man ir steidzams gadījums. Lūdzu nodot manā rīcībā kosmisko kuteri un medmāsu, kas prot rīkoties ar analizatoru un, ja tas ir iespējams, vēlams, lai tai būtu pieredze glābšanas darbos. Pēc dažām minūtēm es bū­šu pie astotajām ārējām slūžām.

Pacilātais noskaņojums, kādā atradās Konvejs, izgaisa, tik­līdz viņš aizkļuva līdz astotajām slūžām.

Tur viņu gaidīja DBLF medmāsa — spalvaina daudzkāju būtne, kas, ieraugot Konveju, sāka kliegt un svilpot.

Konveja translators pacietīgi pārveidoja svešās valodas ska­ņas angļu vārdos, kā jebkuru šņapstināšanu, šņarkstēšanu un kurkstēšanu, kādu tikai varēja saklausīt Hospitāli.

—   Es gaidu jūs jau vairāk nekā septiņas minūtes, — med­māsa paziņoja. — Man teica, ka šis uzdevums ir ļoti steidzams, taču jūs nemaz nesteidzaties…

Translators nespēja nodot emocijas. Tāpēc DBLF varēja jokot, vilkt uz zoba vai vienkārši konstatēt faktu bez jebkādas slēptas vēlēšanās iedzelt doktoram. Tiesa, par šo pēdējo pie­ņēmumu Konvejs stipri šaubījās, taču viņš zināja, ka izrādit sa­vu sašutumu būtu absolūti bezjēdzīgi.

Viņš dziļi nopūtās un teica:

—    Es būtu varējis saīsināt jūsu gaidīšanas laiku, ja visu ceļu būtu skrējis. Taču es neatzīstu bezjēdzīgu skraidīšanu; tā­pēc ka pārlieka steiga manā stāvoklī var radīt sliktu iespaidu. Apkārtējie vēl secinās, ka esmu pakļāvies panikai un neesmu pārliecināts par savām spējām. Tāpēc lūdzu iegaumēt, — viņš oficiāli piebilda, — es nevis kavējos, bet gāju pārliecinātā, nor­mālā solī.

Skaņa, kuru izdeva DBLF par atbildi uz šo tirādi, nebija pārtulkojama.

Konvejs gāja uz pārejas tuneli, un pēc dažām sekundēm viņi jau devās ceļā.

Kutera aizmugures ekrānā Galvenā hospitāļa uguņu masa sāka bālēt un sarauties, un Konveju pārņēma nemiers. Viņam ļoti gribējās dalīt ar kādu atbildību, vismaz ar doktoru Priliklu.

Lidojuma laikā DBLF, kas paziņoja, ka viņu sauc Kurseda, sarīkoja krietnu viņa pacietības pārbaudi. Māsai absolūti ne­piemita takta izjūtas, un izturēt viņu bija ļoti grūti.

DBLF, šajā konkrētajā gadījumā Kursedai, nepiemita tele- pātiskas īpašības, bet tie spēja visai precīzi noteikt sava saru- nasbiedra domas, tos vērojot. Taču tie nebija spējīgi uz jeb­kādu diplomātiju un vienmēr runāja to, ko domāja.

Beidzot Konvejs un Kurseda pietuvojās kosmiskajam dežūr- kreiserim un pie tā pietauvotajam avarējušajam kosmoplānam. Šis kuģis bija koši oranžā krāsā un ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem avarējušiem kuģiem.

Konvejs nodomāja, ka kosmiskie kuģi atgādina cilvēkus — vardarbīga nāve laupa tiem individualitāti.

Viņš pavēlēja Kursedai pāris reizes aplidot ap avarējušo kuģi, bet pats pieplaka pie iluminatora.

Kosmiskais kuģis bija pārrauts uz pusēm.

Pēc korpusa spilgtā krāsojuma Konvejs varēja spriest par kuģi būvējošo būtņu redzes aparāta raksturu, par atmosfēras blīvumu un tās caurspīdību. Pēc dažām minūtēm, nospriedis, ka vizuālais apskats vairāk neko nedos, viņš lika Kursedai pie­stāt pie „Šeldona".

* * *

Kreisera pārejas kamera bija maza un šķita vēl mazāka tā­pēc, ka tā bija piebāzta ar Monitoriem tumši zaļās formās, kuri aplūkoja kādu mehānismu, kas droši vien bija noņemts no ava­rējušā kosmoplāna.

Gaisā virmoja tehnisko terminu piesātinātā balsu duna, kas tik raksturīga speciālistiem, un neviens nepievērsa absolūti ne­kādu uzmanību doktoram un medmāsai.

Konvejam vajadzēja divreiz skaļi nokāsēties, pirms kalsns, sirmot sācis virsnieks atdalījās no pūļa un pienāca pie viņiem.

—     Samerfilds, — viņš stādījās priekšā, — dežūrkreisera kapteinis.

Kapteinis runāja ātri, nenovērsdams savu ieinteresēto ska­tienu no tā, kas gulēja uz grīdas. — Jūs, kā noprotu, esat me­dicīniskā priekšniecība no Hospitāļa.

Konvejs sāka izjust īgnumu. Viņš spēja saprast šo cilvēku izjūtas — sadauzīts kosmoplāns no citas planētas, kas pieder līdz šim nezināmai kultūrai, bija rets atradums, tehnoloģisks dārgakmenis, kuru grūti novērtēt. Taču Konvejs domāja tikai par dzīvās būtnes glābšanu. Tāpēc viņš nekavējoties pārgāja pie lietas.

—   Kapteini Samerfild, — viņš asi teica. — Mums ir nepie­ciešams pēc iespējas ātrāk gan uz kutera, gan Hospitālī radīt cietušajam tā ierastos dzīves apstākļus. Palūgšu jūs nozīmēt man pavadoni uz avarējušo kuģi. Vēlams, lai tas būtu piere­dzējis virsnieks, kurš…

—  Saprotams, — Samerfilds viņu pārtrauca. Šķita, viņš vē­lējās kaut ko piebilst, taču tad pārdomāja, paraustīja plecus un pasauca: — Hendriks!

Pie viņiem pienāca Hendrikss — jauns cilvēks ar nedaudz apjukušu sejas izteiksmi, kas jau grasījās vilkt mugurā skafan­dru. Kapteinis viņu steidzīgi iepazīstināja ar ārstiem.

Hendrikss teica:

—    Jums būs nepieciešami augstas aizsardzības skafandri. Jums, doktor, es vienu piemeklēšu, bet kas attiecas uz doktoru Kursedu…

—   Neraizējieties, — medmāsa teica. — Mans skafandrs ir

kuterī. Es būšu gatava pēc piecām minūtēm.

* # *

—   Kas šeit īsti notika? — Konvejs vaicāja, ziņkārīgi lūko­damies visapkārt. — Nelaimes gadījums, sadursme?

—    Mēs uzskatām, — Hendrikss atbildēja, — ka kāda mums nezināma iemesla dēļ izgāja no ierindas viens no diviem ģeneratoru pāriem, kas konstruēti speciāli hipertelpai. Tā re­zultātā kosmoplāns pārlūza uz pusēm. Puse no kosmiskā kuģa tūdaļ nekavējoties tika atmesta atpakaļ normālajā telpā, tas no­zīmē, ka tās ātrums kļuva ievērojami mazāks par gaismas ātru­mu. Otra tā puse ar bojātajiem ģeneratoriem vēl kādu laiku saglabāja kustību, jo pēc avārijas atlikušais ģeneratoru pāris vēl vienu divas sekundes turpināja funkcionēt. Automātiskās ierīces likvidēja bojājumus un aizhermetizēja dažus nodalījumus, taču tā kā kuģis būtībā bija izjucis gabalos, tad šeit maz ko varēja līdzēt. Par laimi mums izdevās uztvert automātisko briesmu sig­nālu, un, kad mēs atradām kuģi, vienā no tā nodalījumiem acīmredzot bija palicis gaiss, tāpēc ka mēs izdzirdām, ka tur kāds pārvietojas. Taču man neliek mieru doma par to, kas no­ticis ar otru avarējušā kuģa pusi, — Hendrikss turpināja. — Automātiskais briesmu signāls tur neiedarbojās, citādi jau mēs to būtu dzirdējuši. Bet tur taču arī kāds varēja palikt dzīvs.

—    Izglābsim vismaz šo, — Konvejs teica. — Kā lai tiek tam klāt?

Hendrikss pārbaudīja gravitācijas jostas uz sava skafandra, palūkojās uz gaisa balonu rādītājiem un teica:

—   Jums neizdosies to izdarīt. Katrā ziņā ne tūlīt. Sekojiet man, un jūs pats sapratīsiet, kāpēc.

Kad O'Mara pieminēja, ka līdz pacientam grūti nokļūt, Konvejs nosprieda, ka uz cietušā kosmoplāna kā parasti atlūzas ir aizbarikādējušas pieeju. Taču zinot, cik Monitori ir kompe­tenti šajā jomā, Konvejs saprata, ka šoreiz lieta ir daudz no­pietnāka nekā šķita.

Kad viņi uzkāpa uz avarējušā kosmiskā kuģa borta, izrā­dījās, ka tā iekštelpas ir absolūti brīvas. Pa kajītēm lidoja priekšmeti, taču barikāžu un atlūzu nebija.

Tikai vērīgāk ieskatoties, Konvejs spēja aptvert katastrofas vērienu. Nebija saglabājies nevienas veselas, neieplaisājušas vai no vietas neizbīdītas caurules, skrūves vai sekcijas.

Telpas attālākajā sienā Konvejs ieraudzīja masīvas durvis ar lāzera izzāģētu caurumu, kurā bija iebūvēta pagaidu lūka.

—   Avārijas brīdī visas hermētiskās durvis aizveras automā­tiski, — Hendrikss, uztvēris Konveja vaicājošo skatienu, atbil­dēja, — taču, kad kuģis ir tādā stāvoklī, aizvērtas durvis vēl nenozīmē, ka aiz tām ir spiediens. Un lai gan mēs esam tikuši skaidrībā par šā kosmoplāna rokas vadību, mēs nevaram būt pārliecināti, ka, atvēruši vienas durvis, tādā veidā neatvērsim arī visas pārējās. Tad cietušais neglābjami ies bojā.

Konveja austiņās atskanēja īsa skumja nopūta. Hendrikss turpināja:

—   Mums nācās uzstādīt uz katrām durvīm hermētiskas slū­žas, tāpēc, ja aiz durvīm slēgtajā nodalījumā ir saglabājies spie­diens, tas gandrīz nemaz nekritīsies, ja mēs ar lāzera staru iz­dedzināsim durvīs caurumu. Taču šis darbs prasīs ilgu laiku, un to nevar paveikt ātrāk, neriskējot ar cietušā dzīvību.

—   Tad vajag palielināt glābšanas komandu skaitu, — Kon­vejs teica. — Ja šeit ir par maz glābēju, mēs atsūtīsim no Hos­pitāļa palīgus. Tas saīsinās laiku, kas nepieciešams…

—   Nē, doktor! — Hendrikss dedzīgi iebilda. — Kāpēc, jūs domājat, mēs nobremzējām piecsimt jūdzes no Hospitāļa? Mū­su rīcībā ir informācija, ka kaut kur uz šī kosmiskā kuģa atro­das enerģijas krājumi. Un, kamēr mēs nezinām, kas tā par enerģiju un kur tā atrodas, mums ir jārīkojas ļoti piesardzīgi. Jā, mēs gribam izglābt citplanētieti, taču tālab negrasāmies paši uzsprāgt gaisā. Vai patiešām jums to Hospitālī neteica?

Konvejs pagrozīja galvu.

—   Iespējams, negribēja mani uztraukt.

Hendrikss iesmējās.

—    Es ari negribu jūs uztraukt. Atklāti sakot, sprādziena iespēja ir niecīga, kamēr mēs ievērojam drošības noteikumus. Taču, ja kuģim metīsies virsū cilvēku pūļi un sāks to izvazāt pa gabaliņiem, tad briesmas kļūs reālas.

Pa to laiku viņi šķērsoja vēl divus nodalījumus un īsu gai­teni.

Konvejs ievēroja, ka katra telpa bija nokrāsota savādākā krāsā. Viņš nodomāja, ka rase, kas būvējusi šo kuģi, ir ļoti jūtīga pret krāsu.

—    Kad jūs cerat aizkļūt līdz šim citplanētietim? — Kon­vejs vaicāja.

—   Atbildēt uz šo jautājumu nav nemaz tik viegli, — Hen­drikss paskaidroja. — Dzīvo būtni atrada pēc trokšņa, pareizāk sakot, pēc kosmoplāna vibrācijas, ko izraisīja tās kustības. Taču kosmiskā kuģa avārijas stāvoklis un tas, ka šī nezināmā būtne kustas arvien mazāk un mazāk, neļauj mums noteikt tās precīzu atrašanās vietu. Mūsu cilvēki griež kuģa starpsienas, virzoties uz centru. Mēs uzskatām, ka visticamāk tieši tur ir saglabājies neskarts nodalījums. Turklāt troksnis, ko rada glābēju koman­da, neļauj tiem ieklausīties cietušā kustībās.

Visā visumā tas ilgs trīs līdz septiņas stundas.

