Nemirstīgais

Zinātniskās fantastikas stāstu krājums

Hugo godalga

Luksemburgietis Hugo Gernsbeks (Hugo Gernsback, 1884 — 1967) ieradās Amerikas Savienotajās Valstis 1904. gadā un, jaunās zinātnes — elektronikas — perspektīvu savaldzināts, nolēma dot arī savu ieguldījumu tās attīstībā, izdodot zinātniski populāru žurnālu. Tā «Modern Electronics», kuru laida klajā 1908. gadā, kļuva par pasaulē pirmo radiožurnālu. Nākošajā gadā Gernsbeks uzrakstīja arī pirmo populārzinātnisko grāmatu par radiotranslāciju.

Izdevēja darbība Gernsbekam iepatikās, jo ļāva būt zinātnes attīstības avangardā. Gernsbeks izveidoja savu izdevniecības impēriju, kuru nosauca par «Eksperimentētāja izdevniecības kompāniju». Viņš izdeva gandrīz duci dažādu populārzinātnisku žurnālu, vairākus gadskārtējus krājumus un grāmatas. Plašo interešu urdīts, viņš kādu laiku pat vadīja radiostaciju Ņujorkā un pirmo reizi Amerikas vēsturē izveidoja dažus komcrcraidījumus televīzijā.

Tomēr jauno un nemierīgo entuziastu neapmierināja situācija, ka viņš ir spiests soli pa solītim atspoguļot zinātnes virzību uz priekšu. Likās, ka tas ir pārāk lēns process. Atrisinājums tika rasts, pašam ķeroties pie spalvas. Gernsbeks sāka rakstīt fantastisku romānu. Kosmiskās operas garā uzrakstītais romāns Ralf 124 C 41+ par fantastikas žanra lielmeistaru Gernsbeku tomēr nepadarīja. Tiesa gan, savā romānā viņš spēja paredzēt un aprakstīt daudzas lietas: trīsdimensiju krāsu televīziju, orbitālo staciju —pilsētu, sintētiskos materiālus, radiolokāciju, hipnopēdiju un vēl daudz ko citu.

1926. gada aprīlī Gernsbeks izdeva žurnāla «Amazing Storics» pirmo numuru — atkal pasaulē pirmo periodisko izdevumu, kurā tika publicēti stāsti tikai fantastikas žanrā. Gernsbeks kā zinātnes popularizētājs, iespējams, drīz vien būtu aizmirsts, bet žurnāls «Ajnazing Stories» viņa vārdu ir padarījis nemirstīgu. Šajā izdevumā viņš pieteica fantastiku kā atsevišķu un patstāvīgu literatūras žanru. Gernsbeks deva tam arī definējjumu — «seientifietion», burtiski «zinātniskā beletristika», kuru drīz vien pats pārveidoja jēdzienā, kas tagad ir pazīstams miljoniem cilvēku: «science fiction» — zinātniskā fantastika.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tieši žurnāla parādīšanās izraisīja ķčdes reakciju, kā rezultātā radās rakstniekiem fantastiem tik ļoti prestižā Hugo godalga. Dažu gadu laikā «Amazing Stories» un tam līdzīgie jaunizveidotie žurnāli, piemēram, «Wonder Stories» un «Astounding Stories», pulcēja ap sevi jauniešus, galvenokārt padsmitniekus, kas kļuva par pirmajiem zinātniskās fantastikas pielūdzējiem. Viņi neapmierinājās ar kritisku vai pateicības vēstuļu rakstīšanu saviem iemīļotajiem izdevumiem. Drīz vien jaunie fani pilsētās sāka apvienoties klubos. Klubi kļuva arvien lielāki un to darbība aktīvāka, pamazām to starpā veidojās kontakti, līdz 1939. gadā tika nolemts sasaukt Pasaules Zinātniskās Fantastikas Konventu (World Science Fiction Convention).

Konvents sanāca Ņujorkā un sapulcēja ap 200 zinātniskās fantastikas cienītāju no visām Savienotajām Valstīm. Uz pasākumu ieradās arī šajā žanrā specializēto izdevumu redaktori, kas jutās pārsteigti, ieraugot tādu degsmi un entuziasmu. Par goda viesi tika aicināts ilustrators Franks R. Pauls, kurš Gernsbeka zinātniskās fantastikas žurnālu vākus pārvērta aizraujošās fantasmagorijas, attēlodams supertehnologiskas civilizācijas un cīņas ar šaušalīgiem citu pasauļu monstriem.

Aizeks Azimovs, kurš jau desmit gadus pirms Konventa sasaukšanas bija ne tikai kvēls žanra apjūsmotājs, bet arī triju stāstu autors, šo notikumu vēlāk atceras šādi:

«Šīs lielās sanākšanas panākumi bija milzīgi. Mēs skatījāmies vecu vācu fantastisko filmu «Metropolis», faniem bija iespēja paspiest roku daudziem redaktoriem un rakstniekiem, kuri, viņiem par izbrīnu, bija tikai septiņas un astoņas, nevis desmit pēdas gari, kā tika iedomāts. Mēs klausījāmies sarunas par zinātnisko fantastiku, bet galvenais, — varējām runāt paši un mēs ar katru, kurš pagadījās ceļā, runājām, runājām par zinātnisko fantastiku un tikai par zinātnisko fantastiku. Vienu īsu zelta dienu mēs nodzīvojām mazā savā pasaulē…

Likās, ka paradīze ir tikai vāja šī pasākuma atblāzma.»

Tradīcija bija aizsākta, un turpmāk Konventi notika katru gadu ar vienīgo trīs gadu pauzi Otrā pasaules kara laikā.

1953. gads bija zīmīgs ar to, ka, skatoties televīzijā Kino Akadēmijas balvu pasniegšanu, kādam vīram ienāca prātā ieteikt 11. Konventa organizētājiem līdzīgu balvu j>asniegt arī izcilākajām personībām fantastiskās literatūras jomā. īsā laikā, bet ar mīlestību un izdomu, pensilvānietis Džeks Maknaits no Lensdeilas projektēja un pats izgatavoja balvas — nelielus kosmisko kuģu modeļus no nerūsējoša metāla uz cilindriskām koka pamatnēm, pie kurām piestiprinātas dekoratīvas metāla plāksnītes ar atbilstošu gravējumu.

Nākošajā gadā par balvām neviens nebija parūpējies, bet, sākot ar 1955. gadu tika nolemts, ka balvas kosmiskā kuģa modeļa veidā turpmāk tiks pasniegtas katru gadu. Par godu Gernsbekam balvas neoficiāli sāka saukt par Hugo balvām, bet ar 1958. gadu šis nosaukums kļuva oficiāls.

Jaunās balvas modeli projektēja un izgatavoja Bens Džesons no Klīvlendas. Tā bija līdzīga iepriekšējai balvai, tikai nedaudz lielāka.

Jaunās balvas priekšrocība bija tā, ka to varēja izgatavot masveidā, saglabājot oriģinālo veidni. Tādējādi modelis kļuva par pamatu turpmākajām balvām.

Pasaules Zinātniskās Fantastikas Konventa (World Science Fiction Convention) un Hugo godalgas rašanās nu jau ir leģendām apvīta vēsture, kas ieiet mūsdienās, lai gan būtībā tā sevi slēpj unikālu socioloģisku fenomenu. Proti, zinātniskās fantastikas entuziasti, ASV saukti par faniem, ir tik ciešā, pastāvīgā saistībā ar savu iemīļoto žanru, ka liela daļa profesionālo zinātniskās fantastikas autoru, redaktoru, izdevēju, mākslinieku un literāro aģentu ir nākuši no viņu pašu vides. Konventa apzīmējums «pasaules» skaidrojams ar dalībnieku vēlēšanos maksimāli aptvert ASV publicētos, bet dažādās valstīs dzīvojošos angļu valodā rakstošos autorus. Un galvenā' Konventa īpatnība ir tā, ka gada labākos darbus un ievērojamākos cilvēkus, kas strādājuši šai literatūras žanrā, nosaka paši lasītāji, nevis literatūrkritiķi.

Konventa rīcības komiteja ZF izdevumos jau iepriekš paziņo Konventa sanākšanas vietu un laiku. Konventā pulcējušies ZF cienītāji balsojot piešķir godalgas dažādās kategorijās — profesionālajiem un neprofesionālajiem autoriem, populārākajiem izdevējiem, māksliniekiem, izdevumiem utt. Balsu skaitīšanā tiek ņemti vērā arī biļeteni, kas iesūtīti pa pastu. Šos biļetenus var aizpildīt katrs, kurš par noteiktu samaksu ir iegādājies Konventa biedrakarti. Tādējādi ikvienam žanra cienītājam tiek dota iespēja izteikt savu vērtējumu par labāko devumu zinātniskās fantastikas jomā konkrētajā gadā.

Dažreiz rīcības komiteja pasniedz speciālas godalgas tiem cilvēkiem, kuri īstenojuši fantastu paredzējumus un sapņus. 1969. gada Konventā Hugo balvas tika pasniegtas Nilam Armstrongam, Edvinam Oldrinam un Maiklam Kolinzam — «Par jelkad vislabāk veikto nosēšanos uz Mēness».

Tādējādi īstenojas Hugo Gernsbeka devīze: «Pēcteči norādīs uz mūsu stāstiem kā jaunu ceļu iezīmētājiem — ne tikai literatūrā, bet arī progresā».

(I. Belogrivs) Hugo godalga……………………………………………………………………. 3

Dž. Venss. Pēdējā pils (Tulk. Z. Rozenberga)……………………………………… 11

R. Želaznijs. Nemirstīgais (Tulk. G. Groza)………………………………………… 63

(I. Belogrīvs) Nebula godalga . ……………………………………………………………. 201

R. Želaznijs. Viņš, kurš veido (Šo un turpmākos stāstus tulkojusi Z. Rozenberga)…………………………………………………………………. 205

R. Silverbergs. Pasažieri ……………………………………………………….. 287

V. Makintaira. Par Miglu un Zāli, un Smilti………………………………………. 299

T. Stērdžens. Lēnais darinājums . ……………………………………………………. 319

P. Andersons. Āža dziesma………………………………………………………………. 339

© Tulkojums, mākslinieciskais noformējums, izdevniecība «Vaga», 1993

Amerikānis Džeks Venss (Jack Vance, 1920, īstajā vārdā — John I īlalbrook Vance) sāka publicēties 1945. gadā. Savu pirmo Hugo godalgu  viņš saņēma 1963. gadā par darbu «Pūķa pavēlnieki» (The J)ragon Masters). Par darbu «The Last Castle» ieguva Nebula godalgu 1966. un Hugo godalgu 1967. gadā.

Publicējis ap 50 grāmatu zinātniskās fantastikas un fantasy žanrā, kā arī apmēram duci šausmu romānu. Gandrīz visos stāstos darbība risinās tālā nākotnē un varoņi kosmosā pārvietojas brīvāk nekā mūsdienu cilvēks var atļauties tepat uz Zemes.

Dž. Venss tiek uzskatīts par vienu no pedantiskākajiem amerikāņu fantastiem: iespējamās civilizācijas viņa darbos ir detalizēti aprakstītas un hronologizētas, bet daudzi romāni veido sērijas (I)cmon Princes, Tschai, Planēt of Adventure, Alastor un Durdane). Tie galvenokārt ir aizraujoša sižeta piedzīvojumu romāni, kuros dīvaini un ekscentriski varoņi darbojas eksotiskās kosmopolītiskās pasaulēs.

I

Vētrainā vasaras pēcpusdienā, kad saule beidzot izlauzās cauri saplosītajiem, melnajiem lietus mākoņiem, Žancijas pils tika ieņemta un tās iemītnieki iznīcināti.

Gandrīz līdz pēdējam brīdim pils iemītnieku dažādie grupējumi nerimās strīdēties par to, kā pienāktos sagaidīt likteni. Visdižciltīgākie un ievērojamākie kungi vēlējās necienīgos apstākļus atstāt pilnīgi bez ievērības un turpināja savas ierastās nodarbes tikpat — nedz vairāk, nedz mazāk — pedantiski kā agrāk. Daži kadeti histēriskā izmisumā tvēra pēc ieročiem un gatavojās atsist pēdējo uzbrukumu. Vēl citi — varbūt ceturtā daļa no visiem iemītniekiem — pasīvi gaidīja galu, apņēmušies izpirkt cilvēces grēkus un gandrīz vai juzdamies priecīgi par šādu iespēju.

Beigu beigās nāve vienlīdz paņēma visus, un visi mirdami guva tieši tik daudz gandarījuma, cik šādā nepievilcīgā procesā iespējams. Lepnie sēdēja, šķirstīdami savu skaisto grāmatu lapas vai apcerēdami simt gadus vecu esenču īpašības, vai arī glāstīdami savu iemīļoto fāni. Viņi šķL'; s no šīs pasaules, neuzskatīdami par vajadzīgu pievērst šim apstāklim īpašu uzmanību. Karstgalvji drāzās augšā pa dubļaino uzbērumu, kas, izaicinādams jebkādu veselo saprātu, slējās augstāk par Žaneijas aizsargvalni. Vairums no viņiem aizgāja bojā zem brūkošo oļu kārtas, tomēr daži sasniedza uzbēruma augšmalu un šāva, sita, dūra, līdz paši tika nošauti, sašķaidīti zem pusdzīvajiem spēka furgoniem, nosisti vai nodurti. Nožēlnieki sagaidīja nāvi klasiskajā lūdzoša grēcinieka pozā, nometušies uz ceļiem, noliektām galvām, un mira pārliecībā, ka šai procesā meki ir simboli un cilvēces grēki — realitāte. Beigās miruši bija visi: kungi, dāmas, fānes savos paviljonos, zemnieki staļļos. No visiem, kas bija mitinājušies Žaneijā, dzīvi palika tikai putni, lempīgi, neveikli, ķērcoši radījumi, kas neko nesajēdza no lepnuma un uzticības un kam vairāk par pils godu rūpēja sava āda.

Kad meki bariem rāpās pāri margām, putni izlaidās no saviem nožogojumiem. Ķērcoši lādēdamies, tie laidās uz austrumiem — uz Hedždornu, kas tagad bija pēdējā pils zemes virsū.

Pirms četriem mēnešiem meki, nupat atgriezušies no slaktiņa Jūrassalā, bija parādījušies parkā Žaneijas pils priekšā.

Uzkāpuši torņos un izgājuši uz balkoniem, pastaigādamies pa Saulrieta promenādi gar margām un treliņiem, Žaneijas kungi un dāmas, kopā apmēram divi tūkstoši, raudzījās lejup uz zeltaini brūnajiem karotājiem. Viņu izjūtas bija dažādas: vienaldzīgs uzjautrinājums, augstprātīgs nicinājums un kaut kur sirds dziļumos šaubas un ļaunas priekšnojautas. Visas šīs izjūtas izraisīja trīs galvenie apstākļi: viņu pašu izsmalcinātā civilizācija, Žaneijas mūru drošība un tas, ka notikumu gaitā viņi neko nevarēja mainīt.

Žaneijas meki jau sen bija aizgājuši no pils, lai pievienotos dumpinieku pulkam. Palikuši bija tikai putni, fānes un zemnieki, no kuriem varētu veidot kaut kādu pretspēka parodiju.

Šobrīd šķita, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Žaneija tika uzskatīta par neieņemamu. Divsimt pēdu augstie mūri bija būvēti no melna, kausēta klinšakmens, ko ietvēra zilgani sudrabots leģēta tērauda siets. Saules baterijas nodrošināja enerģiju visām pils vajadzībām, un ārkārtējos apstākļos bija iespējams sintezēt pārtiku no ogļskābās gāzes un ūdens tvaikiem, tāpat arī sīrupu fānēm, zemniekiem un putniem. Žaneija bija neatkarīga un droša; tiesa, tā nebija pasargāta no neērtībām, ja sabojātos kaut kas no tehniskās aparatūras, jo pili nebija meku, kas to varētu salabot. Šāds stāvoklis būtu gan apgrūtinošs, taču ne bezcerīgs. Pa dienu tie kungi, kuri juta attiecīgu vēlēšanos, laida darbā enerģētiskās šautenes un sporta šaujamieročus un apšāva visus mekus, ko ļāva sasniegt ieroča galējais diapazons.

Kad iestājās tumsa, meki atveda sev līdzi spēka furgonus un zemes smēlējus, un sāka būvēt Žaneijas pilij apkārt valni.

Pils iemītnieki vēroja notiekošo, neko nesaprazdami, līdz valnis sasniedza piecdesmit pēdu augstumu un zeme sāka birt uz pils mūriem. Tad meku briesmīgais nodoms kļuva saprotams un bezrūpību nomainīja ļaunas priekšnojautas.

Visi Žaneijas aristrokrāti bija teicami izglītoti vismaz vienā zināšanu jomā. Daži no viņiem bija matemātikas teorētiķi, citi pamatīgi iedziļinājušies dabas zinātnēs. Roku darbam un fiziskai piepūlei izmantodami zemniekus, daži no viņiem mēģināja savest kārtībā enerģētisko lielgabalu. Diemžēl lielgabals ilgāku laiku nebija pienācīgi kopts. Daudzas tā detaļas bija acīm redzami sarūsējušas vai sabojājušās. Protams, meku darbnīcās otrajā pazemes stāvā varētu atrast nepieciešamās rezerves daļas, taču neviens no aristokrātiem neko nezināja par meku inventāra uzskaites kārtību un noliktavu sistēmu. Voriks Madcnsijs Ārbens (tas ir, Ārbens no Madensiju dzimtas, kas piederēja pie Voriku cilts) ierosināja, lai zemnieki pārmeklē noliktavas. Taču zemnieku ierobežoto gara spēju dēļ tas nekādu rezultātu nedeva, un enerģētiskā lielgabala atjaunošanas iecere cieta neveiksmi.

Žaneijas dižciltīgie iemītnieki kā hipnotizēti vēroja zemes valni ap pili ceļamies arvien augstāk un augstāk, līdz tas sāka izskatīties pēc milzu krātera apmales. Vasara tuvojās beigām, un kādā vētrainā dienā zemes un oļu masa pacēlās augstāk par pils mūru aizsargvalni un sāka birt tam pāri iekšējos pagalmos un laukumos. Dnz Žaneijai bija lemts pazust zem zemes un visiem tās iemītniekiem nosmakt kopējā kapā.

Šis bija tas bridis, kad pulciņš jaunu, karstasinīgu kadetu, kam temperaments ņēma virsroku pār pašcieņu, paķēra ieročus un metās pa uzbērumu augšup. Meki bēra viņiem virsū zemi un akmeņus, tomēr neliela saujiņa drosminieku sasniedza augšmalu, kur tie ar baisu apmātību metās tuvcīņā.

Cīņa plosījās piecpadsmit minūtes, un zemi piesūcināja lietus un asinis. Vienā Īsā, uzvaru nesošā mirkli kadeti noslaucīja vaļņa augšmalu tīru. Ja lielākā daļa no viņiem nebūtu palikusi guļam zem oļu kārtas, iznākums varēja būt ari citāds. Taču meki pārkārtoja spēkus un brāzās uz priekšu. Palika desmit vīru, tad seši, tad četri, tad beidzot viens un visbeidzot — neviens. Pēc tam meki devās lejup pa nogāzi, pārrāpās pāri robotajiem mūriem un ar drūmu apņēmību nogalināja visus, kas atradās pils iekšienē. Žaneija, kas septiņsimt gadu bija kalpojusi par mājvietu elegantiem kungiem un smalkām dāmām, bija pārvērtusies nedzīvā gruvešu kaudzē.

Ja aplūkoja meku kā muzeja vitrīnā izliktu eksponātu, tas bija cilvēkam līdzīgs radījums, kurš savā sākotnējā veidā radies uz Etamīna planētas. Viņa biezā, zeltaini rūsganā āda spīdēja līdzīgi metāla virsmai, it kā ieziesta ar eļļu vai vasku. Izaugumi uz pakauša un kakla mirdzēja kā zelts, un tie patiešām bija pārklāti ar augstas vadītspējas vara un hroma sakausējuma kārtiņu. Viņa maņu orgāni bija sakopoti puduros tajā apvidū, kur cilvēkam atrodas ausis; seju viņam aizstāja sakrunkots muskulis, izskatā diezgan līdzīgs atsegtām cilvēka smadzenēm — ja, staigājot pa zemākajiem gaiteņiem, nejauši gadījās sastapties ar meku, no šī viepļa varēja pārbīties ne pa jokam. Meka barības vads — neregulāras formas vertikāla sprauga «sejas» apakšdaļā — bija atmiris orgāns, jo tagadējiem mekiem plecu apvidū zem ādas bija iestrādāts sīrupa pūslis, bet gremošanas orgāni, kuru sākotnējā funkcija bija uzņemt barības vielas no satrūdējušiem purvāju augiem un zarndobumaiņiem, bija atrofējušies. Apģērbu meki parasti nevalkāja, varbūt vienīgi darba priekšautu vai instrumentu jostu, un rūsgani zeltainā āda saulē mirdzēja ar neparastu spožumu. Tāds izskatījās viens atsevišķs meks, būtībā tikpat meistarīgs dabas produkts kā cilvēks — varbūt pat meistarīgāks savu lielisko smadzeņu dēļ, kuras darbojās arī kā radiouztvērējs. Strādādams barā, vairāku rosīgu tūkstošu vidū, meks vairs neizskatījās ne tik apbrīnojams, ne tik meistarīgs — drīzāk kaut kas viduvējs starp zemākas rases cilvēku un tarakānu.

Daži zinātnieki, it īpaši D. R. Džārdins no Rītagaismas un Salonsons no Tuangas, uzskatīja meku par rāmu un flegmātisku radījumu, taču asredzīgais Kleghorns no Hcdždornas pils bija citādās domās. Meka emocijas, apgalvoja Kleghorns, atšķiras no cilvēka emocijām un cilvēkam ir visai grūti apjaušamas. Pēc cītīgas izpētes Kleghorns atklāja vairāk nekā duci meka emociju veidu.

Par spīti šādiem pētījumiem, meku dumpis visus pārteidza vienlīdz nesagatavotus — gan Kleghornu, gan D. R. Džārdinu un Salonsonu, gan jebkuru citu. — Kāpēc? — visi jautāja cits citam. Kā radījumi, kuri tik ilgi bijuši padevīgi, pēkšņi varējuši īstenot šādu slepkavīgu sazvērestību?

Pats ticamākais no izvirzītajiem iemesliem bija arī pats vienkāršākais: meki necieš verdzību un ienīst Zemes cilvēkus, kas izrāvuši tos no dabiskās vides. Šīs teorijas pretinieki apgalvoja, ka nevarot piedēvēt cilvēciskas emocijas un attieksmes organismiem, kas nav cilvēki; pēc viņu domām, meki varot just vienīgi pateicību pret aristokrātiem, kas glābuši tos no Devītā Etamīna apstākļiem. — Tagad jūs paši piedēvējat tiem cilvēciskas emocijas, — sacīja pirmie. Un oponentu atbilde visbiežāk skanēja tā: — Galīgo patiesību mēs tikpat nezinām, tāpēc visi pieņēmumi ir vienlīdz apstrīdami.

Hedždornas pils atradās uz melnas diorīta klints kores plašas ielejas dienvidu pusē. Tā bija lielāka un majestātiskāka par Žaneiju, un to sargāja trīssimt pēdu augsts mūris, kura kopgarums sasniedza jūdzi. Aizsargvalnis pacēlās veselas deviņsimt jūdzes virs ielejas, un tornīši, sargtorņi un novērošanas punkti atradās vēl augstāk. Klints austrumu un rietumu nogāzes stāvi stiepās lejup līdz pat ielejai. Ziemeļu un dienvidu nogāzes nebija gluži tik stāvas, un uz tām pletās vīnogulājiem, artišokiem, bumbierēm un granātkokiem apstādītas terases. No ielejas augšup veda gatve, kas apmeta loku visapkārt klintij un cauri portālam ieveda galvenajā laukumā. Tam pretī slējās varenā rotonda, un tai abās pusēs — augsti dzīvojamie nami divdesmit astoņām ģimenēm.

Sākotnējā pils ēka, kura bija uzcelta tūdaļ pēc cilvēku atgriešanās uz Zemes, atradās tagadējā pils laukuma vidū. Desmitais Hedždorns bija licis nojaukt vecās pils mūrus un pēc tam sapulcējis milzīgu baru zemnieku un meku, kam vajadzēja uzcelt jaunus. Tolaik — pirms pieciem simtiem gadu — tika uzbūvēti arī tagadējie divdesmit astoņi nami.

Lejpus laukumam atradās treju veidu saimniecības ēkas, izvietotas dažāda augstuma joslās: viszemākajā daļā slējās staļļi un garāžas, mazliet augstāk — meku darbnīcas un dzīvojamās mājas, un virs tām — dažādas noliktavas un visādu nozaru ražotnes: maiznīca, dzērienu darītava, juvelieru darbnīca, arsenāls un tamlīdzīgas nepieciešamas ēkas.

Pašreizējais Hedždorns, divdesmit sestais pēc kārtas, bija viens no Overvīlu cilts Klcghorniem. Šī izvēle bija izraisījusi vispārēju izbrīnu, jo O. S. Šārls, kā viņu dēvēja pirms iecelšanas tagadējā godā, bija kungs, kas nekādu īpašu ievērību nebija izpelnījies. Elegances, stila izjūtas un erudīcijas ziņā viņš atbilda gluži ikdienišķam vidusmēram un nekad nebija izcēlies ar īpašu domāšanas oriģinalitāti. Viņš bija stalti noaudzis vīrs ar paplatu seju, lieliem vaigukauliem un īsu, taisnu degunu; šaurās, pelēkās acis zem augstās pieres lūkojās laipni un labvēlīgi. Viņa sejas izteiksme allaž bija mazliet izklaidīga, un nelabvēļi to mēdza dēvēt par trulu. Taču līdzko biezās, gaišās uzacis tikai mazliet savilkās un plakstiņi nolaidās lejup, šī seja acumirklī kļuva drūma un spītīga, kaut arī pats O. S. Šārls jeb Hedždorns to nemaz neapzinājās.

Tiesa, reālas varas pils galvam bija maz vai pat nemaz, toties viņš allaž spēcīgi ietekmēja visus apkārtējos, un tas, kurš kļuva par Hedždornu, ar savu stilu un personību atstāja manāmu iespaidu uz ikvienu pils iemītnieku. Šī iemesla dēļ Hedždorna izvēle nebūt nebija mazsvarīga un saistījās ar simtiem dažādu apsvērumu, un tikai retais pretendents pirmsvēlēšanu laikā tika cauri bez enerģiskiem pārmetumiem un mulsinošiem atgādinājumiem par kādu sen pieļautu grēciņu runas veidā vai uzvedībā. Kaut arī pretendents nemēdza atklāti izrādīt savu aizvainojumu, šīs norises neglābjami putināja draudzību, vairoja naidu, aptraipīja labo slavu. O. S. Sārla paaugstināšanā izpaudās kompromiss starp divām Overvīlu frakcijām, jo tieši šī cilts bija izpelnījusies godu izvirzīt savu pārstāvi nozīmīgajam postenim.

Abi kungi, starp kuriem O. S. Šārls kļuva par kompromisa iemiesojumu, baudīja lielu cieņu, taču attieksmē pret dzīvi bija nesamierināmi uzskatu pretinieki. Viens no tiem bija talantīgais Gārs no Zumbeldu dzimtas. Šis kungs iemiesoja sevī Hedždornas pils tradicionālos tikumus — viņš bija izcils esenču pazinējs, ģērbās ar nevainojamu eleganci, un Overvīlu cilts iecienītajā rozetē viņam nekad nebija nevienas sagriezušās vai pašķiebušās ieloces. Bezrūpīgs šarms viņā teicami apvienojās ar dižciltīgu pašcieņu. Viņa atjautīgā valoda dzirkstīja no citātiem un spožiem domu graudiem. Sastopot izaicinājumu, šī atjautība pārtapa izsmalcinātā dzēlībā. Gārs spēja citēt no galvas ikvienu pazīstamu literāru sacerējumu; viņš meistarīgi spēlēja deviņstīgu kokli un tāpēc allaž bija gaidīts viesis Seno apmetņu parādē. Viņš bija nepārspējams antīku lietu pazinējs, viņš zināja, kur uz Senās Zemes atradusies ikviena lielāka pilsēta, un stundām ilgi varēja runāt par aizgājušo laiku vēsturi. Kara mākslas gudrībās viņam Hedždornā nebija līdzinieka, un vienīgi D. K. Magda no Deloras pils vai varbūt vēl Brašems no Tuangas pils varēja šai jomā ar viņu mēroties. Trūkumi? Nepilnības? Tās varētu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: pārmērīga etiķetes godāšana, kas attiecībā uz citiem izpaudās dzēlīgā pārākumā, un pārdroša neatlaidība, kas robežojās ar nežēlību.

O. Z. Gāru neviens neiedomātos dēvēt par neinteresantu vai lēmumos nenoteiktu cilvēku, un visi pazina viņa drosmi. Pirms diviem gadiem Lucernas ielejā bija uzdrīkstējies iebrukt nomadu bars, kas slepkavoja zemniekus, zaga lopus un pat nogāja tiktāl, ka iešāva bultu krūtīs kādam Aisetas kadetam. O. Z. Gārs nevilcinādamies sapulcēja mekus soda ekspedīcijai, sasēdināja tos divpadsmit spēka furgonos un devās pa pēdām nomadiem, kuri beidzot tika panākti netālu no Drēnas upes pie Vorstera katedrāles drupām. Nomadi izrādīja negaidītu spēku un veiklību un nebūt nevēlējās bēgt, ko kājas nes. Komandēdams uzbrukumu no sava sēdekļa spēka furgonā, kuru abās pusēs no bultām aizsargāja divi meki ar vairogiem rokās, O. Z. Gārs sevi šai kaujā parādīja no vislabākās puses.

Cīņa beidzās ar nomadu sakāvi. Divdesmit septiņi noliesējuši, melnos apmetņos tērpti līķi palika guļam kaujas laukā, bet meku vidū kritušo bija tikai divdesmit.

O. Z. Gāra pretinieks vēlēšanās bija Kleghorns, Kleghornu • l/imtas vecākais. Tāpat kā O. Z. Gārs, arī Kleghorns Hedždornas sabiedrības izsmalcinātajās paražās un norisēs jutās tikpat brīvi kā /ivs ūdenī.

Erudīcijā viņš neatpalika no O. Z. Gāra, kaut arī nevarēja sacensties ar to daiļrunībā, jo viņa galvenais izpētes objekts bija meki, to fizioloģija, valodas formas un sadzīves modeļi. Kleghorna runasveids bija saturīgāks, taču ne tik saistošs kā O. Z. Gāram un bez viņam raksturīgās dzēlības. Kleghorns savā runā reti izmantoja Gāra iecienītos tropus un alūzijas, un labprātāk izteica savas domas bez liekiem izskaistinājumiem. Kleghorns neturēja fānes, turpretī O. Z. Gāra četras smalkās, savstarpēji saskaņotās tīmeklītes izraisīja vispārēju sajūsmu, un to priekšnesumi Seno apmetņu parādē parasti palika nepārspēti. Galvenā atšķirība starp šiem abiem cilvēkiem slēpās viņu filozofiskajā pasaules uzskatā. O. Z. Gārs, tradicionālā uzskata pārstāvis, bija nelokāms savas sabiedrības aizstāvis un dedzīgi atbalstīja visus tās principus bez jebkādām atkāpēm. Viņu nemāca nedz šaubas, nedz vainas apziņa, un viņš nejuta nekādu vēlēšanos mainīt kārtību, kura ļāva vairāk nekā diviem tūkstošiem kungu un dāmu dzīvot bagātībā un greznībā. Kleghorns, gan nebūdams sirdsapziņas mocīts nožēlnieks, tomēr juta neapmierinātību ar Hedždornas pilī valdošo dzīvesveidu un ritumu un iebilda pret to tik pārliecinoši, ka daudzi pat nevēlējās viņā klausīties, lai nevajadzētu justies neveikli. Taču kaut kur sirds dziļumos arī viņiem brieda neskaidra vainas apziņa, un Kleghornam bija daudz ietekmīgu atbalstītāju.

Kad pienāca laiks balsot, ne O. Z. Gārs, ne Kleghorns nespēja gūt pietiekami plašu atbalstu. Beidzot vadošais postenis tika piešķirts cilvēkam, kurš uz to nebija cerējis pat vispārdrošākā optimisma brīžos: cilvēkam ar nevainojamu uzvedību un pašcieņu, taču bez īsta dziļuma; cilvēkam, kuram nepiemita tukša vīzdegunība, tomēr trūka dzīvīguma; viņš bija patīkams un draudzīgs, taču nelabprāt virzīja samilzušus jautājumus pretī nepatīkamam atrisinājumam, — tāds bija O. S. Šārls, jaunais Hedždorns.

Pusgadu vēlāk, tumšajās nakts stundās pirms rītausmas, Hedždornas meki atstāja savas mītnes un devās projām, paņēmuši līdzi spēka furgonus, darbarīkus, ieročus un elektriskās ierīces. Šī rīcība acīmredzot bija izplānota jau sen, jo tajā pašā laikā un tādā pašā veidā meki aizgāja arī no pārējām astoņām pilīm.

Sākotnējā reakcija Hedždornas pilī bija tāda pati kā visur citur — vispirms neticība, tad mulss niknums, un visupēc — kad tika apsvērta šīs rīcības iespējamā nozīme — bažas un nelaimes priekšnojautas.

Jaunais Hedždorns, cilšu vecākie un vairākas citas Hedždorna izvēlētas amatpersonas sanāca kopā sēžu zālē, lai apspriestos par

notikušo. Visi sasēdās ap lielu galdu, ko sedza sarkans samts: galda galā Hedždorns, pa kreisi no viņa Ksantens un Isets, pa labi Overvlls, Ors un Bjūdrijs; tālāk iekārtojās visi pārējie, to starpā O. Z. Gārs, I. K. Linnuss, A. G. Bernāls — ļoti spējīgs matemātikas teorētiķis, B. F. Vaiess — tikpat izcils senatnes pētnieks, kurš bija atklājis daudzu seno pilsētu atrašanās vietas, starp kurām bija arī Palmīra, Lībeka, Eridu, Zenzvila, Bērtona pie Trentas un Masīlija. Amatpersonu loku noslēdza vairāki dzimtu vecākie: Marūns un Boduns no Oru dzimtas, Kvejs, Rosets un Aidelsijs no Ksantenu dzimtas, Jūgass no Isetiem un Kleghorns no Overvīliem.

Minūtes desmit visi sēdēja klusēdami un centās sakopot domas; šo mēmo psiholoģiskās pielāgošanās procesu dēvēja par «intresiju».

Beidzot Hedždorns sāka runāt. «Pili piepeši atstājuši visi tās meki. Gluži saprotams, ka šāds stāvoklis sagādā lielas neērtības un ka to nepieciešams novērst, cik drīz vien iespējams. Esmu pārliecināts, ka tiktāl mēs visi esam vienisprātis».

Viņš aplaida skatienu galdam. Visi pastiepa uz priekšu savas ziloņkaula plāksnītes, apliecinādami piekrišanu — visi, izņemot Kleghornu, kurš tomēr nenostatīja savu plāksnīti uz galda, kā bija pieņemts darīt pretēju uzskatu gadījumā.

Isets, skarba izskata kungs sniegbaltiem matiem, neparasti skaists, par spīti saviem septiņdesmit gadiem, drūmā balsī teica:

—  Neredzu nekāda pamata spriedelēt vai vilcināties. Darāmais ir pilnīgi skaidrs. Tiesa, zemnieki ir nožēlojams materiāls bruņotu spēku izveidei. Tomēr mums jāsapulcē viņi, jāizsniedz viņiem sandales, virsvalki un ieroči, lai viņi nedarītu mums kaunu, un jānodod viņi prasmīga komandiera rokās — tas varētu būt O. Z. Gārs vai Ksantens. Lai putni nosaka bēgļu atrašanās vietu, pēc tam vajag tos panākt un pavēlēt, lai zemnieki tos pamatīgi noslāna un atdzen atpakaļ mājās.

Ksantens, trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kurš neparasti agri bija kļuvis par cilts vecāko un turklāt bija labi pazīstams karstgalvis, papurināja galvu. — Tāda iecere skan vilinoši, taču nav īstenojama. Zemnieki gluži vienkārši nespēj stāties pretī mekiem, lai kā mēs viņus sagatavotu.

Tā bija nepārprotama patiesība. Zemnieki, sīki andromorfi, kas sākotnēji radušies uz Desmitās Spikas planētas, bija visai bikli radījumi un, pats galvenais, nespējīgi uz vardarbīgu rīcību.

Kādu laiku pie galda valdīja saspringts klusums. Beidzot sāka runāt O. Z. Gārs. — Ja šie nelieši nebūtu nozaguši mūsu spēka furgonus, es labprāt tūdaļ pat drāztos viņiem pa pēdām un ar pātagu pārdzītu viņus mājās!

— Nav saprotams, kā būs ar sīrupu, — teica Hedždorns. — Skaidrs, ka visu iespējamo viņi paņēma līdzi. Kas notiks, kad tas

būs iztērēts? Vai tad viņi dzīvos badā? Viņi taču nevar atgriezties pie savas sākotnējās barības — kas tā bija, laikam purva dūņas? Ei, Klcghorn, tu esi speciālists šādos jautājumos. Vai meki var atsākt barošanos ar dūņām?

— Nē, — atbildēja Kleghorns. — Pieauguša meka barības vads ir atrofējies. Taču ja ar dūņām sāktu barot jaundzimušu mazuli, tas droši vien izdzīvotu.

—   Tieši tā es domāju, — Hedždorns pievērsa bargu skatienu savām kopā saņemtajām rokām, cenzdamies neizrādīt, ka viņam nav neviena lietišķa priekšlikuma.

Durvīs parādījās kāds kungs tumši zilajā Bjūdriju ietērpā; nometies uz viena ceļgala, viņš augstu pacēla labo roku un paklanījās.

Hedždorns piecēlās. — Nāc iekšā, B. F. Robart, un ziņo, kādi tev jaunumi! — Ienācēja poza un kustība nepārprotami liecināja, ka viņam kaut kas ziņojams.

—   Nupat tika pārraidītas ziņas no Halsionas. Meki uzbrukuši pilij, saspridzinājuši mūrus un apkauj visus iedzīvotājus. Pirms minūtes radio apklusa.

Visi strauji pagriezās pret viņu, un daži pielēca kājās. — Apkauj? — iebrēcās Kleghorns.

— Esmu pārliecināts, ka šobrīd Halsionas pils vairs nav.

Kleghorns sēdēja, stingi raudzīdamies sev priekšā. Pārējie

izbiedētās balsīs pārsprieda baismo vēsti.

Hedždorns mēģināja atkal nodibināt apspriedē kārtību. — Šis, protams, ir ārkārtējs stāvoklis, varbūt visnopietnākais pārbaudījums visā mūsu vēsturē. Man atklāti jāatzīstas, ka nevaru ieteikt nekādu izšķirošu pretdarbības pasākumu.

—   Kas notiek pārējās pilīs? Vai tās ir drošībā? — noprasīja Overvīls.

Hedždorns pievērsās B. F. Robartam: — Esi tik laipns un nodibini radiosakarus ar visām citām pilīm un noskaidro, kāds ir stāvoklis tajās!

—    Pārējās ir tikpat viegli ieņemamas kā Halsiona, — teica Ksantens, — it sevišķi Jūrassala un Delora, un tāpat arī Maravela.

Kleghorns attapās no dziļajām domām. — Manuprāt, visiem kungiem un dāmām, kas tur dzīvo, vajadzētu padomāt par patvērumu Žaneijas pilī vai pie mums — līdz tam laikam, kad dumpis būs apspiests.

Pārējie, kas sēdēja ap galdu, paskatījās uz viņu ar izbrīnu un mulsumu. O. Z. Gārs lipīgi laipnā balsī apvaicājās: — Tu uzskati, ka šo piļu dižciltīgajiem vajadzētu bēgšus meklēt patvērumu kaut kāda zemāko kārtu lielmanīga izlēciena dēļ?

—   Taisni tā es uzskatu — ja viņi grib palikt dzīvi, — rāmi atbildēja Kleghorns. Kleghornam bija nedaudz pāri pusmūžam, viņš

bija plecīgs, stiprs vīrietis ar melniem, mazliet iesirmiem matiem, apbrīnojami izteiksmīgām zaļām acīm un tādu izturēšanos, kas liecina par lielu iekšēju, paša gribai pakļautu spēku. — Bēgšana vārda tiešā nozīmē ir saistīta ar zināmu pašcieņas zaudējumu, — viņš turpināja. — Ja O. Z. Gārs var ieteikt kādu elegantu veidu, kā ņemt kājas pār pleciem, es labprāt to gribētu uzzināt, un arī pārējiem to vajadzētu paturēt prātā, jo tuvākajā laikā tas mums varētu jūtami atvieglot dzīvi.

Pirms O. Z. Gārs paspēja atbildēt, iejaucās Hedždorns: — Ne­novirzīsimies no temata! Man jāatzīstas, ka nespēju paredzēt šiem notikumiem galu. Meki apliecinājuši, ka viņi ir slepkavas. Kā mēs varam pieņemt slepkavas atpakaļ savā dienestā? Bet, ja to neda­rām — nu tad, maigi izsakoties, mums nāksies padzīvot visai skarbos apstākļos, iekams spēsim atrast un apmācīt jaunu tehnisko personālu.

—    Kosmosa kuģi! — iesaucās Ksantens. — Mums tūlīt pat jāparūpējas par tiem!

—     Kā tā? — noprasīja Bjūdrijs, kungs ar akmenscictiem vaibstiem. — Kā tu to domā — jāparūpējas?

—  Mēs nedrīkstam ļaut tos sabojāt! Kā gan citādi? Tie ir mūsu vienīgā saite ar Dzimtajām Pasaulēm. Apkalpes meki droši vien nav pametuši angārus, jo gadījumā, ja dumpinieki sadomājuši mūs iznīcināt, tie centīsies atņemt mums iespēju izmantot kosmosa kuģus.

—  Varbūt tu vēlētos kopā ar zemnieku armiju maršēt prom uz angāriem un ņemt tos savā stingrajā pārziņā? — diezgan augstprātīgā tonī apvaicājās O. Z. Gārs. Starp viņu un Ksantenu bija risinājusies ilga sāncensība, kas pāraugusi savstarpējā naidā.

—  Iespējams, ka tā ir mūsu vienīgā cerība, — Ksantens atbildēja. — Tikai es nezinu, kā cīnīties kopā ar zemnieku armiju. Gudrāk būs, ja es pats aizlidošu uz angāriem un izlūkošu stāvokli. Tikmēr varbūt tu un pārējie, kam ir pieredze militārā jomā, varētu sapulcēt un sākt apmācīt «zemnieku zemessardzi».

—    Attiecībā uz šo jautājumu es nogaidīšu mūsu pašreizējās apspriedes slēdzienu, — paziņoja O. Z. Gārs. — Ja tiks nolemts, ka šāds ir optimālais ceļš, saprotams, ka es pilnā mērā likšu lietā savu kompetenci. Ja tu savas spējas vari vislabāk izpaust, izspiegojot meku darbošanos, tad ceru, ka būsi tik augstsirdīgs, ka izmantosi tās tikpat aktīvi kā es savējās.

Abi kungi pārmija zvērošus skatienus.

Pirms gada viņu nesaticība gandrīz bija izraisījusi divkauju. Ksantens bija slaida auguma vīrietis samērīgiem locekļiem, allaž nervozas rosības pārņemts; daba viņam nebija žēlojusi šarmu, tomēr mazliet pārliecīgā tieksme uz dabiskām jūtu izpausmēm kaut ko laupīja viņam no īstenas elegances. Tradicionālisti uzskatīja viņu par gaisīgu un nenosvērtu cilvēku — pārāk vaļīgas manieres, pārāk maz bijības pret vispārpieņemtām normām, un cilts vecākā amatam jau nu gan viņš nav labākais atradums!

Ksantena atbilde O. Z. Gāram bija laipni pieklājīga: — Ar prieku uzņemšos veikt šo pienākumu. Tā kā ātra rīcība šobrīd ir ļoti būtiska, cs riskēšu iemantot karstgalvja neslavu un došos ceļā tūlīt pat. Ceru, ka atgriezīšos rīt ar jaunām ziņām. — Viņš piecēlās, ceremoniāli paklanījās Hedždornam, ar kopēja sveiciena žestu atvadījās no pārējiem apspriedes dalībniekiem un izgāja no zāles.

III

Šķērsojis pagalmu, Ksantens iegāja Esldjūnu namā, kur trīspadsmitajā stāvā atradās viņa dzīvoklis — četras istabas, iekārtotas tā dēvētajā Piektās Dinastijas stilā; tā apzīmēja veselu vēsturisku laikmetu Altēra Dzimtajās Planētās, no kurām cilvēku dzimums bija atgriezies uz Zemes.

Viņa pašreizējā dzīvesbiedre Araminta, dāma no Onveinu dzimtas, bija kaut kur izgājusi pati savās darīšanās, un tas Ksantenam bija tieši pa prātam. Viņa būtu apbērusi to ar neskaitāmiem jautājumiem un noraidījusi tā vienkāršo paskaidrojumu, turēdama aizdomās par iepriekš norunātu satikšanos Ksantena lauku mājā. Nevarēja jau noliegt, ka Araminta viņam tiešām mazliet apnikusi, un likās, ka arī viņa jūt to pašu; iespējams arī, ka Ksantena amats nebija sagādājis viņai tik daudz iespēju spīdēt dažādās sabiedriskās dzīves norisēs, cik viņa bija gaidījusi. Bērnus viņi nebija radījuši. Aramintas meita no iepriekšējās kopdzīves bija piereģistrēta viņai. Otrs viņas bērns tiktu piereģistrēts Ksantenam, tādējādi liedzot viņam iespēju sagādāt sev vēl kādu bērnu. [1]

Ksantens novilka dzelteno sapulces apģērbu. Ar jauna zemnieku tēviņa palīdzību viņš uzģērba tumši dzeltenas mednieka bikses ar melnu apmali, uzvilka melnu virsjaku un apāva melnus zābakus. Tad viņš uzlika galvā mīkstu melnu ādas cepuri un iemeta plecu somā ieročus — riteni savītu asmeni un enerģētisko šauteni.

Izgājis no dzīvokļa, viņš izsauca liftu un nobrauca lejā līdz pirmā stāva ieroču noliktavai, kur citkārt viņu apkalpotu kāds no mekiem. Tagad Ksantens bija spiests pārvarēt milzīgu nepatiku un pats ieiet aiz letes, lai pārlūkotu plauktus. Meki bija aiznesuši līdzi prāvu tiesu no sporta bisēm, visus skrošu sviedējus un enerģētiskās šautenes.

Draudīga zīme, nodomāja Ksantens. Beidzot viņ§ sameklēja ādas pletni ar tērauda uzmavām, rezerves lodes savai šautenei, pāris granātu un spēcīgu monokulāru.

Atgriezies liftā, Ksantens piespieda augšstāva pogu un braukdams drūvīgi apcerēja garo kāpienu augšup, kad lifta mehānisms beidzot vairs nedarbosies un nebūs arī meku, kas to savestu kārtībā. Iedomādamies, kādas niknuma lēkmes plosīs zvērinātos tfadicionālistus, tādus kā, piemēram, Bjūdrijs, viņš sevī guldzoši pasmējās. Par garlaicību tuvākajā laikā nevarēs sūdzēties!

Augšstāvā izgājis no lifta, Ksantens devās aizsargvaļņa virzienā un gar to aizgāja līdz radiosakaru istabai. Parasti tur sēdēja trīs meku speciālisti, kuru «ausu» pudurus ar aparātiem savienoja vadi un kuri pārrakstīja ar mašīnu visus saņemtos ziņojumus. Tagad mehānismu priekšā stāvēja tikai B. F. Robarts, neziņā grozīdams pogas un ripas; greizais vaibsts ap muti pauda viņa nepatiku un pretīgumu pret šādu darāmo.

— Vai ir vēl kādi jaunumi? — Ksantens vaicāja.

B. F. Robarts sāji pasmīnēja. — Šķiet, ka tie tur viņā galā kaut ko vairāk saprot no visiem šiem mudžekļiem nekā es. Reizēm izdodas uztvert pa kādai balsij. Cik saprotu, meki sākuši uzbrukumu Dcloras pilij.

Ksantenam aiz muguras parādījās Kleghorns.

— Vai es pareizi dzirdēju? Deloras pils pagalam?

—  Pagalam vēl ne, Kleghorn. Bet daudz vairs netrūkst. Deloras mūri ir tikpat kā skaista dekorācija, kas knapi turas kopā.

—   Satriecošs stāvoklis! — nomurmināja Ksantens. — Kā gan būtnes, kas apveltītas ar jušanas spējām, var nodarīt tādu ļaunumu? Cik maz mēs pēc visiem šiem garajiem gadsimtiem zinām par viņiem! — To sacīdams, viņš apjauta, ka bijis netaktisks: Kleghorns taču meku pētījumiem veltījis krietnu tiesu laika.

—  Pats par sevi tas nav nekas pārsteidzošs, — strupi piemetināja Kleghorns. — Tādas lietas cilvēces vēsturē notikušas neskaitāmas reizes.

Mazliet izbrīnījies par to, ka notikumu, kas attiecināms uz zemākas kārtas būtnēm, Kleghorns saista ar cilvēces vēsturi, Ksantens pajautāja: — Vai tev agrāk nebija nekādas nojautas par šo ļaunprātīgo noslieci meku dabā ?

— Nē. Nemaz. Patiešām nebija.

Šķiet, ka Kleghorns to uzņem pārlieku jūtīgi, nodomāja Ksantens. Galu galā tas ir pilnīgi saprotami. Kleghorna pamatdoktrīna, ko viņš izklāstīja Hedždorna vēlēšanu priekšposmā, nebūt nebija vienkārša un Ksantens to nedz lāgā izprata, nedz atbalstīja tās neskaidros mērķus, tomēr bija skaidrs, ka meku dumpis ir izsitis pamatus zem Kleghorna kājām. Droši vien tas sagādājis rūgtu gandarījumu O. Z. Gāram, kura tradicionālās doktrīnas šobrīd šķita apstiprinājušās.

— Tāda dzīve, kādu mēs dzīvojām, nevarēja turpināties mūžīgi, — Kleghorns strupi noteica. — Brīnums, ka tā vilkās pat tik ilgi.

—  Var jau būt, — mierinošā balsī atbildēja Ksantens. — Nu, tas nav svarīgi. Viss mainās. Ko var zināt? Varbūt zemnieki nākotnē iecerējuši saindēt mūsu pārtiku?… Man jāiet. — Viņš paklanījās pret Klcghornu, kurš atbildēja ar īsu galvas mājienu, tad pret B. F. Robartu un izgāja no istabas.

Pa spirālveidīgajām kāpnēm, kas gandrīz vai atgādināja spraišļu kāpnes, Ksantens uzkāpa augšup līdz aizgaldiem, kuros dzīvoja putni. Te allaž valdīja nenovēršama nekārtība; spārnotie radījumi pavadīja laiku azartspēlēs, lielākoties izklaidēdamies ar tādu kā šaha paveidu, kura noteikumus nevienam aristokrātam nebija izdevies saprast.

Hedždornas pilī tika turēti simt šādu putnu, un tos kopa pulciņš nelaimīgu zemnieku, pret kuriem putni izturējās ļoti necienīgi. Spilgtie, pļāpīgie radījumi ar sarkanām, dzeltenām un zilām spalvām un gariem kakliem nemitīgi grozīja ziņkārās galvas un visādi apliecināja savu iedzimto bijības trūkumu, ko nespēja labot nekāda disciplīna vai audzināšana. Ieraudzījuši Ksantenu, tie cits caur citu sāka izsmējīgi klaigāt: — Te kāds grib lidot! Kāds varen smags! Kāpēc tie paškronētie divkājaini paši neizaudzē sev spārnus? Draugs, neuzticies putniem! Mēs pacelsim tevi gaisā un tad nosviedīsim taisni uz cietās zemes!

—  Klusu! — Ksantens uzsauca. — Man vajadzīgi seši ātri, klusi putni svarīgam uzdevumam. Vai kāds nojums ir uz to spējīgs?

—   Vai kāds esot spējīgs, viņš prasa! — Krā, krā, krā! Kad mēs veselu nedēļu neesam lidojuši! Ak viņam vajag klusumu? Gan tu redzēsi klusumu, dzeltenmelnais kundziņ!

—  Nu tad nāciet! Tu! Tu! Tu ar savu visgudro skatienu. Un tu arī. Un tu ar uzrauto plecu! Tu ar zaļo pušķi! Surp uz grozu!

Putni devās, kurp norādīts, nemitīgi irgodamies, pukodamies, apsaukādami zemniekus; ļāvuši piepildīt savus sīrupa pūšļus, tie sapulcējās ap pītajā sēdeklī iekārtojušos Ksantenu. — Uz Vensānas kosmosa depo! — viņš tiem pavēlēja. — Lidojiet augstu un klusi! Apkārt ir ienaidnieks. Mums jānoskaidro, vai kosmosa kuģiem ir nodarīts kāds ļaunums un kāds tas ir.

Katrs putns satvēra pa virves gabalam, kas bija piesieti pie rāmja virs braucēja sēdekļa. — Tātad uz depo! — Krēsls pacēlās gaisā ar tik spēju rāvienu, ka ksantenam sacirtās zobi, un putni devās ceļā — smiedamies, lamādami cits citu (jo katram likās, ka pārējie cenšas turēt pēc iespējas mazāku svara daļu), bet galu galā ciešami pielāgodamies savam uzdevumam un itin saskaņoti vēzēdami savus trīsdesmit sešus spārnu pārus. Ksantenam par apmierinājumu pļāpas drīz pierima, un putni klusēdami laidās uz dienvidiem ar ātrumu apmēram piecdesmit vai sešdesmit jūdzes stundā.

Pēcpusdiena jau slīdēja uz vakara pusi. Senatnīgo apkaimes ainavu, kas bija redzējusi tik daudz nācēju un gājēju, tik daudz triumfa un tik daudz posta, šķērsoja garas, melnas ēnas. Paskatījies lejup, Ksantens nodomāja: kaut gan cilvēku dzimums ir sākotnēji radies uz šīs zemes un kaut gan viņa tiešie priekšteči jau septiņsimt gadu dzīvojuši tagadējās mājvietās, Zeme viņam joprojām šķiet sveša pasaule.

Tur nebija nekāda noslēpuma vai paradoksa. Pēc Sešu Zvaigžņu kara Zeme trīstūkstoš gadu bija palikusi nekopta un neapdzīvota, ja neņem vērā saujiņu nelaimīgu klaidoņu, kuri kaut kā bija pārcietuši šo kataklizmu un kļuvuši par pusmežonīgiem nomadiem. Tad pirms septiņiem gadu simteņiem daži bagāti aristokrāti no Altēra planētas, zināmā mērā politisku nesaskaņu mudināti, bet ne mazāk paši savas kaprīzes iespaidā bija nolēmuši atgriezties uz Zemes. Tā radās deviņi lielie cietokšņi ar to dižciltīgajiem iemītniekiem un specializēto andromorfu apkalpi.

Ksantens lidoja pāri apvidum, kurā viens no senatnes pētniekiem bija vadījis izrakumus; atraktajā vietā baltoja akmens plāksnēm izlikts laukums ar salauztu obelisku un apgāztu statuju. Šī aina kaut kādu dīvainu asociāciju ceļā Ksantena iztēlē modināja neparastu vīziju, kas bija pavisam vienkārša un tomēr tik dižena, ka viņš paskatījās visapkārt itin kā citādām acīm. Viņš redzēja, ka Zemi atkal apdzīvo cilvēki, ka lauki un tīrumi ir sakopti un apstrādāti, bet nomadi atspiesti tālu prom tuksnešos.

Tobrīd šī iztēles aina nelikās tuva īstenībai. Un Ksantens, vērodams, kā lejā garām slīd vecās Zemes neskaidrās kontūras, domās atgriezās pie meku dumpja, kurš bija tik piepeši un negaidīti pārvērtis viņa dzīvi.

Kleghorns jau sen bija apgalvojis, ka nekādi cilvēku dzīves apstākļi nav mūžīgi, piebilzdams loģiski izrietošu secinājumu: jo šie apstākli sarežģītāki, jo drīzāka ir pārmaiņas iespēja.

Tādā gadījumā septiņsimt gadu ilgā dzīve Hedždornas pilī — tik mākslīgi veidota, ekstravaganta un sarežģīta, cik vien dzīve var būt, — pati par sevi jau bija brīnums. Kleghorns bija attīstījis savu tēzi vēl tālāk. Tā kā pārmaiņa ir neizbēgama, dižciltīgajiem vajadzētu laikus mīkstināt tās iespaidu, jau iepriekš paredzot visus pavērsienus un cenšoties tos vadīt un regulēt; šai doktrīnai pretinieki bija uzbrukuši ar negantu sparu. Tradicionālisti centās pierādīt, ka visas Kleghorna idejas ir acīm redzami maldīgas, un uzskatīja, ka stabilā pils dzīve pati par sevi ir apliecinājums tās mūžīgai pastāvēšanas iespējai. Ksantens vispirms bija nosliecies par labu vienam uzskatam, pēc tam otram, taču emocionāli viņu neaizrāva ne viena, ne otra ideja. Varbūt vienīgi tas apstāklis, ka O. Z. Gārs ir tradicionālists, bija tuvinājis viņu Kleghorna nostājai.

Tagad izskatījās, ka notikumu norise apliecina Kleghorna uzskatu pareizību. Pārmaiņa bija notikusi, turklāt galēji nesaudzīga un skarba.

Protams, joprojām palika daudz jautājumu. Kāpēc meki savam dumpim izvēlējušies tieši šo laiku? Apstākļi taču nav jūtami mainījušies piecsimt gadu, un meki nekad agrāk nav izrādījuši neapmierinātību — tiesa, neviens, izņemot Kleghornu, par viņu jūtām nebija interesējies.

Putni pagriezās mazliet uz austrumu pusi, lai apmestu loku Balarata kalniem, kuru rietumpusē atradās lielas, nekad īsti neizzinātas pilsētas drupas. Lejā stiepās Lucernas ieleja, kas bija lepojusies ar auglīgiem laukiem. Ciešāk ieskatoties, vietām varēja izšķirt dažādu zemes gabalu robežas. Priekšā jau bija saskatāmi kosmosa angāri, kur meku tehniķi uzturēja lietošanas kārtībā četrus kosmosa kuģus — Hedžornas, Žaneijas, Tuangas, Rītagaismas un Maravelas kopīgo īpašumu; tiesa, dažādu iemeslu dēļ kosmosa kuģi nekad netika izmantoti.

Saule rietēja. Oranža gaisma mirguļoja un zaigoja uz metāla sienām. Ksantens deva putniem tālākos rīkojumus: — Laidieties lejup un nometieties aiz tās koku rindas, bet lidojiet zemu, lai jūs nepamana!

Stīvos spārnus vēzēdami, putni lokiem laidās lejup, seši neveikli kakli liecās uz zemes pusi. Ksantens sagatavojās triecienam. Putni nekad nepratās nosēsties rāmi, kad nesa līdzi sēdeklī cienījamu aristokrātu. Ja krava bija tāda, kas viņiem rūpēja pašiem, tad nolaišanās notika tik viegli, ka ne pieneņu pūka nepaceltos gaisā.

Ksantens prasmīgi noturēja līdzsvaru un izvairījās no klupšanas un kūleņošanas, kas putniem būtu paticis labāk. — Jums visiem ir sī­rups, — viņš tiem paziņoja. — Atpūtieties, netrokšņojiet un neķildojieties! Ja rīt līdz saulrieta laikam neesmu atgriezies, laidieties atpakaļ uz Hedždornas pili un paziņojiet, ka Ksantens gājis bojā!

—    Esi mierīgs! — putni atsaucās. — Mēs gaidīsim mūžīgi! Vismaz līdz rītdienas saulrietam katrā ziņā! Ja draud briesmas, ja tev iet slikti — krā, krā, krā! — pasauc tikai putnus! Krā! Kad mūs aizkaitina, mēs kļūstam briesmīgi!

—  Kaut nu tā tiešām būtu, — noteica Ksantens. — Taču visiem zināms, ka putni ir nelabojami gļēvuļi. Tomēr es cienu jūsu labo gribu. Atcerieties manus rīkojumus un, pats galvenais, esiet klusi! Es negribu, lai jūsu klaigāšanas dēļ mani izseko un nodur.

Putni sašutumā ieķērcās. — Cik netaisni, cik netaisni! Mēs esam klusi kā peles!

—    Labi! — Un Ksantens steigšus devās projām, lai paspētu nozust, iekams putni nav sākuši klaigāt viņam nopakaļ vēl citus padomus vai uzmundrinājumus.

Izgājis cauri mežam, Ksantens nonāca pļavā, kuras attālākajā nostūrī, varbūt simt jardu no meža malas, atradās pirmais angārs. Viņš apstājās, lai apdomātos.

Vajadzēja apsvērt vairākus apstākļus. Pirmkārt, iespējams, ka angāru apkalpes meki, kuru radiosakarus kavē metāla celtne, par dumpi vēl nemaz nav uzzinājuši. Tomēr Ksantens nosprieda, ka šāda iespēja maz ticama, ņemot vērā, cik rūpīgi izplānots viss notikušais. Otrkārt, meki, kas savā starpā uztur pastāvīgus sakarus, darbojas kā kolektīvs organisms. Veselums funkcionē efektīvāk nekā atsevišķas daļas, un indivīdam nav tieksmes izrādīt patstāvīgu Iniciatīvu. No tā izriet, ka ārkārtēja modrība nav sagaidāma. Treškārt, ja viņi rēķinās ar to, ka šai vietai kāds var slepeni tuvoties, tad viscītīgāk tiks uzmanīts tieši tas ceļš, pa kuru viņam jāiet.

Ksantens nolēma vēl desmit minūtes nogaidīt koku ēnā, līdz rietošā saule, kas spīdēja viņam pār plecu, visspēcīgāk apžilbinās katru iespējamo vērotāju.

Desmit minūtes pagāja. Rietošās saules nokvēlinātie angāri pletās gari un augsti, un šķita, ka tajos valda pilnīgs klusums. Pļavā, kas šķīra Ksantenu no angāriem, dzestrajā vakara vēsmā viegli šalca un viļņoja gara, zeltaina zāle.

Ksantens dziļi ievilka elpu, pacilāja ieroču somu, sakārtoja ieročus un devās uz priekšu. Līst rāpus pa zāli viņam neienāca prātā.

Tuvākā angāra aizmuguri viņš sasniedza bez sarežģījumiem. Piespiežot ausi pie metāla sienas, nekas nebija dzirdams. Ksantens aizgāja līdz stūrim un palūkojās gar būves sānsicnu — nekādu dzīvības pazīmju. Viņš paraustīja plecus. Nu tad — uz durvīm!

Ksantens gāja gar angāra sānmalu, un rietošā saule meta viņam priekšā garu, melnu ēnu. Viņš aizgāja līdz durvīm, kas veda uz angāru administratīvajām telpām. Tā kā šeit ar biklību neko nevarēja panākt, Ksantens atgrūda durvis vaļā un iegāja iekšā.

Kantortelpas bija tukšas. Galdi, pie kuriem gadsimtiem ilgi bija sēdējuši meku ierēdņi, rēķinādami fraktus un rakstīdami pavadzīmes, rindojās viņa priekšā tukši, spodrām virsmām, bez jebkādas putekļu kārtiņas. Kompjūteri un informācijas bankas, melnā emalja, stikls, baltie un sarkanie slēdži izskatījās kā vakar uzstādīti un iemontēti.

Ksantens aizgāja līdz stikla starpsienai, aiz kuras lielais kuģa korpuss meta ēnu uz angāra grīdas.

Mekus viņš neredzēja. Taču uz angāra grīdas, rūpīgi salikti rindās un kaudzītēs, gulēja kuģa vadības mehānisma elementi un detaļas. Vadības pultīs vīdēja plaši, melni caurumi, ļaujot nojaust, no kurienes sastāvdaļas atvienotas.

Ksantens izgāja no kantortelpas angārā. Kosmosa kuģis bija padarīts braukšanai nederīgs, un to vairs nevarēja izmantot.

Ksantens pārlaida skatienu rūpīgi sakrautajai detaļu rindai. Dažās pilīs mājoja pa zinātniekam, kuri teicami orientējās telpas —laika ceļojumu teorijā; S. K. Rozenhokss no Maravelas bija pat atklājis vienādojumus, kuri, iemiesoti mehānikā, varētu samazināt traucējošo Hamusa efektu. Taču starp visiem pils aristokrātiem — pat tad, ja kāds no tiem būtu ar mieru nolaisties tik zemu, ka savām rokām ķertos pie instrumentiem, — nebija neviena, kurš zinātu, kā ievietot atpakaļ, savienot un iedarbināt mehānismus, kas gulēja kaudzē uz angāra grīdas.

Kad šis ļaunais darbs padarīts? To vairs nebija iespējams pasacīt.

Ksantens atgriezās kantorī, tad izgāja āra puskrēslā un aizsoļoja līdz nākamajam angāram. Arī tur meku nebija, un arī tur kosmosa kuģis bija palicis bez vadības mehānismiem. Ksantens devās uz trešo angāru un tur atklāja tieši to pašu.

Pie ceturtā angāra viņš izdzirda tikko jaušamu troksni. Iegājis kantortelpās un caur stikla sienu ieskatījies angārā, viņš tur ieraudzīja mekus, kuri darbojās ar tiem raksturīgo kustību ekonomiju, turklāt gandrīz bez trokšņa, un šis klusums šķita baisi stindzinošs.

Ksantens, kurš jau tāpat jutās nelāgi pēc zaglīgā gājiena pa mežu, iedegās negantās dusmās, redzēdams, kā aukstasinīgā mierā tiek iznīcināts viņa īpašums. Viņš apņēmīgi iesoļoja angārā. Skaļi uzsitis sev pa gurnu, lai pievērstu uzmanību, viņš skarbi uzsauca: — Lieciet detaļas atpakaļ vietās! Kā jūs, salašņas, uzdrīkstaties kaut ko tādu darīt?

Meki pavērsa pret Ksantenu bezseju laukumus un nopētīja viņu caur lēcām, kas atradās melno pērlīšu puduros abpus galvai.

— Ak tā? — Ksantens uzbrēca. — Jūs vēl vilcināties? — Un, izrāvis pātagu, kam parasti bija vairāk simboliska nekā soda rīka loma, viņš noplīkšķināja to pret grīdu. — Tūlīt paklausiet! Šis smieklīgais dumpis ir galā!,

Meki joprojām vilcinājās, un stāvoklis šķita balansējam uz naža asmens. Nebija dzirdama neviena skaņa, kaut arī viņi apmainījās ziņu signāliem, apsvēra apstākļus, centās pieņemt vienotu lēmumu. Ksantens šādu dīkstāvi nevarēja pieļaut. Viņš devās uz priekšu un, pacēlis pātagu, trieca to pa vienīgo vietu, kurā meki juta sāpes — pa virvju ritulim līdzīgo seju. — Pie darba! — viņš ierēcās. — Tā tik ir apkalpes komanda! Postītāju komanda — lūk, kas jūs esat!

Meki izgrūda savu kluso, svelpjošo skaņu, kas varēja nozīmēt jebko. Viņi atkāpās, un tad Ksantens trapa galā pie ieejas kuģī ieraudzīja meku, kas bija augumā lielāks par visiem līdz Šim redzētajiem mekiēm un kaut kā neparasti atšķirīgs. Šis meks bija pavērsis pret Ksantena galvu šautenes stobru. Ar nesteidzīgu pātagas vēzienu Ksantens notrieca zemē meku, kurš bija meties viņam virsū ar nazi, un, īpaši nepūlēdamies tēmēt, izšāva uz trapa galā stāvošo milzeni — tas nokrita beigts tajā pašā brīdī, kad lode aizsvilpa pāri Ksantena galvai.

Tomēr pārējie meki bija apņēmušies turpināt uzbrukumu. Tie visi metās uz Ksantena pusi. Nevērīgi atspiedies pret kuģa korpusu, viņš raidīja uz tiem šāvienu pēc šāviena, tikai reizi paraudams galvu sānis, lai izvairītos no lidojoša metāla gabala, un reizi pastiepdams roku, lai noķertu sev raidītu nazi, ko tūlīt pat iesvieda sejā pašam metējam.

Meki sāka atkāpties, un Ksantens nojauta, ka tie vienojušies par citādu taktiku — vai nu nolēmuši doties pēc ieročiem, vai arī grasās iesprostot viņu angārā. Šā vai tā, šeit nekas vairs nebija iesākams. Pātagu vēzēdams, viņš atbrīvoja sev ceļu uz kantortelpām. Aiz muguras pret stikla starpsienu lidoja instrumenti, metāla stieņi un dzelzs gabali, bet Ksantens bez steigas izsoļoja cauri kantorim un izgāja ārā. Viņš pat nepaskatījās atpakaļ.

Debesīs kā liela, dzeltena bumba kāpa pilns mēness, izstarodams blāvu, safrāndzeltenu spīdumu kā senatnīga lampa. Meku acis nebija pielāgojušās tumsai, un Ksantens palika stāvam pie durvīm. Drīz meki sāka nākt ārā, un Ksantens nocirta katru galvu, kas parādījās atvērtajās durvīs.

Meki atkāpās atpakaļ angārā. Noslaucījis asmeni, Ksantens devās projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis šurp, neskatīdamies ne pa kreisi, ne pa labi. Tad piepeši viņš apstājās. Nakts tik tikko bija sākusies. Kāda doma nedeva Ksantenam mieru, un viņa atmiņā uznira meks, kurš bija tēmējis uz viņu ar šauteni. Tas bija izskatījies lielāks, varbūt mazliet tumšāku ādas toni, bet, pats galvenais, tā pozā bija jaušams tāds kā neparasts staltums, gandrīz vai valdonība — kaut gan šis vārds, attiecināts uz mekiem, izklausījās pavisam nepieņemami. Un tomēr — kādam taču vajadzēja izplānot šo dumpi vai vismaz izauklēt tā ieceri!

Varbūt ir vērts turpināt izlūkošanu, kaut arī galvenā informācija jau iegūta?

Ksantens pagriezās atpakaļ un devās pāri lidlaukam uz baraku un garāžu pusi. Un atkal, par spīti nepatikai, vajadzēja ievērot piesardzību. Ir nu gan pienākuši laiki, ja aristokrāts spiests slapstīties un vairīties no tādiem radījumiem kā meki! Ksantens aizlavījās garāžu aizmugurē, kur snauduļoja pusducis spēka furgonu. [2]

Ksantens pārlaida tiem uzmanīgu skatienu. Visi tie bija vienādi — metāla rāmis ar četriem riteņiem un zemes rokamo lāpstu priekšā. Tepat tuvumā jābūt sīrupa noliktavai.

Drīz Ksantens atrada lielu tvertni, kurā atradās daudz noslēgtu trauku. Apmēram duci no tiem viņš savāca tuvākajā furgonā, bet pārējos sadurstīja ar nazi, ļaudams sīrupam izplūst zemē. Meki lietoja mazliet savādāka sastāva maisījumu; viņu sīrups acīmredzot noglabāts citur, varbūt iekšā barakās.

Ksantens iekāpa vienā no spēka furgoniem, pagrieza slēdzi «Nomodā», piespieda pogu «Braukt» un pavilka sviru, kas iedarbināja riteņus atpakaļgaitā. Spēka furgons sāka gāzelēdamies ripot atpakaļ. Ksantens to apstādināja un pagrieza uz baraku pusi. To pašu viņš izdarīja vēl ar trim furgoniem, tad visus citu aiz cita iedarbināja un palaida uz priekšu.

Furgoni sāka ripot. Lāpstas pārcirta baraku metāla sienas, un jumts iebruka. Spēka furgoni ripoja dziļāk iekšienē, sadragādami visu, kas tiem gadījās ceļā.

Dziļi gandarīts, Ksantens pamāja ar galvu un atgriezās pie spēka furgona, kuru bija nolēmis izmantot pats. Iesēdies tajā, viņš vēl brīdi nogaidīja. No barakām neizskrēja neviens meks. Acīmredzot tās bija tukšas un visa apkalpes grupa aizgājusi uz angāriem. Tomēr sīrupa krājumi bija iznicināti, un tas viesa zināmu cerību. Daudzi meki tagad ies bojā aiz bada.

No angāru puses šurp steidzās kāds meks, kuru acīmredzot bija piesaistījis dragāšanas troksnis. Ksantens pieplaka sēdeklim, un, kad meks gāja garām viņa furgonam, apmeta ap masīvo kaklu savu pātagu. Viņš savilka siksnu, un meks smagi nokrita zemē.

Ksantens izlēca no furgona un sagrāba meka šauteni. Arī šis meks bija lielāks nekā pārējie, un tagad Ksantens ievēroja, ka tam nav sīrupa pūšļa — tas bija meks savā sākotnējā izcelsmes formā. Neticami! Kā šis radījums varējis saglabāties? Pēkšņi uzpeldēja daudz neparedzētu jautājumu — varbūt uz dažiem izdosies iegūt arī atbildes. Stāvēdams uz nogāztā radījuma galvas, Ksantens nocirta garās uztvērējspoles, kas slējās mekam pakausī. Tagad tas bija izolēts no pārējiem un atstāts savā ziņā, un šāds stāvoklis pat visbrašāko meku neglābjami darīja apātisku.

— Augšā! — Ksantens pavēlēja. — Kāp furgona aizmugurē! — Lai pastiprinātu iespaidu, viņš skaļi noplīkšķināja pātagu.

Pirmajā brīdī šķita, ka meks grib izrādīt pretestību, taču pēc pāris pātagas cirtieniem tas paklausīja. Ksantens iekārtojās sēdeklī, iedarbināja spēka furgontr un pagrieza to uz ziemeļiem. Putni nevarēs panest gan viņu, gan meku, un, ja arī varētu, tad klaigātu un ķērktu tik žēlabaini, ka piespiestu viņu noticēt: tas nav izdarāms. Varbūt tie gaidīs noteikto rītvakara stundu, bet tikpat labi iespējams, ka ne. Ļoti var būt, ka tie pavadīs nakti kokā, pamodīsies īgnā omā un tūdaļ laidīsies atpakaļ uz Hedždornas pili.

Spēka furgons visu nakti zvārodamies ripoja uz priekšu, vezdams sēdeklī snaudošo Ksantenu un aizmugurē sakņupušo gūstekni.

Pilis dzīvojošie kungi, par spīti savai pašpārliecinātībai, nakts laikā nelabprāt ceļoja pa apkaimi, un šīs nepatikas cēlonis, kā zobgalīgi izteicās daži drosminieki, bija māņticīgas bailes. Citi stāstīja, ka reizēm ceļiniekus pie pussagrautiem mūriem pārsteidzot baisas parādības, un tie dzirdot te dīvainu mūziku, te mēnessgaru elsas, te rēgainu mednieku tālīnas ragu skaņas. Citi teicās redzējuši gaiši violetas un zaļas gaismas un spokus, kas lieliem soļiem skrējuši cauri mežam; un Houda abatija, šobrīd vairs tikai mikls grausts, bija ieguvusi baigu slavu tajā mītošās Baltās vecenes dēļ, kur. pieprasot no garāmgājējiem satriecošu izpirkšanas maksu.

Sādu nostāstu bija bezgala daudz. Un, kaut arī rūdītie smīkņāja, neviens bez sevišķas vajadzības naktī apkārt nebraukāja. Nudien, ja jau rēgi patiesi mēdz apsēst traģisku notikumu un smagu pārdzīvojumu vietas, tad Senās Zemes apvidiem viscaur jābūt neskaitāmu rēgu un spoku pilniem, it sevišķi šai apkaimei, pa kuru Ksantens brauca savā spēka furgonā — te ikkatrs akmens, ikkatra nora, ikkatra pļava un grava bija klāta ar biezu kārtu cilvēku pārdzīvojumu.

Mēness kāpa debesīs arvien augstāk. Furgons ripoja uz ziemeļiem pa senatnīgu ceļu, kura saplaisājušās betona plāksnes bāli vizēja mēness gaismā. Ksantens divreiz redzēja ceļmalā pazibam oranžas gaismas, un vienreiz viņam likās, ka zem kādas cipreses stāv garš, kluss stāvs, kas mēmi vēro viņu pabraucam garām. Ksantens nešaubījās, ka sagūstītais meks cenšas izdomāt kādu nelietību. Tiesa, bez uztvērējspolēm tas jūtas apmulsis un bezspēcīgs, tomēr Ksantens sev iegalvoja, ka laisties snaudā nebūtu gudri.

Ceļš veda cauri nelielai pilsētai, kurā vēl bija saglabājušās dažas nesabrukušas ēkas. Pat nomadi vairījās apmesties šajās senajās pilsētās, jo tur pārlieku dvakoja — vai varbūt smaržoja — pēc skumjām.

Mēness sasniedza zenītu. Ainava visapkārt zaigoja neskaitāmos sudraba, melnos un pelēkos toņos. Lūkodamies sev apkārt, Ksantens nodomāja, ka, par spīti visiem neapstrīdamajiem civilizētas dzīves jaukumiem, dažs labs vārds būtu sakāms arī par savvaļas zemju plašumu un vienkāršību… Meks slepeni sakustējās. Ksantens pat nepagrieza galvu uz viņa pusi. Viņš tikai noplīkšķināja gaisā pātagu. Meks pierima.

Visu cauru nakti spēka furgons ripoja pa veco ceļu, un mēness pamazām slīdēja uz rietumu pamali. Apvārsnis austrumu pusē sāka zaigot zaļās un citrondzeltenās krāsās, un vēl pēc kāda laiciņa bālais mēness paslēpās aiz tālīno kalnu mugurām, un uzausa saule.

Tajā brīdī Ksantens ceļa labajā pusē ievēroja dūmu strūkliņu.

Viņš apturēja furgonu. Piecēlies kājās un izstiepis kaklu, viņš apmēram ceturtdaļjūdzcs attālumā saskatīja nomadu apmetni. Tur slējās trīs vai četri desmiti dažāda lieluma telšu un malā gulēja apmēram ducis nolietotu spēka furgonu. Ksantenam šķita, ka uz augstās hetmaņa telts viņš saskata melnu ideogrammu, kas viņam pazīstama. Ja viņš nekļūdās, tad šī ir tā pati cilts, kura nesen bija ieklīdusi Hedždornas teritorijā un kuru O. Z. Gārs bija no turienes patriecis.

Ksantens apsēdās, sakārtoja apģērbu, iedarbināja spēka furgonu un pagrieza to uz nometnes pusi.

Apmēram simts melnos apmetņos tērptu vīru, gari un stiegraini kā meža zvēri, vēroja viņa ierašanos. Kāds ducis izskrēja priekšā un, iestiprinājuši lokos bultas, tēmēja tās pret viņa krūtīm. Ksantens veltīja viņiem augstprātīgu, vaicājošu skatienu un, aizbraucis līdz hetmaņa teltij, apturēja furgonu. Viņš piecēlās kājās. — Hetmani! — viņš uzsauca. — Vai tu esi nomodā?

Hetmanis pašķīra audeklu, kas aizsedza telts ieeju, pabāza galvu ārā un pēc brīža iznāca pats. Tāpat kā pārējie, viņš bija ietinies melnā, vaļīgā apmetnī, kas sedza gan galvu, gan visu augumu. Pa četrstūrveida izgriezumu pretī lūkojās seja: šauras, zilas acis, līdz smieklīgumam garš deguns un uz priekšu izvirzīts smails, pašķībs zods.

Ksantens īsi palocīja galvu — Paskaties šurp! — viņš teica un ar īkšķi norādīja uz meku furgona aizmugurē. Hetmaņa skatiens pavērsās sāņus, īsu mirkli kavējās pie meka, tad atgriezās pie Ksantena.

— Šie radījumi sākuši dumpi pret aristokrātiem, — Ksantens teica. — Pareizāk sakot, viņi slepkavo visus Zemes iemītniekus. Tāpēc mēs, Hedždornas pils iemītnieki, griežamies pie nomadiem ar šādu priekšlikumu. Nāciet uz Hedždornas pili! Mēs jūs pabarosim, apģērbsim un apbruņosim. Mēs jūs apmācīsim kara mākslās un disciplīnā. Izraudzīsimies jums savus visprasmīgākos karavadoņus. Tad mēs sakausim mekus un padzīsim tos no Zemes. Kad tas būs galā, mēs jūs apmācīsim tehnikas jomā, un jūs varēsiet palikt pils dienestā un strādāt ienesīgu un interesantu darbu.

Kādu brīdi hetmanis klusēja. Tad viņa iedegusi, vēju appūstā seja savilkās velnišķā smīnā, un viņš ierunājās balsī, kuras intonāciju Ksantens atzina par negaidīti daudzveidīgu: — Ak tad beidzot jūsu zvēri cēlušies gan, lai jūs saplosītu! Žēl, ka viņi gaidīja tik ilgi. Nu, mums tas vienalga. Visi jūs esat mums svešinieki, un agri vai vēlu jūsu kauli balos vienkopus!

Ksantens izlikās nesaprotam. — Ja nemaldos, tu uzskati, ka svešu būtņu uzbrukuma gadījumā visiem cilvēkiem jācīnās kopā un pēc uzvaras jāturpina sadarboties, lai gūtu abpusēju labumu, — vai es pareizi izsakos?

Smīns nenozuda no hetmaņa sejas. — Jūs neesat nekādi cilvēki. Cilvēki esam vienīgi mēs, ko Zeme barojusi un dzirdījusi. Jūs esat tādas pašas svešas būtnes kā jūsu vergi. Vēlam jums labu veiksmi jūsu savstarpējā slaktiņā!

— Šķiet, ka beidzot esmu tevi pareizi sapratis, — sacīja Ksantens.

—  Tātad skaidrs, ka vienotības jūtas tev svešas. Bet ja nu atgādināšu par pašlabumu? Kad meki redzēs, ka nevar iznīcināt dižciltīgos piļu iemītniekus, tie vērsīsies pret nomadiem un iznīcinās to apmetnes kā skudru pūžņus.

— Ja tie mums uzbruks, mēs karosim, — atteica hetmanis. — Bet, kamēr tas nav noticis, lai viņi dara, ko grib.

Ksantens domīgi palūkojās debesīs. — Mēs pat tagad būtu ar mieru pieņemt grupu nomadu Hedždornas pils dienestā, lai no tās izveidotu militāru vienību un vēlāk to paplašinātu un uzlabotu.

Kāds no malā stāvošajiem nomadiem aizskaroši ieņirdzās: — Piešūsiet mums pie muguras pūšļus, kur ieliet sīrupu, ja?

—      Sīrups ir ļoti barojošs un apmierina visas organisma vajadzības, — rāmā balsī atbildēja Ksantens.

— Kāpēc tad jūs paši to nelietojat?

Ksantens neturēja par vajadzīgu atbildēt.

Atkal ierunājās hetmanis: — Ja vēlaties apgādāt mūs ar ieročiem, mēs to pieņemsim un izmantosim pret katru, kas mūs apdraudēs. Bet negaidiet, ka mēs aizstāvēsim jūsējos! Ja baidāties par savām dzīvībām, pametiet pilis un kļūstiet par nomadiem!

— Mēs baidāmies par savām dzīvībām? — iesaucās Ksantens.

—       Kādas muļķības! Nekā tamlīdzīga! Hedždornas pils ir neieņemama, tāpat kā Žaneija un vairums pārējo piļu.

Hetmanis papurināja galvu. — Ja vien mēs gribētu, mēs varētu ieņemt Hedždornu jebkurā laikā un visus jūs, papagaiļus, nožmiegt aizmigušus.

— Ko? — Ksantens saniknots iesaucās. — Tu to saki nopietni?

—  Bez šaubām. Tumšā naktī mēs ar lidpūķi iesūtītu pie jums pa gaisu savu cilvēku, un viņš nolaistos uz aizsargvaļņa. Tad viņš mums nomestu lejā virvi, uzvilktu kāpnes, un pēc piecpadsmit minūtēm pils būtu ieņemta.

Ksantens paberzēja zodu. — Atjautīgi, bet nereāli. Putni šādu pūķi pamanītu. Vai arī izšķirošajā brīdī mainītos vējš… Nu, tam nav nozīmes. Meki ar pūķiem nelido. Viņi grib mest izaicinājumu Žaneijai un Hedždornai, un, cietuši neveiksmi, dosies tālāk un sāks vajāt nomadus.

Hetmanis paspēra soli atpakaļ. — Nu un tad? Tāpat mums ir uzbrukuši arī Hedždornas ļaudis.' Gļēvuļi tādi! Cīņā ar līdzīgiem ieročiem, aci pret aci, mēs jūs viens divi piežmiegtu un pārmācītu kā pienākas!

Ksantens savilka uzacis, pauzdams izsmalcinātu nicinājumu. — Man šķiet, ka tu aizmirsties. Tu runā ar Hedždornas pils cilts vecāko! Vienīgi noguruma un apnikuma dēļ es vēl nesteidzos pārmācīt tevi ar šo pātagu.

—   Phē! — hetmanis izmeta. Viņš pamāja ar pirkstu vienam no strēlniekiem. — Knieb nost šo nekaunīgo kundziņu!

Strēlnieks raidīja bultu, bet Ksantens uz tamlīdzīgu rīcību jau bija sagatavojies. Izšāvis no enerģētiskās šautenes, viņš sadragāja loku, bultu un strēlnieka rokas. Tad viņš noteica: — Redzu, ka tev jāiemāca cieņa pret augstākiem ļaudīm, tāpēc man tomēr vajadzēs tevi nopērt. — Sagrābis hetmani aiz pakauša, viņš eleganti ievilka ar pātagu pa šaurajiem pleciem — vienreiz, otrreiz, trešoreiz. — Nu, Šoreiz pietiks. Es nevaru piespiest tevi karot, bet varu vismaz prasīt, lai jūs, mēslu vaboles, uzvestos ar pienācīgu bijību. — Ksantens nolēca zemē un, sagrābis hetmani, iemeta to furgonā blakus mekam. Tad, apgriezis furgonu otrādi, viņš devās projām no apmetnes, pat neatskatīdamies atpakaļ; gūstekņa klātbūtne pasargāja viņa muguru no apstulbušo hetmaņa viru bultām.

Hetmanis izslējās un izrāva dunci. Ksantens mazdrusciņ pagrieza galvu. — Sargies! Citādi es piesiešu tevi furgona aizmugurē, un tev vajadzēs skriet man līdzi kājām pa ceļa putekļiem!

Hetmanis sastomījās, tad nospļāvās starp zobiem un nolaida roku. Nomērījis dunci ar skatienu, viņš to apgrieza otrādi, tad norūcās un iebāza atpakaļ makstī. — Kurp tu mani vedīsi?

Ksantens apturēja furgonu. — Nekur tālāk nevedīšu. Es tikai gribēju aizbraukt no tavas apmetnes ar cieņu, nevairīdamies un nebēgdams no bultu krusas. Vari kāpt ārā. Cik saprotu, tu joprojām atsakies sūtīt savus vīrus Hedždornas pils dienestā?

Hetmanis vēlreiz skaļi nospļāvās starp zobiem. — Kad meki būs iznīcinājuši pilis, mēs iznīcināsim mekus. Tad Zeme uz visiem laikiem būs brīva no citzvaigžņu icklldeņiem!

—  Jūs esat nevadāmu mežoņu bars. Labi, kāp ārā un ej atpakaļ uz savu apmetni! Un labi apdomā, iekams vēlreiz izrādi necieņu pret Hedždornas cilts vecāko!

—  Phē! — izmeta hetmanis. Izlēcis no furgona, viņš devās pa ceļu uz apmetnes pusi. Ne reizes viņš nepaskatījās atpakaļ.

VI

Ap pusdienlaiku Ksantens ieradās Tālajā Ielejā, Hedždornu īpašumu attālākajā malā.

Seit atradās Atkritēju ciemats, kur mājoja neapmierinātie un neirastēniķi — vismaz par tādiem tos uzlūkoja pils aristokrātija, un savdabīgi Īpatņi tie šķita arī jebkuram citam. Daži no šejieniešiem bija cēlušies no apskaužami augstas kārtas, citi bija zinātnieki ar izcilu erudīciju, bet daudz bija arī tādu, kas nevarēja lepoties nedz ar augstu kārtu, nedz reputāciju, toties atbalstīja dažādus ekscentriskus

un ekstrēmus filozofijas novirzienus. Visi tie tagad strādāja fizisku darbu gluži tāpat kā zemnieki un šķita gūstam slimTgu gandarījumu dzīvesveidā, kas pils aristokrātu vērtējumā nozīmēja netīrību, nabadzību un pagrimumu.

Kā viegli nojaušams, šī ciemata iemītnieki nebija viendabīga masa. Daļu no tiem varēja dēvēt par nekonformistiem, savukārt citi, kas bija mazākumā, cīnījās par dinamisku programmu.

Starp pili un ciematu sakaru bija maz. Reizēm atkritēji iemainīja augļus vai pulētu koku pret darbarīkiem, naglām, medikamentiem, reizēm aristokrāti sarīkoja svētkus, lai paskatītos un paklausītos atkritēju dziesmas un dejas. Ksantens daudz reižu bija nācis uz šādiem svētkiem, un viņu allaž bija aizrāvis ciemata ļaužu dabiskais, nepiespiestais spēles prieks. Tagad, braukdams gar ciematu, Ksantens pagriezās sānis un devās uz priekšu pa taku starp augstiem kazenāju dzīvžogiem, līdz nonāca nelielā klajumā, kur ganījās kazas un govis. Ksantens apturēja furgonu koku paēnā un pārliecinājās, ka tā sīrupa pūslis ir pilns. Tad viņš pameta skatienu atpakaļ uz gūstekni. — Un kā tev? Ja vajag sīrupu, vari uzpildīties. Bet nē, tev taču nav pūšļa. Ar ko tad tu barojies? Ar dūņām? Nav gan nekāds garšīgais ēdiens. Diemžēl šeit laikam neatradīsies nekas īsti tavā gaumē. Labi, dari kā vēlies — dzer sīrupu, grauz zāli, tikai neej tālu prom no furgona, jo es tevi cītīgi turēšu acīs.

Furgona stūrī sakņupušais meks neizrādīja nekādas zīmes, ka būtu teikto dzirdējis vai sapratis. Arī kustēties un izmantot Ksantena piedāvājumu tas nemēģināja.

Ksantens piegāja pie ūdens siles. Pabāzis rokas zem strūkliņas, kas tecēja no caurules, viņš noskaloja seju, tad padzērās pāris malku no kopā saliktām plaukstām.

Pagriezies viņš ieraudzīja, ka tuvumā sanākuši desmit vai divpadsmit ciemata ļaužu. Vienu no tiem viņš labi pazina — tas bija cilvēks, kas būtu varējis kļūt par Godalmingu dzimtas vai pat visas Oru cilts vecāko, ja vien nebūtu saindējies ar atkritēju idejām.

Ksantens sveicinādams laipni palocīja galvu. — A. G. Filidors? Tas esmu es, Ksantens.

—  Pazīstu, Ksanten. Taču šeit es vairs neesmu A G. Filidors, bet vienkārši Filidors.

Ksantens paklanījās. — Atvainojos! Nebiju pietiekami ielāgojis jūsu stingro nostāju pret oficiālām formām.

—  Aiztaupi savas asprātības, — atteica Filidors. — Kādēļ tu ved mums šo apcirpto meku? Varbūt gribi, lai mēs to adoptējam? — Šī piezīme attiecās uz aristokrātu paradumu atdot cieminiekiem savus virsnormas jaundzimušos.

—   Kurš tad te cenšas būt asprātīgs? Labāk saki — vai esat dzirdējuši jaunumus? J u

—  Līdz šejienei jaunumi ceļo visilgāk. Nomadi parasti zina vairāk nekā mēs.

—   Tad sagatavojies pārsteigumam! Meki ir sadumpojušies pret pilīm. Halsiona un Delora ir nopostītas un iemītnieki nogalināti, un šobrīd varbūt ir sagrauta vēl kāda pils.

Filidors pakratīja galvu. Par to es nebrīnos.

— Un vai tas tevi neuztrauc?

Filidors brīdi domāja. — Savā ziņā uztrauc gan. Mūsu ieceres, kas tāpat grūti īstenojamas, tagad kļūst pavisam nereālas.

—   Man šķiet, ka jums draud nopietnas un visai drīzas briesmas, — Ksantens teica. — Meki ir nepārprotami nolēmuši iznīcināt visu cilvēku dzimumu līdz pēdējam. Arī jūs neizspruksiet.

Filidors paraustīja plecus. — Briesmas acīmredzot pastāv.., Vajadzēs sasaukt padomi un apsvērt, kas darāms.

—   Man ir priekšlikums, kas jums varētu būt pa prātam, — sacīja Ksantens. — Mūsu pirmā rūpe, bez šaubām, ir apspiest dumpi. Atkritēji apdzīvo apmēram duci ciematu, un to kopskaits ir divi vai trīs tūkstoši, varbūt pat vairāk. Es ierosinu nodibināt un apmācīt kaujas korpusu no augsti disciplinētām vienībām, kuras >ik> Hedždornas pils ieroču noliktavām saņemtu apbruņojumu un kuras komandētu Hedždornas labākie militārās teorijas speciālisti.

Filidors raudzījās Ksantenā pārsteigtu, neticīgu skatienu. — Tu gribi, lai mēs, atkritēji, kļūtu par jūsu kareivjiem?

—  Kāpēc ne? — Ksantens neapmulsis atjautāja. — Jūsu dzīvības ir tikpat apdraudētas kā mūsējās.

— Vairāk par vienu reizi nomirt nevar.

Tagad bija Ksantena kārta paust pārsteigumu. — Ko es dzirdu? Vai tiešām to saka kādreizējais Hedždornas aristokrāts? Vai tā izturas lepns un drosmīgs virs briesmu brīdī? Vai tāda ir vēstures mācība? Protams, nē! Man nav tev tas jāskaidro — tavas zināšanas neatpaliek no manējām.

Filidors pamāja ar galvu. — Es zinu, ka cilvēces vēsture nav tās tehniskais triumfs, tās nogalinātie, tās uzvaras. Tā sastāv no neskaitāmām daļiņām kā mozaīka — tā ir katra atsevišķa cilvēka vienošanās ar savu sirdsapziņu. Tāda ir cilvēku dzimuma īstenā vēsture.

Ksantens nevērīgi atmeta ar roku. — A. G. Filidor, tu gribi visu nožēlojami vienkāršot. Vai tu domā, ka es esmu kāds tumsonis? Pastāv dažāda veida vēsture. Visi šie veidi ir mijiedarbībā cits ar citu. Tu uzsver morālo aspektu. Taču morāles pamatu pamats ir pašsaglabāšanās. Tas, kas veicina pašsaglabāšanos, ir labs, un tas, kas virza pretī bojāejai, ir ļauns.

—   Labi teikts! — Filidors iesaucās. — Taču ļauj man minēt kādu līdzību. Vai miljons cilvēku drīkst iznīcināt kādu būtni, kas pretējā gadījumā draud aplipināt tos visus ar nāvējošu slimību? Tu teiksi — jā. Un vēl viena līdzība. Tev pakaļ dzenas desmit izsalkušu zvēru, kas grib

tevi apēst. Vai tu tos nogalināsi, lai glābtu savu dzMbu? Tu atkal teiksi — jā, kaut ar! šai gadījumā tu nogalini vairāk nekā izglāb. Un vēl: kāds cilvēks dzīvo būdiņā neapdzīvotas ielejas vidū. No debesīm nolaižas simts kosmosa kuģu un grib viņu nogalināt Vai viņš drīkst pašaizsardzības nolūkos tos visus iznīcināt, kaut arī viņš ir viens, bet atbraucēju — simt tūkstoši? Varbūt tu atkal teiksi — jā. Un ja nu pret šo vienu cilvēku vēršas vesela pasaule, vesela rase? Vai viņš drīkst nogalināt tos visus? Un ja nu uzbrucēji ir tādi paši cilvēki kā viņš? Un ja nu viņš būtu tas pirmajā piemērā minētais radījums, kas citādi inficētu visu pasauli ar savu slimību? Redzi, nav nevienas jomas, kas izturētu pavisam vienkārša kritērija pārbaudi. Mēs esam meklējuši, bet neesam atraduši. Tāpēc, riskējot ar savu pašsaglabāšanos, mēs — vai vismaz es, jo runāt varu tikai par sevi, — esmu izraudzījies morāli, kas ļauj saglabāt mieru. Es nenogalinu nevienu. Es neiznīcinu neko.

—  Ha! — nicīgi izsaucās Ksantens. — Un ja nu šai ielejā iesoļotu vesela meku armija un sāktu nogalināt tavus bērnus, vai tu nemēģinātu tos aizstāvēt?

Filidors saknieba lūpas un aizgriezās. Ierunājās kāds cits: — Fili­dors izskaidroja savu morāli. Bet kurš gan ir absolūti morāls? Filidors — tāpat kā tu vai es — šādā gadījumā, iespējams, atkāptos no savas morāles.

—  Paskaties apkārt, — sacīja Filidors. — Vai tu pazīsti kādu no mums?

Ksantens pārlaida skatienu pulciņam. Netālu stāvēja kāda neparasti skaista meitene. Viņai mugurā bija balts tērps, un melnās cirtas, kas krita pār pleciem, rotāja sarkans zieds. Ksantens pamāja ar galvu. — Es redzu meiteni, kuru O. Z. Gārs gribēja paturēt savā namā Hedždornas pilī.

—   Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Filidors. — Vai tu atceries sīkāk, kā tas notika?

—    Ļoti labi atceros, — atbildēja Ksantens. — Ievērojamo personu padomei pret to bija enerģiski iebildumi — kaut vai tāpēc, ka tas apdraudēja mūsu likumu par iedzīvotāju skaita kontroli. O. Z. Gārs mēģināja apiet likumu ar līkumu. «Es turu fānes,» viņš teica. «Reizēm man to ir sešas, reizēm astoņas, un neviens pat nedomā protestēt. Es nosaukšu šo meiteni par fāni un turēšu kopā ar citām fānēm.» Es un vēl citi protestējām. Strīds gandrīz vai nogāja līdz divkaujai. O. Z. Gārs bija spiests no meitenes atteikties. Viņa tika nodota manā aizgādībā, un es aizvedu viņu uz Tālo Ieleju.

Filidors pamāja ar galvu. — Tas viss ir pareizi. Redzi, arī mēs toreiz centāmies atrunāt Gāru. Viņš atteicās mūs uzklausīt un draudēja raidīt pret mums savu medību bataljonu, kas sastāvēja no kādiem trīsdesmit mekiem. Mēs atkāpāmies. Vai esam stipri vai vāji?

— Reizēm ir labāk atkāpties no savas morāles, — teica Ksantens, — kaut arī O. Z. Gārs ir aristokrāts un jūs tikai atkritēji… Tāpat ir

Šoreiz ar mekiem. Viņi iznicina pilis un visus cilvēkus uz Zemes. Ja morāle nozīmē pasīvu pakļaušanos, tad nost ar morāli!

Filidors sāji pasmējās. — Varens stāvoklis! Gan meki, gan zemnieki, gan putni, gan fānes ir nogādāti uz Zemes, pārveidoti, nometināti un paverdzināti tikai tāpēc, lai kalpotu cilvēku priekam. Tieši tā jau ir mūsu sākotnējā vaina, ko mēs, atkritēji, vēlamies izpirkt. Un tagad tu gribi, lai mēs šo vainu palīdzam vairot!

—    Nav prāta darbs mūždien apraudāt pagātnes grēkus, — Ksantens teica. — Bet, ja nu jūs gribat saglabāt šo brīvprātīgi izraudzīto attieksmi arī turpmāk, tad es silti iesaku tagad stāties pretī mekiem vai vismaz meklēt patvērumu pili.

— Es to nedarīšu, — atbildēja Filidors. — Varbūt citi, bet es ne.

— Tu gribi gaidīt, līdz tevi nogalina?

—   Nē. Es un, jādomā, daudzi citi meklēsim patvērumu dziļāk kalnos.

Ksantens iekāpa atpakaļ spēka furgonā. — Ja pārdomāsiet, nāciet uz Hedždornas pili!

Viņš devās projām.

Ceļš veda uz priekšu pa ieleju, tad uzvijās kalnā un šķērsoja kori. Tālu priekšā uz debesu fona iezīmējās Hedždornas pils apveidi.

VII

Ksantens ziņoja padomei par saviem novērojumiem.

—  Kosmosa kuģi nav izmantojami. Meki tos sabojājuši. Meklēt palīdzību Dzimtajās Pasaulēs ir bezcerīgi.

—  Tās ir bēdīgas ziņas, — saviebies teica Hedždorns. — Bet labi vismaz, ka tas ir noskaidrots.

Ksantens turpināja: — Braukdams mājās ar spēka furgonu, es tikos ar nomadu cilti. Pasaucu pie sevis hetmani un paskaidroju viņam, kādas priekšrocības ir dienestam Hedždornas pilī. Diemžēl nomadi nespēj būt nedz pieklājīgi, nedz paklausīgi. Hetmaņa atbilde bija tik īgna, ka es ar riebumu devos projām. Tālajā Ielejā es uzmeklēju Atkritēju ciematu un izteicu viņiem līdzīgu priekšlikumu, taču arī bez īpašiem panākumiem. Nomadi ir mežoņi, toties šie — ideālisti. Kā vieni, tā otri runā par bēgšanu. Atkritēji prātoja par patvērumu kalnos. Nomadi droši vien atkāpsies stepēs.

Bjūdrijs nošņācās. — Ko viņiem palīdzēs bēgšana? Varbūt viņi iegūs pāris gadu, bet meki galu galā tikpat atradīs visus līdz pēdējam — viņi vienmēr ievēro pedantisku kārtību.

—     Pa šiem gadiem mēs būtu varējuši no viņiem izveidot apmācītu armiju, — īgni noteica O. Z. Gārs, — un tas nāktu par labu visiem. Nu, lai tad iet vien bojā! Mēs esam drošībā.

—  Drošībā — jā, — Hedždorns drūmi novilka. — Bet ko darīsim tad, ja aptrūks enerģijas? Ja sabojāsies lifts? Ja apstāsies gaisa cirkulācija un mums būs vai nu jāsmok, vai jāsalst? Ko tad?

O. Z. Gārs pikti pakratīja galvu. — Mums jāpierod pie domas, ka reizēm vajadzēs rīkoties pretēji pašcieņas prasībām, un tas jādara ar dižciltīga cilvēka stāju. Taču pils ierīču mehānismi ir nevainojami, un es nedomāju, ka tuvāko piecu vai desmit gadu laikā iespējami nopietni sarežģījumi. Tikmēr daudz kas var mainīties!

Beidzot ierunājās Kleghorns, kurš visu laiku bija sēdējis, laiski atgāzies atzveltnē: — Šī ir būtībā pasīva taktika. Tāpat kā nomadu un atkritēju izvairība, tā nesniedzas tālāk par pašreizējo brīdi.

O. Z. Gārs ar izsmalcinātu laipnību atbildēja: — Kleghorns lieliski zina, ka retais var mēroties ar mani pieklājīgās atklātības izpausmēs, optimismā un tiešumā, īsi sakot, pasivitātes visīstākajā pretstatā. Taču es atsakos parādīt sīkām, muļķīgām neērtībām tādu godu, lai veltītu tām nopietnu uzmanību. Kā šādu attieksmi var nosaukt par pasivitāti? Vai cienījamam un godājamam Kleghornu dzimtas vadonim ir kāds priekšlikums, kas palīdzētu sekmīgāk saglabāt mūsu stāvokli, mūsu vispārpieņemtās normas, mūsu pašcieņu?

Kleghorns nesteidzīgi pamāja ar galvu, un viņa sejā jautās tikko samanāms smaids, kas O. Z Gāram šķita neciešami pašapmierināts. — Mekus var iznīcināt ar vienkāršu un iedarbīgu paņēmienu.

—     Paskat, kā! — izsaucās Hedždorns. — Kāpēc tad mēs vilcināmies? Noklausīsimies to!

Kleghorns aplaida skatienu ar sarkanu samtu pārklātajam galdam un nopētīja visas sejas: nesatricināmais Ksantens, Bjūdrijs ar masīvo, skarbo seju, kuras vaibsti savilkušies ierastā, netīkami smīnīgā grimasē; vecais Isets, glīts, stalts un pilns dzīvesspara kā ugunīgs kadets; Hedždorns — norūpējies, sadrūmis, neprazdams apslēpt iekšējo mulsumu; elegantais Gārs; Overvīls, kurš izmisīgi domā par gaidāmajām neērtībām; Ors, kurš dīki spēlējas ar savu ziloņkaula plāksnīti, — grūti pateikt, vai viņš jūtas garlaikots, grūtsirdīgs vai sakauts, — un visi citi, kuru sejās lasāmas gan šaubas, gan ļaunas priekšnojautas, gan augstprātība, gan apslāpēts niknums," gan nepacietība, un Floja sejā pat rāms smaids — vai, kā vēlāk izteicās Isets, plānprātīgs smīns — kura nolūks, šķiet, ir likt citiem saprast, ka viņam ar šo apnicīgo notikumu nav nekāda sakara.

Kritiski aplūkojis visas šīs sejas, Kleghorns papurināja galvu. — Es tūdaļ vēl neatklāšu savu plānu, jo iespējams, ka to nevarēs īstenot Tomēr man jāatgādina, ka Hedždornas piG nekad vairs nevarēs dzīvot tāpat kā agrāk, pat tad, ja mēs izturētu meku uzbrukumu.

—  Phē! — izmeta Bjūdrijs. — Mēs zaudējam pašcieņu, mēs kļūstam smieklīgi jau ar to vien, ka tik daudz runājam par šiem nožēlojamiem radījumiem!

Ksantens sakustējās. — Temats nav nekāds patīkamais, bet neaizmirsti, ka Halsiona un Delora jau ir sagrautas, un mēs nezinām, kas šobrīd notiek ar citām pilīm. Nebāzīsim galvu smiltīs! Meki neizgaisīs vējā tāpēc vien, ka mēs neliksimies par viņiem ne zinis.

— Tā vai citādi, — iejaucās O. Z. Gārs, — Žaneija ir drošībā, un arī mēs esam drošībā. Ja pārējo piļu iemītnieki vēl nav pagalam, tie darītu prātīgi, šo neērtību laikā apmezdamies pie mums — protams, ja viņu goda izpratne spēj attaisnot bēgšanas pazemojumu. Es pats esmu pārliecināts, ka meki drīz ņems kājas pār pleciem un pēc tam karsti vēlēsies atgriezties agrākajās vietās.

Hedždorns drūmi papurināja galvu. — Man grūti tam noticēt. Labi, šodien mēs apspriedi beidzam.

Pirmā no pils plašā elektrisko un mehānisko ierīču klāsta pārtrauca darboties radiosakaru sistēma.

Tas notika tik drīz un tik pēkšņi, ka daži no teorētiķiem, it sevišķi I. K. Hārds un Jūguss, apgalvoja, ka meki pirms promiešanas sabojājuši mehānismus. Citi atgādināja, ka sakaru sistēma nekad neesot bijusi pilnīgi droša, ka mekiem pašiem visu laiku vajadzējis noņemties ar ķēdēm un savienojumiem un ka bojājums radies tikai slikta tehniskā nodrošinājuma dēļ. Hārds un Jūguss pārbaudīja nepaklausīgo aparātu, taču bojājuma cēlonis palika acij neredzams. Pēc pusstundu ilgas apspriešanās viņi nāca pie slēdziena, ka jebkurš mēģinājums atjaunot sakaru sistēmu būtu saistīts ar tās plānojuma pilnīgu pārveidi un pārtaisīšanu, kas savukārt radītu vajadzību pēc pārbaudes un kalibrēšanas ierīcēm un pēc pilnīgi jaunu detaļu kopuma. — Tas ir absolūti neiespējami, — Jūguss ziņoja padomei. — Pat visvienkāršākā sistēma prasītu no tehniķiem vairākus gadus. Bet mums šobrīd nav neviena paša tehniķa. Tāpēc jāpagaida, līdz atgūsim kvalificētu un ieinteresētu darbaspēku.

—  Atskatoties pagātnē, — sacīja Isets, pats vecākais cilšu vadoņu vidū, — kļūst skaidrs, ka mēs daudzējādā ziņā neesam bijuši pietiekami tālredzīgi. Nav svarīgi, ka Dzimto Pasauļu cilvēki ir vulgāristi. Ja mēs būtu spējuši asāku skatienu raudzīties nākotnē, mēs būtu saglabājuši starppasauļu sakarus.

—  Ne jau tālredzības vai asa skatiena trūkums te bija vainīgs, — piezīmēja Kleghorns. — Sakari netika saglabāti tādēļ, ka pirmie šejienes augstmaņi nevēlējās, lai Zemi apsēstu iznireļi no Dzimtajām Pasaulēm. Iemesls pavisam vienkāršs.

Isets noņurdēja un gribēja kaut ko iebilst, bet Hedždorns steigšus sauja: — Diemžēl Ksantens mums pavēstīja, ka kosmosa kuģi iT sabojāti Kaut ari mūsu vidū ir teicami zinātnieki teorētiķi, kurš padarīs fizisko darbu? Tas ir, ja mēs vispār atgūsim angārus un kosmosa kuģus.

O. Z. Gārs paziņoja: — Dodiet man sešas zemnieku vienības un sešus spēka furgonus, kas apgādāti ar augstas enerģijas lielgabaliem, un es atkarošu angārus! Tur grūtību nebūs!

—  Nu, tas vismaz ir sākums, — noteica Bjūdrijs. — Es palīdzēšu apmācīt zemniekus un, kaut arī neko nezinu par lielgabalu darbību, varat būt droši, ka vienmēr centīšos palīdzēt ar savu padomu.

Hedždorns pārlaida skatienu klātesošajiem, sarauca pieri un paberzēja zodu. — Šim plānam ir vairāki šķēršļi. Pirmkārt, mūsu rīcībā ir tikai viens spēka furgons, kurā Ksantens atgriezās no izlūkošanas. Un kā ir ar enerģētiskajiem lielgabaliem? Vai tos kāds ir pārbaudījis? To kopšana bija uzticēta mekiem, un iespējams — pat ļoti ticams —, ka viņi ir sabojājuši ari tos. O. Z. Gār, tu esi speciālists militārajā teorijā. Ko tu mums vari sacīt šai jautājumā?

— Es pagaidām neesmu tos pārbaudījis, — atbildēja O. Z. Gārs.

—   Šodien mēs visi būsim aizņemti Seno apmetņu parādē, kas ilgs līdz pat Saulrieta stundas vērojumiem. [3] — Viņš paskatījās pulkstenī.

—   Varbūt tagad būtu prātīgāk pārtraukt apspriedi līdz brīdim, kad varēšu sniegt precīzu informāciju attiecībā uz lielgabaliem.

Hedždorns pamāja ar savu masīvo galvu. — Patiešām ir jau diezgan vēls. Vai tavas fānes šodien uzstāsies?

—     Tikai divas, — atbildēja O. Z. Gārs. — Gaišzilā un Vienpadsmitais Brīnums. Es nevaru atrast nekā piemērota ne Tīmekļu Princesei, ne savai mazajai Zilajai Fejai, bet Gloriānai vēl jāpamācās. Šodien visvairāk uzmanības, jādomā, izpelnīsies B. Z. Makselveina Varifloras.

—  Jā, — Hedždorns piekrita. — Arī es par tām esmu dzirdējis. Nu labi, tad līdz rītam. Vai tu, Kleghorn, vēl gribi kaut ko sacīt?

—  Gribu gan, — Kleghorns laipnā, iecietīgā balsī atbildēja. — Mū­su rīcībā tiešām ir gauži maz laika. Vajadzētu to izmantot pēc iespē­jas saprātīgi. Es nopietni šaubos par zemnieku vienību lietderību — tas būtu tikpat kā sūtīt trušus pret vilkiem. Nevis trušus mums vajag, bet panteras.

— Jā, — nenoteikti novilka Hedždorns. — Tā tas patiešām ir.

—  Un kur lai šīs panteras atrod? — Kleghorns veltīja visiem pēc kārtas jautājošu skatienu. — Vai nevienam nav ierosinājumu? Žēl gan! Nu tad, ja panteras nav dabūjamas, jāiztiek ar trušiem. Ķersimies pie nepateicīgā uzdevuma pārveidot trušus par panterām un darīsim to tūlīt pat. Ierosinu atlikt jebkādas parādes un skates līdz tam laikam, kad mūsu nākotne būs drošāka un noteiktāka.

Hedždorns savilka uzacis, pavēra muti, lai kaut ko sacītu, un atkal to aizvēra. Uzmanīgi palūkojies Kleghornā, viņš centās tikt skaidrībā, vai tas runājis pa jokam vai nopietni. Pēc tam viņš aplaida neziņas pilnu skatienu apkārt galdam.

Bjūdrijs diezgan nekaunīgi iesmējās. — Tā vien izskatās, ka erudītais Kleghorns grasās krist panikā!

—    Pats par sevi saprotams, — paziņoja O. Z. Gārs, — ka mēs nedrīkstam pieļaut, lai kalpu nekaunība izraisītu mūsos tādu ievērību un satraukumu. Man pat neērti, ka mēs kaut ko tādu vispār apspriežam.

—   Man gan nav neērti, — atteica Kleghorns nesatricināmā mierā, kas tik ļoti kaitināja O. Z. Gāru. — Un neredzu ne mazākā iemesla, kāpēc lai neērti būtu tev. Mūsu dzīvības ir briesmās, un šādā stāvoklī nieka neērtības sajūta un daudz kas cits iegūst otršķirigu nozīmi.

O. Z. Gārs piecēlās kājās un ar strupu kustību pamāja Kleghornam tradicionālo sveicienu, kas šoreiz izskatījās drīzāk pēc publiski mesta izaicinājuma. Kleghorns celdamies atbildēja ar līdzīgu sveicienu, ar svinīgu nopietnību un pārspīlētu centību kariķēdams O. Z. Gāra žestu. Ksantens, kurš necieta O. Z. Gāru, skaļi iesmējās.

O. Z. Gārs brīdi vilcinājās, tad apjautis, ka šādos apstākļos strīda i turpināšana liecinātu par sliktu toni, pagriezās un izgāja no apspriežu telpas.

Seno apmetņu parāde, ikgadējs grezns uzvedums, kurā fānes demonstrēja krāšņus tērpus, notika Lielajā Rotondā galvenā laukuma ziemeļu pusē.

Apmēram puse no kungiem un mazāk nekā ceturtā daļa no dāmām turēja fānes. Šīs būtnes sākotnēji bija dzīvojušas Albireo Septītā Mēness alās; tās bija pakļāvīgas, rotaļīgas un piemīlīgas radības, kas pēc vairākiem tūkstošiem gadu rūpīgas selekcijas bija kļuvušas par silfīdām līdzīgām pikantām skaistulēm. To graciozos stāvus sedza plāns tīmeklis, ko izdalīja poras aiz ausīm, uz roku augšdelmiem un muguras. Fānes bija pilnīgi nekaitīgas būtnes, kas allaž centās izdabāt un iepriecināt, un bērnišķā nevainībā tīksminājās par savu izskatu. Vairums kungu tās uzlūkoja ar sajūsmu, taču reizēm paklīda valodas, ka daža laba dāma esot aplējusi kādu ienīstu fāni ar ožamo spirtu, no kura skaistais tīmekļa segums savēlies un noplucis, un smalkais ietērps bijis pagalam uz visiem laikiem.

Kungs, kurš nopietni aizrāvās ar kādu fāni, kļuva par apsmieklu citu acīs. Kaut gan fānes bija tik izsmalcināti selekcionētas, ka izskatījās līdzīgas trauslām meitenēm, seksuālu attiecību ietekmē tās sadila un sakrunkojās, to smalkais apspalvojums saplaka un zaudēja krāsu, un ikvienam kļuva zināms, ka tāds un tāds kungs ļaunprātīgi izmantojis savu fāni. Vismaz šajā ziņā pilīs dzīvojošās sievietes varēja baudīt neapšaubāmu pārākumu. To viņas demonstrēja tik uzkrītoši un izaicinoši, ka fānes pretstatā viņām izskatījās apbrīnojami trauslas

un dabiskas kā meža laumas. To mūža ilgums bija apmēram trīsdesmit gadu, un pēdējos desmit gados tās zaudēja skaistumu, to plānais tīmekļa klājums kļuva pelēks, un tās kļuva par kalponēm buduāros, virtuvēs, pārtikas noliktavās, bērnistabās un ģērbtuvēs.

Seno apmetņu parāde bija priekšnesums, kas drīzāk domāts fāņu nekā apmetņu apskatei, kaut gan arī no fāņu tīmekļa austie apmetņi bija izsmalcināti skaisti.

Fāņu īpašnieki sēdēja pirmajā, zemākajā rindā, cerībās un lepnumā saspringuši, iekvēlodamies sajūsmā, kad kādf.i no fānēm izdevās sevi īpaši labi parādīt, vai ļaudami vaļu grūtsirdībai, kad rituāls netika izpildīts ar pienācīgu grāciju un eleganci. Katras uzstāšanās laikā kāds no kungiem spēlēja kokli; mūzika allaž bija nopietna, un spēlētājs nedrīkstēja piederēt pie tās pašas cilts, no kuras nāca fānes īpašnieks. Pats īpašnieks nekad nespēlēja pavadījumu savas fānes priekšnesumam. Parāde nemēdza notikt atklātas sacensības veidā, un nebija pieļauta nekāda oficiāla uzvarētāju sumināšana, tomēr skatītāji allaž izlēma, kura fāne ir pati valdzinošākā un graciozākā, un tās īpašnieks baudīja vispārēju slavu un apbrīnu.

Šoreiz parāde aizkavējās gandrīz veselu pusstundu, jo meku aiziešana bija radījusi zināmus sarežģījumus, un vajadzēja steigšus veikt vienu otru papilddarbu. Tomēr Hedždornas aristokrāti nebija noskaņoti kurnēt un nepievērsa uzmanību atsevišķiem pārtrau­kumiem izrādes gaitā, kad ducis jaunu zemnieku tēviņu cīkstējās ap neierastiem darbiem. Fānes bija tikpat valdzinošas kā vienmēr un tāpat kā allaž līgojās, locījās un šūpojās skanīgo kokles melodiju pavadībā, izstiepa trīsuļojošus pirkstus kā lietus lāsītes raudzīdamas, negaidot pietupās, slīdēja uz priekšu, tad izslējās taisnas kā sveces un visbeidzot paklanījās un pazuda no skatuves.

Kad izrāde bija apmēram pusē, rotondā neveikli iešļūca kāds zemnieks un kaut ko steidzīgi nomurmināja kadetam, kurš bija pagājies pretī noskaidrot viņa ierašanās iemeslu. Kadets tūlīt devās uz Hedždorna melno spoži pulēto ložu. Hedždorns noklausījās viņa teikto, pamāja ar galvu, kaut ko īsi atbildēja un rāmi atlaidās sēdeklī, it kā ziņa nebūtu nekas sevišķs, un dižciltīgie skatītāji drīz nomierinājās.

Izrāde turpinājās. O. Z. Gāra pievilcīgais pāris sniedza tīkamu priekšnesumu, taču vislielāko skatītāju atzinību izpelnījās Lirlina, jauna fāne, kas piederēja Isetam Flojam Gazunetam un pirmo reizi piedalījās šāda veida parādē.

Fānes uznāca uz skatuves pēdējo reizi, visas šūpodamās pa pusei improvizēta menueta ritmā. Tad tās pacēla roku reizē priecīgā un skumjā atvadu sveicienā un izslīdēja no rotondas. Kungi un dāmas vēl kādu brīdi kavējās savās ložās, malkodami dzērienus, apcerēdami izrādi, apspriezdamies, kas darāms turpmāk. Hedždorns sēdēja sarauktu pieri, un viņa plaukstas nemierīgi savilkās un atlaidās.

Piepeši viņš piecēlās kājās. Rotondā tūdaļ iestājās klusums.

—   Man ir ļoti nepatīkami, ka šis jaukais notikums jāaptumšo ar bēdīgu ziņu, — Hedždorns teica. — Taču es nupat uzzināju pēdējos jaunumus un domāju, ka tie jāzina arī jums. Ir sācies uzbrukums Žaneijas pilij. Meki tur sapulcējušies lielā skaitā un saveduši simtiem spēka furgonu. Viņi uzcēluši ap pili valni, kas neļauj efektīvi izmantot Žaneijas enerģētisko lielgabalu.

Tūlītējas briesmas Zaneijai nedraud, un ir grūti saprast, ko meki cer panākt, jo Žaneijas mūri ir divsimt pēdu augsti. Tomēr šīs ziņas ir satraucošas, un tas nozīmē, ka drīzumā līdzīgu aplenkumu varam sagaidīt arī mēs, kaut gan mūsu pili apdraudēt mekiem būtu vēl grūtāk. Ūdeni mēs saņemam no četrām akām, kas ieurbtas dziļi zemē. Mums ir lieli pārtikas krājumi. Enerģiju mēs gūstam no saules. Ja nepieciešams, varam kondensēt ūdeni un sintezēt barību no gaisa — vismaz tā ir apgalvojis mūsu lielais bioķīmijas teorētiķis K. B. Ladisncims. Un tomēr — tādas ir ziņas' par pēdējiem notikumiem. Secinājumus izdariet paši. Rīt jāsanāk Ievērojamo personu padomei.

—  Nu tad šoreiz beidzot iztiksim bez formalitātēm, — Hedždorns sacīja padomei. — O. Z. Gār, kādā stāvoklī ir lielgabali?

O. Z. Gārs, ģērbies savā krāšņajā pelēkzaļajā Overvīlu dzimtas dragūnu formastērpā, uzmanīgi novietoja uz galda bruņucepuri, tā ka spalvu pušķis slējās taisni gaisā. — No divpadsmit lielgabaliem četri šķiet lietošanas kārtībā. Četri ir sabojāti, pārgriežot enerģijas pievadus. Četri ir samaitāti ar citiem paņēmieniem, kurus uzmanīgā apskatē neizdevās atklāt. Es esmu sameklējis pusduci zemnieku, kam ir minimāla sajēga par mehāniku, un tos pamatīgi apmācījis. Viņi cenšas savienot pārgrieztos vadus. Tāda ir mana pašreizējā informācija attiecībā uz lielgabaliem.

—  Ziņas ir samērā labas, — noteica Hedždorns. — Un kā veicas ar paredzēto bruņotu zemnieku korpusu?

—    Tas pašlaik tiek veidots. A. F. Mulls un I. A. Berzīliuss pārbauda zemniekus, meklējot piemērotus spēkus iesaukšanai un apmācībai. Man tomēr nav īpaša optimisma attiecībā uz šāda korpusa militāro efektu, pat ja to vadīs tādi cilvēki kā A. F. Mulls, I. A. Berzīliuss un es. Zemnieki ir rāma, neefektīva suga, kas lieliski piemērota nezāļu ravēšanai, bet gluži nederīga kaujas laukam.

Hedždorns pārlaida skatienu padomei. — Vai ir kādi citi ierosinājumi?

Saniknotā, skarbā balsī ierunājās Bjūdrijs: — Ja vien tie nelieši būtu mums atstājuši spēka furgonus, mēs varētu iecelt tajos lielgabalus] Vismaz uz to zemnieki būtu spējīgi. Tad mēs varētu braukt uz Žanciju un iznīcināt tos neliešus no aizmugures.

—  Tie meki, izrādās, ir īsti briesmoņi! — paziņoja Ors. — Kas viņiem īsti ir padomā? Kāpēc piepeši, pēc visiem šiem gadsimtiem, vini nem un sajūk prātā?

-Šo jautājumu sev uzdodam mēs visi, — teica Hedždorns. — Ksanten, tu atgriezies no sava izlūkgājiena ar gūstekni, — vai esi mēģinājis viņu izjautāt?

—  Nē, — Ksantens atbildēja. — Taisnību sakot, es kopš tā laika par viņu vairs netiku iedomājies.

—  Varbūt mēģināsim viņu izjautāt? Iespējams, ka viņš var dot mums kādu pavedienu.

Ksantens piekrītoši pamāja. — Esmu ar mieru pamēģināt. Tomēr, atklāti runājot, neko uzzināt neceru.

—  Kleghorn, tu esi meku eksperts, — atgādināja Bjūdrijs. — Vai tu būtu varējis iedomāties, ka šie radījumi spējīgi organizēt tik sarežģītu dumpi? Ko viņi cer iegūt? Mūsu pilis?

—  Meki nenoliedzami spēj sīki un precīzi izplānot savu rīcību, — atbildēja Kleghorns. — Bet viņu nežēlība mani pārsteidz, un atzīstos, ka es to nebiju gaidījis. Nekad neesmu novērojis, ka viņi tīkotu piesavināties mūsu materiālās vērtības, un viņi nav izrādījuši nekādas tieksmes pēc tā, ko mēs uzskatām par piederīgu civilizācijai — pēc izsmalcinātām izjūtu niansēm un tamlīdzīgi. Es daudzkārt esmu prātojis — tiesa, šos pārspriedumus es netaisos pacelt teorijas godā —, ka smadzeņu strukturālā loģika ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs esam iedomājušies. Mūsu pašu smadzenes ir ievērojamas ar to, ka tām absolūti trūkst racionālas struktūras. Ievērojot, cik nejaušā kārtā dzimst, veidojas, ieligzdojas un vēlāk ataust atmiņā mūsu domas, jebkura racionāla rīcība uzskatāma par brīnumu. Varbūt mēs neesam spējīgi uz racionālu rīcību. Varbūt mūsu domas ir impulsu kopums, ko rada viens emociju veids, virza savukārt cits, akceptē atkal cits. Turpretī meku smadzenes varētu nosaukt par rūpīga plānojuma meistardarbu. Vienkāršoti runājot, tām ir kuba forma, un tās sastāv no mikroskopiskām šūnām, ko savstarpēji savieno organiska saite — monofibrāla molekula ar niecīgu elektrisko pretestību. Katras šūnas iekšienē atrodas kārtiņa silikas — tas ir šķidrums ar mainīgu vadītspēju un dielektriskām īpašībām, sarežģīts metālu oksīdu sajaukums. Šīs smadzenes ir spējīgas uzglabāt milzīgu informācijas devu sarežģītu sistēmu veidā. Tajās nepazūd neviens fakts, ja vien tas netiek ar nolūku aizmirsts — mekiem piemīt ari šāda spēja. Viņu smadzenes turklāt darbojas kā radiouztvērējs, iespējams, arī kā radara uztvērējs un raidītājs, kaut gan tā ir tikai hipotēze. Meku smadzeņu trūkums ir tas, ka tām nav pilnīgi nekādu emocionālu potenču. Meki līdz pēdējam sīkumam ir līdzīgi cits citam, un to starpā nav nekādu individuālu atšķirību, vismaz ne tādu, ko mēs ar savām spējām varētu pamanīt. Tas acīm redzami ir šo būtņu sazināšanās sistēmas rezultāts. Šādos apstākļos vienreizīgas personības izveidošanās nekādi nav iedomājama. Meki mums kalpoja lietpratīgi un — vismaz tā mēs domājām — uzticīgi, jo tie bija pilnīgi vienaldzīgi pret savu stāvokli, nepazina nedz lepnumu par sasniegto, nedz sarūgtinājumu, nedz kaunu. Pilnīgi neko. Tie mūs nedz nīda, nedz mīlēja. Arī Šobrīd ir tāpat. Mums šādu emocionālu vakuumu grūti pat iztēloties, jo ikvienam no mums pret visu apkārtējo rodas noteiktas jūtas. Mēs dzīvojam nemitīgu un daudzveidīgu emociju gūzmā. Viņiem turpretī emociju nav vairāk kā ledus gabalam dzēriena glāzē. Viņiem tika dots uzturs un pajumte, un nodrošināti tādi apstākļi, kas viņiem likās apmierinoši. Kāpēc viņi sadumpojās? Es par to esmu daudz lauzījis galvu, taču vienīgais iemesls, ko varu ietērpt vārdos, šķiet tik grotesks un bezjēdzīgs, ka es negribu to uzlūkot nopietni. Ja pēc visa, ko zinām, tas galu galā būtu patiesais izskaidrojums… — Viņš apklusa, it kā nespēdams pabeigt iesākto.

— Nu? — uzstājīgi noprasīja O. Z. Gārs. — Kas tas būtu?

— Tad… nu, tam tikpat nav nozīmes. Viņi ir apņēmušies iznīcināt cilvēku dzimumu. Mani prātojumi neko tur nespēj grozīt.

Hedždorns pagriezās pret Ksantenu. — Kad iztaujāsi savu gūstekni, tev jāievēro viss dzirdētais.

—  Es gribēju ierosināt, lai Kleghorns nāk man talkā, ja viņam nav iebildumu, — sacīja Ksantens.

—   Kā vēlies, — Kleghorns atbildēja, — kaut gan, pēc manām domām, šādai informācijai nav nekādas nozīmes, lai kāda tā būtu. Mums vajadzētu domāt vienīgi par to, kā atsist mekus un glābt savas dzīvības.

—  Un vai tu nevari iedomāties kādu iedarbīgu līdzekli, ja neņem vērā «panteras», ko minēji mūsu iepriekšējā apspriedē? — skumīgi vaicāja Hedždorns. — Teiksim, ierīci, kas viņu smadzenēs izraisa elektrisku rezonansi, vai ko tamlīdzīgu?

—  Tas nav reāli, — Kleghorns atbildēja. — Šo būtņu smadzenēs ir tādi orgāni, kas darbojas līdzīgi pārslodzes slēdžiem. Kaut gan varbūt iespējams panākt, ka šādas iedarbības laikā viņi nevar savstarpēji sazināties. — Brīdi klusējis, viņš domīgi piebilda: — Var­būt tiešām? A. G. Bernāls un Jūguss ir teorētiķi ar pamatīgām zināšanām šajā virzienā. Varbūt viņi var katram gadījumam izveidot šādu ierīci, varbūt pat vairākas?

Hedždorns šaubīgi pamāja ar galvu un paskatījās uz Jūgusu. — Vai tas ir iespējams?

Jūguss sarauca pieri. — Izveidot? Protams, es varu konstruēt šādu ierīci. Bet kur es ņemšu nepieciešamās sastāvdaļas? Tās visas ir izmētātas kaut kur pa noliktavām, citas lietojamas, citas ne. Lai dabūtu gatavu kaut ko noderīgu, man jānolaižas līdz mācekļa līmenim, jākļūst gandrīz vai par meku. — Viņš aizsvilās, un balss kļuva skarba: — Man negribas ticēt, ka tas vispār īpaši jāatgādina! Vai tiešām jūs tik zemu vērtējat mani un manas spējas?

Hedždorns steidzās viņu nomierināt: — Protams, ne! Man personīgi pat prātā nenāktu tā aizskart tavu godu!

—  Nekādā gadījumā! — piekrita Kleghorns. — Un tomēr šābrīža ārkārtējais stāvoklis mums var uzspiest vēl smagākus cienās pārbaudījumus, ja mēs tos neuzņemsimies paši.

—     Nu labi, — noteica Jūguss, un viņa lūpas iedrebējās, savilkdamās izsmējīgā vīpsnā. — Dodies man līdzi uz noliktavu! Es parādīšu, kuras dcta|as jāsavāc un jāsaliek kopā, un tu darīsi melno darbu. Ko tu par to saki?

—   Es saku — jā, un darīšu to ar prieku, ja vien tam ir patiesa nozīme. Tomēr diez vai es viens spēšu padarīt darbu pēc desmit dažādu teorētiķu norādījumiem. Vai vēl kāds ir ar mieru darīt to pašu?

Neviens neatsaucās. Telpā valdīja pilnīgs klusums, it kā visi dižciltīgie kungi būtu aizturējuši elpu.

Hedždorns gribēja kaut ko teikt, taču Kleghorns viņu pārtrauca:

—   Atvaino, Hcdždorn, bet te nu mēs beidzot esam atdūrušies pret pamatprincipu, un tagad par to jātiek skaidrībā.

^.r.Hedždorns pārlaida izmisušu skatienu padomei. — Vai kādam ir kaut kas piebilstams šajā sakarā?

—    Ķleghornam jārīkojas tā, kā liek viņa iekšējā būtība, m izsmalcināti laipnā balsī pavēstīja O. Z. Gārs. — Es viņam nevaru pavēlēt. Kas attiecas uz mani, es nekādos apstākļos nespētu apkaunot savu Hedždornas aristokrāta stāvokli. Šāda apziņa man ir tikpat dabiska un nepieciešama, kā elpošana, un ja es kaut reizi rīkotos pretrunā ar to, es kļūtu par aristokrāta karikatūru, par sevis paša grotesku atdarinājumu. Šī ir Hedždornas pils, un mēs pārstāvam cilvēces augstāko civilizāciju. Tāpēc jebkurš kompromiss nozīmē degradāciju; jebkura nolaide praktisku apsvērumu dēļ nozīmē apkaunojumu. Es te dzirdēju vārdus «ārkārtējs stāvoklis»! Kādas nožēlojamas jūtas! Pēc manām domām, pagodināt tādas nicināmas izdarības kā meku ālēšanos un šaudīšanos ar vārdiem «ārkārtējs stāvoklis» ir Hedždornas aristokrāta necienīgi!

Visapkārt galdam nošalca piekrītoša murdoņa.

Kleghorns atlaidās dziļāk sēdeklī, atspiedis zodu pret krūtīm kā dziļās pārdomās iegrimis. Viņa dzidri zilo acu skatiens pārslīdēja visiem pēc kārtas, tad atgriezās pie O. Z. Gāra, kuru viņš brīdi pētīja ar bezkaislīgu interesi. — Tavi vārdi acīmredzot tēmēti man, — viņš teica.

—   Tevis raidīto dzēlību esmu uztvēris. Bet tam nav lielas nozīmes. — Novērsis skatienu no O. Z. Gāra, viņš to pievērsa masīvajai briljanta un smaragda lustrai. — Daudz svarīgāks ir tas fakts, ka padome, par spīti maniem nopietnajiem pārliecināšanas mēģinājumiem, šķiet atbalstām tavus uzskatus. Ilgāk nodarboties ar mudināšanu, pierunāšanu un pārliecināšanu es vairs nevaru — un tagad dodos projām no Hedždornas pils. Mani smacē šejienes atmosfēra. Ceru, ka izturēsiet meku uzbrukumu, lai gan patiesībā es par to ļoti šaubos. Viņi ir gudras un atjautīgas būtnes, un viņus neapgrūtina nekādi aizspriedumi žņaugi, turklāt mēs nepiedodami ilgi esam vērtējuši viņu spējas pārāk zemu.

Kleghorns piecēlās un iebāza ziloņkaula plāksnīti tās ligzdā. — Es saku jums visiem ardievas!

Hedždorns steigšus pielēca kājās un lūdzoši izstiepa rokas. — Neaizej dusmu brīdī, Kleghorn! Apdomājies! Mums vajadzīga tava gudrība, tavas zināšanas!

—   Protams, tās jums ir vajadzīgas, — atteica Kleghorns. — Bet vēl jo vairāk jums vajadzīgs pieņemt padomu, ko es izteicu iepriekš. Citādi mums nav kopīga pamata un jebkāda turpmāka sadarbība kļūst neauglīga un nogurdinoša. — Veltījis visiem īsu atvadu sveicienu, viņš izgāja no apspriežu telpas.

Hedždorns smagi, vilcinādamies apsēdās savā vietā. Pārējie neveikli sagrozījās, noklepojās, pievērsa skatienu lustrai, pētīja savas ziloņkaula plāksnītes. O. Z. Gārs kaut ko nomurmināja blakus sēdošajam B. F. Vaicsam, un tas svinīgi pamāja ar galvu. Hedždorns nomāktā balsī ierunājās: — Mums pietrūks Kleghorna klātbūtnes, viņa vērīgā, kaut dažubrīd varbūt neierastā skatījuma… Pagaidām mēs esam paveikuši visai maz. Jūgus, varbūt tu padomātu pat minēto ierīci! Ksanten, tev tātad jāizjautā meku gūsteknis. O. Z. Gāf, tu, bez šaubām, parūpēsies par enerģētisko lielgabalu atjaunošanu..! Ja neņem vērā šos sīkos lēmumus, mēs, šķiet, neesam izveidojuši nekādu vispārēju rīcības plānu, kā palīdzēt sev vai Žaneijas pilij.

Ierunājās Marūns: — Kas notiek pārējās pilīs? Vai tās joprojām ir neskartas? Mēs neko neesam dzirdējuši. Es ierosinu aizsūtīt uz visām pilīm putnus, lai tie atnes ziņas par tagadējo stāvokli.

Hedždorns pamāja ar galvu. — Jā, tas būtu saprātīgs solis. Varbūt tu pats par to parūpēsies, Marūn?

— Es to izdarīšu.

— Labi. Tagad pārtrauksim apspriedi līdz nākamajai reizei.

Marūns no Oru cilts aizsūtīja putnus uz kaimiņu pilīm, un tie cits pēc cita atgriezās ar ziņām. Tās skanēja līdzīgi:

—   Jūrassala tukša un pamesta. Pa liedagu mētājas marmora kolonnas. Pērļu Doms sagrauts. Baseinu Dārzā peld līķi.

—   Maravelā nāves smaka! Aristokrāti, zemnieki, fānes — visi beigti. Ak vai! Pat putni aizlaidušies prom!

—   Delora — krā, krā, krā! Briesmīgs skats! Nekādu dzīvības zīmju!

—  Alūma izpostīta. Lielās koka durvis sadragātas. Mūžīgā Zaļā Liesma apdzēsta.

— Halsionā neviena nav. Zemnieki sagāzti bedrē.

— Tuanga: klusums.

— Rītagaisma: nāve!

Trīs dienas vēlāk Ksantens piejūdza pie sešiem putniem nesamo krēslu. Vispirms viņš lika tiem apmest plašu loku pils tuvākajai apkārtnei, tad lidot uz dienvidiem — uz Tālo Ieleju.

Putni, kā parasti, klaigāja un žēlojās, tad ieskrējās pa jumtu tik lieliem, smagiem lēcieniem, ka Ksantens tikko noturējās, nenokritīs lejā uz asfalta. Beidzot, uzlidojuši gaisā, tie sāka mest spirālveida lokus, celdamies augšup. Hedždornas pils pamazām attālinājās, palikdama dziļi lejā un kļūdama par sīku, sarežģīti veidotu maketu, kur katru namu rotāja atšķirīgs tornīšu un balkonu puduris un savdabīga jumta līnija, un pie katra plandījās savs karogs — gara, plīvojoša auduma josla.

Laizdamies pāri Ziemeļu grēdas klintsradzēm un priežu galotnēm, putni apmeta prasīto loku. Tad, pagriezušies pret vēju, tie sāka lidot Tālās Ielejas virzienā.

Lejā pletās Hedždornas valstības krāšņie plašumi: augļu dārzi, tīrumi, vīnadārzi, zemnieku ciemati. Putni ar Ksantenu pārlaidās pār Modās ezeru ar tā paviljoniem un dokiem, aiztraucās pāri pļavām, kurās ganījās Hedždornas pils govis un aitas, un pēc neilga laika sasniedza Tālo Ieleju, — tā atradās uz pašas Hcdždornu teritorijas robežas.

Ksantens norādīja, kurā vietā grib nolaisties. Putni, kam būtu paticis apmesties tuvāk ciematam, lai varētu vērot visu, kas tur notiek, pukojās un pikti klaigāja, un nosvieda Ksantenu uz zemes tik rupji, ka viņš būtu pārmetis kūleni, ja nebūtu iepriekš pienācīgi sagatavojies.

Elegants izkāpiens Ksantenam neizdevās, tomēr viņš vismaz noturējās kājās. — Gaidiet mani tepat! — viņš pavēlēja. — Neklīstiet apkārt un nemēģiniet taisīt nekādus trikus ar iejūgu! Kad atgriezīšos, gribu ieraudzīt sešus rātnus putnus kārtīgā pulciņā, nesamudžinātām un nesamezglotām siksnām. Un tā ka neķildojieties! Nekādas ķērkšanas un klaigāšanas, lai nav jāuzklausa nepatīkamas piezīmes. Dariet visu, kā teicu!

Putni bozās, cirta kājas pret zemi, grieza kaklus sānis un, Ksantenam nedzirdot, bārstīja aizskarošus vārdus. Veltījis tiem beidzamo bargo brīdinājuma skatienu, Ksantens devās projām pa taku uz ciemata pusi.

Takas malās pletās kazenāji ar gatavām ogām, un pulciņš ciemata meiteņu lasīja tās grozos. To vidū bija arī meitene, kuru O. Z. Gārs bija cerējis iegādāties personīgai lietošanai. Ksantens apstājās un pamāja laipnu sveicienu. — Ja atmiņa mani neviļ, mēs esam tikušies jau agrāk.

Meitene pasmaidīja, un viņas smaidā jautās gan skumjas, gan koķets spīvums. — Tava atmiņa ir nevainojama. Mēs tikāmies Hedždornas pili, kur mani aizveda kā gūstekni. Un arī vēlāk, kad tu atvedi mani uz šejieni atpakaļ, kaut gan bija jau tumšs un es nevarēju redzēt tavu seju. — Viņa pastiepa uz priekšu savu groziņu. — Varbūt esi izsalcis? Gribi pacienāties?

Ksantens paņēma vairākas ogas. Runādamies ar meiteni, viņš uzzināja, ka tās vārds ir Glisa, ka savus vecākus meitene nepazīst, taču visticamākais, ka tie bijuši Hedždornas aristokrāti, kas pārsnieguši noteikto pēcnācēju skaitu. Ksantens nopētīja meiteni vēl uzmanīgāk nekā iepriekš, taču līdzību ar kādu no Hedždornas dzimtām viņas sejā nesaskatīja. — Varbūt tu esi no Deloras pils. Vienīgā līdzība, ko es varu iedomāties, tev varētu būt ar Kozancu dzimtu — tā ir pazīstama ar savu sieviešu skaistumu.

— Vai tu neesi precējies? — meitene vaļsirdīgi noprasīja.

—  Nē, — Ksantens atbildēja, un tā bija taisnība, jo tieši iepriekšējā dienā viņš bija atsvabinājies no saitēm ar Aramintu. — Un tu?

