Pīters S. Bīgls
Pēdējais vienradzis
"Pēdējais vienradzis" (1968) ir apbūris dažāda vecuma lasītājus, un ar katru jaunu paaudzi iemīļotais Bigla romāns ieguvis arvien lielāku popularitāti un kļuvis par vienu no fantāzijas žanra klasikas darbiem. Tas ir stāsts ar nezūdošu vērtību par pēdējā vienradža alkām pēc mīlestības un dzīves, par neizveicīgu burvi un nelokāmu sievieti, kas ceļo kopā ar vienradzi, un par to īpašo burvestību, kas deg katrā sirdī.
Bīgls tiek salīdzināts ar Luisu Kerolu un Dž. R. R. Tolkīnu, taču viņš stingri un triumfējoši stāv pats uz saivām kājām.
Ja būtu mūsdienu fantāzijas žahra desmit labāko darbu saraksts, "Pēdējais vienradzis noteikti būtu tajā.
No angļu valodas tulkojis un atdzejojis Sandris Kļaviņš '
JUMAVA
Tulkojums sagatavots ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Mākslinieks Arnis Rožkalns
Vāka noformējumam izmantota Tāla Rožkalna datorgrafika
Atbildīgā redaktore Anna Pavlovska Literārā redaktore Mirdza Kalva Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Brigita Soriņa
Apgāds "Jumava", izdevums
latviešu valodā, 2005 © Sandris Kļaviņš, tulkojums
latviešu valodā, 2005 © Arnis Rožkalns, mākslinieciskais noformējums, 2005
Izdevējs — apgāds "Jumava 2005
Dzirnavu ielā 73, Rīgā LV 1011.
Pieminot Dr. Olfertu Deperu un Robertu Natanu, kuri 1673. gadā savvaļas vienradžus redzējuši Losandželosā un Mainas mežos
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
PĪTERS S. BĪGLS
PĒDĒJAIS VIENRADZIS
.
Vienradze dzīvoja savā ceriņu mežā pilnīgā vientulībā. Pati to neapzinādamās, viņa bija ļoti veca, tāpēc viļņas krāsa atgādināja drīzāk mēnesnīcā krītošu sniegu, nevis bezrūpīgas jūras putas. Tomēr vēl arvien viņa slīdēja kā ēna pār jūru un viņas skatiens bija skaidrs un nepaguris.
Būdama mazāka un ar šķeltiem nagiem, viņa nemaz nelīdzinājās tam ragainajam zirgam, kādu bieži redzam attēlos ar parakstu "vienradzis", turklāt viņai piemita tā senā, mežonīgā grācija, kādas zirgiem nekad nav bijis, kādu brieži tikai kautrīgi imitē, bet kazas pauž dejojošā apsmieklā. Garā un slaidā kakla dēļ viņas galva izskatījās mazāka, un krēpes, kas krita gandrīz līdz pusmugurai, bija mīkstas kā pieneņu pūkas un smalkas kā spalvu mākoņi. Viņai bija smailas ausis un tievas kājas ar baltām spalvām pie potītēm, bet garais rags virs acīm, trīsuļodams paša gliemežnīcas gaismā, spīdēja pat vistumšākajā naktī. Ar šo ragu viņa bija gan nogalinājusi pūķus, gan izdziedinājusi kāda karaļa saindēto, nedzīstošo vāti, gan notraukusi lācēniem gatavos kastaņus.
Vienradži ir nemirstīgi. Viņi mēdz dzīvot vienatnē un vienuviet: parasti kādā mežā ar skaidru dīķi, kur spoguļoties, — apzinādamies, ka ir visskaistākie un turklāt maģiskākie radījumi pasaulē, jo viņi ir arī nedaudz iedomīgi. Viņi pārojas ļoti reti, un nav apburtākas vietas par to, kur dzimis vienradzis. Kopš tā laika, kad viņa pēdējo reizi redzēja citu vienradzi, pat valoda, kurā viņu uzrunāja turienes nevainīgās, viņu vēl aizvien šad un tad uzmeklējošās jaunavas, jau bija mainījusies; taču tad viņa vēl nepazina ne mēnešus, ne gadus, ne gadsimtus, pat ne gadalaikus. Viņas mežā valdīja mūžīgs pavasaris, jo tajā dzīvoja viņa — cauru dienu klejodama starp lielajiem dižskābaržiem un vērodama dzīvniekus, kas mitinās krūmos un uz zemes, ligzdās, dobumos, alās un koku galotnēs. No paaudzes paaudzē gan vilki, gan zaķi medīja, iemīlējās, apbērnojās un nomira, bet viņa, kas pati neko tādu nedarīja, varēja tos vērot, nekad nepagurdama.
Kādu dienu cauri viņas mežam jāja divi briežu mednieki ar gariem stopiem pār pleciem. Vienradze viņiem sekoja tik piesardzīgi, ka pat zirgi nejuta viņas tuvuma. Ieraugot cilvēkus, viņu pārņēma sens, sērīgs, savāds šausmu un maiguma mistrojums. Viņai patika vērot, kā mednieki sarunādamies jāj tai līdzās, bet viņa nekad neļāva sevi ieraudzīt.
— Šī meža jutoņa man nepatīk, — kurnēja vecākais mednieks. — Vienradža meža iemītnieki laika gaitā apgūst dažādas burvestības, īpaši mākslu nozust. Šeit mēs medījumu negūsim!
— Vienradži sen ir izzuduši, — atbildēja otrs. — Ja tādi vispār ir bijuši. Bet šis mežs ne ar ko neatšķiras no citiem.
— "Tad kāpēc šeit nekad nekrīt ne lapas, ne sniegs? Tici vai ne, bet viens vienradzis uz pasaules vēl ir palicis — lai viņam veicas, vecajam vientuļniekam — bet, kamēr tas dzīvo šajā mežā, medniekam jāatgriežas mājās tukšā, i ne zīlīti pār sedliem nepārsviedušam. Jājam tālāk, jājam, gan redzēsi! Sitos vienradžu gājienus es pazīstu!
— Ja nu vienīgi no grāmatām, — iebilda otrs, — no visādām pasakām, parunām un pantiem. Pēdējo trīs karaļu valdīšanas laikā ne šajā, ne kādā citā valsti neviens ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējies, ka būtu redzējis vienradzi. Tu par viņiem zini to pašu, ko es, — esam lasījuši vienas un tās pašas grāmatas, dzirdējuši vienus un tos pašus stāstus, bet nevienu nekad neesam manījuši.
Viņš drūmi sāka svilpot savā nodabā, bet pirmais mednieks, brīdi paklusējis, noteica: — Mana vecvecmāmiņa gan ir redzējusi. Viņa man zēna gados bieži par to stāstīja.
— No tiesas? Un viņa to sagūstīja ar zelta iemauktiem?
— Nē. Tādu viņai nebija. Tas ir pasakas; lai notvertu vienradzi, zelta iemaukti nav vajadzīgi. Nepieciešama vien skaidra sirds.
— Kā tad… — jaunākais nosmīnēja. — Un koku paēnā viņa jāja uz sava nesedlotā vienradža… Kā nimfa pasaules pirmsākumos.
— Mana vecvecmāmiņa baidījās no lieliem dzīvniekiem, — pirmais mednieks iebilda. — Viņa nejāja — tikai sēdēja kā pamirusi, bet vienradzis, ielicis galvu viņas klēpī, aizmiga. Viņa pat neuzdrīkstējās izkustēties, kamēr tas nebija pamodies.
— Kāds tad viņš izskatījās? Plīnijs apraksta vienradzi kā ļoti mežonīgu, ar zirga ķermeni, brieža galvu, ziloņa kājām un lāča asti; ar zemu, rēcošu balsi un melnu ragu divu elkoņu garumā. Bet ķīnieši…
— Mana vecvecmāmiņa tikai stāstīja, ka vienradzis patīkami smaržojis. Viņa nepanesa pat kaķa vai govs smaku, par savvaļas dzīvniekiem nemaz nerunājot. Bet vienradža smaržu viņa dievināja. Reiz viņa, par to stāstīdama, pat apraudājās. Toreiz viņa gan bija ļoti veca un raudāja par visu, kas atgādināja viņas jaunību.
— Griežamies apkārt — pamedīsim citur! — pēkšņi iesaucās otrs mednieks. Kad viņi pagrieza savus zirgus,
Vienradze klusi atkāpās biezoknī, bet, kad tie jau bija gabalā, turpināja sekot. Vīri jāja klusēdami, bet, tuvojoties mežmalai, otrs mednieks mierīgi ievaicājās: — Kā tu domā, kāpēc viņi izzuda? Ja vispār tādi bija?
— Kas zina? Laiki mainās. Vai tu šo gadsimtu uzskati par piemērotu vienradžiem?
— Nē, un šaubos, vai kāds cits pirms mums tā būtu domājis. It kā jau atceros kaut kādus stāstus par viņu izzušanu — bet vai nu biju vīna nomiedzī, vai nepievērsu uzmanību. Nu, nav svarīgi. Ja pasteigsimies, pagūsim vēl pamedīt pie gaismas! Rikšos!
Viņi izspraucās cauri mežājiem, iecirta papēžus zirgiem sānos un rikšiem aizjoņoja. Bet, pirms izzust skatienam, pirmais mednieks pavērās pār plecu un, it kā ēnā stāvošo Vienradzi redzēdams, izsaucās: — Paliec te, nabaga lopiņ! Šī pasaule tev neder! Paliec savā mežā — lai tavi koki zaļo, lai taviem draugiem ilgs mūžs! Nepievērs uzmanību jaunām meitenēm — viņas kļūst par muļķīgām vecām! Un veiksmi tev!
Mežmalā stāvēdama, Vienradze piepeši skaļi iesaucās: — Es esmu vienīgā vienradze pasaulē! — Vairāk nekā simts gados tie bija pirmie vārdi, kurus Vienradze bija izrunājusi.
Bet tā tas nevar būt, viņa nodomāja. Ne reizes neredzējusi savējos, Vienradze nesūdzējās par vientulību, jo vienmēr bija zinājusi, ka pasaulē ir viņai līdzīgie, un pat šī apziņa vien jau sasilda jebkuru vienradzi: — Ja visi pārējie būtu aizgājuši, es to zinātu. Tad arī es būtu prom. Viss, kas noticis ar viņiem, notiktu arī ar mani.
Izbijusies no pašas balss, viņa metās skriet. Atra un mirdzoša viņa slīdēja pa sava meža tumšajām takām, pa neizsakāmā zāles mirdzumā un ēnas maigumā klātiem klajumiem, pazīdama visu, kas bija visapkārt: smilgas, kas kutināja potītes, sudrabzilos kukaiņzibīgos zibšņus, vējam saceļot lapas. — Nē, es nemūžam to nespētu pamest, pat ja zinātu, ka esmu pēdējais vienradzis pasaulē! Es zinu, kā šeit jādzīvo, katram niekam zinu tā smaržu, garšu un esmi. Ko citu man pasaulē meklēt, ja ne visu šo?
Kad viņa beidzot mitējās skriet un, rāmi apstājusies, ieklausījās vārnu ķērkšanā un vāveru strīdā sev virs galvas, prātā iešāvās doma: — Bet ja nu viņi kaut kur tālumā l^opā aulekšo? Jeb ir paslēpušies un gaida mani?
No šā brīža viņa vairs nerada miera; no pirmā šaubu mirkļa, kad iedomājās pamest savu mežu, viņa vairs nespēja nostāvēt vienuviet, tūdaļ gribēdama būt kur citur. Tramīga un nelaimīga viņa rikšoja šurp un turp gar savu dīķi. Vienradžiem nav lemts pieņemt izšķirošus lēmumus. Dienu un nakti viņa sev teica gan nē, gan jā un atkal nē, un pirmo reizi sajuta mirkļus velkamies sev pāri kā gliemežus. — Es nekur neiešu! Ja cilvēki kādu laiku nav redzējuši vienradžus, tas vēl nenozīmē, ka viņi visi ir izzuduši. Un pat ja tā būtu, es neietu! Es dzīvoju šeit!
Taču beidzot, pamodusies kādā rēnā pusnaktī, viņa sev teica: — Jā, tagad un nekavējoties! — Steigdamās cauri savam mežam, viņa centās neko neredzēt, neko nesaost un nejust zemi zem šķeltajiem nagiem. Paceltām galvām nakts dzīvnieki — pūces, lapsas un brieži — sekoja viņai ar skatieniem, bet viņa izlikās tos neredzam un domāja: — Man jāsteidzas un jāatgriežas, cik ātri vien iespējams! Varbūt tik tālu nemaz nenāksies skriet. Vienalga — atradīšu viņus vai ne — es atgriezīšos, cik drīz vien spēšu!
Ceļš aiz mežmalas spīdēja mēnessgaismā kā ūdens, bet izspraukusies cauri kokiem un iznirdama uz tā, viņa sajuta, cik tas ir tvirts un garš. Viņa gandrīz vai nolēma atgriezties, taču dziļi ievilka meža elpu, kas vēl arvien plūda, un, cik ilgi spēdama, glabāja to mutē kā ziedu.
Garais ceļš steidzās uz nekurieni un tam nebija gala. Tas skrēja caur ciemiem un pilsētiņām, pār kalniem un līdzenumiem, pa klinšainiem tuksnešājiem un akmeņu starpās uzspurgušām pļavām, nekur nesaplūzdams ar tiem un nekur neapstādamies. Tas trenca Vienradzi uz priekšu, dzīdamies pa pēdām kā paisums, ņirbēdams un ne bridi neļaudams viņai apstāties un pēc sava paraduma ieklausīties gaisā. Un allaž viņas acis bija putekļu pilnas, bet krēpes — dubļu smagumā.
Ja mežā laiks vienmēr pagāja viņai garām, tad ceļā viņa tam gāja cauri. Koki mainīja savu krāsu, dzīvnieki apauga bieziem kažokiem un atkal tos nometa; mākoņi, te sārti zeltaini klājās saulē, te, draudot ar negaisu, apsteidza mainīgos vējus. Lai kur ari iedama, viņa meklēja savu cilti, bet neatrada nekādu pēdu, un pa ceļam dzirdētajās valodās par to nebija vairs ne zilbes.
Kādā agrīnā rītā, grasīdamās nogriezties no ceļa, lai atpūstos, viņa pamanīja, ka dārzā rušinās cilvēks. Zinādama, ka vajadzētu noslēpties, viņa tomēr mierīgi stāvēja un vēroja cilvēku strādājam, līdz tas iztaisnojās un pamanīja Vienradzi. Cilvēks bija tik apaļīgs, ka viņa vaigi notrīsēja pie katra soļa. — O, — viņš noteica, — tu gan esi skaista!
Un, kad viņš noņēma jostu, izveidoja cilpu un neveikli viņai tuvojās, Vienradze bija drīzāk iepriecināta nekā izbijusies. Jo cilvēks viņu bija pazinis un darīja to, kas cilvēkam pienākas: kaplēja runkuļus un centās noķert to, kas spīdēja un skrēja ātrāk par viņu. Viņa atvirzījās no pirmā sviediena tik viegli, kā aizpūsta no tā saceltā vēja. — Senāk mani medīja ar zīmotnēm un zvaniem, — viņa tam teica. — Cilvēki zināja, ka mani var nomedīt vienīgi ar tik brīnumainu līdzekli, lai es pati pienāktu to aplūkot. Bet, vienalga, mani ne reizes nesagūstīja.
— Man paslīdēja kāja, — taisnojās vīrs, — piesargies, skaistumiņ!
— Es nekad neesmu varējusi saprast, — prātoja Vienradze, kamēr vīrs cēlās, — ko jūs iesāktu, ja mani noķertu? — Vīrs lēca atkal, bet viņa izslīdēja tā tvērienam kā lietus. — Man liekas, jūs sevi nepazīstat, — viņa noteica.
— Nu, nu, mierīgi! — Pa vīra netīro seju lija sviedri, viņš elsoja aizrautu elpu: — Smukulīt. Smuko ķēvīt!
> — Ķēvīt? — Šo vārdu Vienradze notaurēja tik griezīgi, ka vīrs apstājās un aizspieda ausis. — Ķēvīte? — viņa uzstāja: — Es un zirgs? Par to tu mani uzskati? Un to tu redzi?
— Labs zirdziņš, — resnis noelsās. Pieslējies pie žoga, viņš noslaucīja seju: — Tevi tikai jāizsukā, jānomazgā un tu būsi smukākā no visām vecajām ķēvēm! Atkal izstiepis siksnu, viņš noteica: — Jāaizved tevi uz gadatirgu. Nāc, zirdziņ!
— Zirgs? — bilda Vienradze. — To tu mēģini sagūstīt? Baltu ķēvi ar dadžainām krēpēm! — Kad vīrs tuvojās, viņa ar ragu aizķēra siksnu, izrāva to no viņa rokām un pārsvieda pāri ceļam margrietiņu pļavā. — Tad es esmu zirgs? — viņa nokrācās. — Zirgs, jā?
Uz brīdi vīrs bija tik tuvu, ka viņas milzu acis ielūkojās viņa nogurušajās un izbrīnītajās ačelēs. Tad viņa pagriezās un aizlaidās pa ceļu tik ātri, ka viņu redzējušie izsaucās: — Tas tik ir zirgs! Riktīgais! — Kāds večuks mierīgi pavēstīja sievai: — Arābiešu. Kādreiz es braucu uz kuģa, un tur bija viens arābiešu zirgs.
Kopš tā laika, izņemot gadījumus, kad nebija cita apkārtceļa, no pilsētām Vienradze izvairījās pat naktīs. Un tomēr atradās vīri, kas viņai dzinās pakaļ — bet ne jau pacilātā cienībā, kā piedienētos, tvarstot vienradzi, bet vienkārši, — kā ķerdami klaiņojošu baltu ķēvi. Svilpodami un saukādami viņu par Besu vai Nelliju, viņi nāca ar virvēm, tīkliem un cukura graudiem. Reizēm viņa palēnināja gaitu, lai tvarstītāju zirgi varētu viņu saost, un tad vēroja, kā tie saceļas pakaļkājās, apgriežas un metas prom ar saviem pārbiedētajiem jātniekiem. Zirgi viņu pazina vienmēr.
— Kā tas var būt? — viņa brīnījās. — Es vēl saprastu, ja cilvēki būtu vienkārši aizmirsuši vai pēkšņi sākuši nāvīgi ienīst visus vienradžus. Bet neredzēt tos vispār, skatīties uz tiem un redzēt pavisam ko citu — kādi gan izskatās viņi paši savās acīs? Kādi viņiem šķiet pašu bērni, koki, mājas vai zirgi?
Reizēm viņa iedomājās: — Ja cilvēki vairs nesajēdz, ko viņi redz, tad jau pasaulē vēl var būt neviena nepazīti vienradži, kas par to tikai priecājas. — Bet, zaudējusi cerības un iedomību, viņa saprata — cilvēki un pasaule reizē ar viņiem ir mainījusies tāpēc, ka vienradžu vairs nav. Tomēr viņa turpināja savu gaitu pa tvirto ceļu, ar katru dienu vairāk nožēlodama, ka pametusi savu mežu.
Reiz, pēcpusdienas vēja nests, viņas raga galā nosēdās tauriņš. Viegls kā ziedlapa, tumši samtains, putekļiem klāts, ar zelta punktiņiem uz spārniem. Dejodams ap viņas ragu, viņš palocīja ūsiņas sveicienam: — Esmu klaidonis spēlmanis. Sveika!
Pirmo reizi sava ceļojuma laikā Vienradze iesmējās: — Tauriņ, kāpēc tu lidinies tik vējainā dienā? Tu saaukstēsies un nomirsi pirms laika.
— Nāve cilvēkam atņem to, ko viņš paturētu, — atbildēja tauriņš, — bet atstāj to, ko cilvēks būtu ar mieru zaudēt. Pūt, vējiņ, ka vaigi trīc! Es sildu rokas pie dzīves ugunskura, un tas mani atdzīvina. — Viņš melnēja uz viņas raga kā krēslas gabaliņš.
Cerību pilna Vienradze vaicāja: — Tu zini, kas es esmu, taurenīt? — un tas atbildēja: — Pat ļoti labi zinu, tu esi zivju tirgotāja. Tu esi mana viskautkas, tu esi mana saulesgaisma, tu esi veca un pelēka miega pilna, tu esi mana skābģīmīte, diloņslimā Mērija Džeina. — Purinādams spārnus pretī vējam, viņš pieklusa, tad piebilda:
— Tavs vārds kā zelta zvans ir iekārts manā sirdī. Es būtu gatavs saplosīt savu ķermeni gabalos, lai tikai reizi varētu nosaukt tevi vārdā.
— Tad nosauc manu vārdu, — Vienradze lūdza. —i. Nosauc, ja zini!
— Rumpelstilcītis [1] , — tauriņš laimīgs atbildēja.
— Dabūji? Medaļu tev neredzēt! — Mirgodams viņš dejoja džīgu uz viņas raga un dziedāja:
Vai nenāksi mājās, Bil Beilij,
Vai nenāksi mājās, kur nespēji tikt?
Liecies zemāk, Vinsocki,
Noķer zvaigzni, kas krīt!
Klejs guļ beigts,
Bet asins kauc —
Mani par drosmīgu
Draudze sauc.
Raga spīdumā viņa acis sarkanīgi staroja. Viņa izbrīnā nopūtās un vīlusies brida tālāk. Tā man arī vajag, viņa sev teica. Nevar taču no tauriņa gaidīt, lai tas zinātu manu vārdu. Viņi zina vienīgi dziesmas, dzejas un visu pārējo, ko padzird. Viņi grib labu, bet iznāk greizi. Un kādēļ lai nebūtu greizi? Viņi taču tik drīz mirst!
Tauriņš plātījās viņas acu priekšā dziedādams:
— Viens, divi, trīs, olairī! — un virpuļoja vilkdams: — Nē, mait' palīdz', es neuzlūkošu to vientuļo ceļu! Jo, ak, cik nolādētas minūtes jāskaita tam, kurš bērna prātā iekritis, bet vēl šaubās! Pasteidzies, ak, līksmība, un atved nevaldāmas fantāzijas pulkus, kuru pavēlnieks esmu, tā būs pārdošanā trīs dienas, un ar vasaras atlaidi! Es tevi nulu, es tevi mīlu, ak, šausmas, šausmas, un atkāpies, ragana, atkāpies, tiešām un patiesi sliktu vietu savai klibošanai izvēlējies tu, vītols, vītols, vītols! — viņa balss šķindēja Vienradzes galvā kā sudraba nauda.
Dilstošās dienas atlikumu viņi ceļoja kopā, bet, kad norietošā saule piepildīja debesis rožainām zivtiņām, viņš atrāvās no raga, pakavējās gaisā viņas priekšā un pieklājīgi noteica: — Man jāpārsēžas uz citu līniju! — viņa samtaino spārniņu melni trauslais dzīslojums vīdēja pret mākoņiem.
— Ardievu! Es ceru, tu vēl izdzirdēsi daudz dziesmu! — viņasprāt, tās bija labākās atvadas tauriņam. Bet viņš neatstājās un zilajā vakara gaisā, nedaudz satraukti laidelēdamies virs viņas galvas, vairs neizskatījās tik žilbinošs.
— Lido prom! — viņa steidzināja. — Tev ārā paliks par aukstu! — Bet tauriņš, pie sevis dungodams, turpināja niekoties.
— Viņi jāj uz zirgiem, kurus jūs dēvējat par maķedoniešiem, — viņš izklaidīgi dainoja, bet turpat tālāk ļoti skaidri izrunāja: — Vienradzis. Vecfranču unicorne. Latīņu unicornis. Burtiskā nozīmē — ar vienu ragu: unus — viens un cornu — rags. Teiksmains dzīvnieks, līdzīgs zirgam ar vienu ragu.
Ak, uz brigas "Nansī" es esmu gan pavārs, Gan stūrman's, gan kapteinis drosmīgs!
Vai te kāds ir redzējis Kelliju? — Priecīgs viņš balstījās gaisā, un pirmie jāņtārpiņi nopietnā izbrīnā un šaubās mirgoja tam apkārt.
Beidzot izdzirdusi savu vārdu, Vienradze bija tik pārsteigta un laimīga, ka piebildi par zirgu palaida nepamanītu. — Tu mani pazīsti! — viņa iesaucās, un viņas sajūsminātā elpa aiznesa tauriņu divdesmit pēdas tālāk. Kad tas zvārodamies atgriezās, viņa palūdza: — Tiurenīt, ja^u patiesi zini, kas es esmu, tad pasaki, vai esi kādreiz reazējis man līdzīgos, pasaki, kurp man doties, lai tos atrastu? Kur viņi ir aizgājuši?
— Taurenīt, taurenīt, kur man noslēpties? — viņš dziedāja dziestošajā gaismā. — Tūlīt nāks iemīlējies skumjais nelga. Dievs, kaut es atkal būtu savā gultā savas mīļotās apkampienos! — Kad tas atkal nosēdās atpūsties uz raga, viņa sajuta, kā tas trīc.
(j-ļ — Lūdzu! Es tikai gribu zināt, vai ir vēl citi vienradži 0q pasaulē! laurenīt, pasaki, ka man līdzīgie vēl ir — es tev ' . noticēšu un došos mājup uz savu mežu! Es tik ilgi esmu bijusi prom, bet solīju drīz atgriezties!
— Pār mēness kalniem, — iesāka tauriņš, — pa Ēnas ieleju dodies, droši dodies! — Tad viņš pēkšņi aprāvās un savādā balsī teica: — Nē, nē, neklausies manī, dzirdi? Ja būsi drosmīga, tu atradīsi savu tautu! Tas bija sen, kad viņi nāca pa visiem ceļiem, bet Sarkanais Bullis, izdzēsdams viņu pēdas, skrēja tiem cieši nopakaļ. Lai nekas tevi nebaida, bet nejūties arī pārāk droša! — viņa spārniņi noglauda Vienradzes ādu.
— Sarkanais Bullis? — viņa vaicāja. — Kas ir Sarkanais Bullis?
Tauriņš iedziedājās: — Seko man! Seko man! Seko man! Seko man! — taču pēc brīža strauji pakratīja galvu un nodeklamēja
viņa sencis — varens bullis, un viņa ragi līdzinās savvaļas vērša ragiem.
Ar tiem viņš visas tautas aizdzīs līdz pat zemes robežām.
Klausies, klausies, klausies ātrāk!
— Es jau klausos, — Vienradze iesaucās. — Kur ir mana tauta, un kas ir Sarkanais Bullis?
Taču tauriņš, nolaidies cieši pie viņas auss, iesmējās: — Murgos es rāpoju pa zemi, — viņš dziedāja. — Trejs, Blanša un Sjū mani aprej, šie kranči; čūskulēni uz mani šņāc; ubagi velkas uz pilsētu. Un beigās vēl šļūc gliemeži.
Vēl brīdi krēslā padejojis viņas priekšā, tas aizplivinājās ceļmalas violetajās ēnās, sparīgi dziedādams: — Kurš te ir naktstauriņš — tu vai es! Roku rokā roku rokā roku… — Vienradze vairs saskatīja tikai sīku ņirboņu kokos, bet acis viņu varēja ari maldināt, jo nakts jau bija spārnu pilna.
Vismaz tauriņš mani pazina, viņa skumji nodomāja. Tas jau kaut ko nozīmē. Un pati sev iebilda: nē, tas nenozīmē neko citu kā to, ka kādreiz kāds ir sacerējis dziesmu vai dzejoli par vienradžiem. Bet Sarkanais Bullis? Ko viņš ar to domāja? Laikam citu dziesmu!
Viņa gāja lēni, un nakts ap viņu sabiezēja. Debesis bija zemas un gandrīz pilnīgi melnas, vienīgi mēness, soļodams aiz biezajiem mākoņiem, sudrabaini dzeltēja. Vienradze savā nodabā maigi dziedāja sen savā mežā no kādas meitenes noklausītu dziesmu:
Drīzāk jau zivis staigāt te sāks, Nekā pie manis dzīvot viņš nāks. Zvirbulis ligzdu kurpē man vīs, Ne viņš ar mani gredzenus mīs.
Vārdus viņa nesaprata, bet dziesma lika ar ilgošanos domāt par mājām. Un, izgājusi uz ceļa, viņa šķitās sadzirdam, kā rudens sāk pluinīt dižskābaržus.
Beidzot viņa nogūlās aukstajā zālē un aizmiga. Lai ari vienradži ir piesardzīgākie no visiem savvaļniekiem, taču iemiguši viņi guļ cieši. Un tomēr, ja viņa nebūtu sapņojusi par mājām, viņa noteikti būtu iztrūkusies no ratu riteņu un zvanu skaņām, kas tuvojās cauri naktij — pat tad, ja riteņi būtu aptīti lupatām un zvaniņi savīstīti vilnā. Taču viņa bija tālu prom, kur mīksto zvanu skaņas nesniedzās, un nepamodās.
» Deviņi melni liesi zirģeļi vilka melnām drapērijām pārklātus deviņus furgonus, un, kad tām uzpūta vējš, ik vezums savus sānus atņirdza kā zobus.
Drukna vecene vadīja priekšējo furgonu, uz kura sāniem lieliem burtiem bija rakstīts: FORTŪNAS MAMMUČA PUSNAKTS KARNEVĀLS. Bet mazākiem apakšā:
Nakts radības, Vestas pie gaismības.
Kad pirmā kulba nonāca līdz Vienradzes guļasvietai, vecene piepeši apstādināja savu melni. Ari visas pārējās kulbas apstājās un klusi nogaidīja, kamēr vecene ar neveiklu grāciju izsvempās ārā. Pielavījusies tuvu Vien- radzei, viņa ilgi uz to noraudzījās, līdz teica: — Ta! Te tev nu bija! Un es vēl no visas sirds biju pārliecināta, ka esmu redzējusi pēdējo no viņiem! — viņas balss nesa medus un šaujamā pulvera smaržu.
— Ja tik viņš zinātu! — Nosmaidījusi viņa atklāja savus nodrupušos zobus. — Bet es jau nu viņam to neteikšu. — Viņa paraudzījās atpakaļ uz melnajām kulbām un divreiz noknikšķināja pirkstus. Otrās un trešās kulbas kučieri nokāpa no bukas un pienāca pie viņas. Viens — īss, tumšs un nežēlīgs kā viņa; otrs — garš, tievs un mūžam apjucis. Viņš bija zaļacains un valkāja melnu vecu apmetni.
— Teic man, ko tu redzi? — vecene noprasīja īsajam. — Rah, kā domā, kas tur guļ?
— Beigts zirgs. Nē, nav gan beigts. Var atdot mantiko- ram vai drakonam. — Viņš palaida smiekliņu, kas nošķīla kā sērkociņš.
— Muļķis, — Fortūnas Mammucis atteica. Tad griezās pie otra: — Un tu, gaišreģi, zīlniek, brīnumdari? Ko redz tava burvja acs? — viņa vienojās ar Rahu vētrainā smieklu šaltī, bet aprāvās, ievērojusi, ka garais vēl arvien uzlūko Vienradzi. — Atbildi, burvju mākslinieki — viņa norūca, bet garais pat nepagrieza galvu. Toties to pagrieza vecene, izstiepusi pēc viņa zoda savu krabjveidīgo roku. Vecenes nīgrā skatiena priekšā viņš nolaida acis.
— Zirgs, — viņš nomurmināja. — Balta ķēve. Fortūnas Mammucis ilgi viņu uzlūkoja. — Arī tu, burvi, esi muļķis, — viņa beidzot noķiķināja, — tikai sliktāks un bīstamāks par Rahu. Viņš melo tikai aiz alkatības, bet tu — aiz bailēm. Vai varbūt aiz laipnības? — Vīrs neko neatbildēja, un Fortūnas Mammucis pati pie sevis nosmējās.
— Labs ir! Ta ir balta ķēve. Es to gribu savam karnevālam. Devītais krātiņš ir tukšs.
— Man vajadzēs virvi, — Rahs jau griezās prom, bet vecene viņu apstādināja. — Tikai viena virve viņu spētu noturēt — tā, ar kuru senie dievi sasēja vilku Fenrisu. lā bija taisīta no zivs dvašas, putna spļaudekļiem, sievietes bārdas, kaķa ņaudiena, lāča cīpslām un vēl no kaut kā. Atceros — no kalnu saknēm! Mums nekā tāda nav, nav arī rūķīšu, kas to noaustu, — nāksies iztikt ar dzelzs stieņiem. Es viņai uzlaidīšu miegu, — un Fortūnas Mammucis, rokām adīdams nakts gaisu, rīkles balsī dārdināja dažus derdzīgus vārdus. Kad vecene bija beigusi savu buršanu, ap Vienradzi uzvirmoja zibens smarža.
— Tagad taisiet krātiņu, — viņa teica abiem vīriem. — Lai kādu troksni jūs arī saceltu, viņa gulēs līdz saullēktam — ja tikai jūs savā pierastajā stulbumā nepieskarsities viņai ar rokām. Sadaliet devīto krātiņu daļās un saceliet to ap viņu — tikai uzmanīgi! Roka, kas pieskaras viņas krēpēm, acumirkli pārvēršas ēzeļa pakavā, ko tā arī ir pelnījusi! — Viņa vēlreiz pameta izsmiekla pilnu skatu uz tievo, garo vīru. — Un sīkie triki, burvi, tagad tev padosies vēl grūtāk, — nosēkdamās viņa izgrūda: — Pie darba! Tumsas palicis pavisam maz!
Kad vārdi vairs nespēja viņu sasniegt, jo, it kā būtu izlēkusi tikai noskandēt pulksteņlaiku, viņa ieslīdēja atpakaļ savas kulbas ēnā, virs, vārdā Rahs nospļāvies ziņkārīgi bilda: — Taisni jābrīnās, ko tā vecā grabaža uztraucas. Kāpēc lai mēs tam lopiņam nepieskartos?
Burvis atbildēja tik klusā balsī, ka to gandrīz nevarēja sadzirdēt: — Cilvēka rokas pieskāriens viņu uzmodinātu pat no visdziļākā miega, kādu var uzsūtīt tikai velns. Bet Fortūnas Mammucis jau nav nekāds velns.
— Viņa gan gribētu, lai mēs tā domājam, — noņir- dzās tumšmatainais. — Ēzeļa pakavs! Gha! — Rokas viņš tomēr sabāza dziļi kabatās: — Kāda tur atburšana? Kaut kāda veca, balta ķēve!
Taču burvis jau gāja pēdējās melnās kulbas virzienā.
Pasteidzies! — viņš nosauca pāri plecam. — Drīz ausīs diena!
Atlikušo nakti viņi pavadīja, noārdot devītā krātiņa jumtu, grīdu un stieņus un liekot tos apkārt Vienradzei. Kad Rahs pagrūda durvis, lai pārliecinātos, ka tās ir aizslēgtas, austrumu puses pelēkie koki sarkani nokvēloja, un Vienradze atvēra acis. Abi vīri steigšus lavījās prom, tikai garais burvis pagriezies ieraudzīja, kā Vienradze uzraušas stāvus un, šūpodama galvu kā vecs, balts zirgs, raugās dzelzs stieņos.
Pusnakts karnevāla deviņas melnās kulbas dienasgaismā izskatījās mazākas — trauslas kā sakaltušas lapas, tās it nemaz vairs neradīja draudīgu iespaidu. Drapēriju vairs nebija — tagad kulbas rotāja no segām izgriezti melni, skumji karogi un sarainas melnas lentes, kas plandīja vējā. Savāds bija to izvietojums krūmiem aizaugušajā laukā — krātiņu piecstūris apjoza trīsstūri, kura centrā zvilnēja Fortūnas Mammuča kulba. Vienīgi šā krātiņa saturu vēl aizklāja melns šķidrauts. Fortūnas Mammuci nekur nemanīja.
Vīrs, vārdā Rahs, vadāja paretu laucinieku pūli no viena krātiņa pie otra, drūmi stāstīdams par to iemītniekiem: — Šis te ir mantikors. Cilvēka galva, lauvas ķermenis, skorpiona aste. Notverts pusnakti, elpas saldināšanai mielojoties ar vilkaci.
Nakts radības, Vestas pie gaismības!
Tas ir pūķis. Šad un tad izvemj pa liesmai — parasti uz tiem, kas viņu biksta, puisīt! Iekšās viņam vārās elle, bet āda ir tik auksta, ka stindzina. Pūķis runā, bet pašvaki, septiņpadsmit valodās, sirgst ar podagru. Satīrs. Dāmas lai turas tālāk! Riktīgs nekauņa! Notverts dīvainos apstākļos, par piemaksu demonstrējam pēc izrādes tikai džentlmeņiem. Nakts radības! — Stāvēdams pie Vien- radzes krātiņa, kas bija viens no trim iekšējiem, garais burvis vēroja procesijas gaitu ap piecstūri. — Man te neklātos būt, — viņš teica Vienradzei. — Vecene brīdināja, lai turos tālāk no jums, — viņš patīkami nospurdza. — Kopš es viņai piebiedrojos, viņa mūžīgi mani ir izsmējusi — par to es savukārt viņu kaitinu!
Vienradze burvi knapi dzirdēja. Viņa nepārtraukti grozījās savā cietumā, saraudamās no pieskaršanās dzelzs stieņiem, kas viņu apjoza. Neviena nakts radība necieš aukstu dzelzi, un, lai gan Vienradze spēja ar to samierināties, tomēr tā nāvīgā smaka šķita pārvēršam viņas kaulus smiltīs un asinis — lietus ūdenī. Laikam viņas krātiņa stieņi bija noburti, jo tie nepārtraukti cits ar citu ļauni spīļainā ātrrunā sačukstējās. Smagā atslēga ķiķināja ucf šņukstēja kā traks mērkaķis.
— Teiciet man, ko redzat! — burvis atkārtoja Fortūnas Mammuča vārdus: — Paskatieties uz saviem leģendārajiem biedriem un teiciet, ko redzat!
Cauri tumsnīgajai pēcpusdienai nošķinda Raha tērauda balss: — Elles vārtsargs! Kā redzat, ar trim galvām un veselīgu čūsku kažoku. Pēdējo reizi virszemē redzēts Hērakla laikos, kurš to izvilka, pašaudams aiz paduses. Taču mēs viņu izvilinājām gaismā ar labākas dzīves solījumiem. Cerbers. Paraugieties viņa sešās sarkanajās pieviltajās acīs! Pienāks tā diena, kad jūs atkal tajās rau- dzīsities. Uz šo pusīti pie Midgarda Čūskas! Uz šo pusīti!
Vienradze palūkojās cauri stieņiem uz krātiņa iemītnieku. Viņa neticēja savām acīm. — Tas taču ir tikai suns, — viņa nočukstēja. — Izsalcis, nelaimīgs suns ar vienu vienīgu galvu un pavisam šķidru spalvu, nabadziņš. Kā viņi to var uzskatīt par Cerberu? Vai viņi visi ir akli?
— Ieskatieties vēlreiz, — bilda burvis.
— Bet satīrs, — Vienradze turpināja, — satīrs ir pērtiķis, vecs pērtiķis ar izmežģītu pēdu! Drakons ir kro- kodils, kas drīzāk izvemj zivis, ne liesmas. Un lielais man- tikors ir lauva — teicams lauva, bet nemaz ne briesmīgāks par citiem. Neko nesaprotu!
— Vesela pasaule ir viņas vēderā, — Rahs nobubi- nāja. Burvis atkārtoja: — Ieskatieties vēlreiz!
Un tad — kā mēdz gadīties, ja acis pierod pie tumsas, — Vienradze katrā krātiņā saskatīja vēl pa kādam augumam. Kā milži tie vīdēja pāri Pusnakts Karnevāla gūstekņiem, tai pašā laikā būdami savienoti ar tiem: no patiesības graudiņa izauga vētrainas vīzijas. Blakus man- tikoram — kas badīgām acīm, slienainu muti rēkdams locīja savu nāvīgo asti, līdz tā ar visu indīgo dzeloni nokarājās tieši virs viņa auss — bija ari lauva, salīdzinoši mazs un absurds. Tomēr tā bija viena un tā pati radība. Vienradze izbrīnā piesita ar pēdu.
Tas pats atkārtojās ari citos krātiņos. Drakona ēna pavēra muti un izšņāca nekaitīgu liesmu, liekot garlaikotajiem apmeklētājiem šausmās novērsties, kamēr čūskām klātais Elles Sargsuns gaudoja, sludinādams trīskārtīgu postu un iznīcību saviem nodevējiem, bet klibais satīrs glūnēja caur stieņiem un aicināja jaunas meitenes uz neiedomājamām baudām turpat, uz līdzenas vietas. Kas attiecas uz krokodilu, pērtiķi un skumjo suni, tie pilnībā nobālēja brīnišķo parādību priekšā, kļūdami vien par ēnām pat Vienradzes apskaidrotajās acīs. — Savāda burvestība, — viņa maigi noteica, — lai drīzāk piemīt kāda nozīme, nevis maģija!
Burvis atviegloti un ar patiku iesmējās. — Labi teikts, tiešām labi teikts! Es zināju, ka vecā briesmone ar saviem lētajiem apvārdojumiem jūs neapžilbinās. — Viņa balss kļuva stingra un noslēpumaina — Nu viņa ir kļūdījusies trešoreiz. Vecā pagurusi krāpniece izdarījusi vismaz divas liekas kļūdas. Ta stunda tuvojas!
— Tā stunda tuvojas, — it kā noklausījies burvja vārdus, Rahs teica pūlim. — Ragnaroks. Un tai dienā, kad dievi kritīs, Midgarda Čūska izspļaus savas indes vētru uz pašu vareno Toru, līdz tas apkritis kā noindēta muša!
Uz tiesas dienu gaidīdams, Sev lomu studē smīnēdams: To saku tikai minēdams. Nakts radības, Vestas pie gaismības!…
Čūska bija aizpildījusi visu krātiņu. No viena gala līdz otram, bez galvas un bez astes, ritēja apsūbējušas tumsas vilnis, atstājot telpu tikai savai pērkonīgajai elpai. Vienīgi \flenradze redzēja īstenībā stūrī saritinājušos drūmo žņaudzējčūsku, kas, iespējams, perināja savu Dieva Sodu pār Pusnakts Karnevālu. Taču Čūskas ēnā tā izskatījās maza un blāva kā tārpa spoks.
Kāds lempis pacēla roku un prasīja Raham: — Ja šī lielā čūska, kā tu saki, ir aptinusies ap pasauli, kā tad jums varēja trāpīties vesels gabals krātiņā? Un, ja tā izstiepdamās var aizskalot jūru, kāpēc viņa nepakar visu to jūsu izrādi sev kaklā? — Atskanēja piekrītoša murdoņa, un daži sāka piesardzīgi atkāpties.
— Draugs, man prieks, ka tu to pavaicāji, — drūmi pavērdamies, noteica Rahs: — Lieta tāda, ka Midgarda Čūska pastāv pavisam citā telpā, citā dimensijā. Tāpēc parasti tā ir neredzama, bet, mūsu pasaulē ievilkta — kā Tors reiz to izdarīja —, kļūst skaidri redzama, kā zibens, kas arī mūs apmeklē no citurienes, kur tas izskatās varbūt pavisam citādi. Protams, viņa varētu saniknoties, ja uzzinātu, ka gabals no viņas vēdera tiek izrādīts ik dienas, svētdienas ieskaitot, Fortūnas Mammuča Pusnakts Karnevālā. Bet viņa to nezina. Ne jau nu puncis nodarbina viņas domas, un tā nu mēs visi izmantojam šo viņas netraucēto mieru. — Pēdējo vārdu viņš staipīja un mīcīja kā mīklu, un viņa klausītāji piesardzīgi iesmējās.
— Līdzību burvestības, — noteica Vienradze. — Radīt viņa neprot neko.
— Un ari izmainīt, — pievienojās burvis. — Viņas noplukuši māka slēpjas prasmē nomaskēt. Un pat to viņa nespētu, ja šie vientieši nebūtu tik lētticīgi. Krējumu sviestā viņa neprot pārvērst, bet lauvai piešķirt līdzību ar mantikoru viņa spēj. Bet tas ir vienīgi to acīs, kuri grib tur saskatīt mantikoru — to acīs, kuri īstā mantikorā saskatītu lauvu, pūķī — ķirzaku, bet Midgarda Čūskā — zemestrīci. Un Vienradze — baltu ķēvi.
Vienradze pārtrauca savu lēno, izmisīgo riņķošanu pa krātiņu, pirmo reizi apjauzdama, ka burvis saprot viņas runu. Burvis pasmaidīja, un viņa ieraudzīja, ka tā seja, laika gudrības un bēdu neskarta, ir pārsteidzoši jauna pieaugušam vīrietim. — Es jūs pazīstu, — viņš teica.
Stieņi savā starpā nešķīsti sačukstējās. Rahs veda pūli pie iekšējiem krātiņiem. Vienradze vaicāja garajam vīram: — Kas tu esi?
— Mani sauc burvis Šmendriks. Neesat dzirdējusi par mani?
Vienradze gandrīz gribēja sākt skaidrot, ka diez vai viņai būtu jāpazīst katrs burvis, bet skumjā drošsirdība tā balsī viņu atturēja. Burvis turpināja: — Es kavēju laiku apmeklētājiem, kad viņi sanāk uz izrādi. Liekot lietā nedaudz maģijas un roku veiklības, es pārvēršu kaktusus par karogiem un karogus par karpām, pārliecinošā ātr- runā liekot viņiem saprast, ka, ja vien vēlos, varu pastrādāt daudz draudošākus darbus. Nekāds amats jau tas nav, bet man ir bijuši arī sliktāki, un gan jau kādreiz atradīšu ko labāku! Tas vēl nav beigas!
Bet, viņā klausoties, Vienradzei likās, ka ir sagūstīta uz mūžiem, un viņa atkal sāka soļot pa krātiņu, lai šausmās par šo ieslēgtību nepārplīstu sirds. Rahs stāvēja pie krātiņa, kurā nebija nekā vairāk par brūnu zirneklīti, kas stieņu starpās auda vienkāršu tīklu. — Lidijas Arahne, — viņš teica pūlim. — Pēc drošiem avotiem — pasaules labākā audēja — viņas liktenis tam ir liecinieks. Nelaimīgā kārtā aušanas sacīkstēs viņa uzvarēja dievieti Atēnu. Zaudējums Atēnu aizvainoja, un nu Arahne zirnekļa izskatā auž savus darbus tikai Fortūnas Mammuča Pusnakts Karnevālam pēc speciāla pasūtījuma.
Sniega velki,
uguns diegs,
Meti mainās
tā, ka prieks.
Stieņu starpā novilktais tīkls bija pavisam vienkāršs un gandrīz bezkrāsains, vienīgi reizēm, zirneklienei izsteidzoties nostiept stīgu, noplaiksnīja varavīksne. Bet viņas šurpu turpu šaudīšanās piesaistīja apmeklētāju — kā arī Vienradzes — skatienus arvien pamatīgāk, līdz visiem sāka likties, ka tie ieskatās lielajās pasaules aizās, melnajās plaisās, kas nežēlīgi paplašinājās, bet tomēr nesagruva, kamēr vēl Arahnes tīkls saturēja pasauli kopā. Nopūzdamās viņa noskurināja no sevis šo iespaidu un atkal ieraudzīja īsto tīklu. Tas bija pavisam parasts un gandrīz bezkrāsains.
— Te kaut kas ir citādi, — viņa noteica.
— Jā, — neapmierināti piekrita Smendriks. — Tikai, ne jau pateicoties Fortūnas Mammucim. Redzat, tā zir- nekliene tic. Viņa saskata visas tās viltības, bet pieņem tās par sava darba augļiem. Šeit, atšķirībā no Fortūnas Mammuča burvestībām, visa pamatā ir ticība. Pietiktu šim asprāšu bariņam pārstāt brīnīties, un no visām viņas burvībām paliktu pāri vien zirneklienes šņuksti. Un tos nu neviens nedzirdētu.
Viņa nevēlējās vairs raudzīties zirnekļa tīklā. Palūkojusies sev blakus esošajā krātiņā, viņa pēkšņi sajuta, kā elpa plaušās sastingst aukstā dzelzī. Uz ozola laktas sēdēja radījums ar liela bronzas putna ķermeni un raganas seju — tikpat saspringtu un nāvīgu kā nagi, ar kuriem tas bija iekrampējies kokā. Tam bija apaļas spalvainas lāča ausis, bet pāri zvīņainajiem pleciem, aizķerdamies gaišajos spalvojuma asmeņos, krita biezi un jaunavīgi mēnesnīcas krāsas mati, ieskaudami atbaidošu cilvēka seju. Lūkojoties uz tā mirdzumu, likās, ka nozūd visa debesu gaisma. Pamanījis Vienradzes skatienu, radījums izdvesa dīvainu skaņu — šņācienu un klukstēšanu reizē.
Vienradze klusi noteica: — Šī gan ir īsta. 'Ia ir harpija Kelaeno.
Šmendrika vaigs tapa auzu miltu bālumā, viņš čukstēja: — Vecene viņu noķēra nejauši, miegā, tāpat kā jūs. Bet tas bija uz nelaimi, un viņas abas to zina. Ar Fortūnas Mammuča māku pietiek, lai noturētu šo briesmoni, taču tās pastāvīgā klātbūtne novājina visas viņas burvestības tiktāl, ka drīz viņai vairs nepietiks spēka izcept pat olu. Viņai to nevajadzēja darīt — saistīties ar īstu harpiju un īstu vienradzi! Patiesība vienmēr ir vājinājusi viņas burvestības, bet viņa par katru cenu grib, lai tā viņai kalpotu. Taču šoreiz…
— Ticiet vai neticiet — varavīksnes māsa, — atskanēja Raha brēcieni satriektajiem apmeklētājiem. — Viņas vārds nozīmē "tumšā" — tā, kuras spārnu vēdas aptumšo debesis pirms vētras. Viņa ar abām savām mīļajām māsiņām gandrīz nomērdēja badā karali Fīneju, izkamp- damas un piegānīdamas viņa ēdienu. Bet Ziemeļvēja dēli piespieda viņas to izbeigt, vai ne, skaistulīt? — Harpija neizdvesa ne skaņas, un Rahs nosmēja savus krātiņa smieklus.
— Viņa pretojās vissīvāk no visiem, — viņš turpināja. — Likās, ka vesela elle jāapjož ar vienu vienīgu matiņu, bet mūsu Fortūnas Mammucim pietika spēka arī tam.
Nakts radības, Vestas pie gaismības!
— Pollijai gribas sausiņu? — Daži no pūļa iesmējās. I larpijas nagi tā iecirtās laktā, ka koks iekliedzās.
— Pirms viņa izlauzīsies no krātiņa, jums jau jābūt brīvībā, — teica burvis. — Viņa nedrīkst jūs te atrast!
— Es neuzdrošinos pieskarties dzelzim, — viņa atteica. — Atslēgu varētu atvērt ar manu ragu, bet es nespēju to aizsniegt. Es netikšu ārā! — Lai gan viņa trīcēja bailēs no harpijas, tomēr balss bija gluži mierīga.
Burvis Smendriks iztaisnojās par dažām collām vairāk, kā likās iespējams. — Nebaidieties nenieka, — viņš vareni iesāka. — Lai ar kādām burvestībām es arī nodarbotos, mana sirds ir jūtīga. — Bet viņu pārtrauca Raha un viņa sekotāju tuvošanās, kuri vairs neķiķināja nevīžīgā barā, kā pie mantikora. Burvis steidzās prom, maigi saukdams: — Nebaidieties, Smendriks ir ar jums! Neko nedariet bez manis! — Balss, kas sasniedza viņu, bija tik klusa un vientuļa, ka viņa nebija pārliecināta, vai to dzird vai tikai jūt tās pieskaršanos.
Satumsa. Pūlis stāvēja krātiņa priekšā, dīvainā kautrībā lūkodamies uz viņu. Rahs pavēstīja: — Vienradze, — un atkāpās sāņus.
Viņa dzirdēja, kā dauzās sirdis, redzēja, ka riešas asaras un aizraujas elpa, bet neviens nebilda ne vārda. Pēc skumjām, zaudējuma un maiguma visu sejās viņa saprata, ka tie ir pazinuši viņu, un pieņēma šīs alkas kā pašsaprotamas. Viņa atcerējās mednieka vecvecmāmiņu un mēģināja iedomāties, kā tas ir — kļūt vecam un raudāt.
— Citā vietā, — pēc brīža teica Rahs, — priekšnesums ar to arī beigtos, jo ko gan vairs citu viņi varētu parādīt pēc īsta vienradža? Taču Fortūnas Mammuča Pusnakts
Karnevālam tomēr ir vēl viens noslēpums — dēmons, kas ir vēl postošāks par pūķi, mežonīgāks par mantikoru, vienkāršāks par vienradzi un briesmīgāks par harpiju! — viņš pamāja ar roku pēdējās kulbas virzienā, un melnais aizkars sāka atvērties pats no sevis. — Uzlūkojiet viņu! — Rahs iekliedzās. — Uzlūkojiet beidzamo, Pašu Pēdējo! Uzlūkojiet Elliju!
Krātiņa iekšpuse bija tumšāka par apkārtējo novakari, un aiz stieņiem, kā dzīvs, drebinājās aukstums. Šai aukstumā kaut kas iekustējās, un Vienradze ieraudzīja Elliju — vecu, kaulainu, driskainu sarāvušos sievu — šūpojamies un sildāmies pie neesošas uguns. Ellija izskatījās tik trausla, ka no tumsas svara viņai būtu vajadzējis sagrūt, un tik bezpalīdzīgi vientuļa, ka skatītājiem aiz žēluma būtu vajadzējis traukties Elliju atbrīvot. Taču tā vietā viņi sāka klusām atkāpties, it kā Ellija viņiem nāktu virsū. Bet viņa pat neskatījās uz tiem. Viņa sēdēja tumsā un savā nodabā dziedāja — tas līdzinājās zāģa skaņai vai koka čerkstoņai gāžoties:
— Tas, kas noplūkts — ataugs rīt, Nokauts — kājās stājis. Tas, kas nozagts — makā krīt, Gājis — prom aizgājis.
— Nu, sevišķi neiespaido? — vaicāja Rahs. — Bet neviens milzis nespēj ar viņu mēroties, neviens dievs nespēj viņu deldēt, neviena burvestība neaizsargās viņu — vai no viņas, jo viņa nav mūsu gūstekne! Kamēr mēs viņu šeit izrādām, viņa staigā jūsu starpā, pieskardamās un paņemdama savu. Jo Ellija ir Vecums.
Krātiņa aukstums sasniedza Vienradzi. Tam pieskaroties, viņa sajuta, kā pati vīst un novājē, kā skaistums izgaist līdz ar viņas elpu. Neglītums nokarājās viņas krēpēs, nolieca viņas galvu, retināja viņas asti, perinājās viņas ķermenī, lodāja pa viņas spalvu un plosīja viņas prātu ar atmiņām par to, kāda viņa reiz bijusi. Turpat netālu harpija izdvesa savu zemo, dedzīgo skaņu, bet, lai noslēptos no šī pēdējā dēmona, viņa labprāt patvertos tās bronzas spārnu pavēnī. Ellijas dziesma aizzāģēja viņas sirdi:
— Jūrā dzimis — zemē mirst, Muļķis — elpot stājis. Tas, kas iedots rokā — irst, Gājis — prom aizgājis.
Izrāde bija beigusies. Pūlis zagās prom — ne pa vienam, bet pāros vai bariņos. Pat svešinieki saķērās rokās, bieži atskatīdamies, vai neseko Ellija. Rahs žēlīgi sauca: — Vai džentlmeņi neaizkavēsies un neuzklausīs satīra stāstu? — un, skāņi iesmējies, gaudoja tiem nopakaļ:
— Nakts radības, Vestas pie gaismības!
Raha smieklu dzīti un Ellijas dziesmas pavadīti, pārvarēdami sabiezējušo gaisu, viņi steidzās prom garām Vienradzes krātiņam.
Ta ir ilūzija, viņa sev teica. Ta ir ilūzija — ne bez pūlēm pacēlusi nāves smaguma pielieto galvu, viņa dziļi ielūkojās pēdējā krātiņa tumsā un ieraudzīja nevis Vecumu, bet pašu Fortūnas Mammuci, kas savā parastajā pārdabiskajā cēlumā staipīdamās un smīkņādama rāpās zemē no kulbas. Un tad viņa saprata, ka nepavisam nav kļuvusi ne mirstīga, ne neglīta, taču skaista arī viņa vairs nejutās. Bet varbūt arī tā ir ilūzija, viņa pagurumā iedomājās.
— Man tā patika, — Fortūnas Mammucis teica Raham. — Kā jau vienmēr! Man liekas, īstenībā es esmu kā radīta skatuvei!
— Tu labāk uzmani to nolādēto harpiju! Šoreiz es pilnīgi jutu, ka viņa taisās atbrīvoties. It kā es būtu virve, kas viņu notur, bet viņa mani raisītu vaļā! — Rahs noskurinājās un, pazeminādams balsi, nogārdza: — Tiec vaļā no viņas! Kamēr vēl viņa nav mūs izmētājusi uz visām debess pusēm kā skrandu mākoņus. Viņa par to vien visu laiku domā. Es pilnīgi jūtu, ko viņa domā!
— Apklusti, muļķi! — Ari raganas balss izbīlī atskanēja skarbi. — Ja viņa atbrīvotos, es viņu varētu pārvērst par vēju, par sniegu vai par septiņām mūzikas notīm. Bet es vēlos viņu paturēt! Neviena cita ragana uz pasaules vēl nav sagūstījusi harpiju un nekad arī nesagūstīs. Es viņu paturēšu, pat ja man katru dienu nāktos viņu iebarot ar tavām aknām.
— Cik mīļi, — atkāpdamies noteica Rahs. — Bet, ja viņa gribētu tikai tavējās? Ko tad tu darītu?
— Vienalga, barotu ar tavām, — atbildēja Fortūnas Mammucis. — Viņa nejustu atšķirību. Harpijas nav tik gudras.
Vientuļi slīdēdama mēnesnīcā no viena krātiņa pie otra, vecene grabinājās gar slēdzenēm un pārbaudīja savus burvju vārdus, līdzinādamās tirgussievai, kas spaida arbūzus. Kad viņa piegāja pie harpijas krātiņa, briesmone caururbjoši kā bulta nokliedzās un izplēta biedējoši lieliskos spārnus. Vienu bridi Vienradzei jau sāka likties, ka krātiņa stieņi sāk ļodzīties un nolīs kā lietus, bet Fortūnas Mammucis noklikšķināja tievos pirkstus, un redeles atkal kļuva par dzelzi, bet harpija nogaidoši notupās uz laktas.
Viņas raudzījās viena otrā vienādām acīm. — Vēl ne. Vēl ne. Tu esi mana! Pat, ja tu mani nogalināsi, tu būsi mana! — Fortūnas Mammucis teica. Harpija nepakustējās, bet mākonis aizsedza mēnesi.
— Vēl ne, — atkārtoja Fortūnas Mammucis un pagriezās pret Vienradzes krātiņu. — Nu, — viņa saldi dūmakaini nodvesa, — es tevi drusku sabaidīju, ko? — Pievilk- damās tuvāk, viņa palaida smieklus, kas atskanēja kā čūsku lodāšana dubļos.
— Lai ko tavs draugs burvis teiktu, — viņa turpināja,
— kaut kāda prasme jau nu man ir! Lai vienradzis pēkšņi justos vecs un atbaidošs — tur, jāteic, tomēr māka vajadzīga! Un vai tas ir kāds lētais triks — noturēt ieslodzījumā Tumšo!? Neviens pirms manis…
Vienradze pārtrauca viņu: — Nelielies, vecā! Tai krātiņā sēž tava nāve un uzmanīgi klausās.
— Jā, — Fortūnas Mammucis mierīgi noteica, — bet es vismaz zinu, kur tā ir. Taču tu savējo meklēji pa visiem ceļiem. — viņa atkal iesmējās. — Un kur tā ir, es ari zinu! Tev vajadzētu būt pateicīgai, ka es neļāvu tev to atrast!
