Cietuma planēta

fb2

Džeims Vaits

Cietuma planēta 

No vācu valodas tulkojis Modris Šēnbergs

RĪGA 1991

Mākslinieks M. Adumans

Naidīgs sargkuģis nenoguris uzmana planētu, ko nepielūdzams ienaidnieks pārvērtis par ieslodzījuma vietu vairāk nekā pusmiljonam cilvēku no gūsta saņemtajām Zemes kosmiskā karaspēka daļām.

Tā dēvētie «tārpi», kuri jau vairāk nekā simt gadus turpina karu ar cil­vēci, uzskata, ka izlaušanās no planētas ir un paliks tikai nereāls sapnis — un liela daļa gustekņu laika gaitā ar to samierinājušies. Un tieši tad kopā ar jaunu sagūstīto zemiešu grupu uz planētas tiek nogādāts sektora maršals Varrens, kurš galu galā izšķiras īstenot šķietami nepiepildāmu bēgšanas piānu . ..

Līdzīgi slavenajam fantastam Herbertam Velsam rakstnieks Džeimss Vaits fantastiskajā piedzīvojumu romānā iesaka cilvēcei nelolot ilūzijas par to, ka reizē ar savstarpējo karu izbeigšanos izzudīs arī visas cilvēkus apdraudošās iznīcības briesmas — jo nāve noteikti uzglūnēs arī no izplatījuma.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

DŽEIMS VAITS

CIETUMA PLANĒTA

I

Kad karakuģis ar neveiksmīgo nosaukumu «Uzvarētājs» zaudēja kauju un Varrenu kopā ar citiem vēl dzīvajiem apkalpes locekļiem izvilka no sadragātā vraka un saņēma gūstā, viņš nosprieda, ka nākotnē nekas pārsteidzošs nav sagaidāms, jo labi zināja, kā ar gūstekņiem apietas zemieši.

Gūstekņus aizveda uz kādu smago kreiseri un ieslodzīja tukšā noliktavā, ienaidnieki tajā bija iesūknējuši kaut ko līdzīgu Zemes atmosfērai. Laiku pa laikam viņiem izsniedza kaut kādas dīvainas vielas — kukaiņveidīgie laikam tādējādi iztēlojās cilvēku barību.

Gaisu nācās gribot negribot elpot, taču tā saukto ēdienu cil­vēki gan spētu par tādu izmantot vienīgi jau badā pamiruši. Mo­cības bija krietni ilgas, taču galu galā viņus pārveda uz kādu kravnesi, kas devās prom no galaktiskā kauju sektora. Pēc laba laika viņus atkal pārvietoja uz citu kuģi — milzīgu kreiseri, kurš pa pastāvīgu orbītu apriņķoja nezināmu planētu. Pēc dažām stundām gūstekņiem nācās pārsēsties vēlreiz, šoreiz uz kosmo- prāmi, acīmredzot viņus bija paredzēts ieslodzīt uz planētas.

Varrens redzēja, ka viņi tuvojas zaļai, mežiem apaugušai pla­nētai, kuras nakts pusē nav saskatāms ne mazākais mākslīgais apgaismojums — un abi šie fakti, atceroties, ka ienaidnieks aiz­vien devis priekšroku tuksnešainām pasaulēm un baltzilo sauļu varenajam starojumam, viņu ārkārtīgi pārsteidza.

Varrena pārsteigums vēl nebija rimies, kad kosmoprāmis jau nosēdās klajumā, un gūstekņiem bija jādodas uz izeju. Viņi no­kāpa pa cilvēku kājām pagalam nepiemērotu trapu un apstājās bremžu dzinēju aizdedzinātā zālienā. Apsardze no kuģa viņiem nesekoja, sargu nebija arī nosēšanās vietā, un tas Varrenu pār­steidza vēl vairāk.

Taču šobrīd viņš par to neprātoja, jo vienā acumirklī visu aizēnoja prieks, ka beidzot iespējams elpot tīru, spirgtu gaisu, ko itin nemaz nemaitāja degošās zāles smārds. Un tad ausīs pie­peši ietriecās zema dūcoša skaņa no kosmoprāmja puses. Kuģa traps ievilkās, noslēdzās ieejas lūka.

—   Skrieniet! — kāds basā iekliedzās. Un tajā pašā mirklī ku­ģis, dzinējiem pērkonīgi kaucot un izšaujoties versmainām liesmu strūklām, pacēlās gaisā. No nāves uguns speltē gūstekņus pa­glāba vienīgi viņu zibenīgā reakcija. Viņi skrēja, — un pat tad, kad dzinēju pērkoni virs viņu galvām jau pieklusa un tiešas briesmas vairs nedraudēja, viņi neapstājās, līdz sasniedza mež­malu.

Vēl lāga neatelsušies, visi sāka runāt, cits citā neklausīdamies, pie tam da]a teiktā bija sieviešu ausīm nepiemēroti lāsti, lai gan dīvainā kārtā vissulīgāk lādējās dažas no klātesošajām damam.

Varrens uzlūkoja traģiski nelielo ļaužu pulciņu, kam bija lai­mējies pārdzīvot kauju, kuras laikā drupās pārvērtās viens no cilvēces vēsturē varenākajiem kosmosa kuģiem, — 26 oficie­rus zaļas kaujas formās bez jebkādiem ordeņiem un atšķirības zīmēm.

Sākotnēji šāda anonimitāte bija iecerēta kā kara viltība, lai maldinātu ienaidnieku par karagūstckņu svarīguma pakāpi, taču laika gaitā tā bija kļuvusi par vienkāršu tradīciju. Un tieši tāda pat tradīcija bija tas, ka kosmoapkalpes precētās sievietes nepie­ņēma vīra uzvārdu, izvairoties no eventuāla sajukuma, kāds va­rētu rasties, ja uz viena kuģa būtu divi oficieri ar vienādiem uz­vārdiem. Varrens pagaidām klusēja un klausījās ceļabiedros, kuri acīmredzot tagad domāja un juta to pašu, ko viņš.

—   Šie draņķa tārpi! …

—   Seit taču nav nekādas gūstekņu nometnes! Viņi vienkārši mūs izsēdinājuši, bez pārtikas, bez nekā …

—   Viņi taču mēģināja mūs sadedzināt!

—   Tam nu gan es negribu ticēt, — teica kada mierīgāka balss. — Tārpi nekad nav bijuši apzināti nežēlīgi. Viņi nerīkotos bez iemesla …

—   Varbūt iemesls ir tas, ka pēc 60 kara gadiem viņi mūs vairs nespēj izturēt? — iejaucās kāda cita balss.

—   Ļoti smieklīgi. Bet es teikšu . ..

—   Šobrīd nav tik svarīgi zināt, kādēļ viņi mūs te izsēdinā- juši, — mierīgā, pārliecinošā tonī teica majore Fīldinga. — Vis­pirms jānodrošina mūsu izdzīvošana .. .

Rūta Fīldinga bija glīta tumšmate, «Uzvarētāja» ārste un psi­holoģe. Viņa bija cilvēks, kas iekaist dusmās par sīkumu, taču prata saglabāt nosvērtību un pārliecinātību brīžos, kad visi ap­kārtējie satraukumā zaudējuši galvu. Varrens nekad nebija ticis skaidrībā, vai šo ievērojamo īpašību veicina apbrīnojama drosme vai arī tikai tīrs protesta gars.

—   Mums jāuzbūvē kāda pajumte, — viņa turpināja, — lai .aizsargatos pret negaisu un plēsīgiem zvēriem. Mums jāatrod ūdens, jāsameklē augi un dzīvnieki, jātaisa ieroči…

Kamēr viņa runāja, pārējie uzlūkoja zaļo biezokni, kura ēna varēja slēpties visnegaidītākie pārsteigumi, un augstos kokus ar iedzelteniem stumbriem un lielam, zaļam gliemežnīcām līdzīgām lapam. Dažos zaros nokarājās brūni, spalvaini augļi, bet varbūt tie bija parazitējoši augi, vai varbūt ari kaut kadi nakts dzīvnieki, kuri dienā gulēja. Šejienes insekti bija pārlieku mazi, lai varētu tos saskatīt, bet tagad, kad bija apklususi aizlidojošā kuģa va­rena balss, varēja dzirdēt to dūkšanu.

Un nu visi uzlūkoja Varrenu un jautāja sev — vai ar viņa plašo taktisko pieredzi pietiks, lai tiktu galā ar šo problēmu?

—   … jo mūsu redzētais šurpceļā diezgan droši ļauj spriest par to, ka šī planēta ir pilnīgi nodota mūsu rīcībā, — beidza ma- jore Fīldinga.

Neviens neko neteica. Svešādās lapas nekustināja ne mazākā vēja pūsmiņa, un uz brīdi pieklusa pat insekti. Un tad klusumu piepeši pārtrauca tāla bungu rīboņa no meža, kurš pletās ap vi­ņiem. Tai piebalsoja svilpieni un tāli saucieni, un piepeši aiz ko­kiem pazibēja nenoliedzami šurp skrejošs cilvēks.

—   O, — apmulsusi teica majore Fīldinga. — Šķiet, šī pla­nēta tomēr nav domāta vienīgi mums.

Cilvēks skrēja aizvien ātrāk, blakus viņiem apstājās, uzmeta ašu skatienu visai grupai un vērsās pie Varrena.

—   Es esmu leitnants Kelso, — viņš aprauti teica un braši sa­lutēja. — Vai jūs būtu dienesta pakāpē augstākais oficieris šajā grupā, ser?

Varrens vispirms lēni nopētīja leitnantu no galvas līdz kājām. Kelso bija kalsns, slaids, mazākais astoņus centimetrus garāks par metru astoņdesmit septiņus centimetrus garo Varrenu, taču spēcīgākiem muskuļiem. Pēc izskata viņam varēja dot gadus trīs­desmit, un viņa seja un zods bija saskrāpēti it kā pēc skūšanās ar neasu instrumentu. īsie mati laikam bija apgriezti ar nazi un ieziesti, gluži kā pielīmēti deniņiem ar kaut kādu asi smaržojošu vielu.

Viņš valkāja frenci, bruņas un zābakus līdz ikriem, kopā tērps atgādināja laikam gan no zvērādām izgatavotu uniformu.

Varrens pieklājīgi, lai gan ne tik braši atbildēja militārajam sveicienam. — Jā, es esmu vecākais, leitnant.

Kelso pamāja. — Man jūsu grupa pēc iespējas drīzāk jāaiz­ved līdz tuvākajam Komitejas postenim, ser, — viņš steidzīgi pa­vēstīja. — Es zinu, jums ir desmitiem jautājumu, uz kuriem es katrā ziņā atbildēšu, bet vispirms mums jātiek no šejienes prom …

—   Velns parāvis, kas šī ir par vietu? — kāds aizmugurē jautāja. — Mēs domājām, ka rņūs gaida cietums ar tārpu, apsar­dzi un… un …

—   Kas tās ir par bungām?

—   Komiteja? Kas tā par komiteju?

Varrens pikti nokrekšķinājās, un acumirklī iestājās klu­sums — protams, bungu rīboņa nemitējās. — Turpiniet, leitnant.

Kelso, kurš sākumā bija tikai izrādījis respektu, piepeši, šķiet, nonāca Varrena iespaidā. — Ser, es atbildēšu uz visiem jūsu jau­tājumiem, bet vispirms man jūs, cik vien ātri iespējams, jāno­gādā tuvākajā Komitejas postenī. Jūs meklē ari citi, un ir ļoti ne­pieciešams, lai mēs šos ļaudis apsteigtu — vēlāk es jums to visu izskaidrošu. Ser, ja jums nekas nebūtu pretī, es nudien sāktu iet. Sarunāties mēs taču varam ari ta . ..

Varrens juta līdzjūtību pret leitnantu, kurš vēl aizvien stā­vēja miera staja, bet kura muskuļi bija saspringuši kā skrējējam pirms starta. — Labi, Kelso, vediet mūs.

Kelso uzņēma visai ašu gaitu, un ik reizes, kad bungas no- dārdināja jaunu ziņojumu vai saucieni mežā kļuva skaļāki, pie­lika soli. Varrens skrēja blakus leitnantam, pārējie «Uzvarētāja» apkalpes locekļi sekoja uz pēdām, lai atrastos dzirdamības robežās. Kad tomēr bija pagājušas vairākas minūtes un leit­nants Kelso vēl aizvien neko neteica, majore Fīldinga neiz­turēja:

—   Kādēļ mūs meklē arī citi, leitnant? — viņa aizelsusies jau­tāja. — Kas tie tādi ir, un kāpēc mums no viņiem jāizvairās?

Kelso uzmeta viņai ašu skatu, pēc tam paskatījās vēlreiz. No­teikumos paredzētā'kaujas uniforma bija cieši pieguloša, kopā ar lodveida cepuri tā derēja arī par kosmisko skafandru — ne pārāk ērts tērps tādam pavecākam virsniekam kā Varrens ar druknu vidukli un līkām kājām, bet ļoti izdevīga Rūtai Fīl- dingai.

Kelso pasmaidīja un atbildēja, pie tam runāja tik skaļi, ka vinu varēja-dzirdēt visi. — Lai varētu atbildēt, vispirms sākšu ar'nelielu atkāpi, — viņš skaidroja. — Kā jums zināms, sešdes­mit-kara gados mūsu pusē viena no lielākajām problēmām bija sagūstīto tārpu izvietošana un apgade …

Pirms gandrīz simt gadiem, kad Zemes pārvaldībā jau atra­dās vairāk nekā piecdesmit līdz tam neapdzīvotu zvaigžņu sis­tēmu un kolonizācijas programma guva aizvien plašākus apmē­rus, cilvēce nodibināja kontaktus ar citu inteliģentu rasi. Vārds, kādā šī rase sevi dēvēja pati, bija īsa, klikšķoša skaņa, kuru spēja atdarināt vienīgi nedaudzi Zemes valodnieki, un abpusējā saprašanās bija ārkārtīgi grūta. Tomēr ātri vien kļuva skaidrs, ka svešajai rasei ar zemiešiem ir tikai viena kopīga iezīme: inte­liģence.

Normālie abu rasu īpatņi cits citu uzskatīja par caur caurēm pretīgiem izdzimumiem, tā ka vissaprātīgākais droši vien būtu, ja abas puses viena otru ignorētu. Taču kā vienā, tā otrā civili­zācijā bija personas ar augstu inteliģenci un nevaldāmu zināt­kāri, kuras sajūsmināja iespēja apmainīties domām ar citu rasi par spīti saprašanās grūtībām. Pietiekami objektīvi domājošas būtnes aiz svešādas un atbaidošas ārienes prata saskatīt arī dvē­seli. Un tā starp abām kultūrām pamazām sāka veidoties ciešāki kontakti.

Diemžēl gan uz Zemes, gan kolonijās atradās milzīgs dau­dzums cilvēku, kuri nebija valodnieki un kuriem nepiemita tāda zinātniskā degsme un objektivitātes lādiņš kā tiem, kuri vēlējās kontaktus, — lai gan arī šie cilvēki bija vienlīdz laipni, inteli­ģenti un civilizēti ar pārējiem.

Tomēr viņi, ieraudzījuši mīkstu, mitru un bālu ķermeni, kurš piedevām pārvietojās uz sešām kājām, juta vēlēšanos to sabra­dāt un dažreiz tā arī rīkojās, pirms paspēja atjēgties. Tā bija vienkārši instinktīva reakcija, kaut kas neapvaldāms, un fakts, ka radījums, kuru viņi vēlējās samīt, ir gandrīz tikpat liels kā viņi paši, tikai pastiprināja neapzināto tieksmi.

Starpgadījumu skaits pieauga, un trīsdesmit gadus pēc kon­taktu nodibināšanas sākās atklāts karš. Tie abu pušu īpatņi, kuri aizstāvēja uzskatu, ka sakaros ar svešajiem nepieciešama lielāka objektivitāte, nespēja šo karu aizkavēt, lai gan saglabāja zināmu iespaidu. Pirms pilnīgas diplomātisko attiecību pārtraukšanas viņi paspēja vienoties par noteiktu izturēšanās normu ievērošanu karadarbībā.

Šis karš nedrīkstēja būt totāls. Abas puses cerēja, ka šis kon­flikts nebūs mūžīgs, un tāpēc vienojās, ka aizliegts iznīcināt pretoties nespējīgus ienaidniekus; tāpat tika aizliegts nežēlīgi iz­turēties pret karagūstekņiem.

Jau pirmajās kara dekādēs nozīmīgu kauju skaits sasniedza tādus apmērus, kādi pirms tam šķita neiedomājami. Abas puses bija līdzvērtīgas tehnoloģiskajā attīstībā, un kurš gan būtu spē­jis prognozēt, kādus mērogus sasniegs karš, ko uzsāk divas kon­federācijas ar piecdesmit apdzīvotām sistēmām katrā. Un tā kā šai karā izpalika bezjēdzīgi varoņdarbi — cīnītāji bija kosmis­kais personāls, kuru varonību noteica galvenokārt auksts aprē­ķins, — tad karagūstekņu bija daudz.

Pirmo piecu kara gadu laikā gūslā krita aptuveni miljons «tārpu», tas bija krietni daudz, ja ņem vērā, ka sadursmes bija nežēlīgas un notika atklātā kosmosā. Savukārt «tārpi» sagūstīja apmēram tikpat daudz zemiešu, cik zaudēja savējo.

Vienošanās par izturēšanos pret karagūstekņiem savulaik tika noslēgta galvenokārt tāpēc, ka kosmoflotes personāls abām civi­lizācijām nozīmēja milzu vērtību. Tie bija abu kultūru spīdošākie jaunie tehniķi un zinātnieki, un neviena no pusēm nevēlējās sa­vējos zaudēt. Tomēr iecerētie gūstekņu apmaiņas pasākumi neiz­devās, nedaudzos mēģinājumus šai virzienā paralizēja jau tā sarežģītā saprašanās problēma, karadarbības dēļ tā bija kļuvusi nu jau turpat vai neatrisināma. Tādejādi gūstekņu skaits abas pusēs laika gaitā pastāvīgi pieauga.

Sagūstīto «tārpu» apgadē nācās iesaistīt miljoniem cilvēku un izmantot neiedomājamu daudzumu materialu. Speciālie līdzekļi — barība, pajumte un gaiss — prasīja īpašus pasākumus, kas kļuva par aizvien smagāku nastu. Drīz pienāca bridis, kad šī problēma jau ietekmēja visu karadarbību, un izeju atrast laikam nebija iespējams.

—   …bet pirms divdesmit trim gadiem tārpi to atrada, — turpināja Kelso, — lētu un ļoti humānu izeju. Ja runā objektīvi, tās vienīgais trūkums ir tas. ka mēs paši savukārt neesam tiktāl aizdomājušies.

Varrens klausījās, ka otras meklēšanas grupas bungu rībinā- šana un svilpieni nepārtraukti tuvojas. Viņš bija saniknots, izbie­dēts un skrējienā aizelsies. Varrens vēlējās, kaut Kelso drīzāk sāktu runāt par galveno un paskaidrotu, kāpēc viņš tā baidās, bet leitnants acīmredzot vēlējās visu ziņot pēc sava prāta un no­teiktā secībā.

—   Viņi savā sektorā izvēlējās planētu, kura būtu piemērota cilvēku kolonizācijas nolūkiem, — skaidroja Kelso, — un tad viņi uz tās izsēdināja apmēram 150 000 gūstekņu, iedeva tiem pietiekamu daudzumu pārtikas krājumu un vienkāršus lauksaim­niecības rīkus. Laiku pa laikam tiek atvesti jauni gūstekņi, bet pēdējos desmit gados tiem līdzi nedod neko — acīmredzot, viņi negrib, lai mums būtu vairāk metāla, nekā tas minimāli nepiecie­šams, tātad, cik nu viņi mums to iedevuši jau pašā sākuma. Un paredzot iespēju, ka mēs varētu sameistarot kosmosa kuģi, viņi orbīta virs planētas atstajuši sargkuģi, kurš mūs pastavīgi uz­rauga …

Normālos apstākļos stāsts par «tārpu» paņēmienu karagus- tekņu izvietošanā izsauktu lielu pārsteigumu un satrauktas dis­kusijas, taču Kelso tā steidzās, ka Varrenam un pārējiem elpas pietika vienīgi dažiem neticīgiem izsaucieniem. Arī Kelso jau sāka aizelsties, tomēr, neko nesajaucot, turpināja savu ziņojumu.

Leitnants arvien dedzīgākiem vārdiem attēloja situāciju uz planētas pēc pirmo gūstekņu ierašanās. Viņš pieminēja personas un ietekmes sfēras, kuru dēļ gūstekņu starpa vispirms radās ne­vienprātības plaisiņa, kas pamazām izpletās tiktāl, ka pirms se­šiem gadiem, kad ieradas Kelso, vairs tikpat kā nebija cerību abas grupas jelkad apvienot. Valdīja vispārējs uzskats, ka gūs­tekņu nometne veselas planētas mērogā ir ģeniāla ideja, kas nodrošina personības minimālu telpisku ierobežojumu. Taču vēlā­kās grūtības bija radušās sakarā ar to, ka gūstekņi nespēja vie­noties, vai no šī cietuma vispār iespējams aizbēgt.

—   … Tā kā šeit nekur nav mūru un apsardzes, daudzi ļaudis galu galā aizmirst, ka mēs atrodamies gūstekņu nometnē, — uztraukti teica Kelso. — Viņi ne tikai pārtraukuši uzskatīt sevi par gūstekņiem, bet pat aizmirsuši, ka ir oficieri, tin, pēc viņu izturēšanās spriežot, aizmirsuši pat to, ka vēl aizvien plosās karš! Viņi kļuvuši par civilistiem! Taču mēs, Komitejas locekļi, neesam aizmirsuši, ka esam gūstekņi, un to, ka ikviena karā sagūs­tīta oficiera svēts pienākums ir darīt visu iespējamo, lai atkal nokļūtu savā kaujas vienībā . . .

Šai mirklī Varrens apstājas un ar žestu pavēlēja atpūsties, jo viņam patlaban trūka elpas komandēt balsī. Grupa apstājās ap viņu.

Kelso, kurš bija aizdrāzies vēl dažus metrus uz priekšu, nepa­cietīgi metās atpakaļ.

—   … šie … šie civilisti, par kuriem jūs runājat, — Varrens atelsies teica, — vai tie ir bīstami? Vai viņi mūs apēdīs, vai izda­rīs ko citu? Spriežot pēc jūsu stāsta, tie ir vienīgi… — viņš ap- rāvas, vēlreiz dziļi ieelpoja un tad enerģiski jautāja: — Kāpēc mēs, velns parāvis, tā skrienam?

Kelso kavējās ar atbildi. Šobrīd viņi stāvēja nolaidena, retu mežu apauguša pakalna pakajē, kura virsotnē vīdēja augsts val­nis. Laikam tur atradās Komitejas postenis, kuru bija pieminējis Kelso.

—   Es … es to visu jums labāk spēšu paskaidrot postenī, ser, — Kelso iesāka.

—   Tagad, leitnant, — Varrens pavēlēja.

—   Nu labi, ser, — Kelso vēl vilcinājās. — Fiziski viņi jums

nenodarīs neko sliktu. Viņiem padomā ir kaut kas līdzīgs sma­dzeņu skalošanai, un šī procedūra ir ārkārtīgi iedarbīga tāpēc, ka viņi to uzskata nevis par kaut kādu spiedienu, bet gan tikai par viesmīlību.

Kaut kur labajā pusē atskanēja ska|š sauciens un kāds gari nosvilpās. Tūlīt apklusa visas pārējās balsis un svilpieni, un Var­rens varēja saklausīt, ka viņiem tuvojas čaboši soļi. Kelso nola­mājās, taču apkārt neskatījās.

—   Vispirms viņi apsveic jaunatnācējus ar ierašanos no­metnē, — Kelso steidzīgi turpināja, — lai gan viņi paši to vairs par nometni neuzskata. Pēc tam viņi jūs gluži vai pārēdina ar cienastiem, un tas ir īpaši iedarbīgi, ja ņem vērā to, ka jums ilgi nācies pārtikt tikai no tārpu sintētiskās barības. Un tā kā būtu pārlieku apgrūtinoši jūs visus izvietot vienā fermā, viņi jūs izklie- ļ dēs pa visām malām. Jums zudīs savstarpējie kontakti, un drīz vien jūs vairs nezināsiet, ko domā un dara pārējie. Strādāt jums sākumā neliks, bet jūs taču vēlēsieties pateikties par parādīto viesmīlību, un paši pieprasīsiet, lai jums atļauj palīdzēt fermas darbos.

Ser, jums taču zināms, ka daudzi inteliģenti, augsti izglītoti cilvēki ar patiku veic rupju, vienkāršu darbu. Diemžēl šāds patī­kams vaļasprieks drīzumā kļūst par dzīvesveidu. Cilvēku tas ga­rīgi notrulina, un viņa domas kļūst lēnas kā zemniekam. Tad jau vairs nepaiet ilgs laiks, un drīz vien ir grūti atcerēties, ka plosās karš un tu esi oficieris ar noteiktiem pienākumiem un uzdevu­miem.

Šajā brīdī no meža iznāca trīs civilisti. Tie bija stalti bārdaiņi, ģērbušies tādās pašās zvērādās kā leitnants, taču viņi bija devuši priekšroku garām, bezformīgām biksēm un vaļējām jakām frenča vietā. Divi no viņiem nesa pīķiem līdzīgus ieročus, vienam uz mu- ' guras bija ar ādu apvilktas bungas. Ieraugot Kelso, viņu sejās parādījās pārsteigums un dusmas.

—   Leitnant, tātad jūs viņus atradāt pirmais, — nikni teica pelēkbārdains civilists.

—  Tieši tā, ser, — Kelso asi atcirta, ignorēdams aso asmeni divmetrīga pīķa galā, pavērstu pret viņa vēderu, lai gan sasprin- gušie muskuļi nodevīgi liecināja, kādu savaldīšanos viņam tas prasīja. — Tā kā es viņus atradu pirmais, ser, jūs tagad esat tik labs un neapgrūtiniet mūs, mēģinot uzsākt ar viņiem saru­nas, pirms es neesmu viņus nogādājis postenī.

—   Tā bija vistīrākā sagadīšanās, ka viņus atradāt jūs, — sa­niknots atcirta civilists, — un viens neapbruņots cilvēks nespēj aizstāvēt ap trīsdesmit jauniņo pret batleriem vai ko citu! Sados

apstāk]os pirmā kontakta likums ir smieklīgs! Leitnant, es pavēlu jums doties atpakaļ uz posteni…

Tikmēr klāt bija pienākuši vēl seši civilisti, grupās pa diviem, visi apbruņoti ar garajiem pīķiem. Pa gabalu viņi bija jautri smēju­šies un mājuši atnācējiem, bet, ieraudzījuši Kelso, viņi pārvērtās sejā, un dažiem no viņiem skatiens kļuva izteikti asinskārs.

—   Ser, jums nav taisnība! — Kelso protestēja. — Likums pa­redz, ka virsnieks, kurš pirmais …

—   Klusu! — viņa oponents ierēcās, tad turpināja mazliet mie­rīgāk: — Kelso, vai nu šāds likums ir, vai tāda nav, bet es nepie­ļaušu, ka jūs aizvedat gandrīz trīsdesmit jaunatnācējus, lai audzi­nātu tos par nākamajiem dumpiniekiem… Viņš aprāvās un mēmi blenza uz pieciem vīriem, kuri pēkšņi kā no zemes izauguši stā­vēja viņu priekšā.

Ne Varrens, ne pārējie nebija redzējuši tos nākam. Sie te val­kāja tādus pašus frenčus un bruņas kā leitnants un bija bruņoti ar stopiem līdzīgiem ieročiem. Varrens pārsteigts viņus uzlūkoja un tūlīt pat ievēroja druknu muskuļotu vīru, kuram pirms kāda laika acīmredzot bija drausmīgi apdeguši pleci, galva un kreisā roka. Bija manāms, ka ievainojumi dziļi ietekmējuši arī vīrieša psihi, jo acis, kuras kvēloja šaušalīgi izķēmotajā sejā, iedvesa gandrīz vēl lielākas šausmas nekā pati seja, un šis vīrs turēja savu stopu šaušanas gatavībā.

Pieci atnācēji neteica ne vārda. Laikam viņi jau bija dzirdē­juši pietiekami daudz, lai aptvertu stāvokli.

Pirms civilistu ierašanās Varrens bija iedomājies, ka ir jau puslīdz sapratis, kas te norisinās. Vienā pusē atrodas oficieri civi­listi, kuri akceptējuši savu bezcerīgo stāvokli un nolēmuši ņemt no dzīves to, ko tā vēl spēj dot. Otrā pusē ir Komiteja, kuras no­saukums acīmredzot ticis atvasināts no vārdiem «Bēgšanas Ko­miteja», — tādas droši vien pastāvēja katrā nometnē, — un kuras biedri vēl nebija zaudējuši cerības reiz aizbēgt. Būtu normāla parādība, ja starp abiem grupējumiem norisinātos korekti strīdi. Komitejas locekļi būtu īgni un greizsirdīgi uz blakus dzīvojoša­jiem laimīgajiem kapitulantiem, bet tā sauktie civilisti savukārt skaistos uz nesamierināmajiem, jo to aktivitāte visu laiku sāpīgi aizskartu kolonistu dvēseles mieru un pašcieņu.

Taču šeit jau bija kaut kas vairāk par parastu nepatiku, Kelso un sirmais civilists lūkojās viens otrā tik naidīgi, it kā kuru katru mirkli būtu gatavi viens otru apstrādāt ar dūrēm.

Astoņi pīķiem apbruņoti civilisti nu stāvēja iepretī Komitejas vīriem, kuru ieroči jau bija pacelti un notēmēti. Stāvoklis piepeši bija saasinājies, un kuru katru mirkli varēja uzliesmot cīņa.

Varrens, kurš aizvien bija sevi apzinājies visu notikumu centrā, tagad nespēja izdomāt, ko te varētu teikt vai darīt, lai aizkavētu draudošo konfliktu.

III

—   Man patīk, ja pieauguši vīrieši kadas dēļ cīnās, — pēkšņi teica Rūta Fīldinga. — Tas meitenēm ārkārtīgi glaimo.

Tā bija muļķīga piezīme, taču ar šiem vārdiem majorei Fīl- dingai izdevās ārkārtēji nopietna situācijā atrast arī kaut ko smieklīgu.

Pret viņu pavērsās gan Kelso, gan sirmbārdis civilists, un pat Komitejas vīra sakropļotajā sejā rētas savilkās smaidā, lai gan viņa acu izteiksme Varrenu vēl joprojām uztrauca.

Varrens piepeši skaitās pats uz sevi. Viņš bija parādījis ga­rīgu kūtrumu un ļāvis situāciju glābt majorei Fīldingai, tas dziļi aizskāra viņa pašapziņu.

—   Es stipri apšaubu, majore Fīldinga, vai viņi gribēja cīnī­ties vienīgi jūsu dēļ, — viņš vēsi noteica, — un tomēr nav patī­kami, ja oficieri sāk kauties savā starpā vienalga kādēļ.

—   Mani kungi, es labprāt vēlētos zināt, — viņš asi turpi­nāja, — kādēļ mēs esam tik vērtīgi, ka par mums jācīnās? Vai mums pašiem šai ziņā ir kada izvēle? Varbūt mēs esam kāda īpašums, varbūt pat vergi?

—   O, nē, ser! … — iesāka Kelso.

—   Nu, protams, nē! — protestēja civilists. — Šāda doma ir vienkārši smieklīga! Jums nebūs jāstrādā, līdz jūs to nevēlēsie­ties pats, ticiet man. Un arī tad darbs būs daudz derīgāks un vieglāks nekā tie bezjēdzīgie uzdevumi, kurus jums uzticētu ko­miteja …

Viņš aprāva savu domu, lai uzbrēktu Kelso «Esiet mierīgs, leitnant», kad tas mēģināja viņu pārtraukt, un tad turpināja: — Piemēram, dažas stundas pēc jūsu ierašanās tur augša, pos­tenī, viņi sāks ar to, ko mēs saucam par «informēšanu». Jums jā­saprot, ka šeit katru, gan Komitejas vīrus, gan tā sauktos civi­listus vienādi interesē ir karš, ir pēdējās ziņas no mājām, tātad skaidra lieta, ka jūs iztaujās par visiem jaunumiem uz mūsu dažādajām dzimtajām planētām. Taču «informēšana» nozīmē vēl daudz ko vairak.

Jūs iztaujās ilgi jo ilgi, līdz sešām stundām dienā, — viņš nikni turpināja, — un galvenokārt — par pēdējām dienam pirms jūsu ierašanās. Noklaušināšanā tiks lietota viegla hipnoze, ja vien jums ir tā laime būt hipnotiski ietekmējamam, un katrā ziņā jums nepārtraukti uzdos vienus un tos pašus jautājumus. Komiteja grib uzzināt visu iespējamo par sargkuģi, tātad visu, ko jūs esat re­dzējis un dzirdējis gan pārsēšanās laikā, gan uz prāmja, un pat to, ko jūs esat redzējis un dzirdējis, pašam neapzinoties. Censties fiksēt šos atmiņu tēlus bez piemērotām zālēm ir ilgs un nogur­dinošs darbs, bet sliktākais — tā reizē ir arī tukša laika šķie­šana.

—   Ser, — Kelso viņu skarbi pārtrauca, neļaudams otram turpināt. — Es uzstāju, lai jūs šiem oficieriem vairs neko neteiktu. Pirmais viņus atradu es, un …

—   Jā, pirmais viņus atradāt jūs, — atcirta civilists, — taču jūs viens nespētu viņus nosargāt, un tātad …

—   Ser, tagad es to spēju, — Kelso iebilda bīstami mierīgā balsī. Varrens redzēja, ka atkal paceļas pīķi un stopi, un viņš vēl aizvien nezināja tik daudz, lai spētu abas puses semierināt. Tagad derēja uzklupt vienam no viņiem, pirms sākas cīniņš.

—   Leitnant, kāpēc jūs sakāt viņam «ser»? — Varrens skarbi jautāja. — Jūs taču man teicāt, ka viņš ir civilists, tātad, ja arī nav dezertieris, tad tomēr persona, kura jūsu acīs zaudējusi tie­sības uz cieņu. Un tomēr jūs viņu uzrunājat «ser», un šķiet, viņš pavēl jums!

—   Bet viņš tomēr ir flotes kapteinis Peterss. — Kelso reizē dusmīgi un drūmi atbildēja. — Oficieris, kuram ir visaugstākā dienesta pakāpe mūsu nometnē. Un tādiem gūstekņiem kā man, kuri nedomā aizmirst, ka esam oficieri, pienākas respektēt viņa dienesta pakāpi un uzskatus, lai arī viņš pats tos vairs neuzska­tītu par nozīmīgiem.

Tātad staltais bārdainis zvērādās bija flotes kapteinis. Ofi­cieris, kuram pienācās atbildēt par apmēram simt starpzvaigžņu kuģu lielas flotes personālu un apgādi, katrā ziņā bija ļoti izcils vīrs. Un parastos apstākļos jebkurš leitnants tik augstam ierēd­nim izrādītu ne tikai respektu vien, tāpēc Kelso atklātais nicinā­jums pret oficieri, kuru no viņa šķīra vai vesels bezdibenis, pie­peši iesvēla Varrenu dusmās. Viņam atkal nācās atsaukt atmiņā domu, ka flotes kapteinis kļuvis par «civilistu», un tieši šis fakts izraisījis Kelso naidu.

—   Pirms dažām minūtēm es jautāju, vai mums šai situācijā ir arī kādas izvēles tiesības, — Varrens dzēlīgi teica. — Un es vēl aizvien gaidu atbildi.

Labu brīdi valdīja saspringts klusums, beidzot flotes kaptei­nis to pārtrauca. — Šaja situācijā es patiesi nevēlētos izmantot savu dienesta pakāpi, — Peterss paskaidroja, pūlēdamies runāt laipni. — Tāpēc es varu vienīgi attēlot stāvokli un uzticēties jūsu dabiskajai inteliģencei, lai ta jums norada pareizo ceļu. Bet izvele katrā gadījumā paliek jums.

—   … Likums… — sāka Kelso, bet tad sadusmots papurināja galvu un pabeidza. — Ser, jums patiešām ir izvēles tiesības.

—   Liels paldies, — sausi noteica Varrens.

Cik iespējams objektīvi izvērtējis rīcībā esošo informāciju, Varrens secināja, ka īsti nezin, kurai pusei pieslieties. Kelso bija atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, un viņa stāstījums bija šķitis pareizs un objektīvs. No otras puses, Petersa ieskats, ka no pla­nētas aizbēgt nav iespējams un gūstekņiem tas jāatzīst un ar to jāsamierinās, pirmajā acumirklī šķita augstākā mērā veselīgs un loģisks. Tomēr Varrena rīcībā vēl nebija pilnīgas informāci­jas, un patlaban izvēli nosacīja iespaids, kādu uz viņu bija atstā­juši abi vīri.

Attiecībā uz Kelso iespaids bija labs. Kosmiskajā dienestā Varrens bija sastapis pietiekami daudz šāda tipa ļaudis — inte­liģentus, uzticamus, aizrautīgus, kuri šķietami nekad nespēj padoties. Vīrs, kurš regulāri skujas, lai gan tā bija gatavā krop­ļošanās, spriežot pēc rētām viņa sejā, bija apbrīnas vērts.

Flotes kapteinis, kā Varrens secināja, bija padevies. Tāpēc viņš sajuta pret Petersu žēlumu un mazliet kaunējās, ka nebija izrādījis viņa dienesta pakāpei atbilstošu respektu — lai gan visu šo incidenta laiku viņu aizņēma tikai centieni aizkavēt abām partijām vienai otru iznīcināt, un viņam nebija atlicis laika pie- kiajībai. Bez tam viņš nedaudz žēloja flotes kapteini, jo nākotnē to gaidīja nepatīkami pārsteigumi.

—   Es iešu kopā ar leitnantu, — pavēstīja Varrens.

Flotes kapteinis nošņirkstināja zobus. — Kā vēlaties, — viņš auksti noteica, tad pavērsās pret pārējiem no Varrena grupas. — Jums arī ir izvēle. Es ceru, ka vismaz daži no jums…

—   Mani oficieri darīs to, ko viņiem pavēlēšu es, — Varrens viņu mierīgi pārtrauca. Teiktā asumu nedaudz mīkstinādams, viņš piebilda: — Mēs paliksim kopā, kamēr būsim pilnībā orien­tēti par abām šās lietas pusēm un varēsim izdarīt galīgo izvēli, bet tagad mēs visi sekosim leitnantam.

Peterss pagriezās pret saviem vīriem, pavēlēja tiem izklīst un gāja prom. Kelso pāris sekundēs izkārtoja Komitejas vīrus es­kortā, un Varrens piepeši ievēroja, ka tiem visiem bija augstāka dienesta pakāpe nekā leitnantam, un tomēr tie acumirklī paklau­sīgi izpildīja pēdējā laipnos rīkojumus. Kad ļaudis jau sāka kāpt augšā uz posteni — Kelso tikai ar pūlēm slēpa triumfējošo smaidu, — atgriezās Peterss.

—    Mani ārkārtīgi interesē kara jaunumi, leitnant, — Pe- terss uzsvērti neitrālā toni teica. — Un es uzskatu, ka jums ne­kas nebūs pretī, ja es kādu brīdi paklausīšos, kas sakāms jaun­atnācējiem.

Pret šo visnotaļ likumīgo lūgumu nekas nebija iebilstams, un Varrens gudroja, vai nav pārsteidzies ar Petersa vērtējumu. Šajā brīdī flotes kapteinis viņam vairs neatgādināja tādu, kurš viegli padosies…

Taču visu ceļu līdz pat postenim Peterss gāja Varrenam bla­kus klusēdams, un Varrens šo pauzi izmantoja, lai tuvāk aplūkotu būves. Nocietinājuma siena bija apmēram sešus metrus augsta, un to veidoja zemē dziļi sadzīti koku stumbri. Stūros sienu bal­stīja četri masīvi, augoši koki, kuru apakšējie zari bija apcirsti līdz pat sienas augšmalai. To galotnēs laikam bija ierīkotas aiz­sardzības vai novērošanas platformas, kāpnes no tām sniedzās līdz dzegai sienas iekšpusē. Tā kā stūru izvietojumu te drīzāk noteica daba, nevis cilvēks, siena neveidoja pareizu četrstūri, arī tās sānmalas nekādi nevarēja saukt par taisnām. Ieeju pos­tenī veidoja daļa sienas, ko pēc vajadzības varēja nolaist un pa­celt kā tiltu.

