Andžejs Sapkovskis

Pēdējā vēlēšanās

Šis brīnišķīgi uzrakstītais poļu autora Andžeja Sapkov­ska romāns stāstos ir atsvaidzinošs darbs fantāzijas žanrā, kas jau bija kļuvis zināmā mērā vienveidīgs. Grāmatā laiku pa laikam ir sastopamas atsauces uz tradicionālām Eiropas pasakām (piemēram, “Sniegbaltīti”), bet lielākā daļa teksta un iztēlotās pasaules ir radīta no pilnīgi jauna skatpunkta.

The Specusphere

Es lasīju citu grāmatu, kad manās rokās nonāca šī. Izla­sīju dažas lappuses, un mani momentā savaldzināja galve­nais varonis Geralts. Pametu iepriekšējo grāmatu, pametu Ņujorkas ielas un devos tieši iekšā maģiskā viduslaiku pasaulē, pilnā briesmoņu un burvju. Autoram ir lieliska valodas izjūta, un viņa apraksti uzbur acu priekšā dzīvas ainavas. Turklāt Sapkovska rakstītajā ir arī lielisks humors, bet tas nepavisam netraucē stāsta kopējam nopietnajam tonim.

Amazon.com

Šajā grāmatā ir iepriecinoši redzēt jau pazīstamus ele­mentus, kas pavērsti pilnīgi jaunā rakursā.

Džonatans Raits, SFX

Šajā grāmatā ir vairāk emocionālā dziļuma un nobrie­dušu varoņu nekā vairumā fantāzijas žanra darbu. Autors iesaista tekstā daudz pazīstamu pasaku un parāda tās no pieaugušā skatpunkta. Tāpat kā “Gredzenu pavēlniekā”, arī šajā grāmatā ir sava tumšā puse, jo darbība notiek laikā, kad vecā mītu pasaule strauji gaist. Viena no labākajām grāmatām, ko esmu jelkad lasījis.

Amazon.com

Tieši Geralta nogurums no dzīves un viņa kaujas laukā trenētās spējas padara viņu par tik interesantu varoni.

EDGE magazine

Ienāca pie viņa rīta pusē.

Ienāca ļoti piesardzīgi, klusi, sperot soļus bez mazākā troksnīša, pārslīdēja istabu kā rēgs, kā parādība, un vie­nīgā skaņa, ko izraisīja viņas kustības, bija apmetņa iešvīkstēšanās pret kailo ādu. Taču tieši šī niecīgā, tikko dzirdamā švīkstoņa pamodināja ragani, bet varbūt izrāva no pusmiega, kurā viņš vienmuļi līgojās, itin kā iekari­nāts bezdibenīgā izplatījumā starp rāmās jūras dzelmi un virsmu vieglītēm viļņojošu ūdenszāļu pavedienu vidū. Viņš nepakustējās un pat nenodrebēja. Meitene pieslīdēja tuvāk, nometa apmetni, lēnām, vilcinoties atbalstīja saliekto celi pret gultas malu. Viņš to uzlūkoja caur puspavērtajiem plakstiem, joprojām nelikdams manīt, ka ir nomodā. Meitene uzmanīgi ierāpās gultā, uzgūlās viņam virsū un apvija kājas ap viņa gurniem. Balstīdamās uz iztaisnotajām rokām, ar matiem viegli aizskāra viņa seju. Mati smaržoja pēc kumelītēm. Izlēmīgi un teju nepacietīgi viņa noliecās, ar krūtsgaliņu pieskārās viņa plakstiņam, vaigam, lūpām. Viņš pasmaidīja, apkampa viņas plecus ļoti lēni, uzma­nīgi un maigi. Viņa izslējās, vairīdamās no viņa pirkstiem, starojoša, izgaismota, mirdzošā auguma aprisēm izkūstot rītausmas miglainajā krēslā.

Viņš sakustējās, taču viņa, stingri uzspiežot ar abām delnām, neļāva mainīt pozu, vieglām, taču noteiktām

gurnu kustībām pieprasīja atbildi. Viņš atbildēja. Viņa vairs nevairījās no viņa rokām, atmeta galvu atpakaļ un sapurināja matus. Viņas āda bija vēsa un apbrīnojami gluda. Acis, kuras viņš ieraudzīja, kad viņas seja tuvojās viņa sejai, bija lielas un melnas gluži kā nārai. Ielīgots viņš iegrima kumelīšu jūrā, kura, pēkšņi zaudējusi mieru, sāka mutuļot un šalkt.

I

Vēlāk stāstīja, ka šis cilvēks nācis no ziemeļiem caur Virvju Vijēju vārtiem. Gājis kājām, bet apkrauto zirgu vedis pie pavadas. Bijusi vēla pēcpusdiena, virvju vijēju un sedlinieku tirgotavas jau bijušas slēgtas, bet ieliņa tukša. Bija silts, taču šis cilvēks bija apvilcis melnu apmetni. Viņu nevarēja nepamanīt. Piestājis pie kroga “Vecais Narakorts”, viņš brīdi stāvēja, ieklausījās balsu murdoņā. Krogs, kā šajā laikā parasts, bija ļaužu pārpilns.

Nepazīstamais neiegāja “Vecajā Narakortā”. Parāvis zirgu aiz pavadas, viņš devās tālāk. Ielas galā bija otrs krogs “Pie Lapsas”. Te bija tukšs. Krogam nebija laba slava.

Krodzinieks pacēla galvu pār skābēto gurķu muciņu un ar skatienu nomērīja ciemiņu. Svešais, joprojām apmetnī, stāvēja pie letes stīvi, nekustīgi un klusēja.

-   Ko pasūtīsiet?

-   Alu, teica nepazīstamais. Balss skanēja nepatīkami. Krodzinieks noslaucīja rokas audekla priekšautā un piepil­dīja māla alus kausu. Kauss bija iedauzīts.

Nepazīstamais nešķita vecs, taču viņa mati bija pil­nīgi balti. Zem apmetņa viņš valkāja padilušu ādas vamzi, aizšņorējamu pie kakla un plaukstām. Viņam noņemot apmetni, visi pamanīja, ka aiz pleciem pie jostas nepazīsta­majam ir zobens. Tas nebija nekas neparasts, Vizimā gan­drīz visi staigāja ar ieroci, taču neviens nenēsāja zobenu aiz pleciem gluži kā loku vai bultu maku.

Nepazīstamais neapsēdās pie galda starp retajiem kroga apmeklētājiem, bet turpināja stāvēt pie letes, mērojot kro­dzinieku ar caururbjošu skatienu. Tad iemalkoja no kausa.

-   Meklēju naktsmājas.

-  Nav, noburkšķēja krodzinieks, uzlūkodams ciemiņa noputējušos un netīros zābakus. Prasiet “Vecajā Narakortā”.

-   Es gribētu šeit.

-   Nav, krodzinieks beidzot atpazina svešinieku. Tas bija rīvijietis.

-   Es samaksāšu, svešais teica klusi, itin kā šauboties. Un tieši tad sākās visa šī draņķīgā jezga. Bakurētainais lempis, kurš kopš svešā ierašanās brīža nebija nolaidis no viņa savu drūmo skatienu, piecēlās un pienāca pie letes. Abi viņa biedri nostājās aizmugurē ne tālāk kā divu soļu atstatumā.

-   Vai dzirdēji, rīvu slamst, vietu nav, iesēcās bakurētainis, nostājies nepazīstamajam gluži blakus. Mums Vizimā nav vietas tādiem kā tu. Šī ir kārtīga pilsēta!

Nepazīstamais paņēma savu kausu un atvirzījās. Uzlū­koja krodzinieku, taču tas izvairījās no viņa skatiena. Viņam ne prātā nenāca aizstāvēt rīvijieti. Galu galā kuram tad patika rīvijieši?

-  Ikviens rīvs ir zaglis, turpināja bakurētainis, izdves­dams alus, ķiploku un niknuma dvaku. Dzirdi, ko saku, blandoņa?

-   Nedzird. Mēsli šim ausīs saauguši, teica viens no aizmugurē stāvošajiem, bet otrs ieķiķinājās.

-  Maksā un lasies! ieaurojās bakurētainis. Nepazīsta­mais tikai tagad palūkojās uz viņu.

-   Pabeigšu dzert alu.

-   Mēs tev palīdzēsim, iešņācās lempis. Viņš izsita rīvijietim no rokas kausu un vienlaikus, satvēris to aiz pleca, ieķērās ar pirkstiem siksnā, kas bija slīpi pārlikta pār svešā krūtīm. Viens no aizmugurē stāvošajiem pacēla dūri sitienam. Svešais negaidīti saliecās, izsizdams bakurētaini no līdzsvara. Zobens nodzinkstēja makstī un strauji uzzibsnīja eļļas lampiņu gaismā. Sākās jezga.

Kāds iekliedzās. Kāds no atlikušajiem apmeklētājiem metās uz izeju. Ar troksni nogāzās krēsls, pret grīdu dobji nobūkšķēja māla trauki. Krodzinieks drebošām lūpām ska­tījās uz baismīgi pāršķelto bakurētaiņa seju tas, pirk­stiem ieķēries letes malā, lēni slīdēja lejup un, itin kā slīk­dams, zuda skatienam. Tie divi gulēja uz grīdas. Viens bija nekustīgs, otrs locījās un raustījās strauji augošā tumšā peļķē. Urbdamies ausīs, gaisā vibrēja smalks, histērisks sievietes kliedziens. Krodzinieks konvulsīvi ievilka elpu un sāka vemt.

Nepazīstamais atkāpās pie sienas. Saliecies, sasprin­dzis, modrs. Zobenu turēja, sažņaudzis abās rokās, ar asmeni vilkdams gaisā lokus. Neviens nepakustējās. Šaus­mas kā lipīgi, salti dubļi pārklāja sejas, stindzināja locek­ļus, aizžņaudza rīkles.

Krogū žvadzēdama iebrāzās sargu trijotne. Šķiet, tie bija atradušies kaut kur netālu. Trijotne gatavībā turēja siksnām aptītas nūjas, taču, ieraugot līķus, tūdaļ izvilka zobenus. Rīvijietis atspiedās pret sienu, ar kreiso roku no zābaka stulma izvilka dunci.

-   Met nost! aizžņaugtā balsi iebļāvās viens no sar­giem. Met nost, slepkavniek! Nāksi mums līdzi!

Otrs sargs paspēra nost galdu, kurš tam traucēja tuvo­ties rlvijietim no sāniem.

-   Skrien pēc ļaudīm, Treska! viņš sauca trešajam, kurš atradās tuvāk durvīm.

-   Nevajag, teica svešais, nolaidis zobenu. Pats iešu.

-  Iesi gan, suņapaut, tikai vispirms mēs tevi sasiesim! ieaurojās drebošās balss īpašnieks. Met nost zobenu, citādi tev pauri pārskaldīšu!

Rlvijietis izslējās. Žigli iespiedis zobena rokturi kreisajā padusē, viņš pacēla labo roku sargu virzienā un ar strauju kustību uzvilka gaisā sarežģītu zīmi. Pazibēja kniedes uz garajām vestes manšetēm, kas stiepās līdz pat elkoņiem.

Sargi acumirkli atkāpās, aizseguši sejas ar rokām. Kāds no apmeklētājiem pielēca kājās, cits metās uz durvju pusi. Sieviete atkal spalgi un griezīgi iekliedzās.

-   Pats iešu, nepazīstamais atkārtoja skanīgā, metā­liskā balsī. Bet jūs trīs pa priekšu. Vedīsiet pie pilsētvalža.

-    Jā, kungs, nomurmināja sargs, nolaidis galvu. Viņš devās uz izeju, nedroši lūkodamies apkārt. Abi pārē­jie viņam steidzīgi sekoja. Svešais gāja pēdējais, noslēpis zobenu makstī un dunci stulmā. Kad viņš gāja garām galdiem, apmeklētāji aizsedza sejas ar svārku stūriem.

II

Velerads, Vizimas pilsētvaldis, kasīja zodu un saspringti domāja. Viņš nebija nedz māņticīgs, nedz bailīgs, taču iespēja palikt vienam aci pret aci ar baltmati nešķita vili­noša. Beidzot viņš izlēma.

-   Izejiet! viņš pavēlēja sargiem. Bet tu piesēdi. Nē, ne te. Tur tālāk, ja vēlies.

Svešais apsēdās. Viņam nebija ne zobena, ne melnā apmetņa.

-  Klausos, bilda Velerads, rotaļājoties ar smago milnu, kas gulēja uz galda. Esmu Velerads, Vizimas pilsētvaldis. Kas tev būtu man bilstams, cienīglaupītāj, pirms dodies uz tuptūzi? Trīs nogalinātie, mēģinājums nožāvēt nav slikti, nepavisam nav slikti. Par tādām lietām pie mums Vizimā sēdina uz mieta. Bet es esmu taisnīgu ļaužu un vispirms tevi uzklausīšu. Runā.

Rīvijietis atpogāja vamzi, izņēma aiz tā aizbāzto baltas kazas ādas tīstokli.

-   Šādi ir pienagloti krustcelēs un pie krogiem, viņš klusi teica. Vai tiesa, kas te rakstīts?

-   A, nomurmināja Velerads, uzlūkojis ādā iegrebtās rūnas. Ir tāda lieta. Kā tad uzreiz neiedomājos? Nūjā, patiesība, visuīstākā. Paraksts lai: es, Foltests, karalis, Temerijas, Pontaras un Mahakamas valdnieks. Tātad patie­sība. Taču uzsaukumi ir viens, bet likums pavisam kas cits. Es te, Vizimā, likumu un kārtību sargāju! Cilvēkus slepkavot neļaušu! Saprati?

Rīvijietis pamāja galvu par zīmi, ka sapratis. Velerads draudīgi iesēcās.

-   Raganu zīme tev ir?

Svešinieks atkal aizbāza roku aiz vamža, iztrausa no turienes apaļu medaljonu sudraba ķēdītē. Uz medaljona vīdēja vilka galva ar atņirgtiem ilkņiem.

-   Kā tevi sauc? Man tas viens pīpis, taču būs ērtāk sarunāties.

-   Esmu Geralts.

-   Lai būtu Geralts. No Rīvijas, kā jaušu pēc izrunas?

-   No Rlvijas.

-    Tā. Zini ko, Geralt? Velerads uzplikšķināja ar plaukstu pa uzsaukumu. Ar to tu liecies mierā. Tā ir nopietna lieta. Daudzi jau izmēģinājās. Tas tev, brāl, nav pāris slaistu nolaist no kātiem.

-  Zinu. Tas ir mans amats, pilsētvaldi. Te rakstīts: balvā trīs tūkstoši orenu.

-   Trīs tūkstoši, Velerads sašķobīja lūpas. Un karaļ­meita par sievu, kā ļaudis melš, kaut žēlīgais Foltests to nav pierakstījis.

-   Karaļmeita mani neinteresē, mierīgi bilda Geralts.

Viņš sēdēja nekustīgi, nolicis rokas uz ceļiem. Te rakstīts: trīs tūkstoši.

-  Kādi laiki pienākuši, nopūtās pilsētvaldis. Kas par draņķīgiem laikiem! Kas to būtu pat dzēruma murgos domājis, vēl pirms divdesmit gadiem, ka būs tādi amati? Ra-ga-ņi! Klaiņojoši bazilisku slepkavnieki! Ceļojoši pūķu un slīcekļu dresētāji! Geralt? Vai tavā amata brālībā alu brīv dzert?

-   Droši.

Velerads sasita plaukstas.

-   Alu! viņš iesaucās. Bet tu, Geralt, piesēdi tuvāk. Ko nu vairs!

-   Alus bija auksts un putojošs.

-   Draņķīgi laiki pienākuši, Velerads turpināja, mal­kodams no kausa. Visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu jau ir sim­tiem. Un tad vēl slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus. Un tad vēl šis pie visa piedevām! Viņš pagrūda uz galda gulošo ādas tīstokli.

-   Nav brīnums, Geralt, ka jūs esat tādā vērtē.

-  Tas ir karaļa uzsaukums, pilsētvaldi, Geralts pacēla galvu. Vai zināt ko sīkāk?

Velerads atgāzās krēslā un sakrustoja rokas uz vēdera.

-   Sīkāk, saki? Zinu gan. Ne gluži no pirmās mutes, bet no drošiem avotiem gan.

-   Tieši tas man ir svarīgi.

-    Redz, kāds spītīgs. Nu, kā vēlies. Tātad klausies, Velerads iedzēra alu un pieklusināja balsi. Mūsu žēlīgais Foltests, vēl karaļdēls būdams, vecā Medella, viņa tēva, valdīšanas laikā parādīja mums, ko spēj, bet spēja viņš daudz. Domājām, ka ar laiku viņam tas pāries. Bet tolaik, īsi pirms savas kronēšanas, tūdaļ pēc vecā karaļa nāves, Foltests pārspēja pats sevi. Mums visiem pat žokļi atkārās, īsi sakot: uztaisīja bērnu paša īstajai māsai Adai. Ada bija jaunāka par viņu, abi allaž turējās kopā, taču nevienam nebija ne mazākās jausmas nu, varbūt karalienei… īsāk sakot: skat, Ada jau ar tādu te vēderu, bet Foltests nu tik sāk runāt par laulībām. Ar māsu, saproti, Geralt? Situācija kļuva ellišķīgi saspringta, jo tieši tad Vizimirs no Novigradas iedomāja izprecināt Foltestam savu Dalku. Tā nu šis atsūtīja sūtņus, bet mums te atkal jātur karalis aiz rokām un kājām, jo tas grib skriet un sūtņus gānīt. Paldies Die­vam, izdevās, un labi vien bija, jo citādi Vizimirs apvaino­tos un izlaistu mums visiem zarnas. Pēc tam ne bez Adas palīdzības, kurai bija ietekme uz savu brālīti, izdevās tam smurgulim izdabūt no galvas domas par drīzām lau­lībām. Nu, un pēc tam Ada dzemdēja paredzētajā laikā kā tad citādi. Un tagad… klausies, kas nu sākās. To, kas tur piedzima, daudzi nav pat redzējuši, bet viena vecmāte izmetusies pa torņa logu un pagalam bijusi. Savukārt otra

sajukusi prātā un līdz pat šai dienai ir tāda tērēta. No tā spriežu, ka asinsgrēka auglis pēc skata nav bijis gaužām daiļš. Tā bija meitenīte. Starp citu, viņa nomira uzreiz; neviens, kā man šķiet, pārlieku nesteidzās nosiet bērnam nabassaiti. Ada, sev par laimi, nepārdzīvoja dzemdības. Bet pēc tam, brāl, Foltests kārtējo reizi pataisīja sevi par muļķi. Asinsgrēka augli vajadzēja sadedzināt vai kā lai es zinu? varbūt aprakt kaut kur tuksnājā, nevis apglabāt pils pazemē sarkofāgā.

-          Tagad par vēlu skaldīt matus, Geralts pacēla galvu.

-   Katrā ziņā vajadzēja izsaukt kādu no Zinošajiem.

-   Tu domā tos pajoliņus ar zvaigžņotajām micēm? Kā nu ne, saskrēja te viņu savs desmits, tikai jau pēc tam, kad kļuva skaidrs, kas guļ sarkofāgā. Un kas no tā rāpjas laukā pa naktīm. Bet rāpties sāka ne jau uzreiz, o nē. Septi­ņus gadus pēc bērēm bija miers. Līdz kādā jaukā naktī bija tieši pilnmēness. Klaigas, jezga, bļāvieni pa visu pili. Ko tur daudz stāstīt, pārējo tu zini, uzsaukumu arī esi lasījis. Zīdainis zārkā bija krietni paaudzies, un zobi arīdzan, kā redzams. Vienvārdsakot, striga. Žēl, ka neredzēji līķus. Tos, kurus nācās redzēt man. Tad tu droši vien mestu Vizimai krietnu līkumu.

Geralts klusēja.

-    Tad, turpināja Velerads, kā jau teicu, Foltests sasvilpa pie mums veselu gūzmu burvju. Tā nu šie klaigāja cits caur citu, teju vai sāka cits citu mizot ar saviem bom­jiem vai ko nu tur viņi nēsā sev līdzi laikam lai atgaiņā­tos no suņiem, kad tos šiem kāds uzrīda. Bet domāju, ka tos šiem uzrīda visai bieži. Atvaino, Geralt, ja tev par burvjiem ir cits ieskats, taču man viņi visi ir liekēži un muļķi. Jūs, ragaņi, cilvēkos raisāt lielāku uzticību. Jūs vismaz esat, kā lai to pasaka, konkrēti.

Geralts pasmaidīja, taču neko neteica.

-   Nu, bet tagad pie lietas. Pilsētvaldis ielūkojās kausā, pielēja alu sev un rīvijietim. Daži burvju padomi šķita pat visai prātīgi. Viens ieteica strigu sadedzināt kopā ar pili un sarkofāgu; cits teica, ka jānocērt tai galva ar zobenu; atliku­šie sliecās iedzīt tai apses mietus dažādās ķermeņa daļās, saprotams, dienas laikā, kad velnene gulēja zārkā, pārgu­rusi pēc nakts izpriecām. Dievamžēl, viens āksts ar smailu cepuri uz plikā paura, tāds kuprains eremīts, izdomāja, ka tā visa ir burvestība, ka to varēšot atburt un ka strigu atkal varēs pataisīt par Foltesta meitiņu, smuku kā bildē. Vajadzēja tikai kapličā nosēdēt visu nakti, un lieta darīta. Un pēc tam, iedomājies tikai, Geralt, kādam tam vajadzēja būt plānprātiņam, viņš naktī aizgāja uz pili. Nav grūti uzminēt, ka nekas daudz no viņa pāri nepalika, ja neskaita cepuri un spieķi. Taču Foltests pieķērās šai domai kā dadzis suņa astei. Aizliedza jebkādā veidā nogalināt strigu un no visiem iespējamajiem valsts aizkaktiem sapulcināja Vizimā šarlatānus, lai atburtu strigu par karaļmeitu. Tā nudien bija krāšņa kompānija! Kaut kādas greizas večas, visvisādi klibiķi, netīri, utaini, taisni vai žēlums, brāl, pārņēma. Un nu tik bursies, lielākoties virs šķīvja vai krūzes. Protams, dažus Foltests vai padome ātri vien atmaskoja, pāris pat pakāra uz palisādēm, taču par maz, krietni par maz. Es būtu pakāris viņus visus. Bet tas, ka striga pa to laiku paspēja nokost vēl kādus cilvēkus, neņemot pierē visas šīs māžeklības, laikam nav jāstāsta. Arī to, ka Foltests vairs nedzīvoja pilī. Tur neviens vairs nedzīvoja.

Velerads apklusa un iemalkoja no krūzes. Raganis neko neteica.

-   Un tā tas, Geralt, velkas sešus gadus, jo tas tur pie­dzima pirms kādiem četrpadsmit gadiem. Šajā laikā mums

bija ari citas rūpes, jo saplūcāmies ar Novigradas Vizimiru, taču tam vismaz bija normāli un saprotami iemesli, jo runa bija par robežstabu pārbīdīšanu, nevis par kaut kādām meitām vai radniecības saitēm. Foltests, starp citu, jau sāk apdomāties par laulībām un izskata kaimiņu galmu piesū­tītos portretus, kurus agrāk mēdza izmest atejā. Nu, bet ik pa laiciņam viņu atkal pārņem tā pati vecā apsēstība, un tad viņš izsūta ziņnešus, lai tie meklē jaunus burvjus. Nu, un apsolīja balvu trīs tūkstošus kā dēļ še atkal saskrēja pulciņš trakuļu, klejojošu bruņinieku, un pat viens ganiņš, visā apkārtnē pazīstams kretīns, lai viņam vieglas smil­tis. Bet strigai klājas labi. Tik vien kā ik pa laiciņam kādu nograuž. Nu jau būs pierasts. Bet no tiem varoņiem, kuri mēģina šo atburt, vismaz tāds labums plēsoņa pieēdas turpat uz vietas un nevazājas ārpus pils mūriem. Bet Foltestamlagad ir jauna pils, gluži glīta.

-   Šo sešu, Geralts pacēla galvu, šo sešu gadu laikā neviens netika galā?

-  Tā nu tas ir, Velerads vērīgi uzlūkoja Geraltu. Un tur nu laikam neko darīt nevar. Nāksies vien samierināties. Es runāju par Foltestu, mūsu visžēlīgo un karsti mīļoto valdnieku, kurš nemitējas krustcelēs piespraust šos uzsau­kumus. Tikai gribētāju kļuvis tā kā mazāk. Tiesa, nesen viens bija, taču viņš noteikti gribēja tos trīs tūkstošus vis­pirms. Nu tad mēs viņu iebāzām maisā un iemetām ezerā.

-   Blēžu netrūkst.

-  Netrūkst gan. To ir pat krietni daudz, piekrita pilsētvaldis, cieši uzlūkodams ragani. Tādēļ, kad iesi uz pili, neprasi zeltu vispirms. Ja vispār iesi.

-   Iešu.

-  Dari, kā zini. Tikai liec vērā manu padomu. Ja jau sā­kām runāt par balvu, pēdējā laikā biežākas kļuvušas runas

par tās otru pusi. Es jau tev teicu karaļmeitu. Nezinu, kas to izdomājis, taču, ja striga izskatās tāda, kā par viņu stāsta, tad šis joks nav visai izdevies. Lai nu kā, netrūka muļķu, kas aulekšiem vien traucās uz pili, padzirdējuši par iespēju saradoties ar karaļa dzimtu. Nu, kaut vai, pie­mēram, divi kurpniekzeļļi. Kāpēc, Geralt, kurpnieki ir tādi idioti?

-   Nezinu. Bet ragaņi? Vai tie mēģināja?

-   Kā nu ne, bija kādi pāris. Visbiežāk, kad padzirdēja, ka striga jāatbur, nevis jānogalina, paraustīja plecus un devās tālāk. Tādēļ, Geralt, mana cieņa pret viņiem ir tikai augusi. Nu un tad vēl viens atbrauca, jaunāks bija par tevi, vārdu neatceros, ja vispār to nosauca. Tas mēģināja.

-   Nu un?

-   Zobainā princese izstaipīja viņa zarnas pa visai plašu apkārtni. Pusloka šāviena attālumā.

Geralts pamāja ar galvu.

-   Un tie bija visi?

-   Bija vēl viens.

Velerads uz brīdi apklusa. Raganis viņu nesteidzināja.

-    Nūjā, beidzot bilda pilsētvaldis. Vēl viens bija. Sākumā, kad Foltests viņam piedraudēja ar karātavām, ja tas nogalēs vai sakropļos strigu, šis sāka smieties un pakot mantiņas promceļam. Bet pēc tam…

Velerads atkal pieklusināja balsi līdz čukstam un nolie­cās pāri galdam.

-   Pēc tam piekrita. Redzi, Geralt, te, Vizimā, ir pāris prātīgu cilvēku pat visai augstos amatos, kam visa šī lieta ir līdz kaklam. Mēles melš, ka šie ļaudis ragani pa kluso pār­liecināja, lai netērē laiku visādiem pigoriem, bet nozūmē strigu un karalim paziņo, ka burvestība neiedarbojās, ka meitiņa nokrita pa kāpnēm, nu, ka noticis negadījums

darbavietā. Karalis, zināms, sadusmosies, bet beigsies ar to, ka balvā nesamaksās ne orena. Viltnieks raganis šiem atkal pretī, ka tā viņš neesot ar mieru, lai paši par velti ejot mušlt strigas. Ko tad mums bija darīt?… Sametāmies, pakaulējāmies… Tikai nekas no tā nesanāca.

Geralts sarauca uzacis.

-   Pilnīgi nekas, teica Velerads. Raganis negribēja iet uzreiz pirmajā naktī. Ložņāja, slēpās, grozījās pa visu apkārtni. Visbeidzot, kā stāsta, ieraudzīja strigu laikam taču pilnā krāšņumā, jo neradījums no šķirsta jau nelien tikai tāpēc, lai kājas izlocītu. Kā šo ieraudzīja, tā tai pašā naktī noplauka. Pat ardievas nepateica.

Geralts savilka muti grimasē, kas visdrīzāk nozīmēja smaidu.

-  Prātīgajiem ļaudīm, viņš bilda, droši vien šī nauda ir pietaupījusies? Ragaņi neņem naudu avansā.

-   Kā nu ne, atteica Velerads, nauda noteikti būtu.

-   Vai neklīst baumas, cik naudas tur ir?

Velerads pasmīnēja.

-   Vieni saka: astoņsimt…

Geralts nogrozīja galvu.

-   Citi, nomurmināja pilsētvaldis, runā par tūkstoti.

-   Nav daudz, ja ņem vērā, ka baumas visu pārspīlē. Galu galā karalis sola trīs tūkstošus.

-   Neaizmirsti par līgavu, nosmīnēja Velerads, Par ko mēs te runājam? Skaidrs, ka tu tos/trīs tūkstošus ieda­būsi.

-   Kāpēc ne?

Velerads zvēla ar dūri pa galdu.

-    Geralt, nebojā manu labo iespaidu par ragaņlem! Tas velkas jau ilgāk par sešiem gadiem! Striga nomaitā līdz pussimtam ļaužu gadā, tagad gan mazāk, jo visi turas

drošā attālumā no pils. Nē, brāl, es ticu burvestībām. Ne vienu vien esmu redzējis un ticu skaidrs, ka līdz zināmai pakāpei, arī magu un ragaņu spējām. Bet visa tā atburšana ir tīrās muļķības, ko izdomājis kuprains, puņķains večuks, kam no gavēņa tuksnesī sašķobījies prātiņš, slima suņa murgi, kuriem neviens netic. Izņemot Foltestu. Nē, Geralt! Ada dzemdēja strigu, jo gulēja ar pašas brāli, tāda ir patiesība, un nekāda burvestība tur nepalīdzēs. Striga ēd cilvēkus, kā jau strigas to mēdz darīt, un viņa ir jānogalē, tur nevar būt divu domu. Klausies, pirms diviem gadiem lauķi no kāda smirdīga aizkakta Mahakamas pusē, kam pūķis bija izrijis visas aitas, sametās uz vienu roku, nosita šo ar sētas mietiem un pat neuzskatīja par vajadzīgu par to skaļi bazūnēt. Bet mēs te, Vizimā, gaidām brīnumu un pilnmēness naktīs slēdzam durvis aiz septiņām atslēgām vai sienam noziedzniekus pie staba pils priekšā, cerēdami, ka bestija pieēdīsies un atgriezīsies zārkā.

-    Nav slikts paņēmiens, pasmīnēja raganis. Vai noziedzības līmenis krities?

-   Ne par kripatu.

-   Kā jāiet uz pili, to jauno?

-   Pats tevi aizvedīšu. Kā būs ar prātīgo ļaužu izteikto piedāvājumu?

-   Pilsētvaldi, teica Geralts. Kur jāsteidzas? Var taču tiešām notikt negadījums darbā, lai kādas būtu manas ieceres. Tad prātīgiem ļaudīm būs arī laiks padomāt, kā mani paglābt no karaļa dusmām, un sagatavot tos tūkstoš piecsimt orenu, par kuriem tiek baumots.

-   Runa bija par tūkstoti.

-    Nē, Velerada kungs, stingri teica Geralts. Tas, kuram solījāt tūkstoti, aizbēga, tikai uzlūkojis strigu vien, un pat netaisījās kaulēties. Tātad risks ir lielāks par

tūkstoti. Vai tas nav lielāks par pusotru tūkstoti, to vēl redzēsim. Skaidra lieta, pirms tam es atnākšu pateikt ar­dievas.

Velerads pakasīja pakausi.

-   Geralt? Tūkstoš divsimt?

-   Nē, pilsētvaldi. Darbs nav no vieglajiem. Karalis dod trīs, bet man jums jāteic, ka atburt reizēm ir vieglāk nekā nogalināt. Galu galā kāds no maniem priekšgājējiem būtu nogalinājis strigu, ja tas būtu bijis tik vienkārši. Domājat, ka viņi ļāva sevi nomaitāt tikai tādēļ, ka baidījās no karaļa?

-  Labs ir, brāl. Velerads skumīgi pamāja. Noruna ir spēkā. Tikai karalim ne pušplēsta vārda par negadījumu darbavietā. Silti iesaku.

III

Foltests bija slaids, glītu pat pārāk glītu seju. Viņam vēl nebija četrdesmit, sprieda raganis. Karalis sēdēja griezta melnkoka atzveltnes krēslā, izstiepis kājas pret kamīnu, pie kura sildījās divi suņi. Blakus uz lādes sēdēja vecāks, bārdains varenas miesasbūves vīrs. Aiz karaļa stā­vēja otrs, grezni tērpies, ar lepnu sejas izteiksmi. Bajārs.

-  Raganis no Rīvijas, teica karalis pēc klusuma brīža, kurš iestājās pēc Velerada ievadvārdiem.

-  Jā, kungs, Geralts nolieca galvu.

-  No kā tev galva nosirmojusi? No burvestībām? Redzu, ka neesi gados vecs. Labi jau labi. Tas bija joks, nekas tev nav jāsaka. Pieņemu, ka šo to jau zini?

-Jā, kungs.

-   Priecātos uzklausīt.

Geralts nolieca galvu vēl zemāk.

-Jums tomēr, kungs, jāzina, ka mūsu kodekss aizliedz runāt par to, ko darām.

-   Ērts kodekss, cienītais ragani, krietni ērts. Bet tā bez detaļām vai ar baraviķeļiem tev bijušas darīšanas?

-Jā-

-   Ar vampīriem, mežaiņiem?

-   Arī.

Foltests saminstinājās.

-   Ar strigām?

Geralts pacēla galvu un ielūkojās Foltestam acīs.

-   Arī.

Foltests novērsa skatienu.

-   Velerad!

-   Klausos, žēlīgais kungs.

-   Pastāstīji viņam sīkāk?

-   Jā, žēlīgais kungs. Viņš apgalvo, ka princesi var atburt.

-To es jau sen zinu. Kādā veidā, cienītais ragani? Ak jā, aizmirsu. Kodekss. Labi. Tikai viena maza piezīme. Te, pie manis, jau ir bijuši daži rag^ņi. Velerad, vai teici viņam? Labi. Līdz ar to es zinu, ka jūsu amats drīzāk ir nogalināt nekā noņemt lāstu. Tas nav manos plānos. Ja manai mei­tai no galvas nokritīs kaut mats, tu savu galvu noliksi uz bluķa. Tas īsumā viss. Ostrit un jūs, Segelina kungs, palie­ciet un pastāstiet viņam tik, cik viņš vēlēsies. Tie ragaņi allaž grib daudz zināt. Pabarojiet viņu, un lai dzīvo pilī. Lai nevazājas pa krogiem.

Karalis piecēlās, uzsvilpa suņiem un devās uz durvju pusi, izspārdot salmus, kuri klāja zāles grīdu. Pie durvīm viņš pagriezās.

-  Ja tev, ragani, izdosies, balva būs tava. Varbūt vēl ko piemetīšu, ja labi veiksi darbu. Skaidrs, ka ļaužu pļāpās

par precībām ar karaļmeitu nav ne kripatas patiesības. Tu taču laikam nedomā, ka atdošu savu meitu pirmajam paklīdenim?

-   Nē, kungs. Nedomāju.

-   Labi. Tas nozīmē, ka esi apķērīgs.

Foltests izgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Velerads un bajārs, kuri līdz šim brīdim bija stāvējuši kājās, tūdaļ pie­sēdās pie galda. Pilsētvaldis izdzēra līdz pusei pilno karaļa kausu, ielūkojās krūzē un izgrūda lāstu. Ostrits, kurš ieņēma Foltesta krēslu, uzlūkoja ragani caur pieri, plauks­tām glāstot grieztos krēsla rokturus. Bārdainis Segelins pamāja Geraltam.

-   Sēdieties, cienītais ragani, sēdieties. Tūdaļ vakariņas būs galdā. Par ko gribēsiet runāt? Pilsētvaldis Velerads lai­kam jums jau pateica visu. Pazīstu viņu un zinu, ka viņš jums drīzāk izstāstīja par daudz nekā par maz.

-   Man vēl ir tikai daži jautājumi.

-   Klausos.

-  Pilsētvaldis stāstīja, ka pēc strigas parādīšanās sasau­cis krietni daudz zinošo.

-   Tā bija. Tomēr nesakiet “striga”, sakiet “karaļmeita”. Tā būs drošāk nekļūdīties karaļa klātbūtnē… un izvairīties no nepatikšanām.

-   Vai zinošo vidū bija arī kāds pazīstams? Slavens?

-   Tādi bija gan toreiz, gan vēlāk. Vārdus neatceros. Bet jūs, Ostrita kungs?

-   Neatceros, teica bajārs. Taču zinu, ka daži bija slaveni un atzīti. Par to tika daudz runāts.

-   Vai viņi bija vienisprātis, ka lāstu var noņemt?

-           Viņi bija tālu no vienprātības, nosmīnēja Segelins.

-    Ikvienā jautājumā. Taču izskanēja arī šāds apgalvo­jums. Tam vajadzēja būt vienkārši, bez kādas maģijas

pielietojuma, un, kā sapratu, pietika, ja kāds nakti no saulrieta līdz trešajiem gaiļiem pavadītu pazemē pie sarkofāga.

-   Ārkārtīgi vienkārši, iespurcās Velerads.

-   Es vēlētos dzirdēt… karaļmeitas aprakstu.

Velerads pietrūkās no krēsla.

-   Karaļmeita izskatās kā striga! viņš iebļāvās. Visstrigiskākā no strigām, par kādām vien esmu dzirdējis! Viņas augstība, šis nolādētais izdzimums, karaļa meita, ir četras olektis gara, atgādina alus muciņu, mute viņai līdz ausīm un pilna zobiem, asiem kā dunči, acis šai sarkanas un pinkas rudas. Ķetnas nagainas kā meža kaķim vel­kas pa zemi! Brīnums, ka neesam vēl sākuši izsūtīt viņas portretus uz sabiedroto galmiem! Karaļmeitai, kaut viņu jupis rāvis, jau četrpadsmit gadu, laiks padomāt par izpre­cināšanu kādam karaļdēlam!

-   Pievaldies, pilsētvaldi, Ostrits sarauca pieri, uzme­tis skatienu durvīm. Segelins tikko manāmi pasmaidīja.

-    Apraksts padevies jo krāšņs, taču gluži patiess, bet tieši to jau, cienīgais ragani, jums vajadzēja, vai ne? Velerads gan aizmirsa piebilst, ka ķēniņmeita ir neticami veikla un daudz spēcīgāka, nekā tas var šķist, uzlūkojot viņas augumu un miesasbūvi. Bet tas, ka viņa ir četrpa­dsmit gadu veca, ir patiesība. Ja tas ir svarīgi.

-  Ir svarīgi, teica raganis. Vai uzbrukumi cilvēkiem notiek tikai pilnmēness laikā?

-  Jā, atbildēja Segelins. Ja viņa uzbrūk ārpus vecās pils. Pilī neatkarīgi no mēness fāzes cilvēki ir gājuši bojā vienmēr. Taču no pils viņa iznāk tikai pilnmēness laikā, un arī tad ne vienmēr.

-   Vai ir bijis kaut viens uzbrukums dienas laikā?

-   Nē, dienas laikā ne.

-   Vai viņa vienmēr aprij upurus?

Velerads slaiki nospļāvās salmos.

-   Vai beigsi, Geralt? Tūdaļ būs vakariņas. Tfū! Aprij, apgrauž visādi, atkarībā no garastāvokļa. Kādam nokoda tikai galvu, pārītim izlaida zarnas, pāris noskrubināja pa tīro, līdz kaulam, ja tā var teikt. Kaut jupis rautu viņu un viņas māti!

-   Uzmanies, Velerad, iešņācās Ostrits. Par strigu vari runāt, ko gribi, bet Adu manā klātbūtnē neapvaino, jo, karalim klātesot, tu to neuzdrošinātos!

-   Vai kāds ir izdzīvojis? jautāja raganis, itin kā nema­nīdams bajāra dusmu izvirdumu.

Segelins un Ostrits saskatījās.

-   Jā, teica bārdainis. Pašā sākumā, pirms sešiem gadiem, viņa uzbruka diviem kareivjiem, kas stāvēja sar­dzē pie šķirsta. Vienam izdevās aizbēgt.

-   Un vēlāk, piebilda Velerads, dzirnavnieks, kuram viņa uzbruka pilsētas pievārtē. Atceraties?

IV

Dzirnavnieku atveda nākamajā dienā vēlu vakarā uz istabu virs sardzes telpas, kurā bija iemitināts raganis. Viņu atveda sargs apmetnī ar kapuci pār galvu.

Saruna necik daudz nedeva. Dzirnavnieks bija pārbi­jies, buldurēja un stostījās. Vairāk raganim pastāstīja viņa tuvinieki: strigai bijuši iespaidīgi žokļi un patiešām asi zobi, turklāt ļoti gari augšējie ilkņi skaitā četri, pa diviem katrā pusē. Nagi noteikti asāki par lūša nagiem, kaut arī ne tik līki. Tikai tādēļ dzirnavniekam galu galā izdevies izrauties.

Pabeidzis apskati, Geralts ar galvas mājienu atvadījās no dzirnavnieka un sarga. Sargs, izgrūdis zemnieku pa durvīm, noņēma kapuci. Tas bija Foltests.

-   Sēdi, necelies, bilda karalis. Šī ir neoficiāla vizīte. Vai esi apmierināts ar izmeklēšanas rezultātiem? Dzirdēju, ka priekšpusdienā esi bijis pilī.

-   Jā, kungs.

-   Kad ķersies pie darba?

-   Līdz pilnmēnesim vēl četras dienas. Pēc pilnmēness.

-   Gribi viņu apskatīt agrāk?

-   Nav vajadzības. Taču pieēdusies… karaļmeita… būs mazāk veikla.

-    Striga, meistar, striga. Iztiksim bez diplomātijas. Karaļmeita viņa vēl tikai būs! Tieši par to es atnācu ar tevi parunāties. Atbildi man neoficiāli, skaidri un īsi: būs vai nebūs? Tikai neatrunājies te ne ar kādu kodeksu.

Geralts paberzēja pieri.

-   Es jums, karali, apliecinu, ka lāstu var noņemt. Un, ja nekļūdos, tad patiešām pavadot nakti pilī. Trešie gaiļi, ja striga tobrīd atradīsies ārpus šķirsta, dzēsīs lāstu. Tā parasti rīkojas ar strigām.

-   Tik vienkārši?

-   Tas nav vienkārši. Šī nakts ir jāpārdzīvo, tas pir­mām kārtām. Iespējamas arī atkāpes no normas. Piemē­ram, nevis viena, bet trīs naktis. Pēc kārtas. Mēdz būt arī gadījumi… visai… bezcerīgi.

-  Tā, sašuta Foltests. Allaž no kāda to dzirdu. Noga­lināt neradību, jo tas ir bezcerīgs gadījums. Meistar, esmu drošs, ka ar tevi ir runājuši. Vai ne tā? Par to, ka cilvēk­ēdāja jānokauj bez lieka trokšņa jau pašā sākumā un kara­lim jāpasaka, ka citādi nevarēja. Karalis nesamaksās, bet mēs samaksāsim. Ļoti izdevīgs darījums. Un lēts. Jo karalis

liks ragani pakārt vai nocirst tam galvu, bet zelts paliks, kur bijis.

-  Karalis bez vārda runas liks raganim nocirst galvu? saviebās Geralts.

Foltests ilgāku mirkli lūkojās rīvijietim acis.

-   Karalis nezina, viņš beidzot teica. Taču raganim, visticamāk, vajadzētu rēķināties ar šādu iespēju.

Tagad bridi klusēja Geralts.

-   Darīšu visu, kas manos spēkos, viņš pēc mirkļa bilda. Taču, ja kaut kas noies greizi, es aizstāvēšos. Jums, kungs, ari jārēķinās ar šādu iespēju.

Foltests piecēlās.

-   Tu mani nesaprati. Runa nav par to. Skaidrs, ka tu viņu nogalināsi, ja ies karsti, vai nu man tas patīk, vai ne. Jo citādi viņa nogalinās tevi, tas ir skaidrs kā diena. Es par to skali nerunāju, taču nevēlos nevienu sodīt par to, ja kāds viņu nogalinātu aizsargājoties. Taču nepieļaušu, ka viņu nogalinātu, pat nemēģinot glābt. Ir jau bijuši mēģinājumi veco pili aizdedzināt, uz viņu ir šauts ar bultām, raktas bedres, izliktas lamatas un cilpas, līdz beidzot es dažus pakāru. Taču par to nav runa. Klausies, meistar!

-   Klausos.

-   Pēc tiem trešajiem gaiļiem strigas vairs nebūs, ja pareizi sapratu. Bet kas tad būs?

-Ja viss veiksies labi, būs četrpadsmit gadus veca pus­audze.

-   Sarkanacaina? Ar zobiem kā krokodilam?

-   Normāla pusaudze. Tikai…

-Nu?

-   Fiziski.

-   Ak tad šitā. Bet psihiski? Katru ritu brokastis spaini asiņu? Meitenes stilbiņu?

-    Nē. Psihiski… Grūti pateikt… Domāju kā lai to pasaka? trīs četrus gadus veca bērna apziņas līmenī. Viņai ilgāku laiku būs nepieciešama gādīga aprūpe.

-   Skaidrs. Meistar?

-   Klausos.

-   Vai tas viņai var atgriezties? Vēlāk?

Raganis klusēja.

-   Ak tā! iesaucās karalis. Tātad var. Un ko tad?

-Ja viņa pēc ilgākas vairāku dienu nemaņas nomirs,

ķermenis jāsadedzina. Un cik ātri vien iespējams.

Foltests sadrūma.

-   Taču es nedomāju, piebilda Geralts, ka tik tālu nonāks. Lai jūs būtu drošs, došu jums dažus padomus, kā mazināt briesmas.

-Jau tagad? Vai nav par agru, meistar? Un ja…

-  Jau tagad, rīvijietis pārtrauca karali. Visādi mēdz būt, valdniek. Var gadīties, ka no rīta kapličā atradīsiet manu līķi un atburtu karaļmeitu.

-   Pat tā? Neraugoties uz manu atļauju aizstāvēt savu dzīvību? Par šo atļauju, man šķiet, tev pat bija maza bēda.

-   Tā ir nopietna lieta, karali. Risks ir liels. Tādēļ klau­sieties: karaļmeitai ap kaklu vienmēr jānēsā safīrs, visla­bāk inkluzīvs, sudraba ķēdītē. Vienmēr. Dienu un nakti.

-   Kas ir inkluzīvs?

-   Safīrs ar gaisa burbulīti vidū. Turklāt istabā, kurā viņa gulēs, kādu laiku pavardā jādedzina kadiķa, lazdas un slotzara zari.

Foltests iegrima domās.

-   Paldies par padomiem, meistar. Izmantošu tos, ja… Bet tagad klausies mani uzmanīgi. Ja redzēsi, ka tas ir bezcerīgs gadījums, nogalināsi viņu. Ja noņemsi lāstu, bet meitene nebūs… normāla… ja tev būs kaut aizdomu ēna

par to, vai viss izdevies līdz galam, arī tad viņu nogalināsi. Nebīsties, nekas no manas puses tev nedraud. Cilvēku klāt­būtnē es uz tevi kliegšu, izdzīšu no pils un pilsētas, neko vairāk. Balvas, protams, nebūs. Varbūt kaut ko izkaulēsi, pats zini, no kā.

Abi brīdi klusēja.

-   Geralt, Foltests pirmo reizi ragani nosauca vārdā.

-   Klausos.

-   Cik patiesības ir ļaužu runās, ka bērns bija tieši tāds tādēļ, ka Ada bija mana māsa?

-    Necik daudz. Lāsts jānoņem, neviena burvestība nebeidzas pati no sevis. Taču domāju, ka jūsu sakars ar māsu bija iemesls lāsta uzlikšanai un tātad arī šādam iznā­kumam.

-   Es jau tā domāju. Tā teica daži no Zinošajiem, lai arī ne visi. Geralt? No kurienes tas viss rodas? Burvestības, maģija?

-   Nezinu, karali. Šo parādību cēloņus pēta Zinošie. Mums, ragaņiem, pietiek ar zināšanu, ka to var izraisīt ārkārtīgi stipra vēlēšanās. Un mēs zinām, kā ar to cīnīties.

-   Nogalinot?

-   Visbiežāk. Par to mums visbiežāk maksā. Reti kurš vēlas noņemt lāstu, karali. Parasti ļaudis gluži vienkārši vēlas tikt vaļā no briesmām. Un, ja vēl uz neradījuma sirds­apziņas ir cilvēku dzīvības, tad klāt nāk arī atriebšanas kāre.

Karalis piecēlās, pagāja dažus soļus pa istabu, apstājās pie ragana zobena, kurš bija pakārts pie sienas.

-   Ar to? viņš jautāja, neuzlūkojot Geraltu.

-   Nē. Tas ir cilvēkiem.

-  Esmu dzirdējis. Vai zini, Geralt? Iešu tev līdzi uz kap­liču.

-   Pilnīgi izslēgts.

Foltests pagriezās. Viņa acis iezalgojās.

-   Vai tu zini, burvi, ka es viņu neesmu redzējis? Ne pēc piedzimšanas, ne… arī pēc tam. Baidījos. Es viņu varbūt vairs nekad neieraudzīšu, tiesa? Man ir tiesības kaut vai noskatīties, kā tu viņu nogalini.

-   Saku vēlreiz, tas ir izslēgts. Tā būs droša nāve. Arī man. Ja es novērsīšu uzmanību, nekoncentrēšu gribu… nē, karali.

Foltests novērsās un devās uz durvju pusi.

Geraltam uz mirkli šķita, ka valdnieks aizies, neteicis ne vārda, neatvadījies, taču karalis apstājās un uzlūkoja viņu.

-Tu raisi uzticību, viņš teica, kaut arī es zinu, kas tu par putnu. Man tika stāstīts, kas notika krogā. Esmu drošs, ka tos bandītus tu nomaitāji tikai slavas dēļ, lai iespaidotu ļaudis un mani. Man ir skaidrs, ka tu varēji viņus pieveikt nenogalinot. Bīstos, ka nekad neuzzināšu, vai tu dodies manu meitiņu glābt vai tomēr nogalināt. Taču esmu ar mieru. Man ir jāpiekrīt. Vai zini, kādēļ?

Geralts neatbildēja.

-  Tādēļ, ka es domāju, teica karalis, domāju, ka viņa cieš. Vai nav tiesa?

Raganis vērīgi uzlūkoja karali. Nedz piekrita, nedz pamāja ar galvu, nedz ar mazāko kustību lika noprast, taču Foltests saprata. Zināja atbildi.

V

Geralts pēdējo reizi palūkojās pa pils logu. Strauji krēsloja. Aiz ezera neskaidri mirguļoja Vizimas niecīgās

gaismas. Pili apjoza tuksnājs, nevienam nepiederīga zemes josla, kura šo sešu gadu laikā norobežoja pilsētu no bīs­tamās vietas, neatstājot neko, izņemot dažas krāsmatas, satrupušas sijas un izrotātu palisādi, kurus, kā redzams, neatmaksājās izjaukt un pārvest uz citurieni. Visticamāk, tā, jo uz pilnīgi pretējo pilsētas malu savu rezidenci bija pārcēlis pats karalis viņa jaunās pils vēderainais tornis melnēja tālē uz tumšzilo debesu fona.

Raganis atgriezās pie putekļiem klātā galda, pie kura viņš vienā no tukšajām, izlaupītajām istabām nesteidzīgi, rāmi un rūpīgi sagatavojās gaidāmajai naktij. Viņš zināja, ka laika ir pietiekami. Striga nepametīs šķirstu agrāk par pusnakti.

Viņa priekšā uz galda stāvēja neliela, apkalumiem rotāta lādīte. Raganis to atvēra. Iekšā cieši cita pie citas ar sausu zāli izklātos nodalījumos gulēja tumša stikla pude­lītes. Raganis izņēma trīs.

No grīdas viņš pacēla garenu saini, biezi ievīstītu aitādā un pārsietu ar siksnu. Viņš to attina un izņēma zobenu ar kaltu rokturi melnā, mirdzošā, rūnu zīmju un simbolu rindām klātā makstī. Izvilka no maksts asmeni, kurš atmirdzēja dzidri kā spogulis. Asmens bija no tīra sudraba.

Geralts nočukstēja formulu, vienu pēc otras izdzēra divas pudelītes, pēc katra malka noliekot kreiso plaukstu uz zobena roktura. Pēc tam, pilnībā ietinies savā melnajā apmetnī, apsēdās. Uz grīdas. Istabā nebija neviena krēsla. Tāpat kā visā pilī.

Viņš sēdēja nekustīgi, aizvēris acis. Viņa elpa, sākumā rāma, pēkšņi kļuva paātrināta, sēcoša, nemierīga. Bet pēc tam pārtrūka pavisam. Maisījums, ar kura palīdzību raga­nis pilnībā pakļāva kontrolei visu ķermeņa orgānu darbību,

sastāvēja galvenokārt no čemeriņa, velnābola, vilkābeles, dievkrēsliņa. Citām tā sastāvdaļām nebija nosaukuma nevienā no cilvēku valodām. Cilvēkam, kurš nebija no bēr­nības pie tā pieradināts kā Geralts, tā būtu nāvējoša inde.

Raganis pēkšņi palūkojās atpakaļ. Viņa dzirde, šobrīd saasināta līdz pēdējai pakāpei, klusumā tūdaļ pamanīja soļu čaboņu nātrēm aizaugušajā pagalmā. Tā nevarēja būt striga. Vēl bija pārāk gaišs. Geralts uzmeta plecos zobenu, noslēpa sainīti sagruvušā kamīna kurtuvē un nedzirdami kā sikspārnis aizslīdēja pa kāpnēm.

Pagalmā vēl bija pietiekami gaišs, lai cilvēks, kurš tuvo­jās, varētu redzēt ragana seju. Cilvēks tas bija Ostrits pēkšņi atkāpās, viņa seju neviļus sašķobīja pārsteiguma un pretīguma grimase. Raganis greizi pasmīnēja viņš zināja, kā šobrīd izskatās. Pēc vilkogas, zilās kurpītes un žibulīša uzlējuma iedzeršanas seja kļūst krīta balta, bet acu zīlītes izplešas pa visu varavīksneni. Taču uzlējums ļāva redzēt pat visdziļākajā tumsā, un tieši tas Geraltam bija vajadzīgs.

-          Burvi, tu izskaties tā, it kā jau būtu līķis, viņš teica.

-   Laikam tādēļ, ka esi baiļu mākts. Nebīsties. Atnesu tev apžēlošanas ziņu.

Raganis neko neatbildēja.

-   Vai dzirdēji, ko teicu, Rīvijas zintniek? Esi glābts. Un bagāts. Pasvārstījis rokā iespaidīgu apmēru naudas zuteni, Ostrits to nosvieda Geraltam pie kājām. Tūkstoš orenu. Ņem tos, sēdies zirgā un pazūdi no šejienes!

Rīvijietis joprojām klusēja.

-   Neblenz uz mani! Ostrits pacēla balsi. Un netērē manu laiku. Es te netaisos stāvēt līdz pusnaktij. Tu nesa­proti? Es nevēlos, lai tu noņem lāstu. Nē, nedomā, ka esi uzminējis. Es neesmu uz vienu roku ar Veleradu un

Segelinu. Negribu, lai tu viņu nogalē. Tev vienkārši no šejienes jāpazūd! Visam jāpaliek, kā bijis.

Raganis nekustējās. Viņš nevēlējās, lai bajārs pama­nītu, cik straujas šajā brīdī ir viņa kustības un reakcija. Strauji satumsa, un tas bija labi, jo pat krēslas pustumsa viņa paplašinātajām acu zīlītēm bija pārāk spilgta.

-  Bet kāpēc, kungs, visam jāpaliek, kā bijis? viņš vai­cāja, cenzdamies katru vārdu izrunāt lēni.

-  Lūk, tā, Ostrits lepni izslēja galvu, nav tava darī­šana.

-   Bet ja nu es to zinu?

-   Interesanti.

-   Foltestu taču būs vienkāršāk gāzt no troņa, ja striga mocīs ļaudis vēl vairāk? Ja karaļa vājprāts būs līdz kaklam gan bajāriem, gan tautai, vai ne? Es braucu pie jums cauri Redānijai, caur Novigradu. Tur daudz tiek runāts par to, ka daži Vizimā karali Vizimiru uzlūko par glābēju un īstenu monarhu. Taču man, Ostrit, nav no svara ne politika, ne troņmantniecība, ne galma apvērsumi. Es šeit esmu, lai darītu savu darbu. Vai nekad neesat dzirdējis par pienā­kuma izjūtu un vienkārši goda jūtām? Par amata ētiku?

-   Neaizmirsti, ar ko tu runā, blandoņa! saniknots iekliedzās Ostrits, sažņaudzis zobena rokturi. Man pie­tiek, neesmu radis ar kuru katru dzisināt muti! Paskat tik ētika, kodeksi, morāle?! No kā es to dzirdu? No laupītāja, kurš, tikko ieradies, slepkavo ļaudis? Kurš loka ceļus Foltesta priekšā, bet viņam aiz muguras tirgojas ar Veleradu kā pērkams slepkava? Un tu te iedomājies celt degunu gaisā, tu, niecība? Tēlot zinošo, magu? Burvi? Tu, utainais ragani! Pazūdi no šejienes, pirms esmu tev pārgriezis rīkli!

Raganim nepakustējās ne vaibsts. Viņš turpināja rāmi stāvēt.

-   Labāk būs, ja iesiet jūs, Ostrit, viņš bilda. Metas jau tumšs.

Ostrits soli atkāpās un zibenīgi izvilka zobenu.

-   Pats to gribēji, burvi. Tev ir beigas. Un neko nelīdzēs tavi māži. Man līdzi ir bruņurupuča akmens.

Geralts pasmīnēja. Uzskati par bruņurupuča akmens spēku bija tikpat izplatīti, cik maldīgi. Taču raganis nedo­māja tērēt spēkus buramvārdiem, nedz, vēl jo vairāk, krus­tot savu sudraba zobenu ar Ostrita ieroci. Viņš pieliecās zem gaisu šķeļošā akmens un ar plaukstas pamatni, man­šetes sudraba piešiem iebelza bajāram virs uzacs.

VI

Ostrits atguvās ātri. Viņš mēģināja kaut ko saskatīt pil­nīgā tumsā. Tad pamanīja, ka ir sasiets. Geraltu, kurš stā­vēja līdzās, nemanīja. Taču, beidzot sapratis, kur atrodas, bajārs gari un griezīgi iegaudojās.

-  Klusē, teica raganis. Citādi pievilināsi viņu pirms laika.

-   Tu, nolādētais slepkava! Kur tu esi? Tūdaļ pat mani atbrīvo, nelieti! Uzvilkšu pie kāķa, tu, kuces dēls!

-   Klusē!

Ostrits smagi elpoja.

-   Tu viņai mani atstāsi aprīšanai? Sasietu? viņš jau­tāja jau klusāk, gandrīz čukstus izgrūžot lāstu.

-   Nē, atbildēja raganis. Es tevi palaidīšu. Taču ne tagad.

-  Tu, nelieti! iesēcās Ostrits. Lai pievilinātu strigu? -Jā-

Ostrits apklusa, vairs nesvaidījās, gulēja rāmi.

-   Ragani?

-Jā-

-   Tas tiesa, ka gribēju gāzt Foltestu. Ne es viens. Taču es vienīgais alku viņa nāves, gribēju, lai viņš nomirst mokās, lai zaudē prātu, lai dzīvs sapūst. Zini, kādēļ?

Geralts klusēja.

-   Es mīlēju Adu. Karaļa māsu. Karaļa mīļāko. Karaļa padauzu. Mīlēju viņu… Ragani, tu esi te?

-   Esmu.

-   Zinu, ko tu domā. Taču tā nebija. Tici man, es neuz­liku lāstu. Neesmu skolots burvestībās. Tikai vienreiz dus­mās pateicu… Tikai vienreiz. Ragani? Vai dzirdi?

-   Dzirdu.

-    Tā bija viņa māte, vecā karaliene. Tā noteikti bija viņa. Viņa nespēja noskatīties, ka viņš un Ada… Es nē. Es tikai vienu reizi, zini, mēģināju viņu pierunāt, bet Ada… Ragani! Prāts aptumšojās, un pateicu… Ragani? Tas esmu es? Es?

-   Tam vairs nav nozīmes.

-   Ragani? Vai pusnakts tuvu?

-   Tuvu.

-   Palaid mani agrāk. Dod vairāk laika.

-   Nē.

Ostrits nedzirdēja, kā atbīdoties nošņirkst šķirsta vāks, taču raganis gan dzirdēja. Viņš noliecās un ar dunci pārcirta valgus, kas saistīja bajāru. Ostrits, negaidīdams pamudinājumu, pielēca kājās, sāka neveikli klumzāt ar notirpušajām kājām, tad metās skriešus. Viņa acis bija jau tiktāl pieradušas pie tumsas, ka redzēja ceļu no galvenās zāles uz izeju.

No grīdas dārdēdama izsprāga plāksne, kas aizšķērsoja ieeju uz kapenēm. Geralts, tālredzīgi noslēpies aiz kāpņu

balustrādes, pamanīja ķēmīgo strigas siluetu, kurš sekoja aizvien klusākajai bēgošā Ostrita zābaku dunoņai. Veikli, ātri un nekļūdīgi. Striga neizdvesa ne mazāko skaņu.

Baiss, dvēseli plosošs, mežonīgs kliedziens pāršķēla nakti, lika nodrebēt mūriem un nevarēja vien beigties, te pieaugot spalgumā, te kļūdams klusāks un vibrēdams. Raganis nevarēja pietiekami skaidri novērtēt attālumu viņa saasinātā dzirde neļāva to noteikt -, taču viņš zināja, ka striga Ostritu panākusi ātri. Pārāk ātri.

Viņš iznāca zāles vidū, nostājās turpat pie ieejas kape­nēs. Nometa apmetni. Pakustināja plecus, iekārtojot zobenu parocīgāk. Uzvilka cimdus. Viņam vēl bija nedaudz laika. Raganis zināja, ka striga, kaut arī pieēdusies līdz kaklam, tomēr tik ātri nepametīs Ostrita līķi. Sirds un aknas bija vērtīga pārtikas rezerve ilgajam letarģijas laikam.

Raganis gaidīja. Līdz rītausmai saskaņā ar viņa aprē­ķiniem atlika vēl apmēram trīs stundas. Gaiļa dziedāšana varētu viņu vienīgi maldināt. Taču apkārtnē, visticamāk, nebija nekādu gaiļu.

Viņš saklausīja. Striga kustējās lēni, čāpodama pa flīžu grīdu. Un tad viņš ieraudzīja.

Apraksts bija precīzs. Uz īsā kakla uzsēdināto nesamē­rīgi lielo galvu ieskāva sapinkātu sarkanīgu matu oreols. Acis spīdēja tumsā kā divi karbunkuli. Striga stāvēja nekus­tīgi un lūkojās uz Geraltu. Pēkšņi viņa atvāza rīkli, itin kā izrādīdama baltu smailu zobu rindas, tad aizcirta žokļus ar troksni, kurš atgādināja aizkrītoša lādes vāka skaņu. Un acumirklī no vietas, bez ieskriešanās palēcās, tēmējot raganī ar saviem asiņainajiem nagiem.

Geralts palēcās malā, sāka griezties kā vilciņš; striga, viņu aizķērusi, arī sāka griezties, nagiem šķeldama gaisu. Viņa noturēja līdzsvaru, uzbruka no jauna, tūdaļ pat

puspagriezienā nošņakstinot zobus pie pašām Geralta krū­tīm. Rlvijietis atlēca uz otru pusi, trīsreiz mainīja griešanās virzienu, apmulsinot strigu. Palēcienā viņš spēcīgi, taču bez atvēziena iebelza viņai pa deniņiem ar cimda virspusē virs pirkstu kauliņiem nostiprinātajiem sudraba piešiem. Striga baisi ierēcās, atbalsij atviļņojot visā pilī, pieplaka pie zemes, sastinga un sāka gaudot dobji, naidīgi, nikni.

Raganis ļauni nosmīnēja. Pirmais mēģinājums, kā viņš bija paredzējis, bija veiksmīgs. Sudrabs strigai bija nāvē­jošs tāpat kā vairumam neradību, kuras šaisaulē izsau­kusi burvestība. Tātad pastāvēja iespēja: bestija bija tāda pati kā citas, un tas varēja nodrošināt veiksmīgu lāsta noņemšanu, savukārt sudraba zobens ārkārtas gadījumā varēja glābt viņa dzīvību.

Striga nesteidzās uzbrukt no jauna. Šoreiz viņa tuvojās palēnām, atņirgusi ilkņus un pretīgi slienādamās. Geralts atkāpās, Spmeta pusloku, uzmanīgi sperdams soļus, palē­ninot un paātrinot kustības novērsa strigas uzmanību, apgrūtināja viņas gatavošanos lēcienam. Iedams raganis atritināja smalku, izturīgu ķēdi ar atsvaru galā. Ķēde bija no sudraba.

Brīdī, kad striga saspringa un palēcās gaisā, ķēde no­svilpa un, izvīdamās kā čūska, vienā mirklī apvija neradībai rokas, kaklu un galvu. Striga, griezīgi iespiegdamās, palēcienā krita. Viņa svaidījās pa flīžu grīdu, baisi rēcot; nevarēja atšķirt, vai tas bija no niknuma vai dedzinošām sāpēm, kuras viņai sagādāja ienīstais metāls. Geralts bija apmierināts: nogalināt strigu ja vien viņš to gribētu šajā brīdī nebūtu lielu grūtību. Taču raganis negrasījās izvilkt zobenu. Līdz pat šim brīdim nekas strigas uzvedībā neliecināja, ka šis varētu būt bezcerīgs gadījums. Geralts atkāpās drošā attālumā un, nenolaizdams acu no silueta, kurš kūņojās pa grīdu, dziļi ievilka elpu un koncentrējās.

Ķēde satrūka, sudraba posmi kā lietus šaltis pašķīda uz visām pusēm, smalki šķindēdami pār akmens grīdu. Nik­numa aptumšotu skatienu striga gaudodama metās uzbru­kumā. Geralts rāmi gaidīja, tad, pacēlis labo plaukstu, sev priekšā uzvilka Aard zīmi.

Striga, kā saņēmusi belzienu ar āmuru, aizlidoja dažus soļus atpakaļ, taču noturējās kājās, atvāza nagus, atņirdza ilkņus. Viņas mati saslējās un iepllvojās, it kā viņu būtu ķērusi pēkšņa vēja brāzma. Ar lielām mokām, gārgdama viņa soli pa solim tuvojās. Par spīti visam, tuvojās.

Geraltu pārņēma nemiers. Viņš bija rēķinājies, ka Zīme pilnībā strigu neparalizēs, taču nebija gaidījis, ka neradlba tik viegli pārvarēs šķērsli. Viņš nevarēja noturēt Zīmi pārāk ilgi, tas bija ļoti nogurdinoši, bet strigai, lai tiktu pie viņa, vairs atlika ne vairāk par desmit soļiem. Viņš pēkšņi noņēma Zīmi un atlēca malā. Kā jau Geralds bija gaidījis, pārsteigtā striga aizlidoja uz priekšu, zaudēja līdzsvaru, apgāzās, paslīdēja uz flīzēm un noripoja lejup pa kāpnēm tieši grīdā melnējošajā ieejas caurumā uz kapenēm. No lejas pacēlās viņas aizvainotā gaudošana.

Lai iegūtu laiku, Geralts metās augšup pa kāpnēm, kuras veda uz mazo galeriju. Viņš nepaspēja pakāpties pat puspakāpienu, kad striga izlēca no kapenēm, vajādama viņu kā milzīgs, melns zirneklis. Raganis nogaidīja, kad tā uzskries viņam pakaļ, pēc tam pārlēca pāri balustrādei un nolēca lejā. Striga uz kāpnēm sagriezās, atspērās un lidoja uz viņa pusi neticamā, vairāk nekā desmit metrus garā lēcienā. Viņa vairs tik viegli neļāva sevi apmānīt ragana piruetēm uz rīvijieša ādas jakas palika divu strigas nagu pēdas. Taču jauns, izmisīgi spēcīgs cimdu sudraba dzelkšņu cirtiens atsvieda strigu atpakaļ, lika tai salīgo­ties. Geralts, jūtot sevi augam niknumu, iešūpojās, izlieca augumu atpakaļ un ar spēcīgu spērienu sānos nogāza neradību no kājām.

Rēciens, kuru tā izgrūda, bija skaļāks par visiem iepriekšējiem. No griestiem pat sāka birt apmetums.

Striga pieslējās kājās, drebēdama nevaldāmās dusmās un slepkavošanas kārē. Geralts gaidīja. Viņš jau bija izvilcis zobenu, vilka ar to gaisā lokus un, apiedams strigu, uzma­nīja, lai zobena vēzieni nesakristu ar soļu ritmu. Striga nelēca, bet lēnām tuvojās, ar skatienu sekojot asmens spo­žajai strēlei.

Geralts pēkšņi apstājās un sastinga, pacēlis zobenu gaisā. Samulsināta apstājās arī striga. Raganis ar zobena asmeni lēnām gaisā uzvilka pusloku, paspēra soli uz strigas pusi. Pēc tam vēl vienu. Un pēc tam palēcās, griezdams virs galvas zobenu.

Striga sarāvās, atkāpās. Geralts atkal bija pavisam tuvu, zobens nozibēja viņa rokās. Ragana acīs iedegās draudīgs mirdzums, caur sakostajiem zobiem izrāvās aizsmacis rēciens. Striga atkal atkāpās, itin kā viņu grūstu prom koncentrēta naida, niknuma, varmācības spēks, kurš viļ­ņiem versmoja no uzbrūkošā cilvēka, ielauzās viņas sma­dzenēs un iekšās. Iepriekš nepazītas sajūtas pārbiedēta, viņa izdvesa vibrējošu, smalku spiedzienu, sāka griezties uz vietas un neatskatoties metās bēgt uz pils drūmo kori­doru labirintu.

Geralts drebēdams nostājās zāles vidū. Viens pats. Ilgi gan tas vilkās viņš nodomāja -, līdz beidzot šī deja bezdi­beņa malā, šis neprātīgais, baisais balets sasniedza gaidīto mērķi, ļāva viņam gūt psihisko vienotību ar pretinieku, iekļūt dzīlēs koncentrētajai gribai, kura pārpildīja strigu. Ļaunajai, slimīgajai gribai, no kuras spēka striga bija radu­sies. Raganis nodrebēja, atminoties mirkli, kad sevī ielaida

šo ļaunuma lādiņu, lai to itin kā ar spoguli virzītu neradlbas virzienā. Viņš vēl nekad nebija sastapies ar tādu naida un slepkavīga neprāta intensitāti; pat ar baziliskiem, kuri šajā ziņā bija izslavēti, viņš neko tādu nebija piedzīvojis.

Jo labāk, viņš nodomāja, dodoties uz ieeju kapenēs, kura melnēja grīdā kā milzīga peļķe. Jo labāk, pati striga saņēma vēl spēcīgāku triecienu. Tas viņam dos vairāk laika tālākai rīcībai, pirms neradība attapsies. Raganis nebija drošs, vai spētu saņemties vēl vienai līdzīgai piepūlei. Elik­sīru iedarbības spēks sāka izsīkt, bet rītausma vēl bija tālu. Striga nedrīkstēja atgriezties sarkofāgā pirms gaismas, citādi viss iepriekšējais darbs būs vējā.

Viņš nokāpa lejup. Kapenes bija nelielas; tajās atradās trīs akmens sarkofāgi. Pirmajam no ieejas bija līdz pusei nobīdīts vāks. Geralts no azotes izvilka trešo pudelīti, ātri izdzēra tās saturu un iekāpa šķirstā. Kā jau viņš bija gai­dījis, šķirsts bija divdaļīgs mātei un meitai.

Viņš uzbīdīja vāku atpakaļ tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja no augšpuses atkal atskanam strigas rēcienu. Viņš nogūlās uz muguras līdzās mumificētajam Adas līķim, plāksnei no iekšpuses uzvilka Yrden zīmi. Uz krūtīm novietoja zobenu un nolika mazu smilšu pulksteni, pilnu ar fosforescējošām smiltīm. Sakrustoja rokas. Vairs nedzirdēja pili sadrebino­šās strigas gaudas. Nedzirdēja vairs neko, jo čūskogas un strutenes uzlējums sāka iedarboties.

VII

Kad Geralts atvēra acis, smiltis pulkstenī bija gandrīz jau iztecējušas, un tas nozīmēja, ka viņa letarģiskais miegs bijis pat ilgāks, nekā vajadzīgs. Raganis saausījās nekas nebija dzirdams. Viņa maņas jau bija atsākušas darboties normāli.

Geralts satvēra zobenu rokā, pārlaida ar plaukstu pāri sarkofāga vākam, nomurminot formulu, pēc tam viegli par dažiem sprīžiem atbīdīja plāksni.

Klusums.

Viņš atbīdīja vāku vēl vairāk, apsēdās, turot gatavībā ieroci, izbāza galvu no šķirsta. Kapenēs bija tumšs, taču raganis zināja, ka ārā jau pamazām top gaišs. Viņš uzšķīla uguni, aizdedzināja miniatūru eļļas lampiņu, pacēla to. Gaisma uz sienām meta ērmīgas ēnas.

Tukšs.

Viņš iztrausās no sarkofāga smeldzošiem locekļiem, stīvs, nosalis. Un tad pamanīja. Tur viņa gulēja uz mugu­ras. Blakus šķirstam, kaila, bez samaņas.

Viņa„šķita drīzāk neglīta. Kalsna, mazām, spicām krū­tīm, netīra. Dzeltenrudie mati sniedzās gandrīz līdz jostas­vietai. Nolicis lampiņu uz grīdas, viņš nometās viņai līdzās ceļos un noliecās pāri. Lūpas viņai bija bālas, uz vaigukaula liels zilums no ragana belziena. Geralts novilka cimdu, nolika malā zobenu un bez ceremonijām pavilka uz augšu labās acs plakstiņu. Zobi šķita normāli. Viņš pasniedzās pēc rokas, kas bija ierakusies matu kodaļā. Vēl nepaspējis sataustīt plaukstu, viņš pamanīja pavērtās acis. Par vēlu.

Viņa iecirta viņam nagus kaklā tik dziļi, ka asinis tai iešļācās sejā. Tad iegaudojās, tēmējot raganim acīs ar otru roku. Viņš uzkrita tai virsū, saķēra abu roku locīta­vas un dzelžainā tvērienā tās piespieda pie grīdas. Viņa nošņakstināja zobus nu jau pārāk īsus gandrīz viņam pie sejas. Raganis ar pieri iebelza viņai pa seju, sažņau­dza stiprāk. Zaudējusi senāko spēku, viņa spēja vairs

tikai locīties zem Geralta auguma, gaudot, spļaudīdama asinis viņa asinis -, kurām bija pieplūdusi pilna mute. Asinis tecēja strauji. Laika nebija. Raganis izgrūda lāstu un spēcīgi iekoda viņai kaklā tieši zem auss, saspieda zobus līdz brīdim, kad necilvēcīgā gaudošana pārauga smalkā izmisīgā kliedzienā un pēc tam apvainotas četrpadsmit­gadīgas meitenītes šņukstos.

Kad viņa vairs nekustējās, viņš to palaida vaļā, pieslē­jās ceļos, no piedurknes kabatas izrāva audekla gabalu, pie­spieda to pie kakla. Sataustīja līdzās esošo zobenu, pielika asmeni bez samaņas gulošajai meitenei pie kakla, pielie­cās pie viņas plaukstas. Nagi bija netīri, aplauzti, asiņaini, taču… normāli. Pavisam normāli.

Raganis ar grūtībām pieslējās kājās. Caur ieeju kapenēs jau vīdēja lipīgi mikla rītausmas pelēcība. Viņš devās uz kāpņu pusi, taču tad sagrīļojās, smagi apsēdās uz grīdas. Asinis caur piemirkušo drānu tecēja lejup pa roku, krājās piedurknē. Viņš atpogāja svārkus, saplēsa kreklu strēme­lēs, tina tās ap kaklu, zinādams, ka laika ir maz, ka tūdaļ zaudēs samaņu…

Paspēja. Un atslēdzās.

Vizimā aiz ezera gailis, skurinādams spalvas miklajā saltumā, aizsmakušā balsī iedziedājās trešo reizi.

VIII

Viņš ieraudzīja balsinātās sienas un griestu sijas un apjauta, ka atrodas istabiņā virs sardzes telpas. Pakusti­nāja galvu un, sāpēs saviebies, iekunkstējās. Kakls bija apsaitēts biezi, solīdi, prasmīgi.

-   Guli, burvi, teica Velerads. Guli un nekusties.

-   Mans… zobens…

-Jā, jā. Vissvarīgākais, protams, ir tavs ragana sudraba zobens. Tepat vien ir, neuztraucies. Gan zobens, gan lādīte. Un trīs tūkstoši orenu. Nē, nesaki neko. Te nu es esmu vecais muļķis, bet tu gudrais raganis. Foltests to nebeidz daudzināt jau trešo dienu.

-   Trešo…

-Jā, trešo. Glīti viņa tev to kaklu sadīrāja, varēja redzēt visu, kas tev tur iekšā. Daudz asiņu zaudēji. Par laimi, aiz­steidzāmies uz pili tūdaļ pēc trešajiem gaiļiem. Tonakt Vizimā negulēja neviens. Nevarēja… Briesmonīgi jūs tur trokšņojāt. Neesi noguris no manas pļāpāšanas?

-   Karaļ… meita?

-    Karaļmeita kā karaļmeita. Izkāmējusi. Un tāda padumja. Raud bez apstājas. Un čurā gultā. Bet Foltests saka, ka tas viņai pāriešot. Nekļūs taču sliktāk, vai ne, Geralt?

Raganis aizvēra acis.

-   Labi jau labi, tūdaļ iešu. Velerads piecēlās. Atpū­ties. Geralt? Pirms aizeju, pasaki: kāpēc gribēji viņu sakost? Ei?! Geralt?!

Raganis gulēja.

i

-   Geralt! izrauts no miega, viņš pacēla galvu.

Saule jau bija augstu un caur logu slēģu spraugām uz sienas meta apžilbinoši zeltainus plankumus, iztaustot istabu ar gaismas staru taustekļiem. Raganis piesedza acis ar plaukstu pilnīgi lieka instinktīva kustība, no kuras viņš nekad netika vaļā, atlika taču tikai sašaurināt acu zīlītes līdz vertikālām spraudziņām.

-   Ir jau vēls, teica Nenneke, atverot slēģus. Jūs esat aizgulējušies. Jola, pazūdi. Tūdaļ pat.

Meitene kā dzelta pieslējās sēdus, izliecās no gultas, lai no grīdas paņemtu apmetni. Uz sava pleca vietā, kur pirms mirkļa atradās viņas lūpas, Geralts sajuta dziestam siekalu tērcīti.

-   Pagaidi, viņš nedroši teica. Viņa atskatījās, tad strauji novērsās.

Meitene bija mainījusies. Nekas viņas ārienē neatgādi­nāja nāru, šo mirdzošo parādību, kura viņu bija apmeklē­jusi rītausmā. Viņas acis nebija melnas, bet zilas. Degunu, plecu, rokas klāja vasarraibumi. Tie šķita gluži jauki, saska­nīgi ar viņas ādas toni un iesarkanajiem matiem. Taču tos viņš rītausmā, kad meitene bija viņa sapnis, nebija redzējis. Viņu pārņēma kauns un nožēla, saprotot, ka vienīgās jūtas pret meiteni ir žēlums, skumjas par to, ka viņa vairs nav sapnis. Par to, ka viņš nekad nespēs sev piedot šo žēlumu.

-   Pagaidi, viņš atkārtoja. Jola.

-  Neko viņai nesaki, Geralt, Nenneke teica. Viņa tev tāpat neatbildēs. Pazūdi, Jola. Pasteidzies, bērns.

Meitene, ievīstījusies apmetni, sāka tipināt uz durvju pusi, basām kājām plakšķinot pa grīdu, norūpējusies, sasārtusi, neveikla. Nekas viņā vairs neatgādināja… Jeniferu.

-   Nenneke, viņš teica, sniedzoties pēc krekla. Es ceru, ka tev nav iebildumu… Tu taču viņu nesodīsi.

-   Muļķītis! iespurcās priesteriene, pienākusi pie gul­tas. Te nav ne klosteris, ne eremltu miteklis. Mūsu die­viete savām priesterienēm neaizliedz mīl… Neko. Gandrīz.

-   Tu man aizliedzi ar viņu sarunāties.

-  Neaizliedzu, tikai gribēju teikt, ka tam nav jēgas. Jola klusē.

-Ko?

-  Viņa klusē, jo devusi šādu solījumu. Tas ir tāds atteik­šanās veids, pateicoties kuram… Ak, ko nu es te skaidrošu, tāpat nesapratīsi un pat nepapūlēsies saprast. Zinu tavus uzskatus par reliģiju. Nē, vēl neģērbies. Gribu pārbaudīt, kā dzīst tavs kakls.

Viņa nosēdās uz gultas malas, veikli notina no ragana kakla biezās linu apsēja kārtas. Geralts sāpēs sakoda zobus.

Tūdaļ pēc viņa ierašanās Elanderā Nenneke noņēma šausmīgos, rupjos drāklējumus ar kurpnieku diegu, ar kuriem Vizimā tika salāpīts ragana kakls, atvēra brūci un pārsēja to no jauna. Rezultāts bija acīmredzams līdz svēt­nīcai viņš atbrauca gandrīz vesels, nu, varbūt tāds drusku

pastīvs. Taču tagad atkal bija slims un cieta sāpes. Bet raganis netaisījās protestēt. Viņš jau gadiem pazina pries­terieni un uzticējās viņas lielajai ārstēšanas prasmei un tempļa plašajai, bagātīgajai aptiekai. Ārstēšana Meliteles svētnīcā varēja viņa stāvokli tikai uzlabot.

Nenneke samitrināja brūci, izmazgāja to un sāka sodī­ties. Šos lāstus viņš jau zināja no galvas. Viņa sāka jau pir­majā dienā un nepiemirsa gānīties ik reizi, kad ieraudzīja Vizimas karaļmeitas nagu atstātās piemiņas zīmes.

-   Kaut kas prātam neaptverams! Lai ļautu sevi sadīrāt parastai strigai! Muskuļi, dzīslas, par mata tiesu no kakla artērijas! Pie dižās Meliteles, Geralt, kas ar tevi notiek? Kā tas gadījās, ka tu viņu pielaidi sev tik tuvu? Ko tu gribēji ar viņu darīt? Nokniebties?

Raganis neatbildēja, tikai tikko manāmi pasmaidīja.

-  Nesmaidi kā pamuļķis. Priesteriene piecēlās, paņēma no kumodes somu ar pārsienamo materiālu. Par spīti pil­nīgajam un zemajam augumam, viņa kustējās veikli un līgani. Tas, kas ar tevi noticis, nav nekas smieklīgs. Tu zaudē veiklību, Geralt.

-   Tu pārspīlē.

-  Nepavisam, Nenneke uzsmērēja uz brūces zaļu ziedi, kas telpā izplatīja asu eikalipta aromātu. Tev nevajadzēja ļaut sevi savainot, bet tu ļāvi, turklāt ļoti nopietni. Gluži liktenīgi. Pat ar tavām neticamajām reģenerācijas spējām paies vairāki mēneši, līdz tu atgūsi spēju brīvi kustināt kaklu. Brīdinu tevi šajā laikā neizmēģini spēkus cīņā ar veiklu pretinieku.

-   Paldies par brīdinājumu. Varbūt sniedz man vēl kādu padomu: no kā lai es šajā laikā pārtieku? Varbūt sasaukt dažas jaunkundzes, nopirkt ratus un atklāt pārvietojamo priekamāju?

Nenneke paraustīja plecus un ar savām tuklajām del­nām turpināja strauji, nekļūdīgi tīt pārsēju ap viņa kaklu.

-   Vai man tevi jāmāca, kā dzīvot? Kas es tev esmu māte, vai? Nu, tagad kārtībā. Vari ģērbties. Ēdamzālē tevi gaida brokastis. Pasteidzies, citādi nākamreiz ēst taisīsi pats. Man nav nodoma meitenes turēt virtuvē līdz pus­dienlaikam.

-   Kur es tevi vēlāk atradīšu? Sanktuārijā?

-   Nē. Nenneke piecēlās. Sanktuārijā ne. Tu, ragani, esi šeit gaidīts un mīļš viesis, taču pa sanktuāriju gan neslaisties. Ej pastaigājies. Kad vajadzēs, pati tevi atradīšu.

-   Labi.

II

Geralts ceturto reizi izstaigāja papeļu aleju, kura veda no vārtiem uz dzīvojamām ēkām un uz stāvā klintī iekausēto sanktuāriju un galvenā tempļa korpusu. Pēc īsa pārdomu brīža viņš nolēma neatgriezties zem jumta, nogriezās uz dārzu un saimniecības ēku pusi. Pārdesmit priesterieņu pelēkās darba drānās tur rūpīgi ravēja dobes un vistu kūtīs baroja mājputnus. Viņu vidū pārsvarā bija jaunas, pavisam jauniņas, gandrīz bērni; dažas, iedamas garām, viņu sveicināja ar galvas mājienu vai smaidu. Viņš atņēma sveicienu, taču nevienu no sveicinātājām nepazina. Kaut arī raganis templī mēdza būt bieži reizi, dažbrīd pat divas reizes gadā viņš nekad neredzēja vai­rāk par trim četrām pazīstamām sejām. Meitenes nāca un gāja kā pareģones uz citiem tempļiem, kā vecmātes un lietpratējas sieviešu slimībās un bērnu kopšanā, kā ceļojošas druīdes, skolotājas vai guvernantes. Meliteles templim Elanderā bija laba slava.