Aizmirsusi, kur atrodas, viņa atdūrās pret stieņiem. Tas bija sāpīgi, bet viņa neatkāpās. — Kur ir Sarkanais Bullis? — viņa prasīja. — Kur lai es to atrodu?
Fortūnas Mammucis cieši pietuvojās krātiņam. — Karaļa Hagarda [2] Sarkanais Bullis, — viņa nomurmināja.
— lalad tu par viņu zini, — un atņirdza abus priekšzobus. — Nu viņš tevi nedabūs! Tu piederi man!
Vienradze pakratīja galvu. — Tu taču pati labi zini, — viņa maigi atbildēja. — Atbrīvo harpiju, kamēr nav par vēlu — viiiu un mani ari! Vari paturēt savas nabaga ēnas, bet mūs laid vaļā!
Raganas vecīgajās acīs iespīdējās tik mežonīga gaisma, ka pastaigā izkliedētie naktstauriņi, ielidojuši tajā, sadrupa sniegpārslu pelnos. — Tad jau es drīzāk pamestu savu nodarbošanos, — viņa norūca. — Tu domā, ka vilkties cauri mūžībai kopā ar saviem paštaisītajiem biedēkļiem bija mans sapnis vēl tad, kad es biju jauna un ļauna? Domā — es izvēlējos šo muļķīgo, nožēlojamo maģiju tāpēc, ka nezināju par īsto? Es noņēmos ar suņiem un pērtiķiem, jo nevaru pieskarties zālei, bet atšķirību es zinu! Nu tu man prasi, lai es atsakos no jums — no spēka, ko dod jūsu klātbūtne! Es teicu Raham, ka, ja vajadzētu, es viņa aknas izbarotu harpijai, un es to izdarītu! Bet, lai noturētu tevi, es tavu draudziņu Šmendriku ņemtu un… — Aiz- svilusies viņa sāka nez ko muldēt, līdz beidzot apklusa.
— Ja runā par aknām, — ierunājās Vienradze, — tad ar svešām nekāda īstā maģija neiznāk. Tev jāizrauj savējās, necerot tās saņemt atpakaļ. īstās raganas to zina.
Lūkojoties uz Vienradzi, pāri Fortūnas Mammuča vaigiem noripoja daži smilšu graudiņi. Ta raud visas raganas. Viņa pagriezās un aizsteidzās savas kulbas virzienā, bet, pēkšņi atgriezusi galvu, akmeņaini nosmīnēja. — Bet divreiz es tevi tomēr apvedu ap stūri! Tu tiešām iedomājies, ka tie acu bolītāji būtu pazinuši tevi bez manas palīdzības? Nē — man nācās tev piedot paskatu, ko viņi saprastu, un ragu, ko viņi ieraudzītu. Mūsu dienās bez lētas karnevāla raganas vienkāršie ļaudis īstu vienradzi nepazīs. Labāk jau nu paliec pie manis neīstā izskatā, jo visā šai pasaulē tikai Sarkanais Bullis tevi spēj pazīt! — Viņa nozuda savā kulbā, un harpija beidzot no mākoņiem izlaida mēnesi.
Smendriks atgriezās neilgi pirms rītausmas, slīdēdams starp kulbām tik klusi kā ūdens. Tikai harpija nodvesās, kad viņš gāja garām. — Es ātrāk nevarēju atnākt, — viņš teica Vienradzei. — Vecene likusi Raham mani novērot, bet viņš gandrīz nemaz neguļ. Taču es viņam uzdevu mīklu, un to atminēšanā viņam allaž paiet vesela nakts. Nākamreiz es viņam izstāstīšu anekdoti — tā viņam aizņems veselu nedēļu.
Viņa bija noskumusi un mierīga: — Es esmu noburta. Kāpēc tu man neteici?
— Es domāju, ka jūs zināt, — burvis maigi iebilda. — Galu galā, vai tad jūs neizbrīnīja tas, ka viņi jūs pazina? — Smaids padarīja viņu nedaudz vecāku. — Ak, protams, ne. Tas jūs nekad neizbrīnīs.
— Līdz šim es nekad neesmu bijusi noburta, — ilgstoši un dziļi notrīsēdama, viņa atbildēja. — Līdz šim pasaule mani pazina.
— Es pilnīgi saprotu jūsu izjūtas, — Smendriks dedzīgi ieteicās. Viņas tumšo acu bezdibeņa skatiena iespaidā nervozi pasmaidījis, viņš nodūra galvu. — Tikai retais tiek uzskatīts par to, kas viņš īstenībā ir. Pasaulē ir tik daudz nenovērtēšanas un pārvērtēšanas. Es, teiksim, uzreiz pazinu jūsos vienradzi un atzīstu, ka esmu jums draugs. Taču jūs mani uzskatāt par klaunu, nodevēju vai neaptēsto, un tādam man arī jājūtas, ja reiz jūs to tā redzat.
jums liktā burvība ir tikai burvība, Tā zudīs, tiklīdz būsit brīva. Uz mani vērstā kļūda — dzīva Vien jūsuprāt, un nesama man ilgi.
Ne vienmēr esam tādi, kādi liekamies, Pavisam reti, kādi sapnī tiekamies. Reiz lasīju vai dziesmā dzirdēts tika, Kā, Zemes sākumus kad lika, Vienradži prata atšķirt vienu, otru, No īstā — neīsto, no dailes — rotu, No skumjām dvēselē sirds smaidu dotu.
Debesīm kļūstot gaišākām, viņa balss atskanēja skaļāk, un kādu bridi Vienradze nedzirdēja ne stieņu čīkstoņu, ne harpijas spārnu vēdas.
— Es domāju, ka tu esi mans draugs, — viņa teica.
— Tu man palīdzēsi?
— Kam gan vēl citam, ja ne jums, — atbildēja burvis.
— Jūs esat mana pēdējā cerība.
Kratīdamies drebuļos, gaudodami un šķaudīdami, Pusnakts Karnevāla skumjie zvēri pa kārtai sāka mosties. Viens bija sapņojis par klintīm, vabolēm un maigām lapām; otrs — par lēkāšanu augstā, sakarsušā zālē; trešais — par dubļiem un asinīm. Bet cits — par roku, kas kasa tam vientuļo vietiņu aiz auss. Tikai harpija nebija gulējusi un nu sēdēja, lūkodamās saulē bez mirkšķināšanas. Smendriks turpināja: — Ja viņa atbrīvosies pirmā, mēs esam pagalam!
Netālu viņi izdzirda Raha balsi — tā vienmēr atskanēja netālu: — Smendrik! Hei, Šmendrik, es uzminēju! Ta ir kafijas kanna, pareizi? — Burvis sāka palēnām doties prom. — Šonakt! — viņš nočukstēja Vienradzei. — Uzticieties man kaut līdz rītausmai, — un ar grūtībām trokšņaini nozuda — un atkal likās, ka daļu no sevis viņš ir atstājis. Pēc brīža pie krātiņa nāvīgi taupīgiem soļiem pielēkšoja Rahs. Savas melnās kulbas aizsegā Fortūnas Mammucis zem deguna murkšķēja Ellijas dziesmu:
— Te ir tur; un zems ir augsts, Zaudējis — ko krājis. Kas ir tiesa — netiek pausts, Gājis — prom aizgājis.
Drīzumā sāka pulcēties jaunsavervētie izrādes skatītāji. Rahs kā mehāniskais papagailis tos sasauca: — Nakts radības! — bet Smendriks, stāvēdams uz kastes, rādīja trikus. Vienradze viņu vēroja ar lielu interesi un pieaugošu neticību viņa meistarībai, taču ne sirdij. No pūces auss viņš iztaisīja pūci; lūgšanu pārvērta akmenī, ūdens glāzi — saujā ūdens, pīķa piecinieku — pīķa trumpī un trusīti — slīkstošā zelta zivtiņā. Kļūdīdamies viņš ikreiz žigli palūkojās Vienradzē, it kā teikdams: — Ak, bet jūs taču zināt! — Reiz viņš pārvērta sakaltušu rozi sēkliņā. Kaut arī tā izrādījās tikai redīsa sēkla, triks viņai patika.
Sākās priekšnesums. Un atkal Rahs vadāja pūli no viena Fortūnas Mammuča nabaga spoka pie otra. Pūķis meta liesmas, Cerbers gaudodams piesauca sev palīgā Elli, bet satīra kārdināšana noveda sievietes līdz asarām. Šķielēdami viņi rādīja uz mantikora dzeltenajiem ilkņiem un samilzušo dzeloni; apklusdami aizdomājās par Mid- garda Čūsku; un apbrīnoja Arahnes jauno zirnekļa tinumu, kas līdzinājās zvejnieku tīklam ar pilošu mēnesi tajā. Visi arī uzskatīja, ka tīkls ir īsts, taču par mēness patiesumu vienīgā pārliecinātā bija zirnekliene.
Šoreiz Rahs nestāstīja par karali Fineju un argonautiem, bet, cik ātri spēdams, steidzināja ziņkārīgos garām harpijas krātiņam, nomurminādams tikai viņas vārdu un tā nozīmi. Harpija nosmaidīja. To ievēroja tikai Vienradze un nožēloja, ka nebija lūkojusies kur citur.
Kad, klusi raudzīdamies, visi nostājās krātiņa priekšā, viņa rūgti nodomāja: — Viņu acis ir tik skumjas. Nez, cik vēl skumjākas tās kļūtu, ja es tiktu atburta, un viņi atklātu, ka skatās uz parastu baltu ķēvi? Raganai taisnība — neviens mani nepazītu! — Un maiga, kā burvja Smendrika, balss viņas iekšienē atkārtoja: — Bet viņu acis ir tik skumjas.
Kad Rahs noķērcās: — Laiks Pašām Beigām! — un melnie aizkari pavērās, atklādami aukstajā tumsā murminošo Elliju, viņa, pat zinādama, ka tā ir vienīgi Fortūnas Mammucis, tomēr sajuta tās pašas bezpalīdzīgās bailes no vecuma, kuras lika pūlim mesties prom. Viņa nodomāja: — Ragana pat nezina, ka viņa zina vairāk nekā apzinās.
Nakts uznāca drīz — varbūt harpija to bija pasteidzinājusi. Saule nogrima netīrajos mākoņos kā akmens jūrā — ar tikpat lielām cerībām reiz uzpeldēt — nebija ne mēness, ne zvaigžņu. Fortūnas Mammucis meta slīdošus līkločus ap krātiņiem. Harpija neizkustējās, un tas lika vecenei apstāties, ilgi viņā noraugoties.
— Vēl ne, — viņa beidzot nočukstēja. — Vēl ne, — bet nogurušajā balsī atskanēja šaubas. Taukainajā tumsā dzelteni spīdošām acīm vecene uzmeta īsu skatienu Vien- radzei. — Nu, ko, diena pagājusi. — Čerkstoši nopūtusies, viņa atkal aizgriezās.
Pēc viņas aiziešanas Pusnakts Karnevālā iestājās klusums. Visi gulēja, izņemot zirneklieni, kas tina, un harpiju, kas gaidīja. Nakts sabiezēja arvien vairāk un vairāk, līdz Vienradzei likās, ka tā pārsprāgs, atraudama debesīs šuvi un atklādama kārtējos stieņus. Kur ir burvis?
Beidzot, steigdamies cauri klusumam, klupdams pāri ēnām, diedams un pieraudams pēdas kā kaķis uz ledus, viņš parādījās. Sasniedzis Vienradzes krātiņu, viņš līksmi paklanījās un lepni ziņoja: — Smendriks jūsu rīcībā!
Tuvējā krātiņā viņa izdzirda aso bronzas skrapstoņu.
— Liekas, mums ir ļoti maz laika, — viņa teica. — Tu patiesi vari mani atbrīvot?
Garais vīrs pasmaidīja, un pat viņa bālie un svinīgie pirksti ielīksmojās. — Es jau teicu, ka ragana ir pielaidusi trīs lielas kļūdas. Jūsu sagūstīšana bija pēdējā, bet harpijas — otrā, jo jūs abas esat īstas, un Fortūnas Mammucis nespēj jūs padarīt par savām, tāpat kā nespēj paildzināt ziemu kaut par vienu dienu. Bet uzskatīt mani par tādu pašu šarlatānu kā viņa — tā bija viņas pirmā un liktenīgā kļūda. Jo arī es esmu īsts! Es esmu Burvis Smendriks, pēdējais no dedzīgajiem svami, turklāt esmu vecāks nekā izskatos.
— Kur ir otrais? — viņa vaicāja.
Smendriks atrotīja piedurknes. — Par Rahu neraizējieties! Es viņam uzdevu mīklu bez atminējuma. Viņš i' neizkustēsies.
Noklikšķinājis pirkstus, burvis izrunāja trīs stūrainus vārdus. Krātiņš nozuda. Viņa attapās starp apelsīnu, citronu, granātu un mandeļu kokiem, bumbierēm un akācijām; zem viņas kājām bija mīksta pavasara zeme, bet virs galvas auga debess. Sirds kļuva viegla, kā dūmi, un viņa sakopoja spēkus lielajam lēcienam maigajā naktī. Taču viņa neveica šo lēcienu, jo saprata, ka režģi, lai arī neredzami, tomēr bija savā vietā. Viņa bija pārāk veca, lai to nezinātu.
— Atvainojiet, — kaut kur tumsā noteica Smendriks. — Man gribējās jūs atbrīvot tieši ar šo burvību.
Viņš iedziedājās zemā, aukstā balsī, un dīvainie koki tika nopūsti kā pieneņpūkas. — Šie ir drošāki buram- vārdi. Stieņi tagad ir tik trausli kā vecs siers, kuru es drupinu un izsvaidu, lūk, tā! — leelsies viņš atrāva rokas. No garajiem pirkstiem pilēja asinis.
— Laikam būšu licis nepareizos uzsvarus, — viņš norūca, paslēpis rokas apmetnī, un mēģināja piešķirt balsij vieglumu: — Ta gadās.
Noskrapstēja trauslas frāzes, un Šmendrika asiņainās rokas nozibēja pret debesīm. Nez no kurienes izkliboja kaut kas pelēks un smīnošs, līdzīgs milzonīgam lācim, kas, dubļaini ņirgdams, bija gatavs saspiest krātiņu kā riekstu, lai kāriem nagiem ķeksētu ārā Vienradzes gaļas gabalus. Smendriks pavēlēja tam atgriezties naktī, bet tas neklausīja.
Atkāpusies stūrī, Vienradze nolaida galvu, bet harpija, maigi žvadzēdama, sakustējās savā krātiņā, un pelēkais apveids, pagriezis to, kas varēja būt galva, ieraudzīja viņu. Palaidis miglainu, ilgstošu šausmu kliedzienu, tas izgaisa.
Vēl trīcēdams, burvis lādējās: — Kādreiz, senos laikos, es jau viņu izsaucu. Arī toreiz es netiku galā. Nu mēs harpijai esam dzīvību parādā, un viņa to var pieprasīt vēl līdz rītausmai! — Apklusis un lauzīdams savainotos pirkstus, viņš gaidīja, ko sacīs Vienradze. — Es pamēģināšu vēlreiz, — viņš beidzot noteica. — Pamēģināt?
Vienradzei likās, ka tur, kur vēl tikko bija pelēkais apveids, var saredzēt, kā vārās nakts. — Jā, — viņa atbildēja.
Dziļi ievilcis elpu, Smendriks trīsreiz nospļāvās un izteica vārdus, kas noskanēja kā zvani jūras dzelmē. Apmaisījis spļāvienu ar riekšavu pulvera, viņš uzvaroši pasmaidīja, kad tas klusi aizdegās ar zaļu liesmu. Kad tā nodzisa, viņš izteica vēl trīs vārdus. Tie nodūca kā bites uz mēness.
Krātiņš sāka sarukt. Stieņu kustību viņa gan nemanīja, bet ikreiz, kad Smendriks izsaucās: — Ak, nē\ — viņai palika arvien mazāk vietas. Viņa jau vairs nevarēja pagriezties. Stieņi virzījās iekšup nežēlīgi kā paisums vai kā rīts, un tie viņu caururbtu, līdz aplenktu viņas sirdi mūža ieslodzījumā. Kad Šmendrika izsauktais smīnošais radījums bija virzījies tai virsū, viņa pat neiekliedzās, bet šoreiz izdvesa skaņu. Ta bija smalka, izmisīga, bet tomēr nepadevīga.
Viņa tā ari nekad neuzzināja, kā Smendriks stieņus apstādināja. Ja viņš bija teicis kādus burvju vārdus, tad viņa tos nebija dzirdējusi; bet krātiņš apstājās par elpas tiesu no viņas ķermeņa. Vienalga viņa sajuta katru badā ņerkstošo stieni kā auksta vēja pūsmu. Taču tie nespēja viņu aizsniegt.
Burvja rokas nolaidās. — Es vairs neuzdrošinos, — viņš smagi noteica. — Nākamreiz es varbūt pat nespētu… — viņa balss nodevīgi aizklīda, un acīs bija manāma tā pati sakāve, kas bija ķērusi gar sāniem nolaistās rokas. — Ragana nav manī kļūdījusies.
— Pamēģini vēlreiz, — Vienradze sacīja. — Tu esi mans draugs. Pamēģini vēl!
Bet Smendriks, rūgti smaidīdams, rakājās savās kabatās, kur kaut kas šķindēja un grabēja. — Es jau zināju, ka beigsies ar to, — viņš murmināja. — Es sapņoju, ka būs citādi, bet, vienalga, zināju, — un izvilka riņķi, kurā karājās vairākas sarūsējušas atslēgas. — Jums pienāktos lielā maga pakalpojumi, bet baidos, ka nāksies samierināties ar otršķirīga kabatzagļa palīdzību. Vienradži nepazīst nedz vajadzību, nedz kaunu, nedz šaubu, nedz parādu — bet mirstīgie, kā būsit ievērojusi, ņem, ko var! Savukārt Rahs vienlaikus spēj koncentrēties tikai uz vienu.
Vienradzi pēkšņi pārņēma pārliecība, ka visi Pusnakts Karnevāla zvēri ir nomodā un klusi viņu vēro. Blakus krātiņā harpija sāka lēni stampāt no vienas kājas uz otru. — Pasteidzies, — teica Vienradze. — Pasteidzies!
Smendriks jau piemēroja zviedzošajai slēdzenei vienu no atslēgām. Pie šī mēģinājuma slēdzene klusēja, bet, kad viņš piemēroja citu, tā skaļi izkliedza: — Ho-ho, tas tik ir burvis! 1as tik ir burvis! — Tai bija Fortūnas Mammuča balss.
— Ai, aizrijies! — murmināja burvis, bet Vienradze sajuta, kā viņš nosarkst. Viņš pagrieza atslēgu, un slēdzene, izlaizdama pēdējo naidīgo gārdzienu, atvāzās. Smendriks plaši pavēra krātiņa durvis un maigi sacīja:
— Nokāpiet, lēdij. Jūs esat brīva!
Viņa viegli nokāpa zemē, un burvis Smendriks pēkšņā izbrīnā atkāpās. — O, — viņš nočukstēja. — Kad mūs šķīra stieņi, likās citādi. Jūs izskatāties mazāka un ne tik — o! Ak Kungs!
Viņa atradās savā mitrajā, melnajā un ilgās prombūtnes dēļ sapostītajā mežā. Kāds no dziļas tālienes viņu sauca, bet Vienradze, sildīdama kokus un modinādama zāli, izjuta mājas.
Tad viņa izdzirda Raha balsi noskrapstam līdzīgi oļiem zem laivas dibena: — Nu, Šmendrik, es padodos! Kāpēc tad vārna līdzinās tāfelei? — Vienradze atkāpās ēnas dziļumā, un Rahs ieraudzīja tikai burvi pie tukšā sarukušā krātiņa. Viņa roka pieķēra kabatai, tad palaidās.
— Nu, tu, kārnais zagli! — Viņš dzelžaini smīnēja.
— Tagad viņa tevi savērs uz dzeloņstieples harpijas kaklarotai! — Tad pagriezās un devās tieši uz Fortūnas Mammuča kulbu.
— Skrieniet! — burvis sauca. Ar izmisīgi muļķīgu un lidojošu lēcienu viņš uzklupa Raha mugurai, savām garajām rokām aizspiezdams tumšmatim acis un muti. Viņi nogāzās reizē, bet Smendriks uzrausās pirmais, pienaglodams ar saviem ceļgaliem Raha plecus pie zemes.
— Dzeloņstieple, — viņš dvesa. — Tu, akmeņu čupa, tu, atkritums, tu, postaža — es tevi piepildīšu ar niecību tā, ka tā spiedīsies tev ārā pa acīm! Es pārvērtīšu tavu sirdi zaļā zālienā un visu, ko tu mīli, — aitās! Es tevi pataisīšu par sliktu, sapņainu dzejdari! Es pavērsīšu tavus kāju nagus tā, lai tie aug uz iekšu! Dabūsi paostīt!
Papurinājis galvu, Rahs apsēdās, atsviezdams Smen- driku desmit pēdu attālumā. — Ko tu muldi? — viņš no- ņirdza. — Tu pat krējumu sviestā nespēj pārvērst! — Burvis sāka slieties kājās, bet Rahs nolieca tā muguru un uzsēdās virsū. — Nekad tu man neesi paticis! — viņš apmierināti noteica. — Svaks pulveris, bet tēlo no sevis nez ko! — Smagas kā nakts, viņa rokas saslēdzās ap burvja rīkli.
Viņa to neredzēja. Vienradze bija pie paša tālākā krātiņa, kurā, pieplacis pie zemes, gaudoja un rūca manti- kors. Ar raga galiņu viņa pieskārās slēdzenei un nepa- griezusies devās pie krātiņa ar pūķi. Citu pēc cita viņa atbrīvoja visus — gan satīru, gan Cerberu, gan Midgarda Čūsku. Sajutušas brīvību, lēkšodamas, slampādamas un slīdēdamas visas burvības — kā jautrais suns, tā lauva, pērtiķis, čūska un krokodils izzuda naktī. Neviens viņai nepateicās, bet viņa tos ari nevēroja.
Tikai zirnekliene nepievērsa uzmanību viņas maigajam saucienam atvērtajās durvīs. Arahne bija aizņemta ar savu zirnekļtīklu, kas tai likās sniegpārslām krītošs Piena Ceļš. Vienradze iečukstējās: — Audējiņ, brīvība ir labāka, brīvība ir labāka! — Bet zirnekliene neklausīdamās skraidīja šurp turp pa savām dzelzs stellēm. Viņa neapstājās pat tad, kad Vienradze iesaucās: — Arahne, tas ir ļoti skaisti, bet tā nav māksla! — Jaunais zirnekļtīkls nolaidās gar stieņiem kā sniegs.
Sacēlās vējš. Nolidojis gar Vienradzes acīm, zirnekļtīkls izzuda. Vicinādama spārnus, harpija savāca spēkus, kā viļņa mugura savāc sevī ūdeni ar krastmalas smiltīm. No mākoņiem izlēca asiņains mēness, un Vienradze vēroja, kā, vijīgajiem matiem liesmojot, tā tricina krātiņu aukstām, lēnām spārnu vēdām. Zeltītā harpija smējās.
Vienradzes krātiņa ēnā Rahs un Smendriks bija nometušies ceļos. Burvis bija iespiedis rokās smago atslēgu saišķi, bet Rahs mirkšķinādams kasīja galvu. Šausmu aizmiglotām acīm viņi uzlūkoja pacēlušos harpiju. Vējš tos klanīja, un sasizdamies viņu kauli nograbēja.
Vienradze tuvojās harpijas krātiņam. Mazs un pelēks, burvis Šmendriks vārstīja savu muti, un, pat nevarēdama sadzirdēt, viņa zināja, ko tas kliedz: — Viņa jūs nogalinās, viņa jūs nogalinās! Muļķā, bēdziet, kamēr viņa vēl ir ieslodzīta! Ja atbrīvosit, viņa jūs nogalinās! — Bet Vienradze turpināja savu raga apspīdēto ceļu, līdz nostājās Tumšās — Kelaeno priekšā.
Uz bridi ledainie spārni klusi nokārās gaisā kā mākoņi, un harpijas senējais dzeltenais skatiens iegrima Vienradzes sirdī, pievilkdams viņu tuvāk. — Ja tu mani atbrīvosi, es tevi nogalināšu, — teica šis skatiens. — Atbrīvo mani!
Viņa nolaida galvu, ar ragu pieskardamās harpijas krātiņa slēdzenei. Durvis neatsprāga, un dzelzs režģi izkūstot nepārvērtās zvaigžņu gaismā. Bet, tiklīdz harpija pacēla spārnus, tā visas četras krātiņa malas lēni pavērās kā naktī pamodušās milzu puķes ziedlapas. No drupām, iekliegdamās un matiem plīvojot kā zobeniem, briesmīga un brīva, uzziedēja harpija. Mēness novīta un nozuda.
Vienradze izdzirda sevi izbrīnīti un bez bailēm iekliedzamies: — O, tu esi tāda pati kā es! — Ragam niknajā vējā noplandot, viņa izvairīdamās jautri atkāpās. Harpija sita, bet netrāpījusi, spārniem šķindot un izplatot savu silto un smirdošo elpu, atlidoja atpakaļ. Virs harpijas galvas vijās liesmas, bet viņas bronzas krūtežā Vienradze varēja spoguļoties, jauzdama briesmones atspīdumu no pašas ķermeņa. Viņas riņķoja viena ap otru kā dubultzvaigzne un nebija zem sarukušajām debesīm nekā īstāka par viņām abām. Acīm medaini starojot, harpija sajūsmā smējās. Vienradze saprata, ka viņa sitis vēlreiz.
Sakļāvusi spārnus, harpija krita kā zvaigzne tik tuvu garām, ka ar vienu spalvu savainoja Vienradzes plecu līdz asinīm; gaišās ķetnas mērķēja tieši sirdī Fortūnas Mammucim, kura, it kā viesmīlīgi mājup aicinot, bija izplētuši savas šķautnainās rokas. — Tikai par abām! — ragana viņām uzvaroši kliedza. — Pa vienai jūs nebūtu atbrīvojušās! Jūs tomēr man piederējāt! — Kad harpija sasniedza raganu, tā pārlūza kā sauss zars un nogāzās. Aizsegdama raganas ķermeni, harpija tam uzklupa, un viņas bronzas spārni kļuva sarkani.
Vienradze aizgriezās. Blakus atskanēja bērna balss, kas teica, ka viņai esot jāskrien, jāskrien! Tas bija burvis. Viņa acis bija milzīgas un tukšas, bet jau tā pārāk jaunā seja bija kļuvusi pavisam bērnišķīga. — Nē! — viņa teica. — Nāc man līdzi!
Harpija izdvesa biezu, apmierinātu skaņu, kas atmiekšķēja burvja ceļgalus. Bet Vienradze atkārtoja: — Nāc man līdzi, — un viņi divatā devās prom no Pusnakts Karnevāla. Bija bezmēness nakts, taču burvja acīs par mēnesi bija kļuvusi viņa — par aukstu, bālu un ļoti senu mēnesi, kas dod gaismu viņa ceļam uz glābiņu vai ārprātu. Viņš tam sekoja, neatskatīdamies pat tad, kad izdzirda izmisīgi smagus soļus, bronzas spārnu atvēzienu un Raha aprauto kliedzienu.
— Viņš skrēja. Nekad nevajag skriet no nemirstīgajiem! Tas piesaista viņu uzmanību. — Viņas balss bija maiga un bez nožēlas. — Nekad neskrien! Dodies lēnām, izlikdamies, ka domā par ko citu! Uzsāc dziesmu, skaiti dzejoli, taisi savus trikus, un varbūt viņa nesekos! Tikai lēnām, burvi!
lā viņi kopā, soli pa solim, devās cauri naktij — baltais ragnesis un garais vīrs melnajā tērpā. Burvis kļāvās pie Vienradzes gaismas cik tuvu vien uzdrošinādamies, jo aiz tās klaiņoja badīgas ēnas — to skaņu ēnas, ar kurām harpija iznicināja no Pusnakts Karnevāla palikušo mazumu. Kad šīs skaņas jau bija izbalējušas, dīvainajā ceļā uz rītu viņiem sekoja kāda cita skaņa — zirneklienes smalkās, sausās raudas.
Kā tikko piedzimis bērns, burvis ilgi raudāja. Beidzot, spēdams parunāt, viņš nočukstēja: — Nabaga vecene. — Vienradze neko neatbildēja, un, pacēlis galvu, Smendriks dīvaini viņā noraudzījās. Sāka smidzināt pelēcīgais rīta lietus, kurā viņa mirdzēja kā delfīns. — Nē, — viņa atbildēja šim skatienam. — Es nekad nenožēloju!
Klusēdams sakņupis ceļa malā, viņš vīstījās salijušajā lietusmēteli, līdz izskatījās pēc melna, salauzta lietussarga. Gaidīdama viņa juta, kā līdz ar lietu apkārt nolīst viņas dzīves dienas. — Es varu skumt, — viņa maigi iebilda, — bet tas nav viens un tas pats.
Atkal uz viņu paskatījies, Smendriks bija gandrīz savācies, lai arī tas izdevās ar lielām pūlēm. — Kurp jūs tagad dosities? Kur jūs gājāt, pirms viņa jūs notvēra?
— Es meklēju savu tautu. Tu esi to redzējis, burvi? Viņi ir jūras baltumā un mežonīgi kā es.
Smendriks drūmi pakratīja galvu. — Kamēr vien esmu bijis nomodā, neesmu redzējis nevienu jums līdzīgu. Kad es biju zēns, uzskatīja, ka daži vienradži vēl ir palikuši, bet es pazinu tikai vienu cilvēku, kas bija to redzējis. Neapšaubāmi, ka aizgājuši ir visi, izņemot jūs, lēdij. Staigājot vietās, kur viņi uzturējušies, dzirdama atbalss.
— Nē, bet citi ari tos ir redzējuši! — viņu iepriecināja vēsts, ka vēl tik nesenā pagātnē, kā burvja bērnība, bijuši vienradži. — Taurenītis man izstāstīja par Sarkano Bulli, bet ragana — par karali Hagardu. Lai visu uzzinātu, man viņi jāatrod. Tu nezini, kur īsti Hagards valda?
Burvja vaibsti gandrīz aizšķobījās, taču viņš tos pārtvēra un sāka smaidīt tik lēni, it kā mute būtu no dzelzs. Viņš vēl laikus paspēja to ieveidot, bet, vienalga, tas bija dzelžains smaids. — Es zinu kādu dzejoli:
Kur klintis smailas, naža asas, Nav zāles tur, ne rasas; Kur sirdis cietas tā kā krams — Tur karal's Hagards sastopams.
— Gan es uzzināšu, kad nokļūšu tur. — Viņai likās, ka Smendriks mēdās. — Varbūt zini kādu dzejoli par Sarkano Bulli?
— Tādu nav. — Bāls un smaidošs viņš piecēlās kājās. — Par karali Hagardu es zinu tikai pēc dzirdētā. Viņš ir vecs, dzelkšņains kā vēlīns novembris un pārvalda neauglīgu valsti pie jūras. Stāsta, ka, pirms Hagards atnācis, zeme esot bijusi mīksta un zaļa; bet zāle novītusi, līdzko viņš tai pieskāries. Zemniekiem ir tāds teiciens, ja viņi ierauga ugunsgrēka, vēja vai siseņu nopostītus laukus: — Beigts kā Hagarda sirds! — Saka arī, ka viņa pilī nav ne gaismu, ne uguns un ka viņš sūta savus ļaudis zagt cāļus, palagus un pīrāgus no palodzēm. Stāsta, ka pēdējoreiz karalis Hagards esot smējies…
Vienradze piecirta pēdu. Smendriks aprāvās. — Par Sarkano Bulli zinu mazāk, nekā esmu dzirdējis, jo par viņu ir daudz kā pretrunīga. Bullis — dzīva radība, Bullis — spoks, Bullis — pats Hagards pēc saulrieta. Bullis vai nu bija tai zemē pirms Hagarda, vai atnāca līdz ar viņu, vai atnāca pie viņa. Tas aizstāv viņu no uzbrukumiem un revolūcijām un ļauj ietaupīt uz apbruņojuma rēķina. Bullis turot viņu ieslodzītu paša pilī. Tas esot sātans, kam Hagards pārdevis savu dvēseli. Viņš pārdevis savu dvēseli, lai to iegūtu. Bullis pieder Hagardam. Hagards pieder Bullim.
Kā ūdens apļi viņā izplatījās pārliecības viļņi. Atmiņā atkal ievidžinājās tauriņš: — Sen atpakaļ viņi nāca pa visiem ceļiem, un, izdzēsdams to pēdas, Sarkanais Bullis skrēja cieši nopakaļ. — Viņa saskatīja gaudojoša vēja nestus baltus tēlus ar trīsošiem dzelteniem ragiem. — Es došos turp, — viņa teica. — Tu mani atbrīvoji, burvi, un, pirms aiziet, es izpildīšu tavu vēlēšanos. Kāda tā būs?
Šmendrika iegarenās acis iezalgojās kā lapas saulē. — Ņemiet mani sev līdzi!
Neatbildējusi viņa mierīgā un dejojošā solī devās prom. Burvis teica: — Es varētu noderēt! Es zinu ceļu uz Hagarda valsti un valodas, kādās runā tā malās.
Likās, ka Vienradze tūlīt izzudīs lipīgajā miglā, un Šmendriks pielika soli. — Turklāt nevienam klejotājam burvja klātbūtne vēl nav kaitējusi, pat vienradžiem ne. Atceraties stāstu par vareno burvi Nikosu? Reiz viņš mežā uzdūries vienradzim, kurš gulēja, ielicis galvu klēpī ķiķinošai jaunavai, kamēr tiem tuvojušies trīs mednieki ar uzvilktiem lokiem, lai nogalinātu raga dēļ. Nikosa rīcībā bija tikai mirklis. Pamājis un izteicis vienu vārdu, viņš pārvērta vienradzi skaistā jauneklī, kurš, pamodies un ieraudzījis pārsteigtos strēlniekus, tos visus uzbrukumā nogalinājis. Viņa zobens bija koniski izvīts, un viņš mīdīja mirušo ķermeņus.
— Bet meitene? — viņa vaicāja. — Ari to viņš nogalināja?
— Nē, viņš to apprecēja. Viņš teica, ka viņa ir tikai bezmērķīgs, uz savu ģimeni sadusmojies bērns, kam vajadzīgs vienīgi vīrs. Kā tāds viņš arī palika uz visiem laikiem, jo pat Nikoss vairs nespēja tam atgriezt iepriekšējo apveidu. Visu cienīts viņš nomira dziļā vecumā no vijolīšu pārmērības — stāsta, ka to viņam nekad neesot pieticis. Bērnu viņiem nebija.
Stāsts iemājoja Vienradzes elpā. — Burvis viņam nodarīja lielu ļaunumu, nevis pakalpoja, — viņa maigi sacīja. — Cik šausmīgi, ja laipnie burvji būtu pārvērtuši visu manu tautu cilvēkos — izsūtītu un ieslodzītu kā degošās mājās! Tad jau labāk lai Sarkanais Bullis tos visus nogalina!
— Tur, kur jūs tagad dodaties, — atbildēja Smendriks,
— tikai retais nevēlēs jums ļaunu, un draudzīga, kaut muļķīga, sirds kādu dienu var izrādīties vajadzīga kā ūdens. Ņemiet mani līdzi — smiekliem, veiksmei, nezināmajam! Ņemiet mani līdzi!
Kamēr viņš runāja, lietus bija izbalojis, debesis sāka skaidroties, un slapjā zāle iemirdzējās kā jūras gliemežvāka iekšpuse. Viņa skatījās tālē — miglā tīto karaļu tēlos meklēdama to vienu vienīgo; bet cietokšņu un piļu sniegainajā spīdumā to, kura celta uz buļļa pleciem. — Vēl nekad neviens nav ceļojis kopā ar mani, — viņa teica,
— kaut gan neviens mani nebija arī iesprostojis vai uzskatījis par baltu ķēvi, vai piedevis man manis pašas izskatu. Liekas, vēl daudz kam ar mani jānotiek pirmoreiz, un skaidrs, ka no visa tā tava sabiedrība nebūs ne pats dīvainākais, ne arī pēdējais. Ja vēlies, vari nākt man līdzi, kaut gan es gribēju, lai tu izšķiries par citu balvu!
Smendriks skumji pasmaidīja. — Es par to jau domāju. — Viņš palūkojās uz saviem pirkstiem, un stieņu kodumu vietās Vienradze ieraudzīja pusmēness zīmes.
— Bet jūs nekad nespētu izpildīt manu īsto vēlēšanos.
Ta, lūk, viņa nodomāja, sajuzdama pirmo skumju zirneklīgo pieskārienu savas ādas iekšpusē. Ta tas arī būs visu laiku, ceļojot ar mirstīgo. — Nē, — viņa atbildēja, — ne ragana, ne es nespējam pārvērst tevi par to, kas tu neesi. Es nevaru pārvērst tevi par īstu burvi.
— Ta jau es ari domāju, — bilda Smendriks. — Nekas. Neuztraucieties par to!
— Es neuztraucos, — viņa atsaucās.
Pirmajā ceļojuma dienā virs viņu galvām aizšāvās zils sīlis un nosvilpās: — Nu gan, lai mani pataisa par izbāzeni aiz stikla! — , tad laidās taisnā ceļā mājup, lai izstāstītu sievai par redzēto. Ligzdā tupēdama, viņa saviem bērneļiem vienmuļi dūca:
— Circeņi, zirnekļi, ērcītes,
Kāpuri, vaboles, spārites,
Sienāži, tārpiņi, skudriņu rums —
Visi tiks atvemti, mīļotie, jums.
Zū-žū-žū, nerātņi, saulīte riet,
Lidot nemaz nav liels prieks, kā jums šķiet.
— Šodien redzēju vienradzi, — nosēdies teica zilais
silis.
— Kā noprotu, vakariņas gan tu neesi redzējis, — vēsi atbildēja sieva. — Neieredzu vīriešus, kuri runā ar tukšu knābi!
— Mazulīt, bet vienradze! — Atmetis savu parasto cienību, sīlis lēkāja pa zaru. — Es viņus nebiju redzējis kopš…
— Tu viņus vispār neesi redzējis, — viņa iebilda. — Atceries, ar ko tu runā! Es jau nu zināšu, ko tu savā dzīvē esi redzējis un ko ne!
Bet sīlis nepievērsa uzmanību un turpināja tarkšķēt: — Viņai līdzi bija kāds dīvainis melnā. Viņi gāja pāri Kaķu Kalnam. Ka tik' viņi nedodas uz Hagarda zemi. — Viņš artistiski piešķieba galvu — savulaik tas viņa sievai bija sagrozījis visus prātus. — Kas par brokastīm sagaidāmas vecajam Hagardam, — viņš brīņojās. — Kā tev patīk, vienradzis pats ierodas un droši klauvē pie viņa drūmajām durvīm: tuk-tuk-tuk. Es atdotu visu, lai tikai to redzētu…
— Nedomāju, ka visu cauru dienu jūs abi vērojāt vienradžus, — knābi klakšķinādama, klukstēja sieva. — Cik man zināms, tad viņa brīvā laika pavadīšanā esot uzskatāma par lielu meistariem. — Sabozusi apkakles spalviņas, viņa tam tuvojās.
— Dārgā, es pat viņu redzējis neesmu… — iesāka zilais sīlis, bet, lai arī sieva zināja, ka viņš nav redzējis un pat neuzdrošinātos, vienalga, vienreiz viņam iezvēla. Viņa bija no tām sievietēm, kas mīlēja skaidrību pa morāles līniju.
Vienradze un burvis soļoja cauri pavasarim — pāri mīkstajam Kaķu Kalnam nolaizdamies violetajā ielejā ar ābelēm. Resni un piekļāvīgi kā avis zemie pakalni aiz ielejas izbrīnā nolieca savas galvas, lai apostītu garāmejošo vienradzi, lālāk sekoja mierīgākas vasaras augstienes un izcepināti līdzenumi, virs kuriem gaiss biezēja spīdīgs kā karamele. Kopā ar Smendriku viņa rausās augšup un lejup pa kazenājiem klātiem krastiem un kraujām, pārvarēja upes un klaiņoja pa mežiem, kas viņai atgādināja savējo, bet līdzināties tam nespēja, jo pazina laiku. Ari manējais to tagad pazīst, viņa nodomāja, bet iestāstīja sev, ka tas nekas un viss būs, kā senāk, kad viņa atgriezīsies.
Naktīs, kad Smendriks izgulēja savu kājas noberzušā un izsalkušā burvja miegu, Vienradze notupās un nomodā gaidīja, kad no mēness iznirs uzbrūkošais Sarkanā Buļļa milzu stāvs. Reizēm viņai likās, ka sajūt Buļļa smaku — tumšus, neķītrus izgarojumus, kas viņas meklējumu gaitā izplatās naktī. Tādās reizēs, savā gatavībā auksti iekliegdamās, viņa pielēca kājās, lai ieraudzītu vienīgi to, ka no bikla attāluma viņu vēro divas trīs stirnas. Stirnas mīl un apskauž vienradžus. Reiz, savu ķiķinošo draugu izstumts, viņai pavisam tuvu pienāca divgadīgs bucēns, kas, nodūris skatienu, murmināja: — Tu esi ļoti skaista! Tikpat skaista, kā mūsu māmiņas stāstīja.
Viņa tikai paraudzījās, bet nebilda ne vārda, jo zināja, ka atbildi viņš negaida. Pārējie stirnēni spurdza un čukstēja: — Nu, tālāk, tālāk! — Tad, pacēlis galvu, buciņš ātri un priecīgi izkliedza: — Bet es zinu vienu vēl skaistāku par tevi! — Aizgriezdamies viņš muka mēnesgaismā, un draugi metās nopakaļ. Vienradze atkal nogūlās.
Lāgu lāgiem sava ceļojuma gaitā viņi iegriezās ciematos, kur Smendriks stādījās priekšā kā ceļojošs burvis, pa visu ielu skaļi piedāvādams "uzdziedāt vakariņu tiesai, drusku iztraucēt, pavisam nedaudz izjaukt jūsu miegu un doties tālāk". Reti bija gadījumi, kad kāds nepiedāvātu naktsmājas viņam un stadulu viņa skaistajai baltajai ķēvei, un viņš sniedza savu priekšnesumu uz tirgus plača laternu gaismā līdz pat bērnu gulētiešanas stundai. Nemaz necenzdamies paveikt ko lielāku, viņš lika lellēm sākt runāt vai ziepes pārvērta konfektēs, bet pat šie sīkumi viņam reizēm negāja no rokas. Taču bērniem viņš patika, viņu vecāki neskopojās ar maltīti, un vasaras vakari bija maigi un līgani. Vēl gadsimtiem ilgi Vienradze atcerējās stadulas savādo šokolādes smaržu un ņirbīgajā gaismā uz sienām, durvīm un skursteņiem dejojošo Šmendrika ēnu.
Rītos viņi turpināja savu ceļu. Šmendrika kabatas bija pilnas ar maizi, sieru un apelsīniem, bet līdzās — jūras balta saulē vai jūras zaļa koku pavēnī — soļoja viņa. Šmendrika triki tika aizmirsti, vēl pirms viņš nozuda skatam, bet baltā ķēve daudziem cieminiekiem naktīs nedeva miera, un dažas sievietes, redzēdamas viņu sapņos, bija pamozdamās raudājušas.
Kādu vakaru viņi piestāja sātīgā un ērtā pilsētā, kur pat ubagiem bija dubultzodi un peles staigāja gāzelēdamās. Šmendriku tūdaļ aicināja vakariņot pie birģermeistara un dažiem apaļākajiem padomniekiem; bet, kā allaž, nepazīto Vienradzi palaida ganībās ar piena saldu zāli. Vakariņu galds bija uzklāts laukumā, jo nakts bija silta, un birģermeistars vēlējās padižoties sava viesa priekšā. Cienasts bija pirmklasīgs.
Maltītes laikā Šmendriks atstāstīja savus klejojošā brīnumdara piedzīvojumus, piparodams tos ar karaļiem, pūķiem un augstdzimušām dāmām. Viņš nemeloja, vienīgi apkopoja notikumus sakarīgāk — tā ka pat manīgajiem padomniekiem tie izklausījās pēc patiesības. Ne tikai viņi, bet pat vienkārši cilvēki no ielas sliecās uzzināt, kādi tad varētu būt buramvārdi, kuri, ja tos pienācīgā veidā izrunā, atver visas slēdzenes. Un visi kā viens ar aizturētu elpu noskatījās savainotajos burvja pirkstos. — Atmiņa no manas tikšanās ar harpiju, — Smendriks mierīgi paskaidroja. — Viņas kož.
— Un jums ne reizes nav bijis bail? — kautri brīnījās jauna meitene. Birģermeistars viņu apklusināja, bet Šmendriks, aizkūpinādams cigāru, cauri dūmiem viņai uzsmaidīja. — Bailes un bads mani ir uzturējuši jaunu. — Palūkojies apkārt uz snaudošajiem vai pļāpājošajiem padomniekiem, viņš plati piemiedza meitenei.
Birģermeistars neapvainojās. — Tas taisnība, — viņš nopūtās, izstieptiem pirkstiem noglāstīdams savas vakariņas. — Mums šeit tiešām klājas labi, un, ja kāds domā citādi, tad es neko no dzīves nesaprotu. Es pat kādreiz domāju, ka nedaudz baiļu vai bada mums nāktu tikai par labu — dūšas uztaisīšanai, tā teikt. Tāpēc mēs vienmēr priečājamies par svešiniekiem ar visiem viņu stāstiem un dziesmām. Viņi paplašina mūsu redzesloku… noskaņo mūs ielūkoties sevi… — viņš nožāvājās un iestenēdamies izstaipījās.
Pēkšņi viens no padomniekiem iesaucās: — Ak mūžs, paskatieties ganībās! — Uz ļumīgajiem kakliem balstītās smagās galvas pagriezās, un visi ieraudzīja lauka tālākajā galā saspiedušos ciema zirgus, govis un aitas, kas lūkojās, kā burvja baltā ķēve rāmi ganās vēsajā zālē. Dzīvnieki neizdvesa ne skaņas. Pat cūkas un zosis bija mēmas kā ēnas. Kaut kur tālumā, kā ar oglīti pārsvītrodama saulrietu, ieķērcās vārna.
— Apbrīnojami, — nomurmināja birģermeistars.
— Tiešām apbrīnojami!
— Jā, vai ne? — piekrita burvis. — Ja es jums vēl pastāstītu, ko tikai man par viņu nav piedāvājuši…
— Interesanti, — ierunājās pirmītējais padomnieks.
— Neizskatās, ka tie no viņas baidītos. Tadi kā godbijīgi, cieņas pilni pret viņu.
— Viņi redz to, ko jūs esat aizmirsuši prast saskatīt. — Smendriks bija krietni nobaudījis sarkanvīnu, un jaunā meitene viņā lūkojās gan maigākām, taču seklākām nekā Vienradzei. Sizdams ar glāzi pret galdu, Šmendriks pievērsās smaidošajam birģermeistaram: — Jums pat sapnī nerādās, cik viņa ir rets radījums! Viņa ir mīts, atmiņa, maldu un vēlmju uguns. Ja vien jūs spētu atcerēties, ja vien jūs būtu baudījuši badu…
Viņa balss izzuda pakavu dimdoņā un bērnu klaigās. Svilpdami un smiedamies kāds ducis rudens skrandās ģērbtu jātnieku iebrāzās laukumā, izkliedēdami pilsētniekus kā marmora bumbiņas. Izveidojuši ierindu, viņi drasēja pa laukumu, savā ceļā visu apgāzdami, nesakarīgā lielībā klaigādami un nezin ko izsaukdami uz kautiņu. Viens no jātniekiem, stāvus piecēlies sedlos, uzvilka loku un ar bultu notrieca baznīcas torņa gaili; cits Smen- drikam nocēla cepuri un, uzbāzis to sev galvā, rēkdams aizjāja. Daži paķēra sev pie sedliem kliedzošus bērnus, citi nokampa vīna maisiņus un sviestmaizes. Viņu acis neprātīgi mirdzēja neskūtajās sejās, bet smiekli līdzinājās bungu rīboņai.
Resnais birģermeistars nostājās, un, saskatījies ar laupītāju vadoni, pacēla vienu uzaci. Vadonis noklikšķināja ar pirkstiem, un zirgi uz vietas nomierinājās, bet skrandaiņi apklusa kā ciema lopiņi Vienradzes priekšā. Viņi rūpīgi nolaida bērnus zemē un atdeva gandrīz visus vīna maisiņus.
— Džeks Džingls [3] , lūgtum, — mierīgi noteica birģermeistars.
Nolaidies no zirga, jātnieku vadonis lēni piegāja pie galda, kur vakariņoja padomnieki ar savu viesi. Gandrīz septiņas pēdas garais milzu tēviņš žvadzēja un džinkstēja pie katra soļa, jo viņa salāpītā jaka bija apšūta gredzeniem, zvaniņiem un sprādzēm. — L'vakar, Jūs' gaišīb', — viņš smiedamies nočukstēja.
— Sitam vienreiz jāpieliek punkts, — birģermeistars brīdināja. — Es nesaprotu, kāpēc jūs nevarētu iejāt mierīgi kā civilizēti ļaudis!
— Ai, zēni neko ļaunu negribēja, Jūs' gaišīb', — milzis miermīlīgi nomurkšķēja. — Visu cauru dienu zaļā mežā iespundēti, vajag mazliet atlaist grožus, tā teikt, nelielu katarsi. Labi, labi, viss, jā? — Un ar nopūtu, izvilcis no azotes paplānu zuteni ar monētām, viņš ielika to birģermeistara pavērtajā plaukstā: — Lūdzu, Jūs' gaišīb'. Nav daudz, bet vairāk nevaram atlicināt.
Izbēris monētas saujā, birģermeistars tām piedūrās ar savu trekno pirkstu un noņurdēja: — Pavisam maz, — viņš žēlojās. — Pat mazāk nekā pagājušajā mēnesī, un jau tad bija tīrā sīknauda! Nožēlojama laupītāju banda, nekas vairāk!
— Grūti laiki, — drūmi atbildēja Džeks Džingls.
— Mūs nevar vainot, ja ceļiniekiem nav vairāk zelta kā mums. No rāceņa, kā zināms, asinis neizspiedīsi.
— Es izspiedīšu, — pakratīdams dūri, birģermeistars bargi noraudzījās uz milzoni. — Bet, ja tu no manis slēp, — viņš iekliedzās, — ja tu piebāz savas kabatas uz mana rēķina, es tevi, draudziņ, tā izspiedīšu, tā izspaidīšu, ka no tevis asakas vien paliks pāri, ko palaist vējā! Tagad vācies un pasaki to savam skrandu kapteinim! Arā, nelieši!
Kad Džeks Džingls murminādams aizgriezās, Šmendriks nokrekšķinājās un nedroši iebilda: — Manu cepuri, lūdzu, esiet tik laipns!
Neko neteikdams, milzis uzlūkoja viņu savām asiņu pielietajām bifeļa acīm. — Manu cepuri! — jau stingrākā tonī noprasīja Šmendriks. — Viens no jūsu vīriem nocēla manu cepuri, un būtu prātīgāk, ja viņš to atdotu.
— Prātīgāk, ko? — beidzot noņurdēja Džeks Džingls.
— Un kas tu tāds, lūdzu, būtu, ka spriedelē par prātu?
Vīns vēl putoja Šmendrika acīs. — Es esmu burvis Šmendriks, un ar mani labāk nenaidoties! — viņš paziņoja. — Es esmu vecāks un bīstamāks nekā izliekos. Manu cepuri!
Džeks Džingls viņā labu laiku noskatījās, tad piegāja pie sava zirga un pārsviedies iemetās sedlos. Viņš piejāja par bārdas tiesu no gaidošā Šmendrika. — Nu ta', — viņš noauroja, — ja tu i' tāds burvis, iztais' kād' trik'! Patais' man zaļu degunu, uzpildi seglu somas ar sniegu, novāc man' bārd'! Parādi kādu burvību vai šļūc pa diegu! — Izvilcis no jostas ierūsējušu dunci, viņš, ļauni svilpodams, svārstīja to aiz gala.
— Burvis ir mans viesis, — brīdināja birģermeistars, bet Šmendriks svinīgi noteica: — Nu, labi. Uz tavas galvas lai tā krīt! — Ar acu kaktiņu pārliecinājies, ka jaunā meitene viņu vēro, Šmendriks norādīja uz putnubiedēkļu bandu, kas smīkņāja aiz sava vadoņa, un noskaitīja kādu pantu. Mirklī viņa melnā cepure izrāvās no vīra pirkstiem un klusi kā pūce lēnām peldēja tumsā. Divas sievietes noģība, bet birģermeistars apsēdās. Laupītāji spiedza kā nepilngadīgie.
Pārpeldējusi pāri laukumam, melnā cepure ienira zirgu dzirdītavā, uzpildīdama sevi ar ūdeni līdz malām. Tad, ēnā gandrīz vairs neredzama, tā atgriezās, skaidri mērķēdama uz Džeka Džingla nemazgāto galvu. Rokām aizklājies, viņš murmināja: — Ne, ne, sauc atpakaļ! —, un pat viņa vīri nogaidoši ņirdza. Uzvaroši smaidīdams, Šmendriks noklakšķināja pirkstiem, lai pasteidzinātu cepuri.
Bet, tuvodamās laupītāju vadonim, cepure pakāpeniski sāka novirzīties arvien vairāk uz padomnieku galda pusi. Birģermeistars tikai paspēja pieslieties kājās, kad cepure ērti novietojās uz viņa galvas. Šmendriks laikus palīda zem galda, bet daži tuvākie padomnieki tika nedaudz aplaistīti.
Smieklu dārdoņā Džeks Džingls noliecās no sava zirga pēc burvja Šmendrika, kurš ar galdautu centās slaucīt aizrijušos birģermeistaru. — Šaubos, vai tevi te vēl izsauks uz bis! — milzis nodūca viņam ausī. — Labāk dodies mums līdzi! — Pārsviedis Šmendriku uz vēdera pāri sedliem, viņš aizjāja, savas skrandainās kohortas pavadīts. Viņu irgošanās, sprauslāšana un atraugas vēl ilgi kavējās laukumā, kaut pakavu dipoņa jau bija noklususi.
Pie birģermeistara pieskrēja vīri, vaicādami, vai nevajag dzīties pakaļ un atbrīvot burvi, bet viņš, pakratījis slapjo galvu, noteica: — Diez vai tas ir nepieciešams. Ja mūsu viesis ir tas, par ko uzdodas, viņš pats spēs pilnībā parūpēties par sevi. Bet, ja nav — tad nevajag, — krāpniekam, kas izmanto mūsu viesmīlību, nav tiesību uz mūsu palīdzību. Nē, nē, par viņu neuztraucieties!
Tercītes no birģermeistara pazodes saplūda straumītēs uz kakla, lai pēc tam ieplūstu upē uz krekla priekšas, bet viņš pats vērsa savu kautro skatu uz ganībām, kur tumsā balti vīdēja burvja ķēve. Bez skaņas viņa jādelēja šurp turp gar žogu. Birģermeistars klusi ierunājās: — Es domāju, mums drīzāk nāktos kārtīgi parūpēties par mūsu aizvestā drauga jājamo, reiz viņš to tik augstu vērtē, kā dzirdējām. — Un birģermeistars norīkoja divus vīrus saķert ganībās ķēvi un ievietot viņa staļļa drošākajā stadulā.
Bet vīri vēl nebija piegājuši pie ganību vārtiem, kad baltā ķēve pārlēca pāri žogam un nozuda naktī kā krītoša zvaigzne. Abi palika stāvam kā iemieti, paši nesaprazdami, kāpēc tik ilgi noskatās burvja ķēvē un neklausa birģermeistara pavēlei atgriezties. Pēc tam viņi reižu reizēm dīvaini iesmējās pat visnopietnākajos brīžos un tā nu tika uzskatīti par vientiešiem.
Pēc mežonīgās jāšanas ar laupītājiem Smendrikam prātā palika vienīgi vējš, sedlu mala un milža šķindošie smiekli. Domājot par sava trika ar cepuri gala iznākumu, viņš bija pārāk aizņemts, lai ievērotu ko vairāk. Pār mēru angliski — iešāvās prātā. Pārākā kompensācija. Taču viņš pakratīja galvu, lai cik grūti tas viņa stāvoklī arī nāktos. Maģija zina, ko dara, viņš nodomāja, tajā pašā mirklī atsizdamies, jo zirgs lēca pār strautu. Bet es nekad nezinu to, ko maģija. Vismaz ne īstajā brīdī. Zinātu, kur maģija mīt, uzrakstītu tai vēstuli.
Krūmi un zari sitās viņam sejā, bet ausīs ūjināja pūces. Zirgi pārgāja riksī, tad solī. Griezīga, trīcoša balss izsaucās: — Stāt, paroli!
— Vellos, tie esam mēs! — nomurmināja Džeks Džingls. Ar skaņu, kas līdzinājās zāģēšanai, viņš pakasīja galvu un skaļi atbildēja:
— īsa, bet priecīga dzīve Mīļajā zaļajā mežā; Biedru kopības traukā Uzvara jaukā…
— Brīvība, — izlaboja griezīgā balss. — Brīvība jaukā. Sākas ar b.
— Paldies. Brīvība jaukā. Biedru kopība — nē, nē, to jau es teicu. īsa, bet priecīga dzīve; biedru kopība — nē, tā ne! — Džeks Džingls atkal pakasīja galvu un nodvesa: — Brīvība jaukā — nepalīdzēs' drusku?
— Viens par visiem, visi par vienu, — balss laipni noteica. — "Ialāk varēsi pats?
— Viens par visiem, visi par vienu — man neiznāk! — nokliedzās milzis.
— Viens par visiem, Visi par vienu, Kopībā spēks, Šķirti ne dienu!
Iespēris zirgam, viņš turpināja ceļu.
No tumsas izšāvās bulta, nošķēla gabaliņu no Džeka auss, noskrāpēja nākamā jātnieka zirgu un aizplēnēja tālumā kā sikspārnis. Laupītāji patvērās aiz kokiem, bet Džeks Džingls dusmās norēcās: — Pie velna, es taču desmit reizes noskaitīju paroli! Nekas, es tevi dabūs rokā…
— Džek, kamēr jūs bijāt prom, mēs paroli nomainījām, — atskanēja sardzes balss. — Veco bija grūti atcerēties.
— Ak tad jūs nomainījāt paroli, ko? — Džeks Džingls ar Šmendrika mantijas stūri susināja asiņojošo ausi. — Un kā lai es, izķidātie ķēmi ar atšķaidītajām smadzenēm, to būtu zinājis?
— Neārdies, Džek! — samierinoši atbildēja sargs.
— Redzi, jaunā parole ir tik vienkārša, ka tam pat īstenībā nav nozīmes, ka tu to nezini. Vienkārši jāiekliedzas kā žirafei. Kapteinis pats to izdomāja.
— Jāiekliedzas kā žirafei! — Milzis tik ilgi lamājās, līdz pat zirgi uzbudinājumā sakustējās. — Tu, pintiķi, žirafes vispār ir mēmas! Tikpat labi kapteinis varētu pieprasīt, lai mēs atsauktos kā zivis vai tauriņi.
— Es zinu. Bet tāpēc jau neviens, pat tu, nevarēs paroli aizmirst. Kapteinis ir prāta vīrs, ne?
— Jo tālāk, jo trakāk, — Džeks Džingls izbrīnā noteica. — Bet paklau, kas traucēs mežzinim vai kādam no karaļa vīriem iekliegties kā žirafei, kad tu tos uzrunāsi?
— A, — sargs nopriecājās. — Tur jau tā gudrība slēpjas! Jāiekliedzas trīs reizes. Divreiz gari un vienreiz īsi.
Džeks Džingls klusēdams sēdēja zirgā un kasīja ausi.
— Divreiz gari un vienreiz īsi, — beidzot viņš nopūtās.