Meitene papurināja galvu. — Tad jau es šeit nelasītu kazenes. Tas ir darbs, ku/u dara meitenes. Kāpēc tu esi atnācis uz Tālo Ieleju?

—   Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai redzētu tevi, — Ksantens, pašam par pārsteigumu, dzirdēja sevi sakām. Bet tā ir taisnība, viņš aptvēra līdz ar nākamo pārsteiguma vilni. — Es nekad neesmu ar tevi tā īsti aprunājies, un man gribējās zināt, vai tu esi tikpat jautra un patīkama, cik skaista.

Meitene paraustīja plecus, un Ksantens nesaprata, vai viņai dzirdētais paticis vai ne, jo aristokrātu komplimenti nereti nozīmēja sākumu bēdīgam turpinājumam. — Nu labi, tas nav svarīgi. Es atnācu arī tāpēc, lai aprunātos ar Kleghornu.

—  Viņš ir tur, — meitene sacīja neskanīgā, gandrīz vēsā balsī un pamāja ar roku. — Viņš dzīvo tajā mājā.

Meitene atsāka lasīt kazenes. Ksantens paklanījās un devās uz norādītās mājiņas pusi.

Kleghorns, ģērbies vaļīgās ceļgalu biksēs no pelēkas, pašaustas drānas, cirta plītij žagarus. Ieraudzījis Ksantenu, viņš pārtrauca darbu, atspiedās pret cirvja kātu un noslaucīja pieri. — A, Ksantens! Priecājos, tevi redzot. Kā klājas Hedždornas ļaudīm?

— Tāpat kā līdz šim. Daudz nebūtu ko stāstīt, ja arī es būtu nācis šurp tādēļ, lai nestu tev ziņas.

—   Patiešām? — Kleghorns, atspiedies pret cirvja kātu, pētīja Ksantenu ar savu dzidri zilo acu skatienu.

—     Iepriekšējā apspriedē es piekritu, ka iztaujāšu to meku gūstekni, — Ksantens turpināja. — Kad biju to izdarījis, man ļoti vajadzēja tevi, lai tu man palīdzētu kliedēt dažas neskaidrības viņa atbildēs.

—  Stāsti vien! teica Kleghorns. Varbūt es varēšu palīdzēt tagad.

—   Pēc apspriedes es tūlīt nokāpu noliktavā, kurā bija ieslēgts meks. Tam trūka barības, un es tam iedevu sīrupu un spaini ūdens; viņš pavisam maz padzērās, tad izteica vēlēšanos pēc kapātiem gliemežiem. Es pasaucu virtuves kalpotājus un liku tiem pagādāt

prasīto; pēc tam meks izdzēra vairākas pintes ūdens. Kā jau sacīju, šis bija neparasts meks, pilnā augumā tikpat garš kā es, un tam nebija sīrupa pūšļa. Es aizvedu to uz citu istabu, uz noliktavas telpu ar polsterētiem, brūniem sēdekļiem, un liku tam apsēsties.

Es skatījos uz meku, un tas skatījās uz mani. Spoles, ko iepriekš tiku nogriezis, bija sākušas ataugt, un droši vien tas jau varēja vismaz saņemt ziņas no mekiem dažādās citās vietās. Gūsteknis izskatījās pēc lepna dzīvnieka un neizrādīja ne padevību, ne cieņu; uz maniem jautājumiem tas atbildēja bez vilcināšanās.

Vispirms es teicu tā: «Piļu dižciltīgos iedzīvotājus ir ļoti pārsteidzis meku dumpis. Mēs bijām pārliecināti, ka jūs esat apmierināti ar savu dzīvi. Vai mēs maldījāmies?»

«Laikam gan.» Par šo viņa noraidīto impulsu esmu pilnīgi pārliecināts, kaut gan es nekad nebūtu gaidījis no meka tamlīdzīgu atjautību.

«Nu labi,» es teicu. «Kur ir mūsu kļūda?»

«Tā ir acīm redzama. Mēs vairs negribam strādāt jūsu labā. Mums gribējās atjaunot savu dzīvesveidu tradicionālajā līmenī.»

Arī šī atbilde mani pārsteidza. Es nebiju domājis, ka mekiertV vārētu būt kaut kāds savs līmenis, kur nu vēl tradicionāls.

Kleghorns pamāja ar galvu. — Arī mani pārsteidz meku domāšanas diapazons.

— Es pārmetu mekam: «Kāpēc jums vajag nogalināt? Kāpēc vajag iznīcināt mūsu dzīvi, lai uzlabotu savējo?» Līdzko biju to pateicis, sapratu, ka esmu neveiksmīgi formulējis savu jautājumu. Meks, liekas, arī to saprata, un signalizēja ļoti ašu atbildi, kas, manuprāt, bija šāda: «Mēs zinājām, ka jārīkojas noteikti un apņēmīgi. Šādu nepieciešamību diktēja jūsu pašu dzīves priekšraksti. Mēs būtu varējuši atgriezties uz Devītā Etamīna, bet mums labāk patīk šī pasaule — Zeme, un mēs to padarīsim par savējo — ar saviem slīdceliņiem, dubļu vannām un saules peldēm.»

Teiktais likās pietiekami skaidrs, taču es nojautu, ka viņu plāns ir plašāks un sniedzas tālāk par sacīto. Es teicu: «Tiktāl saprotams. Bet kāpēc vajag nogalināt un iznīcināt? Jūs varējāt pārcelties uz citu teritoriju. Mēs jums neko nebūtu varējuši izdarīt.»

«Tas nav iespējams — saskaņā ar jūsu pašu uzskatiem. Pasaule ir pārāk maza divām konkurējošām sugām. Jūs gribējāt sūtīt mūs atpakaļ uz Devīto Etamīnu.»

«Smieklīgi!» es teicu. «Fantāzija, absurds! Vai tu uzskati mani par galīgu nejēgu?»

«Nē,» šis radījums palika pie sava. «Divi no Hedždornas pils dižciltīgajiem pretendēja uz augstu posteni. Viens no viņiem mūsi pārliecināja, ka ievēlēšanas gadījumā mūsu pārvietošana kļūšot par viņa dzīves mērķi.»

«Smieklīgs pārpratums,» es teicu. «Viens, kas zaudējis saprašanu, taču nevar runāt visu cilvēku vārdā!»

«Nevar? Viens meks gan runā visu meku vārdā. Mēs visi domājam ar vienu prātu. Vai tad cilvēki ir citādi?»

«Katrs cilvēks domā patstāvīgi. Tas plānprātis, kurš jums iestāstīja šo nejēdzību, ir slikts cilvēks. Bet nu vismaz ir kāda skaidrība. Mēs netaisāmies sūtīt jūs uz Devīto Etamīnu. Vai esat ar mieru atkāpties no Žaneijas, pārcelties uz kādu tālu apvidu un likt mūs mierā?»

«Nē. Notikumi aizgājuši pārāk tālu. Tagad mēs iznīcināsim visus cilvēkus. Tā ir skaidra patiesība: viena pasaule divām sugām ir par mazu.»

«Tad man diemžēl jānogalina tevi,» es viņam teicu. «Tāda rīcība man nesagādā prieku, bet, ja dos vaļu tev pašam, tu nogalināsi tik daudz augstdzimušo kungu, cik vien varēsi.» To dzirdējis, nejaukais radījums bruka man virsū, un tādējādi man bija vieglāk to nogalināt nekā tad, ja tas būtu palicis sēžam.

Tagad tu zini visu. Izskatās, ka vai nu tu esi veicinājis šo katastrofu, vai arī tas bijis O. Z. Gārs. Vai tas varēja būt O. Z. Gārs? Neticami! Pat neiespējami. Tātad tas esi bijis tu, KleghonL, uz kuru gulstas tik briesmīgs vainas smagums!

Kleghorns, saraucis pieri, lūkojās lejup uz savu cirvi. — Sma­gums — jā. Vaina — nē. Vaļsirdība — jā, ļaunums — nē.

Ksantens soli atkāpās. — Kleghorn, tavs vēsais miers satriec mani līdz dvēseles dziļumiem! Agrāk, kad tādi nelabvēļi kā O. Z. Gārs dēvēja tevi par jukušu…

—  Mieru, Ksanten! — Kleghorns sirdīgi pārtrauca. — Šī emociju šķiešana kļūst pārlieku uzmācīga. Ko es esmu nogrēkojies? Mana vaina ir vienīgi tā, ka es mēģināju pārāk daudz. Ciest neveiksmi ir sāpīgi, bet vēl drūmāk ir jaust priekšā nāves ēnu. Es gribēju kļūt par Hedždornu. Es būtu sūtījis vergus uz mājām. Es cietu neveiksmi — un vergi sacēlās. Tāpēc nav vairs, ko lieki runāt. Mani šis temats garlaiko. Tu nevari iedomāties, cik man nogurdinoši skatīties uz tavu izliekto muguru un izvelbtajām acīm.

—  Ak tevi tas garlaiko! — Ksantens iesaucās. — Tev nepatīk manas acis un mugura, bet ko tu saki par tūkstošiem mirušo?

—  Cik ilgi viņiem tikpat būtu lemts dzīvot? Dzīvības nav vairāk vērtas kā zivis jūrā. Es tev iesaku izbeigt pārmetumus un veltīt tādu pašu enerģiju sevis glābšanai. Vai tu saproti, ka tāda iespēja pastāv, ka ir tāds līdzeklis? Tu blenz manī platām acīm. Varu tev droši apgalvot, ka runāju taisnību, taču no manis tu šo līdzekli neuzzināsi.

—  Kleghorn, — Ksantens teica, — es atlidoju šurp, gribēdams notriekt tavu augstprātīgo galvu no pleciem… — Taču Kleghorns vairs neklausījās, jo bija atsācis cirst žagarus.

— Kleghorn! — Ksantens ieaurojās.

—   Ksanten, bļaustīties tu vari citā vietā, ja vēlies. Ķildojies ar saviem putniem!

Ksantens apsviedās apkārt un devās pa taku atpakaļ. Ogu lasītājas jautājoši nolūkojās uz viņu un pagājās sānis. Ksantens apstājās un pārlūkoja taku visā garumā. Glisa nekur nebija redzama. Jauna dusmu uzplūda pārņemts, viņš turpināja ceļu. Pēc brīža viņš spēji apstājās. Uz nogāzta stumbra netālu no putniem sēdēja Glisa, pētīdama zāles stiebru, it kā tas būtu apbrīnojams senatnes retums. Dīvainā kārtā putni bija paklausījuši viņa pavēlei un gaidīja puslīdz kārtīgā bariņā.

Ksantens paskatījās debesīs, iespēra ar kāju pa velēnu, tad dziļi ievilka elpu un devās uz Glisas pusi. Ksantens ievēroja, ka garajos, brīvi krītošajos matos viņa iespraudusi puķi.

Pēc brīža meitene pacēla acis un ieskatījās viņam sejā. — Kāpēc tu esi tik nikns?

Ksantens uzsita sev pa gurnu, tad apsēdās meitenei blakām.

—  Nikns? Nē. Esmu izmisis par savu neveiksmi. Kleghorns ir ciets kā klintsakmens. Viņš zina, kā izglābt Hedždornas pili, bet neatklāj savu noslēpumu.

Glisa iesmējās, un Ksantenam šķita, ka Hedždornas pilī viņš nekad nav dzirdējis tik gaišus un jautrus smieklus. — Noslēpumu? Ja tas zināms pat man?

—    Viņš atsakās man to stāstīt, tātad tas ir noslēpums, — Ksantens atbildēja.

—   Paklausies! Ja tu baidies, ka putni var sadzirdēt, es sacīšu čukstus. — Un viņa iečukstēja Ksantenam ausī dažus vārdus.

Varbūt Ksantena prātu apstulbināja meitenes maigā elpa. Taču skaidri izteiktais atklājums neiespiedās viņa apziņas dziļumos. Ksantens noelsās, un viņa balsī ieskanējās tāds kā sājš uzjautrinājums. — Tur nav nekāda noslēpuma. Tikai tas, ko senie skiti sauca par «bathos». Tas ir apkaunojums aristokrātiem! Vai tad mēs dejojam ar zemniekiem? Vai cienājam putnus ar esencēm un spriežam ar tiem par savu fāņu smalkajiem ietērpiem?

—    Ak apkaunojums? — meitene pielēca kājās. — Tad jau apkaunojums tev ir arī runāt ar mani, sēdēt man blakus, dot smieklīgus mājienus!

— Nekādus mājienus es neesmu devis! — Ksantens protestēja.

— Es te sēžu, ievērodams visu pieklājību…

—    Par daudz pieklājības, par daudz goda! — Neslēptā jūtu uzliesmojumā, kas pārsteidza Ksantenu, Glisa izrāva no matiem puķi un nosvieda to zemē. — Tā! Ej projām!

—   Nē, — Ksantens atteica ar negaidītu pazemību balsī. Viņš noliecās, pacēla puķi, noskūpstīja to un iesprauda atpakaļ meitenes matos. — Es negribu būt pārmēru godājams. Centīšos nebūt. — Ksantens uzlika rokas meitenei uz pleciem, taču tuvāk viņa to nelaida, r

—  Pasaki man, — viņa noprasīja ar pieredzējuša cilvēka bardzību, — vai tev ar! pieder kādas no tām kukaiņveidīgajām sievietēm?

— Man? Fānes? Nē, fāņu man nav.

Pēc šiem vārdiem Glisas saspringums atslāba, un viņa ļāva Ksantenam sevi apskaut, kamēr putni turpat netālu klaigāja, smējās un vēcināja spārnus, izraisīdami netīkamu švīkstoņu.

X

Vasara palēnām virzījās pretī rudenim. Trīsdesmitajā jūnijā Žaneijas un Hedždornas pilīs tika svinēti Puķu svētki, kaut arī valnis ap Žaneiju auga arvien augstāks.

Neilgi pirms tam Ksantens ar sešiem izraudzītiem putniem naktī aizlidoja uz Žaneijas pili un ierosināja padomei, ka iedzīvotājiem vajadzētu evakuēties ar putnu palīdzību — tik daudziem, cik vien iespējams, un visiem, kuri to vēlas. Padome noklausījās priekšlikumu akmenscietām sejām un, neko neatbildējusi, turpināja savu apspriedi.

Ksantens atgriezās Hedždornas pilī. Ļoti piesardzīgi, uzticēdamies tikai pārbaudītiem draugiem, viņš piedabūja savā pusē trīsdesmit vai četrdesmit kadetus un aristokrātus, kaut arī viņš, protams, nevarēja paturēt pie sevis iecerētā plāna pamatdomu.

Tradicionālistu pirmā reakcija bija izsmiekls un apvainojumi gļēvulībā. Ksantens ar savu uzstājību panāca, lai viņa karstasinīgie sabiedrotie neatbild uz izaicinājumiem un paši nemet tos citiem.

Devītā septembra vakarā krita Žaneijas pils. Šo ziņu uz Hedždornu atnesa satrauktie putni; neskaitāmas reizes pēc kārtas histēriski kliedzošās balsīs tie pārstāstīja drūmo notikumu.

Hedždorns, novājējis un gurdens, aiz ieraduma sasauca padomes apspriedi, lai tajā apsvērtu draudīgos apstākļus.

—   Tātad mēs esam pēdējā pils! Nav iedomājams, ka meki mums kaut kā varētu kaitēt; viņi var būvēt vaļņus ap mūsu mūriem kaut divdesmit gadu un tikai nostrādāties līdz nesaprašanai. Mēs esam drošībā, tomēr baiga un neaptverama šķiet doma, ka šeit, Hedždornas pili, dzīvo cilvēces pēdējie aristokrāti!

Saspringtā balsī, kas pauda ciešu pārliecību, ierunājās Ksantens: — Divdesmit gadi vai piecdesmit — kāda tam nozīme no meku viedokļa? Ja viņi mūs reiz aplenks, ja savilks ap mums ķēdi, mēs būsim slazdā. Vai jūs aptverat, ka pašreiz ir pēdējā iespēja izbēgt no šī lielā būra, par kādu drīzumā kļūs Hedždornas pils?

—     «Izbēgt», Ksanten? Kāds apkaunojošs vārds! Kauns un negods! — iesaucās O. Z. Gārs. — Ņem savus nožēlojamos drauģeļus, un bēdziet! Uz stepēm, purviem vai tundrām! Bēdz ar saviem gļēvuļiem, kurp gribi, bet esi tik laipns un mitējies celt šo nemitīgo paniku!

—     Kopš esmu ierindots gļēvuļos, Gār, man radusies sava pārliecība. Vislabākā morāle ir pašsaglabāšanās morāle, par ko esmu dzirdējis no ievērojama zinātnieka mutes.

— Phē! Interesanti, no kura?

— No A. G. Filidora, ja tev tik svarīgi uzzināt katru sīkumu.

O. Z. Gārs pielika plaukstas pie pieres. — Vai tu runā par atkritēju Filidoru? Viņš ir izcils ekstrēmists, atkritējs, kurš sit puSu visus pārējos. Ksanten, pacenties taču būt saprātīgs!

—   Mēs visi varam dzīvot vēl daudzus gadus, — cieti noteica Ksantens, — ja vien izrausimies no šīs pils.

—  Bet pils taču ir mūsu dzīvība! — protestēja Hedždorns. — Ko tad mēs, Ksanten, vispār iesāktu bez pils? Kļūtu par savvaļas dzīvniekiem? Par nomadiem?

— Mēs būtu dzīvi.

O. Z. Gārs sašutumā nosēcās un aizgriezies sāka aplūkot pie sienas pakārto gleznu. Hedždorns ar šaubu un mulsuma izteiksmi papurināja galvu. Bjūdrijs pacēla rokas augšup. — Ksanten, tev ir īpašas spējas padarīt visus nervozus! Tu ierodies šeit un uzkurini šo baigo neatliekamas steigas drudzi, bet kāpēc tas vajadzīgs? Hedždornas pilī mēs esam tādā pašā drošībā kā bērns mātes rokās. Ko mēs iegūsim, aizsviežot visu — godu, pašcieņu, komfortu, civilizācija^aukumus — tikai tādēļ vien, lai bēguļotu pa tuksnesi?

—  Arī Žaneija bija droša pils, — sacīja Ksantens. — Un kur tā ir šodien? Nāve, trūdošas drānas, saskābis vīns. «Bēguļošana» nodrošinātu mūsu saglabāšanos. Turklāt es esmu iecerējis daudz vairāk par vienkāršu bēguļošanu.

—  Es varu iedomāties simtiem gadījumu, kad nāve ir labāka par dzīvi! — noskaldīja Isets. — Vai man katrā ziņā jāmirst negodā un kaunā? Kāpēc es nevaru savus beidzamos gadus aizvadīt ar pašcieņu?

Telpā ienāca B. F. Robarts. — Padomes vīri, meki tuvojas Hedždornas pilij!

Hedždorns aplaida visapkārt izmisušu skatienu. — Vai varam vienoties par kopīgu rīcību? Kas mums jādara?

Ksantens noplātīja rokas. — Katram jādara tas, ko viņš uzskata par pareizu! Es vairs nestrīdēšos, man viss ir skaidrs. Hedždorn, varbūt tu atlaidīsi sapulci, lai mēs varam īstenot savu plānu? Proti, «bēguļošanu»?

—   Apspriede tiek pārtraukta līdz nākamai reizei, — paziņoja Hedždorns, un visi devās augšā uz pils vaļņiem.

Pa gatvi šurp uz pili nāca bars zemnieku no tuvējās apkaimes, pārmetuši pār plecu maišeļus. Ielejā pie Bartolomeja meža malas blīvējās spēka furgoni un vienveidīga zeltainbrūna masa — meki.

Ors norādīja uz rietumiem. — Lūk, kur viņi nāk — augšup pa Longsvcilu! — Tad viņš pagriezās un paskatījās uz austrumiem: — Un, lūk, arī Bembridžā — meki! ,

Kā norunājuši visi pagriezās un paraudzījās uz Ziemeļu grēdu. O. Z. Gārs izstiepa roku, norādīdams uz nekustīgu zeltainbrūnu augumu rindu. — Re, kur gaida, salašņas! Viņi mūs ir aplenkuši! Nu labi, lai gaida vien! — Viņš apsviedās apkārt, iekāpa liftā un nobrauca lejā līdz laukumam, tad ašā gaitā aizsoļoja uz Zumbelda namu, lai visu pēcpusdienu nodarbotos ar savu Gloriānu — fāni, no kuras cerēja sagaidīt izcilu sniegumu.

Nākamajā dienā meki nostiprināja aplenkumu. Ap Hedždornas pili plašā lokā izauga nojumes, noliktavas, barakas. Šī loka iekšienē, tūlīt aiz enerģētiskā lielgabala darbības diapazona kustējās spēka furgoni, stumdami kopā zemi un veidodami uzkalnus. Pa nakti šie uzkalni pienāca krietni tuvāk pilij, un nākamajā naktī notika tas pats. Beidzot arī kļuva skaidrs, kam vajadzīgi uzkalni: tie bija drošības segums virs ejām un tuneļiem, kas tika rakti virzienā uz klinti — Hedždornas pils pamatu.

Nākamajā dienā vairāki uzkalni sasniedza klints pakāji. Drīz no tālākās rindas gala sāka plūst ārā oļiem piekrauti spēka furgoni. Tie parādījās, izgāza savu kravu un atkal ienira tuneļos. osi-4i

Astoņi no šiem virszemes tuneļiem bija gatavi. No katra nemitīgi ripoja ārā zemes un akmeņu kravas, izraktas no kalna, uz kura atradās Hedždornas pils. Aristokrātiem, kas pulcējās uz pils vaļņiem, beidzot kļuva skaidrs aplencēju nodoms.

—     Viņi nemēģina mūs aprakt, — teica Hedždorns. — Viņi vienkārši ārda klinti zem mūsu kājām.

Aplenkuma sestajā dienā nodrebēja un iegruva prāvs nogāzes slānis un sabruka augsta klints smaile, kas stiepās augšup gandrīz līdz pils mūru pamatam.

—   Ja tā turpināsies, — nomurmināja Bjūdrijs, — mēs aiziesim pazušanā ātrāk nekā Žaneija.

—   Nu tad izmēģināsim savus enerģētiskos lielgabalus! — piepešā enerģijas uzplūdā iesaucās O. Z. Gārs. — Sadragāsim viņu nožēlojamos tuneļus, un ko tad šie nelieši iesāks? — Aizgājis līdz tuvākajai lielgabalu platformai, viņš uzsauca lejā stāvošajiem zemniekiem, lai tie nāk noņemt brezentu.

Ksantens, kurš stāvēja tuvumā, teica: — Atļauj es tev palīdzēšu! — Ar asu kustību viņš norāva brezenta pārsegu. — Sauj nu, ja vēlies!

O. Z. Gārs nesaprašanā noskatījās uz viņu, tad metās uz priekšu un pagrieza milzīgo stobru tā, lai tas tēmētu uz vienu no uzkalniem. Viņš nospieda slēdzi, un apaļā stobrgala priekšā gaiss ar troksni pašķīrās, saviļņojās un piešķīda violetām dzirkstīm. Trāpījuma vieta sāka kūpēt, kļuva melna, pēc tam tumši sarkana, tad iegrima, izveidojot nokaitētu krāteri. Tomēr apkārtējā zeme divdesmit pēdu biezumā veidoja pārāk spēcīgu izolācijas slāni; izkausētā lāma bija sakarsusi līdz baltkvēlei, taču negāja ne plašumā, ne dziļumā. Enerģētiskais lielgabals pēkšņi nosprakšķēja, elektrībai izlaužoties īssavienojumā cauri sarūsējušajam izolācijas slānim. Lielgabals apklusa.

O. Z. Gārs palūkojās uz mehānismu ar niknumu un vilšanos. Tad viņš sašutumā novērsās un devās projām. Lielgabalu iedarbīgums nepārprotami bija ierobežots.

Pēc divām stundām klints austrumu malā iegruva vēl viens prāvs laukums, un īsi pirms saulrieta līdzīgs iegruvums notika rietumu nogāzē, kur pils mūris saplūda ar klinti gandrīz nepārtrauktā līnijā.

Pusnaktī Ksantens un viņa piekritēji kopā ar bērniem un laulātajām draudzenēm pameta Hedždornas pili. Seši putnu pajūgi vairākkārt ceļoja turp un atpakaļ no pacelšanās klāja uz pļavu pie Tālās Ielejas un jau krietni pirms rītausmas bija nogādājuši drošībā visus gribētājus.

Nebija neviena, kas sacītu viņiem ardievas.

XI

Pēc nedēļas sabruka vēl viena austrumu nogāzes daļa, aizraudama sev līdzi garu balsta stabu no kausēta klintsakmens. Izrakto oļu kaudzes tuneļu galos bija izaugušas satraucoši lielas.

Terase klints dienvidu pusē bija skarta vismazāk; galvenie bojājumi tika nodarīti austrumu un rietumu nogāzēm. Taču mēnesi pēc uzbrukuma sākšanās lejup nogruva liela terases daļa, atstājot neregulāras formas iedobumu, kurš pāršķēla gatvi; tajā sabira pagātnes ievērojamo personu statujas, kas bija izvietotas nelielos attālumos gar gatves malām.

Hedždorns sasauca padomi. — Apstākļi nav uzlabojušies, — viņš pavēstīja, nevarīgi pūlēdamies būt atjautīgs. — Ir pārspēti mūsu vispesimistiskākie paredzējumi. Stāvoklis ir ļoti bēdīgs! Atzīšos, ka mani neiepriecina izredzes iet bojā nogruvumā kopā ar visu savu sadragāto mantību.

Ors izmisīgi noplātīja rokas. — Arī mani māc tāda pati doma! Nāve — kas par to? Visiem reiz jāmirst! Bet, kad domāju par saviem dārgumiem, mani pārņem nelabums. Manas grāmatas tiks sabradātas! Manas dārgās vāzes sadauzītas! Mani apmetņi saplēsti! Mani paklāji aprakti! Manas fānes nosmacētas! Manas mantotās lustras nogāztas! Tās ir manas vismelnākās domas.

— Tava mantība nav dārgāka par jebkura cita mantību, — strupi noteica Bjūdrijs. — Turklāt tā nedzīvo pati savu dzīvi — kad mūsu vairs nebūs, vai nav vienalga, kas ar to notiek?

Marūns saviebās. — Pirms gada es noliku glabāties astoņpadsmit duču pudeļu ar augstākā labuma esencēm — divpadsmit dučus ar Zaļo Lietu un pa trim dučiem Baltazara un Feidora. Iedomājieties par tām, ja gribat saprast, kas ir traģēdija!

— Ja mēs būtu zinājuši! — novaidējās Ors. — Es būtu… es būtu… — Viņa balss aizlūza.

O. Z. Gārs neiecietīgi piecirta kāju pie zemes. — Pirmām kārtām, izbeigsim šo vaimanāšanu! Mums bija izvēle, vai neatceraties? Ksantens lūdzās, lai mēs bēgam projām, un tagad viņš un viņam līdzīgie kopā ar atkritējiem klaiņo un bēguļo pa ziemeļu kalniem. Mēs izvēlējāmies palikt tepat līdz labām vai ļaunām beigām, un diemžēl ir pienākušas ļaunās. Mums jāpieņem nenovēršamais ar aristokrātu cienīgu stāju.

Padome skumīgi pievienojās šiem vārdiem. Hedždorns izvilka pudeli nenovērtējamā Radamanta un piepildīja glāzes tik devīgi, kā tas agrāk nebūtu pat iedomājams. — Tā kā mums nav nākotnes — uz mūsu lielisko pagātni!

Tonakt meku aplenkumā šur tur bija jaušami pārrāvumi: četrās dažādās vietās plandīja liesmas, palaikam atskanēja aizsmakuši saucieni. Nākamajā dienā šķita, ka meku rosība mazliet pierimusi.

Tomēr pēcpusdienā nogāzās prāvs gabals no klints austrumu daļas. Brīdi vēlāk, gluži kā pēc svinīgām pārdomām, augstā austrumu siena pāršķēlās un iegruva, atstādama sešus lielos namus bez aizmugures sienām.

Stundu pēc saullēkta uz lidklāja nolaidās putnu iejūgs. No sēdekļa izlēca Ksantens. Viņš noskrēja pa riņķa kāpnēm līdz pils vaļņiem, tad nokāpa lejā uz laukumu Hedždornas pils priekšā.

Kāds no pils ļaudīm pasauca Hedždornu, un tas, iznācis ārā, pārsteigts nolūkojās Ksantenā. — Ko tu te dari? Mēs domājām, ka tu kopā ar atkritējiem esi atradis drošību tālāk ziemeļos!

—   Atkritēji nav atraduši drošību tālāk ziemeļos, — atbildēja Ksantens. — Viņi ir piebiedrojušies mums. Mēs cīnāmies.

Hedždorns palika ar vaļēju muti. — Cīnāties? Aristokrāti cīnās ar mekiem?

— Cīnās, cik vien jaudas!

Hedždorns izbrīnā nogrozīja galvu. — Un atkritēji arī? Es sapratu, ka viņi taisās bēgt uz ziemeļiem.

—   Daži tā darīja, arī A. G. Filidors. Atkritēju vidū ir dažādu uzskatu grupas, tāpat kā šeit. Lielākā daļa no viņiem atrodas nepilnas desmit jūdzes no šejienes. Tāpat ir ar nomadiem. Daži ir paņēmuši spēka furgonus un aizbēguši. Pārējie kauj mekus ar fanātisku sparu. Pagājušā naktī tu redzēji mūsu darbu. Mēs nodedzinājām četras noliktavas, iznīcinājām sīrupa tvertnes, nogalinājām simt vai vairāk meku, likvidējām duci spēka furgonu. Arī paši cietām zaudējumus, un tas ir smagi, jo mūsu ir maz, bet meku — daudz. Tāpēc es esmu šeit. Mums vajag vairāk cilvēku. Nāciet un cīnieties kopā ar mums!

Hedždorns pagriezās un pamāja uz lielo centrālo laukumu. — Es sasaukšu kopā visus pils iedzīvotājus. Parunā ar viņiem pats!

Putni, pikti žēlodamies par nepieredzēto darba apjomu, visu nakti strādāja, nesdami projām aristokrātus, kuri, redzēdami Hedždornas pils nenovēršamo bojāeju, bija atmetuši principus un aizspriedumus un tagad vēlējās cīnīties par savu dzīvību. Nesalaužamie tradicionālisti joprojām atteicās upurēt savu godu, bet Ksantens viņiem nebēdīgi uzsauca: — Nu tad palieciet te un slapstieties pa pili kā zaglīgas žurkas! Mieriniet sevi ar domu, ka topat apsargāti, jo nākotnē jūs vairs mierinājumu neatradīsiet!

Daudzi, to dzirdēdami, riebumā novērsās un devās projām.

Ksantens uzrunāja Hedždornu: — Un ko darīsi tu? Nāksi mums līdzi vai paliksi?

Hedždorns izdvesa dziļu nopūtu, kas izklausījās pēc vaida: — Hedždornas pils ir pagalam. Es došos jums līdzi.

Stāvoklis negaidot bija mainījies. Meki, kas izkliedētā lokā bija aplenkuši Hedždornas pili, nebija rēķinājušies ar nopietnu pretestību no pils puses, un no apkaimes to vispār nebija gaidījuši. Savas barakas un sīrupa novietnes viņi bija uzbūvējuši, domādami vienīgi par savām ērtībām, nevis par aizsardzību, tāpēc izlūku grupas varēja viegli piekļūt tām klāt, neciešot nekādus jūtamus zaudējumus. Meki, kas bija izvietojušies gar Ziemeļu grēdu, pretojās nemitīgiem uzbrukumiem un visbeidzot, krietni sakauti, atkāpās lejā. Loks ap Hedždornas pili bija kļuvis par pakavu; pēc divām dienām, kad bija iznīcinātas vēl piecas sīrupa novietnes, meki atkāpās vēl tālāk. Pārtraukuši zemes rakšanu vēl divos tuneļos, kas veda uz klints dienvidu nogāzi, viņi daudzmaz nostiprināja savu aizsardzību, tomēr no aplencējiem viņi bija kļuvuši par aplenktajiem, kaut arī karadarbību nepārtrauca.

Apsargātajā teritorijā meki ierīkoja atlikušā sīrupa novietnes, darbarīkus, ieročus un munīciju. Raktuvju apkārtne, tumsai iestājoties, tika apgaismota, un to apsargāja bruņoti meki, tā ka tiešs uzbrukums kļuva būtībā neiespējams.

Vienu dienu uzbrucēji kavējās tuvējos augļu dārzos, apsvērdami jaunos apstākļus. Tad tika izmēģināta cita taktika. Cilvēki uzbūvēja sešus vieglus ratus, piekrāva tos ar viegli uzliesmojošas eļļas baloniem, kam piestiprināja klāt granātu. Šajos ratos iejūdza putnus, un pusnaktī tie pacēlās gaisā; katrus ratus pavadīja viens cilvēks. Lielā augstumā lidodami, putni sasniedza meku apmetni, virs kuras palaida savu ugunskravu vaļā.

Visu teritoriju tūdaļ pārņēma liesmas. Sīrupa novietne nodega, spēka furgoni, liesmu pamodināti, drudžaini ripoja turp un atpakaļ, dragādami mekus un to ēkas, saskriedamies cits ar citu un pastiprinādami uguns izraisīto postu. Dzīvi palikušie meki meklēja glābiņu tuneļos. Apgaismojums daļēji nodzisa, un, izmantodami ienaidnieka apjukumu, cilvēki uzbruka raktuvēm.

Pēc neilgas, sīvas cīņas cilvēki nogalināja visus sargus un ieņēma vietas pie ieejām tuneļos, kur tagad slēpās meku armijas atlikusī daļa. Šķita, ka meku dumpis tikpat kā apspiests.

XII

Liesmas apdzisa. Cilvēku nometnes karotāji — trīssimt vīru no pils, divsimt atkritēju un apmēram trīs simti nomadu — sapulcējās tuneļa ieejas tuvumā un izmantoja nakts atelpu, lai apspriestos, ko iesākt ar ieslodzītajiem mekiem.

Saulei austot, tie Hedždornas pils vīri, kuru bērni un laulātās draudzenes vēl atradās pilī, devās tiem pakaļ. Kopā ar tiem ieradās arī pulciņš pils aristokrātu, to starpā Bjūdrijs, O. Z. Gārs, Isets un Ors. Viņi izteiksmīgi sveicinaja savus kādreizējos līdziniekus — Hedždornu, Ksantenu, Kleghornu un pārējos, — taču sveicienā jautās tāda kā saltā atturība, kas atgādināja: tie, kas cīnījušies ar mekiem kā ar sev līdzīgiem; ir neglābjami zaudējuši godu un labo slavu.

—  Nu, kas būs tālāk? — Bjūdrijs noprasīja Hedždornam. — Me­ki ir slazdā, bet ārā dabūt jūs tos nevarat. Ļoti iespējams, ka viņiem ir sīrups, kas sagādāts spēka furgoniem. Viņi var iztikt vēl vairākus mēnešus.

O. Z. Gārs, novērtējis stāvokli no militāra teorētiķa viedokļa, izklāstīja savu rīcības plānu. — Nogādājiet lejā lielgabalus — vai arī lieciet, lai to izdara zemākie no jūsu vidus, — un iekraujiet tos spēka furgonos. Kad tie radījumi būs pietiekami novārguši, laidiet lielgabalus iekšā tuneļos un iznīciniet visus, kas tur slēpjas, atstājot vienīgi darbaspēku pilij. Agrāk mēs iztikām ar četriem simtiem, un ar to vajadzētu būt diezgan.

— Ha! — iesaucās Ksantens. — Ar lielu prieku varu tev paziņot, ka tas nekad nenotiks. Ja daļa no mekiem paliks dzīvi, viņi salabos kosmosa kuģus, iemācīs mums, kā tos uzturēt kārtībā, un tad mēs viņus, un arī zemniekus, nosūtīsim atpakaļ uz viņu dzimtajām pasaulēm.

—  Kā tad mēs, pēc tavām domām, paši dzīvosim tālāk? — dzedri noprasīja Gārs.

—  Jums ir sīrupa ģenerators. Apgādājieties ar pūšļiem un dzeriet sīrupu!

Gārs atmeta galvu atpakaļ un saltu skatienu noraudzījās lejup. — Tā ir tava balss un tikai tava vien, tikai tavas nekaunīgās iedomas. Es gribu dzirdēt pārējos. Hcdždorn, vai arī tava filozofija paredz civilizācijas bojāeju?

—   Tai nekāda bojāeja nedraud, — atbildēja Hedždorns, — ja vien mēs visi, ari tu, strādāsim tās labā. Vergu vairs nedrīkst būt. Tāda tagad kļuvusi mana pārliecība.

O. Z. Gārs apsviedās apkārt un devās augšup pa gatvi uz pili; viņam sekoja paši nelabojamākie tradicionālisti. Daži pagājās sāņus un klusi pārmija dažus vārdus, palaikam uzmezdami Ksantenam un Hedždornam drūmus skatienus.

No pils vaļņiem piepeši atskanēja kliedziens: — Meki! Viņi ieņem pili! Laužas iekšā apakšstāvu gaiteņos! Ejiet uzbrukumā, glābiet mūs!

Lejā palikušie vīri apstulbuši pavērās augšup. Tajā pašā brīdī pils vārti aizcirtās.

—  Kā tas iespējams? — iesaucās Hedždorns. — Es varu apzvērēt, ka viņi visi sagāja tuneļos!

— Pilnīgi skaidrs, — ar rūgtumu noteica Ksantens. — Kamēr viņi rakās zem klints, tikmēr izcirta arī tuneli līdz pils apakšstāviem!

Hedždorns metās uz priekšu, it kā viens pats gribētu uzbrukt pilij, tad apstājās. — Mums jādabū viņi ārā! Nedrīkst pieļaut, ka viņi izlaupa mūsu pili!

—   Diemžēl mūri aizsargā viņus tikpat labi kā agrāk mūs, — piezīmēja Kleghorns.

—  Mēs varam iesūtīt karotājus no augšas ar putniem! Apvienojot spēkus, mēs viņus pieveiksim!

Kleghorns papurināja galvu. — Viņi var sagaidīt mūs uz vaļņiem un lidklāja un nošaut putnus jau gaisā! Pat tad, ja mums izdotos tur iekļūt, notiktu liela asinsizliešana — bojā ietu viens pret vienu, un meku joprojām ir trīs vai četras reizes vairāk.

Hedždorns novaidējās. — Kad es domāju, kā viņi rakņājas pa manām mantām, velk mugurā manas drēbes, dzer manas esences… man metas nelabi!

—   Paklausieties! — teica Ksantens. No augšas varēja dzirdēt piesmakušus vīru saucienus un enerģētiskā lielgabala troksni. — Vis­maz dala no viņiem vēl turas uz vaļņiem!

Ksantens aizsteidzās pie tuvākā putnu bariņa; bijībā pret notiekošo tie šobrīd bija neparasti pieklusuši. — Paceliet mani virs pils, lai es atrastos ārpus ložu darbības lauka, bet redzētu, ko dara meki!

—   Uzmanies, uzmanies! — viens no putniem ieķērcās. — Pilī notiek briesmu lietas!

— Nav svarīgi! Celiet mani augšā, virs vaļņiem!

Putni pacēla viņu gaisā, apmeta lielu loku visapkārt klintij un virs pils, turēdamies pietiekami drošā attālumā no meku lodēm.

Pie tiem lielgabaliem, kuri vēl darbojās, stāvēja ap trīsdesmit vīriešu un sieviešu. Starp lielajiem dzīvojamiem namiem, rotondu un pili, visur, kur nevarēja trāpīt lielgabalu šāviņi, mudžēt mudžēja meki. Lielajā laukumā juku jukām gulēja nonāvētie kungi, dāmas un bērni — tie, kuri bija izvēlējušies palikšanu Hedždornas pili.

Pie viena no lielgabaliem stāvēja O. Z. Gārs. Ieraudzījis Ksantenu, viņš izgrūda histērisku rēcienu, pavērsa stobru augšup un izšāva. Putni ķērkdami mēģināja mesties sāņus, tomēr šāviens divus no tiem sašķaidīja. Putni, sēdeklis un Ksantens lielā jūkli krita lejā. Brīnumainā kārtā četri dzīvi palikušie putni tomēr atguva līdzsvaru un apmēram simt pēdu no zemes ar drudžainu piepūli izlīdzināja ierindu un bridi turējās gaisā, tad nolaidās uz zemes.

Ksantens grīļodamies izkļuva no iejūga mudžekļa. Skriešus tuvojās vīri. — Vai tu esi vesels? — uzsauca Kleghorns.

—  Vesels — jā! Un pārbijies arī! — Ksantens dziļi ievilka elpu un apsēdās uz klints izciļņa.

— Kas tur augšā notiek? — Kleghorns vaicāja.

—  Visi pagalam, — atteica Ksantens, — dzīvi palikuši vēl daži desmiti. Gārs zaudējis prātu. Viņš šāva uz mani.

— Skatieties! Meki uz vaļņiem! — iekliedzās A. L. Morgans.

—  Re, re! — iesaucās kāds cits. — Cilvēki! Lec lejā!.. Nē, viņus met!

Daži no krītošajiem bija cilvēki, daži arī meki, ko viņi norāvuši sev līdzi; kritiens pretī nāvei izskatījās satriecoši lēns. Vairāk neviens tiem nesekoja. Hedždornas pils bija meku rokās.

Ksantens nolūkojās uz roboto siluetu, kas bija tik pazīstams un reizē tik svešs. — Viņiem nav nekādu cerību noturēties. Mums tikai jāiznīcina saules baterijas, un viņi nevarēs sintezēt sīrupu.

—    Darīsim to tūlīt, kamēr viņi nav par to iedomājušies un pārņēmuši savā ziņā lielgabalus! — iesaucās Kleghorns. — Putni!

Viņš devās izrīkot, kas darāms, un drīz vien gaisā pacēlās četrdesmit putni, turēdami nagos katrs divus klintsakmeņus cilvēka galvas lielumā; tie apmeta loku virs pils un pēc brīža atgriezās ar ziņu, ka saules baterijas ir sadragātas.

Ksantens teica: — Atliek vēl aizmūrēt tuneļu ieejas, lai viņi nevarētu mūs piepeši pārsteigt ar savu ierašanos, — un pēc tam vajadzīga tikai pacietība.

—  Kas piemeklējis zemniekus staļļos, kas noticis ar fānēm? — izmisis jautāja Hedždorns.

Ksantens lēni pakratīja galvu. — Ja vēl ir kāds, ko vainas apziņa nav piepulcējusi atkritējiem, tad tam jānotiek tagad.

—    Viņi izturēs, augstākais, divus mēnešus, — nomurmināja Kleghorns, — vairāk ne.

Tomēr pagāja divi mēneši, pagāja trešais un ceturtais. Tad kādu rītu atvērās pils vārti un pa tiem izstreipuļoja novārdzis meks.

Viņš signalizēja: — Cilvēki, mēs mirstam aiz bada. Jūsu dārgumus esam saglabājuši neskartus. Glābiet mūsu dzīvības, vai arī mēs pirms nāves iznīcināsim visu līdz pēdējam!

—  Klausieties mūsu noteikumus! — paziņoja Ksantens. — Mēs glābsim jūsu dzīvības. Jums jāiztīra pils, jānovāc un jāaprok līķi. Jums jāsalabo kosmosa kuģi un jāiemāca mums viss, ko jūs par tiem zināt. Pēc tam mēs nosūtīsim jūs uz Devīto Etamīnu.

— Jūsu noteikumi ir pieņemti.

Pēc pieciem gadiem Ksantens un Glisa kopā ar abiem bērniem devās ceļojumā uz apvidiem, kas atradās uz ziemeļu pusi no viņu mājas pie Sandas upes. Viņi izmantoja izdevību apciemot arī Hedždornas pili, kur tagad dzīvoja tikai daži desmiti cilvēku, starp tiem arī Hedždorns.

Ksantenam viņš likās stipri novecojis. Hedždorna mati bija kļuvuši sirmi, viņa seja, kādreiz tik spirgta un veselīga, tagad izskatījās noliesējusi un bālgana kā vasks. Ksantens neprata uzminēt viņa noskaņojumu.

Viņi stāvēja valriekstu koku ēnā, un virs viņiem slējās augstā klints ar pili uz tās. — Tur tagad ir liels muzejs, — teica Hedždorns.

—    Es esmu tā pārzinis, un šis pats pienākums būs jāveic visiem Hedždorniem, kuri nāks pēc manis, jo pilī ir nenovērtējami dārgumi, kas jāaprūpē un jāsargā. Jau šobrīd tur valda senatnīga gaisotne. Dzīvojamās mājas ir rēgu pilnas. Es tos redzu bieži, it sevišķi svinību vakaros… Ai, tie tik bija laiki, vai ne, Ksanten?

—   Jā, nudien, — novilka Ksantens. Viņš noglauda abu bērnu galviņas. — Un tomēr es nevēlētos tajos atgriezties. Tagad mēs esam cilvēki, un šī pasaule ir mūsu, — agrāk to vis nevarēja sacīt.

Hedždorns piekrītoši pamāja ar galvu, tomēr šai kustībā jautās tāda kā nožēla. Viņš palūkojās augšup uz vareno celtni ar tādu skatienu, it kā redzētu to pirmo reizi. — Nākotnes cilvēki — interesanti, ko tie domās par Hedždornas pili? Par tās dārgumiem, grāmatām, tērpiem?

— Tie nāks un skatīs to visu ar apbrīnu, — atbildēja Ksantens.

—  Gandrīz tāpat kā šodien es.

—  Tur ir daudz, ko apbrīnot. Vai negribi ienākt iekšā, Ksanten? Mums joprojām vēl glabājas dažas pudeles ar smalkām esencēm.

— Paldies, nē, Ksantens atteicās. — Pārāk daudz vecu atmiņu. Mēs dosimies tālāk — un tūdaļ pat.

Hedždorns skumīgi pamāja. — To es ļoti labi saprotu. Es pats šajos laikos bieži kavējos atmiņās. Nu tad palieciet sveiki un ceļojiet laimīgi mājup!

— Tā mēs darīsim, Hedždorn. Paldies un paliec sveiks! — atteica Ksantens un, pagriezis muguru Hedždornas pilij, devās pretī cilvēku pasaulei.

Benam Jāsonam

Rodžera Želaznija (Roger Joseph Zelazny, 1937) senčos ir poļi, iri un Pensilvānijas holandieši. 1962. g. viņš Kolumbijas universitāte par ? Elizabetes laikmeta un Jēkaba I valdīšanas laika angļu dramatisko prozu j saņēmis humanitāro zinātņu maģistra grādu. Strādājot Klīvlendas un vēlāk, e Baltimoras sociālās apdrošināšanas pārvaldē, sācis rakstīt īso prozu un publicēties. Pateicoties izdomas bagātībai un poētiskajam stilam, 60. gados dažreiz pieskaitīts pie ZF «jaunā viļņa» pārstāvjiem, bet pavisam sacerējis i pāri par 40 grāmatām, kas tulkotas daudzās valodās. Pēdējā gadu desmitā R. Želaznijs galvenokārt rakstījis, apvienojot ZF un fantasy žanrus, un izpelnījies īpašu ievērību ar romānu sēriju par Emberas valsts deviņiem prinčiem. Cīņā par varu viņi ceļo pa neskaitāmām pasaulēm, ari pa Zemi, bet tās visas ir tikai Emberas valsts atspoguļojumi paralēlās dimensijās.

Romāns «Nemirstīgais» (This Immorial, 1966) ir paplašināts variants stāstam «… un sauciet mani par Konrādu» (… and Call Me C.onrad, 1965), par kuru autors saņēma Hugo godalgu. Tas ir viņa pirmais lielākais darbs un viens no četriem romāniem, kuros viņš plaši izmanto pasaules seno kultūru mitoloģiju, liekot tiešā vai, galvenokārt, netiešā veidā saviem varoņiem pieņemt seno dievību īpašības. Lai gan kritiķi parasti pārmet Želaznijam, ka šī perioda darbi ir juceklīgi un grūti lasāmi, 60. gadu otrajā pusē, Amerikas jaunās paaudzes kontrkultūras uzplaukumu laikā, kam bija raksturīgi «tīro» un nemainīgo dzīves vērtību meklējumi, tie bija ļoti populāri jaunatnes vidū.

Romāns ir piesātināts ar alūzijām un netiešiem norādījumiem, bet pats varonis — vienlaicīgi Konrāds Nomikoss, Kalikanzaross un Karagiosi — ir sengrieķu mītu asociatīviem pavedieniem saistīts, viņš nekoncentrē uzmanību uz sevi, bet tikai atstāj fragmentāru un neatminētu tēlu pēdas. Postkodolkara dekadentisma noskaņām piesātinātajā ainavā katra varoņa rīcība it kā liek manīt, ka viņš ir viens no tiem senajiem dieviem, kas atgriezies, un satur sevī gan harmonijas, gan haosa spēkus. Šie spēki ne vienmēr spēj ņemt virsroku, jo, lai gan Konrāds ir pārāks pār apkārtējiem cilvēkiem, viņam piemīt visas cilvēciskās īpašības.

Želaznijs saņēmis piecas Hugo un trīs Nebula godalgas (par  kandidātu izvirzīts gandrīz 20 reizes), Amerikas Bibliotēku Asociācijas  godalgu, vairākas citas amerikāņu literārās godalgas, kā arī 1972. g. franču l ļ literāro godalgu PrbcApollo un 1984. g. japāņu Daicon.

No 1967. līdz 1968. g. R. Želaznijs bija «Amerikas Zinātniskās  Fantastikas Rakstnieku» organizācijas sekretārs mantzinis un ir  Rakstnieku ģildes, Amerikas Rakstnieku Līgas, ZF Pētniecības asociācijas  un ZF Mutiskās Vēstures asociācijas biedrs. Arī savā hobijā — džudo cīņā — viņš pamanījies gūt ievērojamus panākumus, saņemot vairākas meistarības jostas.

— Tu esi kalikanzaross! — viņa pēkšņi paziņoja.

Es pagriezos pa kreisi un tumsā viņai uzsmaidīju.

— Savus ragus nagus es atstāju Ministrijā.

— Tu esi dzirdējis šo stāstu!

— Mans uzvārds ir Nomikoss.

Es pastiepu rokas un sataustīju viņu.

— Vai tu drīzumā gatavojies iznīcināt visu pasauli?

Iesmējos un pievilku viņu sev klāt.

— Vēl padomāšu par to. Ja tieši tā Zemei lemts iet bojā…

—   Tu taču zini, ka Ziemassvētku vakarā dzimušie bērni ir cēlušies no kalikanzarosiem, — viņa teica, — pats man reiz stāstīji, ka esi dzimis…

— Labi jau, labi!

Mani pārsteidza tas, ka viņa vairs īsti nejokoja. Zinot, ko visu reizēm var sastapt Senajās un Starojuma vietās, nav vajadzīga sevišķa iztēle, lai sāktu ticēt vecajiem mītiem — tādiem kā stāstiem par Pānam līdzīgiem meža gariem, kuri ik pavasari pulcējas, lai desmit dienas zāģētu Pasaules koku un pēdējā mirklī muktu, izdzirdot Lieldienu zvanu skaņas. (Zvani dimd, zobi klab, pakavi klaudz un tā tālāk.) Mēs ar Kasandru neesam paraduši gultā spriest par reliģiju, politiku vai hellēņu kultūru, bet, tā kā es esmu dzimis pie Egejas jūras, manī vēl arvien mājo atmiņas par to.

— Tu dari man pāri, — es sacīju jau pa pusei nopietni.

— Tu arī man dari pāri…

— Piedod!

Es nomierinājos.

Pēc brīža sāku skaidrot: — Tolaik, kad biju pavisam mazs puišelis, citi bērni mēdza mani grūstīt un saukt par Konstantīnu Kalikanzarosu. Kas es paaugos un kļuvu vēl neglītāks, viņi vairs tā nedarīja. Vismaz atklāti mani tā vairs nesauca.

— «Konstantīns»? Tāds bija tavs vārds? Es domāju…

— Tagad mani sauc Konrāds. Tāpēc aizmirsti to.

—   Bet man tas patīk. Labāk saukšu tevi par Konstantīnu, nevis par Konrādu.

— Ja tev tas sagādā prieku…

Lai mani izsmietu, mēness pabāza virs palodzes savu pusapgrauzto ģīmi. Mēnesi es nevarēju aizsniegt, pat logu ne, tāpēc novērsos. Nakts bija auksta, mitra un miglaina, kā vienmēr šajā salā.

—      Planētas Zeme Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotais diezin vai gatavojas nocirst Pasaules koku, — es dusmīgi izgrūdu.

—   Manu Kalikanzaros, es tā nedomāju, — viņa atbildēja pārāk ātri. — Tomēr katru gadu zvana arvien mazāk, un ne vienmēr vēlēšanās ir galvenā. Taču man ir tāda sajūta, ka tu visu mainīsi. Iespējams, ka…

— Tu maldies, Kasandra.

— Un baidos, un drebu no aukstuma…

Un šajā tumsā viņa bija tik mīļa, ka es turēju viņu savās skavās, lai pasargātu no miglainās, miglainās nakts.

Mēģinādams atcerēties pagājušo sešu mēnešu notikumus, es apjēdzu, ka jau tolaik, kad mēs cēlām kaisles sienu ap mūsu oktobri un Kosas salu, Zeme bija nonākusi to spēku rokās, kuri iznīcina visus oktobrus. Vadīti gan no iekšienes, gan no ārienes, šie galīgās iznīcības spēki jau tobrīd steberēja starp drupām — neizteiksmīgi, nenovēršami un ar paceltām rokām. Korts Mištigo bija nolaidies Portoprensā savā antīkajā soloplānā deviņi, kas atveda viņu šurp no Titāna kopā ar veselu kravu kreklu un kurpju, apakšveļas, zeķu, izmeklētu vīnu, medikamentu un jaunāko civilizācijas ierakstu. Viņš — bagāts un ietekmīgs galaktikas žurnālists. Tieši cik bagāts, mums nebija lemts zināt daudzas nedēļas; tieši cik ietekmīgs, es biju uzzinājis tikai pirms piecām dienām.

Klaiņodami pa aizaugušām olīvu birzīm, kāpelēdami pa franku pils drupām vai atstādami savu pēdu nospiedumus blakus kaiju pleznu hieroglifiem Kosas pludmales mitrajās smiltīs, mēs vienkārši nositām laiku, gaidot izpirkšanas maksu, kas nekad nevarēja pienākt, uz kuru patiesībā nemaz nevarēja cerēt.

Kasandras mirdzošie mati ir Katamaras olīvu krāsā. Plaukstas maigas, pirksti īsi, sīkām rieviņām klāti. Acis ļoti tumšas. Viņa ir tikai četras collas īsāka par mani un tomēr izskatās ļoti gracioza, jo es esmu vairāk nekā sešas pēdas garš. Protams, jebkura sieviete izskatās gracioza, akurāta un glīta, kad iet man līdzās, jo es nevaru lepoties ne ar vienu no šīm īpašībām: mans kreisais vaigs tolaik bija dažādos purpura toņos krāsota Āfrikas karte, to klāja kāda sēnīte — mutants, ar ko inficējos no appelējušas gleznas, kad centos atrunāt Gugenhcimus no Ņujorkas maršruta; matu līnija man sākas par

pirksta platuma tiesu virs uzacīm; acis ir katra savā krāsā. (Kad vēlos kādu iebaidīt, es blenžu uz viņu ar savu leduszilo aci; brūnā domāta sirsnīgiem un godīgiem skatieniem.) Valkāju kurpi ar biezu zoli, jo mana labā kāja ir īsāka.

Tomēr Kasandrai šāds pretstats nav vajadzīgs. Viņa ir skaista.

Es satiku viņu nejauši, izmisīgi sekoju un apprecēju pats pret savu gribu. (Viņa tā vēlējās.) Atklāti sakot, es par to nedomāju — pat todien, kad iestūrēju savu kuģi ostā; tur es ieraudzīju viņu līdzīgi nārai sauļojamies blakus Hipokrāta platānai un nolēmu, ka gribu šo sievieti. Kalikanzarosi nekad nav sevišķi kārojuši pēc ģimenes laimes. Man vienkārši tā gadījās — kārtējo reizi.

Rīts bija skaidrs. Sākās mūsu kopdzīves trešais mēnesis. Sākās mana pēdējā diena Kosā, jo vakar vakarā bija pienācis izsaukums. Visu vēl klāja nakts lietus lāses; mēs sēdējām pie mājas, dzerdami turku kafiju un ēzdami apelsīnus. Gaisma lauza sev ceļu šajā pasaulē. Pūta brāzmains, drēgns rīta vējš, uzdzīdams mums zem melnajiem svīteriem zosādu un nopūzdams garaiņus no kafijas tasītēm.

— Rodos dactylos Aurora… —viņa teica un norādīja ar roku.

—   Jā, — es sacīju un piekrītoši pamāju ar galvu, — patiesi rožpirkste un skaista.

— Tad baudīsm to!

— Jā. Piedod!

Mēs pabeidzām dzert kafiju un sēdējām smēķēdami.

— Jūtos nelāgi.

— Zinu, — viņa atbildēja. — Nav vērts.

—  Es tur neko nevaru darīt. Nākas doties projām un atstāt tevi; tas ir tik nelāgi.

— Tas var ilgt tikai dažas nedēļas. Pats teici. Un tad būsi atpakaļ.

—   Cerēsim, — es piekritu. — Tomēr, ja šis ceļojums ieilgs, es sūtīšu pēc tevis. Lai gan nez kur pats vēl būšu…

— Kas ir Korts Mištigo?

—  Vegiešu aktieris un žurnālists. Ietekmīgs vīrs. Grib uzrakstīt par to, kas palicis pāri no Zemes. Tāpēc man viņam viss būs jāizrāda. Man. Pašam. Sasodīts!

—  Cilvēks, kurš gadā ņem desmit mēnešus garu atvaļinājumu, lai dotos braucienā ar jahtu, nevar žēloties, ka būtu pārstrādājies.

—  Es varu žēloties, un es to darīšu. Manam darbam ir jābūt labi apmaksātam un bez rūpēm.

— Kāpēc?

—  Galvenokārt tāpēc, ka esmu to tā iekārtojis. Divdesmit gadus pūlējos vaiga sviedros, lai izveidotu Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļu, un pirms desmit gadiem sasniedzu tādu stāvokli, ka mans personāls spēj tikt galā ar gandrīz visu. Tādēļ tagad es varu atļauties

dusēt uz lauriem, tikai dažreiz ierasties parakstīt papīrus un pārējā laikā darīt, ko vien sirds kāro. Un tagad šī… šī roku laizīšana — pilnvarotajam jāvadā kaut kāds Vegas rakstnieķelis pa maršrutu, kuru jebkurš gids spētu vadīt. Vegieši t^av nekādi dievi!

—  Pagaidi mirklīti, lūdzu! — viņa ieteicās. — Divdesmit gadi? Desmit gadi?

Jutu, ka grimstu.

— Tev nav ne trīsdesmit gadu.

Grimu dziļāk. Tad nogaidīju. Un atkal cēlos augšup.

—  Nu, kā lai to pasaka… Tā kā esmu diezgan nerunīgs, neiznāca tev pastāstīt par… Kasandra, cik tev īsti ir gadu?

— Divdesmit.

— M-jā. Es… es esmu apmēram četras reizes vecāks par tevi.

— Nesaprotu.

—  Es arī ne. Arī ārsti ne. Šķiet, es esmu pārstājis novecot kaut kad starp divdesmit un trīsdesmit gadiem un tāds arī palicis. Kā liekas, tā ir sava veida… nu — manas mutācijas īpatnība. Vai tam vispār ir kāda nozīme?

— Nezinu… Ir gan!

—   Tev nav iebildumu pret manu klibo kāju, pārmērīgo apmatojumu un pat seju. Kādēļ tev būtu jāuztraucas par manu vecumu? Es esmu jauns visam, kas vajadzīgs.

—   Tomēr tas nav viens un tas pats, — viņa ar neapstrīdamu pārliecību iebilda. — Un ja tu nekad nekļūsi vecs?

Es iekodu lūpā. — Agrāk vai vēlāk es novecošu.

— Un ja vēlāk? Es mīlu tevi. Negribu novecot agrāk par tevi.

— Tu dzīvosi simt piecdesmit gadus. Pastāv taču S-S terapija. Tu to iziesi.

— Tas taču man nepalīdzēs palikt mūžīgi jaunai — kā tev.

— Patiesībā es neesmu jauns. Es piedzimu jau vecs.

Arī tas nelīdzēja. Viņa sāka raudāt.

— Līdz tam vēl ir gadu gadi, — es mierināju viņu. — Nav zināms, kas pa to laiku var notikt.

Šie vārdi saraudināja viņu vēl vairāk.

Es vienmēr esmu bijis ļoti straujas dabas. Parasti man galva strādā lieliski, tomēr šķiet, ka pēdējā laikā es sāku kustināt smadzenes tikai tad, kad esmu jau kaut ko nepareizu pateicis un uz to brīdi izjaucis jebkuru saprašanos.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ir tik lietpratīgi darbinieki, labs radio un pats ganos savā vaļā gandrīz visu gadu.

Tomēr ir arī daži darbi, ko nevar uzticēt citiem.

Tāpēc es teicu: — Klausies, arī tevi ir skārusi radiācija. Man pagāja četrdesmit gadi, līdz apjēdzu, ka neesmu četrdesmit gadus vecs. Varbūt ar tevi ir tāpat. Es esmu tikai kaimiņu puika…

— Vai tu zini vēl citus tādus gadījumus kā ar tevi?

— Nu…

— Tu nezini!

— Nē. Es nezinu.

Atceros, ka es toreiz vēlējos atrasties uz kuģa klāja. Ne uz lielā turbokutera, bet uz sava vecā vraka «Zelta Skaidiņa». Atceros, kā vēlējos no jauna iebraukt ostā, pirmo reizi ieraudzīt viņu saules apmirdzētu un sākt visu no sākuma — un vai nu izstāstīt viņai visu jau tobrīd, vai arī mocīties līdz pat prombraukšanas brīdim un turēt muti par savu vecumu.

Tas bija skaists sapnis, bet, pie velna, medus mēnesis jau bija beidzies.

Nogaidīju, līdz Kasandra beidza raudāt un es vēlreiz sajutu viņas skatienu. Tad pagaidīju vēl mazliet.

— Nu? — es beidzot jautāju.

— Paldies, jūtos burvīgi.

Es uztaustīju un satvēru viņas ļengano roku, piespiedu to pie lūpām. — Rodos dactylos… — es nočukstēju, un viņa teica: — Varbūt tas ir labi, ka tev jādodas projām — vismaz uz kādu laiku… — Atkal uzpūta mitrais rītavējš, kas rāva nost garaiņus, uzdzina zosādu un lika ictrīcētics vai nu viņas rokai, vai arī manējai — nevaru pateikt, kurai. Vējš sadrebināja arī lapas, un tās nokratīja lietus lāses pār mūsu galvām.

—  Vai tu nepārspīlēji savu vecumu? — viņa pajautāja. — Pat ne mazliet?

Pēc viņas balss varēja noprast, ka piekrītoša atbilde būtu visprātīgākā.

Tāpēc es no visas sirds sacīju: — Jā.

Viņa man uzsmaidīja, it kā atkal ticētu, ka esmu vienkāršs mirstīgais.

Ha!

Tā mēs tur sēdējām, sadevušies rokās, un vērojām rītausmu. Pēc kāda brītiņa viņa sāka dungot. Tā bija skumja dziesma, gadsimtiem veca. Balāde. Tajā stāstīts par jaunu cīkstoni, vārdā Tcmokls, cīkstoni, kurš ne reizi nebija uzvarēts. Galu galā viņš iedomājās, ka ir visspēcīgākais cīkstonis pasaulē. Beidzot viņš kliegdams meta izaicinājumu no kalna smailes, un dievi — jo tas bija pārāk tuvu viņu mājām — rīkojās ļoti ātri: nākamajā dienā pilsētiņā iejāja kropls zēns, kas sēdēja uz milzīga suņa bruņām klātās muguras. Viņi cīkstējās trīs dienas un trīs naktis no vietas, Temokls un zēns, līdz ceturtajā dienā zēns pārlauza spēkavīram mugurkaulu un atstāja viņu guļam laukā. Visur, kur vien bija lijušas cīkstoņa asinis, uzdīga srrigefleur, kā Emets to sauc, — asinssūcēja puķe, kas naktī bez saknēm lien, asinīs meklējot kritušā varoņa garu. Taču T^mokla gars ir atstājis Zemi, tāpēc puķei ir jālien un jāmeklē mūžīgi. Tas ir vienkāršāk nekā Eshilam, taču arī mēs paši esam daudz vienkāršāki nekā agrāk, it sevišķi cietzemes iedzīvotāji. Turklāt tas nenotika gluži tā.

— Kāpēc tu raudi? — viņa pēkšņi iejautājās.

—  Domāju par attēlu uz Ahilleja vairoga, — es atbildēju, — un par to, cik briesmīgi ir būt izglītotam zvēram, — turklāt es nemaz neraudu. Tās ir lāses, kas krīt no lapām.

— Uzvārīšu vēl kafiju.

Kamēr Kasandra vārīja kafiju, es izskaloju tasītes; palūdzu viņu manas prombūtnes laikā parūpēties par kuģi un, ja es sūtīšu viņai pakaļ, likt, lai to novieto sausajā dokā. Viņa solījās to izdarīt.

Saule bija pakāpusies augstāk debesīs, un pēc kāda laiciņa no vecā zārcinieka Aldona pagalma puses atlidoja āmura sitienu skaņas. Ciklamenas bija jau atvērušās, un no apkārtējiem laukiem rītavējš nesa šurp to smaržu. Augstu virs galvām līdzīgi ļaunu vēstošai zīmei kontinenta virzienā lēnām aizslīdēja zirnekļsikspārnis. Sirds man notrīcēja alkās satvert savu lielkalibra šauteni, norībināt un vērot, kā tas krīt lejup. Taču vienīgi man zināmie ieroči atradās uz «Zelta Skaidiņas» klāja, tāpēc es tikai noraudzījos, kā tas izzūd skatienam.

—   Stāsta, ka tie nemaz neesot cēlušies no Zemes, — Kasandra sacīja, vērodama, kā briesmonis aizlido, — tie esot ievesti no Titāna, lai ievietotu zooloģiskajos dārzos.

— Tā tas ir.

—  Un esot izsprukuši brīvībā Trīs Dienu laikā, kļuvuši mežonīgi un sākuši augt lielāki nekā savā pasaulē.

—  Man reiz gadījās redzēt zirnekļsikspārni, kura spārnu platums bija ap desmit metriem.

—   Vectētiņa brālis reiz atstāstīja gadījumu, par kuru viņš esot dzirdējis Atēnās, — Kasandra domīgi sacīja. — Kāds vīrs pieveicis šādu briesmoni kailām rokām. Tas esot sagrābis viņu un pacēlis gaisā no Pircjas ostas doka, un šis vīrs ar rokām pārlauzis tam sprandu. Abi iekrituši jūrā apmēram no simt pēdu augstuma. Vīrs esot palicis dzīvs.

—   Tas notika ļoti sen, — es atcerēdamies teicu, — pirms vēl Ministrija bija uzsākusi šo nezvēru iznīcināšanas kampaņu. Tajā laikā zirnekļsikspārņu bija ārkārtīgi daudz un tie uzvedās ļoti nekaunīgi. Mūsdienās šie briesmoņi izvairās no pilsētām.

— Jā — to vīru sauca Konstantīns. Vai tas nevarēji būt tu?

— Viņa uzvārds bija Karagiosis.

— Vai tad tu neesi Karagiosis?

— Ja tu tā vēlies. Bet kāpēc?

—  Tāpēc ka viņš vēlāk palīdzēja Atēnās nodibināt Atgriešanās Radpolu, un tāpēc ka tev ir ļoti stipras rokas.

— Vai tu esi Atgriešanās piekritēja?

— Jā. Un tu?

— Es strādāju Ministrijā. Man nav nekādu politisku uzskatu.

— Karagiosis spridzināja kūrortus.

— Viņš tiešām tā darīja.

— Un tev žēl, ka viņš spridzināja?

— Nē.

— Es tik maz zinu par tevi, vai ne tā ?

—   Tu zini par mani visu. Tikai pajautā. Es patiešām esmu ļoti vienkāršs. Mans gaisa taksis lido šurp.

— Es neko nedzirdu.

— Tūlīt dzirdēsi.

Pēc brīža tas jau laidās lejup no debesīm pretī Kosai, mērķēdams uz signāluguni, ko biju uzstādījis mājas galā. Kad tas dūkdams tuvojās Radsona skimeris, divdesmit pēdu gara, mirdzoši caurspīdīga, plakana gliemežnīca ar strupu purnu, — es piecēlos un uzvilku augšā arī Kasandru.

—      Vai vēlies ko paņemt sev līdzi? — viņa jautāja.

— Tu jau zini, ko, — diemžēl es to nevaru.

Skimeris nolaidās, un tā durvis aizslīdēja uz sāniem. Pilots ar aizsargbrillēm uz acīm lūkojās šurp.

— Man ir tāda sajūta, ka tu dodies briesmās, —viņa ieteicās.

— Diez vai, Kasandra.

Paldies dievam, nekāds spiediens, nekāda osmoze neatjaunos Ādamam zudušo ribu.

— Uz redzēšanos, Kasandra!

— Uz redzēšanos, manu kalikanzaros!

Un es iekāpu skimerī un uzlēcu debesīs, čukstēdams lūgšanu Afrodītei. Tur, lejā, Kasandra māja ar roku. Aiz muguras saule nostiepa savu gaismas tīklu. Mēs šāvāmies uz rietumiem — un šī būtu vieta mierīgai pārejai, bet tādas nav. No Kosas līdz Portoprensai — četras stundas, pelēki ūdeņi, bālas zvaigznes un manas satrauktās domas. Vēroju krāsainās gaismas…

Zālē čumēja un mudžēja cilvēki, ārā neprātīgi spīdēja liels tropu mēness, un es to ieraudzīju tikai tāpēc, ka beidzot izvilināju Elenu Emetu uz balkona, kura durvis bija vaļā visiem pļāpām.

—  Atkal augšāmcēlies no miroņiem! — mazliet smaidīdama, viņa bija sveicinājusi mani. — Pazudi gandrīz pirms gada — un ne mazākās ziņas, pat ne atklātnītes no Ccilonas ar veselības vēlējumu.

— Tu biji slima?

— Varēju būt.

Elena bija maza auguma, līdzīgi visiem naktsmīļiem, ^ ar krēmkrāsas ādu, ko šur tur varēja saskatīt zem formastērpa. Viņa man atgādināja sarežģītu uzvelkamo lelli ar sabojātu mehānismu — auksta pieklājība un tieksme iespert pa apakšstilbu tad, kad to vismazāk gaida; galvu greznoja oranžbrūnu matu mežs, savīts tādā Gordija mezglā, ka es pat domās nemēģināju to atraisīt; viņas acu krāsa mainījās katru dienu atkarībā no viņas izvēles dieva iegribas — tagad esmu šo krāsu jau aizmirsis, bet pašās dzīļu dzīlēs tās bija zilas. Viss, ko viņa valkāja, bija brūni zaļš, un tērpa platuma pietika, lai viņu tajā ietītu pāris reizes, tādējādi padarot valkātāju līdzīgu bezformīgam cigāram; īstenībā viņa nemaz tāda nebija — ja nu vienīgi gaidīja kārtējo bērnu, par ko gan es stipri šaubījos.

—    Veseļojies, veseļojies ātrāk, ja tev tas nepieciešams, — es sacīju. — Es nebiju Ceilonā. Lielākoties dzīvoju tepat pie Vidusjūras.

Zālē atskanēja aplausi. Jutos priecīgs, ka atrodos ārpusē. Aktieri tikko bija beiguši spēlēt Grebera «Dēmetras masku», kuru autors bija sarakstījis pentametrā par godu mūsu ciemiņam no Vegas; luga vilkās divas stundas un bija slikta. Fils — bezgala izglītots, papliku galvas virsu un pēc skata īsts ģēnijs, bet tajā laikā, kad mēs izvēlējāmies viņu par laureātu, mums nebija cita kandidāta. Viņš aizrāvās ar Rabindranatu Tagori un Krišu Aišervudu, ar neparasti garu metafizisku poēmu rakstīšanu, bezgalīgu pļāpāšanu par apgaismību un ikdienas elpošanas vingrinājumiem jūras krastā. Citādā ziņā viņš bija tīri pieņemams cilvēks.

Aplausi noklusa; es izdzirdu tclinstras šķindošos akordus un balsis, kas pieņēmās spēkā.

Elena apsēdās uz balkona margām.

— Dzirdēju, it kā tu nesen esot apprecējies.

—  Tā ir taisnība, — es piekritu. — Pie tam apprecējos diezgan negaidot. Kāpēc viņi mani izsauca?

— To tu pajautā savam šefam.

—   Es jau to izdarīju. Viņš teica, ka man vajadzēšot vadīt maršrutu. Taču es gribu zināt — kāpēc? Patieso iemeslu. Jo vairāk par to domāju, jo mīklaināks viss šķiet.

— Tad kā lai es to zinu?

— Tu zini visu.

— Tu mani vērtē par augstu, dārgais. Kāda viņa izskatās?

— Varbūt kā nāra. Kāpēc tu tā jautā?

Elena paraustīja plecus.

— Vienkārši interesējos. Ko tu citiem stāsti par manu izskatu?

— Es tevi ne ar vienu nesalīdzinu.

— Tu mani apvaino. Man jābūt kaut kam līdzīgai — ja nu tikai cs esmu vienīgā tāda pasaulē.

— Tāda tu arī esi — vienīgā.

— Tad kāpēc tu pagājšgad nepaņēmi mani sev līdzi?

—  Tāpēc ka tu esi pūļa cilvēks, tev apkārt ir nepieciešama vesela pilsēta. Tu varētu būt laimīga tikai šeit, Portā.

— Tomēr esi neesmu laimīga šeit, Portā.

— Tu esi mazāk nelaimīga šeit, nekā būtu jebkurā citā vietā uz šīs planētas.

—  Mēs būtu varējuši pamēģināt, — viņa atcirta un aizgriezās, lai skatītos lejā uz ostas ugunīm. — Zini, tu esi tik sasodīti neglīts, ka esi pat pievilcīgs, — viņa ieteicās pēc kāda brītiņa. — Citādi tas nevar būt.

Mana roka sastinga pusceļā pāris collu no viņas pleca.

—  Zini, tu esi rēgs, kas staigā cilvēka izskatā, — viņa turpināja; balss skanēja vienmuļi, bez jebkādām emocijām.

Es nolaidu roku un sevī iesmējos.

— Saprotu, — es teicu. — Patīkamus sapņus!

Tikko pagriezos promiešanai, Elena saķēra mani aiz piedurknes.

— Pagaidi!

Palūkojos lejup uz viņas roku, tad augšup acīs un atkal uz roku. Viņa atlaida piedurkni.

—  Tu taču zini, ka cs nekad nesaku taisnību, — viņa teica. Tad noskandināja savus klusos, trauslos smieklus. — Un es iedomājos, ko tev vajadzētu zināt par šo ceļojumu. Šeit ir Donalds Dos Santoss, un. man šķiet, ka viņš dosies jums līdzi.

—   Dos Santoss? Dīvaini.

—    Viņš pašlaik ir augšā bibliotēkā kopā ar Džordžu un kādu milzīgu arābu.

Es palūkojos viņai pār plecu uz ostu, vērodams ēnas, kas līdzīgi manām domām klīda pa krēslainajām ielām — tumšas un nesteidzīgas.

—   Milzīgs arābs? — es teicu pēc kāda laika. — Rokas vienās rētās? Dzeltenām acīm? Vārdā Hasans?

— Jā, pareizi. Tu viņu pazīsti?

—   Pirms daudziem gadiem viņš veica man vienu darbu, — es atzinos.

Es smaidīju, kaut gan asinis man stinga, jo nevaru ciest, ka manas domas kāds atmin.

— Tu smaidi, — Elena teica. — Par ko tu domā?

Tāda nu viņa ir.

—  Domāju par to, ka tu visu uztver daudz nopietnāk, nekā biju gaidījis.

—  Muļķības! Cik reižu jau neesmu tev teikusi, ka esmu briesmīga mele. Nupat es stāstīju tikai par sīku sadursmi lielā karā. Un tev ir taisnība — šeit es jūtos mazāk nelaimīga nekā jebkur citur uz šīs planētas. Tāpēc varbūt tu varētu aprunāties ar Džordžu — pārliecināt, lai viņš sameklē sev darbu uz Teileras vai Bakabas. Pamēģināsi, ko?

—   Jā, — es atbildēju. — Noteikti. Vari neuztraukties. Tā arī būs. Pēc tam kad tu jau veselus desmit gadus esi pūlējusies to panākt. Kā klājas viņa kukaiņu kolekcijai?

Elenas sejā pazibēja kaut kas līdzīgs smaidam.

—    Aug griezdamās, — viņa atbildēja. — Pat dūkdama un rāpodama, un daži no šiem kukaiņiem ir radioaktīvi. Es viņam saku: «Džordž, tu varētu skraidīt pakaļ sievietēm, nevis pavadīt laiku ar kukaiņiem.» Taču viņš tikai pakrata galvu un izskatās tik aizgrābts. Tad es saku: «Džordž, kādu dienu viens no šiem prctekļiem tev iekodīs un padarīs tevi impotentu. Ko tad tu iesāksi?» Tad viņš sāk skaidrot, ka tā nevarot notikt, un nolasa man lekciju par kukaiņu indēm. Varbūt viņš pats īstenībā ir milzu kukainis, tikai maskējas. Man šķiet, ka skats, kā tie čum un mudž laboratorijas traukos, viņam sagādā pat zināmu seksuālu baudu. Nezinu, kas cits…

Tajā brīdī es aizgriezos un sāku lūkoties zālē, jo tā vairs nebija viņas seja. Kad mirkli vēlāk izdzirdu Elenu smejamies, pagriezos atpakaļ un stingri saspiedu viņas plecu.

—   Labs ir! Nu cs zinu vairāk nekā agrāk. Paldies! Drīz atkal tiksimies.

— Vai man pagaidīt?

— Nē. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti, Konrād!

Un es aizgāju.

Zāles šķērsošana var būt ļoti kutelīgs un laikietilpīgs pasākums, ja tā ir cilvēku pilna, ja visi šie cilvēki tevi pazīst, ja viņiem rokās ir glāzes un ja tu vēl mazliet pieklibo.

Tā bija, viņi pazina, viņiem bija un es piekliboju. Tāpēc…

Pārcilādams prātā visādas domas, cs apmēram divdesmit pēdas spraucos gar sienu un cilvēces ārmalu —, līdz sasniedzu jaunu sieviešu pulciņu, kas visu laiku grozījās ap veco celibātu. Viņam nebija zoda, gandrīz nebija lūpu un arī matu; izteiksme, kas reiz klājusi šo seju, jau sen bija atkāpusies uz acu dzīlēm. Tā arvien vēl tur spīdēja, kad acis pievērsās man, — nenovēršama apkaunojuma smaids.

Es pamāju viņam ar galvu un sacīju: — Fil, ne katrs spēj uzrakstīt tādu sešpadsmitā gadsimta lugu kā šī. Dzirdēju runājam, ka tāda māksla atmirstot, bet nu es zinu patiesību.

—  Tu vēl arvien esi dzīvs un, kā parasti, kavējies, — viņš teica balsī, kas bija septiņdesmit gadus jaunāka par ķermeni.

—    Dziļā nožēlā liecu galvu jūsu priekšā, bet mani aizkavēja septiņgadīgas jaunkundzes dzimšanas dienā kāda veca drauga mā­jā, — es atbildēju. (Tā bija taisnība, bet tam nav nekāda sakara ar šo stāstu.)

—  Visi tavi draugi ir veci draugi, vai ne tā? — viņš pajautāja, un tas jau bija sitiens zem jostasvietas, jo es pazinu Fila sen viņsaulē aizgājušos vecākus un biju reiz aizvedis viņus ekskursijā uz Erchtiona dienvidu pusi, lai parādītu Jaunavu portālu un pievērstu uzmanību tam, ko lords Elgins bija izdarījis ar pārējām tā daļām, un visu laiku nesis uz pleciem viņu spožacaino atvasi un stāstījis bērnam pasakas, kas bija senas jau tad, kad šīs celtnes vēl tika būvētas.

—     Un man ir nepieciešama tava palīdzība, — es piebildu, nelikdamies ne zinis par izsmieklu un uzmanīgi spraukdamies cauri maigo, asmēlīgo sieviešu aplim. — Man paies visa nakts, lai šķērsotu šo zāli līdz tai vietai, kur Sends rīko karalisku pieņemšanu vegietim, — lūdzu piedošanu, jaunkundz, — bet man nav tik daudz laika. — Atvainojiet, kundze! — Tāpēc es gribu, lai tu man izpalīdzi kā sarunu traucētājs.

—  Jūs esat Nomikoss! — izdvesa kāda mīlīga izskata mazulīte, blenzdama uz manu vaigu. — Es vienmēr esmu vēlējusies…

Es sagrābu viņas plaukstu, piespiedu to sev pie lūpām, ievēroju viņas pirkstā košsārti kvēlojam Kamilu gredzenu un teicu: — Bet liktenis nav labvēlīgs, vai ne? — Un devos tālāk.

—    Nu, kā būs? — es jautāju Greberam. — Aizved mani no šejienes līdz turienei pēc iespējas īsākā laikā! Liec lietā savas galminieka manieres, un lai tavus runas plūdus neviens neuzdrīkstētos pārtraukt! Sarunāts? Nu skrienam!

Viņš strupi pamāja ar galvu.

— Lūdzu piedošanu, manas dāmas! Drīz būšu atpakaļ.

Mēs devāmies pāri zālei caur pļāpājošu cilvēku puduriem. Augstu virs galvām līdzīgi šķautnainiem ledus pavadoņiem lēnām griezās un slīdēja lustras. Telinstra bija saprātīga Eola kokle, kas sēja gaisā dziesmas lauskas — krāsaina stikla gabaliņus. Visapkārt līdzīgi Džordža Emeta kukaiņiem dūca un klīda cilvēki; mēs izvairījāmies no viņu spietiem, nepārtraukti virzoties uz priekšu un tēlojot aizrautīgu sarunu. Mēs neuzkāpām nevienam, kurš izšķīstu.

Nakts bija silta. Vairums vīriešu valkāja vieglus melnus formastērpus, ko tamlīdzīgos apstākļos reglaments liek paciest visiem Ministrijas darbiniekiem. Kuri tādus nevalkāja, tie nebija darbinieki.

Par spīti savam vieglumam, šie melnie formastērpi bija neērti; sānos tie meta krunkas, taču priekšpuse palika līdzena, tur augstu virs kreisās krūts greznojās zaļzilpelēkbaltais Zemes ģerbonis apmēram trīs collu diametrā; zemāk nēsāja nodaļu simbolus, tad nāca dienesta pakāpes zīmotnes; labo pusi izraibināja godazīmes — visvisādi spoži grabuļi, kādus vien var nosapņot, lai iedvestu cieņu sev un citiem — tas viss nāca no bagātu iztēli apveltītās Apbalvojumu, pagodinājumu, zīmotņu un heraldikas ministrijas (īsāk APZH — tās pirmais direktors ļoti augstu vērtēja savu posteni). Apkakle jau pēc pirmajām desmit minūtēm pārvērtās par garoti [4] , vismaz manējā noteikti.

Dāmas valkāja vai arī nevalkāja, pēc saviem ieskatiem, košus vai arī pastcļkrāsas tērpus (protams, darbinieces bija glīti iesaiņotas īssvārku formastērpos, bet jau ar ciešamām apkaklēm; tas ļāva diezgan viegli atšķirt uzraudzes no uzraugāmajām).

—   Dzirdēju, ka Dos Santoss ir šeit, — cs teicu.

—   Tieši tā.

—   Kāpēc?

—   Ne es zinu, ne arī gribu to zināt.

—   Kuš, kuš! Kas noticis ar tavu brīnišķīgo politisko apziņu? Literārās kritikas nodaļa kādreiz mēdza tevi par to slavēt.

—    Manā vecumā sajust nāves smaku ar katru reizi kļūst nepanesamāk.

—   Vai tad Dos Santoss smird?

—   Arvien vairāk.

—   Dzirdēju, ka viņš esot nolīdzis mūsu veco sabiedroto no Madagaskaras operācijas laikiem.

Fils piešķieba galvu un uzmeta man zobgalīgu skatienu.

— Tu ļoti ātri visu uzzini. Kā tad, tu taču esi Elenas draugs. Jā, Hasans ir šeit. Augšā kopā ar Donu.

—   Diez kura karmas nastu viņš gatavojas atvieglot?

—   Kā jau teicu — ne zinu, ne arī gribu to zināt.

—   Pat negibi minēt?

—   Ne sevišķi.

Mežs ap mums kļuva retāks, un cs apstājos, lai pakamptu glāzi ruma ar toniku no automātiskās dzērienu kastes; tā visu laiku sekoja, šūpodamās mums virs galvām, līdz es vairs nevarēju paciest šīs nabadzītes mokas un nospiedu pogu, kas karājās vadā tās aizmugurē.

Tai bridi kaste smaidā pavēra durtiņas un atklāja apsarmojušo iekšpusi.

— Prieks, kur rodies! Vai nopirkt tev kādu dzērienu, Fil?

— Es domāju, ka tev jāsteidzas.

— Jāsteidzas, taču es gribētu drusciņ pārdomāt radušos stāvokli.

— Ļoti labi. Es iedzeršu simikolu.

Es pašķielēju uz viņu un sniedzu glāzi. Kad Fils aizgriezās, ar acīm sekoju viņa skatienam — viņš raudzījās uz krēsliem, kas bija novietoti telpas ziemeļaustrumu stūrī alkovā, ko no divām pusēm veidoja sienas, bet no trešās — telinstras korpuss. Pie telinstras sēdēja veca kundze sapņainām acīm. Zemes direktors Lorels Sends smēķēja pīpi.

Šī pīpe ir viena no visinteresantākajām Lorela personības šķautnēm. Tā ir īsta jūrasputu pīpe, kādu pasaulē vairs nav daudz. Ja runājam par pārējām šķautnēm, viņš darbojas ka datora pretstats: viņam ceļ priekšā rūpīgi izmeklētus faktus, skaitļus un statistiku, un viņš pārvērš to visu nesakarīgās muļķībās. Tumšas, vērīgas acis un lēna, dārdoša runa, kamēr tu atrodies šo acu krustugunīs; žestikulē reti, bet dara to nesteidzīgi, it kā ar izstieptu labo roku zāģētu gaisu vai ar pīpes kātu bikstītu iedomātu daiļavu; tumši mati, tikai deniņos sirmi; augsti vaigukauli, sporta uzvalks pieskaņots sejaskrāsai (viņš neatlaidīgi izvairās nēsāt melno formastērpu); nepārtraukti cenšas izbīdīt apakšžokli kādu collu vairāk uz priekšu un uz augšu, nekā tas šķistu dabiski. Sendu šajā amatā nozīmējusi uz Teileras izveidotā Zemes valdība, un pret savu darbu viņš izturas ar vislielāko nopietnību, turklāt ik pa laikam apliecina savu apzinīgumu ar kuņģa čūlas lēkmēm. Viņš nav visgudrākais cilvēks uz Zemes. Viņš ir mans šefs. Viņš ir arī viens no vislabākajiem draugiem, kādi man jebkad bijuši.

Blakus Sendam sēdēja Korts Mištigo. Es gandrīz varēju sajust, kā Fils viņu ienīst — no sešpirkstaino pēdu bāli zilajām apakšām līdz pat sārti krāsotajai matu svītrai, kas stiepās no vieniem deniņiem līdz otriem un norādīja uz piederību pie augstākās kastas. Ienīda nevis tāpēc, ka viņš bija vegietis, bet galvenokārt tāpēc — un es par to nešaubījos —, ka viņš bija vienīgais šeit uz Zemes sastopamais Tatrama Ištigo radinieks — mazdēls, — tā Ištigo mazdēls, kurš iesāka pierādīt, ka tālaika izcilākais angļu valodā rakstošais prozaiķis un dzejnieks esot vegietis. Vecais džentlmenis vēl arvien tā apgalvo, un es neticu, ka Fils jebkad viņam to piedos.

Ar zilās acs kaktiņu es ieraudzīju, ka Elena kāpj augšup pa lielajām, bagātīgi izrotātajām kāpnēm zāles viņā pusē. Ar otru acs kaktiņu pamanīju Lorelu skatāmies uz mani.

—     Esmu ievērots, un nu man jāiet atdot gods Viljamam Sībrukam no Teileras. Nāksi līdzi?

— Nu… Nu labi, ciešanas apskaidro dvēseli, — Fils teica.

Mēs devāmies uz alkovu un apstājāmies divu krēslu priekšā starp mūziku un troksni, pie divu pasauļu varenajiem. Lorels lēnām piecēlās un paspieda mums roku. Mištigo piecēlās vēl lēnāk un nepaspieda mums roku; viņš vērīgi aplūkoja mūs ar dzintarkrāsas acīm, un iepazīstināšanas laikā viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Vegieša brīvi krītošo oranžo kreklu visu laiku plandīja nepārtrauktā izelpa, ko pa krūšu kurvja apakšā esošajām nāsīm izpūta viņa daudzkambaru plaušas. Viņš viegli pamāja ar galvu, atkārtodams manu vārdu. Tad pievērsās Filam ar kaut ko līdzīgu smaidam.

—    Vai jūs negribētu, lai es pārtulkoju jūsu lugu? — vegietis jautāja; viņa balss noskanēja kā apklustošs kamertonis.

Fils apcirtās uz papēža un aizgāja.

Tajā brīdī es nodomāju, ka vegietim palicis slikti, līdz atcerējos, ka zilādaino smiekli atgādina āža elsas. Es cenšos izvairīties no vcgicšiem, tāpēc neapmeklēju kūrortus.

—   Sēdieties! — teica Lorels, un, lai slēptu samulsumu, sāka darboties ar pīpi.

Es pavilku krēslu un noliku to viņiem pretī.

— Labs ir.

— Korts iecerējis uzrakstīt grāmatu, — Lorels sacīja.

— Jūs jau to teicāt.

— Par Zemi.

Es pamāju ar galvu.

—  Viņš izteica vēlēšanos, lai jūs būtu viņa pavadonis, apceļojot dažas Senās vietas.

—  Jūtos pagodināts, — es strupi atbildēju. — Un arī pārsteigts par to, kādēļ viņš izvēlējies tieši mani.

—   Un vēl daudz vairāk jūs gribētu zināt to, kāda ir viņa rīcībā esošā informācija par jums, vai ne? — vegietis piebilda.

— Protams, daudz vairāk, — es piekritu.

— Es pajautāju mašīnai.

— Jauki. Nu es zinu.

Atgāžos krēslā un iztukšoju glāzi.

—    Sākumā, kad pirmo reizi iedomājos par šo grāmatu, cs pārbaudīju Zemes iedzīvotāju reģistru, bet tikai tāpēc, lai iegūtu vispārīgas ziņas par šejienes iedzīvotājiem; tad, kad atradu ko interesantāku, sāku meklēt Zemes ministrijas personāla datu bankā.

—   Hmm… — es norūcu.

—   Un mani daudz vairāk iespaidoja tas, kā par jums tur nav, nevis tas, kas ir.

Es paraustīju plecus.

—  Jūsu karjerā ir daudz balto plankumu. Pat tagad neviens īsti nezina, ko jūs darāt brīvajā laikā. Starp citu, kad jūs esat dzimis?

—  Nezinu. Tas notika nelielā Grieķijas ciematiņā, un togad tur nebija kalendāru. Man sacīja, ka esmu dzimis Ziemassvētkos.

—   Pēc personāla uzskaites kartes datiem jums ir septiņdesmit septiņi gadi. Pēc reģistra — vai nu simt vienpadsmit vai arī simt trīsdesmit.

—  Es samelojos par savu vecumu, lai dabūtu darbu. Tolaik valdīja depresija.

— Tāpēc es sastādīju Nomikosa profilu — tas ir diezgan īpatnējs —, un liku reģistram atrast fiziskās līdzības visās tā datu bankās, pat slēgtajās.

— Daži vāc vecas monētas, citi būvē raķešu modeļus…

—  Es atklāju, ka jūs varētu būt trīs, četri vai pat pieci citi cilvēki, visi grieķi, un viens no viņiem patiešām apbrīnojams. Taču viens no vecākajiem, Konstantīns Koroness, ir dzimis pirms divsimt trīsdesmit četriem gadiem. Ziemassvētkos. Viena acs zila, otra brūna. Kropla labā kāja. Tāds pats garums, tādi paši Bertiljona izmēri.

— Un tādi paši pirkstu nospiedumi? Tādi paši acs tīkleņu raksti?

—   Daudzās no vecā reģistra kartītēm šie dati nebija iekļauti. Varbūt tajā laikā strādāja nolaidīgāk? Nezinu. Iespējams, daudz paviršāk izturējās pret tiem, kuriem bija pieejama cilvēku kartotēka.

—  Jūs, protams, zināt, ka pašlaik uz Zemes mīt vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Es droši varu apgalvot, ka, pārmeklējot pēdējos trīs vai četrus gadsimtus, jūs šādā veidā varētu atrast dvīņus vai pat trīņus. Un tad?

—  Tas padara jūs mazliet noslēpumaināku, tas arī viss, — līdzīgu Zemes garam; jūs esat tikpat dīvaini izkropļots kā šī planēta. Bez šaubām, es nekad nesasniegšu jūsu vecumu, lai kāds tas arī būtu, bet mani interesē tā uztveres pakāpe, kādu cilvēks var sev attīstīt, ja viņam dots tik daudz laika, — it sevišķi ņemot vērā, ka jūs esat savas pasaules vēstures un mākslas lielisks pazinējs. Un tieši tāpēc es lūdzu sev par pavadoni jūs, — viņš nobeidza.

—  Tagad, kad esat mani saticis, iznīcinājis un tā tālāk, vai es varu atgriezties mājās?

—   Konrād! — Pīpe man uzbruka.

—    Nē, mister Nomikos, pastāv vēl arī praktiskas dabas apsvērumi. Šī pasaule ir pilna briesmu, bet jums ir augsts izdzīvošanas potenciāls. Es gribu izdzīvot, tāpēc arī gribu, lai jūs dotos man līdzi.

— Nu, tik tālu viss būtu skaidrs. Un tālāk?

Viņš klusi iesmējās.

— Cik noprotu, es jums nepatīku.

—  No kurienes jums radušās tādas domas? Jūs tikai apvainojāt manu draugu, uzdevāt man nekaunīgus jautājumus, savas iegribas dčļ spiežat mani jums kalpot…

—… ekspluatēju jūsu līdzcilvēkus, pārvēršu jūsu pasauli par priekanamu un norādu uz visas cilvēces pilnīgo provinciālismu salīdzinājumā ar miljoniem gadu senāku galaktisko kultūru.

—  Es nerunāju par pretrunām dažādu planētu iedzīvotāju starpā. Es runāju par sevi. Un es atkārtoju — jūs apvainojāt manu draugu, uzdevāt man nekaunīgus jautājumus, iegribas dēļ piespiežat mani sev kalpot.

—    Man par to visu!.. — (Āža šņaukāšanās.) — Tas ir apvainojums Homēra un Dantes gariem, ja tas vīrs dzied visas cilvēces vārdā.

— Šobrīd mums labāka nav.

— Tādā gadījumā vispār vajadzētu iztikt bešā!

— Tas neattaisno jūsu izturēšanos pret viņu.

—   Es domāju, ka attaisno, citādi es tā neizturētos. Mirklīti, es uzdošu jums jautājumus, kādus vien gribēšu, bet jums ir tiesības atbildēt vai neatbildēt uz tiem — pēc paša ieskatiem, kā jau jūs to darījāt. Un, beidzot, neviens jums neko nespieda darīt. Jūs esat valsts ierēdnis. Jums ir dots uzdevums. Strīdieties ar savu Ministriju, nevis ar mani. Un, ja labi padomā, es šaubos, vai jums ir pietiekami daudz informācijas, lai tik brīvi lietotu vārdu «iegriba», kā jūs to darāt, — viņš nobeidza.

Pēc Lorcla sejas izteiksmes nopratu, ka viņa kuņģa čūla izsaka savu attieksmi. Es piebildu: — Ja gribat, sauciet savu rupjību par godīgu rīcību vai citas kultūras augli un attaisnojiet savu ietekmi ar visādiem sofismiem, un domājiet, ko vien vēlaties, — bet noteikti izsakiet dažnedažādus negodīgus spriedumus, lai es savukārt varu spriest par jums. Jūs uzvedaties kā karaļa varas pārstāvis britu kolonijās, — es teicu, uzsvērdams pēdējos vārdus, — un man tas nepatīk. Esmu izlasījis visas jūsu grāmatas. Esmu lasījis arī jūsu vectēva grāmatas, tādas kā «Zemes palaistuves žēlabas», — un jūs nekad nebūsiet tāds vīrs, kāds ir viņš. Viņam piemīt tas, ko sauc par līdzjūtību. Jums tādas nav. Viss, ko jūs jūtat pret veco Filu, divkārtīgi nāks jums atpakaļ manā grāmatā.

Par vectēvu sacītais bija trāpījis vārīgā vietā; vegietis sarāvās, kad mans zilais skatiens ietriecās viņā.

—  Tāpēc iepūt man svārku ļipā! — es piebildu (varbūt ne gluži tā) vegiešu valodā.

Sends nemācēja šo valodu tik labi, lai varētu saprast manis teikto, bet tūliņ pat, aši palūkojies apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds nedzird, samierinoši iedūcās:

—    Konrād, uzvedies, lūdzu, tā, kā tavas nodaļas pārstāvim pieklājas! Srin Štigo, kā būtu, ja mēs turpinātu plānot ceļojuma maršrutu?

Mištigo atņirdza savu zilzaļo smaidu.

—   Un izlīdzinātu mūsu pretrunas? — viņš pajautāja. — Labi! Pārcelsimies uz bibliotēku, tur ir klusāks un varēsim izmantot karšu ekrānu.

— Jauki.

Ceļoties kājās, es jutu nelielu atvieglojumu; zināju, ka tur ir Dos Santoss un viņš ienīst vegiešus, un, kur ir Dos Santoss, tur vienmēr ir Diāna, meitene ar sarkano parūku, un viņa ienīst visus pēc kārtas; zināju, ka augšā ir arī Džordžs Emcts un Elena, un Džordžs ir ļoti vēss attiecībās ar svešiniekiem (taisnību sakot, arī ar draugiem); vēlāk tur varētu ieklīst arī Fils un izgāzt savas dusmas; tad vēl būs Hasans — viņš daudz nerunā, tikai sēž un smēķē narkotikām piebāztu pīpi un izskatās gluži apdullis, un, ja kāds nostājas viņam tā tuvāk un ievelk pāris dziļāku elpas vilcienu, tad viņu vairs neuztrauc doma par to, kādas rupjības ir sarunātas vegietim vai jebkuram citam.

Biju cerējis, ka Hasans savu atmiņu būs apreibinājis ar dūmiem, vai arī plivināsies kaut kur septītajās debesīs.

Cerības izgaisa, tiklīdz mēs iegājām bibliotēkā. Viņš sēdēja un sūca limonādi.

Būdams astoņdesmit vai deviņdesmit gadus vecs, izskatīdamies pēc pusmūža vīra, viņš vēl bija saglabājis jaunības sparu. SprangaSemsera metodei bija trāpījies ļoti piemērots materiāls. Tā negadās bieži. Patiesībā gandrīz nekad. Dažus cilvēkus šī metode bez jebkāda acīm redzama iemesla noved anafilaktiskajā šokā, un pat adrenalīna injekcijas sirdī nespēj tos atgriezt normālā stāvoklī, citi, lielākā daļa, sastingst uz pieciem vai sešiem gadu desmitiem. Taču atsevišķi cilvēki, izgājuši šo atjaunošanas kursu, patiešām kļūst jaunāki, — apmēram viens no simt tūkstošiem.

Mani pārsteidza tas, ka likteņa lielajā šautuvē trāpīts tieši viņam — un vēl tādā veidā.

No Madagaskaras akcijas, kurai Radpols bija nolīdzis Hasanu, lai atriebtos tcileriešiem, bija pagājuši jau vairāk nekā piecdesmit gadi. Viņu algoja Atēnu lielais K (Dusi Dieva mierā!), kurš bija uzdevis viņam tikt galā ar Zemes valdības nekustamo īpašumu sabiedrību. Hasans to paveica. Turklāt loti labi. Ar nelielas ierīces palīdzību. Paukš!

Viņš, ko daži ilgdzīvotāji dēvē par Hasanu Asasīnu, ir pēdējais algotais slepkava uz zemeslodes.

Bez Fila, kura agrākā talanta dzirkstis klāja bieza pelnu kārta, Hasans bija viens no tiem nedaudzajiem, kas varēja atcerēties veco Karagiosi.

Tāpēc galvu augšā un sēnīti uz priekšu! Es centos aizmiglot viņa prātu ar savu pirmo skatienu. Vai nu iedarbojās kādi seni un noslēpumaini spēki, par ko gan es stipri šaubos, vai arī viņš bija vairāk apreibis, nekā es domāju — tā varēja būt —, vai arī bija aizmirsis manu seju, — arī tas bija iespējams, kaut gan ne visai ticams, — vai arī vadījās no profesionālās ētikas vai arī primitīvas dzīvnieciskas viltības. (Viņam piemita tās abas, tomēr dažādā mērā, ar uzsvaru uz dzīvniecisko viltību.) Kad mūs iepazīstināja, viņa sejā nepakustējās ne vaibsts.

—   Mans miesassargs Hasans, — teica Dos Santoss un veltīja man savu zibspuldzes smaidu, kad es spiedu roku, kas reiz, tēlaini izsakoties, bija tricinājusi pasauli.

Tā vēl joprojām bija ļoti spēcīga roka.

—   Konrāds Nomikoss, — Hasans sacīja, piemiegdams acis, it kā lasītu šo vārdu no saraksta.

Visus pārējos šai telpā es pazinu, tāpēc steidzos pie krēsla, kas atradās vistālāk no Hasana, un drošības pēc gandrīz visu laiku turēju sejai priekšā glāzi.

Sarkanās Parūkas Diāna stāvēja turpat netālu. Viņa uzrunāja mani. Teica: — Labrīt, Nomikosa kungs!

Es sveicinādams pacēlu glāzi.

—  Labvakar, Diāna!

Gara un slaida kā svece, tērpusies gandrīz tikai baltā, viņa stāvēja līdzās Dos Santosam. Zināju, ka viņa valkā parūku, jo reiz man gadījās redzēt, kā tā atslīdēja no pakauša, nedaudz atsegdama savādu, neglītu rētu. Es bieži domāju par šo rētu — dažreiz, kad, noenkurojis jahtu, lūkojos mākoņu spraugās redzamajos zvaigznāju fragmentos vai arī kad atraku sasistu statuju gabalus.

Tumši violetas lūpas — tās šķiet ietetovētas, jo nekad neesmu redzējis tās smaidām; žokļu muskuļi vienmēr saspringti, jo zobi pastāvīgi ir cieši sakosti; no nemitīgi sarauktās pieres starp acīm iezīmējies neliels, otrādi apgriezts «V»; zods vienmēr augstu pacelts — varbūt izaicinājumā? Runājot sev tik raksturīgajā skopajā, saraustītajā manierē, viņa tik tikko kustināja lūpas. Nekādi nespēju uzminēt viņas vecumu. Pāri trīsdesmit, tas arī viss.

Viņa un Dons veido interesantu pāri. Viņš ir tumšs, runīgs, vienmēr ar cigareti zobos, nespēj nosēdēt uz vietas vairāk par divām minūtēm. Viņa ir par piecām collām garāka un deg bez mirgošanas.

Es joprojām daudz ko par viņu nezinu. Šķiet, ka nekad ari neuzzināšu.

Kamēr Lorels Dos Santosu iepazīstināja ar Kortu, viņa pienāca un nostājās man blakām.

— Jūs… — Diāna teica.

— Es, — es sacīju.

— Vadīsiet maršrutu.

—  Visiem viss zināms, tikai man ne, — es norūcu. — Vai jums nešķiet, ka vajadzētu mazdrusciņ padalīties savās zināšanās par šo tēmu?

— Nekādu zināšanu, nekāds tēmas, — viņa attrauca.

— Jūs runājat gluži kā Fils.

— Nemaz necenšos to darīt.

— Tomēr darāt. Kāpēc?

— Kas kāpēc?

— Kāpēc jūs? Dons? Šovakar? Šeit?

Diāna ar mēli pieskārās augšlūpai, tad cieši to saknieba, it kā mēģinādama no tās izspiest grcipfrūtu sulu vai aizturēt vārdus. Tad palūkojās uz Donu telpas otrā galā, bet viņš atradās pārāk tālu, lai būtu varējis ko dzirdēt, un pat skatījās uz citu pusi. Patlaban viņš no lielas krūzes lēja Mištigo glāzē īsto kokakolu. Pēc vegiešu domām, kolas formula bija lielākais šī gadsimta atklājums arheoloģijā. Tā tika nozaudēta Trīs Dienu laikā un atgūta tikai pirms nepilniem desmit gadiem. Ražoja dažnedažādas «simikolas», bet neviena tā neietekmēja vegiešu vielmaiņu kā kokakola. «Zemes otrais ieguldījums galaktikas kultūrā» — tā to bija nosaucis viens no mūslaiku vegiešu vēsturniekiem. Pirmais ieguldījums, protams, bija ļoti jauka, svaiga sociāla problēma, tieši tāda, kādu paaudzēm ilgi jau bija gaidījuši garlaicības māktie filozofi.

Diāna palūkojās atpakaļ.

— Es vēl nezinu, — viņa izmeta. — Pajautājiet Donam.

— Pajautāšu.

Es pajautāju. Protams, ne uzreiz. Un nejutos apbēdināts, jo tā kā tā ne uz ko necerēju.

Un, kamēr es cītīgi piepūlēju dzirdi, lai kaut ko saklausītu, pēkšņi notika redzes un iztēles pārklāšanās, ko reiz kāds psihiatrs man bija definējis kā pseidotclepātisku gribas īstenošanu. Tas notiek šādi. _ Es gribu uzzināt, kas notiek kādā vietā. Manā rīcībā ir gandrīz pietiekami informācijas, lai spētu to uzminēt. Tāpēc es to arī daru. Tikai tas notiek tā, it kā es visu redzētu un dzirdētu ar kāda sarunā iesaistīta cilvēka acīm un ausīm. Manuprāt, tā tomēr nav īsta telepātija, jo es dažreiz varu kļūdīties. Tomēr viss šķiet kā īstenībā.

Psihiatrs varēja izskaidrot, kā tas notiek, bet ne kāpēc tas notiek.

Tāpēc arī es stāvēju istabas vidū, skatījos uz Mištigo, biju Dos Santoss un sacīju:

—… došos līdzi, lai jūs apsargātu. Nevis kā Radpola sekretārs, bet kā vienkāršs pilsonis.

—  Es neesmu lūdzis jūsu apsardzību, — vegietis atbildēja, — tomēr no sirds pateicos. Es pieņemšu šo piedāvājumu, lai jūs pasargātu mani no saviem biedriem, — to sacīdams, viņš pasmaidīja, — ja viņi censtos mani ceļojuma laikā nogalināt. Es gan par to stipri šaubos, tomēr būtu muļķis, ja atteiktos no Dos Santosa piedāvātā vairoga.

— Prātīgi darīts, — mēs teicām, viegli paklanīdamies.

—  Protams, — Korts sacīja. — Tagad pastāstiet man, kas tā tāda. — Viņš ar galvas mājienu norādīja uz Elenu, kura tikko bija beigusi par kaut ko strīdēties ar Džordžu un nu dusmīga devās projām no viņa.

—  Elena Emeta, Dabas aizsardzības nodaļas direktora Džordža Emeta sieva.

—   Kāda ir viņas cena?

—   Neesmu dzirdējis, ka viņai pēdējā laikā būtu noteikta cena.

—   Bet kāda tā bija agrāk?

—   Tādas vispār nav bijis.

—   Visam uz Zemes ir sava cena.

—   Tādā gadījumā man šķiet, ka jums pašam nāksies to noskaidrot.

—   Es noskaidrošu, — viņš apgalvoja.

Zemes sievietes vegiešiem vienmēr ir šķitušas dīvaini pievilcīgas. Kāds vegietis reiz man stāstīja, ka viņas liekot justies kā zoofīlam. Tas ir visai interesanti, jo kāda jauka meitene Cote d'Or kūrortā reiz man ķiķinādama stāstīja, ka vegieši liekot viņai justies kā une zoophilistc. Manuprāt, vegieša nepārtrauktā izelpa kutina vai kā citādi kairina un pamodina abos zvēru.

—   Starp citu, vai jūs esat pārstājis sist savu sievu? — mēs iejautājāmies.

—  Kuru? — Mištigo vaicāja. Aptumsums — un es atkal sēdēju vecajā vietā.

— Ko tu teiksi par to? — Džordžs Emets jautāja.

Es pārsteigts lūkojos viņā. Pirms mirkļa te neviena nebija. Viņš bija negaidīti pienācis un apsēdies uz krēsla platā roku balsta.

— Sāc, lūdzu, no sākuma. Biju mazdrusciņ aizsnaudies.

—  Es teicu, ka mēs notriecām vēl vienu spārnaino. Ko tu teiksi par to?

—  Ir atskaņas, — es atbildēju. — Stāsti nu, kā mēs notriecām to spārnaino.

Taču viņš jau smējās. Džordžs pieder pie tiem cilvēkiem, kuri var smieties visnegaidltākajos brīžos. Viņš dienām ilgi var klīst apkārt saskābis, līdz kāds niecīgs iemesls liek viņam izplūst smieklos. Džordžs smejoties elso kā bērns, un šo iespaidu vēl pastiprina viņa sārtā, ļenganā miesa un paretie mati. Tāpēc es mierīgi gaidīju. Elena atkal uzbruka Lorelam, un Diāna bija aizgriezusies, lai papētītu plauktā novietotās grāmatas.

Beidzot viņš noslēpumaini pačukstēja: — Es esmu izveidojis jaunu slishi dzimti.

—    Jā, tas patiešām ir liels panākums! — Tad es klusītēm pajautāju: — Kas ir slishi?

—  Slishi ir Bekebā izplatīts kaitēklis, līdzīgs lielai ērcei, — viņš paskaidroja. Un lepni piebilda: — Manējie ir trīs astotdaļcollu garumā, dziļi iesūcas miesā un izdala ārkārtīgi indīgas vielas.

— Nāvējošas?

— Manējie — jā.

— Vai tu nevarētu man kādu aizdot?

— Kāpēc?

—   Es gribu to aizmest kādam aiz apkakles. Ja tā labi padomā, vajadzētu vairākus desmitus. Man ir daudz draugu…

—    Mani slishi cilvēkiem nav kaitīgi, tikai zirnekļsikspārņiem. Cilvēki tiem nepatīk. Drīzāk cilvēki noindēs manus slishi. — (Viņš izrunāja vārdus «mani slishi» kā gādīgs saimnieks.) — To pārnēsātāja vielmaiņai jābūt saistītai vairāk ar varu nekā ar dzelzi, un pie šīs kategorijas pieder arī zirnekļsikspārņi, — viņš paskaidroja. — Tieši tāpēc es gribu kopā ar jums doties šajā ceļojumā.

—  Tu gribi, lai es tev sameklēju zirnekļsikspārni un turu to ciet, kamēr tu tam gāzīsi virsū savus slishi? Vai es pareizi tevi sapratu?

—    Nu, es gribētu kādu pārīti paturēt sev — visi manējie pagājšmēnes nobeidzās —, bet esmu pārliecināts, ka slishi iedarbosies. Es gribētu iet vēl tālāk un izraisīt sērgu.

— Kādu sērgu?

—   Kas iznīcinātu sikspārņus. Ja ir piemēroti apstākļi, slishi uz Zemes vairojas diezgan ātri, un, ja tos vēl izplatīs pareizajā gadalaikā, tie būs ārkārtīgi efektīvi. Es runāju tieši par pēdējo šīsvasaras zirnekļsikspārņu pārošanās laiku dienvidrietumos. Tā sāksies pēc sešām, astoņām nedēļām Kalifornijā, Senajā vietā, ko sauc par Kapistrāno, — tā gan vairs nav tik radioaktīva. Kā es noprotu, jūs apmēram tajā laikā turp ceļosiet. Kad zirnekļsikspārņi atgriezīsies

Kapistrāno, es gribu jau būt tur un sagaidīt tos ar saviem slishi. Es varētu pavadīt tur arī atvaļinājumu.

— Hm… Vai esi par to runājis ar Lorelu?

—   Jā, un viņš uzskata to par lielisku ideju. Viņš vēlas mūs tur satikt un uzņemt dokumentālu filmu. Var gadīties, ka šī ir viena no pēdējām iespējām novērot, kā viņu milzīgie bari lidojumā aizsedz sauli, ligzdo māju drupās, aprij savvaļas cūkas un kaisa uz ceļiem savus zaļos ekskrementus — zini, tas ir diezgan burvīgs skats.

—  Nu gluži kā pastardienas priekšvakarā! Kas notiks ar savvaļas cūkām, ja mēs iznīcināsim visus zirnekļsikspārņus?

—  Ak, tās nedaudz savairosies. Taču es domāju, ka pumas neļaus tām savairoties kā trušiem Austrālijā. Lai nu kā, vieglāk taču paciest cūkas nekā zirnekļsikspārņus, vai ne?

—   Neesmu sajūsmā ne par vieniem, ne par otriem, bet, ja tā padomā, cūkas tomēr šķiet labākas par zirnekļsikspārņiem. Labi, vari braukt mums līdzi.

— Paldies! — viņš tencināja. — Zināju, ka palīdzēsi.

— Nav par ko.

Tobrīd Lorels kā atvainodamies ieklepojās. Viņš stāvēja blakus lielajai pultij istabas vidū; tās priekšā lejup slīdēja plats caurspīdīgais reljefekrāns. No visām vietām redzamība bija vienlīdz laba. Viņš nospieda pogu pults sānos, un telpā iestājās puskrēsla.

—   Nu, es jums parādīšu virkni karšu, ja varēšu dabūt šo sinhr… Tā. Te nu tā ir.

Uz ekrāna pasteļkrāsās iemirdzējās Āfrikas ziemeļu daļa un gandrīz visas Vidusjūras valstis.

— Vai šī bija tā, kuru jūs gribējāt redzēt pirmo? — Lorels jautāja Mištigo.

—  Tā bija… lai nu paliek! — teica lielais vegietis, pārtraukdams savu pusčukstus sarunu ar Elenu, kuru bija iespiedis franču alkovā zem Voltēra krūšutēla.

Krēsla vēl vairāk sabiezēja, un Mištigo piegāja pie pults. Viņš palūkojās uz karti un tad uz visiem sēdošajiem.

—   Es vēlos apmeklēt vietas, kurām šāda vai tāda iemesla dēļ ir svarīga loma jūsu planētas vēsturē, — viņš teica. — Gribētu sākt ar Ēģipti, Gieķiju un Romu. Tad es vēlētos uz īsu brīdi iegriezties Madridē, Parīzē un Londonā. — Reizē ar nosaukumiem mainījās arī kartes, tomēt ne tik ātri, lai paspētu līdzi viņa teiktajam. — Atpakaļceļā apskatīt Berlīni, nokļūt Briselē, pakavēties Sanktpēterburgā un Maskavā, tad pāri Atlantijas okeānam — un apstāties Bostonā, Ņujorkā, Vašingtonā, Čikāgā — (Lorelam no piepūles uz pieres jau parādījās sviedru lāsītes) — nolaisties Jukatanā, tad atpakaļ uz Kaliforniju.

— Tieši tādā secībā? — es pajautāju.

— Gandrīz, — viņš atbildēja.

—   Kas tādā gadījumā vainas Indijai un Vidējiem vai Tālajiem Austrumiem? — ievaicājās kāda balss, no kuras es pazinu Filu. Viņš bija ienācis pēc gaismas nodzišanas.

—   Nekas, izņemot dubļus, smiltis un karstumu. Un tiem nav nekāda sakara ar mana brauciena mērķi, — Mištigo sacīja.

— Un kāds tad ir jūsu brauciena mērķis?

— Stāsts.

— Kāds stāsts?

— Es jums atsūtīšu grāmatu ar autogrāfu.

— Pateicos!

— Ņemiet par labu!

— Kad jūs gribat doties ceļā? — es jautāju viņam.

— Parīt, — skanēja atbilde.

— Labi!

—  Man jums ir sagatavotas šo vietu sīkākas kartes. Lorels saka, tās šopēcpusdien esot aizsūtītas uz jūsu kantori.

—  Ļoti labi. Taču ir vēl kas, par ko jūs varētu nebūt lietas kursā. Visas jūsu līdz šim nosauktās vietas atrodas uz cietzemes. Mūsdienās dažu iemeslu dēļ Zemes kultūras centri atrodas galvenokārt uz salām. Trīs Dienu laikā kontinentiem krietni nolaida asinis, un vairums no minētajām vietām vēl joprojām ir radioaktīvas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc tās uzskata par bīstamām…

—   Man jūsu vēsture nav sveša un nav vajadzības klausīties par radiācijas briesmām, — vegietis mani pārtrauca. — Zinu arī par daudzajiem mutantiem, kas mājo Senajās vietās. Es par to domāju, nevis uztraucos.

Mākslīgajā puskrēslā cs paraustīju plecus.

— Kā gribat… Manis dēļ…

—  Labi. — Viņš iedzēra vēl vienu kolas malku. — Lorel, lūdzu, iededziet gaismu!

— Tūlīt, Srin.

Telpa atkal kļuva gaiša.

Kad ekrāns nozuda griestos, Mištigo man pavaicāja: — Vai tā ir taisnība, ka jūs šeit Portā pazīstat vairākus mambos un houngans?

— Jā gan, — es pārsteigts atbildēju. — Kāpēc tas jūs interesē?

Viņš tuvojās manam krēslam.

—  Man šķiet, ka vūdū jeb voudoun nav mainījies gadsimtiem ilgi, — viņš it kā starp citu ierunājās.

—   Iespējams, — es piekritu. — Manis vēl nebija, kad viss tas sākās, tāpēc nevaru pateikt.

—     Šķiet, ka tā dalībniekiem ne sevišķi patīk svešinieku klātbūtne…

—     Tas tiesa. Tomēr, ja dosieties uz pareizo hounfor un neaizmirsīsiet paņemt līdzi dāvanas, viņi sarīkos jums krāšņu izrādi.

— Bet man ļoti gribētos redzēt īstu ceremoniju. Ja es tur ierastos kopā ar cilvēku, kas dalībniekiem nav svešs, varbūt tad es varētu redzēt, kā tas notiek īstenībā?

—     Kāpēc jums tas būtu vajadzīgs? Slimīga interese par barbariskām paražām?

— Nē. Es pētu dažādas reliģijas.

Uzmanīgi palūkojos viņa sejā, bet tur nekas nebija izlasāms.

Bija pagājis jau krietns laika sprīdis, kopš es tur biju ciemojies kopā ar Mammu Žilī un Tēti Džo vai arī kādu citu, un hounfor nemaz nebija tik tālu, bet es nezināju, kā viņi izturēsies, ja man līdzi būs vegietis. Protams, viņi nekad necēla iebildumus, ja es atvedu kādu svešinieku.

— Nu… — es iesāku.

—  Gribu tikai noskatīties, — viņš sacīja. — Es visu laiku turēšos malā. Viņi gandrīz nemanīs, ka es tur būšu.

Brīdi svārstījies, beidzot piekritu. Es ļoti labi pazinu Mammu Žilī, un nekas ļauns jau nevarēja notikt.

Tāpēc sacīju: — Labs ir. Es jūs turp aizvedīšu. Ja vēlaties, pat šovakar.

Viņš piekrita, pateicās un devās pēc vēl vienas kolas glāzes. Džordžs, kurš tā arī nebija piecēlies no mana krēsla roku balsta, pieliecās man klāt un izmeta, ka būtu ļoti interesanti uzšķērst kādu vcgieti. Es viņam piekritu.

Kad Mištigo atgriezās, viņam blakus nāca Dos Santoss.

—  Tu it kā ņemot misteru Mištigo sev līdzi uz kādu pagānisku ceremoniju? — viņš jautāja, un viņa ieplestās nāsis raustījās.

— Ņemu gan, — es piekritu.

— Bez miesassarga viņš nekur neies.

Paraustīju plecus.

— Es pats varu tikt ar visu galā.

— Mēs ar Hasanu iesim jums līdzi.

Es jau pavēru muti, lai iebilstu, bet tad starp viņiem iespraucās Elena.

—  Es arī gribu iet, — viņa sacīja. — Nekad neesmu redzējusi nevienu rituālu.

Man atlika tikai paraustīt plecus. Ja gāja Dos Santoss, tad gāja arī Diāna, un tas jau bija krietns pulciņš.

Par vienu vairāk vai mazāk — tas vairs neko neizšķīra. Gājiens bija izgāzies, pirms vēl bija sācies.

— Kādēļ gan ne? — es noteicu.

Hounfor atradās lejā, ostas rajonā, varbūt tāpēc, ka bija veltīts jūras dievam Ague Woyo. Tomēr drīzāk tāpēc, ka Mammas Žilī ļaudis vienmēr ir strādājuši ostZ.Ague Woyo nebija greizsirdīgs, tāpēc telpas sienas klāja daudzas citas ar fosfora krāsām zīmētas dievības. Tālāk iekšzemē ir citi, nesalīdzināmi krāšņāki hounfor, bet tie jau kalpo naudas pelnīšanai.

Ague lielā turbolaiva laistījās zilā, oranžā, zaļā, dzeltenā un melnā krāsā un izskatījās diezgan nepiemērota jūras braucieniem. Par visu pretējo sienu savas tumši sarkanās cilpu cilpas meta Damballa Wedo. Iepretī, drusciņ pa labi no durvīm, pa kurām bijām ienākuši — vienīgajām durvīm —, Tētis Džo ritmiski sita vairākas lielas rada bungas. Dažnedažādi kristiešu svētie ar neizdibināmu sejas izteiksmi lūkojās uz spožajām sirdīm, gaiļiem un kapsētu krustiem, karogiem, mačetēm un krustceļiem, kas klāja gandrīz visas apkārtējās sienas, — lūkojās, sastinguši ar Titāna amfotēriskajām krāsām gleznotā pēcviesuļa sirreālismā, un nevarēja pateikt, vai svētie tam visam piekrīt vai ne, — viņi tikai lūkojās lejup caur lētajiem gleznu rāmjiem kā caur logiem uz kādu pilnīgi svešu pasauli.

Nelielais altāris bija nokrauts ar grādīgu dzērienu pudelēm, ķirbjiem, svētajiem traukiem ar loa gariem, amuletiem, pīpēm, karogiem, nepazīstamu cilvēku hologrāfiskajiem attēliem, un starp visām šīm mantām stāvēja arī Tēta Legbas cigarešu paciņa.

Kad mūs kāds jauns huonsi, vārdā Luiss, ieveda iekšā, rituāls jau gāja pilnā sparā. Telpa bija apmēram astoņus metrus gara un piecus plata, ar baltiem griestiem un netīru grīdu. Dejotāji lepnā gaitā nesteidzīgi riņķoja ap centra stabu. Viņu tumšie ķermeņi spīdēja antīko petrolejas lampu blavajā gaismā. Mums ienākot, telpa bija stāvgrūdām pilna.

Mamma Žilī saņēma manu roku un pasmaidīja. Viņa aizveda mani pie altāra un teica: — Erzulī bija laba.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

—  Tu viņai patīc, Nomikos. Tu dzīvo ilgi, daudz ceļo un atgriezies atpakaļ.

— Vienmēr, — es piebildu.

— Šie cilvēki?…

Viņa uzmeta savu tumšo acu zibsni maniem ceļabiedriem.

— Draugi. Viņi netraucēs…

Kad es to pateicu, viņa iesmējās. Es arī.

—  Ja tu ļauj mums palikt, es parūpēšos, lai viņi nemaisītos pa kājām. Mēs stāvēsim ēnā pie sienas. Redzu, ka esat daudz dancojuši un dzēruši…

— Palieciet, — viņa teica. — Atnāc kādreiz pa dienu parunāties!

— Noteikti.

Tad Mamma Žilī devās prom, un dejotāji atbrīvoja viņai vietu aplī. Mana draudzene bija ražena auguma, kaut arī ar smalku balsi. Viņa kustējās ar īpatnu grāciju kā milzīga gumijas lelle, likdama soļus monotonās bungu dārdoņas ritmā. Pēc kāda laika šī skaņa piepildīja visu — manu galvu, zemi, gaisu; varbūt tāpat jutās pussagremotais Jona, klausoties vaļa sirdspukstos. Es vēroju dejotājus. Un arī tos, kuri vēroja dejotājus.

Lai panāktu vajadzīgo noskaņojumu, izdzēru veselu pinti ruma, bet nekā. Mištigo no līdzpaņemtās pudeles nepārtraukti sūca kolu. Neviens nebija ievērojis viņa zilo ādu, turklāt mēs tur ieradāmies diezgan vēlu, kad viss jau gāja pilnā sparā un paši dalībnieki bija krietnās burās.

Sarkanā Parūka stāvēja kaktā un izskatījās gan augstprātīga, gan nobijusies. Pie sāniem viņa turēja pudeli, bet tā tur arī palika. Mištigo pie sāniem turēja Elenu, un viņa tur arī palika. Dos Santoss stāvēja pie durvīm un vēroja visus pēc kārtas, pat mani. Labajā pusē, atslējies pret sienu, Hasans kūpināja garkātainu pīpi ar nelielu galviņu. Viņu, šķiet, nekas neuztrauca.

Mamma Žilī — manuprāt, tā bija viņa — sāka dziedāt. Citi piebalsoja:

Papa Legba, ouvri baye!

Papa Legba, Attibon Legba, ouvri baye pou pou passe!

Papa Legba…

Tā tas turpinājās bezgalīgi. Man uznāca snaudiens. Iedzēru rumu, taču slāpes nerimās, tāpēc dzēru vēl.

Nevaru īsti pateikt, cik ilgi bijām stāvējuši, kad tas sākās. Dejotāji skūpstīja stabu, dziedāja, grabināja ķirbjus un laistīja ūdeni, bet divi hounsi jau uzvedās kā apsēsti un kaut ko nesakarīgi murmināja; uz grīdas nokaisītais miltu raksts bija sajaukts, gaisā karājās dūmu mākoņi; es biju atslīdzis pret sienu un uz brīdi iesnaudies.

Skaņa nāca no pavisam citas puses.

Hasans kliedza.

No ilgā, griezīgā kliedziena es satrūcies liecos uz priekšu, bet, tā kā nebiju īsti skaidrā, zaudēju līdzsvaru un smagi atgāžos pret sienu.

Bungu rībieni turpinājās, neizlaižot ne sitienu. Tomēr daži dejotāji apstājās un skatījās šurp.

Hasans jau bija pieslējies kājās. Zobi atņirgti, acis cieši samiegtas un sviedru lāsēm klātā seja no milzu piepūles savilkta vienās krunkās.

Viņa bārda — sviedriem pacelts šķēps.

Viņa apmetnis, aizķēries aiz kāda dienas rotājuma, — vēzienam pacelti melni spārni.

Viņa rokas žņaudza iedomātu cilvēku.

No Hasana rīkles lauzās dzīvnieciskas skaņas. Dejotāju lēnās kustības nepārprotami bija arābu hipnotizējušas.

Viņš turpināja žņaugt iedomāto cilvēku.

Beidzot viņš klusu iesmējās un nolaida rokas.

Dos Santoss gandrīz acumirklī bija klāt un centās vest viņu pie sajēgas, bet viņi atradās katrs savā pasaulē.

Viens no dejotājiem sāka klusi kunkstēt. Viņam pievienojās vēl viens, tad pārējie.

Mamma Žilī pameta apli un nāca pie manis — un tieši tobrīd Hasans visu sāka no sākuma, šoreiz jau daudz izsmalcinātāk.

Bungas turpināja savu nemainīgo, pirmatnējo vēstījumu.

Tētis Džo pat nepacēla galvu.

— Slikta zīme, — Mamma Žilī sacīja. — Ko tu zini par šo vīru?

— Daudz, — es atbildēju, ar gribasspēku klīdinādams skurbuli.

— Anželsū, — viņa teica.

— Kas?

—  Anželsū, — viņa atkārtoja. — Tas ir tumsas dievs, no kura jā­baidās. Anželsū ir iemājojis tavā draugā.

— Paskaidro, lūdzu, sīkāk.

—  Viņš reti nāk uz mūsu hounfor. Te viņu negrib. Tie, kuros viņš iemājo, kļūst par slepkavām.

—  Man šķiet, ka Hasans izmēģināja jaunu tabakas maisījumu — kādu mutācijas skartu zāli vai ko tamlīdzīgu.

—    Anželsū, — viņa teica vēlreiz. — Tavs draugs kļūs par slepkavu, jo tas ir nāves dievs un iemājo, kur vien tam labpatikas.,

—   Mamma Žilī, Hasans jau ir slepkava. Ja tev būtu tik daudz košļeņu, cik cilvēku viņš ir nogalinājis, un tu tās visas gribētu sabāzt mutē, tad izskatītos kā kāmis. Viņš ir profesionāls slepkava — parasti gan tikai likuma ietvaros. Tā kā divkauju likums darbojas vienīgi cietzemē, tad viņš strādā galvenokārt tur. Baumo, ka viņš dažreiz izdarot kādu nelikumīgu slepkavību pats uz savu roku, bet tas nekad nav pierādīts. Tāpēc pasaki man — vai Anželsū ir netīšu vai tīšu slepkavu dievs? Starp šiem dieviem ir jābūt atšķirībai, vai ne?

— Tikai ne priekš Anželsū, — viņa atbildēja.

Pa to laiku Dos Santoss, lai izbeigtu šo traci, bija saķēris Hasana rokas. Viņš centās tās atraut vienu no otras, bet… pamēģiniet atliekt sava krātiņa režģus, un jūs redzēsiet, kā tas izskatās.

Reizē ar vairākiem citiem es piegāju pie arāba. Tas iedarbojās — Hasans beidzot pamanīja, ka viņa priekšā kāds stāv, un, atbrīvodamies no Dos Santosa tvēriena, nolaida rokas gar sāniem. Tad no apmetņa apakšas viņš izvilka dunci ar garu asmeni.

To, vai viņš šo ieroci patiešām būtu izmantojis pret Donu vai kādu citu, var tikai minēt, jo tajā brīdī Mištigo aizspieda savu kolas pudeli ar īkšķi un trieca ar to Hasanam pa galvu. Arābs gāzās uz priekšu, Dons viņu saķēra, es izlauzu viņam no plaukstas nazi, bet Mištigo pabeidza tukšot kolu.

—     Interesants rituāls, — vegietis sacīja. — Nekad nebūtu domājis, ka šajā milzī mājo tik spēcīgas reliģiskās jūtas.

— Tas pierāda tikai to, ka daudz kas ir iespējams, vai ne?

—   Jā. — Viņš pamāja skatītāju virzienā. — Vai viņi visi ir panteisti?

— Nē. Pirmatnējie animisti.

— Kāda tur atšķirība?

—  Nu, tā pudele, ko jūs tikko kā beidzāt tukšot, tiks novietota uz altāra vai — viņu mēlē — pe, kā Anželsū trauks, jo tā ir nākusi tiešā mistiskā saskarsmē ar šo dievu. Tā to redz animisti. Turpretī panteists justos apjucis, redzot, ka nelūgti ciemiņi ierodas viņa rituālā un sarīko tādu traci. Panteists varētu iedegties kārē upurēt šos traucētājus jūras dievam Ague Woyo, līdzīgā veidā ceremoniāli iegāžot tiem pa galvu un pārmetot pāri doka malai. Tāpēc man nevajadzēs paskaidrot Mammai Žilī, ka visi šie cilvēki, kas stāv mums apkārt un nikni blenž šurp, ir īsti animisti. Atvainojiet, uz brītiņu jūs atstāšu.

Īstenībā tik traki jau nemaz nebija, gribēju viņu mazdrusciņ pabaidīt. Domāju, ka tas man izdevās.

Pēc tam kad biju atvainojies un novēlējis visiem labu nakti, pacēlu Hasanu. Viņš gulēja bezsamaņā, un es vienīgais varēju arābu panest.

Uz ielas, izņemot mūs, neviena nebija, bet Ague Woyo lielā turbolaiva jau šķēla viļņus kaut kur pasaules austrumu malā un piešļāca debesis ar savām košajām krāsām.

Dos Santoss, soļodams man blakus, sacīja: — Iespējams, ka tev bija taisnība. Varbūt mums nevajadzēja nākt līdzi.

Es pat nepūlējos viņam atbildēt, bet Elena, kas ar Mištigo gāja pa priekšu, apstājās, pagriezās pret mums un teica:

—    Muļķības. Ja jūs nebūtu nācis, mēs nebūtu dzirdējuši šī klaidoņa dramatisko monologu. — Tikmēr es biju pienācis tuvāk, un viņas rokas pašāvās uz priekšu un sagrāba mani aiz kakla. Elena nespieda, tikai savieba seju šausminošā grimasē un atdarināja Hasanu: — Rrr, mmm — hā! Manī iemājojis Anželsū, un arī tu esi viņa apsēsts! — Tad viņa iesmējās.

—  Atlaid kaklu, vai arī es tev uzsviedīšu šo arābu, — cs teicu, salīdzinādams Elenas oranžbrūnos matus ar oranžsārtajām debesīm viņai aiz muguras, un pasmaidīju. — Viņš ir ļoti smags, — es vēl piebildu.

Mirkli pirms mana kakla atlaišanas viņa sažņaudza pirkstus — drusciņ par stipru, lai to varētu nosaukt par rotaļu, — tad atgriezās pie Mištigo, un mēs gājām tālāk. Jā, sievietes nekad nesit man pļauku, jo es vienmēr pagriežu otru vaigu un viņas nobīstas no sēnītes; tā nu viņām neatliek nekas cits kā norīt dusmas.

—   Šausmīgi interesanti, — sacīja Sarkanā Parūka. — Savāda sajūta. It kā man iekšā kāds dejotu kopā ar viņiem. Tiešām jocīga sajūta. Patiesībā man nepatīk dejot, it nemaz.

—  Kas jums tas par akcentu? — es viņu pārtraucu. — Visu laiku mēģinu to noteikt.

—  Nezinu, — viņa atbildēja. — Es esmu pa pusei īriete, pa pusei francūziete. Dzīvoju Hebridu salās — arī Austrālijā, Japānā — līdz deviņpadsmit gadu vecumam…

Tajā brīdī Hasans ievaidējās, sasprindzinājās — un es sajutu plecā ieduramies asu sāpi.

Pie sliekšņa nolaidu viņu zemē un pārmeklēju. Atradu divus metamos nažus, stilctu, ļoti skaistu gravitācijas dunci, garu medību dunci ar robotu neaso malu, žņaudzamās auklas un nelielu metāla kastīti ar dažādiem pulveriem un šķidrumu pudelītēm, kas mani neinteresēja. Man iepatikās gravitācijas duncis, un es to paņēmu sev. Tas bija ļoti glīts.

Nākamajā pēcpusdienā — var teikt, pat vakarā — es paķēru sev līdzi Filu, lai izmantotu viņu kā caurlaidi uz Dos Santosa apartamentiem viesnīcā Royal. Radpols vēl arvien izrāda Filam godu kā Atgriešanās kustības Tomam Peinam, kaut gan viņš savu nevainību šajā jautājumā sāka apliecināt jau pirms pusgadsimta, kad iekļuva misticisma un sava cienījamā stāvokļa valgos. Tomēr «Zemes aicinājums» varbūt ir pat labākais viņa darbs; viņš gatavoja arī uzmetumus rakstiem par Atgriešanos, kas palīdzēja sacelt traci, kādu es vēlējos. Tagad Fils visu noliedz, bet toreiz viņš bija nemiera cēlājs, un esmu pārliecināts, ka viņš vēl joprojām cītīgi vāc visus šī trača izraisītos drūmos skatienus un cildinošos izteicienus, šad un tad tos pārcilā, notrauc putekļus un uzlūko ar kaut ko līdzīgu baudai.

Es izdomāju vēl otru iemeslu: gribu apciemot Hasanu, lai redzētu, kā viņš jūtas pēc briesmīgā sitiena. Patiesībā gribēju parunāties ar viņu un uzzināt, ko viņš varētu pastāstīt (ja vispār stāstīs) par savu pēdējo uzdevumu.

Tā mēs ar Filu iegājām viesnīcā. Tā atradās netālu no Ministrijas. Apmēram septiņas minūtes lēnā gaitā.

— Vai manu elēģiju vēl neesi pabeidzis? — es jautāju.

— Joprojām strādāju pie tās.

—   Tu to atkārto jau divdesmit gadus. Vai tu negribētu pasteigties, lai es beidzot varētu to izlasīt?

—  Varu nolasīt tev savas pēdējās elēģijas… Lorelam, Džordžam un pat Dos Santosam. Krājumā ir daudzas bez veltījuma — mazāk ievērojamiem vīriem —, atliek tikai ierakstīt vārdu. Taču tavējā man sagādā grūtības.

— Kā tā?

—  Man tā nepārtraukti jāpārraksta. Tu tik dzīvo vienos priekos un veic vienu varoņdarbu pēc otra.

—   Tev tas nepatīk?

—   Lielākai daļai cilvēku piemīt tik daudz pieklājības, lai pusgadsimtu strādātu un tad rimtos. Viņu elēģijas nesagādā man nekādas grūtības. Pilnas atvilktnes ar tām. Diemžēl šķiet, ka tavējo nāksies rakstīt pēdējā mirklī un beigas diez ko nesaskanēs ar sākumu. Tāds darbs man nepatīk. Es labāk daudzus gadus bez steigas visu pārdomāju un rūpīgi izvērtēju cilvēka dzīvi. Tādi kā tu, kas dzīvo saules mūžu, mani uztrauc. Liekas, ka tu spied mani sacerēt eposu, bet šādam darbam es esmu par vecu. Atmiņa sāk klibot.

—   Manuprāt, tas ir netaisni, — es sacīju. — Citi sev veltītās elēģijas paspēj izlasīt paši, tad uzraksti par mani kaut pāris humoristisku dzejoļu!

—    Nu, man ir tāda sajūta, ka uz tavējo arī pārāk ilgi nebūs jāgaida, — viņš sacīja. — Pacentīšos tev laikus nosūtīt kopiju.

—   Tu re! No kurienes tev šī sajūta?

—   Kurš gan spēj noteikt iedvesmas avotu?

—   Tu man pasaki!

—   Tā radās meditācijas laikā. Es tobrīd strādāju pie elēģijas vegietim — protams, tikai vingrinājuma pēc — un pieķēru sevi pie domas: «Drīz es pabeigšu arī grieķim veltīto.» — Pēc brīža viņš turpināja: — Iedomājies tādu skatu, it kā tu būtu divi cilvēki uzreiz, viens garāks par otru.

—  To varētu izdarīt diezgan viegli, ja es nostātos spoguļa priekšā un mīņātos no vienas kājas uz otru. Viena kāja man ir īsāka. Tā ka es varu to iedomāties. Kas tālāk?

— Nekas. Tu visu uztver pārāk nenopietni.

—   Tā ir kultūras tradīcija, kas vienmēr ir bijusi mana vājība. Līdzīgi kā ar mezgliem un zirgiem — Gordija, Trojas. Tu jau zini. Mēs esam nelietīgi radījumi.

Nākošos desmit soļus viņš klusēja.

— Tātad spalvas vai svins? — es iejautājos.

— Ko, lūdzu?

— Tā ir kalikanzarosu mīkla. Izvēlies vienu no tiem!

— Spalvas?

— Neuzminēji.

— Un ja es būtu pateicis «svins»?

—  Nē. Tu vari minēt tikai vienu reizi. Pareizā atbilde ir tā, kuru izvēlas kalikanzaross. Tu zaudēji.

— Tas izklausās diezgan patvaļīgi.

—   Tādi jau nu kalikanzarosi ir. Tā drīzāk ir grieķu, nevis austrumu viltība. Un ne pārāk sarežģīta. Tāpēc ka dzīvība bieži vien ir atkarīga no atbildes, un kalikanzarosi paši grib uzvarēt.

— Kāpēc tā?

— To tu pajautā nākamajam kalikanzarosam, kuru satiksi, ja vien tev būs tāda iespēja. Viņi parasti ir visai negodīgi radījumi.

Mēs sasniedzām vajadzīgo ielu un sākām iet pa to.

—  Kāpēc tu atkal interesējies par Radpolu? — viņš jauīaja. — Pa­gājis taču tik ilgs laiks, kopš tu to atstāji.

—  Es atstāju to īstajā brīdi, un vienīgais, par ko es interesējos, — vai tas atkal sāk darboties kā agrāk. Hasanam ir pilns ar trumpjiem, tāpēc ka viņš vienmēr dala, un es gribu zināt, kas viņam ir rokās.

— Tevi uztrauc tas, ka tu esi atklāts?

—  Nē, tas var sagādāt tikai liekas raizes, bet diez vai traucēs man rīkoties.

Royal izauga mūsu priekšā, un mēs tajā iegājām. Devāmies tieši uz apartamentiem. Ejot pa grezno gaiteni, Fils sapratnes uzplūdos piezīmēja: — Es atkal būšu tikai sarunu traucētājs.

— Tā varētu teikt.

— Labi. Dodu viens pret desmit, ka tu neko neuzzināsi.

— Es nederēšu. Droši vien tev taisnība.

Es pieklauvēju pie melnkoka durvīm.

— Sveiki visapkārt! — es teicu, kad tās atvērās.

— Nāciet, nāciet iekšā!

Un mēs sākām.

Pagāja zināms laiks, līdz es novirzīju sarunu uz beduīna nožēlojamo stāvokli, jo tur bija arī Sarkanā Parūka, kas mulsināja mani ar savu klātbūtni un ar to, ka mulsināja mani.

