Margareta Atvuda

Oriksa un Kreiks

Oriksa un Kreiks

Manai ģimenei

Šis ir daiļliteratūras sacerējums. Vārdi, tēli, vietas un noti­kumi ir vai nu autores iztēles auglis, vai izmantoti izdomātās situācijās.

Varbūt, līdzīgi citiem, es būtu varējis pārsteigt jūs ar savā­diem, neticamiem stāstiem; taču es nolēmu izklāstīt skaidrus faktus visvienkāršākajā manierē un stilā; jo mans galvenais no­lūks bija jūs informēt, nevis izklaidēt.

Džonatans Svifts. Gulivera ceļojumi

Vai tiešām nebija drošības? Vai nebija iespējams iemācīties pasaules paražas no galvas? Ne ceļveža, ne patvēruma, viss ti­kai brīnums, kas ielec gaisā no torņa smailes?

Virdžīnija Vulfa. Uz bāku

..

Sniegavīrs pamostas pirms ausmas. Viņš nekustīgi guļ, ieklausīdamies, kā nāk paisums, vilnis pēc vilna šļācas pār da­žādajiem šķēršļiem, švīks švāks, švīks švāks, sirdspukstu ritmā. Viņš tik labprāt noticētu, ka vēl ir aizmidzis.

Austrumos pie apvāršņa plešas pelēcīga dūmaka, kuru ta­gad izgaismo rožaina, nāvīga blāzma. Savādi, ka šī krāsa vēl arvien šķiet maiga. Pret to tumšos siluetos iezīmējas piekrastes torņi, kas gluži neticami paceļas no sārtās un bāli zilās lagūnas. Klaigā putni, kas šeit ligzdo, drusku tālāk okeāns maļas ap vil­totajiem rifiem, ko veido sarūsējušas autodaļas, jukjukām sa­sviesti ķieģeļi un dažādi lūžņi, un tas viss gandrīz vai līdzinās brīvdienu satiksmes troksnim.

Ieraduma pēc viņš ieskatās pulkstenī: nerūsējošā tērauda korpuss, pulēta alumīnija siksniņa, joprojām spīdīgs, taču vairs neiet. Tagad viņš to nēsā kā savu vienīgo talismanu. Tas rāda viņam tukšu ciparnīcu: nulles stunda. Oficiāls laiks vairs nepa­stāv, un, to apzinoties, viņam cauri iztriecas šausmu vilnis. Ne­viens un nekur nezina, kas ir laiks.

"Nomierinies!" viņš sev saka. Pāris reižu dziļi ievelk elpu, tad pakasa kukaiņu kodumus, nevis tieši tur, kur niez visvai­rāk, bet apkārt, cenzdamies nenoskrāpēt nost kreveles: vēl tikai trūka asins saindēšanās. Pēc tam paraugās lejup uz zemi, lai redzētu, vai tur nav kādu savvaļas dzīvnieku: viss kluss, ne zvīņu, ne astu. Kreisā roka, labā kāja, labā roka, kreisā kāja — viņš kāpj lejā no koka. Notraucis nost sīkos zariņus un mizas krikumus, viņš gluži kā togā ietinas netīrā palagā. Savu Red Sox beisbola cepurīti, precīzu autentiskās kopiju, viņš pa nakti dro­šības labad ir pakarinājis zarā; tagad ieskatās tajā, izkrata laukā zirnekli, uzliek cepuri galvā.

Pagājis dažus jardus pa kreisi, viņš izčurājas krūmos. "Galvu augšā!" uzsauc sienāžiem, kas aizšvīkst prom no strūk­las. Tad aiziet kokam otrā pusē, labu gabaliņu no savas paras­tās čurātavas, un sāk rakņāties pa slēptuvi, ko uzmeistarojis no pāris betona plātnēm un izoderējis ar stiepļu režģi, lai iekšā ne­tiktu žurkas un peles. Tur viņš ir paslēpis dažus mango, iesietus plastikāta maisiņā, kārbu ar kokteiļdesiņām Slaidums bez gaļas, nenovērtējami dārgo puspudeli viskija — nē, drīzāk jau treš­daļu pudeles — un enerģijas batoniņu ar šokolādes garšu, ļen­ganu un lipīgu folijas iesaiņojumā, uzietu kādā treileru parkā. Viņš vēl neuzdrošinās to apēst: varbūt tas ir pēdējais, ko izde­vies atrast. Turpat glabājas arī konservu attaisāmais un — bez kāda īpaša iemesla — ledus cirtnis; un sešas tukšas alus pude­les — sentimentālu iemeslu dēļ un arī tādēļ, lai būtu kur turēt svaigu ūdeni. Vēl tur ir saulesbrilles; tās viņš uzliek. Vienas lēcas trūkst, tomēr tas ir vismaz kaut kas.

Viņš atraisa plastikāta maisiņa mezglu: atlicis viens pats mango. Jocīgi, viņš atceras, ka bija vairāk. Iekšā ir tikušas skudras, kaut gan viņš aizsējis maisiņu pēc iespējas cieši. Jau tās skrien augšup pa delmiem, melnās un tās negantās, sīkās, dzeltenās. Taisni brīnums, cik asi tās māk dzelt, sevišķi dzel­tenās. Viņš notrauš skudras nost.

"Vienīgi stingra ikdienas kārtības ievērošana ļauj uzturēt augstu morāli un saglabāt veselo saprātu," viņš skaļi saka. Un pats jūtas tā, it kā lasītu to no grāmatas, kādas novecojušas, garlaicīgas direktīvas, kas sarakstīta, lai palīdzētu Eiropas ko­lonistiem vadīt kaut kādu plantāciju. Viņš nespēj atcerēties, ka jebkad būtu ko tamlīdzīgu lasījis, taču tas neko nenozīmē. Sma­dzeņu strupulī tur, kur reiz bijusi atmiņa, tagad ir daudz tukšu plankumu. Kaučuka plantācijas, kafijas plantācijas, džutas plan­tācijas. (Kas bija džuta?) Viņiem droši vien tika piekodināts nēsāt tropu cepures, pārģērbties pirms vakariņām, atturēties no iedzimto izvarošanas. Vārds izvarošana, visticamāk, netika lietots. Atturēties no brāļošanās ar iedzīvotājām. Vai, citiem vārdiem sakot…

Viņš var derēt, ka tie neatturējās vis. Deviņos gadījumos no desmit.

"Ņemot vērā mīkstinošus," viņš ierunājas. Un pieķer sevi stāvam ar vaļēju muti, pūlamies atcerēties teikuma turpinājumu. Tad apsēžas zemē un sāk ēst mango.

Pa plašo liedagu, pa sašķaidītiem koraļļiem un salauzītiem kauliem, soļo bērnu pulciņš. Viņi laikam peldējušies, jo vēl ir slapji un spīdīgi. Vajadzētu gan uzmanīties: kas zina, ar ko tā lagūna pilna? Taču viņi nemaz nepiesargās; toties Sniegavīrs nemērc ūdenī ne kājas pirkstu, pat naktī, kad saule netiek vi­ņam klāt. Labojums: naktī jo sevišķi ne.

Viņš vēro bērnus ar skaudību — vai varbūt ar nostalģiju? Nē, nevar būt: bērnībā viņš nekad nemēdza peldēties okeānā, nemēdza bez drēbēm skraidīt pa liedagu. Bērni pēta zemi, pie­liecas, paceļ izskalotas drazas; tad apspriežas savā starpā, da­žas lietas patur, citas aizmet; dārgumi nonāk saplēstā maisā. Agrāk vai vēlāk — ar to viņš var rēķināties — tie sameklēs viņu tur, kur viņš sēd, ietinies irstošajā palagā, apskāvis stil­bus, sūkādams mango augli koku paēnā, kur patveries no nežēlīgās saules. Bērniem — biezādainiem, izturīgiem pret ul­travioleto starojumu — viņš ir pustumsas, mijkrēšļa radījums.

Un tie jau nāk. "Sniegavīr, o Sniegavīr!" tie skandē kā vienmuļu dziesmu. Par tuvu viņam nenāk nekad. Vai tā no­tiek aiz cieņas, kā viņam patiktos domāt, vai tāpēc, ka viņš smird? »

(Viņš smird un pats to labi zina. Viņš ir pretīgs, sasmacis, ož kā valzirgs — eļļaini, sāļi, pēc zivīm —, lai gan pats tādu zvēru nekad nav ostījis. Toties ir redzējis bildēs.)

Bērni ver vaļā savu maisu un korī sauc: "O Sniegavīr, ko mēs esam atraduši?" Velk ārā mantas, paceļ tās gaisā, kā pie­dāvādami pirkt: automašīnas disks, klavieru taustiņš, gaišzaļas limonādes pudeles lauska, ko nogludinājis okeāns. LaimePluss plastmasas spainītis, tukšs; Vistas Kumosiņu spainītis, tāds pats. Datora pele jeb apdauzītas paliekas no rās, ar garu vada asti.

Sniegavīram gribas raudāt. Ko viņš var tiem pateikt? Nav taču iespējams paskaidrot, kas ir šie savādie priekšmeti vai kas tie reiz bijuši. Taču bērni noteikti jau ir uzminējuši, ko viņš sa­cīs, jo viņš allaž saka vienu un to pašu.

"Tās ir lietas no agrākiem laikiem." Viņš cenšas runāt laipni, bet distancēti. Kā pedagogam, pareģim un labvēlīgam tēvocim reizē — tādā tonī vajag runāt.

"Vai tās nodarīs mums sāpes?" Lāgiem viņi atrod kannas ar motoreļļu vai kodīgu šķīdumu, plastmasas pudeles ar hlorkaļķi. Mīnas no pagātnes. Viņš tiek uzskatīts par lietpratēju attiecībā uz potenciāliem nelaimes gadījumiem: svilinošiem šķid­rumiem, šķebinošiem izgarojumu tvaikiem, indīgiem pulveriem. Dīvaina veida sāpēm.

"Šīs ne," viņš atbild. "Šīs ir drošas." To dzirdot, bērni zaudē interesi, nevērīgi nolaiž maisu zemē. Tomēr prom neiet: stāv un blenž. Liedaga ķemmēšana ir tikai iegansts. Lielākoties bērni grib paskatīties uz viņu, jo viņš tik stipri atšķiras no pašiem. Ik pa laikam bērni lūdz, lai viņš noņem saulesbrilles un uzliek atkal: viņi grib redzēt, vai Sniegavīram patiesībā ir divas acis vai trīs.

"Sniegavīr, o Sniegavīr!" viņi dzied — ne tik daudz viņam, vairāk cits citam. Bērniem viņa vārds nozīmē tikai trīs zilbes. Viņi nezina, kas ir sniegavīrs, viņi nekad nav redzējuši sniegu.

Viens no Kreika noteikumiem bija tas, ka nedrīkst izvēlē­ties tādu vārdu, kura fiziskais ekvivalents — kaut vai izbāzts, kaut vai skeleta formā — nav uzrādāms. Nekādu vienradžu,

iM4o

grifu, mantikoru un bazilisku. Taču šie noteikumi vairs nav spēkā, un Sniegavīrs ir jutis rūgtu prieku, pieņemot šo šaubīgo apzīmējumu sev par vārdu. Sniega Cilvēks, kas reizē eksistē un neeksistē, pazib kaut kur sniegputeņos, pērtiķveidīgs cilvēks vai cilvēkveidīgs pērtiķis, zaglīgs, izvairīgs, pazīstams tikai pēc baumām un pēc pēdu nospiedumiem, kas ved atpakaļ. Stāstīja, ka iedzimtie no kalnu ciltīm dzinuši tam pēdas un nogalinājuši to, līdzko radusies izdevība. Pēc tam vārījuši, cepuši, rīkojuši īpašus mielastus; pēc Sniegavīra domām, īpašu asumu ir pie­šķīris tas, ka šīs izdarības robežojušās ar kanibālismu.

Pašreizējo mērķu labad viņš ir saīsinājis vārdu. Viņš ir ti­kai Sniegavīrs. Sniega Cilvēku viņš patur pie sevis — kā sle­penu astru kreklu.

brīdi vilcinājušies, bērni satupst puslokā, zēni un meitenes kopā. Pāris mazāko vēl čāpstina savas brokastis, zaļā sula tek pār zodu. Satriecoši, par kādiem sušķiem visi kļūst, ja nav spoguļu. Tomēr viņi ir pārsteidzoši pievilcīgi, šie bērni: visi kā viens kaili, visi ideāli, katram citāda āda — šokolādes, rožu, tējas, sviesta, krējuma, medus krāsā, toties acis visiem zaļas. Kreika estētika.

Viņi gaidpilni lūkojas uz Sniegavīru. Droši vien cer, ka viņš ru­nās, taču šodien viņam nav noskaņojuma. Augstākais, viņš varbūt tuvāk parādīs bērniem saulesbrilles, spīdīgo, sabojāto pulksteni vai beisbola cepurīti. Cepure viņiem patīk, taču viņi nesaprot, kam tāda vajadzīga — noņemami mati, kas nav mati, — un Sniegavīrs vēl nav izgudrojis nekādu pasaciņu izskaidrojumam.

Kādu laiku bērni izturas klusi, vēro, prāto, taču tad ieru­nājas vislielākais. "O Sniegavīr, lūdzu, pastāsti mums — kas tās par sūnām, kas aug tev uz sejas?" Pārējie piebalso. "Lūdzu, pastāsti mums, lūdzu, pastāsti mums!" Ne dunkāšanās, ne ķiķināšanas: jautājums ir nopietns.

"Spalvas kā putnam," viņš saka.

Šo jautājumu viņi uzdod vismaz vienreiz nedēļā. Viņš allaž atbild vienādi. Jau tik īsā laika sprīdī — divos, trijos mēnešos?

viņam sajucis skaits, — bērni ir sakrājuši par viņu veselu lērumu teiksmu un pieņēmumu: Sniegavīrs reiz bija putns, bet aizmirsa, kā jālido, un pārējās spalvas viņam izkrita, un tāpēc viņam salst un vajag otru ādu, un viņš ir spiests tīties drānās. Nē: viņam salst tāpēc, ka viņš ēd zivis, un zivis ir aukstas. Nē: viņš tinas drānās tāpēc, ka viņam nav vīriešu mantiņas un viņš negrib, lai mēs to ieraugām. Tāpēc viņš art neiet peldēties. Sniegavīram ir grumbas, jo agrāk viņš dzīvoja zem ūdens un tur viņam sačo­kurojās āda. Sniegavīrs ir bēdīgs tāpēc, ka pārējie viņam līdzīgie aizlidoja prom pār okeānu, un tagad viņš ir pavisam viens.

"es arī gribu spalvas," saka pats mazākais. Veltīgas cerī­bas: Kreika Bērnu vidū vīriešiem nav bārdu. Kreikam bārdas šķita neracionālas; turklāt viņu kaitināja pienākums skūties, tāpēc viņš iznīcināja šo nepieciešamību. Bet, protams, ne Snie­gavīram: viņam jau bija par vēlu.

Nu viņi visi sāk reizē. "O Sniegavīr, o Sniegavīr, vai mēs arī, lūdzu, varam dabūt spalvas?"

"Nē," viņš atbild.

"Kāpēc ne, kāpēc ne?" dzied divi mazākie.

"Pagaidiet, es pajautāšu Kreikam." Viņš paceļ pret de­besīm pulksteni, griež to ap rokas locītavu, tad pieliek pie auss kā klausīdamies. Bērni kā apburti seko katrai kustībai. "Nē," viņš paziņo. "Kreiks saka — nē. Jums nebūs nekādu spalvu. Un tagad tiniet makšķeres."

"Tīt makšķeres? Tīt makšķeres?" Bērni skatās cits uz citu, tad uz viņu. Viņš ir pieļāvis kļūdu, pateicis jaunu vārdu, ko nav iespējams izskaidrot. Makšķeres viņiem neizsaka neko. "Kas tas ir — tīt makšķeres?"

"Vācieties prom!" Sniegavīrs noplivina palagu uz bērnu pusi, un viņi aizskrien pa liedagu kur kurais. Viņiem joprojām nav īsti skaidrs, vai no Sniegavīra jābaidās un cik stipri jābaidās. Nav zi­nāms, ka viņš būtu nodarījis pāri kādam bērnam, tomēr viņa daba nav gluži izprotama. Nav iespējams pateikt, ko viņš var izdarīt.

"Nu es esmu viens," viņš skaļi nosaka. "Pavisam, pavisam viens. Viens plašā, plašā jūrā." Vēl viena plēne no degošās pie­zīmju grāmatiņas viņa galvā.

Labojums: jūras krastā.

Viņš jūt vajadzību dzirdēt cilvēka balsi — pilnīgi cilvē­cisku, tādu pašu kā viņējā. Lāgiem viņš iesmejas kā hiēna vai ierēcas kā lauva — proti, kā viņa priekšstats par hiēnu un par lauvu. Bērnībā viņš mēdza skatīties vecas DVD filmas par tā­diem radījumiem: programmas, kurās bija parādīta dzīvnieku uzvedība, kopošanās, rūcieni un iekšas, un mātes, kas laiza sa­vus mazuļus. Kāpēc šīs filmas bija tik nomierinošas?

Vai arī — viņš urkšķ un kviec kā cūkans vai gaudo kā vilkuns: Arū! Arū! iVlijkrēslī viņš dažkārt skraida šurpu turpu pa smiltīm, sviež akmeņus okeānā un kliedz: Velns, velns, velns, velns, velns! Pēc tam viņš jūtas labāk.

Viņš pieceļas, izslien rokas, lai izstaipītos, un palags no­krīt. Viņš ar bailēm skatās lejup uz savu ķermeni: netīra, knišļu sakosta āda, iesirmi matu kumšķīši, dzelteni kāju nagi, kas kļūst arvien biezāki. Kails kā savas piedzimšanas dienā, kaut gan viņš par to neatceras nenieka. Tik daudz izšķirošu noti­kumu risinās cilvēkiem aiz muguras, kad viņi paši nemaz nav spējīgi tos vērot: piemēram, dzimšana un nāve. Un īslaicīgā aizmirstība seksā.

"Pat nedomā par to!" viņš sev saka. Sekss ir kā dzeramais, nav labi sākt par to prātot jau dienas agrumā.

Agrāk viņš rūpējās par sevi, kā pienākas: skrēja, vingroja sporta zālē. Tagad viņš var saskaitīt sev visas ribas: viņš vīst. Nepietiek dzīvnieku valsts proteīnu. Ausī glāsmaini ieskanas sievietes balss: Skaisti musīsi! Tā nav Oriksa, tā ir kāda cita sieviete. Oriksa vairs nav sevišķi runīga.

"Pasaki kaut ko!" viņš lūdzas. Sieviete to dzird, viņam ir nepieciešams ticēt, ka dzird, — tomēr atbild ar klusēšanu. "Ko tad es varu darīt?" viņš jautā. "Tu taču zini, ka es…"

O, vēders kā veļas dēlis! atskan čuksts, pārtraukdams viņu. Mīlulīt, atgulies! Kas tas ir? Kaut kāda ielene, ko viņš reiz nopir­cis. Labojums: profesionāla seksa paņēmienu lietpratēja. Tra­peces artiste, gumijas mugurkauls, āda aplīmēta ar spīguļiem kā ar zivs zvīņām. Viņš nevar ciest šīs atbalsis. Tādas mēdza dzirdēt svētie, jukuši, utu apsēsti vientuļnieki savās alās un tuk­snešos. Drīz viņš sāks redzēt daiļus dēmonus, kas laizīsies un aicinoši mās, tiem būs uzbudināti krūšgali un zibošas, sārtas mēlītes. Tur, aiz brūkošajiem torņiem, no viļņiem iznirs nāras, un viņš dzirdēs to burvīgās dziesmas un peldēs pie tām, un viņu aprīs haizivis. Radījumi ar sievietes galvu un krūtīm, ar ērgļa nagiem metīsies viņam virsū no gaisa, un viņš atvērs tiem savas skavas, un tās būs beigas. Smadzenēs notiks īssavienojums.

Vai, vēl trakāk, kāda meitene ko viņš pazīst vai ir pazinis, nāks viņam pretim no koku pudura un priecāsies, viņu redzot, taču pati būs veidota no tukša gaisa. Tomēr viņš labprāt ņemtu pretī pat tādu kompāniju.

Viņš pēta apvārsni caur saulesbriļļu vienīgo lēcu: nekā. Jūra kā karsts metāls, debesis balināti zilas, ja neņem vērā caurumu, ko tajās izdedzinājusi saule. Viss ir tik tukšs. Ūdens, smiltis, debesis, koki, pagājuša laika fragmenti. Neviena, kas varētu viņu dzirdēt.

"Kreik!" viņš iekliedzas. "Stulbeni! Sūdupaiiri!"

Viņš ieklausās. Pār vaigiem atkal plūst sāļais ūdens. Nekad nevar paredzēt, kad tas notiks, un nekad nav iespējams to ap­turēt. Elpa plūst rāvieniem, it kā krūtis žņaugtu milzīga roka — sažņaugtu, atlaistu, sažņaugtu atkal. Bezjēdzīga panika.

"Tu to izdarīji!" viņš uzkliedz okeānam.

Atbildes nav, un kāds tur brīnums. Tikai viļņi, švīks švāks, švīks švāks. Viņš novelk ar dūri pār seju, pār netīrumiem, asa­rām, puņķiem, bezpajumtnieka ūsām un lipīgo mango sulu. "Sniegavīr, Sniegavīr," viņš saka. "Sāc dzīvot!"

 ..

Reiz sensenos laikos Sniegavīrs nemaz nebija Sniegavīrs. Viņš bija Džimijs. Tolaik viņš bija labs puika.

Visagrākā un pilnīgākā atmiņu aina Džimijam bija liels ugunskurs. Viņam droši vien bija pieci gadi, varbūt seši. Kā­jās — sarkani gumijas zābaciņi ar smaidošas pīles galvu uz katra purngala; to viņš atceras, jo pēc ugunskura apmeklējuma ar šiem zābaciņiem vajadzēja brist cauri dezinficējoša šķīduma vanniņai. Bija piekodināts, ka šķīdums ir indīgs un ka nedrīkst šļakstināties, un nu viņš bažījās, ka inde var tikt acīs pīlēm un nodarīt tām sāpes. Viņam gan bija sacīts, ka šīs pīles ir kā bil­dītes, ka tās nav īstas un neko nejūt, tomēr viņš tam gluži ne­ticēja.

Nu, tad teiksim — apmēram piecarpus gadu, domā Snie­gavīrs. Tā apmēram būs bijis.

Varēja būt oktobris vai novembris; lapas tolaik vēl mēdza mainīt krāsu un laistījās oranžas un sarkanas. Zem kājām šķīda dubļi — viņš noteikti būs stāvējis laukā —, un smidzināja sīks lietus. Ugunskuru veidoja milzīga govju, aitu un cūku kaudze. Kājas rēgojās ārā stīvas un taisnas; virsū bija uzliets benzīns;

liesmas šāvās gaisā, dzeltenas un baltas, sarkanas un oranžas, gaisā virmoja apdegušas gaļas smaka. Tā atsauca atmiņā pa­galma grilu, kad viņa tēvs tur kaut ko cepa, taču bija daudz stiprāka, un tai piejaucās degvielas uzpildes stacijas smārds un degošu matu dvaka.

Džimijs zināja, kā ož degoši mati, jo ar manikīra šķērītēm reiz bija nocirpis pats sev dažas šķipsniņas un tad ar mātes šķiltavām pielaidis tām uguni. Mati bija sačokurojušies, locī­damies kā sīku, melnu tārpu ņudzeklis, un viņš bija nocirpis un aizdedzinājis vēl. Kad viņš beidzot tika pieķerts, mati uz pieres bija vienos robos. Dzirdot pārmetumus, viņš atbildēja, ka ir veicis eksperimentu.

Tēvs toreiz smējās, bet māte ne. Vismaz (kā sacīja tēvs) Džimijam bija pieticis prāta vispirms nogriezt matus un tikai pēc tam pielaist tiem uguni. Māte piezīmēja: laime vēl, ka viņš neesot nosvilinājis māju. Pēc tam abi sastrīdējās par šķiltavām, kuras nebūtu tur atradušās (teica tēvs), ja māte nesmēķētu. Māte atcirta, ka visi bērni sirdī ir dedzinātāji un, ja nebūtu šķiltavu, viņš paņemtu sērkociņus.

Tiklīdz sākās strīds, Džimijs uzelpoja, jo saprata, ka tagad sodu nesaņems. Vajadzēja tikai klusēt, tad viņi itin drīz aizmir­sīs, kāpēc vispār sākuši ķīvēties. Tomēr viņš jutās arī vainīgs, jo, paskat, uz ko pamudinājis vecākus. Viņš zināja, ka tas beig­sies ar durvju aizciršanu. Sēdēdams krēslā, viņš sakumpa arvien zemāk, vārdi šaudījās šurpu turpu pār galvu, un beigu beigās, saceldamas vēju, noblīkšķēja durvis — šoreiz tās bija aizcirtusi māte. Vienmēr, kad aizcirtās durvis, bija jūtams šis vējš, viegls pff-uff! — taisni viņam ausīs.

"Neņem galvā, čomiņ," sacīja tēvs. "Sievietes vienmēr iekarst. Gan viņa atdzisīs. Ejam uzēdam saldējumu!" Tā viņi arī darīja, našķojās ar zemeņu saldējumu, ieliktu brokastu bļo­diņās ar ziliem un sarkaniem putniem uz sāniem; tās bija roku darbs, darinātas Meksikā, tāpēc tās nedrīkstēja likt trauku mazgājamā mašīnā, un Džimijs izēda bļodiņu tukšu, lai aplie­cinātu tēvam, ka viss ir kārtībā.

Sievietes un tas, kas viņās norisinās. Karstums un aukstums, kas uznāk un pāriet svešajā, drēbju apslēptajā valstī, kura smaržo pēc muskusa un ziediem un kurā ir gaužām mainīgi laika apstākļi, — noslēpumainā, svarīgā, nekontrolējamā. Tāds bija tēva skatījums. Toties vīriešu ķermeņa temperatūra netika apspriesta nekad; tie netika pat pieminēti, vismaz Džimija bēr­nībā ne, ja nu vienīgi tēvs kādreiz pateica: "Atvēsini galvu!" Kāpēc tā? Kāpēc ne vārda par to, ka iekarst vīrieši? Ka tie sāk svīst zem savām gludajām, asstūrainajām apkaklēm ar tumšo, pēc sēra dvakojošo, saraino iekšpusi? Viņam būtu noderējušas pāris teorijas par to.

Nākamajā dienā tēvs aizveda Džimiju uz matu cirptuvi, kurai logā bija bilde ar glītu meiteni; uzmetusi lūpu un novil­kusi no viena pleca melno T kreklu, viņa niķīgi skatījās ar miglaini apkrāsotām acīm, mati slējās gaisā stīvi kā dzeloņcūkas adatas. Iekšā pa visu flīzēto grīdu kumšķos un šķipsnās mētājās mati; tie tika saslaucīti ar grīdas birsti. Vispirms Džimijam ap pleciem aplika melnu pelerīni, taču tā vairāk atgā­dināja lācīti, un to nu Džimijs negribēja, jo tas bija bērnišķīgi. Matu cirpējs smējās un teica, ka tas neesot lācītis, jo kurš gan esot dzirdējis par zīdaini ar melnu lācīti? Nu, ja tā, tad labi; Džimijam īsi apcirpa visus matus, lai izlīdzinātu robainās vietas, un varbūt patiesībā viņš bija vēlējies tieši to — īsākus matus. Pēc tam tajos iesmērēja kaut ko no burciņas, lai tie spurotos. Smēre oda pēc apelsīnu mizām. Džimijs uzsmaidīja savam spo­guļattēlam, tad drūmi sarauca uzacis.

"Varens zellis," matu cirpējs teica Džimija tēvam, mādams ar galvu. "īsts tīģeris." Nogrieztos Džimija matus viņš notrauca lejā uz grīdas pie visiem pārējiem matiem, tad ar plašu žestu noņēma pelerīni un nocēla Džimiju zemē.

Pie ugunskura Džimijs bēdāja par lopiem, jo tic tika de­dzināti un tiem noteikti sāpēja. Nē, teica tēvs. Lopi esot beigti. Gluži kā steiki un desas, tikai vēl ar ādu.

Un ar galvu, nodomāja Džimijs. Steikiem nav galvas. At­šķirība slēpās galvās: viņam šķita, ka lopi pārmetoši raugās viņā ar degošām acīm. Kaut kādā ziņā šis viss — ugunskurs, sviluma smaka un visvairāk jau liesmojošie, ciešanām pakļau­tie lopi — bija viņa vaina, jo viņš nebija darījis neko, lai tos glābtu. Tomēr vienlaikus ugunskurs bija skaists — spožs kā Ziemassvētku eglīte, kā aizdedzināta Ziemassvētku eglīte. Viņš cerēja, ka varbūt kaut kas eksplodēs, kā mēdz rādīt televīzijā.

Tēvs stāvēja blakus un turēja Džimiju pie rokas. "Pacel mani!" Džimijs teica. Tēvs nosprieda, ka zēnam vajadzīgs mie­rinājums, kas tik tiešām tā bija; viņš pacēla Džimiju un apskāva. Taču reizē Džimijam bija gribējies arī labāk redzēt notiekošo.

"Tā nu tas beidzas," tēvs sacīja — nevis Džimijam, bet gan kādam vīram, kas stāvēja viņiem līdzās. "Tā tas ir, kad viss uzņem apgriezienus." Džimija tēvs izklausījās dusmīgs; un tāpat arī svešais vīrs, kad atbildēja.

"Runā, ka tā ievesta tīšām."

"Nebūtu nekāds brīnums," Džimija tēvs noteica.

"Vai es drīkstu paņemt vienu govs ragu?" iejautājās Dži­mijs. Viņš nesaprata, kāpēc ragiem būtu jāiet postībā. Bija gri­bējis lūgt divus, bet baidījās pāršaut pār strīpu.

"Nē," tēvs atteica. "Šoreiz ne, čomiņ." Un paplikšķināja Džimijam pa stilbu.

"Uzpūš cenas," sacīja vīrietis. "Šitā izkauj paši savējos."

"Izkauj jau gan," Džimija tēvs ar riebumu teica. "Bet var­būt tā ir tikai acu aizmālēšana. Kaut kāds kults, nekad jau ne­var zināt."

"Kāpēc ne?" jautāja Džimijs. Ragi nevienam citam nebija vajadzīgi. Taču šoreiz tēvs viņā neklausījās.

"Jautājums ir — kā viņiem tas izdevies?" viņš noprasīja. "Man likās — mūsējie strādā tā, ka ne pele netiek cauri."

"es jau arī domāju tāpat. Mēs bleķojam pietiekami daudz. Ar ko tie zeļļi nodarbojas? Viņiem nemaksā par gulēšanu!"

"Varbūt piekukuļoti," Džimija tēvs ieminējās. "Tiks pār­baudīti banku pārskaitījumi, kaut gan jābūt galīgi stulbam, lai tādu naudu laistu bankā. Tomēr galvas ripos."

"Un ķemmēts tiks smalki. Es negribētu būt viņu ādā," vī­rietis noteica. "Kas nāk iekšā no ārpuses?"

"Visādi remontstrādnieki. Piegādes furgoni."

"To visu vajadzētu nodrošināt uz vietas."

"Cik dzirdu, tā esot iecerēts," tēvs sacīja. "Tomēr šis vī­russ ir kaut kas jauns. Mums ir biomatrica."

"To spēlīti var spēlēt divatā," vīrietis piezīmēja.

"Spēlētāju daudzums tur nemaz nav ierobežots," Džimija tēvs noteica.

"Kāpēc tās govis un aitas dega?" Džimijs nākamajā dienā jautāja tēvam. Viņi ēda brokastis visi trīs, tātad droši vien bija svētdiena. Svētdienās pie brokastgalda bija gan māte, gan tēvs.

Džimija tēvs dzēra otro tasi kafijas. Reizē viņš kaut ko pie­zīmēja uz lapas, kas bija izraibināta ar skaitļiem. "Vajadzēja sadedzināt," viņš atbildēja, "lai tā neizplatītos." Viņš nepacēla acis; niekojās ar kabatas kalkulatoru, švīkāja ar zīmuli.

"Kas neizplatītos?"

"Slimība."

"Kas tas ir — slimība?"

"Slimība ir, piemēram, tad, ja tev ir klepus," paskaid­roja māte.

"Ja man būs klepus, mani sadedzinās?"

"Visticamāk," atteica tēvs, pāršķirdams lapu.

Džimijs nobijās, jo iepriekšējā nedēļā bija klepojis. Klepus varēja atsākties kuru katru brīdi: rīklē jau kaut kas strēga.

Viņš iztēlojās, kā aizdegas mati, nevis dažas šķipsnas apakš­tasē, bet gan visi, kas aug uz galvas. Viņš negribēja gulties kau­dzē pie govim un cūkām. Viņš sāka raudāt.

"Cik reižu tev jāsaka?" iesaucās māte. "Viņš vēl ir par mazu!"

"Tētis atkal izrīkojies briesmīgi," teica Džimija tēvs. "Tas bija tikai joks, draudziņ. Saproti — joks. Ha ha."

"Tādus jokus viņš nesaprot."

"Saprot gan. Vai ne, Džimij?"

"Jā," Džimijs šņaukādamies atbildēja.

"I.iec tētim mieru," māte sacīja. "Tētis domā. Par to viņam maksā algu. Patlaban viņam nav laika runāties ar tevi."

Tēvs nometa zīmuli. "Nolādēts, vai tu vienreiz nevari rimties?"

Māte nodzēsa cigareti pustukšajā kafijas tasē. "Nāc, Dži­mij, iziesim pastaigāt!" Satvērusi aiz plaukstas locītavas, viņa piecēla Džimiju kājās un, izgājusi pagalmā, ar pārspīlētu rū­pību aizvēra durvis. Abiem pat nebija mēteļu. Ne mēteļu, ne cepuru. Viņa bija rītakleitā un čībās.

Debesis bija pelēkas, vējš auksts; māte soļoja, noliekusi galvu, matiem plīvojot. Abi, sadevušies rokās, divreiz strau­jākā solī nekā parasti apgāja ap mājas stūri un sāka iet pa slapjo mauru. Džimijs jutās tā, it kā viņu kāds ar dzelžainu ķetnu vilktu pa dziļu ūdeni. Tik satricināts, it kā visa apkārtne tūdaļ draudētu salūzt gabalos un aizvirpuļot prom. Tomēr reizē viņš juta priecīgu satraukumu. Un vēroja mātes čības: tās jau bija notraipījusi mitrā zeme. Viņš nu gan dabūtu pamatīgu brāzienu, ja šādi izrīkotos ar savām čībām.

Abi sāka iet lēnāk, tad apstājās. Tad māte ierunājās klusā, mīlīgā televīzijas skolotājas balsī, un tas nozīmēja, ka viņa ir pārskaitusies. Slimība, viņa teica, nav saredzama, jo ir tik maza. Tā var lidot pa gaisu vai slēpties ūdenī vai uz maza puikas netīrajiem pirkstiem, un tāpēc nedrīkst bāzt pirkstus degunā un pēc tam mutē, tāpēc vienmēr ir jānomazgā rokas pēc tua­letes, tāpēc nevajag slaucīt…

"Es zinu," Džimijs iejaucās. "Vai drīkstu iet iekšā? Man ir auksti."

Māte izturējās tā, it kā nebūtu to dzirdējusi. Slimība, viņa turpināja tajā pašā rāmajā, saspringtajā balsī, slimība iekļūst cilvēkā un tur visu maina. Pārkārto cilvēku, šūnu pēc šūnas, un tā šūnas saslimst. Un cilvēks sastāv no mazītiņām šūnām, kuras sadarbojas, lai viņš varētu dzīvot, bet, ja saslimst pietie­kami daudz šūnu, tad cilvēks…

"Es varu dabūt klepu," Džimijs sacīja. "Es varu dabūt klepu, tūliņ pat!" Viņš izdvesa krekšķi.

"Tas nekas," māte attrauca. Viņa bieži centās izskaidrot Džimijam dažādas lietas, bet drīz zaudēja dūšu. Tie bija vis­nepatīkamākie mirkļi abiem. Džimijs pretojās, izlikās, ka ne­saprot pat tad, kad saprata, un tēloja muļķi, tomēr negribēja, lai māte atmet viņam ar roku. Viņš gribēja, lai māte ir dros­mīga, lai cenšas visiem spēkiem, lai nojauc mūri, ko viņš aiz­sargājoties uzcēlis, lai turpina.

"Es gribu dzirdēt par tām mazajām šūniņām," viņš teica, činkstēdams tieši tik daudz, cik uzdrīkstējās. "Es gribu!"

"Šodien ne," māte atbildēja. "Ejam iekšā."

OrganSIA Fermas

Džimija tēvs strādāja OrgānSIA Fermās. Viņš bija genogrāfs, viens no labākajiem savā jomā. Jau aspiranta gados viņš bija veicis dažus izšķiroši svarīgus pētījumus par proteonoma grafisko struktūru, bet vēlāk operācijas Nemirstība ietvaros palīdzējis konstruēt Metuzāla peli. Pēc tam, OrgānSIA Fermās, viņš bija kļuvis par vienu no galvenajiem arhitektiem cūkanu projektā, strādādams vienā komandā ar transplantācijas ekspertiem un mikrobiologiem, kuri veidoja hibrīdus, kas būtu imūni pret infekcijām. Cūkans bija tikai iesauka: oficiālais nosaukums bija sus multiorganifer. Tomēr visi teica — cūkani. Dažreiz lietoja arī apzīmējumu OrgānSivēnu Fermas, tomēr ne tik bieži. Un patiesībā tā jau nemaz nebija ferma, vismaz ne tāda, kādas redzamas bildītēs.

Cūkanu projekta mērķis bija — izlases cūkās, kam mainīti gēni, izaudzēt pilnīgi drošus orgānus no cilvēciskiem audiem, tādus orgānus, kas būtu vienkārši pārstādāmi un ko neatgrūstu organisms, turklāt tie spētu pretoties nejaušiem mikrobiem un vīrusiem, kuru sugas vairojās ar katru gadu. Cūkaniem tika ievadīts ātras nobriešanas gēns, kam pateicoties cūkanu nieres, aknas un sirdis veidojās straujāk, un patlaban tika piešķirts pēdējais slīpējums cūkanam, kurā spēja izaugt piecas vai sešas nieres uzreiz. No šādi apstrādāta dzīvnieka varēja ievākt papildnieru ražu; turklāt tas netika iznīcināts, liet dzīvoja tālāk, audzēdams jaunus orgānus, tāpat kā vēzis spēj izaudzēt jaunu spīli zaudētās vietā. Tas bija ekonomiskāk, jo vajadzēja daudz barības un rūpju, lai izaudzētu cūkanu. Liela daļa investīciju naudas bija nonākusi tieši OrgānSLA Perinās.

Tas viss tika izskaidrots Džimijam, līdzko viņš bija pietie­kami pieaudzis.

Pietiekami pieaudzis, domā Sniegavīrs, kasīdams ādu ap kukaiņu kodumiem, vairīdamies tiem pieskarties. Tik muļķīgs priekšstats. Pietiekami pieaudzis — kam? Lai dzertu, lai knieb­tos, lai zinātu labāk? Kāds trulenis atbild par tādu lēmumu pieņemšanu? Piemēram, Sniegavīrs pats vēl nav pietiekami pie­audzis šai, šai… kā lai to nosauc? Šai situācijai. Viņš nekad nebūs pietiekami pieaudzis, neviens saprātīgs cilvēks nekad ne­varētu…

Mums jāiet pa tādu taku, kāda mums katram iezīmēta, viņa galvā ierunājas balss, šoreiz vīrieša balss viltota guru stilā, un katra taka ir unikāla. Meklētājam jādomā nevis par pašas takas dabu, bet gan par labprātību, spēku un pacietību, ar kādu ikviens no mums iet pa šo dažkārt smago…

"Sūds," Sniegavīrs nosaka. Kaut kāda lēta pašmācības ap­gaismības rokasgrāmata, nirvāna plānprātiņiem. Tomēr viņu urda nojauta, ka šo pērli varētu būt sacerējis viņš pats.

Labākos laikos, protams. Ak, tik nesalīdzināmi labākos.

Cūkanu orgānus varēja veidot pēc vajadzības, izmantojot individuālus cilvēkus donorus, un šie orgāni tika sasaldēti un glabāti, līdz pēc tiem radās vajadzība. Tas bija daudz lētāk nekā ļaut sevi klonēt, lai iegūtu rezerves daļas, — šajā jomā vēl bija jāpieslīpē daži negludumi, kā mēdza izteikties Džimija tētis, — vai slēpt vienu vai divus orgānaudzējošus bērnus kādā nelegālā bērnu dārzā. OrgānSIA spīdīgajās brošūrās un reklāmas mate­riālos, kuru teksts bija ietērpts visai apdomīgos vārdos, uzsvars tika likts uz cūkanu operācijas efektivitāti un relatīvajiem iegu­vumiem veselības ziņā. Lai nomierinātu bažīgos, tika apgalvots, ka neviens savu laiku nokalpojis cūkans beigās nekļūst par šķiņķi un desām: neviens taču nevēlētos lietot pārtikā lopiņu, kura šūnas var būt identiskas vismaz dažām paša ēdēja šūnām.

Tomēr ar laiku, kad pazemes ūdens slāņi piekrastē kļuva sāļi, izkusa ziemeļu mūžīgais sasalums un milzīgajā tundrā burbuļoja metāns, kontinentu vidienes līdzenumos bezgalīgi turpinājās sausums, Āzijas stepes pārvērtās smilšu kāpās un gaļu iegūt kļuva grūtāk, daži sāka šaubīties. Pašās OrgānSIA Fermās viegli varēja pamanīt, cik bieži darbinieku kafejnīcas ēdienkartē parādās bekona un šķiņķa sendviči un cūkgaļas pī­rāgi. Kafejnīcas oficiālais nosaukums bija Andrē bistro, taču pastāvīgie apmeklētāji dēvēja to par Ruksi. Kad Džimijs tur ieturēja pusdienas kopā ar tēvu — kā parasti, kad māte bija apskaitusies, — vīrieši un sievietes pie apkārtējiem galdiņiem mētāja bezgaumīgus jokus.

"Atkal cūkana pīrāgs," viņi teica. "Cūkana pankūkas, cūkana popkorns. Kas ir, Džimij, tiesā tik nost!" Džimiju tas uztrauca; viņš netika gudrs, kas ko drīkst ēst. Viņš negribēja ēst cūkana gaļu, jo cūkanus iztēlojās kā sev līdzīgus radījumus. Nedz viņam, nedz tiem nebija nekādas lielās teikšanas notie­košajā.

"Nepievērs viņiem uzmanību, mīlulīt," teica Ramona. "Viņi tikai ķircinās, saproti?" Ramona bija viena no tēta labo­rantēm. Viņa bieži gāja pusdienās kopā ar Džimiju un tēti. Viņa bija jauna, jaunāka par Džimija tēvu un pat par māti; un drusku atgādināja to meiteni skatlogā pie matu cirpēja — tā­das pašas itin kā uzpūstas lūpas un lielas acis, lielas un izsmē­rētas. Taču viņa daudz smaidīja, un mati viņai nebija spuraini. Tie bija mīksti un tumši. Džimija māte dēvēja savus matus par netīri blondiem. ("Varētu gan būt vēl nešķīstāki," piezīmēja tēvs. "F.i! Joks. Tikai joks. Nesit mani nost!")

Ramona vienmēr ēda salātus. "Kā klājas Sāronai?" viņa mēdza apjautāties Džimija tēvam, raudzīdamās viņā ar pla­tām, nopietnām acīm. Sārona bija Džimija māte.

"Diez kas nav," parasti atbildēja Džimija tēvs.

"Ak, cik žēl!"

"Tā ir problēma. Es pamazām sāku raizēties."

Džimijs vēroja, kā Ramona ēd. Viņa ēda ļoti maziem kumosiņiem un pamanījās sakošļāt salātlapas, nemaz nekrumšķinot. Un svaigos burkānus tāpat. Tas bija tik neticami, it kā viņa izšķīdinātu katru cieto, kraukšķīgo kumosu un uzsūktu to sevī, kā mēdza rīkoties odiem līdzīgi citplanētieši DVD filmās.

"Varbūt viņai vajadzētu, nu, es nezinu, ar kādu konsultē­ties?" Ramonas uzacis bažīgi pacēlās augšup. Uz plakstiem bija gaiši violets pūderis, mazliet par daudz; tāpēc plaksti šķita grum­baini. "Ir tik daudz metožu, ir tik daudz jaunu medikamentu…" Ramona, izdaudzināta par īstu laboratorijas ģēniju, runāja kā meičiņa dušas želejas reklāmā. Džimija tētis apgalvoja, ka viņa neesot dumja, tikai negribot šķiest savu neironu enerģiju gariem teikumiem. OrgānSLA esot daudz tādu ļaužu un ne jau tikai sie­vietes vien. Tas tāpēc, ka viņi esot skaitļu cilvēki, nevis vārdu cil­vēki, teica Džimija tēvs. Džimijs pats jau bija sapratis, ka nav skaitļu cilvēks.

"Nedomā, ka es neesmu to ieteicis, es ievācu ziņas, atradu pašu labāko speciālistu, pierakstīju viņu uz pieņemšanu, bet viņa liedzās iet," sacīja Džimija tēvs, skatīdamies galdā. "Viņai ir pašai savas idejas."

"Cik žēl, tāds zaudējums! Viņa taču bija tik gudra!"

"O, gudra viņa ir joprojām," Džimija tēvs teica. "Gudrība nāk vai pa ausīm laukā."

"Bet agrāk viņa bija tik, zini…"

Tad dakšiņa parasti izslīdēja Ramonai no pirkstiem, un abi blenza viens otrā, kā meklēdami īsto īpašības vārdu, kas aprakstītu to, kāda gan bijusi Džimija māte. Tad pamanīja, ka Džimijs klausās, un apstaroja viņu ar smaidīgu uzmanību gluži kā ar kādiem ārpuszemes stariem. Neganti spožiem.

"Nu, Džimij, mīlulīt, kā tev iet pa skolu?"

"Ieturies kārtīgi, čomiņ, apēd garoziņas, lai ir buljons kaulos!"

"Vai drīkst aiziet paskatīties uz cūkaniem?" tad allaž jau­tāja Džimijs.

Lai pietiktu vietas visiem papildu orgāniem, cūkani bija daudz lielāki un resnāki par parastām cūkām. Tie tika turēti spe­ciālās ēkās, stingrā apsardzē: ja kāda konkurējoša grupa no­laupītu cūkanu ar visu smalki izstrādāto ģenētisko materiālu, tas nozīmētu katastrofu. Kad Džimijs gāja apmeklēt cūkanus, vis­pirms vajadzēja uzvilkt bioskafandru, kas bija krietni par lielu, tad uzlikt masku un nomazgāt rokas ar dezinficējošām ziepēm. Vislabāk viņam patika mazie cūkani, pa divpadsmit vienai mā­tītei; saguluši rindiņā, tie kāri zīda pienu. Cūkaniņi. Tie bija jauki. Turpretī lielie nedaudz iedvesa bailes ar saviem mitrajiem šņukuriem un mazītiņajām ačelēm, ko ietvēra baltas skropstas. Tie skatījās uz Džimiju tā, it kā redzētu viņu, pa īstam redzētu un varbūt pat perinātu kādus plānus, ko iesākt ar viņu vēlāk.

"Cūkans, dūkans, cūkans, dūkans," Džimijs, pārliecies pār aizgalda malu, mēdza dūdot, lai tos nomierinātu. Ja aiz­galdi bija tikko izmazgāti, tad nemaz tik briesmīgi neoda. Viņš priecājās, ka nedzīvo aizgaldā, kur būtu jāvāļājas kakās un čurās. Cūkaniem nebija tualetes, un tie nokārtojās visur; tas lika Džimijam just neskaidru kaunu. Taču viņš pats jau sen nebija slapinājis gultiņā, vismaz tā viņš domāja.

"Tikai neiekrrti iekšā!" brīdināja tēvs. "Tie aprīs tevi vienā mirklī."

"Neaprīs vis," Džimijs iebilda. Jo es esmu tiem draugs, viņš nodomāja. Jo es tiem dziedu. Žēl, ka nebija garas nūjas, ar ko tos pabikstīt — ne jau, lai nodarītu sāpes, bet gan tikai tādēļ, lai tie paskraidītu apkārt. Tie pārāk daudz laika pava­dīja, nedarīdami neko.

Kad Džimijs bija pavisam mazs, viņi dzīvoja Keipkodas stila pildrežģu mājā vienā no Moduļiem, — fotogrāfijas, kurās viņš redzams nesamajā grozā uz mājas lieveņa, bija datētas un salīmētas fotoalbumā kaut kad tajos laikos, kad mātei tas vēl rūpēja, — bet tagad viņi mitinājās lielā Džordža stila namā ar centralizētu plānojumu, segtu peldbaseinu un mazu vingrošanas zāli. Mēbeles tajā tika dēvētas par reprodukcijām. Tikai krietni paaudzies, Džimijs atskārta, ko šis vārds nozīmē: proti, katram reproducētajam priekšmetam atbilda oriģināls, kurš atradās kaut kur citur. Vai reiz bija atradies. Vai tamlīdzīgi.

Māja, baseins, mēbeles — tas viss piederēja OrgānSIA Te­ritorijai, kur dzīvoja vissvarīgākie cilvēki. Uz turieni pārcēlās arvien vairāk vidējā līmeņa vadītāju un jaunāko zinātnieku. Džimija tēvs sacīja, ka tā arī esot labāk, jo tad nevienam neva­jagot braukāt no Moduļiem uz darbu un atpakaļ. Par spīti ste­rilajiem transporta gaiteņiem un plūdlīniju šautrvilcieniem vien­mēr pastāvēja risks, braucot pa pilsētu.

Džimijs nekad nebija bijis pilsētā. Bija tikai redzējis to pa televīziju — nebeidzamas reklāmas, neona uzraksti, augstu un zemu namu rindas; nebeidzamas netīras ielas, neskaitāmi vi­sādu veidu braucamie, dažiem pa aizmuguri ārā nāk dūmu mākuļi; tūkstošiem cilvēku, kas steidzas, gavilē, ālējas. Bija vēl citas pilsētas, gan tuvu, gan tālu; tēvs teica, ka dažās esot la­bāki rajoni, gandrīz kā Teritorija, ar augstiem mūriem ap mā­jām, taču tos pa televīziju rādīja reti.

Teritorijas iedzīvotāji brauca uz pilsētu, tikai nepieciešamī­bas spiesti, un nekad ne vienatnē. Pilsētas viņi dēvēja par plēbijām.

Lai gan visi tagad nēsāja līdzi pirkstu nospiedumu identifikācijas kartes, sabiedriskā drošība plēbijās bija vāja: tur apkārt klīda tādi (audis, kas prata uzviltot jebko un paši varēja būt jebkas, ne­maz nerunājot par sīkajām pabirām — narkomāniem, laupītā­jiem, ubagiem, trakajiem. Tāpēc OrgānSIA Fermu darbiniekiem labāk bija dzīvot visiem vienuviet, kur valdīja pilnīga drošība.

Ārpus OrgānSIA mūriem, vārtiem un starmešiem pasaule bija neaprēķināma. Iekšpusē tā bija tāda pati kā Džimija tēva bērnībā, pirms viss kļuva tik nopietni, — vismaz tā sacīja Dži­mija tēvs. Džimija māte teica, ka tas viss esot mākslīgs, būtībā rikai atrakciju parks, un neesot iespējams atgūt to, kas reiz bijis, bet Džimija tēvs tad noprasīja: kāpēc jāpiesienas? Apkārt var staigāt bez bailēm, vai tad ne? Var braukāt ar divriteni, sēdēt ielas kafejnīcā, nopirkt saldējumu. Džimijs zināja, ka tē­vam ir taisnība, jo to visu bija darījis arī pats.

Tomēr KopDroKorpusa vīriem — tiem, ko Džimija tēvs sauca par mūsējiem, — vajadzēja pastāvīgi būt modriem. Ja uz spēles likts tik daudz, kā lai uzmin, pie kādiem paņēmieniem ķersies pretējā puse? Pretējā puse, pretējās puses: bija vairāk nekā tikai viena pretējā puse, no kuras jāuzmanās. Citas fir­mas, citas valstis, dažādas frakcijas un sazvērnieki. Pastāv par daudz datoraparatūras, teica Džimija tēvs. Par daudz datoraparatūras, par daudz programmu, par daudz naidīgu bioformu, par daudz dažāda veida ieroču. Un par daudz skaudības, fa­nātisma un aplamas ticības.

Sen, sen, bruņinieku un pūķu laikos ķēniņi un hercogi bija dzīvojuši pilīs ar augstiem mūriem, paceļamiem tiltiem un vaļņu spraugām, pa kurām liet ienaidniekiem uz galvas verdošu piķi, tā stāstīja Džimija tēvs, un Teritorijai bija šāda pati jēga. Pilis pastāv tādēļ, lai tu ar saviem draugiem jauki un droši varētu dzīvot tur iekšā, bet visi pārējie paliktu ārā.

"Tad mēs esam ķēniņi un hercogi?" Džimijs jautāja.

"Nu, tieši tā!" tēvs smiedamies atbildēja.

Reiz Džimija māte bija strādājusi OrgānSIA Fermās. Tā viņa bija iepazinusies ar Džimija tēvu: abi bija strādājuši vienā Te­ritorijā, pie viena projekta. Māte bija mikrobioloģe: viņas uz­devums bija pētīt proteīnus tajās bioformās, kas cūkaniem nav veselīgas, un modificēt to receptorus tā, lai tie neveidotu saik­nes ar cūkanu šūnu receptoriem, vai arī izstrādāt medikamen­tus, kas iedarbotos bloķējoši.