Dievietes Meliteles kults bija viens no vecākajiem un savā laikā viens no izplatītākajiem, bet tā izcelsme bija meklējama aizvēsturiskos laikos vēl pirms cilvēku ieraša­nās. Gandrīz ikviena necilvēku rase un ikviena pirmatnējā, vēl klejojošā cilvēku cilts pielūdza kādu ražas un auglības dievieti, zemnieku un dārznieku aizgādni, mīlestības un auglības patronesi.

Vairums šo kultu saplūda un radīja Meliteles kultu.

Laiks, kurš visai nežēlīgi izrīkojās ar citām reliģijām un kultiem, veiksmīgi tos izolējot aizmirstos, reti apmek­lētos, pilsētu apbūvē pazudušos tempļos un svētnīciņās, izrādījās Melitelei labvēlīgs. Melitelei joprojām netrūka ne piekritēju, ne mecenātu. Zinātnieki, kuri pētīja dievietes popularitātes fenomenu, parasti to saistīja ar Lielās Mātes, Mātes Dabas pirmkultiem, norādīja uz saikni ar dabas ciklu, ar dzīvības atdzimšanu un piesauca citus labskanī­gus jēdzienus. Geralta draugs trubadūrs Ugunspuķe, kurš mēdza iztēlot sevi par lietpratēju visās iespējamās jomās, meklēja vienkāršāku skaidrojumu. Meliteles kults viņš sprieda ir tipisks sieviešu kults. Melitele, būdama aug­lības un dzemdību patronese, ir arīdzan dzemdētāju aiz­gādne. Bet sievietei dzemdējot ir jākliedz. Bez parastajiem brēcieniem, kuru saturs parasti ir solījumi, ka nekad vairs savā mūžā neatdosies nevienam utainam lauķim, dzemdē­jošai sievietei palīgos jāpiesauc kāda dievība, un Melitele ir ļoti piemērota. Bet, tā kā sievietes ir dzemdējušas, dzemdē un turpinās dzemdēt, secināja dzejnieks, tad Melitelei nav jāuztraucas par savas popularitātes zudumu.

-   Geralt.

-   Re, kur tu esi, Nenneke. Es tevi meklēju.

-   Mani? priesteriene viņu zobgalīgi uzlūkoja. Un nevis Jolu?

-   Jolu arī, viņš atzinās. Vai tev ir kas iebilstams?

-   Šobrīd jā. Negribu, ka tu viņu traucē un novērs uzma­nību. Viņai jāsagatavojas un jāpavada laiks lūgšanās, ja kaut kas no tā transa vispār sanāks.

-    Es jau tev teicu, viņš noraidošā tonī bilda, ka nevēlos nekādu transu. Nedomāju, ka šāds transs man varētu palīdzēt.

-   Bet es, Nenneke tikko manāmi sapīka, nedomāju, ka šāds transs tev varētu kaitēt.

-   Mani nav iespējams hipnotizēt, esmu imūns. Baidos par Jolu. Tas no medija var paņemt pārāk daudz spēka.

-  Jola nav nekāds medijs, nedz arī garā vāja pareģone. Šim bērnam ir dota īpaša dievietes labvēlība… Esi tik laipns un netaisi muļķīgas grimases. Es jau teicu tavi uzskati par reliģiju man zināmi, man tas nekad nav īpaši traucējis un droši vien arī netraucēs turpmāk. Neesmu fanātiķe. Tev ir tiesības uzskatīt, ka pār mums valda Daba un apslēptais spēks. Tev ir brīv domāt, ka dievi, to skaitā mana Melitele, ir vienīgi šā spēka personifikācijas, kas izgudrotas vien­tiešu pārliecināšanai, lai viņi spētu to saprast un pieņemt eksistenci. Tavuprāt, tas ir akls spēks. Bet man, Geralt, ticība ļauj no dabas gaidīt to, ko iemieso mana dieviete: saskaņu, likumu, labestību. Un cerību.

-   Zinu.

-   Ja zini, kāpēc tad iebilsti pret transu? No kā tu bīs­ties? No tā, ka likšu tev sist pieri pret zemi statujas priekšā un dziedāt psalmus? Geralt, mēs gluži vienkārši mirkli pasēdēsim kopā tu, es un Jola. Un redzēsim, vai meite­nes spējas ļauj ko izlasīt spēku vijumā, kurš tevi aptver. Varbūt uzzināsim ko tādu, ko būtu labi zināt. Bet varbūt

neuzzināsim neko. Varbūt tevi aptverošie liktenīgie spēki nevēlēsies mums atklāties, paliks slēpti un neizprotami. Es to nezinu. Bet kāpēc gan nepamēģināt?

-   Tādēļ, ka tam nav jēgas. Mani neaptver nekāds likte­nīgo spēku vijums. Un, pat ja aptver, kāpēc, pie velna, tur jārakņājas?

-   Geralt, tu esi slims.

-   Ievainots, tu gribēji teikt.

-   Zinu, ko gribēju teikt. Kaut kas ar tevi nav īsti lāgā, es to jūtu. Es taču tevi atceros vēl kā bērnu, kad tu snie­dzies man tikai līdz viduklim. Bet tagad jūtu, ka tu esi ierauts kaut kādā velnišķā virpulī, esi pavisam sapinies, iekļuvis cilpā, kura ap tevi lēnām savelkas. Gribu zināt, kas par lietu. Pati es to nespēju, man jāpaļaujas uz Jolas spējām.

-   Vai tu neesi nodomājusi ielūkoties pārāk dziļi? Kam vajadzīga visa šī metafizika? Ja vēlies, izsūdzēšu tev grē­kus. Aizpildīšu tavus vakarus ar stāstiem par visaizraujo­šākajiem pēdējo gadu piedzīvojumiem. Liec sagādāt manu alus mučeli, lai man neizkalstu rīkle, un varam sākt kaut šodien. Taču bīstos, ka tev apnikšu, jo nekādu cilpu un vijumu tu tur neatradīsi. Tik vien kā parastus raganu stās­tus.

-    Labprāt paklausīšos. Taču, atkārtoju, transs tev nekaitētu.

-   Bet vai tev nešķiet, viņš pasmaidīja, ka mana neticība šāda transa jēgai jau pašā saknē nokauj tā liet­derību?

-   Nē, nedomāju. Vai zini, kāpēc?

-Nē.

Nenneke ar savādu smaidu bālajā sejā pieliecās un ielū­kojās viņam acīs.

-  Tādēļ, ka tas būtu pirmais man zināmais pierādījums tam, ka neticībai ir kaut kāds spēks.

I

Melni, kustīgi punktiņi skaidrajās, šur tur vēl miglas strēmelēm klātajās debesis piesaistīja ragana uzmanību. To bija daudz. Putni riņķoja, metot lēnus, nesteidzīgus lokus, pēc tam strauji laidās lejup un tūdaļ atkal, spārnus vēzējot, pacēlās augšup.

Raganis vēroja putnus ilgāku laiku, novērtēja attālumu un tā pieveikšanai nepieciešamo aptuveno laiku, ņemot vērā apvidus reljefu, meža biezumu un tās kraujas dziļumu un virzienu, par kuras eksistenci viņam bija aizdomas. Beidzot viņš atsvieda pār plecu apmetni, savilka jostu, kura slīpi šķēr­soja viņa krūtis, par diviem caurumiem ciešāk. Aiz pleciem nēsātā zobena rokturis šādi kļuva vieglāk aizsniedzams.

-  Izmetīsim nelielu likumu, Raudiņ, viņš teica. No­iesim no ceļa. Putni, man šķiet, tur neriņķo tāpat vien.

Ķēve, protams, neko neatbildēja, taču tūdaļ sāka soļot, paklausot balsij, pie kuras bija pieradusi.

-          Kas zina, varbūt tur nosprādzis alnis, teica Geralts.

-   Bet varbūt ari nav alnis. Kas to lai zina?

Krauja tiešām bija tur, kur viņš bija paredzējis, pēc kāda laika raganis no augšienes uzlūkoja koku vainagus, kas blīvi aizklāja aizu.

Taču aizas nogāzes bija nolaidenas, bet dibens sauss, brīvs no dzeloņplūmēm un trūdošiem celmiem. Silu viņš

pievārēja ātri. Otrā pusē vīdēja vējgāze ar augšup saslie­tiem zaru un sakņu mudžekļiem.

Putni, jātnieka iztraucēti, pacēlās augstāk un nikni ieķērcās griezīgās, piesmakušās balsīs.

Geralts tūdaļ ieraudzīja pirmo līķi aitādas kažo­ciņa baltums un kleitas matētā zilgme spilgti izcēlās uz nodzeltējušo grīšļu ciņu fona. Otru līķi viņš neredzēja, taču zināja, kur tas guļ, par mirstīgo atlieku atrašanās vietu liecināja trīs vilki, kuri, atsēdušies uz pakaļkājām, mierīgi uzlūkoja jātnieku. Ragana ķēve nosprauslājās. Vilki kā pēc komandas bez trokšņa, nesteidzoties sāka rikšot uz meža pusi, ik pēc brīža pagriežot pret atnācēju savas trijstūrai­nās galvas. Geralts nolēca no zirga.

Sievietei kažociņā un zilajā kleitā nebija sejas, kakla un lielākās daļas kreisā gurna. Raganis pagāja garām, nepieliecoties tuvāk.

Vīrietis gulēja ar seju pret zemi. Geralts nevēla ķer­meni apkārt, redzēdams, ka arī te vilki un putni lieki laiku nav tērējuši. Nebija vajadzības tuvākai atlieku apskatei vilnas vamža piedurknes un plecus klāja sakaltušas asins melni sazarotais raksts. Bija skaidrs, ka vīrieti nogali­nājis trieciens kaklā, bet vilki sakropļojuši ķermeni jau pēc tam.

Vīrietim pie platās jostas līdzās īsam zobenam koka makstī karājās ādas maiss. Raganis to norāva, pēc kārtas izmeta zālē šķiltavas, krita gabalu, zīmogvasku, sauju sud­raba monētu, saliekamo bārdasnazi kaula futrālī, truša ausi, trīs gredzenā ievērtas atslēgas, amuletu ar fallisku simbolu. Divas uz audekla rakstītas vēstules, izmirku­šas lietū un rasā, to rūnas izplūdušas un izsmērējušās. Trešā uz pergamenta ari bija mitruma bojāta, taču sala­sāma. Tā bija kredīta pilnvara, kuru izdevusi rūķu banka

Murivelā tirgonim, vārdā Rullē Aspers vai Aspens. Akredi­tīva summa bija neliela.

Geralts noliecās un pacēla vīrieša labo roku. Kā jau bija gaidīts, uz vara gredzena, kurš bija iegriezies uztūkušajā un sazilējušajā pirkstā, bija redzama ieročmeistaru amata brālības zīme stilizēta bruņucepure ar sejsegu, divi sakrustoti zobeni un zem tiem iegravēta rūna A.

Raganis apvēla sievietes līķi. To pagriežot, kaut kas iedūrās pirkstā. Tā bija kleitai piesprausta roze. Zieds bija novītis, taču ne izbalējis ziedlapiņas bija spilgti debes­zilas. Geralts pirmo reizi redzēja šādu rozi. Viņš pagrieza ķermeni uz muguras un nodrebēja.

Uz deformētā sievietes kakla bija skaidri redzamas zobu pēdas. Tās nebija vilka atstātas.

Raganis uzmanīgi atkāpās līdz zirgam. Nenovērsdams skatienu no meža malas, viņš atkal ietrausās seglos. Divas reizes apjāja apkārt pļavai, noliecās, uzmanīgi aplūkoja zemi, ik pa brīdim palūkodamies apkārt.

-  Tā, Raudiņ, viņš klusi teica, apturējis zirgu. Lieta skaidra, kaut arī ne līdz galam. Ieročmeistars un sieviete atjāja šurp zirgos no tās meža puses. Viņi, bez šaubām, bija mājupceļā no Murivelas, jo neviens tik ilgi nevadā sev līdzi nerealizētu akreditīvu. Kādēļ viņi jāja pa šo pusi, nevis pa ceļu, nav zināms. Taču viņi jāja blakus un kādā brīdī nav zināms, kādēļ, abi nokāpa vai nokrita no zirgiem. Ieročmeistars bija beigts uz vietas. Sieviete bēga, pēc tam nokrita, bet šis kaut kas, neatstādams pēdas, vilka viņu pa zemi, ar zobiem turēdams aiz skausta. Tas notika pirms divām vai trim dienām. Zirgi aizskrēja, tos mēs nemek­lēsim.

Ķēve, protams, neatbildēja, tikai nemierīgi nosprauslā­jās, dzirdot pazīstamo balsi.

-   Šis kaut kas, kurš bija nogalinājis abus, turpināja Geralts, vērodams meža malu, nebija ne vilkacis, ne mežainis. Ne viens, ne otrs neatstātu tik daudz atlieku maitēdājiem. Ja tuvumā būtu purvs, es teiktu, ka tā bija kikimora vai vipers. Taču te nav purvu.

Raganis pieliecās un nedaudz atlocīja zirga segu, kas klāja ķēves sānu, atsedzot pie nastas ar jostu piestiprinātu otru zobenu ar mirdzošu, greznu aizsargu un melnu, rie­votu rokturi.

-    Tā, Raudiņ. Izmetīsim līkumu. Jāpārbauda, kādēļ ieročmeistars un sieviete jāja cauri silam, nevis pa ceļu. Ja jāsim vienaldzīgi garām šādiem negadījumiem, nenopelnī­sim tev pat auzas tiesa, Raudiņ?

Ķēve paklausīgi sāka iet cauri vējgāzei, uzmanīgi kāp­jot pāri kritalām.

-   Kaut arī tas nav vilkacis, tomēr neriskēsim, turpi­nāja raganis, izņēmis no seglu somas izkaltētu zilās kurpī­tes pušķīti un piekarinājis to pie laužņiem. Ķēve nospraus­lājās. Geralts atsaitēja vaļīgāk svārkus uz krūtīm, izvilka ārā medaljonu ar vilka purnu atņirgtiem zobiem. Sudraba ķēdītē iekārtais medaljons šūpojās zirga soļu ritmā, vizu­ļodams saules staros kā dzīvsudrabs.

II

Torņa koniskā jumta sarkanos dakstiņus viņš pirmo­reiz pamanīja no pakalna virsotnes, kurā uzrāpās, īsinot tik tikko manāmās taciņas līkumu. Ar lazdāju apaugusī nogāze, aizsprostota nokaltušiem zariem un klāta ar dzel­tenu lapu kārtu, nebija īsti droša lejupceļam. Raganis atkā­pās, uzmanīgi noslidinājās pa nogāzi, atgriezās uz taciņas.

Jāja lēnām, ik pēc brīža apturēja zirgu, pārliecās pār seg­liem, pētīja pēdas.

Ķēve parāva atpakaļ galvu, mežonīgi iekrācās, sāka uz taciņas dīžāties, sperot gaisā izkaltušu lapu virpuli. Geralts, apķēris zirga kaklu ar kreiso roku, labās plaukstu salicis pirkstus Aksji zīmē un čukstēdams buramvārdus, pārlaida ķēvei pār galvu.

-  Ir pat tik slikti? viņš murmināja, lūkodamies apkārt un nenoņemdams zīmi. Pat tik? Rāmi, Raudiņ, rāmi.

Burvestības tūdaļ iedarbojās, taču paskubinātā ķēve sāka soļot lēni kā kavēdamās, truli, nedabiski, zaudējusi ierasto soļu ritmu.

Raganis veikli nolēca zemē un tālāk devās kājām, vedot zirgu pie pavadas. Ieraudzīja mērķi.

Starp mūri un mežu nebija spraugas, izteikta atsta­tuma. Jauni kociņi un kadiķu krūmi mijās ar efejām un mežvīniem, kas vijās augšup pa akmens sienu. Geralts atgāza galvu un tajā pašā mirklī sajuta, kā pie kakla kņudinoši piesūcas un sāk rāpot neredzams, mīksts radījums, lik­dams matiem sacelties stāvus. Viņš zināja, ko tas nozīmē.

Kāds skatījās.

Viņš lēni, uzmanīgi pagriezās. Raudina nosprauslājās; muskuļi uz viņas kakla saspringa, sakustējās zem ādas.

Nogāzes malā, no kuras viņš pirms mirkļa bija nosli­dinājies, nekustīgi stāvēja meitene, atbalstījusies ar roku pret alkšņa stumbru. Viņas baltā, garā kleita kontrastēja ar izspūrušo, pāri pleciem krītošo matu melno mirdzumu. Geraltam šķita, ka viņa smaida, taču viņš nebija drošs atstatums bija pārāk liels.

-   Sveicināta, viņš teica, paceldams roku draudzīgā žestā, un paspēra soli uz meitenes pusi. Tā ar tik tikko manāmu galvas kustību sekoja viņa gaitai. Viņas seja

bija bāla, acis melnas, milzīgas. Smaids ja tas vispār bija smaids pagaisa no viņas sejas kā ar dzēšamgumiju nodzēsts. Geralts paspēra vēl vienu soli. Nočabēja lapas. Meitene strauji kā stirna noskrēja lejup pa nogāzi, pazi­bēja caur lazdas puduriem, un nākamajā mirkli tikai balta švīka noplaiksnīja meža dziļumā. Šķita, ka garā kleita ne mazākajā mērā neierobežo viņas kustības.

Ragana ķēve izbailēs iekrācās un parāva galvu augšup. Geralts, joprojām lūkodamies meža virzienā, automātiski nomierināja ķēvi ar zīmi. Vezdams zirgu pie pavadas, viņš lēnām devās tālāk gar mūri cauri dadžiem, kas viņam snie­dzās līdz viduklim.

Smagie, kaltie dzelzs vārti rūsas klātajās virās bija rotāti ar pamatīgu misiņa klauvēkli. Mirkli vilcinājies, Geralts izstiepa roku un pieskārās apsūbējušajam riņķim. Tūdaļ pat viņš atlēca atpakaļ, jo šajā pašā mirkli vārti čīk­stēdami, brākšķēdami un vilkdami sev līdzi zāles kum­šķus, akmentiņus un zariņus, atvērās. Aiz vārtiem neviena nebija raganis redzēja tikai tukšu, nolaistu, nātrēm pieaugušu pagalmu. Vedot līdzi zirgu, viņš iegāja iekšā. Zīmes apmātā ķēve nepretojās, taču viņas gaita bija stīva un nedroša.

Pagalmu no trim pusēm apjoza mūris un koka sastatņu atliekas, ceturtajā pusē bija nelielās pils fasāde, izraibi­nāta ar nobirušā apmetuma bakurētām, neglītiem note­cējumiem un efeju vītnēm. Aplupušie aizvirtņi bija slēgti. Durvis arī.

Geralts apmeta Raudiņas pavadu ap stabiņu līdzās vār­tiem un lēnām devās uz nama pusi pa grantēto celiņu, kas stiepās gar nelielas, lapām un atkritumiem piebirušas strūk­lakas zemo apmali. Strūklakas vidū uz ērmota cokola slējās baltā akmenī kalts delfīns, izliecis augšup apdauzīto asti.

Līdzās strūklakai vietā, kas reiz, ļoti sen, bija puķu dobe, auga rožu krūms. Krūms ne ar ko neatšķīrās no citiem rožu krūmiem, kādus savā dzīvē Geraltam bija nācies redzēt, ja vien nebūtu ziedu. Ziedi bija kaut kas īpašs tie bija indigo tonī ar purpura atēnu dažu ziedlapu galos. Raganis pieskārās vienam ziedam, pieliecās un paostīja. Tam bija pazīstamā rožu smarža, tikai nedaudz spēcīgāka.

Nama durvis un vienlaikus visi aizvirtņi ar troksni atsprāga vaļā. Geralts instinktīvi pacēla galvu. Pa celiņu, zem ķetnām šķīstot grantij, pretī lēkšoja briesmonis.

Ragana labā roka zibenīgi pašāvās augšup pār labo plecu, tajā pašā mirklī kreisā spēcīgi parāva pāri krū­tīm pārlikto jostu, un zobena rokturis pats ielēca delnā. Asmens, ar džinkstoņu izslīdējis no maksts, aprakstīja gaisā īsu, zibošu pusloku un sastinga, ar smaili nomērķēts pret uzbrūkošo neradījumu. Briesmonis, redzot zobenu, palēnināja gaitu un apstājās. Grants pašķīda uz visām pusēm. Raganis pat nenodrebēja.

Neradījums bija cilvēkveidīgs, tērpies izdilušā smalka auduma apģērbā ar gaumīgiem, kaut arī gluži liekiem rotā­jumiem. Cilvēka daļa gan sniedzās ne augstāk par nosmu­lēto svārku žabo virs tās slējās milzīga, gluži kā lācim pinkaina galva ar milzīgām ausīm, zvērojošu acu pāri un atbaidošu, līkiem zobiem pilnu muti, kurā kā liesma šau­dījās sarkana mēle.

-   Prom no šejienes, mirstīgais! vicinot ķetnas, taču nekustēdams ne no vietas, ierēcās briesmonis. Citādi aprīšu! Gabalos saplēsīšu!

Raganis nekustējās un nenolaida zobenu.

-   Kurls, vai, esi? Pazūdi! radījums iebļāvās un pēc tam izdvesa skaņu, kas šķita kaut kas vidējs starp vepra kviecienu un briežu tēviņa rēcienu. Aizvirtņi visos logos

sāka brakšķēdami vērties ciet un vaļā, birdinot no palo­dzēm netīrumus un apmetumu. Ne raganis, ne briesmonis nekustējās no vietas.

-  Lasies prom, kamēr vēl esi sveiks un vesels! ierūcās radījums, taču jau ne tik pārliecināti. Jo citādi…

-   Ko citādi? viņu pārtrauca Geralts.

Neradījums pēkšņi iesēcās, noliecis sāņus briesmīgo galvu.

-    Skat, cik drosmīgs, viņš pavisam mierīgi teica, atņirdzis ilkņus un bolīdams uz Geraltu asinīm pielijušās acis. Esi tik laipns, nolaid to dzelzs gabalu. Varbūt tu neesi vēl sapratis, ka atrodies manas mājas pagalmā? Bet varbūt tur, no kurienes tu esi nācis, ir pieņemts ar zobenu draudēt saimniekam viņa paša īpašumā?

-   Ir, apstiprināja Geralts. Bet tikai tam saimnie­kam, kurš uzņem viesus, rēkdams un solīdams tos saraut gabalos.

-    Ak tu, maita! briesmonis aizsvilās. Tu mani vēl apvainosi, blandoņa gatavais! Viesis atradies! Bāžas pagalmā, plēš svešas puķes, izrīkojas kā savās mājās un vēl domā, ka viņu te sagaidīs ar maizi un sāli. Tfū!

Radījums nospļāvās, nosēcās un aizvēra rīkli. Apak­šējie ilkņi palika laukā, piešķirot briesmonim mežakuiļa paskatu.

-   Nu ko? teica raganis, nolaidis zobenu. Tā mēs te arī stāvēsim?

-   Un ko tu iesaki? Atgulties? nosprauslājās briesmo­nis. Noslēp, es tev saku, to dzelzs gabalu.

Raganis veikli iebāza ieroci aiz pleciem uzkarinātajā makstī, taču roku no zobena roktura neatlaida.

-   Es vēlētos, viņš teica, lai tu neveiktu pārāk strau­jas kustības. Šo zobenu vienmēr var izvilkt un daudz strau­jāk, nekā tu domā.

-   Redzēju jau redzēju, izkrekšķināja nezvērs. Ja tā nebūtu bijis, tu sen jau atrastos aiz vārtiem ar mana zābaka pēdas nospiedumu uz sēžamvietas. Ko vēlies? No kurienes tu te radies?

-   Apmaldījos, meloja raganis.

-   Apmaldījies, atkārtoja nezvērs, saverkšķījis seju draudīgā grimasē. Nu tad maldies atpakaļ. Tas ir ārā pa vārtiem. Pagriez kreiso ausi pret sauli un tā turies, līdz atgriezies uz ceļa! Nu, ko gaidi?

-  Vai ūdens te būtu? mierīgi atjautāja raganis. Zirgs izslāpis. Un es arī gribētu padzerties. Ja tevi tas īpaši neap­grūtina.

Nezvērs sāka mīņāties no vienas kājas uz otru, pakasīja ausi.

-   Ei, paklau, viņš bilda. Tu nemaz no manis nebai­dies?

-   Vai Vajadzētu?

Briesmonis palūkojās apkārt, nokremšļojās un ener­ģiski savilka uz augšu maisīgās bikses.

-   Ai, nu labi, kas tad man. Viesis paliek viesis. Ne jau katru dienu trāpās kāds, kurš, mani redzot, neņem kājas pār pleciem vai uz vietas neģībst nost. Nu labi. Ja esi nogu­ris, bet godīgs ceļinieks, nāc vien iekšā. Taču, ja esi lau­pītājs vai slepkavnieks, es tevi brīdinu: šis nams klausa manām pavēlēm. Šajos mūros valdu es!

Viņš pacēla pinkaino ķepu. Visi aizvirtņi atkal sāka sisties pret mūra sienu, bet delfīna rīklē kaut kas dobji ieguldzējās.

-   Laipni lūgtum, nezvērs atkārtoja.

Geralts neizkustējās no vietas, pētīgi viņu uzlūkodams.

-   Vai tu dzīvo viens?

-   Kāda tev tur daļa, ar ko es dzīvoju? nikni atcirta nezvērs, atvāzis rīkli, bet tad skaļi iespurcās. A, saprotu.

Tu laikam domā, vai man te nav četrdesmit kalpu, kas daiļumā līdzinātos man? Nē, nav. Nu tad kā tu, ķēms, izmantosi manu viesmīlību? Ja ne, vārti ir tur, tieši tev aiz pakaļas.

Geralts stīvi palocījās.

-   Ielūgumu pieņemu, viņš oficiālā tonī teica. Izrā­dīto viesmīlību neatraidu.

-   Manas mājas ir tavas mājas, atbildēja neradījums tikpat oficiāli, taču nevērīgi. Lūgtum, šeitan, ciemiņ. Bet zirgu noliec te, pie akas.

Nams arī no iekšpuses tā vien prasījās pēc kārtīga remonta, taču te bija samērā tīrs un kārtīgs, mēbeles šķita laba meistara darinātas, pat ja tas bija noticis krietni sen. Gaisā jautās ass putekļu smārds. Bija tumšs.

-   Gaismu! ieņurdējās nezvērs, un no dzelzs skalturī iespraustajiem skaliem tūdaļ pat izšāvās liesmas un kvēpi.

-   Nav slikti, teica raganis. Nezvērs nosprauslājās.

-   Tik vien? Nudien, redzu, ka ar niekiem neesi pār­steidzams. Es jau tev teicu, ka mans nams klausa manām pavēlēm. Tur, lūgtum. Uzmanīgi, kāpnes ir stāvas. Gaismu!

Pie kāpnēm nezvērs pagriezās atpakaļ.

-   Bet kas tas tev, viesi, zvārojas kaklā? Kas tas ir?

-   Palūko.

Neradījums satvēra medaljonu ķetnā un pacēla pie acīm, nedaudz pavelkot aiz ķēdītes.

-   Tam zvēram ir nejauka sejas izteiksme. Kas tas ir?

-   Amata brālības zīme.

-   Ā, tu laikam nodarbojies ar uzpurņu izgatavošanu. Šeit, lūgtum. Gaismu!

Lielas bezlogu zāles vidū atradās milzīgs ozolkoka galds pilnīgi tukšs, ja neskaita lielu, zaļi apsūbējušu un vaska notecējumiem klātu misiņa svečturi. Pēc kārtējās

nezvēra pavēles sveces iedegās, ieplīvojās, vāri apgaismo­jot apkārtni.

Viena no zāles sienām bija no vienas vietas apkari­nāta ar ieročiem te atradās apaļu vairogu, sakrustotu alebardu, šķēpu, gizarmu, iespaidīgu piķu un cirvju kom­pozīcijas. Piegulošās sienas pusi aizņēma milzīga kamīna kurtuve, virs kuras vīdēja izbalojušu un saplaisājušu por­tretu rinda. Sienu pretī ieejai klāja medību trofejas aļņu lāpstainie un briežu žuburainie ragi meta garas ēnas uz atņirgtiem mežakuiļu, lāču un lūšu purniem, uz izspūru­šiem un izpluinītiem ērgļu un vanagu izbāzeņu spārniem. Centrālo goda vietu ieņēma nobrūnējusi, pabojāta kalnu pūķa galva, no kuras pa caurumiem laukā spraucās paku­las. Geralts piegāja tuvāk.

-    To nomedīja mans vectētiņš, teica briesmonis, iesviezdams kurtuvē milzīgu bluķi. Tas laikam bija pēdē­jais šajā apvidū, kuru vēl varēja nomedīt. Sēdies, ciemiņ! Kā noprotu, esi izsalcis?

-   Neliegšos, saimniek.

Briesmonis piesēdās pie galda, sakrustoja uz vēdera pinkainās ķetnas, kādu mirkli kaut ko murmināja, gro­zot īkšķus vienu ap otru, pēc tam klusi ierūcās un uzsita ar ķetnu pa galdu. Bļodas un šķīvji alvoti un sidrabaini nošķindēja, bet kausi kristāliski nodžinkstēja.

Gaisā uzvēdīja cepeša, ķiploka, majorāna, muskatriek­sta smarža. Geralts nelika manīt, ka būtu izbrīnīts.

-   Tā, nezvērs saberzēja ķetnas. Tas ir labāk nekā mājkalpotāji, vai ne? Cienājies, viesi. Te ir cālis, te meža­cūkas šķiņķis, te pastēte no… Nezinu, no kā. No kaut kā. Te mums ir meža irbltes. Tfū, nē, tās ir lauku irbltes. Būšu sajaucis buramvārdus. Ēd, ēd. Nebaidies, tas ir īsts, kārtīgs ēdiens.

-   Es nebaidos. Geralts pārplēsa uz pusēm cāli.

-   Biju jau aizmirsis, nosprauslojās nezvērs, ka tu neesi no bailīgajiem. Un kā tad tevi vispār sauc?

-   Par Geraltu. Un tevi, saimniek?

-  Par Nivellenu. Taču šajā apvidū mani dēvē par Izdzim­teni vai Ilkni. Un biedē ar mani bērnus. Neradījums ielēja sev rīklē milzīgā kausa saturu, pēc tam iegremdēja pirk­stus pastētē, vienā kampienā izgrābdams pusi no bļodas.

-   Biedē bērnus, pilnu muti atkārtoja Geralts. Droši vien bez iemesla?

-   Absolūti. Uz tavu veselību, Geralt!

-   Un uz tavu, Nivellen!

-  Kāds tev šķiet vīns? Pamanīji, ka tas ir vīnogu, nevis ābolu? Taču, ja tev negaršo, uzburšu citu.

-   Paldies, nav slikts. Burvju spējas tev ir iedzimtas?

-   Nē, tās man no tiem laikiem, kopš man izauga šis. Nu, purns, citiem vārdiem sakot. Pats nezinu, no kurienes man tās, bet nams izpilda visu, ko vēlos. Neko jau lielu māku uzburt ēdamo, dzeramo, apģērbu, tīru gultu, kar­stu ūdeni, ziepes. Katrs sievišķis to spēj bez kādām bur­vestībām. Atveru un aizveru logus un durvis. Aizdedzinu uguni. Neko lielu.

-   Tas tomēr ir kaut kas. Bet vai šis… purns, kā tu saki, tev ir jau sen?

-   Būs jau divpadsmit gadus.

-   Kā tas notika?

-   Kāda tev tur daļa? Ielej sev vēl.

-   Labprāt. Daļas tur man nekādas, vaicāju tikai ziņkā­rības pēc.

-   Iemesls saprotams un pieņemams, nezvērs sāka skaļi smieties, taču es to nepieņemu. Nav tev tur daļas, un viss. Taču, lai kaut daļēji apmierinātu tavu ziņkāri,

parādīšu, kā es izskatījos iepriekš. Paskaties, lūk, tur uz portretiem. Pirmais, skaitot no kamīna, ir mans tētuks. Otrais, piķis viņu zina, kas. Bet trešais esmu es. Redzi?

Cauri putekļu un zirnekļu tīmekļu kārtai no portreta ūdeņainām acīm skumji lūkojās kāda resnuļa tuklā, piņņainā seja. Geralts, kuram pašam nebija sveša portretu gleznotāju vidū izplatītā nosliece paglaimot saviem klien­tiem, skumji pamāja.

-   Redzi? atkārtoja Nivellens, atņirdzis ilkņus.

-   Redzu.

-   Kas tu esi?

-   Nesapratu.

-   Nesaprati? Neradījums pacēla galvu, un viņa acis iezalgojās kā mežakaķim. Mans portrets, viesi, atrodas ārpus sveču gaismas loka. Es to redzu, taču es neesmu cilvēks. Vismaz ne šobrīd. Cilvēks, lai apskatītu portretu, pieceltos, pieietu tuvāk, un viņam noteikti būtu jāpaņem svečturis. Tu to nedarīji. Secinājums vienkāršs. Tādēļ jau­tāju bez aplinkiem. Tu esi cilvēks?

Geralts nenovērsa skatienu.

-  Ja tu tā jautā, viņš pēc īsa klusuma brīža teica, tad ne gluži.

-   Ahā. Nebūs laikam nepieklājīgi, ja pajautāšu, kas tu tādā gadījumā esi?

-   Raganis.

-   Ahā, pēc klusuma mirkļa atkārtoja Nivellens. Ja pareizi atceros, ragaņi visai interesantā veidā pelna sev iztiku. Par maksu nomaitā dažādas neradības.

-   Tu atceries gluži pareizi.

Atkal iestājās klusums. Sveču liesmiņas pulsēja, vijās augšup smalkām uguns stīdziņām, atspīdēja kristālu kausu slīpētā stikla šķautnēs un pa svečturi pilošajās vaska kaskādēs.

Nivellens sēdēja nekustīgi, tikko manāmi kustinot mil­zīgās ausis.

' Pieņemsim, viņš beidzot teica, ka tu paspēsi izvilkt zobenu, pirms es lēcienā tikšu tev klāt. Pieņem­sim, ka tu pat paspēsi veikt cirtienu. Ar manu svaru tas mani neapturēs, es tevi lēcienā nogāzīšu no kājām. Pārējo paveiks mani zobi. Kā tu domā: kuram no mums ir lielākas izredzes pārkost otram rīkli?

Geralts, ar īkšķi pieturot karafes alvas vāciņu, ielēja vīnu, izdzēra malku, atzvēlās pret krēsla atzveltni. Viņš smīnēdams uzlūkoja briesmoni, un šis smīns bija izteikti nejauks.

-   Tāa, novilka Nivellens, ar nagu mutē knibinot dze­rokli. Jāatzīst, tu proti atbildēt uz jautājumiem, lieki netērējot vārdus. Interesanti, kā tu tiksi galā ar nākamo, kuru tev uzdošu. Kurš tev par mani samaksāja?

-   Neviens. Esmu šeit nejauši.

-   Tu nemelo?

-   Neesmu radis melot.

-   Bet ko tu esi radis darīt? Man ir stāstīts par ragaņiem. Cik atceros, ragaņi nolaupa mazus bērnus, kurus pēc tam baro ar maģiskām zālītēm. Tie, kuri izdzīvo, kļūst par raga­ņiem burvjiem ar pārcilvēciskām spējām. Viņus apmāca nogalināt, un viņos iznīdē jebkuras cilvēciskas jūtas un dziņas. Viņus pārvērš par briesmoņiem, kuru uzdevums ir nogalināt citus briesmoņus. Dzirdēju arī runas, ka pēdē­jais laiks kādam sākt medīt pašus ragaņus. Jo briesmoņu kļūst arvien mazāk, bet ragaņu aizvien vairāk. Ieēd irbīti, citādi pavisam atdzisīs.

Nivellens no šķīvja paņēma irbi, veselu iebāza rīklē un noskrumšķināja kā sausiņu, kauliņiem zobos kraukšķot.

-  Kāpēc tu neko nesaki? viņš pilnu muti jautāja. Kas no tā, ko par jums runā, ir patiesība?

-   Gandrīz nekas.

-   Bet kas no tā ir meli?

-   Tas, ka briesmoņu kļūst arvien mazāk.

-           Tiesa. Viņu nav maz, Nivellens atņirdza ilkņus.

-   Viens no tiem sēž tev pretī un apsver, vai darījis labi, uzaicinādams tevi ciemos. Man jau pašā sākumā nepatika tava amata brālības zīme, viesi.

-   Tu neesi nekāds briesmonis, Nivellen, sausi bilda raganis.

-  Va vellos, tas ir kas jauns. Nu, un kas tad es, tavuprāt, esmu? Dzērveņu ķīselis? Mežazosu kāsis, kas traucas uz dienvidiem sērīgā lapkriša rītā? Nē? Nu tad varbūt nevai­nība, ko strauta maliņā zaudējusi pupīga meldermeitiņa? Nu, Geralt, saki beidzot, kas es esmu! Vai neredzi, kā es degu nepacietībā?

-   Tu neesi briesmonis. Citādi tu nevarētu pieskarties šai sudraba paplātei. Un nekādā gadījumā neņemtu rokā manu medaljonu.

-  Ha! Nivellens norūca tā, ka sveču liesmiņas uz mir­kli ieņēma horizontālu stāvokli. Šis nudien ir dižu un baisu noslēpumu atklāsmes brīdis! Tūdaļ uzzināšu, ka šīs ausis man izaugušas no tā, ka bērnībā man negaršoja auzu tume!

-   Nē, Nivellen, rāmi teica Geralts. Tas notika tādēļ, ka tev uzlika lāstu. Esmu pārliecināts, ka tu pats zini, kurš tev to uzlika.

-   Un, pat ja zinu, kas tad?

-   Lāstu var noņemt. Vairumā gadījumu.

-   Tu, raganis būdams, protams, lāstu māki noņemt. Vairumā gadījumu?

-   Protams, māku. Vēlies, lai pamēģinu?

-   Nē. Nevēlos.

Nezvērs atpleta rīkli un izkāra divus sprīžus garo mēli.

-   Nu ko, aplauzies?

-   Aplauzos, atzina Geralts.

Nezvērs ieķiķinājās un atzvēlās krēslā.

-   Es jau zināju, ka aplauzīsies, viņš teica. Ielej sev vēl un iekārtojies ērtāk. Izstāstīšu tev visu. Raganis vai neraganis, bet acis tev labas, un man arī gribas papļāpāt. Nu, ielej.

-   Tur nekā vairs nav.

-  Ak tu, piķis, briesmonis nokrekšķējās, pēc tam atkal uzsita ar dūri pa galdu. Līdzās divām tukšām karafēm nez no kurienes parādījās pamatīga māla krūka vītola klūgu pltenī. Nivellens ar zobiem norāva vaska zīmogu.

-           Kā jau būsi pamanījis, viņš ielējis sāka stāstu,

-   šis apvidus ir visai neapdzīvots. Līdz tuvākajai apdzī­votajai vietai ir krietns ceļa gabals. Redzi, mans tētuks, tāpat kā vectētiņš, savā laikā nedeva īpašus iemeslus sevi ieredzēt ne kaimiņiem, ne tirgoņiem, kuri brauca pa šo ceļu. Ikviens, kurš še ieklīda, labākajā gadījumā zaudēja mantību, ja tētuks viņu pamanīja no sava torņa. Bet pāris tuvāko ciemu nodega, jo tētukam šķita, ka nodevas tiek maksātas pārāk kūtri. Neviens tētuku īpaši nemīlēja. Izņe­mot mani, protams. Briesmīgi raudāju, kad kādu dienu ratos pārveda to, kas no viņa bija palicis pāri pēc cirtiena ar divroku zobenu. Vectētiņš tolaik vairs nenodarbojās ar laupīšanu, jo kopš tās dienas, kad dabūja pa galvu ar dzelzs morgenšternu, šausmonīgi stostījās, siekalojās un reti kad laikā paspēja uz mazmājiņu. Tā nu sanāca, ka man kā man­tiniekam vajadzēja stāties karadraudzes priekšgalā.

Jauns tolaik biju, turpināja Nivellens, pavisam pienapuika, tādēļ nav brīnums, ka karadraudzes puiši mani viens divi aptina ap pirkstu. Vadīju šos, kā jau vari

iedomāties, kā sārtvaidzis sivēns varētu vadīt vilku baru. Drīz vien mēs sākām darīt ko tādu, ko tētuks, būdams dzīvs, nekad nepieļautu. Detaļas nestāstīšu, ķeršos uzreiz pie lietas. Kādu dienu mēs pat devāmies uz Gelibolu pie Mirtas un aptīrījām templi. Kā par nelaimi, tur gadījās arī jauna priesteriene.

-   Kas tas bija par templi, Nivellen?

-   Piķis viņu zina, Geralt. Taču tam vajadzēja būt nela­bam templim. Uz altāra, cik atminos, gulēja galvaskausi un kauli, dega zaļa uguns. Smirdēja tā, ka deguns jāspiež ciet. Taču nu pie lietas. Puiši saķēra priesterieni, norāva šai drānas un teica, ka nu man laiks tapt par īstu vīru. Nu un es, muļķa puņķutapa, arī tapu. Tapšanas brīdī priesteriene man iespļāva sejā un kaut ko izkliedza.

-Ko?

-   Ka es.esot briesmonis cilvēka ādā, ka nu būšu bries­monis briesmoņa ādā, kaut ko par mīlestību, asinīm, neat­ceros vairs. Duncītis, tāds mazs, šai bija, laikam noslēpts matos. Šī nodūrās, un tad… Laidāmies no turienes lapās. Geralt, es tev saku, zirgus gandrīz putās nodzinām. Tas nebija labs templis.

-   Stāsti tālāk.

-   Tālāk bija tā, kā bija teikusi priesteriene. Pēc pāris dienām mostos no rīta, bet kalpi, visi kā viens, mani ieraudzījuši, bļaudami ņem kājas pār pleciem. Es tūdaļ pie spoguļa… Redzi, Geralt, šausmīgi pārbijos, uznāca kaut kāda lēkme, visu atceros kā caur miglu. īsāk sakot, bija līķi. Daži. Izmantoju visu, kas trāpījās pa rokai, biju kļuvis šausmīgi stiprs. Bet nams man palīdzēja, kā mācēja: klau­dzēja durvis, pa gaisu lidoja virtuves piederumi, mutuļoja uguns. Kurš paspēja, aizbēga, ko nagi nes, tante, māsīca, karadraudzes puiši ko es te runāju, pat suņi, gaudodami

un astes iežmieguši kājstarpē, aizbēga. Aizbēga ari mana kaķenlte Rīmeklīte. Pat tantes papagaili aiz šausmām ķēra trieka. Tā nu es uz līdzenas vietas paliku viens pats, gaudo­dams, rēkdams, trakodams, dauzīdams druskās visu, kas gadījās pa rokai, pārsvarā spoguļus.

Nivellens uz brīdi pārtrauca stāstāmo, nopūtās, nošņaukājās.

-   Kad lēkme pārgāja, viņš turpināja, bija jau par vēlu ko labot. Biju viens pats. Nevienam vairs nevarēju paskaidrot, ka ir pārvērties tikai un vienīgi mans izskats, ka, lai arī būdams šausmoņa paskatā, esmu tikai dumjš pusaudzis, kurš tukšā pilī pinkšķ līdzās kalpotāju līķiem. Pēc tam man uznāca šaušalīgas bailes: viņi atgriezīsies un mani nositīs, pirms paspēšu kaut ko paskaidrot. Taču neviens neatgriezās.

Briesmonis uz brīdi apklusa un noslaucīja degunu pie­durknē.

-   Nevēlos kavēties atmiņās par šiem pirmajiem mēne­šiem, Geralt. Mani joprojām pārņem šausmas, tos atcero­ties. Ķeršos pie lietas būtības. Ilgi jo ilgi sēdēju pilī kā pele zem slotas, nebāzdams degunu laukā. Ja kāds tomēr retu reizi parādījās, neiznācu pretī, tikai liku namam divas rei­zes padauzīt aizvirtņiem vai ierēcu notekcaurules galā, un ar to parasti pietika, lai gaisā paliktu pamatīgs putekļu mākonis, viesim pazūdot. Tā tas bija, līdz kādu apmākušos rītu palūkojos pa logu, un ko es tur redzu? Kaut kāds resnis lauž rozes no manas tantes krūma. Bet tev jāzina, ka tās nav šādas tādas, bet debeszilās rozes no Nazaīras. Stādiņus bija atvedis vēl mans vectētiņš. Niknums mani sagrāba, izlēcu pagalmā. Resnais, atguvis valodu, kuru bija zaudē­jis, mani ieraugot, iekviecās, ka gribējis tikai dažus ziedi­ņus savai meitiņai, lai šo pažēlojot, neatņemot dzīvību

un veselību. Jau gatavojos šo izvadīt ar kājas spērienu pa galvenajiem vārtiem, bet tad pār mani nāca apgaismība. Atminējos pasakas, kuras man reiz stāstīja vecā kaza Ļenka, mana auklīte. Paga, paga, nodomāju ja jau skais­tas meitenes pārvērš vardes ķēniņdēlos vai arī otrādi, tad varbūt… Varbūt tajās pļāpās ir kāds patiesības grauds, kāda iespēja… Palēcos divu asu augstumā, ierēcos tā, ka mežvīns sāka birt no mūra, un ieaurojos: “Meitu vai dzīvību!” Nekas labāks prātā neienāca. Tirgonis (jo tas tiešām bija tirgonis) nu sāka raudāt, bet pēc tam atzinās, ka meitiņai ir tikai astoņi gadi. Smieklīgi, vai ne?

-   Nepavisam.

-  Arī es nezināju smieties vai raudāt par savu sadirsto dzīvi. Man kļuva žēl nabaga tirgoņa, nevarēju noskatīties, kā viņš dreb pie visām miesām. Ieaicināju šo iekšā, pacie­nāju, uz atvadām maisā šim sabēru zeltu un dārgakmeņus. Tev jāzina, ka pagrabos bija palicis krietni daudz visādu labumu vēl no tētuka laikiem. īsti nezināju, ko ar to iesākt, tādēļ varēju atļauties šādu labdarību. Tirgonis staroja kā saulīte, nebeidza vien tencināt, līdz galīgi aizsmaka. Lai­kam taču kaut kur bija izlielījies par savu piedzīvojumu, jo nepagāja ne divi mēneši, kad klāt jau bija otrs tirgonis. Līdzi šim bija liels maiss. Un meita. Arī liela.

Nivellens zem galda izstiepa kājas, izstaipījās tā, ka nokrakšķēja krēsls.

-  Viens divi vienojos ar tirgoni, viņš turpināja. Sa­runājām, ka meitu viņš man atstās uz gadu. Man vēl vaja­dzēja šim palīdzēt uzkraut mantu maisu mūlim, pats viņš to nepaceltu.

-   Bet meita?

-   Kādu laiku viņa, mani redzot, krita ģībonī un bija stingri pārliecināta, ka es šo galu galā notiesāšu. Taču jau

pēc mēneša ēdām pie viena galda, pļāpājām un devāmies garās pastaigās. Taču, kaut arī meitene bija jauka un apbrī­nojami attapīga, mēle man neklausīja, ar viņu runājoties. Redzi, Geralt, vienmēr esmu bijis nedrošs attiecībās ar meitenēm, par mani vienmēr smējās pat govju meitas tās, kurām kājas vienmēr mēslos; tās, kuras karadraudzes puiši grozīja, kā gribēja, no priekšas un no pakaļas. Pat tās par mani smējās. Kur nu vēl, domāju, tagad, kad man ir tāds purns! Neuzdrošinājos pat pušplēstu vārdiņu bilst par iemeslu, kura dēļ tik dārgi samaksāju par gadu viņas dzīves. Gads vilkās kā tāda smirdoņa pakaļ nemazgātam zemessardzes pulkam, līdz beidzot parādījās tirgonis un viņu savāca. Es savukārt, zaudējis jebkādas cerības, ieslē­dzos namā un vairākus mēnešus nereaģēju ne uz kādiem viesiem ar meitām, kas še parādījās. Taču pēc patīkamā sabiedrībā pavadītā gada sapratu, cik tomēr ir smagi, ja nav neviena, ar kuru kaut vārdiņu pārmīt. Briesmo­nis izdvesa skaņu, kurai vajadzēja būt nopūtai, bet kura izklausījās pēc žagām.

-    Nākamo, viņš pēc brīža turpināja, sauca Fenne. Viņa bija maziņa, žigla un čivināja kā tāds zeltgalvītis. Un nepavisam manis nebijās. Kādu dienu bija tieši manu matu apgriešanas gadadiena, abi sadzērāmies medaļu, un… he he! Tūdaļ pēc tam izlēcu no gultas un metos pie spoguļa. Jāatzīst, biju vīlies un apjucis. Purns, kāds bija, tāds palika, varbūt tikai drusku dumjāks. Lai kāds man vēl stāstītu, ka pasakās esot apslēpta gudrība! Taču Fenne žigli vien parū­pējās, lai es aizmirstu par savu nelaimi. Es tev saku, tā bija jautra meitene. Vai zini, ko viņa izdomāja? Abi kopā bie­dējām nelūgtus ciemiņus. Iedomājies: ienāk tāds pagalmā, skatās uz visām pusēm, un tad es ar rēcienu, nometies četrrāpus, izlēkšoju ārā, bet Fenne, pavisam kaila, sēž man mugurā un pūš mana vectētiņa medību ragā!

Nivellens, mirdzinot baltos ilkņus, sāka raustīties smieklos.

-   Fenne, viņš turpināja, sabija pie manis veselu gadu, pēc tam atgriezās ģimenē ar lielu pūru. Viņai pavei­cās iziet par sievu pie kāda krodzinieka, atraitņa.

-   Stāsti, Nivellen, tālāk. Tas ir aizraujoši.

-           Tu saki? teica briesmonis, kasīdams sev aiz auss.

-    Nu labi. Nākamā, Prīmula, bija izputējuša bruņinieka meita. Kad bruņinieks ieradās, viņam līdzi bija izkāmējis zirgs, sarūsējušas krūšu bruņas, un pats viņš bija neticami garš. Tici man, viņš bija netīrs kā mēslu čupa un tuvā­kajā apkārtnē izplatīja gluži tādu pašu smirdoņu. Varu likt galvu ķīlā, ka Prīmula bijusi ieņemta, viņam esot kādā no kariem, jo bija gluži glīta. Un es viņai neizraisīju bailes nav jau nekāds brīnums, jo salīdzinājumā ar viņas tētuku es varēju.šķist pat gluži glīts. Kā vēlāk izrādījās, viņa bija meitene ar temperamentu, bet arī es, atguvis pašpārlie­cību, neatpaliku. Jau pēc pāris nedēļām bijām ar Prīmulu ļoti tuvās attiecībās, kuru laikā viņai patika mani raustīt aiz ausīm un saukt: “Saplosi mani, briesmoni!”, “Nogalini mani, nezvēr!” un tamlīdzīgas glupības. Pēc tam es skrēju pie spoguļa, taču, iedomājies, Geralt, lūkodamies tajā, izjutu aizvien lielāku nemieru. Es arvien mazāk ilgojos atgūt agrāko, mazāk ietekmīgo ārieni. Redzi, Geralt, pirms tam taču es biju ķēpausis, bet nu biju kļuvis par puisi uz goda. Agrāk slimoju vienā laidā, klepoju un šņaukājos, bet tagad neviena draņķība man vairs nelipa klāt. Un zobi? Tu neticēsi, cik ļoti man bija bojāti zobi! Bet tagad? Varu krēslam kāju pārgrauzt. Gribi, lai es to izdaru?

-   Nē, negribu.

-   Nujā, varbūt nevajag, nezvērs atpleta muti. Jaun­kundzēm patika mana izrādīšanās, un mājās nu ir atlicis

šausmīgi maz veselu krēslu. Nivellens nožāvājās, sariti­nādams mēli taurītē.

-   Esmu jau piekusis stāstīt, Geralt. īsāk sakot, pēc tam bija vēl divas, lika un Venimira. Viss notika gluži tāpat, un pat sāka jau apnikt. Vispirms baiļu un atturības sajau­kums, pēc tam simpātijas atblāzma, kuru uzkurināja sīkas, bet dārgas dāvaniņas, pēc tam “nogalini, apēd mani”, pēc tam atgriešanās pie tēta, aizkustinošas atvadas un aizvien pamanāmāks iztrūkums dārgumu lādēs. Nolēmu ieturēt ilgākas pauzes, atvēlot vairāk laika vienatnei. Tam, ka mei­tenes bučiņa pārvērtīs manu ārieni, saprotams, sen vairs neticēju un biju ar to samierinājies. Vēl vairāk nonācu pie secinājuma, ka ir labi tā, kā ir, un nekādu pārmaiņu nevajag.

-   Pilnīgi nekādu?

-    Padomā pats! Es jau teicu, ka mana apskaužamā veselība ir saistīta ar ārieni; tas, pirmkārt. Otrkārt: mana savādība uz meitenēm iedarbojas kā afrodīzijs. Nesmejies! Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka cilvēka paskatā man vajadzētu krietni nopūlēties, lai tiktu pie tādas kā, piemē­ram, Venimira, kura bija ļoti daiļa jaunava. Man šķiet, ka uz tādu puisi, kāds redzams šajā portretā, viņa pat acis nepavērstu. Un, treškārt, drošība. Tētukam bija ienaid­nieki, divi vēl palikuši dzīvi. Tiem, kurus manā nožēlojamā vadībā uz viņsauli aizraidīja karadraudze, bija palikuši radinieki. Pagrabos glabājas zelts. Ja nebūtu to šausmu, kuras es iedvešu, gan jau kāds pēc tā zelta atnāktu pakaļ. Kaut vai lauķi ar mēslu dakšām.

-   Vai tu esi pilnīgi drošs, bilda Geralts, virpinādams tukšo kausu, ka ar savu pašreizējo izskatu nevienam neesi nodarījis ļaunu? Nevienam tēvam, nevienai meitai? Nevienam radam vai meitas līgavainim? Vai ne, Nivellen?

-   Liecies mierā, Geralt! atcirta nezvērs. Par ko tu runā? Tētuki aiz prieka vai nezināja kur dēties es taču tev teicu, ka mans dāsnums pārsniedza jebkādas iztēles robežas. Un meitas? Tu neesi redzējis, kādas viņas te iera­dās izdilušās kleitiņās, ar ziepjuzāļu saēstām ķepiņām no biežās veļas mazgāšanas. Prīmulai vēl divas nedēļas pēc ierašanās pie manis uz muguras bija redzamas siksnas pēdas, ar kuru viņu mieloja viņas bruņinieciskais tētuks. Bet manās mājās viņas staigāja kā princeses. Ja arī ko ņēma rokās, tad tikai vēdekli, un pat nezināja, kur atrodas vir­tuve. Es viņas i apģērbu, i aprotāju. Pēc vēlēšanās uzbūru karstu ūdeni bleķa vannā, kuru tētuks mammai dabūja kā laupījumu vēl Asengardā. Iedomājies bleķa vanna! Reti kuram ko es te saku? pat reti kuram valdniekam ir tāda bleķa vanna. Viņām te bija pasaku pils. Bet kas attiecas uz gultu, tad… piķis un zēvele, tikumība mūsu laikos ir lielāks retums par klinšu pūķi. Nevienu es, Geralt, uz to nespiedu.

-   Taču tev bija aizdomas, ka kāds par tavu galvu man ir samaksājis. Kurš tad?

-   Nu, kaut vai kāds bendesmaiss, kurš iekārojis mana pagraba atlikušo mantību, bet kuram vairs nav meitu, nopietni teica Nivellens. Ļaužu alkatībai nav robežu.

-   Un neviens cits?

-   Neviens cits.

Abi brīdi klusēja, vērojot nervozi plandošās sveču lies­mas.

-   Nivellen, pēkšņi ievaicājās raganis. Tu šobrīd dzīvo viens?

-           Ragani, pēc klusuma mirkļa atbildēja briesmonis,

-   man šķiet, ka nu gan man vajadzētu tev pateikt kādu biezu vārdu, paņemt aiz apkakles un noripināt pa kāpnēm. Zini, par ko? Par to, ka uzskati mani par pamuļķi. Redzu,

kā tu jau no paša sākuma spicē ausis, kā lūkojies uz durvju pusi. Tu labi zini, ka nedzīvoju viens. Vai nav tiesa?

-   Tiesa. Atvaino.

-   Man pie vienas vietas tavas atvainošanās. Tu viņu redzēji?

-  Jā. Mežā pie vārtiem. Vai tas ir iemesls, kura dēļ tir­goņi ar meitām kopš zināma laika aizbrauc no šejienes tukšā?

-   Ari to tu zināji? Nūjā, tas ir tas iemesls.

-   Vai drīkstu jautāt…

-   Nē. Nedrīksti.

Atkal iestājās klusums.

-          Nu labi, kā vēlies, beidzot teica raganis un piecēlās.

-   Tencinu par cienastu, saimniek. Man laiks doties.

-   Laiks tā kā būtu, ari Nivellens piecēlās, zināmu iemeslu dēļ nevaru tev piedāvāt naktsmājas pili, bet nakšņot šīs apkārtnes mežos neiesaku. Kopš tā laika, kad apvidus kļuvis tukšs, te naktīs palikt nav labi. Iesaku tev atgriezties uz ceļa, kamēr vēl gaišs.

-   Ņemšu vērā, Nivellen. Vai esi drošs, ka tev nevajag palīdzību? 7

Nezvērs šķībi viņu uzlūkoja.

-   Vai esi drošs, ka vari man palīdzēt? Ka spēj to no manis noņemt?

-   Nav runa tikai par šādu palīdzību.

-  Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Kaut gan… laikam tomēr atbildēji. Nespēju.

Geralts palūkojās viņam tieši acīs.

-   Nepaveicās jums toreiz, raganis teica. No visiem Gelibolas un Nimkaras ielejas tempļiem jūs izvēlējāties tieši Koram Agh Tera Lauvasgalvas Zirnekļa templi. Lai noņemtu Koram Agh Tera priesterienes uzlikto lāstu, vaja­dzīgas zināšanas un spējas, kuru man nav.

-   Un kuram tās ir?

-   Ak tad tevi tas tomēr interesē? Tu taču teici, ka ir labi tā, kā ir.

-   Tā, kā ir, jā. Bet nevis tā, kā varētu būt. Bīstos, ka…

-   No kā tu bīsties?

Nezvērs apstājās zāles durvīs, pagriezās atpakaļ.

-   Ragani, man apnikuši tavi jautājumi, kurus tu allaž uzdod tā vietā, lai beidzot atbildētu uz manējiem. Laikam man tev jāpajautā kā citādi. Klausies, nu jau kādu laiku mani vajā nelabi sapņi. Varbūt vārds “baisi” šeit iederētos labāk. Vai manas bažas ir pamatotas? Tikai īsos vārdos, lūdzu.

-   Vai, pamostoties pēc šiem sapņiem, tev nekad nav bijušas dubļainas kājas? Gultā sabirušas skujas?

-Nē.

-   Bet vai…

-   Nē, īsāk, lūdzu.

-   Tavas bažas ir pamatotas.

-   Vai tur kaut ko var darīt? Lūdzu, īsi.

-Nē.

-   Beidzot. Iesim, es tevi pavadīšu.

Pagalmā, kamēr Geralts sakārtoja nastas, Nivellens noglauda ķēvei purnu, paplikšķināja pa kaklu. Raudina, atsaukdamās uz glāstiem, pielieca galvu.

-    Patīku es radībiņām, palepojās nezvērs. Arī es viņas mīlu. Mana kaķenīte Rīmeklīte, kaut arī sākumā aizbēga, vēlāk atgriezās pie manis. Ilgu laiku viņa bija vie­nīgā dzīvā radība, kas nelaimē bija ar mani kopā. Verēnai arī… Viņš aprāvās, sašķobīja purnu. Geralts pasmīnēja.

-   Patīk kaķi?

-  Putni. Nivellens atņirdza zobus. Ak tu, piķis, izpļā­pājos. Nu labi, ko tur. Tā nav nedz kārtējā tirgoņa meitiņa,

Geralt, nedz ari kārtējais mēģinājums atrast patiesības graudu vecās pasaciņās. Tas ir kas nopietnāks. Mēs mīlam viens otru. Ja tu smiesies, dabūsi pa purnu.

Geralts nesmējās.

-   Tava Verēna, viņš teica, visticamāk, ir nāra. Tu to zini?

-   Man bija tādas aizdomas. Viņa ir smalciņa. Melniem matiem. Runā reti, mēlē, kuru nepazīstu. Neēd cilvēku barību. Dienām ilgi pazūd mežos, pēc tam atgriežas. Vai arī tas ir tipiski?

-           Vairāk vai mazāk. Raganis savilka seglu siksnu.

-   Tu laikam domā, ka viņa neatgrieztos, ja tu kļūtu par cilvēku?

-   Esmu par to drošs. Tu zini, cik ļoti nāras vairās no cilvēkiem. Reti kurš ir nāru redzējis tuvumā. Bet es un Verēna… Ek, ko tur. Paliec sveiks, Geralt.

-   Paliec sveiks, Nivellen.

Raganis paskubināja ķēvi un sāka jāt vārtu virzienā. Briesmonis lāčoja līdzās.

-   Geralt?

-   Klausos.

-   Es neesmu tik dumjš, kā tev šķiet. Tu ieradies pa pēdām vienam no tirgoņiem, kurš te bija pēdējais. Vai viņam kas noticis?

-Jā.

-   Pēdējais šeit bija pirms trim dienām. Ar meitu, starp citu, ne visai glītu. Liku namam aizvērt visas durvis un aizvirtņus, izlikos par beigtu. Meitene norāva vienu ziedu no tantes krūma un piesprauda sev pie svārkiem. Meklē šos kur citur. Taču ņem vērā, ka šis ir nelabs apvidus. Es jau tev teicu naktī mežā te ir neomulīgi. Ir dzirdēts un redzēts daudz kas nelāgs.

-  Paldies, Nivellen. Es tevi neaizmirsīšu kas zina, var­būt atradīšu kādu, kurš…

-   Varbūt. Bet varbūt arī ne. Tā ir mana problēma, Geralt, mana dzīve un mans sods. Esmu iemācījies ar to sadzīvot. Esmu jau pieradis. Ja kļūs sliktāk, arī pie tā piera­dīšu. Bet, ja kļūs pavisam slikti, nevienu nemeklē, atbrauc pats un pabeidz šo lietu. Kā jau ragaņiem pierasts. Paliec sveiks, Geralt.

Nivellens pagriezās un mundri aizsoļoja pils virzienā. Viņš vairs neatskatījās.

III

Apkārtne bija neapdzīvota, mežonīga un šķita naidīga. Geralts neatgriezās uz ceļa līdz ar tumsas iestāšanos. Viņš nevēlējās mest līkumu, bet, īsinot ceļu, jāja cauri mežam. Nakti pavadīja augsta pakalna kailajā virsotnē pie neliela ugunskura, kurā ik pa laikam iemeta kādu zilās kurpītes pušķīti. Nakts vidū tālu ielejā pamanīja uguns spīdumu, izdzirdēja šaušalīgu gaudošanu un dziedāšanu un arī kaut ko, kas varēja būt spīdzinātas sievietes kliedziens. Tikko sāka svīst gaisma, viņš devās turp, taču atrada vienīgi izmīdītu pļavu un pārogļotus kaulus vēl siltajā uguns­kurā. Kāds, kurš sēdēja milzīgā ozola vainagā, trokšņoja un šņāca. Tas varēja būt mežainis, taču varēja būt arī parasts mežakaķis. Geralts neuzkavējās, lai to pārbaudītu.

IV

Ap pusdienlaiku, viņam pie strautiņa dzirdot Raudinu, ķēve satraukti iekrācās un sāka kāpties atpakaļ, atšiepdama

dzeltenos zobus un grauzdama laužņus. Geralts instinktīvi viņu nomierināja ar Zīmi un tajā brīdī pamanīja regulāru apli, kuru bija izveidojušas no sūnām izlīdušas iesarkanas sēnīšu cepurītes.

-   Kas tev tie par jociņiem, Raudiņ? Tas taču ir parasts raganu aplis. Kas tās par izrīcībām?

Ķēve nosprauslājās un pagrieza pret viņu galvu. Raganis savilka pieri grumbās, paberzēja to un aizdomājās. Pēc tam ar vienu lēcienu bija zirgam seglos, pagrieza ķēvi un straujā gaitā devās atpakaļ pa paša iemītajām pēdām.

-   “Radības mani mīl,” viņš nomurmināja. Piedod, zirdziņ. Izskatās, ka tev prāta ir vairāk nekā man.

V

Ķēve pieglauda ausis, krāca, kārpīja pakaviem zemi, negribēja iet tālāk. Geralts viņu nenomierināja ar zīmi viņš nolēca no zirga un pārmeta pavadu zirgam pār galvu. Viņam plecos vairs nebija vecā zobena ķirzakādas makstī tagad tā vietu ieņēma mirdzošs, skaists ierocis ar krustveida aizsargu un slaidu, parocīgu rokturi, kuram galā bija baltmetāla spals lodes formā.

Šoreiz vārti, viņam tuvojoties, neatvērās. Tie bija vaļā tā, kā viņš tos, prom jādams, bija atstājis.

Viņš izdzirdēja dziedāšanu. Vārdi nebija saprotami. Nevarēja sazīmēt pat valodu, taču tas nebija vajadzīgs raganis pazina, juta un saprata šīs klusās, spalgās dziesmas būtību, kas stindzinošā šausmu vilnī izplūda pa dzīslām.

Dziesma pēkšņi pārtrūka, un tad viņš to ieraudzīja.

Viņa bija piekļāvusies delfīna mugurai izžuvušajā strūklakā, apkampusi ar smalkajām rokām apsūnojušo

akmeni. Tās bija tik baltas, ka šķita caurspīdīgas. Zem melno, sapinkāto matu viesuļa viņā lūkojās milzīgas, mir­dzošas, plaši ieplestas acis antracīta tonī.

Geralts tuvojās lēni slīdošā, atsperīgā gaitā, mezdams pusloku no mūra puses gar debeszilo rožu krūmu. Radība, piekļāvusies delfīna mugurai, nenovērsa no viņa savu mazo sejiņu, kurā bija sastingusi neaprakstāmu skumju un burvības pilna izteiksme, tādēļ šķita, ka dziesma skan joprojām, kaut arī bālās lūpas bija sakniebtas un neizdvesa ne mazāko skaņu.

Raganis apstājās desmit soļu attālumā. No melnās, emaljētās maksts lēnām izvilktais zobens atmirdzēja virs viņa galvas.

-  Tas ir sudrabs, viņš teica. Šis asmens ir no sudraba.

Bālajā sejiņā nenodrebēja ne vaibsts, antracīta krāsas

acīs bija.sastingusi tā pati izteiksme.

-   Tu tik ļoti atgādini nāru, mierīgi turpināja raga­nis, ka varētu maldināt ikvienu. Jo vairāk tādēļ, ka tu esi rets putniņš melnmate. Taču zirgi nekad nemaldās. Tādas kā tu viņi atpazīst instinktīvi un nekļūdīgi. Kas tu esi? Domāju, ka mula vai alps. Parasts vampīrs nenāktu ārā saulesgaismā.

Bālo, sīko lūpu kaktiņi nodrebēja un tikko manāmi savilkās augšup.

-   Tevi piesaistīja Nivellens ar savu tagadējo ārieni, tiesa? Sapņus, kurus viņš pieminēja, izsauci tu. Nojaušu, kas tie par sapņiem, un jūtu viņam līdzi.

Radība nepakustējās.

-   Tev patīk putni, turpināja raganis. Taču tas tev netraucē pārgrauzt rīkles abu dzimumu cilvēkiem, vai ne? Protams, tu un Nivellens! Skaists pārītis no jums abiem sanāktu briesmonis un vampīriene, meža pils valdnieki!

Jūs abi vienā mirkli pakļautu apvidu. Tu, allaž izslāpusi, un viņš tavs aizstāvis, pasūtījuma slepkava, akls ierocis. Taču vispirms viņam bija jākļūst par īstu briesmoni, ne tikai par cilvēku briesmoņa ādā.

Lielās, melnās acis samiedzās šaurākas.

-   Kā tad ar viņu ir, melnmatīt? Tu dziedāji un dzēri asi­nis. Izmantoji beidzamo līdzekli, jo tev neizdevās pakļaut viņa prātu. Uzminēju?

Melnā galviņa tik tikko manāmi pamāja, bet lūpu kak­tiņi savilkās vēl augstāk. Smalkā sejiņa ieguva spokainu izteiksmi.

-   Tagad tu laikam sevi uzskati par šīs pils saimnieci?

Piekrītošs, šoreiz izteiksmīgāks mājiens.

-   Tu esi mula?

Lēns, noraidošs galvas mājiens. Šņāciens, kurš tagad atskanēja, varēja nākt vienīgi no bālajām, spocīgi smai­došajām lūpām, kaut arī raganis nemanīja, ka tās būtu pavērušās.

-   Alps?

Noliegums.

Raganis atkāpās, ciešāk sažņaudza zobena rokturi.

-   Tad jau tu esi…

Lūpu kaktiņi savilkās aizvien augstāk un augstāk, lūpas pavērās…

-   Bruksa! raganis iesaucās un metās uz strūklakas pusi. Aiz bālajām lūpām pazibēja balti, smaili ilkņi. Vampīriene pietrūkās stāvus, izlieca muguru kā leopards un iekliedzās.

Skaņas vilnis triecās pret ragani kā tarāns, aizsitot elpu, laužot ribas, ar sāpju adatām caururbjot ausis un smadzenes. Lidodams atpakaļ, viņš vēl paspēja sakrus­tot abu plaukstu locītavas Helliotropa zīmē. Burvestība

gandrīz pilnīgi amortizēja ātrumu, ar kādu viņa pleci ietriecās mūrī, taču arī tad acīs satumsa un atlikušais gaiss no plaušām izlauzās ar vaidu.

Uz delfīna muguras izžuvušās strūklakas akmens aplī vietā, kur iepriekš sēdēja smalcina meitene baltā kleitā, spīdīgo augumu bija izplājis milzīgs, melns sikspārnis, atiezis šaurus, garus žokļus, pilnus ar adatveidīga baltuma rindām. Ādainie spārni izpletās, bez skaņas savēcinājās, un radījums traucās raganim pretī kā no stopa izšauta bulta. Geralts, sajutis mutē asins garšu, izkliedza buramvārdus un pavērsa pret sikspārni plaukstu, atpletis pirkstus Quen zīmē. Radījums šņākdams strauji pagriezās, ķiķinādams uzšāvās gaisā un tūdaļ piķēja vertikāli lejup, tēmēdams tieši uz ragana kaklu. Geralts palēca sāņus, cirta, taču netrāpīja. Sikspārnis līgani, graciozi, saliecis vienu spārnu, pagriezās, apmeta ap viņu apli un atkal uzbruka, atpletis zobaino'bezacu purna rīkli. Geralts, izstiepis pret radī­jumu abās rokās sažņaugto zobenu, gaidīja. Pēdējā mirklī viņš lēca ne vairs uz sāniem, bet uz priekšu, cērtot atvēzeniski. Zobens nošvīkstēja gaisā. Netrāpīja. Tas bija tik negaidīti, ka raganim sajuka ritms un viņš par sekundes daļu nokavēja noliekšanos. Viņš sajuta, kā bestijas nagi iecērtas vaigā, bet samtainais, miklais spārns sitas pret kaklu. Viņš uz vietas pagriezās, saliecās, pārnesa ķermeņa svaru uz labo kāju un, strauji atvēzējies, cirta atpakaļ.

Sikspārnis savicināja spārnus, uzšāvās gaisā un lidoja uz strūklakas pusi. Brīdī, kad līkie nagi noskrapstēja pret flīzēm, pretīgais, siekalainais purns jau izplūda, mainījās, sāka pagaist, kaut arī tā vietā iezīmējusies mutīte joprojām neaizsedza slepkavīgos ilkņus.

Bruksa caururbjoši iegaudojās, modulējot balsi baisā dziedājumā, ieurbās raganī ar naidpilnu skatienu un iegau­dojās vēlreiz.

Viļņa trieciens bija tik spēcīgs, ka salauza zīmi. Geraltam acu priekšā sāka griezties melni un sarkani apļi, deni­ņos un pakausī iedunējās. Dzirdi caururbjošo sāpju vidū viņš izdzirdēja balsis vaidus un gaudas, obojas un flau­tas skaņas, viesuļa šņākoņu. Viņa sejas ādu pārņēma auk­stuma stingums. Raganis nokrita uz viena ceļa, sapurināja galvu.

Melnais sikspārnis bez skaņas slīdēja viņa virzienā, lidojumā atpletis zobaino rīkli. Geralts, kaut arī kliedziena viļņa apdullināts, reaģēja instinktīvi. Viņš pietrūkās kājās, zibenīgi samēroja savu kustību tempu ar neradījuma lido­juma ātrumu, paspēra trīs soļus uz priekšu, veica izvai­rīšanās manevru un puspagriezienu un pēc tam, strauji atvēzējies, cirta. Asmenis nesastapa pretestību. Gandrīz nekādu. Viņš izdzirdēja kliedzienu, taču šoreiz tas bija sāpju kliedziens, kuru bija izraisījis sudrabs.

Bruksa, uztupusies delfīna mugurā, gaudodama mai­nījās. Uz baltās kleitas nedaudz virs kreisās krūts zem skrambas, kas nebija lielāka par mazo pirkstiņu, varēja redzēt sarkanu plankumu. Raganis sakoda zobus cir­tiens, kuram vajadzēja bestiju pāršķelt uz pusēm, izrādījās tikai niecīga skrambiņa.

-  Kliedz vien, viņš noņurdēja, no vaiga noslaucīdams asinis. Izbļausties kārtīgi. Iztērē visus spēkus. Un tad es tev nogriezīšu smuko galviņu!

Tu. Nogursi pirmais. Burvi. Nogalēšu. Bruksas lūpas nekustējās, taču raganis skaidri dzirdēja vārdus: tie eks­plodēja viņa smadzenēs, dobji zvanot, atbalsojoties itin kā no ūdens dziļuma.

-   Paskatīsimies, viņš izgrūda caur zobiem, iedams strūklakas virzienā.

Nogalēšu. Nogalēšu. Nogalēšu.

-   Redzēsim.

-   Verēena!

Nokārtu galvu, abām rokām ieķēries durvju rāmi, caur pils durvīm izstreipuļoja Nivellens. Viņš grīļodamies devās strūklakas virzienā, nedroši taustīdamies ar ķetnām. Svārku krūteža bija notraipīta ar asinīm.

-   Verēena! viņš ierēcās atkal.

Bruksa pagrieza galvu uz viņa pusi. Geralts, pacēlis zobenu jaunam cirtienam, metās viņai virsū, taču vampīrienes reakcija bija daudz straujāka. Spalgs kliedziens un vilnis atkal notrieca ragani no kājām. Viņš nokrita augšpē­dus un aizslīdēja pa alejas grants klājumu. Bruksa izliecās, saspringa lēcienam, viņas mutē iezibējās ilkņi. Nivellens, iepletis ķepas kā lācis, mēģināja viņu satvert, taču viņa raidīja kliedzienu tam tieši purnā, atsviežot vairākas asis atpakaļ, pret koka sastatnēm pie mūra, kuras ar spalgu brakšķi salūza, aprokot viņu zem dēļu kaudzes.

Geralts bija jau pietrausies kājās un, mezdams pusloku pa pagalmu, centās novērst bruksas uzmanību no Nivellena. Vampīriene, šalcot baltajai kleitai, traucās viņam tieši virsū viegli kā tauriņš, tik tikko pieskardamās zemei. Viņa vairs nekliedza, nemēģināja pārvērsties. Raganis zināja, ka viņa ir nogurusi. Taču zināja arī to, ka pat nogurusi viņa joprojām ir bezgala bīstama. Geraltam aiz muguras zem dēļu kaudzes kūņojās un rēca Nivellens.

Geralts atlēca pa kreisi, ar strauju māņu kustību nozibināja zobenu. Bruksa nāca viņam taisni virsū melni balta, izspūrusi, baismīga. Raganis nebija viņu pietiekami novērtējis bruksa skrējienā iekliedzās. Viņš nepaspēja uzlikt zīmi, aizlidoja atmuguriski, ar pleciem ietriecās mūrī; sāpes no mugurkaula acumirklī aizstaroja līdz pat pirkstu galiem, paralizēja plecus, saļodzīja ceļus. Viņš

nokrita četrrāpus. Bruksa, melodiski gaudojot, traucās viņam pretī.

-   Verēena! ierēcās Nivellens.

Viņa pagriezās. Un tad Nivellens atvēzējies ietrieca viņai krūtīs pārlauztas trīsmetrīgas kārts aso galu. Viņa neiekliedzās. Tikai nopūtās. Raganis, dzirdot nopūtu, nodrebēja.

Tā viņi tur stāvēja Nivellens, iepletis kājas, abām rokām turēdams kārti, vienu tās galu iespiedis azotē. Bruksa kā balts, uz kniepadatas uzdurts tauriņš otrā kārts galā, tāpat satvērusi to abām plaukstām.

Vampīriene izdvesa sirdi plosošu nopūtu un pēkšņi ar visu spēku sažņaudza kārti. Geralts ieraudzīja, kā viņas mugurā uz baltās kleitas uzzied sarkans plankums, no kura asins geizerā pretīgi un nepiedienīgi izlien nolauztais asais gals. Nivellens ierēcās, spēra soli atpakaļ, tad otru, pēc tam sāka atkāpties, taču neizlaida no rokām kārti, vel­kot sev līdzi uz tās uzdurto brukšu. Vēl viens solis, un viņš ar muguru atdūrās pret pils sienu. Viņa azotē iespiestās kārts gals nošņirkstēja pret mūri.

Bruksa lēnām, gluži vai maigi pārlika mazās plaukstas tālāk pa kārti, izstiepa rokas visā garumā, spēcīgi satvēra kārti un atkal tai uzgūlās ar visu spēku. Nu jau kāds metrs asiņainā koka rēgojās tai no muguras. Acis viņai bija plaši ieplestas, galva atmesta atpakaļ. Viņas nopūtas kļuva bie­žākas, ritmiskas, pārejot vaidos.

Geralts piecēlās, taču, šā skata apburts, joprojām ne­spēja saņemties kaut ko darīt. Viņš sadzirdēja savā galvas­kausā dobji atbalsojamies vārdus itin kā saltā un miklā pagrabtelpā.

Mans. Neatdošu nevienam. Mīlu tevi. Mīlu.

Nākamā baismīgā, konvulsīvā, asinīs noslāpstošā nopūta. Bruksa saliecās, pievilka augumu tuvāk pa kārti,

izstiepa rokas. Nivellens izmisis ierēcās un, neizlaizdamas no ķepām kārti, mēģināja atstumt vampīrieni no sevis pēc iespējas tālāk. Velti. Viņa pievilkās vēl tuvāk, satvēra viņa galvu. Viņš iegaudojās vēl griezīgāk, mētādams pinkaino galvu šurpu turpu. Bruksa atkal pievilkās tuvāk, pielieca galvu pie Nivellena kakla. Nozibēja ilkņu žilbinošais baltums.

Geralts lēca. Lēca lēni kā atslābusi atspere. Ikviena kus­tība, katrs solis, kurš bija jāveic, bija daļa no viņa iemā­cīta, nenovēršama, automātiska un nāvējoši precīza. Trīs strauji soļi. Trešais, tāpat kā simtiem šādu soļu iepriekš, beidzas ar spēcīgu, noteiktu atbalstu uz kreisās kājas. Auguma pagrieziens, atvēziens, ass cirtiens. Viņš ierau­dzīja viņas acis. Nekas vairs nebija novēršams. Izdzirdēja balsi. Nekas. Viņš iekliedzās, lai apslāpētu vārdu, kuru viņa atkārtoja. Nekas vairs. Un cirta.

Viņš cirta precīzi, kā to darījis simtiem reižu iepriekš, un tūdaļ'pat, nepagausinot tempu, spēra ceturto soli un veica puspagriezienu. Ģelzis puspagrieziena beigās, vairs nesastapdams pretestību, turpināja viņa kustību, līdzi vilkdams sarkanu lāsīšu loku. Mati kraukļa melnumā saviļ­ņojās un peldēja gaisā, peldēja, peldēja, peldēja…

Galva nokrita uz grants klājuma.

Briesmoņu kļūst aizvien mazāk?

Bet es. Kas es esmu?

Kurš kliedz? Putni?

Sieviete kažociņā un gaišzilā kleitā?

Nazaīras roze?

Cik kluss!

Cik tukšs. Kāds tukšums.

Manī.

Nivellens, saritinājies kamoliņā, krampju un drebuļu pārņemts, gulēja pie pils mūra nātrēs, apkampis galvu rokām.

-   Piecelies, teica raganis.

Jauns, izskatīgs, spēcīga auguma baltādains vīrietis, kurš gulēja pie mūra, pacēla galvu un palūkojās apkārt. Skatiens bija miglains. Viņš izberzēja acis. Palūkojās uz savām plaukstām. Pataustīja seju. Klusi ievaidējās, iebāza mutē pirkstu, ilgi taustīja smaganas. Atkal taustīja seju un atkal ievaidējās, pieskardamies četrām asiņainām, uztūku­šām švīkām uz vaiga. Iešņukstējās, pēc tam sāka smieties.

-   Geralt! Kā tad? Kā tad tas… Geralt!

-   Piecelies, Nivellen. Celies un nāc šurp. Somās man ir zāles, tās vajadzēs mums abiem.

-   Man vairs nav… Nav? Geralt? Kā tā?

Raganis viņam palīdzēja piecelties, cenzdamies neskatī­ties uz mazajām, baltajām, gandrīz caurspīdīgajām rokām, kas bija sažņaugušas kārti, kura rēgojās starp mazajām krūtīm zem piemirkušā, sarkanā auduma. Nivellens ievai­dējās atkal.

-   Verēna…

-   Neskaties. Nāc, ejam.

Viņi, balstīdami viens otru, gāja cauri pagalmam garām debeszilo rožu krūmam. Nivellens nevarēja vien beigt ar brīvo roku taustīt seju.

-   Nevaru noticēt, Geralt. Pēc tik daudziem gadiem! Kā tas iespējams?

-   Katrā pasakā slēpjas patiesības grauds, klusi teica raganis. Mīlestība un asinis. Tām abām ir milzīga vara. Magi un zinību vīri jau gadiem lauza par to galvas, taču necik nav uzzinājuši, vienīgi to, ka…

-   Ko, Geralt?

-   Mīlestībai jābūt īstai.

-   Esmu Falviks, Molnas grāfs. Bet šis bruņinieks Tailess no Dorndalas.

Geralts, uzlūkodams bruņiniekus, nevērīgi paklanījās. Abiem bruņotajiem vīriem bija karmīnsarkani apmetņi ar Baltās Rozes zīmi uz kreisā pleca. Raganis nedaudz izbrī­nījās, jo, cik zināja, tuvākajā apkārtnē neatradās neviena šī ordeņa komandorija.

Nenneke pamanīja viņa izbrīnu un pārspīlēti laipni un bezrūpīgi smaidīja.

-    Šie augstdzimušie cēlsirdīgie kungi, viņa izmeta, atsēžoties ērtāk savā tronim līdzīgajā atzveltnes krēslā,

-    atrodas šīs zemes žēlsirdīgi pārvaldošā hercoga Herevarda dienestā.

-   Prinča, ar uzsvaru izlaboja Tailess, jaunākais no bruņiniekiem, debeszilām acīm naidīgi uzlūkodams pries­terieni. Prinča Herevarda.

-   Neielaidīsimies sīkumos, Nenneke ironiski pasmai­dīja. Manā laikā par prinčiem mēdza dēvēt tikai tos, kuru dzīslās ritēja karaliskas asinis, taču šajos laikos tam, šķiet, nav lielas nozīmes. Atgriezīsimies pie lietas un noskaidro­sim iemeslu Baltās Rozes bruņinieku vizītei manā necilajā templī. Tev, Geralt, jāzina, ka kapituls šobrīd cenšas no Herevarda saņemt privilēģijas ordenim, tādēļ daudzi Rozes bruņinieki ir stājušies prinča dienestā. Arī ne mazums

šejieniešu kā, piemēram, Tailess zvērēja viņam uzti­cību un saņēma sarkano apmetni, kurš, starp citu, viņam ļoti piestāv.

-    Man liels gods, raganis atkal paklanījās tikpat nevērīgi kā iepriekš.

-    Šaubos, ledainā tonī teica priesteriene. Viņi šeit ieradušies ar prasību, lai tu no šejienes pazustu, cik ātri vien iespējams. Runājot īsāk, viņi ieradušies, lai tevi padzītu. Tu to uzskati par godu? Es ne. Es to uzskatu par apvainojumu.

-   Augstdzimušie bruņinieki, kā dzirdu, ir pūlējušies velti, Geralts paraustīja plecus. Man nav nodoma šeit apmesties. Aiziešu nekavējoties no šejienes pats, bez īpa­šiem pamudinājumiem un draudiem.

-   Tūdaļ pat, noņurdēja Tailess. Ne mirkli nekavējo­ties. Princis pavēl…

-   Tempļa teritorijā pavēles izdodu es, Nenneke viņu pārtrauca saltā, pavēlošā tonī. Parasti es rūpējos, lai manas pavēles nebūtu pārāk lielā pretrunā ar Herevarda politiku. Protams, ja šī politika ir loģiska un saprātīga. Šajā konkrētajā gadījumā tā ir iracionāla, tādēļ es tai nepie­šķiršu lielāku nozīmi, nekā tā ir pelnījusi. Rīvijas Geralts ir mans ciemiņš, kungi! Tādēļ Rīvijas Geralts manā templī paliks tik ilgi, cik vien gribēs.

-   Tu uzdrošinies pretoties princim, sieva? iekliedzās Tailess un, atsviedis apmetni pāri plecam, visā krāšņumā demonstrēja rievotās, ar misiņu greznotās krūšu bruņas.

-   Tu uzdrošinies apšaubīt varas autoritāti?

-   Klusāk, teica Nenneke, samiegusi acis. Pieklusini balss toni. Domā, kam un ko tu saki.