— Labrīt! — viņa sveicināja.

— Labvakar! — es atbildēju.

— Kas jauns mākslā?

— Nekas.

— Un pieminekļos?

— Nekas.

— Un arhīvos?

— Nekas.

— Ir nu gan jums interesants darbs!

—   Daži informācijas dienesta romantiķi ir to pārmēru izreklamējuši un saslavējuši. Patiesībā mūsu vienīgais darbs ir atrast, atjaunot un saglabāt tos rakstiskos pieminekļus un mākslas darbus, ko cilvēce izkaisījusi pa visu zemeslodi.

— Kaut kas līdzīgs kultūras atkritumu savācējiem?

— Hm, jā! Manuprāt, pareizi teikts.

— Nu, un kāpēc?

— Kas kāpēc?

— Kāpēc jūs to darāt?

—  Kādam tas ir jādara, jo tie ir kultūras atkritumi. Tāpēc arī ir vērts tos savākt. Uz Zemes nav labāka kultūras atkritumu pazinēja par mani.

—   Jūs esat entuziasts un vēl pieticīgs. Arī tas ir labi.

—   Kad pieteicos šajā darbā, pretendentu nebija visai daudz, turklāt es zināju, kur šādu atkritumu vēl papilnam.

Viņa padeva man glāzi, pati iedzēra malciņu un vēl krietnu malku, tad jautāja: — Vai tie vēl joprojām pastāv?

— Kādi tie? — es nesapratu.

—  Dievību apvienība. Senie dievi. Tādi kā Anželsū. Domāju, ka visi dievi Zemi jau sen pametuši.

—   Nē, nav pametuši. Tas, ka vairums viņu līdzinās mums, vēl nenozīmē, ka viņi rīkojas kā mēs. Kas cilvēks devās prom, viņš nelikās par dieviem ne zinis, un tiem ir arī savs lepnums. Varbūt tiem arī vajadzēja palikt; eksistē tas, ko sauc par ananke-liktenis-nāve. Neviens nestāv tam pāri.

— Tāpat kā progresam?

— Jā. Runājot par progresu… Kā progresē Hasans? Pēdējā mūsu tikšanās reizē viņš atradās nulles punktā.

— Atkal kājās. Liels puns. Ciets pauris. Nekādas vainas.

— Kur viņš ir?

— Augšā zālē, pa kreisi. Spēļu istabā.

— Iešu viņu apraudzīt. Neapvainosieties?

—  Nē, — viņa atteica un devās pie Dos Santosa, lai paklausītos, par ko viņš runā ar Filu. Fils, protams, par pienācēju tikai priecājās.

Kad gāju prom, neviens tam nepievērsa uzmanību.

Spēļu istaba atradās garā gaiteņa otrā galā. Tai tuvojoties es izdzirdu tan/d, kam sekoja klusums un vēl viens tanks.

Atvēru durvis un palūkojos iekšā. Hasans stāvēja ar muguru pret mani, bet, izdzirdis atveramies durvis, ātri pagriezās šurp. Viņš bija tērpies violetos rītasvārkos un labajā rokā turēja metienam paceltu nazi. Uz pakauša baltoja ar plāksteri pielīmēts liels marles tampons.

— Labvakar, Hasan!

Viņam blakus atradās paplāte ar nažiem, bet pie pretējās sienas karājās mērķis. Tanī rēgojās divi naži — viens tieši centrā, otrs sešas collas uz labo pusi.

—    Labvakar! — viņš lēnām atņēma sveicienu. Tad, brītiņu

padomājis, vēl piebilda: — Kā klājas?

— Jauki. Es atnācu pavaicāt tev to pašu. Kā ar galvu?

— Stipri sāp, bet tas pāries.

Es aizvēru durvis.

— Vakar vakarā tev droši vien rādījās visādi murgi.

— Jā. Misters Dos Santoss saka, ka es esot cīnījies ar spokiem. Es neko neatceros.

— Tas, ko tu vakar smēķēji, noteikti nebija Cannabis sativa, kā to sauktu resnais dakteris Emets.

—  Nē, Karagī. Es smēķēju kādu strige-fleur, kas ir sūkusi cilvēku asinis. Es atradu to netālu no Konstantinopoles Senās vietas un rūpīgi izkaltēju tās ziedus. Kāda vecene man teica, ka tā ļaušot man ielūkoties nākotnē. Tie bija meli.

—  Un vampīra asinis kūda uz vardarbību? To zāli vajag rūpīgi izpētīt. Starp citu, tu mani tikko nosauci par Karagī. Es gribu, lai tu tā nedarītu. Mani sauc Nomikoss, Konrāds Nomikoss.

—  Jā, Karagī. Biju pārsteigts, tevi ieraugot. Domāju, ka jau sen esi miris — toreiz, kad līcī avarēja tava turbolaiva.

—  Karagī toreiz patiešām nomira. Tu taču nevienam neesi teicis, ka es esmu viņam līdzīgs, vai ne?

— Nē, es lieki nepļāpāju.

— Tas ir labs paradums.

Es šķērsoju istabu, izvēlējos nazi, pasvārstīju to rokā, metu un trāpīju apmēram desmit collas pa labi no centra.

—   Vai tu jau sen strādā pie mistera Dos Santosa? — es viņam jautāju.

— Apmēram mēnesi, — Hasans atbildēja. • 1

Viņš svieda savējo. Tas trāpīja piecas collas lejpus centra.

— Tu esi viņa miesassargs, ko?

— Tā ir. Es apsargāju arī to zilo.

—  Dos Santoss saka, ka baidoties par Mištigo dzīvību. Vai tam ir kāds pamats, vai arī viņš vienkārši nodrošinās pret tādu gadījumu?

—  Var būt gan šā, gan tā. Es nezinu, Karagī. Viņš man maksā tikai par sargāšanu.

—    Ja es tev maksātu vairāk, vai tu man pateiktu, kurš tev jānogalina?

—  Man maksā tikai par sargāšanu, bet, ja arī tā nebūtu, es tev tikpat neteiktu.

— Es tā nedomāju. Ejam pēc nažiem!

Mēs piegājām pie pretējās sienas un izrāvām nažus no mērķa.

—  Nu un ja izrādītos, ka tas esmu es — kas ir pilnīgi iespējams —, kāpēc visu nenokārtot tepat uz vietas? — es piedāvāju. — Mums

katram ir divi naži. Tas, kurš atstās šo istabu, teiks, ka otrs esot viņam uzbrucis un viņš tikai aizstāvējies. Liecinieku nav. Mēs abi vakar vakarā bijām vai nu pilnā, vai ne gluži pie pilna prāta.

— Nē, Karagī.

—  Kas — nē? Nē, tas neesmu es, vai arī nē, tu to negribi darīt tādā veidā?

—  Es varētu pateikt — nē, tas neesi tu. Taču tu nezinātu, vai es saku taisnību vai nesaku.

— Tas tiesa.

— Es varētu pateikt, ka negribu to darīt tādā veidā.

— Un vai tas ir tiesa?

—  Es neteikšu. Bet, lai kaut cik tevi nomierinātu, teikšu tā: ja es gribētu tevi nogalināt, tad nekad nemēģinātu to izdarīt ar nazi, nedz arī boksējoties vai cīkstoties.

—   Kāpēc?

—   Tāpēc ka pirms daudziem gadiem, kad biju vēl zēns, es strādāju Kerčas kūrortā, apkalpodams pie galda bagātos vegicšus. Tu mani tad vēl nepazini. Es tikai nesen biju ieradies no Pamira kalniem. Tu ar savu draugu dzejnieku atbrauci uz Kerču.

—  Tagad cs atceros. Jā… Togad Filam nomira vecāki — viņi bija man labi draugi — un es gatavojos vest Filu uz universitāti. Taču kūrortā uzturējās vegietis, kurš bija aizvīlis Fila pirmo meiteni un paņēmis sev līdzi uz Kerču. Jā, publikas izklaidētājs, — esmu aizmirsis viņa vārdu.

— Viņu sauca Trilpai Ligo, viņš bija šadžadpa bokseris un izskatījās kā milzu kalns plaša līdzenuma malā — augsts, neizkustināms. Viņš boksējoties izmantoja vegiešu cesti — desmit ādas sloksnes ar uzasinātām kniedēm galos, kas trakā ātrumā griežas ap plaukstu.

—   Jā, atceros.

—   Tu nekad agrāk nebiji boksējies ar šadžadpa, un tomēr tu cīnījies ar viņu tās meitenes dēļ. Salasījās liels pūlis vegiešu un Zemes meiču, un, lai visu redzētu, es uzkāpu uz galda. Pēc brītiņa tava galva jau bija vienās asinīs. Viņš centās, lai tās tecētu tev acīs, un tu visu laiku kratīji galvu. Man toreiz bija trīspadsmit gadu, pats biju nogalinājis tikai trīs cilvēkus un domāju, ka tev būs jāmirst, jo tu viņam pat nebiji pieskāries. Pēkšņi tava labā rokā līdzīgi vaļā palaistam veserim šāvās pretī vegietim. Tu trāpīji pa dubultkaulu, kas zilajiem atrodas krūšu kurvja vidū — bet viņi ir daudz izturīgāki par mums —, un sašķaidīji to kaulu kā olas čaumalu. Esmu pārliecināts, ka es nekad tā nevarētu, un tieši tāpēc baidos no tavām rokām. Vēlāk uzzināju, ka tu ar kailām rokām esi pieveicis zirnekļsikspārņi. Nē, Karagī, es tevi nogalinātu no attāluma.

— Tas bija tik sen. Nebiju domājis, ka to kāds vēl atceras.

— Tu izcīnīji to meiteni.

— Jā. Es vairs neatceros viņas vārdu.

—   Taču tu meiteni neatdevi dzejniekam. Tu viņu paturēji sev. Tāpēc arī laikam viņš ienīst tevi.

— Fils? To meiteni? Esmu aizmirsis pat, kā viņa izskatījās.

—  Viņš to nav aizmirsis. Tieši tāpēc, manuprāt, viņš ienīst tevi. Es spēju saost naidu, izošņāt tā saknes. Tu atņēmi viņa pirmo meiteni. Es to redzēju.

— Viņa pati tā gribēja.

—  Un vēl — viņš kļūst vecs, bet tu paliec jauns. Karagī, ir skumji, ja draugam ir iemesls ienīst draugu.

— Jā.

— Un es vēl neatbildu uz taviem jautājumiem.

— Iespējams, ka tevi nolīga, lai tu izrēķinātos ar vegieti.

— Iespējams.

— Kāpēc?

— Es teicu, tas ir iespējams, nevis ka tā ir.

—  Tādā gadījumā es uzdošu tev vēl tikai vienu jautājumu, un tas būs viss. Kāds labums rastos no šī vegieša nāves? Viņa grāmata varētu izrādīties noderīga, lai uzlabotu vegiešu un cilvēku savstarpējās attiecības.

—   Karagī, cs nezinu, kāds labums vai ļaunums no tās rastos. Labāk sviedīsim mērķī.

Mēs sviedām. Es izvēlējos attālumu, nostājos un ietriecu divus nažus tieši mērķa centrā. Tad Hasans ietrieca divus tiem blakus; pēdējais, trāpīdams mērķī, asi iedžinkstējās, noslīdēdams gar vienu no maniem nažiem.

—  Klausies, Hasan! — es teicu, kad mēs atkal vācām kopā nažus. — Es esmu šī ceļojuma vadītājs un atbildu par tā dalībnieku drošību. Es sargāšu arī vegieti.

— Tas būs ļoti labi, Karagī. Aizsardzība viņam ir ļoti vajadzīga.

Saliku nažus atpakaļ uz paplātes un devos prom.

—   Zini, mēs dodamies ceļā rīt deviņos no rīta. Ministrijas teritorijas pirmajā lidlaukā stāv skimeru konvojs.

— Skaidrs. Ar labu nakti, Karagī!

— Un sauc mani par Konrādu!

— Jā.

Viņš svārstīja rokā nazi, gatavs kuru katru mirkli to„triekt mērķī. Aizvēru durvis un devos pa gaiteni atpakaļ uz zāli. Ejot izdzirdu vēl vienu tanks — tas noskanēja daudz tuvāk nekā iepriekšējie un atbalsojās visos gaiteņa stūros.

Kamēr seši lielie skimeri šāvās pāri okeāniem uz Ēģipti, es vispirms domās pakavējos Kosā, tad pievērsos Kasandrai un beigās ar

zināmu piepūli atgriezu domas tagadnē, lai sūtītu tās uz priekšu, uz tuksnešiem, uz Nīlu pie mutantkrokodiliem un dažiem mirušajiem faraoniem, kuru mieru tobrīd traucēja mani vīri. «Nāve traucās vēja spārniem pie tā, kurš apgāna…» utt., — un tad es iedomājos par to cilvēces daļu, kas nepieklājīgi slēpjas Titāna stacijā, strādā Zemes Ministrijā, pazemo sevi uz Teileras un Bekebas, turpina eksistēt uz Marsa un knapinās uz Rilpas, Divbas, Litana un divdesmit citām pasaulēm Vegiešu Savienībā. Pēc tam es pievērsos vegiešiem.

Zilādaiņi ar jocīgajiem vārdiem un vaigu bedrītēm kā baku rētas bija paglābuši mūs no aukstuma un bada. Jā. Viņi augstu novērtēja to, ka mūsu kolonijas uz Marsa un Titāna pēc Trīs Dienu nelaimes gadījuma gandrīz veselu gadsimtu bija spējušas nodzīvot izolēti, līdz tika izveidots drošs starpzvaigžņu kuģis. Līdzīgi pogaļu vabolei (kā stāsta Fmets) mēs tikai meklējām sev jaunu māju, jo veco bijām izēduši tukšu. Vai vegieši ķērās pie insekticīdiem? Nē. Būdami daudz vecāka un gudrāka rase, viņi ļāva mums apmesties viņu pasaulēs, dzīvot un strādāt viņu cietzemes un jūras pilsētās. Jo pat tik attīstītai kultūrai, kāda ir vegiešiem, nepieciešams zināms īkšķainu roku darbaspēks. Neviena mašīna neaizstās labu mājkalpotāju, operatoru, zvejnieku, dārznieku, apakšzemes vai zemūdens darbu strādnieku vai citas rases publikas izklaidētāju. Pēc vispārēja atzinuma, cilvēku mājokļu klātbūtne pazemina vegiešu īpašumu vērtību, taču cilvēki paši atlīdzina šos zaudējumus, vēl vairāk paaugstinādami saimnieku labklājību.

Šī doma mani noveda atpakaļ uz Zemes. Vegieši nekad agrāk nav redzējuši tik pamatīgi izpostītu civilizāciju, tāpēc viņus mūsu planēta valdzina. Valdzina tik ļoti, ka viņi pacieš mūsu uz Teileras apmetušos valdību. Tik ļoti, ka pērk Zemes tūrisma biroja biļetes ceļojumiem pa kultūrvietu drupām. Pat tik ļoti, ka iegādājas šeit zemes gabalus un ierīko kūrortus. Planētai, ko pārvalda kā muzeju, piemīt sava veida valdzinājums. (Ko Džeimss Džoiss sacīja par Romu?) Lai nu kā, taču mirusī Zeme vēl arvien sagādā saviem dzīvajiem mazbērniem nelielus, tomēr jūtamus ienākumus katra vegiešu finansu gada beigās. Tāpēc arī pastāv Ministrija, Lorels, Džordžs, Fils un viss pārējais.

Daļēji pat es.

Dziļi lejā okeāns atgādināja zilpelēku paklāju, ko kāds rautin rāva no mūsu kājapakšas. To nomainīja tumšais kontinents. Mēs traucāmies pretī Jaunajai Kairai.

Skimeri nolaidās ārpus pilsētas. Skrejceļa tur nebija. Mēs vienkārši nosēdinājām visus sešus lidaparātus tukšā klajumā, ko izmantoja lidlauka vietā, un atstājām Džordžu par sargu.

Vecā Kaira vēl arvien ir radioaktīva, bet darījumu cilvēki dzīvo galvenokārt Jaunajā Kairā, tāpēc ceļojumam viss bija sagatavots. Mištigo ļoti vēlējās apskatīt Kaitbeja mošeju Mirušo pilsētā, kas Trīs

Dienu laikā nebija cietusi, tomēr viņš piekrita, ka mēs sēdīsimies skimerī un riņķosim virs tās, cik vien lēni un zemu iespējams, bet viņš fotografēs un novēros. Vēl viņš gribēja redzēt piramīdas, Luksoru, Kārnāku, kā arī Valdnieku un Valdnieču ielejas; tas arī viss.

Labi, ka mēs mošeju vērojām no augšas. Zem mums šaudījās tumši stāvi, apstādamies tikai tāpēc, lai mēģinātu trāpīt skimerim ar akmeni.

— Kas tie tādi? — Mištigo jautāja.

—  Radioaktīvie, — cs paskaidroju. — Cilvēkam līdzīgi radījumi. Atšķiras no mums tikai ar garumu, formu un ļaunprātību.

Pēc tam kad viņš bija apskatījis visu, ko vēlējās, mēs atgriezāmies klajumā.

Vēlreiz nolaidušies žilbinošās saules gaismas pielietajā laukā, mēs izkāpām, aizslēdzām skimerus un gājām uz nometni, pusi ceļa pa smiltīm un otru pusi pa saārdītu ietvi — divi pagaidu ceļveži, es, Mištigo, Dos Santoss, Sarkanā Parūka, Elena un Hasans. Pēdējā mirklī Elena bija izlēmusi doties līdzi Džordžam. Ceļa abās pusēs stiepās augstu, mirdzošu cukurniedru lauki. Pēc brīža tie jau bija aiz muguras un mēs gājām gar zemām piepilsētas noliktavām. Ceļš kļuva platāks, šur un tur kāda vientuļa palma meta īsu ēnu. Divi bērni lielām, brūnām acīm nolūkojās mums pakaļ. Viņi uzraudzīja izģindušu seškājainu govi, kas grieza milzīgu sakieh ratu tieši tāpat, kā govis vienmēr bija griezušas sakieh ratus šajā apkārtnē, tikai aiz šī dzīvnieka palika vairāk pēdu.

Apvidus uzraugs Ramzess Smits sagaidīja mūs viesnīcā. Viņš bija liela auguma, skaisto, zeltaino seju klāja krunciņu tīmeklis, acīs jautās austrumniekiem tik raksturīgās skumjas, ko ātri vien kliedēja viņa biežie, klusie smiekli.

Gaidīdami Džordžu, mēs sēdējām viesnīcas galvenajā zālē un sūcām alu. Vietējie sargi bija aizsūtīti viņu nomainīt.

—   Darbs iet no rokas, — Ramzess man teica.

—   Lieliski, — es atbildēju, iepriecināts par to, ka neviens nepainteresējās, kas tas par darbu. Gribēju viņus pārsteigt.

— Kā klājas sievai un bērniem?

— Jauki! — viņš apgalvoja.

— Un pašam jaunākajam?

—  Viņš izdzīvoja un ir pilnīgi normāls, — Ramzess lepni stāstīja. — Krietnu laiku pirms dzemdībām es sievu aizsūtīju uz Korsiku. Te ir viņa fotogrāfija.

Es izlikos to rūpīgi aplūkojam un atzinīgi noklakšķināju mēli. Tad sacīju: — Runājot par attēliem, vai jums filmēšanai nav nepieciešama vēl kāda tehnika?

—  Nē, mēs esam bagātīgi apgadāti. Viss iet kā pa sviestu. Kad jūs gribat apskatīt mūsu darbu?

— Tiklīdz būsim paēduši.

—   Jūs esat musulmanis? — pārtraukdams mūs, iejautājās Mištigo.

—  Es piederu pie koptu ticības, — Ramzess atbildēja, un smaids viņa sejā nozuda.

— Patiešām? Tā ir monofizitiskā ķecerība, vai ne?

— Nē, mēs sevi par ķeceriem neuzskatām, — uzraugs sacīja.

Kad Mištigo iegrima strīdā par jocīgo (viņaprāt) kristiešu ķecerību katalogu, es sēdēju un domāju, vai grieķi bija rīkojušies pareizi, palaizdami no ķēdes loģiku, lai tā skrien šai nelaimīgajā pasaulē. Aiz dusmām par to, ka jāvada šis ceļojums, ierakstīju viņus visus maršruta dienasgrāmatā. Vēlāk Lorels man teica, ka tas esot lielisks, labi uzrakstīts dokuments. Tas tikai pierāda, cik riebīgi es jutos tajā brīdī. Ierakstīju tur pat to, kā sešpadsmitajā gadsimtā Budu nejauši bija kanonizējuši par svēto. Bet Mištigo tikai sēdēja un ņirgājās par mums, līdz beidzot es apjēdzu, ka man nāksies vai nu viņu nobeigt, vai arī mainīt sarunas tematu. Tā kā pats nebiju kristietis, viņa teoloģiskā maldu komēdija neaizsita man elpu. Tomēr mani uztrauca tas, ka citas rases pārstāvis bija tā pūlējies, lai parādītu, kādi mēs te esam muļķi.

Tagad visu vēlreiz pārdomājot, es saprotu, ka tā nebija taisnība. Panākumi, ko guva skatu filma, kuru es tajā laikā uzņēmu (tas bija «darbs», par ko runāja Ramzess), apstiprina manu jaunāko hipotēzi par vegiešiem: viņi paši sev bija līdz kaklam apnikuši un mēs šķitām tāds jaunums, ka viņi ar sajūsmu ķērās pie mūsu mūžsenajām, klasiskajām un arī pašreizējām problēmām. Viņi ielaidās plašos strīdos par to, kurš īstenībā ir sarakstījis Šekspīra lugas, vai Napoleons patiešām ir miris Svētās Helēnas salā, kuri no eiropiešiem pirmie spēruši kāju Ziemeļamerikas kontinentā un vai Čārlza Forta grāmatas liecina par to, ka Zemi ir apciemojuši viņiem nezināmas, augsti attīstītas civilizācijas pārstāvji, — un tā tālāk. Vegiešu augstākā sabiedrība burtiski slīkst mūsu viduslaiku teoloģiskajos strīdos. Jocīgi gan.

—    Runājot par jūsu grāmatu, Srin Štigo… — es pārtraucu zilādaino.

Tas, ka lietoju viņa goda titulu, apturēja vegieša runas plūdus.

— Jā? — viņš atsaucās.

— Man ir radies tāds iespaids, ka jums vispār nav vēlēšanās par to runāt, — es teicu. — Es, protams, cienu šīs jūtas, bet tas nostāda mani kā maršruta vadītāju tādā kā divdomīgā stāvoklī. — Mēs abi sapratām, ka man to vajadzēja jautāt bez citu klātbūtnes, bet es jutos saīdzis un vēlējos, lai viņš to sajūt, kā arī gribēju novadīt sarunu citā gultnē. Tāpēc sacīju: — Mani interesē, vai tas būs tikai ceļojuma apraksts par vietām, ko mēs apmeklēsim, vai arī jūs gribētu, lai es jums norādu uz dažādām vietējām īpatnībām — teiksim, politiskajām un kultūras.

—     Es esmu iecerējis uzrakstīt ceļojuma aprakstu, — viņš atbildēja, — bet pratīšu novērtēt arī jūsu komentārus. Starp citu, man šķiet, ka tieši tas jau ir jūsu pienākums. Lai gan esmu lietas kursā par Zemes tradīcijām un pašreizējo stāvokli, tomēr sīkāk par to interesēties nav iznācis laika.

Dos Santoss, kurš gaidīja maltīti un smēķēdams staigāja pa zāli, pēkšņi apstājās un jautāja: — Srin Štigo, kāda ir jūsu attieksme pret Atgriešanās kustību? Vai jūs atbalstāt mūsu mērķus? Vai arī uzskatāt, ka tas ir bezcerīgs pasākums?

—   Jā, atbildot uz pēdējo jautājumu… — vegietis sacīja. — Es uzskatu — ja jau esi beigts, tad tavs vienīgais pienākums ir neapgrūtināt dzīvos. Es cienu jūsu mērķus, bet nesaskatu pat niecīgu cerību to īstenošanai. Kāpēc jūsu bijušajiem līdzpilsoņiem vajadzētu atsacīties no tā drošā stāvokļa, kādu viņi ieguvuši, lai atgrieztos šeit? Vairums no pašreizējās paaudzes nekad nav redzējuši Zemi — ja nu vienīgi filmās —, un jāatzīst, ka tur redzētais diez kā nevedina lidot šurp.

—   Es tam nepiekrītu, un jūsu attieksme man šķiet drausmīgi augstprātīga, — atcirta Dos Santoss.

— Tā ir tāda, kādai tai jābūt, — teica Mištigo.

Džordžs un ēdiens ieradās gandrīz vienlaikus. Viesmīļi sāka klāt galdu.

—    Es gribētu ēst pie atsevišķa galda, — Dos Santoss sacīja viesmīlim.

— Tu pats gribēji doties līdzi, — cs ieminējos.

Viņš pusceļā apstājās un zagšus paskatījās uz Sarkano Parūku, kas bija apsēdusies pa labi no manis. Man šķita, ka pamanīju, kā viņa vieglītēm pašūpo galvu vispirms pa kreisi, pēc tam pa labi.

Dos Santoss savieba sejā vārgu smaidu un nedaudz palocījās.

—    Lūdzu piedošanu par savu latīņu temperamentu! — viņš atvainojās. — Diez vai vajadzēja cerēt, ka piecās minūtēs var kādu padarīt par Atgriešanās piekritēju, — un man vienmēr ir grūti tikt galā ar savām emocijām.

— Tas ir manāms.

— Man gribas ēst, — es sacīju.

Dons apsēdās mums pretī, blakus Džordžam.

—  Re, kur sfinksa! — Sarkanā Parūka sacīja un pamāja uz ofortu pie tālākās sienas. — Tā, kuras runa mijas ar ilgiem klusuma brīžiem un reizēm kādu miklu. Veca kā laiks. Augsti godāta. Neapšaubāmi gadu tūkstošu sagrauzta. Tur muti un gaida. Ko gan? Kas to lai zina? Srin Štigo, vai jūsu mākslinieciskā gaume sliecas uz monolītām figūrām?

— Dažreiz, — viņš atbildēja no pretējās puses.

Dos Santoss pameta zibenīgu skatienu pār plecu, tad atkal uz Diānu. Viņš neko neteica.

Es lūdzu Sarkanajai Parūkai pasniegt man sāli, un viņa tā arī darīja. Ārkārtīgi gribējās izgāzt to viņai uz galvas, lai viņa sastingtu un cs varētu pēc sirds patikas viņu papētīt, bet tā vietā es sāli uzkaisīju kartupeļiem.

Patiešām — re, kur Sfinksa!

Saule augstu debesīs, ēnas īsas jo īsas, neciešams karstums — tā tas bija. Negribēju, lai kāds tuksneša džips vai skimeris sabojātu ainavu, tāpēc liku visiem iet kājām. Tas nebija pārāk tālu, un, lai panāktu vajadzīgo iespaidu, es vedu viņus pa īsāko apkārtceļu.

Viena jūdze locījās kā čūska, vairākas citas rāvās augšup, nākamās atkal lejup. Mēs pagājām garām vairākiem plašiem āboliņa laukiem, un es atņēmu Džordžam tauriņķeramo tīkliņu, lai nevajadzētu lieki aizkavēties.

Tā bija iešana pretēji laika ritumam — ar garām zibošiem putniem (karr! karr!) un kamieļu pāri, kas parādījās pret tālo horizontu ik reizi, kad mēs uzkāpām kādā nelielā pakalnā. (Kamieļu silueti šķita kā ar ogli iekrāsoti, bet ar to jau pietika. Kuram gan rūp to sejas izteiksme? Pat ne citiem kamieļiem — pat tiem ne. Riebīgi radījumi…) Pretim smagā gaitā nāca maza, melnīgsnēja sieviete ar slaidu krūzi uz galvas. Mištigo atzīmēja šo notikumu savā kabatas diktofonā. Es pamāju nācējai ar galvu un sveicināju. Sieviete sveicienu atņēma, bet ar galvu, protams, nemāja. Elena, jau caurcaurēm slapja, nepārtraukti apvēdināja sevi ar lielu, zaļu spalvu trijstūri; Sarkanā Parūka soļoja stalti izslējusies, uz virslūpas laistījās sviedru pērlītes, bet acis slēpās aiz saulesbriļļu stikliem, kas bija satumsuši piķa melnumā. Beidzot mēs sasniedzām mērķi. Uzkāpām pēdējā — nelielā, lēzenā pakalnā.

— Re! — teica Ramzess.

— Madre de Dios! — iesaucās Dos Santoss.

Hasans kaut ko norūca.

Sarkanā Parūka aši pagriezās pret mani, tad atkal novērsās. Brilles traucēja saskatīt viņas sejas izteiksmi. Elena turpināja apvēdināties.

—  Ko viņi tur dara? — Mištigo iejautājās. Pirmo reizi es lasīju viņa sejā patiesu izbrīnu.

— Viņi jauc nost Lielo Heopsa piramīdu, — es paskaidroju.

Pēc kāda brīža Sarkanā Parūka beidzot vaicāja:

—   Kādēļ?

—    Nu, zināt, te apkārtnē trūkst celtniecības materiālu, bet Vecajā Kairā tas ir radioaktīvs, tāpēc viņi to iegūst, izjaucot šo tīrās ģeometrijas daļiņu.

—  Viņi apgāna cilvēces zudušās varenības pieminekli! — Diāna iesaucās.

—  Nekas nav lētāks par zudušu varenību, — es sacīju. — Mums jādomā par tagadni, un kādam tieši tagad ir vajadzīgi celtniecības materiāli.

—   Cik ilgi tas jau notiek? — steidzīgi bērdams vārdus, jautāja Mištigo.

—   Piramīdu mēs sākām izjaukt pirms trīs dienām, — Ramzess paskaidroja.

— Kas jums devis tiesības tā rīkoties?

—  To atļāva Zemes Ministrijas Mākslas pieminekļu un arhīvu nodaļa.

Mištigo pagriezās pret mani, un viņa dzintarkrāsas acis dīvaini dzalkstīja.

— Jūs! — viņš iesaucās.

— Tas tiesa, es esmu pilnvarotais, — es piekritu.

— Kāpēc neviens neko nav dzirdējis par šo jūsu pasākumu?

—  Tāpēc, ka tagad reti kāds vairs brauc šurp, — es paskaidroju. — Tas ir vēl viens iemesls, lai nojauktu šo piramīdu. Te reti vairs kāds iegriežas. Man ir pilnīgas tiesības dot šādu rīkojumu.

— Es atlidoju šurp no citas pasaules, lai to apskatītu!

—  Tad dariet to labi žigli! — es viņam sacīju. — Tā drīz vien nozudīs.

Viņš aizgriezās un lūkojās uz piramīdu.

—    Jums acīmredzot nav nekāda priekšstata par tās patieso vērtību. Vai arī, ja jums tāds ir…

— Varat nešaubīties — es skaidri zinu, ko tā ir vērta.

—   Un tie nelaimīgie radījumi, ko jūs izdzenāt tur lejā… — jo ilgāk viņš skatījās, jo viņa balss pieņēmās spēkā, — zem šīs pretīgās saules svilinošajiem stariem, — viņi strādā visprimitīvākajos apstākļos! Vai jūs nekad neesat dzirdējuši par mehāniskajiem transporta līdzekļiem?

— Jā, protams. Tie ir ļoti dārgi.

—    Un uzraugiem ir pātagas! Kā jūs varat tā izturēties pret cilvēkiem? Tas ir nenormāli!

—    Viņi brīvprātīgi pieteicās šim darbam, par simbolisku samaksu, bet Aktieru brālība neļauj mums lietot pātagas, lai gan šie

viri paši centās mūs par to pārliecināt. Mums atļauts tās plīkšķināt vienīgi pa gaisu.

— Kas ir Aktieru brālība?

— Tā ir viņu arodbiedrība. Gribat redzēt mašīnas? — Es pamāju ar roku. — Paskatieties tur, uz to pakalnu!

Viņš paskatījās.

— Kas tur notiek?

— Mēs visu uzņemam filmā.

— Kam tā vajadzīga?

—  Kad būsim beiguši, domājam to samontēt vajadzīgajā garumā un rādīt no otra gala. Tā sauksies «Lielās piramīdas celtniecība». Tai vajadzētu sagādāt prieku un arī naudu. Uzzinājuši par piramīdu, jūsu vēsturnieki jau no tā paša brīža sāka spriedelēt, kā mēs to salikām kopā. Varbūt šī filma viņus kaut mazdrusciņ iepriecinās. Es nolēmu, ka tam vislabāk derētu RSPN.

—   RSPN?

—   Rupjš spēks un pilnīga nezināšana. Paskatieties, kā viņi pārspīlē, jūs redzat? — vēro kameru, un, kad tā pavēršas pret viņiem, krīt zemē un atkal lec kājās. Bet filmā viņi saļims un paliks guļam. Tā taču ir pirmā Zemes iedzīvotāju uzņemtā filma pēc tik daudziem gadiem. Viņi ļoti uztraucas.

Dos Santoss vērīgi palūkojās uz Sarkanās Parūkas atieztajiem zobiem un saviebto seju. Viņš uzmeta skatu piramīdai.

—   Jūs esat traks! — viņš noskaldīja.

—   Nē, — es atsaucos. — Tukšā vieta, kur agrāk atradās piemineklis, arī var kalpot par sava veida pieminekli.

— Pieminekli Konradam Nomikosam, — viņš secināja.

— Nē! — ieteicās Sarkanā Parūka. — Bez radošās mākslas pastāv arī iznīcinošā māksla. Man šķiet, ka viņš mēģina veikt kaut ko tamlīdzīgu. Tēlo Kaligulu. Iespējams, ka es pat zinu — kāpēc.

— Paldies par to!

—  Nav par ko! Es teicu — iespējams. Mākslinieks to dara ar mīlestību.

— Mīlestība ir naida pretpols.

— « Es mirstu, Ēģipte, mirstu,» — Elena citēja.

Mištigo iesmējās.

—Jūs, Nomikos, esat slīpētāks, nekā biju domājis, — viņš sacīja. — Tomēr neesat neaizstājams.

— Pamēģiniet atlaist no darba valsts ierēdni — it sevišķi mani!

— Tas var būt vieglāk, nekā jums šķiet.

— To mēs vēl redzēsim.

— Iespējams.

Mēs pagriezāmies pret Lielās Heopsa piramīdas deviņdesmit procentiem. Mištigo atkal sāka diktēt ceļojuma iespaidus.

— Labāk kādu brītiņu aplūkojiet to no šejienes, — es sacīju. — Mūsu klātbūtne var izjaukt lielisku skatu. Mēs neatbilstam laikmetam. Lejā varēsim noiet pārtraukuma laikā.

— Piekrītu, — sacīja Mištigo, — un esmu pārliecināts, ka pazīstu šādus neatbilstošos jau no pirmā acu uzmetiena. Taču es esmu apskatījis visu, ko gribēju. Dosimies atpakaļ uz viesnīcu! Es vēlētos aprunāties ar vietējiem. — Pēc brīža viņš klusi noteica: — Tā es ieraudzīšu Sahāru pirms ieplānotā laika. Jūs taču neesat sācis jaukt nost visus pieminekļus Luksorā, Kārnākā un Valdnieku ielejā, vai ne?

— Nē, vēl ne.

— Labi. Tad mēs redzēsim tos agrāk, nekā bija ieplānots.

—  Tad dosimies projām, — Elena izdvesa. — Tas karstums ir nepanesams.

Un mēs devāmies atpakaļ.

—   Vai tiešām jūs runājāt nopietni? — mājupceļā apvaicājās Diāna.

— Zināmā mērā — jā.

— Kā jūs par to domājat?

—  Protams, grieķiski. Tad pārtulkoju visu angliski. Man tas ļoti labi izdodas.

— Kas jūs esat?

— Ozimandijs. Paskatieties uz maniem darbiem, jūs, visuvarenā, un krītiet izmisumā.

— Neesmu visuvarenā.

—   Ej nu sazini… — es teicu un, dodoties tālāk, pametu viņu stāvam ar diezgan jocīgu izteiksmi sejā.

— Pastāstīšu jums par boadiliem, — es sacīju.

Mūsu feluka lēnām slīdēja pa mirdzošu ūdens ceļu, kas žilbinošā baltkvēlē stiepās gar Luksoras pelēkajām milzu kolonādēm. Mištigo sēdēja ar muguru pret mani. Viņš lūkojās uz šīm kolonnām un diktēja acumirkļa iespaidus.

—   Kur mēs kāpsim krastā? — viņš man pajautāja.

—   Apmēram jūdzi uz priekšu. Varbūt man tomēr vajadzētu pastāstīt par boadiliem?

—   Es zinu, kas ir boadili. Es taču teicu, ka esmu pētījis jūsu pasauli.

— Nu, nu… Lasīt ir viens, bet…

— Esmu tos pat redzējis. Teileras Zemesdārzā to ir veseli četri.

— …bet redzēt tos krātiņā ir pavisam kas cits.

—   Jūs ar Hasanu mums esat vesels peldošs arsenāls. Pie jūsu jostas es redzu trīs granātas, pie Hasana — pat četras.

—  Nemetīsi taču granātu, ja kāds uzklupis tev uz muguras. Un pa gabalu trāpīt nav iespējams. Tie ir pārāk kustīgi.

Viņš beidzot pagriezās.

— Ko tad jūs izmantojat?

Es iebāzu roku galabieh azotē (biju pārģērbies vietējā apģērbā) un izvilku ieroci, ko vienmēr cenšos turēt pa rokai, kad esmu šajā pusē.

Viņš to rūpīgi nopētīja.

— Kā to sauc?

—  Tā ir automātiskā pistole. Šauj ar metacianīda lodēm — zalves trieciens veselu tonnu smags. Nav sevišķi precīza, bet tas arī nav vajadzīgs. Par paraugu ņemts divdesmitajā gadsimtā lietotais šmeisera automāts.

— Diezgan neparocīga. Vai tā apturēs boadilu?

—  Ja paveiksies. Man vienā no somām ir vēl pārītis. Gribat sev tādu?

—   Nē, pateicos. — Viņš brīdi klusēja. — Toties jūs varat man pastāstīt par boadiliem ko vairāk. Patiesībā es tos redzēju tikai īsu mirkli, pie tam tie bija pa pusei ūdenī.

—   Nu… Galva kā krokodilam, tikai lielāka. Četrdesmit pēdas garš. Spēj saritināties zobainā milzu bumbā. Ātri pārvietojas gan ūdenī, gan uz zemes, un abos sānos vesels pulks sīku kājiņu.

—   Konkrēti, cik? — viņš mani pārtrauca.

—    Hm… — Es apklusu. — Patiesību sakot, nekad neesmu skaitījis. Vienu mirklīti! Klau, Džordž! — es saucu turp, kur buras ēnā gozējās Zemes galvenais bioloģijas korifejs. — Cik boadilam ir kāju?

— Ko-a? — Viņa galva pagriezās šurp.

— Es jautāju: «Cik boadilam ir kāju?»

Viņš piecēlās, izstaipījās un nāca pie mums.

—  Boadili, — viņš domīgi noteica un, iebāzis ausī pirkstu, domās ātri pārcilāja zinību sējumus. — Tie noteikti pieder pie reptiļu klases — par to mēs esam pārliecināti. Vai tie pieder pie krokodilu kārtas, boadilu apakškārtas, vai arī pie zvīņaino kārtas, lacertilia apakškārtas, neopoda sugas — kā pusnopietni apgalvo viens no maniem Teileras kolēģiem —, par to mēs vēl šaubāmies. Man boadili atgādina pirms Trīs Dienām dzīvojušo mākslinieku darbu reprodukcijās redzamos mezozoja laika fitozaurus, protams, ar neskaitāmām kājām un spēju žņaugt. Tāpēc cs pats dodu priekšroku krokodilu kārtai.

Viņš atspiedās pret treliņiem un lūkojās uz krastu.

Redzēju, ka viņš vairs nedomā turpināt, tāpēc vēlreiz jautāju: — Cik tad īsti kāju ir boadilam?

—   Ko? Kāju? Nekad neesmu skaitījis. Tomēr, ja paveiksies, mēs varētu to izdarīt. Boadilu šeit ir papilnam. Tas mazulis, ko man atsūtīja, ilgi nenodzīvoja.

— Kas ar to notika? — jautāja Mištigo.

— Mans megadonaplats to apēda.

— Megadonaplats?

—   Tas ir līdzīgs pīļknābim, tikai ar zobiem, un ir desmit pēdas augsts, — es paskaidroju. — Cik munts zināms, tādi redzēti tikai trīs vai četras reizes. Austrālijā. Savējos mēs ieguvām laimīga gadījuma dēļ. Droši vien kā suga tie nespēs izdzīvot — es domāju, tā kā boadili. Tie ir zīdītāji kloākaiņi — un šai badīgajai pasaulei to olas šķiet pārāk lielas, lai ļautu šai sugai ilgāk pastāvēt — ja tā patiešām ir suga. Varbūt tā ir tikai novirze no normas.

—  Iespējams, — Džordžs piekrita un viszinīgi pamāja ar galvu, — bet iespējams arī, ka ne.

Paraustījis plecus, Mištigo aizgriezās.

Hasans jau bija daļēji izsaiņojis savu robotu golemu — Rolemu — un niekojās ap tā vadības pulti. Elena bija beigusi krāsoties un sauļojās. Sarkanā Parūka un Dos Santoss kuģa otrā galā noslēpumaini sačukstējās. Viņu tikšanās nekad nav nejaušas, tās vienmēr ir iepriekš norunātas. Mūsu feluka lēnām slīdēja pa mirdzošo ūdensceļu, kas žilbinošā baltkvēlē stiepās gar Luksoras pelēkajām milzu kolonādēm, un es nolēmu, ka laiks piestāt krastā un paskatīties, kas jauns noticis ar kapenēm un sagrautajiem tempļiem.

Nākamās sešas dienas bija notikumiem bagātas un neaiz­mirstamas un arī, ja var tā izteikties, pretīgi skaistas — kā krāšņa puķe ar samtainām ziedlapiņām un pūstošu plankumu vidū. Tas notika tā…

Četras jūdzes garajā ceļā uz Kārnāku Mištigo noteikti bija intervējis katru akmens aunu. Gan saules spožumā, gan lāpu gaismā mēs klīdām starp drupām, iztraucēdami sikspārņus, čūskas, kukaiņus un klausīdamies vegieti savā vienmuļajā valodā vienmuļi diktējam ceļojuma iespaidus. Vakaros mēs apmetāmies tuksnesī, divsimt metru rādiusā uzstādījām elektriskos signalizatorus un izlikām tikai divus sargus. Boadili ir aukstasiņu dzīvnieki, bet naktis šeit ir vēsas. Tāpēc no ārpuses sevišķas briesmas nedraudēja.

Milzīgi ugunskuri izgaismoja nakti katrā mūsu apmešanās vietā, jo vegietis gribēja, lai viss būtu kā tālā senatnē, — šķiet, noskaņojuma radīšanai. Skimeri atradās tālāk uz dienvidiem. Mēs aizlidojām līdz vietai, par kuru biju dzirdējis, un atstājām tos JVlinistrijas apsardzībā, bet paši noīrējām feluku tālākajam ceļam, kas virzījās paralēli dievišķā faraona ceļojumam no Kārnākās uz Luksoru. Tā gribēja Mištigo. Vakaros Hasans parasti vai nu trenējās ar assagai, ko bija iemainījis no kāda milzīga auguma nūbieša, vai arī līdz jostas vietai kails stundām ilgi cīkstējās ar nenogurdināmo golemu.

Vērtīgs pretinieks bija šis golems. Hasans bija iestādījis tā programmu cīkstonim, kas divreiz stiprāks par vidusmēra vīru, un paātrinājis tā reakcijas laiku uz pusi. Golema «atmiņā» glabājās simtiem tvērienu, un tā programma teorētiski neļāva nogalināt vai sakropļot pretinieku — to uzmanīja vesels tīkls ķīmiski elektrisku centripetālo nervu aizstājēju, kas ļāva līdz nedaudziem gramiem aprēķināt pieļaujamo spēku, lai nesalauztu kaulus vai nesarautu kādu dzīslu. Rolems bija apmēram piecas pēdas sešas collas garš un svēra ap divsimtpiecdesmit mārciņām; tas bija gatavots Bekebā, diezgan dārgs, baložpelēkā krāsā un ar smieklīgu seju; robota smadzenes atradās zem tās vietas, kur vajadzētu būt nabai — jo golemiem vispār nav nabas —, lai pasargātu viņa domāšanas centru no grieķu-romiešu cīņā iespējamiem triecieniem. Tomēr, par spīti visam tam, nelaimes gadījumi var notikt. Roboti ir nogalinājuši cilvēkus, kad to smadzenēs kaut kas ir salūzis, vai arī vienkārši tāpēc, ka cilvēks paslīd vai mēģina izrauties, tādējādi pats pielikdams nepieciešamos gramus. Arī man tāds reiz piederēja — ar iestādītu boksa programmu — gandrīz veselu gadu. Es trenējos ar robotu katru pēcpusdienu. Gandrīz sāku uzskatīt to par cilvēku. Tad kādu dienu golems piekrāpa mani, un man nācās to dauzīt veselu stundu, līdz sašķaidīju tam galvu. Tas kroplis turpināja boksēties — un kopš tā brīža es pārstāju to uzskatīt par draudzīgu sparinga partneri. Zināt, kas tā par dīvainu sajūtu, kad jāboksējas ar bezgalvainu golemu? Tā varētu justies cilvēks, kurš rīta agrumā pamostas no tīkama sapņa un ierauga gultas galā sēžam sakņupušu rēgu. Patiesībā golems neskata savu pretinieku ar sejā iemontētajām acīm; tā augums pārklāts ar pjezoelektrisku radaru tīklu, un tas skatās ar visu ķermeņa virsmu. Tomēr ilūziju nāve mulsina. Es savu robotu izslēdzu un nekad vairs neieslēdzu. Pārdevu to kādam kamieļu tirgonim par prāvu summu. Nezinu, vai viņš tam dabūja galvu atpakaļ uz pleciem. Bet tas tirgonis bija turks, tāpēc nav vērts par to uztraukties.

Lai nu kā, ugunskura liesmu gaismā Hasans siesies mezglā ar Rolemu, bet mēs pārējie sēdēsim un vērosim cīņu; dažbrīd tieši virs galvas kā milzīgas pelnu plēksnes aizšausics sikspārņi, un mākoņi te aizsegs mēnesi kā plīvurs, te atkal slīdēs tālāk. Tā tas notika arī trešajā naktī, kad es sajuku prātā.

Es visu to atceros tikpat neskaidri, kā ceļinieks redz apkārtējos laukus un mežus atvasaras nakti, trakojot negaisam, — kā virkni atsevišķu zilganas gaismas zibšņu.

Gandrīz stundu sarunājos ar Kasandru, bet pārraides beigās vēl apsolīju nākamo pēcpusdien nočiept skimeri un nakti pavadīt pie viņas Kosā. Es atceros šīs sarunas pēdējos vārdus.

«Konstantīn, uzmanies! Redzēju nelāgu sapni.»

«Tas viss ir tīrās blēņas, Kasandra. Ar labu nakti!»

Kas to lai zina, varbūt viņas sapņus radīja tie īslaicīgie triecienviļņi, kas vēstīja par 9,6 ballu (pēc Rihtera skalas) grūdienu tuvošanos.

Kad Hasans svieda golemu pret zemi, tā nodrebēja kā pērkondārda laikā; Dos Santoss aplaudēja, un acīs viņam gailēja savāda, cietsirdīga liesma. Tomēr zemes drebēšana turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad golems bija pielēcis kājās un iekļuvis kārtējā tvērienā, un tā rokas līdzīgi čūskām bija apvijušas arābu. Zeme vēl joprojām drebēja.

— Kas par spēku! Es vēl arvien to jūtu! — sauca Dos Santoss.

— Šai drebēšanai ir seismiska izcelsme, — Džordžs iebilda. — Lai gan es neesmu ģeologs…

—   Zemestrīce! — iebļāvās viņa sieva, nosviezdama nemazgātās dateles, ar kurām bija barojusi Mištigo.

Nebija nekāda iemesla mukt, nebija, kur mukt. Tuvumā neatradās nekas tāds, kas varētu gāzties mums virsū. Vispakārt pletās līdzens tuksnesis. Tāpēc mēs palikām sēžam un tikām mētāti augšup lejup, dažreiz pat nogāzti uz sāniem. Ugunskura liesmas gaisā veidoja neaprakstāmus tēlus.

Rolema darbības laiks izbeidzās, tas sastinga, un Hasans nosēdās blakus man un Džordžam. Drebēšana turpinājās gandrīz stundu, un naktī tā atkārtojās vēl daudzas reizes, bet jau vājāka. Pēc tam kad pirmās izbailes bija pāri, sazinājāmies ar Portu. Tur instrumenti rādīja, ka zemestrīces epicentrs atrodas labu gabalu no mums uz ziemeļiem.

Patiesībā sliktu gabalu.

Vidusjūras baseinā.

Precīzāk, Egejas jūrā.

Es jutos slikti un pēkšņi sāku vemt.

Mēģināju sazināties ar Kosu.

Nekā.

Mana Kasandra, mana mīļā kundze, mana princese… Kur viņa bija? Divas stundas es mēģināju to uzzināt. Tad mani izsauca Porta.

Šoreiz runāja Lorels, nevis kāds lempīgs dežurējošais radists.

— Klau, Konrād, es pat nezinu, kā lai tev pasaka, kas ir noticis…

—  Saki, kā ir, — es atsaucos, — un kad visu būsi pateicis, tad apklusti.

—      Pirms divpadsmit minūtēm pār jums lidoja novērotājpavadonis. — Uztvērējā kaut kas nosprakšķēja. — Vairākas salas Egejas jūrā nav redzamas…

— Nē! — cs saucu.

— Diemžēl Kosa ir viena no tām.

— Nē! — es saucu.

—   Piedod, — viņš sacīja, — bet tā tas ir. Nezinu, ko vēl lai pasaka…

—  Ar to jau pietiek, — es atbildēju. — Tas arī viss. Tā tas ir. Uz redzēšanos! Vēlāk pastāstīsi sīkāk. Nē! Man šķiet — nē!

— Pagaidi! Konrād!

Es sajuku prātā.

Sikspārņi, izkratīti no nakts, laidelējās man virs galvas. Es pašāvu labo roku un sašķaidīju vienu tādu lidoni, kas traucās man garām. Mirkli nogaidīju un sašķaidīju nākamo. Tad sagrābu milzīgu akmeni un jau grasījos triekt ar to pa radio; kad Džordžs uzlika plaukstu man uz pleca, nometu akmeni, atgrūdu roku un iesitu viņam pa muti. Kas notika ar Džordžu, es nezinu, jo, kad saliecos, lai vēlreiz paceltu akmeni, aiz muguras izdzirdu soļu troksni. Nometies uz ceļgala, pagriezos un sagrābu saujā smiltis, lai mestu tās uzbrucējam acīs. Tur bija viņi visi — Mištigo un Sarkanā Parūka, Dos Santoss, Ramzess, Elena, trīs vietējie ierēdņi un Hasans —, visi barā nāca man virsū. Kad viņi ieraudzīja manu seju, kāds iekliedzās: — Izklīst! — un viņi pajuka uz visām pusēm.

Tobrīd viņi bija visi tie, ko kādreiz biju ienīdis, — es to jutu. Redzēju citas sejas, dzirdēju citas balsis. Visi tie, ko kādreiz biju pazinis, ienīdis, alcis iznīcināt, iznīcinājis, atkal augšāmcēlušies stāvēja pie ugunskura, un tikai baltie zobi spīdēja ēnu klātajās sejās, kad viņi smaidīdami nāca man klāt, nesdami kabatā akmeni, bet uz lūpām — maigus, pārliecinošus vārdus, tāpēc sviedu vistuvākajam ar smiltīm un metos viņam virsū.

Ar sitienu pa žokli nogāzu viņu gar zemi, tad no abām pusēm man uzklupa ēģiptieši.

Viņus nokratījis, ar zilās acs kaktiņu pamanīju tuvojamies lielu arābu ar kaut ko līdzīgu melnam avokādo rokā. Viņš gāza ar to man pa galvu, bet es pieliecos. Arābs turpināja uzbrukt, un es pamanījos iegrūst viņam kuņģī kārtīgu dunku, tāpēc viņš negaidot apsēdās. Tad tie divi, ko biju nokratījis, atkal sagrāba mani. Kliedza kāda sieviete — kaut kur nostāk —, bet es nevienu sievieti neredzēju.

Ar rāvienu atbrīvoju labo roku un kādam spēcīgi iesitu; šis vīrs nogāzās, bet viņa vietā stājās cits. Kāds zilais svieda man ar akmeni;

tas trāpīja pa plecu un vēl vairāk satricināja mani. Sagrābu tuvāko gulošo, kurš mēģināja iespert, uh metu virsū nākamajam uzbrucējam, tad iebelzu kādam ar dūri. Neviens mani vairs neturēja. Mans apģērbs bija saplēsts un netīrs, tāpēc norāvu palikušās skrandas un aizmetu tās prom.

Palūkojos apkārt. Neviens vairs neuzbruka, un tas nebija godīgi, ka viņi aprimušies tieši tobrīd, kad es ļoti gribēju redzēt, kā viss šķīst un jūk. Tāpēc es pacēlu vīru, kas gulēja man pie kājām, un sviedu to pret zemi. Tad vēlreiz pacēlu viņu, bet kāds griezīgi iekliedzās: — Ei! Karagiosi! — un sāka lauzītā grieķu valodā mani lamāt. Es ļāvu vīram nokrist zemē un pagriezos.

Šaipus ugunskura stāvēja divi: viens garš un bārdains, otrs drukns, lempīgs, bez matiem, veidots no ķites un zemes.

— Grieķi, mans draugs teic, ka viņš tevi uzveiks! — sauca garākais, ķimerēdamies tam otram gar muguru.

Es devos pie viņiem, un ķites un dubļu jauktenis metās man virsū.

Viņš nogāza mani gar zemi, bet es tūlīt pielēcu kājās, sagrābu viņu zem padusēm un nosviedu uz sāniem. Taču viņš bija augšā tikpat ātri, cik es, nāca klāt un ar vienu roku sagrāba mani aiz kakla. Es atbildēju ar to pašu, reizē ieķerdamies arī elkonī, — un mēs savijāmies, un viņš bija stiprs. Tāpēc, ka viņš bija stiprs, es, pārbaudīdams viņa spēku, visu laiku mainīju tvērienus. Viņš bija arī ļoti veikls, reaģēja uz manām kustībām gandrīz vai tobrīd, kad es tās vēl tikai iedomājos.

No visa spēka vilku savas rokas augšup, izrāvos no viņa tvēriena un soli atkāpos. Atbrīvojušies mēs īsu brīdi riņķojām viens ap otru, lūkodamies, kā labāk uzbrukt.

Tā kā viņš bija īsāks, man nācās turēt rokas zemu un pašam krietni saliekties uz priekšu. Uz mirkli es piespiedu elkoņus pārāk tuvu pie sāniem; viņš pielēca klāt daudz ātrāk, nekā biju redzējis kādu tā darām, un apkampa mani tik cieši, ka no porām man izplauka lieli sviedru ziedi un sānos iedūrās asa sāpe.

Tvēriens kļuva vēl ciešāks, un es sapratu — ja neizdosies no tā izlauzties, pēc īsa brīža mani kauli neizturēs.

Savilku plaukstas dūrēs, atspiedu pret viņa vēderu un grūdu. Mani žņaudza vēl stingrāk. Es pakāpos atpakaļ un grūdu rokas uz priekšu.' Plaukstas bīdīju augšup starp mums, ar kreiso plaukstu satvēru labo dūri un turpināju celt augšup rokas. Acīs tecēja sviedri, nieres svila mežonīgās liesmās. Tad sasprindzināju visus muguras un plecu muskuļus; jutu, kā spēks pa rokām ieplūst plaukstās, un triecu tās pretī debesīm; ccļā gadījās viņa zods, bet tas nebija šķērslis.

Rokas izšāvās virs galvas, un viņš atmuguriski nogāzās.

Mežonīgais trieciens, kad manas dūres trāpīja viņam pa žokli un viņš ieraudzīja savus papēžus no mugurpuses, būtu pārlauzis sprandu jebkuram parastam cilvēkam.

Taču viņš acumirklī atkal bija kājās, un es sapratu, ka man pretī nestāv vis mirstīgs cīkstonis, ko dzemdējusi sieviete, bet gan radījums, kas, līdzīgi Antejam, izrauts no pašas zemes klēpja.

Cik spēka, cirtu ar plaukstām savam pretiniekam pa pleciem, tā ka viņš nokrita uz ceļiem. Saķēru viņu aiz rīkles, atkāpos soli pa labi un pabāzu kreiso celi viņam zem krustiem. Tad paliecos uz priekšu, un, spiežot uz leju viņa gurnus un plecus, mēģināju pārlauzt mugurkaulu.

Taču man tas neizdevās. Šis radījums tikai liecās, līdz galva atspiedās pret zemi un tālāk vairs nebija, kur liekt.

Neviena cilvēka mugurkauls nevarētu tā izliekties un nesalūzt, bet viņa — saliecās.

Tad es pacēlu augšup celi, atlaidu rokas, un viņš acumirklī klupa man virsū.

Tad es mēģināju žņaugt. Manas rokas bija garākas par viņējām. Ar abām rokām sagrābu viņu pie rīkles, ar īkšķiem spiezdams to, kam vajadzēja būt viņa balsenei. Tomēr viņš apķērās man ap elkoņiem un sāka tos vilkt lejup un uz sāniem. Es turpināju žņaugt, gaidīdams, kad viņa seja pieplūdis ar asinīm un acis spiedīsies ārā no pieres. Mani elkoņi neizturēja un sāka liekties.

Tad pašāvās viņa rokas, sagrābdamas manu kaklu.

Tā mēs tur stāvējām, viens otru žņaugdami. Tikai viņu nevarēja nožņaugt.

Viņa īkšķi līdzīgi divām adatām dūrās man kaklā. Jutu, kā piesarkst seja. Deniņos sāka dunēt.

Tālumā es izdzirdu kliedzienu:

— Izbeidz to, Hasan! Viņš nedrīkst to darīt!

Izklausījās pēc Sarkanās Parūkas balss. Lai nu kā, bet tieši šis vārds ienāca man prātā — Sarkanā Parūka. Tas nozīmēja, ka kaut kur tuvumā ir Donalds Dos Santoss. Un viņa kliedza «Hasan»; šis vārds stāvēja rakstīts zem cita attēla, kurš pēkšņi kļuva skaidrs.

Tas nozīmēja, ka es esmu Konrāds, atrodos Ēģiptē, un tāpēc neizteiksmīgā seja, kas peld man acu priekšā, pieder golemam — cīkstonim Rolemam, radījumam, kuru var ieslēgt piecas reizes stiprāku par cilvēku — un droši vien tā arī tas bija ieslēgts —, radījumam, kuram var iestādīt ar adrenalīnu uzbudināta kaķa reakciju, un kas, bez šaubām, iestādīta uz maksimumu.

Taču golema programmā nebija ieplānots nogalināt cilvēku — tas varēja notikt vienīgi kā nelaimes gadījums —, bet Rolems centās mani nogalināt.

Tas nozīmēja, ka robota vadības ierīces nedarbojas.

Redzēdams, ka žņaugšana nelīdz, es atlaidu rokas un pabāzu kreiso plaukstu zem golema labā elkoņa. Tad pastiepos pāri tā rokām un ar otru roku satvēru labo apakšdelmu, un pats saliecos, cik vien spēju, griezdams augšup tā elkoni un raudams lejup apakšdelmu.

Kad golems sasvērās pa kreisi un atlaida rokas, es turpināju griezt apakšdelmu tā, lai elkonis būtu uz augšu. Sasprindzināju kreiso roku, rāvu tā roku pāri plecam un liecu to elkonī uz pretējo pusi.

Nekā. Nekas nekrakšķēja. Roka tikai atliecās atpakaļ nedabiskā leņķī.

Es atlaidu to, un golems nokrita uz viena ceļa. Tad tas atkal ātri piecēlās, roka tikmēr iztaisnojās un atgriezās normālā stāvoklī.

Tā kā es labi pazinu Hasana dabu, tad Rolema laiks noteikti bija iestādīts uz maksimumu — divām stundām. Ņemot vērā visus apstākļus, tas bija krietni ilgs laika sprīdis. Taču nu jau es zināju, kas esmu un ko daru. Un zināju, kā golems veidots. Šis bija golems — cīkstonis. Tāpēc tas nemācēja boksēties.

Es pametu zibenīgu skatu sev pār plecu uz to vietu, kur stāvēju brīdī, kad tas viss sākās, — pie radio telts. Tā atradās apmēram piecdesmit pēdas nostāk.

Tajā brīdī golems gandrīz piebeidza mani. Tieši tajās sekundes simtdaļās, kamēr es novērsu uzmanību, tas bija izstiepis rokas un ar vienu sagrābis man kaklu no mugurpuses, bet ar otru ieķēries zem zoda.

Ja golemam šis paņēmiens būtu izdevies, tas būtu pārlauzis man sprandu, bet lajā mirklī nāca vēl viens grūdiens — tik stiprs, ka nogāza mūs abus gar zemi un es atbrīvojos no viņa tvēriena.

Pēc pāris acumirkļiem cs pietrausos kājās, bet zeme joprojām trīcēja. Tomēr arī Rolems bija augšā un gatavojās uzbrukt.

Mēs atgādinājām divus piedzērušos jūrniekus, kas cīnās uz vētras svaidīta kuģa klāja.

Golems nāca man virsū, bet es atkāpos.

Situ tam ar kreiso dūri, un, kamēr tas centās sagrābt manu roku, otru dūri ietriecu tam vēderā. Un atlēcu atpakaļ.

Viņš vēlreiz nāca virsū, un es turpināju sist. Bokss Rolemam bija tas pats, kas man ceturtā dimensija — tas sitienus gluži vienkārši neredzēja. Tas turpināja uzbrukt, nopurinot manus belzienus, bet es turpināju atkāpties radiotelts virzienā; zeme vēl joprojām drebēja, kaut kur spiedza sieviete, un es izdzirdu kādu iesaucamies «Olē!», kad cs ar labo roku biju iegāzis Rolemam zem jostasvietas, cerēdams kaut mazdrusciņ satricināt tā smadzenes.

Tad mēs bijām klāt, un es ieraudzīju, ko meklēju, — lielo akmeni, ar kuru biju gribējis sašķaidīt radio. Izdarīju māņu kustību ar kreiso

roku, pēc tam sagrābu golemu aiz pleca un gurna un pacēlu augstu virs galvas.

Atliecos, sasprindzinājos un metu robotu lejup pret klints bluķi.

Akmens ietriecās tam tieši vēderā.

Rolems atkal cēlās kājās, bet nu jau daudz lēnāk kā agrāk, un es trīs reizes ar savu kroplo kāju iespēru tam zem saules pinuma un nolūkojos, kā tas atkal saļimst.

Rolema vēderā kaut kas dīvaini iedūcās.

Zeme atkal nodrebēja. Rolems savilkās čokurā, tad izstiepās — un nu vairs kustējās tikai kreisās rokas pirksti. Tie savilkās dūrē un atlaidās — un, cik dīvaini, atgādināja man Hasana roku tajā hounfor naktī.

Tad es lēnām pagriezos, un tur viņi visi stāvēja: Mištigo un Elena, Dos Santoss ar uzpampušu vaigu, Sarkanā Parūka, Džordžs, Ramzess, Hasans un trīs ar plāksteri aplīmēti ēģiptieši. Es paspēru soli tajā virzienā, un viņi atkal izklīda; sejās no jauna iezīmējās bailes. Es pašūpoju galvu.

— Nē, ar mani viss ir kārtībā, — es teicu, — bet atstājiet mani vienu. Iešu uz upi nomazgāties. Paspēru septiņus soļus — un tad droši vien kāds izvilka aizbāzni, jo es iekunkstējos, un pasaule aizplūda pa notekcauruli.

Nākamās dienas bija pelni, un naktis bija dzelzs. Gars, izrauts no manas dvēseles, bija apglabāts daudz dziļāk, nekā mūmijas, kas lēnām irst zem šīm smiltīm. Kasandra stāsta, ka Hadesa valstībā mirušais aizmirstot mirušo, bet es ceru, ka tā nav taisnība. Vēl arvien vadīju ceļojumu, taču darīju to nedomādams, un Lorels man ieteica atrast kādu citu, kurš varētu pabeigt maršrutu, bet pašam doties atvaļinājumā.

Tā es nevarēju.

Ko gan es tad darītu? Sadrūmis nīktu kādā Vecajā vietā un diedelētu dzeramo no nepiesardzīgiem ceļiniekiem? Nē! Šādos brīžos ir jākustas; kustību daudzveidība galu galā rada ķermeņa tukšajai iekšienei saturu. Tāpēc es turpināju vadīt ceļojumu, pievērsdams uzmanību tiem mazajiem noslēpumiem, ko tas sevī slēpa.

Es izjaucu Rolemu un izpētīju tā vadības ierīces. Protams, tās bija salauztas; to varēju izdarīt vai nu es jau pašā cīņas sākumā, vai arī Hasans, uzskrūvēdams tā cīņassparu, lai nosistu manējo. Ja vainīgs arābs, tad viņa mērķis bija mani nogalināt, nevis tikai nokausēt. Tādā gadījumā rodas jautājums — kāpēc? Centos uzminēt, vai viņa darba devējs zina, ka es reiz esmu bijis Karagiosis. Taču, ja Dos Santoss to /.ina, kāpēc viņam būtu jācenšas iznīcināt paša partijas dibinātāju un pirmo sekretāru? — cilvēku, kurš zvērējis nekad nepieļaut, ka /ilādainu svešinieku bars nopirktu visu zemeslodi un pārvērstu to par

izklaidēšanās vietu — vismaz bez cīņas ne —, un savācis ap sevi dumpinieku grupu, kas nepārtraukti pazemina vegiešiem piederošo zemes platību vērtību (tā gāja pat tik tālu, ka līdz pamatiem nopostīja teileriešu nekustamo īpašumu kantori Madagaskarā), — cilvēku, kura ideālus viņš pats atbalstīja, lai gan mūsdienās tie bija ievadīti daudz miermīlīgākā, likumīgākā īpašumu aizsardzības formā; kāpēc viņam vajadzētu kārot pēc šī cilvēka dzīvības?

Pastāvēja divas iespējas — vai nu viņš bija nodevis savu partiju, vai arī nezināja, kas es esmu, un bija domājis nez ko, kad lika Hasanam nogalināt mani.

Vai arī Hasans rīkojās pēc vēl kāda pavēles.

Bet kurš gan tas varēja būt? Un kāpēc?

Atbildes nebija. Es nolēmu to uzzināt.

Pirmais līdzjūtību izteica Džordžs.

—  Konrād, jūtu tev līdzi, — viņš teica, lūkodamies man garām, tad lejup uz smiltīm un beidzot zagšus paraudzīdamies acīs.

Sacīdams cilvēcīgus vārdus, viņš jutās neērti un vēlējās atrasties kaut kur tālu projām. To skaidri varēja redzēt. Jāšaubās, vai manām pagājšvasaras pastaigām ar Elenu viņš bija pievērsis kaut cik uzmanības. Džordža kaislības nesniedzās ārpus bioloģijas laboratorijas sienām. Atceros, kā viņš preparēja pēdējo Zemes suni. Pēc tam kad četrus gadus bija kasījis Rolfam aiz auss, ķemmējis no astes blusas un klausījies tā riešanā, Džordžs kādu dienu pasauca to pie sevis. Suns iedrāzās istabā, nesdams zobos veco trauku lupatu, ar ko viņi parasti spēlēja virves vilkšanu; saimnieks pievilka suni sev klāt, iegrūda šļirci un uzšķērda. Viņš gribēja izpētīt suni, kamēr tas bija spēku pilnbriedā. Laboratorijā vēl arvien stāv Rolfa skelets. Pat savus bērnus — Marku, Dorotiju un Džimu — viņš gribēja audzēt kolbās, taču Elenai ikreiz pēc dzemdībām uznāca mātes mīlestības uzplūdi — tie ilga tikai mēnesi, bet ar to pilnīgi pietika, lai izjauktu Džordža nodomus. Tāpēc es neredzēju nekāda iemesla, lai viņš vēlētos nomērīt manu augumu apakšzemes koka mājoklim. Ja viņš gribētu mani nogalināt, tad izmantotu kādu izsmalcinātāku, ātrāku un eksotiskāku veidu — kaut ko līdzīgu Divbahas trušu indei. Taču nē. Viņu tas neuztrauca. Es par to nešaubījos.

Pati Elena, lai gan pakļauta vētrainām jūtām, vienmēr ir kā uzvilkta, bet sabojājusies lelle. Vienmēr kaut kas saiet grīstē, pirms viņu ļauj jūtām vaļu, un jau nākamajā dienā viņa tikpat kvēli alkst darīt pavisam pretējo. Viņa būtu nožņauguši mani Portā, bet šajā gadījumā Elena nebija pie vainas.

Viņas līdzjūtība izskanēja apmēram šādi:

—  Konrād, tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti es jūtu tev līdzi! Patiešām! Lai gan neesmu nekad tikusies ar šo sievieti, es saprotu, kā (u pašlaik jūties. — Balss intonācija kāpa augšup un krita lejup; es zināju, ka Elena pati tic saviem vārdiem, un pateicos viņai.

Hasans pienāca pie manis, kad es stāvēju un lūkojos uz pēkšņi pārplūdušo, duļķaino Nīlu. Krietnu brīdi valdīja klusums, tad viņš teica: — Tava sieviete ir pagalam, un tev ir smagi ap sirdi. Vārdi to neatvieglos, un kas noticis, noticis. Un lai ir tā, ka es sēroju kopā ar tevi. — Tad mēs pastāvējām vēl kādu brīdi, un viņš gāja prom.

Es nebrīnījos par viņu. Viņš bija vienīgais, kurš atradās ārpus visām aizdomām, lai arī viņa roka bija iedarbinājusi robotu. Viņš nekad nevienu neapskauda, viņš nekad nenogalināja par velti. Viņam nebija personisku iemeslu nogalināt mani. Par to, ka Hasana līdzjūtības apliecinājumi ir patiesi, es nešaubījos. Tādā gadījumā kā šis viņa jūtu patiesumam nevarēja būt nekāda sakara ar manu nogalināšanu. īstam profesionālim jājūt arī zināma cieņa pret savu nākamo upuri.

Mištigo neteica ne vārda. Tas būtu pretrunā ar viņa dabu. Vegiešiem nāve ir līksmības laiks. Garīgajā līmenī tā nozīmē sagl — piepildījumu — kad psihe sadalās sīkās prieka tirpās, kas izplūst apkārtējā vidē, lai piedalītos lielajā, vispārējā orgasmā, bet materiālajā līmenī to pārstāv ansakundabad't — mirušās personas īpašumu ceremoniāla pārbaude, testamenta nolasīšana un bagātību sadalīšana, ko pavada ēšana, dziedāšana un dzeršana.

Dos Santoss man teica: — Mans draugs, tas ir bēdīgi, kas noticis ar tevi. Zaudēt sievieti ir tas pats, kas zaudēt asinis. Tavas bēdas ir lielas, un tevi nevar nomierināt. Tās līdzinās kvēlojošām liesmām, kuras nevar apdzēst, un tas ir ļoti bēdīgi un šausmīgi. Nāve ir cietsirdīga un neizprotama, — viņš nobeidza, un acīs viņam sariesās asaras, jo, lai kas tu arī būtu — čigāns, ebrejs, maurs, vai arī grie­ķis, — spānietim upuris paliek upuris, un viņš to spēj novērtēt kādā no tiem mistiskajiem, mīklainajiem līmeņiem, kurus es nepazīstu.

Tad pienāca Sarkanā Parūka un sacīja: — Drausmīgi… Jūtu līdzi! Ko citu var teikt vai darīt, tikai just līdzi.

Es pamāju ar galvu.

— Pateicos…

— Man tev kaut kas jāpajautā. Taču ne tagad. Vēlāk.

—   Protams, — es atbildēju un, kad viņi bija aizgājuši, atkal pievērsos upei, domādams par pēdējiem diviem klātpienācējiem. Viņu līdzjūtības skanēja tikpat īsti kā visu pārējo, kaut arī šķita, ka tieši viņi varētu būt iesaistīti šajā slepkavības mēģinājumā. Tomēr es biju pārliecināts, ka tā bija Diāna, kas kliedza tobrīd, kad Rolems mani žņaudza. Kliedza, lai Hasans aptur. Palika tikai Dons, bet es jau sāku šaubīties, vai viņš vispār ko'dara, sākumā neprasot padomu Diānai.

Tāpēc nepalika neviens.

Un nebija nekāda acīm redzama iemesla.

Un tā varēja būt nejaušība.

Tomēr…

Tomēr man bija tāda sajūta, ka mani kāds gribējis nogalināt. Zināju, ka Hasans var darīt divus darbus vienlaikus, turklāt dažādiem pasūtītājiem, ja vien to intereses nav pretrunā.

Un tas mani priecēja.

Tas deva man mērķi, lika rīkoties.

Nekas tā neuzkurina dzīvotgribu, kā apziņa, ka ir kāds, kas gaida tavu nāvi. Es viņu atradīšu, uzzināšu, kāpēc, un padarīšu nekaitīgu.

Nāves otrais uzbrukums bija straujš, un, lai kā arī es būtu gribējis tajā vainot kādu konkrētu cilvēku, es to nespēju. Tas līdzinājās aklam liktenim, kas reizēm uzrodas kā nelūgts viesis pie pusdienu galda. Nobeigums vēl vairāk sajauca man galvu.

Tas notika šādi.

Lejā pie upes, lielās, auglīgās appludinātājas, robežu izdzēsējas, plakņu ģeometrijas mātes, sēdēja vegietis un zīmēja pretējo krastu. Man šķiet, ja viņš būtu tajā krastā, viņš būtu zīmējis šo te, uz kura tagad sēdēja, bet tas ir tikai cinisks minējums. Mani uztrauca tas, ka viņš viens bija devies uz šo silto, purvaino vietu, nepateicis ne vārda un nepaņēmis līdzi neko nāvējošāku par otrā numura zīmuli.

Tas notika.

Vecs, plankumains baļķis, kas peldēja netālu no krasta, pēkšņi pārstāja būt vecs, plankumains baļķis. Pret debesīm uzšāvās gara čūskas aste, tās otrā galā atriezās vesels pūrs asu zobu, un neskaitāmas mazas kājiņas, sataustījušas cietu zemi, sāka griezties kā īsti riteņi.

Es iekaucos un grābu pie jostas.

Mištigo nometa zīmēšanas bloku un lēca kājās.

Tomēr tas viņam uzklupa, un es vairs nedrīkstēju šaut.

Tāpēc metos uz priekšu, bet, kad nokļuvu pie Mištigo, viņš bija divu gredzenu apvīts un par diviem toņiem zilāks; briesmīgie zobi jau gatavojās kodienam.

Ir viens paņēmiens, kā likt jebkuram žņaudzējam atslābināt savas cilpas vismaz uz mirkli. Es tvēru pēc nezvēra augstu paceltās galvas, kas uz īsu brīdi bija sastingusi, it kā aplūkodama savas brokastis, un man izdevās ar pirkstiem iekrampēties zvīņainajās krokās, kas nokarājās abpus galvai.

No visa spēka grūdu īkšķus tam acīs.

Negaidot kāds milzis iegāza man ar pelēkzaļu pātagu.

Es pieslējos sēdus un atrados apmēram desmit pēdas no tās vietas, kur biju stāvējis. Mištigo gulēja vēl tālāk krastā.

Viņš jau cēlās kājās — un tad nezvērs uzbruka vēlreiz.

Tikai šoreiz tas uzbruka man, nevis viņam.

Tas izslējās apmēram astoņas pēdas virs zemes un gāzās man virsū. Rāvos sānis — un lielā, plakanā galva aizšāvās tikai pussprlža attālumā no manis un atsitās pret zemi, nošķiezdama visu ar dubļiem un akmeņiem.

Es aizvēlos vēl tālāk un sāku celties kājās, taču aste zibēdama vēlreiz notrieca mani pie zemes. Es rausos atpakaļ, bet no nezvēra cilpas izvairīties nepaspēju. Tā apvijās man ap gurniem, un es atkal nokritu.

Tajā mirklī pāris zilu roku apskāva mani tieši virs cilpas, bet spēja noturēt tikai dažas sekundes. Tad mūs abus sasēja mezglā.

Pūlējos izrauties, bet kā lai cīnās ar resnu, slidenu, bruņām klātu tauvu, ko klāj desmitiem kājiņu, kuras cenšas tevi saraut sīkos gabaliņos? Mana labā roka bija cieši piesieta pie sāniem, bet ar kreiso nespēju aizsniegt tik tālu, lai varētu to atbrīvot. Cilpas savilkās. Galva nāca man virsū, un es uzklupu ķermenim. Situ tam, skrāpēju, līdz beidzot man izdevās atbrīvot labo roku, cīniņa laikā zaudējot arī pa kādai ādas skrandai.

Kad galva laidās lejup, aizsargādamies pacēlu labo roku. Plauksta iekrampējās nezvēra apakšžoklī, neļaudama galvai tuvoties. Milzu cilpa apskāva manu vidukli vēl ciešāk nekā golema rokas. Tad nezvērs parāva galvu sānis, atbrīvodamies no mana tvēriena, un atplestie žokļi atkal tuvojās.

Mištigo izmisīgā cīņa droši vien bija nezvēru nokaitinājusi: galva uz mirkli apstājās, tādējādi dodama man iespēju pēdējai aizsardzībai.

Es iegrūdu rokas nezvēra mutē un neļāvu žokļiem sakļauties. Tā aukslējas bija glumas, un delna sāka lēnām slīdēt uz sāniem. Sasprindzinājis visus spēkus, vilku lejup apakšžokli. Mute atvērās vēl par puspēdu un, šķiet, ieķērās.

Nezvērs mēģināja atliekties, lai izrautos no manām rokām, bet tā cilpas bija pārāk cieši mūs apvijušas, un ķermenim trūka atbalsta laukuma.

Tāpēc cilpas nedaudz atslāba, dažas iztaisnojās, un galva rāvās atpakaļ. Man izdevās pieslieties uz ceļiem. Saliekts ragā, Mištigo gulēja apmēram sešu pēdu attālumā no manis.

Mana labā plauksta paslīdēja vēl mazdrusciņ; daudz netrūka, lai žokļi aizcirstos.

Tad es izdzirdu mežonīgu rēcienu.

Gandrīz acumirklī tam sekoja trīsas. Juzdams, ka nezvēra skavas uz īsu mirkli kļūst vājākas, atbrīvoju rokas. Ar baismu klikšķi žokļi aizcirtās, un ķermenis kratījās pirmsnāves konvulsijās. Uz brīdi es zaudēju samaņu.

Tad es jau plēsos, cik spēka, lai izrautos no cilpām. Gludais koka šķēps, kas bija caururbis boadilu, lēnām atņēma plēsoņam dzīvību, un tā kustības pēkšņi kļuva drīzāk krampjainas nekā agresīvas.

Locīdamies sāpēs, nezvērs vēl divas reizes notrieca mani gar zemi, bet es atbrīvoju Mištigo, mēs pagājām piecdesmit pēdas nostāk un vērojām tā nāvi. Tas vilkās diezgan ilgi.

Hasans stāvēja mums blakus ar neizdibināmu izteiksmi sejā. Assagai, kam viņš bija veltījis tik daudz laika un pūļu, savu darbu bija paveicis. Vēlāk, kad Džordžs uzšķērda šo radījumu, mēs ieraudzījām, ka šķēps ieurbies divu collu attālumā no sirds un pārcirtis lielo artēriju. Starp citu, kā to jau varēja gaidīt, boadilam katrā sānā bija pa ducim kāju.

Dos Santoss stāvēja blakus Hasanam, un Diāna stāvēja blakus Dos Santosam. Arī visi pārējie nometnes ļaudis stāvēja tur.

— Tīri nostrādāts, — es teicu. — Lielisks metiens! Paldies!

— Nieks vien ir, — attrauca Hasans.

Nieks vien ir, viņš bija sacījis. Tomēr šis nieks deva nāvējošu triecienu manām aizdomām, ka viņš sabojājis golemu. Ja Hasans gribētu mani nogalinat, kāpēc tad vajadzēja glābt no boadila?

Ja nu vienīgi viņa Portā teiktie vārdi bija pilnīga patiesība — ka viņš nolīgts apsargāt vegieti. Ja tas bija Hasana galvenais uzdevums, bet mana novākšana tikai pakārtota tam, tad, lai glābtu Mištigo, viņam nācās izglābt arī mani.

Taču tādā gadījumā…

Pie velna! Aizmirsti to!

Es metu akmeni, cik vien spēka, tad vēl vienu. Skimeri atlidos uz nometni nākamajā dienā, un mēs dosimies uz Atēnām, pa ceļam pieturot tikai Jaunajā Kairā, lai izlaistu Ramzesu un trīs viņa palīgus. Biju priecīgs, ka lidoju prom no Ēģiptes ar tās pelējumu, putekļiem un pusdzīvniecisku dievību pīšļiem. Man šī vieta jau šķebināja dūšu.

Tad no Portas piezvanīja Fils, un Ramzess iesauca mani radioteltī.

—  Konrād, te Fils. Tikko pabeidzu viņas elēģiju un gribu tev to nolasīt. Lai gan nekad neesmu ticies ar Kasandru, es dzirdēju, kā tu par viņu stāsti, un redzēju viņas foto, tāpēc domāju, ka man ir izdevusies ļoti laba…

—    Fil, es tevi lūdzu! Man pašlaik nav vajadzīgi dzejiski mierinājumi. Varbūt kādu citu reizi.

—    Sī nav iepriekš sarakstīta. Zinu, ka tev tās netīk, un es tevi pat sevišķi par to nevainoju.

Mana roka jau cēlās pie strāvas slēdža, tad sastinga un beigās paņēma vienu no Ramzesa cigaretēm.

— Labs ir, lasi! Es klausos.

Un viņš lasīja, un tā nebija slikta. Neko daudz no tās es vairs neatceros. Atceros tikai izteiksmīgos, skaidros vārdus, kas plūda no pasaules otras puses, un to, kā pats stāvēju, degdams miesas un dvēseles sāpēs. Viņš aprakstīja tās nimfas tikumus, pēc kuras Poseidons bija tiecies, taču zaudējis to savam brālim Hadesam. Viņš aicināja visus pasaules pamatelementus sērot. Un, kamēr Fils runāja, manas domas kavējās pie laimīgajām dienām Kosā; viss pārējais bija zudis, mēs atkal sēdējām uz «Zelta Skaidiņas» klāja, kuģojām uz mūsu nelielo salu ar tās svēto birzi, peldējāmies un, rokās sadevušies, gulējām saulē, neteikdami ne vārda, tikai ļaudami tās stariem kā spožam, maigam ūdenskritumam līt pār mūsu sārtajiem, kailajiem gariem tur, tajā bezgalīgajā krastmalā, kas riņķoja un riņķoja ap sīciņo karaļvalsti, ikreiz no jauna atgriezdamās pie mums.

Un, kad viņš bija beidzis un pāris reizes nokrekšķinājies, mana sala nozuda, aiznesdama sev līdzi arī daļu no manis, tāpēc ka šis laiks jau piederēja pagātnei.

— Paldies, Fil! — cs sacīju. — Elēģija bija lieliska.

—  Priecājos, ka tev tā patika, — viņš atbildēja un piebilda: — Šopēcpusdien es izlidoju uz Atēnām. Ja tev nav iebildumu, šajā ceļojuma posmā es gribētu jums piebiedroties.

— Protams, — es piekritu. — Taču vai drīkst zināt, kāpēc?

—  Nolēmu, ka vajadzētu vēlreiz apskatīt Grieķiju. Tā kā arī tu būsi tur, ceļojums varētu mazliet atgādināt jaunības dienas. Gribētu pēdējo reizi apciemot dažas Senās vietas.

— Tu runā tā, it kā grasītos mirt.

—  Nu… S-S terapija man palīdzēt vairs nespēj. Ir tāda sajūta, ka galvenā atspere jau gandrīz atslābusi. Varbūt izturēs vēl pāris uzvilcienus, bet varbūt arī ne. Lai nu kā, es vēlreiz gribu redzēt Grieķiju un jūtu, ka tā man ir pēdējā iespēja.

—  Tev tikai tā šķiet, bet, lai nu kā, rītvakar mēs visi ap pulksten astoņiem ieturēsim maltīti «Dārza Altārī».

— Lieliski! Tur arī tiksimies.

— Norunāts.

— Uz redzēšanos, Konrād!

— Uz redzēšanos!

Es gāju dušā, ieziedos un uzvilku tīras drēbes. Vairākās vietās vēl joprojām sūrstēja, bet vismaz biju tīrs. Tad sameklēju vegieti — viņš tikko bija beidzis darīt to pašu —, un ar drūmu skatienu pienagloju viņu pie sienas.

—  Var jau būt, ka es kļūdos, — es sacīju, — bet šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc jūs man likāt tēlot gladiatoru, ir tas, ka man piemīt augsts izdzīvošanas potenciāls. Vai ne tā?

— Tieši tā.

—  Līdz šim esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai tas nepaliktu tikai potenciāls, bet tiktu cītīgi izmantots vispārējās labklājības celšanai.

— Tad tāpēc jūs viens brukāt virsū mums visiem?

Es jau sāku sniegties pēc viņa rīkles, bet tad apķēros un nolaidu rokas. Mani gandarīja tas baiļu zibsnis, kas iepleta viņa acu zīlītes un savilka mutes kaktiņus. Vegietis pakāpās soli atpakaļ.

—  Es to laidīšu gar ausīm, — es teicu viņam. — Esmu šeit tikai tāpēc, lai vadātu jūs visur, kurp vien vēlaties, un rūpētos, lai jūs atgrieztos ar veselu ādu. Šorīt jūs man sagādājāt nelielas grūtības, piedāvājot sevi boadilam brokastīs. Ņemiet vērā — lai aizdegtu cigareti, nav obligāti jāiet uz elli. Kad sadomāsiet kaut kur iet viens pats, vispirms pārbaudiet, vai jums nekas nedraud. — Vegieša skats kļuva nedrošs. Viņš nolaida acis. — Un, ja draud, tad ņemiet sev līdzi bruņotus pavadoņus, — es turpināju, — ja jau pats negribat nēsāt ieroci. Tas arī viss, kas man bija sakāms. Ja negribat sadarboties, tā arī pasakiet, es tūlīt došos projām un atsūtīšu jums citu pavadoni. Starp citu, Lorels man šorīt to jau ieteica. Nu, kā būs? — es jautāju.

— Vai Lorels tiešām tā teica?

— Jā.

—  Brīnums gan… Jā, noteikti, es piekrītu jūsu prasībai. Tā šķiet ļoti saprātīga.

—   Lieliski! Jūs teicāt, ka šopēcpusdien vēlreiz gribat apmeklēt Valdnieču ieleju. Ramzess jūs turp aizvedīs. Man diez ko negribas darīt to pašam. Tālāk dosimies rīt no rīta desmitos. Tā ka esiet gatavs.

Es gāju projām, gaidot, ka viņš teiks kādu vārdu, kaut vienu.

Viņš neteica.

Par laimi dzīvi palikušajiem un vēl nedzimušajām paaudzēm, Skotija Trīs Dienu laikā nebija sevišķi cietusi. Es paķēru no saldētavas ledu un no pārtikas telts — zeltera pudeli, blakus guļamtīklam ieslēdzu dzesinātāju, atvēru krietnu skaitu pudeļu no personiskajiem krājumiem un pārējo dienas daļu gremdējos pārdomās par cilvēka pūliņu veltīgumu.

Vēlu vakarā, kaut cik atskurbis un samangojis kaut ko ēdamu, es paņēmu ieroci un izgāju paelpot svaigu gaisu.

Tuvodamies signalizatoriem nometnes austrumu pusē, izdzirdu balsis, tāpēc apsēdos tumsā, atspiedu muguru pret klintsbluķi un centos saklausīt, par ko tur runā. Pazinu Mištigo balss vibrējošos diminuendo un gribēju dzirdēt, ko viņš saka.

Tomēr nespēju sadzirdēt.

Viņš sēdēja mazliet par tālu no manis, un tuksneša akustika nebūt nav labākā pasaulē. Sēdēju tur, sasprindzinājis dzirdi, un notika tā, kā jau ne reizi vien bija noticis.

Pēkšņi sēdēju blakus Elenai uz segas un mana roka apskāva viņas plecus. Mana zilā roka…

Viss tas izgaisa, kad no apziņas, ka esmu vegietis, lai arī tikai pseidotelepātiskā vēlmju īstenošanā, man pārskrēja drebuļi pār kauliem — un cs atkal biju vecajā vietā pie klintsbluķa.

Tomēr es jutos tik vientuļš — un Elena bija šķitusi mīkstāka par klintsbluķi… un mani vēl arvien mocīja ziņkāre.

Tā es vēlreiz nokļuvu blakus viņai, vērodams…

— …to no šejienes nevar redzēt, — es teicu, — bet Vega ir pirmā lieluma zvaigzne, kas atrodas, kā jūs, Zemes iedzīvotāji, to saucat, — Liras zvaigznājā.

— Kā izskatās uz Teileras? — Elena vaicāja.

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad:

—    Cilvēki bieži vien nespēj aprakstīt pašu svarīgāko. Tomēr dažreiz grūtības sagādā tas, ka tās būtnes valodā, ar kuru tu sazinies, vispār nav vajadzīgā jēdziena. Teilera nepavisam nav līdzīga Zemei. Tur nav tuksnešu. Visa planēta ir viens vienīgs rūpīgi kopts ainavu parks. Taču… Ļauj man izņemt šo ziedu no taviem matiem. Tā. Paskaties uz to! Ko tu redzi?

— Skaistu, baltu ziedu. Tāpēc arī es to noplūcu un iespraudu sev matos.

—  Tomēr tas nav skaists, balts zieds. Vismaz man ne. Tavas acis atšķir gaismu ar viļņu garumu apmēram no četrtūkstoš līdz septiņtūkstoš divsimt angstrēmiem. Vcgieša acs vairāk izšķir ultravioleto spektru — līdz pat trīstūkstoš angstrēmiem. Mēs neredzam to, ko jūs saucat par «sarkano», bet šajā «baltajā» ziedā es saskatu divas krāsas, kurām jūsu valodā vispār nav nosaukuma. Manu ķermeni klāj raksti, ko tu nespēj saskatīt, bet tie ir ļoti līdzīgi manu ģimenes locekļu rakstiem, tā ka vegietis, kurš pazīst Stigo dzimtu, jau ieraudzījis mani, varētu pateikt, no kuras ģimenes un kuras provinces es esmu. Zemiešu acīs dažas mūsu gleznas šķiet pārāk košas, vai arī viņi tās redz it kā vienā krāsā — parasti zilā —, tāpēc ka viņi neredz daudzos pustoņus. Vairumā mūsu skaņdarbu jūs saklausīsiet ilgus klusuma brīžus, kas patiesībā ir piepildīti ar melodiju. Mūsu pilsētas ir tīras un loģiski būvētas. Tās uzkrāj dienasgaismu un saglabā to vēl ilgi naktī. Tās ir nesteidzīgu kustību, patīkamu skaņu vietas. Tas viss man ir ļoti dārgs, taču cs nezinu, kā lai to izskaidro… cilvēkam.

—   Bet cilvēki — es gribu teikt — Zemes cilvēki dzīvo jūsu pasaulēs…

—    Tomēr viņi nekad neredz, nedzird un neizjūt, kādas šīs pasaules ir īstenībā, kādas tās ir mums. Pastāv plaisa, ko var apzināties un saprast, bet pārvarēt — nekad. Tāpēc es tev nevaru pastāstīt, kā izskatās uz Teileras. Tā tev šķistu pavisam citāda pasaule, nekā tā ir man.

—    Vienalga, es gribētu to redzēt. Pat ļoti. Domāju, ka man patiktu tur dzīvot.

— Šaubos, vai tu tur justos laimīga.

— Kāpēc gan ne?

—  Tāpēc ka citu rasu imigranti ir un paliek citu rasu imigranti. Šeit tu piederi pie augstākās kārtas. Es /inu, ka jūs šo terminu nelietojat, bet tas ir ļoti piemērots. Jūsu Ministrijas darbinieki un viņu ģimenes locekļi ir visaugstākā kārta uz šīs planētas. Tālāk seko bagātnieki, kas nav Ministrijas darbinieki, tālāk lielie zemesīpašnieki, un pašā apakšā ir tie nelaimīgie, kuri mīt Senajās vietās. Šeit tu stāvi pašā virsotnē. Uz Teileras tu būtu pašā apakšā.

— Kāpēc tam tā jābūt? — viņa jautāja.

— Tāpēc ka tu redzi baltu ziedu. — Es atdevu viņai to atpakaļ.

Ilgu brīdi valdīja klusums un pūta viegls vējiņš.

— Lai vai kā, es esmu laimīga, ka tu ieradies šeit, — viņa sacīja.

— Šī patiešām ir interesanta planēta.

— Priecājos, ka tev tā patīk.

— Vai tas vīrs, ko dēvē par Konrādu, patiešām bija tavs mīļākais?

No šī pēkšņā jautājuma man pārskrēja drebuļi.

— Tā nav tava darīšana, — viņa atcirta, — bet atbilde ir — jā!

— Varu saprast, kāpēc, — viņš teica, un es jutos neērti, varbūt pat nedaudz kā vuārists, vai — izsmalcinājuma kalngals — kā tas, kurš novēro vuāristu novērošanas brīdī.

— Kāpēc? — viņa jautāja.

—  Tāpēc ka tu gribi to, kas ir dīvains, spēcīgs, eksotisks, tāpēc ka tu nekad nejūties labi tur, kur tu esi, kas tu esi.

—  Tā nav taisnība!.. Varbūt arī ir. Jā, viņš man reiz teica kaut ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka tā ir taisnība.

Tajā mirklī man kļuva viņas žēl. Tad, nemaz to neapzinoties, vēlēdamies Elenu kaut kā mierināt, es pastiepu roku un satvēru viņas plaukstu. Tikai tā bija Mištigo roka, kas kustējās, bet viņš pat nebija domājis to darīt. To gribēju es.

Pēkšņi es nobijos. Taču tieši tāpat jutās arī viņš. To varēja just.

Tobrīd es sajutu, ka vegietis apjautis svešinieku savā prātā; galva man sagriezās kā dziļā reibumā.

Ātrāk vēlējos nokļūt atpakaļ — un nokļuvu atpakaļ pie klintsbluķa, bet vēl paspēju ieraudzīt, kā viņa nomet puķi, un izdzirdu čukstus: — Apskauj mani!

Velns lai parauj to pseidotelepātisko vēlmju īstenošanos! Kādu dienu es vairs neticēšu, ka tā ir tikai šķietamība.

Tajā ziedā cs biju saskatījis divas krāsas, krāsas, kurām nezināju nosaukumus.

Devos atpakaļ uz nometni. Izgāju tai cauri un turpināju iet. Sasniedzis otru signāllaukuma malu, apsēdos smiltis un aizsmēķēju. Nakts bija vēsa, nakts bija tumša.

Pēc divām cigaretēm aiz muguras izdzirdu balsi, bet nepagriežos.

— «Lielajā mājā un liesmu mājā, tai lielajā dienā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, atdod man manu vārdu.»

—   Lieliski, — es klusi noteicu. — Piemērots citāts. Pazīstu «Mirušo grāmatu», kad dzirdu to necienīgi valkājam.

— Es nevalkāju, tikai — kā tu jau teici — piemēroti citēju.

— Lieliski.

— Tajā lielajā dienā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, — ja tev atdos tavu vārdu, kāds tas būs?

—   Man neatdos. Esmu ieplānojis nokavēties. Un kāda gan nozīme vārdam?

— Tas atkarīgs no vārda. Tāpēc pamēģināsim «Karagiosis».

—  Apsēdies tā, lai es varu tevi redzēt! Nepatīk, ja kāds stāv man aiz muguras.

— Labi šeit. Tāpēc?

— Kas tāpēc?

— Tāpēc pamēģināsim «Karagiosis».

— Kāpēc man tas būtu jādara?

— Tāpēc ka tas kaut ko nozīmē. Vismaz kādreiz nozīmēja.

—   Karagiosis bija tēls sengrieķu ēnu izrādēs, kaut kas līdzīgs Pančam eiropiešu komiskajās leļļu ludziņās. Viņš bija lempīgs āksts.

— Viņš bija viltīgs grieķis.

— Ha! Viņš bija pabailīgs un vēl neķītrs.

—  Viņš bija arī varonīgs. Viltīgs. Ar humora izjūtu. Viņš jau nu gan nojauktu piramīdu. Un bija stiprs, kad pats to gribēja.

— Kur viņš ir tagad?

— Arī es gribētu to zināt.

— Kāpēc tu man to jautā?

— Tāpēc, ka Hasans tevi nosauca šai vārdā tonakt, kad tu cīnījies ar golemu.

—    Ā… Skaidrs. Nu, tas vienkārši bija lamuvārds, vispārējs termins, sinonīms muļķim, iesauka, — tāpat kā ja es tevi sauktu par «rudo». Un ja tā padomā — interesanti, kādu tevi skata Mištigo? Tu zini, ka vegieši neredz tavu matu krāsu?

—  Mani neuztrauc tas, kādu mani redz vegieši. Mani interesē tas, kādu viņš redz tevi. Zinu, ka Mištigo datu mape par tevi ir diezgan bieza. Tur teikts, ka tu esot vairākus gadsimtus vecs.

—    Galīgas blēņas. Taču rādās, ka tu par šo mapi esi labi informēta. Cik bieza ir tava datu mape par Mištigo?

— Ne pārāk, vismaz pagaidām.

—  Šķiet, ka tu ienīsti viņu vairāk par visiem pārējiem. Vai tā ir taisnība?

— Jā!

— Kāpēc?

— Viņš ir vegietis.

— Nu un tad?

— Es vegiešus ienīstu, tas arī viss.

— Nē, tur ir kas vairāk!

— Tev taisnība. Tu zini, ka esi ļoti stiprs, vai ne?

—   Zinu.

—   Patiesībā tu esi visstiprākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējusi. Pietiekami stiprs, lai pārlauztu sprandu zirnekļsikspārnim, tad iekristu Pirejas jūras līcī, izpeldētu un vēl ieturētu brokastis.

—   Ir nu gan tev dīvaini piemēri!

—   Ne visai. Tu to darīji?

—   Kāpēc?

—   Es gribu zināt, man vajag zināt!

—   Atvaino!

—   Ar «atvaino» vien nepietiek. Pastāsti ko vairāk!

—   Esmu pateicis visu.

—   Nē. Mums vajadzīgs Karagiosis!

—   Kam mums?

—   Radpolam. Man.

—   Vēlreiz kāpēc?

—   Hasans ir gandrīz pusmūžību vecs. Karagiosis ir vecāks. Hasans pazina viņu, atcerējās, nosauca tevi par Karagiosi. Tu esi Karagiosis — nogalinātājs, Zemes aizstāvis, — un tagad tu mums esi nepieciešams. Ļoti nepieciešams. Harmagedona ir klāt — nevis ar balsīm un pērkoniem, bet ar uzskaites grāmatu. Vegietim jāmirst. Citas iespējas nav. Palīdzi mums apturēt viņu!

— Ko jūs gribat no manis?

— Ļauj Hasanam viņu iznīcināt.

— Nē!

— Kādēļ nē? Kas viņš tev ir?

—  Pilnīgi nekas. Atklāti sakot, man viņš ārkārtīgi nepatīk. Bet kas viņš ir jums?

— Mūsu iznīcinātājs.

—   Tad paskaidrojiet man, kas un kā, un es varbūt došu jums citādu atbildi.

— Es nedrīkstu.

— Kādēļ gan ne?

— Tādēļ ka nezinu.

— Tad ar labu nakti! Tas arī viss.

—  Pagaidi! Es tiešām nezinu, bet pavēle ir nākusi no Teileras, no turienes Radpola aģenta: «Viņam jāmirst! Viņa grāmata nav grāmata, viņš nav viņš pats, bet daudzi.» Es nezinu, ko tas nozīmē, bet mūsu aģents nekad nav melojis. Tu esi dzīvojis uz Teileras, tu esi dzīvojis uz Bekebas un dučos citu pasauļu. Tu esi Karagiosis. Tu zini, ka mūsu aģenti nekad nemelo, tāpēc ka tu esi Karagiosis un pats izveidoji šo spiegu tīklu. Tagad tu dzirdi viņu ziņojumus, bet nepievērs tiem uzmanību. Es tev saku, ko viņi saka, — vegietim jāmirst. Viņš simbolizē beigas visam tam, par ko mēs esam cīnījušies. Viņi apgalvo, ka vegietis esot inspektors, kuram nedrīkstot ļaut inspicēt. Tu zini signālu. Nauda pret Zemi. Dziļāk vegiešu jūgā. Aģents neko sākāk paskaidrot nevarēja.

—    Piedod! Esmu nolīgts, lai viņu apsargātu. Dod man citu iemeslu, un es došu tev citu atbildi. Pie tam Hasans mēģināja mani nogalināt.

—  Viņam lika tikai apturēt tevi, padarīt nekaitīgu, lai mēs varētu iznīcināt vegieti.

— Tas neder; nē, neder. Es to nepieļaušu. Ejiet savu ceļu! Es visu aizmirsīšu.

—    Nē, tev mums jāpalīdz. Ko gan Karagiosim nozīmē viena vegieša dzīvība?

—  Es nepiekritīšu viņa likvidēšanai, ja nebūs taisnīga un svarīga iemesla. Līdz šim neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu.

— Es neko vairāk nezinu.

— Tad ar labu nakti!

—  Nē. Tev ir divas sejas. No labās puses skatoties, tu esi pusdievs, no kreisās — dēmons. Viens no viņiem mums palīdzēs, vienam būs jāpalīdz. Un man nav svarīgi, kurš tas būs.

— Nemēģiniet aiztikt vegieti! Mēs viņu aizstāvēsim.

Tā mēs tur sēdējām. Viņa paņēma no manis cigareti, un mēs sēdējām un smēķējām.

—  Ienīstu tevi, — viņa sacīja pēc kāda laika. — Tam vajadzētu būt viegli, bet es nespēju.

Es klusēju.

— Tik bieži esmu redzējusi, kā tu, uzcirties melnajā formas tērpā, dzer rumu kā ūdeni, pārliecināts par kaut ko tādu, ko nevienam citam nekad nestāstīsi, un staigā, piepūties par savu pārdabisko spēku. Tu esi gatavs cīnīties savā svara kategorijā ar visu, kas vien kustas, vai ne tā?

— Tikai ne ar sarkanajām skudrām un kamenēm.

—  Varbūt tev ir kāds sevišķs plāns, par kuru mēs neko nezinām? Pastāsti mums, un mēs tev palīdzēsim to īstenot.

—  Tā ir tava iedoma, ka esmu Karagiosis. Es jau paskaidroju, kāpēc Hasans nosauca mani šajā vārdā. Fils pazina Karagiosi, un tu pazīsti Filu. Vai viņš kādreiz kaut ko tādu ir teicis?

— Tu jau zini, ka ne. Viņš ir tavs draugs un nenodos tevi.

—    Vai ir vēl kāda zīme, ja neņem vērā Hasana nejaušo izsaucienu, pēc kuras varētu pazīt Karagiosi?

—   Nē, par viņu nav nekādu rakstisku liecību. Tu darbojies ļoti pamatīgi.

— Tad viss ir kārtībā. Ej prom un netraucē mani!

— Nedzen projām! Lūdzu!

— Hasans mēģināja mani nogalināt.

—  Jā, viņš droši vien domāja, ka vieglāk būs tevi nogalināt, nekā atturēt no tā, ko esi nodomājis. Galu galā viņš zina par tevi vairāk nekā mēs.

— Tad kāpēc viņš šodien izglāba mani no boadila zobiem reizē ar Mištigo?

— Es labāk neteikšu..

— Tad aizmirsti visu, ko teicu.

—  Nē, es tev pateikšu. Viņam pie rokas bija vienīgi assagai. Viņš vēl nav to pilnīgi apguvis. Viņš negribēja trāpīt boadilam.

—   Tā!

—   Taču viņš netēmēja arī uz tevi. Tas briesmonis bija pārāk kustīgs. Viņš gribēja nogalināt vegieti, lai vēlāk mierīgi varētu teikt, ka gribējis glābt jūs abus ar vienīgo ieroci, kas gadījies pa rokai, un ka noticis šausmīgs nelaimes gadījums. Diemžēl šis nelaimes gadījums nenotika. Viņš netrāpīja mērķī.

— Tad kāpēc viņš neļāva boadilam vegieti nobeigt?

—  Tāpēc ka tu jau biji sagrābis tā galvu. Hasans baidījās, ka tu tomēr varētu viņu izglābt. Arābs baidās no tavām rokām.

—   Prieks to dzirdēt! Vai viņš vēl mēģinās nogalināt, pat ja es atsakos palīdzēt?

— Šķiet, ka jā.

— Tas ir ļoti skumji, mana dārgā, jo es to nepieļaušu.

—  Tu viņu neapturēsi. Ne arī mēs atcelsim savu pavēli. Pat tāpēc ne, ka esi Karagiosis un smagi pārdzīvo savu zaudējumu un manas skumjas par tevi appludina visu pasauli. Hasans ir asasīns. Viņš nekad nav kļūdījies.

— Arī es ne.

—  Nē, tu esi. Tu tikko kļūdījies attiecībā uz Radpolu, Zemi un visu, kas ir ko vērts.

— Sieviete, man pašam ir galva uz pleciem! Ej savu ceļu!

— Es nevaru.

— Kāpēc tā?

—  Ja tu to nezini, tad Karagiosis patiešām ir muļķis, āksts un lellīte ēnu teātrī.

—  Kāds vīrs, vārdā Tomass Kārlails, reiz rakstīja par varoņiem un to pielūgsmi. Viņš arī bija muļķis. Viņš ticēja, ka tādi radījumi patiešām pastāv. Varonību nosaka tikai apstākļi un izdevīgums.

— Pastāv jau vēl tāds jēdziens kā ideāli.

— Kas ir ideāls? Rēga rēgs, un tas arī viss.

— Lūdzu, nerunā tā!

— Man tas ir jādara, jo šajos vārdos ir patiesība.

— Tu melo, Karagiosi!

—  Nemeloju — vai arī, ja es to daru, tad tikai tevis pašas labā, meitenīt.

—  Es esmu pietiekami veca, lai būtu vecmāmiņa visiem, tikai tev ne, tāpēc nesauc mani par meitenīti. Vai tu zini, ka es valkāju parūku?

— Jā. Zinu.

—  Bet vai tu zini, ka es reiz saslimu ar vegiešu slimību un tāpēc man jāvalkā parūka?

— Nē. Piedod, lūdzu! Es to nezināju.

—  Pirms daudziem gadiem, kad biju vēl jauna, es strādāju vegiešu restorānā par izpriecu meiteni. Nekad neaizmirsīšu, kā viņu pretīgās plaušas šņāca pie manām krūtīm, kā viņu līķu krāsas miesa skārās klāt manējai. Es ienīstu viņus, Karagiosi, tā, kā tikai tāds kā tu — cilvēks, kas izjutis visus pasaules naidus, — spētu to saprast.

—  Man ļoti žēl, Diāna, ļoti žēl, ka tas vēl joprojām tev sāp. Bet es vēl neesmu gatavs darboties. Nesteidzini mani!

— Tātad tu esi Karagiosis?

— Jā.

— Tad es esmu apmierināta… mazliet.

— Bet vegietis dzīvos!

— To mēs vēl redzēsim.

— Jā, mēs vēl redzēsim. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti, Konrād!

Un es piecēlos un atstāju viņu tur sēžam, un atgriezos savā teltī. Vēlāk naktī viņa atnāca pie manis. Iečabējās telts durvis un palagi, un viņa bija klāt. Kad es jau būšu aizmirsis par viņu gandrīz visu — parūkas košo krāsu, mazo neapmierinātības ķeksīti starp acīm, cieši sakostos zobus, saraustīto runu, nedaudz manierīgās kustības,ķermeni, kas sildīja kā saule, un dīvainos pārmetumus cilvēkam, kurš es kādreiz varēju būt, — es atcerēšos tikai to, ka viņa atnāca pie manis, kad bija man ļoti nepieciešama, ka bija ļoti silta un ka atnāca pie manis.

Nākamajā rītā pēc brokastīm es gāju meklēt Mištigo, bet viņš pirmais atrada mani. Es biju lejā pie upes un devu norādījumus vīriem, kuriem bija jāparūpējas par feluku.

— Konrād, vai es drīkstu ar jums parunāt? — viņš klusi jautāja.

Es pamāju ar galvu un norādīju uz ieplaku.

— Dosimies turp. Te man viss ir nokārtots.

Mēs gājām.

Pēc kāda brīža viņš sacīja: — Jūs jau zināt, ka manā pasaulē pastāv vairākas garīgo treniņu sistēmas, kas dažkārt rada ekstrasensoras spējas…

—   Kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējis, — es atbildēju.

—   Vairumam vegiešu piemīt šādas spējas. Dažiem tās ir ļoti izteiktas. Daudziem ne. Tomēr mēs visi spējam tās sajust, noteikt to iedarbību uz sevi.

— Un tad?

—   Pats es neesmu telcpāts, bet, kā noprotu, jums piemīt šādas spējas, tāpēc ka jūs iedarbojāties uz mani. Es to jutu. Jums, cilvēkiem, tās sastopamas ļoti reti, tāpēc es par to nebiju padomājis un neveicu nekādus aizsargpasākumus. Un jūs trāpījāt man īstajā brīdī. Tādējādi jūs iekļuvāt manā prātā. Man ir jānoskaidro, cik daudz jūs uzzinājāt.

Acīmredzot šī redzes-iztēles pārklāšanās ir ekstrasensori ar kaut ko saistīta. Parasti šī pārklāšanās ir tikai īslaicīga identificēšanās ar objektu, plus vēl neliels ieskats tajās domās un jūtās, ko slēpj viņa teiktie vārdi, — taču dažreiz es tos sapratu nepareizi. Mištigo jautājums norādīja, ka viņš nezina, cik dziļi es esmu ticis, un, tā kā biju dzirdējis par dažiem profesionāliem vegiešu psihes ietekmētājiem, kas spēj ielauzties pat zemapziņā, es nolēmu blefot.

—     Es uzzināju, ka jūsu grāmata nebūs vienkāršs ceļojuma apraksts, — es teicu.

Viņš klusēja.

— Diemžēl neesmu vienīgais, kas par to zina, — es turpināju, — tāpēc jūs nokļūstat diezgan bīstamā stāvoklī.

— Kāpēc? — viņš negaidot pajautāja.

— Varbūt viņi pārprot? — es minēju uz labu laimi.

Vegietis noliedzoši pašūpoja galvu.

— Kas ir tie viņi?

— To es nevaru teikt.

— Bet man tas jāzina.

—  Diemžēl nevaru teikt. Ja gribat ceļojumu pārtraukt, es šodien pat varu nogādāt jūs uz Portu.

— Nē, es to nedrīkstu darīt. Man jāpaliek šeit. Ko lai iesāku?

—  Pastāstiet man par savu uzdevumu, un tad es varēšu jums dot kādu padomu.

—   Nē, jūs jau tā zināt pārāk daudz… Tad tāpēc Dos Santoss ir šeit, — vegietis izmeta. — Viņš ir mērenais. Radpola radikālais spārns noteikti ir kaut ko izošņājis par mani un, kā jau jūs teicāt, pārpratis. Viņam ir jāzina par briesmām. Varbūt man vajadzētu aiziet pie viņa…

—  Nē, — es noskaldīju, — es tā nedomāju. Tas patiesībā neko nemainīs. Un ko jūs viņam teiktu?

Klusums. Tad Mištigo sacīja: — Es saprotu, ko jūs gribējāt teikt. <ši doma arī man bija ienākusi prātā — ka viņš nemaz nav tik mērens, kā to varēja gaidīt. Ja tas ir tā, tad…

—   Nu, kā? — es jautāju. — Gribat atpakaļ?

—   Es nedrīkstu.

—   Tādā gadījumā, zilo zēn, tev būs jāuzticas man. Vari sākt ar to, ka pastāstīsi sīkāk par savu uzdevumu.

—  Nē! Man nav skaidrs, ko jūs zināt un ko ne. Acīm redzams, ka jūs cenšaties izvilināt no manis papildu informāciju, tāpēc nedomāju, ka jūs zināt sevišķi daudz. Tas, ko es daru, vēl joprojām jātur slepenībā.

Es iebildu: — Mēģinu jūs aizsargāt, tāpēc man nepieciešams maksimāli daudz informācijas.

—   Tad aizsargājiet manu ķermeni, par saviem centieniem un domām es parūpēšos pats. Turpmāk manā prātā jums vairs neiekļūt, tāpēc netērējiet velti laiku, lai par to pārliecinātos!

Sniedzu viņam automātisko pistoli.

—   Pārējā ceļojuma laikā iesaku jums nēsāt ieroci, lai aizsargātu savus centienus.

—   Labi.

Tā nozuda zem viņa plīvojošā krekla.

—   Puff… puff… puff… — vegietis dvesa.

—    Sasodīts… sasodīts, sasodīts! — šņāca mana elpa caur sakostajiem zobiem.

—   Ejiet kravāt somas! — es teicu. — Drīz dosimies tālāk.

Iedams atpakaļ uz nometni, es pārdomāju, ko man darīt. Viena

pati grāmata diez vai var izpostīt Zemi, Radpolu, Atgriešanos. Pat Fila «Zemes aicinājums» nespēja to paveikt. Taču šim Mištigo rakstu darbam ir jābūt kaut kam vairāk par vienkāršu grāmatu. Ceļojuma apraksts? Kāds tas varētu būt? Grūdiens kādā virzienā? Es nezināju, bet man tas bija jāuzzina. Jo Mištigo nevarēja atstāt dzīvu, ja tas iznicinās mūs, un tomēr es nevarēju pieļaut viņa iznīcināšanu, ja šis darbs kaut mazliet varētu mums palīdzēt. Un tas varētu palīdzēt.

Tāpēc kādam vajadzēja pieprasīt pārtraukumu, lai mēs varētu par to pārliecināties.

Saite nostiepās. Es tai sekoju.

—  Diāna, tu teici, ka es tev kā Karagiosis kaut ko nozīmējot, — es sacīju, kad mēs stāvējām viņas skimera ēnā.

— Šķiet, ka šiem vārdiem būs turpinājums.

—  Tad klausies! Es domāju, ka par vegieti jums, iespējams, nav taisnība. Neesmu īsti pārliecināts, bet, ja jūs maldāties, tad nogalinot viņu tiks izdarīta ļoti liela kļūda. Tādēļ es nevaru to pieļaut. Atturieties no saviem plāniem, līdz sasniegsim Atēnas. Un pieprasiet sīkākas ziņas par to Radpola pavēli.

Viņa palūkojās man acīs, tad sacīja: — Labi!

—   Kā būs ar Hasanu?

—   Viņš gaida.

—   Laiku un vietu viņš izvēlas pats, vai ne? Gaida vienīgi uzbrukumam izdevīgu mirkli.

— Jā.

—   Tad viņam ir jāpavēl gaidīt tikmēr, kamēr mēs visu skaidri zināsim.

— Labi.

— Vai tu pati viņam to pateiksi?

— Viņam tiks pateikts.

— Arī labi.

Es aizgriezos.

—  Bet, kad pienāks ziņojums — un ja tur būs teikts tas pats, kas iepriekš, — ko tad? — viņa vaicāja.

— Tad jau redzēs, — es nepagriezies atbildēju.

Pametu Diānu stāvam pie viņas skimera un devos pie savējā.

Kad šis ziņojums pienāca, ar tekstu, kādu jau biju gaidījis, sapratu, ka īstās nepatikšanas vēl tikai sāksies. Jo es jau biju izlēmis.

Tālu uz dienvidiem un austrumiem no mums vairākas vietas Madagaskarā vēl joprojām apdullināja Geigera skaitītājus ar radioaktīvo sāpju kliedzieniem — tā bija nodeva viena cilvēka prasmei.

Hasans — es par to nešaubījos — vēl arvien spēja pārvarēt jebkuru šķērsli, nepamirkšķinot savas saulē apsārtušās, nāvi skatīt pieradušās dzeltenās acis.

Viņu apstādināt būtu ļoti grūti.

Tas. Tālu apakšā.

Nāve, karstums, dubļu izraibināti paisuma viļņi, jaunas krasta līnijas.

Vulkānu izvirdums Hijā, Samā, Ikarijā, Naksā.

Pa pusei aprīta Halikarnāsa.

Kosas rietumu gals atkal virs ūdens, nu un tad?

Nāve, karstums, dubļu izraibināti paisuma viļņi. Jaunas krasta līnijas.

Es biju pārtraucis ceļojumu un atlidojis šurp ar visiem pārējiem, lai redzētu, kā te izskatās. Mištigo diktēja piezīmes un arī fotografēja.

Lorels bija teicis: «Turpiniet ceļojumu. Apdzīvotās vietas nav pārāk cietušas, jo Vidusjūra ir pilna galvenokārt ar visādām grabažām. Arī par cietušajiem cilvēkiem jau tiek gādāts. Tāpēc dodieties tālāk!»

Es lēnām laidos pāri tam, kas bija palicis pāri no Kosas, — salas rietumu daļai. Tā bija skarba, vulkāniska zeme; šur un tur rēgojās jauni krāteri, tie vēl aizvien kūpēja starp sniegbalti spožajām jūras putu mežģīnēm, kas krustām šķērsām viļņojās pār zemi. Tur kādreiz stāvējusi senā Astipalajas galvaspilsēta. Tukidīds stāsta, ka to esot nopostījusi spēcīga zemestrīce. Viņam vajadzētu redzēt šo te. Mana pilsēta Kosas ziemeļos bija apdzīvota jau trīssimt trīsdesmit sestajā gadā pirms mūsu ēras. Nu viss ir zudis, palikuši pāri tikai ūdens un liesmas. Nekā vairs nav — ne Hipokrāta platānas, ne Lodžas mošejas, ne Rodas bruņinieku pils, ne strūklakas, ne manas lauku mājas, ne sievas — tas viss, vai nu paisumu aizslaucīts, vai arī grimis jūras dzīlēs, es nezinu, — ir sekojis mirušajam Teokrītam — tam, kurš darīja visu, kas viņa spēkos, lai pirms tik daudziem gadiem iemūžinātu šīs vietas.

Zudis. Prom. Tālu. Man vienlaikus nemirstīgs un zudis. Tālāk uz austrumiem tikai dažas smailes vēl rēgojās virs ūdens, atgādinot par to augsto kalnu grēdu, kas agrāk bija izrobojusi salas ziemeļu krasta līdzeno plūdumu. Tur kādreiz slējās varenā Dhikaios jeb Taisnīgā Kristus smaile, kas reiz caur mākoņiem raudzījās uz ciematiem tās ziemeļu nogāzē. Tagad no tās pāri palikusi tikai niecīga saliņa; neviens tā arī nepaspēja uzkāpt līdz šai saliņai.

Toreiz droši vien notika tāpat, toreiz pirms tik daudziem gadiem, kad jūra, ko netālu no manas dzimtenes bija aizturējusi Halkīdas pussala, saslējās un metās virsū zemei; toreiz, kad iekšzemes jūras ūdeņi bija izlauzuši sev ccļu caur Tempes aizu, šīs zemestrīces varenās konvulsijas lika plaisāt pašu dievu mājokļa Olimpa klinšainajām sienām un izglābti tika vienīgi Dcikalions ar savu sievu, kurus dievi noturēja virs ūdens tāpēc, lai radītu mītu un atstātu dažus cilvēkus, kas varētu to pastāstīt.

— Jūs tur dzīvojāt, — ieteicās Mištigo.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Bet jūs taču esat dzimis Makrinicas ciematā Tesālijas kalnos?

— Jā.

— Tomēr apmetāties uz dzīvi šeit?

— Uz neilgu laiku.

—   «Mājas» — šis jēdziens ir kopējs visiem, — viņš teica. — Es to augstu vērtēju.

— Paldies!

Es vēl arvien raudzījos lejup skumju, vājuma un bēdu pārņemts; tad visu ietina tumsa.

Atēnas pēc ilgas prombūtnes sagaida mani ar pēkšņu laipnību, kas vienmēr spirdzina, bieži liek justies jaunākam, dažkārt mulsina. Fils reiz nolasīja man dažas rindas, ko sarakstījis viens no pēdējiem grieķu dzejas dižgariem Georgs Scferiss; viņš apgalvoja, ka dzejnieks runājis par šolaiku Grieķiju, vegiešiem teikdams šādus vārdus: «Zeme, ne vairs mūsu un ne arī jūsu.» Kad es aizrādīju, ka Serafisa dzīves laikā te vegiešu vēl nebija, Fils atcirta, ka dzeja pastāvot ārpus telpas un laika un nozīmējot tikai to, ko tā nozīmējot lasītājam. Es nekad neesmu ticējis, ka literāta iztēle ļauj ceļot laikā, un man bija vēl citi iemesli nepiekrist šim apgalvojumam.

Tā ir mūsu zeme. Goti, huņņi, bulgāri, serbi, franki, turki un pēdējā laikā arī vegieši nekad nav varējuši mums to atņemt. Tauta, es — mēs esam izdzīvojuši. Atēnas un es esam nedaudz mainījušies. Tomēr kontinentālā Grieķija paliek kontinentālā Grieķija, un man tā nemainās. Pamēģini to atņemt, un mani klefti, līdzīgi senajiem atriebējiem, aizies kalnos. Tu paiesi garām, bet Grieķijas kalni paliks, nemainīsies, ar degoša kazas gurna kaula smaku, ar asins un vīna smārdu, ar saldinātu mandeļu garšu, ar aukšio nakts vēju un debesim, kas ir tik koši zilas kā dieva acis saules gaismā. Aiztiec tos, ja tev pietiek drosmes!

Tieši tāpēc cs jūtos tik labi ik reizi, kad atgriežos, jo tagad, kad man uz pleciem gulst milzīga gadu nasta, es jūtu to pašu pret visu zemeslodi. Tieši tāpēc arī es cīnījos, nogalināju, spridzināju un piedevām izmēģināju visus likumīgos paņēmienus, lai vegieši vairs nekārotu atpirkt mūsu zemi — gabalu pēc gabala — no promesošās valdības tur, uz Teileras. Tieši tāpēc es lauzu sev ceļu, — jau ar citu vārdu — lielajā valsts pārvaldes mašīnā, kam pakļauta šī planēta, — un tieši Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļā. Tur es varēju cīnīties, lai, gaidot nākamo attīstības posmu, saglabātu to, kas vēl palicis.

Radpola vendeta bija nobaidījusi kā izceļotājus, tā arī vegiešus. Viņi nebija sapratuši, ka Trīs Dienas pārdzīvojušo cilvēku pēcteči nelabprāt atteiksies no skaistākajām krastmalām, lai ļautu ierīkot tur kūrortus vegiešiem, kā arī neļaus saviem dēliem un meitām tajos strādāt, nedz arī vadās vegiešus pa pilsētu drupām, tiem par uzjautrinājumu norādīdami uz interesantākajām vietām. Tieši tāpēc vairums darbinieku uzskatīja Ministriju par svešzemnieku iestādi.

Mēs bijām izsūtījuši aicinājumus Marsa un Titāna koloniju pēctečiem, taču uz Zemi neviens neatgriezās. Tur viņi bija kļuvuši mīkstčauļi, jo barojās ar kultūru, kas ir galvas tiesu pārāka par mūsējo. Viņi bija zaudējuši savu patību. Pametuši mūs.

Tomēr de jure tā skaitījās Zemes valdība, ko likumīgi ievēlējis promesošais vairākums, — un, ja labi apdomā, varbūt arī de facto. Biju cerējis, ka tik tālu nenonāks.

Gandrīz pusgadsimtu nekas nemainījās. Nekādu jaunu kūrortu vegiešiem, nekādu Radpola terorisma aktu. Un arī nekādas Atgriešanās. Drīz sāksies pārmaiņas. Tās gaidāmas — ja jau Mištigo patiešām atlidojis pārbaudīt.

Diena, kad ierados Atēnās, bija nemīlīga, sijāja auksts lietus, — Atēnās, ko nesenā zemestrīce bija sakratījusi un pārveidojusi, — un, lai gan man smadzenes urdīja kāds jautājums, bet ķermeni klāja nobrāzumi, tomēr es jutos atspirdzis. Nacionālais muzejs vēl joprojām stāvēja starp Tossitsa un Vesileos Irakliou, Akropole tagad bija daudz vairāk sagrauta nekā manās atmiņās, «Dārza Altāra» viesnīca — agrākā karaļu pils — tur, Nacionālā dārza ziemeļrietumu stūrī pretī Konstitūcijas laukumam bija kratīta, tomēr, par spīti tam, stāvēja un darbojās.

Mēs iegājām un piereģistrējāmies.

Kā Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotajam man izrādīja sevišķu uzmanību. Mani izmitināja deviņpadsmitajā numurā.

Tas nebija gluži tāds, kādu to atstāju. Telpas bija iztīrītas un sakārtotas.

Neliela metāla plāksnīte pie durvīm vēstīja:

Šis numurs bija Konstantīna Karagiosa štābs Radpola dibināšanas un Atgriešanās nemieru laikā.

Gultas galvgali greznoja dekoratīva plāksne, uz kuras varēja lasīt:

Šajā gultā ir gulējis Konstantīns Karagiosis.

Garajā, šaurajā priekštelpā pie tālākās sienas es pamanīju vēl vienu. Tur bija rakstīts:

So plankumu uz sienas atstāja pudele, ko pāri istabai meta Konstantīns Karagiosis par godu Madagaskaras bombardēšanai.

Ticiet vai neticiet — tā ir jūsu darīšana.

Sajā krēslā ir sēdējis Konstantīns Karagiosis, uzstāja vēl kāda cita.

Es patiešām baidījos ieiet vannas istabā.

Vēlāk naktī, kad staigāju pa savas gandrīz tuksnesīgās pilsētas slapjo un gružiem nosēto bruģi, manas atmiņas un pašreizējās domas atgādināja divas kopā saplūstošas upes. Pārējie palika viesnīcā krācam, bet es nokāpu pa «Altāra» platajām kāpnēm, apstājos, lai izlasītu kādu izrakstu no Perikla bēru runas, kas bija iekalta uz nezināmajam kareivim veltīta pieminekļa sāniem, — «Visa zeme ir dižu cilvēku kaps», — brīdi aplūkoju vareno senatnes karotāju, kurš pat uz nāves gultas nešķīrās no ieročiem; šī statuja, lai gan marmorā cirsta, šķita izstarojam siltumu, jo nakts tā piestāv Atēnām, — un tad devos tālāk, iedams pa Amālijas prospektu.

Tas bija jauks vakars: ouzo, guivetsi, Kokkinelli, yaourti, Mettvca, daudz stipras kafijas un Fila strīdi ar Džordžu par evolūciju.

—  Vai tu tiešām neredzi, kā šeit, uz šīs planētas, kad viss dzīvais tuvojas iznīcībai, reālā dzīve saplūst ar mītiem?

—  Ko tu ar to gribi teikt? — Džordžs jautāja, tīrīdams traipu no biksēm un sakārtodams uz deguna brilles.

—  Es gribu teikt, ka jau toreiz, kad cilvēce iznira no nebūtības tumsas, tā nesa sev līdzi leģendas, mītus un atmiņas par pasakainiem radījumiem. Tagad mēs grimstam tajā pašā tumsā. Dzīvības spēks kļūst vājš un nepastāvīgs un atgriežas pie tām pirmatnējām dzīvības formām, kas visu šo laiku pastāvējušas tikai neskaidrās atmiņās…

—   Muļķības, Fil! Dzīvības spēks? Kurā gadsimtā tu dzīvo? Tu runā tā, it kā visa attīstība notiktu apzināti.

— Tā tas ir.

— Tad, lūdzams, pierādi!

—  Tavā muzejā stāv trīs satīru skeleti un dzīvu satīru fotogrāfijas. Tie mīt šajos kalnos.

—   Arī kentauri šeit ir manīti un puķes — vampīri, un zirgi ar spārnu rudimentiem. Katrā jūrā mājo jūras čūskas. Importēti zirnekļsikspārņi vago mūsu debesis. Daudzi cilvēki pat apzvēr, ka tikušies ar Tesālijas melno nezvēru, kas ēd cilvēkus, kaulus un nez ko vēl, — daudz dažādu leģendu atkal kļūst par īstenību.

Džordžs nopūtās.

—    Viss, ko tu sacīji, pierāda tikai to, kas bezgalīgajā laika plūdumā var parādīties jebkāda dzīvības forma, ja tikai ir faktori, kas veicina strauju tās attīstību, un ilgstoši labvēlīgi apstākļi augšanai. Visas uz zemes izveidojušās formas, ko tu minēji, ir mutanti, būtnes, kas radušās starojuma vietu apkārtnē. Tesālijas kalnos arī ir viena šāda vieta. Ja šajā mirklī te iedrāztos Tesālijas melnais nezvērs ar satīru uz muguras, tas nedz mainītu manus uzskatus, nedz arī pierādītu tavējos.

Tobrīd es palūkojos uz durvīm, cerēdams ieraudzīt nevis melno nezvēru, bet kādu neuzkrītoša izskata vecu vīriņu, kurš sāniski iesprauktos telpā, pakluptu un dotos tālāk, vai arī viesmīli, kurš nestu Diānai nepasūtīta dzēriena glāzi ar salvetē ielocītu zīmīti.

Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Iedams pa Amālijas prospektu gar Hadriana vārtiem un Zeva templi, es vēl arvien nezināju, kādai jābūt šai ziņai. Diāna bija sazinājusies ar Radpolu, bet līdz šim atbilde nebija saņemta. Vēl pēc trīsdesmit sešām stundām mēs trauksimies no Atēnām uz Lamiju, tad tālāk kājām pa apvidu, kur aug dīvaini, agrāk neredzēti vīteņaugiem klāti koki ar garām, blāvām, sarkandzīslotām lapām, zarainiem izaugumiem lapotnēs un veselu klājumu strige-fleur pie saknēm, tad pāri saules pielietiem līdzenumiem, augšup pa līkumotām kazu takām, pāri galvu reibinošām klintīm un lejup dziļās ieplakās garām sagrautiem klosteriem. Tā bija ārprātīga iecere, bet tā vēlējās Mištigo. Tikai tāpēc, ka cs tur esmu dzimis, viņš uzskatīja, ka būs pilnīgā drošībā. Es centos viņam stāstīt par mežonīgajiem zvēriem, par cilvēkēdājiem kourītiem — cilti, kas klaiņo šajā apvidū. Taču viņš gribēja, līdzīgi Pausanijam, redzēt to visu, ceļojot kājām. Labi, es nospriedu, ja viņu nenožmiegs Radpols, tad to izdarīs fauna.

Tomēr — vienkārši drošības labad — aizgāju uz vietējo Zemes valdības pasta nodaļu, lai iegādātos divkaujas atļauju un samaksātu nāves nodokli. Tā kā biju pilnvarotais, tad nolēmu, ka ievērošu visas formalitātes.

Ja Hasans gribēja nogalināt, tad es likumīgi nogalināšu viņu pašu.

No nelielās kafejnīcas ielas otrā pusē es izdzirdu plūstam buzuki skaņas. Daļēji pēc paša vēlēšanās, daļēji tāpēc, ka jutu aiz sevis «asti», šķērsoju ielu un iegāju tur. Apsēdos pie maza galdiņa ar muguru pret sienu un seju pret durvīm, pasūtīju turku kafiju, cigarešu paciņu un klausījos dziesmas par nāvi, trimdu, nelaimēm un mūžseno vīrieša un sievietes neuzticību.

Telpa izrādījās mazāka, nekā šķita no ielas, — zemi griesti, netīra grīda, blāva puskrēsla. Dziedātāja bija drukna sieviete dzeltenā kleitā, ar bagātīgi uzkrāsotām skropstām. Šķindēja glāzes, palsajā gaisā varēja redzēt, kā lēnām krīt putekļi, uz grīdas izkaisītās zāģu skaidas bija mitras. Mans galds atradās pie bāra letes. Te bija cilvēku divpadsmit; trīs miegaina izskata meitenes, kas sēdēja pie letes, kāds vīrs ar netīru fesku galvā un vēl kāds, kurš krāca, nolicis galvu uz izstieptas rokas; četri citi smējās pie galda pretējā stūrī, vēl vairāki vienatnē stingām sejām sūca kafiju, klausījās un gaidīja — varbūt arī ne —, ka kaut kas atgadīsies vai kāds ieradīsies.

Tomēr nekas nenotika. Tādēļ pēc trešās kafijas tases samaksāju resnajam, ūsainajam īpašniekam savu tēriņu un izgāju ārā.

Aiz durvīm temperatūra šķita kritusies par vairākiem grādiem. Iela bija tukša un pilnīgi tumša. Es nogriezos pa labi uz Leoforos Dionisiou Aeropagitous un gāju uz priekšu, līdz sasniedzu salauzto žogu, kas stiepās pār Akropoles dienvidu nogāzi.

Tālu aizmugurē uz ielas stūra izdzirdu soļus. Kādu brīdi stāvēju, taču visapkārt valdīja klusums un piķa melna nakts. Paraustījis plecus, gāju caur vārtiem uz Eleiteras Dionlsa templi. No tempļa bija palikuši pāri vienīgi pamati. Turpināju iet Teātra virzienā.

Fils toreiz bija izteicies, ka vēsture, līdzīgi pulksteņa rādītājiem, virzoties pa milzu apli, dienu pēc dienas riņķodama gar vieniem un tiem pašiem cipariem.

«Vēsturiskā bioloģija pierāda, ka tev nav taisnība,» iebilda Džordžs.

«Es to nedomāju burtiski,» Fils atcirta.

«Tad mums jāvienojas par kopīgu valodu, pirms sākam runāt par ko citu.»

Mištigo tobrīd iesmējās.

Elena pieskārās Dos Santosa rokai un apjautājās par nabaga zirgiem, uz kuriem jāja pikadori. Spānis tikai paraustīja plecus, ielēja viņai vēl sarkanvīnu un izdzēra savējo.

«Tas pieder pie izrādes,» viņš atbildēja.

Un nekādas ziņas, nekādas ziņas.

Gāju tālāk caur drazām, par ko laiks pārvērš diženumu. No kāju apakšas gaisā uzšāvās izbiedēts putns, izgrūda baiļu kliedzienu un nozuda tumsā. Es turpināju staigāt, beidzot ieklīdu vecajā Teātrī, gāju lejup…

Par muļķīgajām plāksnītēm, kas rotāja manu viesnīcas numuru, Diāna nemaz nebija tik pārsteigta, kā biju gaidījis.

«Tās šeit iederas. Protams! Iederas.»

«Ha!»

«Agrāk to vietā būtu tevis nošauto dzīvnieku galvas. Vai arī tevis uzvarēto ienaidnieku vairogi..Tagad mēs esam civilizēti. Šis ir tas jaunais veids.»

«Vēlreiz-ha!» Es mainīju sarunas tematu. «Vai ir kāda ziņa par vegieti?»

«Nē.»

«Jūs gribat viņa galvu.»

«Es neesmu labi audzināta. Saki, vai Fils vienmēr ir bijis tāds muļķis? Arī tad, agrāk?»

«Nē, nebija. Arī tagad viņš tāds nav. Filu nomāc viduvēja talanta lāsts. Mūsdienās viņu uzskata par pēdējo dzejnieku romantiķi, bet tādi nevienu vairs neinteresē. Fils savu misticismu noved līdz bezjēdzībai, jo, līdzīgi Vērdsvertam, ir pārdzīvojis savu laiku. Tagad viņš dzīvo jaukās pagātnes spoguļattēlā. Gluži kā Bairons viņš reiz pārpeldēja Hellespontu, bet mūsdienās viņš vairāk atgādina Jeitsu, un viņa vienīgais prieciņš ir jaunu dāmu sabiedrība, ko viņš var garlaikot ar savu filozofiju un dažkārt savaldzināt ar saistoši izstāstītu atmiņu fragmentu. Fils ir vecs. Viņa rakstu darbos reizēm pamirdz agrākā talanta dzirksts, bet ne jau tikai sarakstītajās rindās slēpās viņa talants.»

' «Kā tā?»

«Atceros kādu nomākušos dienu, kad viņš stāvēja Dionīsa teātrī un lasīja savu himnu Pānam. Tur bija divi līdz trīs simti klausītāju — dievi vien zina, kāpēc viņi vispār sapulcējās, — un viņš sāka deklamēt. Lai gan Fila grieķu valoda nav sevišķi laba, balss tomēr bija ļoti iespaidīga un izturēšanās — visai iedvesmojoša. Pēc kāda laika sāka smidzināt, taču neviens negāja projām. Neilgi pirms beigām nogranda pērkons, tas izklausījās pēc šausmīgu smieklu šalts, un pūlim pārskrēja drebuļi. Es nesaku, ka tas bija kā Tespīda laikā, bet daudzi promejot vēl meta skatus pār plecu.

Arī mani tas ļoti iespaidoja. Tad pēc vairākām dienām es izlasīju šo poēmu, un tā nelikās nekas īpašs, nekas saturīgs. Svarīgi bija tas, kā viņš to pasniedza. Šī spēja viņam zudusi reizē ar jaunību; palikusi māksla, kura nav tik spēcīga, lai vairotu viņa slavu, — tā tikai saglabā leģendu par viņu. Fils ņem to ļaunā un mierina sevi ar miglainu filozofiju, bet, ja man jāatbild uz tavu jautājumu, — nē, vienmēr viņš nav bijis tāds muļķis.»

«Iespējams, ka arī viņa filozofijā ir daļiņa taisnības.»

«Ko tu ar to gribi teikt?»

«Milzu aplis. Dīvaino nezvēru laikmets atkal nāk mums virsū. Kā arī varoņu un pusdievu laikmets.»

«F-s esmu saticis tikai dīvainos nezvērus.»

«Šajā gultā ir guičjis Ktirariosis tur Stāv rakstīts. Izskatās diezgan ērta.»

«Ir jau arī. Redzi?»

«Jā. Vai es drīkstu paņemt šo plāksnīti par piemiņu?»

«Ja tu tā vēlies.»

Es devos uz proscēniju. Pie kāpnēm sākās bareljefi ar epizodēm no Dionīsa dzīves. Ar manu rīkojumu ikvienam gidam un ikvienam tūristam ceļojuma laikā jānēsā sev līdzi ne mazāk par trim magnēzija signālgaismām. Es vienai izvilku drošinātāju un nometu degli zemē. Uzliesmojumu no lejas neļaus saskatīt kalna slīpums un mūri.

Es neskatījos uz spožo liesmu, bet uz sudrabaini mirdzošajām figūrām virs tās. Tur bija Hermejs, kuru vēl zīdaiņa vecumā stāda priekšā Zcvam, kamēr koribanti abpus tronim izpilda fantastisku kara deju, tur bija Ikars, kuram Dionīss iemācījis audzēt vīnogas, — viņš gatavojas upurēt kazu, bet viņa meita piedāvā plāceņus dievam (tas stāv malā un ar kādu satīru aprunā šo meiteni); tur bija arī piedzērušais Silēns, kurš, atdarinādams Anteju, cenšas noturēt debesu jumu, tikai viņam tas ne visai labi veicas; tur bija arī visi pārējie pilsētu dievi, kuri iegriezušies šajā Teātrī, un es sazīmēju Hestiju, Tēsēju un Eireni ar pārpilnības ragu.

—    Tu dedzini ziedojumu dieviem, — kāds sacīja man aiz muguras.

Es nepagriežos. Balss skanēja no aizmugures, bet es nepagriežos, jo pazinu šo balsi.

— Iespējams, — es atbildēju.

— Pagājis jau ilgs laiks, kopš tu staigāji pa šo zemi, Grieķiju.

— Tev taisnība.

—  Tas tāpēc, ka tev nekad nav bijusi nemirstīga Penelope, kura ir tik pacietīga kā kalni, kura tic, ka viņas kalikanzaross atgriezīsies, un auž, tik pacietīga kā pakalni.

— Tu tagad esi ciema pasaku teicējs?

Viņš klusītēm iesmējās.

—  Es ganu daudzkājainās kazas tur, augstu kalnos, kur rožpirkste Aurora vispirms iekrāso debesis.

—  Jā, tu tiešām esi ciema pasaku teicējs. Kādēļ tu nesēdi savos augstajos kalnos un ar dziesmu nepavedini jauniešus?

— Pie tā vainīgi sapņi.

— Tiešām?

Es pagriezos un ielūkojos šai mūžsenajā sejā — krunciņas dziestošās liesmas gaismā tik melnas kā zvejnieku tīkli, kas nogrimuši pašās jūras dzīlēs, bārda tik balta ka sniegs, kas lēnām krīt no kalnu virsotnēm, acis tikpat zilas kā lakatiņš, kas apsiets ap pieri. Viņš atbalstījās uz sava ganu spieķa ne vairāk, kā kareivis atbalstās uz šķēpa. Es zināji»; ka viņam jau pāri simt gadiem un ka viņš nekad nav izgājis S-S terapijas kursu.

—   Pirms neilga laika es sapnī redzēju, ka stāvu melna tempļa vidū, — viņš man stāstīja. — Pienāca dievs Hadess un nostājās blakus, sagrāba manu roku un lika sekot. Taču es sacīju: «Nē!» un pamodos. Tas mani no tiesas uztrauca.

— Ko tu tovakar biji ēdis? Ogas no Starojuma vietas?

—   Lūdzu, nesmejies! Tad, nākamajā naktī, es sapņoju, ka stāvu smilšu un tumsības zemē. Viss sendienu varoņu spēks bija manī, un es cīnījos ar Anteju, Zemes dēlu, un uzveicu viņu. Tad pie manis vēlreiz atnāca dievs Hadess, saņēma aiz rokas un sacīja: «Tagad nāc man līdzi!» Taču es atkal neklausīju viņam un pamodos. Zeme tobrīd drebēja.