"Tas ir ļoti vienkārši," viņa sacīja Džimijam, reiz atkal bū­dama izskaidrošanas noskaņojumā. "Sliktie mikrobi un vīrusi grib tikt iekšā pa šūnu durtiņām un apēst cūkanus no iekšpu­ses. Mammītes darbiņš ir — ierīkot durvīm slēdzenes." Uz sava datora ekrāna viņa parādīja Džimijam šūnu attēlus, mikrobu attēlus, tādus attēlus, kuros parādīts, kā mikrobi iekļūst šūnās, inficē un sagrauj tās, proteīnu tuvplānus, attēlus ar medikamen­tiem, kurus viņa reiz testējusi. Attēli atgādināja konfekšu kontei­nerus lielveikalā: caurspīdīgs plastmasas konteiners ar apaļām konfektēm, caurspīdīgs plastmasas konteiners ar želejas pupi­ņām, caurspīdīgs plastmasas konteiners ar garām lakricas spi­rālēm. Šūnas bija kā šie caurspīdīgie plastmasas konteineri ar paceļamiem vākiem.

"Kāpēc tu vairs netaisi slēdzenes durvīm?" Džimijs jautāja.

"Tāpēc, ka gribu būt mājās ar tevi," māte atbildēja, skatī­damās pāri Džimija galvai un kūpinādama cigareti.

"Bet cūkani?" Džimijs satraukts noprasīja. "Tajos ietiks mikrobi!" Viņš nevēlējās, lai viņa draugi dzīvnieki sabrūk tā­pat kā inficētās šūnas.

"Par to tagad atbild citi cilvēki," māte paskaidroja. Likās, viņai tas ir gluži vienaldzīgi. Viņa ļāva Džimijam spēlēties ar attēliem savā datorā, un, iemācījies rīkoties ar programmām, viņš varēja spēlēt ar tiem kara spēles — šūnas pret mikrobiem. Viņa teica, ka tas nekas, ja daļa datu varbūt pazudīšot, jo viss šis materiāls tik un tā esot novecojis. Tomēr dažās dienās — tādās dienās, kad māte šķita lietišķa un mērķtiecīga, koncen­trējusies un mierīga, — viņa pati gribēja paniekoties ar datoru. Džimijam patika, ja māte piesēdās pie datora un tas, cik re­dzams, sagādāja viņai prieku. Tad viņa arī izturējās draudzīgi. Viņa bija kā īsta māte un Džimijs — kā īsts bērns. Tomēr šie viņas noskaņojumi neturpinājās ilgi.

Kad viņa bija pārtraukusi strādāt laboratorijā? Tad, kad Džimijs sāka iet OrgānSIA skolas pirmajā klasē. Tas likās ne­loģiski, jo, ja jau māte bija vēlējusies dzīvot mājās ar Džimiju, tad kāpēc tieši tai laikā, kad Džimija paša vairs nebija mājās? Iemes­lus Džimijs nespēja izprast, bet, pirmo reizi dzirdēdams šos pa­skaidrojumus, bija vēl pārāk mazs, lai vispār par tiem domātu. Viņš zināja tikai to, ka aukle, filipīniete Doloresa, tad tika atlaista, un Džimijam viņas ļoti pietrūka. Doloresa bija saukusi viņu par Džimdžimu, smaidījusi un smējusies, izvārījusi olu tieši tādu, kāda viņam garšoja vislabāk, dziedājusi dziesmas un izturējusies iecie­tīgi. Taču Doloresai bija jāiet prom, jo tagad mājās visu laiku bija Džimija īstā mamma — viņam šis fakts tika pasniegts kā dā­vana —, un nevienam taču nevajag divas mammas, vai ne?

Kā 11u ne, vajag gan, domā Sniegavīrs. Vajag gan, un kā vēl.

Sniegavīrs skaidri atceras, kā viņa māte — Džimija māte — sēdēja pie virtuves galda, vēl arvien rītakleitā, kad viņš pārnāca no skolas uz pusdienām. Mātei priekšā uz galda stāvēja ne­skarta kafijas tase; viņa skatījās ārā pa logu un smēķēja. Rīta­kleita bija tumšsarkani violeta, un šī krāsa joprojām satrauc Sniegavīru, kad vien gadās acīs. Parasti pusdienas viņam nebija pagatavotas, tās vajadzēja gatavot pašam, un māte piedalījās tikai tādējādi, ka neizteiksmīgā balsī deva rīkojumus. ("Piens ir ledusskapī. Pa labi. Nē, pa labi. Vai tu nezini, kura tev ir labā roka?") Viņa izklausījās tik nogurusi; varbūt bija nogu­rusi no Džimija. Vai varbūt bija slima.

"Vai tu esi inficēta?" viņš kādu dienu pajautāja.

"Tas ir — kā, Džimij?"

"Kā tās šūnas."

"Ā, skaidrs. Nē, neesmu," viņa atbildēja. Un pēc mirkļa piebilda: "Bet varbūt esmu." Taču, kad Džimija sejiņa saraucās, viņa ņēma savus vārdus atpakaļ.

Vairāk par visu Džimijam gribējās viņu sasmīdināt — lai viņa ir laimīga, jo Džimijs domājās reiz viņu tādu atceramies. Viņš stāstīja mātei jocīgus atgadījumus no skolas dzīves vai kādus niekus, ko centās izstāstīt smieklīgi, vai gluži vienkārši kaut ko sagudrotu. ("Kerija Džonstona piekakāja uz gridas!") Viņš lēkāja riņķī pa istabu, šķielēdams un spiegdams kā pēr­tiķis; šis triks iedarbojās uz vairākām viņa klases meitenēm un uz gandrīz visiem zēniem. Viņš uzlika uz deguna zemesriekstu sviesta piciņu un centās nolaizīt to ar mēli. Tomēr lielākoties tas viss māti vienīgi aizkaitināja. "Tas nav smieklīgi, tas ir pretīgi!" — "Izbeidz, Džimij, man no tevis sāp galva!" Taču citreiz izdevās izvilināt no viņas smaidu vai ko vairāk. Džimijs nekad nevarēja uzminēt, kas iedarbosies.

I.āgiem gadījās, ka mājās viņu gaidīja īstas pusdienas, tik glīti servētas un neparastas, ka nobiedēja viņu, jo — kam par godu? Šķīvja paliktnis, papīra salvete — krāsaina papīra sal­vete kā viesībās —, sviestmaize ar zemesriekstu sviestu un že­leju, viņa iemīļotā kombinācija; viena pati apaļa maizes šķēle, zemesriekstu sviesta galva ar želejas smaidu. Māte bija rūpīgi saģērbusies, lūpukrāsas smaids atbalsoja sviestmaizes želejas smaidu, un viņa veltīja dzirkstošu uzmanību Džimijam un viņa muļķīgajiem stāstiem, skatījās tieši uz viņu, acis bija zilākas par zilu. Tādos brīžos māte atgādināja viņam porcelāna izlietni: spodru, mirdzošu, cietu.

Džimijs saprata, ka no viņa tiek gaidīta atzinība par liela­jām pūlēm, ko māte veltījusi pusdienām, tāpēc viņš centās. "O, mana iecienītā sviestmaize!" viņš parasti iesaucās, bolīdams acis un glaudīdams vēderu, pārspīlēti tēlodams izsalkumu. To­mēr savu mērķi viņš sasniedza, jo māte parasti iesmējās.

Paaudzies un kļuvis viltīgāks, viņš atklāja, ka tajās dienās, kad neizdodas iekarot atzinību, var vismaz izmānīt kādu reak­ciju. Jebkas bija labāks par neizteiksmīgo balsi, tukšajām acīm, gurdo blenšanu pa logu.

"Paklau, nopirksim kaķi," viņš iesāka.

"Nē, Džiinij, mēs nepirksim kaķi. To mēs jau esam izru­nājuši. Kaķiem var būt slimības, kuras kaitē cūkaniem."

"Bet tev taču ir vienalga." Tas tika pateikts gausi.

Nopūta, dūmu strūkliņa. "Citiem nav vienalga."

"Bet suni drīkst?"

"Nē. Arī suni ne. Vai tu nevari atrast kādu nodarbošanos savā istabā?"

"Bet papagaili?"

"Nē. Un tagad pietiek." Viņa tikpat kā neklausījās.

"Vai man nedrīkst būt nekas?" "Nē."

"Nu, brīnišķīgi!" viņš tad iesaucās. "Man nedrīkst būt nekas! Tātad kaut kam tomēr jābūt! Kas man būs?"

"Džimij, vai tu zini, ka tu dažreiz neciešami krīti uz nerviem?"

"Vai māsiņa man būs?" "Nē!"

"Tad brālītis? Lūdzu!"

"Nē, un punkts! Tu dzirdēji? Es teicu — nē!"

"Kāpēc ne?"

Tā bija atslēga, tas iedarbojās. Viņa varēja sākt raudāt, pielēkt kājās un izskriet no istabas, aizcirzdama durvis, blaukt. Vai arī — varēja sākt raudāt un apskaut viņu. Vai — aizsviest kafijas tasi pa gaisu un sākt kliegt: "Sūdi, galīgie sūdi, tas ir bezcerīgi!" Viņa varēja pat iepļaukāt Džimiju, tad apraudāties un apkampt viņu. Tas viss varēja veidot jebkuru kombināciju.

Citkārt viņa tikai raudāja, nolikusi galvu uz rokām. Dre­bēja pie visām miesām, elsoja, kampa gaisu kā smakdama, šņukstēja. Tad Džimijs nezināja, ko iesākt. Viņš tik ļoti mīlēja māti, kad apbēdināja viņu — vai kad māte apbēdināja pašu: tādos mirkļos Džimijs tikpat kā neatšķīra vienu no otra. Pa­rasti viņš plikšķināja mātei pa muguru, stāvēdams pa gabaliņu kā pie sveša suņa, izstiepis roku, teikdams: "Piedod, piedod." Un viņam tiešām bija žēl, taču ne tikai: vienlaikus viņš tīksmi­nājās un slavēja sevi, jo bija taču izdevies radīt šādu efektu.

Reizē viņam bija bail. Allaž jau pastāvēja šis naža asmens:

vai viņš ir aizgājis par tālu? Un, ja tā, tad kas notiks tālāk?

..

Dienasvidus ir vissliktākais laiks, svelmains un mitrs. Ap pulksten vienpadsmitiem Sniegavīrs atkāpjas mežā, kur nemaz vairs nav redzams okeāns, jo ļaunie stari atlec no ūdens un tiek viņam klāt pat tad, ja no debesīm viņš ir pasargāts, un tad āda kļūst sarkana un apmetas ar čulgām. Lieti noderētu tūbiņa ar stipru saules aizsargkrēmu, ja vien tādu izdotos atrast.

Pirmajā nedēļā, kad enerģijas bija vairāk, viņš uzmeista­roja nojumi, izmantodams nolūzušus zarus, izolācijas lentes rituli un plastikāta gabalu, ko bija atradis sadauzītas mašīnas bagāžniekā. Tolaik vēl bija ari nazis, bet to viņš pazaudēja pēc nedēļas — vai divām? Vajadzētu gan rūpīgāk skaitīt tādas lie­tas kā nedēļas. Tas bija kabatas nazis ar diviem asmeņiem, īlenu, sīciņu zāģīti, nagu vīlīti un korķviļķi. Un ar mazām šķērītēm, ko viņš izmantoja kāju nagu un izolācijas lentes griešanai. Viņš nožēlo, ka šķērītes zaudētas.

Līdzīgu nazi viņam devītajā dzimšanas dienā bija iedāvi­nājis tēvs. Tēvs vienmēr dāvināja darbarīkus, mēģinādams pa­nākt, lai Džimijs apgūst praktiskas iemaņas. Pēc tēva domām, Džimijs neprata pat nodrāzt zīmuli. Un kam tagad vajag drāzt zīmuļus? Sniegavīra galvā ierunājas balss, šoreiz komiķa tonī. Man labāk patiktu drāzt skuki.

"Aizveries," saka Sniegavīrs.

"Vai tu iedevi viņam dolāru?" jautāja Oriksa, kad viņš bija pastāstījis par nazi.

"Nē. Kāpēc?"

"Ja kāds uzdāvina nazi, pretī ir jādod nauda. Lai asmens nenestu nelaimi. Man negribētos, lai tevi piemeklē nelaime, Džimij."

"Kas tev to teica?"

"Ak, kāds," Oriksa atbildēja. Viņas dzīvē kādam bija sva­rīga loma.

"Kas — kāds?" Džimijs ienīda šo kādu — bez sejas, bez acīm, ņirdzīgu, sastāvošu no rokām un diņķa, te tas bija viens, te dubultīgs, te vesels bars, — ber Oriksa bija pieliekusies vi­ņam pie auss un čukstēja, Ak, ak, nu kāds tak, kāds, un reizē smējās, un kā lai viņš tur spētu koncentrēties uz savu veco, muļķīgo naidu?

īsajā nojumes laikposmā viņš bija nakšņojis saliekamajā gultā, atstieptā no vasaras mājiņas, kas atradās pusjūdzes attā­lumā; gulta sastāvēja no metāla rāmja un porolona matrača, kas uzklāts uz atsperu režģa. Pirmajā naktī viņam uzbruka skudras, tāpēc viņš pielēja četras konservbundžas ar ūdeni un ielika tajās gultas kājas. Skudras tas atvairīja. Tomēr zem plas­tikāta pārāk nepatīkami krājās karsts, mitrs gaiss: naktī, zemes līmenī, bez mazākā vējiņa mitrums šķita sasniedzam simt pro­centus: viņa elpa aizmigloja plastikātu.

Turklāt uzplijās skunnoti, čabinājās pa lapām, ošņāja vi­ņam kāju pirkstus, ložņāja apkārt tā, it kā viņš jau būtu atkri­tums; un kādu rītu viņš pamodies ieraudzīja trīs cūkanus, kas lūkojās uz viņu caur plastikātu. Viens bija tēviņš; Sniegavīram šķita, ka viņš saredz zalgojam balta ilkņa smaili. Cūkaniem jau it kā nebija ilkņu* taču tagad, savvaļā, tie, iespējams, atguva cūku īpatnības, un tas bija straujš process, ņemot vērā ātrās nobriešanas gēnus. Viņš tiem uzkliedza, savicināja rokas, un tie aizrikšoja, bet — kas zina, ko tie darīs, ieradušies nākamreiz? Vai nu tie, vai vilkuņi: nepaies nekāda mūžība, līdz tie aptvers, ka viņam vairs nav vīruspistoles. To viņš bija aizmetis, kad iz­beidzās virtuālās patronas. Stulbi, ka nebija nočiepis uzlādē­tāju: tāda pati kļūda kā tas, ka guļvietu bija ierīkojis uz zemes.

Tāpēc viņš bija pārvācies uz koka zariem. Tur netika ne cūkani, ne vilkuņi, arī skunnoti gandrīz nemaz: tie labprātāk uzturējās krūmos. Resnākajos zaros viņš ar izolācijas lentes palīdzību bija uzbūvējis vienkāršu platformu no koku šķēpe­lēm. Nostrādāts tīri labi: viņš vienmēr bija meistarojis šo un to krietni veiklāk, nekā likās tēvam. Sākumā bija uzstiepis augšā arī porolona matraci, tomēr bija spiests nomest to atpakaļ zemē, kad tas sāka pelēt un mokoši ost pēc tomātu zupas.

Plastikāta gabals, kas veidoja nojumi, ir aizrauts prom ne­parasti spēcīga negaisa laikā. Toties gultas rāmis palicis; dienasvidū viņš joprojām var to izmantot. Viņš ir atklājis: ja izstiepjas tajā uz muguras, ar plati izplestām rokām, bez pala­ga, kā svētais, kas sagatavots cepināšanai, tad gulēt ir labāk nekā uz zemes — vismaz gaiss piekļūst visām ķermeņa daļām.

Ne no kurienes iznirst vārds mezozojs. Viņš redz šo vārdu, dzird šo vārdu, taču nespēj šo vārdu aizsniegt. Nespēj neko tam piesaistīt. Pēdējā laikā pārlieku bieži atgadās šāda nozīmes iziršana; vārdi, kas rindojušies viņa lolotajos vārdu sarakstos, aizlido izplatījumā.

"Vainīga tikai tveice," viņš sev saka. "Kad sāks līt, viss būs kārtībā." Viņš svīst tik stipri, ka teju vai sadzird to; pa ādu rāpo sviedru tērcītes, tiesa — dažkārt šīs tērcītes ir kukaiņi. Liekas, viņš šķiet pievilcīgs vabolēm. Vabolēm, mušām, bitēm, ir kā viņš būtu sprāgonis vai kāda no puķēm ar pretīgu smārdu.

Dienasvidus stundās vislabākais ir tas, ka neuzmācas iz­salkums: pat doma par ēdienu šķebina kā šokolādes kūka pirts sutā. Būtu jauki, ja varētu atvēsināties, izkarot mēli.

Tagad saule zvēro no visa spēka; senāk to sauca par ze­nītu. Sniegavīrs guļ valgajā ēnā uz gultas režģa un atdodas tvei­cei. Iedomāsimies, ka šis ir brīvdienas! Šoreiz — skolotājas balss, pašpārliecināta, vīzdegunīga. Mis Stretona Sauciet-ManiPar-Salliju, ar lielo pakaļu. Iedomāsimies to, iedomāsimies šito. Pirmajos trijos skolas gados bērniem lika visu ko iedomāties, bet atlikušajos par to pašu samazināja atzīmi. Iedomāsimies, ka es esmu šeit, pie tevis, ar visu savu lielo pakafu, gatava iz­sūkt tev smadzenes caur dinķi.

Vai kaut kas sakustējās? Viņš paskatās apkārt: nekā. Sal­lija Stretona nozūd, un labi vien ir. Jāatrod citi un labāki veidi, kā pavadīt savu laiku. Savu laiku, cik bankrotējis priekšstats, itin kā viņam būtu iedota kārba ar laiku, kas pieder viņam vien, kaste, līdz malām piestūķēta ar stundām un minūtēm, ko var tērēt kā naudu. Nelaime tā, ka šī kaste ir caura un laiks tek ārā, vienalga, lai ko viņš ar to darītu.

Viņš, piemēram, varētu grebt koku. Uztaisīt šaha kom­plektu, spēlēt pats ar sevi. Senāk viņš spēlēja šahu ar Kreiku, taču viņi bija spēlējuši ar datoru, nevis ar īstām šaha figūri­ņām. Lielākoties uzvarēja Kreiks. Kaut kur jābūt vēl kādam nazim; ja uz to koncentrētos, dotos meklēt, parakņātos pa lūžņu, tad noteikti atrastu. Iedomājies par to tagad, viņš no­brīnās, kā tas nav ienācis prātā agrāk.

Iztēlē viņš aizslīd atpakaļ uz tiem laikiem, kad pēc stun­dām izklaidējās kopā ar Kreiku. Sākumā tas bija pavisam ne­kaitīgi. Viņi spēlēja, piemēram, Izmirtonu vai kādu citu spēli. Trīsdimensiju Veiko, Barbaru Solus, Žiglo Osāmu. Visās stra­tēģija bija paralēla: vajadzēja pielūkot, kur ej pats, pirms tur nonāc, un reizē arī, kurp dodas otrais. Kreikam šajās spēlēs veicās lieliski, jo viņš bija sāņlēciena meistars. Tomēr Džimijam lāgiem izdevās, uzvarēt Žiglajā Osāmā, ja vien Kreiks spē­lēja Bezdievju pusē.

Bet nav nekādu cerību i/grebt figūras tādai spēlei. Būs vien jāizvēlas šahs.

Vai varbūt — varētu rakstīt dienasgrāmatu. Atzīmēt iespai­dus. Apkārt noteikti mētājas lērums papīra — neizdegušās iekš­telpās, kur neiekļūst lietus, — tāpat arī pildspalvas un zīmuļi; savos sirojumos viņš ir tos manījis, bet nekad nav parūpējies pa­ņemt. Varētu atdarināt senlaiku kuģu kapteiņus: plosās vētra, ku­ģis grimst, bet kapteinis, lemts bojāejai, taču bezbailīgs, savā kajītē aizpilda kuģa žurnālu. Bija tādas filmas. Arī par kuģa ka­tastrofā cietušajiem tuksnesīgās salās, kur viņi dienu pēc dienas cī­tīgi rakstīja dienasgrāmatu. Krājumu saraksti, piezīmes par laika apstākļiem, sīki darbiņi — pogas piešūšana, gliemja apēšana.

Arī viņš zināmā mērā ir cietis kuģa katastrofā. Viņš varētu sastādīt sarakstus. Tas varbūt piešķirtu dzīvei kādu struktūru.

Tomēr pat katastrofā cietušais pieņem, ka nākotnē viņa rakstīto lasīs kāds, kurš kādreiz atnāks, atradīs viņa kaulus un dienasgrāmatu un uzzinās par viņa likteni. Sniegavirs neko tādu nevar pieņemt: viņam nākotnes lasītāja nebūs, jo kreikeri ne­prot lasīt. Visi lasītāji, kurus viņš spēj iedomāties, ir pagātnē.

Pavedienā lejup laižas kāpurs, lēni virpuļo kā trapeces ar­tists, pa spirāli tuvojas viņa krūtīm. Tas ir spilgti, nereāli zaļš kā ledene, klāts ar sīkiem, gaišiem matiņiem. To vērojot, Sniegavīru pēkšņi pārņem neizskaidrojams maiguma un prieka uzplūds. Tas ir unikāls, viņš domā. Nekad vairs nebūs otra tieši tāda kā­pura. Nekad vairs nebūs šāda mirkļa, šādas sagadīšanās.

Tādas domas, tādi nesaprātīgas laimes zibšņi piezogas bez kāda iemesla. Varbūt vainīgs vitamīnu trūkums.

Kāpurs apstājas un taustās pa gaisu ar savu apaļo galvu. Lielās, necaurredzamās acis atgādina kārtības uzturēšanas spēku ķiveres priekšdaļu. Varbūt kāpurs viņu aposta, uztver ķīmisko auru. "Mēs neesam šeit, lai sapņos baudu rastu," viņš pavēsta kāpuram, "mēs esam šeit, lai celtu darba nastu."

Ūja, no kādas atrofējošās neirālās cisternas viņa smadze­nēs nu ir nācis tas? No dzīves iemaņu stundas, pašā vidussko­las sākumā. Skolotājs bija lempīgs, neokonkurences neskarts vīrs no aizvēsturiskajiem, skurbajiem leģendārā dot.com ziedu laikiem. Šķipsnainie mati pie paplikā pakauša sasieti astītē, mugurā mākslīgās ādas jaka, kunkuļainajā, porainajā, vecajā degunā iecirsta zelta kniede; viņš bija klāstījis par paļaušanos uz sevi, individuālismu un riska uzņemšanos tik bezcerīgā tonī, it kā arī pats tam visam vairs neticētu. Lāgiem viņš izmeta kādu mūžsenu domugraudu — ar greizu ironiju, kura itin ne­maz nespēja mazināt garlaicības koeficientu; citreiz noteica: "Es būtu varējis piedalīties konkurencē," — un veltīja skolē­niem zīmīgu skatienu, it kā viņiem tagad būtu jāuztver kāda bezgalīgi dziļa jēga.

Kā ar datoru veikt dubulto grāmatvedību un bankas ope­rācijas, kā izmantot mikroviļņu krāsni, nekaitējot pārtikai, kā rakstīt īres pieteikumus dažādiem Moduļiem, darba pieteiku­mus dažādām Teritorijām, kā pētīt ģimenes iedzimtību, sastā­dīt savu laulības līgumu un laulības šķiršanas līgumu, atrast ģenētiski atbilstošu partneri, pareizi lietot prezervatīvus, lai iz­vairītos no seksuāli transmisīvām bioformām: tādas bija šīs dzīves iemaņas. Neviens skolēns neklausījās diez cik uzmanīgi. Visi to vai nu jau zināja, vai nevēlējās uzzināt. Stundā viņi izturējās kā starpbrīdī. Mēs neesam šeit, lai sapņos baudu rastu. Mēs esam šeit, lai apgūtu dzīves iemaņas.

"Lai vai kā," nosaka Sniegavlrs.

Bet varbūt šaha vai dienasgrāmatas vietā viņš varētu kon­centrēties uz saviem dzīves apstākļiem. Sajā jomā pietiek vietas uzlabojumiem, vietas ir atliku likām. Pirmkārt, vairāk pārtikas avotu. Kāpēc viņš agrāk nav iemācījies visu par saknēm, ogām, nosmailinātu mietiņu slazdiem, kuros ķert sīku medījumu, par to, kā ēst čūskas? Kāpēc viņš ir veltīgi tērējis laiku?

Ak, dārgumiņ, nešausti sevi! ausī iedveš nožēlas pilna sie­vietes balss.

Ja izdotos atrast alu, jauku alu ar augstiem griestiem, labu ventilāciju un varbūt pat tekošu ūdeni, tad gan viņam klātos labāk. Tiesa, ceturtdaļjūdzi tālāk ir upe ar svaigu ūdeni; vienā vietā upe paplašinās, veidojot ezeriņu. Sākumā viņš bija gājis turp atvēsināties, taču gadījās, ka tur bija kreikeri, šļakstinājās pa ūdeni vai zvilnēja krastā, bērni uzplijās, lai viņš iet peldē­ties, bet viņam nepatika rādīties tiem bez sava palaga. Salīdzi­nājumā ar kreikeriem viņš nudien ir pārāk ērmīgs; tie liek viņam justies kā kroplim. Ja tur nav cilvēku, tad var būt dzīvnieki: vilkuņi, cūkani, lūsēni. Dzeršanas vietas pievilina gaļēdājus. Tie guļ slēpnī. Tie siekalojas. Tie uzklūp. Nav sevišķi omulīgi.

Biezē mākoņi, debesis tumst. Caur zariem viņš necik daudz neredz, tomēr jūt gaismas pārmaiņu. Viņš iegrimst pusmiegā un sapņo par Oriksu, kura uz muguras peld baseinā, ģērbusies tērpā, kas šķiet darināts no smalkām, baltām zīdpapīra zied­lapiņām. Tās apsedz viņu, izplezdamās un saraudamās kā medū­zas vārsti. Baseins ir iekrāsots spilgti sārtā tonī. Oriksa uzsmaida viņam, viegli kustinādama rokas, lai noturētos virs ūdens, un viņš saprot, ka abiem draud lielas briesmas. Un tad atskan dobjš dārds, it kā aizvērtos milzīga, velvēta pagraba durvis.

Viņu pamodina pērkons un vēja brāzma: tuvojas pēcpus­dienas negaiss. Viņš pietrūkstas kājās, pagrābj palagu. Šādi negaisi virzās uz priekšu ļoti strauji, un metāla gultas rāmis nav tā labākā vieta, kur pārlaist pērkonu. Dziļāk mežā viņš ir uzbūvējis sev autoriepu saliņu; vajag tikai notupties uz tām, lai starp pēdām un zemi saglabātos izolācija, līdz negaiss būs pāri. Reizumis krīt krusa, graudi tik lieli kā golfa bumbiņas, un meža lapotne pieslāpē krusas sparu.

Riepu kaudzi viņš sasniedz tieši tobrīd, kad negaiss iet vaļā. Šodien gan tikai parastais lietus, kas gāž kā no spaiņa, tik spēcīgi, ka trieciens pārvērš gaisu miglā. Ūdens šļācas viņam virsū, nosprēgā zibens. Zari virs galvas kulstās, pa zemi tek urdziņas. Gaiss jau sāk atdzist; visapkārt smaržo pēc svaigi nomazgātām lapām un mitras zemes.

Kad lietus ir pārvērties par smidzināšanu un pērkona dārdi pieklusuši, viņš velkas uz cementa plātņu slēptuvi, lai paņemtu tukšās alus pudeles. Pēc tam dodas pie robainas betona pārkares, kas reiz bijusi daļa no tilta. Zem tās ir trīsstūraina, oranža ceļazīme, kurā attēlots melns cilvēka siluets ar lāpstu rokā. Tas reiz nozīmēja Refhonta darbus. Savādi, ja iztēlojas, cik bezga­līgi un smagi ir strādāts, rakts, dauzīts, kalts, celts, urbts, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta; un tagad šis bezgalīgais sabrukums, kas droši vien risinās it visur. Smilšu pilis vējā.

Pa caurumu, kas izsists vienos betona sānos, plūst lietus ūdens. Viņš nostājas zem tā ar atvērtu muti, kāri dzer ūdeni ar visām smiltīm, sīkiem zariņiem un citām lietām, par ko nevēlas domāt, — šis ūdens noteikti ir lauzis sev ceļu caur pamestām mājām, sasmakušiem pagrabiem, aizsērējušiem grāvjiem un, kas zina, caur ko vēl. Pēc tam viņš noskalojas pats, izgriež palagu. Šādi nevar nomazgāties sevišķi labi, tomēr vismaz no netīrumu virskārtas var tikt vaļā. Derētu ziepju gabaliņš; čiepšanas ekspedīcijās vienmēr piemirstas kādu savākt.

Pēdīgi viņš pielej alus pudeles. Vajadzētu sameklēt labāku trauku, kādu termosu vai spaini — kaut ko ar lielāku tilpumu. Turklāt pudeles ir neparocīgas: slidenas, grūti novietojamas. Viņš joprojām iztēlojas, ka tajās spēj saostīt alus smaržu, kaut gan tās ir tikai vēlmes. Iedomāsimies, ka tas ir alus.

Nevajadzēja par to domāt. Nevajag sevi spīdzināt. Nevajag kārdināt sevi ar neiespējamo, it kā viņš būtu būrī iesprostots, pie vadiem pievienots laboratorijas dzīvnieks, kas nevar izvairīties no veltīgiem un perversiem eksperimentiem ar paša smadzenēm.

Laidiet mani ārā! — viņš dzird sevi domājam. Taču viņš nekur nav ieslēgts, nav cietumā. Kur gan būtu vēl vairāk ārā nekā te, kur atrodas viņš?

"Es to neizdarīju tīšām," viņš saka žēlabainā bērna balsī, kādā sāk runāt, kad uznāk šāds noskaņojums. "Viss notika pats no sevis, man nebija ne jausmas, nebija nekādas teikša­nas! Ko tad es varēju darīt? Ei, kāds, jel kāds, uzklausiet, lū­dzu, mani!"

Cik draņķīgs priekšnesums! Pat viņu pašu tas nepārlie­cina. Taču tagad viņš atkal raud.

Svarīgi ir, vēsta grāmata viņa galvā, ignorēt sīkus kairinā­tājus, izvairīties no bezjēdzīgas sūrošanās un pievērst psihisko enerģiju pašreizējai realitātei un tuvākajiem uzdevumiem. To viņš būs kaut kur i/lasījis. Viņa prāts pats no sevis nudien ne­spētu izgudrot bezjēdzīgu sūrošanos.

Viņš noslauka seju palaga stūrī. "Bezjēdzīga sūrošanās," viņš skaļi atkārto. Un, kā gadās bieži, tūdaļ jūt, ka viņam ir klau­sītājs: neredzams, paslēpies lapu aizsegā, tas viltīgi viņu vēro.

 ..

jā, klausītājs ir: skunnots, vēl pavisam jauns. Tagad viņš to ierauga, spožās acis lūkojas viņā no krūma pazarēm.

"Nāc, meitenīt, nāc," viņš pielabinādamies aicina. Skunnots atkāpjas brikšņos. Ja viņš piestrādātu, ja tiešām pacenstos, tad vienu varbūt varētu piejaucēt, un tad būtu kāds, ar ko runāt. Ir jauki, ja ir kāds, ar ko parunāt, tā mēdza sacīt Oriksa. "Tev kādreiz vajadzētu pamēģināt, Džimij," viņa teiktu un nobu­čotu viņam ausi.

"Bet es taču runāju ar tevi," viņš iebilstu.

Vēl viena bučiņa. "Tiešām?"

Kad Džimijam bija desmit gadu, tēvs viņam uzdāvināja piejaucētu skunnotu.

Kā tēvs izskatījās? Sniegavīrs īsti neatceras. Džimija māte ir skaidrs tēls, krāsains, ar spīdīgu, baltu papīra ietvaru ap­kārt kā polaroīda bilde, turpretī tēvu viņš atceras tikai deta­ļās: ādamābols rijot cilājas augšup lejup, ausis spīd cauri pret virtuves logu, uz galda atbalstīta kreisā plauksta, ko pārcērt krekla aproce. Tēvs ir kā kolāža. Varbūt Džimijs nekad ne­spēja attālināties pietiekami, lai ieraudzītu visas viņa daļas uzreiz.

Skunnots droši vien tika uzdāvināts tāpēc, ka Džimijam bija dzimšanas diena. Dzimšanas dienas viņš ir izstūmis no apziņas: pēc aukles filipīnietes Doloresas aiziešanas tās vairs nedeva iemeslu vispārējām svinībām. Dzīvodama mājā, Doloresa vienmēr atcerējās Džimija dzimšanas dienu; izcepa vai varbūt nopirka torti, bet, lai nu kā, torte bija vienmēr, īsta, ar glazūru un svecītēm, — vai tad nav tiesa? Viņš tveras pie šo toršu realitātes; aizver acis, uzbur tās visas rindiņā, ar iedeg­tām svecītēm, ar saldu, mierinošu vaniļas smaržu, kāda dves­moja arī no Doloresas pašas.

Savukārt māte acīmredzot nekādi nespēja atcerēties, cik Džimijam gadu vai kurā dienā viņš piedzimis. Viņš bija spiests pats to atgādināt pie brokastgalda; tad viņa pamodās no sava transa un nopirka viņam kādu pazemojošu dāvanu — maza bērna pidžamu ar ķenguriem vai lācīšiem, mūzikas disku, kādu neklausītos neviens, kas jaunāks par četrdesmit gadiem, apakš­veļu ar vališiem, ietina to visu zīdpapīrā un pie vakariņu galda uzkrāva viņam šo nastu, ko pavadīja smaids, kurš kļuva aiz­vien dīvaināks, it kā viņai kāds būtu uzbrēcis: Smaidi! — un vēl iedūris ar dakšiņu.

Pēc tam tēvs lika visiem noklausīties neveiklu aizbildinā­šanos par to, ka šis ārkārtīgi īpašais un svarīgais datums sazin kā izkritis viņam no prāta, un apjautājās Džimijam, vai viss ir kārtībā, un atsūtīja viņam e-apsveikumu — OrgānSlA stan­darta bildīti ar pieciem spārnotiem cūkaniem, kas virtenē dejo kongu, un ar uzrakstu Džimij, daudz laimes dzimšanas dienā, lai piepildās visi Tavi sapņi, — un nākamajā dienā ieradās ar dāvanu, kas nebija-nekāda dāvana, bet gan kāds darbarīks, prāta asināšanas spēle vai kāda cita slēpta prasība, lai taču Džimijs attaisno cerības. Taču — kādas cerības? Nekad nebija nekādas normas; vai varbūt bija, bet tik miglaina un neaptve­rama, ka neviens nespēja to saskatīt, Džimijs jau nu nepavi­sam. Nekas, ko viņš jebkad spēja sasniegt, nebija īstais, nebija pietiekams. Pēc OrgānSIA matemātikas, ķīmijas un praktiskās bioloģijas mērauklām viņš droši vien bija garlaicīgi normāls: varbūt tieši tāpēc tēvs mitējās atgādināt, ka viņš varētu gūt labākas sekmes, ja vien saņemtos, un sāka izteikt uzslavas, ku­rās slēpās vilšanās, it kā Džimijam būtu kāda smadzeņu trauma.

Tāpēc Sniegavīrs no Džimija desmitās dzimšanas dienas atce­ras vienīgi skunnotu, ko tēvs pārnesa mājās, ievietotu būrī. Skunnots bija maziņš, pats mazākais no metiena, kas piedzimis otrās paaudzes skunnotiem, pirmā hibrīdu pāra atvase. Viss metiens bija izķerts acumirklī. Džimija tēvs lika noprast, ka ir bijis spiests tērēt daudz laika, likt lietā savu ietekmi un izmantot dažādas svi­ras, lai tiktu pie šī, tomēr jebkuras pūles attaisnoja šī ārkārtīgi īpašā diena, kurai, kā parasti, bija gadījies iekrist iepriekšējā.

Skunnotu audzēšana sākumā bija tikai kāda OrgānSIA biolaboratorijas draiskuļa vaļasprieks pēc darba laika. Toreiz tāda niekošanās nebija nekāds retums: radīt jaunu dzīvnieku sugu — tas ir tik aizraujoši, sacīja tie, kuri ar to nodarbojās; nudien, tu jūties kā pats Dievs. Vairāku eksperimentu rezultāti tika iznīcināti, jo bija pārāk bīstami: kam gan vajadzīgs indīgs krupis ar tvērējasti kā hameleonam, kurš var ierāpties pa van­nas istabas logu un laupīt tev redzi, kamēr tu tīri zobus? Vēl bija žurska — neveiksmīgs čūskas un žurkas krustojums: no tām bija jātiek vaļā. Turpretī skunnoti OrgānSIA aprindās pamazām kļuva par iecienītiem mājdzīvniekiem. Tie nebija nā­kuši no ārpasaules — no pasaules ārpus Teritorijas —, tāpēc nepārnēsāja svešus mikrobus un neapdraudēja cūkanus. Un turklāt izskatījās tik piemīlīgi.

Mazais skunnots ļāva, lai Džimijs paņem viņu rokās. Tas bija melnbalts — melna maska, balta svītra pār muguru, melnbalti gredzeni ap pūkaino asti. Tas nolaizīja Džimijam pirkstus, un Džimijs tajā iemīlējās.

"Atšķirībā no skunksa tas nesmird," teica tēvs. "Tīrīgs dzīv­nieks ar patīkamu raksturu. Mierīgs. Jenoti nekad nekļuva par labiem mājdzīvniekiem, jo izauguši kļuva nevaldāmi un varēja apgriezt visu māju ar kājām gaisā. Šis esot rāmāks. Redzēsim, kāds šis mazais zellis būs. Vai ne, Džimij?"

Pēdējā laikā tēvs izturējās tā, it kā gribētu atvainoties, it kā būtu sodījis Džimiju par kaut ko tādu, ko viņš nemaz nav izdarījis, un tagad to nožēlotu. Mazliet pārāk bieži teica: Vai ne, Džimij? Džimijam tas nepatika — nepatika būt tam, kurš izdala atzinīgus vērtējumus. Lieki viņam šķita arī tas, ka tēvs tagad bija pasācis viņu draudzīgi iedunkāt, sabužināt viņam matus, izrunāt vārdu dēls mazliet dobjākā balsī. Šis sirsnīgais sarunas tonis arvien vairāk krita uz nerviem, it kā tēvs būtu ieradies uz Tēta lomas konkursu, taču bez īpašām cerībām. Džimijs pats bija izlicies pietiekami daudz, lai izlikšanos lielā­koties pamanītu arī citos. Viņš glāstīja mazo skunnotu un ne­atbildēja.

"Kas to baros, kas mainīs kastē pakaišus?" jautāja Džimija māte. "Jo es to nedarīšu." Viņa to sacīja nevis dusmīgi, bet gan dzestrā, lietišķā balsī, it kā būtu tikai skatītāja kaut kur maliņā; it kā Džimijam un pienākumam rūpēties par viņu, un neapmierinošajam tēvam, un abu ķīviņiem, un arvien sma­gākajai viņu dzīves nastai nebūtu nekāda sakara ar māti pašu. Likās, viņa vairs nedusmojas vispār, un arī čībās vairs neskrēja ārā no mājas. Viņa bija kļuvusi lēna un nesteidzīga.

"To jau Džimijs neprasa. Viņš visu darīs pats. Vai ne, Džimij?" tēvs sacīja.

"Kā tu to nosauksi?" māte vaicāja. Patiesībā viņa to ne­maz negribēja zināt; šis bija mēģinājums kaut ko pārmest. Vi­ņai nepatika, ja Džimijs priecājās par kādu tēva dāvanu. "Droši vien par Bandītu."

Tieši tāds vārds bija ienācis prātā Džimijam pašam — mel­nās maskas dēļ. "Nē," viņš sacīja. "Tas ir garlaicīgi. Es saukšu viņu par Killeru." »

"Laba izvēle, dēls," noteica tēvs.

"Nu, ja Killcrs piečurās uz grīdas, tad tev vajadzēs saslaucīt," māte piezīmēja.

Džimijs aiznesa Killeru uz savu istabu, kur tas ierīkoja sev migu spilvenā. Zvēriņš tomēr mazliet oda, savādi, bet patīkami, pēc ādas, rūgteni kā dārgas vīriešu ziepes. Džimijs aizmiga, aplicis roku skunnotam apkārt, ar degunu pie mazā purniņa.

Kādu mēnesi vai divus pēc tam, kad Džimijam bija uzdāvi­nāts skunnots, tēvs nomainīja darbavietu. Viņu savervēja JaunĀda un pieņēma darbā šefa vietnieku līmenī — pusvadītāju lī­menī, kā to dēvēja Džimija māte. Uz turieni līdz ar viņu pārgāja OrgānSIA laborante Ramona; līgums attiecās arī uz viņu kā uz ārkārtīgi vērtīgu darbinieci, teica Džimija tēvs; Ramona taču bija viņa labākais rokaspuisis. ("Joks," viņš paskaidroja Džimi­jam, lai apliecinātu, ka zina — Ramona patiesībā nemaz nav puisis. Bet to Džimijs zināja pats.) Džimijs pat priecājās, ka pus­dienlaikā varbūt joprojām satiks Ramonu, — viņa vismaz bija pazīstama, — kaut arī pusdienas kopā ar tēvu tagad ieturēja arvien retāk.

JaunĀda bija VeselViedas filiāle, tāpēc viņi pārvācās uz VeselViedas Teritoriju. Viņu māja šoreiz bija itāliešu renesan­ses stilā, ar velvētu portiku un neskaitāmām glazētām flīzēm zemes toņos, un segtais peldbaseins bija lielāks. Džimija māte dēvēja māju par "to šķūni". Viņa sūdzējās par stingro apsardzi pie VeselViedas vārtiem — apsargi te izturējās rupjāk, turēja aizdomās katru un labprāt fiziski pārmeklēja cilvēkus, sevišķi sievietes. Māte apgalvoja, ka viņi no tā gūstot baudu.

Džimija tēvs atteica, ka viņa ceļot troksni bez iemesla. Tur­klāt, viņš piezīmēja, tikai pāris nedēļu pirms viņu pārvākšanās uz šejieni esot noticis starpgadījums — notverta kāda fanātiķe ar naidīgu bioformu, paslēptu matu lakas flakonā. Ar kaut kādu briesmīgu, pastiprinātu F.bolas vai Mārburgas vīrusa hib­rīdu, kas izraisa asiņošanu. Ar to viņa uzbrukusi apsargam, kas pretēji noteikumiem neapdomīgi noņēmis masku tveices dēļ.

Sieviete uzreiz nošauta ar vīruspistoli un neitralizēta hlorkaļķa mucā, bet nabaga apsargs steigšus apstrādāts ar Krīzes Bioformu un ievietots izolācijas telpā, kur izšķīdis, pārvēršoties par gļotu peļķi. Lielāki kaitējumi neesot nodarīti, tomēr apsargi, pats par sevi saprotams, esot nervozi.

Džimija māte attrauca: tas nemainot faktu, ka viņa jūto­ties kā cietumā. Džimija tēvs norādīja, ka viņa neizprotot reālo stāvokli. Vai tad viņa negribot dzīvot drošībā un nenovēlot drošību savam dēlam?

"Tātad tas ir manis labā?" viņa sacīja. Patlaban viņa ne­steidzīgi grieza franču tostermaizi līdzenos kubiņos.

"Mūsu labā. Mūsu dēļ."

"Redz, es diemžēl nepiekrītu."

"Tas nav nekas jauns," Džimija tēvs noteica.

Džimija māte apgalvoja, ka viņu telefonu noklausoties un e-pastu kontrolējot un ka druknās, mazrunīgās VeselViedas ap­kopējas, kas ieradās divreiz nedēļā — vienmēr pa pāriem —, esot spiedzes. Džimija tēvs paziņoja, ka viņai sākoties paranoja, un turklāt viņiem neesot nekā slēpjama, tad kāpēc par to raizēties?

VeselViedas Teritorija bija ne tikai jaunāka par OrgānSIA rajonu, bet arī lielāka. Tajā atradās nevis viens, bet divi tirdz­niecības centri, labāka slimnīca, trīs deju klubi un pat golfa laukums. Džimijs gāja VeselViedas bezmaksas skolā, kur sā­kumā nepazina nevienu. Par spīti šai sākotnējai vientulībai tur nemaz nebija tik slikti. Bija pat labi, jo viņš atkal varēja laist apgrozībā savus vecos trikus un anekdotes: OrgānSIA bērni jau bija pieraduši pie viņa ķēmošanās. Sācis ar šimpanzes lomu, viņš tagad tēloja vemšanu un nosmakšanu — abas izrādes bija iecienītas — un vēl izmantoja tādu paņēmienu: uzzīmēja sev uz vēdera pliku meiteni, kurai kājstarpe bija tieši pret viņa nabu, un lika tai gorīties.

Pusdienās Džimijs vairs negāja uz mājām. Skolas etanolsolārais autobuss savāca viņu no rīta un vakarā atveda atpakaļ.

Skolā bija gaiša un omulīga kafetērija ar sabalansētu ēdien­karti, varēja izvēlēties gan etnisku maltīti — pīrāgus, falafelu —, gan košeru uzturu, veģetāriešiem tika gatavoti sojas produkti. Džimijs vai reiba aiz priekiem par to, ka pusdienas var ieturēt, kad klāt nav neviena no vecākiem. Viņš par mazliet pieņēmās svarā un vairs nebija viskalsnākais bērns klasē. Ja pusdienu starpbrīdī vēl atlika laiks un nekas cits nenotika, tad varēja aiziet uz bibliotēku un paskatīties vecus mācību kompaktdis­kus. Vislabāk Dzimijam patika papagailis Alekss no Dzīvnieku uzvedības pētījumu klasikas. Viņš jūsmoja par to epizodi, kurā Alekss izgudro jaunu vārdu — korķarieksts mandeles vietā —, bet visvairāk par to, kurā Aleksam apnīk vingrinājums ar zilo trīsstūri un dzelteno četrstūri un viņš saka: Es tagad eju prom. Nē, Aleks, nāc atpakaļ! Kurš ir zilais trīsstūris, — nē, zilais trīs­stūris'. Bet Alekss jau bija laukā pa durvīm. Pieci punkti Aleksam.

Kādu dienu Džimijam atļāva paņemt līdzi uz skolu Killeru, un tur viņa — tagad tā oficiāli bija viņa — izraisīja īstu sensāciju. "Ak, Džimij, cik tu esi laimīgs!" sacīja Vakulla Praisa, Džimija pirmā mīlestība. Viņa glāstīja Killeras kažociņu — brūna roka, rožaini nagi —, un Džimiju pārņēma trīsas, it kā meitenes pirksti slīdētu pār viņa paša miesu.

Džimija tēvs arvien vairāk laika pavadīja darbā, bet stāstīja par to arvien mazāk. JaunĀdā, tāpat kā OrgānSIA, bija cūkani, tikai mazāki, un tie tika izmantoti pētījumos, lai attīstītu bio­tehnoloģijas, kam ir saistība ar ādu. Galvenais mērķis bija'— atklāt metodi, kas ļautu nomainīt vecāku epidermu ar jaunu, nevis nopulēt ādu ar lāzeru vai uz neilgu laiku atjaunot ar abrāzijas palīdzību, bet gan tiešām implantēt pilnīgi jaunu ādu, kurai nebūtu ne grumbu, ne kādu citu trūkumu. Šim nolūkam vajadzēja izaudzēt jaunu, sulīgu ādas šūnu, kas aprītu nodilu­šās ādas šūnas tiem, kuriem tiktu implantēta, un nomainītu šīs šūnas ar savām kopijām, līdzīgi tam, kā dīķī saaug aļģes.

Sekmju gadījumā peļņa būtu milzīga, skaidroja Džimija tēvs, uzsācis teatrālo vīru sarunu, kādas pēdējā laikā bija sācis risināt ar Džimiju. Kurš turīgs cilvēks, kas reiz bijis jauns, bet tagad pie­pumpēts ar hormonālām pārtikas piedevām un piešpricēts ar vit­amīniem, tomēr nepielūdzamā spoguļa apbēdināts, nebūtu ar mieru pārdot māju, atpūtas villu ar visiem apsargātajiem vārtiem, bērnus un dvēseli, lai tikai varētu otrreiz piedzīvot seksuālos ziedu laikus? I aun Āda Vecajiem, mundri vēstīja logo sauklis. Vēl arvien nebija atrasta pilnīgi iedarbīga metode: apmēram ducis savecējušu, cerīgu brīvprātīgo, kas pieteicās eksperimentam, piedalījās tajā bez maksas un ar parakstu atsacījās no tiesībām sūdzēties tie­sā, bija atstājuši JaunĀdu, izskatīdamies kā viepļi no kosmosa — nevienmērīgā tonī, ar zaļganbrūnu ādu, kas strēmelēm lobījās nost.

Taču JaunĀdā risinājās arī citi projekti. Kādu vakaru Dži­mija tēvs pārnāca mājās vēlu, mazliet iedzēris, ar pudeli šampa­nieša. Uzmetis šai ainai vienu vienīgu skatienu, Džimijs nozuda no vecāku acīm. Viņš bija paslēpis vienu mazu mikrofoniņu dzīvojamā istabā aiz gleznas ar liedagu, bet otru virtuvē aiz sie­nas pulksteņa — tas katru stundu atskaņoja citādu, kaitinošu putna trelli — un tāpēc varēja noklausīties sarunās, kuras ne­maz nebija paredzētas viņa ausīm. Mikrofonus viņš bija samon­tējis skolā, neotehnoloģijas stundā, izmantodams standarta sastāvdaļas no datoru bezvadu minimikrofoniem, un tie, maz­liet uzlaboti, lieliski derēja, lai noklausītos.

"Kam tad tas domāts?" ierunājās Džimija mātes balss. Viņa to teica par šampanieti.

"Mums beidzot ir izdevies," atbildēja Džimija tēva balss. "Man liekas, ir iemesls mazām svinībām." Švīkstoša skaņa: varbūt viņš mēģināja māti noskūpstīt.

"Kas izdevies?"

Šampanieša korķa paukšķis. "Ko tu baidies, tas nekož!" Pauze: viņš droši vien salēja. Jā: nošķindēja glāzes. "Nu tad — par mums!"

"Kas izdevies? Man ir jāzina, kam par godu es dzeru."

Atkal pauze: Džimijs iztēlojās, kā tēvs dzer, ādamābols kustas augšup lejup, klunkš, klunkš. "Neiroreģenerācijas pro­jekts. Tagad vienā mūsu cūkanā aug īsti cilvēka smadzeņu garo­zas audi. Neokorteksa audi! Beidzot, pēc visām šīm neveiksmēm! Tu tikai iedomājies, kādas iespējas paveras tiem, kas pārcietuši trieku, un…"

"Tieši tā mums vēl trūka," noteica Džimija māte. "Vēl vai­rāk cilvēku ar cūkas smadzenēm. Vai tad tādu jau nepietiek?"

"Vai tu tiešām nespēj vismaz vienu reizi izrādīt atzinīgu at­tieksmi? Vieni vienīgi noliegumi, tas nekur neder, šitais nekur neder; pēc tavām domām, nekas nekad nav pietiekami labi!"

"Par ko lai es izrādu to atzinību? Par to, ka jūs esat izgud­rojuši vēl vienu veidu, kā izputināt izmisušus cilvēkus?" Dži­mija māte noprasīja savā jaunajā, gausajā balsī, kurā nemaz nebija saklausāmas dusmas.

"Ak dievs, cik tu esi ciniska!"

"Nē, cinisks esi tu. Tu un tavi slīpētie partneri. Tavi ko­lēģi. Tas ir aplami, visa organizācija ir aplama, tā ir morāla kloāka, un tu to zini."

"Mēs spējam dot cilvēkiem cerību. Un tas nenozīmē izpu­tināšanu!"

"Ir gan, ja ņem vērā JaunĀdas cenas. Jūs skaļi reklamējat savas preces, kāšat no viņiem naudu, tad viņiem beidzas lī­dzekļi un ar procedūrām ir cauri. Tevis un tavu draudziņu dēļ viņi var mierīgi sapūt. Vai tiešām tu neatceries, kā mēs runā­jām agrāk, ko mēs gribējām panākt? Uzlabot cilvēkiem dzīvi — un ne tikai tiem, kam ir nauda. Agrāk tu biji tik… toreiz tev bija ideāli."

"Protams," Džimija tēvs gurdi noteica. "Tie man ir jopro­jām. Es tikai nevaru tos atļauties."

Pauze. Džimija māte droši vien apdomāja šos vārdus. "Lai būtu kā būdams," viņa ierunājās, un tā bija zīme, ka viņa negrasās padoties. "Lai būtu kā būdams, bet pētījumi ir da­žādi. Tas, ar ko nodarbojies tu, šis cūku smadzeņu projekts. Tu izjauc dzīvības struktūrvienības. Tas ir amorāli. Tā ir… svē­tuma apgānīšana."

Blaitkš pa galdu. Tēva roka tā nebija. Varbūt pudele? "Es neticu savām ausīm! Kas tev to sastāstījis? Tu esi izglītots cil­vēks, tu pati esi ar to nodarbojusies! Tie ir tikai proteīni, un tu to zini! Sūnas un audi nav nekas svēts, tie ir tikai…"

"Teoriju es zinu."

"Jā, un, tieši pateicoties tai, tev ir jumts virs galvas un ēdiens galdā. Diezin vai tev ir tiesības runāt tik vīzdegunīgi."

"Zinu," sacīja Džimija mātes balss. "Tici man, to nu es zinu skaidri. Kāpēc tu nevarētu sameklēt kādu godīgu darbu? Darīt kaut ko vienkāršu."

"Piemēram, ko un kur? Tu gribi, lai es roku grāvjus?"

"Tad tev vismaz būtu tīra sirdsapziņa."

"Nē, tīra sirdsapziņa būtu tev. Tu jau esi tā, kas mokās ar neirotisku vainas apziņu. Varbūt pati ej un izroc dažus grāvjus, vismaz sāksi vienreiz kustēties. Un varbūt atmetīsi smēķēšanu — tu jau esi gatavā emfizēmas fabrika, turklāt personiski atbalsti tabakas kompānijas. Padomā labāk par to, ja jau tev tik augsta morāle. Šīs kompānijas padara uz mūžu atkarīgus pat sešgadī­gus bērnus, izdalot tiem bezmaksas paraugus."

"To visu es zinu." Pauze. "Es smēķēju tāpēc, ka jūtos no­mākta. Mani nomāc tabakas kompānijas, mani nomāc tu, mani nomāc Dzimijs, viņš pārvēršas par…"

"Iedzer tak kādas zāles, ja jau esi tik nomākta! Gatavā maucība!"