Bet vēl pēc tam, kad glābēji sasniegs neskarto nodalījumu, nāksies paņemt atmosfēras paraugu, izanalizēt to un atveidot, uzzināt šīm būtnēm ierastos spiediena un smaguma spēka rā­dītājus, sagatavot cietušo evakuācijai uz Hospitāli un sniegt tam pirmo palīdzību.

—   Pārāk ilgi, — Konvejs satriekts noteica.

Diez vai būtne, kas atrodas tik bēdīgā stāvoklī, spēs tik ilgi izturēt.

Brīdi padomājis, Konvejs pieņēma lēmumu.

—    Nāksies sagatavot telpu vēl pirms pacienta ierašanās. Citas izejas nav. Lūk, ko mēs darīsim…

Konvejs pavēlēja steidzīgi noraut grīdas apšuvumu, lai at­klātu gravitācijas iekārtas. Pats Konvejs no tā visa maz ko sa­prata, taču viņš cerēja, ka Hendrikss spēs aptuveni noteikt to jaudu. Galaktikā bija zināms tikai viens gravitācijas regulēšanas veids. Ja citplanētieši ir izmantojuši kādu citu — tad nāksies padoties.

—   Jebkuras būtnes fizisko raksturojumu, — Konvejs tur­pināja, — var noteikt pēc barības paraugiem, gravitācijas ie­kārtu izmēriem un gaisa sastāva. Ja mēs savāksim visus šos datus, tad varēsim atveidot tās dzīves apstākļus.

—   Daži no mums riņķī lidojošajiem objektiem var izrādī­ties konteineri ar pārtiku, — Kurseda pēkšņi iejaucās.

—    Nu ko, laba doma, — Konvejs piekrita. — Taču vis­pirms vajadzētu atrast un izpētīt atmosfēras sastāvu uz kuģa. Tādā veidā mēs uzzināsim kaut ko par cietušā vielu maiņu un noskaidrosim, kādi no konteineriem satur barību, bet kādi krāsu…

# * *

Viņi tūdaļ nekavējoties ķērās pie gaisa parauga meklēšanas. Jebkurā kosmiskā kuģa telpā atradās milzums cauruļu, taču to skaits pat visniecīgākajos nodalījumos izbrīnīja Konveju.

„Ja jau visi nodalījumi nodalīti ar hermētiskām durvīm, tad tas nozīmē, ka arī caurulēm, pa kurām tiek padots gaiss noda­lījumos, ir jābūt ieplūdes un izplūdes vārstiem," — Konvejs nosprieda.

Nācās izsekot katru cauruli līdz tās pārrāvuma vietai, kur viņi varēja pārliecināties, ka konkrētais kabelis vai caurule ne­pieder gaisa sistēmai. Šis darbs bija grūts, apnicīgs, un Konvejs naidīgi lūkojās uz šo mehānisko rēbusu, no kura atminēšanas bija atkarīga pacienta dzīvība.

Pagāja divas stundas, un beidzot meklējumu loks sašauri- nājās līdz resnai caurulei, kas, pēc visa spriežot, kalpoja izlie­totā gaisa aizvadīšanai, un veselam tievu caurulīšu kūlim, pa kuru gaiss ieplūda nodalījumā.

Ievadcaurules bija veselas septiņas!

—   Būtne, kurai nepieciešami septiņi dažādi ķīmiskie… — Hendrikss iesāka un apjucis apklusa.

—   Gaisa pamatkomponents tiek padots tikai pa vienu cau­ruli, — Konvejs teica. — Pa pārējām plūst visi nepieciešamie papildelementi un inertie komponenti, līdzīgi kā azots^ mūsu gaisā. Ja regulējošie vārsti nebija aizvērti tad, kad nodalījumā kritās spiediens, mēs spēsim noteikt, no kā sastāvēja viņu gaiss.

Konvejs runāja ļoti pārliecinātā tonī, taču pats nebūt tā nejutās. Viņu nomāca drūmas priekšnojautas.

Tad pie lietas ķērās Kurseda. Viņa izvilka no darba somas mazu elektrogriezēju, ieslēdza, nofokusēja liesmu un uzmanīgi pielika adatveida liesmas strūkliņu pie vienas no septiņām ie- vadcaurulēm. Konvejs pienāca tuvāk ar atvērtu mēģeni.

No caurules izrāvās dzeltena tvaiku strūkla, un Konvejs in­stinktīvi atrāva roku. Mēģenē gandrīz nekas neiekļuva, taču analīzei pilnīgi pietika arī ar to, kas tur atradās.

Kurseda ķērās klāt pie nākamās caurules.

—   Pēc visa spriežot, tas ir hlors, — DBLF teica, turpinot darbu. — Un ja vien hlors ir viņu atmosfēras pamatelements, mēs varēsim to ievietot modificētā PVSŽ palātā.

—   Baidos, ka tas viss nebūs tik vienkārši, — Konvejs atbil­dēja.

Nepaspēja viņš vēl pabeigt šo frāzi, kad no caurules iz­lauzās baltu tvaiku strūklaka, kas ieskāva visu telpu miglā.

Kurseda, neizlaižot no rokām griezēju, pakāpās atpakaļ, un tvaiks, saskaroties ar liesmu, pārvērtās caurspīdīgā šķidrumā, kas ieskāva glābējus kā kūpošas lodes. Pēc izskata šis lodes bija no ūdens.

Konvejs savāca šķidrumu otrā mēģenē.

Griezēja liesma, saskārusies ar gāzes strūklu, kas izlauzās no trešās caurules, spilgti uzliesmoja. Kļūdīties nebija iespē­jams.

—    Skābeklis, — Kurseda noteica, vārdiski materializējot Konveja domu. — Vai gāze ar augstu skābekļa saturu.

—    Mani mulsina ūdens, — Hendrikss piezīmēja. — Bet skābeklis ar hloru taču nevarētu būt visai noderīgs maisījums elpošanai.

—   Piekrītu, — Konvejs atbildēja. — Jebkura būtne, kas el­po skābekli, iet bojā no hlora dažu sekunžu laikā, un otrādi. Taču, iespējams, ka viens no šiem elementiem sastāda atmos­fērā tikai niecīgu piemaisījuma daļu. Var izrādīties arī, ka abas šīs gāzes ir tikai niecīgi piemaisījumi, bet atmosfēras pamat- komponentu mēs vēl neesam atklājuši.

Tūdaļ pat tika pārgrieztas četras atlikušās caurules, un gā­zu paraugus savāca mēģenēs. Visu šo laiku Kurseda gluži no­teikti pārdomāja Konveja teikto. Pirms doties uz kuteri, lai veiktu paraugu analīzes, medmāsa uz mirkli aizkavējās.

—    Ja jau visas šīs gāzes ir tikai niecīgi piemaisījumi, — translators vienaldzīgā balsi tulkoja viņas teikto, — tad kāpēc šeit ne tikai inertās gāzes, bet arī skābeklis jau netiek sajaukts iepriekš kā visām citām būtnēm, bet tiek pievadīts nodalījumā pa atsevišķām caurulēm. Izvadīti visi taču tiek pa vienu.

Konvejs pavīpsnāja. Tieši šis jautājums viņu visvairāk arī nomocīja, un viņš nekādi nespēja rast uz to atbildi.

Viņš asi noteica:

—   Tagad man ir nepieciešama paraugu analīze, un es pa­lūgšu jūs lieki nekavēties. Mēs ar Hendriksu pacentīsimies iz­skaitļot šīs būtnes izmērus un tai atbilstošo smaguma spēku. Un neuztraucieties, — viņš sāji piebilda, — nav neizdibināmu noslēpumu.

—   Cerēsim, ka šie noslēpumi tiks izdibināti ārstēšanas lai­kā, — Kurseda atvairīja, — bet nevis fiksēti slēdzienā par nā­ves iestāšanos.

Hendrikss bez turpmāka atgādinājuma sāka raut nost grī­das plāksnes, lai piekļūtu gravitācijas ierīcēm.

Konvejs viņu uzskatīja par cilvēku, kas zina, ko dara, tāpēc atstāja to un devās meklēt kaut kādas mēbeles.

II

Parasti kosmisko katastrofu laikā visi priekšmeti, kas atro­das uz kosmiskā kuģa, gan pārvietojamie, gan tie, kurus pie­ņemts uzskatīt par nepārvietojamiem, noraujas no savām vie­tām un lido trieciena virzienā. Šeit turpretī avārija sarāva kuģi saistošos spēkus, izmainot katras skrūves, katras šuves stāvokli. Mēbeles, kas vieglāk pakļaujas bojājumiem, bija cietušas visvai­rāk.

Krēsls vai gulta var daudz ko pavēstīt par to lietotāju for­mu, locekļu skaitu un svaru. Ir svarīgi zināt, vai lietu īpašnieks dod priekšroku cietai virsmai vai tam vajadzīgs mīksts paklā­jiņš. Mēbeļu formas un materiālu izpēte ļauj arī noteikt šai būtnei ierasto smaguma spēku. Bet Konvejam neveicās.

Dažas peldošās atlūzas un gabali neapšaubāmi bija mēbeļu atliekas, taču tas viss bija tik ļoti sasmalcināts un sajaukts, ka bija pilnīgi neiespējami sastādīt no tā visa kādu veselu priekš­metu.

Konvejs jau gandrīz nolēma izsaukt palīgā O'Maru, taču atteicās no šīs domas. Diez vai majoram būtu interesanti uz­zināt, ka Konvejs netiek galā ar saviem pienākumiem.

Konvejs rakņājās pa tā atliekām, kas reiz bija skapis, cerot atrast kādu apģērbu vai pat uzdurties kādam dārgumam, kas līdzinātos mīļotās sievietes fotogrāfijai. Pēkšņi viņu izsauca Kurseda.

— Analīze veikta, — medmāsa paziņoja. — Atmosfēras sastāvdaļas nav nekas neparasts. Taču to maisījums ir nāvējošs jebkurai būtnei, kurai ir elpošanas orgāni. Jauc kā gribi, kopā sanāk nāvējoša dzira.

—   Palūgšu jūs izteikties konkrētāk, — Konvejs pārtrauca medmāsu. — Man ir vajadzīgi fakti, bet nevis spriedelējumi.

—    Kas attiecas uz gāzu sastāvdaļām, — Kurseda atbildē­ja, — tas ir amonjaks, oglekļa pārskābe un divas inertās gāzes. Savienojumā ar jau zināmajiem elementiem tās izveido ne­caurspīdīgu, smagu un indīgu atmosfēru…

—   Nevar būt! — Konvejs aprāva medmāsas teikto. — Vai jūs redzējāt, kā izkrāsotas kosmoplāna kajīšu sienas? Viņiem patīk smalkas, daudzveidīgas krāsas. Būtnes, kas dzīvo ne­caurspīdīgā atmosfērā, nespētu izjust dažādus krāsu toņus…

—   Doktor Konvej, — kā atvainodamās atskanēja leitnanta balss, — es pārbaudīju gravitātes ierīces. Tās ir paredzētas pie­cu g lielai gravitātei.

* * *

Pievilkšanas spēks, kas piecreiz pārsniedz Zemes pievilk­šanas spēku, attiecīgi nozīmēja arī augstu atmosfēras spiedienu. Tātad šī būtne elpoja biezu indīgu sīrupu. Tas varēja radīt ļoti nopietnus sarežģījumus.

Konvejs teica Hendriksam:

—    Nododiet glābšanai komandai, lai viņi tuvojas cietuša­jam ļoti uzmanīgi, taču pēc iespējas ātrāk. Jebkuram radīju­mam, kas dzīvo piecu g apstākļos, jābūt vareniem muskuļiem. Bet būtnes, kas iekļuvušas tamlīdzīgās likstās, reizēm zaudē ve­selo saprātu.

—  Sapratu, — Hendrikss satraukti noteica un nozuda.

Konvejs atkal vērsās pie Kursedas:

—   Vai dzirdējāt, ko teica Hendrikss, — viņš klusi notei­ca. — Izmēģiniet šo elementu kombināciju augsta spiediena apstākļos. Un atcerieties, ka mums ir vajadzīga tīra atmosfēra.

Pēc ilgāka klusuma brīža medmāsa teica:

—   Es pakļaujos. Taču esmu spiesta piebilst, ka neieredzu velti tērēt laiku, pat ja man to pavēl darīt.

Kādu laiku Konvejs varonīgi cīnījās ar sevi, lai savaldītos un nepateiktu kaut ko lieku.

Pamazām Konveja dusmas pret spitigo, trulo, nekaunīgo ' medmāsu sāka norimt. Iespējams, Kurseda nebija nemaz tik aprobežota. Iespējams, ka viņai ir taisnība necaurspīdīgās at­mosfēras sakarā. Taču ko tas dod? Fakti runāja pretī viens otram.

„Viss šis kosmiskais kuģis ir pretrunu pilns," — Konvejs gurdeni nodomāja. Ne pēc tā formas, ne pēc uzbūves nevarēja pateikt, ka tā saimnieki būtu pieraduši pie liela smaguma spē­ka. Taču gravitācijas ierīces bija paredzētas pieciem g.

Spriežot pēc telpu nokrāsām, šo būtņu redze maz atšķī­rās no Konveja redzes. Taču, ja varēja ticēt Kursedai, tādā at­mosfērā vairāk būtu nepieciešams radars nevis acis. Un ko gan lai šeit vēl saka par nepamatoti sarežģīto gaisa apgādes sistēmu un koši oranžo korpusa krāsojumu?