-   Zinu, ar ko runāju! Bruņinieks paspēra soli uz priekšu. Falviks, vecākais bruņinieks, satvēra viņu aiz elkoņa tik spēcīgi, ka bruņucimds nošņirkstēja.

Tailess nikni izrāva roku no Falvika tvēriena. Un es paužu šo zemju īpašnieka, prinča, gribu! Tev, sieviete, jāzina, ka pagalmā stāv divpadsmit mūsu kareivji…

Nenneke pasniedzās pēc jostai piestiprinātā maisiņa un izņēma no tā nelielu porcelāna trauciņu.

-   Nudien nezinu, viņa rāmi teica, kas notiks, Tailes, ja es šo trauku sadauzīšu tev pie kājām. Varbūt tev pārplī­sīs plaušas. Varbūt tu apaugsi ar spalvu. Bet varbūt notiks gan viens, gan otrs.

-   Neuzdrošinies man draudēt ar savām burveklībām, priesterieni Mūsu kareivji…

-   Ja kaut viens jūsu kareivis piedurs mazo pirkstiņu Meliteles priesterienei, tad karāsies akāciju zaros līdzās ceļam, kurš ved uz pilsētu, un tas notiks drīzāk, nekā saule sasniegs apvārsni. Un viņi to zina ļoti labi. Un arī tu, Tailes, to labi zini, tādēļ beidz uzvesties kā nekauņa. Es pieņēmu tevi dzemdībās, tu, sūdpakaļa, un man žēl tavas mātes, tādēļ neizaicini likteni. Nespied man tev mācīt labas manieres!

-   Būs jau labi, iejaucās raganis, nedaudz noguris no šā strīda. Izskatās, ka mana necilā persona ir kļuvusi par nopietna konflikta cēloni, taču es neredzu tam iemeslu. Falvik, jūs šķietat daudz nosvērtāks nekā jūsu biedrs, kuram, kā redzu, jaunības trakums sakāpis galvā. Paklau­sieties, Falvik: apsolu, ka drīz pametīšu šo apvidu jau pēc pāris dienām. Zvēru arī, ka negrasījos un negrasos šeit strādāt, uzklausīt lūgumus un pasūtījumus. Es šeit neatro­dos ragana statusā, bet kā privātpersona.

Grāfs Falviks palūkojās viņam acīs, un Geralts tūdaļ saprata savu kļūdu. Baltās Rozes bruņinieka skatienā bija redzams tīrs, nesatricināms un sirdsšķīsts naids. Raganis bija drošs, ka viņu izmet un padzen ne jau hercogs Herevards, bet Falviks un viņam līdzīgie.

Bruņinieks pagriezās pret Nenneki, goddevīgi palocījās un sāka runāt. Runāja lēni un pieklājīgi. Runāja loģiski. Taču Geralts zināja, ka Falviks melo kā suns.

-    Godājamā Nenneke, lūdzu atvainot, taču princis Herevards, mans senjors, nevēlas un nav ar mieru, ka šajos īpašumos atrodas Rīvijas Geralts. Nav svarīgi, vai Rīvijas Geralts medī briesmoņus vai arī uzskata sevi par privāt­personu. Princis zina, ka Rīvijas Geralts nemēdz būt privāt­persona. Raganis pievelk problēmas, kā magnēts dzelzs skaidiņas. Burvji ir sašutuši un raksta petīcijas, arī druīdi draud…

-   Neredzu iemeslu, kādēļ lai Rīvijas Geralts ciestu no šejienes burvju un druīdu izlaidības, priesteriene viņu pārtrauca. Kopš kura laika Herevardu interesē vienu vai otru viedoklis?

-   Pietiks diskutēt, Falviks pacēla galvu. Vai es neiz­teicos pietiekami skaidri, godātā Nenneke? Labi, pateikšu tik skaidri, ka skaidrāk vairs nevar: ne princis, ne Here­vards, ne ordeņa kapituls nevēlas nevienu dienu ilgāk Elanderā paciest ragani Rīvijas Geraltu, pazīstamu arī kā Blavikenas miesnieku.

-          Te nav Elandera! priesteriene pietrūkās no krēsla.

-  Te ir Meliteles templis! Bet es, Nenneke, Meliteles galvenā priesteriene, nevēlos nevienu mirkli ilgāk paciest tempļa teritorijā jūsu klātbūtni, kungi!

-   Falvika kungs, klusi bilda raganis. Ieklausieties saprāta balsī. Nevēlos nepatikšanas. Pametīšu šo apvidu, vēlākais, pēc trim dienām. Nē, Nenneke, lūdzu, klusē. Man šā vai tā laiks posties ceļā. Trīs dienas, hercoga kungs. Vairāk es nelūdzu.

-   Un pareizi, ka nelūdz, teica priesteriene, pirms Falviks paspēja ko atbildēt. Dzirdējāt, puiši? Raganis te

paliks trīs dienas, jo tāda ir viņa griba. Bet es, Dižās Meliteles priesteriene, šīs trīs dienas neliegšu viņam naktsmājas, jo tāda ir mana griba. Pasakiet to Herevardam. Nē, Herevardam ne. Pasakiet to viņa sievai, augsti cienītajai Ermellei, un neaizmirstiet piebilst ja viņa joprojām vēlas, lai afrodīziju piegāde no manas aptiekas netiktu pārtraukta, labāk lai nomierina savu hercogu. Lai apvalda viņa kaprī­zes un untumus, kas nu jau sāk izskatīties pēc plānprātības.

-   Pietiek! smalkā balsī iespiedzās Tailess, un balss viņam aizlūza falsetā. Es te netaisos klausīties, kā kaut kāda šarlatāne apvaino manu senjoru un viņa laulāto drau­dzeni! Es nepieļaušu tādu necieņas izrādīšanu! Tagad te valdīs Baltās Rozes ordenis. Beigas jūsu tumsības perēklim un māžeklībām! Bet es, Baltās Rozes bruņinieks…

-   Klausies, puņķutapa, greizi smīnot, viņu pārtrauca Geralts. Pievaldi savu suņa mēlīti. Tu runā par sievieti, kura pelnījusi cieņu. It īpaši jau no Baltās Rozes bruņi­nieka puses. Tiesa gan, lai par tādu kļūtu, beidzamajā laikā atliek tikai kapitula mantnīcā iemaksāt tūkstoš Novigradas kronu, un nu ordenis čum un mudž no augļotāju un skroderu dēliem. Bet varbūt jums vēl ir saglabājušās kādas goda jūtas? Vai varbūt es kļūdos?

Tailess nobālēja un pastiepa roku pēc zobena.

-          Falvika kungs, teica Geralts, joprojām smīnēdams.

-  Ja viņš izvilks zobenu, es viņam to atņemšu un sadošu pienapuikam pa pakaļu. Un pēc tam ar viņa galvu izlauzīšu durvis.

Tailess drebošām rokām izvilka aiz jostas aizsprausto dzelzs cimdu un ar troksni nosvieda zemē raganim tieši pie kājām.

-   Es nomazgāšu apvainojumu ordenim ar tavām asi­nīm, izdzimteni! viņš iebļāvās. Zem klajas debess! Iznāc pagalmā!

-   Dēliņ, tev kaut kas izkrita, rāmi teica Nenneke.

-   Pacel, te nav brīv mest atkritumus, šis ir templis. Falvik, aizvāc prom no šejienes to pamuļķi, citādi tas labi nebeig­sies. Tu zini, kas tev jāsaka Herevardam. Starp citu, es pati viņam uzrakstīšu vēstuli; jūs man nešķietat uzticības vērti ziņneši. Pazūdiet. Ceru, ka izeju atradīsiet paši?

Falviks, ar dzelžainu tvērienu pieturēdams saniknoto Tailesu, šķindot bruņām, paklanījās. Tad palūkojās raganim acīs. Raganis vairs nesmīnēja. Falviks pārsvieda pār plecu karmīnsarkano apmetni.

-  Tas nav mūsu pēdējais apciemojums, godājamā Nen­neke, viņš teica. Mēs vēl atgriezīsimies.

-   Tieši no tā es bīstos, salti atbildēja priesteriene.

-   Garantēju, ka nebūsiet laipni gaidīti.

1

Kā parasts, pirmie uzmanību viņam pievērsa kaķi un bērni. Uz saulē sasiluša koka bluķa izlaidies strīpains run­cis notrīsēja, pacēla apaļo galvu, pieglauda ausis, nospraus­lājās un pazuda nātru puduri. Trīs gadus vecais Dragomirs, zvejnieka Trigli dēls, kurš uz būdas sliekšņa darīja visu, ko varēja, lai vēl vairāk nosmērētu jau tā nosmulēto krek­liņu, sāka brēkt pilnā kaklā, asaru pilnām acīm lūkodamies garāmbraucošajā jātniekā.

Raganis jāja lēni, cenzdamies neapsteigt siena vezumu, kurš bija aizņēmis visu ielas platumu. Aiz viņa, kaklu izstie­pis un ik pa brīdim spēcīgi pavelkot pie segliem piesieto

virvi, rikšoja apkrauts ēzelis. Līdzās parastajām nastām garausis uz muguras stiepa zirga deķl ietītu liela izmēra priekšmetu. Pelēkbalto ēzeļa sānu klāja melnas sarecējušu asiņu joslas.

Vezums beidzot nogriezās šķērsielā, kas veda uz klēti un piestātni, no kuras brīze atnesa piķa un vēršu urīna smārdu. Geralts pielika soli. Viņš nereaģēja uz slāpēto sakņu pārdevējas kliedzienu tā nespēja novērst skatienu no kaulainās, nagainās ķetnas, kura, izlīdusi no zirga deķa apakšmalas, ļengani šūpojās ēzeļa soļu ritmā. Neatskatījās uz pieaugušo ļaužu bariņu, kurš, viļņodams satraukumā, viņam sekoja.

Pie ciema vecākā mājas, kā parasts, bija milzums ratu. Geralts nolēca no zirga, iekārtoja zobenu ērtāk plecos, pār­meta pavadu pār koka barjeru. Pūlis, kas viņam sekoja, izkārtojās pusaplī ap ēzeli.

Ciema vecākā klaigas bija dzirdamas jau uz sliekšņa.

-   Nedrīkst, es teicu! Nav brīv, jedritvaikociņ! Tu cilvēku valodu nesaproti, kuces dēls?

Geralts iegāja iekšā. Mazā, depīgā, dusmās piesarkušā ciema vecākā priekšā stāvēja zemnieks, aiz kakla turēdams spārnus plivinošu zosi.

-    Ko… Dieva dēļ! Tas esi tu, Geralt? Vai acis mani neviļ? Un viņš atkal pagriezās pret zemnieku: Savāc to, nekauņa! Kurls esi, vai?

-   Man teica, murmināja zemnieks, šķielēdams uz zosi, ka cienīgajam kauc kas jāiedāvā, jo savādāki…

-   Kurš teica? iebļāvās ciema vecākais. Kurš? Ka es kukuļus ņemot? Saku neļaušu! Arā, es tev saku! Sveiks, Geralt.

-   Sveiks, Kaldemein.

Ciema vecākais, paspiedis ragana roku, ar otru roku uzsita viņam uz pleca.

-   Tevis te nav bijis laikam veselus divus gadus, ko, Geralt? Tu jau ari nekur citur neapmeties uz ilgāku palik­šanu. No kurienes šoreiz nākdams? Ai, piķis rāvis, kāda starpība, no kurienes! Ei, atnesiet kāds alu! Piesēdi, Geralt, piesēdi! Mums te, redzi, sajukums, jo rīt gadatirgus. Nu, stāsti, kā tev iet!

-   Pēc tam. Vispirms iziesim laukā.

Ārpusē ļaužu pulciņš bija jau divtik liels, taču brīvais laukums ap ēzeli nebija kļuvis mazāks. Geralts norāva nost zirga deķi. Pūli pāršalca nopūta, un ļaudis pakāpās atpa­kaļ. Kaldemeins pavēra muti.

-   Dieva dēļ, Geralt! Kas tas ir?

-   Kikimora. Vai par to nepienākas kāda balva, ciema vecākā kungs?

Kaldemeins sāka mīņāties, lūkodamies uz zirneklīgo, ar izkaltušu melnu ādu apvilkto apveidu, uz stiklaino redzokli ar vertikālajām acu zīlītēm, uz adatām līdzīgajiem ilkņiem asiņainajā mutē.

-   Kur… no kurienes?

-   Uz dambja, četras jūdzes aiz ciema. Purvājā. Kaldemein, tur varēja iet bojā ļaudis. Bērni.

-   Nūjā, viss sakrīt. Bet neviens… Kas to varēja domāt… Ei, ļautiņi, marš mājās, pie darbiem! Te nav nekāds cirks! Apsedz to, Geralt! Mušas vēl salidos.

Istabā ciema vecākais, neteikdams ne vārda, pakampa alus kausu un vienā paņēmienā iztempa sausu. Tad smagi nopūtās un nošņaukājās.

-   Balvas nav, viņš drūmi teica. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas tāds perinās sāļajos purvos. Tiesa, šajā apvidū bija pazuduši daži cilvēki, taču… vai maz kurš bija līdis uz tā dambja? Bet kā tu te gadījies? Kāpēc nebrauci pa galveno ceļu?

-   Uz galvenajiem ceļiem grūti nopelnīt iztikai, Kaldemein!

-  Piedod, aizmirsu, ciema vecākais apslāpēja atraugu, piepūzdams vaigus. Un bija tik mierīgs apvidus. Pat mājas gariņi tikai retumis čiepa sievām pienu. Un še tev! tieši deguna priekšā kaut kāda draņķība. Tā nu sanāk, ka man vajadzētu tevi tencināt, jo samaksāt par to es tev nevaru. Nav līdzekļu.

-    Neraža. Kāds grasis gan noderētu, lai pārlaistu ziemu, raganis, iemalkojis no kausa, noslaucīja no lūpām putas. Pošos uz Ispadenu, bet nezinu, vai paspēšu, pirms sniegs padarīs ceļus neizbraucamus. Varu iestrēgt kādā no pilsētiņām pie Lutonas lielceļa.

-   Vai esi nodomājis ilgāk uzkavēties Blavikenā?

-   Nē, man nav laika te kavēties. Nāk ziema.

-  Kur esi nodomājis apmesties? Varbūt pie manis? Bēni­ņos ir brīva istaba; kāpēc ļaut, lai tevi aptīra šitie laupītāji krodzinieki? Parunāsimies, pastāstīsi, kas plašajā pasaulē noticis…

-   Labprāt. Bet ko par to teiks tava Libuše? Pagājušo reizi manīju, ka viņa par mani nav sajūsmā.

-   Manās mājās sieviešiem nav teikšanas. Bet, starp mums runājot, labāk nedari, viņai redzot, to, ko tu darīji pagājušajā reizē.

-   Runa ir par to, ka es sviedu žurkai ar dakšiņu?

-   Nē, runa ir par to, ka tu tai trāpīji, kaut arī bija tumšs.

-   Biju domājis, ka tas būs uzjautrinoši.

-   Bija jau arī. Tikai nedari to Libušes klātbūtnē. Klau­sies, bet tā… kā tur viņu… Kiki… Vai tev viņa vajadzīga?

-   Interesanti, kam gan? Ja atlīdzības nav, vari likt to izmest vircas bedrē.

-   Nav slikta doma. Ei, jūs tur, Karelka, Borg, Nosikamik! Vai kāds tur esat?

Istabā ienāca ciema kārtībsargs ar partizāni rokā, asmenim ar troksni aizķeroties aiz durvju sijas.

-   Nosikamik, bilda Kaldemeins. Pasauc kādu palī­gos, aizved no mājas priekšas ēzeli kopā ar to zirga deķl ievīstīto cūcību un noslīcini to vircas bedrē. Saprati?

-   Pavēli sapratu. Bet… ciema vecākā kungs…

-   Kas ir?

-   Varbūt, pirms noslīcināt to draņķlbu…

-Nu?

-  Varbūt parādīt to meistaram Irionam? Ja nu tam pēk­šņi noder.

Kaldemeins ar plaukstu uzsita sev pa pieri.

-   Bet tu nemaz neesi tāds muļķis, Nosikamik! Paklau, Geralt, varbūt mūsu vietējais burvis tev par šo sprāgoņu kaut ko atmetis. Zvejnieki viņam nes visādas ērmīgas zivis, astoņkājus, klabaterus, kergulenus. Ne viens vien ir ko nopelnījis. Nāc, aizstaigāsim līdz tornim!

-   Burvi esat iegādājušies? Uz laiku vai pavisam?

-   Pavisam. Tas ir meistars Irions. Jau gadu dzīvo Blavikenā. Varens mags, Geralt, no izskata vien jau redzams.

-   Šaubos, vai varens mags man maksās par kikimoru, saviebās Geralts. Cik zinu, tā nav izmantojama nekādu eliksīru ražošanā. Visdrīzāk jūsu Irions par mani tikai paņirgāsies. Mēs, ragaņi, nemēdzam būt draugos ar burv­jiem.

-   Nekad neesmu dzirdējis, ka meistars Irions par kādu ņirgātos. Nevaru galvot, vai samaksās, bet mēģināts nav zaudēts. Purvos var būt vairākas kikimoras, un ko tad? Lai burvis apskata radījumu un katram gadījumam uzliek purvam kādu burvestību vai ko tamlīdzīgu.

Raganis uz brīdi iegrima pārdomās.

-    Labs ir, Kaldemein. Riskēsim tikties ar meistaru Irionu. Ejam?

-  Ejam. Nosikamik, padzen nost bērneļus un ņem ezeli pie pavadas. Kur mana cepure?

No gludi tēstiem granīta blokiem būvētais, akmens dzeguļiem vainagotais tornis, sliedamies pāri apdauzīta­jiem māju jumtu dakstiņiem un pussabrukušajiem būdu salmu jumtiem, izskatījās iespaidīgi.

-  Skat, atjaunojis, teica Geralts. Ar burvestībām vai licis jūs pie darba?

-   Pārsvarā ar burvestībām.

-   Kāds viņš ir tas jūsu Irions?

-   Kārtīgs. Cilvēkiem palīdz. Taču vientuļnieks, klusē­tājs. Reti kad pamet torni.

Pie apkaltajām durvīm, rotātām ar gaiša koka intarsiju un rozeti, karājās klauvēklis, kurš izskatījās pēc plakanas valbacīgas zivs. Tā zobainajā mutē turēja misiņa riņķi. Kaldemeins, kā redzams, jau bija pazīstams ar mehānisma darbības principiem viņš pieliecās, nokremšļojās un skaļā balsī teica:

-   Pilsētas vecākais Kaldemeins sveic meistaru Irionu kādas vajadzības sakarā. Kopā ar viņu meistaru sveic arī Rīvijas Geralts, arī vajadzības sakarā.

Kādu brīdi nenotika nekas; beidzot zivs galva pakusti­nāja zobaino muti un izpūta tvaika mutulīti.

-   Meistars Irions nepieņem. Ejiet ar mieru, labie ļaudis.

Kaldemeins pamīņājās uz vietas, palūkojās uz Geraltu.

Raganis paraustīja plecus. Nosikamiks koncentrēti un nopietni urbināja degunu.

-   Meistars Irions nepieņem. Ejiet ar mieru, labie…

-   Es neesmu labs cilvēks, Geralts skaļi pārtrauca zivi.

-   Esmu raganis. Un tā, uz ēzeļa, ir kikimora, kuru nogalēju gandrīz pilsētiņas pievārtē. Ikviena burvja-rezidenta pie­nākums ir rūpēties par apvidus drošību. Meistaram Irionam nav mani jāpagodina ar sarunu, nav mani jāpieņem, ja viņš to nevēlas. Bet kikimoru lai viņš apskata un izdara secinājumus. Nosikamik, nocel kikimoru un nomet to te pie pašām durvīm.

-  Geralt, klusi bilda pilsētas vecākais, tu aizbrauksi, bet man vajadzēs…

-   Ejam, Kaldemein! Nosikamik, izvelc pirkstu no de­guna un dari, kā liku.

-    Paga, klauvēklis teica jau pavisam citādā balsi.

-   Geralt, tas tiešām esi tu?

Raganis klusi izgrūda lāstu. Mana pacietība sāk izsīkt. Jā, tas tiešām esmu es. Nu un kas no tā, ka tas patie­šām esmu es?

-  Pienāc tuvāk durvīm, teica klauvēklis, dvešot tvaiku mutulīšus, viens pats. Es tevi ielaidīšu.

-   Kā ar kikimoru?

-   Dievs ar viņu. Geralt, gribu ar tevi parunāt. Tikai ar tevi. Atvaino, Kaldemein.

-    Kas tad man, meistar Irion, pilsētas vecākais atmeta ar roku. Paliec sveiks, Geralt! Tiksimies vēlāk. Nosikamik! Neradību vircas bedrē!

Raganis piegāja pie durvīm, kuras pavērās pavisam nedaudz tikai tik daudz, lai viņš varētu iespraukties iekšā, un tūdaļ pat aizcirtās. Geralts palika pilnīgā tumsā.

-   Ei! viņš iesaucās, jau sadusmots.

-   Tūdaļ, atteica savādi pazīstama balss.

Ragana pārsteigums bija tik liels, ka viņš zaudēja līdz­svaru un, meklēdams atbalstu, izstiepa uz priekšu roku. Atbalstu neatrada.

Dārzs ziedēja balts un rožains, smaržoja kā pēc tikko nolijuša lietus. Debesīs zvīļoja varavīksnes loks, savienojot koku lapotnes ar tālē zilgmojošo kalnu grēdu. Namiņš, kurš dārza vidū slīga malvās, bija mazs un necils. Geralts palū­kojās lejup un ieraudzīja, ka iebridis līdz ceļiem mārsilos.

-   Nāc šurp, Geralt! atskanēja balss. Esmu nama priekšā!

Viņš gar kokiem devās dziļāk dārzā. Kreisajā pusē pamanīja kustību un pagrieza galvu. Pilnīgi kaila, gaiš­mataina meitene pastaigājās gar krūmu rindu. Rokā tai bija groziņš, pilns āboliem. Raganis cieši apņēmās vairs ne par ko nebrīnīties.

-   Nu tad beidzot. Sveiks, ragani!

-    Stregobor! izbrīnījās Geralts. Raganis savā mūžā bija saticis noziedzniekus, kas izskatījās pēc debesu eņģe­ļiem; padauzas, kas izskatījās pēc karalienēm; karalienes, kas izskatījās pēc grūsnām govīm, un karaļus, kas izskatī­jās pēc noziedzniekiem. Bet Stregobors allaž izskatījās tieši tā, kā saskaņā ar visiem priekšrakstiem un priekšstatiem bija jāizskatās īstam burvim. Viņš bija garš, tievs, salīcis, milzīgām, sirmām, kuplām uzacīm un garu, līku degunu. Turklāt viņš valkāja melnu, plīvojošu mantiju ar neticami platām piedurknēm un rokā turēja garum garu spieķi ar kristāla bumbu galā. Neviens Geraltam pazīstamais burvis neizskatījās tā kā Stregobors. Un dīvainākais bija tas, ka Stregobors patiešām bija burvis.

Viņi apsēdās uz ziedošo malvu ieskautā lieveņa pītos atzveltnes krēslos pie balta marmora galdiņa. Kailā blon­dīne ar ābolu grozu pienāca tuvāk, uzsmaidīja, pagriezās un, šūpojot gurnus, devās atpakaļ uz dārzu.

-  Tā arī ir ilūzija? jautāja Geralts, vērodams šo šūpo­šanos.

-   Arī tā. Tāpat kā viss šeit. Taču tā, mans dārgais, ir augstākās klases ilūzija. Ziedi smaržo, ābolus vari apēst, bite tev var iedzelt, bet viņu, burvis norādīja uz blon­dīni, tu vari…

-   Varbūt vēlāk.

-   Pareizi. Ko tu te dari, Geralt? Joprojām pelni naudu, maitādams nost izmirstošu sugu pārstāvjus? Cik saņēmi par kikimoru? Laikam jau taču neko, citādi šurp nebūtu nācis. Un, padomā tikai, esot vēl ļaudis, kas netic liktenim. Laikam taču zināji par mani. Zināji?

-   Nē, nezināju. Šī nu ir beidzamā vieta, kurā varēju iedomāties tevi sastapt. Ja atmiņa neviļ, senāk tu miti Kovižā, līdzīgā tornī.

-   Kopš tā laika daudz kas mainījies.

-  Jā, piemēram tavs vārds. Šķiet, tagad tu esi meistars Irions.

-  Tā sauca šā torņa radītāju, kurš nomira… būs jau kādi divsimt gadi. Nolēmu vismaz šādi godināt viņa piemiņu, apmetoties viņa dzīvesvietā. Pildu šeit rezidenta pienā­kumus. Iedzīvotāju vairumam iztiku dod jūra, un, kā jau zini, mana specialitāte ir ne tikai ilūzijas, bet arī laikap­stākļi. Reizēm apklusinu vētru, citreiz to izsaucu, reizēm ar rietumu vēju piedzenu tuvāk krastiem siļķu un mencu barus. Dzīvot var. Tas nozīmē, viņš drūmi piemetināja,

-   varēja.

-   Kādēļ “varēja”? Kādēļ šāda nosaukumu maiņa?

-   Liktenim ir daudz seju. Manējam seja no ārpuses ir skaista, bet no iekšpuses pretīga. Tas jau izstiepis pēc manis savus asiņainos nagus…

-   Tu neesi mainījies ne par mata tiesu, saviebās Geralts. Runā muļķības, savilcis gudru seju. Vai nevari runāt normāli?

-  Varu, nopūtās mags. Ja tas tevi dara laimīgu, tad varu. Esmu aizkļuvis pat līdz šejienei, slēpdamies un bēg­dams no kādas baisas būtnes, kura alkst mani nogalināt. Bēgšana neko nedeva. Viņa mani ir atradusi. Visticamāk, viņa mēģinās mani nogalināt rīt, vēlākais parīt.

-  Ak tā, nesatricināmi bilda raganis. Tagad saprotu.

-   Redzu, ka man draudošā nāve tevi īpaši nesatrauc?

-    Stregobor, teica Geralts. Tāda ir pasaule. To apceļojot, pieredzēts daudz kas. Divi zemnieki viens otru nomaitā ežas dēļ lauka vidū, kuru rīt izmīdīs divu karo­jošu grāfu karapulku zirgi. Gar ceļiem kokos vējā šūpojas pakārtie, mežos laupītāji pārgriež rīkles tirgoņiem. Pilsē­tās, kur vien sper soli, uzduries kādam notekā gulošam līķim. Pilīs viens otru dursta ar dunčiem, bet dzīrēs, skat, te viens, te otrs gāžas zem galda noindēts zils. Esmu pie­radis. Kāpēc lai mani uztrauktu nāves draudi, turklāt nevis man, bet tev?

-  Turklāt man, ironiski atbildēja Stregobors. Bet es tevi uzskatīju par draugu. Paļāvos uz tevi.

-  Mūsu pēdējā tikšanās, teica Geralts, notika karaļa īdi pagalmā Kovižā. Atnācu pēc samaksas par amfisbēnas, kura terorizēja apvidu, nogalināšanu. Tolaik tu un tavs amata brālis Zavists viens caur otru mani gānījāt par šarlatānu, bezdomu slepkavošanas mašīnu un, ja pareizi atceros, maitēdāju. Rezultātā īdi ne tikai nesamaksāja man ne šelonga, bet piedevām vēl deva divpadsmit stundu laika Kovižas pamešanai, un, tā kā viņam bija sabojāju­sies klepsidra, paspēju pašā pēdējā brīdī. Un tagad tu saki, ka paļaujies uz mani. Tu saki, ka tevi vajājot briesmonis. No kā tu baidies, Stregobor? Ja viņš tiks tev klāt, pasaki viņam, ka mīli briesmoņus, aizsargā tos un rūpējies, lai neviens raganis maitēdājs netraucētu to mieru. Patiesi,

ja briesmonis tevi uzšķērdis un apēdīs, viņš būs briesmonīgi nepateicīgs.

Burvis novērsies klusēja. Geralts sāka smieties.

-  Nepūties nu kā tāds krupis, mag! Saki, kas tev draud. Paskatīsimies, ko tev varu līdzēt.

-   Vai esi dzirdējis par Melnās Saules Lāstu?

-  Esmu, kā nu ne. Tikai ar citu nosaukumu “Ārprātīgā Eltibalda Mānija”. Tā sauca magu, kurš aizsāka jandāliņu, kā rezultātā tika nogalinātas vai torņos ieslodzītas pār­desmit meiteņu no dižciltīgām, pat karaliskām dzimtām. Viņām it kā vajadzēja būt dēmonu apsēstām, Melnās Saules nolādētām, jo tā jūs savā uzpūstajā žargonā dēvējat vispa­rastāko saules aptumsumu.

-   Eltibalds, kurš nepavisam nebija vājprātīgs, atšifrēja uzrakstus uz Dauku menhiriem, uz kapu plāksnēm Vožgoru nekropolēs, izpētīja bobolaku leģendas un nostāstus. Visi tik pārliecinoši runāja par aptumsumu, ka neradās ne mazākās šaubas. Melnajai Saulei vajadzēja vēstīt drīzu Lili­tas, kuru joprojām Austrumos godā ar Nias vārdu, atgrie­šanos un cilvēku rases bojāeju. Lilitas atnākšanu vajadzēja sagatavot “sešdesmit jaunavām zelta kroņos, kuras ar asi­nīm piepildīs upes”.

-  Muļķības, teica raganis, turklāt bez atskaņām. Visi pieklājīgie pareģojumi ir ar atskaņām. Visiem ir zināms, kas Eltibaldam un Burvju Padomei tolaik bija padomā. Jūs izmantojāt vājprāša murgus, lai nostiprinātu savu varu. Lai izjauktu savienības, nepieļautu saradošanās, iejauktos dinastijās, vārdu sakot, jums gribējās kārtīgāk paraustīt striķīšus, pie kuriem piesietas kronētās marionetes. Bet tu man te muldi par pareģojumiem, kurus klāstīt kaunētos par večuks tirgus placī.

-   Var būt iebildumi pret Eltibalda teoriju, pret pareģo­jumu interpretāciju. Bet nav iespējams apgāzt faktu, ka pēc

aptumsuma dzimušo meiteņu vidū ir notikusi drausmīga mutācija.

-  Kurš tad apgalvo, ka to nevar apgāzt? Esmu dzirdējis kaut ko pavisam pretēju.

-    Biju klāt, kad notika vienas šīs meitenes sekcija, teica burvis. Geralt, to, ko mēs atradām galvaskausa un mugurkaula iekšpusē, nebija iespējams aprakstīt. Kaut kāds sarkans sūklis. Iekšējie orgāni sajaukti vietām, dažu pat nebija vispār. Viss klāts kustīgām skropstiņām, zilsārtām skrandiņām. Sirdij seši kambari. Divi praktiski atrofē­jušies, bet tomēr. Ko tu par to teiksi?

-   Esmu redzējis cilvēkus, kam roku vietā ir ērgļa nagi, cilvēkus ar vilka ilkņiem, cilvēkus ar liekām locītavām, liekiem orgāniem un papildu maņām. To visu bija radījusi jūsu ņemšanās ar maģiju.

-   Tu -stāsti, ka esi redzējis dažādas mutācijas, bur­vis pacēla galvu, bet cik no tām tu esi nogalinājis par naudu, sekojot savam ragana aicinājumam? Ko? Var taču būt vilka ilkņi, kurus rādīt meičām krogā, bet vienlaikus var piemist arī vilka daba, kura liek uzbrukt bērniem. Bet tieši tā bija pēc aptumsuma piedzimušo meiteņu gadījumā. Tām tika konstatēta gluži neprātīga nosliece uz nežēlību, agresiju, pēkšņām niknuma lēkmēm, kā arī nevaldāms temperaments.

-  Katram sievišķim var konstatēt kaut ko tamlīdzīgu, paironizēja Geralts. Ko tu man te penterē? Ja tu jautā, cik mutantu esmu nogalinājis, kāpēc gan tevi neinteresē, cik no viņiem esmu atbūris, noņēmis lāstu? Es, jūsu nicinātais raganis. Un ko esat paveikuši jūs, varenie burvji?

-  Mēs pielietojām augstākā līmeņa maģiju. Gan mūsējo, gan priesteru, dažādās svētnīcās. Visi mēģinājumi beidzās ar meiteņu nāvi.

-   Tas runā par sliktu jums, nevis meitenēm. Tātad mums jau ir pirmie līķi. Cik sapratu, sekcija veikta tikai tiem?

-   Ne tikai. Neskaties uz mani tā, tu labi zini, ka bija arī citi līķi. Sākotnēji bija nolemts eliminēt visas. Likvidē­jām dažas… padsmit. Visām veicām sekciju. Vienai vivi­sekciju.

-  Un jūs, kuces dēli, vēl uzdrošināties kritizēt ragaņus? Ek, Stregobor, pienāks diena, kad ļaudis kļūs gudrāki un ķersies jums pie rīkles.

-   Man nešķiet, ka šāda diena pienāks drīz, skābi saviebies, teica burvis. Neaizmirsti, ka mēs tā rīkojāmies, aizsargājot cilvēkus. Mutantes noslīcinātu asinīs zemju zemes.

-   Tā apgalvojat jūs, magi, sacēluši degunus gaisā vēl augstāk par jūsu nemaldības nimbu. Ja jau par to ir runa, tu taču nesāksi apgalvot, ka savās viltus mutantu medībās ne reizes neesat kļūdījušies?

-   Lai nu tev tiek, pēc ilgāka klusuma brīža teica Stregobors. Būšu atklāts, kaut tas nebūtu manās interesēs. Kļūdījāmies, un tas bija vairāk nekā vienu reizi. Viņu atpa­zīšana bija ārkārtīgi grūta. Tādēļ mēs beidzām viņas… lik­vidēt un sākām izolēt.

-   Jūsu slavenie torņi, nospurcās raganis.

-   Mūsu torņi. Tomēr tā bija kārtējā kļūda. Mēs viņas novērtējām par zemu, un daudzas mums izbēga. Karaļdēlu vidū, īpaši to jaunāko, kam nebija, ko darīt un vēl mazāk, ko zaudēt, radās kaut kāda modīga apmātība uz ieslodzīto daiļavu atbrīvošanu. Lielākā tiesa, par laimi, lauza sev kaklus.

-  Cik zinu, torņos ieslodzītās ātri vien nomira. Mēļo, ka ne bez jūsu palīdzības.

-   Meli. Taču patiešām viņas ātri iegrima apātijā, attei­cās no ēdiena… Interesanti, ka īsi pirms nāves viņām atklā­jās gaišredzības spējas. Kārtējās mutācijas pierādījums.

-   Kur nu vēl pārliecinošāks. Tev nav citu šādu pierā­dījumu?

-   Ir. Silvena, Narokas kundze, kurai mums nekad pat neizdevās piekļūt tuvāk, jo viņa pārņēma varu ļoti strauji. Tagad šajā zemē notiek baisi atgadījumi. Vijolīte, Eiemera meita, aizbēga no torņa pa virvi, ko bija novijusi no pašas bizes. Šobrīd viņa terorizē Ziemeļu Velhadu. Berniki no Talgaras atbrīvoja plānprātiņš karaļdēls. Tagad viņš izdurtām acīm nīkst pagrabā, bet vispamanāmākais ainavas ele­ments Talgarā ir karātavas. Ir vēl citi piemēri.

-   Protams, ir, atteica raganis. Jamurlakā, piemē­ram, valda Večuks Abrads, kuram ir skrofuloze un nav neviena zoba un kurš dzimis laikam simt gadu pirms šī aptumsuma. Viņš nevar aizmigt, ja kāds viņa klātbūtnē nav ticis sodīts ar nāvi. Pēkšņos niknuma uzplūdos, kā tu saki, Abrads ir izslepkavojis visus savus radus, izkāvis pusi valsts. Ir arī nevaldāma temperamenta pazīmes jaunībā, šķiet, viņu pat iesauca par Abradu Brunčplēsi. Ek, Stregobor, būtu jauki, ja valdnieku nežēlību varētu izskaidrot ar mutāciju vai lāstu.

-   Paklausies, Geralt…

-   Pat nedomāju. Tu mani nepārliecināsi par savu tais­nību un, vēl vairāk, par to, ka Eltibalds nebija prātiņā sašķobījies burlaka. Atgriezīsimies pie briesmoņa, kurš tevi it kā apdraud. No ievada, kuru man izstāstīji, tev jāsa­prot, ka šis stāsts man nepatīk. Taču uzklausīšu tevi līdz galam.

-   Bez indīgām piezīmēm?

-   To nu es tev nevaru apsolīt.

-   Nu ko, Stregobors sabāza rokas mantijas piedurk­nēs, tad tas vilksies ilgāk. Un tātad tas sākās Kreidenā, mazā ziemeļu hercogistē. Kreidenas hercoga Fredefalka sieva bija Arideja gudra, izglītota sieviete. Viņas dzimtā bija daudz izcilu burvju mākslas adeptu, un, visticamāk, no tiem viņa mantojumā saņēma visai reti sastopamu un varenu artefaktu, Nehallenas Spoguli. Kā tu jau zini, Nehallenas spoguļi kalpo galvenokārt praviešiem un gaiš­reģiem, jo nekļūdīgi, kaut arī neskaidri, pareģo nākotni. Arideja visai bieži vērsās pie spoguļa…

-   Kā spriežu, ar visai parastu jautājumu, burvi pār­trauca Geralts. “Kura pasaulē ir visskaistākā?” Cik zinu, visus Nehallenas spoguļus var iedalīt glaimojošajos un sadauzītajos.

-   Tu kļūdies. Arideju vairāk interesēja valsts liktenis. Bet, atbildot uz viņas jautājumiem, Spogulis pareģoja mokošu nāvi viņai pašai un milzumam ļaužu, un tur vai­nojama būtu Fredefalka meita no pirmās laulības. Arideja parūpējās, lai ziņa par to nokļūtu līdz Padomei, bet Padome savukārt uz Kreidenu nosūtīja mani. Man nav jāstāsta, ka Fredefalka pirmdzimtā piedzima tūdaļ pēc aptumsuma. Kādu laiku es mazo neuzkrītoši novēroju. Šajā laikā viņa paspēja nomocīt kanārijputniņu un divus kucēnus, kā arī ar ķemmes kātu izdurt kalponei aci. Veicu arī vairākus testus, izmantojot buramvārdus, vairums apstiprināja, ka mazā ir mutante. Ar šo ziņu devos pie Aridejas, jo Fredefalks savu meitiņu dievināja. Arideja, kā jau teicu, bija gudra sieviete…

-  Skaidrs, Geralts atkal pārtrauca burvi, viņa jau nu noteikti nedievināja pameitu. Un vēlējās, lai troni mantotu viņas pašas bērni. Tālāko es varu iedomāties. Arī to, ka tobrīd neatradās neviena, kurš apgrieztu viņai sprandu. Un pie reizes arī tev.

Stregobors nopūtās, pacēla acis pret debesīm, kurās joprojām nebeidza gleznaini zvīļot varavīksne.

-   Es iestājos par to, lai viņu tikai izolētu, taču her­cogiene lēma citādi. Viņa aizsūtīja mazo uz mežu kopā ar mednieku, algotu slepkavu. Mednieku vēlāk atradām brikšņos. Viņam kājās nebija bikšu, tādēļ nebija grūti uzmi­nēt notikumu gaitu. Viņa tam caur ausi bija iedūrusi sma­dzenēs brošas adatu, droši vien tad, kad viņa uzmanība bija aizņemta ar kaut ko pilnīgi citu.

-          Ja tu domā, ka man viņa žēl, noņurdēja Geralts,

-   tad tu dziļi maldies.

-    Sarīkojām medības ar dzinējsuņiem, turpināja Stregobors, taču mazā bija kā ūdenī iekritusi. Man savu­kārt uz karstām pēdām vajadzēja pamest Kreidenu, jo Fredefalkam radās pirmās aizdomas. Tikai pēc četriem gadiem paņēmu vēsti no Aridejas. Viņa bija sadzinusi mazajai pēdas. Meitēns dzīvoja Mahakamā kopā ar sep­tiņiem rūķiem, kuriem bija iegalvojusi, ka izdevīgāk ir uz lielceļiem aptīrīt tirgoņus, nevis raktuvēs elpot putekļus. Viņa bija dabūjusi iesauku Čakste, jo savus upurus dzīvus sēdināja uz noasinātiem mietiem. Arideja vairākas reizes nolīga slepkavas, taču neviens no tiem neatgriezās. Pēcāk jau grūti bija atrast kādu, kurš būtu ar mieru, jo mazā bija kļuvusi slavena. Ar zobenu bija iemācījusies rīkoties tā, ka reti kurš vīrs varēja stāties tai pretī. Slepus ierados Kreidenā un uzzināju, ka kāds noindējis Arideju. Mēļoja, ka tas esot pats Fredefalks, kurš noskatījis mezaliansi ar jaunāku un vingrāku personu, taču es domāju, ka tā bija Renfri.

-   Renfri?

-  Jā, tāds bija viņas vārds. Es jau teicu, viņa noindēja Arideju. Hercogs Fredefalks neilgi pēc tam gāja bojā savādā

negadījumā medību laikā, bet vecākais Aridejas dēls pazuda bez vēsts. Tam arī vajadzēja būt mazās darbam. Es saku “mazā”, taču tobrīd viņai bija jau septiņpadsmit gadu. Bija jau izaugusi krietni liela.

Tajā laikā, pēc pārdomu brīža burvis turpināja, viņa un viņas rūķi jau bija kļuvuši par visas Mahakamas biedu. Tikai kādu dienu viņi par kaut ko tur saplēsās, nezinu, vai par laupījuma sadali vai nakšu secību nedēļā, vārdu sakot, darbā tika laisti naži. Izdzīvoja tikai Čakste. Viņa vienīgā. Bet tobrīd es jau biju tai apvidū. Satikāmies aci pret aci: viņa acumirklī mani atpazina, saprata, kādu lomu es biju spēlējis tolaik Kreidenā. Es saku tev, Geralt, tik tikko paspēju izrunāt buramvārdus rokas man trīcēja kā nezinu, kas, un tobrīd tā mežakaķe jau metās man virsū ar zobenu. Iesaiņoju šo glītā kalnu kristāla bluķī, sešreiz deviņas olektis. Kad viņa iegrima letarģijā, iesviedu bluķi rūķu raktuvēs un aizbēru ieeju.

-    Haltūra, piezīmēja Geralts. To bija iespējams atburt. Nevarēji viņu pārvērst pelnu čupiņā? Jūs taču zināt tik daudz mīļu buramvārdu.

-   Es ne. Tā nav mana joma. Bet tev taisnība nohalturēju. Viņu atrada kāds pamuļķis karaļdēls, izdeva veselu kaudzi naudas par atburšanas vārdiem un, atbūris šo, ar triumfu aizveda mājās uz kādu nomaļu karaļvalsti austrumos. Viņa tēvam, vecam laupītājam, bija vairāk prāta. Sadeva dēlam pa mizu, bet no Čakstes nolēma izspiest ziņas par dārgumiem, kurus šī kopā ar rūķiem bija salau­pījusi un tālredzīgi noslēpusi. Viņa kļūda bija tā, ka tad, kad meiteni kailu uzvilka uz spīdzināšanas galda, tēvam asistēja vecākais dēls. Tā nu sanāca, ka nākamajā rītā šis pats vecākais dēls, nu jau bārenis bez neviena rada, bija kļuvis par karalistes valdnieku, bet Čakste ieņēma pirmās favorītes amatu.

-   Tad jau viņa bija tīri glīta.

-   Gaumes lieta. Ilgi gan viņa favorītes lomā nesabija līdz pirmajam galma apvērsumam, smalki runājot, jo tu­rienes pils vairāk līdzinājās govju kūtij. Turklāt izrādījās, ka viņa nav aizmirsusi par mani. Kovižā viņa sarīkoja pret mani trīs slepenus atentātus. Nolēmu neriskēt un nogai­dīt Pontarā. Viņa mani atkal atrada. Šoreiz aizbēgu uz Angrenu, taču arī tur viņa mani atrada. Nezinu, kā viņa to dara; pēdas es slēpju labi. Tai jābūt viņas mutācijas īpat­nībai.

-  Kas tevi atturēja atkārtoti ieburt viņu kristālā? Sirds­apziņas pārmetumi?

-   Nē. Tādu man nebija. Taču izrādījās, ka viņa kļuvusi izturīga pret maģiju.

-   Tas nav iespējams.

-   Ir. Pietiek, ja īpašumā ir atbilstošs artefakts vai aura. Tam atkal vajadzēja būt saistītam ar viņas progresējošo mutāciju. Aizbēgu no Angrenas un patvēros šeit, pie Zalkšujūras, Blavikenā. Uz gadu man bija miers, bet nu viņa mani atkal ir atradusi.

-   Kā tu zini? Viņa jau atrodas pilsētiņā?

-           Jā. Redzēju viņu kristālā, burvis pacēla spieķi.

-   Viņa nav viena, bet ieradusies kopā ar savu bandu tā ir zīme, ka viņa gatavojas kaut kam nopietnam. Geralt, man vairs nav, kur bēgt, es nezinu vietu, kur būtu iespējams noslēpties. Jā. Tas, ka tu tieši šajā brīdī ieradies šeit, nevar būt nejaušība. Tas ir liktenis.

Raganis sarauca uzacis.

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-   Tas ir skaidrs kā diena. Tu viņu nogalināsi.

-   Es neesmu algots slepkava, Stregobor.

-   Slepkava tu neesi, tas tiesa.

-  Es par naudu nogalinu nezvērus, Stregobor. Briesmo­ņus, kuri apdraud cilvēkus. Ar tev līdzīgo burvestībām un lāstiem radītas bestijas. Nevis cilvēkus.

-   Viņa nav cilvēks. Tieši viņa ir briesmonis, mutants, nolādēts izdzimtenis. Tu uz šejieni atvedi kikimoru. Čakste ir sliktāka par kikimoru. Kikimora nogalina aiz izsalkuma, bet Čakste patikas dēļ. Nogalini viņu, un es tev samak­sāšu tādu summu, kādu vien vēlēsies. Saprāta robežās, protams.

-   Es jau tev teicu, ka stāstus par mutāciju un Lilitas lāstu uzskatu par murgiem. Meitenei ir savi iemesli nokār­tot rēķinus ar tevi, un es tur nejaukšos. Vērsies pie pilsētas vecākā, pilsētas sardzes. Tu esi pilsētas burvis, tevi sargā pilsētas likumi.

-   Man uzspļaut likumiem, pilsētas vecākajam un viņa palīdzībai! aizsvilās Stregobors. Nevēlos nekādu aiz­sardzību, gribu, lai tu viņu nogalini! Šajā tornī neienāks neviens, esmu šeit pilnīgā drošībā. Bet kas man no tā? Man nav nodoma te nīkt līdz sava mūža pēdējai stundiņai. Čak­ste neatteiksies no sava nodoma, kamēr vien būs dzīva, to es zinu. Vai man jāsēž šeit, torni, un jāgaida nāve?

-   Viņas ari sēdēja. Vai zini ko, mag? Vajadzēja ļaut medīt meitenes citiem, varenākiem burvjiem, vajadzēja paredzēt sekas.

-   Geralt, es tevi lūdzu.

-   Nē, Stregobor.

Burvis klusēja. Neīstā saule neīstajās debesīs tuvojās zenītam, taču raganis zināja, ka Blavikenā jau krēslo. Viņš sajuta izsalkumu.

-   Geralt, teica Stregobors. Kad mēs uzklausījām Eltibaldu, daudzi no mums šaubījās. Taču mēs nolēmām izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Tagad es tevi lūdzu veikt tādu pašu izvēli.

-    Ļaunums paliek ļaunums, raganis pieceldamies nopietni teica. Mazāks, lielāks, vidējs, viss vienalga proporcijas ir relatīvas, bet robežas nenoteiktas. Neesmu svētais, dzīvē nācies darīt ne tikai labo. Taču, ja man jāiz­vēlas starp vienu un otru, tad izvēlos neizvēlēties vispār. Man laiks iet. Tiksimies rīt.

-   Varbūt, teica burvis. Ja paspēsi.

III

“Zelta sēta”, pilsētiņas labākā iebraucamā vieta, bija ļaužu pilna un trokšņaina. Viesi, vietējie un iebraucēji, lielākoties bija aizņemti ar nācijai vai profesijai ierastām nodarbēm. Svarīgi tirgoņi ķildojās ar rūķiem par preču cenām un kredītprocentiem. Mazāk svarīgi tirgoņi knieba dibenā meitenēm, kuras iznēsāja alu un kāpostus ar zir­ņiem. Vietējie pamuļķi izlikās gudri un zinoši. Meičas visiem spēkiem centās iepatikties naudīgajiem, vienlaikus atšūdamas beznaudīgos. Važoņi un zvejnieki dzēra tā, it kā no rītdienas stātos spēkā sausais likums. Jūrnieki dzie­dāja dziesmiņas par jūras viļņiem, kapteiņu drošsirdību un sirēnu daiļumiem, pēdējos īpaši gleznaini aprakstot visās detaļās.

-  Piepūlē atmiņu, Setnik, pārliecies pār leti, lai kņadā būtu sadzirdams, krodziniekam teica Kaldemeins. Seši puiši un meitietis, ģērbti melnās, ar sudrabu apkniedētās ādās pēc jaunākās Novigradas modes. Redzēju viņus pie robežsardzes posteņa. Viņi apmetās pie tevis vai “Pie tunča”?

Krodzinieks, svītrainā priekšautā slaucīdams kausu, savilka apaļo pieri grumbās.

-   Šeit, pilsētas vecākais, viņš beidzot atbildēja. Tei­cās atbraukuši uz gadatirgu, taču visi ar zobeniem, pat meiča. Ģērbti, kā jau teicāt, melnā.

-  Ak tā, pamāja pilsētas vecākais. Kur viņi ir tagad? Te viņus neredzu.

-   Mazākajā zālē. Zeltā maksāja.

-   Iešu viens pats, teica Geralts. Lieku troksni neva­jag. Vismaz ne šobrīd, viņu visu klātbūtnē. Atvedīšu mei­teni šurp.

-   Varbūt tā būs labāk. Bet liec vērā es nevēlos šeit nekādus pārsteigumus.

-   Ņemšu vērā.

Jūrnieku dziesma, spriežot pēc aizvien lielāka nepiedie­nīgo vārdu skaita, tuvojās lielajam finālam. Geralts pabī­dīja sāņus no netīrumu kārtas stīvo un lipīgo aizkaru, kurš aizsedza ieeju zālē.

Pie galda sēdēja seši vīrieši. Tās, kuru raganis bija mek­lējis, viņu vidū nebija.

-   Ko vajag? iesaucās tas, kurš viņu pamanīja pir­mais, papliku galvasvidu, rētas izķēmotu seju. Tā šķēr­soja kreiso uzaci, deguna pamatni un labo vaigu.

-   Gribu runāt ar Čaksti.

No galda pieslējās divi vienādi stāvi identiskām sejām, gaišiem, sapinkātiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, ģērbušies pilnīgi vienādi piegulošos melnas ādas tērpos, kas spīdēja un laistījās sudraba rotājumos. Vienādām kus­tībām dvīņi pagrāba no sola vienādus zobenus.

-   Mierīgi, Vir. Sēdies, Nimir, teica rētainais cilvēks, atbalstījis elkoņus pret galdu. Ar kuru tu, brāl, gribi runāt? Kas tā tāda Čakste?

-   Tu labi zini, par ko ir runa.

-   Kas šis tāds? jautāja puskails, sviedriem noplūdis tēvainis, krusteniski apjozies jostām un ar dzelkšņotiem aizsargiem uz apakšdelmiem.

-   Tu viņu pazīsti, Nohor?

-   Nē, nepazīstu, atbildēja rētainais cilvēks.

-   Šitas ir kaut kāds albīns, ieķiķinājās Nohornam līdzās sēdošs kalsns, tumšmatains vīrietis. Smalkie sejas vaibsti, lielās, melnās acis un spicās ausis liecināja, ka viņš ir elfu pusasiņu jauktenis. Albīns, mutants, dabas kļūda. Kā tādus laiž krogos pie kārtīgiem cilvēkiem?

-   Es viņu jau esmu kaut kur redzējis, bilda plecīgs, iededzis tips ar bizē sapītiem matiem un, samiedzis acis, ļauni uzlūkoja Geraltu.

-    Nav svarīgi, Tavik, kur tu viņu redzēji, teica Nohorns. Paklau, brāl. Civrils pirms mirkļa tevi šausmīgi apvainoja. Neizaicināsi viņu? Vakars ir tik garlaicīgs.

-   Nē, mierīgi attrauca raganis.

-   Bet mani, ja es tev uz galvas uzliešu šo zivju viru, izsauksi? iesēcās puskailais.

-   Mieru, Piecpadesmit, teica Nohorns. Teica taču, ka nē. Tātad nē. Uz šo brīdi. Nu, brāl, saki savu sakāmo un taisies, ka tiec. Tev ir dota iespēja aiziet pašam. Ja ne, tevi iznesīs.

-   Man tev nav nekas sakāms. Gribu runāt ar Čaksti. Ar Renfri.

-           Dzirdat, puiši? Nohorns uzlūkoja kompanjonus.

-    Viņš gribot runāt ar Renfri. Un kādā nolūkā, brāl, ja drīkst zināt?

-   Nedrīkst.

Nohorns pacēla galvu un palūkojās uz dvīņiem. Tie tūdaļ paspēra soli uz priekšu, augsto zābaku sudraba sprā­dzēm šķindot.

-   Zinu, pēkšņi teica tas ar bizi. Es zinu, kur viņu esmu redzējis!

-   Ko tu tur murmulē, Tavik?

-  Pilsētas vecākā mājas priekšā. Viņš bija atvedis notirgot kaut kādu pūķi, tādu zirnekļa un krokodila krustojumu. Ļaudis stāstīja, ka viņš esot raganis.

-   Kas tas tāds raganis? jautāja puskailais Piecpadesmit. Ei? Civril?

-  Algots burvis, teica puselfs. Rāda trikus par sauju sudraba grašu. Es taču teicu dabas kļūda. Apvainojums dievu un cilvēku likumiem. Tādi jāmet tik sārtā.

-   Mums nepatīk burvji, Taviks nošņirkstināja zobus, nenovērsdams samiegtās acis no Geralta. Man kaut kā šķiet, Civril, ka mums šajā ūķī būs vairāk darba, nekā bijām domājuši. Te viņu ir vairāk nekā viens, un skaidrs, ka viņi turas kopā.

-  Tāds ar tādu kopā metas, ļauni pasmīnēja jauktenis.

-   Kā tādus vēl zeme tur? Kas jūs, tādus ērmus, sadzemdējis?

-   Esi tik laipns un izrādi vairāk cieņas, rāmi atteica Geralts. Tava māte, kā redzu, būs krietni bieži viena klī­dusi pa mežu, lai tev būtu iemesls padomāt par savu izcel­šanos.

-   Var jau būt, puselfs atbildēja, nebeigdams smīnēt.

-   Taču es vismaz pazinu savu māti. Tu, būdams raganis, par sevi gan to nevari teikt.

Geralts tikko manāmi nobālēja un sakoda zobus. Nohorns, to pamanījis, skaļi iesmējās.

-   Nu, brāl, tādu apvainojumu tu nevari laist gar ausīm. Tas, kas tev aiz pleciem, izskatās pēc zobena. Nu tad kā? Iziesiet kopā ar Civrilu pagalmā? Vakars ir tik garlaicīgs.

Raganis nereaģēja.

-    Zaķapakaļa, nosprauslājās Taviks.

-    Ko viņš tur teica par Civrila māti? nesteidzīgi tur­pināja Nohorns, atbalstījis zodu sakrustotajos pirkstos.

-     Kaut ko šausmīgi apvainojošu, cik sapratu. Ka bijusi palaistuve vai kaut kā tā. Ei, Piecpadesmit, vai mums jāklausās, kā kaut kāds paklīdenis apvaino mūsu biedra māti? Māte, ka tavu māti, ir svētums.

Piecpadesmit labprāt cēlās kājās, atāķēja zobenu un nosvieda to uz galda. Izrieza krūtis, sakārtoja sudraba dzelkšņiem rotātos aizsargus uz apakšdelmiem, nospļāvās un paspēra soli uz priekšu.

-    Ja tev vēl ir kādas šaubas, teica Nohorns, tas nozīmē, ka Piecpadesmit tevi izaicina uz dūru cīņu. Es taču teicu, ka tevi no šejienes iznesīs. Atbrīvojiet vietu.

Piecpadesmit, pacēlis dūres, tuvojās. Geralts nolaida plaukstu, uz zobena roktura.

-   Liec vērā, viņš teica. Vēl viens solis, un tu meklēsi savu roku uz grīdas.

Nohorns un Taviks, satvēruši zobenus, pietrūkās kājās. Klusējoši dvīņi vienādām kustībām izvilka savējos. Piecpa­desmit atkāpās.

-    Kas te, pie velna, notiek? Ne mirkli nevar jūs vienus atstāt?

Geralts nesteidzīgi un lēni pagriezās un sastapās ar jūraszaļu acu skatienu.

Viņa bija gandrīz tikpat gara, cik Geralts.

Nelīdzeni apgrieztie mati sniedzās nedaudz pāri ausīm. Viņa stāvēja, ar vienu roku atbalstījusies durvīs, ģērbusies piegulošā, ar izrotātu jostu apjoztā samta vamzī. Viņas svārki bija nevienādi asimetriski kreisajā pusē tie snie­dzās līdz potītei, bet labajā virs augsta aļņādas zābaka stulma atsedza vingru gurnu. Pie kreisā sāna viņai bija

zobens, pie labā duncis, kura aizsargs bija rotāts ar lielu rubīnu.

-    Ko klusējat kā mēli norijuši?

-    Tas ir raganis, noburkšķēja Nohorns.

-    Nu, un kas?

-    Viņš grib ar tevi runāt.

-    Nu un?

-    Viņš ir burvis! nodūca Piecpadesmit.

-    Mums nepatīk burvji, noņurdēja Taviks.

-    Rāmāk, puiši, teica meitene. Viņš grib ar mani parunāties, tas nav nekāds noziegums. Izklaidējieties vien tālāk. Un bez izlēcieniem. Rīt ir tirgus diena. Jūs taču lai­kam negribēsiet, ka jūsu jociņi sabojātu gadatirgu tik svarīgu notikumu šīs jaukās pilsētiņas dzīvē?

Klusumā, kurš iestājās, atskanēja klusa, nejauka ķiķinā­šana. Smējās Civrils, joprojām bezrūpīgi izzvēlies uz sola.

-   Nu gan, Renfri, jauktenis izstostīja. Svarīgs… noti­kums!

-    Aizveries, Civril. Tūdaļ pat.

Civrils aprāvās. Tūdaļ pat. Geralts par to nebrīnījās. Renfri balsī ieskanējās kaut kas ļoti savāds. Kaut kas līdzīgs sarkanai ugunsgrēka atblāzmai zobenu asmeņos, kaut kas līdzīgs nokaujamo gaudošanai, zirgu krācieniem un asins dvakai. Laikam arī citiem bija tādas pašas sajūtas, jo bālums iezagās pat iedegušajā Tavika sejā.

-    Nu, baltmati, klusumu pārtrauca Renfri. Iesim uz lielāko zāli, pievienosimies pilsētas vecākajam, ar kuru kopā tu šeit ieradies. Viņš laikam arī grib parunāties ar mani.

Kaldemeins, kurš gaidīja pie letes, viņus redzot, pār­trauca kluso sarunu ar krodzinieku, izslējās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-     Klausieties, kundze, viņš stingrā balsī teica, netē­rējot laiku liekām laipnībām. Es no šā Rīvijas ragana uzzināju, kas jūs atvedis uz Blavikenu. Laikam jums ir zobs uz mūsu burvi.

-Jā, varbūt. Un kas tad ir? klusi un tikpat nepiekāpīgi jautāja Renfri.

-    Tas, ka šādām lietām ir domātas pilsētas vai pils tie­sas. Kurš apvainojumu pie mums Zalkšujūrā grib atriebt ar zobenu, tiek uzskatīts par parastu slepkavnieku. Un tātad vai nu agri no rīta lasieties ar visu savu melno kompāniju prom no Blavikenas, vai arī iemetīšu jūs pa­grabā, pre… Kā to sauc, Geralt?

-    Preventīvi.

-    Tieši tā. Sapratāt, jaunkundz?

Renfri pasniedzās pēc maisiņa, kas bija piestiprināts pie jostas, un izvilka no tā vairākkārt salocītu pergamentu.

-     Izlasiet, pilsētas vecākais, ja protat lasīt. Un vairāk man nesakiet “jaunkundz”.

Kaldemeins paņēma pergamentu, ilgi lasīja, pēc tam, ne vārdu neteicis, pasniedza to Geraltam.

-     “Maniem komesiem, vasaļiem un brīvajiem pavalst­niekiem”, balsī lasīja raganis. “Visiem un ikvienam izziņoju, ka Renfri, Kreidenas kņaziene, atrodas mūsu die­nestā un ir mums mīļa, un tad lai mūsu dusmas nāk pār tā galvu, kurš tai izrādījis preteklību. Audoens, karalis…” To gan raksta “pretestību”. Taču zīmogs izskatās īsts.

-    Tādēļ, ka tas ir īsts, teica Renfri, izraudama perga­mentu viņam no rokām. To izdeva Audoens, jūsu visžē­līgais valdnieks. Tādēļ neiesaku viņam izrādīt pretestību. Neatkarīgi no tā, kā to raksta, sekas jums var būt bēdī­gas. Un jūs, cienītais ciema vecākais, mani nemetīsiet pa­grabā. Nedz arī sauksiet par “jaunkundzi”. Nevienu likumu neesmu pārkāpusi. Vismaz šobrīd ne.

-    Ja pārkāpsi kaut par mata tiesu, šķita, ka Kaldemeins tikko valdās, lai nenospļautos, iesēdināšu tevi tuptūzl ar visu tavu pergamentu. Zvēru pie visiem dieviem, jaunkundz. Ejam, Geralt…

-                 Ar tevi, ragani, Renfri pieskārās Geralta rokai,

-    man vēl ir kas runājams.

-    Nenokavē vakariņu laiku, pār plecu izmeta ciema vecākais, citādi Libuše būs nikna.

-    Nenokavēšu.

Geralts atspiedās pret leti. Virpinādams kaklā ieka­rināto medaljonu ar vilka purnu, viņš lūkojās meitenes jūraszaļajās acīs.

-    Esmu par tevi dzirdējusi, viņa teica. Tu esi Rīvijas Geralts, baltmatainais raganis. Vai Stregobors ir tavs draugs?

-Nē.

-    Tas visu padara vienkāršāku.

-    Es tā neteiktu. Man nav nodoma uz to visu mierīgi noskatīties no malas.

Renfri acis samiedzās.

-    Stregobors rīt mirs, viņa klusi teica, atglaužot no pieres nelīdzeni nogrieztos matus. Mazāks ļaunums būtu, ja mirtu tikai viņš viens.

-Ja mirs Stregobors, pirms tam mirs vēl daži. Neredzu citu iespēju.

-    “Daži”, ragani, ir pieticīgi teikts.

-     Lai mani nobiedētu, vajag ko vairāk par vārdiem, Čakste.

-    Nesauc mani par Čaksti. Man tas nepatīk. Lieta tāda, ka es redzu citas iespējas. Par to būtu vērts aprunāties, bet ko lai dara Libuše gaida. Tā Libuše ir vismaz smuka?

-    Tas ir viss, ko tu man gribēji teikt?

-    Nē. Bet tagad ej. Libuše gaida.

Viņa jumtistabiņā kāds bija. Geralts to zināja, pirms vēl bija pienācis pie durvīm, viņš to zināja pēc tikko sajū­tamās medaljona ievibrēšanās. Viņš nopūta eļļas lampu, ar kuru bija apgaismojis kāpnes. Izņēma no maksts dunci, aizsprauda aizmugurē aiz jostas. Nospieda rokturi. Telpā bija tumšs. Taču ne raganim.

Viņš pārkāpa pāri slieksnim uzsvērti nesteidzīgi, itin kā pusaizmidzis un lēnām aizvēra durvis. Nākamajā mir­klī ar spēcīgu atspērienu līdaciņā metās gultas virzienā un uzlēca virsū tur sēdošajam cilvēkam, piespieda to pie segas, ar kreiso apakšdelmu aizžņaudza kaklu, pasniedzās pēc dunča. Neizvilka. Kaut kas nebija tā.

-    Sākums nemaz nebija tik slikts, viņa aizžņaugtā balsī izdvesa, nekustīgi gulēdama apakšā. Biju ar to rēķi­nājusies, taču nedomāju, ka tik ātri nonāksim vienā gultā. Esi tik laipns un aizvāc savu roku no mana kakla.

-    Tā esi tu.

-     Tā esmu es. Klausies, ir divas iespējas. Pirmā: tu norāpsies no manis, un tad parunāsim. Otra: paliekam šajā pozīcijā, taču es gribētu novilkt vismaz zābakus.

Raganis izvēlējās pirmo iespēju. Meitene nopūtās, pie­cēlās, sakārtoja matus un svārkus.

-    Iededz sveci, viņa teica. Es neredzu tumsā tā kā tu, bet man jāredz, ar ko es runāju.

Viņa piegāja pie galda kalsna, lokana apsēdās, izstiepusi garos zābakos ieautās kājas. Viņai nebija neviena redzama ieroča.

-    Vai tev ir kas dzerams?

-Nē.

-   Tādā gadījumā labi, ka paņēmu līdzi, viņa iesmējās un uzlika uz galda ādas blašķi un divas ar ādu apvilktas krūzītes.

-    Ir gandrīz pusnakts, saltā tonī teica Geralts. Var­būt ķersimies pie lietas?

-    Tūdaļ. Ņem, dzer. Uz tavu veselību, Geralt!

-    Uz tavu, Čakste.

-   Pie velna, mani sauc Renfri, viņa pacēla galvu. Es tev atļauju neminēt manu titulu, taču beidz mani saukt par Čaksti!

-    Klusāk, pamodināsi visu māju. Vai es beidzot uzzi­nāšu, kāpēc tu ielīdi pa logu?

-    Kāds tu neattapīgs, ragani. Vēlos Blavikenu paglābt no asinspirts. Lai ar tevi parunātu, rāpos pa jumtiem kā tāda marta kaķe. Novērtē to.

-    Es novērtēju, teica Geralts. Tikai nezinu, ko tāda saruna var dot. Situācija ir skaidra. Stregobors tup savā burvja tornī. Lai pie viņa tiktu, tev vajadzētu sarīkot aplenkumu. Ja tu to izdarīsi, tev nepalīdzēs tavs dzelzs pergaments. Audoens tevi nesargās, jo tu atklāti pārkāpsi likumu. Pilsētas vecākais, sardze, visa Blavikena būs pret tevi.

-    Ja visa Blavikena būs pret mani, viņi to rūgti nožē­los. Renfri atieza sniegbaltos zobus plēsonīgā smaidā.

-    Vai tu kārtīgi apskatīji manus puišus? Es tev varu apz­vērēt, ka viņi savu amatu labi prot. Vai vari iedomāties, kas notiks, ja lieta nonāks līdz cīņai starp viņiem un tiem nevainīgajiem sardzes jēriņiem, kuri pie katra soļa klūp pār savām alebardēm?

-   Un tu, Renfri, iedomājies, ka es stāvēšu malā un mie­rīgi noskatīšos uz šo cīņu? Kā redzi, esmu apmeties pie pilsētas vecākā. Vajadzības gadījumā stāšos viņam līdzās.

-    Es nešaubos, Renfri kļuva nopietna, ka tu stāsies līdzās. Taču droši, ka tikai tu viens pats, jo pārējie noslēp­sies pagrabos. Pasaulē nav karotāja, kurš stātos pretī sep­tiņnieka zobeniem. To nespēs neviens cilvēks. Taču beig­sim, baltmati, viens otru baidīt. Es jau teicu: no slaktiņa un asinsizliešanas var izvairīties. Būtībā ir divi cilvēki, kas var to novērst.

-    Uzmanīgi klausos.

-    Viens no tiem, teica Renfri, ir pats Stregobors. Viņš labprātīgi iznāks no sava torņa, es viņu paņemšu sev līdzi kaut kur uz tuksnāju, bet Blavikena atkal iegrims svētlaimīgā apātijā un ātri vien aizmirsīs par šo lietu.

-   Stregobors varbūt arī izskatās pēc jukuša, taču ne jau līdz tādai pakāpei.

-    Kas zina, ragani, kas zina? Pastāv argumenti, kurus nevar noliegt, pastāv piedāvājumi, no kuriem nav iespē­jams atteikties. Pie tādiem pieder, piemēram, Trīdamas ultimāts. Es burvim izvirzīšu Tridamas ultimātu.

-    Un kāda ir šī ultimāta būtība?

-    Tas ir mans mazais, saldais noslēpums.

-    Lai jau būtu. Tomēr es šaubos par tā lietderību. Stregoboram, tikai pieminot tavu vārdu vien, zobs uz zoba neturas. Ultimātam, kurš liktu viņam labprātīgi mesties tavās daiļajās rociņās, nudien jābūt īpašam. Labāk pārie­sim pie otras personas, kura varētu novērst slaktiņu Blavikenā. Es mēģināšu uzminēt, kas tā tāda.

-    Nu, nu, redzēsim, cik vērīgs tu esi, baltmati.

-   Tā esi tu, Renfri. Tu pati. Tu parādīsi īsti dižciltīgu ko es te runāju? karalisku augstsirdību un atteiksies no atriebības. Uzminēju?

Renfri atmeta galvu un sāka pilnā balsī smieties, laikus aizsedzot muti ar plaukstu. Tad viņa kļuva nopietna un degošām acīm uzlūkoja ragani.

-    Geralt, viņa teica, es biju hercoga meita, taču tas bija Kreidenā. Man bija viss, ko vien kāroju, man pat lūgt neko nevajadzēja. Kalpi no acīm nolasīja visas manas iegri­bas. Man bija kleitiņas, zābaciņi, batista apakšbikses. Dārg­lietas un rotaslietas, palss zirdziņš, zelta zivtiņas baseinā. Lelles un leļļu māja, lielāka par šo istabu. Un tā bija līdz pat dienai, kurā tavs Stregobors un tā padauza Arideja lika medniekam paņemt mani līdzi uz mežu, nokaut un atnest viņai manu sirdi kopā ar aknām. Vai nav skaisti?

-    Nē, drīzāk pretīgi. Priecājos, ka toreiz tu tiki galā ar mednieku, Renfri.

-   Ne sūda netiku. Viņš apžēlojās un palaida mani vaļā. Bet pirms tam izvaroja, kucesdēls, un atņēma auskarus un zelta diadēmu.

Geralts, pirkstos virpinot medaljonu, palūkojās viņai acīs. Renfri nenovērsa skatienu.

-   Tāds bija hercoga meitas gals, viņa turpināja. Klei­tiņa sadriskājās, batists nenovēršami zaudēja baltumu. Pēc tam bija netīrumi, bads, smirdoņa, nūjas un spērieni. Un atdošanās pirmajam pretimnācējam par bļodiņu zupas vai jumtu virs galvas. Vai zini, kādi man bija mati? Kā zīds! Un sniedzās līdz puslielam. Kad dabūju utis, man tos nogrieza līdz pašai ādai ar aitu cērpjamajām dzirklēm. Tie vairs nekad īsti neatauga.

Uz mirkli apklususi, viņa atglauda no pieres nelīdzenās cirtas.

-    Man nācās zagt, lai nenosprāgtu badā, viņa turpi­nāja. Nogalināju, lai nenogalinātu mani. Sēdēju pēc urīna smirdošos tuptūžos, nezinādama, vai mani rīt pakārs vai tikai nopērs un padzīs. Un visu šo laiku mana pamāte un tavs burvis mina man uz pēdām, uzsūtīja slepkavas, mēģi­nāja noindēt. Uzsūtīja lāstus. Un es lai izrādu augstsirdību?

Karalisku žēlastību? Es viņam karaliski noraušu galvu un pirms tam varbūt abas kājas, tad jau redzēs.

-    Arideja un Stregobors mēģināja tevi noindēt?

-     Protams. Ar vilkogas izvilkumā turētu ābolu. Mani izglāba kāds rūķis. Iedeva man vemjamo sakni. Es jau domāju, ka mani izgriezis ar oderi uz āru kā zeķi. Taču es izdzīvoju.

-    Tas bija viens no septiņiem rūķiem?

Renfri, kura tobrīd no maišeļa lēja krūzē šķidrumu, sastinga.

-     Oho! Tu daudz zini par mani. Nu un tad? Vai tev ir kaut kas pret rūķiem? Vai citiem humanoldiem? Runājot skaidru valodu, viņi pret mani izturējās labāk nekā vai­rums cilvēku. Taču par to tev nav jāuztraucas. Es jau teicu, ka Stregobors un Arideja mani vajāja kā meža zvēru, kamēr vien spēja. Vēlāk vairs nespēja, jo es pati kļuvu par mednieci. Arideja atstiepa kājas pašas gultā viņai paveicās, ka netiku tai klāt agrāk. Man viņai bija sagatavota īpaša programma. Tagad tāda man ir burvim. Geralt, vai, tavu­prāt, viņš nav pelnījis nāvi? Saki man taču!

-    Neesmu tiesnesis. Esmu raganis.

-    Tieši tā. Es jau teicu, ka ir divi cilvēki, kas var novērst asinspirti Blavikenā. Otrs esi tu. Burvis tevi ielaidīs tornī, un tad tu viņu nogalināsi.

-    Renfri, rāmi teica Geralts. Vai savā ceļā uz manu istabu tu gadījumā neesi nokritusi no jumta uz galvas?

-    Pie velna, tu esi vai neesi raganis? Runā, ka esi nokā­vis kikimoru, atvedis to ēzeļa mugurā pārdošanai. Strego­bors ir ļaunāks par kikimoru, kura ir bezsmadzeņu lops un nogalina tādēļ, ka tādu to radījuši dievi. Stregobors ir nelietis, maniaks, nezvērs. Atved man viņu ēzeļa mugurā, un man nebūs žēl zelta.

-    Es neesmu algots slepkava, Čakste.

-     Neesi gan, viņa smīnot piekrita. Renfri atspieda muguru pret krēsla atzveltni un sakrustoja kājas uz galda, ne mazākā mērā nepiepūloties piesegt gurnus ar svārkiem.

-     Tu esi raganis, ļaužu aizstāvis pret Ļaunumu. Bet šajā gadījumā ļaunums būs dzelzs un uguns, kas še sēs iznī­cību, ja mēs nostāsimies viens pret otru. Vai tev nešķiet, ka es piedāvāju mazāko no ļaunumiem, vislabāko risi­nājumu? Pat šim kucesdēlam Stregoboram. Tu vari viņu nogalēt žēlsirdīgi, ar vienu dūrienu, pilnīgi negaidot. Viņš nomirs, nezinot, ka mirst. Bet es to nevaru garantēt. Taisni otrādi.

Geralts klusēja. Renfri izstaipījās, paceldama rokas gaisā.

-    Es saprotu tavu vilcināšanos, viņa teica. Taču atbilde man jāzina tūdaļ.

-    Vai zini, kādēļ Stregobors un hercogiene tevi gribēja nogalināt tad, Kreidenā, un vēlāk?

Renfri acumirklī izslējās, nocēla kājas no galda.

-    Tas taču ir skaidrāks par skaidru! viņa aizsvilās.

-    Viņi gribēja tikt vaļā no Fredefalka pirmdzimtās meitas, jo es biju troņmantniece. Aridejas bērni bija dzimuši no morganātiska sakara, un viņiem nebija tiesību uz…

-    Renfri, es par to nerunāju.

Meitene nodūra galvu, taču tikai uz mirkli.

-    Nu labi. Es it kā esot nolādēta. Jau mātes klēpī pār mani kritis lāsts. Es esot…

-    Turpini.

-    Briesmonis?

-    Vai esi?

īsu, ļoti īsu mirkli viņa izskatījās neaizsargāta un ievai­nojama. Un ļoti skumja.

-   Nezinu, Geralt, viņa nočukstēja. Pēc tam viņas vaib­sti atkal kļuva cieti. Un kā lai, pie velna, es to zinu? Kad savainoju pirkstu, man tek asinis. Asiņoju arī ik pēc mēneša. Kad pārēdos, man sāp vēders, bet, kad pārdzeros, galva. Kad esmu priecīga, dziedu, bet, kad skumja, lādos. Ja kādu ienīstu, tad nogalinu, bet kad… Ek, pie velna, pietiek. Tava atbilde, ragani.

-    Mana atbilde ir “nē”.

-    Vai atminies, ko teicu? viņa jautāja pēc klusuma brīža. Ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties, jo sekas var būt šausmīgas. Es tevi nopietni brīdinu mans piedāvājums bija tieši no šādiem. Apsver līdz galam.

-    Esmu apsvēris visu. Un arī tu liec vērā, jo arī es tevi nopietni brīdinu.

Renfri kādu brīdi klusēja, rotaļādamās ar trīskārt ap slaiko kaklu aplikto pērļu kaklarotu, kura glezni ieslīdēja starp abām tvirtajām krūšu puslodēm, kas vīdēja jakas izgriezumā.

-    Geralt, viņa teica. Vai Stregobors lūdza, lai tu mani nogalini?

-Jā. Viņš uzskatīja, ka tas ir mazākais ļaunums.

-    Vai varu uzskatīt, ka tu viņam atteici tāpat kā man?

-    Vari.

-    Kādēļ?

-    Tādēļ, ka neticu mazākajam no ļaunumiem.

Renfri tikko manāmi nosmīnēja, turklāt viņas lūpas

sveces gaismā sašķiebās ļoti nejaukā grimasē.

-    Tu saki, ka netici. Redzi, tev ir taisnība, bet tikai daļēji. Pastāv tikai ļaunums un lielāks ļaunums, bet aiz tiem abiem ēnā stāv Vislielākais ļaunums. Vislielākais ļau­nums, Geralt, ir tāds, kuru tu pat iedomāties nespēj, kaut arī domā, ka tevi nekas vairs nespēj pārsteigt. Un redzi.

Geralt, reizēm mēdz būt tā, ka Vislielākais ļaunums tevi sagrābj pie rīkles un saka: “Izvēlies, brālīt,” vai nu es, vai tas, drusciņ mazākais.”

-    Vai varu uzzināt, ko esi nodomājusi?

-    Neko. Nedaudz iedzēru un nu filozofēju, meklēju lie­lās patiesības. Nu, lūk, vienu atradu: mazākais ļaunums pastāv, taču mēs paši to nevaram izvēlēties. Tikai Vislielā­kais ļaunums spēj mūs piespiest uz šādu izvēli. Vai nu mēs to gribam, vai ne.

-    Izskatās, ka esmu iedzēris pārāk maz, rūgti iesmē­jās raganis, bet pusnakts, kā jau pusnakts to mēdz darīt, nu ir pagājusi. Runāsim konkrētāk. Tu Blavikenā Stregoboru nenokausi, es tev to neļaušu. Es nepieļaušu kauju un slaktiņu. Piedāvāju vēlreiz: atsakies no atriebības. Atsa­kies no domas viņu nokaut. Šādi tu liksi viņam un ne tikai viņam saprast, ka neesi necilvēcisks asinskārs neradijums, mutants un izdzimtenis. Pierādīsi, ka viņš ir kļūdījies, ka viņš ar savu kļūdu pret tevi ir bijis ļoti netaisnīgs.

Renfri brīdi vēroja, kā ragana pirksti virpina ķēdītē iekārto medaljonu.

-    Bet, ja es, ragani, teikšu, ka neprotu ne piedot, ne atteikties no atriebības, tad tas nozīmēs, ka viņam un ne tikai viņam būs taisnība, vai ne? Ar to es pierādīšu, ka tomēr esmu briesmonis, necilvēks, dievu nolādēts dēmons? Paklausies, ragani. Manas klaidonības pašā sākumā mani piemitināja kāds brīvzemnieks. Es viņam iepatikos. Bet, tā kā viņš man nepavisam nepatika, drīzāk otrādi, katru reizi, kad gribēja mani iegūt, viņš kūla mani tā, ka no rīta tik tikko spēju izlīst no migas. Kādu reizi, kad bija vēl tumšs, es piecēlos un pārgriezu tam lauķim rīkli. Ar izkapti. Man toreiz vēl nebija tādas izveicības kā tagad, un nazis man šķita par mazu. Un redzi, Geralt, klausoties, kā lauķis gārdz un aizrijas ar savām asinīm, skatoties, kā šis tirina kājas, es jutu, ka viņa nūjas un dūru sitienu atstātie zilumi uz manas miesas vairs nesāp ne drusciņas. Un man ir tik labi, tik labi, ka… Tā es svilpodama aizgāju vesela, labā omā un laimīga. Un vēlāk ik reizi bija tāpat. Ja būtu citādi, kurš gan tērētu laiku atriebībai?

-    Renfri, teica Geralts. Neatkarīgi no taviem motī­viem un apsvērumiem tu no šejienes neaizbrauksi svil­podama un tev nebūs tik labi, ka labāk nevar būt. Neaiz­brauksi labā omā un laimīga, toties aizbrauksi dzīva. Pašā rīta agrumā, kā bija licis pilsētas vecākais. Es jau to teicu, taču atkārtošu vēlreiz. Tu Blavikenā nenogalināsi Stregoboru.

Renfri acis mirdzēja sveces gaismā, jakas krūšu izgrie­zumā mirdzēja pērles, mirdzēja sudraba ķēdītē virpinātais medaljons ar vilka purnu.

-   Mari tevis žēl, pēkšņi rāmā balsī teica meitene, neno­vērsdama acu no zibošā sudraba aplīša. Tu apgalvo, ka mazākais ļaunums nepastāv. Tu stāvi laukumā uz asinīm noplūduša bruģa tāds pavisam vientuļš, tāpēc ka nespēji izdarīt izvēli. Tu nekad nezināsi, nekad nebūsi pārlieci­nāts, nekad, vai dzirdi… Bet par algu tev būs akmeņi, ļauni vārdi. Man tevis žēl.

-    Bet tu? klusi, gandrīz čukstus jautāja raganis.

-    Es arī neprotu izdarīt izvēli.

-    Kas tu esi?

-    Man… auksti…

-    Renfri? Geralts sažņaudza medaljonu dūrē. Viņa, itin kā atmodināta no sapņa, pacēla galvu un vairākas rei­zes izbrīnīta pamirkšķināja. Ļoti īsu brīdi viņa izskatījās izbiedēta.

-    Uzvarēji, viņa pēkšņi asā balsī teica. Tu uzvarēji, ragani. Rīt no rīta es pametīšu Blavikenu un vairs nekad

neatgriezīšos šajā draņķīgajā pilsētelē. Nekad. Ielej, ja blašķē vēl kaut kas palicis.

Noliekot uz galda tukšo krūzi, viņas sejā bija atgriezies ierastais, zobgalīgais smīns.

-    Geralt?

-Jā.

-    Šis nolāpītais jumts ir stāvs. Es gribu no šejienes aiz­iet rītausmā. Tumsā varu nokrist un sasisties. Esmu taču kņaza meita, man ir maiga miesa, caur salmu maisu varu sajust zirni. Protams, ja maiss nav kārtīgi piebāzts ar sal­miem. Ko teiksi?

-   Renfri, raganis neviļus pasmaidīja, vai kņaza mei­tai pieklājas sacīt šādus vārdus?

-    Ko tu, pie velna, vari zināt par kņaza meitām? Esmu bijusi kņaza meita un zinu, ka vispatīkamākais dzīvē ir atļauties darīt visu, ko vien iegribas. Vai man tev skaidri un gaiši jāsaka, ko es gribu, vai pats iedomāsies?

Geralts joprojām smaidīja un neko neatbildēja.

-    Es pat netaisos pieļaut domu, ka tev nepatīku, mei­tene sapīka. Labāk uzskatīšu, ka tev bail no tā, ka tevi var piemeklēt brīvzemnieka liktenis. Ek, baltmati. Man līdzi nav nekā asa. Starp citu, vari pārbaudīt pats.

Viņa uzlika kājas viņam uz ceļiem.

-   Novelc zābakus. Stulms ir vislabākā paslēptuve nazim.

Nu jau basa viņa piecēlās un atsprādzēja jostu.

-   Arī te es neko neslēpju. Arī te, kā redzi. Nopūt to idi­otisko sveci.

Ārā tumsā auroja kaķis.

-    Renfri?

-    Ko?

-    Tas ir batists?

-    Pie velna, protams. Vai tad es neesmu kņaza meita?

-     Tēēti! nebeidza īdēt Marilka. Kad mēs iesim uz gadatirgu? Uz gadatirgu, tēti!

-    Klusu, Marilka! noburkšķēja Kaldemeins, ar maizi izslaucīdams šķīvi. Ko tu saki, Geralt? Viņi pamet pilsē­tiņu?

-Jā-

-    Es nebiju pat cerējis, ka viss veiksies tik gludi. Ar to Audoena pergamentu viņi mani turēja aiz rīkles. Tēloju varoni, bet, godīgi sakot, neko nevarēju viņiem padarīt.

-     Pat ja viņi atklāti pārkāptu likumu? Izraisītu slak­tiņu, vardarbību?

-     Pat tad. Geralt, Audoens ir ļoti viegli aizkaitināms karalis. Viņš var nosūtīt uz ešafotu par mazāko nieku. Man ir sieva, meita, man ir labi manā amatā, man nevajag lauzīt galvu, kur rit dabūšu aizdaru putrai. Citiem vārdiem ļoti labi, ka viņi aizbrauc. Bet kā tad tas īsti notika?

-    Tēti, es gribu uz gadatirgu!

-    Libuše! Paņem no šejienes Marilku! Jā, Geralt, nebiju cerējis. Iztaujāju Setniku, “Zelta sētas” krodzinieku, par šo Novigradas kompāniju. Tie nav ar pliku roku ņemami. Daži tika atpazīti.

-    Ak tā?