"Tāpēc vēl nav jālamājas."

"Man liekas, varbūt ir gan!" Tas, ka tēvs kliedz, nebija ne­kāds jaunums, tomēr apvienojumā ar lamuvārdu uzreiz piesais­tīja Džimija uzmanību. Varbūt kaut kas notiks, plīsīs stikli. Viņš juta bailes — atkal juta salto kamolu pakrūtē —, tomēr reizē cītīgi klausījās. Ja notiks katastrofa, pilnīgs sabrukums, tad viņam ir jābūt tā lieciniekam.

Tomēr nenotika nekas, atskanēja tikai soļi, kāds izgāja no istabas. Kurš no abiem? Lai arī kurš tas būtu, viņš tagad uz­kāps augšstāvā un pārliecināsies, vai Džimijs guļ un nav neko dzirdējis. Un varēs ievilkt ķeksīti savā Brīnišķīgo Vecāku pienā­kumu sarakstā, kas abiem glabājas prātā. Džimiju sadusmoja nevis sliktais, bet gan tieši labais, ko darīja vecāki. Tas, kas iecerēts kā labs vai vismaz kā pietiekami labs viņam. Tas, par ko viņi paši sev sit uz pleca. Vecāki nezināja nenieka par Dži­miju, par to, kas viņam patīk un ko viņš nevar ciest, par to, pēc kā viņš ilgojas. Viņuprāt, Džimijs bija tikai tas, ko viņi redz. Jauks zēns, tikai drusku ērmīgs, drusku plātīgs. Nav spožākā zvaigzne pie debesīm, nav skaitļu cilvēks, bet nevar taču dabūt visu, ko grib, un puika vismaz nav galīgs neveiksminieks. Vis­maz nedzer un nelieto narkotikas atšķirībā no daudziem vien­audžiem, tāpēc labāk jāpieklaudzina pie koka. Džimijs tik tiešām bija dzirdējis tēvu sakām: jāpieklaudzina pie koka, it kā Džimijam neizbēgami būtu jāsaiet sviestā, jānoskrien no sliedēm, tikai viņš vēl nebūtu paguvis to izdarīt. Par citādo, slepeno per­sonību, kas viņā mita, vecāki nezināja neko.

Viņš izslēdza datoru, atvienoja austiņas, izslēdza gaismu un ielīda gultā — klusu un piesardzīgi, jo tur jau bija Killera. Pašā kājgalī, kur viņai patika vislabāk; viņa bija pasākusi laizīt Džimijam pēdas, laikam sāļuma dēļ. Pēdas kutēja; paslēpis galvu zem segām, viņš kratījās mēmos smieklos.

Pagāja vairāki gadi. Droši vien, ka pagāja, domā Sniegavīrs: patiesībā viņš no tiem neatceras necik daudz, zina ti­kai, ka mainījās balss un sāka dīgt ķermeņa apmatojums. Tobrīd tas neizraisīja nekādu dižo sajūsmu; tiesa, būtu vēl tra­kāk, ja tie nebūtu sākuši dīgt. Viņam attīstījās arī muskuļi. Sāka rādīties seksīgi sapņi, uzmācās apātija. Viņš daudz do­māja par meitenēm, bet it kā abstrakti — par meitenēm bez galvām — un par Vakullu Praisu ar galvu, kaut gan Vakulla liedzās ar viņu satikties. Varbūt tāpēc, ka viņam bija pinnes? Viņš tās neatceras; toties atminas, ka ar tām bija nosētas sān­cenšu sejas.

Korķarieksts — tā viņš apsaukāja ikvienu, kas viņu kaiti­nāja. Ikvienu, kas nebija meitene. Vienīgi viņš un papagailis Alekss skaidri zināja, ko nozīmē vārds korķarieksts, tāpēc tas iedarbojās visai graujoši. Un kļuva par modes vārdiņu VeselViedas Teritorijas bērniem; pateicoties tam, Džimijs tika uzska­tīts par diezgan vēsu čali. Ei, korkariekst!

Viņa slepenais labākais draugs bija Killera. Nožēlojami, ka vienīgais, ar kuru viņš varēja sarunāties pa īstam, bija skunnots. No vecākiem viņš vairījās cik vien spēdams. Tēvs bija korķarieksts, bet māte — īgņa. Džimijs vairs nebaidījās no abu negatīvā elektrības lauka, abi šķita viņam vienkārši garlaicīgi — vismaz, tā viņš sev iegalvoja.

Skolā viņš uzstājās ar izrādi, kas savā būtībā bija pamatīga nodevība pret vecākiem. Uz abu roku rādītājpirkstu apakšējām locītavām viņš uzzīmēja acis un iemiedza īkšķus dūrēs. Kusti­nādams īkšķus augšup lejup tā, it kā uzzīmētās marionetes viri­nātu muti, viņš lika abām strīdēties. I.abā roka bija Ļaunais Tētis, kreisā — Krietnā Mamma. Ļaunais Tētis plātījās, teoretizēja un bārstīja pompozas muļķības, Krietnā Mamma kurnēja un apsūdzēja. Krietnās Mammas kosmoloģijā Ļaunais Tētis bija vienīgais cēlonis hemoroīdiem, kleptomānijai, globālajam kon­fliktam, sliktai elpai, tektonisko plātņu plaisām un aizsērējušām notekcaurulēm, kā arī visām migrēnas lēkmēm un menstruālajām sāpēm, kādas vien Krietnā Mamma jebkad piedzīvojusi. Šī Džimija izrāde ēdnīcā ikreiz izraisīja sensāciju; sapulcējās bars, kas skaļi pieprasīja: Džimij, Džimij — parādi Ļaunu Tēti! Pārē­jie bērni ieteica neskaitāmas variācijas un modeļus, smeltus no savu vecāku privātās dzīves. Daži uzzīmēja acis arī uz savām pir­kstu locītavām, tomēr dialogs viņiem nepadevās tik veiksmīgi.

Vēlāk Džimijs dažreiz jutās vainīgs, ja bija aizgājis par tālu. Nu, nevajadzēja rādīt, kā Krietnā Mamma virtuvē raud par sa­vām pārplīsušajām olnīcām; nevajadzēja rīkot seksa ainiņu, iz­mantojot Pirmdienas Speciālo Zivju Nūjiņu, 20% īstas Zivs, — Ļaunais Tētis klupa tai virsū un baudkāri to saplosīja, jo Krietnā Mamma īgņojās tukšā ledeņu paciņā un neparko nenāca ārā. Šīs burleskas bija necienīgas, kaut gan tikai tas vien jau nebūtu viņu atturējis. Tas arī pārāk stipri pietuvojās kādai nepatīkamai pa­tiesībai, kuru Džimijam nemaz negribējās pētīt. Taču pārējie bērni mudināja viņu turpināt, un viņš nespēja pretoties aplausiem.

"Vai tas bija šauts pār strīpu, Killer?" viņš tad mēdza jau­tāt. "Vai tas bija pārāk zemiski?" Vārdu zemiski viņš bija at­klājis pavisam nesen: pēdējā laikā to ļoti bieži lietoja Krietnā Mamma.

Killera nolaizīja viņam degunu. Viņa Džimijam piedeva vienmēr.

Kādu dienu, pārnācis no skolas, Džimijs atrada uz vir­tuves galda zīmīti. No mātes. Tiklīdz ieraudzījis uzrakstu — Džimijam, divreiz pasvītrotu ar melnu tinti, — viņš saprata, kas tur būs teikts.

Mīļo Džimij, tur bija rakstīts. Bla bla bla, sirdsapziņa ir mocījusi pietiekami ilgi, bla bla, vairs negribu piedalīties tādā dzīvē, kas ir ne tikai bezjēdzīga pati par sevi, bet, bla bla bla. Viņa zinot, ka Džimijs, paaudzies tiktāl, lai spētu apsvērt, ko nozīmē tas, ka, bla bla, piekritīšot un sapratīšot viņu. Vēlāk viņa sazināšoties ar Džimiju, ja būšot tāda iespēja. Bla bla, meklē­šana sākšoties neizbēgami; tāpēc esot nepieciešams slēpties. Šis lēmums esot pieņemts pēc ilgas gremdēšanās sevī, pārdomām un mokām, tomēr, bla. Džimiju viņa vienmēr ļoti mīlēšot.

Varbūt viņa tiešām mīlēja Džimiju, domā Sniegavīrs. Savā veidā. Taču toreiz viņš tam neticēja. Tomēr, ja tā padomā, var­būt viņa nebija Džimiju mīlējusi, bet kaut kādām pozitīvām emocijām noteikti vajadzēja būt. Vai tad nepastāvēja mātišķa saikne?

P. S., viņa bija uzrakstījusi tālāk. Killeru es ņemu līdzi, lai palaistu brīvībā, jo zinu, ka viņa jutīsies labāk, dzīvodama brīvu savvaļas dzīvi mežā.

Džimijs nenoticēja arī tam. Tikai aizsvilās niknumā. Kā viņa iedrošinās? Killera pieder viņam! Turklāt Killera ir piejaucēta un, atstāta viena pati, būs bezpalīdzīga, nepratīs aizstāvēties, un visi, kas būs izsalkuši, saplosīs viņu pūkainās, melnbaltās driskās. Tak Džimija mātei un viņas iedomai būs bijusi taisnība, domā Snie­gavīrs, un Killera kopā ar citiem atbrīvotajiem skunnotiem būs lieliski spējusi izdzīvot, jo kā citādi lai izskaidro to, ka šo meža joslu tagad apsēdusi kaitinoši liela skunnotu populācija?

Džimijs sēroja nedēļām ilgi. Nē, mēnešiem ilgi. Par kuru no abām viņš sēroja visvairāk? Par māti vai par pārtaisītu skunksu?

Māte bija atstājusi viņam vēl vienu vēsti. Nevis zīmīti, bet gan ziņu bez vārdiem. Viņa bija iznīcinājusi Džimija tēva mājas da­toru, proti, ne tikai tā saturu vien, bet ņēmusi palīgā arī āmuru. Patiesībā viņa bija izmantojusi gandrīz katru priekšmetu no Džimija tēva akurāti sakārtotās un reti lietotās Mājas amat­nieka darbarīku kastes, tomēr āmurs acīmredzot bija izraudzīts par galveno ieroci. Viņa bija sadauzījusi arī savu datoru, tur­klāt vēl pamatīgāk. Tāpēc ne Džimija tēvam, ne KopDroKorpusa vīriem, kas drīz mudžēja pa visu māju, nebija ne mazākās jausmas par to, kādas šifrētas ziņas viņa var būt sūtījusi, kādu informāciju iekopējusi disketē un paņēmusi līdzi.

Kontrolpunktiem un vārtiem viņa bija tikusi cauri, pa­skaidrodama, ka dodas uz zoba kanāla tīrīšanu pie zobārsta vienā no Moduļiem. Viņai bija dokumenti, visas nepieciešamās caurlaides, un pamatojums atbilda patiesībai: VeselViedas sto­matoloģiskās klīnikas zobu kanālu speciālistu bija piemeklē­jusi sirdslēkme, vietnieks vēl nebija ieradies, tāpēc pacientus ārstēja citi zobārsti uz līguma pamata. Viņa pat bija pieteikusies uz pieņemšanu pie Moduļa stomatologa, kurš nosūtīja Džimija tēvam rēķinu par apmeklējumu, uz kuru viņa nebija ieradusies. (Džimija tēvs atteicās maksāt, jo ne jau viņš nebija ieradies pie zobārsta; vēlāk abi ar ārstu pilnā kaklā ķīvējās par to pa tele­fonu.) Viņa bija pietiekami gudra, lai neņemtu līdzi nekādu bagāžu. Toties bija pieprasījusi KopDroKorpusa apsarga pava­dību taksometra braucienā no slēgtās šautrvilcienu stacijas pa īso plēbijas ceļa gabalu, kas bija jāšķērso, lai sasniegtu Moduļa mūri; tā bija parastā procedūra. Neviens neuzdeva jautājumus, jo pazina viņu pēc sejas, turklāt viņai bija noruna ar ārstu, caur­laide un viss pārējais. Neviens pie Teritorijas vārtiem nebija skatījies viņai mutē, kaut gan tur nebūtu bijis daudz, ko redzēt: nervu sāpes jau nav ieraugāmas.

KopDroKorpusa apsargs noteikti bija līdzdalībnieks — vai arī novākts; jebkurā gadījumā viņš vairs neatgriezās un ne­tika arī atrasts. Vismaz tā tika stāstīts. Tas satrauca prātus. Tā­tad bijuši iesaistīti arī citi. Bet kādi citi, un kādi viņiem nolūki? Tas viss bija steidzami jānoskaidro, sacīja korpusnieki, kas tirpināja Džimiju. Viņi jautāja, vai māte kādreiz esot viņam kaut ko tādu teikusi.

Bet ko viņi domājot ar kaut ko tādu, vaicāja Džimijs. Ar mazo mikrofoniņu palīdzību viņš gan bija noklausījies saru­nas, taču tās pieminēt negribēja. Māte lāgiem bija gari un plaši runājusi, piemēram, par to, kā viss tiek izpostīts un nekad vairs nebūs tāds kā agrāk, kaut vai liedaga mājiņa, kas bija piederē­jusi ģimenei viņas bērnībā, bet vēlāk aizskalota jūrā līdz ar pā­rējiem liedagiem un vairākām austrumu piekrastes pilsētām, kad strauji cēlās jūras līmenis un pēc tam uznāca lielais paisuma vilnis, ko izraisīja Kanāriju salu vulkāns. (Par to viņi bija mā­cījušies skolā, ģeolonomikas stundā. Džimiju bija sajūsminā­jusi videofilma ar šī procesa imitāciju.) Un viņa mēdza gausties par sava vectēva greipfrūtu dārzu Floridā; kad lietus izbeidzās pavisam, dārzs bija sažuvis kā gigantiska rozīne, tai pašā gadā Okīčobī ezers bija sarucis par smirdošu dūņu peļķi, bet Evergleidsas zemiene degusi trīs nedēļas no vietas.

Bet par tamlīdzīgām lietām jau nemitējās vaimanāt visu bērnu vecāki. Vai atceries tos laikus, kad varēja aizbraukt uz jebkuru vietu? Vai atceries, kā visi dzīvoja plēbijāsī Vai atceries, kā bez bailēm varēja aizlidot uz jebkuru pasaules nostūri? Vai at­ceries hamburgeru ēstuves, vienmēr īsta liellopu gaļa, vai atceries hotdogu kioskus? Vai atceries tos laikus, kad Ņujorka vēl nebija Jaunā Ņujorka? Kad balsošanai vēl bija nozīme? Tie bija pusdien­laika marionešu parastie temati. Ak, agrāk viss bija tik brīnišķīgi! Vaivai. Tagad es iešu ledeņu paciņā. Šonakt nebūs nekāda seksa!

Māte bija vienkārši māte, Džimijs teica KopDroKorpusa vīram. Viņa darīja visu to, ko mēdz darīt mātes. Un daudz smēķēja.

"Vai viņa piederēja pie kādām, nu, organizācijām? Pie jums nāca kaut kādi sveši cilvēki? Viņa daudz runāja pa mobilo?"

"Mēs būtu pateicīgi par jebkuru palīdzību, ko tu varētu sniegt, dēls," sacīja otrais korpusnieks. Šis dēls pielika visam punktu. Džimijs atteica, ka diemžēl nespēšot palīdzēt.

Māte bija atstājusi Džimijam dažus jaunus apģērba gaba­lus, tik lielus, cik lielam Džimijam, pēc viņas domām, drīz va­jadzēja izaugt. Tie bija muļķīgi — kā visi, ko viņa pirka. Un turklāt par maziem. Džimijs nobāza tos atvilktnē.

Varēja redzēt, ka tēvs ir satriekts; viņš bija nobijies. Sieva pārkāpusi visus iespējamos noteikumus, viņai acīmredzot ir kāda pavisam cita dzīve, par kuru viņam nav bijis ne jausmas. Tamlīdzīgas lietas vīrieti ietekmē smagi. Viņš apgalvoja, ka mājas datorā, ko sieva sadauzījusi, nav glabājis nekādu sva­rīgu informāciju, bet bija taču skaidrs, ka to viņš apgalvotu jebkurā gadījumā, un pārbaudīt šo vārdu patiesumu nebija iespējams. Pēc tam viņš labu laiku tika iztaujāts kādā citā vietā. Varbūt pat spīdzināts — kā vecās filmās vai dažās baigās interneta mājaslapās, ar elektrodiem, gumijas nūjām un nokai­tētām naglām, un Džimijs par to raizējās un pārdzīvoja. Kāpēc viņš nebija to visu paredzējis un novērsis? Bet nē, viņš bija ti­kai tēlojis zemisku vēderrunātāju!

Kamēr Džimija tēvs bija prom, mājā uzturējās divas dzel­žainas KopDroKorpusa sievietes un pieskatīja Džimiju, vismaz tā tas tika dēvēts. Viena smaidīga, otra ar bargu seju. Viņas daudz zvanīja pa saviem ētera mobilajiem; šķirstīja fotoalbumus, izpētīja Džimija mātes skapjus un centās piedabūt Dži­miju uz sarunām. Viņa nudien ir glita. Kā tu domā, vai viņai bija kāds pielūdzējs? Vai viņa bieži brauca uz plēbijām? Kādēļ lai viņa uz turieni brauktu, atteica Džimijs, un viņas paskaid­roja, ka dažiem cilvēkiem patīkot turp braukt. Bet kādēļ, Dži­mijs atkārtoja, un tā ar bargo seju atbildēja, ka daži ļaudis esot īpatnēji, un smaidīgā iesmējās, nosarka un piebilda, ka tur va­rot dabūt tādas lietas, kuras nevarot dabūt šeit. Kādas lietas, Džimijam gribējās pavaicāt, tomēr viņš nevaicāja, jo atbilde va­rētu iepīt viņu jaunos jautājumos par to, kas mātei paticis vai ko viņa vēlējusies dabūt. Māti viņš jau bija nodevis iepriekš, VeselViedas vidusskolas ēdnīcā, un vairs netaisījās to turpināt.

Abas sievietes cepa drausmīgas, sīkstas omletes, lai Dži­mijs ēdot zaudētu piesardzību. Kad tas neizdevās, viņas uzsil­dīja mikroviļņu krāsnī gatavas maltītes, izņemtas no saldētavas, un pasūtināja picas. Tātad tava māte bieži brauca uz tirdznie­cības centru? Vai viņa gāja dejot? Varu derēt, ka jā. Džimijam gribējās viņām gāzt. Ja viņš būtu meitene, tad varētu sākt rau­dāt un abas iežēlināt, tad viņas varbūt aizvērtos.

Kad Džimija tētis atgriezās no turienes, uz kurieni bija aiz­vests, ar viņu strādāja psihoterapeits. Izskatījās, ka tēvam tas tiešām nepieciešams, seja viņam bija zaļa, acis apsarkušas, plaksti piepampuši. Psihoterapeits nodarbojās arī ar Džimiju, taču tā bija tīrā laika šķiešana.

Tu droši vien jūties nelaimīgs tāpēc, ka māte aizgājusi.

jā.

Tu droši vien vaino sevi, dēls. Tā nav tava vaina, ka viņa aizgāja.

Kā jūs to domājat?

Tu drīksti droši izpaust savas emocijas.

Kādas emocijas jums vajadzīgas?

Nevajag būs naidīgam, Džimij, es zinu, kā tu jūties.

Ja jau jūs zināt, kā es jūtos, tad kāpēc prasāt, lai es — un tā tālāk. >

Tēvs teica Džimijam, ka viņiem, diviem vīriem, tagad bū­šot jādzīvo tālāk, cik nu labi iespējams. Tad nu viņi dzīvoja tālāk. Dzīvoja un dzīvoja, rītos paši lēja sev apelsīnu sulu, lika traukus mazgājamā mašīnā, kad atcerējās, un pēc pāris tādas dzīvošanas nedēļām Džimija tēva seja zaudēja zaļo nokrāsu un viņš atsāka spēlēt golfu.

Bija nojaušams, ka tagad, kad ļaunākais jau pāri, viņš nemaz nejūtas pārāk draņķīgi. Viņš pasāka skūdamies svilpot. Skuvās biežāk. Nogaidījusi piedienīgu laiciņu, pie viņiem ievācās Ra­mona. Dzīve ieguva citādu ritmu; tajā ietilpa arī sekss, kas, ska­not ķiķināšanai un ņurdieniem, risinājās aiz durvīm, kuras gan bija aizvērtas, tomēr laida cauri skaņu; Džimijs uzgrieza mūziku pilnā skaļumā un pūlējās neklausīties. Būtu jau varējis ievietot viņu istabā mikrofonu un sekot izrādei no sākuma līdz beigām, tomēr juta pret to dziļu nepatiku. Patiesību sakot, viņš kaunējās. Reiz gadījās neveikla sastapšanās augšstāva gaitenī: Džimija tēvs ietinies vannas dvielī, ausis atļukušas, vaigi pietvīkuši no pēdējā erotiskā cīniņa spara, bet Džimijs, nosarcis aiz kauna, izliekas neko nemanām. Abi hormonu apsēstie mīlnieki gan būtu varējuši būt tik pieklājīgi, lai nodarbotos ar to garāžā, nevis visu laiku bāztu to acīs Džimijam. Abi lika viņam justies neredzamam. Bet citādi viņš nemaz nevēlējās justies.

Cik ilgi viņi jau bija salaiduši, Sniegavīrs tagad prāto. Var­būt abi kniebušies aiz cūkanu aizgaldiem, nenovilkdami bioskafandrus un baciļu filtrējamās maskas? Tomēr maz ticams: viņa tēvs bija lempis, nevis preteklis. Protams, iespējams ir arī ap­vienojums: lempīgs preteklis, pretīgs lempis. Taču viņa tēvs (vis­maz tā viņam šķiet) bija pārāk neveikls, pārāk slikti meloja, lai iesaistītos pilnasinīgā, ilglaicīgā nodevībā un krāpšanā tā, ka to nepamanītu Džimija māte.

Bet varbūt viņa bija pamanījusi. Varbūt tieši tāpēc vai pa da­ļai tāpēc bija aizbēgusi. Neviens taču neņem āmuru — nemaz nerunājot par elektrisko skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu — un nesadauza otra datoru, ja nav galīgi pārskaities.

Un viņa jau arī dusmojās pastāvīgi: viņas dusmas tālu pār­sniedza jebkura atsevišķa motīva robežas.

Jo vairāk Sniegavīrs par to domā, jo dziļāka kļūst viņa pār­liecība par to, ka Ramona ar tēvu ir valdījušies. Nogaidījuši, līdz Džimija māte izput pikseļu jūklī, un tikai tad metušies viens otra skavās. Citādi abi nebūtu tik ilgi, nopietni un nevai­nīgi raudzījušies viens otrā OrgānSIA Fermās, sēdēdami Andrē bistro. Ja romāns jau ritētu pilnā sparā, tad publiskās vietās viņi izturētos moži un lietišķi un pat vairītos viens no otra; to­ties nodarbotos ar žiglu un netīru seksu pretīgos kaktos, ar iztrūkušām pogām un iestrēgušiem rāvējslēdzējiem vārtītos uz kabineta paklāja, kodītu viens otram ausi autostāvvietās. Un nebūtu tērējuši laiku tajās antiseptiskajās pusdienās, kad viņa tēvs blenza galdā, kamēr Ramona šķīdināja mutē svaigos bur­kānus. Nebūtu siekalojušies, skatīdamies viens uz otru pār za­ļumiem un cūkgaļas pīrāgiem, izmantodami mazo Džimiju par cilvēkveidīgu vairogu.

Nē, Sniegavīrs netiesā. Viņš zina, kā tas notiek — vai no­tika agrāk. Tagad viņš ir pieaudzis, un uz viņa sirdsapziņas ir daudz ļaunāki nodarījumi. Kas viņš tāds ir, lai vainotu tos abus?

(Viņš tos abus vaino.)

Ramona lika Džimijam apsēsties, lūkojās viņā ar savām lielajām, melni skropstainajām, izsmērētajām, godīgajām acīm un teica, ka saprotot, viņam tas esot ļoti smagi, tā esot trauma viņiem visiem, tas esot smagi arī viņai, lai gan Džimijs varbūt, nu, tā nedomājot, un viņa apzinoties, ka nespējot aizstāt viņam īsto māti, bet cerot, ka varbūt abi varētu būt vismaz draugi. Džimijs sacīja: Protams, kāpēc ne, — jo, ja neņem vērā Ramo­nas sakaru ar tēvu, viņa Džimijam patika itin labi un viņš gri­bēja Ramonai izpatikt.

Viņa tiešām centās. Smējās par Džimija jokiem, reizēm mazliet novēloti, — Džimijs sev atgādināja, ka Ramona nav vārdu cilvēks, — un dažreiz, kad tēva nebija mājās, uzsildīja mikroviļņu krāsnī vakariņas tikai sev un Džimijam; viņas pa­rastie ēdieni bija lazanja un Cēzara salāti. Lāgiem viņa kopā ar Džimiju skatījās DVD filmas, sēdēdama viņam blakus uz dī­vāna, vispirms pagatavojusi abiem bļodu popkorna, aplējusi to ar izkausētu sviesta aizvietotāju, un gremdēja tajā taukainus pirkstus, ko laizīja filmas briesmīgākajās vietās, kamēr Džimijs pūlējās neskatīties uz viņas krūtīm. Viņa apprasījās, vai Dži­mijs varbūt vēloties kaut ko pajautāt par, nu, par to pašu. Par viņiem ar tēti, par to, kas noticis ar laulību. Džimijs atteica, ka nevēlas jautāt neko.

Klusībā, naktīs, viņš ilgojās pēc Killeras. Un — kādā sirds stūrītī, kuru pats nespēja īsti atzīt, — pēc savas īstās, dīvainās, nepareizās, nelaimīgās mātes. Kurp viņa devusies, kādās bries­mās nonākusi? Tas, ka viņa ir briesmās, bija pats par sevi sa­protams. Māti meklēs, to Džimijs zināja, un, būdams mātes vietā, viņš vis nevēlētos tikt atrasts.

Taču māte bija solījusi sazināties ar Džimiju; tad kāpēc viņa nedeva ziņu? Pēc kāda laika viņš tiešām saņēma pāris past­karšu ar Anglijas, vēlāk ar Argentīnas markām. Paraksts bija Tante Monika, bet Džimijs saprata, ka tās ir no viņas. Ceru, Tev klājas labi, tik vien tur bija rakstīts. Māte noteikti zināja, ka pastkartes izlasīs kāds simts okšķeru, pirms tās nonāks pie Džimija, un tā arī notika, jo pēc katras pastkartes saņemšanas ieradās korpusnieki un taujāja, kas esot tante Monika. Džimijs atbildēja, ka nezinot. Nē, viņš nedomājot, ka viņa māte atro­das kādā no valstīm, kuru pastmarkas uzlīmētas uz kartītes, jo tik dumja viņa nekādā ziņā neesot. Viņa noteikti esot palūgusi, lai pastkartes viņas vietā nosūta citi cilvēki.

Vai māte viņam neuzticējās? Acīm redzami ne. Džimijs juta, ka ir sagādājis mātei vilšanos, nav attaisnojis viņas cerības kādā izšķirošā veidā. Viņš nekad nebija sapratis, kas īsti tiek no viņa prasīts. Kaut jel viņam bijusi vēl viena iespēja darīt māti laimīgu!

"Šī bērnība nav mana," Sniegavīrs skaļi saka. Viņš ienīst šos atkārtotos fragmentus. Nespēj tos izslēgt, nespēj mainīt te­matu, nespēj atstāt telpu. Būtu vajadzīga stingrāka iekšējā dis­ciplīna vai kāda mistiska zilbe, ko atkārtot vēl un vēlreiz, lai izslēgtos pats. Kā tādas sauca? Par mantrām. To viņi bija mā­cījušies pamatskolā. Nedēļas reliģijas stunda. Tā, bērni, tagad esiet klusi kā pelites, tas attiecas uz tevi, Dzimi], Šodien mēs iedomāsimies, ka dzīvojam Indijā, un skaitīsim mantru. Vai tas nebūs jautri1 Tagad visi izvēlēsimies kādu vārdu, katrs citādu, lai mums katram būtu sava īpašā mantra.

"Turies pie vārdiem!" viņš sev saka. Dīvainie vārdi, vecie vārdi, retie. Lambrekens. Norne. Jausma. Dūdelnieks. Miesas­kārība. Kad tie būs izkūpējuši no viņa prāta, šie vārdi, tad būs izgaisuši it visur, uz visiem laikiem. Itin kā nekad nebūtu pa­stāvējuši.

Pāris mēnešu pirms Džimija mātes nozušanas parādījās Kreiks. Abi notikumi iekrita vienā un tai pašā gadā. Kāds bija sakars? Sakara nebija, ja neņem vērā to, ka viņi, cik varēja no­manīt, sapratās itin labi. Kreiks bija viens no tiem nedaudza­jiem Džimija draugiem, kas mātei patika. Pārējie zēni viņai lielākoties likās pārāk zaļi, bet meitenes — vieglprātīgas vai nevīžīgas. Šos vārdus viņa nekad nelietoja, taču uzminams tas bija tāpat.

Bet Kreiks — Kreiks bija citāds. Vairāk kā pieaugušais, viņa bija teikusi; pat vairāk pieaudzis nekā daudzi pieaugušie. Ar viņu var risināt objektīvu sarunu, izsekojot notikumiem un hipotēzēm līdz to loģiskajam noslēgumam. Tiesa, Džimijs nekad nebija re­dzējis, ka abi risinātu tādu sarunu, tomēr tādas noteikti bija, jo vai tad citādi māte tā teiktu. Kad un kā notika šīs loģiskās pieau­gušu cilvēku sarunas? Par to viņš bieži ir lauzījis galvu.

"Tavs draugs ir intelektuāli godīgs," Džimija māte mēdza sacīt. "Viņš sev nemelo." Un pēc tam pievērsa Džimijam savas zilās acis; viņš lieliski pazina šo ievainoto skatienu, kurš pauda, ka sāpes nodarījis tieši viņš. Kaut jel viņš spētu būt tāds — in­telektuāli godīgs. Arī tas bija viens no nelabvēlīgajiem vērtēju­miem mistiskā sekmju lapā, kuru māte nēsāja līdzi kādā sava prāta kabatā, un Džimija sekmes tajā vienmēr robežojās ar ne­apmierinošām. Intelektuālajā godīgumā Džimijs varētu gūt labākas sekmes, ja vien pacenstos. Un ja viņš, velns parāvis, turklāt vēl zinātu, ko tas nozīmē.

"Man nevajag vakariņas," viņš jau nez kuro reizi teica mātei. "Uzkodīšu kaut ko tāpat." Ja viņa grib tēlot sāpināto, tad lai tēlo virtuves pulkstenim. To Džimijs bija noregulējis tā, lai sarkanrīklīte sauktu uhū, bet pūce — ķē, ķē. Lai viņa pār­maiņas pēc dabū drusku vilties.

Viņš šaubījās par Kreika godīgumu, gan intelektuālo, gan jebkādu citu. Par Kreiku viņš zināja drusku vairāk nekā māte.

Kad Džimija māte bija iztrakojusies ar āmuru un pēc tam nozudusi, Kreiks neko daudz neteica. Nelikās ne pārsteigts, ne šokēts. Piezīmēja vienīgi, ka dažiem cilvēkiem esot nepieciešams mainīties, bet, lai mainītos, viņiem nepieciešams atrasties kādā citā vietā. Viņš paskaidroja, ka cilvēks var pabūt tavā dzīvē un pēc tam no tās pagaist. Viņš sacīja, ka Džimijam vajagot pala­sīt stoiķus. Šis pēdējais ieteikums mazliet kaitināja. Kreiks rei­zēm varēja būt pārlieku pamācošs un maķenīt par daudz lietoja vārdu vajag. Toties Džimijs augstu vērtēja viņa mieru un ziņ­kārības trūkumu.

Protams, tolaik Kreiks vēl nebija Kreiks: viņu Sauca par Glennu. Kāpēc šim vārdam bija divi n parastā viena vietā? "Ma­nam tētim patika mūzika," paskaidroja Kreiks, kad Džimijs beidzot bija to viņam pavaicājis, iepriekš labu laiku dūšojies. "Vārdu viņš man deva par godu kādam mirušam pianistam, brīnumbērnam, kam vārdā bija divi «."

"Tātad viņš sūtīja tevi uz mūzikas stundām?"

"Nē," Kreiks atbildēja. "Viņš nemēdza mani nekur sūtīt."

"Tad kāda jēga?"

"Kam?" »

"Tavam vārdam. Diviem «."

"Džimij, Džimij," Kreiks sacīja. "Ne jau visam ir jēga."

Sniegavīram ir grūti domāt par Kreiku kā par Cilcnnu, tik pamatīgi Kreika vēlākais tēls ir izdzēsis iepriekšējo. Kreiks viņā būs bijis jau no sākta gala, domā Sniegavlrs; Glenna īstenībā nav bijis nekad. Gletins bija tikai maska. Tāpēc Sniegavīra at­miņās Kreiks nekad nav Glenns, nekad nav Glenns jeb Kreiks vai Kreiks/Glenns, vai Glenns, vēlāk Kreiks. Viņš vienmēr ir ti­kai Kreiks, skaidri un vienkārši.

Turklāt Kreiks ietaupa laiku, domā Sniegavlrs. Kāpēc lie­tot defises un iekavas, ja vien tas nav absolūti nepieciešams?

VeselViedas vidusskolā Kreiks ieradās septembrī vai ok­tobrī, vienā no tiem mēnešiem, ko mēdza dēvēt par rudeni, bija gaiša, silta, saulaina diena, kas ne ar ko citu neizcēlās. Kreiks bija pārnācis uz šejieni no citurienes, jo vecākiem acīmredzot bija piedāvāts jauns darbs: Teritorijās tā gadījās bieži. Bērni nāca un gāja, soli tika aizņemti un atkal atstāti, draudzība vien­mēr bija nejauša.

Džimijs neklausījās sevišķi uzmanīgi, kad Kreiku ar klasi iepazīstināja ultratekstu skolotāja Melone Railija. Viņas vārds ne­maz nebija Melone — tā bija tikai klases zēnu lietota iesauka —, taču īsto vārdu Sniegavlrs neatminas. Skolotāja par daudz zemu noliecās pie viņa monitora, lielās, apaļās krūtis gandrīz skāra viņa plecu. T kreklu ar JaunĀdas emblēmu viņa bija pārāk cieši sabāzījusi šortos ar rāvējslēdzējiem uz starām: tas pārlieku stipri kliedēja uzmanību. Tāpēc, kad Melone paziņoja, ka Džimijs pa­rādīšot jaunajam klasesbiedram Glennam skolu, iestājās pauze, kamēr Džimijs pūlējās apjēgt, ko viņa nupat sacījusi.

"Džimij, es tev kaut ko lūdzu," Melone teica.

"Jā, ko vien vēlaties," Džimijs atsaucās, nobolīja acis un paglūnēja uz viņu, tomēr centās nešaut pār strīpu. Klasē daži iesmējās; pat mis Railija veltīja viņam dzedru, negribīgu smaidu. Parasti Džimijs prata viņai pielabināties, laizdams darbā zēnisku šarmu. Viņam patika iztēloties: ja viņš nebūtu mazgadīgs un Melone nebūtu viņa skolotāja un nepakļautos likumam, kas liedz seksuāli izmantot bērnus, tad viņa grauztin izgrauztos caur Džimija guļamistabas sienu, lai tikai varētu sagrābt kārajos nagos viņa jauno miesu.

Tolaik Džimijs bija aizņemts vienīgi ar sevi, Sniegavīrs no­domā iecietīgi un mazliet skaudīgi. Un, protams, jutās arī ne­laimīgs. Tas bija pats par sevi saprotams. Tam, lai justos nelaimīgs, viņš bija veltījis daudz enerģijas.

Kad Džimijs beidzot atrada laiku pievērsties Kreikam, ierau­dzītais viņu pārāk nepriecēja. Kreiks bija collas divas garāks par viņu un arī tievāks. Taisni, tumšbrūni mati, iedegusi āda, zaļas acis, pussmaids, vēss skatiens. Apģērbs tumšos toņos, bez emblēmām, bildēm un rakstiskām piezīmēm — izskats bez vār­diem. Iespējams, viņš bija vecāks nekā pārējie vai vismaz cen­tās tāds izlikties. Džimijs minēja, ar kādiem sporta veidiem Kreiks nodarbojas. Nē, ar futbolu ne, tas nebūs nekas tāds, kas prasa daudz spēka. Basketbolam viņš nav pietiekami gara auguma. Pēc Džimija domām, viņš neizskatījās pēc komandas spēlētāja vai pēc tāda, kurš ir ar mieru truli riskēt un gūt trau­mas. Varbūt teniss? (Džimijs spēlēja tenisu.)

Pusdienu starpbrīdī Džimijs paņēma līdzi Kreiku un abi ieturēja maltīti — Kreiks notiesāja divus gigantiskus hotdogus ar sojas desiņām un lielu gabalu kārtainās kūkas ar kokosriek­stu garšu, tātad varbūt centās pieņemties svarā, — ber pēc tam izstaigāja gaiteņus, klases un laboratorijas, un Džimijs skaid­roja vienā laidā. Te ir sporta zāle, te ir bibliotēka, tās ir mācību grāmatas, uz tām jāpiesakās priekšpusdienā, tur ir meiteņu du­šas, kaut kur sienā esot izurbts caurums, bet es neesmu to at­radis. Ja gribi uzpīpēt zāli, tad neej uz ateju, tā tiek kontrolēta; tajā ventilācijas šahtā ir drošības kontroles mikroobjektīvs, neskaties uz to, citādi viņi sapratīs, ka tu zini.

Kreiks visu apskatīja un nebilda ne vārda. Par sevi neiz­pauda neko. Izteica tikai vienu piezīmi — ka ķīmijas labora­torija esot baigs ūķis.

Nu, pie velna, nodomāja Džimijs. Ja jau viņš grib būt stulbs, tad uz priekšu, šī ir brīva valsts. Miljoni pirms viņa ir izvēlējušies tādu dzīves ceļu. Viņš dusmojās pats uz sevi par to, ka tarkšķ un lēkā, bet Kreiks tikmēr veltī viņam pa īsam, vien­aldzīgam skatienam un pa greizam pussmaidam. Tomēr kaut kas Kreikā bija. Uz Džimiju vienmēr atstāja iespaidu citu zēnu vēsā, gausā izturēšanās maniere: likās, enerģija tiek apvaldīta, turēta krājumā kaut kam svarīgākam nekā šībrīža saruna.

Džimijs apjauta, ka vēlas iedragāt Kreika mieru, izvilināt kādu reakciju; tā bija viena no viņa vājībām — uztraukties par to, ko par viņu domā citi. Tāpēc viņš pēc stundām pajautāja, vai Kreiks negrib aiziet uz tirdzniecības centru, paslaistīties apkārt, paskatīties, varbūt tur būs meitenes, un Kreiks teica — kāpēc ne. VeselViedas Teritorijā, tāpat kā ikvienā citā Teritorijā, pēc stundām nebija nekā daudz, ko pasākt, vismaz ne viņu ve­cumā, ne vairākiem kopā. Citādi nekā plēbijās. Klīda baumas, ka plēbijās bērni skraidot baros, bandās. Nogaidot, līdz vecāki aiztinas prom, un tad liekot vaļā uz pilnu klapi — sabrūkot iekšā mājā, apdullinoties ar skaļu mūziku, narkotikām un al­koholu, izdrāžot visu pēc kārtas, ieskaitot ģimenes kaķi, sadau­zot mēbeles, duroties, pārdozējot. Krāšņi, Džimijs nodomāja. Turpretī Teritorijās skrūves bija pievilktas cieši. Nakts patru­ļas, komandanta stunda nenobriedušiem prātiem, speciāli ap­mācīti suņi, kas meklē smagās narkotikas. Reiz stingrība bija drusku atslābināta un iekšā ielaista īsta grupa — Plēbijās Dubļusargi —, taču izcēlās bezmaz vai nemieri, tāpēc uz atkār­tojumu tagad velti cerēt. Tomēr būtu lieki aizbildināties Kreikam. Viņš pats bija Teritorijas bērns un zināja, kas un kā.

Džimijs cerēja, ka tirdzniecības centrā varbūt pamanīs Vakullu Praisu; viņš joprojām bija tā kā iemīlējies Vakullā, taču pēc tam, kad viņa bija noturējusi graujošu runu, kurā pavēstīja, ka augstu vērtē Džimiju kā draugu, viņš bija izmēģinājis citu mei­teni, tad nākamo un beigu beigās — pašlaik — nonācis pie blondās Lindas Lī. Linda Lī bija airētāju komandā, viņai bija muskuļaini stilbi un iespaidīgi krūšu muskuļi, un ne reizi vien viņa bija slepus ievedusi Džimiju savā guļamistabā. Viņa zināja rupjus vārdus un bija krietni vairāk pieredzējusi nekā Džimijs, un ikreiz, būdams kopā ar Lindu Lī, viņš jutās kā ierauts pinbola automātā, kur zibsnī gaismas, juceklīgi kūleņo bumbiņas un griežas lodīšu gultņu kaskādes. Linda Lī viņam diez kā nepatika, tomēr vaja­dzēja pie viņas turēties, gādājot par palikšanu viņas sarakstā. Varbūt izdotos iedabūt rindā arī Kreiku — izdarīt viņam pakalpo­jumu, iedibināt pateicības kredītu. Interesanti, kādas meitenes Kreikam patīk? Pagaidām par to neliecināja nekādas pazīmes.

Tirdzniecības centrā nebija manāma ne Vakulla, ne Linda Lī. Džimijs mēģināja viņai piezvanīt, bet mobilais bija izslēgts. Tāpēc Džimijs un Kreiks arkādē pāris reižu uzspēlēja Trīs­dimensiju Veiko, apēda divus sojburgerus — šajā mēnesī liel­lopa gaļas nav, vēstīja uzraksts uz tāfelītes, — izdzēra katrs pa Priekapučīno un uz pusēm notiesāja Trieciensticni, lai vairotu enerģiju un uzņemtu mazliet steroīdu. Pēc tam abi nesteidzīgi soļoja pa segto eju gar strūklakām un plastmasas papardēm, skanot remdenai mūzikai, kādu te spēlēja vienmēr. Kreiks ne­bija diez cik runīgs, un Džimijs jau grasījās sacīt, ka ies mājās mācīties, kad priekšā pavērās aizraujošs skats: Melone Railija kopā ar kādu vīrieti devās tajā virzienā, kur atradās pieaugu­šajiem paredzētie deju klubi. Skolas drēbju vietā viņa bija uz­ģērbusi apspīlētu, melnu kleitu un vaļīgu, sarkanu žaketi, un vīrietis bija aplicis roku viņai ap vidukli — zem žaketes.

Džimijs iebikstīja Kreikam sānos. "Kā tu domā, vai roku viņš uzlicis šai uz pakaļas?" viņš jautāja.

"Tā ir ģeometriska problēma," Kreiks atbildēja. "Par to ir jāpadomā."

"Ko?" Džimijs iesaucās. "Kā?"

"Izmanto savus neironus," Kreiks paskaidroja. "Pirmais solis: aprēķini vīrieša rokas garumu, par rokas standartu uz­skatot vienīgo redzamo roku. Pieņēmums: abas rokas ir aptu­veni vienādā garumā. Otrais solis: aprēķini elkoņa saliekuma leņķi. Trešais solis: aprēķini dibena izliekumu. To, iespējams, va­jadzēs rēķināt aptuveni, jo pārbaudāmu skaitļu nav. Ceturtais solis: aprēķini plaukstas lielumu, izmantojot redzamo plauk­stu, tāpat kā pirmajā solī."

"Es neesmu skaitļu cilvēks," Džimijs smiedamies iebilda, bet Kreiks turpināja: "Tagad jāapsver visas iespējamās plauk­stas pozīcijas. Vidukli izslēdzam. Labās puses dibenvaiga augš­daļu izslēdzam. Pēc dedukcijas visticamākā liktos labās puses dibenvaiga apakšdaļa vai augšstilbs. Iespējama ir ari plaukstas atrašanās starp abiem augšstilbiem, tomēr šāda pozīcija traucētu objektam pārvietoties, un nav saskatāma nedz klibošana, nedz klupšana." Viņš diezgan labi atdarināja ķīmijas skolotāju — gan ar teicienu par neironiem, gan ar strupo, stīvo izteiksmi, līdzīgu aprautiem rējieniem. Pat ne diezgan labi, bet izcili.

Kreiks uzreiz iepatikās Džimijam vairāk. Varbūt abiem to­mēr bija kaut kas kopīgs, šim zellim vismaz bija humora izjūta. Tomēr reizē tas mazliet apdraudēja Džimiju. Viņš pats bija labs atdarinātājs, prata parodēt gandrīz visus skolotājus. Ja nu izrādās, ka Kreikam tas padodas vēl veiksmīgāk? Džimijs juta vienlaikus naidu un simpātijas.

Tomēr nākamajās dienās Kreiks ne reizi neuzstājās publiski.

Jau toreiz Kreikam piemita kaut kas īpatnējs, domā Sniegavīrs. Viņš nebija gluži iemīļots, tomēr viņa uzmanība glai­moja ikvienam. Ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem. Kreiks skatījās uz viņiem tā, it kā klausītos, it kā viņu teiktais būtu pilnas uzmanības vērts, lai gan skaļi viņš to neteiktu nekad.

Viņš iedvesa bijību — ne jau pārvarigu, tomēr pietiekamu. Viņš izstaroja potenciālu, bet kādu? Neviens to nezināja un tā­pēc izturējās piesardzīgi. Un tas viss ietērpts tumšās, lakonis­kās drānās.

Vakulla Praisa bija Džimija partnere pie laboratorijas galda nanotehnoloģijas bioķīmijā, bet viņas tēvu aizsauca darbā uz kādu Teritoriju otrā kontinenta galā, Vakulla iekāpa slēgtā šautrvilcienā un vairs nekad netika redzēta. Pēc viņas aizbraukšanas Džimijs veselu nedēļu mocījās grūtsirdībā, un pat Lindas I.ī rup­jību pavadītās konvulsijas nespēja viņu mierināt.

Vakullas tukšo vietu pie laboratorijas galda ieņēma Kreiks, pārcelts uz turieni no vientulīgā jaunpienācēja krēsla pašā tel­pas galā. Kreiks bija ļoti gudrs — pat VeselViedas vidusskolas pasaulē, kur atliku likām pietika tādu, kas bija gandrīz ģēniji vai pārzināja vairākas matemātikas nozares, viņš bez kādām pū­lēm kļuva par vienu no sekmīgākajiem. Izrādījās, ka viņam izcili padodas nanotehnoloģijas bioķīmija, un abi ar Džimiju strādāja pie kopīga vienmolekulu slāņa hibridizācijas projekta ar mērķi izveidot violetu nematodi — izmantojot primitīvas jūraszāles krāsu kodu, pirms termiņa un bez mulsinošām variācijām.

Džimijs un Kreiks pasāka kopā pavadīt pusdienu starpbrīdi un pēc tam — ne jau katru dienu, viņi taču nebija nekādi geji, tomēr vismaz divreiz nedēļā — arī laiku pēc stundām. Sākumā viņi spēlēja tenisu māla kortā aiz Kreika mājas, taču Kreiks apvienoja kombinēto metodi ar plašu redzeslauku un nevarēja paciest zaudējumu, bet Džimijs bija impulsīvs un viņa spēlei trūka smalkuma, tāpēc tas nebija pārāk produktīvi un viņi at­meta tenisam ar roku. Citreiz, izlikdamies, ka gatavo mājas­darbus, ko reizēm tiešām gatavoja, viņi ieslēdzās Kreika istabā, kur spēlēja datoršahu, trīsdimensiju spēles vai Žiglo Osāmu, iepriekš izlozējuši, kurš būs Bezdievju pusē. Kreikam bija divi datori, tā ka viņi varēja sēdēt katrs pie sava, ar mu­guru viens pret otru.

"Kāpēc mēs nespēlējam pa īstam?" Džimijs ieminējās kādu dienu, kad abi spēlēja šahu. "Pa vecai modei. Ar plastmasas figūrām." Tiešām, likās savādi, ka abi sēd vienā istabā, pagrie­zuši viens otram muguru, un spēlē uz datora ekrāna.

"Kādēļ?" Kreiks jautāja. "Un mēs jau spēlējam pa īstam."

"Nemaz."

"Labi, pieņemsim, bet arī ar plastmasas figūriņām netiek spēlēts pa īstam." "Kā tā?"

"īstā spēle notiek galvā."

"Fikcija!" Džimijs iesaucās. Tas bija labs vārds, aizgūts no vecas DVD filmas; abi bija pasākuši to lietot, lai izzobotu viens otru par pārliecīgu uzpūtību. "Baiga fikcija!"

Kreiks smējās.

Parasti Kreiks aizrāvās ar vienu spēli, gribēja spēlēt to vēl un vēl, noslīpēt uzbrukumu, līdz jutās pārliecināts, ka var uzva­rēt vismaz deviņas reizes no desmit. Piemēram, veselu mēnesi bija vajadzējis spēlēt Barbaru Soļus (Mēģini Mainīt Vēstures Gaitu!). Vienai pusei piederēja pilsētas un bagātības, bet otrai ordas un — parasti, bet ne vienmēr — arī lielāks niknums. Vai nu barbari sabradāja pilsētas, vai tika sabradāti paši, taču jeb­kurā gadījumā sākt vajadzēja ar enerģijas vēsturisko sadalījumu un turpināt, vadoties pēc tā. Roma pret vestgotiem, Senā Ēģipte pret hiksiem, acteki pret spāņiem — starp citu, amizanti, jo acteki pārstāvēja civilizāciju, bet spāņi bija barbaru ordas. Spēli varēja variēt, ja vien tika izmantotas reālas sabiedrības un ciltis, tāpēc Kreiks un Džimijs kādu laiku sacentās, kurš nosauks vismīklaināko pāri.

"Pečeņegi pret Bizantiju," kādā neaizmirstamā dienā pa­ziņoja Džimijs.

"Kas, ellē, ir pečeņegi? Tos tu esi izgudrojis," Kreiks iebilda.

Taču tos Džimijs bija atradis Britu enciklopēdijas 1957. gada izdevumā, kurš — kaut kāda aizmirsta iemesla dēļ — CD-ROM formātā glabājās skolas bibliotēkā. Džimijs zināja precīzus fak­tus. "F.desas Matejs dēvēja tos par ļauniem nezvēriem, kas dzer asinis," viņš tagad varēja autoritatīvi pavēstīt. "Tie bija abso­lūti nežēlīgi, bez kādām īpašībām, kas to kompensētu." Abi izlo­zēja puses, Džimijs dabūja pečeņegus un vinnēja. Bizantieši tika noslepkavoti, jo tieši tā mēdza rīkoties pečeņegi, paskaidroja Džimijs. Viņi vienmēr nokāva visus uz līdzenas vietas. Vai vis­maz vīriešus. Un pēc kāda laiciņa arī sievietes.

Kreiks jutās satriekts par visu savu spēlētāju zaudējumu un drusku sapūtās. Bet pēc tam dāvāja savu uzticību Asinīm un Rozēm. Kreiks apgalvoja, ka tas esot kosmiskāk: kaujas lauks lielāks gan laikā, gan telpā.

Asinis un Rozes bija tirgošanās spēle, kaut kas līdzīgs Mono­polam. Asiņu puse guva punktus ar cilvēces ļaundarībām, turklāt lielā mērogā: atsevišķas izvarošanas un slepkavības neskaitījās, obligāti vajadzēja būt iznīcinātam lielam cilvēku daudzumam. Masu slepkavības, genocīds, tādā garā. Rožu puse piedalījās spēlē ar cilvēces sasniegumiem. Tie bija mākslas darbi, zinātniski at­klājumi, spoži arhitektūras paraugi, lietderīgi izgudrojumi. Spēlē­tie tika dēvēti par Dvēseles dižuma monumentiem. Ekrāna malās bija speciālas pogas, un, ja spēlētājs nezināja, kas ir Noziegums un sods, relativitātes teorija, Asaru ceļš, Bovari kundze, Simtgadu karš vai bēgšana uz Ēģipti, tad varēja divreiz uzklikšķināt un sa­ņemt ilustrētu aprakstu divos variantos: R — bērniem domātu, vai ZPK, kas apzīmēja zaimošanu, piedauzību un kailumu. Tur jau tas joks ar vēsturi, teica Kreiks: tur visu triju ir papilnam.

Kad bija uzmesti virtuālie kauliņi, parādījās viens Kožu vai Asiņu fakts. Ja tas bija Asiņu fakts, Rožu spēlētājam bija izdevība novērst ļaundarību, taču pretī bija jāliek Rožu fakts. Tad ļaundarība izzustu no vēstures — vismaz no tās, kas rak­stīta monitorā. Asiņu spēlētājs varēja iegūt Rožu faktu, taču tikai tad, ja pretī deva vienu ļaundarību, tādējādi samazinot savu munīcijas krājumu un vairojot Rožu munīciju. Ja spēlē­tājs bija prasmīgs, tad varēja uzbrukt Rozēm ar ļaundarībām, kas bija viņa rīcībā, nolaupīt cilvēces sasniegumu un pārcelt to savā spēles laukuma pusē. Uzvarēja tas, kuram līdz spēles laika beigām izdevās iegūt visvairāk cilvēces sasniegumu. Protams, viņam tika atņemti punkti par sasniegumiem, kas bija iznīci­nāti viņa paša kļūdu, neprātības un kretīnisku gājienu dēļ.

Tika ieteiktas maiņas likmes — viena Mona Liza pret Bergenbelzenu, viens armēņu genocīds pret Devīto simfoniju plus trim Lielajām piramīdām —, tomēr bija brīv kaulēties. Lai kaulētos, vajadzēja zināt skaitļus — ļaundarībās nogalināto cilvēku kopskaitu, jaunāko tirgus cenu mākslas darbiem; vai, ja mākslas darbi bija nozagti, tad bija jāzina, cik lielu summu izmaksājusi apdrošināšana. Tā bija bīstama spēle.