— Nav daudz muļķīgāk par to, kad vispār nebija paroles un šāva uz katru, kas atsaucās. Divreiz gari un vienreiz isi, labs i'! — Un, savu viru pavadīts, viņš iejāja mežā.
Kaut kur priekšā atskanēja neapmierinātas, murminošas balsis, kas līdzinājās aplaupītu bišu sanoņai. Piejājot tuvāk, Šmendrikam likās, ka to starpā dzird ari sievietes balsi. Ar vaigu sajutis ugunskuru, viņš pacēla galvu. Viņi bija apstājušies nelielā izcirtumā, kur, satupuši ap ugunskuru, savā starpā satraukti lamājās kādi desmit, divpadsmit cilvēki. Gaiss smaržoja pēc piedegušām pupiņām.
Vasarraibumains sarkanmatis, tērpies pieklājīgākās skrandās nekā pārējie, cēlās viņus sveicināt. — Nu, Džek! — viņš iekliedzās. — Ko tu mums te atvedi — biedru vai gūstekni? — Pāri plecam viņš uzsauca: — Dārgā, pielej zupai ūdeni; mums ir ciemiņi!
— Es pats nezin', kas viņš ir, — Džeks Džingls noburkšķēja. Viņš gribēja sākt stāstīt par birģermeistaru un cepuri, bet knapi tika līdz aurojošajam iebrukumam pilsētā, kad plāna kā dzelksnis cauri vīriešu ielokam izspraucās sieviete un spiegdama viņu pārtrauca: — Es to necietīšu, Kallī, zupa jau tā ir šķidrāka par savu smaržu! — viņas bālo, kaulaino seju ar dedzīgajām bēša acīm ieskāva izkaltušas zāles krāsas mati.
— Un kas tas par grābekli? — viņa vaicāja, apskatīdama Šmendriku kā kaut ko tādu, kas pielipis viņas pazolei. — Viņš nav pilsētnieks. Man nepatīk viņa izskats. Pāršķeliet viņa maģiju!
Viņa bija gribējusi teikt "māgu", taču šī sakritība kā mitras ūdenszāles noslīdēja gar Šmendrika mugurkaulu. Viņš nošļūca no Džeka Džingla zirga un nostājās laupītāju kapteiņa priekšā. — Es esmu burvis Šmendriks, — viņš paziņoja, abām rokām virpuļodams savu mantiju, līdz tā vārgi noviļņoja. — Un jūs patiešām esat drosmīgākais starp drosmīgajiem un brīvākais starp brīvajiem slavenais mūžamežu Kapteinis Kallī?
Daži laupītāji nozviedzās, bet sieviete iestenējās. — 'Ia jau es zināju! — viņa paziņoja. — Kallī, uzšķērd viņu no žaunām līdz pat kaunam, pirms viņš vēl neizdarās, kā tas iepriekšējais! — Taču, uzrādīdams pliko pakausi, kapteinis lepni paklanījās un atbildēja: — Tas es esmu.
Kas kā draugs pie manis tīāks, Par draugu ari kļūs, Pēc manas galvas tīkot sāks — No savas šķirties būs!
Kā jūs šeit ieradāties, ser?
— Uz vēdera, — atbildēja Šmendriks, — un bez iepriekšēja nodoma, bet tomēr kā draugs. Kaut jūsu cienība to apšauba, — viņš piebilda, pamādams uz tievo sievieti. Viņa nospļāvās.
Kapteinis Kallī pasmīkņāja un vāri noglauda sievietes asos plecus. — Tāda nu viņa ir — Mollija Grū, — viņš paskaidroja. — Viņa apsargā mani labāk par mani pašu. Es viņai uzticos un esmu varbūt pat pārmērīgi devīgs, jo mans moto ir: sniegt palīdzīgu roku visiem tirānijas vajātajiem. Pilnīgi dabiski, ka Mollijai bija jākļūst aizdomīgai, skarbai un pāragri novecojušai cietējai. Spožajam balonam vienā galā jābūt aizsietam, ne, Mollij? Taču viņai ir laba sirds, ļoti laba sirds. — Sieviete atkratījās no viņa, bet kapteinis pat nepagrieza galvu. — Laipni lūdzam, ser burvi! — viņš teica Šmendrikam. — Nāciet pie uguns un pastāstiet kaut ko! Ko par mani stāsta jūsu pusē? Ko esat dzirdējis par brašo kapteini Kallī un viņa brīveilvēku bandu? Cienājieties ar tako!
Šmendriks ieņēma vietu pie uguns, izsmalcināti atraidīja atdzisušo drusciņu un atbildēja: — Esmu dzirdējis, ka esat draugs bezpalīdzīgiem, bet ienaidnieks varenajiem, ka kopā ar saviem jautrajiem vīriem priecīgi dzīvojat mūžamežā, ka bagātajiem nozagto atdodat nabagajiem. Esmu dzirdējis, kā jūs ar Džeku Džinglu sasitāt viens otram galvas ar vālēm un tādējādi kļuvāt asinsbrāļi; un kā izpestījāt savu Molliju no tēva uzspiestās laulības ar bagātu vecu vīru. — Patiesībā Smendriks līdz pat šim vakaram par kapteini Kallī nekā nebija dzirdējis, taču, pateicoties labajām zināšanām anglosakšu folklorā, šis tips viņam nebija svešs. — Un, protams, — viņš riskēja,
— arī par to ļauno karali…
— Hagards, kaut jupis viņu rautu! — Kallī iekliedzās.
— O, ne vienam vien no mums vecais karalis Hagards ir ieriebis, gan aizdzīdams no piederošās zemes, gan atņemdams titulu un ienākumus, gan noplēsdams mantojumu. Viņi dzīvo tikai ar vienu domu par atriebi — ievēro, burvi — un pienāks diena, kad Hagardam nāksies tā atmaksāt, ka…
Miglas mērkaķu vienība piekrītoši nočūkstēja, bet Mollijas Grū smiekli grabēdami un stindzinādami nobira kā krusa. — Varbūtās arī atmaksās, — viņa ņirgājās, — bet ne nu tādiem zaķpastalām un pļāpām. Lai ari viņa pils jau pūst un ļodzās un viņa vīri ir pārāk veci, lai bruņās spētu izslieties, — ja tas būtu atkarīgs tikai no kapteiņa Kallī, viņš turpinātu valdīt mūžīgi.
Šmendriks pacēla uzaci, un Kallī nosarka kā redīss.
— Jums jāsaprot, — viņš nomurmināja, — karalis Hagards ir tas Bullis…
— Ak, Sarkanais Bullis, Sarkanais Bullis! — Mollija noķērcās. — Es tev pateikšu, Kallī, pēc visiem šiem gadiem kopā ar tevi šajā mežā esmu nonākusi pie slēdziena, ka Bullis nav nekas vairāk kā mīļvārdiņš tavam bailīgumam. Ja es vēlreiz izdzirdēšu šīs pasaciņas, es pati iešu un pieveikšu veco Hagardu, lai pierādītu, ka tu…
— Pietiek! — ierēcās Kaili. — Svešinieku klātbūtnē! — Viņš pieķērās zobenam, bet Mollija, arvien vēl smiedamās, izstiepa tam pretī rokas. Taukaini pirksti pie ugunskura sāka virpināt dunčus, slaidie loki it kā paši no sevis uzvilkās, bet tad ierunājās Šmendriks, censdamies glābt grimstošo Kallī liekulību. Viņš necieta ģimenes skandālus.
— Manā zemē par jums dzied balādi, — viņš iesāka. — Es tikai aizmirsu sākumu…
Kapteinis Kallī izlocījās kā kaķis, kas no slēpņa uzbrūk pats savai astei. — Kuru? — viņš vaicāja.
— Nezinu, — Šmendriks apjuka. — Vai tad ir vairākas?
— Tieši tā! — iekliedzās Kallī, lepnumā uzpūsdamies un spīdēdams. — Villij Džentl [4] ! Villij Džentl! Kur tas jauneklis ir?
Atkātoja pinkains, pūtains puisis ar lautu. — Nodziedi par kādu no maniem varoņdarbiem šim džentlmenim, — kapteinis Kallī izrīkoja. — Nodziedi, kā tu pievienojies manai bandai. Neesmu to dzirdējis kopš pagājušās otrdienas.
Trubadūrs nopūtās, pārlaida pirkstus stīgām un uzsāka dziedāt drebelīgā kontrtenorā:
Tas bija kapteinis Kallī, kas mājup jāja, Nomedījis karaļa stirniņu, Un ko viņš ierauga, ja ne jaunekli Bālu, pa ceļu kas gāja.
Kas noticis, kas noticis, jaukais jaunekli? Kas sāpina tevi, ka nopūties dziļi? Vai zaudējis esi skaisto lēdiju? Vai tikai notūkušies šmiļi?
Lai kā ari tas nebūtu jāsaprot, Bet notūkušies nav mani šmiļi, Taču par lēdiju skaisto, ko aizveda Trīs brāļi mani, es nopūšos dziļi.
Es esmu kapteinis Kallī no smaržīgā meža, Vīri mani ir brīvi un droši. Kā atpelnīt taisies, ja lēdiju skaisto tev atbrīvošu?
Ja lēdiju skaisto tu atbrīvosi, Došu pa kaklu un varēsi slāt! Bet pie rīkles tai smaragds bij' kārts, Ko mani trīs brāļi ņēma turklāt.
Kapteinis gāja pie trim brašajiem zagļiem, Zobena asmenim mirdzot un dziedot. Meiču paturiet, bet akmens tiks man, Pat ķēnišķam karaļa kronim tas derot!
— Nu nāks pats labums, — Kallī iečukstēja Šmendrikam. Pats sevi apkampis, viņš dedzīgi lēkāja.
Tiek nosviesti apmetņi trīs
Un izi'iikti zobeni trīs — kā tēja tie šņāc.
— Zvēru pie savas miesas, — teic kapteinis Kallī,
— Jums netiks ne akmens, ne šī — ja šaubas jūs māc!
Un viņš tos trenkāja šurpu un turpu, Un viņš tos gaiņāja kā aitas…
— Kā aitas, — Kallī noelsās. Atlikušo septiņpadsmit pantu laikā, aizmirsis Mollijas dzēlības un vīru vaļības, viņš dūca līdzi un šūpojās, ar roku atvairīdamies no trim
zobeniem. Kad balāde beidzot bija galā, Šmendriks skaļi un dedzīgi aplaudēja, uzteikdams Viliju Džentlu par viņa labās rokas tehniku.
— Es to saucu par Alana-e-Deila kniebienu, — atbildēja trubadūrs.
Viņš būtu izvērsis sarunu plašāk, bet Kallī viņu pārtrauca: — Labi, Villij, puisīt, tagad uzspēlē pārējās! — viņš staroja, vērodams Šmendrika iecerēto patīkamā pārsteiguma izteiksmi. — Es jau teicu — par mani ir daudz dziesmu! Precīzāk, trīsdesmit viena, taču šobrīd tās vēl nav iekļautas Cailda krājumā… — Pēkšņi viņa redzokļi paplašinājās, un viņš satvēra burvi aiz pleciem. — Jūs taču pats nebūsit misters Cailds, ko? — viņš noprasīja.
— Esmu dzirdējis, ka viņš bieži dodoties balāžu meklējumos, pārģērbies par vienkāršu vīru…
Smendriks pakratīja galvu. — Man ļoti žēl, bet tiešām ne.
Kapteinis nopūtās un palaida viņu. — Nekas, — viņš nomurmināja. — Vienmēr jau gribas, ari mūsdienās, protams, lai apkopotu, apzinātu, anotētu, lai būtu dažādas versijas vai pat apšaubīts autentiskums… nu, nekas. Villij, dēliņ, nodziedi pārējās dziesmas! Kad tevi pierakstīs kāda ekspedīcija, tas tev nāks par labu.
Murdēdami laupītāji spārdīja akmeņus. Aizsega ēnas drošībā atskanēja rupja balss: — Ne-e, Villij, nodziedi mums riktīgu dziesmu! To, par Robiņu Hudu!
— Kas to teica? — Zobenam iemavā šķindot, Kallī griezās no vienas puses uz otru. Pēkšņi viņa seja kļuva nogurusi un bāla kā izspiests citrons.
— Es, — kaut gan viņa tā nebija, atbildēja Mollija Grū. — Vīriem ir apnikušas balādes par tavu drošsirdību, mīļotais kaptein! Pat ja tās visas esi sarakstījis tu pats.
Kaili notrīsēja un uzmeta sānskatienu Šmendrikam.
LII
— Tomēr tās taču var uzskatīt par tautas dziesmām, vai
ne, mister Čaild? — viņš klusi un bažīgi vaicāja. — Galu galā…
— Es neesmu misters Cailds, — atbildēja Smendriks. — Tiešām ne.
— Manuprāt, episkus notikumus nevar uzticēt ļaudīm. Viņiem viss iznāks greizi.
Priekšplānā uzmanīgi iznāca pavecs laupītājs, tērpies novalkātā samtā. — Kaptein, ja mums ir vajadzīgas tautas dziesmas, un es domāju, ka ir vajadzīgas, tad tām, pēc mūsu uzskata, būtu jābūt patiesām dziesmām par īstiem noziedzniekiem, nevis par mūsu melīgo dzīvi. Bez apvainojumiem, kaptein, bet mēs diez kādu pacilātību neizjūtam…
— Es esmu pacilāts visas divdesmit četras stundas, Dik Fantazētāj, — Kallī auksti iebilda, — un tas nu ir fakts!
— Bet mēs neapzogam bagātos un neatdodam nabagajiem, — Diks Fantazētājs steidza turpināt. — Mēs apzogam nabagos, jo tie pārsvarā nevar atkauties, bet mums atņem bagātie, jo tie mirklī spēj mūs iznīcināt. Resno, skopo birģermeistaru mēs uz lielceļa neapzagtu, jo mums ik mēnesi no viņa jāatpērkas, lai viņš mūs liktu mierā. Ne reizi mēs neesam nolaupījuši kaut vienu bīskapu — neesam turējuši kā gūstekni mežā, izklaidējuši un kopā dzīrojuši — Mollija jau lāgā neprot gatavot, bez tam diez vai mēs būtu piemērota sabiedrība bīskapam. Kad pārģērbušies ierodamies gadatirgū, mēs tur ne reizi neesam uzvarējuši ne stobra šaušanā, ne mietu kaujās. Tik vien ir, kā mūs uzliela par labajiem kostīmiem.
— Es reiz nosūtīju savu gobelēnu konkursam, — atcerējās Mollija. — Tas dabūja ceturto… Nē, piekto vietu. Bruņinieks sardzē — togad visas šūdināja bruņiniekus. — Pēkšņi viņa ar saviem kaulainajiem pirkstiem sāka rīvēt acis. — Velns tevi rāvis, Kallī!
— Ko, ko? — viņš aizvainojumā iekliedzās. — Es tur būtu vainīgs, ka tev nepaveicās ar savu gobelēnu? Tiklidz tu dabūji sev vīrieti, tu visu aizlaidi ratā! Ne tu vairs izšuj, ne dziedi, ne darini zīmējumus rokrakstiem — jau gadiem — un kas notika ar to violu de gamba, ko es tev sadabūju? — viņš pievērsās Šmendrikam. — Viņa ir galīgi nogājusi no grauda, it kā būtu likumīgi precējusies! — Burvis pamāja un novērsa skatienu.
— Nebūtu jau slikti cīnīties par pilsoņu tiesībām un apkarot netaisnību, — teica Diks Fantazētājs, — jāsaka gan, es pats neesmu nekāds bruņinieks — kurš ir, kurš nav — bet tad mums nāktos dziedāt par tiem, kuri valkā Linkolnas zaļo vadmalu un palīdz apspiestajiem. Ta vietā mēs, Kallī, viņus aplaupām, un šīs dziesmas ir vismaz mulsinošas — tur tas suns aprakts!
Kapteinis Kallī, nepievērsdams uzmanību laupītāju piekrītošajai rūkoņai, sakrustoja rokas. — Dziedi, Villij!
— Nedziedāšu! — Trubadūrs pat nepieskārās lautai. — Un nekad tu neesi kāvies dārgakmens dēļ ar maniem brāļiem, Kallī! Tu viņiem uzrakstīji vēstuli, kuru pat neparakstīji…
Kallī atvēzējās, un vīru starpā, it kā kāds būtu uzpūtis kvēlojošas ogles, iemirdzējās nažu asmeņi. Šai brīdī, steidzīgi uzsmaidījis, priekšā atkal iznāca Šmendriks. — Es piedāvātu ko citu. Varbūt jūs varētu ļaut savam viesim atpelnīt izmitināšanu, jūs izklaidējot? Es gan nemāku ne dziedāt, ne spēlēt, toties pieprotu ko tādu, ko jūs varbūt neesat redzējuši.
Džeks Džingls tūdaļ piekrita. — Ei, Kallī — burvis! Zēniem tā būtu reta izdevība! — Mollija Grū norūca dusmīgu vispārinājumu par burvjiem kā tādiem, bet vīri, viens otru mezdami gaisā, pēkšņā sajūsmā auroja. Atturējās vienīgi pats kapteinis Kallī, sērīgi iebilzdams: — Jā, bet dziesmas — misteram Čāildam tās jānoklausās!
— Noteikti, — Šmendriks viņu mierināja. — Tikai vēlāk. — Kallī uzreiz atplauka un uzkliedza saviem vīriem, lai tie atkāptos un atbrīvotu vietu. Izretinājušies un satupuši ēnā, viņi vīpsnādami vēroja, kā Šmendriks taisa vecos pekstiņus, ar kuriem bija izklaidējis lauciniekus Pusnakts Karnevālā. Viņam šķita, ka šī kuslā maģija ir pietiekami laba tādiem skatītājiem kā Kallī komanda.
Taču viņš tos bija novērtējis par zemu. Viņi gan pieklājīgi aplaudēja gredzeniem un šallēm, zelta zivtiņām un trumpām pilnajām ausīm, taču izbrīnu neizrādīja. Nesniegdams viņiem īstu brīnumu, ari preti viņš to nesaņēma, kaut gan pat neveiksmes gadījumā — apsolot pārvērst biszāles par bīskapu, ko varētu aplaupīt, viņš ieguva vien biskvītu sauju — tie aplaudēja tikpat vienaldzīgi laipni, kā kad triks būtu izdevies. Kā skatītāji viņi bija vienreizēji.
Kallī nepacietīgi smaidīja, Džeks Džingls snauda, taču burvi aizskāra neapmierinātība Mollijas Grū trauksmainajās acīs. Aizsvilies pēkšņās dusmās, viņš iesmējās. Apgāzdams septiņas lodes, kuras viņš bija iegriezis tā, ka tās spīdēja arvien spilgtāk (veiksmīgākos vakaros viņš spēja likt tām aizdegties), Šmendriks aizvēra acis, nolādēdams savu arodu. — Dari, kā zini, — viņš čukstēja maģijai. — Dari, kā zini!
Ta izgāja viņam cauri kā nopūta, iesākdamās kādā noslēpumainā vietā — varbūt no lāpstiņām, bet varbūt no lielā liela kaula smadzenēm. Viņa sirds piepildījās un uzpūtās kā bura, un kaut kas viņā sakustējās daudz pārliecinošāk kā jebkad. Tas pavēloši runāja viņa balsī. Sagumis no spēka, viņš noslīga ceļos gaidīdams, kad atkal kļūs Šmendriks.
Ko gan es izdarīju? Kaut ko es izdarīju.
Viņš atvēra acis. Vairums laupītāju, priekā par iespēju paņirgāties, smīkņāja un bāza pirkstus pie deniņiem. Kapteinis Kallī bija piecēlies gatavībā izziņot priekšnesuma beigas. Pēkšņi Mollija Grū klusā, trīcošā balsī iekliedzās, un visi pagriezās. Izcirtumā iznāca vīrietis.
Izņemot brūno jaku un nošķiebto brūno cepuri ar slokas spalvu, viņš bija tērpies viscaur zaļā. Viņš bija ļoti garš, cilvēkam pat pārāk garš: pār plecu pārmestais loks likās tik milzīgs kā Džeks Džingls, bet viņa bultas kapteinim Kallī derētu par pīķiem. Neievērodams apklusušos skrandaiņus ap ugunskuru, viņš bez skaņas un elpas pārgāja pāri izcirtumam un nozuda naktī.
Pēc viņa pa vienam vai divatā sekoja citi, bez skaņas sarunādamies un smiedamies. Visi nesa garus lokus un bija ģērbušies zaļā, izņemot vienu — viscaur sārtā, bet otru — brūnā mūka tērpā, sandalēs, ar apjoztu virvi ap milzīgo vēderu. Kāds pa ceļam spēlēja lautu un klusi dziedāja.
— Alans-e-Deils! — iesaucās zaļoksnais Villijs Džentls, — paskat, kas par brīnumiem! — viņa balss bija atkailināta kā putnēns.
Strēlnieki šķērsoja izcirtumu nepiespiesti lepni un graciozi kā žirafes (ieskaitot garāko no viņiem, laipno acu īpašnieku Kļūmo Kalibru). Kā pēdējie roku rokā iznāca vīrietis un sieviete. Viņu sejas bija tik skaistas, it kā viņi nekad nebūtu pazinuši bailes. Sievietes smagie mati noslēpumaini spīdēja kā mākonis, aiz kura slēpjas mēness.
— O, — izsaucās Mollija Grū. — Mariona!
— Robins Huds ir mīts, — nervozi paziņoja kapteinis Kallī, — klasisks piemērs nepieciešamībai radīt tautas varoni. Tāds pats ir Džons Henrijs. Cilvēkiem ir vajadzīgi varoņi, tikai neviens nekad neatbilst to prasībām, tādēļ ap patiesības graudiņu, tāpat kā pērle, apaug leģenda. Protams, es neapstrīdu, ka triks ir tiešām izdevies.
Pirmais sakustējās pagurušais dendijs Diks Fantazētājs. Kad visi tēli, izņemot divus pēdējos, bija nozuduši tumsā, viņš metās tiem nopakaļ, saukdams aizsmakušā balsi: — Robin, Robin, mister Hud, ser, pagaidiet mani! — Ne vīrietis, ne sieviete nepagriezās, taču visa Kaili banda — izņemot vienīgi Džeku Džinglu un pašu kapteini — klupdama un grūstīdamās, izmīdot ugunskuru tā, ka izcirtums ieslīga ēnās, skrēja uz mežmalu. — Robin! — viņi sauca. — Marion, Skārlet, Džonīt — atgriezieties! Atgriezieties! — Šmendriks maigi un bezpalīdzīgi iesmējās.
Viņu balsis pārspēja kapteiņa Kaili spiegšana: — Stulbeņi, stulbie zīdaiņi! Tie bija meli, tāpat kā visa maģija! Tada Robiņa Huda nav! — Taču zaudējuma apdullinātie laupītāji, klupdami pār baļķiem, gāzdamies cauri ērkšķu krūmiem un badīgi kaukdami, metās mežā pēc spīdošajiem strēlniekiem.
Vienīgi Mollija Grū apstājās un paraudzījās atpakaļ. Viņas seja balti gailēja.
— Nē, Kallī, otrādi, — viņa tam uzsauca. — Nav ne tevis, ne manis, neviena no mums! Īstenībā ir Robins un Mariona, un mēs esam tikai leģenda! — Tad, atstādama Kapteini Kaili un Džeku Džinglu pie nīkulīgās ugunskura gaismas klausāmies burvja smieklos, viņa aizmetās ar pārējiem kliegdama: — Pagaidiet, pagaidiet!
Šmendriks pat nepamanīja, kā tie viņam uzklupa un satvēra aiz rokām; pat nenodrebēja, kad Kallī šņākdams kutināja viņa ribas ar dunci. — Ta bija rupja un bīstama diversija, mister Caild! Jūs varējāt pateikt, ka nevēlaties klausīties manas dziesmas! — Duncis slīga dziļāk.
Kaut kur tālumā viņš dzirdēja ierūcamies Džeku Džinglu: — Kallī, viņš nau ne Čailds, ne arī ceļojošs burvis. Tagad es viņu pazīstu. Viņš ir Hagarda dēls, princis Lirs — tikpat sabojāts kā viņa tēvs un vēl arī, protams, iesvaidīts melnajā maģijā. Savaldi roku, kaptein, — beigts viņš mums nav vajadzīgs!
Kallī aizķērās elpa. — Džek, tu esi par to pārliecināts? Likās tīri patīkams tips!
— Tiri padumjš, tu gribēji teikt. Jā, es esmu dzirdējis, Lirām ir tāds paradums. Velnišķīgi viltigs, bet tēlo nevainīgu muļķīti. Kā viņš uzdevās par to čali, lai tikai tu zaudētu paškontroli.
— Es to nezaudēju, Džek, — Kallī protestēja. — Pat ne uz mirkli. Varbūt tā izskatījās, bet es pats esmu ļoti viltīgs.
— Un kā viņš izsauca Robiņu Hudu, lai zēni nepiepildītās ilgās saceltos pret tevi! Bet ar to viņš arī iekrita, un tagad nu viņam nāksies pabūt ar mums, pat ja tēvs sūtītu Sarkano Bulli viņu atbrīvot. — Pie šiem vārdiem Kallī atkal aizrāvās elpa. Milzis aizstiepa Šmendriku pie liela koka stumbra, nostādīja ar seju pret to un atplestām rokām piesēja. Smendriks nemitīgi pie sevis ķiķināja un mīļi, kā jaunu līgavu, aptvēris koku, atviegloja piesiešanu.
— Ia, — beidzot noteica Džeks Džingls. — Apsargā viņu, Kallī, pa nakti, kamēr es guļu, un no rīta redzēs, kā vecais Hagards vērtē savu zēnu. Varbūtās nepaies ne mēnesis, kā mēs visi būsim bezrūpīgi džentlmeņi!
— Kur mūsu vīri? — norūpējies vaicāja Kallī. — Viņi atgriezīsies, kā tu domā?
Milzis nožāvājās un aizgriezās. — Pret rītu skumji un šķaudoši viņi jau būs atpakaļ, un tev kādu laiciņu nāksies tā vieglāk apieties ar viņiem. Viņi atgriezīsies, jo, tāpat kā es, nav no tiem, kas mainīs kaut ko pret neko. Ja mēs tādi būtu, Robins Huds varbūt būtu palicis. Arlabunakti, Kaptein!
Viņam aizejot, varēja sadzirdēt vairs tikai sienāžu čirkstēšanu un Šmendrika pret koku vērstos klusos smieklus. Ugunskurs dzisa un, nopūzdamies reizē ar katru izgailējušo ogli, Kallī staigāja tam apkārt. Beidzot viņš nosēdās uz celma un pievērsās sagūstītajam burvim.
— Varbūt ari, ka tu esi Hagarda dēls, — viņš prātoja, — nevis folklorists Čailds, par kādu uzdodies. Bet, lai kas tu ari būtu, tu ļoti labi zini, ka Robins Huds ir pasakas, bet īstenība — tas esmu es! Un ap manu vārdu nevīsies balādes, ja es pats tās neuzrakstīšu; neviens bērns neizlasīs par maniem piedzīvojumiem mācību grāmatā un netēlos mani brīvajā laikā pēc skolas. Un, kad profesori rakāsies vecās pasakās, bet zinātnieki sijās vecās dziesmas, lai uzzinātu, vai Robins Huds jebkad īstenībā ir dzīvojis, viņi izmeklēs puspasaules, bet nekad, nekad neuzdursies manam vārdam. Tu to zini, un tieši tāpēc es tev nodziedāšu par kapteini Kallī. Viņš bija labsirdīgs, jautrs neģēlis, kurš izdāļāja nabagiem to, ko sazaga no bagātajiem. Savā pateicībā ļaudis sarīmēja par viņu šos vienkāršos pantus.
Tad viņš tos visus nodziedāja, ieskaitot arī to, kuru Villijs Džentls jau bija izpildījis. Viņš bieži pauzēja, lai komentētu ritmu maiņu, asonanses un modālās melodijas.
Kapteinis Kallī aizmiga pie deviņpadsmitās dziesmas trīspadsmitā panta, un Šmendriks, kas bija pārstājis irgot nedaudz agrāk, tūdaļ mēģināja atbrīvoties. Viņš no visa spēka atspiedās pret virvēm, bet tās bija stiprākas. Mezglus Džeks Džingls bija sasējis galvaskausa lielumā, un virve bija tik gara, ka tās pietiktu nelielam šonerim.
— Tikai mieru! — viņš sev teica. — Cilvēku, kas spēj izsaukt Robiņu Hudu — nē, radīt viņu — nevar piesiet uz mūžu! Pietiks ar pāris vārdiem vai stipru vēlēšanos, un šis koks atkal kļūs par zili zarā, bet virve sapūs purvā! — Taču, vēl nepamēģinājis, viņš saprata, ka tā mirkļa neizprotamā apskaidrība bija zudusi, atstājot aiz sevis vien sāpes. Viņš jutās kā pamesta kūniņa.
— Dari, kā zini, — viņš maigi noteica. To izdzirdis, kapteinis Kallī sarosījās un nodziedāja četrpadsmito pantu:
— Pussimts šķēpu mājā ir, vēl pussimts vīru rokas skar,
Un, tiešām, baidos, kaptein, es, ka tie mūs nokaut var.
— Pie velna, — teica kapteins Kallī, — baiļu nedrīkst
būt mums,
Kaut simts — bet tie tik šķēpi, sešas drošas sirdis — jums!
— Kaut tevi piebeigtu! — burvis lādējās, bet Kallī bija aizmidzis no jauna. Lai atbrīvotos, Smendriks izrunāja dažus vienkāršus buramvārdus, taču, tā kā nevarēja lietot rokas, tad tālākiem trikiem aptrūka dūšas. Notika negaidītais — koks viņā iemīlējās un sāka aizgrābti čukstēt par laimi mūžīgos sarkanās kļavas apkampienos. — Mūžīgi mūžam, — viņa nopūtās. — Uzticība, kādu neviens vēl nav baudījis. Es atcerēšos tavu acu krāsu, kad visa pasaule būs aizmirsusi pat tavu vārdu. Nav lielākas nemirstības par koka mīlestību!
— Es esmu saderināts, — Smendriks taisnojās, — ar rietumu lapegli. Jau kopš bērnības. Laulības pēc vecāku prāta, bez izvēles iespējām. Bezcerīgi. Mūsu romāns nolemts neveiksmei!
Dusmu lēkmē kļava notrīcēja, it kā tai vienai būtu uzbrukusi vētra. — Miltrasu un pangābolus pār viņu! — kļava mežonīgi nočukstēja. — Nolādētā skujainā mīkst- koksnes maita, mūžzaļā krāpniece, nekad viņa tevi
neiegūs! Mēs abi iesim pretī iznīcībai, un mūsu traģēdiju visi koki glabās dārgā piemiņā!
Ar visu augumu Šmendriks juta, ka koks cilājas kā no sirdspukstiem, un baidījās, ka tas aiz dusmām tiešām ne- pāršķeļas uz pusēm. Virves ap viņu savilkās arvien ciešāk, bet nakts dzelteni sārtojās. Viņš centās paskaidrot kļavai, ka milas burvība slēpjas apstāklī, ka tā nekad nav nemirstīga; tad mēģināja sakliegt kapteini Kallī, taču spēja tikai sīki nokrekšķēt kā koks. — Viņa man vēl labu, — viņš nodomāja un atdevās'mīļotajai.
Tad reizē ar ieelpu virves atbrīvojās, un viņš atmuguriski novēlās zemē, kampdams gaisu. Sev pāri viņš ieraudzīja Vienradzi, kas viņa aptumšotajām acīm likās asiņu melnumā. Viņa tam pieskārās ar ragu.
Kad viņš jau spēja piecelties, viņa aizgriezās, un burvis sekoja, vairīdamies no kļavas, kaut tā atkal bija kļuvusi mēma kā jebkurš cits koks, kas nekad nav mīlējis. Cauri pašķidrajai tumsai Šmendriks ieraudzīja peldam violetu rīta blāzmu. Debesīm iesilstot, smagie sudraba mākoņi kusa, ēnas zaudēja asumu, skaņas — savus veidolus, vien paši veidoli vēl nebija izlēmuši, kādiem tiem šodien kļūt. Pat vējš brīnījās pats par sevi.
— Vai redzējāt? — burvis jautāja Vienradzei. — Vai vērojāt, vai pamanījāt, ko es izdarīju?
— Jā, — viņa atbildēja. — Ta bija patiesa burvestība!
Griezīgi auksta kā zobens, atgriezās zaudējuma sajūta. — Nu tā ir pagaisusi, — viņš noteica. — Bet man izdevās — es biju tai piederīgs — un nu tās vairs nav! Es nespēju to noturēt. — Vēja priekšgalā Vienradze klusi slīdēja, kā spalva.
Turpat tuvumā atskanēja pazīstama balss: — Burvi, tik ātri jau mūs pametat? Vīriem būs žēl no jums šķirties. — ' Viņš pagriezās un ieraudzīja pret koku atbalstījušos
Molliju Grū. Driskainā tērpā, netīriem matiem, basām, asiņainām, gļotainām kājām, viņa veltīja tam platu sikspārņa smaidu. — Tas tik bija pārsteigums! Ta jaunava Mariona!
Tad viņa ieraudzīja Vienradzi. Viņa nebilda ne vārda, pat nepakustējās, bet dzeltenbrūnās acis pēkšņi piepildījās asarām. Viņa sastinga, tad, saķērusi dūrēs svārku apakšmalu, sarieza ceļgalus tādā kā tricelīgā čokurā. Viņas potītes bija sakrustotas, acis nolaistas, bet pat ar visu to Smendriks tikai pēc brīža aptvēra, ka Mollija Grū taisa reveransu.
Viņš sāka smieties, bet Mollija, sasarkusi no matu saknītēm līdz pat kaklam, palēkdamās kliedza: — Kur tu biji? Nolādēts, kur tu biji? — viņa paspēra dažus soļus Šmendrika virzienā, bet raudzījās viņam pāri uz Vienradzi.
Kad viņa mēģināja paiet tam garām, burvis nostājās ceļā un vēl nesaprazdams, ka Mollija pazinusi Vienradzi, teica: — Ta nerunā. Neproti uzvesties, vai? Un nav jau arī jākniksē!
Bet Mollija, pagrūdusi viņu malā, devās pie Vienradzes, rādama to kā noklīdušu piena govi: — Kur tu biji? — Spīdošā raga un baltuma priekšā Mollija saruka kā sīcoša vabole, bet Vienradze raudzījās lejup ar savām senajām, tumšajām acīm.
— Nu esmu šeit, — viņa beidzot noteica.
Mollija nosmējās plakanām lūpām. — Un kāds man no tā labums, ka nu tu esi šeit? Kur tu biji pirms divdesmit, desmit gadiem? Kā tu uzdrīksties, kā tu uzdrīksties nākt pie manis tagad, kad esmu tāda? — Ar rokas mājienu viņa sevi rezumēja: tukša seja, tuksneša acis un dzeltējoša sirds. — Kaut tu nekad nebūtu nākusi — kāpēc tu atnāci tikai tagad? — Un gar viņas degunu sāka tecēt asaras.
Vienradze neatbildēja, un Šmendriks noteica: — Viņa ir pēdējā. Viņa ir pēdējais vienradzis pasaulē.
— Ta jau tam vajadzēja būt, — Mollija novīpsnāja.
— Tikai pēdējam vienradzim uz pasaules varēja ienākt prātā atvilkties līdz Mollijai Grū. — Viņa pasniedzās, lai uzliktu plaukstu uz Vienradzes vaiga, bet abas nedaudz satrūkās, un pieskāriens nonāca spēji pulsējošajā laukumā zem žokļa. Mollija noteica: — Ir jau labi. Es tev piedodu.
— Vienradži nav paredzēti piedošanai. — Burvis jutās kā apreibis no greizsirdības — ne tikai par pieskārienu, bet arī par to noslēpumu, kas it kā saistīja abas. — Vienradži ir domāti pirmsākumiem, nevainībai, šķīstumam un visam jaunajam. Vienradži ir domāti jaunām meitenēm.
Mollija glāstīja Vienradzes kaklu tik bikli, kā akla būdama. Viņa nosusināja nokvēpušās asaras baltajās krēpēs. — Daudz vis' tu nezini par vienradžiem, — viņa noteica.
Debesis bija nefrīta pelēkas, un koki šalca rītausmas vējā. Raudzīdamies Vienradzē, Šmendriks vēsi sacīja:
— Mums jādodas.
Mollija tūlīt piekrita: — Jā, vēl pirms nabaga puiši mums nejauši neuzduras un nepārgriež tev rīkli par to, ka viņus piekrāpi! — viņa pameta skatienu pāri plecam.
— Gribējās vēl šo to paņemt, bet tam vairs nav nozīmes. Esmu gatava!
Šmendriks aizšķērsoja viņai ceļu: — Tu nevari nākt mums līdzi! Mēs dodamies meklējumos. — Viņa balss un acis bija tik bargas, cik vien iespējams, bet viņš juta, ka deguns bija samulsis. Nekad viņš nespēja novaldīt savu degunu.
Arī Mollijas seja pret viņu aizvērās kā cietoksnis, izveldams lielgabalus, katapultas un milzu katlus ar verdošu svinu. — Un kas tu tāds būtu, lai teiktu "mēs"?
— Es esmu viņas pavadonis, — burvis svarīgi noteica. Vienradze klusi un izbrīnīti nodvesās kā kaķe, saukdama savus kaķēnus. Mollija skaļi iesmējās.
— Daudz vis tu nejēdz par vienradžiem, — viņa atkārtoja. — Kas zina, kādēļ viņa tev ļauj ceļot sev līdzi, taču vajadzības pēc tevis viņai nav. Arī pēc manis viņai nav nekādas vajadzības — tas ir skaidrs — bet viņa pieņems arī mani. Pavaicā viņai! — Vienradze nodvesās kā iepriekš, un Mollijas sejas cietoksnis nolaida paceļamo tiltu un atvēra pat vistālāko torni. — Pavaicā viņai!
Šmendrika sirds pamira, un līdz ar to Vienradzes atbilde bija skaidra. Viņš vēlējās rīkoties gudri, taču paša skaudība un tukšums viņu tā aizvainoja, ka izdzirda sevi skumji iekliedzamies: — Nekad! Es to aizliedzu — es, burvis Smendriks! — Viņa balss nomācās, un pat deguns tapa draudīgs. — Piesargies modināt burvja dusmas! Modināt. Ja vien man iegribētos tevi pārvērst par vardi…
— Es smietos kā traka, — jauki iebilda Mollija Grū. — Tev padodas pasakas, bet tu pat krējumu nespēj pārvērst sviestā. — Viņas acīs pēkšņi atspīdēja zemiska izpratne. — Esi prātīgs. Ko gan tu grasījies iesākt ar pasaules pēdējo vienradzi — iesprostot krātiņā?
Burvis aizgriezās, lai Mollija neieraudzītu viņa seju. Viņš arī tieši nelūkojās uz Vienradzi, bet meta uz viņu zaglīgus skatienus, it kā baidīdamies, ka tie viņam būtu jāatliek atpakaļ. Balta un noslēpumaina, ar rīta ragu pierē, viņa noraudzījās ar caururbjošu maigumu, taču viņš nespēja tai pieskarties. Kārnajai sievai viņš iebilda: — Tu pat nezini, kurp mēs dodamies.
— Tev gadījumā nešķiet, ka man ir vienalga? — Mollija noprasīja. Un atkal atskanēja kaķiskā skaņa.
Šmendriks atbildēja: — Sarkanā Buļļa meklējumos mēs ceļojam uz karaļa Hagarda valsti.
Lai ar! ko justu viņas sirds un kam ticētu viņas kauli, Mollijas āda uz brīdi izbijās; bet tad Vienradze maigi ieelpoja viņas sakļautajā plaukstā, un pasmaidījusi Mollija aptvēra šo siltumu ar saviem pirkstiem.
— Nu, jūs dodaties nepareizajā virzienā, — viņa noteica.
Un Mollija veda tos atpakaļ pa ceļu, ko tie jau bija mērojuši, — garām dziļā miegā uz sava celma nokritušajam Kaili, cauri izcirtumam un tālāk projām, pretī lecošajai saulei. Viri atgriezās: turpat rokas attālumā krakšķēja zari un skaļi lūza krūmāji. Reiz pat viņiem nācās pieplakt dzeloņkrūmos, jo garām aizkleberēja divi paguruši Kallī blēži, vēl arvien brīnīdamies, vai Robiņa Huda vīzija bijusi īsta vai ne.
— Es viņus saodu, — teica pirmais. — Acis var viegli piemānīt, vispār acis ir krāpnieces, bet ēnas taču nesmaržos!
— Patiesībā acis ir viltus liecinieki, — atņurdēja otrs, kurš šķita ietērpies purvā. — Bet vai tu tiešām tici savu ausu, deguna vai mēles liecībai? Es, draudziņ, neticu. Visums melo mūsu sajūtām, bet tās melo mums, un kas gan cits mēs vairs esam, ja ne meļi? Es, piemēram, neticu ne "ziņai, ne ziņnesim, ne tam, ko man saka, ne tam, ko redzu. Var jau būt, ka patiesība arī kaut kur ir, bet līdz manīm tā nekad nenolaižas.
— Ai, ai, ai, — melni nosmaidīja pirmais. — Bet tu cauru nakti skrēji līdz ar mums visiem, lai pievienotos Robiņam Hudam; klaigādams un saukādams, dzinies viņam pakaļ tāpat kā pārējie. Ko tad neaiztaupīji sev šis pūles, ja esi tik gudrs?
— Nu, nekad jau nevar zināt, — otrs biezi atbildēja, izspļaudams dubļus. — Varu būt arī kļūdījies.
Mežiem apaugušas ielejas strauta malā sēdēja princese un princis. Viņu septiņi kalpi zem koka bija uz- slējuši purpursarkanu baldahīnu, un karaliskais pāris pusdienoja lautas un arhilautas pavadījumā. Līdz maltītes beigām viņi gandrīz nepārmija ne vārda, tad princese nopūtās: — Nu, šķiet, man jātiek galā ar tām muļķībām. — Princis atšķīra žurnālu.
— Jūs varējāt vismaz… — iebilda princese, bet princis turpināja lasīt. Princese pamāja kalpotājiem, kas ar savām lautām uzsāka vēl senāku melodiju. Tad viņa paspēra dažus soļus zālē, satvēra iemauktus sviesta gaišumā un sauca: — Šurp, vienradzi, šurp! Šurp, skaistumiņ, pie manis! Nācnācnācnācnāc!
Princis sāka ķiķināt. — Piedodiet, bet jums jau nav jāsasauc cālīši, — pat nepaceldams acis, viņš piezīmēja. — Ta vietā, lai kladzinātu, jūs varētu drīzāk kaut ko uzdziedāt!
— Es jau cenšos, kā prazdama! — princese iesaucās. — Nekad agrāk es tos neesmu saukusi. — Bridi klusēdama, viņa iesāka dziedāt:
— Es esmu ķēniņmeita, Un, ja viņi vēlētos, Tad vecpuisītis Mēness Man matos karātos. Neviens nedrīkst lolot To, ko mīlu es. Visu, ko vien gribu, Varu iegūt es.
Es esmu ķēniņmeita, Bet savā dvēselē Un savas ādas važās Es novecoju te.
Es labāk skrietu prom Un badā slapštītos, Lai tavu ēnu redzēt Kaut reiz man izdotos.
Ta nu viņa dziedāja vēl un vēl saukdama: — Vien- radzlt, dārgumiņ, dārgumiņ, dārgumiņ! — bet tad dusmīgi noteica: — Nu man vienreiz pietiek! Es eju mājās!
Salocījis žurnālu, princis nožāvājās. — Jūs pilnībā izpildījāt šīs tradīcijas prasības, un vairāk arī neviens no jums negaida. Ta bija vienkārša formalitāte. Tagad mēs varam precēties.
— Jā, — princese piekrita, — tagad mēs varam precēties. — Priecīgas kāzu mūzikas divu lautu pavadījumā kalpi sāka posties promiešanai. Nedaudz skumji un izaicinoši princese noteica: — Ja tāds vienradzis vispār būtu, viņš pie manis atnāktu. Es taču saucu, cik saldi vien varēdama, un man bija zelta iemaukti. Turklāt es taču esmu tīra un neskarta!
— Kas attiecas uz mani, es tam piekrītu, — princis vienaldzīgi atbildēja. — Kā jau minēju, jūs atbilstat tradīcijas prasībām.Jūs gan neatbilstat mana tēva prasībām, bet es jau tāpat. Tēvam būtu vajadzīgs vienradzis. — Viņš bija liela auguma, ar tik maigu un patīkamu seju kā zefīrs.
Kad viņi ar visu svītu bija aizgājuši, Vienradze Mollijas un burvja pavadībā iznāca no meža, lai turpinātu ceļojumu. Daudz vēlāk, klejojot pavisam citā zemē bez viena strauta un zaļuma, Mollija uzprasīja, kāpēc viņa toreiz neatsaucās princeses dziesmai. Lai sadzirdētu atbildi, Šmendriks pietuvojās, tomēr palikdams savā Vienradzes pusē. Viņš nekad negāja pa Mollijas pusi.
Vienradze atbildēja: — Tā karaļmeita nekad nebūtu aizbēgusi, lai tikai ieraudzītu manu ēnu. Ja es parādītos un viņa mani pazītu, viņa pārbītos vairāk, nekā ieraudzījusi pūķi — jo pūķim jau neviens solījumus nedod. Atceros, kādreiz man bija vienalga, vai princeses arī domā tā, kā dzied. Es gāju pie viņām visām, liku galvu klēpī; dažas kāpa man mugurā, lai gan vairums baidījās. Taču tagad man nav laika ne princesēm, ne virtuvenēm. Man vairs nav laika.
Tad Mollija, kura ik nakti bija vairākas reizes modusies, lai pārliecinātos, vai Vienradze vēl ir blakus, Mollija, kura sapņoja vienīgi par zelta iemauktiem un maigiem jauniem zagļiem, pateica ko savādu: — Princesēm jau nav laika. Debesis sagriež un aizvelk sev līdzi visu — princeses, burvjus, nabaga Kallī un pārējos, bet tu tikai stāvi. Nav nekā tāda, ko tu būtu redzējusi tikai vienu reizi. Es vēlētos, lai tu uz brīdi varētu būt princese vai puķe, vai pīle. Kaut kas tāds, kas nespēj gaidīt.
Viņa nodziedāja sērīgas un klibojošas dziesmas pantu, ik pēc rindiņas apstādamās, lai atcerētos nākamo:
— Izvēle — kam dots — tā zūd,
Diei's mums mv to klājis.
Mīlēt var vien to, kas trūd.
Gājis — prom aizgājis!
Smendriks pāri Vienradzes mugurai palūkojās Mollijas teritorijā un noprasīja: — Kur tu dzirdēji šo dziesmu? — Kopš rītausmas, kad viņa pievienojās ceļotājiem, tā bija pirmā reize, kad viņš to uzrunāja.
Mollija pakratīja galvu. — Neatceros. Es jau sen to zinu.
Viņu ceļojuma gaitā augsne dienu no dienas bija tapusi arvien liesāka, un brūnās zāles iespaidā sastapto ļaužu sejas kļuvušas arvien skābākas; taču Mollija Vienradzes acīs pārvērtās par arvien maigāku valstību, kur kvēlodamas izziedēja vecas puķes un kurā bija daudz dīķīšu un alu. Zem netīrumu un vienaldzības kārtas izrādījās, ka viņai ir tikai trīsdesmit septiņi vai trīsdesmit astoņi gadi — ne vairāk kā Šmendrikam, lai gan, protams, viņa sejā dzimšanas diena nebija salasāma. Viņas raupjie mati bija uzplaukuši, viņas āda kļuvusi mundrāka, un viņas balss arī pret visu apkārtējo bija gandrīz tikpat liega kā pret Vienradzi. Vienīgi acis, tāpat kā nespēdamas kļūt zaļas vai zilas, nekad neiegailējās priekā — taču ari tās bija pamodinātas no pīšļiem. Bieži iedziedādamās, basām, tulznainām kājām, viņa dedzīgi devās pretī Hagarda karaļvalstij.
Un tālu otrā pusē Vienradzei, cēli klusējot, soļoja burvis Šmendriks. Viņa melnais apmetnis bija izdiedzējis caurumus un atpogājies, tāpat kā viņš pats. Lietus, kas bija atjaunojis Molliju, nebija nolijis pār viņu, un viņš šķita arvien izkveldētāks un pamestāks, kā zeme tiem visapkārt. Vienradze viņu nespēja izdziedināt. No nāves viņu spētu pamodināt viens viņas raga pieskāriens, bet pār bezcerīgumu viņai nebija varas, tāpat kā pār nākušu un aizgājušu maģiju.
Ta nu, sekodami bēgošajai tumsai, viņi devās tālāk vējā, kas garšoja pēc naglām. Zemes garoza plaisāja, un tās miesa lobījās, uz ieplakām un aizām vai čokurojās uz kreveļainajiem pakalniem. Debess bija tik augsta un bāla, ka pa dienu izzuda vispār, un Vienradze brīžiem nodomāja, ka viņu trijotne izskatās tikpat bezpalīdzīgi un akli kā gliemji, kas saulgozī nometuši savu nesamo kā drēgnu ledeni. Bet tomēr viņa bija vienradzis, tikai ar vienradzim piemītošo spēju kļūt arvien skaistākam arī sliktos laikos un vietās. Pat grāvjos kurnošo krupju un kritušo koku elpa apstājās, kad tie ieraudzīja viņu.
Krupji ari būtu bijuši daudz viesmīlīgāki par Hagarda zemes drūmajiem ļautiņiem. Nažiem līdzīgo kailo kalnāju starpā viņu ciemati gulēja pliki kā kauli; un droši, ka viņu sirdis bija skābas kā uzvārīts alus. Apmētādami akmeņiem, viņu bērni tos trenca uz pilsētu, no kurienes viņu suņi tos atkal padzina. Daži suņi gan tā arī neatgriezās, jo Smendriks bija piesviedis roku — kranči viņam iegaršojās. Pat vienkārša zādzība nebūtu tā saniknojusi pilsētniekus. Viņi neatdeva neko un zināja, ka tie, kas atdod, ir viņu ienaidnieki.
Cilvēki Vienradzi bija nogurdinājuši. Vērodama savus aizmigušos ceļabiedrus, redzēdama viņu sapņu ēnas traucamies pār viņu sejām, viņa saguma no savas prasmes nosaukt tos visus vārdā. Lai atvieglotu smeldzošo sāpi, viņa mēdza skriet līdz pat rītausmai, traukdamās panākt to laiku, kad pazina vien saldmi būt pašai sev. Un tad, starp vienu elpas vilcienu un otru, viņai bieži izlikās, ka Šmendriks un Mollija ir jau sen miruši, tāpat karalis Hagards; bet Sarkanais Bullis sastapts un uzvarēts tik sen, ka to zvaigžņu, kas to visu bija redzējušas notiekam, mazbērni jau bija izsīkuši, pārvērsdamies oglēs, — un, ka viņa vēl arvien bija vienīgais vienradzis pasaulē.
Tad, kādā rudens bezpūču vakarā, apgājuši kalna korei, viņi ieraudzīja pili. Plāna un izvīta, sabozusi savus ērkšķainos tornīšus, tumša un robaina kā milža smaids tā slējās debesīs garās, dziļās ielejas viņā pusē. Mollija atklāti iesmējās, taču Vienradze notrīcēja, jo cauri krēslai šķita, ka satupušie tornīši grābstīdamies taustās pēc viņas. Otrpus pilij kā tērauds blāvoja jūra.
— Hagarda cietoksnis, — Šmendriks murmināja, izbrīnā kratīdams galvu. — Drausmīgais Hagarda tornis. Stāsta, ka to viņam uzcēlusi ragana, bet viņš tai nav samaksājis par padarīto darbu, un viņa uzlikusi pilij lāstu. Viņa apzvērējusi, ka kādudien pils nogrims jūrā reizē ar visu Hagardu, — jo tā pārplūdīs viņa alkatības dēļ. Tad, šausmīgi iespiegdamās pēc raganu paraduma, viņa izgaisusi sēra mutulī. Hagards esot iekravājies pilī tūlīt pat. Viņš esot teicis, ka tirānu pilis bez lāsta nemaz nemēdzot būt.
— Es viņu nemaz nevainoju, ka viņš nesamaksāja, — nicīgi noteica Mollija Grū. — Es pati varētu uzlēkt tai pilij virsū un izmētāt kā pērno lapu kaudzi. Es tik ceru, ka tai raganai pietiks, ar ko nodarboties, gaidot uz šā lāsta piepildīšanos. Jūra tomēr ir lielāka par jebkādu alkatību.
Ķērkdami: — Palīgā, palīgā, palīgā! — pār debesīm vilkās kaulaini putni, un melni veidoliņi norēgojās karaļa Hagarda pils bezgaismas logos. Vienradzi aizsniedza gausa, mitra smaka. — Kur ir Bullis? — viņa vaicāja. — Kur Hagards glabā Bulli?
— Sarkano Bulli neviens neglabā, — klusi atbildēja burvis. — Esmu dzirdējis, ka viņš naktī klejojot, bet pa dienu izguļoties milzu alā zem pils. Drīz mēs par to uzzināsim, bet tagad tā nav mūsu problēma. Tuvākās briesmas mums draud no turienes. — Viņš norādīja lejā uz ieleju, kurā jau iemirgojās dažas gaismiņas. — No Hags- geitas [5] .
Mollija neatbildēja, bet pieskārās Vienradzei ar roku mākoņa aukstumā. Būdama noskumusi, nogurusi vai nobijusies, viņa bieži aplika rokas Vienradzei.
— lā ir karaļa Hagarda pilsēta, — turpināja Smendriks. — Pirmā, kuru viņš sagrāba, kad pārbrauca jūrai; tā, kura visilgāk pabijusi zem viņa stingrās rokas. Tai ir nelabs nosaukums, lai gan neviens no manis sastaptajiem nav varējis tieši pateikt, kāpēc. Uz Hagsgeitu neviens neiet un nekas cits no tās nenāk kā pasakas bērnu iebiedēšanai — briesmoņi, vilkači, raganu nakts saieti, dēmoni gaišā dienas laikā un tamlīdzīgi. Domāju, kaut kāds ļaunums tai Hagsgeitā slēpjas. Fortūnas Mammucis nemūžam tur neietu: reiz viņa teica, ka pat Hagards neesot drošībā, kamēr Hagsgeita pastāv. Kaut kas tur ir.
Runādams viņš cieši lūkojās Mollijā, jo šais dienās ieraudzīt viņas izbīli, par spīti Vienradzes baltajai klātbūtnei, bija kļuvis par viņa vienīgo rūgto prieku, lāču viņa, rokas gar sāniem nolaidusi, atbildēja gluži mierīgi: — Ir dzirdēts, ka Hagsgeitu dēvē par "pilsētu, kuru neviens vīrietis nezina". Varbūt, lai sevi atklātu, tās noslēpums gaida pēc sievietes — pēc sievietes un vienradža. Bet ko iesākt ar tevi?
Tad Smendriks pasmaidīja. — Es neesmu vīrietis. Es esmu burvis bez maģijas, un tas vispār nav nekas.
Vienradze vēroja, kā Hagsgeitas uguntiņas kļūst arvien gaišākas, taču karaļa Hagarda pilī neiešķīlās ne krams. Bija pārāk tumšs, lai pāri ielejai varētu izšķirt viru kustību gar pils sienām, bet viņa sadzirdēja klusu bruņu dunoņu un piķu šķindu pret akmeni. Sardze bija satikusies un atkal izšķīrusies. Dodoties uz Hagsgeitu pa nelielo, kazenājiem apaugušo taku, visapkārt Vienradzei dižojās Sarkanā Buļļa smaka.
Hagsgeitas pilsēta bija izveidojusies kā pēdas nospiedums — no platās ķepas izvērsās gari kāju pirksti, kas beidzās ar tumšiem zemesracēja nagiem. Un patiesi, kamēr citas Hagarda karaļvalsts pilsētas šķita uzšvī- kājušās kā bezdelīgas uz nabadzīgās zemes, Hagsgeita bija ierakusies labi dziļi. 1ās ielas bija līdzeni bruģētas, dārzi laistījās, un lepnie nami izauga no zemes kā koki. Ik logā dega gaisma, un trīs ceļotāji varēja sadzirdēt balsis, suņu riešanu un trauku bēršanu līdz gurkstoņai. Izbrīnā viņi apstājās pie augsta dzīvžoga.
— Jums nešķiet, ka mēs esam kaut kur nepareizi nogriezušies un šī nemaz nav Hagsgeita? — čukstēja Mollija. Viņa muļķīgi nogrābstījās gar savām bezcerīgajām skrandām. — Es taču zināju, ka man vajadzēja uzvilkt labās drēbes. — Viņa nopūtās.
Šmedriks garlaikoti pakasīja aiz auss. — Šī ir Hagsgeita. Tai jābūt Hagsgeitai, un tomēr te nav ne smakas no burvestības, ne vēsmas no melnās maģijas. No kā radušās visas tās leģendas, fabulas un teikas? Visai mulsinoši, īpaši, ja pusdienās noēsts pusrācenis.
Vienradze neatbildēja. Aiz pilsētas, tumšāka par tumšu, kā mēnessērdzīgais uz koka kājām, līgojās karaļa Hagarda pils, bet aiz pils slīdēja jūra. Naktī starp pilsētas dzīves un ēdienu garaiņiem auksta klīda Sarkanā Buļļa smarža. Šmendriks noteica: — Visiem labajiem ļautiņiem jau jābūt mājās un jāskaita savas galda lūgsnas. Es viņus sveicināšu!
Viņš paspēra soli, atsvieda apmetni, bet nebija vēl neko pateicis, kad gaisā atskanēja stingra balss: — Sve- šiniek, nedzisini muti, kamēr tev vēl tā ir! — No dzīvžoga izlēca četri vīri. Divi no viņiem vērsa savus zobenus pret Šmendrika rīkli, kamēr trešais ar pāris pistolēm apsargāja Molliju. Ceturtais tuvojās Vienradzei, lai saķertu to aiz krēpēm; bet viņa, kvēli spīdēdama, saslējās pakaļkājās un aizlēca.
— Kā tevi sauc? — vīrs, kurš bija jau runājis, noprasīja Šmendrikam. lapat, kā pārējie, ari viņš bija pusmūžā vai vecāks. Visi bija tērpušies garlaicīgi smalkās drānās.
— Giks, — zobenu iespaidā atbildēja burvis.
— Giks, — pārdomāja vīrs ar pistolēm, — savāds vārds.
— Dabiski. Hagsgeitā visi vārdi ir savādi. Nu, Gika kungs, — nedaudz nolaidis savu zobenu līdz vietai, kur sagāja Šmendrika atslēgas kauli, teica pirmais virs, — varbūt jūs un Gika kundze būtu tik laipni un pateiktu mums, kas jūs pamudināja te ielavīties…
Nu Šmendriks atguva valodu. — Es knapi pazīstu šo sievieti! — viņš auroja. — Mans vārds ir Šmendriks, burvis Šmendriks, un es esmu izbadējies, noguris un aizkaitināts! Novāciet tos dzelžus, citādi katrs dabūsit pa skorpionam pie otra gala!
Cetrotne paraudzījās cits citā. — Burvis, — noteica pirmais. — Tieši tas, kas mums vajadzīgs!
Divi no viņiem pamāja, bet virs, kas bija centies notvert Vienradzi, kurnēja: — Mūsdienās jau katrs var pateikt, ka ir burvis. Vecie standarti ir pagaisuši, bet vecās vērtības — atmestas. Turklāt īstam burvim jābūt bārdai.
— Nu, ja viņš nav burvis, — nevērīgi noteica pirmais, — tad drīz vien gribēs, ka tāds būtu. — Iebāzis zobenu makstī, viņš paklanījās Šmendrikam un Mollijai. — Es esmu Drinns, un varbūt man ir prieks jūs sveikt Hagsgeitā. Šķiet, jūs teicāt, ka esat izsalcis. To var viegli labot — un pēc tam varbūt jūs varētu mums labi pakalpot kā profesionālis. Nāciet man līdzi!