— Tas arī viss?

—  Nē. Pavisam nesen un nevis naktī, bet dienā, kad sēdēju zem koka, uzmanīdams ganāmpulku, es, būdams nomodā, redzēju sapni. Kā Foibs es cīnījos ar briesmoni Pītonu un gandrīz gāju bojā. Šoreiz Hadess neatnāca, bet, kad cs pagriezos, tur stāvēja viņa sūtnis

Hermejs, kas smaidīja un ar savu zizli kā ar šauteni rādīja uz manu pusi. Es noliedzoši papurināja galvu, un viņš zizli nolaida. Tad viņš to včlreiz pacēla un es palūkojos, kurp viņš rādīja.

—  Manā priekšā pletās Atēnas — šī vieta, šis teātris, tu, — un šeit sēdēja tās vecās sievas. Dzīves pavediena vērpēja sēdēja sapīkusi, jo bija aptinusi tavējo ap horizontu un nekur nevarēja redzēt tā galus. Audēja bija sadalījusi tavu pavedienu divos ļoti smalkos dzīparos. Viens stiepās atpakaļ pāri jūrām, līdz nozuda skatienam. Otrs veda augšup kalnos. Pie pirmā pakalna stāvēja Mironis, kurš turēja šo dzīparu savās baltajās, baltajās rokās. Aiz šī briesmoņa pie otra pakalna dzīpars stiepās pāri liesmojošai klintij. Aiz šīs klints stāvēja Melnais nezvērs, kas ar zobiem raustīja un plucināja tavu dzīparu.

Un visu laiku gar dzīparu gāja milzīgs svešzemju karotājs, un dzeltenas bija viņa acis un kails zobens viņa rokās, un vairākas reizes viņš to draudīgi pacēla virs galvas.

Tāpēc cs nācu no kalniem šurp uz Atēnām, lai satiktu tevi šeit, šajā vietā, lai teiktu, ka tev jādodas atpakaļ pāri jūrām, brīdinātu neiet kalnos, kur tevi gaida nāve. Jo, kad Hermess pacēla roku, cs sapratu, ka šie sapņi nebija mani, bet domāti tev, ak, tēvs, — sapratu, ka man tevi šeit jāatrod un jābrīdina. Dodies prom, kamēr vēl vari! Dodies prom! Lūdzu!

Es satvēru viņa plecu.

•— Jāson, mans dēls, es negriezīšos atpakaļ. Es uzņemos pilnu atbildību par saviem darbiem, labiem vai ļauniem — arī par paša nāvi, ja tas vajadzīgs, — un šoreiz man jāiet uz kalniem netālu no Starojuma vietas. Paldies tev par brīdinājumu! Mūsu ģimenē vienmēr rādījušies pravietiski sapņi, bet bieži tie ir mānīgi. Arī man ir bijuši sapņi — sapņi, kuros cs redzu pasauli ar citu cilvēku acīm, — dažreiz ļoti skaidri, dažreiz ne visai. Paldies tev par brīdinājumu! Ļoti žēl, ka nedrīkstu sekot tavam padomam.

— Tad es atgriezīšos pie ganāmpulka.

—  Nāc man līdzi uz viesnīcu. Rīt mēs ar skimeri aizvedīsim tevi līdz pat Lamijai.

— Nē, es nedz guļu lielās mājās, nedz arī lidoju ar skimeriem.

—  Tad tev droši vien laiks doties atceļā… bet labāk izdarīsim tā: pārnakšņosim tepat. Es esmu šī pieminekļa pilnvarotais.

—  Biju dzirdējis, ka tu atkal esi pie teikšanas lielajā valdībā. Vai atkal līs asinis?

— Ceru, ka ne.

Mēs sameklējām līdzenu laukumiņu un atlaidāmies uz Jāsona apmetņa.

— Kā tu tulko šos sapņus? — cs viņam pajautāju.

— Tavas dāvanas mēs saņemam četras reizes gadā, bet kad tu pats biji šeit pēdējo reizi?

— Apmēram pirms deviņpadsmit gadiem, — es atbildēju.

— Tātad tu neko nezini par Mironi?

— Nē.

—  Viņš ir lielāks gandrīz par visiem — garāks, resnāks, — āda bāla kā zivs vēders, zobi kā plēsoņam. Par viņu sāka stāstīt pirms gadiem piecpadsmit. Viņš parādās tikai naktīs. Dzer asinis. Iedams pa laukiem un meklēdams asinis — cilvēku, dzīvnieku, vienalga, kādas, — viņš smejas kā bērns. Vēlu vakaros smaidot ielūkojas pa guļamistabas logiem. Dedzina baznīcas. Sakūpina pienu. Piebaida priekšlaicīgas dzemdības. Stāsta, ka pa dienu viņš guļot zārkā, ko apsargājot kourītu cilts.

— Izklausās tikpat briesmīgs kā kalikanzaross.

— Tēvs, viņš patiešām pastāv! Nesen kāds nogalināja manas aitas. Lai kas tas arī būtu, tas saplosīja nabaga lopiņus un izsūca to asinis. Tāpēc es izraku sev slēptuvi, ko pārklāju ar zariem. Tajā naktī es sargāju. Pēc ilgas gaidīšanas viņš atnāca — un es tā pārbijos, ka nespēju pacelt lingu, jo viņš ir tāds, kā es jau stāstīju: liels — lielāks pat par tevi —, resns un nesen aprakta līķa krāsā. Ar rokām viņš pārlauza aitai sprandu un tieši no rīkles dzēra asinis. To redzēdams, es raudāju, jo biju pārāk nobijies, lai kaut ko darītu. Nākamajā dienā es aizdzinu savu ganāmpulku citur, un to neviens vairs netraucēja.'Ar šo stāstu es iebaidu savus mazmazbērnus — tavus mazmazmazbērnus, kad viņi man neklausa. Un viņš gaida tur, kalnos.

—  Hm, jā… Ja tu saki, ka esi viņu redzējis, tad tā ir taisnība. Dīvaini radījumi nāk no šīm Starojuma vietām. Mēs to zinām.

— «…Kur Prometejs izlēja pārāk daudz radības uguns.»

—  Nē, kur kāds izdzimtenis aizlaida šķērsām kobalta bumbu un kur zēni un meitenes mirdzošām acīm uzgavilēja — «Olē!» — radioaktīvajiem nokrišņiem. Un kā ar Melno nezvēru?

— Tas arī ir, par to es esmu pārliecināts. Kaut gan nekad neesmu viņu redzējis. Kā stāsta, tas esot ziloņa lielumā un ļoti ātrs, ēdot cilvēkus. Medījot līdzenumos. Varbūt kādu dienu tas satiksies ar Mironi un abi viens otru nogalēs.

— Parasti tā nenotiek, tomēr tā ir tīkama doma. Un tas ir viss, ko tu zini par šo nezvēru?

— Jā. Neviens nav redzējis to ilgāk par acumirkli.

— Labi, tad mēs pacentīsimies iztikt ar vēl mazāku laiku.

— Un vēl man tev jāpastāsta par Bortanu.

— Bortanu? Šis vārds man šķiet pazīstams.

— Tas ir tavs suns. Kad biju vēl mazs, es mēdzu jāt uz tā muguras un ar kājām sist pa bruņām klātajiem sāniem. Tad Bortans parasti sāka ņurdēt un ar zobiem sakampa kāju, bet pavisam vieglītēm.

—    Mans Bortans tik sen jau miris, ka gadījumā, ja tas būtu iemiesojies jjunā sunī un izracis vecā Bortana kaulus, tur nebūtu vairs, ko grau/t.

—  Agrāk arī es tāpat domāju. Taču divas dienas pēc tavas pēdējās aizbraukšanas tas iedrāzās manā būdā. Suns acīmredzot bija sekojis tev pa pēdām pāri visai Grieķijai.

— Tu esi pārliecināts, ka tas bija Bortans?

—   Vai vispār ir vēl pasaulē dzīvojis kāds cits suns vidēja zirga lielumā, ar bruņu plāksnēm klātiem sāniem un žokļiem kā lāču

slazdi?

—   Nē, domāju, ka ne. Varbūt tāpēc arī šī suga izmira. Ja suņi dzīvo cilvēku tuvumā, tiem patiešām ir nepieciešamas šādas bruņas, vienīgi tās tik ātri neuzaug. Ja Bortans vēl ir dzīvs, tad viņš noteikti ir pēdējais suns uz Zemes. Zini, mēs ar viņu kopā augām… tas bija tik sen, ka, to atceroties, iesāpas sirds. Toreiz, kad Bortans mums medībās pazuda, es domāju, ka noticis nelaimes gadījums. Ilgi viņu meklēju, līdz nospriedu, ka suns ir miris. Jau toreiz viņš bija neiedomājami vecs.

—  Var gadīties, ka Bortanu ievainoja un viņš daudzus gadus klīda apkārt. Tomēr viņš bija palicis tāds nats un sekoja tev pa pēdām arī tai pēdējā reizē. Un, ieraudzījis, ka tu esi projām, viņš iegaudojās un atkal dzinās tev pakaļ. Kopš tā laika neesam Bortanu vairs redzējuši. Taču dažreiz vēlu naktīs esmu dzirdējis kalnos atbalsojamies viņa medību saucienu.

—   Tam dumjajam mutantam vajadzēja taču zināt, ka nedrīkst nevienam tā pieķerties.

— Suņi bija dīvaini.

— Jā, tādi tie bija.

Un tad nakts vējš, auksts vējš caur gadu lokiem dzinās man pakaļ. Brāzma skāra manas acis. Nogurušas tās aizvērās.

Grieķija ir pilna ar leģendām kā suns ar blusām, pārbagāta ar visādām briesmām. Daudzi cietzemes apgabali pie Starojuma vietām jau izsenis ir bīstami. Tieši tāpēc Ministrija, kas teorētiski pārvalda visu Zemi, patiesībā tiecas tikai pēc salām. Ministrijas darbinieki kontinentālās Grieķijas daļā vairāk atgādina muitniekus uz kalnu pārejām. Par viņiem nepārtraukti smejas. Trīs Dienu laikā salas cieta daudz mazāk, tādējādi, kad telcrieši nolēma te atjaunot pārvaldes aparātu, tās gluži loģiski kļuva par Ministrijas iestāžu priekšposteņiem. Vēstures gaitā cietzemes iedzīvotāji vienmēr ir iebilduši pret to. Tomēr teritorijās ap Starojuma vietām vietējie nē vienmēr ir pilnvērtīgi cilvēki. Šis apstāklis saista vēsturisko nepatiku ar nenormālu uzvedību. Tieši tāpēc Grieķija ir pārbagāta ar visādām briesmām.

Mēs būtu varējuši kuģot gar krastu līdz pat Volai. Taisnību sakot, mēs būtu varējuši aizlidot uz Volu vai arī gandrīz uz jebkuru citu vietu. Taču Mištigo vēlējās no Lamijas iet kājām, iet kājām pa svešu zemi un just, kā atdzimst leģendas. Tieši tāpēc mēs skimerus atstājām Lamijā. Tieši tāpēc mēs kājām gājām uz Volu.

Tieši tāpēc mēs nonācām aci pret aci ar leģendu.

No Jāsona es atvadījos Atēnās. Viņš burāja gar krastu. Un prātīgi darīja.

Fils uzstāja, ka grib iet kopā ar mums, nevis piebiedroties ceļojuma beigās. Varbūt tas arī bija labāk, tomēr…

Ceļš uz Volu vijas cauri biezokņiem un pilnīgi kailiem līdzenumiem. Tas ved gar milzīgiem laukakmeņiem, reizumis arī gar būdu puduriem un magoņu laukiem, šķērso nelielus strautiņus, liecas ap pakalniem, dažkārt arī tiem pāri, kļūst platāks un pēc tam bez jebkāda acīm redzama iemesla atkal šaurāks.

Bija agrs rīts. Debesis nedaudz atgādināja zilu spoguli, tāpēc ka saules stari šķita plūstam no visām pusēm uzreiz. Vietās, kur krita ēna, pie zāles stiebriem un koku apakšējām lapām vēl karājās pa rasas lāsei.

Kādā romantiskā meža klajumā netālu no Volas ceļa es satiku savu pusvārdabrāli.

Šī vieta vēl toreiz, vecajos labajos laikos, bija kalpojusi par svētnīcu. Savās jaunības dienās ēs gāju turp diezgan bieži, jo man patika tas īpašais miers, kas te valdīja. Dažkārt es šeit sastapu puscilvēkus un necilvēkus, vai arī redzēju burvīgus sapņus, atradu pa kādam māla traukam, statuetes fragmentam vai kaut ko tamlīdzīgu, ko varēju pārdot tur, lejā — Lamijā vai Atēnās.

Takas uz turieni nav. Vienkārši ir jāzina, kur šī vieta atrodas. Es nebūtu viņus turp vedis, ja līdzi nenāktu Fils, jo zināju, ka viņam patīk viss, kas saistīts ar svētnīcām, sevišķu nozīmi, pagātnē grimušām lietām un tā tālāk. Jāiet apmēram pusjūdzi sāņus no ceļa cauri nelielam mežiņam, tik pašapmierinātam savā zaļo lapu un ēnu juceklī un akmeņu kaudžu haosā. Tad pēkšņi lejup no kalna — un atklājas, ka tālāk ceļu aizsprosto biezoknis; jālaužas tam cauri, līdz atduries pret kailu klints sienu. Ja tu saliecies un, turoties cieši pie šīs sienas, spraucies pa labi, tad nonāc klajumā, kur var atpūsties pirms tālākā ceļa.

Tad seko īss, straujš kritums, un tieši lejā ir apmēram piecdesmit metrus garš un divdesmit plats olveida klajums, kura šaurais gals iedūries klints plaisā; platākajā galā atrodas sekla ala, kas parasti stāv

tukša. Klajumā it kā nekārtīgi izmētāti guļ pa pusei zemē iegrimuši četrstūraini akmeņi. Gar tā malām aug savvaļas vīnogas, bet pašā vidū slejas milzīgs, mūžvecs koks, kura zari kā lietussargs plešas pāri visam laukumam, tā ka pat dienas laikā te valda krēsla. Tieši tāpēc to, kas notiek zem koka, ir grūti saskatīt pat no blakus esošā kalna.

Klajuma vidū mēs ieraudzījām satīru, kurš urbināja degunu.

Pamanīju, ka Džordža roka stiepjas pie sāniem pēc miega pistoles. Es satvēru viņu aiz delma, noraidoši pašūpoja galvu. Viņš paraustīja plecus, piekrītoši pamāja un nolaida roku.

Es izvilku aiz jostas aizbāztās ganu stabules, ko biju palūdzis Jāsonam. Ar žestu liku pārējiem pieplakt pie zemes un nekustēties. Paspēru pāris soļus uz priekšu un cēlu sīringu pie lūpām.

Pirmās notis vēl skanēja nedroši. Kur tie gadi, kopš nebiju spēlējis!

Satīra ausis pagriezās uz priekšu, un viņš palūkojās visapkārt. Tad sakustējās uz trīs pusēm, kā pārbiedēta vāvere, kas nevar izšķirties, kurā kokā mukt.

Taču, kad es atcerējos veco melodiju un pasviedu to gaisā, viņš drebēdams palika uz vietas.

Es spēlēju un atcerējos, atcerējos stabules, melodijas un visu to rūgto, saldo un reibinošo, ko vienmēr esmu zinājis. Tas viss atgriezās manī, kamēr es stāvēju tur un spēlēju tam puisietim ar pinkainajiem stulpiņiem, — pirkstu kustības, pareiza izelpa, īsās pasāžas, skaņu ērkšķi — viss tas, ko tikai sīringa spēj izteikt. Nevaru spēlēt pilsētās, bet pēkšņi es atkal biju es pats — un tad starp lapām ieraudzīju sejas un izdzirdu pakavu klaboņu.

Devos turp.

Jutos kā sapnī, redzēju, ka stāvu, atspiedies pret koku, un satīri ielenkuši mani no visām pusēm. Viņi mīņājās no vienas kājas uz otru, nespēdami nostāvēt mierā, un es viņiem spēlēju, kā bieži to biju darījis agrāk, pirms daudziem gadiem, lai gan nezināju, vai šie ir tie paši, kas toreiz, — patiesībā nemaz arī negribēju zināt. Viņi lēkāja man apkārt. Smējās, spīdinādami baltumbaltus zobus; viņu acis dzirkstīja, un viņi paši riņķoja ap koku, durstīdami gaisu ar ragiem, augstu virs zemes mētādami savas āža kājas, tālu noliekdamies uz priekšu, lēkdami gaisā, stampādami zemi.

Pārtraucu spēlēt un nolaidu sīringu.

Tas nebija cilvēka prāts, kas raudzījās uz mani no šīm mežonīgajām, tumšajām acīm, kad viņi visi piepeši bija pārvērtušies statujās — vienkārši stāvēja un lūkojās uz mani.

Vēlreiz lēni pacēlu stabules pie lūpām. Šoreiz es spēlēju dziesmu, ko biju sacerējis pašu pēdējo. Atcerējos to ļoti labi. Tā nedaudz atgādināja bēru dziesmu, un es to biju spēlējis tajā nakti, kad biju izlēmis, ka Karagiosim jāmirst.

Biju pārliecinājies par Atgriešanās bezcerīgumu. Viņi neatgriezīsies, viņi nekad neatgriezīsies! Zeme mirs. Aizgāju uz Dārzu un spēlēju šo pēdējo melodiju, ko biju iemācījies no vēja un varbūt arī no zvaigznēm. Nākamajā dienā Karagiosa lielā turbolaiva avarēja Pirejas līcī.

Satīri apsēdās zālē. Ik pa brītiņam kāds ar graciozu žestu paberzēja acis. Viņi sēdēja man visapkārt un uzmanīgi klausījās.

Cik ilgi es spēlēju, nevaru pateikt. Kad biju beidzis, nolaidu stabules un arī apsēdos. Pēc brītiņa viens no viņiem pastiepa roku, pieskārās sīringai un atkal žigli to atrāva. Viņš paskatījās uz mani.

—  Ejiet! — es teicu, bet viņi acīmredzot nesaprata.

Tāpēc es pieliku sīringu pie lūpām un vēlreiz nospēlēju pēdējās taktis.

Zeme mirst, mirst! Drīz tā būs mirusi. Ejiet mājās, svētki beigušies! Ir vēls, ir vēls, jau pārāk vēls…

Lielākais satīrs noraidoši papurināja galvu.

Ejiet projām, ejiet projām, ejiet projām tūlīt! Novērtējiet šo klusumu. Pēc dzīves vissmieklīgākā gambīta novērtējiet šo klusumu. Ko dievi cerēja panākt? Neko. Tā bija gandrīz vai spēle. Ejiet projām, ejiet projām, ejiet nu projām! Ir vēls, ir vēls, ir pārāk vēls…

Viņi vēl joprojām sēdēja, tāpēc es pielēcu kājās, sasitu plaukstas, uzkliedzu: «Ejiet!» — un ātri devos prom.

Sapulcināju savus līdzgājējus un vedu tos atpakaļ uz ceļu.

No Lamijas līdz Volai bija kilometru sešdesmit, ierēķinot arī līkumu ap Starojuma vietu. Pirmajā dienā mēs veicām apmēram piekto daļu. Tovakar mēs uzslējām savu nometni klajumā sāņus no ceļa, un Diāna pienāca pie manis un pajautāja: — Nu?

—    Ko nu?

—     Es tikko sazinājos ar Atēnām. Tukšums. Radpols klusē. Gribu, lai tu izlem tūlīt.

—  Tu esi ļoti noteikta. Kāpēc mēs nevarētu pagaidīt vēl mazliet?

—   Mēs jau tā esam gaidījuši pārāk ilgi. Ja nu viņš iedomājas beigt šo ceļojumu pirms laika? Šī apkārtne ir ļoti piemērota. Te var atgadīties visvisādi nelaimes gadījumi… Tu jau zini, ko teiks Rad-pols — to pašu, ko iepriekš —, un tas nozīmēs to pašu, ko agrāk — nogaliniet!

—  Mana atbilde arī ir tāda pati kā agrāk: nē!

Viņa uzmeta man skatienu, tad nolieca galvu.

—  Lūdzu, pārdomā!

' Nē!

—  Tad izdari vismaz tik daudz, — viņa teica. — Aizmirsti to visu! Met malā šo darbu! Pieņem Lorela piedāvājumu un ļauj mums sameklēt jaunu vadītāju! Tu vari lidot prom jau rīt no rīta.

—    Nē!

—     Vai tu to patiešām domā nopietni — nu, par Mištigo apsargāšanu?

—  Jā.

—    Es negribu, lai tevi ievaino vai pat vēl ļaunāk.

—    Pats par to nejūtos sevišķi priecīgs. Tāpēc, atsaucot šo pavēli, tu aiztaupītu mums abiem daudzas nepatikšanas.

—  To es nevaru.

—  Dos Santoss darīs visu, ko tu viņam teiksi.

—   Jautājums nav par to, kurš dod pavēli. Velns lai parauj! Kaut es tevi nekad nebūtu satikusi!

—    Piedod!

—    Uz spēles likta Zeme, bet tu esi nostājies nepareizajā pusē!

—    Manuprāt, kļūdāties jūs.

—    Ko tu domā darīt?

—    Es nevaru jūs pārliecināt, tāpēc būšu spiests jūs apturēt.

—    Tu nevari likt apcietināt Radpola sekretāru un viņa miesassargu, ja nav neapstrīdamu pierādījumu.

—  To es zinu.

—   Tātad tu nevari piekļūt Donam, un neticu, ka tu vari piekļūt arī man.

—  Tev atkal ir taisnība.

—  Paliek vienīgi Hasans.

—  Vēlreiz taisnība.

—  Taču Hasans ir Hasans. Ko tu darīsi?

—  Kāpēc tu nevarētu atlaist viņu un aiztaupīt man pūles?

—  Es to nedarīšu!

—  Es arī nedomāju, ka tu to darīsi.

Viņa vēlreiz palūkojās uz mani. Acīs mirdzēja asaras, bet balss palika nemainīga.

—    Būtu labi, ja izrādītos, ka taisnība ir tev, nevis mums, — viņa sacīja, — bet tagad — atvaino!

—  Arī man jāatvainojas, — es atteicu, — pat ļoti.

Tonakt es gulēju naža sviediena attālumā no Mištigo, bet nekas nenotika un pat nemēģināja notikt. Nākamais rīts aizritēja tikpat vienmuļi kā iepriekšējā pēcpusdiena.

—    Mištigo, kāpēc jūs nelidojat mājās? — es iejautājos, kad mēs apstājāmies, lai nofotografētu kāda pakalna nogāzi. — Kāpēc neatgriežaties, u/ Teileru? Vai kur citur? Nerakstāt kādu citu grāmatu? Jo vairāk mēs attālināmies no civilizācijas, jo grūtāk man jūs aizsargāt.

—  Vai atceraties — jūs iedevāt man pistoli? — viņš jautāja.

Ar labo roku viņš tēloja, ka šauj.

—  Tad jau viss kārtībā. Gribēju tikai vēlreiz pārliecināties.

—  Tā ir kaza, kas stāv uz tā koka, vai ne?

—  Jā — tai garšo zaļās atvases, kas aug uz zariem.

—  Es gribu arī to nofotografēt. Tas ir olīvkoks, vai ne?

—  Jā.

—   Labi. Vēlējos tikai zināt, kā nosaukt šo uzņēmumu. «Kaza ēd olīvkoka atvases,» viņš nodiktēja. — Tas būs paraksts zem attēla.

—  Lieliski. Bildējiet, kamēr vēl ir iespēja.

Kaut šis zilais nebūtu tik nesabiedrisks, tik svešs, tik nevērīgs pret savu dzīvību! Es ienīdu viņu. Nekādi nevarēju viņu saprast. Viņš neteiks ne vārda, ja nu vienīgi palūgs ko paskaidrot vai arī pats atbildēs uz jautājumiem. Atbildot uz jautājumiem, viņš vienmēr runāja kodolīgi, izvairīgi vai aizvainojoši, vai arī visos trijos veidos uzreiz. Viņš bija pašapmierināts, uzpūtīgs, zils un valdonīgs. Tas lika man atcerēties Štigo dzimtas tradicionālo aizraušanos ar filozofiju, filantropiju un žurnālistiku. Man viņš vienkārši nepatika.

Taču tovakar cs runāju ar Hasanu, pēc tam kad visu dienu biju metis uz viņu aci (zilo aci).

Beduīns sēdēja pie ugunskura un izskatījās kā Delakruā zīmējumā. Netālu sēdēja Elena un Dos Santoss un dzēra kafiju, tāpēc cs notraucu putekļus no savas arābu valodas prasmes un tuvojos viņam.

—  Sveicināts!

—  Sveicināts.

—  Tu šodien nemēģināji viņu nogalināt?

—  Nē.

—  Varbūt rīt?

Viņš paraustīja plecus.

—  Hasan, paskaties uz mani!

Viņš paskatījās.

—  Tevi nolīga, lai tu nogalinātu zilo.

Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

—    Tu nedz noliedz, nedz arī apstiprini. Es jau visu zinu. Es nevaru pieļaut, lai tu to izdarītu. Atdod atpakaļ naudu, ko Dos Santoss tev samaksāja, un ej savu ceļu! No rīta es tev izsaukšu skimeri. Tas aizvedīs tevi, kurp vien tu vēlēsies.

—    Bet man tepat labi, Karagī.

—    Ja ar zilo kaut kas notiks, tev vairs nebūs labi.

—    Es esmu miesassargs, Karagī.

—    Nē, Hasan. Tu esi distrofiska kamieļa dēls!

—    Ko nozīmē «distrofisks», Karagī?

—    Es nezinu atbilstošu arābu vārdu, bet tu nezināsi grieķu. Pagaidi, kamēr izdomāšu citu apvainojumu. Tu esi gļēvulis, maitēdājs un ložņa, jo tu esi pusšakālis un pusmērkaķis.

—    Tā varbūt ir taisnība, Karagī, jo tēvs man teica, ka esmu dzimis, lai man dzīvam nodīrātu ādu un pašu sarautu četrās daļās.

—  Kāpēc?

—  Es necienīgi izturējos pret Velnu.

—  Ak tā?

—   Jā. Vai tie bija velni, kam tu vakar spēlēji mūziku? Tiem bija ragi un nagi.

—    Nē, tie nebija velni. Tie ir radiācijas skarti bērni, kurus to nelaimīgie vecāki pēc piedzimšanas pameta mežā. Tomēr tie izdzīvoja, jo mežs ir to īstās mājas.

—   Ā! Bet es cerēju, ka tie ir velni. Es joprojām domāju, kā tie ir velni, tāpēc ka viens man uzsmaidīja, kad lūdzu tiem piedošanu.

—  Piedošanu? Par ko?

Hasana skatiens kļuva sapņains.

—     Mans tēvs bija ļoti labs, sirsnīgs un ticīgs cilvēks, — viņš stāstīja. — Tēvs pielūdza Malak Tawus, kuru neizglītotie šiīti — (te beduīns nospļāvās) — sauc par Iblisu jeb Šaitanu, jeb arī Sātanu, — un vienmēr apliecināja savu cieņu Allāham un citiem no Sandjaq. Viņš bija plaši pazīstams ar savu dievbijību un nesavtību.

Es mīlēju tēvu, bet jau zēna gados manī bija iemājojis nelabais. Turklāt vēl biju neticīgais. Es neticēju Velnam. Un biju arī ļauns, jo reiz paņēmu sprāgušu cāli, uzspraudu to uz mieta, nosaucu par Pāvu eņģeli, apmētāju ar akmeņiem un rāvu tam spalvas. Kāds zēns nobijās un izstāstīja visu manam tēvam. Toreiz tēvs turpat uz ielas mani nopēra un teica, ka es esmu dzimis, lai par maniem zaimiem man dzīvam nodīrātu ādu un pašu sarautu četrās daļās. Viņš lika man iet uz Sindjar kalnu un lūgt tur piedošanu, un es arī aizgāju — bet, par spīti visai pēršanai, nelabais vēl arvien bija manī, un, skaitot lūgšanas, es vairs īsti neticēju.

Tagad, kad esmu kļuvis vecāks, šis nelabais ir izgaisis, taču arī tēvs ir miris — jau daudzus gadus — un es nevaru viņam pateikt: es nožēloju to, ka izsmēju Pāvu eņģeli. Gadiem aizritot, sāku just vajadzību pēc reliģijas. Ceru, ka Velns ar savu milzu prātu un žēlsirdību to saprot un piedod man.

—   Hasan, tevi apvainot ir grūti, — es sacīju. — Taču brīdinu — zilo labāk neaiztiec!

—  Es esmu tikai pazemīgs miesassargs.

—    Ha! Tevi mīt čūskas viltība un ļaunums. Tu esi melīgs un nodevīgs. Un izvirtis.

—   Nē, Karagī. Paldies tev, taču tā nav taisnība. Es esmu lepns, ka vienmēr pildu savas saistības. Tas arī viss. Es vienmēr vados pēc šī likuma. Un vēl — tu nevari apvainot mani tā, lai es izaicinātu tevi uz divkauju, ļaujot tev izvēlēties vai nu laušanos, vai nu cīņu ar nažiem vai zobeniem. Nē. Es neapvainojos.

—    Tad uzmanies! — es brīdināju. — Tavs pirmais solis pret vegieti būs arī pēdējais.

—  Ja tā tas stāv rakstīts, Karagī…

—  Un sauc mani par Konrādu!

Es cēli aizsoļoju, domās lādēdams viņu.

Nākamajā dienā — visi vēl sveiki un veseli — mēs nojaucām apmetni, devāmies ceļā un veicām apmēram astoņus kilometrus, līdz atgadījās kārtējais traucēklis.

—  Izklausās, ka raud bērns, — Fils ieteicās.

—  Tev taisnība.

—  No kurienes tas nāk?

—  Pa kreisi, tur lejā.

Izlauzušies cauri krūmu biežņai, mēs nokļuvām uz izžuvušas upes gultnes un sākām iet pa to.

Bērnu mēs atradām ietītu netīrā vilnas segā un noliktu starp laukakmeņiem. Zīdaiņa seja un rokas saulē bija pamatīgi apdegušas, acīmredzot tas guičja šeit jau divas dienas. Sīku, saraudāto sejiņu klāja daudzas kukaiņu kodienu pēdas.

Es nometos ceļos un pavilku augšup segu, lai rūpīgāk apsegtu sejiņu.

Kad sega pašķīrās, Elena klusi iekliedzās, jo ieraudzīja bērna ķermeni.

Zīdaiņa krūtīs bija iedzimta fistula, kurā kaut kas kustējās.

Sarkanā Parūka iespiedzās, novērsa skatu un sāka raudāt.

—  Kas tas ir? — Mištigo jautāja.

—  Pamests bērns, — es atbildēju. — Iezīmētais.

—  Cik šausmīgi! — izdvesa Sarkanā Parūka.

—     Šausmīgs izskats? Vai tas, ka šis bērns ir pamests? — es vaicāju.

—  Abi!

—  Dodiet man viņu, — teica Elena.

—   Neaizskar! — noliecies pie bērna, sacīja Džordžs. — Izsauciet skimeri! — viņš pavēlēja. — Mums viņš nekavējoties jānogādā slimnīcā. Man nav instrumentu, lai operētu šeit. Elena, palīdzi man!

Viņa piesteidzās pie vīra, un abi sāka rakņāties pa medikamentu somu.

—    Tu pieraksti, ko es daru, un piespraud šo zīmīti pie tīras sedziņas tā, lai ārsts Atēnās to redzētu.

Dos Santoss tobrīd jau izsauca Lamiju, lai sazinātos ar kādu no skimeriem.

Tad Elena piepildīja šļirci, apmazgāja bērnam kodumus, iezieda apdegumus un visu pierakstīja. Viņi piedzina bērnu pilnu ar vitamīniem, antibiotikām, stimulatoriem un pusduci citu zāļu. Pēc neilga laika to rēķins man sajuka. Viņi pārklāja bērna krūtis ar marli, kaut ko uzšļāca, pašu ietina tīrā sedziņā un piesprauda pie tās zīmīti.

—   Kaut kas šausmīgs! — sacīja Dos Santoss. — Pamest kroplu bērnu, atstāt, lai viņš mirtu tādā nāvē!

—     Tā šeit rīkojas jau izsenis, — es teicu, — it sevišķi ap Starojuma vietām. Grieķijā vienmēr ir pastāvējusi tradīcija nogalināt jaunpiedzimušos. Mani pašu jau pirmajā dienā pameta kalna virsotnē. Pavadīju tur veselu nakti.

Dons jau gatavojās aizsmēķēt, bet tad apstājās un blenza uz mani.

—  Tevi? Kāpēc?

Es iesmējos un palūkojos uz savu kāju.

—   Sarežģīts stāsts. Es valkāju speciāli gatavotu kurpi, jo šī kāja ir īsāka. Un, kā noprotu, biju ļoti matains bērns — turklāt acis man ir dažādās krāsās. Šķiet, ja tas būtu viss, to varētu paciest, bet es vēl ņēmu un piedzimu Ziemassvētkos, un tas izšķīra visu.

—    Kāpēc nedrīkst piedzimt Ziemassvētkos?

—     Pēc vietējiem ticējumiem, dievi uzskata to par nekaunību. Tāpēc bērni, kas dzimuši šajā laikā, nav cilvēku bērni. Viņi ir iznīcinātāju, haosa radītāju, panikas sējēju pēcnācēji. Viņus sauc par kalikanzarosiem. Ideālā variantā viņi ne ar ko neatšķiras no tiem ragainajiem un nagainajiem zeļļiem, taču tas nav obligāti. Viņi var būt arī tādi kā es — vismaz tā nolēma mani vecāki, ja viņi bija mani vecāki. Tāpēc mani atstāja kalna virsotnē, lai pēc tam atkal nestu mājās.

—  Kas tad notika?

—    Ciematā dzīvoja vecs pareizticīgo mācītājs. Uzzinājis par šo gadījumu, viņš devās pie maniem vecākiem. Viņš sacīja, ka tas esot nāves grēks — darīt tādus darbus, un lai viņi labi ātri nesot bērnu atpakaļ un sagatavojot kristīšanai nākamajā dienā.

—  A! Tad tā tevi izglāba un nokristīja?

—   Nu, zināmā mērā. — Es paņēmu no Dona cigareti. — Viņi gan atgriezās ar mani, bet apgalvoja, ka es neesot tas bērns, ko viņi tur atstājuši. Viņi atstājuši savāda izskata mutantu, bet atraduši laumu bērnu, vēl savādāku, — tā viņi teica. Un arī neglītāku, viņi apgalvo-ja, — viena Ziemassvētku bērna vietā dabūjuši citu. Iepriekšējais bērns esot bijis satīrs, viņi stāstīja; varbūt kādai radioaktīvai būtnei esot piedzimis cilvēkveidīgs bērns, kuru tā pametusi, tāpat kā viņi paši pametot satīrus, un bērni apmainīti. Neviens mani pirms tam nebija redzējis, tāpēc viņu vārdu patiesumu nevarēja pārbaudīt. Taču mācītājs to visu neņēma par pilnu un lika viņiem mani paturēt. Un viņi, jau samierinājušies, iemīļoja mani. Es augu ļoti ātri un savam vecumam biju ļoti stiprs. Viņiem tas patika.

—    Un tevi nokristīja?

—    Nu, varētu sacīt, pa pusei.

—    Pa pusei?

—     Kristīšanas laikā mācītāju ķēra trieka. Viņš nomira mazdrusciņ vēlāk. Apkārtnē viņš bija vienīgais, un es nezinu, vai ceremonija tika novesta līdz galam.

—  Pietiktu jau ar vienu pili.

—  Man arī tā šķiet. īstenībā es nezinu, kā tas beidzās.

—  Varbūt tev vajadzētu kristīties vēlreiz. Vienkārši drošības dēļ.

—   Nē, ja debesis negribēja mani toreiz, tad otru reizi lūgties es netaisos.

Tuvējā klajumā uzstādījām bāku un sākām gaidīt skimeri.

Todien mēs veicām vēl apmēram divpadsmit kilometrus — tas bija krietns gabals, ja ņem vērā aizkavēšanos. Bērnu nogādāja tieši uz Atēnām. Kad skimeris bija nosēdies, skaļā balsī pavaicāju, vai kāds negrib lidot prom. Tomēr neviens nepieteicās.

Un tajā vakarā tas notika.

Mēs sēdējām pie ugunskura. Tas bija pamatīgs ugunskurs, kas augstu vēzēja savus košos spārnus nakts tumsā, sildīja mūs, smaržoja pēc koka, cēla gaisā dūmu strūklu… Jauki!

Hasans sēdēja un tīrīja savu šauteni, kas šāva ar alumīnija lodēm. Tai bija plastmasas laidne, brīnum viegla un parocīga.

Viņam tā darbojoties, stobrs arvien vairāk sliecās lejup, lēni virzīdamies uz priekšu un vērsdamies tieši pret Mištigo.

Man jāatzīst, ka viņš to darīja ļoti prasmīgi. Tas vilkās vairāk nekā pusstundu, un lode tika ielikta gandrīz nemanāmām kustībām.

Apjēdzis, kas notiek, es ierūcos un trīs lēcienos biju pie Hasana.

Izsitu šauteni viņam no rokām.

Tā noklaudzēja pret akmeni astoņas pēdas nostāk. No sitiena man iesūrstējās roka.

Hasans pielēca kājās, zobi kuplajā bārdā sacirtās; likās, ka tērauds šķīlies pret kramu. Daudz netrūka, lai uz visām pusēm pajuktu dzirksteles.

—   Saki! — es uzbļāvu. — Nu droši! Saki kaut ko! Tu ļoti labi zini, ko tikko gribēji darīt!

Viņa dūres sažņaudzās.

—   Nu, droši! — es mudināju. — Sit man! Tikai pieskaries man! Tad viss, ko es ar tevi izdarīšu, būs pašaizsardzība, izprovocēta slepkavība. Pat Džordžs tevi nesalāpīs.

—  Es tikai tīrīju šauteni. Tu to sabojāji.

—  Tu nekad netēmē bez nodoma. Tu gribēji nogalināt Mištigo.

—  Tu kļūdies.

—  Iesit man! Vai arī tu esi gļēvulis?

—  Es ar tevi netaisos strīdēties.

—  Tu esi gļēvulis!

—  Neesmu vis.

Pēc dažām sekundēm viņš pasmaidīja.

—  Varbūt tu baidies izaicināt mani? — viņš vaicāja.

Te tev nu bija! Vienīgais veids.

Man vajadzēja spert pirmo soli. Biju cerējis, ka tā nenotiks. Biju cerējis Hasanu sadusmot, nokaunināt, izprovocēt uz sitienu vai izaicinājumu.

Sapratu, ka neizdosies.

Tas bija ļoti, ļoti slikti.

Nešaubījos, ka spēšu viņu uzveikt ar jebkuru ieroci, ko izvēlēšos. Taču, ja izvēlēsies viņš, viss varēja pagriezties citādi. Mēs zinām, ka ir cilvēki ar noslieci uz mūziku. Viņi spēj, vienreiz noklausījušies kādu skaņdarbu, apsēsties pie klavierēm vai telinstras un tūlīt to nospēlēt. Paņēmuši nepazīstamu instrumentu, viņi pēc pāris stundām var spēlēt tā, it kā būtu to darījuši gadiem ilgi. Viņi ir apdāvināti, ļoti apdāvināti šajā jomā, jo viņiem piemīt talants — spēja apvienot sevišķu intuīciju ar virkni jaunu darbību.

Hasanam tas pats bija ar ieročiem. Varbūt vēl citiem piemīt šāda īpašība, taču viņi neklīst apkārt, to pielietodami — vismaz ne gadu desmitiem —, izmēģinādami visu — no bumeranga līdz šaujamierocim. Divkaujas likums ļaus Hasanam izvēlēties ieročus — un viņš bija visprasmīgākais slepkava, kādu jebkad biju pazinis.

Taču man vajadzēja viņu apstādināt, un es sapratu, ka šis ir vienīgais ceļš, kā to panākt, nenogalinot viņu. Vajadzēja pieņemt viņa noteikumus.

—  Āmen! — es noteicu. — Izaicinu jūs uz divkauju.

Viņa smaids kļuva vēl platāks.

—    Piekrītu; šeit ir liecinieki. Nosauciet savu sekundantu!

—    Fils Grebers. Nosauciet savējo!

—    Dos Santoss.

—   Ļoti labi. Man somā nejauši paķērušās līdzi divkaujas atļaujas un reģistrēšanas blankas, un esmu pat samaksājis nāves nodokli par vienu cilvēku. Tāpēc nav vajadzības lieki kavēties. Kad, kur un kādā veidā?

—    Apmēram pirms kilometra mēs pagājām garām labam klajumam.

—    Jā, atceros.

—  Tiksimies tur rīt ap saules lēktu.

—  Norunāts, — es piekritu. — Un kā ar ieročiem?

Hasans paņēma savu mugursomu un atvēra to. Somā spurojās daudzi interesanti, asi rīki, saules gaismā laistījas olveida degbumbas, locījās metāla un ādas cilpas.

Viņš izvilka divus priekšmetus un aizvēra somu.

Man sažņaudzās sirds.

—  Dāvida lingas, — viņš paziņoja.

Rūpīgi tās pārbaudīju.

—  No kāda attāluma?

—  Piecdesmit metriem, — skanēja atbilde.

—    Tu esi labi izvēlējies, — es teicu, jo nebiju rīkojies ar lingu vairāk nekā simt gadus. — Es gribētu aizņemties vienu uz šo vakaru, lai patrenētos. Ja negribi aizdot, pats varu sev uztaisīt.

—  Vari ņemt, kuru vēlies, un trenēties kaut visu nakti.

—   Pateicos! — Izvēlējos lingu un piekāru to sev pie jostas. Tad paņēmu tuvāko elektrisko laternu. — Ja kādam būšu vajadzīgs, meklējiet mani tajā klajumā, — es teicu. — Un neaizmirstiet šovakar nolikt sargus. Šis ir bīstams apvidus.

—  Varbūt man iet tev līdzi? — ievaicājās Fils.

—    Nē. Tomēr paldies par piedāvājumu! Iešu viens pats. Paliec sveiks!

—  Tad ar labu nakti!

Gāju pa ceļu atpakaļ, līdz beidzot sasniedzu klajumu. Tā vienā galā novietoju laternu, lai gaisma kristu uz mazu kociņu puduri, bet pats devos uz laukuma otru galu.

Salasīju akmeņus un laidu vienu pret koku. Garām.

Metu vēl kādu duci, ar četriem trāpīju.

Turpināju mest. Pēc stundas metu jau drusciņ trāpīgāk. Tomēr piecdesmit metru attālumā droši vien vēl nespētu sacensties ar Hasanu.

Stundas ritēja, un es turpināju trenēties. Pēc kāda laika sasniedzu tādu precizitāti, kas šķita manu spēju kalngals. Seši akmeņi no vienpadsmit trāpīja mērķī.

Taču, savicinājis lingu un aizlidinājis vēl vienu akmeni, kas ietriecās kokā, sapratu, ka man ir viena priekšrocība. Es metu ar ārkārtīgu spēku. Ik reizes, kad trāpīju, akmeņi iestrēga kokā. Biju jau sašķaidījis dažus mazākos kokus un apzinājos, ka Hasans nespētu to izdarīt pat ar divtik biežiem trāpījumiem. Jauki, ja varēšu trāpīt, bet, ja ne, tad pat visas pasaules spēks man nelīdzēs.

Un es biju pārliecināts, ka viņš var man trāpīt. Jautāju sev — cik triecienus spētu izturēt, lai vēl varētu mest?

Tas, protams, būs atkarīgs no tā, kur viņš trāpīs.

Tālu labajā pusē izdzirdis nokrakšķam zaru, nometu lingu un tvēru pie jostas pēc pistoles. Laukumā iznāca Hasans.

—    Ko tu gribi? — es viņam vaicāju.

—    Nācu apskatīties, kā tev veicas, — viņš sacīja, uzlūkodams nolauztos kokus.

Paraustījis plecus, es iebāzu pistoli makstī un pacēlu lingu.

—  Pienāks saullēkts, tad arī uzzināsi.

Mēs šķērsojām klajumu, un cs paņēmu laternu. Hasans nopētīja nelielu kociņu, kas bija sašķaidīts šķēpelēs. Taču neko neteica.

Mēs gājām atpakaļ uz nometni. Visi jau gulēja, vienīgi Dos Santoss ne. Viņš apsargāja pārējos. Viņš staigāja gar signalizācijas apli ar automātisko šauteni plecā. Mēs pamājām Donam ar roku un iegājām nometnē.

Hasans vienmēr uzstādīja pats savu telti — tās audums bija vienas molekulas biezumā, gaismas necaurlaidīgs, ārkārtīgi viegls un ļoti izturīgs. Tomēr nekad tajā negulēja. Tikai sabāza tajā savas grabažas.

Es apsēdos pie ugunskura uz kāda baļķa, bet Hasans ienira teltī. Pēc mirkļa viņš iznira, rokā turēdams pīpi un cietu, sveķiem līdzīgu kluci, kuru sāka drupināt un berzt. Beidzot viņš to sajauca ar šķipsniņu tabakas un piebāza pīpi.

Ar nelielu zariņu no ugunskura aizkūpinājis, viņš dūmodams apsēdās man blakus.

—  Karagī, cs negribu tevi nogalināt, — viņš teica.

— Es jūtu to pašu. Negribu tikt nogalināts.

—  Bet mums rītdien ir jācīnās.

—  Jā.

—  Tu varētu atsaukt izaicinājumu.

—  Tu varētu aizlidot ar skimeri.

—  Es to nedarīšu.

—  Un cs neatsaukšu savu izaicinājumu.

—   Skumji, — viņš teica pēc kāda brīža. — Skumji, ka diviem tādiem vīriem kā mēs jācīnās dēļ viena zilā. Viņš nav ne manas, ne tavas dzīvības vērts.

—   Tev taisnība, — es piekritu, — taču runa nav tikai par viņa dzīvību vien. Šīs planētas nākotne kaut kādā veidā ir saistīta ar to, ko viņš dara.

—   Es par to neko nezinu, Karagī. Es cīnos naudas dēļ. Man nav cita amata.

—  Es to saprotu.

Ugunskurs pamazām dzisa. Es piemetu vēl pāris žagarus.

—   Vai tu atceries tos laikus, kad mēs spridzinājām Zelta Krastu Francijā? — viņš iejautājās.

—  Atceros.

—  Bez zilajiem mēs tur nogalinājām arī daudzus cilvēkus.

—  Jā.

—   Tas neizmainīja mūsu planētas nākotni, Karagī. Jo te nu mēs esam, daudzus gadus pēc šī notikuma, un nekas nav mainījies.

—  Es to zinu.

—   Un atceries tās dienas, kad mēs slēpāmies kalnu alā, no kuras varēja pārskatīt līci pie Pircjas! Dažkārt tu pienesi man patronlentas, un es apšaudīju turbolaivas, bet, kad es noguru, tu ķēries pie ložmetēja. Mums bija daudz munīcijas. Ministrijas sardze nenolaidās ne tajā, ne arī nākamajā dienā. Viņi neieņēma Atēnas un neiznīcināja Radpolu. Tā mēs tur sēdējām divas dienas un naktis, runājāmies un gaidījām atomsprādzienu — un tu man pastāstīji par Spēkiem debesīs.

—  Esmu aizmirsis.

—    Es gan ne. Tu stāstīji, ka tur esot mums līdzīgi cilvēki, kuri dzīvojot augšā uz zvaigznēm. Un ka esot arī zili cilvēki. Tu teici, ka daži vietējie cilvēki cenšoties panākt, lai zilie ir viņiem labvēlīgi, un ka šie nodevēji iztirgošot svešiniekiem Zemi, lai tur ierīkotu muzeju. Citi tā negribot darīt, tie gribot atstāt visu, kā ir, — saglabāt savus īpašumus, ko pārvalda Ministrija. Arī zilie savā starpā strīdoties par to, jo rodas jautājums, vai tas ir likumīgi un ētiski, vai ne. Ticis panākts kompromiss, un zilajiem pārdoti daži neskarti apgabali, kuros viņi ierīkojuši kūrortus un no kuriem apceļojot pārējo zemeslodi. Taču tu gribēji, lai Zeme piederētu vienīgi cilvēkiem. Tu teici — ja zilajiem esot iedota viena pēda zemes, iau viņi centīšoties iegūt visu. Tu gribēji, Šai cilvēki no zvaigznēm lido atpakaļ, lai atjauno pilsētas, likvidē radioaktīvās vietas, nogalina nezvērus, kas tiem uzbrūk.

Kad mēs tur sēdējām, gaidīdami atomsprādzienu, tu teici, ka mēs karojot nevis par to, ko var redzēt, dzirdēt, sajust, bet dēļ tiem Spēkiem debesīs, kas mūs nekad neesot redzējuši un kurus mēs nekad neredzēšot. Pie tā visa esot vainīgi Spēki debesīs, un tikai to dēļ uz Zemes cilvēkiem jāejot bojā. Tu teici, ka šie Spēki varētu atgriezties uz Zemes, ja mirtu cilvēki un zilie. Taču tie neatgriezās. Bija tikai nāve.

Un tie bija Spēki debesīs, kas mūs beigu beigās izglāba, tāpēc ka viņiem vajadzēja lūgt atļauju, lai virs Atēnām varētu uzspridzināt atombumbu. Tie atgādināja Ministrijai senu likumu, kuru izdeva pēc Trīs Dienām, — ka Zemes debesīs nekad vairs nepacelsics atomsēnes. Tu domāji, ka šo bumbu tomēr metīs, taču to nedarīja.

Karagī, tevis dēļ es izdedzināju Madagaskī, bet šie Spēki nekad neatgriezās uz Zemes. Un, kad cilvēki dabū daudz naudas, viņi dodas prom no šejienes — un nekad neatgriežas no debesīm. Tas, ko mēs darījām toreiz, neko nav mainījis.

—  Tikai tāpēc, ka mēs tā rīkojāmies, viss palika tā, kā bijis, nevis pasliktinājās, — es iebildu.

—    Kas notiks, ja šis zilais mirs?

—     Nezinu. Var kļūt vēl sliktāk. Ja visas šīs vietas, ko mēs apceļojam, viņš redz tikai kā nekustamus īpašumus, ko vegieši varētu pirkt, tad viss sāksies no sākuma.

—  Un Radpols atkal cīnīsies, spridzinās viņus?

—  Domāju, ka jā.

—    Tad labāk nogalināsim viņu tagad, pirms viņš dodas tālāk, redz .vēl vairāk!

—   Varbūt tas nav tik vienkārši… turklāt viņi atsūtīs citu. Būs arī atbildes reakcija — iespējami masveidīgi Radpola biedru aresti. Radpols vairs neriskē ar dzīvībām kā tajos laikos. Cilvēki nav gatavi. Viņiem nepieciešams laiks, lai noskaņotos. Šis zilais vismaz ir manās rokās. Es varu viņu novērot, izzināt viņa plānus. Un, ja būs nepieciešams, pats varu viņu iznīcināt.

Hasans ievilka pāris dūmu. Es paostīju: gaisā vēdīja sandalkoka smarža.

—  Ko tu pīpē?

—   Tas aug netālu no manām mājām. Es tur nesen ciemojos. Tas ir kāds jauns augs, kas tur nekad agrāk nav redzēts. Pamēģini!

Es ievilku pāris kuplu dūmu. No sākuma neko nejutu. Turpināju sūkt pīpi, līdz beidzot mani pārņēma vēsums un miers, kas izplūda pa visiem locekļiem. Dūms kļuva rūgtāks, taču tas atslābināja ķermeni. Es atdevu pīpi. Sajūta nezuda, pat pieņēmās spēkā. Bija ļoti patīkami. Nebiju juties tik mierīgs un atbrīvots jau daudzas nedēļas. Ugunskurs, ēnas un zeme ap mums kļuva daudz patiesāki; nakts gaiss, mēness pie debesīm un Dos Santosa soļi ieguva agrāk nebijušu skaidrību. Mūsu cīņa šķita smieklīga. Galu galā mēs tāpat zaudēsim. Stāv rakstīts, ka cilvēkiem būs kļūt par īsto cilvēku — vegiešu — kaķiem, suņiem un dresētiem pērtiķiem, un savā ziņā tās nemaz nav tik sliktas izredzes. Iespējams, ka mums vajag kāda gudrāka, kurš mūs uzraudzītu, veidotu mūsu dzīvi. Trīs Dienu laikā mēs savu planētu pārvērtām par postažu, bet vegieši atomkarus nepazīst. Viņi izveidojuši prasmīgu un miermīlīgu valdību, kas rūpējas par dučiem planētu. Viss, ko viņi dara, ir estētiski patīkams. Vegiešu dzīve plūst rāmi un laimīgi. Kāpēc lai viņi nepaņemtu arī Zemi? Vegieši noteikti apietos ar to daudz labāk nekā mēs savā laikā. Un kāpēc lai mēs neveiktu visu viņu melno darbu? Tā nebūtu slikta eksistence.

Atdosim viņiem veco dubļu bumbu, kas pilna ar radioaktīvajiem atkritumiem un kropļiem!

Kādēļ gan ne?

Es vēlreiz paņēmu piedāvāto pīpi un ieelpoju kārtējo miera devu. Bija tik patīkami vairs nedomāt par to visu. Nedomāt par lietām, kuras mainīt nebija manos spēkos. Pietika ar to, ka varu vienkārši sēdēt un ieelpot šo nakti, saplūst ar šo uguni un vēju. Visums dziedāja savu vienotības himnu. Kāpēc atvērt haosa trauku tur, katedrālē?

Taču neprātīgie spēki, kas valda pār zemi un ūdeņiem, bija atņēmuši man Kasandru, manu tumšmataino Kosas rag,.,.u. Nekas nespēja remdēt mana zaudējuma sāpes. Tās šķita attālinājušās, it kā aiz stikla, tomēr bija. Pat visas Zemes pīpes nespētu tās izdzēst. Es negribēju mieru. Es gribēju nīst. Es gribēju ietriekt dūri dažādajās Visuma maskās — zemē, ūdenī, debesīs, Teilerā, Zemes valdībā, Ministrijā — tā, lai aiz kādas no tām es ieraudzītu to spēku, kas bija viņu man atņēmis, un liktu arī tam sajust, kā sāp. Es negribēju būt vienots ar kādu, kas nodarījis ļaunu tai, kura kādreiz bija daļa manu asiņu un mīlestības. Es vēlreiz gribēju būt Karagiosis, kaut tikai uz īsu brīdi, lūkoties uz visu caur tēmēkļa režģi un nospiest sprūdu. j

«Ak, Zev, karsti sarkano zibeņu metēj,» es lūdzos, «izdari tā, lai es varētu pieveikt Spēkus debesīs!»

Atkal ķēros pie pīpes.

—    Paldies, Hasan, taču es vēl neesmu gatavs meditēt zem bo koka.

Tad es piecēlos un gāju uz to vietu, kur biju nometis mugursomu.

—  Man ļoti žēl, ka rīt no rīta nāksies tevi nogalināt! — viņš sauca man nopakaļ.

Reiz es uz planētas, ko sauca Divbaha, sēdēju kalnu namiņā kopā ar vegiešu ziņu pienesēju, vārdā Krims (viņš jau miris), sūcu alu un caur plašo logu lūkojos uz augstāko kalnu smaili Visuma izzinātajā daļā. To dēvēja par Pili, un neviens tajā līdz šim nebija uzkāpis. Negaidot sajutu sirdsapziņas pārmetumus tādēļ, ka nekad nebiju mēģinājis tajā uzkāpt, — divkaujas rītā es to atcerējos. Tā bija viena no trakajām idejām, kuras ne no šā, ne no tā pēkšņi iešaujas prātā — un tu solies, ka pamēģināsi to realizēt, bet tad kādu rītu pamosties un saproti, ka droši vien jau ir pārvēlu, tu nekad vairs to neizdarīsi.

Torīt visu sejas klāja stinga maska.

Pasaule ap mums pletās spoža, skaidra, tīra un putnu dziesmām piestrāvota.

Es biju noliedzis līdz divkaujas beigām lietot radio, un Fils — vienkārši drošības pēc — vēl iebāza žaketes kabatā dažas svarīgākās aparāta daļas.

Lorels neuzzinās. Radpols neuzzinās. Neviens neuzzinās, līdz viss jau būs galā.

Priekšdarbi pabeigti, attālums nomērīts.

Mēs nostājāmies katrs savā klajuma malā. Uzlecošā saule spīdēja man no kreisās puses.

—  Kungi, vai esat gatavi? — sauca Dos Santoss.

—  Jā! — un — Esmu! — skanēja atbildes.

—     Pēdējo reizi mēģinu jūs atrunāt no šī soļa. Varbūt kāds no jums ir pārdomājis?

—  Nē! un Nē!

—   Jums abiem ir pa desmit vienāda izmēra un svara akmeņiem. Pirmais metiens, protams, tiek dots tam, kuru izaicināja, — Hasanam.

Mēs abi piekrītoši pamājām ar galvu.

—  Tad sāciet!

Dons atkāpās, un tagad mūs ar Hasanu šķīra vienīgi piecdesmit metri gaisa. Mēs abi stāvējām sāniski, lai pēc iespējas samazinātu mērķi. Hasans ielika lingā pirmo akmeni.

Es vēroju, kā viņš to strauji savicina aiz sevis; pēkšņi viņa roka šāvās uz priekšu.

Man aiz muguras kaut kas nobrīkšķēja.

Nekas cits nenotika.

Viņš nebija trāpījis.

Es ieliku akmeni lingā un strauji vēzēju to atpakaļ. Linga šņākdama grieza gaisu.

Tad rāvu metamo uz priekšu, cik vien man bija spēka.

Akmens aizķēra Hasana kreiso plecu, gandrīz tam nepieskaroties. Saplēsa tikai apģērbu.

Aiz viņa muguras tas atsitās pret vairākiem kokiem, līdz beidzot izzuda skatienam.

Šajā brīdī valdīja klusums. Putni bija pārtraukuši savu rīta koncertu.

—   Kungi, jums abiem ir bijis pa vienai iespējai, lai nokārtotu savu strīdu. Var teikt, ka ar godu esat stājušies viens otram pretī, devuši vaļu savām dusmām un tagad esat gandarīti. Vai jūs vēlaties divkauju pārtraukt?

—  Nē, — es teicu.

Hasans paberzēja plecu un noraidoši pašūpoja galvu.

Viņš ielika lingā otru akmeni, no visa spēka steidzīgi to savicināja un palaida pret mani.

Tieši starp gurnu un ribām, tur tas trāpīja.

Es nogāzos gar zemi, un viss ietinās tumsā.

Pēc mirkļa gaisma atkal atgriezās, taču es biju saliecies uz pusēm, un kāds ar tūkstoš zobiem bija iekodies man sānā un nelaida to vaļā.

Viņi skrēja pie manis, visi, taču Fils ar rokas mājienu lika viņiem griezties atpakaļ.

Hasans palika savā vietā.

Šurp nāca Dos Santoss.

—  Nu, kā ir? — Fils klusām pajautāja. — Vai tu vari piecelties?

—   Jā. Man nepieciešams brītiņš, lai atvilktu elpu un apdzēstu liesmu, bet es piecelšos.

—  Kāds stāvoklis? — vaicāja Dos Santoss.

Fils izstāstīja.

Ar roku saķēris sānus, es lēnām (pat ļoti lēnām) piecēlos.

Pāris collu uz augšu vai leju — un kāds kauls būtu lauzts. Lai nu kā, bet sāpēja nežēlīgi.

Paberzēju sānus, dažas reizes pavēzēju labo roku, lai pārbaudītu, kā klausa muskuļi. Viss kārtībā.

Tad pacēlu lingu un ieliku tajā akmeni.

Šoreiz trāpīs. Man bija tāda sajūta.

Akmens griezās, griezās un tad šāvās uz priekšu.

Saķēris kreiso gurnu, Hasans nogāzās.

Dos Santoss devās pie viņa. Abi sarunājās.

Hasana tērps esot mazinājis triecienu, daļēji arī novirzījis. Kāja neesot lauzta. Viņš turpināšot, tiklīdz varēšot piecelties^

Piecas minūtes arābs masēja kāju, tad cēlās augšā. Pa to laiku mana sāpe bija mazinājusies līdz trulai pulsēšanai.

Hasans izvēlējās trešo akmeni.

Viņš ielika to lingā — lēnām un rūpīgi…

Vērīgi mani nopētīja. Tad sāka ar lingu kult gaisu.

Visu šo laiku man bija sajūta un tā turpināja pieaugt ka ir jāpaliecas mczdrusciņ pa labi. Tā es arī izdarīju.

Viņš sagrieza lingu un meta.

Akmens ķēra manu sēnīti un ieplēsa kreiso ausi.

Pēkšņi mans vaigs kļuva mitrs.

Elena īsi iekliedzās.

Nedaudz vairāk pa labi — un es viņu vairs nedzirdētu.

Atkal mana kārta mest.

Smags un pelēks, akmens izplatīja ap sevi nāves dvesmu…

Es būšu īstais, tas šķita sakām.

Šis bija viens no tiem vājajiem brīdinājuma rāvieniem ai? piedurknes, pret kuriem jutu lielu bijāšanu.

Notraucu no vaiga asinis. Ieliku akmeni lingā.

Kad es to pacēlu, manā rokā šūpojās nāve. Hasans arī to juta, jc saviebās. Varēju to redzēt pat pāri visam laukumam.

—     Palieciet savās vietās un nometiet ieročus! — nokomandēja kāda balss.

Tas tika teikts grieķiski, tāpēc to saprata vienīgi Hasans, Fils un cs. Varbūt vēl Dos Santoss vai Sarkanā Parūka.

Taču visi mēs sapratām šauteni, kas gulēja šī vīra rokās, kā arī zobenus, rungas un nažus, ko turēja apmēram trīs duči cilvēku un puscilvēku viņam aiz muguras.

Tie bija kourīti.

Kouriti ir ļauni.

Viņi vienmēr dabū savu gaļas gabalu.

Parasti — ccptu uz ugunskura.

Taču dažreiz arī uz pannas.

Vai vārītu, vai jēlu…

Runātājs vienīgais šķita turam šaujamieroci.

Un man virs galvas griezās sauja nāves. Nolēmu viņam to dāvināt.

Kad es to palaidu, kourīta galva izšķīda uz visām pusēm.

—  Sitiet viņus! — es iekliedzos, un mēs tā arī darījām.

Džordžs un Diāna bija pirmie, kas atklāja uguni. Dos Santoss

metās pie savas mugursomas. Arī Elena nekavējās.

Lai ķertos pie darba, Hasanam mana pavēle nebija vajadzīga. Mūsu abu vienīgie ieroči bija lingas. Taču kourīti stāvēja tuvāk par piecdesmit metriem un turklāt vēl pūlī. Ar precīziem tēmējumiem viņš nogāza divus, pirms tie vēl sāka skriet. Es arī trāpīju vēl vienam.

Tad viņi jau bija laukuma vidū un, bļaudami un lēkdami pār kritušajiem un pakritušajiem, tuvojās mums.

Kā jau teicu, ne visi bija cilvēki; barā skrēja tievs, garš radījums ar trīs pēdas platiem, brūču izraibinātiem spārniem uz muguras, vēl pāris mikrocefālu — tik matainu, ka tie šķita pilnīgi bez galvām, — un vēl kāds, kuram droši vien vajadzēja piedzimt kā dvīņiem, tad vairāki ar milzīgiem dibeniem un trīs gigantiski, klamzīgi necilvēki, kurus neapturēja pat ložu caurumi krūtīs un vēderos; vienam no viņiem plaukstas bija divdesmit collu garas un pēdu platas, otrs rādījās sirgstam ar kaut ko līdzīgu elefantiāzei. Par pārējiem — daži bija diezgan normāli pēc apveidiem, bet visi izskatījās ļauni, netīri un valkāja vai nu skrandas, vai vispār neko, nebija skuvušies un piedevām pretīgi smirdēja.

Sviedu nākamo akmeni, bet nepaspēju ieraudzīt, kur trāpīju, jo tanī brīdī viņi man uzklupa.

Sāku izdāļāt sitienus — ar kājām, dūrēm, elkoņiem; vispār neuzvedos sevišķi laipni. Šaušana pamazām norima, līdz pārtrūka pavisam. Palaikam ieročus vajag arī uzlādēt, turklāt te bija drūzma. Sāpe sānos man ļoti traucēja. Tomēr es pamanījos nokratīt trīs  uzbrucējus, līdz kaut kas liels un truls trāpīja man pa deniņiem, un es nogāzos kā mironis.

Atjēgties karstā, smacīgā vietā…

Atjēgties karstā, smacīgā vietā, kas smird pēc staļļa…

Atjēgties tumšā, karstā, smacīgā vietā, kas smird pēc staļļa…

… tas diez ko nenomierina prātu un nerada kuņģī labsajūtu, nedz arī atgriež zudušās sajūtas drošā un normālā gultnē…

Te iekšā smirdēja, bija pēc velna karsts, un man nepavisam nekārojās aplūkot netīro grīdu — diemžēl es atrados garšļaukus un biju spiests to darīt.

Es ievaidējos, aptaustīju savus kaulus un pieslējos sēdus.

Griesti bija zemi, un pie gala sienas tie slīga vēl zemāk. Ar ārpasauli saistīja vienīgi mazs, aizrestots lodziņš.

Mēs atradāmies koka būdas tālākajā galā. Arī pretējā sienā bija mazs lodziņš. Taču pa to neskatījās uz āru, pa to skatījās uz iekšu. Aiz tā atradās paliela istaba; Džordžs un Dos Santoss sarunājās caur šo logu ar kādu, kas stāvēja tā otrā pusē. Apmēram četras pēdas no manis bezsamaņā vai arī miris gulēja Hasans, viņa galvu klāja sakaltušu asiņu plankumi. Fils, Mištigo un meitenes klusiņām sarunājās telpas tālākajā stūrī.

Es berzēju deniņus un lūkojos apkārt.

Visu kreiso pusi man nemitīgi durstīja sāpes, un arī daudzas citas manas anatomiskās daļas bija iesaistījušas šajā spēlē.

—  Viņš ir atjēdzies, — pēkšņi sacīja Mištigo.

—  Sveiki visapkārt! Esmu atgriezies, — es teicu.

Viņi pienāca tuvāk, un es atkal ieņēmu vertikālu stāvokli. Tā bija tīrā dižošanās, bet man nudien izdevās pieslieties kājās.

—  Mēs esam sagūstīti! — paziņoja Mištigo.

—  Ak tā? Patiešām? Es to nebūtu uzminējis.

—    Kaut kas līdzīgs uz Teileras vai uz kādas citas no Vegiešu Savienības planētām nav iespējams, — viņš piezīmēja.

—  Ļoti slikti, ka jūs nepalikāt tur, — es atcirtu. — Atcerieties, cik reizes es jūs lūdzu doties atpakaļ!

—  Tas nebūtu noticis, ja jūs nebūtu sarīkojuši divkauju.

Es iecirtu zilajam pļauku. Nevarēju piespiest sevi iegāzt viņam kārtīgi. Viņš vienkārši bija pārāk nožēlojams. Es iesitu viņam ar plaukstas virspusi, un viņš gāzās pret sienu.

—  Jūs gribat teikt, ka nezināt, kāpēc es nostādīju sevi par mērķi?

—    Tāpēc, ka saķildojāties ar manu miesassargu, — berzēdams vaigu, Mištigo paziņoja.

—  Par to, vai viņš nogalinās jūs vai ne.

—  Mani? Nogalinās?…

—   Lai nu paliek! — es sacīju. — Tam vairs nav nozīmes. Jūs vēl joprojām atrodaties uz Teileras un varat tur pavadīt arī savas pēdējās stundas. Būtu gan jauki, ja jūs spētu nolaisties uz Zemes un kādu brītiņu paciemoties pie mums. Taču tā jau nemēdz notikt.

—  Mums šeit būs jāmirst, vai ne? — viņš jautāja.

—  Tā šai zemē ir pieņemts.

Es aizgriezos un sāku aplūkot vīru, kurš no restu otras puses aplūkoja mani. Tobrīd Hasans jau sēdēja, atspiedies pret sienu un ar rokām saķēris galvu. Nebiju ievērojis, par kuru laiku viņš piecēlies.

—  Labdien! — teica vīrs aiz restēm, un teica to angliski.

—  Ir jau diena? — es pajautāju.

—  Protams, — skanēja atbilde.

—  Kāpēc mēs neesam beigti? — es viņam vaicāju.

—  Tāpēc, ka man vajadzēja jūs dzīvus, — viņš paskaidroja. — Ak, nc jau jūs personīgi, Konrād Nomikos, Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotais, — un ne jau jūsu izcilos draugus, pat ne dzejnieku — laureātu. Vajadzēja, lai man atgādātu šurp dzīvu jebkuru gūstekni, kas gadītos pa ķērienam. Jūsu izcilās personības šajā gadījumā piešķir visam zināmu smalkumu.

—  Ar ko man tas gods runāt? — es apvaicājos.

—  Tas ir ārsts Morbijs, — paskaidroja Džordžs.

—  Viņš ir šo radījumu burvis, — piebilda Dos Santoss.

—    Man labāk patīk apzīmējums «šamanis» vai «zintnieks», — sacīja Morbijs.

Es piegāju tuvāk pie režģiem un ieraudzīju kalsnēju, saulē iedegušu, gludi skūtu vīru; viņa mati bija sapīti milzīgā melnā bizē, kas gluži kā kobra apvija galvu. Viņam bija tumšas, tuvu stāvošas acis, augsta piere un vairāki zodi, kas nokarājās pat zem gāmura. Viņš valkāja pītas sandales, tīru zaļu sari un kaklarotu no cilvēku pirkstu kauliņiem. Ausīs karājās lieli čūskveidīgi sudraba riņķi.

—   Jūs labi runājat angliski, un «Morbijs» nav grieķu uzvārds, — cs teicu.

—  Ak Dievs! — Pārspīlētā izbrīnā viņš graciozi pacēla rokas. — Es taču neesmu vietējais! Kā jūs varējāt pieļaut tādu kļūdu, noturot mani par vietējo?

—    Piedodiet! — es sacīju. — Tagad redzu, ka esat pārāk labi ģērbts.

Viņš ieķiķinājās.

—   Ak, šīs vecās skrandas… Tās vienkārši gadījās pa rokai. Nē, es esmu no Teileras. Izlasīju kādu brīnum iedvesmojošu sacerējumu par Atgriešanos, tāpēc nolēmu braukt šurp un palīdzēt atjaunot zemeslodi.

—  Tā? Un kas notika pēc tam?

—   Ministrija tajā laikā nevienu darbā neiekārtoja, un man radās zināmas grūtības, pašam meklējot sev vietu. Tāpēc nolēmu pievērsties zinātniskiem pētījumiem. Šajā jomā te darba netrūkst.

—  Kas tie par pētījumiem?

—   Esmu aizstāvējis divus diplomdarbus Ņūhārvardas universitātē par kultūras antropoloģiju. Nolēmu pamatīgi izpētīt kādu radioaktīvo cilti — un pēc vairākkārtējas pielabināšanas panācu, ka šie vīri mani pieņēma. Jau no pirmajām dienām es centos viņus izglītot. Un drīz visā šajā apvidū pret mani sāka izturēties ar cieņu. Tas man ļoti glaimoja. Pēc kāda laika mani pētījumi, sabiedriskais darbs kļuva arvien mazsvarīgāki. Droši vien esat lasījis «Tumsas sirdi» un saprotat, ko es gribu teikt. Vietējā prakse ir tik… nu pamatā visam. Atklāju, ka daudz rosinošāk ir piedalīties nekā novērot. Es uzņēmos rūpes ievirzīt šo mežoņu paradumus estētiskākā gultnē. Tāpēc cs viņus patiešām izglītoju. Kopš esmu šeit ieradies, viņi visu dara daudz izsmalcinātāk.

' Visu? Ko tieši?

—    Nu, pirmkārt, agrāk viņi bija vienkārši cilvēkēdāji. Otrkārt, viņi rupji izturējās pret gūstekņiem, iekams tos nokāva. Tādas lietas ir ļoti svarīgas. Ja šos vīrus apmāca, kā nākas, viņi spēj rādīt klasi, — ceru, ka saprotat, ko es ar to domāju. Es ierados te ar veselu krājumu paražu, māņticību un tabū, kas savākti no daudzām kultūrām, no daudziem gadsimtiem un ko es pārzinu kā savus piecus pirkstus. — Viņš vēlreiz pacēla rokas izteiksmīgā žestā. — Cilvēks, pat puscilvēks, radiācijas cilvēks ir rituālus mīlošs radījums, un es zinu tik daudz rituālus un paražas! Tāpēc visu to liku lietā un tagad esmu te lielā cieņā un godā.

—    Ko jūs gribējāt teikt, kad runājāt par mums visiem? — cs vaicāju.

—   Dzīve šeit pēdējā laikā palikusi pārāk garlaicīga, un iedzimtie sāk kļūt nikni, — viņš stāstīja. — Tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks kārtējai ceremonijai. Aprunājos ar Prokrustu, karavadoni, un ieteicu viņam sadabūt gūstekņus. Domāju, ka tas ir saīsinātā «Zelta zara» piecsimt piecdesmit septītajā lapaspusē — tur stāv rakstīts: «Tolalaki, plaši pazīstamie galvu mednieki no Centrālās Sulavesi, dzer savu upuru asinis un apēd viņu smadzenes, lai kļūtu vēl drosmīgāki. Italoni no Filipīnu salām dzer nokauto ienaidnieku asinis, izēd galvaskausu paura daļu un iekšas jēlā veidā, lai mantotu viņu bezbailību. Mums ir dzejnieka mēle, divu neuzvaramu karotāju asinis, ļoti izcila zinātnieka smadzenes, dedzīga politiķa žultainās aknas, vegieša jocīgās krāsas miesa — viss vienkopus! Es teiktu, varens ķēriens.

—    Jūs izsakāties ļoti skaidri, — es piezīmēju. — Un kā ar sievietēm?

—    Ak, ar tām mēs sarīkosim paildzinātu auglības rituālu, ko beigsim ar paildzinātu upurēšanu…

—    Skaidrs.

—    Tas viss gadījumā, ja mēs neļausim jums netraucētiem turpināt savu ceļu.

—  Tiešām? '

—   Jā. Prokrustam patīk dot cilvēkam iespēju salīdzināt sevi ar standartu, tikt pārbaudītam un varbūt arī izpirkt sevi. Šajā ziņā viņš ir Ists kristietis.

—  Un, kā šķiet, rīkojas atbilstoši savam leģendārajam vārdam?

Pienāca Hasans, nostājās man blakus un caur režģiem pavērās uz Morbiju.

—  Nu labi, labi, — sacīja burvis. — Ziniet, es labprāt paturētu jūs Scit ilgāk. Jums piemīt humora izjūta. Lielākai daļai kourītu šīs īpašības trūkst, citādi viņi ir īstas paraugbūtnes. Jūs varētu man iepatikties un…

—  Nepūlieties! Labāk pastāstiet par izpirkšanos.

—  Jā. Mēs esam Miroņa pavēlnieki. Viņš ir visinteresantākais, ko esmu radījis. Nešaubos, ka viens no jums abiem, tiekoties ar viņu, to sapratis, kaut gan ne uz ilgu laiku. — Morbijs palūkojās uz mani, tad uz Hasanu un atkal uz mani.

—  Esmu par viņu dzirdējis, — es sacīju. — Pasakiet man, kas būs jādara.

—   Jums jāizvēlas spēkavīrs, kurš cīnīsies ar viņu jau šonakt, kad viņš atkal uzcelsies no miroņiem.

—  Kas viņš ir?

—  Vampīrs.

—  Blēņas! Kas viņš ir īstenībā?

—  Viņš ir īsts vampīrs. Jūs paši redzēsiet.

—   Labi, lai jau tā būtu! Viņš ir vampīrs, un viens no mums ar viņu cīnīsies. Kādā veidā?

—   Laužoties, ar kailām rokām — un viņu satvert nebūs grūti. Viņš stāvēs un gaidīs. Nabadziņš būs ļoti izslāpis un izsalcis.

—  Un, ja viņu uzvar, vai jūsu gūstekņi tiek palaisti brīvībā?

—  Tāds ir likums, ko es pats pirms sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem iedibināju. Protams, šāds negadījums vēl nekad nav noticis.

—  Skaidrs. Jūs gribat teikt, ka viņš ir ļoti spēcīgs.

—     O, viņš ir neuzvarams! Tur jau tas joks. Citādas beigas sabojātu mums visu rituālu. Vēl pirms cīņas sākuma es izstāstu tās gaitu, un tad mani ļaudis to noskatās. Tas viss kopā pastiprina viņu licību liktenim un manu ciešo saikni ar tā piepildīšanos.

Hasans uzmeta man skatienu.

—  Ko tas nozīmē, Karagī?

—  Tā ir cīņa ar iepriekš zināmu iznākumu, — es paskaidroju.

—   Gluži otrādi, — Morbijs iebilda, — tā nav! Tā tam nav jābūt. Uz šīs planētas reiz bija vecs sakāmvārds par kādu senu sporta veidu: «Nekad neslēdz derības ar sasodītajiem jeņķiem, ja negribi šķirties no savas naudas.» Mironis nav uzvarams tāpēc, ka viņam piemīt ārkārtīgi lielas iedzimtas spējas, kuras es vēl esmu rūpīgi izkopis. Viņš ir apēdis daudzus spēkavīrus, un viņa spēks līdzinās visu viņa upuru spēkam kopā. Ikviens, kurš lasījis Freizeru, to zina.

Burvis nožāvājās, aizklādams muti ar spalvām rotātu zizli.

—  Tagad man jādodas uz ugunskura vietu, lai uzraudzītu, kā cīņas laukumu izrotā ar svētajiem zariem. Līdz pēcpusdienai izvēlieties spēkavīru, un šovakar atkal tiksimies. Visu labu!

Viņš pasmaidīja un nozuda.

Es aicināju visus uz sapulci.

—   Tātad, — es teicu, — viņiem ir kāds noslēpumains radiācijas mutants, kuru sauc par Mironi un kuru uzskata par ļoti stipru. Es šonakt cīnīšos ar viņu. Ja uzvarēšu, mūs vajadzētu atlaist, taču cs neņemu Morbija vārdus par pilnu. Tāpēc mums jāizplāno, kā glābties, citādi nokļūsim uz kapājamā dēļa. Fil, vai tu vēl atceries ceļu uz Volu? — es jautāju.

—  Šķiet, ka jā. Tas bija tik sen… Bet kur tad mēs īsti atrodamies?

—    Ja tas var ko līdzēt… es redzu spilgtu gaismu, — ieteicās Mištigo, kurš stāvēja pie loga. — Tā nav neviena no jums pazīstamajām krāsām, bet tā nāk no turienes. — Viņš norādīja ar roku. — Šād u krāsu cs parasti redzu apkārt radioaktīviem materiāliem, ja vien atmosfēra ir pietiekami blīva. Šī gaisma aptver diezgan plašu teritoriju.

Es piegāju pie loga un palūkojos tajā virzienā.

—   Tā varētu būt Starojuma vieta, — es sacīju. — Ja tā, tad viņi mūs ir aizveduši uz priekšu tuvāk krastam, un tas ir labi. Vai ceļā uz šejieni kāds bija pie samaņas?

Neviens neatbildēja.

—    Skaidrs. Tad vadīsimies pēc pieņēmuma, ka tā ir Starojuma vieta un ka mēs atrodamies netālu no tās. Tad ceļam uz Volu ir jābūt tur atpakaļ, — es rādīju pretējā virzienā. — Tā kā saule apspīd šo būdas pusi un ir jau pēcpusdiena, tad, sasnieguši ceļu, dodieties uz otru pusi, prom no saulrieta. Līdz Volai nevarētu būt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.

—  Viņi dzīsies mums pakaļ, — iebilda Dos Santoss.

— Tur ir zirgi, — teica Hasans.

—  Kas?

—   Pa ielu uz priekšu aplokā. Pirms neilga brīža trīs stāvēja pie slitas. Tagad tie ir aiz tās mājas stūra. Tur to var būt vēl vairāk. Tiesa gan, šie zirgi neizskatījās diez cik stipri.

—  Vai visi māk jāt? — es vaicāju.

—   Es nekad neesmu jājis uz zirga, — teica Mištigo, — bet trids mazliet atgādina zirgu. Uz trida es esmu jājis.

Pārējie visi bija jājuši.

—   Tad šonakt, — es sacīju. — Ja nepieciešams, jājiet divatā. Ja /irgu ir vairāk, nekā vajadzīgs, tad pārējos atsieniet un dzeniet prom. Kamēr viņi skatīsies, kā es cīnos ar Mironi, jums ir jāizlaužas līdz aplokam. Grābiet ciet visus ieročus, ko vien varat iegūt, un mēģiniet likt pie zirgiem. Fil, tu aizved viņus līdz Makrinicai un nosauc tikai vārdu «Koroness». Viņi jūs uzņems un aizsargās.

—   Neņem ļaunā, — ieteicās Dos Santoss, — taču tavs plāns nav diez cik labs.

—  Ja tev ir labāks, tad klāj vaļā! — es aicināju.

—  Pirmkārt, mēs nevaram paļauties uz misteru Greberu, — Dons iebilda. — Kamēr tu gulēji bezsamaņā, viņš cieta briesmīgas sāpes un bija galīgi bez spēka. Džordžs domā, ka viņš pārcietis infarktu vai nu pašā kaujas laukā, vai arī īsi pēc tam. Ja ar viņu kas notiks, mēs būsim pagalam. Tu mums esi nepieciešams, lai tiktu prom no šejienes, ja paveiksies izlauzties brīvībā. Uz misteru Greberu mēs paļauties nevaram.

Otrkārt, tu šeit neesi vienīgais vīrs, kurš var cīnīties ar neredzētu briesmoni, — viņš turpināja. — Hasans apņemas Mironi pieveikt.

—    To es viņam nevaru lūgt, — es iebildu. — Pat ja Hasans uzvarēs, viņš droši vien tajā laikā būs patālu no mums, un, bez šaubām, ātri tiks noķerts. Visticamāk, tas maksās viņam dzīvību. I lasans tika līgts, lai nogalinātu, nevis lai mirtu.

—  Es cīnīšos ar viņu, Karagī, — arābs teica.

—  Tev tas nav jādara.

—  Bet es to gribu.

—  Kā tu tagad jūties, Fil? — es vaicāju.

—     Labāk, daudz labāk. Domāju, ka viss tikai kuņģa dēļ. Neuztraucies par to.

—  Vai tev pietiks spēka, lai aizjātu līdz Makrinicai?

—   Vari būt mierīgs. Jāt ir vieglāk nekā iet. Es taču esmu dzimis seglos, atceries?

—   Atceries? — pārjautāja Dos Santoss. — Ko jūs ar to gribējāt teikt, mister Greber? Kā Konrāds var atce…

—   Atceries viņa slavenās «Balādes zirgs mugurā», — ierunājās Sarkanā Parūka. — Konrād, ko tu esi nodomājis darīt?

—   Paldies, bet man par jums jāparūpējas. Maršrutu vadu es, un tāpēc esmu nolēmis, ka ar vampīru jācīnās man, — es sacīju.

—   Tādā stāvoklī, kad runa ir par dzīvību un nāvi, mums vajadzētu būt mazdrusciņ demokrātiskākiem, — Diāna iebilda. — Tu esi dzimis šajā zemē. Lai cik daudz Fils atcerētos, tik un tā tu ātrāk aizvedīsi mūs uz Volu. Tu nesūti Hasanu nāvē, nedz arī pamet viņu. Viņš pats piesakās.

—   Es nogalināšu Mironi un sekošu jums, — sacīja Hasans. — Es māku slēpties. Sekošu jums pa pēdām.

—  Tas ir mans pienākums, — es iebildu.

—    Tā kā mēs nevaram vienoties, ļausim, lai visu izšķir likteņa dieves, — Hasans ierosināja. — Met monētu!

—  Labprāt. Vai viņi mums atņēmuši visu naudu tāpat kā ieročus?

—  Man ir pāris monētas, — sacīja Elena.

—  Met vienu gaisā!

Viņa meta.

—  Cipars, — es teicu, kad monēta jau krita lejup.

—  čerbonis, — viņa atsaucās.

—  Neaiztiec!

Protams, uzkrita ģerbonis. Un otrā pusē bija cipars.

—   Labs ir, Hasan, tev laimējās, — es sacīju. — Nu tu vari kļūt par varoni, tikai jāuzveic briesmonis. Labu veiksmi darbā!

Hasans paraustīja plecus.

—  Tas bija liktenis.

Tad viņš apsēdās, atspieda muguru pret sienu, izvilka no kreisās sandales zoles nelielu nazīti un sāka^ apgriezt pirkstiem nagus. Viņš vienmēr ir bijis ļoti tīrīgs slepkava. Šķiet, ka tīrība viņā ir otrā vieta aiz velnišķības.

Kad saule lēnām laidās lejup, pie mums atkal atnāca Morbijs, vezdams sev līdzi ar zobeniem bruņotu kourītu sardzi.

—   Tas laiks ir klāt! — viņš paziņoja. — Vai jūs esat izvēlējušies stiprinieku?

—  Hasans cīnīsies, — es atbildēju.

—     Ļoti labi. Tad nāciet man līdzi. Lūdzu, nemēģiniet darīt muļķības. Man ļoti nepatiktu, ja svētku galdā nāktos celt bojātus produktus.

Zobenu ielenkumā mēs atstājām būdu un devāmies prom pa ciemata vienīgo ielu, paiedami garām aplokam. Tajā, galvas zemu noliekuši, stāvēja astoņi zirgi. Dzīvnieku sānus klāja rētas, un tic bija ļoti noliesējuši. Ejot garām, visi tiem uzmeta pa skatienam.

Ciemats sastāvēja apmēram no trīsdesmit būdām, tādām pašām ka tā, kurā bijām turēti mēs. Ceļš bija ļoti netīrs, vienās grambās un atkritumos. Visa apkārtne smirdēja pēc sviedriem un urīna, puvušiem augļiem un dūmiem.

Nogājuši apmēram astoņdesmit metrus, mēs nogriezāmies pa kreisi. Te iela beidzās, un pa taciņu, kas veda lejup no kalna, mēs sasniedzām lielu, no krūmiem attīrītu klajumu. Resna, plikpauraina sieviete — ar nedabiski lielām krūtīm un seju kā cūku rakumi — bedrē zem milzīga cepamā iesma uzmanīja lēnu, drausmīgi nepārprotamu liesmu. Kad gājām garām, viņa pasmaidīja un sulīgi nošmaukstināja lūpas.

Apkārt ugunskuram mētājās lieli, uzasināti mieti…

Tālāk uz priekšu atradās līdzens stingri nostampātas zemes laukums. Tā pretējā malā auga milzīgs vīnstīgām apvīts tropu koks, kas bija piemērojies mūsu klimatam; gar laukuma sāniem rindā bija saspraustas astoņas pēdas garas lāpas, kas jau meta gaisā liesmu mēles. Šajā pusē stāvēja ciemata krāšņākā būda. Tā bija apmēram piecus metrus augsta un priekšpusē desmit metrus plata. Siena bija koši sarkanā krāsā un izraibināta ar Pensilvānijas raganu zīmēm. Vidusdaļu aizņēma lielas bīdāmās durvis. Pie tām sardzē stāvēja divi bruņoti kourīti.

Rietumos gailēja vairs tikai maza oranža saules šķēlīte. Morbijs svinīgā gaitā veda mūs pāri klajumam pie koka.

Laukumam visapkārt uz zemes sēdēja astoņdesmit vai simt skatītāju.

Morbijs pacēla roku, rādīdams uz sarkano būdu.

—  Kā jums patīk mana māja? — viņš jautāja.

—  Lieliska, — cs atbildēju.

—   Man ir istabas biedrs, taču dienas laikā viņš vienmēr guļ. Drīz jūs viņu ieraudzīsiet.

Mēs sasniedzām koku; tur Morbijs mūs atstāja sardzes ielenkumā. Viņš izgāja laukuma vidū un grieķiski uzrunāja kourītus.

Bijām vienojušies, ka gaidīsim gandrīz līdz cīņas beigām, lai arī kāds būtu tās iznākums, un tikai tad, kad mežoņi uzbudināti vēros beigu daļu, sāksim lauzties prom. Sievietes mēs iebīdījām savā vidū, un es pamanījos nostāties kreisajā pusē kādam sargam, kurš zobenu turēja labajā rokā un ar kuru cerēju viegli tikt galā. Lai nokļūtu pie zirgiem, mums būs jātiek pāri visam klajumam.

—… Un tad, tajā naktī, — Morbijs skandēja, — Mironis cēlās augšā, sakāva vareno karotāju Hasanu, salauza viņa kaulus un mētāja viņu pa šo mielasta vietu. Beidzot viņš nogalēja savu vareno pretinieku, dzēra asinis no viņa kakla un apēda viņa aknas, jēlas un kūpošas nakts vēsajā gaisā. Tādus darbus viņš paveica šajā naktī. Neuzveicams ir viņa spēks!

—    Neuzveicams, neuzveicams! — iekliedzās pūlis, un kāds sāka sist bungas.

—  Tagad mēs atkal atsauksim viņu dzīvē.

Pūlis uzgavilēja.

—  Atsauksim dzīvē!

—  Atsauksim dzīvē…

—  Atsauksim dzīvē!

—  Sveiks!

—  Sveiks!

—  Asi balti zobi…

—  Asi balli zobi!

—  Balta, balta āda…

—  Balta, balta āda!

—  Rokas, kas lauž…

—  Rokas, kas lauž!

—  Mute, kas dzer…

—  Mute, kas dzer!

—  Dzīvības asinis!

—  Dzīvības asinis!

—  Slava mūsu ciltij!

—  Slava mūsu ciltij!

—  Slava Mironim!

—  Slava Mironim!

—  Slava Mironim!

—  Slava Mironim!

Beidzot viņi to kliedza, cik spēka. Cilvēku, puscilvēku un necilvēku rīkles šo litāniju kā paisuma vilni pārpludināja pāri visam laukumam. Arī mūsu sargi kliedza. Mištigo bija aizspiedis savas jutīgās ausis, un viņa seja bija mokās saviebta. Arī man galvā zvanīja. Dos Santoss pārmeta krustu; kāds no sargiem pamāja viņam ar galvu un draudīgi pakratīja zobenu. Dons paraustīja plecus un atkal pievērsās laukumam.

Morbijs piegāja pie būdas un trīs reizes iesita ar plaukstu pa bīdāmajām durvīm.

Viens no sargiem tās atvēra viņa priekšā.

Tur, izrotāts ar cilvēku un dzīvnieku galvaskausiem, atradās milzīgs melns katafalks. Uz tā stāvēja neparasti liels melnkoka šķirsts, ko rotāja košas, savītas līnijas.

Pēc Morbija rīkojuma sargi pacēla vāku.

Nākamajās divdesmit minūtēs viņš izdarīja injekcijas tam, kas gulēja šajā šķirstā. Burvis kustējās ceremoniāli, lēni. Viens no sargiem nolika zobenu un palīdzēja viņam. Bundzinieki turpināja sist nesteidzīgā ritmā. Pūlis bija apklusis, pilnīgi sastindzis.

Tad Morbijs pagriezās.

—    Nu Mironis ceļas, — viņš paziņoja.

—    Ceļas! — atsaucās pūlis.

—    Nu viņš nāk, lai pieņemtu upuri.

—    Nu viņš nāk…

—    Nāc, Mironi! — pūšļotājs iesaucās, pagriezdams katafalkam muguru.

Un viņš nāca.

Ļoti lēnām.

Jo bija liels.

Milzīgs, resns.

Patiesi varens bija šis Mironis.

Krietnu trīssimt piecdesmit mārciņu smags.

Vispirms tas pacēlās šķirstā sēdus un palūkojās apkārt. Tad paberzēja sev krūtis, paduses, kaklu, cirkšņus. Izkāpa no lielās kastes un nostājās blakus katafalkam, padarīdams Morbiju par punduri.

Vienīgie viņa apģērba gabali bija gurnauts un lielas kazādas sandales.

Viņa āda bija balta, balta kā līķim, balta kā zivs vēders, balta kā mēness… Balta kā līķim.

—  Albīns, — Džordžs noteica, un viņa balss aizskanēja pāri visam laukumam, jo tās bija vienīgās skaņas šai nakts stundā.

Morbijs palūkojās uz mums un pasmaidīja. Viņš satvēra Miroņa strupo roku un izveda milzi no būdas laukumā. Ieraudzījis lāpu gaismu, Mironis bailēs sarāvās. Viņam tuvojoties, es pētīju viņa sejas vaibstus.

—  Šajā sejā nav ne miņas no prāta, — teica Sarkanā Parūka.

—     Vai jūs varat saskatīt viņa redzokļus? — Džordžs jautāja, samiedzis acis. Kautiņā viņam bija sadauzītas brilles.

—  Jā, tie ir iesārti.

—  Vai viņam ir iešķības mandeļveida acis?

—  Mm… Jā.

—   Tā-a. Viņš ir dauns, idiots, — tad tāpēc Morbijam tik viegli izdevās tas, ko viņš ir izdarījis ar šo radījumu! Un paskatieties uz viņa zobiem! Šķiet, ka tie novīlēti.

Es palūkojos turp. Mironis tos atņirdza, jo bija pamanījis Sarkanās Parūkas košo galvassegu. Skatam atklājās daudzi glīti, rūpīgi noasināti zobi.

—   Viņa albīnisms cēlies no nakts dzīvesveida, ko Morbijs viņam uzspiedis. Paskatieties! Viņš bīstas pat no lāpu gaismas. Viņš ir ārkārtīgi jutīgs pret jebkādu gaismu.

—  Un kā ar viņa gastronomiskajiem paradumiem?

—     Iegūti piespiedu ceļā. Daudzas pirmatnējās tautas nolaiž saviem dzīvniekiem asinis. Kazahi to darīja pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Jūs ievērojāt brūces uz zirgu sāniem, kad mēs gājām garām aplokam? Nav noslēpums, ka asinis ir barojošas, ja vien iemācās tās paturēt kuņģī — un es esmu pārliecināts, ka Morbijs rūpējies par šī idiota ēdienkarti jau no bērna kājas. Tāpēc viņš, protams, ir vampīrs — viņš tā ir audzināts.

—  Mironis ir augšāmcēlies, — teica Morbijs.

—  Mironis ir augšāmcēlies! — atbalsoja pūlis.

—  Slava Mironim!

—  Slava Mironim!

Tad burvis atlaida līķbalto roku un nāca pie mums, atstādams vienīgo īsto vampīru, ko mēs jebkad bijām redzējuši, ņirdzam lauka vidū.

—     Slava Mironim, — nākdams tuvāk, viņš irgodamies klusi noteica. Brīnišķīgs, vai ne?

—   Ko jūs esat izdarījis ar to nabaga radījumu? — vaicāja Sarkanā Parūka.

—   Neko daudz, — Morbijs atbildēja. — Gandrīz visas vajadzīgās dotības viņam ir iedzimtas.

—  Kas tās par injekcijām, ko jūs viņam izdarījāt? — painteresējās Džordžs.

—   O, pirms tādām cīņām kā šī es piedzenu viņam sāpju centrus pilnus ar novokaīnu. Nejutīgums pret sāpēm tikai pastiprina viņa neuzvaramības oreolu pārējo acīs. Vēl es viņam izdarīju hormonu injekciju. Pēdējā laikā Mironis strauji pieņemas svarā un kļūst nedaudz par lēnu. Šī šļirce viņu uzmundrina.

—   Jūs runājat un izturaties pret viņu kā pret kādu mehānisku rotaļlietu, — sacīja Diāna.

—   Viņš tāds arī ir. Neuzvarama rotaļlieta. Un arī bezgala vērtīga. Ei, Hasan! Vai tu esi gatavs?

—   Esmu, — Hasans atbildēja, noņemdams apmetni un burnusu un atdodams tos Elenai.

Muskuļu kalni uz arābu pleciem sakustējās, pirksti viegli saliecās, un viņš izgāja no zobenu apļa. Pār plecu viņam stiepās zila svītra, vēl pāris bija uz muguras. Lāpu gaisma apspīdēja viņa bārdu un iekrāsoja to asinssarkanu; es gribot negribot atcerējos hounfor pavadīto nakti, kad viņš bija tēlojis žņaugšanu, un Mamma Žilī bija teikusi: «Tavu draugu ir apsēdis Anželsū,» — un vēl: «Anželsū ir nāves dievs un iemājo, kurā tam labpatikas.»

—    Varens ir karotājs Hasans, — aizgriezies no mums, sacīja Morbijs.

—  Varens ir karotājs Hasans! — pūlis atkārtoja.

—  Viņā mīt daudzu cilvēku spēks.

—  Viņā mīt daudzu cilvēku spēks.

—  Vēl varenāks ir Mironis.

—  Vēl varenāks ir Mironis.

—  Viņš salauž Hasana kaulus, mētā viņu pa šo mielasta vietu.

—  Viņš salauž Hasana kaulus…

—  Viņš apēd tā aknas.

—  Viņš apēd tā aknas.

—  Viņš dzer asinis no Hasana kakla.

—  Viņš dzer asinis no Hasana kakla.

—  Neizmērojams ir viņa spēks.

—  Neizmērojams ir viņa spēks.

—  Slava Mironim!

—  Slava Mironim!

—  Šonakt viņš no tiesas kļūs par mironi, — klusi noteica Hasans.

—    Mironi, — sauca Morbijs, kad arābs devās uz priekšu un nostājās viņam blakus, — es sniedzu tev šo vīru par upuri!

Tas burvis nogāja malā un deva sargiem zīmi aizvest mūs uz laukuma tālāko stūri.

Idiots atņirdza zobus vēl platākā smaidā un lēnām stiepa rokas pēc Hasana.

—   Bismallah! — noteica Hasans un, it kā cenzdamies izvairīties no tvēriena, strauji liecās uz sāniem lejup. Viņš atrāva kāju no zemes un vēzēja to augšup tik ātri un spēcīgi kā pātagu — apļveida sitiens, kas trāpīja Mironim pa kreiso vaigu.

Baltā, baltā galva nedabiski sašķiebās.

Bet vēl arvien ņirdza.

Tad idiota resnās rokas pastiepās uz priekšu un saķēra Hasanu zem padusēm. Arābs iekrampējās pretinieka plecos, atstādams uz ādas sārtas svītras un izspiezdams sarkanus asins pilienus vietās, kur viņa pirksti ieurbās sniegbaltajos muskuļos.

Ieraugot Miroņa asinis, pūlis iekliedzās. Iespējams, ka asins smaka satrauca arī pašu idiotu. Smaka vai arī kliedzieni.

Tāpēc viņš pacēla Hasanu gaisā un metās uz priekšu.

Ceļā gadījās lielais koks, arābs atsitās pret to, un viņa galva

nošļuka uz sāniem.

Mironis uztriecās savam upurim virsū, lēnām atkāpās un sāka viņu sist.

Sita nežēlīgi. Viņš dauzīja Hasanu ar savām gandrīz smieklīgi īsajām, strupajām rokām.

Hasans ar plaukstām aizsedza seju, ar elkoņiem cenzdamies aizsargāt vēderu.

Taču Mironis turpināja sist viņam pa sāniem un galvu. Idiota rokas nepārtraukti cēlās augšup un krita lejup.

Un viņš vēl arvien ņirdza.

Pēdīgi Hasana plaukstas noslīga lejup, un viņš sakrampēja tās virs vēdera…

-… un no mutes kaktiņiem viņam sūcās asinis.

Neuzvaramā rotaļlieta turpināja savu spēli.

Un tad tāltālu nakts pretējā pusē, tik tālu, ka vienīgi es spēju to saklausīt, atskanēja man pazīstama balss.

Tas bija mana elles suņa Bortana skaļais medību kauciens.

Uzodis manas pēdas, viņš drāzās šurp, skrēja naktī, lēkdams kā kaza, plūzdams kā zirgs vai kā upe, pats svītrains, bet acis kā kvēlojošas ogles un zobi kā ripzāģi.

Mans Bortans — viņš skrienot nekad nepiekusa.

Tādi kā viņš dzimuši bez bailēm, dzimuši, lai medītu, dzimuši ar nāves zīmogu.

Mans elles suns drāzās šurp, un nekas nespēja viņu aizkavēt.

Taču Bortans bija tālu, tik tālu, nakts otrā malā…

Pūlis kliedza. Hasans vairs nespēja izturēt. Neviens to nespētu.

Ar acs (brūnās) kaktiņu pamanīju neuzkrītošu Elenas kustību.

Likās, ka viņa būtu kaut ko metusi ar labo roku.

Pēc divām sekundēm tas notika.

Es ātri novērsos no spožā punkta, kas šņākdams uzliesmoja aiz idiota muguras.

Mironis iegaudojās un atlaida Hasanu.

Vecā labā pavēle Nr. 237.1.(manis izdota):

«Katram ceļojuma vadītājam un arī katram tā dalībniekam maršruta laikā jānēsā līdzi ne mazāk kā trīs magnēzija signālgaismas.»

Tas nozīmēja, ka Elenai atlikušas tikai divas.-Lai Dievs viņu svētī!

Idiots Hasanu vairs nesita.

Viņš mēģināja liesmu aizspert. Viņš kliedza. Viņš mēģināja liesmu aizspert. Viņš aizklāja acis. Viņš nogāzās gar zemi.

Hasans skatījās, asiņoja, smagi elsoja.

Liesma dega, Mironis kliedza.

Beidzot Hasans sakustējās.

Viņš pastiepās augšup un satvēra resnu vīnstīgu, kas karājās virs viņa galvas.

Viņš parāva to. Stīga nepadevās. Viņš rāva stiprāk.

Tā notrūka.

Kad viņš aptina stīgas galus sev ap rokām, viņa kustības kļuva jau drošākas.

Liesma nosprakšķēja un atkal iemirdzējās.

Viņš nometās pie Miroņa uz ceļiem un ar veiklu kustību apmeta cilpu tam ap kaklu.

Liesma vēlreiz nosprakšķēja.

Viņš cieši savilka cilpu.

Mironis centās piecelties.

Hasans vēl ciešāk savilka cilpu.

Idiots saķēra viņu aiz vidukļa.

Milzu muskuļi uz asasīna plecicm pārvērtās par kalnu grēdām. Sviedri uz sejas sajaucās ar asinīm.

Mironis piecēlās, uzraudams kājās arī savu žņaudzēju.

Hasans vilka vēl spēcīgāk.

Idiots, kam seja vairs nebija balta, bet plankumaina un uz pieres un kakla kā virves izspiedās vēnas, pacēla vinu gaisā.

Kā cs biju pacēlis golemu, tā Mironis pacēla Hasanu; vīnstīga arvien dziļāk griezās tam kaklā, kamēr tas sasprindzināja visus savus necilvēcīgos spēkus.

Pūlis kaut ko nesakarīgi gaudoja un skaitīja. Bungošana, kas bija sasniegusi neprātīgu ātrumu, turpinājās ar nemainīgu tempu. Un tad es atkal izdzirdu kaucienu, vēl joprojām ļoti tālu.

Liesma sāka dzist.

Mironis grīļojās.

Tad krampju lēkmē aizsvieda Hasanu tālu prom no sevis.

Arābs novēlās uz ceļiem. Tā viņš arī palika.

Mironis metās pie sava upura.

Un sagrīļojās.

Viņš sāka viscaur trīcēt. Izgrūda burbuļojošu skaņu un saķēra kaklu. Seja piesarka. Idiots piestreipuļoja pie koka un izstiepa roku. Tad atspiedās pret stumbru un smagi elsoja. Drīz viņš sāka skaļi kampt gaisu. Roka noslīdēja lejup, un viņš novēlās uz zemes. Tad vēlreiz pieslējās kājās un palika salīcis stāvam.

Hasans piecēlās un sameklēja nokritušo vīnstīgu.

Viņš uzklupa idiotam.

Šoreiz viņa tvēriens bija nesalaužams.

Mironis nokrita un vairs necēlās.

Šķita, kāds izslēdzis radio, kad tas spēlējis pilnā skaļumā.

Klikt…

Tad pilnīgs klusums — viss norisa tik ātri. Un bija maiga nakts — jā, patiesi,, kad es pastiepu tajā rokas, pārlauzu tuvākajam sargam sprandu un sagrābu viņa zobenu. Pēc tam pagriezos pa kreisi un ar to pāršķēlu galvu vēl vienam kourītam.

Tad vēlreiz it kā noklikšķēja, un radio atkal ieslēdzās pilnā skaļumā, taču šoreiz atskanēja tikai troksnis. Nakts saplīsa gabalos.

Ar īsu, asu sitienu pa saules pinumu Mištigo notrieca savu sargu un vēl vienam iespēra pa apakšstilbu. Džordžs pamanījās ar celi iesist tuvākajam kourītam pa cirkšņiem.

Dos Santoss, ne tik veikls — vai vienkārši ne tik veiksmīgs — saņēma divus smagus cirtienus pa krūtīm un galvu.

Mežoņi pielēca kājās no zemes līdzīgi paātrinātā filmā uzņemtiem augošiem pupu asniem.

Viņi skrēja pie mums.

Elena uzmeta Hasana burnusu uz galvas sargam, kurš grasījās uzšķērst viņas vīru. Zemes dzejnieku laureāts no visa spēka trieca ar akmeni pa šo burnusu, tādējādi nopelnīdams daudz sliktas karmas, taču neizskatījās par to sevišķi bēdīgs.

Tikmēr Hasans jau bija pievienojies mūsu mazajam pulciņam un ar senu samuraju paņēmienu, ko es jau biju uzskatījis par zaudētu uz mūžīgiem laikiem, atvairīja zobena cirtienu ar delnu, plakaniski iesitot pa asmeni. Tad arī viņš ieguva zobenu — pēc vēl vienas straujas kustības — un rīkojās ar to ļoti lietpratīgi.

Mēs nogalinājām vai sakropļojām visus sargus, pirms vēl pūlis tika pusceļā līdz mums, un Diāna, sekodama Elenas piemēram, neveikli ielidināja savas trīs magnēzija signālugunis uzbrucēju vidū.

Tad mēs metāmies skriet; Elena un Sarkanā Parūka balstīja Dos Santosu, kurš nedaudz streipuļoja.

Taču kourīti bija nogriezuši mums ceļu, un mēs skrējām uz ziemeļiem, slīpi prom no mērķa.

— Mēs netiksim, auri, Karagī! — sauca Hasans.

— Es zinu.

— Vienīgi ja mēs abi viņus aizkavētu, kamēr pārējie skries tālāk.

— Labs ir. Kur?

—  Pie ugunskura, kur taka ved caur biežņu. Tā ir šaurākā vieta. Tur viņi nevarēs uzbrukt visi uzreiz.

— Jā! — Es pagriezos pret pārējiem. — Jūs dzirdat? Skrieniet pie zirgiem! Fils jūs vedīs. Es un Hasans aizturēsim viņus, cik vien ilgi spēsim.

Sarkanā Parūka pagrieza galvu un grasījās kaut ko teikt.

— Nestrīdieties! Skrieniet! Jūs taču gribat palikt dzīvi, vai ne?

Viņi gribēja. Viņi skrēja.

Pie ugunskura mēs ar Hasanu apstājāmies un gaidījām. Pārējie griezās atpakaļ cauri mežam uz ciematu un aploku. Pūlis skrēja šurp.

Pirmais vilnis gāzās mums virsū, un mēs uzsākām cīņu. Stāvējām V veida laukumiņā, kur taka iznāca no meža klajuma. Pa kreisi no mums atradās bedre ar gruzdošām oglēm, pa labi — koku biezoknis. Mēs nogalinājām trīs un vairākus ievainojām, līdz kourīti sāka atkāpties; tad viņi apstājās un atkal uzbruka, šoreiz no sāniem.

Mēs stāvējām ar muguru viens pret otru un cirtām, tiklīdz kāds tuvojās.

—   Karagī, ja kaut vienam no viņiem ir šaujamais, mēs esam pagalam.

— Es zinu.

Vēl viens puscilvēks uzdūrās uz mana zobena. Kādu citu Hasans kliedzošu iemeta bedrē.

Bijām ielenkti. Es nepamanīju cirtienu, un asmens ķēra man plecu. Vēl viens iedūrās gurnā.

— Jūs, muļķi, atkāpieties! Es teicu — atpakaļ, ķēmi!

Pēc šī kliedziena viņi paklausīja un atvirzījās drošā attālumā.

Vīrs, kurš komandēja, bija piecarpus pēdas garš. Viņa apakšžoklis kustējās kā marionetei, šķita, ka tas karājās eņģēs, bet zobi atgādināja domino kauliņus — visi tumši un skanīgi, kad sacirtās un atkal vērās vaļā.

— Jā, Prokrust, — es izdzirdu pazīstamu balsi.

— Atnesiet tīklus! Saņemiet viņus dzīvus! Neejiet klāt! Viņi jau tā ir pārāk dārgi mums maksājuši!

Prokrustam blakus stāvēja Morbijs un pinkšķēja:

— Es nezināju, kungs!

— Klusu, tu, pretīgais melkuli! Tevis dēļ mēs zaudējām dievu un tik daudzus vīrus!

—   Uzbruksim? — Hasans iejautājās.

—   Nē, bet esi gatavs cirst tīklus, kad tos atnesīs.

—   Nav labi, ka mūs grib saķert dzīvus, — viņš noteica.

—   Tik daudzus mēs esam aizsūtījuši uz elli, lai atvieglotu savu ceļu turp, — es teicu, — un tomēr stāvam ar zobeniem rokās! Ko vēl var gribēt?

—  Ja mēs uzbruktu, tad varētu vēl divus, varbūt pat visus četrus paķert sev līdzi. Ja gaidīsim, tad mūs notvers tīklos, un nāksies mirt vieniem pašiem.

—  Kāda tam nozīme, ja tu tā kā tā būsi miris. Labāk pagaidīsim. Kamēr mēs dzīvojam, vēl ir cerība, kas var uzaust kuru katru mirkli.

— Lai tā būtu.

Un viņi atnesa tīklus un meta tos. Trīs mēs sacirtām gabalos, pirms viņi sapina mūs ceturtajā. Viņi nostiepa tīklu un klupa mums virsū.

Jutu, ka man izgriež no rokas zobenu un iesper. Tas bija Morbijs.

—   Tagad jūs mirsiet tā, kā ir miruši tikai nedaudzi, — viņš draudēja.

— Vai pārējie izglābās?

—   Tikai uz īsu mirkli, — burvis atbildēja. — Mēs viņus izsekosim, atradīsim un atvedīsim šurp.

Es iesmējos un teicu: — Pārvēlu! Viņi aizmuks.

Morbijs man vēlreiz iespēra.

—  Tad tā jūs pildāt savu likumu? — es jautāju. — Hasans taču uzvarēja Mironi.

— Viņš blēdījās. Tā sieviete meta signālgaismu.

Kad mūs sasēja tīklos, pienāca Prokrusts.

—    Nesīsim viņus uz Miega ieleju, — Morbijs teica, — tur izrīkosimies ar viņiem pēc sirds patikas un atstāsim krājumā līdz nākamajām dzīrēm.

— Labi, — piekrita Prokrusts. — Tā arī darīsim.

Visu šo laiku Hasans noteikti bija mudžinājis savu kreiso roku cauri tīklam, jo tā pašāvās starp rūtīm un ar nagiem iecirtās Prokrustam kājā.

Vadonis Hasanam pāris reizes iespēra un drošības labad arī man veltīja vienu spērienu.

— Hasan, kāpēc tu tā darīji? — es jautāju, kad Prokrusts bija aizgājis, pavēlēdams mūs piesiet pie cepamajiem iesmiem, lai varētu nest.

—  Uz nagiem vēl varētu būt palikusi kāda drusciņa mctacianīda, — viņš paskaidroja.

— Kā tas tur nokļuva?

—  No lodēm, kas bija manā jostā, ko man neatņēma. Pēc tam kad šodien uzasināju nagus, es tos pārklāju ar indi.

— Ā! Tu Mironi saskrāpēji jau pašā cīņas sākumā…

— Jā, Karagī. Man atlika vienīgi noturēties pie dzīvības, līdz viņš izlaidīs garu.

— Hasan, tu esi nepārspējams slepkava!

— Paldies, Karagī!

Mūs ar visiem tīkliem piesēja pie iesmiem. Pēc Prokrusta pavēles pie iesmiem ķērās četri vīri.

Sekojot Prokrustam un Morbijam pa pēdām, mūs aiznesa naktī.

Kamēr virzījāmies tālāk pa nelīdzeno taku, pasaule ap mums mainījās. Tā notiek vienmēr, ja tuvojas kādai Starojuma vietai. Gājiens šķita kā ceļojums pagātnē caur ģeoloģiskajām ērām.

Koki gar takas malām pārmainījās līdz nepazīšanai. Beidzot mūs nesa pa mitru aili starp tumšām kolonnām, ko vainagoja paparžveidīgas lapas, caur kurām uz mums tumsā nolūkojās nesaskatāmu radījumu šķībās dzeltenās acis. Augstu virs galvām kā milzīgs brezenta gabals starp koku galotnēm bija nostiepta nakts, izraibināta ar sīkiem zvaigžņu punktiņiem, un vidū tai rēgojās dzeltens pusapaļš plēsums ar diviem ragiem. No lielā meža šurp atplūda tādi kā putnu saucieni, kas beidzās ar sprauslāšanu. Priekšā taku šķērsoja kāds tumšs stāvs.

Tālāk koki kļuva mazāki, atstatumi starp tiem lielāki. Taču šie vairs nelīdzinājās tiem kokiem, kas auga pie ciemata. Varēja redzēt

izlocījušos (un lokošos!) augus ar zariem kā ūdenszāļu čemuri, grumbuļainus stumbrus un vaļējas saknes, kas lēnām ložņāja pa zemes virsu. Sīki, nemanāmi radījumi, vairīdamies no Morbija laternas gaismas, klusi aizskripstēja tumsā.

Pagriezis galvu, es priekšā uztvēru vāju, ar aci gandrīz nemanāmu pulsējošu blāzmu. Tā nāca no augšas.

Tad zem kājām parādījās tumši vīteņaugu mudžekļi. Nesēju kāju samīti, tie sāpēs locījās.

Varenās kolonnas saruka par parastām papardēm. Tad nozuda arī tās. To vietā parādījās milzum daudz pinkainu asinskrāsas ķērpju. Tie nosedza visus akmeņus. Un arī mazliet spīdēja.

Te nedzirdēja ne putnu, ne dzīvnieku balsis. Te vispār neko nedzirdēja, ja nu vienīgi nesēju elšanu, soļu troksni un šad tad metālisku klikšķi, kad Prokrusta šautene atsitās pret kādu ķērpjiem apaugušu akmeni.

Nesējiem pie sāniem karājās dunči. Morbijs bija bruņojies ar vairākiem dunčiem un nelielu pistoli.

Taka strauji gāja kalnā. Kāds nesējs nolamājās. Nakts brezenta stūri slīga lejup, līdz saskārās ar horizontu un pielija ar violetas dūmakas atblāzmu, vēl vājāku par izelpu drēgnā rudens rītā. Augstu debesīs, pļaukādams gaisu līdzīgi rajai piekrastes seklumā, pār mēness seju lēnām pārslīdēja melns zirnekļsikspārņa siluets.

Prokrusts pakrita.

Morbijs palīdzēja vadonim piecelties, taču viņš šūpojās un atbalstījās pret burvi.

— Kungs, kas nomāc tavu miesu?

—  Pēkšņs reibonis, stingums locekļos… Ņem manu ieroci! Tas top smags.

Hasans klusi iesmējās.

Prokrusts pagriezās pret arābu, viņa marionetes žoklis atkārās.

Viņš pats noslīga pie zemes.

Morbija rokas bija aizņemtas, viņš turēja vadoņa šauteni. Sargi diezgan steidzīgi nolaida mūs zemē un metās pie Prokrusta.

— Vai ūdens tevim iraid? — viņš pajautāja un aizvēra acis.

Un nekad tās vairs neatvēra.

Morbijs centās saklausīt Prokrusta sirdspukstus. Tad pielika zižļa spalvas pie gulošā nāsīm.

— Viņš ir miris, — burvis beidzot paziņoja.

— Miris?

Nesējs — ādu viņam klāja zvīņas — sāka raudāt.

— Viš bi laps, kourīts šņukstēja. — Viš bi liels karavatons. Ko mēs tagad darīs?

—    Viņš ir miris, — Morbijs atkārtoja, — un es būšu jūsu pavēlnieks līdz tam laikam, kad tiks pasludināts jauns karavadonis, letiniet viņu savos apmetņos! Atstājiet ķermeni uz tā plakanā akmens tur priekšā! Šeit dzīvnieki nenāk, tā ka viņu neviens neaiztiks. Atpakaļceļā mēs viņu paņemsim. Taču tagad mums ir jāatriebjas šiem diviem, — viņš pamāja ar roku. — Miega ieleja ir tepat līdzās. Vai jūs iedzērāt tās tabletes, ko es jums devu?

— Jā.

— Jā.

— Jā.

— Jā-a.

— Ļoti labi. Noņemiet apmetņus un ietiniet viņu!

Pavēle tika izpildīta, un drīz mūs atkal pacēla un nesa uz kalna virsotni, no kuras taka veda lejup uz spīdošu, bumbas izrautu bedri. Akmeņi ap to šķita gandrīz vai liesmojam.

—   Šo ieplaku dēls man aprakstīja kā vietu, kur mans dzīves pavediens stiepsies pāri degošam akmenim, — cs teicu Hasanam. — Viņš redzēja, kā man uzbrūk Mironis, taču liktenis pārdomāja un novirzīja šo uzbrukumu uz tevi. Toreiz, kad nāve par mani vēl tikai sapņoja, šī tika norādīta kā viena no manām iespējamām nāves vietām.

— Krist no Shinvat nozīmē — izcepties, — sacīja Hasans.

Mūs ienesa klints plaisā un nometa uz akmeņiem.

Morbijs atlaida šautenei drošinātāju un atkāpās.

—  Atraisiet grieķi un piesieniet viņu pie tās kolonnas! — Viņš pamāja ar šautenes stobru.

Kourīti tā arī darīja, cieši sasiedami man rokas un kājas. Klints bija gluda, mitra un nogalināja nemanāmi.

To pašu viņi izdarīja arī ar Hasanu pēdas astoņas pa labi no manis.

Morbijs nolika laternu uz zemes tā, lai gaismas aplis kristu uz mums. Četri kourīti viņam blakus šķita paša nelabā iemiesojumi.

Burvis smaidīja. Viņš atslēja šauteni sev aiz muguras pret klints sienu.

—   Šī ir Miega ieleja, — viņš sacīja. — Kas šeit aizmieg, nekad vairs nepamostas. Taču gaļa saglabājas svaiga, sagādājot mums rezerves bada gadiem. Tomēr pirms mēs jūs šeit atstāsim… — Viņa acis pievērsās man. — Vai tu redzi, kur es noliku šauteni?

Es neatbildēju.

—  Pilnvarotais, domāju, ka tavas iekšas varēs tik tālu izstiept. Lai nu kā, tūlīt es to pārbaudīšu. — Burvis izvilka no jostas dunci un tuvojās man. Četri puscilvēki viņam sekoja. — Kā tu domā, kuram ir vairāk iekšu, tev vai arābam? — viņš jautāja.

Mēs abi klusējām.

—   To jūs redzēsiet paši savām acīm! — Morbijs caur zobiem izgrūda. — Vispirms tu!

Viņš izrāva man no biksēm kreklu un pārgrieza to priekšā uz pusēm.

Viņš lēnām, draudīgi grozīja asmeni apmēram divas collas no mana vēdera, visu laiku pētīdams manu seju.

—   Tu baidies, — viņš sacīja. — Tava seja to vēl nerāda, bet gan jau parādīs.

Tad: — Paskaties uz mani! Es duršu ļoti lēnām. Kādu dienu cs ēdīšu tevi pusdienās. Ko tu par to domā?

Es iesmējos. Pēkšņi par to tiešām varēja pasmieties. Viņa seja pārgriezās, tad atkal savilkās īslaicīgā pārsteiguma grimasē.

— Pilnvarotais, vai tu no bailēm esi sajucis prātā?

— Spalvas vai svins? — es viņam jautāju.

Morbijs zināja, ko tas nozīmē. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet tad izdzirda aiz muguras noklaudzam akmeņus. Viņš zibenīgi apsviedās.

Pēdējās dzīves sekundes burvim pagāja kliedzot, līdz Bortans ar savu svaru pieplacināja viņu pie zemes un norāva viņam galvu no pleciem.

Mans elles suns bija klāt.

Kourīti kliedza, jo Bortana acis bija kvēlojošas ogles un viņa zobi — tipzāģi. Suņa galva atradās tikpat augstu no zemes kā garam vīram. Viņi gan sagrāba zobenus un cirta, taču Bortanam sāni ir kā bruņnesim. Mans Bortans, ceturtdaļtonnu smagais suns… viņš nav gluži tas tips, kādu aprakstīja Alberts Peisons Tērhuns.

Viņš ņēmās gandrīz minūti, līdz beidzot visi pieci bija saraustīti gabalu gabalos.

— Kas tas ir? — Hasans jautāja.

—  Kucēns, ko es atradu krastmalā izskalotā maisā, — viņš bija pārāk stiprs, lai noslīktu. Mans suns Bortans, — cs atbildēju.

Sunim pleca mīkstumā rēgojās neliela, bet dziļa brūce. Tā nebija

svaiga.

—  Viņš mūs ir meklējis vispirms ciematā, — es teicu, — un viņi ir mēģinājuši suni apturēt. Daudzi kourīti šodien ņēmuši galu.

Bortans pierikšoja man klāt un nolaizīja seju. Viņš luncināja asti, priecīgi smilkstēja, lēkāja kā kucēns un meta nelielus lokus. Viņš pielēca man klāt un atkal laizīja seju. Tad viņš sāka spriņgot, iemīdīdams kourītu gabalus zemē.

—  Labi, ja cilvēkam ir suns, — Hasans sacīja. — Man vienmēr ir patikuši suņi.

Brīdī, kad viņš sacīja šos vārdus, Bortans viņu apošņāja.

—   Tu atkal esi klāt, vecais kranci! — es teicu. — Vai tad tu nezini, ka suņi ir izmiruši?

Bortans tikai pavicināja asti, pienāca un nolaizīja man roku.

—  Piedod, ka nevaru pakasīt tev aiz auss! Tu jau zini, ka es ļoti to gribētu, vai ne?

Viņš pavicināja asti.

Es saliecu un iztaisnoju labo roku, cik vien to virves atļāva. To darīdams, es pagriezu galvu uz labo pusi. Bortans vēroja mani, viņa nāsis bija mitras un trīsēja.

—  Rokas, Bortan! Man vajag rokas, kas atbrīvotu mani. Rokas, lai atraisītu virves. Tev viņi jāpanāk un jāatved šurp.

Suns pacēla roku, kas turpat mētājās, un nolika to man pie kājām.

—   Nē, Bortan. Dzīvas rokas. Draugu rokas. Rokas, kas atsietu mani. Tu saprati, vai ne?

Viņš nolaizīja man plaukstu.

—  Ej un sameklē rokas, lai atbrīvotu mani! Rokas, kuras vēl ir pie plccicm un kustas. Draugu rokas. Tagad ej! Pasteidzies!

Suns pagriezās un gāja prom, apstājās, vēlreiz palūkojās atpakaļ, tad metās prom pa taku.

— Vai viņš saprata? — Hasans iejautājās.

—  Man šķiet, ka jā, — es atbildēju. — Bortans nav parasts suns un ir nodzīvojis daudzus cilvēka mūžus, kuros mācījies saprast.

—    Tad cerēsim, ka viņš ātri kādu sameklēs, pirms mēs te aizmigsim.

Mēs karājāmies virvēs, un nakts bija auksta.

Mēs gaidījām ilgi. Stundu skaits jau sen bija sajucis.

Muskuļi, krampju savilkti, sāpēja. Mēs bijām apkaltuši asinīm, kas sūcās no neskaitāmām sīkām brūcēm. No galvas līdz kājām bijām vienās skrambās. No izsalkuma un negulēšanas uzmācās reiboņi.

Tā mēs tur karājāmies, un virves griezās miesā.

— Kā tu domā, vai viņi nokļūs līdz tavam ciematam?

— Viņiem pietiks laika, lai atrautos.

— Kopā ar tevi, Karagī, vienmēr ir grūti strādāt.

— Zinu. Pats esmu to ievērojis.

— Kā tovasar, kad puvām Korsikas apakšzemes cietumā.

—   Mjā…

—    Vai arī soļojām uz Čikāgas staciju, kad pie Ohaijo bijām zaudējuši visu tehniku.

—   Jā, tas bija slikts gads.

—   Tu vienmēr iekūlies kādā ķezā, Karagī, — viņš teica. — «Dzi­mis, lai sasietu mezglā tīģera asti», — tā saka par tādiem kā tu. Ar tādiem cilvēkiem ir grūti būt kopā. Man, piemēram, patīk miers un

paēna, kāda dzejoļu grāmata un pīpe…

— Klusu! Es kaut ko saklausīju.

Klaudzēja pakavi.

Apgāztās laternas slīpajā gaismas starā parādījās satīrs. Viņš satraukts dīdījās, acis šaudījās no manis uz Hasanu un atpakaļ, uz augšu un leju, uz sāniem un atkal uz mums.

— Palīdzi mums, ragainīt! — es sacīju grieķiski.

Viņš piesardzīgi tuvojās. Tad ieraudzīja asinis un saplosītos kourītus.

Viņš apcirtās, gatavs nozust klints spraugā.

—  Nemūc! Tu esi man vajadzīgs! Tas esmu es, kas spēlēja sīringu. Viņš apstājās, vēlreiz pagriezās šurp, nāsis izplezdamās un

saraudamās drebēja. Smailās ausis raustījās.

Viņš nāca atpakaļ, un ejot garām asiņu paltīm, viņa gandrīz cilvēciskajā sejā viedās sāpju izteiksme.

— Duncis. Man pie kājām, — es teicu, rādīdams ar skatienu. — Pacel to!

Šķita, ka viņam nepatīk pieskarties cilvēka roku darinājumam, it sevišķi ierocim.

Es nosvilpoju savas pēdējās dziesmas pēdējās rindas. Ir vēls, ir vēls, ir tik vēls…

Satīra acīs saskrēja asaras. Viņš tās noslaucīja ar spalvaino ķepu.

—    Pacel dunci un pārgriez virves! Pacel to! Nē, ne tā! Tā tu savainosi rokas. Ar otru galu. Jā!

Viņš saņēma dunci aiz roktura un paskatījās uz mani. Es pakustināju labo roku.

— Virves. Pārgriez tās!

Viņš grieza. Šī darbība aizņēma piecpadsmit minūtes un atstāja man virs plaukstas asiņainu aproci. Man vajadzēja kustināt roku, lai viņš nepārcirstu artēriju. Ticis galā ar virvi, satīrs jautājoši paskatījās

manī.

—  Tagad dod to šurp, tālāk tikšu galā pats. Viņš ielika dunci manā pastieptajā plaukstā.

Es to paņēmu. Pēc pāris sekundēm biju brīvs. Tad atsvabināju

Hasanu.

Kad pagriezos, satīra vairs nebija. Tikai tālumā saklausīju neprātīgu pakavu klaboņu.

— Velns man ir piedevis, — Hasans noteica.

Cik ātri vien iespējams, mēs steidzāmies prom no Starojuma vietas, pagājām garām kourītu ciematam un turpinājām virzīties uz ziemeļiem, līdz nokļuvām uz takas, ko es pazinu — tas bija ceļš uz Volu. Vai Bortans bija sastapis satīru un kaut kā panācis, lai tas dodas pie mums, vai arī šis radījums pats bija uzskrējis mums virsū un atcerējies mani to atlika tikai minēt. Bortans vēl nebija atgriezies, tāpēc pareizāka šķita otrā iespēja.

Tuvākā draudzīgā pilsēta bija Vola — apmēram divdesmit piecus kilometrus no mums uz austrumiem. Ja Bortans skrējis turp, kur viņu pazīst mani daudzie radinieki, tad paies vēl krietns laika sprīdis, pirms suns atgriezīsies. Sūtīdams viņu pēc palīdzības, es biju ķēries pie pēdējā cerību salmiņa. Man nebija ne mazākā priekšstata, kad Bortans varētu būt atpakaļ, ja viņš skrējis kaut kur citur, nevis uz Volu. Taču es zināju, ka viņš atradīs manas pēdas un sekos tām. Mēs turpinājām iet, cik ātri vien iespējams.

Apmēram pēc desmit kilometriem mēs jau streipuļojām. Sapratām, ka bez atpūtas necik daudz tālāk netiksim, tāpēc meklējām pēc iespējas drošāku guļvietu.

Beidzot cs ieraudzīju stāvu, klinšainu pakalnu, uz kura bērnībā biju ganījis aitas. Mana mazā ala netālu no virsotnes bija sausa un tukša. Koka ārsiena, lai arī satrūdējusi, vēl joprojām turējās.

Saplūkuši zāli guļvietām, mēs nosprostojām durvis un devāmies pie miera. Pēc brīža Hasans jau krāca. Pirms iemigšanas man uz mirkli sagriezās galva, un šajā mirklī es sapratu, ka nevienu no visām baudām — ne vēsa ūdens malku, kad jūti slāpes, ne arī glāzi kā stiprāka, kad nejūti, ne seksu, ne cigaretes dūmu pēc daudzu dienu nesmēķēšanas — nevar salīdzināt ar miegu.

Miegs ir vislabākais…

Manuprāt, ja mēs būtu gājuši pa garāko ceļu no Lamijas uz Volu — gar krastu —, viss varētu notikt citādi, un Fils vēl šodien būtu dzīvs. Taču es īsti nespēju spriest par visu, kas tajā reizē notika, un pat tagad, lūkojoties pagātnē, nezinu, kā būtu virknējis notikumus, ja varētu sākt visu no sākuma. Galīgās iznīcības spēki tobrīd jau steberēja starp drupām — paceltām rokām…

Volu mēs sasniedzām nākamajā pēcpusdienā, tad devāmies tālāk pāri Pēlija kalnam uz Portariju. Dziļas aizas otrā pusē atradās Makrinica.

Mēs šķērsojām aizu un atradām pārējos.

Fils bija aizvedis viņus uz Makrinicu, palūdzis pudeli vīna un «Atbrīvoto Prometeju» un nosēdējis to sabiedrībā līdz vēlai naktij.

No rīta Diāna bija atradusi viņu smaidošu un aukstu.

Netālu no sagrautās bīskapa baznīcas starp ciedriem es sakrāvu sārtu, jo Fils negribēja, lai viņu aprok. Uz pagalēm cs uzliku vīraku un aromātiskas zāles, un sārts slējās divpadsmit pēdu augstumā. Šajā naktī tas sadegs — un cs atvadīšos vēl no viena drauga. Atskatoties pagātnē, tā vien šķiet, ka mana dzīve ir vienas vienīgas tikšanās un atvadas. Es saku: «Sveiks!» Es saku: «Ardievu!» Tikai Zeme paliek nemainīga.

Sasper jods!

To pēcpusdien līdz ar visiem es izgāju no Pagasas, senās Jolkas ostas, kas atrodas uz zemesraga pretī Volai. Mēs stāvējām mandeļkoku ēnā uz pakalna, no kura pavērās skats gan uz jūru, gan uz kalnu grēdu.

— Tieši no turienes argonauti devās ceļā pēc zelta aunādas, — cs teicu, uzrunādams visus kopā.

—  Kuri tur īsti bija? — Elena jautāja. — Skolas laikā lasīju šo nostāstu, bet esmu jau piemirsusi.

—   Tur bija Hērakls un Tēsējs, dziedonis Orfejs un Asklēpijs, Ziemeļvēja dēli, kā arī Jāsons — kapteinis, kentaura Hīrona skolnieks; starp citu, viņa ala ir tur, netālu no Pēlija kalna virsotnes.

—   Patiešām?

—   Es kādreiz jums to parādīšu.

—   Norunāts!

—   Šeit pat tuvumā cīnījās dievi un titāni, — sacīja Diāna, pienākdama man no otras puses. — Vai titāni nepacēla un neuzlika Pēliju uz Osas kalna, lai varētu uzkāpt Olimpā?

— Tā stāsta. Taču dievi bija tik laipni un pēc asiņainā cīniņa visu nolika vecajās vietās.

—  Bura, — ieteicās Hasans, pamādams ar pusnomizoto apelsīnu, ko turēja rokā.

Es palūkojos pāri ūdeņiem — pie horizonta vīdēja sīks punktiņš.

—   Jā, šo vietu vēl joprojām izmanto par ostu.

—   Varbūt tas ir kuģis, pilns ar varoņiem, kas atgriežas ar vēl dažām aunādām, — sacīja Elena. — Starp citu, ko viņi ar tām aunādām iesāks?

—   Svarīga ir nevis aunāda, bet gan tās iegūšana, — atbildēja Sarkanā Parūka. — To saprata katrs labs stāstītājs. Un no aunādām sievietes vienmēr var pagatavot satriecošus tērpus. Viņas taču ir pieradušas pārtikt no tā, kas paliek pāri pēc viesu aiziešanas.

— Dārgā, tā nepiestāvētu taviem matiem.

— Arī tavējiem ne, puisīt.

— Tā vaina ir labojama. Protams, ne tik viegli kā tavējā…

—  Pa ceļam mēs redzēsim sagrautu bizantiešu baznīcu — bīskapa rezidenci, kuru esmu ieplānojis atjaunot nākamajos divos gados, — es teicu skaļā balsī. — Tur, pēc nostāstiem, savas kāzas svinēja viens no argonautiem — Pēlējs — ar jūras nimfu Tctīdu. Varbūt esat dzirdējuši teiku par šīm kāzām? Visi bija ielūgti, vienīgi strīda dieviete ne, taču viņa atnāca, nesdama līdzi zelta ābolu, uz kura bija rakstīts «visskaistākajai». Trojas valdnieka dēls Parīds to piesprieda Afrodītei, un tādējādi pilsētas liktenis bija izlemts. Pēdējā reizē, kad Parīdu redzēja, viņam neklājās visai labi. Ak, šie spriedumi! Kā jau agrāk esmu teicis, šajā zemē mītu ir tik, cik sunim blusu.

— Cik ilgi mēs le būsim? — jautāja Elena.

—  Gribētu vēl pāris dienas pakavēties Makrinicā, tad dosimies uz ziemeļiem, — es atbildēju. — Teiksim, vēl nedēļu Grieķijā un tad uz Romu.

—   Nē! — teica Mištigo, kurš tobrīd sēdēja uz akmens, vērās uz jūru un kaut ko ierunāja savā mašīnā. — Ceļojums ir beidzies. Šī bija pēdējā apstāšanās.

— Kā tā?

— Man pietiek, un es dodos uz mājām.

— Bet kā ar grāmatu?

— Sižets jau gatavs.

— Kāds sižets?

—   Kad grāmata būs pabeigta, atsūtīšu jums to ar ierakstu. Man laiks ir dārgs, un visi nepieciešamie materiāli jau savākti. Šorīt cs sarunājos ar Portu, vakarā viņi atsūtīs skimeri. Jūs varat doties tālāk un darīt, ko vien gribat, bet es beidzu.

— Kaut kas nav kārtībā?

—   Nē, viss ir kārtībā, taču man jādodas projām. Vēl daudz kas jāpadara.

Viņš piecēlās kājās un izstaipījās.

—    Vēl jāsakravā bagāža, tāpēc es tagad eju atpakaļ. Par spīti visam, Konrād, šī tiešām ir ļoti skaista valsts. Redzēsimies pie pusdicngalda.

Viņš pagriezās un gāja lejup.

Es paspēru dažus soļus vegietim nopakaļ, lūkodamies, kā viņš aiziet.

— Kas gan viņam lēcies? — cs balsī prātoju.

Kāds nāca šurp.

— Viņš mirst, — Džordžs klusām sacīja.

Savu dēlu Jāsonu, kurš bija ieradies šeit dažas dienas pirms mums, vairs nesastapu. Kaimiņi pastāstīja, ka vakar vakarā viņš devies uz Hadesa valstību. Patriarhu sev līdzi uz muguras aiznesis elles suns ar liesmojošām acīm; tas izsitis Jāsona mājas durvis un aizrāvis viņu līdzi naktī. Radinieki gribēja, lai es atnāku uz pusdienām. Dos Santoss vēl joprojām veseļojās; Džordžs bija apkopis viņa ievainojumus un uzskatīja, ka nav nekādas nepieciešamības sūtīt spāni ar kuģi uz Atēnām.

Atgriezties mājās vienmēr ir patīkami.

Es aizgāju uz centrālo laukumu un visu pēcpusdienu pavadīju sarunās ar saviem pēcnācējiem. Vai lai stāstu viņiem par Tcilcru, Haiti, Atēnām? Jā. Jāstāsta — un es stāstīju. Vai viņi man stāstīs par pēdējiem divdesmit gadiem Makrinicā? Protams.

Tad es aiznesu ziedus uz kapsētu, brīdi tur uzkavējos, pēc tam devos uz Jāsona māju un ar dažiem darbarīkiem, ko atradu šķūnī, salaboju tai durvis. Tad es atradu pudeli viņa gatavotā vīna un izdzēru to, un izsmēķēju cigāru. Uzvārīju katliņā kafiju un izdzēru arī to.

Vēl joprojām jutos nelāgi.

Neko nezināju par to, kas īsti notiek.

Taču Džordžs pazina uz Zemes sastopamās slimības un teica, ka vegietim esot spilgti izteiktas nciroloģisko traucējumu pazīmes. Neārstējams. Bezcerīgi.

Un pat Hasanam te nebija nekādu nopelnu. «Slimības cēlonis nezināms» — tā skanēja Džordža diagnoze.

Un viss apgriezās kājām gaisā.

Džordžs bija zinājis par Mištigo jau kopš viņa ierašanās. Kas pamudinājis viņu uz tādām domām?

Fils esot lūdzis, lai viņš novērojot, vai vegietim nav kādas nāvējošas slimības pazīmes.

—   Kāpēc?

—   Nu, viņš neteica, kāpēc, un es tobrīd viņam nevarēju to pajautāt.

To vajadzēja noskaidrot.

Mištigo savu darbu bija pabeidzis, vai arī viņam neatlika laika to izdarīt. Pats gan teica, ka esot pabeidzis. Ja ne, tad iznāk, ka veltīgi esmu centies, aizstāvēdams mirēju. Ja ir pabeidzis, tad man^āuzzina šie rezultāti, lai ātri varētu izlemt, ko darīt ar viņam atlikušās dzīves laiku.

Pusdienas nepalīdzēja. Mištigo bija pateicis visu, ko gribēja un nu nelikās ne zinis par mūsu jautājumiem vai arī izvairījās no tiem. Tāpēc, kad bija padzerta kafija, Sarkanā Parūka un es izgājām ārā uzsmēķēt.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

— Nezinu. Domāju, ka tu varbūt zini.

— Nē. Ko nu?

— Kā tu domā?

— Nogalināt viņu?

— Varbūt, ka jā. Tomēr vispirms jāzina, kāpēc.

— Viņš to ir pabeidzis.

— Ko? Tieši ko viņš ir pabeidzis?

— Kā lai es to zinu?

—  Nolādēts! Man tas ir jāzina! Nogalinot gribu zināt, kāpēc es to daru. Tāds nu es esmu.

—   Tāds? Pat ļoti. Tas taču ir pats par sevi saprotams, vai ne? Vegieši atkal grib iepirkt šeit zemes gabalus. Viņš dosies atpakaļ, lai ziņotu par tiem apgabaliem, kas viņus interese.

—    Tad kāpēc viņš neapbraukāja visus šos apgabalus? Kāpēc viņam pietika ar Ēģipti un Grieķiju? Smiltis, akmeņi, džungļi un dažnedažādi briesmoņi — tas art viss, ko viņš redzēja. Labvēlīgam vērtējumam tas šķiet pārāk maz.

—  Tas tāpēc, ka viņš nobijās un ir laimīgs, ka palicis dzīvs. Viņu varēja apēst gan boadils, gan arī kourīti. Viņš bēg.

— Labi. Tad lai viņš bēg. Lai aizved sliktu vērtējumu.

—  Nē, to nedrīkst. Ja viņi patiešām grib šeit ko pirkt, tad nedarīs io pēc i ik paviršas apskates. Viņi vienkārši atsūtīs kādu citu, spējīgāku, lai darbu pabeigtu. Ja nicS nogalināsim Mištigo, viņi sapratīs, ka mēs vēl pastāvam, pretojamies, esam tādi paši kā agrāk.

— Viņš nebaidās par savu dzīvību, — es noteicu.

— Nē. Un kas par to?

— Nezinu. Taču man tas ir jāuzzina.

— Kā?

— Es domāju, ka jāpajautā viņam pašam.

— Tu esi traks. — Diāna aizgriezās.

— Būs tā, kā es gribu, vai arī nekā, — es noskaldīju.

— Tad kaut kā. Tas nav svarīgi. Mēs jau esam pagalam.

Es saņēmu viņu aiz pleciem un noskūpstīju uz kakla. — Vēl ne. Tad tu redzēsi.

Diāna stāvēja kā sastingusi.

— Ej mājās, — viņa sacīja, — ir vēls. Ir pārvēlu.

Es tā arī darīju. Devos atpakaļ uz Jakova Koronesa lielo, veco māju, kur mēs ar Mištigo bijām apmetušies un kur pirms tam bija mitinājies arī Fils. Iegāju istabā, kurā viņš bija gulējis savu pēdējo nakti. Uz rakstāmgalda vēl aizvien stāvēja «Atbrīvotais Prometejs», tam blakus tukša pudele. Toreiz, kad Fils piezvanīja man uz Ēģipti, viņš bija runājis par savu aiziešanu, vēlāk pārcietis infarktu un vēl daudz ko citu. Tāpēc šķita, ka viņš varētu atstāt vecam draugam kādu vēstījumu.

Paņēmu Šellija neizdevušos episko poēmu un pāršķirstīju to.

Tas bija rakstīts uz tukšajām lapaspusēm grāmatas beigās grieķu valodā. Taču ne modernajā. Klasiskajā.