Jau kuru reizi Konvejs centās sastādīt saprātīgu situācijas ainu pēc viņa rīcībā esošajiem datiem, taču velti. Varbūt ja visai šai problēmai pieietu no citas puses…

Pēkšņi viņš ieslēdza radio sakarus un teica:

—   Hendriks, savienojiet mani, lūdzu, ar Hospitāli. Man ir nepieciešams aprunāties ar O'Maru. Es gribētu, lai šai sarunā piedalītos jūs, kapteinis Samerfilds un Kurseda. Vai to var iz­kārtot?

Hendrikss pavīpsnāja un teica:

—   Pagaidiet mirklīti.

* * *

Konvejs dzirdēja, kā Hendriksa balss, kuru ik pa brīdim pārtrauca sakaru sprakšķi, izsauca „Šeldona" radistu, tas sazi­nājās ar Hospitāli un palūdza kapteini Samerfildu nekavējoties ienākt sakaru kabīnē, kā atsaucās mierīgā, bezkaislīgā, trans- latora pārtulkotā citplanētu operatora balss Hospitālī. Apmē­ram pēc minūtes visa šī kņada norima, un O'Maras labi pa­zīstamā balss noteica:

—   Galvenais psihologs klausās. Runājiet.

Konvejs īsumā raksturoja situāciju, kas valdīja uz avarējušā kosmoplāna. Tad viņš turpināja:

—    Glābēji virzās uz kuģa centru, tāpēc ka tur droši vien arī atrodas dzīvā būtne. Taču nav izslēgts, ka tā slēpjas kaut kur sānu sektoros, ja vien tur ir saglabājies spiediens. Tādā gadījumā mums nāksies izložņāt visus nodalījumus, pirms mēs to atradīsim. Tas var ilgt dažas dienas. Ja cietušais vēl nav nomiris, tad viņš gluži noteikti ir visai smagā stāvoklī. Mums vienkārši nav laika.

—   Un ko jūs grasāties iesākt, doktor?

—    Kā lai jums pasaka, — Konvejs izvairījās no tiešas at­bildes. — Mums varētu palīdzēt dažas vispārējas ziņas. Iespē­jams, ka kapteinis Samerfilds pastāstīs mums tuvāk par apstāk­ļiem, kādos tika atrasts kosmoplāns, par tā stāvokli, virzienu vai arī par saviem personīgajiem iespaidiem un apsvērumiem. Vai lidojuma virziens mums nevarētu palīdzēt noteikt planētu, no kuras startējis šis kosmiskais kuģis…

—    Baidos, ka ne, doktor, — atskanēja Samerfilda balss. — Mēs centāmies izsekot kosmoplāna lidojuma virzienam un atklā­jām, ka tam vajadzētu šķērsot vienu no saules sistēmām. Taču šī sistēma tika apsekota vēl pirms kāda gadsimta un piereģistrēta kā iespējamais kolonizācijas objekts, kas, kā jūs pats to labi no­protat, nozīmē, ka tur nav saprātīgu dzīvības formu. Neviena ci­vilizācija nespēj simt gadu laikā noiet attīstības ceļu no nulles līdz kosmiskiem lidojumiem, bet tas nozīmē, ka kosmoplāns nevar būt startējis no turienes. Šīs līnijas turpinājums veda tukšumā — starpgalaktiku telpā. Acīmredzot katastrofa izsauca krasu kursa izmaiņu, tāpēc kosmoplāna stāvoklis mums neko nedod.

—    Neko nepadarīsi, nāksies atteikties no šīs domas, — Konvejs skumji noteica un piebilda jau krietni vien pārlieci­nošākā balsī: — Kaut kur noteikti atrodas kosmiskā kuģa otra daļa. Ja to izdotos atrast un ja uz tās atrodas citu ekipāžas locekļi ķermeņi, tas mums palīdzētu atrisināt visas problēmas. Es saprotu, ka šis ceļš nav no tiem taisnākajiem, taču ar mūsu tempiem tas var izrādīties visātrākais no visiem iespējamajiem. Es gribu, lai tiktu uzsākta otras kosmoplāna daļas meklēšana.

Konvejs apklusa un gaidīja, kad sacelsies vētra. Pirmais re­aģēja kapteinis Samerfilds.

—   Tas nav iespējams! Jūs neaptverat, ko runājat! Nāksies mobilizēt kādus divus simtus kosmoplānu — visu sektora floti, lai pārmeklētu šo galaktikas sektoru. Un viss tikai tādēļ, lai jūs atrastu kādu mironi un ķertos pie kāda cita kosmonauta ārstē­šanas, kurš līdz tam laikam jau arī būs kļuvis par mironi. Es zinu, ka jums jebkuras saprātīgas būtnes dzīvība ir svarīgāka par materiālajiem apsvērumiem, — Samerfilds jau nedaudz mierīgāk turpināja, — taču jūsu priekšlikums robežojas ar ne­prātu. Turklāt man nav tiesību ne tikai uzsākt, bet pat piedāvāt tādu operāciju.

—   Hospitālim ir tādas tiesības, — O'Mara iejaucās. — Jūs, doktor, riskējat ar galvu. Ja jūs atradīsiet otru kosmoplāna pusi un tā rezultātā cietušais kosmonauts būs glābts, man nospļau­ties uz to, cik tas maksās un kāds troksnis tā visa dēļ tiks sacelts. Monitori var pat jūs uzslavēt par to, ka esat palīdzējis tiem atklāt agrāk nezināmu civilizāciju. Taču ja viņš nomirs vai jau ir nomiris, visa atbildība gulsies uz jums, doktor.

Liekot roku uz sirds, Konvejs nevarēja teikt, ka būtu vairāk nekā parasti ieinteresēts šī pacienta izglābšanā, taču viņu vadīja ne tikai vienkārša ziņkāre. Viņam bija kāda neapzināta sajūta, ka pretrunīgie fakti sastāda kādu veseluma daļu, kas bija kriet­ni vien lielāks nekā bojā gājušais kosmoplāns un tā vienīgais pasažieris. Citplanētu būtnes nekad nebūvē kosmiskos kuģus tikai tāpēc, lai apstulbinātu Zemes doktorus, un visiem šiem pretrunīgajiem faktiem noteikti vajadzēja kaut ko nozīmēt.

Uz kādu acumirkli Konvejs nosprieda, ka viņš ir atradis atbildi. Kaut kur apziņā pazibēja miglains neskaidrs tēls… Taču to pilnīgi izdzēsa Hendriksa satrauktā balss, kas iezvanīja austi­ņās:

—   Doktor, mēs viņu atradām!

Pēc dažām minūtēm Konvejs atklāja, ka ir jau ierīkotas pagaidu slūžas starp nodalījumiem. Hendrikss un glābšanas grupas dalībnieki sarunājās, neizmantojot radiosakarus. Taču visvairāk Konveju pārsteidza stingri nostieptā lūkas membrāna.

Nodalījumā bija spiediens.

Hendrikss negaidīti ieslēdza rāciju un teica:

—    Ienāciet, doktor. Izrādās, varēja vienkārši atvērt durvis, nemaz tās negriežot. — Viņš norādīja uz membrānu un pie­bilda: — Nodalījumā ir apmēram divpadsmit mārciņu liels spiediens.

Nav nemaz tik daudz, nodomāja Konvejs, ja ņem vērā, ka normālais smaguma spēks šeit ir pieci g un atbilstošs gaisa blīvums. Viņš cerēja, ka iekšā būs saglabājies pietiekami daudz gaisa, lai uzturētu pacienta dzīvību. Acīmredzot pēc avārijas gaiss pamazām izplūda no nodalījuma. Taču, iespējams, šīs būt­nes iekšējais spiediens spēja kompensēt ārējā spiediena kritu­mu.

—    Ātri nododiet šī gaisa paraugu Kursedai! — Konvejs pavēlēja. — Tiklīdz būs zināms tā sastāvs, nebūs grūti palie­lināt spiedienu arī uz kutera, kas nogādās cietušo Hospitālī.

Pēc brīža viņš piebilda:

—   Lai četri glābēji paliek pie kutera. Lai izvilktu pacientu no nodalījuma, mums, iespējams, būs steidzami vajadzīgas spe­ciālas iekārtas.

* * #

Konvejs iegāja pa lūku Hendriksa pavadībā, kas pārbaudīja slēģus, aizslēdza ārējās durvis un iztaisnojās.

Pēc skafandra čīkstoņas Konvejs saprata, ka no nodalījuma ieplūdušā gaisa spiediens bija lielāks nekā ārpusē. Gaiss bija caurspīdīgs un tam nebija nekā kopēja ar Kursedas paredzēju­miem par biezo, indīgo miglu.

Hermētiskās durvis atvērās.

—    Neejiet, pirms es jūs nesaukšu, — Konvejs klusi teica un gāja iekšā. Austiņās atskanēja Hendriksa murmināšanā, kas nozīmēja piekrišanu, tad Kursedas balss, kas paziņoja, ka viņa ieslēdz ierakstu.

Sākumā Konvejs ieraudzīja tikai neskaidras šīs jaunās dzī­vības formas aprises. Viņam vajadzēja salīdzināt jaunatklāto būtni ar jau redzētajām — un tam bija nepieciešams zināms laiks.

—  Konvej! — atskanēja O'Maras asā balss. — Vai jūs tur esat aizmidzis?

Konvejs bija pavisam aizmirsis par O'Maru, Samerfildu un daudzajiem radistiem, kas bija pieslēgušies pie viņa rācijas. Viņš isi nokāsējās un iesāka:

—    Gredzenveida būtne, atgādina piepūstu automobiļa ka­meru. Gredzena diametrs sasniedz deviņas pēdas, gredzena resnums — divas vai trīs pēdas. Tās masa acīmredzot četrreiz pārsniedz manu masu. Nespēju saskatīt kustību vai fizisku bojā­jumu pēdas.

Viņš atvilka elpu un turpināja:

—   Ārējais apvalks gluds, spīdīgs, pelēkā krāsā, šur tur klāts ar resnām brūnganām dzīsliņām. Brūnie plankumi, kas pārklāj vairāk nekā pusi no ādas, rada vēža izaugumu iespaidu, taču tā var būt arī dabiska kamuflāža [5] .

Tie varēja rasties arī dekompresijas rezultātā.

Pēc brīža Konvejs turpināja:

—  Riņķa ārmalā var saskatīt divas īsu taustekļveida locekļu rindas, kas pašlaik cieši piespiesti pie ķermeņa. Pavisam ir pie­ci pāri taustekļu, to specializācijas pēdas nespēju atklāt. Ne­redzu arī ārējos orgānus. Nāksies pieiet tuvāk.

Kad viņš pienāca pie nepazīstamās būtnes, tā nekādi uz to nereaģēja, un Konvejs jau sāka uztraukties, vai tikai glābēji nav nokavējuši. Viņš vēl aizvien neredzēja ne acis, ne muti, taču saskatīja kaut ko līdzīgu žaunu spraugām un ausu atverēm.

Viņš izstiepa roku un uzmanīgi pieskārās pie viena no taustekļiem.

*

Būtne gluži kā uzsprāga.

*

Konvejs aizlidoja malā. Labā roka kļuva nejūtīga no sitiena, kas būtu varējis sadragāt Konveja plaukstu, ja vien viņš nebūtu tērpies smagajā skafandrā.

Viņš drudžainā steigā ieslēdza gravitācijas jostu, lai neuzlidotu pie griestiem, un sāka atkāpties uz durvīm.

No austiņās juceklīgi skanošo jautājumu gūzmas beidzot va­rēja izdalīt divas pamattēmas: kāpēc viņš iekliedzās? Un kas tas par troksni nodalījumā?

Konvejs drebošā balsī noteica:

—   Es konstatēju, ka pacients ir dzīvs…

Hendrikss, kas visu novēroja caur lūku, aizrijās no smiek­liem.

—    Zvēru, ka es dzīvē neesmu redzējis vēl dzīvāku pa­cientu, — viņš sajūsmināti noteica.

—   Vai jūs nevarat paskaidrot, kas īsti notiek? — O'Mara ierēcās.

„Nav nemaz tik viegli atbildēt uz šo jautājumu," — Konvejs domāja , vērojot kā cietušais braukā pa visu nodalījumu.

Fiziskais kontakts ar Konveju noveda pacientu panikas stā­voklī. Un ja viss sākās ar Konveju, tad tagad sadursme ar grī­du, sienām, priekšmetiem, kas peldēja gaisā, izsauca ķēdes re­akciju. Pieci pāri spēcīgu, lokanu locekļu uzvijās divu pēdu augstumā, būtne braukāja pa visu telpu. Un lai ar kādu ķerme­ņa daļu tā nepieskartos priekšmetiem, taustekļi spēji uzlidoja gaisā.

Konvejs paguva noslēpties kamerā, kad radās labvēlīgs brī­dis: būtne bezpalīdzīgi uzlidoja gaisā nodalījuma vidū un lēni griezās ap savu asi, atgādinot vienu no seno laiku kosmiskajām stacijām. Taču pakāpeniski tā tuvojās sienai, un Konvejam bija kaut kas steidzīgi jādara, pirms tā atkal sāks mežonīgi nēsāties pa nodalījumu.