"Homērs," saka Sniegavīrs, lauzdams sev ceļu caur piloša­jiem, slapjajiem zariem. "Dievišķā komēdija. Grieķu skulptū­ras. Akvedukti. Zaudētā paradīze. Mocarta mūzika. Šekspīrs, kopoti raksti. Māsas Bronti. Tolstojs. Pērļu mošeja. Šartras ka­tedrāle. Bahs. Rembrants. Verdi. Džoiss. Penicilīns. Kītss. Tērners. Sirds transplantācija. Vakcīna pret poliomielītu. Berliozs. Bodlērs. Barroks. ļeitss. Vulfa."

Ir jābūt bijis vairāk. Bija vairāk.

Trojas iekarošana, viņam pie auss ierunājas kāda balss. Kartāgas nopostīšana. Vikingi. Krusta kari. Cingishāns. Huņņu

Atila. Kataru noslepkavošana. Raganu sārti. Acteku iznīcinā­šana. Maiji — tas pats. Inki — tas pats. Inkvizīcija. Vlads Orā­kulā. Hugenotu apkaušana. Kromvels Īrijā. Franču revolūcija. Napoleona kari. Bads Īrijā. Verdzība Amerikas dienvidos. Kongo karalis Leopolds. Krievu revolūcija. Staļins. Hitlers. Hirosima. Mao. Pols Pots. īdi Amins. Srilanka. Austrumtimora. Sadāms Huseins.

"Apklusti!" Sniegavīrs saka.

Piedod, kaķīt. Es tikai mēģināju palīdzēt.

Tur jau tā nelaime ar Asinīm un Rozēm: vieglāk bija atce­rēties Asiņu faktus. Otra nelaime bija tā, ka Asiņu spēlētājs parasti uzvarēja, bet uzvara nozīmēja nopostītas zemes man­tošanu. Tur jau visa spēles jēga, sacīja Kreiks, kad Džimijs sūdzējās. Džimijs attrauca: ja tā esot jēga, tad visai bezjēdzīga. Viņam negribējās stāstīt Kreikam, ka viņu moka briesmīgi murgi: tie, kuros Partenons bija izrotāts ar nocirstām galvām, nez kā­pēc šķita paši briesmīgākie.

Pēc vārdos neizteiktas vienošanās viņi bija mitējušies spē­lēt Asinis un Rozes, un Kreikam nebija iebildumu, jo viņš aiz­rāvās ar kaut ko jaunu — ar Izmirtonu, interaktīvu bioloģisku pasaku spēli, ko bija atradis Tīmeklī. IZMIRTONS, vada TrakAdams. Ādams nosauca dzīvos dzīvniekus, TrakĀdams no­sauc mirušos. Vai gribi spēlēt? Šis uzraksts parādījās pašā spē­les sākumā. Tad bija jāuzklikšķina uz Jā, jāieraksta niks un jāizvēlas viena no divām čata telpām — Dzīvnieku pasaule vai Dārzeņu pasaule. Pēc tam ieradās pretinieks ar savu niku — Komodo, Degunradzis, I.amantīns, Hippocampus Ramulosus — un aicināja uz sacīksti. Sākas ar tādu un tādu burtu, kāju skaits, kas tas ir? Tas bija kāda bioforma, kas izčibējusi pēdējo piecdesmit gadu laikā, — nē, ne tiranozaurs, ne roks, ne dronts, un punkti nost par kļūdīšanos laikposmā. Pēc tam vajadzēja sašaurināt jautājumu jomu, suga, klase, kārta, dzimta, ģints, veids, tad — izplatības vieta un kad pēdējo reizi novērots, un kas to piebeidzis. (Piesārņojums, areāla nopostīšana, labticīgi idioti, kas domājuši, ka tad, ja šie apēdīs tā ragu, tad šiem baigi stāvēs.) Jo ilgāk pretinieks turējās, jo vairāk punktu sa­krāja, taču lielus bonusus varēja dabūt arī par ātrumu. Palīdzēja TrakĀdama izdruka, kurā bija uzskaitītas visas izmirušās su­gas, taču tikai ar latīņu nosaukumiem, turklāt tās bija pārsimt lapas sīkā drukā, pilnas ar nezināmiem kukaiņiem, augiem un vardēm, par ko neviens nekad nebija dzirdējis. Neviens, acīm­redzot atskaitot Izmirtona Lielmeistarus, kam smadzenes kā meklēšanas motori.

Vienmēr varēja zināt, ka pretinieks ir viens no tādiem, jo uz ekrāna parādījās mazs latimērijas simbols. Latimērija. Aiz­vēsturiska dziļjūras zivs, sen uzskatīta par izmirušu, bet daži eksemplāri atrasti 20. gs. vidū. Pašreizējais statuss nezināms. Izmirtons galvenokārt bija informatīvs. Likās, skolas autobusā tev blakus apsēdies kāds garlaicīgs pedants un tu nekur nevari sprukt, vismaz tā jutās Džimijs. Un tas neparko nerimās.

"Kāpēc tas tev tik ļoti patīk?" Džimijs kādu dienu uzru­nāja Kreika salīkušo muguru.

"Tāpēc, ka man tajā labi veicas," Kreiks atbildēja. Džimijam radās aizdomas, ka Kreiks kāro kļūt par Lielmeistaru, ne tāpēc, ka tas kaut ko nozīmētu, bet gan tāpēc, ka tāda kate­gorija pastāv.

Niķus abiem bija izvēlējies Kreiks. Džimijs bija Tuklis — tāpēc, ka tā bija dēvēts kāds izmiris Austrālijas putns ar divām locītavām, kurš parasti uzturējies kapsētās, un — Džimijs no­jauta — arī tāpēc, ka Kreikam patika Džimiju šādi saukt. Kreika niks bija Kreiks — par godu kādam citam Austrālijas putnam, kreikam jeb sarkankakla ormanītim, kuru, kā apgal­voja Kreiks, nekad neesot bijis sevišķi daudz. Kādu laiku abi sauca viens otru par Kreiku un Tukli, tīksminādamies par to, ka šo joku saprot rikai divi vien. Pēc tam, kad Kreiks saprata, ka Džimijs piedalās tikai negribīgi, un kad abi bija pārtraukuši spēlēt Izmirtomt, Tuklis kā vārds pamazām izdzisa. Turpretī Kreiks bija palicis.

Ja viņi nespēlēja, tad sērfoja pa Tīmekli — iegriezās vecos, iecienītos saitos, paraudzījās, kas jauns. Tiešraidē noskatījās sirds operāciju vai, piemēram, Ziņas Pa Pliko, kas dažas minūtes lie­liski uzjautrināja, jo ļaudis tur pūlējās izlikties, ka nenotiek nekas neparasts, un cītīgi vairījās blenzt cits uz cita plikumiem.

Citkārt viņi skatījās dzīvnieku žmiegšanas saitus, Felicijas Varžu Spiedi un tamlīdzīgi, taču tas drīz sāka atkārtoties: visas sabradātās vardes, visi ar rokām saplosītie kaķi līdzinājās cits citam. Viņi skatījās arī netiraszekes.com — aktuālu šovu par pasaules politiskajiem līderiem. Kreiks sacīja, ka, pateicoties digitālajai gēnu maiņai, vairs neesot iespējams pateikt, vai kāds no šiem ģenerāļiem un pārējiem dižvīriem vēl vispār eksistē un, ja nu tomēr, tad vai viņi tiešām saka to, kas dzirdams. Turklāt tie tika gāzti un nomainīti tādā ātrumā, kas tas vairs nebija svarīgi.

Vēl viņi skatījās arī galvasnost.com — saitu, kur demon­strēja videoierakstus par nāvessodu izpildi Āzijā. Tur kaut kādā vietā, kas izskatījās pēc Ķīnas, tautas ienaidniekiem ar zobenu cirta nost galvas, gavilējot skatītāju tūkstošiem. Varēja paska­tīties arī alibuubuu.com, kur dažādiem ļaudīm, apsūdzētiem zādzībā, tika nocirstas rokas, bet laulības pārkāpējas un lūpu krāsotājas ar akmeņiem nomētāja gaudojoši pūli putekļainos anklāvos, kuriem itin kā bija jāatrodas Vidējo Austrumu fundamentālisma valstīs. Šajā saitā video kvalitāte parasti bija slikta: cik noprotams, filmēt tur bija aizliegts, tāpēc klāt bija pamanījies tikt vienīgi kāds izmisis nabags ar slēptu mini videokameru, par Rietumu nešķīsto valūtu likdams uz spēles savu dzīvību. Lielākoties bija redzamas skatītāju muguras un pakauši, tāpēc sajūta bija, kā tupot lielā drēbju skapī, ja vien filmētājs netika pieķerts; tādā gadījumā sāka juceklīgi zibēt rokas un drēbes un attēls satumsa. Kreiks teica, ka šīs asiņainās izklaides, vistica­māk, norisinoties kādā nomaļā vietā kaut kur Kalifornijā, iz­mantojot baru statistu, savāktu turpat no ielām.

Labāki bija amerikāņu saiti ar komentāriem sporta sacīkšu stilā: "Un te nu viņš ir! Jā! Džo "Sprūdrats" Rikardo, par kuru balsojuši visvairāk skatītāju!" Un pēc tam tika rādīta krimināl­hronika ar baismīgiem upuru tuvplāniem. Šajos saitos parā­dījās reklāmas, kas mudināja pirkt, piemēram, akumulatorus un trankvilizatorus, un spilgti dzelteni logo, uzkrāsoti uz mū­riem fonā. Amerikāņiem vismaz sanāk stilīgi, teica Kreiks.

Vislabākie bija strava.com, issavienojums.com un navinieki.com; tajos rādīja nāvi elektriskajā krēslā un nāvējošu injekciju rezultātā. Reiz tika rādīts legāls video ar reālu noti­kumu atainojumu, un tajā nāvinieki īpaši centās videokameras priekšā. Lielākoties tie bija vīrieši; retu reizi gadījās kāda sie­viete, bet to nu Džimijam nepatika skatīties, jo sievietes likvi­dēšana bija svinīgs, asarains pasākums, ļaudīm bija nosliece sastāties apkārt ar iedegtām svecēm un ar bērnu fotogrāfijām vai skandēt pašsacerētus dzejoļus. Toties ar čaļiem varēja pārsmieties. Tie vaibstījās, rādīja sargiem pirkstu, plēsa jokus, reizēm izrāvās un tika trenkāti pa telpu, līdzi vilkdami savaldīšanai domātās siksnas un izkliegdami rupjus lamuvārdus.

Kreiks teica, ka šie incidenti esot fikcija. Šiem vīriešiem vai viņu ģimenēm par to maksājot. Sponsori pieprasot labu izrādi, citādi ļaudis sāktu garlaikoties un novērstos. Skatītāji gribot redzēt nāvessoda izpildi, jā, bet pēc kāda laika tas varot kļūt vienmuļi, tāpēc vajagot pievienot pēdējās cīņas izdevību vai kādu pārsteiguma elementu. Divi pret vienu, ka tas viss esot iestudēts.

Džimijs sacīja, ka šī teorija iedvešot bijību. Arī bijība, tā­pat kā fikcija, bija vecs vārds, ko viņš izracis no DVD arhī­viem. "Kā tev šķiet, vai tie pa īstam tiek sodīti ar nāvi?" viņš jautāja. "Izskatās, ka daudzi tikai tēlo."

"Nekad nevar zināt," atbildēja Kreiks.

"Ko nevar zināt?"

"Kas ir īstenība?"

"Fikcija!"

Bija arī eitanāzijas saits ar nosaukumu labunakti.com, un tajā bija iekļauts tavas aizgājušās dzīves komponents: ģimenes albumi, intervijas ar tuviniekiem, drosmīgi draugu pulciņi, kas stāv apkārt, kamēr notiek eitanāzija, fonā skanot ērģeļmūzi­kai. Kad dakteris ar skumjām acīm bija paziņojis, ka dzīvība ir izdzisusi, atskanēja ieraksts ar izrādes galvenā varoņa liecību, kurā viņš pauda, kāpēc izlēmis aiziet. Pēc tam kad sāka rādīt šo šovu, eitanāziju skaits krasi pieauga. Runāja, ka ļaudis stā­vot garā rindā, alkdami samaksāt lielu piķi par iespēju parā­dīties šovā un svētlaimīgi nolikt karoti, un ka tiekot rīkotas loterijas, lai izraudzītos dalībniekus.

Skatīdamies šo saitu, Kreiks bieži smaidīja. Nez kāda iemesla dēļ tas viņu vareni uzjautrināja, toties Džimiju gan ne. Viņš nespēja iedomāties, ka pats varētu ielaisties uz ko tam­līdzīgu, turpretī Kreiks teica, ka tas esot talants — saprast, ka nu reiz pietiek. Bet — vai Džimija nepatika nozīmēja, ka viņš ir gļēvulis, vai varbūt vainīga bija tikai tizlā ērģeļmūzika?

Šīs plānotās aiziešanas radīja viņā trauksmi: tās atgādi­nāja papagaiļa Alekša teicienu: Es tagad eju prom. Robeža, kas šķīra papagaili no eitanāzijas un no viņa mātes ar visu atstāto zīmīti, bija pārlieku trausla. Visi trīs paziņoja par savu nodomu; un pēc tam visi nozuda.

Citreiz viņi skatījās Mājās ar Annu K. Anna K., dāma ar lieliem pupiem, uzdevās par instalāciju mākslinieci un bija pieslēgusi pie vadiem visu savu dzīvokli, tā ka ikvienu viņas dzī­ves mirkli tiešraidē redzēja miljoniem lūriķu. "Tā esmu es, Anna K., un es vienmēr domāju par savu laimi un par savu ne­laimi," — tas atskanēja, ieejot viņas mājaslapā. Pēc tam varēja noskatīties, kā viņa izplūc sev uzacis, vaksē bikini līniju, mazgā apakšveļu. Reizēm viņa skaļi lasīja ainas no vecām lugām, katru lomu citā balsī, sēdēdama uz tualetes poda, retro džinsu kļošenes nošļukušas ap potītēm. Tā Džimijs pirmo reizi iepa­zinās ar Šekspīru — kad Anna K. deklamēja no Makbeta.

Jau atkal rīts, un atkal rīts, un atkal. Šī sīko soļu gaita dienu dienā I.īdz beidzamajai lemtā laika zilbei; Un visas vakardienas ir kā lāpas, Kas nelgām nāves ceļu izgaismo, —

lasīja Anna K. Viņa šausmīgi pārspīlēja, tomēr Sniegavīrs vienmēr ir juties viņai pateicīgs, jo viņa savā veidā bija pavē­rusi ceļu. Ja iedomājas, ko visu viņš paliktu neuzzinājis, ja ne­būtu bijis Annas K.! Ja iedomājas vārdus vien! Gaudens, piemēram. Mēļš.

"Kas tie par mēsliem?" noprasīja Kreiks. "Mainām kanālu!"

"Nē, pagaidi, pagaidi," iebilda Džimijs, kuru bija pārņē­mis — kas? Kaut kas tāds, ko viņš gribēja dzirdēt. Un Kreiks gaidīja, jo reizumis izpatika Džimijam.

Lāgiem viņi skatījās Piļu Rīļu šovu, kurā notika sacīkstes dzīvu dzīvnieku un putnu ēšanā, laiku uzņēma ar hronomet­riem, balvās pasniedza grūti atrodamus ēdienus. Nenobrīnīties, uz ko cilvēki bija gatavi par pāris jērgaļas karbonādēm vai gabalu īsta brī!

Un vēl viņi skatījās porno šovus. Tādu bija daudz.

Kad ķermenis pirmo reizi devās patstāvīgās dēkās? — domā Sniegavīrs; pēc tam, kad tas bija pametis savus vecos ceļa­biedrus prātu un dvēseli, reiz uzskatīts vienīgi par nožēlojamu mājvietu tiem abiem vai par marioneti, kas izspēlē drāmas abu vietā, vai par sliktu sabiedroto, kas noved abus no ceļa.

Ķermenim droši vien bija apnikusi dvēseles nemitīgā dīkšana un činkstēšana, intelektuālie tīkli, ko, nemiera urdīts, auda prāts, novērsdams ķermeni no mērķa ikreiz, kad tas iecirtis zo­bus kādā sulīgā kumosā vai dabūjis nagos kaut ko labu. Nu ķermenis bija kaut kur pametis tos abus, atstājis vienus kādā drēgnā svētnīcā vai sasmakušā auditorijā, bet pats taisnā ceļā steidzās uz striptīza bāriem, kaktā pie tiem abiem iesviedis arī kultūru: mūziku, glezniecību, dzeju un dramaturģiju. Tas viss bija tikai sublimācija; nekas cits kā sublimācija, vismaz ķer­meņa vērtējumā. Tad kādēļ gan nedoties medībās?

Tomēr ķermenim bija arī savas kulturālās formas. Sava māksla. Nāvessodi tam bija traģēdijas, pornogrāfija tam bija romantika.

Lai iekļūtu vēl derdzīgākos un aizliegtos saitos — tādos, kurus drīkstēja apmeklēt tikai tie, kam jau astoņpadsmit gadu, turklāt izmantojot īpašu paroli, — Kreiks lietoja sava tēvoča Pīta privāto kodu, laizdams darbā sarežģītu metodi, ko pats dēvēja par lēpju lapu labirintu. Viņš veidoja līkumotu taku cauri Tīmeklim, uz labu laimi ieiedams iekšā caur kādu viegli pieejamu komerciālu saitu, tad lēkāja no vienas lēpju lapas uz nākamo, pa ceļam izdzēsdams savas pēdas. Tāpēc tēvocis Pīts, saņēmis rēķinu, nekādi nespēja izdibināt, kurš viņa vārdā no­tērējis tādu summu.

Kreiks bija arī uzgājis tēvoča Pīta krājumus ar kvalitatīvu Vankūveras skunkzāli, kas glabājās apelsīnu sulas bundžās le­dusskapī; viņš parasti atbēra kādu ceturtdaļu bundžas un pie­jauca klāt gružus ar zemu oktānskaitli, tādus varēja nopirkt skolas kioskā, vienu turzu par piecdesmit zaļajiem. Viņš apgal­voja, ka tēvocis Pīts to nekad neuzzināšot, jo smēķējot vienīgi tad, ja taisoties uz seksu ar Kreika māti, un tas nenotika bieži, spriežot pēc apelsīnu sulas bundžu skaita un ātruma, kādā tās tika izlietotas. Kreiks teica, ka īsto kaifu tēvocis Pīts ķerot birojā, trenkādams riņķī ļaudis un pātagodams algas vergus. Agrāk bijis zinātnieks, tagad viņš bija kļuvis par lielu vīru, augsta līmeņa menedžeri VeselViedas finansu jomā.

Tā nu viņi uztina pa smēķim, skatīdamies nāvessodus un pornofilmas: uz ekrāna gausi kustējās ķermeņa daļas, miesa un asinis saspringti dejoja zemūdens baletu, ciets un mīksts savienojās un izšķīrās, vaidi un kliedzieni, tuvplāni ar aizmieg­tām acīm un sakostiem zobiem, dažādu šķidrumu šaltis. Ja strauji patina filmu uz priekšu vai atpakaļ, viss izskatījās kā viena un tā pati norise. Reizēm viņi skatījās abus tematus vien­laikus, katru uz sava ekrāna.

Lielākoties viņi sēdēja klusēdami, dzirdami bija tikai fil­mas skaņu efekti. Parasti Kreiks bija tas, kurš izlēma, ko ska­tīties un kad pietiek. Taisnīgi vien bija, jo datori piederēja viņam. Piemēram, viņš pajautāja: "Pietiks šito?" — pirms no­mainīja saitu. Likās, redzētais neietekmē viņu nekādā veidā, ja nu vienīgi tad, kad viņam kaut kas šķiet smieklīgs. Un likās arī, ka viņš nekad nereibst no smēķa. Džimijam radās aizdo­mas, ka Kreiks nemaz neievelk dūmus plaušās.

Turpretī Džimijs klunkuroja uz mājām, joprojām apskur­bis no zāles un juzdamies tā, it kā nule būtu piedalījies orģijā, kuras laikā it nemaz nav spējis kontrolēt to, kas ar viņu notiek. Kas tiek ar viņu darīts. Un viņš arī jutās ļoti viegls, kā veidots no gaisa; kā retināts, reibinošs gaiss kaut kāda ar atkritumiem nobārstīta Everesta smailē. Mājās vecāki — ja viņi vispār bija mājās un turklāt lejasstāvā — nekad neko nelikās pamanījuši.

"Vai tu pietiekami labi paēd?" reizēm ievaicājās Ramona. Un atbildes ņurdienu iztulkoja kā jā.

Vēlas pēcpusdienas bija labākais laiks šīm izklaidēm Kreika mājās. Neviens viņus netraucēja. Kreika māte bieži bija prom vai steidzās; viņa strādāja slimnīcu kompleksā par diagnostiķi. Nopietna sieviete ar stūrainu zodu, tumšiem matiem, diezgan plakanām krūtīm. Retajos gadījumos, kad Džimijs iegadījās pie Kreika tad, kad mājās bija arī māte, viņa necik daudz nerunāja. Tikai vandījās pa virtuves skapīšiem, meklē­dama kaut ko tādu, kas noderētu par našķi "jums, zēni", kā mēdza abus dēvēt. Lāgiem viņa pārtrauca rosīties — bērt šķīvī sakaltušus cepumus, zāģēt no erzacsiera gabala nelīdze­nas, oranži balti marmorainas šķēles — un sastinga kā sāls­stabs, it kā istabā būtu ieraudzījusi vēl kādu. Džimijam radās iespaids, ka Kreika māte nespēj ielāgot viņa vārdu; un ne tikai, arī Kreika vārdu nespēj atcerēties. Dažkārt viņa apjautājās Kreikam, vai viņa istaba esot sakārtota, kaut gan pati tur ne­kad nespēra kāju.

"Viņa uzskata, ka ir jāciena bērna privātā dzīve," Kreiks vienaldzīgi paskaidroja.

"Varu derēt, ka vainīgas tavas sapelējušās zeķes," teica Džimijs. "Šīm zeķītēm vairs līdzēt nespētu pat visas Arābijas smaržas." Nesen viņš bija atklājis citēšanas prieku.

"Priekš tam mums ir gaisa atsvaidzinātājs," Kreiks pa­ziņoja.

Tēvocis Pīts reti ieradās mājās pirms septiņiem. VeselVieda izpletās strauji kā hēlijs, tāpēc viņa atbildības apjoms auga. Viņš bija nevis Kreika īstais tēvocis, bet gan tikai Kreika mātes otrais vīrs. Šo statusu viņš bija ieguvis, kad Kreikam bija div­padsmit gadu — tātad pāris gadiņu par daudz, lai etiķeti "tēvocis" viņš spētu uztvert citādi, nevis tikai un vienīgi kā lie­kulīgu. Tomēr Kreiks bija pieņēmis šo status quo, vismaz tā li­kās. Viņš smaidīja, sacīja Protams, tēvoci Pit un Pareizi, tēvoci Pit, ja šis vīrietis grozījās tuvumā, tomēr Džimijs zināja, ka patiesībā viņš Kreikam nepatīk.

Kādu pēcpusdienu — kad? droši vien martā, jo ārā jau valdīja ellīgs karstums — abi sēdēja Kreika istabā un skatījās porno. Tas jau modināja atmiņas par veciem laikiem, tas jau modināja nostalģiju — kaut kas tāds, kam viņi jau par pieau­gušiem, kā pusmūža vīri, kas klimst pa plēbijas tīņu klubiem. Tomēr abi paklausīgi aizsmēķēja zāli, pa jaunu labirintu ielau­zās tēvoča Pīta digitālajā kredītkartē un sāka sērfot. Ielūkojās Dienas Saldumā, kur varēja apbrīnot sarežģītus konditorejas izstrādājumus ierastajās ķermeņa atverēs, pēc tam devās pie Superrijējiem; pēc tam — uz krievu saitu, kurā darbojās bijušie akrobāti, balerīnas un cilvēki bez kauliem.

"Kas teica, ka čalis nevar atsūkāt pats sev?" komentēja Kreiks. (iaisa akrobātu numurs ar sešām liesmojošām lāpām bija tīri labs, tomēr tamlīdzīgus viņi jau bija redzējuši.

Pēc tam viņi iegāja globālā sekstūrisma saitā Karstie Zaķi. "Labāk ir tikai pie mums," skanēja reklāma. Saits solīja parā­dīt reālus seksa tūristus, kas nofilmēti, darot tādas lietas, par kurām savā dzimtenē tiktu ietupināti cietumā. Sejas nebija redzamas, vārdi netika minēti, tomēr, kā Sniegavīrs atskārš tagad, šantāžas iespēju būs bijis atliku likām. Darbība itin kā risinājās valstis, kur dzīvība ir lēta un bērnu daudz un kur var nopirkt visu, ko vien sirds kāro.

Tā abi pirmo reizi ieraudzīja Oriksu. Viņai bija tikai kādi astoņi gadi, vismaz izskatījās pēc astoņiem. Abiem tā ari neiz­devās noskaidrot, cik viņai tolaik bijis gadu. Viņas vārds ne­bija Oriksa, vārda viņai nebija vispār. Tikai viena no mazajām meitenītēm pornosaitā.

Neviena no šīm meitenītēm nekad nebija likusies Džonijam reāla — drīzāk jau digitāls klons —, taču Oriksa nezin kāpēc no paša sākuma bija trīsdimensionāla. Ar smalkiem kauliem, gra­cioza, kaila tāpat kā pārējās, rotāta vienīgi ar ziedu vītni un sārtu lenti matos — ar parastajiem rekvizītiem, kas tiek izmantoti bērnu sekssaitos. Viņa tupēja ceļos starp divām citām meitenītēm, bet viņu priekšā slējās parastais, gigantiskais Gulivers liliputu zemē, vīrieša torss, dabīga lieluma vīrietis, pēc kuģa katastrofas izmests krastā daiļu pundurīšu zemē vai varbūt nolaupīts un apburts, piespiests izbaudīt mokpilnu baudu, ko sagādā trīs laumiņas, ku­rām nav dvēseles. Vīrieša raksturīgās iezīmes bija apslēptas — galvā uzmaukts maiss ar acu caurumiem, uz tetovējumiem un rē­tām uzlīmēts leikoplasts: pavisam nedaudzi no šiem tipiem bija ar mieru pieļaut, lai viņus kāds pazīst dzimtenē, tomēr atpazīša­nas iespēja droši vien vēl saasināja uzbudinājumu.

Aktā ietilpa putukrējums un bezgalīga laizīšanās. Efekts bija reizē nevainīgs un piedauzīgs: visas trīs cītīgi apstrādāja vī­rieti ar savām kaķīšu mēlēm un sīkajiem pirkstiņiem, skanot vaidiem un ķiķināšanai. Ķiķināšana droši vien bija ierakstīta lentē, jo no trim meitenēm tā nevarēja nākt: visas izskatījās no­bijušās, un viena raudāja.

Džimijs zināja dresūras noteikumus. Tādām viņām jāiz­skatās, viņš nodomāja; ja viņas mitētos, no sāniem parādītos spieķis un uzmundrinoši pabikstītu viņas. Tā bija šī saita īpat­nība. To veidoja vismaz trīs pretrunīgi inscenējuma slāņi, kas klājās cits citam pāri. Es gribu, es negribu, es gribu.

Oriksa ieturēja pauzi. Savilka lūpas īsā, skarbā smaidā, kas lika viņai izskatīties daudz vecākai, un noslaucīja no tām putukrējumu. Pēc tam pār plecu paraudzījās atpakaļ, tieši acīs vērotājam — tieši acīs Džimijam, tam cilvēkam, kurš viņā slēpās. Es tevi redzu, teica šis skatiens. Es redzu, ka tu skaties. Es tevi pazīstu. F.s zinu, ko tu gribi.

Kreiks ieslēdza reversu, pēc tam apturēja kadru, tad ielā­dēja to cietajā diskā. Kadrus viņš apturēja ik pa brīdim; nu vi­ņam jau bija sakrājies neliels arhīvs. Lāgiem viņš tos izdrukāja un vienu kopiju atdeva Džimijam. Tas varēja būt bīstami — atstāt pavedienu kādam, kuram varbūt izdotos sadzīt viņiem pēdas labirintā, — tomēr Kreiks kopēja tik un tā. Un tagad viņš nokopēja šo vienu mirkli, to mirkli, kad Oriksa atskatījās.

Džimiju šis skatiens apsvilināja — ieēdās viņā kā skābe. Meitene bija pa raudzījušies viņā tik nicinoši. Cigaretē, kuru Džimijs tobrīd smēķēja, laikam nebija nekā cita kā vien mau­riņa pļāvuma pabiras: ja tur būtu kas stiprāks, tad būtu izde­vies apmest līkumu ap vainas sajūtu. Tomēr tagad viņš pirmo reizi apjauta, ka tas, ko abi dara, nav labi. Agrāk tas vienmēr bija nozīmējis tikai izklaidi vai atradies tālu ārpus Džimija kontroles robežām, bet tagad viņš jutās vainīgs. Un reizē — kā zivs, kam caur žaunām iztriecies āķis: ja šajā mirklī kāds pie­dāvātu teleportēt viņu uz turieni, kur atrodas Oriksa, viņš būtu piekritis bez apdomāšanās. Būtu lūgšus lūdzies uz turieni. Tas viss bija pārlieku sarežģīti.

"Šito paturēsim?" jautāja Kreiks. "Tu gribi?"

"Jā," Džimijs atbildēja, tik tikko izdabūdams šo vārdu pār lūpām. Un cerēja, ka balss skan kā parasti.

Tā nu Kreiks bija to izdrukājis — attēlu, kurā Oriksa at­skatās, — un Sniegavīrs to bija glabājis un glabājis. Pēc dau­dziem gadiem viņšHbija parādījis to Oriksai.

"Nez vai tā esmu es," viņa sākumā iebilda.

"Tai jābūt tev!" Džimijs apgalvoja. "Skaties! Tās ir ta­vas acis!"

"Acis ir daudzām meitenēm," viņa sacīja. "Un daudzas nodarbojās ar šādām lietām. Ļoti daudzas." Tad, redzēdama viņa vilšanos, piezīmēja: "Var jau būt, ka tā esmu es. Varbūt esmu arī. Vai tādā gadījumā tu būtu laimīgs, Džimij?"

"Nē," Džimijs atbildēja. Vai tie bija meli?

"Kāpēc tu to glabā?"

"Par ko tu domāji?" Džimijs atbildes vietā jautāja.

Cita sieviete viņas vietā būtu saņurcījusi attēlu, raudājusi, apsūdzējusi Džimiju noziegumā, sacījusi, ka viņš neko nesa­prot no viņas dzīves, sarīkojusi pamatīgu scēnu. Bet Oriksa ti­kai nogludināja papīru, ar pirkstiem liegi noglauzdama maigo, nicīgo bērna sejiņu, kura — noteikti — reiz bijusi viņas seja.

"Tu domā, ka es tai brīdī domāju?" viņa teica. "Ak, Dži­mij! Tu vienmēr domā, ka visi domā. Varbūt es nedomāju neko."

"Es zinu, tu domāji gan," viņš sacīja.

"Tu gribi, lai es izliekos? Gribi, lai es kaut ko izgudroju?"

"Nē. Vienkārši pastāsti."

"Kāpēc?"

Par to Džimijam bija jāpadomā. Viņš atcerējās, kā bija ska­tījies. Kā viņš varējis to Oriksai nodarīt? Un tomēr tas nebija Oriksu sāpinājis, vai tad ne? "Jo man vajag, lai tu pastāsti." Nebija jau diez kāds pamatojums, taču neko citu viņš nespēja izdomāt.

Viņa nopūtās. "Es domāju," viņa sacīja, ar nagu vilkdama Džimijam uz ādas mazu aplīti, "ja tik man kādreiz rastos izde­vība, tad tā, kas tup uz ceļiem, nebūtu es."

"Bet gan kāda cita? Kas? Kāda cita?"

"Tu nudien gribi zināt visu," Oriksa attrauca.

 ..

Sniegavīrs, ietinies noskrandušajā palagā, sakumpis sēd koku pavēni, kur zāle, vīķi un mētras iekūst smiltīs. Tagad, kad kļuvis vēsāks, viņš vairs nejūtas tik nomākts. Un viņam gribas ēst. Izsalkumam nudien ir viena laba īpašība: tas vismaz ļauj sajust, ka esi vēl dzīvs.

Viegls vējiņš sašūpo lapotni virs galvas; čirkst un sisina kukaiņi; rietošās saules sarkanā blāzma ūdenī apmirdz torņu blokus, šur tur izgaismodama pa nesaplēstai rūtij, itin kā vie­tumis būtu iedegtas lampas. Vairākām no šīm ēkām reiz bijuši jumta dārzi, un tagad to virsotni rotā pārauguši krūmāji. Uz to pusi pār debesīm traucas simtiem putnu, steigdamies uz ligzdām. Ibisi? Gārņi? Tie melnie ir jūras kraukļi, to viņš zina skaidri. Ķērkdami un ķīvēdamies tie nolaižas satumsušajās lapotnēs. Ja kādreiz savajadzēsies gvano, Sniegavīrs zinās, kur to atrast.

Pār klajumu no dienvidu puses ļepato trusis, palec, ieklausās, apstājas, lai ar milzīgajiem zobiem pagrauztu zāli. Mijkrēslī tas spīd ar zaļganu gaismu, kādā senā eksperimentā nočieptu no dziļjūru medūzas iridicītiern. Puskrēslā trusis izskatās maigs un gandrīz caurspīdīgs kā turku saldumu gabaliņš; it kā tā ka­žociņu varētu nosūkāt kā cukuru. Fosforescējoši zaļi truši bija jau Sniegavīra bērnībā, tiesa — ne tik lieli, vēl neizbēguši no būriem, nesajaukušies ar vietējo populāciju un nekļuvuši par traucēkli.

Šis nebaidās no Sniegavīra, lai gan ir iedvesis viņam gaļēdāja kāri: gribas nosist trusi ar akmeni, kailām rokām saplo­sīt to un sagrūst sev mutē ar visu kažoku. Taču truši pieder Oriksas Bērniem un ir svēti Oriksai pašai, un aizvainot sie­vietes nebūtu labi.

Pats vainīgs. Laikam bija sadzēries, kad izstrādāja likumus. Trušus būtu vajadzējis atstāt ēdamus, vismaz ēdamus viņam pašam, taču to vairs nav iespējams mainīt. Viņš gandrīz vai dzird, kā Oriksa smejas par viņu — iecietīgā, drusku (aunā priekā.

Oriksas Bērni, Kreika Bērni. Viņam bija kaut kas jāizdomā. Stāsti mierīgi, vienkārši, nestomies: šo lietpratīgo padomu ad­vokāti deva noziedzniekiem uz apsūdzēto sola. Kreika Bērnu kaulus Kreiks darināja no liedaga koraļļiem, bet miesu — no mango augļa. Oriksas Bērni izšķīlās no olas, no milzīgas olas, kuru izdēja Oriksa pati. Pavisam viņa izdēja divas olas: vienu pilnu ar dzīvniekiem, putniem un zivīm, otru — pilnu ar vār­diem. Bet vārdu ola pār šķilās pirmā, Kreika Bērni tad jau bija radīti un apēda visus vārdus, jo bija izsalkuši, un vārdu vairs nebija palicis, kad pāršķīlās otrā ola. Un tāpēc dzīvnieki ne­prot runāt.

Iekšējā konsekvence ir tas labākais. To Sniegavīrs ir ap­guvis jau agrāk, kad melošana padevās grūtāk. Tagad, pat pie­ķerts sīkās pretrunās, viņš māk tās pamatot, jo šie cilvēki viņam tic. Viņš ir palicis vienīgais, kurš vēl pazinis Kreiku per­soniski, tāpēc var droši apgalvot, ka pārzina iekšējās norises. Viņam virs galvas pland neredzamais Kreikisma, Kreikiskuma, Kreikības karogs, svētīdams katru viņa rīcību.

Parādās pirmā zvaigzne. "Maza, spoža zvaigznīte," viņš noņurd. Kaut kāda pamatskolas skolotāja. Sallija ar lielo pa­kaļu. Tagad cieši aizmiedziet acis. Ciešāk! Pavisam cieši! Tā! Vai redzat burvju zvaigznīti? Tagad mēs visi vēlēsimies to, ko gribam vairāk par visu, visu pasaulē. Bet — kušš! — nevienam to neizpaudiet, citādi vēlēšanās nepiepildīsies!

Sniegavīrs sparīgi aizmiedz acis, aizspiež tās ar dūrēm, sa­žņaudz visu seju. Jā, burvju zvaigzne ir klāt: tā ir zila. "Zvaigznīt, mani ieraugi," viņš saka. "To, ko vēlos, izpildi."

Gaidi ar maisu.

"O Sniegavīr, kāpēc tu runā ar neko?" atskan kāda balss. Sniegavīrs atver acis: teju vai rokas stiepiena attālumā stāv trīs no lielākajiem bērniem un ar interesi lūkojas viņā. Laikam piezagušies klāt pustumsā.

"Es runāju ar Kreiku," viņš atbild.

"Bet ar Kreiku tu taču runā caur savu spīdīgo lietiņu! Vai tā salūzusi?"

Sniegavīrs paceļ kreiso roku, rāda pulksteni. "Ar to es klausos Kreikā. Runāšana ir kas cits."

"Kāpēc tu runā ar viņu par zvaigznēm? Ko ru saki Kreikam, o Sniegavīr?"

Tiešām, ko? — Sniegavīrs nodomā. Saskarsmē ar iezemiešu tautām, vēstī grāmata viņa galvā — šoreiz modernāka grāmata, sarakstīta divdesmitā gadsimta nogalē, balss pieder pašapzinī­gai sievietei, — jācenšas cienīt to tradīcijas, paskaidrojumi jā­sniedz vienkāršoti, lai būtu saprotami iezemiešu priekšstatu sistēmas ietvaros. Kaut kāda nopietna palīdzības darbiniece haki krāsas džungļu tērpā, kam padusēs ventilācijas caurumiņi un visriņķī simt kabatu. Augstprātīgā, paštaisnā govs, iedomā­jas, ka zina atbildi uz visiem jautājumiem. Tādas meičas viņš ir pazinis koledžā. Ja šitā atrastos te, tad būtu spiesta ieraudzīt iezemiešus pavisam citādā gaismā.

"Es viņam sacīju," Sniegavīrs attrauc, "ka jūs uzdodat pā­rāk daudz jautājumu." Viņš pieliek pulksteni pie auss. "Un viņš man saka — ja jūs neizbeigsiet, tad tiksiet pārvērsti par grauzdiņiem."

"Lūdzu, o Sniegavīr, kas ir grauzdiņi?"

Arkai kļūda, Sniegavīrs nodomā. Ir jāvairās no neizpro­tamām metaforām. "Grauzdiņš," viņš saka, "ir kaut kas ļoti, ļoti slikts. Tik slikts, ka es nemaz nespēju to aprakstīt. Un tagad jums laiks gulēt. Ejiet prom."

"Kas ir grauzdiņš?" Sniegavīrs jautā pats sev, kad bērni aizskrējuši. Grauzdiņu gatavo no maizes… Kas ir maize? Maizi gatavo no miltiem… Kas ir milti? So da[u izlaidīsim, tā ir pārāk sarežģīta. Maize ir ēdamais, gatavots no sasmalcināta auga, pēc formas līdzīgs akmenim. To cep… Lūdzu, kādēļ to cep? Kāpēc vienkārši neēd to augu? Tā, šo daļu liksim mierā… Klausieties uzmanīgP. To izcep, tad sagriež šķēlēs, šķēli ieliek grauzdētajā, tā ir tāda metāla kastīte, ko sakarsē elektrība… Kas ir elektrība? Par to jūs nelauziet galvu. Kamēr šķēle ir grauzdētājā, paņem sviestu — sviests ir tādi dzelteni tauki, tai­sīti no tā, kas rodas piena dziedzeros go… lai nu paliek sviests. Tātad grauzdētājs samelnina maizes šķēli no abām pusēm, laukā nāk dūmi, un tad šis "grauzdētājs " izšauj šķēli gaisā un tā nokrīt uz grīdas…

"Tas neder," Sniegavīrs saka. "Sāksim no sākuma." Grauz­diņš bija bezjēdzīgs viduslaiku izgudrojums. Grauzdiņš bija spī­dzināšanas paņēmiens, kas lika cilvēkiem verbālā formā atvemt visus grēkus un noziegumus, ko viņi pastrādājuši iepriekšējā dzīvē. Grauzdiņš bija rituāla priekšmets, ko ēda fetišisti, ticē­dami, ka tas vairos viņu kinētisko un seksuālo spēju. Grauzdiņu nav iespējams izskaidrot ne ar kādiem racionāliem līdzekļiem.

Grauzdiņš esmu es.

Es esmu grauzdiņš.

Debesis satumst no ultramarīna līdz indigo. Lai dievs svētī tos, kas izdomājuši nosaukumus eļļas krāsām un augstākās šķi­ras sieviešu apakšveļai, domā Sniegavīrs. Rožlapiņu sārtums, Tumšsarkanais ezers. Dzidrā migla, Dedzināta umbra, Nobrie­dusi plūme, Indigo, Ultramarīns — tādi vārdi un frāzes ir fan­tāzijas pašas par sevi. Ir mierinoši atcerēties, ka Homo sapiens sapiens reiz tik atjautīgi rīkojies ar valodu un ne tikai ar va­lodu vien. Rīkojies atjautīgi visos virzienos uzreiz.

Mērkaķu smadzenes — tāds bija Kreika uzskats. Mērkaķu ķepas, mērkaķu ziņkārība, kāre izārdīt, izgriezt ar oderi uz āru, ošņāt, apgramstīt, mērīt, uzlabot, sadauzīt, izmest ārā, — tas viss savienots ar mērkaķa smadzenēm, uzlabots mērkaķa sma­dzeņu modelis, tomēr mērkaķa smadzenes tik un tā. Kreiks diez cik augstu nevērtēja cilvēka atjautību, lai gan liels tās ap­joms piemita viņam pašam.

No ciemata puses vai, pareizāk sakot, no tā, kas būtu cie­mats, ja tur bijušas mājas, skan balsu murdoņa. Precīzi noteik­tajā laikā šurp nāk vīrieši ar lāpām, aiz viņiem — sievietes.

Ikreiz, kad parādās sievietes, Sniegavīrs atkal jūtas pārsteigts. Āda viņām visās iespējamās krāsās no vistumšāk melnās līdz visbaltāk baltajai, viņas ir dažāda garuma, bet katra apbrīnojami proporcionāli veidota. Visām veseli zobi, gluda āda. Nekādu tauku riepu ap vidukli, ne kunkuļu, ne celulīta apelsīnmizas grumbuļu uz stilbiem. Uz ķermeņa ne spalviņas, nekādu ce­kulu. Viņas atgādina retušētas fotogrāfijas no modes žurnā­liem vai dārgas vingrošanas programmas reklāmām.

Varbūt tieši tāda iemesla dēļ šīs sievietes nemodina Sniegavīrā ne mazāko iekāres dzirksteli. Senāk viņu saviļņoja cil­vēcisko nepilnību pazīmes, trūkumi veidolā: greizs smaids, kārpiņa līdzās nabai, dzimumzīmīte, nobrāzums. Tādas vietas viņš izcēla īpaši, piekļaudams tām lūpas. Vai viņam prātā bija mierinājums, kad viņš skūpstīja brūci, lai to dziedinātu? Sek­sam vienmēr piemita ari kaut kas no grūtsirdības. Pēc pusaudža neizvēlības gadiem viņš bija devis priekšroku skumjām sievie­tēm, smalkām un trauslām, aizlauztām, kurām nepieciešams viņš. Bija tik jauki viņas mierināt, sākumā glāstīt vieglītēm, iedrošināt. Padarīt viņas laimīgākas kaut vai uz mirkli. Un arī sevi, protams; tas bija atalgojums. Pateicīga sieviete labprāt bija ar mieru pacensties vairāk.

Taču šīs jaunā veida sievietes nav ne greizas, ne skumjas: tās ir mierpilnas kā atdzīvinātas statujas. Un stindzina viņu.

Sievietes nes viņam iknedēļas zivi, izceptu tā, kā viņš mā­cījis, un ietītu lapās. Viņš sajūt tās smaržu, mutē sariešas sie­kalas. Sievietes pienes zivi klāt, noliek zemē viņam pie kājām. Tā noteikti ir piekrastes zivs, pārāk nenozīmīga un bezgaršīga suga, lai to būtu vērts iekārot, iztirgot un iznīcināt, vai ari tāda, kas pārtiek no nogulsnēm un ir vienās pumpās no toksīniem, taču Sniega vīram tas nerūp it nemaz, viņš ir gatavs ēst jebko.

"Te ir tava zivs, o Sniegavīr," saka viens no vīriešiem, tas, kuru sauc par Ābrahāmu. Tāpat kā Linkolnu; Kreiks uzjaut­rinājās, dodams saviem kreikeriem izcilu vēsturisku personību vārdus. Tolaik tas viss bija šķitis gluži nekaitīgi.

"Šī ir zivs, kas šovakar izraudzīta tev," saka sieviete, kas turējusi zivi; Ķeizariene Žozefīne vai varbūt Kirī Kundze, vai Sadžēnera Trūta, viņa stāv ēnā, tāpēc to nav iespējams noteikt. "Šo zivi tev dāvā Oriksa."

Nu, lieliski, nodomā Sniegavīrs. Dienas Loms.

Katru nedēļu saskaņā ar mēness fāzēm — vecs, pirmais ceturksnis, pilns, otrais ceturksnis — sievietes stāv lāmās, ko atstājis bēgums, un sauc nelaimīgo zivi vārdā — vienkārši par zivi, ne precīzāk. Pēc tam norāda uz to, un vīrieši ar akmeņiem un nūjām to nosit. Tādā veidā nepatīkamajā pasākumā ir iesais­tīti visi un nevienam atsevišķam cilvēkam nav jāuzņemas vaina par zivs asiņu izliešanu.

Ja viss būtu ritējis pēc Kreika prāta, tad šādas nogalēšanas vairs nebūtu — cilvēki vairs nebūtu plēsoņas —, taču viņš ne­bija rēķinājies ar Sniegavīru un viņa zvērīgo ēstgribu. Sniega­vīrs nevar pārtikt no āboliņa. Šie ļaudis paši nemūžam neēstu zivis, tomēr reizi nedēļā ir spiesti atnest vienu Sniegavīram, jo viņš ir tiem pateicis, ka tā pavēlējis Kreiks. Viņi ir samierinā­jušies ar to, ka Sniegavīrs ir briesmonis, jau no paša sākuma zinājuši, ka viņš pieder pie atsevišķas sugas, tāpēc arī šāda prasība viņus nepārsteidza.

Idiots, viņš domā. Būtu vajadzējis pieprasīt trīs zivis dienā. Viņš iztin silto zivi no lapām, pūlēdamies apvaldīt roku trīcē­šanu. Nedrīkst pārāk aizrauties. Tomēr viņš vienmēr aizraujas.

Ļaudis turas pa gabalu un novēršas, kamēr viņš pilnām saujām bāž mutē šo zivīgumu, izsūc acis un vaigus, baudā ste­nēdams. Varbūt līdzīgi jutās tie, kas klausījās, kā barību aprij lauva zooloģiskajā dārzā, tolaik, kad zooloģiskie dārzi vēl bija, tolaik, kad vēl bija lauvas — plosīja un grauza, šaušalīgi rija un šņakstināja, — un līdzīgi šiem sen zudušajiem zooloģiskā dārza apmeklētājiem arī kreikeri nevar nociesties nepalūrējuši. Izvirtības izrāde, šķiet, interesē pat viņus — kaut gan viņus šķīs­tījis hlorofils.

Beidzis ēst, Sniegavīrs aplaiza pirkstus, noslauka tos pa­lagā, saliek asakas atpakaļ lapu ietinumā, atdodamas jūrai. Viņš ir tiem pateicis, ka tā grib Oriksa — savu bērnu kauli viņai ir vajadzīgi, lai no tiem darinātu citus bērnus. To viņi ir pieņēmuši bez iebildēm, tāpat kā visu, ko Sniegavīrs saka par Oriksu. Patiesībā tā ir viena no viņa veiklākajām viltībām: nav nekādas jēgas atstāt atliekas uz sauszemes, jo tur tās pievili­nātu skunnotus, vilkuņus, cūkanus un citus maitēdājus.

Ļaudis pienāk tuvāk, gan vīrieši, gan sievietes, sapulcējas apkārt, zaļās acis pustumsā fosforescējoši spīd gluži kā pirmīt trusis: tas pats medūzas gēns. Šādi sasēdušies pulciņā, viņi smaržo kā citrusaugļu pilna kaste, — arī šo īpašību ieviesa Kreiks, domādams, ka tādas ķimikālijas atbaidīs odus. Varbūt viņam bijusi taisnība, jo šķiet, ka visi odi jūdzēm plašā apkārtnē dzeļ vienīgi Sniegavīram. Viņš valda tieksmi sist: svaigas asinis tos tikai uzbudinātu. Viņš pavirzās pa kreisi, dziļāk lāpu dūmos.

"Sniegavīr, lūdzu, pastāsti mums par Kreika varoņdarbiem."

Viņi grib stāstu — apmaiņā pret katru nogalētu zivi. Nu jā, es tiešām esmu viņiem parādā, domā Sniegavīrs. Muldēša­nas dievs, neatstāj mani nelaimē!

"Par ko jūs gribētu dzirdēt šovakar?" viņš jautā.

"Iesākumā," mudina kāda balss. Viņiem patīk atkārtojumi, viņi visu mācās no galvas.

"Iesākumā bija haoss," viņš saka.

"Parādi mums haosu, lūdzu, o Sniegavīr!"

"Parādi mums haosa bildi!"

Sākumā viņiem bija gaužām grūti apjēgt attēlus — puķes uz krastā izskalotām losjona pudelēm, augļus uz sulas bun­džām. Vai tas ir īsts1 Nē, tas nav īsts. Kas ir šis neīstais? Ne­īstais var pastāstīt mums par īsto. Un tā tālāk. Bet tagad viņi laikam ir aptvēruši ideju.

"Jā! Jā! Haosa bildi!" viņi skubina.

Sniegavlrs jau iepriekš ir zinājis, ka atskanēs šī prasība — visi stāsti sākas ar haosu —, un tāpēc ir sagatavojies. Pasniedzies aiz betona slēptuves, viņš paņem vienu no saviem atradumiem — oranžu plastmasas spainīti, izbalējušu līdz sārtumam, bet citādi neskartu. Viņš pūlas nedomāt par to, kas noticis ar bērnu, kam spainītis reiz piederējis. "Atnesiet ūdeni," viņš saka, pacēlis spai­nīti. Lāpu loks sarosās: sniedzas rokas, tumsā aizdip kājas.

"Haosā viss bija sajaucies kopā," viņš turpina. "Ļaužu bija pārāk daudz, tāpēc visi ļaudis sajaucās ar dubļiem." Spai­nītis šļakstēdams atgriežas un tiek nolikts gaismas aplī. Sniegavīrs ieber tajā sauju zemes, apmaisa ar sprunguli. "Tā," viņš saka. "Haoss. To nevar dzert…"

"Jā!" Koris.

"To nevar ēst…"

"Jā, to nevar ēst!" Smiekli.

"Tajā nevar peldēt, uz tā nevar stāvēt…"

"Jā! Jā!" Šo vietu viņi dievina.

"Ļaudis haosā paši bija pilni ar haosu, un haoss lika viņiem darīt sliktas lietas. Viņi visus laiku nogalināja citus cilvēkus. Un apēda visus Oriksas Bērnus — pretēji Oriksas un Kreika gribai. F.da tos katru dienu. Galināja un galināja, ēda un ēda. Pat tad, ja nebija izsalkuši."

Skaļi ierauta elpa, ieplestas acis: tas vienmēr ir dramatisks mirklis. Tāds ļaunums! Viņš turpina: "Un Oriksai bija tikai viena vēlēšanās — viņa gribēja, lai ļaudis ir laimīgi un dzīvo mierā, un izbeidz ēst viņas bērnus. Taču ļaudis nespēja būt lai­mīgi — haosa dēļ. Un tad Oriksa teica Kreikam: Tiksim vaļā no haosa! Un Kreiks paņēma haosu un izlēja to ārā." Sniegavīrs to parāda, izliedams ūdeni kaut kur sāņus, tad apgriež spainīti otrādi. "Tā. Tukšs. Un šādi Kreiks paveica Lielo Pār­kārtojumu un radīja Lielo Tukšumu. Viņš aizvāca dubļus, attī­rīja telpu…"

"Saviem bērniem! Kreika Bērniem!"

"Pareizi. Un…"

"Un arī Oriksas Bērniem!"

"Pareizi," Sniegavīrs saka. Vai viņa nekaunīgajiem izdo­mājumiem tiešām nav gala? Viņam nāk raudiens.

"Kreiks radīja Lielo Tukšumu…" atkārto vīrieši.

"Mums! Mums!" sauc sievietes. Tas kļūst par liturģiju. "O, labais, žēlsirdīgais Kreiks!"

Šāda Kreika slavināšana sanikno Sniegavīru, kaut arī to ir izraisījis viņš pats. Tas Kreiks, ko viņi cildina, ir Sniegavīra izdo­mājums, kam piejaukusies ļaunprātība: Kreiks bija pret Dievu, pret jebkāda veida dieviem, un viņam noteikti riebtos šī izrāde, kurā viņš pats tiek pakāpeniski dievišķots.

Ja viņš būru šeit. Bet viņa šeit nav, un Sniegavīru kaitina visa šī aplamā pieglaimošanās. Kāpēc viņi neapjūsmo Sniega­vīru pašu? Labo, žēlsirdīgo Sniegavīru, kas pelnījis apjūsmošanu vairāk — daudz vairāk —, jo kurš tad dabūja viņus laukā, kurš atveda viņus uz šejieni, kurš visu šo laiku ir viņus uzraudzījis? Nu — gandrīz uzraudzījis. Kreiks jau nu tas nebija nekādā ziņā. Kāpēc lai Sniegavīrs nepārlabotu mitoloģiju? Pateicieties man, nevis viņam! Laiziet manu ego, nevis viņējo!

Taču pagaidām šis rūgtums ir jānorij. "Jā," viņš saka. "La­bais, žēlsirdīgais Kreiks." Un savelk lūpas tā, lai šī grimase — cerams — izskatītos pēc laipna un labvēlīga smaida.