Un skanēja apmēram šādi.

«Dārgais draugs, lai gan man riebjas rakstīt to, ko nevarēšu vairs pārrakstīt, jūtu, ka manas dienas ir skaitītas. Esmu nevesels. Džordžs grib, lai es lidotu uz Atēnām. Es tā arī darīšu, tikai rīt no rīta. Taču vispirms par steidzamāko.

Dari visu, kas tavos spēkos, lai vegietis no Zemes aizlidotu dzīvs.

Tas ir ļoti svarīgi.

Visā pasaulē nav nekā svarīgāka par to.

Baidījos Tev agrāk to teikt, jo domāju, ka Mištigo varētu būt telepāts. Tieši tāpēc es pievienojos jums tikai Grieķijā, kaut gan ļoti gribēju apceļot arī Ēģipti. Tieši tāpēc es izlikos, ka ienīstu vegieti, lai varētu turēties no viņa, cik iespējams, pa gabalu. Tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka viņam nav šādu spēju, es uzdrošinājos doties jums līdzi.

Tā kā ceļojumā piedalījās Dos Santoss, Diāna un Hasans, man radās aizdomas, ka Radpols varētu kārot pēc vegieša galvas. Nospriedu — ja jau Mištigo būtu telepāts, tad ātri vien par to uzzinātu un parūpētos par savu drošību. Ja viņš nebūtu telepāts — es tomēr sirds dziļumos jutu, ka Tu spēsi viņu aizsargāt, lai kas arī uzbruktu, pat Hasans. Taču es negribēju, lai viņš uzzina, ka esmu informēts par vegiešu īstajiem nodomiem. Un, ja tu atceries, es tiešām mēģināju tevi brīdināt.

Tatrams Ištigo, viņa vectēvs, ir viena no mūsdienu jaukākajām un cēlākajām būtnēm. Viņš ir filozofs, izcils rakstnieks, pašaizliedzīgs sabiedrisks darbinieks. Ar viņu es iepazinos vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, kad viesojos uz Teileras, un vēlāk mēs kļuvām tuvi draugi. Kopš tā laika mēs sazināmies un esam viens pret otru pat tik atklāti, ka viņš man uzticēja Vegiešu Savienības plānu par Zemes atpirkšanu. Lika man zvērēt, ka nevienam šo noslēpumu neizpaudīšu. Pat Korts nedrīkstēja zināt, ka es esmu lietas kursā. Ja viss nāktu atklātībā pirms laika, vecais vīrs neglābjami zaudētu savu labo slavu.

Vegieši atrodas ļoti neērtā situācijā. Mūsu bijušie līdzpilsoņi ir uzspieduši Vegai savu ekonomisko un kultūras atkarību. Radpola sacelšanās laikā vegiešiem lika saprast — un kā vēl! — ka uz Zemes joprojām mīt vietējie iedzīvotāji, kuri izveidojuši spēcīgu organizāciju un vēlas atjaunot savu planētu. Arī vegieši gribētu, lai tā notiek. Viņi negrib Zemi. Kam viņiem tā vajadzīga? Ja viņi gribētu izmantot Zemes iedzīvotājus kā darbaspēku, tad uz Teileras to ir vairāk nekā šeit uz Zemes, — un viņi to arī nedara, vismaz ne plašos apmēros un ļaunprātīgi. Mūsu emigranti labāk pacieš ekspluatāciju nekā atgriežas mājās. Uz ko tas norāda? Atgriešanās kustībai nav nekādu cerību. Neviens nebrauks atpakaļ. Tieši tāpēc es šo kustību atstāju. Domāju, ka Tevi vadīja tie paši apsvērumi. Vegieši labprāt gribētu tikt vaļā no šīs dzimtās pasaules problēmas. Protams, viņi vēlas apmeklēt Zemi. Ierasties te un redzēt, ko var izdarīt ar planētu, viņiem šķiet ļoti šausminoši, atskurbinoši un pamācoši.

Viņiem bija nepieciešams atrast veidu, kā tikt vaļā no mūsu emigrantu valdības uz Teileras. Teilerieši — pareizāk būtu teikt,

Ministrija — nejutās sevišķi sajūsmināta par domu, ka nāksies atteikties no savas vienīgās prasības pēc nodokļiem un dzīvesvietas.

Tomčr pēc ilgām sarunām un daudziem ekonomiskas dabas solījumiem, pat piedāvājuma piešķirt mūsu emigrantiem Vegas pilsoņu tiesības, likās, ka atrisinājums ir rokā. Šī plāna īstenošana tika uzticēta Štigo dzimtai, it sevišķi Tatramam.

Viņš beidzot izdomājis veidu — tā viņš pats uzskata —, kā atjaunot Zemei tās raksturīgo autonomo stāvokli un saglabāt kultūras mantojumu. Tieši tāpēc viņš sūtīja savu mazdēlu Kortu veikt šo «inspekcijas braucienu». Korts ir dīvains radījums; viņa patiesais aicinājums ir teātris (visi Štigo ir ļoti apdāvināti), un viņam patīk izlikties. Manuprāt, Mištigo ļoti gribēja notēlot draudīgu citplanētieti, un esmu pārliecināts, ka to viņš veica ar pienācīgu prasmi un rezultātiem. (Tatrams man arī pavēstīja, ka tā būšot Korta pēdējā loma. Viņš slimojot ar drinfanu, šī kaite esot neārstējama un nāvējoša, un es domāju, ka tieši tāpēc viņu izvēlējās.)

Tici man, Konstantīn Karagiosi Koroncs Ņomikos (un visi pārējie, kurus es nepazīstu), tici man, Konrād, kad es saku — viņš nav ieradies apskatīt nekustamos īpašumus. Nē!

Taču atļauj man izdarīt pēdējo baironisko žestu. Tici man, ka viņam ir jāpaliek dzīvam, un ļauj man saglabāt savu solījumu un noslēpumu. Kad uzzināsi visu, tu to nenožēlosi.

Ļoti žēl, ka nepabeidzu Tavu elēģiju, un velns lai tevi parauj par to, ka tu pievāci sev manu Laru — toreiz Kerčā!

Fils.»

Ļoti labi, es nolēmu, — vegietim jādzīvo, nevis jāmirst. Fils bija runājis, un es ticēju viņa vārdiem.

Devos pie Mikara Koronesa pusdienu galda un paliku kopā ar Mištigo, līdz viņš bija gatavs doties prom. Pavadīju viņu atpakaļ pie Jakova Koronesa un vēroju, kā viņš sakravā savas pēdējās mantas. Pa šo laiku mēs pārmijām ne vairāk kā piecus, sešus vārdus.

Bagāžu aiznesām mājas priekšā, kur bija jānolaižas skimerim. Pirms pārējie (arī Hasans) pienāca atvadīties, Mištigo pagriezās pret mani un jautāja: — Sakiet, Konrād, kāpēc jūs jaucat nost to piramīdu?

— Lai iedzeltu Vegai, — es atbildēju. — Lai liktu jums saprast — ja jūs gribat Zemi un jums izdotos to mums atņemt, tad saņemtu šo planētu vēl daudz sliktākā stāvoklī, nekā tā bija pēc Trīs Dienām. Te nebūtu vairs, ko skatīties. Mēs sadedzinātu visu, kas vēl palicis pāri no mūsu vēstures. Pat ne kripatiņu jums neatstātu.

Vegieša plaušas izelpojot spalgi iegaudojās — tā viņi nopūšas.

—   Šķiet, tā ir prātīga doma, — viņš teica, — taču es tā gribēju redzēt piramīdu! Kā jūs domājat, vai jūs to kādreiz atkal satiksiet kopā? Varbūt jau tuvākajā laikā?

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Redzēju, kā jūsu vīri daudzus bluķus iezīmēja.

Es paraustīju plecus.

—  Tad man ir tikai viens nopietns jautājums — par jūsu tieksmi uz postīšanu… — viņš teica.

— Kāds tas būtu?

— Vai tā patiešām ir māksla?

— Ejiet pie velna!

Tad pienāca pārējie. Saskatīdamies ar Diānu, es lēnām noraidoši pašūpoju galvu un, satvēris Hasana plaukstu, paturēju to tik ilgi, lai paspētu noraut sīku adatiņu, ko viņš bija pielipinājis pie delnas. Tad jāvu viņam uz īsu mirkli paspiest vegietim roku.

No satumsušajām debesīm nolaidās skimeris, un es palīdzēju Mištigo iekāpt. Pats ienesu viņa bagāžu un aizvēru no ārpuses durvis.

Aparāts netraucēti pacēlās gaisā un pēc īsa brīža nozuda skatam.

Šīs bēdīgais izpriecu ceļojums bija beidzies.

Es iegāju mājā un pārģērbos.

Laiks sadedzināt draugu.

Izslējies augstu pret naksnīgajām debesīm, baļķu zikurāts balstīja to, kas bija palicis pāri no dzejnieka, mana drauga. Es aizdedzināju lāpu un izdzēsu elektrisko lukturi. Hasans stāvēja man blakām. Viņš bija palīdzējis aiznest līķi uz ratiem un paņēmis grožus. Es biju sakrāvis sārtu uz cipresēm apauguša pakalna, kas pacēlās virs Volas, netālu no tās baznīcas drupām, par kuru jau stāstīju iepriekš. Līcis gulēja spoguļgluds. Debesis bija skaidras, un spoži spīdēja zvaigznes.

Dos Santoss, kurš neatzina sadedzināšanu, bija nolēmis nenākt līdzi; viņš teica, ka ievainojums liekot sevi manīt. Diāna negribēja atstāt viņu vienu un palika Makrinicā. Kopš mūsu pēdējā strīda viņa ar mani vairs nerunāja.

Sadevušies rokās, Elena un Džordžs sēdēja ratos, kas atradās zem lielas cipreses. Vairāk neviena nebija. Filam nebūtu paticis, ka mani daudzie radinieki viņam par godu gaudotu savas sēru dziesmas. Viņš reiz izteicās, ka gribētu ko lielu, spožu, ātru un bez mūzikas.

Es pieliku lāpu sārta stūrim. Liesma iekodās un lēnām sāka skrubināt koku. Hasans aizdedzināja vēl vienu lāpu, iesprauda to zemē, tad atkāpās un sastinga.

Kamēr liesmas grauzās augšup, cs skaitīju senas lūgsnas un lēju zemē vīnu. Iemetu ugunī aromātisku zāļu klēpi. Tad arī es atkāpos.

— «Lai kas tu būtu, nāve paņēmusi ari tevi,» — es viņam teicu. — «Tu aizgāji, lai apskatītu ziedus, kas mēmi līgojas gar Aherontas krastiem, kur nāves ēnas nerimtīgi klīst.» Ja tu būtu miris jauns, tevi apraudātu kā izcilu talantu, kurš izdzisis, nesasniedzot pilnbriedu. Taču tu dzīvoji, un tagad tā vairs nevar sacīt. Dažs izvēlas sev īsu, bet dievišķīgu dzīvi savas Trojas mūru priekšā, cits garu un ne tik vētrainu. Kurš gan var pateikt, kā ir labāk? Dievi turēja savu solījumu dot Ahilejam mūžam nevīstošu slavu, iedvesmojot dzejnieku dziedāt viņam nemirstīgu slavas dziesmu. Bet vai viņš tāpēc ir laimīgs, ja tagad ir tikpat miris kā tu? Man par to grūti spriest, vecais draugs. Tu nebiji tik slavens dziesminieks, taču es atceros arī dažas tavas rindas, ko tu rakstīji par visvarenāko no Trojas kara varoņiem un par nāvi, kas apseglojusi šķēpu: «Drūma vilšanās trako šai kopā nākšanas vietā, zīmju draudi laika briesmās… Taču pelni nevar pārtapt par koku. Uguns liesmu mēles pieskandina gaisu, taču neviens nespēj apturēt rietu.» Laimīgu tev ceļu, Fil Greber! Lai dievi, Foibs un Dionīss, kuri mīl un nonāvē savus dzejniekus, pieteic tevi savam drūmajam brālim Hadesam. Un lai viņa Perscfonc, Nakts karaliene, ar labvēlību noraugās tevī un dāvina tev augstu vietu Elisijā. Paliec sveiks!

Liesmas jau tuvojās sārta virsotnei.

Tad es ieraudzīju, ka pie ratiem stāv Jāsons un viņam blakus sēž Bortans. Es pakāpos vēl vairāk atpakaļ. Suns pienāca man klāt un notupās labajā pusē. Viņš nolaizīja man plaukstu.

— Dižais medniek, mums vēl viens ir zudis, — es teicu.

Suns pamāja ar savu lielo galvu. Gaisu pildīja salds aromāts un liesmu rūkoņa.

Pienāca Jāsons.

— Tēvs, suns aiznesa mani uz degošajām klintīm, — viņš sacīja, — bet tu jau biji prom.

—  Satīrs mūs atraisīja. Pirms tam šis vīrs, Hasans, nogalināja Mironi. Tādējādi tavi sapņi līdz šim gan ir piepildījušies, gan arī nav.

— Viņš ir tas karotājs ar dzeltenajām acīm, ko es redzēju sapnī, — Jāsons brīdināja.

— Es zinu, taču tas jau ir pagājis.

— Un kā ar Melno nezvēru?

— Nav redzēts.

— Labi.

Mēs ilgi, ilgi skatījāmies, kā nakts atkāpās pati sevī. Vairākas reizes Bortana ausis saslējās, nāsis izpletās. Džordžs un Elena sēdēja kā statujas. Hasans tikai skatījās ar savām dīvainajām acīm, sejā nepakustējās ne vaibsts.

— Ko tu tagad domā darīt, Hasan? — es vaicāju.

— Atgriezīšos Sindjar kalnā uz kādu laiciņu, — viņš atbildēja.

— Un tad?

Arābs paraustīja plecus un noteica: — Tad redzēsim.

Tad līdz mums atlidoja šausminošs troksnis, līdzīgs gigantiska idiota vaidiem, to pavadīja lūstošu zaru brakšķi.

Bortans pielēca kājās un iegaudojās. Ēzeļi, kas bija vilkuši ratus, tramīgi sakustējās. Viens no tiem īsi, griezīgi iebrēcās.

Jāsons vēl ciešāk satvēra noasināto mietu, ko bija pacēlis no sārta, un sastinga.

Tajā brīdī tas mums uzbruka, te klajumā. Liels, pretīgs un atbilstošs saviem daudzajiem vārdiem.

Cilvēku ēdājs.

Zemes Tricinātājs.

Varenais, Riebīgais.

Tesālijas Melnais nezvērs.

Beidzot būs liecinieks, kas varētu pateikt, kāds tas ir īstenībā. Protams, ja viņš tiks projām, lai to pateiktu.

Nezvēru droši vien šurp atvilinājusi degošās miesas smaka.

Un tas bija liels. Vismaz ziloņa lielumā.

Kāds bija Herakla ceturtais varoņdarbs?

Arkādijas meža kuilis — tāds tas bija.

Un pēkšņi es gribēju, kaut Herakls vēl būtu šeit un nāktu mums palīgā.

Liela cūka… Kuprains kuilis ar ilkņiem cilvēka rokas garumā… Mazas kuiļa acis, melnas un šaudīgas ugunskura gaismā, mežonīgas…

Skriedams šyrp, tas savā ceļā lauza kokus…

Hasans izvilka no ugunskura degošu pagali un trieca ar tās liesmojošo galu nezvēram pa snuķi, un atlēca atpakaļ.

Tas iespiedzās, rāvās uz sāniem, un es paguvu sagrābt Jāsona mietu.

Metos uz priekšu un iedūru to nezvēra kreisajā acī.

Tas vēlreiz rāvās sānis un iespiedzās kā caurs tvaika katls.

Arī Bortans uzklupa un plosīja tā plecu.

Divas reizes mēģināju iedurt tam kaklā, taču ādu pārdurt nespēju.

Nezvērs berza plecu pret ilkni un beidzot nokratīja Bortanu no

sevis.

Tobrīd Hasans jau atradās man blakus un vicināja citu pagali.

Nezvērs bruka mums virsū.

Kaut kur tālu no sāniem Džordžs ietrieca viņā veselu automātiskās pistoles aptveri. Hasans meta lāpu. Bortans uzklupa vēlreiz, tagad jau no izdurtās acs puses.

Šie uzbrukumi lika nezvēram novirzīties sāņus, un viņš ietriecās tukšajos ratos, sašķaidot abus ēzeļus.

Es vēlreiz skrēju tam klāt, durdams mietu sirds apvidū.

Miets pārlūza uz pusēm.

13 312

Bortans vēl arvien plosīja nezvēra plecu, un viņa rūcieni atgādināja pērkona grāvienus.

Ikreiz, kad Melnais nezvērs cirta ar ilkņiem, suns atlaida zobus, palēca sānis un pēc tam atkal ieķērās plecā.

Esmu pārliecināts, ka mans kā adata asais tērauda nāves šķēps nebūtu salūzis. Taču tas atradās uz «Skaidiņas» klāja.

Hasans un es līkumojām ap nezvēru, turēdami rokā smailākās pagales. Mēs visu laiku dūrām, lai piespiestu nezvēru griezties uz riņķi. Bortans nepārtraukti mēģināja piekļūt pie viņa rīkles, taču lielā, snuķainā galva bija zemu noliekta un ilkņi šaudījās šurpu, turpu, uz augšu, uz leju kā zobeni. Oranžajā ugunskura gaismā nezvērs lēkāja un svaidījās, un viņa nagi, kas bija krietna maizes klaipa lielumā, izrāva zemē prāvas bedres.

Beidzot tas apstājās, tad ātri pagriezās — tik negaidīti ātri — un, ar plecu iegāzdams Bortanam pa sāniem, aizsvieda suni krietnu gabalu pa gaisu. Hasans sita nezvēram pa muguru un es dūru otrā acī, taču netrāpīju.

Tad tas drāzās pie Bortana, kas vēl joprojām slējās kājās, — galvu zemu noliecis, ilkņus mirdzinādams.

Kad nezvērs klupa virsū manam sunim, es metu tam ar mietu un steidzos draugam palīgā. Galva jau bija noliekta nāvējošam sitienam.

Es saķēru abus ilkņus, kad tie jau gandrīz sniedza zemi. Ar visu spēku centos noturēt galvu uz vietas, tomēr sapratu, ka nekas nespēs apturēt straujo cirtienu.

Taču cs mēģināju, un varbūt man tas arī daļēji izdevās, kaut uz mirkli.

Vismaz tobrīd, kas es ar asiņainām, nobrāztām plaukstām lidoju pa gaisu, pamanīju, ka Bortanam izdevies palēkt sāņus.

No kritiena pamatīgi apdullu, jo biju mests krietni tālu un augstu; tad izdzirdu skaļu trakas cūkas kviccienu. Hasans kliedza, un Bortans vēlreiz izgrūda savu pilnskanīgo kaujas saucienu.

…Un no debesīm lejup šāvās divi Zeva ugunīgi sarkanie zibeņi.

…Un viss apklusa.

Es lēnām piecēlos kājās.

Hasans vēl joprojām stāvēja pie liesmojošā sārta, paceltajā rokā kā metienam sagatavotu šķēpu turēdams degošu mietu.

Bortans apošņāja trīsošo gaļas kalnu.

Kasandra stāvēja zem cipreses blakus beigtajiem ēzeļiem, ar muguru atspiedusies pret koka stumbru, ādas biksēm kājās, zilu vilnas blūzi mugurā, vārgu smaidu uz lūpām un manu vēl joprojām kūpošo ziloņu šauteni rokā.

— Kasandra!

Viņa nometa ieroci un kļuva ļoti bāla, tik balta kā sniegs. Taču es apskāvu savu mīļoto, pirms viņa noslīga zemē.

— Es tev vēlāk daudz ko jautāšu, — es teicu. — Taču ne tagad. Ne vārda. Apsēdīsimies zem šī koka un skatīsimies ugunī.

Un mēs skatījāmies.

Pēc mēneša Dos Santosu padzina no Radpola. Kopš tā laika par viņu un Diānu nekas vairs nav dzirdēts. Baumo, ka viņi atteikušies no Atgriešanās un pārcēlušies dzīvot uz Teileru. Ceru, ka tā nav taisnība, ja ņem vērā šo piecu pēdējo dienu notikumus. Man nekad nav bijusi zināma visa patiesība par Sarkano Parūku, un šķiet, ka nekad to arī neuzzināšu. Ja tu kādam uzticies, es gribu teikt, uzticies pa īstam, un neesi vienaldzīgs pret viņu, kā viņa nav vienaldzīga pret tevi, tad šķiet, ka tu grozīsies turpat tuvumā, lai pārliecinātos, kuram tad īsti ir taisnība jūsu pēdējā strīdā. Taču viņas tuvumā nebija, un es gribētu zināt, vai viņa tagad to nožēlo.

Es neceru, ka varētu Diānu vēl kādreiz satikt.

Drīz pēc pārmaiņām Radpolā Hasans atgriezās no kalna, neilgu laiku uzturējās Portā, tad nopirka mazu kuģīti un kādu rītu izgāja jūrā, nevienam nepateicis ardievas un sava brauciena mērķi. Sprieda, ka viņam piedāvāts kāds jauns darbs. Taču pēc vairākām dienām uznāca spēcīga viesuļvētra, un vēlāk Trinidadā es dzirdēju baumojam, ka viņš esot izmests Brazīlijas krastā, kur kritis mežonīgas cilts nagos un gājis bojā.

Mēģināju pārliecināties par šī stāsta patiesumu, bet viss veltīgi.

Taču pēc diviem mēnešiem partijas svinīgās sanāksmes laikā trieka ķēra Rikardo Bonaventūru, Apvienības pret progresu — Radpola šķeltnieku grupas, kas bija kritusi Atēnu nežēlastībā — priekšsēdētāju. Tenkoja par Divbahas trušu indi anšovos (kā man apgalvoja Džordžs, ārkārtīgi nāvējošs savienojums), un nākamajā dienā reizē ar skimeri un trīs pēdējo APP slepeno sēžu protokoliem (nemaz jau nerunājot par seifa saturu) nozuda pils apsardzes jaunais priekšnieks. Viņš esot bijis liela auguma vīrs ar dzeltenām acīm un viegli izteiktiem austrumnieku sejas vaibstiem.

Jāsons vēl joprojām gana daudzkājaino aitu ganāmpulku augstu kalnos, kur rožpirkste Aurora visupirms sārto debess jumu, — un, bez šaubām, ar savu dziesmu samaitā jauniešus.

Elena kārtējo reizi ir mātes cerībās, tik smalka, ar lielu vidukli, un nerunā ne ar vienu, tikai ar savu vīru. Džordžs grib izmēģināt kādu jaunu embrioķirurģisku operāciju, pirms vēl nav par vēlu, un padarīt savu nākamo bērnu par cilvēku-amfībiju, jo okeāna ūdeņi slēpj milzīgas neskartas platības, kurās viņa pēcnācēji varētu būt pirmatklājēji, un tad viņš pr.ts kļūtu par jaunas rases tēvu un sarakstītu interesantu grāmatu par šo tēmu un visu pārējo. Tomēr Elena nav sevišķi sajūsmināta par tādu ideju, tāpēc man ir aizdomas, ka okeāni vēl kādu laiciņu paliks neskarti.

Ak jā, pirms kāda laika es patiešām aizvedu Džordžu uz Kapistrāno, lai pavērotu, kā atgriežas zirnekļsikspārņi. Tas ir ļoti iespaidīgs skats — kā viņu bari aizsedz sauli, ligzdo māju drupās, rij savvaļas cūkas, nokaisa ielas ar zaļiem ekskrementiem. Lorels piefilmēja daudzas trīsdimensiju kasetes un demonstrē tās katrā Ministrijas saietā. Savā zirtā tas ir vēsturisks dokuments, jo zirnekļsikspārņi tagad strauji izmirst. Pildīdams savu solījumu, Džordžs izplatīja starp tiem slishi sērgu, un pēdējā laikā tie sprāgst kā mušas. Tieši pirms nedēļas, kad es gāju pie Mammas Žilī ar pudeli ruma un šokolādes kasti, viens nogāzās ielas vidū, ka noplakšķēja vien. Nesasniedzis zemi, tas jau bija miris. Slishi ir ļoti mānīgi. Nabaga zirnekļsikspāmis nezina, kas ar viņu notiek, viņš priecīgs lido apkārt, meklēdams ko ēdamu, un tad pēkšņi — blāc! Šī ērce pieveic lidoni, un tas nogāžas dārzā tieši viesību laikā, vai arī iekrīt kādā peldbaseinā.

Nolēmu Ministriju vēl zināmu laiku saglabāt. Pēc tam, kad būšu organizējis kādu partiju, opozicionāru Radpolam — Nākcēlu jeb Nākotnes cēlājus vai kaut ko tamlīdzīgu, es izveidošu parlamentu.

Vecie labie galīgās iznīcības spēki… mums tie ir nepieciešami — šeit lejā, starp drupām.

Un Kasandra — mana princese, mans eņģelis, mana sirdsdāma — es viņai patīku pat bez sēnītes. Nakts Miega ielejā to piebeidza.

Protams, Kasandra bija tā varoņu krava, ko Hasans toreiz bija redzējis Pagasā. Nekādas zelta aunādas, tikai mans šauteņu skapis un tamlīdzīgas lietas. Tā toreiz bija «Zelta skaidiņa», ko es pats savām rokām biju būvējis, pietiekami izturīga — to dzirdot, mani pārņēma lepnums — , lai pārciestu pat cunami, kas sekoja deviņu komats sešu ballu stiprajai zemestrīcei. Tieši tajā laikā, kad Kosas dienviddaļa nozuda jūras viļņos, Kasandra atradās uz jahtas klāja. Pēc tam viņa bija kuģojusi uz Volu, jo zināja, ka Makrinica ir pilna ar maniem radiniekiem. Ak, cik labi, ka viņai bija šī nojauta par draudošajām briesmām un ka viņa paņēma sev krastā līdzi to smago artilēriju! (Labi arī, ka viņa prata ar to apieties.) Man turpmāk vajadzēs izturēties pret viņas priekšnojautām daudz nopietnāk.

Haiti salā Portai pretējā krastā esmu nopircis klusu villu. Tā ir apmēram piecpadsmit minūšu lidojumā no pilsētas, un tur ir plata pludmale un daudz džungļu. Starp mani un civilizāciju ir jābūt zināmam attālumam, teiksim — visai salai, jo man ir šīs, nu… grūtības. Pavisam nesen, kad šurp atlidoja pilnvarotie, viņi nesaprata uzrakstu «Uzmanību — suns». Tagad viņi to saprot. Tas, kurš palika sēžam skimerl, tiesā sūdzēties nespēj, taču Džordžs viņu drīz vien salāpīs kā jaunu. Pārējie tik smagi necieta.

Tomēr labi, ka es gadījos turpat tuvumā.

Tā nu es esmu šeit — kā parasti, neparastā stāvoklī.

No teileriešu valdības tika atpirkta visa Zeme, to izdarīja varenā un bagātā Štigo dzimta. Lai nu kā, vairums mūsu emigrantu labāk gribēja iegūt Vegas pilsoņu tiesības, nekā palikt teileriešu emigrantu valdības pakļautībā un strādāt Savienībā ar svešinieku statusu. Šī problēma brieda jau sen, tā ka Zemes pārdošana kļuva vienīgi par izdevīgākā pircēja meklēšanu, jo mūsu trimdas režīms bija zaudējis savas pastāvēšanas jēgu tajā pašā brīdi, kad tika pieņemts likums par pilsonību. Šī valdība varēja pastāvēt tik ilgi, kamēr viņi tur bija Zemes cilvēki, bet tagad viņi visi ir vegieši un nevar balsot paši par sevi, un mēs te lejā noteikti nedomājam to darīt.

Tāpēc notika lielo nekustamo īpašumu pārdošana — un vienīgais pircējs šajā izsolē bija Štigo dzimta.

Vecais, gudrais Tatrams parūpējās par to, lai Štigo dzimtai Zeme tomēr nepiederētu. Viss pirkums tika veikts viņa mazdēla, nu jau nelaiķa Korta Mištigo vārdā.

Un Korts atstāja savu pēdējo novēlējumu jeb testamentu — vegiešu stilā…

…un šai testamentā biju nosaukts es.

Es — brr! — esmu mantojis planētu.

Precīzāk sakot, Zemi.

Nu…

Pie velna! Es pēc tās nekāroju! Gribēju teikt, ka noteikti kādu laiku to paturēšu, taču gan ar laiku ko izdomāšu. Tā bija iedzīvotāju reģistra mašīna un četri citi lielie saprāta bloki, ko izmantoja vecais Tatrams. Viņš meklēja starp vietējiem pārvaldnieku, kurš uzturētu šo lēņu muižu kārtībā un izveidotu valdību, kas pārstāvētu tās pastāvīgos iedzīvotājus, un, kad viss sāktu ripot pareizās sliedēs, atteiktos no īpašuma tiesībām…

Viņš gribēja atrast cilvēku, kurš nodzīvojis uz Zemes pietiekami ilgi, būtu pietiekami prasmīgs pārvaldnieks un negribētu to visu paturēt vienīgi sev.

Starp citiem vārdiem mašīna nosauca viņam arī vienu no manējiem, tad vēl otru — šo otru ar piebildi «iespējams, vēl dzīvs». Tad tika pārbaudīta mana personīgā kartīte un daudzi dati par to otru, un drīz vien mašīna izdeva vēl vairākus vārdus — visus manējos. Tā sāka šķirot atšķirības un kopējās pazīmes, turpināja rakņāties kartotēkā un deva arvien mīklainākas atbildes.

Drīz vien Tatrams izlēma, ka mani vajag «inspicēt».

Korts ieradās rakstīt grāmatu.

Viņš patiešām gribēja redzēt, vai es esmu labs, godīgs, cēls, nesamaitāts, uzticams un uzticības cienīgs, nesavtīgs, laipns, jautrs un bez personiskām ambīcijām.

Tas nozīmēja, ka viņš ir pēdējais muļķis, jo viņa atbilde skanēja šādi: «Jā, viņš tāds ir.»

Es viņu noteikti izmuļķoju.

Varbūt viņam ir taisnība par personisko ambīciju trūkumu. Esmu pēc velna slinks un nemaz nekāroju dienām un naktīm lauzīt galvu par tām problēmām, ko man cels priekšā izmocītā Zeme.

Esmu pat gatavs upurēt kādu daļiņu no personiskās labklājības. Droši vien es atgriezīšos pie sešu mēnešu atvaļinājuma.

Kāds no pilnvarotajiem (ne tas, kurš palika sēžam skimerī) iedeva man zīmīti no zilā. Tajā, starp citu, bija teikts:

«Dārgais — lai kāds, velns parāvis, būtu jūsu vārds!

Ir ļoti neparasti sākt vēstuli ar šādu uzrunu, tāpēc respektēšu Jūsu vēlmi un saukšu Jūs par Konrādu.

Konrād, šobrīd Jūs jau esat lietas kursā par manas vizītes īsto mērķi. Jūtu, ka esmu pareizi izvēlējies, ieceldams jūs par mantinieku tam īpašumam, ko ierasts dēvēt par Zemi. Jūs acīm redzami esat tai pieķēries — kā Karagiosis. Jūs iedvesmojāt vīrus to aizstāvēt uz dzīvību un nāvi. Jūs atjaunojat tās pieminekļus, saglabājat tās mākslas darbus (starp citu, viens mana testamenta noteikums ir tāds, ka Jums jāatjauno Lielā piramīda!) un Jūsu atjautība, kā arī gara un miesas spēks ir apbrīnas vērti.

Tāpat Jūs pilnīgāk par visiem citiem atbilstat nemirstīga pārrauga etalonam (es daudz ko dotu, lai uzzinātu Jūsu patieso vecumu). Un šī īpašība kopā ar augsto izdzīvošanas potenciālu patiesībā padara Jūs par vienīgo kandidātu. Ja Jūsu mutācija kādreiz arī sāks novecot, pastāv taču S-S terapija, lai turpinātu Jūsu dzīves gadu pavedienu. (Es varētu teikt «viltot», taču tas nebūtu laipni no manas puses, jo, cik man ir zināms, Jūs esat īsts maldu vērpējs. Visi tie dzīves datu ieraksti! Ar šīm pretrunām jūs padarījāt nabaga Dzīves datu reģistru vai traku. Tagad tas ir ieprogrammēts neuzskatīt Grieķijā izsniegtu dzimšanas apliecību par pierādījumu.)

Es nododu Zemi kalikanzarosa rokās. Saskaņā ar leģendu tā būtu milzīga kļūda. Tomēr es esmu gatavs derēt, ka Jūs pat par kalikanzarosu tikai izliekaties. Jūs iznīcināt tikai to, ko esat nodomājis atjaunot. Iespējams, ka Jūs esat dižais Pāns, kurš notēloja, ka mirst. Lai nu kā, Jums būs pietiekami līdzekļu un smago iekārtu — tās tiks nosūtītas jau šogad —, un neskaitāmas iespējas, kā no Štigo fonda pieprasīt vēl daudz ko vairāk. Tāpēc eji un esi ražīgs, un vairojies un manto Zemi! Dzimta būs tepat tuvumā. Ja būs vajadzīga palīdzība, tad tikai pasauc, un palīdzība tiks sniegta.

Man nav laika uzrakstīt Jums grāmatu. Diemžēl. Taču te būs mans autogrāfs —

Korts Mištigo.

P. S. Es vēl arvien nezinu, vai tā ir māksla. Ejiet pats pie velna!»

Tāda ir šīs zīmītes galvenā doma.

Pāns?

Mašīnas to nesaka, vai ne?

Vismaz es ceru, ka ne…

Zeme ir mežonīga planēta. Tā ir nežēlīga un klinšaina vieta. Vispirms jāaizvāc drazas, — pēdu pēc pēdas —, lai pēc tam varētu likt vietā ko vērtīgāku.

Tas nozīmē darbu, daudz darba.

Tas nozīmē, ka man būs nepieciešamas visas Ministrijas rīcībā esošās iespējas un Radpola organizācija, lai varētu ko iesākt.

Tieši šobrīd es domāju, pārtraukt vai nepārtraukt tūrisma ceļojumus pa drupu vietām. Šķiet, ka ļaušu tos turpināt, jo tagad mums ir daudz kas labs, ko parādīt. Iedzimtā ziņkārība cilvēkam liek ceļojuma laikā apstāties un palūrēt pa caurumu katrā žogā, aiz kura kaut ko būvē.

Tagad mums ir nauda, un mēs atkal esam savu īpašumu saimnieki, un tā ir liela atšķirība. Varbūt pat Atgriešanās nav galīgi paputējusi. Ja pastāvēs dzīvotspējīga programma Zemes atjaunošanai, mēs varam atvilināt šurp daļu no saviem emigrantiem. Varbūt pat kādu jaunu tūristu.

Taču, ja viņi grib palikt vegieši, lai tā arī būtu. Mēs viņus labprāt pieņemtu, taču varam iztikt arī bez viņiem. Jūtu, ka izceļotāju straume no šejienes drīz apsīks, jo cilvēki zinās, ka gluži labi var dzīvot tepat, un Zemes iedzīvotāju skaits pieaugs vairāk, nekā tas pieaugtu ģeometriskā progresijā; to mums ļaus sasniegt pašlaik vēl ļoti dārgā jaunā S-S terapija. Esmu iecerējis šo terapiju padarīt pieejamu pilnīgi visiem. To es panākšu, ieceļot Džordžu par sabiedrības veselības programmas vadītāju.

Mēs vēl dzīvosim! Esmu noguris būt par kapu uzraugu un negribu šķiest laiku, līdz pastardienai cērtoties cauri Pasaules kokam, pat ja es esmu Tumsas dzemdēts, ar tieksmi iekulties nepatikšanās. Kad sāks skanēt zvani, es gribu, lai varētu teikt — lethos aneste, patiesi augšāmcēlies, — nevis nomest zāģi un bēgt pa galvu pa kaklu (zvani dimd, pakavi klaudz un tā tālāk). Tagad ir visu labo kalikanzarosu laiks… Jūs jau zināt.

Tāpēc…

Kasandrai un man ir šī villa Burvju salā. Viņai te patīk. Man te patīk. Viņai vairs nav iebildumu pret manu nenosakāmo vecumu. Tas ir jauki.

Tieši šorīt, kad mēs gulējām pludmalē un vērojām, kā saule dzenas pakaļ zvaigznēm, es pagriezos pret viņu un ieteicos, ka mūs gaida smags, ļoti smags darbs līdz pat tulznām rokās, darbs, kas pilns galvassāpju un citādu nepatikšanu.

— Nē, tā tas nebūs, — viņa atbildēja.

—   Nemierini mani, — es sacīju. — Tas tikai padara visu vēl grūtāku.

— Viss būs gluži citādi.

— Kasandra, tu esi pārāk liela optimiste.

—  Nē. Es tev jau iepriekš pateicu, ka tu dodies briesmās, un tā arī bija, bet tu man toreiz neticēji. Šoreiz es zinu, ka mums veiksies. Tas arī viss.

—    Pateicos par nemaldīgumu pagātnē, tomēr es jūtu, ka tu nenovērtē tās grūtības, kas mums vēl priekšā.

Viņa piecēlās un cirta kāju pret zemi.

— Tu nekad man netici!

— Protams, ticu! Tikai šoreiz tu kļūdies, dārgā.

Tad viņa aizpeldēja, mana trakā nāra, tālu tumšajā jūrā. Pēc kāda laika viņa atpeldēja atpakaļ.

—  Labi, — viņa smaidīdama sacīja, purinādama no matiem sīkas lietus lāses. — Nešaubies!

Es saķēru viņu aiz potītes, novilku sev blakus smiltīs un sāku kutināt.

— Izbeidz!

—  Klau, es ticu tev, Kasandra! Patiešām! Dzirdi? Nu, kā būs? Es patiešām tev ticu. Nolādēts! Tev, protams, ir taisnība!

— Tu esi uzpūtīgs kalikanza… Au!

Viņa bija tik jauka jūras krastā, tāpēc mēs palikām tur, līdz uzausa diena, un jutāmies lieliski.

Te ir īstā vieta šo stāstu beigt, sic.

Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izveidot zinātniskās fantastikas rakstnieku apvienību, ASV 1965. gadā tika nodibināta organizācija «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieki» — The Science Fiction Writers of America (SFWA), «lai informētu zinātniskās fantastikas rakstniekus profesionālo interešu jautājumos, sekmētu viņu labklājību un efektīvi palīdzētu vienoties ar izdevējiem, literārajiem aģentiem, redaktoriem un antoloģiju sastādītājiem». Pateicoties organizācijas pirmā prezidenta Dcimona Naita (Damon Knight) un pirmā sekretāra —mantziņa Loida Bigla (Lloyd Biggle) milzīgajai enerģijai un entuziasmam, organizācijā iestājās gandrīz visi šī žanra profesionālie rakstnieki. Lielākas tuvības un saskaņotības panākšanai piederība organizācijai tika ierobežota ar tiem autoriem, kuru darbi izdoti Savienotajās Valstīs, bet nekādi ierobežojumi netika noteikti rakstnieka dzīvesvietai un pilsonībai. Tāpēc organizācijā ir daudz britu, kā arī pārstāvju no Austrālijas, Kanādas un citām valstīm.

Savu pirmo, bet turpmāk ikgadējo godalgu prezentācijas banketu organizācija rīkoja 1966. g. martā Ņujorkā un Losandželosā. Tā bija pirmā reize, kad ZF rakstnieki balsojot paši noteica gada labākos darbus un pasniedza autoriem godalgas.

Balvas autori ir paši fantasti: pēc Kcitas Vilhelmas skices to projektējusi Judīte Lorensa. Balva izskatās kā spirālveida galaktikas miglājs (nebula); tas izveidots no mirdzoša metāla pulvera un kalnu kristāliem un ievietots caurspīdīgas vielas — lusīta gabalā. Ķīmiskās sintēzes, ģeoloģijas un astronomijas elementu apvienojums simbolizē zinātniskās fantastikas domas plašumu.

Amerikas fantastu organizācijas jaunievedums balvu piešķiršanas praksē ir četru kategoriju sistēmas izveidošana atkarībā no oriģināldarba garuma: short story (īsais stāsts) — līdz 7500 vārdiem, novelette 7501-17 500 vārdi, novella 17 501-40 000 vārdi, novel (romāns) pāri 40 000 vārdu. Kopš tā laika šī klasifikācija ir kļuvusi vairāk vai mazāk par standartu arī citām ZF godalgām. Ar nelielu iekšēju pretestību to pieņēma arīHugo godalgām.

Nebula godalgu piešķiršanā ir ari savas problēmas, kas saistītas ar organizācijas tieksmi būt ļoti liberālai godalgu kandidātu izvirzīšanā. Pirmkārt, balsošana notiek pa pastu un tas teorētiski pieļauj iespēju rakstniekiem izvirzīt viņu pašu darbus, otrkārt, izvirzīšanas procedūra paredz ļoti ilgu balsošanas laiku, jo balsotāji ne vienmēr ir lasījuši visus apbalvošanai ieteiktos darbus.

Treškārt, kaut ari organizācijas oficiālo biedru skaits ir iespaidīgs — iespējams, vairākums pasaules ZF rakstnieku — ievērojama daļa biedru nepiedalās darbu izvirzīšanā. Lielākais dalībnieku skaits, kas jelkad piedalījies balsošanā, bija 50% no visiem organizācijas biedriem. Tas var izraisīt nopietnas šaubas, vai šis aktīvais mazākums tiesīgs pārstāvēt visus rakstniekus.

Un tomēr, pateicoties savai autoritatīvajai balsotāju kopai, starp visām pašreizējām ZF godalgām prestiža un ietekmes ziņā Nebula ir nopietnākais konkurents Hugo godalgai. Profesionālā skatījumā tas ir labākais iespējamais rādītājs, lai atbildētu uz jautājumu, kas zinātniskajā fantastikā ir vislabākais.

NEBULA GODALGU SAŅĒMUŠĀS GRĀMATAS TIIE NEBULA WINNERS, 1965-1977

1965           

Best Novel: Dune by Frank Herbert

Best Novella: «The Saliva Tree» by Brian W. Aldiss; «He Who Shapes» by Roger Zelazny

Best Novelette: «The Doors of His Faee, the Lamps of His Mouth» by Roger Zelazny

Best Short Story: «'Repent, IIarlequin!' Said the Ticktockman» by Harlan Ellison

1966           

Best Novel: Flowers for Algernon by Daniel Keyes; «Babel-17» by Samuel R. Delany

Best Novella: «The Last Castle» by Jack Vance

Best Novelette: «C-all I Iim Lord» by Gordon R. Dickson

Best Short Story: «The Secret Place» by Richard McKenna

1967           

Best Novel: The Einstein Intersection by Samuel R. Delany Best Novella: «Behold the Man» by Michael Moorcock Best Novelette: «Gonna Roll the Bones» by Fritz Leiber Best Short Story: «Aye, and Gomorrah» by Samuel R. Delany

Best Novel: Rite of Passage by Alexei Panshin Best Novella: «Dragonrider» by Anne McCaffrey Best Novelette: «Mother to the World» by Richard Wilson Best Short Story: «The Planners» by Kate Wilhelm

1969              

Best Novel: The Left Hand of Darkness by Ursula K. Le Guin Best Novella: «A Boy and His Dog» by Harlan Ellison Best Novelette: «Time Considered as a Helix of Semi-Precious Stones» by Samuel R. Delany

Best Short Story: «Passengers» by Robert Silverberg

1970              

Best Novel: Ringworld by Larry Niven Best Novella: «111 Met in Lankhmar» by Fritz Leiber Best Novelette: «Slow Sculpture» by Theodore Sturgeon Best Short Story: No avvard

1971              

Best Novel: A Time of Changes by Robert Silverberg Best Novella: «The Missing Man» by Katherine MacLcan Best Novelette: «The Oueen of Air and Darkness» by Poul Anderson Best Short Story: «Good Nevvs from the Vatican» by Robert Silverberg

1972              

Best Novel: The Gods Themselves by Isaac Asimov Best Novella: «A Meeting with Medusa» by Arthur C. Clarke Best Novelette: «Goat Song» by Poul Anderson Best Short Story: «When It Changed» by Joanna Russ

1973              

Best Novel: Rendezvous with Rama by Arthur C. Clarke Best Novella: «The Death of Doctor Island» by Gene Wolfe Best Novelette: «Of Mist, and Grass, and Sand» by Vonda N. Mclntyre Best Short Story: «Love Is the Plan, the Plan Ls Death» by James Tiptree, Jr.

1974              

Best Novel: The Dispossessed by Ursula K. Le Guin Best Novella: «Born with the Dead» by Robert Silverberg Best Novelette: «If the Stars Are Gods» by Gordon Eklund and Gregory Benford

Best Short Story: «The Day Before the Revolution» by Ursula K. Le Guin Grand Master: Robert A. Heinlein

Best Novel: The Forever War by Joe Haldeman Best Novella: «Home Is the Hangman» by Roger Zelazny Best Novelette: «San Diego Lightfoot Sue» by Tom Reamy Best Short Story: «Catch r rhat Zeppelin!» by Fritz Leiber Grand Master: Jack VVilliamson

1976               

Best Novel: «Man Plus by Frederik Pohl

Best Novella: «Houston, Houston, Do You Read?» by James Tiptree, Jr. Best Novelette: «The Bicentennial Man» by Isaac Asimov Best Short Story: «A Crowd of Shadows» by Charles L. Grant Grand Master: Clifford Simak

1977               

Best Novel: Gateway by Frederik Pohl Best Novella: «Stardance» by Spidcr and Jeanne Robinson Best Novelette: «The Screwfly Solution» by Raccoona Sheldon Best Short Story: «Jeffty Is Five» by I larlan Ellison

Saraksts no izdevuma:

Nebula Winners Thirteen. Ed. by Samuel R. Delany — A Bantam Book/August 1981.

R. Želaznijs ir vienīgais autors, kurš šajā krājumā pārstāvēts divreiz. Tas noticis, pateicoties lielajam godalgu skaitam, ko viņš guvis par saviem darbiem. Stāsts «Viņš, kurš veido» (Ile Who Shapes) saņēma 1965. g. Nebula godalgu, bet jau pēc gada tas iznāca pārstrādāts romānā ar nosaukumu «Sapņu meistars» (Dreatn Master). Sižeta pamatā ir nākotnes psihiatru — veidotāju — darbs: tie spēj kontrolēt pacientu iztēli un ar šo paņēmienu ārstē neirozes. Galvenais varonis Renders (tas burtiski nozīmē «(pa)darīt» vai «atveidot») attiecībās ar saviem pacientiem uzņemas Dieva — pārveidotāja lomu. Stāsta nosaukums sasaucas ar Mozus pirmajā grāmatā teiktajiem vārdiem: «… Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.» Sava varoņa iztēles pasaulēs autors rotaļājas ar Tristana un Izoldes, Grāla kausa un īpaši skandināvu mitoloģijas motīviem par Ragnaroku — pasaules bojāeju. Godkāres dzīts, Veidotājs nonāk situācijā, kad ārstēšanās ir nepieciešama pašam, ja tā vispār iespējama. Ne velti viņa vīzijās pastāvīgi ir saskare ar skandināvu mitoloģisko Pasaules čūsku, kura kā josta apjož pasauli, un vilku Fenriru (stāstā — Fenriss), vienu no trim briesmoņiem, kuru dievi kādreiz sasējuši. Kad Fenrirs izrausies no valgiem, viņš iznīcinās dievus un aprīs sauli. Šajā, kā arī citos darbos, Želaznijs demonstrē savu aizraušanos ar Junga filozofiskajiem uzšķiltiem, saskaņā ar kuriem cilvēce nespēj izsargāties pati no sevis un neviens cilvēks nevar būt drošs par sevi.

Ursula K. Ix Gvina, kuru pamatoti dēvē par 60. — 70. gadu ZF primadonnu, par šo stāstu izteikusies: «Tas ir viens no labākajiem ZF stāstiem. Mani neapšaubāmi interesē tas, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, un viss tai piederošais. Mūsu apziņa ir mežs. Neizpētīts, nebeidzams mežs. Ik nakti katrs no mums vienatnē maldās šai mežā.»

Lai cik tas bija lieliski — asinis un viss pārējais —, Renders juta, ka drīz pienāks beigas.

Tāpēc labāk būs, viņš nolēma, ja katru mikrosekundi pārvērtis minūtē, un varbūt derētu paaugstināt temperatūru… Kaut kur visu norišu perifērijā tumsa novilka robežu priekšā dilstošajai pasaulei.

Kaut kas līdzīgs neskaidrai, arvien augošai dārdoņai saplūda vienā izmisīgā skaņā. Šī skaņa bija kauna, sāpju un baiļu dcstilāts.

Foruma gaiss spieda un smacēja.

Cēzars sarāvies drebēja satracinātā loka ārpusē. Viņš bija aizsedzis acis ar roku, taču tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā skata — šoreiz ne.

Senatoriem nebija seju, un to drānas bija nošķiestas asinīm. Viņu balsis atgādināja putnu ķērcienus. Bezprāta apmātībā viņi trieca savus dunčus pakritušajā augumā.

Visi, izņemot Renderu.

Asins lāma, kurā viņš stāvēja, joprojām pletās plašumā. Viņa roka šķita krītam un ceļamies ar mehānisku precizitāti, un balss saites itin kā veidoja putnu ķērcienus, tomēr viņš vienlaikus bija gan ārpus notikumu vietas, gan daļa no tās.

Jo viņš bija Renders, Veidotājs.

Sarāvies, nelaimīgs un mokošas skaudības plosīts, Cēzars caur vaimanām mēģināja protestēt:

— Jūs viņu nokāvāt! Jūs nonāvējāt Marku Antoniju — nekaitīgu, nevienam nevajadzīgu radījumu!

Renders pagriezās pret viņu; duncis sažņaugtajā dūrē izskatījās nedabiski milzīgs un asiņains.

— Jā, — viņš teica.

Asmens ritmiski kustējās turp un atpakaļ. Kā apburts Cēzars šūpojās līdzi asi trītā tērauda kustībām.

— Kāpēc? viņš kliedza. Kāpēc?

—  Tāpēc, — atbildēja Renders, — ka viņš bija daudz dižciltīgāks romietis par tevi!

— Tu melo! Nebija vis!

Renders paraustīja plecus un dūra atkal un atkal.

— Tā nav taisnība! — brēca Cēzars. — Nav taisnība!

Renders vēlreiz pagriezās pret viņu un pavicināja dunci. Gluži kā vadāma lelle Cēzars atdarināja asmens vēzienu.

—  Nav taisnība? — iesmējās Renders. — Bet kas tu tāds esi, ka uzdrīksties iebilst pret šādu spriedumu? Tu neesi nekas! Tu spēj vienīgi apēnot šī notikuma diženību! Pazūdi no šejienes!

Saraustītām kustībām sārtsejainais vīrs uztrausās kājās; viņa mati vietām slējās gaisā, vietām lipa pie galvas un atgādināja savēlušos pakulu vīkšķi. Viņš pagriezās, sāka iet projām un pār plecu vēl atskatījās atpakaļ.

Viņš bija aizgājis krietnu gabalu no slepkavošanas vietas, tomēr aina nekļuva mazāka. Tā saglabāja neparastu, stindzinošu skaidrību. Viņš jutās vēl vairāk nošķirts no tās, vēl vairāk atstumts un vientuļš nekā iepriekš.

Renders apgāja ap agrāk neievērotu stūri un nostājās viņa — akla ubaga — priekšā.

Cēzars sagrāba viņa apģērba stūri.

— Sargies! — ņirdzīgi iesmējās Renders.

— Jā! Jā! — Cēzars atsaucās. — «Sargies» — tas ir labi! Bet no kā sargāties?

— No liktenīgajām nelaimes dienām…

— Jā? No dienām…

— …oktembrī.

Cēzars atlaida sažņaugto stērbeli.

— Ko tu tur runā? Kas tas par oktembri?

— Mēnesis.

— Tu melo! Tāda oktembra mēneša nemaz nav!

—  Un tieši no tām dienām dižciltīgajam Cēzaram jāsargās — no neesošām dienām, no brīža nekad nebijušā kalendāra mēnesī!

Renders pazuda aiz nākamā stūra.

— Pagaidi! Nāc atpakaļ!

Renders iesmējās, un reizē ar viņu smieklos iedārdējās viss forums. Putnu ķērcieni pārtapa necilvēcisku ņirgu korī.

— Tu mani izsmej! — Cēzars gaudulīgi iešņukstējās.

Forumā valdīja krāsns mutes svelme, un uz Cēzara šaurās pieres, smailā deguna un neizteiksmīgā zoda veidojās caurspīdīga maska no sīkām sviedru lāsītēm.

—   Es gribu, lai arī mani nokauj! — viņš elsoja. — Tas nav taisnīgi!

Bet Renders saplēsa gabalos forumu, senatorus un Antonija līķi ar atņirgtajiem zobiem un ar viena paša pirksta neredzamu kustību sabāza visu melnā maisā; pats pēdējais tajā nozuda Cēzars.

Čārlzs Renders sēdēja iepretī deviņdesmit baltām un divām sarkanām pogām, taču viņa skatiens īsti nebija pievērsts nevienai no tām. Viņa labā roka, iekārta cilpā, bez skaņas kustējās virs klēpja augstuma pults — dažas pogas tā nospieda, citām pārlēca pāri, slīdēja uz priekšu un atgriezās pa noieto ceļu, lai nospiestu nākamo pogu atsaukšanas ķēdē.

Sajūtas noslāpa, emocijas saruka un izgaisa. Kongresa pārstāvis Eriksons bija iegrimis ligzdas aizmirstībā.

Atskanēja kluss klikšķis.

Rendera roka bija aizslīdējusi iīdz apakšējās pogu rindas galam. Lai nospiestu sarkano pogu, bija nepieciešama apziņas virzīta rīcība — varētu teikt, pat griba.

Renders atsvabināja roku un noņēma čūskmataino medūzas galvu ar svina lodītēm un mikrominiatūru elektrisko ķēžu sistēmu. Viņš piecēlās no sava sēdekļa aiz dīvānam līdzīgā darbgalda un noņēma kapuci. Piegājis pie loga, viņš to pārslēdza caurspīdīgā stāvoklī un sāka meklēt sev cigareti.

Vienu minūti ligzdā, viņš nolēma. Vairāk ne. Tā būs izšķirošā… Cerams, ka drīzumā nesāks snigt — tur tie mākoņi izskatās diezgan draudīgi…

Gludi, dzelteni režģi un augsti torņi, stikls un betons — viss saplūdis vakarīgā krēslā zem šīfera pelēkajām debesīm, un visa šī pilsēta — vulkānisku kvadrātveida salu kopums, kas kvēlo pievakares gaismā un dimdoši kūsā dziļdziļi zem zemes; pārbagātu, nerimtīgu satiksmes upju tīkls, pa kurām bez mitas traucas mašīnas.

Renders aizgriezās no loga un piegāja pie milzīgās olas, kas gluda un mirgojoša gulēja līdzās viņa darbgaldam. Tās mestais atspulgs pilnīgi pārvērta viņa ērgļa degunu, acis pārveidoja pelēkās apakštasēs, matu vietā rādīja gaiši iesvītrotu silueta līniju, un iesarkanā kaklasaite kļuva par platu vampīra mēli.

Viņš pasmaidīja un izstiepa roku pāri galdam. Pirksts nospieda otru sarkano pogu.

Ar nopūtai līdzīgu šalkoņu ola zaudēja savu necaurredzamo mirdzumu, un pa vidu tai iezīmējās līmeniska plaisa. Čaula tagad bija caurspīdīga, un Renders redzēja, kā Eriksons saviebj seju un samiedz acis, cīnīdamies pret apziņas atgriešanos un visu, kas ar to saistīts. Olas augšējā daļa pacēlās un nostājās vertikāli pret pamatni, atklādama mezglaino, sārto augumu apakšējā čaulas daļā. Kad gulētāja acis atvērās, viņš neskatījās uz Rcnderu. Viņš piecēlās kājās un sāka ģērbties. Renders izmantoja šo laiku, lai pārbaudītu ligzdu.

Pārliecies pāri galdam, viņš sāka spiest pogas: temperatūras kontrole, pilns diapazons — kārtībā; eksotiskās skaņas — viņš paņēma austiņas — kārtībā; zvani, signāli, vijoles toņi un svilpieni, spiedzieni un vaidi, satiksmes trokšņi un bangu dārdi — kārtībā; atgriezeniskā ķēde, kas glabā iepriekšējā analīzē ierakstīto pacienta balsi — kārtībā; skaņu virsslānis, mitruma smidzinātājs, smaržu tilpne — kārtībā; guļvietas pārslēdzējs un krāsainās gaismas, garšas stimulanti…

Renders aizvēra olu un izslēdza strāvu. Tad viņš iebīdīja aparātu sienas skapī un aizvēra durvis. Lentes bija reģistrējušas būtisku rezultātu secību.

— Sēdieties, — viņš pamāja Eriksonam.

Vīrietis paklausīja, nemierīgi knibinādamies gar apkaklīti.

— Jūs visu pilnībā atceraties, — tcica Renders, — tāpēc man nav nozīmes apkopot notikušo. No manis nekas nav noslēpjams. Es pats biju tur klāt.

Eriksons pamāja ar galvu.

— Šīs epizodes būtību jums vajadzētu saprast.

Eriksons vēlreiz pamāja ar galvu, līdz beidzot atguva balsi. — Bet vai tai ir nozīme? — viņš jautāja. — Tas ir, cs gribēju teikt — jūs radījāt šo sapni un visu laiku to kontrolējāt. Es to patiesībā nemaz nesapņoju — vismaz ne tā, kā sapņotu parastos apstākļos. Izskatās, ka jūsu spējas radīt notikumus sagādā materiālu visam, ko esat ieplānojis sacīt, — vai tā nav?

Renders lēni papurināja galvu, nokratīja pelnu plēksnīti sava zemeslodes formas pelnu trauka dienvidu puslodē un ieskatījās Eriksonam acīs.

—     Ir tiesa, ka cs radīju konkrēto vidi un regulēju formu pārveidojumus. Taču jūs piepildījāt tās ar emocionālu saturu, piešķīrāt tām simbolisku nozīmību, kam ir ciešs sakars ar jūsu problēmu. Ja sapnis nebūtu nopietni vērtējams analogs, tas neizraisītu attiecīgās reakcijas. Tam trūktu atbilstošo satraukuma līkņu, kas tika fiksētas lentēs. Jūsu pārbaude ilgusi nu jau vairākus mēnešus, — viņš turpināja, — un viss, ko es šai laikā esmu uzzinājis, apstiprina manu pārliecību, ka jūsu bailēm no iespējama atentāta būtībā nav nekāda pamata.

Eriksons nikni saslējās.

— No kurienes tad man tās radušās, velns lai parauj?

—  Tās radušās tāpēc, — sacīja Renders, — ka jums ļoti gribētos būt par atentāta upuri.

Tagad Eriksons pasmaidīja, un viņa pašapziņa pamazām sāka atgriezties.

—   Varu jums droši apgalvot, dakter, ka nekad neesmu domājis par pašnāvību un man nav nekādas vēlēšanās šķirties no dzīves.

Viņš izvilka cigāru un tuvināja tam uguni. Viņa roka drebēja.

—   Kad jūs šovakar atnācāt pie manis, — Renders teica, — jūs sacījāt, ka baiļojaties par savu dzīvību. Jums nebija īsti skaidrs, kālab kāds gribētu jūs nogalināt…

—   Bet mans stāvoklis! Nav taču iespējams tik ilgu laiku būt kongresa pārstāvim un neiemantot nevienu ienaidnieku!

— Tomēr izskatās, ka jums tas ir izdevies, — atbildēja Renders. — Kad jūs atļāvāt man apspriest šo jautājumu ar jūsu detektīviem, es noskaidroju, ka viņi neko īpašu uziet nespēj, un nekas neliecina, ka jūsu bailēm ir reāls pamats. Itin neko.

—  Viņi nav pietiekami tālu meklējuši — vai varbūt nav meklējuši īstajās vietās. Gan vēl atradīs.

—   Man šķiet, ka neatradīs vis.

—   Kāpēc?

—   Es atkārtoju: tāpēc, ka jūsu izjūtām nav nekāda objektīva pamata. Esiet godīgs pret mani! Vai jums ir jelkādas ziņas, kas liecinātu — jūs kāds tik ļoti ienīst, ka varētu gribēt jūs nogalināt?

— Esmu saņēmis daudzas draudu vēstules…

—   Tāpat kā visi kongresa pārstāvji — turklāt visas vēstules, ko esat saņēmis pēdējā gada laikā, ir izpētītas un izrādījušās ķildīgu īpatņu sacerējumi. Vai jūs varat man nosaukt kaut vienu nopietnu liecību, kas pamatotu jūsu aizdomas?

Eriksons cītīgi pētīja cigāra galu.

—  Es atnācu pie jums pēc sava kolēģa ieteikuma, — viņš teica, — atnācu tāpēc, lai jūs izpētītu manas apziņas dziļumus un atrastu kaut ko tādu — un lai dotu kādu pavedienu maniem detektīviem. Varbūt ir kāds, ko esmu smagi aizvainojis… vai varbūt kāds nepatīkams likumdošanas punkts, kura izstrādāšanā esmu piedalījies…

—… Un es neko neatradu, — teica Renders, — neko citu kā vienīgi jūsu nemiera cēloni. Tagad jūs, protams, baidāties to izdzirdēt un cenšaties novirzīt sarunu uz citu pusi, lai nebūtu jāuzklausa mana diagnoze…

— Nepavisam nel

—   Nu tad klausieties! Ja gribēsiet, savas domas varēsiet izteikt pēc tam, bet jūs mēnešiem ilgi esat nositis šeit laiku, nevēlēdamies pieņemt to, ko es jums liku saprast daudzos un dažādos veidos. Tagad es pateikšu jums visu skaidri un gaiši, un pēc tam dariet, kā gribat.

— Ļoti jauki.

—  Pirmkārt, — Renders teica, — jums ļoti gribētos iegūt kādu ienaidnieku — vai pat vairākus…

— Smieklīgi!

—… jo tā ir vienīgā alternatīva, ja nav iespējams iegūt draugus…

— Man ir daudz draugu!

—… tāpēc ka neviens nevēlas palikt pilnīgi neievērots, tāds, kas neraisa nekādas spēcīgas jūtas. Naids un mīlestība ir cilvēku saskarsmes spēcīgākās izpausmes. Tā kā vienas no šīm izpausmēm jums pietrūkst un to iemantot neizdodas, jūs meklējat otru. Jums tā tik ļoti bija vajadzīga, ka spējāt sevi pārliecināt par tās esamību. Taču psihe par visu liek maksāt. Atbildot uz patiesu emocionālu prasību ar

vēlmju surogātu, rodas nevis īsts apmierinājums, bet gan raizes un diskomforts — tāpēc, ka šai jomā psihei jādarbojas kā atvērtai sistēmai. Jūs nemeklējāt cilvēcisku ieinteresētību ārpus sevis. Jūs noslēdzāties sevī. To, kas jums bija nepieciešams, jūs radījāt pats no sevis. Jūs esat cilvēks, kam ļoti nepieciešamas ciešas saites ar citiem.

— Kādas nejēdzības!

—  Gribat — ticiet, negribat — neticiet, — teica Renders. — Es iesaku ticēt.

—  Es pusgadu jums maksāju naudu, lai jūs palīdzētu noskaidrot, kas grib mani nogalināt. Un tagad jūs te sēžat man pretī un stāstāt, ka es pats esmu visu to sacerējis, lai apmierinātu savu iegribu pēc citu naida.

— Pēc naida vai pēc mīlestības. Taisni tā tas ir.

—  Kāds absurds! Es tiekos ar tik daudziem cilvēkiem, ka nēsāju līdzi diktofonu un fotoaparātu, lai varētu visus tos atcerēties…

—   Tikšanās ar daudziem cilvēkiem nebūt nav tas, par ko es runāju… Pasakiet man, vai tas sapnis jums šķita zīmīgs un atstāja spēcīgu iespaidu?

Kādu brīdi bija dzirdami tikai lielā sienas pulksteņa tikšķi.

—    Jā, — Eriksons beidzot atzinās, — tā bija. Taču jūsu izskaidrojums, vienalga, ir absurds. Un tomēr, ja mēs arī pieņemtu, ka tā ir taisnība, — ko tad man vajadzētu darīt, lai tiktu ārā no šīs cilpas?

Renders atlaidās dziļāk sēdeklī.

—  Ievirziet enerģiju — to pašu, kas palīdzēja radīt šīs iedomas, — citā gultnē. Ejiet cilvēkos vairāk kā Džo Eriksons, nevis kā kongresa pārstāvis Eriksons. Atrodiet kaut ko tādu, ko varētu darīt kopā ar citiem — kaut ko ārpus politikas, varbūt mērošanos spēkiem kādā jomā — un gūstiet sev īstus draugus vai ienaidniekus, labāk jau pirmos. Es jūs uz to esmu skubinājis visu šo garo laiku.

— Tad pasakiet man vēl kaut ko!

— Labprāt.

— Ja pieņemtu, ka jums taisnība, tad kāpēc tā bijis no laika gala, ka mani neviens nedz mīl, nedz ienīst? Man ir atbildīgs stāvoklis likumdošanā. Es nepārtraukti tiekos ar cilvēkiem. Kāpēc es esmu tik neitrāls radījums?

Tā kā šobrīd Renders jau sīki zināja Eriksona karjeras gaitu, viņam vajadzēja atbīdīt malā savas patiesās domas, jo tām šeit nebija būtiskas nozīmes. Viņam gribējās citēt Dantes izteikumus par vidusceļa gājējiem — par dvēselēm, kam liegtas debesis nepietiekamu tikumu dēļ un vienlaikus liegta arī ieeja ellē pārāk sīku netikumu dēļ; īsāk sakot, par tiem, kuri pielāgo savas buras ikvienam vējam, kuri ceļo bez virziena un kuriem sevišķi nerūp, uz kādu ostu viļņi viņus aiznesīs. Apmēram tāda bija Eriksona ilgā un bezkrāsainā karjera. Tajā netrūka ne lojalitātes maiņu, ne politisku svārstību.

Renders teica:

—   Mūsdienās šādos apstākļos nonāk arvien vairāk cilvēku. To lielā mērā izraisa sabiedrības augošā komplicētība un personības nonivelēšanās, pārvēršanās sociometriskā daļiņā. Pat cilvēku garīgā un emocionālā tiekšanās citam pēc cita tāpēc kļuvusi apgrūtināta. Šodien mūsu vidū tādu ir ļoti daudz.

Eriksons pamāja ar galvu, un Renders iekšēji pasmaidīja.

Reizēm kāds skarbāks piesitiens, tad atkal pamācība…

—  Man ir tāda sajūta, ka jums varētu būt taisnība, — Eriksons teica. — Reizēm es tiešām jūtos tāds, kā jūs teicāt — skrūvīte, daļiņa, kaut kas bezpersonisks…

Renders pameta skatienu pulkstenī.

—   Ko jūs šai sakarībā izlemsiet darīt tālāk, tas, protams, paliek jūsu paša ziņā. Manuprāt, turpināt analīzi nozīmētu tikai veltīgi šķiest laiku. Tagad mēs abi zinām jūsu traucējumu cēloni. Es nevaru paņemt jūs aiz rokas un parādīt, pa kuru ceļu iet. Varu ieteikt, varu just līdzi, bet urbties dziļāk vairs nav nekādas nozīmes. Pierakstieties uz pieņemšanu, līdzko jūtat vajadzību pārspriest savu darbošanos un pārskatīt to saistībā ar manu diagnozi.

—  To es darīšu, — sacīja Eriksons, — un… tas nolādētais sapnis! Tas nu gan ķēra pie kauliem. Jūs protat to visu padarīt tik dzīvu un spilgtu kā īstenībā — pat vēl spilgtāku… To es laikam ilgi nevarēšu aizmirst.

— Es arī tā ceru.

—  Labi, dakter. — Viņš piecēlās un sniedza roku. — Es droši vien pienākšu pēc pāris nedēļām. Mēģināšu tā no sirds iedziļināties tajā attiecību jomā un padomāšu par biedrošanos. — Viņš pasmaidīja, izrunādams vārdu, par kuru citkārt būtu saraucis pieri. — Patiesībā sākšu tūdaļ pat. Vai varu jums tepat lejā aiz stūra izmaksāt dzeramo?

Renders satvēra Eriksona miklo delnu; pacients pēc seansa šķita tik paguris kā galvenās lomas tēlotājs pēc sevišķi veiksmīgas izrādes. Gandrīz ar nožēlu ārsts teica: — Paldies par piedāvājumu, bet man norunāta tikšanās.

Tad Renders palīdzēja viņam uzvilkt mēteli, pasniedza platmali un pavadīja līdz durvīm.

— Nu tad arlabvakaru!

— Arlabvakaru!

Kad durvis bija nedzirdami aizvērušās, Renders pa tumšo karakula paklāju aizgāja līdz savam sarkankoka cietoksnim un iemeta izsmēķi dienvidu puslodē. Viņš atlaidās sēdeklī, aizlika rokas aiz galvas un aizvēra acis.

— Protams, tas bija spilgtāk nekā īstenībā, — viņš teica, nevienu īpaši neuzrunādams. — Es pats to izveidoju.

Smaidīdams viņš atsauca atmiņā visas sapņa epizodes pēc kārtas, vēlēdamies, kaut to būtu redzējuši viņa bijušie skolotāji. Tas bija labi izveidots un iespaidīgi pasniegts, turklāt izcili piemērots šim konkrētajam gadījumam. Ne velti viņš ir Renders, Veidotājs — viens no apmēram diviem simtiem speciālo analītiķu, kas apveltīti ar īpašu psihi un tāpēc spēj iekļūt neirotisko sistēmu iekšienē, nepiesavinoties no šo noviržu mimikrijas neko citu kā vienīgi estētisku gandarījumu.

Renders iegrima atmiņās. Savulaik viņa paša psihoanalīze bija apliecinājusi, ka viņš ir izcili stabils, ar akmenscietu gribu apveltīts savrupnieks — pietiekami spēcīgs cilvēks, kas var izturēt mānijas baziliska skatienu, neskarts pastaigāties starp perversiju himērām, piespiest melno Medūzas ciltsmāti aizvērt acis viņa meistarības kaduceja priekšā. Viņa paša analīze nebija grūta. Pirms deviņiem gadiem (šķiet — daudz, daudz senāk) viņš bija labprātīgi pārcietis novokaīna injekciju pašā sāpīgākajā dvēseles daļā. Pēc pārciestās autoavārijas, pēc Rutas un viņu abu meitas Mirandas nāves viņš bija sācis justies kā malā stāvošs vērotājs. Varbūt viņš vairs nevēlējās atgūt noteiktas iejušanās spējas, varbūt viņa tagadējā pasaule balstījās uz zināmu emociju sastingumu. Ja tā, tad viņš bija pietiekami gudrs, lai ar prātu to saprastu, un varbūt pat bija nācis pie slēdziena, ka arī šāda pasaule var sniegt zināmu gandarījumu.

Viņa dēlam Pītcram tagad bija desmit gadu. Zēns mācījās elitārā skolā un ik nedēļas rakstīja tēvam vēstuli. Šo vēstuļu valoda pamazām kļuva arvien labāka un vietvietām liecināja par rakstītāja agrīnu attīstību, ko Renders vērtēja ļoti atzinīgi. Vasarā viņš paņems dēlu sev līdzi ceļojumā pa Eiropu.

Un Džila — Džila Devila [5] (kāds burvīgs un reizē smieklīgs uzvārds! Jau tā dēļ vien viņš šo sievieti mīlēja) — tā kļuva viņam arvien interesantāka, lai neteiktu vairāk. (Nez, vai tā ir agrīnā pusmūža pazīme, viņš nodomāja.) Renderu valdzināja Džilas nespodrā balss ar nazālo pieskaņu, viņas pēkšņā aizraušanās ar arhitektūru, viņas raizes par neizdzēšamo dzimumzīmīti glīti veidotā deguna labajā pusē. Patiesībā vajadzētu viņai tūlīt piezvanīt un pameklēt kādu jaunu restorānu. Tomēr kāda neizprotama iemesla dēļ Renderam negribējās to darīt.

Jau vairākas nedēļas viņš nebija iegriezies savā klubā «Irbe un skalpelis», un viņu pārņēma spēcīga vēlēšanās ieturēt maltīti vienatnē pie ozolkoka galda, sēžot plašajā ēdamzālē ar dažāda augstuma grīdām un trim kamīniem, mākslīgām lāpām un kuiļu galvām kā džina reklāmās. Tāpēc viņš iebīdīja savu perforēto kluba biedra karti uz galda stāvošā videotelefona spraugā un sagaidīja atskanam divus signālus.

—   Sveicināti, šeit «Irbe un skalpelis». — balss teica. — Ar kc varu jums pakalpot?

—   Te Čārlzs Renders, — viņš atsaucās. — Es apmēram pēc pusstundas gribētu galdiņu.

— Cik cilvēkiem '

— Man vienam.

—  Labi, ser. Tātad pēc pusstundas. Vai uzvārds bija Renders? R-e-n-d-e-r-s?

— Jā.

— Pateicos.

Viņš izslēdza savienojumu un piecēlās no galda. Ārā bija jau satumsis.

Tagad monolīti un torņi izstaroja paši savu gaismu. Mīksts sniegs gluži kā cukurs sijājās lejup cauri vakara ēnām un veidoja uz loga rūtīm sīkas lāsītes.

Renders uzvilka mēteli, nodzēsa gaismu un aizslēdza iekšējo kabinetu. Uz misis Hedžizas galda bija atstāta zīmīte.

«Zvanīja mis Devila,» tā vēstīja.

Viņš saburzīja zīmīti un iemeta to atkritumu vadā. Piezvanīšu viņai rīt un pateikšu, ka līdz vēlam vakaram strādāju pie savas lekcijas, viņš nolēma.

Nodzēsis pēdējo gaismekli, viņš uzstūma galvā platmali un izgāja pa ārdurvīm, kuras pēc tam aizslēdza. Slīdnis nonesa viņu lejā trešajā pazemes stāvā, kur bija novietota viņa automašīna.

Trešajā pazemes stāvā bija vēss, un Rendera soļi uz betona grīdas skaņi atbalsojās visā mašīnu stāvvietā. Zem neaptumšoto lampu spožajām ugunīm viņa S-7 spiners izskatījās pēc gluda, pelēka kokona, no kura, šķiet, teju teju varētu iznirt nevaldāmi spārni. Divkāršā antenu rinda, kas stiepās uz priekšu no pārsega slīpuma, šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja. Renders ar īkšķa spiedienu atvēra durvis.

Viņš pieskārās aizdedzei, un atskanēja tāds kā vientuļas bites dūciens milzīgā stropā. Kad viņš pacēla stūri un iestiprināja to vietā, durvis bez skaņas aizvērās. Mašīna sāka ripot augšup pa spirālveida uzbrauktuvi un apstājās pie lielajām griestu durvīm.

Kamēr durvis atvērdamās cēlās augšup, viņš iededza ceļamērķu ekrānu un sāka grozīt slēdzi, kas pārbīdīja apkārtnes karti. Virzīdams to no kreisās puses uz labo, no augšas uz apakšu, fragmentu pa fragmentam viņš beidzot nokļuva līdz meklētajai Kārnegija avēnijai.

Kompostrējis tās koordinātes, viņš nolaida stūri lejā. Mašīna pārslēdzās uz monitoru un izbrauca uz šosejas malējā ceļa. Renders aizdedzināja cigareti.

Atstūmis sēdekli atpakaļ centrā, viņš atlaidās tajā un ļāva, lai visi logi paliek caurredzami. Bija patīkami zvilnēt un vērot, kā garām drāžas citas mašīnas gluži kā jāņtārpiņu bari. Atbīdījis platmali pakausī, viņš pievērsa skatienu griestiem.

Renders atcerējās laikus, kad bija ļoti priecājies par sniegu — kad tas viņam bija atsaucis atmiņā Tomasa Manna romānus un skandināvu komponistu mūziku. Taču tagad tas nesa līdzi citus, nekad vairs neizdzēšamus iespaidus. Viņš ļoti skaidri redzēja, kā šis picnbaltais saltums virpuļo ap viņa veco, ar roku vadāmo mašīnu un pamazām pieputina tās pārogļoto iekšpusi, vērsdams melno atkal par baltu; viņš redzēja to tik skaidri, it kā tuvotos tai pa krīta slāni ezera dibenā — it kā mašīna būtu nogrimuša kuģa vraks un viņš — nirējs, kas bailēs no slīkšanas nespēj atvērt muti, lai pateiktu kaut vienu vārdu; un, kad vien viņš redzēja krītošu sniegu, viņam bija jādomā par kaut kur gulošiem baltiem galvaskausiem. Tomēr deviņi gadi bija lielā mērā notrulinājuši veco smeldzi, un viņš apzinājās arī to, ka ārā ir jauks ziemas vakars.

Mašīna traucās pa platajiem, ļoti platajiem ceļiem, drāzās pāri augstiem tiltiem, kuru gludās virsmas spīdēja lukturu gaismā, izvijās cauri fantastiskām āboliņa lapām un iedrāzās tunelī, kura blāvi mirgojošās sienas aizzibēja gar logu kā acumirklīga neskaidra mirāža. Beidzot viņš pārslēdza logus necaurredzamā stāvoklī un aizvēra acis.

Viņš nevarēja pateikt, vai bijis iesnaudies vai ne, tātad visticamākais, ka tomēr bijis. Juzdams, ka mašīna samazina ātrumu, viņš pavirzīja sēdekli uz priekšu un atkal ielaida logos gaismu. Gandrīz tajā pašā brīdī iedūcās automātiskās izslēdzes signāls. Renders pacēla stūri un pabrauca stāvvietā zem velves, izkāpa uz slīpās ietves un atstāja mašīnu stāvvietas automātiskajai apsardzei, saņemdams biļeti no robota ar kastei līdzīgu galvu — šis veidojums nemitīgi atriebās cilvēcei, izbāzdams katram klientam pretī kartona mēli.

Gžtfi skanas, gan apgaismojums, kā vienmēr, bija klusināti un neuzbāzīgi. Šķita, ka šīs telpas uzsūc sevī visus trokšņus un pārvērš tos siltumā, lutina jutekļus ar tik spēcīgām smaržām, kas gandrīz vai sagaršojamas, apbur dzirdi ar triju kamīnu dzīvīgajiem sprakstiem.

Renders nopriecājās, redzēdams, ka viņam rezervēts iecienītais galdiņš kaktā pa labi no mazākā kamīna. Ēdienkarti viņš zināja no galvas, tomēr ar interesi iegrima tajā un, malkodams Manhetenas kokteili, sacerēja savai ēstgribai atbilstošu pasūtījumu. Pēc veidošanas seansiem viņš allaž jutās izsalcis kā vilks.

— Dakter Render?

— Jā? — viņš pacēla skatienu.

—  Vai jūs nebūtu ar mieru parunāt ar dakteri Šalotu? — vaicāja viesmīlis.

—  Es nevienu Šalotu nepazīstu, — Renders atbildēja. — Vai jūs droši zināt, ka viņam nevajag Benderu? Tas ir ķirurgs no Metro, un viņš arī reizēm nāk uz šejieni paēst…

Viesmīlis papurināja galvu.

—  Nē, ser — tieši Renderu. Skatieties! — un viņš pastiepa nelielu kartīti, uz kuras ar lielajiem burtiem bija uzrakstīts pilns Rendera vārds. — Pēdējās divas nedēļas šī persona te vakariņo gandrīz katru dienu, — viņš paskaidroja, — un katru reizi lūdz, lai paziņojot, ja jūs atnāktu šurp.

—   Hm, — Renders novilka, — tas ir dīvaini. Kāpēc šis cilvēks nevarēja vienkārši piezvanīt man uz darbu?

Viesmīlis pasmaidīja un mīklaini noplātīja rokas.

—  Nu tad pasakiet, lai nāk šurp, — Renders teica, iedzerdams malku kokteiļa, — un atnesiet vēl vienu šo pašu.

—  Diemžēl šis cilvēks ir akls, — viesmīlis paskaidroja. — Vieglāk būtu, ja jūs pats…

—  Ā, skaidrs! — Renders piecēlās no sava iecienītā galdiņa, un spēcīga nojauta viņam teica, ka šovakar viņš pie tā vairs neatgriezīsies.

— Vediet mani!

Līkumodami starp galdiņiem, viņi devās uz nākamo grīdas paaugstinājumu. No galdiņa pie sienas pazīstama balss sacīja: — Lab­dien! —, un Renders pamāja sveicienu savam agrākajam semināra audzēknim — šķiet, viņu sauca Jurgcnss vai Jirgenss, vai kaut kā tamlīdzīgi.

Renders iegāja mazākā ēdamtelpā, kurā bija aizņemti tikai divi galdiņi. Nē, trīs. Viens no tiem atradās krēslainā bāra attālākajā kaktā, un to pa daļai aizsedza senlaicīgs bruņutērps. Viesmīlis veda viņu tieši tajā virzienā.

Nonākuši pie galdiņa, viņi apstājās, un Renders raudzījās lejup uz tumšajām brillēm, kas, viņiem tuvojoties, bija pavērsušās augšup. Tā bija sieviete, apmēram trīsdesmit gadus veca. Bronzas krāsas cirtas, kas krita pāri pierei, pilnībā nenosedza sudraba plankumu, kas izskatījās gluži pēc kastas zīmoga. Renders ievilka dūmu, un, cigaretes galam iekvēlojoties, viņa izdarīja vieglu, bet strauju galvas kustību. Šķita, ka sieviete skatās viņam tieši acīs. Tas radīja neveiklības sajūtu, kaut arī Renders zināja, ka viņa spēj saskatīt vienīgi to, ko mazais fotoelektriskais elements pārraida uz galvai aplikto vizuālo sistēmu — smalkajām implantētajām stieplītēm, kas savienotas ar oscilatoru-konverteru, — citiem vārdiem, vienīgi kvēlošo cigaretes galu.

—   Doktore Šalota, šis ir doktors Renders, — sacīja viesmīlis.

—   Labvakar! — Renders teica.

—    Labvakar! — viņa atbildēja. — Mani sauc Eilīna, un es ārkārtīgi gribēju jūs satikt. — Renderam šķita, ka viņas balss mazliet iedrebas. — Vai jūs nevēlētos paēst kopā ar mani?

— Ar prieku, — viņš atbildēja, un viesmīlis atvilka brīvo krēslu.

Renders apsēdās, ievērodams, ka pretī sēdošajai sievietei jau

atnesta dzēriena glāze. Viņš atgādināja viesmīlim par savu otro Manhetenas kokteili.

— Vai jūs jau pasūtījāt? — Renders apvaicājās sievietei.

— Nē.

— Un divas ēdienkartes… — viņš iesāka, tad iekoda mēlē.

— Tikai vienu, — viņa pasmaidīja.

—  Tad nevienu, — Renders izlaboja un noskaitīja ēdienus no galvas.

Viņi pasūtīja ēdienus, tad sieviete vaicāja:

— Vai jūs vienmēr tā darāt?

— Kā?

— Mācāties ēdienkartes no galvas?

—   Tikai dažas, — viņš atbildēja, — lai izkļūtu no neveiklām situācijām. Kāpēc jūs gribējāt mani redzēt… tas ir, runāt ar mani?

— Jūs esat neirolīdzdalības speciālists, — viņa teica. — Veidotājs.

— Un jūs…?

—   Ārste psihiatre Valsts psihoterapeitiskajā slimnīcā. Man tur jānostrādā vēl gads.

— Tātad jūs pazināt Scmu Riskomu?

—  Jā, viņš palīdzēja dabūt man vietu. Viņš bija mans zinātniskais vadītājs.

— Man viņš bija ļoti labs draugs. Mēs kopā studējām Minigerā.

Viņa pamāja ar galvu.

—  Es daudzkārt dzirdēju no viņa jūsu vārdu — zināmā mērā arī tas mani pamudināja jūs uzmeklēt. Viņš mani iedrošināja īstenot manas ifcceres, par spīti fiziskajam defektam.

Renders cieši raudzījās viņā. Sievietei mugurā bija tumšzaļa kleita — šķiet, no samta auduma. Kreisajā pusē pie krūtīm mirdzēja piespraude, kas varēja būt zelta. Tajā zaigoja sarkans akmentiņš, kas varēja būt rubīns, un tā ietvaram bija biķera forma. Vai varbūt tas nebija biķeris, bet divi profili, kas cauri akmenim lūkojās viens otrā? Šie apveidi neskaidri atgādināja viņam kaut ko pazīstamu, tomēr šobrīd viņš nevarēja atcerēties, ko īsti. Blāvajā apgaismojumā rota dzirkstīja ar īstas dārglietas mirdzumu.

Renders paņēma viesmīļa atnesto kokteiļa glāzi.

—  Es gribu kļūt par neirolīdzdalības speciālisti, — sieviete viņam teica.

Ja viņai nebūtu laupīta redze, Renders domātu, ka viņa skatās sarunu biedram tieši acīs, cerēdama izlasīt tā sejā kādu pretimnākšanas zīmi. Tomēr viņš nespēja īsti izprast, kādu atbildi viņa cer sagaidīt.

— Es apsveicu jūsu izvēli, — Renders teica, — un jūtu dziļu cieņu pret jūsu centieniem. — Ar balsi viņš centās paust smaidu. — Tas, protams, nav viegli, ja visi dotumi neatbilst tradicionālajām prasībām.

—  Es zinu, — viņa sacīja. — Taču es esmu akla kopš dzimšanas, un man nebūt nebija viegli tikt arī līdz pašreizējam stāvoklim.

—   Kopš dzimšanas? — Renders atkārtoja. — Es nospriedu, ka jūs esat zaudējusi redzi nesen. Tātad jūs studējāt un izgājāt medicīnas praksi, būdama neredzīga? Tas nu ir… visai iespaidīgi.

—  Paldies! — viņa teica. — Taču nekā neiespējama tur nav. Es uzzināju par pirmajiem neirolīdzdalībniekiem — Bartelmecu un pārējiem — kad biju vēl bērns, un jau toreiz nolēmu, ka gribu par tādu kļūt. Kopš tā laika visu manu dzīvi ir virzījusi šī vēlēšanās.

—  Bet kā jūs strādājāt laboratorijās? — taujāja Renders. — Ne­redzot paraugus, nespējot apskatīt tos mikroskopā?… Un visa milzīgā literatūra?

—  Es nolīgu cilvēkus, kas man lasīja uzdoto. Ierakstīju visu lentē. Augstskolā zināja, ka es gribu specializēties psihiatrijā, un man deva iespēju strādāt laboratorijās ar īpašiem noteikumiem. Līķu preparēšanu man palīdzēja veikt laboranti, kuri man visu sīki aprakstīja. Es visu pazīstu pēc taustes… un atmiņa man ir tāda pati kā jums uz ēdienkartēm. — Viņa pasmaidīja. — «Psiholīdzdalības kvalitāti var novērtēt vienīgi pats ārsts — ārpus mums ierastā laika un telpas, kad viņš stāv tās pasaules vidū, ko uzcēlis no cita cilvēka sapņu materiāla, saskata tur novirzes no eiklīdiskās arhitektūras un tad saņem pacientu pie rokas un vadā pa šo pasauli… Ja viņš spēj atvest to atpakaļ reālajā pasaulē, tad viņa spriedumi bijuši pareizi un rīcība pamatota.»

— No «Psihometrijas?» — secināja Renders.

— Kuru sarakstījis medicīnas doktors Čārlzs Renders.

—   Nāk mūsu vakariņas, — viņš piemetināja redzēdams, ka ātri pagatavotā maltīte tiek ratiņos stumta uz viņu pusi, un pacēla savu dzēriena glāzi.

—   Šī grāmata bija viens no iemesliem, kas mani mudināja jūs uzmeklēt, — viņa teica, paceldama glāzi, kamēr viesmīlis lika uz galda traukus. — Es gribu, lai jūs man palīdzētu kļūt par Veidotāju.

Acis zem tumšajiem stikliem ar statujas neredzošo skatienu atkal pievērsās viņam.

—  Jūs esat ārkārtīgi savdabīgā stāvoklī, — Renders sacīja. — Prakse nepazīst nevienu neirolīdzdalībnieku, kas kopš dzimšanas bijis akls, — pašsaprotamu iemeslu dēļ. Man vajadzētu sīki apcerēt visus jūsu stāvokļa aspektus, pirms dodu jums padomu. Bet tagad ēdīsim. Esmu izsalcis kā vilks.

—   Labi. Bet mans aklums vēl nenozīmē, ka es nekad neesmu redzējusi.

Renders nejautāja, ko viņa ar to grib sacīt, jo tagad viņa priekšā atradās lieliskas ribiņas un blakus šķīvim stāvēja pudele šambertēna. Tomēr viņš vēl paguva ievērot, ka uz kreisās rokas, kuru viņa no klēpja pacēla uz galda, nav neviena gredzena.

—  Nez vai joprojām snieg? — Renders noteica, kad viņi dzēra kafiju. — Kad iebraucu stāvvietā, sniga diezgan pamatīgi.

—   Ceru, ka jā, — sieviete atbildēja, — kaut gan sniegs aizēno gaismu, un tam cauri cs nevaru «redzēt» pilnīgi neko. Bet man patīk sajust, kā tas krīt pār mani un sitas man sejā.

— Kā jūs pārvietojaties?

—  Mans suns Sigmunds — šoreiz es viņam iedevu brīvdienu — izvadā mani, kur vien vajadzīgs, — viņa teica un pasmaidīja. — Viņš ir runājošs aitu suns.

— A? — Renders ieinteresējās. — Vai viņš daudz runā?

Sieviete pamāja ar galvu.

—  Viņam gan operācija neizdevās gluži tik labi kā citiem. Viņa krājumā ir apmēram četrsimt vārdu, bet man šķiet, ka runāšana viņam sagādā pūles. Viņš ir visai saprātīgs. Jums kādreiz vajadzētu ar viņu iepazīties.

Renders apsvēra dzirdēto. Pēdējā laika mediķu konferencēs viņš bija runājis ar šādiem dzīvniekiem un juties ļoti pārsteigts par to spriešanas spējām un uzticību saimniekiem. Pēc pamatīgas noņemšanās ar hromosomām sekoja sarežģīta embrioķirurģija, līdz suņa smadzeņu tilpums kļuva lielāks nekā šimpanzēm. Bija vajadzīgas vēl vairākas papildu operācijas, lai panāktu runasspējas. Vairums šādu eksperimentu beidzās ar neveiksmi, bet tie desmit vai divpadsmit kucēni gadā, ar kuriem iecere sekmīgi īstenojās, maksāja katrs simttūkstoš dolāru. Aizdedzinādams cigareti un brītiņu turēdams šķiltavas rokā, Renders saprata, ka akmens mis Šalotas medaljonā ir īsts rubīns. Viņam radās aizdomas, ka šīs sievietes iekļūšanu medicīnas augstskolā, iespējams, veicinājuši ne vien viņas sekmju rādītāji, bet art ievērojama naudas velte, ko viņa dāvājusi savai izraudzītajai koledžai. Bet te Renders sevi norāja — varbūt viņš tomēr spriež netaisni.

—     Jā, — viņš teica, — mčs varētu uzrakstīt zinātnisku apcerējumu par suņu neirozēm. Vai viņš kādreiz saka par savu tēvu: «kādas aitu kuces dēls»?

— Viņš savu tēvu nekad nav redzējis, — sieviete mierīgi atbildēja.

—   Viņš uzauga nošķirts no pārējiem suņiem. Viņa izturēšanās diez vai ir tipiska. Man šķiet, ka ar runājoša suņa starpniecību jūs nekad neapgūtu suņu funkcionālo psiholoģiju.

—  Laikam jums taisnība, — Renders piekrita. — Vai gribat vēl kafiju?

— Nē, paldies.

Nolēmis, ka pienācis laiks turpināt iesākto sarunu, Renders teica:

—     Tātad jūs gribat kļūt par Veidotāju… . -Jā.

—   Man ļoti nepatīk pārvilkt svītru citu labajām iecerēm, — viņš sacīja, — es to nāvīgi neciešu. Izņemot gadījumus, kad šīs ieceres nav balstītas uz realitāti. Tad es varu būt nežēlīgs. Tāpēc man jāsaka — godīgi, atklāti un pilnīgā nopietnībā, — ka neredzu nekādu iespēju to visu īstenot. Varbūt jūs esat lieliska psihiatre, taču, pēc manām domām, jums gan fiziski, gan garīgi ir pavisam neiespējami kļūt par ncirolīdzdalībnieci. Par iemesliem runājot…

—  Pagaidiet! — viņa pārtrauca. — Šeit, lūdzams, ne. Dariet man to prieku! Šī smacīgā vieta mani nogurdinājusi… Aizvediet mani parunāties kaut kur citur! Man šķiet, es varētu jūs pārliecināt, ka iespēja tomēr ir.

—  Kāpēc ne? — Viņš paraustīja plecus. — Man laika diezgan. Uz kurieni?

— Aklajā braucienā?

Renders apspieda nevilšu smiekliņu, dzirdēdams šos vārdus, bet sieviete iesmējās skaļi.

— Lieliski, — viņš teica. — Tikai man vēl gribas dzert.

Tika atnesta šampanieša pudele, un, par spīti sievietes protestiem, Renders parakstīja rēķinu. Pudele tika pasniegta košā groziņā ar uzrakstu «Brauciet un dzeriet!», un viņi piecēlās no .galdiņa; izrādījās, ka sieviete ir gara auguma, tomēr Renders vēl garāks par viņu.

Aklais brauciens.

Šai vārdā dēvēja daudzveidīgu izdarību kopumu, kas saistījās ar automātiski vadāmām mašīnām. Traukšanās cauri apkaimei neredzama šofera drošajās rokās, ar necaurredzamiem logiem, kad ārā melna nakts, augstu virs galvas debesis, un riepas neganti urbjas brauktuvē kā četri spokaini ripzāģi — un ceļš sākas no izvēlētas starta līnijas un beidzas tai pašā vietā, un nekad nav zināms, kurp tu drāzies un kur esi bijis, — varbūt tas uz zināmu laiku liek iegailēties kādām individualitātes jūtām pat vissaltākajās dvēselēs, radīt īslaicīgu sava «es» apzināšanos, nošķiroties no it visa, izņemot vienīgi kustības sajūtu. Tāpēc ka kustība cauri tumsai ir pašas dzīves galējā abstrakcija — vismaz tā bija teicis viens no komiķiem, visos klātesošajos izraisīdams sirsnīgus smieklus.

Patiesībā šī parādība, ko dēvēja par aklo braucienu, vispirms izplatījās (kā viegli iedomāties) dažu sabiedrības jaunāko pārstāvju vidū, kad automatizētās šosejas liedza tiem iespēju izmantot savas mašīnas savdabīgākos, individuāli radošos veidos, kas bija izpelnījušies Valsts satiksmes kontroles iestāžu nelabvēlību. Kaut ko vajadzēja izdomāt.

Un izdomāja arī.

Pirmā pretdarbība izpaudās vienkāršā tehniskā manipulācijā, kad pēc mašīnas uzbraukšanas uz monitora regulētās šosejas tika atvienots kopējās regulācijas elements. Rezultātā automašīna izslīdēja no monitora pārzinās un atkal nonāca braucēja kontrolē. Greizsirdīgs gluži kā dievība, monitors necieta izaicinājumu savai viszinībai; tas dārdināja un zibeņoja pēdējai kontakta vietai vistuvākajā šoseju kontroles stacijā, raidīdams spārnotus serafus nozudušā objekta meklējumos.

Tomēr bieži vien tas notika par vēlu, jo ceļu bija daudz, turklāt visi ar teicamu segumu. Izslīdēt no kontroles sākumā bija samērā viegli.

Taču pārējie satiksmes līdzekļi šinī gadījumā izturas tā, it kā šāda dumpinieka nemaz nebūtu. Tāda klātbūtni tie nepieļauj.

Drāzdamies savā mašīnā kā sprostā pa dzīvas satiksmes ceļu, pārkāpējs pakļauj sevi acumirklīgai bojāejai jebkurā vispārējā ātruma kāpinājumā vai satiksmes šablona maiņā, kas ietvertu kustību pa viņa teorētiski tukšo ceļa daļu. Monitoru kontroles pirmajos pastāvēšanas gados tas izraisīja veselu virkni sadursmju. Vēlāk monitoru sistēmas kļuva krietni sarežģītākas un mehāniska vadības izslēgšana šādos gadījumos mazināja sadursmju iespēju. Tomēr avāriju smaguma pakāpe palika tāda pati.

Nākamā pretdarbība balstījās uz kādu apstākli, ko neviens nebija iedomājies tieši tāpēc, ka tas bija acīm redzams. Monitori aizvadīja braucējus turp, kur tie vēlējās, tikai tāpēc, ka braucēji tiem paziņoja šo vēlēšanos. Ja cilvēks nospieda veselu rindu koordināšu pogu uz labu laimi, nesaskaņodams to ar karti, viņš vai nu palika stāvošā mašīnā ar apgaismotu uzrakstu «Pārbaudiet savas koordinātes!», vai arī piepeši tika aizrauts nezināmā virzienā. Pēdējai iespējai piemita romantiska pievilcība, jo tā nozīmēja ātrumu, negaidītas ainas un brīvas rokas. Turklāt tā bija pilnīgi likumīga, un šādi varēja izceļoties pāri diviem kontinentiem, ja vien braucējam bija nepieciešamie līdzekļi un izturīgi sēžas muskuļi.

Kā jau šādos gadījumos mēdz būt, jaunatklātā izprieca pamazām pakļāva arvien vecāka gadugājuma cilvēkus. Tas jau ir pasaules gals, teica kāds asprātis.

Vai nu gals, vai ne, bet mašīna, kas konstruēta braukšanai pa monitoru kontrolētiem ceļiem, ir kustīgs meistarības iemiesojums, ko papildina tualete, bufete, ledusskapis un spēļu galdiņš. Tajā iespējams ērti gulēt diviem un nedaudz saspiežoties — četriem. Taču reizēm arī trīs ir par daudz.

Renders izbrauca no stāvvietas un iegriezās malējā rindā. Tur viņš apturēja mašīnu.

— Vai gribat uzsist koordinātes? — viņš jautāja.

— Labāk jūs pats. Mani pirksti pazīst pārāk daudzus variantus.

Renders uz labu laimi nospieda vairākas pogas. Spiners izslīdēja

uz brauktuves. Tad Renders pasūtīja ātrumu, un mašīna iebrauca straujā paātrinājuma ceļā.

Spinera lukturi urba tumsā apgaismotas alas. Pilsēta strauji atkāpās aizmugurē; tā šķita kā dziestošs ugunskurs abās ceļa pusēs — brīžam to uzpūta spožāku kāda vēja brāzma, brīžam paslēpa skatienam baltās vērpetes, brīžam aizmigloja vienmērīgi krītošās pelēko pelnu plēksnes. Renders zināja, ka viņa ātrums ir tikai kādi sešdesmit procenti no maksimālā, kāds būtu iespējams skaidrā, mierīgā vakarā.

Viņš neaptumšoja logus un, atlaidies sēdeklī, lūkojās ārā. Eilīna «skatījās» uz priekšu, gaišākās vietas virzienā. Minūtes desmit vai piecpadsmit neviens no abiem nerunāja ne vārda.

Mašīnai drāžoties, pilsēta pamazām pārtapa priekšpilsētā. Pēc laiciņa sāka parādīties īsi atklāta ceļa posmi.

— Pastāstiet man, kā izskatās aiz loga! — viņa teica.

—  Kāpēc jūs nelūdzāt, lai es aprakstu jums ēdienus vai, teiksim, bruņutērpu blakām mūsu galdiņam?

—   Tāpēc, ka vienu es sajutu ar garšu un otru ar tausti. Tas ir citādi.

—   Ārā snieg. Ja atņemam to nost, paliek melna tumsa.

—    Kas vēl?

—    Uz ceļa ir slapjdraņķis. Kad sāks piesalt, visi braucamie vilksies gliemeža gaitā — ja vien mēs neapdzīsim šo puteni. Šķīdonis izskatās pēc pastāvējuša, tumša sīrupa, kam nupat virspusē sāk veidoties cukurota kārtiņa.

— Un vēl kas?

— Vairāk nekā, cienītā.

—   Vai pašlaik snieg vairāk vai mazāk nekā tad, kad izgājām no kluba?

— Es teiktu, ka vairāk.

— Vai jūs varētu ieliet man dzeramo?

— Protams.

Viņi pagrieza sēdekļus uz iekšu, un Renders atvāza galdiņu. No bufetes viņš izņēma divas glāzes.

— Uz jūsu veselību! — Renders teica, tās piepildījis.

— Uz to, lai es jūs redzētu!

Renders iztukšoja glāzi. Sieviete lēni malkoja savējo. Viņš gaidīja, ko Eilīna teiks tālāk. Renders zināja, ka divatā nevar spēlēt Sokrāta dialogus, un gaidīja, ka sekos vēl daudz jautājumu, iekams viņa pateiks to, ko grib sacīt.

— Kas ir pats skaistākais, ko jūs esat redzējis? — viņa jautāja.

Jā, Renders atzina, viņa minējums bijis pareizs.

Nevilcinādamies viņš atbildēja: Atlantīdas nogrimšana.

— Es domāju nopietni.

— Es arī.

— Varbūt jūs paskaidrotu sīkāk?

—   Es nogremdēju Atlantīdu, — viņš teica. — Es pats. Tas notika pirms gadiem trim. Un, ak Dievs! Tas bija lieliski! Ziloņkaula torņi, apzeltīti minareti un sudraboti balkoni. Opāla tilti, tumšsarkani karodziņi un pienbalta upe starp citrondzelteniem krastiem. Nefrīta smailes, mūžveci koki, kuru lapotnes ķērās mākoņiem sānos, kuģi lielajā Ksanadū jūras ostā — tik smalki būvēti kā mūzikas instrumenti, un visi šūpojas paisuma viļņos. Karaļvalsts divpadsmit prinči rīkoja pieņemšanu Zodiaka kolizejā un klausījās, kā grieķu tenorsaksoifonists saulrietā spēlē viņiem savu mūziku.

Tas grieķis, protams, bija mans pacients — paranoiķis. Šīs kaites cēloņi mēdz būt visai sarežģīti, bet, iekļūstot viņa psihē, man pavērās šāda aina. Kādu brīdi ļāvu viņam brīvu vaļu, taču beigās man vajadzēja pāršķelt Atlantīdu uz pusēm un nogremdēt dziļumos. Tagad tas vīrs atkal spēlē, jūs viņu noteikti esat dzirdējusi, ja vien jums šāda mūzika patīk. Labi spēlē. Palaikam es vēl ar viņu tiekos, bet viņš vairs nav Atlantīdas izcilākā menestrela pēdējais pēctecis. Tikai talantīgs divdesmitā gadsimta beigu saksofonists.

Tomēr reizēm, kad es domās atskatos uz šo apokalipsi, ko radīju viņa diženības vīzijā, mani pārņem acumirklīga zaudēta skaistuma apjauta, tāpēc ka īsu brīdi viņa ārkārtīgi saasinātās izjūtas bija arī manas izjūtas — un viņš juta, ka viņa sapnis ir pats skaistākais, kas pasaulē iespējams.

Renders vēlreiz piepildīja glāzes.

— Tas nav gluži tas, ko es jautāju, — Eilīna teica.

— Es zinu.

— Es domāju, kaut ko reālu.

— Tas bija vēl reālāks par realitāti, varat man ticēt.

— Es ticu, bet…

—   …bet es iznicināju pamatu, uz kā jūs gribējāt balstīt savus argumentus. Labi, es atvainojos. Mēģināšu tos atdot jums atpakaļ. Te būs kaut kas reāls.

—  Mēs braucam gar milzīgas smilšu bļodas malu, — viņš atsāka stāstīt. — Tajā lēni krīt sniegs. Pavasarī sniegs izkusīs, ūdeņi iesūksies zemē vai arī iztvaikos saules karstumā. Paliks tikai smiltis. Smiltīs nekas neaug, vienīgi paretam kāds kaktuss. No dzīvām radībām te mājo vienīgi čūskas, daži putni, kukaiņi, alu dzīvnieki — un vēl reizēm ieklīst kāds nejaušs koijots. Pēcpusdienā tie visi meklē paēnu. Jebkurā vietā aiz zemē ierakta mieta, klintsakmens vai izdēdējuša kaktusa, kas daudzmaz aizsedz sauli, jūs atradīsiet paslēpušos dzīvu radību. Taču krāsas ir fantastiskas un dabas stihija lieliska — gandrīz vēl lieliskāka par to, ko tā iznīcina.

— Tādas vietas te tuvumā nav, — viņa teica.

— Ja es saku, ka ir, tad ir. Kā tad nav? Es esmu to redzējis.

— Jā… jums taisnība.

—  Un nav svarīgi, vai tas ir kādas sievietes, vārdā O'Kīfas, glezna vai kaut kas tepat aiz mūsu loga, vai ne? Ja es esmu to redzējis?

—  Es atzīstu, ka šai diagnozei ir savs pamats, — viņa teica. — Vai jūs to attiecināt uz mani?

— Nē, turpiniet vien!

Viņš vēlreiz piepildīja nelielās glāzes.

— Mana kaite ir acīs, — viņa teica, — un nevis smadzenēs.

Renders aizdedzināja viņas cigareti.

— Ja es varu iekļūt cita smadzenēs, es varu redzēt ar cita acīm.

Viņš aizdedzināja cigareti pats sev.

—  Neirolīdzdalība balstās uz to apstākli, ka divas nervu sistēmas spēj pārdzīvot kopīgus impulsus, kopīgas iztēles ainas…

— Kontrolējamas iztēles ainas.

—  Es varētu ārstēt un tajā pašā laikā pārdzīvot patiesus vizuālos iespaidus.

—   Nē, — Renders teica.

—   Jūs nezināt, ko tas nozīmē — būt nošķirtam no veselas stimulu pasaules! Apzināties, ka debils Dauna slimnieks var izbaudīt to, ko tu nevari pat lāgā nojaust, un ka viņš nespēj to novērtēt, tāpēc ka viņš, tāpat kā tu, notiesāts jau pirms dzimšanas bioloģisko nejaušību tiesas zālē — vietā, kur nevalda taisnība, bet vienīgi gadījums, gluži vienkārši gadījums.

—  Visums nav izgudrojis taisnību. To izgudroja cilvēks. Diemžēl cilvēkam jādzīvo Visumā.

— Es nelūdzu palīdzību Visumam — es to lūdzu jums.

— Man loti žēl, — teica Renders.

— Kāpēc jūs negribat man palīdzēt?

— Pašlaik jūs pati ļoti skaidri paužat galveno iemeslu.

— Un tas ir…?

—   Emocijas. Šī joma jums nozīmē pārlieku daudz. Kad ārsts atrodas iekšējā fāzē ar pacientu, viņš ir narkoelektriski nošķirts no vairuma savu fizisko sajūtu. Tas ir nepieciešams, tāpēc ka viņa prātam jābūt pilnībā aizņemtam ar veicamo uzdevumu. Tāpat ir svarīgi, lai līdzīgai aizturei pakļautos arī viņa emocijas. Protams, tas ir neiespējami tādā nozīmē, ka cilvēks vienmēr kaut kā ir pakļauts emocijām. Taču ārsta emocijas tiek pārkausētas vispārējā uzmundrinājuma sajūtā — vai, kā tas ir manā gadījumā, mākslinieciskā sapnī. Taču jums «redzēšana» nozīmētu pārāk daudz. Jums draudētu pastāvīgas briesmas zaudēt kontroli pār sapni.

— Es jums nepiekrītu.

—   Protams, ne. Tomēr fakts paliek tāds, ka jūs nodarbotos — turklāt pastāvīgi — ar anormālām parādībām. Neirozes spēks deviņdesmit deviņiem komats nez cik procentiem cilvēku nav pat nojaušams, jo mēs nekad nevaram atbilstoši novērtēt pat savējās, kur nu vēl citu cilvēku neirozes, ja redzam tās tikai no ārpuses. Šī iemesla dēļ neviens neirolīdzdalībnieks nekad neuzņemsies ārstēt pilnīgu psihopātu. Nedaudzie drosminieki šai jomā šodien visi ir ārstējami paši. Tas būtu tikpat kā ienirt atvarā. Ja ārsts spraigā seansā zaudē virsroku, viņš veidotāja vietā kļūst par veidojamo. Kad nervu impulsi tiek mākslīgi pastiprināti, sinapsēs notiek kaut kas līdzīgs dalīšanās reakcijai. Pārceļošanas efekts ir gandrīz acumirklīgs.

Pirms pieciem gadiem es ārkārtīgi daudz laika pavadīju slēpojot. Tāpēc ka biju kļuvis klaustrofobs. Man vienmēr vajadzēja bēgt, un tikai pēc pusgada es tiku pāri šai kaitei — un tas viss notika tikai vienas sīciņas kļūmes dēļ vienā neizmērāmā acumirkļa simtdaļā. Man vajadzēja nosūtīt pacientu pie cita ārsta. Un tās vēl bija tikai niecīgas atskaņas. Ja jūs padotos vētrainai sajūsmai par ieraudzīto, mana mīļā, jūs varētu atlikušo mūža daļu pavadīt psihiatriskajā slimnīcā.

Viņa izdzēra iesākto glāzi, un Renders to piepildīja vēlreiz. Nakts tumsa joņoja gar logu. Pilsēta bija palikusi tālu aizmugurē, un ceļš brīvs un tukšs pletās viņu priekšā. Tumsu arvien vairāk atšķaidīja krītošās sniegpārslas. Spiners palielināja ātrumu.

—  Nu labi, — viņa piekāpās, — varbūt jums taisnība. Un tomēr es domāju, ka jūs varat man palīdzēt.

—   Kā? — viņš vaicāja.

—   Pieradiniet mani pie redzēšanas, lai redzētais man vairs nebūtu jaunums, lai emocijas notrulinātos. Paņemiet mani par pacienti un atsvabiniet mani no redzes pārdzīvojuma. Tad tas, ko jūs teicāt, vairs nebūs spēkā. Pēc tam es varēšu apgūt nepieciešamo mācību un veltīt visu uzmanību terapijai. Tad es spēšu pārkausēt redzes sajūsmu citās izjūtās.

Renders kļuva domīgs.

Varbūt tas tiešām iespējams. Bet tāds uzdevums būtu ļoti grūts.

Tas varētu arī kļūt par pamatu zinātniskam pētījumam.

Patiesībā neviens nav īpaši sagatavots šāda eksperimenta uzsākšanai, jo neviens vēl nekad neko tamlīdzīgu nav mēģinājis.

Taču Eilīna Šalota ir retums — nē, unikāls gadījums, — jo izskatās, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam ir nepieciešamais zināšanu pamats un vienlaikus arī šī unikālā problēma.

Renders iztukšoja glāzi un vēlreiz ielēja dzeramo gan sev, gan viņai.

Viņš joprojām lauzīja galvu, kad iedegās uzraksts «Izlabojiet koordinātes», un mašīna, iebraukusi atvienotajā joslā, apstājās. Renders izslēdza signālu un ilgi sēdēja, iegrimis domās.

Citiem cilvēkiem ļoti reti gadījās dzirdēt viņu pašu izsakāmies par savu prasmi šajā jomā. Darbabiedri uzskatīja Renderu par kautrīgu. Reizumis tomēr varēja manīt, ka viņš dzīvo ar pārliecību — tā diena, kad parādīsies kāds labāks neirolīdzdalībnieks par viņu, būs diena, kad kaites piemeklētam homo sapiens būs lemts ārstēties ne mazāk kā eņģeļu uzraudzībā.

Vēl bija atlikušas divas glāzes. Tad viņš iesvieda tukšo pudeli aizmugures atkritumu tvertnē.

— Vai zināt ko? — viņš beidzot jautāja.

— Ko tad?

— Būtu vērts pamēģināt.

Viņš apgrieza sēdekli otrādi un pastiepās pāri pultij, lai atkārtotu koordinātes, taču Eilīna izrādījās žiglāka. Kad viņš nospieda pogas un S-7 pagriezās atpakaļ, viņa noskūpstīja Renderu. Uz vaigiem zem tumšajām brillēm vīdēja miklums.

II

Pašnāvība nomāca viņa domas vairāk, nekā būtu vajadzējis; piedevām misis Lamberte iepriekšējā dienā bija piezvanījusi un atsaukusi savu apmeklējumu. Tāpēc Renders nolēma pavadīt rītu, nododamies domām. Tāpēc savās darba telpās viņš iegāja ar cigāru zobos un sarauktu pieri.

— Vai jūs redzējāt?.. — vaicāja misis Hedžisa.

— Jā. — Renders nosvieda mēteli uz galda tālākajā istabas kaktā. Piegājis pie loga, viņš paraudzījās lejup.

—  Jā, — viņš atkārtoja. — Es braucu garām ar caurredzamiem logiem. Tobrīd tur vēl slaucīja un tīrīja.

— Vai jūs viņu pazināt?

—   Nezinu vēl pat vārdu. Kā lai es to zinātu?

—    Man nupat zvanīja Prisa Tulija — viņa ir reģistratore tehniskajā nodaļā astoņdesmit sestajā stāvā. Teica, ka tas esot bijis Džeimfe Irizarijs, reklāmu veidotājs, un viņa birojs esot turpat no vestibila uz otru pusi… Krietns gabals, ko krist. Jādomā, bija jau nemaņā, kad triecās pret zemi, vai ne? Atlidoja gabalu sānis no ēkas. Ja atvērsiet logu un izlieksieties ārā, jūs varēsiet redzēt — tur pa kreisi bija…

—  Nav svarīgi, Benij… Vai jūsu draudzenei bija kāda nojausma, kāpēc viņš tā darīja?

—  Diez ko ne. Viņa sekretāre esot kliegdama drāzusies šurp pa vestibilu. It kā iegājusi viņa kabinetā, lai apspriestos par kaut kādiem zīmējumiem, un taisni tobrīd viņš rāpies pāri palodzei. Uz galda atstāta zīmīte: «Esmu ieguvis visu, ko gribēju,» — tā tur bijis rakstīts. «Kādēļ man gaidīt?» Ir nu gan jocīgi, vai ne? Tas ir, ne jau nu taisni jocīgi, bet…

— Jā. Vai ir kas zināms par viņa personisko dzīvi?

—   Precējies. Divi bērni. Laba profesionālā reputācija. Daudz pasūtījumu. Saprašana kā visiem… Un viņš taču varēja atļauties turēt biroju šajā ēkā!

—   Kungs Dievs! — Renders pagriezās. — Vai jums ir sava personisko lietu kartotēka, vai?

—    Redziet, man šajā skudru pūznī visur ir draugi. — Viņa paraustīja masīvos plecus. — Kad dzīve kļūst vienmuļa, mēs allaž aprunājamies. Turklāt Prisija ir mana brāļasieva…

— Jūs gribat teikt — ja es tagad taisnā ceļā izmestos pa šo te logu, nākamajās piecās minūtēs mana biogrāfija apskrietu visu ēku?

—  Droši vien. — Viņa savilka jaukās lūpas smaidā. — Protams, pāris minūtes šurp vai turp… Šodien gan to nedariet, labi? Saprotiet, nebūtu vairs efekta, un atskaņas būtu daudz vājākas nekā solo numuram. Bet tas jau nedraud, — pēc brīža viņa piebilda, — jūs esat smadzeņu maisītājs. Jūs to nedarīsiet.

—   Jūs runājat pretī statistikai, — viņš iebilda. — Mediķu un advokātu vidū pašnāvību ir trīsreiz vairāk nekā starp pārējo profesiju pārstāvjiem.

—   Ē! — Sekretāre izskatījās noraizējusies. — Atkāpieties no mana loga! Tad man vajadzētu pāriet pie daktera Hensona, bet viņš ir lamzaks.

Renders pagājās uz viņas rakstāmgalda pusi.

—   Es nekad nesaprotu, kad ņemt jūs nopietni, kad ne, — viņa atzinās.

— Jūsu rūpes dara jums godu, — Renders teica un pamāja. — Un es protu tās novčrtēt. Bet es patiesībā nekad neesmu vēlējies iekļauties statistikā — man jau pirms četriem gadiem būtu vajadzējis izlidot no neirospēles arēnas.

—  Tomēr jūs kļūtu par dienas notikumu, — sekretāre prātoja. — Un visi tie reportieri nāktu izprašņāt mani par jums… Paklau, bet kāpēc viņi to dara, ko?

— Kas?

— Vienalga — visi.

—  Kā lai es zinu, Benij? Es esmu tikai necils psihes maisītājs. Ja man izdotos atklāt kādu slēptu, vispārēju pamatcēloni — un varbūt atrast ceļu, kā šādu rīcību paredzēt —, tas, protams, būtu labāk nekā lēciens pretī avīžu slavai. Bet es to nevaru, jo nav tāda viena vienīga, vienkārša iemesla — vismaz tā man šķiet.

— Ā…

—   Apmēram pirms trīsdesmit pieciem gadiem pašnāvības bija devītajā vietā starp nāves cēloņiem Savienotajās Valstīs. Tagad Ziemeļu un Dienvidu Amerikā tās ir jau sestajā vietā. Un Eiropā, šķiet, septītajā.

— Un neviens tā arī neuzzinās, kāpēc Irizarijs izlēca pa logu?

Renders pagrieza krēslu pret sevi un apsēdās. Viņš nokratīja

pelnus sekretāres gleznajā, mirdzošajā pelnu traukā. Misis Hedžiza steigšus izbēra tos atkritumu vadā un zīmīgi noklepojās.

—    Prātot jau vienmēr var, — Renders teica, — un manas profesijas cilvēks to arī darīs. Pirmkārt, jāņem vērā personiskās īpatnības, kas var pakļaut cilvēku depresijas periodiem. Cilvēki, kuri savas emocijas tur stingrā kontrolē, sevišķi apzinīgi cilvēki, kurus moka raizes par katru sīkumu… — Viņš nokratīja vēl vienu pelnu plēksnīti glītajā trauciņā un noraudzījās, kā viņa pastiepjas to izpurināt vadā, tad ātri atvelk roku atpakaļ. Viņš velnišķi pasmīnēja.

—   īsi sakot, īpašības, kas raksturīgas cilvēkiem tādās profesijās, kur individuālais devums svarīgāks par kolektīvo — medicīnā, jurisprudencē, mākslā…

Misis Hedžiza pārlaida viņam domīgu skatienu.

— Neraizējieties! — Renders pasmējās. — Man šī dzīve ellīgi labi patīk.

— Jūs šorīt esat tādā nomāktā omā.

—    Piezvanīja Pīts. Vakar vingrošanas stundā salauzis potīti. Nesaprotu, vai viņi tiešām nevar gādāt par kārtību? Es taisos sūtīt viņu uz citu skolu.

—   Jau atkal?

—    Varbūt. Redzēsim. Šodien pēcpusdienā man zvanīs viņa direktors. Es negribu to puiku pastāvīgi stumdīt, bet gribu tomēr, lai viņš pabeidz skolu, nelauzis kaklu.

—  Bērns taču nevar izaugt, nepiedzīvojis nevienu negadījumu. Tā ir… statistika.

—  Statistika nav tas pats, kas liktenis, Benij. Katram jāgādā par

savējo.

— Par statistiku vai likteni?

— Laikam jau par abiem.

— Man šķiet, ja kaut kam lemts notikt, tas notiks šā vai tā.

—   Man gan tā nešķiet. Es esmu pārliecināts, ka cilvēka griba kopā ar veselīgu saprātu spēj lielā mērā ietekmēt notikumus. Ja es tā nedomātu, es šajā laivā nesēdētu.

—   Pasaule ir mašīna — saprotiet, cēloņi, sekas. Statistika arī ietver iespē…

—  Cilvēka prāts nav mašīna, un par cēloņiem un sekām es tuvāk neko nezinu. To nezina neviens.

—     Cik atceros, jums ir zinātniskais grāds ķīmijā. Jūs esat zinātnieks, dakter.

—  Tātad es esmu troekists, — Renders pasmaidīja un izstaipījās, — un jūs kādreiz bijāt baletskolotāja. — Piecēlies kājās, viņš paņēma savu mēteli.

—  Starp citu, zvanīja mis Dcvila un atstāja ziņu. Viņa teica: «Kā būtu ar Sentmoricu?»

—  Par daudz spožuma, — Renders skaļi sprieda. — Būs jābrauc uz Davosu.

Tā kā pašnāvība nomāca Rendera domas vairāk, nekā būtu vajadzējis, viņš aizvēra kabineta durvis, nolaida lejā logus un ieslēdza fonogrāfu. Viņš iededza vienīgi rakstāmgalda lampu.

Kā mainījusies cilvēku dzīves kvalitāte — viņš uzrakstīja — kopš rūpniecības revolūcijas sākuma?

Paņēmis lapu, viņš pārlasīja uzrakstīto teikumu. Šo tematu viņam bija lūguši apcerēt nākamajā sestdienā. Kā parasti tādos gadījumos, viņš nezināja, ko sacīt, tāpēc ka sakāmā bija pārāk daudz, un tas viss bija jāpasaka vienas stundas laikā.

Viņš piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu, un šobrīd viņā skanēja Bēthovena Astotā simfonija.

—  Spēja nodarīt pāri, — viņš teica, nospiezdams mikrofona slēdzi pie atloka un iedarbinādams savu magnetofonu, — ir attīstījusies tieši proporcionāli tehnikas progresam. — Iedomātā auditorija pieklusa. Renders pasmaidīja. — Cilvēka vienkāršo fiziskas sakropļošanas potenciālu ir daudzkārt kāpinājusi masveida produkcija; viņa spējas ievainot otra psihi personiska kontakta ceļā ir paplašinājušās tieši proporcionāli sakaru iespēju pilnveidošanai. Taču tas viss ir labi zināms, un nejau par to es šovakar gribēju runāt. Man drīzāk gribētos apcerēt to, ko es saukšu par autopsihomīmikriju — pašradītos raižu kompleksus, kas no pirmā skatiena šķiet itin līdzīgi klasiskajiem modeļiem, taču patiesībā atspoguļo radikālu psihiskās enerģijas izkliedēšanu. Tie ir zīmīgi rādītāji mūsu laikiem…

Viņš apklusa, lai nomestu cigāra galu un brīdi apdomātu nākamos vārdus.

— Autopsihomīmikrija ir paša uzturēts imitācijas komplekss — gandrīz vai uzmanības piesaistīšanas paņēmiens, — viņš skaļi prātoja. — Piemēram, džeza spēlētājs — viņš gandrīz visu laiku izturas kā uzskrūvēts, kaut gan nekad nav lietojis narkotiskās vielas un tikai ar pūlēm atceras kādu, kas to darījis, tāpēc ka visi mūsdienu stimulatori un nomierināšanas līdzekļi ir gluži nekaitīgi. Tāpat kā Dons Kihots viņš tiecas pēc leģendas, kaut gan mūzikai vajadzētu kalpot viņam par pietiekami iedarbīgu izlādēšanās avotu.

Vai arī mans Korejas kara bārenis, kas nodzīvojis līdz šai dienai, pateicoties Sarkanā Krusta un Apvienoto Nāciju Bērnu fonda pūliņiem un vēl audžuvecākiem, kurus nekad nav pazinis. Viņš tik ļoti vēlējās sev ģimeni, ka izdomāja to pats. Viņš no visas sirds nīda savu iedomāto tēvu un mīlēja iedomāto māti, jo šis puisis bija gudrs un izglītots un arī ilgojās pēc puspatiesajiem tradicionālajiem kompleksiem. Kāpēc?

Šodien ikviens ir pietiekami izglītots, lai saprastu laika gaitā cieņu iemantojušos psihisko traucējumu modeļus. Šodien daudzi šo traucējumu cēloņi ir novērsti — ne tik radikāli kā manam tagad pieaugušajam kara laika bārenim, bet ar tikpat veiksmīgiem rezultātiem. Mēs dzīvojam neirotiskā pagātnē. Atkal jāvaicā — kāpēc? Tāpēc ka mūsu pašreizējais laiks ir centrēts uz fizisko veselību, drošību un labklājību. Mēs esam likvidējuši badu, bet tālā atpalikušā nomalē bārenis tomēr labprātāk saņems pārtikas koncentrātu no gādīga, mīlama cilvēka rokas nekā siltu ēdienu no džungļos uzstādīta automāta.

Fiziskā labklājība tagad ir ikkatra cilvēka tiesību daļa — ar uzviju. Reakcija uz to ir izpaudusies garīgās veselības jomā. Pateicoties tehnoloģijai, ir zuduši daudzu agrāko sociālo problēmu cēloņi un līdz ar tiem arī daudzi psihisko traucējumu cēloņi. Bet starp melno vakardienu un gaišo rītdienu stāv lielais šodienas pelēkums, pilns nostalģijas, — un bailes no nākotnes, kuras nevar ietvert gluži materiālas dabas rāmjos, tagad izpaužas tīšos meklējumos pēc vēsturiskajiem raižu modeļiem.

īsi iedūcās telefons. Cauri Astotajai simfonijai Renders to nesadzirdēja.

—   Mēs baidāmies no tā, ko nezinām, — viņš turpināja, un rītdiena ir vislielākais nezināmais. Mana speciālā psihiatrijas joma pirms trīsdesmit gadiem vispār nepastāvēja. Zinātne šodien spēj tik strauji virzīties uz priekšu, ka vērojams dziļš, vispārējs nemiers varētu teikt, pat izmisīgs satraukums — par loģisko iznākumu: visas pasaules totālu mehanizāciju…

Viņš pagāja garām rakstāmgaldam, un telefons iezvanījās vēlreiz. Renders izslēdza mikrofonu un pieklusināja Astotās skanējumu.

— Hallo?

— Uz Sentmoricu, — balss teica.

— Uz Davosu, — viņš apņēmīgi atbildēja.

— Čārlij, tu esi vienkārši neizturams!

— Džila, mīļā, tu taisni tāpat.

— Vai apspriedīsim to šovakar?

— Tur nav ko apspriest.

— Nu bet tu vismaz piecos atbrauksi man pakaļ?

Renders brīdi vilcinājās, tad teica:

— Labi, piecos. Kāpēc ekrāns ir tumšs?

— Man ir jauna frizūra. Gribu tevi atkal pārsteigt.

Viņš apspieda muļķīgu smiekliņu un piemetināja: — Ceru, ka tas būs patīkams pārsteigums. Labi, tātad drīz tiekamies! — Un nogaidījis viņas atvadu sveicienu, izslēdza savienojumu.

Pārslēdzis rūtis caurspīdīgā stāvoklī, viņš nodzēsa gaismu uz rakstāmgalda un palūkojās ārā.

Atkal pelēkas debesis, pilnas sniegpārslām, kas bez mērķa klejo gaisā, lēni slīd lejup, tad pazūd ielas virpulī…

Atvēris logu un izliecies ārā, viņš pa kreisi redzēja vietu, kur Irizarijs bija atstājis savas pēdējās pēdas šajā pasaulē.

Renders aizvēra logu un sāka klausīties simfonijas atlikušo daļu. Kopš aklā brauciena kopā ar Eilīnu bija pagājusi nedēļa. Šodien četros viņai vajadzēja ierasties šeit.

Renders atcerējās, kā aklās sievietes pirkstgali bija slīdējuši viņam pār seju — kā lapas, kā sīki kukaiņi, — pēc sensenā neredzīgo paņēmiena apgūstot viņa izskatu. Šīs atmiņas nebija īpaši patīkamas. Viņš nesaprata, kāpēc.

Tālu lejā ar šļūteni noskalotais asfalta laukums atkal izskatījās tīrs; zem plānās, baltās sniega kārtiņas tas bija slidens kā stikls. Pa durvīm izsteidzās ēkas uzraugs un uzkaisīja tam sāli, lai kāds nejauši nepaslīdētu un nesasistos.

Sigmunds bija dzīvs Fenriss, kas izkāpis no leģendas. Kad Renders bija paziņojis misis Hedžizai: — Vediet viņu iekšā! — durvis sāka lēni vērties vaļā, tad piepeši atsprāga platāk — un viņam pretī raudzījās divas blāvi dzeltenas acis. Tās lūkojās augšup no dīvainas formas suņa galvas.

Sigmundam nebija zemās suņa pieres, kas lēzenā slīpumā paceļas augšup no purna; viņam tā bija augsta un pinkaina, un acis tāpēc izskatījās vēl dziļāk iegrimušas galvaskausā. Renders viegli nodrebēja, redzēdams šīs galvas apmērus un formu. Līdz šim viņš bija redzējis tikai runājošus kucēnus. Sigmunds bija pieaudzis suns, un viņa melni pelēkā, biezā spalva tiecās slieties stāvus, tāpēc viņš izskatījās krietni prāvāks par saviem ciltsbrāļiem.

Viņš raudzījās Renderā ar skatienu, kas nemaz nebija raksturīgs sunim, un tad izgrūda rūcošu skaņu, kas tik ļoti izklausījās pēc «Sveiki, dakter!», ka diez vai tā bija sagadīšanās.

Renders pamāja sveicienu un palika stāvam.

— Sveiks, Sigmund, — viņš teica. — Nāc iekšā!

Suns pagrieza galvu sānis un paošņāja gaisu, itin kā apsvērdams, vai var uzticēt savu aizbilstamo šai svešajai videi. Viņa skatiens atgriezās pie Rendera, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu, tad ar plecu atgrūda durvis vaļā. Iespējams, ka visa šī sastapšanās bija ilgusi tikai vienu satraucošu sekundi.

Eilīna sekoja sunim, viegli turēdamās pie dubultās pavadas. Sigmunds gāja pa biezo paklāju pavisam bez skaņas, zemu nolaidis galvu, itin kā dzīdams pēdas. Viņš ne mirkli nenovērsa skatienu no Rendera.

— Tātad šis ir Sigmunds… Kā klājas, Eilīn?

—  Labi… Jā, viņš ļoti gribēja nākt līdzi, un es savukārt gribēju, lai jūs iepazītos ar viņu.

Renders aizveda apmeklētāju līdz krēslam un apsēdināja. Eilīna atsprādzēja divkāršo pavadu no suņa kaklasiksnas un nolika to uz grīdas. Sigmunds notupās tai blakām un joprojām neatlaidīgi raudzījās Renderā.

—   Kā iet pa slimnīcu?

—    Kā vienmēr… Vai drīkstu aizņemties cigareti, dakter? Aizmirsu paķert līdzi savējās.

Renders ielika cigareti viņai pirkstos un pasniedza uguni. Eilīnai mugurā bija zila kleita, un briļļu stikli mirdzēja zilganā tonī. Sudraba plankums viņai uz pieres atstaroja šķiltavu liesmu; viņa nenovērsa skatienu no tās vēl ilgi pēc tam, kad Renders bija atvilcis roku atpakaļ. Viņas mati, kas sniedzās līdz pleciem, izskatījās gaišāki nekā pirmajā tikšanās reizē; šodien tie bija nule kaldinātas vara monētas krāsā.

Renders apsēdās uz rakstāmgalda stūra, ar kājas pirkstu pievilkdams tuvāk savu zemeslodes pelnu trauku.

—  Jūs man pagājušajā reizē teicāt: mans aklums nenozīmē, ka es nekad neesmu redzējusi. Tobrīd es nelūdzu jums to paskaidrot sīkāk. Taču tagad man to gribētos dzirdēt.

—    Man bija neirolīdzdalības seanss ar doktoru Riskomu, — Eilīna teica, — vēl pirms ar viņu notika nelaime. Viņš gribēja pieradināt manu psihi pie vizuāliem iespaidiem. Diemžēl nākamais seanss vairs nenotika.

— Saprotu. Ko jūs šajā seansā darījāt?

Viņa sakrustoja kājas, un Renders ievēroja, ka viņai ir glīti veidotas potītes.

—       Galvenokārt mācījāmies krāsas. Tas bija iespaidīgs pārdzīvojums.

— Cik labi jūs tās atceraties? Cik sen tas notika?

—   Apmēram pirms pusgada — un es nekad tās neaizmirsīšu. Kopš tā laika cs pat esmu redzējusi krāsainus sapņus.

— Cik bieži jūs tos redzat?

— Vairākas reizes nedēļā.

— Kādas asociācijas jums šīs krāsas izraisa?

—  īpaši nekādas, tagad tās vienkārši uzpeld man smadzenēs līdz ar citiem stimuliem, turklāt diezgan juceklīgi.

— Kā tieši?

—   Nu, piemēram, kad jūs man uzdodat jautājumu, es «redzu» dzeltenīgi oranžu krāsu. Jūsu sasveicināšanās vārdi bija kaut kas sudrabots. Tagad, kad jūs sēžat un klausāties, neko nerunājot, jūs man atsaucat atmiņā tumši zilu, gandrīz violetu krāsu.

Sigmunda skatiens no Rendera pārslīdēja uz rakstāmgaldu un palika gluži kā piekalts tā sānmalai.

Nez, vai viņš dzird iekšā griežamies magnetofonu, Renders nodomāja. Un, ja dzird, vai saprot, kas tas ir un ko dara?

Ja tā ir, tad suns to noteikti pastāstīs Eilīnai — tiesa, viņa gan gluži labi zina, ka šāds paņēmiens tagad tiek plaši izmantots, taču viņai var nepatikt atgādinājums, ka viņas gadījums tiek uzlūkots par ārstēšanās procesu, nevis vienkāršu mehānisku pielāgošanos. Ja liksies, ka tas nāktu par labu, vajadzēs aprunāties ar suni par to zem četrām acīm (un viņš iekšēji pasmaidīja par šo domu).

Un iekšēji paraustīja plecus.

—  Nu tad es izveidošu diezgan elementāru iztēles pasauli, — viņš beidzot teica, — un iepazīstināšu jūs šodien ar dažām galvenajām formām.

Eilīna pasmaidīja, un Renders paskatījās lejup uz leģendārā izskata radījumu, kas tupēja viņai blakām. Suņa mēle kā bifšteka šķēle karājās pāri zobu žogam.

Vai viņš arī smaida?

— Paldies! — Eilīna teica.

Sigmunds pavēcināja asti.

—  Nu tad sāksim! — Un Renders nometa cigaretes galu kaut kur pie Madagaskaras. — Es izvilkšu «olu» un pārbaudīšu to. Tikmēr jums varbūt nekaitētu nomierinoša mūzika. — Viņš nospieda tikko pamanāmu pogu.

Eilīna dzīrās atbildēt, taču Vāgnera uvertīra apslāpēja vārdus. Renders vēlreiz piespieda pogu, un sekoja īss klusuma brīdis, kurā viņš noteica: — Hm, hm… Es domāju, ka nākamais ir Respīgi.

Piespiedis vēl divas pogas, viņš sameklēja kaut ko no «Romas pīnijām».

—   Varējāt atstāt, — Eilīna piemetināja. — Man Vāgners gluži labi patīk.

—   Nē, paldies, — viņš teica, atvērdams sienasskapi. — Man šie vācu vadmotīvi pašlaik traucētu koncentrēties.

Milzīgā «ola» kā mākonis nedzirdami izslīdēja no slēptuves. Virzīdams to uz rakstāmgalda pusi, Renders aiz muguras izdzirda klusu rūcienu. Viņš aši apgriezās.

Kā liela putna ēna Sigmunds bija uzslējies kājās, pārsteidzies pāri istabai un jau ošņādams riņķoja apkārt mašīnai — izslietu asti, pieglaustām ausīm un atņirgtiem zobiem.

—  Mierā, Sig! — teica Renders. — Tas ir daudzkanālu neirālais pārraides un uztveres aparāts. Tas nekož un neko sliktu nedara. Tā ir tikai mašīna — tāpat kā automobilis, televizors vai trauku mazgātājs. To mēs šodien izmantosim, lai parādītu Eilīnai, kādas izskatās dažas lietas.

— Nepatīk, — suns norūca.

— Kāpēc?

— Nevar pateikt, — suns atzinās. — Tagad ejam mājās?

—  Nē, — Eilīna atbildēja. — Apgulies kaktā un nosnaudies, un es iekāpšu šajā mašīnā un darīšu to pašu — vismaz kaut ko līdzīgu.

— Nav labi, — suns teica, nolaidis asti.

—  Klausi nu! — Viņa to pastūma. — Ej apgulies un uzvedies, kā nākas.

Dzīvnieks piekāpās, bet, līdzko Renders aptumšoja logus un nospieda pogu, kas pārvērta rakstāmgaldu operatora pultī, — žēli iegaudojās.

Vēlreiz viņš iegaudojās, kad «ola», kas tagad bija savienota ar izejas sistēmu, vidū sašķēlās un tās augšdaļa paslīdēja atpakaļ un pacēlās uz augšu, atsedzot iekšpusi.

Renders apsēdās. Viņa krēsls kļuva par kontūrlīniju zvilni un pa pusei paslīdēja zem pults. Viņš izslējās taisni — un tas atvirzījās atpakaļ, atkal kļūdams par krēslu. Renders aizskāra daļu pults — un puse griestu laukuma atdalījās no vietas, mainīja apveidu un nolaidās zemāk, tad palika karājamies virs galvas kā liels zvans. Viņš piecēlās un aizgāja pie ligzdas malas. Respīgi stāstīja par Romas pīnijām, un Renders atvienoja austiņas no «olas» apakšas un atkal noliecās pār pulti. Aizspiedis vienu ausi ar plecu un pie otras pielicis mikrofonu, viņš pārlaida brīvo roku pār pogām. Simfonisko poēmu nogremdēja nepārredzamas bangas, noslāpēja bezgalīgas mašīnu straumes, sašķēla daļās milzīga zvana šķindas, un magnetofons teica: «… tagad, kad jūs sēžat un klausāties, neko nerunājot, jūs man atsaucat atmiņā tumši zilu, gandrīz violetu krāsu…»

Renders pieslēdzās pie sejas maskas un sāka regulēt: viena — kanēlis, divi — satrūdējušas lapas, trīs — spēcīga rāpuļu muskusa smarža… lejup cauri slāpju sajūtai, medus, etiķa un sāls garšai un atkal atpakaļ cauri ceriņiem un mitram betonam, pirmsvētras ozona dvesmai un visām galvenajām ožas un garšas sajūtām, kas saistāmas ar rītu, pusdienlaiku un vakaru pilsētā.

Guļvieta ierasti šūpojās savā iedobē ar dzīvsudrabu, ko magnētiski stabilizēja «olas» sieniņas. Renders ieslēdza ieraksta lentes.

Ligzda bija nevainojamā kārtībā.

— Tā, — Renders noteica, — varam sākt.

Eilīna pašlaik novietoja brilles uz salocīto drēbju kaudzītes. Kamēr Renders pārbaudīja aparātu, viņa bija izģērbusies. Renderu mulsināja tievais viduklis, lielās krūtis ar tumšajiem galiņiem, slaidās kājas. Pārāk glīti veidots augums tik garai sievietei, viņš sevī nosprieda.

Lūkodamies viņā, Renders aptvēra, ka visvairāk viņu, protams, kaitina tas apstāklis, ka Eilīna ir viņa paciente.

— Esmu gatava, — viņa teica, un Renders piegāja viņai klāt.

Saņēmis Eilīnu aiz elkoņa, viņš to aizvadīja līdz aparātam. Viņas

pirksti izpētīja tā iekšieni. Palīdzēdams viņai iekāpt, Renders ievēroja, ka viņas acis ir dzidri jūraszaļā krāsā. Arī tas viņam nepatika.

— Vai ir ērti?

— Jā.

— Labi, tad esam kārtībā. Tagad es vēršu to ciet. Saldus sapņus.

Čaulas augšdaļa lēni nolaidās lejup. Pēc aizvēršanās tā kļuva

necaurspīdīga, tad dzidri iemirdzējās. Renders lūkojās lejup pats savā izkropļotajā atspulgā.

Viņš devās atpakaļ uz pults pusi.

Sigmunds bija piecēlies un aizšķērsoja viņam ceļu.

Renders noliecās, lai paplikšķinātu viņam pa skaustu, taču suns asi parāvās sāņus.

— Ņem mani līdz! — viņš ierūcās.

—  Tas diemžēl nav iespējams, veco zēn, — Renders teica. — Un mēs jau patiesībā nedodamies nekur prom. Mēs vienkārši drusku nosnaudīsimies — tepat, šinī istabā.

Tas dzīvnieku nenomierināja.

— Kāpēc?

Renders nopūtās. Diskusija ar suni laikam ir pats lielākais absurds, ko skaidrā prātā var iedomāties.

—   Sig, — viņš teica, — es mēģinu palīdzēt viņai uzzināt, kādas izskatās dažādas lietas. Tu, protams, dari ļoti labu darbu, vadādams viņu apkārt pa šo pasauli, ko viņa nevar redzēt, tomēr viņai jāuzzina, kāda tā izskatās, un es viņai gribu to parādīt.

— Tad viņai mani nevajadzēs.

—   Protams, vajadzēs! — Renders gandrīz iesmējās. Patētiskais šeit tik cieši savijās ar absurdo, ka grūti bija valdīt smieklus. — Redzi atdot es viņai nevaru, — viņš paskaidroja. — Es tikai mēģināšu pārraidīt viņai dažas skatu abstrakcijas — itin kā uz brīdi aizdot viņai savas acis. Saprati?

— Tā ne, — suns atrūca. — Ņem manas!

Renders ieslēdza mūziku.

Runājoša suņa un saimnieka attiecības vien jau varētu būt sešu sējumu vērtas, viņš nodomāja.

Tad viņš norādīja uz tālāko kaktu.

—  Ej un apgulies tur, kā Eilīna tev lika. Tas neies ilgi, un, kad viss būs galā, jūs iesiet projām tieši tāpat, kā atnācāt — tu vinu vedīsi. Labi?

Sigmunds neatbildēja, tomēr pagriezās un, atkal nolaidis asti, devās uz norādīto kaktu.

Renders apsēdās un nolaida ķiveri — pārveidoto ligzdas variantu operatoram. Viņš atradās viens pie deviņdesmit baltām un divām sarkanām pogām. Pasaule izbeidzās melnajā tukšumā aiz pults malas. Viņš atsvabināja kaklasaiti un atpogāja apkaklīti.

Noņēmis no statīva ķiveri, viņš pārbaudīja plombas. Likdams to galvā, pastūma augšup pusmasku pāri sejas apakšdaļai un pavilka uz leju tumšo aizsegu, lai abas daļas sastaptos. Tad iekāra labo roku cilpā un ar vienu pašu piesitienam līdzīgu kustību izslēdza pacientes apziņu.