Konvejs ātri noteica:

—    Mums ir vajadzīgs smalks izturīgs piektā izmēra tīkls, plastikāta maiss, kurā var ietilpt šis tīkls, un daži sūkņi. Paš­reizējā brīdī mēs nevaram cerēt uz pacienta sadarbību. Kad mēs to notversim tīklā, mēs piesūknēsim ar sūkņiem gaisu mai­sā un tādā veidā nogādāsim to uz kutera. Ātrāk nesiet tīklu!

Konvejs nespēja aptvert, kā būtne, kas dzīvoja tāda sma­guma spēka apstākļos, varēja izvērst tik aktīvu darbību retinātā gaisā.

—   Kurseda, vai ir jau analīžu rezultāti? — viņš negaidīti pavaicāja.

Māsa kavējās ar atbildi, un Konvejs jau gandrīz vai nodo­māja, ka viņa nav sadzirdējusi jautājumu, taču tad atskanēja viņas monotonā mierīgā balss:

—   Analīze veikta. Gaisa sastāvs nodalījumā ir tāds, ka jūs, doktor, mierīgi varat nolaist sejassargu un elpot sev par prieku.

Lūk paša galvenā pretruna, Konvejs apjucis nodomāja. Droši vien Kurseda ir tikpat lielā mērā apjukusi kā viņš. Un pēkšņi Konvejs iesmējās. Viņš iedomājās, kas tagad notiek ar medmāsu…

III

Pēc sešām stundām, neraugoties uz izmisīgo pretošanos, pacients tika nogādāts palātā 310-B, nelielā telpā ar operāciju zāli netālu no DBLF Galvenās operāciju zāles.

Kad tas bija izdarīts, Konvejs jau īsti nezināja, ko viņš vēlē­tos vairāk: izārstēt pacientu vai piebeigt to uz vietas. Spriežot pēc glābēju un Kursedas izteicieniem, kas bija klāt pie pacienta transportēšanas, viņi izjuta apmēram to pašu.

Konvejs veica sākotnējo apskati, cik vien tas bija iespējams zem tīkla un caurspīdīgā maisa, un paņēma ādas un asins pa­raugus. Paraugus viņš nosūtīja uz Patoloģisko laboratoriju, uz­līmējis uz tiem etiķetes „Ipaši steidzami".

Kurseda pati tos aiznesa uz laboratoriju, neuzticoties pnei­matiskajai caurulei, jo, kas attiecas uz etiķešu krāsām, tad Pa­toloģiskās laboratorijas darbinieki šai ziņā izcēlās ar apbrīno­jamu aklumu. Visbeidzot Konvejs lika izdarīt rentgenuzņēmu- mus, atstājot pacientu Kursedas uzraudzībā, un devās pie O'Maras.

Kad viņš beidza stāstīt, O'Mara paziņoja:

—   Nu, grūtākais ir aiz muguras. Domāju, ka jums gribētos novest visu šo lietu galā?

—   N… n… nedomāju vis, — Konvejs atbildēja.

O'Mara sarauca uzacis.

—   Ja jūs atsakāties no pacienta, tad tā ari pasakiet. Necie­šu izlocīšanos.

Konvejs dziļi ieelpoja caur degunu, bet tad lēni un skaidri noteica:

—    Es gribu turpināt šo lietu. Šaubas, par kurām es iemi­nējos, attiecas uz jūsu kļūdaino apgalvojumu, ka viss grūtākais jau ir aiz muguras. Visgrūtākais stāv priekšā. Es veicu sākot­nēju slimnieka apskati, un, tiklīdz būs gatavi analīžu rezultāti, es izdarīšu daudz rūpīgāku izmeklēšanu. Rīt, slimnieka apska­tes laikā, es vēlētos redzēt, ja tas, protams, ir iespējams, dok­torus Manonu, Priliklu, Skemptonu un jūs.

O'Maras uzacis uzrāvās.

—    Dīvains talantu sakopojums, — viņš teica. — Vai jūs, doktor, nepateiktu, kāpēc mēs visi esam jums ievajadzējušies?

Konvejs pašūpoja galvu.

—   Es pagaidām negribētu par to runāt.

—    Labi, mēs atnāksim, — O'Mara teica, piespiežot sevi savaldīties un nepārkāpt pieklājības normas. — Un, lūdzu, at­vainojiet, doktor, par to, ka es nospriedu, it kā jūs esat pa­devies, kad jūs murminājāt tā, ka man neizdevās saprast vairāk par vienu vārdu no jūsu trim teiktajiem. Ejiet, doktor, un izgu- lieties, pirms atkal es metīšos jums virsū.

Tikai tagad Konvejs saprata, cik ļoti viņš ir noguris. Viņš aizplijās līdz savai istabai, taču viņa gaita vairāk atgādināja ve­čuka šļūkāšanu nekā nesteidzīgo, pārliecinošo Vecākā terapeita gaitu.

* # #

Nākošajā rītā Konvejs pavadīja divas stundas pie sava pa­cienta, pirms sasauca konsīliju, par kuru vakar bija runājis ar O'Maru. Viņam izdevās noskaidrot ļoti maz, taču viņš tikai pārliecinājās, ka viņam neko m i/dosies izdarīt bez speciālistu pieaicināšanas.

Pirmais atnāca doktors Prilikla. O'Mara un Hospitāļa gal­venais inženieris Skemptons ieradās kopā. Pēdējais uzradās doktors Manons, kas bija aizkavējies DBLF Operāciju zālē. Viņš iedrāzās palātā, nobremzēja un tad lēni divreiz apgāja riņķī pacientam.

—   Izskatās pēc barankas ar magonēm, — viņš teica.

—    Tās nav magones, — Konvejs teica. — Nebūt ne tik nekaitīgi. — Viņš pieripināja pie pacienta rentgena ierīci. — Zēni no Patoloģiskās laboratorijas uzskata, ka tie ir ļaundabīgi veidojumi. Bet pašam pacientam, ja tā vērīgāk ielūkojas, nav nekā kopēja ar baranku. Viņam ir parasti DBLF klasifikācijai raksturīgie fizioloģiskie rādītāji — cilindrisks ķermenis ar vāji izteiktu skeletu un spēcīgu muskulatūru. Maldīgais priekšstats rodas tāpēc, ka viņš tikai viņam vienam zināmu iemeslu dēļ cenšas norīt savu asti.

Manons vērīgi ielūkojās rentgena ierīces ekrānā, iztaisnojās un noplātīja rokas.

—   Tipisks apburtais aplis, — viņš noteica un piebilda: — Vai tāpēc jūs uzaicinājāt O'Maru? Vai jums ir aizdomas, ka pacientam nav visi mājās?

Konvejs palaida to gar ausīm un turpināja:

—   Pataloģija visvairāk izpaužas tai vietā, kur savienojas pa­cienta mute un aste. Būtībā šis apgabals ir tik lielā mērā slimī­bas pārņemts, ka ir grūti saskatīt robežu starp tām. Acīmredzot šie izaugumi ir ļoti sāpīgi vai vismaz rada ārkārtīgu niezi. Lūk tāpēc viņš burtiski iekodies savā astē. No otras puses, šādu ķermeņa stāvokli varētu izskaidrot ar slimības izraisītu nekon­trolējamu muskuļu savilkšanos, kaut kas līdzīgs epileptiskiem krampjiem…

—   Otrā ideja man vairāk pa prātam, — Manons iejaucās. — Lai šāda infekcija spētu pāriet no astes uz mutes rajonu vai otrādi, nepieciešams, lai žokļi būtu sakļauti ļoti ilgu laiku.

Konvejs turpināja:

—   Lai gan uz avarējušā kosmoplāna arī pastāvēja mākslīgā gravitācija, es noskaidroju, ka pacienta dzīves apstākļi ļoti tuvi mūsējiem. Žaunveidīgās spraugas abās galvas pusēs, kuras vēl nav pārklājuši šie mīklainie izaugumi, kalpo tam kā elpošanas orgāni. Mazāko izmēru atveres, ko daļēji aizsedz muskuļu izau­gumi, ir ausis. Pacients spēj dzirdēt un elpot, taču nevar ēst. Ceru, jūs piekritīsiet, ka vispirms ir jāatbrīvo mute.

Manons un O'Mara piekrītoši pamāja. Prilikla noplātīja sa­vus četrus manipulatorus, kas nozīmēja apmēram to pašu, bet Skemptons blenza griestos un droši vien prātoja, kāda velna pēc viņu šeit pieaicinājuši. Konvejs vērsās pie viņa.

Kamēr viņš un Manons saskaņos operācijas gaitu, Priliklam un Galvenajam inženierim vajadzēs ņemt savā ziņā sakaru jau­tājumus. Tai laikā, kad Prilikla centīsies noskaidrot pacienta emocionālo reakciju, Skemptons ar palīgiem veiks virkni skaņu eksperimentu. Tiklīdz tiks noskaidrota pacienta dzirdes barjera, būs iespējams modificēt traanslatoru, un pats slimnieks varēs palīdzēt ārstiem noteikt diagnozi un pareizo ārstēšanas metodi.

—   Šeit jau tāpat ir pārāk daudz tautas, — Skemptons lie­tišķi noteica. — Es arī viens tikšu galā. — Viņš piegāja pie interkoma, lai pasūtītu nepieciešamo aparatūru.

Konvejs pagriezās pret O'Maru.

—   Klusējiet, es pats gribu uzminēt, — Galvenais psihologs teica, vēl pirms Konvejs paguva atvērt muti. — Man ticis vis­vieglākais darbiņš — tiklīdz mēs atradīsim veidu, kā sazināties ar pacientu, man viņš jāpārliecina par to, ka šie miesnieki — es domāju jūs un doktoru Manonu — nenodarīs tam neko ļaunu.

—   Pilnīgi pareizi, — Konvejs pasmaidīja un steidzīgi atkal pievērsa savu uzmanību pacientam.

Konvejam bija nācies vērot daudzus ļaundabīgus veidoju­mus gan Zemes slimniekiem, gan citplanētiešiem, taču ar šo nebūs viegli tikt galā.

Līdzīgi biezai, viļņotai koka mizai, izaugumi pilnīgi pārklāja pacienta mutes un astes savienojuma vietu. Piedevām visiem šiem sarežģījumiem žokļa kaulu struktūru nebija iespējams sa­skatīt ar rentgenierīci, jo audzējs gandrīz nemaz nelaida cauri rentgena starus. Zem šīs „mizas" atradās arī pacienta acis, un tas arī radīja papildus grūtības, jo vajadzēja būt ārkārtīgi pie­sardzīgam.

Norādījis uz izplūdušo siluetu uz rentgenierīces ekrāna, Manons izjusti noteica:

—    Vismaz būtu pakasījies, lai atbrīvotos no niezes. Viņa zobi ir tik ļoti sakosti, ka viņš gandrīz vai nokodis savu asti! Pilnīgi skaidrs — tas ir epileptisks stāvoklis. Vai arī prāta ap­tumsums.

—   Ir nu gan! — O'Mara ar riebumu noteica.

Pa to laiku tika atgādāta Skemptona aparatūra, un viņš ar Priliklu sāka meistarot pacientam translatoru. Šie visi ekspe­rimenti prasīja ilgu laiku un lielu piepūli, tā kā slimnieks at­radās bezsamaņā, un Konvejam ar Manonu nācās pāriet uz

Galveno Operāciju zāli, lai vienotos par turpmāko rīcību. * * *

Pēc pusstundas uzradās Prilikla un teica, ka viņi jau var parunāt ar pacientu, lai gan tas vēl nav īsti atguvies. Visi aiz­steidzās uz palātu.

O'Mara teica, ka ap pacientu ir sapulcējušies draugi, ka pacients tiem šķiet ļoti patīkams un ka viņi darīs visu iespē­jamo, lai tam palīdzētu.

Viņš klusi runāja savā translatorā, bet no otra translatora, kas atradās pie pacienta galvas, atskanēja nesaprotami klikšķi un čīkstoņa. Pauzēs starp O'Maras frāzēm Prilikla ziņoja par pacienta morālo stāvokli.

—   Apjukums, naids un bailes, — skanēja GLNO balss no viņa personīgā translatora.

Jau dažas minūtes emocionālo reakciju intensitāte un tips nemainījās. Konvejs izlēma spert nākamo soli.

—   Nododiet viņam, ka es grasos stāties ar to fiziskā kon­taktā, — viņš O'Maram teica. — Es lūdzu piedošanu par ie­spējamajām nepatīkamajām sajūtām, taču es negrasos viņam nodarīt neko ļaunu.

Viņš paņēma garu smailu stikla nūjiņu un pieskārās pie tās ķermeņa daļas, kuru klāja visintensīvākā izauguma kārta.

Prilikla paziņoja, ka tam nekāda reakcija nesekoja. Tas no­zīmēja, ka būtne asi reaģēja tikai tad, kas pieskārās pie slimī­bas neskartajiem ādas iecirkņiem. Konvejs sajuta, ka beidzot ir vērojams kaut neliels progress.

Izslēdzis pacienta translatoru, viņš teica:

—   Uz to ari es cerēju. Ja slimības skartie iecirkņi ir sāpju nejūtīgi, mums izdosies ar pacienta palīdzību atbrīvot muti, ne­izmantojot anestēziju. Turklāt mums vēl nav zināma tik labi vielu maiņa, lai varētu dot narkozi, neriskējot to nogalināt. Bet vai esat pārliecināts, ka viņš dzird un saprot to, ko mēs ru­nājam? — viņš pajautāja Priliklam.