Sākumā Sniegavīrs bija improvizējis, bet viņi tagad pie­prasa dogmu: novirzes no ortodoksijas novestu postā. Dzīvību viņš varbūt nezaudētu — šie ļaudis nav varmācīgi un nesliecas uz asinskāru atmaksu, vismaz pagaidām ne, — toties zaudētu klausītājus. Viņi pagrieztu muguru un aizietu. Sniegavīrs tagad ir Kreika pravietis, vai nu pašam tas patīk, vai ne; un arī Orik­sas pravietis. Vai nu tas, vai nekas. Un Sniegavīrs nespētu iz­turēt to, ja viņš nebūtu nekas, ja pats zinātu, ka nav nekas. Viņam ir nepieciešams, lai viņu uzklausa, lai sadzird. Nepiecie­šama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.

"O Sniegavīr, pastāsti par Kreika piedzimšanu!" ierunājas kāda sieviete. Tā nu ir jauna prasība. Tai Sniegavīrs nav gatavs, kaut arī būtu vajadzējis to paredzēt: šīs sievietes ļoti interesē bērni. Uzmanies, viņš sevi brīdina. Līdzko būs aprakstīta aina ar māti, piedzimšanu un mazo Kreiku, viņi pieprasīs detajas. Gribēs zināt, kad Kreikam izdīdzis pirmais zobiņš, kad viņš iz­runājis pirmo vārdu un apēdis pirmo sakni, un tamlīdzīgas ba­nalitātes.

"Kreiks nemaz nav piedzimis," Sniegavīrs saka. "Viņš ir nācis no debesīm kā pērkons. Un tagad, lūdzu, ejiet prom, es esmu noguris." Šo pasaku viņš papildinās vēlāk. Varbūt pie­šķirs Kreikam ragus, ugunīgus spārnus un piedevām arī asti.

Pēc tam kad Kreika Bērni ir aizgājuši visi rindiņā, aiznesdami līdzi lāpas, Sniegavirs uzrāpjas kokā un mēģina aizmigt. Visapkārt dzirdami trokšņi: viļņu šļurksti, kukaiņu čirksti un tirkšķi, putnu svilpieni, abinieku kurcieni, lapu šalkas. Ausis viņu viļ: viņš domājas saklausām džeza trompeti un tai cauri ritmiskus bungu dārdus, kā apslāpētu mūziku no naktskluba. Kaut kur tālāk liedagā skan duna un rēkoņa: kas tad nu? Viņš nespēj iedomāties nevienu dzīvnieku, kas radītu tādas skaņas. Varbūt kāds krokodils izbēdzis no sagruvušas kubiešu rokas­somiņu fermas un tagad pa liedagu rāpo uz ziemeļiem. Tā nu būtu slikta ziņa bērneļiem, kam patīk plunčāties. Viņš ieklau­sās atkal, bet skaņa ir pagaisusi.

No ciemata skan tāla, rāma murdoņa: cilvēku balsis. Ja vi­ņus vispār var saukt par cilvēkiem. Tikmēr, līdz viņi sāk dzie­dāt. Nekad savā zudušajā dzīvē Sniegavīrs nav dzirdējis neko līdzīgu viņu dziedāšanai: tā atrodas virs vai zem cilvēciskā lī­meņa. It kā dziedātu kristāli; nē, arī tas nav tas. Drīzāk tā, it kā vaļā ritinātos paparžu lapas — kaut kas mūžsens, karbonisks, bet reizē jaunpiedzimis, smaržīgs, zaļojošs. Tā viņu no­spiež, ar varu modina pārlieku daudz negribētu emociju. Viņš jūtas atstumts — kā no ballītes, uz kuru nekad netiks ielūgts.

Vajag tik spert soli ugunskura gaismas aplī, un pretim pavēršas sejas, no kurām pēkšņi pazudusi jebkāda izteiksme. Iestājas klusums kā senās traģēdijās, kad uz skatuves uznāca bojāejai lemtais galvenais varonis, kā apmetnī ietinies sliktās ziņās, ku­ras izplatās vēja ātrumā. Kaut kādā zemapziņas līmenī Sniegavīrs šiem ļaudīm noteikti kalpo par atgādinājumu, turklāt nepatīkamu: viņš it tāds, kādi reiz varbūt bijuši viņi. Es esmu jūsu pagātne, viņš varētu skandēt. Es esmu jūsu sencis, ieradies no mirušo zemes. Tagad esmu apmaldījies, vairs nevaru tikt atpakaļ, esmu izmests šajā krastā, palicis pilnīgi viens. Laidiet mani iekšā!

O Sniegavīr, saki, kā lai mēs tev palīdzam! Lēnprātīgie smaidi, pieklājīgais izbrīns, apmulsusi labā griba.

Nē, nekas, viņš attrauktu. Viņi nevar palīdzēt nekādi.

Pūš salts vējš; palags ir mikls; viņš notrīc. Kaut jel šeit būtu termostats! Varbūt izdotos izgudrot, kā lai sakur mazu ugunskuru — te augšā, kokā.

"Guli!" viņš sev pavēl. Veltīgi. Ilgi vārtījies, grozījies un ka­sījies, viņš norāpjas zemē, lai no paslēptuves paņemtu viskija pudeli. Zvaigznes spīd pietiekami gaiši, tāpēc viņš orientējas daudzmaz ciešami. Šo ceļu viņš vairākkārt ir mērojis jau ag­rāk: pirmo pusotru mēnesi, pēc tam kad bija juties tikpat kā drošs, ka drīkst atslābināt modrību, katru nakti bija uznāku­šas ārprātīgas bailes. Protams, viņš nebija rīkojies nedz gudri, nedz atbilstoši nobriedušam prātam, bet kāds viņam tagad la­bums no gudrības un prāta brieduma?

Tāpēc katru nakti viņam bija ballīte — ballīte vienam. Vis­maz katru nakti bija krājumi — kamēr vien izdevās uziet vēl kādu alkoholu tuvākajās pamestajās plēbijas ēkās. Sākumā viņš bija sirojis pa tuvīnajiem bāriem, pēc tam — pa restorāniem, pēc tam — pa mājām un treileriem. Viņš bija dzēris klepus zā­les, skūšanās losjonu, ierīvējamo spirtu; aiz kāda nomaļa koka ir sakrājusies iespaidīga tukšu pudeļu izgāztuve. Lāgiem viņš uzdūrās zālītes krājumiem un izlietoja arī tos, kaut gan tā ne­reti bija sapelējusi; tomēr no tās vēl gadījās apskurbt. Citreiz laimējās atrast tabletes. Bet ne kokaīnu, krcku vai heroīnu — tas viss bija patērēts jau agrāk, sagrūsts vēnās un degunos pē­dējā carpe diem uzbangojumā; tajos apstākļos bija derējis jeb­kas, lai tikai gūtu atelpu no realitātes. Visur bija mētājušies tukši LaimePluss flakoni — viss, kas vajadzīgs bezgalīgai orģi­jai. Dzīrotāji nebija jaudājuši patērēt visu, tomēr Sniegavīrs sa­vās medībās un sirojumos nereti ir atklājis, ka tur pirms viņa jau bijuši citi, jo atstātas tikai stikla lauskas. Visi droši vien bija uzvedušies tik trakulīgi, cik vien iespējams iztēloties, līdz beigu beigās vairs nepalika neviena, kam to turpināt.

Zemes līmenī ir tumšs kā padusē. Derētu kabatas luktu­rītis, tāds uzgriežams. Būs jāpameklē. Viņš taustās un steberē pareizajā virzienā, cieši skatīdamies lejup, lai laikus pamanītu pavīdam negantos, baltos zemes krabjus, kuri pa tumsu izlien no savām alām un skraidelē apkārt — tic var pamatīgi iekniebt; īsi iemaldījies krūmu pudurī, viņš beidzot atrod savu cementa paslēptuvi, nodauzīdams pret to kājas pirkstu. Viņš apvalda lāstu: nevar jau zināt, kas vēl vazājas riņķī pa nakts tumsu. Viņš atver slēptuvi, akli gramstās pa to, atrod pudeli ar treš­daļu viskija.

To viņš ir taupījis, pretojies vēlmei iedzert, glabājis pudeli kā sava veida amuletu, — zinot, ka tā atrodas paslēptuvē, ir bijis vieglāk paciest laiku. Var gadīties, ka šis ir pēdējais krā­jums. Sniegavīrs nešaubās, ka vienas dienas gājiena rādiusā no šī koka ir pārmeklējis visas iespējamās vietas. Taču nu ir uznā­kusi pārgalvība. Kāpēc glabāt dzeramo? Kāpēc gaidīt? Ko tad viņa dzīve vairs vērta, un kuram gar to kāda daļa? Jel dziesti, īsā svece. Viņš ir veicis savu evolucionāro uzdevumu, un nolā­dētais Kreiks zināja, ka viņš to veiks. Viņš ir izglābis bērnus.

"Nolādētais Kreiks!" — viņš nespēj apvaldīt šo kliedzienu.

Vienā rokā sažņaudzis pudeli, ar otru taustīdamies uz priekšu, viņš atgriežas pie koka. Lai uzrāptos augšā, vajadzīgas abas rokas, tāpēc pudeli viņš rūpīgi iesien palagā. Ticis augšā, apsēžas uz platformas, kāri dzer viskiju un gaudo uz zvaig­znēm — Arū! Arū! — līdz viņu izbiedē atbildes koris tepat netālu no koka.

Vai tur gail acis? Sniegavīrs dzird elšanu.

"Sveiki, mani pūkainie čomi!" viņš sauc lejup. "Kurš grib būt cilvēka labākais draugs?" Par atbildi atskan lūdzoši smilk­sti. Tas jau ir pats trakākais: vilkuņi joprojām izskatās pēc su­ņiem, joprojām izturas kā suņi, smailē ausis, rotaļīgi lēkā un draiskojas kā kucēni, luncina asti. Pievilina — un tad klūp virsū. Nav vajadzējis daudz laika, lai pagrieztu cilvēku un suņveidīgo attiecības par piecdesmittūkstoš gadiem atpakaļ. īsta­jiem suņiem nepalika nekādu izredžu izdzīvot: vilkuņi gluži vienkārši ir nokoduši un aprijuši visus tos, kas izrādījuši rudi­mentāras piejaucētu dzīvnieku pazīmes. Sniegavīrs ir redzējis, kā vilkuns draudzīgi tuvojas vaukšķošam pekinietim, aposta tam pakaļgalu, tad krīt pie rīkles, sapurina vaukšķi kā lupatu un aizrikšo, zobos turēdams ļengano līķi.

Kādu laiku apkārt vēl klaiņoja daži nobēdājušies mājas mīluļi, izdēdējuši un klibi, ar savēlušos, nespodru spalvu, ar apjukuma pilnām acīm izmisīgi lūgdamies, lai tos pieņem kāds cilvēks, jebkurš cilvēks. Kreika Bērni tādam nolūkam nebija derējuši: suņiem droši vien šķita, ka viņi ož dīvaini, pēc tādiem kā staigājošiem augļiem, sevišķi tumsā, kad sāka darboties ku­kaiņu inde ar citrusu smaržu, — un jebkurā gadījumā viņi ne­bija izrādījuši nekādu interesi par kucēniem un suņiem kā tādiem, tāpēc šie klaidonīši bija pievērsušies Sniegavīram. Pāris reižu viņš gandrīz bija padevies, tik grūti bija pretoties, kad tie pieglaimīgi luncinājās, žēli smilkstēja, — tomēr viņš nevarēja at­ļauties tos barot; un piedevām no šiem dzīvniekiem nebija nekāda labuma. "Katram sava dzīvība dārga," Sniegavīrs tiem parasti teica. "Piedod, veco zēn." Un tad aizdzina tos, mez­dams ar akmeņiem, juzdamies kā pēdīgais mēsls, un pēdējā laikā tie vairs nebija rādījušies.

Kāds muļķis viņš bijis! Ļāvis tiem aiziet zudībā. Būtu va­jadzējis tos apēst. Vai vienu pieņemt un izdresēt, lai medī tru­šus. Vai lai aizstāv viņu. Vai lai dara vēl kaut ko.

Vilkuņi neprot rāpties kokos, un tas ir viens, kas labi. Ja tie pietiekami savairosies un kļūs uzmācīgi, Sniegavlram būs jālec no liānas uz liānu kā Tarzānam. Tāda doma uzjautrina, un viņš iesmejas. "Jūs gribat tikai manu miesu!" viņš tiem uz­kliedz. Tad iztukšo pudeli un nosviež to zemē. Skaļš smilksts, čaboņa: vismaz pret mestiem priekšmetiem šie vēl jūt kādu cieņu. Bet cik vairs ilgi? Tie ir gudri; pavisam drīz tie sajutīs, cik viņš neaizsargāts, un sāks viņu medīt. Un, kad būs sākuši, viņš vairs nespēs nekur tikt, vismaz ne uz tādām vietām, kur nav koku. Tiem tikai vajag izdzīt viņu klajā laukā, ielenkt un tad brukt virsū. Ar akmeņiem un nosmailinātām nūjām nekas liels nav panākams. Nudien, vajag sameklēt jaunu vīruspistoli.

Kad vilkuņi aizvākušies, Sniegavīrs atgulstas uz platformas un caur liegi līganajām lapām raugās zvaigznēs. Tās šķiet tik tuvu, bet patiesībā ir tālu prom. To gaisma ir atpalikusi no laika par miljoniem, miljardiem gadu. Tās ir vēstis bez nosūtītāja.

Laiks rit. Gribas padziedāt kādu dziesmu, bet neviena ne­nāk prātā. Viņā uzbango un izdziest sena mūzika; viņš dzird vienīgi sitamos instrumentus. Varbūt varētu izdrāzt stabuli no kāda zara, stublāja vai vēl kaut kā, ja vien izdotos sameklēt nazi.

"Maza, spoža zvaigznīte," viņš ierunājas. Kā ir tālāk? Iz­kūpējis no prāta.

Mēness nav, šonakt ir mēness tumsa, kaut gan mēness, visviens, ir un patlaban droši vien ceļas augšup, milzīga, nere­dzama akmens lode, gigantisks gravitācijas pikucis, nedzīvs, bet varens tas velk okeānu uz savu pusi. Pievelk visus šķidrumus.

Deviņdesmit astoņus procentus no cilvēka ķermeņa sastāda ūdens, saka grāmata viņa galvā. Šoreiz tā ir vīrieša balss, en­ciklopēdijas balss; tādu viņš nepazīst, nav pazinis. Atlikušie divi procenti sastāv no minerāliem, svarīgākie ir dzelzs asinīs un kalcijs, no kura veidots skelets un zobi.

"Man par to nospļauties," noteic Sniegavīrs. Viņš nebēdā par dzelzi savās asinīs vai par kalciju skeletā; viņam ir apnicis būt pašam, gribas būt kādam citam. Apgriezt otrādi visas sa­vas šūnas, transplantēt hromosomas, iemainīt savu galvu pret kādu citu, kurā mīt kas labāks. Piemēram, pirksti, kas slīd pār viņu, mazi pirkstiņi ar ovāliem nagiem, nolakotiem nobriedušu plūmju, tumšsarkana ezera vai rožlapiņu sārtā krāsā. Zvaigznīt, mani ieraugi, to, ko vēlos, izpildi. Pirksti, mute. Mugurkaula pamatnē iesmeldzās trula, smaga sāpe.

"Oriksa," viņš saka. "Es zinu, tu esi šeit." Viņš atkārto šo vārdu. Tas pat nav viņas īstais vārds, un īsto viņš nekad nav zinājis; tas ir tikai vārds. Tā ir mantra.

Reizēm izdodas viņu uzburt. Sākumā viņa ir bāla un ēnai līdzīga, bet, ja Sniegavīrs spēs atkārtot viņas vārdu vēl un vēl­reiz, tad Oriksa varbūt ieslīdēs viņa ķermenī un būs kopā ar viņu šajā miesā, un Sniegavīra roka, kura skar viņu pašu, pār­vērtīsies par Oriksas roku. Taču viņa vienmēr ir bijusi izvairīga, viņu nav iespējams notvert. Šonakt viņa liedzas materializēties, Sniegavīrs paliek vientuļš un, smieklīgi smilkstēdams, viens pats pa tumsu sit kulakā.

 ..

Sniegavlrs pēkšņi uztrūkstas no miega. Vai kāds ir viņam pieskāries? Taču nav neviena, nekā.

Ir pilnīgi tumšs, nespīd zvaigznes. Laikam savilkušies mākoņi.

Viņš pagriežas uz otriem sāniem, satinas palagā. Un trīc: vainīgs nakts vējš. Visticamāk, viņš vēl arvien ir apskurbis; rei­zēm to grūti noteikt. Viņš blenž tumsā un prāto, cik drīz pie­nāks rīts, un cer, ka izdosies aizmigt atkal.

Kaut kur ūjina pūce. Šī stiprā vibrācija, reizē tuva un tāla, ir kā peruāņu stabules zemākais tonis. Varbūt pūce medī. Ko tā medī?

Tagad viņš jūt, kā caur tumsu viņam tuvojas Oriksa, itin kā lidodama maigiem, pūkainiem spārniem. Nu viņa nolaižas, apguļas; viņa ir ļoti tuvu, izstiepusies uz sāniem, ādas slāņa attālumā. Brīnumainā kārtā viņai pietiek vietas uz platformas blakus Sniegavlram, lai gan platforma nav liela. Ja būtu svece vai lukturītis, tad varētu ieraudzīt Oriksu, viņas slaikās apri­ses, palso blāzmu uz tumsas fona. Ja izstieptu roku, varētu vi­ņai pieskarties; taču tad viņa pagaistu.

"Ne jau tikai sekss," Sniegavīrs viņai saka. Viņa neat­bild, taču Sniegavīrs jūt, ka viņa netic. Un skumst, jo viņš atņem kādu daļu viņas gudrības un varas. "Tas nebija tikai sekss." Tumšs smaids viņas lūpās; tas jau ir labāk. "Tu taču zini, es tevi mīlu. Tu esi vienīgā." Oriksa nav pirmā sie­viete, kam viņš to teicis. Nebūtu vajadzējis dzīves sākumā tik gauži nolietot šos vārdus, izmantot tos kā darbarīku, kā ķīli, kā atslēgu, ar kuru atvērt sievietes. Kad viņš beidzot bija sa­cījis to no visas sirds, vārdi pašam bija likušies kā blēdība un viņš bija kaunējies tos izrunāt. "Nē, tiešām," viņš saka Oriksai.

Nekādas atbildes. Pat vislabvēlīgākajos brīžos viņa nebija diez cik atsaucīga.

"Pasaki man tikai vienu," viņš mēdza teikt tolaik, kad vēl bija Džimijs.

"ļautā," viņa atļāva.

Un viņš pajautāja, un tad viņa, iespējams, sacīja: "Nezinu. Man aizmirsies." Vai: "To es tev negribu teikt." Vai: "Džimij, tu esi tik neciešams, tā nav tava darīšana." Reiz viņa sacīja: "Tavā prātā ir daudz bilžu, Džimij. Kur tu tās ņem? Kāpēc tu domā, ka tajās bildēs esmu redzama es?"

Viņam tolaik šķita, ka viņš saprot Oriksas nenoteiktību, izvairību. "Ir jau labi," viņš bija teicis, glāstīdams viņai matus. "Tu pie tā nebiji vainīga."

"Pie kā, Džimij?"

Cik daudz laika viņam bija vajadzējis, lai saliktu kopā Oriksu no tām lauskām, ko viņš tik rūpīgi krājis un glabājis? Tur bija Kreika stāsts par viņu un arī Džimija stāsts par viņu, romantiskāka versija; un vēl tur bija pašas Oriksas stāsts par sevi, tas atšķīrās no abiem iepriekšējiem un it nemaz nebija īpaši romantisks. Sniegavīrs prātā pāršķirsta visus trīs stāstus. Reiz noteikti ir pastāvējušas vēl kādas citas versijas par viņu: tas, ko stāstījusi viņas māte, vīrietis, kas viņu nopircis, vīrietis, kas nopircis viņu pēc tam, un vēl trešais vīrietis — visļaunākais no visiem, tas tur, Sanfrancisko, svētulīgs, glaimīgs muldoņa; taču šīs versijas Džimijs nekad nebija dzirdējis.

Oriksa bija tik smalcina. Filigrāna, viņš mēdza domāt, iz­tēlodamies kauliņus šai mazajā ķermenī. Seja viņai bija trīsstūraina — lielas acis, šaurs zods, lapsenes seja, dievlūdzēja seja, Siāmas kaķa seja. Āda ļoti gaiši dzeltena, gluda un caurspīdīga kā vecs, dārgs porcelāns. Skatoties uz viņu, kļuva skaidrs, ka tik daiļai un trauslai sievietei, turklāt agrāk nabadzīgai, no­teikti ir bijusi grūta dzīve — tomēr tajā viņa nekādā gadījumā nav mazgājusi grīdas.

"Vai tu jebkad esi mazgājusi grīdas?" Džimijs reiz ievaicājās.

"Grīdas?" Viņa brītiņu padomāja. "Mums nemaz nebija grīdu. Kad es tiku līdz mājai ar grīdām, tās vairs nebija jā­mazgā man." Viņa piebilda: tiesa, tajos agrīnajos laikos, kad vēl neesot bijis grīdu, klons ik dienu bijis spodri jānoslauka. Uz tā ļaudis sēdējuši ēdot un arī gulējuši pa nakti, tāpēc tīrība bijusi svarīga. Neviens negribējis aplipt ar veca ēdamā kriku­miem. Neviens negribējis dabūt blusas.

Kad Džimijam bija septiņi, astoņi vai deviņi gadi, pie­dzima Oriksa. Kur tieši? Grūti pateikt. Kādā tālā, svešā vietā.

Tas bija ciemats, teica Oriksa. Ciemats ar kokiem visapkārt un tīrumiem tuvumā — vai varbūt ar rīsa laukiem. Būdas ap­jumtas ar kaut kādām lapām — palmu lapām? — bet labāka­jām bijuši skārda jumti. Ciemats Indonēzijā vai varbūt Birfnā? Nē, tur ne, teica Oriksa, lai gan droši nezināja. Arī Indija tā nebija. Vjetnama? — Džimijs minēja. Kambodža? Oriksa rau­dzījās lejup uz savām rokām, pētīja nagus. Tas nebija svarīgi.

Viņa nespēja atcerēties valodu, kādā runājusi bērnībā. Bi­jusi par mazu, lai saglabātu šo visagrāko valodu: visi vārdi izskaloti no galvas. Taču tā atšķīrās no valodas rajā pilsētā, uz kuru viņa tika aizvesta pirmo reizi; vismaz dialekts bija cits, jo viņai bija vajadzējis mācīties citādi runāt. To viņa atcerējās: vārdu neveiklo valstīšanos mutē, sajūtu, ka viņa kļuvusi mēma.

Tajā ciematā visi dzīvoja nabadzībā un bija daudz bērnu, teica Oriksa. Viņa pati tika pārdota vēl pavisam maziņa. Mātei bija vairāki bērni, to vidū divi vecāki dēli, gandrīz jau gana lieli, lai strādātu tīrumos, un tas bija labi, jo tēvs slimoja. Kle­poja un klepoja; šis klepus ik pa brīdim atskan Oriksas agrī­nākajās atmiņās.

Kaut kāda plaušu vaina, bija ieminējies Džimijs. Skaidrs, ka viņi visi droši vien smēķēja kā traki, kad vien izdevās tikt pie cigaretēm: smēķēšana notrulināja bēdas. (Viņš bija uzslavē­jis sevi par tik dziļu izpratnes spēju.) Ciematnieki tēva slimībā vainoja sliktu ūdeni, ļaunu likteni, ļaunus garus. Slimībai pie­mita kaut kas no kauna; neviens negribēja aplipt ar cita slimību. Tāpēc Oriksas tēvs tika žēlots, bet reizē arī vainots, un no viņa vairījās. Sieva viņu kopa mēmā pārmetumā.

Tomēr tika šķindināti zvani. Tika skaitītas lūgšanas. Uguns­kurā dedzinātas mazas figūriņas. Taču tas viss bija velti, jo tēvs nomira. Viss ciems zināja, kas notiks tālāk, jo, ja nebija vī­rieša, kam strādāt tīrumos vai rīsa laukos, tad dzīves izejvie­lām vajadzēja nākt no kāda cita avota.

Oriksa bija viena no mazākajiem bērniem, nereti pastumta maliņā, bet te pēkšņi viņai tika veltīta neparasta uzmanība un pasniegts labāks ēdiens nekā parasti, un uzdāvināta īpaša zila jaciņa, jo citas ciemata sievas nāca palīgos un gribēja, lai mazā izskatās glīta un veselīga. Neglīti vai kroplīgi bērni, vai tādi bērni, kas nebija sevišķi gudri un nemācēja labi runāt, — par tādiem deva mazāk, un reizēm tādus nevarēja pārdot nemaz. Kas zina, varbūt ciemata sievām drīz būs jāpārdod savējie, un, ja vi­ņas izpalīdzēs tagad, tad varēs rēķināties ar atbildes palīdzību.

Ciematā šis darījums netika dēvēts par "pārdošanu". Sa­runās tas rika pieminēts kā sava veida amata mācība. Un iz­pušķots ar piezīmi, ka bērni mācās pelnīt sev iztiku plašajā pasaulē. Turklāt, ja viņi paliktu tepat, tad kādu nodarbošanos te varētu atrast? Sevišķi jau meitenes, sacīja Oriksa. Tās tikai apprecētos un saviestu vēl vairāk bērnu, kurus tad savukārt nāktos pārdot. Pārdot vai iemest upē, lai peld uz jūru; jo pār­tikas jau tāpat bija par maz.

Reiz ciematā ieradās kāds vīrietis. Tas pats, kas ieradās vienmēr. Parasti viņš atbrauca ar auto, lēkājot pa zemesceļa bedrēm, bet šoreiz bija stipri lijis un ceļš kļuvis pārlieku dub­ļains. Katram ciematam bija viens šāds vīrs, kas ar neregulāriem starplaikiem veica bīstamo ceļojumu no lielpilsētas uz šejieni, un tomēr ikreiz jau iepriekš kļuva zināms, ka viņš ir devies ceļā.

"No kuras lielpilsētas?" Džimijs jautāja.

Bet Oriksa rikai smaidīja. Šīs runas uzkurina ēstgribu, viņa sacīja. Lai nu Džimijs esot tik mīļš, piezvanot un pasūtinot picu. Ar sēnēm, artišokiem, anšoviem, bez paprikas. "Vai tu ari vēlies?" viņa jautāja.

"Nē," Džimijs atbildēja. "Kāpēc tu negribi man teikt?"

"Kāpēc tas tevi interesē?" Oriksa attrauca. "Man ir vien­alga. Es par to nekad nedomāju. Tas jau ir tik sen."

Tam vīrietim — teica Oriksa, pētīdama picu kā rādu mo­zaīku, tad nolasīja sēnes, kuras labprāt apēda pirmās, — līdzi parasti bija vēl divi citi; tie bija viņa kalpi, bruņojušies ar šau­tenēm, lai aizbiedētu bandītus. Viņš bija ģērbies dārgās drānās un, ja neņem vērā dubļus un putekļus, — ceļā uz ciemu visPnošķiedās ar dubļiem un apputēja, — izskatījās akurāts un labi kopts. Viņam bija pulkstenis, spīdīgs zelta krāsas pulkstenis, kurā viņš bieži raudzījās, pavilcis augstāk piedurkni, lai tas būtu redzams; šis pulkstenis radīja uzticību kā kvalitātes nozī­mīte. Varbūt pat bija no īsta zelta. Daži tā apgalvoja.

Sis vīrietis tika uzlūkots nevis kā nez kāds noziedznieks, bet gan kā godājams biznesmenis, kas nekrāpjas vai, ja krāpjas, tad nedaudz un turklāt maksā skaidrā naudā. Tāpēc pret viņu izturējās goddevīgi un viesmīlīgi, jo neviens ciematnieks negri­bēja krist viņa nežēlastībā. Ja nu viņš vairs nebrauc šurp? Ja nu kādai ģimenei būs nepieciešams pārdot bērnu, bet viņš nepirks, jo iepriekšējā apmeklējuma reizē būs aizvainots? Viņš bija ciematnieku banka, apdrošināšanas polise, laipnais, bagātais tēvo­cis, vienīgais amulets, kas sargā no neveiksmes. Un nepiecie­šamība pēc viņa radās arvien biežāk, jo laiks bija kļuvis pa­visam savāds un vairs nebija paredzams — lietus vai nu par daudz, vai par maz, par daudz vēja, par daudz svelmes —, un no tā cieta raža.

Vīrietis daudz smaidīja, daudzus ciemata vīrus uzrunāja vārdā. Un allaž noturēja mazu runu, ikreiz vienu un to pašu. Viņš vēloties, lai visi ir laimīgi. Vēloties, lai abas puses būtu apmierinātas. Nevēloties, lai kāds tur ļaunu prātu. Vai tad viņš neesot darījis ciematnieku labā neiespējamo, izpatikdams vi­ņiem, ņemdams bērnus, kuri bijuši neglīti un stulbi, gatavā nasta? Ja viņiem esot kādas kritiskas piezīmes par darījumu manieri, tad lai sakot droši. Taču kritika neatskanēja nekad, lai gan viņam aiz muguras tika kurnēts: runāja, ka viņš nekad nemaksājot ne graša vairāk, nekā nepieciešams. Tomēr tieši par to viņu apbrīnoja: tas liecināja, ka viņš savā jomā ir sekmīgs un ka bērni nonāks lietpratīgās rokās.

Ikreiz, ieradies ciematā, vīrietis ar zelta pulksteni aizveda sev līdzi vairākus bērnus, kam pārdot puķes tūristiem lielpilsē­tas ielās. Darbiņš esot viegls, pret bērniem izturēšoties labi, viņš apliecināja mātēm: viņš neesot nekāds zemisks rīkļurāvējs vai melis, viņš neesot suteners. Bērni būšot labi paēduši un nak­šņošot drošībā, tikšot rūpīgi uzraudzīti un saņemšot naudas summu, ko pēc vēlēšanās varēšot nosūtīt uz mājām ģimenei. Šo summu sastādīšot procenti no viņu nopelnīta, atskaitot izde­vumus par istabu tin ēdienu. (Uz ciematu nauda netika atsūtīta nevienu vienīgu reizi. Visi zināja, ka arī netiks.) Apmaiņā pret jauno mācekli viņš došot tēvam vai mātei atraitnei labu cenu, vismaz viņš pats sauca to par labu cenu; un tā bija gana pieklā­jīga samaksa, ja ņem vērā, pie kādas šie ļaudis bija pieraduši. Par šo naudu mātes, kas bija pārdevušas bērnus, varēja sagā­dāt atlikušajiem bērniem labākas dzīves izredzes. Tā viņas ap­galvoja cita citai.

Džimijs sašuta, dzirdējis šo stāstu pirmo reizi. Tas notika viņa sašutuma laikos. Tajos laikos, kad viņš zaudēja galvu par visu, kas attiecās uz Oriksu.

"Tu nesaproti," Oriksa iebilda. Viņa joprojām sēdēja gultā un ēda picu; klāt dzēra kolu un piekoda ceptus kartupeļus. Ar sēnēm viņa jau bija tikusi galā un tagad mielojās ar artišokiem. Garozu viņa neēda nekad. Teica, ka jūtoties ļoti bagāta, ja va­rot izmest ārā ēdienu. "Tā darīja daudzi. Tā bija paraža."

"Stulba paraža," Džimijs noteica. Viņš sēdēja krēslā pie gul­tas un vēroja Oriksas sārto kaķa mēlīti, kas aplaizīja pirkstus.

"Džimij, tu esi slikts, nelamājies! Gribi papriku? Tu nepra­sīji, bet viņi, vienalga, ir pielikuši klāt. Laikam būs pārklausijusies.

"Stulba — tā nav lamāšanās, tas ir tikai tēlains rakstu­rojums."

"Nu, man tomēr liekas — tev tā nevajadzētu runāt." Ta­gad viņa ēda anšovus: tos viņa allaž pataupīja uz beigām.

"Man gribētos to vīru nosist."

"Kādu vīru? Gribi kokakolu? Nevaru izdzert."

"To vīru, par kuru tu man tikko stāstīji."

"Ak, Džimij, varbūt tev labāk patiktu, ja mēs visi būtu no­miruši badā?" Oriksa noprasīja un īsi, zvārguļaini iesmējās. No šiem smiekliem viņš baidījās visvairāk, jo tie slēpa uzjaut­rinātu nicinājumu. Tie viņu saldēja: vēsa brīze pār mēnesnīcas apmirdzētu ezeru.

Pats par sevi saprotams, ka viņš ar savu sašutumu bija aizdrasējis taisnā ceļā pie Kreika. Un bliezis ar dūri pa mēbelēm: tajos laikos viņš mēdza bliezt pa mēbelēm. Kreikam bija sa­kāms, lūk, kas: "Džimij, paraugies uz to reālistiski. Nav iespē­jams bezgalīgi apvienot minimālus pārtikas resursus ar augošu iedzīvotāju skaitu. Homo sapiens acīmredzot nav spējīgs pār­traukt savu atražošanu. Tā ir viena no retajām sugām, kas ne­ierobežo vairošanos pat tad, kad zūd resursi. Citiem vārdiem sakot — un, protams, runājot par lietas būtību, — jo mazāk mēs ēdam, jo vairāk drātējamies."

"Kā tu to izskaidro?" Džimijs noprasīja.

"Iztēle," Kreiks atbildēja. "Cilvēki spēj iztēloties savu nāvi, spēj sajust tās tuvošanos, un jau pati doma par nāves tu­vumu iedarbojas kā afrodīzijs. Suns vai trusis tā neizturas. Piemēram, putni: liesā sezonā tie dēj mazāk olu vai nepārojas nemaz. Visu enerģiju veltī tam, lai izdzīvotu, līdz laiki uzlabo­sies. Bet cilvēki cer, ka spēs iepūst savu dvēseli kādam citam, kādam jaunam pašu variantam, un dzīvos mūžīgi."

"Tātad mūsu sugu iznīcībai lemj cerība?"

"To varētu saukt par cerību, jā. Vai par izmisumu."

"Bet mēs esam lemti bojāejai arī bez cerības," Džimijs iebilda.

"Tikai kā indivīdi," Kreiks līksmi attrauca.

"Nu — stulbi."

"Džimij, kļūsti taču pieaudzis!"

Kreiks nebija pirmais, kas Džimijam to sacījis.

Pulksteņvīrs kopā ar abiem saviem kalpiem un viņu šau­tenēm palika ciematā pa nakti, paēda un pēc tam iedzēra kopā ar vīriešiem. Dāsni izdalīja cigaretes zeltainās un sudrabainās pa­pīra kārbās, no kurām nemaz nebija noplēsts celofāns. No rīta viņš apskatīja pies«lītos bērnus un uzdeva par tiem dažus jautā­jumus — vai tic ir slimojuši, vai ir paklausīgi. Un pārbaudīja tiem zobus. Zobiem jābūt labiem, viņš teica, jo vajadzēšot daudz smaidīt. Pēc tam viņš izraudzījās līdzņemamos, nauda pārgāja no rokas rokā, viņš atvadījās, visapkārt visi pieklājīgi māja ar galvu. Līdzi viņš paņēma trīs vai četrus bērnus, nekad ne vairāk; ar tādu skaitu viņš varēja tikt galā. Tas nozīmēja, ka var izvēlēties labākos no labākajiem. Tāpat viņš rīkojās pārējos savas teritorijas ciematos. Viņš bija izslavēts par gaumi un liet­pratīgu vērtējumu.

Oriksa teica, ka bērns, kurš neticis izraudzīts, droši vien juties briesmīgi. Pasliktinājies arī tāda bērna stāvoklis ciematā, viņš zaudējis vērtību un saņēmis mazāk ēdiena. Viņa gan tikusi izraudzīta pati pirmā.

Reizēm raudāja mātes un arī bērni, bet mātes teica bērniem, ka viņi veicot labu darbu, palīdzot savai ģimenei, lai ejot vien tam vīram līdzi un darot visu, ko viņš liks. Mātes teica: kad bērni kādu laiku būšot pastrādājuši pilsētā un dzīve kļūšot labāka, viņi varēšot atgriezties ciematā. (Nekad neatgriezās neviens.)

Tas viss tika saprasts un, ja varbūt arī netika piedots, tad vismaz aizbildināts gan. Tomēr pēc vīrieša aiziešanas tās mā­tes, kas bija pārdevušas savus bērnus, jutās tukšas un skumjas. Likās, šī rīcība, ko viņas veikušas no brīva prāta (neviens ne­bija ne spiedis, ne draudējis), nav bijusi gluži labprātīga. Un viņas jutās arī apkrāptas, it kā samaksa būtu par mazu. Kāpēc viņas nebija prasījušas vairāk? Tak mātes sev teica, ka nav jau bijis citas izejas.

Oriksas māte pārdeva divus bērnus uzreiz un ne tikai tā­pēc, ka dzīvoja lielā trūkumā. Viņa cerēja, ka abi atbalstīs un pieskatīs viens otru. Otrais bērns bija zēns, gadu vecāks par Oriksu. Zēnus pirka mazāk nekā meitenes, taču tāpēc viņi ne­būt netika uzskatīti par vērtīgākiem.

(Šo dubulto pārdošanu Oriksa uztvēra kā pierādījumu tam, ka māte ir viņu mīlējusi. Viņai nebija nekādu atmiņu ainu par šo mīlestību. Nekādu atgadījumu, ko atstāstīt. Tas drīzāk bija ticējums, nevis atmiņas.)

Vīrietis sacīja, ka izdarot Oriksas mātei īpašu pakalpojumu, jo ar zēniem esot vairāk kreņķu, viņi esot nepaklausīgāki, biežāk aizbēgot, un kas tādā gadījumā maksāšot par viņa ne­patikšanām? Turklāt šim zēnam esot nepareiza attieksme, tas nu esot skaidrs pirmajā acu uzmetienā, un viens priekšzobs esot nomelnējis un piešķirot puišelim noziedznieka sejas izteik­smi. Taču viņš zinot, ka mātei vajadzīga nauda, tāpēc būšot augstsirdīgs un atbrīvošot viņu no šī puikas.

Oriksa teica, ka neatceroties braucienu no ciemata uz pil­sētu, toties atcerējās dažus notikumus. Tie bija kā gleznas pie sienas, uz tukša apmetuma fona. Tie bija kā ieskatīšanās sve­šos logos. Tie bija kā sapņi.

Vīrietis ar pulksteni paziņoja, ka viņu saucot par tēvoci Enu un ka bērniem vajagot saukt viņu tieši tā, citādi būšot ļoti lielas nepatikšanas.

"Vai tas En bija vārds vai iniciālis — kā N?" Džimijs jautāja.

"Nezinu," Oriksa atbildēja.

"Vai tu kādreiz redzēji to rakstiskā veidā?"

"Neviens mūsu ciematā neprata lasīt," Oriksa sacīja. "Še, Džimij! Atver muti. Atdošu tev pēdējo gabaliņu."

Atceroties Sniegavīrs gandrīz spēj atkal to sagaršot. Picu, pēc tam Oriksas pirkstus savā mutē.

Pēc tam kokakolas bundžu, kas aizripoja pa grīdu. Pēc tam prieku, kas sagrāba visu viņa auguma žņaudzējčūskas tvērienā.

Ak, zagtie, slepenie pikniki! Ak, saldā bauda! Ak, skaidrā atmiņa, ak, dzidrās sāpes! Ak, bezgalīgā nakts.

Tas vīrietis — Oriksa turpināja vēlāk tajā pašā vai citā naktī — tas vīrietis teica, ka kopš šī brīža esot viņu tēvocis.

Tagad, kad ciemats bija nozudis skatienam, viņš vairs tik daudz nesmaidīja. Esot jāiet ļoti ātri, viņš sacīja, jo mežs visapkārt esot pilns ar plēsīgiem zvēriem, kam acis sarkanas un zobi gari un asi, un, ja viņi tagad ieskriešot mežā vai soļošot pārāk lēni, šie zvēri atnākšot un saplosīšot viņus gabalos. Oriksa izbijās un gribēja turēties pie rokas brālim, taču tas nebija iespējams.

"Vai tur bija tīģeri?" Džimijs jautāja.

Oriksa noliedzoši papurināja galvu. Nekādu tīģeru.

"Tad kādi zvēri tur bija?" Džimijs gribēja zināt. Tādējādi viņš cerēja iegūt kādas norādes par notikuma vietu. Varētu ieskatīties areālu kartē, tas varbūt palīdzētu.

"Tiem nebija nosaukumu," Oriksa atbildēja, "bet es zi­nāju, kas tie ir."

Sākumā viņi rindā gāja pa dubļaino ceļu, pa to pusi, kura augstāka, un uzmanījās no čūskām. Pa priekšu soļoja vīrs ar šauteni, tad tēvocis Ens, tad brālis, tad divi citi pārdotie bērni — abas meitenes, abas vecākas, — un pēc tam Oriksa. Beigās gāja otrais ar šauteni. Viņi apstājās, lai paēstu pusdienas — aukstus rīsus, ko līdzi iedevuši cicmatnieki, — un tad soļoja atkal. Kad viņi nonāca pie upes, viens bruņotais pārnesa Oriksu tai pāri. Viņš teica, Oriksa esot tik smaga, ka laikam vajadzēšot iemest viņu ūdenī un tur viņu apēdīšot zivis, taču tas bija joks. Viņš oda pēc sasvīdušām drānām, dūmiem un kaut kāda parfīma vai eļļas, kas bija ieziesta matos. Ūdens sniedzās viņam līdz ceļiem.

Pēc tam saule sāka spīdēt slīpi, taisni viņai acīs — tātad viņi acīmredzot gājuši uz rietumiem, nodomāja Džimijs, — un viņa galīgi apgura.

Saulei laižoties arvien zemāk, sāka dziedāt un sasaukties putni, neredzami, paslēpušies meža zaros un vīteņos: aizsma­kuši ķērcieni un svilpieni, četras skaidras skaņas cita pēc citas, kā zvans. Tie bija tie paši putni, kas šādi sasaucās allaž, kad tuvojās tumsa, un arī rītausmā pirms saullēkta, un šīs skaņas

Oriksu mierināja. Putnu balsis bija pazīstamas, daļa no tā, kas viņai tuvs. Viņa iztēlojās, ka viens no tiem — tas, kam balss kā zvans, — ir viņas mātes gars, putna veidolā atsūtīts viņu sargāt, un ka tas saka: Tu atgriezīsies.

Tajā ciematā, viņa stāstīja Džimijam, daži cilvēki prata šādi aizsūtīt prom savu garu jau tad, kad vēl nebija miruši. Tas bija labi zināms. To varēja apgūt, vecās sievas varēja to iemā­cīt, un tad cilvēks ieguva spēju aizlidot uz jebkuru vietu, ierau­dzīt, kas gaidāms nākotnē, nest vēstis un rādīties citiem sapņos.

Putns sauca un sauca un tad apklusa. Pēc tam strauji norie­tēja saule un kļuva tumšs. Tonakt viņi gulēja kādā šķūnī. Iespējams, tā bija lopu kūts; vismaz tā tur oda. Čurāt vajadzēja krūmos, visiem rindā, viens vīrs ar šauteni stāvēja sardzē. Vī­rieši ārpusē sakūra ugunskuru, smējās un sarunājās, un iekšā ieplūda dūmi, bet Oriksai tas netraucēja, jo viņa jau bija aiz­migusi. Vai viņi gulējuši uz zemes, guļamtīklos vai uz lāviņām, jautāja Džimijs, bet viņa atteica, ka tas neesot svarīgi. Brālis bija viņai līdzās. Agrāk viņš nebija pievērsis māsai nekādu lielo uzmanību, bet tagad vēlējās atrasties viņas tuvumā.

Nākamajā rītā, nosoļojuši vēl gabalu, viņi nonāca tur, kur bija atstāta tēvoča Ena automašīna — dažu vīru apsardzībā mazā ciematiņā: vēl mazākā par viņējo un netīrākā. Pa durvīm uz viņiem skatījās sievietes un bērni, bet nesmaidīja. Viena sieviete pacēla roku žestā, kas atvaira ļauno.

Tēvocis Ens pārliecinājās, vai no mašīnas nekas nav pa'zudis, samaksāja vīriem un lika bērniem kāpt iekšā. Oriksa vēl nekad nebija sēdējusi mašīnā, un viņai nepatika smaka. Tas bija nevis solārauto, bet gan benzīna vāģis, turklāt ne sevišķi jauns. Viens vīrietis apsēdās pie stūres, tēvocis Ens viņam bla­kus; otrais vīrietis sēdēja aizmugurē, viņam līdzās saspiedās visi četri bērni. Tēvocis Ens bija sliktā omā un piekodināja, lai bērni neuzdod jautājumus. Ceļš bija grambains, mašīnā valdīja karstums. Oriksa juta nelabumu un nodomāja, ka būs jāvemj, taču tad iesnaudās.

Viņi acīmredzot bija braukuši ilgi; apstājās tikai tad, kad at­kal bija nakts. Tēvocis F.ns un vīrietis, kas bija sēdējis priekšā, iegāja kādā zemā ēkā, varbūt viesnīcā; otrais vīrietis izstiepās priekšējā sēdeklī un drīz sāka krākt. Bērni gulēja mašīnas aiz­mugurē, kā nu varēdami. Aizmugures durtiņas bija aizslēgtas: lai tiktu ārā no mašīnas, viņiem būtu jārāpjas pāri svešajam vīram, un to darīt bija bail, jo tad tas nodomātu, ka viņi grib aizbēgt. Pa nakti kāds saslapināja bikses, Oriksa to saoda, taču vainīgā nebija viņa. No rīta visi barā tika aizvesti aiz ēkas, kur atradās vaļēja ateja. Pie tās stāvēja cūka un noskatījās, kamēr viņi tupēja.

Vairākas stundas kratījušies pa bedraino ceļu, viņi nobrem­zēja pie barjeras ar vārtiem, ko apsargāja divi zaldāti. Tēvocis Ens pateica zaldātiem, ka šie bērni esot viņa māsasmeitas un māsasdēli: viņu māte esot nomirusi, un nu viņš vedot bērnus uz savu māju, pie savas ģimenes. Viņš atkal smaidīja.

"Jums nu gan ir pulka radubērnu," smīnēdams noteica viens no zaldātiem.

"Tāda nu man tā nelaime," tēvocis Ens sacīja.

"Un visiem apmirst mātes."

"Tāda ir tā skumjā patiesība."

"Diez vai mēs varam jums ticēt," tāpat smīnēdams, teica otrais zaldāts.

"Tad skatieties," sacīja tēvocis Ens un izvilka no mašīnas Oriksu. "Kā mani sauc?" viņš smaidot noprasīja, pieliecies vi­ņai tuvu klāt.

"Tēvocis Ens," viņa atbildēja. Abi zaldāti iesmējās, tēvocis Ens viņiem piebalsoja. Paplikšķināja Oriksai pa plecu, aizsūtīja atpakaļ uz mašīnu, sarokojās ar zaldātiem, iepriekš iebāzis roku sev kabatā, un pēc tam zaldāti atvēra vārtus. Līdzko auto­mašīna atkal ripoja pa ceļu, tēvocis Ens iedeva Oriksai cietu konfekti, kas izskatījās pēc maza citroniņa. Viņa brīdi to sū­kāja un tad izņēma no mutes, lai noglabātu vēlākam. Kabatu nebija, un viņa turēja to lipīgajos pirkstos. Tonakt viņa mieri­nāja sevi, laizīdama sev roku.

Bērni raudāja visu nakti, bet ne skaļi. Raudāja pie sevis. Viņiem bija bail: viņi nezināja, uz kurieni brauc, un bija aiz­vesti projām no visa, ko pazina. Turklāt, sacīja Oriksa, viņiem vairs nebija mīlestības, ja pieņem, ka tāda vispār bijusi. Taču viņiem bija naudas vērtība: citiem viņi nozīmēja peļņu skaidrā naudā. To viņi acīmredzot juta — juta, ka ir kaut ko vērti.

Protams (sacīja Oriksa), naudas vērtība nespēja aizstāt mī­lestību. Katram bērnam, katram cilvēkam vajag mīlestību. Viņa pati labprātāk būtu izvēlējusies savas mātes mīlestību — to, kurai vēl arvien ticēja, to, kas putna veidolā bija sekojusi viņai caur džungļiem, lai viņa pārāk stipri nebaidītos un nejustos vientuļa, — taču uz mīlestību nevarēja paļauties, tā nāca un pēc tam aizgāja, tāpēc laba bija arī naudas vērtība, jo tad vis­maz tie, kas grib gūt no tevis peļņu, gādā, lai tu dabū pietie­kami daudz ēdamā un neciet pārāk smagi. Turklāt bija daudz tādu, kuriem nav nedz mīlestības, nedz naudas vērtības, un, ja tev pieder viena no abām, tas ir labāk nekā tad, ja nav ne vie­nas, ne otras.

Lielpilsēta bija haoss, pilna ar ļaudīm, mašīnām, troksni, sliktām smakām un valodu, kuru grūti saprast. Četrus jaunos bērnus tas viss sākumā šokēja, it kā viņi būtu iemesti katlā ar karstu ūdeni — it kā pilsēta sagādātu fiziskas sāpes. Taču tēvo­cim Enam bija pieredze: pret jaunajiem bērniem viņš izturējās kā pret kaķiem, deva laiku pierast pie apkārtnes. Iemitināja mazā istabiņā trīsstāvu namā, trešajā stāvā, ar aizrestotu logu, pa kuru varēja skatīties, bet ne izkāpt, un pēc tam sāka pamazām vest viņus ārā, sākumā īsās pastaigās, ne ilgākās par stundu. Istabā jau dzīvoja pieci bērni, tāpēc tagad tā bija pārpildīta; tomēr vietas pietika, lai vakaros izklātu pa plānam matracītim, kur katram gulēt, un tad visu grīdu aizpildīja matrači un bērni, bet pa dienu guļvietas saritināja. Matrači bija nolietoti, traipaini un oda pēc urīna; taču akurāti tos saritināt — tas bija pirmais, ko jaunajiem bērniem lika iemācīties.

No tiem otrajiem, pieredzējušiem bērniem viņi uzzināja ko vairāk. Vispirms to, ka tēvocis Ens viņus pastāvīgi novēros, pat tad, kad liksies, ka pilsētā viņi atstāti vieni. Viņš vienmēr zinās, kur bērni atrodas: viņam vajag tikai pielikt pie auss savu spīdīgo pulksteni, un tas visu izstāstīs, jo tajā mīt sīka balstiņa, kas visu zina. Tas radīja drošības sajūtu, jo tādā gadījumā nevienam citam netiks ļauts darīt bērniem pāri. Taču tēvocis Ens redzēs tevi arī tad, ja tu nestrādāsi pietiekami cītīgi vai mēģināsi aizbēgt, vai paturēsi sev daļu no naudas, ko dos tūristi. Tad tu saņemsi sodu. Tēvoča Ena vīri tevi piekaus, un tev paliks zilumi. Viņi var tevi arī svilināt. Daži bērni apgal­voja, ka ir pārcietuši tādus sodus, un lepojās ar to: viņiem bija rētas. Ja tu pietiekami bieži darīsi to, kas ir aizliegts, — slin­kosi, zagsi, bēgsi, — tevi pārdos kādam daudz sliktākam par tēvoci Enu, — tā stāstīja. Vai varbūt nogalinās un izmetīs at­kritumu kaudzē, un neviens par to nebēdās, jo neviens nezinās, kur tu esi.

Oriksa teica, ka tēvocis Ens tiešām bijis sava amata meis­tars, jo bērni taču tic citu bērnu stāstiem par soda veidiem daudz vairāk, nekā ticētu pieaugušajiem. Pieaugušie draud, bet savus draudus neizpilda, toties bērni stāsta par to, kas notiks. Vai par to, no kā baidās, ka tas varētu notikt. Vai par to, kas jau noticis ar viņiem vai ar citiem bērniem, kurus viņi pazinuši.

Nedēļu pēc tam, kad Oriksa ar brāli ieradās matraču istabā, trīs vecākie bērni tika aizvesti prom. Tie braukšot uz citu valsti, sacīja tēvocis Ens. To valsti saucot par Sanfrancisko. Vai tas tāpēc, ka viņi slikti uzvedušies? Nē, tēvocis Ens atbildēja, tas esot atalgojums par labu uzvedību. Tur reiz varot nonākt visi, kas ir paklausīgi un čakli. Oriksa negribēja nonākt nekur citur kā vien atpakaļ mājās, taču "māju" tēls pamazām aizmiglojās. Viņa joprojām dzirdēja, kā mātes gars sauc: Tu at­griezīsies, — taču šī balss kļuva arvien vārāka un neskaidrāka. Tā līdzinājās ne vairs zvanam, bet gan čukstam. Tas tagad drī­zāk bija jautājums, nevis apgalvojums; jautājums bez atbildes.

Oriksa kopā ar brāli un divām pārējām jaunpienācējām tika aizvesta paskatīties, kā vairāk pieredzējušie bērni pārdod puķes. Tās bija rozes, sarkanas, baltas un sārtas; rīta agrumā tās tika iegādātas puķu tirgū. No kātiem bija novākti ērkšķi, lai rozes varētu pasniegt no rokas rokā nesaduroties. Vajadzēja grozīties ap greznāko viesnīcu ieejām — labas vietas bija arī bankas, kur var iemainīt ārzemju naudu, un dārgie veikali — un uzmanīt, vai nenāk policists. Ja policists tuvojās vai sāka cieši blenzt, vajadzēja steigšus iet prom pretējā virzienā. Pārdot puķes tūristiem drīkstēja tikai ar oficiālu atļauju, un tādas at­ļaujas maksāja pārāk dārgi. Tomēr neesot par ko uztraukties, sacīja tēvocis lins: policistiem viss esot zināms, viņiem tikai esot jāizliekas, ka viņi nezina neko.