Veidotājs nespiež baltās pogas apzināti. Viņš sasprindzina gribasspēku. Ar gribas palīdzību viņš rada noteiktus apstākļus. Tad muskuļu refleksi no dziļumiem izraisa tikko jaušamu spiedienu pret jūtīgo rokas cilpu, kas ieslīd noteiktā stāvoklī un rosina pastiepto pirkstu tiekties uz priekšu. Tiek nospiesta poga. Cilpa virzās tālāk.

Renders sajuta pakausi tirpoņu, un nāsīs viņam iesitās svaigi pļautas zāles smarža.

Piepeši viņš atradās lielajā, pelēkajā alejā starp dažādām pasaulēm un virzījās pa to uz priekšu.

Pēc kāda laika — tas šķita visai ilgs — Renders juta, ka nostājies uz svešādas Zemes. Viņš neko neredzēja; par ierašanos tur viņam vēstīja vienīgi klātesamības izjūta. Šī bija tumšākā no visām tumšajām naktīm, ko viņš jebkad bija piedzīvojis.

Renders vēlējās, lai tumsa izklīstu. Nekas nenotika.

Daļa no viņa apziņas atkal pamodās — daļa, kuras aizmigšanu viņš nebija apjautis; tad viņš atcerējās, kā pasaulē tagad ir iegājis.

Viņš centās saklausīt Eilīnas klātbūtni. Tad sadzirdēja bailes un gaidas.

Viņš vēlējās krāsu. Vispirms sarkanu… Atbilstība. Pēc tam atbalss.

Viss kļuva sarkans: viņš atradās neizmērojami liela rubīna vidū.

Oranžs. Dželtcns…

Viņš bija ieslēgts milzu dzintara gabalā.

Tagad zaļš — un viņš tam pievienoja versmīgas jūras dvašu. Zils — un klāt vakara vēsums.

Tad viņš paplašināja apziņas lauku un radīja visas krāsas reizē. Tās uzplaiksnīja kā virpuļi, kā milzu buķetes.

Tad viņš tās saplēsa atsevišķos gabalos un izveidoja no tām formu.

Pie melnajām debesīm iezaigojās kvēloša varavīksne.

Viņš piepūlēja gribu, cenzdamies pēc brūna un pelēka zem tās. Krāsas uznira pašas ar savu starojumu kā mirgojoši, kustīgi plankumi.

Kaut kur jaušama dziļa bijība. Taču nekādu histērijas pazīmju, tāpēc viņš turpināja veidot.

Viņam izdevās uzbūvēt apvārsni, un melnums aizplūda aiz tā. Debesis kļuva bāli zilas, un viņš uzdrīkstējās izsaukt tumšu mākoņu gūzmu. Pūles radīt tālumu un dziļumu sastapa pretestību, tāpēc viņš pastiprināja ainu ar tikko jaušamu viļņu šalkoņu. Tad, viņam pārbīdot mākoņus, attāluma dzirdes priekšstats sāka lēni mainīties.

Viņš ātri izveidoja lielu mežu, lai novērstu jaušamās bailes no augstuma.

Bailes izgaisa.

Renders koncentrēja uzmanību uz lielajiem kokiem — ozoliem, priedēm, papelēm un sikomorām. Viņš tos mētāja ka pīķus, ik pa gabalam nosviezdams izrobotus zaļi brūni dzeltenus plankumus, tad atritināja biezu, rīta rasas klātu zāles paklāju, šur tur nevienādos attālumos nometa pa pelēkam laukakmenim vai zaļganam kritušam kokam un mezglaini savija virs galvas koku zarus, pārklādams visai ielejai vienmērīgu paēnu.

Iespaids bija reibinošs. Šķita, ka visu pasauli satricina apslāpēts šņuksts, tad iestājās klusums.

Cauri mēmajam mieram Renders sajuta Eilīnas klātbūtni. Viņš bija nolēmis ātri izveidot pamatu, radīt taustāmu vidi, sagatavot paredzamās darbības lauku. Vēlāk varēs pakāpties atpakaļ; traumas sekas pielabot un slīpēt varēs nākamajos seansos, taču iesākumam nepieciešams visupirms šis nelielais atspēriena laukums.

Satrūkdamies viņš aptvēra, ka klusums nenozīmē atkāpšanos. Eilīna bija ieplūdinājusi sevi kokos, zālē, akmeņos un krūmos, viņa personiskoja to formas, saistīdama tās ar taustes sajūtām, skaņām, temperatūru, smaržām.

Viņš lika koku zariem sakustēties vieglā vēsmiņā. Tūlīt aiz redzes lauka robežām viņš uzbūra strauta čalas.

Uzvirmoja prieks. Viņš tam pievienojās.

Eilīna turējās apbrīnojami labi, tāpēc viņš nolēma darbības lauku paplašināt. Iztēlē viņš klejoja starp kokiem, sajuzdams acumirklīgu redzamības dubultošanos — tajā īsajā mirklī viņš redzēja milzu roku alumīnija rāmī slīdam pretī lielam baltam aplim.

Tagad viņš atradās pie strauta un uzmanīgi meklēja Eilīnu.

Viņš peldēja līdzi straumei. Viņš vēl nebija pieņēmis noteiktu apveidu. Kad viņš virzīja strautu pāri seklumam un akmeņiem, šļaksti kļuva par burbuļošanu. Uzstājīgi sasprindzinot gribu, viņš padarīja ūdens valodu skaidrāku.

— Kur tu esi? — jautāja strauts.

Šeit! Šeit!

Šeit!

… un šeit! atbildēja koki, krūmi, akmeņi, zāle.

—   Izvēlies vienu! teica strauts, kļūdams platāks, apmezdams loku akmenim, tad līkumodams lejup pa nolaidenu līdzenumu pretī zilam ūdens klajumam.

Es nevaru, vējš atnesa atbildi.

—   Tev jāvar! — Strauts izpletās vēl platāks un iegāzās platajā ūdens klajumā, sagriezdams tā virsmu virpulī, tad norima un uztvēra zaru un tumšu mākoņu atspulgus. — Nu, izvēlies!

Labi, atbalsoja mežs, tūlīt!

Virs ezera pacēlās migla un sāka slīdēt uz krasta pusi.

—  Izvēlies! — iesanējās migla.

Nu tad šeit…

Viņa bija izvēlējusies mazu vītoliņu. Tas šūpojās vējā, un nokarenie zari mērcās ūdenī.

— Eilīna Šalota, — Renders teica, — apskati ezeru!

Pāršalca vēja pūsma; vītols noliecās lejup.

Nebija grūti atdzīvināt atmiņā viņas seju un augumu. Koks savčrpās ap savu asi, it kā tam nebūtu sakņu. Klusi pārplīsa lapotne, un tās vidū stāvēja Eilīna; izbijusies viņa lūkojās zilajā ezerā — Rendera prāta dziļumu spogulī.

Viņa aizsedza seju ar plaukstām, taču tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā.

— Apskati pati sevi! — teica Renders.

Viņa nolaida plaukstas un paskatījās lejup. Tad lēni pagriezās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi un pētīja savu atspulgu. Beidzot viņa teica:

—  Man šķiet, ka esmu gluži jauka. Vai man tā liekas tāpēc, ka tu tā gribi, vai tā patiešām ir?

To teikdama, viņa palūkojās visapkārt, meklēdama Veidotāju.

— Tā patiešām ir, — Renders teica no visām pusēm.

— Paldies!

Gaisā sagriezās balts virpulis, un viņai mugurā parādījās ar jostu pārsiets damasta tērps. Tālumā iezaigojās tikko jaušama gaisma. Zemākās mākoņu gubas apakšmala sāka viegli sārtoties.

— Kas tur notiek? — viņa jautāja, pagriezusies turp.

—   Es gribu tev parādīt saullēktu, — teica Renders, — un droši vien tas iznāks mazliet neveikls — bet šis būs mans pirmais profesionālais saullēkts šādos apstākļos.

— Un kur esi tu pats? — viņa jautāja.

— Visur, — viņš atbildēja.

— Lūdzu, pieņem kādu apveidu, lai es varu tevi redzēt!

— Labi.

— Savu īsto apveidu.

Renders vēlējās, lai viņš atrastos blakus Eilīnai pie ezera, un pēc brīža viņš atradās tur.

Metāla spīduma iztrūcināts, viņš paskatījās lejup. Pasaule uz mirkli atkāpās, tad atkal kļuva stabila. Renders iesmējās, bet tad viņam kaut kas iešāvās prātā, un smiekli sastinga gaisā.

Viņam mugurā bija bruņutērps, kas bija karājies blakus viņu galdiņam «Irbē un skalpelī» pirmajā tikšanās reizē.

Eilīna izstiepa roku, lai to aptaustītu.

— Tas ir bruņutērps pie mūsu galdiņa, — viņa secināja, pārlaidusi pirkstgalus plātnēm un savienojumiem. — Tovakar es savā apziņā saistīju to ar tevi.

—   Un nupat iebāzi mani tajā, — viņš piemetināja. — Tu esi sieviete ar dzelzs gribu.

Bruņutērps pazuda, un tagad Renderam mugurā bija pelēkbrūnais uzvalks un vaļīgā asinssarkanā kaklasaite, bet sejā valdīja profesionāla izteiksme.

—Apskati, kāds esmu īstenībā! — Viņš tikko jaušami pasmaidīja. — Un tagad saullēkts! Es izmantošu visas krāsas. Skaties!

Viņi apsēdās uz zaļa parka soliņa, kas bija parādījies aizmugurē, un Renders norādīja uz to pusi, kur bija radījis austrumus.

Saule lēni veica savu rīta ceļojumu. Pirmo reizi šajā īpašajā pasaulē tā spīdēja lejup kā dievība, atspulgoja ezerā, pāršķēla mākoņus un lika zemei kūpēt no miglas mutuļiem, ko izgaroja valgais mežs.

Eilīna ilgi sēdēja pilnīgi nekustēdamās un bez vārdiem vēroja, saspringti vēroja kāpjošo uguns blāzmu, skatīdamās tai tieši virsū. Renders juta viņas aizgrābtību.

Viņa lūkojās visu pasaules gaismu avotā; tas atstarojās mirdzošajā plankumā uz viņas pieres kā asins lāse.

—  Tā ir saule, — Renders teica, — un tie ir mākoņi. — Viņš sasita plaukstas, un mākoņi aizsedza sauli; virs galvas atskanēja paklusa rīboņa. — Un tas ir pērkons, — viņš teica.

Tad sāka līt, un lietus lāses sadrebināja mierīgo ezera virsmu, kņudinot iesitās viņiem sejā, skarbi iegrabējās pret koku lapām, tad pārtapa klusā čaboņā un sāka pilēt no zariem virs galvas, samērcēdamas viņu apģērbu un pieplacinādamas matu šķipsnas pie galvas, tecēdamas aiz kakla un sizdamās acīs, un vērsdamas brūno zemi dubļu paltī.

Debesīs uzplaiksnīja zibens šautra, un mirkli vēlāk norībēja vēl viens pērkona grāviens.

—  Un šī ir vasaras vētra, — viņš skaidroja. — Tu redz:, kā lietus izmērcē lapotni un mūs pašus. Tas, ko tu redzēji debesīs nupat pirms pērkona, bija zibens.

— Pārāk daudz… — viņa teica. — Lūdzu, uz brītiņu apstājies!

Lietus tūdaļ norima, un cauri mākoņiem atspīdēja saule.

—  Man sasodīti gribas cigareti, — viņa teica, — bet es tās atstāju citā pasaulē.

Līdzko viņa to pateica, viņai pirkstos parādījās jau aizdedzināta cigarete.

— Garša būs diezgan pliekana, — Renders dīvainā balsī teica.

Brītiņu vērojis Eilīnu, viņš piebilda:

—    Es neiedevu tev šo cigareti. Tu pati to izvilki no manas apziņas.

Dūmi cēlās augšup, savijās spirālē un aizpeldēja pa vējam.

—   Un tas nozīmē, ka es šodien jau otro reizi esmu par zemu novērtējis tavas apziņas vakuuma vilcējspēku — tās vietas vilcējspēku, kuru vajadzēja aizpildīt redzei. Tu ļoti ātri apgūsti jaunus iespaidus. Tu pat tiecies jau meklēt citus. Uzmanies! Mēģini apvaldīt šo impulsu.

— Tas ir kaut kas līdzīgs badam, — viņa teica.

— Varbūt mums tagad derētu beigt šo seansu.

Viņu drēbes bija atkal sausas. Kaut kur ievīterojās putns.

—   Nē, pagaidi! Lūdzu! Es būšu uzmanīga! Es gribu redzēt vēl citas lietas.

— Tam būs vēl diezgan laika citos seansos, — teica Renders.

—   Bet vienu mēs, šķiet, vēl varam. Vai ir kaut kas tāds, ko tu sevišķi gribētu redzēt?

—   Jā. Ziemu. Sniegu.

—    Labs ir, — Veidotājs pasmaidīja. — Tad ietinies šajā apmetnī…

Pēc pacientes aiziešanas pēcpusdiena aizritēja ātri. Renders bija labā omā. Viņš jutās itin kā iztukšots un atkal no jauna piepildīts Pirmo pārbaudījumu viņš bija aizvadījis bez jebkādām nevēlamām atskaņām. Šis eksperiments būs veiksmīgs, viņš sevī nosprieda. Gandarījums bija lielāks par bailēm. Renders atgriezās pie aizsāktās runas ar jūsmīgu pacilātību.

—… Un kas īsti ir spēja nodarīt pāri? — viņš jautāja mikrofonam.

—    Mēs dzīvojam priekā un dzīvojam sāpēs, — viņš pats sev atbildēja. — Kā viens, tā otrs var gan iznīciifit, gan celt. Bet, kaut gan prieka un sāpju saknes meklējamas bioloģijā, šīs jūtas tomēr nosaka sabiedrība, tāpat kā vērtības, kas no tām atvasināmas. Tā kā milzīgas cilvēku masas ik dienas maina vietu telpā, ceļojot pa dažādām pasaules pilsētām, nepieciešamība radījusi šīs kustības kontrolei virkni pavisam necilvēcisku paņēmienu. Katru dienu tie iespiežas arvien jaunās jomās — vada mūsu automobiļus un lidmašīnas, intervē mūs, uzstāda mums slimību diagnozes, — es pat neuzdrošinos izteikt morālu spriedumu par šo uzmanību. Tā ir kļuvusi nepieciešama. Galarezultātā var izrādīties, ka tā ir pat ļoti svētīga.

Tomēr galvenais, ko gribu sacīt, ir tas, ka mēs bieži neapzināmies sev piederošās vērtības. Mēs nevaram īsti pateikt, ko mums nozīmē šis vai tas, iekams tas nav pazudis no mūsu dzīves. Ja kāds vērtības nesējs beidz pastāvēt, atbrīvojas psihiskā enerģija, ko tas saistījis sevī. Mēs meklējam jaunus vērtības nesējus, kuros ieguldīt šo enerģiju — ja gribat, sauciet to par dabas spēku varu, ja gribat — par libido. Un nekas no tā, kas zudis pēdējos trīs, četros vai piecos gadu desmitos, pats par sevi nav bijis īpaši nozīmīgs, un nekas no tā, kas šajā pašā laikā radies no jauna, nav īpaši ļaundabīgs attiecībā pret cilvēkiem, ko tas aizstājis, vai pret cilvēkiem, ko tas kaut kādā veidā kontrolē. Tomēr sabiedrība sastāv no ļoti daudzām daļiņām, un, ja šīs daļiņas pārlieku strauji nomaina cita citu, sekas ir neaprēķināmas. Nopietna iedziļināšanās garīgā slimībā nereti daudz atklāj par stresu dabu tajā sabiedrībā, kur šī slimība radusies. Ja raižu modeļi sakārtojami īpašās grupās un šķirās, tad no tiem iespējams kaut ko uzzināt par sabiedrības neapmierinātību. Karls Jungs ir atzīmējis: ja vērtību meklējumos apziņa atkārtoti cieš sakāvi, tā vērš savus meklējumus uz neapzināto; ja neveiksme tiek piedzīvota arī tur, tā turpina lauzt ceļu uz hipotētisko kolektīvo neapzināto. Analizēdams bijušo nacistu pēckara uzvedību, viņš secināja: jo ilgāk viņi meklē, kā uzcelt kaut ko no savas dzīves drupām — izbaudījuši klasisko svētbilžu graušanas periodu un pēc tam piedzīvojuši arī savu jauno ideālu sagrāvi, — jo ilgāk viņi meklē, jo dziļāk un tālāk viņi šķiet ietiecamies savas tautas kolektīvajā neapzinātajā. Pat viņu sapņi sāk veidoties pēc teitoņu mītu paraugiem.

Tas pats, tikai ne tik dramatiskā pakāpē, notiek arī mūsdienās. Mēdz būt tādi vēsturiski periodi, kad kolektīvās apziņas tendence vērsties pašai pret sevi un griezties atpakaļ ir spēcīgāka nekā citkārt. Mēs dzīvojam šādā donkihotisma periodā — šī apzīmējuma sākotnējā nozīmē. Tas ir tāpēc, ka spēja nodarīt pāri mūsu dienās ir spēja ignorēt, mulsināt — un šī spēja vairs nepiemīt tikai cilvēciskām būtnēm vien…

Tēviņu pārtrauca telefona signāls. Renders izslēdza magnetofonu un pieskārās telefona aparātam.

— Čārlzs Renders klausās, — viņš teica.

— Šeit Pols Čārters, aparāts nošļupstēja. Es esmu Dilingas skolas direktors.

— Jā?

Ekrānā iezīmējās attēls. Renders redzēja cilvēku ar augstu pieri un tuvu kopā stāvošām acīm. Piere bija stipri grumbota, mute runājot raustījās.

—   Es gribētu vēlreiz atvainoties par notikušo. Vainīga bija izļodzljusies vingrošanas rīka detaļa…

—  Vai jūs nevarat atļauties kārtīgus rīkus? Jums ir pietiekami augsta mācību maksa.

— Šis rīks bija gluži jauns. Vainīgs bija fabrikā radies defekts…

— Vai tad neviens audzēkņus nepieskatīja?

— Protams, pieskatīja, bet…

— Tad kāpēc viņš nepārbaudīja rīkus? Kāpēc nebija blakus, lai novērstu kritienu?

—  Viņš bija blakus, taču viss notika pārāk ātri. Pārbaudīt, vai rīkiem nav fabrikas defektu, neietilpst viņa pienākumos. Ticiet, man ļoti žēl. Man jūsu zēns ļoti patīk. Varu jums droši apgalvot, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies.

—   Tur jums taisnība. Bet tikai tāpēc, ka rīt no rīta es viņu izņemšu un aizvedīšu uz citu skolu, kur tiek ievēroti visi drošības noteikumi.

Pastiepis pirkstu, Renders pārtrauca sarunu.

Pēc brīža viņš piecēlās un aizgāja pie nelielā sienas seifa, ko daļēji maskēja, tomēr gluži nenoslēpa grāmatu plaukts. Pēc īsa mirkļa viņš bija to atslēdzis un izņēmis dārglietu kārbiņu, kurā atradās lēta kaklarota un ierāmēta fotogrāfija: vīrietis, izskatā līdzīgs viņam, tikai manāmi jaunāks, un sieviete ar augšup atsukātiem tumšiem matiem un šauru žodu; abiem pa vidu divi bērni — meitene tur klēpī sīku puisēnu un piespiesti smaida, slēpdama garlaicību. Renders allaž raudzījās šajā fotogrāfijā tikai īsu mirkli, tad noglāstīja kaklarotu, aizvēra kastīti un atkal uz daudziem mēnešiem ieslēdza to seifā.

Dun! Dun! dunēja bass Čg-čg-čga-čg piebalsoja bongo.

Krāsainās plates ieslīpi meta sarkanu, zaļu, zilu un indīgi dzeltenu gaismu uz brīnumainajiem metāla dejotājiem.

—   Cilvēki? — jautāja lielā nojume.

—   Roboti? (Tūlīt zem tās.)

—    Nāciet un apskatieties paši! — mīklaina atbilde no pašas apakšas.

Un tā viņi darīja.

Renders un Džila sēdēja pie nelielā galdiņa, kas stāvēja pie sienas, un virs viņiem ar ogli zīmētas karikatūras atveidoja dažādas, pa lielākai daļai nepazīstamas personības (jo ēetrpadsmit miljonu iedzīvotāju pilsētā visu dažādo slāņu un grupējumu vidū personību bija pārlieku daudz). Nāsis labpatikā savilkusi, Džila raudzījās šajā konkrētajā personības apliecinājumā, brīžiem saraudama plecus līdz ausīm, lai piešķirtu lielāku izteiksmību klusam smieklu vilnim vai īsam spiedzienam, jo dejotāji bija taisni neticami līdzīgi cilvēkiem: re, kā melnkoka robots pārlaiž pirkstus sudrabotā robota apakšdelmam, kad abi šķiras un slīd garām…

Renders pārmaiņus veltīja uzmanību te Džilai, te dejotājiem, te nejauka izskata brūvējumam, kas attāli atgādināja kokteili ar viskiju, pārkaisītu jūraszālēm (no kurām ik brīdi augšup varētu uznirt kāds jūras nezvērs, lai norautu dziļumā vēl vienu nelaimes piemeklētu kuģi).

— Čārlij, man šķiet, ka viņi ir īsti cilvēki!

Renders atrāva skatienu no Džilas matiem un zibošajiem auskariem.

Viņš pievērsās mūzikas ieskautajiem dejotājiem lejā uz zāles grīdas, kas atradās mazliet zemāk par galdiņu līmeni.

Tajās metāla čaulās patiešām varētu atrasties cilvēki. Ja tā, tad šī deja liecināja par izcilu meistarību. Kaut arī pietiekami vieglu sakausējumu ražošana nebija nekāda problēma, dejotājam bija jābūt ļoti izveicīgam, lai lēkātu tik brīvi un nepiespiesti, turklāt vēl tik ilgu laiku un ar tādu dabisku grāciju, ja viņš no galvas līdz kājām ieģērbts bruņutērpā — un tas turklāt ne reizes pat neiedžinkstas un nenožvadz.

Pilnīgi bez skaņas…

Viņi slīdēja kā divas kaijas: lielākā — nospodrināta antracīta krāsā, otra — pa logu iespīdējuša mēness stara sudrabainajā mirdzumā.

Pat abiem saskaroties, nebija dzirdama neviena skaņa; ja tāda tomēr bija, to pilnīgi noslāpēja orķestris.

Dun-dun! Cga-čgf

Renders ielēja sev vēl vienu glāzi.

Pamazām robotu kustības pārtapa indiāņu dejā. Renders paskatījās pulkstenī. Parastiem dejotājiem tas būtu par ilgu, viņš nosprieda. Tiem jābūt robotiem. Kad viņš atkal pacēla skatienu, melnais robots aizsvieda sudraboto pēdas desmit tālāk un pagrieza partnerei muguru.

Nekādas metāla skanas.

Interesanti, cik šāda ierīce izmaksā, Renders prātoja.

— Čārlij! Nebija nekādas skaņas! Kā viņi to dabū gatavu?

— Patiešām? — atjautāja Renders.

Gaisma atkal kļuva dzeltena, tad sarkana, zila un visbeidzot zaļa.

— Šķiet, ka tas taču varētu sabojāt viņu mehānismu, vai ne? ,

Baltais robots atrāpoja atpakaļ, un melnais sāka apļot rokas

locītavu, turēdams pirkstos aizdedzinātu cigareti. Kad viņš mehāniski piespieda to pie savas bezvaibstu un bezlūpu sejas, atskanēja smiekli. Sudrabotais robots nostājās viņam priekšā. Melnais atkal aizgriezās, nosvieda cigareti, lēni un bez skaņas saberza to ar kāju, tad strauji pagriezās atpakaļ pret partneri. Vai atkal metīs viņu prom? Nē…

Lēni, kā austrumu garkājainie putni, viņi atsāka deju un daudzkārt lēni pagriezās projām.

Kaut kur apziņas dziļumos Renderu tas uzjautrināja, taču viņš bija pārāk apskurbis, lai vaicātu sev, kas tur tik jocīgs. Viņš atkal pievērsās glāzei un sāka lūkoties pēc jūras nezvēra kokteiļa dibenā.

Džila ieķērās viņam rokā, atkal pievērsdama viņa uzmanību deju grīdai.

Prožektoram tiranizējot visu krāsu spektru, melnais robots lēni, lēni pacēla sudraboto augstu virs galvas un šādā stāvoklī sāka ar to virpuļot apkārt — rokas izstieptas, mugura izliekta, kājas ieplestas, — vispirms lēni, tad arvien ātrāk.

Renders papurināja galvu, lai kaut cik nokratītu reibumu.

Vini griezās tik ātri, kā viņiem vajadzēja krist, vienalga, vai viņi būtu roboti vai cilvēki. Bet viņi nekrita. Viņi bija saplūduši vienā aplī. Pelēks, viendabīgs kopums. Renders nolaida skatienu.

Tad griešanās pamazām kļuva lēnāka, lēnāka, lēnāka… Viņi apstājās.

Mūzika apklusa.

Iestājās klusums. To piepildīja aplausi.

Kad atkal iedegās gaisma, abi roboti stāvēja kā statujas ar sejām pret publiku. Ļoti, ļoti lēni tie paklanījās.

Aplausi pieauga spēkā.

Tad dejotāji pagriezās un nozuda.

Atkal atskanēja mūzika, un gaisma mirdzēja spoži un vienmērīgi. Telpu piepildīja paklusa balsu murdoņa. Renders piebeidza savu jūras nezvēru.

— Ko tu par to domā? — Džila jautāja.

Renders savilka nopietnu seju un atteica: — Vai es esmu cilvēks, kurš sapņo, ka ir robots, vai arī robots, kurš sapņo, ka ir cilvēks? — Pasmīnējis viņš piemetināja: — Es nezinu.

Džila viņam draiski iebukņīja pa plecu, un Renders teica, ka viņa esot piedzērusies.

—   Neesmu vis, — Džila protestēja. — Un, ja esmu, tad tikai drusciņ. Ne tik stipri kā tu.

— Man tomēr šķiet, ka tev būtu vajadzīgs ārsts. Tāds kā es. Tagad pat. Iesim projām no šejienes un pabraukāsim ar mašīnu!

— Vēl ne, Čārlij. Es gribu redzēt viņus vēlreiz. Lūdzu!

— Ja es izdzeršu vēl vienu glāzi, es tik tālu vairs nevarēšu redzēt.

— Tad pasūti tasi kafijas.

— Phē!

— Nu tad alu.

— Pacietīšos tāpat.

Uz deju grīdas tagad pulcējās cilvēki, bet Rendera kājas bija kā ar svinu pielietas.

Viņš aizdedzināja cigareti.

— Tātad tu šodien runājies ar suni?

— Jā. Tas bija kaut kas diezgan uztraucošs…

— Vai viņa bija skaista?

— Tas bija vīriešu kārtas suns. Un tik nejauks, ka šausmas!

— Dumjais, es runāju par viņa saimnieci!

— Tu zini, ka es nekad neapspriežu savus pacientus, Džila.

—  Bet tu man jau stāstīji, ka viņa esot akla un viņai esot suns. Vienīgais, ko es vēl gribu zināt, ir tas, vai viņa ir skaista.

—  Nu… jā un nē. — Viņš zem galda piegrūdās Džilai ciešāk un neizprotami pavēcināja roku. — Nu, saproti…

— Vēlreiz visu to pašu, — Džila sacīja viesmīlim, kurš pēkšņi bija izniris no netālās tumsas. Tas pamāja ar galvu un tikpat pēkšņi nozuda.

—  Tur aizpeld mani labie nodomi, — Renders nopūtās. — Re­dzēsim, kā tev patiks, ka tevi izmeklē piedzēries žūpa, — tas ir viss, ko es varu pateikt.

— Tev skurbulis vienmēr ^tri izgaist. Jūsu hipokrātiskie triki.

Renders pavīpsnāja wf pameta skatienu pulkstenī.

—  Man rīt jābūt Konefcftkutā. Ņemšu Pītu ārā no tās idiotiskās skolas…

Džila nopūtās — šis temats viņai bija apnicis.

—  Man šķiet, tu pārāk daudz raizējies par viņu. Kurš bērns gan nevar salauzt potīti? Tas pieder pie augšanas grūtībām. Es septiņu gadu vecumā salauzu deteas locītavu. Tas bija negadījums. Nav skolas vaina, ka šad tad tiem jānotiek.

—   Kā tad, velns viņus rāvis! — Renders norūca, paņemdams tumšo glāzi no tumšās, paplātes, ko pienesa tumšādainais apkalpotājs. — Ja viņi nevar5 Strādāt, kā pienākas, es atradīšu citus, kas to var.

Džila paraustīja plecus.

—  Dari, kā zini. Es varu spriest tikai pēc tā, ko izlasu avīzēs. Un tu joprojām cieni Davosu, kaut arī zini, ka Scntmoricā apgrozās labāko aprindu cilvēki? — pēc brīža viņa piebilda.

—  Atceries taču, ka mēs taisāmies tur slēpot! Davosā ir labāki nobraucieni.

— Šovakar es ne pa vienu nevarētu nobraukt, vai ne?

Renders saspieda viņas roku.

— Ar mani kopā varētu, mīlulīt.

Un viņi malkoja dzērienu, smēķēja cigaretes un turēja viens otra roku, līdz pāri beidza dejot un atgriezās malā pie saviem nelielajiem galdiņiem, krāsainās gaismas sāka atkal apļot pa zāli, krāsodamas dūmu mākoņus no elles kvēluma līdz saullēkta blāzmai un atkal atpakaļ, un basi dunēja: dun!

Čga-čga!

— Ai, Čārlij! Re, kur viņi atkal ir!

Debesis pletās virs galvas kristāla dzidrumā. Ceļi bija tīri. Vairs nesniga.

Džila elpoja rāmi kā aizmigusi. S-7 joņoja pa pilsētas tiltiem. Kad Renders sēdēja pilnīgi nekustīgi, viņš spēja pārliecināt sevi, ka piedzēries ir tikai viņa ķermenis, taču pie mazākās galvas kustības telpa ap viņu sāka dejot. Tad viņš iztēlojās, ka atrodas sapnī un ir tā visa Veidotājs.

Vienu mirkli tā bija patiesība. Viņš pagrieza lielo pulksteni debesīs gabaliņu atpakaļ un snaudā pasmaidīja. Nākamajā brīdī viņš atkal bija nomodā un vairs nesmaidīja.

Visums bija atriebies viņam par šo lepnību. Vienu īsu, atpazītu mirkli, ko caurstrāvoja bezpalīdzība — tik patīkama, ka viņš tai nespēja pretoties, — tas bija licis viņam vēlreiz maksāt ar vīziju ezera dibenā, un, kad viņš atkal tuvojās vrakam pasaules dzīļu dibenā — kā peldētājs, kas nespēj runāt, — viņš izdzirda, kā kaut kur no augstumiem virs Zemes cauri ūdeņu blāķiem līdz viņam atplūst Vilka Fenrisa kauciens, kad tas grasās aprīt mēnesi; taja pašā brīdī viņš saprata, ka šī skaņa ir tikpat daudz līdzīga likteņa spriedumam, cik maz blakus sēdošā sieviete līdzīga mēnesim. Visos sīkumos. No visiem viedokļiem. Un viņu pārņēma bailes.

III

« … vienkāršība, tiešums un pabeigtība. Tā ir Vinčesteras katedrāle,» vēstīja ceļvedis. «Ar savām milzu stumbriem līdzīgajām kolonnām, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, tā iegūst nesaudzīgu varu pār sev piederošo telpu: griesti ir horizontāli, un katrs posms pats par sevi ir stabilitātes un noteiktības iemiesojums. No tās patiesi šķiet strāvojam Viljama Iekarotāja gars. Nicinājums pret sīkiem greznojumiem un nedalītā mīlestība pret citu pasauli itin kā rada piemērotu vidi kādam Malorija stāstam…»

—  Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem, — sacīja gids. — Ar savu vienkāršoto gropējumu tie aizsāka to, kas vēlāk kļuva par ierastu elementu…

—  Fū! — Renders novilka, taču paklusi, jo viņi kopā ar tūristu grupu staigāja pa baznīcu.

— Cst! — apsauca Džila (īstajā uzvārdā Fotloka) Devila.

Taču redzētais ne vien nogurdināja Renderu, bet arī atstāja uz viņu jūtamu iespaidu.

Nepatikas demonstrēšana pret Džilas hobiju viņam bija kļuvusi par tādu kā automātisku ieradumu, tādēļ viņš drīzāk būtu ar mieru sēdēt zem austrumnieku spīdzināšanas ierīces, kas pilina uz galvas ūdeni, nekā atzīt, ka reizēm viņš ļoti labprāt staigā cauri šīm arkādēm, galerijām, ejām un tuneļiem, un, bez elpas palikdams, kāpj pa augstajām, līkumotajām torņu kāpnēm.

Tā nu viņš ļāva skatienam slīdēt visam pāri, aizvērdams acis, visu to sadedzināja, tad atkal uzbūvēja no gruzdošajiem atmiņu pelniem, lai kaut kad vēlāk varētu šo veikumu atkārtot un piedāvāt redzēto ainu savai vienīgajai pacientei, kura spēja redzēt tikai šādā veidā. Šī ēka viņam izraisīja mazāku nepatiku par citām. Jā, to viņš aizvedīs Eilīnai.

Kamēr Renders staigāja kopā ar citiem, pārmetis mēteli pāT roku un ļoti vēlēdamies sameklēt cigareti, fotoaparāts viņa smadzenēs fiksēja visu apkārt redzamo. Viņš apņēmīgi ignorēja gidu, uzskatīdams šādu rīcību par cilvēciska protesta vienkāršāko izpausmi. Staigādams pa Vinčesteras katedrāli, Renders atsauca atmiņā divus pēdējos seansus ar Eilīnu Šalotu. Viņš atcerējās savu gandrīz nevilšo Ādama manieri, nosaucot viņai visu garāmejošo dzīvnieku vārdus — un priekšgalā, protams, gāja tas viens, kuru Eilīna visvairāk vēlējās redzēt, un viņa paša nemiers to bija iekrāsojis baismos toņos. Vēlāk, pēc botāniska teksta apguves veidodams lauku puķes un nosaukdams to vārdus, viņš bija izjutis bukolisku pacilātību.

Līdz šim viņi bija vairījušies no pilsētām, mašīnām un aparātiem. Pat ieraugot vienkāršus, piesardzīgi aprakstītus priekšmetus, Eilīnas emocijas joprojām bija pārāk spēcīgas, un Renders pagaidām neriskēja iesviest viņu tik sarežģītā un haotiskā pasaulē; pilsētu vajadzēs būvēt lēni un pamazām.

Kaut kas strauji aiztraucās debesīs virs katedrāles, radīdams dobju dunoņu. Renders uz brītiņu saņēma Džilas roku savējā un, abu skatieniem sastopoties, uzsmaidīja viņai. Zinādama, ka ir gandrīz skaista, Džila parasti pamatīgi nopūlējās, lai šo «gandrīz» robežu pārvarētu. Taču šodien viņas mati bija vienkārši atsukāti atpakaļ un savīti mezglā, arī acis un lūpas palikušas nekrāsotas; atsegtās ausis izskatījās mazas un baltas, un nez kāpēc itin kā nosmailinātas.

—       Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem, — viņš pačukstēja. — Ar savu vienkāršoto gropējumu tie aizsāka to, kas vēlāk kļuva par ierastu elementu.

— Fū! — viņa novilka.

—  Cst! — apsauca kāda netālu stāvoša brūni iedegusi sieviete, kuras seja, viņai savelkot un atslābinot lūpas, šķita ieplaisājam un atkal savelkamies kopā.

Vēlāk, kad viņi gāja atpakaļ uz viesnīcu, Renders jautāja: — Vai ar Vinčesteru esam galā?

— Ar Vinčesteru esam galā.

— Esi apmierināta?

— Esmu.

— Labi, tad pēcpusdienā mēs varam braukt projām.

— Varam.

— Uz Šveici…

Džila apstājās un sāka virpināt viņa svārku pogu.

—   Vai mēs nevarētu vispirms vēl pāris dienas apskatīt kādas no vecajām franču pilīm? Tās taču ir tepat Lamanša viņā pusē, un, kamēr es skatīšos, tu varēsi nomēģināt visus vietējos vīnus…

— Labi, — Renders piekrita.

Mazliet pārsteigta viņa paskatījās augšup.

—  Ko? Neturēsies pretī? — viņa pasmaidīja. — Kur palicis tavs cīņas spars, ka tu jauj man sevi tā izrīkot?

Sadevušies rokās, viņi gāja tālāk, un Renders teica: — Vakar, kamēr mēs joņojām pa tās vecās pils iekšieni, es dzirdēju vārgu vaidu, un tad kāda balss iesaucās: «Mīļā Dieva vārdā, Montresor!» Tas laikam bija mans cīņas spars, jo cs esmu drošs, ka balss bija manējā. Esmu atmetis der Geist der stets vemeint. Pax vobiscum! Braucam uz Franciju! Alors!

— Mīļais Rcndij, tikai pāris dienas…

—  Āmen! — viņš noteica. — Kaut gan manas saziestās slēpes jau sāk apkalst.

Tā viņi arī izdarīja, un trešās dienas rītā, kad Džila ieminējās par Spānijas pilīm, Renders skaļi piezīmēja, ka psihologi dzerot un tikai kļūstot nikni, bet psihiatri, kā dzirdēts, dzerot, kļūstot nikni un plēšot traukus. Saklausīdama šajos vārdos slēptus draudus savai iegādātajai māla trauku kolekcijai, Džila pakļāvās Rendera vēlmei doties slēpot.

Brīvs! Renders gandrīz izkliedza to skaļi.

Sirdspuksti dunēja viņam galvā. Viņš spēcīgi saliecās. Tad pagriezās pa kreisi. Vējš sitās viņam sejā, ledus kristālu brāzma kā smilšpapīra lodes šāvās garām un nobrāza viņam vaigus.

Viņš traucās uz priekšu. Jā — pasaule bija beigusies Veisflūjohā, un Dorftāle veda lejup un projām no šiem vārtiem.

Viņa kājas bija divas mirdzošas upes, kas brāzās pāri sastingušajiem, izliektajiem līdzenumiem; tās nevarēja aizsalt. Lejup! Viņš peldēja. Prom no visām pasaules telpām. Prom no smacējošās šļauganības, no ikdienas neskaitāmajām, ar karoti iedotajām ērtībām, no uzspiestajām izklaidēm, kas centās nocirst galvas hidrai — brīvajam laikam. Prom!

Traucoties lejup pa slēpju sliedēm, viņš juta neatvairāmu vēlēšanos paskatīties pār plecu atpakaļ, it kā gribētu redzēt, vai pasaule, ko viņš atstājis aizmugurē, augšā, nav palaidusi viņam pa pēdām kādu baismīgu sevis iemiesojumu, kurš kā ēna slīdētu viņam pakaļ, vajātu viņu un vilktu atpakaļ uz siltu, gaišu zārku debesīs, kur viņu noguldītu atdusamies ar alumīnija smailes caururbtu gribu un maiņstrāvas vainaga nosmacētu garu.

—  Es tevi ienīstu! — viņš izdvesa caur sakostiem zobiem, un vējš aiznesa vārdus atpakaļ; tad viņš iesmējās, jo allaž mēdza analizēt savas emocijas — tas bija kļuvis par refleksu —, un piebilda: — Uz skatuves iznāk Orests, vājprātīgais, kam pakaļ dzenas fūrijas…

Pēc kāda laika slīpums pārgāja līdzenumā; nobrauciens beidzās, un Renders bija spiests apstāties.

Tad viņš izsmēķēja cigareti un uzbrauca atpakaļ virsotnē, lai varētu laisties lejā vēlreiz — bez ārstnieciskiem nolūkiem.

Tovakar viņš sēdēja lielajā tūristu mītnē pie kamīna, ar patiku juzdams, kā nogurušajos muskuļos ieplūst siltums. Džila masēja viņam plecus, bet viņš tikmēr spēlēja ar liesmām Roršaha testu un uzgāja tajās liesmojošu kausu, taču to tajā pašā brīdī viņam no rokām izrāva sauciens pāri Deviņu Kamīnu zālei — kāds izrunāja viņa vārdu.

—  Čārlz Render! — balss teica (tikai vārds izskanēja drīzāk kā «Šārlz Randcr»), un Renders tūdaļ pagrieza galvu balss virzienā, kaut arī acīs vēl brīdi dejoja iztēles ainu atspulgi un neļāva tūlīt saskatīt balss īpašnieku.

—   Moriss? — pēc brīža viņš jautāja. — Bartelmecs?

—   Jā gan, — skanēja atbilde, un tad Renders ieraudzīja pazīstamus sirmas galvas apveidus ar jau padilušu laukumu virspusē; šī galva itin kā izauga tieši no pleciem, un uz leju no tās ap vīna mucai līdzīgu stāvu bija apstiepts pinkains sarkanzils džemperis. Runātājs nāca cauri zālei uz viņu pusi, veikli līkumodams starp izmētātajām nūjām, sastatīto slēpju kaudzēm un cilvēkiem, kuri, tāpat kā Renders un Džila, bija sasēdušies uz grīdas kur kurais.

Renders piecēlās, izstaipījās un sarokojās ar pienācēju.

— Tu esi pieņēmies svarā, — teica Renders. — Tas nav veselīgi.

—  Blēņas, tie visi ir muskuļi. Nu, kā tad tev klājies visu šo laiku, un ko tu dari tagad? — Viņš paskatījās lejup uz Džilu, un tā atbildēja viņam ar smaidu.

— Tā ir mis Devila, — Renders teica.

— Džila, — viņa piebilda.

Pienācējs viegli paklanījās, beidzot atlaizdams Rendera smeldzošo plaukstu.

—… un tas ir profesors Moriss Bartelmecs no Vīnes, — Renders turpināja, — visu veidu dialektiskā pesimisma tumsonīgais sekotājs un izcils celmlauzis neirolīdzdalības laukā — lai gan, paskatoties uz viņu, to nekad nevarētu pateikt. Man vairāk nekā gadu bija tā laime būt viņa audzēknim.

Bartelmecs piekrītoši pamāja ar galvu, nopētīja degvīna pudeli, ko Renders izvilka no plastmasas maisiņa, un paņēma viņa piedāvāto saliekamo glāzīti, ko devējs tūlīt piepildīja līdz malām.

—   Ā, tu joprojām esi labs ārsts, — viņš nopūtās. — Tūlīt uzstādīji īsto diagnozi un parakstīji labākās zāles. Nozdrovia!

—   Septiņi gadi vienā malkā, — sacīja Renders, vēlreiz piepildīdams glāzītes.

— Nu tad iedzersim vēlreiz, lai tos īsinātu!

Viņi novietojās uz grīdas, un liesmas rūkdamas plandījās lielajā ķieģeļu kamīnā, ārdot baļķus pa gadu gredzeniem arvien plānākus un vēršot tos atkal zaros un tievos žagariņos.

Renders piemeta ugunij jaunas pagales.

—    Es lasīju tavu pēdējo grāmatu pirms gadiem četriem, — beidzot nevērīgā tonī teica Bartelmecs.

Renders apsvēra, ka laika atstarpe uzminēta pareizi.

— Vai pašlaik tu arī nodarbojies ar kādiem pētījumiem?

Renders laiski bikstīja uguni.

— Jā, — viņš atteica, — šo to daru.

Viņš pameta skatienu uz Džilu — tā snauda, atspiedusi galvu pret lielo ādas klubkrēslu, uz kura stāvēja viņa instrumentu soma; mierīgajā sejā atblāzmojās uguns sārtums un ņirbošo liesmu ēnas.

—  Esmu sastapies ar diezgan neparastu parādību un sācis šādus tādus eksperimentus — ceru, ka vēlāk to aprakstīšu grāmatā.

— Neparastu parādību? Kādā ziņā?

— Pirmkārt, paciente ir akla kopš dzimšanas.

— Un tu izmanto DNPU?

— Jā. Viņa grib kļūt par Veidotāju.

— Verfluchter! Vai tu zini, kādas tam var būt sekas?

— Protams.

— Vai esi dzirdējis par nabaga Pjēru?

—   Nē.

—   Tas ir labi — tad to izdevies sekmīgi noslēpt. Pjērs bija filozofijas students Parīzes universitātē, un viņš rakstīja disertāciju par apziņas evolūciju. Pagājušā vasarā viņš nolēma, ka viņam jāizpēta pērtiķa apziņa — laikam tāpēc, lai varētu salīdzināt zemāku saprāta līmeni ar savējo. Tā vai citādi, viņam izdevās nelegāli piekļūt DNPU un ielauzties mūsu spalvainā radinieka smadzenēs. Nav vairs iespējams uzzināt, cik tālu viņš tika, pakļaudams dzīvnieku stimulu bankai, taču, pēc visa spriežot, pērtiķi izbiedēja kaut kas no tās jomas, kas nav acumirklī pārraidāma no cilvēka uz pērtiķi — satiksmes trokšņi un tā tālāk. Pjērs kopš tā laika mitinās polsterētā kamerā un visas viņa reakcijas ir tādas kā izbiedētam pērtiķim. Tā viņš nepabeidza savu disertāciju, toties tagad pats var kalpot par materiālu kāda cita zinātnieka pētījumiem, — nobeidza Bartelmecs.

Renders papurināja galvu.

—  Varens stāsts, — viņš klusu noteica, — taču manā rīcībā nekā tik dramatiska nav. Esmu sastapis izcili stabilu personību — būtībā psihiatri, tādu, kas jau bijusi pakļauta parastajām analīzēm. Viņa grib kļūt par neirolīdzdalībnieci, taču to nejauj akluma izraisītās bailes. Es viņai pakāpeniski atklāju visu redzamo parādību diapazonu. Kad būšu to beidzis, viņai jābūt jau pilnīgi pieradušai pie redzes ainām, tāpēc viņa varēs visu uzmanību veltīt terapijai un redzētais vairs viņu, tā sakot, neapžilbinās. Mums bijuši jau četri seansi.

— Un?…

— Un sokas lieliski.

— Tu esi par to tik pārliecināts?

— Jā — tik pārliecināts, cik nu šai jomā vispār iespējams.

—  Hm… — Bartelmecs novilka. — Pasaki man vienu: vai tev nav licies, ka viņai ir pārāk spēcīga griba? Es domāju — vai tur neslēpjas kāds uzmācīgi pavēlošs komplekss, kas skar visu līdz šim apgūto?

— Nē.

— Vai viņa kādreiz nav ņēmusi virsroku fantāzijas virzīšanā?

— Nē!

— Tu melo, — Bartelmecs vienkārši noteica.

Renders sameklēja cigareti. Aizdedzinājis to, viņš pasmaidīja.

—  Vecais skolmeistar, vecais viltniek, — viņš teica padodamies, — gadi nav notrulinājuši tavu uztveres asumu. Sevi es varu piemānīt, bet tevi nekad… Jā, patiesību sakot, viņu tiešām ir diezgan grūti turēt grožos. Viņa negrib apmierināties ar redzēto vien. Viņa jau tagad tiecas pati ķerties pie veidošanas. Tas ir pilnīgi saprotams — gan viņai, gan man, — taču apzināta jēdzienu izpratne laikam ir diezgan grūti saskaņojama ar emocionālo uztveri. Dažos gadījumos viņa ir ņēmusi virsroku, tomēr es katru reizi gandrīz tūlīt pat esmu atguvis kontroli. Noteicējs par stimulu banku tomēr esmu es pats.

—  Hm… — Bartelmecs domīgi norūca. — Vai tev ir pazīstams tāds budistu sacerējums, ko sauc par Šankaras katķismu?

— Šķiet, ka ne.

—  Tad es tev tūlīt nolasīšu par to lekciju. Tas izvirza postulātu — protams, ne jau ārstnieciskos nolūkos — par patiesā un viltus ego pastāvēšanu. Patiesais ego ir tā cilvēka daļa, kura ir nemirstīga un dosies uz nirvānu — citiem vārdiem, dvēsele. Labi. Nu, un viltus ego, no otras puses, ir normālais saprāts, ko apvij ilūzijas: tā apziņa — vienalga, mana vai tava, vai kāda cita, — ko mēs vienmēr esam pazinuši kā profesionāļi. Skaidrs? Skaidrs. Tālāk: to vielu, no kuras veidots šis viltus ego, viņi sauc skandhas. Tā ietver jūtas, uztveri, tieksmes, pašu apziņu un pat fizisko veidolu. Pavisam nezinātniska būšana. Jā. Bet tas nav tas pats, kas neirozes vai kādi no mistera Ibsena mūža meliem, vai kaut kas līdzīgs halucinācijām, — nē, kaut arī tas viss ir aplams, kā jau daļa no viltus veidojuma. Katra no piecām skandhas ir daļa no ekscentriskuma, ko mēs saucam par identitāti, un tam visam pa virsu nāk neirozes un visas citas ar to saistītās padarīšanas, kas gādā mums darbu. Skaidrs? Skaidrs. Es tev lasu šo lekciju tāpēc, ka man vajadzīga dramatiska terminoloģija tam, ko gribu tev pateikt, — redzi, es gribu pateikt kaut ko dramatisku. Iedomājies, ka skandhas guļ dīķa dibenā, neirozes met sīkus vilnīšus virspusē, bet «patiesais ego», ja tāds vispār ir, guļ aprakts dziļi dibenā zem smiltīm. Re, tā. Vilnīši aizpilda… ē… Zwischenwelt… telpu starp objektu un subjektu. Skandhas ir daļa no subjekta — tās ir neaizstājamais pamats, vina īstenā būtība. Vai pagaidām tu tiec man līdzi?

—   Ar daudzām iebildēm.

—    Labi. Tagad, kad esmu izskaidrojis savu terminoloģiju, es sākšu to lietot. Tu spēlējies ar šīm skandhas, nevis ar vienkāršām neirozēm. Tu centies regulēt šīs sievietes vispārējo priekšstatu par sevi un par pasauli. Un šim nolūkam izmanto DNPU. Tas ir tas pats, kas eksperimentēt ar psihopātu vai pērtiķi. Var likties, ka viss iet labi, bet jebkurā brīdī iespējams, ka tu izdari kaut ko tādu — teiksim, parādi viņai kādu skatu vai skatījuma aspektu, — kas iedragā viņas būtību, lauž kādu no šīm skandhas, un — brakš! — notiks izlaušanās cauri dīķa dibenam. Uzmutuļos atvars un aizraus tevi — kas zina, kurp? Es negribu, lai tu kļūsti par manu pacientu, jaunais viltniek, tāpēc silti iesaku šo eksperimentu pārtraukt. DNPU nedrīkst izmantot šādā veidā.

Renders iemeta cigareti kamīnā un sāka skaitīt, saliekdams pirkstus.

—  Pirmkārt, — viņš teica, — tu no mušas taisi varenu ziloni. Visa mana darīšana ir tikai pieregulēt viņas apziņu papildus uztveres laukam. Lielu daļu te veido tīrie pārnesumi no citiem maņu orgāniem. Otrkārt, viņas emocijas sākumā tiešām bija diezgan sakāpinātas, jo to pamatā bija fizisks defekts, taču tai stadijai mēs jau esam garām. Tagad viņa uztver rādīto vienkārši kā jaunumu. Un drīz tas kļūs pavisam ikdienišķs. Treškārt, Eilīna pati ir psihiatre — pietiekami izglītota šajos jautājumos — un ļoti labi saprot, cik smalks un sarežģīts ir mūsu darāmais. Ceturtkārt, viņas identitātes apziņa un viņas vēlmes, vai skandhas, vai kā nu tu tās gribētu dēvēt, ir tik stipras kā Gibraltāra klints. Vai tu aptver, kāda saspringta griba vajadzīga, lai akls cilvēks iegūtu tādu izglītību, kāda ir viņai? Tam bija vajadzīga dzelzs griba un reizē askēta emocionālā kontrole…

—… un, ja acumirklīgā uztraukuma brīdī lūzīs kaut kas tik neredzēti stiprs, — Bartelmecs teica un skumji pasmaidīja, — tad lai Zigmunda Freida un Karla Junga ēnas stāv tev klāt tumsības ielejā! Ja acumirklīgā «piektkārt» bndī lūzīs kaut kas tik neredzēti stiprs… — Viņš noklakstināja pirkstus. — Vai viņa ir skaista?

Renders pievērsa skatienu ugunij.

—  Gudri darīts, — Bartelmecs nopūtās. — Sārtie liesmu atspulgi neļauj man spriest, vai tu sarksti, vai ne. Tomēr man aizdomas, ka jā, un tas nozīmē, ka tu saproti: par satraucošu stimulu vari kļūt tu pats. Šovakar es aizdedzināšu sveci Ādlera portreta priekšā un lūgšu, lai viņš dod tev spēku sekmīgi sacensties divkaujā ar savu pacienti.

Renders paskatījās uz Džilu, kura joprojām gulēja. Pastiepis roku, viņš atglauda meičai no sejas atrisušu matu cirtu.

—  Un tomēr, — Bartelmecs piebilda, — ja tu šo eksperimentu turpināsi un tiksi līdz sekmīgām beigām, es ar lielu interesi gaidīšu parādāmies tavu zinātnisko sacerējumu. Vai es esmu tev stāstījis, ka man gadījies ārstēt vairākus budistus, taču ne reizi es neesmu atradis «patieso ego»?

Abi iesmējās.

Līdzīga man, bet citāda — viņa, kas turas pie pavadas un smaržo pēc bailēm, maza, pelēka -un neredzīga. Grrr, un viņš nožņaugsies savā kaklasiksnā. Galva viņam ir tukša kā cepeškrāsns, līdz Viņa piespiež pogu un tajā izcepas pusdienas. Kad runā, viņi nesaprot, tomēr viņi ir līdzīgi man. Vienu dienu es kādu nogalināšu… kāpēc? Pagrieziens.

— Trīs soļi. Augšup. Stikla durvis. Rokturis pa labi.

Kāpēc? Uz augšu, stāva šahta lejup. Lejā dārzi. Jauki smaržo. Zāle, slapji dubļi, koki un svaigs gaiss. Es redzu. Tomēr putnu dziesmas ir ieraksti. Es redzu visu. Es.

— Lifts. Četri soļi.

Lejup. Jā. Gribas izgrūst skaļas rīkles skaņas, muļķīga sajūta. Tīrs, gluds, daudz koku. Dievs… Viņai patīk sēdēt uz sola, košļāt lapas un baudīt liegu gaisu. Nevar to visu redzēt kā es. Varbūt tagad kaut ko…? Nē.

Sauks mani par slikto Sigmundu šeit zālē, zem kokiem… Nē, jāpaciešas. Žēl. Lieliska vieta.

— Ej uzmanīgi!

Uz priekšu. Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, tagad koki un zāle. Sigmunds redz. Ejam… Ārsts ar aparātu aizdod viņai savas acis. Grrr, un viņš vairs nerīstīsies. Baiļu smaržas vairs nav.

Dziļa ala zemē, jāaprok acis. Dievs ir akls. Sigmunds redz. Viņas acis tagad ir pilnas, un viņam bail no zobiem. Jāliek viņai redzēt un jāuznes viņa augstu debesīs, lai viņa redz, prom debesīs. Atstāj mani te, atstāj Sigmundu vienu, lai es neredzu neko. Es izrakšu zemē dziļu alu…

Kad Džila pamodās, pulkstenis jau rādīja pāri desmitiem. Viņai pat nevajadzēja pagriezt galvu, lai saprastu, ka Renders ir jau prom. Viņš rītos nemēdza ilgi gulēt. Džila izberzēja acis, izstaipījās, pagriezās uz sāniem un pacēlās uz elkoņa. Pametusi iesāņus skatienu pulksteni uz naktsgaldiņa, viņa pasniedzās pēc cigaretes un šķiltavām.

Ievilkdama dūmu, viņa secināja, ka tuvumā nav pelnu trauka. Skaidrs — Renders pārlicis to uz kumodes, jo viņam nepatīk, ka smēķē gultā. Ar nopūtu, kura beigās izklausījās pēc šņāciena, viņa izslīdēja no gultas un uzmeta uz pleciem rītakleitu, negaidīdama, kamēr pelnu smaile kļūs pārāk gara.

Džilai ļoti nepatika celšanās, bet, ja nu tas izdarīts, lai tad diena sākas un turpinās un lai nekas netraucē tās ierasto ritmu.

—    Rauj viņu velns! — Džila ar smaidu noteica. Viņai būtu gribējies paēst brokastis gultā, bet nu jau bija pārāk vēls.

Prātodama, ko vilkt mugurā, viņa pamanīja kaktā atslietu svešu slēpju pāri. Vienai slēpei bija piesprausta lapiņa. Džila piegāja klāt.

«Brauc man pakaļ,» tur bija rakstīts.

Viņa papurināja galvu, pauzdama enerģisku noraidījumu, un sajuta nelielas skumjas. Džila bija slēpojusi divas reizes mūžā, un slēpošana viņu biedēja. Vajadzētu gan izmēģināt vēlreiz, viņa nodomāja, — viņš taču bija tik piekāpīgs attiecībā uz vecajām pilīm, — tomēr atmiņas par šaušalīgo joņošanu lejup viņai likās tik neciešamas (divas reizes tā bija beigusies taisni kupenā), ka Džila sarāvās un atkal sajuta mokošo reiboni, ko bija izbaudījusi iepriekšējos mēģinājumos.

Tāpēc viņa tikai nomazgājās dušā, saģērbās un devās lejā ēst brokastis.

Iedama garām lielajai zālei, viņa pameta tajā skatienu un redzēja, ka visi deviņi kamīni jau kuras rūkdami. Vairāki slēpotāji sārtām sejām stāvēja galvenā kamīna priekšā, sildīdami rokas. Tomēr zāle nebija pilna. Uz paliktņiem atradās tikai daži pāri pilošu zābaku, uz pakaramajiem karājās dažas spilgtas cepurītes, un parastajā vietā pie durvīm bija pieslieti vairāki mitri slēpju pāri. Tuvāk zāles vidum atvilktajos krēslos sēdēja daži cilvēki un lasīja avīzes, smēķēja vai klusi sarunājās. Nevienu pazīstamu viņa neredzēja, tāpēc devās tālāk uz ēdamzāles pusi.

Ejot garām reģistrācijas galdam, Džila izdzirda veco dežurantu saucam viņu vārdā. Pasmaidījusi viņa piegāja tam klāt.

—  Vēstule, — večuks paskaidroja un pagriezās pret plauktiņu. — Te būs, — un viņš pasniedza Džilai meklēto. — Šķiet, ka svarīga.

Džila ievēroja, ka vēstule trīs reizes pārsūtīta uz citu adresi. Aploksne bija brūna un apjomīga, un sūtītājs, kā liecināja atpakaļadrese, bija viņas advokāts.

— Paldies!

Džila aizgāja un apsēdās pie lielā loga, kurš pavēra skatienam ziemas dārzu, slidotavu un attālāk — līkumotu taku, nosētu sīkiem cilvēciņiem ar slēpēm pār pleciem. Samiegusi acis spilgtā baltuma priekšā, viņa atplēsa aploksni.

Jā, tas nu bija galā. Advokāta īsajai vēstulei klāt bija pielikta šķiršanās apliecības kopija. Viņa pavisam nesen bija nolēmusi saraut juridiskās saites ar misteru Fotloku, no kura uzvārda bija atteikusies jau pirms pieciem gadiem, kad viņi aizgāja katrs uz savu pusi. Tagad, panākusi gribēto, viņa vairs īsti nezināja, ko iesākt tālāk. Šā vai tā, mīļajam Rendijam tas būs varens pārsteigums, viņa nodomāja. Vajadzēs izdomāt kādu pietiekami nevainīgu ieganstu, lai darītu viņam to zināmu. Izvilkusi pūdernīcu ar spogulīti, viņa izmēģināja jautājošu sejas izteiksmi: «Ko tu par to saki?» Labi, to visu vēlāk. Kaut gan pārāk ilgi vilcināties arī nevar… Trīsdesmitā dzimšanas diena kā mākonis melnēja pavisam drīz — aprīlī, jau pēc četriem mēnešiem. Jā… Džila viegli uzkrāsoja lūpas, vēlreiz nopūderēja dzimumzīmi un paslēpa izraudzīto sejas izteiksmi pūdernīcā vēlākai lietošanai.

Ēdamzālē Džila ieraudzīja doktoru Bartelmecu — viņš sēdēja pie milzīgas olu kulteņa porcijas, ko papildināja tumšu desiņu virtene, vairākas dzeltenu grauzdiņu kaudzītes un pusizdzerta apelsīnu sulas krūze. Turpat blakus uz sildītāja kūpēja kafijas kanna. Ēzdams viņš mazliet saliecās uz priekšu, un dakšiņa viņa rokā zibēja kā vējdzirnavu spārns.

— Labrīt! — Džila sveicināja.

Bartelmecs paskatījās augšup.

—  Mis Devila — Džila… Labrīt! — Viņš pamāja uz tukšo krēslu sev pretī. — Lūdzu, piebiedrojieties man!

Viņa apsēdās, un, kad pienāca viesmīlis, teica: — Man visu to pašu, tikai par deviņām desmitdaļām mazāk.

Tad viņa atkal pievērsās Bartelmecam.

— Vai jūs šodien esat redzējis Čārlzu?

—   Diemžēl ne, — viņš noplātīja rokas, — kaut gan cs gribēju turpināt mūsu diskusiju tagad, no rīta, kamēr viņa prāts vēl skaidrāks un vieglāk lokāms. Diemžēl tiem, kas labi guļ, diena sākas ap otrā cēliena vidu.

—    Es parasti ierodos starpbrīdī un palūdzu, lai kāds man īsi atstāsta iepriekš notikušo, — Džila teica. — Varbūt jūs varat turpināt diskusiju ar mani? Mans prāts vienmēr ir viegli lokāms, un manas skandhas ir labā stāvoklī.

Viņu skatieni sastapās, un Bartelmecs nokoda kumosu grauzdiņa.

—  Jā, — viņš beidzot teica, — tā jau man likās. Nu labi… Ko jūs zināt par Rendera darbu?

Viņa iekārtojās krēslā ērtāk.

—  Hm… Tā kā viņš ir šauri specializējies šaurā specialitātē, man grūti spriest par to mazumiņu, ko viņš pastāsta par savu darbu. Man ari labprāt gribētos reizēm ieskatīties citu cilvēku prātos — protams, tāpēc, lai uzzinātu, ko viņi domā par mani, ^ bet ilgi gan es tur laikam nevarētu izturēt. Sevišķi jau tāda cilvēka prātā, — viņa pa jokam noskurinājās, — kam ir kaut kādi traucējumi. Es laikam pārāk justu līdzi vai pārāk satrauktos, vai tamlīdzīgi. Un tad, spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi, — blīkš! — saistītās maģijas ceļā viņa problēma kļūtu par manējo. Čārlzam gan problēmu nemēdz būt, — pēc brīža viņa turpināja, — vismaz ar mani viņš tās neapspriež. Tomēr pēdējā laikā es kļūstu domīga. Tā aklā sieviete un viņas runājošais suns, šķiet, ir pārāk aizņēmuši viņa domas.

—   Runājošs suns?

—   Jā, viņas redzīgā acs ir suns, viens no tiem operētajiem mutantiem.

—    Interesanti… Vai jūs esat to sievieti redzējusi?

—   Nekad.

—  Tā, tā, — Bartelmecs domīgi novilka. — Reizēm ārsts sastop pacientu, kura problēmas ir tik radnieciskas viņējām, ka seansi kļūst ārkārtīgi postoši, — viņš sacīja. — Es vienmēr esmu to izjutis, ārstējot citu psihiatru. Varbūt Čārlzs šajā situācijā saskata paralēli ar kaut ko tādu, kas nomoka viņu pašu. Viņa personisko analīzi es nevadīju. Es nezinu visus viņa prāta līkločus, kaut arī viņš labu laiku bija mans skolnieks. Viņš vienmēr bija atturīgs, diezgan mazrunīgs, tomēr atsevišķās reizēs prata būt itin pavēlošs… Kas vēl pašlaik nodarbina viņa prātu?

—   Viņš pastāvīgi raizējas par savu dēlu Pīteru. Piecu gadu laikā viņš piecas reizes mainījis tam skolu.

Viesmīlis atnesa Džilai brokastis. Sakārtojusi salveti, viņa pievilka krēslu tuvāk galdam.

—  Un vēl viņš pēdējā laikā cītīgi lasa pašnāvību priekšvēstures un runā par tām, runā par tām, runā par tām…

— Ar kādu mērķi?

Džila paraustīja plecus un sāka ēst.

— To viņš nekad nav teicis, — viņa sacīja, paceldama skatienu. — Varbūt viņš kaut ko raksta…

Ticis galā ar kulteni, Bartelmecs ielēja sev vēl tasi kafijas.

—   Vai jūs biedē šī viņa paciente? — viņš jautāja.

—   Nē… Jā, — Džila sastomījās. — Biedē gan.

—   Kāpēc?

—    Man bail no saistītās maģijas, — viņa, viegli pietvīkdama, atzinās.

17312

—   Ar to var saprast daudz ko.

—   Taisnība, — Džila piekrita. Pēc brītiņa viņa piebilda: — Mums abiem rūp viņa labklājība, un draudus mēs saskatām vienā un tai pašā apstāklī. Tāpēc es gribētu jums kaut ko lūgt.

— Dariet to!

—  Parunājiet ar viņu vēlreiz, — Džila lūdza. — Pierunājiet mest šo lietu pie malas!

Bartelmecs salocīja salveti.

—  Es gribēju to darīt pēc pusdienām, — viņš sacīja, — tāpēc ka ticu pestīšanas rituāla nozīmībai. Es to darīšu.

Mans tālais un diženais tēvs!

Jā, skola ir lieliska, manai potītei iet tā, kā Tu ceri, un kompānija klasē ir normāla. Nē, man netrūkst naudas, uzturs nav nepietiekams un man nav grūti iekļauties jaunajā programmā. Vai tas Tev pa prātam ?

Ēku es neaprakstīšu, jo šo briesmoni Tu jau esi redzējis. Apkārtni aprakstīt nevaru, jo tā pagaidām gul zem aukstiem, baltiem palagiem. Brr! Ziemas prieku baudīšanu es atstāju Tavā ziņā. Nevaru dalīties ar Tevi sajūsmā par vasaras pretstatu, ja nu vienīgi bilžu ietvaros vai uz saldējuma etiķetēm.

Potīte ierobežo manas kustības un mans istabas biedrs aizbrauca pavadīt nedēļas nogali mājās — abi šie apstākļi nāk man par svētību (teiktu Pangloss), jo nu man ir iespēja kārtīgi pasēdēt pie grāmatām. Un to es tūdaļ darīšu.

Ar dāsniem sveicieniem Pīters.

Renders pastiepa roku, lai noglaudītu milzīgo galvu. Dzīvnieks stoiski pacieta šo laipnību, tad paskatījās augšup uz austrieti, kuram Renders bija lūdzis uguni, un viņa skatiens teica: «Vai man jāpacieš tāda necieņa?» Saimnieks pasmējās, to redzēdams, un aizcirta šķiltavas, uz kurām Renders ievēroja iegravētus iniciāļus ar mazo «v» vidū.

— Paldies! — viņš teica, tad noprasīja sunim: — Kā tevi sauc?

— Bismarks, — tas norūca.

Renders pasmaidīja.

—  Tu man atgādini vienu citu no jūsējiem, — viņš sacīja sunim. — Viņu sauc Sigmunds, un viņš ir draugs un pavadonis kādai manai neredzīgai paziņai Amerikā.

—   Mans Bismarks ir mednieks, — teica jaunais cilvēks. — Viltībā viņu nevar pārspēt neviens zvērs — ne briedis, ne meža kaķis.

Suņa ausis saslējās, un Rcnderam pievērstās acis lepni icgailējās.

—    Mēs esam medījuši Āfrikā un Amerikas ziemeļos un dienvidrietumos. Arī Amerikas vidienē. Viņš nekad nepazaudē pēdas. Nekad nepadodas. Skaists zvērs — un zobi viņam kā Zolingenē taisīti.

— Tad jums patiešām laimējies ar tādu izcilu medību biedru.

—   Es māku medīt, — norūca suns. — Dzenu pēdas… Dažreiz man vajag kādu nokost.

—   Tātad jūs nepazīstat suni, ko sauc par Sigmundu, vai sievieti, kuru viņš vadā — mis Eilīnu Šalotu? — jautāja Renders.

Vīrietis papurināja galvu.

—     Nē, Bismarku man atsūtīja no Masačūsetsas, bet pats es Centrā nekad neesmu bijis. Ar citiem runājošo suņu saimniekiem es neesmu pazīstams.

— Skaidrs. Labi, paldies par uguni. Sveiki!

— Sveiki!

— Svei-ki…

Rokas kabatās sabāzis, Renders devās augšup pa šauro ieliņu. Viņš bija šā tā aizbildinājies un nepateica, kurp iet. Tāpēc ka nekādu ceļamērķi izvēlējies nebija. Bartelmeca otrreizējā pārliecināšanas runa gandrīz bija vedinājusi viņu pasacīt šo to tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo. Vieglāk bija doties pastaigā nekā turpināt sarunu.

Piepeša impulsa vadīts, viņš iegāja nelielā veikaliņā un nopirka pulksteni ar dzeguzi, kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Viņš nešaubījās, ka Bartelmecs pieņems šo dāvanu ar atbilstošu noskaņojumu. Pasmaidījis viņš devās tālāk. Un kas tā par vēstuli Džilai, ko administrators bija speciāli atnesis pie viņu pusdicngalda? Interesanti… Izskatījās, ka tā trīs reizes pārsūtīta uz citu adresi, un sūtītāja bija kāda tieslietu firma. Džila pat nebija atplēsusi aploksni, tikai pasmaidījusi, iedevusi vecajam vīram pamatīgu dzeramnaudu un iebāzusi vēstuli somiņā. Vajadzēs kaut kā aplinkus painteresēties par tās saturu. Rendera ziņkāre bija tā uzkurināta, ka viņa noteikti iežēlosies un pastāstīs.

No ziemeļiem negaidot atjoņoja tik salta vēja brāzma, ka ledainie debesu pīlāri šķita piepeši sašūpojamies viņa acu priekšā. Renders savilka plecus augšup un ierāva galvu dziļāk apkaklē. Cieši satvēris nopirkto pulksteni, viņš steidzās pa ielu tālāk.

Tonakt čūska izlaida astes galu no mutes un izvirda uguni, Vilks Fenriss kampdams lēca pret mēnesi, mazais pulkstenis teica «ku-kū», un rītdiena ieradās kā Manoletes pēdējais vērsis, purinādams ragus un ar skaļiem bauriem solīdams samīdīt lauvu straumi smiltīs.

Renders nozvērējās vakariņās vairs neēst to neciešamo suflē.

Vēlāk, daudz vēlāk, kad viņi joņoja cauri padebešiem pūķa formas kuģī, Renders lūkojās lejup uz satumsušo Zemi, sapņodams, ka pilsētas tajā ir zvaigžņu pilnas, tad atkal lūkojās augšā debesīs, kur tās visas atspoguļojās; lūkojās sev apkārt lentveida ekrānos, vērodams visus daudzos cilvēkus, kuri, acis samieguši, raudzījās tajās; lūkojās kafijā, tējā un jauktu dzērienu traukos, kas raidīja savu šķidrumu tālāk — izpētīt cilvēku iekšas, to pašu cilvēku, kuri nepieciešami pogu spaidīšanai; lūkojās pāri uz Džilu, ko vecās ēkas bija piespiedušas pastaigāties starp šīm sienām, tāpēc ka zināja — Džila šobrīd jūt viņa skatienu; tad juta sava sēdekļa prasību, lai viņš pārslēdz to par dīvānu, izdarīja to un laidās miegā.

IV

Viņas kabinets bija puķu pārpilns, un viņai patika skurbinošas smaržas. Reizēm viņa kūpināja vīraku.

Viņai patika sautēties karstos baseinos, pastaigāties ārā, kad snieg, klausīties pārlieku daudz mūzikas, kas varbūt bija drusku par skaļu, ik vakaru dzert piecas vai sešas liķiera šķirnes (parasti ar spēcīgu anīsa aromātu un nelielu vērmeļu piegaršu). Viņas rokas bija mīkstas un klātas viegliem vasaras raibumiem. Viņas pirksti bija slaidi un tievi. Tajos nebija gredzenu.

Lēni laizdama pirkstus pār ziedlapu izgriezumiem uz krēsla parocēm, viņa runāja magnetofonā:

— Pacienta galvenās sūdzības uzņemšanā bija nervozitāte, bezmiegs, vēdergraizes un depresija. Pacients jau bijis klīnikā un ārstējies vairākus neilgus laika sprīžus. Viņš bija šeit 1995. gadā un ārstējās no maniakālas nomāktā tipa depresīvās psihozes, un atgriezās te 02.03.96. Viņš ārstējās arī citā slimnīcā 09.20.97. Fiziskā pārbaude uzrādīja asinsspiedienu 170/100. Pacients pārbaudes dienā, 12.11.98., bija normāli attīstīts un labi paēdis. Šajā dienā pacients sūdzējās par hroniskām muguras sāpēm, un daži mēreni simptomi liecināja par atteikšanos no alkohola. Tālākā fiziskā pārbaude nekādu patoloģiju neatklāja; pacienta cīpslu refleksi bija sakāpināti, tomēr vienādi. Šie simptomi bija abstinences sindroma rezultāts. Uzņemšanā pacients nebija psihiski uzbudināts un necieta no murgiem vai halucinācijām. Viņš labi orientējās telpā, laikā un cilvēkos. Tika vērtēts viņa psiholoģiskais stāvoklis un konstatēts, ka viņš pēc izturēšanās veida ir mazliet pārspīlēts, ekspansīvs un samērā naidīgi noskaņots pret apkārtni. Viņš tika uzskatīts par potenciālu miera traucētāju. Tā kā viņam bija pieredze pavāra darbā, viņu norīkoja strādāt virtuvē. Pēc tam viņa vispārējais stāvoklis ievērojami uzlabojās. Pacients ir mazāk saspringts, un ar viņu vieglāk saprasties. Diagnoze: maniakāla depresīvā reakcija (ārējie pastiprinātāji nezināmi). Psihisko bojājumu pakāpe niecīga. Tiek uzskatīts par kompetentu. Jāturpina terapija un hospitalizācija.

Tad viņa izslēdza magnetofonu un iesmējās. Smieklu skaņa izbiedēja. Smiekli ir sabiedriska parādība, bet viņa šeit ir viena. Pavisam viena. Tik nolādēti viena, ka mazais, spožais plankums piepeši kļūst par pašu svarīgāko pasaulē. Viņai gribējās, kaut tas būtu milzīgs. Kaut tas būtu vesels gaismas okeāns! Vai arī viņa kļūtu tik maza, lai iespaids būtu tāds pats… kā gribētos tajā ienirt!

Vakar bija pagājušas trīs nedēļas…

Pārāk ilgi, viņa nosprieda, man vajadzēja pagaidīt. Nē! Tas nav iespējams! Bet ja nu viņš aiziet tāpat kā Riskoms? Nē! Tas nenotiks. Viņš neaizies. Viņu nekas nespēj ievainot. Nekad. Viņš ir stiprs kā tas senais bruņutērps. Bet… bet mums vajadzēja pagaidīt līdz nākamajam mēnesim. Trīs nedēļas… Redzes zudums, tā nu tas ir. Vai atmiņas izbālē? Kļūst vājākas? Kāds izskatās koks? Vai mākonis? Neatceros! Kāda ir sarkana krāsa? Un zaļa? Ak Dievs! Tā ir histērija! Es skatos un nevaru to apturēt! Tableti! Tableti!

Viņas pleci sāka drebēt. Tableti viņa tomēr neiedzēra, tikai spēcīgāk iekodās mutautā, līdz asie zobi pārplēsa audumu.

—  Sargieties, — viņa sāka runāt pati savus baušļus, — no tiem, kuri alkst un slāpst pēc taisnības, jo mēs gūsim sev apmierinājumu. Un sargieties no pazemīgajiem, — viņa turpināja, — jo mēs centīsimies iemantot sev Zemi. Un sargieties…

īsi iedūcās telefons. Nolikusi mutautu, viņa apņēmīgi izlīdzināja vaibstus un ieslēdza aparātu.

— Hallo?

— Eilīn, es esmu atpakaļ. Kā jums klājas?

— Labi, viss kārtībā! Kā pavadījāt atvaļinājumu?

—  Ā, nevaru žēloties. Ilgi biju to gaidījis. Esmu taēu nopelnījis. Paklau, es atvedu šo to, ko varēšu jums parādīt — piemēram, Vinčesteras katedrāli. Vai gribat šonedēļ atnākt? Es varu jebkuru vakaru.

Šovakar. Nē. Man,pārāk nevaldāmi to gribas. Tas mani kavēs, ja viņš pamanīs…

— Kā būtu rītvakar? — viņ^ jautāja. — Vai parīt?

—  Rītvakar būtu ļoti labi, — viņš teica. — Vai varam satikties «Irbē un skalpelī» ap pulksten septiņiem?

— Jā, tas būtu jauki. Pie tā paša galdiņa?

— Kāpēc ne? Es to pasūtīšu jau iepriekš.

— Labi. Tiksimies drīz!

— Visu labu!

Saruna beidzās.

Piepeši tajā pašā brīdī viņai galvā uzvirmoja visas krāsas, un viņa redzēja kokus — ozolus un priedes, papeles un sikomoras — lielus, zaļus, brūnus un metāla krāsā —, redzēja daudzus pūkainus mākoņus, krāsu podos apmērcētus peldam pa pasteļkrāsas debesīm, redzēja kvēlošu sauli, mazu vītoliņu un ezeru ar tumšzilu, gandrīz violetu ūdeni. Salocījusi saplēsto mutautu, viņa to nolika malā.

Viņa nospieda pogu blakām rakstāmgaldam, un kabinetu piepildīja mūzika: Skrjabins. Tad viņa nospieda citu pogu, kas atkārtoja lentē ierakstīto tekstu, un sēdēja, pa pusei klausīdamās te vienu, te otru.

Pjērs aizdomīgi paošņāja ēdienu. Apkalpotājs atstāja paplāti un devās ārā gaitenī, aizslēgdams durvis. Uz grīdas gaidīja milzīgā salātu bļoda. Pjērs piesardzīgi pievirzījās tai klāt, pakampa sauju zaļo salātlapu un notiesāja tās.

Viņam bija bail.

Ja vien tērauds beigtu rībēt un rībēt pret tēraudu kaut kur šajā tumšajā nakti.. Ja vien…

Sigmunds piecēlās kājās, nožāvājās un izstaipījās. Brīdi viņam vēl ļodzījās pakaļkājas, tad viņš nopurinājās un sasparojās. Drīz viņa nāks mājās. Lēni šūpodams asti, viņš paskatījās uz pulksteni cilvēka acu augstumā ar reljefiem cipariem, pārbaudīja savu nojautu pareizību, tad aizgāja pāri istabai pie televizora. Pacēlies pakaļkājās, viņš atspieda vienu ķepu pret galdu un ar otru ieslēdza aparātu.

Drīz vajadzēja ziņot par gaidāmo laiku; ceļi noteikti būs apledojuši.

«Es esmu braucis cauri kapulaukiem grāfistu lielumā,» rakstīja Renders, «pa bezgalīgiem akmens mežiem, kas ik dienas plešas plašumā.

Kāpēc cilvēks tik dedzīgi apsargā savus mirušos? Vai tāpēc, ka tas ir monumentāli demokrātisks iemūžināšanas veids, augstākais apliecinājums spējai nodarīt pāri — tas ir, dzīvībai, — un reizē vēlēšanās, kaut tā turpinātos mūžīgi? Tādās domās ir Unamuno. Ja tā ir, tad pagājušajā gadā nemirstību aktīvi meklēja lielāks cilvēku skaits nekā jebkad agrāk vēstures gaitā…»

Č-čg čga-čg!

«Vai tu domā ka tie ir īsti cilvēki?»

«N-nē, viņi ir pārāk meistarīgi.»

Vakars bija zvaigžņu mirgojums un kokteilis ar ledu. Renders ielīkumoja ar savu S-7 aukstajā apakšpazemē, sameklēja savu stāvvietu un ievirzījās tajā.

No betona cēlās mikls saltums, kas urbās miesā kā žurkas zobi. Renders aizveda Eilīnu līdz liftam, un abu elpa priekšā meta gaistošus mākonīšus.

— Krietni kniebj kaulā, — Renders piezīmēja.

Eilīna pamāja ar galvu un iekoda lūpu zobos.

Lifta iekšienē viņš nopūtās, atraisīja šalli un aizdedza cigareti.

—    Iedodiet man arī vienu, — viņa palūdza, sajutusi tabakas smaržu.

Renders to pasniedza.

Viņi lēni cēlās augšup, un Renders atspiedās pret sienu, pūzdams gaisā dūmu un kristalizēta mitruma maisījumu.

—  Es sastapu vēl vienu runājošu aitu suni, — Renders atcerējās. — Šveicē. Tikpat lielu kā Sigmunds. Bet tas bija mednieks un īsts prūšu pārstāvis. — Viņš pasmīnēja.

—   Arī Sigmundam patīk medīt, — Eilīna teica. — Divreiz gadā mēs braucam uz Ziemeļu mežiem, un tur es viņu palaižu vaļā. Reizēm viņš pazūd uz vairākām dienām, un, kad atgriežas, ir ļoti apmierināts. Nekad nestāsta man, ko ir darījis, bet izsalcis nav nekad. Toreiz, kad es viņu nopirku, man likās, ka viņam laiku pa laikam būs jāļauj atpūsties no cilvēku sabiedrības, lai es varētu noturēt viņu grožos. Šķiet, ka tas bija pareizi.

Lifts apstājās, durvis atvērās, un viņi izgāja vestibilā. Renders atkal vadīja Eilīnu.

Iegājis kabinetā, viņš ieslēdza termostatu, un telpā sāka strāvot silts gaiss. Renders pakāra abu mēteļus un izbīdīja no sienasskapja milzīgo «olu». Pievienojis to izejas sistēmai, viņš devās pie rakstāmgalda, lai pārveidotu to kontrolpultī.

—  Kā jums šķiet, cik ilgi tas varētu iet? — viņa jautāja, laizdama pirkstus pār «olas» gludo, vēso virsmu. — Es domāju — viss kopā. Pilnīga pierašana pie redzes tēliem.

Renders padomāja.

—   Man nav ne jausmas, — viņš teica, — pagaidām nepavisam nezinu. Sākums mums izdevās labi, bet priekšā vēl daudz darba. Varbūt pēc mēnešiem trim es varēšu kaut cik skaidrāk uz to atbildēt.

Viņa skumīgi pamāja ar galvu, aizgāja līdz rakstāmgaldam un sāka viegli vilkt pirkstus kā desmit putna spalvas pāri kontrolpogām.

— Uzmanieties, ka nejauši kādu nenospiežat!

—  Nē, nē. Kā jums šķiet, cik ilgi man būtu jāmācās, lai es apgūtu šo aparātu?

—   Mācīšanās prasa trīs mēnešus. Lai apgūtu to tik pamatīgi, ka varētu lietot jebkuram pacientam, vajadzīgi seši mēneši ciešā speciālista uzraudzībā, pirms iespējams uzsākt patstāvīgu darbu. Kopā apmēram gads.

— Ak vai! — Viņa pievilka krēslu un apsēdās.

Renders atdzīvināja gadalaikus, dienas un nakts dažādus posmus, lauku un pilsētas gaisu, elementus, kas kaili joņo debesu telpā, un daudzas ņirbošas detaļas, ko mēdza izmantot, būvējot pasaules. Viņš satrieca laika pulksteni un izmēģināja apmēram septiņus cilvēces gadsimtus.

— Labi, — viņš teica un pagriezās. — Viss kārtībā.

Sākums norisinājās ātri un ar minimālu ierosmi no Rendera puses. Vienu brīdi viss apkārt kļuva pelēks. Tad pacēlās līķbalta migla. Pēc tam tā izklīda, it kā piepeši būtu sacēlies vējš, kaut gan viņš nedz dzirdēja, nedz juta vēju.

Viņš stāvēja pie ezera blakus vītolam, un viņa bija pa pusei noslēpusies aiz zariem un ēnu zīmējumiem. Saule slīdēja uz vakara pusi.

—   Mēs esam atgriezušies, — viņa teica, iznākdama ārā; matos viņai bija sabirušas lapas. — Vienu brīdi man kļuva bail, ka tas viss nekad nav noticis, bet tagad es atkal to redzu un atceros.

—   Labi, — viņš teica. — Apskati sevi! — Un viņa palūkojās ezerā.

—      Es neesmu pārvērtusies, — viņa teica. — Neesmu pārvērtusies…

— Nē.

—  Bet tu gan esi, — viņa paskatījās uz Renderu. — Tu esi garāks, un tevī ir kaut kas citāds…

— Nē, — viņš teica.

—  Es kļūdījos, — viņa ātri izlaboja. — Es vēl nesaprotu visu, ko redzu. Bet drīz sapratīšu.

— Protams.

— Ko mēs darīsim?

— Skaties! — viņš teica.

Pa līdzenu, bezkrāsainu ceļa upi, ko viņa ieraudzīja aiz kokiem, brauca mašīna. Tā brauca šurp no vistālākā debesu stūra, pārlēca pāri kalniem, rūkdama nobrauca lejā pa nogāzi, apmeta lokus izcirtumiem un uzšļāca viņiem savas balss krāsas — sinhronizētās potences pelēkumu un sudrabu —, un ezers notrīsuļoja tās skaņās; mašīna apstājās nelielu gabaliņu tālāk, daļējā krūmu aizsegā, un palika gaidām. Tā bija S-7.

— Nāc man līdzi! — Renders teica, paņēmis Eilīnu aiz rokas. — Mēs dosimies braucienā.

Viņi devās cauri kokiem un apgāja apkārt pēdējam krūmu pudurim. Eilīna aizskāra gludi spīdīgo kokonu, tā antenas, riepas logus, kas tai brīdī kļuva caurspīdīgi. Viņa ieskatījās pa tiem mašīnas iekšienē un pamāja ar galvu.

—   Tas ir tavs spiners.

—    Jā. — Renders atvēra viņai durvis. — Kāp iekšā! Mēs atgriezīsimies klubā. Tagad ir īstais laiks. Atmiņas ir svaigas, un tām vajadzētu būt samērā patīkamām vai neitrālām.

— Tās būs patīkamas, — viņa iekāpdama teica.

Viņš aizvēra durvis, tad apgāja mašīnai otrā pusē un iekāpa pats. Eilīna vēroja, kā viņš nospiež iedomātās koordinātes. Mašīna salēcās uz priekšu, un viņš ļāva garām plūst vienmērīgai koku straumei. Viņš juta, ka sasprindzinājums pieaug, tāpēc ainavu nemainīja. Eilīna pagrieza sēdekli otrādi un apskatīja mašīnas iekšpusi.

—  Jā, — viņa beidzot teica. — Es varu aptvert, ko katra daļa nozīmē.

Viņa atkal pievērsa skatienu logam. Viņa vēroja garām skrejošus kokus. Renders paskatījās ārā un novērtēja skrejošos raižu modeļus. Tad viņš pārslēdza rūtis necaurspīdīgā stāvoklī.

—  Labi, — Eilīna teica, — paldies! Tas pēkšņi kļuva par daudz — viss drāzās garām kā…

— Protams, — atteica Renders, saglabādams kustības sajūtas. — Es to biju paredzējis. Bet.tu tomēr kļūsti izturīgāka.

Pēc brīža viņš piebilda: — Atslābinies, tagad atslābinies! — Tad kaut kur tika nospiesta poga, viņa atbrīvojās no sasprindzinājuma, un viņi brauca tālāk — brauca un brauca, līdz beidzot mašīna sāka samazināt ātrumu, un Renders teica: — Tagad vienu neilgu, jauku brīdi tā lēnām paskaties pa logu!

Viņa paklausīja.

Renders iedarbināja visus bankas stimulus, kas varēja izraisīt patīkamas sajūtas un atslābinājumu, tad izveidoja ap mašīnu pilsētu; logi kļuva caurspīdīgi, un viņa lūkojās ārā uz torņu un monolīto dzīvojamo namu apveidiem, tad ieraudzīja trīs ātrās apkalpošanas kafejnīcas, izpriecu pili, aptieku, medicīnas centru no dzelteniem ķieģeļiem ar alumīnija čūskas simbolu virs durvju velves, stiklotu vidusskolas ēku, kurā šobrīd nebija skolēnu, benzīna uzpildes staciju ar piecdesmit sūkņiem, vēl vienu aptieku un vēl daudzas citas mašīnas — gan stāvošas, gan garām skrejošas, un cilvēkus, kas gāja iekšā un ārā pa durvīm, steidzās garām ēkām, kāpa mašīnās un ārā no mašīnām; bija vasara, un pēcpusdienas saule meta starus uz pilsētas krāsām un cilvēku tērpu krāsām, kas zibēja mugurā visiem, kuri plūda pa bulvāri, kavējās uz terasēm, pastaigājās pa balkoniem, stāvēja, noliekušies pāri margām un palodzēm, nāca ārā no viena stūra kioska, gāja iekšā citā, pulciņos stāvēja un sarunājās; kāda sieviete ar pūdeli pavadā nozuda aiz stūra, un augstu debesīs visos virzienos zibēja raķetes.

Tad pasaule salūza, un Renders notvēra grūstošos gabalus.

Viņš atstāja apkārt melnu tumsu, noslāpēdams ikvienu sajūtu un atstādams vienīgi brauciena apjautu, traukšanos uz priekšu.

Pēc kāda laika atmirdzēja blāva gaisma, un viņi joprojām sēdēja spinerā aiz aptumšotiem logiem, un gaiss, ko viņi elpoja, kļuva par nomierinošu balzāmu.

—   Ak Dievs, — Eilīna nopūtās, — pasaule ir tik pilna! Vai patiešām es visu to redzēju?

—  Es šovakar nebiju to iecerējis, bet tu ļoti gribēji. Tu šķiti tam gatava.

—   Jā, — viņa teica, un logi atkal kļuva caurspīdīgi. Viņa ātri aizgriezās.

—   Viss ir beidzies, — Renders teica. — Es tev gribēju dot tikai īsu mirkli.

Viņa paskatījās ārā un redzēja apkārt tumsu; pašlaik viņi brauca pāri augstam tiltam. Mašīna virzījās lēni. Citu satiksmes līdzekļu tuvumā nebija. Zem viņiem pletās līdzenumi, kur paretam iegailējās kāda tērauda kausētavas krāsns gluži kā sīks, snaudošs vulkāns, kas raidīja debesīs oranžu dzirksteļu spietu; virs galvas mirdzēja neskaitāmas zvaigznes, kas meta atspulgus ūdenī zem tilta; ar asiem punktiņiem tās iezīmēja apvāršņa līniju, kas blāvi vīdēja tālumā. Slīpie tilta statņi stingrā gaitā soļoja garām logiem.

—  Tu to esi izdarījis, — viņa sacīja, — un es tev pateicos. Pēc brīža viņa piebilda: — Bet kas tu īstenībā esi? — (Viņš acīmredzot bija vēlējies, lai viņa to pajautā.)

—   Es esmu Renders, — viņš iesmējās. Un viņi līkumoja tālāk cauri tumšai, tagad tukšai pilsētai, līdz beidzot nonāca pie sava kluba un iebrauca zem plašās stāvvietu velves.

No iekšpuses viņš neatslābstoši vēroja visas viņas izjūtas, gatavs jebkurā mirklī likvidēt radīto pasauli. Tomēr neizskatījās, ka varētu rasties tāda vajadzība.

Izkāpuši no mašīnas, viņi devās uz priekšu. Renders bija nolēmis, ka šovakar klubs nebūs ļaužu pilns. Viņi iegāja iekšā un devās uz nelielo telpu ar senlaicīgo bruņutērpu, apsēdās pie sava galdiņa un pasūtīja to pašu ēdamo.

— Nē, — Renders teica, paskatīdamies lejup. — Tam vieta ir tur.

Bruņutērps atkal parādījās blakus galdiņam, un viņš atkal sēdēja

savā pelēkajā uzvalkā ar melnu kaklasaiti un zaram līdzīgu sudraba spraudi tajā.

Abi iesmējās.

—   Es neesmu tas, kam piederētos metāla apģērbs, tāpēc, lūdzama, beidz mani tādu iztēloties!

—   Atvaino! — Eilīna pasmaidīja. — Es nezinu, kā es to izdarīju un kāpēc.

—  Es gan zinu un noliedzu šo sakarību. Turklāt man tevi vēlreiz jābrīdina. Tu apzinies, ka viss apkārt redzamais ir ilūzija. Šajā gadījumā tā bija vajadzīga — lai tu gūtu no šiem seansiem maksimālu labumu. Turpretī vairumam manu pacientu viss redzamais un izjustais šķiet realitāte. Tas dara prettraumu vai simbolisko sakarību spēcīgāku. Bet tu apzinies šīs spēles parametrus un, vai nu to gribi, vai ne, tas dod tev citādas iespējas to kontrolēt, nekā manā praksē pierasts. Lūdzu, esi uzmanīga!

— Atvaino! Es tā negribēju.

— Zinu. Lūk, kur ēdieni, ko mēs nesen ēdām.

— Ū! Cik tie izskatās nejauki! Vai patiešām mēs šo te ēdām?

—  Jā, — viņš pasmējās. — Šis ir nazis, šī dakšiņa, un šī ir karote. Tas ir rostbifs, tas — kartupeļu biezenis, tie ir zirņi, šis — sviests…

— Ak kungs! Es nejūtos labi.

—  … un te ir salāti, un te ir salātu mērces. Šī ir strauta forele — mm! Te ir cepti kartupeļi franču gaumē. Šī ir vīna pudele. Hm — izvēlēsimies… lai iet Romanee-Conti, ja jau man nav jāmaksā, — un vēl paņemsim pudeli Yqem pie foreles… Hei!

Telpa bija sākusi līgoties.

Viņš novāca galdu, izgaisināja restorānu. Viņi atkal atradās meža klajumā. Aiz caurspīdīgā pasaules auduma viņš vēroja roku slīdam virs paneļa. Pirksti spieda pogas. Pasaule atkal kļuva stabila. Viņu tukšais galdiņš tagad stāvēja ezera malā, joprojām bija nakts un vasara, un galdauts koši baltoja zem milzīgā mēness virs viņu galvām.

—   Tas bija muļķīgi no manis, — Renders teica. — Ārkārtīgi muļķīgi. Man tos vajadzēja rādīt pa vienam. Ja cilvēks pirmo reizi ierauga, kādi izskatās garšas pamatstimuli, iespaids var būt pārlieku satricinošs. Es tā aizrāvos ar veidošanu, ka aizmirsu pacienti, un tā ir pavisam nepieļaujama iedomība! Es atvainojos.

— Tagad viss ir kārtībā. Patiešām.

Renders izsauca vieglu vēsmiņu no ezera puses.

— Un tas tur ir mēness, — viņš neveikli piebilda.

Eilīna pamāja ar galvu, arī viņai uz pieres bija mazs mēnestiņš; tas mirdzēja tāpat kā lielais virs galvas, un viņas mati un kleita viscaur mirdzēja kā sudrabs.

—   Uz galda atradās Romanee-Conti pudele un divas glāzes.

—   Kā tas te gadījās?

Viņa paraustīja plecus. Renders piepildīja vienu no glāzēm.

—   Garša var būt diezgan pliekana, — viņš brīdināja.

—   Nav vis. Lūdzu… — Eilīna pasniedza glāzi viņam.

Iedzēris malku, Renders juta, ka dzērienam ir īsta garša — tāda, kā varētu būt Blestas salā audzētajām vīnogām, maiga, skurbinoša kā tvaiki no ugunssarkanu magoņu lauka. Satrūkdamies viņš aptvēra, ka viņa roka noteikti staigā šo izjūtu raisītāju ceļu, savijot kopā sevis paša raidītos jutekliskos stimulus ar tiem, kuri nāk no viņas — un šī pretpārraide bija notvērusi viņu negaidot, tepat ezera krastā.

— Ir gan, — viņš teica. — Un tagad mums laiks atgriezties.

— Tik drīz? Es vēl neesmu redzējusi katedrāli…

— Tik drīz.

Viņš vēlējās, lai pasaule beidzas, un tā paklausīja.

— Te ir auksts, — viņa ģērbdamās teica, — un tumšs.

—   Zinu. Es samaisīšu mums kādu kokteili, kamēr novācu iekārtu.

— Tas būs lieliski.

Renders paskatījās uz ieraksta lentēm un papurināja galvu. Tad viņš devās pāri istabai uz dzērienu bāra pusi.

—     Šis gan nebūs gluži Romanee-Conti, — viņš piebilda, pasniegdamies pēc pudeles.

— Kas par to? Man vienalga.

Arī viņam tobrīd bija vienalga. Viņš novāca iekārtu, abi iztukšoja glāzes, un, palīdzējis Eilīnai uzvilkt mēteli, viņš to izvadīja no kabineta.

Kad viņi liftā brauca lejup uz apakšzemi, Renders vēlējās, lai pasaule atkal beigtos, taču tā nebeidzās.

Tēti

Es aizkliboju no skolas līdz taksometram un aizbraucu ar to uz kosmosa lidostu, lai apskatītos vietējo Gaisa spēku izstādi — to sauca par Ārējo. (To klibošanu es drusciņ pietēloju. Izpelnījos vairāk uzmanības.) Man likās, ka visa tā būšana tēmēta uz jaunās paaudzes pavedināšanu ziedot piecus gadus no dzīves. Bet iedarbojās. Es gribu iet armijā. Gribu doties Tur Ārā. Nez, vai mani pieņems, kad būšu attiecīgajā vecumā? Tas ir, vai pieņems braucienam Tur Ārā, nevis kaut kur pie pults vai aiz galda. Kā Tu domā?

Es domāju, ka pieņems.

Tur bija viens pulkvedītis, kas ieraudzīja puiku klīstam apkārt un spiežam degunu pie lielajiem skatlogu stikliem, un viņš nolēma satriekt to pavisam. Tas bija vareni! Viņš mani izstūma cauri galerijai un izrādīja man visus Gaisa spēku triumfālos sasniegumus no Mēness bāzes līdz Marsa ostai. Viņš nolasīja lekciju par dienesta izcilajām tradīcijām un iemaršēja ar mani kinotelpā, kur jaunie forši izklaidējās, spēkodamies nulle-G garā, «Kur visu nosaka prasme, nevis muskuli», veidoja krāsaina ūdens skulptūras brīvā gaisā un apguva ierindas mācību bez ekipējuma uz kreisera. Tas tik bija skats!

Bet, nopietni runājot, man gribētos būt tur, kad viņi dosies Piektajā Ārējā, un pašam doties prom Ārā. Ne jau tās uzpūstās slavas vai tamlīdzīgu blēņu dēļ, bet tāpēc, ka man šķiet: tur klāt jābūt kādam sakarīgam novērotājam, kas visu to jēdzīgi aprakstītu. Saproti, neiekarotu robežu pētniekam. Frānsisam Pārkmenam. Mērijai Ostinai vai tamlīdzīgi Un tā es nolēmu, ka man tur jābūt klāt.

Tas čalis ar uzplečiem, paldies Dievam, nemaz nebija lecīgs. Mēs stāvējām uz balkona un skatījāmies, kā kuģi skrien gaisā, un viņš man teica, lai es cītīgi mācoties un tad es arī varēšot ar tiem braukt. Es nepūlējos viņam skaidrot, ka prātā vājš gluži neesmu un ka dabūšu savu bakalauru agrāk, nekā varēšu to kaut kur izmantot, un pat priekš viņa korpusa tad vēl nebūšu pietiekami vecs. Es tikai skatījos, kā kuģi skrien gaisā un teicu: «Pēc desmit gadiem es skatīšos uz leju, nevis uz augšu.» Tad viņš man sāka stāstīt, cik grūti bijis pašam tiktāl uztrenēties, tāpēc es vairs neprasīju, kāpēc viņam uzbāzts tāds draņķīgs zemes tārpa pienākums. Tagad es par to priecājos. Viņš drīzāk izskatījās pēc reklāmas zīmējuma, nevis pēc īsta armijas veča. Cerams, ka es tāds neizskatīšos.

Paldies par naudu, siltajām zeķēm un Mocarta Stīgu kvintetiem, ko es taisni pašlaik klausos. Es gribētu lūgt, vai nevar nākamvasar Eiropu samainīt ar Lunu. Varbūt?… Iespējams?… Pieļaujams?… Ko? Ja man izdotos pieveikt to jauno kontroldarbu, ko Tu man pašlaik meistaro?… Sā vai tā, lūdzu, padomā par to!

Tavs dēls

Pīts.»

— Hallo! Valsts psihiatriskais institūts.

— Es gribētu pieteikties uz pārbaudi.

— Acumirkli. Es savienošu jūs ar Norīkojumu daļu.

— Hallo! Norīkojumu daļa.

— Es gribētu pieteikties uz pārbaudi.

— Acumirkli… Uz kāda veida pārbaudi?

— Es gribētu tikties ar dakteri Šalotu, Eilīnu Šalotu. Cik drīz vien iespējams.

—  Acumirkli. Man jāpaskatās viņas sarakstā… Vai varat atnākt nākamo otrdien divos?

— Tas būtu ļoti ērti.

— Jūsu vārds, lūdzu?

— Devila. Džila Devila.

— Labi. Mis Devila. Tātad otrdien divos.

— Paldies!

Vīrietis soļoja pa šosejas malu. Garām brauca automašīnas. Straujā paātrinājuma ceļā tās tikai neskaidri uzzibēja un aizjoņoja.

Satiksme bija reta.

Bija auksts rīts, un pulkstenis rādīja 10.30.

Vīrieša kažokādas apkakle bija sacelta augšup, rokas sabāztas kabatās, augums vējā saliecies uz priekšu. Aiz žoga ceļš bija tīrs un

sauss.

Rīta saule slēpās mākoņos. Blāvajā gaismā vīrietis gabalu tālf.k redzēja koku.

Viņa gaita nemainījās. Acis nenovērsās no koka. Sīkie akmentiņi zem kājām čirkstēja un krakstēja.

Sasniedzis koku, viņš novilka žaketi un to rūpīgi salocīja.

Viņš nolika to zemē un sāka rāpties kokā.

Uzrāpies zarā, kurš stiepās pāri žogam, viņš paska.tjās, vai netuvojas kāda mašīna. Pēc tam satvēra zaru ar abām rokām, nolaidās lejup, brīdi karājās un tad nolēca uz šosejas.

Tā bija simt jardu plata šosejas daļa, kas veda austrumu virzienā.

Viņš paskatījās uz rietumiem, redzēja, ka joprojām netuvojas neviena mašīna, tad sāka iet uz centrālās saliņas pusi. Viņš zināja, ka to nesasniegs. Šajā diennakts stundā mašīnas pa straujā paātrinājuma ceļu mēdza traukties ar ātrumu simt sešdesmit jūdzes stundā. Viņš gāja uz priekšu.

Garām paskrēja mašīna. Viņš neatskatījās. Ja logi ir necaurspīdīgi, kā tas visbiežāk mēdz būt, tad iekšā sēdošie nezina, ka viņš šķērsojis to ceļu. Viņi uzzinās to vēlāk un pārbaudīs mašīnas priekšgalu, vai tikšanās nav atstājusi redzamas pēdas.

Netālu priekšā aiztraucās garām vēl viena mašīna. Tās logi bija caurspīdīgi. Pazibēja divas sejas, kuru mutes bija savilktas kā O, tad pazuda skatienam. Viņa paša seja palika neizteiksmīga. Gaita nemainījās. Garām paskrēja vēl divas mašīnas ar aptumšotiem logiem. Viņš bija šķērsojis apmēram divdesmit jardus no šosejas platuma.

Divdesmit pieci jardi…

Kaut kas vējā vai kaut kas zem kājām teica viņam, ka liktenīgais brīdis ir klāt. Viņš neskatījās apkārt.

Kaut kas pašā acs kaktiņā liecināja, ka liktenīgais brīdis ir klāt. Viņa gaita nemainījās.

Sesils Grīns brauca ar caurspīdīgiem logiem, jo tā viņam patika labāk. Viņa kreisā roka atradās zem meitenes blūzes — svārki viņai bija sarauti augšup klēpī —, bet labā roka gulēja uz sviras, kam jānolaiž lejā sēdekļi. Te piepeši meitene atrāvās, un no rīkles viņai izlauzās dīvaina skaņa.

Viņš strauji pagrieza galvu pa kreisi.

Viņš ieraudzīja nācēju.

Sekoja neliels grūdiens, un iedarbojās vējstikla tīrītājs. Sesils Grīns joņoja tālāk.

Viņš aptumšoja logus.

—   Kā?… — viņš jautāja, kad meitene šņukstēdama atkal gulēja viņa rokās.

— Monitors viņu neuzrādīja…

— Acīmredzot nav pieskāries žogam.

— Viņš noteikti ir jucis!

— Bet varēja taču atrast vieglāku ceļu!

Tā varēja būt jebkura cilvēka seja… Bet ja nu manējā?

Sesils izbiedēts nolaida lejā sēdekļus.

Čārlzs Renders rakstīja nodaļu «Nekropole» grāmatai «Trūkstošais posms ir cilvēks» — savai pirmajai grāmatai pēdējo četru gadu laikā. Kopš atgriešanās no atvaļinājuma viņš katru otrdienas un ceturtdienas pēcpusdienu veltīja tai, ieslēdzies savā kabinetā un pierakstīdams lappuses haotiskā rokrakstā.

«Ir daudzi un dažādi nāves veidi pretstatā miršanai…» — viņš nupat bija uzrakstījis, kad iedūcās iekšējo sakaru aparāts — vispirms īsi, tad gari, un tad atkal īsi.

— Jā? — viņš atsaucās, nospiezdams slēdzi.

—   Jums ir apmeklētājs. — Pirms vārda «apmeklētājs» tika īsi ievilkta elpa.

Viņš iebāza sānkabatā nelielu aerosola pudeli, tad piecēlās un devās uz durvīm.

Atvēris tās, viņš paskatījās ārā.

— Dakter… palīdzēt…

Renders pagāja trīs soļus, tad nometās uz viena ceļgala.

— Nāc, viņa… slima, — dzīvnieks norūca.

— Slima? Kā? Kas viņai kait?

— Nezinu. Tu nāc!

Renders stingi skatījās dzīvnieka acīs.

— Kādā veidā slima? — viņš neatlaidās.

— Nezinu, — suns atkārtoja. — Nerunā. Sēž. Es… jūtu, ir slima.

— Kā tu te nokļuvi?

— Braucu. Zinu kor-di-nā-tes… Mašīna ārā.

— Es viņai tūlīt piezvanīšu, — Renders teica un pagriezās.

— Nav labi. Neatbildēs.

Viņam bija taisnība.

Renders atgriezās iekšējā kabinetā, lai paņemtu mēteli un pirmās palīdzības aptieciņu. Pametis skatienu pa logu, viņš ieraudzīja dziļi lejā Eilīnas mašīnu — tā bija atstāta tūlīt aiz pārejas malējā joslā, kur monitors pārslēdzis to uz rokas vadību. Ja rokas vadība nebija pārņemta, mašīna automātiski ieņēma neitrālu stāvokli. Pārējie satiksmes līdzekļi tika vadīti tai apkārt.

Tik vienkārši, ka var braukt pat suns, viņš nodomāja Jāsteidzas lejā, kamēr nav atbraukusi patruļas mašīna. Tai droši vien jau pienācis signāls par stāvošo automobili Bet varbūt arī ne. Varbūt vēl ir dažas minūtes laika.

Viņš paskatījās lielajā sienas pulkstenī.

— Labi, Sig, — viņš uzsauca, — braucam!

Viņi nobrauca ar liftu lejā, izgāja pa parādes durvīm ārā un steidzās uz mašīnu.

Motors joprojām strādāja tukšgaitā.

Renders atvēra pasažieru durvis, un Sigmunds ielēca mašīnā. Tad Renders aizspraucās viņam garām uz vadītāja vietu, bet suns jau ar ķepu spaidīja koordinātes un adrešu pogas.

Izskatās, ka esmu apsēdies nepareizajā sēdeklī.

Viņš aizdedza cigareti; mašīna aizslīdēja uz U veida pāreju. Izbraukusi pretējās puses malas joslā, tā brīdi nogaidīja, tad ienira satiksmes plūsmā. Suns aizvadīja mašīnu uz straujā paātrinājuma joslu.

— O! — tas noelsās. — O!

Tobrīd Renderam gribējās draudzīgi noglāstīt tam galvu, taču paskatījies viņš ieraudzīja tā atieztos zobus un nolēma labāk to neaiztikt.

— Kad viņa sāka neparasti izturēties? — viņš jautāja.

—  Atnāca no darba. Neēda. Neatbildēja man, kad runāju. Tikai

sēž.

— Vai kādreiz agrāk tā ir gadījies?

— Nē.

Kas to varētu būt izraisījis? Bet varbūt vienkārši neveiksmīga diena? Viņš taču galu galā ir tikai suns — suņa paveids. Tomēr ne. Viņš saprastu atšķirību. Bet kas tad īsti noticis?

— Kā viņa jutās vakar un kā šorīt, izejot no mājas?

— Kā parasti.

Renders vēlreiz mēģināja piezvanīt; atbildes joprojām nebija.

— Tu to izdarīji, — norūca suns.

— Ko tu runā?

— Acis. Redzēt. Tu. Aparāts. Slikti.

—    Nē, — teica Renders, un viņa roka satvēra kabatā ielikto apdullinošā aerosola baloniņu.

—  Jā, — suns atkārtoja, atkal pagriezies pret viņu. — Tu viņu atkal izārstē!

— Protams, — Renders apsolīja.

Sigmunds pievērsa skatienu ceļam.

Renders jutās fiziski pacilāts un garīgi sašļucis. Viņš centās atrast apjukuma faktoru. Līdzīgas jūtas bija viņu pavadījušas jau kopš

pirmā seansa ar šo pacienti. Eilīnai Šalotai piemita kaut kas tāds, kas mulsina un traucē koncentrēties: augsti attīstītas prāta spējas un reizē bezpalīdzība; apņēmība un reizē vārīgums, jūtīga daba un reizē spītīga noslēgšanās sevī.

Vai es tur saskatu īpašu pievilcību? Nē. Tā ir tikai pretiedarbība, pretpārraide, kaut velns to rāvis!

— Tu od pēc bailēm, — teica suns.

—  Tad uzskati, ka man bail, — Renders atbildēja, — un beigta balle.

Mašīna palēnināja ātrumu pirms vairākiem pagriezieniem, tad atkal paātrināja tempu, vēlreiz to palēnināja un vēlreiz paātrināja. Beidzot viņi traucās pa šauru ceļa joslu pusapdzīvotā pilsētas daļā. Mašīna iegriezās sānielā, nobrauca vēl pusjūdzi, vadības pults klusi noklikstēja — un viņi iegriezās stāvvietu laukumā aiz augstas ķieģeļu dzīvojamās ēkas. Klikstiens acīmredzot bija iedarbinājis īpašu automātisku mehānismu, kas pārņēma kontroli tajā brīdī, kad izslēdzās monitors, jo mašīna lēni slīdēja uz stāvvietas pusi, iebrauca caurspīdīgajā nojumē un apstājās. Renders izslēdza aizdedzi.

Sigmunds jau savā pusē bija atvēris durvis. Renders sekoja viņam iekšā namā, un abi liftā uzbrauca līdz piecdesmitajam stāvam. Suns steigšus aizjoņoja pa gaiteni līdz kādām durvīm, piespieda purnu pie zemu iebūvētās plāksnītes un gaidīja. Pēc brīža durvis pavērās nelielā spraugā. Viņš ar plecu tās pagrūda un iegāja iekšā. Renders sekoja sunim, aizvērdams durvis.

Dzīvoklis bija liels, sienas samērā kailas, krāsu kombinācijas diezgan kaitinošas. Vienu kaktu aizņēma pamatīga magnetofona ierakstu kolekcija, tai līdzās stāvēja atbaidoša izskata atskaņotājs. Pie loga atradās paliels galds izliektām kājām, pa labi pie sienas — zems dīvāns; blakus dīvānam bija redzamas aizvērtas durvis; velvētā aile kreisajā pusē acīmredzot veda dziļākajās istabās. Tālākajā kaktā pie loga mīksti polsterētā krēslā sēdēja Eilīna. Sigmunds aizgāja un notupās blakus viņas krēslam.

Renders pārgāja pāri istabai un izņēma no etvijas cigareti. Uzšķīlis uguni, viņš turēja šķiltavas, līdz viņas galva pagriezās uz liesmiņas pusi.

— Gribat cigareti? — viņš jautāja.

— Čārlz?

— Jā.

— Paldies, labprāt. Dodiet!

Viņa izstiepa roku, paņēma pasniegto cigareti un ielika to starp lūpām.

— Paldies! Ko jūs šeit darāt?

— Sabiedrisks apciemojums. Man gadījās būt te tuvumā.

— Es nedzirdēju ne zvanu, ne klauvējienu.

— Laikam bijāt iesnaudusies. Mani ielaida Sigmunds.

— Laikam biju gan. — Viņa izstaipījās. — Cik pulkstenis?

— Gandrīz puspieci.

—   Tātad es jau divas stundas esmu mājās… Laikam biju ļoti nogurusi.

— Kā jūs tagad jūtaties?

— Ļoti labi, — viņa apgalvoja. — Vai gribat iedzert tasi kafijas?

— Nekas nebūtu pretī.

— Un kādu bifšteka šķēli?

— Nē, paldies.

— Kafiju ar Bacardi?

— Nebūtu slikti.

— Brītiņu atvainojiet! Tas būs ļoti drīz.

Viņa nozuda durvīs blakām dīvānam, un Rendera acu priekšā mirkli pazibēja liela, mirdzoša automātiskā virtuve.

— Nu? — Renders čukstus uzsauca sunim.

Sigmunds papurināja galvu.

— Tā nav, kā bija.

Nu arī Renders papurināja galvu. Viņš nolika mēteli uz dīvāna, rūpīgi pārklādams to pāri pirmās palīdzības aptieciņai. Apsēdies līdzās, viņš iegrima domās.

Vai es pasviedu apskatīšanai pārāk prāvu devu ? Vai viņa cieš no kādas mokošas blakusietekmes — piemēram, no atmiņas apslāpējumiem vai no nervu pārguruma? Vai es kaut kā nelabvēlīgi ietekmēju viņas jutekļu adaptācijas sindromu? Un kāpēc es vispār tik loti steidzos? Tas taču nav vajadzīgs. Vai man tik briesmīgi gribas ātrāk izlikt visu uz papīra? Vai varbūt es to daru tāpēc, ka viņa tā grib? Vai tas iespējams, ka viņa ir tik stipra — vienalga, apzināti vai neapzināti? Jeb vai es esmu kādā punktā tik viegli ievainojams?

Eilīna pasauca viņu uz virtuvi, lai viņš paņemtu paplāti. Nolicis to uz galda, Renders apsēdās viņai pretī.

—    Laba kafija, — viņš teica, pieskāries ar lūpām dedzinoši karstajam šķidrumam.

— Labs vārāmais automāts, — viņa atbildēja tādā pašā tonī.

Sigmunds izstiepās uz paklāja līdzās galdiņam, nolika galvu starp

priekšķepām, nopūtās un aizvēra acis.

—   Es visu laiku domāju, — teica Renders, — vai pēc pēdējā seansa jūs neesat cietusi no kādām sekām — teiksim, no pastiprinātiem sinestētiskiem pārdzīvojumiem vai sapņiem, kas rāda noteiktas formas, vai no halucinācijām…

— Jā, — viņa vienkārši atbildēja. — No sapņiem.

— No kādiem?

—  No sapņiem par pēdējo seansu. Esmu to skatījusi sapnī atkal un atkal no jauna.

— No sākuma līdz beigām?

—  Nē — notikumiem nav noteiktas secības. Mēs braucam cauri pilsētai vai pāri tiltam, vai sēžam pie galda, vai ejam uz mašīnu — atsevišķu ainu uzliesmojumi. Bet ļoti spilgti.

— Un kādas izjūtas saistītas ar šiem… uzliesmojumiem?

— Es nezinu. Viss juku jukām.

— Un kādas ir jūsu izjūtas tagad, to atceroties?

— Tādas pašas — juku jukām.

— Vai jums bail?

— N-nē. Nedomāju vis.

—  Vai gribat kādu laiku atpūsties no tā visa? Varbūt jums šķiet, ka ejam uz priekšu pārāk strauji?

—   Nē. Nepavisam ne. Tas ir… tas ir tā, kā mācoties peldēt. Kad cilvēks beidzot iemācās, tad viņš peld un peld, un peld, līdz nav vairs spēka. Un pēc tam vienkārši guļ zemē un elš, un atceras, kā tas bija, bet draugi viņu tikmēr zobo un apceļ par pārcenšanos, — bet tā ir lieliska sajūta, kaut arī skudriņas skraida pār muguru un rokas un kājas tirpst vienā laidā. Vismaz tā ir ar mani. Tā es jutos pēc pirmā seansa, un tā ir tagad, pēc pēdējā. Pirmā reize vienmēr ir kaut kas īpašs… Bet nu jau tirpšana ir mitējusies un es atkal esmu tikusi pie elpas. Ak kungs, es nepavisam negribu tagad apstāties! Es jūtos lieliski.

— Vai jūs pēcpusdienā parasti kādu brīdi paguļat?

Desmit sārtie pirkstu nagi pārslīdēja pār galda virsmu, un viņa izstaipījās.

—  Esmu nogurusi… — Viņa pasmaidīja, apspiezdama žāvas. — Puse no darbiniekiem ir atvaļinājumā vai slimi, un man visu nedēļu bijusi pamatīga slodze. Kad šodien gāju projām no darba, man šķita, ka varētu tūdaļ pat nokrist pie zemes. Bet nu jau esmu atpūtusies un jūtos gluži labi.

Viņa ar abām rokām satvēra kafijas tasi un iedzēra prāvu malku.

—   Ū! — Renders atviegloti novilka. — Tad ir labi. — Es biju drusciņ noraizējies pārjums. Priecājos, ka tam nav pamata.

Eilīna iesmējās.

—   Noraizējies? Jūs taču esat lasījis doktora Riskoma piezīmes par manu analīzi un par DNPU mēģinājumu, — un jums šķiet, ka es esmu cilvēks, par kuru jāraizējas? Ha! Attiecībā uz manu atbilstību cilvēciskajam modelim — man ir operacionāli labdarīga neiroze. Tā koncentrē manu enerģiju, koordinē manus • pūliņus pretī sasniegumiem. Tā pastiprina manu identitātes apziņu…

— Jums patiešām ir velnišķi laba atmiņa, — Renders piezīmēja. — Gandrīz vārds pa vārdam!

— Protams!

— Arī Sigmundam jūs šodien sagādājāt raizes.

— Sigam? Kā?

Suns sagrozījās un atvēra vienu aci.

— Jā, — viņš norūca, nikni paskatīdamies augšup uz Renderu. — Viņu vajag aizvest mājās.

— Vai tu atkal brauci ar mašīnu?

— Jā.

— Kaut gan es biju pieteikusi, lai tu to nedari?

— Jā.

— Kāpēc?

— Bija bail. Neatbildēji, kad runāju.

—  Es biju ļoti nogurusi… un, ja tu vēlreiz pats ņemsi mašīnu, es nostiprināšu durvis tā, ka tu nevarēsi staigāt iekšā un ārā pēc sava prāta.

— Piedod!

— Man nekas nekaitēja.

— Saprotu.

— Tu nekad vairs nedrīksti tā darīt.

—  Piedod! — Suns nenovērsa acis no Rendera, un tās izskatījās gluži kā kvēlojošas lēcas.

Renders novērsās.

—   Neesiet tik barga pret lāga zēnu, — viņš teica. — Galu galā viņš taču nodomāja, ka jūs esat slima, un brauca meklēt ārstu. Un ja nu viņš nebūtu maldījies? Tad viņam būtu jāsaka paldies, nevis jārājas.

Sigmundu tas, šķiet, nenomierināja, un viņš vēl brīdi raudzījās Renderā ar zvērošu skatienu, tad aizvēra acis.

— Kad viņš dara, ko nevajag, tad viņš ir jāsarāj, — Eilīna noteica.

—   Droši vien, — Renders iedzēra malku kafijas. — Bet nekas ļauns nav noticis. Ja nu es esmu šeit, aprunāsimies par lietišķiem jautājumiem. Es kaut ko rakstu un gribētu par to apspriesties.

—   Brīnišķīgi! Vai iedosiet man kādas piezīmes?

—    Iedošu vairākas. Vai, pēc jūsu domām, vispārīgie pamata motīvi, kas ved pie pašnāvības, dažādos vēstures posmos un dažādās civilizācijas pakāpēs ir atšķirīgi?

—   Es ar pārliecību varu sacīt, ka ne, — Eilīna atbildēja. — Iz­postītas cerības var novest pie depresijām vai izmisuma, un, ja šādas izjūtas ir pietiekami spēcīgas, tās var novest pie pašiznīcināšanās. Jūs man jautājat par motivāciju — un man šķiet, ka tā gandrīz vienmēr ir viena un tā pati. Manuprāt, tas ir cilvēka stāvokļa aspekts, kas eksistē pāri civilizācijām un pāri laikmetiem. Nedomāju, ka to varētu mainīt, nemainot pašu cilvēka dabu.

— Labi. Noskaidrots. Tālāk — kas būtu stimulējošais elements? — Renders vaicāja. — Kaut arī cilvēks būtu pastāvīgs lielums, viņa vide tomēr ir mainīga. Ja viņš nokļūst pārlieku saudzējošā dzīves situācijā — kā jums šķiet, vai tad vajadzētu vairāk vai mazāk, lai viņš nonāktu līdz depresijai un neprātam, nekā mazāk saudzīgā vidē?

—  Hm… Tā kā man allaž ir darīšana ar konkrētiem gadījumiem, es teiktu, ka tas atkarīgs no cilvēka. Bet es redzu, uz ko jūs tēmējat: masveidīga nosliece pēc pirksta mājiena lēkt ārā pa logu, turklāt logs pats atveras cilvēka priekšā, — vārdu sakot, garlaikots masu protests. Sāds skatījums man nav pa prātam. Es ceru, ka tas neatbilst īstenībai.

—  Arī es tā ceru, bet es domāju arī simboliskās pašnāvības — funkcionālos traucējumus, ko reizēm izraisa visai virspusēji iemesli.

—  Ahā! Jūsu pagājušā mēneša lekcija par autopsihomīmikriju. Man ir ieraksts. Runājāt labi, bet es nevaru jums piekrist.

—  Arī es pats tam vairs nepiekrītu. Pašlaik es pārrakstu visu to nodaļu — es to saucu par «Thanatos jeb nāves instinkts iedomu zemē». Patiesībā tā ir instinktīva tieksme pēc nāves, izlauzusies tuvāk virspusei.

— Ja es jums dabūšu skalpeli un līķi, vai jūs varēsiet izgriezt šo nāves instinktu un iedot man aptaustīt?

— Nevarēšu, — viņš lika smīnam izskanēt balsī, — jo līķis to visu būs jau patērējis. Bet uzmeklējiet man kādu brīvprātīgo, un viņš apstiprinās manu teoriju tieši ar to, ka kļuvis par tādu.

—  Jūsu loģiku grūti apstrīdēt, — viņa pasmaidīja. — Vai jūs neatnestu mums vēl kafiju?

Renders aizgāja uz virtuvi, piepildīja tases, izdzēra glāzi ūdens un atgriezās dzīvojamā istabā. Eilīna nebija pakustējusies, arī Sigmunds ne.

—    Ko jūs darāt, kad neesat aizņemts ar saviem Veidotāja pienākumiem? — viņa jautāja.

—  To pašu, ko vairums cilvēku — ēdu, dzeru, guļu, runāju, eju ciemos pie draugiem un nedraugiem, apmeklēju dažādas vietas, lasu…

— Vai jūs esat cilvēks, kas piedod?

— Reizēm. Kāpēc jūs tā jautājat?

—   Ja esat, tad piedodiet man. Es šodien sastrīdējos ar kādu sievieti — vārdā Devila.

— Par ko?

— Par jums… un viņa mani apvainoja tādos grēkos, ka labāk būtu, ja māte mani nebūtu laidusi pasaulē. Vai jūs taisāties viņu precēt?

—   Nē, laulība ir kaut kas līdzīgs alķīmijai. Kādreiz tā kalpoja svarīgam mērķim, bet man šķiet, ka tas laiks ir pagājis.

—   Tad ir labi.

—   Ko jūs viņai teicāt?

—   Iedevu viņai medicīnisko kartīti ar uzrakstu: «Diagnoze — ragana. Ārstēšana — labi daudz zāļu un vīkšķis mutē.»

— Oho! — Renders ieinteresējās.

— Viņa to saplēsa un iemeta man sejā.

— Interesanti, kāpēc?

Eilīna paraustīja plecus, pasmaidīja un sāka švīkāt galdautu.

—  «Tēvi un mācītāji,» — nopūtās Renders, — «es domāju: kas ir elle?»

—  «Un spriežu tā: ciešanas par to, ka nevar vairs mīlēt,» — viņa pabeidza. — Interesanti, vai Dostojevskim bija taisnība?

—    Šaubos. Esviņu labprāt pieņemtu par pacientu grupas ārstēšanā. Tā viņam būtu visīstākā elle — redzēt, kā visi šie cilvēki rīkojas tieši kā viņa tēli un paši tīksminās par to.

Renders nolika tasīti un atstūma krēslu no galda.

— Cik noprotu, jums tagad jāiet?

— Jāiet gan, — Renders apstiprināja.

— Vai ar maltīti es jūs nevaru ieinteresēt?

— Nē.

Viņa piecēlās.

—   Labi, es paņemšu mēteli.

—    Es varētu aizbraukt mājās pats un pārslēgt mašīnu uz atpakaļceļu.

—   Nē! Mani biedē doma, ka pa pilsētu braukā tukšas mašīnas. Man vēl pāris nedēļas liktos, ka mans braucamais ir rēgu apsēsts. Turklāt jūs man solījāt parādīt Vinčesteras katedrāli, — ārā iedama, viņa vēl piebilda.

— Vai jūs to gribat šodien?

— Ja iespējams jūs pierunāt.

Kamēr Renders stāvēja un gudroja, Sigmunds uzslējās kājās. Suns nostājās taisni Rendera priekšā un raudzījās augšup viņam acīs. Vairākas reizes viņš atvēra un aizvēra muti, tomēr neizdvesa nevienu skaņu. Tad pagriezās un izgāja no istabas.

—    Nē, — atskanēja Eilīnas balss, — tu paliksi te, kamēr es atgriezīšos.

Renders paņēma mēteli, uzvilka to mugurā un iebāza aptieciņu dziļākajā kabatā.

Kad viņi gāja pa gaiteni uz lifta pusi, Renderam likās, ka viņš dzird tikko saklausāmu tālīnu gaudošanu.

Šajā vietā vairāk nekā jebkur citur Renders apzinājās, ka ir visa esošā valdnieks.

Viņš jutās kā mājās starp šīm svešajām pasaulēm ārpus laika, šīm pasaulēm, kurās puķes saplūst mīlas aktā un zvaigznes debesīs karo, līdz nokrīt zemē, asiņodamas kā saplēsti un izlijuši vīna trauki, un jūras pašķiras, atklādamas lejupejošas kāpnes, un no alām iznirst rokas, turēdamas lāpas, kas liesmo kā ugunīgas sejas, — ziemas nakts lietuvēns, ko Renders labi pazina, jo viņš jau gandrīz desmit gadu bija viesojies šajās pasaulēs kā profesionālis. Pietika saliekt pirkstu, lai viņš saņemtu ciet visus burvjus un vestu tos tiesas priekšā, apsūdzot nodevībā pret savu valstību, — jā, un viņš varēja notiesāt tos uz nāvi, iecelt tiem sekotājus.

Par laimi, šis ceļojums bija tikai pieklājības vizīte…

Renders virzījās uz priekšu pa meža klajumu, meklēdams Eilīnu.

Viņš juta viņas dzīvinošo klātbūtni sev visapkārt.

Pašķīris zarus, viņš iznāca ezera krastā. Tas bija salts, zils un neizmērojami dziļš, un tā ūdenī atspīdēja slaidais vītols — viņas ierašanās vieta.

— Eilīn!

Vītols sašūpojās viņam pretī un atkal atliecās atpakaļ.

— Eilīn! Nāc šurp!

Nobira sauja lapu un aizpeldēja ezerā, iztraucēdamas tā nekustīgo ūdens spoguli un izšķobīdamas atspulgus.

— Eilīn?

Tad visas lapas piepeši nodzeltēja un sabira ūdenī. Koks pārstāja šūpoties. Tumstošajās debesīs atskanēja dīvaina skaņa, kas atgādināja elektrības vadu dūkoņu aukstā dienā.

Piepeši pāri debesīm sāka slīdēt divkārša mēnešu rinda.

Renders izraudzījās vienu, pastiepa roku un piespieda to. Pārējie tūdaļ pazuda, un pasaule kļuva gaišāka; dūkšana gaisā apklusa.

Viņš apgāja apkārt ezeram, lai gūtu subjektīvu atelpu pēc noliedzošās rīcības un savas pretdarbības tai. Viņš virzījās gar priežu rindu uz to vietu, kuru bija paredzējis katedrālei. Tagad kokos dziedāja putni. Vējš maigi šalkoja sejā. Renders spēcīgi juta Eilīn&s klātbūtni.

— Es esmu šeit, Eilīn. Šeit!

Un tad viņa gāja tam blakus, ģērbusies zaļā zīda tērpā, bronzas krāsas matiem, smaragdzaļām acīm; smaragds mirdzēja arī uz viņas pieres. Zaļās kurpītes mina priežu skujas, un viņa jautāja: — Kas bija noticis?

— Tev kļuva bail.

— Kāpēc?

—   Varbūt tu baidies no katedrāles. Vai tu esi ragana? — Viņš pasmaidīja.

— Esmu, bet šodien man ir brīvdiena.

Renders iesmējās, paņēma viņu zem rokas, un viņi izgāja cauri lapotnei klajumā, kur zāļainā uzkalnā pacēlās katedrāle, sliedama torņus augstu pār viņiem un pār kokiem; liela un dižena tā slējās starp zemi un debesim, elpodama ērģeļu skaņas un loga rūtī atstarodama vientuļu saules staru.

—  Turies cieši pie pasaules, — Renders teica. — Tur nāk tūristu grupa gida pavadībā.

Viņi devās uz priekšu un iegāja katedrālē.

—    … Ar savām milzu stumbriem līdzīgajām kolonnām, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, tā iegūst nesaudzīgu varu pār sev piederošo telpu, — viņš teica. — To es uzzināju no ceļveža. Šis ir ziemeļu transepts…

—   «Zaļās piedurknes», — Eilīna teica, — ērģeles spēlē «Zaļās piedurknes».

—   Jā. Bet pie tā es neesmu vainojams… Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem…

— Es gribu tikt tuvāk mūzikai.

— Labi. Tad iesim pa šejieni.

Renders juta, ka kaut kas nav kārtībā. Taču viņš nespēja uztaustīt, kas īsti tas ir.

Viss šķita stingrs un stabils…

Tad kaut kas strauji aiztraucās garām debesīs virs katedrāles, radīdams dobji skanīgu dunoņu. Renders pasmaidīja, attapdamies, ko tas nozīmē: vienu īsu mirkli viņš bija — gluži kā pārteikdamies — sajaucis Eilīnu ar Džilu; jā, tur slēpās visa vaina.

Bet tad jau…

Balts uzliesmojums veidoja altāri. Tādu viņš nekad agrāk nebija redzējis. Visas sienas ap viņiem bija tumšas un saltas. Kaktos un augstās nišās plīvoja sveču liesmas. Ērģeles, neredzamu roku vadītas, dimdināja akordus.

Renders zināja, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņš pagriezās pret Eilīnu Šalotu, kuras cepure kā zaļš konuss slējās augšup tumsā, un aiz tās stiepās itin kā zaļš plīvurs. Viņas kakls atradās ēnā, tomēr…

— Tava kaklarota… Kur tā ir?

— Es nezinu, — Eilīna pasmaidīja.

Viņa turēja kausu, kas izstaroja sārtu gaismu. Tajā atspoguļojās viņas smaragds. Renders sajuta sev pretī strāvojam auksta gaisa vilni.

— Vai gribi dzert? — Eilīna jautāja.

— Stāvi mierīgi! — viņš pavēlēja.

Renders vēlējās, lai sienas sabrūk. Tās pustumsā salīgojās.

—   Stāvi mierīgi! — viņš enerģiski atkārtoja. — Nedari neko! Centies pat nedomāt… Krītiet zemē! — viņš iesaucās. Sienas izšķīda uz visām pusēm, jumts aizlidoja kaut kur virs pasaules debesīm, un viņi palika stāvam drupās, ko apgaismoja viena vienīga svece. Apkārt valdīja naktsmelna tumsa.

—  Kāpēc tu tā izdarīji? — viņa jautāja, joprojām pastiepusi kausu viņam pretī.

—  Nedomā! Nedomā neko! — viņš teica. — Atslābinies! Tu esi ļoti nogurusi. Dziestot šai svecei, izdzisīs arī tava apziņa. Tu tik tikko spēj turēties nomodā. Tu tik tikko spēj nostāvēt kājās. Acis tev veras ciet. Un šeit tikpat nav nekā, ko redzēt.

Viņš vēlējās, lai svece nodzistu. Taču tā turpināja degt.

— Es neesmu nogurusi. Lūdzu, padzēries!

Viņš dzirdēja ērģeļu skaņas tumsā. Šī bija cita melodija, un viņš sākumā to nepazina.

— Man vajadzīga tava palīdzība!

— Labi. Ko vien vēlies!

— Skaties! Redzi, kur mēness! — viņš pastiepa roku.

Viņa paskatījās augšup, un no izplūduša mākoņa malas iznira mēness.

— Un vēl viens, un vēl viens!

Mēneši gluži kā pērles virtenē slīdēja pāri debess melnumam.

— Pēdējais būs sarkans, — Renders teica.

Tā arī bija.

Tad viņš pastiepa labās rokas rādītājpirkstu, pavirzīja roku iesānis redzeslaukam un mēģināja aizskart sarkano mēnesi.

Roka iesāpējās kā apdedzināta. Viņš vairs nespēja to pakustināt.

— Mosties! — viņš iekliedzās.

Sarkanais mēness pazuda, un baltie izgaisa tam līdzi.

— Lūdzu, padzeries!

Renders izsita kausu viņai no rokas un aizgriezās. Kad viņš pagriezās atpakaļ, Eilīna joprojām turēja kausu viņa acu priekšā.

— Gribi dzert?

Renders pagriezās un bēga prom tumsā.

Tas bija tikpat kā skriet pa kupenu, kas sniedzas līdz viduklim. Tā bija kļūda. Skrienot viņš to darīja vēl nopietnāku — vājināja savu spēku un palielināja viņas varu. Skrējiens izsūca viņa enerģiju un iztukšoja viņu.

Viņš joprojām atradās tumsā.

— Pasaule ap mani kustas, — viņš teica. — Es esmu tās centrs.

—  Lūdzu, padzeries! — viņa teica, un viņš atkal stāvēja klajumā pie ezera blakus galdiņam, ko pats bija tur novietojis. Ezers bija melns, mēness — sudrabots un augsts, viņam neaizsniedzams. Uz galda dega vientuļa svece, vērsdama Eilīnas matus un apģērbu sudrabotu. Uz pieres viņai bija mēness. Uz baltā galdauta līdzās platai vīna glāzei stāvēja Romanee-Conti pudele. Glāze bija pielieta līdz pašai augšai, un uz malas tai zaigoja sārti pilieni. Renderam ļoti slāpa, un Eilīna bija skaistāka par jebkuru, ko viņš jebkad redzējis, un viņas kaklarota dzirkstīja, un no ezera pūta dzestra vēsma, un vēl bija kaut kas… kaut kas tāds, ko viņam vajadzētu atcerēties…

Renders paspēra soli viņai pretī, un viņa bruņutērps sakustoties iežvadzējās. Viņš pastiepās pēc glāzes, bet labā roka sāpēs sastinga un nokrita gar sāniem.

— Tu esi ievainots!

Viņš lēni pagrieza galvu. No vaļējās brūces rokas muskulī sūcās asinis, tās ritēja lejup un pilēja no pirkstgaliem zemē. Bruņas bija sadragātas. Viņš piespieda sevi novērst skatienu.

— Padzeries, mīļais! Tas tevi izdziedinās.

Viņa piecēlās.

— Es pieturēšu glāzi.

Renders stīvi lūkojās viņā, kamēr viņa pacēla glāzi tam pie lūpām.

— Kas es esmu? — viņš jautāja.

Eilīna neatbildēja, atbilde skanēja no citurienes — no ūdens šļakstiem virs ezera:

— Tu esi Renders, Veidotājs.

— Jā, es atceros, — viņš teica, un, sakopodams domas vienīgajiem meliem, kas varētu iznīcināt visu ilūziju, piespieda lūpas izrunāt vārdus: — Eilīna Šalota, es tevi ienīstu!

Pasaule ap viņu nodrebēja un sāka līgoties, tad konvulsīvi noraustījās kā milzu šņukstā.

— Čārlz! — viņa iekliedzās, un abus apņēma melna tumsa.

—  Mosties! Mosties! — viņš sauca, un viņa labā roka tumsā dega, smeldza un asiņoja.

Viņš stāvēja viens balta līdzenuma vidū. Tas bija kluss un bezgalīgs. Tas nolaideni pletās uz visām pusēm pretī pasaules malām. Tas izstaroja pats savu gaismu, un debesis nebija debesis, jo virs galvas nebija nekā. Nekā. Viņš bija viens. No pasaules malas viņam ausīs atbalsojās paša teiktie vārdi: «Ienīstu… ienīstu…»

Viņš nokrita ceļos. Viņš taču ir Renders!

Viņam gribējās raudāt.

Virs līdzenuma parādījās sarkaas mēness, mezdams spokainu gaismu pāri visai apkārtnei. Pa kreisi stiepās kalnu siena, pa labi tāpat.

Viņš pacēla labo roku. Vajadzēja palīdzēt ar kreiso. Satvēris delnas locītavu, viņš izstiepa rādītājpirkstu. Viņš sniedzās pēc mēness.

Tad no kalnu augstumiem atskanēja kauciens, neapvaldīta, izmisīga gaudošana — pa pusei cilvēka, pa pusei dzīvnieka balss, kurā izskanēja gan izaicinājums, gan vientulība, gan nožēla. Un tad viņš redzēja, kā pār kalniem, ar asti slaucīdams sniegu no augstākajām smailēm un naidīgi glūnēdams debesīs, iet baigākais ziemeļu vilkatis — Fenriss, Loki dēls.

Tas palēcās gaisā. Tas aprija mēnesi.

Zvērs nolēca zemē netālu no Rendera, un tā milzīgajās acīs gailēja dzeltenas liesmas. Tas tuvojās viņam nedzirdamiem soļiem pāri saltajiem, baltajiem laukiem, kas šķīra viņu no kalniem, un Renders kāpās atpakaļ — augšup uzkalnos, lejup ieplakās, pāri plaisām un gravām, cauri ielejām garām stalagmītiem un klinšu smailēm, zem ledāju nokarēm, gar aizsalušu upju gultnēm, un nemitīgi lejup — līdz viņu apsvilināja zvēra karstā elpa un tā ņirdzošā mute atplētās tieši virs viņa galvas.

Tad Renders pagriezās — un viņa kājas kļuva par divām mirdzošām upēm, kas nesa viņu prom.

Pasaule atlēca atpakaļ. Viņš joņoja lejup pa nogāzēm. Lejup. Ātrāk!…

Prom…

Viņš atskatījās pār plecu.

Tālumā viņam nopakaļ traucās pelēks kamols.

Viņš juta, ka tas, ja vien vēlēsies, var samazināt attālumu starp viņiem. Jāpasteidzas!

Pasaule visapkārt grīļojās. Sāka snigt.

Renders drāzās uz priekšu.

Priekšā vīdēja neskaidra, lauzīta līnija.

Viņš sarāva sniega aizkaru, kas tagad šķita ceļamies no zemes augšup kā burbuļu virkne.

Viņš tuvojās izļodzītajiem apveidiem.

Tuvojās kā slīcējs, nespēdams ne muti pavērt aiz bailēm, ka noslīks — ka noslīks un to pat nezinās, neuzzinās nekad.

Viņš nevarēja apturēt kustību, kas nesa viņu uz priekšu; spēcīgs, nepārvarams vilnis rāva viņu arvien tuvāk vrakam. Beidzot viņš nonāca pie tā un apstājās.

Dažas lietas nepārvēršas nekad. Tās ir lietas, kas sen jau pārstājušas eksistēt kā priekšmeti un palikušas par kalendārā neatrodamām parādībām ārpus tās elementu secības, ko dēvē par Laiku.

Renders stāvēja un vairs nedomāja par to, ka Fenriss jebkurā brīdī var uzlēkt viņam mugurā un izēst viņa smadzenes. Viņš bija aizsedzis acis, taēu tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā. Šoreiz ne. Viņš nebēdāja ne par ko. Viņa lielākā daļa gulēja mirusi pie viņa kājām.

Atskanēja kauciens. Garām aizšāvās melna ēna.

Baismīgās acis un asiņainais purns ienira sadauzītās mašīnas paliekās, čāpstinot urbās cauri metālam un stiklam, meklējot iekšpusē…

— Nē! Mežoni! Līķu rijēj! — viņš iekliedzās. — Mirušie ir svēti! Mani mirušie ir svēti!

Tad viņam rokā parādījās skalpelis, un viņš prasmīgi trieca to pret dzīslām, saspringto plecu muskuļiem, mīksto vēderu, artēriju virvēm.

Raudādams viņš sacirta briesmoni gabalos, un tas asiņoja un asiņoja, notriepdams mašīnu un to, kas palicis iekšienē, ar savu elles nezvēra sulu, un tā plūda un tecēja, līdz visa apkārtne bija kļuvusi sarkana un locījās sāpēs.