Pēkšņi kļuvis laipns un žēlīgs, viņš veda tos uz apgaismotu iebraucamo vietu, kamēr pārējie trīs sekoja cieši nopakaļ. Pametuši pusēstas pusdienas un kūpošas tējas glāzes, arvien vairāk pilsētnieku dedzīgi plūda no mājām, lai iesprauktos viesnīcā pa tās durvīm un logiem, un tobrīd, kad Šmendriks un Mollija tika apsēdināti, uz viesnīcas garajiem soliem bija jau sadrūzmējušies kādi simts cilvēki. Vienradze — balta ķēve ar savādām acīm — nemanīta lēni soļoja pūlim nopakaļ.
Kamēr Šmendriks un Mollija ēda, virs, vārdā Drinns, tērzēja un pildīja viņu glāzes ar vīnu kažokādas melnumā. Mollija Grū dzēra ļoti maz. Viņa mierīgi sēdēja, vērodama apkārtesošo sejas un pamanīja, ka neviena no tām nebija jaunāka par Drinnu, dažas pat bija daudz vecākas. Kaut kādā viņai neizprotamā veidā visas hags- geitiešu sejas bija ļoti līdzīgas.
— Un nu, — kad maltīte bija galā, teica Drinns, — atļausit man paskaidrot, kāpēc mēs jūs tik nepieklājīgi sagaidījām.
— Pē, nav nekādas vajadzības, — vervelēja Šmendriks. Vīns bija viņu padarījis atraisīti smaidīgu un zeltaini izgaismojis zaļās acis. — Es vienīgi gribētu uzzināt, no kurienes cēlušās visas tās baumas, ka Hagsgeita ir pilna vampīriem un vilkačiem. Neko absurdāku nebūšu dzirdējis!
Drinns pasmaidīja. Viņš bija mezglains vīrs ar bruņurupuča cietajiem, tukšajiem žokļiem. — Par to jau arī būs runa. Klausieties! Hagsgeitai ir uzlikts lāsts.
Pēkšņi telpa iegrima klusumā, un aluskrāsas gaismā pilsētnieku sejas izskatījās tik savilktas un bālas kā siers. Šmendriks atkal iesmējās. — Svētība, jūs gribējāt teikt. Šai kaulainajā vecā Hagarda karaļvalstī jūs esat pilnīgi kā no citas planētas — kā pavasaris, kā oāze! Es jums piekrītu, ka tai ir uzlikta kāda burvestība, bet es iedzeršu tieši par to!
Viņš pacēla glāzi, bet Drinns viņu apstādināja. — Mans draugs, tikai ne šo tostu! Vai jūs iedzertu par piecdesmit gadus ilgām ciešanām? Tieši tad, kad karalis Hagards uzcēla savu pili pie jūras, iestājās mūsu bēdu laiks.
— Kad burve to uzcēla, man domāt, — Šmendriks piedraudēja viņam ar pirkstu, — galu galā, gods ir jāatdod, kam pienākas.
— A, tad jūs zināt šo stāstu, — iestarpināja Drinns. — Tad jau jūs zināsit ari, ka Hagards atteicās raganai samaksāt, kad darbs bija galā.
Burvis pamāja. — Jā gan, un par šo alkatību tā uzlika viņam — pareizāk sakot, pilij — lāstu. Bet kāds tam sakars ar Hagsgeitu? Pilsēta raganai nav nodarījusi nekā ļauna!
— Nē, — Drinns atbildēja. — Bet arī nekā laba. Pili iznīcināt viņa nevarēja — vai ari negribēja, jo bija augstās domās par savu mākslinieciskumu un lielījās, ka viņas veidojums ir stipri apsteidzis laiku. Lai nu kā, bet viņa atnāca pie Hagsgeitas vecajiem un uzstāja, lai viņi piespiež Hagardu samaksāt tās algu! — Paskatieties uz mani un jūs ieraudzīsit sevi! — viņa ķērca. — Lūk — īstais pārbaudījums pilsētai — vai tās karalim! Valdnieks, kurš piekrāpis vecu, neglītu raganu, ar laiku piekrāps arī savus paša ļaudis! Apstādiniet viņu, kamēr vēl neesat pie viņa pieraduši! — Drinns malkoja savu vīnu un domīgi pielēja Šmendrika glāzi vēlreiz.
— Hagards viņai nesamaksāja, — viņš turpināja, — un, ak vai, Hagsgeita viņai nepievērsa uzmanību. Ar viņu apgājās pieklājīgi un sūtīja uz attiecīgajām iestādēm, kas viņu tiktāl satracināja, līdz tā ķērca, ka savā centībā neiegūt ienaidniekus, nu būsim ieguvuši divus. — Apklusis, viņš pievēra plakstus, kas bija tik plāni, ka Mollijai likās, ka viņš tiem var redzēt cauri kā putns. Aizvērtām acīm viņš noteica: — Un tad viņa uzlika lāstu Hagarda pilij un arī mūsu pilsētai. Tādējādi viņa alkatība pazudināja mūs visus.
Nopūtu klusumā Mollijas Grū balss atskanēja kā āmura sitiens uz zirga pakava — kā kad viņa atkal rātu Kapteini Kallī. — Hagards ir mazāk vainīgs nekā jūs paši, — viņa izsmēja hagsgeitiešus, — jo viņš bija tikai viens zaglis, bet jūs — vesels bars! Ne jau karaļa, bet savas mantkārības dēļ paši iekūlāties nepatikšanās!
Drinns atvēra acis un dusmīgi paskatījās uz viņu.
— Mēs nekur neiekūlāmies, — viņš protestēja. — Tie bija mūsu vecāki un vecvecāki, kuriem ragana lūdza palīdzību, un es jums pilnīgi piekrītu, ka savā veidā viņi bija vainojami tikpat, cik Hagards. Mēs to pašu būtu atrisinājuši pavisam citādi. — Un katra no pusmūža sejām telpā drūmi noraudzījās uz ikvienu no vecajām.
Viens no senekļiem ņaudoši iesēcās: — Jūs būtu rīkojušies tieši tāpat. Tāpat kā tagad, bija jānovāc raža un bija jāapkopj lopi. Un, tāpat kā tagad, bija jāsadzīvo ar Hagardu. Mēs ļoti labi zinām, kā jūs būtu rīkojušies. Jūs taču esat mūsu bērni!
Drinns nikni uz viņu noraudzījās, un pārējie viri sāka spītīgi klaigāt, bet burvis viņus apklusināja, vaicādams:
— Kāds tas lāsts bija? Vai tam nebija sakars ar Sarkano Bulli?
Pat telpas gaišumā šis vārds auksti nozvanīja, un Mollija pēkšņi sajutās vientuļi. Tīri impulsīvi viņa piemetināja savu jautājumu, kam gan nebija nekāda sakara ar sarunu: — Vai kāds no jums kādreiz ir redzējis vienradzi?
Un tieši tobrīd viņa saprata divas lietas: atšķirību starp klusumu un pilnīgu klusumu; un to, ka viņai bijusi taisnība, uzdodot šo jautājumu. Hagsgeitiešu sejas centās nepakustēties, bet tās tomēr kustējās. Drinns piesardzīgi atbildēja: — Bulli mēs neesam redzējuši un nekad par viņu nerunājam. Gar viņu mums nav nekādas daļas. Kas attiecas uz vienradžiem, tad tādu nav. Un nekad nav bijuši. — Viņš atkal ielēja sev melno vīnu. — Es pateikšu jums lāsta vārdus, — un, sakrustojis rokas savā priekšā, sāka skandēt:
— Jums, kas vergi Hagardam, Jākrīt būs tāpat kā tam. Labvēlīgs jums liktens būs, Kamēr plūdi aizvāks jūs. Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.
Daži pievienojās viņa deklamētā vecā lāsta vārdiem. Viņu balsis bija skumjas un tālas, it kā tās nemaz nebūtu telpā, bet bezpalīdzīgi, kā mirušas lapas, augstu virs viesnīcas dūmeņa lidinātos vējā.
Kas ir ar viņu sejām? Mollija brīnījās. Šķiet, es zinu. Virpinādams vīna glāzi savos garajos pirkstos, burvis mierīgi sēdēja viņai līdzās.
— Kad šie vārdi tika pirmo reizi izteikti, — iesāka Drinns, — Hagards vēl nebija ilgi uzturējies šai zemē, un, izņemot Hagsgeitas pilsētu, tā vēl bija maiga un ziedoša. Hagsgeita jau toreiz bija tāda, kāda tagad ir kļuvusi visa pārējā zeme: nabadzīga vieta, kur vīri lika milzu akmeņus uz būdu jumtiem, lai vējš tos neaizpūstu. — Viņš vērsa rūgtu smaidu pret vecajiem. — Jānovāc raža, jāapkopj lopi! Jūs audzējāt kāpostus, kāļus un pāris bālu kartupeļu, un pa visu Hagsgeitu bija labi ja viena nīkulīga govs. Svešinieki domāja, ka pilsētai ir uzlikts lāsts no kādas atriebīgas raganas par tās apvainošanu vai cita iemesla pēc.
Mollija sajuta, kā pa ielu garām paiet Vienradze, tad nemierīga, kā lāpu izlocīšanās pie māju sienām, pagriežas un nāk atpakaļ. Viņa gribēja skriet ārā tai pretī, bet norimusi klusi pavaicāja: — Un pēc tam, kad tas bija piepildījies?
— Kopš tā brīža mūs piemeklē viena liktens balva pēc otras, — atbildēja Drinns. — Mūsu bargā zeme kļuva tik laipna, ka sakņu un augļu dārzi izauga paši — ne mums tie bija jāstāda, ne jākopj. Mūsu ganāmpulki vairojas; mūsu amatnieki pieaug prasmē, kamēr guļ; gaiss, ko elpojam, un ūdens, ko dzeram, pasargā mūs no jebkādām slimībām. Visas bēdas met ap mums līkumu — un tas notiek laikā, kad agrāk zaļojošā karaļvalsts izplēnē zem Hagarda smagās rokas. Piecdesmit gadus tikai viņš un mēs esam zēluši un plaukuši. Ta, it kā visi pārējie būtu nolādēti.
— Jākrīt būs tāpat kā tam!
— Saprotu, saprotu, — Smendriks nomurmināja. Viņš iztukšoja vēl vienu melnā vīna glāzi un iesmējās. — Bet vecais karalis Hagards valda vēl arvien un valdis, līdz jūra pārplūdīs. Jūs pat nezināt, kas ir īsts lāsts. Ja es jums izstāstītu, kas man uz sirds! — Pēkšņi viņa acīs iemirdzējās ātras asaras. — Vispirms jau es nekad neesmu paticis savai mātei. Viņa gan izlikās, taču es zināju…
Drinns viņu pārtrauca, un tieši tobrīd Mollija saprata, kur slēpjas Hagsgeitas ļautiņu dīvainība. Ikviens bija labi un silti saģērbies, taču no smalkajām drānām lūkojās nabago ļaužu sejas — aukstas kā spoki un tik izsalkušas, ka nespēj ēst.
— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās,
noteica Drinns. — Kā gan mēs varam priecāties par savu laimīgo likteni, ja zinām, ka tam jābeidzas un ka tieši viens no mums būs tas, kas to izdarīs? Katra diena padara mūs bagātākus un nes pretī mūsu nolemtajam liktenim. Burvi, mūsu dzīve ir bijusi liesa visus šos piecdesmit gadus, un, gatavodamies jūrai, mēs esam izvairījušies no jebkādas pieķeršanās un atradinājušies no visiem paradumiem. Ne mirkli mēs neesam priecājušies par savu bagātību vai ko citu — jo prieks ir tikai vēl viena lieta, ko zaudēt. Esiet žēlīgi pār Hagsgeitu, svešinieki, — visā nožēlojamajā pasaulē nav nelaimīgākas pilsētas par šo!
— Pazudināti, pazudināti, pazudināti, — šņukstēja pilsētnieki. — Posts un bēdas, posts un bēdas! — Mollija Grū klusībā raudzījās uz viņiem, bet Šmendriks godbijīgi piebilda: — Teicams lāsts, profesionāli nostrādāts! Es vienmēr esmu sacījis: lai ko tev arī nevajadzētu, griezies pie eksperta! Ilgākā laika periodā tas atmaksājas.
Drinns sarauca pieri, bet Mollija iebikstīja Šmendrikam ar elkoni. Burvis samirkšķināja acis. — A. Nu, ko tad jūs vēlaties no manis? Man jūs jābrīdina, ka neesmu pārāk prasmīgs burvis, bet ar prieku mēģināšu noņemt no jums šo lāstu.
— Es neesmu jūs pārvērtējis, — Drinns atbildēja, — mums derētu jebkāds burvis, pat neprasmīgs. Bet lāstu liksim mierā. Ja to noņemtu, mēs nespētu vairs kļūt par nabagiem, bet mēs arī vairs nekļūtu arvien bagātāki, un tas būtu tikpat ļauni. Nē, mūsu īstais uzdevums ir pasargāt Hagarda torni no krišanas, un tas nebūtu neiespējami, jo varonim, kas to sagraus, jānāk no Hagsgeitas. Pat galvenais, mēs šeit neļaujam apmesties nevienam svešiniekam. Mēs viņus nelaižam pat tuvumā — retāk ar varu, vairāk ar viltu. Tas tumšās pasaciņas par Hagsgeitu, ko pieminējāt, ir mūsu pašu izdomātas un izplatītas, cik plaši vien iespējams, — lai tikai nodrošinātos pret apciemotājiem. — Viņš lepni pasmaidīja ar saviem iekritušajiem žokļiem.
Šmendriks, rimti smaidīdams, atbalstīja zodu uz pirkstu kauliņiem un raudzījās Drinnā. — Un kā ar jūsu pašu bērniem? Kā jūs izvairīsities no tā, ka viens no viņiem izaugtu un izpildītu lāstu? — Viņš paraudzījās apkārt iebraucamajā vietā, miegaini studēdams krunkainās sejas, kas raudzījās viņam pretī. — Ienāca prātā, — viņš gausi teica.
— Vai tad šai pilsētā jaunu cilvēku nav? Cik agri jūs viņus liekat gulēt Hagsgeitā?
Neviens viņam neatbildēja. Mollija varēja sadzirdēt, kā asinis džinkst ausis un acis, un sajust, kā āda raustās kā vēja pluinīta ūdens virsma. Beidzot Drinns noteica:
— Mums bērnu nav. Kopš tās dienas, kad tika uzlikts lāsts, nav ari bijis. — Noklepojies dūrē, viņš piebilda: — Tas likās visdrošākais veids, kā izjaukt raganas plānus.
Atmetis galvu, Šmendriks smējās bez skaņas, likdams iedejoties lāpu ugunim. Mollija saprata, ka burvis ir galīgi piedzēries. Drinna mute nozuda, un viņa acis sacietēja kā ieplaisājis porcelāns. — Neredzu nekāda humora mūsu saistībās, — viņš klusi teica. — Pilnīgi nekāda.
— Nekāda, — Šmendriks gurguļoja un, pārliecies pār galdu, izlaistīja vīnu. — Nekāda, atvainojiet, nekāda, galīgi nekāda! — Divsimt acu dusmīgā skatiena iespaidā viņš mēģināja atgūties un pilnā nopietnībā atbildēt Drin- nam: — Tad jau, man domāt, jums nav par ko uztraukties. Tās ir, nekas jūs vairs nespēj satraukt. — Un, kā tvaiks no tējkannas, no viņa lūpām izspurdza smiekliņš.
— Ta varētu likties. — Drinns paliecās uz priekšu un diviem pirkstiem pieskārās Šmendrika delma locītavai.
— Bet es jums neesmu izstāstījis visu patiesību. Pirms divdesmit viena gada Hagsgeitā piedzima bērns. Mēs tā ari neuzzinājām, kam tas pieder. Es pats viņu atradu, kādā ziemas naktī šķērsodams tirgus laukumu. Tis gulēja uz miesnieka bluķa, un, kaut gan sniga, viņš nevis raudāja, bet gan omulīgi ķiķināja klaiņojošu kaķu kompānijā. Tā viņi visi kopā murrāja, bet šī skaņa bija smaga no apzināšanās. Sniegam krītot, es vēl ilgi stāvēju pie savādā šūpuļa un pārdomāju, bet kaķi murrāja savu pareģojumu.
Viņš apklusa, bet Mollija Grū dedzīgi ierunājās: — Un jūs, protams, paņēmāt bērnu sev līdzi, lai audzinātu kā savējo. — Pavērstām plaukstām Drinns salika rokas uz galda.
— Es aizdzinu kaķus un devos mājās viens. — Mollijas seja aizmiglojās. Drinns viegli nodrebinājās. — Ieraugot dzimušu varoni, es spēju to pamanīt. 'lāpāt kā ļaunas zīmes, pareģojumus un čūskas bērnistabā. Nebijis kaķu, es vēl būtu to bērnu paglābis, bet viņi visu padarīja tik acīm redzamu, tik mitoloģisku. Ko man bija darīt — tīšuprāt pieenkurot Hagsgeitas likteni? — Viņa lūpa noraustījās, it kā tajā būtu ieķēries āķis. — Es nejauši kļūdījos, bet tas bija manas labsirdības dēļ. Kad es saullēktā atgriezos, bērns bija nozudis.
Smendriks ar pirkstu vilka zīmējumus vīna peļķē un varēja būt ari neko nedzirdējis. Drinns turpināja: — Dabiski, neviens nekad tā ari neatzinās, ka būtu atstājis bērnu tirguslaukumā, un, lai gan mēs pārmeklējām katru māju no pagrabiem līdz pat baložbūdām, mēs to vairs neatradām. Es būtu varējis arī nodomāt, ka knēveli savākuši vilki vai pat, ka es to visu esmu nosapņojis — ar visiem kaķiem un pārējo —, ja tieši nākamajā dienā pilsētā neiejātu karaļa Hagarda vēstnesis, pavēlēdams mums līksmoties. Beidzot, pēc trīsdesmit gadu gaidām, karalim esot dēls. — Viņš novērsās, redzot Mollijas sejas izteiksmi. — Starp citu, mūsu mīlulis bija puika.
Smendriks nolaizīja pirksta galu un pacēla acis. — Lirs, — viņš domīgi noteica. — Princis Lirs. Un cita izskaidrojuma tam, ka viņš parādījās, nebija?
— Diez vai, — Drinns nosprauslāja. — Pat Hagards uzteiktu jebkurai sievietei, kas būtu ar mieru viņu precēt. Viņš izplatīja pasakas, ka zēns ir brāļadēls, kuru viņš žēlsirdīgi adoptējis pēc viņa vecāku nāves. Bet Hagardam nav ne radinieku, ne ģimenes. Daži stāsta, ka viņš piedzimis no apmākušām debesim, tāpat kā Venera no jūras putām. Neviens nebūtu atdevis savu bērnu karaļa Hagarda audzināšanā.
Burvis mierīgi pastiepa savu glāzīti, bet, kad Drinns noraidoši pamāja, piepildīja to pats. — Tomēr viņš to dabūja — lieliski! Bet kā viņš tika klāt tam jūsu kaķu bērnam?
Drinns atbildēja: — Lāgu lāgiem naktīs viņš staigā pa Hagsgeitu. Daudzi no mums ir redzējuši garo Hagardu, pelēku kā krastā izsviests koks, ložņājam vienatnē un tērauda mēnesnīcā uzlasām visādas drazas — nokritušas monētas, saplēstus traukus, gredzenus vai samītus ābolus. Hagards arī paņēma bērnu. Es par to esmu tikpat drošs kā par to, ka princis Lirs būs tas, kas gāzīs torni un nogremdēs Hagardu reizē ar visu Hagsgeitu.
— Es ceru, ka tā būs, — iejaucās Mollija. — Es ceru, ka princis Lirs ir tas bērniņš, ko jūs atstājāt nāvei, un es ceru, ka viņš nogremdēs jūsu pilsētu, un vēl es ceru, ka zivis noknibinās jūs plikus kā kukurūzas vālītes…
Smendriks iespēra viņai pa potīti, cik stipri vien spēdams, jo klausītāji sāka šņākt kā gailošas ogles un daži pat cēlās kājās. Viņš ievaicājās: — Un ko jūs vēlaties no manis?
— Šķiet, jūs dodaties uz Hagarda pili. — Šmendriks pamāja. — A. Nu, prātīgam burvim nebūtu grūti iedraudzēties ar princi Liru, kam ir dedzīga un zinātkāra jauna cilvēka slava. Prātīgam burvim būs zināmi visādi dīvaini pulveri, ziedes un zālītes. Prātīgam burvim — ievērojiet, es teicu "prātīgam", ne vairāk — prātīgam burvim zināmos apstākļos būtu pa spēkam… — Pārējo viņš palaida gaisā neizteiktu.
— Par vienu maltīti? — Apgāzdams krēslu, Šmendriks piecēlās. Smagi elpodams, viņš abām rokām balstījās pret galdu. — Tad tādas ir mūsdienu cenas? Pusdienas par noindētu princi? Drinn, draudziņ, jums nāksies pārdomāt. Par tādu cenu es pat skursteni netīrītu!
Mollija Grū satvēra viņa roku, kliegdama: — Ko tu runā!? — Burvis, lēni piemiegdams, nokratija viņas roku. Smaidīdams Drinns atgāzās krēslā. — Es nekad nestrīdos ar profesionāli. Divdesmit piecas zelta monētas.
Viņi kaulējās vēl pusstundu — Šmendriks pieprasīja simtu, bet Drinns nepiedāvāja vairāk par četrdesmit. Beidzot viņi vienojās par septiņdesmit, pusi uz vietas un pusi atgriežoties. Drinns izvilka no ādas tabakmaka naudu un noskaitīja to. — Nakti jūs, protams, pavadīsit Hagsgeitā. Es ar prieku jūs pats izmitināšu.
Bet burvis pakratīja galvu. — Domāju gan, ka ne. Mēs dosimies uz pili, ja jau esam tai tik tuvu. Jo ātrāk galā, jo ātrāk atpakaļ, vai ne? — Viņš viltīgi un sazvērnieciski pasmaidīja.
— Hagarda pils ir bīstama vienmēr, — Drinns brīdināja. — Bet it īpaši naktīs.
— To pašu saka arī par Hagsgeitu, — Šmendriks atbildēja. — Drinn, nevajag ticēt visam, ko padzird. — Viņš devās uz viesnīcas durvīm, un Mollija sekoja. Izejot viņš pagriezās un uzsmaidīja zem greznajiem tērpiem sagu- mušajiem Hagsgeitas ļaudīm. — Atvadoties es gribētu izteikt kādu domu. Visprofesionālākajam lāstam, kāds jebkad noķērkts, izkliegts vai noņurdēts, nebūs nekādas varas pār skaidru sirdi. Arlabunakti!
Ārpusē kā auksta saritinājusies un zvaigžņu zvīņām pārklāta kobra gulēja nakts. Mēness nebija. Šmendriks, ķiķinādams pie sevis un šķindinādams zelta monētas, droši izgāja ārā. Pat neparaudzījies uz Molliju, viņš izspēra: — Stulbeņi! Lai tik viegli noticētu, ka visi burvji nodarbojas ar indēšanu! Ja viņi būtu mani palūguši noņemt lāstu — es būtu varējis to izdarīt par vienu pašu maltīti! Es būtu varējis to izdarīt pat par glāzi vīna!
— Es priecājos, ka tu to neizdarīji, — Mollija mežonīgi noteica. — Viņi ir pelnījuši savu likteni, viņi pat ir pelnījuši vairāk! Lai atstātu bērnu ārā, sniegā…
— Ja tas tā nebūtu noticis, viņš nebūtu kļuvis par princi! Tu nekad agrāk neesi bijusi pasakā? — Burvja balss bija laipna un piedzērusi, bet acis — gaišas kā viņa jaunā nauda. — Varonim ir jāīsteno pareģojums, bet nelietim viņš ir jāapstādina — citā variantā biežāk gan ir tieši otrādi. Un varonim jāiekuļas nepatikšanās jau kopš sava piedzimšanas brīža vai arī viņš nav nekāds īsts varonis. Tas, ko es uzzināju par princi Liru, man devis lielu mierinājumu. Es jau ilgi gaidīju, lai šim stāstam rastos galvenais varonis.
Pēkšņi kā zvaigzne parādījās Vienradze un kā bura tumsā virzījās viņu priekšgalā. Mollija noteica: —Ja varonis ir Lirs, kas tad ir viņa?
— Tas ir citādi. Hagards, Lirs un Drinns, tu un es — mēs visi esam pasakā, un mums tajā jāpaliek. Bet viņa ir īsta. Viņa ir patiesa! — Šmendriks nožāvājās, nožagojās un noskurinājās reizē. — Mums jāpasteidzas. Varbūt arī vajadzēja pārnakšņot, bet tas vecais Drinns man krīt uz nerviem. Skaidrs, ka es viņu piekrāpu, bet vienalga.
Pusmiegā, pusnomodā soļojošajai Mollijai likās, ka Hagsgeita, izstiepusies kā ķepa, ir apvijusies visiem trim apkārt un viegli mētā viņus šurp un turp, — tā ka viņi no jauna min savās pašu pēdās. Pēc simt gadiem viņi sasniedza pēdējo māju un pilsētas galu; nākamos piecdesmit gadus viņi meimuroja caur drēgniem laukiem un pie zemes pieplakušiem augļu un vīna dārziem. Mollija sapņoja, ka aitas glūn uz viņiem no koku galotnēm un ka nelaipnas govis min tiem uz kājām un stumj viņus nost no kalstošās takas. Bet Vienradzes gaisma stalti soļoja priekšgalā, un Mollija tai sekoja kā nomodā, tā miegā.
Debesis kā melns akls putns, kas nakti zvejo ieleju, stiebroja karaļa Hagarda pils. Mollija pat varēja sadzirdēt tā spārnu šalkoņu. Tad viņas matos iejaucās Vienradzes elpa, un atskanēja Šmendrika jautājums: — Cik to vīru ir?
— Trīs, — atbildēja Vienradze. — Viņi mums seko, kopš pametām Hagsgeitu, bet nu strauji tuvojas. Ieklausies!
Soļi — pārāk maigi savam straujumam; balsis — par apslāpētu, lai solītu ko labu. Burvis izberzēja acis. — Varbūt Drinns sajuties vainīgs, ka nav pietiekami samaksājis savam indētājam, — viņš murmināja. — Un viņu moka sirdsapziņa. Viss ir iespējams. Man var uzaugt apmatojums, piemēram. — Viņš paņēma Molliju aiz rokas un nostūma bargajā ieplakā aiz ceļa malas. Klusa kā mēnessgaisma tuvumā bija arī Vienradze.
Kā zivju muguras tumšā jūrā. nozibsnīja dunči. Pēkšņa, skaļa un dusmīga balss: — Es tev saku, mēs esam viņus pazaudējuši. Mēs viņiem pagājām garām vēl pirms jūdzes, kad es dzirdēju to čabēšanu. Pie velna, lai es vēl skrietu tālāk!
— Apklusti! — nikni nočukstēja otra balss. — Gribi, lai viņi izsprūk un mūs nodod? Tu baidies no burvja, kamēr tev drīzāk vajadzētu baidīties no Sarkanā Buļļa! Ja Hagards uzzinātu par to lāsta daļu, kas attiecas uz mums, viņš uzsūtītu Bulli, lai tas sabradā mūs visus drupatās!
Pirmais vīrs atbildēja maigākā tonī: — Es jau nebaidos. Burvis bez bārdas vispār nav nekāds burvis. Bet mēs zaudējam laiku. Sapratuši, ka mēs sekojam, viņi nogāja no ceļa un devās pāri laukiem. Mēs te visu nakti varētu dzīties pakaļ, tā arī nekad viņus nesasniedzot.
Cita balss, nogurušāka par abām iepriekšējām: — Mēs jau visu nakti dzenamies viņiem pakaļ! Paskatieties tur! Jau tuvojas saullēkts.
Mollija atklāja, ka ir līdz pusei ielocījusies zem Šmendrika apmetņa un paslēpusi seju dzelkšņainā nokaltušas zāles pudurī. Viņa neuzdrošinājās pacelt galvu, bet, pavērusi acis, ieraudzīja, ka gaiss kļuvis savādi gaišs. Otrais atcirta: — Tu esi muļķis. Līdz rītam vēl krietnas divas stundas, turklāt mēs dodamies uz rietumiem.
— Tādā gadījumā es eju mājās, — atbildēja trešais.
Atskanēja mundri attālinošies soļi. Pirmais vīrs nosauca: — Pagaidi, neej! Pagaidi, es iešu tev līdzi! — Viņš steidzīgi nomurmināja otrajam: — Es mājās neiešu, es tikai gribu gabaliņu paiet atpakaļ. Man visu laiku liekas, ka es viņus dzirdēju, bez tam es kaut kur izkaisīju savas šķiltavas… — Mollija varēja sadzirdēt, kā viņš runādams attālinās.
— Nolādētie gļēvuļi! — lādējās otrais. — Pagaidiet, es izmēģināšu Drinna vārdus! — Aizejošie soļi samin- stinājās, un viņš skaļi noskandēja:
— Siltāks par vasaru, Nav nekāds malds, Dārgāks par asinīm, Sievietes salds.
— Ātrāk! — sauca trešā balss. — Ātrāk! Paraugies debesīs! Un kas tās bija par muļķībām?
Pat otrā vīra balss kļuva nervoza: — Tas nav muļķības. Drinns ar savu naudu apietas tik labi, ka tā nespēj viņu pamest. Visaizkustinošākās attiecības, kādas jebkad redzētas. Un tādā veidā viņš to piesauc. — Nedaudz trīsēdams, viņš steidzīgi turpināja:
— Stiprāks par ūdeni, Laipnīgs, kā go's, Mīlai šai vārdu kā Ļautiņi dos?
— Drinn, — nošķindēja zelts Šmendrika makā, — drinn, drinn, drinn, drinn! — Tad ari viss notika.
Šmendriks, izmisīgi taustīdams pēc maka, novēlās uz ceļiem, un skrandainais melnais apmetnis atsitās pret Mollijas vaigu. Maks viņa rokās šņāca kā klaburčūska. Viņš iesvieda to dziļi krūmos, bet trīs vīri ar tik sarkaniem dunčiem, kā kad tie jau būtu lietoti, metās viņiem virsū. Aiz karaļa Hagarda pils, kā liels plecs ielauzdamies naktī, cēlās kvēlojošs spīdums. īzslējies burvis piecēlās un draudēja uzbrucējiem ar dēmoniem, metamorfozēm, paralizējošām kaitēm un slepeniem džudo paņēmieniem. Mollija paķēra akmeni.
Ar senu, priecīgu un briesmīgu sagrāves kliedzienu Vienradze izmetās no savas paslēptuves. Viņas nagi no- šļācās kā asmeņu lietus, viņas krēpes vilnījās, bet uz pieres tā nesa zibens grīsti. Nosvieduši dunčus, algoto slepkavu trijotne aizsedza sejas. Pat Mollija Grū un Šmendriks sarāvās viņas priekšā. Bet Vienradze nevienu no viņiem neievēroja. Trakojoša, dejojoša un jūras balta viņa vēlreiz izaicinājumā ieaurojās.
Un spīdums atbildēja viņai ar auriem, kas līdzinājās ledus lūšanai pavasaros. Klupdami un kliegdami Drinna vīri metās bēgt.
Hagarda pils dega, mežonīgi mētādamās pēkšņajā aukstajā vējā. Mollija skaļi noteica: — Bet tai jau vajadzēja būt jūrai pēc ieceres! — Lai arī tik lielā tālumā, viņai likās, ka spēj saredzēt logu un pelēku seju aiz tā. Tad nāca Sarkanais Bullis.
Viņš bija ne sirdij pieplūstošo, bet zem vecām vātīm pulsējošu asiņu krāsā. Baiga gaisma lija no viņa kā sviedri, un viņa rēciena iespaidā zemes nobrukumi saplūda cits citā. Viņa ragi bija rētu bālumā.
Uz brīdi sastingusi, kā vilnis, kas tūlīt pāršķelsies, Vienradze pavērās uz viņu. Raga gaismai izdziestot, viņa pagriezās un metās skriet. Sarkanais Bullis iebaurojās atkal un lēkšoja nopakaļ.
Vienradze nekad ne no kā nebija baidījusies. Viņa bija nemirstīga, taču viņu spēja nogalināt harpija, pūķis, himēra vai uz vāveri mērķēta nomaldījusies bulta. Pūķi gan nespēja neko vairāk kā nogalināt — tie nespēja ne likt viņai aizmirst, kas viņa ir, ne aizmirst paši, ka pat mirusi viņa vienalga būs skaistāka par tiem. Sarkanais Bullis viņu nepazina, un tomēr viņa sajuta, ka tas meklē nevis balto ķēvi, bet tieši viņu. No bailēm viņa kļuva tumšāka, un, kamēr Buļļa trakojošā neziņa piepildīja debesis un izlija pār ieleju, viņa skrēja prom.
Kokiem klūpot virsū, viņa nikni izgrozījās starp tiem — viņa, kas tik maigi bija slīdējusi cauri mūžībai, ne reizes neatdurdamās ne pret ko. Aizmugurē no Sarkanā Buļļa smaguma tie lūza kā stikls. Viņš vēlreiz norēcās, un milzu zars uzgāzās viņai uz pleca tik spēcīgi, ka viņa sagrīļojās un pakrita. Viņa gan tūdaļ piecēlās, bet pēkšņi zem kājām skrējiena gaitā te vienas saknes sāka uzmest kuprus, te citas — rosīgi, kā kurmji — rakties pāri takai. Vīteņaugi apvijās viņai kā žņaudzējčūskas, ložņaugi tina savus tīmekļus starp kokiem, bet sausie zari visapkārt krakšķēja. Viņa paklupa otrreiz. Buļļa nagu atspērieni pret zemi nodunēja cauri kauliem, un viņa iekliedzās.
Tomēr, izlauzusies cauri biezoknim, viņa skrēja pa cieto, kailo līdzenumu, kas stiepās aiz leknajām Hagsgeitas ganībām. Nu bija, kur izvērsties, bet vienradzis lēkšo vienīgi tad, ja ir ieraudzījis, kā mednieks spārda savu nosprāgušo zirgu. Ātrāka par jebko, kam dotas kājas vai spārni, ātra kā dzīve viņa zibināja starp līķiem un skrēja pa zobena smaili. Tomēr pat neatskatīdamās viņa zināja, ka Sarkanais Bullis, virzīdamies kā apmācies, pieaugošs mednieku mēness, nāca arvien tuvāk. It kā viņš jau būtu uzbrucis, viņa sajuta tā līķa bālo ragu triecienu savos sānos.
Asi, nogatavojušies kukurūzas stiebri saliecās kopā, veidojot žogu pret krūtīm, bet viņa tos sabradāja. Kviešu lauki no Buļļa elpas kļuva salti lipīgi un vilkās kā sniegs gar kājām. Tomēr viņa skrēja savā sakāvē, dzirdēdama tauriņa ledaino zvārguļošanu: — Sen sen viņi virzījās pa visiem ceļiem, un Sarkanais Bullis skrēja tiem cieši nopakaļ. — Viņš tos visus būs nogalinājis.
Pēkšņi Bullis nostājās viņai pretī kā pa gaisu pārcelta šaha figūra, kas atkal nolikta lejā, lai aizšķērsotu ceļu. Viņš neuzbruka tūlīt, un viņa arī nebēga. Jau viņai pirmoreiz bēgot, viņš bija milzīgs, bet pakaļdzenoties tas bija pieaudzis tik bezgalīgs, ka viņa pat nespēja iedomāties viņu visu. Viņa kājas bija viesuļveidīgas, bet galva valstījās kā Ziemeļu gaismas, un šķita, ka viņš ir izliecies reizē ar asiņainajām debesīm. N
Ja viņš tobrīd mestos virsū, viņa — niecīga un izmisumā aptumšojušos ragu — būtu viņu sagaidījusi, pat ja viņš to gabalos sastampātu. Viņš bija ātrāks; labāk stāties pretī tagad, nekā tikt notvertai skrienot. Bet Bullis virzījās uz priekšu lēnām, ar draudīgu eleganci, it kā mēģinādams neizbiedēt, un atkal viņa salūza tā priekšā. Ar zemu, skumīgu kliedzienu viņa aizdrāzās pa ceļu, pa kuru bija nākusi: cauri skrandainajiem laukiem un pāri līdzenumam, pretī allaž tumšajai un sakumpušajai karaļa Hagarda pilij. Un Sarkanais Bullis, sekodams viņas bailēm, devās nopakaļ.
Bullim paejot garām, Smendriks un Mollija tika atmesti kā skaidas: Mollija bija gar zemi bez elpas un saprašanas, bet burvis — dzelkšņainā krūmājā, kas viņam izmaksāja pusi no apmetņa un astotdaļu viņa ādas. Savākuši spēkus, lai pieceltos, klibodami un balstīdamies viens pret otru, viņi sekoja tam pa pēdām. Abi nebilda ne vārda.
Viņu ceļš cauri biezoknim bija vieglāks nekā Vienradzei, jo pāri bija gājis Sarkanais Bullis. Mollija un burvis rāpās pāri lielajiem, sašķaidītajiem un pat līdz pusei zemē iemītajiem koku stumbriem un rāpoja apkārt dziļām, neizdibināmām zemes plaisām. Tas nevarēja būt radušās ne no kādiem nagiem, apmulsumā nodomāja Mollija; zeme pati bija sevi uzplēsusi, sarukdama no Buļļa sloga. Viņas sirds nobāla, iedomājoties par Vienradzi.
Izgājuši līdzenumā, viņi to ieraudzīja — tālu un niecīgu balta ūdens šļakatu vējā, gandrīz nesamanāmu Sarkanā Buļļa žilbinošajā gaismā. No noguruma un bailēm gandrīz prātā sajukušajai Mollijai Grū izlikās, ka viņi kustas tāpat kā zvaigznes un akmeņi izplatījumā: mūžīgi krītot, mūžīgi sekojot un mūžam vieni. Kamēr vien Tagadne nepanāks Jauno, bet Pagājušais — Iesākto, Sarkanais Bullis nemūžam nenoķers Vienradzi. Mollija dzidri pasmaidīja.
Tikmēr liesmojošā ēna vīdēja pār Vienradzi, līdz viņai likās, ka Bullis ir visapkārt. Viņa saslējās pakaļkājās un novirzījās, lai galā atkal sastaptu Buļļa nolaisto galvu ar žokļiem, kas izdvesa pērkonu. Atkal un atkal viņa nogriezās, te kāpdamās atpakaļ, te mezdamās sānis, te izveicīgi izraudamās uz vienu vai otru pusi; bet katru reizi Sarkanais Bullis, mierīgi stāvēdams, viņu aizkavēja. Viņš neuzbruka, bet ari nedeva citu ceļu, kā to vienu vienīgo.
— Viņš viņu trenkā, — klusi teica Smendriks. — Gribētu nogalināt, sen būtu to varējis. Viņš trenc viņu turpat, kur aiztrenca pārējos, — uz pili, pie Hagarda. Es tikai brīnos, kāpēc.
— Dari kaut ko, — Mollijas balss bija savādi ikdienišķa un mieriga, un burvis atbildēja tādā pašā tonī: — Es tur nekā nevaru izdarīt.
Aizkustinoša savā nenogurdināmībā, Vienradze aizdrāzās vēlreiz, un Sarkanais Bullis ļāva viņai skriet, bet ne nogriezties. Nostājusies tam pretī trešoreiz, viņa bija pietiekami tuvu, lai Mollija varētu redzēt pakaļkājas, kas trīcēja kā izbiedētam sunim. Atglaudusi savas mazās, slaidās ausis, viņa nikni kārpīja kājām zemi. Bet viņa nespēja izdvest ne skaņas, un rags vairs neiegaismojās. Kad no Sarkanā Buļļa bauriem debesis noņirbēja un pāršķēlās, kaut saraudamās viņa tomēr neatkāpās.
— Lūdzu, — Mollija Grū teica. — Lūdzu, dari kaut ko!
Smendriks pavērsa savu bezpalīdzīgā mežonībā pārvērsto seju. — Ko lai es daru? Ko es varu izdarīt ar savu maģiju? Triku ar cepuri, triku ar peniju vai to, kur es sakuļu akmeņus, lai taisītu omleti? Tev šķiet, ka tas uzjautrinātu Sarkano Bulli, vai labāk izmēģināt to — ar dziedošiem apelsīniem? Izmēģināšu visu, ko vien teiksi, — es būtu laimīgs, ja spētu ko darīt!
Mollija neatbildēja. Bullis nāca virsū, un Vienradze pieplaka zemei arvien zemāk un zemāk, līdz šķita, ka viņa tūlīt pārtrūks uz pusēm. Smendriks sauca: — Es zinu, kas jādara! Ja varētu, es viņu pārveidotu par kādu citu radījumu, kādu zvēru, kas būtu pārāk necils, lai Bullis to ievērotu. Bet to spētu tikai liels mags, tāds burvis kā Nikoss, kurš bija mans skolotājs. Kas spētu pārvērst Vienradzi, tas varētu ari žonglēt ar gadalaikiem un jaukt gadus kā kārtis. Bet man nav vairāk spēka kā tev: pat mazāk, jo tu vari viņai pieskarties, bet es ne! — Tad viņš pēkšņi iesaucās: — Paskaties! Tas ir beidzies!
Noliektu galvu un baltuma vietā notraipījusies ziepju pelēka, Vienradze mierīgi stāvēja Sarkanā Buļļa priekšā. Viņa izskatījās pamesta un maziņa; un pat Mollija, kura viņu mīlēja, nespēja neieraudzīt, ka, zaudējis spīdumu, vienradzis ir absurds dzīvnieks. Lauvas aste, stirnas kājas, kazas pēdas, vēsas un smalkas krēpes, pārogļojies rags, un acis — ak, šīs acis! No visa spēka iecirtuši nagus, Mollija ieķērās Šmendrika rokā.
— Tev piemīt maģijas spēks! — Dziļa un skaidra kā pareģei izklausījās viņas pašas balss. — Varbūt tu to nespēj atrast, bet tev tas ir! Tu izsauci Robiņu Hudu, un tāda Robiņa Huda nemaz nav, bet viņš ieradās un bija īsts! Un tā ir maģija! Tev tā piemīt, ja vien tu uzdrošinies to sevī uzmeklēt!
Klusēdams Šmendriks ar saviem zaļajiem redzokļiem ieurbās Mollijas Grū acīs, it kā tieši tur sākdams meklēt savu maģiju. Vairs nedzīdamies pakaļ, bet ar savas klātbūtnes svaru pārvaldīdams viņu, Bullis viegli pietuvojās Vienradzei, kas paklausīgi un pakļāvīgi devās tā priekšgalā. Viņš sekoja tai kā aitu suns, vadīdams to jūras un karaļa Hagarda izrobotā torņa virzienā.
— Nu, lūdzu! — Tagad jau Mollijas balss bija sairusi. — Lūdzu, tas nav godīgi, tā nedrīkst notikt! Viņš to aizdzīs pie Hagarda, un neviens to nekad vairs neieraudzīs, neviens! Lūdzu, tu esi mags, tu to nepieļausi! — Viņas pirksti iegrima vēl dziļāk Šmendrika rokā. — Izdari kaut ko! — viņa raudāja. — Neļauj viņam, dari kaut ko!
Šmendriks ar ziņkārīgi pētījošu viltīgu skatienu noraudzījās uz viņas iekrampētajiem pirkstiem. — Es neko netaisos darīt, — viņš novilka caur zobiem, — kamēr tu neatlaidīsi manu roku!
— Vai, — Mollija bilda, — atvaino!
— Zini, tā jau var apstādināt asinsriti, — burvis dzēlīgi noteica. Viņš parīvēja roku un spēra dažus soļus uz priekšu tieši Sarkanā Buļļa pēdās. Tur nu viņš stāvēja — sakrustotām rokām un augsti paceltu galvu, lai arī tā ik pa brīdim noslīga aiz lielā noguruma.
— Varbūt šoreiz, — Mollija izdzirda viņa murmināšanu. — Varbūt šoreiz. Nikoss teica — ko gan Nikoss teica? Neatceros. Tas bija tik sen. — lādas savādas un senas skumjas viņa balsī Mollija nekad agrāk nebija-dzirdējusi. Tad, viņam ierunājoties, kā liesma uzdzirkstīja jautrība: — Nu, kas zin, kas zin? Ja šis nav īstais brīdis, varbūt es to par tādu varu padarīt? Tik daudz nu mierinājuma ir, draudziņ Šmendrik. Tikai šoreiz es nevaru iedomāties, kā tu varētu stāvokli pasliktināt vēl vairāk, nekā tas jau ir, — un viņš maigi iesmējās.
Būdams akls, Sarkanais Bullis nesamanīja garo stāvu uz ceļa, līdz kamēr nebija tam gandrīz uzdūries. Ošņādams gaisu, viņš apstājās; viņa rīklē plosījās vētra, bet lielās galvas kustības rādīja zināmu apmulsumu. Apstājās arī Vienradze, un Šmendrikam, ieraugot viņu tik paklausīgu, aizrāvās elpa. — Skrieniet! — viņš sauca. — Tagad skrieniet! — Bet viņa ne reizes neparaudzījās ne uz viņu, ne Bulli, ne uz ko citu kā vienīgi uz zemi sev zem kājām.
Izdzirdot Šmendrika balsi, Buļļa dārdoņa pieauga skaļumā un draudīgumā. Izskatījās, ka viņš vēlējās būt jau pametis ieleju reizē ar visu Vienradzi, un magam šķita, ka zina tam iemeslu. Aiz Sarkanā Buļļa pieaugošā spožuma varēja samanīt divas vai trīs iedzeltenas zvaigznes, un debesis deva piesardzīgu mājienu, ka tuvojas siltāka gaisma. Brieda rītausma!
— Viņš vairās no dienasgaismas, — Smendriks pats pie sevis noteica. — To der atcerēties! — Viņš vēlreiz uzkliedza Vienradzei, lai tā mestos prom, bet viņa atbildēja vienīgi ar bungu rīboņai līdzīgu rēcienu. Vienradze aizauļoja uz priekšu, un, lai netiktu samīts, Šmendriks atlēca nost no viņas ceļa. Bullis cieši sekoja, tagad dzīdams viņu arvien straujāk — tā vējš dzenā vieglu, sapluinītu miglas dūmaku. Viņš panesās garām ar tādu jaudu, ka Šmendriks tika pacelts gaisā un nosviests pilnīgi citā vietā, kur viņš neko neredzošām acīm un liesmojošu galvu vēlās un kūleņoja, lai tikai netiktu samīdīts. Viņam likās, ka dzird Mollijas Grū spiedzienu.
Uzrausies uz viena ceļa, viņš pamanīja, ka Sarkanais Bullis ir aizdzinis Vienradzi gandrīz līdz biezokņa malai. Ja vien viņa vēl kaut reizīti mēģinātu bēgt! Taču viņa vairs nepiederēja pati sev, bet gan Bullim. Mags tikai paspēja uzmest viņai — kā pazudušai starp bālajiem ragiem — mirklīgu skatu, kad, to aizšķērsodami, nobangoja mežonīgi sarkanie pleci. Tad līgodamies, paguris un nelabu dūšu viņš pievēra acis un ļāva savam bezcerīgumam izsolot sev cauri, līdz kaut kur kaut kas pamodās. Kādreiz tas jau bija viņā modies. Aiz prieka un bailēm viņš skaļi iekliedzās.
To, kādus vārdus maģija izrunāja šo otro reizi, viņš tā ari īsti nekad neuzzināja. Tie pameta viņu kā ērgļi, un viņš ļāva tiem izlidot; bet, kad pēdējais bija prom, atmetās tukšums, iesviedies viņam sejā kā pērkona grāviens. Tik ātri tas bija noticis. Vēl nealžirdzis, viņš saprata, ka, tikko uzradušās, viņa spējas atkal bija zudušas.
Priekšā stāvēja Sarkanais Bullis, klusi kaut ko pa zemi ostīdams. Šmendriks nespēja ieraudzīt Vienradzi. Cik ātri vien varēdams, viņš devās uz priekšu; bet tā bija Mollija, kas pienāca gana tuvu, lai saskatītu, ko īsti Bullis ošņā. Un kā bērns viņa iebāza mutē pirkstus.
Nomesta pie Sarkanā Buļļa kājām kā gaismēnas kaudzīte gulēja jauna kaila meitene. Viņas āda bija kā sniegs mēnesnīcā. Balti kā ūdenskritums, smalkie, viļņainie mati sniedzās gandrīz līdz jostasvietai. Viņas seja bija paslēpta rokās.
— Vai tu to esi izdarījis? — Aizmirsdama par briesmām, Mollija pieskrēja pie meitenes un nometās ceļos. Pacēlis savu milzīgo, aklo galvu, Sarkanais Bullis lēni pagrieza to Šmendrika virzienā. Lai gan viņš vēl arvien kā lēni plūstoša lava kvēloja mežonīgā spīdumā, likās, ka, pelēkajām debesīm izgaismojoties, viņš sadila un nobālēja. Mags apsvēra, kādi gan ir viņa īstie izmēri un krāsa, kad viņš ir vienatnē.
Badīdams ar savu stindzinošo dvašu, Sarkanais Bullis vēlreiz apošņāja mierīgo augumu. Tad bez vienas skaņas viņš aizlēkšoja atpakaļ biezoknī un, paspēris trīs gigantiskus soļus, nozuda no redzes loka. Šmendriks pēdējoreiz viņu saskatīja, kad tas sasniedza ielejas malu: bezveidīgs, kā vienvienīga virpuļojoša sarkana tumsa, kāda parādās, dziļās sāpēs aizverot acis. Ragi bija kļuvuši par diviem vissmailākajiem torņiem vecā karaļa Hagarda nedrošajai pilij.
Ielikusi baltās meitenes galvu sev klēpī, Mollija vēl arvien un arvien čukstēja: — Ko tu esi izdarījis? — Miegā gandrīz smaidošā, klusā meitenes seja bija skaistākā, kādu Šmendriks jebkad redzējis. Tā viņu vienlaikus gan sāpināja, gan sildīja. Mollija glaudīja savādos matus, bet Šmendriks virs aizvērtajām acīm, uz pieres ievēroja nelielu, tumši izceltu zīmi. Tā nebija ne rēta, ne sasitums. Tā izskatījās pēc zieda.
— Ko tu ar to gribi sacīt — ko es esmu izdarījis? — viņš prasīja vaidošajai Mollijai. — Ar maģijas spēku paglābis viņu no Buļļa, tas ari viss! Ar maģijas spēku, dzirdi, ar savas patiesās maģijas spēku! — Un viņš kļuva bezpalīdzīgs aiz prieka, jo gribēja diet un stāvēt mierā vienlaikus; viņš trīcēja no apslāpētiem kliedzieniem un neizteiktām runām, un tajā pašā laikā nebija nekā, ko viņš gribētu pateikt. Iā nu viņš, apskaudams pats sevi, vienkārši muļķīgi smējās, līdz sāka elsot, un, kad kājas kļuva slābanas, atgāzās lejā pie Mollijas.
— Dod man apmetni! — ieteicās Mollija. Mirkšķinādams mags staroja viņai pretī. Viņa pasniedzās un nelaipni norāva izdilušo apmetni no viņa pleciem. Tad viņa to aptina, cik nu bija iespējams, ap guļošo meiteni. Izdilu- mos meitene spīdēja kā saule caur lapām.
— Bez šaubām, tu domā, kā es grasos viņu atgriezt īstajā izskatā, — Smendriks bilda. — Nebrīnies! Kad vajadzēs, spēks manī atgriezīsies — tik daudz nu es tagad zinu. Kad es to piesaukšu, tas atnāks, bet ne jau nu šodien. — Viņš impulsīvi sagrāba Mollijas Grū galvu savās garajās rokās. — Bet tev bija taisnība, — viņš kliedza, — tev bija taisnība! Tas manī ir, un tas ir mans!
Samocītām ausīm un apsārtušu vaigu Mollija atrāvās no viņa. Meitene klēpī pārtrauca smaidīt un nopūtusies aizgriezās no saullēkta. Mollija bilda: — Smendrik, tu nabaga cilvēciņ, burvi, vai tu nesaproti, ka…
— Ko? Te nav ko saprast! — Taču pēkšņi viņa balss kļuva barga un piesardzīga, bet zaļās acis — izbijušās. — Sarkanais Bullis nāca pēc Vienradzes, tāpēc viņu vajadzēja pārvērst. Pati vēl lūdzies — ko nu tagad tā sabijies?
Drebelīgi, kā veca sieva, Mollija pakratīja galvu. — Es nezināju, ka tu grasies viņu pārvērst cilvēkbērnā. Tu labāk būtu varējis… — Nenobeigusi viņa aizgriezās. Viena viņas roka turpināja glaudīt baltās meitenes matus.
— Ne jau es izvēlējos veidolu, bet maģija, — Smendriks atbildēja. — Kumēdiņu rādītājs var izvēlēties šādu krāpšanos vai tādu, bet burvis ir līdzeklis, ēzelis, kas nogādā savu pavēlnieku, kur nākas. Burvis gan izsauc, taču izvēlas maģija. Ja tā pārvērš vienradzi cilvēkbūtnē, tad tā ari bija vienīgā iespēja. — Viņa seja afektā kvēloja, kas to padarīja vēl jaunāku. — Es esmu pārnesējs, — viņš dziedāja. — Es esmu mājoklis, es esmu vēstnesis…
— Tu esi idiots, — Mollija Grū dedzīgi iebilda. — Vai dzirdi? Labi, tu esi burvis, bet tu esi stulbs burvis. — Tobrīd, virinādama plaukstas un plakstiem pulsējot kā putnēna krūtīm, meitene mēģināja pamosties. Kad Mollija un Smendriks paraudzījās viņā, viņa maigi nopūtās un atvēra acis.
Tās bija vairāk atstatu viena no otras, kā parasts, un arī dziļāk; tumšas kā dziļjūra, tās tomēr gaismojās no savādajām, mirgojošām radībām, kuras nekad neuzpeld līdz ūdens virsmai. Vienradzi varētu pārvērst par ķirzaku, gliemezi vai zosi, bet vienalga acis viņu nodotu, domāja Mollija. Mollija jau nu to pamanītu.
Meitene gulēja nepakustēdamās, redzēdama sevi tiklab Mollijas, kā Šmendrika acīs. Tad vienā rāvienā viņa pielēca kājās, melnajam apmetnim ieslīdot Mollijas klēpī. Brīdi viņa griezās ap sevi, raudzīdamās uz rokām, kuras viņa kā liekas bija pierāvusi krūtīm. Ar muļķīgu, izmisušu jokdara upura izteiksmi sejā viņa šūpojās un gorījās kā pērtiķēns, taisot trikus. Neskatoties uz to, visas viņas kustības bija skaistas. Viņas iesprostotās šausmas šķita daudz jaukākas par jebkuru prieku, kādu Mollijai bija nācies redzēt, un tas arī bija pats baismīgākais visā.
— Ēzelis! — Mollija sauca. — Vēstnesis!
— Es varu viņu pārvērst atpakaļ, — aizsmacis atbildēja burvis. — Neuztraucies par to! Es varu viņu pārvērst atpakaļ!
Spīdēdama saulē, baltā meitene streipuļoja šurp un turp ar savām stiprajām, jaunajām kājām. Pēkšņi paklupusi, viņa pakrita — tas bija slikts kritiens, jo viņa nezināja, kā balansēt ar rokām. Mollija piesteidzās, bet meitene, pieplakusi pie zemes un raudzīdamās viņā, klusā balsi vaicāja: — Ko jūs esat ar mani izdarījuši? — Mollija Grū sāka raudāt.
Sasalušiem sviedriem sejā, bet izlīdzinātu balsi Šmendriks panāca uz priekšu. — Es jūs pārvērtu cilvēkā, lai izglābtu no Sarkanā Buļļa. Man nekas cits neatlika. Tiklīdz varēšu, es jūs pārvērtīšu atpakaļ.
— Sarkanais Bullis, — meitene čukstēja. — Ak! — Viņa mežonīgi trīcēja, it kā kāds no iekšpuses purinātu un drebinātu viņas ādu. — Viņš bija pārāk spēcīgs, pārāk spēcīgs. Viņa spēkam nebija ne sākuma, ne gala. Viņš ir vecāks par mani.
Meitenes acis iepletās, un Mollijai šķita, ka tajās kā liesmojoša zivs, tās šķērsodams visā dziļumā un beigās izzuzdams, ieiet Sarkanais Bullis. Meitene bikli sāka taustīt seju un, sajutusi tās apveidu, brīžam šausmās atrāva roku. Viņas sakrampētie pirksti sataustīja zīmi uz pieres, un, aizvērusi acis, viņa izdvesa zaudējuma, paguruma un galēja izmisuma smalkās, caururbjošās skaņas.
— Ko jūs ar mani esat izdarījuši? — viņa žēlojās. — Es te nomiršu! — Un viņa skrāpēja savu gludo augumu, līdz gar pirkstiem sāka tecēt asinis. — Es te nomiršu! Es nomiršu! — Bet, lai gan bailes slējās un kāpa viņas balsī, rokās, kājās un baltajos matos, kas ieskāva viņas jauno augumu, tās nemanīja viņas sejā. Iā palika netraucēti mierīga.
Mollija, cik tuvu vien uzdrīkstēdamās, pārliecās viņai pāri un lūdza to nesavainot sevi. Bet Šmendrika vārdi nobrīkšķēja kā zari rudenī: — Esiet mierīga! Maģija zināja, ko dara. Esiet mierīga un uzklausiet!
— Kāpēc tu neļāvi Bullim mani nogalināt? — baltā meitene ievaimanājās. — Kāpēc neatstāji mani harpijai? Tas būtu daudz labāk, nekā iesprostot mani šādā būrī! — Burvis saviebās, atcerēdamies Mollijas Grū ņirdzīgos apvainojumus, bet atbildēja bezcerīgā mierā: — Pirmkārt, šis ir visai pievilcīgs veidols. Vismaz cilvēcīgai būtnei neko labāku nevarētu vēlēties!
Viņa noraudzījās uz sevi: sāniski pār plecu un gar rokām, tad lejup uz sakasīto, sašvīkāto augumu. Nostādamās uz vienas kājas, viņa pārbaudīja otras pēdu, piemiedza acis, lai ieraudzītu sudrabainās uzacis, pašķielēja uz vaigiem, lai pamanītu degunu, un pat pētoši nolūkojās delma zaļajās vēnās, kas pulsēja tik jautri kā ūdrēni. Beidzot viņa pavērsa seju pret burvi, un atkal viņš aizturēja elpu. Esmu paveicis ko maģisku, viņš nodomāja, taču skumjas kā piecirsts makšķerāķis asi nozibsnīja viņa rīklē.
— Jums jau vienalga, — viņš iesāka. — Es jūs būtu varējis pārvērst arī par degunradzi, no kura viss šis muļķīgais mīts ir sācies. Bet zem šīs maskas jums vismaz ir cerības sasniegt karali Hagardu un uzzināt, kas noticis ar jūsu tautu. Paliekot par vienradzi, jūs sagaidītu tāds pats liktenis kā pārējos — ja vien jūs nedomājat, ka varētu sakaut Bulli, nākamreiz tiekoties.
Baltā meitene pakratīja galvu: — Nē, nemūžam. Otrreiz es pat tik ilgi neizturētu. — Viņas balss bija tik klusa, it kā tās kauli būtu salauzti: — Mana tauta ir pagaisusi, un ari es tai driz sekošu, lai kādā veidolā tu mani neiespros- totu! Vienīgi šo es būtu izvēlējusies kā pēdējo. Degunradzis ir tikpat neglīts un mirstīgs kā cilvēks, bet tas vismaz nemūžam neiedomāsies, ka ir skaists.