Ieraugot ārzemnieku, it sevišķi kopā ar ārzemnieci, vaja­dzēja steigties klāt, sniegt pretī rozes un smaidīt. Nedrīkstēja lūrēt virsū vai smieties par viņu ērmīgajiem ārzemju matiem un acīm ūdens krāsā. Ja viņi paņēma vienu puķi un prasīja, cik maksā, vajadzēja smaidīt vēl platāk un pacelt roku. Ja viņi sāka runāt un uzdot jautājumus, vajadzēja tēlot, ka nesaproti. Tas bija viegli. Ārzemnieki vienmēr iedeva vairāk — dažreiz daudz vairāk — par puķes īsto vērtību.

Nauda bija jāieliek maisiņā, kas iekārts zem drēbēm; tas tāpēc, lai pasargātu to no kabatzagļiem un nejaušiem ielas zeņķiem, tiem nabadziņiem, kuriem nav tēvoča Ena, kas par viņiem rūpētos. Ja kāds — īpaši jau vīrietis — mēģināja satvert tevi aiz rokas un kaut kur vest, roku vajadzēja izbrīvēt. Ja viņš turēja pārāk cieši, vajadzēja apsēsties. Tas bija signāls, pēc kura ierastos kāds no tēvoča Ena vīriem vai tēvocis Ens pats. Neparko nedrīkstēja kāpt mašīnā vai iet iekšā viesnīcā. Ja kāds vīrietis to pieprasīja, par to pēc iespējas ātrāk vajadzēja pazi­ņot tēvocim Enam.

Tēvocis Ens bija devis Oriksai jaunu vārdu. Jaunus vārdus viņš deva visiem bērniem. Viņiem bija likts aizmirst vecos, un drīz viņi tos tiešām aizmirsa. Oriksa tagad bija Susū. Rožu pārdošana viņai sekmējās labi. Viņa bija tik maza un trausla, ar tik skaidriem 4.111 dzidriem vaibstiem. Viņai tika iedota pā­rāk liela kleita, un tajā viņa izskatījās pēc eņģelim līdzīgas lelles. Pārējie bērni viņu lutināja, jo viņa bija vismaziņākā. Naktīs viņi pārmaiņus gulēja viņai blakus; viņa pārgāja no vie­nām rokām citās.

Kurš gan spēja viņai pretoties? Tikai retais ārzemnieks. Viņas smaids bija pati pilnība — ne vīzdegunīgs vai agresīvs, bet tramīgs, bikls, kā bērnam, kurš neko neuzskata par paš­saprotamu. Smaids bez nelabvēlības: tajā nemanīja ne ļauna prāta, ne skaudības, tajā bija vienīgi izjustas pateicības solī­jums. "Burvīgi," murmināja ārzemju dāmas, un viņu pavadoņi nopirka rozi un sniedza to dāmai, tādējādi kļūstot burvīgi arī paši; un Oriksa ielaida monētas maisiņā uz krūtīm zem kleitas un jutās drošībā vēl vienu dienu, jo savu tiesu bija iztirgojusi.

Toties brālis ne. Viņam neveicās. Viņš negribēja tirgot puķes kā meitene, viņam nepatika smaidīt; un, ja viņš smaidīja, tad no­melnējušā zoba dēļ iespaids nebija labs. Tāpēc Oriksa mēdza paņemt no viņa dažas pārpalikušās rozes, lai mēģinātu tās iztir­got. Tēvocis F,ns sākumā neiebilda — nauda ir nauda —, taču tad sacīja, ka Oriksai nevajadzētu pārāk daudz grozīties vienās un tajās pašās vietās, jo nedrīkst pieļaut, ka viņa cilvēkiem apnīk.

Brālim atradīšoties kas cits — kāda cita nodarbošanās. Viņu vajadzēšot pārdot uz citurieni. Vecākie bērni istabā šūpoja galvu: brālis tikšot pārdots suteneram, viņi teica; suteneram, kurš apkalpo spalvainus, baltus ārzemniekus vai bārdainus, brūnus vīriešus, vai resnus, dzeltenus vīriešus, jebkurus vīrie­šus, kam patīk mazi zēni. Viņi visos sīkumos aprakstīja to, ko šie vīrieši darīs; un smējās. Brālis būšot melones pakaļa, Viņi teica: tā šitādus saucot. Tvirts un apaļš ārpusē, mīksts un maigs iekšpusē; jauka melones pakaļiņa ikvienam, kas maksā. Vai nu tā, vai arī viņš tikšot pataisīts par izsūtāmo, trenkāts no ielas uz ielu, pildot spēlmaņu uzdevumus, un tas esot grūts un ļoti bīstams darbs, jo konkurējošie spēlmaņi tādu puiku var nožmiegt. Bet varbūt viņš būšot gan izsūtāmais, gan meloņpuika reizē. Tas esot visticamāk.

Oriksa redzēja, ka brāļa seja satumst un nocietinās, un nemaz nejutās pārsteigta, kad viņš aizbēga; Oriksa nekad neuzzināja, vai viņš ir notverts un sodīts. Un arī nejautāja, jo no jautāšanas — tagad viņa to zināja — nebūtu nekāda labuma.

Vienu dienu kāds vīrietis satvēra Oriksu aiz rokas un aici­nāja sev līdzi uz viesnīcu. Viņa bikli pasmaidīja, skatījās sāņus un klusēja, izbrīvēja roku un pēc tam visu izstāstīja tēvocim linam. Tad tēvocis Ens pateica kaut ko pārsteidzošu. Viņš teica: ja tas vīrietis saukšot atkal, lai viņa ejot tam līdzi uz vies­nīcu. Viņš gribēšot vest Oriksu uz savu istabu, un lai viņa ejot. Lai darot visu, ko vīrietis prasīšot, bet lai neraizējoties, jo tēvo­cis Ens visu redzēšot un atnākšot viņai pakaļ. Nekas slikts vi­ņai nenotikšot.

"Vai es būšu melone?" Oriksa jautāja. "Melones pa­kaļa?" — un tēvocis Ens smējās un jautāja, kur viņa dzirdējusi tādu vārdu. Nē, viņš piebilda. Ne jau tas tagad notikšot.

Nākamajā dienā vīrietis parādījās un jautāja, vai Oriksa gribot dabūt naudu, daudz vairāk naudas nekā par rožu tirgo­šanu. Tas bija garš, balts, spalvains vīrs ar stipru akcentu, to­mēr vārdus viņa saprata. Šoreiz Oriksa gāja viņam līdzi. Vīrietis turēja viņu pie rokas, un abi brauca augšā ar liftu — tas bija baisi, tāda maza istabiņa ar durvīm, kas aizveras, un, kad dur­vis atvērās, tu atradies pavisam citur, un par to tēvocis Ens ne­bija brīdinājis. Viņa juta, kā dauzās sirds. "Nebaidies," vīrietis sacīja, domādams, ka Oriksa baidās no viņa. Taču bija otrādi, viņš baidījās no Oriksas, jo roka viņam trīcēja. Viņš atslēdza kādas durvis, abi iegāja iekšā, viņš atkal aizslēdza durvis, un viņi atradās gaišsārti violetā un zeltainā telpā ar milzīgu gultu, domātu milžiem, un vīrietis teica, lai Oriksa noģērbj kleitu.

Oriksa bija paklausīga un darīja, kā likts. Viņai bija vispā­rējs priekšstats par to, ko vēl šis vīrietis varētu gribēt, — pārējie bērni jau zināja par tādām lietām, apsprieda tās bez kautrēša­nās un smējās. Ļaudis maksāja lielu naudu par tādām lietām, kādas gribēja šis vīrietis, un pilsētā bija speciālas vietas, kurp doties tādiem kā viņš; taču daži turp negāja, jo tas bija pārāk publiski un viņi kaunējās un muļķīgā kārtā vēlējās visu nokār­tot paši, un šis vīrietis bija viens no tādiem. Tāpēc Oriksa zi­nāja, ka vīrietis tagad novilks ari savas drēbes, vismaz dažas, un viņš tā arī darīja un šķita priecīgs, kad Oriksa skatījās uz viņa peni, kas bija garš un spalvains kā viņš pats, ieliekts kā mazs elkonis. Tad viņš nometās ceļos un atradās ar seju pret Oriksas seju.

Kāda šī seja izskatījās? Oriksa neatcerējās. Viņa atcerējās peņa īpatnību, bet ne sejas īpatnību. "Tā nemaz nebija kā seja," viņa teica. "Visa mīksta kā klimpa. Un liels deguns kā burkāns. Garš, balts peņa deguns." Viņa iesmējās, piespiedusi abas plaukstas pie mutes. "Ne tāds kā tavs deguns, Džimij," viņa piemetināja — gadījumam, ja Džimijs būtu sakautrējies. "Tavs deguns ir skaists. Burvīgs deguns, tici man."

"Es tev nedarīšu pāri," vīrietis sacīja. Akcents bija tik smieklīgs, ka Oriksai gribējās ķiķināt, taču viņa saprata, ka tas būtu nepareizi. Viņa tikai bikli smaidīja, un vīrietis saņēma vienu viņas roku uiļ uzlika to sev virsū. Pietiekami maigi, to­mēr reizē šķita dusmīgs. Dusmīgs un steidzīgs.

Un tad istabā pēkšņi iebrāzās tēvocis Ens — kā? Viņam noteikti bija atslēga, atslēgu viņam noteikti bija iedevis kāds, kas strādāja viesnīcā. Viņš satvēra Oriksu, apskāva viņu, sauca par mīļo mazulīti un kliedza uz vīrieti, kas likās gaužām pārbi­jies un pūlējās uzraut mugurā drēbes. Sapinās biksēs un lēkāja uz vienas kājas, ar savu smago akcentu pūlēdamies kaut ko paskaidrot, un Oriksa nemaz nejutās labi. Tad vīrietis iedeva tēvocim Enam naudu, daudz naudas, visu, cik bija makā, un tēvocis Ens izgāja no istabas, nesdams Oriksu kā dārgu vāzi, joprojām nikni purpinādams. Taču, ticis uz ielas, viņš iesmējās, pajokoja par vīrieti, kas bija lēkājis savās sapenterētajās bik­sēs, un teica Oriksai, ka viņa ir laba meitene un vai viņa vēl­reiz negribētu uzspēlēt šādu spēlīti.

Sādi tā kļuva par viņas spēli. Vīriešu viņai bija mazliet žēl: kaut gan tēvocis Ens apgalvoja, ka viņi to esot pelnījuši un lai priecājoties, ka netikusi izsaukta policija, viņa tomēr drusku no­žēloja, ka jātēlo šāda loma. Taču reizē tā sagādāja viņai prieku. Viņa jutās stipra, zinādama, ka vīrieši uzskata viņu par bezpa­līdzīgu, bet viņa tāda nav. Bezpalīdzīgi bija viņi paši, jo jau pēc mirkļa bija spiesti stomīgi atvainoties ar savu muļķīgo akcentu, uz vienas kājas lēkāt apkārt pa savām greznajām viesnīcas ista­bām, iesprūduši biksēs ar dibenu ārā, ar gludu vai spalvainu dibenu, ar visādu krāsu un formu dibenu, kamēr tēvocis Eds viņus rāja. Laiku pa laikam kāds pat apraudājās. Kas attiecas uz naudu — viņi iztukšoja kabatas, pasvieda tēvocim Enam visu, cik bija, pateicās, ka viņš to pieņēmis. Viņi negribēja sēdēt cietumā, tikai ne šajā pilsētā, kur cietumi nebija nekā­das viesnīcas un kur vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai apsūdzība tiktu celta un tiesa to izskatītu. Viņi gribēja pēc iespējas drī­zāk sēsties taksometrā, kāpt lielā lidmašīnā un laisties prom debesīs.

"Mazā Susū," tēvocis Ens mēdza sacīt, nolicis Oriksu zemē pie viesnīcas. "Tu esi gudra meitene! Man gribētos tevi precēt. Vai tev tas patiktu?"

Tā toreiz bija lielākā mīlestības izpausme, kāda Oriksai pieejama, un viņa jutās laimīga. Bet kāda bija pareizā at­bilde — jā vai nē? Viņa zināja, ka tas ir nevis nopietns jau­tājums, bet gan joks: viņai bija tikai pieci gadi vai seši, vai septiņi, tāpēc viņa nemaz nedrīkstēja precēties. Turklāt citi bērni stāstīja, ka tēvocim Enam esot sieva, pieaugusi sie­viete, kas dzīvojot kādā citā mājā, un viņam esot arī citi bērni, īstie bērni. Tie gāja skolā.

"Vai drīkstu paklausīties tavu pulksteni?" Oriksa jautāja ar savu biklo smaidu. Un nevis, viņa domāja. Un nevis precēties ar tevi, nevis atbildēt uz taviem jautājumiem, nevis būt par tavu īsto bērnu. Un viņš iesmējās atkal un ļāva Oriksai pa­klausīties pulksteni, taču viņa tajā nedzirdēja nekādu sīku balsti ņu.

Kādu dienu atnāca cits vīrietis, agrāk neredzēts, — garš un tievs, garāks par tēvoci Enu, ar slikti piegulošām drēbēm un bakurētainu seju, — un paziņoja, ka visiem bērniem būšot jā­nāk viņam līdzi. Tēvocis Ens esot pārdevis savu puķu biznesu, šis vīrietis sacīja; gan puķes, gan puķu tirgotājus, gan visu pā­rējo. Pats aizbraucis, pārcēlies uz citu pilsētu. Tāpēc šis garais vīrietis tagad bija boss.

Apmēram pēc gada kāda meitene, kas pirmajās nedēļās kopā ar Oriksu bija dzīvojusi matraču istabā un no jauna uz­peldējusi viņas jaunajā dzīvē, filmēšanās dzīvē, pastāstīja viņai, ka patiesībā tā nemaz neesot bijis. Patiesībā esot bijis tā, ka tēvocis Ens atrasts peldam vienā no pilsētas kanāliem, ar pār­grieztu rīkli.

Šī meitene bija viņu redzējusi. Nē, nav tiesa — nebija viņu redzējusi, toties pazina kādu, kurš bija redzējis. Nepalika šaubu par to, ka tas ir viņš. Vēders viņam bija uzpūties kā spilvens, seja uzblīdusi, tomēr tas bija tēvocis Ens. Kails; drēbes kāds acīmredzot pievācis. Varbūt kāds cits, ne tas, kurš pārgriezis viņam rīkli, vai varbūt tomēr tas pats, jo kāda mironim jēga no tik labām drēbēm?»Nebija arī pulksteņa. "Un arī naudas ne," meitene bija piebildusi un iesmējusies. "Ne kabatu, ne naudas!"

"Tajā pilsētā bija kanāli?" Džimijs jautāja. Viņš cerēja, ka tā varētu izdoties uzminēt, kas tā bijusi par pilsētu. Tolaik viņam gribējās uzzināt visu iespējamo par Oriksu, par vietām, kur viņa bijusi. Gribējās sadzīt pēdas un personiski atriebties katram, kurš viņai jebkad nodarījis pāri vai licis bēdāties. Viņš spīdzināja sevi ar sāpīgām zināšanām: katru baltkvēlē kaistošu faktu, ko izdevās atrast, viņš iedzina sev zem nagiem. Jo stip­rāk sāpēja, jo vairāk viņš mīlēja Oriksu un pats par to nešau­bījās ne mirkli.

"O jā, kanāli tur bija," Oriksa atbildēja. "Lauksaimnieki un puķu audzētāji pa tiem tika uz tirgiem. Pietauvoja laivas un pārdeva savu preci turpat krastmalās. No attāluma izskatījās skaisti. Tik daudz puķu." Viņa lūkojās uz Džimiju: bieži viņa spēja uzminēt, ko viņš domā. "Tomēr kanāli ir daudzās pilsē­tās," viņa sacīja. "Un arī upes. Upes tik labi noder atkritumiem, līķiem un jaundzimušajiem, kas tiek izmesti ārā, un visādiem sūdiem." Kaut gan Oriksai nepatika, ja Džimijs runāja rup­jības, viņa pati ik pa laikam labprāt lietoja to, ko dēvēja par sliktiem vārdiem, jo Džimiju tas šokēja. Kad Oriksa uzņēma apgriezienus, atklājās pamatīgs slikto vārdu krājums. "Nerai­zējies tik daudz, Džimij," viņa piebilda jau laipnāk. "Tas bija sen." Nereti viņa izturējās tā, it kā gribētu pasargāt Džimiju no sevis — tādas, kāda bijusi pagātnē. Un centās rādīt viņam tikai savu gaišo pusi. Viņai patika mirdzēt.

Tā nu tēvocis Ens bija dabūjis galu kanālā. Viņam nebija paveicies. Viņš nebija samaksājis vajadzīgajiem ļaudīm vai var­būt bija samaksājis par maz. Vai varbūt tie gribēja nopirkt viņa biznesu, bet piedāvāja pārāk zemu cenu un viņš nepiekrita. Vai arī viņu bija pārdevuši paša cilvēki. Ar viņu varēja būt noticis daudz kas. Vai varbūt tas nemaz nebija plānots — varbūt tas bija nelaimes gadījums, nejauša slepkavība, parasts zaglis.

Tēvocis Ens bija bezrūpīgi staigājis apkārt viens pats. Kaut gan būtībā nebija bezrūpīgs cilvēks.

"Es apraudājos, kad to uzzināju," teica Oriksa. "Nabaga tēvocis Ens."

"Kāpēc tu viņu aizstāvi?" Džimijs noprasīja. "Viņš bija parazīts, gatavais asinssūcējs!"

"Es viņam patiku."

"Viņam patika nauda!"

"Protams, Džimij," Oriksa piekrita. "Nauda patīk visiem. Taču viņš būtu varējis izrīkoties ar mani daudz sliktāk, tomēr tā nedarīja. Es apraudājos, kad uzzināju, ka viņš ir miris. Rau­dāju un raudāju."

"Kā — sliktāk? Kā — daudz sliktāk?"

"Džimij, tu raizējies par daudz."

Bērnus izveda no istabas ar pelēkajiem matračiem, un Oriksa to nekad vairs neredzēja. Nekad vairs neredzēja arī vairumu pārējo bērnu. Viņus izšķīra, un katrs aizgāja savu ceļu. Oriksu pārdeva kādam vīrietim, kurš uzņēma filmas. Viņa vienīgā no visiem bērniem aizgāja līdzi kinovīram. Viņš sacīja Oriksai, ka viņa esot smuka meitenīte, pajautāja, cik viņai gadu, taču viņa nezināja atbildēt. Vīrietis jautāja, vai Oriksa gribot filmēties. Oriksa nekad nebija redzējusi nevienu filmu, tāpēc nezināja, gribēt vai negribēt; taču tas izklausījās tā, it kā tiktu piedāvāts kas patīkams, tāpēc viņa teica jā. Ap to laiku viņa jau lieliski uzķēra situācijas, kurās gaidītā atbilde ir jā.

Vīrietis veda viņu automašīnā kopā ar dažām citām meite­nēm, trim vai četrām, tās viņa nepazina. Pa nakti visi palika mājā, lielā mājā. Tā bija bagātu ļaužu māja; ap to pacēlās augsts mūris ar stikla lauskām un dzeloņstieplēm augšmalā, un iekšā viņi tika pa vārtiem. Iekšā smaržoja bagāti.

"Kā tas ir -»smaržoja bagāti?" Džimijs jautāja, bet Oriksa neprata paskaidrot. Bagāti — to gluži vienkārši iemācās konstatēt. Mājā smaržoja kā labākajās viesnīcās, kur viņai ga­dījies būt: pēc daudziem un dažādiem ēdieniem, kas patlaban tiek gatavoti, pēc koka mēbelēm, spodrināmiem līdzekļiem un ziepēm, un visas šīs smaržas sajaucās kopā. Kaut kur tuvumā droši vien bija arī puķes, ziedoši koki vai krūmi, jo arī tie vei­doja daļu no smaržas. Grīdu sedza paklāji, bet bērni pa tiem nestaigāja; paklāji bija lielā istabā, viņi gāja garām vaļējām durvīm, ieskatījās iekšā un tos ieraudzīja. Tie bija zili, sārti un sarkani, tāds skaistums.

Istaba, kur meitenes ieveda, atradās blakus virtuvei. Var­būt tas bija pieliekamais kambaris vai bijis tāds agrāk: tur oda pēc rīsiem un pēc maisiem, kuros tie sabērti, kaut gan pašu rīsu istabā nebija. Viņām iedeva ēst — labāku ēdienu nekā pa­rasti, teica Oriksa, klāt bija arī vistas gaļa, — un piekodināja netrokšņot. Pēc tam viņas ieslēdza istabā. Mājā bija suņi; va­rēja dzirdēt, kā tie rej ārā, pagalmā.

Nākamajā dienā dažas meitenes aizbrauca ar kravas ma­šīnu, segtā kravas kulbā. Palika vēl divas meitenes, tikpat ma­zas kā Oriksa. Viena nupat bija atvesta no ciemata un ilgojās pēc savējiem, un daudz raudāja, klusiņām, slēpdama seju. Vi­ņas iecēla kravas furgonā un ieslēdza tur, bija tumšs un karsts, gribējās dzert, un čurāt vajadzēja turpat furgonā, jo tas neap­stājās. Taču augstu kulbā bija mazs lodziņš, tāpēc iekšā ieplūda mazliet gaisa.

Pagāja tikai pāris stundu, bet likās vairāk, jo bija tik karsts un tumšs. Kad ceļamērķis bija sasniegts, meitenes tika atdotas kādam citam vīrietim, un furgons devās tālāk.

"Vai uz tā kaut kas bija rakstīts? Uz tā furgona?" Džimijs jautāja, pūlēdamies dzīt pēdas.

"Jā. Ar sarkaniem burtiem."

"Un kas tieši?"

"Kā es to varēju zināt?" Oriksa pārmetoši attrauca.

Džimijs jutās ka muļķis. "Un vai kāds attēls tur bija?"

"Jā. Attēls bija," Oriksa pēc mirkļa atbildēja.

"Kāds?"

Oriksa padomāja. "Papagailis. Sarkans papagailis."

"Tas lidoja vai stāvēja?"

"Džimij, tu nu gan esi jocīgs!"

Džimijs pietvērās pie šī sarkanā papagaiļa. Turēja to prātā. Dažreiz tas rādījās viņam sapņos, pilns noslēpumainības un slēptas nozīmes, simbols, brīvs no jebkādiem kontekstiem. Tā droši vien bija preču zīme, logo. Viņš internetā sameklēja vār­dus Papagailis, Papagaiļa brends, SIA Papagailis, Sarkanais Papagailis. Atrada korķarieksta papagaili Alekšu, kas bija tei­cis: Es tagad eju prom, — taču tas neko nelīdzēja, jo Alekss bija nepareizā krāsā. Viņš gribēja, lai sarkanais papagailis ir saikne starp stāstu, ko Oriksa viņam izstāstījusi, un tā dēvēto reālo pasauli. Viņš gribēja, lai notiek tā, ka viņš iet pa ielu vai vandās pa Tīmekli, un, heirēka, tur tas ir, sarkanais papagailis, šifrs, parole, un tad daudz kas kļūtu skaidrs.

Nams, kur rika uzņemtas filmas, atradās citā pilsētā vai varbūt tai pašā, rikai citā rajonā, jo pilsēta bija ļoti liela, teica Oriksa. Tajā namā bija istaba, kur apmetās viņa un pārējās meitenes. Viņas tikpat kā nekad negāja ārā, ja nu vienīgi uz­kāpa uz plakanā jumta, ja filma bija jāuzņem tur. Daži no vīriešiem, kas nāca uz to namu, filmēšanas laikā gribēja atras­ties svaigā gaisā. Gribēja būt redzami un reizē apslēpti: jumtu iejoza mūris. "Varbūt viņi gribēja, lai viņus redz Dievs," Oriksa sacīja. "Kā tu domā, Džimij? Vai viņi izrādījās Dievam? Ma­nuprāt, jā."

Visiem šiem vīriešiem bija idejas par to, kam jābūt viņu filmā. Viņi vēlējās fona priekšmetus, krēslus vai kokus, vai virves un kliedzienus, vai kurpes. Dažreiz viņi teica: Dari, kā lieku, es par to maksāju, vai tamlīdzīgi, jo visam šajās filmās bija sava cena. Katrai matu lentei, katram ziedam, katram priekš­metam, katram žestam. Ja vīrieši izgudroja kaut ko jaunu, notika pārrunas par to, cik šim jaunumam būtu jāmaksā.

"Tā es mācījos, kas ir dzīve," teica Oriksa.

"Ko tu mācījies?" Džimijs jautāja. Nevajadzēja ēst to picu un pa virsu vēl pīpēt zāli. Viņam bija drusku nelabi.

"To, ka visam ir cena."

"Ne jau visam. Tas nevar būt tiesa. Nav iespējams nopirkt laiku. Nav iespējams nopirkt…" Viņš gribēja sacīt mīlestību, taču sastomījās. Izklausītos pārāk sentimentāli.

"Nopirkt to nevar, taču cena tam ir," Oriksa attrauca. "Cena ir visam."

"Man nav," Džimijs lūkoja pajokot. "Man nav cenas."

Garām, kā vienmēr.

Filmēties, stāstīja Oriksa, nozīmēja darīt to, ko tev liek. Ja viņi gribēja, lai tu smaidi, tev bija jāsmaida, ja viņi gribēja, lai raudi, tev bija jādara arī tas. Lai kas tas būtu, tas tev bija jā­dara, un tu darīji, jo baidījies nedarīt. Ko tev lika, to tu darīji tiem vīriešiem, kas bija atnākuši, un dažreiz šie vīrieši darīja kaut ko tev. Tā bija filmēšanās.

"Ko tu darīji?" Sniegavīrs jautāja.

"Tu jau zini," Oriksa atbildēja. "Tu redzēji. Tev ir tā bilde no filmas."

"Esmu redzējis tikai to vienu filmu," Sniegavīrs teica. "Ti­kai vienu, kurā esi tu."

"Varu derēt, ka tu esi redzējis vairāk. Tikai neatceries. Es varēju izskatīties citādi, būt citās drēbēs un parūkā, es varēju būt kāda cita, darīt kaut ko citu."

"Piemēram, ko? Ko vēl viņi lika tev darīt?"

"Tās filmas visas bija vienādas," Oriksa atbildēja. Viņa bija nomazgājusi rokas un tagad lakoja nagus, savus skaistos, ovālos nagus, tik ideāli veidotus. Firziķu krāsā, pieskaņotā puķainajai rītakleitai, kas viņai mugurā. Neizsmērejas neviena kontūra. Vēlāk viņa nolakos nagus kājām.

Bērnus mazāk garlaikoja filmēšanās nekā tas, ko viņi darīja pārējā laikā, un nekas daudz tas nebija. Pa vecu DVD aparātu vienā no istabām varēja skatīties animācijas filmas, tajās peles un putnus trenkāja citi dzīvnieki, nekādi nespēdami tos no­ķert; citkārt meitenes sukāja un pina cita citai matus vai arī ēda un gulēja. Reizēm ieradās citi cilvēki, lai izmantotu telpu un uzņemtu citādas filmas. Ieradās pieaugušas sievietes — sie­vietes ar krūtīm un pieauguši vīrieši, aktieri. Bērni drīkstēja no­raudzīties, kā viņi filmējas, ja vien nemaisījās pa kājām. Tomēr dažkārt aktieri iebilda, jo mazās meitenītes ķiķināja par viņu peņiem — tik lieliem un reizumis pēkšņi tik maziem —, un tad viņas tika aizsūtītas uz savu istabu.

Viņas bieži mazgājās — tas bija svarīgi. Dušas vietā kalpoja spainis. Viņām bija jāizskatās tīrām. Sliktās dienās, kad nebija darba, viņas apgura un kļuva nemierīgas, un tad sāka ķīvēties un plēsties. Lāgiem viņām, lai nomierinās, iedeva kādu dūmu vai glāzīti — iespējams, alu —, bet ne smagās narkotikas, no tām viņas sačokurotos; un smēķēt viņām bija noliegts. Atbil­dīgais — lielais vīrs, nevis tas ar kinokameru — piekodināja, lai viņas nesmēķējot, citādi zobi kļūšot brūni. Tomēr reizēm viņas uzsmēķēja, ja kameras vīrs uzcienāja ar savām cigaretēm.

Kameras vīrs bija baltais, vārdā Džeks. Viņu meitenes re­dzēja visbiežāk. Mati viņam bija kā apsvilušas auklas, un viņš oda pārāk stipri, jo bija gaļēdājs. Viņš ēda tik daudz gaļas! Zivis viņam negaršoja. Rīsi arī ne, toties garšoja nūdeles. Nū­deles ar lielu daudzumu gaļas.

Džeks teica, ka tur, no kurienes esot viņš, filmas esot lie­lākas un labākas, vislabākās pasaulē. Viņš nemitīgi daudzināja, ka gribot uz mājām. Tā esot tikai cūkas laime, ka viņš vēl neesot beigts un pagalam — ka šī sūda valsts neesot nobeigusi viņu ar savu draņķīgo ēdmaņu. Viņš gandrīz atstiepis kājas no kādas kaites, ko dabūjis no ūdens, un izglābies vienīgi tāpēc, ka drausmīgi dzēris, jo alkohols nonāvējot baciļus. Nu viņam bija jāizskaidro, kas ir baciļi. Meitenītes smējās par baciļiem, jo tiem neticēja; toties viņas ticēja stāstam par slimību, jo bija redzējušas, kā slimo citi. Slimības radās no gariem, to zināja visi. No gariem un neveiksmes. Džeks nebija noskaitījis vajadzīgās lūgšanas.

Džeks teica, ka no bojātā ēdiena un ūdens viņš slimotu vēl biežāk, ja viņam nebūtu dzelzs iekšas. Šajā biznesā esot nepie­ciešamas dzelzs iekšas. Viņš teica, ka videokamera esot sagra­bējis amatieru krāms un gaismas pārāk vājas, tāpēc neesot nekāds brīnums, ka viss izskatās pēc lēta mēsla. Viņš priecātos, ja viņam būtu miljons dolāru, bet visu savu naudu viņš esot i/čurājis. Naudu viņš nekādi nespējot noturēt, tā noslīdot no viņa kā ūdens no ieeļļotas maukas. "Kad izaugsiet, nekļūstiet tādas kā es," viņš mēdza piekodināt. Un meitenes smējās, jo, lai nu kas ar viņām notiktu, viņas nemūžam nevarēja kļūt tā­das kā Džeks — klaunam līdzīgs milzis ar virvjainiem matiem un ar tādu daiktu kā vecs, krunkains burkāns.

Oriksa teica, ka viņai bieži radusies izdevība aplūkot šo veco burkānu tuvumā, jo Džeks gribējis darīt ar viņu filmu lietas arī ārpus filmēšanās. Pēc tam viņš kļuvis skumīgs un sa­cījis, ka nožēlojot. Tas bija mīklaini.

"Tu to darīji par velti?" Džimijs jautāja. "Man likās, tu teici, ka visam ir cena." Viņš jutās kā zaudētājs strīdā par naudu, tāpēc vedināja uz otru raundu.

Oriksa mitējās lakot, pacēlusi krāsas otiņu. Viņa aplūkoja savu roku. "Es to iemainīju," viņa sacīja.

"Iemainīji — pret ko?" Džimijs vaicāja. "Ko tad tas nožē­lojamais nīkulis varēja piedāvāt?"

"Kāpēc tu domā, ka viņš ir slikts?" Oriksa teica. "Viņš nekad nedarīja ar mani neko tādu, ko nedari tu. Ne jau nezin ko briesmīgu!"

"Es to nedaru pret tavu gribu," Džimijs tielējās. "Turklāt tagad tu esi pieaugusi."

Oriksa iesmējās. "Kāda tad ir mana griba?" viņa sacīja. Tad, laikam ieraudzījusi viņa sāpināto skatienu, pārtrauca smie­ties. "Viņš man iemācīja lasīt," viņa klusu noteica. "Runāt an­gliski un lasīt angļu vārdus. Vispirms runāt, tad lasīt, sākumā negāja tik labi, un es joprojām nerunāju diez cik labi, bet ar kaut ko taču ir jāsāk, vai tu tā nedomā, Džimij?"

"Tu runā nevainojami," Džimijs paziņoja.

"Nevajag man melot. Tad, lūk, tā tas notika. Vajadzēja ilgu laiku, bet viņš bija ļoti pacietīgs. Viņam bija viena grāmata, nezinu, kur ņemta, bet tā bija bērnu grāmata. Tajā darbojās mei­tene ar garām bizēm, zeķēs — zeķes, tas bija grūts vārds, — kas draiskojās un darīja visu, kas tīk. To mēs lasījām. Tā bija izdevīga apmaiņa, Džimij, jo, ja es nebūtu to darījusi, tad ta­gad nevarētu sarunāties ar tevi, vai ne?"

"Ko darījusi?" Džimijs noprasīja. Viņš nespēja izturēt. Ja šis Džeks, šis draņķis, tagad atrastos šajā istabā, Džimijs ap­grieztu viņam kaklu kā tārpainu, vecu zeķi. "Ko tu darīji? Tu viņam sūkāji?"

"Kreikam ir taisnība," Oriksa salti sacīja. "Tavs prāts nav elegants."

Elegants prāts bija apzīmējums matemātikas žargonā, tajā vīzdegunīgajā valodā, ko savā starpā lietoja apsēstie matemā­tiķi, tomēr Džimiju tas sāpināja. Nē. Viņu sāpināja doma par to, ka Oriksa un Kreiks šādi apsprieduši viņu aiz muguras.

"Piedod," viņš noteica. Būtu bijis jāsaprot, ka ar Oriksu nedrīkst runāt tik klaji.

"Tagad es to varbūt nedarītu, bet toreiz es biju vēl bērns," Oriksa jau rāmākā tonī piezīmēja. "Kāpēc tu tā dusmojies?"

"Es neticu," Džimijs attrauca. Kur ir viņas niknums, cik dziļi tas aprakts,4cā lai viņš izrok to ārā?

"Kam netici?"

"Visam tam tavam sasodītajam stāstam. Ka viss bijis tik mīlīgi, tik mierīgi, visiem šitiem sūdiem."

"Ja tu negribi ticēt tam, Džimij," Oriksa teica, maigi lūko­damās viņā, "tad kam tu labprāt gribētu noticēt?"

Džeks bija izdomājis nosaukumu namam, kur risinājās fil­mēšana. Viņš dēvēja to par Piksilendu. Neviena meitenīte ne­saprata, ko nozīmē Piksilenda, jo tas bija angļu vārds, kas apzīmēja laumiņu zemi, tīri anglisku priekšstatu, un Džeks to neprata izskaidrot. "Tā, laumiņas, celieties nu augšā," viņš mē­dza sacīt. "Laiks našķoties!" Reizēm viņš mēdza uzcienāt mei­tenes ar konfektēm. "Gribi konfektīti, konfektīt?" viņš jautāja. Arī tas bija joks, un arī to meitenes nesaprata.

Džeks rādīja viņām filmas ar pašu piedalīšanos, ja viņam uz­nāca tāds noskaņojums vai ja viņš tikko bija salietojies narkoti­kas. Meitenes uzreiz pamanīja, ka viņš ir dūries vai šņaucis, jo tad viņš bija priecīgāks. Strādājot Džekam patika klausīties ritmisku popmūziku. Tos viņš dēvēja par foršajiem gabaliem. Elvisu Presliju un tamlīdzīgi. Viņš sacīja, ka labākie esot vecie gabali no tiem laikiem, kad dziesmām vēl bijuši vārdi. "Varat saukt mani par sentimentālu," viņš pavēstīja, radīdams apmulsumu. Viņam patika arī Frenks Sinatra un Dorisa Deja: Oriksa zināja no galvas visu I.ove Me or Leave Me jau tolaik, kad viņai vēl nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. "Uzdziedi mums Piksilendas džezu!" uzaicināja Džeks, un tad Oriksa dziedāja šo. Džeku tā vienmēr iepriecināja.

"Kā to zelli sauca?" Džimijs vaicāja. Kāds maita šis Džeks. Preteklis Džeks, kulakā sitējs. Apsaukāšanās palīdz, Džimijs nodomāja. Viņam gribējās noraut tam draņķim galvu.

"Par Džeku. Fs jau tev teicu. Viņš noskaitīja mums vienu angļu dzejoli par savu vārdu. Džeks ir ašs, un Džeks ir spics, Džekam gruntīgs svečturis."

"Es runāju par viņa uzvārdu."

"Uzvārda viņam nebija."

Strādāšana — tā Džeks dēvēja to, ko viņi darīja. Strādniecītes, tā viņš sauca meitenes. Viņš mēdza sacīt: Strādājot vajag svilpot. Viņš mēdza sacīt: Strādājiet cītīgāk! Viņš mēdza sacīt: Vairāk asuma! Viņš mēdza sacīt: Izliecieties tā, lai ir kā pa īs­tam, vai varbūt gribat norauties? Viņš mēdza sacīt: Ei, seksa knīpas, jūs varat labāk! Viņš mēdza sacīt: Jaunība ir tikai vienu reizi mūžā.

"Tas ir viss," Oriksa noteica.

"Kā tā — viss?"

"Tas ir viss, kas bija," viņa sacīja. "Vairāk nebija nekā."

"Bet… vai viņi nekad…"

"Ko — nekad?"

"Nē, to viņi nebūs darījuši. Tu biji tik maziņa. Nevar būt."

"Lūdzu, Džimij, paskaidro savu jautājumu." O, kāda aukstasinība! Viņam gribējās Oriksu sapurināt.

"Vai viņi tevi izvaroja?" Viņš tik tikko spēja dabūt to pār lūpām. Kādu atbildi viņš gaidīja, ko viņš gribēja?

"Kāpēc tu gribi runāt par nejaukajām lietām?" Oriksa at­trauca. Balss viņai bija tik sudrabaina, it kā plūstu no mūzikas šķirstiņa. Vienu roku viņa vicināja gaisā, lai nožāvētu laku. "Mums būtu jādomā vienīgi par skaistajām lietām, cik iespē­jams. Pasaulē ir tik daudz skaistuma, ja vien paskaties apkārt. Bet tu, Džimij, skaties tikai uz dubļiem zem kājām. Tas tev ne­nāk par labu."

Uz jautājumu Oriksa neatbildēja nekad. Kāpēc Džimiju tas tik ļoti tracināja? "Tas taču nebija īsts sekss, vai ne?" viņš vaicāja. "Filmās. Tā bija tikai tēlošana. Vai ne?"

"Bet, Džimij, tev nudien būtu jāzina. Jebkurš sekss ir īsts."

 ..

Sniegavīrs atver acis, aizver tās, atver, atstāj vaļā. Nakts ir bijusi briesmīga. Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.

Saule ir virs apvāršņa, ceļas augšup vienmērīgi kā trīša vilkta; debesīs ap to sastinguši ieplakani mākoņi, augšpusē sārti violeti, apakšpusē zeltaini. Viļņi viļņo augšup lejup, aug­šup lejup. Doma par tiem uzdzen nelabumu. Neganti slāpst, galva sāp, starp ausīm plešas dobums, kā piebāzts ar vati. Vi­ņam vajag kādu brīdi, lai apjēgtu, ka tās ir paģiras.

"Pats vainīgs," viņš sev saka. Iepriekšējā naktī viņš ir uz­vedies muļķīgi: gāzis rīklē dzeramo, bļaustījies, buldurējis, ļā­vies bezjēdzīgām gaudām. Senāk pēc tik maza sīvā daudzuma nekādu paģiru nebūtu vispār, taču tagad viņš ir atradinājies, zaudējis formu.

Nu, vismaz viņš nav novēlies no koka. "Rīt būs jauna diena," viņš nodeklamē sārtajiem un violetajiem mākoņiem. Bet, ja rīt būs jauna diena, tad kas ir tagad? Tāda pati diena kā vienmēr, tikai viņš jūtas tā, it kā mēles aplikums būtu pārklājis visu miesu.

No tukšajiem torņiem atraisās gara, ķeburaina putnu vir­tene — kaijas, gārņi, dzēses, kas laižas ķert zivis gar piekrasti. Apmēram jūdzi tālāk uz dienvidiem veidojas sāls purvs — bi­jušajā pildizgāztuvē, kurā šur tur vēl stāv pa pusei applūdušas mājas. Visi putni laižas uz turieni — uz grunduļu pilsētu. Viņš noraugās tajos ar aizvainojumu: kas tiem nekaiš, nekādu rūpju šai pasaulē. Tie tikai rij, kopojas, ķēzās un ķērc, nekas vairāk jau nav jādara. Kādā iepriekšējā dzīvē Sniegavīrs varbūt būtu lavījies putniem klāt, vērojis tos ar binokli, apbrīnojis to grā­ciju. Tomēr nē, tā viņš nekad nebūtu rīkojies, tas nebūtu bijis viņa stilā. Kaut kāda pamatskolas skolotāja, dabas pētniece — Sallija kāda tur? — dzina viņus pārgājienos, ko pati dēvēja par brīvdabas ekskursijām. Viņu medību lauki bija Teritorijas golfa laukums un ūdensrožu dīķi. Skatieties! Vai redzat tās skaistās pīlītes? Tās sauc par mercenētn! Jau toreiz putni bija Sniegavīru garlaikojuši, tomēr viņam nebija gribējies darīt tiem pāri. Turpretī šobrīd viņš ilgojas pēc pamatīgas kaķenes.

Viņš norāpjas no koka piesardzīgāk nekā citkārt: galva vēl nedaudz reibst. Viņš pārbauda, vai beisbola cepure ir vietā, izkrata no tās tauriņu — to, bez šaubām, pievilinājis sāls — un, kā parasti, uzčurā virsū sienāžiem. Man ir dienas režīms, viņš nodomā. Režīms — tas ir labi. Viņa galva pamazām pār­vēršas par vecmodīgu ledusskapja magnētiņu krājumu.

Tad viņš atver cementa plātņu paslēptuvi, uzliek vienacainās saulesbrilles, padzeras ūdeni no sataupītas alus pudeles. Kaut jel bijis īsts alus vai kāds aspirīns, vai vairāk viskija!

"No kā esi saslimis, ar to jāārstējas," viņš saka alus pu­delei. Nedrīkst izdzert pārāk daudz ūdens uzreiz, citādi būs jā­vemj. Atlikušo ūdeni viņš izlej sev uz galvas, paņem otru pudeli, apsēžas, atbalstījies ar muguru pret koka stumbru, un gaida, kad nomierināsies kuņģis. Kaut nu būtu kaut kas, ko palasīt! Lasīt, aplūkot, dzirdēt, pētīt, vākt. Prātā peld valodas skran­das: mansards, metronoms, mastīts, metatēze, melanholija.

"Reiz es biju erudīts," viņš skaļi saka. Erudīts. Bezcerīgs vārds. Kas gan ir visas tās lietas, ko viņš reiz domājies pazīs­tam, un kur tās pazudušas?

Pēc brīža viņš atskārš, ka jūtas izsalcis. Kas ēdams ir pa­slēptuvē? Vai tur nav jābūt kādam mango? Nē, tas bija vakar. No tā pāri palicis tikai lipīgs plastikāta maisiņš, viss vienās skudrās. Vēl gan ir enerģijas Triecienstienis, tomēr to nekāro­jas, tāpēc Sniegavīrs ar sarūsējušo konservnazi atver kārbu, kurā ir koteiļdesiņas Slaidums bez gaļas. Derētu gan labāks na­zis. Desiņas ir diētiskas, bēšīgas un nepatīkami mīkstas — kā zīdaiņa kakas, viņš nodomā, — tomēr tās izdodas šā tā apēst. Slaiduma desiņas vienmēr ir labākas, ja uz tām neskatās.

Tajās ir proteīns, bet ar to nepietiek. Nepietiek kaloriju. Sniegavīrs izdzer silto, bezgaršīgo desiņu sulu, kura — tā viņš sev iestāsta — noteikti ir pilna ar vitamīniem. Vai vismaz ar minerāliem. Agrāk viņš zināja. Kas notiek ar viņa prātu? Iztēlē ataust aina: kakla augšgals, kas ietiecas galvā kā vannas ista­bas caurule. Prom pa to aizvirpuļo vārdu fragmenti pelēkā šķidrumā, un viņš aptver, ka šis šķidrums ir viņa šķīstošās smadzenes.

Laiks ieskatīties acīs realitātei. Izsakoties bez aplinkiem, viņš pamazām mirst badā. Rēķināties var tikai ar vienu zivi nedēļā, un šie cilvēciņi to izpilda burtiski: zivs var būt pieklā­jīgā lielumā vai arī gaužām maza, vienas vienīgas spuras un asakas. Sniegavīrs zina: ja proteīns netiks sabalansēts ar cičti un ar to otro — ar ogļhidrātiem, vai varbūt tie ir tas pats, kas ciete? — tad organisms sāks šķīdināt pats savus taukus, tos, kas vēl atlikuši, un pēc tam muskuļus. Sirds ir muskulis. Viņš iztēlojas savu sirdi, kas rūk, līdz sarūk tik maza kā valrieksts.

Sākumā varēja tikt pie augļiem, ne tikai konservētiem, ko izdevās sameklēt sirojumos, bet arī tiem, kas bija atrodami pa­mestajā dendrārijā stundas gājiena attālumā uz ziemeļiem.

Viņš bija pratis to atrast, tolaik viņam bija karte, taču tā jau sen pazudusi, negaisa laikā to projām aiznesis vējš. Dendrārijā viņš bija gājis uz Pasaules augļu nodaļu. Tropiskajā sektorā tur brieda banāni un vairāki citi augļi, apaļi, zaļi un mezglaini, tos viņš negribēja ēst, tie varēja būt indīgi. Augšup pa režģiem tur vijās stīgas ar vīnogām — Mērenās joslas zonā. Siltumnīcā joprojām darbojās solārais gaisa kondicionētājs, bet viena rūts bija saplīsusi. Pie dārza režģa, aiz kura pacēlās siena, auga ap­rikozes; tiesa, tikai nedaudzas, ar brūniem lapseņu grauzu­miem, jau iepuvušas. Tomēr viņš bija tās apēdis — un arī dažus citronus. Ļoti skābus gan, taču viņš bija piespiedis sevi izsūkt citroniem sulu: no senām filmām par jūrasbraucējiem viņš zināja, kas ir skorbuts. No tā asiņo smaganas, zobi krīt laukā saujām vien. Viņu tas vēl nebija piemeklējis.

Pasaules augļu nodaļa tagad ir novākta pa tīro. Cik laika vajag, lai parādītos un nobriestu jauni pasaules augļi? Viņam nav ne jausmas. Vajadzētu taču augt kādām savvaļas ogām. Jāpaprasa bērniem, kad tie nākamreiz pabāzīs te degunu: par ogām viņi zinās. Sniegavīrs dzird tos smejamies un sasauca­mies tālāk liedagā, tomēr šorīt tie acīmredzot nedomā nākt uz šejieni. Varbūt Sniegavīrs tos garlaiko, varbūt bērniem apnicis diedelēt no viņa atbildes, kuras viņš negrib dot vai kuras nav izprotamas. Varbūt viņš ir pārvērties par bārdainu anekdoti, par novecojušu jaunumu, par noplukušu rotaļlietu. Varbūt ir zaudējis savu harismu līdzīgi kādai izbalējušai, plikpaurainai vakardienas popzvaigznei. Vajadzētu priecāties par iespēju pa­likt vienatnē, tomēr šī doma Sniegavīram šķiet nomācoša.

Ja būtu laiva, varētu aizirties līdz torņu blokiem, uzrāpties augšā, izlaupīt ligzdas, nozagt dažas olas, ja būtu kāpnes. Nē, tā nav laba ideja: torņi ir pārāk nestabili, daži ir sabrukuši jau šajos mēnešos, kopš viņš atrodas šeit. Varētu aiziet līdz vasar­nīcu un treileru apvidum, samedīt žurkas, izcept tās uz kvēlo­šām oglēm. Par to der padomāt. Vai varbūt varētu riskēt un .īizkļūt līdz pat tuvākajam Modulim, tur guvums būtu labāks nekā treileros, jo našķu tur vairāk. Vai uz kādu vecļaužu kolo­niju, uz nožogotajām komūnām, uz kādu tamlīdzīgu vietu. Taču karšu vairs nav, un nedrīkst riskēt apmaldītieš, klaiņojot tumsā bez aizsega un piemērotiem kokiem. Viņam pakaļ tūliņ mestos vilkuņi.

Varētu noķert lamatās kādu cūkanu, nosist to ar rungu, slepeni nokaut. Tad būtu jānobēdzina visas pēdas: Sniegavīram ir aizdomas, ka Kreika Bērni, tuvumā ieraudzījuši asinis un iekšas, vairs nešaubītos, ka viņš ir pārkāpis kādu robežu. Taču iespēja pamieloties ar cūkana gaļu dotu milzīgu labumu. Cūkani ir trekni, un tauki ir ogļhidrāti. Vai varbūt ne? Sniegavīrs meklē atmiņā kādu lekciju vai sen pazaudētu tabulu, kas sniegtu izskaidrojumu; reiz viņš to ir zinājis, bet nu vairs nekā, visas mapītes tukšas.

"Pārnes mājās šķiņķi!" viņš saka. Gandrīz vai var saost šo šķiņķi, kā tas cepas pannā kopā ar olu un pēc tam tiek celts galdā ar grauzdiņiem un tasi kafijas… Vai ar krējumu? čukst sievietes balss. Kaut kāda nerātna viesmīle bez vārda, izkāpusi no porno farsa, kurā ņirb balti priekšautiņi un putekļu sloti­ņas. Viņš jūt, ka mutē sariesušās siekalas.

Tauki nav ogļhidrāti. Tauki ir tauki. Sniegavīrs iebliež sev pa pieri, uzrauj plecus, noplāta rokas. "Nu tad, prātvēder," viņš saka, "nākamais jautājums?"

Neatstājiet nepamanītu bagātīgu barības vielu avotu, kas varbūt atrodas tepat jums pie kājām, ierunājas kāda cita balss kaitinošā, pamācošā tonī, kas pazīstams no izdzīvošanas ro­kasgrāmatas, kuru viņš reiz pāršķirstījis svešā tualetē. Lecot no tilta, vajag sasprindzināt dibenu, lai ūdens neiekļūst anālajā atverē. Slīkstot plūstošajās smiltīs, vajag satvert rokās slēpju nūju. Lielisks padoms! Tas ir tas pats zellis, kas apgalvoja, ka aligatoru iespējams noķert ar nosmailinātu nūju. Našķoties viņš ieteica ar tārpiem un kūniņām. Ja grib, tās var apcept.

Sniegavīrs iztēlojas, kā apveļ otrādi kritalas — tomēr vēl ne. Vispirms viņš izmēģinās ko citu: dosies atpakaļ pa savām pēdām, atgriezīsies AtjaunEsmes Teritorijā. Ceļš ir garš, tik garu viņš vēl nekad nav mērojis, tomēr tas būs iešanas vērts, ja vien viņš no­nāks galā. Nav šaubu, ka tur būs palicis visa kā diezgan: ne tikai konservi, bet arī sīvais. Līdzko aptvēruši, kas notiek, Teritorijas iemītnieki bija visu pametuši un aizbēguši. Nekādā ziņā nebija pakavējušies tik ilgi, lai pagūtu iztīrīt lielveikalus.

Bet patiesībā viņam vajag vīruspistoli — ar to varētu šaut uz cūkaniem, atgaiņāt vilkuņus — un, ideja! spuldzīte virs gal­vas! — viņš skaidri zina, kur tādu var atrast. Kreika burbuļkupolā ir vesels arsenāls, kam vajadzētu atrasties turpat, kur viņš to atstājis. To vietu viņi bija nosaukuši par Parodīzi Viņš ir bijis viens no eņģeļiem, kas, tā teikt, apsargāja vārtus, tāpēc zina, kur kas atrodas, un spēs dabūt rokā nepieciešamās lietas. Žigli iekšā un ārā, paķert un nogrābt. Un tad viņš būs nodro­šinājies ar visu vajadzīgo, lai nāk kas nākdams.

Bet tu taču negribi tur atgriezties, iečukstas klusa balstiņa.

"Ne sevišķi." Kāpēc?

"Tāpat vien."

Nu, saki laukā!

"Man aizmirsies."

Nav vis. Tev nekas nav aizmirsies.

"Es esmu slims," viņš tielējas. "Es mirstu no skorbuta! Ej prom!"

Vajag koncentrēties. Atrast galveno. Saskatīt pašu svarī­gāko. Un svarīgākais ir: ja tu neēdīsi, tad nomirsi. Kur nu vairs svarīgāk.

AtjaunEsmes Teritorija ir pārāk tālu, lai turp varētu tikt vie­nas dienas pārgājienā: tā drīzāk būs ekspedīcija. Būs jāpārnakšņo pa ceļam. Šī doma nav tīkama — kur viņš nakšņos? — taču, ja viņš rīkosies piesardzīgi, visam vajadzētu izdoties, kā nākas.

Ar Slaiduma desiņām vēderā un ar mērķi acu priekšā Sniegavīrs sāk justies gandrīz normāli. Viņam ir uzdevums: viņš pat gatavojas tam ar prieku. Varbūt izdosies atrast visvisādas lietas. Ķiršus brendijā; grauzdētus zemesriekstus; un, ja uznāks atradēja iedvesma, tad pat kādu nenovērtējami dārgu Spam erzacgaļas konservu bundžiņu. Veselu furgonu dzeramā. Teritorijas jau ne­bija liegušas sev neko, tur bija pieejamas visas iespējamās preces un pakalpojumi, arī tad, kad visur citur valdīja deficīts.

Viņš pieceļas, izstaipās, pakasa muguru ap vecajām kreve­lēm — pieskaroties tās atgādina nevietā izaugušus kāju nagus —, tad pa taku aiziet aiz sava koka un paceļ tukšo viskija pudeli, ar kuru naktī sviedis vilkuņiem. llgpilni to aposta un pēc tam kopā ar Slaiduma bundžu iemet atkritumu kaudzē pie citām bundžām, pa kurām dzīro apreibis mušu bars. Naktīs viņš daž­reiz dzird, kā pa viņa privāto izgāztuvi tipina skunnoti, meklē­dami bezmaksas maltīti starp katastrofas atlūzām — tāpat kā bieži darījis un atkal grasās darīt arī viņš pats.

Pēc tam viņš sāk gatavoties. No jauna ietinas palagā — kārtīgi uzsedz to uz pleciem, atlikumu izvelk starp kājām un aizbāž aiz jostas, ko priekšā izveidojis mezgls, un vienā stūrī iesien savu pēdējo šokolādes enerģijas batoniņu. Sameklē nūju, garu un samērā taisnu. Viņš nolemj ņemt līdzi tikai vienu ūdens pudeli: visticamāk, ūdens pa ceļam atradīsies. Ja ne, tad vien­mēr var savākt lietus ūdeni pēcpusdienas lietusgāzē.