-    Tas ar rētu sejā ir Nohorns, senāk Abergarda rokas­puisis, no tā saucamās brīvās Angremas kompānijas. Esi dzirdējis par brīvo kompāniju? Tas bullis ar iesauku Piecpadesmit arīdzan ir no turienes. Un, pat ja ne, tad nedomāju, ka iesauka šim radusies no piecpadsmit labiem darbiem, kurus šis savā mūžā paveicis. Tas melnīgsnējais puselfs Civrils ir laupītājs un profesionāls slepkava; šķiet, viņš bija iesaistīts Tridamas slaktiņā.

-Kur?

-     Tridamā. Neesi dzirdējis? Par to vien runāja pirms trim… jā, trim gadiem, Marilkai tad bija divi gadiņi. Tridamas barons bija ietupinājis pagrabā kaut kādus laupītā­jus. Viņu biedri kopā ar viņiem, šķiet, arī tas jauktenis Civrils uz upes nolaupīja ar svētceļniekiem pilnu prāmi. Tas bija Niša svētku laikā. Viņi nosūtīja baronam prasību atbrīvot savus biedrus. Barons, skaidra lieta, atteicās, un tad viņi sāka citu pēc cita slepkavot svētceļniekus. Kamēr barons kļuva mīksts un pagrabā iemestos atbrīvoja, šamējie pa straumi jau bija aizplūdinājuši vairāk nekā desmit līķu. Baronam pēc tam draudēja trimda vai pat bendes bluķis. Vieni uz viņu turēja ļaunu prātu par to, ka šis pie­kāpies tikai pēc tam, kad jau tik daudzi noslepkavoti, citi cēla brēku, ka šis šādi esot radījis pre… precedentu vai kā to sauc, ka šos vajadzējis apšaut ar stopiem kopā ar visiem ķīlniekiem vai ieņemt prāmi triecienuzbrukumā ar laivām, bet nepiekāpties ne par mata tiesu. Barons tiesā taisnojās, ka izvēlējies mazāko no ļaunumiem, jo uz prāmja bijis vai­rāk nekā ceturtdaļsimta ļaužu, sievieši, bērneļi.

-    Tridamas ultimāts, nočukstēja raganis. Renfri…

-Ko?

-    Gadatirgus, Kaldemein.

-Ko?

-Tu nesaproti, Kaldemein? Viņa mani apveda ap stūri. Viņi nekur neaizbrauks. Viņi piespiedīs Stregoboru iznākt no torņa, tāpat kā piespieda Tridamas baronu. Vai arī pie­spiedīs mani… Tu nesaproti? Viņi gadatirgū sāks slepkavot ļaudis. Jūsu tirgus šajos mūros ir visīstākais slazds!

-    Pie visiem dieviem, Geralt! Sēdies! Uz kurieni, Geralt?

Marilka, pārbijusies no kliedziena, šņukstēdama iespie­dās virtuves kaktā.

-   Es taču tev teicu! iekliedzās Libuše, izstiepusi roku pret ragani. Es taču teicu! Viss ļaunums viņa dēļ!

-    Apklusti, sieviete! Geralt! Sēdies!

-   Viņi jāaptur. Tūdaļ pat, pirms cilvēki ieradušies tirgū. Sasauc sargus! Kad šie iznāks no iebraucamās vietas, grā­biet šos ciet un ietupiniet!

-   Geralt, esi prātīgs. Tā nedrīkst, mēs nedrīkstam viņus aiztikt, ja viņi neko nav izdarījuši. Viņi aizstāvēsies, līs asinis. Tie ir sava amata pratēji, izkaus man cilvēkus. Ja tas nāks ausīs Audoenam, mana galviņa ripos. Labs ir, sasaukšu sardzi, iesim uz tirgu, tur viņus turēsim uz grauda…

-    Kaldemein, tas neko nedos. Ja ļaudis jau būs sapul­cējušies laukumā, tu nevarēsi novērst paniku un slaktiņu. Viņi jāpadara nekaitīgi jau tagad, kamēr tirgus vēl tukšs.

-    Tas-būs prettiesiski. Es nevaru to atļauties. Par to puselfu un Tridamu tās var būt baumas. Tu taču vari kļū­dīties, un kas tad? Audoens man nomauks ādu pār acīm.

-   Jāizvēlas mazākais no ļaunumiem.

-    Geralt! Es tev aizliedzu! Es tev aizliedzu kā pilsētas vecākais! Atstāj zobenu! Stāvi!

Marilka, aizklājusi muti ar rociņām, sāka brēkt.

VI

Civrils, piesedzis acis ar delnu, lūkojās uz sauli, kas iznira no kokiem. Tirgus pamazām sāka atdzīvoties, rībēja rati un vezumi, pirmie pārpircēji tirgusbūdās izvietoja pre­ces. Klaudzēja āmurs, dziedāja gailis, skaļi klaigāja kaijas.

-    Rādās, būs skaista diena, domīgi teica Piecpadesmit. Civrils viņu greizi uzlūkoja, taču neko neteica.

-    Kā ar zirgiem, Tavik? jautāja Nohorns, uzvilkdams cimdus.

-    Kārtībā, apsegloti. Civril, viņu šajā tirgū joprojām nav daudz.

-    Būs vairāk.

-    Vajadzētu tā kā iekost.

-    Vēlāk.

-    Kā tad. Būs gan tev vēlāk laiks. Un ēstgriba.

-    Skatieties, pēkšņi teica Piecpadesmit.

Raganis nāca šurp no galvenās ieliņas puses garām tir­gus būdām tieši viņu virzienā.

-   Ahā, teica Civrils, Renfri bija taisnība. Padod man stopu, Nohorn.

Viņš saliecās, ar pēdu piespiežot kāpsli pie zemes, uzvilka stiegru, rūpīgi ievietoja bultu gropē.

Raganis tuvojās. Civrils pacēla loku.

-    Ne soli tālāk, ragani!

Geralts apstājās. No grupas viņu šķīra četrdesmit soļi.

-    Kur Renfri?

Jauktenis savieba savu glīto seju.

-     Pie torņa, izsaka burvim kādu piedāvājumu. Viņa zināja, ka tu atnāksi. Un lika man nodot divas ziņas.

-    Runā.

-    Pirmā ziņa ir šāda: “Esmu tas, kas esmu. Izvēlies. Vai nu es, vai arī tas otrais, mazākais.” Tev it kā būtu jāzina, par ko ir runa.

Raganis pamāja, pēc tam pacēla roku un satvēra zobenu, kurš viņam rēgojās aiz labā pleca. Asmens nozi­bēja, aprakstot pār viņa galvu pusloku. Viņš sāka lēnā gaitā iet grupas virzienā.

Civrils ļauni, naidīgi iesmējās.

-    Tā gan. Arī to viņa, ragani, paredzēja. Un tādēļ tu saņemsi otru ziņu, kuru viņa lika tev nodot. Tieši starp acīm.

Raganis tuvojās. Puselfs pacēla stopu pie vaiga. Iestājās klusums.

Nodzinkstēja stiegra. Raganis novicināja zobenu; spalgi vaidēdams, noskanēja metāls, bulta kūleņodama uzšāvās gaisā, ar sausu troksni atsitās pret jumtu un nodunēja notekā. Raganis tuvojās.

-    Atsita… noelsās Piecpadesmit. Atsita lidojumā…

-    Visi kopā, nokomandēja Civrils. Nodzinkstēja no makstīm izvilktie zobeni, grupa nostājās ierindā plecu pie pleca, pavērsuši zobenus pret nācēju.

Raganis pielika soli; viņa gaita, apbrīnojami viegla un līgana, pārtapa skrējienā nevis taisni pretī asmeņiem, bet sāņus, tuvojoties grupai it kā pa spirāli.

Taviks neizturēja, metās pretī, saīsinot distanci. Viņam pakaļ metās dvīņi.

-    Neizklīst! ieaurojās Civrils, grozot galvu. Viņš bija pazaudējis ragani no redzesloka. Izgrūdis lāstu, Civrils atlēca sāņus, nomanot, ka grupa izklīst pavisam, virpuļo­dama starp tirgusbūdām neprātīgā riņķadancī.

Taviks bija pirmais. Vēl pirms mirkļa viņš bija vajājis ragani, bet tagad pēkšņi pamanīja, ka tas, skriedams pre­tējā virzienā, apiet viņu no kreisās puses. Taviks mēģināja palēnināt gaitu, taču raganis pazibēja garām, pirms viņš paspēja pacelt zobenu. Taviks sajuta spēcīgu triecienu tieši virs gurna, pagriezās un saprata, ka krīt. Jau nokritis uz ceļiem, izbrīnīts palūkojās uz savu gurnu un sāka kliegt.

Dvīņi, vienlaicīgi uzbrūkot melnajam, neskaidrajam apveidam, kurš tiem strauji tuvojās, saskrējās viens ar otru, sadūrās ar pleciem, uz mirkli zaudējot ritmu. Ar to

pietika. Virs, saņēmis dziļu cirtienu pa krūtīm, saliecās kņūpus, noliektu galvu noskrēja vēl dažus soļus un nogā­zās tirgusbūdā uz dārzeņiem. Nimiru cirtiens ķēra deniņos; viņš sāka griezties uz vietas un tad smagi saļima notekā.

Tirgū izcēlās kņada bēga pārpircēji, gāzdamās rībēja tirgusbūdas, cauri putekļu mākonim skanēja kliedzieni. Taviks, atbalstījies uz trīcošajām rokām, vēlreiz mēģināja piecelties. Tad saļima.

-    No kreisās, Piecpadesmit! ierēcās Nohorns, skrie­dams aplik, lai apietu ragani no aizmugures.

Piecpadesmit strauji apgriezās. Nepietiekami strauji. Vienreiz saņēma cirtienu vēderā, izturēja, atvēzējās cirtie­nam, tad saņēma otru reizi kaklā tieši zem auss. Sasprin­dzis paspēra četrus grīļīgus soļus un iegāzās ratiņos, pil­nos ar zivīm. Ratiņi sāka ripot. Piecpadesmit noslīdēja uz bruģa, aplipis mirdzošām sudraba zvīņām.

Civrils un Nohorns cirta vienlaikus no abām pusēm, puselfs atvēzeniski no augšas, Nohorns piesēdienā, zemu, plakaniski. Abi cirtieni sadūrās, abi metāliskie džinksti saplūda vienā. Civrils atlēca atpakaļ, paklupa, noturējās kājās, pieķēries pie tirgusbūdas koka balsta. Nohorns metās uz priekšu, aizsedza viņu ar pacelto zobenu. Atsita cirtienu tik spēcīgu, ka tas atsvieda viņu atpakaļ. Vajadzēja saliekt ceļus. Izsliedamies viņš aizsedza seju ar roku. Pārāk lēni. Saņēma cirtienu sejā simetriski vecajai rētai.

Civrils ar pleciem atgrūdās no tirgusbūdas, pārlēca pāri krītošajam Nohornam, puspagriezienā abrocigi cirta, netrāpīja, nākamajā mirkli atlēca atpakaļ. Triecienu nejuta, kājas zem viņa svara saļodzījās brīdī, kad viņš aizsargājo­ties mēģināja ar māņkustību pāriet nākamajā uzbrukumā. Zobens izkrita no rokas, kura virs elkoņa bija pārcirsta

no aizmugures. Viņš nokrita uz ceļiem, papurināja galvu, mēģināja piecelties, bet nespēja. Nolaida galvu uz ceļiem un sastinga sarkanā peļķē starp izsvaidītiem kāpostiem, barankām un zivīm.

Tirgū ienāca Renfri.

Viņa tuvojās atsperīgā kaķa gaitā, apiedama ratiņus un tirgusbūdas. Pūlis, kurš ieliņās un pie namu sienām dūca kā sirseņu spiets, pieklusa. Geralts stāvēja nekustīgi, nolaidis zobenu. Meitene pienāca desmit soļu attālumā un apstājās. Viņš ieraudzīja, ka zem svārkiem viņai ir īss bruņukrekls, kurš tik tikko piesedza gurnus.

-    Redzu, ka esi izvēlējies, viņa teica. Esi pārlieci­nāts, ka pareizi?

-    Te nebūs otras Tridamas, pēdējiem spēkiem teica Geralts.

-   Un nebūtu bijis. Stregobors mani izsmēja. Pateica, ka varu izkaut visu Blavikenu un piemest vēl klāt dažus tuvā­kos ciemus, viņš tik un tā neiziešot no torņa. Un nevienu, ieskaitot tevi, tur neielaidīšot. Ko tu tā skaties? Jā, es tevi apmānīju. Visu savu dzīvi mānījos, kad vajadzēja. Kāpēc lai tu būtu izņēmums?

-    Brauc prom, Renfri.

Viņa sāka smieties.

-    Nē, Geralt. Tu izdarīji izvēli. Tagad mana kārta.

Ar vienu asu kustību viņa norāva no gurniem svārci­ņus, savicināja tos, aptinot ar audumu kreiso augšdelmu. Geralts atkāpās, pacēla roku, salikdams pirkstus Zīmē. Renfri atkal iesmējās īsi, spalgi.

-    Nekas nesanāks, baltmati. Tas mani neņem. Tikai zobens.

-   Renfri, viņš atkārtoja. Ej prom. Ja mēs krustosim zobenus, es… vairs… nevarēšu…

-    Zinu, viņa teica. Bet es… Es arī nespēju citādi. Tā vienkārši nespēju. Mēs esam tie, kas mēs esam. Tu un es.

Viņa devās tam pretī vieglā, atsperīgā gaitā. Labajā, iztaisnotajā, uz sāniem noliektajā rokā spīguļoja zobens, kreisā vilka pa zemi svārciņus. Geralts atkāpās divus soļus.

Viņa palēcās, atvēzēja kreiso roku, svārciņi noplīvoja gaisā, to aizsegā pa pēdām nozibēja zobens. īsā, precīzā cirtienā. Geralts atlēca atpakaļ, audums viņu pat neskāra, bet Renfri zobena asmens noslīdēja pret viņa zobenu. Viņš instinktīvi piesedzās ar zobena asmens vidusdaļu, saslē­dza abus zobenus īsā pagriezienā, cenšoties izsist viņai no rokām ieroci. Tā bija kļūda. Viņa acumirklī atsita cirtienu un tūdaļ, ieliekusies ceļos un iešūpojusi gurnus, cirta, mēr­ķējot sejā. Viņš tik tikko paspēja atvairīt cirtienu, atlēca no virsū krītošajiem svārciņiem. Veica pilnu apgriezienu, atlēca, izvairoties no straujos cirtienos zaigojošā asmens. Viņa metās virsū, mērķēdama ar svārciņiem tieši sejā, cirta plakaniski, pavisam tuvu, no puspagrieziena. Viņš izvairījās no cirtiena viņai pavisam līdzās. Viņa zināja šo triku. Veica apgriezienu kopā ar viņu un tik tuvu, ka viņš sajuta tās elpu, pārslīdināja asmeni pār viņa krūtīm. Sāpes lika sarauties, taču neizsita no ritma. Viņš veica vēl vienu pagriezienu pretējā virzienā, atsita asmeni, kurš grasījās skart deniņus, veica strauju māņkustību un uzbruka. Ren­fri atlēca; atvēzējās cirtienam no augšas. Geralts izklu­pienā zibenīgi cirta no apakšas ar pašu zobena galu caur atsegto gurnu un cirksni.

Viņa neiekliedzās. Nokritusi uz ceļa, izlaida zobenu, abām plaukstām ieķērās pāršķeltajā gurnā. Starp pirk­stiem sāka strūklot gaiša asins straume pār izrotāto jostu, aļnādas zābakiem, netīro bruģi. Ieliņās iespiestais pūlis saviļņojās un iekliedzās.

Geralts paslēpa zobenu.

-     Neaizej… viņa ievaidējās, saritinājusies kamolā. Viņš neatbildēja.

-    Man… auksti…

Viņš neatbildēja. Renfri ievaidējās atkal. Asins, strauji tecēdama, piepildīja spraugas starp akmeņiem.

-    Geralt… Apkamp mani…

Viņš neatbildēja.

Viņa pagrieza galvu un sastinga, piespiedusi vaigu bru­ģim. Duncis ar ļoti smailu asmeni, kuru līdz šim bija aiz­sedzis viņas augums, izslīdēja no meitenes stingstošajiem pirkstiem.

Pēc mirkļa, kurš šķita velkamies mūžību, raganis pacēla galvu, dzirdēdams tuvojošos Stregobora spieķa klaudzie­nus pret bruģi. Burvis steidzīgi tuvojās, apiedams līķus.

-     Kas par lopkautuvi, viņš iesēcās. Es redzēju, Geralt, ef visu redzēju kristālā…

Viņš pienāca tuvāk, noliecās. Melnajā, plandošajā apmetnī viņš šķita vecs, ļoti vecs.

-    Nespēju noticēt, viņš nogrozīja galvu. Čakste pavisam nedzīva.

Geralts neatbildēja.

-    Nu, Geralt, burvis izslējās. Ej pēc ratiem. Paņem­sim viņu līdzi uz torni. Jāveic sekcija.

Viņš palūkojās uz ragani un, nesagaidījis atbildi, pār­liecās pār ķermeni.

Kāds, kuru raganis nepazina, pasniedzās pēc zobena roktura un strauji to izvilka.

-   Tikai pieskaries viņai, burvi, teica kāds, kuru raga­nis nepazina. Tikai pieskaries viņai, un tava galva nori­pos uz bruģa.

-    Ko tu, Geralt, jucis esi? Tu esi ievainots, tev ir šoks! Sekcija ir vienīgā iespēja pārbaudīt…

-    Nepieskaries viņai!

Stregobors, redzēdams pacelto zobenu, atkāpās, novi­cināja spieķi.

-     Labi! viņš iesaucās. Kā vēlies! Taču tu nekad neuzzināsi! Nekad nebūsi pārliecināts! Nekad, vai dzirdi, ragani?

-    Ej prom.

-    Kā vēlies. Burvis pagriezās, spieķim klaudzot pret bruģi. Es atgriežos Kovižā. Nepalikšu ne dienu ilgāk šajā caurumā. Nāc man līdzi, nepaliec šeit. Šie ļaudis neko nesa­prot, viņi tikai redzēja, kā tu nogalini. Bet tu nogalini pre­tīgi, Geralt. Nu, nāksi?

Geralts neko neatbildēja, pat nepalūkojās uz viņu. Noslēpa zobenu. Stregobors paraustīja plecus un raitā solī devās prom, ritmiski klaudzinot spieķi.

No pūļa puses atlidoja viens akmens un noklaudzēja pret bruģi. Pēc tam vēl viens, gandrīz skardams Geralta plecu. Raganis izslējies pacēla abas plaukstas, veica ar tām strauju kustību. Pūlis iešalcās, akmeņi sāka birt biežāk, taču Zīme tos atgrūda sāņus tie palidoja garām mērķim, kuru sargāja neredzams, atsperīgs vairogs.

-    Pietiek! ieaurojās Kaldemeins. Pie velna, izbei­dziet!

Pūlis iedunējās kā paisuma vilnis, taču akmeņi vairs nelidoja. Raganis stāvēja nekustīgi. Pilsētas vecākais pie­nāca viņam klāt.

-    Vai tas, viņš bilda, ar plašu žestu norādīdams uz laukumiņā pakritušajiem nekustīgajiem ķermeņiem, ir viss? Vai tā izskatās mazākais no ļaunumiem, kuru tu izvē­lējies? Vai jau pabeidzi to, ko uzskatīji par nepieciešamu?

-     Jā, pēc klusuma brīža pēdējiem spēkiem teica Geralts.

-    Vai tavs ievainojums ir nopietns?

-Nē.

-    Tādā gadījumā dodies prom.

-    Jā, atbildēja raganis. Viņš vēl mirkli stāvēja, vai­rīdamies no pilsētas vecākā skatiena. Tad lēni, ļoti lēni pagriezās.

-    Geralt.

Geralts pagriezās atpakaļ.

-                Nekad vairs šeit neatgriezies, teica Kaldemeins.

-    Nekad.

Parunāsimies, Jola.

Man ir vajadzīga šī saruna. Mēdz teikt, ka klusēšana esot zelts. Varbūt. Nezinu, vai tā ir tik vērtīga. Katrā ziņā tai ir sava cena. Par to ir jāmaksā. Tev ir vienkāršāk. Jā, neliedzies. Tu taču klusē, jo esi izvēlējusies, tu klusēšanu esi padarījusi par upuri savai dievietei. Es neticu Melitelei, neticu arī citu dievu pastāvēšanai, taču es augstu vērtēju tavu izvēli, tavu upuri. Augstu vērtēju un cienu to, kam tu tici. Jo tava ticība un ziedošanās, tavas klusēšanas cena, kuru tu maksā, padara tevi par labāku, vērtīgāku būtni. Vai vismaz var tevi par tādu padarīt. Bet mana neticība nevar neko. Tā ir bezspēcīga.

Tu jautā, kam es tādā gadījumā ticu?

Es ticu zobenam.

Kā tu redzi es nēsāju divus. Katram raganim ir divi zobeni. Ļaunas mēles melš, ka sudraba zobens esot pare­dzēts briesmoņiem, bet dzelzs cilvēkiem. Tā, protams, nav patiesība. Ir briesmoņi, kurus var pieveikt tikai ar sudraba asmeni, taču pastāv arī tādi, kuriem nāvējoša ir dzelzs. Nē, Jola, ne kura katra dzelzs, bet tikai tāda, kura iegūta no meteorīta. Tu prasi, kas ir meteorīts? Tā ir krītoša zvaigzne. Tu droši vien būsi redzējusi krītošu zvaigzni īsu, spožu švīku nakts debesīs. To redzot, tu noteikti izteici kādu vēlēšanos, varbūt tas tev bija vēl viens iemesls ticēt

dieviem. Man meteorīts ir tikai metāla gabals, kurš krītot ietriecas zemē. Metāla gabals, no kura var izkalt zobenu.

Protams, tu vari paņemt manu zobenu rokā. Vai jūti, cik tas ir viegls? Pat tu to vari pacelt bez piepūles. Nē! Nepieskaries asmenim, tu savainosies. Tas ir asāks par bārdasnazi. Tādam tam jābūt.

Jā, es bieži vingrinos. Katru brīvu brīdi. Man nav ļauts zaudēt savas iemaņas. Te, vistālākajā tempļa parka nostūrī, es arī atnācu, lai izkustētos, lai izdabūtu no muskuļiem šo nejauko, pretīgo stīvumu, šo manī riņķojošo saltumu, kurš mani pārņēmis. Bet tu mani te atradi. Jocīgi, pirms dažām dienām tieši es mēģināju atrast tevi. Lūkojos pēc tevis. Gribēju…

Man ir vajadzīga šī saruna, Jola. Piesēdīsim, parunāsi­mies brīdi.

Tu taču mani nemaz nepazīsti, Jola.

Mani sauc Geralts. Geralts no… Nē. Tikai Geralts. Geralts no nekurienes. Esmu raganis. Manas mājas ir Kaer Morhena, raganu rezidence. Tur ir… Bija tāds cietoksnis. Necik daudz no tā nav palicis.

Kaer Morhena… Tur izaudzināja tādus kā es. Tagad to vairs nedara, bet Kaer Morhenā neviens vairs nedzīvo. Neviens, izņemot Vesemiru. Tu jautā, kas ir Vesemirs? Mans tēvs. Kāpēc tu manī skaties tik pārsteigta? Kas tur tik savāds? Ikvienam ir kāds tēvs. Manējais ir Vesemirs. Kas no tā, ka viņš nav mans īstais tēvs? īsto es nepazinu, māti arī ne. Pat nezinu, vai viņi ir dzīvi. Patiesībā tas mani maz interesē.

Jā, Kaer Morhena… Es tur izcietu parastu mutāciju. Izmēģinājumi ar Zālēm un pēc tam viss kā parasti. Hor­moni, zāļu izvilkumi, inficēšana ar vīrusu. Un tad vēlreiz. Un tad atkal tas pats. Līdz rezultātam. Šķiet, Pārmaiņas

izcietu apbrīnojami viegli, slimoju ļoti īsu laiku. Mani atzina par neparasti izturīgu smurguli un izvēlējās īpa' šiem tālākiem, sarežģītākiem… eksperimentiem. Ar to bija sliktāk. Krietni sliktāk. Taču, kā redzi, es izdzīvoju. Kā vienīgais no tiem, kurus izvēlējās šādiem eksperimen­tiem. Kopš tā laika man ir balti mati. Pilnīgs pigmentu zudums. Kā mēdz teikt blakne. Sīkums. Gandrīz nemaz netraucē.

Pēc tam man mācīja daudz ko. Krietni ilgi. Beidzot pie­nāca diena, kurā pametu Kaer Morhenu un devos ceļā. Man jau bija savs medaljons, lūk, šis. Vilka skolas zīme. Man bija arī divi zobeni: sudraba un dzelzs. Līdz ar zobeniem ceļā biju ņēmis arī pārliecību, degsmi, motivāciju un… ticību. Ticību tam, ka esmu vajadzīgs un noderīgs. Jo pasaulei, Jola, it kā vajadzēja būt nezvēru un briesmoņu pilnai, bet mans uzdevums bija aizsargāt tos, kurus šie nezvēri apdraudēja. Kad devos prom no Kaer Morhenas, sapņoju par tikšanos ar savu pirmo briesmoni, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad sastapšos ar viņu aci pret aci. Un sagaidīju.

Mans pirmais briesmonis bija plikpaurains, un tam bija īpaši neglīti, bojāti zobi. Sastapu viņu uz lielceļa, kur viņš kopā ar citiem drauģeļiem, tādiem pašiem briesmoņiem, laupītājiem no kādas armijas, bija apturējis zemnieku ratus un izvilcis no tiem meiteni, varbūt gadus trīspadsmit vecu, bet varbūt pat ne tik daudz. Drauģeļi turēja meitenes tēvu, bet plikpauris rāva viņai nost svārkus un auroja, ka nu viņai pienācis laiks iepazīt īstu vīrieti. Piejāju, nolēcu no zirga un teicu plikpaurim, ka arī viņam pienācis šāds laiks. Man tas šķita bezgala asprātīgi. Plikpauris palaida vaļā nopuņķojušos meitēnu un metās man virsū ar cirvi. Viņš bija ļoti lēns, bet sasodīti izturīgs. Cirtu viņam divas reizes, un tikai tad viņš pakrita. Tie nebija īpaši trāpīgi

cirtieni, bet ļoti, es teiktu, iespaidīgi tādi, ka plikpaura drauģeļi aizmuka, redzot, ko ar cilvēku var izdarīt ragana zobens…

Es tevi garlaikoju, Jola?

Man vajag šo sarunu. Patiešām vajag. Pie kā tad es paliku? Ak jā, pie mana pirmā labā darba. Redzi, Jola, Kaer Morhenā man tika ieborēts, lai es nemaisoties iekšā šādos atgadījumos, lai turoties no tādiem pa gabalu, lai netēlotu klejojošu bruņinieku un neiztaisītos par likumsargu. Devos ceļā, nevis lai padižotos, bet par naudu veiktu man uzlikto darbu. Bet es jaucos pa vidu kā tāds muļķis, neaizbraucis ne piecdesmit jūdžu no kalna pakājes. Vai zini, kāpēc tā darīju? Gribēju, lai meitene, mirkdama pateicības asarās, skūpstītu man, glābējam, rokas, bet viņas tēvs pateiktos, krizdams ceļos. Pa to laiku tēvs kopā ar marodieriem aiz­muka, bet meitene, kuru bija apšļakstījusi lielākā daļa plik­paura asiņu, sāka vemt, viņai sākās histērija. Un, kad es tuvojos, viņa aiz bailēm noģība. Kopš tā laika es ļoti reti iejaucos tamlīdzīgās lietās.

Darīju savu darbu. Atri iemācījos, kā tas darāms. Pie­jāju pie lauku sētu nožogojumiem, apstājos pie ciemu un pilsētu palisādēm. Un gaidīju. Ja uz manu pusi lidoja spļā­vieni, akmeņi, atskanēja lamas, es devos prom. Ja tomēr kāds iznāca aiz nožogojuma un deva man uzdevumu, es to paveicu.

Apciemoju pilsētas un cietokšņus, meklēju pie krust­ceļu stabiem pienaglotus paziņojumus, meklēju sludināju­mus “Steidzīgi vajadzīgs raganis”, un pēc tam parasti bija kāda savrupiene, pazeme, nekropole vai drupas, mežaina aina vai ala kalnos, kaulu un smirdoņas pilna. Un bija kaut kas, kurš dzīvoja tikai tādēļ, lai nogalinātu. Aiz bada, patikas, kāda slimīgas gribas vadīts vai citu iemeslu dēļ.

Mantikora, spārnotais drakons, miglainis, spīļainis, milzu airkājis, himera, mežainis, vampīrs, guls, graveirs, vilkatis, gigaskorpions, striga, naktsragana, kikimora, vipers. Un tad sekoja dejošana tumsā un zobena cirtieni. Un šausmas un bailes tā skatienā, kurš man vēlāk samaksāja.

Kļūdas? Kā nu bez tām.

Taču es vienmēr ievēroju principus. Nē, ne jau kodeksu. Dažreiz mēdzu attaisnoties ar kodeksu. Ļaudīm tas patīk. Tādi, kuriem ir kāds kodekss, kam sekot, tiek cienīti un godāti.

Taču nekāda kodeksa vispār nav. Nekad nav bijis saraks­tīts neviens raganu kodekss. Es pats sev tādu sadomāju. Vienkārši pats. Un turējos pie tā. Vienmēr…

Nē, ne vienmēr.

Ir bijuši brīži, kad šķita: nevar būt ne mazāko šaubu. Kad vajadzēja sev pateikt: “Kāda man tur daļa, tā nav mana darīšana, es taču esmu raganis.” Tādos brīžos būtu jāklausa saprāta balsij. Jāseko nojautai, ja ne pieredzei. Kaut vai parastām, visparastākajām bailēm.

Man vajadzēja paklausīt saprāta balsij, un tad…

Neklausīju.

Domāju, ka izvēlos mazāko no ļaunumiem. Un arī izvē­lējos. Mazāko? Esmu Rīvijas Geralts. Saukts arī par Blavikenas miesnieku.

Nē, Jola. Nepieskaries manai rokai. Saskarsme var tevī izsaukt… Tu vari ieraudzīt…

Bet es nevēlos, lai tu ieraugi. Nē, negribu zināt. Zinu savu sūtību. To, kura griež mani kā atvarā. Mana sūtība? Tā man seko ik solī, taču es nekad nelūkojos atpakaļ.

Cilpa? Jā, šķiet, Nenneke to jūt. Kas man tur, Cintrā, lika padoties kārdinājumam? Kā es varēju tik muļķīgi ris­kēt?

Nē, nē un vēlreiz nē. Es nekad nelūkojos atpakaļ. Bet Cintrā es nekad neatgriezīšos. Vairīšos no Cintras kā no mēra perēkļa. Nekad tur neatgriezīšos.

Hā, ja pareizi esmu aprēķinājis, šim bērnam vajadzēja piedzimt maijā, kaut kad ap Belleteina svētku laiku. Jā, tā tiešām būtu interesanta apstākļu sakritība. Tāpēc, ka Jenifera arī bija dzimusi Belleteinā…

Iesim, Jola. Jau krēslo.

Esmu tev pateicīgs, ka vēlējies ar mani parunāties.

Paldies tev, Jola.

Nē, man viss ir labi. Es jūtos lieliski.

Vienkārši lieliski.

Jautājums par maksu l

Raganim pie kakla bija pielikts nazis.

Viņš gulēja, iegrimis ziepju putās, atspiedis pakausi pret koka baļļas slideno malu. Lūpas sajuta ziepju sīvo garšu. Nazis, truls kā septiņas nelaimes, sāpīgi skrāpēja ragana ādamābolu, šņirkstēdams tuvojās pazodei.

Bārddzinis, starodams kā mākslinieks, zem kura rokām dzimst meistardarbs, tīrā prieka pēc paskribināja vēlreiz, pēc tam noslaucīja ragana seju ar linu drānu, kas bija samitrināta ar kaut ko, kas varēja būt dižzirdzenes uzlējums. Geralts piecēlās, ļāva, lai kalps uzgāž viņam toveri ūdens, nopurinājās un izkāpa no baļļas, atstādams uz ķieģeļu grīdas slapjus pēdu nospiedumus.

-    Dvielis, kungs, kalps ziņkārīgi pašķielēja uz ragana medaljonu.

-    Paldies.

-   Te būs apģērbs, teica Hakso. Krekls, apakšbikses, bikses, kamzolis. Bet te zābaki.

-    Par visu esat padomājuši, pils uzraug. Bet vai savos zābakos drīkstu iet?

-    Nē. Alu?

-    Labprāt.

Viņš ģērbās lēnām. Svešā apģērba raupjais pieskāriens sasārtušajai ādai maitāja omu, kura bija uzlabojusies pēc peldes karstajā ūdenī.

-    Pils uzraug?

-    Klausos, Geralt.

-    Vai jums ir zināms, kam tas viss? Kāpēc galu galā esmu šeit vajadzīgs?

-    Nav mana darīšana, bilda Hakso, šķielēdams uz kalpiem. Mans pienākums ir jūs apģērbt…

-    Pārģērbt, jūs gribējāt teikt.

-    Apģērbt un aizvest uz dzīrēm pie karalienes. Uzvel­ciet, Geralt. Un paslēpiet zem tā savu medaljonu.

-    Te gulēja mans duncis.

-    Nu vairs neguļ. Tas atrodas drošā vietā tāpat kā abi jūsu zobeni un visa pārējā mantība. Tur, kur jūs dodaties, ieroci līdzi neņem.

Raganis, uzvilkdams piegulošo purpura vamzi, paraus­tīja plecus.

-    Kas tas ir? viņš jautāja, norādot uz izšuvumu uz apģērba krūtežas.

-    Ak jā, teica Hakso. Gandrīz aizmirsu. Dzīru laikā jūs dēvēsieties par Četrradzes dižkungu Raviksu. Kā goda viesis sēdēsiet karalienei pie labās rokas tāda ir viņas vēlēšanās. Bet tas uz vamža ir jūsu ģerbonis. Melns lācis uz zelta fona, uz tā sēž jaunava gaišzilā tērpā, izlaistiem

matiem, paceltām rokām, tas jums jāatceras. Kāds no viesiem var būt ķerts uz heraldiku, tas bieži mēdz gadī­ties.

-    Skaidrs, paturēšu prātā, svarīgi teica Geralts. Bet Četrradze kur tā atrodas?

-    Pietiekami tālu. Esat gatavs? Varam iet?

-    Varam. Sakiet vēl, Hakso, kam par godu būs šis vie­sības?

-     Karaļmeitai Pavetai aprit piecpadsmit gadu, un sa­skaņā ar ieražu ir sapulcējušies pretendenti uz viņas roku. Karaliene Kalante vēlas viņu izdot pie kāda no Skellingiem. Mums nepieciešama savienība ar saliniekiem.

-    Kādēļ tieši ar viņiem?

-    Tiem, ar kuriem ir noslēgta savienība, neuzbrūk tik bieži kā citiem.

-    Būtisks iemesls.

-    Taču tas nav vienīgais. Cintrā, Geralt, tradīcija neļauj valdīt sievietei. Mūsu karalis Rogners pirms kāda laika nomira no melnās sērgas, bet karaliene citu viru nevēlas. Mūsu kundze Kalante ir gudra un taisnīga, taču karalis paliek karalis. Tas, kurš apprecēs karaļmeitu, sēdīsies tronī. Labi būtu, ja trāpītos puisis uz goda. Tādi jāmeklē uz salām. Tā ir sīksta tauta. Nu, ejam!

Pusceļā pa galeriju, kura aptvēra tukšo mazo iekšpagalmu, Geralts apstājās un palūkojās apkārt.

-    Pils uzraug, viņš pusbalsī teica. Tagad esam vieni. Sakiet: kādam nolūkam karalienei vajadzīgs raganis? Jums taču kaut kas jāzina. Kuram tad, ja ne jums?

-    Tam pašam nolūkam, kam visiem citiem, noburk­šķēja Hakso. Cintra ir gluži tāda pati kā jebkura cita zeme. Mums te ir gan vilkači, gan baziliski un, ja labi pameklē, arī mantikora atradīsies. Tam raganis var arī noderēt.

-    Neizlokieties, pils uzraug. Es prasu, kam karalienei raganis vajadzīgs dzīrēs, turklāt pārģērbts par zilu lāci ar vaļējiem matiem.

Hakso palūkojās apkārt, pat pārliecās pār galerijas balustrādi.

-    Kaut kas nelabs te notiek, Geralt, viņš nomurmi­nāja. Proti, pilī. Kāds spokojas.

-Kas?

-    Kas tad var spokoties? Spoks, protams. Runā tāds mazs, kuprains, adatains kā ezis. Naktīs pa pili rāpo, ķēdes šķindina. Vaid un sten zālēs.

-    Paši redzējāt?

-    Nē, Hakso nospļāvās. Un redzēt negribu.

-                Beidziet taču gvelzt muļķības, saviebās raganis.

-    Tas viss neturas kopā. Mēs ejam uz laulību dzīrēm. Un kas man tur jādara? Jāuzmana, lai no galdapakšas neiz­lec kuprainis un neievaidas? Bez ieroča? Saģērbtam kā ākstam? Ek, Hakso…

-    Domājiet, ko gribat, pils uzraugs sapūtās. Man likts neko jums neteikt. Vaicājāt, tad arī pateicu. Bet jūs uzreiz ka es melšot. Tas nu gan bija laipni no jūsu puses.

-    Atvainojiet, negribēju jūs apvainot, pils uzraug. Es tikai brīnījos…

-   Nu tad vairs nebrīnieties. Hakso, joprojām sapūties, pagrieza galvu uz pretējo pusi. Neesat šeit, lai brīnītos. Un silti jums iesaku, ragani, ja karaliene liks jums noģērb­ties kailam, nokrāsot sev zilu pakaļu un iekārties priekš­namā ar galvu uz leju kā lustrai, dariet to bez brīnīšanās un vilcināšanās. Citādi jūs var gaidīt pamatīgas nepatik­šanas. Sapratāt?

-    Sapratu. Ejam, Hakso. Lai kā tur būtu, pēc peldes sāku just izsalkumu.

Neskaitot formālo ceremoniālo apsveicināšanos, kuras laikā viņš tika pieteikts kā “Četrradzes kungs”, karaliene Kalante ar ragani nepārmija ne vārda. Dzīres vēl nebija sākušās joprojām turpināja ierasties herolda pieteiktie viesi. Pie milzīgā, taisnstūrainā galda varēja izvietoties pat četrdesmit cilvēku. Tā galā tronī ar augstu atzveltni sēdēja Kalante. Viņai pie labās rokas apsēdās Geralts, pie kreisās sirms bards ar kokli. Divi krēsli pa kreisi no karalienes palika tukši.

Pa labi no Geralta pie garākās galda malas apsēdās pils uzraugs Hakso un vojevoda ar grūti iegaumējamu vārdu. Tālāk sēdēja Atres kņazistes viesi drūmais un nerunīgais bruņinieks Rainfarns un viņa aizbilstamais apaļvaidzīgais, divpadsmit gadus vecais kņaza dēls Vindhalms, viens no pretendentiem uz karaļmeitas roku. Vēl tālāk grezni un daudzkrāsaini ģērbušies Cintras bruņinieki un tuvākie apkārtnes vasaļi.

-    Tigas barons Eilemberts! paziņoja herolds.

-    Kladzinātājs! nomurmināja Kalante, ar elkoni pie­bikstot Drogodaram. Būs jautri.

Slaiks un ūsains grezni ģērbies bruņinieks zemu pakla­nījās, taču viņa dzīvīgās, šķelmīgās acis un zobgalīgais smaids šķita pretrunā ar pazemīgo sejas izteiksmi.

-    Esiet sveicināts, Kladzinātāja kungs, ceremoniāli teica karaliene. Barona iesauka, kā redzams, bija tam pie­lipusi ciešāk nekā dzimtas uzvārds. Priecājos par jūsu ierašanos.

-   Arī es priecājos par ielūgumu, paziņoja Kladzinātājs un nopūtās. Vismaz uzmetīšu aci princesei, ja karaliene ļaus. Grūti dzīvot vienam, kundze.

-    Ei nu, Kladzinātāja kungs, Kalante tikko manāmi pasmaidīja, vīdama ap pirkstu matu cirtu. Mēs taču labi zinām, ka esat precējies.

-    Ak, ko nu, barons nopūtās. Vai tad nezināt, cik mana sieva ir trausliņa un vārīga? Bet tagad mūsu apvidū plosās bakas. Lieku savu jostu un zobenu pret vecajām vīzēm, ka pēc gada būšu jau atraitnis.

-     Nabaga Kladzinātāj, kāda laime tev uzspīdējusi, Kalante uzsmaidīja vēl mīļāk. Tava sieva tiešām ir tik vārīga. Dzirdēju, ka pērn pļaujas laikā viņa tevi pieķēra siena kaudzē kopā ar meitieti un gandrīz jūdzi dzenāja tevi ar siena dakšām, taču nepanāca. Tev viņa labāk jā­baro un jāaprūpē, un arī jāskatās, lai naktī viņai nesalst pleci.

Kladzinātājs saskuma, taču tas neizskatījās ļoti pārlie­cinoši.

-    Mājienu sapratu. Bet dzīrēs taču varēšu palikt?

-    Būšu ļoti priecīga, baron.

-    Skelligas sūtņi! iesaucās herolds, jau pavisam aiz­smacis.

Salinieki ienāca brašiem, dimdošiem soļiem, četratā, tērpušies mirdzošos, roņādām apšūtos ādas vamžos, apjozušies rūtainām vilnas šallēm. Viņu priekšgalā gāja stiegrains kareivis tumsnēju seju un ērgļa degunu. Viņam līdzās soļoja plecīgs jauneklis ar rudu matu cekulu. Visi paklanījās karalienes priekšā.

-   Man liels gods, teica Kalante, vaigos iesitoties tikko manāmam sārtumam, atkal sveikt savā pilī tik lielisku bruņinieku, kāds ir Eists Tuirsehs no Skelligas. Ja man nebūtu labi zināms, ka precības tev ir nicināma lieta, es mierinātu sevi ar cerību, ka varbūt esi ieradies lūgt manas meitas Pavetas roku. Vai tev tomēr apnikusi vientulība?

-    Atzīšos, ir gan, daiļā Kalante, atbildēja tumsnējais salinieks, pacēlis pret karalieni mirdzošu skatienu. Taču mana dzīve ir pārāk bīstama, lai domātu par pastāvīgu savienību. Ja tā nebūtu… Paveta ir pavisam jauniņa, vēl meitene, vēl neizplaucis ziediņš, taču…

-    Taču kas, bruņiniek?

-     Ābols nekrīt tālu no ābeles, mirdzinot baltos zobus, pasmaidīja Eists. Atliek uzlūkot tevi, karalien, lai saprastu, cik daiļa būs karaļmeita, kad sasniegs vecumu, kādā jābūt sievietei, lai tā darītu laimīgu karotāju. Taču tagad par viņas roku jāsacenšas jaunajiem. Tādiem kā mūsu karaļa Brana māsasdēls lūk, šis Krahs an Kraite, kurš tieši tādēļ šeit ieradies.

Krahs, noliecis rudo galvu, nometās karalienes priekšā uz viena ceļa.

-    Kuru tad tu vēl esi atvedis, Eist?

Drukns, spēcīgs vīrs ar slotai līdzīgu bārdu un lamzaks ar dūdām plecos nometās ceļos līdzās Kraham an Kraitem.

-    Lūk, šis drošsirdīgais druīds Peļovurs, kurš, tāpat kā es, ir karaļa Brana draugs un padomdevējs. Bet tas ir Draigs Bon-Dhu, mūsu slavenais skalds. Trīsdesmit jūr­nieku gaida mūs pagalmā, cerot, ka daiļā Cintras Kalante tiem parādīsies logā.

-     Sēdieties, augstdzimušie viesi. Tu, Tuirseh, šeit. Eists ieņēma brīvo vietu pie galda šaurā gala, kuru no karalienes šķīra tikai tukšais krēsls un Drogodara vieta. Pārējie salinieki apsēdās kopā pa kreisi starp maršalu Visegerdu un Streptas saimnieka dēlu trijotni, kurus sauca Kailgliemis, Silastrazds un Turkalniņš.

-               Tie ir aptuveni visi, karaliene pieliecās pie maršala.

-    Sāksim, Visegerd.

Maršals sasita plaukstas. Kalpi ar bļodām un krūzēm viesu jautrās murdoņas pavadībā devās uz galda pusi garā

virtenē. Kalante gandrīz nemaz neēda, ar sudraba dakšiņu negribīgi bakstot uz šķīvja uzlikto ēdienu.

Drogodars, kaut ko steigā iekodis, turpināja strinkšķi­nāt kokli. Savukārt pārējie viesi metās virsū ceptajiem sivē­niem, putniem, zivīm un gliemežiem. īpaši uzcītīgs šajā ziņā bija rudais Krahs an Kraite. Atres Rainfarns rūpīgi uzraudzīja jauno kņaza dēlu Vindhalmu, vienreiz tam pat sadeva pa pirkstiem par mēģinājumu pasniegties pēc ābolu vīna krūzes. Kladzinātājs, uz brīdī pārtraucis apgrauzt kaulu, iepriecināja galdabiedrus, atdarinot purva bruņuru­puča svilpienu. Gaisotne kļuva aizvien atraisītāka. Atska­nēja pirmie tosti, ar katru nākamo reizi kļūdami aizvien nesakarīgāki.

Kalante sakārtoja šauro zelta stīpu pelnu pelēkajās ieveidotajās matu sprogās un nedaudz pagriezās pret Geraltu, kurš tobrīd mēģināja sadrupināt lielā, sarkanā omāra bruņas.

-     Nu, ragani, viņa teica. Tagad visapkārt ir pietie­kami skaļš, lai mēs varētu nemanīti pārmīt dažus vārdus. Sāksim ar laipnības apliecinājumiem. Priecājos iepazīties ar tevi.

-    Ari es priecājos, karalien.

-    Un tagad pie lietas. Man tev ir darbs.

-     Es par to jau nojautu. Reti kurš mani ielūdz dzīrēs tīrā prieka pēc.

-   Tad jau tu nebūsi aizraujošs sarunu biedrs pie viesību galda. Vai ir vēl kas, ko tu nojaut?

-Jā-

-    Un kas tas būtu?

-   Pateikšu tad, kad uzzināšu, ko karaliene no manis vēlas.

-     Geralt, bilda karaliene, ar pirkstiem aizskardama smaragda kaklarotu, kuras mazākais smaragds bija maij-

vaboles lielumā, kā tu domā, kāds raganim var būt uzde­vums? Nu kāds? Izrakt aku? Aizlāpīt caurumu jumtā? Noaust gobelēnu, kurā būtu attēlotas visas pozas, kuras karalis Veridaks un daiļā Cerro izmēģinājuši kāzu naktī? Tu pats laikam vislabāk zini, kāds ir tavs amats.

-     Zinu gan. Un tagad varu pateikt, karalien, ko es nojaušu.

-    Intriģējoši.

-     Es nojaušu, ka, tāpat kā daudzi citi, tu jauc manu amatu ar pavisam citu profesiju.

-     Ak, Kalante, pagriezusies pret kokli strinkšķinošo Drogodoru, šķita izklaidīga un iegrimusi savās domās.

-    Bet kas tad, Geralt, ir šie citi, kuru ir tik daudz un kuru tumsonības līmenim tu pielīdzināji mani? Un ar kādu tad profesiju tavu amatu jauc šie muļķi?

-     Karalien, rāmi teica Geralts. Braukdams uz Cintru, satiku zemniekus, tirgoņus, rūķus, pauniniekus, katlu lāpītājus un malkascirtējus. Viņi runāja par naktsraganu, kura mitinās kalnos. Par spīļaiņiem un skolopedromortiem. Ja labi pameklētu, atrastos arī kāda mantikora. Ir tik daudz uzdevumu, kurus varētu pildīt raganis, negreznojies ar svešām spalvām un ģerboņiem.

-    Tu neatbildēji uz manu jautājumu.

-     Karalien, man nav šaubu, ka savienība ar Skelligu, kura tiks noslēgta ar tavas meitas precībām, Cintrai ir nepieciešama. Iespējams, ka intrigu vērpēji, kuri grib to izjaukt, ir pelnījuši, lai viņus pārmāca, turklāt tādā veidā, lai pats valdnieks nebūtu iejaukts. Protams, vislabāk būtu, ja viņus pārmācītu nevienam nezināms Četrradzes kungs, kurš pēc tam pagaisīs no skatuves. Bet tagad atbildēšu uz tavu jautājumu. Tu jauc manu amatu ar algota slepkavas profesiju. Tie citi, kuru ir tik daudz, ir tie, kuru rokās ir

vara. ŠI nav pirmā reize, kad esmu aicināts galmā, kurā varas problēmas jāatrisina ar veiklu zobena cirtienu. Taču es nekad neesmu nogalinājis cilvēkus naudas dēļ, vienalga, vai mērķis ir labs vai ļauns. Un nekad to nedarīšu.

Gaisotne pie galda atdzīvojās tikpat strauji, cik ātri tukšojās alus krājumi. Rudais Krahs an Kraite atrada pateicīgus klausītājus savam stāstam par kauju pie Tvitas. Ar mērcē pamērcētu kaulu uz galda uzzīmējis karti, viņš, skaļi aurodams, tajā ieskicēja taktisko izvietojumu. Kladzinātājs, attaisnojot savu iesauku, pēkšņi iekladzinājās kā visīstākā perētāja, izraisot neviltotu jautrību dzīrotāju vidū un sajukumu apkalpotāju vidū, kuri bija pārlieci­nāti, ka putns, par spīti viņu vērībai, kaut kādā veidā no pagalma ielavījies zālē.

-    Nu, lūk, liktenis mani sodījis ar pārāk attapīgu ragani, Kalante pasmaidīja, taču viņas acis palika samiegtas un ļaunas. Sodījis ar ragani, kurš, neizrādot ne mazāko cieņu vai vismaz pieklājību, atmasko manas intrigas un tumšos, noziedzīgos plānus. Taču vai mana skaistuma un apburošās personības valdzinājums gadījumā nav aptum­šojis tev prātu? Nekad vairs tā nedari, Geralt. Nerunā šādā tonī ar tiem, kuru rokās ir vara. Neviens tev nepiedos šādus vārdus, bet tu jau pazīsti karaļus un zini, ka viņu rīcībā ir dažādi līdzekļi. Duncis. Inde. Pagrabs. Nokaitētas stangas. Ir simtiem, tūkstošiem veidu, kurus izmanto karaļi, raduši atriebt savu aizvainoto lepnumu. Tu neticēsi, Geralt, cik vienkārši var aizvainot dažus valdniekus. Reti kurš mie­rīgi pacietīs tādus vārdus kā “Nē”, “Nedarīšu” vai “Nekad”. Vēl vairāk pietiek kādam pārtraukt karaļa sakāmo vai iestarpināt nepiemērotu piezīmi, un viss moku rats jau sagatavots.

Karaliene sakļāva šaurās, baltās plaukstas un viegli piespieda tās pie lūpām, ieturot izteiksmīgu pauzi. Geralts nepārtrauca un neko neiestarpināja.

-    Karaļi, turpināja Kalante, cilvēkus iedala divās kategorijās. Vieniem pavēl, bet otrus nopērk. Viņi pieturas pie vecās, banālās patiesības ikvienu var nopirkt. Ikvienu. Tas ir tikai jautājums par cenu. Taču tu esi raganis, veic savu darbu un saņem samaksu. Attiecībā uz tevi vārds “nopirkt” zaudē savu nicinošo nokrāsu. Ari jautājums par cenu tavā gadījumā ir pati par sevi saprotama lieta, atka­rīga no uzdevuma grūtības pakāpes, izpildes kvalitātes, meistarības. Tāpat ir ar tavu slavu, Geralt. Večuki gada­tirgos apdzied Rīvijas baltmatainā ragana varoņdarbus. Ja kaut puse no tā ir taisnība, varu likt galvu ķīlā, ka cena par taviem pakalpojumiem nav maza. Izmantot tevi tik banālām lietām kā galma intrigas vai slepkavības būtu tukša naudas šķērdēšana. To var izdarīt ar citām, daudz lētākām rokām.

-    BRĀĀĀK!

-     Gāā-brāak! pēkšņi iebrēcās Kladzinātājs, saņem­dams skanīgus aplausus par kārtējā zvēra balss atdarinā­jumu. Geralts nevienu tādu nepazina, taču zināja, ka neko tamlīdzīgu nevēlētos sastapt. Viņš novērsās un pamanīja karalienes zaļo acu indīgo skatienu. Drogodars, noliecis galvu un pār rokām un mūzikas instrumentu krītošo sirmo matu aizsegā noslēpto seju, klusi strinkšķināja kokli.

-     Ak, Geralt, teica Kalante, ar rokas mājienu aiz­liedzot kalpam papildināt viņas kausu. Es runāju, bet tu klusē. Mēs atrodamies dzīrēs un visi vēlamies izklai­dēties. Izklaidē mani. Man sāk pietrūkt tavu trāpīgo pie­zīmju un asprātīgo komentāru. Noderētu arī viens vai otrs

kompliments, cieņas apliecinājums vai ari paklausības izpaudums. Vienalga, kādā secībā.

-    Nu ko, karalien, bilda raganis. Es, bez šaubām, esmu garlaicīgs sarunbiedrs. Nevaru vien beigt brīnīties par to, ka tu tieši man piešķīri godu ieņemt šo vietu. Varēji taču šeit nosēdināt kādu daudz piemērotāku viesi. Jebkuru pēc tavas izvēles. Pietiktu tikai kādam pavēlēt vai samak­sāt. Tas taču ir tikai jautājums par cenu.

-    Runā, runā, Kalante atlieca galvu un pievēra acis, piešķirot lūpām mīļa smaida šķietamību.

-    Tādēļ jūtos ļoti pagodināts un lepns, ka tieši es sēžu līdzās Cintras karalienei Kalantei, kuras daiļumu pārspēj tikai viņas gudrība. Par tikpat lielu godu uzskatu to, ka valdniecei labpatika uzklausīt runas par mani. Un, pama­tojoties uz to, ko viņa dzirdējusi, viņa nevēlas mani izman­tot banālu lietu kārtošanai. Pagājušoziem kņazs Hrobariks, nebūdams tik laipns, mēģināja mani noalgot kādas daiļa­vas meklējumiem, kura bija aizbēgusi no balles, pa ceļam pazaudējot kurpīti, jo viņai bija apriebušies kņaza apnicī­gie uzmanības pierādījumi.. Man bija grūti viņu pārlieci­nāt, ka tam nepieciešams izcils pēddzinis, nevis raganis.

Karaliene, noslēpumaini smaidīdama, klausījās.

-    Arī citi valdnieki, gudrības ziņā palikdami tev tālu iepakaļ, nekautrējās man piedāvāt banālus uzdevumus. Parasti runa bija par dzīvības atņemšanu padēlam, patē­vam, pamātei, tēvocim, tantei, grūti pat pārstāstīt. Viņiem šķita, ka tas ir tikai jautājums par cenu.

Karalienes smaids varēja nozīmēt jebko.

-     Tādēļ vēlreiz atkārtoju, Geralts tikko manāmi nolieca galvu, ka jūtos neizsakāmi pagodināts par iespēju sēdēt tev līdzās, kundze. Bet gods mums, ragaņiem, nozīmē neizsakāmi daudz. Tu neticēsi, karalien, cik

daudz. Kāds valdnieks reiz aizskāra ragana godu, piedāvā­jot darbu, kurš nesaskanēja ar raganu goda kodeksu. Vēl vairāk viņš nerēķinājās ar pieklājīgo atteikumu, gribēja atturēt ragani no viņa pils pamešanas. Visi, kuri pēc tam atstāstīja šo notikumu, apgalvoja, ka tas nebija no labāka­jiem viņu valdnieka lēmumiem.

-   Geralt, pēc klusuma mirkļa teica Kalante. Tu kļū­dies. Tu esi ļoti aizraujošs sarunbiedrs.

Kladzinātājs, notraucis alus putas no ūsām uz vamža krūtežas, atgāza galvu un iegaudojās, ļoti veiksmīgi atdari­not vilcēni riesta laikā. Visi pagalma un tuvākās apkārtnes suņi viņam gaudodami atsaucās.

Viens no Streptas brāļiem, laikam Turkalniņš, pamēr­cis pirkstu alū, uzvilka treknu līniju ap Kraha an Kraites uzzīmēto karaspēka vienību.

-   Kļūdaini un nemākulīgi! viņš iesaucās. Tā nedrīks­tēja darīt! Te pret flangu vajadzēja novirzīt kavalēriju un uzbrukt no sāna!

-    Ha! norūca Krahs an Kraite, bliezdams kaulu pret galdu un apšļakstīdams blakussēdētāju sejas un tunikas ar mērces paliekām. Un atstāt bez aizsardzības vidu? Svarīgāko pozīciju? Pilnīgi šķērsām!

-   Tikai aklais vai garā vājais šādā situācijā neizmantos šādu manevru.

-    Tā gan! Pareizi! Atres Vindhalms.

-    Kas tev prasa, sūdpakaļa?

-    Pats sūdpakaļa!

-    Aizver žaunas, citādi pacienāšu ar kaulu!

-     Sēdi biksēs un piever muti, Krah! iesaucās Eists Tuirsehs, pārtraucis sarunu ar Visegerdu. Pietiks plēs­ties. Ei, Drogodor! Neviens nenovērtē tavu talantu! Patiesi, patiesi, lai ieklausītos tavā skaistajā, klusajā dziedājumā,

nepieciešama uzmanība un nosvērtība. Draig Bon-Dhu, beidz rīt un tempt! Pie šī galda tu nevienu nesajūsmi­nāsi ne ar vienu, ne ar otru. Iepūt savās dūdās un iepriecē mūsu ausis ar īstenu kara mūziku. Ar tavu atļauju, dārgā Kalante!

-   Ak tu tētīt, karaliene nočukstēja Geraltam, uz mir­kli pacēlusi acis pret griestiem mēmā izmisumā. Taču tad, smaidīdama pavisam nepiespiesti un laipni, piekrītoši pamāja.

-   Draig Bon-Dhu, teica Eists. Nospēlē mums dziesmu par kauju pie Hocebužes! Tā vismaz nesagādās mums šau­bas par karavadoņu taktiskajiem manevriem! Un arīdzan par to, kurš tur ieguva nemirstīgu slavu! Lai veselība varo­nīgajai Cintras Kalantei!

-   Veselība! Slava! ieaurojās viesi, piepildīdami kausus un māla krūzes.

Draiga Bon-Dhu dūdas sāka nikni dūkt, tad izdvesa šausminošu, stieptu, vibrējošu vaidu. Dzīrotāji sāka dzie­dāt, sitot ritmu tas ir, dauzot pret galdu ar to, kas paga­dījies pa rokai. Kladzinātājs skaudīgi uzlūkoja kazādas maisu, nepārprotami pārņemts ar domu iekļaut no maisa izplūstošās šaušalīgās skaņas savā repertuārā.

-     Hocebuže, teica Kalante, uzlūkojot Geraltu, ir mana pirmā kauja. Kaut arī riskēju izsaukt lepnā ragana nicinājumu un sašutumu, atzīšos, ka tolaik mēs cīnījāmies tieši naudas dēļ. Ienaidnieks dedzināja ciemus, kuri mums maksāja nodevas, bet mēs savā nenovīdīgajā alkatībā negribējām to pieļaut un devāmies kaujā. Banāls iemesls, banāla kauja, banāli trīs tūkstoši kraukļu saknābātu līķu. Un, paskat tik, tā vietā, lai kaunētos par to, ka par mani dzied dziesmas, sēžu te lepna kā pāvs. Pat par spīti šai šausmīgajai, barbariskajai mūzikai.

Viņas sejā atkal parādījās starojoša un laimīga smaida parodija. Karaliene pacēla tukšo kausu, atbildot pie garā galda uzsauktajiem tostiem. Geralts klusēja.

-     Turpināsim. Kalante paņēma Drogodara pasniegto fazāna stilbu un sāka to graciozi skrubināt. Kā jau teicu, tu mani ieinteresēji. Man tika stāstīts, ka jūs, ragaņi, esat interesanta kasta, taču es tam ne pārāk ticēju. Tagad ticu. Ja jums pieskandina, jūsu skanējums liecina, ka esat kalti no tērauda, nevis salipināti no putnu mēsliem. Taču tas nemaina lietas būtību. Tu esi šeit aicināts, lai pildītu uzde­vumu. Un tu to pildīsi bez gudrām ierunām.

Geralts nesavilka seju greizā un vienaldzīgā smīnā, kaut arī to ļoti vēlējās. Viņš turpināja klusēt.

-    Man šķita, nomurmināja karaliene, visu savu uzma­nību šķietami pievērsusi vienīgi fazāna stilbam, ka tu kaut ko teiksi. Vai pasmaidīsi. Nē? Jo labāk. Vai mūsu norunu vari uzskatīt par spēkā esošu?

-     Neskaidri izteiktus uzdevumus, sausi teica raganis, nav iespējams precīzi izpildīt, karalien.

-    Kas tad te neskaidrs? Tu taču tūdaļ visu saprati. Man patiešām ir nolūki attiecībā uz savienību ar Skelligu un manas meitas Pavetas precībām. Tu arī nekļūdījies, pie­ļaudams, ka šie plāni ir apdraudēti un ka esi mums nepie­ciešams, taču te tava apķērība beidzas. Tavs pieņēmums, ka es tavu amatu jaucu ar algota slepkavas profesiju, mani ļoti sāpina. Liec vērā, Geralt, ka es esmu viena no tiem nedaudzajiem valdniekiem, kuri skaidri zina, ar ko nodar­bojas ragaņi un kādiem darbiem tie aicināmi. No otras puses, ja kāds nogalina cilvēkus tikpat meistarīgi kā tu, kaut arī ne par samaksu, nevajadzētu brīnīties, ka tik daudzi šādam cilvēkam piedēvē arī slepkavas amatu. Tava slava, Geralt, iet tev pa priekšu, turklāt tā ir skaļāka par

Draiga Bon-Dhu nolādētajām dūdām. Un ari tajā ir maz patīkamu skaņu.

Dūdinieks, kaut arī nevarēja karalieni dzirdēt, beidza spēlēt. Dzīru viesi viņu aplaimoja ar haotiskām, trokšņai­nām ovācijām un tad atkal ņēmās dedzīgi iznīcināt dze­ramā un ēdamā krājumus, atminēties dažādu kauju norises un izmest nepieklājīgus jociņus par sievietēm. Kladzinātājs izdvesa savādus trokšņus, taču nebija saprotams, vai tā bija kārtējā dzīvnieka atdarināšana vai mēģinājums iztukšot kuņģi. Eists Tuirsehs pārliecās pār galdu.

-    Karalien, viņš teica, noteikti ir svarīgi iemesli, kuru dēļ tu visu laiku savu uzmanību velti kungam no Četrradzes, taču pienācis pēdējais laiks parādīties karaļ­meitai Pavetai. Ko mēs vēl gaidām? Taču ne to, lai Krahs an Kraite pielietos pilns kā mārks? Bet šis brīdis jau ir tuvu.

-    Tev, kā parasti, taisnība, Eist, Kalante silti uzsmai­dīja. Geralts nebeidza vien brīnīties, cik neizsmeļams ir viņas smaidu krājums. Patiešām, man ar augstmani Raviksu ir pārrunājams kas ārkārtīgi svarīgs. Neuztrau­cies, arī tev es veltīšu laiku. Bet tu jau pazīsti manus prin­cipus: vispirms pienākums, pēc tam izklaides. Hakso!

Pacēlusi plaukstu, viņa pamāja pils uzraugam. Hakso bez vārda runas piecēlās, paklanījās, ātri uzskrēja pa kāp­nēm un pazuda tumšajā galerijā. Karaliene atkal pagriezās pret ragani.

-    Dzirdēji? Mēs esam aizpļāpājušies. Ja Paveta jau ir beigusi grozīties pie spoguļa, tad tūdaļ būs šeit. Tādēļ klau­sies vērīgi, jo otrreiz neatkārtošu. Vēlos panākt to, ko biju nodomājusi un ko tu zināmā mērā precīzi atminēji. Nekādu citu risinājumu būt nevar. Savukārt tu vari izvēlēties. Vari būt spiests rīkoties saskaņā ar manu pavēli… klāstīt par sekām nepaklausības gadījumā neredzu jēgu. Paklausība,

pats par sevi saprotams, tiks dāsni apbalvota. Taču tu vari man ari izdarīt pakalpojumu par samaksu. Liec vērā, es neteicu “Varu tevi nopirkt”, tāpēc ka nolēmu neaizvainot tavu ragana lepnumu.

-    Šis atšķirības milzīgums kaut kā ir paslīdējis garām manai uzmanībai.

-     Nu tad esi vēl uzmanīgāks, kad es ar tevi runāju. Atšķirība, mans dārgais, ir tāda, ka pērkamajam pircējs maksā pēc saviem ieskatiem, bet pakalpojuma sniedzējs pats nosaka pakalpojuma cenu. Skaidrs?

-    Vairāk vai mazāk. Pieņemsim, ka izvēlos apmaksātu pakalpojumu. Man taču laikam jāzina, kāds pakalpojums ir jāizpilda?

-    Nē, nav jāzina. Ja tā ir pavēle, tad tai, protams, jābūt konkrētai un viennozīmīgai. Pavisam kas cits ir maksas pakalpojums. Mani interesē rezultāts. Nekas vairāk. Tā ir tava darīšana, ar kādiem līdzekļiem tu to panāksi.

Geralts, pacēlis galvu, sastapās ar Peļovura melno, vērīgo acu skatienu. Skelliges druīds, nenolaidis no ragana acis, itin kā aizdomājies drupināja plaukstās turēto maizes gabalu, birdinādams lejup drupačas.

Geralts palūkojās lejup. Viņa priekšā uz ozolkoka galda virsmas drupačas, putraimi un sarkanīgie omāra kriksiši sāka ātri kustēties kā skudriņas un izveidoja rūnas. Rūnas savienojās uz mirkli vārdā. Jautājumā.

Peļovurs, lūkodamies viņā, gaidīja. Geralts tikko manāmi pamāja. Druīds pievēra acis un ar sastingušu sejas izteiksmi notrauca drupačas no galda.

-    Dārgie viesi! iesaucās herolds. Cintras Paveta!

Viesi, pagriezuši galvas pret kāpnēm, apklusa. Nopakaļ

pils uzraugam un gaišmatainam pāžam, ģērbusies purpur­sarkanā jaciņā, noliektu galvu lejup kāpa karaļmeita.

Matu krāsa Pavetai bija gluži tāda pati kā mātei pelnu pelēka, taču viņai tie bija sapīti divās resnās bizēs, kas sniedzās pāri viduklim. Izņemot diadēmu ar meistarīgi vei­dotu gemmu un šauru jostiņu ar sīkiem zelta posmiņiem, kura piekļāva gurniem garu, sudrabzilu kleitu, Pavetai nebija nekādu rotājumu.

Pāža, herolda, pils uzrauga un Visegerda pavadībā karaļmeita ieņēma tukšo krēslu starp Drogodaru un Eistu Tuirsehu. Bruņinieciskais salinieks tūdaļ parūpējās par vīna kausu un izklaidēja karaļmeitu ar sarunām. Geralts nemanīja, ka viņa atbildētu vairāk par vienu vārdu. Acis viņai joprojām visu laiku bija nolaistas, paslēptas zem garajām skropstām, pat atskanot trokšņainiem tostiem, kuri viņai par godu sāka birt no visām galda pusēm. Bez šaubām, dzīrotāji nepalika vienaldzīgi pret viņas skais­tumu Krahs an Kraite pārtrauca aurot un klusēdams blenza uz Pavetu, pat aizmirsis par alus kausu. Atres Vindhalms gluži tāpat vai aprija karaļmeitu ar acīm, sejā mai­noties dažādām nosarkšanas pakāpēm, itin kā vairs tikai daži smilšu graudiņi pulkstenī viņu šķirtu no kāzu gultas. Aizdomīgā apmātībā smalko sejiņu aplūkoja arī Kladzinātājs un brāļi no Streptas.

-    Ahā, klusi teica Kalante, augstākajā mērā ieprieci­nāta par radīto iespaidu. Un ko tu teiksi, Geralt? Nudien, netēlojot pieticību, varu teikt, ka meita ir atsitusies mātē. Man pat žēl viņu atdot tam rudajam mūlāpam Kraham. Atliek vienīgi cerēt, ka no šā kucēna varbūt izaugs kāds, kas varētu līdzināties Eistam Tuirseham. Ja jau tā ir tā pati asins. Tu dzirdi mani, Geralt? Cintrai jānoslēdz savienība ar Skelligu, jo to prasa valsts intereses. Manai meitai jāap­precas ar atbilstošu personu, jo tā ir mana meita. Tieši tāds ir iznākums, kurš tev jānodrošina.

-    Man tas jānodrošina? Vai tad, lai tas notiktu, nepie­tiek ar tavu gribu, karalien?

-    Notikumi var risināties tā, ka ar to nepietiks.

-    Kas gan var būt stiprāks par tavu gribu?

-    Sūtiba.

-    Ak tā. Un tādēļ man, raganim, jāstājas pretī sūtībai, kas ir stiprāka par karalienes gribu. Raganis, kurš cīnās ar sūtību! Kāda ironija.

-    Kur tu saskati ironiju?

-     Lai nu paliek, karalien. Izskatās, ka pakalpojums, kuru tu pieprasi, robežojas ar neiespējamību.

-    Ja tas robežotos ar iespējamību, Kalante, smaidot izgrūda caur zobiem, es pati tiktu ar to galā un man nevajadzētu slaveno Rīvijas Geraltu. Netēlo gudreli. Visu var nokārtot, tas ir tikai jautājums par cenu. Pie velna, tavā ragana cenrādī jābūt ari cenai par to, kas robežojas ar neiespējāmību. Nojaušu, ka tā nav maza. Ja nodrošināsi man iznākumu, kuru vēlos, es tev došu, ko vien tu vēlēsies.

-    Kā tu teici, karalien?

-    Došu tev to, ko vien tu vēlēsies. Man nepatīk, ja kāds liek man atkārtot savu sakāmo divreiz. Vai tiešām man, ragani, jādomā, ka pirms ikviena darba, kuru uzņemies pildīt, tu mēģini darba uzdevējam atņemt jebkādu vēlmi gluži kā tagad man? Laiks iet. Atbildi: jā vai nē?

-Jā-

-    Tā jau ir labāk, Geralt. Tavas atbildes jau sāk tuvoties ideālam. Tās aizvien vairāk atgādina tās, kādas es gaidu, kad uzdodu jautājumus. Un tagad nemanāmi izstiep kreiso roku un patausti aiz mana troņa atzveltnes.

Geralts pabāza roku zem dzelteni gaišzilā drapējuma un gandrīz tūdaļ pat sataustīja zobenu, kurš bija piestipri­nāts pie atzveltnes kazādas apšuvuma. Viņam labi pazīs­tamo zobenu.

-    Karalien, viņš klusi teica. Neatgriežoties pie tā, ko es agrāk teicu par cilvēku nogalināšanu, vai tu tiešām saproti, ka cīņā pret sūtību ar zobenu vien nepietiek?

-    Saprotu, Kalante pagrieza galvu. Ir nepieciešams arī raganis, kurš tur šo zobenu. Kā redzi, par to esmu jau parūpējusies.

-    Karalien…

-    Geralt, vairāk ne vārda. Mēs jau tā pārāk ilgi sačuks­tamies. Uz mums skatās, un Eists jau kļūst nikns. Parunā kādu brīdi ar pils uzraugu. Ieēd, iedzer. Tikai ne pārāk daudz. Vēlos, lai tava roka būtu droša.

Raganis paklausīja. Karaliene pievienojās Eista, Visegerda un Peļovura risinātajai sarunai līdzās klusējošajai un miegainajai Pavetai. Drogodars nolika malā kokli un dedzīgi ķērās pie maltītes. Hakso bija nerunīgs. Vojevoda ar grūti iegaumējamo vārdu, kurš pa ausu galam kaut ko bija dzirdējis par Četrradzi un tās problēmām, pieklā­jības pēc painteresējās, vai ķēves labi sagrūsnējušas. Geralts atteica, ka jā, daudz biežāk nekā kumeļi. Taču viņš nebija drošs, vai joks tika saprasts. Vojevoda vairāk jautā­jumu neuzdeva. Peļovura acis atkal meklēja kontaktu ar ragana skatienu, taču drupačas uz galda vairs nesakus­tējās.

Krahs an Kraite aizvien vairāk sadraudzējās ar abiem brāļiem no Streptas. Trešais, jaunākais, jau bija pavisam nelietojams pēc mēģinājuma neatpalikt no dzeršanas tempa, kādu bija uzdevis Draigs Bon-Dhu. Skalds, kā šķita, šo mēģinājumu izturēja bez mazākā kaitējuma.

Galda galā sasēdinātie jaunākie un mazāk svarīgie grāfi iesiluši aizsāka šķībi dziedāt pazīstamo dziesmiņu par āzīti ragainīti un atriebīgo večiņu, kurai nebija nekā­das humora izjūtas.

Čirkains kalps un sardzes kapteinis, tērpts zeltainajās un gaišzilajās Cintras krāsās, piesteidzās pie Visegerda. Maršals, saraucis pieri, uzklausīja ziņojumu, piecēlās, no­stājās aiz troņa un, zemu pieliecies, kaut ko pusbalsī teica karalienei. Kalante ātri paskatījās uz Geraltu un īsi vienā vārdā atbildēja. Visegerds vēl vairāk noliecās un sāka čuk­stēt. Karaliene asi palūkojās uz viņu un, nesakot ne vārda, uzsita ar atvērto delnu pa troņa parod. Maršals paklanījās un deva pavēli sardzes kapteinim. Geralts nesaklausīja, kas tā bija par pavēli. Taču viņš pamanīja, ka Peļovurs sāka nemierīgi grozīties un palūkojās uz Pavetu. Karaļmeita, nodūrusi galvu, sēdēja nekustīgi.

Hallē atskanēja smagi, metāliski dimdoši soļi. To radī­tais troksnis bija skaļāks par murdoņu pie galda. Visi pacēla galvas un pagriezās pret nācēju. Negaidītais viesis bija tērpies bruņās, ko veidoja dzelzs plāksnes un ar vasku piesūcināta āda. Izliektās, šķautņainās krūšu bruņas no melni zila sakausējuma apakšdaļā pārsedza segmentētos svārkus un gurnusargus. Bruņu plecusargi bija klāti asiem tērauda dzelkšņiem, bruņucepure ar restoto aizsargu bija izstiepta kā suņa purns, un arī tās virsma bija nosēta ar dzelkšņiem gluži kā kastaņa miza.

Čīkstēdams un grabēdams savādais viesis tuvojās gal­dam un nekustīgi nostājās tieši pretī tronim.

-    Godātā karalien, augstdzimušie kungi, viesis, stīvi paklanījies un tā arī nepacēlis aizsargu, teica. Atvainojos, ka iztraucēju viesības. Esmu Erlenvaldes Ezis.

-                Esi sveicināts, Erlenvaldes Ezi! lēni teica Kalante.

-     Lūdzu, ieņem vietu pie galda. Mēs Cintrā priecājamies par ikvienu viesi.

-    Pateicos, karalien, Erlenvaldes Ezis vēlreiz paklanī­jās, pieskārās ar dzelzs cimdā tērpto dūri sev pie krūtīm.

-     Taču es Cintrā neesmu ieradies kā viesis, bet nopietnā jautājumā, kurš nevar gaidīt. Ja karaliene Kalante ļaus,

' izteikšu savu vajadzību tūdaļ pat, netērējot jūsu laiku.

-    Ezi no Erlenvaldes, asi teica karaliene. Slavēja­mās rūpes par mūsu laiku neattaisno necieņas izrādīšanu pret mani. Un par tādu es uzskatu aizsarga nepacelšanu, runājot ar mani. Tādēļ noņem bruņucepuri. Gan jau mēs pacietīsim laika patēriņu, kuru tev aizņems šī darbība.

-    Manai sejai, karalien, šobrīd jābūt paslēptai. Ar tavu atļauju.

Viesu pulku pāršalca murdošs sašutuma vilnis, kas šur tur uzbangoja apslāpētos lāstos. Peļovurs, noliecis galvu, bez skaņas kustināja lūpas. Raganis sajuta, kā buramvārdi uz sekundi elektrizē gaisu, kā iekustina viņa medaljonu. Kalante skatījās uz Ezi, samiegusi acis un bungojot ar pirk­stiem pret troņa paroceni.

-     Es atļauju, viņa beidzot teica. Gribu ticēt, ka iemesls ir pietiekami svarīgs. Saki, bezsejainais Ezi, kādā nolūkā esi nācis.

-   Pateicos par atļauju, teica viesis. Tomēr, nespēdams paciest pārmetumu par necieņas izrādīšanu, paskaidroja, ka runa ir par bruņinieka solījumu. Man nav ļauts atklāt seju pirms pusnakts iestāšanās.

Karaliene ar nevērīgu rokas kustību lika saprast, ka ir ar paskaidrojumu mierā. Čīkstinot bruņas, Ezis paspēra soli uz priekšu.

-     Pirms gadiem piecpadsmit, viņš skaļi paziņoja,

-    tavs vīrs, Kalante karalis Rogners apmaldījās medību laikā Erlenvaldē. Klīzdams pa brikšņiem, viņš nokrita no zirga un izmežģīja kāju. Gulēdams aizā, viņš sauca pēc palīdzības, taču par atbildi dzirdēja vien čūsku šņākšanu un tuvojošos vilkaču gaudošanu. Viņš noteikti būtu gājis bojā, ja vien viņam nebūtu sniegta palīdzība.

-     Es zinu, ka tā ir noticis, apstiprināja karaliene. -Ja ari tu to zini, es nojaušu, ka tu biji tas, kurš viņam šo palīdzību sniedza.

-    Tieši tā. Tikai pateicoties man, viņš sveiks un vesels atgriezās pilī. Pie tevis, kundze.

-     Esmu tava parādniece, Erlenvaldes Ezi. Manu patei­cību nemazina pat apstāklis, ka Rogners, manas sirds un gultas kungs, ir jau atstājis šo sauli. Es labprāt jautātu, kādā veidā šo parādu dzēst, tomēr bīstos, ka augstsirdīgo bruņinieku, kurš ievēro bruņinieka solījumu un visos gadī­jumos rīkojas saskaņā ar bruņinieku goda kodeksu, šāds jautājums varētu aizvainot. Tas liktu domāt, ka palīdzība, kuru tu karalim sniedzi, nebija nesavtīga.

-    Tu labi zini, karalien, ka tā nebija nesavtīga. Tu arī­dzan zini, ka tieši tagad esmu atnācis pēc balvas, kuru man par dzīvības glābšanu solīja karalis.

-    Ak tā? Kalante smaidīja, taču viņas acīs iezalgojās zaļas uguntiņas. Tātad tu atradi karali aizas dibenā neaizsargātu, ievainotu, pamestu čūsku un briesmoņu varā -, un tikai tad, kad viņš tev piesolīja balvu, tu stei­dzies viņam palīgā? Bet, ja viņš negribētu vai nevarētu tev apsolīt balvu, tu viņu tur pamestu un es līdz pat šai baltai dienai nezinātu, kur balo viņa kauli? Ak, cik augstsirdīgi! Bez šaubām, tu tobrīd rīkojies saskaņā ar kādu īpašu bru­ņinieka solījumu.

Murdoņa viesu vidū pieņēmās spēkā.

-    Un šodien tu esi atnācis pēc savas balvas, Ezi? tur­pināja karaliene, smaidīdama aizvien draudīgāk. Pēc piecpadsmit gadiem? Tu laikam ceri uz procentiem no summas, kas pa šo laiku sakrājušies? Te nav nekāda rūķu banka, Ezi. Tu saki, Rogners tev piesolīja balvu? Nu ko, būs grūti viņu uz šejieni ataicināt, lai viņš tev to samaksātu.

Vieglāk laikam būtu tevi aizsūtīt pie viņa uz viņsauli. Tur ari vienosieties, kurš kuram ko esat parādā. Ezi, es pārāk stipri mīlēju savu viru, lai spētu nedomāt par to, ka varēju viņu zaudēt jau tolaik pirms piecpadsmit gadiem, ja viņš būtu atteicies tirgoties ar tevi. Doma par to mani modina ne pārāk siltas jūtas pret tevi. Maskētais viesi, vai tu zini, ka šajā mirkli te, Cintrā, atrazdamies manā pilī un manā varā, tu esi tikpat bezpalīdzīgs un nāvei nolemts kā savu­laik Rogners aizā? Ko tu man piedāvāsi, kādu balvu, ja es tev apsolīšu, ka aiziesi no šejienes dzīvs?

Medaljons Geraltam kaklā sakustējās, ievibrējās. Raganis uzmeta ātru mirkli Peļovuram, sastapa viņa vērīgo, jūtami satraukto skatienu. Viņš tikko manāmi nošūpoja galvu un jautājoši sarauca uzacis. Arī druīds noliedzoši pašūpoja galvu un ar tikko jaušamu cirtainās bārdas kus­tību norādīja uz Ezi. Geralts nebija drošs.

-                Tavs sakāmais, karalien, ir iecerēts, iesaucās Ezis,

-    lai mani iebiedētu. Lai modinātu naidu šeit sapulcināto augstdzimušo viesu vidū un tavas daiļās meitas Pavetas nicinājumu. Taču tavi vārdi nav patiesi. Un tu to labi zini!

-    Citiem vārdiem, es meloju kā suns. Kalantes lūpās parādījās ļoti nejauks smaids.

-    Tu labi zini, karalien, nesatricināmi turpināja vie­sis, kas tolaik notika Erlenvaldē. Tu zini, ka izglābtais Rogners pats pēc savas gribas apsolīja man dot, ko vien vēlēšos. Piesaucu visus par lieciniekiem tam, ko tagad teikšu! Kad karalis, izglābts un aizvests pie saviem ļau­dīm, otru reizi jautāja, ko es vēloties, es viņam atbildēju. Lūdzu, lai viņš man apsola atdot to, ko atstājis mājās, bet par ko nezina un pat nenojauš. Un karalis apzvērēja, ka tā arī notiks. Bet, atgriezies mājās, viņš tevi, Kalante, atrada radību gaidās. Jā, karalien, es gaidīju šos piecpadsmit

gadus, bet manas balvas procenti krājās. Šodien, uzlūko­jot daiļo Pavetu, redzu, ka manas gaidas ir atmaksājušās. Kungi un bruņinieki! Dala no jums ieradās Cintrā, lai pre­tendētu uz karaļmeitas roku. Paziņoju, ka esat ieradušies velti. Kopš savas piedzimšanas dienas ar karaļa zvēresta spēku daiļā Paveta pieder man.

Dzīrotāju vidū sacēlās jezga. Kāds kliedza, kāds lādējās, kāds dauzīja ar dūri pa galdu, apgāzdams traukus. Streptas Turkalniņš izrāva nazi no auna cepeša sāna un sāka to vicināt. Salikušais Krahs an Kraite acīmredzot mēģināja no galda krusteņa izraut dēli.

-    Kaut kas nedzirdēts! auroja Visegerds. Kur tavi pierādījumi? Jā, pierādījumi?

-   Karalienes seja, iesaucās Ezis, izstiepis dzelzs cimdā tērpto roku, ir vislabākais pierādījums!

Paveta sēdēja nekustīgi, nodūrusi galvu. Gaisā bie­zēja kaut kas ļoti savāds. Ragana medaljons ķēdītē zem kamzoļa sāka raustīties. Viņš ieraudzīja, kā karaliene ar rokas mājienu paaicina aiz troņa stāvošo pāžu un čukstus dod viņam īsu pavēli. Geralts nesadzirdēja, kādu. Tomēr viņa uzmanību piesaistīja izbrīns zēna sejā un fakts, ka pavēli vajadzēja atkārtot vēlreiz. Pāžs skriešus metās uz izeju.

Jezga pie galda nerimās. Eists Tuirsehs pagriezās pret karalieni.

-    Kalante, viņš rāmi teica. Vai viņš saka patiesību?

-   Un, pat ja tā, izgrūda caur zobiem karaliene, saknie­busi lūpas un plūkādama ap pleciem apmesto zaļo šalli,

-    tad kas par to?

-    Ja viņš saka patiesibu, sarauca pieri Eists, solī­jums būs jāpilda.

-    Patiešām?

-   Vai man jāsaprot, sadrūmis vaicāja salinieks, ka tu tikpat nevērigi izturies pret visiem solījumiem? To skaitā pret tiem, kurus es kā dārgumu glabāju savā atmiņā?

Geralts, kurš nekad nebija domājis, ka valdniece varētu nosarkt līdz pat ausu galiem un ka viņas acīs varētu sanes­ties asaras, bet lūpas sākt drebēt, bija pārsteigts.

-     Eist, nočukstēja karaliene. Tas ir pavisam kas cits…

-    Patiešām?

-    Ak tu, kucesdēls! pietrūcies kājās, ieaurojās Krahs an Kraite. Pēdējais no pamuļķiem, kurš man apgalvoja, ka esmu darījis kaut ko velti, tagad guļ, krabju apgrauzts, Allenkerkas līča dzelmē! Vai tādēļ es atkuģoju no Skelliges, lai mājās atgrieztos tukšām rokām?! Atradies konkurents, slampas dēls gatavais! Ei, atnesiet kāds manu zobenu un iedodiet tūdaļ tam pamuļķim kādu dzelzs gabalu! Tad paskatīsimies, kurš…

-     Vai nepievērsi muti, Krah? indīgi teica Eists, ar dūrēm atbalstījies pret galdu. Draig Bon-Dhu! Tu būsi atbildīgs par turpmāko karaļa māsasdēla uzvedību!

-   Vai arī mani tu apklusināsi, Tuirseh? piecēlies kājās, iesaucās Atres Rainfarns. Kurš uzdrošināsies mani attu­rēt ar asinīm nomazgāt kaunu, kas šeit padarīts manam kņazam un viņa dēlam Vindhalmam vienīgajam, kurš ir Pavetas rokas un kāzu gultas cienīgs? Atnesiet zobenus! Tūdaļ pat uz vietas parādīšu šim Ezim, vai kā viņš tur dēvējas, kā mēs Atrē atriebjam šādus apvainojumus! Nu, vai atradīsies kāds vai kaut kas, kurš spētu mani no tā atturēt?