—   Jā, doktor, — GLNO apstiprināja, — viņš saprot visu, ko jūs sakāt lēni un skaidri.

Konvejs atkal ieslēdza translatoru un nesteidzīgi, uzsverot katru vārdu, noteica:

—   Mēs grasāmies jums palīdzēt. Sākumā mēs gribam jums atbrīvot muti, bet tad mēs likvidēsim ļaundabīgos…

Pēkšņi tīkls saspringa un nodrebēja. Pieci taustekļu pāri tika ar spēku izsviesti uz dažādām pusēm.

Konvejs lādēdamies atlēca nost. Viņš dusmojās uz pacien­tu, bet vēl vairāk uz sevi — par to, ka pārsteidzies.

—    Bailes un naids, — Prilikla teica un piebilda: — Šai būtnei, šķiet, ir pamats šādai reakcijai.

—   Bet kāpēc? Es taču vēlos tai palīdzēt…

* # *

Pacienta krampji sasniedza vēl līdz šim nebijušu pakāpi. Priliklas trauslais ķermenis drebēja tās emocionālās vētras ie­spaidā, kas plosījās pacienta smadzenēs. Viens no taustekļiem, kas izauga no slimības skartā apgabala, iepinās tīklā un notrū­ka.

Akla, iracionāla panika, Konvejs gurdeni domāja. Bet Pri­likla teica, ka pacientam ir pamats šādai panikai. Konvejs klusi nolamajās. Pat šīs būtnes smadzenes darbojas neparasti.

—   Nu! — Manons uzstājīgi noteica, kad pacients nedaudz nomierinājās.

—    Bailes, naids, dusmas, — GLNO ziņoja. — Es pilnīgi droši varu apgalvot, ka mūsu palīdzība tam nav vēlama.

—  Mums ir patrāpījies ļoti slims zvērēns, — O'Mara teica.

Šie vārdi, šķiet, nebeidzami atbalsojās Konveja smadzenēs, un katrreiz aizvien skaļāk un uzstājīgāk. Tie bija nozīmes pilni. Saprotams, O'Mara bija domājis pacienta morālo stāvokli, taču tam nebija nekādas nozīmes. Ļoti slims zvērēns — šie vārdi bija rēbusa atminējums, un tā pārējās daļas sāka noskaidroties. Kaut kā vēl joprojām trūka, taču arī tas, ko Konvejs saprata, izbiedēja viņu vēl vairāk nekā viss iepriekšējais.

Kad viņš atkal ierunājās, tad ar pūlēm pazina savu paša balsi.

—   Paldies. Es padomāšu, kā rast tam visam kādu citu pie­eju. Un tad jums paziņošu…

Konvejs vēlējās, lai visi aizietu un ļautu tam paprātot. Vi­ņam gribējās aizbēgt un kaut kur paslēpties, lai gan diez vai visā Galaktikā atrastos vieta, kur viņš varētu paslēpties no tā, no kā visvairāk baidījās.

Visi lūkojās uz viņu ar pārsteiguma, satraukuma un apju­kuma pilnām sejām. Daudzi pacienti nevēlas saņemt palīdzību, taču tas vēl nenozīmē, ka pie pirmajām pretošanās pazīmēm ārsts pārtrauc ārstēšanu. Viņi noteikti nosprieda, ka viņš nobi­jies, nevēloties veikt nepatīkamu, tehniski sarežģītu operāciju, un katrs, kā vien prazdams, centās viņu pārliecināt. Pat Skemp­tons piedāvāja dažādas izejas no šī grūtā stāvokļa.

—    Ja jūs gadījumā esat noraizējies par anestēzijas drošī­bu, — Skemptons teica, — vai tad patalogi nespēs radīt nar­kotiskus līdzekļus uz to datu bāzes, kas iegūti no mirušas vai ievainotas būtnes? Es domāju par jūsu ieteikto meklējumu pro­grammu. Un man šķiet, ka mums ir pietiekams pamats pasūtīt…

—   Nē!

* * #

Tagad visi jau lūkojās uz Konveju ar platām acīm. O'Marā pamodās profesionāla interese.

Konvejs steidzīgi noteica:

—   Es aizmirsu pateikt, ka sarunājos ar Samerfildu. Pēc vi­ņa teiktā, pēdējie veiktie pētījumi ļauj apgalvot, ka mūsu rīcībā ir nonākusi tā kosmiskā kuģa puse, kas ir cietusi vairāk nekā otra. Tā otra puse nav iznīcināta, kā varētu iedomāties, bet acīmredzot pati spēs aizkļūs līdz mājām. Tāpēc meklējumi ne­ko nedos.

Konvejs izmisīgi cerēja, ka Skemptons neuzstās, lai tiktu pārbaudīta šī informācija. Samerfilds patiesi bija runājis ar Konveju, taču viņa secinājumi nebija tik kategoriski kā Konvejs tos paziņoja visiem klātesošajiem. Jau tikai doma vien par Mo­nitoru kosmoplāniem, kas siro šai izplatījuma sektorā, lika tam pārklāties aukstiem sviedriem.

Taču Skemptons tikai pamāja un mainīja sarunas tēmu. Konvejam kļuva nedaudz vieglāk ap sirdi, un viņš ātri teica:

— Doktor Prilikla, es vēlētos ar jums aprunāties par pa­cienta emocionālo stāvokli pēdējās minūtēs. Vēlreiz pateicos jums par palīdzību un padomiem…

Viņš tos burtiski izmeta no istabas un pēc viņu sejas iz­teiksmēm noprata, ka viņi to labi saprot — vēlāk viņam no­teikti nāksies atbildēt uz dažiem O'Maras nepatīkamajiem jau­tājumiem. Taču tobrīd Konvejs par to nedomāja. Viņš palūdza Kursedu aplūkot pacientu ik pēc pusstundas un nekavējoties viņu izsaukt, ja notiks kādas izmaiņas. Tad viņš devās uz savu istabu.

IV

Konvejs reizēm piktojās par sava būceņa šaurību, kurā viņš gulēja, glabāja savas nedaudzās mantas un paretam uzcienāja kolēģus. Taču tieši tagad šī šaurība viņu nomierināja.

Viņš apsēdās, tāpēc ka nebija vietas, kur staigāt, un pa- centās noskaidrot to ainu, kas tam uzplaiksnīja smadzenēs, kad viņi bija palātā.

Viss bija acīmredzams kopš paša sākuma. Pirmkārt, gra­vitācijas iekārtas — Konvejs bija nepiedodami neņēmis vērā, ka tās var regulēt, uzstādot jebkuru smaguma spēku no nulles līdz pieciem g. Tad vēl šī sarežģītā gaisa padeves sistēma — tā bija pretrunīga, ja vien uzskatīt, ka tā ir domāta vienam dzīvo būtņu veidam. Bet ja nu vairākiem? Visbeidzot pacienta fiziskais stāvoklis un korpusa krāsojums — gaiši oranžs. Šāda tipa Zemes kuģi parasti tiek krāsoti baltā krāsā.

Avārijā cietušais kosmiskais kuģis bija „ātrās palīdzības ka­riete"!

Taču šāda tipa starpplanētu kuģi ir attīstītas civilizācijas produkts, kas aptver vai ir gatava aptvert daudzas zvaigžņu sis­tēmas. Tātad viņu radītā kultūra ir guvusi augstus sasniegu­mus. Galaktiskajā civilizācijā šādu pakāpi bija sasniegušas tikai Ilensas, Traltana un Zemes kultūras. Kā gan tas varēja gadīties, ka tāda mēroga kultūra vēl līdz pat šim brīdim palikusi nezi­nāma?

Konvejs sabozās. Viņam bija atbilde arī uz šo jautājumu.

Samerfilds teica, ka atrastā kosmiskā kuģa puse visvairāk cietusi katastrofā, bet pārējā kuģa daļa varēja patstāvīgi tur­pināt ceļu līdz tuvākajai remonta bāzei. Tādā veidā sekcija ar pacientu atrāvās avārijas laikā un kustējās izplatījumā tai pat virzienā, kāds bija kosmoplāna maršruts līdz katastrofai.

Tas nozīmēja, ka kuģis lidoja no planētas, kas bija pie­reģistrēta kā neapdzīvota. Taču simt gadu laikā kāds varēja tur uzcelt bāzi vai pat nodibināt koloniju. Un „ātrās palīdzības ka­riete" lidoja no tās planētas uz starpgalaktiku telpu…

Civilizācija, kas spēja pārvarēt starpgalaktiku telpu un ra­dīja kolonijas citas Galaktikas pievārtē, iedvesa godbijīgu at­tieksmi un lika iedomāties par piesardzības pasākumiem, stājo­ties ar to sakaros. Vēl it īpaši tāpēc, ka vienīgo tās pārstāvi, neraugoties uz visām pūlēm, nevarēja uzskatīt par īpaši saticīgu.

Viņa tautiešiem, kas noteikti ir guvuši vērā ņemamus sa­sniegumus medicīnas jomā, var nepatikt, ja kāds slikti izturēsies pret viņu sasirgušo ciltsbrāli. Un vispār šādā situācijā viņi diez

vai labi izturēsies pret kādu, lai kas tas arī nebūtu.

* * *

Pēkšņi iedūcās komunikators.

Kurseda paziņoja, ka pacients ir mierīgs, taču audzējs ātri izplatās un draud skart vienu no elpošanas atverēm.

Konvejs atbildēja, ka tūdaļ atnāks. Viņš izsauca doktoru Priliklu un atkal apsēdās uz dīvāniņa.

Viņš neuzdrošinājās kādam paziņot par savu atklājumu. To darīt, nozīmētu aizsūtīt izplatījumā sargkuģus, kas censtos no­dibināt priekšlaicīgu kontaktu — priekšlaicīgu vismaz no Kon- veja redzes viedokļa. Viņš baidījās, ka pirmā divu civilizāciju tikšanās var beigties ar pārpratumu, un kaut kā mazināt šo spriedzi var tikai tādā veidā, ja Federācija izglābs un izārstēs vienu no starpgalaktiskajiem kolonistiem.

Saprotams, nav izslēgts, ka pacients nav tipisks visai rasei, ka tam ir saprāta traucējumi, kā uzskatīja O'Mara. Taču Kon­vejs šaubījās, vai citplanētiešu acīs tas varētu būt pietiekams attaisnojums tam, ka netika darīts viss, lai to glābtu. Turklāt pacienta bailes bija saistītas ar naidu pret to personu, kas cen­tās viņu izārstēt.

Kādubrīd Konvejam ienāca prātā mežonīga doma, vai tikai Visumā neeksistē antizemes loģikas sistēma, pēc kuras palī­dzība izsauc nevis pateicības, bet naida jūtas. Pat tas, ka šī būtne tika atrasta „ātrajā palīdzībā", nespēja izkliedēt viņa šau­bas. Konvejam līdzīgi cilvēki ātro palīdzību saistīja ar altru­istiskiem jēdzieniem, žēlsirdības izrādīšanu un tādā garā. Taču daudzas rases, pat tās, kas ietilpst Federācijā, uzskata slimību par fiziskas nepilvērtības izpausmi.

Atstājot istabu, Konvejs vēl joprojām nespēja iedomāties, kā viņš uzsāks pacienta ārstēšanu. Viņš nezināja arī to, cik lai­ka tam vēl atlicis.

Kapteinis Samerfilds, Hendrikss un citi kosmiskā kuģa pēt­nieki pašlaik pārāk ir aizņemti ar daudzo mīklu minējumiem, lai domātu vēl par ko citu. Taču pēc kāda laika arī viņiem ienāks prātā šāda doma. Viņus no tās atdalīja tikai kādas pāris dienas, bet, iespējams, arī stundas.

Tad Monitori nodibinās kontaktus ar svešiniekiem, bet tie, gluži saprotams, gribēs uzzināt par sava slimā ciltsbrāļa likteni, kurš uz to laiku būs pavisam izveseļojies vai ari sācis izve­seļoties.

Vai ari…

Konvejs visiem speķiem centās aizdzīt domu: „Bet ja nu pacients nomirs?"

* # #

Pirms nākamā eksperimenta sākuma viņš izprašņāja Priliklu par pacienta emocionālo stāvokli, taču neuzzināja neko jaunu.

Būtne bija nekustīga un acīmredzot bez samaņas.

Kad Konvejs to uzrunāja ar translatora palīdzību, būtni pārņēma bailes, lai gan, pēc Priliklas apgalvojuma, tā saprata, par ko runā Konvejs.

—    Es nenodarīšu jums neko ļaunu, — Konvejs lēni un skaidri noteica, tuvodamies pacientam. — Taču man ir nepie­ciešams jums pieskarties. Ticiet man, es nevēlos jums nodarīt neko ļaunu. — Viņš jautājoši pavērās uz Priliklu.

GLNO teica:

—    Bailes un bezpalīdzība. Un vēl padevība liktenim, kas sajaucas ar draudiem… nē, ar brīdinājumu. Viņš noteikti netic tam, ko jūs sakāt, taču cenšas jūs par kaut ko brīdināt.

„Nu, tas jau ir krietni vien labāk," — Konvejs nodomāja. Būtne viņu brīdināja, taču neiebilda pret pieskaršanos.

Viņš piegāja pie pacienta un pieskārās ar cimdā tērptu ro­ku pie tīrās ādas iecirkņa.