Būs jāpasaka Kreika Bērniem, ka viņš dodas prom. Citādi ieraudzīs, ka viņa nav, un ies meklēt. Viņi varētu iekulties kā­dās briesmās vai apmaldīties. Par spīti viņu kaitinošajām īpa­šībām — pie kurām Sniegavīrs pieskaita naivo optimismu, klajo draudzīgumu, mieru un ierobežoto vārdu krājumu — viņš to­mēr jūtas kā šo bērnu sargs. Tīši vai netīši, tie ir atstāti viņa gādībā, par ko pašiem nav ne jausmas. Ne jausmas, piemēram, par to, cik nepietiekama patiesībā ir šī gādība.

Ar nūju rokā, domās atkārtodams savu sakāmo, Sniegavīrs pa taku dodas uz viņu nometni. Šo taku viņi dēvē par Sniegavīra Zivju Taku, jo pa to ik nedēļu nes viņam zivi. Taka ved pa liedaga malu, palikdama pavēnī; tomēr tā viņam šķiet pārāk gaiša, un viņš novelk beisbola cepurīti zemāk uz pieres, lai sargātos no saules stariem. Tuvodamies bērniem, viņš svilpo kā allaž, lai tie zinātu, ka viņš nāk. Viņš negrib bērnus nobie­dēt, prasīt par daudz no viņu pieklājības, šķērsot viņu robežas bez uzaicinājuma — piepeši uzklupt viņiem no krūmiem kā grotesks mētelīša virinātājs, kas izrādās skolasbērniem.

Šī svilpošana ir kā spitālīgā zvaniņš: visi, kam riebjas kropļi, var no viņa izvairīties. Nē, viņš nepārnēsā nekādu in­fekciju: bērni nevar aplipt ar to, kas ir viņam. Pret Sniegavīru viņi ir imūni.

Vīrieši veic savu ikrīta rituālu, stāvēdami sešu pēdu atstatumā cits no cita, garā rindā, kam abi gali ielīkumo koku puduros. Viņi skatās taisni uz priekšu kā bildēs redzēti muskusvērši un čurā uz neredzamās līnijas, kura iezīmē viņu teritoriju. Sejas iz­teiksme nopietna, kā piedien šī uzdevuma svarīgumam. Sniegavīram viņi atsauc atmiņā paša tēvu, kad viņš no rītiem izgāja pa durvīm ar portfeli rokā, ar nopietni sarauktām uzacīm, do­damies pretim mērķim.

Vīrieši to dara divreiz dienā, kā mācīts: tas ir nepiecie­šams, lai saglabātu līmeni un atjaunotu smaku. Kreika paraugs bija suņu dzimta un sermuļu dzimta, un vēl dažas citas dzimtas un sugas. Viņš bija apgalvojis, ka iezīmēšana ar smaku esot plaši izplatīts zīdītāju uzvedības vadmotīvs un nebūt neaprobežo­joties tikai ar zīdītājiem vien. Vairāki reptiļi, dažas ķirzakas..'.

"Lai nu paliek ķirzakas," iebilda Džimijs.

Ja tic Kreikam — un Sniegavīrs līdz šim nav pamanījis neko tādu, kas liktu viņam neticēt, — tad ķīmiskās vielas, kas ieprogrammētas cilvēka urīnā, efektīvi atvaira vilkuņus un skunnotus, mazākā mērā arī lūsēnus un cūkanus. Vilkuņi un lūsēni reaģē uz sev līdzīga zvēra smaku un droši vien iztēlojas mil­zīgu vilkuni vai lūsēnu, no kura gudrāk turēties pa gabalu.

Skunnoti ii 11 cūkani iztēlojas lielus plēsoņas. Vismaz tā vēstīja teorija.

Speciālo čurāšanu Kreiks lēma vienīgi vīriešiem; viņš sa­cīja, ka tiem būšot vajadzīgs kāds svarīgs uzdevums, kaut kas tāds, kas nav saistīts ar bērnu dzemdēšanu, lai tie nejustos no­stumti malā. Kokapstrāde, medības, lielās finanses, karš un golfs vairs nederēšot, viņš bija pajokojis.

Tagad, kad šis plāns tiek īstenots, parādās daži trūkumi — apčurātā robeža smird kā reti tīrīts zvērudārzs —, tomēr aplis ir pietiekami liels, lai iekšpusē pietiktu vietas bez kādām sma­kām. Turklāt tagad Sniegavīrs jau ir pie tā pieradis.

Viņš pieklājīgi nogaida, līdz vīrieši beigs. Viņi neaicina Sniegavīru piebiedroties, jo jau zina, ka Sniegavīra čurās ne­kam neder. Turklāt viņi ir ieraduši klusēt, veicot savu uzde­vumu: ir jākoncentrējas, jāgādā, lai urīns trāpa precīzi īstajā vietā. Katram ir trīs pēdas no robežzemes, sava atbildības teri­torija. Tas ir lielisks skats: tāpat kā sievietes, arī šie vīrieši — ar gludu ādu, stipriem muskuļiem — izskatās pēc skulptūrām un, šādi sagrupējušies, atgādina īstu baroka strūklaku. Trūkst tikai dažu vāravu, delfīnu un ķerubu, lai aina būtu pilnīga. Snie­gavīra prātā ataust aplī sastājušies, kaili automehāniķi, katrs ar uzgriežņu atslēgu rokā. Vesela meistaru komanda. Geju žur­nāla centrālais atvērums. Noraugoties šajā sinhronajā rutīnā, viņš teju vai gaida, ka tie uzsāks kādu piedauzīgu piedziedā­jumu no krietni draņķīga naktskluba repertuāra.

Vīrieši nopurinās, loks izjūk, viņi ar savām vienādi zaļa­jām acīm paskatās uz Sniegavīru, pasmaida. Viņi vienmēr ir tik sasodīti laipni.

"Sveicināts, o Sniegavīr!" ierunājas tas, kuru sauc par Ābrahāmu Linkolnu. "Vai tu piebiedrosies mums mūsu mā­jās?" Šitais nudien» taisās kļūt par tādu kā vadoni. No va­doņiem ir jāpiesargās, mēdza sacīt Kreiks. Sākumā vadoņi un vadāmie, pēc tam tirāni un vergi, tad — slaktiņi. Tā ir noticis vienmēr.

Sniegavīrs pārkāpj pār slapjo robežu uz zemes, vieglā solī dodas vīriešiem līdzi. Prātā nupat iešāvusies spoža doma: ja nu viņš kā aizsarglīdzekli ceļojumam paņemtu kādu sauju šīs pie­mirkušās zemes? Varbūt tā atvairītu vilkuņus. Tomēr, ja tā padomā, vīrieši taču pamanītu robu, kas izkašņāts viņu aizsar­dzības līnijā, un saprastu, ka to izdarījis viņš. Tādu rīcību varētu iztulkot aplami: negribētos, lai uz viņu krīt aizdomas par cen­tieniem vājināt viņu cietoksni, pakļaut briesmām jauno paaudzi.

Būs vien jāizgudro kāds jauns Kreika norādījums un vēlāk jāpaziņo viņiem. Kreiks teica, lai jūs sniedzat man savas sma­kas ziedojumu. Lai visi iečurā skārda bundžā. To varēs izlaistīt ap koku. Izveidot burvju loku. Novilkt smiltīs savu līniju.

Viņi nonāk laukumā teritorijas apļa vidū. Tālāk nomaļus trīs sievietes un viens vīrietis aprūpē mazu zēnu, kurš laikam savai­nojies. Šie ļaudis nav imūni pret brūcēm — bērni pakrīt vai ap­dauza galvu pret koku stumbriem, sievietes apdedzina pirkstus ugunī, gadās grieztas brūces un skrāpējumi —, tomēr pagaidām visas vainas bijušas sīkas, viegli sadziedējamas ar murrāšanu.

Pie murrāšanas Kreiks bija strādājis gadiem ilgi. Viņš bija atklājis, ka visu kaķu dzimtas pārstāvju murrāšanai ir tāda pati frekvence kā ultraskaņai, ar ko apstrādā kaulu lūzumus un ādas bojājumus, un ka tādējādi kaķi ir apgādāti ar pašārstēšanās mehānismu; tiklīdz to uzzinājis, viņš sāka darīt visu iespējamo, lai instalētu šo īpašību. Šim nolūkam vajadzēja mo­dificēt mēles aparātu, savienot somatisko nervu pinumus Un pielāgot smadzeņu garozas kontroles sistēmas, nekaitējot runasspējām. Cik Sniegavīrs atcerējās, visai daudzi eksperimenti bija beigušies nesekmīgi. Vienas izmēģinājuma grupas dalīb­niekiem bija sākušas augt garas ūsas un radusies nosliece kā­pelēt pa aizkariem; dažiem citiem parādījās runas traucējumi;

viens no viņiem spēja izrunāt vairs tikai lietvārdus un darbības vārdus un rēkt.

Tomēr Kreiks to izdarīja, Sniegavīrs domā. Dabūja ga­tavu. Nu, paskat tagad uz šitiem četriem, galvu visi pieliekuši tuvu klāt bērnam un murrā kā automašīnu motori.

"Kas viņam noticis?" Sniegavīrs jautā.

"Viņam iekoda viens no Oriksas Bērniem," Ābrahāms atbild.

Tas ir kas jauns. "Kāds tieši?"

"Lūsēns. Bez iemesla."

"Tas bija ārpus mūsu loka, mežā," paskaidro viena no sie­vietēm — Eleonora Rūzvelta? Ķeizariene Žozefīne? — Snie­gavīrs ne vienmēr spēj atcerēties viņu vārdus.

"Mēs bijām spiesti mest tanī ar akmeņiem, lai padzītu," saka Leonardo da Vinči, viens no murrātāju kvarteta.

Tātad lūsēni tagad medī bērneļus, Sniegavīrs nodomā. Var­būt tiem pamazām uzmācas izsalkums — tāds pats izsalkums kā viņam. Taču tie var izvēlēties no neskaitāmiem trušiem, tā­pēc pie vainas nevar būt vienkāršs izsalkums. Varbūt Kreika Bērnus, vismaz tos, kas vēl mazi, tie uzskata par cita veida trušiem, tikai vieglāk noķeramiem.

"Šonakt mēs atvainosimies Oriksai," ierunājas cita sie­viete — Sakadžavija? — "par akmeņiem. Un lūgsim, lai viņa piekodina saviem bērniem nekost mūsējiem."

Viņš nekad nav redzējis, kā sievietes to dara — kā sazinās ar Oriksu —, lai gan to viņas piemin bieži. Kādā veidā tas no­tiek? Tā droši vien ir kāda lūgšana vai piesaukšana, jo diez vai viņas tic, ka Oriksa varētu parādīties personiski. Varbūt viņas ieslīgst transā. Kreiks bija domājis, ka ir to visu likvidējis, iz­dzēsis to, ko pats sauca par D punktu smadzenēs. Dievs ir nei­ronu saišķis, viņš bija uzsvēris. Tomēr problēma bija sarežģīta: atņemot šai jomai par daudz, varēja radīt zombijus vai psiho­pātus. Taču šie ļaudis nav ne vieni, ne otri.

Par spīti visam viņi prot kaut ko tādu, ko Kreiks nav paredzējis: viņi sarunājas ar neredzamo, ir iemācījušies just godbi­jību. Tas labi, domā Sniegavīrs. Viņam patīk, ja izrādās, ka Kreiks ir maldījies. Tomēr viņš vēl nav pieķēris šos ļaudis grebjam tēlus.

"Vai brūci varēs sadziedēt?" viņš jautā.

"Jā," rāmi atbild sieviete. "Zobu atstātie robi jau veras ciet. Redzi?"

Pārējās sievietes dara to, ko parasti mēdz darīt rītos. Da­žas kurina centrālo ugunskuru; citas tup tam apkārt un sildās. Viņu ķermeņa termostati ir noregulēti atbilstoši tropiskiem ap­stākļiem, tāpēc reizumis viņām salst, pirms saule ir pacēlusies augstāk. Uguns tiek kurināta ar nokaltušiem zariem un sprun­guļiem, bet galvenokārt ar mēsliem, kas saplacināti hambur­geru lieluma un formas raušos un izkaltēti pusdienas saulē. Kreika Bērni ir veģetārieši un lielākoties pārtiek no zāles, lapām un saknēm, tāpēc šis materiāls deg gana labi. Cik Sniegavīrs saprot, uguns kurināšana ir teju vai vienīgā sieviešu nodarbo­šanās, ko varētu dēvēt par darbu. Protams, ja neņem vērā to, ka sievietes piedalās arī viņa iknedēļas zivs ķeršanā. Un tās cepšanā. Sev viņas negatavo nekādus ēdienus.

"Sveicināts, o Sniegavīr!" iesaucas nākamā sieviete, pie ku­ras viņš pieiet. Mute viņai ir zaļa no brokastu košļāšanas. Viņa zīdī gadu vecu puisēnu, kas paceļ acis uz Sniegavīru, izlaiž no mutes krūtsgalu un sāk brēkt. "Tas taču Sniegavīrs!" sieviete mierina. "Viņš nedarīs tev pāri."

Sniegavīrs joprojām nav pieradis pie šo bērnu augšanas āt­ruma. Gadu vecais izskatās kā piecgadīgs. Četru gadu vecumā viņš būs pusaudzis. Bērnu audzēšanai tiek izšķiests pārāk daudz laika, mēdza sacīt Kreiks. Audzēšanai un bērnībai. Neviena cita suga šim nolūkam neizlieto sešpadsmit gadus.

Sniegavīru ir pamanījuši daži no vecākajiem bērniem; viņi nāk tuvāk, skandēdami: "Sniegavīrs, Sniegavīrs!" Tātad viņš vēl nav zaudējis savu valdzinājumu. Tagad visi ļaudis ziņkārīgi raugās šurp, brīnīdamies, ko viņš te dara. Viņš nekad nenāk bez iemesla. Pāris pirmajās reizēs viņi — spriežot pēc Sniegavīra izskata — bija nodomājuši, ka viņu laikam moka izsal­kums, un piedāvājuši ēdamo — dažas izmeklētu lapiņu, saknīšu un zālīšu saujas, kā arī vairākas spiras ar rūgšanas fermentu, sataupītas speciāli viņam, — un tad bija vajadzējis piesardzīgi paskaidrot, ka viņu ēdiens Sniegavīram neder.

Spiras viņam derdzas, jo sastāv no pussagremotiem augiem, tiek izlaistas pa anālo atveri un apēstas otrreiz, divas vai trīs reizes nedēļā. Tā ir vēl viena puiciski ģeniāla Kreika koncep­cija. Tārpveidīgo piedēkli viņš bija izmantojis par pamatu, uz kura veidot nepieciešamo orgānu, pamatodams to tādējādi, ka agrākā evolūcijas posmā, kad senču pārtikā bijis vairāk rupjās barības, šis apendikss noteikti pildījis kādu tamlīdzīgu funkciju. Tomēr pašu ideju viņš bija aizguvis no zaķu dzimtas — no za­ķiem un trušiem, kas atkarīgi no fermentu spirām, nevis no daudzkameru kuņģa, kā atgremotāji. Varbūt tieši tāpēc lūsēni ir sākuši medīt jaunos kreikerus, domā Sniegavīrs: aiz citrusu virsslāņa tie saož spiru un trušu aromātu.

Džimijs bija strīdējies ar Kreiku par šo īpatnību. Lai kā uz to raugās, viņš bija teicis, galu galā tu esi spiests ēst pats savus sūdus. Bet Kreiks bija tikai smaidījis. Un norādījis, ka dzīv­niekiem, kas lielākoties pārtiek no nerafinētas augu valsts barī­bas, šāds mehānisms ir nepieciešams, lai sašķeltu celulozi, un bez tā ļaudis aizietu bojā. Turklāt, tāpat kā zaķu dzimtas pār­stāvjiem, fermentu spiras esot bagātinātas ar vitamīnu Bl, kā ari citiem vitamīniem un minerālvielām, četras vai piecas reizes vairāk nekā parasti ekskrementi. Fermentu spiras gluži vienkārši piederot pie barības un gremošanas un palīdzot maksimāli iz­mantot barības vielas, kas gadās pie rokas. Jebkuri iebildumi pret šo procesu esot tīri estētiskas dabas.

Tur jau tā jēga>, bija teicis Džimijs.

Kreiks bija attraucis: tad tā ir nejēdzīga jēga.

Sniegavīru tagad ielenc uzmanīgu klausītāju aplis. "Sveici­nāti, Kreika Bērni!" viņš saka. "Esmu atnācis jums pateikt, ka dodos ceļojumā." Pieaugušie to acīmredzot jau izsecinājuši — pēc garā spieķa un pēc tā, kā viņš ievīstījies palagā: jau agrāk viņš ir devies ceļojumos, kā dēvējis savus sirojumus uz treileru parkiem un tuvākajām plēbijām.

"Vai tu redzēsi Kreiku?" jautā viens no bērniem.

"Jā," Sniegavīrs atbild. "Centīšos viņu ieraudzīt. Un sa­tikšu, ja viņš tur būs."

"Kāpēc?" vaicā kāds lielāks bērns.

"Man viņam šis tas jāpajautā," Sniegavīrs piesardzīgi pa­skaidro.

"Noteikti izstāsti viņam par lūsēnu," saka Ķeizariene Žozefīne. "Par to, kurš iekoda."

"Tā ir Oriksas, nevis Kreika darīšana," piezīmē Kirī Kun­dze. Pārējās sievietes māj ar galvu.

"Mēs arī gribam redzēt Kreiku!" sāk dīkt bērni. "Mēs arī, mēs arī! Mēs arī gribam redzēt Kreiku!" Tā ir viena no viņu iemīļotajām idejām — iet paskatīties uz Kreiku. Sniegavīrs vaino sevi: nevajadzēja pašā sākumā stāstīt viņiem tik aizraujošas pa­saciņas. Kreiks viņa stāstos atgādināja Ziemassvētku vecīti.

"Neuzplij ieties Sniegavīram!" maigi aizrāda Eleonora Rūzvelta. "Viņš taču dodas šajā ceļojumā, lai palīdzētu mums. Mums viņam jāpateicas."

"Kreiks nav domāts bērniem," Sniegavīrs noteic, pūlēda­mies izskatīties pēc iespējas bargs.

"Ļauj mums iet līdzi! Mēs gribam redzēt Kreiku!"

"Kreiku ieraudzīt var tikai Sniegavīrs," laipni paskaidro Ābrahāms Linkolns. Šķiet, jautājums nu ir izšķirts.

"Ceļojums būs garš," Sniegavīrs turpina. "Ilgāks nekā iepriekšējie. Varbūt es būšu prom veselas divas dienas." Viņš paceļ divus pirkstus. "Vai trīs," viņš piemetina. "Tāpēc neraizējieties.

Bet, kamēr būšu prom, visādā ziņā palieciet tepat savās mājās un dariet visu tā, kā mācījuši Kreiks un Oriksa."

Kori teikti "jā", sparīgi galvas mājieni. Sniegavīrs nepie­min iespēju, ka pašam var draudēt briesmas. Varbūt tas viņiem nekad nenāk prātā, un arī viņš nepieskaras šim tematam — jo neievainojamāks viņš šiem ļaudīm liksies, jo labāk.

"iVlēs iesim tev līdzi," saka Ābrahāms Linkolns. Vairāki vīrieši paraugās uz viņu, tad piekrītoši pamāj.

"Nē!" pārsteigts noskalda Sniegavīrs. "Jūs taču tik un tā nevarēsiet satikt Kreiku, tas nav atļauts." Viņš neparko negrib, lai tie velkas līdzi, nekādā gadījumā! Negrib, lai tic kļūst par lieciniekiem kādam viņa vājumam vai kļūmei. Turklāt dažas ainas, kas pavērsies pa ceļam, varētu slikti ietekmēt šo ļaužu garīgo līdzsvaru. Tie neizbēgami apbērtu viņu ar jautājumiem. Un piedevām viena diena viņu sabiedrībā nozīmētu, ka Snie­gavīrs nogarlaikosies kā nabags.

Bet tu jau esi nabags, viņa galvā ierunājas balstiņa — šo­reiz sīka, skumja bērna balstiņa. Joks! Joks! Nesit mani nost!

Lūdzu, tikai ne tagad, Sniegavīrs domā. Tikai ne citiem klātesot. Citiem klātesot, viņš nedrīkst runāt pretī.

"Mēs ietu tev līdzi, lai tevi sargātu," saka Bendžamins Franklins, raudzīdamies uz Snicgavīra garo nūju. "No lūsēniem, kas kož, no vilkuņiem."

"Tava smaka nav diez cik stipra," piebilst Napoleons.

Sniegavīru tāda pašapmierinātība aizskar. Turklāt tas nu ir pa pusei eifēmisms: viņi visi zina, ka Snicgavīra smaka ir stipra diezgan, tikai nav pareizā. "Man nekas nenotiks," viņš saka. "Palieciet vien tepat."

Vīriešu acīs vīd šaubas, tomēr Sniegavīrs domā, ka viņi paklausīs. Lai pastiprinātu savu autoritāti, viņš pieliek pie auss pulksteni. Un paziņo: "Kreiks saka, viņš jūs pieskatīšot. Lai jūs būtu drošībā." Drošs paliek nedrošs, saka bērna balstiņa. Tā ir vārdu spēle, tu korķarieksts!

"Krciks mūs pieskata pa dienu, un Oriksa mūs pieskata pa nakti," apzinīgi noskaita Ābrahāms Linkolns. Necik pārlie­cināts viņš gan neizklausās.

"Kreiks mūs pieskata vienmēr," rāmi noteic Simona dc Bovuāra. Šī dzeltenbrūnā sieviete atgādina Sniegavīram Doloresu, viņa aukli filipīnieti, jau sen zudušu; lāgiem viņš ir spiests pretoties tieksmei nokrist ceļos un apvīt rokas šai sie­vietei ap vidukli.

"Viņš labi rūpējas par mums," piebalso Kirī Kundze. "Visādā ziņā pasaki viņam, ka mēs esam pateicīgi."

Sniegavīrs soļo atpakaļ pa Sniegavīra Zivju Taku. Viņš jū­tas sentimentāls: nekas nesatricina viņu tā kā šo ļaužu augstsir­dība, cenšanās būt izpalīdzīgiem. Un arī pateicība pret Kreiku. Tas ir tik aizkustinoši — un tik nevietā.

"Krcik, tu stulbeni!" Sniegavīrs saka. Viņam gribas rau­dāt. Tad viņš izdzird balsi — pats savējo! — kas dīc ūhūhū; viņš to redz kā drukātu vārdu komiksa bildītē, runas burbulī. Pār vaigiem plūst ūdens.

"Tikai ne to!" viņš noņurd. Kāda tad ir sajūta? Ne gluži dusmas; drīzāk nīgrums. Vecs, bet lietderīgs vārds. Nīgrums attiecas uz ko vairāk par Kreiku, un patiesi — kālab gan vai­not tikai Kreiku vienu?

Varbūt Sniegavīram vienkārši skauž. Atkal skauž. Arī viņš vēlētos būt neredzams un dievināms. Arī viņš vēlētos atrasties kaut kur citur. Bet nekādu cerību: viņš līdz pat kaklam ir iestrēdzis šeit un tagad.

Viņš pagausina gaitu un pēdīgi apstājas. O, ūhūhū! Kāpēc viņš nespēj savaldīties? Tomēr — kālab uztraukties, ja neviens neskatās? Bet troksnis, ko viņš rada, pašam atgādina pārspīlētu klauna gaudošanu, bēdas, kas tiek tēlotas, lai izpelnītos aplausus.

Beidz pinkšķēt, dēls, ierunājas viņa tēva balss. Saņemies! Tu taču esi vīrietis.

"Pareizi!" Sniegavīrs ieaurojas. "Un ko tu tādu ieteiktu? Tu taču biji tik lielisks paraugs!"

Taču apkārtējie koki nesaprot ironiju. Ar brīvo roku no­slaucījis degunu, Sniegavīrs soļo tālāk.

Ir deviņi rītā pēc saules pulksteņa, kad Sniegavīrs nogrie­žas no Zivju Takas, lai dotos tālāk zemes iekšienē. Līdzko viņš tiek prom no jūras vēja, gaisa mitrums pieņemas spēkā un viņš pievilina sīku, zaļu, dzēlīgu mušiņu spietu. Kājas viņam basas — kurpes pirms kāda laika izjukušas, turklāt rajās tik un tā krā­jās pārliecīgs karstums un valgums, — bet tagad tās vairs nav vajadzīgas, jo kāju pēdas sarepējušas kā veca gumija. Tik un tā viņš soļo piesardzīgi: var gadīties stikla lauskas vai šķautņains metāla gabals. Vai čūskas, vai vēl kas cits, kas var sāpīgi sa­dzelt, un viņam nav nekādu ieroču, tikai nūja.

Sākumā viņš soļo koku pavēnī pa bijušo parku. Gabaliņu tālāk atskan lūsēna rejošais klepus. Šāda skaņa nozīmē brīdi­nājumu: varbūt tas ir tēviņš, kas sastapies ar otru tēviņu. Sāk­sies cīņa, uzvarētājs iegūs visu — visas mātītes un teritoriju, un, ja vien varēs, nobeigs svešos mazuļus, lai atbrīvotu vietu pats savam ģenētiskajam komplektam.

Tamlīdzīgas lietas tika ieviestas kā kontroles pasākums, pēc tam kad lielie, zaļie truši pārvērtās par gaužām produktīvu un izturīgu sērgu. Mazāki par lūšiem, ne tik agresīvi — tāds bija oficiālais lūsēnu raksturojums. Tiem bija jāiznīcina savva­ļas kaķi, lai tādējādi palielinātos gandrīz izmirusi dziedātājputnu populācija. Rija paredzēts, ka par putniem lūsēni pārāk neinte­resēsies, jo tiem trūks viegluma un veiklības, kas nepieciešama, lai putnus ķertu. Tāda bija teorija.

Un viss piepildījās, tikai kontrolei drīz vairs nepakļāvās lūsēni paši. No pagalmiem pazuda mazi suņuki, no ratiņiem — zīdaiņi; tika apskādēti veselības skrējēji. Protams, ne jau Terito­rijās un tikai retumis Moduļos, toties plēbiju iemītnieki kurnēja vienā laidā. Derētu vērot pēdas un sargāties no nokareniem za­riem: Sniegavīram nemaz nebūtu pa prātam, ja kāds no šiem radījumiem uzlēktu viņam uz galvas.

Paliek jau vēl vilkuņi, par ko raizēties. Bet vilkuņi ir nakts mednieki: dienas tveicē tie labprātāk guļ — kā vairums ka­žokzvēru.

Ik pa brīdim kļūst klajāks — tur, kur reiz bijis kāds auto­braucēju atpūtas laukums ar piknika galdu un ugunskura vietu, tomēr tās vairs netika necik izmantotas, kad kļuva tik silts un sāka līt katru pēcpusdienu. Vienai tādai vietai Sniegavīrs uzdu­ras tagad, no trunošā galda spraucas sēnes, cepamās restes aiz­auduši tīteņi.

Nomaļāk, no turienes, kur senāk droši vien bijis klajums trei­leriem un teltīm, skan smiekli un dziedāšana, sajūsmas un uz­mundrinājuma saucieni. Tur acīmredzot notiek pārošanās, visai reta parādība šo ļaužu vidū: Kreiks aplēsa datus un izlēma, ka viena reize trijos gados vienai mātītei būs vairāk nekā pietiekama.

Tur noteikti ir parastais piecats — četri vīrieši un sieviete, ko pārņēmis meklēšanās drudzis. Viņas stāvoklis visiem ir skaidri saredzams, jo gurni un vēders ir spilgti zilā krāsā, — šis triks panākts ar mainīgu pigmentāciju, iegūtu no paviāniem, un ar astoņkāja hromoforiem, kas spēj izplatīties šūnās. Kā mēdza sa­cīt Kreiks: Iedomājies pielāgošanos, jebkuru pielāgošanās veidu, un izrādīsies, ka pirmajam tas jau būs ienācis prātā kādam dzīvniekam.

Tā kā tēviņus uzbudina vienīgi zilie audi un to ražotie fcromoni, tad šajos laikos vairs nepastāv nedz nelaimīga mīlestība, nedz apspiesta iekāre; starp vēlmi un rās īstenojumu nekrīt ne­kāda ēna. Aplidošana sākas līdz ar pirmo dvesmu, ar pirmo vāro, debeszilo tvlkumu, un tēviņi vispirms pasniedz mātītēm ziedus — tāpat kā pingvīnu tēviņi dāvina apaļus oļus, teica Kreiks, vai kā sudrabainās zvīņenes tēviņš dāvina spermas devu. Reizē viņi ļau­jas muzikāliem uzplūdiem, gluži kā dziedātājputni. Peņi kļūst spilgti zili, pieskaņojoties mātīšu zilajiem vēderiem, un viņi laižas tādā kā zildiņķu dejā, ereģētie locekli unisonā šūpojas šurpu turpu, vienā ritmā ar soļiem un dziedāšanu: uz šādu ideju Kreiku uzvedināja krabju seksuālie signāli. No ziedu veltēm mātīte iz­raugās četras puķes, un nesekmīgo kandidātu seksuālā degsme acumirklī noplok, neatstājot ne mazāko aizvainojumu. Tad, kad mātītes vēders ieguvis vistumšāko zilās krāsas toni, viņa kopā ar savu kvartetu uzmeklē kādu nomaļu vietu, un tur tie vālē vaļā, līdz sieviete kļūst grūta un zilā krāsa izbalē. Un viss.

Nu, toties nav vairs nekādu Nē patiesībā nozīmē jā, no­domā Sniegavīrs. Nav vairs prostitūcijas, bērnu seksuālas izman­tošanas, kaulēšanās par cenu, nav suteneru un seksa verdzeņu. Vairs nenotiek izvarošana. Visi šie pieci plosīsies stundām ilgi, trīs vīrieši stāvēs sardzē, dziedās un klaigās, kamēr ceturtais koposies, un tā uz riņķi vien, uz riņķi vien. Kreiks ir apgādājis šīs sievietes ar superizturīgām vulvām — ar papildu ādas slā­ņiem, ar papildu muskuļiem —, lai viņas spētu izturēt šos ma­ratonus. Vairs nav svarīgi, kurš būs neizbēgamā bērna tēvs; jo nav vairs privātīpašuma, ko mantot, nav tēva/dēla lojalitātes, kas nepieciešama karam. Sekss vairs nav noslēpumains rituāls, uzlūkojams ar ambivalenci vai klaju nosodījumu, veikts tumsā; tas vairs nepamudina uz pašnāvībām un slepkavībām. Tagad tā drīzāk ir sportiska izrāde, bezbēdīga draiskošanās.

Varbūt Kreikam bijusi taisnība, domā Sniegavīrs. Vecās kār­tības ietvaros seksuālā konkurence bija nerimstoša un nežēlīga: uz katru laimīgu mīlētāju pāri bija viens atraidīts skatītājs, kas izslēgts no spēles. Mīlestība bija caurspīdīgs stikla kupols pati sev: tu redzi tos abus tajā, bet pats nevari tikt iekšā.

Maigākais paveids bija tāds, ka vientulīgs vīrietis sēd pie loga un piedzeras līdz aizmirstībai, skanot sērīgiem tango akor­diem. Taču tādas lietas varēja izvērsties arī par varmācību. Ga­lējas emocijas varēja kļūt nāvējošas. Ja tu negribi piederēt man, tad nepiederēsi nevienam, un tā tālāk. Varēja iestāties nāve.

"Cik daudz nelaimju," Kreiks ierunājās kādā pusdienlaikā — droši vien toreiz, kad abiem bija tikko pāri divdesmit gadiem un Kreiks jau strādāja Votsona-Krika institūtā, "cik daudz neva­jadzīga izmisuma radījusi virkne bioloģisku nesaskanību, ne­pareizu hormonu un feromonu savienojumu! Un rezultātā tas, kuru tu tik kaislīgi mīli, negrib vai nespēj mīlēt tevi. Kā suga mēs šai ziņā esam nožēlojami: nepilnīgi monogāmi. Ja mēs varētu veidot pārus uz mūžu kā giboni vai arī izraudzītos pilnīgi brīvas seksuālās attiecības bez kādas vainas apziņas, tad nepastāvētu vairs nekādas seksuālas mokas. Vēl labāks plāns — padarīt šīs attiecības cikliskas un neizbēgamas, kā citiem zīdītājiem. Tad neviens nemūžam neiekārotu tādu partneri, kuru nespēj dabūt."

"Tiesa gan," piekrita Džimijs. Vai Džims, kā viņš tagad lika sevi saukt, tomēr bez panākumiem: visi turpināja dēvēt viņu par Džimiju. "Bet padomā, no kā mēs atteiktos."

"Piemēram?"

"No aplidošanas uzvedības. Saskaņā ar tavu plānu mēs būtu tikai bars hormonālu robotu." Džimijs uzskatīja, ka jāiz­sakās Kreika terminoloģijā, tāpēc teica aplidošanas uzvedība. Patiesībā viņš domāja izaicinājumu, uzbudinājumu, medības. "Nepastāvētu brīva izvēle."

"Manā plānā ietilpst aplidošanas uzvedība," Kreiks iebilda, "taču tāda, kas vienmēr ir sekmīga. Un mēs jau tāpat esam hormonāli roboti, tikai ar trūkumiem."

"Bet māksla?" Džimijs mazliet izmisīgi ieminējās. Galu galā viņš studēja Martas Greiamas akadēmijā, tāpēc juta zi­nāmu nepieciešamību aizstāvēt mākslas un radošo izpausmju lauciņu.

"Ko — māksla?" Kreiks jautāja, smaidīdams tikpat rāmi kā allaž.

"Visa šī nesaskanība, par kuru tu runā. Tā ir radījusi iedvesmu, vismaz tā tiek uzskatīts. Padomā par dzeju — padomā par Petrarku, par Džonu Donnu, par Vita Nitova, par…"

"Māksla," Kreiks noteica. "I.aikam jau tur, kur tu mā­cies, par to joprojām tiek daudz muldēts. Kā sacījis Bairons? Kurš gan rakstītu, ja spētu nerakstīt? Apmēram tādā garā."

"Tieši par to es runāju," Džimijs apstiprināja. Viņu uztrauca šī atsauce uz Baironu. Kādas gan Kreikam tiesības ielauzties viņa trauslajā, panīkušajā teritorijā? Lai Kreiks paliek pie sa­vas zinātnes, bet nabaga Baironu atstāj Džimijam!

"Par ko tu īsti runā?" Kreiks noprasīja, kā mācīdams pa­reizu valodu stostīklim.

"Nu, ja nav iespējams cits variants, tad…"

"Vai tad tev labāk nepatiktu drāzties?" Kreiks jautāja. Uz sevi viņš šo jautājumu neattiecināja: viņa tonī skanēja dis­tancēta, bet ne sevišķi liela interese, it kā viņš patlaban izklās­tītu pārskatu par cilvēku nepievilcīgākajiem personiskajiem ieradumiem, tādiem kā deguna urbināšana.

Džimijs juta, ka sašutumā par Kreiku seja pietvīkst un balss kļūst spiedzīgāka. Tas bija drausmīgi. "Ja kāda civilizā­cija sabirst pīšļos," viņš sacīja, "tad pāri paliek vienīgi māksla. Tēli, vārdi, mūzika. Iztēles struktūras. Tās definē jēgu — cil­vēka jēgu. Tas tev jāatzīst."

"Pāri paliek ne jau tikai tas," Kreiks atteica. "Apgrauzti kauli, veci ķieģeļi un pārkaulojušies mēsli mūsdienu arheolo­gus interesē tikpat stipri. Dažreiz pat vairāk. Viņi uzskata, ka cilvēka jēgu definē arī tie."

Džimijam būtu gribējies noprasīt: Kāpēc tu man vienmēr aizbāz mutif — taču viņš baidījās no iespējamām atbildēm, no kurām viena bija: Tāpēc, ka tas ir tik viegli. Un viņš sacīja: "Kas tev ir iebilstams?"

"Pret ko? Pret pārkaulotiem mēsliem?"

"Pret mākslu."

"Nekas," Kreiks slinki atbildēja. "Cilvēki drīkst izklaidēties tā, kā viņiem tīk. Ja viņi grib publiski spēlēties ar sevi, masturbēt, lasot visādus kricelējumus vai klausoties čīgāšanu, tad man nekas nav pretī. Turklāt tas kalpo bioloģiskam mērķim."

"Piemēram, kādam?" Džimijs saprata, ka viss atkarīgs no tā, vai viņš spēs saglabāt aukstasinību. Šie strīdi bija kā spēle: līdzko viņš sadusmosies, uzvarēs Kreiks.

"Varžu tēviņš pārošanās laikā taisa tik lielu troksni, cik vien spēj. Mātītes izraugās tēviņu ar visskaļāko un dobjāko balsi, jo tā liecina, ka šī ir visspēcīgākā varde, ar labākiem gēniem. Mazi varžu tēviņi — un tas ir fiksēts dokumentāri — atklāj, ka vajag tupēt tukšās notekcaurulēs, jo caurule darbo­jas kā balss pastiprinātāja un mazā varde šķiet daudz lielāka nekā patiesībā."

"Un tad?"

"Tas pats māksliniekam ir māksla," Kreiks sacīja. "Tukša notekcaurule. Pastiprinātājs. Aicinājums uz seksu."

"Tava analoģija sabrūk, ja runājam par māksliniecēm," Džimijs teica. "Ar savu mākslu viņas nebūt netiecas pēc seksa. Viņas negūst nekādu bioloģisku izdevīgumu, pastiprinot sevi, jo potenciālos tēviņus tāds pastiprinājums drīzāk atbaidītu, nevis piesaistītu. Vīrieši nav vardes, viņi negrib tādas sievietes, kas ir desmit reižu lielākas par pašiem."

"Mākslinieces ir bioloģiski apjukušas. Tagad tev jau vaja­dzētu to saprast." Tas bija zemisks mājiens par Džimija paš­reizējo juceklīgo romānu ar tumšmatainu dzejnieci, kas bija pārdēvējusies par Morganu un atteicās izpaust viņam savu īsto vārdu; patlaban viņa ieturēja divdesmit astoņas dienas ilgu seksa gavēni par godu Dižajai Mēness Dievietei Estrai, sojas pupiņu un zaķīšu aizbildnei. Martas Greiamas akadēmija pie­vilka šāda tipa meitenes. Tomēr tā bija kļūda, ka Džimijs par savu romānu bija izstāstījis Krcikam.

Nabaga Morgana, domā Sniegavīrs. Diez, kas ar viņu no­ticis. Viņa nekad neuzzinās, cik lieti man noderējusi ar visām savām muļķīgajām pļāpām. Viņš jūtas mazliet nekrietns, jo no Morganas blēņām ir uzkonstruējis veselu kosmogoniju, ko iestāstījis kreikeriem. Bet liekas jau, ka tā viņiem ir gluži pa prātam.

Sniegavīrs atbalstās pret koka stumbru, ieklausās tālajos trokšņos. Mana mīla ir kā zila, zila roze. Mirdzi, rudens mēnes! Tātad nu viss ir noticis tā, kā vēlējies Kreiks, viņš nodomā. Urrā Krcikam! Vairs nav greizsirdības, neviens neslepkavo sie­vas, neviena neindē vīrus. Viss risinās apbrīnojami labdabīgi: nekādas stumdīšanās un grūstīšanās, drīzāk tas atgādina grieķu zelta laikmeta frīzi, kurā atainoti dievi, kas draiskojas ar gribīgām nimfām.

Tad kāpēc viņš jūtas tik nomākts, tik aplaupīts? Tāpēc, ka nespēj akceptēt šādu uzvedību? Tāpēc, ka tā sniedzas pāri viņa saprašanai? Tāpēc, ka pats nedrīkst piedalīties?

Un kas notiktu, ja viņš mēģinātu? Ja izbrāztos no krū­miem savā netīrajā, noskrandušajā palagā, smirdīgs, spalvains, uzblīdis, kārīgi glūnošs kā satīrs ar āža pautiem un šķeltiem nagiem vai kā vienacains jūras laupītājs no kādas vecas pirātu filmas — Āāā, dārgumiņi! — un lūkotu pievienoties mīlas pār­ņemtajam zilpakaļu mudžeklim? Var iztēloties izbīli — itin kā orangutans būtu izjaucis smalkas viesības un sācis gramstīties ap kādu pasteļtoņos zaigojošu princesi. Sniegavīrs var iztēloties ari paša izbīli. Kādas gan viņam tiesības ar savu piņņaino, pūžņo­jošo miesu un dvēseli uzmākties šiem nevainīgajiem radījumiem?

"Krcik!" viņš iesmilkstas. "Kādēļ es esmu uz šīs zemes? Kāpēc esmu viens? Kur ir mana Frankenšteina Līgava?"

Vajag izrauties no šīm drūmajām, uzmācīgajām domām, aizbēgt no šīs ainas, kas laupa drosmi. Ak, mīļais! čukst sievie­tes balss. Neesi tik bēdīgs! Skaties uz dzīves saulaino pusi! Tev ir jādomā pozitīvi!

Sniegavīrs neatlaidīgi soļo uz priekšu, pie sevis murminā­dams. Mežs uzsūc sevī viņa balsi, vārdus, kas plūst viņam pār lūpām kā bezkrāsainu bezskaņas burbuļu virtene, kā gaiss no slīcēja mutes. Smiekli un dziedāšana izdziest aiz muguras. Drīz viņš to nedzird vairs nemaz.

 ...

VeselViedas vidusskolu Džimijs un Kreiks absolvēja kādā siltā, mitrā dienā februāra sākumā. Agrāk ši ceremonija parasti notika jūnijā, kad laiks ir saulains un mēreni silts. Taču tagad līdz pat austrumu krastam jūnijs bija mitrā sezona, un pērkona negaisu dēļ nebija iespējams rīkot nekādus pasākumus brīvā dabā. Pat februāra sākums jau bija bīstams: vienu vienīgu dienu pirms svinībām bija uznācis virpuļviesulis.

VeselViedas vidusskolā bija pieņemts visu darīt pa vecam — ar markīzēm un nojumēm, ar mātēm puķotās cepurēs un tēviem panamas platmalēs, ar punšu, kam ir augļu garša un, iespējams, pievienots alkohols, ar Priekafiju un plastmasas toverīšiem, pilniem ar TiGards saldējumu, VeselViedas Speciālo, ar šoko­lādes sojas, mango sojas, grauzdētu pieneņu un zaļās tējas so­jas garšu. Aina tiešām bija svinīga.

Kreiks bija labākais klasē. Studentu izsolē konkurējošās IzglīTeritorijas bezmaz plūcās par viņu, un par pamatīgu cenu viņu nokampa Votsona-Krika institūts. Tādam, kas tika tur, nākotne bija nodrošināta. Tas bija tas pats, kas senāk studēt Hārvardā, kad tā vēl nebija applūdināta.

Turpretī Džimijs bija vidēja līmeņa skolnieks ar labām sek­mēm vārdiskajos priekšmetos, bet tik tikko viduvējs visā, kas saistīts ar skaitļiem. Un pat pieticīgās atzīmes matemātikā bija nopelnītas ar Kreika palīdzību, viņš bija mācījis Džimiju ne­dēļas nogalēs, atraudams sagatavošanās laiku pats sev. Tiesa, viņam neko nevajadzēja iekalt papildus, viņš bija kaut kāds mutants, kas diferenciālvienādojumus spēj risināt pat miegā.

"Kādēļ tu to dari?" Džimijs jautāja kādas nogurdinošas mācību nodarbības vidū. (Paskaties uz to no citas puses! Ap­jēdz, cik tas skaisti! Kā šahs. Še — pamēģini šo. Redzi? Tu sa­skati sistēmu f Tagad viss atrisinās. Bet Džimijs neko nesaskatīja un neko nejaudāja atrisināt.) "Kādēļ tu man palīdzi?"

"Tāpēc, ka es esmu sadists," Kreiks atbildēja. "Man patīk noraudzīties tavās ciešanās."

"Lai nu kā, paldies," Džimijs sacīja. Viņš tiešām jutās pa­teicīgs vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau tāpēc, ka Džimija tēvs ta­gad zināja par šīm mācībstundām pie Kreika un vairs neatrada iemeslu piesieties.

Ja Džimijs mācītos Moduļa skolā vai — vēl labāk — kādā no tām miskastēm, kas joprojām tika dēvētas par "sabiedrisko sistēmu", tad mirdzētu kā briljants notekā. Taču Teritorijas sko­lās atliku likām pietika spožu gēnu, kādus viņš nebija manto­jis no saviem stulbajiem, gļēvajiem vecākiem, tāpēc viņa talanti salīdzinājumā ar citiem saruka. Un viņš nebija nopelnījis papild­punktus arī ar savu asprātību. Turklāt tagad viņš ākstījās ma­zāk, jo bija zaudējis interesi par plašu publiku.

Pēc pazemojošas gaidīšanas, kuras laikā par smadzeņpodiem plēsās labākās IzglīTeritorijas, bet viduvējo skolēnu sek­mju lapas tika šķirstītas, pavirši pārskatītas, aplietas ar kafiju vai nejauši nomestas zemē, Džimijs visbeidzot tika pa lēto at­dots Martas Greiamas akadēmijai; un par tad tikai pēc ilgas un negribīgas vairāksolīšanas. Nemaz nerunājot par zināmu spie­dienu — tādas aizdomas Džimijam bija —, ko izdarījis tēvs, kurš kopš mūžseniem laikiem, kopš kopīgas vasaras nometnes pazina Martas Greiamas akadēmijas prezidentu un droši vien arī šī prezidenta vājības. Kniebšanos ar mazākiem puikām, spe­kulēšanu ar melnā tirgus medikamentiem. Vismaz tādas aizdo­mas Džimijs juta, ņemot vērā, ar kādu nepatiku un pārmērīgu sparu viņam tika paspiesta roka.

"Sveicu tevi Martas Greiamas akadēmijā, dēls!" prezidents noteica ar tik viltotu smaidu kā vitaminizētu pārtikas piedevu tirgonis.

Kad es vienreiz izbeigšu būt dēls? — Džimijs nodomāja.

Vēl ne. (), vēl ne. "Ziķeris, Džimij!" vēlāk, dārza svētkos, sacīja tēvs un iedunkāja viņam pa plecu. Neglītā kaklasaite ar spārnotu cūciņu rakstu bija nošķiesta ar šokolādes soju. Tikai neapskauj mani, Džimijs klusībā lūdzās.

"Dārgumiņ, mēs tik ļoti lepojamies ar tevi," teica Ramona, uzcirtusies kā maukas abažūrs — kleitā ar dziļu dekoltē un rozā kruzuļiem. Kaut ko tamlīdzīgu Džimijs reiz bija redzējis Kar­stajos Zaķos, tiesa — mugurā astoņgadīgai meitenītei. Ramonas krūtis, ietērptas balstošā krūšturī, bija mūsainas no pārliecīgas sauļošanās, taču krūtis Džimiju vairs īpaši neinteresēja. Tagad viņš jau bija iepazinies ar piena dziedzeru balstīšanas ierīču tektoniku, turklāt viņam derdzās Ramonas jauniegūtais mat­ronas izskars. Par spīti kolagēna injekcijām abpus viņas mutei veidojās sīkas rieviņas; bioloģiskais pulkstenis tikšķēja, un uz to viņai pašai ļoti patika norādīt. Pavisam drīz viņu gaidīs JaunĀdas SkaisToksiskā Kūre — Grumbas Paralizētas Uz Mūžu, Darbiniekiem Par Puscenu — plus vēl, teiksim, pēc pieciem ga­diem, Niršana JaunAvotā, kas noberž visu epidermu. Ramona nobučoja viņu blakus degunam, atstādama ķiršsarkanas lūpukrāsas traipu; viņš juta to sev uz vaiga kā velosipēda eļļu.

Ramona drīkstēja sacīt mēs un bučot viņu, jo tagad oficiāli bija kļuvusi par viņa pamāti. īstā māte in absentia bija šķirta no Džimija tēva par "pamešanu", un drīz pēc tam tika svi­nēta — ja vien tas ir pareizais apzīmējums — viņa tēva kāzu fik­cija. Bet īstā māte par to slaidi nospļautos, nodomāja Džimijs.

Viņai būt» vienalga. Viņa bija kaut kur citur un piedzīvoja bīs­tamas dēkas tālu prom no šīm skumjajām svinībām. Džimijs jau mēnešiem ilgi nebija saņēmis no viņas nevienu pastkarti; uz pēdējās bija Komodo pūķis un Malaizijas pastmarka, un nepa­gāja necik ilgi, kad atkal ieradās KopDroKorpuss.

Kāzās Džimijs piedzērās kā mārks. Atspiedās pret sienu un stulbi smaidīja, kamēr laimīgais pāris grieza glazēto torti, Tikai Dabīgas Sastāvdaļas, kā bija paziņojusi Ramona. Liela ķiķināšana par svaigajām olām. Tagad Ramona kuru katru brīdi var ieplānot bērnu, kas sniegs lielāku gandarījumu, nekā jebkad kādam sniedzis Džimijs.

"Vienalga, vienalga," viņš bija pie sevis čukstējis. Viņš tik un tā negribēja tēvu un arī pats nevēlējās būt tēvs, negribēja dēlu un nevēlējās būt dēls. Viņš gribēja būt pats, vientuļš, uni­kāls, pašradīts un pašpietiekams. Turpmāk viņš nevienu nemī­lēs, darīs, kas tīk, plūks nogatavojušos dzīves augļus no dzīves kokiem, nokodīs kumosu vai divus, izsūks sulu, aizsviedīs mizu prom.

Uz istabu viņu aizveda Kreiks. Tobrīd Džimijs jau bija galīgi sadrūmis un knapi jaudāja paiet. "Izgulies kārtīgi," Kreiks noteica savā labsirdīgajā manierē. "Rīt es tev piezvanīšu."

Un te nu Kreiks bija absolventu dārza svētkos, iznira no pūļa, starodams savu panākumu spozmē. Nē, Sniegavīrs iz­labo, viņš nestaroja. Taisnības labad jāpasaka vismaz tas. Viņš nemēdza demonstrēt triumfu.

"Apsveicu!" Džimijs ar piespiešanos pateica. Šo uzde­vumu vieglāku darīja tas, ka viņš šai pulkā bija vienīgais, kas Kreiku labi pazinis ilgāku laiku. Klāt bija arī tēvocis Pīts, bet viņš neskaitījās. Turklāt turējās pēc iespējas tālāk no Kreika. Varbūt beidzot bija sapratis, kura dēļ viņam pienāk tik milzīgi rēķini par internžta lietošanu. Kreika mātes šeit nebija, viņa iepriekšējā mēnesī bija nomirusi.

Tas bija nelaimes gadījums, vismaz tā runāja. (Nevienam negribējās lietot vārdu sabotāža, zināms taču, ka tas kaitē biz­nesam.) Slimnīcā viņa laikam bija sev iegriezusi — lai gan Kreiks teica, ka viņai neesot bijis jāstrādā ar skalpeļiem, — vai ieskrāpējusi, vai varbūt nepiesardzīgi novilkusi lateksa cimdus un viņai pie kādas skrambiņas pieskāries pacients, baciļu nē­sātājs. Tas bija iespējams: viņa mēdza kodīt nagus, viņai varēja būt tā dēvētais epidermiskais ieejas punkts. Jebkurā gadījumā viņa bija inficējusies ar krīzes bioformu, kas izgrauzās viņai cauri kā solārais zāles pļāvējs. Kāds laborants paziņoja, ka tas bijis transģenētisks stafilokoks, jaukts ar viltīgu gēnu no gļotupelējumu dzimtas; bet, kad tas bija konstatēts un uzsākta, kā visi cerēja, efektīva ārstēšana, viņa jau atradās Izolatorā un strauji zaudēja formu. Kreiks, protams, nedrīkstēja tur ieiet, lai māti apmeklētu, — to nedrīkstēja neviens, tur viss tika da­rīts ar robotu rokām gluži kā kodolmateriālu procedūrās, — taču varēja paskatīties uz viņu pa novērošanas logu.

"Tas bija iespaidīgi," Kreiks stāstīja Džimijam. "Ārā nāca putas."

"Putas?"

"Tu kādreiz esi uzbēris sāli gliemim?"

Džimijs atbildēja, ka ne.

"Labi. Nu, tad tā, kā tīrot zobus."

Kreiks stāstīja: bijis paredzēts, ka māte pa mikrofonu sis­tēmu pateikšot viņam pēdējos vārdus, bet atgadījusies digitāla kļūme; tāpēc viņš gan redzējis mātes lūpas kustamies, bet ne­dzirdējis nenieka. "Citiem vārdiem sakot, taisni kā ikdienas dzīvē," Kreiks sacīja. Bet viņš neko lielu neesot palaidis garām, jo tajā fāzē viņa jau runājusi nesakarīgi.

Džimijs nesaprata, kā Kreiks var būt tik vienaldzīgs, — bija šausmīgi iedomāties, kā Kreiks šādi vērojis izkustam savu māti. Viņš pats nebūtu to spējis. Bet varbūt Kreiks tikai tēloja. Saglabāja cieņu, jo citādi būtu nācies to zaudēt.

Brīvdienās, kas sekoja izlaidumam, Džimijs bija ielūgts uz Musonijas VeselViedas Norobežoto Brīvdienu Kopienu, kas atradās Hudzonas līča rietumu krastā, kurp patverties no tvei­ces devās VeselViedas augstākās aprindas. Tēvocim Pītam tur bija jauka mājiņa, un šī "jaukā mājiņa" bija viņa apzīmējums. Patiesībā tas bija kaut kas vidējs starp mauzoleju un paslēptuvi, kur pavadīt izlaidīgu nedējas nogali: daudz akmens kalumu, milzīgas gultas ar vibromasāžu, bidē katrā vannas istabā, — kaut gan bija grūti iedomāties, ka tēvocis Pīts šeit darītu kaut ko sevišķi interesantu. Džimijs nešaubījās, ka ir ielūgts tādēļ, lai tēvocim Pītam nebūtu jāpaliek divatā ar Krciku. I.ielāko daļu laika tēvocis Pīts pavadīja golfa laukumā, bet pārējo — karstā vannā, un Džimijam un Kreikam bija brīv darīt, ko vien sirds kāro.