Arī cietokšņa iekšpusē bija bagātīgi izmantoti augoši koki, tie veidoja dažādu celtņu pamatbalstus, vai arī zem tiem bija uzbūvētas mazākas būdas, kuras sniedzās līdz pat augšējiem za­riem. Cik nu Varrens saskatīja, kokiem bija izcirstas vienīgi pa­zares, tā kā visas celtnes nocietinājuma iekšpusē slēpās ēnā. Vi­ņam nācās atzīt, ka postenis ir lielāks, nekā izskatījās sākumā un ir praktiski neredzams no gaisa — nemaz nerunājot par kos­mosu.

Viņus ieveda lielā koka ēkā, kurā gar vienu sienu stiepās garš galds un soli, bet pārējās trīs noklāja plaukti, pilni dokumentiem. Varrens mazliet brīnījās, no kurienes te radies papīrs, un paturēja šo jautājumu prātā. Lai gan baļķi sienās un griestos bija nomi­zoti, telpā bija pārlieku krēslains, lai saskatītu sīkumus.

—   Kad saule pacelsies augstāk, jūs varēsiet saredzēt la­bāk, — paskaidroja Kelso, ievērojis, ka Varrens lūkojas apkārt. — Noklausīšanos varam atlikt līdz brokastīm — diemžēl tagad tikai brokastis, bet pēc tārpu dotās barības tās jums katrā ziņā atgādina svētku mielastu … — Viņu kāds pasauca, un viņš atvai­nojās.

—   Jūs droši vien pārsteidza, ka jūs mežā meklē flotes kaptei­nis, — Peterss sāka bez aplinkiem, klusā, ietekmīgā balsī, — un tas, ka jūs nostājāties Kelso pusē, daļēji izskaidrojams ar jūsu simpātijām pret vājāko. Tomēr leitnants Kelso nekāds vājākais nav — viņš tikpat droši vada Komiteju kā es tā sauktos civilistus. Viņš to dara jau sešus gadus un ir lieliski iemācījies pavēlēt tā, lai prasības atgādinatu pieklājīgus lūgumus. Viņš liek savā labā strādāt augstākiem oficieriem un iejūgs darbā ari jūs …

Kelso beidza otrā telpas galā sarunāties ar kādu Komitejas viru un naca atpaka] pie Varrena.

Peterss enerģiski turpinaja:

—   Komitejas stāvoklis ir ļoti slikts. Jau gadiem ilgi tās labā­kie oficieri pārnāk manā pusē — pakāpē augstākie oficieri, un lai tas jums izsaka pietiekoši daudz — pārdomājiet to. Kelso ir ārkārtīgi nepieciešams kāds dūzis, kuru viņš varētu izspēlēt pret mani. Bet starp viņa ļaudīm ir tikai daži pulkveži lidotāji un viens jau sen pensionēts flotes komandors, un nav neviena, kurš būtu augstāks tieši par mani, un …

—   Kad būšu noklausījies leitnanta versiju, tad uzklausīšu arī jūsējo, — pēkšņi saīdzis, noteica Varrens. — Nepārtraucot un cik vien ilgi jūs vēlēsieties, es jums to apsolu.

Flotes kapteinis šķitās smagi vīlies, un Varrens ievēroja, ka Peterss, neraugoties uz vareno augumu un tikai mazliet iesirma­jiem matiem, jāu ir pavisam tuvu pensijas gadiem.

—   Te nu es atkal esmu, — pienācis pie viņiem, teica Kelso. — Ser, tagad mēs labprāt atzīmētu jūsu cilvēku uzvārdus, die­nesta pakāpes un kuģus. Varbūt sāksim tieši ar jums, ser.

—   Te visi ir no mana kuģa, — Varrens iesāka un apklusa.

—   Jā, lūdzu, turpiniet, kaptein, — teica Kelso. Bija skaidrs, ka viņam pēc izdzīvojušo cilvēku skaita jau bija izveidojies priekšstats par Varrena kuģa apmēriem, un, bez šaubām, tas vi­ņam bija ļāvis arī spriest par kuģa komandiera dienesta pakāpi.

—   Es nebiju kuģa kapteinis, — teica Varrens un juta, ka viņa akcijas Kelso acīs krītas. — Kuģis bija kaujas kreiseris «Uzvarē­tājs». Mans flagmanis. Es esmu galaktiskā sektora maršals Var­rens …

Viņš bija centies pēc iespējas mīkstināt triecienu, un tomēr Petersa sejas izteiksme viņam vēlreiz apliecināja, ka nav iespē­jams atrast cilvēku, kuram nesāpētu vadoņa goda zaudēšana.

Kelso vairs neizskatījās pēc jauna, uzcītīga, inteliģenta ofi­ciera. Viņa mute bija pavērta, acīs kvēloja īpatnējas liesmiņas, it kā viņš redzētu kādu burvīgu vīziju. Iespējams, tur bija viņa gaidītā trumpja dūža tēls …

IV

Tā jau nu īsti nav, ka mani spiestu kaut ko darīt, Varrens sa­īdzis domāja, pa garajām kāpnēm augšup uz galveno platformu rāpjoties, gluži pretēji, nebija tāda Komitejas vīra, kurš nebūtu gatavs izpildīt manas vēlēšanās. Un tomēr, pēdējo trīs nedēļu laikā viņš bija darījis visu, ko viņam lūdza, — bet varbūt viņš izpildīja tikai to, ko viņam lūdza Kelso . . . ?

Noklausīšanas patiesi bija ilgstoša un nepatīkami pamatīga. Pec Petersa iepriekšējās piezīmes Varrens bija iedomājies, ka Kelso šo iepazīšanās daļu izlaidis vai vismaz saīsinās, taču leit­nants paskaidroja, ka viņš nevēlētos flotes kapteini nostādīt meļa loma un ka noklausīšanās laikā iegūtās ziņas varētu izrā­dīties ļoti svarīgas. Tik svarīgas, ka viņi labāk riskē izraisīt sektora maršala nepatiku, nekā atsakās kaut vai no vienas no­klausīšanās stundas.

Tāpat kā pārējie viņa grupas biedri, Varrens bija piekritis valkāt Komitejas darba formu. Arī šai ziņā netika izdarīts ne mazākais spiediens — vienkārši šai klimatā tā bija ērtāk, un it i paši treniņā ar ieročiem frencis pieļāva lielāku kustību brīvību. Tomēr īstais darba formas nēsāšanas iemesls bija tas, ka Komi­tejas vīri vēlējās skafandrus saglabāt lietošanas kārtībā līdz tam laikam, kad sāksies uzbrukums «tārpu» sargkuģim.

Varrens jau bija ievērojis, ka šie vīri nekad neteica «ja» vai «gadījumā, ja», bet gan «kad mēs uzbruksim sargkuģim».

Visās posteņa malās Varrens dzirdēja balsis, izsaucienus, smieklus. īpaša jautrība, acīmredzot, valdīja tai grupā, kura trenējās stopa šaušanas mākslā. Turpretī otrā pagalma stūrī ska­nēja kaut kas dzeņu kalšanai līdzīgs — dauzīdami ar nūjām pa celmiem, tur citas grupas ļaudis trenējās ziņu pārraides māk­slā — pie signālbungām viņiem ļaus ķerties krietni vēlāk.

Varrens bija akceptējis un pieņēmis daudzas lietas, taču vis­grūtāk bija nācies aptvert to, ka tagad viņš Petersa vietā kļuvis par vecāko oficieri nometnē. Viņa dienesta pakāpe šai ziņā neat­stāja nekādu izvēli, un tomēr fakts, ka dažas stundas pēc iera­šanās uz planētas nācies kļūt par visaugstāko autoritāti apmē­ram pusmiljonam gūstekņu, bija viņu dīvaini satraucis. Tāpat Kelso pieņēmums, ka tagad Varrens gluži automātiski uzņem­sies bēgšanas Komitejas vadību, bija kaut kas nervus kutinošs, jo viņš vēl nebūt nebija stingri izlēmis nākotnē saistīties ar šo organizāciju.

Pēcpusdienā pēc Kelso uzaicinājuma vajadzēja sapulcēties Komitejas Centram, un Varrens vēlējās visu vēlreiz lēni un pa­matīgi pārdomāt.

Tieši šajā nolūkā viņš kāpa uz novērošanas platformu, lai pa­būtu tur vienatnē. Un tāpēc, izdzirdis augšā balsis, viņš jutas nepatīkami pārsteigts.

— … Naktīs vai mākoņainā laikā mēs izmantojam signal- bungas, — vīrietis teica. — Ja vējš pūš pareizā virzienā, bungas

 var dzirdēt gandrīz tikpat tālu, cik saredzami šā heliogrāfa sig­nāli.

—   Un kas tas par teleskopu? — jautāja sievietes balss. Var­rens uzreiz pazina Rūtu Fīldingu. — Pārāks liels, lai būtu ref- raktors, vai ne?

—   Ar šo mēs paturam acīs sargkuģi, — paskaidroja pirmā balss. — Pulksteņa mehānisms veidots lielākoties no koka, un tad, kad pārlieku stiprs vējš nekustina koka galotni un redzamība ir laba, mēs šo teleskopu spējam teicami noregulēt. Lēcas tomēr nav īsti pareizi noslīpētas, un sargkuģis drīzāk atgādina Ziemas- svēku eglīti. Tomēr mēs spējam skaidri saskatīt, kad tas orbītā sastopas ar citu kuģi un kad no tā startē prāmis, lai atvestu jaunus gūstekņus.

Vīrieša balss skanēja patiesā lepnumā par to, ka viņi gandrīz bez līdzekļiem paveikuši tik daudz.

—   Lēcu mēs izgatavojām piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes, līča krastā, — viņš turpināja. — Varbūt nebijām ņēmuši īstās smiltis, vai arī esam slikti stikla pūtēji, bet tagad mēs ek­sperimentējam ar…

Viņš piepeši aprāvās, un Varrens caur zariem saskatīja kādu no Komitejas vīriem ar majora zīmotnēm uz ādas bruņām norau- gāmies lejup uz viņu.

Majors palīdzēja Varrenam uzrāpties uz platformas, tad nostā­jās miera stājā un salutēja.

—   Paldies, — Varrens teica. — Es vēlētos parunāt ar majori Fīldingu. Divatā, ja jums nekas nav pretī.

Ar to pašu Komitejas vīrs pazuda no skatuves, bet, lai aizsū­tītu prom Rūtu Fīldingu, derēja izmantot citus, taktiskākus paņē­mienus — ja vien viņš vispār to vēlētos. Varrens iedomājās, ka tagad nebūtu slikti dažus problēmas aspektus apspriest ar psi­holoģi.

—   Klausieties, Rūta, — Varrens iesāka un noliecās pār sai­tēm, ar kurām bija piestiprināts teleskops. — Ko jūs domājat par Komiteju? Es vēlētos dzirdēt personisko un profesionālo vie­dokli.

Ja augstākstāvošais kādu oficieri uzrunāja vārdā, tam bija divkārša nozīme — uzrunātais tātad neatradās nežēlastībā, un sekojošai sarunai nebija izteikts dienesta raksturs.

—   Labrīt, ser, — Fīldinga vispirms viņu sveicīnaja. Viņa jau bija gribējusi salutēt, tomēr to nedarīja, ievērojusi, ka Varrens noskaņots privātai sarunai. — Personiski man Komiteja patīk itin labi, — viņa visai dedzīgi turpināja. — Es domāju, tā patīk mums visiem, un daudziem mūsējiem šeit iespējams baudīt vairāk iz­priecu nekā pēdējā atvaļinājuma laikā mājās — lai gan tas neko īpašu neizsaka, jo pēdējā laikā mūsu planētas atstāj visai skumju iespaidu. Un kopš pagājušās nedēļas, kad tas dzīvais kaujas kuģis uzbruka nocietinājumam, neviens vairs pat nedomā iebilst par aizkavēšanos postenī, pirms nav apgūta prasme apieties ar stopu.

—   Taču šis tas man tomēr nepatīk, — viņa nopietni turpināja. — Kaut vai palūkojaties uz mani…

Oficieru — sieviešu darba tērpu veidoja bezformīgs ādas krekls bez piedurknēm un pārāk plati un gari šorti. Lai gan Fīldinga arī šajās drēbēs izskatījās jauki, tomēr līdzība ar Peln­rušķīti pirms tikšanās ar feju bija nenoliedzama. Varrens iesmē­jās.

—   Vai tas būtu profesionāls iebildums? — viņš jautāja.

—   Tieši tā, ser, — atbildēja Fīldinga. — Skaidrs apliecinā­jums, ka šī ir vīriešu pasaule. Jā, es zinu, Komitejas vīri izturas pret mums cik vien pieklājīgi var. Taču spriedze ir jūtama — viņi atgādina zaļus puišeļus pirmajā tikšanās reizē, un tas patiesi ir smieklīgi, jo uz planētas droši vien mīt tikpat daudz sie­viešu, cik vīriešu dzimuma oficieru. Bez tam viņi ar meitenēm nerunā ne par ko svarīgu un uztic vienīgi trešās šķiras uzdevu­mus, kas ir tīrā laika šķiešana! Neviena no mūsu meitenēm to līdz šim nav ievērojusi, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka oficieri — sievietes Bēgšanas Komitejā ir nevēlamas.

—   Tālāk, — Varrens mierīgi teica.

Fīldinga uzlūkoja viņu mazliet pārsteigta, it kā būtu gaidī­jusi dzīvāku reakciju. — Pēc tā, ko esmu dzirdējusi, — viņa tur­pināja, —un pēc aktos izlasītā, situāciju es iztēlojos sekojoši…

Pēc Fīldingas domām Komiteja sievietēs saskatīja lieku risku. To galvenie instinkti — mātes jūtas, tieksme pēc drošības un citi — pilnīgi dabiski lika tām aktīvāk atbalstīt civilistu uzskatus, un io pierādīja arī fakts, ka gandrīz visas sievietes — oficieres jau pirmo sešu mēnešu laikā bija pievienojušās civilistiem, tāpat diez ko ilgāk Komitejā nepalika arī precētie pāri. Tādējādi civilistu nometnē aizvien atradās liels daudzums brīvu sieviešu, un katra no tām, kurai neizdevās apprecēt privātpersonu, bija spiesta darīt visu, lai piesaistītu kādu vīrieti no Komitejas un pievērstu to civilistu mierīgajam dzīves veidam.

Protams, šo rīcību visādā veidā atbalstīja Peterss, jo rezultātā notika Komitejas skaitliska samazināšanās, turklāt bez parasta­jām propagandas metodēm. Šādai kārtībai pastāvot, Peterss va­rēja būt drošs, ka iegūs savā pusē divas trešdaļas jaunpienākušo oficieru, ja vien nesagadītos, ka Komitejas vadībā nostātos kāds dienesta pakāpē augstāks oficieris. Un tomēr arī tad Peterss uz­varētu, netērējot nemaz tik daudz pūļu.

—   Taču tie, kuri paliek Komitejā, ir sīksti un cieti, — Fīl­dinga turpināja. — Viņi nav zvērināti sieviešu ienaidnieki, tomēr viņus pārņēmusi vienīgi doma par bēgšanu. Vārdu sakot, viņi nosprieduši, ka sievietēm nedrīkst uzticēties, un tās, kuras vēlas darboties Komitejā, nozīmē tikai papildu grūtības, un tāpēc ir labāk, ja sievietēm jau pašā sākumā maigi, bet konsekventi atņem drosmi.

—   Un vārdu «maigi» es izvēlējos apzināti, — viņa piemeti­nāja. — Neviens nesaka vai nedara kaut ko tādu, kas mūs varētu aizskart. Un tomēr situācija šeit — uz visas planētas, ne tikai Komitejā — no psiholoģiskā viedokļa ir svārstīga, pat bīstama.

—   Profesionāli, — viņa nobeidza, — profesionāli tas man nepatīk!

Varrens saspringti domāļa. Fīldingai bija taisnība, novērtējot situāciju ka nedrošu un bīstamu, taču patiesībā tā bija vēl slik­tāka. Varrens bija izpētījis aktus — tos, kurus bija saglabājis Komitejas Centrs, un arī viņam stāvoklis nepatika. Bez tam viņš. izjuta Kelso spiedienu. Varrenain nekas nebija iebilstams, kamēr viņu virzīja turp, kurp vēlējas doties viņš pats, taču tagad viņam uzspieda pieņemt lēmumu, pirms vēl bija radusies iespēja noklau­sīties stāvokļa vērtējumu Petersa versijā.

—  Vai jus palīdzēsiet man nodibināt dinastiju? — viņš pave­dinoši jautāja Fīldingai.

Rūta nosarka. — Vai jūs to jautājat nopietni, ser?

Varrens neatbildēja tūlīt. Viņš domāja par to, ka Komiteja tās pašreizējā stāvoklī izveidojusies par savdabīgu eliti. Tajā palikušie oficieri bija izturējuši, neraugoties uz ārkārtēju psiho­loģisku spiedienu, un tas nozīmēja, ka viņiem jābūt īstiem fanā­tiķiem attiecībā uz to, ko viņi sauca par savu pienākumu.

Varrens jau bija ievērojis, ka pusmiljonu lielajā, izkliedētajā un neorganizētajā fermeru masā Komitejas ļaudis bija izveido­juši teicami disciplinētu un cīņai relatīvi gatavu armiju aptuveni divdesmittūkstoš vīru sastāvā. Ja Petersam izdotos viņu skaitu samazināt tiktāl, ka tiem pašiem būtu jāatzīst: tālāka sagata­vošanās bēgšanai ir veltīga, tad flotes kapteini un viņa vadītos civilistus gaidītu nopietnas grūtības. Jau tagad Komitejas vīri neizrādīja pārāk lielu cieņu pakāpē augstākiem oficieriem, kuri nepiekrita viņu uzskatiem, un tad jau vairs atlika tikai viens solis līdz tam, kad neglābjami sarukusī un vēl fanātiskāka kļuvusī bijusī Bēgšanas Komiteja iedomāsies varmācīgi sagrābt visu iedzīvotāju vadību savās rokās.

Sāda veida militārā diktatūra varbūt nemaz nebūtu tik peļama, domāja Varrens, taču tai pēc īsa laika neizbēgami sekotu pilsoņu

karš. Pārāk daudzu Komitejas locekļu dienesta pakāpes bija vie­nādas, un tas radītu stipru šķelšanos un ciņu par varu.

Lai gan tamlīdzīgi notikumi bija gaidāmi tikai attālā nākotnē,, tomēr tie bija nevis iespējami, bet gan neizbēgami. Un Varrens jau veselu nedēju pūlējās izgudrot kādu plānu, kas šo nākotni padarītu citādu. Varbūt nodibināt dinastiju — saglabāt savu paš­reizējo stāvokli, nostiprināt to, izplatot savas idejas un panākot vislielāko autoritāti pēcnācējiem, — tā bija jauka, lai gan visai fantastiska ideja. Tomēr drošību negarantēja arī stabila monar­hija, un, spriežot pēc Fīldingas reakcijas, vienlaikus ievērojot arī to, ka viņa taču ir gan ārste, gan psiholoģe, šī piepešā iecere laikam bija neiespējama arī fizioloģiski.

Tomēr viens bija pilnīgi skaidrs: Peterss galu galā zaudēs,, vienalga, lai kurā pusē nostātos Varrens. Ja arī viņš pievienotos Petersam un izmantotu visu savu ievērojamo autoritāti cīņā pret Komiteju, tad viņam neapšaubami izdotos vēl vairāk samazināt Kelso piekritēju skaitu, — taču ar to būtu panākta tikai vēl fana- liskāka saliedētība. Un viņš jau bija sapratis: situācija ir tik bīstama, ka agri vai vēlu nāktos sākt atklātu cīņu.

Varrens nopūtās un atkal pievērsās tagadnei. — Saņemieties, dakter, — viņš smaidot teica. — Mans jautājums bija tīri reto­risks.

Cik nu Varrens varēja spriest, šai problēmai bija tikai viens- atrisinājums. Bija jāpievienojas Bēgšanas Komitejai — un jābēg.

V

Pie lielākās brīvās sienas karājās divus metrus augsta un gandrīz sešus metrus gara karte, uz kuras bija attēlota planēta Merkatora projekcijā. Abpus ekvatoram pletās iegarens konti­nents, kuru ar otru, mazāku un trīsstūrainu, vienoja salu virkne. Lielākais kontinents, salas un izplūduši sauszemes masīvi abos polos bija iezīmēti tikai aptuveni, toties mazākais kontinents bija kartēts detalizēti.

Kopā ar Varrenu pie galda sēdēja vēl četri oficieri, un, kad ieradās Kelso, vārdu lūdza majors Hainds, informācijas dienesta šefs.

— Ser, droši vien jūs jau būsiet uzminējis, ka gūstekņi dzīvo mazākajā kontinentā, — viņš iesāka. — Pateicoties Komitejas ekspedīcijām un to cilvēku novērojumiem, kuriem prāmī palai­mējies atrasties kādas skatlūkas tuvumā, mēs esam ieguvuši pil­nīgu priekšstatu par šo zemi. Visu parejo kartē iezīmējam, bal­stoties uz dažu oficieru ziņojumiem, kuriem bija izdevies planētu

aplūkot no sargkuģa. Tāpēc karte ir aptuvena, nepārbaudīta, jo re­dzes leņķis bijis visai šaurs, kontinenti bieži klāti mākoņiem, un bez tam ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj uzzīmēt redzēto.

Hainds bija neliels, smalka auguma vīrs, ar manāmu tieksmi uz sarkasmu. Viņš nēsāja brilles, tik daudzkārt labotas, ka to kājiņas līdzinājās bezformīgai gumijas un papīra masai. Runā­dams viņš tās ar īkšķi un rādītājpirkstu nepārtraukti bīdīja vietā.

Komitejas posteņi kartē bija atzīmēti sarkanā krāsā, Hainds skaidroja, fermas un ciemati zaļā, ceļi starp civilistu ciemiem melnā. Tos plaši izmantoja arī Komitejas ļaudis, jo viņi paši bija būvējuši lielu daļu no tiem, taču pastāvēja stingra prasība, lai ceļu sistēmu pat meža takas nesavienotu ar kādu no posteņiem. IJn ienaidnieki par šiem nomaskētajiem posteņiem nezināja nekā, to apliecināja kaut vai tas, ka viņu pašreizējā atrašanās vieta bija uzcelta tikai dažas jūdzes no parasti izmantojamā nosēša­nās laukuma.

Divi melni trīsstūri attēloja rūdas kalnus. Bija izpētīts, ka rūda sekmīgi ekranē no sargkuģa detektoriem nelielos apstrādātā me­tāla krājumus, kas bija noslēpti šais kalnos. Tāpēc tur bija izvie­totas metāla kausētavas un progresīvās mācību nodaļas, par ku­rām neko nezināja pat civilisti.

Tātad Komiteja jau darbojās pagrīdē, pie tam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, domāja Varrens. Un tātad viņš bija rīkojies -pareizi, tai pievienodamies, jo Komiteju sagraut viņam noteikti neizdotos — katrā ziņā ne galīgi.

—  Jūs te pieminējāt progresīvās mācību nodaļas, — Varrejis ieteicās. — Vai jūs, lūdzu, nepaskaidrotu tuvāk?

—   Šo lietu pārzina majors Hatons, ser, — Hainds atbildēja un apsēdās, uzlūkodams oficieri sev blakus.

Majoram Hatonam pieceļoties, galds salīgojās. Viņš bija īsts milzis vareniem muskuļiem, un biezas spalvas uz krūtīm vietvie­tām nosedza krūšu bruņu siksnas. Hatons tomēr radīja inteli­ģenta un laipna cilvēka iespaidu, tā ka Varrenam prātā iešāvās asociācija par labsirdīgu, vēlīgu ziloni, kuram visa pasaule šķiet milzīgs trauku veikals. Hatons sāka runāt tikko dzirdamā balsī, it kā viņam nepārtraukti vajadzētu to apvaldīt, tāpat kā vareno "ķermeni.

—   Zināma lieta, ser, — murmināja Hatons, — zināma lieta: lai bēgšana izdotos, vispirms jātiek galā ar neskaitāmiem priekš­darbiem. Jāveic eksmperimenti rūdas ieguvē un pārstrādē, un te nu rodas zināmas grūtības, ja ņem vērā mūsu esībā esošos lī­dzekļus un nepieciešamību darboties slepeni. Mums ir grupas, kurās pūš stiklu, ražo ķīmiskās sprāgstvielas, nopūlas ar gaisa sašķidrinašanu, ceļ nometnes un tā talak. Piedevām vel nak klat sargkuģa maldināšana un maketa būve.

—   Mums vajadzīgi ļaudis, kas būvētu un apkalpotu tvaika mašīnas, kuras mēs izmantojam fiziski smagiem darbiem, — Ha­tons klusu turpināja. — Un tvaika mašīnas ir pats labākais, ko mūsu darbnīcas līdz šim spējušas izgatavot. Ja arī mēs būvētu iekšdedzes dzinējus, tārpi varētu reģistrēt to iedarbināšanu, tāpēc tvaika mašīnas ir drošākas. Mums gan izdevies iegūt naftu, kuru tagad izmantojam gaiteņu un laboratoriju apgaismošanai. Vārdu sakot, mūsu darbnīca nav nekas labāks par kādu vidus­laiku smēdi.

—   Majors Hatons pārspīlē, ser, — nekavējoties iejaucās Kelso. — Neraugoties uz visdažādākajiem šķēršļiem, viņa vadītā pēt­niecības nodaļa sasniegusi daudz vairāk nekā citi.

—   Varbūt arī tā, — attrauca Hatons, un viņa balss tagad skanēja mazliet skaļāk, — bet tas taču ir mans uzdevums — sa­gatavot zināmu daudzumu oficieru, lai gan diemžēl cilvēku skaits ir nepietiekams, un bieži nav piemērotas arL> viņu agrākās spe­cialitātes. Manā rīcībā nodod vīrus, par kuriem Hainds domā, ka tie nepāries civilistu pusē, neņemot vērā, vai to agrākā spe­cialitāte ļauj viņiem būt noderīgiem mūsu darbā.

—   Tie ir nieki, ser, — protestēja Hainds, nikni uzlūkodams Hatonu. — Es esmu viņa rīcībā nosūtījis ikvienu ķīmiķi vai aiz­sardzības sistēmu speciālistu, ko vien varēju sadzīt rokā. Varbūt viņš cer no manis sagaidīt arī civilistus?

Hatons drīzāk saīdzis nekā dusmīgs blenza galdā, Kelso pār­maiņus lūkojās uz abiem ķildniekiem, acīmredzami nepatīkami aizskarts par nereizē uzdzirksteļojušo ķīviņu. Ceturtais oficieris,, majors Sloans, nereaģēja.

—   Tā kā es par šo lietu neesmu ieguvis pietiekami daudz informācijas, — abiem oficieriem teica Varrens, — tad atturēšos 110 nevērtīgiem komentāriem. Taču šeit vairākkārt tika pieminēts bēgšanas plāns. Kāds tieši tas ir, un kā jūs domājat to īstenot, — viņš uzlūkoja Kelso.

—   Komiteja pastāvēšanas laikā izstrādājusi daudzus bēgša­nas plānus, — leitnants enerģiski atbildēja, — un savulaik mēs tos nosaucām iniciatoru vārdos. Piemēram, pastāvēja Ficdže- ralda plāns, kurš paredzēja uzbrukt sargkuģim divvietīgā raķetē ar ķīmisku dzinēju. No tā mēs atteicāmies, jo diezin vai tārpi bezdarbīgi noskatītos, kā mēs attīstam raķešbūves tehniku, turklāt tas prasītu daudz laika.

—   Beigu beigās mēs pieņēmām flotes komandora Andersona ieteikto plānu.

Andersons bija secinājis, ka vienīgā iespēja, kā tikt no pla­nētas prom, ir izmantot kādu no tārpu kuģiem: proti, noteiktā vietā, turklāt gūstekņiem izdevīgos apstākļos, jāievilina un jāsa­gūsta kosmoprāmis. Ar to varētu uzbrukt sargkuģim, novecoju­šam kreiserim, kurā bez grūtībām varētu izvietoties pāri par tūk­stoš cilvēku, pēc tam tie dotos uz vienu no zemiešu bāzēm un paziņotu iestādēm par kosmiskā cietuma eksistenci un atrašanas vietu.

Plāns bija reizē vienkāršs un ārkārtīgi drosmīgs, to varēja izjaukt visdažādākie iemesli. Tomēr Andersonam bija izdevies atrisināt pietiekami daudz problēmu, lai šo ideju varētu īstenot, necerot uz veselu virkni dažādu brīnumu.

Par ēsmu prāmja pievilināšanai varētu kalpot avarējuša ie­naidnieka izlūkkuģa vraka makets, uzbūvēts tikmēr, kamēr sarg- kuģis atrodas otrpus planētas. Protams, varaka sastāvdaļas būtu jāizgatavo iepriekš un līdz operācijas sākumam rūpīgi jāslēpj. Lai nepieļautu variantu, ka sargkuģis iedomājas vraku bombar­dēt — reiz tā jau bija noticis, kad gūstekņi zemes virspusē bija vienuviet savākuši pārāk daudz metāla —, vajadzētu rūpīgi aiz­dedzināt visu apkārtni, lai sargi aptvertu, ka šeit avarējis kos­mosa kuģis, un pie tam, notikuma vietu tuvāk aplūkojot, pat pa­zītu vienu no saviem izlūkkuģiem.

Ja vēl parūpētos par dzīvības zīmēm no kuģa maketa, varbūt pat organizējot šķietamu gūstekņu uzbrukumu, tad varētu cerēt, ka tārpi nosūtīs glābšanas misijā prāmi. . .

Klausīdamies Kelso stāstījumu par plāna īstenošanai nepie­ciešamajiem darbiem, Varrens juta satraukumu.

Viņam bija jaatzīst, ka Komitejā viņš iesaistījies galvenokārt tāpēc, lai mēģinātu īstenot bēgšanu, jo tas bija vienīgais ceļš, kā aizkavēt šķelšanos, pilsoņu karu un tam sekojošu regresu, kas beigtos ar neizbēgamu barbarisma ēru. Un tas tomēr nenozīmēja, ka visi Komitejas locekļi alktu cīniņu vai būtu pēc dabas asins- kari — gluži otrādi, šie ļaudis bija centīgi, inteliģenti un izpalī­dzīgi oficieri, kas saglabājuši savu entuziasmu, neraugoties uz pastāvīgi pieaugošo opozīciju un aizvien sarūkošo domubiedru skaitu, — tas viss viņu centību pat uzkurināja. Varrens jau sāka viņus ap-brīnot.

Otrs iemesls, kuru viņš pagaidām nevienam neizpauda, bija tas, ka cilvēcei šis ilgstošais karš bija ārkārtīgi neizdevīgs. Ze­mes karaspēkam ļoti pietrūka tieši tādu speciālistu, kādi nīka uz šīs cietuma planētas. Kosmiskais dienests kādreiz bija cilvēces elite, izlases korpuss, kurā tika pieņemti vienīgi vislabākie, — bet pēdējā laikā tas vairs neatraidīja nevienu, kurš cik necik atbilda noteikumiem, un Varrenam šai sakarā bija rūgta pieredze.

Un bija vēl viens iemesls — tīri savtīgs. Varrens gribēja atkal reiz komandēt oficierus, kuri liedzas atzīt sevi par sakautiem un nevēlas ticēt, ka pasaulē pastāv viņiem neīstenojami uzdevumi…

Piepeši Varrens pamanīja, ka palaidis gar ausīm, ko Kelso sa­cījis tālāk, un konstatēja, ka leitnanta balss vairs neskan opti­mistiski.

—   … tomēr vissliktākais ir tas, — leitnants drūmi teica,

ka šis plāns tika nemitīgi kritizēts jau daudzus gadus pirms

mūsu ierašanās! Līdz mūsu sagūstīšanai ap nosēšanās laukumiem bija ierīkots apmēram pusducis slēpņu novērošanai. Darbojās pirmā kausēšanas krāsns, bija eksperimentāli noskaidrots, cik metāla drīkst glabat vienuviet, gan zemes virspusē, gan dažāda dziļuma šahtās: metāla krājumus palielināja, līdz tārpi to fiksēja un sāka bombardēšanu. Bija apmācītas kaujas vienības, kurām vajadzēja ieņemt prāmi un vēlāk arī sargkuģi. Patiesībā mums šo planētu jau sen būtu vajadzējis atstāt, vai vismaz izdarīt vienu nopietnu mēģinājumu.

Kelso dziļi ievilka elpu, nopūtās un turpināja:

—   Taču mūsu plānu pie katras izdevības kavēja vai sabotēja. Mūs, Komitejas biedrus, kuri vēlējās saglabāt oficieru tradīcijas, pašcieņu un disciplīnu, nepārtraukti spieda pakļauties ļaudīm, kuri bija padevušies un paši un, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, vēlējās, lai tāpat darītu arī citi. Galarezultātā mēs tagad esam spiesti savu darbību slēpt no mūsu biedriem — oficieriem, lai gan tiem patiesībā būtu mūs visādi jāatbalsta.

—   Spriežot pēc tā, kas norisinās patlaban, —: Kelso nobeidza, — varētu priecāties, ja nopietns bēgšanas mēģinājums izdotos tuvāko piecpadsmit — divdesmit gadu laikā!

Hatons un Sloans piekrītoši pamāja. Hainds pagriezās pret Varrenu. — Tas ir piesardzīgs vērtējums, ser, — viņš teica, — bez tam jānodrošina, lai mūsu oficieri turpmāk vairs nepāriet civi­listu pusē.

Hainds aprāvās, jo kokos virs viņu galvām iedunējās signāl- bungas, aicinādamas naktssardzei ieņemt pozīcijas un pārējiem izdzēst apgaismojumu. Visi četri oficieri līdzīgi auklas parautām marionetēm atgrūda krēslus un piecēlās kājās.

—   Sēdieties, — pavēlēja Varrens.

Šie vīri meklēja sev īstu komandieri, un Varrens runas sā­kumā izteicās bargi un kritiski, lai pierādītu, ka nu reiz ieradies vīrs, kurš spēj nevien komandēt, bet arī vadīt.

Vispirms viņš kodīgi piezīmēja, ka oficieriem neder tiktāl pa­kļauties disciplīnai, ka viņi, vienalga ko darīdami, trūktos kājās, tiklīdz iedunas bungas vai atskan svilpieni, un paskaidroja, ka šāda neatlaidīga stingras disciplīnas saglabāšana ir viens no iemesliem, kādēļ Komiteja nepārtraukti zaudē savus biedrus. Tā turpinot, Bēgšanas Komiteja drīz kļūs par marionešu pulku, kurš reaģēs vienīgi uz trokšņiem un pārējā laikā to vien darīs, kā stā­vēs miera stājā.

Tikpat skarbā tonī Varrens pārgāja pie konstruktīviem priekš­likumiem. Viņš paziņoja, ka ir ļoti satraukts par Komitejas biedru skaita samazināšanos. Pārbēdzēju kustībai gals jādara nekavē­joties, pie tam būtiski nepieciešams lielāko daļu tā saukto dezer­tieru atgūt savā pusē, liekot lietā visas iespējamās metodes, gan pārdomātu psiholoģiju, gan atklātu piespiešanu, ja tas nepiecie­šams. Komitejas plāna neizpildes īstenais iemesls ir speciālistu trūkums, tā ka šo problēmu vajag atrisināt, un tas tiks izdarīts.

Pēc tam viņš pieprasīja noskaidrot visu gūstekņu agrākās profesijas, uzzināt arī tagadējo nodarbošanos un vēlējās, lai vi­ņam paskaidro, kāds būtu minimālais cīnītāju skaits un cik ilgi tie būtu vēl jāizglīto, lai Komitejas Centram rastos iespēja An- dersona plānu īstenot saprātīgi ātrā laikā.

Varrens paziņoja, ka piecpadsmit gadi nav pieņemams ter­miņš. Par reālu laiku viņš ierosināja uzskatīt trīs gadus…

—   Kā izteicās leitnants Kelso, lielākā daļa mums vajadzīgās informācijas atrodas šajā postenī, — Varrens pabeidza mazliet draudzīgāk, — un uzskatu, mums vajadzēs to pārbaudīt. Tātad, mani kungi, baidos, ka gaisma šajā mājā netiks izdzēsta un mēs neviens neiesim gulēt, pirms nebūsim precizējuši bēgšanas da­tumu …

Četru oficieru sejas pirmīt bija izskatījušās nomāktas, bet tagad mirdzošās acis un slēptie smaidi liecināja par viņu pārstei­gumu un pieaugošo satraukumu. Varrena vārdiem nesekoja nedz neticība, nedz iebildumi, un maršals piepeši saprata, ka šos ofi­cierus nevajag skubināt. Viņš tos vēroja un juta, ka satraukums pielīp arī viņam pašam, un piepeši viņš vēlējās vīrus gan uzsla­vēt, gan vēlēt tiem laimes, šādi atalgojot viņus par uzticību un ciešo apņēmību īstenot šo gandrīz nereālo lietu.

Taču sektora maršals nedrīkstēja izteikt atklātas uzslavas jaunākiem virsniekiem — tas pārlieku grautu disciplīnu. Tāpēc viņš tikai laipni piemetināja:

—   Es tomēr saglabāju veselo saprātu un šodien vēl neprasu precīzi noteikt operācijas sākuma stundu.

VI

Mīnus tūkstoš trīsdesmit trešajā B-dienā, ar sektora maršalu par bēgšanu runājot, oficieri vairs nesmaidīja.

•Pārvaldes ēkā Varrens bija izvietojis savu štābu, lielās telpas vienā stūri ierīkojis kabinetu un guļamistabu. Kāpnes no lūkas kabineta griestos veda uz vienu no satiksmes platformām, tā ka visi ziņojumi un dokumenti, kā ari heliogrāfa vai bungu pārrai­dītās ziņas un piedevām sava tiesa lietus Varrenu sasniedza vis­īsākajā laikā. Un tomēr kabinets rādīja noslēgtības ilūziju, lai gan sienas bija» tik plānas, ka blakus telpā bija saklausāms katrs vārds.

Ikrīta sanāksmēs piedalījās majors Sloans, kurš atbildēja par apgādes un kaujas grupu apmācību, majors Hainds no izlūkdie­nesta un organizatoriskā dienesta vadītājs leitnants Kelso. Ma­jors Hatons jau pirms divām nedēļām bija atgriezies savā paze­mes smēdē, līdzi aizvezdams septiņus oficierus no «Uzvarētāja», kuru izglītība, vaļasprieks vai pašreizējais entuziasms viņam šķita piemēroti.

Šorīt Varrens Komitejas Centru pārdēvēja par savu štābu un, atzīdams Kelso spējas kontaktēties ar dienesta pakāpē augstākiem oficieriem, iecēla viņu par savu personisko adjutantu.

Kelso un Hainds plati smaidīja priekā, un šķita, ka arī ma­jors Sloans ir apmierināts.

— Lai gan jūs esat mani štāba virsnieki, arī turpmāk attie­cībā pret pakāpē augstākiem oficieriem, gan komitejas locekļiem, gan pārējiem, jums jāizrāda viņu dienesta pakāpēm atbilstoša cieņa, — Varrens stingri noteica. — Jums jānodod tālāk manas pavēles, pārlieku neuzsverot manu autoritāti. Jums vienmēr jāiz­rāda cieņa sarunu biedram, tomēr jūs nekad nedrīkstat akcentēt noraidošu atbildi.

Lai Andersona plāns izdotos, izšķiroša nozīme bija palīgspē­kiem bēgšanas zonā. Varēja paļauties uz to, ka Hatona nodaļa izgatavos vajadzīgās kuģa maketa daļas un Hainds ar Sloanu laikus apmācīs kaujiniekus. Taču spēku bija par maz, lai maketa daļas aiztransportētu uz bēgšanas zonu un samontētu tikmēr, ka­mēr sargkuģis atrodas otrpus planētas.

Tādēļ patlaban galvenais bija iegūt jaunus piekritējus. Var­rens uzskatīja, ka oficieri no Komitejas aizgājuši trīs iemeslu dēļ. Dienests tajā bija stingrs, un daudzi šo stingrību uzskatīja par bezjēdzīgu: tā kā vairums civilistu bēgšanas plānu novērtēja par nereālu un nebija arī vairs iespēju piedalīties karā, vissaprātī­gākais šķita baudīt piespiedu mieru.

Tomēr Varrens sprieda, ka šie oficieri izjūt smagus sirdsap­ziņas pārmetumus — uz to norādīja tas, cik aizskarti tie bija par iesauku «civilisti». Ja, vienlaikus mīkstinot Komitejas regla­mentu, izdotos pierādīt, ka bēgšana nav tikai tukšs sapnis, nebūtu grūti tā sauktos dezertierus atgriezt ierindā, — Varrens bija par to pārliecināts.