— Protams, ka ne, — burvis piekrita. — Tieši tāpēc viņš arī mūžīgi paliks degunradzis un nekad netiks uzaicināts uz Hagarda galmu. Taču jauna meitene — kuru nenodarbina domas par to, ka viņa nav degunradzis, — tāda meitene pa to laiku, kamēr karalis un viņa dēls centīsies viņu atminēt, pati spēs atšķetināt savu mīklu līdz galam. Jo degunradži jau meklējumos nedodas, bet jaunas meitenes gan.
No lielā karstuma debesis jau bija sakupušas, saule — izkususi par peļķi lauvas krāsā, un Hagsgeitas līdzenumā rosījās vienīgi smags un sasmacis vējš. Kailā meitene ar zieda zīmi pierē klusi lūkojās uz zaļacaino vīru, kamēr sieviete vērās abos. Dzeltenbrūnajā rītā karaļa Hagarda pils neizskatījās ne tumša, ne nolādēta, vienīgi nokvēpusi, panīkusi un vāji būvēta. Tas kārnās smailes nemaz nelīdzinājās buļļa ragiem, drīzāk gan āksta mices radziņiem. Vai arī dilemmas ragiem, Šmendriks nodomāja. Vienīgi dilemmai gan nevarētu būt divi ragi.
Baltā meitene ierunājās: — Es tomēr vēl esmu es pati. Šis ķermenis mirst. Es jūtu, kā tas pūst man visapkārt. Kā gan jebkas mirstīgs var būt īsts? Kā to var uzskatīt par patiesi skaistu? — Mollija Grū atkal uzmeta viņai plecos bezcerīgo burvja apmetni — ne jau aiz kautrības vai pieklājības, bet aiz savāda žēluma, it kā lai viņa pati sevi neieraudzītu.
— Es jums ko pastāstīšu, — ierunājās Šmendriks. — Kā jau minēju, bērnībā es gāju mācībā pie varenākā no visiem burvjiem — lielā Nikosa. Bet pat Nikoss, kas spēja kaķpēdiņas pārvērst kaķos, sniegpārsliņas — sniegpulk- steriīšos un vienradžus — cilvēkos, mani spēja pārvērst tikai par karnevāla kāršu krāpnieku. Beidzot viņš atzina: — Mans dēls, tava nemākulība ir tik neaptverama un tava neziņa — tik neizmērojama, ka pilnīgi droši tevī iemājo lielāki spēki, kādus jebkad esmu pazinis. Diemžēl tas man tagad atspēlējas, un pat es nezinu, kā visu pārvērst atpakaļ. Noteikti tev pašam ar laiku jānonāk līdz sava spēka pilnbriedam; un, atklāti runājot, uz to tev vēl ilgi nāksies gaidīt. "Iādēļ es paģēru, ka no šīs dienas tu vairs nenovecosi, bet nesekmīgi ceļosi apkārt pa pasauli, līdz beidzot nonāksi pats pie sevis un apzināsies, kas īsti esi. Nevajag pateicības! Tavs liktenis mani baida.
Nepieradušajā sejā Vienradzes skaidrās, amarantu krāsas acis, ar kurām baltā meitene palūkojās burvī, izskatījās pārsteidzoši maigas, bet viņa neko neteica. Iā bija Mollija Grū, kas ievaicājās: — Un ja nu tu atrastu savu maģiju — ko tad?
— Tad burvestība būs atburta, un es sākšu mirt, kā es to jau darīju, kad piedzimu. Pat lielākie burvji, tāpat kā visi pārējie, arī noveco un mirst. — Garais, tievais, noplukušais, pēc putekļiem un iedzeršanas smaržojošais vīrs sāka šūpoties un bezmaz iemiga, līdz atžirba atkal. — Es jau minēju, ka esmu vecāks nekā izskatos. Es piedzimu kā mirstīgais, bet nu jau pārāk ilgi un muļķīgā kārtā esmu nemirstīgs, taču kādudien atkal kļūšu mirstīgs un tieši tāpēc es zinu to, ko vienradži nespēj zināt. Viss mirstīgais ir skaists — vēl skaistāks par vienradžiem, kas, būdami skaistākie radījumi pasaulē, dzīvo mūžīgi. Vai sapratāt?
— Nē, — meitene atbildēja.
Burvis garlaikoti nosmaidīja. — Gan sapratīsit. Bet, ja ne, vienalga, jums jāseko šai pasakai, ja jau reiz kopā ar mums visiem esat tajā. Ja vēlaties atrast savu tautu, ja vēlaties atkal kļūt par vienradzi, jums jāseko šai pasakai līdz pat karaļa Hagarda pilij vai vienalga līdz kurienei. Pasaka nevar beigties bez princeses.
— Es nesekošu! — Vēsajiem matiem noslīgstot zemāk, baltā meitene piesardzīgām kustībām atkāpās. — Es neesmu ne princese, ne mirstīgā, un es nekur nedošos. Kopš es pametu savu mežu, mani piemeklējušas vienīgi nelaimes, un vienradžus šai valsti vispār nekas labs nevar būt piemeklējis. Atdod manu īsto veidolu, un es atgriezīšos savā mežā pie saviem kokiem un dīķa. Tavai pasakai nav varas pār mani. Es esmu vienradze. Es esmu pēdējais vienradzis.
Vai senāk koku zili zaļajā klusumā viņa to jau reiz nebija teikusi? Mollija Grū uzrunāja Šmendriku, kas turpināja smaidīt: — Pārvērt viņu atpakaļ! Tu teici, ka vari. Ļauj viņai doties mājup!
— Es to nespēju. Es jau teicu, ka man nav varas pār maģiju — vismaz pagaidām. Un tāpēc arī man jādodas uz pili, lai vai kāds likten's vai laime mūs tur gaidītu. Ja es tagad mēģinātu viņu pārveidot, varētu iznākt arī degunradzis. Tas būtu labākajā gadījumā. Ļaunākajā… — Viņš noskurinājās un apklusa.
Meitene aizgriezās un raudzijās uz pili, kas bija nošķiebušies pār ieleju. Viņa nespēja saskatīt ne mazāko kustību tās logos vai ļodzīgajos tornīšos, ne mazākās Sarkanā Buļļa zīmes. Taču viņa apzinājās, ka tas perinās pie pils saknēm, gaidīdams, līdz uznāk nakts: stiprāks par stipru un neuzveicams kā pati nakts. Un viņa otrreiz pieskārās vietai pierē, kur agrāk bija rags.
Kad viņa pagriezās, gan vīrietis, gan sieviete bija sēdus aizmiguši. Pavērtām mutēm viņu galvas balstījās gaisā. Satvērusi pie kakla melno apmetni, viņa raudzījās, kā tie elpo. Pirmo reizi pavisam vāri viņa sajuta jūras smaržu.
Sardze pamanīja viņu tuvošanos neilgi pirms saulrieta, kad jūra bija kļuvusi žilbinoši līdzena. Sargi soļoja gar otru lielāko no visiem greizajiem tornīšiem, kas izdīga no pils un piedeva tai līdzību ar savādajiem kokiem, kuru saknes aug uz augšu. No turienes abi vīri varēja pārredzēt visu Hagsgeitas ieleju līdz pat pilsētai un smailajiem kalniem aiz tās, kā ari ceļu, kas nāca no ielejas malas līdz pat lielajiem, nošļupušajiem karaļa Hagarda pils parādes vārtiem.
— Vīrietis un divas sievietes. — Pirmais sargs pārskrēja uz otru torņa galu — no šāda pārskrējiena visas iekšas varēja apgriezties otrādi, jo tornis bija tik ļoti sašķiebies, ka tagad pusi no sarga debesim aizņēma jūra. Pils bija uzsēdusies uz klints, kura kā naža asmens cirtās lejup pretī šaurajai dzeltenajai piekrastei, kas vietās, kur pacēlās zaļganmelni akmeņi, bija noskurinājusies kaila. Uz tiem mīņājās mīksti maisveidīgi putni un zvaigoja: — Vai- neteic?! Vaineteic!?
Otrs sargs sekoja mierīgākā solī. — Jā, vīrietis un sieviete. Bet par trešo, tai apmetni, par to gan es neesmu drošs. — Abi sargi bija tērpušies pašdarinātos bruņu- kreklos — uz pusģērētām ādām uzšūti zvaniņi, pudeļu vāciņi un ķēdes posmi; sarūsējušās ķiveres viņu sejas padarīja neredzamas, taču pēc balss un gaitas otrs likās vecākais. — Par to, kas melnajā apmetnī, tā uzreiz nevar tikt skaidrībā.
Pret margām nobrāzdams un atstādams dažas kniedes no savām nabadzīgajām bruņām, pirmais sargs izliecās pāri otrādi apgāztās jūras žilbinoši oranžajai gaismai un ziņoja: — Ta ir sieviete. Drīzāk es varētu sākt šaubīties pats par savu dzimumu.
— To tu varētu gan, — sardoniski piezīmēja otrais. — Bez tā, ka tu jāj uz zirga, nekā cita, kas vīram pienāktos, tu nedari. Es tevi brīdināju: nesteidzies ar secinājumiem par to trešo! Pagaidi un tad redzēsi!
Nepagriezdamies pirmais sargs atbildēja: — Pat ja es būtu uzaudzis, ne reizes nesapņodams par abiem pasaules noslēpumiem, pat ja es katrā sastaptajā sievietē nebūtu samanījis kādu atšķirību no sevis, pat tad es saprastu, ka šī būtne atšķiras no visa, ko esmu redzējis līdz šim. Man vienmēr bijis žēl, ka nespēju tev izpatikt, bet tagad, raugoties viņā, man žēl, ka nekad neesmu izpaticis pats sev. Patiesi žēl!
Viņš vēl vairāk pārliecās margām, pūlēdamies labāk saskatīt lēnīgo ceļinieku trijotni. Aiz viņa sejsega no- šķinda smiekliņš: — Otra sieviete izskatās neganta, laikam ari noberzusi papēžus. — Viņš turpināja ziņot: — Vīrietis gan — tīri patīkams, vienīgi viņš ir no tiem klaidoņiem. Kaut kāds spēlmanis vai menestrelis. — Labu laiku apklusis, viņš vēroja to tuvošanos.
— Bet trešā? — beidzot apvaicājās vecākais. — Tava saulrieta fantāzija ar savādajiem matiem? Vai šī stundas ceturkšņa lūkošanās viņā jau nav piebeigusi un izvārdzinājusi tevi — tu viņu esi redzējis vēl tuvāk, nekā mīlētājam pienāktos! — Viņa balss ķiverē čabēja kā nagainas pēdiņas pieskārieni.
— Lai cik tuvu viņa arī pienāktu, man šķiet, ka pa īstam es tā arī nekad viņu neieraudzišu. — Sarga klusinātā balss bija nožēlas pilna, un tajā atskanēja zaudētās iespējas. — Viņā ir kaut kas jauns. Pirmreizējs. Ievēro, kā viņa kustas, kā staigā, kā pagriež galvu — it kā neviens agrāk to vēl nebūtu darījis. Kā viņa ieelpo un izelpo — it kā pārējie visā pasaulē nezinātu, cik gaiss ir gards. Tas viss radīts viņai vienīgai. Ja izrādītos, ka viņa piedzimusi tikai šorīt, es vienīgi pabrīnītos, cik viņa jau veca.
Klusēdams otrs sargs noraudzījās uz trim klejotājiem. Pirmais viņu ieraudzīja garais vīrs, tad negantā sieva. Viņu acīs atspoguļojās vienīgi sarga tukši bargās un čūlai- nās bruņas. Bet tad galvu pacēla meitene melnajā, izpostītajā apmetnī, un viņš atkāpās no margām, aizsargādamies no viņas skata ar skārdā cimdoto roku. Pēc brīža viņa ar ceļabiedriem jau nonāca pils ēnā, un, roku nolaidis, viņš mierīgi teica:
— Var būt, ka ārprātīga. Tikai traka meitene vēl tā varētu skatīties. Diezgan nepatīkami, bet vismaz daudz labāk par to otru iespēju.
— Un kāda tā būtu? — pēc klusuma brīža mudināja jaunākais.
— Tāda, ka viņa patiesi ir šorīt piedzimusi. Tad jau tomēr labāk traka. Kāpsim nu lejā!
Kad vīrietis un abas sievietes bija sasnieguši pili, tad, sakrustojuši savas trulās, greizās āvas un novietojuši savā priekšā liektos sirpjveida zobenus, abi sargi jau stāvēja katrs savā vārtu malā. Saulei norietot un jūrai izbalējot, viņu absurdās bruņas izskatījās arvien draudošākas. Savstarpēji saskatīdamies, ceļinieki vilcinājās. Aiz viņiem ne- slējās tumši torņi, un viņu acis bija bez aizsegiem.
— Nosauciet savus vārdus, — atskanēja otrā sarga izkaltusi balss.
Garais vīrs paspēra soli uz priekšu. — Es esmu burvis Smendriks. Ta ir Mollija Grū, mana izpalīdze — un šī ir lēdija Amalteja. — Viņš stostījās, kā mēdz gadīties pirmajā reizē. — Mēs vēlamies audienci pie karaļa Hagarda, — viņš turpināja. — Esam mērojuši tālu ceļu, lai viņu sastaptu.
Otrs sargs gaidīja, līdz atbildēs jaunākais, bet tas tikai raudzījās lēdijā Amaltejā. Vecākais nepacietīgi izgrūda: — Ziņojiet par savu vajadzību pie karaļa Hagarda!
— Es ziņošu par to pašam Hagardam, — burvis atbildēja. — Kas nu tā būtu par vajadzību karaļa līmenī, ko varētu uzticēt durvju sargiem un šveicariem? Vediet mūs pie viņa!
— Kādi gan karaliski jautājumi klaidonim muldoņām burvim būtu apspriežami ar pašu Hagardu? — drūmi atvaicāja otrs sargs. Tomēr viņš pagriezās un lieliem soļiem iegāja pils vārtos, un karaļa viesi izklaidus sekoja. Kā pēdējais, tikpat maigiem soļiem kā lēdijai Amaltejai, neapzināti imitēdams katru viņas kustību, ieklejoja jaunākais sargs. Noraudzīdamās uz jūru, viņa bridi pakavējās pie vārtiem, un sargs darīja to pašu.
Biedrs dusmīgi viņam uzsauca, taču jaunais sargs jau bija citā dienestā un par savu pienākumu neizpildi jau bija atbildīgs citam kapteinim. Viņš iegāja pa vārtiem, kad lēdija Amalteja to jau bija izdarījusi. Sekodams viņš savā nodabā sapņaini dūca:
— Kas gan tāds notiek ar mani?
Kas gan tāds notiek ar mani?
Nobijies, laimīgs — nemāku teikt!
Kas gan tāds notiek ar mani?
Viņi šķērsoja bruģētu pagalmu, kurā izžautā, aukstā veļa aptaustīja viņu sejas, un caur mazām durtiņām iegāja tik milzīgā zālē, ka tumsā nevarēja saskatīt ne tās sienas, ne griestus. Viņi vilkās pāri zālei, kuras lielie akmens pīlāri slējās augšup, neredzami kaut kur aizliekdamies. Milzīgajā zālē viņu elpa atbalsojās, un tikpat skaidri kā viņējos varēja sadzirdēt arī kādu mazāku radību soļus. Mollija Grū cieši turējās Šmendrikam blakus.
Lielās zāles galējās durvis veda uz trepju telpu. Logu tajā bija maz, bet gaismas nekādas. Kāpjot augšup, plānās trepītes vijās ap sevi arvien ciešāk un ciešāk, līdz likās, ka pat katrs pakāpiens jau ir apgriezies sev apkārt un ka tornis viņus apskauj kā sviedraina dūre. Viņus apņēma un viņos noraudzījās tumsa. Tai bija salijuša suņa smaka.
Dziļumā kaut kas iedārdējās. Tornis nodrebēja kā pret sēkli uzdūries kuģis un atbildēja ar dobjiem akmeņu vaidiem. Iekliegušies trīs ceļinieki centās noturēties uz trīcošajām kāpnēm, bet viņu ceļvedis nevilcinādamies un bez vārda runas turpināja kāpt. Jaunākais kaislīgi čukstēja lēdijai Amaltejai: — Viss kārtībā, nebaidieties! Tas ir tikai Bullis. — Atbalss viņa vārdiem nebija.
Otrais sargs pēkšņi apstājās, izvilka no slēptuves atslēgu un iebakstīja to, kā likās, taisni plikajā sienā. Daļa sienas pavērās, un nelielā procesija ieslīdēja zemā, šaurā telpā ar vienu logu un krēslu pašā tālākajā tās galā. Nekā cita nebija: ne mēbeļu, ne paklāju, ne aizkaru, ne gobelēnu. Telpā bija vienīgi pieci cilvēki, lielais krēsls un uzlecošā jaunā mēness miltainā gaisma.
— Šī ir karaļa Hagarda troņa istaba, — teica sargs.
Burvis satvēra viņu aiz bruņotā elkoņa un pagrieza
pret sevi. — Šī ir celle. Tīrais kaps. Dzīvs karalis te nesēdēs. Ved mūs pie Hagarda, ja viņš vēl ir dzīvs!
— Spriediet paši. — Atraisījis ķiveri un nocēlis to no sirmās galvas, sargs šaudīgā balsī atbildēja: — Karalis Hagards esmu es!
Viņa acis bija Sarkanā Buļļa ragu krāsā. Viņš bija garāks par Šmendriku, un viņa skarbi konturētā seja nelikās ne jauka, ne muļķīga. Tā bija līdakas seja: gariem, aukstiem žokļiem, stiegriem vaigiem un krampīgu kalsnu kaklu. Viņam varēja dot septiņdesmit, astoņdesmit vai pat vairāk gadu.
Turēdams padusē ķiveri, priekšplānā iznāca pirmais sargs. Pavērtu muti Mollija Grū blenza viņā — tā bija tā pati draudzigā, izspūrušā jaunā prinča seja, kurš lasīja žurnālu, kamēr viņa princese centās sasaukt vienradzi. Karalis Hagards iepazīstināja: — Šis ir Lirs.
— Sveiki! Prieks iepazīties! — Prinča Lira smaids, kā cerību pilns kucēns izgrozījās starp viņu kājām, kamēr dziļās, miglaini zilās acis aiz spurainajām skropstām mierīgi vērās lēdijā Amaltejā, saskatīdamas viņu tikpat patiesi, kā cilvēks redz vienradzi. Arī viņa klusa kā dārgakmens paraudzījās pretī. Taču princi apņēma savādi laimīga pārliecība, ka viņa ir ieskatījusies dziļi viņa iekšienē — līdz pat alām, par kuru esamību viņš nekā nezināja un kurās viņas skatiens dziedoši atbalsojās. Kaut kur dienvidrietumos no divpadsmitās ribas sāka mosties brīnumi — līdz viņš pats, vēl aizvien atspoguļodams lēdiju Amalteju, sāka spīdēt.
— Kāds ir jūsu nāciena iemesls?
Nokrekšķinājies burvis Šmendriks paklanījās bālacai-
najam vecim. — Mēs vēlamies iestāties jūsu dienestā. Karaļa Hagarda leģendārais galms ir tālu izslavēts…
— Man kalpotāju nevajag. — Pēkšņi karaļa seja un augums vienaldzīgi atslāba, un viņš aizgriezās. Tomēr Šmendriks sajuta, ka šai akmens krāsas ādā un pie sirmo matu saknēm vēl kavējās ziņkārība, un viņš piesardzīgi ieminējās: — Bet jums taču ir sava svīta, savi pavadoņi. Vienkāršība gan ir bagātākā karaļa rota, taču tādam karalim kā Hagards…
— Es sāku zaudēt jebkādu interesi par jums, — čabošā balss pārtrauca, — un tas jau ir ļoti bīstami. Paies vēl brīdis, un es būšu jūs pilnībā aizmirsis un pat neatcerēšos, ko esmu ar jums izdarījis. Un tas, ko es aizmirstu, ne tikai pārtrauc eksistēt, bet pirmām kārtām nekad īsti nav ari eksistējis. — To pateicis, viņš tāpat kā dēls vērsa savu skatu pret lēdiju Amalteju.
— Mans galms, — viņš turpināja, — kā jūs to nodēvējāt, sastāv no četriem bruņnešiem. Ja spētu, es iztiktu ari bez viņiem, jo viņi izmaksā vairāk, nekā ir vērti, tāpat kā viss pārējais. Taču viņi pamīšus ir gan sargi, gan pavāri un no attāluma piedod arī līdzību ar armiju. Kādi gan vēl pavadoņi man būtu vajadzīgi?
— Bet visi galma prieki, — burvis iesaucās, — sarunas, sievietes, strūklakas, mūzika, medības, maskarādes un varenās dzīres…
— Priekš manis tam nav nozīmes, — karalis Hagards atbildēja. — Es tam visam esmu izgājis cauri un laimīgāks neesmu kļuvis. Es netaisos uzturēt neko tādu, kas nepadarītu mani laimīgu.
Lēdija Amalteja klusi pagāja viņam garām un caur logu raudzījās naksnīgajā jūrā.
Uztaustījis pareizo stīgu, Smendriks paziņoja: — Es pilnībā jūs saprotu! Cik visi šie pasaulīgie labumi jums šķiet nogurdinoši, banāli un sekli! Laime jums jau apnikusi, izjūtas un neauglīgie prieki jūs pārsātinājuši un izvārdzinājuši. Ta ir visu karaļu nelaime, tāpēc nevienam citam kā karalim tik ļoti vajadzīgi burvja pakalpojumi. Jo tikai burvim šī pasaule ir mūžīgi mainīga, bezgalīgi plūstoša un allaž jauna. Tikai viņam ir zināms pārmaiņu noslēpums, tikai viņš patiesi izprot, ka par visu augstāka ir kāre kļūt par kaut ko citu, kuras dēļ visi ir gatavi verdziski zemoties, un tieši no šī universālā sprieguma burvis gūst savu spēku. Jo burvim marts ir maijs, sniegs ir sārts, zāle — zila; šis ir tas vai jebkas cits. No šodienas lai jums tiek burvis!
Viņš beidza, nometies uz viena ceļa un plaši izpletis abas rokas. Nervozi atkāpdamies, karalis Hagards murmināja: — Celieties, celieties, man no jums jau galva reibst! Turklāt man jau ir karaliskais burvis!
Ar tukšuma izteiksmi piesarkušajā sejā Smendriks smagi uzrausās kājās. — Jūs netikāt minējis. Kā viņu sauc?
— Par Mabruku, — karalis Hagards atbildēja. — Es reti viņu pieminu. Pat mani bruņneši nezina, ka viņš dzīvo šai pilī. Mabrukam piemīt visas jūsu jau minētās īpašības un vēl tādas, kas jums pat sapņos nav rādījušās. Savā arodā viņš tiek dēvēts par "burvju burvi". Neredzu nekādu vajadzību viņu aizvietot ar kādu klaiņojošu bezvārda klaunu…
— Taču es redzu! — izmisīgi iestarpināja Smendriks. — Šo vajadzību jūs pats izteicāt vēl pirms minūtes. Šis brīnišķais Mabruks nedara jūs laimīgu!
Karaļa nežēlīgo seju aizēnoja gausa neapmierinātība un aizdomas par nodevību. Uz acumirkli viņš izskatījās pēc apmulsuša jaunekļa. — Tik tiešām, tā ir taisnība, — karalis Hagards nomurmināja. — Mabruka maģija mani nav iepriecinājusi jau ilgi. Nez, cik ilgi tas varētu būt? — Mundri sasitis plaukstas, viņš iekliedzās: — Mabruk! Mabruk! Parādies, Mabruk!
— Esmu šeit, — no istabas tālīnā stūra atskanēja zema balss. Tur stāvēja vecs vīrs tumši vizuļojošā talārā un smailā, mirdzīgā cepurē, un neviens nevarētu droši apgalvot, ka viņš pilnā augumā jau tur nestāvēja, viņiem ienākot. Viņa bārda un uzacis bija sirmas, gudrā seja — maigi veidota, bet acis — cietas kā krusas graudi. — Ko jūsu majestāte vēlas?
— Mabruk, šis kungs ir no jūsu brālības. Viņa vārds ir Šmendriks.
Vecā burvja ledainās acis viegli iepletās, un viņš cieši nopētīja noplukušo vīru. — Ei, tik tiešām! — šķietami iepriecināts, viņš izsaucās. — Šmendrik, dārgo zēn, cik patīkami tevi sastapt! Tu jau mani neatcerēsies, taču es biju tava dārgā skolotāja, vecā Nikosa, tuvs draugs. Nabaga vīrs lika tik lielas cerības uz tevi! Ta, tā, tas tik ir pārsteigums! Un tu tiešām vēl esi mūsu arodā? Vai, tu gan esi apņēmīgs puisis! Es vienmēr esmu teicis — neatlaidība ir deviņas desmitdaļas no jebkuras mākslas — cita lieta, protams, ka būt par mākslinieka deviņām desmitdaļām nav nekādas jēgas. Bet kas gan tevi atvedis šurp?
— Viņš ir ieradies, lai ieņemtu tavu vietu, — karalis Hagards kategoriski un viennozīmīgi paziņoja. — Tagad viņš būs mans karaliskais burvis.
Lai arī burvis nemaz nešķita pārsteigts par karaļa lēmumu, Šmendrika izbrīna pilnā satrūkšanās nepagāja Mabruka acīm secen. Bridi apsvērdams, vai vērts izrādīt dusmas, to vietā viņš tomēr izvēlējās sirsnīga iepriecinājuma toni. — Kā jūsu Majestātei labpatīk, mūžīgi mūžos, — viņš murrāja. — Varbūt vienīgi Jūsu majestāte vēlēsies uzzināt ko vairāk par savu jauno burvi. Noteikti dārgajam Šmendrikam nekas nebūs iebilstams, ja pieminēšu, ka savā arodā viņš ir bezmaz leģendārs. Adeptu starpā viņu visbiežāk atceras kā "Nikosa Neprātu". Viņa apburošā un pilnīgā nespēja apgūt pat visvienkāršāko rūnu; viņa radošā pieeja maģijas visbērnišķīgākajiem šļupstiem, nemaz jau nerunājot par…
Princis Lirs iespurdzās. Mabruks pēkšņi apklusa, jo pamanīja karaļa 1 lagarda rokas vieglo brīdinājumu. — Mani nevajag pārliecināt par viņa nepiemērotību šim postenim. Tam pietika ar vienu manu acu uzmetienu, tāpat kā, uzmetot acis tev, var pateikt, ka tu esi viens no pasaules lielajiem burvjiem. — Saraucis laipno uzaci, Mabruks viegli uzpūtās un apmīļoja savu lielisko bārdu.
— Taču ari tas man neko nenozīmē, — Karalis Hagards turpināja. — Senāk tu tiki izpildījis jebkurus brinu- mus, kādus tik prasīju, bet visa tā rezultātā mana gaume ir sabojāta. Nekas taviem spēkiem nav par sarežģītu — bet tajā pašā laikā, kad brīnums ir sasniegts — tā ari nekas nav mainījies. Laikam iznāk tā, ka lielais spēks man nespēj dot to, ko es īstenībā vēlos. Pats burvju meistars nav padarījis mani laimīgu. Redzēsim, ko iespēs nemākulis. Vari iet, Mabruk. — Ar galvas mājienu viņš atlaida veco burvi.
Mabruka laipnības līdzība izzuda kā dzirkstele sniegā, turklāt ar tādu pašu skaņu. Visa viņa seja sāka līdzināties acīm. — Mani tik viegli nevar padzīt, — viņš uzsvērti maigi atteica. — Un ne jau nu aiz untuma, kaut tas būtu karaļa untums, un ne jau nu par labu muļķim. Hagard, piesargies! Mabruka dusmas var viegli aizsvilt!
lumšajā telpā sacēlās vējš. Tikpat labi tas varēja nākt kā no loga, tā no pusatvērtajām durvīm — taču tā patiesais avots bija burvja saspringtais stāvs. Kā draisks dzīvnieks, kas atklājis cilvēcisko būtņu trauslumu, aukstais, smirdošais, mitrais un taurējošais purva vējš lēkāja šurp turp pa istabu. Mollija Grū pierāvās pie Šmendrika, kas jau tā jutās ne savā ādā. Princis Lirs žvadzināja makstī savu zobenu.
Pat karalis Hagards atkāpās vecā Mabruka triumfējošā smīna priekšā. Telpas sienas šķita izkūstam un aizbēgam, bet burvja zvaigžņotais talārs pārvērtās milzu gaudojošā nakti. Mabruks pats neizrunāja ne vārda, taču vējš, pieaugot spēkā, sāka izdvest ļaunu un rukšķošu skaņu. Vēl mirklis, un tas iegūtu apveidu, kļūdams saredzams. Šmendriks pavēra muti, taču, ja ari viņš izkliedza atburamos vārdus, tie nebija dzirdami un neiedarbojās.
Tumsā Mollija Grū pamanīja, kā, tālu aizgriezusies, lēdija Amalteja izstiepa roku, kuras vidējais pirksts un zeltnesis bija vienādā garumā. Savādā vieta uz viņas pieres mirdzēja gaiši kā zieds.
Vējš piepeši norima, kā kad tā nemaz nebūtu bijis, un akmens sienas atkal apjoza drūmo telpu, kas pēc Mabruka nakts likās spilgta kā dienasvidus. Verdziski raudzīdamies lēdijā Amaltejā, burvis gandrīz pieplaka zemei. Viņa gudrā, labestīgā seja atgādināja slīkoņa ģīmi, un viņa bārda tievā strūkliņā nokarājās no zoda kā stāvošs ūdens.
Princis Lirs paņēma viņu aiz rokas un laipni teica: — Ejam, vectētiņ, izeja ir šeit. Es uzrakstīšu jums rekomendāciju.
— Es jau dodos, — Mabruks atbildēja. — Bet ne jau aiz bailēm no tevis — tu, novadējies mīklas pikuci — un arī ne no tava trakā, nepateicīgā tēva; un arī ne no jūsu jaunā burvja — lai jums tiek tā laime! — Sastapis karaļa Hagarda izsalkušo skatienu, viņš iesmējās kā kaza.
— Hagard, par visu mazāk pasaulē es vēlētos būt tavā vietā, — viņš paziņoja. —Tu savu likteni esi ielaidis pa parādes durvīm, taču aizies tas pavisam citādi. Es varētu to paskaidrot plašāk, taču neesmu vairs tavā dienestā. Žēl, jo pienāks laiks, kad vienīgi meistars spēs tevi izglābt — bet tai stundiņā tu varēsi piesaukt vienīgi Šmendriku! Ardievu, nabaga Hagard, ardievu!
Joprojām smiedamies, viņš nozuda, bet viņa līksmība kā dūmu vai vecu, aukstu putekļu smarža mūžam iemājoja telpas stūros.
— Labi, — pelēkajā mēnessgaismā noteica karalis Hagards. Bezmaz rotaļīgi grozīdams galvu, viņš klusiem soļiem lēni panācās pie Šmendrika un Mollijas. — Stāviet mierīgi! — viņš pavēlēja, kad tie izkustējās. — Vēlos redzēt jūsu sejas.
Pārmetot skatu no viena uz otru, viņa elpa čirkstēja kā nazis uz galodas. — Tuvāk! — šķielēdams caur tumsu, viņš nokurnēja. — Nāciet tuvāk — tuvāk! Es vēlos jūs saskatīt!
— Tad iededziet gaismu, — noteica Mollija Grū. Pašas balss mierīgums viņu izbiedēja vairāk par vecā burvja dusmām. Ir viegli būt drosmīgai viņas dēļ, viņa nodomāja, bet, ja sākšu izrādīt drosmi savā labā, — ar ko tas beigsies?
— Es nekad neiededzu gaismu. Kāds labums no gaismām?
Pie sevis murminādams, viņš no tiem novērsās. — Viena seja ir gandrīz bez viltus — pamuļķa, bet ne pilnībā. Otra gan līdzinās manējai, un tas jau ir bīstami. Taču es to visu pamanīju jau pie vārtiem — ko tad es viņus ielaidu? Mabrukam bija taisnība — esmu kļuvis vecs, traks un ķerts. Tomēr, raugoties viņu acīs, es varu saskatīt vienīgi Hagardu.
Kad karalis devās pāri troņa istabai pie lēdijas Amal- tejas, princis Lirs nervozi sakustējās. Viņa atkal raudzījās pa logu, un, kad karalis Hagards bija pienācis pavisam tuvu, savādi nolaizdama galvu, viņa ātri apgriezās. — Es jums nepieskaršos, — viņš noteica, un viņa nomierinājās.
— Kāpēc jūs kavējaties pie loga? Uz ko jūs skatāties?
— Uz jūru, — atbildēja lēdija Amalteja. Viņas balss bija zema un trīsēja — taču ne aiz bailēm, bet no dzīvīguma — kā saulē driblējošs taurenis.
— Ā. Jūra vienmēr ir brīnišķīga. Es nekur tik ilgi nevaru noraudzīties kā jūrā. — Karaļa skatiens ilgi neatrāvās no lēdijas Amaltejas sejas; pretēji princim Lirām, viņa seja neatstaroja nekā no viņas gaismas, bet ieņēma to un nez kur noglabāja. Viņa elpa bija iepelējusi kā burvja vējš, taču lēdija Amalteja nenovērsās.
Pēkšņi viņš iekliedzās: — Kas ir ar jūsu acīm? Ias ir pilnas ar strautiem, dzīvniekiem, kokiem un zaļām lapām. Kur es atrodos? Kāpēc es neieraugu pats sevi jūsu acīs?
Lēdija Amalteja neatbildēja. Karalis Hagards apsviedās, lai ieraudzītu Šmendriku un Molliju. Līki asmeņotais smaids nolaida savu auksto malu gar viņu rīklēm: — Kas viņa ir?
Sendriks vairākkārt ieklepojās. — Lēdija Amalteja ir mana brāļameita, — viņš piedāvāja. — Es esmu vienīgais viņas dzīvais radinieks un līdz ar to arī aizbildnis. Nav šaubu, ka viņas ietērps jūs mulsina, taču to var viegli izskaidrot. Ceļojuma laikā mums uzbruka bandīti un nozaga visu mūsu…
— Ko tu tur tarkšķi? Kāds tam sakars ar viņas tērpu? — Karalis atkal pagriezās, lai noraudzītos baltajā meitenē, un pēkšņi Smendriks saprata, ka ne karalis Hagards, ne viņa dēls nebija ievērojuši, ka zem apmetņa paliekām viņa ir kaila. Lēdija Amalteja turējās tik graciozi, ka viņas skrandas šķita kā vienīgais piemērotais ietērps princesei; turklāt viņa neapzinājās, ka ir kaila. Drīzāk jau bruņotais karalis izskatījās kails viņas priekšā.
Karalis Hagards turpināja: — Ko viņa valkā, kas ar jums atgadījies, kas jūs viens otram esat — tas mani laimīgā kārtā galīgi neinteresē. Iadās lietās jūs varat man melst, cik uziet. Es gribu zināt, kas viņa ir! Es gribu zināt, kā viņa, ne vārda neteikdama, salauza Mabruka maģiju! Es gribu zināt, kāpēc viņas acis ir lapsu mazuļi un zaļas lapas. Runā ātri un nepadodies kārdinājumam melot, īpaši jau par tām zaļajām lapām! Atbildi man!
Smendriks neatbildēja uzreiz. Viņš gan izdvesa kādas nopietni iecerētas skaņas, bet to starpā nebija neviena sakarīga vārda. Tad dūšu saņēma Mollija Grū, gan apzinādamās, ka karalim Hagardam taisnību teikt nedrīkst. Kaut kas viņa ziemīgajā klātbūtnē nosaldēja visus vārdus, sajauca nozīmes un godīgus centienus salieca tikpat samocītās formās kā pils torņi. Viņa tomēr būtu runājusi, taču drūmajā telpā atskanēja cita — jaunā prinča Lira gaišā, laipnā un vientiesīgā — balss:
— Tevs, kāda gan ir atšķirība? Galvenais, ka viņa ir šeit.
Karalis Hagards izdvesa nopūtu. Zema un skrāpējoša
tā neatgādināja maigu padošanos, bet gan dārdošu tīģera meditāciju saspringumā pirms lēciena. — Protams, tev taisnība. Viņa ir šeit, viņi visi ir šeit, un vienalga, vai viņiem padomā mana bojāeja vai ne, es bridi uz viņiem paraudzīšos. Viņus pavada tāda patīkama nelaimes priekšnojauta. Varbūt tas ir tas, ko es vēlos?
Šmendrikam viņš strupi noteica: — Kā manam burvim tev nāksies visdažādākajās frivolās vai nopietnās izpausmēs kavēt man laiku, kad vien es to vēlēšos. Tev nāksies zināt, kad un kādā izskatā tu esi nepieciešams, jo es nevarēšu mūžam klasificēt savus garastāvokļus un vēlmes tevis paša labā. Nekādas algas jūs nesaņemsit, jo skaidrs, ka ne jau algas dēļ jūs šurp nācāt. Kas attiecas uz tavu nevīžu, tavu izpalīdzi vai, vienalga, kā tu viņu dēvē, tad viņa ari man kalpos, ja vēlas palikt pilī. No šī vakara viņa būs gan pavāre, gan apteksne, gan apkopēja, gan trauku mazgātāja.
Viņš ieturēja pauzi, šķietami gaidīdams, ka Mollija protestēs, taču viņa vienīgi pamāja. Mēness logā vairs nebija redzams, taču princis Lirs pamanīja, ka tādēļ tumšā istaba nebija kļuvusi tumšāka. Lēdijas Amaltejas vēsais gaišums pieauga lēnāk par Mabruka vēju, taču princis gluži labi saprata, ka tas bija daudz bīstamāks. Pie šīs gaismas gribējās rakstīt dzeju — neko tādu savā dzīvē viņš nebija vēlējies.
— Jūs varat nākt un iet, kā jums labpatīk, — karalis Hagards teica lēdijai Amaltejai. — Varbūt no manas puses bija muļķīgi jūs uzņemt, bet tik dumjš es neesmu, lai liegtu jums pārvietošanās brīvību. Mani noslēpumi apsargā paši sevi — un kā būs ar jūsējiem? Uz ko jūs raugāties?
— Uz jūru, — lēdija Amalteja atkal atbildēja.
— Jā, jūra vienmēr ir brīnišķīga. Kādudien mēs uz to paskatīsimies kopā. — Karalis lēni piegāja pie durvīm:
— Cik savādi, ka radījums, kura dēļ Lirs pirmo reizi kopš piecu gadu vecuma nosauca mani par tēvu, dzīvos šai pilī.
— Kopš sešu, — iestarpināja princis Lirs. — Man bija seši gadi.
— Pieci vai seši — arī pirms tam tas man nenesa nekādu prieku, tāpat kā nenes to tagad. Pagaidām vēl nekas šeit nav mainījies viņas klātbūtnes dēļ. — Karalis nozuda gandrīz tikpat klusi kā Mabruks, vienīgi kāpnēs šķindēja viņa skārda zābaki.
Mollija Grū piegāja pie lēdijas Amaltejas un nostājās līdzās pie loga. — Kas tur ir? Ko tu tur redzi? — Atbalstījies pret troni, Smendriks ar savām iegarenajām, zaļajām acīm pētīja princi Liru. Tālumā, Hagsgeitas ielejā, atkal atskanēja aukstie rēcieni.
— Es ierādīšu jums istabas, — ieminējās princis Lirs.
— Vai neesat izsalkusi? Es sagādāšu ko ēdamu. Es zinu, kur atrodas audums, smalks satīns. No tā jūs varētu pagatavot sev tērpu.
Neviens neatbildēja. Smagā nakts bija aprijusi vārdus, un princim izlikās, ka lēdija Amalteja viņu ne dzirdēja, ne redzēja. Viņa neizkustējās, taču princis bija pārliecināts, ka tā attālinās no viņa kā mēness. — Ļaujiet jums palīdzēt, — princis Lirs iebilda. — Ko es varu izdarīt jūsu labā? Ļaujiet jums palīdzēt!
— Ko es varu izdarīt jūsu labā? — vaicāja princis Lirs.
— Pagaidām neko daudz, — Mollija Grū atteica. — Man tikai vajadzēs ūdeni. Un man nebūtu iebildumu, ja jūs būtu ar mieru nomizot kartupeļus.
— Nē, es to nedomāju tā. Tas ir, jā, es varu jums palīdzēt, ja vajadzīgs, bet es uzrunāju viņu. Tas ir, es tā vienmēr prasu, kad sarunājos ar viņu.
— Sēdieties un nomizojiet man kādu kartupeli, — Mollija aicināja. — Tad jums būs kur likt savas rokas.
Viņi atradās skabūzl — drēgnā telpiņā, kas stipri oda pēc pūstošiem runkuļiem un rūgstošām bietēm. Vienā kaktā bija sakrauts kāds ducis māla trauku, bet zem trijkāja trīsuļoja trausla liesmiņa, kas mēģināja uzvārīt lielo podu ar pelēku ūdeni. Mollija sēdēja pie netēsta galda ar kartupeļiem, sīpoliem, puraviem, pipariem, burkāniem un citiem dārzeņiem — vairums no tiem bija savītuši un plankumaini. Princis Lirs, lēni pēdās šūpodamies un savīdams kopā savus garos, maigos pirkstus, stāvēja viņas priekšā.
— Es šorīt nogalināju vēl vienu pūķi, — beidzot viņš atzinās.
— Tas ir labi, — Mollija viņu uzlielīja. — Tas ir jauki. Cik daudz tad tagad sanāk?
— Pieci. Šis bija mazākais no visiem, bet ņemšanās bija varena. Tāpat vien viņam nevarēja piekļūt, tad nu nācās lietot šķēpu, bet mans zirgs diezgan krietni apdedzinājās. Ar zirgu bija taisni jocīgi…
Mollija viņu pārtrauca: — Apsēdieties, Jūsu Augstība, un pārstājiet šūpoties. Citādi man piemetīsies krampji, jūs vērojot. — Princis Lirs nosēdās viņai iepretī. Izvilcis no jostas dunci, viņš kaprīzi sāka mizot kartupeļus. Rēni smaidīdama, Mollija viņā noraudzījās.
— Galvu es atnesu viņai. Kā parasti, viņa bija savā istabā. Es vilku to galvu pa trepēm, lai varētu nosviest pie viņas kājām. — Nopūzdamies viņš ar dunci savainoja pirkstu. — Nolādēts! Bet kas iznāca? Vēl uz trepēm tā bija pūķa galva — lepnākā dāvana, kādu vispār kādam var pienest. Bet pietika viņai paraudzīties uz to, lai tā pēkšņi pārvērstos par nožēlojamu, apbružātu zvīņu, ragu, skrim- šļainas mēles un asiņainu acu čupiņu. Es jutos kā lauku miesnieks, kas kā mīlestības pierādījumu savai meičai atnesis teicamu gaļas kluci. Kad viņa manī paskatījās, man kļuva žēl, ka biju to nogalējis. Žēl, ka nogalināju pūķi! — Viņš iešķēla gumijaino kartupeli, bet atkal trāpīja pirkstā.
— Pamēģiniet mizot prom no sevis, nevis otrādi, — Mollija pamācija. — Zināt, man tiešām liekas, ka jums vajadzētu izbeigt slaktēt tos pūķus lēdijai Amaltejai. Ja jau pieci viņu nav aizkustinājuši, tad diez vai vērts turpināt. Izmēģiniet ko citu!
— Bet kas tad vairs ir palicis uz pasaules, ko es nebūtu izmēģinājis? — princis Lirs vaicāja. — Es esmu pārpeldējis četras jūdzi platas upes pilnos uzplūdos. Esmu uzrāpies septiņās neviena neiekarotās kalnu virsotnēs, trīs naktis pārgulējis Pakārto Purvā un dzivs iznācis no tā meža, kurā puķes apdedzina acis, bet lakstīgalas izpogo indi. Es atcēlu saderināšanos ar princesi, kuru biju piekritis precēt, — un, ja jūs iedomājaties, ka tas nebija varoņdarbs, tad jūs nepazīstat viņas māti. Es pārspēju veselus piecpadsmit melnos bruņiniekus, kuri, savās melnajās teltīs gaidīdami, izaicināja jebkuru, kas uzdrošinātos šķērsot braslu. Un es pat esmu aizmirsis skaitu visiem milžiem, stikla kalniem, liktenīgām mīklām, raganām dzelkšņainos mežos un par jumpravām pārģērbtiem dēmoniem; burvju āboliem, gredzeniem, lampioniem, mikstūrām, zobeniem, zābakiem, apmetņiem, kaklautiem un naktsmi- cēm. Nemaz nerunājot par spārnotiem zirgiem, jūras čūskām, ķirzakām un pārējiem lopiem. — Viņš pacēla galvu — tumši zilās acis bija skumju apmulsinātas. — Un tas viss veltīgi! Lai ko arī es būtu izdarījis, viņai pieskarties es nevaru. Viņas dēļ esmu kļuvis par varoni — es, miegainais Lirs, sava tēva luteklis un negods — bet tikpat labi es būtu varējis palikt tas pats garlaikotais muļķis, kāds biju. Mani lielie varoņdarbi viņai neko nenozīmē.
Moilija paņēma nazi un sāka griezt piparus. — Tad jau var būt, ka lēdiju Amalteju nemaz nevar iekarot ar lieliem varoņdarbiem. — Apmulsumā saraucis pieri, princis palūkojās viņā.
— Ir kāds cits veids, kā iekarot jaunavu? — viņš nopietni vaicāja. — Mollij, jūs zināt kādu citu veidu? Jūs man to pateiksit? — Pārliecies galdam, viņš satvēra tās roku. — Man tīri labi patīk būt drosmīgam, taču es varu atkal atgriezties slinkā gļēvuļa lomā, ja jūs domājat, ka tā būtu labāk. Ieraugot viņu, es vēlos uzsākt cīņu ar visu ļauno un riebīgo, bet tikpat labi es arī vēlos sabrukt kā nelaimes čupiņa. Ko lai es daru, Mollij?
— Nezinu, — viņa ar grūtībām izmocīja. — Pieklājība, laipnība, labi darbi, kaut kas tamlīdzīgs. Laba humora izjūta. — Dārdonīgi ņurrādams, viņas klēpī ielēca pelnu un kapara krāsas kaķēns ar atlocītu ausi un sāka snaikstīties gar viņas roku. Cerībā mainīt tēmu viņa vaicāja: — Un kas bija ar jūsu zirgu? Kas tur bija tik jokains?
Taču princis Lirs skatījās uz kaķēnu ar atšaupto ausi. — No kurienes tas uzradies? Jūsējais?
— Nē. Es tikai reizēm viņu pabaroju un paturu klēpī. — Mollija glaudīja kaķēna tievo kakliņu, un tas pievēra acis. — Es domāju, ka viņš te dzīvo.
Princis pakratīja galvu. — Mans tēvs neieredz kaķus. Viņš saka, ka tādu kaķu nemaz nav — tas ir tikai veidols, kādā iemiesojas dažādi velnēni un elfi, lai vieglāk iekļūtu cilvēku mājās. Ja viņš zinātu, ka jums tāds ir, viņš to piebeigtu.
— Kā tad bija ar to zirgu? — Mollija pārvaicāja.
Prinča Lira seja atkal kļuva īdzīga. — 1ās bija savādi.
Kad viņa nekādu prieku par pašu dāvanu neizrādīja, es nodomāju, ka viņu ieinteresēs, kā es to pieveicu. Tā nu es visu izstāstīju — gan par kaujas lauku, gan pašu uzbrukumu — jūs jau zināt — par šņākšanu, kailajiem spārniem, par to, kā pūķi smird, īpaši jau lietainos rītos, un par to, kā melnās asinis izšļācās pret šķēpu. Bet viņa nemaz manī neklausījās. Es turpināju stāstīt par uguns jūru, kas gandrīz sadedzināja mana nabaga zirga kājas. Tad — jā, tad gan viņa atgriezās no tās vietas, kurp allaž dodas, kad es ko stāstu, teikdama, ka grib apskatīt manu zirgu. Tā mēs aizgājām uz stalli, kur nabaga lops aiz sāpēm zvie- dza, un viņa uzlika roku uz viņa kājām. Un tas pārtrauca vaidēt. Tā ir briesmīga skaņa, kad viņi tiešām ir ievainoti. Un, kad tā beidzas, klusums skan kā dziesma.
Mirdzēdams prinča duncis gulēja starp kartupeļiem. Visapkārt pils mūriem dārdēja milzīgas lietus brāzmas, bet skabūzī esošie to varēja vienīgi sadzirdēt, jo vēsajā telpā nebija neviena loga. Nebija arī gaismas, izņemot trijkāja liesmiņas vājo kvēlojumu. Ta spīdumā Mollijas klēpī snaudošais kaķēns izskatījās pēc rudens lapu kaudzītes.
— Un kas notika tālāk? — viņa vaicāja. — Kad lēdija Amalteja pieskārās jūsu zirgam?
— Nekas nenotika. Pilnīgi nekas. — Pēkšņi princis Lirs aizsvilās dusmās. Viņš trieca dūri pret galdu tā, ka puravi un lēcas pašķīda uz visām pusēm. — Jūs domājāt, ka kaut kas notiks? Viņa jau nu gan domāja. Jūs cerējāt, ka lopiņa apdegumi mirklī sadzīs — saplaisājusī āda savilk- sies, un pārogļotā miesa izveseļosies? Viņa gan cerēja — es zvēru pie savām ilgām pēc viņas! Un, kad no šī rokas pieskāriena zirga kājas neatlaba, viņa aizskrēja. Es nezinu, kur viņa ir tagad.
Viņa balss bija atmaigusi, un roka skumji savilkās līdz galda malai. Viņš piecēlās, lai paskatītos podā uz trijkāja.
— Vārās — vai jūs liksit tos dārzeņus? Kad mana zirga kājas nesadzija, viņa ieraudājās — es dzirdēju, kā viņa raud — taču, skrienot prom, viņas acīs asaru nebija. Tajās bija viss, izņemot asaras.
Mollija vieglītēm novietoja podu uz grīdas un sāka to pildīt ar dārzeņiem. Princis Lirs vēroja viņas šurp turp staigāšanu pa norasojušo grīdu. Viņa dziedāja:
— Ja spētu es diet, Kā sapnī to daru, Tik daiļi, kā varu, Kā Nāve, man šķiet — Tad varētu smiet Un būt jaunības alkās Vai gredzena šalkās Ar jaunu svaru?
Princis pajautāja: — Kas viņa ir, Mollij? Kas tā ir par sievieti, kura tic — kura zina, es taču redzēju viņas seju —, ka spēj izdziedēt ievainojumus ar pieskārienu, un kura raud bez asarām? — Mollija, vēl arvien dūkdama savā nodabā, turpināja darboties.
— Katra sieviete spēj raudāt bez asarām, — viņa pār plecu atbildēja, — un vairums spēj dziedināt ar pieskārienu. Tas atkarīgs no ievainojuma. Viņa ir sieviete, Jūsu Augstība, un tā jau ir mikla pati par sevi.
Aizšķērsodams ceļu, princis piecēlās. Matiem noslīgstot pār acīm un garšaugiem pilnu priekšautu viņa apstājās. Princis Lirs pietuvināja viņai seju: kļuvusi vecāka par veseliem pieciem pūķiem, tā tomēr vēl bija skaista un vientiesīga: — Jūs dziedat. Mans tēvs norīko jūs pie visgarlaicīgākā darba, bet jūs vēl dziedat. Nekad šai pilī nav bijis ne dziesmu, ne kaķu, ne gardu ēdienu smaržu. Un tam visam par iemeslu ir lēdija Amalteja, tāpat kā tam, ka man katru ritu jāaizjāj briesmu meklējumos.
— Es vienmēr esmu bijusi laba pavāre, — Mollija maigi noteica. — Pa septiņpadsmit gadiem, dzīvojot mūžamežā kopā ar Kaili un viņa vīriem…
Neieklausīdamies princis Lirs turpināja: — Es vēlos viņai kalpot tāpat kā jūs, lai palīdzētu atrast to, pēc kā viņa te ir nākusi. Es vēlos kļūt par jebko, pēc kā viņai ir lielāka vajadzība. Pasakiet viņai to! Vai pateiksit?
Viņš runāja, līdz acīs atskanēja bezskaņas soļi, un seju iztraucēja satina tērpa nopūta. Durvis stāvēja lēdija Amalteja.
Karaļa Hagarda saltajā valdījumā pavadītais laiks nebija viņu ne aptumšojis, ne padarījis blāvāku. Ziema drīzāk bija saasinājusi viņas skaistumu tā, ka tas caururba skatītāju kā dzelkšņaina bulta, kuru vairs nevar izvilkt. Viņas mati bija uzsieti ar zilu lentīti. Ceriņu krāsas tērps viņai īsti nederēja. Mollija Grū bija viduvēja šuvēja, un satīns viņu padarīja nervozu. Taču gan vājais piegriezums, gan aukstie akmeņi, gan runkuļu smaka lēdiju Amalteju padarīja tikai skaistāku. Viņas matos bija lietus.
Princis Lirs strauji paklanījās, it kā kāds viņam būtu iezvēlis pakrūtē. — Milēdij, — viņš murmināja,—jums gan nāktos apsegt galvu, pirms dodaties ārā — tādā laikā…
Lēdija Amalteja apsēdās pie galda, kur, ātri un maigi jo maigi murrādams, viņas priekšā uzreiz izlēca rudens krāsas kaķēns. Viņa izstiepa roku, taču kaķēns, arvien murrādams, aizslīdēja prom. Viņš neizskatījās sabijies, taču savu rūsaino spalvu viņai glaudīt neļāva. Lēdija Amalteja pamāja, kaķēns izlocījās ar visu augumu kā šunelis, taču klāt nenāca.
Princis Lirs aizsmakušā balsī ierunājās: — Man jādodas prom. Divu dienu attālumā no šejienes ir ciemats, kurā kāds milzu cilvēkēdājs rij nost jaunavas. Runā, ka viņu spēj nogalēt tikai tas, kas prot rīkoties ar hercoga Albāņa Lielo Cirvi. Diemžēl pats hercogs bija viens no pirmajiem, kuru aprija — lai piemānītu briesmoni, viņš bija pārģērbies par ciema jaunavu — un Lielā Cirvja atrašanās vieta nerada šaubas. Ja es neatgriežos, atcerieties mani! Ardievu!
— Ardievu, Jūsu Augstība, — Mollija atņēma. Vēlreiz paklanījies, Princis pameta skabūzi, lai dotos savā cēlajā misijā. Viņš atskatījās tikai vienreiz.
— Tu esi pārāk barga pret viņu, — Mollija pārmeta. Lēdija Amalteja pat nepacēla galvu. Viņa bija izstiepusi plaukstu kaķēnam ar atšaupto ausi, un tas, trīcēdams no vēlēšanās pieiet tuvāk, tomēr palika uz vietas.
— Barga? Kā es varu būt barga? Tas piedien mirstīgajiem. — Viņa pacēla savas aiz bēdām vai varbūt aiz izsmiekla lielās acis. — Tāpat kā laipnība.
Maisīdama zupu un piebērdama garšvielas, Mollija Grū stīvi rosījās gar grodo podu. Zemā balsī viņa piezīmēja: — Tu vismaz varēji veltīt viņam kādu laipnu vārdu. Tevis dēj viņš ir izturējis milzu pārbaudījumus.
— Bet ko lai es viņam saku? — vaicāja lēdija Amalteja.
— Es vēl neko neesmu pateikusi, bet viņš katru dienu nāk pie manis, nesdams arvien vairāk ādu, astu, ragu, galvu, ieroču un apburtu dārgakmeņu. Ko vēl viņš pasāks, ja es sākšu runāt?
— Viņš grib, lai tu domā par viņu, — atbildēja Mollija.
— Prinči un bruņinieki pazīst tikai vienu veidu, kā atgādināt par sevi. Tā nav viņa vaina. To, ko viņš dara, es atzīstu par labu esam. — Lēdija Amalteja atkal pievērsās kaķēnam. Viņas garie pirksti spēlējās gar satina tērpa šuvi.
— Nē, viņš nevēlas manas domas, — viņa maigi iebilda. — Viņš vēlas mani tāpat kā Sarkanais Bullis — un ar tikpat lielu saprašanu. Taču viņš mani baida vēl vairāk par Sarkano Bulli, jo viņam ir laipna sirds. Nē, es nedošu viņam nekādas cerības!
Skabūža mijkrēslī bālā zīme uz viņas pieres bija neredzama. Pieskardamās tai, viņa ātri atrāva roku, it kā būtu savainojusies. — Zirgs nomira, — viņa teica kaķēnam. — Es neko nevarēju izdarīt.
Mollija ātri pagriezās un uzlika rokas lēdijas Amal- tejas pleciem. Zem gludās drēbes miesa bija auksta un cieta kā karaļa Hagarda pils akmeņi. — Ak, lēdij, — viņa čukstēja, — tas tāpēc, ka tu neesi savā patiesajā veidolā. Kad to atgūsi, viss atgriezīsies — viss tavs spēks un vara, visa tava pārliecība. Ta atgriezīsies pie tevis! — Ja vien uzdrīkstētos, viņa paņemtu balto meiteni rokās un aijātu kā bērnu. Agrāk viņa par to nebija pat sapņojusi.
Taču lēdija Amalteja atbildēja: — Šmendriks man piedeva tikai līdzību ar cilvēcisku būtni — šķietamību, nevis garu. Ja es toreiz būtu nomirusi, es vienalga paliktu vienradze. Vecais burvis to zināja. Viņš zināja, taču neko neteica, lai ieriebtu Hagardam.
Aizsteigdamies lejup pa kaklu un pāri pleciem, zem zilās lentes paši no sevis izspruka viņas mati. Pilnīgi pārņemts no šīs trauksmes, kaķēns pacēla ķepiņu, lai spēlētos, taču atkal aprāvās un, asti apvijis priekšķepām un savādo galviņu piešķiebis, nosēdās uz pakaļķepām. Viņa zaļajās acīs mirdzēja zeltīti plankumiņi.
— Bet tas jau bija tik sen, — meitene turpināja. — Tagad manī sadzīvo divas — es pati un tā otra, kuru jūs dēvējat par "milēdiju". Nu viņa ir šeit tikpat patiesi kā es pati, kaut agrāk bija tikai kā plīvurs pār mani. Viņa staigā pa pili, guļ, ģērbjas, gatavo ēst un domā pati savas domas. Viņai gan nav spēju izdziedēt vai nomierināt, bet viņai piemīt cita maģija. Vīrieši viņu uzrunā kā "lēdiju Amal- teju", un viņa vai nu atbild, vai klusē. Karalis viņu mūžīgi vēro no savu bālo acu kaktiem, brīnīdamies par to, kas viņa īsti ir; arī karaļa dēls brīnās, kas viņa ir, un, būdams iemīlējies, pats sevi ievaino. Un ik dienas gan jūrā, gan debesīs, gan pilī un tās pagalmā, gan pils galvenajā tornī un karaļa sejā viņa meklē kaut ko, ko pati ne vienmēr spēj atcerēties. Kas tas ir, kas ir tas, ko viņa meklē šai savādajā vietā? Vēl pirms mirkļa viņa to zināja, bet nu ir atkal aizmirsusi.
Viņa pagriezās pret Molliju Grū. 1ās vairs nebija Vienradzes acis — tās bija skaistas sievietes pievilcīgās acis. To dzīles varēja izzondēt un izstudēt, un to tumšuma pakāpi — pilnībā aprakstīt. Bez bailēm, zaudējuma, apmulsuma un pašas attēla nekā cita Mollija tajās neredzēja.
— Vienradži, — viņa atgādināja. — Sarkanais Bullis tos visus aizdzina prom, visus, izņemot tevi. Tu esi pēdējais vienradzis. Tu nāci šurp, lai atrastu un atbrīvotu pārējos. Un tu to izdarīsi!