-    Protams. Tas ir pieklājības tikums, rāmi atbildēja Eists Tuirsehs. Šeit nepiedienas uzsākt kautiņu vai kādu izaicināt, pirmāk nesaņemot šā nama kundzes atļauju. Kas

tad nu, vai Cintras troņa zāle būtu dzertuve, kurā pēc pati­kas var dauzīt purnus un vicināt nažus?

Visi atkal cits caur citu sāka kliegt, draudēt un vicināt dūres. Tracis aprāvās, kā ar nazi nogriezts, kad zālē pēkšņi atskanēja īss saniknota sumbra rēciens.

-   Tā, teica Kladzinātājs, nokremšļojies un piecēlies no galda. Eists ir kļūdījies. Tas vairs pat neizskatās pēc dzertuves. Tas jau līdzinās zvērnīcai, tādēļ sumbrs bija īsti vietā. Cienījamā Kalante, atļauj man izteikt savu skatījumu uz problēmu, kura te radusies.

-   Kā redzu, ļoti daudziem, lēni teica Kalante, par šo problēmu ir savs viedoklis, kuru tie izsaka, pat neprasot man atļauju. Savādi: kāpēc jūs neinteresē manas domas? Manuprāt, drīzāk šī nolāpītā pils sabruks pār manu galvu, nekā es atdošu Pavetu šim ērmam. Man nav ne mazākā nolūka…

-   Rognera zvērests… sāka Ezis, taču karaliene, triecot pret galdu zelta kausu, viņu acumirklī pārtrauca.

-   Rognera zvērests man nozīmē tikpat daudz, cik pērnā gada sniegs! Un kas attiecas uz tevi, Ezi, tad es vēl neesmu nolēmusi, vai ļaušu Kraham vai Rainfarmam krustot ar tevi zobenus divkaujā vai vienkārši likšu tevi pakārt! Pār­traukdams mani, tu lielā mērā ietekmē manu lēmumu!

Geralts, joprojām satraukts par medaljona drebēšanu, pārlaida skatienu zālei un pēkšņi sastapās ar Pavetas acīm, tikpat smaragdzaļām kā mātes acis. Karaļmeita tās vairs neslēpa zem garajām skropstām viņa lūkojās te uz Peļovuru, te uz ragani, nepievēršot citiem nekādu uzmanību. Peļovurs, kaut ko murminot, sakņupis grozījās.

Kladzinātājs, joprojām stāvēdams kājās, svarīgi no­kremšļojās.

-   Runā, pamāja karaliene. Bet tā, lai būtu īsi un par lietu.

-    Kā pavēlēsiet, karalien. Cienījamā Kalante un jūs, bruņinieki! Patiešām savādu vēlēšanos karalim Rogneram izteica Erlenvaldes Ezis, savādu balvu pieprasīja, kad karalis tam bija apsolījis pildīt jebkuru vēlēšanos. Taču neizliksimies, ka neesam dzirdējuši par šādām vēlmēm, par Nejaušības Likumu, vecu kā pati cilvēce. Par maksu, ko var pieprasīt tas, kurš izglābj kādam dzīvību šķietami bezcerīgā situācijā, un tādēļ var izteikt, kā liekas, neiespē­jamu vēlēšanos. “Atdosi man to, kas pirmais iznāks tevi sagaidīt.” Jūs teiksiet tas var būt suns, sargs pie vār­tiem vai varbūt pat sievasmāte, kura nevar vien nociesties, nesadevusi pa muti mājās pārnākušajam znotam. Negaidīti atgriežoties no gara ceļojuma, cienītie kungi, tas parasti izrādīsies piegulētājs sievas gultā. Taču tas var būt arī bērns. Sūtības iezīmēts bērns.

-   īsāk, Kladzinātāj, Kalante sarauca pieri.

-   Kā pavēlēsiet. Kungi! Vai neesat dzirdējuši par Sūtī­bas iezīmētiem bērniem? Vai leģendārais varonis Zatrets Voruta, vēl bērns būdams, netika atdots rūķiem, jo bija tas, kuru tēvs, atgriežoties cietoksnī, satika pirmo? Un Ārprā­tīgais Dejs, kurš ceļiniekam pieprasīja atdot to, par ko tas pats nenojauš! Šis pārsteigums bija slavenais Suprē, kurš vēlāk Ārprātīgo Deju atbrīvoja no tam uzliktā lāsta. Atmi­nieties arī Zivelenu, kura kļuva par Metinnas karalieni ar rūķa Rumplestelta palīdzību un atlīdzībā par to apsolīja savu pirmdzimto bērnu! Kad Rumplestelts ieradās pēc solī­tās balvas, Zivelena neturēja solījumu, bet ar burvestībām piespieda rūķi bēgt. Neilgi pēc tam abi viņa un bērns nomira no sērgas. Ar Sūtību nevar spēlēties nesodīti!

-   Nebiedē mani, Kudkadak. Kalante saviebās. Pus­nakts, šausmu stunda jau tuvu. Vai atminies vēl kādas leģendas no tavas neapšaubāmi grūtās bērnības? Ja ne, sēdies.

-    Lūdzu, vēl nedaudz laika. Barons sāka virpināt garās ūsas. Es vēl drusku pastāvēšu. Gribēju visiem atsaukt atmiņā vēl vienu leģendu. Tā ir sena, piemirsta leģenda, mēs visi to laikam būsim dzirdējuši mūsu grūtās bērnības gados. Šajā leģendā karaļi turēja dotos solījumus. Bet mūs, nabaga vasaļus, ar karaļiem saista vienīgi karaļa dotais vārds: uz tā balstīti līgumi, savienības, mūsu pri­vilēģijas, mūsu lēņi. Un tagad? Mums par to tagad jāsāk šaubīties? Jāzaudē ticība karaļa vārda nesatricināmībai? Jāsagaida, ka tas nozīmēs tikpat daudz, cik pērnā gada sniegs? Patiesi, ja tā tam jābūt, tad pēc grūtas bērnības mūs gaida smagas vecumdienas.

-   Kurā pusē tu atrodies, Kladzinātāj? ieaurojās Atres Rainfarns.

-   Klusu! Lai viņš runā!

-   Šis gaisā parautais klukstētājs apvaino majestāti!

-   Tigas baronam ir taisnība!

-   Klusu, pieceldamās pēkšņi teica Kalante. Ļaujiet viņam pabeigt.

-    Lieliski, pateicos, paklanījās Kladzinātājs, bet es jau esmu beidzis.

Iestājās klusums, pavisam neierasts pēc jezgas, kuru pirms mirkļa bija izsaukuši barona vārdi. Kalante jopro­jām stāvēja. Nez vai kāds, izņemot Geraltu, pamanīja, kā, pieskaroties pierei, dreb viņas roka.

-   Mani kungi, viņa beidzot teica. Šeit nepieciešams paskaidrojums. Jā, šis… Ezis… saka taisnību. Rogners patie­šām viņam apsolīja to, par ko nevarēja iedomāties. Izskatās, ka mūsu gaišā piemiņā turētais karalis bija mulla sieviešu lietās un neprata skaitīt līdz deviņi. Savukārt man viņš pateica patiesību tikai uz nāves gultas. Tāpēc, ka zināja, ko es ar viņu būtu izdarījusi, ja būtu agrāk uzzinājusi par šo

solījumu. Viņš zināja, uz ko spējīga māte, ar kuras bērnu likteni tik vieglprātīgi izrīkojas.

Bruņinieki un augstmaņi klusēja. Ezis stāvēja nekustīgi kā dzelkšņota statuja.

-    Bet Kladzinātājs, turpināja Kalante, nu ko, Kladzinātājs man atgādināja, ka neesmu māte, bet karaliene. Lai notiek. Karaliene rīt sasauks padomi. Cintrā nevalda tirānija. Padome nolems, vai miruša karaļa zvērestam ir vara pār troņmantnieci, un paziņos, vai viņa un Cintras tronis jāatdod pirmajam pretimnācējam vai arī jārīkojas saskaņā ar karaļvalsts interesēm.

Kalante uz mirkli apklusa un pašķielēja uz Geraltu.

-   Bet, kas attiecas uz augstdzimušajiem bruņiniekiem, kas ieradušies Cintrā cerībā iegūt karaļmeitas roku… Atliek tikai izteikt līdzjūtību sakarā ar skarbo apvainojumu viņu cieņai un godam, kurš mests viņiem sejā. Ar izsmieklu, ko viņiem nācies šeit piedzīvot. Manas vainas tur nav.

Balsu murdoņā, kura pāršalca visu viesu pulku, raganis saklausīja Eista Tuirseha čukstus.

-   Pie visiem jūras dieviem, tikko dzirdami teica sali­nieks. Tā nevar. Tas ir klajš aicinājums uz asinsizliešanu. Kalante, tu viņus gluži vienkārši sakūdīsi.

-   Apklusti, Eist, nikni nošņācās karaliene. Citādi sadusmošos.

Peļovura melnās acis iezibējās, kad druīds ar skatienu norādīja uz Atres Rainfarnu, kurš ar drūmā grimasē sa­vilktu seju grasījās celties kājās. Geralts tūdaļ reaģēja un, viņu apsteidzis, piecēlās pirmais, ar troksni atbidot krēslu.

-   Varbūt sasaukt padomi nebūs vajadzības, viņš skaļi un skanīgi teica.

Visi apklusa un izbrīnīti palūkojās uz viņu. Geralts sajuta sev pievērstu Pavetas smaragdzaļo acu skatienu, Eža

skatienu caur melnā sejsarga restēm, sajuta ari, kā spēks, biezēdams gaisā, kāpj augšup gluži kā paisuma vilnis. Redzēja ari, kā šā spēka ietekmē dūmi no lāpām un eļļas lampām sāk iegūt fantastiskus apveidus. Viņš zināja, ka to redz arī Peļovurs. Un zināja, ka neviens cits to neredz.

-   Es teicu, viņš rāmi atkārtoja, ka sasaukt padomi varbūt nemaz nevajadzēs. Vai tu, Erlenvaldes Ezi, saprati, ko es ar to domāju?

Dzelkšņiem klātais bruņinieks paspēra divus soļus uz priekšu.

-   Sapratu, viņa dobjā balss izlauzās caur bruņucepu­res sejsargu. Tikai muļķis nesaprastu. Dzirdēju, ko pirms mirkļa teica žēlīgā un cēlsirdīgā Kalante. Viņa atrada brī­nišķīgu paņēmienu, kā tikt no manis vaļā. Pieņemu tavu izaicinājumu, man nepazīstamais bruņiniek!

-   Neatminos, bilda Geralts, ka būtu tevi izaicinājis. Man nav nodoma izsaukt tevi uz divkauju, Erlenvaldes Ezi.

-   Geralt! sašķobījusi lūpas un aizmirsusi, ka raganis dēvējams par “augstdzimušo Raviksu”, iesaucās Kalante.

-   Nepārkāp robežas! Nesāc pārbaudīt manu pacietību!

-    Arī manējo ne, naidīgi piebilda Rainfarns. Savu­kārt Krahs an Kraite tikai ieņurdējās. Eists Tuirsehs ar izteiksmīgu žestu parādīja viņam dūri. Krahs ieņurdējās vēl skaļāk.

-   Visi dzirdēja, turpināja Geralts, kā Tigas barons stāsta par slaveniem varoņiem, kuri tikuši atņemti viņu vecākiem, izmantojot tādus pašus zvērestus, kādus Ezis izspieda no karaļa Rognera. Taču kādēļ, ar kādu mērķi pieprasa šādus zvērestus? Erlenvaldes Ezi, tu zini atbildi. Šāds zvērests spēj izveidot spēcīgu nepārraujamu sūtības saikni starp zvēresta pieprasītāju un tā objektu, tas ir, bērnu-pārsteigumu. Šāds aklā likteņa izvēlēts bērns var

būt paredzēts neparastiem darbiem. Tas spēj nospēlēt nedzirdēti svarīgu lomu tā dzīvē, ar kuru to saistījis lik­tenis. Tieši tādēļ, Ezi, tu pieprasīji no Rognera cenu, kuru šodien vēlies saņemt. Tu nevēlies Cintras troni. Tu vēlies iegūt karaļmeitu.

-   Ir tieši tā, kā tu saki, man nezināmais bruņiniek, Ezis sāka skaļi smieties. Tieši to es vēlos! Atdodiet man to, kas ir mana sūtība!

-   Tas, teica Geralts, vēl jāpierāda.

-   Tu uzdrošinies to apšaubīt? Pēc tam kad karaliene ir apstiprinājusi manu vārdu patiesumu? Pēc tā, ko pats pirms mirkļa teici?

-   Jā. Jo tu nepateici mums visu. Rogners, Ezi, zināja Pārsteiguma likuma spēku, zvēresta spēku, kuru viņš bija devis. Un to viņš deva, jo zināja, ka paražām un likumam piemīt šādus zvērestus sargājošs spēks. Es apgalvoju, Ezi, ka pagaidām tev uz karaļmeitu nav nekādu tiesību. Tu tās iegūsi tikai tad, kad…

-   Kad ko?

-    Kad karaļmeita pati piekritīs doties tev līdzi. Tā nosaka Pārsteiguma likums. Tieši bērna, nevis vecāku piekrišana apstiprina zvērestu, pierāda, ka bērns tiešām ir dzimis sūtības ēnā. Tieši tādēļ, tu, Ezi, ieradies pēc piecpadsmit gadiem. Tieši šādu noteikumu savā zvērestā iekļāva karalis Rogners.

-   Kas tu esi?

-   Esmu Rīvijas Geralts.

-   Kas tu esi, Rīvijas Geralt, ka gribi uzmesties par liet­pratēju likumu un paražu jautājumos?

-   Viņš šo likumu pazīst labāk nekā jebkurš cits, aiz­smakušā balsī teica Peļovurs, tādēļ, ka tieši attiecībā uz viņu tas reiz ir ticis pielietots. Viņu reiz paņēma no vecāku

nama, jo viņš bija tas, kuru tēvs nebija gaidījis sastapt, atgriežoties mājās. Jo viņš bijis paredzēts kaut kam citam. Un ar sūtības spēku kļuvis par to, kas ir tagad.

-   Un kas viņš ir?

-   Raganis.

Klusumā, kurš pēkšņi iestājās, no sardzes telpas atska­nēja zvans, ar drūmu dunoņu vēstot par pusnakts iestāša­nos. Visi nodrebēja un pacēla galvu. Peļovurs, lūkodamies uz Geraltu, savilka seju savādi pārsteigtā grimasē. Taču vispamanāmāk nodrebēja un nemierīgi sakustējās Ezis. Rokas bruņucimdos bezspēcīgi noslīdēja gar sāniem, dzelkšņotā bruņucepure nedroši salīgojās.

Savāds, nezināms Spēks, piepildījis halli kā pelēka migla, pēkšņi sabiezēja.

-   Tā ir taisnība, teica Kalante, šeit esošais Rīvijas Geralts ir raganis. Viņa amats ir cienījams un apbrīnojams. Viņš ziedoja sevi tam, lai mūs pasargātu no šausmām un murgiem, kurus dzemdē nakts, kurus cilvēkiem uzsūta ļauni, naidīgi spēki. Viņš nogalina jebkādus briesmoņus un monstrus, kuri mums uzglūn mežos un silos. Arī tos, kuri uzdrošinās ienākt mūsu mitekļos.

Ezis klusēja.

-   Un tādēļ, pacēlusi gredzenoto plaukstu, turpināja karaliene, lai īstenojas likums, lai piepildās zvērests, kura izpildi tu, Erlenvaldes Ezi, pieprasi! Situsi pusnakts stunda. Tavs bruņinieka solījums vairs nav spēkā. Noņem bruņucepuri. Pirms mana meita izteiks savu gribu, pirms izlems par savu sūtību, lai viņa ierauga tavu seju. Mēs visi vēlamies redzēt tavu seju.

Ezis no Erlenvaldes lēni pacēla bruņucimdā tērpto plaukstu, parāva bruņucepures sastiprinājumu, nocēla to no galvas, satvēris aiz dzelzs raga, un ar troksni nosvieda

uz grīdas. Kāds iekliedzās, kāds cits izgrūda lāstu, kāds skaļi noelsās. Karalienes sejā parādījās ļauns, ļoti ļauns ' smaids. Drūma triumfa pilns smaids.

Virs platajām, pusapaļajām krūšu bruņām viņiem pretī lūkojās melnu, izvelbtu acu podziņu pāris, izvietojies abās pusēs smecerim, kurš bija klāts rudiem rugājiem un rotāts trīsošām garām ūsām. Zem smecera vīdēja baltu, asu zobiņu rinda. No radījuma galvvirsas un skausta spurojās īsu, pelēku, kustīgu adatu klājiens.

-   Tieši tā es izskatos, bilda radījums, un tu to jau iepriekš labi zināji, Kalante. Rogners, stāstot par to, kas ar viņu notika Erlenvaldē, nevarēja nepieminēt arī to, kā izskatījās tas, kurš izglāba viņam dzīvību. Tas, kuram, par spīti tā ārienei, viņš apsolīja to, ko apsolīja. Tu labi sagata­vojies manam apciemojumam, karalien. Tavu augstprātīgo, nicinošo atteikšanos turēt doto vārdu nosodīja tevis pašas vasaļi. Kad neizdevās mēģinājums man uzrīdīt pārējos pre­ciniekus, tev katram gadījumam vēl bija pietaupīts slep­kava raganis tev tieši pie labās rokas. Un beigās prasta, zemiska krāpšanās. Tu gribēji mani pazemot, Kalante. Tagad zini, ka esi pazemojusi pati sevi.

-           Pietiek, Kalante piecēlās un iespieda roku sānos.

-   Ar to arī beigsim. Paveta! Vai redzi, kurš vai drīzāk kas stāv tavā priekšā un uzdrošinās pretendēt uz tavu roku? Saskaņā ar Pārsteiguma likumu un mūžseno paražu jāiz­lemj tev. Atbildi pietiks ar vienu tavu vārdu! Ja pateiksi “jā”, kļūsi par šī neradījuma īpašumu, trofeju. Ja pateiksi “nē”, vairs nekad viņu neredzēsi.

Zālē pulsējošais spēks spieda Geralta deniņus gluži kā dzelzs stīpa, šalca ausīs, lika matiem uz pakauša sabozties. Raganis skatījās uz Peļovura sažņaugto, baltojošo pirkstu kauliņiem. Uz šauro sviedru tērcīti, kas tecēja lejup pa

karalienes vaigu. Uz maizes drupačām, kas kustējās gluži kā tārpiņi, veidojot rūnas, izklīstot un atkal sakārtojoties skaidri salasāmā uzrakstā: UZMANIES.

-  Paveta! atkārtoja Kalante. Atbildi: vai vēlies doties lidzi šim radījumam?

Paveta pacēla galvu.

-Jā.

Spēks, pārpildījis zāli, atkārtoja šo vārdu, dobji atbal­sojoties visās velvēs. Neviens, pilnīgi neviens neizdvesa ne mazāko skaņu.

Kalante lēni, ļoti lēni atslīga troni. Viņas seja bija pil­nīgi bez izteiksmes.

-   Jūs visi dzirdējāt, klusumā atskanēja Eža mierīgā balss. Ari tu, Kalante. Un tu, ragani, viltīgais pērka­mais slepkava. Manas tiesības ir apliecinātas. Taisnība un Sūtība ir guvušas virsroku pār meliem un krāpšanos. Kas jums atliek, cēlā karalien un pārģērbtais ragani? Salts tērauds?

Neviens neatbildēja.

-   Vislabprātāk, kustinot ūsas un raucot smeceri, teica Ezis, es tūdaļ pat pamestu šo vietu kopā ar Pavetu, taču neliegšu sev mazu gandarījumu. Tieši tu, Kalante, atvedīsi savu meitu šeit, kur es stāvu, un ieliksi viņas balto roku manējā!

Kalante lēni pagrieza galvu pret ragani. Viņas acīs bija lasāma pavēle. Geralts nekustējās, juzdams un redzēdams, kā gaisā biezējošais Spēks sāk kondensēties virs viņa. Tikai virs viņa. Viņš jau zināja. Karalienes acis samiedzās, lūpas nodrebēja…

-   Ko? Kas te notiek? pietrūcies kājās, pēkšņi ieaurojās Krahs an Kraite. Baltā roka? Viņa rokā? Karaļmeita ar šito saraino nešķīsteni? Ar šo… cūkuģīmi?

-    Un es ar viņu gribēju cīnīties kā ar bruņinieku! viņam pievienojās Rainfarns. Ar šo putnubiedēkli šo lopu! Suņus viņam uzrīdīt! Suņus!

-   Sardze! ieaurojās Kalante.

Pēc tam jau viss notika zibens ātrumā. Krahs an Kraite paķēra no galda nazi, ar troksni apgāza krēslu. Pildīdams Eista pavēli, Eists Bon-Dhu ar dūdu stabuli no visa spēka nevilcinoties ieblieza Kraham pa pakausi. Krahs nogāzās uz galda starp stori želejā un līkajām ribām, kas bija pali­kušas pāri no mežacūkas cepeša.

Rainfarns metās virsū Ezim, zibinot no piedurknes izvilkto dunci. Kladzinātājs, pietrūcies kājās, aizspēra ķebli tieši viņam pa kājām. Rainfarns veikli pārlēca pāri šķērslim, taču ar šo aizkavēšanas manevru pietika. Ezis viņu apmulsināja ar īsu māņkustību un notrieca uz ceļiem ar varenu bruņās kaltās dūres triecienu. Kladzinātājs pie­lēca klāt, lai izrautu Rainfarnam dunci, taču viņu atturēja kņazs Vindhalms, ieķēries kājās kā asinssuns.

No ieejas puses ar gizarmām un šķēpiem skrēja bru­ņoti sargi. Kalante izslējās un ar pēkšņu pavēlošu rokas mājienu viņiem valdonīgi norādīja uz Ezi. Paveta sāka kliegt, Eists Tuirsehs lādēties. Visi pietrūkās kājās, ne pārāk labi saprotot, kas darāms.

-   Nogaliniet viņu! iekliedzās karaliene.

Ezis, nikni sprauslādams un atņirgdams ilkņus, pagrie­zās pret uzbrūkošajiem sargiem. Viņš bija bez ieroča, taču iekalts dzelkšņotās bruņās, no kurām džinkstēdamas atlēca gizarmu smailes. Tomēr trieciens viņu atsvieda atpakaļ tieši virsū kājās pieslējušamies Rainfarnam, kurš apstādināja Ezi, saķēris to aiz kājām. Ezis ierēcās, ar dzelzs elkoņsargiem atsizdams zobenu cirtienus, kas bira pār viņa galvu. Rainfarns cirta viņam ar dunci, taču asmens

noslīdēja pa krūšu bruņām. Sargi, sakrustojuši gizarmu kātus, piespieda Ezi pie greznā kamīna. Ezis saritinājās.

-   Duniii! smalkā balsī iekliedzās Paveta, uzlēkusi uz krēsla.

Pāri galdam, apgāzdams šķīvjus, bļodas un kausus, raganis ar zobenu rokā traucās pretī kautiņa dalībniekiem. Viņš zināja, ka laika nav daudz. Pavetas spiedziens kļuva aizvien nedabiskāks. Rainfarns pacēla dunci nākamajam cirtienam.

Geralts cirta lēcienā no galda, ieliecies ceļos. Rainfarns iegaudojās, aizvēlās līdz sienai. Raganis sāka griezties uz riņķi, ar ģelža vidu aizķēra sargu, kurš centās iedurt šķēpa smaili starp Eža krūšu bruņām un svārkiem. Sargs pakrita, pazaudēdams plakano bruņucepuri. No ieejas jau skrēja citi sargi.

-Tā neder! ierēcās Eists Tuirsehs, paķerdams krēslu. Atvēzējies viņš sadragāja neparocīgo mēbeli pret grīdu, bet ar to, kas palika rokā, viņš metās pretī uzbrucējiem.

Ezis, abu gizarmu āķu aizāķēts, ar troksni nogāzās uz grīdas. Kamēr viņu vilka pa grīdu, viņš kliedza un spraus­lāja. Trešais sargs pielēca klāt un pacēla šķēpu cirtienam. Geralts viņam cirta pa deniņiem ar pašu zobena asmeņa galu. Pārējie, kuri vilka Ezi, pametuši gizarmas, atlēca malā. No ieejas atskrējušie atkāpās krēsla kājas priekšā, kas Eista rokā švīkstēja gluži kā burvju zobens Balmurs leģendārā Zatreta Vorutas labajā rokā.

Pavetas spiedziens sasniedza augstāko pakāpi un pēk­šņi it kā aizlūza. Geralts, juzdams, kas tūdaļ sekos, nome­tās plakaniski zemē, ar acs kaktiņu pamanīdams zaļganu uzplaiksnījumu. Viņš sajuta šausmīgas sāpes ausīs, izdzir­dēja draudīgu dunoņu un mežonīgu kliedzienu, kurš izrā­vās no neskaitāmām rīklēm. Un pēc tam nemainīgo, monotono, vibrējošo karaļmeitas kliedzienu.

Galds, kaisīdams uz visām pusēm traukus, nažus, dak­šiņas un ēdienus un griezdamies ap savu asi, sāka lēnām celties gaisā, smagie krēsli lidinājās pa zāli, sašķīstot pret sienām, gobelēni un paklāji plivinājās, gaisā saceldami putekļu mākoņus. No izejas puses bija dzirdami brakšķi, kliedzieni un sausi krakšķi, gizarmu kātiem lūstot kā sēr­kociņiem.

Tronis kopā ar tajā sēdošo Kalanti palēcās un kā bulta izšāvās cauri zālei, ar troksni ietriecās sienā un sašķīda gabalos. Karaliene noslīga uz grīdas ļengana kā lupatu lelle.

Eists Tuirsehs, tik tikko turēdamies kājās, metās pie viņas, satvēra aiz pleciem un ar savu augumu aizsedza no drazu krusas, kas triecās pret sienām un grīdu.

Geralts, delnā saspiedis medaljonu, cik vien ātri spēja, rāpās uz Peļovura pusi, kurš, apbrīnojamā kārtā joprojām stāvēdams uz ceļiem, nevis gulēdams uz vēdera, bija gaisā pacēlis īsu vilkābeles zara rīksti. Rīkstes galā uzsprausts, līgojās žurkas galvaskauss. Pie sienas aiz druīda muguras ar visīstāko liesmu dega gobelēns, uz kura bija attēlota aplenktā Ortagoras cietokšņa degšana.

Paveta gaudoja. Griezdamās uz visām pusēm, viņa ar kliedzienu kā pātagu šaustīja visu un visus. Kāds no gulošajiem mēģināja piecelties, taču tūdaļ pakrita un sāka locīties vai pieplaka pie sienas. Geralta acu priekšā lie­lais sudraba mērces trauks, kurš bija veidots kā airu laiva ar uzrautu priekšgalu, aizsvilpa pa gaisu un notrieca no kājām aizbēgt mēģinošo vojevodu ar grūti iegaumējamo vārdu. No griestu velvēm klusiņām bira apmetums. Tieši zem griestiem riņķoja galds, kuram pieplakušais Krahs an Kraite izkliedza nejaukus lāstus.

Geralts aizlīda līdz Peļovuram, un abi patvērās aiz pakalniņa, kuru, skaitot no apakšas, veidoja Streptas Paškots, alas mučele, Drogodars, krēsls un Drogodara kokle.

-   Tas ir tīrs, pirmatnējs Spēks! pārkliegdams jezgu un troksni, ieaurojās druīds. Viņa nevalda pār to!

-   Zinu! atkliedza Geralts. Nez no kurienes nokritušais fazāns ar dažām raibām spalvām, kas joprojām rēgojās no cepeša, ietriecās viņam plecā.

-   Viņa jāaptur! Sienas jau sāk plaisāt!

-   Redzu!

-   Esi gatavs?

-Jā!

-   Viens! Divi! Tagad!

Viņi deva tai triecienu vienlaicīgi. Geralts ar Aard zīmi, Peļovurs ar baisu trīspakāpju nobūrumu, no kura, kā šķita, tūdaļ sāks kust akmens grīda. Krēsls, uz kura sēdēja karaļmeita, sašķīda šķēpelēs. Paveta to itin kā nemanīja viņa planēja gaisā caurspīdīgas, zaļas sfēras iekšienē. Tur­pinādama kliegt, viņa pagrieza pret viņiem galvu, bet sīkā sejiņa pēkšņi savilkās naidīgā grimasē.

-   Pie visiem dēmoniem! ierēcās Peļovurs.

-    Uzmanies! sakņupdams iesaucās raganis. Bloķē viņu, Peļovur! Bloķē, citādi mums beigas!

Galds smagi nogāzās uz grīdas, sašķaidot zem sevis krusteni un visu, kas atradās apakšā. Uz galda gulošais Krahs an Kraite tika uzmests trīs olekšu augstumā. Vis­apkārt bira smags šķīvju un ēdienu atlieku lietus; saskar­damās ar akmens grīdu, eksplodēja kristāla karafes. No mūra sienas norautā dzega rībēja kā pērkons, satricinot pils pamatus.

-   Viss pierims! kliedza Peļovurs, izstiepis rīksti pret karaļmeitu. Viss pierims! Tagad viss spēks nāks uz mums!

Geralts ar zobena cirtienu atsita tieši druīda virzienā lidojošu divzaru dakšiņu.

-   Bloķē, Peļovur!

Smaragdzaļās acis meta viņu virzienā divus zaļus zibe­ņus. Zibeņi savērpās apžilbinošās, virpuļojošās piltuvēs, vērpetēs, no kuru iekšpuses viņiem virsū brāzās Spēks, kā tarāns plēsdams pušu galvaskausus, aptumšojot acis, aiz­sitot elpu. Kopā ar Spēku pār viņiem bira stikls, majolika, bļodas, svečturi, kauli, aizkosti maizes klaipi, dēļi, līstītes un gruzdošas pagales no kamīna. Mežonīgi klaigājot, kā milzīgs mednis pāri viņu galvām pārlidoja pils uzraugs Hakso. Milzīga vārītas karpas galva sašķīda pret Geralta krūtīm tieši pret zelta laukumu, lāci un Četrradzes jaunavu.

Cauri zāles sienas satricinošajiem Peļovura buramvār­diem, cauri paša kliedzienam un ievainoto vaidiem, rībē­šanai un dārdiem, cauri Pavetas gaudošanai raganis pēkšņi izdzirdēja visšaušalīgāko skaņu, kādu viņam bija jebkad nācies dzirdēt.

Kladzinātājs, nometies ceļos, ar rokām un ceļiem žņau­dza Draiga Bon-Dhu dūdas. Viņš pats savukārt, pārklieg­dams baismīgās skaņas, kas plūda no plēšām, atgāzis atpa­kaļ galvu, gaudoja un rēca, kvieca un kverkstēja, blēja un spiedza, radīdams visu zināmo, nezināmo, mājas, mežu un mītisko dzīvnieku balsu jūkli.

Paveta pārsteigta apklusa un plati pavērtu muti uzlū­koja baronu. Spēks pēkšņi atslāba.

-   Tagad! ieaurojās Peļovurs, vicinādams rīksti. Ta­gad, ragani!

Viņi deva triecienu. Karaļmeitu ieskaujošā sfēra no trieciena pārplīsa kā ziepju burbulis, tukšums acumir­klī iesūca zālē trakojošo Spēku. Paveta smagi atsitās pret grīdu un sāka raudāt.

Klusumā, kurš pēc pastardienas cienīgās jezgas sāka zvanīt ausīs, drupās un postažā, salauzto mēbeļu un nekus­tīgo ķermeņu vidū ar grūtībām varēja saklausīt balsis.

-  Guach op arse, ghol y badraigh mai an cuach, atkārtoja Krahs an Kraite, spļaudīdams asinis no pārkostās lūpas.

-   Savaldies, Krah! pēdējiem spēkiem teica Peļovurs, nopurinot no apģērba griķu putras paliekas. Te atrodas arī sievietes.

-   Kalante. Mīļotā. Mana. Kalante! nemitējās atkārtot Eists, skūpstīdams karalieni. Karaliene atvēra acis, taču nemēģināja atbrīvoties no viņa apkampieniem.

-   Eist! Cilvēki skatās, viņa teica.

-   Lai taču skatās!

-  Vai kāds man varētu paskaidrot, kas tas bija? izlīdis no saplēstā paklāja apakšas, jautāja maršals Visegerds.

-   Nē,»teica raganis.

-   Ārstu! smalkā balsī iekliedzās Atres Vindkalms, noliecies pār Rainfarnu.

-   Ūdeni! sauca Turkalniņš, viens no Streptas brāļiem, ar saviem svārkiem dzēsdams gruzdošo gobelēnu. Ūdeni, ātrāk!

-   Un alu! izgārdza Kladzinātājs.

Daži vēl kājās nostāvēt spējīgie bruņinieki mēģināja piecelt Pavetu, taču viņa atgrūda palīdzīgās rokas, piecē­lās pati un grīļodamās devās uz kamīna pusi, pie kura, muguru atspiedis pret sienu, sēdēja Ezis, neveikli mēģinā­dams atbrīvoties no asinīm notraipītajām bruņu plāksnēm.

-   Mūsdienu jaunatne! nosprauslojās Peļovurs, uzlū­kodams viņus. Ātri gan sākuši! Tikai viens šiem galvā.

-   Kas tad?

-   Ko tu, ragani, nemaz nezini, ka jaunava, proti, vēl neskarta meitene, nevarētu rīkoties ar Spēku?

-   Rauj jupis to nevainību, norūca Geralts. No kurie­nes viņai vispār tādas spējas? No tā, ko zinu, ne Kalante,

* ne Rogners…

-   Pārmantoja no vecvecākiem, skaidrs kā diena, teica druīds. Viņas vecmāmuļa Adālija pacēla nolaižamo tiltu tikai ar vienu uzacu mājienu. Ei, Geralt, nu paskaties! Viņai joprojām nav gana!

Kalante, joprojām Eista Tuirseha apkampienos, norā­dīja sargiem uz ievainoto Ezi. Geralts un Peļovurs tūdaļ metās ievainoto aizstāvēt, taču tas nebija vajadzīgs. Sargi atsprāga no pusguļus sēdošā čukstot un murminot.

Spokainais Eža purns kļuva miglains, sāka zaudēt apveidus, izplūda. Adatas un rugāji viļņodamies pārtapa melnos, mirdzošos, vijīgos matos un bārdā, kas ieskāva bālu, stūrainu vīrieša seju ar izteiktu degunu.

-    Kas… sāka stostīties Eists Tuirsehs. Kas tas? Ezis?

-   Duni, maigi teica Paveta. Kalante, sakniebusi lūpas, novērsās.

-   Noburts? nomurmināja Eists. Bet kā…

-    Nosita divpadsmit, teica raganis, tieši šobrīd. Zvans, kuru dzirdējām iepriekš, bija pārpratums un kļūda. Zvaniķa kļūda. Vai tiesa, Kalante?

-  Tiesa, tiesa, ievaidējās vīrietis, kura vārds bija Duni, atbildēdams karalienes vietā, kura, starp citu, nemaz netai­sījās runāt. Varbūt tomēr beigsim pļāpāt un kāds varētu man palīdzēt noņemt tās plāksnes un pasaukt ārstu. Tas prātā jukušais man iebakstīja zem ribām.

-   Kamdēļ mums ārsts? teica Peļovurs, izvilkdams rīksti.

-            Pietiek, Kalante izslējās, lepni pacēlusi galvu.

-   Būs jau gana. Kad viss būs beidzies, vēlos jūs redzēt savā

istabā. Visus, kas te stāvat. Eist, Paveta, Peļovur, Geralt un tu… Duni. Peļovur?

-   Jā, karalien.

-   Vai tava rīkste… Es sadauzīju muguru. Un vēl šo to.

-   Kā pavēlēsiet, karalien.

III

-   …lāsts, turpināja Duni, berzēdams deniņus, kopš dzimšanas. Tā arī neuzzināju, kāds tam bija iemesls. Kurš man to nodarīja. No pusnakts līdz rītausmai normāls cilvēks, no rīta… paši redzējāt, kas. Akerspārks, mans tēvs, gribēja to noslēpt. Mehtā ļaudis ir māņticīgi, lāsti un bur­vestības karaļa dzimtā dinastijai varētu būt liktenīgas. Viens no tēva bruņiniekiem mani paņēma no galma un uzaudzināja. Tā mēs divatā blandījāmies pa pasauli kle­jojošais bruņinieks ar ieročnesēju; pēc tam kad viņš gāja bojā, klejoju viens pats. Vairs neatceros, kurš man teica, ka no lāsta mani var atbrīvot bērns-pārsteigums. īsi pēc tam satiku Rogneru. Pārējo jūs jau zināt.

-    Tālāk zinām vai arī varam iedomāties, pamāja Kalante. īpaši jau to, ka tu negaidīji ar Rogneru norunā­tos piecpadsmit gadus, bet jau agrāk sagrozīji manai mei­tai galvu. Paveta! Cik sen tas sākās?

Karaļmeita nodūra galvu un pacēla vienu pirkstu.

-    Nu, lūk. Ak tu, mazā burve! Tieši man deguna priekšā! Pagaidiet, kad uzzināšu, kurš viņu pa nakti ielaida pilī! Gan tikšu klāt galma dāmām, ar kurām kopā gāji lasīt sniegpulkstenītes! Sniegpulkstenītes, jupis rāvis! Nu, un ko lai ar jums tagad iesāk?

-   Kalante… ierunājās Eists.

-    Lēnāk, Tuirseh. Neesmu vēl beigusi. Duni, viss ir krietni sarežģījies. Esi kopā ar Pavetu jau gadu, un kas? Nekas. Tas nozīmē, ka esi izspiedis zvērestu no neīstā tēva. Sūtība ir izspēlējusi ar tevi joku. Kāda ironija, kā mēdza teikt šeit klātesošais Rīvijas Geralts.

-   Lai iet ratā visas sūtības, zvēresti un ironijas, sa­viebās Duni. Es mīlu Pavetu, un viņa mīl mani, tikai tas ir no svara. Tu nevari, karalien, stāties ceļā mūsu laimei.

-    Varu, Duni, un kā vēl varu, Kalante savilka seju vienā no saviem neatvairāmajiem Smaidiem. Tev par laimi, es to vairs negribu. Zināmā mērā, Duni, jūtos tava parādniece. Tu jau zini par ko. Biju nolēmusi… Man vaja­dzētu lūgt tev piedošanu, taču man tas nemaz nepatīk. Tādēļ dodu tev Pavetu, un būsim norēķinājušies. Paveta? Tu taču neesi pārdomājusi?

Karaļmeita par atbildi sāka noliedzoši un enerģiski purināt galvu.

-   Pateicos, kundze. Pateicos, pasmaidīja Duni. Tu esi gudra un augstsirdīga karaliene.

-   Protams. Un skaista.

-   Un skaista.

-   Varat abi palikt Cintrā, ja vēlaties. Šejienieši nav tik māņticīgi kā Mehtas ļaudis un drīz vien pieradīs. Starp citu, arī kā Ezis tu biji visai simpātisks. Tikai uz troni šobrīd vari necerēt. Man ir nodoms vēl drusciņ pavaldīt pie jaunā Cintras karaļa sāniem. Cēlais Skelliges Eists Tuirsehs man izteica zināmu piedāvājumu.

-   Kalante…

-Jā, Eist, es piekrītu. Vēl nekad nebiju uzklausījusi atzī­šanos mīlestībā, guļot uz grīdas starp pašas troņa atlie­kām, taču… kā tu to biji teicis, Duni? Tikai tas ir no svara, un labāk lai neviens nestājas ceļā mūsu laimei. Silti iesaku.

Bet ko jūs blenžat? Neesmu vēl tik veca, kā domājat, redzē­dami manu meitu precību gados.

-   Mūsdienu jaunatne, noņurdēja Peļovurs, ābols nekrīt tālu…

-   Ko tu tur murmini, burvi?

-   Neko, kundze.

-   Tas labi. Gadījuma pēc man tev, Peļovur, ir piedāvā­jums. Pavetai ir nepieciešams skolotājs. Viņai jāiemācās pārvaldīt savas īpašās dāvanas. Man patīk šī pils, un es vēlos, lai tā te stāvētu, kā stāvējusi. Ja manai spējīgajai meitai uznāks nākamā histērijas lēkme, pils var pārvērs­ties gruvešos. Ko tu par to saki, druīd?

-   Man tas ir liels gods.

-   Es domāju, karaliene pagrieza galvu pret logu. Jau aust gaisma. Laiks…

Viņa pēkšņi pagriezās pret Pavetu un Duni, kuri sačuk­stējās, saņēmuši viens otru aiz rokām un teju saskarda­mies ar pierēm.

-   Duni!

-   Jā, karalien?

-   Dzirdi? Jau aust! Ir jau gaišs! Bet tu…

Geralts palūkojās uz Peļovuru, Peļovurs uz Geraltu, un abi sāka smieties.

-   Par ko jūs tā uzjautrināties, burvji? Vai tad neredzat…

-   Redzam, redzam, apstiprināja Geralts.

-   Gaidījām, kad tu pati pamanīsi, iesprauslājās Peļo­vurs. Man bija interesanti redzēt, kad tu pati apjēgsi.

-   Ko?

-            Tu noņēmi lāstu. Tu to noņēmi, teica raganis.

-    Brīdī, kad pateici: “Dodu tev Pavetu,” sūtība ir piepildī­jusies.

-   Tieši tā, apstiprināja druīds.

-   Pie visiem dieviem, lēni teica Duni. Tātad beidzot. Pie joda, domāju, ka ļoti priecāšos, kad atskanēs fanfaras, vai kas… Karalieni Paldies. Paveta, dzirdi?

-   Aha, teica karaļmeita, nepaceļot acis.

-   Līdz ar to, nopūtās Kalante, nogurušu skatienu uzlū­kojot Geraltu, viss beidzies labi. Vai nav tiesa, ragani? Lāsts noņemts, paredzamas divas kāzas, zāles remonts aiz­ņems mēnesi, četri nogalinātie, ievainoto bez skaita. Atres Rainfarns knapi velk elpu. Priecāsimies. Vai zini, ragani, ka vienubrīd es gribēju tevi likt…

-   Zinu.

-   Taču tagad man tev jāatdod parāds. Es gribēju rezul­tātu, un, lūk, man ir rezultāts. Cintra noslēdz savienību ar Skelligi. Mana meita veiksmīgi iziet pie vira. Pirms mirkļa biju domājusi, ka tas viss šā vai tā būtu piepildījies saskaņā ar sūtību, pat ja es tevi neataicinātu uz dzīrēm un nenosēdinātu sev blakus. Taču esmu kļūdījusies. Sūtību varēja atcelt Rainfarna duncis. Bet Rainfarnu apturēja ragana zobens. Tu esi pastrādājis godam, Geralt. Tagad kārta jau­tājumam par cenu. Saki, ko tu vēlies.

-   Pagaidiet, teica Duni, taustīdams apsaitēto sānu. -Jautājums par cenu, jūs sakāt? Tieši es esmu parādnieks, mans pienākums…

-            Nepārtrauc mani, znot, Kalante samiedza acis.

-   Tava sievasmāte necieš, ka viņu pārtrauc. Iegaumē to. Un zini, ka neesi nekāds parādnieks. Tā nu ir noticis, ka esi bijis kaut kas līdzīgs norunas priekšmetam, kad es šo norunu noslēdzu ar Rīvijas Geraltu. Es jau teicu, ka esam norēķinājušies, un es neredzu jēgu tev bezgalīgi lūgt pie­došanu. Taču noruna man joprojām uzliek pienākumus. Nu, Geralt. Kāda ir tava cena?

-    Labi, teica raganis, es lūdzu tavu zaļo šalli, Kalante. Lai tā man atgādina acu krāsu visdaiļākajai starp karalienēm.

Kalante iesmējās un noņēma smaragda kaklarotu.

-   Šim nieciņam ir atbilstošākas krāsas akmeņi. Glabā to kā mīļu piemiņu.

-   Vai drīkstu ko teikt? bikli teica Duni.

-   Bet protams, znot, lūdzu, lūdzu.

-   Es joprojām uzstāju, ka esmu tavs parādnieks, ragani. Tieši manu dzīvību apdraudēja Rainfarna duncis. Mani nodurtu sargi, ja nebūtu tevis. Ja runa ir par kaut kādu cenu, tad man tā ir jāsamaksā. Lieku galvu ķīlā, ka to varu. Ko tu vēlies, Geralt?

-    Duni, Geralts lēni teica. Ja raganim uzdod šādu jautājumu, viņam nākas lūgt to atkārtot.

-   Labi,.atkārtošu. Redzi, esmu tavs parādnieks arī cita iemesla dēļ. Kad tur, zālē, uzzināju, kas tu esi, ienīdu tevi un domāju par tevi tikai sliktu. Uzskatīju tevi par aklu, asinskāru ieroci, par tādu, kurš bez apdomāšanās bez­kaislīgi nogalina, noslauka no zobena asinis un pārskaita samaksāto naudu. Bet nu pārliecinājos, ka ragana amats patiesi ir cienījams. Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Kalante pasmaidīja. Geralts pirmo reizi šajā naktī bija gatavs atzīt, ka šis smaids ir patiess.

-   Mans znots to ir skaisti pateicis. Viņa teiktajam pie­vienošu pāris vārdu. Tieši divus. Piedod, Geralt.

-   Bet es, teica Duni, vēlreiz atkārtoju. Ko tu vēlies?

-   Duni, nopietni teica Geralts, Kalante, Paveta. Un tu, krietnais bruņiniek Tuirseh, nākamais Cintras karali! Lai kļūtu par ragani, ir jāpiedzimst sūtības ēnā, bet tā

dzimst ļoti nedaudzi. Tādēļ mūsu ir tik maz. Mēs nove­cojam, ejam bojā, un mums nav sekotāju. Bet šī pasaule ir ļaunuma pilna, kurš to vien gaida, kad mūsu pietrūks.

-   Geralt! nočukstēja Kalante.

-   Jā, tu nekļūdies, karalien. Duni! Tu dosi man to, kas tev pieder, bet par ko tu nezini. Es atgriezīšos Cintrā pēc sešiem gadiem, lai pārliecinātos, vai sūtība pret mani bijusi labvēlīga.

-   Paveta, Duni iepleta acis. Tu laikam ne…

-   Paveta! iesaucās Kalante. Vai tu… Vai tu esi…

Karaļmeita nosarkusi nodūra acis. Un pēc tam atbil­dēja.

-   Geralt! Ei! Tu šeit esi?

Viņš pacēla galvu no nodzeltējušajām, raupjajām Roderika de Novembres “Pasaules vēstures” lapām, kuras bija šķirstījis jau kopš vakardienas. Tā bija interesanta, kaut ari nedaudz pretrunīga grāmata.

-   Jā, esmu. Kas noticis, Nenneke? Esmu tev vajadzīgs?

-   Tev ir ciemiņš.

-    Atkal? Kurš tad šoreiz? Taču ne jau pats hercogs Herevards?

-   Nē. Šoreiz tas ir Ugunspuķe, tavs draugaļa. Tas blan­doņa, trans un slaists. Šis mākslas kalps, balāžu un mīlas pantiņu spožā zvaigzne. Kā allaž, slavas apmirdzēts, pie­pūties kā cūkas pūslis un alus dvingas apdvests. Vēlies viņu redzēt?

-   Protams. Viņš taču ir mans draugs.

Nenneke noplātīja rokas.

-   Nesaprotu. Viņš taču ir tev pilnīgs pretstats.

-   Pretstati pievelkas.

-   Ak jā, nu protams. Lūgtum, tur jau viņš nāk, viņa pamāja uz durvju pusi. Tavs izdaudzinātais dzejnieks.

-   Viņš tiešām ir slavens, Nenneke. Tu taču neapgalvosi, ka neesi dzirdējusi viņa balādes?

-   Esmu, saviebās priesteriene. Kā nu ne! Nevaru teikt, ka man tās ietu pie sirds. Var jau būt, ka pēkšņi

pārlēcieni no aizgrābjošas lirikas uz piedauzīgām cūcībām ir īsta talanta pazīme. Lai nu tā būtu. Piedod, šoreiz jūs atstāšu vienus. Man šodien nav noskaņojuma paciest viņa dzeju un jēlos jokus.

No gaiteņa atskanēja dzirkstoši smiekli, iestrinkšķējās kokle, un uz bibliotēkas sliekšņa nostājās Ugunspuķe violetā vamželī ar mežģīņu manšetēm un platmalīti, nošķiebtu uz vienas auss. Ieraudzījis Nenneki, trubadūrs pārspīlēti paklanījās, noslaukot flīžu grīdu ar platmalei piesprausto gārņa spalvu.

-    Pieņemiet manus visdziļākos cieņas apliecināju­mus, godātā māt, viņš saldi iečivinājās. Slava dižajai Melitelei un viņas priesterienēm, tikumu un gudrības sar­gātājām…

-           Beidz ņirgāties, Ugunspuķe, Nenneke iespurcās.

-   Un negodā mani par māti. Tavai zināšanai no domas vien, ka tu varētu būt mans dēls, mani pārņem šausmas.

Viņa pagriezās uz papēža un, čaukstot garajam tēr­pam, aizgāja. Ugunspuķe, savilcis ķēmīgu grimasi, izmek­lēti paklanījās.

-    Nav mainījusies ne par matu, viņš bezrūpīgi noteica. Joprojām neparko nesaprot jokus. Viņa noteikti ir nikna uz mani tāpēc, ka pēc ierašanās mirklīti patērzēju ar vārtsardzi tādu jauku blondīnīti garām skropstām un garu bizi līdz pat tvirtajam dibentiņam, kurā grēks būtu neiekniebt. Es arī iekniebu. Bet tieši tobrīd ienāca Nen­neke… Ek, ko nu par to. Sveiks, Geralt.

-   Sveiks, Ugunspuķe. Kā tu uzzināji, ka esmu šeit?

Dzejnieks izslējās un savilka uz augšu bikses.

-    Biju Vizimā, viņš atteica. Dzirdēju par strigu. Uzzināju, ka tevi ievainoja. Nopratu, uz kurieni tu varēji doties dziedēt brūces. Kā redzu, esi jau vesels?

-   Tu redzi pareizi. Tikai pamēģini to ieskaidrot Nennekei. Piesēdi, patērzēsim.

Ugunspuķe apsēdās un ielūkojās grāmatā, kas gulēja uz rakstāmpults.

-   Vēsture? viņš pasmaidīja. Roderiks de Novembre? Ir gadījies lasīt. Kad studēju Oksenfurtas akadēmijā, vēs­ture ieņēma otro vietu manu iemīļoto priekšmetu sarakstā.

-   Kas tad bija pirmajā vieta?

-    Ģeogrāfija, nopietni teica dzejnieks. Pasaules atlants bija lielāks, un aiz tā varēja vieglāk noslēpt šņabja blašķīti.

Geralts sausi iesmējās, piecēlās, pieliecās pie Lunīni un Tirsas maģijas zinību grāmatplaukta un izvilka dienas­gaismā aiz varen bieza sējuma noslēptu vēderainu, sal­miem appītu trauku.

-    Oho! nopriecājās bards. Gudrība un iedvesma, kā redzu, joprojām glabājas grāmatu krātuvēs. Ooo! Tas man patīk! No plūmēm, vai tiesa? Lūk, tā ir alķīmija šī vārda patiesajā nozīmē! Lūk, šis ir tiešām studēšanas vērts filozofijas akmens! Uz tavu veselību, brāl. Ooo, stiprs kā deviņi pērkoni!

-    Kas tevi šeit atvedis? Geralts paņēma dzejnieka pasniegto pudeli, norija malku un sāka klepot, ar roku ķer­dams pie apsaitētā kakla. Uz kurieni dodies?

-   Ne uz kurieni. Tas nozīmē, ka es varētu doties turp, kur dosies tu. Nu, teiksim, sastādīt tev kompāniju. Domā ilgi te izklaidēties?

-   Nē, vietējais kņazs lika noprast, ka viņa pārvaldīju­mos neesmu laipni gaidīts viesis.

-   Herevards? Ugunspuķe pazina visus karaļus, prin­čus un seniorus no Jarugas līdz Pūķu kalniem. Neņem pierē. Viņš neuzdrošināsies plēsties ar Nenneki, ar pašu

dievieti Meliteli. Ļaudis ielaistu viņa cietokšņa jumtā sar­kano gaili.

-   Negribu nepatikšanas. Es jau tā šeit sēžu pārāk ilgi. Došos uz dienvidiem, Ugunspuķe. Tāltālu uz dienvidiem. Te tāpat man darba neatrast… Civilizācija. Kāda velna pēc te kādam būtu vajadzīgs raganis? Kad vaicāju pēc kāda darba, uz mani skatās kā uz ērmu.

-   Nu gan tu gvelz! Kāda civilizācija? Pirms nedēļas pār­cēlos pāri Buinai un, braucot cauri šim apvidum, saklau­sījos raibu raibos stāstus. Nav šaubu te dzīvo ūdensvīri, viji, himeras, lidojošie mošķi un visāda citāda draņķība. Darba tev te būtu līdz kaklam.

-   Nu, stāstus jau es arī dzirdēju. Puse no tiem ir vai nu sadomāti, vai pārspīlēti. Nē, Ugunspuķe, pasaule mainās. Kaut kas iet uz galu.

Dzejnieks iemalkoja no blašķes, samiedza acis un smagi nopūtās.

-   Atkal sāc liet asaras par savu neapskaužamo ragana likteni? Un turklāt vēl filozofēt? Es jaušu nepiemērotas lasāmvielas kaitīgo ietekmi. Jo uz to, ka pasaule mainās, ir iekritis pat tas vecais pirdaks Roderiks de Novembre. Šī pasaules mainība, starp citu, viņa traktātā ir vienīgā tēze, kurai bez iebildēm var piekrist. Taču šī tēze jau nu nav tāds atklājums, ka tev man to vajadzētu klāstīt, turklāt ar tik dziļdomīgu sejas izteiksmi, kas tev galīgi nepiestāv.

Geralts atbildes vietā iemalkoja no blašķes.

-   Tā, tā, atkal nopūtās Ugunspuķe. Pasaule mainās, saule taisās uz rietu, un šņabis arī beidzas. Kas vēl, tavu­prāt, iet uz galu? Tu ieminējies par kaut kādu galu, filozof.

-   Sniegšu tev pāris piemēru, pēc klusuma brīža bilda Geralts, no pēdējiem diviem mēnešiem, kurus pavadīju šajā Buinas krastā. Kādu dienu jāju, skatos tilts. Zem tilta

sēž trollis un no katra, kas iet pāri, pieprasa maksu. Tiem, kas atsakās, salauž kāju, citreiz ari divas. Tā nu es eju pie ciema vecākā un prasu cik dosiet par šo trolli? Ciema vecākais izbrinā iepleš muti. Kā tad tā, viņš prasa, kurš tad mums labos tiltu, ja nebūs troļļa? Trollis rūpējas par tiltu, regulāri vaiga sviedros to labo, nu tā, pa kārtīgo, kā jau tas redzams. Lētāk sanāk maksāt viņam nodevas. Braucu vien tālāk, redzu dakšastis. Neliels, tikai kādas piecas aršīnas no deguna līdz astesgalam. Lido, nagos aita. Jāju uz tuvējo ciemu, cik, prasu, maksāsiet par rāpuli. Zemnieki krīt ceļos nē, nē, visi vienā balsī, tas ir mūsu barona jaunākās meitiņas mīļais pūķis; ja kaut zvīņa šim no astes nokritīs, barons ij ciemu nosvilinās, ij mums ādu pār acīm novilks. Jāju tālāk, bet sāk jau mākt izsalkums. Taujāju kāda darba nu, vispār jau esot, bet kāds? Šim noķert nāru, tam nimfu, vēl kādam mežameitu… Galīgi sajukuši, ciemos meiteņu pilns kā rāceņu, bet šiem neļaudeņu gribas. Cits atkal prasa, lai nobendēju viņam skarpuli un sagādāju kaulu no viņa plaukstas, jo, samalts un iebērts virumā, tas, šķiet, paaugstinot potenci…

-   Tās nu gan ir blēņas, iejaucās Ugunspuķe. Reiz pamēģināju. Neko tur nepaaugstina, tikai virums garšo pēc kājautu novārījuma. Nu, bet, ja ļaudis tam tic un gatavi par to maksāt…

-   Nebendēšu skarpuļus. Nedz arī citas nekaitīgas radī­bas.

-   Tad staigā badā. Vai arī atrodi citu nodarbošanos.

-   Kādu?

-   Vai nav vienalga? Kļūsti par priesteri. Tam tu būtu gana labs ar visiem saviem sirdsapziņas pārmetumiem un morāles principiem, un zināšanām par lietu un cilvēku dabu. Tas, ka netici nekādiem dieviem, nav problēma.

Priesteri, kuri tic, ir retums. Kļūsti par priesteri un izbeidz gausties.

-   Es negaužos. Es tikai konstatēju faktus.

Ugunspuķe pārlika vienu kāju pār otru un ar interesi

aplūkoja nodilušo pazoli.

-   Tu, Geralt, man atgādini sirmu zvejnieku, kurš mūža nogalē pēkšņi atklājis, ka zivis smird, bet no gadiem ilgās mērcēšanās ūdeni smeldz locītavas un lauž kaulus. Esi taču konsekvents! Pļāpas un žēlabas te neko nelīdzēs. Ja es redzētu, ka pēc dzejas ir beidzies pieprasījums, pakārtu savu kokli uz vadža un pievērstos daiļdārzniecībai. Audzētu rozes.

-   Ko nu zobojies! Uz tādu pašnoliegšanos tu nebūtu spējīgs.

-           Nu, piekrita dzejnieks, joprojām pētīdams pazoli,

-    varbūt arī nebūtu. Taču mūsu profesijas ar šo to atšķi­ras. Pieprasījums pēc dzejas un kokles skaņām nekad neies mazumā. Ar tavu amatu ir krietni sliktāk. Jūs, ragaņi, paši sev atņemat darbu mazpamazītēm, taču nenovēršami. Jo labāk un apzinīgāk jūs strādājat, jo mazāk jums darāmā. Jūsu mērķis, jūsu eksistences attaisnojums taču ir pasaule bez nezvēriem mierīga un droša pasaule. Citiem vārdiem sakot, pasaule, kurā pēc ragaņiem nav vajadzības. Para­dokss, vai nav tiesa?

-   Tiesa.

-    Senāk, kad bija vienradži, pastāvēja krietns skaits jaunavu, kuras sargāja savu nevainību, lai tos notvertu. Atceries? Un žurku ķērāji ar stabulītēm? Pieprasījums bija tāds, ka nevarēja ne atkauties. Bet viņus piebeidza alķī­miķi, kuri atrada iedarbīgas žurku indes; un turklāt vēl vispārējā kaķu, sermuliņu un caunu pieradināšana. Dzīv­nieciņi bija lētāki, piemīlīgāki un netempa tik daudz alus. Uztver analoģiju?

-   Uztveru.

-   Nu tad liec aiz auss citu pieredzi. Nevainīgās vien­radžu ķērājas, zaudējot darbu, uz karstām pēdām zau­dēja ari nevainību. Dažas pat, vēlēdamās atgūt atturības gados nokavēto, vēlāk kļuva slavenas ar savu meistarību un kaismi. Žurku ķērāji… Nu, viņu piemēram gan labāk neseko, jo viņi visi kā viens nodzērās un aizgāja pie tēviem. Nu ko, izskatās, ka pienākusi raganu kārta. Lasi Roderiku de Novembri? Ir tur, cik atminos, minēts par ragaņiem, par tiem pirmajiem, kuri pirms trīssimt gadiem sāka braukāt pa šo zemi. Tajos laikos, kad zemnieki gāja pļaut labību bruņotos pulkos, kad ciemus trīskārt apjoza noasinātu mietu žogi, kad tirgoņu karavānas atgādināja algotņu karaspēka manevrus, bet uz nelielo pilsētu aizsargvaļņiem dienu un nakti stāvēja uzvilktas katapultas. Mēs, cilvēki, te bijām nelūgti viesi. Šajā zemē valdīja pūķi, mantikoras, grifi un amfisbēni, vampīri, vilkači un strigas, kikimoras, himeras un lidojošie mošķi. Un šo zemi vajadzēja viņiem atņemt pēdu pa pēdai katru ieleju, katru pāreju, katru silu un pļavu. Tas mums izdevās ne bez nenovērtējamās raganu palīdzības. Taču šie laiki, Geralt, ir garām, pagājuši uz neatgriešanos. Barons neļauj nomaitāt dakšasti, jo tas noteikti ir pēdējais drakonveidīgo pārstāvis tūkstoš jūdžu apkārtnē un vairs neiedveš šausmas, bet vienīgi līdzjūtību un nostalģiju pēc aizgājušajiem laikiem. Trollis zem tilta ir saradis ar cilvēkiem. Tas vairs nav briesmeklis, ar kuru baidīt bērnus, bet relikts un vietējā atrakcija, turklāt gluži noderīga. Un šausmoņi, mantikoras un amfisbēni? Tie tup mežu biežņā un nepieejamos kalnos…

-   Tātad man bija taisnība. Kaut kas beidzas. Vai nu tev patīk, vai ne, bet kaut kas iet uz galu.

-   Man nepatīk, ka tu bārsti vispārzināmas patiesības. Man nepatīk, ar kādu sejas izteiksmi tu to dari. Es tevi

vairs nepazīstu, Geralt. Pie velna, ātrāk brauksim uz tiem dienvidiem, uz mežonīgo pusi. Līdzko būsi noslaktējis pāris briesmoņu, nīkums būs kā ar roku atņemts. Bet briesmoņu, kā stāsta, tur neesot maz. Dzirdēju, ja tur sirmai māmuļai apnīkot dzīvot, viņa pavisam viena bez šķēpa dodoties uz mežu pēc žagariņiem. Rezultāts garantēts. Tev vajadzētu tur apmesties uz palikšanu.

-   Var jau būt, ka vajadzētu, taču es netaisos to darīt.

-   Kāpēc? Tur raganim vieglāk nopelnīt iztikai.

-           Nopelnīt gan vieglāk, Geralts iemalkoja no blašķes.

-    Taču iztērēt grūtāk. Turklāt tur ēd tikai grūbas un prosu, alum čuru garša, meitenes staigā nemazgātas, bet odi kož.

Ugunspuķe, atspiedis pakausi pret grāmatplaukta sējumu ādas muguriņām, sāka nevaldāmi smieties.

-   Prosa un odi! Tas man atgādina mūsu pirmo kopīgo ceļojumu, viņš teica. Vai atceries? Mēs iepazināmies svētkos Galētā, un tu mani pierunāji…

-   Nē, tu mani pierunāji. Tev taču no Galētas vajadzēja pazust, ko nagi nes, jo meitenei, kuru tu izmīcīji zem muzi­kantu podija, bija četri braši brāļi. Viņi tevi meklēja pa visu pilsētu, draudot, ka sadauzīs zili melnu un izvārtīs piķī un zāģskaidās. Tāpēc jau tu man toreiz piesities.

-   Bet tu no prieka vai no biksēm izlēci, ka tev atradies ceļabiedrs. Līdz tam tu ceļā varēji aprunāties ja nu vie­nīgi ar zirgu. Bet lai jau tev tiek, bija jau taisnība tas, ko tu teici. Man būtībā vajadzēja uz kādu laiciņu nozust, bet Ziedu ieleja šim nolūkam šķita kā radīta. Tai vajadzēja būt pašai apdzīvotās pasaules nomalei, civilizācijas un Jaunās Pasaules priekšpostenim, vistālākajam divu pasauļu robež­punktam… Vai atceries?

-   Atceros, Ugunspuķe.

Pasaules mala

l

Ugunspuķe, turēdams rokās divus putojošus kausus, uzmanīgi nokāpa pa kroga kāpnēm. Klusi sodīdamies, viņš izspraucās cauri ziņkārīgo bērneļu drūzmai un šķērsoja pagalmu, laipodams starp govju pļekām.

Ap laukumā izvietoto galdu, pie kura raganis sarunā­jās ar stārastu, jau bija savācies savs padsmits kolonistu. Dzejnieks nolika uz galda kausus un apsēdās. Un tūdaļ pat noprata, ka viņa īsās prombūtnes laikā saruna nav pavir­zījusies uz priekšu ne par matu.

-   Esmu raganis, stārasta kungs, jau nezin kuro reizi atkārtoja raganis, notraukdams no virslūpas alus putas.

-   Es neke netirgoju. Nevienu nevervēju armijā un neprotu ārstēt lopiem ienāšus. Esmu raganis.

-   Tā ir tāda profesija, jau kuro reizi skaidroja Uguns­puķe. Raganis, saprotat? Strigas un rēgus nogalē. Visādu draņķību iznīdē. Profesionāli, par naudu. Saprotat, stārast?

-  A! No smagās domāšanas grumbu grumbās savilktā stārasta piere izlīdzinājās. Raganis! Uzreiz tā vajadzēja teikt.

-   Tieši tā, apstiprināja Geralts. Tādēļ jau uzreiz prasu: vai te, šajā apvidū, man atradīsies kāds darbs?

-    Aāā, stārasts atkal sāka ļoti nopietni domāt.

-   Darbs? Šķiet, ka… Nu, kā tur viņus… dabas gari? Jūs pra­sāt, vai te nav dabas garu?

Raganis pasmaidīja un pamāja, ar īkšķi berzēdams no putekļiem niezošo plakstiņu.

-    Ir, pēc ilgāka mirkļa stārasts izdabūja no sevis atbildi. Palūkojiet uz to pusi redzat kalnus? Tur dzīvo

elfi, tur viņu karaļvalsts. Viņu pilis, runā, visas esot no tīra zelta. Kā tad, kungs! Elfi, kā es te stāvu. Tie ir bīstami, vienas šausmas. Kurš turp aizies, vairs neatgriezīsies.

-   To jau es zināju, salti teica Geralts. Tieši tādēļ es uz turieni nedodos.

Ugunspuķe nekaunīgi ieķiķinājās. Stārasts, kā jau Geralts bija paredzējis, domāja ilgi.

-    Ā, viņš beidzot bilda. Nu protams. Bet ir te arī citi dabas gari. No elfu zemes skatot, vairāk uz mūsu pusi. Jā, kungs, ir jau nu gan viņu daudz. Grūti saskaitīt. Bet visļaunākā ir Mora, vai pareizi saku, ļautiņi?

“Ļautiņi” atdzīvojās un saskrēja ap galdu no visām pusēm.

-   Mora! teica viens. Jā, jā, taisnību stārasts saka. Bāla jaunava, pa mājām rītausmas stundā staigā, un bērni no tā mirst.

-   Un mājas gari, piebilda otrs kareivis no vietējās sardzes. Zirgiem krēpes staļļos sapiņķē.

-   Un ādspārņi! Te ir ādspārņi!

-   Un kaitētājas! Caur tām cilvēks kraupi dabū.

Nākamās piecas minūtes pagāja, intensīvi uzskaitot

neradījumus, kas tuvējās apkārtnes zemniekiem kaitēja ar savām nekrietnajām izrīcībām vai tikai ar savas pastāvēša­nas faktu. Geralts un Ugunspuķe uzzināja par bēdekļiem un mamuniem, kuru dēļ godīgs zemnieks nevar, pālī būdams, nokļūt mājās, par lidavām, kas lidinās apkārt un nosūc govīm pienu, par galvu, kas uz zirnekļa kājām skraida pa mežu, par hoboldiem, kuri valkā sarkanas micītes, un par nikno līdaku, kura sieviešiem, kas atnākuši velēties, izrauj no rokām veļu skaties tik, ka neparauj arī pašus sieviš­ķus. Kā jau parasts, neiztika arī bez informēšanas, ka vecā Naradkova pa nakti lido uz krāsns biguļa, bet dienās čiepj

augļus, ka dzirnavnieks miltiem piejauc maltas ozolzīles, bet kāds Duda, runājot par karalisko pārvaldnieku, nosau­cis šo par nelieti un izdzimteni.

Geralts to visu uzklausīja rāmā garā, mādams ar galvu, un, tēlodams uzmanību, uzdeva dažus jautājumus, galve­nokārt par ceļiem un apvidus topogrāfiju, pēc tam piecēlās un pamāja Ugunspuķēm.

-   Nu tad visu gaišu, labie ļaudis, viņš teica. Drīz atgriezīšos, tad redzēsim, ko te var līdzēt.

Viņi klusējot jāja prom gar būdām un žogiem, suņu reju un bērnu brēkšanas pavadīti.

-   Geralt, ierunājās Ugunspuķe, piecēlies kāpšļos un no zara, kas bija noliecies pār dārza nožogojumu, norāvis sulīgu ābolu. Tu visu ceļu žēlojies, ka tev nākas aizvien grūtāk atrast darbu. Bet no tā, ko pirms brīža dzirdēju, izriet, ka tev šeit darbs būtu līdz pat ziemai, turklāt neat­velkot elpu. Tu nopelnītu drusku skanošā, un man būtu lieliskas tēmas balādēm. Tad paskaidro man, kāpēc mēs dodamies tālāk.

-   Te es nenopelnītu ne šelonga, Ugunspuķe.

-   Kādēļ?

-   Tādēļ, ka tajā, ko viņi stāstīja, nav neviena patiesa vārda.

-   Ko, lūdzu?

-    Neviens no radījumiem, par kuriem viņi runāja, nepastāv.

-    Tu laikam joko! Ugunspuķe izspļāva sēkliņu un svieda ar serdi plušķainam krancim, kurš bija īpaši uzburts uz zirgu vēzīšiem. Nē, tas nav iespējams. Es vēroju šos ļaudis, bet es cilvēkus pazīstu. Viņi nemeloja.

-   Nē, piekrita raganis, nemeloja. Viņi patiešām tam visam tic. Taču tas nemaina lietas būtību.

Dzejnieks kādu laiku klusēja.

-   Neviens no šiem briesmoņiem… Neviens? Tas nevar būt. Kaut kam no tā, ko viņi nosauca, taču te jābūt. Kaut vai vienam! Atzīsti taču!

-   Atzīstu. Viens te noteikti ir.

-   Ahā! Kurš tad?

-   Ādspārnis.

Pajājuši garām pēdējiem žogiem, viņi nokļuva uz liel­ceļa. Pa ceļu starp zemes strēmelēm, dzeltenām no ziedošā rapša, un vējā viļņojošām labības druvām pretējā virzienā ripoja jau izkrauti rati. Bards pārlika kāju pār seglu loku, atbalstīja kokli pret celi un uz stīgām uztrinkšķināja sku­mīgas melodijas, laiku pa laikam pamājot ar roku ķiķino­šiem meitiešiem īsos svārkos, kas, pārmetušas grābekļus pār spēcīgajiem pleciem, soļoja pa ceļmalu.

-   Geralt, viņš pēkšņi teica. Briesmoņi taču pastāv. Varbūt to nav tik daudz, cik kādreiz, varbūt tie neuzglūn aiz katra koka mežā, bet viņi tomēr ir. Kā lai izskaidro to, ka cilvēki izdomā vēl tādus, kuru nav? Ei? Rīvijas Geralt, slavenais ragani? Vai esi par to domājis?

-   Esmu, slavenais dzejniek. Un zinu iemeslu.

-   Tas būtu?

-   Ļaudīm, Geralts pagrieza galvu, patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi paši sev šķiet mazāk briesmīgi. Kad apdzeras līdz nemaņai, blēdās, zog, dauza ar grožiem sievu, sirmu večiņu mērdē badā, ar cirvi sacērt slazdā noķertu lapsu vai ar bultām piebaksta pēdējo pasaules vienradzi, viņiem tīk domāt, ka tomēr briesmī­gāka par viņiem ir rītausmā pa mājām staigājošā Mora. Tad viņiem top vieglāk ap sirdi. Un arī dzīvot vieglāk.

-           Es to atcerēšos, brīdi klusējis, teica Ugunspuķe.

-   Piemeklēšu atskaņas un sacerēšu par to balādi.

-   Lai notiek. Tikai neceri uz dižiem aplausiem.

Viņi jāja nesteidzīgi, taču jau drīz skatienam pazuda nometnes pēdējās mājas. Viņi īsā laikā bija pārvarējuši mežiem noaugušo pakalnu līniju.

-          Ehē! Ugunspuķe apturēja zirgu un palūkojās apkārt.

-   Paskaties, Geralt! Vai te nav skaisti? Idille, jedritvainazīt. Acis priecājas!

Nolaidenais apvidus aiz pakalniem rāmi aizstiepās līdz pat līdzenumam, līdzeniem laukiem, kurus izraibināja daudzkrāsaina dažādu lauksaimniecības kultūru mozaīka. Vidū, apaļi un regulāri kā āboliņa lapa, tumšu alkšņu krū­māju joslu ieskauti, zilgmoja trīs ezeru spoguļi. Pacelda­mās pār melno, bezveidīgo sila strēli, apvārsni iezīmēja dūmakaina kalnu līnija.

-Jāsim, Ugunspuķe.

Lielceļš veda tieši uz ezeriem gar dambjiem un alksnājā paslēptajiem dīķiem, kas bija pilni pēkšķošām mercenēm, prīkšķēm, gārņiem un dūkuriem. Ūdensputnu bagātība sadzīvoja ar visur redzamajām cilvēka darbības pēdām dambji bija sakopti, aplikti ar fašīnām, caurtekas nostip­rinātas ar akmeņiem un baļķiem. Slūžas līdzās dīķiem, nepavisam nesatrunējušas, jautri šļāca ūdeni. Ezermalas niedrēs bija manāmas laivas un laipas, bet laukmalās vīdēja izlikto tīklu un murdu kārtis.

Ugunspuķe pēkšņi palūkojās atpakaļ.

-   Kāds aiz mums brauc, viņš satraukti teica, ratos!

-   Kaut kas nedzirdēts, neskatīdamies atpakaļ, pazo­bojās raganis. Ratos? Bet es domāju, ka šejienieši jāj uz ādspārņiem.

-    Vai zini, ko es tev teikšu? noņurdēja trubadūrs. -Jo tuvāk pasaules malai, jo tu kļūsti asprātīgāks. Bail pat padomāt, kas būs beigās!

Viņi jāja nesteidzoties, un tukšie rati, kuros bija iejūgti divi dārki zirgi, viņus panāca ātri.

-   Tprū! virs, kurš turēja grožus, apturēja zirgus tieši viņiem līdzās. Viņš uz kailas miesas valkāja kažoku, un mati tam bija atauguši līdz pat uzacīm.

-   Slavinām dievus, godātais!

-   Ari mēs slavinām, atsaucās Ugunspuķe, pazīdams šejienes paražas.

-   Ja mums gribas, atrūca raganis.

-   Mani sauc Nātrlte, paziņoja važonis. Es vēroju, kā jūs ar Augšas nometnes stārastu runājāt. Zinu, ka raganis esat.

Geralts atlaida grožus un ļāva ķēvei paplūkāt ceļmalas nātres.

-   Dzirdēju, teica vīrs kažokā, kā jums stārasts pasa­ciņas stāstīja. Vēroju jūsu seju un nemaz nebrīnījos. Sen tādus murgus un melus nebiju dzirdējis.

Ugunspuķe iesmējās. Geralts klusēja, uzmanīgi lūkoda­mies zemniekā. Nātrīte noklepojās.

-   Vai negribēsiet pieņemt īstu, kārtīgu darbu, ragana kungs? viņš jautāja. Mums ir kaut kas tieši jums.

-   Un kas tas būtu?

Nātrlte nenovērsa skatienu.

-   Par darba lietām uz lielceļa nav lāgā runāt. Braucam pie manis, uz Lejas nometni. Tur parunāsim. Jums tāpat turpu ceļš.

-   No kurienes tāda pārliecība?

-   No turienes, ka te nemaz nav cita ceļa, bet jūsu zirgi turpu ar purniem, nevis ar astēm pagriezušies.

Ugunspuķe atkal iesmējās.

-   Ko tu par to teiksi, Geralt?

-   Neko, atbildēja raganis. Uz lielceļa nav runāšanas. Nu tad dosimies ceļā, godātais Nātrīte.

-   Piesieniet zirgus pie ratiem un sēstiet iekšā, pie­dāvāja zemnieks. Būs ērtāk. Kāpēc pakaļu uz segliem mocīt?

-   Svēta patiesība.

Viņi ierāpās ratos. Raganis ar baudu izstiepās uz sal­miem. Ugunspuķe, laikam bīdamies sasmērēt savu ele­ganto zaļo žaketi, nosēdās uz dēļa. Nātrīte paskubināja zirgus, un rati sāka rībināt pa dambi, kas bija nostiprināts ar baļķiem.

Viņi pa tiltu pārbrauca pāri ūdensrozēm aizaugušajam kanālam, pabrauca garām nopļautai pļavas joslai. Tālāk, cik vien skats sniedzās, pletās apstrādāti lauki.

-   Negribas ticēt, ka tā ir pasaules mala, civilizācijas beigu gals, teica Ugunspuķe. Palūko, Geralt. Rudzi kā zelts, bet šajā kukurūzā paslēptos pat zemnieks jāšus uz zirga. Vai arī šie rāceņi paskat, kādi milzonīgi!

-   Tu esi lietpratējs lauksaimniecībā?

-   Mums, dzejniekiem, jābūt lietpratējiem visā, patē­tiski ierunājās Ugunspuķe. Pretējā gadījumā mēs savos sacerējumos kompromitētos. Mācīties vajag, mans dārgais, mācīties. No laukiem ir atkarīgs pasaules liktenis, tādēļ labi būt lietpratējam lauku lietās. Lauki baro, apģērbj, sargā no aukstuma, izklaidē un uztur mākslu.

-   Ar to izklaidi un mākslu tu drusku pārspīlē.

-   Bet kandžu no kā tecina?

-   Sapratu.

-  Maz vēl saproti. Mācies. Paskaties uz šiem violetajiem ziediņiem! Tā ir lupīna.

-   Taisnību sakot, tas ir vīķis, iejaucās Nātrīte. Lu­pinu neesat redzējuši, vai? Bet vienā ziņā jūs esat trāpījuši, kungi. Te viss dzimst un aug vareni, prieks skatīties. Tāpēc jau runā Ziedu ieleja. Tādēļ jau te mūsu vectēvi apmetās, elfus papriekš no šejienes izsvēpējuši.

-   Ziedu ieleja jeb Blathanna Leja, Ugunspuķe ar elkoni piebikstīja salmos izstiepušamies raganim. Vai saprati? Elfus izsvēpējuši, taču elfu seno nosaukumu atstājuši, tik vien kā savā mēlē pārsaukuši. Fantāzijas trūkums. Un kā tad jūs, saimniek, ar elfiem te satiekat? Viņi taču jums turpat blakus kalnos, aiz ežas.

-   Mēs viens otra lietās nejaucamies. Viņi par sevi, mēs par sevi.

-   Vislabākais risinājums, teica dzejnieks. Vai tiesa, Geralt?

Raganis neatbildēja.

II

-   Paldies par cienastu, Geralts aplaizīja kaula karoti un atlika to atpakaļ tukšajā bļodā. Simtkārt paldies, saimniek. Bet tagad, ja atļausiet, ķersimies pie lietas.

-   Labs ir, piekrita Nātrlte. Nu, Dun?

Duns, Lejas nometnes vecākais, milzīgs virs ar drūmu skatienu, pamāja meitiešiem. Tie steidzīgi novāca no galda traukus un pameta lielo istabu par lielām bēdām Uguns­puķēm, kurš jau kopš ciemošanās sākuma tiem smaidot zibināja zobus un smīdināja tos ar nepiedienīgiem jokiem.

-    Tad nu klausos, teica Geralts, lūkodamies logā, no kura puses atskanēja cirvju klaudzieni un zāģu ska­ņas. Sētā pilnā sparā ritēja kaut kādi kokdarbi, asā sveķu smarža bija atplūdusi līdz pat mājai. Sakiet, ko es jums varu līdzēt.

Nātrīte palūkojās uz Dunu. Ciema vecākais pamāja un nokremšļojās.

-   Nu tad tā, viņš teica. Ir te tāds viens lauks…

Geralts zem galda iespēra Ugunspuķēm, kurš jau gra­sījās izmest zobgalīgu piezīmi.

-    Lauks, turpināja Duns, pareizi saku, Nātrīt? Gulēja tas lauks ilgu laiku vecainē, taču nu aparām to un tagad iesējām tanī kaņepi, apini un linu. Gabals lauka, ka es saku. Līdz pat silam sniedzas…

-   Nu un kas? neizturēja dzejnieks. Kas tad ir tajā laukā?

-   Nu, Duns pacēla galvu, pakasīja aiz auss. Areče, velis tur siro.

-   Ko? iespurcās Ugunspuķe. Kas siro?

-   Es tak teicu velis.

-   Velnu nav!

-            Nejaucies iekšā, Ugunspuķe, rāmi teica Geralts,

-   bet jūs runājiet vien tālāk, cienītais Dun.

-   Es tak saku: velis.

-   To jau es zinu. Geralts, ja vien vēlējās, varēja būt neizsakāmi pacietīgs. Pastāstiet, kā viņš izskatās, no kurienes radies un kā jums tas traucē. Visu pēc kārtas, lūdzams.

-   Areče, Duns pacēla dzīsloto plaukstu un ar milzīgu piepūli ņēmās skaitīt, saliekdams pirkstus pēc kārtas. Pa kārtai, tūdaliņ, jūs jau gudru ļaužu. Nu tad tā. Izskatās viņš kā velis, akurāt kā bildēs mālē. No kurienes radies? Ta ne no kurienes. Žvīks, žvāks, un skatāmies: velis. Bet traucēt viņš ta mums, taisnību sakot, ne pārāk traucē. Ir pat tā, ka dažureiz līdz.

-   Palīdz? ieķiķinājās Ugunspuķe, cenzdamies no alus izķeksēt mušu. Velns?

-    Nejaucies iekšā, Ugunspuķe. Runājiet tālāk, Duna kungs! Kādā veidā tad palīdz, tas, kā jūs saucāt…

-   Velis, ar uzsvaru atkārtoja zemnieks. Areče, līdz šādi: augsni mēslo, zemi irdina, kurmjus izskauž, putnus baida, rāceņus un bietes pieskata. Ari tārpus, kas kāpos­tos iemetas, apēd. Taču, taisnību sakot, ari pašus kāpostus apēd. Drusku paskribina, tā pa jokam. Kā jau velis.

Ugunspuķe atkal ieķiķinājās, tad ar knipi aizsita alū izmirkušo mušu pavardam līdzās gulošā kaķa virzienā. Kaķis pavēra vienu aci un pārmetoši palūkojās uz bardu.

-   Un tomēr, rāmi teica raganis, esat ar mieru man maksāt, lai no tā velna tiktu vaļā, vai tiesa? Citiem vār­diem: jūs negribat viņu redzēt šajā apvidū?

-   Kurš tad, Duns drūmi palūkojās uz ragani, gri­bētu vellu savā tēvu zemē? Tā mūsu zeme kopš tēvu tēvu laikiem, pēc karaļa pavēles, un nekādam vellam pie tās nav daļas. Mums uzspļaut uz viņa palīgu, ko ta mums pašiem roku trūkst? Bet tas, ragana kungs, ne velis, bet ķēma lops ir, un smadzeņpodā šim, par atvainošanu, pietaisīts tā, ka izturēt nevar. I nezināsi no rīta, kas šim vakarā prātiņā samežģīsies. Te šis, ragana kungs, aku pieķēza, te meiču dzenā, biedē, draud, ka izjādīs, zog ēdmaņu un visādas lietas. Lauž un bojā, maitā omu, dambi bedres rok kā tāds muskusbriedis vai bebris, ūdens no viena dīķa galu galā aizbēga, un karpas nosprāga. Siena kaudzē kaļķīti ļuļķējis, kuņas bērns tāds, dūmos visu sienu aizlaidis…

-   Saprotu, pārtrauca Geralts. Tad traucē gan.

-   Nē, noliedzoši pagrozīja galvu Duns. Netraucē. Bet jārējas gan.

Ugunspuķe, tikko valdīdams smieklus, pagriezās pret logu. Raganis klusēja.

-    Ko ta te runāt, ierunājās Nātrīte, kurš līdz šim brīdim bija klusējis. Jūs tak raganis esat, vai ne? Nu ta nokārtojiet ar to vellu. Meklējāt darbu Augšas nometnē,

pats dzirdēju. Te nu būs. Samaksāsim, cik vajag. Taču lie­ciet vērā mēs negribam, ka vellu nomaitā. Ko ne, to ne.

Raganis pacēla galvu un pasmīnēja.

-   Interesanti, viņš teica. Es teiktu pat, neparasti.

-   Kas? Duns sarauca pieri.

-   Neparasts noteikums. No kurienes tāda žēlsirdība?

-    Neklājas nomaitāt. Duns vēl vairāk savilka pieri grumbās. Jo šeitan Ielejā…

-   Neklājas, un viss, iejaucās Nātrīte. Tikai noķeriet viņu, kungs, vai padzeniet aiz septiņiem kalniem. Samak­sāsim godīgi, kā pienākas.

Raganis smīnēdams klusēja. Nu, līkop? jautāja Duns.

-   Vispirms gribētu viņu uzlūkot, to jūsu velnu.

Zemnieki saskatījās.

-    Jūsu tiesības, teica Nātrīte un piecēlās, un jūsu izvēle. Velis naktīs siro pa visu apvidu, bet dienā sēž kaut kur kaņepēs. Vai vecajos vītolos purvājā. Tur varat viņu palūkot. Mēs jūs nesteidzinām. Gribat atpūsties pūtie­ties, cik gribat. Ne ērtības, ne ēdamo jums nežēlosim, kā jau pēc viesmīlības likuma. Dzīvojiet veseli.