Renders sabruka pār sadragāto motora pārsegu, un tas bija mīksts, silts un sauss. Viņš raudāja.

— Neraudi, — viņa teica.

Un tad viņš balstījās uz viņas pleca, turēdams viņu cieši sev klāt, un viņi atradās pie melnā ezera zem mēness, kas atgādināja Vedžvuda darbus. Uz galda dega vientuļa svece. Viņa turēja glāzi viņam pie lūpām.

— Lūdzu, dzer!

— Jā, dod man to!

Viņš iedzēra malku vīna, kas bija maigs un viegls. Tas dedzinošs izplūda pa dzīslām. Viņš juta sevī atgriežamies spēku.

— Es esmu…

— Renders, Veidotājs, — šļakstēja ezers.

— Nē!

Viņš pagriezās un atkal metās skriešus, meklēdams sadragāto mašīnu. Viņam jāatgriežas, jātiek atpakaļ…

— Tu to nevari.

— Varu! — viņš iesaucās. — Ja saņemšos, varēšu…

Cauri smagajam gaisam sāka locīties dzeltenas liesmas. Dzeltenas čūskas. Tās kvēlodamas locījās viņam ap potītēm. Tad no melnās, miklās tumsas iznira un tuvojās divgalvains milzis — viņa Pretinieks.

Garām aizripoja sīki akmentiņi. Stindzinoša smaka aizslāpēja nāsis un iespiedās galvā.

— Veidotājs! — ierēcās viena no galvām.

— Tu esi atgriezies, lai noslēgtu rēķinus! — ieaurojās otra.

Renders stīvi lūkojās viņā, cenzdamies atcerēties.

—   Rēķini vairs nav jāslēdz, Thaumiēl, — viņš teica. — Es tevi pieveicu un ieslēdzu važās, lai atdotu… Rotmanam — jā, tas bija Rotmans, kabalists. — Viņš uzvilka gaisā pentagrammu. — At­griezies Kliphotā! Es tevi padzenu!

— Šī vieta ir Kliphotā!

—… Pie Khamaēla, asins eņģeļa, pie serafu pulkiem, Elohima Gebora vārdā — cs pavēlu tev pazust!

— Šoreiz ne! — iesmējās abas galvas.

Briesmeklis nāca uz priekšu.

Renders lēnām atkāpās; dzeltenās čūskas pinās viņam pa kājām. Viņš juta, ka aiz muguras atveras bezdibenis. Pasaule bija kā mozaīka, kuras gabaliņi vairs neturas kopā. Renders redzēja, kā tie ripo katrs uz savu pusi.

— Pazudi!

Milzis izgrūda divbalsīgu smieklu šalti.

Renders paklupa.

— Šurp, mīļais!

Viņa stāvēja nelielā klinšu spraugā pa labi.

Viņš papurināja galvu un turpināja atkāpties uz bezdibeņa pusi.

Thaumiēls pastiepa ķetnu pēc viņa.

Renders atmuguriski nozuda aiz bezdibeņa malas.

— Čārlz! — viņa iekliedzās, un pasaule saira viņas vaimanās.

— Nu tad Vernichtung! — viņš krizdams atsaucās. — Es aizeju pie tevis tumsā.

Viss beidzās.

— Es gribu satikt doktoru Čārlzu Renderu.

— Ļoti žēl, bet tas nav iespējams.

—   Bet es atdrāžos šo garo gabalu ar reaktīvo lidmašīnu tikai tāpēc, lai pateiktu viņam paldies! Esmu pavisam cits cilvēks! Viņš pārvērta manu dzīvi!

— Man ļoti žēl, mister Erikson. Kad jūs šorīt zvanījāt, es jums jau teicu, ka tas nav iespējams.

— Ser, es esmu kongresa pārstāvis Eriksons, un Renders man reiz izdarīja lielu pakalpojumu.

— Tad izdariet arī jūs tagad viņam pakalpojumu. Brauciet mājās!

— Kā jūs varat tā runāt ar mani!

—  Acīmredzot varu. Lūdzu brauciet prom! Varbūt kaut kad pēc gada…

— Bet daži vārdi spēj darīt brīnumus…

— Aiztaupiet tos!

— Es… es atvainojos…

Lai cik tas bija lieliski — sārtā rīta blāzma un kūpošais, šļakstošais jūras klajums —, viņš zināja, ka tam jābeidzas. Tāpēc…

Viņš nosteidzās lejup pa augstajām torņa kāpnēm un iegāja pagalmā. Aizgājis līdz rožu lapenei, viņš palūkojās lejup uz guļamo lāvu tās vidū.

—   Labrīt, milord, — viņš teica.

—    Labu rītu arī tev! — atbildēja bruņinieks, un tā asinis, sūkdamās no ievainojuma, krāsoja zemi, puķes, zāli, izraibināja bruņas un pilēja lejup no pirkstu galiem.

— Nava sadzijis?

Bruņinieks papurināja galvu.

— Spēki žūst. Gaidu.

— Jūsu gaidām drīz lemts beigties.

— Ko gribi tu ar to sacīt? — Viņš uzslējās sēdus.

— Kuģis. Tas tuvojas ostai.

Bruņinieks piecēlās. Viņš atspieda muguru pret apsūnojušu koka stumbru. Viņš cieši lūkojās milzīgajā, bārdainajā kalpā, kurš runāja tālāk un kura vārdos skanēja skarbi, barbariski akcenti:

— Tas nāk pa vējam kā tumšs gulbis — tas atgriežas.

— Tumšs, tu saki? Tumšs?

— Buras ir melnas, lord Tristan.

— Tu melo!

— Vai vēlaties redzēt? Redzēt savām acīm? Tad raugieties!

Viņš pamāja ar roku.

Zeme nodrebēja, siena sabruka. Putekļu mākonis savērpās gaisā un pēc brīža noplaka. No savas vietas viņi redzēja, kā kuģis ar nakts spārniem ieslīd ostā.

— Nē! Tu meloji!… Skaties! Tās ir baltas!

Ausmas stari ņirbēja virs ūdens. Ēnas aizbēga no kuģa burām.

—   Nē, nelga! Melnas! Tām jābūt melnām!

—    Baltas! Baltas! Izolde! Tu esi palikusi uzticīga! Tu esi atgriezusies!

Viņš sāka skriet uz ostas pusi.

—    Nāciet atpakaļ! Jūsu ievainojums! Jūs esat slims! Apstājieties…

Buras balti mirdzēja saulē, un saule bija sarkana poga, ko kalps aši pasniedzās nospiest.

Iestājās nakts.

Roberts Silverbergs (Robert Silverberg, 1935) savos darbos nevairās no  socioloģijas un antiutopijas tēmām. Ļoti tuva viņam ir cilvēku un  ārpuszemes būtņu attiecību tēma, kuru viņš, iespējams, vislabāk risinājis  romānā «Atpakaļ Zemes virzienā» (Downward to the Earth, 1971), paužot  uzskatu, ka mūsdienu cilvēks savā paštaisnīgajā pasaules izpratnē, pats to j i nevēlēdamies, ir ļaunuma nesējs citām kultūrām un civilizācijām.

R. Silverbergs vairākkārt saņēmis visas ievērojamākās godalgas ZF  žanrā, bet pirmo — 1956. gada Hugo godalgu daudzsološākajam jaunajam  rakstniekam — trīs gadus pēc sava pirmā stāsta «Šausmīgais augs»  publicēšanas skotu ZF žurnālā «Nebula». Būdams cilvēks ar fantastiskām  darbaspējām (recenzenti nespēj pat nosaukt konkrētu publicēto grāmatu  skaitu, jo kopā ar zinātniski populārajām tās rēķināmas simtos), viņš bijis ari «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieku» organizācijas  prezidents (1967 — 68) un llydra Club priekšsēdētājs. Hydra Club  apvienoja galvenokārt Ņujorkas areālā dzīvojošus cilvēkus, kas aktīvi  darbojās ZF žanrā. Brīvajā laikā R. Silverbergam patīk ceļot un strādāt  dārzā, it īpaši audzēt fuksijas un kaktusus; viņu interesē mūzika, modernā I i literatūra un viduslaiku ģeogrāfija.

Stāsts «Pasažieri» ieguva 1969. gada Nebula godalgu.

Šobrīd no manis palikuši tikai fragmenti. Atmiņas gabali ir atlūzuši un aizslīdējuši projām kā drūpoša šļūdoņa daļas. Tā notiek ik reizes, kad mūs atstāj pasažieris. Mēs nekad droši nezinām, ko darījis mūsu ķermenis, ko viņi aizņēmušies. Mūsos kavējas tikai neskaidri iespaidi, atskaņas.

Kā smiltis, kas pielipušas pie okeānā peldošas pudeles. Kā amputētu locekļu pulsācija.

Es pieceļos. Mēģinu saņemties un atgūties. Mani mati ir savēlušies, un es sasukājos. Manā sejā redzamas negulētu nakšu pēdas. Mutē nostājusies skāņa garša. Varbūt mans pasažieris ir ēdis mēslus ar manu muti? Tā viņi reizēm dara. Viņi dara visu.

Ir rīts.

Pelēks, šaubu pilns rīts. Bridi es skatos ārā, tad nodrebēdams aptumšoju logu, un manas acis sastopas ar iekšējā paneļa pelēko, izplūdušo virsmu. Mana istaba izskatās nekārtīga. Vai pie manis ir bijusi sieviete? Pelnutraukos sakrājušies pelni. Pētīdams cigarešu galus, es atrodu vairākus ar lūpu krāsas nospiedumiem. Jā, te bijusi sieviete.

Es pārlaižu roku palagiem. Tie vēl glabā divu cilvēku siltumu. Abi spilveni ir sagumzīti. Tomēr viņa ir projām, un projām ir arī pasažieris — es esmu viens.

Cik ilgi tas šoreiz vilkās?

Paceļu klausuli un uzgriežu Centrālā kompjūtera numuru. — Kāds šodien datums?

Kompjūters laipnā sievietes balsī atbild: — Piektdiena, ceturtais decembris, tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītais gads.

— Un cik pulkstenis?

— Deviņi piecdesmit viena minūte, austrumu joslas laiks.

— Kāda ir laika prognoze?

—    Gaidāmā temperatūra šodien no trīsdesmit līdz trīsdesmit astoņiem grādiem pēc Fārcnheita. Pašreizējā temperatūra trīsdesmit viens grāds. Ziemeļu vējš sešpadsmit jūdzes stundā. Nokrišņi nav gaidāmi.

— Ko jūs iesakāt paģiru gadījumā?

— Ēdienu vai zāles?

— Vienalga, — es atbildu.

Kompjūters brīdi domā. Tad nolemj piedāvāt abus un iedarbina

manu virtuvi. Glāzē ielīst auksta tomātu sula. Sāk cepties olas. Medicīnas aparāts pa spraugu izšļāc violetu šķidrumu. Centrālais kompjūters vienmēr ir ļoti gādīgs. Interesanti, vai viņu arī kādreiz apsēž pasažieri? Kādus pārdzīvojumus tas varētu viņam sagādāt? Droši vien būtu krietni aizraujošāk aizņemties Centrālā kompjūtera miljonu prātu vienlaikus nekā brīdi padzīvot lēni dilstošas cilvēciskas būtnes nepilnīgi veidotajā dvēselē!

Ceturtais decembris, teica Centrālais. Piektdiena. Tātad pasažieris mani izmantojis trīs naktis.

Izdzeru violeto šķidrumu un mēģinu iztaustīt atmiņas — piesardzīgi un vārīgi kā samilzušu augoni.

Atceros otrdienas ritu. Neveiksmīga darbdiena. Neviena tabula neizdodas, kā vajag. Nodaļas vadītājs ērcīgs — pēdējo piecu nedēļu laikā pasažieri viņu sagrābuši jau trīs reizes, tāpēc nodaļā valda liels juceklis, un viņam draud aiziet gar degunu Ziemsvētku prēmija. Kaut arī nav pieņemts sodīt cilvēkus par pasažieru izraisītiem traucējumiem, nodaļas vadītājs, šķiet, raizējas, ka var tomēr piedzīvot šādu netaisnību. Mēs dabūjam svīst. Jāpārstrādā tabulas, jānoņemas ar programmu, desmitiem reižu

no jauna jāpārbauda pamatdati. Un tad tās beidzot ir gatavas — detalizētas prognozes komunālo uzņēmumu vērtspapīru cenu variācijām no 1988. gada februāra līdz aprīlim. Pēcpusdienā mums jāsartāk kopā, jāapspriež šīs tabulas un to skaitļi.

Otrdienas pēcpusdienu es vairs neatceros.

Acīmredzot tieši tad mani nogrāba pasažieris. Varbūt tas notika darbā, varbūt pat apspriedes laikā, sēžu zālē ar sarkankoka paneļiem. Visapkārt sasārtušas, norūpējušās sejas… es sāku klepot, sazvejos uz sāniem, uzslienos no savas sēdvietas. Pārējie skumji krata galvu. Neviens nepastiepj roku. Neviens necenšas mani aizturēt. Pārāk bīstami ir uzbāzties tādam, ko apsēdis pasažieris. Pastāv liela iespēja, ka turpat tuvumā glūn vēl kāds bezķermeņa pasažieris, lūkodamies pēc piemērotas čaulas. Tāpēc no manis izvairās. Es izeju no ēkas.

Un pēc tam?

Es sēžu savā istabā šai drūmajā piektdienas rītā, ēdu olu kulteni un mēģinu atjaunot atmiņā trīs zaudētās naktis.

Protams, tas ir neiespējami. Gūstniecības laikā prāts un apziņa nepārtrauc darboties, taču pēc pasažiera aiziešanas zūd gandrīz visas atmiņas. Paliek tikai niecīgas nogulsnes, tādi kā neskaidru, rēgainu atjausmu miglaini nospiedumi. Apsēstais pēc tam nekad vairs nav gluži tas pats cilvēks, kas agrāk; kaut arī viņš nespēj atsaukt atmiņā savu pārdzīvojumu detaļas, tie viņu gluži nemanāmi pārveido.

Pūlos atcerēties.

Sieviete? Jā: uz cigarešu galiem ir lūpu krāsa. Tātad sekss — tepat, manā istabā. Jauna? Veca? Blondīne? Tumšmate? Viss pagaisis kā miglā. Un kā izturējās mans pasažiera pārņemtais ķermenis? Vai es biju labs mīlētājs? Kad piederu pats sev, es cenšos tāds būt. Turos labā formā. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā es vēl varu izturēt trīs tenisa setus vienā vasaras pēcpusdienā un nenolūst. Varu iekvēlināt sievieti un dāvāt tai to, kas sievietei pienākas. Tā nav lielība, tikai konstatējums. Katram no mums ir savas spējas un prasmes. Tādas ir manējās.

Taču pasažieri, kā esmu dzirdējis, mēdzot ļauni izklaidēties, apvēršot ačgārni jebkādas cilvēku prasmes. Varbūt mans vajātājs uzjautrinājās, sagādādams man sievieti un pēc tam likdams man ciest ar viņu atkārtotas neveiksmes?

Šī doma man gauži nepatīk.

Mans prāts pakāpeniski noskaidrojas. Centrālā kompjūtera piedāvātās zāles sāk strauji iedarboties. Paēdu, noskujos, nostājos zem vibratora un stāvu, līdz āda kļūst tīra. Izdaru rīta rosmi. Vai pasažieris trešdienas un ceturtdienas rītā lika manam ķermenim vingrot? Droši vien ne. Jāatgūst zaudētais. Esmu jau tuvu pusmūžam, un zaudēto tonusu nav tik vienkārši atjaunot.

Divdesmit reizes aizskaru kāju pirkstus, nesaliekdams ceļus.

Pēc kārtas vēzēju kājas gaisā.

Noguļos uz vēdera un izpildu balstu uz rokām, saliekdams un iztaisnodams elkoņus.

Ķermenis darbojas, par spīti iepriekšējo dienu nolaidībai. Šis man ir pirmais pacilātības brīdis kopš atmošanās — dzīvīguma apjauta ķermenī, apziņa, ka tā spars tomēr nav zudis.

Tagad man visvairāk gribas ieelpot svaigu gaisu. Aši saģērbjos un dodos ārā. Šodien nav nekādas vajadzības zvanīt uz darbu. Tur zina, ka mani kopš otrdienas pēcpusdienas apsēdis pasažieris, bet viņiem nav jāzina, ka piektdien agri no rīta tas mani palaidis vaļā. Šodien man būs brīvdiena. Pastaigāšos pa pilsētas ielām, izstaipīšu kaulus, mēģināšu savam ķermenim atlīdzināt par to, ko tas bijis spiests pārciest.

Ieeju liftā. Nobraucu piecdesmit stāvus lejup. Izeju ārā, un mani apņem drūma decembra diena.

Visapkārt slejas Ņujorkas debesskrāpji.

Pa ielu straumēm plūst mašīnas. Vadītāji pie stūres ir tramīgi un nervozi. Nekad nevar zināt, kurā brīdī kāds pasažieris apsēdīs blakus braucošās mašīnas vadītāju, un ķermeņa pārtveršanas brīdī cilvēks vienmēr īslaicīgi zaudē koordinācijas spējas. Šādā veidā jau daudzi uz ielām un šosejām zaudējuši dzīvību — tikai nekad tie nažieri.

Esmu sācis iet uz priekšu bez noteikta mērķa. Šķērsoju Četrpadsmito ielu un soļoju ziemeļu virzienā, klausīdamies elektrisko motoru slāpēti sparīgajā dūkoņā. Redzu, kā pa ielu saraustītiem lēcieniem virzās kāds zēns, un saprotu, ka viņš ir apsēsts. Piektās un Divdesmit septītās ielas krustojumā man pretī nāk korpulents turīga izskata kungs ar šķībi sagriezušos kaklasaiti, un no mēteļa kabatas viņam rēgojas šārīta Wall Street Journal eksemplārs. Viņš muļķīgi ķiķina. Izbāž mēli. Apsēsts. Apsēsts. Es pagriežu viņam ceļu. Iedams straujā solī, nonāku pie apakšzemes pārejas, pa kuru satiksme zem Trīsdesmit ceturtās ielas virzās uz Kvīnzas pusi, un mirkli apstājos, ieraudzījis ietves malā ķildojamies divas jaunas meitenes. Viena no viņām ir nēģeriete. Viņas acis ir ieplestas šausmās. Otra stumj viņu arvien tuvāk aizsargtrcliņiem. Apsēsta. Taču pasažierim nav padomā slepkavība, tikai izprieca. Nēģeru meitene tiek palaista vaļā, nokrīt un drebēdama saraujas čokurā. Tad viņa pielec kājās un metas bēgt. Otra meitene iebāž sev mutē garu, mirdzošu matu šķipsnu un sāk to košļāt; izskatās, ka viņa mostas. Viņas skatiens ir truls un aizplīvurots.

Es novēršu acis. Neklājas vērot, kā otrs cietējs atgūstas no pasažiera tvēriena. Apsēstajiem ir sava morāle; šais drūmajos laikos mums radušies daudzi jauni, nerakstīti, bet vispārēji likumi.

Es steidzos tālāk.

Kurp es tik strauji dodos? Esmu jau nogājis vairāk nekā jūdzi. Gluži tā, it kā man galvā joprojām mājotu pasažieris, kas mani izrīko. Taču es zinu, ka tā tas nav. Vismaz šajā brīdī es esmu brīvs.

Vai varu būt par to drošs?

Cogito, ergo sum vairs nav spēkā. Mēs turpinām domāt pat tad, kad esam apsēsti, un dzīvojam mēmā izmisumā, nespēdami mainīt savu rīcību, lai cik tā atbaidoša, lai cik tā postoša pašam sev. Esmu pārliecināts, ka protu atšķirt apsēstības stāvokli no tiem brīžiem, kad esmu brīvs. Bet varbūt tā nemaz nav. Varbūt mani ir apsēdis kāds īpaši velnišķs pasažieris, kurš mani nemaz nav atstājis, tikai atkāpies tālāk smadzenītēs, radīdams manī brīvības ilūziju un vienlaikus slepeni bīdīdams mani pretī kaut kādam paša izraudzītam mērķim.

Vai mēs vispār jebkad esam baudījuši kaut ko vairāk par brīvības ilūziju?

Tomēr doma, ka varbūt esmu apsēsts, pats to neapjauzdams, ir ļoti nomācoša. Jūtu, ka esmu viscaur nosvīdis, un tas nav tikai no soļošanas. Apstājies! Apstājies tepat! Kāpēc tev jāiet uz priekšu? Tu esi nonācis līdz Četrdesmit otrajai ielai. Te atrodas bibliotēka. Neviens tevi nedzen tālāk. Apstājies uz brītiņu, es sev saku! Pasēdi uz bibliotēkas kāpnēm un atpūties!

Apsēžos uz aukstā akmens pakāpiena un iegalvoju sev, ka esmu to darījis aiz paša brīvas gribas.

Bet vai tā ir? Mūžsenā problēma — brīva griba pret nolemtību savā viskroplīgākajā izpausmes veidā… Nolemtība, determinisms vairs nav filozofiska abstrakcija, bet salti, sveši taustekļi, kas ieslīd pa galvaskausa šuvēm. Pasažieri ieradās šeit pirms trim gadiem. Kopš tā laika esmu bijis apsēsts piecas reizes. Mūsu pasaule kļuvusi pavisam citāda. Taču mēs esam pielāgojušies pat šādiem apstākļiem. Esam pielāgojušies. Mums izveidojušies savi morāles likumi. Dzīve turpinās. Valdības valda, likumdevēji apspriežas, biržas kārto darījumus tāpat kā agrāk, un mēs esam atraduši paņēmienus, kā kompensēt neparedzētos postījumus. Tas ir vienīgais, ko varam darīt. Kas cits mums atliek? Padoties un saļimt? Mums pretī stāv ienaidnieks, ar kuru nespējam cīnīties; labākajā gadījumā varam stāties pretī ar izturību. Tā nu mēs cenšamies izturēt.

Akmens pakāpieni strāvo saltumu manā ķermenī. Decembrī te mēdz sēdēt tikai retais.

Iegalvoju sev, ka esmu nogājis šo garo gabalu pats aiz savas brīvas gribas, ka esmu apstājies pats aiz savas brīvas gribas, ka manās smadzenēs šobrīd nevalda neviens pasažieris. Varbūt. Varbūt. Nespēju pieļaut domu, ka pašlaik neesmu brīvs.

Vai varētu būt, es sevī prātoju, ka pasažieris atstājis manī kādu ilgstošas iedarbības komandu? Ej uz to un to vietu, apstājies tur un tur? Arī tas ir iespējams.

Es palūkojos apkārt uz pārējiem, kuri sēž uz bibliotēkas kāpnēm.

Kāds vecs vīrs sēž, paklājis sev apakšā avīzi, un truli raugās tālumā. Gadus trīspadsmit vecs zēns ar plati ieplestām nāsīm. Tukla sieviete. Vai viņi visi ir apsēsti? Tā vien šķiet, ka es šodien esmu nemitīgā pasažieru ielenkumā. Jo ilgāk pētu apsēstos, jo ciešāk nostiprinās mana pārliecība, ka vismaz šobrīd esmu brīvs. Pirms pēdējā uzbrukuma es baudīju brīvību veselus trīs mēnešus. Stāsta, ka daži cilvēki gandrīz nekad neesot brīvi. Pēc viņu ķermeņiem esot liels pieprasījums, un viņi pazīstot tikai retus, īslaicīgus brīvības brīžus; te diena, te nedēļa, te viena stunda. Mums nav izdevies noteikt, cik daudz pasažieru ir pārņēmuši mūsu pasauli. Varbūt viņu ir miljo­niem. Varbūt tikai pieci. Kas zina?

No pelēkajām debesīm sāk virmot sniega plēksnes. Centrālais kompjūters teica, ka nokrišņi šodien neesot gaidāmi. Vai viņi šorīt būtu apsēduši arī Centrālo kompjūteru?

Un tad es ieraugu meiteni.

Viņa sēž ieslīpi no manis, piecus pakāpienus augstāk un simt pēdas attālāk, melnie svārki ir savilkušies virs ceļiem un atsedz glītas kājas. Viņa ir jauna. Viņas mati ir dzidrā kastaņbrūnā tonī. Acu krāsa ir gaiša, bet no šī attāluma es nevaru īsti pateikt, kāda tā ir. Viņa ir vienkārši ģērbusies. Viņai jābūt jaunākai par trīsdesmit gadiem. Viņai mugurā ir tumši zaļš mētelis, un lūpu krāsa ir violetā tonī. Viņai ir pilnīgas lūpas, taisns, grieķisks deguns un rūpīgi izveidotas uzacis.

Es viņu pazīstu.

Esmu pavadījis ar viņu savā istabā trīs pēdējās naktis. Tā ir viņa. Apsēsta būdama, viņa atnāca pie manis, un, apsēsts būdams, es gulēju ar viņu. Jūtos par to pārliecināts. Atmiņu plīvurs pašķiras, un es redzu viņas kailo augumu savā gultā.

Kā tas iespējams, ka es atceros?

Šī izjūta ir pārāk spēcīga, lai būtu tikai ilūzija. Acīmredzot tas ir kaut kas tāds, ko man neizdibināmu iemeslu dēļ atļauts atcerēties. Un es atceros vēl vairāk. Atceros viņas klusinātās sajūsmas elsas. Zinu, ka mans ķermenis šīs trīs naktis nav mani pievīlis un es neesmu sagādājis viņai vilšanos.

Un ir vēl kas. Atmiņas par viļņojošām mūzikas skaņām, jaunības smarža viņas matos, koku šalkoņa ziemas ainavā. Kaut kā neizprotami viņa atsauc man atmiņā jaunības nevainīgo laiku, to laiku, kad biju jauns un meitenes šķita noslēpums, kad dzīvi piepildīja viesības, dejas, silts maigums un slepenība.

Kāds spēks mani vilktin velk pie viņas.

Arī šajās lietās ir sava etiķete. Ir netaktiski tuvoties tam, kuru esi saticis, būdams apsēsts. Šāda tikšanās nedod nekādas privilēģijas, un svešinieks paliek svešinieks, lai ko abi būtu darījuši un runājuši savas negribētās tikšanās laikā.

Un tomēr kaut kas mani velk pie viņas.

Kāpēc es pārkāpju aizliegumu? Kāpēc tik rupji ignorēju etiķeti? Nekad agrāk neesmu tā darījis. Esmu pedantiski ievērojis visus nerakstītos likumus.

Tomēr tagad es pieceļos un dodos pa savu pakāpienu uz viņas pusi, līdz nonāku tieši zem viņas, tad paskatos augšup, un viņa automātiski savelk kopā potītes un ceļgalus, kā apjauzdama, ka sēž pārāk vaļīgā pozā. No šīs kustības es saprotu, ka viņa vairs nav apsēsta. Mūsu skatieni sastopas. Viņas acis ir pelēcīgi zaļas. Viņa ir skaista, un es

cenšos atminu dziļumos uztaustīt vēl kādu mirkli no mūsu tuvības.

Pakāpjos vairākus pakāpienus augstāk un nostājos viņas priekšā.

— Sveiki! — es saku.

Viņa vienaldzīgi paskatās uz mani. Acīmredzot neatceras un nepazīst. Viņas skatiens ir aizplīvurots, kā bieži mēdz būt tūlīt pēc pasažiera aiziešanas. Savilkusi lūpas, viņa nomēro mani ar atturīgu skatienu.

—   Sveiki! — viņa vēsi atbild. — Šķiet, ka es jūs nepazīstu.

—   Jums taisnība. Nepazīstat. Bet man ir tāda sajūta, ka jums šobrīd negribas būt vienai. Un man ir tieši tāpat. — Ar skatienu cenšos viņu pārliecināt, ka man nav nekrietnu nolūku. — Redziet, snieg, — es saku. — Mēs varētu sameklēt kādu siltāku vietu. Es labprāt parunātos ar jums.

— Par ko?

— Aiziesim kaut kur, un es jums pateikšu. Mani sauc Čārlzs Rots.

— Helēna Mārtiņa.

Viņa pieceļas kājās. Vēsā atturība viņā vēl nav zudusi, un viņas izturēšanās pauž aizdomas un neveiklības sajūtu. Tomēr viņa ir ar mieru nākt man līdzi. Tā ir laba zīme.

— Vai vēl ir pārāk agrs, lai mēs iedzertu kādu glāzi? — es jautāju.

— Nezinu. Man nav ne jausmas, cik pašlaik pulkstenis.

— Ir priekšpusdiena.

— Šā vai tā, iedzersim, — viņa nosaka, un mēs abi pasmaidām.

Ieejam kokteiļu bārā ielas viņā pusē. Sēdēdami pustumsā viens

otram pretī, mēs malkojam dzērienus — viņa ruma un citronsulas kokteili, es asiņaino Mēriju. Viņa sāk justies drusku brivāk. Jautāju pats sev, ko īsti gribu no viņas. Protams, patiku, ko sniedz viņas sabiedrība. Vai gultā? Bet to es esmu jau baudījis trīs naktis no vietas, lai gan viņa to nezina. Es gribu vēl kaut ko. Kaut ko vairāk. Bet ko īsti?

Viņas acis ir pieplūdušas asinīm. Iepriekšējās trīs naktis viņa ir maz gulējusi.

— Vai tas jums bija ļoti nepatīkami? — es jautāju.

— Kas?

— Pasažieris.

Viņa saraujas kā pātagas cirtienu saņēmusi. — Kā jūs zināt, ka man bijis pasažieris?

— Zinu.

— Par to neklājas runāt.

—   Es esmu cilvēks bez aizspriedumiem, — es atbildu. — Mans pasažieris atkāpās kaut kad pagājušā naktī. Biju apsēsts kopš otrdienas.

—  Manējais aizgāja laikam pirms pāris stundām. — Viņas vaigi ir pietvīkuši. Šādi runāt ir liela pārdrošība. — Biju apsēsta kopš pirmdienas vakara. Šī man bija piektā reize.

— Man tāpat.

Brīdi mēs spēlēdamies virpinām glāzes pirkstos. Tuvības izjūta starp mums aug gandrīz bez vārdiem. Mūsu nesenie pārdzīvojumi ar pasažieriem mūs vieno, kaut arī Helēna nezina, cik tuvi esam bijuši šo pārdzīvojumu laikā.

Atkal runājamies. Viņa ir skatlogu dekoratore. Dažus kvartālus tālāk viņai ir neliels dzīvoklītis. Viņa dzīvo viena. Viņa vēlas zināt, ar ko nodarbojos es. — Analizēju vērtspapīrus, — es saku. Viņa pasmaida. Viņai ir nevainojami, glīti zobi. Pasūtām vēl katrs pa dzēriena glāzei. Tagad man vairs nav ne mazāko šaubu, ka tieši šī meitene bija pie manis, kad biju apsēsts.

Manī sāk briest cerību sēkliņa. Laimīga sagadīšanās savedusi mūs atkal kopā tik drīz pēc neapzinātās tikšanās un šķiršanās. Un laimīga sagadīšanās paglabājusi manā atmiņā dažas drumslas šī neapzinātā sapņa.

Mums ir bijis kaut kas kopīgs, lai arī nezinām, kas, un tam jābūt kaut kam sevišķam, ja jau manī saglabājušies tik dzīvi atmiņu iespaidi, — un tagad es gribu tuvoties viņai apzināti, ar skaidru prātu, pats būdams noteicējs pār sevi, un atjaunot mūsu attiecības, darīt tās īstas. Tā nav pieņemts, jo es grasos izmantot privilēģijas, kuras man nepienākas, kuras radījusi vienīgi pasažieru neilgā klātbūtne mūsos. Un tomēr man viņa ir vajadzīga. Es viņu gribu.

Izskatās, ka arī viņa jūt vajadzību pēc manis, pat nezinādama, kas. esmu. Tomēr bailes viņu attur.

Es savukārt baidos viņu izbiedēt, tāpēc necenšos pārāk strauji izrādīt savu vēlēšanos. Varbūt viņa tagad aizvedīs mani pie sevis, varbūt arī ne, taču es to nelūdzu. Iztukšojam glāzes. Norunājam rīt atkal satikties uz bibliotēkas kāpnēm. Mana roka ātri pārslīd viņas plaukstai. Nākamajā brīdī viņa ir projām.

Tonakt es piesmēķēju trīs pelnu traukus. Vēl un vēlreiz apsveru, vai ir prātīgi šādi izturēties. Kāpēc es nevarētu likt viņu mierā? Man nav tiesību viņai sekot. Tādā pasaulē, kāda tagad ir kļuvusi mūsējā, pats gudrākais ir turēties katram par sevi.

Un tomēr, kad vien domāju par viņu, tūlīt iesmeldzās pusapjaustu atmiņu drumslas. Uzpeld un aizslīd zaudēto iespēju neskaidrie zibšņi, meiteņu smiekli kāpnēs un otro stāvu gaiteņos, zaglīgi skūpsti, tējas un tortes garša. Atceros meiteni ar orhidejas ziedu matos, atceros citu ar vizuļiem izšūtu kleitu, vēl citu ar bērna seju un sievietes skatienu acīs, un viss tas bijis tik sen, viss zudis, viss pagājis… un tad es sev saku: šoreiz es neļaušu tam zust, neļaušu viņu man atņemt.

Pienāk rīts — rāms sestdienas rīts. Dodos atkal uz bibliotēku, īsti necerēdams meiteni tur sastapt, taču viņa ir tur, uz kāpnēm, un, ieraugot viņu, es jūtos kā atpestīts. Meitene izskatās tramīga un noraizējusies, acīmredzot maz gulējusi un daudz domājusi. Ejam kopā uz priekšu pa Piekto avēniju. Viņa ir man pavisam tuvu, tomēr neturas man pie elkoņa. Viņas soļi ir strauji, satraukti un nervozi.

Man gribētos sacīt: iesim uz tavu dzīvokli, nevis uz kokteiļu bāru. Šajos laikos jārīkojas ātri, kamēr vien esam brīvi. Taču es zinu, ka tā būtu kļūda, un ne jau tikai no taktikas viedokļa. Primitīva steiga var izrādīties liktenīga; varbūt tā atnestu man ikdienišķu uzvaru, kas būtībā slēpj sevī notrulinošu sakāvi. Šā vai tā, viņas noskaņojums neko daudz nesola. Es skatos uz viņu, domādams par stīgu iastrumentu mūziku un krītošām sniegpārslām, bet viņa lūkojas pelēkajās debesis.

—  Man ir tāda sajūta, ka viņi mani nemitīgi novēro, — viņa saka. — Kā plēsīgi putni, kas riņķo virs galvas un gaida, gaida… Gatavi ik brīdi mesties virsū.

—  Bet pastāv taču iespēja turēties viņiem pretī. Mēs varam tvert kaut vai neilgus dzīves mirkļus, kamēr viņi neskatās uz mums.

— Viņi vienmēr skatās.

—  Nē, — es apgalvoju. — Tik daudz viņu nevar būt. Reizēm viņi skatās uz citu pusi. Un tikmēr divi cilvēki var satikties un mēģināt dot viens otram savu siltumu.

—   Bet kāda tam jēga?

—   Jūs esat pārāk pesimistiska, Helēna. Reizēm viņi atstāj mūs mierā mēnešiem ilgi. Mums ir savas iespējas. Mums ir iespējas dzīvot.

Tomēr man neizdodas salauzt viņas baiļu čaulu. Viņu stindzina pasažieru tuvums, un viņa neuzdrīkstas ļaut vaļu nekādām nopietnām jūtām, baidīdamās, ka mocītāji var izraut ilgoto no rokām. Esam nonākuši līdz viņas mājai, un es ceru, ka viņa varbūt atmaigs un aicinās mani līdzi. Mirkli viņa svārstās, taču šis mirklis ir īss: viņa saņem manu roku abās savējās un pasmaida, tad smaids izdziest un viņa ir prom, un gaisā kavējas vienīgi viņas vārdi: — Satiksimies rīt atkal pie bibliotēkas! Pusdienlaikā.

Eju viens savu garo, nemīlīgo ceļu uz mājām.

Šajā naktī mani pārņem kaut kas no viņas pesimisma. Šķiet bezcerīgi mēģināt kaut ko tvert, kaut ko glābt. Vēl vairāk: ir nekrietni no manas puses viņu meklēt, ir kauns piedāvāt nedrošu mīlu, kad pats neesmu brīvs. Šajā pasaulē, es sev saku, mums jāturas citam no cita pa gabalu, lai nenodarītu kādam pāri, kad svešais spēks mūs sagrābs savā varā.

Nākamajā dienā es neaizeju ar viņu tikties.

Tā ir vislabāk, es sev iegalvoju. Man nav tiesību staigāt viņai pakaļ. Iedomājos, kā viņa sēž uz bibliotēkas kāpnēm un prāto, kāpēc es kavējos, kļūst nervoza, nepacietīga, pēc tam saskaišas. Viņa būs dusmīga, ka neesmu atnācis, taču dusmas pāries, un viņa itin drīz mani aizmirsīs.

Pienāk pirmdiena. Es atgriežos darbā.

Protams, par manu prombūtni neviens neieminas. It kā es nemaz nebūtu kavējis darbu. Šorit tirgus kūsāt kūsā. Darbs prasa visu uzmanību, un tikai pirms pusdienlaika es atkal iedomājos par Helēnu. Bet, līdzko esmu par viņu iedomājies, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Man jādomā par savu gļēvumu, kas lika viņu pievilt. Par sestdienas nakts bērnišķo ļaušanos melnajām iedomām. Kāpēc tik bezdarbīgi padoties liktenim? Kāpēc pakļauties? Tagad es gribu Cīnīties, izkarot kādu drošības riekšavu par spīti bēdīgajām izredzēm. Man ir cieša pārliecība, ka tas iespējams. Galu galā var taču būt, ka pasažieri mūs abus nekad vairs neaiztiek. Un viņas acumirklīgais smaids sestdien pie mājas durvīm, īsais kvēles stariņš acis — tam taču vajadzēja mani pārliecināt, ka viņā aiz baiļu sienas mīt tādas pašas cerības. Viņa gaidīja, lai es pirmais rādu ceļu. Turpretī es paliku sēžam mājās.

Pusdienlaikā es dodos uz bibliotēku, pārliecināts, ka gājiens būs veltīgs.

Tomēr viņa ir tur. Viņa staigā turp atpakaļ pa pakāpieniem, un vējš plandās ap slaido augumu. Es pieeju viņai klāt.

Viņa brīdi klusē. — Sveiks, — viņa beidzot saka.

— Piedod man par vakardienu!

— Es tevi ilgi gaidīju.

Paraustu plecus. — Es izdomāju, ka nav jēgas nākt šurp. Bet pēc tam atkal pārdomāju.

Viņa mēģina izskatīties dusmīga. Taču es redzu, ka viņa priecājas, mani atkal redzot, — un kāpēc gan citādi viņa šodien būtu nākusi šurp? Viņa neprot apslēpt iekšēju prieku. Arī es ne. Pamāju uz kokteiļu bāru pāri ielai.

— Vai citrona kokteili ar rumu? — es vaicāju. — Par izlīguma zīmi?

— Labi.

Šodien bārs ir pilns, bet mēs atrodam atsevišķu nišu. Viņas acīs ir neparasts gaišums, ko agrāk neesmu redzējis. Jūtu, ka barjera viņā pamazām drūp.

— Tu vairs tik ļoti nebaidies no manis, Helēna, — es saku.

—  Es nekad neesmu baidījusies no tevis. Baidos no tā, kas var notikt, ja mēs ļausimies riskam.

— Nevajag. Nebaidies!

—  Es cenšos nebaidīties. Bet reizēm viss šķiet tik bezcerīgs. Kopš ieradās viņi…

— Mēs tomēr varam mēģināt dzīvot paši savu dzīvi.

— Varbūt.

—   Mums tas jādara. Noslēgsim līgumu, Helēna. Vairs nekādu drūmu domu! Nekādu raižu par visām tām briesmām, kas varētu notikt. Norunāts?

Klusuma brīdis. Tad manai rokai uzgulst vēsa plauksta.

— Labi.

Mēs iztukšojam glāzes, un es pasniedzu savu kredītkarti, lai samaksātu, tad izejam ārā. Man gribētos, lai viņa saka — aizmirsti šopēcpusdien savu darbu un nāc man līdzi! Tagad ir skaidrs, ka viņa mani tikpat reiz aicinās pie sevis, un labāk agrāk nekā vēlāk.

Mēs noejam vienu kvartālu. Viņa neko nesaka. Es jūtu viņas iekšējo cīņu un gaidu, ļaudams, lai šī cīņa noved pie mērķa bez manas iejaukšanās. Noejam vēl vienu kvartālu. Viņas roka turas man elkonī, taču viņa runā tikai par savu darbu, par laiku, un tā ir saruna no attāluma, pieklājības saruna. Pie nākamā stūra viņa apsviežas atkal uz kokteiļa bāra pusi, ar muguru pret savām mājām. Cenšos būt pacietīgs.

Tagad man vairs nav viņa jāsteidzina, es sev saku. Viņas ķermenis man nav noslēpums. Mūsu attiecības sākušās ačgārni, ar fizisko saskarsmi papriekšu; tagad vajadzīgs laiks, lai nonāktu atpakaļ pie grūtākā posma, ko daži dēvē par mīlestību.

Taču viņa, protams, nezina, ka mēs esam šādi iepazinuši viens otru. Vējš pūš mums sejā sniegpārslu vērpetes, un dzeldīgais aukstums kaut kādi sakāpina manī godīguma izjūtu. Es zinu, kas man jāsaka. Man jāatsakās no savas negodīgās priekšrocības.

Es viņai saku: — Pagājušajā nedēļā, Helēna, kamēr es biju apsēsts, pie manis istabā bija meitene.

— Kāpēc par to vajag runāt?

— Vajag, Helēna. Tā meitene biji tu.

Viņa apstājas. Pagriežas pret mani. Cilvēki steidzas pa ielu mums garām. Viņas seja ir pavisam bāla, un vaigos arvien tumšāki iekvēlojas sarkani laukumiņi.

— Tas nebūt nav jocīgi, Čārlz.

—  Es nedomāju jokot. Tu biji pie manis no otrdienas vakara līdz piektdienas rītam.

— Kā tu to vari zināt?

—  Zinu. Es zinu. Šīs atmiņas ir skaidras. Tās nez kāpēc neizgaist, Helēn. Es redzu visu tavu augumu.

— Izbeidz, Čārlz!

—    Mums kopā bija ļoti labi, — es saku. — Mēs droši vien iepriecinājām savus pasažierus, jo bijām lieliski. Un, ieraugot tevi vēlreiz, es jutos kā cilvēks, kas mostas no sapņa un atklāj, ka šis sapnis ir īstenība — meitene ir tepat…

— Nē!

— Iesim uz tavu dzīvokli un sāksim visu no jauna!

—  Tu tīšām izturies piedauzīgi, — viņa saka, — un es nesaprotu, kāpēc, jo nebija nekādas vajadzības visu sabojāt. Varbūt es tiešām biju pie tevis, varbūt nebiju, bet tu to nevari zināt, un, ja arī zinātu, tad par to vajadzētu klusēt, un…

—  Tev ir dzimumzīmīte centa lielumā, — es saku, — apmēram trīs collas zem kreisās krūts.

Viņa iešņukstas un turpat uz ielas metas man virsū. Garie, sudrabotie nagi ieķeras man sejā. Viņa sit man ar dūrēm. Es viņu cieši satveru un mēģinu savaldīt. Viņa apstrādā mani ar ceļgaliem. Neviens nepievērš mums uzmanību; garāmgājēji domā, ka esam apsēsti, un novēršas. Viņu pārņēmis nevaldāms niknums, bet es aptveru viņu ar rokām kā ar metāla stīpām, tā ka viņa var tikai elsot un cirst kājas pret zemi, bet viņas augums ir cieši piespiests man klāt. Viņa ir saspringusi un izmisuma pārņemta.

Klusā, pārliecinošā balsī es saku: — Mēs viņus pieveiksim, Helēna! Mēs pabeigsim to, ko viņi iesāka. Neuzbrūc man! Es zinu, tā ir tikai laimīga nejaušība, ka es tevi atceros, bet ļauj man iet tev līdzi, un es pierādīšu, ka mēs esam radīti viens otram.

—   Laid mani…

—    Lūdzu! Lūdzu! Kāpēc lai mēs kļūtu ienaidnieki? Es tev negribu darīt pāri. Es tevi mīlu, Helēna! Vai atceries, kā mēs bērnu dienās spēlējām mīlestību? Vismaz es tā darīju — un droši vien arī tu. Sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā. Čuksti, slepenība — viss viena liela rotaļa, un mēs paši to zinājām. Bet tagad rotaļa beigusies. Mēs nevaram atļauties ķircināties un bēgt. Mums ir tik maz laika, kad esam brīvi, — mums jāuzticas, jāatklāj sevi…

— Tā nedrīkst!

— Tas ir muļķīgi. Mums taču nav jāizdabā nejēdzīgai paražai, kas liek diviem pasažieru kopā savestiem cilvēkiem vairīties vienam no otra. Helēna… Helēna…

Kaut kas manā balsī izlaužas cauri viņas pretestībai. Viņa pārstāj cīnīties. Saspringtais augums atslābst. Viņa paskatās manī, un asarainā seja atmaigst, acu skatiens atvilgst.

— Uzticies man! — es saku. — Uzticies man, Helēna!

Viņa brīdi svārstās. Tad sejā iemirdzas smaids.

Tajā mirklī es sajūtu pakausī piepešu saltumu, itin kā cauri kaulam izslīdētu tērauda adata. Es sastingstu. Manas rokas noslīd gar sāniem, īsu brīdi peldu nebūtībā, un, kad migla izklīst, viss ir pārvērties.

— Čārlz? — viņa iesaucas. — Cārlz!

Viņa paceļ sažņaugtās dūres pie mutes un gandrīz iekožas tajās. Es pagriežos, nepievērsdams viņai uzmanību, un dodos atpakaļ uz kokteiļu bāru. Vienā no priekšējām nišām sēž jauns vīrietis. Viņa tumšie mati ir ieziesti ar pomādi, vaigi gludi noskūti. Mūsu acis sastopas.

Es apsēžos. Viņš pasūta dzērienus. Mēs nesarunājamies.

Mana roka nolaižas uz viņa plaukstas un tur paliek. Viesmīlis, pasniegdams glāzes, nikni pablenž caur pieri, bet neko nesaka. Mēs nesteidzīgi izdzeram kokteiļus un noliekam tukšās glāzes uz galda.

— Iesim! — jaunais cilvēks man saka.

Un cs viņam sekoju.

Vonda Makintaira (Vonda Mclntyre, 1948) ir vienīgā sieviete — rakstniece, kas pārstāvēta šajā krājumā, bet tā ir tikai sakritība, nevis apzināta šī dzimuma diskriminēšana. Tā neliecina arī par sievietēm fantastēm piešķirto godalgu daudzumu: no godalgotajiem darbiem, ko uzrakstījušas sievietes, varētu sastādīt ne vienu vien krājumu.

V. Makintaira Vašingtonas universitātē saņēmusi bakalaura grādu (ar izcilību) eksaktajās zinātnēs, bet savu izlaiduma darbu veikusi ģenētikas jomā. Tomēr, dzīves apstākļu spiesta, strādājusi gan par taustiņu perforatora operatori, gan par zirgu jāšanas instruktori, līdz beidzot pievērsās rakstniecībai. Viņas pirmais darbs publicēts 1969. g., bet pirmo ZF literāro godalgu — Nebula — 1973. g. saņēma par stāstu «Par Miglu un Zāli, un Smilti». Tā ir vīzija par post-tehnoloģijas pasauli, kur galvenā varone — jauna sieviete — ārstē slimnieku ar čūsku indes palīdzību.

V. Makintaira publicējas vadošajos ZF žurnālos — Analog Orbit, The Magazine of Fantasy and Science Fiction. Par romānu Dreamsnake viņa saņēma 1979. gada Nebula un Hugo godalgas.

Puisēns bija izbijies. Čūska viegli pieskārās viņa karstajai pierei. Aiz muguras stāvēja trīs pieaugušie, cieši saspiedušies kopā, un vēroja viņu ar bažīgām aizdomām, cenzdamies neizrādīt savas bailes, ko pauda tikai šaurās rieviņas ap acīm. Šie cilvēki baidījās no Čūskas tāpat kā no sava vienīgā bērna nāves. Šaudīgais apgaismojums telts puskrēslā vēl vairāk kāpināja satraukto noskaņu.

Bērna acis ar paplašinātajām zīlītēm izskatījās gandrīz melnas, un to skatiens bija tik aizplīvurots, ka Čūska nopietni baidījās par viņa dzīvību. Viņa noglauda zēna matus. Tie bija gari un ļoti gaiši, un spilgti izcēlās pret tumšo ādu, sausās šķipsnas nekārtīgi krita ap galvu. Ja Čūska būtu nokļuvusi šo cilvēku vidū pirms vairākiem mēnešiem, viņa tūlīt būtu pateikusi, ka zēns ir nopietni slims.

— Lūdzu, padodiet manu somu! — Čūska teica.

Viņas klusā balss iztrūcināja bērna vecākus. Varbūt tie bija gaidījuši kaut ko līdzīgu sīļa ķērcienam vai spīdīga rāpuļa šņācienam. SI bija pirmā reize, kad Čūska šo cilvēku klātbūtnē ierunājās. Līdz šim viņa bija tikai noraudzījusies, kā šie trīs cilvēki atnāk un pa gabalu vēro viņu, sačukstēdamies par viņas nodarbošanos un par viņas jaunību; kad tie beidzot saņēmās un lūdza viņas palīdzību, Čūska bija tikai noklausījusies un pamājusi ar galvu. Varbūt tie bija domājuši, ka viņa ir mēma.

Jaunais, gaišmatainais vīrietis paņēma viņas somu. Sniegdams to Čūskai, viņš centās to turēt tālāk no sevis; viņa elpa bija sekla un ātra un nāsis raustījās, jaušot vieglo muskusa smaržu karstajā tuksneša gaisā. Čūska jau gandrīz bija pieradusi pie šādas nedrošas, neveiklas izturēšanās — tādu gadījās redzēt ļoti bieži.

Kad Čūska pastiepa roku, jaunais vīrietis atrāvās atpakaļ un palaida somu vaļā. Čūska strauji saliecās uz priekšu un tik tikko paguva to saķert, tad saudzīgi nolika to uz filca grīdas un pārmetoši paskatījās vīrietī. Pārējie divi — vīrs ar sievu — piesteidzās viņam klāt un ar pieskārieniem centās kliedēt jaunā cilvēka izbīli. — Viņam reiz iekoda čūska, — teica tumšmatainā, glītā sieviete. — Viņš tik tikko nenomira. — Balss tonis nepauda atvainošanos, tikai aizbildinājumu.

—  Piedošanu! — izgrūda jaunais vīrietis. — Tā taču ir… — Viņš izdarīja neveiklu rokas kustību; viss viņa augums drebēja, un viņš ar redzamu piepūli centās apvaldīt baiļu izpausmes. Čūska pameta skatienu uz savu plecu, pār kuru jau iepriekš bija jutusi slīdam kaut ko vieglu un kustīgu. Sīks čūskulēns, tievs kā bērna pirksts, līda viņai gar kaklu, palaikam pabāzdams savu šauro galviņu starp viņas īsajām, melnajām cirtām. Nesteidzīgi šaudīdams mēli — ārā, augšup, lejup, — tas pētīja gaisu, iepazīdams un izgaršodams apkārtējās smaržas. — Tā ir tikai Zāle, — Čūska sacīja. — Tā jums neko nevar nodarīt. — Ja čūskulēns būtu lielāks, tas varētu izbiedēt: tā augums bija bāli zaļš, bet zvīņas ap muti sarkanas, it kā tas nupat būtu ieturējis plēsīga dzīvnieka maltīti. Patiesībā tas bija ļoti tīrīgs un kārtīgs radījums.

Bērns iešņukstējās. Sāpju^ kunkstus viņš apspieda sevī; varbūt lielie viņam iestāstījuši, ka Čūskai raudāšana nepatiks. Viņa juta vienīgi nožēlu, ka šie cilvēki liedz sev tik vienkāršu iespēju atvieglot bailes. Čūska novērsās no pieaugušajiem — to pārbīlis viņu gan skumdināja, taču viņa nevēlējās tērēt laiku, lai pārliecinātu tos, ka šādai attieksmei nav nekāda pamata. — Nebaidies, — viņa sacīja zēnam. — Zāle ir gluds, sauss un mīlīgs radījums, un, ja es atstātu viņu tevi sargāt, pat nāve netiktu klāt pie tavas gultas. — Zāle ieritinājās viņas šaurajā, netīrajā delnā, un viņa pastiepa to uz bērna pusi.

—    Viegliņām patausti! — Puisēns pasniedzās un ar vienu pirkstgalu pieskārās gludi spīdīgajām zvīņām. Čūska juta, ka pat šī vienkāršā kustība prasa no zēna piepūli, tomēr viņš gandrīz pasmaidīja.

— Kā tevi sauc?

Viņš pameta ašu skatienu uz vecākiem, un tie beidzot piekrītoši pamāja. — Steivins, — viņš nočukstēja. Runāšanai viņam nepietika ne elpas, ne spēka.

—  Mani sauc Čūska, Steivin, un pēc neilga laiciņa, kaut kad uz rīta pusi, man vajadzēs tev nodarīt sāpes. īsu brīdi tu varbūt jutīsi asus dūrienus, un vairākas dienas tev smelgs visa miesa, bet pēc tam paliks labāk.

Zēns lūkojās viņā ar svinīgu nopietnību. Čūska redzēja, ka viņš saprot un baidās no tā, ko viņa darīs, taču bailes būtu lielākas, ja viņa melotu. Slimībai progresējot, sāpes zēnam noteikti bija pastiprinājušās, taču citi, šķiet, bija tikai centušies viņu mierināt un cerējuši, ka slimība vai nu pēkšņi pāries pati no sevis, vai arī atnesīs vieglu un ātru nāvi.

Čūska nolika Zāli zēnam uz spilvena un pievilka tuvāk savu somu. Slēdzis atvērās no viņas pieskāriena. Pieaugušie joprojām juta vienīgi bailes; tiem nebija pieticis ne laika, ne saprāta, lai rastu sevī ticību viņai. Sievietes vecums lika domāt, ka viņai bērnu vairs nebūs, un no vecāku skatieniem, slepenajiem pieskārieniem, raižpilnajām sejām Čūska saprata, ka šo savu vienīgo viņi ļoti mīl. Citādi arī nevarēja būt, ja viņi, šai zemē dzīvodami, izšķīrušies nākt pēc palīdzības pie Čūskas.

Bija jau iestājies vakara vēsums. No somas gausi izlīda Smilts, grozīdama galvu un šaudīdama mēli — izgaršodama smaržas, iepazīdama apkārtējo ķermeņu siltumu.

—    Vai tā ir…? — Vecākā vīrieša balss bija klusa un prātīgi apvaldīta, tomēr tajā jautās bailes, un Smilts tās sajuta. Tā atrāvās atpakaļ, pacēlās augšup uzbrukuma gatavībā un sāka klusi švīkstināt savu klaburu.

Čūska ierunājās, sakustinādama plaukstu un izstiepdama roku. Rāpuļa satraukums atslāba, un tas sāka vīties ap slaido locītavu, veidodams melnas un brūnas aproces. — Nē, — Čūska teica. — Jūsu bērns ir pārāk slims, lai Smilts viņam varētu palīdzēt. Es saprotu, ka tas ir grūti, bet centieties nomierināties. Jums tas šķiet briesmīgi, taču nekā citādi palīdzēt es nevaru.

Viņai vajadzēja mazliet sakaitināt Miglu, lai piedabūtu to izlīst no somas. Čūska paklaudzināja pa somu un beidzot pāris reižu iebakstīja dzīvniekam. Viņa sajuta slīdošu zvīņu izraisīto vibrāciju, un tad piepeši albīnā kobra sāka slīdēt ārā no somas. Tā kustējās strauji, tomēr izskatījās, ka tai nekad nebūs gala. Kobra atmetās atpakaļ un sacēlās augšup. Tās dvaša izplūda ašā šņācienā. Rāpuļa galva pacēlās vairāk nekā metru virs grīdas. Kobra izpleta savu plato kapuci. Pieaugušie aizmugurē šausmās ievaidējās, it kā dzeltenbrūnais briļļu zīmējums uz Miglas kapuces viņus būtu fiziski ievainojis. Čūska to neievēroja un sāka sarunāties ar lielo kobru, lai piesaistītu tās uzmanību: — Ek, tu! Negantais radījums! Gulsties, tev pienācis laiks nopelnīt pusdienas! Parunā ar šo bērnu un pieskaries viņam! Viņu sauc Steivins.

Migla lēnām nolaida kapuci un ļāva Čūskai sevi aizskart. Čūska stingri satvēra to aiz pakauša un pacēla tā, lai Migla skatītos uz Steivinu. Kobras sudrabotās acis uztvēra lampas dzelteno spīdumu. — Steivin, — Čūska teica, — tagad Migla tikai iepazīsies ar tevi. Es apsolu, ka šoreiz viņa tev pieskarsies pavisam maigi.

Tomēr Steivins nodrebēja, kad Migla pieskārās viņa vājajām krūtīm. Čūska neatlaida rāpuļa galvu, bet ļāva tās ķermenim slīdēt pāri zēna augumam. Kobra bija četras reizes garāka par Steivinu. Sametusies stingrās, baltās cilpās, tā slīdēja pāri zēna uztūkušajam vēderam un stiepās uz priekšu, virzīdama galvu pretī zēna sejai un pretodamās Čūskas roku tvērienam. Bezplakstu acis sastapās ar Steivina izbiedēto skatienu. Čūska pielaida kobru mazliet tuvāk.

Migla izgrūda mēli, lai garšodama iepazītu zēnu.

Jaunākajam vīrietim izlauzās aprauts, pakluss baiļu kliedziens. Steivins satrūkās, Migla atrāvās atpakaļ un atpleta muti, atsegdama indes zobus, un no rīkles tai izlauzās skaļš šņāciens. Čūska notupās, strauji izgrūzdama elpu. Acīmredzot ne vienmēr slimnieka piederīgos ārstēšanas laikā var atstāt tuvumā. — Jums jāiet ārā, — viņa klusi, bet noteikti sacīja. — Miglu izbiedēt ir bīstami.

— Es vairs ne…

— Atvainojiet! Jums jāpagaida ārpusē.

Varbūt jaunākais vīrietis, varbūt pat sieviete būtu cēluši nepamatotus iebildumus un uzdevuši viegli atbildamus jautājumus, taču vecākais vīrietis pabīdīja viņus uz izejas pusi, saņēma aiz rokas un izveda ārā.

—  Man vajadzīgs kāds mazs dzīvnieciņš, — teica Čūska, kad viņš pacēla telts durvju atloku. — Tam jābūt spalvainam un noteikti dzīvam.

—  Atradīsim, — vīrietis teica, un visi trīs izgāja tveicīgajā naktī. Čūska dzirdēja to soļus smiltīs.

Iebīdījusi Miglu sev klēpī, Čūska centās to nomierināt. Kobra aptinās ap Čūskas tievo vidukli, tiekdamās pēc viņas siltuma. Izsalkums darīja kobru vēl tramīgāku nekā parasti — un viņas abas ar Čūsku bija izsalkušas. Šķērsojot melno smilšu tuksnesi, viņas bija atradušas pietiekami daudz ūdens, bet Čūskas izliktajās lamatās neviens dzīvnieks nebija iekļuvis. Bija vasara, karsts laiks, un daudzi spalvainie gardumi, ko Smilts un Migla vislabprātāk ēda, atradās sastinguma stadijā. Kad rāpuļi nedabūja ierastās maltītes, arī Čūska pati sāka badoties.

Viņa skumīgi konstatēja, ka Steivins tagad ir vairāk izbijies nekā iepriekš. — Man žēl, ka vajadzēja aizsūtīt tavus vecākus prom, — viņa teica. — Drīz viņi varēs nākt atpaka|.

Zēna acīs spīgoja mitrums, tomēr viņš apvaldīja asaras. — Viņi man teica, lai es darot visu, ko tu saki.

—  Es gribētu, lai tu paraudi, ja vari, — Čūska sacīja. — Tur nav nekā slikta. — Taču izskatījās, ka Steivins nesaprot, un Čūska vairs neuzstāja; viņa zināja, ka šie ļaudis sev māca pretoties grūtumam, apspiezdami raudas, apspiezdami sēras, apspiezdami smieklus. Viņi aizliedz sev bēdas un atļauj sev maz prieka, bet iztur un izdzīvo.

Migla bija pierimusi un ieslīgusi drūmā nekustībā. Čūska atritināja viņu no sava vidukļa un novietoja uz matrača blakām Steivina guļvietai. Kad kobra sāka kustēties, Čūska vadīja viņas galvu, juzdama saspringtos kakla muskuļus. — Viņa pieskarsies tev ar mēli, — Čūska paskaidroja Steivinam. — Varbūt tev kutēs, bet nesāpēs. Viņa ar mēli uztver smaržas, tāpat kā tu ar degunu.

— Ar mēli?

Čūska smaidīdama pamāja ar galvu, un Migla izšāva mēli, lai pārlaistu to Steivina vaigam. Steivins nesarāvās, tikai vēroja dzīvnieku; bērna sajūsma par jauniegūtajām zināšanām īsu brīdi pārspēja sāpes. Viņš gulēja pilnīgi mierīgi, un Miglas garā mēle tikmēr slīdēja pār viņa vaigiem, acīm, muti. — Viņa sagaršo slimību, — Čūska teica. Migla vairs nepretojās viņas spēcīgajam tvērienam un atvilka galvu atpakaļ. Čūska notupās un palaida kobru vaļā; Migla 4 ūlīt apvijās viņai ap roku un nogūlās uz pleciem.

—   Laidies miegā, Steivin, — Čūska teica. — Uzticies man un nebaidies no tā, kas būs rīt.

Steivins brīdi lūkojās Čūskā, meklēdams patiesību viņas pelēcīgajās acīs. — Vai Zāle uzmanīs mani?

Čūsku pārsteidza šis jautājums, vai, pareizāk sakot, paļāvība, ko tas pauda. Viņa atglauda zēna matus no pieres un uzsmaidīja viņam, taču aiz rāmās ārienes slēpās asaras. — Protams, —v viņa teica un pacēla Zāli. — Tu vērosi šo zēnu un sargāsi viņu. — Čūskulēns rāmi gulēja viņas plaukstā, un tā melnās acis mirdzēja. Viņa uzmanīgi nolika to uz Steivina spilvena.

— Tagad guli!

Steivins aizvēra acis, un šķita, ka dzīvība aizplūst no viņa. Pārmaiņa bija tik pēkšņa, ka Čūska pastiepa roku un pieskārās zēnam, bet tad ievēroja, ka viņš lēni un sekli elpo. Viņa apklāja zēnu ar segu un piecēlās kājās. No straujās stāvokļa maiņas viņai noreiba galva un viņa sagrīļojās, tomēr noturējās nepakritusi. Migla uz viņas pleciem saspringa.

Čūskai sūrstēja acis, un redze bija sakāpināti asa, drudžaini skaidra. Viņai šķita, ka dzird skaņu, kas nāk arvien tuvāk. Sakopojusi spēkus, lai atvairītu izsalkumu un pagurumu, viņa lēni noliecās un pacēla ādas somu. Migla ar mēles galu pieskārās viņas vaigam.

Viņa atbīdīja telts durvju atloku un ar atvieglojumu pārliecinājās, ka ārā joprojām ir nakts. Karstumu viņa varēja paciest, bet saules spožums degoši urbās viņai cauri. Vajadzēja būt pilnam mēnesim, kaut gan mākoņi visu aizēnoja un izkliedēja gaismu tā, ka debesis izskatījās pelēkas no vienas apvāršņa malas līdz otrai. Aiz teltīm no zemes pacēlās bezveidīgi ēnu puduri. Šeit, pie pašas tuksneša malas, bija pietiekami daudz ūdens, tāpēc te auga krūmāju joslas un puduri, kas deva patvērumu un iztiku visādām dzīvām radībām. Melnās smiltis, kas saules gaismā dzirkstīja un žilbināja, naktī izskatījās pēc mīkstu sodrēju kārtas. Čūska izgāja no telts, un šī ilūzija izgaisa — viņas zābaki čirkstēdami iegrima asajos, cietajos smilšu graudos.

Steivina tuvinieki gaidīja, sasēdušies cieši kopā starp tumšajām teltīm, kas slējās izcirsta un attīrīta smilšu laukuma vidū. Klusēdami tie paskatījās uz viņu ar cerību pilniem skatieniem, bet nemainīgām, sastingušām sejām. Kopā ar viņiem sēdēja kāda sieviete, mazliet jaunāka par Steivina māti. Viņa bija ģērbusies tāpat kā tie — garā, vaļīgā tērpā, taču viņa nēsāja vienīgo rotu, ko Čūska bija šiem ļaudīm redzējusi, — virsaiša gredzenu, kas bija pakārts viņai kaklā ādas siksniņā. Viņas un vecākā vīrieša izskatā bija jaušama tuva radniecība: asi iezīmētas sejas līnijas, augsti vaigukauli; vīrieša mati bija gluži balti, un arī sievietes piķa melnajos matos jautās agrīns sirmums; abu acis bija tumši brūnas — vispiemērotākā krāsa karstas saules apvidiem. Pie viņu kājām tīklā raustījās mazs, melns dzīvnieciņš, kas palaikam izgrūda paklusu, spiedzīgu pīkstienu.

—  Steivins ir aizmidzis. — Čūska teica. — Netraucējiet viņu, bet ieejiet pie viņa, ja viņš pamostas.

Sieviete un jaunākais vīrietis piecēlās un iegāja teltī, bet vecākais vīrs apstājās Čūskai pretī. — Vai jūs varat viņam palīdzēt?

—  Ceru, ka mēs to varam. Audzējs ir krietni liels, bet šķiet, ka tas ir norobežots veidojums. — Viņas balss izklausījās apslāpēta, mazliet dobja, it kā viņa melotu. — Migla būs gatavībā rīt no rīta. — Viņa vēlējās sacīt šim cilvēkam vēl kaut ko nomierinošu un pārliecinošu, taču neko nevarēja izdomāt.

—   Mana māsa vēlējās ar jums runāt, — vīrietis teica un atstāja viņas divatā bez iepazīstināšanas vārdiem, necenzdamies paspīdēt ar to, ka garā auguma sieviete ir viņu virsaite. Čūska paskatījās atpakaļ, bet telts durvju atloks jau aizkrita ciet. Nogurums arvien spēcīgāk lika sevi manīt, un Migla, kas gulēja viņai uz pleciem, pirmo reizi likās ļoti smaga.

— Vai jūs nejūtaties labi?

Čūska pagriezās. Sieviete panācās viņai pretī dabiski līganā gaitā, ko mazliet neveiklu darīja acīm redzamā grūtniecība. Čūskai vajadzēja pacelt galvu, lai sastaptu viņas skatienu. Sievietei ap acīm bija mazas, smalkas grumbiņas, it kā viņa brīžiem klusībā smietos.

Viņa pasmaidīja, tomēr seja pauda rūpes. — Jūs izskatāties ļoti nogurusi. Vai likt kādam, lai uzklāj jums gultu?

— Pašlaik ne, — Čūska atbildēja, — vēl ne. Es gulēšu vēlāk.

Virsaite vērīgi ieskatījās viņai sejā, un Čūska juta, ka kopīgā

atbildība viņas tuvina.

—   Es laikam saprotu. Vai mēs kaut ko varam jums atnest vai pagādāt? Vai jums vajadzīga palīdzība sagatavošanās darbos?

Čūska juta, ka saprast šos jautājumus un atbildēt uz tiem viņai ir tikpat grūti kā risināt sarežģītus aprēķinus. Viņa tos pārcilāja savā nogurušajā prātā, apsvēra tos, sadalīja pa atsevišķiem vārdiem un beidzot aptvēra to nozīmi. — Manam ponijam vajag paēst un padzerties…

—   Par to jau ir gādāts.

—     Un man vajadzētu kādu palīgā pie Miglas. Kādu stipru cilvēku. Bet vēl svarīgāk ir, lai viņam nebūtu bail.

Virsaite pamāja ar galvu. — Es labprāt palīdzētu pati, — viņa teica un atkal mazliet pasmaidīja, — bet es pēdējā laikā esmu drusku neveikla. Es kādu sameklēšu.

— Paldies!

Vecākā sieviete atkal kļuva nopietna, nolieca galvu un lēni devās uz nelielas telšu kopas pusi. Čūska nolūkojās viņai pakaļ, apbrīnodama viņas grāciju. Salīdzinājumā ar šo sievieti viņa jutās sīka un jauna un apzinājās, ka ilgi nav mazgājusies.

Smilts sāka raisīties vaļā no viņas plaukstas locītavas. Juzdama pār ādu slīdam gludās zvīņas, Čūska noķēra rāpuli, pirms tas paguva nokrist zemē. Smilts pacēla ķermeņa augšdaļu virs viņas plaukstām. Tā izšāva mēli, ar acīm urbdamās mazajā zvēriņā, jauzdama tā dzīvo siltumu, uztverdama tā bailes. — Es zinu, ka tev gribas ēst, — Čūska teica, — bet šis zvēriņš nav tev. — Viņa ielika Smilti somā, nocēla Miglu no pleciem un ļāva tai ieritināties somas tumšajā nodalījumā.

Kad mazajam zvēriņam pārslīdēja Čūskas izplūdusī ēna, tas atkal sāka pīkstēt un spārdīties. Viņa noliecās un pacēla to. Kamēr viņas pirksti glāstīja zvēriņa muguru, tā ātrie, saraustītie baiļu brēcieni pamazām kļuva lēnāki un pieklusa, līdz aprima pavisam. Beidzot tas gulēja rāms un paguris, un, smagi elpodams, skatījās augšup uz viņu ar savām dzeltenajām acīm. Tam bija garas pakaļkājas un platas, smailas ausis, un tā purniņš raustījās, jūtot čūsku smaku. Mīkstajā, melnajā kažociņā bija iespiedušies tīkla slīpie četrstūri.

—   Man žēl, ka jāatņem tev dzīvība, — Čūska tam teica. — Bet bailes tev vairs nebūs jācieš un nekas nesāpēs. — Viņa saudzīgi apņēma to ar plaukstu un glāstīdama satvēra mugurkaula skriemeli pakauša pamatnē. Tad ātri parāva. Vienu mirkli zvēriņš vēl it kā spirinājās, taču tas jau bija beigts. Tā ķepiņas konvulsīvi pierāvās pie vēdera, pirksti savilkās čokurā un nodrebēja. Vēl tagad šķita, ka tas skatās Čūskai acīs. Viņa atbrīvoja nekustīgo ķermeni no tīkla.

Čūska salūkoja somiņā pie jostas kādu zāļu trauciņu, atlauza vajā zvēriņa sacirtušos žokļus un iepilināja tam mutē vienu pašu pilienu duļķainā maisījuma. Tad ātri atvēra lielo somu un pasauca ārā Miglu. Kobra lēni pārrāpās pāri malai un ar nolaistu kapuci ieslīdēja rupjajās, asajās smiltīs. Pienbaltajās zvīņās atmirdzēja blāvā nakts gaisma. Kobra saoda zvēriņu, pieslīdēja klāt un pieskārās tam ar mēli. Vienu brīdi Čūska baiļojās, vai tā neatteicies ēst nedzīvu medījumu, taču zvēriņš vēl bija silts, joprojām konvulsīvi drebēja, un kobra bija ļoti izsalkusi. — Te tev būs gards kumoss, — Čūska uzrunāja kobru, kā biežajā vientulībā bija pieradusi darīt. — Vari remdēt savu ēstgribu! — Migla apošņājusi dzīvnieku, atkāpās un ar asu kustību iecirta sīkajā ķermenī indes zobus, tad koda vēlreiz, iztukšodama indes krājumus. Pēc tam viņa atlaida laupījumu, sakampa to ērtāk un sāka darbināt žokļus; sīkais radījums pat lāgā neizpleta viņas rīkli. Kad Migla jau rāmi gulēja zemē, gremodama niecīgo maltīti, Čūska apsēdās tai blakus un gaidot apņēma to ar roku.

Tad viņa izdzirda soļus rupjajās smiltīs.

— Mani atsūtīja jums palīgā.

Tas bija jauns cilvēks, kaut arī melnajos matos viņam jau vīdēja pa baltam pavedienam. Augumā viņš bija garāks par Čūsku, un viņa āriene bija itin pievilcīga. Viņam bija tumšas acis, un vaibstus darīja cietākus atpakaļ atsukātie un aizmugurē sasietie mati. Viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas.

— Vai jums ir bail?

— Es darīšu, ko jūs teiksiet.

Kaut gan garais, vaļīgais ietērps slēpa atnācēja augumu, viņa slaidās, glīti veidotās rokas liecināja par spēku.

—  Tad saturiet viņu un neļaujiet viņai jūs negaidot pārsteigt. — Migla sāka raustīties no mazajā zvēriņā iepilināto zāļu iedarbības. Kobras acis neredzot stīvi raudzījās tukšumā.

— Ja tā iekodīs…

— Aši turiet!

Jaunais cilvēks pastiepa roku, taču viņš bija pārāk ilgi vilcinājies. Migla izliecās, izstiepās un trieca viņam ar asti pa seju. Vīrietis sagrīļojās un atkāpās, apstulbis gan aiz sāpēm, gan aiz pārsteiguma. Čūska cieši turēja Miglas galvu pie žokļiem un centās saturēt arī pārējo ķermeni. Migla nebija žņaudzējčūska, bet tā bija gluda, spēcīga un aša. Mētādamās tā izgrūda garu, niknu šņācienu. Tā būtu kodusi jebkam, kas gadītos ceļā. Cīnoties ar kobru, Čūskai izdevās saspiest indes dziedzerus un izspiest pēdējos indes pilienus. Mirkli tie nokarājās lejup no Miglas indes zobiem, atstarodami gaismu gluži kā dārgakmeņi, tad kobras krampjainās kustības aizsvieda tos prom tumsā. Čūska cīnījās ar kobru, atspērusies smiltīs, kas viņai šoreiz palīdzēja, bet Miglai nekādu atbalstu nedeva. Čūska juta, ka jaunais

cilvēks viņai aiz muguras satver Miglas ķermeni un asti. Raustīšanās spēji norima, un Migla ļengana palika guļam viņu rokās.

— Piedodiet…

— Turiet viņu! — Čūska teica. — Mums priekšā vēl vesela nakts.

Kad Miglai uznāca otrā krampju lēkme, jaunais cilvēks turēja to stingri, un viņa palīdzība bija jūtama. Pēc tam Čūska atbildēja uz viņa pārtraukto jautājumu. — Ja viņa jums iekostu tad, kad ir uzkrājusi indi, jūs droši vien nomirtu. Pat tagad no viņas kodiena jūs saslimtu. Bet, ja vien neizdarīsiet kādu muļķību, tas jums nedraud; ja viņai vispār izdosies kādam iekost, tad tā būšu es.

—  Jūs manam brālēnam neko daudz nepalīdzētu, ja saslimtu vai nomirtu.

—  Jūs nesapratāt. Migla nevar mani nogalināt. — Viņa izstiepa roku, un viņš uz tās redzēja baltas kodumu un dūrienu rētas. Brīdi viņš raudzījās uz tām, tad ilgi lūkojās uz Čūsku un visbeidzot aizgriezās.

Spožais plankums mākoņos, no kura staroja gaisma, virzījās pa debesīm uz rietumu pusi; viņi abi turēja kobru kā bērnu. Čūska attapās, ka iegrimusi pussnaudā, taču Migla pakustināja galvu — un Čūska strauji saslējās. — Es nedrīkstu gulēt, — viņa teica jaunajam cilvēkam. — Parunājiet ar mani! Kā jūs sauc?

Jaunais cilvēks vilcinājās tāpat kā iepriekš Steivins. Šķita, ka viņš baidās no Čūskas vai varbūt no kaut kā cita.

— Mani ļaudis uzskata, ka svešiniekiem nevajag teikt savu vārdu.

— Ja jūs uzskatāt mani par raganu, jums nevajadzēja griezties pie manis pēc palīdzības. Es nekādas burvības nezinu un arī necenšos izlikties, ka zinu.

—  Tā nav māņticība, — viņš teica. — Vismaz ne tādā nozīmē, kā jums varbūt liekas. Mēs nebaidāmies, ka mūs varētu noburt.

—   Es nevaru apgūt visas pasaules cilvēku paražas, tāpēc turos pati pie savējām. Mana paraža ir uzrunāt vārdā tos cilvēkus, ar kuriem es strādāju. — Vērodama viņu, Čūska blāvajā gaismā centās saskatīt viņa sejas izteiksmi.

—  Mūsu ģimenes locekļi un piederīgie zina mūsu vārdus, un mēs tos darām zināmus arī tiem,'ar ko gribam stāties laulībā.

Čūska pārdomāja šo paražu un nosprieda, ka to viņai būtu grūti pieņemt. — Un vairāk nevienam? Nekad?

— Nu, teiksim… arī draugam var sacīt savu vārdu.

—  Ā, saprotu, — Čūska noteica. — Es joprojām esmu svešiniece, varbūt pat ienaidniece.

—   Es sacīju — draugam, — jaunais cilvēks atkārtoja. — Es nedomāju jūs apvainot, bet jūs mani pārpratāt. Paziņa vēl nav draugs. Mēs draudzību vērtējam ļoti augstu.

—   Šajā zemē vajadzētu ātri saprast, vai cilvēks ir pelnījis saukties par draugu vai ne.

—    Mēs reti dibinām draudzību. Tā ir ļoti nopietna un svēta saikne.

—   Izklausās gandrīz tā, it kā no tās būtu jābaidās.

Viņš apdomāja šo iespēju. — Varbūt mēs baidāmies no nodevības draudzībā. Tas ir ļoti smagi.

— Vai jūs kādreiz kāds ir nodevis?

Viņš skarbi paskatījās uz Čūsku, it kā viņa būtu pārkāpusi pieklājības robežas. — Nē, — viņš atbildēja, un balss bija tikpat cieta kā sejas vaibsti. — Draugs ne. Man nav neviena, ko varētu saukt par draugu.

Čūska iztrūkās, dzirdēdama šo atbildi. — Tas ir ļoti bēdīgi, — viņa noteica un apklusa, mēģinādama saprast sarežģītos iekšējos procesus, kas spēj cilvēkus tiktāl nošķirt, un salīdzinādama to vientulību, ko viņai uzspieduši apstākļi, ar to, ko viņi izvēlējušies no brīvā prāta. — Sauciet mani par Čūsku, — viņa beidzot teica, — ja vien varat piespiesties to izrunāt. Tas, ka uzrunāsiet mani vārdā, jums nekādas saistības neuzliek.

Jaunais cilvēks, šķiet, dzīrās kaut ko sacīt; varbūt viņam atkal likās, ka ir Čūsku apvainojis, varbūt viņam gribējās nopietnāk aizstāvēt savas paražas. Taču Migla viņu rokās sāka locīties, un viņiem vajadzēja to cicši turēt, lai tā sevi nesavainotu. Salīdzinājumā ar savu garumu kobra bija tieva, tomēr spēcīga, un tās krampji šoreiz bija negantāki nekā iepriekšējā reizē. Mētādamās tā gandrīz izrāvās Čūskai no rokām. Tā mēģināja izplest kapuci, tomēr Čūska turēja to pietiekami stingri. Tā atpleta muti un šņāca, taču inde no zobiem nepilēja.

Kobra apmeta asti ap jaunā cilvēka vidukli. Vīrietis sāka viņu vilkt un grozīt, lai atraisītos no ciešā apkampiena.

—   Viņa nav no žņaudzējām, — teica Čūska. — Neko viņa jums neizdarīs. Laidiet viņu…

Taču bija jau par vēlu. Migla piepeši atslābināja tvērienu — un jaunais cilvēks zaudēja līdzsvaru. Migla izrāvās un sāka līkločiem mētāties smiltīs. Čūska viena cīnījās ar kobru, kamēr jaunais cilvēks mēģināja to saturēt, bet tad Migla apvijās Čūskai apkārt un izmantoja aptvērienu gluži kā sviru. Viņa sāka rauties ārā no Čūskas rokām. Čūska nosvieda viņus abus atmuguriski smiltīs; Migla satracināta un šņākdama pacēlās viņai pāri, atpletusi rīkli. Jaunais cilvēks liecās uz priekšu un sagrāba kobru tieši aiz kapuces. Migla mēģināja viņam kost, taču Čūskai izdevās to noturēt. Kopīgiem spēkiem viņi atsvabināja Miglas tvērienu un atguva varu pār kobru. Čūska uzslējās kājās, bet Migla piepeši pavisam aprima un palika guļam starp viņiem gandrīz kā sastingusi. Abi bija viscaur nosvīduši; jaunais cilvēks izskatījās pavisam nobālis zem tumšā iedeguma, un pat Čūska trīcēja.

—     Mēs varam brītiņu atpūsties, — Čūska teica. Pametusi skatienu uz vīrieti, viņa pamanīja tam uz vaiga tumšu svītru tai vietā, kur bija trāpījusi Miglas aste. Viņa izstiepa roku un aizskāra to. — Jums būs zilums, — viņa sacīja. — Bet rēta nepaliks.

— Ja tā būtu taisnība, ka čūskas dzeļ ar asti, tad jūs noturētu gan indes zobus, gan dzeloni astē, un no manis nebūtu nekāda labuma.

—   Šonakt man vajadzētu, lai kāds palīdz man palikt nomodā, vienalga, vai viņš man palīdz savaldīt Miglu vai ne. — Cīņa ar kobru bija vairojusi adrenalīnu, bet tagad tas plūda prom, un vēl spēcīgāk nekā iepriekš atgriezās nogurums un izsalkums.

— Čūska…

— Jā?

Viņš aši un mazliet mulsi pasmaidīja. — Es pamēģināju, kā man tas iznāk.

— Gluži labi.

— Cik ilgi jūs ceļojāt pāri tuksnesim?

— Nevisai ilgi. Ļoti ilgi. Sešas dienas.

— Kā jūs iztikāt?

—  Tur ir ūdens. Mēs ceļojām pa nakti, vienīgi vakar ne, jo man neizdevās atrast pat paēnu.

— Un visu ēdamo jūs vedāt sev līdzi?

Viņa paraustīja plecus. — Mazliet. — Kaut taču viņš nerunātu par ēdamo!

—   Kas ir tur, otrā pusē?

—    Tādas pašas smiltis, krūmi, drusku vairāk ūdens. Dažādi cilvēki, amatnieki, apmetne, kurā es izaugu un apguvu mācību. Un vēl tālāk ir kalns ar pilsētu iekšienē.

— Man gribētos redzēt pilsētu. Kādreiz.

— Tuksnesis ir pārejams.

Viņš neko neatbildēja, bet Čūskas atmiņas par šķiršanos no mājām vēl bija pietiekami svaigas, lai viņa nojaustu vīrieša domas.

Nākamā krampju lēkme kobrai uznāca krietni agrāk, nekā Čūska bija gaidījusi. Tā bija ļoti spēcīga, un viņa to domās samēroja ar Steivina slimības pakāpi, vēlēdamās, kaut ātrāk pienāktu rīts. Ja viņai zēns jāzaudē, labāk, lai tas būtu jau noticis, — tad viņa pasērotu un censtos aizmirst. Ja Čūska un jaunais cilvēks neturētu kobru ciet, tā būtu nositusies, triekdamās pret smiltīm. Pēkšņi tā kļuva pavisam stīva, tās mute krampjaini aizcirtās un šķeltā mēle palika karājamies ārā.

Migla pārstāja elpot.

—  Turiet viņu! — Čūska iesaucās. — Pieturiet viņas galvu! Ātri saņemiet viņu, un, ja viņa izraujas, bēdziet! Ņemiet cict! Tagad viņa jums nekodīs, var tikai nejauši iesist ar asti.

Vīrietis vilcinājās pavisam īsu brīdi, tad satvēra Miglu aiz galvas. Čūska metās skriešus, klupdama dziļajās smiltīs, projām no telšu loka uz vietu, kur auga krūmi. Viņa lauza nokaltušus, dzeloņainus zarus, kas saskrāpēja viņas rētainās rokas. Ar acs kaktiņu viņa zem kāda nokaltuša pudura pamanīja ragaino odžu midzeni; rāpuļi izskatījās tik nejauki, ka šķita gandrīz vai kroplīgi, tie nikni šņāca uz Čūsku, bet viņa nepievērsa tiem uzmanību. Atradusi tievu kātu ar tukšu vidu, viņa steidzās ar to atpakaļ. Rokas asiņoja no dziļajām skrambām.

Nometusies ceļos blakām Miglas galvai, viņa atlauza vaļā kobras muti un iebāza atrasto caurulīti tai dziļi rīklē pie pašas mēles pamatnes. Viņa noliecās, paņēma caurulīti mutē un viegli iepūta gaisu Miglas plaušās.

It kā iztālēm viņa manīja jaunā cilvēka rokas, kuras turēja kobru, kā viņa lūgusi; viņa elpu — pirmajā pārsteiguma brīdī strauju un skaļu, tad satrauktu un nevienmērīgu; asās smiltis, kas skrāpēja viņas elkoņus, piesātināto smaržu no Miglas indes zobiem, no kuriem viegli sūcās šķidrums; pati savu reiboni — droši vien aiz noguruma, viņa nodomāja un apspieda to, nepieciešamības un gribasspēka vadīta.

Čūska pūta elpu vēl un vēlreiz, brīdi apstājās, tad pūta atkal, līdz Migla pārņēma elpošanas ritmu pati un turpināja bez viņas palīdzības.

Čūska notupās. — Šķiet, ka viss būs labi, — viņa teica. — Es ceru, ka būs. — Viņa pārvilka ar plaukstu pār pieri. Pieskāriens izraisīja asu smeldzi, un viņa strauji nolaida roku lejā; mokošas sāpes izplūda caur visiem kauliem, augšup pa roku, pa plecu, caur krūtīm un apņēma sirdi. Čūska zaudēja līdzsvaru. Krītot viņa mēģināja noturēties, taču kustības bija pārāk lēnas, tad uznāca nelabums un reibonis, ko viņa ar mokošu piepūli gandrīz pārvarēja, līdz pamats zem kājām šķita sāpēs aizslīdam prom un viņa iegrima tumsā, kur vairs nebija, pie kā tverties un turēties.

Viņa sajuta smiltis zem kritienā saskrāpētā vaiga un rokām, taču tās bija mīkstas. — Čūska, vai es varu laist viņu vaļā? — Viņai likās, ka šis jautājums domāts kādam citam, kaut arī viņa zināja, ka te neviena cita nav, — neviena, kas varētu atsaukties uz viņas vārdu. Viņa sajuta sev pieskārāmies saudzīgas rokas un gribēja atbildēt uz to kustībām, taču pagurums bija stiprāks. Viņai vajadzēja vēl gulēt, tāpēc viņa tās atbīdīja nost. Tomēr tās saņēma viņas galvu, pielika viņai pie lūpām sausu ādas trauku un ielēja mutē ūdeni. Viņa sāka klepot, aizrijās un izspļāva to.

Atbalstīdamās uz viena elkoņa, viņa paslējās augšup. Kad redze noskaidrojās, viņa aptvēra, ka viscaur dreb. Viņa jutās tāpat kā toreiz, kad viņai pirmo reizi bija iekodusi čūska, bet imunitāte vēl nebija pilnīgi izveidojusies. Jauneklis bija nometies pie viņas ceļos un turēja rokās trauku ar ūdeni. Viņam aiz muguras Migla slīdēja projām tumsā. Čūska piemirsa smeldzošās sāpes. — Migla! — Viņa skaļi iesita ar roku pa zemi.

Jaunais cilvēks sarāvās un pagriezās; kobra atkāpās un saslējās. Nu tās galva bija gandrīz tikpat augstu kā Čūskai, kad viņa spēja nostāvēt kājās; tās kapuce bija saslieta, un tā nikni raudzījās pretī — šūpodamās, jebkurā brīdī gatava uzbrukumam. Kā drebelīga balta līnija tā iezīmējās uz melno debesu fona. Čūska piespieda sevi piecelties, juzdamās tā, it kā vajadzētu ar pūlēm vadīt kādu nepazīstamu ķermeni. Viņa gandrīz atkal pakrita, tomēr saņēmās un noturējās. — Tagad tu nedrīksti iet medībās, — viņa teica. — Tev jādara darbs. — Viņa izstiepa labo roku uz sāniem par pievilinātāju, ja Migla izdarītu cirtienu. Roka smagi smeldza. No kodiena Čūska nebaidījās, taču baidījās zaudēt to, kas sakrājies Miglas indes maisiņos. — Nāc šurp, — viņa teica. — Nāc un beidz dusmoties! — Viņa ievēroja, ka starp pirkstiem sūcas un pil asinis, un juta, ka bailes par Steivinu kļūst arvien stiprākas. — Vai tu man iekodi, ncšpetne?

—      Nē, šīs bija citādas sāpes: Miglas inde viņu tikai mazliet apdullinātu, jaunais serums tikai sūrstētu…

— Nē, — jaunais cilvēks aiz muguras nočukstēja.

Migla cirta. Ilgstošā mācībā iegūtie refleksi uzvarēja. Čūskas labā roka parāvās sāņus un, Miglai liecoties atpakaļ, kreisā roka satvēra tās galvu. Brīdi kobra locījās, tad pierima. — Viltīgā briesmone, — Čūska noteica. — Kaunies! — Viņa pagriezās un ļāva Miglai rāpties sev augšā pa roku un apmesties uz pleca; tā palika guļam kā neredzamas mantijas mala, un tās aste vilkās pa zemi kā trēns.

— Viņa man neiekoda?

— Nē, jaunais cilvēks atbildēja. Saspringtajā balsī jautās bijība.

—    Jums jau vajadzēja mirt. Jums vajadzēja gulēt agonijā ar zili pietūkušu roku. Kad jūs atnācāt atpakaļ… — Viņš parādīja uz Čūskas plaukstu. — Tā bijusi krūmu odze.

Čūska atcerējās rāpuļu midzeni aiz dzelokšņotajiem zariem un pieskārās asiņainajai plaukstai. Noslaucījusi asinis, viņa starp dzeloņu skrambām ieraudzīja divus čūskas koduma punktiņus. Ievainojums bija mazliet pietūcis. — Tas jāiztīra, — viņa teica.

—   Kauns, ka tāds varēja mani nogāzt zemē. — Sāpes vieglos viļņos pulsēja augšup pa roku līdz plecam, taču vairs nesvilināja. Viņa stāvēja un lūkojās uz jauno cilvēku, lūkojās sev apkārt un raudzījās, kā ainava plūst un mainās, pagurušajām acīm cenšoties uztvert rietošā mēness un šķietamās ausmas bālo gaismu. — Jūs labi turējāt Miglu un bijāt drosmīgs, — viņa teica jaunajam cilvēkam. — Es jums pateicos!

Viņš nolaida skatienu, itin kā noliekdams galvu viņas priekšā. Piecēlies kājās, viņš piegāja Čūskai klāt. Čūska viegli uzlika plaukstu Miglai uz kakla, lai tā nesatrauktos.

—    Es justos pagodināts, ja jūs sauktu mani par Arevinu, — jaunais cilvēks teica.

— Es labprāt to darīšu.

Čūska nometās uz ceļiem un pieturēja lielās, baltās cilpas, kamēr Migla lēni ierāpās savā somas nodalījumā. Pēc neilga laiciņa, rītausmā, kad kobra būs atguvusies, viņa varēs doties pie Steivina.

Miglas baltais astes gals pazuda aiz somas malas. Čūska aizvēra somu un gribēja piecelties, taču nevarēja nostāvēt. Vēl nebija gluži beigusies jaunās indes iedarbība. Miesa ap brūci bija sarkana un vārīga, taču asinsizplūdums nedraudēja palielināties. Čūska palika turpat sakumpusi tupam un raudzījās uz savu roku, domās lēni cenzdamās aptvert, kas tagad darāms — šoreiz pašai savā labā.

— Ļaujiet man palīdzēt! Lūdzu!

Viņš pieskārās Čūskai pie pleca un palīdzēja piecelties. — Pie­dodiet, — viņa teica. — Es esmu tā pārguruši…

—   Ļaujiet man nomazgāt jums roku, un tad jūs varēsiet pagulēt, — Arevins teica. — Pasakiet, kad lai es jūs uzmodinu.

—  Es vēl nedrīkstu gulēt. — Viņa sakopoja spēkus, iztaisnojās un atmeta no pieres mitrās, īsās cirtas. — Tagad man jau ir labi. Vai jums ir ūdens?

Arevins pavilka vaļā apmetni. Zem tā viņš nēsāja gurnu apsēju un jostu ar vairākām ādas blašķēm un maisiņiem. Viņa ķermenis bija kalsns un labi veidots, kājas garas un muskuļotas; ādas krāsa mazliet gaišāka par saulē nobrūnējušo seju. Izvilcis ūdens blašķi, viņš pasniedzās pēc Čūskas plaukstas.

—     Nē, Arevin! Ja inde jums iekļūs kādā sīkā, nemanāmā skrambiņā, jūs saindēsieties.

Viņa apsēdās un apšļakstīja plaukstu ar remdenu ūdeni. Sārtas lāses pilēja zemē un nozuda smiltīs, neatstādamas pat ne mitru plankumiņu. Brūce vēl mazliet asiņoja, taču sāpes bija kļuvušas trulas un it kā atkāpušās. Indes iedarbība bija tikpat kā beigusies.

—  Es nesaprotu, — Arevins teica, — kā jūs varējāt palikt vesela? Manai jaunākajai māsai arī iekoda krūmu odze. — Viņš nespēja runāt tik vienaldzīgi, kā, iespējams, būtu vēlējies. — Mēs nekādi nevarējām viņu izglābt… lai ko darījām, pat sāpes neizdevās atvieglot.

Čūska atdeva viņam blašķi un, izņēmusi no jostas somiņas zāļu pudelīti, ieberzēja koduma vietu ar dziedinošu ziedi. — Tas pieder pie mūsu apmācības, — viņa teica. — Mēs strādājam ar daudzām čūsku sugām, tāpēc nepieciešama pēc iespējas dažāda imunitāte. — Viņa paraustīja plecus. — Tas ir diezgan nogurdinošs un sāpīgs process. — Viņa sažņaudza dūri: plēvīte turējās stingri, un arī viņa pati jutās atguvusies. Paliekusies uz Arevina pusi, Čūska vēlreiz pieskārās tā nobrāztajam vaigam. — Jā… — Viņa uzzieda uz ievainojuma plānu ziedes kārtiņu. — Tā ātrāk sadzīs.

—   Ja jūs nedrīkstat gulēt, varbūt varat vismaz atpūsties? — Arevins jautāja.

— Jā, — viņa atbildēja, — drusciņ varu.

Čūska apsēdās blakus Arevinam, atbalstīdamās pret viņu, un abi vēroja, kā saule nokrāso mākoņus zeltainus, tad iekvēlina uguns un dzintara krāsā. Vienkāršā fiziskā saskare ar otru cilvēku sagādāja Čūskai patiku, kaut arī tā likās nepietiekama. Citā reizē, citā vietā viņa varētu atļauties vairāk, bet ne šeit, ne pašlaik.

Kad saules spožā apļa apakšmala uznira virs apvāršņa, Čūska piecēlās un izvilināja Miglu no somas. Kobra līda lēni, vārgi un uzrāpās Čūskai uz pleciem. Čūska paņēma somu un kopā ar Arevinu devās atpakaļ uz telšu pudura pusi.

Steivina tuvinieki viņu gaidīja pie pašas telts ieejas. Viņi stāvēja, saspiedušies cieši kopā, klusēdami un it kā gatavi aizsardzībai. Pirmajā brīdī Čūskai likās, ka viņi nolēmuši raidīt to projām. Tad kā karsta dzelzs viņu apsvilināja piepešs žēlums un bailes, uņ viņa jautāja, vai Steivins ir miris. Viņi papurināja galvu un ļāva Čūskai _ ieiet teltī.

Steivins gulēja tāpat, kā viņai aizejot, un bija vēl aizmidzis. Pieaugušie ar skatieniem pavadīja Čūsku, un viņa sajuta gaisā strāvojam bailes. Migla izšāva mēli, kļūdama nemierīga šķietamo briesmu sajūtas dēļ.

—   Es zinu, ka jūs labprāt paliktu iekšā, — Čūska teica, — un zinu, ka jūs gribētu palīdzēt, taču te neviens cits neko nevar darīt, vienīgi es. Lūdzu, pagaidiet ārpusē!

Viņi saskatījās, tad palūkojās uz Arevinu, un Čūskai sākumā likās, ka viņi atteiksies klausīt. Viņai bezgala gribējās iegrimt miegā un klusumā. — Nāciet, ļaudis, — Arevins teica. — Mēs esam viņas rokās. — Pacēlis durvju atloku, viņš izvadīja visus ārā. Čūska pateicās viņam ar vienu vienīgu skatienu, un viņa sejā gandrīz pazibēja smaids. Čūska pagriezās pret Steivinu un nometās ceļos viņam blakus. — Steivin… — Viņa pataustīja zēna pieri — tā bija ļoti karsta. Viņa ievēroja, ka pašas roka vairs nav tik stingra kā brīdi iepriekš. Vieglais pieskāriens bērnu uzmodināja. — Ir laiks, — Čūska teica.

Viņš samirkšķināja acis, izraudamics no saviem bērna sapņiem, tad ieraudzīja Čūsku un palēnām atcerējās viņu. Zēns neizskatījās nobijies. Par to Čūska nopriecājās, bet kāda cita, vēl neapjausta iemesla dēļ viņa jutās nelāgi.

— Vai sāpēs?

— Vai pašlaik sāp?

Zēns vilcinājās, novērsa skatienu, tad atkal palūkojās uz vinu. —

Jā.

—   Varbūt iesāpēsies drusku stiprāk. Bet varbūt ne. Vai tu esi gatavs?

— Vai Zāle var palikt tepat?

— Protams, — viņa teica.

Un saprata, kas nav kārtībā.

—  Es tūlīt būšu atpakaļ. — Viņas balss bija tā pārvērtusies, ka pret pašas gribu viņa izbiedēja zēnu. Lēni, mierīgi, cenzdamās savaldīties, viņa izgāja no telts. Ārpusē zēna tuvinieku sejas skaidri pauda viņu baiļu cēloni.

—   Kur ir Zāle? — Arevins, kurš stāvēja pret viņu ar muguru, satrūkās, izdzirdis viņas balss toni. Jaunākais vīrietis paklusi, skumīgi iestenējās un vairs nespēja skatīties uz Čūsku.

—  Mums bija bail, — teica vecākais vīrietis. — Mēs domājām, ka tā iekodīs bērnam.

—  Man tā likās! Tas biju es! Tas rāpulis līda viņam pār seju, un es redzēju indes zobus… — Sieviete uzlika rokas jaunākajam vīrietim uz pleciem, un viņš apklusa.

—   Kur viņa ir? — Čūskai gribējās kliegt, taču viņa noturējās.

—   Viņai pienesa nelielu, vaļēju kasti. Čūska to paņēma un ieskatījās iekšā.

Zāle gulēja, gandrīz pārcirsta divās daļās un pa pusei apsviesta otrādi; iekšas vēlās ārā no vaļējās brūces, un, kamēr Čūska drebēdama skatījās uz sakropļoto radījumu, tas vienreiz sarāvās un vienreiz izbāza un atkal ievilka mēli. Čūska izgrūda dobju rīkles skaņu, pārāk klusu, lai to varētu saukt par kliedzienu. Viņa cerēja, ka rāpuļa kustības ir tikai mehāniski refleksi, tomēr, cik saudzīgi vien spēdama, paņēma to rokās. Noliekusies viņa ar lūpām pieskārās gludajām, zaļajām zvīņām uz čūskulēna pakauša. Ātri un asi viņa iecirta zobus pakauša pamatnē. Dzīvnieka asinis vēsas un sāļas ieplūda viņai mutē. Ja Zāle vēl nebija beigta, viņa to bija nogalinājusi vienā acumirklī.

Čūska paskatījās uz zēna vecākiem un uz Arevinu; tie visi bija nobāluši, taču viņa nejuta līdzi to bailēm, un līdzjūtība viņai nerūpēja. — Tāds mazs radījums, — viņa teica. — Tāds mazs radījums, kas varēja tikai iepriecināt un rosināt patīkamus sapņus! — Vēl brīdi viņa raudzījās tajos, tad atkal pagriezās uz telts pusi.

—  Pagaidiet… — Viņa izdzirda piesteidzamies klāt vecāko vīrieti. Tas pieskārās viņai pie pleca, bet viņa nokratīja tā roku. — Mēs dosim jums visu, ko vien gribat, — viņš teica, — tikai atstājiet bērnu mierā!

Saniknota viņa apcirtās apkārt. — Lai es nogalinu Steivinu jūsu muļķības dēļ? — Izskatījās, ka viņš grasās Čūsku aizturēt. Viņa spēcīgi iebelza vīrietim ar plecu pa vēderu un nozuda aiz durvju atloka. Tikusi iekšpusē, viņa ar kāju apgāza lielo somu. Negaidot pamodināta un nikna no tās izlīda Smilts un saritinājās gredzenā. Kad jaunākais vīrietis un sieviete mēģināja nākt iekšā, Smilts iešņācās un sašvīkstināja klaburu ar tik negantu sparu, kādu Čūska agrāk no tās nebija piedzīvojusi. Viņa pat nepūlējās atskatīties. Noliekusi galvu, viņa noslaucīja piedurknē asaras, lai tās nepamanītu Steivins. Tad nometās tam blakus.

—  Kas noticis? — Zēns, protams, bija dzirdējis ārpusē balsis un skrejošos soļus.

—  Nekas, Steivin, — Čūska teica. — Vai tu zini, ka mēs atnācām pāri tuksnesim?

—   Nē, — viņš izbrīnījies teica.

—    Bija ļoti karsts, un mums nevienai nebija ko ēst. Zāle ir aizgājusi medībās. Viņa bija ļoti izsalkusi. Vai tu piedosi viņai un ļausi man sākt? Es būšu klāt visu laiku.

Zēns izskatījās noguris; viņš jutās vīlies, taču iebildumiem nepietika spēka. — Labi. — Viņa balss nočabēja kā smiltis, kas birst caur pirkstiem.

Čūska nocēla Miglu sev no pleciem un atvilka segu no Steivina sīkā auguma. Audzējs pletās zem krūšu kurvja, tiekdamies augšup, saspiezdams svarīgākos orgānus, barodamies no tiem un indēdams ķermeni ar saviem sārņiem. Turēdama Miglas galvu, Čūska ļāva tai slīdēt zēnam pāri, aptaustot un izgaršojot tā smaržu. Viņai vajadzēja atturēt kobru no cirtiena, jo satraukums bija iedarbojies arī uz dzīvnieku. Kad Smilts pašvīkstināja klaburu, vibrācijas lika kobrai sarauties. Čūska mierinādama to noglāstīja, un iedresētās, ietrenētās reakcijas sāka atgriezties, pārvarēdamas dabiskos instinktus. Kad Miglas mēle skāra ādu virs audzēja, kobra apstājās un Čūska palaida to vaļā.

Kobra atkāpās un cirta; kobrām raksturīgajā veidā tā vienreiz īsi un aši ielaida indes zobus miesā, tad atkāpās un koda vēlreiz, pamatīgāk un dziļāk, itin kā piesūkdamās laupījumam un turēdama to ciet. Steivins iekliedzās, taču Čūskas rokas neļāva viņam kustēties.

Migla iztukšoja indes maisiņu krājumus un palaida zēnu vaļā. Atkāpusies tā sacēlās augšup, paskatījās apkārt, nolaida kapuci un aizslīdēja pāri paklājiem taisnā ceļā uz savu tumšo nodalījumu.

— Tas ir viss, Steivin.

— Vai tagad es miršu?

—  Nē, — Čūska teica. — Tagad vairs ne. Un es ceru, ka daudzus gadus vēl ne. — No savas somiņas pie jostas viņa izņēma trauciņu ar pulveri. — Atver muti! — Zēns paklausīja, un viņa uzkaisīja pulveri tam uz mēles. — Tas mazinās sāpes. — Asinis nenoslaucījusi, viņa uzklāja seklajām punktveida brūcēm audekla gabaliņu.

Tad viņa pagriezās projām.

— Čūska? Vai tu ej prom?

— Es neaiziešu, neatvadījusies no tevis. Es apsolu.

Zēns atlaidās un aizvēra acis; zāles pamazām sāka iedarboties.

Smilts nekustīgi gulēja uz tumšā grīdas klājuma. Čūska paklaudzināja pa grīdu, saukdama to pie sevis. Smilts atlīda pie viņas un pacietīgi ļāva ielikt sevi atpakaļ somā. Čūska aizvēra un pacēla somu, un tomēr tā šķita tukša. Ārpusē viņa dzirdēja trokšņus. Steivina vecāki un citi, kas bija atnākuši tiem palīgā, pacēla telts durvju atloku un ieskatījās iekšā, vispirms bāzdami sev pa priekšu nūjas.

Čūska nolika somu zemē. — Kārtībā, — viņa teica.

Cilvēki ienāca teltī. Arī Arevins bija kopā ar viņiem, taču viņa rokas bija tukšas. — Čūska… — Viņa balsī skanēja bēdas, žēlums, apjukums, un Čūska nevarēja pateikt, kam īsti viņš tic. Arevins atskatījās. Steivina māte stāvēja viņam tieši aiz muguras. Viņš saņēma to aiz pleca.

—   Bez viņas Steivins būtu nomiris. Lai kas notiktu tagad, viņš būtu nomiris.

Sieviete nokratīja Arcvina roku. — Varbūt viņš izdzīvotu. Varbūt tas pārietu. Mēs… — Asaras neļāva viņai runāt tālāk.

Čūska juta cilvēkus kustamies un sanākam viņai apkārt. Arevins paspēra soli uz viņas pusi un apstājās, un Čūska redzēja, ka viņš grib, lai viņa aizstāv sevi pati. — Vai kāds no jums spēj raudāt? — viņa noprasīja. — Vai kāds no jums spēj raudāt par mani un manu izmisumu, vai par viņiem un viņu nodarījumu, vai par sīkām radībām un to sāpēm? — Un viņa juta pār vaigiem plūstam asaras.

Cilvēki viņu nesaprata, un viņas asaras tos aizvainoja. Tic atkāpās tālāk, joprojām baidīdamies no viņas, tomēr cenzdamies savaldīties. Tēlotais miers, ko viņa bija sev uzspiedusi zēna dēļ, vairs nebija vajadzīgs. — Ak jūs, nejēgas! — Viņas balss skanēja saraustīti.

—  Steivins… — Viņus iztrūcināja gaisma, kas nāca no telts ieejas. — Laidiet mani garām! — Cilvēki viņas priekšā pašķīrās, dodami ceļu savai virsaitei. Tā nostājās Čūskas priekšā, nelikdamās ne zinis par lielo somu, kas gandrīz skāra viņas kāju. — Vai Steivins dzīvos?

— Sievietes balss bija klusa, rāma un laipna.

— Galvot cs nevaru, — atbildēja Čūska, — bet man liekas, ka jā.

—  Ejiet projām! — Tomēr Čūskas vārdus cilvēki bija uztvēruši ātrāk nekā savas virsaites pavēli; paskatījušies apkārt, viņi nolaida ieročus un beidzot cits pēc cita izgāja no telts. Arevins palika turpat. Čūska juta, ka briesmu brīdī uzbangojušaisv spēks aizplūst no viņas. Ceļgali saļima. Aizsegusi seju ar rokām, Čūska sakņupa pār lielo somu. Pirms viņa paspēja kaut ko pamanīt vai protestēt, vecākā sieviete nometās viņas priekšā ceļos.

—  Paldies jums, — viņa teica. — Paldies! Man tik ļoti žēl… — Viņa apskāva Čūsku un pievilka to sev klāt; arī Arevins nometās blakus un apkampa Čūsku. Čūska atkal sāka trīcēt, un viņi abi cieši to turēja, kamēr sīkais augums raustījās elsās.

Vēlāk viņa, aizmigusi paguruma miegā, gulēja teltī viena līdzās Steivinam, turēdama zēna roku. Cilvēki bija sameklējuši sīkus dzīvnieciņus Smiltij un Miglai. Tie bija sanesuši viņai ēdamo, pārtiku ceļam un pietiekamu daudzumu ūdens, lai viņa varētu nomazgāties, kaut arī tā krājumi viņiem noteikti bija visai pieticīgi.

Pamodusies viņa ieraudzīja, ka turpat netālu guļ Arevins karstumā atsviestu apmetni, sviedriem norasojušu vēderu un krūtīm. Miegā viņa skarbā sejas izteiksme bija izgaisusi, un viņš izskatījās pārguris un viegli ievainojams. Čūska gandrīz uzmodināja viņu, tomēr aprāvās, papurināja galvu un pagriezās uz Steivina pusi.

Pataustījusi audzēju, viņa juta, ka tas sācis sadalīties un sarukt, Miglas īpaši sagatavotajai indei darot savu darbu. Cauri bēdām Čūska sajuta nelielu prieka šautru. Viņa atbīdīja gaišās matu šķipsnas no Steivina pieres. — Es negribu tev vairs melot, mazais, — viņa nočukstēja, — bet man driz jādodas prom. Šeit es nevaru palikt. — Viņa juta, ka vajadzētu vēl dienas trīs pagulēt, lai pārvarētu krūmu odzes kodiena sekas, taču nolēma, ka izgulēsies citur. — Steivin?

Zēns lēni pavēra acis. — Man vairs nesāp, — viņš teica.

— Es priecājos.

— Paldies…

—  Paliec sveiks, Steivin! Vai tu vēlāk atcerēsies, ka biji pamodies un ka es atvadījos no tevis?

—   Ardievu! — zēns teica, atkal ieslīgdams miegā. — Ardievu, Čūska! Ardievu, Zāle! — Viņš aizvēra acis.

Čūska paņēma somu un brīdi stāvēja, lūkodamās lejup uz Arevinu. Viņš nekustējās. Juzdama pa daļai atvieglojumu, pa daļai nožēlu, viņa izgāja no telts.

Tuvojās krēsla, un apkārtni pārņēma garas, izplūdušas ēnas; nometnē valdīja karstums un klusums. Čūska uzmeklēja savu svītraino poniju un redzēja, ka tam sagādāts ēdiens un dzeramais. Blakus sedliem zemē stāvēja jauni, piepildīti ūdens maisi, un uz sedlu loka gulēja tuksneša apģērbs, kaut gan Čūska bija atteikusies pieņemt jebkādu samaksu. Svītrainais ponijs klusi iezviedzās, redzēdams viņu pienākam. Čūska pakasīja tā svītrotās ausis, apsegloja to un piestiprināja kravu tam uz muguras. Saņēmusi pavadu, viņa sāka iet uz rietumu pusi, no kurienes bija atnākusi.

— Čūska…

Viņa ievilka elpu un pagriezās pret Arevinu. Viņš stāvēja ar seju pret sauli, un tās gaismā viņa āda izskatījās rūsgani iesārta, bet apmetnis koši sarkans. Mati garās šķipsnās krita viņam pār pleciem, darot sejas līnijas maigākas. — Vai tev jau jādodas projām?

—   Jā.

—   Es cerēju, ka tu neaiziesi, pirms… Es cerēju, ka vēl brītiņu paliksi tepat…

— Ja viss būtu noticis citādi, es būtu varējusi palikt.

— Viņi pārbijās…

—  Es viņiem teicu, ka Zāle neko nevar nodarīt, bet viņi ieraudzīja indes zobus un nesaprata, ka tā var tikai rosināt tīkamus sapņus un atvieglot nāvi.

— Bet vai tu nespēj viņiem piedot?

—  Es nespēju skatīties viņos un domāt par notikušo. Tas, ko viņi izdarīja, bija arī manas vainas dēļ, Arevin. Es nesapratu viņus, un kad sapratu, bija jau par vēlu.

—   Tu pati teici, ka nevari zināt visas paražas un saprast visas bailes.

—  Es esmu sakropļota, — viņa sacīja. — Ja cilvēku nevar izārstēt, bez Zāles es viņam vispār nevaru palīdzēt. Man jādodas mājās, jāiet pie saviem skolotājiem un jācer, ka tie piedos manu muļķību. Viņi reti piešķir kādam tādu vārdu kā man, bet man viņi to piešķīra — un tagad būs vīlušies.

— Ļauj man doties tev līdzi!

Viņa to vēlējās, tāpēc brīdi vilcinājās ar atbildi, tad nikni norāja sevi par šādu vājumu. — Viņi var atņemt man Miglu un Smilti un izraidīt mani, un arī tevi tad izraidīs. Paliec tepat, Arevin!

— Man tas nav svarīgi.

—  Ir gan. Pēc kāda laika mēs sāktu ienīst viens otru. Es nepazīstu tevi, un tu nepazīsti mani. Mums vajadzīgs miers, klusums un laiks, lai mēs sāktu viens otru labi saprast.

Viņš pienāca Čūskai klāt un apskāva viņu, un brīdi abi stāvēja klusēdami. Kad Arevins pacēla galvu, viņam uz vaigiem mirdzēja asaras. — Lūdzu, atgriezies! — viņš teica. — Lai kas notiktu, lūdzu, nāc atpakaļ!

—    Es mēģināšu, — Čūska teica. — Nākamajā pavasarī, kad norims vēji, pameklē mani. Aiznākamajā pavasarī, ja nebūšu atnākusi, aizmirsti mani! Vienalga, kur es atrastos, arī es tevi aizmirsīšu.

— Es meklēšu tevi, — Arevins teica un vairāk neko nesolīja.

Čūska paņēma poniju aiz pavadas un sāka savu ceļu pāri tuksnesim.

Teodors Stērdžens, īstajā vārdā Edvards Hamiltons Valdo (Theodore Sturgeon, Edward llamilton Waldo> 1918), līdzīgi daudziem rakstniekiem, dzīves gaitās izmēģinājis dažādus arodus. Jaunības dienās gribējis kļūt par trapeces vingrotāju cirkā, tad strādājis lielpaneļu ēku celtniecībā un par buldozera vadītāju, braucis par matrozi uz tirdzniecības kuģiem, darbojies kā viesnīcas administrators un literārais aģents.

Viņa populārākajos sacerējumos apvienojas zinātniskās fantastikas un fantasy'žanri. Tas nav raksturīgi 40. — 50. gadu fantastikai, bet šis paņēmiens ļāva Stērdženam brīvāk rakstīt par jautājumiem, kas viņu vienmēr interesējuši — psiholoģiju un cilvēku dīvainībām. Vairumā savu darbu viņš mēģinājis analizēt mīlestības un draudzības jēdzienus, it īpaši stāstu krājumos E Pluribus Unicom (1953), A Toiich of Strange (1958) un Sturgeon is Alive and Well (1971). T. Stērdžens un Filips Ž. Fārmers ir pirmie, kas zinātniskajā fantastikā rakstījuši par cilvēku seksuālajām problēmām. Romānā Venus Plus X (1960) parādīta viendzimuma sabiedrība.

Tomēr slavenākais viņa darbs ir romāns «Vairāk nekā cilvēcisks» (More Than Iluman, 1953), par kuru viņš tika godalgots ar 1954. g. International Fantasy Award. Tas ir stāsts par sešiem no sabiedrības izstumtiem īpatņiem, kuri nespēj iekļauties vispārpieņemtās uzvedības normās, bet, satiekoties un izmisumā apvienojot savas neparastās īpašības, kopā izveido jauna tipa cilvēku, ko T. Stērdžens nosauc par Homo Gestalt. Apstākļi, kuros darbojas romāna varoņi, kļūst par vienu no autora galvenajām tēmām — vientulība un bēgšana no tās. Romāna pamatā ir žurnālā Galaxy 1952. g. publicētais stāsts Babyls Three.

Visvairāk mīlestības un apbrīna savā mūžā T. Stērdžens varbūt veltījis angļu valodai… Vēstulē rakstniecei fantastei Judītei Merilai viņš raksta: ļ «Par spīti visiem saviem trūkumiem mūsu valoda ir viena no ii visizteiksmīgākajām valodām cilvēces vēsturē…

Angļu valodas avoti ieplūdinājuši tajā tādas nozīmju nianses un tādu   skaņu bagātību, kurām nav nekā līdzīga citās valodās.» Sī mīlestība uz savu 5 valodu, kas izpaužas arī T. Stērdžena darbos, ļāva angļu fantastam un kritiķim Braienam Oldisam, runājot par 40. gadu fantastiku, izdarīt šādu  salīdzinājumu: «Azimovam bija loģiskais pārliecinājums, Heinleinam bija ii niknums, bet Stērdženam — mūzika.»

«Lēnais darinājums» (Slow Scidptiire) 1970. g. saņēma Nebūla godalgu.

Pirmo reizi tiekoties, viņa nezināja, kas viņš ir; tiesa, to nezināja daudzi. Tobrīd viņš kaut ko darīja augļu dārzā zem bumbieres. Zeme smaržoja "pēc vasaras nogales un vējiem — no tās vēdīja tāda kā bronzas smarža. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja neliela auguma meiteni ar bezbailīgu seju, gadus divdesmit piecus vai sešus vecu; viņas acis bija tādā pašā krāsā kā mati, un tas šķita visai neparasti, jo mati viņai bija zeltainrudi. Viņa savā priekšā redzēja melnīgsnēju vīrieti ap gadiem četrdesmit, kurš turēja rokā elektroskopu ar zelta plātnītēm, un viņai radās sajūta, ka viņa nelūgta ielauzusies otra pasaulē.

—  Ai! — viņa izgrūda, un acīmredzot balss tonis radīja labvēlīgu noskaņu, jo viņš pamāja ar galvu un tcica: — Paturiet! —, tādējādi gaisinādams domu par traucējumu. Meitene notupās viņam blakām un paņēma instrumentu, turēdama to tieši tajā vietā, kur viņš novietoja viņas roku; tad vīrietis pagājās mazliet tālāk un uzsita sev pa ceļgalu ar kaut ko līdzīgu toņdakšai. — Kas tur notiek? — viņš jautāja tīkamā balsī — tādā balsī, ko mēdz sadzirdēt un uzklausīt arī nepazīstamie.

Viņa paskatījās uz trauslajām zelta plāksnītēm aiz elcktroskopa stikla. — Šķiras katra uz savu pusi!

Viņš vēlreiz piesita ar toņdakšu, un plātnītes atkal pašķīrās.

Stipri?

— Piesitiena brīdī apmēram par četrdesmit pieciem grādiem.

—  Labi… tas laikam būs pats augstākais. — No virsjakas kabatas viņš izvilka maisiņu ar sasmalcinātu krītu un nobēra nelielu sauju zemē. — Es tagad drusku pastaigāšu. Jūs palieciet tepat un sakiet man, cik stipri plātnītes pašķiras.

Viņš līčločiem virzījās apkārt bumbierei, palaikam piesizdams ar toņdakšu, un viņa nosauca skaitļus — desmit grādu, trīsdesmit, pieci, divdesmit, nulle. Ikreiz, kad zelta lapiņas izpletās līdz pēdējai iespējai

—   četrdesmit grādiem vai pat vairāk, viņš nobēra zemē sauju krīta. Kad darāmais bija galā, koku nevienādā ovālā apjoza balto krīta drumstalu loks. Viņš izņēma blociņu, uzskicēja diagrammu — apbārstītās vietas un pašu koku, — tad, ielicis blociņu atpakaļ kabatā, izņēma viņai no rokām elektroskopu.

— Vai jūs kaut ko meklējāt? — viņš jautāja.

— Nē, — viņa atbildēja. — Jā.

Izrādījās, ka viņš prot arī pasmaidīt. Kaut gan smaids ilga tikai īsu mirkli, viņa jutās ļoti pārsteigta, redzot to šajā neparastajā sejā.

— Tiesā to neuzskatītu par izsmeļošu atbildi.

Viņa palūkojās uz kalna nogāzi, kas vakargaismā zaigoja ar metālisku mirdzumu. Tā bija diezgan kaila un vienmuļa — akmeņi, vasaras saulē izkaltušas zāles, šur tur pa kādam kokam, un tad šis

augļu dārzs. Lai nokļūtu šeit, vajadzēja noiet krietnu gabalu. — Jau­tājums nebija tik vienkāršs, — viņa teica, tad mēģināja pasmaidīt un piepeši izplūda asarās.

Saņēmusies viņa to nožēloja un atvainojās viņam.

—  Par ko? — viņš jautāja. Tā bija pirmā reize, kad viņa izjuta šī cilvēka tieksmi vienmēr uzdot nākamo jautājumu. Tas viesa mulsumu. Un varēja nojaust, ka tā būs vienmēr — vismaz tikpat spēcīgi kā šobrīd, bet varbūt vēl krietni spēcīgāk. — Nu tā… cilvēks taču neļaujas jūtu uzplūdiem citu klātbūtnē.

— Jūs ļaujaties. To «cilvēku», ko minējāt, es nepazīstu.

— Es… kad jūs tā sakāt, man šķiet, ka es arī ne.

—   Nu tad izstāstiet visu, kā ir. Nav nekādas jēgas mocīties ar «viņš domās, ka es…» un tā tālāk. Ko es domāšu, to domāšu tāpat, vienalga, ko jūs teiktu. Vai arī — ejiet pa nogāzi lejā un nesakiet vispār neko. — Tā kā viņa netaisījās iet, viņš piebilda: — Nu tad mēģiniet teikt patiesību. Ja tā ir svarīga, tai jābūt vienkāršai, un, ja tā ir vienkārša, to ir viegli pateikt.

— Man jāmirst! — viņa iekliedzās.

— Man tāpat.

— Man krūtī ir audzējs.

— Nāciet man līdzi uz māju, un es to likvidēšu.

Neteicis vairs ne vārda, viņš pagriezās un cauri dārzam devās uz mājas pusi. Pārbiedēta līdz neprātam, sašutusi un aklas cerības spārnota, neviļus pat īsi iesmiedamās, viņa brīdi stāvēja un raudzījās viņam nopakaļ, tad attapās skrienam tajā pašā virzienā (pa kuru laiku es izlēmu?).

Viņa panāca vīrieti augļu dārza augstākajā piekalnes malā. — Vai jūs esat ārsts?

Viņš šķita nemanījis viņas kavēšanos un pakaļskrējienu.

—  Nē, — viņš atbildēja, soļodams tālāk, un atkal šķita nemanām, ka viņa apstājas, brīdi koda apakšlūpu, tad atkal metas skriešus, lai panāktu viņu.

—  Es laikam esmu zaudējusi prātu, — viņa teica, iedama pa dārza celiņu viņam blakus. To viņa sacīja pati sev, un viņš acīmredzot to saprata, jo neko neatbildēja. Puķu dārzā valdīja krizantēmu izaicinošā smarža, un pašā vidū bija dīķis, kurā viņa manīja pazibam pāris karaliskās sarkancepurītes — sudraba, nevis zelta zivtiņas, lielākas, nekā viņai jebkad bija gadījies redzēt. Un tad — pati māja.

Vispirms tā šķita daļa no dārza — terase ar kolonnām itin kā saplūda ar to —, bet pēc tam daļa no kalna — varenās sienas veidoja klintsakmeņi (milzīgo apmēru dēļ tos nevarēja dēvēt par laukakmeņiem). Tā atradās gan uz kalna, gan pašā kalnā, un jumta līnijas stiepās paralēli apvārsnim; fasāde, sānsienas un daļa mājas balstījās pret izvirzītu klints cilni. Smagās, naglām apsistās durvis ar divām skatu lūkām, viņiem pienākot, atvērās (kaut gan neredzēja neviena, kurš tās būtu varējis atvērt), un aizveroties viesa visapkārt tādu klusumu, tik pilnīgu nošķirtību no ārpasaules, kādu nespētu radīt neviens aizbīdņa vai bultas klaudziens. Viņa palika stāvam ar muguru pret durvīm un raudzījās, kā viņš dodas cauri iekšējam pagalmiņam — acīmredzot ēkas galvenajai savienotājtelpai centrālajā daļā. Tas bija tāds kā liels vestibils, kura vidū atradās no piecām pusēm icstiklota telpa ar atklātu augšdaļu. Tās iekšienē slējās koks — ciprese vai kadiķis izlocītiem, samezglotiem zariem, mākslīgi veidotu, cirptu un līdzinātu ārieni — dabas un cilvēka darinājums, ko japāņi dēvē par bonsai.

—  Vai jūs nenāksiet? — viņš uzsauca, atvēris durvis pretējā sienā aiz stiklotās telpas.

— Bonsai nevar būt piecpadsmit pēdas augsts, — viņa teica.

— Šis tāds ir.

Viņa lēni piegāja tam klāt un uzmanīgi aplūkoja. — Cik ilgi tas jums pieder?

Viņa balss tonis liecināja, ka viņš ir ļoti iepriecināts. Muļķīgi ir vaicāt bonsai īpašniekam, cik vecs ir viņa koks, jo tādā gadījumā jūs patiesībā jautājat, vai tas ir viņa paša veidojums, jeb vai viņš ieguvis un turpinājis cita iesāktu darbu un ieceri; jūs vedināt viņu pasludināt par savējo kāda cita ieceri un rūpīgi veikto darbu, un šādā cilvēka pārbaudē ir kaut kas mazisks un netīkams. Tāpēc jautājums «Cik ilgi tas jums pieder?» iepriecina ar savu nevainojami pieklājīgo attieksmi un neuzbāzīgo laipnību. — Pusi mana mūža, — viņš atbildēja.

Viņa pārlaida kokam pētošu skatienu. Reizēm ne visai veiksmīgās dārzniecības var ieraudzīt aprūsējušos traukus iestādītus kokus, kas nav nedz gluži izmesti ārā, nedz gluži aizmirsti, bet nīkst neizpārdoti, jo tiem ir dīvainas formas vai šur tur pa nokaltušam zaram, vai arī tie pārāk lēni auguši — cits kopumā, cits pa daļām. Tieši šiem kokiem laika gaitā izveidojas savdabīgi stumbri, un tie izrāda tik izaicinošu pretestību savai dabas dotajai kaitei, ka atplaukst pavisam neparastā krāšņumā, ja vien tiem tiek dota iespēja dzīvot tālāk. Šis koks bija krietni vecāks par pusi no sava saimnieka mūža, varbūt tas bija pat nodzīvojis ilgāk par viņu. Aplūkodama to, viņa piepeši sajuta bailes, ka šo skaistumu negaidot varētu iznīcināt uguns, vāveru saime, kādi dziļumos paslēpušies tārpi vai termīti — kāds spēks, kas darbojas ārpus jebkādiem krietnuma vai taisnīguma priekšstatiem… bez jebkādas cieņas apjautas. Viņa vēlreiz palūkojās uz koku. Tad palūkojās uz vīrieti.

— Nāksiet?

— Jā, — viņa atbildēja un iegāja viņam līdzi laboratorijā.

— Apsēdieties, lūk, tur, un aprodiet ar apkārtni, — viņš teica. — Tas prasīs kādu brītiņu.

«Lūk, tur» nozīmēja lielu ādas klubkrēslu līdzās grāmatu skapim. Grāmatas aptvēra visdažādāko-tematiku — tur bija rokasgrāmatas medicīnā un inženierzinātnēs, kodolfizikā, ķīmijā, bioloģijā, psihiatrijā. Arī darbi par tenisu, vingrošanu, šahu, austrumnieku kara spēli go un golfu. Turpat stāvēja sējumi par dramaturģiju, daiļliteratūras sacerēšanas metodēm, «Mūsdienu angļu valodas izmantojums», «Amerikāņu valoda» kopā ar pielikumu, Vuda un Vokera atskaņu vārdnīcas un vesela rinda citu vārdnīcu un enciklopēdiju.

— Jums ir pamatīga bibliotēka.

Atbilde skanēja diezgan strupi: acīmredzot šobrīd viņš bija pārāk aizņemts, lai sarunātos. Viņš tikai noteica: — Jā… varbūt jūs kādreiz to redzēsiet, — un viņai atlika vienīgi prātot, ko šie vārdi nozīmē. Acīmredzot tikai to, ka šīs grāmatas viņš glabā pie rokas darba vajadzībām un ka īstā bibliotēka atrodas kaut kur citur. Viņa paraudzījās uz namatēvu ar manāmu cieņu.

Meitene ar interesi vēroja svešo cilvēku. Veiklās, noteiktās kustības atstāja patīkamu iespaidu. Bija skaidri redzams, ka viņš zina, ko dara. Kaut kas no izmantojamās iekārtas viņai bija pazīstams — stikla destilators, titrēšanas piederumi, centrifūga. Turpat stāvēja divi ledusskapji, no kuriem viens nemaz nebija ledusskapis, jo uz durvīm tam bija redzams liels indikators, kurš rādīja 70 °F. Viņa aptvēra, ka modernais ledusskapis ir pilnīgi pielāgojams, lai radītu kontrolējamu — pat siltu — vidi.

Taču gan tas, gan pārējā iekārta, ko viņa nepazina, bija tikai priekšmeti. īstas uzmanības vērts bija pats cilvēks, kurš tā saistīja viņas domas, ka pa visu garo krēslā nosēdēto laiku viņai neradās vēlēšanās pievērsties grāmatu skapim.

Beidzot viņš mitējās darboties gar galdu, nospieda dažus slēdžus un, paņēmis augstu ķebli, pienāca viņai klāt. Apsēdies uz ķebļa, viņš atspieda kājas pret šķērskoku un nolika abas lielās, brūnganās plaukstas sev uz ceļiem. — Bail?

— Laikam jā.

— Jums nav te jāpaliek.

—  Ja ņem vērā otru iespēju… — viņa braši iesāka, taču drosme itin kā pagaisa pusceļā, — tad tam nav lielas nozīmes.

—  Ļoti prātīgi, — viņš gandrīz priecīgi teica. — Es atceros — kad biju vēl bērns, mūsu mājā izcēlās ugunsgrēks. Sākās juceklis un panika, un nebija viegli izkļūt ārā, un mans desmit gadus vecais brālis piepeši atjēdzās uz ielas ar modinātājpulksteni rokā. Tas bija vecs pulkstenis, kas nemaz nedarbojās, — un tomēr no visām lietām, ko viņš tādā bridi būtu varējis paķert, viņam rokā atradās tieši tas. Viņš nekad netika skaidrībā, kāpēc tā noticis.

—   Un jūs?

—    Kāpēc viņš izvēlējās tieši šo priekšmetu, to arī es nevaru pateikt. Taču man šķiet, ka es zinu, kāpēc viņš izdarīja kaut ko tik acīm redzami nesaprātīgu. Redziet, panika ir pavisam īpašs stāvoklis. Tāpat kā bailes, bēgšana, neprātīgs niknums vai uzbrukums, tā ir ļoti primitīva reakcija sevišķu briesmu gadījumā. Tā ir viena no saglabāšanās dziņas izpausmēm. īpašu to dara tieši nesaprātīgums. Bet kāpēc lai saprāta izslēgšana būtu saglabāšanās mehānisma daļa?

Viņa nopietni pārdomāja dzirdēto. Šim cilvēkam piemita kaut kas tāds, kas lika par visu domāt nopietni. — Nevaru iedomāties, — viņa beidzot teica. — Varbūt vienīgi tāpēc, ka dažos apstākļos saprāts gluži vienkārši atsakās darboties.

—   Jūs varat gan iedomāties, — viņš teica, un atkal no viņa strāvoja tā pati možā atzinība, kas meiteni ļoti iepriecināja. — Un nupat jūs jau iedomājāties. Ja briesmu brīdī jūs tveraties pie saprāta, bet saprāts nedarbojas, jūs no tā atsakāties. Nevar taču sacīt, ka nesaprātīgi ir atteikties no tā, kas nedarbojas, vai ne? Un tad jūs nonākat panikā, tad sperat neaprēķināmus soļus. Vairums no tiem — lielum lielais vairums — būs lieki un nevajadzīgi, daži varbūt pat bīstami, taču tam nav nozīmes — jūs tikpat esat briesmās. Saglabāšanās iespēja slēpjas apstāklī, ka kaut kur pašos dziļumos jūs apjaušat: labāk viena iespēja no miljona, nekā vispār nekādas iespējas. Un tā nu jūs sēžat te — jums ir bail, jūs varētu bēgt projām, kaut kas jūs skubina bēgt, taču jūs to nedarāt.

Viņa pamāja ar galvu.

Viņš turpināja: — Jūs atklājāt sev sacietējumu. Aizgājāt pie ārsta, kurš izdarīja dažas analīzes un pateica jums bēdīgo vēsti. Varbūt jūs aizgājāt vēl pie cita ārsta, un tas apstiprināja to pašu. Tad jūs šo to papētījāt un noskaidrojāt, kas gaidāms tālāk — izmeklēšana, operācija, apšaubāma izveseļošanās, ilgs, nepanesams periods ar «bezcerīga gadījuma» zīmogu. Un tad jūs zaudējāt kontroli. Darījāt šo to tādu, par ko cerat, ka es jums nejautāšu. Sākāt klīst kaut kur apkārt, pašai nezinot, kur, un bez jebkāda iemesla attapāties manā augļu dārzā. — Viņš noplātīja rokas un nolaida tās atpakaļ uz ceļgaliem itin kā atpūsties. — Panika. Tas pats, kādēļ mazi puišeļi pidžamās pusnaktī attopas uz ielas ar salauztiem modinātāj­pulksteņiem rokās, un, tas pats, kādēļ pastāv pūšļotāji. — Kaut kas virs galda iezvanījās, un, uzsmaidījis viņai, vīrietis aizgāja atpakaļ darba vietā, pāri plecam noteikdams: — Starp citu, es neesmu pūšļotājs. Lai kļūtu par pūšļotāju, ir jāpretendē uz ārsta kvalifikāciju. Es to nevaru.

Viņa vēroja, kā vīrietis izslēdz, ieslēdz, maisa, mēra un rēķina. Piederumi kā mazs orķestris gan solo, gan vienkopus spēlēja viņam, diriģentam, savu mūziku — dūca, šņāca, klikstēja, ņirbēja. Viņai gribējās gan smieties, gan raudāt, gan kliegt. Taču viņa to nedarīja, baidīdamās, ka nespēs vairs rimties.

Kad vīrietis atkal pienāca klāt, vētra meitenē bija rimusi, taču tās vietā stājies pastāvīgs, pretēju dziņu izraisīts sasprindzinājums, kas noveda pie baismīga sastinguma, un, ieraudzījusi viņam rokā instrumentu, viņa spēja vienīgi platāk ieplest acis. Viņa pat pārstāja elpot.

—  Jā, tā ir adata, — viņš teica gandrīz vai ķircinošā tonī. — Gara, spīdoša, asa adata. Nesāciet stāstīt, ka esat no tiem, kuri bīstas no adatas. — Viņš pavilka mazliet vaļīgāk garo vadu, kas stiepās no šļirces melnā ietvara, un jāteniski apsēdās uz ķebļa. — Vai gribat iedzert kaut ko nomierinošu?

Viņai bija bail pat runāt; apvalks, kas vēl glabāja skaidrā saprāta dzirksti, bija ļoti plāns un ļoti spraigi nostiepts.

—     Labāk gan būtu, ja jūs to nedarītu, — viņš teica, — jo šis farmaceitiskais maisījums jau tāpat ir diezgan sarežģīts. Bet ja jums vajag…

Viņai izdevās drusku papurināt galvu, un viņa atkal sajuta izstrāvojam pret sevi svešinieka atzinības vilni. Viņai gribējās uzdot neskaitāmus jautājumus — viņa bija apņēmusies tos uzdot, viņai vajadzēja tos uzdot: kas ir šajā šļircē? Cik ārstēšanas seansi būs nepieciešami? Kādi tie būs? Cik ilgi viņai te būs jāpaliek, un kurā vietā? Un pats galvenais — vai viņa varēs dzīvot, ak, vai varēs dzīvot?

Šķita, ka viņam rūp tikai viena no gaidītajām atbildēm. — Tam pamatā ir galvenokārt viens no kālija izotopiem. Ja es jums gribētu izstāstīt visu, ko par to zinu, tas prasītu… nu, katrā ziņā vairāk laika, nekā mēs varam atļauties. Bet galvenā būtība ir tāda. Teorētiski ikviens atoms ir elektriski līdzsvarots (nerunāsim par visparastākajiem izņēmumiem). Tāpat arī visiem elektriskajiem lādiņiem molekulā jābūt līdzsvarotiem — tik un tik pozitīvi, tik un tik negatīvi, kopā nulle. Es atklāju, ka lādiņu līdzsvars ļaundabīgā šūnā nav nulle — īsti nav. Ir gluži tā, it kā molekulu līmenī būtu notikusi submikroskopiska viesuļvētra un sīkas zibens šautriņas šaudītos turp un atpakaļ, mainīdamas zīmi. Notiek iejaukšanās sakaru sistēmā — statiskajā, — viņš pavēcināja roku ar ietvara apņemto šļirci, — un tā būtībā ir visa pamatcēlonis. Līdzko kaut kas iejaucas sakaru sistēmā — it īpaši ribonukleīnskābes mehānismā, kurš ziņo: «Izlasiet šo skici un veidojiet to, kas teikts, un, kad tas izdarīts, apstājieties!» — kad šī ziņa tiek sagrozīta, top greizi veidojumi, veidojumi bez līdzsvara, veidojumi, kas uzvedas gandrīz tā, kā vajadzētu, un veic savas funkcijas gandrīz pareizi: tās ir ļaundabīgas Sūnas, kuru turpmākie ziņojumi nes vēl lielāku ļaunumu.

Nu tā. Vai šīs vētras izraisa vīrusi, ķimikālijas, radiācija, fiziska trauma vai pat raizes — un nedomājiet, ka raizes to nespēj! — tam ir otršķirīga nozīme. Galvenais ir radīt tādus apstākļus, lai vētra nevarētu notikt. Ja tas izdodas, šūnām ir pietiekami daudz spēju pašām izlabot un aizstāt to, kas izgājis no ierindas. Un bioloģiskās sistēmas nav kā tenisa bumbiņas ar statiskiem lādiņiem, kas gaida, kad lādiņš izzudīs vai izlādēsies zemei pievienotā vadā. Tām piemīt sava veida elastīgums — cs to saucu par iecietību —, kas ļauj tām uzņemt mazliet lielāku vai mazliet mazāku lādiņu un tomēr dzīvot tālāk. Nu, lūk: pieņemsim, ka noteikts šūnu kopums ir ļaundabīgs, un pieņemsim, ka tas kopumā nes sevī simt lieku pozitīvo vienību. Tas ietekmē tieši blakus esošās šūnas, taču nākamās, tālākās joslas vairs ne.

Ja šīs tālākās joslas varētu atvērties liekajam lādiņam un palīdzētu aizvadīt to prom, tās atbrīvotu ļaundabīgās šūnas no pārpalikuma, vai saprotat? Un tās spētu tikt galā ar nelielo pārākumu pašas vai arī nodotu to tālāk citām un vēl citām šūnām, kuras to varētu pieveikt. Citiem vārdiem sakot, ja es varu ievadīt jūsu ķermenī līdzekli, kas atvilktu šo nelīdzsvaroto lādiņu un izkliedētu tā koncentrāciju, parastās organisma norises varētu darboties brīvi un izlabot ļaundabīgo šūnu izraisīto traucējumu. Un tieši šāds līdzeklis man šeit ir.

Viņš iespieda ietvara apņemto šļirci sev starp ceļgaliem, izņēma no virsvalka sānkabatas plastmasas kastīti, atvēra to un izvilka no tā spirtotu tamponu. Joprojām moži runādams, viņš saņēma viņas bailēs notirpušo roku un norīvēja elkoņa iekšpusi. — Es nebūt negribu apgalvot, ka atoma kodollādiņi ir tas pats, kas statiskā elektrība. Tā ir pavisam cita kategorija. Bet analoģija paliek. Varu pieminēt vēl vienu analoģiju. Varētu salīdzināt ļaundabīgo šūnu lādiņu ar tauku uzkrājumu un šo te ķēpu ar šķīdinātāju, kas taukus sadalīs un tiktāl izkliedēs, ka tie vairs nebūs manāmi. Bet uz statisko analoģiju mani vedina doma par neparastu blakusietekmi: organismi, kuros ievada šo vielu, patiešām rada ellīgu statisko lādiņu. Tas ir blakusprodukts, un dažu iemeslu dēļ, par kuriem pagaidām varu runāt tikai teorētiski, man šķiet, ka tas saistīts ar skaņu spektru. Toņdakšas un tā tālāk. Tieši ar to cs nodarbojos, kad satikāmies. Arī tas koks ir piesūcināts ar šo vielu. Agrāk tam veidojās ļaundabīgu šūnu izaugumi. Tagad vairs ne. — Viņš mirkli veltīja viņai savu neparasto smaidu un ļāva teiktajam nogulsnēties apziņā, kamēr pats pavērsa šļirces galu augšup un izšļāca gaisā pirmo strūkliņu. Ar otru plaukstu satvēris viņas kreisās rokas muskuli, viņš to saudzīgi, bet stingri saspieda. Adata nolaidās lejup un ieslīdēja lielajā vēnā tik meistarīgi, ka viņa ieelsojās — nevis tāpēc, ka būtu iesāpējies, bet tāpēc, ka nesāpēja nemaz. Viņš uzmanīgi vēroja nelielo stikla stobriņa daļu, kas bija redzama virs melnā ietvara, mazlietiņ pavilka virzuli atpakaļ, noskatījās, kā šļirces bezkrāsainajā šķidrumā ieplūst sarkana krāsa, tad vienmērīgi stūma virzuli lejup.