Vispirms no Komitejas aktīvā leksikona vajadzēja svītrot vārdu «civilists». Bija jāizrāda atbilstoša cieņa oficieriem, kuri nedarbojās Komitejā, un šo attieksmi nedrīkstēja iespaidot fakts, ka viņiem ir citāds viedoklis nekā bēgšanas piekritējiem. Visiem vajadzēja sajust, ka viņi var būt noderīgi un svarīgi, ka viņu līdzdalībai ir liela nozīme plāna īstenošanā, — kas arī atbilda patiesībai. Komitejai bija atzinīgi jānovērtē pat īslaicīga sadar­bība vai līdzdalība. Gūstekņiem vajadzēja saprast, ka bēgšana ir iespējama un noteikti tiks īstenota.

—   Jūs vēlētos ko piebilst, leitnant? — jautāja Varrens, pa­manījis, ka Kelso, kurš uzmanīgi sekoja viņa norādījumiem, kļūst nemierīgs.

—   Jāievēro piesardzība, ser, — Kelso norūpējies teica. •— Jums nevajadzētu apspriest šādas detaļas, ja… ja… — Viņš strauji pamaja uz šķērssienas pusi. — Tur ārpusē taču ir sievietes, ser!

Varrens noturējās, neatbildējis kaut ko dzēlīgu, un palūdza Kelso izteikties skaidrāk.

Leitnants klāstīja, ka visā visumā pret sievietēm viņam nekas neesot, īpaši jau pret «Uzvārētājā» komandas loceklēm, kuras palikušas dzīvas, turklāt sievietes veicot Komitejai vajadzīgu darbu, tomēr esot arī gana piemēru, kas liecinot to, cik ļoti sievie­tes šeit ir nevēlamas.

Majors Hainds piekrītoši pamāja, bet majors Sloans tūlīt dedzīgi pieprasīja, lai visas sievietes tiktu no Komitejas patriek­tas.

Pēc Sloana eksplozīvās uzstāšanās iestājās nedaudz saspringts klusums, visi stingri lūkojās sienā. Šķita, ka arī otrā telpā skaņas apklusušas.

Varrens dziļi nopūtās un gudroja, vai tagad nederētu majoru Sloanu izlamāt, taču atcerējās, cik uzcītīgi tas pilda savus pienāku­mus, ne vien trenējot kaujiniekus, bet arī iesaistoties ceļu un tiltu būvē, ādu sagādē, piedaloties medībās un tirgojoties ar fermām, kā arī izpildot neskaitāmus citus pienākumus. Varrens juta, ka ir spiests ignorēt pastāvīgo laipnības deficītu šā vīra rīcībā.

Bez tam pielaidīgāk pret majoru izturēties derēja arī tāpēc, ka tas savas izsēdināšanas dienā, «tārpu» prāmim startējot, nebija pietiekami ātri bēdzis. Rezultātā majors bija tik ļoti apdedzis, ka īstenībā viņam nebija nekādu cerību izdzīvot, taču majors Sloans bija neparasti spēcīgs un izturēja, neraugoties uz vajadzīgo me­dikamentu trūkumu. Proti, «tārpi» gūstekņiem nedeva nedz zāles, nedz medicīnas instrumentus, un ārstniecībā nācās izmantot da­žādus no vietējiem augiem iegūtus un visai neefektīvus līdzekļus, kuri kaut nedaudz mazināja, sāpes. Kāds Komitejas vīrs bija Varrenam pastāstījis, ka majors Sloans nepārtraukti kliedzis di­vas dienas un pēc tam nav spējis kaut cik sakarīgi izteikties vēl vismaz trīs nedējas. Viņa ķermenis pamazām atspirdzis — taču katram, kurš ar majoru sarunājās, ātri vien kļuva skaidrs, ka baisā trauma tikai par mata tiesu nav skārusi viņa smadzenes.

Pirms Varrens paspēja kaut ko teikt, majors Hainds viņu ap­steidza. — Ser, arī man jāpiekrīt majoram Sloanam. Zināt, ja šī problēma man būtu sagādājusi tikpat daudz rūpju, cik viņam, varbūt es izteiktos vēl spēcīgāk.

Hainds acīmredzot gaidīja, ka Varrens majoru nosodīs, un ta­gad steigšus mēģinaja to aizkavēt, nostājoties Sloana pusē.

—   Statistika liecina, ka turpat vai visas oficieres dezertē pie civilistiem, — Hainds rāmi klāstīja, — un mēs esam centušies šo procesu visdažādākajā veidā paātrināt. Piemēram, teicams līdzeklis ir viņu uniformas, kā arī papīra ražošana. Jūs zināt, papīru mēs iegūstam samērā vienkārši. Viena no vietējām koku sugām ir lieliski piemērota šim mērķim, koksni tikai jāuzvāra, lai atdalītu sveķus. Bez papīra Komiteja iztikt nevarētu, taču tā ražošana ir ļoti netīrs un ķēpīgs darbs, un tas nu sievietēm nav nekādi panesams.

—   Tas ir vajadzīgs un vērtīgs darbs, — sarunā veicīgi iesais­tījās Kelso, — un, kad viņām tas ir līdz kaklam, mēs nevienu ne­sūtām prom. Viņas dodas uz Andersontaunu līča piekrastē. Bla­kus mūsu postenim tur mājo liels skaits civilistu, kuri zvejo zivis līcī un tuvējā upē …

Posteni mēs tur ierīkojām vH tolaik, kad bijām ar civilistiem draugos, — Kelso skaidroja tālāk, — tieši tālab, lai atbalstītu tirdzniecību ar zivīm un gaļu, tāpat kopīgi bija vieglāk aizstā­vēties pret apkārtklīstošajiem batleriem, kuri nopietni apdraudēja augļu un graudaugu ražu. Tomēr šis pasākums izraisīja Komi­tejai pagalam nevēlamas sekas . . .

Toreiz civilisti saņēma atļauju ierīkot savas fermas posteņa tuvumā, un viņi nekavējās šo iespēju izmantot. Jau tolaik viņiem bija pārlieku daudz sieviešu, skaidra lieta, ka precetas nevelejās laulības dzīvē dalīties ar citām, blakus sievām, un liekajām nekas cits neatlika, ja vien tās vispār domāja precēties, kā [ekarot kādu no Komitejas vīriešiem. Iekarošana vainagojās ar tādiem panā­kumiem, ka postenī ik gadu bija jāieved jauna apkalpe, mes zau­dējām arī flotes komandoru Andersonu, un, kļuvis par civilistu, viņš apmetni nosauca savā vārdā. Beigu beigās turpat vai visas kontinenta neprecētās sievietes devās uz Andersontaunu, un mums nācās atsaukt no posteņa visus tur palikušos vīriešus.

Tagad postenī ir tīrs sieviešu personāls, — Kelso smīnēdams pabeidza. — Tās ir meitenes, kuras nav pratušas atrast sev vīru vai arī nevēlas Komiteju atstāt citu iemeslu dēļ. Tā nu viņas tur lietderīgi strādā mūsu labā un piedevām traucē šā apgabala civi­listu, vienkāršo fermeru dzīvi.

Kad Kelso beidza, Varrens labu brīdi domāja par šīm tei­cami izglītotajām un inteliģentajām meitenēm, kuras varbūt tik­pat nepacietīgi kā jebkurš Komitejas loceklis vēlējās šo planētu atstāt, bet kurām šī iespēja apzināti tika liegta. Tāpēc Varrena atbildes skarbo toni neizraisīja nedz Sloana insubordinācija, nedz abu pārējo centieni majoru atbalstīt.

—  Mani kungi, es pieņemu zināšanai jūsu apsvērumus šai jautājumā, — viņš teica, — kaut arī tie ne mazākā mērā neizmai­nīs manu lēmumu, par kādu es šajā sakarā jau esmu izšķīries.

—   Acīmredzot, — viņš nīgri turpināja, — jūs neesat ņēmuši vērā vismaz to, ka «Uzvarētāja» apkalpes locekļi, tātad flagmaņ- kuģa ļaudis, attiecībā pret vienkāršiem kosmiskā dienesta oficie­riem ieņem īpašu stāvokli. Es nevēlos, lai kaut viens no tiem, vienalga, vīrietis vai sieviete, aizietu pie civilistiem. Bez tam, pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem, kad gūstā krita vairums šejienes oficieru, nevienu no mana kuģa ļaudīm nevarētu atzīt par īpaši izcilu vai nozīmīgu speciālistu. Tātad, jums jāsaprot, cik ļoti pasliktinājies dienesta standarts un cik svarīgi oficieriem no šīs planētas atgriezties aktīvajā dienestā, — tas būtu pilnīgi neapgāžams arguments kara izbeigšanai mūsu labā. Domāju, tas ir pietiekami, lai jūs saprastu, kāpēc es vēlos, lai ikviens gūstek­nis neatkarīgi no dzimuma strādātu Bēgšanas Komitejas labā, vai vismaz būtu ar to kaut kādā veidā saistīts.

—   Ievērojot to, — viņš turpināja mazliet rāmāk, — es esmu pieņēmis štābā majori Fīldingu, «Uzvarētāja» psiholoģi un medi­cīniskā dienesta oficieri.

Varrens ievilka elpu un, uzlūkojis oficieru aizskartās sejas, pasmaidīja. — Lūdzu, neraugieties uz mani tā, it kā nupat būtu miruši jūsu tuvākie draugi, — viņš gandrīz vai pārmetoši teica. — Vīrieši jau gadu tūkstošiem lieliski sadzīvo ar sievietēm. Un es lūdzu vienīgi to, lai Bēgšanas Komitejas locekļi tā darītu ti­kai trīs īsus gadus.

VII

Nākamajā dienā Varrens aizsūtīja Kelso, Haindu un vēl divus atbildīgus oficierus draudzības vizītē uz tuvākajām fermām un apmetnēm, vienlaikus pavēlot pēc iespējas plašākos apmēros tā­pat rīkoties arī citiem posteņiem. Šādai rīcībai vajadzēja pārlieci­nāt civilistus, ka tagad Komiteja būtiski izmainījusi savu poli­tiku, sūtņiem bija pavēlēts to ne vien apliecināt vārdos, bet arī atklāti izrādīt savu draudzīgumu un vēlēšanos palīdzēt, ja ferme­rim ievajadzētos kaut ko būvēt, remontēt vai arī nomedīt kādu klejojošu batleru. Bez tam sūtņi saņēma kategorisku pavēli ne­kādā gadījumā Komitejai nepiederošus oficierus nesaukt par ci­vilistiem. Ikviens no tiem bija uzskatāms par gūstekni, kuram nākotnē tomēr no šī gūsta būs jāizlaužas, un tādēļ tagad jasa- prot, ka no viņa ar pateicību tiek pieņemta jebkāda veida palīdzība sagatavošanās darbos, vai nu tā būtu pastāvīga līdzdalība Komi­tejā vai arī vienreizēji pakalpojumi.

Līdz šim abu partiju starpā valdošās saspringtās attiecības mazliet atslāba, un tūlīt parādījās jaunas pavēles. Vienā no tām bija teikts: «Tā kā pirms bēgšanas nepieciešams iegūt visu jau­nāko informāciju par naidīgo spēku stāvokli, visi oficieri tiek lūgti par šo tēmu iztaujāt jaunpienācējus, vai arī, ja kāds nejūtas spē­jīgs šo uzdevumu pienācīgi izpildīt, nekavējoties nogādāt tos tu­vākajā postenī.»

Bez tam Varrens aprunājās arī ar Rūtu Fīldingu. — Jūs uz­ņēma štābā, jo man vajadzīgs labs psihologs, kurš prastu novērtēt situāciju kopumā un palīdzētu to pavērst tai virzienā, kuru par vēlamu uzskatu es. Tapat man nepieciešama persona, kura notie­košo redz sievietes acīm. Bez tam mums nav obligāta visu uz planētas esošo oficieru palīdzība, taču visvairāk vajadzīgie — ķīmiķi, metalurgi un inženieri, kā šķiet, gandrīz visi ir precējušies vai pārgājuši pie ci… piedodiet, pametuši Komiteju. Lai šos vī­rus atgūtu, mums par projektu laikam vispirms vajadzēs ieinte­resēt viņu sievas, un šeit jūs man varētu daudz palīdzēt.

Sajā sakarā es došos ceļojumā, — Varrens turpināja un parā- dījā Rūtai Fīldingai uz kartes veselu virkni fermu, ciematu un Komitejas posteņu, to vidū arī Katona Kalnu un Andersontaunu. — īpaši svarīga būs mūsu vizīte Andersontaunā. Tur civilisti pārvilināja dažus no vislabākajiem Komitejas vīriem, un tas būs patiešām jauki, ja mēs izvēlēsimies to pašu vietu viņu atgūšanai.

Varrens apsēdās un smaidīdams turpināja:

—   Viss šis apvidus ir precēties kāru sieviešu pilns, un tieši tādēļ, varbūt tas izklausīsies nedaudz egoistiski, es gribētu ņemt sev līdzi jūs. Pēc manām domām, tas būs ļoti veiksmīgs solis, ja ieradīšos kopā ar oficieri — sievieti, kura ir skaistāka par vidus­mēra līmeni, jo tādējādi visi sapratīs, ka mūsu Komitejā vairs nedarbojas vieni vienīgi sieviešu nīdēji; tas sievietes apvaldīs, un reizē es būšu pasargāts no likteņa, kādu majors Sloans vērtē ļaunāk par nāvi .. . Vai gribējāt ko piebilst, Rūta?

—   Piedodiet, ser, — Fīldinga atbildēja. — Man nupat prātā ienāca doma par pieredzes trūkumu, kurš neļauj man uzstāties kā sektora maršala reprezentācijas dāmai. Taču liels paldies par tiem glaimiem, ko jūs man izteicāt, ser.

—   Tie nebija glaimi, majore. Vieni vienīgi fakti.

—   Nu, — Fīldinga smaidīdama atteica, — kā šķiet, šeit sati­kušies divi labi psihologi . ..

Varrens tagad izbeidza sarunu, nobijies, ka sāksies abpusēji apbrīnas apliecinājumi, un paziņoja, ka nodomājis doties ceļā jau pusdienlaikā, bet līdz tam viņiem derētu vēl šo to nokārtot.

Tomēr ceļojuma sagatavošanas priekšdarbi neiztika bez ķī­viņa, kā to bija cerējis Varrens, jo Sloans uzskatīja, ka sektora maršals ir pārlieku nozīmīga persona, lai dotos ceļā bez kārtīga eskorta, bet tai tašā elpas vilcienā paziņoja, ka nevēlas sūtīt sa­vus ļaudis pasākumā, kurš tos taisnā ceļā novestu sieviešu pār­pildītajā Andersontaunā. Te nu Varrenam nācās likt lietā visu savu autoritāti un daiļrunību, lai Sloans beidzot piekristu kom­promisam, proti, ka Varrenu pavadīs viens no Komitejas vīriem un seši «Uzvarētāja» apkalpes locekļi, kuri jau ciešami prata rī­koties ar stopiem.

Sī aizkavēšanās nozīmēja to, ka pirmo nakti viņiem vairs ne­izdosies aizvadīt tuvākajā fermā trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem, taču šķita, ka doma par naktsguļu džungļos nevienu neuztrauc.

Viņi virzījās zosu gājienā, apkrāvušies ar saiņiem un turot pa ķērienam stopus, — mati bija ieziesti ar stipri smirdošiem taukiem, kuriem vajadzēja atbaidīt insektus un batlerus — ja bat- leri nebūtu izbadējušies vai saniknoti, kas gan būtu maz ticams, — un cītīgi apņēmušies postenī apgūtās gudrības pielietot praksē. Tikai viņu pavadonis, vārdā Brigss, šķita norūpējies. Viņš bieži vien atkārtoja, ka apmācībās iegūtās zināšanas praksē var izrādī­ties visai nederīgas.

Tomēr viņu degsmi nespēja mazināt pat divu stundu ilgais gā­jiens pa mežu, lai gan džungļi bija tik biezi un ērkšķaini, ka Var­rens sāka ilgoties pēc civilistu biksēm un nolādēja Komitejas formu. Pēc tam, iznākuši uz ceļa, kas veda uz fermu, viņi virzījās uz priekšu ātrāk.

Varrens tagad pirmoreiz dabā redzēja vienu no ceļiem, līdz šim tie viņam bija nozīmējuši tikai_melnas svītras kartē. Tas ne­bija nekas vairāk par nebruģētu, zālainu un koku aizēnotu meža stigu, vienīgi pāri aizām un upēm bija uzcelti teicami tilti. Tomēr Varrens atcerējās arī to, ka šie ceļi nav domāti tikai gājēju sa­tiksmei; reiz pa tiem nāksies pārvadat smagas pretinieku kuģa maketa daļas, un visa bēgšanas operācija izgāztos, ja kaut viena no tām ieveltos kādā aizā.

Trīs stundas pirms saulrieta Brigss pavēlēja apstāties un teica, ka sakarā ar viņu pieredzes trūkumu, pārtiku vakariņām

butu vēlams sagādāt dienas gaismā. Vēlāk, kad jau liesmoja ugunskuri un viri triumfēdami atgriezās, samedījuši nelielus trušiem līdzīgus dzīvniekus, kādu šajā mežā bija kā biezs, Brigss gan visai sarkastiski izteicās par to milzumu bultu, kādu acīm­redzot vajadzējis iztērēt šo sīkaliņu medībām. Un kad no vaka­riņām bija pāri palikusi tikai apetīti rosinoša smarža, Brigss ne- mitejās sakaitēt noskaņojumu, stāstīdams, kā klājies tiem, kuri bija nevērīgi izkāruši savus guļamtīklus. Varrens pret viņa pū­lēm izjuta turpat vai nožēlu, jo nekas no teiktā nespēja atturēt vīrus un Fīldingu izturēties tā, it kā viņi atrastos piknikā.

Tomēr daži no Brigsa brīdinājumiem Varrenam iešāvās prātā tad, kad viņi rāpās kokā, lai ierīkotos uz guļu tieši paredzētajā deviņu metru augstumā. Deviņi metri bija minimālā distance, kurā varēja justies drošībā no pieauguša batlera, kad tas ir no­stājies uz pakaļkājām un izstiepis tverekļus. Guļamtīklu piestip­rinādams, Varrens nodomāja, ka šajā augstumā vienīgā neērtība ir tā, ka zari ir pārāk tievi un gulētāja svars liek tiem satraucoši ielīkt. Varrenam tikai ar pūlēm izdevās pārvarēt sevi un ielīst guļamtīklā, daudz nelīdzēja pat ap vidu apsietā drošības josta, kuras otrs gals tika piestiprināts pie zara. Aizvilcis ciet tīkla ma­las, lai pasargātos no lietus vai rasas, Varrens tomēr sāpīgi iz­juta lielo attālumu līdz zemei un bija pārliecināts, ka šonakt ne­spēs aizvērt ne aci.

Nākamajā rītā viņu pamodināja kliedzieni un lāsti. Virs koka zilgmoja debess, un lielās lapas sārtojās lecošās saules staros. Blakus kokā ložņāja Brigss un ar mietu apstrādāja guļamtīklu apakšpuses. Varrens gan nedomāja, ka šis vīrs tāpat izrīkosies arī ar sektora maršala guļamvietu, tomēr labāk izlēma to nepār­baudīt, jāteniski nosēdies uz zara, viņš salocīja savu guļamtīklu. Pēc pusstundas viņi jau atkal bija ceļā un grauza cietus sausiņus.

īsi pirms pusdienas viņi sasniedza Nelsona fermu, to veidoja plaša dzīvojamā ēka un liela noliktava. Abas ēkas aptvēra augsts, gan divās vietās cietis baļķu žogs. Liels koks kalpoja par mītnes galveno balstu, tam piestiprinātas kāpnes veda uz deviņus metrus augstu kažokādām apjumtu platformu — tā bija Nelsona patvertne, ja satrakotam batleram izdotos izlauzties cauri žogam.

Varrens bija iecerējis šo nakti pavadīt fermā, un Nelsoni vi­ņam naktsmājas piedāvāja, taču maršals ievēroja, ka saimnieki nav pārlieku viesmīlīgi. īpaši stīvi izturējās misis Nelsone, un, pēc sarunas ar misteru Nelsonu par viņa iespējām kaut dažas stundas nedēļā pastrādāt Komitejas labā, Varrens secināja, ka uz šo vīru neviens no viņa argumentiem neiedarbojas…

— Trīs bērni vecumā no sešiem mēnešiem līdz septiņiem ga­diem, — viņš nospiests teica. — Tam es nebiju sagatavojies.

Fīldinga, bridi klusējusi, atbildēja:

—   Komiteja reģistrē vienīgi visus jaunpienākušos gūstekņus, šeit dzimušie to neinteresē. Kaut ko tamlīdzīgu es jau biju sagai­dījusi, tomēr teikšu, ka trīs bērni laikam pārsniedz caurmēru. Bet jums jāņem vērā, ka sarežģījumi grūtniecībā te ir daudz bie­žāki — iedomājieties tikai par medicīniskās palīdzības trūkumu un batleru uzbrukuma draudiem …

—   Ārstu trūkums šeit nemaz nav tik liels, kundze, — neka­vējoties sarunā iejaucās Brigss. Varrens nebija pamanījis, ka pavadonis atrodas turpat blakus. — Komitejā ir vairāki ļoti labi mediķi, — Brigs turpināja. — Protams, tādi ir arī civilistu vidū, tiem vienīgi nav tik lielas pieredzes. Mūsējie Hatona vadībā sis­temātiski pēta vietējo floru, ārstniecības augus meklējot, pie tam jau divi pētnieki šo eksperimentu rezultātā nomiruši. Taču vietē­jie ļaudis parasti atturas vajadzības reizē sūtīt pēc kāda no mūsu ārstiem. Viņi zina, ko mēs domājam par bērnu dzemdēšanu gūsta apstākļos, turklāt oficieris, ja tam ir bērni, diezin vai riskēs bēgt, jo viņš iedomāsies gan par nāvi, gan to, ka neizbēgs no tārpu atmaksas.

—   Tieši tāpat domāju arī es, — teica Varrens.

—  Atvainojiet, ser, ka es iejaucos, — sacīja Brigss, — taču es gribēju palūgt, lai mūsu vīri salabo žogu …

Brigss domāja, ka žogs esot tik sliktā stāvoklī, ka to varētu sagāzt pat batlera mazulis, un tā labošana prasot vairāku vīru darbu. Acīmredzot Nelsons bija gaidījis, ka palīgā nāks kāds no kaimiņiem. Tā kā Komitejas pārstāvji negatavojās palikt fermā līdz rītam, Brigss ierosināja žigli salabot žogu, lai atstātu labu iespaidu. Bez tam šādos gadījumos misis Nelsonei pieklājības pēc pienāktos dot visiem pusdienas un kaut ko līdzi ceļamaizei, un, lai gan fermās ceptā maize nesaglabājās tik ilgi kā Komitejas sau­siņi, svaiga tā garšoja nesalīdzināmi labāk.

Varrens ļāva rīkoties un iedomājās, ka šeit, kur nebija līdzē­juši argumenti, varbūt spēs līdzēt labs darbs. Nāksies tuvināties civilistiem mazliet citādā veidā, piedevām arī jaunus argumentus lietojot.

Viņš domīgi teica Fīldingai:

—   Misis Nelsone bijusi Pirmā Ieroču meistare uz karakuģa — tātad akadēmisku grādu viņai ir vairāk, nekā tā spej izmantot praksē, — un viņas vīrs savulaik komandējis iznīcinātāju. Tā ir milzu nelaime, ka divi tik talantīgi cilvēki spiesti savu dzīves nogali aizvadīt šeit. Tāda smadzeņu izniekošana ir īsts krimināl­noziegums!

—   Tieši tā, ser, — atbildēja Fīldinga.

—    Vai redzējāt viņu paštaisītās grāmatas? Pilnas vienkāršiem

zīmējumiem un vārdiem no blokburtiem. Viņi akceptējuši savu stāvokli un sākuši domāt par to, kā izglītot bērnus…

Varrens tagad bija sapratis, ka pretēji viņa sākotnējam ieska­tam galvenais bēgšanas šķērslis nemaz nav «tārpu» sargkuģis…

Aiz biezās baļķu sienas apslāpēti, taču pietiekami skaidri ska­nēja Nelsonu mazuļa spalgie brēcieni.

VIII

Zvērs bija līdzīgs zilonim, milzīgam druknam zilonim ar se­šām kājām un diviem sešmetrīgiem snuķiem. Apakš tiem žāvājās grandioza mute, kurā rēgojās trīs īstu haizivs zobu rindas. Pāri snuķim ļauni lūrēja divas mazas ačeles, kuras aizsedza kaulu un muskuļu vaļņi. Starp acīm zvēroja trīsstūrains smails rags, un viss, ko abi gandrīz vai taustekļiem līdzīgie snuķi nogrāba un ko nevarēja aprīt tūlīt, tika uzdurts uz šā raga un saplosīts gabalos. Zvērs bija pārāk liels un neveikls, lai pieliektos, viņa āda bija plankumaina — aizsargkrāsā, vietām melna, vietām zaļa un cit­viet netīri dzeltena.

— Es … ser, parasti mēs izvairāmies cīnīties ar šiem te, ja vien tas iespējams, — skaidroja Brigss, kamēr nezvērs neapmieri­nāti cirta ar snuķiem pret koka stumbru. — Mēs to darām vienīgi tad, ja šis ļaužu grupu pārsteidz klajā laukā, vai arī ja kāds fer­meris mums to īpaši palūdz. Tātad jūsu ļaudīm nav ko kaunēties, ja viņus uztrenc kokā tāds pilnīgi pieaudzis bullis kā šis. Bat­leru nogalināt ir ļoti sarežģīti…

Tālāk teikto vairs nevarēja sadzirdēt, jo batlers izstiepa snu­ķus cauri koka zemākajiem zariem un apvija tos ap resnāko no tiem. Kad batlers lēnām saslējās pakaļkājās, koks griezīgi iekrak- šķējās. Taču Varrens uzskatīja, ka nav vajadzības vēlreiz noklau­sīties pamācības, kā nogalināms batlers. Par šo tēmu viņš bija pietiekami daudz lasījis.

Lai ātri nonāvētu batleru, vajadzēja trāpīt tā smadzenēs. Taču šo visai niecīgo orgānu lieliski aizsargāja vairākus centimetrus biezi galvaskausa kauli un milzīgie snuķu muskuļi. Batleru ievai­not varēja vienīgi no smaganu puses, tajās slīpi augšup ietriekta bulta vai šķēps nezvēru nonāvēja acumirklī.

Taču piespiest batleru nostāties pozā, lai šāds dūriens būtu iespējams, prasīja lielu izveicību, drošu un trenētu roku un stip­rus nervus. Pieredze liecināja: ja zvēru ievainoja acs tuvumā — taču ne tieši acī — tas ievilka snuķus un plaši iepleta muti. Tas bija tīrs reflekss, šādā pozā batlers atradās ne ilgāk par sekundi, un šajā mirklī medniekam bija jāpiekļūst zvēram gluži tuvu, un,

izvairoties no mežonīgajiem priekškāju belzieniem, jāveic nāvē­jošais dūriens. Pie tam vajadzēja uzmanīties, lai batleru neievai­notu acī, jo tas, kļuvis akls, satrakojās tā, ka to vairs nebija iespējams ātri piebeigt, un tad ievainotais zvērs dienām ilgi pos­tīja visu apkārtni, līdz beidzot izlaida garu. Batlera vienīgā vā­rīgā vieta bija mute, un medniekam vajadzēja jau ar pirmo mēģi­nājumu trāpīt nāvējoši, jo otras iespējas viņam vairs nebija. Viņa draugiem varbūt, tikai ne viņam pašam.

Batlers, kurš ālējās zem Varrena, atbalstam satvēra kādu sī­kāku zaru, kas aizlūza, un briesmonis visā augumā nogāzās zemē. Trieciens līdzinājās nelielai zemestrīcei, tad zvērs atkal uzsvein- pās kājās un beidzot aizdrāzās.

—   Dažiem fermeriem izdevās batlerus piejaucēt, — stāstīja Brigss, batleram nozūdot aiz kokiem. — Protams, vienīgi govis, pie tam tās jānoķer teļu vecumā, lai bez komplikācijām varētu nogriezt tām ragu un snuķus. Ērtāk irtās barot ar labību un gaļu, nevis ļaut par barību rūpēties pašām. Dažas piejaucētās govis jūs varēsiet aplūkot Andersontaunā. Ja neņem vērā, ka pavasaros tām ir tieksme samīdīt savus ratus, tās ir ļoti noderīgas iejūgā.

—   Nu mēs droši varam kāpt lejā, ser, — viņš piebilda.

Viņi atsāka iet uz ziemeļrietumu pusi, apmeklējot pēc iespē­jas vairāk fermu, līdz galu galā nonāca pie upes, gar kuru de­vās uz jūras malu. Upes krastā mita daudzas fermeru grupas, to apmetnēs aiz kopējā žoga reizēm atradās pat līdz divdesmit mājām. Uzņemšana šādās kopīgās apmetnēs bija mazliet laip­nāka nekā vientuļās fermās, un te Varrenam izdevās sastapt dau­dzus oficierus ar vērtīgām speciālām zināšanām. Tieši tāpat vi­ņam nācās satikt lielu daudzumu oficieru atvašu un likt šeit lietā savus argumentus un mudinājumus.

—   Es nekad nebūtu iedomājusies, ka jūs esat tik labs poli­tiķis, ser, — pēc viena no šādiem apmeklējumiem teica majore Fīldinga. — Jūs skūpstāt bērnus, it kā būtu to visu mūžu darījis. Vai tiešām jums šie mazie palaidņi patīk? …

—   Viens otrs, — Varrens piesardzīgi atbildēja. — Viens otrs ir mazāk atbaidošs.

Pēc sastapšanās ar batleru Varrena vīri vairs neuzskatīja ceļojumu vienīgi par pikniku un arī viņu pavadonis bija kļuvis laipnāks. Šad un tad Brigss sarunājās pat ar Fīldingu un neizrā­dīja nervozitāti, ja šie valodnieciskie kontakti ar sievieti atkār­tojās. Un tomēr, jo vairāk viņi tuvojās Andersontaunai, jo Brigss aizvien vairāk atgādināja vīru, kuram vienatnē jācīnās ar batleru.

Andersontaunā atšķirībā no posteņa pakalnā nebija darīts nekas, lai sargātos no uzraugiem kosmosā.

Andersontauna bija neliela pilsētiņa ar labiekārtotām ielām, divstāvīgām un trīsstāvīgām koka mājām, doku krastmalā un ap­mēram trīsdesmit dažāda lieluma laivām, pietauvotām pie doka vai noenkurotām līcī. Jūras pusē žoga nebija, jo batleri peldēt ne­prata.

Varrens atbilstoši priekšrakstam vispirms apmeklēja posteni. Viņš gribēja uzzināt ietekmīgāko vietējo oficieru vārdus un dzī­ves vietas, lai apmeklētu ikkatru pirms kopsapulces sasaukšanas. Pa heliogrāfu bija pienākusi ziņa, ka arī flotes kapteinis Peterss devies uz Andersontaunu un ieradīsies šeit pēc trim dienām, acīm­redzot ar nolūku kavēt Varrenu darbā — saprotams, cieņpilnā veidā, sarīkojot atklātas debates bēgšanas jautājumā. Varrens vēl aizvien uzskatīja savu stāvokli par visai nedrošu un baidījās ris­kēt, tāpēc derēja pasteigties, lai Andersontaunā visu nokārtotu un dotos prom pirms Petersa ierašanās.

Tomēr lielākā daļa pirmās dienas aizgāja nelietderīgi, jo Fīl­dinga apgalvoja, ka nespēj strādāt savā uniformā, proti, leitnan- tes Nikolsones meiteņu formas esot daudz jaukākas un tādējādi viņai rodoties sajūta, ka par viņu visi smiešoties.

Posteņa komandante Nikolsone bija liela auguma sieviete, jau iesirma, taču vēl aizvien pievilcīga. Uniformu, kādu nēsāja gan viņa, gan pārējās posteņa oficieres, veidoja parastie ādas zābaki, bikses, kas piegulēja ciešāk, nekā tas īstenībā bija nepieciešams, un kaut kas līdzīgs bolero jakai, priekšpusē aizšņorētai ar ādas siksniņām. Varrens pamanīja, ka dažas uniformas aizšņorētas augstāk nekā citas — acīmredzot, dekoltē izmērus noteica jakas īpašnieces miesas apaļumi. Šķita, ka Nikolsone ir mazliet uz­traukta, sektora maršalu viesos uzņemot, taču viņa smaidīja un apgalvoja, ka visas posteņa meitenes esot oficieres un dāmas, kuras pratīšot neapgrūtināt apmeklētāju atpūtu. Tomēr viņa pie­metināja, ka vīriešiem jābūt gataviem, ja kāda tiem arī piemieg­šot ar aci, taču nevienam nopietnas briesmas nedraudēs, pirms tie paši attiecīgi neatbildēšot…

Pēc neilga laika Varrenam nācās atzīt, ka gan šī, gan pārē­jās sievietes ir ārkārtīgi enerģiskas un diemžēl tikai sava dzi­muma dēļ nobīdītas malā, lai gan tas viņām netraucēja aktīvi atbalstīt Komitejas ideālus. Tāpat kā citas postenī dienē- jošās meitenes Nikolsone vēlējās veikt visu iespējamo bēgša­nas labā.

Nikolsone uzturēja sakarus ar daudziem informatoriem Ander­sontaunā, to viņa pavēstīja, vakariņodama kopā ar Varrenu un Fīldingu, un viņa piekrita Varrenam, ka vislabākais būtu no pil­sētas aiziet, pirms te ierodas Peterss, kurš uzmundrinātu opo­zīciju. Lei'tnante Nikolsone ziņoja, ka atļāvusies sagatavot ietekmīgāko pilsētas iedzīvotāju tikšanos ar sektora maršalu, un tai vajadzēja notikt postenī nākamajā rītā.

Varrens par to bija gatavs leitnanti vai apskaut, un gandrīz vai pateica to skaļi, tomēr atturējās, jo Fīldinga šai sakarā no­teikti secinātu kaut ko psiholoģiski dziļdomīgu.

Nākamajā rītā Varrens pārsteigts konstatēja, ka ietekmīgo pilsoņu grupu veido gandrīz vai divsimt cilvēku, pie tam to vai­rākums bija sievietes.

Varrens vispirms izklāstīja savas domas par stāvokli karā, kā nu viņš to redzēja, būdams viens no tiem karavadoņiem, kuri at­bildīgi par vispārējo stratēģiju, un nevilcinādamies izpauda zi­ņas, kuras īstenībā bija valsts noslēpums. Viņš runāja par ilgo un dārgo karu, kas apsīcis abpusēja spēka zuduma dēļ, tā ka re­latīvi niecīgs vienas puses pārsvars tagad katrā ziņā nozīmētu uzvaru. Taču neviens no abiem pretiniekiem uz šo pēdējo piepūli vairs nebija spējīgs, jo kosmiskajā dienestā varēja strādāt vienīgi noteikta tipa cilvēki, kuri sešdesmit kara gados bija kļuvuši par ārkārtīgu retumu.

Tad viņš pieminēja stingri slepenos, gan kaujas laikā, gan pēc tam saņemtos ziņojumus par kuģiem, kuri neieradās satik­šanās sektoros, jo to apkalpju locekļi kritiskos brīžos izdarījuši pašnāvību, sadumpojušies vai arī citā apkaunojošā veidā pierā­dījuši, ka nav spējīgi tik sasprindzinātam darbam, kurā bieži vien mēnešiem ilgu vienmuļību piepeši pārtrauca dažas velnišķīga sasprindzinājuma pilnas cīņas minūtes. Vairums pašreizēja kos­miskā dienesta oficieru vairs nebija nedz tik inteliģenti, nedz arī tik stipriem nerviem, lai visā pilnībā atbilstu kosmiskā die­nesta prasībām.

Varrens pat neieminējās par to, ka cietuma planētas iemīt­nieki, ja tiem izdotos atgriezties aktīvajā dienestā, būtu tie, kuri dažos gados iespētu izbeigt karu cilvēces labā, viņš bija pārlie­cināts, ka ikviens to aptver pats.

— Sī planēta tomēr nav tas cietums, no kura ir neiespējami aizbēgt, — viņš turpināja. — Jums pietiekami bieži nācies dzirdēt par Andersona plānu un sagatavošanas darbiem, un jums zināms, ka tiešā uzbrukumā sargkuģim piedalīsies relatīvi mazs oficieru skaits. Tie pienākumi, kurus es vēlētos uzticēt jums, ir mazāki, taču ļoti svarīgi. Vairums gūstekņu varētu sniegt kaut vai morālu atbalstu, ticiet man, arī tas ir ārkārtīgi svarīgi. Priekš dažiem varbūt rastos zināmas neērtības, ja nāktos pārvietot ģimenes un īpašumus uz citu vietu dažus mēnešus pirms B-dienas, jo «ēsmu» mums varbūt vajadzēs izvietot apdzīvotā apvidū. Bez tam es vē­lētos uzaicināt talkā brīvprātīgos, kuri palīdzētu majoram Hato- nam pētniecības darbos; un vēl vajadzīgi oficieri, kas spētu atli­cināt laiku mācību līdzekļu un rokasgrāmatu sagatavošanai. Bez tam pastāv bērnu problēma …

Trūcīgi apgaismotajā telpā Varrens nevarēja saredzēt sejas, taču pamanīja, ka daudzas galvas, paša Andersona spīdīgo pliko pauri ieskaitot, izslējās, un viņš sajuta, kā sastingst gaisotne telpā — tieši tāpat kā Nelsona fermā un visur citur, tiklīdz viņš pieskaras šim sāpīgajam punktam.

—   Kā jums zināms, — Varrens turpināja, — mūsu vidū ir daudz tādu oficieru, kuri, lai gan ir ārkārtīgi vērtīgi speciālisti, vairs nespēs atgriezties aktīvajā karadienestā, jo vai nu ir jau pārlieku veci, vai arī tos attur ģimenes vai vēl kaut kas. Pie tam daži no jums te dzīvo jau tik ilgi, ka agrāk iegūtā izglītība šo­brīd jau novecojusies. Tādēļ es vēlētos, lai tiktu sarakstītas mā­cību grāmatas un izglītojošas brošūras, kas jums palīdzētu atkal sagatavoties turpmākajam kosmiskajam dienestam — savukārt vecākie oficieri, kuriem jau ir ģimenes, strādātu apmācību koman­dās. Un, ja jau mēs te runājam par zināšanu atsvaidzināšanu, tad pie reizes jāpadomā arī par bērniem.

Bērni uz šīs planētas bija otra lielākā problēma pēc bēgšanas, un daudzi oficieri šajā sakarā atradās ļoti komplicētā stāvoklī, Varrenam tas bija pilnīgi skaidrs.

Reizē ar dabisko atbildību un maigumu pret bērniem bija sajūtams arī kauns par to, ka šie bērni vispār eksistē, jo neviens īsts oficieris neiedomātos radīt pēcnācējus karadienestā uz kuģa vai parastā gūstekņu nometnē — lai gan patlaban visu varēja izlīdzināt arguments, ka runa drīzāk ir par izglītību, nevis gūstu. Tādēļ Varrens izvairījās kādu kritizēt vai nopelt, ko te laikam no viņa bija gaidījuši; visi jutās patiesi atviegloti, kad viņš no tā atturējās, un tādēļ visu viņa teikto uztvēra atsaucīgāk.

—   Šiem bērniem ir nācies piedzimt ļoti primitīvā pasaulē, — viņš turpināja, — un es būšu patiesi apbēdināts, ja pēc atgrieša­nās civilizētā pasaulē tiem vajadzēs ciest savas nezināša­nas dēļ.

—   Un tagad, — viņš beidzis apsēdās, — vai jums būtu kādi jautājumi?

Pirmo jautājumu pēc dažām sekundēm uzdeva vīrs, kuru inte­resēja bēgšanas tehniskās nianses, un Varrens secināja, ka vis­maz viens cilvēks nav apmierināts ar viņa veiklo, taču apzināti paviršo runu.

—   Ja jums nekas nebūtu iebilstams, es palūgšu uz šo jautā­jumu atbildēt flotes komandoram Andersonam, — Varrens sa­cīja. — Galu galā mēs taču izmantojam viņa plānu …

Un tagad es sāku izmantot Andersonu pašu, Varrens nodo­māja un nokaunējās. Protams, Andersons, kā jau plāna autors, prastu to aizstāvēt vislabāk, bet reizē šī aizstāvība nozīmētu arī to, ka pilsonis, kura vārdā nosaukta vesela pilsēta, atbalsta mar­šalu; ja Andersons jau nebūtu tik vecs un ar pagausāku domā­šanu, viņš bez šaubām būtu šo nekautrīgo soli ievērojis.