-    Geralt, Ugunspuķe pielēca no ķebļa un palūkojās sētā uz aizejošajiem zemniekiem, es vairs neko nesa­protu. Nav vēl pagājusi ne diena, kopš mēs runājām par iztēles radītiem briesmoņiem, un tu pēkšņi piekrīti ķert velnus. Bet to, ka tieši velni ir izdomājums, mītiskas radī­bas, taču zina ikviens, izņemot, kā redzams, šos tumšos laukus. Ko nozīmē tava pēkšņā degsme? Varu likt galvu ķīlā, tevi nedaudz pazīstot, ka tu nenolaidies līdz tam, lai šādi mums nodrošinātu naktsmājas, ēdmaņu un tīru veļu?

-   Nudien, saviebās Geralts. Izskatās, dziesminiek, ka tu mani nedaudz jau pazīsti.

-   Tādā gadījumā nesaprotu.

-   Kas te jāsaprot?

-    Velnu nav! ieaurojās dzejnieks, neatgriezeniski uzmodinot kaķi no miega. Nav! Nekādu velnu, velns ar ārā, nav!

-   Taisnība, pasmaidīja Geralts. Bet es, Ugunspuķe, nekad neesmu spējis pretoties kārdinājumam paskatīties uz to, kā nemaz nav.

III

-   Viens gan ir skaidrs, nomurmināja raganis, pār­laidis skatu kaņepju džungļiem, kas bija izpletušies viņu priekšā, muļķis tas velns nav.

-    No kurienes šāds secinājums? ieinteresējās Uguns­puķe. No tā, ka viņš tup necaurejamā biežņā? Tikpat daudz prāta ir arī zaķim.

-   Runa ir par kaņepju specifiskajām īpašībām. Tik mil­zīgs lauks emitē spēcīgu antimaģisku auru. Lielais vairums buramvārdu te nedarbotos. Bet tur vai redzi tās kārtis? Tie ir apiņi. Apiņu čiekuru starojumam ir līdzīga iedarbība. Lieku galvu ķīlā, ka tā nav nejaušība. Šis neģēlis jūt auru. Un zina, ka šeit ir drošībā.

Ugunspuķe noklepojās un savilka uz augšu bikses.

-   Interesanti, viņš teica, pakasīdams pieri zem plat­males, kā tu ķersies tam klāt, Geralt. Nekad tevi neesmu redzējis darbībā. Varu zvērēt, ka tu šo to zini par velnu ķeršanu. Mēģinu atcerēties dažas senas balādes. Bija viena tāda nepiedienīga, bet amizanta. Sievišķis, klausies…

-   Aiztaupi man sievišķi, Ugunspuķe.

-   Kā vēlies. Es tikai gribēju palīdzēt, neko vairāk. Bet veco laiku dziesmiņas nepiedien nicināt, tajās mīt paaudžu

paaudzēs krāta gudrība. Ir tāda balāde par algādzi, vārdā Jolops, kurš…

-   Beidz pļāpāt! Laiks ķerties pie darba. Nopelnīt ēdmaņai un tīrai veļai.

-   Ko tu gribi darīt?

-   Drusku paokšķerēšu kaņepēs.

-    Oriģināli, iespurcās trubadūrs. Kaut ne īpaši smalki.

-   Un kā tu ķertos klāt?

-    Inteliģenti, piepūtās Ugunspuķe. Ar izmaņu. Ar aplenkšanu, piemēram. Izdzītu velnu no biežņas un jāšus zirga mugurā panāktu šo klajā laukā, notvertu cilpā. Ko tu par to saki?

-    Diezgan interesants piegājiens. Kas zina, varbūt pat noderīgs, ja tu gribētu piedalīties, jo šādai operācijai vaja­dzīgi vismaz divi. Taču šobrīd mēs vēl nerīkojam medības. Šobrīd es gribu saprast, kas tas tāds ir šis velns. Tādēļ man jāpavandās kaņepēs.

-    Ei! Bards tikai tagad pamanīja. Tev nav līdzi zobena!

-   Priekš kam? Es arī zinu balādes par velniem. Ne sie­višķim, ne algādzim, kam vārdā Jolops, nebija zobena.

-   Hmm… Ugunspuķe palūkojās apkārt. Mums jālien iekšā pašā biežņā?

-    Tev nav jālien. Vari griezties atpakaļ mājup un tur gaidīt.

-    Nu nē, dzejnieks sāka protestēt. Vai man jālaiž garām tāda izdevība? Es arī gribu ieraudzīt velnu, pārlie­cināties, vai viņš ir tik melns, kā šo mālē. Es jautāju: vai tiešām mums jābrien cauri kaņepēm, ja tur ir taciņa?

-    Patiešām, Geralts pielika pie acīm plaukstu. Tur ir taciņa. Izmantosim to.

-   Bet ja nu tā ir velna taciņa?

-   Jo labāk. Mazāk nogursim staigājot.

-   Zini, Geralt, nerimās bards, sekodams raganim pa šauru, līkumotu taciņu kaņepju lauka vidū, allaž biju domājis, ka “velns” ir tikai tāda metafora, izdomāta tādēļ, lai varētu lādēties. “Velns rāvis”, “kāda velna pēc”, “pie velna”. Mēs tā esam ieraduši runāt. Zemulīši, redzot, ka atbrauc ciemiņi, saka: “Atkal kādu velns dzenā.” Rūķi sodās: “Duvvel hoael,” kad tiem kaut kas noiet greizi, bet sliktu preci sauc par “Duweisheyss”. Vecrunā ir šāds teiciens: “A dyaebl aep ar-se”, kas nozīmē…

-   Zinu, ko tas nozīmē. Piever muti, Ugunspuķe.

Ugunspuķe apklusa, noņēma ar dzērves spalvu rotāto

platmali, apvēdinājās ar to un noslaucīja no pieres svied­rus. Biežņā valdīja smaga, mikla, smacīga tveice, kuru vēl spēcīgāku darīja gaisā blīvojošs ziedošo zāļu un nezāļu smārds. Taciņa meta nelielu līkumu un tūdaļ aiz pagrie­ziena beidzās ar nelielu, zālē izmīdītu pļaviņu.

-   Palūko, Ugunspuķe.

Pašā pļaviņas vidū gulēja liels, plakans akmens. Uz tā atradās vairākas māla bļodiņas. Starp bļodiņām bija pama­nāma gandrīz līdz galam izdegusi tauku svecīte. Geralts redzēja pie izkausēto tauku plācenīšiem pielipinātas sēklas un augļu kauliņus.

-   Tā jau es domāju, viņš nomurmināja. Nes viņam ziedojumus.

-   Tiešām, teica dzejnieks, norādot uz svecīti, un dedzina velnam sveces. Bet baro šo, kā redzu, ar graudi­ņiem kā tādu ķauķi. Velis, kas par cūkkūti! Viss te ir lipīgs no medus un piķa. Kas…

Turpmākos barda vārdus noslāpēja draudīga un skaļa blēšana. Kaņepēs kaut kas iečabējās un iedipējās, un tad no

biežņas izlīda visdīvainākais radījums, kādu vien Geraltam bija nācies redzēt. Radījums augumā bija nedaudz lielāks par olekti, izvelbtiem locekļiem, āža ragiem un bārdu. Arī kustīgās, šķeltās un mīkstās lūpas atgādināja zāli gre­mojošu kazu. Radījuma ķermeņa apakšdaļa bija klāta ar garu, biezu, tumši rudu spalvu, līdz pat šķeltajiem nagiem. Ērmam bija arī gara aste ar spalvu pušķi galā, kuru tas enerģiski vicināja.

-   Uk! uk! ieblējās neradījums, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Ko jūs te? Prom, prom, citādi ka ņemšu uz ragiem, uk, uk!

-   Vai esi kādreiz dabūjis pa pakaļu, āzīti manu? neiz­turēja Ugunspuķe.

-   Uk, uk! Bēēēē! ieblējās kazradzis. Bija grūti pateikt, vai tā bija piekrišana, noliegums vai arī blēšana blēšanas pēc.

-   Apklusti, Ugunspuķe, norūca raganis. Vairs ne vārda.

-   Mek, mek, mekbēēēē, nikni iebuldurējās radījums; viņa lūpas plati atšiepās, atsedzot dzeltenus zirga zobus.

-   Uk! Uk! Uk! Mēēk, mēēkbikubēēē!

-   Tieši tā, pamāja Ugunspuķe. Leijerkaste un zva­niņš jau tevi gaida. Kad iesi mājup, varēsi tos saņemt.

-   Pie velna, izbeidz taču! iešņācās Geralts. Tu visu izbojāsi. Paturi pie sevis savus stulbos jociņus…

-    Jociņus!!! kazradzis skaļi ieaurojās un palēcās. -Jociņus, bēē, bēē! Jauni jokupēteri atnākuši, ko? Tērauda lodītes atnesuši, jūs man dabūsiet tērauda lodītes, jūs neģēļi, uk, uk, uk! Jokus sagribējās, bēē? Tūdaļ dabūsiet jokus! Dabūsiet savas lodītes! Še, ņemiet!

Radījums palēcās un pēkšņi negaidot atvēzējās. Uguns­puķe iegaudojās un, saķēris pieri, apsēdās uz taciņas.

Radījums ieblējās un atvēzējās vēlreiz. Gar Geralta ausi kaut kas nosvilpa.

-   Saņemiet savas lodītes! Bēēē!

Collas lieluma tērauda lodīte ietriecās raganim plecā; nākamā trāpīja Ugunspuķēm pa celi. Dzejnieks izgrūda nešķīstu lāstu un metās bēgt. Geralts bez kavēšanās viņam sekoja, lodītēm svilpjot pār galvu.

-            Uk! Uk! Bēē! palēkdamies iebļāvās kazradzis.

-   Dabūsiet jūs man lodītes! Sūda jokupēteri!

Gaisā nosvilpa vēl viena lodīte. Ugunspuķe, saķēris pa­kausi, izgrūda vēl nešķīstāku lāstu. Geralts metās sāņus kaņepēs, taču nepaspēja izvairīties no trieciena pa lāpstiņu. Bija jāatzīst, ka velns svieda pārsteidzoši trāpīgi un viņa rīcībā, šķiet, bija neizsmeļams lodīšu krājums. Raganis, maldīdamies biežņā, vēl dzirdēja velna uzvarošo blējienu, tūdaļ pēc tam kārtējās lodītes svilpienu, lamas un pa taciņu bēgošā Ugunspuķes soļu dipoņu.

Tad iestājās klusums.

JV

-   Nu, vai zini, Geralt! Ugunspuķe piespieda pie pieres auksta ūdens spainī atdzesētu pakavu. To gan es negai­dīju. Tas ragainais ķēms ar āža bārdu, tas pinkainais āzis šitā tevi dzenāja kā tādu pienapuiku. Bet es dabūju pa pieri. Palūko, kāds man puns!

-   Tu man to rādi jau sesto reizi. Neizskatās ne par matu interesantāk kā pirmajā reizē.

-   Cik tu mīļš. Bet es domāju, ka tev līdzās būšu drošībā!

-   Es tevi nelūdzu līst man pakaļ kaņepēs. Toties lūdzu, lai turi aiz zobiem savu nevaldāmo mēlīti. Neklausīji, tagad nu ciet. Un lūgtum klusēdams, jo viņi jau nāk.

Istabā ienāca Nātrīte un smagnējais Duns. Aiz viņiem tipināja sirma un deviņos līkumos saliekusies večiņa, kuru veda gaišmataina un neiedomājami tieva pusaudze.

-   Cienītais Dun, cienītais Nātrīte, bez gariem ieva­diem sāka raganis. Pirms devos uz turieni, jums jautāju, vai paši esat kaut ko mēģinājuši pasākt attiecībā uz jūsu velnu. Teicāt, ka nedarījāt neko. Man ir iemesls domāt, ka ir bijis citādi. Gaidu paskaidrojumus.

Nometnieki sāka cits ar citu čukstēties, tad Duns nokle­pojās dūrē un paspēra soli uz priekšu.

-   Tiesa kas tiesa, kungi. Lūdzam piedošanu. Samelo­jām, jo kauns spieda. Gribējām paši vellu piemānīt, panākt, lai šis aizvāktos prom no šejienes…

-   Kādā veidā?

-   Pie mums Ielejā, lēni bilda Duns, jau senāk parā­dījās briesmekļi. Lidojoši pūķi, zemes viji, vurdalaki, rēgi, zirnekļi milzonīgi un čūskas visādas. Bet mēs allažiņ līdzekļus pret visādu riebeklību meklējām savā grāmatā.

-   Kādā grāmatā?

-   Parādiet grāmatu, vecmāmuļ. Grāmatu, saku, parā­diet! Grāmatu! Nē, šitā var trieka ķert! Kurla kā celms! Lilij, pasaki večiņai, lai grāmatu parāda!

Gaišmatainā meitene izķēra večiņai no saliektajiem pirkstiem lielu grāmatu un pasniedza to raganim.

-   Grāmatā šajā, turpināja Duns, kura mūsu dzimtai piederējusi kopš neatminamiem laikiem, ir rodami līdzekļi pret visiem briesmoņiem, burveklībām un ērmeklībām, kādas pasaulē bijušas vai būs.

Geralts pasvārstīja rokās smago, resno, biezu, taukainu putekļu kārtu apaugušo grāmatu. Meitene joprojām stā­vēja viņa priekšā, plaukstām burzot priekšautiņu. Viņa bija vecāka, nekā raganis sākumā bija domājis, viņu bija

maldinājis meitenes smalkais stāvs, tik atšķirīgs no citu nometnes meiteņu laikam viņas vienaudžu spēcīgajiem augumiem.

Viņš nolika grāmatu uz galda un atvēra smago koka vāku.

-   Uzmet aci, Ugunspuķe!

-   Senākās Rūnas, novērtēja bards, palūkojies viņam pār plecu, joprojām pie pieres piespiedis pakavu. Visse­nākais raksts, kuru lietoja pirms mūsdienu alfabēta ievie­šanas. Tā sākotne meklējama vēl elfu rūnās un rūķu ideogrammās. Jocīga sintakse, taču tā tolaik runāja. Intere­santas gravīras un vinjetes. Ko tādu negadās bieži redzēt, Geralt, ja nu vienīgi tempļu bibliotēkās. Ne jau pasaules nomales laukos. Pie visiem dieviem, no kurienes jums tā, mīļie kungi? Jūs taču negribat man iestāstīt, ka protat to lasīt? Vecmāmiņ? Tu proti lasīt Pirmās Rūnas? Tu proti lasīt jebkādas rūnas?

-Koo?

Gaišmatainā meitene pienāca pie večiņas un kaut ko iečukstēja tai tieši ausī.

-          Lasīt? Sirmgalves bezzobainā mute atpletās smaidā.

-   Es? Nē, zelta gabaliņ. Sitās mākas man nava.

-   Paskaidrojiet man, salti teica Geralts, pagriezies pret Dunu un Nātrīti, kādā veidā jūs lietojat grāmatu, neprazdami lasīt rūnas?

-   Visu vecākā večiņa allažiņ zina, kas grāmatā raks­tīts, drūmi teica Duns, bet to, ko zina, to māca kādai no jaunajām, pirms laiks pašai zemē doties. Paši redzat, ka mūsu vecmāmuļai jau laiks. Vecmāmuļa tad nu piemi­tināja Liliju un māca viņu. Bet pagaidām vecmāmuļa zina vislabāk.

-  Vecā ragana un jaunā ragana, nomurmināja Uguns­puķe.

-   Ja pareizi saprotu, neticīgi jautāja Geralts, vec­māmuļa visu grāmatu zina no galvas? Vai tā? Vecmāmuļ?

-   Visu nē, kur nu, večiņa atbildēja atkal ar Lilijas starpniecību. Tik to, kas apakš bildes stāv.

-    A, Geralts uz labu laimi atšķīra grāmatu. Uz ieplēstās lapas rēgojās attēls ar raibu cūku, kurai bija ragi liras formā. Nu tad parādiet savu māku, vecmāmuļ. Kas te rakstīts?

Večiņa nočāpstināja, uzlūkoja gravīru un tad aizvēra acis.

-    Ragainais tūrs vai taurs, viņa noskandēja. No neprašām maldīgi par zubri saukts. Ragi tam, ar kuriem bada…

-   Pietiks. Ļoti labi, patiešām. Raganis pāršķīra vairā­kas salipušas lappuses. Bet te?

-   Mākoņnieki, planētnieki visvisādi ir. Vieni lietu lej, otri vēju sēj, bet treši zibeņiem šķeļ. Ja vēlies ražu no tiem glābt, ņem dzelzs nazi jaunu, peļu mēslu trejas lotes, sir­mas dzērves taukus…

-   Labi, bravo. Hmm… Bet te? Kas tas ir?

Gravīra attēloja izspūrušu ērmu zirga mugurā, milzī­gām acīm un vēl milzīgākiem zobiem. Labajā rokā ērms turēja iespaidīga izmēra zobenu, kreisajā maisu ar naudu.

-    Rāgans, nočāpstināja večiņa, no dažiem par ragani saukts. Izsaukt šo pie bīsteklībām lielām, kad vaidzība, jo, kad pret briesmekļiem un pretekļiem nekas nav līdzams, rāgans tad līdzēs. Takšu bīties vajga…

-   Pietiek, norūca Geralts. Pietiks, vecmāmuļ. Paldies.

-   Nē, nē, ļauni smīkņājot, protestēja Ugunspuķe. Kā tur bija tālāk? Ļoti interesanta grāmata! Runājiet, vecmā­muļ, runājiet!

-   Ēēe… Taksu bīties vajga, ka rāganam nepieduries, jo kraupis no tā var uzmesties. Un meitiešus no viņa slēpt, jo rāgans gribeklīgs pār visam mēram.

-   Viss sakrīt mats matā. Dzejnieks sāka smieties, bet Lilija, kā Geraltam šķita, tikko manāmi pasmaidīja.

-   Kauč rāgans dižen alkatīgs un zelta kārīgs, večiņa, mirkšķinot acis, murmulēja tālāk, nedot šamējam vairāk nekā par slīceni: grasi sudraba vai pusotra. Par kaķati: divus grašus sudraba. Par vampieri: četrus grašus sud­raba…

-   Tādi laiki bija, noņurdēja raganis. Paldies, vecmāmuļ. Bet tagad parādiet man, kur te par velnu runa un ko tā grāmata par velniem stāsta. Šo reizi vairāk gribētum dzirdēt, jo jāzina būtu, kādus līdzekļus pret viņu lietojuši esat.

-   Uzmanies, Geralt, ieķiķinājās Ugunspuķe. Tu sāc piesavināties žargonu. Tā ir lipīga maniere.

Večiņa, tikko valdot roku drebēšanu, pāršķīra dažas lapas. Raganis un dzejnieks pārliecās pār galdu. Patiešām, gravīrā rēgojās lodīšu sviedējs ragains, spalvains, astains un ļauni smīnošs.

-   Velis, noskandēja večiņa, saukts arī par rokitu vai silvanu. Mājlopiem un mājputniem kaitnieks dižens un apnicīgs. Gribi šo no laukiem padzīt, dari šādi…

-   Nu, nu? ieņurdējās Ugunspuķe.

-   Pajemi riekstu vienu riekšu, turpināja večiņa, ar pirkstu vilkdama pa pergamentu. Pajemi tērauda lo­dīšu ari otru riekšu. Podu medus, piķa otru. Ziepju pelēko toveri, biezpiena otru. Kad nu velis tur sēž, aizeji nakts stundā. Un ņemies riekstus grauzt. Tūdaļ velis, kurš kārīgs iraid, būs klāt un prasīs, vai gardi. Tūdaļ dodi šim lodītes tērauda…

-   Piķis jūs rāvis, noņurdēja Ugunspuķe. Kaut jums ģikts piemestos…

-   Klusu, teica Geralts. Nu, vecmāmuļ. Tālāk.

-    … zobus aplauzis, velis, redzēdams, ka medu ēdi, arīdzan medu sagribēs. Dodi šim piķi, bet pats medu ēdi. Izdzirdēsi drlzumis, kā velis šamais iekšās burkšķ un kurkst, bet neliec manīt, ka tas kaut kas. Bet gribēs velis biezpiena, dodi šim ziepes. No ziepēm velis vaira nevarēs turēt…

-   Tikāt līdz ziepēm? pārtraucis večiņu, Geralts pār­akmeņotu seju pagriezās pret Dunu un Nātrīti.

-   Kur nu, novaidējās Nātrīte. Tik vien kā līdz lodī­tēm. Ak kungs, kā viņš mums sadeva pa mizu, kad iekoda lodītē…

-   Un kurš jums lika, sadusmojās Ugunspuķe, dot viņam tik-daudz lodīšu? Grāmatā stāv rakstīts vienu pašu riekšu. Bet jūs šim maisu šamo lodīšu sadevāt! Jūs šim teju uz pāra gadiem amunīciju uzšķiņķojāt, āmekļi gatavie!

-   Uzmanies, pasmaidīja raganis. Tu piesavinies žar­gonu. Tas ir lipīgi.

-   Pateicos.

Geralts pēkšņi pacēla galvu un palūkojās večiņai līdzās stāvošās meitenes acīs. Lilija nenolaida skatienu. Viņai bija gaišas, neticami zilas acis.

-   Kādēļ velnam ziedojāt graudus? viņš asi jautāja. Ir taču redzams, ka tas ir tipisks augēdājs.

Lilija neatbildēja.

-    Es tev uzdevu jautājumu, meitene. Nebaidies, no sarunas ar mani kraupis neuzmetas.

-    Kungs, nejautājiet viņai neko, ierunājās Nātrīte. Viņa balsī bija manāms satraukums. Lilijai… Viņa… ir savāda. Viņa jums neatbildēs, nespiediet viņu.

Geralts turpināja lūkoties Lilijai acīs, bet Lilija joprojām nenovērsa skatienu. Viņš sajuta pāri pleciem un skaustam pārskrienam drebuļus.

-   Kādēļ negājāt uz velnu ar mietiem un dakšām, viņš pacēla balsi, kādēļ nesarīkojāt tam slazdus? Ja vien jūs gribētu, viņa āža galva rēgotos, uzdurta uz mieta vārnām par biedu. Brīdinājāt mani, lai šo nemēģinu nogalināt. Kāpēc? Tu viņiem aizliedzi, vai nav tiesa, Lilij?

Duns piecēlās no sola. Viņa galva sniedzās teju līdz griestu sijai.

-   Izej ārā, meitēn, viņš norūca. Paņem večiņu un ej ārā.

-   Kas viņa ir, cienītais Dun? turpināja raganis, kad aiz večiņas un Lilijas aizvērās durvis. Kas ir šī meitene? Kāpēc viņa jums ir lielākā godā nekā tā nolāpītā grāmata?

-   Nav jūsu daļa. Duns palūkojās uz viņu, un šis ska­tiens nebija draudzīgs. Viedas jaunavas jūs pie sevis pil­sētās vajājat, pie sevis sārtos dedzināt. Pie mums nekā tāda nav bijis un nebūs.

-Jūs mani nesapratāt, salti teica raganis.

-   Es ari necentos, atrūca Duns.

-    Pamanīju, caur zobiem izgrūda Geralts, ari vairs netēlojot laipnību. Taču viena būtiska lieta jums jāsa­prot, cienītais Dun. Mūs joprojām nesaista nekāda noruna, man joprojām pret jums nav nekādu pienākumu. Jums nav pamata uzskatīt, ka esat nopirkuši ragani, kurš par sud­raba grasi vai pusotru paveiks to, ko jūs paveikt neprotat. Vai ari negribat. Vai ari jums nav brīv. Nu nē, cienītais Dun. Jūs vēl neesat nopirkuši ragani, un nedomāju, ka jums tas izdosies. Ne jau ar šādu nevēlēšanos saprast.

Duns klusēja, drūmi uzlūkojot Geraltu. Nātrlte nokrek­šķinājās, pagrozījās uz sola, nošvlkstināja pa grīdu vīzes, tad pēkšņi izslējās.

-   Ragana kungs, viņš teica. Nedusmojiet. Izstāstī­sim jums, kas un kā. Ko, Dun?

Nometnes vecākais piekrītoši pamāja un apsēdās.

-   Kad šeitami braucām, sāka Nātrīte, redzējāt, kā še viss zeļ, kāda raža bagāta. Tik laba nereti padodas, kādu citur reti vai vispār nedabūsi redzēt. Līdz ar to mums stādi un sēklas graudi svarīga lieta iraid, un mēs ar to ij meslus maksājam, ij pārdodam, ij iemainām…

-   Kāds tam sakars ar velnu?

-   Liels. Senāk velis tikai kaitēja un glupi āzēja, bet nu sāka graudus zagt uz vella paraušanu. Sākumā šim nesām pa druskai uz akmeni kaņepēs, domājām pierīsies un liksies mierā. Nekā: turpināja zagt, ka put vien. Bet, kad nu no viņa krājumus sākām slēpt klētīs un pagrabos, trim slēģiem noslēgtos, tad šis niknis tapa rūca, blēja, “uk-uk” sauca, bet, kad viņš to “uk-uk”, tad labāk ņemt kājas pār pleciem. Draudēja, ka…

-   … izjādīs, iejaucās Ugunspuķe, divdomīgi smaidī­dams.

-   Tas arī, piekrita Nātrīte. Arī sarkano gaili pie­minēja. Ko tur runāt kad nevarēja zagt, tad sāka prasīt meslus. Lika nest šim graudus un citus labumus maisiem vien. Tad nu mēs teju vai sapiktojāmies un nolēmām šim pa astaino pakaļu sadot. Taču…

Zemnieks noklepojās un nolaida galvu.

-   Ko tur slēpt, pēkšņi ierunājās Duns, par zemu esam ragani novērtējuši. Stāsti visu, Nātrīte.

-   Večiņa aizliedza vellu sist, ātri teica Nātrīte, tak mēs zinām, ka tā ir Lilija, jo večiņa… Večiņa tikai runā, ko viņai Lilija liek. Bet mēs… Paši zināt, ragana kungs. Mēs klausām.

-            Pamanīju, Geralts savilka lūpas greizā smīnā.

-    Večiņa spēj tikai kratīt bārdu un murmulēt grāmatā

rakstīto, par ko pašai nav nekādas saprašanas. Bet uz mei­teni blenžat kā uz dievekļa tēlu, mutes atvēruši, vairāties viņas skatiena, taču lūkojat atminēt viņas vēlēšanās. Bet viņas vēlmes jums ir pavēle. Kas viņa ir, tā jūsu Lilija?

-   Jūs tak atminējāt, kungs. Pareģone. Nu. Viedā, tas nozīmē. Tikai nevienam par to nesakiet. Ļoti lūdzam. Ja tas nonāks līdz kņazam vai, nedod dievi, līdz pārvaldniekam…

-   Nebīstieties, nopietni teica Geralts. Es zinu, par ko ir runa, un jūs nenodošu.

Ciemos sastopamās savādās sievietes un meitenes, dēvētas par pareģēm vai Viedajām, nebaudīja īpašu labvē­lību no augstmaņiem, kuri ievāca nodevas un guva peļņu no laukiem. Laucinieki allaž klausīja pareģoņu ieteikumiem teju vai katrā lietā. Viņi tām ticēja akli un bezgalīgi. Šo ieteikumu rezultātā pieņemtie lēmumi bieži vien bija pil­nīgā pretrunā ar kungu un pārvaldnieku politiku. Geralts bija dzirdējis par pavisam radikāliem un nesaprotamiem gadījumiem par veselu vaislas ganāmpulku izkaušanu, par sējas vai ražas novākšanas darbu pārtraukšanu vai pat veselu ciemu pārvākšanos uz citu vietu. Tādēļ valdoņi vajāja “māņticību”, bieži vien nebūdami izvēlīgi līdzekļos. Savukārt laucinieki ļoti ātri iemācījās Viedās slēpt. Taču klausīt tām nepārtrauca. Jo, kā mācīja pieredze, par vienu varēja nešaubīties pēc ilgāka laika allaž izrādījās, ka Vie­dajām ir taisnība.

-    Lilija mums neļāva vellu nomaitāt, turpināja Nātrīte. Viņa lika darīt, kā grāmatā likts. Kā jau zināt, nesa­nāca. Mums jau bija nepatikšanas ar kņazu. Kad mazāk, nekā parasts, graudus meslos atdevām, muti plātīja, klai­gāja, draudēja. Par vellu mēs viņam pat neiepīkstējāmies, jo kņazs mums bargs un jokus nenieka nesaprot. Nu, un tad jūs gadījāties. Prasījām Lilijai, vai var jūs… nolīgt…

-   Un tālāk?

-   Teica caur večiņu, ka vispirms viņai jūs jāredz.

-   Nu, redzēja.

-   Redzēja. Un atzina jūs mēs to zinām, mākam noma­nīt, ko Lilija atzīst un ko ne.

-   Viņa man neteica ne vārda.

-    Nevienam, izņemot večiņu, viņa nekad nav teikusi ne vārda. Taču, ja viņa jūs neatzītu, istabā neparko neie­nāktu.

-    Hm… aizdomājās Geralts. Interesanti. Pareģe, kura nevis pareģo, bet klusē. No kurienes viņa pie jums radās?

-   Nezinām, ragana kungs, noburkšķēja Duns. Taču ar večiņu, kā atceras visuvecākie, tā arīdzan bijis. Iepriek­šējā večiņa arī piemitināja mazrunīgu meiteni tādu, kas parādījusies nez no kurienes. Bet tā meitene tagadīt tieši ir mūsu večiņa. Vectēvs mans stāstīja, ka večiņa, lūk, šādi atdzimstot. īsteni kā mēness debesīs atdzimstot un ik reizi jauna esot. Tikai nesmejiet…

-   Es netaisos smieties, pašūpoja galvu Geralts. Pārāk daudz esmu pieredzējis, lai smietos par šādām lietām. Es ari negrasos bāzt degunu jūsu lietās, cienītais Dun. Mani jautājumi ir domāti, lai saprastu, kas Liliju saista ar velnu. Jūs jau paši laikam sapratāt, ka šāda saikne pastāv. Tātad, ja jums dārga jūsu pareģe, tad attiecībā uz velnu varu jums dot tikai vienu padomu: jums viņš jāiemīl.

-    Ziniet, kungs, bilda Nātrīte, nav runa tikai par vellu. Lilija nevienam neļauj darīt pāri. Nevienai radībai.

-   Bet protams, iejaucās Ugunspuķe. Ciema pareģes ir cēlušās no tām pašām saknēm, no kurām cēlušies druīdi. Bet tāds druīds, kad dundurs tam sūc asinis, viņam vēl novēl labu ēstgribu.

-            Kā kulaks uz acs, Nātrīte tik tikko pasmaidīja.

-   Labāk nepateiksi. Tāpat mums gāja ar mežacūkām, kas mums sakņu dārzus izrakņāja. Un ko? Paskatieties pa logu: sakņu dārzi stāv kā bildē. Atradās paņēmiens, Lilija pat nezina, kāds. Ko acis neredz, tā sirdij nav žēl. Sapratāt?

-    Sapratu, noņurdēja Geralts. Kā citādi. Nu, un kas? Lilija vai ne Lilija, bet jūsu velns ir silvans. Neparasti rets, bet saprātīgs radījums. Es viņu nenogalināšu, mans kodekss to aizliedz.

-  Ja viņš ir saprātīgs, atteica Duns, tad pamēģiniet ar viņu parunāt un to prātu vietā iegrozīt.

-   Patiešām, pievienojās Nātrīte. Ja vellam ir prāts, tātad viņš graudus zog pēc sava prāta. Jūs tad, ragana kungs, uzziniet, ko ta šim vajag. Viņš taču tos graudus neēd. Katrā ziņā ne tik daudz. Priekš kam šim graudi? Mums ieriebt grib, vai? Ko viņš grib? Uzziniet to un izdzeniet šo no apvidus ar kaut kādu raganu paņēmienu. Izda­rīsiet tā?

-   Mēģināšu, nolēma Geralts. Bet…

-   Bet ko?

-   Jūsu grāmata, mani dārgie, ir novecojusi. Vai sapro­tat, par ko es runāju?

-   Ja godīgi, noburkšķēja Duns, tad ne pārāk.

-   Paskaidrošu. Lūk, godātais Dun, godātais Nātrīte, ja bijāt paļāvušies uz to, ka mana palīdzība jums maksās sud­raba grasi vai pusotra, tad būsiet smagi kļūdījušies.

V

-Ei!

No biezokņa atskanēja čaboņa, draudīgs “uk-uk” un maikstu krikšķēšana.

-   Ei! tālredzīgi noslēpies, atkārtoja raganis. Parā­dies nu, rokita.

-   Pats esi rokita.

-   Nu tad kā? Velns?

-  Pats esi velns. Kazradzis, atiezis zobus, izbāza galvu no kaņepēm.

-   Ko gribi?

-   Parunāt.

-   Smejies, vai? Domā nezinu, kas tu tāds? Zemnieki tevi nolīga, lai mani no šejienes izmestu, ko?

-   Tiesa gan, vienaldzīgi atzina Geralts, un par to tieši gribēju parunāt. Kas zina, varbūt varam sarunāt?

-   Tad redz, kas par lietu, ieblējās velns. Tu gri­bētu gan tikt cauri pa lēto? Bez sviedriem? Nē, ar mani tāds numurs neies cauri, bēēē! Dzīve, cilvēk, ir sacensības. Uzvar labākais. Gribi mani uzvarēt pierādi, ka esi labā­kais. Nav ko daudz pļāpāt sacentīsimies. Uzvarētājs diktē noteikumus. Piedāvāju skriešanos no šejienes līdz vecajam vītolam uz dambja.

-   Nezinu, kur ir dambis, nedz arī to, kur vecais vī­tols.

-Ja tu zinātu, es tev nemaz nepiedāvātu skrieties. Man patīk sacensības, bet nepatīk zaudēt.

-   Pamanīju. Nē, mēs neskriesimies. Karsts šodien.

-   Žēl. Varbūt tad sacentīsimies citādi, velns atieza dzeltenos zobus un pacēla no zemes pamatīgu laukakmeni.

-   Vai zini spēli “Kurš skaļāk iekliegsies?”? Es kliedzu pir­mais. Aizver acis.

-   Man ir cits piedāvājums.

-   Uzmanīgi klausos!

-  Tu lasīsies projām no šejienes bez sacensībām, skrie­šanas un kliegšanas. Pats, neviena nepiespiests.

-   Iebāz savu piedāvājumu a d’yeabl aep arse. Velns, rādās, mācēja Senāko Runu. Es nelasīšos prom no šejie­nes. Man te patīk.

-   Bet tu te esi par daudz uzdarbojies. Krietni pārsālīji ar saviem jociņiem.

-   Dliweisheyss tev mani jociņi. Silvans, kā izrādījās, prata arī rūķu valodu. Bet tavs piedāvājums ir Dliweisheyss vērts. Nekur es nelasīšos. Ja nu vienīgi tu mani pie­veiksi kādā spēlē. Vai dot tev šādu iespēju? Uzspēlēsim mīklu minēšanu, ja tev netīk spēka spēles. Tūdaļ uzdošu tev mīklu ja to uzminēsi, būsi uzvarējis, bet es lasīšos prom. Ja tev neizdosies, es palieku, bet lasies tu. Pagrozi prātiņu, jo mīkla nav vienkārša.

Pirms Geralts paspēja ko iebilst, velns ieblējās, nodipināja pakaļkājas, ar asti novēzēja pa zemi un noskandēja:

-   Rožainām lapiņām, pilnām pākstiņām,

Zaļo mīkstā mālā līdzās strautiņam,

Punktu punktiem ziediņš garā kātā sēd.

Nerādi to kaķim, ka to neapēd.

Nu, kas tas ir? Uzmini.

-   Nav ne jausmas, vienaldzīgi atzinās raganis, pat nepūloties apdomāt. Varbūt dedestiņa?

-   Nekā. Tu zaudēji.

-   Bet kāda tad ir pareizā atbilde? Kam tad ir… hm… punktotas pākstiņas?

-   Kāpostam.

-   Klausies, ieņurdējās Geralts. Tu man sāc krist uz nerviem.

-   Es tevi brīdināju, ieķiķinājās veins, ka mīkla nav vienkārša. Nu vairs nekā. Es uzvarēju un palieku. Bet tu ej projām. Sveiks un uz neredzēšanos.

-   Vēl mazu mirklīti, raganis nemanot iebāza roku kabatā. Bet mana mīkla? Man taču ir tiesības revanšē­ties?

-  Nē, protestēja velns. Kas vēl nebūs? Es taču varētu neatminēt. Tu mani par muļķi turi?

-   Nē, pašūpoja galvu Geralts. Es tevi turu par ļaun­prātīgu, nekaunīgu tukšpauri. Tūdaļ uzspēlēsim pavisam jaunu, nepazīstamu spēli.

-   Hā! Tātad tomēr! Kas tā par spēli?

-   Spēli sauc, lēni teica raganis, “Nedari otram to, kas pašam nepatīk”. Tev nebūs jātaisa ciet acis.

Geralts saliecās un zibenīgi atvēzējās. Collas lieluma tērauda lodīte spalgi nošvīkstēja gaisā un ar troksni ietrie­cās velnam tieši starp ragiem. Radījums sabruka zemē kā zibens ķerts. Geralts līdaciņā ienira starp kārtīm un satvēra viņu aiz spalvainās kājas. Silvans ieblējās un sāka spārdīties; raganis aizsedza galvu ar elkoni, taču arī tad viņam iedžinkstējās ausīs, jo velns, par spīti tam, ka bija apdullis, spārdījās kā nikns mūlis. Raganis mēģināja notvert zibinošos nagus, taču nepaspēja. Kazradzis noraus­tījās, sāka bungāt pa zemi ar rokām un atkal viņam iespēra tieši pa pieri. Raganis, juzdams, ka velna kāja viņam izslīd no pirkstiem, sāka lādēties. Abi pašķīrušies sāka velties uz pretējām pusēm, ar troksni apgāzdami kārtis un pīdamies kaņepēs.

Velns pietrūkās kājās pirmais un uzbruka, noliecis ragaino galvu. Taču Geralts ari jau bija stingri nostājies kājās un bez piepūles izvairījās no uzbrukuma, satvēra radījumu aiz raga, spēcīgi parāva, nogāza zemē un pie­spieda ar ceļiem. Velns ieblējās un raidīja viņam tieši acīs spļāvienu ar tādu veiklību, no kuras nekaunētos arī ar siekalošanos sasirdzis kamielis. Raganis instinktīvi atliecās,

tomēr nelaizdams velna ragus vaļā. Silvans, mēģinādams purināt galvu, nospirināja abas kājas vienlaicīgi un pats dīvainākais ar abām trāpīja. Geralts sāka rupji lamāties, taču neatlaida tvērienu. Viņš uzrāva velnu kājās, piespieda to pie krakšķošajām kārtīm un no visa spēka iespēra pa spalvaino celi, pēc tam noliecās un iespļāva viņam tieši ausī. Velns iegaudojās un noklabināja trulos zobus.

-   Nedari otram… izdvesa raganis, …to, ko pats negribi! Spēlējam tālāk?

-   Bēēēēē!!! velns buldurēja un nikni spļaudījās, taču Geralts viņu spēcīgi turēja aiz ragiem un spieda galvu uz leju, līdz ar to spļāvieni trāpīja pašam velnam uz nagiem, kuri kārpīja zemi, saceldami gaisā putekļu un zāles kum­šķu mākoņus.

Pāris nākamās minūtes pagāja niknā jezgā, apmaino­ties ar lamām un spērieniem. Geralts varēja vienīgi priecā­ties, ka neviens viņu neredz, jo aina no malas nudien šķita kretīniska. Kārtējais spēcīgais spēriens abus pretiniekus atrāva vienu no otra un atsvieda uz pretējām pusēm ka­ņepju biezoknī. Velns atkal apsteidza ragani pietrausās kājās un metās bēgt, manāmi klibodams. Geralts, elsdams un notraukdams no sejas sviedrus, metās pakaļ. Viņi izlau­zās cauri kaņepēm un ieklupa apiņos. Raganis izdzirdēja auļojoša zirga pakavu dunoņu. Tā bija skaņa, kuru viņš gaidīja.

-   Šeit, Ugunspuķe! Šeit! viņš ieaurojās. Apiņos!

Pēkšņi viņš ieraudzīja tieši acu priekšā zirga krūtežu

un nākamajā mirklī tika gandrīz samīts. Viņš atgrūdās no zirga kā no klints un nogāzās augšpēdu; no trieciena acīs satumsa. Taču, par spīti tam, viņš paspēja aizripot sānis uz apiņu kārtīm, izvairoties no zirgu pakaviem. Raganis veikli pielēca kājās, taču tajā pašā mirklī viņam uzbruka

otrs jātnieks un vēlreiz notrieca no kājām. Pēc tam kāds viņam uzsēdās virsū un piespieda pie zemes.

Un pēc tam bija zibsnis un neciešamas sāpes pakausī.

Un tumsa.

VI

Zobos šņirkstēja smiltis. Gribēdams tās izspļaut, viņš saprata, ka guļ ar seju pret zemi. Gribēdams pakustēties, saprata, ka ir sasiets. Viņš tik tikko pacēla galvu. Izdzirdēja balsis.

Viņš gulēja uz meža zemsedzes līdzās priedes stum­bram. Kādus divdesmit soļus tālāk stāvēja vairāki nosegloti zirgi. Caur plūksnotajām paparžu lapām viņš tos redzēja neskaidri, taču viens no zirgiem, bez šaubām, bija Uguns­puķes bēris.'

-    Trīs maisi kukurūzas, viņš izdzirdēja. Labi, Torkve. Ļoti labi. Malacis.

-  Tas vēl nav viss, atskanēja blējoša balss, kas varēja piederēt vienīgi velnam silvanam. Palūko šo, Galar. It kā pupiņas, bet pavisam baltas. Un kādas lielas! Bet tas, lūk, saucas rapsis. Viņi no tā taisa eļļu.

Geralts spēcīgi samiedza acis un atkal tās atvēra. Nē, tas nebija sapnis. Velns un Galars, lai kurš tas būtu, runāja Vecākajā Runā, elfu valodā. Taču vārdi “kukurūza”, “pupi­ņas” un “rapsis” tika izrunāti kopējā valodā.

-   Bet tas? Kas tas ir? jautāja tas, kuru sauca par Galaru.

-   Linsēklas. Lins, vai saproti? Kreklus taisa no liniem. Tas ir daudz lētāks par zīdu un arī izturīgāks. Apstrāde, man šķiet, ir visai sarežģīta, taču es izpētīšu, kas un kā.

-   Kaut nu tavs lins ieaugtos, kaut nu mums neiznīktu tāpat kā rācenis, pasūdzējās Galars, turpinādams runāt šajā savādajā volapukā. Pacenties dabūt jaunus rāceņu stādus, Torkve.

-   Tas vienkāršāk par vienkāršu, noblējās velns. Te ar to nav nekādu problēmu, te viss aug uz velna paraušanu. Atgādāšu, nebaidies.

-   Un vēl kas, teica Galars. Uzzini, kāda ir viņu trīslauku sistēmas būtība.

Raganis uzmanīgi pacēla galvu un mēģināja pagriez­ties.

-   Geralt… viņš izdzirdēja čukstu. Esi atguvies?

-   Ugunspuķe… viņš atčukstēja. Kur mēs… Kas ar mums…

Ugunspuķe tikai klusām ievaidējās. Raganis izgrūda lāstu, sasprindzināja augumu un pagriezās uz sāniem.

Pļavas vidū stāvēja velns, kuru, kā tagad zināms, sauca skanīgajā vārdā Torkve. Viņš bija aizņemts, kraujot zirgiem mugurā maisus, grozus un nastas. Šajā nodarbē viņam palīdzēja garš izstīdzējis vīrietis, kurš, bez šaubām, bija Galars. Izdzirdējis ragana sakustēšanos, vīrietis pagriezās. Viņa melnie mati meta zilganu atspīdumu. Sejas vaibsti bija asi, acis lielas un mirdzošas. Un ausis smailas.

Galars bija elfs. Elfs no kalniem. Tīrākās Aen Seidhe asins, Vecākās Tautas pārstāvis.

Galars nebija vienīgais tuvumā redzamais elfs. Pļavas malā sēdēja vēl seši. Viens bija aizņemts ar rakņāšanos pa Ugunspuķes mantu maisiem, otrs strinkšķināja trubadūra kokli. Pārējie, sapulcējušies ap atsieto maisu, ņēmās kāri grauzt rāceņus un svaigos burkānus.

-    Yanadain, Toruveel, teica Galars, ar galvas mājienu norādot uz gūstekņiem. Vedrai! Enn’le!

Torkve pielēca kājās un ieblējās.

-   Nē, Galar! Nē! Filavandrels aizliedza! Esi aizmirsis?

-   Nē, neesmu. Galars pārmeta zirgam pār skaustu divus sasietus maisus. Tikai vajag pārbaudīt, vai valgi nav kļuvuši vaļīgi.

-    Ko jūs no mums gribat? ievaidējās trubadūrs, kamēr viens no elfiem, piespiedis viņu pie zemes ar celi, pārbaudīja mezglus. Kāpēc jūs mūs sasējāt? Ko jūs gri­bat? Esmu Ugunspuķe, dzej…

Geralts izdzirdēja sitiena troksni. Gandrīz izmežģī­dams kaklu, viņš pagrieza galvu.

Virs Ugunspuķes stāvošajai elfietei bija melnas acis un kraukļmelni mati, kas gluži kā ūdenskritums viļņojās pāri pleciem. Tikai ap deniņiem tie bija sapīti divās tievās bizītēs. Viņa valkāja īsu ādas jaciņu, pārvilktu pār zaļu brīva piegriezuma satīna kreklu, un piegulošus vilnas legingus, iemauktus jātnieku zābakos. Ap gurniem viņai bija apsiets krāsains lakats, kurš sniedzās līdz pusaugšstilbam.

-   Que glosse? viņa vaicāja, lūkodamās raganī un rota­ļādamās ar jostai piespraustā garā dunča rokturi. Que Ven pavienn, ell’ea?

-   Nell'ea, viņš iebilda. T'en pavienn, Aйn Seidhe.

-  Dzirdēji? elfiete pagriezās pret biedru, slaido Seidhi, kurš, nemaz negrasīdamies piepūlēties, lai pārbaudītu Geralta saišu vaļīgumu, ar vienaldzīgu izteiksmi garenajā sejā strinkšķināja Ugunspuķes kokli. Vai dzirdēji, Vanadain? Pērtiķcilvēks prot runāt! Prot pat būt nekaunīgs!

Seidhe paraustīja plecus. Spalvas, kas rotāja viņa jaku, iečabējās.

-   Tas ir vēl viens iemesls viņu nokniebt, Toruviela.

Elfiete noliecās pār Geraltu. Viņai bija garas skrops­tas, nedabiski bāla āda un vējā sasprēgājušas lūpas. Viņa

valkāja kaklarotu no grieztiem zelta bērza gabaliņiem, kas bija uzvērti uz vairākkārt ap kaklu apvītas siksniņas.

-          Nu, pasaki vēl kaut ko, pērtiķcilvēk, viņa nošņācās.

-   Paskatīsimies, ko spēj tava kvankstēt pieradusī rīkle.

-   Kas tad nu tev vajag iegansta, raganis ar pūlēm apvēlās uz muguras un izspļāva smiltis, lai iesistu sasie­tajam? Sit bez iegansta, es taču redzēju, ka tas tev patīk. Atvieglo sirdi.

Elfiete iztaisnojās.

-  Pie tevis es sirdi atviegloju jau tad, kad tev bija brīvas rokas, viņa teica. Tā biju es, kas tev pārjāja pāri ar zirgu un sadeva pa galvu. Un zini, ka es tevi arī piebeigšu, kad pienāks laiks.

Raganis neatbildēja.

-   Vislabprātāk es tev iedurtu starp ribām, skatoties tieši acīs, turpināja elfiete. Taču tu šausmīgi smirdi, cilvēk. Nošaušu tevi ar loku.

-   Kā vēlies, raganis paraustīja plecus, cik vien to ļāva valgi. Darīsi, ko vien gribēsi, augstsirdīgā Aen Seidhe. Sasietam un nekustīgam mērķim gan jau tu varēsi trāpīt.

Elfiete nostājās virs viņa, noliecās un nozibināja zobus.

-  Ja vajadzēs, viņa nošņāca, trāpīšu, kur vien gri­bēšu. Taču vari būt drošs, ka pēc pirmās bultas neizlaidīsi garu. Un arī pēc otrās ne. Es pacentīšos, lai tu justu, kā mirsti.

-  Nenāc tuvāk. Viņš saviebās, tēlodams riebumu. Tu šausmīgi smirdi, Aen Seidhe.

Elfiete atlēca atpakaļ, iešūpojās un ar atvēzienu iespēra viņam pa gurnu. Geralts saliecās un sarāvās, redzot, kurā vietā viņa grasās iespert vēlreiz. Izdevās viņš saņēma triecienu pa gūžu, taču tik spēcīgu, ka nodzinkstēja zobi.

Līdzās stāvošais elfs pavadīja spērienus ar spalgiem akor­diem uz kokles stīgām.

-   Liec viņu mierā, Toruviela! ieblējās velns. Jukusi esi, vai? Galar, liec, lai viņa izbeidz!

-    Thaēsse! ieaurojās Toruviela un iespēra raganim vēlreiz. Garais Seidhe spēcīgi uzsita pa stīgām; viena pār­trūka ar garu vaidu.

-   Pietiek! Pietiek, dievu dēļ! nervozi iekliedzās Uguns­puķe, locīdamies pa zemi. Kāpēc tu ņirgājies par viņu, stulbais meitieti? Lieciet mūs mierā! Bet tu, lūdzams, liec mierā manu kokli, labi?

Toruviela pagriezās pret viņu, ļauni smīnot.

-   Mūziķis, viņa ieņurdējās. Cilvēks un vēl mūziķis! Koklētājs! Ne vārda nesakot, viņa izrāva instrumentu garajam elfam no rokām, atvēzējusies sašķaidīja kokli pret priedes stumbru un stīgām apvītās atliekas nosvieda Ugunspuķēm uz krūtīm.

-   Govs ragu tev spēlēt, mežoni, nevis kokli.

Dzejnieks kļuva nāves bāls, viņa lūpas nodrebēja.

Geralts, juzdams kaut kur dziļi iekšienē saltu niknumu, ar skatienu ieurbās Toruvielas acīs.

-   Ko blenz? pieliekdamās nošņācās elfiete. Netīrais pērtiķcilvēk! Gribi, lai tev izduru tās draņķa acis?

Viņas kaklarota zvārojās pavisam tuvu. Raganis sa­springa, pēkšņi saslējās, satvēra kaklarotu zobos un spē­cīgi parāva, pievilcis kājas pie vēdera un sagriezies uz sāna. Toruviela zaudēja līdzsvaru un uzkrita viņam virsū. Geralts, mētādamies valgos kā krastā izmesta zivs, pie­spieda elfieti pie zemes, atlieca galvu atpakaļ tik stipri, ka nokrakšķēja kakla skriemeļi, un no visa spēka triecās ar pieri viņai sejā. Toruviela iegaudojās un zaudēja elpu.

Viņu rupji aizvilka no viņas nost, aiznesa, stiepjot aiz drēbēm un matiem. Kāds viņam iesita, viņš juta, kā gre­dzeni pāršķeļ ādu uz vaigukaula, mežs viņa acu priekšā sāka dejot un grīļoties. Pamanīja, kā Toruviela pietraušas ceļos, ieraudzīja viņai no deguna un lūpām plūstošās asi­nis. Elfiete izrāva no maksts dunci, taču tad pēkšņi skaļi ieraudājās, sakņupa, saķēra seju un nolieca galvu starp ceļiem.

Garais elfs raibām spalvām izrotātajā jakā izņēma viņai no rokām dunci un pienāca pie sagūstītā ragana. Viņš pasmīnēja, paceldams asmeni.

Geralts redzēja šo ainu iekrāsojamies sarkanu. Asinis no pieres, kas bija savainota pret Toruvielas zobiem, lija viņam redzokļos.

-   Nē! ieblējās Torkve, pieklupis pie elfa un iekāries viņam elkonī. Nenogalini! Nē!

-           Voe’rle, Vanaddin, pēkšņi atskanēja skanīga balss.

-   Quess aen? Caelm, evelliēnn! Galarr!

Geralts pagrieza galvu tiktāl, cik to ļāva viņa matos ieķērusies roka.

Zirgs, kurš parādījās pļavā, bija sniegbalts, tam bija garas, mīkstas krēpes zīžainas gluži kā sievietes mati. Jātniekam, kurš sēdēja greznajos seglos, bija tieši tādas pašas krāsas mati, uz pieres saņemti ar smaragdiem rotātu apsēju.

Torkve mekšķinādams metās pie zirga, pieķērās pie pavadas un apbēra baltmati ar runas plūdiem. Seidhe viņu pārtrauca ar valdonīgu žestu un nolēca no zirga. Viņš pie­nāca pie Toruvielas, kuru pieturēja divi elfi, un uzmanīgi noņēma viņai no sejas asiņaino mutautu. Toruviela skaļi ievaidējās. Seidhe nogrozīja galvu, pagriezās pret ragani, piegāja tuvāk. Zem melnajām, liesmojošajām acīm, kuras

gluži kā zvaigznes dega bālajā sejā, bija redzami zili loki, it kā viņš vairākas naktis pēc kārtas nebūtu gulējis.

-   Tu spēj kost pat sasiets, viņš klusi un bez akcenta teica kopējā valodā, kā bazilisks. Izdarīšu secinājumus.

-   Toruviela sāka, ieblējās velns. Viņa to sasietu spārdīja, kā prātu zaudējusi…

Elfs ar žestu atkal lika apklust. Paklausot viņa īsajām pavēlēm, citi Seidhes aizvilka ragani un Ugunspuķi līdz priedei un ar jostām piesēja pie stumbra. Pēc tam visi nometās ceļos pie Toruvielas, to aizsegdami ar saviem augumiem. Geralts dzirdēja, kā viņa kādā mirklī, raustī­damās viņu rokās, iekliedzas.

-   Es to negribēju, teica velns, joprojām stāvēdams viņiem līdzās. Negribēju, cilvēk. Nezināju, ka viņi parā­dīsies tieši tad, kad mēs… Kad tevi apdullināja, bet tavu biedru sasēja, es lūdzu, lai viņi jūs atstātu turpat, apiņos. Bet…

-   Viņi nevarēja atstāt lieciniekus, norūca raganis.

-            Mūs taču nenogalinās? ievaidējās Ugunspuķe.

-   Mūs taču ne…

Torkve klusēja, šņaukādams mīksto degunu.

-   Nolāpīts, atkal ievaidējās dzejnieks. Mūs noga­linās? Kas par lietu, Geralt? Kam mēs bijām par liecinie­kiem?

-  Mūsu ragainais draugs Ziedu Ielejā pilda īpašu misiju. Vai tiesa, Torkve? Viņš elfu uzdevumā zog sēklas, stādus, ziņas par lauksaimniecības prasmēm… Ko vēl, velns?

-   Visu, ko var, iemekšķinājās Torkve. Visu, ko pie­prasa. Bet tu parādi man lietu, kas viņiem nav vajadzīga. Viņi kalnos cieš badu, īpaši ziemā. Bet par zemkopību viņiem nav ne jausmas. Kamēr pieradinās dzīvniekus vai putnus, kamēr kaut ko izaudzēs dobēs… viņiem tam nav laika, cilvēk.

-   Man pie pakaļas, cik viņiem ir laika. Ko es viņiem izdarīju? ievaidējās Ugunspuķe. Ko es viņiem sliktu izdarīju?

-   Padomā labi, teica baltmatainais elfs, kurš nedzir­dami bija pienācis klāt, un tad varbūt spēsi atbildēt uz šo jautājumu.

-   Viņš vienkārši atriebjas par visām pārestībām, kuras elfi piedzīvojuši no cilvēkiem, greizi pasmīnēja raganis.

-   Viņam ir vienalga, kam atriebties. Neļaujies apmānīties viņa cildenā izskata uz izmeklētās valodas dēļ, Ugunspuķe. Viņš ne par matu neatšķiras no tās melnaces, kas mūs spārdīja. Viņam uz kaut ko ir jāizgāž savas bezspēcīgās dusmas.

Elfs pacēla salauzto Ugunspuķes kokli. Brīdi klusē­dams lūkojies uz sadragāto instrumentu, viņš beidzot to aizsvieda krūmos.

-  Ja es gribētu ļaut vaļu dusmām vai atriebībai, viņš teica, rotaļādamies ar baltas, mīkstas ādas cimdiem, es naktī iebruktu ielejā un izkautu visus tās iedzīvotājus. Tas ir vienkāršāk par vienkāršu, viņi pat neizliek sardzi. Viņi mūs neredz un nedzird, staigājot pa mežu. Kas varētu būt vienkāršāk, vieglāk par strauju, klusu bultu, kas izšauta no koka aizsega? Taču mēs nerīkojam uz jums medības. Tu, cilvēk ar savādajām acīm, sarīkoji medības uz mūsu draugu, silvanu Torkvi.

-   Ēēēē, tas ir pārspīlēts, iemekšķinājās velns. Kas nu tās par medībām. Drusku paspēlējāmies…

-    Tieši jūs, cilvēki, ienīstat visu, kas ir atšķirīgs no jums, kaut vai tā būtu tikai ausu forma, rāmi turpināja elfs, nepievērsdams kazradzim uzmanību. Tādēļ jūs atņē­māt mums mūsu zemi, izdzināt mūs no mājām, padzināt uz mežonīgajiem kalniem. Ieņēmāt mūsu Blathanna Leju,

Ziedu Ieleju. Esmu Filavandrels aen Fidhails no Sudraba Torņiem, no Feleaomu dzimtas no Baltajiem Kuģiem. Tagad, aizdzīts uz pasaules malu, esmu Filavandrels no Pasaules malas.

-   Pasaule ir plaša, norūca raganis. Varam visi tajā iemitināties. Vietas pietiek.

-   Pasaule ir plaša, atkārtoja elfs. Tas tiesa, cilvēk. Taču jūs šo pasauli esat izmainījuši. Sākumā jūs to izmai­nījāt ar spēku, izrīkojāties ar to tā, kā rīkojaties ar visu, kas jums gadās pa rokai. Tagad izskatās, ka pasaule sākusi jums piemēroties. Sākusi liekties jūsu priekšā. Pakļāvusies jums.

Geralts neteica ne vārda.

-   Torkve teica taisnību, turpināja Filavandrels. Jā, mēs ciešam badu. Jā, mums draud iznīcība. Saule spīd citādi, gaiss ir cits, ūdens vairs nav tāds, kāds bija kād­reiz. Tas,'ko kādreiz ēdām, no kā pārtikām, iet bojā, sarūk augumā, sanīkst. Mēs atšķirībā no jums, cilvēki, nekad nearām zemi, neplosījām to ar kapļiem un spīļarkliem. Jums zeme maksā asiņainus meslus. Mūs tā apdāvināja. Jūs zemei viņas dārgumus izplēšat ar spēku. Mums zeme dzemdēja un ziedēja, jo mūs mīlēja. Ko lai dara neviena mīlestība neturpinās mūžīgi. Taču mēs gribam turpināties.

-   Tā vietā, lai graudus zagtu, tos var nopirkt. Tik, cik vien jums būs nepieciešams. Jums joprojām ir milzums lietu, kuras cilvēki uzskata par ārkārtīgi vērtīgām. Jūs varat tirgoties.

Filavandrels nicīgi pasmīnēja.

-   Ar jums? Nekad.

Geralts savieba seju, uz vaiga sakaltušās asinis sadrupa.

-   Jupis jūs rāvis ar visu jūsu lepnību un nicinājumu! Negribēdami sadzīvot, jūs paši nolemjat sevi iznīcībai. Sadzīvot, vienoties ir jūsu vienīgā iespēja.

Filavandrels noliecās uz priekšu; viņa acis iezibējās.

-   Sadzīvot pēc jūsu noteikumiem? viņš jautāja pār­vērstā, taču joprojām rāmā balsī. Atzīstot jūsu pārspēku? Zaudējot sevi? Sadzīvot kā kam? Kā gūstekņiem? Pārijiem? Sadzīvot kopā ar jums aiz mūriem, ar kuriem jūs no mums nošķiraties pilsētās? Sadzīvot ar jūsu sievietēm un tādēļ iet uz karātavām? Skatīties, kāds liktenis uz katra soļa sagaida bērnus, kas dzimuši no šādas sadzīvošanas? Kāpēc tu vairies no mana skatiena, savādais cilvēk? Kā iegrozīju­sies tava sadzīvošana ar līdzcilvēkiem, no kuriem tu taču nedaudz atšķiries?

-          Nekas, var iztikt, raganis ieskatījās viņam tieši acīs.

-   Kaut kā galā tieku. Jo citādi nevaru. Citas izejas man nav. Es kaut kā spēju pārvarēt iedomību un lepnību sava citāduma dēļ, jo sapratu, ka iedomība un lepnība, kaut arī būdama aizsardzība pret citādību, ir visai nožēlojams vai­rogs. Jo es sapratu, ka saule spīd citādi, jo kaut kas mai­nās, taču es neesmu šo pārmaiņu centrs. Saule spīd citādi un spīdēs, un draudēšana tai ar nūju neko nedos. Jāatzīst fakti, elf. No tā ir jāmācās.

-   Tieši to jūs gribat, vai tiesa? Filavandrels ar delnu notrausa sviedrus, kas bija izriesušies uz viņa bālās pie­res virs baltajām uzacīm. To jūs gribat uzspiest citiem? Pārliecību, ka, lūk, pienācis jūsu laiks, jūsu cilvēku ēra un laikmets? Ka tas, ko jūs nodarāt citām rasēm, ir tikpat dabiski kā saules lēkts un riets? Ka visiem ar to ir jāsamierinās, tas jāatzīst? Un tu man vēl pārmet lepnību? Bet kas ir šie uzskati, kurus tu man sludini? Kādēļ jūs, cilvēki, neatzīstat, ka jūsu valdīšanā pār pasauli ir tikpat daudz dabiskuma kā utīs, kas savairojušās kažokā? Ar tādiem pašiem panākumiem tu varētu man ieteikt sadzī­vot ar utīm, ar tikpat lielu uzmanību es varētu uzklausīt

utis, kuras apmaiņā pret viņu virsvaras atzīšanu visžēlīgi atļautu kopīgi lietot kažoku.

-     Nu tad netērē laiku diskusijām ar tik nepatīkamu insektu, elf, teica raganis, tik tikko valdīdams balsi.

-   Tomēr mani izbrīna tas, cik ļoti tu vēlies tādā uti kā es atmodināt vainas un nožēlas apziņu. Tu esi nožēlojams, Filavandrel. Tu esi iekarsis, alksti atriebības un apzinies savu bezspēcību. Uz priekšu, nodur mani ar zobenu! Atrie­bies visai cilvēku rasei! Redzēsi, cik jutīsies atvieglots. Ie­sper vispirms man pa olām vai zobiem tāpat kā tā tava Toruviela.

Filavandrels pagrieza galvu.

-   Toruviela ir slima, viņš teica.

-    Pazīstu šo slimību un tās izpausmes, Geralts nospļāvās pār plecu. Tam, ko viņai piedāvāju, vajadzētu palīdzēt.,

-   Patiešām, šai sarunai nav jēgas, Filavandrels piecē­lās. Man žēl, bet mums nāksies jūs nogalināt. Ar atriebību tam nav nekāda sakara, tas ir tīri praktisks risinājums. Torkvem joprojām jāpilda savs uzdevums, un nevienam nedrīkst rasties aizdomas, kā uzdevumā viņš to dara. Mēs nespējam ar jums karot, bet ar tirgošanos un maiņu mūs nepiemānīsi. Neesam jau nu tik naivi, lai nezinātu, kas stāv aiz jūsu tirgoņiem. Un kurš atnāk pēc viņiem. Un kāda veida sadzīvošanu viņš atnes.

-   Elf, ierunājās Ugunspuķe, kurš līdz šim brīdim bija gulējis klusu. Man ir draugi. Cilvēki, kuri par mums dos izpirkumu. Ja vēlies, arī pārtikas veidā. Jebkurā veidā. Padomā par to. Taču ne jau nozagtie graudi jūs glābs…

-   Viņus neglābs nekas, viņu pārtrauca Geralts. Ne­lokies viņa priekšā, Ugunspuķe, nelūdzies žēlastību. Tas ir bezjēdzīgi un nožēlojami.

-  Kā tāds, kurš dzīvo tik īsu brīdi, Filavandrela smaids šķita piespiests, tu izrādi pārsteidzošu nicinājumu pret nāvi.

-   Dzīvo un mirst tikai vienu reizi, mierīgi teica raganis. Utīm ļoti piemērota filozofija, vai ne? Bet tava ilgmū­žība? Man tevis žēl, Filavandrel.

Elfs sarauca uzacis.

-   Paskaidro: kādēļ?

-   Jūs esat nožēlojami smieklīgi, jūs ar zagtu sēklu maišeļiem un nastām apkrautiem zirgiem, ar graudu riek­šavu, ar to kripatu, ar kuras palīdzību jūs cerat izdzīvot. Un ar šo jūsu misiju, kurai būtu jānovērš jūsu domas no tuvās iznīcības. Tu taču zini, ka tās jau ir beigas. Nekas neizaugs plakankalnēs, nekas neienāksies, nekas vairs jūs neglābs. Taču jūs esat ilgdzīvotāji, jūs dzīvosiet ilgi, ļoti ilgi savā augstprātīgi izvēlētajā izolācijā aizvien mazākā skaitā, aizvien vājāki, aizvien sarūgtinātāki. Un tu zini, kas tobrīd notiks, Filavandrel. Tu zini, ka tad izmisuši jau­nekļi ar simtgadīgu sirmgalvju redzokļiem un noziedēju­šas, slimas bezbērnu jaunavas tādas kā Toruviela aizve­dīs uz ieleju tos, kuri vēl būs spējīgi noturēt rokās zobenus un lokus. Jūs nokāpsiet ziedošās ielejās satikt nāvi, alkstot nomirt cieņpilni kaujā, nevis nāves gultā, kurā jūs noliks anēmija, tuberkuloze un cinga. Tad tu, ilgmūžīgais Aen Seidhe, tu atminēsies mani. Atminēsies, ka man tevis bija žēl. Un sapratīsi, ka man bija taisnība.

-   Laiks rādīs, kam bija taisnība, klusi teica elfs. Arī šeit slēpjas ilgmūžības priekšrocības. Man ir iespēja par to pārliecināties. Kaut vai, pateicoties šai nozagtajai graudu riekšai. Tev šādas iespējas nebūs. Pēc mirkļa tu mirsi.

-   Apžēlojies kaut vai par viņu, Geralts pamāja uz Ugunspuķes pusi. Nē, nevis patētiskas žēlsirdības dēļ.

Saprāta apsvērumu dēļ. Mani neviens nepieminēs, bet viņu vēlēsies atriebt.

-   Tu par zemu novērtē manas prāta spējas, vilcino­ties teica elfs. Ja viņš, pateicoties tev, izdzīvos, tad, bez šaubām, jutis pienākumu tevi atriebt!

-   Vari par to nešaubīties! iesaucās Ugunspuķe, bāls kā nāve. Vari būt drošs, kucesdēls. Nogalini arī mani, jo es tev apsolu, ka nākamajā reizē pret jums kājās sacelšu visu pasauli. Tad redzēsi, ko spēj kažoka blusas! Mēs jūs piebeigsim, kaut arī nāktos nolīdzināt līdz ar zemi visus jūsu kalnus! Vari būt par to drošs!

-   Tu gan esi muļķis, Ugunspuķe, nopūtās raganis.

-  Tikai vienreiz dzīvo, tikai vienreiz mirst, braši teica dzejnieks, kaut arī viņa zobi klabēja kā kastaņetes.

-   Tas visu atrisina, Filavandrels izvilka aiz jostas aizspraustos cimdus un tos uzvilka. Laiks pabeigt šo epizodi.

Paklausot viņa īsajai pavēlei, elfi ar lokiem nostājās pretī gūstekņiem. Viņi to darīja ātri, acīmredzot jau bija sen gaidījuši pavēli. Viens, kā raganis pamanīja, joprojām gremoja rāceni. Toruviela ar auduma un bērza tāss loks­nēm krusteniski apsaitētu muti un degunu nostājās līdzās strēlniekiem. Bez loka.

-   Aizsiet jums acis? jautāja Filavandrels.

-   Vācies, raganis novērsās. Ej tu…

-   A d’yeabl aep arse, pabeidza Ugunspuķe, klabinā­dams zobus.

-   Ak nē! pēkšņi ieblējās velns, pieskriedams un aiz­segdams abus nolemtos. Jūs ko esat prātu zaudējuši? Filavandrel! Mēs tā nebijām runājuši! Ne tā! Tev vajadzēja viņus aizvest kalnos, paturēt kaut kur alās, kamēr mēs te pabeigsim…

-   Torkve, teica elfs. Es nevaru. Es nevaru riskēt. Vai redzēji, ko viņš, sasiets būdams, izdarīja Toruvielai? Es nevaru riskēt.

-   Man nav daļas gar to, ko tu vari vai nevari! Ko jūs te iedomājaties? Ka es jums ļaušu slepkavot? Te, uz manas zemes? Te, blakus manai nometnes vietai? Jūs, nolāpītie muļķi! Lasieties prom kopā ar visiem jūsu lokiem, citādi ka ņemšu jūs uz ragiem, uk, uk!

-   Torkve, Filavandrels iesprauda rokas sānos. Tas, kas mums jādara, ir nepieciešamība.

-   Duweisheyss, nevis nepieciešamība!

-   Paej malā, Torkve.

Kazradzis papurināja ausis, ieblējās vēl skaļāk, izval­bīja acis un salieca elkoni rūķu vidū populārā apvainojošā žestā.

-  Nevienu jūs nenogalināsiet! Sēdieties zirgos un lasie­ties kalnos aiz kalnu pārejām! Citādi jums būs jānogalina ari mani!

-   Esi prātīgs, lēni teica baltmatainais elfs. Ja mēs viņus atstāsim dzīvus, cilvēki uzzinās par tevi par to, ko tu dari. Viņi tevi noķers un nomocīs. Tu taču viņus pazīsti.

-    Pazīstu, blēja velns, joprojām ar savu augumu aizsegdams Geraltu un Ugunspuķi, vēl labāk nekā jūs! Nudien nezinu, ar kuriem labāk turēties kopā! Nožēloju, ka sametos kopā ar jums, Filavandrel!

-   Pats to gribēji, salti teica elfs, dodot zīmi strēlnie­kiem. Pats to gribēji, Torkve. L’sparelleān! Evellienn!

Elfi no makiem izvilka bultas.

-           Paej malā, Torkve, sakodis zobus, teica Geralts.

-   Tam nav jēgas. Paej malā.

Velns, nekustēdams ne no vietas, parādīja viņam rūķu žestu.

-   Dzirdu… mūziku… Ugunspuķe pēkšņi iešņukstējās.

-   Tā mēdz būt, teica raganis, vērodams bultu smai­les. Neņem pie sirds. Nav nekāds kauns zaudēt prātu no bailēm.

Filavandrela seja pēkšņi pārvērtās. Baltmatainais Seidhe pēkšņi pagriezās un īsi, aprauti uzsauca strēlniekiem. Strēlnieki nolaida ieročus.

Pļavā iznāca Lilija.

Tā vairs nebija tieviņa lauku meitene nātnos svārciņos. Pa pļavas zāli gāja nē, nevis gāja, bet uz viņu pusi slī­dēja Karaliene, starojoša, zeltmataina, liesmojošām acīm, neatvairāma Pļavu un Lauku Karaliene, izrotāta ziedu, vārpu, zāļu vītnēm. Pie viņas kreisās rokas spriņģoja brie­dēns, pie labās čabinājās liels ezis.

-   Dana Meadbh, godbijīgi teica Filavandrels, nolieca galvu un.nometās ceļos.

Ceļos cits pēc cita nometās arī atlikušie elfi un lēnām, it kā vilcinoties, goddevīgi zemu nolieca galvas. Pēdējā ceļos nometās Toruviela.

-   Haēl, Dana Meadbh, atkārtoja Filavandrels. Lilija neatbildēja sveicienam. Viņa apstājās dažus soļus no elfa, pievērsa zilo acu skatienu Ugunspuķēm un Geraltam. Torkve, arīdzan nometies ceļos, godbijīgi saliecies, tūdaļ pat ņēmās atsaitēt valgus. Neviens no Seidhēm nepakus­tējās.

Lilija joprojām stāvēja Filavandrela priekšā. Viņa neat­bildēja, neizdvesa ne mazāko skaņu, taču raganis redzēja, kā pārvēršas elfa seja, juta viņus aptverošo auru, un viņam nebija šaubu, ka starp abiem notiek domu apmaiņa. Velns viņu pēkšņi pavilka aiz piedurknes.

-  Tavs draugs, viņš klusu iemekšķinājās, ir nolēmis noģībt. Tieši laikā. Ko darīt?

-   Iedod viņam pāris reižu pa muti.

-   Ar lielāko prieku.

Filavandrels piecēlās. Pēc viņa pavēles elfi acumirklī metās apseglot zirgus.

-   Nāc mums līdzi, Dana Meadbh, teica baltmatainais elfs. Tu esi mums vajadzīga. Nepamet mūs, Mūžīgā. Neliedz mums savu svētību. Mēs bez tās pazudīsim.

Lilija lēni pagrieza galvu, norādīja uz austrumiem kalnu virzienā. Elfs paklanījās, maidzīdams plaukstās sava baltkrēpjainā zirga rotāto pavadu. Silvana pieturēts, bāls un kluss pienāca Ugunspuķe. Lilija paskatījās uz viņu, pasmaidīja. Ielūkojās raganim acīs, lūkojās ilgi. Neteica ne vārda. Vārdi nebija vajadzīgi. Lielākā daļa elfu jau bija seg­los, kad pienāca Filavandrels un Toruviela. Geralts palūko­jās elfietes melnajās acīs, kas vīdēja virs apsējiem.

-   Toruviela… viņš iesāka. Un nepabeidza.

Elfīete pamāja. Noņēma no seglu loka kokli brīniš­ķīgu viegla koka instrumentu ar meistarīgām intarsijām un slaiku, grebtu grifu. Ne vārda nesakot, viņa pasnie­dza kokli Ugunspuķēm. Dzejnieks pieņēma instrumentu, paklanījās, arī neteikdams ne vārda, taču viņa skatiens izteica daudz.

-   Ardievu, savādais cilvēk, Filavandrels klusi teica Geraltam. Tev taisnība. Vārdi nav vajadzīgi. Tie neko nemaina.

Geralts klusēja.

-    Pēc ilgākām pārdomām, turpināja Seidhe, es nonācu pie secinājuma, ka tev bija taisnība. Tad, kad tev bija mūsu žēl. Tādēļ uz redzēšanos. Uz drīzu redzēšanos tajā dienā, kad mēs nokāpsim ielejā, lai nomirtu ar godu. Tad mēs meklēsim tevi es un Toruviela. Nepievil mūs.

Ilgāku brīdi viņi raudzījās viens otrā klusējot. Pēc tam raganis teica īsi un vienkārši:

-   Pacentīšos.

VII

-   Dievu dēļ, Geralt, Ugunspuķe pārtrauca spēlēt. Apkampa kokli, pieglauda pie tās vaigu. Šis koks pats dzied! Šīs stīgas ir dzīvas! Kas par brīnumainu toni! Jupis rāvis, par šo koklīti pāris spērienu un mazliet baiļu ir ļoti zema maksa. Es ļautu sevi spārdīt no rīta līdz vakaram, ja vien zinātu, ko par to saņemšu. Geralt! Vai tu mani vispār klausies?

-   Ir grūti jūs nedzirdēt, raganis pacēla galvu no grā­matas un palūkojās uz velnu, kurš joprojām nikni pūta ērmotā stabulē, kas bija sastiķēta no dažāda garuma nied­res gabaliem. Es jūs dzirdu, visa apkārtne dzird.

-   Dūvvelsheyss, nevis apkārtne. Torkve nolika malā stabuli. Tuksnājs, un tikai. Pakaļas caurums. Ek, žēl manu kaņepju!

-   Kaņepju šim žēl, iesmējās Ugunspuķe, uzmanīgi pievilkdams smalki grieztās kokles tapas.

-   Vajadzēja sēdēt biezoknī kā pelei zem slotas, nevis baidīt meitiešus, bojāt dambjus un piegānīt akas. Domāju, ka tagad tu būsi uzmanīgāks un atmetīsi savus jociņus, vai ne, Torkve?

-   Man patīk joki, velns paziņoja, atiezis zobus, un es nespēju bez tiem iedomāties savu dzīvi. Bet lai jums tiek apsolu, ka jaunos apvidos būšu uzmanīgāks. Jokošu daudz izmanīgāk.

Nakts bija nomākusies un vējaina, vēja brāzmas locīja niedres, šalca krūmos, kuru vidū viņi bija izvietojuši

apmetni. Torkve savā migā grozījās, ar asti sizdams odus. No ezera ar plunkšķi izlēca zivs.

-   Šo mūsu ceļojumu uz pasaules malu es aprakstīšu balādē, paziņoja Ugunspuķe, un tevi, Torkve, es arī tur aprakstīšu.

-   Nedomā, ka tiksi sveikā cauri, norūca velns. Arī es uzrakstīšu balādi un aprakstīšu tevi, turklāt tā, ka div­padsmit gadus nevarēsi rādīties kārtīgu cilvēku sabiedrībā. Tad tik tu redzēsi. Geralt?

-Ko?

-  Vai izlasīji ko interesantu grāmatā, kuru tik nekrietni izmānīji no lauķiem?

-   Kā tad.

-   Nu tad palasi mums, kamēr uguns vēl nav apdzisusi.

-Jā, jā, Ugunspuķe sāka strinkšķināt Toruvielas kok­les skanīgās stīgas. Palasi gan, Geralt.

Raganis atbalstījās uz elkoņa un piebīdīja grāmatu tuvāk ugunskuram.

-   Ieraudzīt viņu var, viņš sāka, vasaras laikā, lapu un ziedu mēnešos, līdz pat veļu mēneša dienām, bet vis­biežāk tas notiek Sirpja svētkos, kuru vecajie dēvēja par “Lammas”. Parādās viņa kā Gaišmataina Jaunava, ziediem rotāta, bet tiecas pie viņas visi vienalga, zāle vai zvērs. Tādēļ viņas vārds ir Dzīvaine. Vecajie viņu sauc par “Danamebi”. Bārdaiņi, kaut arī kalnu viducī, ne pļavās mitinās, viņu tur cieņā un dēvē par “Bloēmenmagde”.

-   Danamebi, norūca Ugunspuķe. Dana Meabdh, Pļavu un Lauku Jaunava.

-   Kad Dzīvaine nāk, zeme zied un dzemdē un raženi augļojas katra radība tāda ir viņas vara. Visas tautas no ievāktās ražas tai ziedu nes cerībā karstā, ka tieši viņus, ne svešu zemi Dzīvaine apciemos. Jo runā arī, ka reiz galu

galā Dzīvaine apmetīsies tās tautas vidū, kura pār citām pacelsies, taču tās gan ir sievu pļāpas. Jo taisnību gudrajie teic, ka Dzīvaine zemi vien mīlē un to, kas uz tās aug un dzīvo, vienādi, bez izšķirības, vai smildziņa tā vissīkākā vai tārpiņš visklusākais, un tautas visas viņai nav vairāk vērtas kā pati šī smildziņa smalkākā, jo kādureiz gluži tāpat tās zudīs un jaunas to vietā, citas ciltis reiz nāks. Bet Dzīvaine mūžīga ir, bija un būs, mūžīgi mūžam, līdz laiku galam.

-   Līdz laiku galam! iedziedājās trubadūrs un nostrinkšķināja kokli. Torkve pievienojās, pūzdams augstu trelli uz savas niedru stabules. Esi sveicināta, Pļavu un Lauku Jaunava! Par ražu, par ziediem Blathana Lejā un arī par šo dziesminieka ādu, kuru paglābi no bultu smailēm! Ziniet, es jums kaut ko pateikšu.

Viņš pārtrauca spēlēt, apkampa kokli kā bērnu un noskuma.'

-   Laikam nepieminēšu balādē elfus un grūtības, ar kurām tiem nācās cīnīties. Netrūktu salašņu, kas labprāt dotos kalnos… Nevajag pasteidzināt…

Trubadūrs apklusa.

-  Pabeidz, rūgti teica Torkve. Tu gribēji teikt: pastei­dzināt to, kas tāpat ir neizbēgams. Nenovēršams.

-   Nerunāsim par to, viņus pārtrauca Geralts. Kādēļ par to runāt? Vārdi nav vajadzīgi. Sekojiet Lilijas piemē­ram.

-   Viņa sazinājās ar elfu telepātiski, nomurmināja bards. Es to jutu. Vai tiesa, Geralt? Tu taču labi jūti šāda veida saziņu. Vai saprati, par ko… Ko viņa vēstīja elfam?

-   Šo un to.

-   Par ko viņa runāja?

-  Par cerību. Par to, ka viss atjaunojas un nebeidz atjau­noties.

-   Tik vien?

-   Ar to pietika.

-   Hm… Geralt? Lilija dzīvo laukos, starp ļaudīm. Vai tu uzskati, ka…

-   … ka viņa paliks to vidū? Te, Blathanna Lejā? Varbūt.

Ja…

-  Ja kas?

-Ja cilvēki izrādīsies tā cienīgi. Ja pasaules mala paliks pasaules mala. Ja mēs ievērosim robežas. Nu, pietiks pļā­pāt, puiši. Laiks gulēt.

-  Tas tiesa. Pusnakts tuvu, uguns izdeg. Vēl pasēdēšu, man atskaņas vislabāk atnāk pie dziestoša ugunskura. Bet manai balādei vajag nosaukumu. Skaistu nosaukumu.

-   Varbūt “Pasaules mala”?

-   Banāli, nosprauslājās dzejnieks. Pat ja būtībā tā arī ir mala, šī vieta jādēvē citādi. Metaforiskāk. Varu gal­vot, ka tu zini, kas ir metafora, vai ne, Geralt? Hm… jāpa­domā… “Tur, kur…”. Nolāpīts. “Tur, kur…”.

-   Arlabunakti, teica velns.

Raganis atsēja kreklu, atlipināja no skausta slapjo lina audumu. Alā bija ļoti silti, pat karsti; gaisu pildīja smags, slapjš tvaiks, kas kondensējās uz apsūnojušiem bluķiem un sienu bazalta plāksnēm.

Visapkārt bija redzami augi. Tie auga pamatnē izkaltos un ar kūdru pildītos padziļinājumos, lielās kastēs, silēs un podos. Tie vijās augšup pa klintīm, pa koka režģiem un kārtīm. Geralts tos ar interesi vēroja, atpazīdams dažus retus eksemplārus tos, kuri bija raganu zāļu un eliksīru, maģisko filtru un burvju dziru sastāvā. Un citus, vēl retā­kus, par kuru īpašībām viņš varēja vienīgi nojaust. Un arī tādus, kurus viņš vispār nepazina un par kuriem nebija dzirdējis. Redzēja, ka alas sienas klāj zvaigžņlapu amoliņa puduri, no milzu podiem karājas tukšgalves blīvās lodes, asinssarkanām ogām aplipušie arenārijas dzinumi. Atpa­zina gaļīgās, resnām dzīslām cauraustās skorocela lapas, zeltainas atvizmas klātos nemēra bordo krāsas ovālus, zāģgrauzes tumšās bultiņas. Pamanīja akmens bluķiem piekļā­vušos plūksnaino ašņusūnu, vārnaces mirguļojošos gumus un tīģeru strīpām klātās peļastu dzeguzenes plāksnītes.

Alas ēnainajā daļā pelēkas kā laukakmeņi blīda sāteņsēnes cepurītes. Netālu auga lūšoga, kura spēja neitralizēt jebkuru zināmo toksīnu vai indi. No augsnē iegremdētajām kastēm izlīdušās necilās dzeltenpelēkās slotiņas noteikti

bija rītkāja sakne, kurai piemita spēcīgas, universālas dziedināšanas spējas.

Alas vidu aizņēma ūdensaugi. Geralts redzēja raglapēm un bruņurupuču ūdensziediem pilnus toverus un basei­nus, kurus klāja peldošās ričijas biezā sega parazitējošās kurkumas barība. Stikla trauki, pilni halucinogēnās divbultes stiebru mudžekļiem, slaikām, tumšzaļām kriptokorīnām un diegoņu kamoliem. Dubļainas, aizaugušas siles neskaitāmu pelējumu, aļģu un purva augāja audzētavas.

Nenneke, uzrotījusi priesterienes tērpa piedurknes, izņēma no groziņa grieznes, kaula grābeklīti un, ne vārda nesakot, ķērās pie darba. Geralts apsēdās uz soliņa starp gaismas šaltīm, kas plūda lejup no lielajām kristāla plāk­snēm alas velvēs.

Priesteriene pie sevis murmināja un dungoja, veikli gremdējot rokas lapu un dzinumu biežņā, ātri šņakstināja šķēres, piepildīja groziņu ar zaļumu pušķīšiem. Sakār­toja mietiņus un režģus, kas balstīja augus, ik pa brīdim pabakstīja zemi ar grābeklīša kātu. Dažbrīd, dusmīgi mur­minot, izrāva nokaltušos vai satrūdējušos stiebrus un meta tos humusa savācējos par barību sēnēm un citiem zvīņainiem un čūskas gredzenos savijušamies augiem, kurus raganis nepazina. Viņš nebija drošs, vai tie pat bija augi, raganim šķita, ka spīdīgās saknes lēnām kustas, stiepjot pret priesterienes rokām spalvainos izaugumus.

Bija silts. Ļoti silts.

-   Geralt?

-   Klausos, viņš pārvarēja uzmākušos miegainību. Nenneke, rotaļādamās ar šķērēm, lūkojās uz viņu caur lie­lajām, plūksnotajām mušukrūma lapām.

-   Vēl neaizbrauc. Paliec. Dažas dienas ilgāk.

-   Nē, Nenneke. Man jau laiks doties ceļā.

-  Kas tevi dzen? Par Herevardu tev nav jāuztraucas. Bet tas ciemaslota Ugunspuķe lai brauc, kur acis rāda. Paliec, Geralt.