Viņa roku it kā atmeta atpakaļ spēcīgs sitiens. Iekliedzies viņš atlēca malā un, berzējot roku, izslēdza translatoru, lai ne­ļautu vaļu savām emocijām.

Nedaudz paklusējis, kā to prasīja pieklājība, FLNO teica:

—   Mums izdevās iegūt ļoti vērtīgas ziņas, doktor Konvej. Neraugoties uz fizisko reakciju, pacienta jūtas pret jums ne­maz nav izmainījušās.

—   Un kas par to? — Konvejs saērcināti noteica.

—   Tas, ka šī reakcija ir nepatvaļīga.

Konvejs sagremoja Priliklas paziņojumu un sarūgtināts no­teica:

—    Tātad mēs nevarēsim pielietot vispārējo anestēziju, pat ja arī mums būtu piemērota narkoze, tāpēc ka sirdi un plaušas darbina nepatvaļīgas muskuļu saraušanās kustības. Bet tas ir kārtējais sarežģījums. Mēs nevaram to anestezēt, bet viņš ne­grasās mums palīdzēt…

Viņš piegāja pie palātas kontrolpaneļa un nospieda dažas pogas. Stiprinājumi, kas saturēja tīklu, atvērās, un tīkls atvilkās malā.

Konvejs turpināja:

— Viņš pats sev rada traumas, sitoties tīklā. Jūs redzat, ka viņš jau gandrīz pazaudējis vēl vienu taustekli.

Prilikla iebilda pret to, lai novāktu tīklu, uzskatot, ka, no­kļuvis brīvībā, pacients var nodarīt sev daudz lielāku ļaunumu.

Konvejs atzīmēja, ka šādā pozīcijā pacients diez vai būs spējīgs brīvi pārvietoties. Viņam ienāca prātā doma, ka poza, kuru ieņēmis pacients, ir ideāla, lai aizsargātos. Tā atgādināja tam kaķa pozu, kurš kautiņa laikā guļ uz sāniem, lai varētu laist darbā visas četras ķepas. Viņa priekšā atradās desmitķepu kaķis, kas spēja aizsargāt sevi pret uzbrukumu no jebkuras pu­ses.

Iedzimtas nepatvaļīgas reakcijas bija evolūcijas produkts. Bet kāpēc gan būtnei vajadzētu ieņemt šo aizsardzības pozīciju un nelaist sev nevienu klāt tieši tad, kad tai ir nepieciešama palīdzība.

Pēkšņi pār Konveju nāca apskaidrība — viņš atrada atbildi uz savu jautājumu! Nē, viņš pats sevi steidzīgi izlaboja, pārvarot

satraukumu, viņš ir pārliecināts, ka atradis atbildi.

* * *

Visi jau no paša sākuma bija izdarījuši nepareizus seci­nājumus par šīs slimības būtību. Turpinājumā viņi nāca pie ne­pareiza slēdziena, vienkārša un dabiska, kas bija diagnozes pa­matā.

Ja izmaina šo diagnozi, tad var izskaidrot pacienta fizisko un morālo stāvokli, saprast tā naidīguma iemeslus. Un turklāt, kas īpaši svarīgi, tad varēs pielietot vienīgo pareizo ārstēšanas metodi. Beidzot Konvejam radās pamats domāt, ka viņa pa­cients nemaz nepieder pie ļaunam un naidīgām būtnēm, kā tas sākumā varēja izlikties.

Vienīgais vājais punkts viņa teorijā bija tas, ka tā varēja izrādīties kļūdaina.

Viņš ne ar vienu nevarēja apspriesties par noteikto ārst­niecības kursu — tas varēja novest pie dienesta nepatikšanām. Ja viņš iedomātos aizstāvēt šādu ārstniecības metodi, tad pa­cienta nāves gadījumā viņu varētu vienkārši atlaist.

Konvejs atkal pietuvojās pacientam un ieslēdza translatoru. Viņš jau iepriekš zināja, kāda būs pacienta reakcija, jo tas, ko viņš grasījās darīt, slimniekam bija smags pārbaudījums, bet Konvejs nespēja rīkoties citādi.

Viņš teica:

— Nesatraucieties, jaunais cilvēk, mēs ātri jūs atgriezīsim sākotnējā stāvoklī.

Pacienta reakcija bija tik vētraina, ka doktoram Priliklam, kurš uztvēra visas pacienta jūtas, nācās atstāt palātu.

Un tikai tad Konvejs pieņēma izšķirošo lēmumu. * * #

Nākamās trijās dienās Konvejs regulāri iegriezās palātā. Viņš piefiksēja, cik ātri pieaug cietais apvalks, kas aptvēra jau trīs ceturtdaļas no pacienta ķermeņa. Nebija nekādu šaubu, ka izaugumi izplatās arvien ātrāk un audzējs kļūst arvien resnāks.

Viņš aizsūtīja paraugus uz Patoloģisko laboratoriju, un no turienes viņam atbildēja, ka pacients sirgst ar īpašu, visai aktīvu ādas vēža formu, un vaicāja, vai ir iespējama ķirurģisko metožu pielietošana, vai ārstēšana ar radioaktīvajiem izotopiem. Kon­vejs atbildēja, ka ne viens, ne otrs nav iespējams, jo tas ap­draud pacienta dzīvību.

Konvejs deva rīkojumu, lai neviens pacientu necenšas mie­rināt, jo viņš jau tāpat ir pietiekami daudz cietis šīs labvēlīgās aprobežotības dēļ. Ja vien Konvejam būtu tiesības aizliegt ieiet palātā visiem, izņemot sevi, Kursedu un Priliklu, tad viņš to nekavējoties izdarītu.

Taču lielāko daļu laika viņš centās pats sevi pārliecināt, ka rīkojas pareizi.

Konvejs kopš pirmās konsīlija dienas apzināti izvairījās no doktora Manona. Viņš negribēja, lai senais draugs apspriestu ar viņu slimības gaitu, tāpēc ka Manons bija pārāk gudrs un viņu nevarēja aptīt ap pirkstu, bet teikt patiesību Konvejs neuz­drošinājās pat viņam. Viņš dedzīgi vēlējās, lai kapteinis Sa- merfilds būtu pārāk aizņemts uz kosmiskā kuģa, lai O'Mara un Skemptons aizmirstu par Konveja eksistenci un lai Manons neiedomātos bāzt degunu svešās darīšanās.

Taču tas nenotika.

* * #

Kad piektās dienas rītā Konvejs otrreiz iegāja palātā, viņu tur sagaidīja doktors Manons. Viņš pēc visiem noteikumiem palūdza atļauju palūkoties uz pacientu. Tad, atmetis pie malas formalitātes, viņš teica:

—    Paklausieties, jaunais nekauņa, man apnicis skatīties, kā jūs lūkojaties uz kurpēm vai griestos, tiklīdz es pienāku jums tuvāk. Ja vien man nebūtu tikpat izturīga āda kā traltanam, es jūsu nevērīgās attieksmes dēļ jau būtu sagriezies šķībs un greizs. Es zinu, ka Vecākie savu pirmo darba nedēļu laikā pār­lieku nopietni izturas paši pret sevi, taču jūsu rīcība pārsniedz visas robežas.

Viņš pacēla roku un, pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, turpināja:

—    Es pieņemu jūsu atvainošanos. Tagad pāriesim pie lie­tas. Es aprunājos ar Priliklu un zēniem no Patoloģijas. Viņi man teica, ka audzējs ir pilnīgi aptvēris visu ķermeni, ka tas ir rentgena staru necaurlaidīgs, tāpēc par iekšējo orgānu dar­bību un stāvokli var tikai nojaust. Nevar nogriezt izaugumus, tāpēc ka tad nāksies paralizēt taustekļus, bet tas savukārt var apstādināt sirdi. Ja taustekļi darbosies, operāciju arī neizdosies izdarīt. Tai pašā laikā pacients kļūst aizvien vārgāks un vār­gāks, bet jūs nevarēsiet to paēdināt, neatbrīvojot viņa muti. Un turklāt vēl pēdējās analīzes liecina, ka audzējs izplatās ne tikai platumā, bet arī uz iekšu, un ir pamats domāt, ja vien ne­kavējoties netiks veikta operācija, aste pilnīgi saaugs ar muti. Vai ne?

Konvejs pamāja.

Manons atvilka elpu un turpināja:

—   Pieņemsim, jūs amputēsiet locekļus un attīrīsiet no au­dzēja galvu un asti, aizvietojot ādu ar atbilstošu sintētisku ma­teriālu, bet tiklīdz pacients pietiekami atlabs, atkārtosiet šo operāciju uz pārējām ķermeņa daļām. Es atzīstu, ka šis ceļš ir neparasti sarežģīts, bet pašreizējos apstākļos tas šķiet vienīgais. Protams, var arī radīt viņam mākslīgus locekļus…

—   Nē! — Konvejs dedzīgi iesaucās. Ja viņa teorija ir pa­reiza, tad jebkura operācija šai stadijā izrādīsies liktenīga. Ja ne, ja pacients izrādīsies tāds, kāds tas izliekas no pirmā acu uzmetiena — ļauns un neglābjami naidīgs, un viņa draugi to uzmeklēs…

Nedaudz nomierinājies, Konvejs teica:

—   Pieņemsim, jūsu draugs, kas saslimis ar ādas slimību, nokļuvis rokās citplanētu doktoram, un tas nevar izdomāt neko labāku, kā novilkt tam ādu vēl dzīvam esot un noraut viņam rokas un kājas. Kad jūs atradīsiet viņu tādā stāvoklī, jums tas noteikti nepatiks. Pat ja pieņemsim, ka jūs esat civilizēta, ie­cietīga un uz kompromisiem gatava būtne — bet šīs īpašības mēs vēl nekādi nevaram piedēvēt mūsu pacientam, — es varu droši apgalvot, ka jūs nespēsiet savaldīties.

—   Tas taču nav salīdzināms, un jūs visu to lieliski sapro­tat! — Manons dedzīgi iebilda. — Reizēm nākas riskēt. Jūsu priekšā ir tieši šāds gadījums.

—   Nē! — Konvejs atbildēja.

—   Varbūt jums ir labāks priekšlikums?

Konvejs neatbildēja uzreiz, bet, rūpīgi apsverot katru vārdu, noteica:

—   Man ir kāda doma, taču pagaidām es nevēlētos to ap­spriest. Ja kaut kas izdosies, jūs pirmais par to uzzināsiet. Ja neizdosies — vienalga uzzināsiet. Visi uzzinās.

Manons paraustīja plecus un grasījās aiziet. Pie durvīm viņš teica:

— Lai ari ko jūs nedarītu, tas ir pietiekami nopietni, reiz jau esat izlēmis turēt to visu noslēpumā. Taču atcerieties, ja jūs atklāsiet šo noslēpumu man, tad neveiksmes gadījumā vainu arī dalīsim uz pusēm…

„Man tomēr ir īsti draugi," — Konvejs nodomāja. Viņu pārņēma kārdinājums visu izstāstīt doktoram Manonam. Taču Manons bija piekasīgs, labs un ļoti kompetents Vecākais te­rapeits, kas ļoti nopietni izturējās pret savu profesiju, lai gan parasti mēdza jokot par šo tēmu. Diez vai viņš spēs darīt to, ko Konvejs viņam lūgs, un diez vai viņš saglabās noslēpumu, ja ar šo lietu nodarbosies pats Konvejs.

Un Konvejs ar nožēlu pagrozīja galvu.

v

Kad Manons aizgāja, Konvejs atgriezās pie sava pacienta. Tas vēl aizvien atgādināja baranku, taču sažuvušu un grumbām izvagotu baranku.

Konvejam bija grūti sevi pārliecināt, ka ir pagājusi tikai nedēļa kopš tās dienas, kad pacients ieradās Hospitālī.

Taustekļi, kurus arī bija skāris audzējs, saspringti slējās gai­sā dažādos leņķos kā sažuvuši miruša koka zari.

Saprotot, ka audzējs noslēgs elpošanas ceļus, Konvejs ie­vietoja tajos caurules, lai nodrošinātu normālu elpošanu. Cau­rules līdzēja, taču, neraugoties uz to, pacienta elpošana palēni­nājās un zaudēja dziļumu. Izklausījis pacientu ar stetoskopu, Konvejs pārliecinājās, ka sirdsdarbība paātrinājusies, bet sitieni kļuvuši vājāki.

Konveju nomocīja šaubas.

Fiksējis slimības vēsturē pulsu un elpošanas ritmu, Konvejs nolēma, ka pienācis laiks biežāk izmeklēt slimnieku, kā arī sa­runāt ar Priliklu, lai viņš pavadītu Konveju šo vizīšu laikā.

Kurseda nenolaida acis no Konveja. Viņš nebija to brīdi­nājis, lai tā klusētu par notiekošo, tā kā tas tikai vēl vairāk veicinātu baumu izplatīšanos. Konvejs jau tāpat bija kļuvis medmāsām par aprunāšanas objektu, un pēdējā laikā viņš ie­vēroja, ka vecākās medmāsas sāka izturēties pret viņu samērā vēsi. Taču, ja viņam paveiksies, priekšniecība vēl dažas dienas par to neko neuzzinās.

Pēc trim stundām viņš atgriezās palātā kopā ar Priliklu. Viņš atkal pārbaudīja pulsu un elpošanas ritmu, bet GLNO noskaidroja pacienta emocionālo stāvokli.