Piepeši Varrens sāka sevi nicināt, ne jau Andersona dēļ, nē, viņš vienkārši saprata, ka tagad melo visiem, sevi ieskaitot.

Andersons, neraugoties uz vecumu, stingrā un valdonīgā balsī sniedza nepieciešamos paskaidrojumus un atkal apsēdās. Piecēlās kāda oficiere. Stādījusies priekšā, nosaukusi savu pakāpi un spe­cialitāti, viņa jautāja, vai iespējams pieteikties darbā majora Ha- tona pētniecības nodaļā.

Varrens atbildēja apstiprinoši.

— Man labi redzams, ka esat neprecēta, leitnante Kolinsa, — Varrena balss skanēja drīzāk glaimojoši, nekā zobgalīgi, — un man ir klusas aizdomas, ka jūs vēlaties nākt pie mums ne tikai aiz patriotisma vai bēgšanas nolūkā. Jums saprotams, ka šejie­nes situācija man ir zināma, un es atzīšos, ka ar vislielāko cieņu un apbrīnu lūkojos uz tādām oficierēm kā jūs, kuras negrib savas problēmas atrisināt ar poligāmijas palīdzību. Taču pienākumi, ku­rus jūs vēlaties pildīt, ir saistīti ar zināmām briesmām, ņemiet to vērā jau tagad. Te es nedomāju vienīgi to, ka ceļš no šejienes uz Hatona kalnu ved caur ļoti mežonīgu apvidu, kur uz katra soļa sastopami batleri, — ceļojuma beigās jūs sagaida milzīgais risks sastapties ar divsimt piecdesmit vīriešu rupjo izturēšanos, tādu vīriešu, kuriem jau ilgu laiku nav bijis izdevības redzēt kādu sie­vieti …

Kad smiekli norimās. no zāles uzdeva vēl pāris jautājumu, taču neatskanēja neviens iebildums, un sapulces beigās pie Var­rena pieteicās vēl astoņi brīvprātīgie.

Varrens apzinājās, ka darbs padarīts un Petersam te vairs ne­būs īpašas izredzes pretpasākumiem.

IX

Hatons paskaidroja, ka komplicētā tuneļu un telpu sistēma klintīs izkalta tā, lai precīzi kopētu «tārpu» lielā sargkuģa gal­venos gaiteņus un kabīnes, un visas dimensijas un proporcijas šeit bija tik precīzas, cik nu vien to pieļava atkartotas gustekņu atmiņas pārbaudes. Majors neiedomājami lepojās ar savu kalnu — un pelnīti, nodomāja Varrens.

— Sākotnēji šeit atradās raktuves, — skaidroja Hatons. — Tas nācās atstāt niecīgās rūdu koncentrācijas dēļ, un tad kāds mūsē­jais iedomājās, ka šis nevajadzīgais tunelis ir aptuveni tikpat garš kā sargkuģa centrālais gaitenis, un mēs nolēmām izcirst klintis kontroles un dzinēju kabīnes, ari kosmoprāmju doku, lai te apmācītu kaujiniekus. Arī vēlākie uzlabojumi — šķērsgaiteņi, «tārpu» dzīvojamās telpas, cik nu mēs par tām zinām, kontrolka- blnes — un dzinēju nodalījumi — tas viss lieliski palīdz apmācībās un noder ļaudīm brīvajā laikā, kad nenorit treniņi. Atveidotas gan ir tikai vissvarīgākās telpas un arī ieejas lūkas, kas ir tikpat masīvas un grūti veramas kā īstās. Diemžēl divus faktorus mēs nespēsim imitēt nekad — bezsvaru un tārpu kuģa apgaismo­jumu …

Pa gaiteni viņiem garām aizsoļoja kaujinieku grupa, un Ha­tons uz brīdi aprāvās. Vīri bija tērpti frenčos, bet galvās tiem bija uzmaukti apaļi pīti grozi, plecos uzsieti koka kluči, tikpat smagi kā uzbrukuma laikā paredzētais apbruņojums.

—   Frenči ļauj pārlieku brīvi kustēties, — piezīmēja Var­rens. — Treniņus derētu pilnveidot. Vai jums iespējams atdarināt tārpu atmosfēru? … — Varrens aprāvās un gandrīz vai nosmaka, pūlēdamies apvaldīt klepu.

—   Šodien te patiesi ir nelāgi, — Hatons gandrīz vai atvaino­jās. — Vējš laikam pūš augšup pa aizu.

Bāze Hatona Kalnā bija liels un sarežģīts tuneļu, laboratoriju, dzīvojamo telpu un ventilācijas šahtu tīkls. Gaisa pievades sprau­gas kalpoja reizē par novērošanas un ziņu piegādes tuneļiem, tās dažādās vietās savienojās ar galvenajām ejām, taču dūmi un svelme no kausētavām un mehāniskajām darbnīcām tika novadīti pa vienu vienīgu, kamīna skurstenim līdzīgu izliektu atveri. Tās gals iznāca zemes virspusē ļoti šaurā un stāvā aizā, un upe, kura šo reni kalnā bija izgrauzusi, gāzās pa to lejup līdzīgi ūdenskri­tumam. Gaisā cēlās ūdens šļakatu mākonis un tik izcili maskēja dūmus, ka neko nevarēja atšķirt pat divsimt soļu attālumā, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko saskatīt no kosmiskā kuģa orbītā. Taču reizēs, kad vējš pūta tieši aizā, un tas gadījās vairākas rei­zes mēnesī, dūmi spiedās atpakaļ, un kalna iekšiene kļuva gan­drīz neapdzīvojama.

—   Vai tad būtu nepieciešams atdarināt tārpu gaisu, ser? — Hatons negaidīti jautāja. — Ir citas, vieglāk ražojamas gāzes, tāpat pietiekami nepatīkamas, lai cilvēkiem iedvestu piesar­dzību, — un kuras tomēr nenozīmētu tūlītēju nāvi.

Varrens purināja galvu. — Sie vingrinājumi noris automā­tiski, tie tiek izpildīti bez domāšanas. Attieksmei jāmainās. Bez tam jūsu ļaudis, kuri izgatavo kaujas tērpus, būs vēl piesardzī­gāki, ja zinās, ka tērpu valkātājs var aiziet bojā ne vien lielajā dienā, bet arī treniņā, ja viņi būs pat mazliet kļūdījušies.

—  Tārpu atmosfēra mums taču ir nāvējoša, ser, — Hatons domīgi teica. — Un pēc tam no tās nevarēs lēti atbrīvoties. Mums nāksies šo bāzi evakuēt un …

—   Kad sargkuģis atradīsies mūsu rokās, šis kalns mums vairs nebūs vajadzīgs, — Varrens sakaitināts atcirta. — Ja nu vienīgi kā sagūstīto tārpu miteklis, un tādā reizē daži jau laikus ar tārpu atmosfēru uzpildīti tuneļi un nodalījumi būtu īsti noderīgi.

Eļļas lampu dzeltenajā gaismā Hatona seja, jau tāpat tumši sasārtusi no krāšņu pastāvīgās svelmes, kļuva vēl ugunīgāka. — Man ļoti žēl, ser, — viņš teica. — Es laikam nebiju pienācīgi apsvēris faktu, ka mēs reiz atkal ņemsim gūstā tārpus.

—   Jūs pie šīs domas pieradīsiet, major, — Varrens samieri­noši attrauca. — Un tagad aprunāsimies ar jūsu kosmisko tērpu meistariem.

Ņemot vērā nepieciešamību strādāt slepus un to stipri ierobe­žoto līdzekļu daudzumu, kāds bija cilvēku rīcībā, Hatona Kalna iekšienē pielietotā tehnoloģija bija pārsteidzoši augstā līmenī. Varrens nesteidzoties nedēļām ilgi iepazina ikvienu kalna telpu un vāji apgaismotu nostūrīti un viņa apbrīns pastāvīgi pieauga. Viņš aprada ar mašīnu svilpoņu un elšanu, ar dārdoņu ikvienā lielākā eju krustojumā, ar bezgalīgajām siksnu un gultņu sistē­mām, kuras pievadīja enerģiju mehāniskajiem āmuriem, virpām, kompresoriem un ventilatoriem, kas papildināja dabiskās vēdinā- šanas sistēmu. Mašīnu duna no smēdēm un darbnīcām viņam kļuva tikpat ierasta kā modinātājpulksteņa tikšķēšana guļamis­tabā. Gluži tāpat viņš pierada rīkot konferences dienās, kad vējš pūta nepareizā virzienā un ik pēc pieciem vārdiem uzmācās kle­pus, lai gan šādās reizēs, cik vien bieži tas bija iespējams, viņš devās uz kalna nogāzēs izvietoto ārējo laboratoriju, kurā no kok­snes, alkohola, eļļām un dažādu organisko vielu kombinācijām tika gatavots šaujampulveris un daudz kas cits.

Viena no svarīgākajām atziņām, kādu Varrens guva, bija tā, ka Hatons tikai izskata pēc aizvien iebilst pret jaunām idejām un priekšlikumiem. Majors vienkārši bija radis visu iepriekš pie­nācīgi un vispusīgi apsvērt, sākot ar trūkumiem un beidzot ar priekšrocībām, un Varrena maldīgais iespaids bija izveidojies no majora ieražas domāt skaļi.

Tagad Hatona rīcībā nonāca tik speciālistu, cik vien viņam to vajadzēja. Tie ieradās gan no Andersontaunas, gan citām fer­mām un ciemiem, nevairīdamies pat divas nedēļas ilgus pārgājie­nus. Protams, vairums atnācēju bija meitenes, taču netrūka arī vīriešu, un Varrens secināja, ka viņam izdevies iegūt bēgšanas atbalstītājus, vienlaikus nekļūstot par tnīlas pārīšu savedēju. Tiesa, laulības notika cita pēc citas un lielā skaitā, un Fīldinga izteicās, ka uz planētas gan mīt ļoti daudz ekskapteiņu, kuri drīkst vadīt laulību ceremoniju, bet būtu ļoti jauki, ja to darītu pats sek­tora maršals.

Varrenam te nekas nebija iebilstams, jo tas tikai palīdzētu nostiprināt viņa pozīcijas, ja viņam ievajadzētos vienu otru no šiem ļaudīm saņemt ciešāk grožos.

šāda vajadzība radās apmēram astoņus mēnešus pēc vizītes Andersontaunā, kad Kalnā pirmo reizi vienlaikus atradās Kelso un Hainds. Vispirms majors Hainds uzklausīja Varrena pavēles.

—   Tagad jums ir sazināšanās līdzekļi un pietiekams atbalsts ārpus Komitejas, lai ķertos pie izglītības programmas izpildes.— Varrens teica. — Vēl es gribētu, lai jūs pēc iespējas lielākā ap­jomā sāktu ražot papīru un organizētu tā sadali. Katram pieau­gušajam uz šīs planētas jāsaņem tik daudz papīra, lai iesākumā tam, teiksim, būtu iespējams uzrakstīt apmēram piecdesmittūkstoš vārdu. Ikvienam jāuzraksta viss viņam zināmais, fakti, teorijas, arī visādas nianses attiecībā uz savu kādreizējo profesiju. Tāpat ir vēlami dati par vaļaspriekiem un pieredzi, kāda iegūta uz šīs planētas. Šie materiāli jums pēc iespējas pārskatāmi jāsakārto, ņemot vērā to, ka teksti kalpos jūsu biedru apmācībai…

—  Arī par vaļaspriekiem, ser? Un uz planētas iegūto pie­redzi? — izbrīnījies pārjautāja Hainds.

—   Major, noderīgas mēdz būt arī aizraušanās, dažas vairāk, dažas mazāk, — atbildēja Varrens. — Piemēram, Tompsona Kalnā mums ir divi planieri, kādu tur nebūtu, ja daži no tagadē­jiem gūstekņiem jaunībā nebūtu interesējušies par lidmodelismu. Bet daži citi šķietami nevērtīgi vaļasprieki labvēlīgi ietekmē no­skaņojumu. Un šejienes pieredzes fiksēšanai ir divi iemesli.

—   Tātad, pirmkārt, — Varrens mierīgi turpināja, — jārēķinās ar to, ka varbūt eksistē vēl citi tārpu izveidoti cietumi, un tāpēc nav neiespējams, ka pēc atgriešanās aktīvajā dienestā mēs kādreiz no jauna krītam gūstā. Es vēlētos, lai pēc iespējas vairāk oficieru šādos apstākļos prastu izveidot bēgšanas komitejas, vienalga, lai kur tie atrastos. Otrais iemesls jums kļūs skaidrs pēc tam, kad dzirdēsiet manus norādījumus leitnantam Kelso.

Lai man nevajadzētu minēt vēl trešo iemeslu, Varrens nodo­māja, kuru es tagad atklāt nedrīkstu.

—   Leitnant Kelso, gribu jums teikt sekojošo, — tagad viņš pavērsās pret leitnantu, — proti, jums no Anaersontaunasun citu piekrastes ciemu iedzīvotājiem jāizvēlas ļaudis un jāapmāca par nākamajiem jūrniekiem. Jums jāuzsāk plaša kuģubūves prog­ramma, un ar to es nedomāju tikai zvejnieku laivu būvi. Es gri­bētu, lai mums būtu arī tādi kuģi, ar kuriem varētu lielos attālu­mos pārvadāt pasažierus, mājlopus un iedzīvi. Vienlaikus jums uz otro kontinentu un salām jānosūta ekspedīcijas. Tām būs jāiz­vēlas piemērotas vietas fermām un ciemiem, kur apmesties tiem oficieriem, ko nāksies no šī kontinenta evakuēt. Tā kā galvenokārt būs jāpārvieto pilsētnieki, tad tiem vispirms jāizstudē fermeru pieredze.

Jau sagaidāmo vētraino protestu izteica tieši Kelso, Haindam, Fīldingai un Hatonam klusējot. Leitnants tik kaislīgi lietoja arī viņu prātos nobriedušos iebildumus, kā viņi paši to diezin vai uz­drīkstētos. Varrens ievēroja, ka šoreiz Kelso pat aizmirsis nepie­ciešamās cieņas izrādīšanu.

—   Jūs nedrīkstat to darīt, un te jums neviens tik un tā nepa­līdzēs, — Kelso bija patiesi iekaisis. — Nav ne mazākās nepiecie­šamības izšķiest cilvēkus un netaupīt spēkus, lai izpētītu otro kontinentu, jo arī šeit vēl ir pietiekami vietas, un nav nekādas vajadzības kādu evakuēt. Un ideja par, tā teikt, vispārējās vakar- skolas izglītības ieviešanu, ir īsta laika tērēšana! Veidojot plašu atbalstu Komitejai, jūs vienlaikus to novājināt, sagraujat visu, kā vārdā tā cīnās! Kaut vai paskatieties uz šeit atnākušajām sievie­tēm — un šai vietai taču vajadzēja būt stingri slepenai! Es jums saku, šī nolādētā Komiteja beigu beigās kļūs par civilistu iestādi, un visa mūsu drošība būs pie velna!

—   Mūsu drošība būs pie velna … ser, — teica Varrens. Fīl­dinga ieklepojās, un abi majori piepeši paberzēja zodu, apslēpjot mutes. Kelso krietnu brīdi klusēja, un viņa seja piesārta aiz­vien vairāk. Tad viņš nomurmināja:

—   Es… es lūdzu piedošanu, ser.

—   Nu labi, — Varrens attrauca. — Jūs uzsvērāt to, ka otrais kontinents mums nav vajadzīgs un ka mēs visi beigās kļūsim par civilistiem. Vai zināt, leitnant, man nav nekas iebilstams, ja beigu beigās visa Bēgšanas Komiteja kļūs civila, ja vien tas palīdz mums izlauzties. Un ja visi tagad to aptvēruši, es runāšu par iemeslu, — kādēļ es vēlos izpētīt otro kontinentu, lai gan patie­sībā man nemaz nevajadzētu jums paskaidrot; piemēram, tur jā­ierīko meteoroloģiskie posteņi laika prognožu iegūšanai, tad vēl sakaru stacijas, kas šīs prognozes pārraidītu. Bēgšanai jābūt iz­plānotai tik labi, cik vien tas iespējams, un tas nozīmē to, ka nedrīkst vairīties pat no vislielākajām pūlēm un upuriem, lai vis­dažādākajā veidā novērstu tārpu aizdomas un palielinātu izredzes aizbēgt. Un es jums jau šodien varu apliecināt, ka upuri būs ievē­rojami. Taču mēs nekādu pārceļošanu neuzsāksim, pirms skaidri nezināsim, cik tā reāla.

—   Bez tam, — Varrens turpināja, — tas būtu īsts noziegums, ja mēs neņemtu vērā iespēju, ka mūsu plāns var arī neizdoties un nenodrošinātos pret tārpu atriebību, jo neveiksmes reizē jārē­ķinās ar to, ka viņi atriebjoties ķeras pie atombombardēšanas. Es vēlos, lai šādā brīdī visi tie, kuri saistīti ar bēgšanu, atrastos simtiem jūdžu attālumā un varētu izdzīvot, lai kādu dienu visu iesāktu no jauna.

Tagad sarunas biedru sejas kļuvušas pārāk lēnprātīgas, Var­rens īgni nosprieda. Taču nebija par ļaunu mazāk nekā divus gadus pirms B-dienas apsvērt arī iespējamās neveiksmes sekas. Vēl aizvien komitejā darbojās daudz tādu vīru, kuri bēgšanu klu­sībā uzskaītja par pasākumu, kurš īstenībā it nekad nenotiks!

Varrens atkal pavērās pret Kelso. — Jūs piedalīsieties šai lietā, leitnant, un tieši jūsu uzdevums būs pierunāt šos cilvēkus pārcelties uz citu vietu. Ja nespējat to panākt ar savu izslavēto šarmu, tad pastāv arī pietiekami daudz dažādu piespiešanas veidu, ko drīkstat izmantot. Taču šis process būs ilgstošs, un es šaubos, vai vispār nāksies likt lietā spēku.

Man prātā ir sekojošais …

X

Rīts mīnus trīs simti astoņdesmitajā B-dienā bija ar skaidrām debesīm un karsts, no kontinenta pūta asa, tīkami veldzējoša brīze. Izmantojot gan vēju, gan to, ka sargkuģis virs horizonta parādīsies tikai pēc piecpadsmit stundām, pāri Andersontaunas līcim, uz slepeno ostu tuvākajā salā drāzās viens no jaunajiem katamarāniem. Tas pabrauca garām tik tuvu, ka Varrens spēja saskatīt kravu — planieru katapultas daļas un izjauktu planieri.

Hatons stāvēja blakus sektora maršalam un sniedza tam koka spaini ar stikla dibenu. — Ja vēlaties paskatīties lejā, ser, šis te jums palīdzēs ieraudzīt tērpus, ko mēs te iegremdējām vakar. Es tagad apskatīšos, vai tie kādā vietā nelaiž cauri ūdeni.

Pirmo kosmisko tērpu uzmanīgi izcēla no ūdens.

Problēma ar skafandriem bija radusies tādēļ, ka «tārpi», kaut arī bija ļāvuši gūstekņiem paturēt kara uniformas, tomēr bija at­ņēmuši visu, kas šos tērpus padarīja par skafandriem. Šīs prob­lēmas atrisināšana bija kļuvusi par vienu no visgrūtākajiem Ko­mitejas uzdevumiem. Lai gan tika izgatavotas dažāda veida ķiveres un citi piederumi, tomēr tērpiem vēl aizvien piemita tik daudz nāvējošu trūkumu, ka galu galā Varrens majoram Hato- nam bija pavēlējis atrast kādu veiksmīgāku risinājumu.

Un šobrīd no līča zaļās dzelmes vilka laukā «atbildi».

Stingri piepūstam skafandram ar Hatona konstruētu stikla ķiveri bija pielikti gaisa baloni. Tie abi bija priekšpusē, lai tērpa īpašnieks varētu viegli aizsniegt gaisa padeves ventiļus. Masīvo stikla lodi, kuras optiskās īpašības gan būtu varējušas būt labā­kas, iekļāva tievu klūdziņu pinums, kas pāri pleciem un mugurai sniedzās līdz pat gurniem un apsedza arī abus balonus uz krū­tīm. Pītās bruņas papildus nostiprināja arī speciālas līmes mai­sījums. Pa šo nakti tērps bija stipri aplipis ar jūras aļģēm, un pa tām ložņāja dažādi zemūdens dzīvnieki.

—   Pinumam ap ķiveri un baloniem tērps jāpasargā no nejau­šiem bojājumiem, bet tas ir pietiekami vaļīgs un netraucē spe­ciālajām dzesēšanas iekārtām aizsargāt ķiveri no nevēlamas sakar- šanas. Un, sniegdamies līdz gurniem, šis ķermenim pielāgotais papīrgrozs it nemaz netraucē rokām un kājām brīvi kustēties un neiespaido gaisa padevi. Tērps ir samērā viegls un pietiekami drošs, un, kas attiecas uz mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem, mate­riāliem un laiku, es to uzskatu par vispraktiskāko modeli. Un es lūdzu atļauju uzsākt šī tērpa ražošanu, ser.

Bija skaidri redzams, ka parasti ļoti atturīgais Hatons uz­skata, ka ir šo problēmu atrisinājis, un tagad gaida uzslavu. Varrens uzmanīgi pacēla un sakratīja izmirkušo skafandru. Tad atkal nolika to zemē un noslaucīja frencī gar zaļiem dubļiem notašķītās rokas.

—   Skafandrā ir vismaz ceturtdaļlitra ūdens, — viņš noteica, vēl vilcinādamies ar uzslavu.

—   Ir grūti piestiprināt ķiveri un pinumu tukšam tērpam, ser. Ja tas būs mugurā vīram, kurš koriģēs, kā tērps jānoslēdz, cauri neizsūksies nekas.

Varrens smaidīdams pamāja. — Es dodu atļauju. Jūsu sasnie­gumi ir izcili, major. Man šķiet, šai darbā jūs izmantosiet leit- nantes Nikolsones meitenes?

—   Tieši tā, ser, — atbildēja Hatons. — Un tāpat savu palī­dzību piedāvā meitenes no pilsētas un tuvākajām fermām. Es vē­lētos šai projektā iesaistīt vienīgi sieviešu kārtas oficieres. Viņas ir apveltītas ar šim darbam vajadzīgajām spējām un pacietību, un reizē viņas jutīs, ka tagad dara kaut ko konkrētu bēgšanas labā.

Kad no ūdens cēla laukā otru tērpu, Hatons uz brīdi apklusa un pēc tam atkal turpināja:

—   Pītās bruņas un savienojumi prasa apmēram simt desmit stundu darba, lai gan šis laiks samazināsies, kad meitenes iegūs nepieciešamo pieredzi. Mēs ražosim četru izmēru tērpus…

Majoram sajūsmināti turpinot stāstījumu, Varrens vienlaikus vēroja kādu planieri.

Planieristi gan nedrīkstēja par savu darbu runāt, taču ikviens tik un tā zināja, ka viņi 'sadarbojas ar kuģiem, kuri pēta otro kon­tinentu, ierīko tur novērošanas posteņus, un krastmalai tuvāka­jos pakalnos būvē planieru skrejceļus. Planieru izmantošana neie­domājami paātrināja otrā kontinenta izpēti, jo planieri, ceļavēju un mākoņu aizsegu izmantodami, no saviem atbalsta punktiem piekrastē spēja ielidot zemes iekšienē vismaz simt jūdžu tālumā. Protams, pētnieki nedrīkstēja stāstīt par redzēto, vismaz oficiāli ne, taču Varrens pārkāpumus piecieta, jo tie ļoti labi saskanēja ar viņa paša plāniem.

Un tā pamazām kļuva zināms, ka otrais kontinents ir visādā ziņā labāks par šo te. Zeme tur bija auglīgāka un ne tik mežaina, kalni augstāki un upes platākas, protams, arī ezeri lielāki un skaistāki, un, skaidra lieta, pat zāle tur bija zaļāka nekā mazajā kontinentā. Tomēr vislielākā priekšrocība — tik laimīga sagadī­šanās, ka Varrens vēl aizvien īsti nespēja tam noticēt, — bija tā, ka otrajā kontinentā nez kādēļ nemājoja zvēri, kurus sauca par batleriem.

Un tā drīz vien tie oficieri, kuru fermas un ģimenes pastāvīgi cieta no šiem briesmoņiem, kā arī vīri, kuri sapņoja par dzīvesvie­tas maiņu, vairs nedeva miera Varrenam ar lūgumiem par eva­kuāciju. Izceļotāju skaits ātri vien pieauga tiktāl, ka Varrens bija spiests pavēlēt būvēt aizvien jaunus kuģus, un ik reizes, kad me­teorologi prognozēja ceļavēju un mākoņainas debesis, kas nepie­ļautu novērojumus no sargkuģa, maza kuģu armāda aizburāja uz otro kontinentu.

Planieris aizslīdēja pretī krastam kvadrātveidīgās angāra ēkas virzienā. Arī Hatons tagad bija apklusis un nolūkojās lid­aparātā ar tik lepnu, kritisku un tēvišķi norūpējušos izteiksmi sejā, kā vīrs, kurš vēro sava bērna pirmos soļus.

Tieši Hatons bija būtiski veicinājis visjaunākā modeļa pla­nieru būvi. Tieši viņš bija tas, kurš pieprasīja planierus veidot tā, lai tos varētu viegli vadīt un vajadzības gadījumā aši noslēpt un lai tie spētu startēt no slīpiem pauguriem un nosēsties uz ūdens. Viņam piederēja daudzi uzlabojumi, arī raķešu izmanto­šana, lai paceltos augstāk gaisā reizēs, kad izpalika augšupejo­šas gaisa plūsmas. Viņa izgudrotās raķetes darbojās ar cietu degvielu. Hatons vispār bija tehniski ģeniāls cilvēks un tieši viņa nopelns bija tas, ka Varrena plāni līdz šim sekmējās tik gludi.

Bet par nopietnām grūtībām droši vien parūpēsies Peterss.

Varrens flotes kapteini vairs nebija saticis kopš ierašanās die­nas. Vispirms no satikšanās vairījās viņš pats, nepārtraukti ap­kārt ceļodams. Tad pamazām noskaidrojās, ka Peterss vairs ne­cenšas meklēt ar viņu kontaktu, un Varrens domāja, ka iemesls viņam ir zināms. Peterss laikam uzskatīja, ka viņa argumenti par labu civilistu viedoklim Varrena ierašanās dienā bijuši pārliecinoši, un šajos divos gados netraucēja Varrenam īstenot bēgšanas priekšdarbus, izvairīdamies no šķēršļu radīšanas.

Varrens nosprieda, ka flotes kapteinis Peterss ir pietiekami gudrs, lai saprastu, kādas briesmas radītu gūstekņu sašķelšanās divās naidīgās nometnēs. Petersam nebija īpaši izdevies apkarot Komiteju, reducējot tās biedru skaitu, palikušie tikai kļuva aizvien fanātiskāki un saliedētāki, bet viņš acīmredzot bija cerējis, ka to, kas neizdevās viņam, ar savu autoritāti panāks Varrens. Un šādu iespēju maršals varēja radīt, uzņemoties Komitejas, vadību un sa­graujot organizāciju no iekšpuses.

Arvien ciešākie sakari starp Komitejas ļaudīm un pārējiem, laulības un brīva pieeja līdz šim slepenajiem Komitejas projek­tiem — to visu Peterss droši vien uzskatīja par neatgriezeniskām pārvērtībām — tāpat kā kuģubūves programmu, planierus, no batleriem brīvo zemju apguvi, un katrā ziņā arī izteikti civilistu garā ieturēto audzināšanas programmu. Protams, šo darbību bija iespējams pamatot arī ar Komitejas mērķiem, taču pavecam un nogurušam flotes kapteinim varēja likties, ka Varrens organizā­cijas sākotnējos plānus atbalsta tikai fanātiķu omas uzlabošanai, vienlaikus saskaldot viņu enerģiju, un liekot to grupām piedalī­ties civilistu darbā. Arī nesenais Varrena priekšlikums naktīs ar eļļas lampām apgaismot Andersontaunas ielas — šim pasākumam vajadzēja parādīt, ka zemiešiem no «tārpu» sargkuģa te nekas nav slēpjams — varēja noderēt par pierādījumu, ka Komitejas locekļi akceptējuši stāvokli un sākuši iekārtoties pastāvīgai dzīvei.

Bet šeit iedarbojās rūpīgi pārdomāts dubults melu efekts, tē­mēts arī uz Petersu un viņa vadīto opozīciju, radīdams tai drošī­bas sajūtu. Tomēr flotes kapteinis nebija tik ļoti vecs un noguris, lai nesaprastu, kas notiek, kad atklātībā nāks fakts par skafandru ražošanu, — un tad Peterss reaģēs.

Varrens nostātos pret viņu visā stingrībā, taču reizē vajadzētu uzmanīties, lai nezaudētu ne Komitejas ļaužu, ne arī civilistu acīs iegūto cieņu …

XI

— Evakuācija jāpaātrina, leitnant, — Varrens teica. — Visām personām, kuras aktīvi nepiedalās bēgšanas projekta īstenošana, sešus mēnešus pirms B-dienas jābūt tālu prom no ša apgabala. Miniet iemeslu, ka mani arvien vairāk nodarbina tārpu iespejama atriebība, ja mēs cietīsim neveiksmi. Uzsveriet, ka es vispirms do­māju par iedzīvotāju un viņu bērnu drošību. Jums skaidrs, ko es domāju — sabieziniet krāsas! Hainds jums iedos Petersa atbal­

stītāju sarakstu. Es vēlētos, lai ar tiem jūs pastrādātu īpaši. Visi iespējamie musinātāji jāaizsūta uz otro kontinentu un jāizkliedē viņu spēki, pirms nemiernieki izveidojuši vērā ņemamu opozīciju.

Kelso pamāja un kaut ko pierakstīja. Varrens pievērsās Ha- tonam. — Kas jums būtu ziņojams par notikumu attīstību, major?

Majors Hatons raportēja, ka Pētniecības Subkomitejas panā­kumi esot apmierinoši, un tik ļoti piesardzīga vīra mutē šie vārdi nozīmēja to, ka viss norisinās teicami. Līdz bēgšanas dienai viss nepieciešamais skafandru daudzums būšot gatavs un pārbaudīts, tāpat arī viss makets līdz tā pēdējai detaļai. Stikla ražotājiem izdevies izslīpēt tādu lēcu, kas nesalīdzināmi labāk ļauj novērot sargkuģa tuvumā notiekošo. Šaujampulveri varēja saražot, cik vien nepieciešams, tāpat arī apgaismes ķermeņus un napalmain līdzīgu degvielu. Hatons beigās izteica domu, ka tālākie pasākumi atkarīgi no tā, kad tiks noteikta konkrēta operācijas vieta.

Varrens pamāja un uzlūkoja majoru Haindu. — Ko teiksiet jūs, major Haind?

—   Ir grūtības ar izglītības programmu, — skaidroja Hainds. — Mācību materiālu sagatavošana un to izdale sokas labi, taču viņus diemžēl interesē vienīgi teksti par lauksaimniecību … Tas ir saprotams, ņemot vērā to, cik daudz nepieredzējušu ļaužu aiz- kuģo uz otro kontinentu, taču es pūlos viņus pārliecināt, ka to laiku, ko viņi ietaupa tai ziņā, ka nevajag būvēt nocietinājumus, derētu izmantot zinātnisku tekstu lasīšanai… Citādi viss notiek pēc plāna. Meteoroloģiskie posteņi un sakaru stacijas ierīkotas, vai arī būs gatavas laikā. Hatons uzlabojis signalizācijas iekār­tas …

Varrens šīs skices bija redzējis. Gaiši degošu, no trīs pusēm ekranizētu uguni sakoncentrēja spilgtā starā un notēmēja uz tu­vāko staciju. Sai ierīcei pievienoja teleskopu, lai palielinātos attā­lums un precizitāte, tādējādi samazinot retranslācijas staciju skaitu. Sīs stacijas vienmēr ierīkoja kokos, lai tās nebūtu redza­mas no augšas.

—   Tomēr jāatliek galīgais plānojums un sistēmas pārbaude, līdz būs izraudzīta bēgšanas vieta.

•— Un jūs, major Sloan? — jautāja Varrens.

•— Mēs izmēģinājām mācību kravas pārvešanu no Mallonspī- kas uz nosacītu bēgšanas vietu divdesmit triju jūdžu attālumā, — majors sirdīgā balsī teica. — Vietās, kur nebija ceļu, es izman­toju astoņu vīru vilktas platformas, pa ceļiem ratos jūdzām pie­jaucētus batlerus vai manus vīrus …

īpaši smaga virzīšanās uz priekšu bija divas jūdzes garaja posmā no kausētavas Mallonspīkā līdz ceļam. Sākumā vīri slēpās koku audzēs, taču ātri vien konstatēja, ka tas tikai aizkavē

platformu kustību. Tātad radās izvēle — vai nu slēpties un rāpot gliemeža gaitā, vai arī doties uz priekšu ātri, taču atstājot aiz se­vis platu sliedi, kuru «tārpi» spētu saskatīt turpat vai ar neap­bruņotu aci. Beigu beigās viņi piekrita kompromisam un mīksto, neaizsargāto augsni pārvarēja, platformu priekšā izliekot balstus, kurus pēc tam atkal novāca, bet šai sakarā nāca klāt tik daudz darba un izcēlās tāds jūklis, ka majores Fīldingas ieteikumi par vienmērīgu gaitu un laba garastāvokļa saglabāšanu treniņa laikā netika ņemti vērā. Vīri bija tā aizņemti ar lamāšanos, ka viņiem nebija ne laika, ne patikas dziedāt.

Kad visas trīsdesmit divas piekrautās platformas sasniedza ceļu, kravu pārlādēja ratos, kuri jau gaidīja koku ēnā. Septiņpad­smit no šā apvidus mobilizētie piejaucētie batleri jau stāvēja iejūgā un tūlīt devās tālāk. Pārējos ratus nācās vilkt vīriem.

Pēc tam uznāca pamatīgs lietus. Parastos apstākļos Komite­jas ceļus izmantoja pieci vai seši batleru vilkti rati un kādi piec­desmit gājēji nedēļā, un ceļi izturēja. To segumu veidoja ar mā­liem sacementēti akmeņi, gar kuriem lietus spēja ātri iesūkties zemē. Taču, stipram lietum līstot un vienlaikus septiņpadsmit bat- leriein un trīssimt vīriem smagas kravas velkot, segums neiztu­rēja. Pirmie batleri iegrima līdz ceļiem, un tiem sekojošie vīri tātad brida pa dubļiem jau līdz viduklim. Tad izmirkušajā ceļā līdz asīm iegrima riteņi, un galu galā lēnā kolonna, lāstiem at­skanot, sašķēlās trijās daļās.

Priekšgalā atradās piejaucēto govju vilktie rati, kurus tās rāva pāri visiem šķēršļiem, jo zvēru baiso spēku nespēja iespaidot ne krava, ne ceļa stāvoklis. Pēc tam sekoja oficieri, aizvien vairāk atpalikdami no pirmās grupas. Pēdīgi virzījās vienība, kura izmi­sīgi strādāja — likvidēdama uz ceļa atstātās dziļās un dubļainās pēdas — lai novērstu visu, kas varētu izraisīt novērotāju aizdo­mas sargkuģī.

Trīs jūdzes pirms nosacītās bēgšanas vietas ceļš veda pār tiltu, kas šķērsoja dziļu aizu starp diviem augstiem, džungļiem apaugušiem kalniem. Šajā brīdī pirmā konvoja daļa palēnināja gaitu. Līdz šim šāds smagums pār tiltu nekad nebija vests, taču pirmie trīs batleri to šķērsoja veiksmīgi un neizskatījās, ka tilts būtu pārslogots; visi jau pamazām uzelpoja.

Nelaime notika tad, kad tilta vidū atradās ceturtie rati. Tajos blakus braucējam sēdēja majors Sloans. Tilta otrā galā aiz ko­kiem piepeši parādījās batleru bullis, vecs, nikns un īpaši liels eksemplārs. Govs, kura vilka trešos ratus un tikko kā bija tikusi malā, buļļa galvai ietriecoties tās ribās, paspēra soli atpakaļ. No­gāzusies sāniski, govs noslīdēja no ceļa un kopā ar ratiem iegā­zās aizā. Braucējs paspēja izlēkt no ratiem un, četrrāpus līzdams

pa slīpo nogāzi, izmisīgi pūlējās pieķerties pie augošajiem KRŪ meļiem. Pirms vēl govs kopā ar ratu atliekām sasniedza aizas dibenu un pirms vēl Sloans paguva saskatīt, vai braucējs izgla bies, bullis kaujinieciskā noskaņojumā metās uz tilta.

Sloana ratos iejūgtā govs izslējās un bailēs kāpās atpakaļ. Ikvienam bija zināms, cik neiedomājami varmācīgs notikums ir batleru mīlas rotaļas, tie sagrāba viens otru, sita ar sešmetriga- jiem snuķiem uz visām pusēm, vārtījās pa zemi, un tverekļi bur­tiski vai ietriecās cits citā. Taču šī govs bija piejaucēta, tās rags un snuķi bija amputēti pāris dienu pēc piedzimšanas, un viņa nepazina neviena cita, tikai cilvēkus un piejaucētus batlerus kā viņa pati. Tādēļ viņai nebija ne mazāko iespēju aizstāvēties pret smagajiem tverekļiem, kas svilpdami triecas pret tās galvu un muguru, un nebija nekādas nozīmes, vai bullim tagad prātā ir slepkavošana vai mīla. Uz tilta trūka vietas, un govs kāpās at­pakaļ, līdz rati iedrāzās resnajās tilta margās.

Braucējs ātrāk par Sloanu aptvēra notiekošo un drudžaini grieza pušu aizjūgu. Sloans metās palīgā, mežonīgi ar nazi cirta platās siksnas, kuras te brīdi atslāba, te atkal savilkās kā tērauda tauvas, kad pārbiedētais zvērs cirtās sāņus. Pagāja tikai dažas sekundes, pēc tam kad bija pārgriezta pēdējā saite, un govs, vai­roties no buļļa, salauza tilta margas. Atskanēja sprādzienam lī­dzīga skaņa, batlers kopā ar daļu no margām pazuda skatienam, un smags trieciens aizas dibenā satricināja visu tiltu.

Sloans un braucējs no apkārt zibošiem snuķiem varēja glāb­ties, vienīgi palienot zem ratiem. Tieši tai mirklī, kad Sloans pa pēdām braucējam rāpās zem priekšējās ass, kaut kas atsitās pret viņa kāju, cieši satvēra to un rāva atpakaļ. Ar galvu uz leju viņš tika parauts gaisā — viens no tverekļiem bija apžņaudzis viņa kāju, otrs caur padusi apvijis krūtis. Aizvien tuvāk un tuvāk nāca batlera purns — sarkani, žāvās atvāzti elles vārti un virs tiem nāvējošais raga trīsstūris, bet pirms Sloana uzduršanas zvērs, tvērienu pārmainot, mirkli aizkavējās.

Abas Sloana rokas bija vēl brīvas, viņš sagrāba raga smaili un visiem spēkiem pūlējās no tās izvairīties.

Ja Sloans cīnītos ar jaunu batleru, kura rags ir naža asumā un gluds, nevis truls un neass kā šim veterānam, Sloans vienā mirklī būtu zaudējis visus pirkstus. Un tomēr arī tagad, ja viņš nebūtu bijis tik neparasti spēcīgs, tad pēc pāris sekundēm jau karātos uz iesma. Rokas izstiepis un muskuļus dzelžaini sasprin­dzinājis, viņš turēja ciet ragu, lai gan bullis mētāja viņu kā pupu kūli. Sloans nespēja novērst acis no raga smailes, aplipušas ar dubļiem, zemi un iepriekšējo upuru asinīm, kura zibēja gar viņa pakrūti. Rokas svīda, un Sloans baidījās, ka rags jebkurā mirklī

no tām izslīdēs. Tai pašā laikā viņš juta, ka snuķis līdzīgi metāla skavai aizvien ciešāk sažņaudz viņa kājas un krūtis. Viņš vairs nespēja nedz ko saredzēt, nedz pakliegt elpas trūkuma dēļ, kad pēc šķietami stundām ilgas cīņas ieradās palīgi.

Parasti batlera nonāvēšanā piedalījās trīs vīri, kuri centās ietriekt nezvēra mutē bultu, lai viņš būtu beigts uz vietas. Taču uz šaurā tilta nevarēja manevrēt, pie tam traucēja Sloana ķermenis, un tā nu kādam prātā iešāvās doma izmantot vienu no jaunā veida granātām.