Palēnām atgriezdamās, dziļā un noslēpumainā jūra piepildīja lēdijas Amaltejas acis, līdz tās kļuva tikpat vecas, tumšas, nezināmas un neaprakstāmas kā pati jūra. Izbijusies Mollija vēroja šo procesu un vēl ciešāk aptvēra noliektos plecus, it kā rokas spētu pievilkt izmisumu kā zibens novedējs. Tajā pašā laikā skabūža grīdā sarosījās kāda skaņa, kas atgādināja dzerokļu trīšanos. Viņa to bija jau dzirdējusi: miegā grozījās Sarkanais Bullis. Nez, vai viņš sapņo, nodomāja Mollija.
Lēdija Amalteja ierunājās: — Man jādodas pie viņa. Cita ceļa nav, nav arī laika. Pat ja visa mana tauta jau ir mirusi un nav nekā, ko glābt, man viņš atkal jāsatiek — šai veidolā vai savējā. Man jāiet pie viņa, citādi es sevi pavisam aizmirsīšu, bet es nezinu ceļu un jūtos tik vientuļa. —
Pamājis ar asti, kaķēns izdeva savādu skaņu, kas nebija ne ņaudēšana, ne murrāšana.
— Es došos tev līdzi, — pieteicās Mollija. — Es tāpat nezinu ceļu līdz Sarkanajam Bullim, bet tam taču ir jābūt! Arī Šmendriks nāks. Ja ne mēs, tad viņš jau nu to atradīs.
— Es uz burvja palīdzību negaidu, — lēdija Amalteja nicīgi atbildēja. — Esmu lieciniece — kā viņš, kļūdīdamies pat pie visvienkāršākajiem trikiem, ar savām neveiksmēm ik dienas izklaidē Karali Hagardu un tēlo muļķi. Viņš gan saka, ka tas esot vienīgais, ko viņš spēj darīt, līdz viņa spēki atkal modīsies. Bet tas nekad nenotiks. Tagad viņš vairs nav nekāds burvis, bet gan karaļa klauns.
Mollijai pēkšņi iesāpējās seja, un viņa pievērsās zupas katlam. Norīdama rūgtumu, viņa atbildēja: — Viņš to dara tevis dēļ. Kamēr tu pārdomā, nīksti un pārtopi par ko citu, viņš, novērsdams Hagarda uzmanību, šķobās un gorās tā priekšā, lai tev pietiktu laika atrast savu tautu — ja tas vispār ir iespējams. Bet tas nevilksies ilgi — drīz viņš kā viss pārējais karalim apniks, un viņš tiks nogrūsts pils kazemātos vai vēl kādā tumšākā vietā. Tāpēc nevajag viņu izsmiet.
Viņas balss bija sīka, skumja un bubinoša kā bērnam. — Savukārt ar tevi tas nenotiks nekad. Jo tevi visi mīl.
Vēl mirklis, un abas sievietes — zemajai, aukstajai telpai neatbilstīgā skaistule, un dusmīgā vabolīte ar ķēkšas šarmu, kas šais apstākļos jutās kā mājās, — paspēja paraudzīties viena otrā. Atskanēja zābaku čīkstoņa, bruņutērpu šķindoņa un veču aprautās balsis. Skabūzī iemaršēja karaļa Hagarda četri bruņneši.
Visiem bija pāri septiņdesmit — klibi, izdēdējuši un trausli kā sērsna, tie vienalga no galvas līdz kājām bija ietērpti karaļa Hagarda nožēlojamajās bruņās un valkāja savus greizos ieročus. Moži sasveicinājušies ar Molliju un pavaicājuši, kas gaidāms vakariņās, viņi ieraudzīja lēdiju Amalteju un, pēkšņi apklusuši, sāka tik dziļi klanīties, ka
aizelsās.
— Milēdij, — iesāka vecākais. — Jūsu kalpi gaida jūsu pavēles. Mēs gan esam nolietojušies un iztērējuši savus spēkus, taču, ja vēlaties redzēt brīnumus, jums tikai atliek tos pieprasīt. Ja vēlaties, varam atkal kļūt jauni. — Viņa ieroču biedri piekrītoši nomurkšķēja.
Lēdija Amalteja atčukstēja: — Nē, nē, jūs nekad vairs nekļūsit jauni. — Mežonīgajiem, žilbinošajiem matiem aizsedzot seju, viņa aizmetās prom tā, ka satina tērps nošalca vien.
— Cik prātīga! — atzina vecākais bruņnesis. — Saprot, ka pat viņas skaistumam nav varas pār laiku. Tik jaunai būtnei reti skumja gudrība. Mollij, zupa smaržo vienreizēji!
— Daudz par garšīgu šādai vietai! — visiem sēžoties ap galdu, nokurnēja otrais. — Hagards neieredz labu ēdienu. Viņš saka, ka neviena maltīte nevar attaisnot tajā ieguldītos līdzekļus un pūles. Ta ir ilūzija un tukša šķiešanās. Dzīvojiet kā es, bez pašapmāniem! Brr! — Nodrebi- nājies viņš vaikstījās, līdz pārējie iesmējās.
— Dzīvot kā Hagardam, — saņemdams savu bļodu ar Mollijas ielieto kūpošo zupu, ieminējās cits bruņnesis,
— tāds liktens man būs lemts tikai viņā saulē, ja šamajā nepratīšu uzvesties.
— Kāpēc tad jūs paliekat viņa dienestā? — piesēdusies blakus un atbalstījusi zodu plaukstās, vaicāja Mollija.
— Algu viņš jums nemaksā un baro tik švaki, cik vien uzdrīkstas. Viņš neiztērē ne penija no savām noslēptajām bagātībām, bet pat lietū un vējā sūta jūs zagt uz Hagsgeitu. Viņš aizliedz visu —
no gaismām līdz liesmām, no lautām līdz dziesmām,
iio niekiem līdz priekiem, no alus, spēlēm, dzejas ar', līdz mīlai svētai — vai tā var?
Ko nepametat viņu? Kas tāds uz pasaules var jūs te aizkavēt?
Nopūzdamies un kāsēdami četri vecie vīri nervozi saskatījās. Ierunājās pirmais: — Pie visa vainīgs vecums. Kur lai mēs vēl ietu? Esam par vecu, lai klaiņotu pa ceļiem darba un pajumtes meklējumos.
— Pie visa vainīgs vecums, — piebalsoja otrs bruņnesis. — Kad kļūsti vecs, tad viss, kas tevi nesatrauc, jau rada ērtības sajūtu. Aukstums, tumsa un garlaicība jau sen kā mums zaudējuši savu asumu, bet siltums, dziesmas un pavasarīgas izjūtas — nē, tas tikai radītu satraukumu. Ir arī trakākas lietas par dzīvi pie Hagarda.
Trešais piebilda: — Hagards ir vecāks par mums. Pēc kāda laika Princis Lirs būs karalis šai valstī, un es netaisos pamest šo pasauli, līdz neesmu to pieredzējis. Man tas puika jau kopš bērnības ir paticis.
Mollija pēkšņi saprata, ka nemaz nav izsalkusi. Raudzīdamās apkārt uz veco vīru sejām, viņa klausījās, kā tie ar savām vīļveidīgajām lūpām strebj zupu izkaltušajās rīklēs, un nopriecājās, ka karalis Hagards allaž pusdienoja vienatnē. Mollija neizbēgami rūpējās par visiem, ko baroja.
Piesardzīgi viņa ievaicājās: — To stāstu, ka princis Lirs nemaz nav Hagarda adoptētais brāļadēls, esat kādreiz dzirdējuši? — Bruņneši neizrādīja ne mazāko izbrīnu par šo jautājumu.
— Mhm, — atbildēja vecākais, — esam gan. Iā tas pilnīgi varētu būt, jo princim pēc ģīmja tak nav nekādas līdzības ar karali. Un kas par to? Labāk jau lai nozagts svešinieks valda pār šo zemi nekā īstens karaļa Hagarda dēls.
— Bet, ja princis tika izzagts no Hagsgeitas, — iesaucās Mollija, — tad viņš būs tas, kas īstenos pilij uzlikto lāstu! — Un viņa atkārtoja Hagsgeitas iebrauktuvē dzirdēto Drinna rimi:
— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.
Taču, atklādami smaidam tikpat sarūsējušus zobus kā viņu ķiveres un krūšu bruņas, vecie vīri kratīja galvas.
— Tikai ne princis Lirs, — ierunājās trešais. — Princis varētu noslaktēt tūkstošiem pūķu, bet viņš negāzīs ne karali, ne pili. Tas nav viņa dabā. Viņš ir paklausīgs dēls, kurš diemžēl cenšas vienīgi izpatikt vīram, ko sauc par savu tēvu. Ne jau nu princis Lirs. Tai rīmē būs domāts kāds cits.
— Un pat ja princis Lirs tas būtu, — piebilda otrais,
— pat ja lāsts būtu izvēlējies viņu par savu sūtni, ari tad viņam nekas neiznāktu. Jo starp karali Hagardu un jebkādu liktenīgo stundu stāv Sarkanais Bullis.
Aptumšodams visu sejas ar savu nežēlīgo ēnu un ar savu elpu atdzesēdams karsto viru, telpā ieplūda klusums un sarīkojās uz palikšanu. Rudenīgais kaķēns Mollijas klēpī pārstāja murrāt, un kuslā pavarda liesmiņa sarāvās. Šķita, ka skabūža sienas saspiežas ciešāk.
Līdz šim klusējušais ceturtais bruņnesis cauri tumsai sauca Mollijai Grū: — Ir arī patiesais iemesls, kāpēc mēs paliekam Hagarda kalpībā. Viņš nevēlas, lai mēs viņu pamestu, bet karaļa Hagarda vēlmes ir Sarkanā Buļļa acuraugs. Mēs esam Hagarda favorīti un Sarkanā Buļļa gūstekņi.
Mollijas roka noteiktām kustībām turpināja glaudīt kaķēnu, taču viņas rīkle bija kļuvusi sausa, bet balss — izmocīta: — Kas karalim Hagardam ir Sarkanais Bullis?
Atbildēja vecākais bruņnesis: — Mēs nezinām. Bullis vienmēr šeit ir bijis. Viņš Hagardam ir kā balsts un armija, kā spēka avots un pats spēks; un laikam ari vienīgais līdzbiedrs, jo esmu pārliecināts, ka palaikam karalis pa kādām slepenām trepēm nokāpj viņa midzenī. Bet, vai tas klausa Hagardam pats pēc savas gribas vai spaidu kārtā, un kas ir pavēlnieks — Bullis vai karalis —, to mēs nekad neesam zinājuši.
Pēkšņi, apsārtušajām un miklajām acīm iedegoties, ceturtais — jaunākais no visiem, pieliecās pie Mollijas Grū. — Sarkanais Bullis ir dēmons un kā atmaksu par savu kalpību Hagardam pieprasīs Hagardu pašu. — Viņu pārtrauca cits, uzstādams, ka ir skaidri pierādījumi tam, ka Bullis ir karaļa Hagarda apburtais vergs, kurš tāds arī paliks, līdz netiks atburts, kas vienlaikus iznīcinās arī viņa bijušo pavēlnieku. Izlaistīdami savus šķīvjus, viņi sāka bļaustīties.
Tad pavisam klusi, bet tā, ka visi palika mierīgi, Mollija uzdeva kādu jautājumu: — Vai jūs zināt, kas ir vienradzis? Esat kādreiz viņu redzējuši?
Šķita, ka no visa dzīvā, kas bija telpiņā, tikai kaķēns un klusums atskatījās uz viņu kaut cik saprotoši. Atraugājusies vīru četrotne sāka blisināt un berzēt acis. Kaut kur dziļumā atkal nemierīgi nogrozījās guļošais Bullis.
Paēduši bruņneši salutēja Mollijai Grū un pameta ska- būzi: divi devās gulēt, divi — uz saviem posteņiem lietū un vējā. Vecākais nogaidīja, līdz pārējie aiziet, un klusi sacīja Mollijai: — Piesargies no lēdijas Amaltejas! Kad viņa pirmoreiz te ieradās, viņas skaistuma iespaidā pat šī nolādētā pils kļuva glīta — tāpat kā mēness, kas arī ir tikai spīdīgs akmens. Bet viņa šeit ir jau pārāk ilgi. Lai ari viņa ir tikpat skaista, kā allaž, tomēr no šīs klātbūtnes gan istabas, gan jumti, kas viņu ieskauj, kļuvuši tādi kā ļaunāki.
Viņa garā nopūta izčākstēja smilkstienā. — Tādu skaistumu es pazīstu, bet tieši šitādu zorti redzu pirmo reizi. Piesargies! Viņai jādodas prom no šejienes!
Palikusi vienatnē, Mollija iebāza seju kaķēna izspū- rušajā kažokā. Pavarda uguns lēnām dzisa, taču viņa to nepiebaroja. Veiklas radībiņas šaudījās pa telpu, un to saceltais troksnis atgādināja karaļa Hagarda balsi; savukārt, līdzinādamies Sarkanā Buļļa balsij un sizdamies pret pils sienām, grandēja lietus. Tad kā atbilde noskanēja paša Buļļa baurošana. Ta satricināja akmeņus zem kājām, un Mollija izmisīgi pieķērās galdam, lai noturētu sevi un kaķēnu no gāšanās lejup, pretī Bullim. Viņa iekliedzās.
Kaķēns ierunājās: — Viņš iet ārā. Viņš iziet pēc katra saulrieta, lai medītu savādo, balto dzīvnieku, kas tam izmuka. Pati ļoti labi zini. Neesi jau dumja.
No jauna atskanēja izsalkušie rēcieni, šoreiz jau no attāluma. Ievilkusi elpu, Mollija paraudzījās uz kaķēnu. Cita būtu daudz pārsteigtāka, taču viņu nu jau bija daudz grūtāk pārsteigt nekā vairumu sieviešu. — Un tu ari agrāk runāji? Vai ari tevi iedvesmoja lēdijas Amaltejas klātbūtne?
Kaķēns domīgi laizīja priekšķepu, līdz beidzot atbildēja: — Ieraugot viņu, man sagribējās runāt. Pie tā ari paliksim. Tad tas ir vienradzis. Viņa ir ļoti skaista.
— Kā tu zini, ka viņa ir vienradzis? — Mollija noprasīja. — Un kādēļ tu neļāvi viņai sev pieskarties? Es redzēju. Tev bija bail no viņas.
— Šaubos, vai man te ilgi gribēsies runāt, — neturēdams ļaunu prātu, kaķēns atbildēja. — Tavā vietā es netērētu laiku muļķībām. Atbildot uz tavu pirmo jautājumu — pat pirmo spalvu nometušu kaķi nevar apmānīt ar paskatu. Cilvēciskām būtnēm, tieši otrādi, ļoti patīk ārējais izskats. Atbildot uz otro… — viņš saminstinājās un pēkšņi tik ļoti aizrāvās ar mazgāšanos, ka nerunāja, līdz nebija sevi nolaizījis vispirms pūkainu, tad atkal gludu. Pat pēc tam viņš neskatījās uz Molliju, bet gan iedziļinājās savos nadziņos.
— Ja viņa man pieskartos, — kaķēns ļoti maigi iesāka, — es uz mūžiem piederētu viņai, nevis sev. Es gribēju, lai viņa man pieskaras, bet nevarēju to atļaut. Neviens kaķis to nebūtu ļāvis. Cilvēkiem mēs ļaujam sevi glaudīt, jo tas ir tīri patīkami un viņus nomierina, — bet viņai gan ne. Tāda likme jebkuram kaķim ir par augstu.
Mollija atkal paņēma kaķēnu, kas tik ilgi murrāja viņai pie kakla, ka viņa sāka baidīties, vai saruna jau nav galā. Taču beidzot viņš turpināja: — Tev ir pavisam maz laika. Drīz viņa vairs neatcerēsies, kas viņa ir vai kāpēc ir nākusi šurp, un Sarkanais Bullis vairs naktīs neauros pēc viņas. Var gadīties, ka viņa apprec labo princi, kas viņu tik ļoti mīl. — Kaķēns stipri ietriecās ar savu galviņu Mollijas pēkšņi nekustīgajā plaukstā un pavēlēja: — Dari to! Princis ir ļoti drosmīgs, ja mīl vienradzi. Kaķi spēj novērtēt varonīgu aplamību.
— Nē, — Mollija Grū atbildēja. — Nē, tas nedrīkst notikt. Viņa ir pēdējā.
— Tādā gadījumā viņai jāizdara tas, dēļ kā viņa ieradās, — kaķēns atteica. — Viņai jāseko pa karaļa taku lejā pie Buļļa.
Mollija tik nevaldāmi viņu piekļāva sev, ka tas sāka protestēt, iepīkstēdamies kā pele. Tikpat dedzīgi kā princis Lirs viņa vaicāja: — Tu ceļu zini? Pasaki man ceļu, saki, kur mums jāiet! — un, atlaidusi rokas, nolika dzīvnieciņu uz galda.
Kaķis ilgi neatbildēja, bet zeltītajiem plankumiem pārņemot atlikušo zaļumu, viņa acis iespīdējās arvien spožāk un spožāk. Noraustījās vienīgi atšauptā auss un melnais astes galiņš, nekas vairāk.
— Kad vīns izdzers pats sevi, kad ierunāsies miroņ- galva, kad pulkstenis nositis īsto stundu — tikai tad tu atradīsi eju uz Sarkanā Buļļa midzeni. — Viņš pabāza ķepiņas zem krūtežas un piebilda: — Tam visam pamatā, protams, ir vēl viens triks.
— Varu saderēt, — Mollija drūmi noteica, — ka drausmīgā, drūpošā, vecā miroņgalva ir uzstutēta augstu gaisā uz staba lielajā zālē, bet jau kādu laiku tai nav bijis nekā ko teikt. Netālu stāvošais pulkstenis ir aptracis un nosit, kad vien tam ienāk prātā, — pusnakti ik pēc stundas, septiņpadsmit — pulksten četros vai varbūt klusē cauru nedēļu. Bet vīns — ai, kaķīt, vai nebūtu vienkāršāk man parādīt to eju? Tu taču to zini, vai ne?
— Protams, zinu, — nospīdinādams garo žāvu un muti savilkdams rozītē, atbildēja kaķis. — Protams, ka man būtu vienkāršāk tev to parādīt. Ietaupītos tik daudz laika un pūļu.
Viņa balss miegaini izstiepās, un Mollija saprata, ka, tāpat kā karalis Hagards, arī viņš sāk zaudēt interesi. Viņa ātri noprasīja: — Tad pasaki man vēl ko. Kas notika ar vienradžiem? Kur viņi ir?
Atkal nožāvājies, kaķis murmināja: — Tuvi un tāli, tāli un tuvi. Tava lēdija spēj tos saskatīt, taču viņas atmiņa līdz tiem gandrīz nesniedzas. Viņi nāk tuvāk un tad slīd prom. — Viņš pievēra acis.
Rīvēdama raupjo rīkli, Mollijas elpa vilkās kā virve.
- Nolādēts, kāpēc tu man nepalīdzi?! — viņa kliedza. — Ko tu man visu laiku runā līdzībās?!
Lēni pavēris vienu zaļi zeltainu kā saulesgaisma mežā aci, kaķis atbildēja: — Es esmu tas, kas esmu. Ja varētu, es pateiktu visu, ko vēlies uzzināt, jo esi bijusi laipna pret mani. Taču es esmu kaķis, un neviens kaķis nekad un nekur vēl nevienam nav devis skaidru atbildi.
Pēdējie vārdi pārgāja dziļā, vienmērīgā murrāšanā, un viņš tā arī aizmiga ar puspavērtu aci. Mollija to klēpī glaudīja, kamēr viņš miegā murrāja, neizrunādams vairs ne vārda.
Princis Lirs, pārmetis pār plecu Lielo Hercoga Albāņa Cirvi, atgriezās pēc trim dienām: pie seglu loka nokarājās pēc jaunavām kārojušā milzu cilvēkēdāja galva. Lēdijai Amaltejai viņš gan nepasniedza šo balvu, un, nenomazgājis no briesmoņa asinīm brūnās rokas, arī nesteidzās viņu uzmeklēt. Spriežot pēc sava tāvakara paskaidrojuma skabūzī Mollijai Grū, viņš bija pārdomājis un nolēmis nekad vairs netraucēt lēdiju Amalteju ar saviem uzmanības pierādījumiem un, domājot par viņu, bet, nemeklējot ne viņas sabiedrību, ne apbrīnu, ne mīlu, klusi dzīvot, kaislīgi viņai kalpojot līdz pat savai vientuļajai nāvei. — Es būšu tikpat anonīms kā gaiss, ko viņa elpo, un tikpat neredzams kā spēks, kas viņu notur uz zemes. — Nedaudz padomājis, viņš piebilda: — Šad un tad es varbūt uzrakstīšu pa dzejolim, paslidināšu to zem viņas durvīm vai atstāšu tā, lai viņa tam uzdurtos. Taču es tos nekad neparakstīšu.
— Tas ir ļoti cēli, — piekrita Mollija. Viņa sajuta atvieglojumu, ka princis pārtraucis savus uzmanības apliecinājumus — tas viņu gan uzjautrināja, gan nedaudz apbēdināja. — Dzejoļi meitenēm patīk daudz vairāk par beigtiem pūķiem vai maģiskiem zobeniem. Katrā ziņā vismaz man tā bija jaunībā, ja man kāds vaicātu, kāpēc es aizbēgu ar Kaili…
Taču princis Lirs viņu pārtrauca, cieši noteikdams: — Nē, nedodiet man nekādas cerības! Man jāiemācās dzīvot bez cerībām, kā to dara mans tēvs, un varbūt tad mēs beidzot viens otru sapratīsim. — Viņš iebāza rokas kabatās, un Mollija izdzirda papīra čaukstoņu. — Patiesībā, es jau esmu uzrakstījis vairākus dzejoļus — par viņu, par cerībām un tā tālāk. Ja vēlaties, varat ieskatīties.
— Ar lielāko prieku! Tad nu jūs vairs nekad neiesit cīņās ar melnajiem bruņiniekiem un neaulekšosit caur uguns apļiem? — Iesākusi ķircināt, Mollija aptvēra, ka pašai būtu nedaudz žēl, ja tā notiktu, jo piedzīvojumi viņu bija padarījuši daudz glītāku, viņš bija arī krietni nokrities svarā, turklāt tie bija piedevuši viņam to nāves muskusa aromātu, kāds virmo ap katru varoni. Taču princis apmulsumā kratīja galvu.
— O, šķiet, grožus es tomēr no rokām neizlaidīšu, — viņš murmināja. — Bet ne jau izrādīšanās pēc vai lai viņa par to uzzinātu. Ta tas bija sākumā — taču pie ļaunu hercogu izaicināšanas uz taisnīgu cīņu, cilvēku izglābšanas un burvību laušanas pierod, un ir grūti vairs nebūt varonim, ja reiz tāds esi bijis. Jums patīk pirmais dzejolis?
— Tas, protams, ir ļoti izjusts. Bet vai tad ziedošs un brukuši ir pareiza atskaņa?
— Jā, vajag nedaudz pieslīpēt, — princis Lirs piekrita. — Mani vairāk satrauc tas brīnums.
— Jā, mani arī pārsteidza tas zījuks.
— Nē, es domāju pareizrakstību. Tur ir viens r un divi n vai otrādi?
— Katrā ziņā, viens r, es domāju. Smendrik! — Mollija izsaucās, jo tieši tobrīd sakumpis durvīs spraucās burvis. — Cik r jāraksta vārdā brīnums?
— Viens, — viņš saguris atbildēja. — Tā pati sakne, kas brīvībai. — Mollija ieblieza bļodā buljonu, un viņš apsēdās pie galda. Viņa skatiens bija ciets un mākoņains kā nefrīts, bet viens plakstiņš raustījās.
— Es tā vairs ilgi nevarēšu, — viņš lēnām iesāka.
— Un runa pat nav par šo briesmīgo vietu vai par to, ka man visu laiku viņā jāklausās — ar to jau es tīri labi tieku galā —, bet par to, ka man tās nožēlojamās blēņas ir jāatkārto stundām, bet vakar — pat visu nakti. Man nekas nebūtu pretī, ja viņš pieprasītu īstu maģiju vai kaut vienkāršu apvārdošanu, bet man visu laiku jāatkārto tās zelta zivtiņas un kārtis, lakatiņi un auklas — viss tas pats, kas bija Pusnakts Karnevālā. Es to nevaru! Es ilgi vairs neizturēšu!
— Bet tieši tādēļ viņš tevi arī ņēma, — Mollija protestēja. — Ja viņš vēlētos īstu maģiju, viņš būtu paturējis veco burvi, Mabruku. — Gandrīz uzjautrināts, Šmendriks pacēla galvu. — Es nedomāju tā, — viņa taisnojās. — Turklāt, cik vairs ilgi, un mēs atradīsim ceļu pie Sarkanā Buļļa, — man par to stāstīja kaķis.
Izrunājot pēdējos vārdus, viņa pārgāja uz čukstiem, un abi aši paraudzījās uz princi Liru; bet tas, savā kaktā uz ķebļa sēdēdams, acīm redzami sacerēja jaunu dzejoli.
— Gazele, — viņš murmināja, ar zīmuli durstīdams lūpas.
— Mamzele, citadele, asfodele, paralēle… — viņš izvēlējās vācele un žigli skribelēja tālāk.
— Ceļu mēs neatradīsim nemūžam, — pavisam klusi ieteicās Šmendriks. — Pat ja kaķis runāja taisnību, par ko es stipri šaubos, Hagards parūpēsies, lai mums nekad nebūtu laika izpētīt ne miroņgalvu, ne pulksteni. Kā citādi lai izskaidro to, ka viņš jo dienas uzkrauj tev vairāk darba? Vienīgi ar to, lai atturētu tevi no ložņāšanas un okšķerēšanas pa lielo zāli! Un kā tev šķiet, kāpēc viņš nepārtraukti liek sevi izklaidēt ar tiem karnevāla trikiem? Jā, un kāpēc viņš no sākta gala vispār mani pieņēma par savu burvi? Mollij, viņš zina — es par to esmu pārliecināts! Viņš zina, kas viņa ir, lai arī pagaidām vēl nespēj tam noticēt, bet, kad noticēs, gan sajēgs, kas jādara. Viņš zina! Reizēm es to saredzu pēc viņa sejas.
Atskanēja prinča Lira balss:
— Cik ilgu pacilāts un zaudējuma sists,
Tik rūgti tramtatā un trādirīdi ists.
Brists, krists, dzists. Nolāpīts!
Šmendriks pārliecās pāri galdam. — Mēs nevaram te palikt un gaidīt uz viņa triecienu. Mūsu vienīgā cerība ir nozust naktī — varbūt pa jūras ceļu, ja man kaut kur izdotos sadabūt laivu. Ieroču nesēji lūkosies citā virzienā, un vārti…
— Bet pārējie? — viņa maigi iesaucās. — Kā mēs varam aiziet, ja viņa ir mērojusi tādu ceļu, lai atrastu pārējos vienradžus, un, ja zinām, ka tie ir šeit? — Tomēr kādai maigi nodevīgai viņas būtnes daļiņai pēkšņi iegribējās būt pārliecinātai par meklējumu izgāšanos — to apzinādamās, viņa dusmojās uz Šmendriku: — Un kā tad ar tavu maģiju? Kā ar taviem paša meklējumiem? Arī no tiem tu atsakies? Un viņa nomirs cilvēka paskatā, bet tu dzīvosi mūžam? Tikpat labi tu būtu varējis viņu atdot Bullim jau toreiz!
Burvis atslīga krēslā — viņa seja bija sakrunkota un izbalējusi kā vešerienes pirksti. — Īstenībā vienalga — tā vai citādi, — gandrīz pie sevis viņš noteica. — Tagad viņa vairs nav vienradzis, bet mirstīga sieviete, kurai tas lempis var raidīt savas nopūtas un rakstīt dzejas. Varbūt beigu beigās Hagards viņu neatklās. Taisni vai jocīgi! — Nenogaršojis buljonu, viņš to atbīdīja malā un atbalstīja galvu rokās. — Pat ja mēs tiešām atrastu pārējos, es nespētu viņu vairs pārvērst par vienradzi. Manī vairs nav maģijas!
— Smendrik… — viņa iesāka, bet tieši tobrīd viņš pielēca kājās un izmetās no skabūža, lai arī viņa nedzirdēja, ka karalis būtu to aicinājis. Pat nepacēlis galvu, princis Lirs turpināja dungot pantmērus un piemērot atskaņas. Mollija virs pavarda pakāra podiņu sargkareivju tējai.
— Es jau pabeidzu, ja neskaita pēdējo kupleju, — beidzot Lirs ierunājās. — Gribat noklausīties tūlīt vai vēl pagaidīsit?
— Kā vien vēlaties. — Un viņš iesāka lasīt, taču viņa no tā visa nedzirdēja ne vārda. Par laimi, vēl pirms dzejoļa beigām ienāca ieroču nesēji, un viņš bija par kautrīgu, lai prasītu viņas domas to klātbūtnē. Kad tie devās prom, princis jau strādāja pie nākamā dzejoļa, bet, kad viņš atvadījās, bija ļoti vēls. Turēdama savu raibo kaķi, Mollija sēdēja pie galda.
Jaunais dzejolis bija iecerēts kā sestīne, un, traucoties augšup pa trepēm uz savu istabu, prinča Lira galva laimīgi šķindēja no žonglēšanas ar tās beigu atskaņām. — Pirmo es atstāšu pie viņas durvīm, — nodomāja princis, — bet pārējās paturēšu rītam. — Viņš sāka pārdomāt savu pirmītējo lēmumu par darbu neparakstīšanu, spēlēdamies ar tādiem pseidonīmiem kā Ēnu Bruņinieks un Le Chevalier Mal-Aimt'[6], kad aiz stūra ieraudzīja lēdiju Amalteju. Tumsā viņa veikli kāpa lejup, bet, ieraudzīdama viņu, izdeva savādu, blējošu skaņu un sastingusi apstājās trīs pakāpienus augstāk.
Ap pleciem apmesto talāru kāds no karaļa vīriem bija speciāli viņai nozadzis Hagsgeitā. Izlaistiem matiem, basām kājām — viss viņas izskats uz trepēm uzdzina tādas skumjas, ka tās apvijās prinča Lira kauliem, un viņš izlaida no rokām gan savas dzejas, gan visu izlikšanos un patiesībā jau gribēja mesties prom. Taču, būdams varonis viscaur, viņš drosmīgi pagriežas, lai seju sejā mierīgi un goddevīgi pateiktu: — Lai jums jauks vakars, milēdij.
Cauri pustumsai raudzīdamās viņā, lēdija Amalteja izstiepa roku, taču, vēl nepieskārusies, atrāva to atpakaļ.
— Kas tu esi? — viņa čukstēja. — Vai Rahs?
— Es esmu Lirs, — pēkšņi izbijies, viņš atbildēja.
— Vai tad jūs mani nepazīstat? — Taču viņa atkāpās, prin- čaprāt, tik plūstošiem soļiem kā dzīvnieks, nolaizdama galvu kā kaza vai stirna. — Es esmu Lirs, — viņš atkārtoja.
— Vecene! Mēness izdzisa! Ak! — Reizi nodrebinā- jusies, lēdija Amalteja pazina viņu. Taču viņas augums vēl arvien palika mežonīgi vērīgs, un tuvāk viņa nenāca.
— Jūs sapņojat, milēdij. — Viņš bija atguvis bruņinieka stāju. — Par ko gan — gribētos man zināt!?
— Man tas ir rādījies arī agrāk, — viņa lēni atbildēja.
— Es biju būrī, vēl bija kāda veca sieviete un iesprostoti dzīvnieki. Bet es jūs neapgrūtināšu ar šo stāstu, milord princi. Šis sapnis man arī agrāk ir bieži rādījies.
Viņa jau būtu to pametusi, taču princis ierunājās balsī, kāda piemīt vienīgi varoņiem — līdzīgi kā daudziem dzīvniekiem attīstās īpašs sauciens, kad tie ir ap- bērnojušies. — Sapnis, kas tik bieži atgriežas, visdrīzāk ir kā ziņnesis, kas nācis brīdināt par nākotni vai atgādināt par nelaikā aizmirstām lietām. Ja vēlaties, pastāstiet vēl, un es mēģināšu to jums atminēt!
Apstājusies viņa viegli pagrieza galvu un noraudzījās viņā, vēl arvien līdzinādamās spalvainam radījumam, kas lūr cauri brikšņiem. Taču acīs atspoguļojās kas cilvēcisks — it kā viņa būtu zaudējusi ko nepieciešamu vai pēkšņi aptvērusi, ka šis nepieciešamais viņai nekad nav bijis. Ja viņš būtu pamirkšķinājis, viņa aizskrietu; taču viņš ne tikai nepamirkšķināja, bet ar savu nesatricināmo skatienu piekala viņu nekustīgu, kā bija iemācījies to darīt ar grifiem un himērām. Viņas basās kājas ievainoja princi sāpīgāk par jebkādiem ilkņiem vai plosošiem nagiem, taču viņš to varonīgi izcieta.
Lēdija Amalteja sāka stāstīt: — Šai sapni ir melni, restoti furgoni; dzīvnieki, kuri reizē ir un nav; un spārnota būtne, kas mēnesnīcā metāliski mirdz. Garš vīrs ar zaļām acīm un asiņainām rokām.
— Garais vīrs būs jūsu tēvocis, burvis, — pārdomāja princis Lirs. — Vismaz tiktāl ir skaidrs, un asiņainās rokas mani nepārsteidz. Piedodiet, bet viņa izskats man nekad nav sevišķi paticis. Tas arī viss?
— Visu es izstāstīt nevaru. Tas nekad nebeidzas. — Viņas acīs kā dīķī krītošs milzu akmens atgriezās bailes: virpuļodams viss aizvilkās ar mākoņiem, un visriņķī rosījās žiglas ēnas. — Es skrienu prom no vietas, kur biju drošībā, un man visapkārt deg nakts. Bet tā ir arī diena, un es, mirkdama siltā, skābenā lietū, staigāju zem dižskābaržiem; un tur ir tauriņi, medainas skaņas, izraibināti ceļi un pilsētas kā zivs asakas; bet lidojošā būtne nogalina veco sievu. Lai kā nogriezdamās, es atkal un atkal skrienu sastingušajā ugunī ar savām dzīvnieka kājām…
— Lēdij, — princis Lirs pārtrauca, — milēdij, ar jūsu atļauju, pietiek! — Satumsdams viņas sapnis pieņēma veidolu un nostājās starp abiem, un pēkšņi viņš vairs nevēlējās zināt tā nozīmi. — Nevajag turpināt!
— Bet man jāturpina, jo tas nekad nebeidzas! Pat kad es pamostos, kustos, runāju vai pusdienoju, es nespēju atšķirt, kas ir reāls, kas — sapnis. Aizmirsdama to, kas ar mani notiek patlaban, es atceros to, kas nevar būt bijis. Cilvēki raugās uz mani tā, it kā man viņus vajadzētu pazīt, un es viņus arī pazīstu, bet tikai sapnī, un, kaut esmu nomodā, uguns nāk arvien tuvāk…
— Nevajag turpināt! — viņš izmisīgi lūdza. — Šo pili uzbūvēja ragana, un, ja šeit pārāk bieži piemin murgus, tie var īstenoties! — viņu stindzināja ne pats sapnis, bet tas, ka viņa, to stāstot, neraudāja. Būdams varonis, viņš izprata raudošas sievietes un zināja, kā tās mierināt — pārsvarā bija kāds jānogalina —, taču viņas klusais ārprāts gan mulsināja, gan atbruņoja; bet seja sagrāva drupās to attālināto cienību, ko viņš tik ļoti mīlēja uzturēt. Beidzot atkal ierunājies, viņš stostījās kā jauneklis:
— Es jums izrādītu uzmanību ar daudz lielāku grāciju, ja vien zinātu, kā īsti. Mani varoņdarbi un pūķi jūs nogurdina, bet tas ir viss, ko varu jums piedāvāt. Par varoni es kļuvu nesen, bet pirms tam es vispār nebiju nekas cits kā sava tēva garlaicīgais, mīkstčaulīgais dēliņš. Varbūt tagad es atkal esmu garlaicīgs, tikai citā veidā, bet, ja reiz esmu šeit, tad jūs nerīkojaties pareizi, izsviezdama mani mēslainē. Es gribētu, lai jūs kaut ko vēlētos no manis. Ja ne varoņdarbus, tad vismaz kaut ko noderīgu.
Tad — pirmo reizi kopš savas ierašanās karaļa Hagarda pilī — lēdija Amalteja uzsmaidīja viņam. Viegls smaids kā tikko dzimis mēness, niecīgs gaišuma lociņš uz neredzamā malas, bet princis Lirs noliecās pret to, lai sasildītos. Ja uzdrīkstētos, viņš būtu aplicis plaukstas šim smaidam un uzpūtis to gaišāku.
— Uzdziediet man! Tas būtu drosmīgi no jūsu puses — atraisīt balsi šai tumšajā, vientulīgajā vietā, un no tā būs arī labums. Uzdziediet man, dziediet skaļi — apslāpiniet manus sapņus, neļaujiet man atcerēties to, kas tā vēlas, lai es to atceros! Dziediet, mans lord princi, ja jums tīk! Tas jums neliksies varoņa cienīgs uzdevums, taču es būtu priecīga par to!
Un princis Lirs iedziedājās aukstajā trepju telpā, bet daudzas drēgnas, līdz šim neredzētas radībiņas būkšķēdamas šaudījās, meklējot patvērumu no viņa balss dienasgaismas jautrības. Viņš dziedāja pirmo, kas ienāca prātā, un tas izklausījās šādi:
— Kad biju vēl jauns es un mīlēts pārlieku, Un nebij' nekā, ko man dāmas spēj liegt, Kā saulpuķu sēklas es grauzu to sirdis
Un neteicu "mīlu" — to nespēju sniegt.
Bet teicu pats sev, ka tās domā tik šauri, Un mīklai par mani te nekritīs mats. Es gaidīšu to, kura redzēs man cauri, Un pazīšu mīlu — to jutīšu pats.
Un gadi kā mākoņi klīda man pāri, Un dāmas kā sniegpārslas, vējš kuras nes Man slīdēja garām tik vāri, tik vāri, Krāpdams grēkoju, grēkoju, grēkoju es.
Bet es teicu pats sev, ka tās neredz nekā, Cik tīrs es, redz vienīgi likteņa rats, Cik uzticams esmu, to ieraudzīs Tā, Un es pazīšu mīlu — to jutīšu pats.
Un atnāca viņa — tik gudra un maiga — Un teica, ka esot es labāks, kā melš. Vel pirms viņa pabeidza, pievīlu viņu, Indi iedzēra tā, metās jūrā, kas elš.
Un es saku pats sev, kļūdams gaumīgi vecāks Un samaitāts, uzdzīvi nebeigdams, šo:
— Ak, mīla ir stipra, bet ieradums stiprāks, jo es pazinu mīlu, kad izjutu to.
Kad viņš pabeidza, lēdija Amalteja iesmējās, un šķita, ka no šīs skaņas pils vecum vecā tumsa šņākdama atlēca nost no abiem. — Man prieks! Paldies jums, milord!
— Nezinu, kāpēc nodziedāju tieši šo, — princis Lirs neveikli iebilda. — Viens no tēva vīriem man to mēdza dziedāt. Patiesībā, es tam nepiekrītu. Es domāju, ka mīla ir stiprāka par ieradumu vai apstākļiem. Es domāju, ka ir iespējams sevi kādai saglabāt ilgu laiku un, kad viņa beidzot ierodas, neaizmirst, kāpēc esi gaidījis. — Neatbildējusi lēdija Amalteja atkal viņam uzsmaidīja, un princis paspēra soli viņas virzienā.
Izbrīnīts pats par savu uzdrīkstēšanos, viņš maigi noteica: — Ja varētu, es ieietu jūsu sapnī, lai tajā jūs sargātu un nogalinātu to, kas jūs vajā, tāpat, kā es to būtu izdarījis, ja tam pietiktu drosmes stāties man pretī skaidrā dienas laikā. Taču es nevaru tajā ieiet, kamēr jūs par mani nesapņojat.
Pirms viņa paspēja atbildēt — ja vispār grasījās to darīt —, viņi izdzirda no lejas pa vītņu kāpnēm nākam soļus un karaļa Hagarda aizplīvuroto balsi: — Es dzirdēju, kā viņš dzied! Kādā sakarā viņam būtu bijis jādzied? — Un tad Šmendrika, karaliskā burvja, lēnprātīgo ātrrunu: — Majestāte, tā bija tikai tāda heroiska dziesmiņa, chanson dc gestc*, kādas viņš bieži dzied, izjādams pretī varoņdarbiem vai atgriezdamies pēc slavas. Varat būt mierīgs, Jūsu Majestāte…
— Šeit viņš nekad nedzied, — iebilda karalis. — Savos muļķīgajos klejojumos viņš dzied nepārtraukti, par to es nešaubos, jo tā jau varoņi mēdz darīt. Bet viņš dziedāja šeit un ne jau nu par kaujām vai drosmi, bet par mīlestību. Kur ir viņa? Vēl neko nedzirdēdams, es jau zināju, ka viņš dzied par mīlu, jo drebēja pat akmeņi, kā tas mēdz notikt, kad pazemē grozās Bullis. Kur ir viņa?
Princis un lēdija Amalteja tumsā saskatījās, un tajā pašā brīdī jau bija viens otram līdzās, kaut neviens no tiem nebija izkustējies. Tas uzdzina bailes no karaļa, jo varbūt tieši to, kas tobrīd bija piedzimis abu starpā, viņš arī gaidīja. Kāpņu platforma veda uz koridoru; viņi pagriezās un skrēja kopā, kaut tālāk par savu elpu nekā nespēja saskatīt. Viņas soļi bija tikpat nedzirdami kā viņam dotais solījums, bet viņa smagie zābaki atskanēja, kā jau zābakiem uz akmens grīdas jāatskan. Karalis Hagards nesekoja, bet viņa balss šalca tiem nopakaļ pa koridoru un to pārmāca vienīgi burvja vārdi: — Peles, milord, nešaubīgi! Par laimi, man ir īpaši buramvārdi…
— Lai skrien! — teica karalis. — Man tīri labi patīk, ka viņiem jāskrien.
Apstājušies skriet, viņi atkal saskatījās.
Un ziema smilkstēdama vilkās pretī ne jau pavasarim, bet īsajai, kāri ilgotajai karaļa Hagarda zemes vasarai. Dzīve pilī turpinājās tai klusumā, kas piepilda vietas, kurās neviens ne uz ko necer. Mollija Grū gatavoja ēst, mazgāja veļu, berza akmens sienas un grīdu, laboja bruņas un asināja zobenus, skaldīja malku, mala miltus, apkopa zirgus un tīrīja staļļus, kausēja zagto zeltu un sudrabu karaļa lādēm un gatavoja ķieģeļus bez salmiem. Bet vakaros, pirms gulētiešanas, parasti gan lielīdama, gan labodama pareizrakstību, pārlasīja jaunos prinča Lira dzejoļus lēdijai Amaltejai.
Šmendriks pēc karaļa pavēles gan ākstījās, gan krāpās, pats to visu ienīzdams un apjauzdams, ka Hagards to zina un tādējādi gūst vēl papildu baudījumu.
Viņš vairs nepiedāvāja Mollijai bēgt no pils, pirms vēl Hagards nav pārliecinājies par lēdiju Amalteju; un ari slepeno ceļu lejā pie Sarkanā Buļļa viņš vairs necentās atklāt pat tad, ja viņam atlika brīvs bridis. Šķita, ka viņš ir padevies nevis karalim, bet kādam daudz vecākam un nežēlīgākam ienaidniekam, kas šoziem šai vietā viņu beidzot panācis.
Jo drūmāka un bargāka tapa nākamā diena, jo lēdija Amalteja kļuva skaistāka. Izmirkuši un drebinādamies no staigāšanas savos posteņos vai pēc mantu zagšanas karalim, atgriezās ieroču nesēji, bet, satikdami trepēs vai koridoros viņu, tie klusu atvērās kā ziedi. Viņa tiem uzsmaidīja un maigi aprunājās; taču, kad viņa bija aizgājusi, pils allaž likās vēl tumšāka kā jebkad; bet ārpusē vējš kā palags uz auklas grabināja biezās debesis. Jo viņas skaistums bija cilvēciski nolemts, un vecie vīri tajā nespēja rast sev mierinājumu. Viņi vienīgi varēja ciešāk sajozt pilošos apmetņus un klibot lejā pie vārgās skabūža guntiņas.
Bet lēdija Amalteja un princis Lirs kopā pastaigājās, sarunājās un dziedāja tik dzīvespriecīgi, it kā karaļa Hagarda pils būtu pārvērtusies par pavasarīgi zaļu, mežonīgu un ēnainu mežu. Viņi rāpās līkajos torņos kā klintīs, rīkoja piknikus akmeņainajās pļavās zem akmeņainās debess un bangoja augšup un lejup pa kāpnēm, kas bija atdzīvojušās par straumēm. Viņš stāstīja visu, ko zināja vai domāja, un laimīgs izgudroja viņas dzīvi un pat viņas spriedumus par to — uzklausīdama viņa tam palīdzēja šai procesā. Tak viņa to nekrāpa, jo patiesi nekā neatcerējās, kas bijis pirms pils un viņa. Viņa iesākās un nobeidzās ar princi Liru — ja neskaita sapņus, taču, kā jau viņš bija paredzējis, tie drīz izbaloja.
Sarkanā Buļļa nakts medību rēcieni atskanēja arvien retāk, bet, kad badīgās skaņas tomēr sasniedza dzirdi, viņa pārbijās, un ap viņiem atkal uzauga sienas un ziema, it kā abu pavasaris būtu viņas veidota prieka dāvana princim. lādos brīžos viņš būtu viņu apskāvis, taču labi ilgi jau zināja viņas bailes no pieskārieniem.
Kādu pēcpusdienu lēdija Amalteja stāvēja uz pils augstākā torņa, vērodama, kā princis Lirs atgriežas no karagājiena pret jau agrāk nogalinātā milzu cilvēkēdāja svaini, — kā jau paredzējis, viņš vēl arvien reižu reizēm devās klejojumos. Netīras ziepju krāsas debesis blāķiem stāvēja virs Hagsgeitas ielejas, taču lietus nelija. Tālu lejā brūnaļģu brūnām un sudrabainām strēmelēm jūra slīdēja pretī dūmakainajam horizontam. Ķēmīgajiem putniem nebija miera: tie bieži izlidoja pa pāriem vai trim, apmeta žiglu loku virs ūdens un atgriezās, lai sprauslādami, karaļa Hagarda pils virzienā lepni stāvus saceltām galvām soļotu pa smiltīm. — Vaineteic, vaineteic! — Bēgums driz solījās pāriet paisumā.
Lēdija Amalteja uzsāka dziedāt, un viņas balss balansēdama kā vēl kāds putns lidinājās gurdi gausajā gaisā:
— Es esmu ķēniņmeita, Bet savā dvēselē Un savas ādas važās Es novecoju te. Es labāk skrietu prom Un badā slapstītos…
Viņa neatcerējās, ka agrāk būtu dzirdējusi šo dziesmu, taču tās vārdi knaibīja un raustīja kā bērni, kas mēģina aizvilkt uz kādu vietu, ko tie vēlas atkal ieraudzīt. Viņa noskurinājās, lai tiktu no tiem vaļā.
— Bet es nenovecoju, — viņa sev teica, — un nejūtos kā važās. Es esmu lēdija Amalteja, Lira mīļotā, kurš ir ienācis manos sapņos, lai mani ari tajos nemāktu šaubas. Kur es būtu varējusi iemācīties tik skumju dziesmu? Es esmu lēdija Amalteja un zinu vienīgi prinča Lira iemācītās dziesmas.
Viņa pacēla roku, lai aptaustītu zīmi uz pieres. Mierīgi kā Zodiaks virpuļoja jūra, bet ķēmīgie putni klaigāja. Tas, ka zīme neizzuda, viņu nedaudz uztrauca.
— Jūsu Majestāte, — kaut nebija atskanējusi ne skaņa, viņa teica. Tad sev aiz muguras izdzirda čabošo nosmējienu un pagriezās pret karali. Bruņu kreklam viņš bija uzvilcis pelēku apmetni, bet galva bija kaila. Melnās līnijas uz sejas rādīja, kur laika nagi bija vilkušies pāri cietajai ādai, taču viņš izskatījās stiprāks un arī mežonīgāks par savu dēlu.
— Tam, kas jūs esat, jūs esat par ātru; bet par lēnu tam, kas reiz esat bijusi, man domāt. Stāsta, ka mīla padara vīrus veiklākus, bet sievietes — mierīgākas. Ja mīlēsit vēl vairāk, es jūs beidzot pieķeršu!
Neatbildējusi viņa tam uzsmaidīja. Viņa nekad nezināja, ko sacīt bālacainajam vecajam vīram, kuru tik reti redzēja, — un ari tad vienīgi kā kādu kustību gar tās vientulības malu, kurā viņa dalījās ar princi Liru. Tad dziļi ielejā nomirgoja bruņutērps un atskanēja skrapstoša skaņa, nogurušajam zirgam paklūpot pret akmeni. — Jūsu dēls atgriežas mājup! Sagaidīsim viņu kopā!
Karalis Hagards lēnām pienāca pie margām, bet mirguļojošajai figūriņai, kas jāja mājup, neveltīja vairāk, kā vienu acu uzmetienu. — Nē, tiešām — kāda daļa jums vai man gar viņu? Viņš nav mans ne pēc dzimšanas, ne mantības. Es viņu savācu, atcerēdamies, ka nekad neesmu bijis laimīgs un ka man nekad nav bijis dēla. No sākuma tas bija tīri patīkami, bet drīz vien viss padzisa. Viss, ko es savācu, nomirst. Nezinu, kāpēc, bet tā tas vienmēr ir bijis, izņemot vienu dārgumu — kas manā apsardzībā nav ne atdzisis, ne izbalojis — vienīgo, kas jebkad man piederējis. — Viņa bargā seja pēkšņi kā aizcirties slazds badīgi nozibsnīja: — Taču Lirs nespēs jums palīdzēt to atrast. Viņš pat nekad nav īsti zinājis, kas tas ir.
Bez brīdinājuma visa pils noskanēja kā noraustīta stīga — pie tās pamatiem guļošais lops bija izkustinājis savu šausmīgo svaru. Jau pie tā pieradusi, lēdija Amalteja viegli nobalansēja un gaiši ieteicās: — Sarkanais Bullis. Bet kāpēc jūs iedomājaties, ka esmu ieradusies to nozagt? Man nav ne apsargājamas karaļvalsts, ne ari vēlmes pēc iekarojumiem. Ko es ar viņu iesāktu? Un cik vēl viņš noēd!?
— Neizsmejiet mani! — karalis atteica. — Sarkanais Bullis pieder man ne vairāk kā zēns, un tas neēd, un to nevar nozagt. Viņš kalpo ikvienam, kam nav baiļu, un man ir tikpat maz baiļu kā miera. — Tomēr lēdija Amalteja ievēroja ļaunas nojautas slīdam pa garo, pelēko seju un nomūkam uzacu un kaulu paēnā. — Neizsmejiet mani! Kāpēc jums jātēlo, ka esat aizmirsusi par saviem meklējumiem un ka man būtu par tiem jāatgādina? Es zinu, pēc kā esat nākusi, un jūs ļoti labi zināt, ka man tas ir. Tad ņemiet to, ja varat, — tikai neuzdrošinieties padoties! — Melnās grumbas pavērsa savas malas kā naža asmeņus.
Jādams princis Lirs dziedāja, taču lēdija Amalteja vēl nevarēja sadzirdēt vārdus. Viņa mierīgi vērsās pie karaļa: — Milord, visā jūsu pilī, visā karaļvalstī, visos valdījumos, kādus vien Sarkanais Bullis spētu jums sagādāt, es vēlos tikai vienu, un tikko jūs teicāt, ka viņš nepieder jums — lai jūs to paturētu vai atdotu. Lai kas tas būtu, ko jūs tā lolojat, ja vien tas nav viņš, es patiesi novēlu jums gūt prieku no tā! Arlabudienu, Jūsu Majestāte!
Viņa devās uz torņa kāpnēm, bet karalis nostājās ceļā, un, raudzīdamās savām tumšajām, kā nagu nospiedumi sniegā, acīm, viņa apstājās. Pelēkais karalis pasmaidīja, un uz brīdi viņu sasaldēja savāds laipnums, jo pēkšņi likās, ka abi ir līdzīgi. Bet tad viņš ierunājās: — Es jūs pazīstu. Es jūs gandrīz jau pazinu, kad ar savu pavāri un klaunu nācāt pa ceļu. Kopš tā brīža nav bijis nevienas kustības, kas nebūtu jūs nodevusi. Solis, skatiens, galvas pagrieziens, kakla noplaiksnījums elpojot, pat tas, kā jūs pilnīgi nekustīgi stāvat — tie visi bija mani spiegi. Uz īsu mirkli jūs mani izbrīnījāt, un par to es savā vīzē esmu pateicīgs. Bet jūsu laiks ir pagājis.
Ar jaunekļa bezdomu grāciju viņš pēkšņi piegāja pie margām un pāri plecam raudzījās jūras virzienā. — Tūlīt būs paisums. Nāciet skatīties! Nāciet šurp! — viņš teica pavisam maigi, taču pēkšņi viņa balss ieņēma sevī ari pretīgo piekrastes putnu klaigas. — Nāciet, es jums nepie- skaršos!
Princis Lirs dziedāja:
— Tevi mūžīgi mīlēšu es, Cik vien mūžība ilga ir…
Briesmīgā galva pie viņa segliem piebalsoja tādā kā basa falsetā. Lēdija Amalteja piegāja pie karaļa.
Pāri jūrai, zem biezajām, virpuļojošajām debesīm, kā koki, lēni pieaugdami, vēlās viļņi. Tuvojoties krastam, tie izlieca savas muguras arvien augstāk un augstāk, tad pie- plaka un lēca tam virsū tik nikni kā slazdā iesprostoti dzīvnieki, kas metas pret sienu un ar elsojošiem rūcieniem atkrīt atpakaļ, lai lēktu atkal un atkal; bet ķēmīgie putni sērīgi klaigāja. Pirms pāršķelšanās viļņi bija pelēk- zaļi, bet pēc tās — viņas acīm pāri vēja plandīto matu krāsā.
— Tur, — viņas tuvumā atskanēja savāda, spalga balss. — Tur viņi ir. — Plati smaidīdams, karalis Hagards rādija uz balto ūdeni. — Tur viņi ir, — viņš iesmējās kā pārbiedēts bērns. — Tur viņi ir! Vēl pasakiet, ka tie nav jūsējie, vēl sakiet, ka nenācāt šurp, viņus meklēdama! Vēl pasakiet, ka cauru ziemu palikāt pilī mīlas dēļ!
Nespēdams sagaidīt atbildi, viņš aizgriezās, lai raudzītos viļņos. Viņa seja bija neticami pārmainījusies: prieks bija iekrāsojis drūmo ādu, noapaļojis vaigu kaulus un atslābinājis kā stopa stiegru novilkto muti. — Tie ir mani, — viņš maigi noteica. — Tie pieder man! Sarkanais Bullis man tos savāca pa vienam, un es viņus pavēlēju iedzit jūrā. Vai gan var būt labāka vieta, kur turēt vienradžus, un kāds gan cits krātiņš tos spētu noturēt? Jau sen kā iebiedējis viņu sirdis, Bullis tos apsargā, būdams nomodā vai gulēdams. Nu tie dzīvo jūrā, un ik paisums neaiznes tos līdz zemei par vienu vienīgu soli, kuru tie neuzdrošinās spert, jo neuzdrīkstas iznākt no ūdens. Viņi baidās no Sarkanā Buļļa.
Tuvumā iedziedājās princis Lirs:
— Citi grib piedāvāt vairāk, kā spēj, Visu uz mūžiem, ko liktens tiem sēj…
Cieši aptvērusi margas, lēdija Amalteja vēlējās, kaut viņš drīzāk ierastos, jo nu viņa zināja, ka karalis Hagards ir ārprātīgs. Zem viņiem klājās šaurā, dzeltenbālā piekraste, akmeņi, paisums un nekas vairāk.
— Man patīk tos vērot. Tie piepilda mani ar prieku! — Bērnišķīgā balstiņa gandrīz iedziedājās. — Es esmu pārliecināts, ka tas ir prieks. Kad es to pirmoreiz izjutu, domāju, ka nomiršu. Es redzēju divus. Agrajā rīta ēnā viens dzēra no strauta, bet otra bija uzlikusi galvu tam uz muguras. Man likās, ka nomiršu! Es teicu Sarkanajam Bullim: — Man tos vajag! Man vajag visus, cik vien to ir, jo mana vajadzība ir milzīga! — lāpēc ari Bullis viņus izķēra — vienu pēc otra. Bullim bija vienalga. Tikpat labi tie varēja būt skarabeji vai krokodili. Viņš vienīgi spēj atšķirt to, ko es vēlos, no tā, ko nevēlos.
Pārliecies zemajām margām, viņš uz brīdi bija viņu aizmirsis, un viņa būtu varējusi aizbēgt no torņa. Taču viņa palika, kur bijusi, jo, kaut ari bija diena, visapkārt viņai uzmodās vecs, slikts sapnis. Paisuma viļņi sašķīda uz akmeņiem un, atkal savienojušies, atkrita atpakaļ; bet princis Lirs jādams dziedāja:
— Bet tevi mūžīgi mīlēšu es, Vienalga, vai mīli vai ne.
— Kad pirmoreiz tos ieraudzīju, šķiet, es vēl biju jauns, — karalis Hagards turpināja. — Tagad gan man jābūt vecam — vismaz es esmu pievācis daudz ko vairāk, nekā man bija toreiz, atkal gan atlikdams visu atpakaļ. Es vienmēr esmu zinājis, ka nekur nav vērts ieguldīt savu sirdi, jo nekas nav mūžīgs, un man bija taisnība — līdz ar to es vienmēr esmu bijis vecs. Un tomēr ikreiz, kad es vēroju savus vienradžus, tas līdzinās tam ritam mežā, un, par spīti pats sev, es kļūstu patiesi jauns, jo pasaulē, kurā ir tāds skaistums, viss ir iespējams.
Sapni es raudzījos lejup uz četrām baltām kājām un sajutu zemi zem šķeltajiem nagiem. Laukums virs manām uzacīm dega, tāpat kā tagad. Taču tajā nebija nekādu vienradžu, kas nāktu ar paisumu! Karalis ir ārprātīgs, viņa nodomāja. Hagards turpināja: — Nez, kas ar tiem notiks, kad manis vairs nebūs. Skaidrs, ka Sarkanais Bullis tos mirklī aizmirsīs un dosies prom jauna saimnieka meklējumos, bet šaubos, vai pat tad tie atgūs savu brīvību. Ceru, ka ne, jo tādā gadījumā tie man piederēs mūžīgi.
Tad viņš pagriezās, lai atkal raudzītos viņā tikpat maigi alkatīgām acīm kā princis Lirs: — Jūs esat pēdējā. Bullis jūs palaida, jo tikāt pārveidota par sievieti, taču es zināju tāpat. Starp citu, kā jums izdevās šī pārvērtība? Jūsu burvis to nebūtu spējis. Šaubos, vai viņš pat krējumu varētu pārveidot sviestā.
Pietiktu atlaist rokas no margām, lai nokristu, taču tā vietā viņa gluži mierīgi atbildēja: — Milord, es nesaprotu. Ūdenī nekas nav redzams.
Karaļa seja notrīsēja, it kā viņa raudzītos caur uguni. — Vai jūs vēl arvien sevi noliedzat? — viņš čukstēja. — Jūs uzdrīkstaties sevi noliegt? Nē, tas ir tikpat māksloti un gļēvi kā tas, ka esat cilvēks! Ja vēl sevi noliegsit, es pats savām rokām nogrūdīšu jūs lejā pie jūsu tautas! — Viņš paspēra soli, bet viņa, nespēdama pakustēt, plati atvērtām acīm vēroja viņu.