-   Nē, Nenneke.

Priesteriene nošņakstināja šķēres.

-  Vai tādēļ tu tā steidzies pamest templi, ka baidies no tā, ka viņa tevi te atradīs?

-  Jā, viņš bez vilcināšanās atzinās. Uzminēji.

-           Šī nebija no grūtākajām mīklām, viņa noņurdēja.

-   Nomierinies taču. Jenefera jau te bija. Pirms diviem mēne­šiem. Viņa tik drīz neatgriezīsies, jo mēs saķīvējāmies. Nē, ne jau par tevi, par tevi viņa pat nejautāja.

-   Nejautāja?

-   Ak tad tas tev sāp, iesmējās priesteriene. Tu esi egocentriķis kā jau ikviens vīrietis. Nav nekā sliktāka par intereses trūkumu, vai tiesa? Par vienaldzību? Taču nekrīti izmisumā. Es pazīstu Jeneferu pārāk labi. Viņa nejautāja neko, taču uzmanīgi lūkojās visapkārt, meklēdama tavas klātienes pēdas. Taču viņa uz tevi ir varen nikna, to es jutu.

-   Par ko tad jūs saķīvējāties?

-   Ne par ko tādu, kas attiektos uz tevi.

-   Es tāpat zinu.

-  Nedomāju vis, rāmi teica Nenneke, nostiprinot mie­tiņus. Tava zināšana ir ļoti virspusēja. Viņas zināšana par tevi, taisnību sakot, arī. Tas ir tipiski sakaram, kāds starp jums pastāv vai pastāvēja. Jūs abi neesat spējīgi ne uz ko vairāk kā vien uz krietni sakāpinātu seku novērtē­šanu, vienlaikus ignorējot iemeslus.

-  Viņa bija šeit, lai mēģinātu ārstēties, viņš saltā tonī teica. Par to arī saķīvējāties. Atzīsti.

-   Neko es neatzīšu.

Raganis piecēlās, nostājās pilnā apgaismojumā zem vienas no kristāla plāksnēm alas velvēs.

-   Panāc uz mirklīti, Nenneke. Uzmet aci.

Viņš atsēja jostā ieslēptu kabatiņu, izvilka mazu vlstokllti miniatūru kazādas maisiņu un izbēra tā saturu plaukstā.

-   Divi dimanti, viens rubīns, trīs skaisti nefrīti, intere­sants ahāts. Nenneke bija lietpratēja visā. Cik tas tev maksāja?

-   Divarpus tūkstošus Temperas orenu. Maksa par Vizimas strigu.

-   Par uzšķērsto kaklu, saviebās priesteriene. Nūjā, viss atkarīgs no cenas. Bet labi vien darīji, pārvēršot ska­nošo šajos stikliņos. Orenam ir maza vērtība, bet akmeņu cena Vizimā nav augsta pārāk tuvu atrodas Mahakamas rūķu raktuves. Ja pārdosi šos akmentiņus Novigradā, dabūsi, mazākais, piecsimt Novigradas kronu, bet krona šobrīd ir sešarpus orenu vērta un kurss ceļas.

-   Gribu, lai tu to paņem.

-   Depozītā?

-   Nē. Nefrītus paglabā svētnīcas vajadzībām, teiksim, kā manu ziedojumu dievietei Melitelei. Bet atlikušie ak­meņi… domāti viņai. Jeneferai. Atdod viņai, kad viņa atkal tevi apciemos, kas laikam notiks drīz vien.

Nenneke paskatījās viņam tieši acīs.

-   Tavā vietā es to nedarītu. Tici man tā tu viņu vēl vairāk saniknosi, cik nu tas vēl ir iespējams. Atstāj visu, kā ir, jo te neko vairs nav iespējams izlabot vai uzlabot. Aiz­bēgdams no viņas, tu rīkojies… nu, sauksim to tā, nobrie­duša vīrieša ne īpaši cienīgi. Mēģinot nomazgāt savu vainu ar dārgakmeņiem, tu rīkojies kā… stipri, stipri pārbriedis vīrietis. Nudien nezinu, kuru vīrieša tipu es neciešu vairāk.

-  Viņa bija pārāk valdonīga, novērsies nomurmināja raganis. Nevarēju to izturēt. Viņa mani uzskatīja par…

-   Izbeidz! viņa asi teica. Nepinkšķi man brunčos. Neesmu tava mamma cik reižu man tas jāatkārto? Tava uzticības persona es arī netaisos būt. Man pie vienas vie­tas, par ko viņa tevi uzskatīja, bet tas, par ko tu uzskatīji viņu, uz mani attiecas vēl mazāk. Bet kalpot par starp­nieci vai nodot viņai tos muļķīgos akmentiņus man nav ne mazākās gribēšanas. Ja gribi būt idiots, laipni lūdzu, tikai nejauc tur iekšā mani.

-   Tu mani nesaprati. Es negrasos viņu ne iežēlināt, ne nopirkt. Tomēr esmu viņai kaut ko parādā, bet ārstēšanas kurss, kuram viņa grib sevi pakļaut, šķiet, ir ļoti dārgs. Gribu viņai palīdzēt tas arī viss.

-   Tu esi lielāks muļķis, nekā biju domājusi. Nenneke pacēla no .zemes groziņu. Dārga ārstēšanās? Palīdzība? Geralt, viņai tie tavi akmentiņi ir nieks, kurš nav ne spļā­viena vērts. Vai tu zini, cik Jenefera var nopelnīt par grūt­niecības pārtraukšanu augstdzimušai dāmai?

-   Tieši to nu gan es zinu. Arī to, ka par neauglības ārstēšanu viņa ņem vēl vairāk. Žēl, ka pati sev šajā ziņā nespēj palīdzēt. Tādēļ arī meklē palīdzību pie citiem, arī pie tevis…

-   Viņai neviens nepalīdzēs, tas gluži vienkārši nav iespējams. Viņa ir burve. Kā vairumam zintnieču, viņai ir atrofētas, absolūti neražojošas gonādes, un tas ir neatgrie­zeniski. Viņai nekad nevarēs būt bērnu.

-   Ne visas burves šai ziņā ir apdalītas. Es par to šo to zinu, tas tev nav noslēpums.

-   Protams. Nenneke samiedza acis. Zinu.

-   Nevar būt likums kaut kas, kam ir izņēmums. Tikai nemēģini man iestāstīt banālos melus par izņēmumiem,

kuri it kā apstiprinot likumu. Pastāsti kaut ko par pašiem izņēmumiem.

-   Par izņēmumiem, Nenneke vēsi atteica, var teikt tikai to, ka tie ir. Vairāk neko. Bet Jenefera… Nu, viņa diem­žēl nav izņēmums. Vismaz tajā ziņā, par kuru jau runājām. Jo citādā ziņā grūti atrast lielāku izņēmumu par viņu.

-  Burvjiem, Geralts neapvainojās ne uz Nennekes vēso toni, ne mājieniem, ir jau izdevies augšāmcelt miroņus. Man ir zināmi dokumentēti gadījumi. Bet mirušo atdzīvi­nāšana ir grūtāka par atrofējušos locekļu vai orgānu atjau­nošanu, kā man šķiet.

-   Tev šķiet pilnīgi garām. Man savukārt nav zināms neviens dokumentēts, pilnībā izdevies dziedzeru funkciju atjaunošanas gadījums. Geralt, nu gan pietiks, tas jau sāk atgādināt konsīliju. Tu to nepārzini. Un, ja es saku, ka Jene­fera par noteiktām spējām samaksāja ar citu spēju zaudē­šanu, tad tā arī ir.

-   Ja tas ir tik acīmredzams, nesaprotu, kāpēc viņa joprojām tā cenšas…

-           Tu ļoti maz saproti, priesteriene viņu pārtrauca.

-   Sasodīti maz. Beidz uztraukties par Jeneferas vainām, padomā pats par savējām. Arī tavs organisms bija pakļauts neatgriezeniskām izmaiņām. Tu brīnies par viņu, bet ko teiksi pats par sevi? Arī tev jābūt acīmredzamam, ka tu nekad nebūsi cilvēks, taču tu vienmēr centies tāds būt. Pieļaudams cilvēkiem raksturīgas kļūdas.

Viņš atspiedās pret alas sienu un notrausa no pieres sviedrus.

-   Tu klusē, tikko manāmi smaidīdama, konstatēja Nenneke. Nav brīnums. Nav viegli strīdēties ar saprāta balsi. Tu esi slims, Geralt. Tu slikti reaģē uz eliksīriem. Tev ir paātrināts pulss, palēnināta acs akomodācija, kavēta

reakcija. Tev neizdodas visvienkāršākās Zimes. Un tu gribi doties ceļā? Tev jāārstējas. Tev nepieciešama terapija. Bet pirms tās transs.

-   Tad tādēļ tu pie manis atsūtīji Jolu? Terapijas ietva­ros? Lai atvieglotu transu?

-   Tu esi muļķis!

-   Ne jau nu tik ļoti.

Nenneke novērsās un iegremdēja rokas starp raganim nepazīstamu augu gaļīgajiem dzinumiem.

-   Nu lai jau tev tiek, viņa vaļsirdīgi teica. Jā, es viņu pie tevis atsūtīju. Terapijas ietvaros. Un teikšu tev, ka izdevās. Nākamajā rītā tu reaģēji daudz labāk. Biji daudz mierīgāks. Turklāt arī Jolai bija nepieciešama terapija. Nedusmojies.

-   Es nedusmojos ne uz Jolu, ne uz terapiju.

-   Bet uz saprāta balsi, kuru dzirdi?

Geralts neatbildēja.

-   Transs ir nepieciešams, Nenneke atkārtoja, pārlai­žot skatienu savam alas dārziņam. Jola tam ir gatava. Viņa ar tevi nodibināja fizisku un psihisku kontaktu. Ja vēlies braukt prom, darīsim to šonakt.

-   Nē. Negribu. Saproti, Nenneke, transā Jola var sākt pareģot. Pravietot, paredzēt nākotni.

-   Tieši par to jau ir runa.

-  Nu, lūk. Bet es nevēlos zināt nākotni. Kā gan es spētu darīt to, ko daru, ja to zinātu? Starp citu, es to zinu tāpat.

-   Vai esi par to drošs?

Geralts neatbildēja.

-   Nu labi, viņa nopūtās. Iesim nu. A, Geralt? Nevē­los būt uzbāzīga, bet tu man pasaki… Pastāsti: kā jūs iepa­zināties? Tu un Jenefera? Kā tas sākās?

Raganis pasmaidīja.

-   Sākās ar to, ka man un Ugunspuķēm nebija nekā ēdama brokastim un mēs nolēmām saķert zivis.

-   Man tas jāsaprot tā, ka zivju vietā tu noķēri Jeneferu?

-   Pastāstīšu tev visu, kā bija. Bet varbūt pēc vakari­ņām, jo mani sāk mākt izsalkums.

-   Labi, ejam. Nu jau esmu savākusi visu, kas nepiecie­šams.

Raganis devās uz izeju un vēlreiz pārlaida skatienu alas siltumnīcai.

-   Nenneke?

-Jā?

-  Puse no tā, kas tev šeit ir, puse no šiem augiem nekur pasaulē vairs neaug. Es taču nekļūdos, vai ne?

-   Tu nekļūdies. Vairāk nekā puse.

-   Kā to izskaidrot?

-  Ja teikšu, ka ar dievietes Meliteles svētību, ar to lai­kam tev nepietiks?

-   Skaidrs, ka ne.

-   Tā jau es domāju, Nenneke pasmaidīja. Redzi, Geralt, mūsu gaišā saule joprojām vēl spīd. Taču ne vairs tā kā agrāk. Ja vēlies, palasi grāmatas. Bet, ja nu tev negri­bas tam tērēt laiku, varbūt būsi mierā ar skaidrojumu, ka kristāls, no kura darināts jumts, darbojas kā filtrs. Tas aiz­tur nāvējošos starus, kuru saules gaismā ir arvien vairāk. Tādēļ te aug augi, kurus nekur citur uz pasaules brīvā dabā augam neredzēsi.

-   Sapratu, raganis pamāja. Bet mēs, Nenneke? Kas notiks ar mums? Arī pār mums spīd saule. Vai arī mums nevajadzētu patverties zem jumta?

-   Patiesībā jau vajadzētu, nopūtās priesteriene. Bet…

-   Bet kas?

-  Jau par vēlu.

Pēdējā vēlēšanās

I

Sams izbāza virs ūdens ūsaino galvu, no visa spēka metās prom, sāka svaidīties, kuldams putās ūdeni, nozibināja balto pavēderi.

-   Uzmanies, Ugunspuķe! iesaucās raganis, iecirtis papēžus mitrajās smiltīs. Turies, velns ar ārā!

-   Turos… iestenējās dzejnieks. Māmiņ mīļo, tas gan ir nezvērs! Leviatāns, ne zivs! Ak dievi, nu gan būs ēdmaņa!

-   Palaid, palaid vaļīgāk, citādi aukla satrūks!

Sams pieplaka pie upes dibena, pēkšņi metās lejup pa straumi upes līkuma virzienā. Aukla iesvilpās, Ugunspuķes un Geralta cimdi sāka dūmot.

-   Velc, Geralt, velc! Nelaid vaļā, citādi es sapīšos sak­nēs!

-   Aukla pārtrūks!

-   Nepārtrūks! Velc!

Abi pieliecās un sāka vilkt. Aukla svilpdama šķēla ūdeni, vibrēja, svaidīja gaisā pilienus, kas uzlecošās sau­les gaismā mirdzēja kā dzīvsudrabs. Sams pēkšņi uznira, sāka svaidīties zem paša ūdens līmeņa; auklas spriegums atslāba.

Abi steigšus sāka vilkt auklu ārā.

-   Nokūpināsim šo, nosēcās Ugunspuķe. Aizvedī­sim uz ciemu un liksim nokūpināt. Bet no galvas izvārīsim zupu!

-   Uzmanies!

Sajutis zem vēdera seklumu, sams izslējās virs ūdens līdz divu asu garā auguma pusei, tad, purinādams galvu,

uzsita ar plakano asti un strauji metās dziļumā. Cimdi sāka dūmot no jauna.

-   Velc, velc! Uz krastu to kucesdēlu!

-   Aukla jau šņirkst! Palaid vaļigāk, Ugunspuķe!

-   Izturēs, nebaidies! No galvas… izvārīsim zupu…

Krastam tuvāk pievilktais sams sāka svaidīties un nikni

rāvās prom, kā gribēdams parādīt, ka tik viegli sevi katlā ieslodzīt neļausies. Šļakatas uzlidoja vai ass augstumā.

-   Adu pārdosim… Ugunspuķe, sarkans no piepūles, aizelsdamies abām rokām vilka auklu. Bet ūsas… No ūsām uztaisīsim…

Neviens nekad vairs neuzzināja, ko dzejnieks bija iece­rējis uztaisīt no sama ūsām. Aukla ar troksni pārtrūka, un abi makšķernieki, zaudējuši līdzsvaru, nogāzās mitrajās smiltīs.

-   Pie velna! ieaurojās Ugunspuķe tā, ka pat atbalso­jās kārklos. Tādu ēdmaņu palaidām! Kaut tu nosprāgtu, sama galva!

-           Teicu tev, Geralts notrauca no biksēm smiltis.

-   Teicu, nevilkt ar spēku. Salaidi visu grīstē, kolēģi. Mak­šķernieka arodam tu deri tikpat, cik taurei kazas pakaļa.

-   Nav tiesa, sašuta trubadūrs. Tas, ka šis nezvērs vispār pieķērās, ir mans nopelns.

-  Interesanti. Tu ne pirkstu nepakustināji, lai palīdzētu man uzlikt auklu. Strinkšķināji kokli un bļāvi pilnā rīklē tā, ka visa apkārtne skanēja, vairāk neko.

-   Tu kļūdies, Ugunspuķe atieza zobus. Redzi, kad tu aizmigi, es no āķa noņēmu tārpus un uzliku sprāgušu vārnu, kuru atradu krūmos. Gribēju no rīta redzēt tavu ģīmi, kad tu to vārnu būsi izvilcis. Bet sams uzķērās uz vārnas. Uz taviem tārpiem ne sūda neuzķertos.

-   Uzķertos vai neuzķertos, raganis nospļāvās ūdens virzienā, tīdams auklu uz koka krusteņa. Tāpat norāvās

tāpēc, ka vilki kā tāds nejēga. Nepļāpā, labāk saritini atli­kušās auklas. Saule jau uzlēkusi, laiks ceļā. Es eju saiņot mantas…

-   Pie otras auklas kaut kas ir… Nē, maita, tikai pie­ķēries. Sasodīts, turas kā akmens, netieku galā! Nūūū, aizgāja… Ha, hā, skaties, ko velku! Tas laikam vienmastnieka vraks no karaļa Dezmoda laikiem! Tad nu gan dižens mēsls! Paskat, Geralt!

Skaidra lieta, Ugunspuķe pārspīlēja. No ūdens izvilktais satrunējušo auklu, tikla palieku un ūdenszāļu mudžeklis bija iespaidīgs, taču tam vēl bija tālu līdz leģendārā karaļa laiku vienmastnieka izmēriem. Bards izvēla mudžekli plud­malē un sāka tajā rakņāties ar zābaka purngalu. Ūdens­zāles mudžēja no dēlēm, sānpeldēm un sīkiem vēzīšiem.

-   Ehē! Paskat, ko es atradu!

Geralts. ieinteresēts pienāca klāt. Atradums izrādījās apdauzīta māla krūka kaut kas līdzīgs divosainai amforai sapinusies tīklā, melna no sapuvušajiem glemiem, maksteņu un gliemežu kolonijām. Pār amforas sāniem tecēja smirdošu dūņu straumītes.

-   Hā! triumfējoši iesaucās Ugunspuķe. Vai tu zini, kas tas ir?

-   Protams. Vecs pods.

-   Tur tu kļūdies, paziņoja trubadūrs, ar koka gabalu skrāpēdams nost gliemežvākus un sacietējušo, pārakme­ņojušos mālu kārtu. Tā ir ne vairāk ne mazāk kā apburta krūka. Un iekšā sēž džins, kurš izpildīs trīs manas vēlēša­nās.

Raganis iespurcās.

-   Smejies vien, Ugunspuķe, beidzis skrāpēt, noliecās un noskaloja amforu. Bet uz spundes ir zīmogs, un uz zīmoga burvju zīme.

-   Kāda? Parādi.

-   Sagribēji gan, dzejnieks noslēpa krūku aiz mugu­ras. Ko vēl ne! Es to atradu, un man vajag visas vēlēšanās.

-   Neaizskar šo zīmogu! Liec mierā!

-   Laid! Tas ir mans!

-   Ugunspuķe, uzmanies!

-   Ko vēl ne!

-   Nepieskaries! Ak tu jupis!

No krūkas, kura cīniņa laikā nokrita smiltīs, sāka vel­ties laukā sarkani, mirguļojoši dūmi.

Raganis atlēca malā un metās uz nometnes vietu pēc zobena. Ugunspuķe, sakrustojis uz krūtīm rokas, pat neno­drebēja.

Dūmi sabiezēja un sāka pulsēt neregulāras formas lodē, kura karājās vienā augstumā ar dzejnieka galvu. Lode ieguva kariķētu bezdeguna galvas apveidu ar milzīgiem redzokļiem un kaut ko līdzīgu knābim. Galva bija apmēram ass platumā.

-   Džin! Ugunspuķe piecirta kāju pie zemes. Es tevi atbrīvoju, un kopš šā brīža esmu tavs kungs. Manas vēlē­šanās…

Galva izpleta knābi kas nemaz nebija knābis, bet kaut kas līdzīgs nokarenām, deformētām un apveidus maino­šām lūpām.

-   Bēdz! ieaurojās raganis. Bēdz, Ugunspuķe!

-   Manas vēlēšanās ir šādas. Pirmkārt, lai trieka uz visātrāko ķer Valdo Marksu, Cidaris trubadūru. Otrkārt, Kaelfā dzīvo grāfiene Virgīnija, kura nevienam nedod. Lai man viņa dod. Treškārt…

Neviens nekad neuzzināja, kāda bija trešā Ugunspuķes vēlēšanās. Baismīgā galva izgrūda no sevis divas vēl bries­mīgākas ķetnas, kas sagrāba bardu aiz kakla. Ugunspuķe iegārdzās.

Geralts trijos lēcienos bija pie galvas, atvēzējās ar sud­raba zobenu un cirta zem auss uz vidu. Gaiss iegaudojās, galva izspļāva dūmu mutuļus un pēkšņi sāka augt, dubultojot savus apmērus. Briesmīgā mute, arīdzan ievērojami lielāka, atvāzās, sāka plātīties un spiegt, ķepas sāka kratīt Uguns­puķi, kurš centās izrauties, un piespieda viņu pie zemes.

Raganis salika pirkstus Aard zīmē un ietrieca galvā maksimālo devu enerģijas, kādu vien viņam izdevās mobi­lizēt. Enerģija ietriecās mērķī, materializējoties galvu aptverošā mirdzumā kā apžilbinošs stars. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka Geraltam iesāpējās ausis, bet no implozijas iesūktā gaisa pat sāka šalkt kārkli. Briesmonis apdullinoši ierēcās, izauga vēl lielāks, taču palaida dzejnieku vaļā, uzšāvās gaisā, sāka virpuļot un, vicinādams ķetnas, aiz­lidoja uz ūdens pusi.

Raganis metās uz priekšu, lai pavilktu nost nekustīgi gulošo Ugunspuķi. Tajā brīdī viņa pirksti atdūrās pret smil­tīs apraktu apaļu priekšmetu.

Tas bija misiņa zīmogs ar pārlauzta krusta un deviņstarainas zvaigznes zīmi.

Galva karājās virs upes un jau bija izaugusi līdz siena kaudzes apmēriem. Atplestā, rēcošā mute savukārt atgādi­nāja vidēja lieluma laidara vārtus. Izstiepis ķetnas, bries­monis metās uzbrukumā…

Geralts, nezinādams, ko darīt, sažņaudza zīmogu dūrē un, izstiepis roku uzbrucēja virzienā, izkliedza eksorcisma formulu, kuru viņam kādreiz bija iemācījusi kāda prieste­riene. Nekad agrāk viņš šo formulu nebija izmantojis, jo principā māņiem neticēja.

Efekts pārsniedza gaidīto.

Zīmogs iešņācās un pēkšņi sakarsa, apdedzinot plaukstu. Gigantiskā galva sastinga gaisā, nekustīgi karādamās virs

upes. Mirkli nekustējās, visbeidzot iegaudojās, ierēcās un izira pulsējošā dūmu kamolā, tad lielā, mutuļojošā mākoni. Mākonis smalkā balsi iespiedzās un ar pārstei­dzošu ātrumu aiztraucās upes augšteces virzienā, atstājot uz ūdens virsmas virmojošu sliedi. Dažu sekunžu laikā tas jau bija nozudis tālumā, tikai pāri ūdeņiem vēl kādu laiku atskanēja dziestoša gaudoņa.

Geralts nometās ceļos pie smiltis sakņupušā dzejnieka.

-  Ugunspuķe? Tu esi dzīvs? Ugunspuķe, pie velna! Kas ir ar tevi?

Dzejnieks sāka purināt galvu, plātīt rokas, pavēra muti kliedzienam. Geralts saviebās un samiedza acis Uguns­puķēm bija skolots, skanīgs tenors, un izbaiļu brīžos dzej­nieka balss spēja sasniegt nedzirdētus reģistrus. Taču tas, kas izlauzās no barda rīkles, bija tikko dzirdams, aizsmacis čērksts.

-   Ugunspuķe! Kas ar tevi? Atbildi!

-   Hhh… ēēēē… kheee… khmaaaita…

-   Tev kaut kur sāp? Kas ar tevi? Ugunspuķe!

-   Hhhh… Hmmm… Hmaaa…

-   Neko nesaki. Ja viss kārtībā, pamāj ar galvu.

Ugunspuķe saviebās un ar lielu piepūli pamāja, taču

tūdaļ pēc tam sagriezās uz sāna un aizelsdamies un kle­podams sāka vemt asinis. Geralts sāka lādēties.

II

-   Dievu dēļ! sargs pakāpās soli atpakaļ un nolaida lukturi. Kas ar viņu?

-   Ielaid mūs, labais cilvēk, klusi teica raganis, pietu­rot seglos sakņupušo Ugunspuķi. Mums steidzams gadī­jums. Tu taču redzi.

-   Redzu, sargs norija siekalas, lūkodamies dzejnieka bālajā sejā un uz melnām, sarecējušām asinīm notraipīto pazodi. Ievainots? Draņķīgi izskatās.

-   Es steidzos, atkārtoja Geralts. Esam ceļā jau kopš rītausmas. Palaidiet mūs, lūdzu.

-   Nevaram, atteica otrais sargs. Caur vārtiem tikai no saules lēkta līdz rietam. Pa nakti nevar. Tāda ir pavēle. Nedrīkst laist nevienu, ja nu vienīgi ar karaļa vai birģer­meistara zīmi. Vai arī augstmanim ar ģerboni.

Ugunspuķe iegārdzās, saguma vēl vairāk, atspiedies pret zirga krēpēm, sašūpojās, nodrebēja un sarāvās čokurā vemšanas konvulsijās. Pa sarecējušo, līkumoto celiņu uz zirga kakla notecēja kārtējā strūkliņa.

-           Cilvēki, cik vien mierīgi spēdams, teica Geralts,

-   jūs taču redzat, ka ar viņu nav labi. Man jāatrod kāds, kurš viņu izārstēs. Ielaidiet mūs, lūdzu.

-   Nelūdziet, sargs atspiedās pret alebardi. Pavēle paliek pavēle. Ja ielaidīšu jūs, pašam būs jāiet pie kauna staba un mani padzīs no dienesta. Ko tad es bērniem ēst došu? Nē, kungs, nevaru. Noveliet savu biedru no zirga un nesiet uz istabu sargtornī. Pārsiesim šo, līdz rītausmai izturēs, ja būs lemts. Nav jau vairs ilgi.

-    Te nepietiks ar apskati, raganis caur zobiem izgrūda. Vajadzīgs dziednieks, priesteris, labs mediķis…

-   Tādu pa nakti jūs šā vai tā no gultas neuzcelsiet, teica otrais sargs. Tik vien varam līdzēt, ka jums nebūs pie vārtiem jāklukn līdz pirmajai gaismiņai. Istabā būs silti, un ievainoto arī būs, uz kā noguldīt; vieglāk būs tur nekā seglos. Dodiet, palīdzēsim jums viņu nocelt no zirga.

Istabā sargtorņa iekšienē patiešām bija silti, smacīgi un mājīgi. Krāsnī jautri sprakšķēja uguns, bet aizkrāsnē aizvilkdamies čirkstināja circenis.

Pie pamatīga kvadrātveida galda, kurš bija nokrauts ar krūkām un šķīvjiem, sēdēja trīs viri.

-   Atvainojiet, cienītie, teica Ugunspuķi balstošais sargs, ka jūs traucējam… Kazi, nebūs iebilstams… Šis te bruņinieks, hm… Un otrs ir ievainots, tamdēļ domāju…

-  Pareizi domāji, viens no vīriem pavērsa pret viņiem kalsnu seju ar asiem, izteiksmīgiem vaibstiem un tad pie­cēlās. Tur, tālāk, lieciet šo uz lāvas.

Vīrietis bija elfs. Tāpat kā otrs, pie galda sēdošais. Abi, kā liecināja viņu apģērbs raksturīgs cilvēku un elfu modes sajaukums bija asimilētie elfi nometnieki. Tre­šais, no skata visvecākais vīrietis, bija cilvēks. Spriežot pēc apģērba un iesirmajiem matiem, kas bija apgriezti tā, lai varētu uzvilkt bruņucepuri, bruņinieks.

-   Esmu Hireadans, garākais no elfiem ar izteiksmīgo seju nosauca savu vārdu. Kā allaž Senākās Tautas pār­stāvjiem nebija iespējams noteikt vecumu. Viņš vienlīdz varēja būt kā divdesmit, tā simt divdesmit gadus vecs.

-   Bet tas ir mans ciltsbrālis Errdils. Tas augstmanis savu­kārt bruņinieks Vratimirs.

-  Augstmanis, nomurmināja Geralts, taču, uzmanīgāk uzlūkojot uz tunikas izšūto ģerboni, viņa cerības pagaisa: četrās daļās sadalīto vairogu ar zelta lilijām šķērsoja sud­raba josla. Vratimirs bija ne tikai ārlaulibas bērns, bet arī cilvēka un necilvēka sakara auglis. Un kā tāds, kaut arī ar ģerboni, nevarēja tikt uzskatīts par pilntiesīgu augstmani. Skaidrs, ka viņam nepienācās privilēģija ienākt pa pilsētas vārtiem pēc saules rieta.

-   Diemžēl, elfs uzķēra ragana skatienu, arī mums jāgaida rītausma. Likumam nav izņēmumu, vismaz tādiem kā mēs. Aicinām piebiedroties, bruņinieka kungs.

-  Rlvijas Geralts, raganis nosauca savu vārdu. Esmu raganis, nevis bruņinieks.

-   Kas ar viņu? Hireadans norādīja uz Ugunspuķi, kuru sargi tobrīd noguldīja uz lāvas. Izskatās pēc sain­dēšanās. Ja tā ir saindēšanās, varu palīdzēt. Man līdzi ir labas zāles.

Geralts apsēdās un pēc tam sniedza īsu ieskatu notiku­šajā pie upes. Elfi saskatījās. Iesirmais bruņinieks, saviebis seju, nospļāvās caur zobiem.

-   Neticami, teica Hireadans. Kas tas varētu būt?

-   Džins no pudeles, noņurdēja Vratimirs. Kā pa­sakā…

-   Ne gluži, Geralts norādīja uz čokurā sarāvušos Ugunspuķi. Nezinu nevienu pasaku, kas beigtos šādi.

-   Šā nelaimīgā savainojumam, teica Hireadans, ir maģisks cēlonis. Baidos, ka mani medikamenti te maz ko līdzēs. Taču varu vismaz atvieglot viņa ciešanas. Vai tu devi viņam kādas zāles, Geralt?

-   Pretsāpju eliksīru.

-   Nāc, palīdzēsi man. Paturēsi viņam galvu.

Ugunspuķe alkatīgi izdzēra vīnā iejauktās zāles, aiz­rijās ar pēdējo malku, sāka klepot un piespļaudīja ādas spilvenu.

-   Es viņu pazīstu, teica otrs elfs Errdils. Tas ir Ugunspuķe, trubadūrs un dzejnieks. Es viņu reiz redzēju, kad viņš dziedāja Cidaris karaļa Etaina galmā.

-     Trubadūrs, atkārtoja Hireadans, lūkodamies Geraltā. Tas ir slikti. Ļoti slikti. Viņam ir skarti kakla muskuļi un rīkle. Sākas izmaiņas balssaitēs. Pēc iespējas ātrāk jāpārtrauc burvestības iedarbība, citādi… Tas var būt neatgriezeniski.

-  Tas nozīmē… Vai tas nozīmē, ka viņš nevarēs runāt?

-   Runāt varbūt jā. Taču ne dziedāt.

Geralts, neteikdams ne vārda, apsēdās pie galda un atspieda pieri pret sažņaugtajām dūrēm.

-   Vajadzīgs burvis, teica Vratimirs, maģiskas zāles vai atveseļojoši buramvārdi. Tev viņš jāved uz kādu citu pilsētu, ragani.

-   Kā? Geralts pacēla galvu. Bet te, Rindē? Te nav burvja?

-   Visā Redānijā ir grūti atrast magus, teica bruņi­nieks. Tiesa, cienītie elfi? Kopš tā laika, kad karalis Heri­berts uzlika nesamērīgu nodokli par burvestībām, magi boikotē galvaspilsētu un pilsētas, kuras dedzīgi pilda karaļa pavēles. Bet padomnieki Rindē, kā dzirdēju, ir sla­veni ar savu dedzīgumu. Vai nav tiesa? Hireadan, Errdil, vai man taisnība?

-   Taisnība, apstiprināja Errdils. Taču… Hireadan, vai drīkst?

-   Pat vajag, teica Hireadans, lūkojoties raganī. No tā nevajag taisīt noslēpumu, to tāpat zina visi, visa Rinde. Pilsētā, Geralt, uz laiku apmetusies kāda burve.

-   Droši vien inkognito?

-    Ne pārāk, elfs pasmaidīja. Persona, par kuru runāju, ir liela individuāliste. Viņa ignorē gan boikotu, kuru Burvju Padome ir uzlikusi Rindei, gan šejienes padom­nieku prasības un jūtas lieliski, jo boikots izraisījis milzīgu pieprasījumu pēc maģiskajiem pakalpojumiem. Skaidrs, ka burve nemaksā nekādu nodokli.

-   Un pilsētas dome to pieļauj?

-   Burve dzīvo kāda tirgoņa, Novigradas tirdzniecības faktora un vienlaikus titulārā padomnieka, rezidencē. Neviens viņu tur nevar aizskart. Viņa izmanto patvēruma tiesības.

-  Tas vairāk ir mājas arests nekā patvērums, izlaboja Errdils. Viņa tur būtībā ir ieslodzīta. Taču par klientu trūkumu nesūdzas. Bagātu klientu. Padomniekiem demon­stratīvi uzšķauda, rīko ballītes un dzīres…

-    Padomnieki savukārt ir nikni, kūda pret viņu katru, kuru vien spēj, kā vien var, bojā viņas reputāciju, pie­bilda Hireadans. Izplata par viņu pretīgas baumas, lai­kam cerot, ka Novigradas hierarhs tirgonim aizliegs sniegt viņai patvērumu.

-  Man nav patikas vērt pirkstus šādās durvīs, noņur­dēja Geralts. Bet nav citas izvēles. Kā sauc to tirgonipadomnieku?

-   Bo Berrants. Raganim šķita, ka Hireadans savieb­jas, izrunājot šo vārdu. Nu ko, tā tiešām ir tava vienīgā iespēja. Vai, visticamāk, vienīgā iespēja tam nelaimīgajam, kurš guļ tur gultā. Taču vai burve gribēs tev palīdzēt… Nezinu.

-   Uzmanies, kad iesi uz turieni, teica Errdils. Bir­ģermeistara okšķeri novēro māju. Ja tevi aizturēs, tu zini, kas jādara. Nauda atver visas durvis.

-   Iešu, līdzko atvērs vārtus. Kā sauc burvi?

-   Vengerbergas Jenefera.

III

-    Kungs guļ, atkārtoja vārtu sargs, uzlūkodams Geraltu no augšas. Viņš bija galvas tiesu pārāks un div­reiz platāks plecos. Tu kurls esi, vazaņķi? Kungs guļ, es tev saku.

-  Lai jau viņš guļ, piekrita raganis. Mani neinteresē tavs kungs, bet gan dāma, kura šeit apmetusies.

-   Tevi interesē, tu saki? Durvju sargs, izrādījās, bija jokmīlis pārsteidzoši cilvēkam ar šādiem apmēriem un ārieni. Tad tinies, blandoņa, uz meitumāju un apmierini savu interesi tur! Lasies!

Geralts atsēja no jostas zuteni un, saņēmis aiz auklām, pasvārstīja plaukstā.

-   Tu mani neuzpirksi, lepni teica cerbers.

-   Ij netaisos.

Durvju sargs bija pārāk milzīgs, lai instinktīvi spētu izvairīties vai aizsegties pret strauju sitienu, kuru izdara parasts cilvēks. Pret ragana sitienu viņš pat nepaspēja samiegt acis. Smagais zutenis ar metālisku šķindoņu ietrie­cās viņam deniņos. Sargs sabruka pie durvīm, abās rokās satvēris vērtni. Geralts ar kājas spērienu pa celi viņu no tās atrāva, pagrūda ar plecu un iebelza ar zuteni vēlreiz. Durvju sarga acis aizmiglojās un sagriezās katra uz savu pusi smieklīgā šķielējumā. Kājas saliecās kā divi kabatas nazīši. Raganis, redzēdams, ka milzenis, būdams jau gan­drīz bez samaņas, tomēr vēl taustās apkārt, atvēzējies gāza trešo reizi tieši pa pauri.

-   Nauda, viņš noņurdēja, atver visas durvis.

Priekšnamā bija patumšs. No durvīm kreisajā pusē

atskanēja skaļa krākšana. Raganis uzmanīgi ielūkojās iekšā. Uz savandītās lāvas gulēja resna sieviete naktskreklā, kurš bija savilcies virs gurniem. Skats nebija no skaistākajiem. Geralts ievilka durvju sargu istabā un aizbultēja durvis ar aizbīdni.

Pa labi pusvirus stāvēja nākamās durvis, bet aiz tām akmens kāpnes, kas veda lejup. Raganis jau grasījās doties garām, bet tad no lejas viņu sasniedza neskaidra lādēša­nās, būkšķis un sauss plīstoša trauka troksnis.

Telpa izrādījās liela virtuve, pilna ar saimniecības pie­derumiem, un smaržoja pēc zālēm un sveķaina koka. Uz akmens grīdas starp māla poda lauskām, zemu nolaidis galvu, tupēja pilnīgi kails vīrietis.

-   Ābolu sula, kuņa gatavā, viņš nomurmulēja, gro­zīdams galvu kā auns, kurš kļūdas pēc iebadījis cietokšņa sienā. Ābolu… sula. Kur… Kur ir kalpi?

-   Klausos, pieklājīgi bilda raganis. Vīrietis pacēla galvu un norija siekalas. Viņš uzlūkoja ienācēju trulām, asiņu pielijušām acīm.

-   Viņa grib sulu no āboliem, viņš paziņoja, tad, ar manāmu piepūli piecēlies, apsēdās uz lādes, kurai pāri bija pārmesta aitāda, un atspiedās pret krāsni. Man… jāuznes augšā, jo…

-   Vai man būtu tas gods runāt ar tirgoni Bo Berrantu?

-   Klusāk, vīrietis sāpīgi saviebās. Neklaigā. Klau­sies, tur, mučelē… Sula. Ābolu. Ielej kaut kur… un palīdzi man tikt augšā pa kāpnēm, labi?

Geralts paraustīja plecus, pēc tam līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš pats labprāt izvairījās no šādiem dzēruma ekscesiem, taču stāvoklis, kādā atradās tirgonis, viņam nebija gluži svešs. Raganis starp traukiem atrada krūku un alvas krūzi un iesmēla no mučeles sulu. Padzirdējis krākšanu, viņš pagriezās. Kailais vīrietis gulēja, nokāris uz krūtīm galvu.

Uz mirkli ragani pārņēma vēlme apliet aizmigušo ar sulu un pamodināt, taču viņš pārdomāja un, nesdams krūku, izgāja no virtuves. Gaitenis beidzās pie smagām, intarsijām rotātām durvīm. Viņš uzmanīgi ienāca, pavēr­dams durvis tikai tik daudz, lai varētu iespraukties iekšā. Bija krēslains, tādēļ viņš papleta acu zīlītes. Un saviebās.

Gaisā vēdīja rūgstoša vīna, izdegušu sveču un pārbriedušu augļu smārds. Un vēl kaut kas atgādināja ceriņu un ērkšķogu smaržu sajaukumu.

Viņš palūkojās apkārt. Uz galda istabas vidū atradās īsts krūku, karafju, kausu, sudraba šķīvju un vāžu, bļodu,

nažu un dakšiņu ar ziloņkaula rokturiem kaujaslauks. Saburzītais un noslīdējušais galdauts bija apliets ar vīnu, nosēts violetiem traipiem, stīvs no vaska, kurš bija note­cējis no svečturiem. Apelsīnu mizas kā ziedi dzirkstīja starp plūmju un aprikožu kauliņiem, bumbieru kātiņiem un apšķītiem vīnogu ķekariem. Viens kauss bija apgāzts un sadauzīts. Otrs bija vesels, līdz pusei pilns, un no tā rēgojās fazāna kauls. Līdzās kausam gulēja melna augst­papēžu kurpīte. Tā bija izgatavota no baziliska ādas. Nebija dārgāka izejmateriāla, kuru varētu izmantot kurpju izga­tavošanai.

Otra kurpīte gulēja zem krēsla uz nevērīgi nomestas melnas kleitas ar baltiem kruzuļiem un puķainu izšuvumu.

Geralts brīdi apmulsis stāvēja, cīnoties ar neveiklības sajūtu un vēlēšanos pagriezties un aiziet. Taču tas nozī­mētu, ka cerbera apstrāde priekšnamā būtu bijusi pilnīgi veltīga. Raganim neko nepatika darīt bez vajadzības. Ista­bas stūrī viņš pamanīja vītņu kāpnes.

Uz pakāpieniem Geralts ieraudzīja četras novītušas bal­tas rozes un salveti, notraipītu ar vīnu un karmīnsarkanu lūpukrāsu. Ceriņu un ērkšķogu smarža kļuva spēcīgāka.

Kāpnes veda uz guļamistabu, kuras grīdu klāja milzīgs, pinkains kažoks. Uz kažoka atradās balts krekls ar mež­ģīņu manšetēm un pārdesmit baltu rožu. Un melna zeķe.

Otra zeķe bija aizķērusies aiz viena no četriem kokā grieztajiem stabiem, kas balstīja kupolveida baldahīnu. Grie­zumi uz stabiem attēloja nimfas un faunus dažādās pozās. Dažas no tām bija visai interesantas. Dažas idiotiskas un smieklīgas. Daudzas no tām atkārtojās kopumā ņemot.

Geralts skaļi nokremšļojās, redzēdams no damasta segas apakšas izrisušo melno matu vijīgās cirtas. Sega sakustējās un ievaidējās. Geralts nokremšļojās vēl skaļāk.

-           Bo? tikko dzirdami jautāja melno cirtu milzums.

-   Sulu atnesi?

-   Atnesu.

No melno cirtu jūkļa iznira bāla, trijstūraina seja, vijollškrāsas acis un šauras, viegli saviebtas lūpas.

-   Ooo… Lūpas saviebās vēl vairāk. Ooo… Nomiršu no slāpēm.

-   Lūdzu.

Sieviete izlīda no segas apakšas un apsēdās. Viņai bija skaisti pleci un graciozs kakls, ap kaklu melna samta lentīte ar briljantos mirdzošu rotājumu. Izņemot rotājumu, viņai nekā cita mugurā nebija.

-   Paldies, viņa paņēma pasniegto krūzi, kāri izdzēra, tad pacēla roku un pieskārās deniņiem. Sega noslīdēja vēl zemāk. Geralts novērsa skatienu. Pieklājīgi, taču negri­bīgi. *

-  Kas tu patiesībā esi? mirkšķinot acis un piesegusies ar segu, jautāja melnmatainā sieviete. Ko tu te dari? Kur, pie joda, ir Berrants?

-   Uz kuru jautājumu man būtu jāatbild vispirms?

Tūdaļ pat viņam nācās nožēlot savu asprātību. Sieviete

pacēla plaukstu; no pirkstiem izšāvās zeltaina gaismas strēle. Geralts instinktīvi salika abas plaukstas heliotropa zīmē, atvairīja burvestību par mata tiesu no sejas, taču izlāde bija tik spēcīga, ka atsvieda viņu atpakaļ pret sienu. Viņš sabruka uz grīdas.

-  Nevajag! raganis iesaucās, redzot, ka sieviete paceļ roku otrreiz. Kundze Jenefera! Es nāku ar mieru, un man nav ļaunu nolūku!

No kāpņu puses atskanēja soļu dipoņa, un durvīs pavī­dēja kalpu stāvi.

-   Kundze Jenefera!

-   Ejiet, viņiem rāmā balsī pavēlēja burve. Jūs man vairs neesat vajadzīgi. Jums maksā par nama apsargāšanu. Taču, ja jau šis svešinieks tomēr spēja te iekļūt, tikšu ar viņu galā pati. Pasakiet to Berranta kungam. Bet man, lūdzu, sagatavojiet vannu.

Raganis ar grūtībām pieslējās kājās. Jenefera, samie­gusi acis, klusējot viņu uzlūkoja.

-           Tu atvairīji manu burvestību, viņa beidzot teica.

-   Tu neesi burvis. To var redzēt. Taču tava reakcija bija neparasti ātra. Teic, kas tu esi, ar mieru nākušais sveši­niek. Un es tev iesaku: runā ātri.

-   Esmu Rīvijas Geralts. Raganis.

Jenefera izliecās no gultas, pieķērusies stabā izgriezta fauna anatomiskam fragmentam, kurš bija itin parocīgs šādai darbībai. Nenovērsdama no Geralta acis, viņa no grīdas pacēla halātu ar kažokādas apkakli. Cieši ietinusies halātā, sieviete piecēlās. Nesteidzoties ielēja sev vēl vienu krūzi sulas, vienā malkā to izdzēra, noklepojās, pienāca tuvāk. Geralts uzmanīgi paberzēja krustus, ar kuriem pirms brīža bija sāpīgi atsities pret sienu.

-   Rīvijas Geralts, burve atkārtoja, veroties viņā caur melnajām skropstām. Kā tu te nokļuvi? Un kādā nolūkā? Ceru, ka Berrantam neko neesi nodarījis?

-  Nē. Neesmu. Kundze Jenefera, man nepieciešama tava palīdzība.

-   Ragaņi, viņa nomurmināja, pienākdama vēl tuvāk un vēl ciešāk tīstīdamās halātā. Vai nav savādi, ka pir­mais, kuru redzu tuvumā, ir neviens cits kā slavenais Bal­tais Vilks. Esmu par tevi šo un to dzirdējusi.

-   Varu iedomāties.

-   Nezinu, ko tu vari iedomāties. Viņa nožāvājās un pienāca vēl tuvāk. Atļausi? Burve ar delnu pieskārās

viņa vaigam, pietuvināja seju, palūkojās acīs. Viņš sakoda zobus. Vai acu zīlītes tev pielāgojas gaismai neapzināti vai arī tu tās vari sašaurināt un paplašināt pēc savas gri­bas?

-  Jenefera, viņš rāmi teica. Es braucu no Rindes visu dienu bez apstājas. Gaidīju visu nakti, līdz atvērs vārtus. Sadevu pa galvu durvju sargam, kurš mani te negribēja ielaist. Pārkāpdams jebkādas pieklājības robežas, iztraucēju tavu miegu un mieru. Un tas viss tikai tādēļ, ka manam draugam nepieciešama palīdzība, kuru vari sniegt tikai tu. Lūdzu, palīdzi, un pēc tam, ja gribēsi, parunāsimies par mutācijām un aberācijām.

Viņa atkāpās soli atpakaļ un īgni sašķieba muti.

-   Par kāda veida palīdzību ir runa?

-  Par maģiskā ceļā bojātu audu reģenerāciju. Kakla, rīk­les un balss saišu. Bojājumi ir tādi, it kā tos būtu izraisījusi purpura migla. Vai kaut kas ļoti līdzīgs.

-   Līdzīgs, viņa atkārtoja. īsi sakot, tavu draugu nav piemeklējusi purpura migla. Bet kas tad tas bija? Runā taču! Agrā rītā izceltai no miega, man nav ne spēka, ne vēlēšanās zondēt tev smadzenes.

-   Hmm… Vislabāk būs, ja sākšu no sākuma…

-   0 nē, burve viņu pārtrauca. Ja jau tas ir tik ļoti sarežģīti, tad uzkavējies vēl kādu brīdi. Slikta garša mutē, sapinkājušies mati, aizlipuši plakstiņi un citas rīta raizes stipri ierobežo manas uztveres spējas. Noej lejā, pagrabā, uz pirti. Tūdaļ arī es tur būšu, un tad tu man visu izstās­tīsi.

-  Jenefera, es negribu būt uzbāzīgs, bet laiks negaida. Mans draugs…

-   Geralt, burve asi pārtrauca ragani, es tevis dēļ izlīdu no gultas, taču man nebija nodoma to darīt pirms

pusdienu zvana. Esmu gatava atteikties no brokastīm. Vai zini, kādēļ? Jo tu man atnesi ābolu sulu. Tu steidzies, jo tev nebija vienaldzīgas drauga ciešanas, ielauzies šeit ar varu, apskādēdams ļaužu galvaskausus, taču, par spīti visam, neatstāji bez uzmanības slāpstošu sievieti. Tu mani aiz­kustināji, un nav izslēgts, ka es palīdzēšu. Taču no ūdens un ziepēm es neatteikšos. Ej. Lūdzu.

-   Labi.

-   Geralt.

-   Klausos, viņš apstājās uz sliekšņa.

-   Izmanto iespēju un novannojies arī pats. Pēc smakas esmu spējīga noteikt ne tikai tava zirga šķirni un vecumu, bet arī spalvas krāsu.

IV

Viņa ienāca pirtī, kad Geralts kails sēdēja uz maza ķeb­līša un aplaistījās ar ūdeni no ķipīša. Viņš nokremšļojās un kautrīgi aizgriezās.

-   Nekautrējies, viņa teica, uzmetusi uz pakaramā drēbju kārtu. Es neģībstu, redzot kailu vīrieti. Mana draudzene Trisa Merigolda mēdza teikt: ja ir redzēts viens, tad ir redzēti visi.

Viņš piecēlās, aptinis ap gurniem dvieli.

-   Skaista rēta, pasmaidīja Jenefera, uzlūkojot viņa torsu. Kas tas bija? Pakļuvi kokzāģētavā zem zāģa?

Viņš neatbildēja. Burve turpināja viņu pētīt, koķeti pie­liekusi galvu.

-    Pirmais raganis, kuru varu aplūkot tuvumā, tur­klāt pavisam pliku. Oho! viņa pieliecās un ieklausījās.

-    Dzirdu tavu sirdi. Ļoti lēns ritms. Tu spēj kontrolēt

adrenalīna līmeni? Ak, atvaino, profesionāla ziņkāre. Tu, šķiet, esi pārsteidzoši jūtīgs jautājumos, kas attiecas uz tava organisma īpatnībām. Tu esi radis šīs īpatnības apzī­mēt ar vārdiem, kuri man ļoti nepatīk, turklāt kļūdams patētiski sarkastisks, kas man nepatīk vēl vairāk.

Viņš neatbildēja.

-   Nu labi, pietiks par to. Man ūdens dziest. Jenefera itin kā gribēja nomest halātu, taču sastomījās. Es van­nošos, bet tu stāstīsi. Ietaupīsim laiku. Taču… Negribu tevi mulsināt, turklāt mēs gandrīz neesam pazīstami. Un tādēļ saskaņā ar pieklājību…

-   Es aizgriezīšos, viņš nedroši ierosināja.

-   Nē. Man jāredz tā cilvēka acis, ar kuru runāju. Man ir labāks padoms.

Viņš izdzirdēja buramvārdus, sajuta medaljonu notrīsam .un ieraudzīja melnu halātu, kurš lēni noslīdēja uz grīdas. Un pēc tam izdzirdēja ūdens šļakstus.

-           Tagad es neredzu tavas acis, Jenefera, viņš teica.

-   Cik žēl.

Neredzamā burve iespurcās un sāka šļakstināties pa kublu.

-   Atbildi.

Geralts beidza cīkstēties ar apakšbiksēm, kuras bija centies uzvilkt zem dvieļa, un apsēdās uz sola. Aizsprādzē­dams zābakus, viņš izstāstīja par piedzīvojumu pie upes, līdz minimumam saīsinot cīņas ar samu aprakstu. Jenefera neizskatījās pēc tādas, kuru interesētu makšķerniecība.

Kad viņš bija nonācis līdz vietai, kad neradība-mākonis izlīda no krūkas, lielais, neredzamību ziepējošais sūklis sastinga uz vietas.

-   Nu, nu, viņš izdzirdēja. Interesanti. Pudelē ieslo­dzīts džins.

-  Kāds nu tur džins, viņš iebilda. Tas bija kaut kāds purpura miglas paveids. Kaut kāda jauna, nepazīstama suga…

-   Jauna, nezināma suga ir pelnījusi, lai to kaut kā nosauc, teica neredzamā Jenefera. Džins nav sliktāks nosaukums par citiem. Turpini, lūdzu.

Viņš paklausīja. Viņa stāsta gaitā ziepju putas kublā kāpa aizvien augstāk, ūdens lija pāri malām. Kādā brīdī kaut kas apstādināja viņa skatienu. Viņš palūkojās uzma­nīgāk un sazīmēja aprises un apveidus, kurus atklāja neredzamību pārklājušais ziepjūdens. Aprises un apveidi viņu aizgrāba tik ļoti, ka viņš apklusa.

-   Stāsti taču! viņu skubināja balss, no nekurienes plūstot pāri apveidiem. Kas bija tālāk?

-   Tas ir viss, viņš teica. Es padzinu to, kā tu saki, džinu…

-   Kādā veidā? Ķipītis pacēlās un izlēja ūdeni. Ziepes līdz ar apveidiem pazuda. Geralts nopūtās.

-   Ar buramvārdiem, viņš teica. Precīzāk, ar eksorcismu.

-  Kādu? Ķipītis atkal izlēja ūdeni. Raganis sāka uzma­nīgāk sekot ķipīša kustībām, jo ūdens, kaut uz īsu brīdi, arīdzan ļāva šo un to ieraudzīt. Viņš atkārtoja buramvār­dus, saskaņā ar drošības priekšrakstiem aizvietodams patskani “e” ar ieelpu. Viņš domāja, ka ar šo priekšrakstu zināšanām izpelnīsies burves labvēlību, taču bija izbrīnīts, padzirdot no kubla atskanam mežonīgus smieklus.

-   Kas tur tik smieklīgs?

-   Tas tavs eksorcisms… Dvielis noplanēja no paka­ramā un sāka strauji slaucīt nost apveidu atliekas. Trisa vai apraudāsies no smiekliem, kad es to viņai pastāstīšu! Kas tev to iemācīja, ragani? Šos… buramvārdus?

-   Kāda priesteriene no Huldras tempļa. Tā ir tempļa slepenā valoda…

-   Kam noslēpums, tam noslēpums. Dvielis noplīkš­ķēja pret kubla malu, ūdens izšļakstījās uz grīdas, kailu pēdu nospiedumi iezīmēja burves soļus. Geralt, tie nebija nekādi buramvārdi. Es neieteiktu šos vārdus atkārtot citos tempļos.

-  Ja tie nebija buramvārdi, kas tad tas bija? viņš jau­tāja, lūkodamies, kā divas melnas zeķes viena pēc otras no zila gaisa rada aizgrābjošas kājiņas.

-  Asprātība. Mežģīņu biksītes apvilkās ap neko nepa­rasti aizraujošā veidā. Taču drusku nepieklājīga.

Balts krekls ar lielu zieda formas žabo uzspurdza augšup un ieguva apveidus. Jenefera, kā pamanīja raganis, nevalkāja nekādas vaļa ūsu uzpariktes, kādas parasti mēdza lietot sievietes. Viņa lieliski iztika bez tām.

-   Kas tā par asprātību?

-   Nav svarīgi.

No kristāla pudeles, kas stāvēja uz galda, izlēca kor­ķis. Pirtī iesmaržojās pēc ceriņiem un ērkšķogām. Korķis aprakstīja vairākus lokus un atgriezās savā vietā. Burve aizpogāja krekla manšetes, uzvilka kleitu un materializē­jās.

-  Aizpogā, viņa pagriezās pret viņu ar muguru, ķem­mējot matus ar bruņurupuča kaula ķemmi. Ķemmei, kā viņš pamanīja, bija garš, ass dzelksnis, kurš vajadzības gadījumā veiksmīgi varēja aizstāt dunci.

Viņš aizpogāja viņai kleitu īpaši lēni, sprādzi pēc sprā­dzes, izbaudot smaržu, kas pāri pleciem plūda no viņas matu kaskādes.

-  Atgriežoties pie pudeles neradījuma, teica Jenefera, ieliekot ausīs briljanta auskarus, ir acīmredzams, ka ne

jau tavi smieklīgie “buramvārdi” piespieda viņu bēgt. Patiesībai tuvāka šķiet hipotēze, ka viņš izlādēja niknumu uz tavu biedru un, kad viņam apnika, aizlaidās.

-  Ticami, drūmi piekrita Geralts. Nudien nedomāju, ka viņš aizlidoja uz Cidaris nožmiegt Valdo Marksu.

-   Kas ir Valdo Markss?

-   Trubadūrs, kurš uzskata manu biedru, arīdzan dzej­nieku un dziesminieku, par pūļa iegribām izdabājošu nie­cību.

Burve, vijolīškrāsas acīm dīvaini mirdzot, pagriezās.

-   Vai tad tavs draugs būtu paspējis izteikt vēlēšanos?

-   Pat divas. Un abas šausmīgi muļķīgas. Kādēļ jautā? Tā taču ir acīmredzama nejēdzība tās vēlēšanās, kuras izpildot ģēniji, džini, lampas gari…

-   Acīmredzama nejēdzība, smaidot atkārtoja Jenefera. Protams. Tā ir izdoma, bezjēdzīga pasaciņa, kā jau visas leģendas, kurās labie gari un laumiņas piepilda vēlēšanās. Šādas pasaciņas izdomā nabaga vientieši, kuri nevar pat sapņot, ka savas personiskās vēlēšanās un cerī­bas varēs piepildīt pašu spēkiem. Priecājos, Rīvijas Geralt, ka tu pie tādiem nepiederi. Šādā ziņā tu man esi garīgi tuvāks. Es, ja kaut ko vēlos, nesapņoju, bet rīkojos. Un vien­mēr iegūstu to, ko vēlos.

-   Nešaubos. Esi gatava?

-  Esmu gatava, burve aizsprādzēja kurpītes un piecē­lās. Pat uz augstajiem papēžiem viņa nebija pārlieku gara. Viņa sapurināja matus, kuri, kā viņš pamanīja, saglabāja gleznainu, viļņojošu nekārtību par spīti rūpīgai sukāšanai.

-   Man tev ir jautājums, Geralt. Zīmogs, kurš noslēdza pudeli… Vai tavam draugam tas joprojām ir?

Raganis aizdomājās. Zīmogs bija nevis pie Ugunspu­ķes, bet pie viņa paša, turklāt paņemts līdzi. Taču pieredze mācīja, ka burvjiem nevajag stāstīt pārāk daudz.

-   Hmm… Domāju, ka jā, viņš lēni atbildēja. Jā, lai­kam gan. Kas tad ir? Vai tas zīmogs ir svarīgs?

-   Savāds jautājums, viņa asi atbildēja, it sevišķi jau no tavas, ragana, pārdabisko briesmoņu speciālista, mutes. Tev nu gan vajadzēja zināt, ka šāds zīmogs ir tik ļoti sva­rīgs, ka tam nedrīkst pieskarties. Un nedrīkst ļaut tavam draugam pieskarties.

Viņš sakoda zobus. Tas bija trāpīgs sitiens.

-   Nu ko, Jenefera sāka runāt maigākā tonī. Ikviens var kļūdīties, arī raganis, kā redzams. Katram var gadīties. Nu tad varam doties ceļā. Kur atrodas tavs draugs?

-   Te, Rindā. Kāda Errdila namā. Elfa.

Viņa uzmanīgi uzlūkoja ragani. Pie Errdila? viņa atkārtoja, sašķiebusi smaidā lūpas. Es zinu, kur tas ir. Cik noprotu, tur apmeties ari viņa brālis Hireadans?

-   Tiesa. Bet kas…

-   Nekas, viņa attrauca, pacēla rokas, aizvēra acis. Medaljons raganim kaklā ievibrējās, parāva ķēdīti. Uz pirts miklās sienas iemirdzējās caurspīdīgas kontūras tās atgādināja durvis, kuru rāmī mutuļoja pienaini fosforescējoša neesība.

Raganis izgrūda klusu lāstu. Viņam nepatika maģiskie portāli un pārvietošanās caur tiem.

-   Vai mums vajag… viņš nokremšļojās. Tas nav tālu…

-  Es nevaru staigāt pa šīs pilsētas ielām, viņa noskal­dīja. Par mani šeit nav sajūsmā: var apvainot, nomētāt ar akmeņiem un varbūt ar ko sliktāku. Dažas personas te veiksmīgi bojā manu reputāciju, domājot, ka paliks neso­dītas. Nebīsties, mani portāli ir droši.

Geralts reiz bija liecinieks tam, kā caur drošu portālu atlidoja puse cilvēka. Otru pusi nekad neatrada. Viņš zināja

vairākus gadījumus, kad kāds bija iegājis portālā un par viņu vairs nebija nekādu ziņu.

Burve vēlreiz sakārtoja matus un piesprādzēja pie jos­tas pērlēm izšūtu maisiņu. Maisiņš šķita pārāk mazs, lai tajā ievietotu ko vairāk par sauju vara monētu un lūpukrāsu, taču Geralts zināja, ka tas nav parasts maisiņš.

-    Apskauj mani. Ciešāk, neesmu no porcelāna. Nu tad ceļā!

Medaljons ievibrējās, kaut kas nozibēja, un Geralts atradās melnas neesības vidū, stindzinošā salā. Neko nere­dzēja, nedzirdēja, nejuta. Aukstums bija vienīgais, ko juta viņa maņas. Viņš gribēja izgrūst lāstu, taču nepaspēja.

V

-   Jau pagājusi stunda, kopš viņa tur iegāja. Hireadans apgrieza otrādi smilšu pulksteni, kurš atradās uz galda. Sāku uztraukties. Vai tad ar Ugunspuķes kaklu ir tik slikti? Vai tev nešķiet, ka vajadzētu ielūkoties tur pie viņiem augšā?

-   Viņa visai skaidrā veidā lika saprast, ka to nevēlas. Geralts izdzēra zāļu dzēriena krūzi, šausmīgi viebdamies. Viņš augstu vērtēja elfus nometniekus par to inteliģenci, savaldību un īpatnējo humora izjūtu, taču viņu gaumi attiecībā uz ēšanu un dzeršanu nesaprata un nepieņēma.

-   Hireadan, es viņai negrasos traucēt. Maģijai nepiecie­šams laiks. Lai tas ilgst kaut vai diennakti, lai tikai Uguns­puķe atveseļojas.

-   Nu ko, tev būs taisnība.

No telpas līdzās atskanēja āmuriņu klaudzieni. Errdils, kā izrādījās, dzīvoja pamestā krogā, kuru nopirka, grasījās

atjaunot un te saimniekot kopā ar sievu klusu un mazru­nīgu elfieni. Bruņinieks Vratimirs, kurš pēc sargtornī kopā pavadītās nakts pievienojās kompānijai, pats piedāvāja palīdzību remontdarbos. Kopā ar laulātajiem viņš ķērās pie paneļa atjaunošanas tūdaļ pat, līdzko norima apjukums, kuru izsauca pēkšņā un krāšņā ragana un Jeneferas parā­dīšanās, kad tie, portālam mirdzot, izlēca no sienas.

-Ja runājam atklāti, turpināja Hireadans, necerēju, ka tev tik raiti izdosies. Jenefera nav no īpaši dedzīgām, ja runa ir par palīdzības sniegšanu. Tuvāko raizes viņu pārāk neuztrauc un miegu netraucē. īsāk sakot, neesmu dzirdējis, ka viņa kādam būtu nesavtīgi palīdzējusi. Inte­resanti, kāds viņai labums no tā, ka viņa palīdzēs tev un Ugunspuķēm?

-   Vai tu nepārspīlē? pasmaidīja raganis. Man par viņu neradās tik slikts iespaids. Savu augsto stāvokli viņai, protams, patīk demonstrēt, taču salīdzinājumā ar citiem burvjiem ar visu šo nekauņu bandu viņa ir teju vai valdzinošas laipnības iemiesojums.

Hireadans arī pasmaidīja.

-   Savā ziņā tas būtu tā, viņš teica, it kā tu uzska­tītu, ka skorpions ir skaistāks par zirnekli, jo viņam ir tāda brīnišķīga astīte. Uzmanies, Geralt! Tu neesi pirmais, kurš viņu šādi novērtē, nezinādams, ka laipnību un daili viņa izmanto kā ieroci. Turklāt viņa ar to rīkojas itin veikli un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Taču tas neatceļ faktu, ka viņa ir apbrīnojami skaista sieviete. Tu taču tam neie­bilsti?

Geralts ātri palūkojās uz elfu. Jau otro reizi viņam šķita, ka pamana elfa sejā vieglu sārtumu. Tas viņu izbrī­nīja ne mazāk kā Hireadana teiktais. Tīrasiņu elfiem nav paraduma apbrīnot cilvēku sievietes. Pat ļoti skaistas ne.

Jeneferu, kaut ari viņa bija savā ziņā pievilcīga, par daiļavu saukt nevarēja.

Lai kā tur būtu ar gaumi, taču būtībā reti kurš uzska­tīja burves par “daiļavām”. Tās visas bija cēlušās no sabied­rības aprindām, kurās meitu svarīgākā sūtība bija iziet pie vīra. Kurš gan iedomātos nolemt savu meitu nogur­dinošiem mācību gadiem un somatisko pārmaiņu mocī­bām, ja viņu varēja izdot pie vīra un izdevīgi saradoties? Kurš vēlētos savā ģimenē burvi? Par spīti cieņai, kādu bija iemantojuši brīnumdari, burves ģimenei no viņas nebija nekāda labuma, jo, kad meitene bija beigusi mācības, viņu ar ģimeni vairs nesaistīja nekas spēkā bija tikai amata brālība. Tādēļ par burvēm kļuva vienīgi meitas, kurām nebija izredžu iziet pie vīra.

Atšķirībā no priesterienēm un druīdēm, kuras nelab­prāt pieņēma neglītas vai kroplas meitenes, burvji pieņēma ikvienu, kura to vēlējās. Ja meitene izgāja cauri pirmo apmācību gadu sietam, darbā tika laista maģija iztais­nojot un izlīdzinot kāju garumu, izlabojot nepareizi saau­gušus kaulus, sadziedējot zaķalūpas, izdzēšot saaugumus, rētas un bakurētas. Jaunā burve kļuva “pievilcīga”, jo to pieprasīja viņas profesijas prestižs. Iznākums bija pseidoskaistas sievietes ar ļaunām un aukstām neglīteņu acīm. Viņas nespēja aizmirst savu neizskatīgumu, kuru slēpa maģijas maska, turklāt slēpa ne jau tādēļ, lai viņas pada­rītu laimīgas, bet vienīgi profesijas prestiža dēļ.

Nē, Geralts nesaprata Hireadanu. Viņa ragana acis pamanīja pārāk daudz sīkumu.

-   Nē, Hireadan, viņš atbildēja. Neiebildīšu. Paldies tev arī par brīdinājumu. Taču tagad ir runa vienīgi par Ugunspuķi. Viņš dabūja ciest manā klātbūtnē. Es nespēju viņu izglābt, nemācēju viņam palīdzēt. Ja zinātu, ka tas

viņu izdziedinās, es pat apsēstos ar pliku pakaļu uz skor­piona.

-   Tieši no tā tev jāuzmanās visvairāk, elfs noslēpu­maini pasmaidīja. Jo Jenefera to zina, un šīs zināšanas viņa nekavēsies izmantot. Neuzticies viņai, Geralt. Viņa ir bīstama.

Viņš neatbildēja.

Augšā nočīkstēja durvis. Jenefera nostājās pie trepēm un atspiedās pret margām.

-   Ragani, vai tu varētu te uz mirklīti ienākt?

-   Protams.

Burve atspieda muguru pret vienas no nedaudzo šā tā mēbelēto istabu durvīm, aiz kurām bija ievietots cie­šanu mocītais trubadūrs. Raganis piegāja un klusēdams uzlūkoja burvi. Viņš redzēja viņas kreiso plecu, pavisam nedaudz augstāku par labo, degunu, mazdrusciņ par garu. Lūpas, kādu nieku šaurākas, nekā vajadzētu. Zodu, maz­drusciņ par mazu. Uzacis, kādu nieku nevienādas. Acis…

Viņš redzēja pārāk daudz sīkumu. Pilnīgi bez kādas vajadzības.

-   Kā ir ar Ugunspuķi?

-   Tu šaubies par manām spējām?

Viņš joprojām skatījās. Viņai bija šmaugs divdesmitgadnieces augums, kaut arī burves īsto vecumu viņš nevē­lējās minēt. Viņa kustējās ar dabisku, nepiespiestu grāciju. Nē, nebija iespējams uzminēt, kāda viņa bija agrāk, kas viņā ir uzlabots. Viņš beidza par to lauzīt galvu. No tā nebija nekādas jēgas.

-           Tavs apdāvinātais draugs būs vesels, viņa teica.

-   Viņš atgūs savas vokālās spējas.

-   Esmu tev pateicību parādā, Jenefera.

Viņa pasmaidīja.

-   Tev būs iespēja parādu dzēst.

-   Vai varu tur, pie viņa, ielūkoties?

Viņa brīdi klusēja, uzlūkojot viņu ar savādu smaidu un bungājot pirkstiem pa durvju rāmi.

-   Protams. Ienāc.

Medaljons Raganim kaklā sāka asi, ritmiski vibrēt.

Pašā istabas centrā uz grīdas, degot pienainai gaismai, gulēja stikla lode maza arbūza lielumā. Lode atradās deviņstarainas zvaigznes centrā, precīzi uzzīmētajiem stariem sniedzoties līdz istabiņas sienām un stūriem. Zvaigznē ar sarkanu krāsu bija iezīmēta pentagramma. Pentagrammas stūros stāvēja melnas sveces, iespraustas dīvainas formas svečturos. Melnās sveces dega arī pagalvī gultai, kurā dusēja aitādām apsegtais Ugunspuķe. Dzejnieks rāmi elpoja, vairs negārdza un nesēca, no viņa sejas bija pazu­dusi sāpju grimase, tās vietā rotājās idiotisks, svētlaimīgs smaids.

-   Viņš guļ, teica Jenefera. Un redz sapņus.

Geralts aplūkoja uz grīdas uzvilktās zīmes. Tajās slēptā

maģija bija jūtama, taču viņš zināja, ka tā ir dusoša, nepamodināta maģija. Tā atgādināja snaudoša lauvas elpas šņā­koņu, taču ļāva noprast, kāds varētu būt lauvas rēciens.

-   Kas tas ir, Jenefera?

-   Lamatas.

-   Kam?

-   Šobrīd tev. Burve pagrieza slēdzenē atslēgu, pavēra plaukstu. Atslēga bija pazudusi.

-   Tātad esmu notverts, viņš saltā tonī teica. Ko tagad? Grasies laupīt man nevainību?

-   Neglaimo sev, Jenefera apsēdās uz gultas malas. Ugunspuķe, joprojām idiotiski smaidīdams, klusi iekunks­tējās. Nebija šaubu: tas bija svētlaimes kunksts.

-   Kas par lietu, Jenefera? Ja tā ir spēle, tad es nezinu tās noteikumus.

-   Es reiz tev teicu, viņa sāka, ka vienmēr iegūstu to, ko vēlos. Tā nu sanācis, ka man iegribējās to, kas ir Ugunspuķēm. Es viņam to atņemšu, un mēs šķirsimies. Neraizējies, nekas ļauns viņam nenotiks…

-   Ērmibas, kuras uzzīmēji uz grīdas, viņš pārtrauca burvi, kalpo dēmonu izsaukšanai. Tur, kur tiek izsaukti dēmoni, allaž notiek kāds ļaunums. Es tam neļaušu notikt.

-    …no viņa galvas nenokritīs ne mats, turpināja burve, nepievēršot uzmanību viņa vārdiem. Viņa balstiņa būs vēl daiļāka, un viņš pats būs vēl apmierinātāks, vēl laimīgāks. Mēs visi būsim laimīgi. Un šķirsimies bez skumjām, taču arī bez aizvainojuma.

-   Ak, Virgīnij, iekunkstējās Ugunspuķe, nepavērdams acu. Daiļas ir tavas krūtis, maigākas par gulbja dūnām… Virgīnij…*

-   Vai viņš ir prātu zaudējis? Murgo?

-   Sapņo, pasmaidīja Jenefera. Viņa vēlēšanās piepil­dās sapņos. Izzondēju viņa smadzenes līdz pašam pama­tam. Nekā daudz tur nebija. Drusciņa rupjību, dažas vēlē­šanās, milzums dzejas. Bet par to nav runa. Zīmogs, ar kuru bija aizzīmogota pudele ar džinu, Geralt. Es zinu, ka tas ir nevis pie trubadūra, bet pie tevis. Atdod to man, lūdzu.

-   Kam tev zīmogs?

-   Ko lai atbildu uz tavu jautājumu? burve valdzinoši pasmaidīja. Varbūt tā: nav tava darīšana, ragani. Vai šāda atbilde tevi apmierina?

-   Nē, arī viņš pasmaidīja tikpat nelāgi. Neapmie­rina. Taču tādēļ neko sev nepārmet, Jenefera. Mani nav viegli apmierināt. Līdz šim tas ir izdevies tikai personām, kas ir pārsniegušas vidusmēru.

-   Žēl. Nu tad paliksi neapmierināts. Neko darīt. Zīmogu, lūdzu. Nešķobi seju grimasēs, kas neatbilst tavai dailei un frizūrai. Ja neesi pamanījis, tad zini, ka nupat ir pienācis laiks pateicībai, kuru tu man esi parādā. Zīmogs ir pirmā iemaksa par dziedoņa balsi.

-   Redzu, ka maksu esi sadalījusi vairākās iemaksās, viņš teica saltā tonī. Labi. Es varēju to paredzēt un ari paredzēju. Taču gribu, Jenefera, lai tā būtu godīga tirgo­šanās. Es nopirku tavu palīdzību. Un par to samaksāšu.

Viņa savilka lūpas smaidā, taču vijolīškrāsas acis palika samiegtas un aukstas.

-   Par to, ragani, vari nešaubīties.

-   Es varu, viņš atkārtoja. Bet Ugunspuķe ne. Es viņu paņemu sev līdzi no šejienes uz drošāku vietu. To izdarījis, es atgriezīšos, atdošu otro iemaksu un pārējās. Kas attiecas uz pirmo…

Viņš iebāza roku slepenajā kabatiņā zem jostas un izvilka misiņa zīmogu ar zvaigznes un salauzta krusta zīmi.

-    Lūdzu, ņem. Ne jau kā iemaksu. Pieņem to no ragana kā pateicības pierādījumu par to, ka, lai arī savtīgu nolūku vadīta, tu tomēr pret viņu izturējies laipnāk, nekā to darītu vairums tavu amata brāļu. Pieņem to kā labas gribas pie­rādījumu tam, ka, parūpējies par drauga drošību, es šeit atgriezīšos, lai samaksātu. Nepamanīju starp ziediem skor­pionu. Esmu gatavs samaksāt par savu neuzmanību.

-          Cik skaista runa. Burve sakrustoja rokas uz krūtīm.

-   Aizkustinoša un patētiska. Tikai žēl, ka velti kaisi vārdus vējā. Ugunspuķe man ir vajadzīgs un paliks te.

-    Viņš jau vienreiz bija tuvu tam, ko tu taisies šeit atsaukt, Geralts norādīja uz rakstiem klāto grīdu. Kad beigsi savu darbu un atsauksi šurp džinu, par spīti taviem

solījumiem, Ugunspuķe noteikti dabūs ciest, varbūt pat vairāk nekā iepriekš. Jo tevi taču interesē radījums no pudeles, tiesa? Esi nodomājusi viņu iegūt, piespiest sev kal­pot? Tev nav jāatbild, es to zinu, un man tas ir pilnīgi pie vienas vietas. Dari, ko vien vēlies, atsauc te kaut vai desmit dēmonus. Taču bez Ugunspuķes. Ja liksi viņam ciest, tas nebūs godīgs tirgus, Jenefera, un tev nav tiesību par ko tādu pieprasīt samaksu. Es neļaušu…

Viņš apklusa.

-   Man šķita interesanti, kad tu to sajutīsi, burve ieķiķinājās.

Geralts sasprindzināja muskuļus, koncentrēja visu savu gribu, sāpēs sakodis zobus. Tas nelīdzēja. Viņš bija kā paralizēts, kā akmens statuja, kā zemē ierakts stabs. Viņš nevarēja pakustināt pat pirkstu zābakā.

-    Es zināju, ka tu spēsi atvairīt tiešu burvestību, teica Jenefera. Zināju ari to, ka, pirms kaut ko pasāksi, tu centīsies mani savaldzināt ar daiļrunību. Tu runāji, bet tev uzliktais lāsts iedarbojās un pamazām tevi savalgoja. Tagad tu vari vairs tikai runāt. Zinu, ka esi daiļrunīgs. Turpmākās pūles šajā virzienā tikai sabojās sasniegto efektu.

-   Hireadans… viņš ar piepūli teica, joprojām mēģinā­dams cīnīties ar maģisko paralīzi. Hireadans sapratīs, ka tu kaut ko perini. Viņš ātri sapratīs, kuru katru brīdi viņam radīsies aizdomas, jo viņš tev neuzticas, Jenefera. Viņš tev neuzticējās jau no paša sākuma…

Burve ar plaukstu izdarīja plašu vēzienu. Istabas sie­nas kļuva miglainas un ieguva viendabīgu, duļķaini pelēku struktūru un nokrāsu. Pazuda durvis, pazuda logi, pazuda pat putekļainie aizkari un mušu izraibinātās bildītes pie sienām.

-    Un kas no tā, ka Hireadans nopratīs? viņa ļauni nosmīnēja. Atskries tev palīgā? Manai barjerai cauri netiks neviens. Taču Hireadans neko pret mani nepasāks. Viņš ir manā varā. Nē, runa nav par melno maģiju, neko šajā ziņā neesmu darījusi. Parasta organisma ķīmija. Tas stulbenis manī iemīlējās. Tu to nezināji? Viņš pat bija nodomājis izsaukt Bo uz divkauju, vai vari iedomāties? Greizsirdīgs elfs. Tā reti gadās. Geralt, šo namu es neizvē­lējos nejauši.

-   Bo Berrants, Hireadans, Errdils, Ugunspuķe. Tu tie­šām uz mērķi izvēlies vistaisnāko ceļu. Taču mani, Jenefera, tu neizmantosi.

-    Izmantošu un kā vēl izmantošu. Burve piecēlās no gultas un, uzmanīgi apejot uz grīdas uzvilktās zīmes un simbolus, pienāca klāt. Es taču teicu, ka tu man esi kaut ko parādā par dzejnieka izdziedināšanu. Runa ir par nieku, par nelielu pakalpojumu. Par to, ko taisos te tagad paveikt, pirms pazūdu no Rindes, taču man šajā pilsētiņā ir zināmi… nesamaksāti rēķini, sauksim to tā. Es šeit dažiem cilvēkiem esmu kaut ko apsolījusi, bet vienmēr pildu solīto. Taču, tā kā pati nepaspēšu, tu šos solījumus izpildīsi manā vietā.

Viņš cīnījās no visa spēka, taču velti.

-           Nu, nu, neapčurājies, raganīt, viņa indīgi iesmējās.

-   Tas ir pilnīgi velti. Tev ir stiprs gribasspēks un lieliskas pretošanās spējas maģijai, taču ar mani un manu burves­tību tu mēroties nevari. Un nespēlē te teātri. Nemēģini mani savaldzināt ar savu lepno un cieto vīrišķību. Tu vie­nīgi pats savās acis esi lepns un ciets. Lai glābtu draugu, tu manā labā izdarītu visu, turklāt bez burvestībām, samak­sātu jebkuru cenu, laizītu man kurpes. Bet varbūt vēl šo to, ja es pēkšņi sagribētu izklaidēties.

Viņš klusēja. Jenefera nostājās viņa priekšā, smaidot un rotaļājoties ar samta lentītei piesprausto, briljantos mir­dzošo obsidiāna zvaigzni.

-   Jau Bo guļamistabā, viņa turpināja, pēc taviem pirmajiem vārdiem es sapratu, kāds tu esi. Un zināju, kāda veida naudā gribēšu samaksu. Manus rēķinus ar Rindi varētu nokārtot jebkurš, kaut vai Hireadans. Taču to izdarīsi tu, jo tev ir jāmaksā. Par tēloto lepnību, par salto skatienu, par sarkastisko toni. Par iedomu, ka vari stāties aci pret aci ar Vengerbergas Jeneferu, uzskatīt viņu par patmīlīgu nekauņu, par savtīgu raganu un vienlaikus bolīt acis uz viņas saziepētajiem cičiem. Maksā, Rīvijas Geralt!

Viņa abām rokām satvēra viņu aiz matiem un negai­dot noskūpstīja uz lūpām, iezīdās tajās kā vampīrs. Medal­jons kaklā ievibrējās; Geraltam šķita, ka ķēdīte saraujas un aizžņaudz kaklu kā cilpa. Viņa galvā kaut kas uzplaiksnīja, ausīs sāka neizturami šalkt. Viņš vairs neredzēja burves vijolīškrāsas acis un iegrima tumsā.

Viņš stāvēja uz ceļiem. Jenefera viņu uzrunāja maigā, glāsmainā balsī.

-   Iegaumēji?

-   Jā, kundze.

Tā bija viņa paša balss.

-   Ej un izpildi manas pavēles.

-   Kā pavēlēsiet, kundze.

-   Vari noskūpstīt manu roku.

-   Pateicos, kundze.

Viņš sajuta, kā, nometies ceļos, tuvojas viņai. Galvā dūca tūkstoš bišu. Viņas plauksta smaržoja pēc ceriņiem un ērkšķogām… Ceriņiem un ērkšķogām… Zibsnis. Tumsa.

Margas, kāpnes. Hireadana seja.

-   Geralt, kas ar tevi? Geralt, uz kurieni?

-   Man vajag… Viņa paša balss. Vajag iet…

-   Dievi! Paskatieties, kādas viņam acis!

Pārsteigumā saviebta Vratimira seja. Errdila seja. Un

Hireadana balss.

-   Nē! Errdil, nē! Nepieskarieties viņam un nemēģiniet aizturēt! Errdil, nost no ceļa! Ceriņu un ērkšķogu smarža…

Durvis. Saules eksplozija. Karsti. Smacīgi. Ceriņu un ērkšķogu smarža. Būs negaiss, viņš nodomāja.

Un tā bija viņa pēdējā skaidrā doma.

VI

Tumsa. Smarža…

Smarža? Nē, smaka. Urīna, sapelējušu salmu un slapju skrandu smirdoņa. Dūmojošas, dzelzs ietverē pie nelī­dzenu akmens bloku sienas iespraustas lāpas smirdoņa. Lāpas mesta ēna uz salmiem klātas grīdas.

Restu ēna.

Raganis izgrūda lāstu.

-   Beidzot. Viņš sajuta, ka viņu kāds pieceļ, ar muguru atbalsta pret miklo mūri. Es jau sāku baidīties, jo tu tik ilgi nenāci pie samaņas.

-   Hireadan? Kur… Sasodīts, man galva plīst pušu… Kur mēs esam?

-   Un kā tev šķiet?

Geralts noslaucīja seju, palūkojās apkārt. Pie pretē­jās sienas kluknēja trīs skrandaiņi. Viņi bija slikti saska­tāmi, jo sēdēja vistālāk no lāpas gaismas gandrīz pilnīgā tumsā. Pie restēm, kas viņus šķīra no apgaismotā gaiteņa, līkņāja kāds, kurš pirmajā brīdī šķita vienīgi skrandu vīk­šķis. Patiesībā tas bija izkāmējis večuks ar degunu, kas

līdzinājās stārķa knābim. Pinkās savēlušos matu garums un apģērba izskats liecināja, ka viņš te atrodas jau kriet­nāku laiku.

-   Mēs esam iesēdināti aiz restēm, viņš drūmi kon­statēja.

-   Man prieks, teica elfs, ka esi atguvis spēju spriest loģiski.

-    Sasodīta lieta… Bet Ugunspuķe? Cik ilgi mēs te sēžam? Cik laika pagājis kopš…

-   Nezinu. Tāpat kā tu, es nebiju pie samaņas, kad mani šeit nogādāja. Hireadans sagrāba klēpi salmu un apsēdās ērtāk. Vai tas ir tik svarīgi?

-   Un kā vēl, pie joda. Jenefera… Un Ugunspuķe. Uguns­puķe ir tur, kopā ar viņu, bet viņa ir nodomājusi… Ei, jūs tur! Cik sen mūs te ieslodzīja?

Skrandaiņi sāka cits ar citu sačukstēties. Neviens no viņiem neatbildēja.

-   Kurli esat? Geralts nospļāvās, joprojām nevarēdams tikt vaļā no metāliskas garšas mutē. Es prasu, kāda tagad dienas daļa? Vai nakts daļa? Laikam taču zināt, kad jums atnes ēdmaņu?

Skrandaiņi atkal sāka čukstēties, nokremšļojās.

-   Augstcienītie, beidzot viens teica. Lieciet mūs mierā, nerunājiet uz mums, lūdzami. Mēs esam godīgi noziedznieki, nevis kādi politiskie. Mēs valdību gāzt netai­sījāmies. Mēs tikai žagām.

-   Tamdēļ, teica otrs, jums ir savs stūrītis, mums savs. Lai nu katrs turas pie sava.

Hireadans iespurcās. Raganis nospļāvās.

-   Tā nu tas ir, nočāpstināja apskretušais večuks ar garo degunu. Katrs tuptūzī savu kaktu sargā un kopā ar savējiem turas.

-   Bet tu, vectētiņ, zobgalīgi iejautājās elfs, turies ar viņiem vai ar mums? Kuram pulciņam tu piederi?

-   Nevienam, lepni atcirta večuks. Es esmu bez vai­nas.

Geralts atkal nospļāvās.

-   Hireadan? viņš jautāja, masēdams deniņus. Ar to valdības gāšanu… Tas tiesa?

-   Absolūti. Neko neatceries?

-   Izgāju uz ielas… Cilvēki uz mani skatījās… Pēc tam… Pēc tam bija… kaut kāds veikals.

-   Lombards, elfs klusi teica. Tu iegāji lombardā. Un tūdaļ sadevi pa zobiem īpašniekam. Tā kārtīgi. Sirsnīgi.

Raganis izgrūda slāpētu lāstu.

-           Augļotājs pakrita, klusā balsī turpināja Hireadans.

-   Un tu viņam vairākkārt iespēri pa vārīgām vietām. Prin­cipālam palīgā atsteidzās kalps. Tu viņu izsviedi taisni pa logu.