Sloana acu priekšā parādījās granāta, garā kātā uzsprausta pudele, tās īsā degaukla jau beidza degt. Sloans pat neskatījās, kurš to tur, jo nu lielākas briesmas viņam draudēja no granātas, nevis no batlera. Kad lādiņš nozuda buļļa atplestajā rīklē, viņš saņēma visus spēkus un parāvās malā.

Atskanēja dobjš sprādziens, no batlera mutes gāzās asinis, smadzenes un stikla šķembas. Tverekļi atslāba, briesmonis sā­niski pārvēlās pār tilta malu un pievienojās saviem upuriem aizas dibenā. Līdzi būtu nogāzies arī Sloans, ja kāds nebūtu paspējis satvert viņu aiz frenča un noturēt.

—   Un tomēr neviens no vīriem netika nogalināts, — majors nobeidza. — Mēs zaudējām vienu kravu un divus piejaucētus bat- lerus. Tilts ātri tika saremontēts un negadījuma pēdas likvidētas. Bēgšanas vietu mēs sasniedzām ar divu stundu un divdesmit mi­nūšu nokavēšanos, bet tur nav vainojama tikai sadursme uz tilta. Es domāju, turpmākos treniņus vajadzētu veikt pa tiem ceļiem, kurus nāktos izmantot B-dienā.

—   Htn… jā… — teica Varrens. Viņš nekad nebija Sloanu lāgā cietis, taču tagad, lai arī šī nepatika nebija zudusi galīgi, vēlējās, kaut dienesta pakāpē augstākam karagūsteknim būtu tie­sības dienesta pakāpē zemāku karagūstekni paaugstināt vai pie­šķirt tam ordeni, vai izdarīt citu kaut ko svarīgāku par vienkāršas uzslavas izteikšanu. Viņš vēl pūlējās izdomāt atbilstošus vārdus, kad pēkšņi ierunājās Rūta Fīldinga.

—   Mani informatori no Ārpuskomitejas ļaudīm ziņoja, ka šā treniņa laikā noticis vēl viens nepatīkams starpgadījums, — Fīl­dinga īdzīgi teica. — Varbūt majors Sloans tā aizrāvies ar sava šaušalīgā piedzīvojuma aprakstu, ka pārējo vairs neatceras?

Sloans un Kelso saniknoti blenza uz Fīldingu, bet Hainds ar Hatonu jutās acīmredzami neomulīgi, un Varrenam kļuva skaidrs, ka viņiem visiem zināms kaut kas tāds, ko viņi cer noslēpt. Katrā ziņā tam vajadzēja būt kaut kam svarīgam, jo citādi Fīldinga klusētu.

—   Nu, major? — Varrens ielūkojās Sloana sakropļotaja seja.

—    Kad mēs sasniedzām bēgšanas vietu, un treniņš bija ofi­ciāli beidzies, viens no braucējiem sāka žēloties par to, ka aizā zaudējis savus ratus un divus batlerus, — majors nīgri attrauca.

Varrens pamāja. — Varu just tikai līdzi, jo — batleri jānotver pavisam mazi, un to piejaucēšanai nepieciešami vismaz seši gadi smaga, pacietīga darba. Un ko teicāt jūs?

—   Neko, — Sloans atbildēja. — Es viņam salauzu žokli.

—   Jūs viņam … — Varrens iesāka un aprāvās. Pārmērīgas dusmas aizžņaudza viņam rīkli.

—   īstenībā tas nebija vajadzīgs, — norūpējies iesāka Hatons, bet Sloans viņu tūlīt pārtrauca.

—   Tam vīram nevajadzēja nopūlēties, velkot ratus cauri dub­ļiem! Viņam vispār nebija nekādu neērtību! Viņam vienīgi vaja­dzēja aizdot mums divus utainus batlerus un pēc tam sēdēt uz savas treknās …

—   Es būtu darījis tāpat, — steidzīgi ieteicās Kelso. — Man ir līdz kaklam glaudīt šos civilistus pa spalvai, lai tik tie kaut ko mūsu labā darītu, un tad vēl šie iedomāsies, ka izdara mums lielum lielo pakalpojumu! Mēs paveicam visu, uzņemamies mil­zīgu risku, un tad vēl mums jābūt šiem pateicīgiem!

—   Laikam majors Sloans tagad ir pārlieku apmulsis, — pie­zīmēja Fīldinga, — lai atcerētos, ka žokli viņš salauza turpat sešdesmitgadīgam vīram, pie tam drīzāk kārnam nekā resnam, un arī to, ka otru Ārpuskomitejas vīru, kurš gribēja cietušo aiz­stāvēt, Komitejas ļaudis piekāva — lai gan šoreiz miesas bojā­jumi nebija tik smagi. Un turklāt kautiņš notika, pirms abi cietu­šie bija uzzinājuši par majora tikko pārciestajām grūtībām…

— Abas puses bija satrauktas un nokaitinātas, — uzmetis brī­dinošu skatu Kelso, steidzīgi teica Hainds. — Šis notikums ir nožēlas vērts, taču zināmos apstākļos saprotams. Leitnant, mums tomēr nepieciešama šo cilvēku palīdzība, un, ja tie mums palīdz, tad maza izdabāšana tomēr ir viens no visvieglākajiem uzdevu­miem!

—   Nē! — Kelso dusmīgi atcirta. — Man ir līdz kaklam šo utaino civilistu zābaku laizīšana! Viņi ir dezertieri! Šie tā sauktie oficieri spēj domāt vienīgi par savām sievām un šmurguļiem un nevis…

Pret galdu nodārdēja Varrena dūre, tūlīt iestājās pilnīgs klusums, un nu viņa balss skanēja varen skaļi, lai gan viņš pū­lējās apslēpt savas dusmas un vilšanos.

—    Kad es pieļāvu zināmu brīvību mūsu štāba sapulcēs, es to nedarīju, lai jūs sāktu savstarpēji ķildoties! Es par šo starpga­dījumu domāšu un izlemšu, kas te būtu darāms. Majore Fīldinga, ja jūs spējat atturēties no kolēģu aizskaršanas, tad es labprāt noklausīšos arī jūsu ziņojumu …

Taču psiholoģes teikto Varrens dzirdēja tikai ar pusausi. Viņš redzēja, ka Kelso un Sloana paštaisnajās sejās nav ne mazākās nožēlas. Viņi labi zināja, ka Varrens nesodīs stingri bēgšanas lie­tai tik svarīgu oficieri kā kaujinieku sagatavošanas šefu. Ha­tons — un mazākā mērā arī Hainds — par viņa izturēšanos bija apmulsuši un saīguši, jo tā izskatījās pēc nespēka.

Cik tas būtu jauki, nodomāja Varrens, ja šobrīd, kad sekmes ir lieliskas, vairs nerastos iekšēji konflikti. Vadīt Fīldingu, Hatonu un Haindu bija visumā viegli, Kelso nācās nemanāmi apvaldīt. To­ties Sloans vispār nebija ietekmējams. Viņš traucās nospraustā mērķa virzienā kā raķete ar bloķētu stūres iekārtu.

—   Vēlreiz apkopojot teikto, — Fīldinga beidza ziņojumu, — Arpuskomitejas personāls, kurš patlaban sadarbojas ar mums, ir pietiekami liels, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību bēgšanas labā. Un vēl eksistē maza, taču pastāvīgi pieaugoša opozīcija, bet es lāgā neticu, ka tā spējīga mūs kavēt, vienīgi, ja mēs paši nedosim iemeslu, lai tā varētu sarīdīt pret mums ļaudis. — Šai brīdī viņa ir nepalūkojās uz Sloanu, bet tas arī nemaz nebija vajadzīgs.

—   Tai pašā laikā sajūsma, kādu mēs esam radījuši, aktīvi ga­tavojot bēgšanu, var noplakt, ja mēs to neuzturēsim pastāvīgi. Un šo interesi un atbalstu spētu spēcināt paziņojums, kad un kurā vietā bēgšana notiks.

Salauzts žoklis, domāja Varrens, Fīldingai apsēžoties, tas lai­kam sāp ilgi, sevišķi sešdesmitgadīgam vīram, jo šādā vecumā lūzumi saaug lēni. Tā kā viņš pazina Rūtu, tad nojauta, ka viņu šis gadījums vairāk nokaitinājis kā ārsti, nevis psiholoģi, un Varrenā atkal iekvēlojās dusmas.

—   Es saprotu, jums vajadzīga šī informācija par bēgšanu, jo bez tās jūs neko jaunu vairs nevarat uzsākt, — viņš īsi teica. — Labi, jūs to saņemsiet — pēc desmit dienām Hatona Kalnā. Līdz tam es gribu vēl šo to nokārtot — detaļas jūs uzzināsiet savlai­cīgi. Tagad varat iet — visi, izņemot majori Fīldingu un majoru Sloanu. Es gribu ar jums aprunāties.

—   Pa vienam, — viņš piebilda.

XII

— Es nevēlētos, ka opozīcija uzskatītu Komitejas biedrus par kaušļu bandu, un starpgadījums ar Sloanu paveicis tieši pretējo. Tālab es gribu īstenot kādu ideju, kura man neliek mieru jau labu laiku. — Varrens paskaidroja Rūtai Fīldingai. — Jaunais konti­nents ir īsta planieristu paradīze — tur ir kalni, ezeri, labvēlīgas augšupejošas gaisa plūsmas. Jaunie iedzīvotāji izklīduši plašā ap­vidū, un, ņemot vērā biežās laulības, tur pēdējā laikā pastāv arī bērnu problēma. Ja tagad mēs, izmantojot jaunākā parauga pla­nierus, dažu stundu laikā varētu nogādāt uz turieni, kur tas vis­vairāk nepieciešams, ārstus, daudz kas tiktu novērsts.

—    Protams, mums nāksies uzbūvēt vēl daudzus planierus, — viņš turpināja. — Taču tad, ja vienlaikus ar bēgšanas priekšdar­biem mēs rūpēsimies par medicīnisko palīdzību, tas labvēlīgi ie­spaidos civilistus un kaut nedaudz aizēnos Sloana nodarījumu, vai tā nedomājat arī jūs?

—  Vismaz topošās mātes tas iespaidos lieliski, ser, — Fīldinga atbildēja dīvaini neitrālā tonī.

Varrens uzmeta viņai acumirklīgu skarbu skatu. — Vai nu ti­cat, vai neticat, — viņš apvaldīti piezīmēja, — bet es esmu domā­jis arī par jums.

Rūta Fīldinga piepeši pasmaidīja, un Varrens atsmaidīja pretī. Tad viņš deva rīkojumu sarūpēt materiālus par «tārpu» psiholo­ģiju un ar planieri nosūtīt tos uz Hatona Kalnu. Viņš domāja, ka drīzumā ieradīsies tur arī pats.

Kad Fīldinga aizgāja, Varrens pasauca Sloanu.

Viņš tomēr majoram neko daudz neteica, vienīgi uzslavēja par izturēšanos treniņa laikā un izsacīja nožēlu par tā vēlāko rīcību. Kad Varrens runāja, viņa acu priekšā visu laiku stāvēja lietus, dubļainais ceļš, dūkstīs grimstošie rati un satrakotais batleru bul­lis, kurš gribēja Sloanu uzdurt uz raga, tā ka uzslava ieilga, toties sekojošais rājiens ievērojami saruka. Sloanu atlaidis, Varrens bez­palīdzīgi pašūpoja galvu un nolēma pievērsties kaut kam svarīgā­kam.

Andersontauna pedejo divu gadu laika bija ievērojami izpletu­šies. Pieaugošā kuģu un planieru būve, remontdarbnīcas un nepie­ciešamība gādāt un uzglabāt pārtiku — viss būtiski ietekmēja pil­sētas izaugsmi un iedzīvotāju skaita palielināšanos. Taču tagad, lai arī pilsēta vēl aizvien pletās, cilvēku skaits tajā kritās, jo aizvien vairāk tautas aizceļoja uz otro kontinentu. Tāpēc daudzas noliktavas, dzīvojamās ēkas un fermas nu stāvēja tukšas, bija pēdējais laiks tās atkal apdzīvot.

Dienas atlikušajā daļā Varrens rakstīja pavēles par kalnrūpnie­cības speciālistu pārcelšanu no Hatona Kalna uz Andersontaunu, lai tie apmestos tukšajās ēkās. Pārējos namos dzīvotu Hatona ļau­dīm pakļautie palīgstrādnieki. Varrens pavēstīja, ka pienācis laiks trenēties tuneļa būvē, un ierosināja to darīt sīku pamežu apaugušā apvidū pusjūdzi no pilsētas iekšzemes virzienā, pārsimt metru no' ceļa, kas veda uz stikla fabriku. Lieko zemi te varēja noslēpt zem kokiem, un pēc tumsas iestāšanās aizgādāt prom un izbērt uz ceļiem dienvidos.

Incidents ar Sloanu viņu joprojām uztrauca, un Varrens galu galā nolēma, ka šādos apstākļos vispareizākais būs atvainoties personīgi un kompensācijai ņemt līdzi divus piejaucētus batlerus no aploka Andersontaunas tuvumā. Vajadzības gadījumā dzīvnie­kus atkal nāktos atprasīt, taču Varrens nolēma šo momentu ne­uzsvērt.

Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka desmit jūdzes no fermas, ko nāksies apmeklēt, ir postenis, kurā var nosēsties planieri, pie tam šai virzienā ir ceļa galamērķis — Hatona Kalns. Garāks ceļojums katrā ziņā man nāks par labu, nodomāja Varrens, jo vairāk tādēļ, ka pēdējā laikā tikpat kā nemaz nav izdevies atrauties no rakstām­galda …

Bija pienākusi visnozīmīgākās štāba sapulces diena. Varrens juta, ka viņu pārņēmis gluži jauneklīgs uztraukums, redzot štāba locekļus sasprindzinātām sejām ienākam telpā un apsēžamies gar galdu. Pie ārdurvīm nostājās divi ar granātām un uzvilktiem sto­piem bruņoti sargi. Telpas sienas sedza kartes, tabulas par «tārpu» psiholoģiju, tuneļa iekārtu un detalizētas maketa un kuģa iekš­telpu shēmas. Tur karājās arī kosmiskā karte, kurā debesis bija attēlotas tā, kā tās varēja redzēt no cietuma planētas.

Varrens uzlūkoja štāba oficierus. — Drošības pasākumi un informācijas aizslepenošana līdz šim nebija vajadzīga. Mēs pieļā­vām ziņu noplūdi un pat guvām no tā sev labumu. Taču kopš šī brīža viss, par ko šai telpā runās, jātur stingrā slepenībā, ja vien es nedošu attiecīgus rīkojumus. Ārpus šīs telpas jums aizliegts ap­spriest še notiekošo, pat savā starpā ne. Kopš šī brīža telpa tiks slēgta un cauru diennakti apsargāta, un ienākt te nedrīkstēs ne­viens, štāba oficierus izņemot. Šīs rīcības iemesls drīzumā kļūs skaidrs, taču, pirms mēs nosakām bēgšanas vietu, nepieciešams noskaidrot vēl šo to ..

Viņš nogaidīja, līdz visu acis pievērsās viņam, un tad turpināja:

—   Es teikšu sekojošo: jādara viss, absolūti viss, kas spētu pa­lielināt sekmīgas bēgšanas iespēju, un tā mēs arī rīkosimies! Es esmu atklāti pieminējis arī iespējamu neveiksmi un atbalstījis gūs­tekņu decentralizāciju varbūtējas atriebības gadījumam, taču īste­nībā es tādam variantam nepiekrītu! Mēs varam un mums vajag aizbēgt jau šajā mēģinājumā! Skaidrs?

Visi pamāja, vairāk vai mazāk dedzīgi, konstatēja Varrens.

—  Nu labi, — viņš turpināja, — tad sāksim ar to, ka aplūko­sim Andersona sākotnējo plānu un mūsu līdz šim veiktās izmaiņas, par kurām es tūdaļ teikšu …

Plāns balstījās uz dažiem pieņēmumiem, taču tie pamatojās uz rīcībā esošajām ziņām par «tārpu» psiholoģiju un militārdienesta organizāciju. Viens no pieņēmumiem bija tas, ka ienaidnieka kos- modienesta oficieru lielais vairākums pat zināt nedrīkstēja par cietuma planētas eksistenci un atrašanās vietu. Ja tas tā būtu, tad varētu iedomāties hipotētisku «tārpu» karakuģi, — nelielu transportnieku, kurš tik spēcīgi cietis kaujā, ka tikai ar pūlēm spēj doties mājupceļā. Šā hipotētiskā kuģa stāvoklis varētu būt tik nopietns, ka tas, nokļuvis kādas planētas tuvumā, būtu spiests nekavējoties nosēsties nakts pusē, jo nespētu apstāties un noturē­ties orbītā. Protams, uz tā neviens it neko nezinātu par otro «tārpu» kuģi, kurš apriņķo planētu; tālāk varētu pieņemt, ka sa­dursmē gūtie bojājumi skāruši sakaru sistēmas, un kuģa apkalpe nespēj ar citiem sazināties.

Andersons bija domājis par vienvietīgu, vāji bruņotu izlūk- kuģi, bet tas varētu būt arī «tārpu» korvetes ekvivalents, ar čet­riem apkalpes locekļiem — piedevām varēja cerēt, ka «tārpi» no aizsargkuģa ar lielāku dedzību riskēs glābt četrus, nevis tikai vienu savējo. Šo pieņēmumu balstīja fakts, ka «tārpi» tāpat kā cilvēki rūpējās par savas sugas pārstāvjiem. Un glābšanas operā­cijai no «tārpu» redzesviedokļa vajadzēja būt riskantai, bet iegūto ziņu kopsavilkums liecināja, ka dienestā uz sargkuģa atrodas ne vairāk par trīsdesmit «tārpiem», un to izturēšanās gūstekņu pārvadāšanas reizēs skaidri norādīja, ka tie visi ir ārkārtīgi attu­rīgas un pārspīlēti piesardzīgas būtnes. Varēja gandrīz droši secināt, ka šie «tārpi» vai nu vispār ir civilisti, vai arī atrodas ļoti zemās dienesta pakāpēs.

Tas nebija nekas pārsteidzošs, jo planētas sargiem noteikti vajadzēja būt flegmātiķiem un spējīgiem izturēt garlaicību, nevis izcelties ar spilgtu intelektu. Un tomēr, zināmas šā kontingenta iztēles spējas tikai palīdzētu bēgšanai, kurpretī īstas briesmas radītu sargu nepārvaramās bailes. Visu laiku pastāvēja iespēja, ka sargi, uz planētas nosēdušos un bojātu savējo kuģi ieraudzījuši, krīt panikā un sāk to bombardēt, ja šis vraks neizrādītu ne ma­zāko dzīvības pazīmju, kā to paredzēja sākotnējais plāns. Viņi tad drīzāk uzskatītu par svarīgāku neļaut gūstekņiem sagrābt vraku, nevis riskētu glābt acīmredzami jau bojā gājušus biedrus.

— Tāpēc esmu nolēmis, ka vrakam jāizrāda dzīvības zīmes, — Varrens turpināja. Piedevām kuģa nosēšanās vieta ir ierobežota, tas nedrīkst atrasties tālāk par septiņdesmit kilometriem no abiem kalniem, kur patlaban noslēptas metāliskās daļas, jo maksimāli tikai šādā distancē tās var pārvest, kamēr sargkuģis atrodas zem horizonta. Piedevām vietai jābūt pieejamai gan no kalnu, gan jū­ras puses. Tātad ir pavisam vienalga, ko mēs te spriežam, šī vieta nedrīkst atrasties tālāk par desmit jūdzēm no Andersontaunas. Lai gan majore Fīldinga mani jau brīdinājusi, ka tas var būt pārlieku uzkrītoši, ja kuģis nosēdīsies tieši gūstekņu visvairāk apdzīvotajā rajonā, jo tumsā tas būtu varējis nolaisties jebkurā vietā abos kontinentos.

Varrens piecēlās un norādīja uz karti pie sienas. — Es to visu apsvēru un secināju, ka makets jābūvē pusjūdzi uz dienvidiem no pilsētas — tieši šeit. — Varrens pacēla rādāmkoku. — Majore Fīldinga man apliecināja, ka tad tārpiem neradīsies nekādas aiz­domas, jo kas gan var būt dabiskāks par to, ka smagi bojāts kuģis mēģina nosēsties pēc iespējas tuvāk kādas pilsētas ugunīm, īpaši uz tādas planētas, kas atrodas kontrolējamā teritorijā, kur nav ne mazākā iemesla šaubīties par iedzimto draudzīgu izturēša­nos.

Varrens ignorēja Kelso un Hatonu, kuri vēlējās kaut ko piebilst, un turpināja:

—   Sīs vietas priekšrocības ir acīmredzamas. Maketa nemetā­lisko rāmi iespējams atvest uz pilsētu un uzglabāt jau ilgi pirms B-dienas. Lielāko tiesu metālisko sastāvdaļu varēs vest ar kuģi, kas būs daudz vieglāk, nekā stiept visu pa ceļiem, pie tam mēs tad varēsim norīkot vairāk cilvēku sauszemes konvojos. Tāpat esmu parūpējies par to cilvēku izvietošanu, kuriem būs jābūvē lamatu tunelis, — tieši šai sakarā es pavēlēju izsaukt uz pilsētu Hatona kalnrūpniecības speciālistus.

—   Bet… bet… — stostījās Kelso, pirmais atguvis runas spē­jas. — Un es domāju … tagad man saprotams, kāpēc jūs piepra­sījāt ierīkot nakts apgaismojumu ielās. Toreiz es to uzskatīju par muļķību… Ak, piedodiet, ser, bet jūs jau saprotat, ko es do­māju. Taču, ņemot vērā sargu gļēvulību, domāju, vai tie maz uz­drošināsies nosēsties un glābt savējos tik tuvu pilsētai?

—   Tajā brīdī risks vairs nešķitīs tik liels, leitnant, — atbildēja Varrens. — Pieņemsim, ka, nosēžoties tiešā pilsētas tuvumā, bojā­tais tārpu kuģis nogāžas uz kādas fermas jumta, pie kam visas ēkas nodeg un iedzīvotāji iet bojā. Tā būtu nelaimīga, taču iespējams sagadīšanās. Un vēl mēs pieņemsim, ka pilsētnieki, saniknoti par upuriem, uzbrūk šim hipotētiskajam kuģim, kurš, lai arī sadursmē un nosēšanās laikā bojāts, vēl aizvien varētu atšaudīties ar C-7 tipa projektoru. Tātad gūstekņu uzbrukums būtu atsists, reizē aiz­dedzinot un sagraujot visas tuvējās fermas. Es īpaši neticu, ka šādā gadījumā no Andersontaunas daudz paliks pāri.

—   Kad šai dienā stundu pirms rītausmas virs horizonta pacel­sies sargkuģis — no tā būs saredzamas liesmu ugunis. — Varrens turpināja. — Kuģis celsies augstāk, un novērotājs ieraudzīs vis­skaistāko postījumu ainu, kādu vien tāds tārps jebkad varētu vē­lēties.

Pats par sevi saprotams, būs pietiekami daudz pierādījumu tam, ka kuģa vrakā vēl atrodas dzīva apkalpe. Sūtīt lejup glābšanas ko­mandu šķitīs niecīgs risks, jo visa apkārtne degs gaišās liesmas un visi mūsējie, kuri nav kaujinieku vienības, bus labi pamanami uz ceļiem un jūrā, šķietami bēgoši paniskās bailēs.

Varrens apklusa un palūkojās uz saviem oficieriem.

Sloans plati smaidīja, viņa acis kvēloja. Kelso labsajūtā sta­roja un klusu murmināja: «Cilvēk, ak, cilvēk…»

Varrens no Sloana un Kelso kaut ko līdzīgu arī tika gaidījis, un abi viņu nebija pievīluši. Drīzāk viņš bažījās par citiem. Pat Fīldinga, kura, šo plānu uzzinājusi, gan neatteicās no tālākās sa­darbības, pārlieku skaidri demonstrēja savu nepatiku. Hainds, nīgri saviebies, blenza pār komisko briļļu rāmjiem. Hatons no dzirdētā izskatījās gluži vai apdullis, un tomēr galu galā runas spējas atguva tieši viņš.

—   Tātad mums būs jāsagrauj pilsēta, ser?

Cik tas gan ir dīvaini, Varrens nodomāja, pret nelieliem postī­jumiem vēlas iebilst tieši tas vīrs, kura tehniskās spējas un iinpro- vizatora talants ir tik ārkārtīgi nozīmīgi bēgšanas priekšrocību īstenošanā. Hatons pamazām kļuva pārlieku jūtīgs, un Varrens lāgā nesaprata, vai te dusmoties, vai priecāties.

—  Baidos, major, ka mums nāksies tā darīt, — viņš enerģiski attrauca. — Es jau sacīju, ka mēs darīsim visu, kas uzlabo mūsu izredzes. Un arī jūs piekritīsiet, ka pēc bēgšanas pilsētas stāvok­lim vairs nebūs nekādas nozīmes — lai arī es tagad vēlreiz uz­sveru, ka ziņas par apzinātu Andersontaunas sagraušanu patlaban ir stingri slepenas. Major, arī bez jums noteikti atradīsies senti­mentālu jūtu pārņemti pilsētas aizstāvji, kuri sagādās mums liekas rūpes.

Un tagad, pirms sākam tuneļa būvi — tātad visai ilgstošu darbu, nāksies evakuēt vēl dažas fermas bēgšanas rajona apkaimē. Diemžel šais fermās dzīvo stūrgalvīgi ļaudis, tāpēc es vēlētos ar jums aprunāties, kā lai viņus no turienes dabū prom …

XIII

No augstā kokā ierīkotas novērošanas platformas Nikolsones postenī pilsēta izskatījās miermīlīga un nekaitīga — un tieši tā tam arī vajadzēja būt, jo šobrīd sargkuģis atradās virs pilsētas. Līcī nesteidzīgi slīdēja dažas zvejnieku laivas, bet cilvēki ielās pastaigājās apzināti lēni, tēlojot ļaudis, kuriem nav īpaši daudz darāmā.

Varrens atzinīgi pamāja un pavērsa teleskopu uz izraudzīto vietu pusjūdzi tālāk dienvidos. Bija mīnus simt septiņdesmit otrās B-dienas pēcpusdiena.

—   Lamatu tunelis un kaujinieku telpas ir gatavas, ser, — teica blakus stāvošais Hatons. — Pusstunda darba, lai izraktos virspusē, kad makets būs savā vietā. Tagad mēs ķersimies pie sakaru tuneļu būves, — viens koku pudura virzienā, kur atrodas novērošanas punkts un slēpnis, otrs — uz pretējo nogāzi. Manu­prāt, visus slēpņus derētu savienot ar rezerves tuneļiem gadījumam, ja kosmoprāmis nosēstos neparedzētā vietā un kādu tuneli aiz­bērtu. Ja darba grupām liktu strādāt caurām diennaktīm, mēs to paveiktu laikā.

—   Piekrītu, rīkojieties, — atbildēja Varrens.

Viņš domāja, ka tagad jāpavēl ierasties Sloana desantniekiem un uz pilsētu jāatsauc arī Hatona skafandru un sprāgstvielu ražo­tāji. Rezultātā Andersontauna kļūs pārapdzīvota, ja tikām neizdo­sies iekustināt uz pārvākšanos šeit vēl palikušos civilistus. Bez tam, nepārtraukti papildinoties materāliem un ierodoties aizvien jauniem cilvēkiem, kļuva neiespējami apgalvot, ka tuneļu būve ir tikai treniņuzdevuma izpilde. Un ja civilisti atklātu, ka par ope­rācijas vietu izraudzīts apgabals gandrīz vai pilsētas centrā, viņi varbūt izrādītu pretestību.

Tagad kaujinieku vienībām bezformīgos skafandros būs jāpie­rod virzīties pa šaurajiem, pustumšajiem un dubļainajiem tuneļiem un uzturēties tādos apstākļos stundām ilgi. Viņiem būs jāsaglabā spēki cīņai pēc ilga gavēņa un jāmācās tikt galā arī ar citām problēmām, kuras varētu rasties. Varrenam nebija alternatīvas.

*

Mīnus četrdesmit trešajā B-dienā postenī ieradās flotes kap­teinis Peterss un lūdza audienci. Varrens piekrita, un Peterss tika ievests birojā, kur gan nevaldīja tāds troksnis un burzma kā Hatona Kalnā, tomēr Varrenam radās sajūta, ka daudzi noslēpumu kurus viņš bija vēlējies saglabāt, vairs nebija noslēpumi, jo pretējā gadījumā flotes kapteinis tagad te nesēdētu.

Petersam ienākot, Varrens piecēlās. Tā bija liela pieklājība, kādu Varrens jau gadiem nebija izrādījis kādam no vecākajiem virsniekiem, taču tagad, kad flotes kapteinis apsēdās, nesveicinājis un neteikdams «ser», Varrens jutās pagalam pārskaities.

—   Es nevēlējos parādīt necieņu, — ievērojis Varrena sejas! izteiksmi, paskaidroja Peterss, bet viņa turpmākos vārdos skanēja galvenokārt rūgtums:

—    Tas nozīmē vienīgi to, ka darba drēbēs es nedrīkstu salutēt — I bez tam man vairs nav nekādu tiesību uz kaujas tērpu, jo pirms četriem mēnešiem esmu sasniedzis pensijas vecumu. Maršal, es baidos, ka beidzot esmu kļuvis īsts civilists.

Varrens īgni nodomāja, ka pēdējos mēnešos par šo un par to sākuši gausties gan Hainds, gan Hatons, gan vēl citi, taču tagad to pašu darīja arī opozīcijas vadonis — un smeldzīgās žēlabas no tik augstas pakāpes oficiera kā Peterss šķita visļaunākās. Var­rens ar pūlēm piespiedās būt laipns. — Tagad mums noteikti jābēg, komandor. Pensija par četriem mēnešiem un vēl citi labumi ir pārlieku svarīgi, lai tos neņemtu vērā.

—  Maršal, nevajag mani mierināt, — Peterss mierīgi atbil­dēja, — tik ļoti vecs es tomēr vēl neesmu.

Varrens atteicās no domas demonstrēt savu laipnību. — Jūs gribējāt ar mani aprunāties, — viņš vēsi noteica. •— Tagad jums šāda iespēja ir, taču palūgšu runāt īsi.

—   Es domāju, ka esmu iesācis aplam, ser, — Peterss klusu noteica. — Man ļoti žēl. Es atnācu jūs lūgt bēgšanas mēģinājumu atlikt … atteikties no tā …

—   Nolādēts, par ko smieties! — viņš piepeši eksplodēja, tad gandrīz vai izmisīgi turpināja, — es zinu, jums tas izdotos, ja vien jūs to gribētu. Divarpus gados jūs paveicāt manuprāt neticamas lietas. Jūs ieguvāt Kelso savā varā, un viņš pildīja visu, ko jūs uzskatījāt par vajadzīgu, lai gan mēs pārējie gaidījām pretējo. Tie­pīgos Komitejas vīrus jūs piespiedāt brāļoties ar Nekomitejas oficieriem, galu galā tie dibināja pat ģimenes. Jūs apgriezāt visu Komiteju kājām gaisā, atteicāties no slepenības un neviens neko neiebilda! Nemaz nerunājot par precētajiem oficieriem un bērniem, tie jums burtiski ēd no rokas, jo tieši jūs rūpējāties par viņu dro­šību un pēcteču pienācīgu izglītošanu. Un tad vēl nemetāliskas tehnoloģijas radīšana, sakaru līdzekļi, satiksme, pētniecība, efek­tīvs medicīniskais dienests! Un tas viss beigu beigās izrādījās tikai viena vienīga viltība, lai iemidzinātu mūsu aizdomas un dabūtu no bēgšanas rajona prom visus, kuri nav jūsējie!

—   Un nemēģiniet noliegt to faktu, ka par bēgšanas vietu izvēlēta Andersontauna! — Peterss dusmīgi turpināja. — Pārāk liela izdarī­šanās notiek jau ap tā dēvētajiem treniņtuneļiem vien. Un to ap­liecina arī citas pazīmes. Acīmredzot jūs esat nolēmis iznīcināt pilsētu!

Varrens nemēģināja liegties.

—   Kad jūs apzināti vairījāties sastapties ar mani, — Peterss turpināja, — un uzsākāt visus šos pārveidojumus, es iedomājos, ka esat nostājies mūsu pusē un gribat sagraut Komiteju no iek­šienes. Tolaik man bieži vien bija iespēja izjaukt dažus jūsu plā­nus, taču tā vietā es jums palīdzēju, saprotams, slepeni, lai Kelso un pārējiem nerastos aizdomas. Tagad es saprotu, ka esmu ticis maldināts, bet savulaik es iedomājos, ka tik autoritatīvs un inteli­ģents vīrs kā jūs …

Viņš aprāvās un pakratīja galvu. Tad lūdzoši piebilda:

—   Man ir žēl. Un es vēlējos pateikt vienīgi to, ka blefu vēl aizvien iespējams pārvērst īstenībā un bēgšanu — viltībā. Jūs to spējat. Neesmu līdz šim sastapis cilvēku, kam tas būtu iespējams, bet jūs laikam tāds esat. Lūdzu.

Varrens klusēja, vērdamies sarunu biedra izmisušajā, lūdzo­šajā sejā. Viņš juta, ka Peterss viņam ir ļoti simpātisks, pie tam Varrenu bija apmulsinājuši izteiktie komplimenti. Tad viņš spēji papurināja galvu.

—   Es nekad neatteikšos no bēgšanas plāna, tikai tāpēc vien, ka jūs man to lūgsiet, — viņš atbildēja. — Es neatteiktos pat tad, ja jums izdotos to pienācīgi pamatot, kas jums līdz šim nav izde­vies. Jums zināms, kāds šeit bija stāvoklis, pirms ierados es. Ja es neko neuzsāktu, vienā jaukā brīdī ietu vaļā pilsoņu karš! Es domāju, komandor, jums pietiek saprāta novērtēt, pie kā tas no­vestu. Kaujas starp Bēgšanas Komiteju un civilistiem beigtos ar civilistu un fermeru apspiešanu, vietējo posteņu vīri tiem piepra­sītu pakļauties, tā atlīdzinot par apsargāšanu pret batleriem un citu Komitejas kaujinieku uzbrukumiem, līdz beigu beigās izveido­tos verdzība — īsta verdzība, un katrs postenis apmācītu savus vergus cīnīties par kontrolējamās teritorijas palielināšanu un aiz­sardzību. Jums jāatzīst, ka tad vairs nebūtu tālu līdz barbarismam un nākamās paaudzes dzīvotu īstā feodālismā, kas stāvokli drīzāk tikai pasliktinātu, nevis uzlabotu. Šeit es runāju vairāku gadsimtu plāksnē!

Varrens aprāvās, jo aptvēra, ka gandrīz vai kliedz, un turpi­nāja mazliet rāmāk:

—  Jābēg ir kaut vai tāpēc, ka nedrīkst atļauties zaudēt tik dau­dzus augsti inteliģentus un spējīgus cilvēkus. Šo oficieru atgrie­šanās aktīvajā karadienestā būtu ārkārtīgi svarīga mūsu uzvaras kaldināšanā. Piedevām jums jāņem vērā, un lai arī tas būtu vis- nesvarigakais iemesls: ikviena oficiera pienākums jebkuros apstāk­ļos ir darīt visu, lai izbēgtu no gūsta un atgrieztos savā daļā. — Varrena tonis kļuva izteikti skarbs. — Vai jūs vēl ticat pienā­kuma izjūtai, komandor?

Peterss pakratīja galvu. — Visi šie iemesli ir saprotami, — viņš asi iebilda. — Bet tie nav pietiekami labi, lai attaisnotu jūsu rīcību. Gan jau jūs pats būsiet ievērojis, ka tieši gados vecākie un labāk izglītotie oficieri sliecas kļūt par civilistiem, turpretī visfanātiskākie Komitejas vīri ieradušies paši pēdējie. No tā iz­rietošos loģiskos secinājumus nav iespējams noliegt. Es nojaušu, ka Komitejas ļaudis — pie tam acīmredzot pat jūsu štābā — pa daļai ir kļuvuši domīgi un prāto, vai tiešām rīkojas pareizi. Un jūsu lietu nodod galvenokārt paši jūtīgākie un inteliģentākie. Jūs spētu vēl daudzus atgriezt uz pareizā ceļa … Patiesi, vēl tagad jums būtu iespējams lielu daudzumu savējo noskaņot pret bēg­šanu! ..

—   Pietiek! — nodārdināja Varrens. Viņa dusmas uz šo viru, kurš atkal pamodināja visas šaubas un mocošās pārdomas, kas pirmajā laikā tika traucējušas miegu un kuras viņš galu galā it kā bija pieveicis, bija tik stipras, ka viņš kādu mirkli nespēja pat runāt.

—   Mums jābēg, komandor, — viņš beidzot teica. — Ticiet man, es šo lietu esmu pamatīgi pārdomājis. Bēgšana ir vienīgais atrisinājums, un es nezinu neviena nozīmīga argumenta, kas spētu mainīt šo lēmumu …

—   Jūs laikam domājat, ka arī citi vēl grib kopā ar jums spē­lēt zaldātus! — Peterss iekliedzās, un viņa seja pārklājās sarka­niem plankumiem. — Zeme, karš un kosmiskā dienesta slavenās tradīcijas ir vienīgi aizbildināšanās, lai jūs arī turpmāk varētu tēlot svarīgu personu.

—   Ejiet, komandor! — Varrens aizsmakušā balsī noteica.

—   Labi. Tā kā tā es šeit tikai zaudēju laiku. — Peterss piecē­lās. — Taču es brīdinu jūs, maršal! Es darīšu visu iespējamo, lai novērstu mēģinājumu bēgt — apsolu vienīgi to, ka atturēšos jūs nogalināt.

—   Man ļoti žēl, mister Peters, — Varrens ledaini atbildēja. — Ļoti nožēloju, ka jums nācās pateikt arī to. Taču man nebūs ne­kādu sirdsapziņas pārmetumu, ja būšu spiests jūs nogalināt, kad mēģināsiet stāties man ceļā.

Pagāja labs laiks, līdz Varrena dusmas noplaka tiktāl, ka viņš sāka just nožēlu par šo tik neveiksmīgo sarunu. Droši vien nevajadzēja izrādīt dusmas par Petersa sākotnējo nepieklājību un zaudēt galvu pēc tam, kad Peterss nodēvēja vislabākos ofi­cierus par potenciāliem nodevējiem. Vienalga, saglabāt stāju un atcerēties, ka flotes kapteinis ir tikai vecs, sarūgtināts vīrs, tas būtu bijis saprātīgāk…

XIV

Sākumā Varrens domāja, ka ielās ālējas kāds no aploka izbē­dzis batlers, taču, aizgājis līdz ielas stūrim, saprata, ka notiek kautiņš.

_ Tuvākās laternas gaisma bija pārlieku vāja, lai varētu sazī­mēt uniformas, taču kaušļi acīmredzot lieliski atšķīra, kas ir kurš.

Viņu bija septiņi, — četri pret trijiem — un tie sita, spēra un pat koda cits citam. Visi bija apmēram viena auguma, taču trij­nieks šķita izveicīgāks un ne tik apdzēries kā četri pārējie. Varrens nepaspēja ne iejaukties, kad viss jau bija beidzies. Trīs uzvarē­tāji aizgāja uz spoži apgaismotu nometnes ēku, kurā atradās kau­jinieku klubs. Viens no viņiem mazliet piekliboja. Četri uzvarētie vārtījās zemē. Viens no tiem paslējās ceļos, un nespodrajā gaismā šķita, ka viņa seja noziesta melnā krāsā; otrs bija saķēris pakrūti un vēma; divi pārējie nekustējās.

Lēnā solī pienāca sargs un iesvilpās, saukdams sanitārus — pēdējā laikā šis signāls skanēja bieži. Vīrs notupās pie viena no piekautajiem, līdz sagaidīja sanitārus, tad viņš piecēlās, nolamājās un devās atpakaļ uz posteni.

Varrens nejutās pārsteigts, ka sanitāri ir meitenes. Tā kā ska­fandru ražošana jau bija gandrīz pabeigta, bet papīru tagad gal­venokārt izgatavoja otrajā kontinentā, un arī grāmatu kompensē­šana notika tur, meitenes te varēja strādāt vienīgi tuneļa celtnieku arstēšanai ierīkotajā hospitālī. Meitenes bija šim darbam ļoti pie­mērotas, un, lai gan Varrens sākumā bija dusmojies, ka viņas atsa­kās evakuēties kopā ar citām leitnantes Nikolsones grupas sievietēm, tagad priecājās, ka viņas te palikušas. Tomēr šo grupu vadīja ārsts vīrietis.