—  Viņš ir ļoti izvārdzis, — Prilikla domīgi noteica. — Dzī­vības liesmiņa knapi viņā vairs kvēlo. Ja ņem vērā, ka elpa gandrīz nav jūtama, bet pulss ir biežs un vājš, tad… — Doma par nāvi empātam bija īpaši nepieņemama, un jūtīgais radījums nespēja sevi piespiest pabeigt teikumu.

—    Mēs neesam spējīgi viņu par kaut ko pārliecināt, — Konvejs skaļi prātoja. — Viņš nespēj uzņemt barību, un viņam nācās iztērēt enerģijas krājumus…

Konvejs grasījās turpināt apskati, taču viņu negaidīti iz­traucēja.

* # *

Būtne, kas tikai ar pūlēm iespraucās pa durvīm, bija tral­tans.

Konvejs nespēja atšķirt traltanus vienu no otra, taču šo viņš pazina. Pie viņa bija ieradies neviens cits kā pats Tornastors, Patoloģiskās laboratorijas vadītājs.

Diagnosts izbolīja divas acis Priliklas virzienā un iedūcās:

—   Izejiet, lūdzu, ārā. Un jūs arī, māsa. — Tad viņš pa­vērsa visas četras acis pret Konveju.

—  Es nolēmu aprunāties ar jums divatā, — Tornastors tei­ca, kad Prilikla un medmāsa izgāja. — Tā kā dažas no manām piezīmēm attiecas uz jūsu profesionālo uzvedību, es negrasos ar liecinieku klātbūtni nostādīt jūs vēl neērtākā stāvoklī nekā tas, kādā jūs jau atrodaties. Taču es sākšu ar labām ziņām. Mums izdevās atklāt līdzekli, kas aptur audzēja augšanu. Tas ne tikai pārtrauc ļaundabīgā audzēja veidošanos, bet arī mīks­tina jau bojātos audus un reģenerē ādu un bojātās locītavas.

„ Velns parāvis!" — Konvejs nodomāja. Skaļi viņš noteica:

—   Lielisks sasniegums!

Un tā tas patiesi arī bija.

—    Mums tas nebūtu izdevies, ja mēs neaizsūtītu uz bojā gājušo kosmoplānu mūsu līdzstrādnieku ar instrukcijām izpētīt visu, kas attiecas uz pacienta vielu maiņu, — Diagnosts turpi­nāja. — Pilnīgi acīmredzami, ka jūs bijāt atstājis novārtā šo informācijas avotu, jo jūs nodarbojāties ar šo jautājumu tikai vienu vienīgu reizi, kad pirmoreiz nokļuvāt uz avarējušā kuģa. Un jums izdevās atrast tikai mazu daļiņu no tā, kas tur bija. Atļausiet man to uzskatīt par jūsu kļūdu, doktor, un norādīt jums, ka tikai jūsu bijušie nopelni izglāba jūs no pazemināšas amatā un atbrīvošanas no pacienta ārstēšanas… Mūsu veiksme kļuva iespējama tikai tāpēc, ka mēs atklājām visai solīdi iekār­totu aptieciņu. Izpētījuši tās saturu, kā arī citas kuģa ierīces, mēs nācām pie secinājuma, ka šis kosmoplāns bija specializēts medicīnisks kuģis. Monitoru virsnieki visai satraucās, kad mēs to viņiem paziņojām…

—   Kad? — Konvejs asi vaicāja. Viņa tik rūpīgi celtā celtne negaidīti sabruka. Konvejs sajuta, ka viņam notirpst rokas. Bet, iespējams, vēl nav par vēlu? — Kad jūs viņiem pateicāt, ka tas ir medicīniskais kuģis?

—    Tamlīdzīgai informācijai nevajadzētu izraisīt īpašu jūsu interesi, — Tornastors teica, izvelkot no somas lielu kolbu fut­lārī. — Jums, pirmkārt, ir jāinteresējas par pacientu. Jums būs vajadzīgs šis līdzeklis lielā daudzumā, un mēs attiecīgi rīko­jamies, lai paātrinātu tā sintēzi. Taču arī ar to, ko es jums dodu, jau ir pietiekami bojātajiem galvas apgabaliem. Pielie­tojiet sakarā ar instrukciju. Efekts atklāsies apmēram pēc pus­stundas.

* * *

Konvejs uzmanīgi pacēla kolbu. Cenšoties novilcināt laiku, viņš jautāja:

—   Kādi ir iespējamie blakusefekti?.. Es nevēlētos lieki ris­kēt… -

—    Doktor, — Tornastors viņu aprāva, — man šķiet, jūs pārvēršat piesardzību par muļķību, pat par noziegumu.

Diagnosta balss Konveja translatorā skanēja monotoni, ta­ču, arī nebūdams empāts, viņš noprata, ka viņa sarunasbiedrs ir ārkārtīgi saniknots. Pēdējās šaubas par to izzuda, kad Kon­vejs ieraudzīja, cik neganti apmeklētājs devās durvju virzienā.

Konvejs drūmi nolamājās. Monitori kuru katru brīdi stāsies kontaktā ar šo būtņu koloniju, ja vien viņi to jau nav paspējuši izdarīt. Drīz vien pacienta ciltsbrāļi jau atradīsies Hospitālī un vaicās, kas ir izdarīts ar slimnieku. Un ja pacientam ir slikti, iespējamas nepatikšanas, lai cik miermīlīgi šie svešinieki arī ne­būtu. Taču vēl reālākas ir nepatikšanas pašā Hospitālī, tāpēc ka Konvejam neizdevās pārliecināt Tornastoru par savu pro­fesionalitāti.

Konvejam rokā bija sažņaugta kolba, kuras saturs spēja iz­ārstēt pacientu. Jebkurā gadījumā tas iznīcinās tā slimības ārē­jās izpausmes.

Konvejs apvaldīja šaubas, kas to uz mirkli bija pārņēmušas, un stūlgalvīgi nolēma ieturēt savu līniju — lēmumu, kuru tas bija pieņēmis pirms dažām dienām. Viņam izdevās noslēpt kol­bu, pirms atgriezās Prilikla.

—   Uzklausiet mani, — Konvejs izmisušā balsī noteica. — Es zinu, ko daru, taču, ja es kļūdos un jūs kļūsiet par šī ekspe­rimenta dalībnieku, jūsu reputācija neglābjami cietīs. Vai sa­protat?

Kad Prilikla ierunājās, visas sešas viņa tievās kājas nodre­bēja. Taču šeit vārdiem nebija tik lielas nozīmes kā jūtām, ku­ras pārņēma doktoru. Konvejs saprata, ka viņa emocionālais starojums nevar sagādāt Priliklam īpašu prieku.

—   Saprotu, — Prilikla teica.

—   Lieliski. Bet tagad ķersimies atkal pie darba. Es gribu, lai jūs vēlreiz kopā ar mani pārbaudītu slimnieka elpas bie­žumu un pulsu, kā arī novērotu viņa emocionālo stāvokli. Es drīz sagaidu viņa stāvokļa izmaiņas un negribētu palaist garām īsto brīdi.

* # #

Divas stundas no vietas viņi nenolaida no pacienta acis, taču nekas nenotika. Uz kādu brīdi Konvejs atstāja pacientu ar Kursedu un Priliklu, cenšoties sazināties ar Skemptonu. Ta­ču viņam atbildēja, ka tas steidzīgi atstājis Hospitāli pirms trim dienām, atstājot sava nozīmēšanas punkta koordinātes, taču no­dibināt ar viņu kontaktu nav iespējams.

Konvejs bija nokavējis un nespēja aizkavēt Monitorus no­dibināt kontaktu ar citu civilizāciju. Vienīgais, kas viņam tagad atlika — izārstēt pacientu.

Ja tikai viņam ļaus…

Sienas skaļrunis nokāsējās un noteica:

—    Doktoru Konveju lūdz nekavējoties ierasties O'Maras kabinetā.

Konvejs nodomāja, ka Tornastors nav velti zaudējis laiku un jau paguvis pasūdzēties.

Tieši tobrīd Prilikla teica:

—   Elpošana gandrīz izzudusi. Pulss neregulārs.

Konvejs sagrāba interkoma mikrofonu un tajā iekliedza:

—   Runā Konvejs. Nododiet O'Maram, ka es esmu ļoti aiz­ņemts!

Tad viņš pagriezās pret Priliklu un teica:

—   Bet kā ar emocijām?

—    Emocionālais izstarojums nedaudz palielinājās pulsa pārtraukuma laikā, taču tagad atkal viss atbilst normai. Orga­nisms arvien zaudē spēkus.

—   Lieliski. Esiet uzmanīgs!

Konvejs paņēma gaisa paraugu, kas izlauzās no žaunām, un izlaida to caur analizatoru. Pat ņemot vērā elpas retināto sastāvu, analīzes rezultāts neradīja nekādas šaubas. Konvejs sā­ka justies pārliecinātāks.

—   Elpošana gandrīz izzudusi, — Prilikla teica.

Pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, pa durvīm iedrāzās O'Mara. Apstājies tikai sešu collu attālumā no Konveja, viņš pārlieku mierīgā balsī noteica:

—   Ar ko gan jūs esat tik ļoti aizņemts, doktor?

Konvejs bija gatavs diet no nepacietības. Viņš lūdzoši pa­vaicāja:

—   Vai jūsu lieta nevar pagaidīt?

—   Nē.

Jā, viņam neizdosies atbrīvoties no psihologa, neizskaidro­jot tam savas uzvedības iemeslus. Taču Konvejam tik ļoti bija nepieciešama vismaz stunda bez nepiederošo iejaukšanās!

Viņš ātri piegāja pie pacienta un divos vārdos, nelūkojoties uz O'Maru, izklāstīja Galvenajam psihologam savus apsvēru­mus, kas attiecās uz citplanētiešu „ātro palīdzību" un tās pla­nētas kolonizāciju, no kuras tā startējusi. Viņš beidza ar lūgu­mu O'Maram aizkavēt Skemptonu, pirms izdosies iegūt vairāk ziņu par pacienta stāvokli.

—   Un tā, jūs zinājāt par to jau pirms nedēļas un ne vārda man neteicāt, — O'Mara domīgi noteica. — Es varu saprast jūsu apsvērumus. Taču Monitori ne pirmo reizi nodibina kon­taktus un agrāk ar to ir lieliski tikuši galā. Tie ir cilvēki, kas speciāli tiek gatavoti šādām situācijām. Jūs turpretī darbojāties kā strauss — paslēpāt galvu zem spārna un gaidījāt, līdz pro­blēma atrisināsies pati no sevis. Taču viss, kas saistās ar civi­lizāciju, kura spēj pārvarēt starpgalaktisko telpu, ir pārāk nozī­mīgs, lai no tā varētu tik viegli izvairīties. Šādu problēmu ir nepieciešams risināt ātri un pozitīvi. Ideālā gadījumā mēs spē­sim nodemonstrēt mūsu labākās jūtas, atgriežot tiem slimnieku, kurš sācis izveseļoties…

Te O'Mara pārgāja uz dedzīgiem čukstiem un pietuvojās Konvejam tik tuvu, ka tas sajuta un sava kakla viņa karsto elpu.

—   Pacienta pirmās apskates laikā jūs aizbēgāt uz savu ista­bu, pirms vēl mēs paguvām sasniegt kādus vērā ņemamus re­zultātus. Tas bija kaunpilns solis no profesionālā redzes vie­dokļa, taču es biju noskaņots labvēlīgi. Vēlāk doktors Manons piedāvāja ārstēšanu, lai gan riskantu, taču ne tikai pieļaujamu, bet pacientam pat vitāli nepieciešamu. Jūs atteicāties kaut ko uzsākt. Patalogi atklāja vielu, kas spēja izārstēt pacientu dažu stundu laikā, taču jūs nevēlējāties izmantot pat šo līdzekli!

—    Parasti es nepievēršu uzmanību tenkām un baumām, kas klīst pa Hospitāli, — O'Mara jau skaļāk turpināja. — Taču kad baumas kļūst īpaši uzmācīgas un izplatās pārlieku plaši, it īpaši medmāsu vidū, kas zina, par ko viņas runā, man nākas pievērst tam uzmanību. Man kļuvis pilnīgi skaidrs, ka, nerau­goties uz regulārajām apskatēm, uz neskaitāmajiem paraugiem, kurus jūs esat sūtījis uz Patoloģisko laboratoriju, jūs neesat iz­darījis pacienta labā absolūti neko. Viņš lēni mira tai laikā, kad jūs izlikāties, ka jūs viņu ārstējat. Jūs bijāt tik ļoti nobijies no savas iespējamās neveiksmes sekām, ka nebijāt spējīgs pie­ņemt pat visvienkāršāko lēmumu.

—   Nē, — Konvejs iebilda. Šis apvainojums viņu aizskāra, lai gan tika balstīts uz nepietiekamu informāciju. Taču krietni vien nepatīkamāka par šiem vārdiem bija O'Maras sejas iz­teiksme — tās bija dusmas, skumjas un vilšanās tai cilvēkā, kuram viņš uzticējās gan kā profesionālim, gan kā draugam un kurš viņu tik nežēlīgi pievīla. O'Mara nosodīja sevi ne mazākā mērā kā Konveju.