Viņas galvu pildīja jūras troksnis reizē ar prinča Lira dziedāšanu un Raha pinkšķošajām nāves vaimanām. Murminādama pelēkā karaļa Hagarda seja slējās pāri viņai kā āmurs. — Tam tā jābūt, es nevaru būt kļūdījies! Tomēr šīs acis ir tikpat muļķīgas kā viņam — kā jebkuras acis, kas nekad nav redzējušas vienradžus, bet vienīgi savu attēlu spogulī. Kas tas ir par apmānu, kā tas var būt? Tagad tajās nav nekādu zaļo lapu!
Tad viņa aizvēra acis — tajās bija ieslēgts vairāk, nekā tās izrādīja. Smiedamies un buldurēdams, garām nošū- pojās radījums ar bronzas spārniem un raganas seju, bet tauriņš sakļāva spārniņus, lai viņai iebelztu. Ar bālajiem ragiem pašķirdams zarus, Sarkanais Bullis klusi virzījās cauri mežam. Viņa zināja, ka karalis Hagards aiziet, taču acis neatvēra.
Ilgi pēc tam vai varbūt tikai pēc brīža viņa izdzirda burvja balsi sev aiz muguras: — Apklustiet, nomierinieties, viss beidzies! — Viņa ij nezināja, ka bija ko teikusi.
— Jūrā! Jūrā! Ak, nesatraucieties! Vērojot šos paisumus, arī es tos neredzēju — ne šoreiz, ne agrāk. Taču viņš gan — un, ja Hagards ko redz, tad tas ari tur ir! — Viņa smiekli nošķīla, kā skaldot malku. — Neraizējieties! Dzīvojot šai raganas pilī, ir grūti ieskatīties lietu būtībā. Nepietiek ar gatavību saskatīt — jāskatās visu laiku! — Viņš atkal iesmējās, šoreiz gan maigāk. — Labi. Tagad mēs tos atradīsim! Nāciet! Ejam abi!
Pagriezusies viņa kustināja lūpas, lai izrunātu vārdus, taču tie neatskanēja. Ar savām zaļajām acīm burvis viņu pētīja. — Jūsu seja ir mitra, — nobijies viņš teica. — Es ceru, ka tas ir no šļakatām. Ja jūs esat kļuvusi tik cilvēciska, lai raudātu, tad nekāda pasaules maģija — nē, tām jābūt šļakatām! Nāciet man līdz! Kaut tās būtu šļakatas!
Pils lielajā zālē pulkstenis nosita seši. Patiesībā bija vienpadsmit minūtes pāri pusnaktij, taču zāle bija tikai nedaudz tumšāka nekā sešos vai pat dienvidū. Un pils iemītnieki bija iemanījušies noteikt laiku tieši pēc tumsas pakāpes. Bija stundas, kad zāle bija auksta un drūma siltuma un gaismas trūkuma dēļ, kad gaiss bija sasmacis un mierīgs, bet akmeņi smakoja kā sastāvējies ūdens, jo nebija logu, kas ielaistu spirgto vēju. Ta bija dienā.
Taču naktīs — gluži kā daži koki cauru dienu tver dzīvinošo gaismu un saglabā to savu lapu apakšās vēl ilgi pēc saulrieta — tātad naktīs pils bija tumsas pārlādēta, tā ņudzēja un mudžēja no tumsas. Tad vismaz aukstumam lielajā zālē bija iemesls, un, pamodušās no dienas snaudas, pa kaktiem sāka dipēt un čirkstēt sikas skaņas. Tieši naktīs šķita, ka senā akmeņu smarža ceļas no daudz zemākiem slāņiem nekā grīda.
— Iededz gaismu! — sauca Mollija Grū. — Nu, lūdzu, vai tu nevarētu iedegt gaismu?
Smendriks īsi nomurmināja dažas profesionālas frāzes. Pirmajā mirklī nenotika nekas, bet tad, izkai- sīdamies pa telpu spīdošu, pīkstošu un steidzīgu lausku tūkstošos, pāri grīdai sāka izplatīties dzeltenbāls gaišums. Pils nakts kustonīši kvēloja kā jāņtārpiņi. Aiz savām slimīgajām gaismiņām veidodami žiglas ēnas un krustām šķērsām mētādamies pa zāli, tie padarīja tumsu vēl aukstāku, nekā tā bija.
— Labāk jau nu nebūtu to darījis. Nevari atkal izslēgt? — vaicāja Mollija. — Vismaz tās purpursarkanās, ar tām — kājiņām?
— Nē, nevaru, — dusmīgi atbildēja Šmendriks. — Ne- čauksti! Kur ir miroņgalva?
Maza kā citrons, atvāzusies platā smaidā, tā blāvoja pīlāra ēnā kā rīta mēness — lēdija Amalteja to redzēja, bet nekā neteica. Pēc nokāpšanas no torņa viņa vēl nebija runājusi.
— Lūk! — Lēni mādams ar galvu un pie sevis izdvesdams svinīgas skaņas, burvis plati piesoļoja pie miroņgal- vas, ilgi un pētoši lūkodamies tās ieplaisājušajos un iedrupušajos acu dobumos. Līdzīgā nopietnībā raudzīdamās, Mollija Grū tomēr bieži pameta skatu uz lēdiju Amalteju. Beidzot Šmendriks noteica: — Labi. Nestāviet tik tuvu!
— Vai tiešām ir tādi buramvārdi, kas liktu miroņgal- vai sākt runāt? — vaicāja Mollija. Izpletis pirkstus, burvis veltīja viņai lietpratēja smaidiņu.
— Ir buramvārdi, kas liek ierunāties visam! Būdami izcili klausītāji, Meistarburvji izgudroja, kā apvārdot visu dzīvo un nedzīvo pasauli, lai tā ar viņiem runātu. Jo dzirdēt un redzēt ari ir burvju būtības pamats! — Dziļi ievilcis elpu, viņš pēkšņi aizgriezās un saberzēja rokas. — Pārējais ir tehnikas jautājums. Labi! Sāksim!
Strauji pagriezies pret miroņgalvu un viegli uzlicis roku uz bālā galvvidus, viņš to uzrunāja pavēlnieciskā, dziļā balsi. Vārdi no viņa mutes izmaršēja kā zaldāti, kuru soļi, šķērsojot tumšo gaisu, spēcīgi atbalsojās, taču miroņ- galva neizdvesa ne skaņas.
— Es tikai painteresējos, — burvis maigi noteica. Atrāvis roku no miroņgalvas, viņš to uzrunāja atkal. Šoreiz buramvārdi izskanēja mēreni pieglaimlgi un gandrīz žēlabaini. Miroņgalva turpināja klusēt, taču Mollijai izlikās, ka, driz vien izgaisdama, pāri bezsejas priekšai pārslīd nomoda atblāzma.
Mirdzošo nešķīstenīšu drebelīgajā gaismā lēdijas Amaltejas mati laistījās kā ziedi. Mierīga, kā reizēm mierīgs mēdz būt kaujaslauks, viņa neieinteresēti, bet arī ne vienaldzīgi, vēroja, kā Šmendriks tuksneškrāsas kaulu kamolam deklamē vienu apvārdojumu pēc otra, uz kuriem tas nereaģēja tāpat kā viņa. Ar katru buršanos Šmendrika tonis kļuva arvien izmisīgāks, taču atbildes vietā miroņgalva tikai klusēja. Un tomēr Mollija Grū bija pārliecināta, ka tā, apzinādamās visu apkārtnotiekošo, uzjautrināti klausās. Pārāk labi viņa pazina izsmiekla pilnu klusēšanu, lai sajauktu to ar nāvi.
Pulkstenis nosita divdesmit deviņus — vismaz pie šī skaitļa Mollijai tas nojuka. Rūsainie sitieni vēl nebija no- žvadzējuši līdz grīdai, kad Šmendriks, kratīdams abas dūres pret miroņgalvu, pēkšņi iekliedzās: — Labi jau labi, tu, pretenciozais skrimsli! Pa aci negribi dabūt? — Ar šiem vārdiem viņa balss pārgāja nožēlojamā, niknā ņurdoņā.
— Klaigā vien! — miroņgalva noteica. — Uzmodini vēl veco Hagardu! — Balss skrapstēja kā vējā kopā sasitušies zari. — Pakliedz skaļāk! Vecais virs droši vien tepat kaut kur ir. Viņš neko daudz neguļ.
Mollija aiz prieka vai iekliedzās, un pat lēdija Amalteja tuvojās par soli. Bez triumfa pazīmēm sejā Šmendriks stāvēja sažņaugtām dūrēm. Miroņgalva turpināja: — Vari sākt! Vari man uzprasīt, kā atrast Sarkano Bulli! Atbilde būs nekļūdīga! Ceļā pie Buļļa esmu nolikta par karaļa sargkareivi. Pat princis Lirs nezina slepeno eju, bet es gan!
Mollija Grū kautrīgi pavaicāja: — Ja jau tiešām esat sardzē, ko tad neceliet trauksmi? Un tā vietā, lai izsauktu bruņnešus, piedāvājat savu palīdzību?
Miroņgalva graboši nozviedzās: — Es jau ilgi esmu uz ši pīlāra. Es biju Hagarda galvenais rokaspuisis — līdz viņš bez kāda īpaša iemesla nocirta man galvu. Tās vēl bija tais laikos, kad viņš bija tik negants, ka vienkārši gribēja pārliecināties, vai tas ies pie sirds. Izrādījās, ka ne, taču viņš nolēma, ka manu galvu varētu vismaz kaut kā izmantot, un tādēļ uzstutēja to šeit kā savu sargu. Ņemot vērā iepriekšminēto, es pret karali Hagardu neesmu tik lojāls, kā varētu iedomāties.
Šmendriks klusi pavaicāja: — Tad atklāj mums šo mīklu! Atklāj mums ceļu pie Sarkanā Buļļa!
— Nē, — traki iesmiedamās, miroņgalva atbildēja.
— Kāpēc tad ne? — Mollija neganti iekliedzās. — Kas tās par spēlītēm? — Lai ari miroņgalvas izstieptie dzeltenie žokļi vairs nepakustējās, pagāja vēl laiks, līdz vibrējošie ļaunie smiekli nostāja. Tikmēr, savīstījušās savā lede- nīgajā gaismā, pierima pat šaudīgās nakts radības.
— Es esmu miris, — atbildēja miroņgalva. — Es esmu miris un karājos tumsā, pārraudzīdams Hagarda īpašumu. Mans vienīgais prieciņš ir kaitināt un izvest no pacietības dzīvos, bet pat tas gadās reti. Žēl, jo dzīves laikā tas man īpaši gāja pie sirds. Tāpēc ceru uz jūsu sapratni, ja, pats sev izdabādams, jūs nedaudz izmantošu. Pienāciet rit! Varbūt ari pateikšu!
— Bet mums nav laika! — Mollija lūdzās. Smendriks iebikstīja ar elkoni, bet viņa, piemetusies pavisam tuvu miroņgalvai, apelēja pie tukšuma apdzīvotajām acīm.
— Mums nav laika! Varbūt jau tagad ir par vēlu!
— Man gan ir laiks, — miroņgalva domīgi atbildēja.
— Patiesībā nemaz nav tik labi, ka ir laiks. Steiga, juceklis, izmisums; nepabeigti darbi, kaut kas palaists garām, kaut kas par lielu, lai vispār būtu apgūstams, — dzīvei tādai ari jābūt. Ir jau paredzēts, ka kaut kas būs ari jānokavē. Neuztraucieties par to!
Mollija būtu vēl turpinājusi lūgties, taču burvis, žigli satvēris to aiz rokas un pavilcis malā, nikni noteica:
— Stāvi mierā! Ne vārda vairs, ne vārda! Tas sasodītais taču ierunājās! Varbūt mīklas atminēšanai ar to ir gana!
— Nav gan! — miroņgalva informēja. — Es runāšu, cik vien vēlēsities, bet neko nepateikšu. Tīri draņķīgi, ne? Būtu jūs mani dzīvu redzējuši!
Nepievērsdams uzmanību, Šmendriks tincināja Molliju: — Kur ir vīns? Paskatīsimies, kā man izdosies ar vīnu!
— Es nevarēju atrast, — viņa nervozi atbildēja. — Pārmeklēju visur, bet neizskatās, ka pilī būtu kaut lāsīte. — Bezgalīgā klusumā burvis viņā nikni noraudzījās. — Es skatījosl — viņa taisnojās.
Šmendriks lēni pacēla abas rokas un ļāva tām atkal nokrist. — Nu ko, ja mēs nevaram atrast vīnu, tad ir cauri! Vēl jau atliek mani triki, bet no gaisa vīnu es neuzburšu!
Miroņgalva klaboši iespurdzās: — Matēriju nevar ne radīt, ne iznīcināt. Vismaz vairumam burvju tas neizdodas.
No tērpa krokām Mollija izvilka blašķlti, kas tumsā blāvi nospīdēja. — Man ienāca prātā — ja tev iesākumam būtu ūdens… — Smendriks un miroņgalva viņā paraudzījās gluži līdzīgi. — Nu, kaut kas tāds jau ir darīts, — viņa skaļi paziņoja. — Tev nenāktos radīt no jauna! To es nemaz no tevis neprasītu!
Ieklausījusies sevis teiktajā, viņa paraudzījās sāņus uz lēdiju Amalteju, bet Smendriks, paņēmis no viņas rokām blašķi un pie sevis murminādams dīvaini trauslas frāzes, sāka to, dziļdomīgi grozīdams, pētīt. Beidzot viņš secināja: — Kāpēc ne? Tev taisnība, tas ir standarta triks. Atceros, savulaik tas bija traki modē, tikai mūsdienās skaitās novecojies. — Lēni pārlaidis blašķei plaukstu, viņš ieauda gaisā kādu vārdu.
— Ko tu dari? — dedzīgi ievaicājās miroņgalva. — Ei, dari to tuvāk, te! Es nekā neredzu! — Taču, pārliecies pie krūtīm piespiestajai blašķei, burvis aizgriezās. Viņš uzsāka monotoni čukstošu skandējumu, kas Mollijai atgādināja skaņu, ko turpina radīt izdzisis ugunskurs vēl ilgi pēc pēdējās oglītes izgailēšanas.
— Zini, — pats sevi pārtraucis, viņš atzinās, — tas nebūs nekas sevišķs. Vin ordinaire*, labākajā gadījumā. — Mollija svinīgi pamāja. — Un parasti sanāk pārāk salds, bet, kā lai es tam lieku izdzert pašam sevi — nav ne mazākās jausmas. — Miroņgalvai rūgti žēlojoties, ka tai nekas nav ne redzams, ne dzirdams, apvārdošana tika atsākta vēl maigākos toņos. Pateikusi ko cerīgi nomierinošu lēdijai Amaltejai, Mollija nesagaidīja ne tās skatienu, ne atbildi.
Strupi aprāvis skandējumu, Smendriks piecēla blašķi pie lūpām. Iepriekš paostījis, viņš nomurmināja: — Švaks, švaks, galīgi nekādas buķetes! Nekad vēl ar maģijas palīdzību nav iegūts labs vīns. — Viņš to sasvēra, lai iedzertu, tad paskatījās, pakratīja un, stindzinoši smaidīdams, ap- vāza otrādi. No tās neiztecēja ne piles.
— Tas to ir izdarījis, — priecīgi noteica Smendriks. Pārlaidis sauso mēli vēl sausākajām lūpām, viņš atkārtoja:
— 1ās to ir izdarījis, beidzot tas to ir izdarījis! — Turpinādams smaidīt, viņš pavērsa blašķi, lai sviestu to pāri zālei.
— Nē, pagaidi — ei, nevajag! — miroņgalvas klabošā balss protestēja tik mežonīgi, ka Šmendrika roka metienā apstājās. Abi ar Molliju reizē pagriezās pret miroņgalvu, kura aiz milzu ciešanām savos centienos atbrīvoties jau bija sākusi izlocīties uz sava āķīša un, ar savu izdēdējušo pakausi smagi belzdama pa pīlāru, iegaudojās: — Nedari to! Cilvēki, jūs esat traki — sviest prom tādu mantu! Ja negribat, atdodiet man, bet nesviediet taču prom! — Šņukstēdama tā grīļīgi šūpojās uz pīlāra.
Gluži kā pār izkaltušu zemi dreifējošs lietus mākonis, Šmendrika seju šķērsoja sapņaini izbrīnīts skatiens. Viņš lēni pavaicāja: — Un kāds tev labums no vīna, ja tev nav ne mēles to nogaršot, ne rievoto aukslēju — to izbaudīt, ne barības vada — to norit? Vai tiešām piecdesmit gadus pēc nāves tu vēl atceries un vēlies…?
— Piecdesmit gadi nelaiķa kārtā — kas cits man vēl atliek? — beigusi savu grotesko raustīšanos, miroņgalva aiz vilšanās ierunājās gandrīz cilvēciskā balsī. — Es atceros ne tikai vīnu. Dod man vienu malku, kaut vienu lāsi, un es to tā izgaršošu, kā jūs ar visām savām sulīgajām miesām, orgāniem un garšas kārpiņām nemūžam nespētu. Man pietika laika pārdomāt. Es zinu, kāds ir vīns! Dod man to!
Plati smaidīdams, Šmendriks pakratīja galvu.
— Gana daiļrunīgi, tomēr es pēdējā laikā esmu kļuvis tāds spītīgs. — Miroņgalvai iestenoties nāvīgās ciešanās, viņš atvēzējās ar tukšo blašķi trešo reizi.
Aiz līdzjūtības Mollija Grū jau iesāka: — Bet tā jau ir… — , taču burvis uzmina viņai uz kājas. — Protams, ja tu gadījumā tāpat kā vīnu atcerētos ari ieeju Sarkanā Buļļa alā, tad mēs vēl varētu pakaulēties. — Skaļi apcerēdams, viņš pavirši, ar diviem pirkstiem uzsāka grozīt blašķi.
— Līkop! — miroņgalva mirklī iekliedzās. — Sarunāts, par vienu malku, bet dod to tūlīt! No domām par vīnu es esmu vairāk izslāpis, nekā biju, dzīvs būdams, kad man vēl bija rīkle, kurai izkalst. Dod man vienu malciņu, un es pateikšu visu, ko gribēsi. — Sarūsējušie žokļi sāka trīties viens pret otru. Trīcēdami drupanie zobi sāka plaisāt.
— Dod taču, — Mollija čukstēja Šmendrikam. Viņu šausmināja doma, ka kailie acu dobumi sāktu pildīties asarām. Bet Šmendriks tikai pakratīja galvu.
— Es tev atdošu visu, tikai pasaki, kā mums atrast Bulli.
Nopūtusies miroņgalva nevilcinādamās atbildēja:
— Ceļš iet cauri pulkstenim. Vienkārši izejiet tam cauri un būsit tur. Nu tad varu iedzert?
— Cauri pulkstenim. — Pagriezies burvis nolūkojās lielās zāles tālajā kaktā, kur tas stāvēja — garš, melns un tievs — tīrā saulrieta ēna no pulksteņa. Tā ciparnīcas stikls bija sasists, bet stundeņa nebija vispār. Kaprīzi kā zivs raustošos un grozošos mehānismu aiz pelēkā stikla knapi varēja saredzēt. — Tu gribi teikt — kad pulkstenis nosit īsto stundu, tas atveras un atklāj tuneli vai slēptas trepes. — Šmendrika balss bija šaubu pilna, jo pulkstenis izskatījās daudz par šmaugu, lai sevī slēptu vēl kādu gaiteni.
— Par to es nekā nezinu, — miroņgalva atbildēja.
— Ja gaidīsit, līdz tas nosit īsteno stundu, paliksit tikpat plikpauraini kā es. Kāpēc sarežģīt vienkāršus noslēpumus? Ejiet cauri pulkstenim, un otrā pusē būs Sarkanais Bullis. Do' šu'!
— Bet kaķis teica… — Iebildis Smendriks pagriezās un devās pulksteņa virzienā. Tumsā izskatījās, ka, arvien samazinādamies un salikdams, viņš dodas lejup no kalna. Pietuvojies pulkstenim, viņš neapstājās un turpināja iet, it kā pulkstenis tiešām būtu vienīgi ēna. Taču viņa degungals atdūrās.
— Tas ir stulbi! — atgriezdamies viņš ledaini secināja.
— Tu te gribi mūs piemānīt! Var jau būt, ka ceļš pie Buļļa ved cauri pulkstenim, taču jābūt vēl kaut kam! Pasaki, vai ari es izlaistīšu vīnu pa grīdu, lai tu vēl ilgi atcerētos tā izskatu un smaržu! Atri!
Šoreiz miroņgalva iesmējās domīgi un gandrīz laipni.
— Atceries, ko teicu par laiku! Kad biju dzīvs, tad, tāpat kā jūs visi, ticēju, ka laiks ir vismaz tikpat vai pat vēl reālāks un stabilāks nekā es pats. Es teicu "pulkstenis viens", it kā to varētu atrast uz kartes — un es ļāvu, lai mani steidzina no minūtes uz minūti, no dienas uz dienu, no gada uz gadu — it kā es tiešām pārvietotos no vienas vietas otrā. 'tāpat kā visi pārējie, es dzīvoju no sekundēm, minūtēm, nedēļas nogalēm un Jaungadiem mūrētā mājā, ne reizes no tās neiziedams, — līdz nomiru, jo citu durvju tur nebija. Nu es zinu, ka varēja staigāt arī caur sienām.
Mollija apmulsumā mirkšķināja, bet Šmendriks māja ar galvu. — Jā. īstie burvji tā ari dara. Bet tad jau pulkstenis…
— Pulkstenis nekad nenositīs īsto stundu, — miroņgalva turpināja. — Hagards jau sen kā sabojāja mehānismu — vēl kad viņš centās notvert un saturēt laika ritumu, kas tā steidzās garām. Bet jums svarīgākais būtu saprast, ka nav no svara, cik pulkstenis nositīs nākamreiz — desmit, septiņus vai piecpadsmit. Jūs varat iezvanīt paši savu laiku un uzsākt skaitīšanu, kur vien iepatīk. Kad būsit to izpratuši — tad jebkurš laiks jums būs īstais.
Tobrīd pulkstenis nosita četri. Vēl nebija izdzisis pēdējais sitiens, kad zem lielās zāles grīdas noskanēja atbilde. Ta nebija ne neganta dārdoņa, ne baurošana, kādu Sarkanais Bullis bieži palaida miegā, bet gan zema, jautājoša skaņa, it kā tas būtu pamodies, sajuzdams naktī ko jaunu. Ik akmens plāksne nošņācās kā čūska, un, blāzmojošajām nakts radībām mežonīgi drāžoties uz zāles malām, pati tumsa šķitās nodrebam. Pēkšņi Mollijai radās pārliecība, ka tuvumā ir karalis Hagards.
— Dod vīnu! — miroņgalva sauca. — Savu solījumu esmu turējis! — Klusēdams Smendriks piešķieba tukšo blašķi tukšajai mutei, bet miroņgalva čāpstināja un gul- dzināja, līdz beidzot nopūtusies teica: — Ak, tā tik bija manta, īsts vīns! Tu esi lielāks burvis, nekā es domāju! Tad nu par to laiku tu mani saprati?
—Jā, — Smendriks atbildēja. — Domāju, ka sapratu. — Sarkanais Bullis atkal palaida ziņkārīgo skaņu, un miroņgalva nograbēja pret pīlāru. — Nē. Tomēr nesapratu. Cita ceļa nav?
— Kā gan lai būtu? — Mollija izdzirda soļus, tad klusumu un tad sīkas, piesardzīgas ieelpas un izelpas. Viņa nespēja pateikt, no kurienes tās nāk. Smendriks pagriezās pret viņu ar seju, kas aiz bailēm un apmulsuma šķita no iekšpuses apdūmota, tāpat kā laternas stikls. Tajā bija ari gaisma, taču tā drebinājās kā laterna vētrā.
— Man šķiet, ka saprotu, — viņš bilda, — taču īstenībā tomēr ne. Es pamēģināšu.
— Izskatās, ka tas ir īsts pulkstenis. Nekas. Es varu iziet cauri ari īstam pulkstenim, — daļēji Mollija to teica, lai viņu nomierinātu, taču apjauzdama, ka tas, ko bija pateikusi, ir taisnība, sajuta savā ķermenī gaišumu. — Es zinu, kur mums jāiet, un tas jau ir tikpat labi, kā zināt laiku jebkurā diennakts stundā.
Miroņgalva viņu pārtrauca: — Ta kā vīns bija tik labs, tad mūsu norunas sakarā es jums došu vēl vienu padomu. — Smendriks vainīgi paskatījās. — Sašķaidiet mani! Notrieciet uz grīdas, lai es sadruptu gabalos! Neprasiet, kāpēc — vienkārši izdariet to! — lielā ātrumā balss gandrīz čukstēja.
Smendriks un Mollija reizē iesaucās: — Ko? Kāpēc? — Miroņgalva atkārtoja savu prasību. Smendriks nerimās.
— Ko tu runā? Kāpēc gan mums vajadzētu tevi sašķaidīt?
— Izdariet to! — miroņgalva uzstāja. — Izdariet! — Elpa tuvojās no visām pusēm, lai gan dzirdami bija tikai vieni vienīgi soļi.
— Nē! Tu esi traks! — Šmendriks uzgrieza tai muguru un devās otrreiz pie tumšā, izdēdējušā pulksteņa. Paņēmusi lēdiju Amalteju aiz aukstās rokas un vilkdama balto meiteni aiz sevis kā gaisa pūķi, Mollija sekoja.
Skumji noteikdama: — Nu, labi. Es jūs brīdināju, — miroņgalva briesmīgā, kā krusa pa dzelzi balsī sāka kliegt.
— Palīgā, karali! Šurp, sardze! Šeit kramplauži, bandīti, marodieri, laupītāji, slepkavas, paļātāji, plaģiatori! Karali Hagard! Ei, karali Hagard!
Tad šķindēdami virs viņu galvām un no visām pusēm tuvojās soļi, un viņi izdzirda skrējienā savstarpēji sasaucošās padzīvojušo bruņnešu svelpjošās balsis. Vienīgi — nemirgoja lāpas, jo bez karaļa pavēles uzšķilt gaismu pilī nedrīkstēja, bet Hagards pagaidām nebija dzirdams. Kā pazudināti un bezpalīdzīgi blenzdami uz miroņgalvu, trīs zagļi stāvēja apmulsumā.
— Piedodiet, bet nodevīgums ir manā dabā. Es taču brīdināju… — miroņgalva nepabeidza, jo tā izzudušās acis pēkšņi ieraudzīja lēdiju Amalteju: plati atpletušās, tās iezaigojās — kaut gan lāgā tā nevarēja būt. — Ak, nē, — balss maigi noteica. — Nē, jūs … Es gan esmu neuzticams, bet ne jau nu tik foti…l
— Skrien! — Smendriks sauca, kā jau ļoti sen reiz bija saucis jūras putu baltajai mežonīgai leģendai, kuru tikko bija atbrīvojis. Kamēr bruņneši trokšņaini meimuroja tumsā, viņi metās pāri lielajai zālei, bet miroņgalva ķērca:
— Vienradze! Vienradze! Hagard, Hagard, lūk, viņa aiziet lejā pie Sarkanā Buļļa! Atceries par pulksteni, Hagard — kur tu esi? Vienradze! Vienradze!
Tad vispārējā kņadā mežonīgi nošalca karaļa balss:
— Muļķis, nodevējs, tu viņai pateici! — Viņa ātrie, slepeni spertie soļi bija dzirdami tik tuvu, ka Smendriks jau taisījās pagriezties, lai cīnītos, — bet tad atskanēja skrap- stoņa un pret veciem akmeņiem spēcīgi nokrakšķēja veci kauli. Burvis turpināja skriet.
Kad viņi stāvēja pulksteņa priekšā, šaubīties, vai ko saprast, vairs nebija lemts. Bruņneši jau bija zālē, un viņu žvadzošie soļi dunoši atbalsojās starp sienām, bet karalis Hagards šņākdams un lādēdamies viņus steidzināja. Lēdija Amalteja nevilcinājās ne mirkli. Viņa iegāja pulkstenī un nozuda kā mēness mākoņu aizsegā — ne tajos iekšā, bet tūkstoš vientulības jūdžu attālumā.
It kā viņa būtu driāda, bet viņas koks būtu laiks, ārprātā nodomāja Mollija. Caur blāvo, plankumaino stiklu viņa varēja saskatīt atsvarus, pendeli un aprūsējušos zvanus, kas visi šūpodamies dega. Tālāk nekādu durvju, pa kurām lēdija Amalteja būtu varējusi iziet, nebija. Bija tikai rūsaina mehānismu aleja, kas aizveda viņas acis projām lietū. Atsvari plīvoja no vienas puses uz otru kā jūraszāles.
Karalis Hagards kliedza: — Apstādiniet viņus! Sašķaidiet pulksteni! — Mollija jau iesāka pagriezt galvu, lai Šmendrikam atklātu, ka laikam sapratusi miroņgalvas teikto, taču burvis bija izzudis tāpat kā karaļa Hagarda zāle. Ari pulkstenis bija nozudis, un viņa atradās kādā vēsā vietā blakus lēdijai Amaltejai.
Karaļa balss viņu sasniedza no liela tāluma, ne tik daudz dzirdama, cik atcerama. Turpinādama galvas pagriezienu, viņa ar skatienu atdūrās prinča Lira sejā. Aiz viņa, drebinādamās kā zivs sāni, krita spoža migla, ne ar ko neatgādinādama korozijas skarto pulksteņa mehānismu. Šmendriks nekur nebija manāms.
Princis Lirs nopietni paklanījās Mollijai, taču pirmo uzrunāja lēdiju Amalteju: — Un jūs būtu aizgājusi bez manis! Jūs neko neesat klausījusies!
Ne ar Molliju, ne burvi iepriekš nerunājusi, viņa atbildēja princim Lirām zemā, skaidrā balsi: — Es būtu atgriezusies. Es nezinu, kāpēc šeit esmu un kas es esmu. Bet es būtu atgriezusies.
— Nē, — princis atbildēja, — jūs nekad nebūtu atgriezusies.
Pirms vēl viņš spēja ko piemetināt, pati sev par lielu izbrīnu kliegdama sarunā iestarpinājās Mollija: — Neuztraucieties par to! Kur ir Šmendriks? — Pieklājīgā izbrīnā, ka šai pasaulē bez viņiem vēl kāds spēj runāt, abi paraudzījās viņā, un Mollija sajuta, kā notrīc no galvas līdz kājām. — Kur viņš ir? Ja jūs ne, es pati atgriezīšos! — Un viņa atkal griezās atpakaļ.
Viņš iznāca no miglas, noliecis galvu kā stiprā vējā. Roku viņš turēja pie deniņiem, bet, kad to noņēma, pa tiem lēnām tecēja asinis.
— Viss kārtībā, — pamanījis, ka asinis uzpil Mollijas Grū rokām, viņš noteica. — Viss kārtībā, ievainojums nav dziļš. Es citādi nevarēju iziet. — Šmendriks drebelīgi paklanījās princim Lirām. — Es nodomāju, ka tas bijāt jūs, kas man tumsā pagāja garām. Sakiet, kā jūs tik viegli izgājāt cauri pulkstenim? Miroņgalva teica, ka jūs ceļu nezinot.
Princis izskatījās apmulsis. — Kādu ceļu? Kas tad bija jāzina? Redzēdams, kurp aiziet viņa, es sekoju.
Šmendrika pēkšņie smiekli norīvējās jēli pret zarainajām sienām, kas, viņu acīm pierodot pie jaunās tumsas, tagad uzpeldēja viņiem visapkārt. — Protams! Dažām lietām jau no dabas ir nolikts pašām savs laiks. — Galvu kratīdams, viņš turpināja smieties, un viņam atkal sāka tecēt asinis. Mollija izplēsa gabalu no savām drēbēm.
— Nabaga vecie vīri! Viņi nemaz negribēja mani ievainot, un, ja varētu, arī es to nebūtu darījis. Tā nu, nepārtraukti klanīdamies viens otram, mēs atvainojāmies, Hagards kauca, bet es tik sitos pret pulksteni. Es zināju, ka pulkstenis nav īsts, bet mani uztrauca, ka tas tomēr tāds šķiet. Tad pienāca Hagards un iecirta man ar savu zobenu. — Burvis pievēra acis, kamēr Mollija saitēja viņa galvu. — Hagards. Man jau viņš bija sācis iepatikties. Pat tagad vēl man viņš patīk. Viņš izskatījās tik izbiedēts. — Likās, ka karaļa un viņa vīru neskaidrās, attālās balsis top skaļākas.
— Es nesaprotu, — iesāka princis Lirs, — kādēļ viņš bija izbijies? Ko mans tēvs …? — Bet tieši tobrīd no tālā pulksteņa gala viņi izdzirda triumfa bezvārdu kliedzienu un varena sabrukuma iesākumu. Mirgojošā dūmaka mirklī izzuda, un pāri viņiem visiem noplaka melns klusums.
— Hagards sadragāja pulksteni, — beidzot noteica Šmendriks. — Atpakaļceļa vairs nav; nav arī izejas, izņemot ceļu pie Buļļa. — Sāka mosties lēns, biezs vējš.
Ceļš bija pietiekami plats visiem, taču viņi gāja cits aiz cita. Lēdija Amalteja pati bija izvēlējusies iet pirmā. Sekojošajiem princim Lirām, Šmendrikam un Mollijai
Grū par laternu kalpoja vienīgi viņas mati. Lai ari priekšā nebija nekādas gaismas, viņa soļoja tik viegli, it kā šo ceļu būtu gājusi jau agrāk.
Viņi tā ari nesaprata, kur atrodas. Aukstais vējš, tāpat kā aukstie izgarojumi, kas to dzina, šķita īsts, bet tumsa tiem ļāva sevi šķērsot daudz negribīgāk par pulksteni, laka, būdama pietiekami reāla, lai nobrāztu pēdas, vietām pati cieta no īstiem akmeņiem un īstas zemes, kas bija nobrukuši no alas sienām. Taču takas gājums bija neiespējams, kā sapnī — slīps un šķībs, pats griezdamies ap sevi, te gandrīz stāvus gāzdamies lejā, te šķietami celdamies, te vezdams prom un lēni lejup, te klīzdams atpakaļ, lai varbūt atkal vestu viņus zem lielās zāles, kur vecais karalis Hagards droši vien vēl trakoja par sabradāto pulksteni un sašķaidīto miroņgalvu. Raganas darbs — skaidra lieta, prātoja Smendriks, jo nekas, ko veidojusi ragana, neizrādās reāls beigu beigās. Tad viņš domās piemetināja: bet šim jau ari jābūt beigu galam. Un, ja tas nav beigu gals, tad viss kļūs pietiekami reāls.
Kamēr pārējie klupdami turpināja gājienu, viņš steidzīgi klāstīja princim Lirām pasaku par viņu piedzīvojumiem — sākot ar savu paša savādo vēsturi un vēl savādāko likteni — uzskaitot Pusnakts Karnevāla sagrāvi un bēgšanu kopā ar Vienradzi, turpinot par sastapšanos ar Molliju Grū, ceļojumu uz Hagsgeitu un Drinna stāstu par dubulto lāstu pilsētai un tornim. Te viņš pieklusa, jo tālāk sekoja Sarkanā Buļļa nakts: nakts, kura, uz labu vai ļaunu, beidzās ar maģiju un kailu meiteni, kas cīnījās savā ķermenī kā govs plūstošās smiltīs. Viņš cerēja, ka princi vairāk ieinteresēs paša heroiskā piedzimšana, nevis lēdijas Amaltejas izcelsme.
Princis Lirs aizdomīgi brīnījās: — Man sen zināms, ka karalis nav mans tēvs. Bet vienalga, esmu centies būt viņam labs dēls. Es esmu naidnieks katram, kas pret viņu perina kādus plānus, un, lai viņa bojāejas veicināšanā iesaistītu mani, būtu nepieciešams kas daudz vairāk par kādas vecenes buldurēšanu. Kas attiecas uz pārējo, tad es domāju, ka nekādu vienradžu vairs nav, un es zinu, ka karalis Hagards nekad nevienu nav redzējis. Kā gan jebkurš cilvēks, kas kaut reizi — nerunājot par tūkstošiem ar katru paisumu — ir uzlūkojis vienradzi, varētu būt tik skumjš kā karalis Hagards? Ak, ja es būtu redzējis viņu kaut vienu vienīgu reizi… — Samulsis viņš apklusa, jo arī pats sajuta, ka viņa runa vedināja uz skumjām, no kurām viņu vairs nekad nevarētu atsaukt atpakaļ. Mollijas kakls un pleci klausījās uzmanīgi, taču par to, vai lēdija Amalteja varēja sadzirdēt abu vīru sarunu, viņa nedeva nekādas zīmes.
— Tomēr kaut kur karaļa dzīvē ir noslēpts arī prieks, — Smendriks piezīmēja. —Jūs nekad neesat pamanījis tā atstātās pēdas? Nekad tās neesat manījis viņa acīs — tiešām? Es gan esmu. Padomājiet labi, princi Lir!
Princis apklusa, un viņi devās tālāk netīrajā tumsā. Ne vienmēr viņi spēja pateikt, vai nolaidās vai kāpa augšup, vai eja atkal aizliecās vai ne, līdz akmens grubuļainais tuvums viņu pleciem pēkšņi nepārvērtās sienas drūmajā slīpnē pret viņu sejām. No Sarkanā Buļļa nebija ne mazākās skaņas, no ļaunās gaismas — ne mazākā uzplaiksnījuma, bet pietika Šmendrikam pieskarties savai miklajai sejai, lai Buļļa smaka jau pilētu no viņa pirkstiem.
Princis Lirs ierunājās: — Reizēm pēc uzturēšanās tornī viņa sejā kaut kas bija. Ne īsti gaisma, bet skaidrība. Es atceros. Kad biju maziņš, tad ne uz mani, ne uz ko citu viņš nekad tā neraudzījās. Bet man bija savs sapnis. — Stipri palēninājis gaitu, princis sāka šļūkāt: — Man rādījās viens un tas pats sapnis — kas atkārtojās un atkārtojās — ka nakts vidū es stāvu pie loga un redzu Bulli, redzu, kā Sarkanais Bullis… — Viņš pieklusa.
— Redzat, kā Bullis dzen vienradžus jūrā, — Smendriks nobeidza. — Tas nebija sapnis. Hagardam par prieku tagad viņi visi paisumā dreifē turp un atpakaļ — visi, izņemot vienu. — Burvis dziļi ievilka elpu. — Tas viens ir lēdija Amalteja.
— Jā, — atbildēja princis Lirs. — Jā, es zinu.
Cieši uzlūkojis viņu, Smendriks dusmīgi noprasīja:
— Kā to saprast — zināt? Kā jūs vispār varat zināt, ka lēdija Amalteja ir vienradzis? Viņa to jums nevarētu atklāt, jo pati neatceras. Kopš jūs esat aizņēmis viņas fantāzijas, viņa domā vienīgi par to, kā būt mirstīgai sievietei. — Viņš ļoti labi apzinājās, ka īstenībā viss ir otrādi, bet tobrīd tam nebija nozīmes. — Kā jūs varat zināt? — viņš pārprasīja.
Apstādamies princis Lirs pavērsa pretī seju. Bija pārāk tumšs, lai Šmendriks saskatītu ko vairāk kā vēso, pie- naino spīdumu vietā, kur bija viņa platās acis.
— Līdz pat šim brīdim es nezināju, kas viņa ir, — skanēja atbilde, — bet, pirmoreiz ieraugot, es sapratu, ka viņa ir kas vairāk par to, ko saskatu. Vienradze, nāra, ragana, burve, Gorgona — nekas mani neizbiedētu un nepārsteigtu. Ko es mīlu, to mīlu.
— Tās ir ļoti skaistas jūtas, — Šmendriks atbildēja.
— Bet, kad es pārvērtīšu viņu atkal īstajā būtnē, lai tā varētu cīnīties ar Sarkano Bulli un atbrīvot savu tautu…
— Ko es mīlu, to mīlu, — princis Lirs stingri atkārtoja.
— Jums nav varas pār to, kam ir kāda nozīme.
Pirms burvis spēja ko atbildēt, starp viņiem nostājās lēdija Amalteja, lai arī neviens no vīriem nebija ne redzējis, ne dzirdējis viņu atgriežamies no ejas. Tumsā atspīdēdama un trīsuļodama kā tekošs ūdens, viņa teica:
— Es tālāk neiešu.
Viņa to teica princim, taču atbildēja Šmendriks: — Izvēles nav. Mēs varam vienīgi turpināt ceļu. — Pienāca Mollija Grū — viena nemierpilna acs un bāls vaigukaula iesākums. Burvis atkārtoja: — Mēs varam vienīgi turpināt iet.
Lēdija Amalteja vairījās viņu uzlūkot. — Viņš nedrīkst mani pārveidot. — Viņa uzrunāja princi Liru: — Neļaujiet viņam lietot savu maģiju. Bullim nav nekādas daļas gar cilvēciskām būtnēm — mēs varam paiet tam garām un tikt ārā. Bullis vēlas vienīgi vienradzi. Sakiet, lai viņš nepārvērš mani vienradzī!
Princis Lirs izgrieza pirkstus, līdz tie nokrakšķēja. Šmendriks piekrita: — Tas taisnība. Ari šoreiz, tāpat kā iepriekš, mēs varam mierīgi izbēgt no Sarkanā Buļļa. Bet, ja mēs to izdarīsim, citas iespējas nebūs vairs nekad. Visi pasaules vienradži paliks viņa gūstekņi uz mūžiem. Visi, izņemot vienu, kura palēnām novecos un tad nomirs.
— Viss nomirst, — viņa arvien vēl vērsās pie prinča Lira, — un tas ir labi. Arī es vēlos nomirt, kad mirsi tu. Neļauj mani noburt, neļauj mani padarīt par nemirstīgo. Es neesmu vienradze, neesmu maģisks radījums. Es esmu cilvēks, un es tevi mīlu.
Viņš tai maigi atbildēja: — Es neko daudz nezinu par burvestībām — izņemot to, kā tās pieveikt. Es zinu ko citu. Pret diviem, ja tie abi turas kopā, ir bezspēcīgi pat varenākie burvji — bet šis, galu galā, ir vienīgi nabaga Šmendriks. Nebaidies! Nebaidies ne no kā! Lai arī kas tu būtu bijusi, tagad tu esi mana! Es spēšu tevi noturēt!
Beidzot viņa pagriezās pret burvi, un pat cauri tumsai viņš spēja sajust šausmas tās acis: — Nē, mēs neesam pietiekami stipri! Viņš mani pārvērtīs, un, lai notiktu, kas notikdams, mēs zaudēsim viens otru! Būdama Vienradze, es tevi nemīlēšu, un tu mani mīlēsi vienīgi tāpēc, ka citādi nevarēsi. Es būšu skaistāka par jebko zemesvirsū un dzīvošu mūžīgi.
Pēkšņā Šmendrika balss lika viņai sarauties, kā sveces liesmai. — Es to neizturēšu! Es to visu nepārcietīšu! — Pārmezdama skatienu te uz princi, te burvi, viņa saturēja savu balsi kopā kā brūces malas. —Ja pirms tā, kad viņš mani pārvērtīs, būs atlicis kaut mirklis mīlai, tu to sajutīsi, jo es ļaušu Sarkanajam Bullim iedzīt sevi jūrā pie pārējiem. lād es vismaz būšu tavā tuvumā.
— Tas nebūs vajadzīgs, — piespiesti viegli Šmendriks iesmējās. — Šaubos, vai es spētu veikt šo pārvērtību, pat ja jūs to gribētu. Pat varenais Nikoss tā arī nekad neiespēja cilvēcisku būtni pārvērst vienradzī — bet tagad jūs patiesi esat cilvēks. Varat mīlēt, baiļoties, pārspīlēt un liegt lietām būt tam, kas tās īsteni ir. Lai tad ar to arī visi meklējumi beidzas! Vai pasaule ir kļuvusi sliktāka, ka zaudējusi vienradžus, un vai tā kļūtu labāka, ja tie atkal brīvi skrietu? Par vienu krietnu sievieti pasaulē vairāk — tas ir visu aizgājušo vienradžu vērts! Lai nu beidzam! Appreciet princi un dzīvojiet laimīgi tālāk!
Šķita, ka eja kļūst gaišāka, un Šmendriks iedomājās, kā viņiem pretī, likdams nagus zemē tik stīvi kā gārnis, groteski piesardzīgi zogas Sarkanais Bullis. Pagriežoties blāvais Mollijas Grū vaigukaula mirgojums bija izdzisis. — Jā, — lēdija Amalteja piekrita, — tā ir mana vēlēšanās.
Bet tajā pašā mirklī atskanēja prinča Lira: — Nē.
Tas viņam izspruka tik pēkšņi kā šķaudiens, kas uzrodas ar jautājošu pīkstienu, — muļķīga jaunekļa balss, kas nāvīgi samulsis par bagātīgu un baigu dāvanu. — Nē, — viņš atkārtoja, un šoreiz tas nozvanīja citā — karaļa balsī — ne Hagarda — bet karaļa, kas skumst nevis par to, kā tam nav, bet par to, ko tas nespēj dot.
— Milēdij, es esmu varonis. Tas ir amats, ne vairāk — tāpat kā aušana vai alus darīšana —, un, tāpat kā tiem, tam ir savi triki, stiķi un viltībiņas. Ir paņēmieni, kā pazīt raganas vai indīgus strautus; ir vājās vietas visiem drakoniem un parastās mīklas, kādas cenšas uzdot svešinieki kapucēs. Taču īstenais varonības noslēpums ir zināt lietu kārtību. Pirms cūkganiņš nav uzsācis savus piedzīvojumus, viņš nevar jau būt apprecējis princesi, tāpat kā zēns nevar klauvēt pie raganas durvīm, kad tai ir brīvdienas. Ļauno onkuli nevar sazīmēt un viņa plānus izjaukt, pirms viņš neko ļaunu nav nodarījis. Lietām jānotiek, kad pienācis laiks. Pareģojumus nevar atstāt sapūšanai kā nenovāktus augļus; meklējumus nevar tā vienkārši atmest; un vienradži var tikt neizglābti ilgi, bet ne mūžīgi. Laimīgas beigas nevar pienākt stāsta vidū.
Lēdija Amalteja neatbildēja. Tad vaicāja Smendriks: — Kāpēc ne? Kas to teicis?
— Varoņi, — princis Lirs skumji atsaucās, — varoņi zina par kārtību, laimīgām beigām un to, kas labs vai slikts. Savukārt galdnieki zina par šķiedrām, skaidām un svērteņiem. — Izstiepis rokas pret lēdiju Amalteju, viņš pietuvojās par soli. Neatkāpdamās un nenovērsdamās patiesībā viņa pacēla galvu vēl augstāk, un princis aizgriezās.
— Tu biji tā, kas man to iemācīja. Ne reizes es uz tevi neparaudzījos, lai nepamanītu, cik pasaule jauki harmonē, vai lai nenoskumtu par tās samaitātību. Es kļuvu par varoni, lai kalpotu tev un visam, kas tev līdzinās. Arī lai atrastu iemeslu sarunas uzsākšanai. — Taču lēdija Amalteja nebilda ne vārda.
Bāla kā kaļķis alā cēlās gaisma. Savādus un aiz bailēm taukaini spīdošus, viņi jau skaidri varēja saskatīt cits citu. Pie šīs blāvās, badīgās gaismas pat lēdijas Amaltejas skaistums bija izsīcis. Viņa izskatījās vairāk mirstīga par pārējiem trim.
— Bullis nāk! — noteica princis Lirs, pagriezās un drosmīgiem, platiem varoņa soļiem devās uz priekšu.
Lēdija Amalteja sekoja tik viegli un lepni, kā tas tiek mēģināts iemācīt princesēm. Saņēmusi viņa roku, Mollija Grū palika burvja tuvumā — tāpat kā, juzdamās vientuļa, mēdza pieskarties Vienradzei. No saviem augstumiem viņš tai uzsmaidīja, izskatīdamies gluži apmierināts ar sevi.
Mollija ierunājās: — Lai viņa paliek, kāda ir! Lai tā būtu!
— Saki to Lirām! — viņš priecīgi attrauca. — Vai tad es teicu, ka galvenais ir lietu kārtība? Vai tad es teicu, ka viņai jāizaicina Sarkanais Bullis — jo tā būtu pareizāk un pienācīgāk? Man nav nekādas daļas gar reglamentētām izglābšanām un oficiālām laimīgām beigām. Tas bija Lirs.
— Bet tu viņam liki to darīt. Tu zini, ka vienīgais, ko viņš pasaulē vēlas, ir, lai viņa atteiktos no saviem meklējumiem un viņi abi paliktu kopā. Un viņš to būtu panācis, taču tu atgādināji, ka varonim jādara, kas varonim klājas. Viņš mīl viņu, bet tu viņu piekrāpi.
— Nemūžam, — Šmendriks attrauca. — Klusāk, viņš to izdzirdēs!
Mollija sajuta, ka Buļļa tuvums viņu padara vieglprātīgi apstulbušu. Gaisma un smaka bija kļuvušas par lipīgu jūru, kurā viņa mūžīgi un bezcerīgi viļņojās kā vienradži. 'laka sāka liekties lejup piesātinātās gaismas virzienā; un tālu priekšā princis Lirs ar lēdiju Amalteju soļoja pretī nelaimei tik klusi kā izdziestošas sveces.
Mollija Grū nospurdza: — Es arī zinu, kāpēc tu to izdarīji. Kamēr neesi viņu pārvērtis, tu pats nevari kļūt mirstīgais. Vai tad tā nav? Kamēr tu beidzot nekļūsi par īstu burvi, tev ir vienalga, kas notiks ar viņu vai pārējiem. Ta taču ir? Tad nu lūk — tu nekad nebūsi īsts burvis, pat ja pārvērtīsi Bulli buljonā, jo tavā izpildījumā tas būs vienīgi triks. Tev nekas cits nerūp, izņemot maģiju — un kas tad tas par burvi? Šmendrik, man palika slikti! Es apsēdīšos!
Laikam Šmendriks bija kādu laiku viņu nesis, jo pati jau nu viņa negāja, un viņai šilierējās burvja zaļās acis.
— Tas tiesa. Nekas cits, izņemot maģiju, man nav svarīgs. Ja tas palielinātu manas spējas kaut par mata tiesu, es pats Hagardam sadzītu tos vienradžus. Tiešām. Nekam citam es priekšroku nedodu, nekam citam neesmu uzticīgs. Tikai maģijai. — Viņa balss skanēja noteikti un skumji.
— Tiešām? — sapņaini drebinādamās pati savās šausmās, viņa noprasīja, vērojot garāmslidošo spīdumu.
— Cik briesmīgi. — Tas viņu bija ļoti iespaidojis. — Tu tiešām tāds esi?
— Nē taču, — tūlīt vai varbūt vēlāk viņš atbildēja. — Nē, tā nav taisnība. Kā gan es tāds varētu būt, ja esmu iekūlies visā šai ķezā? Mollij, tagad tev jāiet pašai. Viņš ir tuvu. Viņš ir tepat!
Pirmos Mollija ieraudzīja ragus. Pat ar rokām aizklājot seju no gaismas, bālie ragi asi caurdūra plakstus līdz pat viņas saprāta dziļumiem. Viņa redzēja, kā princis Lirs un lēdija Amalteja stāv ragu priekšā, kamēr uz alas sienām, paceldamās nenosegtajā tumsā, ziedēja liesmas. Princis Lirs bija izvilcis zobenu, taču tas uzliesmoja, un viņš ļāva tam nokrist uz takas, kur tas sadrupa kā ledus. Sarkanais Bullis piesita savu pēdu, un visi nokrita pie zemes.
Šmendriks bija cerējis atrast Bulli savā midzenī vai kādā pietiekami plašā vietā kaujai. Taču tas bija klusi uznācis viņiem pretī pa eju un nu, aizšķērsodams skatu, stāvēja ne tikai no vienas liesmojošās sienas līdz otrai, bet pat sienās pašās un vēl aiz tām, izvirzīdamies projām mūžībā. Tak tā nebija nekāda mirāža, bet pats Sarkanais Bullis, kas, kratīdams aklo galvu, iztvaikoja garaiņus un šņurk- stēja. Pāri viņa briesmīgajai elpai vārstījās žokļu šmak- stināšana.
Tagad. Ir pienācis laiks — vai nu es izraisu sagrāvi, vai radu lielu labumu. Šīs nu ir gala'bcigas. Kā jūras gliemežnīcā, ieklausīdamies vienīgi sevī un ignorēdams Bulli, burvis lēni piecēlās kājās. Taču nekāds spēks viņā neiekustējās un neierunājās; viņa auss neko citu nedzirdēja kā vienīgi tukšuma tālās, smalkās gaudas — laikam vienīgo, ko no rīta līdz vakaram saklausīja vecais karalis Hagards. Tas mani nepiemeklēs. Nikoss kļūdījās. Es esmu tas, pēc kā izskatos.
Atkāpusies par vienu vienīgu soli, lēdija Amalteja mierīgi skatījās, kā Bullis, no savām plašajām nāsīm iz- sprauslādams varenas, dārdošas lietus brāzmas, kārpās ar priekškājām. Izskatījās, ka viņa to samulsinājusi — kas likās gandrīz muļķīgi. Bullis nebauroja. Atsviedusi galvu, lai saskatītu viņu visu, lēdija Amalteja stāvēja tā saltajā gaismā. Galvu nepagriezusi, viņa izstiepa roku pretī princim Lirām.
Labi, labi. Es neko te nevaru padarīt un pat priecājos par to. Bullis viņu palaidīs garām, un kopā ar Liru viņi aizies protu. Tas ir tikpat pareizi kā jebkas cits. Man vienīgi žēl vienradžu. Princis vēl nav pamanījis piedāvāto roku, taču pēc brīža pagriezīsies, ieraudzīs to un pirmo reizi viņai pieskarsies. Viņš nekad neuzzinās, ko tā viņam devusi, un viņa jau tāpat. Nodūris galvu, Sarkanais Bullis uzbruka.
Tas notika bez brīdinājuma — viņa nagu skrapstoņas kā vienīgās skaņas pavadījumā — un, ja vien būtu vēlējies, ar šo kluso uzbrukumu viņš būtu varējis nospiest visus četrus. Taču viņš ļāva tiem izklīst savā priekšā un pie- plakt grubuļainās sienas iedobēm; un — lai arī ar savu ragu viegli būtu varējis tos izķeksēt ārā no seklajiem patvērumiem kā gliemežus — nenodarīdams nekā ļauna, pagāja viņiem garām. Lokans kā liesma, viņš pagriezās tur, kur nemaz nebija vietas pagriezties, un — purnam gandrīz skarot zemi un kaklam pieaugot kā vilnim — atkal nostājās pretī. Tad arī Bullis iebaurojās.
Viņi bēga, un tas sekoja — ne tik strauji kā savā uzbrukumā, bet pietiekami ātri, lai mežonīgajā tumsā viņi izkaisītos un paliktu bez drauga pleca. Zemei plaisājot zem kājām, viņi kliedza, taču nespēja sadzirdēt paši sevi. Sarkanā Buļļa bauri izraisīja milzu akmens nogruvumus, no kuriem nodrebēja zeme zem kājām; tomēr viņi turpināja savu ceļu kā aizlauzti kukaiņi, bet Bullis joprojām sekoja. Pa starpu tā neprātīgajai taurēšanai bija dzirdama cita skaņa: pašas pils dziļie smilksti, tai saspringstot pie pamatiem un kā karogam plandot Buļļa dusmu vējā. Vēl pavisam viegli augšup pa eju plūda jūras smarža.
Viņš zina, viņš zina! Reiz jau es tā viņu apmuļķoju, bet šoreiz tas neizdosies. Šoreiz, kā pavēlēts, viņš iedzīs viņu - sievieti vai vienradzi - jūrā, un nekāda mana maģija no tā neatturēs. Hagards ir uzvarējis!
Tā skriedams domāja burvis, pirmo reizi savā garajā, savādajā dzīvē zaudējis jebkuru cerību. Pēkšņi eja paplašinājās un viņu priekšā uzradās grota, kas varēja būt vienīgi Buļļa midzenis. Virs tās karājās tik bieza, veca un guloša smaka, ka tai pat piemita riebīgs saldenums; ala bija sarkana kā barības vads, it kā gaisma būtu notrinusies pret sienu krokām un krunkām kā krevele. Tālāk atkal veda tunelis ar plīstošu viļņu miglaino atblāzmu.
Lēdija Amalteja nokrita tikpat negrozāmi, kā lūzdams zieds. Paraudams Molliju Grū sev līdzi, Šmendriks atlēca sāņus. Stipri nobrāzušies pret atšķēlušos klints bluķi, abi pieplaka zemei, kamēr nepagriezdamies garām aizdrāzās Sarkanais Bullis. Taču starp vienu soli un nākamo viņš apstājās; un šis pēkšņais klusums, ko pārtrauca vienigi Buļļa elpa un attālā jūras dzirnu malšana, būtu absurds, ja tam nebūtu iemesla.
Pašāvusi zem sevis ievainoto kāju, viņa gulēja uz sāniem. Neradīdama nekādu troksni, viņa lēni pakustējās. Bez ieročiem, bet paceltām rokām, it kā tās vēl turētu zobenu un vairogu, starp viņas ķermeni un Bulli stāvēja princis Lirs. Un vēlreiz šai bezgalīgajā naktī princis atkārtoja: — Nē.
Viņš izskatījās visai neaizsargāts un varēja tikt nomīdīts plakans. Neredzīgais Bullis pat īsti neapzinātos, ka kāds ir bijis ceļā. Tai brīdi burvi Šmendriku pārņēma mīla, izbrīns un milzu skumjas — savienojoties kopā viņa iekšienē, tās piepildīja viņu, līdz viņš pats jutās piepildīts un pārpludināts līdz malām ar kaut ko, kas nebija ne viens, ne otrs, ne trešais. Viņš neticēja, taču tomēr tā bija pie viņa atnākusi — tāpat kā agrāk, kad tā divas reizes viņam pieskārās, lai pēcāk pamestu vēl iztukšotāku, nekā viņš jau bija. Šoreiz tās bija pārāk daudz, lai spētu noturēt: tā izsvīda no viņa ādas, sariesās roku un kāju pirkstos, vienādā mērā saskrēja viņa acīs, matos un atslēgkaula iedobumos. Pārāk daudz nācās saturēt, pārāk daudz, lai to jebkad izlietotu; bet vienalga viņš atklāja, ka pats raud aiz savas neremdināmās alkatības sāpēm. Tad viņš nodomāja, pateica vai nodziedāja: Es nezināju, ka esmu tik tukšs, lai spētu kļūt tik piepildīts!
Vēl arvien gulēdama, kur pakritusi, lēdija Amalteja tomēr sāka mēģināt uzslieties, bet princis Lirs, pacēlis kailās rokas pretī pāri vīdošajam neizmērojamam apveidam, turpināja viņu apsargāt. Izbāzis mēles galiņu mutes kaktiņā, princis līdzinājās bērnam, kas pilnā nopietnībā cenšas kaut ko izjaukt pa daļām. Ilgus gadus vēlāk, kad Šmendrika vārds bija aizēnojis Nikosu un kļuvis tik varens, ka pie tā skaņas vien padevās dēmoni, viņam ne reizes nesanāca pat ne niecīgākā burvestība, ja iepriekš nebija iztēlojies princi Liru no spožuma samiegtām acīm un izbāztu mēles galiņu.
Sarkanais Bullis atkal piesita ar pēdu, un princis Lirs nokrita ar seju gar zemi — pieceļoties viņš asiņoja. Bullis uzsāka dārdināt un aklā, piepūtusies galva noliecās kā lik- ten's svaru kauss. Gandrīz vai nopilēdama no to galiem, Lira drošsirdīgā sirds karājās starp bālajiem ragiem, un viņš pats bija tikpat kā sašķaidīts un izsvaidīts pa malām; taču, viegli iešķiebis muti, viņš ne brīdi neizkustējās. Ragiem noliecoties, Buļļa balss pieauga skaļumā.