—  Lūdzu nekustieties… Neņemiet ļaunā, tas prasīs brītiņu laika, jo man jūsos jāievada diezgan daudz šīs mantas. Un tas, ziniet, ir ļoti labi, — viņš atkal sāka runāt tādā pašā tonī kā iepriekš par skaņu spektru, — jo neatkarīgi no blakusiedarbības tai ir noturīga daba. Veselīgas biosistēmas izveido spēcīgu elektrostatisko lauku, neveselīgas — vāju vai pat nekādu. Ar tik primitīvu un vienkāršu instrumentu kā tas mazais elektroskops iespējams pateikt, vai kādā organisma daļā ir ļaundabīgu šūnu sakopojums, un, ja ir, tad, kur tas ir, cik tas liels un cik ļaundabīgs. — Viņš veikli mainīja šļirces satvērienu, neizkustinādams adatu un nemainīdams virzuļa spiedienu. Pamazām sajūta kļuva nepatīkamāka, dūriena vieta sāka smelgt, un ap to veidojās zilums. — Un, ja jūs brīnāties, kāpēc šim rīkam vajadzīgs tāds ietvars un vēl galā vads (kaut gan esmu pārliecināts, ka jūs nemaz nebrīnāties un zināt tikpat labi kā es, ka visa šī runāšana ir tikai tāpēc, lai nodarbinātu jūsu domas), es jums to pateikšu. Tā ir parasta spole ar augstas frekvences maiņstrāvu. Mainīgais lauks gādā, lai šķidrums būtu magnētiski un elektrostatiski neitrāls jau no paša sākuma. — Viņš strauji un vienmērīgi izvilka adatu un salieca viņas roku, iespiezdams elkoņa iekšpusē vates tamponu.

—  Neviens man nekad to pirms ārstēšanās nav stāstījis, — viņa teica. — Ne pirms, ne pēc.

— Ko tad?

— Par lādiņiem. Vai jūs taisāties mani lādēt?

Viņa atkal sajuta izstrāvojam sev pretī atzinības vilni, un šoreiz to apstiprināja vārdi: — Man patīk jūsu stils. Kā jūs jūtaties?

Viņa centās atrast atbilstošu apzīmējumu. — Kā aizmigušas milzu histērijas īpašniece, kas lūdzas, lai šo zvēru nepamodina.

Viņš iesmējās. — Pēc maza brītiņa jūs sāksiet justies tik dīvaini, ka histērijai neatliks laika. — Piecēlies viņš aiznesa un nolika adatu uz darba galda, pa ceļam saritinādams vadu. Tad viņš izslēdza maiņstrāvas lauku un, paņēmis lielu stikla kausu un kvadrātveida finiera gabalu, atgriezās vecajā vietā. Apgriezis kausu otrādi, viņš nolika to uz grīdas netālu no viņas un uz tā platās apakšas uzlika finiera gabalu.

— Kaut ko tādu es atceros, — viņa teica. — No tiem laikiem, kad gāju… šķiet, pamatskolā. Mums tur taisīja mākslīgo zibeni ar… kas tas īsti bija? Tāda gara, bezgalīga lente, kas stiepās pāri blokiem, un uz tās bija kaut kādi vadiņi un virsū tāda liela vara bumba.

— Van de Grāfa ģenerators.

—  Pareizi! Ar to darīja daudz ko, bet vislabāk es atceros, ka reiz stāvēju uz tāda paša liela trauka, uz kura bija uzlikts koka gabals, un mani uzlādēja ar ģeneratoru. Es neko īpašu nejutu, vienīgi to, ka man visi mati sacēlušies stāvus. Visi smējās. Es izskatījos pēc ērmīgas lelles. Viņi teica, ka man esot četrdesmit tūkstoši voltu.

—   Labi! Ļoti priecājos, ka jūs to atceraties. Tomēr tagad būs mazliet citādi. Pārvēl kādiem četrdesmit tūkstošiem vairāk.

— Ai!

—  Neraizējieties. Kamēr jūs esat izolēta un kamēr iezemēti vai daļēji iezemēti objekti — piemēram, es — atrodas nojums pietiekošā attālumā, nekādas dzirksteļošanas nebūs.

— Vai tiešām jūs lietosiet tādu ģeneratoru?

— Tādu ne, bet ģeneratoru esmu jau lietojis. Tā esat jūs.

—  Tā esmu… ai! — Viņa bija pacēlusi roku no krēsla paroces — gaisā pazibēja dzirksteles un uzvēdīja ozona smarža.

—  Jā, pavisam noteikti esat, un vēl spēcīgāks ģenerators, nekā es domāju, — un arī ašāks. Celieties augšā!

Viņa sāka celties lēni, bet uz beigām kustība kļuva strauja. Atraujoties no krēsla, viņas ķermeni īsu sekundes daļiņu ieskāva zibošu zili baltu diegu mudžeklis. Vai nu tā ietekmē, vai arī pati no sevis viņa itin kā aizlidoja pusotra jarda tālāk, neprātīgā izbīlī tik tikko noturēdamās kājās.

—  Palieciet stāvam! — viņš uzsauca, un viņa atguvusies saņēmās, kaut arī elpa plūda strauji un saraustīti. Viņš soli atkāpās. — Kāpiet uz dēļa. Ašāk, ašāk!

Viņa darīja, kā teikts, un pāris paspertie soļi atstāja aiz sevis ugunīgas pēdas, kas ātri iekvēlojās un pazuda. Grīļodamās viņa uzkāpa uz finiera gabala. Viņas mati sāka virmodami celties stāvus. — Kas ar mani notiek? — viņa iekliedzās.

—   Es jūs tomēr lādēju! — viņš bezbēdīgi atsaucās, taču šobrīd viņa nespēja uztvert pati savu pirmītējo asprātību. — Kas ar mani notiek? — viņa iesaucās vēlreiz.

—   Viss ir kārtībā, — viņš mierinoši teica. Aizgājis atpakaļ pie galda, viņš ieslēdza skaņas ģeneratoru. Tas dobji ievaidējās simt līdz trīssimt hercu diapazonā. Viņš palielināja jaudu un ieslēdza augstuma kontroli. Tas iegaudojās augstākā tonī, un vienlaikus viņas zeltainrudie mati trīsēdami sacēlās stāvus un drudžaini rāvās katrs uz savu pusi. Viņš paaugstināja toni virs desmit tūkstoš herciem un tad ļāva tam noslīdēt līdz pat dobji zemam, tikko dzirdamam vienpadsmit hercu tonim; galējos punktos viņas mati sakrita guļus, bet pie tūkstoš simts atkal sacēlās stāvus, un viņa kļuva līdzīga, pašas vārdiem runājot, ērmīgai lellei.

Viņš noregulēja pastiprinājumu līdz daudzmaz ciešamam līmenim un paņēma elektroskopu. Smaidīdams viņš pienāca viņai klāt. — Vai jūs zināt, ka pati esat elektroskops? Un vēl piedevām dzīvs Van de Grāfa ģenerators. Un ērmīga lelle.

— Laidiet mani lejā, — viņa tik tikko spēja pateikt.

—  Vēl ne. Lūdzu, stāviet stingri. Atšķirība starp jums un jebkuru apkārtējo priekšmetu ir tik liela, ka, nokļūstot tiem tuvumā, jūs pret tiem izlādētos. Tas jums nekaitētu — tā nav strāva —, bet jūs varētu apdedzināties un dabūt nervu šoku. — Viņš pacēla elektroskopu, un pat no tāda attāluma, par spīti drudžainajam satraukumam, viņa redzēja, kā zelta plātnītes pašķiras. Viņš sāka iet viņai apkārt, uzmanīgi vērodams plātnītncs, kustinādams aparātu uz priekšu un atpakaļ un no vieniem sāniem uz otriem. Vienreiz viņš piegāja pie skaņas ģeneratora un nogrieza to mazliet zemāk. — Jūs raidāt tik spēcīgu lauku, ka es nevaru uztvert variācijas, — viņš paskaidroja un atgriezās atkal pie viņas, šoreiz pienākdams tuvāk.

—   Es vairs nevaru izturēt… nevaru… — viņa nomurmināja, bet viņš vai nu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. Viņš virzīja elektroskopu ap viņas vēdera dobumu un tā tuvumā — augšup un no viena sāna uz otru.

—  Aha! Tepat ir! — viņš moži iesaucās, turēdams instrumentu pret viņas labo krūti.

— Kas? — viņa iešņukstējās.

—    Jūsu vēzis. Zem labās krūts, tuvu pie paduses. — Viņš iesvilpās. — Pie tam nejauks. Ļaundabīgs pēc velna.

Viņa sagrīļojās, gāzās uz priekšu un sabruka. Visu viņas būtni sagrāba melns nelabums, ko uz mirkli atsita atpakaļ zili balta sprādziena vilnis, un tad tas kā brūkoša klints sagāzās viņai pāri.

Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Cita siena, citi griesti. Agrāk neredzēti. Nav svarīgi. Vienalga.

Gulēt…

Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Kaut kas pa vidu. Viņa seja… saspringta, samocīta, gurda. Nav svarīgi. Vienalga.

Gulēt…

Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Mazliet zemāk vakara saules gaisma. Pāri pretī rūsgani zeltainas krizantēmas zeltaini zaļā stikla ragā. Atkal kaut kas pa vidu: viņa seja.

— Vai jūs mani dzirdat?

Jā, tikai nevajag atbildēt. Nevajag kustēties. Nevajag runāt.

Gulēt..,

Istaba, siena, staigājošs cilvēks, naksnīgs logs un krizantēmas, kas izskatās gluži kā dzīvas, bet vai tad nav zināms, ka tās ir nogrieztas un mirst?

Vai viņas pašas to zina?

— Kā jūs jūtaties? — Saspringta, uzstājīga balss.

— Dzert…

Kaut kas auksts, gandrīz ledains iesmeldzās žokļu locītavās. I Greipfrūtu sula. Viena roka balsta viņas plecus, otra tur glāzi, ai, nē, tas nav… — Paldies! Liels… — Jāmēģina piecelties sēdus… palags… manas drēbes!

—  Atvainojiet! — viņš teica, gluži kā prazdams lasīt domas. — Dažas vajadzības nekādi nav savienojamas ar zeķbiksēm un minikleitu. Bet viss ir izmazgāts un izžāvēts, un katrā laikā dabūjams. Lūk/tur!

Uz krēsla guļ brūnā vilnas kleita, zeķbikses un kurpes.

Viņš ar cieņu pakāpjas soli tālāk un noliek uz naktsgaldiņa blakus karafei glāzi.

— Kādas vajadzības?

— Vemšana. Šīberi, — viņš vaļsirdīgi paskaidroja.

Palags spēj noslēpt ķermeni, bet, ak vai, mulsumu ne. — Ai, piedodiet… Ak Dievs, es laikam… — Viņa papurina galvu, un vīrieša siluets acu priekšā paslīd sānis un atpakaļ.

—  Jūs nonācāt šokā un vairs nebijāt atdabūjama pie apziņas. — Viņš brīdi vilcinājās. Pirmo reizi viņa redzēja, ka šis cilvēks par kaut ko neziņā vilcinās. īsu mirkli viņa pati kļuva gandrīz par domu lasītāju: Vai pasacīt viņai, ko es domāju? Protams, vajag pasacīt, un

viņš to darīja: — Jūs negribējāt atgriezties apziņā. I

— Es neko neatceros.

— Bumbiere, elektroskops. Injekcija, elektrostatiskā reakcija.

—   Nē, — viņa teica, neko neaptverdama, tad, sākdama aptvert, vēlreiz iesaucās: — Nē!

—  Jā, turieties! — viņš nodārdināja un nākamajā mirklī jau bija pie viņas gultas un ar plaukstām cieši saspieda viņas vaigus. — Ne­krītiet vairs atpakaļ! Jūs varat saņemties. Varat, tāpēc ka tagad viss ir kārtībā, vai saprotat?

—   Jūs teicāt, ka man esot vēzis. — Tas izskanēja ērcīgi un pārmetoši. Viņš iesmējās — iesmējās viņai tieši sejā.

— Tā bijāt jūs, kas man to teica.

— Ai, bet es vēl droši nezināju!

—  Nu, tad viss ir skaidrs, — viņš sacīja tādā tonī, it kā akmens būtu novēlies no sirds. — Manā darbībā nebija nekā tāda, kas varētu uz trīs dienām izslēgt jums apziņu, — cēlonim vajadzēja būt jūsos.

— Trīs dienas!

Viņš vienkārši pamāja ar galvu un turpināja iesākto domu.

—  Es reizēm kļūstu par daudz iedomīgs, — viņš teica ar patīkamu smaidu. — Tas tāpēc, ka man tik bieži izrādās taisnība. Un šoreiz kaut ko pārāk droši ieņēmu galvā, vai ne? Nospriedu, ka esat jau bijusi pie ārsta, varbūt pat izdarījusi biopsiju. Bet tā nebija, vai ne?

—  Man bija bail, — viņa atzinās, tad pacēla acis pret viņu. — No tā nomira mana māte, mana tante, un māsai vajadzēja pilnīgi nogriezt krūti. Šī doma bija nepanesama. Un kad jūs…

—   Kad es jums pateicu to, ko jūs jau zinājāt un ko negribējāt dzirdēt, jūs to nespējāt pieņemt. Taisnā ce|ā atslēdzāties, un cauri. Zaudējāt samaņu, un tam nebija nekāda sakara ar tiem pāri par septiņdesmit tūkstošiem voltu, kas bija jūsos. Es jūs saķēru. — Viņš izplēta rokas, un viņa instinktīvi atrāvās, tomēr viņš palika tai pašā pozā un nenolaida rokas, līdz viņa paskatījās uz tām. Uz apakšdelmiem un spēcīgajiem muskuļiem, ciktāl tos ļāva saredzēt īsās krekla piedurknes, bija redzamas koši sarkanas apdeguma pēdas.

—  Arī man tika savas deviņas desmitdaļas, — viņš teica, — bet jūs vismaz krītot nepārsitāt galvu.

—    Paldies, — viņa teica, kavēdamās dziļi domās, tad pēkšņi apraudājās. — Bet ko lai es daru?

—  Ko lai darāt? Ejiet atpakaļ uz mājām — kur nu jums tās ir, un sāciet dzīvi no jauna — kā nu jūs to saprotat.

—   Bet jūs teicāt…

—    Kad jūs reiz apjēgsiet, ka tas, ko es jums darīju, nebija diagnosticēšana?

— Es… vai tad jūs… vai tas nozīmē, ka jūs to izārstējāt?

—  Tas nozīmē, ka jūs pati to pašlaik ārstējat. Es jums to visu izskaidroju — tagad taču jūs atceraties, vai ne?

—  Visu ne, bet… puslīdz jā. — Slepus (tomēr ne gluži veiksmīgi, jo viņš to pamanīja) viņa zem palaga mēģināja taustīt zināmo sacietējumu. — Tas turpat vēl ir!

—  Ja es jums iesistu pa galvu ar nūju, — viņš teica ar mazliet pārspīlētu vienkāršību, — tad tur arī izaugtu puns. Un paliktu tur vēl rīt un parīt. Aizparīt tas jau varētu būt mazāks, un pēc nedēļas jūs tik tikko varētu to sataustīt — tas būtu pazudis. Tas pats notiek arī šeit.

Beidzot viņa sāka aptvert neaptveramo. — Izārstēt vēzi ar vienu seansu…

— Ak Dievs, — viņš skarbi noteica. — Jau paskatoties uz jums, es redzu, ka man atkal būs jānoklausās tā pati runa. Nu nē, to es negribu.

— Kāda runa? — viņa satrūkusies vaicāja.

—  Par manu pienākumu pret cilvēci. Tai ir divi varianti un daudz apakšvariantu. Pirmais variants skaidro manu pienākumu pret cilvēci un patiesībā liek saprast, ka ar to varētu iesist labu naudiņu. Otrais variants stāsta tikai un vienīgi par manu pienākumu pret cilvēci, un to es dzirdu krietni retāk. Sai otrajā variantā pilnīgi aizmirstas tā nepatika, ar kādu cilvēce uzņem labus izgudrojumus, ja vien tie nenāk no vispāratzītiem un godājamiem avotiem. Pirmajā variantā tas ir ļoti labi zināms, bet cilvēki cenšas šo tematu visgudri apiet.

—   Es ne… — viņa iesāka, taču tālāk netika.

Apakšvarianti, — viņš turpināja, neievērodams viņas iestarpinājumu, — vienmēr ietver sevī atklāsmes gaismu — ar reliģiju vai bez tās, ar mistiku vai bez tās; reizēm tie ietverti stingrā ētikas un filozofijas rāmī un tiecas pakļaut mani, iedvešot vainas apziņu, kas allaž kaut kādā mērā saistīta ar līdzcietību.

— Bet es tikai…

—  Jūs, — viņš teica, izstiepdams pret viņu garu rādītājpirkstu, — esat nolaupījusi sev iespēju uzstāties ar vismeistarīgāko šādas runas paraugu. Ja mani pieņēmumi būtu bijuši pareizi un jūs būtu aizgājusi pie sava laipnā vietējā kaulu zāģera, un viņš būtu aizsūtījis jūs pie speciālista, un tas būtu darījis to pašu un nosūtījis jūs konsultēties pie sava kolēģa, un jūs aiz nejaušības būtu nonākusi manās rokās, būtu izārstēta, devusies atpakaļ pie saviem daudzajiem ārstiem pastāstīt par šo brīnumu, vai zināt, ko jūs no viņiem būtu dzirdējusi? «Spontāna remisija», lūk, to jūs būtu dzirdējusi. Un ne jau tikai no ārstiem, — viņš turpināja ar tādu negaidītu kvēli, ka viņa gultā nodrebēja. — Katram ir sava reklamējamā prece. Jūsu dietologs būtu cildinājis savus diedzētos kviešu graudus vai makrobiotiskos rīsu cepumus, jūsu mācītājs būtu kritis ceļos un lūkojies debesīs, ģenētikas speciālists būtu skaidrojis jums savu iemīļoto teoriju par parādību atkārtošanos katrā otrajā paaudzē, un apgalvojis jums, ka arī jūsu vecvecākiem noteikti bijušas spontānas remisijas, pašiem nezinot.

—   Lūdzu! — viņa skaļi iesaucās, bet viņš turpināja vēl skaļāk: — Vai jūs zināt, kas es esmu? Esmu divkārtējs inženieris — mehānikā un elektrībā, un vēl man ir jurista diploms. Ja jūs būtu tik dumja, ka izstāstītu kādam visu, kas šeit notika (es gan ccru, ka jūs tāda neesat, bet ja esat, tad es zinu, kā aizsargāties), mani varētu iebāzt cietumā par medicīnas praktizēšanu bez diploma; jūs mani varētu arī apvainot uzbrukumā, jo es jums iedūru ar adatu, un pat nolaupīšanā, ja vien izdotos pierādīt, ka es jūs no laboratorijas atnesu uz šejieni. Nevienam nebūtu daļas gar to, ka es izārstēju jums vēzi. Jūs nezināt, kas es esmu, vai ne?

— Nē — es pat nezinu, kā jūs sauc.

— Un es jums to neteikšu. Ari es nezinu jūsu vārdu…

— Patiešām! Mani sauc…

—   Nesakiet! Nesakiet! Es negribu dzirdēt! Mani interesēja tikai jūsu sacietējums, un es veltīju uzmanību tam. Un gribu, lai jūs abi pazustu, tiklīdz jutīsieties pietiekami labi. Vai es izteicos skaidri?

—  Ļaujiet man apģērbties, — viņa strupi teica, — un es tūlīt pat iešu prom!

— Un neteiksiet runu?

—  Un neteikšu runu. — Nākamajā mirklī viņas dusmas saplaka, un viņa nelaimīgi piebilda: — Gribēju tikai pateikt, ka esmu jums pateicīga. Vai vismaz to es drīkstu?

Arī viņa dusmas saplaka vai vismaz mainīja virzienu, jo viņš pienāca pie gultas un, notupies tā, ka abu sejas atradās vienā līmenī, pavisam laipni teica: — Tas būtu ļoti jauki. Tikai… īsti pateicīga jūs jutīsieties ne agrāk kā pēc dienām desmit, kad saņemsiet ziņas par savu… spontāno remisiju, vai varbūt tikai pēc pusgada vai gada — vai pat diviem, trim, — kad pārbaudes atkārtoti dos negatīvu atbildi.

Aiz šiem vārdiem viņa apjauta tik dziļas skumjas, ka gluži nevilšus pastiepās un satvēra spēcīgo plaukstu, kas turējās pie gultas malas. Viņš neatrāvās, tomēr nelikās arī iepriecināts.

— Kāpēc es nevaru justies pateicīga jau tagad?

—  Tas būtu uzticības apliecinājums, — viņš ar rūgtumu sacīja, — un tādi šajos laikos vairs nav sastopami… ja vispār jebkad ir bijuši. — Piecēlies kājās, viņš aizgāja līdz durvīm. — Lūdzu, neejiet šovakar projām, — viņš teica. — Ir tumšs, un jūs nezināt ceļu. Tiksimies rīt!

Kad viņš nākamajā rītā ienāca istabā, durvis stāvēja vaļā. Gulta bija saklāta, un palagi — rūpīgi salocīti — nolikti uz klēsla; turpat atradās arī spilvendrānas un viņas lietotie dvieļi. Viņas pašas istabā nebija.

Viņš izgāja priekšējā pagalmiņā un pievērsa skatienu savam bonsai

Rīta saule zeltaini apspīdēja vecā koka līmenisko augšdaļu, asi izceļot mezglotos zarus — brūnpelēko cieto virsmu ar samtainām rievām. Vienīgi bonsai līdzgaitnieks (dažreiz tiem ir tikai īpašnieki, taču tā gadās krietni retāk) spēj īsti saprast abu savstarpējās attiecības. Kokam piemīt īpaša un individuāla dvēsele, jo tas ir dzīva būtne, un dzīvas būtnes mainās, turklāt pastāv noteikti veidi, kā koki grib mainīties. Cilvēks redz savu koku un gara acīm veido redzamā papildinājumus un pārstatījumus, pieskaņodams iecerēm konkrētu rīcību. Koks savukārt var darīt vienīgi to, kas ir koka spēkos, un līdz nāvei pretoties jebkuram mēģinājumam uzvelt sev to, kas nav tā spēkos, vai paveikt kaut ko īsākā laikā, nekā tam nepieciešams. Tāpēc bonsai veidošana vienmēr nozīmē kompromisu un sadarbību.

Bonsai nevar izveidot tikai cilvēks vai tikai koks; to var vienīgi abi kopā, un tiem jāsaprot vienam otru. Tam vajadzīgs ilgs laiks. Veidotājs zina savu bonsai no galvas, pazīst katru tā zaru, katras rievas un skujas veidoto leņķi, un, gulēdams naktī nomodā vai arī baudīdams atpūtas brīdi tūkstoš jūdžu tālumā, viņš atceras to vai citu līniju vai veidojumu un domās turpina savas ieceres. Ar stieples, ūdens un gaismas palīdzību, ar pieliekšanu, ar ūdensprasīgu zāļu iesēšanu vai blīvas zemsedzes izveidošanu virs saknēm cilvēks paziņo kokam, ko no tā vēlas, un, ja paskaidrojums bijis veiksmīgs un izpratne pietiekama, koks atsaucas un paklausa — gandrīz Vienmēr saglabājas arī tā pašapziņa, spilgti individuālas novirzes. Labi, es darīšu to, ko tu vēlies, bet darīšu to pēc sava prāta. Un šīm novirzēm koks vienmēr var dot skaidru un loģisku pamatojumu, turklāt visbiežāk tas (gandrīz vai ar smaidu) liek cilvēkam saprast, ka viņš no šīs nesaskaņas būtu varējis izvairīties, ja būtu izturējies ar lielāku izpratni. Tas ir vislēnākais veidošanas process pasaulē, un dažkārt pat rodas šaubas, vai veidots tiek koks vai pats cilvēks.

Tā viņš stāvēja varbūt minūtes desmit, vērodams zeltaino virmojumu augšējos zaros, tad aizgāja pie grebumiem rotātas koka lādes, atvēra to, izņēma gabalu necila izskata audekla, atvēra durtiņas stiklotā būra sienā un uzklāja audeklu uz saknēm un apkārtējās zemes koka vienā pusē, otru pusi atstādams pieejamu vējam un mitrumam. Varbūt pēc kāda laika — pēc mēneša vai diviem — kāds jaunais dzinums augšējā zarā sapratīs doto mājienu, un nevienmērīgais mitruma pieplūdums augšup pa kambija slāni atturēs to no tiekšanās uz augšu un pierunās turpināt līmenisko augšdaļas veidojumu. Varbūt arī ne, un tādā gadījumā būs jārunā skarbāka valoda ar saites un stieples palīdzību. Taču tāpat iespējams, ka arī kokam būs kas sakāms par labu savai tieksmei augt stāvus augšup un varbūt tas pasacīs to tik pārliecinoši, ka cilvēks piekritīs; vārdu sakot, risināsies pacietīgs, saturīgs un ražīgs dialogs.

— Labrīt!

— Nu, pie velna! — viņš nodārdināja. — Es pat iekodu sev mēlē! Biju nospriedis, ka jūs esat aizgājusi.

— Es tiešām gāju projām. — Meitene bija notupusies ar muguru pret pagalmiņa iekšējo sienu un ar seju pret koku stikla ietvarā. — Bet ceļā apstājos, lai brītiņu pakavētos kopā ar koku.

— Un tālāk?

— Es daudz domāju.

— Par ko?

— Pārjums.

— Ko tu neteiksi!

—  Redziet, — viņa noteikti sacīja, — es neiešu ne pie viena ārsta uz pārbaudi. Man negribējās aiziet, iekams nebūšu jums to pateikusi un pārliecinājusies, ka jūs man ticat.

— Nāciet iekšā, un iesim kaut ko uzēst!

Viņa muļķīgi iesmējās. — Es nevaru. Manas kājas ir aizmigušas.

Nevilcinādamies viņš pacēla viņu uz rokām un apnesa apkārt koka stiklotajam mājoklim. Abu sejas atradās tuvu viena pie otras, un, aplikusi roku viņam ap pleciem, viņa jautāja: — Vai jūs man ticat?

Viņš turpināja iet, līdz sasniedza koka lādi, tad apstājās un ieskatījās viņai acīs. — Es jums ticu. Nezinu, kāpēc jūs tā izlēmāt, bet man gribas jums ticēt. — Nosēdinājis meiteni uz lādes, viņš atkāpās soli atpakaļ.

— Jūs pieminējāt uzticības apliecinājumu, — viņa nopietni teica.

—  Man likās — vismaz vienreiz mūžā jums tas jāsaņem, lai jūs nekad vairs neteiktu tādus vārdus. — Viņa bikli paklaudzināja papēžus pret grīdas plātni un samocīti pasmaidīja. — Vai… notirpušas!

— Jūs acīmredzot domājāt par to diezgan ilgi.

— Jā. Un vai gribat vēl kaut ko dzirdēt?

— Bez šaubām.

— Jūs esat saniknots un iebiedēts cilvēks.

Viņš šķita sajūsmināts. — Pastāstiet man par to!

—   Nē, — viņa klusi iebilda, — pastāstiet jūs man! Es runāju pavisam nopietni. Par ko jūs esat saniknots?

— Nebūt neesmu!

— Kāpēc jūs esat tik ļoti saniknots?

—  Es jau teicu, ka neesmu! Tiesa gan, viņš labsirdīgi piebilda,

— jūs mani vedināt uz to.

— Nu tad — kāpēc?

Viņš lūkojās viņā labu brīdi, kas viņai šķita vesela mūžība. — Tā­tad jūs tiešām gribat to zināt?

Viņa pamāja ar galvu.

Viņš izdarīja strauju rokas kustību visapkārt. — Kā jums šķiet, no kurienes man tas viss nācis — māja, zeme, iekārtas?

Viņa klusējot gaidīja.

—   Izplūdes sistēma, — viņš teica, un balss viņam kļuva tāda kā piesmakusi — šī parādība viņai vairs nebija gluži sveša. — Paņē­miens, kā izvadīt izplūdes gāzes no iekšdedzes dzinējiem tā, lai tās savērptos. Nesadegušās cietās daļiņas tiek iespiestas slāpētāja sieniņās, stikla vates starpliktnī, kas nesadalīts viegli izņemams ārā un ik pēc divtūkstoš jūdzēm apmaināms pret tīru. Pārējās izplūdes vielas tiek sadedzinātas pašas ar savu iekšdedzes dzinēja sveci — kas ir degošs, tas sadeg. Siltums tiek izmantots, lai iepriekš sasildītu degvielu, pārējais atkal tiek savērpts un izrauts cauri piectūkstoš jūdžu patronai. Gala produkts, kas beidzot izkļūst ārā, ir samērā tīrs, vismaz pēc mūsdienu standartiem, un iepriekšējā sildīšana būtībā rada degvielas ekonomiju.

— Tātad jūs nopelnījāt daudz naudas.

—  Es nopelnīju daudz naudas, — kā atbalss viņš atkārtoja. — Bet ne jau tāpēc, ka manu izgudrojumu būtu ieviesuši praksē piesārņojuma mazināšanai. Naudu es dabūju tāpēc, ka šo jaunumu nopirka kāda automobiļu firma un ieslēdza to seifā. Viņiem tas nepatīk, tāpēc ka iekārtas iebūvēšana mašīnās šo to maksā. Dažiem viņu draugiem no attīrīšanas firmām arī tas nepatīk, tāpēc ka šis izgudrojums ļauj efektīvi izmantot neattīrītu degvielu. Nu, ko tur — tik gudrs es tolaik nebiju, un otrreiz šādu kļūdu neatkārtošu. Bet jums taisnība, es esmu saniknots. Biju saniknots jau tad, kad puikas gados strādāju uz kuģa un mums lika nomazgāt starpsienu ar veļas ziepju skaidiņām un lupatu, bet es aizgāju uz krastu, nopirku šķidro tīrītāju, izmēģināju un pārliecinājos, ka ar to darbs izdarāms labāk, ātrāk un lētāk. Tāpēc aiznesu to bocmanim, un tas man iebelza pa muti, jo es izliekoties, ka zinu darāmo labāk nekā viņš… tiesa, toreiz viņš bija piedzēries, bet pats pretīgākais nāca pēc tam, kad šī ziņa nokļuva ausīs vecajiem jūras vilkiem — tie visi nostājās pret mani un sāka saukāt par pielīdēju, bet tas ir pats ļaunākais apzīmējums, kādu uz kuģa var iemantot. Es nekādi nevarēju aptvert, kāpēc cilvēki tik ļoti grib stāties ceļā jebkādiem uzlabojumiem.

Un ar to man ir vajadzējis sastapties visu mūžu. Man galvā mājo kaut kas tāds, kas neparko nav dabūjams ārā — tā ir mana tieksme vienmēr uzdot nākamo jautājumu. Kāpēc tas un tas ir tieši tā un tā? Kāpēc tas nevarētu būt šitā? Jebkuros apstākļos un attiecībā uz jebko vienmēr pastāv nākamais jautājums; sevišķi svarīgi ir neatkāpties tad, kad atbilde šķiet patīkama, jo aiz tās vienmēr gaida atkal nākamais jautājums. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki gluži vienkārši negrib uzdot nākamo jautājumu!

Man ir maksāts vairāk, nekā es spēju iztērēt, par izgudrojumiem, ko cilvēki nevēlas lietot, un, ja es pastāvīgi esmu nikns, tā ir tikai mana vaina un es to atzīstu — tas ir tāpēc, ka es vienkārši nespēju neuzdot nākamo jautājumu un nemeklēt atbildi. Šajā laboratorijā ir kāds pusducis īsti efektīgu izgudrojumu, kas nekad neieraudzīs dienas gaismu, un vēl savs pussimts rindojas man galvā, bet ko gan var iesākt tādā pasaulē, kur cilvēki drīzāk gatavi dzīvot tuksnesī un kaut vai nobeigt cits citu, nekā mēģināt padarīt to zaļu un ziedošu pat tad, ja tiem skaidri parāda, kā to izdarīt, — kur tie gatavi izgrūst miljardus jaunai naftas atradnei, kad jau daudzkārt pierādīts, ka degviela no šīm atradnēm mūs visus iedzīs kapā?

Jā, es esmu saniknots. Kā gan citādi?

Viņa nogaidīja, līdz dzirdēto vārdu atbalss apskrien apkārt pagalmam un izlido pa stiklotā būra augšdaļu ārā, tad klusēja vēl brīdi, lai viņa niknums paspētu pierimt un viņš atgrieztos uz zemes viņai līdzās. Kad tas bija noticis, viņš it kā nokaunējies pasmaidīja, un viņa teica:

— Varbūt ir svarīgi nevis uzdot nākamo jautājumu, bet pareizo jautājumu. Manuprāt, cilvēki, kuri dzīvo pēc vecām, gudrām pamācībām, necenšas paši domāt, tomēr es zinu vienu vecu teicienu, kuram vērts pievērst uzmanību. Tas ir šāds: «Pareizi uzdots jautājums jau pats par sevi ir atbilde.»

Viņa brīdi apklusa, lai pārliecinātos, vai viņš patiešām klausās. Viņš klausījās ar nepārprotamu uzmanību. Viņa turpināja: — Tas ir tā — uzliekot roku uz karstas plīts, var sev jautāt: ko darīt, lai es neapdedzinātos? Un atbilde ir pilnīgi skaidra, vai ne? Ja pasaule atsakās pieņemt to, ko jūs tai varētu dot, jāatrod tāds «kāpēc?», kas jau ietvertu atbildi.

— Atbilde ir vienkārša, — viņš strupi atteica. — Cilvēki ir stulbi.

— Tā nav īstā atbilde, un jūs pats to zināt, — viņa sacīja.

— Un kāda ir īstā?

—  Ai, to es nevaru pasacīt! Zinu tikai vienu: ja gribat kaut ko panākt darīšanās ar cilvēkiem, tad svarīgākais ir nevis, ko jūs darāt, bet, kā jūs to darāt. Nu, piemēram… jūs taču jau zināt, kā panākt savu attiecībā uz šo koku, vai ne?

— Sasodīts, jā!

— Arī cilvēki ir dzīvas, augošas būtnes. Es nezinu ne simto tiesu no tā, ko jūs zināt par bonsaĻ bet vienu es zinu: kad sāk tādu veidot, parasti neizvēlas taisnu, spēcīgu, veselīgu koku. Tieši greizos un slimīgos var izveidot visskaistāk. Tas jāpatur prātā, ja vēlaties pārveidot cilvēci.

— Nu, pie… Nudien, nesaprotu, vai pasmieties par jums, vai labāk gāzt!

Viņa piecēlās. Viņš nebija ievērojis, ka viņa ir tik slaida. — Es iešu.

— Nu, nu, neniekojieties! Jūs taču zināt, ka tas bija tikai tēlains izteiciens.

— Nē, es jau nenobijos. Bet labāk tomēr būs, ja es iešu.

—  Vai jūs baidāties uzdot nākamo jautājumu? — viņš trāpīgi noprasīja.

— Ārkārtīgi baidos.

— Tomēr uzdodiet to!

— Nē!

— Tad es izdarīšu to jūsu vietā. Jūs teicāt, ka es esot saniknots un iebiedēts. Jūs gribat zināt, no kā es baidos.

— Jā.

— Nojums. Neaprakstāmi baidos.

— Patiešām?

—   Jūs protat vedināt uz atklātību, — viņš gandrīz ar piepūli noteica. — Es pateikšu, ko jūs, manuprāt, domājat: ka es baidos no jebkurām ciešām cilvēciskām attiecībām. Es baidos no tā, ko nevar sadalīt ar skrūvgriezi vai spektroskopu, vai kosinusu un tangensu tabulu. — Viņš runāja it kā jokodams, taču rokas viņam trīcēja.

—   Jūs varat tās veidot, pastiprināti laistot vienu pusi, — viņa saudzīgi teica, — vai arī dodot tām vairāk saules. Pret tām jāizturas kā pret dzīvu būtni — tāpat kā pret atsevišķu sugu, sievieti vai bonsai Tās kļūs tādas, kādas jūs gribat tās redzēt, ja vien ļausiet tām saglabāt savu būtību un nežēlosiet laiku un pūles.

— Man šķiet, ka jūs mēģināt man kaut ko piedāvāt, — viņš sacīja. Kāpēc jūs to darāt?

—  Es te nosēdēju lielāko nakts daļu, — viņa teica, — un redzēju acu priekšā dīvainu tēlu. Kā jums šķiet, vai divi samocīti, greizi koki var izveidot bonsai viens no otra?

— Kā jūs sauc? — viņš jautāja.

Pols Andersons (Poul Anderson, 1926) ir dzimis skandināvu izceļotāju  ģimenē. Beidzis Minesotas universitāti 1948. g. un saņēmis bakalaura  grādu fizikā, taču nolēmis pievērsties rakstniecībai. Sarakstījis ap simt  grāmatu, tai skaitā arī fantasy žanrā, zinātniskās fantastikas teorijā un  publicistikā. Vairākkārt saņēmis Nebula un Hugo godalgas, 1972. g. bijis «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieku» organizācijas  priekšsēdētājs.

Daudzi viņa darbi ir apvienoti sērijās par brīvo kosmisko tirgoni  Niklasu van Rijnu, speciālo aģentu Dominiku Flandru, Laika patruļu,  Galaktisko patruļu un citās. So sēriju varoņu un attēloto organizāciju  darbība ir pakļauta cēlam mērķim — progresa veicināšanai, lai dažādos  laikos un civilizācijas līmeņos harmonizētu sabiedriskās attiecības un  labotu vēstures gaitu. Bezgalīgo cīņu par ideālu sabiedrību P. Andersons,  kritiķes Sandras Maizelas vārdiem runājot, ietilpina šādā uzskatu sistēmā:  «Mijiedarbību starp cilvēku, visām citām saprātīgām būtnēm un dabu  var summēt formulā «izaicinājums un atbilde». Andersons uzskata: 1) cilvēkam nepieciešams izaicinājums, 2) cilvēkam jāreaģē uz  izaicinājumu, 3) cilvēkam jāuzņemas atbildība par savu rīcību.»

«Āža dziesma», kas saņēma 1972. g. Nebula un 1973. g. Hugo  godalgu, parāda vēl vienu rakstnieka darbos risinātu problēmu — indivīda  vai cilvēku grupas brīvas gribas, izvēles un pašizpausmes iespēju  sabiedrībā. Šajā aspektā zinātniskās fantastikas funkcija saistībā ar cilvēces  nākotni neaprobežojas ar iespējamu vēstures pagriezienu un tehnoloģijas     attīstības prognozēšanu. Daudz svarīgāk, ka tā prognozē tehnoloģijas   progresa ietekmi uz cilvēku.

Trīs sievietes: viena mirusi, viena dzīva un vel Viena — gan mirusi, gan dzīva, ne mirusi, ne dzīva, nekad tā nedzīvos un nekad tā nemirs, jo ir iemūžināta SUMā.

Uzkalnā virs ielejas, caur kuru vijas lielais ceļš, es gaidu Viņas parādīšanos. Salnas šogad atnāca agri, un zāles zaļums ir nobālējis. Nogāze apaugusi kazenājiem, kuru ogas cilvēki un putni jau nolasījuši,

atstādami neskartus tikai baltos viršus; šur tur slejas pa ābelei. Tās ir ļoti vecas, palikušas no seniem augļudārziem, kurus kopušas tik senas paaudzes, ka šodien tās atceras vienīgi SUM (vietvietām no kazenājiem vēl spraucas ārā veca žoga paliekas); ābeles ērmīgi izmētātas pa kalna nogāzi un tikpat ērmīgi samezglojušas aprepējušos zarus. Tajās vēl karājas daži augļi. Salta vēsma pārskrien manai miesai un atrauj no zara ābolu. Es dzirdu — tas atsitas pret zemi kā mūžības pulksteņa kārtējais sitiens. Krūmu zari kaut ko čukst vējam.

Visas kalnu grēdas ap mani ir klātas mežiem un tērpušās košsarkanās, misiņa un bronzas krāsās. Debesis šķiet netverami plašas, un rietošā saule gail blāvotā spožumā. Ielejā arvien zilāka sabiezē vakara migla, tā gluži kā dūmi viegli kutina nāsis. Ir atvasara — laiks, kad gads sadeg bēru sārta ugunīs.

Ir bijuši citi gadalaiki. Ir bijuši citi mūži pirms mana un viņas mūža, un toreiz cilvēki zināja dziesmām vārdus. Tiesa, arī mēs atļaujamies baudīt mūziku, un es esmu pavadījis daudz laika, darinādams melodijas saviem atkalatrastajiem vārdiem. «Maija dzidrajā zaļumā…» Satveru pleca siksnā pakārto arfu, uzskaņoju to un dziedu viņai — dziedu rudenī un dziestošajā dienā.

Tu nāci — tev saule pa pēdām: Pāri zaļumam — zeltaina ziba; Līksmu puķu karogu vēdām Pļavu apņēma mīlestība. [6]

Zāles stiebri vieglītiņām nodreb zem kāda nācēja soļiem, un sievietes balss it kā caur smiekliem saka: — Nu, paldies!

Kādu dienu — tas bija tik drīz pēc manas mīļotās nāves, ka es joprojām biju kā apdullis, — es stāvēju mājvietā, kas vēl nesen bija piederējusi mums abiem. Tā atradās ļoti pievilcīgas ēkas simt pirmajā stāvā. Kad iestājās tumsa, pilsēta liesmoja, zibēja, mirdzēja mūsu priekšā un raidīja mums pretī milzīgus žilbinošu staru kūļus gluži kā triumfa karogus. Vienīgi SUM spēja pārvaldīt neskaitāmos gaisa kuģus, kuri kā naktstauriņi ņirbēja dejā starp torņiem; vienīgi SUM spēja uzturēt visu šo pilsētu ar tās kodolspēkstacijām, automat­izētajām rūpnīcām, fiziskās un ekonomiskās sadales tīklu, sanitāro sistēmu, remontdarbiem, pakalpojumiem, izglītību, kultūras daudzveidību, kārtību, — visu kā vienu neievainojamu un nemirstīgu organismu. Mēs bijām jūsmojuši un lepojušies, ka piederam šai pasaulei, tāpat kā viens otram.

Bet tovakar es pavēlēju virtuvei izmest man pagatavotās vakariņas atkritumu vadā un saberzu zem papēža ķīmiskos nomierinātājus, ko man pasniedza mājas aptieciņa, un iespēru ar kāju putekļu sūcējam, kas steidzās sakopt radīto nekārtību, un pavēlēju lampām visā dzīvoklī satumst. Es stāvēju pie stiklotās sienas, lūkodamies ārā uz megalopoli, un tā šķita kliedzoši banāla. Delnā man gulēja neliela māla figūriņa, ko viņa bija veidojusi savām rokām. Es to grozīju no vienas puses uz otru, grozīju vēl un vēlreiz.

Taču es biju piemirsis pieteikt durvīm, lai pie manis neielaiž apmeklētājus. Durvis pazina viešņu un pavēra tai ceļu. Sieviete bija ieradusies ar labsirdīgu nolūku izraut mani no dīvainās noskaņas, kas viņai šķita pretdabiska. Es dzirdēju viņu ienākam istabā un jutu, kā viņa pustumsā raugās apkārt. Viņa bija gandrīz tikpat slaida kā mana mīļotā, un viņas mati nejaušā kārtā bija savīti tādā pašā mezglā, kādu sev labprāt veidoja mana mīļotā, un figūriņa izkrita man no rokas un sašķīda druskās, jo īsu mirkli man likās, ka ienākusi mana meitene. Kopš tās dienas man bijis grūti apvaldīt savu nepatiku pret Trākiju.

Šovakar es tādu kļūdu vairs neatkārtotu pat tad, ja rietošās saules gaisma būtu jau apdzisusi. Par mūsu kopīgo pagātni vēsta vienīgi sudraba aproce uz viņas kreisās rokas. Es redzu viņu savvaļas zemes ierastajā ģērbā: kājās zābaki, mugurā īstas zvērādas svārciņi un ap vidukli īstas ādas josta, pie sāniem nazis un plecā pakārta bise. Viņas cirtas ir izjukušas un savēlušās, āda iedegusi brūna garajās nedēļās zem klajas debess; zem fantastiskajām līkloču līnijām, ar ko viņa daudzās krāsās sevi izrotājusi, redzamas skrambas un traipi. Ap kaklu viņai ir rota no putnu galvaskausiem.

Jā, tā kura ir mirusi, drīzāk bija savdabīgs koku un apvāršņu bērns nekā Trākijas līdziniece. Savvaļā viņa jutās kā mājās, un, kad pilsētas mūs nogurdināja un mēs metāmies projām neskartā pasaulē, viņai pat nevajadzēja atbrīvoties no pilsētas apģērba, saprāta vai smalkuma. Šī īpašība manā iztēlē radīja daudzus no vārdiem, ar kuriem es viņu apveltīju: Meža Lauma, Rudā Stirna; senas grāmatas šķirstīdams, uzgāju arī citus — Driāda, Elvena. Manai meitenei patika tas, ka es izgudroju viņai vārdus, un šai izpriecai nebija gala, jo viņas daudzveidība bija neizsīkstoša.

Es ļauju arfas skaņām izgaist klusumā. Pagriezdamies saku Trākijai: — Es to nedziedāju tev. Nedz arī kādai citai. Atstāj mani vienu!

Viņa ievelk elpu. Vējš sapurina viņas matus un uzvilnī man viņas smaržu — bet tā nav sievietes saldā smarža, tās ir bailes. Viņa sažņaudz plaukstas dūrēs un saka: — Tu esi jucis!

—   Kur tu ņēmi tik izteiksmīgu vārdu? — es dzēlīgi noprasu, jo manām sāpēm un, ja gribu būt patiess, — arī manām bailēm kaut kur jāizlādējas, un Trākija ir pa rokai. Vai tevi vairs neapmierina vecie labie «satraukts» vai «nelīdzsvarots»?

—  Kur ņēmu? No tevis, — viņa izaicinoši atbild, — no tevis un tavām nolādētajām senlaiku dziesmām! Re, vēl viens vārds — «nolādēts». Cik labi tas tev piederas! Cik ilgi tu domā ļauties šai slimīgajai noskaņai?

—  Un kad beidzot došos uz klīniku un ļaušu sev kārtīgi izskalot smadzenes? Ne tik drīz, mīļā! — Šo pēdējo vārdu es lietoju tīši, taču viņa nezina, kāds izsmiekls un skumjas tajā slēpjas — jo šādi es reiz uzrunāju pats savu meiteni. Vispārpieņemtā valodas gramatika un izruna, pateicoties elektroniskajiem ierakstiem un neironu zinātnei, ir tikpat sastingusi kā jebkurš masu civilizācijas aspekts, taču vārdu nozīmes slīd un pārvietojas kā izmanīgas čūskas. (Ai, ļaunā odze, kas sadzēla manu Māllēpīti!)

Paraustu plecus un piebilstu ar izmeklētu pilsētnieciski tehnoloģisku sausumu balsī: — Es patiesībā esmu ļoti praktisks cilvēks bez slimīgām tendencēm. Es nebēgu no savām emocijām ar zāļu vai neiroregulācijas palīdzību, vai, teiksim, kā tu, pārradot tās pirmatnējā niknumā, — es grasos īstenot konkrētu plānu, kā atgūt to cilvēku, kas mani darīja laimīgu.

— Tu grasies tādēļ traucēt Viņu mājupceļā?

—  Ikvienam ir tiesības izteikt lūgumu Tumsas Karalienei, kamēr Viņa apstaigā Zemi.

— Bet šis vairs nav īstais laiks…

— Te nav nekāda likuma, vienīgi paražas. Cilvēki baidās tikties ar Viņu ārpus pūļa, ārpus pilsētas, prom no spožām namu ugunīm. Tā ir, kaut arī viņi paši to neatzīst. Tieši tāpēc es atnācu šeit, lai nebūtu daļa no pūļa, no rindas. Es negribu runāt magnetofonā un atstāt sava lūguma ierakstu vēlākai skaitļotāja analīzei. Kā tad es zināšu, ka Viņa to patiešām noklausās? Gribu stāties Viņas priekšā kā Es pats, kā atsevišķa un vienreizīga būtne, un skatīties Viņai acīs, kamēr izsaku savu lūgumu.

Trākijas balss ir mazliet aizsmakusi. — Viņa būs dusmīga!

— Vai tad Viņa vispār vēl spēj dusmoties?

—    Es… es nezinu. Bet tas, ko tu gribi lūgt, ir kaut kas tik neiespējams — tik ačgārns! Lūgt, lai SUM tev atdod tavu meiteni! Tu taču zini, ka tas nekad nepieļauj izņēmumus.

— Vai tad Viņa pati nav izņēmums?

—  Tas ir kas cits. Tu runā muļķības. SUMam taču ir vajadzīgs… nu, kā lai to saka… tiešs cilvēcisks sakaru veids. Emociju un kultūras atgriezeniskā saite un arī statistika. Kā tad citādi Tas varētu racionāli valdīt? Un Viņa noteikti ir izraudzīta vienīgā no visas pasaules. Bet kas bija tava meitene? Nekas!

— Man viņa bija viss.

—  Tu… — Trākija iekož lūpu zobos. Viena viņas roka pastiepjas uz priekšu un satver manu kailo delmu; satvēriens ir ciešs un karsts, netīrie nagi duras man miesā. Kad es neatbildu, viņa atlaiž roku un pievērš skatienu zemei. Virs galvas aizlido savvaļas zosu kāsis. To klaigas spalgi izskan cauri vēja brāzmām, kas mežā kļūst arvien skaļākas.

—  Nu ja, — viņa saka, — tu esi īpašs cilvēks. Tāds tu vienmēr esi bijis. Tu devies Visumā un atgriezies kopā ar Lielo Kapteini. Varbūt tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kurš zina kaut ko par senajiem laikiem un ļaudīm. Un šī tava dziedāšana… tu jau patiesībā neizklaidē citus, nē, tavas dziesmas satrauc cilvēkus un iegulstas atmiņā. Tāpēc varbūt Viņa tevi uzklausīs. Bet SUM neuzklausīs. Tas nevar pieļaut nekādas izņēmuma atdzimšanas. Ja to pieļautu kaut vai vienu reizi, vai tas nebūtu jāatkārto pēc ikviena līdzīga lūguma? Mirušo tad sarastos vairāk nekā dzīvo.

—   Nav teikts, — es atbildu. — Šā vai tā, esmu nolēmis mēģināt.

—   Kāpēc tu nevari pagaidīt apsolīto laiku? Tad taču SUM noteikti radīs jūs abus no jauna vienā un tai pašā paaudzē.

—  Bet tagadējā dzīve man tikpat būtu jānodzīvo bez viņas, — es saku, raudzīdamies tālumā uz lielceļu, kas tumsā spīd kā nāvējoša čūska visas ielejas garumā. — Un kā tu zini, ka šāda atdzimšana vispār būs? Mums ir tikai solījums. Nē, pat vēl mazāk.

Viņa skaļi ievelk elpu, atkāpjas un paceļ rokas, kā gribēdama atvairīties no manis. Viņas dvēseles aproce met gaismu man acīs. Es redzu, ka tas ir kaut kas līdzīgs vārdošanai embrija stadijā. Rituāls viņai ir svešs — ikviena «māņticība» cītīgi izskausta no mūsu metāla un enerģijas pasaules jau pirms daudziem gadiem. Taču, pat nezinādama neko no ļaunuma atvairīšanas vārdiem vai ļaunuma jēdziena, viņa tomēr cenšas stāties pretī šādai zaimošanai.

Tāpēc, nevēlēdamies ielaisties diskusijā un gribēdams tikai gaidīt šeit vienatnē, es gurdi piemetinu: — Nav svarīgi. Var notikt kāda dabas katastrofa, piemēram, milzu asteroīda trieciens, kas iznīcina visu sistēmu, pirms vēl radīti apstākļi jaunas atdzimšanas sākumam.

—  Tas nav iespējams! — viņa gandrīz drudžaini protestē. — Homeostati, labojumu iekārtas…

—   Nu labi, sauc to par maz iespējamu vai neticamu teorētisku pieļāvumu. Tad sacīsim tā: es esmu tik savtīgs, ka gribu savu Bezdelīgas Spārnu atpakaļ tagad pat, šajā dzīvē, un nebēdāju par to, vai tas ir vai nav taisnīgi pret jums visiem pārējiem.

Arī tu par to nebēdātu, es sevī nodomāju. Neviens no jums. Jūs nesērojat. Jūs gribat saglabāt vienīgi paši savu dārgo personisko apziņu, un nekas cits jums nav tik tuvs, lai par to daudz bēdātu. Vai jūs man ticētu, ja es teiktu, ka esmu gatavs piedāvāt SUMam pats savu dzīvību, lai Tas izlaistu no sava gūsta Saules Ziediņu?

Skaļi šo domu es nepasaku, jo tas būtu cietsirdīgi, un neatkārtoju iepriekš izteiktās bažas, jo tas būtu vēl cictsirdīgāk — proti, to, ka man ir bail, vai SUM nemelo, un ka mirušie diez vai jebkad atgriezīsies šajā pasaulē. Jo (es neesmu Virsvadītājs, es nedomāju ar vakuuma un negatīvās enerģijas plaknēm, bet ar parastajām šīszemes molekulām, tomēr es spēju arī spriest lietišķi, jo esmu zaudējis ilūzijas) padomājiet paši:

Sīs spēles mērķis ir saglabāt stabilu, taisnīgu un saprātīgu sabiedrību. Šim nolūkam nepieciešams apmierināt ne vien somatiskās, bet arī simboliskās vajadzības un instinktus. Piemēram, ir jāļauj bērniem nākt pasaulē. Minimālais skaits katrā paaudzē ir vienāds ar maksimālo: tas ir skaits, kas nodrošina pastāvīgu iedzīvotāju daudzumu.

Ir vēlams ar! gaisināt cilvēkos bailes no nāves. Tāpēc dots solījums: tad, kad tas būs sabiedriski iespējams, SUM sāks mūs pārradīt no jauna — ar visām mūsu atmiņām, bet pašā jaunības krāšņumā. To var atkārtot bezgalīgi, un dzīves sekos cita citai tūkstošiem gadu garumā. Tātad nāve būtībā ir miegs.

…dziļajā nāves miegā, kādi tur sapņi dzimst… Nē. Es pats neiedrošinos kavēties šādās domās. Es gribu tikai tieši noprasīt: kad un kādā ceļā SUM paredz apstākļus (ievērojiet — stabilizētā sabiedrībā!) tik ļoti maināmies, lai atdzimušie veseliem miljoniem varētu netraucēti un gaidīti ierasties atpakaļ pasaulē?

Neredzu iemesla, kāpēc lai SUM nevarētu mums melot. Arī mēs esam tikai objekti tajā pasaulē, ar kuru Tas rīkojas.

—  Mēs jau esam par to strīdējušies agrāk, Trākij, — es saku un nopūšos. — Turklāt bieži. Kāpēc tev tas joprojām nedod miera?

—    Kaut es pati to zinātu, — viņa klusi atbild. Un turpina, runādama pa pusei pati ar sevi: — Es, protams, vēlos gulēt ar tevi. Tev jābūt lieliskam, jo es atceros, kā tā meitene vienmēr sekoja tev ar acīm, kā smaidīja, aizskarot tavu joku, un… Bet tu taču nevari būt labāks par visiem citiem. Tas nav loģiski. Ir tikai daudz dažādu veidu. Tad kāpēc man nav vienalga, ja tu ieslīgsti klusēšanā un aizej prom viens? Vai tāpēc, ka tas ir izaicinājums?

— Tu pārāk daudz domā, — es saku, — pat šeit. Tu sirgsti ar iedomu pirmatnību. Tu dodies uz savvaļas zemi, «lai remdētu iedzimtos atavistiskos impulsus», bet tu nespēj tikt vaļā no tā skaitļotāja, kas tevī iemontēts, un gluži vienkārši just, gluži vienkārši būt.

Viņa saskaišas. Esmu aizskāris vārīgu stīgu. Lūkodamies viņai garām, kur slejas ugunssārtu kļavu un sumahu, misiņkrāsas gobu un varenu, pelēkbrūnu ozolu rinda, es redzu starp kokiem parādāmies citus cilvēkus. Tās visas ir sievietes, līdzīgas viņai un tikpat nekoptas; vienai pie jostas karājas pāris pīļu, un to asinis notecējušas lejup gar viņas gurnu un sakaltušas melnas. Šī atklāti neatzītā, mistiskā tieksme ir pielipusi arī Trākijai — pārliecība, ka ne tikai vīriešiem jāaizmirst vieglā pilsētas ikdiena un viegli gūstamie prieki un ik gadus uz dažām nedēļām jākļūst par primitīviem gaļēdājiem, kas radīja mūsu cilti, — arī sievietēm jāmeklē savs pirmatnējais pamats, lai tās atgriezdamās labāk prastu novērtēt civilizāciju.

Brīdi es jūtos neveikli. Mēs neesam parkā, kur visapkārt redzamas takas un kempingu pakalpojumi. Mēs esam savvaļas zemē. Šurp reti nāk vīrieši un vēl retāk sievietes, jo šis apvidus vārda tiešā nozīmē ir ārpus likuma. Neviens nodarījums, kas noticis šeit, nav sodāms. Mums stāsta, ka tas palīdzot nostiprināt sabiedrību, jo tādējādi pat visagresīvākajiem no cilvēku vidus esot iespēja izlādēt savas tieksmes. Bet es esmu daudz laika pavadījis savvaļas zemē, kopš aizgāja mana Rīta Zvaigzne, — meklēdams tur vienīgi vientulību, — un esmu vērojis tur notiekošo ar tāda cilvēka acīm, kurš mācījies antropoloģiju un vēsturi. Attīstās dažāda veida senās norises: ceremonijas, cilšu paražas, asiņainas un cietsirdīgas izdarības, tādas, ko jebkur citur dēvē par pretdabiskām; tās ar katru gadu iegūst izsmalcinātākas formas, un cilvēki pēc tām tiecas arvien vairāk un vairāk. Tad tie, kas ar tām nodarbojušies, dodas mājās uz savām pilsētām un visā nopietnībā tic, ka ir baudījuši svaigu gaisu, kustību prieku un patīkami izklaidējušies, atbrīvodamies no liekā sasprindzinājuma.

Ja Trākijas dusmas pieaugs, viņa var ņemt palīgā nažus.

Tāpēc es piespiežu sevi uzlikt rokas viņai uz pleciem, ieskatīties viņas satrauktajās acīs, izturēt to samocīto skatienu un maigi pasacīt:

—  Piedod! Es zinu, ka tu gribi labu. Tu baidies, ka Viņa sadusmosies un atnesīs nelaimi taviem ļaudīm.

Trākija norij siekalas. — Nē, — viņa nočukst. — Tas nebūtu loģiski. Bet es baidos par to, kas var notikt ar tevi. Un tad… — Piepeši viņa piekļaujas man klāt. Es jūtu, kā viņas rokas, krūtis, vēders spiežas cauri manam apmetnim, un jūtu pļavu smaržu viņas matos un muskusu viņas mutē. — Varbūt tevis vairs nebūs! — viņa ievaimanājas. — Un kas tad mums dziedās?

—    Ak vai, šī planēta taču mudž no izklaidētājiem, — cs nomurminu.

—    Tu esi kaut kas vairāk, — viņa saka. — Daudz vairāk. Man lāgā nepatīk tas, ko tu dziedi, un tas, ko esi dziedājis kopš tā laika, kad nomira tā dumjā meitene, jo tas ir tik nejēdzīgs un briesmīgs… bet es pati nezinu, kāpēc man gribas, lai tu mani ar to apgrūtinātu.

Es neveikli noglāstu viņas muguru. Saule tagad atrodas tikai mazu gabaliņu virs koku lapotnes. Tās stari ieslīpi urbjas cauri saltajam vakara gaisam. Es nodrebinos un domāju, ko darīt tālāk.

Mani glābj kāda skaņa. Tā atskan apakšā, ielejas tālākajā galā, kur skatu noslēdz divas klintis; tā dobji nodimd mums ausīs un, veldamās pāri zemei, iedun mūsos līdz kaulam. Mēs šo skaņu esam dzirdējuši, būdami pilsētās, un esam priecājušies, ka atrodamies starp sienām, gaismām un ļaužu pūļiem. Tagad mēs esam vieni kopā ar to

— ar Viņas triumfa ratu rīboņu.

Sievietes kliedz, bet es tās tik tikko dzirdu cauri vēja auriem, brauciena troksnim un paša sirdspukstiem; drīz viņas pazūd starp kokiem. Viņas uzmeklēs savu apmetni, silti saģērbsies, sakurs milzīgus ugunskurus, drīz vien ekstāzē ēdīs savu medījumu — un par to, ko viņas mēdz darīt pēc tam, ir dzirdētas tikai neskaidras baumas.

Trākija iekrampējas man kreisajā rokā virs dvēseles aproces un iegaudojas. — Spēlmani, nāc man līdzi! — viņa lūdzas. Es izraujos no viņas tvēriena un lieliem soļiem dodos lejup pa nogāzi uz ceļa pusi. Mani pavada īss kliedziens.

Gaisma vēl kavējas debesīs un kalnu mugurās, bet, kāpjot lejā šaurajā ielejā, mani apņem krēsla, kas strauji sabiezē. Grūti saskatāmie kazenāju krūmi iešvīkstas, mums saskaroties, un mēģina ieķerties man drēbēs. Brīžiem es jūtu, ka uz kājām paliek skrambas, ka aizķeras apmetnis, ka ievelku krūtīs saltu gaisu, — bet jūtu to attāli un neskaidri. Manu ārējās īstenības uztveri pārmāc Viņas ratu un paša asiņu joņošana. Manas iekšējās izjūtas ir bailes, jā, tomēr reizē arī pacilātība un sajūsma, reibums, kas jutekļus saasina, nevis notrulina, narkotikas skurbums, kas palaiž pilnos auļos kā prātu, tā emocijas; esmu izlauzies pats no sevis, esmu kļuvis par iemiesotu mērķi. Ne mierinājumu meklēdams, bet gribēdams pateikt to, kas ir, es tveru pēc vārdiem, kuru sacerētājs jau pirms gadu simteņiem pārvērties pīšļos, un piešķiru tiem savu mūziku. Es dziedu:

Zelts manā sirdī, un pasaule zeltā, Tikai bridi vēl virsotne gailēs. Pāri kalnājiem klusi debess sastingusi, Nakts tuvumu jaušot bailēs;

Drīz noslēpums rāmo ieleju pārņems Un tumsa uzvarēs gaismu; lln vēji dvesīs un šurpu nesīs Nakti, pārpilnu baismu.

Zinu nakti es vienu tāles apskāvienā;

Kaut svešā mēlē tā runā,

Man tomēr būs miņā tās paustā ziņa.

Skries vēstis žigli no kalna uz kalnu, Kas vientuļi tumsā stāvēs: Uzzinās zeme un debess, un vēji, un es, Ka tevi ņēmusi nāve.

Esmu sasniedzis ielejas gultni, un Viņa tagad ir redzama. Viņas rati nav apgaismoti, jo radaru acīm un inerces virzītājiem nevajag ne lākturu, ne saules, ne zvaigžņu. Metāla darinājums traucas bez riteņiem pats ar savu dārdoņu un ar savu gaisa vilni. Ātrums nav liels, tas ir krietni mazāks nekā'jebkuram automobilim, ar ko mēdzam braukt mēs, mirstīgie. Cilvēki stāsta, ka Tumsas Karaliene braucot tik lēni tāpēc, lai varētu visu uztvert pati ar savu maņu un tādējādi labāk sagatavoties ziņu nodošanai SUMam. Bet nu Viņas gadskārtējā apgaita ir beigusies, Viņa dodas mājup; līdz pavasarim Viņa mājos pie Tā, kas ir'mūsu valdnieks. Kāpēc Viņa šovakar ir tik nesteidzīga?

Vai tāpēc, ka nāvei nekad nekur nav jāsteidzas? Tā es prātoju sevī un, iziedams ceļa vidū, jūtu atmiņā uznirstam rindas no vēl senākas pagātnes, aizskaru arfas stīgas un dziedu skaļāk par ratu dimdoņu:

Es, kurš gozējās laimībā, Esmu nu diktenā sirgumā; Drudzī vārgdamam, spariba zūd. Nāve pēc manis jau rauga varbūt.

Mašīna uztver manu klātbūtni un brīdinoši iekaucas. Es palieku uz vietas. Mašīna var apbraukt man apkārt, jo ceļš ir pietiekami plats, turklāt tai nebūt nav vajadzīga pilnīgi gluda virsma. Tomēr es ceru un ticu, ka Viņa ievēros šo šķērsli savā ceļā, ieslēgs savus dažādos pastiprinātājus un atklās, ka esmu pietiekami neparasts traucēklis, lai apstātos. Kurš gan SUMa pārvaldītajā pasaulē — pat to pētnieku vidū, kurus Tas sūtījis pasaulē savā neremdināmajā kārē pēc jauniem datiem, — tā stāvēs saltā savvaļas zemes pustumsā uz ceļa un klaigās, arfai sirdīgi dūcot:

Mūsu būsmei še viltus spozme — Nīkā pasaule maldu gozmē; Miesa ir trusla, visaplīk tai Vilts.

Cilvēks tiek sviestin sviests ietumā savā — Te spirgsmē, te vārgā, te pulgā, te slavā: Te līksmi diedams, te tikko vairs silts.

Visus — neviens drošumā nesajūtas! — Loka kā smildziņas vēja pūta. Pasaules godība knaši zūd. Nāve pēc manis jau rauga varbūt.

Mašīna piebrauc man blakus un noslīd uz zemes. Es ļauju stīgu skaņām izgaist vējā. Debesis virs galvas un vakaru pusē ir pelēcīgi violetas, austrumos pavisam tumšas, un tajās spoži spīd dažas agrīnas zvaigznes. Šeit, ielejā, krēsla jau pavisam sabiezējusi, un man grūti redzēt.

Baldahīnam līdzīgais jumts atslīd atpakaļ. Viņa stāv ratos, izslējusies taisni, un Viņas stāvs paceļas pār mani. Viņas tērps un apmetnis ir melni un plīvo kā satraukta putna spārni; viņas seja zem kapuces viz kā neskaidrs, balts laukums. Esmu redzējis to agrāk, pilnā apgaismojumā un neskaitāmos attēlos, taču šobrīd nespēju atsaukt to atmiņā, vismaz pilnībā ne. Redzu asi veidoto profilu un bālās lūpas, melnos matus un iegarenās, zaļās acis, taču tie ir tikai vārdi, vārdi vien.

— Ko tu te dari? — Viņai ir jauka, pazema balss, bet vai tā kaut drusciņ — ai, cik reti tas notiek, kopš SUM paņēma Viņu sev! — vai tā kaut drusciņ iedrebējās? — Kas tā tev par dziesmu?

Mana atbilde izskan tik spēcīgi, ka jūtu to atbalsojamies sev galvā, jo vilnis ceļ mani arvien augstāk un augstāk. — Mūsu Kundze, es gribu izteikt lūgumu.

Viņa ilgi lūkojas uz mani. Vai patiesi es jaušu ari no Viņas strāvojam bailes? (Protams, ne jau bailes no manis. Viņas rati ir nodrošināti ar bruņām un ieročiem un zibenīgā ātrumā pasargātu viņu, kolīdz es spertu kādu vardarbīgu soli. Un, ja arī es neticamā kārtā Viņu nogalinātu vai ievainotu tik stipri, ka nelīdzētu pat ķīmiskā ķirurģija, Viņai vienīgai no visām radībām nav jābēdā par nāvi. Pat parastā aproce, mums mirstot, raida pietiekami skaļu radioviļņu signālu, lai to sadzirdētu vairākas tanatiskās stacijas, un t«dā aizsargapvalkā dvēseli tikpat kā nav iespējams savainot, līdz atlaižas Spārnotie Papēži un aiznes to SUMam. Nav šaubu, ka Tumsas Karalienes aproce var raidīt vēl tālāku saucienu, un tās apvalks ir drošāks nekā jebkuram no mirstīgajiem. Un Viņa pavisam noteikti tiks pārradīta no jauna. Tas noticis jau daudz reižu; ik pēc septiņiem gadiem Viņa mirst un atdzimst, lai paliktu mūžīgi jauna un kalpotu SUMam. Man nekādi nav izdevies izzināt, kad Viņa dzimusi pirmoreiz.)

Varbūt tās ir bailes no tā, ko es dziedāju, un no tā, ko es varētu sacīt?

Es tik tikko spēju sadzirdēt Viņas balsi cauri vēja brāzmām un koku krakstiem, kad Viņa beidzot saka: — Nu tad padod man Gredzenu!

Pundurrobots, kurš allaž stāv līdzās Viņas tronim, kad Viņa sēž cilvēku vidū, parādās Viņai blakus un pastiepj man masīvo nespodra sudraba loku. Es ielieku tajā kreiso roku, tā ka tiek aptverta mana dvēsele. Plāksnīte uz Gredzena augšējās virsmas, ļoti līdzīga dārgakmenim, pagriežas projām no manis, un es nevaru izlasīt, kas uzzibsnījis uz tās fasetes. Bet, kad Viņa noliecas, lai paskatītos tajā, vārā atblāzma izkliedē ēnu ap Viņas vaibstiem.

Protams, es sev atgādinu, īstenā dvēsele netiek pētīta. Tas prasītu pārlieku daudz laika. Droši vien aprocē, kas ietver dvēseli, ir iebūvēts identifikācijas kods. Gredzens noraida to uz atbilstošo SUMa daļu, un tas tūlīt pārraida atpakaļ to, kas ierakstīts zem šī koda. Es ceru, ka vairāk nekas tur neslēpjas. SUM nav vēlējies darīt mums to zināmu.

— Kā tu pašlaik sevi sauc? — Viņa jautā.

Man pāršalc rūgtuma vilnis. — Mūsu Kundze, kam tev tas jāzina? Vai tad īstais vārds nav tas numurs, ko dabūju, kad man tika atļauts nākt pasaulē?

Viņu atkal pārņem miers. — Ja gribu pareizi novērtēt to, ko tu saki, man jāzina par tevi vairāk nekā šie īsie, formālie dati. Vārds raksturo cilvēku.

Arī es tagad jūtos noteikts un drošs, un laiks pulsē caur mani tik spēcīgi un vienmērīgi, ka es pat nejustu savu kustību, ja neredzētu, kā aiz manis atkāpjas aizritējušās minūtes. — Mūsu Kundze, es nevaru dot tev nekļūdīgu atbildi. Pēdējā gada laikā man nav daudz rūpējis ne savs vārds, ne daudz kas cits. Bet daži cilvēki, kuri atceras mani no agrākiem laikiem, sauc mani par Spēlmani.

—     Ar ko tu vēl nodarbojies, ja neņem vērā šo drūmo muzicēšanu?

—    Pašlaik ne ar ko, Mūsu Kundze. Manam mūžam naudas pietiks, ja vien ēdīšu mēreni un nemeklēšu sev greznu mitekli. Es nereti dabūju gan maltīti, gan pajumti par savu dziedāšanu.

—  Tas, ko tu dziedāji, pilnīgi atšķīrās no visa, ko esmu dzirdējusi kopš… — Atkal uz īsu mirkli Viņas robota miers ir zudis. — Kopš tā laika, kad pasaule tika stabilizēta. Nevajag modināt mirušus simbolus, Spēlmani! Tie klīst pa cilvēku sapņiem.

— Vai tas ir slikti?

—   Jā. Šie sapņi kļūst par lietuvēniem. Atceries: visa cilvēce, ikviens cilvēks, kas jebkad dzīvojis, bija neprāta vergs, līdz SUM nodibināja kārtību, saprātu un mieru.

—   Tādā gadījumā es apklusīšu un atturēšos no dziedāšanas, ja vien tu man atdosi atpakaļ manu mirušo.

Viņa saspringst. Plāksnīte apdziest. Es atvelku roku atpakaļ, un Viņas kalps atkal paņem un noglabā Gredzenu savā ziņā. Atkal Viņa bez sejas stāv šajā dziļajā, tumšajā ielejā zem mirgojošām zvaigznēm. Viņas balss ir tikpat salta kā naksnīgais gaiss: — Neviens mirušais nevar atgriezties dzīvē, iekāms nav pienācis Atdzimšanas laiks.

Es nesaku: «Bet tu pati?», jo tas nebūtu krietni. Ko gan Viņa domāja, kā Viņa raudāja, kad SUM izraudzījās Viņu no visām jaunajām sievietēm uz šīs zemes? Ko Viņa pārdzīvo savu gadsimtu gaitā? Neuzdrīkstos to iztēloties.

Atbildes vietā es satveru arfu un sāku dziedāt — šoreiz pavisam klusi:

Rozes, rozes — ne īves zarus Būs birdināt pāri tai. Nu viņai mierīga dusa; Es ari to vēlētos, ai!

Viņas plašumu alkstošā Dvēsle Velti elpu cerēja gūt. Nu Nāves bezgala telpā Kopš šīsnakts viņai būs būt.

Es zinu, kāpēc manas dziesmas tik dziļi aizskar: tāpēc, ka tās slēpj sevī biedus un kaislības, pie kurām SUMa kārtīgajā pasaulē neviens nav radis, un vairums no mums pat lāgā nezina, ka tādi iespējami. Taču man nebija pieticis drosmes cerēt, ka tie tik spēcīgi ievainos arī Viņu. Vai Viņa būtu izbaudījusi vairāk tumsas un šausmu, nekā mūsu priekšteči spēja iedomāties? — Kas ir miris? — viņa iesaucās.

— Viņai bija daudz vārdu, Mūsu Kundze, — es saku. — Bet neviens nebija pietiekami skaists. Taču cs varu tev pateikt viņas numuru.

—   Tava meita? Es… reizēm man vaicā, vai nevarētu atsaukt pasaulē mirušu bērnu. Tas gan vairs nenotiek bieži, kopš bērnus tik agri sākuši sūtīt uz novietnēm. Tomēr reizēm tā gadās. Es tad saku mātei, ka viņa var dabūt citu bērnu, bet, ja mēs sāksim atdzīvināt mirušos, tad kādā vecumā varēsim novilkt robežu?

— Nē, tā bija mana sieviete.

—  Tas nav iespējams! — Tonis liecina, ka Viņa cenšas nekļūt barga, taču balsī skan gandrīz vai drudžainas bailes. — Tev nemaz nebūs grūti atrast sev citas sievietes. Tu esi glīts, un tava psihe ir — ir, ir! — ļoti neparasta. Tā dedzina gluži kā Lucifera iesms.

—  Tātad tu atceries Lucifera vārdu, Mūsu Kundze? — es dodos uzbrukumā. — Tad tu patiesi esi veca. Tik veca, ka tev jāatceras to, kā vīrietis var alkt pēc vienas sievietes — pēc vienīgās uz zemes, zem zemes vai debesīs.

Viņa mēģina aizsargāties ar dzēlīgiem smiekliem. — Vai šīs alkas bija abpusējas, Spēlmani? Es zinu vairāk par cilvēkiem nekā tu, un neapšaubāmi esmu vienīgā šķīstā sieviete visā pasaulē.

— Tagad, kad viņas vairs nav, Mūsu Kundze, varbūt tu tiešām vari to apgalvot. Bet mēs… Vai tu zini, kā viņa nomira? Mēs bijām aizgājuši uz savvaļas zemi. Kamēr es staigāju, meklēdams retus akmentiņus, no kā darināt viņai kaklarotu, viņu vienatnē bija ieraudzījis kāds vīrietis. Viņš tuvojās viņai. Mana mīļā viņu atraidīja. Viņš draudēja ar spēku. Viņa metās bēgt. Tas bija tuksnesīgs apvidus, čūsku apvidus, un viņai nebija apautas kājas. Kāda čūska viņai iedzēla. Es viņu atradu tikai pēc vairākām stundām. Līdz tam laikam jau bija iedarbojušies inde un karstie saules stari… Drīz viņa nomira, tik tikko paspējusi man izstāstīt, kas noticis, un pateikt, ka mani mīl. Es nevarēju laikā nogādāt viņas ķermeni uz ķīmiskās ķirurģijas procedūru, lai atdzīvinātu parastajā veidā. Man bija jāļauj viņu kremēt un aiznest viņas dvēseli SUMam.

—   Kādas tev tiesības prasīt viņu atpakaļ, ja neviens cits nevar atgūt savus mirušos?

— Tiesības man dod mīlestība uz viņu un viņas mīlestība uz mani. Mēs viens otram esam vairāk vajadzīgi nekā saule vai mēness debesīs. Nedomāju, ka atradīsi vēl divus cilvēkus, kuriem ir tāpat, Kundze. Un vai tad ikvienam nav tiesības prasīt to, kas nepieciešams viņa dzīvei? Kā gan citādi varētu saglabāt veselu sabiedrību?

—  Tu esi fantasts, — Viņa saka vāri trīsošā balsī. — Ļauj man braukt tālāk!

—  Nē, Kundze. Es runāju skaidru patiesību. Bet tā nav pasakāma skopos un vienkāršos vārdos. Es tev dziedāšu, un tad varbūt tu sapratīsi. — Un es atkal tveru savu arfu, taču dziedu drīzāk viņai, nevis Viņai:

Ja zinātu: mirt vari tu, Es neskumtu varbūt; Bet līdzās tev es aizmirsu — Var nāve tevi gūt. Ne prātā nevarēja nākt, Ka reiz būs galā viss; Es tevī ilgi lūkošos — Tu nesmaidīsi vis.

—   Es nevaru… — Viņas balss aizlūst. — Es nezināju, ka tādas jūtas vēl pastāv.

—  Tagad tu zini, Kundze. Un vai tā nav svarīga vēsts, ko nodot SUMam?

— Ir. Ja tā ir patiesa. — Viņa strauji noliecas man pretī. Es redzu, kā Viņa pustumsā dreb zem plīvojošā apmetņa, un dzirdu, kā Viņas zobi aukstumā klabēdami sitas kopā. — Es nevaru šeit kavēties. Bet brauc man līdzi! Dziedi man! Es domāju, ka spēšu to izturēt.

Tik daudz es netiku cerējis. Taču liktenis ir man labvēlīgs. Iekāpju ratos. Pārsegs noslīd, un mēs dodamies ceļā.

Esam ieslēgti galvenajā kabīnē. Aiz tās dziļākajām durvīm jābūt iekārtai, kas nodrošina Viņas dzīvi uz Zemes — šis braucamais patiesi ir liels. Tomēr šajā telpā ir gandrīz vienīgi izliektie sienu paneļi. Tie ir no tsta koka ar glītiem, patīkamiem rakstiem; tātad arī Viņai, šķiet, nepieciešams palaikus izrauties no mūsu mašīnveidīgās eksistences? Iekārtojums te vienkāršs un pieticīgs. Vienīgā skaņa ir tā, ko izraisa mūsu virzīšanās uz priekšu — apslāpēta murdoņa, un, tā kā uztvērēju pastiprinātāji nav ieslēgti, ārpusē redzama tikai melna nakts. Mēs pievirzāmies tuvu pie sildītāja, izstiepuši plaukstas pretī tā ugunīgajai kvēlei. Mūsu pleci un kailās rokas saskaras, Viņas āda ir maiga, Viņas mati brīvi krīt pār atbīdīto apmetni un smaržo pēc aizgājušās vasaras. Ko, vai tad Viņa patiesi vēl ir cilvēciska būtne?

Pēc nenosakāma laika sprīža Viņa saka, joprojām vairīdamās skatīties uz mani: — To dziesmu, ko tu dziedāji tur uz lielceļa, kad es piebraucu, es neatceros. Neatceros pat no tiem laikiem, pirms kļuvu par to, kas esmu tagad.

—  Tā ir vecāka nekā SUM, — es atbildu, — un tās patiesīgums nodzīvos ilgāku mūžu.

—   Patiesīgums? — Es redzu, kā Viņa saspringst. — Nodziedi man to līdz galam!

Mani pirksti vairs nav notirpuši, un es droši atdzīvinu skaņas.

Ļaužu dzimums iet Nāvei pretī; Valdonis, Dieva kalps, ubags netīrs — Visi līdzi: tā nenošķir.

Kāviņā vieglā vai kāvinā smagā Bagātus, nabagus saliec ragā; Veicēja allaž Nāve ir.

Nāve nepazīst žēlastības: Mātei, kas pārpilna mīlestības, Zīdāmu bērnu no krūts atrauj tā.

Uzvarētājam dvašu tā laupa, Krietnu kapteini nepietaupa, Neij ari daiļavu plaukumā.

Neaizmirst Nāve neij augstdzimušu, Neij ari grāmatās iegrimušu — Katrs tās šaušalo zvēlienu jūt! Nāve pēc manis jau rauga varbūt.

Viņa mani pārtrauc, aizspiezdama ausis ar rokām, un gandrīz vai iekliedzas: — Nē!

Esmu kļuvis nežēlīgs un neatlaižos: — Tagad tu saproti, vai ne? Arī tu neesi mūžīga. Arī SUM tāds nav. Ne zeme, ne saule, ne zvaigznes. Mēs slēpāmies no patiesības. Ikviens no mums. Ari es — līdz tam brīdim, kad zaudēju vienīgo, kas visam piešķīra jēgu. Pēc tam man vairs nebija, ko zaudēt, un es varēju skatīties pasaulē ar vaļējām acīm. Un tad es ieraudzīju Nāvi.

— Kāp ārā! Liec mani mierā!

—  Pat visu pasauli es nelikšu mierā, Karalien, iekams nedabūšu viņu atpakaļ. Atdod man viņu, un es atkal ticēšu SUMam. Es To slavināšu tik ilgi, līdz cilvēki dejos aiz prieka, izdzirdot Tā vārdu.

Viņa izaicinoši ieurbjas manī ar zvērošu skatienu. — Vai tu domā, ka Tam kaut kas tāds ir no svara?

—   Kas zina, — es paraustu plecus, — dziesmas var noderēt arī Tam. Tās var palīdzēt drīzāk sasniegt dižo mērķi. Lai kāds tas būtu. «Vispārējās cilvēku aktivitātes optimizācija» — vai tā saucās ŠI programma? Es nezinu, vai tā ir palikusi tāda pati. SUM jau tik ilgu laiku papildina sevi. Es šaubos, vai tu pati izproti tā mērķus, Mūsu Kundze.

—  Nerunā tā, it kā Tas būtu dzīvs, — Viņa skarbi aizrāda. — Tas ir skaitļotāja-izpildītāja komplekss. Vairāk nekas.

— Vai tu esi par to droša?

—  Es… Jā. Tas spēj domāt plašāk un dziļāk, nekā to jebkad spējis cilvēks, taču Tas nav ne dzīvs, ne arī spējīgs just. Tam nav apziņas. Tieši tāpēc Tas nolēma, ka Tam esmu vajadzīga es.

—  Lai tā būtu, Kundze, — es atbildu, — bet, lai ko Tas ar mums darītu, galarezultāts tikpat sagaidāms vienīgi tālā nākotnē. Pašlaik es par to domāju un raizējos; man nepatīk, ka mēs paši vairs neesam noteicēji par sevi. Bet tas ir tāpēc, ka šie prātojumi ir viss, kas man atlicis. Atdod man atpakaļ manu Vieglkājīti, un es domāšu par viņu, nevis par tāltālu nākotni. Būšu pateicīgs, īsteni pateicīgs, un jūs abi to dzirdēsiet dziesmās, kādas es tad dziedāšu. Un tās, kā jau teicu, var Tam noderēt.

— Tu esi neticami nekaunīgs, — Viņa saka bez īpaša uzsvara.

— Nē, Kundze, tikai izmisis, — es atbildu.

Tikko jaušams, spokains smaids pārskrien Viņas lūpām. Viņa atliecas atpakaļ un nomurmina: — Labi, es aizvedīšu tevi turp. Pats saproti — kas notiks pēc tam, vairs nav manā varā. Mani vērojumi un ieteikumi ir tikai dažas rindas, ko iereģistrēt starp miljardiem citu. Tomēr… mums priekšā šonakt vēl tāls ceļš. Dod man datus, kuri, pēc tavām domām, tev varētu palīdzēt, Spēlmani.

Es neturpinu savu bēdu stāstu. Arī nekā cita sērīga necenšos pavēstīt. Turpmāko stundu gaitā es runāju par prieku (nevis baudu, īslaicīgu reiboni, bet patiesu prieku), ko vīrietis un sieviete kādreiz viens otram spējuši sniegt.

Es zinu, kurp dodos, tāpēc arī man pašam vajadzīgs šāds mierinājums.

Nakts sabiezē arvien melnāka, jūdzes cita aiz citas atkāpjas aizmugurē, un beidzot mēs esam atstājuši aiz sevis gan apdzīvoto pasauli, gan savvaļas zemi un nonākuši tai valstī, kur nekad neiekļūst dzīvība. Līkā mēness un bālo zvaigžņu gaismā es redzu betona un tērauda līdzenumu, raķetes un enerģijas projektus, kas pieplakuši zemei kā plēsīgi zvēri, robotlidmašīnu, kas ceļas augšup, līnijas, releju torņus, skrejošās, vabolēm līdzīgās nesējmašīnas, — visu to transcendentālo nervu-asiņu-cīpslu veidojumu, ar kura palīdzību SUM pārzina un pārvalda pasauli. Kaut gan apkārt viss šķiet lidināmies un mutuļojam, kopumā tomēr te valda klusums. Pat vējš šķiet savā ceļā sastindzis un miris. Tērauda apveidus klāj pelēka sarma. Mums priekšā kā milzīga kalnu grēda sāk iezīmēties SUMa pils.

Viņa, kas sēž man līdzās, šķiet nemanām to, ka dziesmas sasalušas man uz lūpām. Vienīgā cilvēcības iezīme Viņā jaušama mūsu šķiršanās brīdī. Viņas seja ir salta un nepieejama, Viņas balsij ir metāliska skaņa, Viņa raugās taisni uz priekšu. Taču Viņa brīdi klusē, iekams saka man šos vārdus:

—  Vai tu saproti, kas tagad notiks? Turpmākā pusgada laikā es būšu savienota ar SUMu, kļūšu par Tā sastāvdaļu, par vienu no Tā detaļām. Droši vien tu mani redzēsi, bet tā būs tikai mana miesa. Tas, kas runās ar tevi, būs SUM.

—  Es zinu. — Šie vārdi skan kā izdabūti ar varu. Tas, ka esmu nokļuvis šeit, ir triumfs, ko līdz šim nav baudījis vēl neviens cilvēks, un es esmu te ieradies, lai atkarotu savu Mēnesnīcas Dejotāju, taču sirds man dreb un asinis dobji dun galvā, un sviedri klāj manu miesu.

Tomēr man izdodas atbildēt: — Tu būsi daļa no Tā, Mūsu Kundze. Tas dod man cerību.

Uz īsu mirkli Viņa pagriežas pret mani un uzliek savu plaukstu uz manas rokas, un kaut kas Viņu atkal dara tik jaunu un neskartu, ka es gandrīz vai piemirstu savu mirušo meiteni, un Viņa nočukst: — Ja tu zinātu, kā es ceru!

Un tad šis mirklis ir garām, un es palieku starp mašīnām viens.

Mums jāapstājas pils vārtu priekšā. Mūris paceļas virs mums tik augstu, ka šķiet slīdam līdzi zvaigznēm to ceļā uz vakarpusi; tas ir tik bezgala melns, ka ne tikai iesūc sevī jebkādu gaismu, bet pat izstaro nakts aklumu. Man neredzamas elektroniskās zonas pārraida brīdinājumu un atbildi. Ārējās aizsargdaļas ir uztvērušas mirstīgā klātbūtni savā teritorijā. Raķešu metējs apsviežas apkārt, lai notēmētu pret mani savas trīs nāvējošās čūskas. Bet Tumsas Karaliene atbild — pat nepūlēdamās runāt kategoriskā tonī —, un pils atver mums savus žokļus.

Mēs braucam lejup. Vienubrīd, šķiet, mēs šķērsojam upi. Es dzirdu šalkoņu un dobju atbalsi, un redzu sīkas lāsītes uz tumsas fona mirgojot sitamies pret lukturiem. Tās tūdaļ pazūd; varbūt tas bija šķidrais ūdeņradis, kam jānotur noteiktas daļas tuvu absolūtajai nullei?

Pēc krietna laika mēs apstājamies, un baldahīnam līdzīgais pārsegs atslīd atpakaļ. Es kopā ar Viņu pieceļos kājās. Mēs atrodamies it kā telpā, it kā aiā, kuru es nevaru pārredzēt, jo vienīgā gaisma te ir blāvi zilgana fosforescence, kas strāvo no katra blīva priekšmeta, arī no Viņas un no manis. Tomēr es nojaušu, ka šī telpa ir milzīga, jo dažādu lielu mašīnu un aparātu rūkoņa atplūst pie manis no liela tāluma, it kā sapnī, bet mūsu pašu balsis aizskan prom tālumā. Telpai cauri plūst gaiss, ne silts, ne auksts, pilnīgi bez smaržas — nedzīvs vējš.

Mēs izkāpjam. Viņa stāv manā priekšā, rokas sakrustojusi uz krūtīm; zem apmetņa kapuces Viņas acis izskatās puspievērtas, un skatiens nav vērsts nedz uz mani, nedz projām no manis. — Dari, ko tev liek, Spēlmani! — Viņa nosaka pilnīgi bez jebkādas izteiksmes. — Izpildi precīzi ikvienu sīkumu! — Tad Viņa pagriežas un vienmērīgā gaitā aiziet. Es vēroju, kā Viņa attālinās, līdz vairs neatšķiru Viņas starojumu no bezveidīgās mirguļošanas acu priekšā.

Kāda ķetna satver manu apmetni. Paskatos lejup un pārsteigts redzu, ka visu šo laiku mani gaidījis pundurrobots. Cik ilgs bijis šis laiks, to nezinu pateikt.

Masīvais veidojums ved mani uz citu pusi. Mani pārņem gurdums, kājas sāk ķerties, lūpas drebēt, plakstiņi kļūst smagi, un trula sāpe iegulst katrā muskulī. Ik pa brīdim es jūtu uzbangojam bailes, bet šī sajūta ir neskaidra un apslāpēta. Kad robots norāda: «Gulsties šeit!», cs jūtos tam pateicīgs.

Kaste ērti atbilst maniem izmēriem. Ļauju "Sev pievienot dažādas stieples, iedurt adatas, kas tiek ievadītas caurulītēs. Tikpat kā nepievēršu uzmanību aparātiem, kas dūkdami mani apņem. Robots aiziet. Es iegrimstu svētlaimīgā tumsā.

Pamostos miesās atspirdzis. Šķiet, ka starp manām civilizētas būtnes smadzenēm un senajām, dzīvnieku pasaulei piederošajām zemgarozas daļām izveidojusies tāda kā savdabīga čaula. Kaut kur iztālēm jūtu savu instinktu bailes, dzirdu to kliedzienus un drudžaino mētāšanos, taču apziņā valda vēss miers un loģika. Turklāt man ir tāda sajūta, ka esmu gulējis nedēļām un mēnešiem, kamēr augšā uz zemes nokritušas pēdējās lapas un uzsnidzis sniegs. Taču šai ziņā varu maldīties, un tam tikpat nav nozīmes. Par mani Jems SUM.

Mazais robots ved mani tālāk cauri tumšiem, dūcošiem gaiteņiem, kuros strāvo nedzīvais vējš. Noņemu no pleca arfu un piespiežu to cieši sev klāt kā savu vienīgo draugu un ieroci. Tātad man ieplānotā miera un saprāta vara tomēr nav absolūta. Nospriežu, ka Tas gluži vienkārši nevēlas, lai To apgrūtinātu ar ciešanām. (Nē, tā nav taisnība; Tam nepiemīt tik cilvēciskas vājības, Tam nav nekādu vēlmju; aiz spriešanas spējām neslēpjas vairāk nekas.)

Beidzot mūsu priekšā atveras siena, un mēs ieejam kādā telpā, kur tronī sēž Viņa. Šeit nav jaušams miesas un metāla starojums, jo telpa ir apgaismota; baltā, neizteiksmīgā spožuma avots nav nosakāms. Tikpat balta ir apslāpētā skaņa no daudzajām mašīnām, kas ietver Viņas troni.

Balts ir Viņas ietērps, balta ir Viņas seja. Es novēršos no neskaitāmajām mašīnu acīm, kas pētoši urbjas manī, un ielūkojos Viņas acīs, taču šķiet, ka Viņa mani nepazīst. Vai Viņa mani vispār redz? SUM ir izstiepis savus neredzamos elektromagnētiskās indukcijas pirkstus un ievilcis Viņu atpakaļ sevī. Es nedrebu un nesvīstu — es to nespēju —, bet iztaisnoju plecus, nostrinkšķinu vienu brāzmainu akordu un gaidu, kad Tas mani uzrunās.

Tas ierunājas no nezināmas, nenosakāmas vietas. Es pazīstu balsi, kuru Tas sev izvēlējies: tā ir manējā. Intonācija, vārdu galotnes — viss ir pareizs un atbilstošs, tieši tāds, kāds būtu man, sarunājoties ar otru, sev līdzīgu saprātīgu cilvēku. Un kāpēc ne? Izskaitļojot, ko ar mani iesākt, un sevi attiecīgi ieprogrammējot, SUM noteikti ir lietojis tādu milzumu informācijas daļiņu, ka atbilstošs runasveids ir pavisam nenozīmīgs blakusapstāklis.

Nē… esmu atkal maldījies… SUM nedara neko tādu, bez kā varētu iztikt. Šai sarunai ar manis paša balsi noteikti iecerēts konkrēts iespaids. Es nezinu, kāds.

—  Tu esi nobraucis tālu ceļu, vai ne? — Tas laipni saka. — Es priecājos. Esi sveicināts!

Mani instinkti griež zobus, dzirdot šos cilvēciskos vārdus atskanam no nedzīva, nejūtīga veidojuma. Mans loģiskais saprāts apsver, vai neatbildēt ar ironisku «Paldies!», tad nolemj tomēr to nedarīt un liek ciest klusu.

—   Redzi, tu esi unikāls gadījums, — SUM turpina pēc dūcoša klusuma brīža. — Piedod, ja runāšu mazliet paskarbi! Tava seksuālā monomānija ir tikai viens no kopumā atavistiskas, māņticīgi iecentrētas personības aspektiem. Un tomēr, atšķirībā no parastu noviržu gadījumiem, tu esi gan stiprs, gan pietiekami reāli domājošs, lai stātos pretī pasaulei. Šī iespēja tikties ar tevi, analizēt tevi, kamēr tu gulēji, ir devusi man jaunu ieskatu cilvēku psihofizioloģijā. Tas var palīdzēt uzlabot cilvēces un tās evolūcijas pārvaldīšanas tehnoloģiju.

—   Ja tā, — es atbildu, — tad dod man balvu!

—   Redzi, — SUM pieļāvīgi saka, — tev labāk par daudziem citiem būtu jāsaprot, ka es neesmu visvarens. Sākotnēji es tiku uzbūvēts, lai palīdzētu pārvaldīt civilizāciju, kas kļuvusi pārāk sarežģīta. Pamazām, īstenojoties manai pašizveides un paplašināšanās programmai, es pārņēmu savā pārziņā arvien vairāk lēmējfunkciju. Tās tika man atdotas. Cilvēki priecājās, ka var atbrīvoties no atbildības, saprazdami, ka es pārvaldu pasaules norises ievērojami labāk, nekā tev spētu jebkurš mirstīgais. Taču līdz pat šai dienai mana vara ir atkarīga no vispārēja vienprātīga atbalsta. Ja es sāktu dāvāt izredzētajiem privilēģijas — piemēram, atdzīvinātu tavu meiteni, — es nokļūtu nepatikšanās.

—    Vienprātīgu atbalstu nodrošina drīzāk bijība, nekā saprāta apsvērumi, — es saku. — Tu neesi likvidējis dievus. Tu vienkārši esi iemiesojis tos sevī. Ja tu vēlētos veikt brīnumu manis, sava pravietiskā dziedoņa labā, — un es patiesi būšu tavs pravietis, ja tu to izdarīsi, — tas taču vēl vairāk nodrošinās tev visu pārējo uzticību.

—   Tā tev šķiet. Bet tavs viedoklis nav balstīts ne uz kādiem konkrētiem datiem. Vēsturiskās un antropoloģiskās ziņas no pagātnes, no laikiem, kad manis nebija, ir nepilnīgas. Es tās jau esmu izslēdzis no programmas. Vēlāk, kad kultūras līmenis būs pielāgots šādam solim, es likšu tās iznīcināt pavisam. Tās ir pārāk maldinošas. Redzi pats, ko tās nodarījušas tev.

Es smīnēdams skatos pētošajos redzokļos.

—    Tātad cilvēki tiks radināti pie domas, — es saku, — ka jau pirms pasaules rašanās pastāvēja SUM. Nu labi. Man tas nerūp, ja vien cs dabūju atpakaļ savu meiteni. Dāvā man brīnumu, SUM, un es galvoju, ka tev tiks labi atlīdzināts!

—    Bet man nekādu brīnumu nav. Vismaz ne tādā nozīmē, kā tu domā. Tu zini, kā darbojas dvēsele. Metāla aproce ietver pseidovīrusu, milzīgu kopumu protcīnmolckulu, kas tieši savienotas ar asinsriti un nervu sistēmu. Tās reģistrē hromosomu modeli, sinaptiskos signālus, pastāvīgās izmaiņas — vārdu sakot, visu. Kad cilvēks nomirst, aproce no viņa tiek atdalīta! Spārnotie Papēži atnes to šurp, un ietvertā informācija tiek nogādāta uz vienu no manām atmiņas tilpnēm. Es varu izmantot šādu ierakstu, veidojot tvertnēs jaunu organismu — tādu, kurā ieprogrammēti visi iepriekšējie paradumi un atmiņas. Taču tu nesaproti, cik šis process sarežģīts, Spēlmani. Lai atjaunotu savu cilvēcisko sakarnieci, man ik pēc septiņiem gadiem tam jāveltī vairākas nedēļas un jāizmanto visi iespējamie bioķīmiskie līdzekļi. Un arī tad process nenorit ideāli. Uz konkrēto modeli iespaidu atstāj uzkrātā pieredze. Var teikt, ka šis ķermenis un šīs smadzenes, ko tu redzi savā priekšā, atceras ikvienu nāvi. Un tās ir īsas nāves. Bet ilgāka nāve — cilvēk, apdomā ar prātu! Iztēlojies, ko tas nozīmē!

To es varu, un barjera starp prātu un jūtām sāk manī šķobīties. Es tiku dziedājis par savu mirušo mīļoto:

Ir viņas gaita rimusi, Ne viņa dzird, ne redz. Ar Zemi kopā riņķo nu, Ko klintis, meži sedz.

Beidzot miers. Taču, ja atmiņu tilpne nav pastāvīga, bet plūstoša, ja šajos caurulīšu un vadu drūmajos kambaros, kur valda viņpasaules saltums, vēl kaut kur zib un pulsē kāda drusciņa no viņas psihes — vientuļa, bez atmiņas, ar vienīgo apziņu, ka tā nav vairs dzīva… nē!

Es sagrābju arfu un iekliedzos tā, ka visā telpā noskan atbalsis: — Dod man viņu atpakaļ! Citādi es tevi nositīšu!

SUM uzskata par mērķtiecīgu klusi pasmieties, un Tā smaids īsu brīdi baismi atplaiksnās uz Tumsas Karalienes lūpām, kaut gan citādi Viņa ir pilnīgi nekustīga. — Un kā tu ceri to izdarīt ? — Tas man jautā.

Es zinu, ka Tas zina, ko domāju sevi, tāpēc atbildu ar pretjautājumu: — Un kā tu ceri mani atturēt?

—  Tas nebūs vajadzīgs. Tevi noturēs par nejēgu. Kāds nolems, ka tev nepieciešama psihiatriska ārstēšana. Viņi pārbaudīs manus diagnostiskos izejas datus. Es ieteikšu konkrētas ekscīzijas.

—  No otras puses, tagad tu jau esi caurskatījis un izpētījis manu prātu, un, tā kā tu zini, cik spēcīgi cilvēkus ietekmē manas dziesmas — pat šo Kundzi, pat Viņu, — vai tev nebūtu labāk, ja es strādātu tavā labā? Ar tādiem vārdiem kā «Jel raugiet, cik cildens ir mūsu Kungs, lai svētīts ikviens, kas Tam tic; jel bīstieties Kungu un godiniet To, tad rūpju vairs nezināsiet,» es varu padarīt tevi par Dievu.

— Savā ziņā es jau esmu Dievs.

—  Un savā ziņā arī neesi. Vēl neesi. — Es vairs nespēju izturēt.

—    Kādēļ te diskutējam? Tu taču pieņēmi lēmumu, kamēr es vēl nebiju atmodies. Pasaki man to un atlaid mani!

Ar dīvainu piesardzību balsī SUM atbild: — Es joprojām vēl pētu tevi. Varu to atzīt bez bažām. Manas zināšanas par cilvēku psihi aizvien vēl ir nepilnīgas. Atsevišķas jomas nepakļaujas programmēšanai. Es skaidri nezinu, ko no tevis var sagaidīt, Spēlmani. Ja šai neskaidrībā es pievienoju potenciāli bīstamu precendentu…

—   Nu tad nogalini mani! Lai mans rēgs mūžam klaiņo kopā ar viņas rēgu tavu kriogēno sapņu dziļumos.

—   Nē, arī tas nebūs mērķtiecīgi. Tu esi pārāk ievērojama un pretrunu pilna personība. Pārāk daudz ļaužu jau zina, ka tu aizbrauci līdzi Kundzei. — Vai tiešām iespējams, ka aiz šī tērauda un enerģijas kāda neesoša plauksta mulsā neziņā slīd pāri ēnu pasaules sejai? Klusumā dobji dun mani sirdspuksti.

Piepeši Tas satricina mani, paziņodams savu lēmumu:

—  Izskaitļotā iespējamība liecina, ka tu varētu turēt solījumu un būt noderīgs. Tāpēc es izpildīšu tavu lūgumu. Tomēr…

Esmu nokritis ceļos. Mana piere sitas pret grīdu, līdz acīs iešļācas asinis. Cauri vēja brāzmām es dzirdu:

—  …pārbaudei jāturpinās. Tava ticība man nav absolūta; patiesībā tu esi ļoti skeptiski noskaņots pret to, ko pats dēvē par manu labvēlību. Es nevaru tev atvēlēt tādu nozīmību, kādu tev sagādātu savas mirušās atgūšanas no manis, kamēr neesmu guvis papildu pierādījumu tavai gatavībai man uzticēties. Vai tu saproti?

Tas neizklausās pēc retoriska jautājuma. — Jā, — es caur elsām izgrūžu.

—  Nu tad tā, — saka mana civilizētā, gandrīz vai patīkamā balss,

—  es izskaitļoju, ka tavas reakcijas būs apmēram tādas, kādas tās ir, un sagatavojos uz to. Tavas sievietes ķermenis tika atjaunots, kamēr tu gulēji izpētes stacijā. Dati, kas veido personību, pašlaik tiek ievadīti atpakaļ viņas neironos. Viņa būs gatava atstāt šo vietu tieši tad, kad prom dosies tu. Bet, es atkārtoju, vēl vajadzīga pārbaude. Šī procedūra nepieciešama arī tā iespaida dēļ, kādu tā atstās uz tevi. Ja tev jākļūst par manu pravieti, tev vajadzēs cieši sadarboties ar mani, un tādā gadījumā tavam organismam nepieciešami daudzi uzlabojumi; apstrādi sāksim jau šonakt. Vai esi ar mieru?

— Jā, jā, jā — kas man jādara?

—  Tikai viens: seko robotam uz iz, ju. Kādā vielā tev pievienosies viņa, tava sieviete. Viņas gaita būs izveidota tik klusa, ka tu viņu nedzirdēsi. Neskaties atpakaļ! Neatskaties ne reizes, iekams nebūsi nokļuvis virszemē. Viens vienīgs skatiens atpakaļ būs sacelšanās pret mani un apliecinājums tam, ka tev patiesībā nevar uzticēties… un visam būs beigas. Vai tu saproti?

— Vai tas ir viss? — es saucu. — Un vairāk nekas?

—  Tas būs grūtāk, nekā tev šķiet, — SUM saka. Mana balss itin kā izgaist neapjaušamā tālumā. — Ardievu, sapņotāj!

Robots pieceļ mani kājās. Es izstiepju rokas pret Tumsas Karalieni. Kaut arī asaras man aizmiglojušas skatienu, es redzu, ka Viņa mani neredz. — Ardievu! — es nomurminu un ļauju robotam vest sevi projām.

Gājiens pa tumšajiem ceļiem ir ilgs un garš. Sākumā esmu pārlieku uzbudināts, pēc tam pārlieku apdullis, lai saprastu, kur mēs atrodamies un kādā virzienā ejam. Tomēr vēlāk es palēnām sāku apjaust savu miesu un apģērbu, un robota zilgano metāla spīdumu tumsā. Skaņas un smaržas šķiet kā apslāpētas, paretam garām aiztrauc kāda cita mašīna, nepievērsdama mums nekādu uzmanību. (Kādu darbu SUM tām ir uzdevis?) Es tik ļoti baidos nejauši atskatīties, ka aiz sasprindzinājuma mans kakls kļūst gluži stīvs.

Bet nav taču aizliegts pacelt arfu un uzstrinkšķināt dažas melodijas, lai saņemtu dūšu, un ielūkoties pulētajā koka virsmā — vai tur neatspīd marias sekotājas stāvs?

Nekā neredzu. Ko lai dara, otrreizējai dzimšanai vajadzīgs laiks — ai, SUM, tikai apejies ar viņu uzmanīgi! — un, lai tiktu līdz šejienei, viņai taču jāiziet cauri daudziem tuneļiem. Esi pacietīgs, Spēlmani!

Dziedi! Sumini viņas atgriešanos! Nē, šis dobjais tukšums aprij jebkādu mūziku, un viņa joprojām atrodas tajā nāves transā, no kura viņu atmodināt var vienīgi saule un mans skūpsts, — ja vien viņa patiesi ir jau man piebiedrojusies. Cenšos cauri savu soļu troksnim saklausīt vēl kāda soļus.

Tāls ceļš mums vairs nevar būt atlicis. Jautāju robotam, bet atbildi, protams, nesaņemu. Jācenšas aprēķināt pašam. Es apmēram zinu, ar kādu ātrumu rati brauca šurp… Tikai nelaime tā, ka laiks šeit neeksistē. Ne dienasgaismas, ne zvaigžņu, ne pulksteņa, vienīgi mani sirdspuksti, un to skaits man jau sajucis. Un tomēr mum c,r Tz iābūt galā. Kāda jēga būtu vadāt mani pa šo labirintu, līdz nomirstu.

Nu, kas zina, ja pie ārējiem vārtiem būšu pilnīgi zaudējis spēkus, varbūt nesacelšu nevēlamu traci, neatrazdams aiz muguras savu Rožlapiņu?

Nē, tas būtu smieklīgi. Ja SUM nevēlējās apmierināt manu lūgumu, Tam vajadzēja tikai to pateikt. Es taču nespēju nodarīt fizisku kaitējumu nevienai no Tā da|ām.

Protams, Tam var būt savi īpaši plāni attiecībā uz mani; Tas runāja par kaut kādiem uzlabojumiem. Vairākkārtīgs šoks, kura kulminācija būtu šāds atklājums, varbūt padarītu mani viegli pakļaujamu jebkādai apstrādei?

Varbūt Tas ir pārdomājis? Kāpēc gan ne? Tas pavisam atklāti runāja par nenoteiktības faktoru cilvēka psihē. Varbūt Tas ir vēlreiz apsvēris un pārskatījis visas iespējamības un nolēmis labāk neapmierināt manu vēlēšanos.

Varbūt Tas ir to mēģinājis un cietis neveiksmi? Tas taču atzina, ka ieraksta norise ir nepilnīga. Man nevajag gaidīt gluži to pašu prieku, ko pazinu toreiz; viņu vienmēr mazliet vajās atmiņas. Labākajā gadījumā. Bet ja nu tvertne radījusi tikai ķermeni bez apziņas smadzenēs? Vai pat kaut kādu briesmoni? Ja nu pašlaik man seko'pussatrūdējis līķis?

Nē! Pietiek! SUM to zinātu un izdarītu vajadzīgos labojumus. Bet vai izdarītu? Vai spētu?

Es aptveru, ka šis ceļojums cauri tumsai, kurā ne reizes nedrīkstu atskatīties, lai redzētu, kas man seko, — ir pakļaušanās un atzīšanas apliecinājums. Es šobrīd ar visu savu eksistenci apgalvoju, ka SUM ir visvarens, visgudrs, vislabestīgs. To mīlestību, ko šeit ierados atkarot, es tagad piedāvāju SUMam. Ak, Tas manī ir skatījies dziļāk, nekā es jebkad esmu spējis to pats!

Taču es nekļūdīšos.

Bet ja nu kļūdās SUM? Ja nu patiesi Tas pieļāvis kādu šausmīgu kļūdu… Kaut man tad nebūtu lemts to atklāt virszemes saulē! Kaut tas nebūtu lemts arī viņai, manai vienīgajai! Jo ko mēs tad iesāktu? Vai es varētu vest viņu atkal šurp atpakaļ, dauzīties pie dzelzs vārtiem un saukt: «Saimniek, tu esi man iedevis dzJvei nederīgu radību! Iznīcini to un sāc no gala!» Jo kāda šī kļūda varētu būt? Kaut kas tik dziļš, tik netverams, ka to nevarēs pamanīt un es tikai lēni un negribīgi būšu spiests aptvert, ka esmu atvedis atpakaļ pasaulē dzīvu mironi? Vai tad labāk nebūtu paskatīties — pārliecināties, kamēr viņa vēl ir nāves transā, — un likt lietā visu SUMa spēku, lai izlabotu iespējamo kļūmi?

Nē, SUM vēlas, lai es ticētu, ka Tas nevar kļūdīties. Es pats piekritu šādai cenai. Un vēl daudz kam citam… Es nezinu, cik daudz un kam, man bail par to domāt, bet tie «uzlabojumi» izklausījās nejauki… Vai manai sievietei arī šeit nav zināmas tiesības? Vai nevajag viņai vismaz pajautāt, vai viņa vēlas būt pravieša sieva, vai mums abiem roku rokā nevajadzētu griezties pie SUMa un noskaidrot, par kādu cenu viņa atgūst savu dzīvību?

Vai tā bija soļu skaņa? Es gandrīz apsviežos apkārt. Tomēr laikā savaldos un drebēdams' palieku stāvam, kamēr viņas daudzie vārdi straumē laužas pār manām lūpām. Robots mudina mani iet tālāk.

Iedomas. Tie nebija viņas soļi. Es esmu viens. Es vienmēr būšu viens.

Gaiteņi vijas augšup. Vismaz tā man liekas; esmu pārāk noguris, lai droši paļautos uz savām sajūtām. Mēs šķērsojam skaņo upi, un manī līdz kaulam iedzeļ saltais vējš, kas riņķo augšup gar tiltu, bet es nedrīkstu pagriezties atpakaļ, lai piedāvātu jaunradītajai, kailajai sievietei savu apģērbu. Es grīļodamies eju cauri neskaitāmām telpām, kurās mašīnas veic kaut kādas bezjēdzīgas funkcijas. Viņa tās agrāk nav redzējusi. Kādā murgainā pasaulē viņai lemts augšāmcelties, un kāpēc es, kurš skāvu viņas dziestošo augumu un raudādams saucu, ka mīlu viņu, kāpēc es tagad neskatos uz viņu, kāpēc nerunāju ar viņu?

Bet es taču drīkstu ar viņu runāt! Es varu pārliecināt apmulsušo, mēmo, pusmirušo būtni, ka esmu atnācis, lai aizvestu viņu atpakaļ saulē. Vai tad cs nedrīkstu runāt? Pajautāju robotam. Tas neatbild. Es nevaru atcerēties, vai man ir atļauts runāt vai nav. Nezinu, vai man par to kas vispār tika sacīts. Streipuļoju uz priekšu.

Ietriecos sienā un apdullis nokrītu zemē. Robota ķetna satver manu plecu. Otra roka māj uz priekšu. Es redzu alai līdzīgu eju — ļoti garu un šauru akmens tuneli. Man vajadzēs rāpties pa to uz priekšu. Durvis, durvis, galā gaida durvis! īstā, mīļā Zemes krēsla plūst pa tām iekšā šai tumsā. Jūtos piepeši zaudējis redzi un dzirdi.

Vai dzirdēju viņu iekliedzamies? Vai tā bija pēdējā pārbaude, vai arī mani vīla paša samocītais, pagurušais prāts, vai varbūt pastāv liktenis, kurš ar mums rīkojas tāpat kā SUM, izvēlēdamies par saviem rīkiem gan saules, gan SUMus? Es nezinu. Zinu tikai to, ka pagriezos atpakaļ, un tur viņa stāvēja. Viņas mati gari un vaļēji plūda pār pleciem, ietverdami labi pazīstamo seju, kura pašlaik modās no transa un kurā atplaiksnījās prieks un mīlestība pret mani; rokas pastiepās uz priekšu, kājas spēra soli man pretī, un tad viņu apturēja neredzams spēks.

Lielais, drūmais robots viņai aiz muguras satver viņu ciet. Tas itin kā raida zibeni caur viņas smadzenēm. Viņa pakrīt. Tas aiznes viņu prom.

Mans pavadonis neliekas ne zinis par maniem kliedzieniem. Ar neatvairāmu spēku tas izgrūž mani cauri tunelim. Durvis aizcērtas tieši man acu priekšā. Es stāvu pie sienas, kas paceļas virs manis kā kalns. Sauss sniegs sīkdams sitas pret betonu. Debesis saullēktā kvēlo asiņaini sarkanas, rietumpusē joprojām mirdz zvaigznes, pār mašinēto līdzenumu vietvietām spīguļo varavīkšņaini atspulgi.

Mani pārņem truls stingums. Es kļūstu gandrīz vai mierīgs. Kas tad vairs man ir atlicis, kas būtu jebkādu jūtu vērts? Durvis ir no ^ dzelzs, siena no akmens, kas sakausēts vienveidīgā bazalta masā. Es paeju gabaliņu saltajā vējā, tad pagriežos atpakaļ un noliecu galvu, gatavs triecienam. Lai manas smadzenes izšķīst uz Tā vārtiem un atstāj tur mana neremdināmā naida zīmi!

Mani no mugurpuses kaut kas satver. Svešādais spēks ir nepārvarami liels. Ticis vaļā, es sarāvies nokrītu zemē un redzu savā

priekšā mašīnu ar putnam līdzīgiem nagiem un spārniem. No tās atskan mana balss: — Šeit ne. Es tevi aiznesīšu uz drošāku vietu.

—   Ko tu včl vari manā labā darīt? — es izgrūžu.

—   Atlaist tevi. Tu netiksi pCc manas pavēles ieslodzīts vai sakropļots.

—   Kāpēc ne?

—    Acīmredzot tu tagad uz visiem laikiem pasludināsi sevi par manu ienaidnieku. Tā ir bezprecedenta situācija, vērtīga iespēja gūt jaunus datus.

—   Vai tu man to stāsti ar nolūku, gribēdams brīdināt?

—   Protams. Skaitļotājs rāda, ka šie vārdi iedarbosies uz tevi, izraisot tevī maksimālu atdevi.

—   Tu man viņu vairs nedosi? Tu negribi manu mīlestību?

—   Šajos apstākļos ne. Tā ir pārāk nekontrolējama. Bet tavs naids, kā jau teicu, būs man vērtīga eksperimenta līdzeklis.

—   Es tevi iznīcināšu, — es saku.

Tas vairs nepūlas atbildēt. Mašīna satver mani un paceļas gaisā. Tā mani atstāj nelielas dienvidu pilsētiņas nomalē. Tad cs zaudēju saprašanu.

Nezinu, kas notiek šajā ziemā, un man tas nerūp. Pārāk skaļas ir sniega vētras manā galvā. Es staigāju pa Zemes ceļiem, gar staltiem torņiem, zem rūpīgi cirptiem kokiem, pa gādīgi koptiem dārziem, cauri viesmīlīgām, laipnām pilsētiņām. Esmu nemazgājies, nesukājies, neskuvies; skrandas plīvo ap manu miesu, un kauli spiežas cauri ādai; cilvēkiem nepatīk skatīties šajās dziļi iekritušajās acīs, un varbūt tāpēc viņi dod man ēst. Es viņiem dziedu:

No raganas un izsalkušā rūķa, Kurš kāri sīkās driskās plēstu jūs, Un kailā vīra klejojošā rēga Jums Mēness Grāmatā gan aizsardzība būs! Nekad jūs piecas maņas nepametīs — Būs stingri vienmēr savā vietā tās; Nedz ari dosities no sevis projām Pēc kumosa, kurp jūs kāds aicinās.

Šādi vārdi un melodijas viņus satrauc, tie neiekļaujas viņu hromētās pasaules ietvaros. Tāpēc mani bieži padzen ar lāstiem, un reizēm esmu spiests bēgt no tiem, kas gribētu mani ieslodzīt un ieviest kārtību manās smadzenēs. Pilsētu senākajās daļās man reizēm izdodas atrast kādu aleju, un tā ir laba slēptuve; tur varu nomesties zemē un gaudot kopā ar kaķiem. Arī mežs ir labs. Mani vajātāji necieš vietas, kur jaušams kaut kas no savvaļas.

Tomēr daži ir citādi. Viņi ir staigājuši pa parkiem, rezervātiem, pa īstu savvaļas zemi. Viņu mērķis ir pilnīgi apzināts — gribēta, plānota pirmatnība, kur vienīgais civilizācijas priekšmets ir pulkstenis, lai uzzinātu, kad laiks doties mājās, — bet viņi vismaz nebaidās no klusuma un nakts tumsas. Pavasarim tuvojoties, daži no viņiem sāk klejot kopā ar mani. Sākumā tā ir vienkārša ziņkārība. Taču palēnām, vairāku mēnešu gaitā mans vājprāts sāk viņos — it īpaši jaunākajos — kaut ko modināt.

Trakojoša pulka priekšā, Kuram pavēlēt es spēju, Šķēpu rokā, vētras zirgā Cauri plašumiem es skrēju. Rēgu bruņinieks tur rīko Turnīru, un jābūt mums Jūdzēm vēl aiz zemes malas. Tas nav nieka ceļojums.

Viņi sēž man pie kājām un klausās manas dziesmas. Viņi griežas neprātīgās dejās manas arfas pavadībā. Meitenes spiežas man klāt, stāsta, kā es viņas valdzinot, un aicina mani gulēt. No tā es atsakos, un, kad pasaku, kāpēc, viņas izskatās apjukušas, varbūt mazliet izbiedētas, taču bieži vien cenšas mani saprast.

Jo līdz ar vilkābeļu ziedēšanu mans saprāts atjaunojas. Es nomazgājos, apgriežu matus un noskujos, sameklēju tīras drēbes un sāku ēst to, kas manam ķermenim nepieciešams. Arvien retāk es izkliedzu savas vaimanas ikvienam, kurš gatavs klausīties; arvien biežāk es meklēju vientulību un klusumu zem plašās zvaigžņu velves un kavējos domās.

Kas ir cilvēks? Kādēļ viņš pastāv? Mēs esam aprakuši aizmirstībā šādus jautājumus, esam zvērējuši, ka tie ir miruši un apglabāti, ka tie nekad īsti nav pastāvējuši, jo tiem nav empīriskas nozīmes, — un esam baidījušies, ka tie var novelt akmeņus, ko esam sakrāvuši tiem virsū, un atkal naktīs klejot pa pasauli. Būdams viens, es tos saucu pie sevis. Tie nevar kaitēt citiem mirušajiem, pie kuriem es tagad pieskaitu ari sevi.

Es dziedu tai, kura ir aizgājusi. Jaunie cilvēki klausās un brīnās. Reizēm viņi raud.

Saules svēles vairs jābīstas nav, Nedz arī ziemas saltuma spalga; Paveikts zemes uzdevums tavs, Atgriezies mājās, kur gaida alga: Zelta zēni un meitenes pelna Tā kā skursteņslauķi — tik pelnus.

—   Bet tā tas nav! — viņi protestē. — Mēs nomirsim, mazliet pagulēsim un tad mūžīgi dzīvosim SUMā!

Es atbildu, cik saudzīgi spēju: — Nē. Atcerieties, ka es biju tur aizgājis. Tāpēc zinu, ka jums nav taisnība. Un pat tad, ja jums būtu taisnība, tas nebūtu pareizi, ka jums ir taisnība.

Kā?

—    Saprotiet taču, nav pareizi, ka lieta valda pār cilvēku. Jūs neesat mašīnas sastāvdaļas, un jums jādzīvo labākam mērķim, nevis tādēļ, lai palīdzētu mašīnai raiti darboties.

Es viņus pametu un eju prom — atkal viens dodos aizā, kur skanēdama skrien upe, vai kāpju augšup kāda smaila kalna virsotnē. Atklāsme nedodas man rokās. Es cīnīdamies rāpjos un laužos uz taisnības pusi.

Un tā ir tāda, ka SUMu vajag iznīcināt — nevis atriebības alkās, nevis naidā, bet tāpēc, ka cilvēka gars nevar dzīvot kopīgā esībā ar To.

Bet kāda tad ir mūsu īstenā esība? Un kā mums to sasniegt?

Ar savām dziesmām es atgriežos līdzenumā. Valodas par mani jau izplatījušās tālu. Liels pūlis man seko pa celu, kas pamazām pārtop ielā.

—  Drīz šeit ieradīsies Tumsas Karaliene, — viņi man saka. — Uzkavējies līdz Viņas atnākšanai! Lai Viņa atbild uz jautājumiem, kurus tu mums uzdod un kuri tik ļoti traucē mūsu naktsmieru!

—    Ļaujiet man brīdi aiziet vienatnē un sagatavoties, — es saku. Dodos augšup pa garām, augstām kāpnēm. Ļaudis, bijībā sastinguši, vēro mani no lejas, līdz pazūdu viņu skatieniem. Tie nedaudzie, kuri bijuši ēkā, aizsteidzas prom. Es eju pa velvētiem gaiteņiem, cauri mēmām istabām, zem kuru augstajiem griestiem rindojas daudz galdu un grāmatām pieblīvētu plauktu. Pa logiem iekšā spraucas slīpi, putekļaini saules stari.

Pēdējā laikā mani moka pusizgaisušas atmiņas: šķiet, ka šo savas dzīves gadu esmu piedzīvojis jau agrāk, tikai nezinu, kad. Varbūt šajā bibliotēkā man izdosies atrast stāstu, ko reiz lasīju — droši vien pavirši un garāmskrienot — savā ačgārnajā bērnībā. Jo cilvēks ir vecāks nekā SUM, un es zvēru, ka gudrāks; viņa mīti ietver vairāk patiesības nekā Tā matemātika. Pavadu meklējumos trīs dienas un lielāko daļu no trim naktīm. Lapu čaukstēšana starp maniem pirkstiem ir gandriz vienīgā skaņa. Cilvēki man nes un liek pie durvīm ēdienu un dzērienu. Viņi sev stāsta, ka darot to aiz žēluma pret mani, vai varbūt aiz ziņkāres, vai arī tādēļ, lai novērstu neērtības, kādas celtos, ja es nomirtu tik netradicionālā veidā. Bet es zinu, kas man darāms.

Pēc trim dienām es neesmu ticis nekur tālu uz priekšu. Man ir pārāk daudz materiāla; cs nemitīgi aizmaldos skaistuma un valdzinājuma sānceļos. (SUM grasās tos iznīcināt.) Mana izglītība bijusi tāda pati kā visiem citiem: zinātne, racionālisms, laba, saprātīga pielāgošanās apstākļiem. (SUM sacer programmas, un apmācāmās mašīnas strādā Tā tiešā vadībā.) Nekas, es varu arī kaut kā pacīnīties pats saviem spēkiem. Lasot esmu atradis pietiekami daudz pavedienu, lai sagatavotu sev izpētes programmu. Apsēžos pie informācijas atkalatguves pults un pārlaižu pirkstus pār taustiņiem. Tie atbild ar klabošu mūziku.

Elektroniskie stari ir aši pēddziņi. Pēc dažām sekundēm uz ekrāna iegaismojas vārdi, un es izlasu, kas esmu.

Par laimi, lasīšana man padodas veikli. Neesmu vēl paguvis nospiest pogu «Izdzēst», kad zibošie vārdi pazūd. Brīdi ekrāns tukši mirguļo, tad parādās teksts:

«Es nebiju saskaņojis šos datus ar faktiem, kas saistīti ar tevi. Skaitļotājā tiek ievadīts jauns un grūti nosakāms datu apjoms.»

Nirvāna, kas mani pārņēmusi (jā, arī šo vārdu es atradu vecajās grāmatās un uzzināju, cik tas neparasts) nav pasivitāte, tas ir paisuma vilnis, kas bango dzīvāk un spēcīgāk nekā toreiz, kad pirms veselas mūžības savvaļas zemē devos pretī Tumsas Karalienei. Cik vēsi spēdams, es saku: — Interesanta sagadīšanās. Ja vien tā ir sagadīšanās. — Nav šaubu, ka aparātā ir iebūvēti skaņas uztvērēji.

«Vai nu sagadīšanās, vai arī nepieciešama notikuma loģiskā secība.»

Apskaidrība, kas aust manī arvien gaišāka, gandriz vai apžilbina mani, un es nespēju atturēties no piebildes: — Vai ari liktenis, SUM?

«Tukši vārdi. Tukši vārdi. Tukši vārdi.»

— Bet kāpēc tu tik daudz reižu to atkārtoji? Pilnīgi pietiktu ar vienu reizi. Trīs reizes — tas jau ir maģijas rituāls. Vai varbūt tu ceri, ka tevis teiktais pārtrauks manu eksistenci?

«Es neceru. Tu esi eksperiments. Ja skaitļotājs uzrādīs augstu ticamību, ka tu vari izraisīt nopietnus sarežģījumus, es tevi likvidēšu.»

Es pasmaidu. — SUM, — es saku, — tas būšu es, kas likvidēs tevi. — Paliecies uz priekšu, cs izslēdzu ekrānu. Dodos vakarīgajā āra gaisā.

Man nav vēl līdz galam skaidrs, kas jāsaka un jādara. Tomēr pietiekami skaidrs, lai es tūdaļ sāktu sludināt tiem, kuri mani ārpusē gaidījuši. Kamēr runāju, pa ielu garām iet citi, dzird mani un apstājas klausīties. Drīz viņu ir simtiem.

Man nav nekādas ārkārtējas, jaunas patiesības, ko likt viņiem priekšā, — nekā tāda, ko es nebūtu teicis jau agrāk, kaut arī saraustīti un neregulāri; nekā tāda, ko viņi paši jau nebūtu apjautuši sevī, savas būtības slēptākajos dziļumos. Tomēr šodien, zinot, kas es esmu un tātad arī, kāpēc esmu, varu to visu izsacīt vārdos. Runādams klusi un mierīgi un palaikam uzdziedādams .kādu sen aizmirstu dziesmu, lai skaidrāk izteiktu savu domu, es viņiem stāstu, cik slimīga un mazasinīga ir viņu dzīve, stāstu, ka viņi padarījuši sevi par vergiem, turklāt vergo nevis apzinīgai, ar saprātu apveltītai būtnei, bet nejūtīgam, nedzīvam veidojumam, ko sāka būyēt viņu pašu senči, ka šis veidojums nav esamības centrs, bet tikai daži dzelžu gabali un enerģijas švirkstieni, daži skumji un nejēdzīgi modeļi, kas dreifē neierobežotā telpā un laikā. Neticiet SUMam, es viņiem saku. SUM ir lemts iznīcībai, tieši tāpat kā jūs un es. Meklējiet nezināmo, meklējiet mīklu; kas gan ir viss lielais kosmoss, ja ne mīkla? Dzīvojiet drosmīgi, mirstiet un aizejiet, un jūs būsiet daudz vērtīgāki par jebkuru mašīnu. Jūs varbūt pat būsiet līdzīgi dieviem.

Viņi kļūst trokšņaini. Viņi izkliedz atbildes, un brīžiem tās skan kā dzīvnieku kaucieni. Daži ir manā pusē, vairums pret mani. Tas nav svarīgi. Es esmu iekļuvis viņos, mana mūzika skar viņu nervu stīgas, un tas ir mans galvenais nolūks.

Saule noslīd aiz namu sienām. Biezē krēsla. Pilsēta joprojām paliek neapgaismota. Drīz es saprotu, kāpēc. Tuvojas Viņa, Tumsas Karaliene, ar kuru ļaudis skubināja mani runāt. Tālumā mēs dzirdam Viņas ratu rīboņu. Pūlis šausmās ievaidas. Arī tā viņi agrāk nemēdza darīt. Viņi slēpa savas izjūtas no Viņas un paši no sevis, sagaidīdami Viņu ar svinīgi nopietnu, atturīgu cieņu. Tagad viņi labprāt bēgtu prom, ja vien uzdrošinātos. Es esmu norāvis maskas.

Rati apstājas ielas vidū. Slaida, apmetņa ēnā ietinusies, Viņa izkāpj. Ļaudis pašķiras Viņas priekšā kā okeāna ūdens, kuru šķeļ haizivis. Viņa kāpj augšup pa pakāpieniem man pretī. īsu mirkli es redzu, ka Viņas lūpas iedrebas un acīs iemirdzas asaras. Pavisam klusi, tā ka neviens cits nedzird, viņa nočukst: — Ai, Spēlmani, man ļoti žēl!

—  Nāc kopā ar mani! — es Viņu aicinu. — Palīdzi man atbrīvot pasauli!

—  Nē. To es nevaru. Pārāk ilgi esmu bijusi kopā ar To. — Viņa izslējās taisni. Atgriežas Viņas pavēlnieciskums. Balss kļūst tik skaļa, lai dzirdētu visi. Mazie televīzijas roboti kā sikspārņi lidinās krēslā cieši ap Viņu, lai visa planēta varētu redzēt manu sakāvi. — Ko nozīmē tā brīvība, kuru tu vēlies? — Viņa noprasa.

—  Brīvība just, — es saku. — Uzdrīkstēties. Brīnīties. Atkal kļūt cilvēkiem.

—  Kļūt zvēriem, tu gribēji teikt. Vai tu vēlies iznīcināt mašīnas, kas uztur mūsu dzīvību?

—  Jā. Mums tas jādara. Kādreiz tās bija labas un noderīgas, bet mēs ļāvām tām izplesties ap sevi kā audzējam, un tagad mūs glābt var vienīgi iznīcināšana un jauns sākums.

— Vai tu aptver, kādu haosu tas izraisītu?

—  Jā. Arī tas ir nepieciešams. Mēs nebūsim cilvēki, ja nepazīsim ciešanas. Tās nes līdzi apgaismību. Tās ļauj mums izkļūt ārpus sevis, ārpus Zemes un zvaigznēm., telpas un laika, un tuvoties mūžīgajam noslēpumam.

— Tātad tu apgalvo, ka ārpus izmērāmās Visuma telpas pastāv kaut kāda nedefinējama, neizzināma neskaidrība? — Viņa pasmaida, ieskatīdamās sikspārņu acīs. Mums abiem bērnībā mācīts pasmieties, dzirdot šāda veida sarkasmu. — Lūdzu, mini kādu nelielu pierādījumu!

—  Nē, — es atbildu. — Pierādi tu man — turklāt neapšaubāmi un neapstrīdami —, ka nav nekā tāda, ko mēs nespējam saprast ar vārdu un vienādojumu palīdzību. Un pierādi arī to, ka man nav tiesību neko tādu meklēt. Pierādījumu nasta jāuzņemas jums abiem, jo jūs tik bieži esat mums melojuši. Skaidrā saprāta vārdā jūs no jauna radījāt mītu. Lai labāk varētu mūs pārvaldīt! Atbrīvošanas vārdā jūs saslēdzāt važās mūsu iekšējo pasauli un izkastrējāt mūsu dvēseli. Pienākuma vārdā jūs mums uzlikāt klapes uz acīm un sasējāt mūs virvēs. Sasnieguma vārdā jūs mūs turējāt aplokā, kas šaurāks par jebkuru cūkas aizgaldu. Labdarības vārdā jūs radījāt sāpes, šausmas un tumsu pāri vismelnākajai tumsai. — Es pagriežos pret ļaudīm. — Es biju tur aizgājis. Biju nokāpis pazemes pagrabos! Es zinu!

—  Viņš atklāja, ka SUM nevēlas izdabāt viņa īpašajām iegribām uz visu pārējo rēķina! — sauc Tumsas Karaliene. Vai, tiešām Viņas balsī skan griezīgi, satraukti toņi? — Tāpēc viņš apgalvo, ka SUM esot cietsirdīgs.

—   Es redzēju savu mirušo, — es viņiem saku. — Viņa vairs necelsies. Arī jūsējie ne, arī jūs paši' ne. Nekad. SUM mūs neatdzīvinās, neradīs no jauna. Tā namā valda nāve. Dzīvība un atdzimšana mums jāmeklē citur — noslēpumainajā nezināmajā.

Viņa skaļi iesmejas un norāda uz manu dvēseles aproci, kas vāri mirgo zilgani pelēkajā, tumstošajā krēslā. Vai Viņai vēl kaut kas sakāms?

— Vai kāds var padot man nazi un cirvi? — es jautāju.

Pūlis sakustas un nošalc. Es sajūtu viņu bailes. Ielu laternas iedegas, it kā tās spētu kliedēt baiso nakts melnumu, kas biezē virs mūsu galvām. Es sakrustoju rokas un gaidu. Tumsas Karaliene man kaut ko saka. Es nepievēršu Viņai uzmanību.

Prasītie rīki ceļo no rokas rokā. Tas, kurš uznes tos augšā, uzšaujas pa kāpnēm kā liesma. Viņš nometas uz ceļgala pie manām kājām un pastiepj tos augšup. Rīki ir labi — medību nazis ar platu asmeni un garš divasmeņu cirvis.

Visas pasaules priekšā es paņemu labajā rokā nazi un triecu zem aproces, kas apņem manu kreiso roku. Savienojumi ar manu iekšējo ķermeni ir pārcirsti. Plūst asinis, nedabiski spilgtas laternu gaismā. Es nejūtu sāpes — esmu pārlieku satraukts un pacilāts.

Tumsas Karaliene iekliedzas: — Tu to domā nopietni?! Spēlmani, Spēlmani!

—  SUMā nav dzīvības, — es saku. Izvelku plaukstu cauri aplim un nokratu aproci, kas šķindēdama nokrīt zemē.

Atskan metāliska balss: — Aizturiet šo maniaku un nosūtiet uz labošanu. Viņš ir ārkārtīgi bīstams.

Monitori, kas stāvējuši pūļa malās, mēģina spraukties uz priekšu. Tie sastop pretestību. Daži, kas mēģina tiem palīdzēt, izbauda pūļa dūres un nagus.

Es paņemu cirvi un cērtu sev pie kājām. Aproce sačokurojas. Tās iekšpusē esošā organiskā viela, kuru vairs nebaro mani sekrēti, naksnīgajā āra gaisā izkalst un saraujas.

Paceļu abus rīkus gaisā — labajā rokā cirvi, kreisajā, kas joprojām asiņo, nazi. — Es meklēšu mūžību tur, kur tā atrodama, — es saucu. — Kas nāks man līdzi?

Daži desmiti vai vairāk atraujas no saniknotā pūļa, kas jau kliedz pēc ieročiem un pieprasa citu dzīvības. Viņi aizsedz mani ar saviem augumiem. Viņu acis ir praviešu acis. Mēs steidzamies meklēt sev patvērumu, jo ir jau parādījies viens militārs robots un uz pārējiem

ilgi nebūs jāgaida. Liela, augsta mašīna piesoļo klāt Tumsas Karalienei, lai Viņu aizsargātu, un es Viņu redzu pēdējo reizi.

Mani sekotāji nepārmet man, ka esmu maksājis viņiem pārāk dārgi — visu, kas viņiem piederējis. Viņi ir manējie. Iis esmu kā dievība, kas nevar nodarīt ļaunu.

Un tagad ir sācies atklāts karš starp mani un SUMu. Draugu man ir maz, ienaidnieku — daudz, un tie ir vareni. Es eju pa pasauli kā bēglis. Taču es vienmēr dziedu. Un vienmēr atrodu kādu, kurš klausās, pievienojas mums, tiekdamies pretī sāpēm un nāvei kā mīlētājs savai laimei.

Ar nazi un cirvi es paņemu viņu dvēseles. Pēc tam mēs noturam viņiem atdzimšanas rituālu. Daži tad kļūst par nelikumīgiem misionāriem, vairums uzliek aproču atdarinājumus un atgriežas mājās, lai čukstus nodotu tālāk manu vēsti. Man tas daudz neko neizšķir. Kam pieder mūžība, tam nav, kurp steigties.

Jo manis teiktais vārds ir nokļuvis ārpus laika. Mani ienaidnieki f| saka: es saucot atpakaļ senatnes dzīvnieciskumu un neprātību, es izputināšot civilizāciju, man, jukušajam, neesot nekādas bēdas par to, ka Zemi atkal pārņems karš, bads un epidēmijas. Man ir pa prātam šie apvainojumi. To valoda liecina, ka arī pretiniekos esmu no jauna atmodinājis dusmas. Un šīs emocijas piederas mums tikpat daudz kā visas pārējās jūtas. Šajā cilvēces rudenī varbūt pat vairāk nekā pārējās. Mums vajadzīga vētra, lai satriektu SUMu un visu, kas ar To saistīts. Pēc tam sekos barbarisma ziema.

Un vēl pēc tam pienāks jaunas un (varbūt) cilvēciskākas civilizācijas pavasaris. Mani draugi, šķiet, tic, ka tas pienāks jau viņu mūža laikā: miers, brālība, apgaismība, svētums. Bet es zinu vēl ko citu. Esmu bijis lejā, pašos dziļumos. Cilvēces veselums, ko pašlaik cenšos atjaunot, arī slēpj sevī nenojaušamas šausmas.

Kad kādu dienu

Dievu rijējs atpakaļ nāks

Vilks saraus ķēdi

Jātnieks prom aizauļos

Laikmets beigsies

Atdzims Zvērs

Tad SUM tiks iznīcināts; un tad jūs, stiprie un taisnīgie, varēsiet atgriezties uz zemes un staigāt lietū.

Es jūs gaidīšu.

Mana vientulība ir gandrīz galā, mana Spožā Diena. Palicis vēl tikai viens uzdevums. Dievam jāmirst, lai tā sekotāji ticētu, ka viņš cēlies no mirušajiem un dzīvo mūžīgi. Tad viņi dosies iekarot pasauli.

Ir viņu vidū tādi, kas apgalvo, ka es tos esot nievājis un apvainojis. Arī viņi, ko aiznesis līdzi manis saceltais vilnis, ir izrāvuši savas mašinizētās dvēseles un meklē esības jēgu mūzikā un ekstāzē. Taču viņu dzīslās rit pirmatnīgas asinis, kas aizvedušas viņus savvaļas

zemē; tur viņi no paslēptuvēm uzglūn monitoriem, kas tiek raidīti viņiem pretī, un piekopj cietsirdīgus rituālus. Viņi tic, ka galīgā realitāte ir iemiesota sievietē. Un tomēr viņu sūtņi ir griezušies pie manis ar ierosinājumu slēgt mistisku laulību. No tā esmu atteicies: manas kāzas bija jau sen un tiks svinētas atkal, kad šīspasaules gājums būs noslēdzies. Tāpēc viņi mani ienīst. Bet es esmu teicis, ka iešu un runāšu ar viņiem.

Es nogriežos no ceļa ielejas dziļumā un dziet" kāpju kalnā. Tiem nedaudzajiem, kam esmu atļāvis tiktāl nākt Ik. '^sacīts gaidīt manu atgriešanos. Viņi drebinās vakara vēsumā — pagājušas tikai trīs dienas kopš pavasara ekvinokcijas. Es pats aukstumu nejūtu. Pacilāts eju augšup caur mežrozīšu krūmiem un mūžvecām, žuburainām ābelēm. Ja manas basās kājas atstāj sniegā kādu asins traipu, tas ir labi. Apkārtējās kalnu grēdas klāj tumši meži, un kailie koki tajos gaidīt gaida jaunu lapu dzīvību. Debesis zem vakarzvaigznes kvēl sarkani violetas. Virs galvas pāri plašajam zilumam slīd agri atlidojušu meža zosu bars. Tikko dzirdami līdz manām ausīm nonāk to saucieni. Rietumu pusē virs manis un man priekšā kvēl ugunīgs sārtums. Piķa melni pret to iezīmējas sieviešu stāvi.

[1] hedždornas pils iedzīvotāju skaits bija stingri noteikts: katram kungam un dāmai drīkstēja būt tikai pa vienam bērnam. Ja gadījās piedzimt vēl kādam, vajadzēja atrast cilvēku, kam vēl nav neviena bērna un kas ir ar mieru to ņemt savā gādībā, vai ari atbrīvoties no jaundzimušā citādā ceļā. Visbiežāk šāds bērns tika atdots Atkritējiem.

[2] spēka furgoni, tāpat kā meki, sākotnēji bija purvāju radības, kas mājoja uz Devītā Etamīna. Tie bija lieli taisnstūru formas muskuļu veidojumi, kas ietilpināti četrstūrainos rāmjos; no saules, kukaiņiem un grauzējiem tos pasargāja sintētisks apvalks. To gremošanas traktā bija ievietoti sīrupa pūšļi, un smadzeņu rudimentos tiem atradās dzinēja mezgli, kam pievienotas stieples. Muskuļi bija savienoti ar sviru pleciem, kuri darbināja rotorus un pārvietošanās riteņus. Spēka furgoni bija ekonomiski, pakļāvīgi un kalpoja ilgu mūžu, tāpēc tos galvenokārt izmantoja smagu kravu pārvadāšanai, zemes rakšanai, dziļaršanai un citiem grūtiem darbiem.

[3] seno apmetņu parāde, Saulrieta stundas vērojumi — sabiedrisko norišu nosaukumi, no kuriem pirmais vēl saglabājis kaut ko no savas tiešās nozīmes, bet otrajam tā pilnīgi zudusi, un tas kļuvis par gluži formālu apzīmējumu pēcpusdienas laikam, kad notiek savstarpēji apciemojumi, tiek baudīti Vīni, liķieri un esences; īsāk sakot, tas ir atpūtas un saviesīgu pārrunu laiks pirms vakara maltītes svinīgās ceremonijas.

[4] garote — (spāniski garrote) — ar skrūvi savelkama stīpa — spīdzināšanas rīks, ar ko izpildīja nāves sodu — nožņaudza; to lietoja viduslaikos Spānijā un Portugālē. (Tulk.

picz.)

[5] devil — velns (angL).

[6] Šeit un turpmāk vārsmas atdzejojusi Māra Cielēna.