Ārsts pasniedza Varrenam kabatas laterniņu un īsi paskaidroja, kā to turēt, kamēr viņš izmeklēs ievainotos. Tā kā abi vīri stāvēja cieši blakus, viņi pietiekami labi varēja saskatīt viens otra seju, taču ārsts izlikās, ka Varrenu nepazīst — acīmredzot tāpēc, ka nepazīstamam palīgam viņš varēja pateikt to, ko nekad neuz­drošinātos sacīt sektora maršalam.

—   Ielauztas trīs ribas un varbūt cietusi arī liesa, — viņš teica, aptaustījis ievainotā ķermeni. — Un šie ievainojumi radušies, kad viņš jau bez samaņas gulējis zemē! Man ir aizdomas, ka šis ir viens no tiem paņēmieniem, kā Ārpuskomitejas vīriem ieskaid­rot, lai viņi atstāj pilsētu … — tonis liecināja, ka ārsts pilnīgi zaudējis amatam raksturīgo mieru. — Palūkojieties uz viņa seju un uz ausi. Gandrīz nokosta! Kā zvēri…

Varrens mēmi klausījās, kā otrs gari un plaši apraksta savas izjūtas. Kad beidzot radās izdevība kaut ko piebilst, viņa balss skanēja drūmi un vienlaikus kā piedošanu lūdzot:

—  Man šī lieta nepatīk tāpat kā jums, dakter, — viņš ie­sāka. — Mani nomāc fakts, ka oficieri, kuriem vajadzētu cīnīties pret kopēju ienaidnieku, kaujas cits ar citu. Tā kā līdz B-dienai atlikušas tikai piecas nedēļas, visi pamazam sāk nervozēt. Tas ir pilnīgi dabiski — un te galvenokārt vainojama situācijā, nevis cil­vēki paši, arī sasprindzinājums un mežonīgā uzdzīve naktīs, kas

sākusies pēdējā laikā, bet to nu neviens nebija gaidījis. — Varrens piespiesti iesmējās. — Taču gūstekņi iemācījušies no vietējiem augļiem darīt alu un stiprākus dzērienus, un tiem oficieriem, kuri caurām dienām un naktīm ir kā dzīvi aprakti karstos un nevedinā­tos tuneļos vai arī divpadsmit stundas dienā trenējas bez ēdiena un ūdens, ir tiesības atpūsties. Ļoti slikti, ka mēs nevaram "pare­dzēt, cik stipri šie būvējumi izdosies, bet ļaudis piedzērušies viegli uzsāk kautiņus … Un, protams, pēc sabotāžas tunelī kļuvis vēl ļaunāk…

Mīnus piecdesmitajā dienā Varrens bija noturējis skati, galve-| nokārt tāpēc, lai darītu galu pieaugošajai nepatikai starp kaujas grupām un apgādes vienībām. Pirmoreiz pēdējo divu gadu laikāļ Andersontaunas apkārtnē apstājās jebkādi ar Bēgšanas projektu saistīti darbi, un visi vīrieši un sievietes inspekcijas laikā valkāja zaļās kosmiskās uniformas bezveidīgo ādas apģērbu vietā. Varrens tā bija pavēlējis, lai pasvītrotu, ka oficieru vidū nepastāv būtiskas atšķirības un visi ir vienādā stāvoklī.

Tikko Varrens uzkāpa tribīnē, lai teiktu uzrunu, viņš saprata,; ka daudzu cilvēku tērpus par uniformām vairs nevar saukt. Muļ­ķīgā kārtā viņš bija aizmirsis: kaujas tērpus par vislielāko dār­gumu uzskata un rūpīgi uzglabā vienīgi Komitejas ļaudis, bet pārējie tos valkā ikdienā, līdz tie ir vienās skrandās, un tad cil­vēki spiesti apvilkt paštaisītus apģērbus. Tā nupat tagad,kad visi bija tērpušies formās, varēja nekļūdīgi noteikt, kurš te ir Komite­jas piekritējs, un kurš ne.

Varrens runāja par pienākumu pret sevi pašu un visu cilvēku rasi, par to, ka viņiem jābēg, lai arī būtu jānes upuri.

Varrens neatcerējās, kurā mirklī bija pārtraucis izteikt parastos uzmundrinājumus, jo viņu pārņēma lepnums par šiem izcilajiem oficieriem un to slaveno pasākumu, kurā tie piedalījušies. Tāpat viņš īsti neatcerējās arī to, kurā brīdī bija aizsviedis malā Hatona izgatavoto megafonu, bet tad viņš jau kliedza tik skaļi, ka tam vairs nebija nekādas nozīmes. Un visi piepeši bija sākuši ur- ravot, — vienlīdz skaļi gan skrandās tērptie, gan uniformas sa­glabājušie oficieri, un īsi pēc tam Varrens bija mītiņu beidzis, jo citādi viņš pārlieku atklāti demonstrētu savu aizgrābtību.

Un tieši šajā laikā tika sabojāta sūkņu sistēma, kura galvenajā tunelī ieplūstošo ūdeni novadīja uz tuvējo upi. Upes braslā bija iegāzti akmeņi un zeme, un izveidojās zems dambis. Upes līme­nis cēlās tikai par pusmetru, bet ar to pietika, lai ūdens tecētu pa koka caurulēm atpakaļ un pārpludinātu tuneli.

Ūdens izsūknēšanai un tuneļu sistēmas iztīrīšanai nācās ziedot veselu nedēļu. Tuneļa sienas un griesti bija tik stipri izskaloti, ka draudēja iebrukt. Tagad visu nācās žāvēt un nostiprināt ar degpastu, un, kamēr kaujas grupu vīri pūlējās vaiga sviedros, tuneli gandrīz nebija iespējams elpot. Tā bija smaga pārbaude skafandriem un to valkātāju izturībai. Skafandri pārbaudi iztu­rēja labi, taču tā negatīvi bija ietekmējusi nervus, ja spriež pēc to četru vīru izskata, kurus tagad aiznesa uz lazareti.

Kopš bija beigušies metālapstrādes darbi un lielākā daļa teh­niķu devušies uz Andersontaunu, lai tur ražotu sprāgstvielas, Ha­tona Kalns izskatījās pamests. Varrens nolūkojās vīros, kuri pie­slīpēja maketa detaļas, tēlnieku pacietībā atdarinādami tos bojājumus, kādiem jārodas tēraudā, kuģim strauji ieejot atmo­sfērā un apdegot. Bet vēl patiesākus māksliniekus Varrens bija saticis Mallonspīkā, kur ļoti neliela, taču ļoti profesionāla grupa būvēja maketa trapu.

Savu biežo un nemierīgo ceļojumu laikā Varrens bija sastapis vīrus, kuriem ar dažādu diagrammu palīdzību tika izskaidroti at­sevišķi uzbrukuma aspekti. Viņš bija redzējis pie jostas vietā piestiprinātās saites kokos iekārtus kaujiniekus, kur tie svīzdami šūpojās savās kārklu bruņās šurp un turp un pie tam šāva no stopiem smieklīgi mazos mērķos. Bezsvara stāvoklī jebkura šau­jamieroča atsitiens izsauktu rotācijas kustību, tā ka vīri šādā veidā trenējās trāpīt mērķī, kurš virpuļoja ap tiem. Lai gan vi­ņiem bija likts šaut, stopus turot jostas vietas augstumā, lai neit­ralizētu šūpošanos, tie vienā laidā pūdelēja, jo pastavīgs galvas reibonis traucēja precīzi nomērķēt.

Šajās dienās ļaudis pārpūles dēļ sāka zviegt pilnā kaklā vai arī zaudēja savaldīšanos. B-diena tuvojās atbaidoši ātri un šķita, ka vispārējais saspringums dvašo gaisā. Līdz mīnus divdesmit trešajai B-dienai visi piejaucētie batleri tika nogādāti abu kalnos esošo darbnīcu tuvumā, un tur tos pa vienam vai nelielās grupās dresēja vilkt smagus vezumus pa ceļiem, kurus bija paredzēts izmantot B-dienā. No «tārpiem» vairs neslēpa pieaugušo kuģu kustību līcī, lai novērotājiem sargkuģī radītu iespaidu, ka gūs­tekņi uzsākuši īstenot plašu pētniecības un jaunu zemju apguves programmu. Tādā veidā prom tika aizgādātas svarīgākās perso­nas un dokumenti. Notika plašās sakaru sistēmas pārbaudes, me­teorologi bija atturīgi optimistiski.

Varrens personiski jutās līdzīgi meteorologiem, līdz pat mī­nus divdesmit pirmajai bēgšanas dienai, kad viens no planieriem atklāja nākošo sabotāžu.

XV

— Tas ir viens no tiem kokiem, zem kuriem atrodas uzbru­kuma punkts numur divi, — norūpējies skaidroja majors Hainds. — Ja mēs koku bez redzamas vajadzības nozāģēsim, tārpiem ra­

dīsies aizdomas, ja atstāsim to savā vietā, tas drīz vien izcelsies citu starpā ka tāds piemineklis. Koks ir pagalam — tieši virs ze­mes stumbram noplēsta visa miza. Bojājumu skatienam aizsedza pamežs un tikai tagad to atklaja kāds no planieristiem, pama­nījis lapu clivaino nokrāsu.

—   Es nezinu, kas tur būtu darāms, — Hainds drūmi pabeidza.

—   Pēc trim vai četriem mēnešiem lapas nobirs, bet jau pēc pāris nedēļām tās kļūs spoži dzeltenas.

—  Dzeltenas! — dusmās auroja Kelso. — Cik piemērota krāsa! Es vienmēr esmu teicis, ka civilisti ir vieni vienīgi gļēvuļi un utaini dezertieri, un mums tos vajadzēja ciešāk paturēt acīs…

—   Šie utaini tomēr mums ir nepieciešami, leitnant, — rami piezīmēja Hatons. — Bez tam jūs taču nevarat pie katra koka nolikt pa sargam.

Brīdi šķita, ka Kelso metīsies viņam virsū, un varēja redzēt, ka Sloans ies viņam palīgā. Fildingas un Hainda sejas bija vie­nīgi norūpējušās. Hatons bija šķietami bezrūpīgs, tā ka Varrenam pret viņu modās neuzticība.

Parasti lēns, laipns un turpat vai bikls cilvēks, pēdējā laikā viņš bija pasācis štāba sanāksmēs kašķēties ar Kelso un Sloanu — tiesa, mierīgā, pieklājīgā veidā. Varrenam gribot negribot bija jāatceras Petersa teiktais, ka tieši visinteliģentākais oficieris vis­drīzāk var kļūt par nodevēju . . .

—   Nu labi, — novilka Kelso, acīmredzami pūlēdamies saval­dīties. — Ir vesela rinda lietu, ko mēs nespējam — piemēram, iz­bāzt galvu starp kājām un spļaut, līdz sasniedzam bēgšanas ātrumu . . . Bet, ser, vai drīkstu ierosināt: kā būtu, ja mēs tam norautu visas lapas un kailos zarus piesietu pie tuvējiem kokiem? Protams, citu koku lapotne būtu rūpīgi jāpiestiprina kailajiem za­riem, jāpalūkojas no planiera, kā tas izskatās dabā …

—   Es baidos, tas nebūs iespējams, — atkal ierunājās Hatons,

—   Sargkuģi jau nu piemānīt varēs, bet jūs, leitnant, aizmirstat, ka viņi pēc maketa uzbūvēšanas tā tuvumā nolaidīs zondi. Tas, ar ko mēs tādā attālumā spējam piekrāpt teleskopu, šādā mikro­skopiskai pārbaudei līdzīgā reizē nepaliktu neatklāts. Ja tārpi ie­raudzīs sausu koku, kura zari piesieti zaļojošiem … nu, tad tie kļūtu tik aizdomīgi, cik vien tārpi to spēj, tādēļ šāda samākslota maskēšanās būtu pārlieku pārdrošs solis. Vislabākais būtu šo koku atstāt tādu, kāds patlaban tas ir.

—   Major, tātad tas būtu jūsu priekšlikums? — Kelso ņirdza.

—  Atstāt koku tādu, kāds tas ir patlaban?

—  Jā, — atbildēja Hatons. Viņš uzlūkoja pārējos un tad it kā atvainodamies turpināja:

—    Bez tam es noteikti ierosinu nosūtīt vīrus arī no citiem

posteņiem, lai tie tādā pašā veidā nobeidz arī citus kokus — no šī pašas sugas. Tādējādi radīsies iespaids, ka šī koku suga sasli­musi ar kādu slimību, un, ja šie koki nodzeltēs visā kontinentā, tad nedomāju, ka tārpi ievēros vienu vienīgu, kas nodzeltējis ne­daudz ātrāk par citiem …

Tas bija atrisinājums. Varrena neuzticība pret Hatonu sāka gaist, lai gan viņš nožēloja, ka majors savu priekšlikumu izteicis, vienlaikus iedzeļot Kelso.

—   Tas ir teicams priekšlikums, Haton, — viņš silti teica. — Jāatzīstas, par šo notikumu es biju ļoti nobažījies. Vai būtu vēl kas apspriežams?

Majors Hainds papurināja galvu un automātiski atstūma at­pakaļ lejup slīdošās brilles. Sloans un Kelso vēl aizvien dusmīgi blenza uz Hatonu, kurš spītīgi vērās tiem pretī. Vēl kaut piebilst gribēja Fīldinga.

—   Pirms divām dienām pie Telforda fermas notika liela ne­laime ar kādu batleru, — viņa lietišķi sacīja. — Smagi ievainoti trīs vīri, un divi no tiem bija jau miruši, kad leitnants aizgādāja tos līdz slimnīcai. Trešais — flotes komandors Andersons — no­mira šorīt. Pirms nāves viņš paguva izstāstīt diezgan daudz, un, ja nevienam nekas nav iebilstams, tad es labprāt vēlētos uzzināt, kas tur īsti atgadījies.

Kelso un Sloans tagad dusmīgi uzlūkoja Fīldingu, taču tad, kad leitnants pievērsās Varrenam, viņa sejā bija jūtams slēpts nemiers.

—   Es novēroju šo fermu jau trīs mēnešus, — viņš piesardzīgi iesāka, — un šajā laikā tur nenolika nekas tāds, kas liecinātu par fermas ikdienas darbiem. Tajā aizvien uzturējās vismaz septiņi oficieri, visi opozicionāri. Nesen tur vairākkārt ieradās arī flotes kapteinis Peterss, un esmu pārliecināts, ka doma par tuneļa ap­pludināšanu tika izperināta tieši šai fermā. Tāpēc man radās ideja — ierasties šajā apvidū ar batleru mednieku grupu un sarī­kot mazu neoficiālu akciju …

Apmēram pusjūdzi no fermas viņi bija izsekojuši kādu batleru, un Kelso iedomājās, ka derētu zvēru tikai ievainot, nevis tūlīt nogalināt ar vienu no jaunajām granātām, un pēc tam uzrīdīt Telforda fermas žogam. Sāds pasākums bija visai bīstams, jo dažiem vīriem vajadzēja drāzties batleram pa priekšu, no tā tver- rokām vairoties, un panākt, ka zvērs tiem seko. Viņiem paveicās, jo zvērs tos nedz notvēra, nedz iebradāja zemē. Piecdesmit metru no sētas viņi zvēru ievainoja un aizbēga sāņus.

Telfordu jau neskaitāmas reizes bija lūguši pārcelties, jo viņa ferma bija viena no tām, kuras B-dienā bija plānots nodedzināt, taču viņš ne tikai aizvien bija stūrgalvīgi atteicies pārcelties uz otro kontinentu, bet pat neminēja iemeslus, kādēļ viņam Šeit katrā ziņā jāpaliek — galu galā to, ka viņš ir sa- botieru vadonis, Telfords Komitejas vīriem teikt nevarēja. Tātad Kelso bija nolēmis uzrīdīt saniknoto batleru Telforda fermas nocietinātajai sētai, tad Telfords saprastu mājienu, ka viņa uz­turēšanās šai apvidū vairs nav vēlama. Tas bija domāts vienīgi kā brīdinājums, neplānojot nekādus zaudējumus. Taču šis bat­lers bija neparasti liels un spēcīgs, bet Telforda fermas nocieti­nājumi ļoti sliktā stāvoklī. Tā vietā, lai sētu pamatīgi salīgotu, iedzīvotājiem pamatīgas šaušalas iedvešot, batlers tai vienkārši iztriecās cauri. Kad piesteidzās Kelso un mednieki ar granātām, batlers jau bija iebrucis dzīvojamā ēkā …

—  Mēs visus izvilkām no drupām un pēc iespējas ātrāk nogā­dājām slimnīcā, ser, — Kelso lietišķi turpināja, — taču jau tad uzskatījām, ka izturēs ja nu vienīgi flotes komandors Andersons. Es … man ļoti žēl, ser. Es patiešām vēlējos viņus mazliet pabie­dēt. Un mēs to uzskatījām tikai par joku, ser. Es nekad nebūtu … es domāju, galu galā mēs tomēr izmantojam Andersona plānu, un lai arī viņš beigu beigās kļuva civilists, tomēr …

Viss vienmēr jāuztver objektīvi, izmisīgi nodomāja Varrens, ar pūlēm savaldīdamies. Tagad viņš domāja gan par Komitejas vī­riem, kuri smiedamies spēlējās ar nāvi, gan Andersonu, kurš ak­tīvi līdzdarbojās bēgšanas priekšdarbos, līdz uzzināja par gai­dāmo pilsētas sagraušanu, un šī pilsēta taču bija nosaukta viņa vārdā. No otras puses, sektora maršals nedrīkstēja bargi sodīt leitnantu, jo sava tiesa atbildības par šo traģēdiju bija jāuzņemas Varrenam pašam. Pēdējā laikā viņš bija pietiekami bieži teicis, ka viņiem jādara itin viss plāna izdošanās labā.

—   Arī es ļoti nožēloju šo lietu, — Varrens beidzot teica un apklusa. Bēgšanai bija jāizdodas par katru cenu, lai tā atlīdzn nātu visus nepatīkamos un necilvēciskos notikumus pēdējā laikā un novērstu to atkārtošanos. — Es uzskatu, ka šis gadījums vēl nav zināms visiem? — viņš jautāja.

—  Mednieki turēs mēli aiz zobiem, ser, — atvieglots atbildēja Kelso.

—   Un mirušie, tāpat kā štāba oficieri, nerunā, — sarkastiski piezīmēja Hatons.

—   Es nožēloju, — Kelso teica un uzlūkoja visus pēc kārtas. — Es to visu patiešām nožēloju.

Varrens papurināja galvu. — Ko mēs tur varam mainīt? Tik lielos pasākumos aizvien jārēķinās ar negadījumiem — ar zaudē­jumiem, kuri nerodas tiešā cīņā ar ienaidnieku.

—  Tā kā mēs te nupat runājām par nelaimes gadījumiem, ser, — Fīldinga izmeta, vēl aizvien ledaini uzlūkodama Kelso, — tad piebildīšu, ka leitnante Nikolsone sūdzas, ka tiek aizskartas viņas meitenes, kuras strādā slimnīcā.

Tālāk viņa netika, jo Kelso ar Sloanu viņu burtiski pārklie­dza. Sloans izteicās sabiedrībā absolūti nepieņemamiem vārdiem; kad viņam aptrūka elpas, skanēja vienīgi Kelso balss.

—   Galu galā mums te nav ieplānots kaut kāds svētdienas sko­las pikniks, — leitnants iekaisis kliedza. — Tas ir liels pasākums, kara operācija! Šiem vīriem ir tiesības iedzert, uzdziedāt un pat palaist rokas — arī amizēšanos, cik vien to spēj, viņi ir to no­pelnījuši, jo pēc trim nedēļām daudzi no viņiem vairs nebūs starp, dzīvajiem. Viņi iekaros kuģi kosmiskajos tērpos, ko gandrīz tik­pat labi var saukt par līķautiem! Es to saku ar visu cieņu pret majoru Hatonu, kurš ar viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem veicis patiesus brīnumus, un tomēr šie skafandri ir īstie līķauti. Viņa konstruētie tērpi nenoliedzami sekmēs uzbrukumu, un tomēr jārē­ķinās ar zaudējumiem — skafandra materiāla bojājumu, nevis pretinieka rīcības dēļ — runa ir par sešdesmit procentiem!

Kelso atgaiņāja Hatona protestu ar žestu, kurš nepārprotami pauda necieņu, un dedzīgi turpināja:

—  Vīriem tas zināms, viņi saprot, kādēļ mēs šim uzdevumam esam sagatavojuši četrreiz vairāk cilvēku, nekā tas patiesībā ne­pieciešams! Bet tomēr viņi vēlas piedalīties, un būtu pat nelai­mīgi, ja to nedrīkstētu.

—  Tā ir pavisam īpašu oficieru grupa. — viņš steigšus turpi­nāja, — elite, sevišķi drosmīgi, agresīvi un skarbi cilvēki. Tiklab majore Fīldinga, kā arī jūs, ser, esat lasījuši viņu personīgās lie­tas. šķiet, daži šeit sēdošie oficieri pat neaptver, kādu varenu pa­sākumu esam iecerējuši, šī bēgšana ieies vēsturē, un mēs neko nedrīkstam liegt tiem oficieriem, kuri uzņēmušies pašu grūtāko un bīstamāko šajā plānā. Es domāju, ka traucēt šo darbu ar sīku­mainām sūdzībām un paļām ir gandrīz vai nodevība!

—  Un dažas meitenes pašas viņus izaicinājušas! — piepeši ierēcās Sloans.

—   Vai tiešām, major? — Fīldinga saniknota iesaucās.

—  Varbūt jūs interesēs, ka vienā no slimības vēsturēm minēts smags smadzeņu satricinājums pēc sitiena ar trulu priekšmetu pa galvu? Laikam meitene būs mazliet klīrējusies. Bet varbūt tas no­zīmē vienīgi to, ka jūsu kaujinieki, es vilcinos teikt «oficieri un džentelmeņi», ir jau tiktāl ieslīguši barbarisma, ka sākuši līgavas izvēlēties ar alu cilvēku metodēm?

—  Tā ir vides ietekme, majore Fīldinga, — ar absolūti no­pietnu sejas izteiksmi piezīmēja majors Hainds. — Tas ceļas no pārāk ilgās karāšanās kokos …

—   Nu vienreiz ir diezgan, — skarbi noteica Varrens, kad

Kelso un Sloans vēra mutes pretsparam. — Mēs Šos notikumus nožēlojam, ļoti nožēlojam, — viņš turpināja, — taču šobrīd es spēju saprast arī Kelso un Sloanu. Visiem šiem oficieriem zināms, kas viņus gaida nākotnē, — ka liela daļa uzbrucēju ies bojā, — un tāpēc aizvien pieaugušais nervu sasprindzinājums, kāds tos pārņem, mums jānovērtē ar sapratni, nevis uzliekot disciplinārus sodus. Šādos gadījumos mums jācenšas nezaudēt spēju pareizi orientēties un relatīvi mazais ļaunums atsverams ar milzīgo uz­varu, kuru mēs ceram izcīnīt.

Es esmu ļoti pamatīgi pārdomājis, kā izvēlēties šo kaujinieku grupu sastāvu, — Varrens skaidroja, — taču nelaimīgā kārtā mums nepieciešamās rakstura iezīmes iet roku rokā ar šarma trū­kumu — taču kurš gan kaut reizi dzirdējis par nevainojami piek­lājīgu triecienvienību? Tāpēc varbūt derētu mazliet atcerēties, ka vēl aizvien notiek karš, un visus tos, par kuriem runājām, uzska­tīt par cietušajiem . ..

Tagad, citu pēc cita uzlūkojis visus savus oficierus, Varrens saprata, ka štābs sašķēlies — vienā pusē atradās Kelso, Sloans un viņš pats, bet otrā Fīldinga, Hainds un Hatons. Viņš zināja, ka šī plaisa palielināsies ar katru nākamo sapulci, un visā drī­zumā bija sagaidāms atklāts dumpis. Jautājums tikai — kad?

XVI

B-diena nāca aizvien tuvāk. Divus treniņtransportus batleru vilktos ratos un kuģos sekmīgi izdevās pārvietot precīzi laikā un bez starpgadījumiem — Sloana mednieki bija iznīcinājuši bur­tiski visus šai apkārtnē mītošos mežonīgos batlerus, kuri varētu traucēt. Maketa daļas bija transportēšanas gatavībā; slēpņa tune­lis bija jāpabeidz pēc dažām dienām, un nopostīšanai paredzētie apgabali bija nosprausti.

Vēl aizvien biežie negadījumi un neveiksmes bija salīdzinoši niecīgi un attaisnojumi ar aizvien pieaugošo nervozitāti. Sabo- tāžas vairs nenotika.

Mīnus divpadsmitajā B-dienā Varrens un Fīldinga vēlreiz ap­sprieda ievainoto evakuāciju no bēgšanas apgabala, un Fīldinga piepeši teica:

— Man nepatīk, ka šī bēgšana iespaidojusi dažus no mūsu cilvēkiem, ser. Es uzskatu, ka derētu visu uz nenoteiktu laiku pārtraukt un atrast kādu citu risinājumu — protams, sākumā aiz­bildinoties ar virkni sīku kavēkļu, lai Komiteja spētu mazliet at­slābināties. Ser, daudz labāk būtu bijis nodibināt dinastiju.:.

Ja viņi nebūtu divatā, Varrens tūlīt būtu pavēlējis viņai apklust, taču viņi jau tik sen bija pazīstami un tik ilgidieneja kopā, ka viņš vienīgi negribīgi kaut ko klusi norūca.

—   Es biju vienīgā neprecētā «Uzvarētāja» oficiere, — nopietni turpināja Fīldinga, — Un jau tāpēc vien traucēju pārējām sievie­tēm uzlūkot savus vīrus kā pašu par sevi saprotamu īpašumu — vārdu sakot, es biju kuģa sieviešu mūžīgā sāncense — un dau­dziem arī gluži kā māte, jo esmu ārste un psiholoģe. Un jūs, ser, ar savu neapstrīdamo autoritāti un nepiespiesto izturēšanos, kas iedrošināja uz atklātību, neaizmirsīsim arī jūsu pastāvīgās rūpes par oficieru drošību — ser, jūs visiem bijāt miesīga tēva vietā.

Pat šajos pagrimuma laikos, — viņa turpināja, cieši Varrenu uzlūkodama un nosarka aizvien vairāk, — pat tagad bieži gadās, ka tēvi un mātes ir precējušies. Viens ar otru, es domāju.

Varrens skatījas viņā, nesacīdams ne vārda.

—  Ser, — Rūta Fīldinga klusi piemetināja un novērsa ska­tienu, — ser, šis te priekšlikums nav retorisks.

Varrens bija pārlieku apmulsis, bet tad viņam atausa atmiņā saules gaismas pielietā novērošanas platforma viņu pirmajā pos­tenī. Varrens tika nopietni, ilgi un pamatīgi apsvēris šādu atrisi­nājumu, taču beidzot nospriedis, ka tas būtu pārāk nedroši. To­reiz viņš par negatīvu faktoru bija uzskatījis arī sav.u vecumu, taču pēc triju gadu ilgas dzīves veselīgos un primitīvos apstāk­ļos šis īpašais iemesls vairs nešķita tik nozīmīgs. Tie paši apstākļi lieliski iedarbojušies arī uz Rūtu Fīldingu, Varrens nodomāja un pūlējās neskatīties uz viņas ciešo bolero jaku un vēl pieguļošāka- jām biksēm.

Viņam bija stingri jāsaņemas, lai atcerētos, ka šis tagad jau nederīgais iemesls arī tolaik nav bijis pats galvenais, taču visi pārējie vēl pastāv.

—   Es esmu pilnīgi pārliecināta, ser, ka bēgšana izdosies, — Fīldinga piepeši teica. — Taču dažreiz prātoju, vai mūsējie tur, mājās, patiešām ir spējīgi noorganizēt glābšanas ekspedīciju. Protams, man skaidrs, ka jūs īsteno stāvokli pārzināt daudz labāk par jebkuru no šejieniešiem, taču arī jūsu informācija patlaban novecojusi par trim gadiem un …

—   Mums jābēg, — Varrens skarbi noteica.

Pirms Fīldingas vārdiem par bēgšanu, par to itin nemaz ne­bija domājis arī Varrens. Viņš atcerējās, ka uz «Uzvarētāja» borta šis tas nebija nedz iespējams, nedz vēlams. Kuģa ārsti un psihologi tiktāl aizņēma rūpes par citiem, ka pašas jūtām neatlika laika — vismaz gadījumā, ja runa ir par tik neapzinīgu oficieri kā Fīldinga. Un lai gan kosmosa dienestā laulības bija parasta lieta, stāties laulībā diviem oficieriem tik atšķirīgās dienesta pa­kāpēs kā majore un sektora maršals diezin vai būtu vēlams. Lai oficieris sasniegtu tik ievērojamu dienesta stāvokli, viņam nācās visus savus garīgos un fiziskos spēkus ziedot karjerai, un visi kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja to, ka viņš tikpat pašaiz­liedzīgi pilda pienākumus arī tad, kad jau sasniegta varas vir­sotne. Sektora maršals varēja būt demokrātisks un pieeejams un izturēties kā jebkurš cilvēks, taču viņš aizvien palika neaizsnie­dzams sievietei.

Toties uz cietuma planētas stāvoklis bija citāds nekā uz kuģa.

Piepešais un alkainais kārdinājums — it kā sievietes vārdi un siltā, dzīvīgā klātbūtne būtu aizdedzinājusi viņā laika mīnas degli — bija tas, kas Varrenu satricināja un lika viņa balsij aiz­smakt. Bez tam viņā radās šaušalīgas aizdomas.

Rūta Fīldinga vēl aizvien bija nodūrusi acis.

— Acīmredzot tā ir pārlieku smaga jūsu izturības pārbaude, ser, ka psiholoģe ķērusies pie pašanalīzes mīlas lietās, — viņa rāmi sacīja. — Un es šai sakarā vēlētos piebilst tikai to, ka, domās izvērtējusi tik daudzus vīriešus, sapratu — man nepieciešams īpaši izcils vīrs, tāds, pret kuru es patiešām izjustu — bijību. Un viņam nebūtu obligāti ' 1 "

Majore

Varrens iesāka un atkal

apklusa. Pēc dažām sekundēm viņš mēģināja balsij piešķirt tēviš­ķīgu toni, taču tā skanēja tik samāksloti, ka nebija pazīstama pat viņam pašam. — Rūta, es domāju, ka šobrīd esmu saņēmis savā mūžā visjaukāko komplimentu, taču jūsu priekšlikums ir neiespē­jams. Jums drīzāk derētu censties savaldzināt Hatonu, kurš pēdē­jās štāba sapulces aizvada, vienīgi aplūkodams jūs …

Kad majore Fīldinga pēc dažām minūtēm gāja prom, viņas seja bija stinga un neizteiksmīga. Varrenam iešāvās prātā doma, ka viņa varbūt patiešām atklājusi savas īstās jūtas, taču viņš šo domu visiem spēkiem atvairīja. Tad jau daudz labāk bija pieņemt' pretejo, — ka nupat izdevies izjaukt trešo un, iespējams, visbīsta­māko sabotāžu.

Mīnus B-dienas rītā Varrens uz piecām dienām komandēja uz otro kontinentu majoru Haindu, lai tas tur pārbauda izglītības programmu.. Tai pašā dienā viņš aizsūtīja prom arī Hatonu, uz­ticēdams tam parbaudīt visu pārējo. Ja arī abi oficieri nojauta, ka šoreiz attiecībā uz viņiem pielietots vecu vecais likums par spēku saskaldīšanu, lai nerastos iespēja vienoti uzstāties pret Kelso, Slo­anu un Varrenu —, tad viņi ta vai tā nespēja iebilst. Majore Fīl­dinga, lai arī negribīgi, tomēr turpināja strādāt kopā ar viņu, un Varrens nesaprata, vai viņa tagad dusmojas ka atraidīta sieviete vai kā neveiksmīga sazvērniece.

Mīnus astotajā B-dienā viņš pirmo reizi paskaidroja, ka majori Hainds, Hatons un Fīldinga operācijā nepiedalīsies. Kā iemeslu Varrens minēja nepieciešamību saglabāt tehniski izcilus prātus nākamajam bēgšanas mēģinājumam, ja pirmais tomēr neizdotos.

Paziņojums, ka Varrens izlēmis personīgi piedalīties uzbru­kumā, neizsakāmi pacēla kaujinieku grupu noskaņojumu. Kad par šo lēmumu uzzināja Fīldinga, viņas dusmas nomainīja tādas jūtas, kuras Varrens noturēja par ārsta rūpju izpausmi.

Mīnus septītajā B-dienā kaujinieki sāka ievērot diētu, cik vien to atļāva vietēja barība, un alkohola lietošana nu bija aizliegta. Varrens skaidri un gaiši paziņoja, ka viņam nav nekādas patikas uzbrukt sargkuģim kopā ar piedzērušiem vai smagi paģirainiem oficieriem.

Visu mīnus sesto un mīnus piekto B-dienu Varrenam nācās gal­venokārt vienā laidā skaidrot cilvēkiem, ka viņam zināms, kā jā­izturas Hatona «papīrkurvī», ka viņam vismaz tikpat labi kā pārē­jiem zināma «tārpu» psiholoģija un sargkuģa telpu izvietojums, jo arī viņš noklausījies visas nepieciešamās lekcijas, un pat nedomā veikt muļķīgus varoņdarbus, jo ir par vecu un stīvu. īsi sakot, viņš apliecināja, ka nevēlas riskēt, vienīgi grib būt pasākumā klāt.

To izdzirduši, vairāki oficieri mēģināja viņam izpaust savas jūtas. Samulsuši tie skaidroja, — Kelso pat mazliet stostījās, bet Sloans bija kļuvis neparasti bikls —, ka līdz šim reizēm uzskatī­juši, ka Varrens rīkojas dīvaini, brīžiem pat aizdomīgi, taču ta­gad, ka viņš ir kopā ar tiem, ļaudis par viņu stāvēšot un kritīšot, lai nāk kas nākdams. Taču skatieni, kurus tie viņam veltīja, vērta Varrena sirdi vēl smagāku, un viņš paša acīs kļuva vēl slik­tāks, jo nekad nebija pret tiem izturējies pilnīgi atklāti un patiesi.

Vēlā mīnus ceturtās B-dienas vakarā no novērošanas posteņa kontinenta austrumos pienāca steidzama ziņa, ka pie «tārpu» sarg­kuģa piestājis kāds kreiseris vai transportnieks. Tas bija noticis dienā, sargkuģim virs horizonta esot, kad to varēja saredzet_ no zemes. Pēc četrām stundām, lai gan abi kuģi jau atradas planētas ēnā, spoža ugunīga svītra norādīja, ka kreiseris atkal aizlido. Un tas varēja nozīmēt tikai vienu.

—   Cik traki neizdevīgs brīdis gūstekņu izsēdināšanai, — teica Kelso. — Ja viņi rīkosies kā parasti, tad varam gaidīt prāmi rit agri no rīta.

—   Varbūt mēs vēl uzzināsim ko derīgu par sargkuģa apkalpi un dienesta organizāciju uz tā un kaut ko par stāvokli kauju sek­toros — taču slikti būtu, ja tas mūs aizkavētu, — sprieda Var­rens. — Leitnant, parūpējieties, lai gūstekņus uzmeklē un izklau­šina pēc iespējas ātrāk.

*

«Tārpu» prāmis nosēdās paredzētajā laikā mīnus trešajā B-dienā, taču ne plānotajā vietā. Tas izmantoja to pašu nosēšanās laukumu, ko pēdējoreiz un pat dažas minūtes nogaidīja, līdz gūs­tekņi atkāpjas aiz starta liesmu sniedzamības robežas — skaidra liecība tam, ka «tārpi» vai nu kļuvuši vieglprātīgāki, vai arī vairs tā nebaidās no iespējamiem gūstekņu slēpņiem. Varrens abas šīs iespējas novērtēja kā patīkamu izmaiņu. Visi jaunatnācēji, vienu izņemot, tika atrasti un īsumā iepazīstināti ar pašreizējo stāvokli.

Hainds, kas bija jau atgriezies no otrā kontinenta, ar prieku mainīja ceļojoša skolu inspektora pienākumus pret noklausīšanās iespēju, un drīz sniedza ziņojumu.

—   Ir grūti tik īsā laikā uzzināt kaut ko svarīgu, ser, — viņš teica, — taču skaidri redzams, ka šie vīri nav visai inteliģenti, tiem ir pārsteidzoši vājas novērošanas spējas un viņi šausmīgi slikti pārzina patieso stāvokli. Sie četrdesmit trīs gūstekņi ir dzīvi palikušie no trīspadsmit kuģu apkalpēm, kuras sagūstītas pēdējos trīs gados notikušajās kaujās. Daudzi no gūstekņiem nepārtraukti pārvietoti no kuģa uz kuģi, it kā tārpi lāgā nezinātu, ko ar viņiem iesākt. No tā vien mēs varam secināt, ka tārpu militārā organizā­cija ir ļoti pagrimusi, un es nez kāpēc esmu pārliecināts, ka daudz ko paskaidrotu pazudušais oficieris, ja vien mēs to dabūtu rokā.

—   Tai apkārtnē atrodas flotes kapteiņa Petersa ferma, — pie­peši sacīja Kelso.

Varrens iesmējās. — Es neticu, ka komandors vēl spēs ko ie­sākt, lai mūs aizkavētu, leitnant, — dabūjis savā pusē vienu vie­nīgu cilvēku, pie tam brīdī, kad atlikušas tikai trīs dienas..;/- — Tad viņš vērsās pie Hainda. — Major, atsauciet meklētāju .grupas un planieristus. Ja viņš nav dzirdējis visu šo svilpšanu uni bungo­šanu, nav redzējis nevienu planieri tad viņu būs nogrābis kāds batlers. Un piedevām jūs varētu informēt majoru Ha-t'onu — es domāju, viņš atrodas otrajā uzbrukuma punktā —, ka>pēc četrdes­mit piecām minūtēm gaidu viņu pie granātu noliktavas …

Mīnus trīs . .. divi… viens …

Milzīgā bēgšanas mašinērija neapturami iekustējās. No trīs­desmit divām apriņķošanas stundām sargkuģis sešpadsmit stundu atradās zem horizonta. īstenībā Komitejas vīru rīcībā bija gan­drīz deviņpadsmit stundas, jo transporta kolonnu kustību labi maskēja tuvējie pauguri, kalni un biezais mežs. Par labu nāca arī tas faktors, ka «tārpi» dūmakainajā atmosfērā trīs stundas nespēja veikt novērojumus šaurā redzesleņķa dēļ.

Getras stundas pēc saulēkta mīnus pirmajā dienā — līdz «tārpu» kuģa nozušanai aiz horizonta atlika mazliet vairāk nekā trīs stundas — Varrens bija gatavībā drīzumā dot galveno signālu.

Raugoties lejup no gandrīz pamestā Nikolsones Posteņa, kuru arī bija paredzēts sagraut, pilsēta un līcis saullēkta staros izskatījās mierīgi.

Varrena biroja priekšā piepeši izcēlās kņada, un tad Sloans ieveda telpā flotes kapteini Petersu un kādu svešinieku.

—   Es domāju, ka satikšu jūs bēgšanas vietā, — Peterss aiz­elsies pavēstīja, neļaudams Sloanam bilst kaut vārdu. — Mēs esam zaudējuši pārāk daudz laika. Man jārunā ar jums, ser, divatā.

Varrens neatbildēja tūlīt. Vispirms viņš no galvas līdz kājām aplūkoja svešinieku — mazu resnuli ar stipri nosvīdušu seju un baiļpilnu, apmulsušu izteiksmi tajā. Varrens atcerējās, kā bija ju­ties pats, pirmoreiz nokļuvis konflikta situācijā starp Komitejas vīriem un civilistiem, un sajuta pret svešinieku pat tā kā līdzjū­tību. Tad viņš pamāja Sloanam, lai tas pagaida ārpusē, un pagrie­zās pret Petersu.

—   Nu, komandor?

Peterss uzlūkoja Varrenu turpat vai līdzjūtīgi un šķita, ka viņam ir grūti runāt.

—   Es baidos, jums nāksies visu atsaukt, ser, — viņš beidzot noteica. — Jums nav citas izvēles. Karš ir beidzies …

XVII

—   Mani sauc Habards, ser, — vīrs nervozi stādījās priekšā.

—   Es esmu kuģa «Resolution» politoficieris. Oficiāli vēl karš nav galā — taču tas tā vai tā beidzas. Nevienai no abām pusēm vairs nav ne līdzekļu, ne ļaužu tā turpināšanai.