—   Piesardzība var novest līdz absurdam, — viņš gandrīz ar skumjām turpināja. — Reizēm nākas būt drosmīgam. Ja jā­pieņem riskants lēmums, jums tas jādara un jāaizstāv to visiem spēkiem.

—   Bet kā jums šķiet, velns parāvis, — Konvejs dusmās ie­saucās, — ko es daru?

—   Neko, — O'Mara atbildēja. — Absolūti neko!

—   Pareizi! — Konvejs iesaucās.

—   Elpošana izzudusi, — Prilikla klusi noteica.

Konvejs pagriezās pret pacientu un nospieda zvana pogu, izsaucot Kursedu. Tad vaicāja:

—   Sirds? Smadzenes?

—    Pulss paātrinājies. Emocionālais stāvoklis nedaudz pa­stiprinājies.

Šai brīdī uzradās Kurseda, un Konvejs sāka dot norādīju­mus. Viņam bija nepieciešami instrumenti no kaimiņos atro­došās DBLF operāciju zāles. Viņš precizēja: nekāda aseptika nav vajadzīga. Nav vajadzīga arī anestēzija. Tikai lielais grie- žaminstrumentu komplekts.

Medmāsa nozuda, Konvejs izsauca Patoloģiju un vaicāja, kādu koagulantu viņi var rekomendēt pacientam, ja būs ne­pieciešama ilgstoša operācija. Viņi apsolīja atsūtīt pēc dažām minūtēm.

Kad Konvejs atgāja no interkoma, O'Mara ierunājās:

—  Kālab šī visa vētrainā darbība, visa šī miglas pūšana acīs neko nedod un nepierāda… Pacients ir pārstājis elpot. Ja viņš vēl nav miris, tad ir tik ļoti tuvu nāvei, ka šeit gandrīz nav nekādas starpības. Un jūs esat par to atbildīgs.

Konvejs pašūpoja galvu.

—    Es nevaru pašlaik jums to visu paskaidrot, taču būšu jums ļoti pateicīgs, ja jūs sazināsieties ar Skemptonu un palūg­siet viņu nesteigties. Man ir vajadzīgs laiks, bet cik tieši — es nezinu.

—   Jūs nezināt, kad beidzot viss būs pagalam, — O'Mara ļauni noteica, taču, neraugoties uz to, tomēr piegāja pie inter­koma. Kamēr viņš nodibināja sakarus, Kurseda ieripināja gal­diņu ar instrumentiem.

Konvejs novietoja to līdzās pacientam, tad pār plecu izmeta O'Maram:

—   Padomājiet lūk par ko: pēdējo divpadsmit stundu laikā no pacienta plaušām izplūda pilnīgi svaigs gaiss.. Pacients elpo, taču neizmaina gaisa sastāvu organismā… Viņš pieliecās pie slimnieka, pielika pie tā stetoskopu un ieklausījās. Sirdspuksti kļuva biežāki un stiprāki. Taču pulss saglabājās neregulārs, ska­ņas, kas izlauzās cauri biezajai, cietajai čaulai, kas gluži kā mi­za pārklāja visu ķermeni, šķita dobjas un izkropļotas. Konvejs nebija īsti pārliecināts, vai tie bija tikai sirdspuksti vai vēl kaut kas cits. Viņš nezināja, tas ir vai nav normāls stāvoklis.

—   Ko jūs te melšat, — O'Mara izjauca viņa domu gaitu. Konvejs saprata, ka viņš skaļi prātoja. — Vai tikai jūs negribat teikt, ka pacients nav nemaz slims?..

Konvejs izklaidīgi atbildēja:

—   Māte pirms dzemdībām var stipri ciest, taču to neno­sauksi par slimību…

—    Konvej! — O'Mara ierunājās, ar tādu spēku ievelkot gaisu, ka to varēja dzirdēt pa visu palātu. — Es sazinājos ar

Skemptona kosmoplānu. Viņi jau ir nodibinājuši kontaktu ar šo civilizāciju. Tūdaļ Skemptons pienāks pie mikrofona.. Es pa­lielināšu skaņu — jūs arī dzirdēsiet, ko viņš teiks.

—   Ne pārlieku skaļi, — Konvejs brīdināja. Tad, pagriezies pret Priliklu, noteica: — Kāds emocionālais starojums?

—   Paaugstinājies. Es atkal uztveru dažādas emocijas. No­māktības, nepacietības un baiļu sajūta — iespējams, klaustro- fobija [6] , kas līdzinās panikai.

Konvejs uzmanīgi un nesteidzīgi aplūkoja pacientu. Tas bija nekustīgs, tad Konvejs aprauti noteica:

—   Vairāk mēs nevaram riskēt. Varbūt viņš ir pārāk vārgs, lai pats ar visu tiktu galā. Sirmi, māsa.

Sirmis bija domāts tam, lai O'Mara nevarētu novērot ope­rācijas gaitu. Ja Galvenais psihologs ieraudzītu, ko Konvejs gra­sījās darīt, tad viņš vēl varētu izdarīt nepareizus secinājumus un nolemtu pielietot spēku pret Konveju.

—   Satraukums pieaug, — Prilikla pēkšņi noteica. — Sāpju sajūtas nav, taču sākušās intensīvas lēkmes…

Konvejs pamāja. Viņš paņēma skalpeli un sāka griezt au­dzēju, cenšoties noteikt tā biezumu. Tas līdzinājās korķim un viegli padevās.

Astoņu collu dziļumā viņš atklāja kaut ko tādu, kas līdzi­nājās pelēkai, eļļainai un pakļāvīgai membrānai, taču nekāds šķidrums operācijas laikā neparādījās.

Konvejs atviegloti nopūtās, novāca skalpeli un izdarīja grie­zumu citā vietā. Šoreiz membrāna bija zaļgana un viegli vibrēja.

Viņš turpināja griezt.

Kļuva acīmredzams, ka audzēja biezums vidēji sasniedza astoņas collas. Strādājot drudžainā ātrumā, Konvejs izdarīja griezumus deviņās vietās, apmēram vienādā attālumā vienu no otra ap visu ķermeņa riņķi. Tad jautājoši pavērās uz Priliklu.

—   Daudz sliktāk, — GLNO teica. — Neizsakāma morāla nospiestība, izmisums, bailes, elpas trūkums…

Nepaspēja empāts izteikt līdz galam, kad Konvejs atvēzējās ar skalpeli. Viņš graizīja ķermeni, savienojot griezumus vienā milzigā rētā. Ātruma labā viņš ziedoja visu. Neviens nespētu šo operāciju nosaukt par ķirurģisku iejaukšanos — jebkurš

miesnieks ar trulu cirvi būtu veicis šo operāciju akurātāk. * * *

Pabeidzis darbu, viņš kādu laiku lūkojās uz pacientu, taču nespēja uztvert nekādu kustību. Konvejs aizmeta skalpeli un sāka ar rokām raut nost mizu.

Pēkšņi palātu piepildīja Skemptona balss, kas uzbudināti stāstīja par nolaišanos citgalaktiskajā kolonijā un par nodibi­nātajiem sakariem ar tās iemītniekiem. Viņš turpināja:

—   … Paklausieties, O'Mara, viņiem ir tik neparasta sociālā struktūra. Es neko tamlīdzīgu vēl neesmu redzējis. Viņiem ir divas dažādas formas…

—    Kas pieder vienai un tai pašai sugai, — Konvejs ie­starpināja, nepārtraucot darbu.

Pacients acīmredzami atdzīvojās un sāka palīdzēt ārstam.

Konvejam gribējās kliegt no satraukuma, bet viņš turpināja:

—    Viena forma — šeit gulošais desmitkājainais draugs. Tiesa, viņam nav paredzēts bāzt asti mutē. Taču tā ir tikai pārejas stadija…

—   Otra forma, tā… tā… — Konvejs apklusa, ielūkojoties būtnē, kas tikko bija nākusi pasaulē.

„Audzēja" gabali mētājās uz grīdas. Daļu nogrieza Konvejs, bet no atlikušās daļas atbrīvojās arī pats jaundzimušais.

—   Elpo skābekli, — Konvejs turpināja. — Dēj olas. Ga­rais, bet lokanais ķermenis aprīkots ar četrām kājām kā ku­kainim, manipulatoriem, parastajiem sajūtu orgāniem un trim spārnu pāriem. Ārēji atgādina sienāzi. Es pat teiktu, ka pirmā forma, spriežot pēc primitīvajiem taustekļiem, ir piemērota smagiem darbiem. Tik ilgi līdz tā nepārdzīvos „kūniņas" stadiju un nepārvērtīsies daudz kustīgākajā, elegantajā būtnē, to nevar uzskatīt par pilnīgi nobriedušu un gatavu patstāvīgam atbildī­gam darbam. Es domāju, ka tas arī noved pie šīs sarežģītās sabiedrības rašanās… v.

—   Es tieši pašlaik gribēju teikt, — Skemptons iejaucās, un viņa balsī skanēja vilšanās, kā cilvēkam, kas gribējis radīt sen­sāciju, taču no tā nekas nav iznācis, — ka divas tādas būtnes atrodas uz mūsu kosmiskā kuģa borta un tās pārņems visas rūpes par pacientu. Viņi uzstāj, lai ar pacientu nekādā gadī­jumā neko nedarītu…

Tieši tobrīd O'Mara iekļuva aiz širmja. Viņš stāvēja, acis iepletis, un lūkojās uz pacientu, kas izlocīja savus spārnus, tad ar pūlēm saņēma sevi rokās.

—   Es domāju, ka jūs pieņemat manu atvainošanos, dok­tor, — viņš teica. — Bet kāpēc jūs nevienam neteicāt?..

—   Man nebija pierādījumu, ka mana teorija ir pareiza, — Konvejs atbildēja. — Kad pacients izrādīja paniku, man radās iespaids, ka šis „audzējs" ir normālais stāvoklis. Jebkurš kāpurs pretosies, lai viņam nenorautu kūniņas apvalku, tāpēc ka tad viņš aizies bojā. Bija arī citi apsvērumi. Trūka orgāna barības uzņemšanai, aizsargpozīcija ar izstieptiem taustekļiem, kas sa­glabājusies vēl no tām dienām, kad dabiskie ienaidnieki ap­draudēja jauno radību, kas ieslēpta lēni cietējošā apvalkā. Vis­beidzot tas, ka pēdējā stadijā gaisā, kas izgāja no plaušām, nebija nekādu izmaiņu, tātad sirdij un plaušām, kuras mēs sa­klausījām, nebija tiešas saistības ar organismu.

Konvejs pastāstīja, ka sākumā viņš nebija īsti pārliecināts par savas teorijas pareizību, taču tomēr nepaklausīja Manona un Tornastora padomiem. Viņš nolēma, ka pacienta stāvoklis ir normāls vai salīdzinoši normāls un labākais lēmums būtu ne­ko neuzsākt. Tā viņš arī rīkojās.

—   Taču mūsu Hospitālis lepojas ar to, ka tajā viss tiek darīts slimnieka labā, — Konvejs turpināja. — Un es nevarēju iedomāties, ka doktors Manons, es pats vai kāds no mūsu kolē­ģiem sēdētu salicis rokas klēpī un vērotu, kā viņu acu priekšā mirst slimnieks. Iespējams, kāds arī būtu pieņēmis manu teoriju un piekritis sadarboties, taču es par to stipri šaubījos.

' — Labi, labi, — O'Mara, pacēlis rokas, viņu pārtrauca. — Jūs esat ģēnijs, doktor, vai kaut kas tādā pašā garā. Kas tālāk?

Konvejs pakasīja zodu un domīgi noteica:

—   Taču mums būtu jāatceras, ka mūsu pacients atradās uz „ātrās palīdzības" borta, tātad ar viņu nebija viss kārtībā. Viņam bija nepieciešama palīdzība, tāpēc ka viņš pats izrādījās pārlieku vārgs, lai pārsistu kūniņu. Iespējams, ka šis vārgums arī bija viņa slimība. Taču ja viņam ir vēl kāda cita kaite, tad tagad Tornastors ar saviem līdzstrādniekiem ātri vien viņu iz­ārstēs, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad viņš var saņemt kvalificētu padomu no viņa ciltsbrāļiem… Ja vien mūsu sākotnējā kļūdainā rīcība neizsauca viņam kādas psihiskas novirzes, — viņš pēkšņi noraizējies piebilda.

Viņš ieslēdza translatoru, pakodīja lūpas un vaicāja pa­cientam:

—  Kā jūs jūtaties?

Atbilde bija īsa un konkrēta un pilnīgi nomierināja sa­traukto doktoru.

—  Es esmu izsalcis, — pacients teica.

PASKAIDROJUMI

[1] fluktuācija — fizikāla lieluma haotiska novirze no vidējās vērtības. (Red.)

[2] interference — divu vai vairāku viļņu pārklāšanās. (Red.)

[3] simbioze — dažādu sugu organismu kopdzīve. Izveidojusies, evolūcijas gaitā organismiem pielāgojoties eksistences apstākļiem. (Red.)

[4] tomass torkvemada (1420-1498) — Lielais Spānijas inkvizitors, kas bija ļoti neiecietīgs pret citādi domājošiem.

[5] kamuflāža — dažiem dzīvniekiem piemītošā spēja pieņemt apkārtējās vides vai priekšmetu nokrāsu.

[6] klaustrofobija — bailes no noslēgtas telpas. (Red.)

r