Tad Smendriks izgāja līdzenākā vietā un izsauca dažus pavisam īsus vārdus. Tie neizcēlās ne ar savu melodiskumu, ne bardzību un Sarkanā Buļļa briesmīgo bļāvienu dēļ pašam bija knapi sadzirdami. Taču viņš zināja gan to nozīmi, gan pareizo intonāciju, gan to, ka pie vajadzības tos varētu atkārtot tāpat vai sagrozītā veidā. Šoreiz, izteicis tos maigi un priecīgi, viņš pēcāk sajuta nemirstību nokrītam no sevis kā bruņas vai līķautu.
Jau pie pirmajām frāzēm lēdija Amalteja sarūgtinājumā smalki iekliedzās. Viņa atkal sniedzās pēc prinča Lira, taču, aizstāvēdams viņu, tas bija pagriezis muguru un nekā nedzirdēja. Mollija Grū grūtsirdīgi pieķērās Šmendrika rokai, taču tas turpināja burt. Tomēr pat tad, kad viņas vietā uzziedēja jūras baltiņ balts brīnums, kas bija tikpat neizmērojami daiļš, cik Bullis — varens, lēdija Amalteja vēl mirkli neizgaisa. Viņas vairs tur nebija, tomēr viņas seja lidinājās kā elpa aukstajā, piekvēpušajā gaismā.
Būtu labāk nogaidījis, līdz viņa izgaist, taču princis Lirs pagriezās. Viņš ieraudzīja Vienradzi, kas spīdēja viņā kā stiklā, bet sauca to otru — izstumto — lēdiju Amalteju. Šī balss ari kļuva par viņas beigām: kā gailis, iedzie- dādams rītausmu, viņš izsauca tās vārdu, un viņa izzuda.
Viss notika reizē ātri un lēni — kā sapnī — kur patiesībā tas ir vienalga. Noraudzīdamās visos ar citurienes acīm, Vienradze stāvēja gluži mierīga. Lai gan neviens nespēj ilgi paturēt prātā vienradzi, Šmendrikam likās, ka viņa kļuvusi vēl skaistāka — vismaz citāda nekā bijusi — tāpat kā viņš. Vervelēdama maigas muļķības, Mollija Grū metās pie viņas, bet Vienradze nelikās to pazīstam. Burvīgais rags bija kļuvis nespodrs kā lietus.
Ar rēcienu, kas midzeņa sienas zvanveidīgi uzpūta kā šapito un lika tām ieplaisāt pa šuvēm, Sarkanais Bullis uzbruka otrreiz. Vienradze metās pāri alai un ieskrēja tumsā. Pakaļdzīdamies Bullis notrieca gar zemi princi Liru, kas, pat nepaspējis pagriezties, nu apdullināts gulēja pavērtu muti.
Mollija būtu viņam piegājusi, taču Šmendriks viņu saķēra un vilka sev līdzi pakaļ Bullim un Vienradzei. Tos gan vairs nevarēja saredzēt, taču tunelis vēl arvien dārdēja no viņu izmisīgā skrējiena. Apmulsusi un apstulbusi Mollija klunkuroja līdzās nevaldāmajam svešiniekam, kurš neļāva ne pakrist, ne palēnināt soli. Visapkārt viņa izdzirda, kā klintī cirstā pils čīkst un vaid kā izļurkājies zobs. Un viņas atmiņā atkārtoti šķindēja raganas pantiņš:
— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.
Pēkšņi viņu soļus palēnināja smilts un jūras smarža — tikpat auksta kā tā cita, taču tik jauka un draudzīga, ka, apstājušies skriet, abi skaļi iesmējās. Pretī pienainiem spalvu mākoņiem nosētām pelēkzaļām rīta debesīm, augstu virs viņu galvām klintsgalā slējās karaļa Hagarda pils. Mollija bija pārliecināta, ka kādā no trīceklīgajiem tornīšiem viņus vēro pats karalis, taču saskatīt to nespēja.
Smagi zilajās debesīs virs ūdens vēl mirgoja dažas zvaigznes. Paisuma nebija, un plikajai piekrastei piemita atkailinātu mīkstmiešu miklais mirdzums, taču tālumā pie krasta līnijas jūra jau izliecās kā loks, un Mollija saprata, ka bēgums beidzies.
Pašā šī loka izliekumā ar muguru pret jūru stāvēja Vienradze, bet viņai pretī — Sarkanais Bullis. Ne reizes nepieskardamies un neuzbrukdams, Bullis lēni virzījās, gandrīz maigi spiezdams viņu ūdens virzienā. Nodūrusi galvu, viņa nepretojās. Rags bija aptumšots, un, tāpat kā Hagsgeitas līdzenumā, pirms pārvēršanās par lēdiju Amalteju, Bullis atkal bija viņas pavēlnieks. Nebijis jūras, tā varētu būt tā pati bezcerīgā rītausma.
Tomēr pilnībā viņa vēl nebija sakauta. Atkāpusies, līdz viena pakaļkāja jau skāra ūdeni, viņa aizlēca no Sarkanā Buļļa drūmā kvēlojuma. Viņa aizskrēja pa liedagu tik ātri un viegli, ka saceltais vējš smiltīs izdzēsa viņas pēdas. Bullis devās nopakaļ.
— Dariet kaut ko! — tāpat, kā senāk Mollija Grū, Šmendriku uzrunāja aizsmakusi balss. Neprātīgām acīm un asinīm notrieptu seju aiz burvja stāvēja princis Lirs. Viņš izskatījās līdzīgs karalim Hagardam. — Dariet kaut ko! Jums piemīt spēks! Jūs viņu pārvērtāt vienradzī — tagad dariet kaut ko, lai viņu izglābtu! Citādi es jūs nogalināšu! — Viņš jau izstiepa pret burvi rokas.
— Es nevaru, — Šmendriks mierīgi atbildēja. — Tagad pat visa pasaules maģija nespētu palīdzēt. Ja viņa necīnīsies, viņai jāaiziet jūrā pie pārējiem. Nelīdzēs ne maģija, ne slepkavība.
Mollija izdzirda viļņu šļakstoņu smiltīs — sākās paisums. Lai kā viņa centās, bet ūdenī kūleņojošus vienradžus viņa nesaskatīja. Un, ja nu ir par vēlu? Ja nu tie ir aizpeldējuši līdz ar pēdējo bēgumu tālu aiz apvāršņa, kur jūras pūķu, krakenu [7] un jūras mēslu džungļu dēļ — kuros pat šie sapinas un noslīkst — neiet pat kuģi? Tādā gadījumā viņa tos nekad neatradīs! Vai viņa paliktu ar mani?
— Tad kāda jēga no maģijas? — mežonīgā balsī noprasīja princis Lirs. — Kāda jēga no burvju mākslas, ja tā nespēj izglābt vienradzi? — Lai nenogāztos, viņš cieši satvēra burvja plecu.
Smendriks pat nepagrieza galvu. Ar skumjas ironijas pieskaņu viņš noteica: — Tam, kā reize, ir paredzēti varoņi!
Buļļa milzu stāvs bija aizsedzis Vienradzi, taču pēkšņi, apmetuši loku, viņa lidodama nesās tiem pretī pa pludmali. Ar nagiem iespiezdams mitrajā smiltī dziļas gravas, pacietīgs kā jūra aklais Bullis sekoja viņai. Vienādi savos spēkos, kā dūmi un uguns, kā šļakatas un vētra tie sagāja kopā, un princis Lirs saprotoši klusām noņurdēja:
— Jā, protams. Tieši tam ir paredzēti varoņi. No burvjiem nav nekādas jēgas, tāpēc to pašu viņi saka par visu pārējo, un tāpēc vienradžu dēļ jāmirst varoņiem. — Sevī smaidīdams, viņš atlaida Šmendrika plecu.
— Jūsu spriedumu pamatā ir dziļi maldi, — sašutumā iesāka Šmendriks, taču princis palika, tos nedzirdējis. Milzu augstumā saceltu galvu un pludinot zili baltu elpu, viņiem garām noplaiksnīja Vienradze, un princis Lirs izlēca ceļā Sarkanajam Bullim. Uz brīdi viņš pilnībā nozuda — kā spalva ugunī. Bullis pārskrēja tam pāri un atstāja guļam zemē. Puse sejas bija dziļi iespiesta smiltīs, vienīgi kāja vēl trīs reizes noraustījās gaisā.
Viņš bija nokritis neiekliegdamies, un ari Šmendriks un Mollija tika klusuma nolēmēti, taču Vienradze pagriezās. Apstājies ari Sarkanais Bullis pagriezās, lai viņu vēlreiz nostādītu jūras un savā ielenkumā. Viņš atkal uzsāka savu dejojošo uzbrukumu, taču Vienradze viņam veltīja tikpat daudz uzmanības kā pāroties sadomājušam zvirbulim. Nekustīgi stāvēdama, viņa raudzījās uz prinča Lira samežģīto augumu.
Dārdēdams tuvojās paisums, un krastmala kļuva par sloksni šaurāka. Zeļošajā rītausmā šļakstījās viļņu baltās krēpes, taču Mollija Grū vēl arvien nesaskatīja citus vienradžus kā vienīgi savējo. Purpursarkanas debesis klāja pili, uz kuras augstākā torņa kā koks ziemā skaidri un melni izdalījās karaļa Hagarda stāvs. Mollija varēja saskatīt taisno rētu mutes vietā un to, kā, stingrāk satverot reliņus, viņa nagi kļuva tumšāki. Pils taču nevar krist tagad! Tikai Lirs to var paģērēt!
Pēkšņi Vienradze iekliedzās. Neatgādinādamas izaicinošos aurus, ar kādiem tā pirmoreiz sastapa Sarkano Bulli, šīs skumju, zaudējuma un dusmu neglītās, žēlabainās gaudas nelīdzinājās nevienai līdz šim no nemirstīgas būtnes dzirdētai skaņai. Pils nodrebēja, un, ar roku aizsedzis seju, karalis Hagards atrāvās atpakaļ. Šļūkādams smiltīs un šaubās pieliecis galvu, Sarkanais Bullis vilcinājās.
Sasliedamās pakaļkājās un līdzinādamās līkam zobenam, Vienradze iekliedzās atkal. Šis jaukais auguma plūdums lika Mollijai pievērt acis, taču, laikus tās atvērusi, viņa ieraudzīja, kā Vienradze lec virsū Sarkanajam Bullim, un tas aizvirzās. Atkal iegaismojies un degdams, Vienradzes rags trīsuļoja kā tauriņš.
Buļļa ragi arī pēc krāsas līdzinājās zibenim, un galvas vieglākais mājiens lika viņai sagrīļoties, taču viņa uzbruka vēlreiz. Arvien vēl zibsnīgs kā zivs, bet pilns apjukuma, viņš atkal atkāpās, tāpat kā iepriekš viņa. Cenzdamās nogalināt, viņa metās tam virsū, taču nespēja sasniegt.
Tikpat labi viņa būtu varējusi censties nodurt ēnu vai atmiņas.
Ta nu Sarkanais Bullis atkāpās bez cīņas, līdz viņa to bija aizdzinusi pie ūdens malas. Tur viņš arī apstājās, bangām virpuļojot ap viņa nagiem un smiltīm skalojoties prom no to apakšas. Viņš nevarēja ne cīnīties, ne lidot, taču viņa saprata, ka iznīcināt to nespētu nekad. Kamēr viņš izbrīnīti gurguļoja, viņa tomēr saņēmās vēl vienam uzbrukumam.
Šai glāžainajā mirklī Mollijai Grū visa pasaule nekustīgi nokarājās. It kā stāvēdama par karali Hagardu augstākā tornī, viņa noraudzījās lejup uz bālo zemes miziņu, kur spēļu vīriņš un sieviņa ar savām tamborētajām actiņām lūkojās uz māla bullīti un ziloņkaula vienradzīti. Pamestās rotaļlietas — tur bija vēl viena pusaizbērta lellīte; un smilšu pils, kuras nošķiebtajā tornītī bija atstutēts kociņš — karalis. Mirkli to visu aizvāks paisums, aiz sevis atstājot vienīgi pa riņķi lēkājošus, ļumīgus putnus.
Tad, sapurinājis un pievilcis sev tuvāk, Šmendriks viņu uzrunāja: — Mollij! — No jūras tālumiem sāka nākt garas un smagnējas bangas, kas, balti savērpušās pār savām zaļajām sirdīm, sašķaidīja sevi dūmakā virs smilšu sēkļiem un glumajām klintīm, čirkstēdamas izsējoties pa krastmalu kā lodājoša uguns. Brēcošiem puduriem uzspurdza putni, taču viņu griezīgie apvainojumi izzuda viļņu kliedzienos kā adatiņas.
Un baltumā — no baltuma ziedēdami sadriskātajā ūdenī; no viļņos ievilkto marmora dobumu dēļ sāpošiem ķermeņiem; saules gaismā degošām krēpēm, astēm un trauslajām tēviņu bārdām; kā dziļjūra tumšām un dārgakmeņu pilnām acīm — un ragu spīdumā, ragu perlamutra spīdumā!… Ragi slīdēja tuvāk kā sudraba kuģu varavīkšņaini masti.
Taču viņi nepiezemējās, kamēr tur bija Bullis. Virpuļodami kopā tikpat neprātīgi kā izbiedētas zivis, izvelkot tīklu — ne vairs jūrā, bet jau zaudējot to, — tie viļņojās sēkļos. Katra viļņošanās pienesa klāt jaunus simtus un uzsvieda tiem, kas jau cīnījās, lai netiktu izgrūsti krastā, un tie savukārt klupdami, tālu atpakaļ atsvieduši savus garos, mākoņainos kaklus, izmisīgi saslējās pakaļkājās.
Vēl pēdējo reizi Vienradze nolieca galvu un metās virsū Sarkanajam Bullim. Šāds sitiens gan īstu miesu, gan vējainu spoku būtu pāršķēlis kā sapuvušu augli. Taču viņš, neko nemanījis, aizgriezās un lēni devās jūrā. Vienradži centās to palaist sev garām — mežonīgi klupdami, spārdīdami un šķeldami bangas, viņi pārvērta tās saduļķotā miglā, kurā slaidie ragi veidoja varavīksnes; taču zeme kā pludmalē, tā klints virsū un visā Hagarda karaļvalstī atviegloti nopūtās, kad Buļļa svars bija zudis.
Viņš ilgi soļoja, līdz iesāka peldēt. Varenākie viļņi sašķīda, nesasniedzot pat kāju cīpslas, bet kautrīgais paisums izbēga no viņa. Taču, kad beidzot viņš ļāvās iegrimt straumē, aizmugurē sacēlās milzu bangas — zaļi melns viļņojums — dziļš, līdzens un ciets kā vējš. Saslēdzies no viena apvāršņa līdz otram un uz mirkli pat nosegdams Sarkanā Buļļa kupri un nolaideno muguru, tas savācās klusumā. Šmendriks pacēla mirušo princi, tad kopā ar Molliju metās skriet, līdz klints seja tos neap- stādināja. Vilnis sašķēlās kā ķēžu lietusgāze.
Tad no jūras sāka nākt vienradži.
Mollija tā arī skaidri viņus nesamanīja — tie bija kā gaisma, kas lēca tai pretī, un kā kliedziens, kurš apžilbināja. Būdama pietiekami gudra, lai saprastu, ka nevienam mirstīgam nav dots redzēt visus pasaules vienradžus, viņa mēģināja atrast savējo un raudzīties vienīgi viņā. Taču to bija pārāk daudz, un tie bija pārāk skaisti. Izstiepusi rokas, akla kā Bullis, viņa devās tos satikt.
No brīvības apreibušie vienradži noteikti viņu sabradātu — tāpat kā Sarkanais Bullis samīdīja princi Liru. Taču ierunājās Smendriks, un tie, apliekdamies apkārt vai pat pārlēkdami pāri visiem trim, sāka plūst kā jūra, kas virpuļodama sašķist pret klinti, lai atkal saietu kopā. Tūkstošiem šķellnadžu aizdziedāja garām kā cimbals, visapkārt Mollijai plūda un ziedēja tik neiespējama gaisma kā aizdedzies sniegs. Ne raudādama, ne smiedamās, viņa stāvēja pavisam mierīga, jo prieks bija par lielu, lai miesa to uztvertu.
— Paskaties augšā! — Smendriks mudināja. — Pils
gāžas!
Pagriezusies viņa ieraudzīja, kā, vienradžiem lecot augšā pa klinti un plūstot ap torņiem, tie izkūst kā smilšu veidojums, ko aprij jūra. Pils sagāzās lieliem aukstiem gabaliem, kas, virpuļodami gaisā, kļuva arvien plānāki un vaskotāki, līdz izzuda pavisam. Neatstādama nekādu drupu ne zemē, ne abu sagrāves vērotāju atmiņās, tā sašķīda un izzuda bez skaņas. Pēc minūtes viņi pat neatcerējās, kur tā stāvējusi vai kā izskatījusies.
Bet gluži reālais karalis Hagards, kā mākoņos no rokām izlaists nazis, gāzās cauri savas atburtās pils paliekām. Mollija izdzirdēja, kā viņš iesmējās, — it kā to visu jau būtu gaidījis. Visai maz kas bija spējis pārsteigt karali Hagardu.
Kad jūra bija paņēmusi atpakaļ viņu dimantveida pēdas — tāpat kā no karaļa Hagarda pils — nepalika ne zīmes, ka tie reiz šeit vispār bijuši. Vienīgā atšķirība, ka vienradžus Mollija Grū atcerējās ļoti labi.
Viņa uzrunāja pati sevi: — Labi, ka viņa aizgāja neatvadījusies. Citādi es kļūtu muļķīga. Pēc minūtes es vienalga kļūšu muļķīga, bet labāk, ka notika tieši tā. — Tad kā sauleszaķītis pār viņas matiem un vaigu pārslīdēja siltums, un pagriezusies viņa aplika rokas Vienradzes kaklam.
— Ai, tu paliki! — viņa čukstēja. — Tu paliki! — Viņa jau grasījās kļūt pavisam muļķīga un vaicāt: — Vai tu paliksi? — , bet Vienradze maigi aizslīdēja pie prinča Lira, kurš gulēja, palēnām zaudēdams savu tumši zilo acu krāsu. Viņa stāvēja tam pāri, tāpat kā toreiz viņš, apsargādams lēdiju Amalteju.
— Viņa spēj atjaunot, — Smendriks maigi noteica. — Vienradža rags var izaicināt pat nāvi! — Cieši viņā paskatīdamās — ko sen nebija darījusi —, Mollija pamanīja, ka beidzot viņš bija pietuvojies pats saviem pirms- sākumiem un spēkiem. Viņa gan neprata pamatot savu gaišredzību — slavas oreols ap viņu negailēja, un arī nekādas pazīstamas zīmes viņam par godu neuzradās. Tas bija burvis Smendriks — kā allaž — un tomēr it kā pirmo reizi…
Pirms pieskarties ar ragu, Vienradze ilgi stāvēja pie prinča Lira. Lai arī meklējumi bija beigušies laimīgi, viņa izskatījās nogurusi, un viņas skaistumā vīdēja skumjas, kādas Mollija vēl nekad nebija manījusi. Likās, ka Vienradze bēdājas nevis par princi Liru, bet par neatgriežami zudušo meiteni, lēdiju Amalteju, kura būtu varējusi laimīgi dzīvot tālāk kopā ar princi. Vienradze nolieca galvu un tikpat neveikli kā pirmo skūpstu vai skatienu pārlaida savu ragu pār Lira zodu.
Smaidīdams kaut kam sen pagājušam, viņš piecēlās sēdus. — Tēti, — viņš izbrīnā nobēra. — Tēvs, es redzēju sapni! — Ieraudzījis Vienradzi, viņš piecēlās, un viņa sejā sārtodamas atkal sāka plūst asinis. — Es biju miris.
Pieskardamās otrreiz — šoreiz virs sirds — Vienradze uz mirkli ļāva ragam tur palikt. Abi trīcēja. Kā vārdus viņai pretī princis Lirs izstiepa rokas. Viņa atbildēja: — Es tevi atceros. Atceros.
— Kad es biju miris… — princis Lirs iesāka, taču Vienradze jau bija prom. No zemes neizrāvusi ne stiebriņu un nenoripinājusi ne akmeni, viņa aizlēca augšup pa klinti tik viegli kā putna ēna: pacēlusi pēdu, saulesgaismas apspīdētiem sāniem, ar raga slogam smieklīgi trauslo galvu un kaklu, viņa atskatījās uz trim lejā palikušajiem, kas sāpju pilnām sejām centās viņu sasaukt. Viņa pagriezās un nozuda; taču Mollija Grū pamanīja, ka šīs balsis viņu bija ķērušas kā bultas — un pat vairāk, lai kā vēlēdamās Vienradzes atgriešanos, viņa nožēloja, ka bija saukusi.
— Tiklīdz es ieraudzīju viņu, tā sapratu, ka esmu bijis miris. Toreiz, kad pamanīju viņu no sava tēva torņa, bija tāpat. — Paraudzījies augšup, princis Lirs ievilka elpu. Tā arī bija vienīgā skumjām pildītā skaņa, kādu jebkad par karali Hagardu izdvesa kāda dzīva būtne.
— Vai tiešām es? — viņš čukstēja. — Lai gan lāstā ir minēts, ka tas būšot es, kas gāzīs pili, es to nekad nedarītu! Viņš gan mani lāgā nemīlēja — bet vienīgi tāpēc, ka es nebiju tāds, kādu viņš vēlējās. Tā būtu mana vaina, ka viņš ir kritis?
Šmendriks atbildēja: — Ja jūs nebūtu mēģinājis glābt Vienradzi, viņa nekad nebūtu vērsusies pret Sarkano Bulli un iedzinusi to jūrā. Viņa dēļ pārplūzdama, jūra atbrīvoja pārējos vienradžus, kas arī sagrāva pili. To zinādams, jūs rīkotos citādi?
Neatbildēdams princis Lirs pakratīja galvu. Mollija ievaicājās: — Bet kāpēc Bullis skrēja prom no viņas? Kāpēc nepalika un necīnījās?
Viņi vairs nespēja to jūrā saskatīt, kaut Bullis bija pārāk milzīgs, lai tik īsā brīdī aizpeldētu no redzesloka. Vēl ilgi neviens no viņiem neuzzināja, vai ūdens beidzot ieņēmis sevī tā milzu apmērus vai arī tas sasniedzis kādu citu krastu — šai karaļvalstī Bullis nekad vairs neparādījās.
— Sarkanais Bullis nekad necīnās. Tas var pakļaut, bet ne cīnīties. — Pagriezies pret princi Liru, Smendriks uzlika roku viņa plecam. — Tagad jūs esat karalis! — Līdzīgi pieskāries Mollijai, viņš izteica vārdu, kas vairāk atgādināja svilpienu, un visi trīs pacēlās gaisā kā pieneņu pūkas. Viņa neizbijās. Maģija pacēla Molliju tik viegli kā mūzikas noti, ko tā uzņēmusi. Mežonīgu sajūtu pārņemta, viņa tomēr nožēloja, ka tik ātri jau atradās klintsaugšā.
No pils pāri nebija palicis nekā — ne šķembu, ne rētu; un zeme tās vietā ne par toni neizskatījās bālāka. Pavērtām mutēm blenzdami, pa izgaisušajiem koridoriem klaiņoja četri jaunekli rūsaini skrandainās bruņās. Riņķodami tukšumā, kas reiz bija lielā zāle, un ieraudzījuši Liru, Molliju un Šmendriku, viņi iesmiedamies skrēja tiem pretī. Nokrituši ceļos Lira priekšā, viņi reizē iesaucās: — Jūsu Majestāte! Lai dzīvo karalis Lirs!
Lirs piesarka un murminādams: — Ko jūs! Ko jūs! Kas jūs būtu? — centās visus atkal dabūt kājās. Pārsteigts viņš ciešāk ielūkojās katrā sejā. — Es jūs pazīstu — īstenībā es jūs pazīstu — bet kā tas var būt?
— 'Iā nu tas ir, Jūsu Majestāte, — pirmais jauneklis laimīgi noteica. — Mēs tiešām esam karaļa Hagarda bruņneši — tie paši, kas tik ilgus, aukstus un apnicīgus gadus viņam kalpoja. Kad jūs nozudāt pulksteni, Sarkanais Bullis iebaurojās, un visi torņi sāka trīcēt. Mēs nobijāmies un aizbēgām no pils, jo sapratām, ka senais lāsts beidzot piepildīsies.
— Pili pārņēma milzu vilnis… — turpināja otrs bruņnesis, — tieši kā ragana to bija pareģojusi. Tā nobira no klints tik lēni kā sniegs, taču kādēļ lai līdzi neaizgājām arī mēs, es nemāku teikt.
— Vilnis sadalījās, lai mūs apietu, — iebilda trešais,
— nebiju redzējis, ka kādreiz viļņi tā darītu. Ūdens bija tik savāds — tas vārījās varavīksnes gaismās kā viļņa spoks, un uz brīdi man likās… — Saberzējis acis un papurinājis plecus, viņš bezpalīdzīgi nosmaidīja. — Nemāku teikt. Tas bija kā sapnī.
— Bet kas jums visiem lēcies? — noprasīja Lirs.
— Kad es piedzimu, jūs jau bijāt veči, bet tagad esat jaunāki par mani! Kas tie par brīnumiem?
Trijotne samulsumā ieķiķinājās, bet ceturtais atbildēja: — Brīnums slēpjas tur, ka mūsu teiktais ir piepildījies. Reiz mēs ieminējāmies lēdijai Amaltejai, ka, ja viņa vēlētos, mēs atkal kļūtu jauni, un laikam jau būsim teikuši taisnību. Kur viņa ir? Mēs ietu viņai palīgā pat tad, ja nāktos stāties priekšā pašam Sarkanajam Bullim!
Skarba, it kā izsalkusi, atskanēja karaļa Lira balss:
— Viņa ir prom. Atrodiet manu zirgu un apseglojiet to! Veikli! — Bruņneši steidzās paklausīt jaunajam valdniekam.
Taču Šmendriks, stāvēdams aiz viņa, klusi noteica:
— Jūsu Majestāte, tas nedrīkst notikt! Jums nav jāseko viņai!
Pagriezies karalis atgādināja Hagardu. — Burvi, viņa ir mana! — Uz bridi apklusis, viņš turpināja maigākā, gandrīz lūdzošā tonī: — Viņa mani ir divas reizes augšāmcēlusi no mirušiem, un kas gan es būšu bez viņas, ja ne miris trešo reizi? — Burvis pat neizkustējās, kaut Lirs saķēra to aiz delma tik spēcīgi, ka nokrakšķēja visi kauliņi.
— Es neesmu karalis Hagards. Un nevēlos viņu sagūstīt, es vienīgi vēlos vadīt savu dzīvi, sekojot viņai, — varbūt atpaliekot par jūdzēm, par gadiem — un tā arī nekad viņu neieraugot — toties gandarīts. Tas ir manas varoņa tiesības. Laimīgās beigas ir jāizbauda, ja tās reiz pienākušas!
Smendriks iebilda: — Šīs nav beigas ne jums, ne viņai. Izputinātā zemē, kurā valdījušas vienīgi bailes, karalis tagad esat jūs. Jūsu īstais uzdevums ir tikko sācies, un to, vai gūsit panākumus, savas dzīves laikā varat arī neuzzināt — uzzināsit tikai, ja tos negūsit. Kas attiecas uz viņu, tad tas ir stāsts bez laimīgām vai skumjām beigām. Viņa nekad nespēs piederēt kaut kam tik mirstīgam, kas viņu vēlētos.
Tad pavisam savādā kārtā viņš uz brīdi aplika rokas jaunajam karalim. — Un tomēr — esiet gandarīts, mans kungs, — viņš zemā balsī turpināja. — Nekad nevienam cilvēkam nav licis vairāk viņas žēlastības kā jums, un neviens cits nekad netiks aplaimots ar viņas atcerēšanos. Jūs esat viņai kalpojis un mīlējis — esiet gandarīts un topiet karalis!
— Bet es to nemaz nevēlos! — Lirs kliedza. Neatbildējis burvis viņā noraudzījās. Zilās acis ieskatījās zaļajās; kalsnā un majestātiska kļuvusī seja — ne tik skaistajā un ne tik drosmīgajā. Kā saulē lūkodamies, piemiedzis acis, karalis sāka mirkšķināt, līdz drīz, tās nolaidis, piekrita: — Lai būtu. Palikšu šai zemē, kuru ienīstu, un vienatnē valdīšu pār tās nožēlojamo tautu. Taču no šīs valdīšanas man būs vēl mazāk prieka nekā nabaga Hagardam.
No kādām slepenām gaisa krokām izlavījās rudenīgs kaķēns ar atšauptu ausi un nožāvājās Mollijai sejā. Viņa pieglauda to pie vaiga, bet viņa ķepiņas sapinās tās matos. Pasmaidījis Šmendriks uzrunāja karali: — Mums nu jāiet. Vai draudzīgi nepavadīsit mūs līdz savu īpašumu galam? Mums priekšā ir daudz kā izpētes vērta — varu apsolīt, ka būs arī vienradžu atstātas zīmes.
Karalis Lirs sauca pēc sava zirga, un, kad beidzot viri to bija atraduši, Šmendriks un Mollija vienalga palika bešā. Karaļa pēkšņā izbrīna iespaidā pagriezušies, viri ieraudzīja vēl divus paklausīgi sekojošus, jau apseglotus zirgus ar iemauktiem. Sev paņēmis melni, brūno Šmendriks atdeva Mollijai.
Sākotnēji viņa izbijās. — Tie ir tavējie? Tu viņus radīji? Tagad tu tā vienkārši vari radīt, kas iepatīk? — Karaļa čuksts atbalsoja viņas izbrīnu.
— Es tos atradu. Bet tas, ko es saprotu ar atrašanu, stipri atšķiras no tā, ko saproti tu. Vairs netaujā! — Iecēlis viņu seglos, burvis uzlēca savam zirgam mugurā.
Trijotne aizjāja, bet bruņneši sekoja kājām. Neviens neatskatījās, jo nebija jau nekā uz ko atskatīties. Nepagriezies karalis Lirs izmeta: — Savādi — sasniedzot vīra gadus bez pēdām nozudušā vietā, pēkšņi kļūt par tās karali! Vai tas vispār īstenībā bija? Un vai es pats esmu īsts tādā gadījumā? — Šmendriks neatbildēja.
Karalis Lirs vēlējās rikšot, taču Šmendriks vadīja zirgus nesteidzīgi un pa apkārtceļiem. Kad karalim apnika lēnā gaita, viņam tika aizrādīts, ka jāņem vērā gājēji, kuri gan brīnumainā kārtā visa ceļojuma laikā ne reizes nejutās noguruši. Drīz vien Mollija saprata, ka burvis vilcinās tīšām, ļaujot Lirām pamatīgāk iepazīt savu karalisti. Pašai par izbrīnu viņa atklāja, ka tas ir to vērts.
Jo neauglīgajā bijušā Hagarda zemē pavisam lēni iesākās pavasaris. Svešinieks to nemanītu, taču Mollija spēja saskatīt, kā no kautrīgā kā dūmi zaļuma atdzīvojās izkaltusi augsne. Drukni, kraupaini koki, kas nekad vēl nebija ziedējuši, raisīja pumpurus tik piesardzīgi kā armija, izsūtot izlūkus; sen izžuvuši strauti sāka šalkt savās gultnēs; bet dzīvnieciņi savā starpā sasaucās. Straumēm vien garām plūda bālas zāles, melnu dubļu, pūstošu ābeļu, medus, valriekstu, piparmētru vai siena smarža; un pat pēcpusdienas saulei piemita maigā, degunu kutinošā smarža, kuru Mollija pazītu jebkur. Jādama līdzās Šmendrikam un vērodama pavasara maigo atnākšanu, viņa prātoja, ka arī pašai tas iestājies — gan vēls, taču ilglaicīgs.
— Te būs gājuši vienradži, — viņa čukstēja burvim. — Tad tas būtu izskaidrojums vai arī tā būtu Hagarda bojāeja un Sarkanā Buļļa aiziešana? Kas tas ir, kas notiek?
— Viss kas, — viņš atbildēja. — Viss vienlaikus. Tas nav tikai viens pavasaris, bet veseli piecdesmit; un izgaisušas nav vis vienas šausmas, bet tūkstoš sīku ēnu pametušas zemi. Gan redzēsi!
Lai dzirdētu arī Lira auss, viņš piemetināja: — Nav jau pirmais pavasaris šai valstī. Senlaikos šī bij' jauka zeme, un, lai par tādu atkal kļūtu, tā vēlas vienīgi īstu karali. Redzat, cik mīksti tā klājas jūsu priekšā!
Neatbildējis karalis Lirs turpināja jāt, kliedēdams skatienu uz visām pusēm — acīmredzot ari pamanīdams, kā viss nobriest. Pat Hagsgeitas ļauno atmiņu ieleja viļņojās visa veida lauku puķu bagātībā — tur bija gan pulkstenītes, gan ozolītes, gan lavandas, gan lupinās, gan uzpirkstītes, gan pelašķi. Pateicoties altejām, Sarkanā Buļļa pēdu grambas bija kļuvušas samtainas.
lāču dziļā pēcpusdienā ierodoties Hagsgeitā, viņus sagaidīja savāds un mežonīgs skats. Uzartie lauki bija nežēlīgi izpostīti, bagātie augļu un vīna dārzi nomīdīti tā, ka nekas nebija palicis pāri. Tik satriecošu postažu varētu atstāt vienīgi Bullis; taču Mollijai Grū likās, ka Hagsgeitu vienlaikus piemeklējušas visas piecdesmit gados no mērķa novirzītās nelaimes, kamēr tikpat daudz pavasaru beidzot apsildīja visu pārējo zemi. Nomīdītā augsne vēlajā gaismā izskatījās savādi pelēkbāla.
Karalis Lirs klusi vaicāja: — Kas gan…?
— Jāsim tālāk, Jūsu Majestāte, — burvis atbildēja. — Jāsim vien tālāk.
Saulei jau rietot, viņi izjāja caur sagāztajiem pilsētas vārtiem un lēni virzīja savus zirgus pa ielām, kas bija piegāztas ar sienu fragmentiem, stikla lauskām, tualetes galdiņiem, iedzīvi, jumtiem, dēļiem, logiem, skursteņiem, traukiem, vannām, gultām, kamīniem un krēsliem. Visas Hagsgeitas mājas bija drupās, viss iespējamais — salauzts. Izskatījās, ka pilsētai kāds uzminis ar pēdu.
Hagsgeitas ļaudis sēdēja uz savu durvju sliekšņiem, ja tos bija atraduši, un apsvēra postijumu apmērus. Tā kā pat pārpilnības gados viņiem piemita nabagu paskats, tad patiesā postažā viņi neizskatījās ne druskas nabagāki — tā viņus drīzāk bija atvieglojusi. Lirām vajadzēja ierunāties, lai tie beidzot viņu pamanītu: — Es esmu karalis. Kas jums šeit atgadījies?
— Tā bija zemestrīce, — kāds vīrs sapņaini murmināja, bet cits viņam iebilda: — Tā bija vētra, austrumu ziemelis, tieši no jūras. Tā saplosīja pilsētu gabalos, un lejā nāca tāda krusa kā nagi. — Savukārt cits uzstāja, ka Hagsgeitu noskalojis milzu paisums — tik balts kā kizils un tik smags kā marmors — kas, neko nenoslīcinot, sašķaidījis visu. Karalis Lirs viņos klausījās, drūmi smaidīdams.
— Klausieties! Karalis Hagards ir miris, un viņa pils ir kritusi. Es esmu Lirs, Hagsgeitas dēls, kurš kā zīdainis tika pamests, lai šis raganas lāsts neīstenotos. — Viņš pārlaida roku pār sagruvušajām mājām. — Nožēlojamie, muļķīgie ļautiņi! — ir atgriezušies vienradži — vienradži, kurus medija Sarkanais Bullis, kamēr jūs izlikāties, ka to neredzat. Tieši viņi sagrāva pili un arī pilsētu. Bet jūs ir sagrāvusi jūsu alkatība un bailes.
Pilsētnieki rezignēti nopūtās, bet priekšā iznāca pusmūža sieviete, kas sparīgi noprasīja: — Neizskatās pārāk godīgi, milord, ar jūsu atļaušanu. Ko mēs būtu varējuši iesākt, lai glābtu vienradžus? Mēs baidījāmies no Sarkanā Buļļa. Ko mēs būtu varējuši darīt?
— Varētu būt pieticis ar vienu vārdu, — karalis Lirs atbildēja. —Tagad to vairs neuzzināt.
Viņš jau būtu apgriezis zirgu, ja neieskanētos vārgi ķērcoša balstiņa: — Lir — Liriņ — manu bērniņ, manu karali! — Mollija ar Smendriku pazina vīru, kas šļūkādams, sēkdams un klibodams, it kā būdams vecāks nekā bija, tuvojās atplestām rokām. Tas bija Drinns.
— Kas tu esi? — karalis noprasīja. — Ko tev no manis vajag?
Drinns gramstījās gar kāpsli, līdz pieglaudās viņa zābakam. — Tu mani nepazīsti, manu zēn? Tiešām — kā gan tu to varētu! Vai gan es būtu pelnījis, lai tu mani pazītu! Es esmu tavs tēvs — tavs nabaga vecais, no prieka vai sajukušais tēvs. Es esmu tas, kas tevi toreiz, tai ziemas naktī atstāja tirgus laukumā, nododams tavam varonīgajam liktenim. Cik es biju gudrs, bet cik ilgi pēcāk nācās skumt — toties, cik lepns esmu tagad! Manu puisīt, manu puisēn! — Patiesi ieraudāties viņš nespēja, taču vismaz degungals tecēja.
Nebildis ne vārda, karalis Lirs pievilka pavadu un manevrēja zirgu ārā no pūļa. Vecais Drinns ļāva savām izstieptajām rokām nokrist gar sāniem. — Lūk, kas notiek, kad ir bērni! — viņš spalgi iekliedzās: — Nepateicīgais dēls, tu pametīsi tēvu viņa posta stundā, kad pietiktu ar vienu tava mīļotā burvja vārdu, lai visu atkal nokārtotu? Ja vēlies, nicini mani, bet bez manas līdzdalības tu nebūtu tas, kas esi, un neuzdrīksties to noliegt! Ari zemiskumam ir savas tiesības!
Karalis gribēja griezties prom, taču Šmendriks, pieliecies tuvāk un skardams viņa roku, čukstēja: — Ta ir taisnība, zināt. Bet tā pasaka gan viņam, gan visiem pārējiem varēja izvērsties citāda, un kas pateiks, vai beigas būtu kaut par pusi tik laimīgas kā šīs? Jums jābūt viņu karalim un jāvalda pār viņiem tikpat žēlīgi, kā būtu valdījis pār drosmīgāku un uzticamāku tautu. Jo viņi ir daļa no jūsu likteņa.
Tad Lirs izstiepa roku pret Hagsgeitas ļaudīm, un tie sāka grūstīt un bikstīt cits citu, lai iestātos klusums. Viņš teica: — Man jāpavada mani draugi. Taču es šeit atstāšu savus bruņnešus, un viņi jums palīdzēs uzsākt pilsētas atjaunošanu. Pēc laika atgriezies, ari es palīdzēšu. Kamēr Hagsgeita nebūs atjaunota, es pie savas pils vēl ne- ķeršos.
Taču viņi sāka gauduļot, ka Smendriks ar savas maģijas palīdzību to visu varētu mirklī izdarīt. Uz to Lirs atbildēja: — Pat ja gribētu, es to nevarētu, lāpāt kā pār gadalaikiem un jūrām, ari pār burvju mākslu valda savi likumi. Toreiz, kad visi pārējie šai zemē bija nabagi, maģija darīja jūs bagātus, taču jūsu pārticības gadi ir beigušies, un nu jums viss jāsāk no jauna. Hagarda laiku atmata sazaļos un atkal dos augļus, bet Hagsgeita piedāvās tikpat sikstulīgu iztikšanu, cik sīkstulīgas būs tās iemītnieku sirdis. Jūs varat atkal apstādīt savus hektārus, atjaunot kritušos vīna un augļu dārzus, taču tie nekad nesaplauks tik koši, kā agrāk, kamēr vien jūs neiemācīsities priecāties par tiem vienkārši tāpat, bez kāda iemesla!
Bez dusmām, drīzāk gan ar nožēlu burvis noraudzījās apklusušajos pilsētniekos. — Jūsu vietā es gādātu bērnus! — Karalim Lirām viņš vaicāja: — Ko teiks Jūsu Majestāte? Nakšņosim šeit, lai dotos ceļā līdz ar saullēktu?
Taču karalis pagriezās un, piecirzdams piešus, lielā ātrumā aizjāja no izpostītās Hagsgeitas. Pagāja krietns laiciņš, līdz Mollija un burvis viņu panāca, un vēl ilgāks, līdz viņi likās gulēt.
Ceļojumā caur karaļa Lira īpašumiem pagāja neskaitāmas dienas — katra nākamā tos atklāja arvien nepazīstamākus, sajūsminot viņus vēl vairāk. Skardams zemi, kā reiz Vienradze bija skārusi Liru, ietērpdams visu, kas bija kails, un, atraisīdams visu, kas tik ilgi bija cieši aizvēries, pavasaris viņu priekšā izplatījās strauji kā uguns. Visa dzīvā radība — sākot no lāča un līdz pat melnajām vabolēm — draiskuļojās un skraidelēja viņu ceļā, bet augstās debesis, kas līdz šim bija tikpat smilšainas un izkaltušas kā pati augsne, nu bija uzziedējušas ar putnu bariem, kuri virpuļoja tik biezā slāni, ka dienas lielākā daļa līdzinājās saulrietam. Putās sakultajās straumēs ņirbēja un izlocījās zivis, bet lauku puķes brāzās augšā un lejā pa pauguriem kā izbēguši cietumnieki. Visa zeme trokšņoja savā dzīvīgumā, bet tieši ziedu klusā līksmība neļāva trim ceļiniekiem naktīs iemigt.
Ciematnieki sveica viņus piesardzīgi, tomēr vairs ne tik sapīkuši kā Šmendrika un Mollijas pirmajā nācienā. Vienīgi ciematu vecajie jebkad bija redzējuši pavasari — pārējiem bija aizdomas, ka trakojošais zaļums ir kāda sērga vai iebrukums. Karalis Lirs tiem ziņoja, ka Hagards ir miris, bet Sarkanais Bullis aizgājis uz mūžiem; aicināja apciemot, kad viņa jaunā pils būs uzcelta, un devās tālāk. — Paies laiks, līdz viņi sāks justies mājīgi puķu ielenkumā, — viņš bilda.
Apstādamies viņš ikreiz palaida ziņu, ka visi ārpus likuma esošie tiek apžēloti, un Mollija cerēja, ka tā sasniegs kapteini Kallī un viņa komandu. 1a arī notika, un jautrā banda nekavējoties pameta mūžamežu. Pats Kaili un Džeks Džingls sāka piekopt klejojošo menestreļu arodu, un ir zināms, ka attālākos nostūros viņi kļuvuši tīri populāri.
Kādu nakti trijotne pārlaida augstā zālē pie karalistes vistālākās robežas. No rīta atsveicinājies, Lirs gatavojās atgriezties Hagsgeitā. — Būs vientulīgi, — viņš pustumsā teica.
— Es labāk dotos jums līdzi, nevis pildītu karaļa pienākumus!
— Gan jums tas iepatiksies, — Smendriks atbildēja.
— Kad labākie ciematu jaunekļi tiks līdz galmam, jūs tiem mācīsit bruņinieku un varoņu mākslas. Gudrākais no ministriem sniegs jums padomus, jūsu labvēlību meklēs prasmīgākie mūziķi, žonglieri un stāstnieki! Un ar laiku uzradīsies ari princese, kas vai nu bēgs no sava neizsakāmi ļaunā tēva un brāļiem, vai, tieši otrādi, viņu labā meklēs taisnību. Bet varbūt izdzirdēsit, ka viņa ir ieslēgta dimantcietā krama cietoksnī ar līdzjūtīgu zirnekli kā savu vienīgo kompanjonu…
— Tas man ir vienaldzīgi. — Karalis Lirs tik ilgi klusēja, ka Šmendrikam jau likās, ka viņš ir aizmidzis: — Es vienīgi vēlētos viņu sastapt vēlreiz un pateikt visu, kas man uz sirds. Citādi viņa nekad neuzzinās, ko es īstenībā gribēju sacīt. Jūs taču apsolījāt, ka es viņu ieraudzišu!
Burvis atbildēja asi: — Es vienīgi solīju, ka ieraudzīsit vienradžu atstātās zīmes, un tā ari bija. Jūsu karaliste ir aplaimota, kā neviena cita, jo to brīvības pilni ir šķērsojuši viņi. Kas attiecas uz jums, jūsu sirdi un to, ko pateicāt vai netikāt teicis, viņa atcerēsies pat tad, kad cilvēki būs kļuvuši par pasaku varoņiem zaķu sarakstītās grāmatās. Atcerieties to un nomierinieties! — Karalis vairs neatbildēja, un Šmendriks nožēloja savus vārdus.
— Viņa jums pieskārās divreiz, — pēc brītiņa viņš centās atjaunot sarunu. — Pirmoreiz — lai jūs atdzīvinātu, bet otrs pieskāriens bija veltīts tieši jums. — Lirs neatbildēja, un burvis tā arī nekad neuzzināja, vai ticis dzirdēts, vai ne.
Šmendriks sapņoja, ka, parādoties mēnesim, atnākusi Vienradze un apstājusies pie viņa. Plānais nakts vējš cilāja un bužināja viņas krēpes, un mēness apspīdēja no sniegpārslām veidoto nelielo galvu. Zinādams, ka tas ir sapnis, viņš priecājās par šo tikšanos. — Cik jūs esat skaista! Es tā arī nekad jums to nepateicu. — Viņš būtu pamodinājis pārējos, taču viņas acis brīdinādamas skaidri iedziedājās kā pāris izbiedētu putnēnu, un viņš saprata — tikko izkustēsies, lai pasauktu Molliju un Liru, tā uzmodinās pats sevi, un viņa izzudīs. la nu viņš vienīgi noteica: — Domāju, ka viņi jūs mīl vairāk, lai gan ari es cenšos.
— Tieši tāpēc, — viņa pateica, taču viņš neizprata, kam domāta atbilde. Gulēdams pavisam mierīgi, viņš cerēja, ka no rīta spēs precīzi atcerēties viņas auss formu. Viņa piebilda: — Tagad tu esi īstens un mirstīgs burvis, kā to allaž biji vēlējies. Vai jūties laimīgs?
— Jā, — viņš klusi iesmējās. — Neesmu jau nekāds Hagards, lai, ieguvis savas sirds karstāko vēlēšanos, to pazaudētu. Taču ir burvji un burvji — ir melnā un baltā maģija ar bezgalīgām pelēkā nokrāsām pa starpu, bet tagad es redzu, ka tas viss ir viens. Vai nu es nolemju kļūt par labo un gudro burvi — kā ļaudis to dēvētu — kas palīdz varoņiem, ieriebj raganām, ļauniem pavēlniekiem un nesaprātīgiem vecākiem; izsauc lietu, dziedina no trakiem reiboņiem un vilnas kārsēju kaites, dabū lejā no kokiem kaķus — vai ari dodu priekšroku vārdā nemināmā ādā iesietām, slēdzamām melnās maģijas grāmatām, eliksīru un esenču retortēm, pulverīšiem, zālītēm, indēm un dubļainā dūmakā tumstošam kambarim, kurā kāds saldeni šļupst: kāda atšķirība — dzīve ir īsa, un cik gan daudziem es varētu palīdzēt vai kaitēt? Beidzot man ir spēks, bet pasaule joprojām ir par smagu, lai es spētu to izkustināt, kaut mans draugs Lirs varētu būt citādās domās. — Un atkal nedaudz skumji viņš iesmējās savā miegā.
Vienradze atbildēja: — Tas tiesa. Tu esi cilvēks, un cilvēka spēkos nav izdarīt ko nozīmīgu. — Taču viņas balss bija savādi lēna un nomākta. — Ko tad tu izvēlēsies?
Burvis iesmējās trešo reizi. — Ak, bez šaubām, laipno maģiju, jo jums tā patiktu vairāk. Šaubos, vai vēl kādreiz jūs redzēšu, taču centīšos darīt to, kas labpatiktu jums, ja jūs par to zinātu. Bet jūs pati — kur būsit atlikušo manas dzīves daļu? Šķiet, ap šo laiku jūs jau varētu būt sasniegusi savu mežu?
Viņa nedaudz novērsās, un pēkšņais viņas kamiešu zvaigžņotais gaismojums piedeva visām viņa runām par maģiju smilšainu piegaršu rīklē. Naktstauriņi, knišļi un citi nakts kukaiņi, kas bija pārāk mazi, lai vispār būtu kas īpašs, ieradās, lai dietu ap gaišo ragu, bet tā dēļ viņa neizskatījās muļķīgi, toties tie likās gudri un jauki, jo cildināja viņu. Izlocīdamies gar viņas priekškājām, glaudās Mollijas kaķis.
— Pārējie ir prom, — viņa atbildēja. — Pa vienam aizklīduši uz saviem mežiem, un cilvēkiem nenāksies viņus vieglāk pamanīt, kā kad tie joprojām būtu jūrā. Arī es atgriezīšos savā mežā, taču šaubos, vai tur vai jebkur citur gūšu mierinājumu. Es esmu bijusi mirstīgā, un vēl arvien daļa manis ir mirstīga. Es esmu pārpildīta ar asarām, slāpēm un bailēm no nāves, lai gan nespēju raudāt, neko nevēlos un neceru nomirt. Tagad es vairs nelīdzinos pārējiem, jo vienradzis, kas spētu nožēlot, vēl nebija piedzimis, taču es to spēju. Es nožēloju.
Kaut būdams liels burvis, Šmendriks noslēpa seju kā bērns. — Piedodiet man, piedodiet! — viņš murmināja sev delmā. — Labu gribēdams, tāpat kā Nikoss tam citam vienradzim, esmu nodarījis jums ļaunu — un izmainīt es nevaru neko — tāpat kā viņš. Fortūnas Mammucis, karalis Hagards un Sarkanais Bullis kopā ņemti ir bijuši labāki pret jums nekā es.
Taču viņa tam maigi atbildēja: — Mana tauta atkal ir uz pasaules. Nekādas skumjas — izņemot vienas, mani nemitīs tik ilgi, cik šis prieks, bet arī par tām es tev pateicos! Ardievu, labais burvi! Es mēģināšu doties mājup.
Viņa to pameta bez mazākā trokšņa, taču viņš pamodās; kaķēns ar atšaupto ausi vientulīgi ņaudēja. Pagriezis galvu, viņš pamanīja, kā karaļa Lira un Mollijas Grū atvērtajās acīs trīc mēnessgaisma. Visi trīs gulēja nomodā līdz rītam, nebilzdami ne vārda.
Rītausmā piecēlies, karalis Lirs segloja savu zirgu. Pirms kāpt seglos, viņš griezās pie Šmendrika un Mollijas: — Es priecātos, ja jūs kādreiz mani apciemotu. — Abi piekrita, ka tā arī darīs, tomēr, vīstīdams ap roku nokareno pavadu, viņš vēl kavējās, līdz atzinās: — Es šonakt viņu redzēju sapnī!
Mollija iesaucās: — Es arī! — Pavēris muti, Šmendriks to atkal aizvēra.
Karalis Lirs turpināja aizsmakušā balsī: — Es jūs lūdzu mūsu draudzības vārdā — izstāstiet, ko viņa jums teica. — Viņš cieši satvēra abu plaukstas savā aukstajā un sāpīgajā rokasspiedienā.
Šmendriks vāji uzsmaidīja. — Milord, es tik reti atceros sapņus. Šķiet, mēs svinīgi pārcilājām visādas muļķības, kā jau tas mēdz būt — tukšas un gaistošas nopietnas blēņas… — Palaidis viņa roku, karalis vērsa savu pustrakā skatienu uz Molliju Grū.
— Es neteikšu, — nedaudz izbijusies, bet savādi piesarkusi, viņa attrauca. — Es atceros, bet nevienam, pat ne jums, milord, nekad to neteikšu, pat ja man par to nāktos mirt. — Runādama viņa neraudzījās viņā, bet Šmendrika.
Atlaidis arī viņas roku, karalis Lirs tik mežonīgi iesviedās seglos, ka zirgs, ietaurēdamies kā briedis un aizšķēr- sodāms saullēktu, saslējās pakaļkājās. Noturējies seglos, Lirs nikni noraudzījās Mollija un Šmendrikā ar tik iekritušu, nežēlīgu un zobgalīgu sejas izteiksmi, it kā būtu bijis karalis tikpat ilgi, cik Hagards pirms viņa.
— Man viņa nepateica neko, — viņš čukstēja. — Saprotat? Neko, pilnīgi neko!
Tad viņa seja atmaiga, līdzīgi kā, jūrā vērojot vienradžus, nedaudz atmaiga pat karaļa Hagarda seja. Tai brīdi viņš atkal bija jaunais princis, kuram tā patika sēdēt Mollijas skabūzī. — Viņa uz mani skatījās. Sapnī viņa skatījās uz mani un neteica ne vārda.
Neatvadījies viņš aizjāja, un abi palikušie raudzījās nopakaļ staltajam skumjajam jātniekam, kas devās mājup, lai būtu karalis. Kad viņu aizsedza pauguri, Mollija noteica: — Ak, nabadziņš! Nabaga Lirs!
— Tik slikti viņam nemaz nav gājis. Lieliem varoņiem piedien lielas bēdas un lieli pienākumi, citādi viņu diženums netiek pamanīts. Ta nu tas pasakās notiek. — Tomēr burvja balsī bija manāmas arī šaubas. — Ja kāds ir mīlējis vienradzi, par nelaimi to nevarētu saukt. Ta ir vislielākā iespējamā, lai ari vissmagāk panesamā veiksme.
Pamazām atlaizdams, līdz tikai pirkstu galiem skardams Molliju, burvis vaicāja: — Tagad tu man izstāstīsi, ko viņa tev teica? — Atbildes vietā vienīgi iesmiedamās, Mollija Grū kratīja galvu, līdz viņas mati izrisa, padarīdami to skaistāku par lēdiju Amalteju. — Nu, labi. Tādā gadījumā es atkal uzmeklēšu Vienradzi, un varbūt viņa man to pateiks. — Mierīgi pagriezies, burvis uzsvilpa rumakiem.
Kamēr viņš segloja savējo, viņa nebilda ne vārda, taču, kad ķērās pie Mollijas zirga, uzlika savu roku viņējai.
— Tu domā — tu tiešām ceri, ka mēs viņu varētu atrast? Es tomēr vēl kaut ko aizmirsu viņai pateikt.
Šmendriks paraudzījās pāri plecam. Rīta saules gaismā viņa acis izskatījās priecīgas kā zāle, bet, noliecoties zirga ēnā, viņa skatienā sakustējās dziļāks, vēsi rūgts priežu skuju zaļums. — Es baidos par to — viņas pašas dēļ. Tas nozīmētu, ka tagad arī viņa ir klejotāja, taču tāds likten's paredzēts vienīgi cilvēciskām būtnēm, ne vienradžiem. Taču es ceru, es tomēr ceru! — Uzsmaidījis Mollijai, viņš saņēma tās roku savējā. — Katrā ziņā, ja jau no daudzajiem ceļiem, kuri vienalga nonāk vienā un tajā pašā vietā, mums ar tevi jāizvēlas viens, tad tikpat labi to varētu būt izvēlējusies ari Vienradze. Varbūt mēs viņu nekad neieraudzīsim, taču vienmēr sapratīsim, kur pabijusi viņa. Nāc! Dodies man līdzi!
Ta nu viņi uzsāka savu jauno ceļojumu, kas, laika gaitā izvadījis viņus krustām šķērsām pa saldās, ļaunās un krunkainās pasaules gandrīz visām krokām, beidzot noveda līdz pat viņu pašu savādajam un brīnišķajam liktenim. Taču tas viss bija vēlāk, bet vispirms i ne desmit minūšu attālumā aiz Lira karaļvalsts robežām viņiem pretī steidzās jaunava. Lai ari viņas tērps bija saplēsts un notraipīts, tā darinājuma bagātīgums vēl bija skaidri saskatāms, lai ari viņas mati bija sajaukti un kazenājiem pilni, rokas saskrāpētas un daiļā seja netīra, viņu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu kā smagu ciešanu pārņemtu princesi. Nolēcis no zirga, Šmendriks gribēja viņu atbalstīt, bet viņa sagrāba to abām rokām kā pampelmūža mizu.
— Glābjait! — viņa izsaucās. — Glābjait, au secours[8]!
Ja esait drosmības un līdzcietības pārpilns, tak palīdzait jel man! Es ceļojos kā princese Alisone Zoslēna, labā ķēniņa Gilesa meita, kuru nekrietni nogalēja viņa brālis, asiņainais hercogs Vulfs, kurš manus trīs brāļus, prinčus Korinu, Kolinu un Kalvinu, ieslodzījis drūmā cietumā kā ķīlniekus, lai tikait es apprecētu viņa resno dēlu, lordu Dadliju, tak es piekukuļoju sardzi un…
Burvis Šmendriks pacēla roku, un viņa apklusa, izbrīnā raudzīdamās savām platajām ceriņkrāsas acīm. — Daiļā princese, cilvēks, kas jums vajadzīgs, tikko aizjāja tai virzienā, — viņš svarīgi paziņoja, norādīdams atpakaļ uz zemi, kuru tikko bija pametis. — Ņemiet manu zirgu un jūs viņu panāksit vēl, kamēr jūsu ēna klājas aizmugurē.
Salicis rokas riekšavā, viņš palīdzēja samulsušajai princesei Alisonei Zoslēnai ierāpties seglos. Apgriezis zirgu, Šmendriks piebilda: —Jums nenāksies grūti viņu panākt, jo viņš jās lēnām. Viņš ir labs vīrs un neizmērojams varonis. Es visas savas princeses sūtu pie viņa. Viņa vārds ir Lirs.
Tad, iepliķējis zirgam pa pēcpusi un aizsūtījis to karaļa Lira pēdās, viņš sāka tik gardi smieties, ka nespēja uzrausties Mollijai aiz muguras un bija spiests kādu laiku iet līdzās. Beidzot atguvis elpu, viņš uzsāka dziesmu, un Mollija tai pievienojās. Lūk, ko abi dziedāja, dodamies prom no šī stāsta un iekšā nākamajā:
— Es neesmu karavīrs, — pateica viņš,
— Es neesmu ķēniņš, es neesmu pērs;
Es esmu vien arfists, vājš arfists pie tam,
Tik kāzām ar tevi kas durvis še vērs.
— Vai zaglis, vai pērs, — viņam atteica tā,
— Tu būtu mans zaglis, tu būtu mans pērs,
Ja esi tu arfists, tad arfists tu mans,
Vienalga man, liktenis saujā ko bērs, Man liktenis saujā ko bērs.
— Bet arfists ja, izrādās, neesmu es, ja melojis tev, par ko sods mani ķers?
— Tad dziedāt un spēlēt tev mācīšu es, jo mīlu es arfu — tās skaņas sirds tvers.
[1] Tēls no tāda paša nosaukuma brāļu Grimmu pasakas Rutnm- pclstilzchen. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)
[2] i inggnrd — izvārdzis, nomocīts. (Angļu vai.)
[3] ļinglc — šķindoņa. (Angļu vai.)
[4] gcntlc — maigs. (angļu vai.)
[5] hagsgnte— raganas vārti. (angļu vai.)
[6] nemīlētais kavalieris. (Franču vai.)
[6] Varoņpoēma. (Franču vai.)
[6] Parasts vīns. (Franču vai.)
[7] teiksmains skandināvu jūras briesmonis.
[8] palīgā! (franču vai.)