—   Politoficieris? — Varrens pārjautāja. Viņš jutās kā pamatu zem kājām zaudējis un jautāja pavisam automātiski, jo šāda pro­fesija viņam bija galīgi nezināma.

Habards paskaidroja, ka to iedibinājis Galvenais štābs, kurš zaudējis uzticību karavadoņiem, jo stāvoklis kļuva aizvien nopiet­nāks — militārā organizācija saira, sakari pārtrūka. Daļēji šai nelaimē bija vainojams mazvērtīgais kuģu personāls — tagad bija parasta lieta no cīņas ar pretinieku izvairīties, nevis tādu uzsākt. Apkalpes vienkārši vairs nevēlējās cīnīties, lai gan Habards godīgi atzina, ka tas nozīmējot nevis gļēvulību, bet gan to, ka retais pārzina tehniku un tāpēc vairs neuzticas saviem kuģiem un ieroču spēkam. Neskatoties uz to, oficiālā propaganda kosmiskā dienesta oficierus vēl aizvien dēvēja par varoņiem, — lai veicinātu cīnītāju kaujas degsmi — un šai sakarā vairāki kosmosa karavadoņi bija izdomājuši īpatnēju lietu.

Ne vien atsevišķi kuģi, bet pat veselas flotes lidoja prom no kaujas sektoriem. Tomēr tās nedevās mājup, bet gan uz kādu no kolonijām — uz planētām ar nelielu iedzīvotāju skaitu un vāju aizsardzību — un piespieda šīs pasaules pakļauties. Reizēm viņi tās bloķēja līdz izpirkšanas maksas saņemšanai, reizēm mēģināja tajās izveidot nelielas privātas impērijas. Viss bija atkarīgs no ko- mandoru rakstura un tiem pakļauto vienību un kapteiņu skaita. Habarda un pārējo politoficieru pienākums bija atlikušajām kuģu apkalpēm aizvien no jauna atgādināt to uzdevumus, jo pilnīga sa­brukuma priekšvakarā atradās ne vien militārā organizācija, bet arī visa Zemes starpzvaigžņu kultūra. Un šeit nederēja mierinā­jums, ka tādas pašas grūtības pārdzīvo arī «tārpi».

—  Flotes kapteinis man stāstīja par jūsu nodomiem, un, manu­prāt, tas ir vareni! — Habards turpināja. — Taču ticiet man, ser, tā būs veltīga pūļu un cilvēku dzīvības šķiešana. Mūsu armiju at­liekas tik tikko spēj sagrupēt pa kādai nelielai kaujas patruļai, un par gūstekņu glābšanas operāciju nav pat ko domāt. Jums šeit izveidota laba, spēcīga organizācija, ser, tā ka būtu labāk, ja jus paliktu te un …

—   Peters, — Varrens viņu pārtrauca, — cik daudziem tas ir zināms?

Flotes kapteinis smīkņāja:

—  Neuzskatiet mani par nejēgu, ser. Izņemot mūs, nevienam. Patlaban nebūtu prāta darbs par to stāstīt jūsu ļaudīm. Es domāju, ka jūs pats labāk pratīsiet to viņiem pamazām ieskaidrot…

—   Sloan!

Majors spīdošām acīm un uzvilktu stopu ielauzās telpā.

—   Arestējiet šos vīrus, — Varrens aizsmakušā balsī pavēlēja.

—  Viņiem aizliegts runāt. Viņi jāiesloga atsevišķās telpās, lai tie nevarētu sarunāties un lai citi nedzirdētu viņu dezorganizējo­šās valodas. Viņiem vispār aizliegts runāt, pat ne padot labrītu vai pateikties, ēdienu saņemot. Ja šie izdvesīs kaut vārdu, nošaut uz vietas!

—   Tieši tā ser! — Sloans atbildēja.

—   To… jūs taču to nespējat! — Peterss neticīgi iesāka. — Jums ir lieluma mānija ! ..

Vārdi sastinga viņam uz lūpām, jo Sloans, Varrena mājienam paklausīdams, pacēla stopu, nomērķēja un izšāva. Bulta ietriecās baļķī pusmetru virs Petersa galvas, jo Varrens pēdējā mirklī iesita Sloanam pa elkoni.

— Jūs vispār nedrīkstat runāt, — Varrens mierīgi paskaid­roja. — Skaidrs?

Nu tas bija skaidrs.

Kaut kādas īpašas pārdomas vai grozījumi pēdējā brīdī būtu bīstami, nosprieda Varrens, un tagad nekādi nevajadzētu atcelt mierīgi un vispusīgi apsvērtu lēmumu — sevišķi tādēļ, ka šādas pārdomas pamodinātu gļēvulību un patmīļu, vai arī vieglāka ceļa meklēšanas tieksmi. Un tāpēc dažas minūtes pēc Petersa un Ha- barda aizvešanas Varrens deva izšķirošo signālu, neatstādams laiku pārdomām arī sev.

*

Galvenā tuneļa pēdējos metrus līdz virspusei izraka, vienlaikus būvējot šai vietā maketa koka korpusu. Smagās un iepriekš sanu­murētās koka detaļas, kuras jau mēnešiem ilgi atradās pilsētā, uz celtniecības vietu nesa divdesmit vīru lielas komandas. Vīri no pilsētas uz bēgšanas vietu gāja taisnā virzienā, pat nepūlēdamies likvidēt mīkstajā zemē atstātās pēdas, jo pēc tam tik un tā te visu aizdedzinās, pie tam atdarinot C-7 zalvju postījumu pēdas. Un tai pašā laikā, kad drudžaini sākās karkasa būve, neliela tehniķu grupa rūpīgi aizdedzināja fermu, tā, lai izskatītos, ka to nosēžo­ties nosvilinājis kuģis, un reizē liesmas uzliesmoja arī krūmos un koku puduros ap abiem uzbrukuma punktiem.

No vienas puses, bija jārada iespaids, ka te viss nosvilis līdz pamatiem, no otras puses, pārogļotajiem koku stumbriem, krūmiem un māju drupām vajadzēja kalpot par paslēptuvi lielam daudzu­mam vīru. Šo tīšo postīšanu rūpīgi uzmanīja sardzes nodaļas, ku­ras steidzīgi apstaigāja nodedzināšanai paredzētos laukumus, lie­lus spoguļus un signālkarodziņus līdzi nesdams. Dažus kokus apstrādāja ar degpastu, citi, kas atradās maketa tuvumā, bija pare­dzēti uzspridzināšanai, bet tūkstošiem mazāko koku un krūmu tagad piesēja papīra vīšķus, lai aizdedzinātu tos ar lāpām. Tad tie degtu lēnām, nevis tūlīt uzliesmotu gaišās liesmās. Tai pašā laikā zāli, krūmus un straujāk degošas koku sugas aplaistīja ar līča vai no tuvējās upes atnestu ūdeni.

Ugunsgrēks nekādā gadījumā nedrīkstēja trakot stihiski, jo tad varētu rasties iespaids par parastu meža aizdegšanos.

Un cauri debesīs kāpjošajiem dūmiem no liesmojošās fermas puses heliogrāfs Nikolsones Posteni nepārtraukti ziņoja par noti­kumu gaitu. Maketa trapa daļas jau bija pusceļā no Kalna. Aug­stuma stūres sekoja ar divdesmit minūšu intervālu, un arī pārējās kuģa korpusa daļa jau bija izvestas no Hatona Kalna. Laika prog­noze skanēja tā: vēja ātrums un virziens nemainīgs, taču pret vakaru iespējami mākoņi. Hatonam radās grūtības ar kādu tem­peramentīgu batleru konvoja avangardā un tādēļ viņš par div­desmit piecām minūtēm kavējās. Galu galā Hatons batleru aiz­trieca, un kravu tālāk vilka speciāli šādiem gadījumiem rezervēti vīri.

Lūkas sastāvdaļas bija iekrautas kādā kuģī un tuvojās pa jūru. Vējš bija labvēlīgs. Pie Džonsona tilta Hatons jau desmit minūtes bija atguvis, pie tam pienāca ziņas, ka viņš pats palīdzējis vilkt vadošos ratus. Neliela laivu flote ieradās no Canga līcī, lai no turienes uz bēgšanas vietu atvestu sīkākas klintīs noslēptās metā­liskās daļas. Viena no laivām sēklī apgāzās, tās krava tika iz­vilkta krastā un pārkrauta citā laivā — tas aizkavēja par četr­desmit piecām minūtēm. Pirmā laiva jau bija ceļā… Hatona konvoja avangards jau bija tikai piecu stundu gājiena attālumā . ..

Heliogārfs piepeši pārtrauca ziņu mirdzināšanu, jo rietēja saule. Tātad vēl atlika viena krēslas stunda, pēc tam vajadzēs strādāt lāpu gaismā.

Signālus tagad pārraidīja ar eļļas lampas palīdzību, un oranž­sarkanā gaisma vēstīja, ka sargkuģis virs horizonta parādīsies pēc astoņām stundām un septiņpadsmit minūtēm.

Uguņu un stratēģiskos nolūkos iedegto lāpu gaismā karkasam piestiprināja pirmās metāliskās detaļas, tika atvesti un ievietoti maketā rezervuāri ar «tārpu» gaisu, uzbūvēti un ieregulēti peri- skopi. Dārdēdams un elsdams bēgšanas vietā ieradās Hatona konvoja avangards, tā atvestās detaļas steidzīgi izkrāva, jo lies­mas uztrauca batlerus. Rati tika nosūtīti atpakaļ uz pilsētu, kur tajos krāva mēbeles, personiskas lietas un citādas nešļavas. Pēc tam pajūgi devās otrpus pilsētai un ieņēma vietas ceļmalā. Turnu konvojs sastinga gaidās, tāpat kā līcī noenkurotās laivas, kurās gan mēbeles, gan citi krāmi bija sakrauti tikai virspusē, lai mas­kētu īsto kravu — izjauktus planierus un citas mantas, kas bija pārlieku vērtīgas, lai tām ļautu aiziet bojā, pilsētai nodegot.

Apkārt redzamā aina atgādināja sirrealistiskā manierē glez­notu elli — sarkanacainu, nokvēpušu dēmonu pilnu elli. Tomēr līdz šim viss bija noritējis bez kavēkļiem.

Vīri klupa, apsvilinājās lāpu ugunīs, ievainoja rokas un kājas, būvējot maketu vai izkraujot ratus. Cietušos tūlīt aizgādāja uz hospitāli pilsētā un no turienes uz piekrautajiem ratiem. Taču tie bija tikai tādi sīki, ieplānoti starpgadījumi, tāpat kā vēl joprojām pastāvošais laika deficīts.

— Ja stundu pirms sargkuģa parādīšanās te neplosīsies tāda uguns, kādu rada … C-7 zalve, tad viņi ievēros, ka lieta nav tīra, — Varrens norūpējies teica Hatonam.

—   Vēl atlikušas tikai kādas trīs detaļas, ser, — Hatons aiz­smacis atbildēja. — Mēs paspēsim tās uzstādīt, pirms dūmi un karstums kļūs neizturami. Signālu jūs varat dot jau tagad, ser…!

Hatons bija nokvēpis, dubļains un nosvīdis, taču viņa melnajā sejā satraukti mirdzēja acis un zibēja balti zobi. Varrens atiezās atbildes smaidā un piepeši sniedza majoram savu signāl- svilpi.

—   Signalizējiet jus, major, — viņš teica.

Svilpes augstā, tīrā skaņa uz mirkli lika iestāties klusumam, tad iespiedzās pārējās svilpes, tika izkliegtas pavēles, sekoja eks­ploziju dārdi un nikna uguns šņākšana, un to visu pavadīja izklie­dēti sajūsmas saucieni.

Dažos ap maketu tālāk izvietotajos punktos cauri biežņai ie­mirdzējās sārta atblāzma. Gaisā uzšāvās pa dzirksteļu kūlim, taču ugunsgrēka vēl nebija.

—   Es tagad vēlētos visu apskatīt labāk, — pavēstīja Varrens un šķita, viņš vēlētos iekāpt maketā. Viņš tomēr to nedarīja, tikai atzinīgi piedaudzīja metāla plātnēm un piezīmēja:

—   Major, jūs esat veicis lielu darbu, tas ir vienkārši teicami. Kad montāža būs galā, dodieties prom — te vairs jums nekas ne­būs iesākams. Palīdziet Fīldingai evakuēties, varbūt viņai va­jadzīgi papildspēki ratu vilkšanai. Un … ā, uzmaniet viņu, major, jūsu tālākā rīcība ir atkarīga no apstākļiem, taču vienalga, lai notiktu kas notikdams, darba jums būs līdz kaklam.

—   Es saprotu, — Hatons klusu atbildēja, un viņa acis vairs nespīdēja tik spoži. — Ja jūs ne …, — viņš turpināja, — es do­māju, ka nespētu organizēt otru bēgšanas mēģinājumu. Vismaz pašreizējā situācijā nespēju to apsolīt…

—  Un es to nemaz nevēlos, ser, — Varrens divdomīgi atteica, lai gan zināja, ka Hatons zemtekstus neuztver.

—   Daudz laimes, ser, — majors Hatons atvadījās.

Varrens iekāpa maketa korpusā un no turienes nokļuva gal­venajā tunelī. Tuneļa atzari bija vīru pilni, tie pārbaudīja ieročus un skābekļa balonus vai arī mierīgi sēdēja līdzās skafandriem un gaidīja. Vienā no telpām karājās vēl neizsniegtie skafandri, to vidū arī Varrenam domātais.

Otrā tuneļa galā ceļu spoži apgaismoja liesmas, kas pieņēmās spēkā, un Varrens visīsākajā laikā nokļuva krastmalā.

Planieris pacēlās gaisā, no sešsimt metru augstuma kaujas vieta atgādināja milzīgu riteni, kura asi veidoja torpēdveidīgais makets, no tā ugunīgas līnijas cauri augājam stiepās uz posteni, pilsētu un fermām ielejā. Maketa tuvumā degošās lapotnes tinās biezos dūmu mākoņos, bet pilsētas koka nami svila gaišās lies­mās, un pret debesīm šķīda dzirksteļu spieti.

Tā bija lieliska izrāde, un tā noteikti apliecināja savu mākslīgo izcelsmi. Varrens uzsita pilotam uz pleca, un viņi atkal traucās lejup uz nosēšanās vietu, cauri dzirkstelēm un dūmiem.

Ejot atpakaļ uz bēgšanas vietu, Varrens domāja par majoru Hatonu. Izcils cilvēks, ievērojama personība ar ārēju apstākļu neiespaidojamu intelektu! ŠI doma viņu nedaudz nomierināja, lai gan līdz pat šim brīdim viņš nebija pilnīgi pārliecināts, ka rīko­jies pareizi.

Tad Varrenam uzvilka skafandru. Pēc ierastā ērtā frenča kau­jas tērps šķitās šaurs un neērts, taču pēc klūgu bruņu, ķiveres un skābekļa balonu piestiprināšanas viņš jutās vēl neērtāk un sma- cīgāk. Viņa galvu iebāza duļķainā ūdenī, lai pārbaudītu paštaisītās ķiveres savienojumu vietas. Varrenu ūdenī gremdēja trīsreiz, līdz viņš spēja noteikt, kurā vietā cauri sūcas ūdens. Varrena pierei ar platu siksnu tika piesiets biezs sūklis. Otra siksna ap galvu un zodu palīdzēja pirmo siksnu nofiksēt un saturēt pāri sejai vēl trešo, plānāko siksnu padegunē. Pie tās bija piesieta tieva caurulīte, un pēc tam, kad viņa galvu izvilka no ūdens, Varrenu vispirms no­lika uz sejas zemē, un viņš kustināja lūpas, līdz satvēra caurulīti zobos, un tad izdzēra visu ieplūdušo ūdeni. Tur bija apmēram ce- turtdaļlitra.

Bezsvara apstākļos ūdens ķiveres iekšpusē varēja nozīmēt nāvi, un vienīgā iespēja, lai no tā atbrīvotos, bija to izdzert.

Varrenam palīdzēja piecelties un parādīja, kā jāgroza kakls, lai sūklis uzslaucītu atlikušās ūdenslāses. Tad viņu pa tuneli aiz­veda līdz maketam. Tunelis bija pilns skafandros tērptiem stāviem, un to acis sekoja Varrenam, pamanījuši uz viņa klūgu bruņām uz­krāsoto ciparu «1», un aiz smieklīgajām deguna saitēm un klūgu aizsegiem slēptās sejas smaidīja. Varrens te kavējās, līdz bija pa katra kaujinieka ķiveri uzsitis signālu «Daudz laimes!».

Kelso un Sloans jau gaidīja pie viena no periskopiem gaisa kuģa maketa iekšpusē. Tagad viņiem piebiedrojās arī Varrens.

XVIII

Bija sagaidāms, ka «tārpi», pamanījuši ugunsgrēku, nevis no­laidīsies paši, bet gan sūtīs lejup zondi, lai visu pārbaudītu sīkāk un tiktu skaidrībā par savām aizdomām. Bija zināms, ka zondei pēc nosēšanās vairs nepietiks degvielas atceļam uz sargkuģi, un tā kā tā bija ārkārtīgi vērtīgs instruments, «tārpi» to nekādā ziņā nesūtītu lejup bez iespējas vēlāk atgūt savā rīcībā. Taču vienīgā iespēja zondi atdabūt bija to atvest atpakaļ orbītā ar kosmoprāmi, un, ja «tārpi» grasītos nolaisties, tas liecinātu, ka viņu aizdomas ir zudušas.

Zonde ieradās pāris stundu pirms pusdienas. Notikuma vietu tā varēja lieliski novērot jau lidojumā. Pa līci prom traucās lai­vas, daudzas no tām vilka sev līdzi plostus, un pa visiem ceļiem ratos un kājām pilsētu atstāja cilvēki. Pati pilsēta bija sagrauta — tikai šur tur vēl liesmoja ugunis — un to ietina biezs netīru dūmu mākonis. Tālāk no zondes bija iespējams saskatīt pārogļojušos tī­rumus, acīmredzami mākslīgi aizdedzinātus, kas uzskatāmi pie­radīja, ka ierocis, kurš vakuumā spēj šaut tūkstošiem jūdžu attā­luma, arī uz planētas ar atmosfēru, kura slāpē tā darbību, tomēr spēj radīt milzīgu postu.

Zonde reģistrēja avarējušo, uz sāniem nokritušo kuģi, novēroja un ziņoja atsevišķus faktus par acīmredzot nosēšanās laikā saliek­tajām augstuma stūrēm, par daļēji atvērto gaisa lūku, iesprāgušo metāla plākšņu klājumu, no kura spraugām viegli kūpēja izgaro­jošais hlors, un spraugu kuģa priekšgalā, kur nebija īsti aizvē­rusies C-7 stobra atvere. Un tad vēl turpat tuvumā dūmoja sa­grautas fermas drupas, acīmredzot tās iedzīvotāji bija kļuvuši par netīšu iemeslu apkārtnes nopostīšanai.

Tiktāl novērotājiem sargkuģa teleskopā saskatāmais nāca tikai par labu, bet tagad zonde pēkšņi pavērās, parādījās kāds instru­ments ar superjaudīgu attēla pārraides spēju, tāpat tas spēja fik­sēt un analizēt skaņas, un tas nozīmēja, ka noris ne tikai vairs teleskopiska, bet arī mikroskopiska visas apkārtnes pārbaude.

Šādu izsmeļošu pārbaudi nedrīkstēja pieļaut.

Un tad no līdz galam nenosvilušiem krūmiem apmēram piec­desmit metru attālumā no zondes izstreipuļoja kads vīrs. Viņa ķermenis bija smagi apdedzis, no vairākām brūcēm plūda asinis. Saplēstas un apogļojušās bija pat viņa ādas bruņas, un viņš, tenterēdams uz priekšu, izgrūda gari stieptu, spalgu sāpju klie­dzienu. Vienā rokā vīrs turēja kaut ko līdzīgu galda kājai un, ie­raudzījis nosēdušos zondi, sēcoši ieķercās un metas tai virsu.

Patiesībā Brigsam nekas nekaitēja. Atbaidošo izskatu bija ra­dījis iztēles bagāts grims, un viņa miets patiesi bija rūpīgi izmek­lēta galda kāja. Tādējādi viņam bija uzticēts viens no visvieglāka­jiem uzdevumiem visā operācijā, jo viņš lieliski prata tēlot. Viņam bija jāiznīcina zonde, lai «tārpiem» būtu jāpaļaujas vienīgi uz sa­viem teleskopiem un pašu acīm, ja viņi vēlāk tomēr nolaistos.

Tātad Brigss apzinīgi ķērās pie darba, un ar savu rriUnu dra­gāja zondi, reizē tēlodams nožēlojamu, aiz sāpēm prātā jukušu gūstekni.

Laikam viņš mazliet bija pārspīlējis un ar mietu trāpījis pa zondes degvielas tvertni. Iespējams, tajā bija saglabājušās tikai dažas degvielas unces, taču ar to bija gana, lai tā saskartos ar vēl aizvien kvēlojošo vidi, gaisā uzšautos liesmas, un kuģa maketu

salīgotu eksplozija. Kad Varrens piesteidzās pie periskopa, viņš redzēja, ka tiklab no Brigsa, kā no zondes maz kas palicis pāri…

Gāja laiks, zondes atliekas dega blakus maketam. Tā iekšienē karstums jau tā bija nepanesams, bet vīriem kosmiskajos tērpos klājās patiesi jauni. Viens no tehniķiem rūpējās par Kelso un Sloanu. Viņš bija novilcis tiem cimdus, iemērcis to plaukstas ūdens bļodās un lika ik pa brīdim tās izvilkt un pēc tam iemērkt atkal. Bez tam viņš aizvien no jauna samitrināja viņu stikla ķi­veru pieejamās daļas, šiem dzesināšanas pasākumiem vajadzēja aizsargāt pret siltuma dūrienu, taču Varrens bija pārliecināts, ka apstrāde ar ūdeni nozīmē vienīgi psiholoģisku uzmundrinā­jumu.

Augstu virs viņiem saules staros neredzamie «tārpi» laikam bija kaut ko izlēmuši. Zondes iznīcināšanas apstākļi nevarēja lik­ties aizdomīgi, un prāmim jau vajadzēja būt ceļā, lai noceltu no avarējušā kuģa vēl dzīvos apkalpes locekļus — daži no tiem no­teikti bija dzīvi, ja sprieda pēc postījumiem. Un tomēr varbūt kaut kas ir modinājis viņu aizdomas, varbūt tie bija pārāk gļēvi, lai nosūtītu glābējus, un to vietā lejup traucās raķete, kas neļautu gūstekņiem sagrābt vienu no viņu kuģiem …

Piepeši kāds tehniķis pamāja un rādīja augšup, taču, pirms Varrens sasniedza periskopu, cauri ķiverei viņš sadzirda lejup slīdošā prāmja dzinēju troksni. Viņš nespēja novērot nolaišanos, prāmi pilnībā aizsedza dūmi un pelni, bet zināja, ka tas ir pavi­sam tuvu, un jutās apmierināts, ka viss izdodas pēc plāna.

Glābšanas kuģa nosēšanās savukārt izraisīja nelielu uguns­grēku, tā dūmi gan prāmim, gan novērotājiem kosmosā apslēpa kaujas oficieru pārvietošanos, kad tie ieņēma vietas operācijas laukuma malā. Gāzās daži nelieli koki, saceldami vēl biezākus dūmu mākoņus. Tiesa, tie nekrita nejauši, bet gan tika nogāzti, un dūmu vālus radīja gatavībā turētā zāle un zari. Kad dūmi uz mir­kli pašķīrās, Varrens redzēja prāmi stāvam apmēram simt metru no maketa — tieši starp abiem kuģiem atradās nodegušās fermas ēkas.

Tā nav vislabākā pozīcija, lai dotos uzbrukumā, Varrens nodo­māja, bet arī ne pats sliktākais variants.

Jautri pamājuši, Kelso un Sloans nozuda tunelī, lai dotos uz otro uzbrukuma punktu prāmja aizvēja pusē, no kurienes trie­ciennieku galvenie spēki, dūmos slēpdamies, varēja tuvoties ie­naidnieka kuģim.

Pēc Varrena signāla tehniķis beidza aplaistīt viņu ar ūdeni, un sāka ar koka gabalu dauzīt pa metāla korpusa iekšpusi. Tie bija lēni, nevienmērīgi sitieni, ne pārāk skaļi, taču sadzirdami visā bēgšanas laukumā, un tie skanēja kā nepārprotams

mēģinājums paziņot par sevi, kad bojāta sakaru sistēma. Varrens vismaz cerēja, ka «tārpi» prāmi to uztvers tieši tā. Un ja šie sitieni pēc tam skanētu citā ritmā vai skaļumā, tos varētu notu­rēt par vēl dzīvi palikušo nepacietības vai izmisuma iz­pausmi, nevis par bungu signāliem, kas domāti uzbrucēju vie­nībām.

Prāmja izejas lūka piepeši atsprāga vaļā, tika izstumts traps ar dīvaini veidotajiem kāpieniem un īsām margām. Biezs dūmu mākonis no otrā uzbrukuma punkta aizmugurē liesmojošo uguņu puses iespraucās starp maketu un ienaidnieku kuģi, un, kad tas izklīda, uz trapa jau stāvēja divi «tārpi». Pēc dažām sekundēm to jau bija četri, un tie kustējās tik žigli, cik vien šiem radījumiem iespējams.

Uztraukuma un svelmes dēļ Varrena mute bija gluži sausa.

Bija skaidri redzams, ka «tārpi» vēlējās glābšanas darbus īste­not, cik iespējams ātri, jo kravas lūka palika aizvērta — tas nozī­mēja, ka viņiem nav padomā izbraukt laukā kādu no saviem transportiem. Prāmja apkalpē parasti bija četri «tārpi», tātad, ieskaitot to, kurš noteikti palicis iekšā pie raidītāja, glābšanas brigādē bija pieci «tārpi» —, kas vēlreiz apliecināja, ka vi­ņiem nav radušās ļaunas aizdomas, jo citādi tie neriskētu nākt laukā četratā. Taču tie četri, kuri tagad attālinājās no trapa, bija apbruņoti — un lai arī neko ļaunu nenojauta, stulbeņi tomēr ne­bija. «Tārpi» nesa metāliskas kastes, droši vien medikamentus un pārsējus. Viņu kosmisko tērpu tips pieļāva gandrīz neierobe­žotas kustības, taču reizē negarantēja nepieciešamo drošību. Var­renam viņu piepeši sametās žēl.

No «tārpu» puses šī bija žēlsirdības akcija — taču tāda, kas prasa lielu spēku piepūli. Acīm, kuras pieradušas pie daudz stip­rākas gaismas, bēgšanas vieta droši vien šķita visai tumša. Lai gan aiz dūmu mutuļiem spīdēja saule, gaismas nepietika. Zeme visapkārt dūmoja, tā ka priekšmetus un attālumus šai miglai­najā pakrēslī «tārpu» acis laikam tik tikko spēja uzvērt. Ja «tār­pus» ietina biezāks dūmu mākonis, tie droši vien neredzēja vai­rāk kā divu metru tālumā. Ļaudis, kuri šādos apstākļos uzdrīk­stējās doties laukā, un lai arī tikai uz pāris minūtēm, Varrena acīs bija pelnījuši visu cieņu. Tā bija īsta sodība, ka «tārpu» ap­brīnojamās īpašības pēc dažām minūtēm nesīs tiem nāvi.

Varrens atkal deva zīmi tehniķim, un tas iegāza pa kuģa kor­pusu vienu vienīgu reizi.

Aiz Varrena muguras augšup pacēlās biezi zili dūmi, kam va­jadzēja darbības skatuvi noslēpt sargkuģa teleskopam, kurš šo­brīd atradās trīsdesmit divu grādu leņķī virs horizonta un piede­vām bija spiests notikumus vērot caur dūmu mutuļu piesātinātu atmosfēru.

Arī vīri otrajā uzbrukuma punktā čakli uzpūta dūmus, kuri lēni ietina prāmi. Šķita, ka zemes tuvumā dūmi ir turpat vai sa­cietējuši, un pat Varrens tik tikko spēja saskatīt uz prāmi slī­došo vīru stāvus.

Uzmanību … viņš domāja.

«Tārpiem» bija seši locekļi, šīs būtnes atgādināja lielus ku­kaiņus, lai gan «tārpiem» nebija tādas aizsargbruņu čaulas, kāda attīstīta daudziem Zemes insektiem. Ķermeņi izskatījās pārāk mīksti un smagi to sešām kājām, galvenokārt tādēļ, ka «tārpu» organismā bija ļoti daudz šķidruma, pie tam ikviena kāda viņu dzīvībai svarīga orgāna vai muskuļa kustība lika nepārtraukti kustēties viņu ādai. Un tomēr «tārpi» nebija vārguļi. Abi viņu tve- rekļi pie galvas, kuru ar ķermeni savienoja īss un smieklīgi tievs kakls, bija neiedomājami spēcīgi. Bija tik tikko saskatāms, kā četri «tārpi» tagad dodas apkārt fermai, bet tas, ka tie ir uzvil- kuši pieguļoša kaujas tērpa ekvivalentu, nepalika apslēpts.

Gatavība …

Otrais sitiens, kurš nodārdēja līdzīgi gongam, lika «tārpiem» saminstināties, bet tad viņi tomēr devās tālāk, un to ķermeņi steigā kratījās kā ūdens pilni baloni un galvas smagnēji šūpojās šurpu turpu.

Aiz maketa nu pacēlās tik biezi dūmi, ka satumsa visa bēg­šanas vieta. Tagad «tārpus» no prāmja aiz fermas drupām vairs nebija iespējams saskatīt. Viņi apstājās maketa lūkas priekšā. Viens no «tārpiem» piepeši devās tālāk, acīmredzot vēlēdamies uzmest aci maketa otrai pusei. Varrens enerģiski pamāja ar roku.

Aiziet… !

Pēdējā signāla atbalsij dārdot, Varrens nespēja saklausīt svilpjam bultas, kuras lidoja no fermas, no visām bēgšanas lau­kuma malām un no kaujas pozīcijām maketā, bet pēkšņi šķita, ka «tārpiem» izaugušas adatas. Tie slābani sabruka zemē un palika klusu guļam, un no brūcēm tecēja dzeltenā viela, viņu asinis, kuras skābekli saturošajā gaisā pāris sekundēs krāsojās mel­nas.

Varrens atstāja periskopu un steidzās uz izejas lūku. Ja šie četri «tārpi» pirms nāves vēl izdvesuši kādu skaņu, tad prāmī palikušais to varbūt noturēja par pārsteiguma saucienu, bet pa­ietu tikai dažas minūtes, un tas sāktu uztraukties, ja vairs ne­spētu uzņemt sakarus ar saviem biedriem pa radio. Tālāk notie­košais bija atkarīgs no tā, cik labi «tārps» redz un cik ātri krīt panikā.

Maketa izejas lūka atvērās, un Varrens izmetās ārā.

Varrens skrēja gar fermu un prāmi, pa otru pusi, nekā bija gājuši «tārpi». Nebija gandrīz nekāda riska, ka sardzē stāvošais «tārps» viņu pamanīs; ja tas šais dūmos vispār kaut ko spēja sa­skatīt, tad lūkojās virzienā, kur pēdējoreiz bija redzējis savus draugus.

Lielākā daļa kaujas grupu jau atradās gatavībā mazā aplī zem kuģa apakšdajas, ko no vadības kabīnes apslēpa kuģa kor­puss. Dažas collas virs viņu galvām vēl aizvien sarkani kvēlošais galvenais dzinējs atgādināja, kāds liktenis sagaidāms, ja augšā sēdošais «tārps» piepeši iedomātos startēt.

Divi stāvi jau atradās uz trapa — Kelso un Sloans laiku ne­zaudēja. Tad augšup traucās vēl divi vīri, piloti, un tiem pievie­nojās Varrens. Tomēr viņam nācās dažiem vīriem, kuri gaidīja savu kārtu, pieklauvēt pie ķiverēm un norādīt uz savu numuru, lai viņi palaiž pa priekšu. Varrens kāpa augšup pa kāpnēm bez skaņas kaut arī ne tik žigli kā Kelso un Sloans, un troksni radīja vienīgi oficieris, kurš ar vatētiem spieķiem sita pa trapu.

Tas īpašais soļu ritms, kāds rodas, ja augšup kāpj seškā- jaina būtne, bija pētīts ilgi un pamatīgi, un tam vajadzēja neie­domājami pārsteigt «tārpu» kontroltelpā, jo viņš taču nupat bija redzējis, ka viņa draugi nozūd maketa virzienā, un, ja kādam būtu radies iemesls atgriezties, tas būtu to paziņojis pa radio. Bet vēl pastāvēja iespēja, ka viens no katastrofu pārcietušajiem klīdis apkārt, nav sastapis četrus glābējus un tad pats atradis ceļu uz prāmi. Tā ir ļoti reāla varbūtība, Varrens izmisīgi do­māja, un pat tad, ja «tārps» būtu nobijies, viņš tomēr vēl labi pārdomātu, pirms vienkārši startētu, pametot savus draugus un šo varbūtējo cietušo likteņa varā. Iespējams, šai mirklī viņš prasīja padomu komandieriem sargkuģī.

Tagad gaisā uzlidoja saitē iesietas bolās, aiztraucās virs Var­rena un aptinās ap tievo metāla stieni un kā no zirnekļa tīkliem austo antenu, kura dažus metrus virs lūkas pacēlās virs kuģa korpusa. Bolu akmeņi bija ietīti vatē, lai tie nesaceltu ne mazāko troksni. Varrens redzēja, kā bolu saites piepeši saspringst. Masts notrīcēja, viegli saliecās un tad lēni noslīga lejup, līdz beidzot antena cieši piekļāvās kuģa korpusam.

Ja viss bija noritējis kā paredzēts, tad sakari starp prāmi un sargkuģi nebija pārtrūkuši nodevīgi pēkšņi, bet gan lēni pavāji­nājušies, līdz pavisam apklusuši, kad bolās nolieca antenu un novilka to lejup. Kopumā tam vajadzēja atgādināt parastu teh­nisku kļūmi un nemodināt sargkuģa apkalpes aizdomas, no­sprieda Varrens, lūku sasniedzis.

Otrpus lūkas atradās lielāka telpa, no kuras trīsdaļīgas durvis veda gan uz gūstekņu mitekļiem, gan «tārpu» apdzīvoto kuģa daļu. Pa tām varēja izdabūt no kuģa gūstekņus, neatstājot tiem pilnus kosmisko tērpu komplektus. Četros šaurajos, ar kāpnēm savienotajos klājos kuģis varēja uzņemt līdz simt gūstekņiem. Abus augšējos klājus un kāpnes visā to garumā varēja apšaudīt no koniroltelpā novietota ieroča — vienkārša, taču ļoti ietekmīga ieroča, kurš šāva vienīgi sprāgstvielas, jo īstas lodes varētu sa­graut visu kuģa pakaļgalu.

Trešā durvju daļa pavērās uz zigzagveidīgu eju, kas veda uz kontroltelpu, vairāk piemērotu «tārpiem» nekā cilvēkiem.

Abi piloti un Varrens atgāja sāņus, lai nebloķētu iekāpšanu pārējam desantam. Sloans tieši tobrīd ar dūri iedzina pēdējo ķīli starp ārējās lūkas virām, lai to vairs nevarētu automātiski no­slēgt no kontroltelpas. Kelso, kuram pie jostas karājās vesels maisiņš ar šādiem ķīļiem, pārbaudīja gūstekņu telpu lūku roktu­rus. Vienīgā nelaime šai lietā bija tā, ka darbošanās ap lūkām tika automātiski reģistrēta kontroles telpā.

Tagad priekštelpā atradās apmēram divdesmit vīru, kuri ne­kustīgi stāvēja savās kārklu bruņās un gaidīja. Vīrs trapa pakājē bija pārtraucis atdarināt «tārpa» soļus, un sargs kontroltelpā ta­gad laikam gaidīja, ka «izglābtais» atvērs vienu no lūkām. Kā jau avarējušā kuģa apkalpes loceklis, tas nevarēja zināt prāmja izmantošanas mērķi, un tāpēc droši vien mēģināja atvērt vislie­lāko lūku, bet tā veda uz gūstekņu mitekļiem.

Tātad Kelso atvēra lielo lūku un aizslīdēja sānis gar sienu at­pakaļ, lai piebiedrotos Varrenam, Sloanam un pilotam, kuri stā­vēja blakus mazākajai lūkai. Vīri no kaujas grupas nu sāka kāpt augšup pa gūstekņu klāja kāpnēm, un viņu vietā priekštelpā iera­dās tie, kuri jau bija gaidījuši uz trapa. Tie nesa gan stopus, gan garu cauruļu saišķus, no kurām varēja izveidot tādus kā deviņ- metrīgus pīķus ar metāla smailēm. Bija iecerēts, ka vīriem ar saišķiem būs iespējams kontroltelpas grīdā novietoto ložmetēju sabojāt vai pat pārplēst caurspīdīgo stobra spraugas plastikāta aizsargu. Pastāvēja pat niecīga iespēja ar to palīdzību iebrukt kontroltelpā, un tomēr trieciens no gūstekņu mītnēm bija iecerēts galvenokārt kā māņu manevrs.

Pagāja apmēram astoņas sekundes pēc lielākās lūkas atvēr­šanas, līdz «tārps» kontroltelpā reaģēja un ierējās ložmetējs. Divi vīri nogāzās no kāpnēm; viens no tiem krītot lejup ar vienu kāju aizķērās aiz piektā pakāpiena, un tā bloķēja augšupceļu pārē­jiem. Viens no oficieriem pieliecās, lai norautu viņu no kāpnēm, bet acumirkli vēlāk, šāviņu krusas caururbts, pats jau gulēja lejā. Sī zalve ķēra kādu citu vīru augstāk uz kāpnēm, un piepeši pirmā oficiera līķis vairs neaizsprostoja ceļu. Vīri priekštelpā spiedās uz priekšu, bet neviens no tiem netika tālāk par trešo pakāpienu.

Pa arejo trapu kuģī iekšā devās aizvien jauni vīri un ener­ģiski metās uz priekšu, lai gan jau vairāk nekā divdesmit ķer­meņu nekustīgi gulēja kāpņu pakājē un mira vai nu savu ievaino­jumu, vai sašautajas ķiverēs ieplūstošā hlora dēļ, vai arī abu faktoru rezultātā.

Varrens uzsita Kelso pa roku un norēca pavēli turpināt — gluži veltīgi, jo viņa teikto ārpus ķiveres nevarēja sadzirdēt. Kelso gaidīja nākamo zalvi no kontroltelpas. Sajā brīdī «tārpa» acis butu pieverstas ierocim, nevis kontrolekrānam, uz kura pa­rādītos ziņa par otrās lūkas atvēršanu. Varrens atlaida Kelso roku un piespieda sevi atkal skatīties slaktiņu.

Kādam bija radusies ideja kāpt augšup pa kāpnēm divatā, vienam parasta veida, otram pa kāpņu apakšu. Izmēģinot pirmo­reiz, viņi secināja, ka_ vajadzīga ļoti gara zalve, lai trāpītu arī vīram kāpņu otra puse, un piepeši Varrens pamanīja, ka lūka vi­ņam blakus ir vaļa un Kelso to nostiprina ar ķīli.

Viņi žigli, tomēr piesardzīgi metās uz priekšu pa zigzag- veida eju, savus tērpus sargājot — Kelso, Sloans, abi piloti un Varrens, kuram bija visai grūti turēties solī ar jaunākajiem bied­riem. Kontroltelpā viņiem bija jāsasniedz, pirms «tārpam» vis­pār radās laiks pārdomāt un aptvert, ka viņa draugi ir pagalam, ka te vispār nav nekādu kuģa katastrofu pārcietušo un ka notiek rūpīgi izplānots uzbrukums. Viņiem vajadzēja nokļūt galā, līdz «tārps» izšķīries nospiest avārijas starta pogu. Bez tam viņš vēl aizvien spēja visu izšķirt savā labā, aizslēdzot ar speciālu slēdzi kontroltelpas durvis, un Kelso tad nespētu nospiest rokturus.

Tomēr tad, kad viņi sasniedza kontroltelpu, lūka_ bija plaši atvērta, un Kelso tik sparīgi iedzina ķīli, ka zaudēja līdzsvaru un bija spiests pieturēties pie apaļā lūkas vāka. Viņš vel aizvien tu­rējās pie tā un centās atkal nostāties uz kājām, kad Sloans no plecā uzkārtā maisa jau izvilka rūpīgi iesaiņotu paketi un uzma­nīgi iztina no tās lielu slēgtu stikla trauku. Tajā nebija nekas cits, kā zem spiediena iepildīts skābeklis, un trauka stikls bija daudz plānāks nekā skafandru gaisa baloniem. Sloans iesvieda šo skābekļa bumbu kontroltelpā, piecas sekundes nogaidīja un metās cauri lūkai.