-   Baidos, norūca Geralts, ka ar to viss nebeidzās.

-    Tavas bažas ir pamatotas. Tu iznāci no lombarda un aizmaršēji pa ielas vidu, grūstīdams garāmgājējus un izkliegdams kaut kādas muļķības par dāmas godu. Tev pakaļ vilkās pamatīgs pulks ļaužu, kurā biju arī es, Errdils un Vratimirs. Tu apstājies pie aptiekāra Laurīša mājas, iegāji iekšā un pēc mirkļa atkal biji uz ielas, vilkdams Laurīti aiz kājas. Un uzstājies ļaužu pulka priekšā ar kaut ko līdzīgu runai.

-   Kādai?

-   īsi sakot, tu paziņoji, ka sevi cienošs vīrietis pat pro­fesionālu ielasmeitu nesauks par mauku, jo tas ir zemiski un pretīgi. Savukārt apzīmējuma “mauka" lietošana attie­cībā uz sievieti, kura nekad nav šādi izmantota un kurai par to nav maksāts, ir pilnīgi necienīgi un nepieļaujami.

Sods, tu visiem tūdaļ paziņoji, tiks izpildīts tepat uz vie­tas, un tas būs tieši šādam sūdabrālim piemērots sods. Tu iespiedi aptiekāra galvu starp ceļiem, novilki viņam bikses un sāki zilināt šā dibenu ar jostu.

-   Runā, Hireadan. Runā. Nežēlo mani.

-    Tu apstrādāji Laurīša pakaļu no visa spēka, bet aptiekārs gaudoja, bļāva, raudāja, sauca palīgā dievus un cilvēkus, lūdza žēlastību, solīja pat laboties, taču tu, kā redzams, nenoticēji. Tad pieskrēja pāris bruņotu bandītu, kurus Rindē pieņemts dēvēt par gvardi.

-   Un es, Geralts pamāja ar galvu, tieši tobrīd pacēlu roku pret varas pārstāvjiem?

-   Kur nu! Tu to izdarīji daudz agrāk. Gan augļotājs, gan Laurītis ir pilsētas domes locekļi. Tevi laikam ieinteresēs tas, ka abi kūdīja uz Jeneferas izdzīšanu no pilsētas. Viņi ne tikai domē par to balsoja, bet arī izplatīja baumas par viņu krogos un visai zemiskā veidā aprunāja.

-   To es jau sen nojautu. Stāsti. Tu tiki līdz pilsētas sar­giem, kas pieskrēja klāt. Viņi mani iesēdināja tuptūzī?

-    Gribēja. Ak, Geralt, kas tas bija par skatu! Grūti aprakstīt, kā tu ar viņiem izdarījies. Viņiem bija zobeni, vāles, nūjas, cirvīši, bet tev vienīgi oša koka spieķis, kuru tu atņēmi kādam frantam. Un, kad visi gulēja vēkšpēdus, tu devies tālāk. Lielākā daļa no mums zināja, kur tu taisies doties.

-   Arī es to gribētu zināt.

-    Tu devies uz templi. Jo priesteris Kreps, arīdzan domes cilvēks, savos sprediķos Jeneferai atvēlēja daudz vie­tas. Tu, starp citu, nepavisam neslēpi savu viedokli attie­cībā uz priesteri Krepu. Tu viņam piesolīji nolasīt lekciju par daiļo dzimumu. Runājot par viņu, tu neminēji viņa oficiālo titulu, taču pievienoji citus apzīmējumus, izraisot lielu jautrību bērneļu barā, kas tev vazājās līdzi.

-   Ak tā, norūca Geralts, tātad bija ari zaimošana. Kas vēl? Tempļa apgānīšana?

-   Nē. Līdz tai tu tā arī netiki. Tempļa priekšā jau gai­dīja vesela pilsētas sardzes rota, bruņojusies ar visu, kas vien bija rodams arsenāla ēkā, izņemot, kā man šķiet, katapultu. Rādījās, ka viņi tevi gluži vienkārši sakropļos. Taču tu nemaz netiki līdz viņiem. Pēkšņi abām rokām saķēri galvu un zaudēji samaņu.

-   Vari vien mierīgi turpināt tālāk. Bet, Hireadan, kā tu te, pagrabā, gadījies?

-    Kad tu pakriti, pieskrēja vairāki sargi, gribēdami tevi sacaurumot ar šķēpiem. Es ar viņiem uzsāku kautiņu. Dabūju pa galvu ar alebardi un attapos te, bedrē. Esmu drošs, ka viņi mani apsūdzēs par piedalīšanos pretvalstiskā sazvērestībā.

-Ja mēs esam apsūdzēti, raganis sakoda zobus, kas mūs, tavuprāt, gaida?

-   Ja Neville, birģermeistars, būs paspējis atgriezties no galvaspilsētas, norūca Hireadans, tad kas to zina… Es viņu pazīstu. Taču, ja viņš nebūs paspējis, spriedumu izdos dome, to skaitā Laurītis un augļotājs. Un tas nozīmē…

Elfs ar plaukstu veica strauju kustību kakla apvidū. Neskatoties uz pagrabā valdošo tumsu, šis žests bija visai nepārprotams. Raganis neko neteica. Noziedznieki pie sevis kaut ko murmulēja. Bez vainas sēdošais večuks šķita aizmidzis.

-   Skaisti, beidzot teica Geralts un izgrūda nešķīstu lāstu. Nepietiek ar to, ka tikšu pakārts, turklāt apzinoties, ka esmu vainīgs pie tavas nāves, Hireadan. Un noteikti arī Ugunspuķes nāves. Nē, nepārtrauc. Zinu, ka tas ir Jeneferas roku darbs, taču vainīgs esmu es. Savas muļķības dēļ. Viņa apbūra mani, pataisīja mani, kā mēdz teikt rūķi, par celmu.

-   Hmm… norūca elfs. Neko ne pielikt, ne atņemt. Es tevi brīdināju. Pie joda, brīdināju tevi uzmanīties no viņas, taču arī pats izrādījos tikpat liels, piedod par apzīmējumu, muļķis. Tu bēdājies, ka es tevis dēļ te sēžu, bet ir pavisam otrādi. Tu te sēdi manis dēļ. Es varēju tevi apturēt uz ielas, atņemt rīcības spējas, neļaut… Es to neizdarīju. Jo baidījos, ka tad, kad beigsies burvestība, tu atgriezīsies… un noda­rīsi viņai ko sliktu. Piedod man.

-    Piedodu bez vārda runas. Tev taču nav ne jausmas, kāds spēks bija šim lāstam. Es, mans dārgais elf, parastu šarmu atvairu dažās minūtēs un tā dēļ nezaudēju galvu. Jeneferas uzlikto lāstu jums neizdotos lauzt, bet ar rīcības spēju atņemšanu jums būtu problēmas. Atceries gvardi.

-   Vēlreiz atkārtoju es nedomāju par tevi. Domāju par viņu.

-   Hireadan?

-Jā?

-   Tu viņu… Tu viņu…

-    Man nepatīk cēli vārdi, elfs, skumji smaidīdams, viņu pārtrauca. Esmu viņas, sauksim to tā, stipri saval­dzināts. Tu laikam brīnies, kā kādu var savaldzināt kaut kas tāds kā viņa.

Geralts aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā tēlu. Tēlu, kurš viņu neizskaidrojamā veidā sauksim, vairoties no skaistvārdības, to tā valdzināja.

-   Nē, Hireadan, viņš teica. Es nebrīnos.

Gaitenī atskanēja smagu soļu dunoņa, nošķindēja metāls. Pagrabu piepildīja četru sargu ēnas. Nošņirkstēja atslēgas, nevainīgais večuks atlēca no restēm kā lūsis un patvērās kriminālo vidū.

-   Tik ātri? nobrīnījās elfs. Biju domājis, ka ešafota uzstādīšana aizņems vairāk laika…

Viens no sargiem pliku pauri kā celis, ar rugājiem noaugušu vaigu kā mežakuilim norādīja uz ragani.

-   Šis, viņš īsi teica.

Abi pārējie satvēra Geraltu, brutāli uzrāva kājās un piespieda pie mūra. Noziedznieki saspiedās savā kaktā, gardegunīgais večuks ierakās salmos. Hireadans gribēja pietraukties kājās, taču atslīga uz grīdas, vairoties no tieši krūtīs tēmēta šķēpa smailes.

Plikpaurainais sargs nostājās ragana priekšā, uzrotīja piedurknes un pamasēja dūri.

-   Domnieks, Laurīša kungs, viņš teica, lika jautāt, vai tev labi klājas mūsu bedrē. Vai kā netrūkst? Varbūt nosalis esi? Ko?

Geralts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Iespert plik­paurim viņš arī nevarēja, jo sargi, kas ragani turēja, bija uzminuši viņam uz pēdām ar saviem smagajiem zābakiem.

Plikpauris īsi atvēzējās un gāza viņam pa pakrūti. Nelīdzēja aizsardzībai sasprindzinātie muskuļi. Geralts, ar pūlēm tverdams pēc elpas, kādu laiku vēroja savas jostas sprādzi, pēc tam sargi viņu atkal uzrāva kājās.

-    Nekas tev nav vajadzīgs? turpināja plikpauris, izdvesdams sīpolu un bojātu zobu smirdoņu. Domnieka kungs priecāsies, ka tev nav sūdzību.

Nākamais sitiens turpat. Raganis sāka rīstīties un būtu izvēmies, taču nebija, ko. Plikpauris pagriezās sāniski. Nomainīja roku.

Bliukš! Geralts atkal palūkojās uz savas jostas sprādzi. Lai arī tas šķita savādi, taču virs tās nebija cauruma, caur kuru varētu redzēt mūri.

-   Nu kā? plikpauris nedaudz atkāpās, nepārprotami vēlēdamies atvēzēties spēcīgāk. Nav nekādu vēlmju? Laurīša kungs lika pajautāt, vai tev tādu nav? Ko tad tu

neko nesaki? Mēle tev mezglā sasējusies? Tūdaļ es to atsiešu!

Bliukš!

Geralts ari šoreiz nezaudēja samaņu. Taču viņam to vajadzēja, jo viņš tomēr bija drusku norūpējies par saviem iekšējiem orgāniem. Lai zaudētu samaņu, viņam vajadzēja plikpauri piespiest…

Sargs nospļāvās, atieza zobus, atkal pamasēja dūri.

-   Nu kā? Nekādu vēlēšanos?

-   Viena… nostenējās raganis, ar grūtībām paceldams galvu. Kaut tu pārsprāgtu, kucesdēls.

Plikpauris nošņirkstināja zobus, atkāpās un atvēzējās, šoreiz saskaņā ar Geralta plānu tēmēdams uz galvu. Taču sitiens nesekoja. Sargs pēkšņi iebuldurējās kā tītars, kļuva sarkans, abām rokām saķēra vēderu, ierēcās sāpēs…

Un pārsprāga.

VII

-   Un ko lai es ar jums daru?

Satumsušās debesis aiz loga pāršķēla žilbinoši spoža zibens šautra; pēc īsa mirkļa atskanēja ass, spalgs pērkona grāviens. Lietus gāzma pieņēmās spēkā, pāri Rindei vēlās negaisa mākoņi.

Geralts un Hireadans, nosēdināti uz sola zem milzīga gobelēna, kurā bija attēlots pravietis Balodis ganām aitas, klusēja, kaunīgi nolaiduši galvas. Birģermeistars Neville staigāja pa zāli, nikni sēcot un sprauslājot.

-   Jūs, nolāpītie kuņasdēli burvji! viņš, pēkšņi apstā­jies, ieaurojās. Esat uzēdušies uz manu pilsētu vai kā? Pasaulē citu pilsētu nav vai kā?

Elfs un raganis klusēja.

-   Lai ko tādu… birģermeistars apklusa, meklēdams vārdus. Lai vārtnieku… Kā tomātu! Lupatās! Sarkanā bie­zeni! Tas ir necilvēcigi!

-    Necilvēcīgi un bezdievīgi, atkārtoja domes valdī­bas zālē klātesošais priesteris Kreps. Tik necilvēcīgi, ka pat muļķis saprastu, kas aiz tā visa stāv. Jā, birģermeistar. Hireadanu mēs abi pazīstam, bet tam tur, kurš dēvējas par ragani, nebūtu pietiekami Spēka, lai tā izrīkotos ar vārtnieku. Tas viss ir tās Jeneferas, tās dievu nolādētās raganas, roku darbs!

Aiz loga, itin kā apstiprinot priestera vārdus, nogranda pērkons.

-   Tā ir viņa, neviens cits, turpināja Kreps. Par to nav šaubu. Kurš cits, ja ne Jenefera, gribētu atriebties dom­niekam Laurīša kungam?

-   He, he, he, pēkšņi ieķiķinājās birģermeistars. Par to nu gan es vismazāk dusmotos. Laurītis gribēja mani izēst, manā vietā iekārtoties. Tagad cilvēki vairs viņā neklausīsies. Kā atminēsies, ka dabūjis pa pakaļu…

-   Tā tikai trūka, lai jūs vēl attaisnotu šo noziegumu, Nevilies kungs, saviebās Kreps. Es jums atgādinu: ja es nebūtu veicis raganim eksorcismu, viņš paceltu roku pret mani un tempļa autoritāti…

-   Bet jūs jau arī savos sprediķos par viņu slikti izrunājā­ties, Krep. Pat Berrants sūdzējās pārjums. Taču kas tiesa, tas tiesa. Dzirdat, pagāni? birģermeistars atkal pagrie­zās pret Geraltu un Hireadanu. Nekas jūs neattaisno! Es netaisos pievērt acis uz šādām avantūrām! Nu, klājiet vaļā visu, stāstiet, kas jums sakāms savai aizstāvībai! Ja ne, tad, zvēru pie visām relikvijām, uzdancosiet man tā, ka līdz nāvei neaizmirsīsiet! Stāstiet man visu kā pie bikts!

Hireadans smagi nopūtās un paskatījās uz ragani zīmīgi un lūdzoši. Geralts ari nopūtās, nokremšļojās. Un pastāstīja visu. Nu, gandrīz visu.

-   Ak tādas tās lietiņas, brīdi klusējis, bilda prieste­ris. Skaists stāsts. No gūsta atbrīvotais ģēnijs. Un burve, kurai uz šo ģēniju zobs. Nav slikta kombinācija. Tas var beigties slikti, ļoti slikti.

-   Kas ir ģēnijs? jautāja Neville. Un kas bija vajadzīgs tai Jeneferai?

-    Burvji, paskaidroja Kreps, smeļas savu varu no dabas spēkiem jeb, precīzāk, no tā saucamajiem Četriem Elementiem jeb Pirmsākumiem, tautā sauktām par stihi­jām. Gaiss, Ūdens, Uguns un Zeme. Katrai no šīm stihijām ir sava dimensija, burvju žargonā saukta par Plakni. Pastāv Ūdens Plakne, Uguns Plakne un tā tālāk. Šīs mums nepie­ejamās dimensijas apdzīvo būtnes, sauktas par ģēnijiem…

-   Tā viņas dēvē leģendās, viņu pārtrauca raganis. Jo, cik man zināms…

-   Nepārtrauc, noskaldīja Kreps. Tas, ka tev zināms maz, bija skaidrs jau tava stāstījuma laikā, ragani. Tagad paklusē un paklausies gudrākus par sevi. Atgriežoties pie ģēnijiem, viņi ir četru veidu, tāpat kā ir četras Plaknes. Pastāv Gaisa radības džini, ar Ūdens stihiju saistītie maridi, kā arī ifriti, kuri ir Uguns ģēniji, un Zemes ģēniji dao…

-   Tu nu gan ieskrējies, Krep, iejaucās Neville. Te nav tempļa skola, nemāci mūs. Saki īsi: ko Jenefera grib no ģēnija?

-   Šāds ģēnijs, birģermeistar, ir dzīvs maģiskās ener­ģijas savācējs. Ja burvim ir ģēnijs uz pasūtījumu, viņš var novirzīt šo enerģiju buramvārdu veidā. Viņam nav jānopū­las izvilkt Spēku no Dabas, to viņa vietā dara ģēnijs. Tādā gadījumā šāda burvja spēks ir milzīgs, gandrīz visvarens…

-    Kaut kā nav nācies dzirdēt par burvjiem, kuri var visu, saviebās Neville. Taisni otrādi, vairākums no viņiem krietni vien pārspīlē savas spējas. To nevar un šo nevar…

-    Burvis Stammelfords, viņu pārtrauca priesteris, atkal iejūtoties akadēmiska mācībspēka ādā, reiz pār­bīdīja kalnu, jo tas aizsedza viņam skatu no torņa. Nevie­nam ne pirms, ne pēc tam nekad nebija izdevies paveikt kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ, ka Stammelfordam, kā vēsta leģenda, kalpoja dao, Zemes ģēnijs. Saglabājušies pieraksti par citu magu līdzīga mēroga izdarībām. Milzīgi viļņi un katastrofālas lietavas, bez šaubām, ir maridu roku darbs. Uguns stabi, ugunsgrēki un eksplozijas ir ugunīgo ifritu veikums…

-    Virpuļviesuļi, vētras, lidošana pa gaisu, norūca Geralts. Džefrijs Monks.

-   Viss sakrīt. Kā redzu, kaut ko tu tomēr zini. Kreps uzlūkoja viņu labvēlīgāk. Runā, ka vecais Monks atrada iespēju piespiest kalpot džinu, Gaisa ģēniju. Klīda baumas, ka ne vienu vien. Tos viņš esot turējis pudelēs un izman­tojis pēc nepieciešamības trīs vēlēšanās no katra ģēnija. Tāpēc, ka ģēnijs, mani kungi, izpilda tikai trīs vēlēšanās, bet pēc tam ir brīvs un aizbēg uz savu dimensiju.

-          Tas pie upes neko neizpildīja, nopietni teica Geralts.

-   Tūdaļ pat ķērās Ugunspuķēm pie rīkles.

-   Ģēniji, Kreps pacēla degunu, ir ļaunas un viltī­gas būtnes. Viņiem netīk tie, kas viņus iesloga pudelēs un liek pārbīdīt kalnus. Viņi dara visu, lai padaritu vēlēšanos izpildi neiespējamu, un arī izpilda tās veidos, kurus grūti vadīt un paredzēt. Dažreiz pavisam burtiski, tādēļ jāuzma­nās, kas tiek izsacīts. Lai ģēniju savaldītu, nepieciešama dzelzs griba, tērauda nervi, milzīgs Spēks un krietnas

prasmes. No tā, ko pastāstīji, izriet, ka tavas prasmes, ragani, bija nepietiekamas.

-    Nepietiekamas, lai to draņķi savaldītu, piekrita Geralts. Taču es viņu padzinu tas aiztesās tā, ka pat gaiss gaudoja. Bet ari tas ir kaut kas. Tiesa, Jenefera izsmēja manu eksorcismu…

-   Kas tas bija par eksorcismu? Atkārtojiet.

Raganis atkārtoja vārds vārdā.

-   Ko?! Priesteris vispirms nobālēja, tad kļuva sarkans, visbeidzot zils. Kā tu uzdrošinies! Tu par mani ņirgājies?

-    Bet, piedodiet, sāka stostīties Geralts. Godīgi sakot, es nezinu… šo vārdu nozīmi.

-  Tad neatkārtojiet to, ko nezināt. Man nav ne mazākās saprašanas, kur jūs varējāt padzirdēt tādu pretekllbu!

-            Nu jau pietiks, birģermeistars atmeta ar roku.

-    Mēs zaudējam laiku. Labi. Nu mēs zinām, kam burvei vajadzīgs tas ģēnijs. Taču jūs, Krep, teicāt, ka tas nav labi. Kas nav labi? Lai jau viņa to noķer un lai lasās pie velna, kāda man tur daļa? Es domāju…

Neviens nekad neuzzināja, ko tajā mirklī domāja Neville, pat ja tā nebija lielīšanās. Uz sienas līdzās gobelē­nam ar pravieti Balodi pēkšņi parādījās caurspīdīgs četr­stūris, kaut kas nozibēja, un tad rātes zāles vidū ielidoja… Ugunspuķe.

-    Nevainīgs! dzejnieks iekliedzās dzidrā, skanīgā tenorā, sēdēdams uz grīdas un ar miglainu skatienu lūko­damies apkārt. Nevainīgs! Raganis ir nevainīgs! Es vēlos, lai visi tam noticētu!

-   Ugunspuķe! iesaucās Geralts, atturēdams Krepu, kurš nepārprotami grasījās veikt eksorcismu un, kas zina, vai tik ne uzlikt lāstu. No kurienes tu… te… Ugunspuķe!

-   Geralt! Dzejnieks pietrausās kājās.

-   Ugunspuķe!

-    Kas tas tāds? norūca Neville. Pie joda, ja jūs nebeigsiet burties, es par sevi negalvoju. Teicu taču, ka Rindē burties nedrīkst! Vispirms jāiesniedz rakstisks lūgums, jāsamaksā nodeva un īpašuma nodoklis… Ei! Vai tad šis nav tas dziedonis, raganas ķīlnieks?

-   Ugunspuķe, atkārtoja Geralts, turēdams dzejnieku aiz pleciem. Kā tu te nokļuvi?

-   Nezinu, atzinās dzejnieks, rādīdams apmulsušu un norūpējušos vaigu. Godīgi sakot, visdrīzāk esmu neziņā, kas ar mani notika. Atceros pavisam nedaudz, un lai mani trieka ķer, ja es zinu, kas no tā bija patiesība, kas murgs. Tomēr es atceros nepavisam ne neglītu melnmatīti ar ugu­nīgām acīm…

-   Ko jūs te man par melnmatītēm, viņus dusmīgi pārtrauca Neville. Pie lietas, cienītais, pie lietas. Jūs klai­gājāt, ka raganis ir nevainīgs. Kā man tas būtu jāsaprot? Ka Laurītis pats pašrocīgi nozilinājis sev pakaļu? Ja jau raganis ir nevainīgs, citādi nevarētu būt. Tad jau tā laikam būs bijusi kolektīva halucinācija.

-   Man nav nekas zināms ne par pakaļām, ne haluci­nācijām, lepni teica Ugunspuķe. Nedz arī par lauru vainagiem. Atkārtoju to, ko atminos, tā bija eleganta sieviete, ģērbusies gaumīgi piemeklētā melnbaltā apģērbā. Minētā mani brutāli iesvieda spīdošā caurumā laikam taču maģiskajā portālā. Bet pirms tam man deva skaidru un nepārprotamu rīkojumu. Pēc ierašanās man vajadzēja uz vietas nekavējoties paziņot, citēju: “Mana vēlēšanās ir tāda, lai man noticētu, ka raganis nav vainīgs tajā, kas noticis. Tāda un ne citāda ir mana vēlēšanās.” Vārds vārdā. Protams, es pavaicāju, kas par lietu, par ko ir runa un kādēļ tas viss. Melnmatīte mani nelaida pie vārda. Viņa mani

neglīti apsaukāja, paņēma aiz spranda un iemeta portālā. Tas ir arī viss, bet tagad…

Ugunspuķe izslējās, nopurināja bereti, sakārtoja apkakli un izmeklēto, kaut arī netīro žabo.

-   …Vai kungi man varētu pateikt, kā sauc un kur atro­das šajā pilsētā vislabākais krogs?

-   Manā pilsētā nav sliktu krogu, cienīgā tonī teica Neville. Taču, pirms varēsi par to pārliecināties, tu apmeklēsi nudien vislabāko tuptūzi šajā pilsētā. Tu un tavi kompanjoni. Jūs vēl neesat brīvībā, slamsti! To atcerieties! Paskat tik! Viens stāsta pasaciņas, bet otrs izlec no sienas un klaigā par nevainību, un bļauj, lai šim notic. Viņam pietiek nekaunības vēlēties…

-           Dievi! priesteris pēkšņi saķēra plikpauraino galvu.

-   Tagad saprotu! Vēlēšanās! Pēdējā vēlēšanās!

-    Kas jums notika, Krep? birģermeistars sarauca pieri. Slims esat?

-    Pēdējā vēlēšanās! atkārtoja priesteris. Viņa pie­spieda bardu izteikt pēdējo, trešo vēlēšanos. Ģēniju nevar iegūt īpašumā, iekams viņš nav izpildījis šo vēlēšanos. Bet Jenefera uzlika maģisko slazdu un noteikti notvēra ģēniju, pirms viņš paspēja aizbēgt savā dimensijā! Nevilla kungs, noteikti vajag…

Aiz loga sāka dunēt. Turklāt tik spēcīgi, ka nodrebēja sienas.

-   Sasodīts, norūca birģermeistars, pienācis pie loga.

-   Tuvu gan iespēra. Kaut nu nebūtu kādā mājā, uguns­grēka man vēl te trūka… Dievi! Jūs tikai paskatieties! Tikai paskatieties uz to! Krep! Kas tas ir?

Visi kā viens metās pie loga.

-    Ak, māmucīt! iebļāvās Ugunspuķe, ķerdams pie kakla. Tas ir viņš! Tas ir tas kucesdēls, kurš mani gan­drīz nožņaudza!

-   Džins! iekliedzās Kreps. Gaisa ģēnijs!

-   Virs Errdila kroga! iesaucās Hireadans. Virs jumta!

-   Viņa to notvēra! Priesteris izliecās tik tālu, ka gan­drīz izkrita pa logu. Vai redzējāt maģisko gaismu? Burve notvēra ģēniju slazdā!

Geralts klusēdams skatījās.

Reiz, pirms daudziem gadiem, kad, vēl pavisam mazs smurgulis būdams, viņš apguva zinības Kaer Morhenā, raganu rezidencē, viņš un viņa biedrs Eskels notvēra lielu meža kameni, kuru pēc tam piesēja pie krūzes ar garu diegu, ko bija izvilkuši no krekla. Lūkojoties, ko sagūstītā kamene dara, viņi vai plīsa aiz smiekliem līdz brīdim, kad viņus šajā nodarbē pieķēra Vesemirs, viņu skolotājs, un noslānīja abus ar siksnu.

Virs Errdila kroga jumta riņķojošais džins izturējās gluži tāpat kā šī kamene. Viņš cēlās gaisā un krita, metās piķējošā lidojumā, nikni dūcot, riņķoja pa apkārtni. Tāpēc ka džins, tāpat kā kamene Kaer Morhenā, bija piesiets ar savītiem žilbinoši spožas, daudzkrāsainas gaismas pave­dieniem, kas viņu cieši aptina un izbeidzās virs jumta. Džinam tomēr bija vairāk iespēju nekā pie krūzes piesie­tajai kamenei. Kamene nevarēja graut tuvākos apkārtnes jumtus, ārdīt salmu jumtus, nojaukt dūmeņus, drupināt tornīšus un mansardus. Džins to varēja. Un to arī darīja.

-   Viņš posta pilsētu! iegaudojās Neville. Tas neradījums posta manu pilsētu!

-   He, he, iesmējās priesteris. Man domāt, trāpīja gan izkapts uz akmens! Tas ir īpaši stiprs džins! Nudien nezinu, kurš kuru notvēris ragana viņu vai viņš raganu! Hā, beigsies ar to, ka džins viņu samals miltos, un tas ir ļoti labi! Viss būs pēc tiesas un taisnības!

-   Man uzdirst tiesai un taisnībai! iebļāvās birģer­meistars, neraugoties uz to, ka zem loga varētu stāvēt

iespējamie vēlētāji. Skaties, Krep, kas tur notiek! Panika, grautiņš! To tu man neteici, tu plikpaurainais muļķi! Taisīji gudru ģīmi, runāji, bet par svarīgāko ne vārda! Kāpēc tu neteici, ka šis dēmons… Ragani! Izdari taču kaut ko! Vai dzirdi, nevainīgais burvi? Noliec to velnu pie vietas! Es piedodu tev visus nodarījumus, bet…

-    Te neko nevar līdzēt, Nevilies kungs, nosprauslā­jās Kreps. Jūs neklausījāties, kad es to teicu, tik vien. Jūs nekad neklausāties, kad es runāju. Tas, es atkārtoju, ir neparasti stiprs džins ja tā nebūtu, burve viņu jau būtu savaldījusi. Es jums saku, viņas burvestība tūdaļ kļūs vājāka un džins nekavējoties viņu samīcīs un aizbēgs. Tad beidzot būs miers.

-   Un pilsēta pa to laiku būs drupās?

-   Jāgaida, atkārtoja kapelāns. Taču ne jau klēpī saliktām rokām. Izdodiet pavēles, birģermeistar. Lai cilvēki pamet tuvākās apkārtnes namus un lai sagatavojas uguns­grēku dzēšanai. Tas, kas tur šobrīd notiek, nav salīdzināms ar elli, kas sāksies, kad ģēnijs būs ticis galā ar burvi.

Geralts pacēla galvu, sastapās ar Hireadana skatienu un novērsās.

-   Krepa kungs, viņš pēkšņi izlēma. Man vajadzīga jūsu palīdzība. Runa ir par portālu, caur kuru te ieradās Ugunspuķe. Portāls joprojām savieno rāti ar…

-   Te nav pat pēdu no portāla, salti teica priesteris, norādot uz sienu. Vai neredzi?

-    Portāls, pat būdams neredzams, atstāj pēdas. Ar burvestību šīs pēdas var nostabilizēt. Es aiziešu pa šīm pēdām.

-   Jūs laikam neesat pie pilna prāta. Pat ja šāda cauriešana nesaraus jūs gabalos, ko jūs gribat panākt? Gribat ielīst viducī ciklonam?

-   Es vaicāju: vai jūs varat veikt burvestību, kas stabi­lizēs pēdas?

-    Burvestību? priesteris lepni pacēla galvu. Es neesmu bezdievīgs burvis! Es neveicu burvestības! Mans spēks rodas no ticības un lūgšanām!

-   Varat vai nevarat?

-   Varu.

-   Tad ķerieties pie darba, jo laiks negaida.

-   Geralt, ierunājās Ugunspuķe. Tu tiešām esi jucis! Turies tālāk no tā nolāpītā žņaudzēja!

-   Lūdzu, klusumu, teica Kreps. Un nopietnību. Es lūdzos.

-    Pie velna tavu lūgšanu! Neville neizturēja. Es skrienu saukt ļaudis! Kaut kas jādara, nevis jāstāv un jārunā! Dievi, kas par dieniņu! Kas par sasodītu dieniņu!

Raganis sajuta, ka Hireadans pieskaras viņa plecam. Viņš pagriezās. Elfs palūkojās viņam acīs, pēc tam nolaida skatienu.

-   Tu ej uz turieni… jo tā vajag, tiesa?

Geralts apmulsa. Viņam šķita, ka viņš jūt ceriņu un ērkšķogu smaržu.

-   Laikam gan, viņš vilcinoties teica. Vajag. Piedod man, Hireadan…

-   Neatvainojies. Es zinu, ko tu jūti.

-   Šaubos. Jo es pats to nezinu.

Elfs pasmaidīja. Šim smaidam bija maz kopīga ar prieku.

-   Tur jau tā lieta. Tieši tur.

Kreps izslējās un dziļi ievilka elpu.

-   Darīts, viņš teica, lepni norādīdams uz tikko ma­nāmu kontūru sienā. Taču portāls ir svārstīgs un ilgi nenoturēsies. Nav arī nekādas drošības, ka tas nav

pārrauts. Pirms tajā iekāpsiet, ragana kungs, nokārtojiet rēķinus ar savu sirdsapziņu. Varu jums dot svētību, taču grēkatlaidei…

-   …nepietiks laika, pabeidza Geralts. Zinu, Krepa kungs. Tam nekad nepietiek laika. Izejiet visi no zāles! Ja portāls eksplodēs, jums pārsprāgs ausu bungādiņas.

-   Es palikšu, teica Kreps, kad aiz Ugunspuķes un elfa aizvērās durvis. Viņš veica gaisā kustības, veidojot ap sevi pulsējošu auru. Katram gadījumam uzlikšu aizsardzību. Ja portāls uzsprāgs… Mēģināšu jūs izvilkt, ragana kungs. Liela lieta bungādiņas. Bungādiņas ataug.

Geralts uzlūkoja viņu labvēlīgāk. Priesteris pasmaidīja.

-   Jūs esat vīrišķīgs cilvēks, viņš teica. Gribat viņu glābt, vai tiesa? Taču vīrišķība te maz ko līdzēs. Džini ir atriebīgas radības. Burvei nav izredžu. Ja jūs turp iesiet, arī tiksiet pazudināts. Nokārtojiet rēķinus ar sirdsapziņu.

-   Jau nokārtoju, Geralts nostājās vāri mirdzošā por­tāla priekšā. Krepa kungs?

-   Klausos.

-   Tas eksorcisms, kurš jūs tā izveda no pacietības… Ko nozīmē šie vārdi?

-   Patiešām, nu gan ir īstais laiks jokiem un izklaidēm…

-   Lūdzu jūs, Krepa kungs.

-   Nu ko, teica priesteris, patverdamies aiz birģer­meistara smagā ozolkoka galda. Tā ir jūsu pēdējā vēlē­šanās, tādēļ arī pateikšu. Tas nozīmēja… Hmm… Hmm… “Lasies prom un izjādi sevi pats.”

Geralts spēra soli neesībā, un aukstums apslāpēja smieklus, kuri viņu kratīja.

Portāls, rēkdams un mutuļodams kā viesuļvētra, viņu ar joni izsvieda, izspļāva ar spēku, kurš plēsa plaušas vai pušu. Raganis bez spēka nogāzās uz grīdas, plātīdams muti un ar grūtībām tverdams gaisu.

Grīda dunēja. Vispirms viņš domāja, ka dreb pats pēc ceļa pa eksplodējošo portāla elli, taču tūdaļ saprata, ka maldās. Visa māja vibrēja, kratījās un krakšķēja.

Geralts palūkojās apkārt. Viņš atradās nevis istabiņā, kurā bija pēdējo reizi redzējis Jeneferu un Ugunspuķi, bet Errdila remontētā kroga plašajā kopējā zālē.

Viņš ieraudzīja sievieti nometušos ceļos starp gal­diem, noliekušos pār maģisko lodi. Lode izstaroja spēcīgu, pienainu gaismu, caurspīdēja burves pirkstus sarkanus. Lodes izstarotais mirdzums veidoja tēlu mirguļojošu, nestabilu, taču skaidru. Geralts redzēja istabiņu ar zvaig­zni un pentagrammu, kas bija uzzīmēta uz grīdas un tobrīd bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Redzēja, kā no pentagrammas izšaujas daudzkrāsainas, sprakšķošas, ugunī­gas līnijas, stiepdamās augšup jumta virzienā, un dzirdēja, kā no tā atskan mežonīgs notvertā džina rēciens. Jenefera ieraudzīja viņu un pacēla plaukstu.

-   Nē! viņš iekliedzās. Nedari to! Es gribu tev palī­dzēt!

-   Palīdzēt! viņa iespurcās. Tu?

-   Es.

-   Par spīti tam, ko tev nodarīju?

-   Par spīti tam.

-   Aizraujoši. Taču patiesībā nav svarīgi. Man nevajag tavu palīdzību. Lasies no šejienes prom, tūdaļ pat!

-   Nē.

-   Lasies! viņa ieaurojās, naidīgi saviebusies. Te kļūst bīstami! Es to vairs nevaru kontrolēt, saproti? Nevaru to savaldīt, nesaprotu, kāpēc tas nelietis nekļūst vājāks! Notvēru šo, kad viņš izpildīja trešo trubadūra vēlēšanos, man viņu jau vajadzēja iedabūt lodē. Bet viņš nepavisam netop vājāks! Sasodīts, izskatās, ka viņš kļūst aizvien stip­rāks! Taču es viņu tomēr pievārēšu un salauzīšu…

-   Tu viņu nesalauzīsi, Jenefera. Viņš tevi nogalinās.

-   Mani nav tik viegli nogalināt…

Viņa aprāvās. Visi kroga griesti pēkšņi iekvēlojās un iemirdzējās. Lodes izstarotā vīzija izplūda spožumā. Uz koka griestiem iezīmējās liels, ugunīgs četrstūris. Burve, pacēlusi rokas, izgrūda lāstu; no viņas pirkstiem izšāvās dzirksteles.

-   Bēdz, Geralt!

-   Kas notiek, Jenefera?

-   Viņš ir mani atradis… viņa ievaidējās, sarkana no piepūles. Viņš grib tikt man klāt. Viņš veido savu por­tālu, lai tiktu iekšā. Viņš nevar pārraut saiti, taču caur portālu tiks te iekšā. Nevaru… nevaru viņu apturēt!

-   Jenefera…

-    Neizprašņā mani! Man jākoncentrējas… Geralt, tev jābēg. Es atvēršu savu portālu glābšanās ceļu tev. Liec vērā, tas būs nejaušās savienošanās portāls, man nav ne laika, ne spēka… Nezinu, kur tu nokļūsi… taču būsi dro­šībā… Sagatavojies…

Lielais portāls griestos pēkšņi žilbinoši uzplaiksnīja, atpletās un deformējās; no neeslbas izlīda raganim pazīs­tamā, nokārušās lūpas plātošā rīkle, griezīgi gaudodama. Jenefera pielēca kājās, savicināja rokas un izkliedza buram­vārdus. No viņas plaukstas izšāvās gaismas pinums un uzkrita džinam virsū kā tikls. Džins ierēcās un izgrūda no

sevis garas ķetnas, kuras gluži kā uzbrūkošas kobras šāvās pret burves kaklu. Jenefera neatkāpās.

Geralts metās pie viņas, pagrūda sānis un aizsedza. Maģiskās gaismas apvītais džins izsprāga no portāla kā korķis no pudeles un, atpletis rīkli, metās viņiem virsū. Raganis sakoda zobus un sita ar Zīmi, taču bez acīmre­dzama rezultāta. Taču ģēnijs pārtrauca uzbrukumu. Viņš pamira gaisā pie pašiem griestiem, uzpūtās līdz iespaidī­giem izmēriem, izbolīja pret Geraltu blāvos redzokļus un ierēcās. Rēcienā bija kaut kas itin kā pavēle, it kā rīko­jums. Raganis nesaprata, kāds.

-   Uz turieni! iekliedzās Jenefera, norādīdama uz por­tālu, kuru bija uzbūrusi sienā pie kāpnēm. Salīdzinājumā ar ģēnija portālu burves portāls izskatījās niecīgs, neizska­tīgs un pārlieku provizorisks. Turp, Geralt! Bēdz!

-   Tikai kopā ar tevi!

Kustinot rokas, sieviete izkliedza buramvārdus; slazda daudzkrāsainās auklas meta dzirksteles, sprakšķēja. Džins sāka virpuļot kā dundurs, stiepdams valgus, tos savilk­dams. Lēnām, taču noteikti viņš tuvojās burvei. Jenefera neatkāpās.

Raganis pielēca klāt, veikli pašāva priekšā kāju, ar vienu roku satvēra sievieti aiz jostas, ar otru sagrāba matus. Jenefera izgrūda nešķīstu lāstu un trieca ar elkoni viņam pa kaklu. Viņš neatlaidās. Asā ozona smarža, kuru radīja buramvārdi, nebija iznīcinājusi ceriņu un ērkšķogu smaržu. Geralts salieca burves kājas un, sievieti turē­dams, lēca tieši opalescējošajā, mirgojošajā mazākā por­tāla neesībā.

Portāls veda nezināmajā. Viņi izlidoja, saslēgti apkam­pienos, nokrita uz marmora grīdas, slīdēja pa to kā pa ledu, apgāza milzīgu svečturi un tūdaļ pēc tam galdu, no kura,

ar troksni plīsdami, sāka birt kristāla kausi, paplātes ar augļiem un milzīgs šķīvis, pilns ar ledus gabaliņiem, ūdens­augiem un austerēm. Kāds iekliedzās, kāds iespiedzās.

Viņi gulēja tieši lielas deju zāles vidū, kuru spoži izgais­moja kandelabri. Grezni ģērbušies kungi un dārglietās mir­dzošas dāmas, pārtraukuši deju, mēmā apstulbumā lūkojās uz abiem. Mūziķi galerijā bija beiguši spēlēt kakofoniju, kura vai plēsa ausis.

-   Tu, kretīn! iekliedzās Jenefera, cenzdamās izskrā­pēt viņam acis. Tu, sasodītais idiot! Tu mani iztraucēji! Es gandrīz būtu viņu notvērusi!

-    Sūdu tu būtu notvērusi! viņš bļāva pretī, ne pa jokam noskaities. Es izglābu tev dzīvību, stulbā ragana!

Jenefera iesprauslājās kā saniknota kaķe; no viņas plaukstām izšāvās dzirksteles. Geralts, novērsis seju, satvēra vjņas plaukstu locītavas, un abi sāka vārtīties pa vidu austerēm, cukurotiem augļiem un ledus gabaliņiem.

-    Vai cienītie var uzrādīt ielūgumu? jautāja stalts vīrietis ar ceremonijmeistara zelta ķēdi uz krūtīm, ar augstprātīgu sejas izteiksmi uzlūkodams viņus no augšas.

-Jādies prom, idiot! ieaurojās Jenefera, joprojām cen­šoties izskrāpēt Geraltam acis.

-           Tas ir skandāls, nosodoši teica ceremonijmeistars.

-   Patiesi, jūs sākat pārspīlēt ar to teleportāciju. Es sūdzēšos Burvju Padomē. Pieprasīšu…

Neviens nekad neuzzināja, ko ceremonijmeistars pie­prasītu. Jenefera izrāvās, ar atvērtu plaukstu ieblieza raganim pa ausi, no visa spēka iespēra viņam pa lielu un ielēca uz sienas gaistošajā portālā. Geralts metās pakaļ, ar ietrenētu kustību tverdams pēc viņas matiem un jostas. Jenefera, arī ietrenējusies, apstrādāja viņu ar elkoni. No pēkšņās kustības viņas kleita saplīsa tieši zem paduses,

atsedzot brīnišķīgu, meitenīgu krūti. No ieplēstā dekoltē izlidoja austere.

Abi iekrita portāla neesībā. Geralts vēl izdzirdēja cere­monijmeistara balsi:

-    Mūziku! Spēlējiet tālāk! Nekas nav noticis. Lūdzu, neuztraucieties par šo nožēlas vērto starpgadījumu!

Raganis bija pārliecināts, ka ar katru nākamo ceļo­jumu cauri portālam pieaug arī risks nokļūt nelaimē, un nekļūdījās. Viņi gan nokļuva galamērķī Errdila krogā -, taču materializējās tieši zem pašiem griestiem. Abi nogā­zās, sašķaidot kāpņu margas, un ar apdullinošu troksni nobūkšķēja uz galda. Galdam nebija paredzēts kaut ko tādu izturēt, un tas arī neizturēja.

Jenefera kritiena bridi atradās zem viņa. Viņš bija drošs, ka sieviete ir zaudējusi samaņu. Un kļūdījās.

Viņa ieblieza viņam ar dūri pa aci un iespļāva tieši sejā lamuvārdu straumi, kas nedarītu kaunu pat rūķu kapra­cim, bet rūķu kaprači bija izslavēti ar savu lamāšanās prasmi. Lāstus papildināja nikni un nekoordinēti sitieni uz labu laimi. Geralts saķēra viņu aiz rokas un, vēlēdamies izvairīties no sitiena ar pieri, iespieda seju burves dekoltē, kurš smaržoja pēc ceriņiem, ērkšķogām un austerēm.

-            Laid mani! viņa ieaurojās, locīdamās kā zutis.

-    Idiots, stulbenis, izvarotājs! Laid, ka tev saku! Valgs tūdaļ pārtrūks, man tas jānostiprina, citādi džins aizbēgs!

Viņš neatbildēja, kaut arī būtu gribējis, bet satvēra viņu vēl ciešāk, mēģinādams piespiest pie grīdas. Jenefera sāka neglīti lamāties, atvēzējās un ar celi no visa spēka iespēra viņam pa cirksni. Pirms viņš paspēja ievilkt elpu, viņa izrāvās un izkliedza buramvārdus. Viņš sajuta, kā kāda briesmīga vara grūž viņu pa grīdu, izlidina cauri visai zālei, bet pēc tam, aizsitot elpu, no visa spēka ietriec viņu

kokgriezumiem rotātā skapī, kurš neatgriezeniski sašķīda šķēpelēs.

IX

-    Kas tur notiek?! Ugunspuķe, pieķēries pie mūra, izstiepa kaklu un mēģināja kaut ko saskatīt cauri lietusgā­zei. Kas tur notiek, runājiet, pie joda!

-   Viņi kaujas! ieaurojās viens no ziņkārīgajiem blandoņām, atlēkdams no kroga loga kā applaucējies. Viņa noskrandušie kolēģi arī metās bēgt, kailām pēdām plakšķinot pa dubļiem. Burvis un ragana kaujas!

-    Kaujas? nobrīnījās Neville. Viņi kaujas, bet tas aptaurētais dēmons posta manu pilsētu! Skatieties atkal nogāza skursteni! Un nu izšķaidīja ķieģeļu cepli! Ei, cilvēki! Skriešus-uz turieni! Ak, dievi, laime vēl, ka līst, citādi būtu ugunsgrēks uz goda!

-    Tas vairs ilgi nevilksies, drūmi teica priesteris Kreps. Maģiskā gaisma top vājāka, valgs tūdaļ pārtrūks. Nevilies kungs! Pavēliet cilvēkiem atkāpties. Tur tūdaļ ies vaļā pekle! No tās mājas paliks pāri vien šķēpeles! Errdila kungs, par ko jūs smejaties? Tā taču ir jūsu māja. Kas jūs tā uzjautrina?

-   To graustu es apdrošināju par kaudzi naudas!

-    Polise iekļauj arī maģiskus un pārdabiskus negadī­jumus?

-   Protams.

-   Saprātīgi, elfa kungs. Ļoti saprātīgi. Apsveicu. Ei, ļau­dis, slēpieties! Kam dzīvība dārga, lai nenāk tuvāk!

Errdila mājas iekšienē atskanēja apdullinošs būkšķis, noplaiksnīja zibens. Bariņš atkāpās, slēpdamies aiz kolon­nām.

-            Kāpēc Geralts tur līda? ievaidējās Ugunspuķe.

-    Kāda joda pēc? Kāpēc viņš ietiepās, gribēdams glābt burvi? Pie velna, kāpēc? Hireadan, vai tu ko saproti?

Elfs skumji pasmaidīja.

-   Saprotu, Ugunspuķe, viņš apstiprināja. Saprotu.

X

Geralts izvairījās no kārtējās ugunīgi oranžās bultas, kas izšāvās no burves pirkstiem. Viņa bija manāmi nogu­rusi bultas bija blāvas un lēnas, un viņš no tām izvairījās bez lielām grūtībām.

-Jenefera! viņš iekliedzās. Nomierinies! Saproti bei­dzot, ko es tev gribu teikt! Tu nespēsi…

Viņš nepabeidza. No burves rokām izšāvās smalki, sar­kani zibeņi, trāpot viņam vairākās vietās un rūpīgi savalgojot. Apģērbs nosprakšķēja un sāka dūmot.

-   Nespēšu? viņa izgrūda caur zobiem, izslējusies pār viņu. Tūdaļ tu redzēsi, uz ko esmu spējīga. Pietiks ar to, ka tu pagulēsi un vairs man netraucēsi.

-   Noņem to no manis! viņš ierēcās, mētādamies un raustīdamies ugunīgajā tīklā. Sasodīts, dedzina!

-   Guli, nekusties, viņa deva padomu, smagi ievilk­dama elpu. Tas dedzina tikai tad, kad kusties… Es nevaru tev veltīt vairāk laika, ragani. Pajārējāmies, taču kas par daudz, tas par skādi. Man jāķeras klāt džinam, citādi tas man izbēgs…

-    Izbēgs? viņš ieaurojās. Jābēg ir tieši tev! Šis džins… Jenefera, klausies uzmanīgi! Man tev jāatzīstas… Teikšu tev patiesību. Tu būsi pārsteigta.

Džins sāka mētāties valgā, apmeta loku, nospriegoja viņu turošās tauvas un nogāza Bo Berranta nama tornīti.

-    Tas nu gan rēc! Ugunspuķe saviebās, instinktīvi ķerdams pie kakla. Viņš nu gan šausmīgi rēc! Izskatās, ka viņš ir sasodīti nikns!

-    Ir jau ari, teica priesteris Kreps. Hireadans viņam uzmeta zibenīgu skatienu.

-   Ko?

-   Viņš ir nikns, atkārtoja Kreps. Un es par to nebrī­nos. Es ari būtu nikns, ja man vajadzētu vārds vārdā izpil­dīt pirmo vēlēšanos, kuru nejauši izteica raganis…

-   Kā tā? iekliedzās Ugunspuķe. Geralts? Vēlēšanās?

-   Tieši viņam rokās bija zīmogs, kurš savalgoja ģēniju. Ģēnijs izpilda viņa vēlēšanās. Tādēļ burve nevar savaldīt džinu. Taču raganis nedrīkst viņai to teikt, pat ja ir jau visu sapratis. Viņš nedrīkst viņai to teikt.

-    Pie joda, norūca Hireadans. Nu es sāku saprast. Vārtnieks pagrabā… Pārsprāga…

-    Tā bija ragana otrā vēlēšanās. Palikusi vēl viena. Pēdējā. Taču, dievu dēļ, viņš nedrīkst to atklāt Jeneferai!

XII

Viņa stāvēja, nekustīgi noliekusies pār viņu, nepievēr­šot nekādu uzmanību džinam, kurš virs kroga jumta cen­tās atbrīvoties no valga. Ēka drebēja, no griestiem bira kaļ­ķis un šķēpeles; mēbeles, spazmatiski drebēdamas, lēkāja pa grīdu.

-    Ak tad tā, viņa iešņācās. Apsveicu. Tev izdevās mani apmānīt. Nevis Ugunspuķe, bet tu. Tad tādēļ džins tā

cīnās! Taču es vēl neesmu zaudējusi spēli, Geralt. Tu mani nenovērtē, nenovērtē manu spēku. Šobrīd vēl tu un džins esat manā varā. Tev ir vēl viena, pēdējā vēlēšanās? Nu tad izsaki to! Atbrīvosi džinu, un es tūdaļ to ieslodzīšu pudelē.

-   Tev nepietiks spēka, Jenefera.

-   Tu nenovērtē manu spēku. Vēlēšanos, Geralt!

-   Nē, Jenefera. Nevaru… Džins varbūt arī to izpildīs, taču es tev to nenovēlu. Kad viņš būs brīvs, viņš tevi noga­linās, atriebsies tev… Tu nespēsi viņu notvert un nespēsi no viņa aizsargāties. Tu esi izsmelta, tik tikko turies kājās. Tu iesi bojā, Jenefera.

-   Tā ir mana darīšana! viņa nikni iekliedzās. Kāda tev daļa, kas ar mani notiks? Labāk padomā, ko džins var dot tev! Tev vēl ir viena vēlēšanās! Vari vēlēties, ko vien gribi! Izmanto iespēju! Izmanto to, ragani! Tu vari iegūt visu! Visu!

XIII

-   Viņi abi ies bojā? Ugunspuķe ievaimanājās. Kā tad tā? Krepa kungs, vai kā jūs tur… Kāpēc? Raganis taču… Kādēļ, ak tu sasodīti nolāpīts, viņš nebēg? Kāpēc? Kas viņu tur tur? Kāpēc viņš neatstāj likteņa varā to trako raganu un nebēg prom? Tam taču nav jēgas!

-   Pilnīgi nekādas jēgas, rūgti teica Hireadans. Pil­nīgi nekādas.

-   Tā ir pašnāvība! Visīstākais stulbums!

-   Tā taču ir viņa joma, iejaucās Neville. Raganis glābj savu pilsētu. Lai dievi mani liecinieki, ja viņš pievā­rēs burvi un padzīs dēmonu, es viņu bagātīgi atalgošu…

Ugunspuķe norāva no galvas ar dzērves spalvu rotāto bereti, uzspļāva tai, iemeta dubļos un sāka to midlt, turklāt izkliedzot dažādus vārdus dažādās valodās.

-   Viņam taču… viņš pēkšņi ievaidējās. Ir vēl viena vēlēšanās! Viņš varētu glābt gan viņu, gan sevi! Krepa kungs!

-   Tas nav tik vienkārši, priesteris aizdomājās. Taču, ja… Ja viņš izteiktu īsto vēlēšanos… Ja viņš savu likteni saistītu ar… likteni… Nē, nedomāju, ka viņš uz to iekristu. Un laikam labāk, ja viņš neiekristu.

XIV

-   Vēlēšanos, Geralt! Ātrāk! Ko tu vēlies? Nemirstību? Bagātību? Slavu? Varu? Varenību? Nopelnus? Ātrāk, mums nav laika!

Viņš klusēja.

-          Cilvēciskumu, viņa pēkšņi teica, nelāgi smīnēdama.

-   Uzminēju, tiesa? Tu taču tieši to vēlies, pēc tā ilgojies! Atbrīvošanos, brīvību būt tam, kas tu vēlies būt, nevis tam, kam tev jābūt. Džins izpildīs šo vēlēšanos, Geralt. Izsaki to.

Viņš klusēja.

Viņa stāvēja viņa priekšā burvju lodes mirguļojošajā gaismā, maģijas apgaismojumā, džinu savalgojušo staru plaiksnas vidū, plīvojošiem matiem un violeti degošām acīm, izslējusies, slaika, melna, baisa… skaista.

Viņa pēkšņi noliecās, ieskatījās viņam acis, pavisam tuvu. Viņš sajuta ceriņu un ērkšķogu smaržu.

-   Tu klusē, viņa nošņācās. Ko tu galu galā vēlies, ragani? Kāda ir tava visslēptākā vēlme? Nezini, nevari izlemt? Pameklē sevi, pameklē dziļi un kārtīgi, jo, zvēru pie Spēka, otras tādas iespējas tev nebūs!

Un viņš pēkšņi zināja patiesību. Zināja. Zināja, kas viņa kādreiz bija. Ko glabāja atmiņā, ko nevarēja aizmirst, no kā netika vaļā visu dzīvi. Kas viņa bija patiesībā, pirms kļuva par burvi.

Tāpēc, ka viņā lūkojās aukstas, caururbjošas, ļaunas un gudras kuprītes acis.

Viņš izbijās. Nē, ne no patiesības. Izbijās, ka viņa nola­sīs viņa domas, uzzinās, ko viņš ir atminējis. Ka nekad viņam to nepiedos. Viņš noslāpēja sevi šo domu, nogalināja to, izmeta no atmiņas uz visiem laikiem bez pēdām un sajuta milzīgu atvieglojumu. Jūtot, ka…

Griesti pārplīsa. Džins, jau dziestošo staru tikla apvīts, rēkdams gāzās viņiem tieši virsū, bet šajā rēcienā bija dzir­dams triumfs un atriebes alkas. Jenefera metās tam pretī, no viņas rokām izšāvās gaisma. Ļoti vāja gaisma.

Džins atvēra rīkli un izstiepa pret viņu rokas. Bet raganis pēkšņi saprata, ka zina, ko vēlas. Viņš izteica vēlēšanos.

XV

Māja eksplodēja, ķieģeļi, sijas un dēļi uzspurdza augšup dūmu un dzirksteļu vērpetē. No putekļu mākoņa izšāvās džins, milzīgs kā šķūnis. Rēkdams un kratīdamies trium­fējošos smieklos, Gaisa ģēnijs džins jau brīvs, nekāda pie­nākuma un neviena gribas nesaistīts trīs reizes apmeta loku virs pilsētas, norāva rātes torņa smaili, uzšāvās debe­sīs un aizlidoja, pazuda, izgaisa.

-   Aizbēga! Aizbēga! iesaucās priesteris Kreps. Raganis panāca savu! Ģēnijs aizlidoja! Viņš vairs nevienu neap­draudēs!

-   Ak, teica Errdils ar neviltotu apbrīnu. Kādas brī­nišķīgas drupas!

-   Pie joda, pie joda! ieaurojās Ugunspuķe, sakņupis aiz mūra. Sagrāva visu māju! To neviens nevarētu pār­dzīvot! Neviens, es jums saku!

-   Raganis Rīvijas Geralts ziedojās pilsētas labā, svi­nīgi teica birģermeistars Neville. Mēs to neaizmirsīsim, saglabāsim viņa piemiņu. Padomāsim par pieminekli…

Ugunspuķe notrausa no pleca dubļainā niedru apme­tuma gabalu, nopurināja no vamža lietū samērcētā apme­tuma drupatas, palūkojās uz birģermeistaru un dažos rūpīgi izmeklētos vārdos izteica savu viedokli par ziedo­šanos, turēšanu piemiņā un visiem pasaules pieminekļiem.

XVI

Geralts palūkojās apkārt. No cauruma jumtā lēni pilēja ūdens lāses. Visapkārt slējās gruveši un koka stirpas. Apbrī­nojamā kārtā vieta, uz kuras viņi gulēja, bija pilnīgi tīra. Viņiem pat nebija uzkritis neviens dēlis, neviens ķieģelis. Šķita, ka viņus ir sargājis neredzams vairogs.

Jenefera, viegli piesarkusi, notupās blakus, atspiedusi plaukstas uz ceļiem.

-   Ragani, viņa noklepojās. Tu esi dzīvs?

-   Dzīvs, Geralts noslaucīja no sejas putekļus, pelnus un iekunkstējās. Jenefera ar lēnu kustību pieskārās viņa augšdelmam, uzmanīgi pārlaida pirkstus plaukstai.

-   Apdedzināju tevi…

-   Sīkums. Dažas tulznas…

-   Piedod. Zini, džins ir aizbēdzis. Nepārprotami.

-   Tev žēl?

-   Ne īpaši.

-   Tas labi. Palīdzi, lūdzu, man piecelties.

-   Pagaidi, viņa nočukstēja. Tā tava vēlēšanās… Es dziedēju, ko tu sev vēlējies. Es apstulbu, vienkārši apstulbu. Es varēju paredzēt jebko, taču lai… Kas tev lika to darīt, Geralt? Kāpēc… Kāpēc es?

-   Nezini?

Viņa noliecās pār viņu, pieskārās, viņš sajuta, kā seju aizskar viņas mati, smaržodami pēc ceriņiem un ērkšķ­ogām, un pēkšņi zināja, ka nekad neaizmirsīs šo smaržu, šo maigo pieskārienu, zināja, ka nekad vairs nevēlēsies citu lūpu kā vien šo, tik mīksto un miklo, un saldo no lūpukrāsas. Pēkšņi viņš zināja, ka kopš šā brīža pastāvēs tikai viņa, viņas kakls, pleci un krūtis, iznirdamas no melnās kleitas, viņas maigā, vēsā āda, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu, kurai viņš pirms tam bija pieskāries. Viņš lūkojās tik tuvajās, violetajās acīs, visskaistākajās acīs visā pasaulē, acis, kuras, kā viņš baidījās, kļūs viņam… Par visu. Viņš to zināja.

-   Tava vēlēšanās, viņa čukstēja, pielikusi lūpas pie pašas viņa auss. Nezinu, vai šāda vēlēšanās vispār var tikt izpildīta. Nezinu, vai Dabā pastāv tāds Spēks, kurš spētu izpildīt šādu vēlēšanos. Tomēr, ja tā ir, tad tu sevi esi nolēmis. Esi sevi nolēmis man.

Viņš pārtrauca viņu ar skūpstu, apskāvienu, pieskā­rienu, glāstu, glāstiem, bet pēc tam jau visu, ar sevi pašu, ar katru domu, vienīgo domu, visu, visu, visu. Viņi pār­trauca klusumu un uz grīdas izmētāto drēbju čaukstoņu, pārtrauca klusumu ļoti maigi un bija slinki, bija rūpīgi, kārtīgi un uzmanīgi, un, kaut arī abi ne visai zināja, kas tā tāda rūpēšanās un uzmanība, viņiem izdevās, jo viņi ļoti vēlējās. Un vispār viņi nekur nesteidzās, un visa pasaule pēkšņi izgaisa uz vienu mazu, īsu mirklīti, bet viņiem šķita, ka tā bija vesela mūžība, jo patiesībā tā bija vesela mūžība.

Bet pēc tam pasaule atkal turpinājās, taču turpinājās pavisam citādi.

-   Geralt?

-Hm?

-   Ko tālāk?

-   Nezinu.

-    Es ari nezinu. Jo, redzi, es… Neesmu droša, vai bija vērts sevi man nolemt. Es neprotu… Pagaidi, ko tu dari… Gribēju tev pateikt…

-   Jenefer… Jena.

-           Jena, viņa atkārtoja, viņam pilnīgi pakļaudamās.

-    Neviens nekad mani tā nav saucis. Pasaki to vēlreiz, lūdzu.

-Jena.

-   Geralt.

XVII

Lietus mitējās. Virs Rindes parādījās varavīksne; tās krāsainais, saraustītais loks pāršķēla debesis. Šķita, ka tā izaug tieši no kroga sagrautā jumta.

-   Pie visiem dieviem, norūca Ugunspuķe. Kāds klu­sums… Viņu nav starp dzīvajiem, kad es jums saku. Abi ir viens otru nomaitājuši vai arī džins ticis ar viņiem galā.

-    Vajadzētu palūkot, teica Vratimirs, noslaucīdams pieri ar samurcīto cepuri. Varbūt viņi ir ievainoti. Varbūt pasaukt ārstu?

-     Drīzāk zārcinieku, teica Kreps. Es to burvi pazīstu, un raganim arī velis acīs skatījies. Ko tur vairs, jāsāk smiltainē rakt divas bedres. Šo Jeneferu es ieteiktu pirms apglabāšanas caurdurt ar apses mietu.

-   Kāds klusums, atkārtoja Ugunspuķe. Pirms brīža pat dēļi lidinājās, bet tagad itin kā būtu magonēm piesēts.

Viņi ļoti uzmanīgi un lēni pienāca pie kroga drupām.

-   Lai galdnieks sāk taisīt zārkus, teica Kreps. Pasa­kiet galdniekam…

-   Klusu, viņu pārtrauca Errdils. Es kaut ko dzirdēju. Hireadan, kas tas bija?

Elfs atglauda no smailās auss matus, pielieca galvu.

-   Neesmu drošs… Pieiesim tuvāk.

-   Jenefera ir dzīva, pēkšņi teica Ugunspuķe, sasprin­dzinājis savu muzikālo dzirdi. Dzirdēju, kā viņa ievaidē­jās. O, atkal ievaidējās!

-   Ahā, apstiprināja Errdils. Es arī dzirdēju. Ievaidē­jās. Viņa laikam cieš šausmīgas sāpes, kad es jums saku!

Elfs atkāpās no sapostītā loga, pa kuru bija uzmanīgi ielūkojies.

-   Ejam prom, viņš īsi teica. Netraucēsim viņiem.

-   Viņi abi ir dzīvi? Hireadan? Ko viņi tur dara?

-   Ejam prom, atkārtoja elfs. Atstāsim viņus tur uz kādu brīdi vienus. Lai viņi tur paliek: viņa, viņš un viņa pēdējā vēlēšanās. Pagaidīsim kādā krogā; nepaies ilgs laiks, un viņi mums pievienosies. Abi.

-    Ko viņi tur dara? ieinteresējās Ugunspuķe. Pie joda, pasaki taču!

Elfs pasmaidīja. Ļoti, ļoti skumji.

-   Man netīk cēli vārdi, viņš teica. Taču bez cēliem vārdiem to nav iespējams pateikt.

i

Pļavā stāvēja Falviks pilnā apbruņojumā, bez bruņu­cepures, pāri pleciem atmetis ordeņa purpura apmetni. Līdzās viņam, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja drukns, bārdains rūķis lapsādas kažokā, bruņukreklā un bruņuce­purē no dzelzs važiņām. Tailess bez bruņām, vienīgi īsā stepētā kamzolī lēni pastaigājās, laiku pa laikam vēzēdams kailo zobenu.

Raganis, apturējis zirgu, palūkojās apkārt. Cik vien tālu skats sniedza, visapkārt mirguļoja pļavu aplenkušo, ar šķē­piem bruņoto kareivju pusbruņas un plakanās kaskas.

-   Pie joda, nomurmināja Geralts. To taču vajadzēja paredzēt.

Ugunspuķe pagrieza zirgu, izgrūda klusu lāstu, redzot, ka šķēpneši nogriež viņiem atkāpšanās ceļu.

-   Kas par lietu, Geralt?

-   Nekas. Turi muti ciet un nejaucies iekšā. Mēģināšu to kaut kā nokārtot.

-   Kas par lietu, es tev prasu? Atkal kāda avantūra?

-   Aizveries!

-   Tā tomēr bija stulba iedoma braukt uz pilsētu, ievaidējās trubadūrs, nolūkojoties uz tempļa torņiem, kas

vīdēja pavisam netālu virs meža. Vajadzēja sēdēt pie Nennekes un nebāzt degunu laukā no mūriem…

-   Aizveries, teicu. Redzēsi viss noskaidrosies.

-   Neizskatās.

Ugunspuķēm bija taisnība. Pēc tā neizskatījās. Tailess, vēzēdams kailo zobenu, joprojām pastaigājās, pat nepaska­tīdamies uz viņiem. Kareivji, atbalstījušies pret šķēpiem, viņus uzlūkoja drūmi un vienaldzīgi, kā jau profesionāļi, kuriem nogalināšana neizraisa intensīvu adrenalīna izda­līšanos.

Viņi nokāpa no zirgiem. Falviks un rūķis lēnā solī viņiem tuvojās.

-   Ragani, jūs apvainojāt augstdzimušo Tailesu, grāfs teica bez ievadvārdiem un ierastajām laipnībām. Bet Tailess, kā jūs droši vien atminaties, nometa jums cimdu. Tempļa teritorijā nepieklājās jūs piespiest, tādēļ pagaidī­jām, kad izlīdīsiet no priesterienes brunču apakšas. Tailess gaida. Jums jācīnās.

-   Mums jācīnās?

-   Jācīnās.

-   Bet vai jums nešķiet, Falvika kungs, Geralta lūpas savilkās greizā smīnā, ka augstdzimušais Tailess izrāda man pārāk lielu godu? Man nekad nav bijis tas gods būt bruņiniekam, bet, kas attiecas uz dzimšanu, tad labāk nepieminēt tās apstākļus. Baidos, ka neesmu pietiekami cienīgs, lai… Kā šajos gadījumos saka, Ugunspuķe?

-   Lai sniegtu gandarījumu un pieņemtu divkauju, pie­pūtis vaigus, noskandēja dzejnieks. Bruņinieku kodekss nosaka…

-   Ordeņa kapituls vadās pēc sava kodeksa, viņu pār­trauca Falviks. Ja jūs būtu izsaukuši ordeņa bruņinieku, tas varētu atteikt jums gandarījumu vai arī to pieņemt

atkarībā no vēlēšanās. Taču ir noticis pretējais: tieši bruņi­nieks jūs izaicina un ar to pašu paaugstina jūs līdz savam stāvoklim, protams, vienīgi uz laiku, kurš nepieciešams negoda nomazgāšanai. Jūs nevarat atteikties. Atteikšanās pielīdzināties viņam godā padarītu jūs par necienīgu.

-   Ak, cik loģiski, teica Ugunspuķe, savilcis seju zob­galīgā grimasē. Redzu, ka esat studējis filozofiju, bruņi­nieka kungs.

-   Nejaucies iekšā, Geralts pacēla galvu un palūkojās Falvikam acīs. Pabeidziet, bruņiniek. Es gribētu zināt, ko esat nodomājuši. Kas notiks, ja es izrādītos necienīgs?

-    Kas notiks? Falviks savilka lūpas ļaunā smīnā.

-   Tas, ka tūdaļ pat likšu tevi pakārt koka zarā, tu, pabira.

-    Rāmāk, pēkšņi atskanēja rūķa aizsmakusi balss.

-   Nenervozējiet, grāfa kungs. Un bez apvainojumiem, labi?

-   Nemāci man, kā uzvesties, Kranmer, bruņinieks izgrūda caur zobiem. Un atceries, ka princis deva pavēles, kuras tev jāpilda mats matā.

-   Tieši jūs mani nemāciet, grāf. Rūķis atbalstīja dūri pret divasmeņu cirvi, kurš bija aizbāzts aiz jostas. Es zinu, kā pildīt pavēles, un iztikšu bez pamācībām. Geralta kungs, atļausiet? Esmu Denniss Kranmers, prinča Herevarda sardzes kapteinis.

Raganis stīvi paklanījās, lūkodamies rūķa acīs gaiš­pelēkās, tēraudspožās zem pinkainajām salmu krāsas uzacīm.

-    Piekāpieties Tailesam, ragana kungs, rāmi turpi­nāja Denniss Kranmers. Tā būs labāk. Cīņai jābūt nevis uz nāvi, bet līdz brīdim, kad pretinieks zaudē kaujas spē­jas. Tādēļ dodieties uz kaujaslauku un ļaujiet viņam jūs pieveikt.

-   Kā, lūdzu?

-   Bruņinieks Tailess ir prinča mīlulis, ļauni smīnot, teica Falviks. Ja tu, izdzimteni, divkaujā pieskarsies viņam ar zobenu, tu saņemsi sodu. Kapteinis Kranmers tevi arestēs un nogādās viņa augstības vaiga priekšā, lai tu tiktu sodīts. Tādas pavēles viņš saņēma.

Rūķis pat nepalūkojās uz bruņinieku, nenovērsdams no Geralta savu auksto, tēraudspožo acu skatienu. Ragana sejā parādījās tikko manāms, taču diezgan nelāgs smīns.

-    Ja pareizi saprotu, viņš teica, man jāpieņem divkauja, jo, ja es atteikšos, mani pakārs. Ja cīnīšos, man jāļauj, lai pretinieks mani sakropļo, jo, ja es viņu ievainošu, mani uzvilks uz moku rata. Vienkārši izcilas alternatīvas. Bet varbūt man aiztaupīt jums šīs rūpes? Ar pieri iebliezīšu pa egles stumbru un pats labprātīgi zaudēšu samaņu. Vai tas jūs apmierinās?

-Jokus pie malas! nošņācās Falviks. Nepadari savu stāvokli vēl sliktāku. Tu, blandoņa, apvainoji ordeni, un par to tev jāsaņem sods. Nu, vai tagad saprati? Savukārt jaunajam Tailesam nepieciešama ragaņa sakāvēja slava, un kapteinis vēlas viņam to sagādāt. Citādi tu jau šūpotos zarā. Ja ļausi sevi pieveikt, glābsi savu nožēlojamo dzīvību. Mums nav vajadzīgs tavs līķis. Mēs tikai gribam, lai Tailess apskādētu tev ādu. Bet tava mutanta āda ātri sadzīs. Nu, ir laiks. Izlem! Tev nav izvēles.

-   Jūs tā uzskatāt, grāfa kungs? Geralts pasmaidīja vēl nelāgāk, palūkojās apkārt, uzmeta kareivjiem vērtējošu skatienu. Manuprāt, ir gan.

-   Jā, tas tiesa, atzina Denniss Kranmers. Ir. Taču tad līs asinis, milzums asiņu. Tāpat kā pie Blavikenas. Vai jūs to vēlaties? Vēlaties notraipīt sirdsapziņu ar asinīm un nāvēm? Tādēļ, ka izvēle, par kuru jūs domājat, Geralta kungs, ir asinis un nāve.

-Jūsu argumenti ir valdzinoši, pat neatvairāmi, pajo­koja Ugunspuķe. Uzbrūkat cilvēkam mežā un mēģināt viņu pamudināt uz humānismu, apelējat pie viņa cēlāka­jām jūtām. Lūdzat, cik saprotu, lai viņš neizlietu viņam uzbrukušo laupītāju asinis. Viņam esot jāapžēlojas par burlakām, jo burlakas esot nabadzīgi, tiem mājās esot palikušas sievas, bērni un, kas zina, varbūt pat arī mātes. Taču vai jums nešķiet, kapteini Kranmer, ka jūsu raizes ir pārsteidzīgas? Lūk, es skatos uz tiem jūsu šķēpnešiem un redzu, kā nabadziņiem trīc ceļi no domas vien, ka būs jācīnās ar Rīvijas Geraltu ar ragani, kurš kailām rokām ticis galā ar strigu. Te neizlīs ne asiņu lāsīte, nevienam netiks uzplēsta ne mazākā skrambiņa. Izņemot tos, kuri lauzīs sev kājas, mukdami uz pilsētu.

-           Es, rāmi teica rūķis un nesteidzīgi pakasīja bārdu,

-   neko nevaru pārmest saviem ceļiem. Līdz šim ne no viena neesmu mucis un savus paradumus nemainīšu. Neesmu precējies, par bērniem man nekas nav zināms, un arī savu māti, vistuvāk man zināmo sievieti, es nevēlētos šajā pasā­kumā iesaistīt. Taču pavēles, kuras man dotas, es pildīšu. Un, kā allaž, mats matā. Neapelējot ne pie kādām jūtām, lūdzu Rīvijas Geraltu pieņemt lēmumu. Pieņemšu jebkuru izvēli un rīkošos atbilstoši.

Rūķis un raganis palūkojās viens otram acīs.

-   Labi, beidzot teica Geralts. Nokārtosim to. Žēl tērēt dienu.

-   Tātad jūs piekrītat, Falviks pacēla galvu, un viņam iezibējās acis. Esat gatavi divkaujai ar dižciltīgo Dorndalas Tailesu?

-Jā.

-   Labi. Sagatavojieties.

-    Esmu gatavs, Geralts uzvilka cimdus. Netērēsim laiku. Ja Nenneke uzzinās par šo avantūru, būs elle. Nokār­tosim to ātri. Ugunspuķe, saglabā mieru. Tev gar to nav nekādas daļas. Vai tiesa, Kranmera kungs?

-   Protams, stingrā balsī apstiprināja rūķis un palūko­jās uz Falviku. Protams, Geralta kungs. Lai kā arī būtu, tas attiecas tikai uz mums.

Raganis pasniedzās pāri plecam un izvilka zobenu.

-   Nē, teica Falviks, izvilkdams savējo. Tu necīnīsies ar savu bārdasnazi. Paņem manu zobenu.

Raganis paraustīja plecus. Paņēma grāfa ieroci un izmēģinot savicināja.

-    Smags, viņš auksti konstatēja. Tikpat labi mēs varētu cīnīties ar krāsns biguļiem.

-   Tailesam ir tāds pats. Vienlīdzīgas iespējas.

-   Neizsakāmi asprātīgi, Falvika kungs. Vienkārši apbrī­nojami.

Kareivji retinātā lokā aplenca pļavu. Tailess un raganis nostājās viens otram pretī.

-   Tailesa kungs? Varbūt vēlaties atvainoties?

Bruņinieciņš saknieba lūpas, aizlika kreiso roku aiz

muguras un sastinga paukotāja pozīcijā.

-    Nē? Geralts pasmaidīja. Nepaklausīsiet saprāta balsij? Žēl.

Tailess pietupās, palēcās un zibenīgi, bez brīdinājuma uzbruka. Raganis pat nepapūlējās uzbrukumu atvairīt, izvairījās no plakaniskā cirtiena ar strauju puspagriezienu. Bruņinieciņš plaši atvēzējās, asmens atkal pāršķēla gaisu, Geralts ar veiklu pirueti izvairījās no smailes, atsperīgi atlēca, ar īsu fintu izsita Tailesu no ritma. Tailess izgrūda lāstu, veica plašu cirtienu no labās puses, uz mirkli zau­dēja līdzsvaru, mēģināja to atgūt, instinktīvi, neveikli un

augstu pacēlis aizsardzībai zobenu. Raganis zibenīgi un spēcīgi cirta belza taisni, iztaisnojot roku visā garumā. Smagais ierocis šķindot sadūrās ar Tailesa asmeni tā, ka tas ar spēcīgu atsitienu ietriecās viņam tieši sejā. Bruņi­nieks iegaudojās, nokrita četrrāpus un ar pieri piekļāvās zālei. Falviks pieskrēja klāt. Geralts iecirta zobenu zemē un aizgriezās.

-   Ei, sardze! piecēlies ieaurojās Falviks. Ņemiet viņu ciet!

-   Stāvēt! Mierā! aizsmakušā balsī iesaucās Denniss Kranmers, satvēris cirvi. Kareivji sastinga.

-   Nē, grāf, lēni teica rūķis. Es vienmēr izpildu pavē­les mats matā. Raganis nepieskārās bruņiniekam Tailesam. Puišelis dabūja pats ar savu dzelzi. Nepaveicās.

-   Viņam ir savainota seja! Viņš ir izķēmots uz visu mūžu!

-   Ada saaugs, Denniss Kranmers ieurbās raganī ar savām tēraudzilajām acīm un smaidā atieza zobus. Un rēta? Rēta bruņiniekam ir godpilna piemiņas lieta, iemesls slavai un cieņai, kuru tā vēlējās sagādāt kapituls. Bruņi­nieks bez rētas ir pirdiens, ne bruņinieks. Grāf, pajautā­jiet viņam pats, un pārliecināsieties, ka viņš par to tikai priecājas.

Tailess vārtījās pa zemi, spļāva asinis, vaidēja un gau­doja, nepavisam neizskatīdamies iepriecināts.

-   Kranmer! ierēcās Falviks, izraudams no zemes savu zobenu. Zvēru, tu to nožēlosi!

Rūķis pagriezās, nesteidzīgi izvilka aiz jostas aiz­sprausto cirvi, noklepojās un sulīgi iespļāva labajā delnā.

-   Ai, grāfa kungs, viņš nošņirkstināja zobus. Nemē­tājieties ar zvērestiem! Ciest nevaru zvērestu lauzējus, bet princis Herevards man deva tiesības tādus bez vārda runas

pakārt. Šoreiz laidīšu gar ausīm jūsu muļķīgos vārdus. Taču ļoti lūdzu, vairs tos neatkārtojiet.

-   Ragani, Falviks, vai smakdams aiz niknuma, pagrie­zās pret Geraltu. Lasies prom no Elanderas. Uz ātrāko. Nekavējoties ne mirkli!

-    Reti kad mēs esam vienisprātis, norūca Denniss, pienākdams pie ragana un atdodams viņam zobenu, taču šajā gadījumā viņam ir taisnība. Brauciet no šejienes uz visātrāko.

-           Darīsim, kā vēlaties, Geralts pārlika jostu pār plecu.

-   Taču pirms tam… Man vēl kāds vārds sakāms grāfa kun­gam. Falvika kungs!

Baltās rozes bruņinieks sāka nervozi mirkšķināt un noslaucīja rokas apmetni.

-   Uz mirkli atgriezīsimies pie jūsu kapitula kodeksa, turpināja raganis, pūlēdamies nesmaidīt. Mani ļoti inte­resē viena lieta. Ja nu, pieņemsim, es, juzdamies neap­mierināts un apvainots jūsu nostājas dēļ visā šajā afērā, izsauktu jūs uz divkauju te un tagad, uz līdzenas vietas, ko jūs darītu? Vai atzītu mani par pietiekami cienīgu, lai krus­totu ar mani zobenus? Vai arī man atteiktu, pat zinādams, ka atteikšanās gadījumā es uzskatītu, ka jūs neesat cienīgs pat tā, lai jums uzspļautu, sadotu pa ģīmi un iespertu pa pakaļu kalpu acu priekšā? Grāf Falvik, esiet tik laipns un apmieriniet manu ziņkāri.

Falviks nobālēja, soli atkāpās, palūkojās apkārt. Kareivji izvairījās no viņa skatiena. Denniss Kranmers saviebās, izbāza mēli un krietnā attālumā aizraidīja spļāvienu.

-   Kaut arī jūs klusējat, turpināja Geralts, es saklausu jūsu klusēšanā saprāta balsi, Falvika kungs. Jūs apmierinā­jāt manu ziņkāri, un tagad es apmierināšu jūsējo. Ja jūs interesē, kas notiks, ja ordenis sagribēs kaut kādā veidā

kaitēt mātei Nennekei vai priesterienēm vai pārlieku uzplīsies kapteinim Kranmeram, tad ziniet, grāf, ka es jūs sameklēšu un, neskatoties ne uz kādiem kodeksiem, nolai­dīšu jums asinis kā sivēnam.

Bruņinieks nobālēja vēl vairāk.

-    Neaizmirstiet manu solījumu, Falvika kungs. Nāc, Ugunspuķe. Mums laiks. Paliec sveiks, Dennis.

-   Veiksmi, Geralt, plati pasmaidīja rūķis. Paliec sveiks. Esmu ļoti priecīgs par mūsu tikšanos, gaidu nākamo.

-   Es gluži tāpat, Dennis. Līdz nākamajai tikšanās reizei.

Viņi aizjāja demonstratīvi lēni un neatskatoties. Zirgi

sāka rikšot, kad viņi jau bija pazuduši mežā.

-   Geralt, pēkšņi ierunājās dzejnieks. Mēs taču nejā­sim tieši uz dienvidiem? Būs ar līkumu jāapbrauc Elanderu un Herevarda īpašumi? Ko? Vai arī tu esi noskaņots tur­pināt šo izrādi?

-    Nē, Ugunspuķe. Neesmu. Brauksim pa mežiem un vēlāk nogriezīsimies uz Tirgoņu lielceļa. Atceries Nen­nekei ne vārda par šo saķeršanos. Ne vārdiņa.

-   Cerams, mēs tūdaļ pat dosimies ceļā?

-   Tūdaļ pat.

II

Geralts noliecās, pārbaudīja salaboto kāpšļa loku, pie­lāgoja pēc jaunas ādas smaržojošo, vēl stīvo un sprādzei nepakļāvīgo pavadu. Sakārtoja seglu siksnu, somas, zem segliem sarullēto zirga deķi un tam piekabināto sudraba zobenu. Nenneke nekustīgi stāvēja līdzās, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Pienāca Ugunspuķe, vezdams savu tumši bēro zirgu.

-   Paldies par uzņemšanu, augsti cienītā, viņš nopietni teica. Un vairs nedusmo uz mani. Es taču tāpat zinu, ka mani mīli.

-   Protams, Nenneke tikpat nopietni piekrita. Mīlu tevi, ķēmarausi, kaut pati nezinu, kādēļ. Paliec sveiks.

-   Uz redzēšanos, Nenneke.

-   Uz redzēšanos, Geralt. Sargi sevi.

Raganis rūgti pasmaidīja.

-   Es izvēlos sargāt citus. Tas ir daudz lietderīgāk.

No tempļa starp efejām apaugušām kolonnām iznāca Jola divu jaunāku adeptu pavadībā. Viņa nesa ragana lādīti un neveikli vairījās no viņa skatiena. Norūpējies smaids te parādījās, te nozuda viņas piesārtušajā, vasarraibumainajā sejā. Viņai sekojošās adeptes apmainījās ar zīmīgiem ska­tieniem un pūlējās apvaldīt smieklus.

-    Dižās Meliteles dēļ, nopūtās Nenneke. Vesela atvadu procesija. Paņem lādīti, Geralt. Papildināju tavus eliksīrus, tagad tev ir viss, kā trūka. Un tās, pats zini, kuras zāles. Lieto regulāri divas nedēļas. Neaizmirsti. Tas ir svarīgi.

-   Neaizmirsīšu. Paldies, Jola. •

Meitene nodūra galvu, pasniedza viņam lādīti. Viņai tik ļoti gribējās kaut ko pateikt. Viņai nebija ne jausmas, ko vajadzēja teikt, kādus vārdus pienācās lietot. Nezināja, ko būtu teikusi, ja arī spētu. Nezināja. Un neizsakāmi vēlējās.

Viņu rokas sastapās.

Asinis. Asinis. Asinis. Kauli kā balti, salauzti skali. Dzīs­las kā bālas tauvas, kas izlaužas no pārsprāgušās ādas, kuru plosa milzīgas, dzelkšņotas ķetnas un asi zobi. Baisa, plosīta auguma troksnis un kliedziens bezkaunīgs un šausminošs savā bezkaunībā. Savā iznīcības, nāves bezkau­nībā. Asinis un kliedziens. Kliedziens. Asinis. Kliedziens…

-   Jola!!!

Nenneke ar viņas figūrai neticamu ātrumu piesteidzās pie zemē gulošās, saspringušās, konvulsiju pārņemtās meitenes, pieturēja viņu aiz pleciem un matiem. Viena no adeptēm sastinga kā paralizēta, otra žiglākā nometās ceļos pie Jolas kājām. Jola izliecās lokā, pavērdama lūpas mēmā bezbalss kliedzienā.

-   Jola! kliedza Nenneke. Jola! Runā! Runā, bērns! Runā!

Meitene izliecās vēl vairāk, sakoda lūpas; smalka asins tērclte sāka tecēt pāri viņas vaigam. Nenneke, piesarkusi aiz piepūles, izkliedza kaut ko raganim nesaprotamu, taču medaljons viņa kaklā sāka raustīties tā, ka viņš neviļus noliecās un saguma zem neredzamā spēka svara.

Jola sastinga.

Ugunspuķe, balts kā palags, izdvesa skaļu nopūtu. Nen­neke pieslējās ceļos un ar grūtībām piecēlās.

-   Paņemiet viņu, viņa teica adeptēm. Nu jau to bija vairāk. Viņas bija saskrējušas nopietnas, izbijušās un klusas.

-   Paņemiet viņu, priesteriene atkārtoja. Uzmanīgi. Un neatstājiet vienu. Tūdaļ nākšu.

Viņa pagriezās pret Geraltu. Raganis stāvēja nekustīgi, sasvīdušajā plaukstā murcīdams pavadu.

-   Geralt… Jola…

-   Nesaki neko, Nenneke.

-   Es to arī redzēju… Uz mirkli. Geralt, nebrauc.

-   Man jābrauc.

-   Tu redzēji… redzēji to?

-   Jā. Ne jau pirmo reizi.

-   Un kas?

-   Nav jēgas skatīties atpakaļ.

-   Lūdzu, nebrauc.

-   Man jābrauc. Parūpējies par Jolu. Uz redzēšanos, Nen­neke.

Priesteriene lēni pagrieza galvu, nošņaukājās un ar augšdelmu asi, strauji notrauca asaru.

-   Ardievu, viņa nočukstēja, neskatīdamās viņam acīs.

Andžejs Sapkovskis PĒDĒJĀ VĒLĒŠANĀS

Apgāda vadītāja Vija Kilbloka Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3443.

Jelgavas tipogrāfija