Tai pašā mirklī atskanēja dobja eksplozija, majors, saliecies čokurā, aizvēlās kaut kur sānis. Pilots, kurš bija Sloanam seko­jis pa pēdām, sekundi vēlāk nokrita atmuguriski — ar sašautu ķiveri.

Tātad «tārpam» tur iekšā ir vēl otrs šaujamais, nodomāja Varrens, kurš nu jutās pavisam nelāgi. Bet kā šis «tārps» vispār vel bija pie dzīvības, ja blakus viņam sprāgusi skabekļa bumba?

Tagad uz priekšu devas otrais pilots, un Varrenam nacas to atturēt. Viņš gan nevarēja ar to sarunāties, taču ieķērās pilotam rokā un šādi mēģināja ieskaidrot, ka divus pilotus viņi ņēmuši līdzi gadījumam, ja ar vienu kaut kas bija lēcies, otrs kļuva ne­aizvietojams.

Kad pilots beidzot bija sapratis, Varrens pats jau bija pa pusei iespraucies lūkā, un «tārps» šāva uz viņu. Laimīgā kārtā Varrenu vēl aizsedza atvērtais lūkas vāks, kurš pēc katra trāpījuma skaļi nodārdēja. Palīdzēja arī tas, ka «tārps» centās vienlaikus rīkoties ar vairākiem ieročiem.

Ar vienu tverekli viņš turēja revolveri, ar otru ložmetēju, kas bija notēmēts uz gūstekņu klājiem, bet pats pārmaiņus lūkojās no lūkas uz ložmetēju, tad uz kontrolekrāniem, tad atkal uz lūku. Netālu no «tārpa» gulēja nesprāgusī skābekļa bumba, iekritusi kādā mīkstā sēdeklī;

Varrens nolamājās un svieda nazi, taču bumbai netrāpīja. Viņš steidzīgi atlēca atpakaļ un aizslēpās aiz lūkas vāka. Piepeši viņa tuvumā iznira Kelso galva, un Varrens kā traks ar pirkstu vilka gaisā trīsstūri. Kelso viņu uzlūkoja apmulsis un nesapratnē.

— Ķīli! — Varrens kliedza un mēģināja savu domu paskaidrot otram. — Kaut ko cietu un smagu, lai sasistu bumbu!

Leitnants vēl aizvien izskatījās apjucis un iedzina starp lūkas virām vēl vienu ķīli.

Sloans vēl kustējās. Majors kā gliemezis, mokoši un lēni rāpās pa kontroltelpas grīdu, atstādams aiz sevis spoži sarkanu sliedi. Viņš netuvojās ne krēslam ar skābekļa bumbu, ne arī «tārpam», bet gan līda virzienā, kur atradās vienīgi sakaru galda metāla balsti — bet varbūt viņš pats vairs neaptvēra, kurp lien. Lai gan kaujas tērps piegulēja cieši, sašautajā ķiverē jau bija iespiedies hlors, un brūce majora vēderā bija viena no visbriesmīgākajām, kādu Varrens jebkad redzējis. Majoram jau vajadzēja būt beig­tam! Varrens pat dedzīgi vēlējās, kaut Sloans šo faktu akceptētu un beigtu kustēties. Taču Sloans līda tālāk, līdz uzgrūdās sakaru galda metāla balstiem. Tad viņš ar pūlēm pagriezās uz sāniem. Varrens neredzēja, ko viņš dara tālāk, jo vairs nespēja Sloanu uzlūkot, bet, kad atkal pavērās uz to pusi, Sloans tai mirklī abām rokām ieķērās vienā no metāla balstiem un ar pēdējiem spēkiem trieca savas ķiveres neaizsargāto daļu pret galda malu.

Viņš laikam bija atvēris gaisa ventiļus, jo abu gaisa tvertņu saturs šņākdams izplūda no sadragātās ķiveres. «Tārps» atsprāga atpakaļ, nometa ieroci un ieķērās savās žaunās. Varrens pielēca kājās, sagrāba skābekļa bumbu un pilnīgi nevajadzīgā degsmē sašķaidīja to pie «tarpa» kajam. Tas redzami saravas, cieši apvija savus sešus locekļus ap ķermeni un nomira. Majorš Sloans bei­dzot bija pārtraucis kustēties, taču Varrens nez kādēļ nespēja no­vērst no viņa acis.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka cauri ložmetēja spraugai iztriecas pīķis un no kontroltelpas griestiem atlec bultas, ka pilots pār­bauda svarīgākās kontrolierīces un leitnants Kelso sniedz viņam ķīli.

Varrens paņēma ķīli un signalizēja ar to pa tuvāko sienu «Viss kārtībā».

XX

Prāmis startēja tieši divdesmit astoņas minūtes pēc nosēša­nās un divdesmit divas minūtes pēc četru «tārpu» bojāejas. Tur­pat divsimt vīru ieņēma visas iespējamās kuģa telpas, un tajās līdzās dzīvajiem atradās arī mirušie. Šobrīd vissvarīgākais bija steiga. Prāmi nedrīkstēja pārlieku ilgi aizsegt dūmi, lai sargku­ģim nerastos aizdomas, un tā nu bija pietrūcis laika izkraut kri­tušos. Pārlādētais prāmis tikai ar pūlēm atrāvās no zemes — pa­ātrinājums bija tikko divi G.

Samazinātais ātrums īstenībā nekādas aizdomas radīt neva­rēja, jo bēgšanas vietā dūmi pamazām izklīda un bija redzama plaši atvērtā maketa lūka, bet jūdzēm tālā apkārtne bija kā iz­mirusi. Sargkuģī gan varēja izcelties satraukums par pārtrūku­šajiem sakariem, bet galu galā prāmis lejā nebija atradies ilgāk par pusstundu — ļoti īss laiks, lai biezajos dūmos paveiktu glāb­šanas operāciju. Bez tam lēno startu varēja attaisnot ar faktu, ka uz borta atrodas ievainotie, kuri nespēj izturēt lielāku paātri­nājumu.

Tāpat vairs nebija atlicis laika no lūkām izvilkt ķīļus, un tad, kad ap augšup lidojošo kuģi sākās vakuums, pa tām aizplūda atmosfēra. Lai gan hlors cilvēku organismam bija tikpat nāvē­jošs kā vakuums, krītošā spiediena dēļ atklātos ikviens uzbru­kuma laikā iegūts ķiveres vai cits skafandra defekts. Varrens gaidīja nākamo mirēju vilni un prātoja, vai arī viņš pats nebūs starp tiem.

No Varrena vietas kontroltelpā gūstekņu klāji izskatījās pilni otrādi apgāztiem papīrgroziem. Un nu viņš redzēja, kā daži no tiem sāk mežonīgi raustīties. Varrens sakoda zobus, iedomājies, ka nu šiem vīriem jānosmok, un to biedriem nav ne mazākās ie­spējas tiem palīdzēt. Viņš bija tik ļoti satriekts, ka atvieglojums, kuru viņš juta, apjautis, ka viņam pašam tā neklāsies, sajaucās ar vainas apziņu …

Ātrums pieauga, un pēc sešdesmit vienas minūtes viņiem va­jadzēja sasniegt sargkuģi. Vēl pietika laika atliekt antenu un iz­vilkt ķīļus no ārējās lūkas, lai prāmis no ārpuses izskatītos visādā ziņā normāli. Pietiekami laika pilotam izmēģināt jūtīgos kontrol- aparātus, pirms viņi tuvosies sargkuģim un sāks nosēsties. Pietie­kami laika aizvilkt prom no telpas pie izejas lūkas līķus, un pie­tiekami laika, lai vīri aprastu ar bezsvara stāvokli.

Bēgšanas vieta, Andersontauna un dūmu mākonis virs tās sa­ruka mazā, pelēkā, netīrā traipā, un melnajā tumsā virs viņiem kā spoža zvaigzne mirdzēja sargkuģis.

Daudz lielāks par «Uzvarētāju» — vienu no varenākajiem kreiseriem un vienu no vislielākajiem kosmiskajiem kuģiem vis­pār — sargkuģis šķita neiedomājami iespaidīgs, lai gan bija no­vecojis jau pirms četrdesmit gadiem. Saules un planētas dienas puses apmirdzēts, tas kā drukna sudrabota torpēda karājās kos­mosā. Viņa gludās līnijas izroboja vienīgi prāmja doka atvere un novērošanas platforma priekšgalā. Kad prāmis tuvojās sargkuģim, tas pārtrauca jebkādu rotāciju.

Magnētiskās skavas izšāvās un ievilka viņus iekšā. Doka lie­lās ārējās lūkas aiz viņiem noslēdzās. Šķietami pagāja vesela mūžība, līdz ap prāmi bija izveidojies spiediens un atvērās iek­šējā lūka, lai dokā ielaistu apmēram duci «tārpu». Pie kājām tiem bija magnēti, un četri no tiem stūma nestuves. Visi, ārstus iz­ņemot, bija apbruņoti. Varrenam radās iespaids, ka ieročus viņi paņēmuši tikai reglamenta pēc, un daudzi te atnākuši līdzi vienīgi tādēļ, ka uz sargkuģa parasti nekas īpašs negadījās, un tagad vismaz radusies kāda pārmaiņa.

Viņi nezināja, ka šoreiz tiešām gaidāmas pārmaiņas, Varrens drūmi nodomāja, no visa spēka triekdams ar ķīli pa slūžām.

Tūlīt pat atsprāga visas kontroltelpas avārijas izejas; atvērās galvenā un kravas lūkas, un kuģī, aizpildot vakuumu, ielauzās hlora mākonis. Pagāja dažas sekundes, līdz Varrens pārvarēja spiedienu, un tad arī citi vīri, turpat vai peldēdami, lauzās ārā pa visām izejām. Tā kā Varrenam ceļš bija tālāks kā tiem, kuri metās laukā pa galveno lūku, tuvcīņa jau gāja pilnā sparā, kad viņš tai tuvojās.

«Tārpu» priekšrocības bija viņu magnētiskās zoles, viņi cieši stāvēja uz klāja, un tas viņiem ļāva rūpīgāk notēmēt, lai ar sa­viem sprāgstlādiņiem retinātu uzbrucēju rindas. Tomēr šī priekš­rocība nesaglabājās ilgi, jo uzbrūkošie cilvēki bija apveltīti ar masu, inerci un ātrumu, īpašībām, kuras tie saglabāja vēl pēc nāves. Varrens paspēja izvairīties no kāda oficiera, kas lēni un nekļūdīgi lidoja virsū «tārpam», kurš bija to nogalinājis. Tas pa­nikā šāva mirušajā ķermenī lodi pēc lodes, veltīgi pūlēdamies to apturēt. Drausmīgi sakropļotais līķis ietriecās «tārpā», un abi bezpalīdzīgi aizlidoja tālāk pusmetru virs klāja. «Tārps» bezmēr­ķīgi šāva uz visām pusēm.

Doks un gaitenis aiz tā bija viens vienīgs ņudzošu, uz visam pusēm sitošu un streipuļojošu stāvu jūklis, tur virmoja cilvēki un «tārpi», un jūkļa vidū gaisā līgojās abas savā ziņā pamestās nestuves.

Varrens vairākas reizes stipri sagrūdās gan ar cilvēkiem, gan «tārpiem», un vienreiz sajuta asas sāpes ikros, taču viņa ķiverē hlora smaka neielauzās. Varrens lauzās cauri abu rasu krituša­jiem, līdz sasniedza gaiteņa sienu.

Viņš apstājās atvilkt elpu, nolādēt sāpošo kāju, kuru nevarēja saredzēt vēderaino kārkla bruņu dēļ, un ar pieres sūkli uzslaucīt sviedrus ķiveres iekšpusē. Sūklis jau bija tik pilns, ka stiklu ne­vis slaucīja, bet nosmērēja, un tomēr Varrens saskatīja, ka no jūkļa iznirst aizvien vairāk vīru. Pa vienam un mazās grupās tie peldēja viņam garām, kontroltelpas, sakaru mezgla, galvenā re­aktora un īpaši viņiem svarīgo gūstekņu mītņu virzienā.

Varrens devās atpakaļ, lai paķertu gaisā lidojošo stopu un paņemtu bultu maku no kāda oficiera, kuram to vairs nekad neva­jadzēs. Viņš jutās nejauki, kad devās uz to kuģa daļu, kuru pār­meklēt bija uzticēts viņam. To pašu uzdevumu bija saņēmuši vēl pieci oficieri, bet viņš nezināja, cik no tiem vēl ir dzīvi. Viņš zi­nāja vienīgi to, ka atlicis maz laika, lai atrastu to, kas bija no­teikti jāatrod.

Varrens sprieda, ka kaujinieku skābekļa balonos gaisa atlicis vēl apmēram četrdesmit minūtēm — katrā ziņā vidēji, jo paštai­sīto balonu, cauruļu un ventiļu dēļ variācijas bija neizbēgamas. Dažiem gaisa atlicis vairāk nekā stundai, citiem ievērojami ma­zāk. Varēja notikt tā, ka pa šo laiku viņi gan iekaro kuģi, taču pēc dažām minūtēm aiziet bojā paši, jo ilgāk vairs nepietiek gaisa. Droši vien daudziem izdosies sasniegt gūstekņu mitekļus, kur pastāvīgi saglabājas cilvēkiem elpojama atmosfēra, jo būtu vajadzīgs pārlieku daudz laika, pūļu un skābekļa, lai «tārpi» šīs telpas izsūknētu un pirms katra gūstekņu transporta uzpildītu no jauna. Katrā ziņā tas nozīmētu vienīgi to, ka zemieši atkal at­rastos gūstā. Nebūtu nekādas iespējas izkļūt no vienīgās ar skā­bekli apgādātās telpas hlora piepildītajā kuģī, un bez «tārpiem», kuri prata gatavot sintētisko barību, viņiem vajadzētu nomirt badā.

Nākamais «tārpu» kuģis, kurš te ierastos vizītē, uzdurtos šau- salīgai mīklai un droši vien atrisinātu to, nometot uz gūstekņu koloniju planetāro bumbu.

yarrena galvā zibēja visas pēdējo stundu šausmīgās ainas. Viņā modās šaubas, un nācās sev enerģiski atgādināt, ka viss norisinājies tieši tā, kā ieplānots — zaudējumus ieskaitot. Maksa par šo panākumu, pēc kura viņi centās, bija augsta, taču tā vērta.

Varrens līču loču virzījās pa platajiem, zemajiem, spilgti ap­gaismotajiem gaiteņiem. Viņš ielūkojās visās telpās, kuru ieejas atradās šai gaitenī, un tad steidzās tālāk. Šī kuģa daļa viņiem bija sveša, jo Hatona Kalnā bija atdarināti vienīgi galvenie tu­neļi, un, lai cik dziļas būtu bijušas gūstekņu atmiņas pārbaudes, nebija izdevies tikt skaidrībā par šo telpu mērķi un saturu. Tāpat nebija atveidoti arī daži gaiteņi.

Piepeši no kāda sāngaiteņa izkūleņoja un dažus metrus no viņa pret sienu atsitās «tārps». Varrens pacēla stopu, bet tad ļāva tam atkal noslīgt lejup, jo redzēja, ka šis «tārps» jau ir beigts. Viņš aizspraucās mirušajam pretiniekam garām un turpi­nāja meklējumus.

Tagad viņš skaidri sajuta ķiverē hlora smaku. Acīmredzot si­tiens pa ikriem tomēr bija ieplēsis tērpu, bet, tā kā tas ļoti cieši piegulēja kājām un viduklim, bija vēl pagājis neliels brīdis, līdz hlors sāka ieplūst ķiverē. Turklāt tērps nepietiekami aizvadīja ķermeņa siltumu, un viņš turpat vai slīka pats savos sviedros. Galva gandrīz sprāga pušu pulsējošās sāpēs, un ļoti nogurdinoša bija arī pastāvīgā lēkāšana šurpu turpu. Acu priekšā viss pama­zām izplūda, un viņa kustības kļuva aizvien lēnākas. Dažubrīd viņš vairs nespēja saskatīt, uz kurieni iet. Varrens pats uzstā­dīja diagnozi — vecums, siltuma dūriena pazīmes un arī skabekla trūkums — un tenterēja tālāk.

Kaut kad vēlāk viņš pavēra durvis uz lielu neapgaismotu no­liktavu, un no gaiteņa ieplūstošajā gaismā viņam šķita, ka telpa ir pilna lieliem pūšļiem. Varrens tūdaļ uzsita ar ķīli pa tuvāko metālisko sienu signālu, pie tam konstatēdams, ka simptomi, kuri viņu tik ļoti bija nomākuši, ir ļoti nepārprotami mazinājušies.

Pēc divdesmit minūtēm viņš starp noliktavu un gūstekņu mi­tekļiem bija nostādījis ķēdē vīrus, un, cik vien ātri spēdams, grūda laukā gaitenī ķiveres, gaisa balonus un medicīniskās ierī­ces. Vienlaikus pa gaiteni lidoja astoņas ķiveres, gaiteņa_ stūrī stāvošais vīrs tās uztvēra un aizgrūda tālāk nākošā posmā. No­liktavā atradās vairāki simti lodveida ķiveru un citu kaujas tērpu piederumu, un Varrens zināja, ka to vidū viņš atrastu arī savējo, ja pietiktu laika pārbaudīt numurus, jo ikvienam gūsteknimbija nācies atstāt ķiveri uz šā kuģa. Kopš šī planēta bija pārvērsta cietumā, «tārpu» rokās bija nonākuši šo ķiveru tūkstoši, un tādēļ bija loģiski pieņemt, ka tās kaut kur uzglabā, kamēr ķiveru sa­krāja pārāk daudz un tās tiek iznīcinātas. Komiteja bija uz to cerējusi, un tai bija laimējies. Pēc šīs noliktavas spriežot, «tārpi» tīrīšanu nerīkoja pārlieku bieži.

Tad ieradās Kelso un divi citi oficieri, kas nomainīja Varrenu noliktavā, un leitnants pacēla pie viņa acīm «tārpu» bloknotu, kurā ar «tārpu» zīmuli bija ierakstījis, ka sargkuģa galvenie •centri ieņemti. Beigās viņš bija piezīmējis, ka maršalam noteikti atlicis pavisam maz gaisa, un tāpēc leitnants iesakot atļaut sevi pavadīt uz gūstekņu mītnēm. Varrens uzskrīvēja bloknotā piekri­šanu, un viņi kopīgi devās ceļā.

Tas notika trešajā gaiteņu krustojumā — Varrenam piepeši pietrūka gaisa. Viņš izmisīgi norīstījās, bet plaušās vairs neie- plūda ne lāse skābekļa. Viņa krūtis dega kā ugunī, acu priekšā sametās melns, un galvā aizvien skaļāk un skaļāk iedunējās āmuri.

Pēc visa, ko esmu izturējis, gremzās Varrens, man gaidāma šāda nāve!

Viņš juta, ka Kelso satver viņa roku, un ieķērās tajā kā iz­misis slīcējs, kurš cīnās par savu dzīvību. Viņš juta, kā pirksti sažņaudz Kelso klūgu bruņas, juta, kā tievās caurulītes zem viņa pirkstiem liecas un lūst, un niecīga saprāta liesmiņa kādā sma­dzeņu šūniņā liecināja, ka tagad viņš pakļāvis briesmās arī leit­nanta elpu, varbūt pat nolēmis Kelso nāvei, bet šo niecīgo sa­prāta dzirksti aizskaloja un izdzēsa trakas panikas vilnis…

*

Plaušās ieplūstot skābenajam gūstekņu mītnes gaisam, viņš atkal atguvās. Ķiveres stikls priekšpusē bija pārsists, un Kelso jāšus sēdēja viņam uz krūtīm un turēja roku pie viņa mutes, lai Varrens neieelpotu apkārt lidojošās stikla drumstalas.

Varrens uzsita pa Kelso roku, lai tas saprastu, ka viss atkal kārtībā. Leitnants viņu smaidīdams palaida vaļā un ar ķīli uzma­nīgi pārsita paša ķiveres stiklu. Tad viņi abi sāka atlauzt ķiveru slēdžus.

Izšķilties no neērtajām klūgu bruņām un stikla podiem un at­kal brīvi kustināt vidukli un pieliekties bija patiesa bauda. Visās lielās telpas malās vīri atbrīvojās no «papīrgroziem», palīksmoja par atgūto brīvību, tad, uzlikuši galvā īstās ķiveres, piestiprināja sešstundu balonus un steidzās nomainīt tos, kuri kārklu bruņās vēl aizvien stāvēja svarīgos posteņos, vai arī devās meklēt oficie­rus, kuriem gaisa krājumi bija beigušies pa ceļam uz gūstekņu mītnēm. Sādu gadījumu bija milzums; bija vīri, kurus nācās iz­lauzt no tērpiem un elpināt mākslīgi vai injicēt zāles, lai atkal iedarbinātu to sirdis. Bet bija arī tādi, kuri vairs ne uz ko ne­reaģēja. Tie bez ārējām brūcēm lidinājās pa telpu — tikai par da­žām minūtēm nokavējuši uzvaru un zaudējuši dzīvību. Šo vīru Varrenam bija sevišķi žēl.

Piepeši viņš pamanīja, ka Kelso blenž uz viņa kāju. Varrens pagriezās un ieraudzīja bultu, kas bija caururbusi viņa ikrus. Varrens izplūda smieklos un konstatēja, ka nomierināties izdodas tikai ar milzīgu piepūli! Tad viņš pacēla kāju un piesardzīgi bultu izvilka. To darīdams, viņš varēja vai skaļi kliegt sāpēs, to­mēr viņa sejas izteiksme nemainījās, vienīgi elpa kļuva sma­gāka.

Varrens nosprieda, ka pēc apkaunojošā vājuma mirkļa gai­tenī un pirmatnējās histēriskās smieklu lēkmes viņam kaut kas jādara, lai atgūtu Kelso cieņu, un tāpēc viņš pacēla bultu gaisā un sausi piezīmēja:

—   Un es aizvien domāju, ka patīku vīriem…

—   O, ser, tā jau tas arī ir, — iebilda Kelso.

Varrens apjucis novērsās. Tas tomēr nebija pareizi, ka tāds- nobriedis, inteliģents un drošsirdīgs vīrs kā Kelso uzlūko viņu kā suns saimnieku.

Vēl pēc kādas stundas Varrens — dienesta tērpā ar skābekļa baloniem, skaņu membrānām un ventilācijas ierīcēm — kopā ar Kelso un prāmja pilotu vēlreiz apstaigāja kuģi. Kaut arī šķita, ka viņi uzvarējuši, tomēr bija pilnīgi iespējams, ka šajā milzļgaja kuģī kaut kur ir noslēpies kāds par zaudējumu izmisis «tārps» un gudro, kā uzspridzināt sevi kopā ar visu kuģi.

Un tā bija Varrena grupa, kura uzgāja pēdējos dzīvos «tār­pus». Kabīnē to bija divi. Tie bija kosmiskajos tērpos, taču bez ieročiem. Blakus tiem lidinājās trīs zemspiediena šūpuļi, līdzīgi- ar plastmasu pārsegtām nestuvēm, kādas izmanto ievainoto pār­vietošanai bezsvara apstākļos, un katrā no tām atradās pa vie­nai eļļainai, blāvai un raustīgai būtnei. Viņi uz mirkli apjuka, līdz saprata, kas atrodas viņu priekšā.

—  Ja visā Piena Ceļā ir vēl kaut kas izskatā baisaks par «tārpu», — beidzot nomurmināja Kelso, — tad tas ir «tārpa» ma­zulis …

Kad sagūstītie «tārpi» bija aizvesti to mītnēs Hatona Kalnā,. Varrens pavēlēja pašus pirmos uz sava kuģa atgādāt Petersu un Habardu. Viņam bija ilgāka saruna ar politoficieri, un tās gaitā Habards notikušo sāka redzēt Varrena acīm. Pēc tam_ Varrens viņu atlaida — pārliecināts, ka Habards vairs neuzstāsies pret viņa plāniem. Ar Petersu bija citādi. Varrens parūpējās, lai Peterss varētu izmantot visas iespējamās ērtības, bet nevēlējās uzsākt ar to pārrunas nesagatavots. Viņš nedrīkstēja piedzīvot risku, ka Peterss vēl tagad mēģinātu spraust viņam sprunguļus riteņu spieķos. Un tā kā komandors, tā teikt, «tika iesaldēts», Varrens varēja visu uzmanību veltīt kuģim un tiem oficieriem, kuri vei­dos tā apkalpi.

Varrens jau no paša sākuma lika skaidri noprast, ka kuģa ap­kalpē lidos tikai vīrieši.

Varrens pats kuģi neatstāja un uzturēja sakarus ar Fīldingu un Haindu pa «tārpu» radio. Hatons kuģi apmeklēja nepārtraukti.

Majors pauda vislielākās bažas par kosmiskā kuģa vecumu un vispārējo stāvokli, un vienlaikus izteica veselu virkni priekšli­kumu, kā neglābjami novecojušās iekārtas varētu uzlabot vai pil­nīgi pārveidot. Pēc viņa ieskatiem šis kuģis kaujas laikā izšķīstu gabalos, un tā ieroči nāvīgi apdraudētu nevis mērķus, bet gan pašus oficierus. Vienlaikus Hatons aizvien no jauna ļāva nojaust, ka viņš labprāt lidotu kopā ar citiem. Taču Varrens zināja, ka Hatonu galvenokārt kārdina tehniskais uzdevums — atkal savest šo kuģi kaujas gatavībā un ka majors ir kļuvis pārāk liels paci­fists, lai noderētu apkalpē, un tāpēc viņa atbilde aizvien bija no­raidoša.

Un tā pagāja dienas, nedēļas, un prāmis visu šo laiku divreiz dienā kursēja starp sargkuģi un planētu. Ceļā uz planētu tas ņēma līdz krājumus sagūstīto «tārpu» vajadzībām, pārveda lejup itin visu «tārpu» literatūru, aktus, kartes, elektroniskās un optis­kās ierīces, arī visus instrumentus un mehāniskos rīkus, bez ku­riem varēja iztikt. Atpakaļceļā tas veda pārtiku, izraudzītos Ko­mitejas vīrus un simtiem kastu tā auga, ko Hatons bija kultivē­jis, lai izveidotu kuģī atmosfēru. Hlors pakāpeniski tika izvadīts kosmosā, klājā pēc klāja iepildot skābekli saturošu gaisu. Pēc tam kuģa remontdarbi un krājumu piegāde norisa vēl ātrāk.

Iekšējais apgaismojums tika samazināts līdz acij tīkamai pa­kāpei. «Tārpu» kuģa vadības iekārtas pārbūvēja piemēroti cilvēku roku tvērienam, un, cik nu to atļāva tuvā planēta, tika izmēģināti arī ieroči.

Vīri ātri vien pierada pie zemajiem klāju griestiem, pierada sakrustotām kājām sēdēt «tārpu» krēslos un gulēt lielajās ovāla­jās gultās, kas atgādināja polsterētus guļamtīklus.

Varrens bija atļāvis katram, kam nepieciešamas citas mēbeles, vest tās ar prāmi augšā, bet drīz vien konstatēja, ka tos, kuri nevarēja sēdēt «tārpu» krēslā vai gulēt «tārpu» gultā, pārējie uz­skatīja par mīkstčauļiem.

Visa kuģa apkalpe bija īstā eiforija, un kļuva skaidrs, ka nav vairs jēgas vēl ilgāk kāvēties orbītā ap cietuma planētu, un tā-

pec Varrens plus astoņdesmit eeturtaja B-diena lidoja ar prāmi lejup, lai sniegtu pēdējos norādījumus un atvadītos.

Sev līdzi Varrens bija paņēmis Kelso un Petersu. Kad viņi nosēdās, viņš pavēstīja leitnantam, ka atgriezīsies pēc stundas un lai tas gaidot viņu pie prāmja. Viņam vajadzēja pasacīt flotes kapteinim ļoti daudz, un nekas no tā nebija domāts Kelso vai kāda cita fanātiska Komitejas vīra ausīm. Ceļā no prāmja uz An- dersontaunas drupām Varrens runāja gari un plaši, bet koman- dors tikpat kā neatbildēja. Varbūt tas bija saistīts ar nopostīto ainavu un aso ugunsgrēka dvaku, kas vēl aizvien jaudās gaisā, bet varbūt Peterss vienkārši bija šokēts par to, ko viņam klāstīja maršals.

Pēdējai sapulcei vajadzēja notikt noliktavā ostas tuvumā, kura bija atjaunota viena no pirmajām. Solus te aizņēma aktīvi Anti- komitejas oficieri, labākie Hatona Kalna tehniķi un pārējie Var­rena štāba locekļi.

Kad Varrens kopā ar flotes kapteini ieņēma vietu aiz galda sapulces telpā un nolika sev blakus ķiveri, viņš šķita nīgrs. Vaļ­sirdīga atzīšanās reti ir patīkama, un tikai Varrenam pašam bija zināms, cik daudzās lietās viņam jāatzīstas.

—  Mēs aizlidosim, tiklīdz es atgriezīšos uz kuģa, — viņš ie­sāka skarbā balsī. — Pirms atvadīšanās sniegšu jums dažus pa­skaidrojumus un instrukcijas. Visupirms es jums vēlētos teikt, ka tie oficieri, kuri jau kaļ plānus, kā vislabāk izvairīties no glāb­šanas grupas un atgriešanās aktīvajā dienestā, var nomierināties. Es neatgriezīšos, lai jūs evakuētu. Pēc jums neatgriezīsies neviens.

Klausītāju naidīgajās sejās piepeši iegūla apmulsums, un Var­rens jautāja sev, vai tas bezdibenis, kurš pēdējo mēnešu laikā pavēries starp viņu un šiem vīriem, ir pārvarams vienas īsas sa­runas laikā. Būtu jau skaisti, bet, stāvot te kaujas tērpā visu šo mundieru un bezformīgo ādas jaku ģērbto ļaužu priekšā, viņš pats jutās «tārpam» līdzīgs svešinieks.

—  Tam par iemeslu ir situācija, kura iezīmējās jau tolaik, kad es vēl nebiju sagūstīts, — Varrens turpināja. — Lai gan mani pārsteidza tas, ka tajos trīs gados vien, kurus es aizvadīju šeit, varēja notikt tik pilnīgs mūsu militārās organizācijas sa­brukums. Un tomēr tas ir noticis. Sabrukumu veicināja slikta politiskā vadība, masveida dezertēšana un piemērotu oficieru un tehniķu trūkums. Flotes kapteinis jums apliecinās, ka mums šai ziņā ir aktuāla un precīza informācija. Jau manā laikā šis sabru­kums bija tik liels, ka iespēja evakuēt gūstekņus no šīs planētas bija ārkārtīgi niecīga, — neraugoties uz visu, ko esmu jums stās­tījis, lai pārliecinātu jūs par pretējo …

Šai sakara mans lēmums atbalstīt Bēgšanas Komiteju prasa paskaidrojumus . ..

Varrens vēlreiz īsi raksturoja situāciju, kāda bija izveidojusies uz planētas pirms viņa ierašanās, pieminēja visu sabiedrību ap­draudošos fanātiskās Komitejas plānus. Šos fanātiķus no mērķa nespēja novērst nedz flotes kapteiņa ievērojamā autoritāte un spējas, nedz ārkārtējie faktori un tīri bioloģiski spēki — un te bija jāteic, ka gūstekņus planētai daudz spēcīgāk piesaistīja pie­augošais bērnu skaits nekā «tārpu» sargkuģis; taču Komitejas vīri augstāk par visu vērtēja oficiera pienākumu un godu. Tāpēc Varrens toreiz bija nolēmis pievienoties Komitejai, jo tā bija vie­nīgā iespēja kontrolēt šos stūrgalvīgos, tomēr apbrīnojamos vī­rus un vest tajā virzienā, kādā tiem vajadzēja iet.

Kad Varrens nostājās Komitejas pusē, viņš iesāka otrā kon­tinenta apgūšanu, kas savukārt deva ierosmi sakaru un satiksmes izveidei un plašas tirdzniecības sākumam. Taču bez Komitejas darbīguma un organizētības tas nebūtu bijis iespējams. Bez tam viņš — un te nu viņš bezdievīgi samelojās — bija licis pierakstīt un izplatīt visas apjomīgās tehniskās zināšanas, veidojot pamatus izglītības un audzināšanas sistēmai. Rezultātā vairs nedraudēja briesmas, ka zināšanas mirs reizē ar to nesējiem. Bez tam tagad tehnikas attīstību nodrošinās uz planētas atstātā «tārpu» apara­tūra.

Bija laiks, kad Varrens vēlējās iet flotes kapteiņa ceļu, īpaši periodos, kad civilisti un Komitejas vīri satika šķietami labi. Bet tad aizvien kāds no viņa vīriem izmeta kādu aizskarošu repliku, vai arī gadījās nopietna izkaušanās vai neapdomīga privātīpašuma iznīcināšana, un Varrenam nācās atzīt, ka viegli tas nebūs. Lai neitralizētu Komiteju, vajadzēja turpināt flotes kapteiņa iesākto, un tas pie laba gala nekādi nenovestu. Varrena vīri tomēr bija pastāvīgi nemiera cēlāji, vai nu tie sauca sevi par civilistiem, vai par Komitejas biedriem. Viņi piederēja tam cilvēku tipam, kas rada vēsturi — lielākoties gan nepiedienīgā veidā. Tie bija vilki aitu barā. Un vienīgais, ko ar šiem vilkiem varēja iesākt, bija tikt no tiem šādā vai tādā veidā vaļā …

— Vēl vienmēr pastāvēja iespēja, ka «tārpi» pēdējā mirklī atšifrēs lamatas un izšaus raķeti, — Varrens turpināja paskaid­rojumus. — Tas būtu dramatiski vienkāršs problēmas atrisinā­jums, jo pēdējās stundās bēgšanas vietā atradās paši uzticamākie un drosmīgākie Komitejas vīri. Fakts, ka šie ļaudis šāva pār strīpu attiecībās ar civilistiem un dažām sieviešu kārtas oficierēm, man tomēr neļāva viņus vieglu sirdi notiesāt uz nāvi, jo es zi­nāju — tieši tāpat kā jūs — kāds drausmīgs slaktiņš būs pat

veiksmīga bēgšanas norise. Man šie vīri patika, un es vēlējos,, lai būtu iespējami mazāk upuru.

—   Jā, es saku, ka viņi nebija pārlieku laipni un pieklājīgi vīri, — Varrens mulsi turpināja, — bet viņiem pietika entuziasma un viņi nekad nebūtu piekrituši, ka ir neizpildāmi uzdevumi. To viņi nedara arī šodien, un man viņi patīk arī tagad. Viņi pa­veikuši.

—   īstu varoņdarbu, — klusu teica Peterss.

Varrens aši uzlūkoja Petersu. Viņš domāja, ka komandora sejā būs jaušams sarkasms, taču vīlās. Dažas sekundes viņš ne­kustīgi lūkojās uz savu ķiveri, nespēdams parunāt.

—   Ko jūs, ser, darīsiet tagad? — mierīgi jautāja Hatons.

Varrens noklepojās. — Mūsu starpzvaigžņu civilizācija sa­brūk — un tieši tāpat sabrūk arī «tārpu» kultūra, — viņš teica. — Manā rīcībā ir liels kuģis diezgan labā stāvoklī. Kuģī ir vai­rāk nekā tūkstotis vīru, kuri visi ir man uzticīgi, kā arī oficieris, kurš spēj mani konsultēt par jebkuras situācijas politiskajiem as­pektiem. Tātad puslīdz droši ir iespējams iegūt mūsu rīcībā kādu šīs grūstošās civilizācijas atlūzu, saņemt to savās rokās un izvei­dot tādu kārtību, kas spētu apturēt vai varbūt pat novērst ten­denci noslīdēt barbarismā, kāda iespējama izolētās, no metro­poles planētas atkarīgās kolonijās. Tātad tas būs mans mērķis. Turpretī jūs gaida daudz grūtāks uzdevums.

—   Ja jūs tam neticat, — viņš īgni turpināja, — tad kaut var tagad paprātojat, kas jūs esat īstenībā.

Varrens lūkojās klausītāju sejās. Tagad viņš tiem pateiks pa­tiesību, kādēļ vajadzēja mirt simt četrdesmit diviem kaujas ofi­cieriem — pateiks patieso iemeslu.

—   Uz jūsu planētas pastāv zinātniski izglītotu, psiholoģiski stabilu un augsti inteliģentu cilvēcisku būtņu kopiena, un, cik nu tas bijis iespējams, tagad novērstas nepastāvīgās un neveselīgās tendences šai pasaulē. Tātad jūsu stāvoklis ir vienreizējs, un no jums un jūsu pēctečiem es varu gaidīt ļoti daudz. Varbūt daži no jums domājuši, ka, kļuvuši par civilistiem, pārkāpj dienesta zvērestu un nepilda savus pienākumus, bet tā tas nav. Jūsu pienā­kumi ir nesalīdzināmi lielāki un nozīmīgāki — tā ir civilizētu cilvēku atbildība mežonības priekšā.

Es nespēju izskaidrot detaļas, kas jums būtu darāms, — Var­rens turpināja, — taču attiecībā uz tehniku es iesaku vēl gadus desmit strādāt pazemē, lai jūs būtu drošībā, ja orbītā parādītos kāds «tārpu» kuģis. Lai gan man šķiet, ka tāds te vairs nekad neieradīsies. Šai laikā jūs uzturēsiet dzīvu starpzvaigžņu kultūras zinātni un rūpēsieties par to, lai bērni iemācītos ne tikai drāzt sprunguļus, bet daudz ko vairāk! Vienlaikus jums jāmēģina

iemīlēt Kalnā esošos sagūstītos «tārpus», cienīt tos un izturēties pret tiem kā pret saviem tuvākiem. Jums jārūpējas, lai tie būtu pēc iespējas veseli, dzīvotu ērti un laimīgi un spētu vairoties. Tad jūs gādāsiet par to, lai jūsu bērniem būtu daudz iespēju re­dzēt «tārpu» bērnus. Jūs iemācīsiet viņiem cienīt šos hlora elpo- tājus un apciemot tos. Protams, radīsies grūtības, taču ikviens bērns spēj sadraudzēties ar savu rotaļu biedru. Un jūsu vidū taču ir daži lieliski psihologi…

Reiz tālu nākotnē — varbūt pēc sešām vai septiņām paau­dzēm — jūs atkal spēsiet doties kosmosā. Jums visapkārt drupās gulēs divas daudzsološas starpzvaigžņu civilizācijas, kas sasta­pās, pirms bija tam gatavas. Un jūsu uzdevums būs šīs drupas savākt un izveidot šīs civilizācijas no jauna.

—  Ja mazliet paveiksies, — Varrens cerīgi piemetināja, — viens no lielākajiem un civilizētākajiem atlūžņiem būs manu pūliņu re­zultāts …

Visi kā sastinguši lūkojās uz viņu — Fīldinga, Hatons, Hainds un pārējie, — it kā viņu priekšā stāvētu kaut kas neiedomājami svešs un baiss. Varrens tagad saprata, ka atzīšanās melos un dubultā spēlē nav bijis pats galvenais; viņš bija licis tiem domāt par daudz ko svarīgāku. Fakts, ka citi šo lietu uzskatīja par sva­rīgu, seju izteiksme, lūkojoties viņā kā caur kosmisko telpu un nākotni, Varrenam apliecināja to, ko viņš arī vēlējās zināt. Uz­devums tiks izpildīts. Varrens bija apmierināts.

—   Nu tad, — viņš beidzot teica un paņēma savu ķiveri, lai dotos prom, — es domāju, tagad ir laiks…

Dažas sekundes vēlāk telpā iebruka Kelso; tā kā maršals ka­vējās ilgāk par norunāto stundu, Kelso bija nospriedis, ka civi­listi viņam nodarījuši ko ļaunu.

Kelso bija ieradies tieši īstā brīdī, lai ieraudzītu, ka pilna zāle civilistu braši stāv miera stājā un flotes kapteinis, vecais Pe- terss, personīgi salutē maršalam, — un tas bija visiznesīgākais un noteikti visgodbijīgākais militārais sveiciens, kādu vien Kelso V jebkad bija redzējis …

BEIGAS

Vaits Dž.

r a 182 Cietuma planēta / No vācu vai. tulk. M. Sēnbergs. — R., 1991. — 100 lpp.

Virs galvas — slēgtas debesis .. .

84.7Amer.-44