Lai atpūstos pēc gala eksāmeniem, viņi droši vien būtu at­kal ķērušies pie interaktīvajām spēlēm, skatījušies valsts spon­sorētas slepkavības vai pornofilmas, taču tajā vasarā gāja vaļā modificēto gēnu kafijas kari, tāpēc viņi skatījās tos. Karots tika par jaunajām Priekafijas pupiņām, kas bija izgudrotas kādā VeselViedas filiālē. Senāk kafijas pupiņas katrā krūmā bija no­gatavojušās dažādos laikos, tās vajadzēja novākt ar rokām, .i pstrādāt un piegādāt mazos daudzumos, turpretī Priekafijas krūms bija konstruēts tā, lai visas pupiņas nogatavotos vien­laikus, kafiju varētu audzēt lielās plantācijās un novākt ar ma­šīnām. Tas izmeta sīkos kafijas audzētājus no biznesa un lēma gan viņus, gan viņu strādniekus bada līmeņa nabadzībai.

Pretestības kustība bija globāla. Izcēlās dumpji, tika no­dedzināta raža, izdemolētas Priekafijas kafejnīcas, Priekafijas darbiniekiem automašīnās ievietoja spridzekļus, viņus nolau­pīja, nošāva snaiperi, nosita pūļi; bet zemniekus savukārt slep­kavoja armija. Vai — armijas, dažādas armijas; iejauktas bija vairākas valstis. Taču zaldāti un bojāgājušie zemnieki izska­tījās ļoti līdzīgi, lai kur atrastos. Viņi izskatījās noputējuši. Tiešām brīnums, cik putekļu tiek sacelts šādu notikumu gaitā.

"Šitiem zeļļiem vajadzētu sadot pa galvu," teica Kreiks.

"Kuriem? Zemniekiem? Vai tiem, kas viņus apšauj?"

"Otrajiem. Ne jau beigto zemnieku dēļ, beigti zemnieki ir bijuši vienmēr. Bet viņi nosmidzina mitros mežus, lai to vietā stādītu tās pupas."

"Zemnieki darītu to pašu, ja rastos vismazākā izdevība," Džimijs iebilda.

"Protams, bet tās izdevības viņiem nav."

"Tu esi viņu pusē?"

"Būtībā nav nekādu pušu."

Tur neko lielu nevarēja piezīmēt. Džimijs grasījās iesauk­ties: "Fikcija!" — bet saprata, ka tas nebūtu vietā. Turklāt šo vārdu viņi jau bija nodeldējuši. "Pārslēgsim kanālus!" viņš iero­sināja.

Taču šķita, ka it visur tiek pārraidīti vienīgi materiāli par Priekafiju. Protesti un demonstrācijas ar asaru gāzi, šaušanu un sišanu; atkal protesti, atkal demonstrācijas, atkal asaru gāze, atkal šaušana, atkal sišana. Tas turpinājās dienām ilgi. Kopš gadsimta pirmās desmitgades nebija noticis nekas tam­līdzīgs. Kreiks sacīja, ka šeit topot vēsture.

Nedzer Nāvi! — brīdināja plakāti. Arodbiedrības dokeri Austrālijā, kur vēl pastāvēja arodbiedrības, liedzās izkraut Priekafijas kravas; Savienotajās Valstīs nodibinājās Bostonas Kafijas partija. Notika labi organizēts mediju pasākums, garlaicīgs, jo tajā nebija vardarbības — tikai plikpauraini vīri ar retro tetovē­jumiem vai ar baltiem plankumiem vietās, kur tie izdzēsti, un barga izskata sievišķi ar nokareniem pupiem, un krietni daudz resnu vai izkāmējušu pārstāvju no marginālām, nopietnām reli­ģiskām grupām, tiem mugurā bija T krekli ar smaidīgiem eņģe­ļiem, kas lido kopā ar putniem, vai ar Jēzu, kas sadevies rokās ar zemnieku, vai ar uzrakstu Dievs ir zaļš. Tika filmēts, kā viņi met Priekafijas produktus ostas ūdenī, bet neviena kaste neno­grima. Un uz ekrāna šūpojās Priekafijas logo neskaitāmos ek­semplāros. Tikpat labi tas varētu būt reklāmas klips.

"No šitā man gribas dzert," teica Džimijs.

"Sviests smadzeņu vietā," noburkšķēja Kreiks. "Viņi ir aizmirsuši piebērt akmeņus."

Notikumu attīstībai viņi parasti sekoja internetā, Ziņās Pa Pliko, bet pārmaiņas pēc lāgiem pavēroja arī pilnīgi apģērbtus diktorus uz plazmas ekrāna, kas pletās pa visu sienu tēvoča Pīta TV telpā ar mākslīgās ādas mēbelēm. Uzvalki, krekli un kaklasaites Džimijam šķita ērmīgas, sevišķi, ja viņš bija maz­liet apreibinājies. Bija savādi iedomāties, kādas izskatītos visas šīs nopietnās, runājošās galvas, ja bez visiem saviem modes aksesuāriem uzstātos Ziņās Pa Pliko.

Reizēm televīziju skatījās arī tēvocis Pīts — vakaros, at­griezies no golfa laukuma. Ielēja sev glāzē ko dzeramu un tad sniedza nerimtīgus komentārus. "Parastais tracis," viņš teica. "Viņiem apniks, un viņi nomierināsies. Katrs grib lētāku tasi kafijas — to nav iespējams apkarot."

"Jā, nav vis," laipni piebalsoja Kreiks. Tēvocim Pītam piederēja Priekafijas akciju žūksnis, turklāt krietni prāvs. "Tas ir labais!" mēdza sacīt Kreiks, pētīdams tēvoča Pīta datorā viņa kontrolakciju krājumu.

"Tu varētu tirgoties ar viņa akcijām," Džimijs ieminējās. "Pārdod Priekafiju, nopērc kaut ko tādu, ko viņš galīgi nevar ciest. Nopērc vēja enerģiju. Nē, labāk nopērc zivis. Vai Dien­vidamerikas lopus."

"Nē," Kreiks atteica. "Labirintā es tā nevaru riskēt. Viņš pamanītu. Un saprastu, ka esmu okšķerējies."

Stāvoklis strauji saasinājās pēc tam, kad grupiņa aptrakušu anti-Priekafijas fanātiķu ievietoja spridzekli Linkolna memo­riālā un bojā gāja pieci japāņu skolēni, kas bija ieradušies De­mokrātijas turnejā. Beidzat liekuļot! — vēstīja zīmīte, atstāta drošā attālumā.

"Tas ir nožēlojami," teica Džimijs. "Viņi pat neprot rakstīt."

"Toties savu ir izdarījuši," iebilda Kreiks.

"Ceru, viņi ņems galu uz elektriskā krēsla," sacīja tēvo­cis Pīts.

Džimijs neatbildēja, jo patlaban viņi skatījās, kā tiek bloķēta Priekafijas galvenā biroja teritorija Mērilendā. Tur aurojošā pūlī, cieši turēdama plakātu, uz kura rakstīts Priekafija ir Liekafija, uzsējusi zaļu lakatiņu pār degunu un muti, stāvēja — vai tie­šām? — viņa pazudusī māte. Mirkli lakatiņš noslīdēja, un Dži­mijs ieraudzīja viņu skaidri — sarauktās uzacis, godīgās zilās acis, apņēmībā sakniebtās lūpas. Viņam cauri izšāvās mīlestības zibsnis, īss un sāpīgs, un tam sekoja dusmas. Sajūta bija tāda kā saņemot spērienu: viņš laikam bija strauji ierāvis elpu. Un tad triecienā devās KopDroKorpuss, izplūda asaru gāzes mākonis, atskanēja tādi kā šāvienu blīkšķi, un, kad Džimijs paskatījās at­kal, māte bija izgaisusi.

"Apturi kadru!" viņš iesaucās. "Patin atpakaļ!" Viņš gri­bēja pārliecināties. Kā viņa var tā riskēt? Ja viņu notvertu, viņa pazustu pa īstam, šoreiz uz visiem laikiem. Bet Kreiks, uzmetis viņam īsu skatienu, jau bija pārslēdzis citu kanālu.

Nevajadzēja neko sacīt, nodomāja Džimijs. Nevajadzēja piesaistīt uzmanību. Tagad viņu saldēja bailes. Ja nu tēvocis Pīts aptver sakarību un piezvana korpusniekiem? Tie tūdaļ pat mestos mātei pa pēdām, un viņa būtu pagalam.

Tomēr tēvocis Pīts, cik redzams, neko nebija pamanījis. Un atkal lēja sev glāzē viskiju. "Visu to baru vajadzētu apšaut ar vīruspistolēm," viņš paziņoja. "Ja jau videokameras sadau­zītas. Un vispār — kas šito ir filmējis? Reizēm nudien jābrīnās, kas šo izrādi vada."

"Nu, kas tur īsti bija?" vaicāja Kreiks, kad viņi bija pa­likuši divatā.

"Nekas," Džimijs atbildēja.

"Es apturēju kadru," Kreiks sacīja. "Un ierakstīju visu epizodi."

"Labāk dzēs ārā," Džimijs noteica. Viņš vairs nebaidījās, tagad viņu bija pārņēmusi milzīga nomāktība. Tēvocis Pīts šo pašu brīdi jau noteikti zvana pa savu mobilo; pēc dažām stun­dām atkal sāksies KopDroKorpusa pratināšana. Viņa māte to, un viņa māte šito. Būs vien jāpārcieš.

"Ir jau labi," teica Kreiks, un Džimijs to uztvēra kā aplie­cinājumu: Tu vari man uzticēties. Tad Kreiks piebilda: "Mē­ģināšu uzminēt. Hordaiņu virstips, mugurkaulnieku tips, zīdītāju klase, primātu kārta, ģints — Homo, suga — sapiens sapieris, apakšsuga — tava māte."

"Vareni," apātiski nomurmināja Džimijs.

"Diezgan vienkārši," Kreiks atteica. "Es viņu ieraudzīju uzreiz, tās zilās acis. Tā bija vai nu viņa, vai klons."

Ja jau viņu bija pazinis Kreiks, tad kas vēl? Visiem VeselViedas Teritorijas iemītniekiem, bez šaubām, bija rādītas foto­grāfijas: Vai esat redzējuši šo sievieti? Stāsts par dīvaino māti sekoja Džimijam pa pēdām kā pieklīdis suns un droši vien bija daļēji vainojams pie tā, ka Studentu izsolē viņam sekmējies tik slikti. Uz Džimiju nevarēja paļauties, viņš apdraudēja drošību, viņš bija aptraipīts.

"Mans tētuks bija tāds pats," Kreiks sacīja. "Arī viņš aizlaidās."

"Vai tad viņš nav miris?" No Kreika Džimijs bija uzzinājis tikai to: tēvs ir miris, punkts, mainām tematu. Par to Kreiks nevēlējās runāt.

"Tieši to jau es domāju. Viņš nogāzās no plēbijas viadukta. Bija sastrēgumstunda, tāpēc, kad viņu atrada, viņš jau bija pār­vērties par kaķu barību."

"Viņš nolēca, vai?" Džimijs jautāja. Likās, Krciku šī saruna pārāk neuztrauc, tāpēc viņš nosprieda, ka jautāt drīkst.

"Tā visi domāja," Kreiks atbildēja. "Viņš bija viens no va­došajiem pētniekiem VeselViedas Rietumos, tāpēc bēres bija tie­šām skaistas. Un iejūtība pārsteidzoša. Neviens neizrunāja vārdu pašnāvība. Viņi teica "tas nelaimes gadījums ar tavu tēvu"."

"Man ļoti žēl," Džimijs sacīja.

"Tēvocis Pīts visu laiku grozījās pie mums. Māte teica, viņš tiešām sniedzot atbalstu." Vārdus sniedzot atbalstu Kreiks izrunāja kā citātu. "Viņa teica, viņš esot ne tikai tēta boss un labākais draugs, bet turklāt, kā izrādās, arī īstens ģimenes draugs, kaut gan iepriekš es viņu necik daudz nebiju pie mums redzējis. Viņš gribēja, lai mums viss atrisinās, un apgalvoja, ka par to raizējoties. Nemitīgi centās iesaistīt mani sirsnīgās saru­nās — pastāstīt man par to, ka manam tēvam bijušas problēmas."

"Proti, ka tavs tēvs bijis ķerts," noteica Džimijs.

Kreiks paraudzījās Džimijā ar savām ieslīpajām, zaļajām acīm. "Jā. Bet viņš nebija ķerts. Pēdējā laikā šķita bažīgs, bet problēmu viņam nebija. Nekas tamlīdzīgs viņam nenāca ne prātā. Nekāda lēkšana. Es būtu zinājis."

"Tu domā — viņš varbūt nokrita?"

"Nokrita?"

"No tā viadukta." Džimijam gribējās pajautāt, ko Krcika tēvs vispār darījis uz plēbijas viadukta, tomēr brīdis nelikās iz­devīgs. "Vai margas tur bija?"

"Viņam bija nelieli koordinācijas traucējumi," dīvaini smaidīdams, teica Kreiks. "Viņš ne vienmēr skatījās, kur liek kāju. Staigāja ar galvu mākoņos. Ticēja, ka ir iespējams dot savu ieguldījumu cilvēces likteņa uzlabošanā."

"Jūs satikāt labi?"

Kreiks mirkli klusēja. "Viņš man iemācīja spēlēt šahu. Pirms tas notika."

"Nu, tak ne jau [>ēc tam," Džimijs piezīmēja, mēģinādams darīt sarunas toni vieglāku, jo tagad viņam bija Krcika žēl un tas viņam nepatika itin nemaz.

Kā es varēju palaist to garām? — domā Sniegavīrs. To, ko viņš man teica. Kā es varēju būt tik dumjš?

Nē, ne dumjš. Viņš nespēj raksturot sevi tādu, kāds bijis toreiz. Un ne balta lapa — notikumi bija uzspieduši viņam savu zīmogu, viņam bija savas rētas, tumšās emocijas. Varbūt nezinošs. Neizveidojies, nenobriedis.

Tomēr šai nezināšanai bija piemitis kaut kas tīšs. Varbūt ne gluži tīšs, bet strukturēts. Viņš bija izaudzis noslēgtās telpās un beigu beigās pats pārvērties par noslēgtu telpu. Izslēdzis visu pārējo.

Kad brīvdienas beidzās, Kreiks devās uz Votsona-Krika in­stitūtu, bet Džimijs — uz Martas Greiamas akadēmiju. Šautrvilcienu stacijā viņi paspieda viens otram roku.

"Uz drīzu redzēšanos!" Džimijs teica.

"Sazināsimies pa e-pastu," sacīja Kreiks. Tad, pamanījis Džimija nomāktību, piebilda: "Liecies taču mierā, tev viss ir kārtībā, tā ir slavena vieta!"

"Bija slavena," Džimijs izlaboja.

"Nebūs nemaz tik traki."

Šoreiz Kreiks bija kļūdījies. Martas Greiamas akadēmija bija grausts. Kamēr vilciens tuvojās stacijai, Džimijs paguva ievērot, ka akadēmiju ielenc galīgi noplukušas plēbijas: pa­mestas noliktavas, izdeguši dzīvojami nami, tukšas autostāv­vietas. Šur tur bija uzslietas nojumes un būdas no kaut kur nospertiem materiāliem — skārda plātnēm, finiera gaba­liem —, un tajās, bez šaubām, dzīvoja nelikumīgi iemītnieki. Kā tādi ļaudis vispār velk dzīvību? Džimijam nebija ne jaus­mas. Tomēr tepat vien tie bija, otrpus asmeņdrātīm. Daži, redzot šautrvilcienu, izslēja gaisā vidējo pirkstu un uzkliedza kaut ko tādu, kas netika iekšā pa necauršaujamiem logu stikliem.

Apsardze pie Martas Greiamas akadēmijas vārtiem nebija nopietni ņemama. Sargi pa pusei aizmiguši, pār mūriem, no­ķēpātiem ar izbalējušiem grafiti, būtu varējis pārrāpties pat vienkājains punduris. Aiz vārtiem slējās betona plātņu ēkas ar notecējušām sienām, mauru vietā bija dubļi, vai nu sakaltuši, vai slapji atkarībā no gadalaika, un nebija citu atpūtas vietu kā vien peldbaseins, kas izskatījās un oda pēc gigantiskas sardīņu kārbas. Gaisa kondicionētāji kopmītņu istabās lielākoties ne­darbojās; bieži radās pārtraukumi elektrības padevē; ēdiens kafetērijā visbiežāk bija bēšīgs un atgādināja skunnota mēslus. Guļamistabās mājoja posmkāji — dažādas kārtas un ģintis, bet puse no tiem bija tarakāni. Džimiju šī vieta nomāca, tāpat kā — šķita — ikvienu, kurš atradās šeit un kuram nervu ju­tīgums bija kaut mazliet lielāks nekā tulpei. Taču, kā neveiklo atvadu laikā bija sacījis tēvs, tādas nu bija kārtis, ko dzīve Džimijam iedalījusi, un atlika vienīgi izspēlēt tās pēc iespējas labāk.

Pareizi, tēt, Džimijs bija nodomājis. Nekad neesmu šau­bījies, ka saņemšu no tevis ārkārtīgi viedus padomus.

Martas Greiamas vārdā akadēmija bija nosaukta par godu kaut kādai baigai, vecai divdesmitā gadsimta dejas dievietei, kas savā laikā acīmredzot guvusi plašu atzinību. Pie adminis­trācijas ēkas bija uzstādīta šaušalīga statuja, bronzas plāksnīte vēstīja, ka šeit Marta atainota Judītes lomā, un šī Judīte cirta nost galvu kādam vēsturiskā paltrakā ģērbtam zellim, vārdā Holoferns. Retro feministisks mēsls — tāds bija vispārējais stu­dentu viedoklis par šo statuju. Ik pa brīdim tai tika izrotāti pupi vai ap kaunumu uzlīmēti katlu beržamie — reizēm ar šo līmēšanu bija nodarbojies arī Džimijs —, un akadēmijas va­dība bija tik komatoza, ka rotājumi nereti palika savā vietā mēnešiem ilgi, pirms tika pamanīti. Vecāki nemitīgi protestēja pret šo statuju slikts paraugs kopēšanai, viņi teica, pārāk agresīva, pārāk asinskāra, bla bla —, un tad studenti rīkoja mītiņu tās aizstāvībai. Viņi apgalvoja, ka vecā Marta esot viņu talismans — ar visu drūmo skatienu un pilošo galvu. Tā sim­bolizējot dzīvi vai mākslu, vai vēl kaut ko. Rokas nost no Mart.is! Lieciet viņu mierā!

Kaut kad divdesmitā gadsimta pēdējā trešdaļā bariņš tag.ul jau mirušu, bagātu, liberālu labdaru no Vecās Ņujorkas bija nodibinājis šo akadēmiju kā mākslas un humanitāro zi­nātņu koledžu ar īpašu uzsvaru uz izpildītājmākslām — teātri, dziedāšanu, dejošanu un tā tālāk. Divdesmitā gadsimta astoņ­desmitajos gados tām tika pievienota kinorežija, pēc tam — vidcomāksla. Martas Greiamas akadēmijā tas viss joprojām tika mācīts — tur vēl arvien tika uzvestas lugas; tieši tur Džimijs noskatījās Makbetu un nāca pie secinājuma, ka Anna K. savā lūriķiem domātajā mājaslapā ir atainojusi lēdiju Makbetu daudz pārliecinošāk, sēžot uz tualetes poda.

Dziedāšanas un dejošanas studenti turpināja dziedāt un de­jot, lai gan šīs nodarbes bija zaudējušas sparu un grupas kļuvušas mazas. Uzstāšanās dzīvajā bija cietušas no sabotāžas panikas div­desmit pirmā gadsimta sākumā — tajos gadu desmitos neviens negribēja uzstāties lielā grupā publiskos pasākumos, kas notiek tumšā, viegli sagraujamā, ar sienām norobežotā telpā; vismaz ne­viens tāds, kas ticis pie kaut kāda stila vai statusa. Teātra uzve­dumi bija sarukuši par dziesmu skatēm, apmētāšanos ar tomātiem vai slapjo krekliņu konkursiem. Un, kaut gan bija saglabājušās da­žādas vecākas formas — TV situāciju komēdijas, roka video —, to skatītāji bija mūžveci un interese lielākoties nostalģiska.

Tāpēc liela tiesa no tā, kas risinājās Martas Greiamas akadēmijā, līdzinājās latīņu valodas studēšanai vai grāmatsiešanai: savā ziņā patīkams apceres priekšmets, taču zaudējis svarīgumu, lai gan koledžas prezidents ik pa laikam piespieda viņus noklausīties garlaicīgu lekciju par būtiskākajiem mākslas veidiem un par neatvairāmo vietu, kas tiem rezervēta puksto­šās cilvēka sirds lielajā, ar sarkanu samtu tapsētajā amfiteātrī.

Kinorežija un videomāksla — kam gan vajadzīgas tās? Ik­viens, kam piederēja dators, varēja samontēt kopā, ko vēlas, digitāli mainīt vecu materiālu vai radīt jaunu animāciju. Varēja lejuplādēt kādu no standarta sižetiem un pievienot tādas sejas, kādas vien patīk, un ķermeņus arī. Džimijs joka pēc bija sa­montējis Lepnumu un aizspriedumus un Uz bāku ar kailiem aktieriem, bet otrajā vidusskolas gadā VeselViedā, VizMākslas nodarbībās, uzmeistarojis Maltas vanagu ar Keitas (irīnevejas tērpiem Rembranta tumšajos toņos. Tas nu gan izdevās labi. Tumša tonalitāte, lieliskas gaismēnas.

Sāda panīkuma gaisotnē, irstot kādreizējai intelektuālajai teritorijai, Martas Greiamas akadēmija drīz vairs nespēja pie­dāvāt necik pārliecinošu studiju programmu. Kad sākotnējie dibinātāji bija apmiruši, uzticīgo mākslas sponsoru entuziasms apsīcis un dotācijas meklējamas praktiskākos lauciņos, akadē­mijas programma pievērsās citām jomām. Mūsdienīgām jomām, kā tās tika dēvētas. Piemēram, tīkla spēļu dinamikai; ar to vēl arvien varēja pelnīt naudu. Vai tēla prezentācijai, kas lekciju sarakstā bija uzrādīta kā tēlotājas un plastiskās mākslas at­zars. Ja bija iegūts grāds TēPlākslā, kā to sauca studenti, tad pilnīgi mierīgi varēja atrast darbu reklāmas biznesā.

Un vēl — problemātika. Problemātika bija paredzēta vārdu cilvēkiem, tāpēc Džimijs izraudzījās tieši to. Studenti bija iesau­kuši to par Grozies un Smaidi. Tāpat kā visam Martas Greia­mas akadēmijā, tai bija utilitāri mērķi. Katram mūsu akadēmijas beidzējam ir praktiskas iemaņas, vēstīja moto, izvietots zem oriģinālā moto, kas latīņu valodā pauda: Ars longa, vita brevis.

Džimijam bija maz ilūziju. Viņš zināja, kādi ceļi viņam pavērsies, kad viņš pieliks punktu problemātikai, ieguvis savu smieklīgo grādu. Labākajā gadījumā viņš sacerēs reklāmas — rotās auksto, skarbo, skaitlisko reālo pasauli ar raitiem divdimensiju vārdu plūdiem. Atkarībā no tā, cik labas sekmes viņam būs problemātikas priekšmetos — praktiskajā loģikā, praktis­kajā retorikā, medicīniskajā ētikā un terminoloģijā, praktiskajā semantikā, relatīvismā un modernizētajā raksturošanas nobīdē, salīdzinošajā kultūras psiholoģijā un pārējos —, viņš varēs izvēlēties starp labi apmaksātu reklāmas darbu kādā lielā Kor­pusā un nīku, slikti apmaksātu kādā apšaubāmā firmiņā. Nā­kotnes izredzes vidēja acu priekšā kā teikums; kā bezgalīgi garš teikums ar daudziem pilnīgi liekiem palīgteikumiem, — drīz šis jociņš kļuva viņam par paradumu Laimīgajās stundās vietējos bāros un krodziņos. Viņš nevarēja apgalvot, ka savu atlikušo dzīvi gaida ar prieku.

Tomēr viņš ierakās Martas Greiamas zinībās gluži kā tran­šejā, ietupās tajās uz visu studiju laiku. Kopmītņu dzīvoklīti — divās šaurās istabiņās, ko šķīra vannas istaba, kuru bija apsēdu­šas zvīņenes, — viņš dzīvoja blakus pārliecinātai veģetārietei, vārdā Bernisa, kas savus šķipsnainos matus pakausī sasprauda ar koka sprādzi tukana formā un valkāja T kreklus ar uzrak­stu Dieva dārznieki, kuri, pateicoties viņas nepatikai pret ķī­miskiem savienojumiem, piemēram, padušu dezodorantiem, smirdēja pat tad, kad bija nule izmazgāti.

Savu nosodošo attieksmi pret Džimija gaļēdāja ieradumiem Bernisa apliecināja tādējādi, ka nolaupīja viņam ādas sandales un sadedzināja tās maurā. Džimijs iebilda, ka sandales nemaz neesot bijušas no īstas ādas, bet Bernisa attrauca, ka tās esot par tādām izlikušās un tāpēc pelnījušas šādu likteni. Pēc tam kad Džimijs bija atvedis uz savu istabiņu dažas meitenes — tā nu nebija Bernisas darīšana, turklāt viņi uzvedās klusu, ja ne­ņem vērā farmaceitiski rosinātu ķiķināšanu un gluži saprotamus vaidus, — viņa bija paudusi savus uzskatus par vienprātību seksa jautājumos, ugunskurā sadedzinādama visas Džimija apakšbikses.

Par ro viņš pasūdzējās Studentu dienestam un pēc pāris mē­ģinājumiem (Martas Greiamas akadēmijas Studentu dienests bija bēdīgi slavens ar saviem īgnajiem darbiniekiem — izbiju­šām TV seriālu zvaigznēm, kas nespēja piedot pasaulei savu kritienu no marginālas slavas virsotnēm) tika pārcelts uz atse­višķu istabiņu. (Vispirms manas sandales, pēc tam apakšveļa. Nākamais būšu es pats. Tā sieviete ir piromāne, vai, citiem vārdiem sakot, viņai ir smagas problēmas ar reālo pasauli. Jūs gribat redzēt konkrētus pierādījumus par apakšbikšu autodafē, ko viņa sarīkoja? Ieskatieties šajā aploksnītē! Vai gribat uz­ņemties atbildību, kad nākamreiz ieraudzīsiet mani urnā, kur būs tikai pelni un pāris zobu? Paklau, es galu galā esmu Stu­dents, bet jūs esat Dienests! Re, kur rakstīts, vēstules sākumā, redzat? To es pa elektronisko pastu nosūtīju prezidentam.)

(Patiesībā viņš, protams, tā neteica. Tik negudrs nebija. Viņš smaidīja, izturējās kā saprātīgs cilvēks, izpelnījās viņu līdzjūtību.)

Pēc ievākšanās jaunajā istabā kļuva mazliet labāk. Vismaz viņa sabiedrisko dzīvi nekas vairs neierobežoja. Viņš bija atklā­jis, ka izstaro kādu melanholijas paveidu, kas valdzina noteiktu sieviešu tipu — pa pusei mākslinieces, pa pusei prātnieces, kādu Martas Greiamas akadēmijā pietika atliku likām. Augst­sirdīgas, gādīgas, ideālistiskas sievietes — tā Sniegavīrs par viņām domā tagad. Viņām pašām bija daža brūce, ko viņas centās sadziedēt. Sākumā Džimijs nekavējoties metās viņām pa­līgā un tika dēvēts par sirsnīgu, par ārkārtīgi galantu. Viņš iz­vilināja no šīm sievietēm stāstus par sāpēm, glaudās viņām klāt kā sildoša komprese. Taču drīz šis process pavērsās pretējā virzienā un Džimijs vairs nepārsēja brūces — tās tika pārsietas viņam. Parasti šīs sievietes pamazām ieraudzīja, cik viņš ir salauzts, un alka palīdzēt viņam iegūt pareizu skatu uz dzīvi un pieeju sava paša garīguma pozitīvajiem aspektiem. Viņas uzlūkoja Džimiju kā radošu projektu: izejviela bija Džimijs tagadējā drūmajā* stāvoklī, bet gala produkts bija laimīgs Džimijs.

Džimijs ļāva, lai viņas darbojas vien. Tas viņas priecēja, ļāva justies noderīgām. Tiešām aizkustinoši, kādiem upuriem viņas bija gatavas. Vai tas un tas darītu Džimiju laimīgu? Un šis? Nu, tad varbūt šis? Taču viņš allaž sargājās zaudēt kaut vai drusku no savas melanholijas. Ja viņš to zaudētu, tad sievietes gaidītu kādu atalgojumu vai vismaz rezultātu; pieprasītu nākamo soli un pēc tam solījumu. Bet kādēļ lai viņš būtu tik dumjš un atteiktos no sava pelēkā lietainas dienas valdzinājuma — no šīs krēslainās eksistences, no miglainā oreola, kas šīs sievietes pievilinājis?

"Es esmu bezcerīgs," viņš mēdza tām sacīt. "Esmu emo­cionāli akls." Turklāt viņš apgalvoja sievietēm, ka viņas ir skaistas un pavedinošas. Tā bija patiesība, viņš nemeloja un vienmēr teica to no sirds. Un vēl viņš sacīja, ka jebkurš lielāks ieguldījums viņa labklājībā tiktu izšķiests veltīgi, emocionālā ziņā viņš esot gatavā izgāztuve, tāpēc lai viņas priecājoties par to brīdi, ko izbauda šeit un tagad.

Agrāk vai vēlāk sievietes sāka sūdzēties, ka Džimija attiek­sme neesot pietiekami nopietna, kaut gan sākumā bija paziņo­jušas, ka viņam esot jākļūst bezrūpīgākam. Kad viņu enerģija beidzot apsīka un sākās raudāšana, Džimijs sacīja, ka viņas mīlot. Un pielūkoja, lai balss skan bezcerīgi: viņa mīlestība ir indes kapsula, garīgi toksiska, tā draud ievilkt viņas tajā drū­majā dzelmē, kur ieslodzīts viņš pats, un tas tāpēc, ka Džimijs viņas ļoti mīl un grib pasargāt no briesmām, proti, no savas postošās dzīves. Dažas redzēja tam cauri — Kļūsti taču pie­audzis, Džitnij! — tomēr kopumā tas iedarbojās spēcīgi.

Viņš vienmēr skuma, kad sievietes aizgāja pavisam. Viņam nepatika tas attiecību posms, kad viņas pārskaitās, viņu apbēdi­nāja jebkuras sievietes dusmas, taču ikreiz, kad viņas zaudēja savaldīšanos, Džimijs saprata, ka viss ir cauri. Viņam nepatika būt pamestajam, kaut gan notiekošo bija diriģējis viņš pats. Bet pavisam drīz parādījās nākamā sieviete ar intriģējošām vājībām. Tas bija vienkāršas pārpilnības laiks.

Tomēr viņš nemeloja, vismaz ne jau nemitīgi. Viņš tiešām mīlēja šīs sievietes — savā veidā. Viņš tiešām gribēja, lai viņas jūtas labāk. Ko tur var darīt, ja uzmanību viņš spēja fokusēt tik īsu brīdi.

"Tu, neģēli!" Sniegavīrs skaļi saka. Cik smalks vārds — neģēlis; viens no zelta vecvārdu fonda.

Protams, šīs sievietes zināja par viņa skandalozo māti. Sliktas valodas izplatās tālu un visur atrod dzirdīgas ausis. Sniegavīram kauns atcerēties, kā viņš izmantojis šo stāstu — te ar kādu mājienu, te ar īsu sastomīšanos. Un drīz sievietes viņu mierināja, un viņš veldzējās viņu līdzcietībā, peldējās tajā, iezieda to sev ādā. Vesels kūrorta piedzīvojums par sevi.

Tolaik māte jau bija ieguvusi mītiskas būtnes statusu un pacēlusies pāri cilvēciskajam, viņai bija tumši spārni, acis, kas liesmo kā pati Taisnība, un zobens. Ticis līdz tai vietai, kur māte nozog viņam skunnotu Killeru, Džimijs parasti pamanī­jās izspiest pāris asaru — nevis no sevis, bet no klausītājām.

Ko tu tad iesāki? (Acis platas, plauksta īsi pieskaras dclmam, līdzjūtīgs skatiens.)

Ak, nu… (Paraustīt plecus, novērsties, mainīt tematu.)

Tas nebija gluži tēlots.

Šī viņa drausmīgā, spārnotā māte neatstāja iespaidu vie­nīgi uz Oriksu. Tātad, Džimij, tava māte devās uz citurieni? Žēl gan. Varbūt viņai bija pamatoti iemesli. Vai par to tu esi iedomājies? Oriksa nejuta žēlumu ne pret viņu, ne pret sevi. Viņa nebija nejūtīga: gluži otrādi. Taču liedzās just to, ko Dži­mijs gribēja, lai viņa jūt. Vai tur bija tas āķis — ka Džimijs no viņas nekad nespēja saņemt to, ko pārējās bija sniegušas tik dāsni? Vai tas bija viņas noslēpums?

Krciks un Džimijs sazinājās pa c-pastu. Džimijs činkstēja par Martas Greiamas akadēmiju, cerēdams, ka šī činkstēšana izdodas uzjautrinoši, attiecinādams uz mācībspēkiem un stu­dentiem neparastus un noniecinošus īpašības vārdus. Viņš aprakstīja ēdienkarti, kas sastāv no pārstrādātiem botulisma baciļiem un salmonellām, uzskaitīja dažādos daudzkājainos radījumus, ko atradis savā istabā, vaidēja par to, cik slikta kva­litāte ir garastāvokļa mainīšanas vielām, kas tiek tirgotas drū­majā studentu iepirkšanās centrā, Pašaizsardzības dēļ viņš noklusēja savas seksuālās dzīves samezglojumus, dodams tikai minimālus mājienus, kā pašam šķita. (Varbūt tās meičas nemāk ne skaitīt līdz desmit, bet, paklau, kam zem deka vajadzīgi ci­pari? Ja jau viņām liekas, ka ir desmit, tad ir labi, haha, joks.)

Viņš nespēja nociesties, drusku nepalielījies, jo — pēc vi­sām līdzšinējām pazīmēm — šķita, ka šo pūliņu jomā viņš Kreiku pārspēj. VeselViedā Krciks vis nebija saucams par sek­suāli aktīvu. Meitenes no viņa baidījās. Tiesa, viņš bija saval­dzinājis pāris apsēstās, kuras ticēja, ka viņš prot staigāt pa ūdens virsu, sekoja viņam pa pēdām, sūtīja asarainus, dedzīgus e-pastus un draudēja viņa dēļ pārgriezt sev vēnas. Varbūt savu reizi Krciks pat bija ar viņām pārgulējis; tomēr īpaši necentās.

Viņš uzskatīja, ka iemīlēšanās gan maina ķermeņa ķīmiju un tā­pēc ir reāla, tomēr būtībā nav nekas vairāk kā hormonu iedvests māns. Turklāt tas bija pazemojoši, jo cilvēks nonāca neizde­vīgā stāvoklī, kamēr viņa mīlas objekts ieguva pārāk lielu varu. Kas attiecās uz seksu kā tādu, tad tas nebija ne īpaši izaicinošs, ne pārsteidzošs, — kopumā ārkārtīgi nepilnīgs veids, kā risināt starppaaudžu gēnu pārmantošanas problēmu.

Meitenes, ko ap sevi pulcēja Džimijs, bija uzskatījušas Kreiku par vairāk nekā baigu, un Džimijs bija juties pārāks, viņu aiz­stāvēdams. "Viņam nav ne vainas, viņš tikai ir no citas planē­tas," Džimijs parasti mēdza teikt.

Bet ko gan varēja zināt par Kreika tagadējiem apstākļiem? Par sevi Kreiks izpauda maz. Vai viņam bija kāds istabas biedrs, kāda draudzene? Viņš nekad nepieminēja ne vienu, ne otru, taču tas neko nenozīmēja. Savos e-pastos viņš aprakstīja augst­skolā pieejamās iekārtas, kas tiešām iedvesa bijību, — Aladina bagātību ala, pilna ar bioloģisko pētījumu ierīcēm, — un, jā, ko tad vēl? Kas Kreikam bija sakāms strupajās sākotnējās vēs­tīs no Votsona-Krika institūta? Sniegavīrs nespēj atcerēties.

Toties viņi spēlēja garas, izstieptas šaha partijas, pa diviem gājieniem dienā. Tagad Džimijam šahā veicās labāk; bija vieglāk bez Kreika klātbūtnes, kas kliedēja uzmanību, turklāt Kreikam bija paradums rībināt pa galdu ar pirkstiem un klusu dungot, it kā viņš redzētu trīsdesmit gājienu uz priekšu un pacietīgi gaidītu, kad Džimija prāts kā gauss bruņurupucis aizrāpos līdz nākamā torņa upurēšanai. Un tagad Džimijs starp gājieniem varēja uz­meklēt pagātnes lielmeistarus un slavenākās šaha partijas dažādās Tīmekļa programmās. Bet Kreiks, bez šaubām, darīja to pašu.

Pēc pieciem vai sešiem mēnešiem Kreiks kļuva mazliet vaļ­sirdīgāks. Viņš rakstīja, ka nu esot jāstrādā cītīgāk nekā VeselViedas vidusskolā,»jo konkurence esot krietni sīvāka. VotsonaKrika institūts studentu vidū esot iesaukts par Aspergera universitāti — par godu censonīgo autistu sindromam, jo pa sis augstskolas gaiteņiem staigājot, lēkājot un šļūkājot liels procents ģeniālu dīvaiņu. Ģenētiskā izpratnē viņi tiešām esot pa pusei autiski; ar vienvirziena tuneļredzes prātu, ar spilgtu sociālu nepiemērotību — tie vis neģērbjoties necik stilīgi! — un, par laimi visiem pārējiem, ar lielu iecietību pret mazliet ne­normālu uzvedību sabiedriskās vietās.

Tādu ir vairāk nekā VeselViedāī jautāja Džimijs.

Salīdzinot ar šejieni, VeselVieda bija plēbija, Kreiks atbil­dēja. Vieni vienīgi NT. NTi

Neirotipiskie.

Kas tie tādi?

Bez ģēnija gēna.

Tad tu esi neirotipiskais? Džimijs pajautāja nākamajā nedēļā, izmantojis šo laiku, lai padomātu un arī lai raizētos par to, vai pats ir neirotipiskais un, ja tā, tad vai tas tagad ir slikti — Kreika interpretācijā. Un nojauta, ka viņš tāds ir un ka tas ir slikti.

Taču uz šo jautājumu Kreiks neatbildēja. Tā viņš rīkojās vienmēr: ja kādam jautājumam nevēlējās pieskarties, tad izli­kās, ka tas nemaz nav uzdots.

Tev derētu atbraukt un apskatīt šo iestādījumu, viņš rak­stīja Džimijani otrajā studiju gadā, oktobra nogalē. Tas tev būs mūža piedzīvojums. Es tēlošu, ka tu esi mans garlaicīgi nor­mālais brālēns. Atbrauc Pateicības dienas nedēļā.

Alternatīva Džimijam bija tītara cepetis kopā ar abiem vecajiem tītariem, joks, baha, rakstīja Džimijs, un to nu viņam negriboties; tāpēc viņš ar prieku pieņemot ielūgumu. Sev viņš iegalvoja, ka ir īsts draugs un izdara Kreikam pakalpojumu, jo pie kā tad vientuļais Kreiks lai brīvdienās brauc — pie sava gar­laicīgā, vecā, australopitekam līdzīgā nc-gluži-tēvoča Pīta? Taču reizē viņš juta, ka ir noilgojies pēc Kreika. Tagad nebija redzējis viņu jau vairāk par gadu. Interesanti, vai Kreiks būs mainījies?

Pirms brīvdienām Džimijam bija jāpabeidz pāris studiju darbi. Protams, viņš būtu varējis nopirkt tos Tīmeklī — Mar­tas Greiamas akadēmija bija bēdīgi slavena ar vājo pārbaudes sistēmu, un plaģiātisms tur zēla un plauka —, tomēr šai ziņā viņām bija stingra nostāja. Lai cik ekscentriski tas liktos, viņš bija apņēmies rakstīt savus studiju darbus pats; šī iezīme ļoti patika Martas Greiamas tipa sievietēm. Viņām gāja pie sirds oriģinalitāte, gatavība riskēt un intelektuāla stingrība.

Šī paša iemesla dēļ Džimijs bija pasācis pavadīt veselas stun­das mazpazīstamākos bibliotēkas kaktos, dzīdams pēdas mistis­kām zināšanām. Labākas bibliotēkas naudīgākās iestādēs sen bija sadedzinājušas savas grāmatas un glabāja visu CD-ROM for­mātā, bet Martas Greiamas akadēmija šajā ziņā, tāpat kā ikvienā citā, bija palikusi laikam iepakaļ. Uzlicis konusveidīgu gaisa filtrē­šanas masku, lai sargātos no pelējuma, Džimijs ganījās starp tru­nošu papīru pilniem plauktiem, uz labu laimi tajos ieskatīdamies.

Pa daļai viņu skubināja spītība; pat aizvainojums. Sistēma bija ierindojusi viņu starp atraidītajiem, un tas, ko viņš studēja, tika uzskatīts — lēmumu pieņemšanas līmeņos, reālās varas līmeņos — par arhaisku laika šķiešanu. Nu, labi, tad viņš dzīs pēdas liekajam kā mērķim pašam par sevi. Viņš par to cīnīsies, būs tā aizstāvis un glabātājs. Kurš bija teicis, ka visa māksla neder pilnīgi nekam? Džimijs to neatcerējās, bet — lai slavēts šis nezināmais! Jo vecāka bija kāda grāmata, jo dedzīgāk Dži­mijs to pievienoja savai iekšējai kolekcijai.

Viņš sastādīja arī senu vārdu sarakstus — tie bija precīzi un suģestējoši vārdi, kuriem vairs nebija jēgpilna lietojuma mūsdienu pasaulē — jeb mūdzienu pasaulē, kā Džimijs reizu­mis tīši kļūdījās, rakstīdams šo vārdu savos studiju darbos. (Drukas kļūda, malā pierakstīja mācībspēki, apliecinot mod­rību.) Viņš ielāgoja šos mūžsenos vārdus, neveikli iebārstīja tos sarunās: rēdnieks, magnetīts, trūvīgs, granīteiets. Viņā bija pamodies savāds maigums pret šādiem vārdiem, it kā tie būtu mežā pamesti bērni un viņa pienākums būtu tos glābt.

Vienam no viņa studiju darbiem — praktiskās retorikas kursā — nosaukums bija Pašpalīdzības grāmatas 20. gadsimtā: cerību un baiļu ekspluatācija, un tas kalpoja par lielisku as­prātību krājumu, ko laist darbā studentu krogos. Viņš citēja fragmentus no dažādām grāmatām — Uzlabo savu paštēlu; Divpadsmit soļu plāns eitanāzijai; Kā iemantot draugus un ietekmēt cilvēkus; Stingri vēdera muskuļi piecās nedēļās; Tu vari iegūt to visu; Kā uzņemt viesus, ja nav kalpones; Bēdu pārvarēšana iesācējiem —, un draugu loks smējās pilnā kaklā.

Nu ap viņu atkal bija draugu loks; šo prieku viņš bija at­klājis no jauna. Ak, Džimij, tagad kaut ko no Kosmētiskās ķirurģijas ikvienam! Tagad — Uzrunā bērnu sevī! Tagad — Absolūto sievišķību! Tagad — Audzēsim nutrijas priekam un peļņai! Tagad — Derīgus padomus flirtam un seksam! Un Džimijs, allaž gatavs izklaidēt, paklausīja. Lāgiem viņš izdomāja neeksistējošas grāmatas — Kā ārstēt divertikulītu ar dziesmām un lūgšanām bija viens no viņa labākajiem izgudrojumiem —, un neviens pat nepamanīja blēdību.

Vēlāk viņš bija izmantojis šī darba tematu diplomdarbam. Un saņēmis teicamu vērtējumu.

Starp Martas Greiamas akadēmiju un Votsona-Krika in­stitūtu bija šautrvilcienu satiksme, pārsēsties vajadzēja tikai vienu reizi. Lielu daļu no trīs stundas ilgā ceļojuma Džimijs skatījās pa logu uz plēbijām, kurām brauca cauri. Noplukušu māju rindas; daudzdzīvokļu nami ar mazītiņiem balkoniņiem, uz margām izžauta veļa; fabrikas ar kūpošiem dūmeņiem; grantsbedres. Milzīga atkritumu kaudze līdzās kaut kam tādam, kas droši vien bija lieljaudas krāsns atkritumu dedzināšanai. Tirdznie­cības centrs, tāds pats kā VeselViedā, tikai šeit autostāvvietās no­vietotas mašīnas, nevis elektriski golfkarti. Izklaides kvartāls ar bāriem, striptīza krogiem un kinoteātriem, kas izskatījās kā arheoloģiski relikti. Džimijs pamanīja dažus treileru parkus un sāka prātot, kāda gan tajos ir dzīve: jau no domas vien mazliet sarciba galva — tā, kā, viņaprāt, varētu sareibt no tuksneša vai jūras. Plēbijās viss šķita tik nenorobežots, porains, caurlaidīgs, atvērts. Tik stipri pakļauts pārmaiņām.

Vispārpieņemta Teritoriju gudrība pauda, ka plēbijās neno­tiek nekas ievērības cienīgs, tikai pirkšana un pārdošana: nekā­das gara dzīves. Pirkšana un pārdošana, kā ari plaša noziedzīga darbība; taču Džimijam plēbija šķita noslēpumaina un satrau­coša — tur, aiz drošības barjerām. Un arī bīstama. Viņš tur ne­prastu rīkoties, nezinātu, kā jāuzvedas. Nemācētu pat piecirst meitenēm. Tās viens un divi sajauktu viņam galvu un izsistu viņu no sliedēm. Un smietos. Viņš nebūtu nekas cits kā viela ņirgām.

Drošības pasākumi pie Votsona-Krika ieejas tika veikti ļoti rūpīgi — atšķirībā no tā paviršā teātra, kas tika spēlēts Martas Greiamas akadēmijā; laikam jau aiz bailēm, ka iekšā var ielavīties kāds fanātiķis un uzspert gaisā šīs paaudzes spo­žākos prātus, tādējādi dodot kaut kam iznīcinošu triecienu. Pie vārtiem rosījās dučiem KopDroKorpusa vīru ar vīruspistolēm un gumijas nūjām; viņiem bija Votsona-Krika institūta zīmotncs, tomēr, visviens, bija redzams, kas viņi ir īstenībā. Viņi noņēma Džimija varavīksnenes nospiedumu un izlaida to caur sistēmu, un pēc tam divi nīgri svarcēlāji aizveda viņu maliņā, lai izvaicātu. Viņš uzreiz saprata, kāpēc.

"Vai pēdējā laikā esi ticies ar savu aizbēgušo māti?"

"Nē," viņš godīgi atbildēja.

"Esi saņēmis no viņas kādu ziņu? Viņa ir zvanījusi, atsūtī­jusi pastkarti?" Tātad Džimija pasts joprojām tika kontrolēts. Visas pastkartes droši vien saglabātas viņu datoros — tāpat kā Džimija pašreizējā atrašanās vieta, tieši tāpēc jau neviens ne­jautāja, no kurienes viņš atbraucis.

Viņš atkal atbildēja noliedzoši. Viņš bija pieslēgts pie nervu impulsu monitora, tāpēc pratinātāji zināja, ka viņš nemelo; un acīmredzot zināja arī, ka jautājums sagādājis viņam ciešanas. Džimijam niezēja mēle pateikt: Un, ja arī būtu, tad es tev, mērkaķi, to neteiktu, — taču viņš bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ar to nekas nebūs līdzēts un ka viņš ar nākamo šautrvilcienu tiks nosūtīts atpakaļ uz Martas Greiamas akadē­miju — vai vēl ļaunāk.

"Vai tu zini, ar ko viņa nodarbojas? Ar ko satiekas?"

Džimijs to nezināja, toties juta, ka vaicātājiem pašiem, iespējams, ir kāda nojausma. Ber viņi nepieminēja Priekafijas demonstrāciju Mērilendā, tāpēc varbūt tomēr bija informēti sliktāk, nekā viņš baidījies.

"Kādēļ tu esi šeit, dēls?" Nu viņiem bija kļuvis garlaicīgi. Svarīgā daļa bija galā.

"Esmu atbraucis ciemos pie veca drauga uz Pateicības die­nas nedēļu," Džimijs atbildēja. "Mēs draudzējamies kopš VeselViedas vidusskolas laikiem. Viņš šeit studē. Es esmu ielūgts." Viņš nosauca vārdu un apmeklētāja sankcijas numuru, ko bija pateicis Kreiks.

"Kas tas par studentu? Ko viņš mācās?"

Gēnu transformāciju, Džimijs atbildēja.

Viņi sameklēja dosjē, nopietni izpētīja to, likās, tas atstāj diezgan spēcīgu iespaidu. Tad viņi piezvanīja pa mobilo, it kā nebūtu gluži noticējuši Džimijam. Viņu izturēšanās pauda: kā­dēļ lai vergs apciemotu dižciltīgo? Tomēr beigu beigās viņš tika ielaists iekšā, un tur, atbalstījies pret vārtu barjeru, jau stāvēja Kreiks savās tumšajās bezvārda drēbēs, izskatījās vecāks, kal­snāks un arī gudrāks nekā jebkad agrāk un smaidīja.

"Sveiks, korķariekst!" Kreiks sacīja, un Džimiju gluži kā spējš izsalkums pārņēma nostalģijas vilnis. Viņš tik ļoti prie­cājās, ieraugot Kreiku, ka gandrīz sāka raudāt.

Salīdzinājumā ar Martas Greiamas akadēmiju VotsonaKrika institūts bija pils. Pie ieejas pacēlās bronzēts institūta ta­lismans — zirza/kaneklis, viens no pirmajiem veiksmīgajiem hibrīdiem, īstenots Monreālā gadsimtu mijā, kazas un zirnekļa krustojums, kura piens saturēja ārkārtīgi elastīgas zirnekļa zīda šķiedras. Tagad tās visvairāk izmantoja, lai ražotu necauršaujamas vestes. KopDroKorpuss tās vērtēja ļoti augstu.

Plašā teritorija aiz drošības mūra bija skaisti iekārtota: Kreiks paskaidroja, ka tas esot VizMozaīkas fakultātes studentu darbs. Botāniskās transformācijas fakultātes (Dekoratīvās no­daļas) studenti bija radījuši veselu virkni tropisku hibrīdu, kas spēja izturēt gan sausumu, gan plūdus; ziedi vai lapas tiem bija spilgtos toņos — hroma dzeltenas, spilgti, ugunīgi sarkanas, fosforescējoši zilas un neona violetas. Celiņi — atšķirībā no apdrupušajām cementa taciņām Martas Greiamas akadēmijā — bija līdzeni un plati. Studenti un mācībspēki naski braukāja pa tiem elektriskajos golfkartos.

Šur tur pacēlās augstas mākslīgās klintis, darinātas no kom­binētas javas, ko veidoja pārstrādātas plastmasas pudeles un augu materiāls no gigantiskiem kaktusiem un dažādiem litopiem — dzīvo akmeņu dzimtas pārstāvjiem no Mesembryantbemaceae klases. Kreiks teica, ka tas esot patentēts process, sākotnēji i/strādāts Votsona-Krika institūtā, un tagad ar to tiekot pelnī­ta smuka naudiņa. Mākslīgās klintis izskatījās kā īstas, bet svēra mazāk; piedevām mitruma periodos tās absorbēja ūdeni un izdalīja to sausuma periodos, darbodamās kā dabīgi maura laistītāji. Izstrādājuma nosaukums bija Maurklintis. Tomēr stipru lietusgāžu laikā no tām vajadzēja vairīties, jo bija ga­dījies, ka tās eksplodē.

Tomēr trūkumi tagad lielākoties esot novērsti, Kreiks sacīja, un ik mēnesi parādoties jauni klinšu veidi. Studentu komanda pašlaik gatavojoties izveidot tā dēvēto Mozus mo­deli, kas nodrošinātu pietiekamus svaiga ūdens krājumus krī­zes gadījumam. Esot ieteikts reklāmas sauklis: Šķil ūdeni no klints!

"Kā tas darbojas?" Džimijs jautāja, cenzdamies neizklau­sīties pārāk pārsteigts.

"Neprasi man," Kreiks atbildēja. "Es jau nestudēju neoģeoloģiju."

"Un tie tauriņi — tie ir jauni?" Džimijs pēc brīža ievaicā­jās. Tiem, uz kuriem viņš patlaban skatījās, spārni bija lieli kā pankūkas, šokējoši sārti, un visi tauriņi bija nolaidušies uz viena no violetajiem krūmiem.

"Tu gribi teikt — vai tie bija sastopami dabā vai ir cilvēka roku radīti? Citiem vārdiem sakot — vai tie ir īsti vai mākslīgi?"

"Mhm," Džimijs apstiprināja. Viņš nevēlējās ielaisties ar Kreiku sarunā pa tematu Kas ir īsts.

"Tu taču zini, ka cilvēki mēdz krāsot matus vai ielikt jaunus zobus? Ka sievietēm mēdz palielināt krūtis?"

"Jā, un tad?"

"Pēc tam tas viss izskatās kā īsts. Pats process vairs nav svarīgs."

"Ko niekus, mākslīgas krūtis jau gan var atšķirt no īsta­jām," iebilda Džimijs, uzskatīdams, ka tur nu šo to saprot.

"Ja var pateikt, ka tās ir mākslīgas," Kreiks sacīja, "tad darbs ir padarīts slikti. Šie tauriņi lido, pārojas, dej olas, no kurām izšķiļas kāpuri."

"Mhm," Džimijs noteica atkal.

Kreikam nebija istabas biedra. Viņam bija dzīvoklis, ietu­rēts koksnes toņos, ar automātiskām žalūzijām un gaisa kon­dicionētāju, kas tiešām darbojās. Dzīvoklī ietilpa liela guļamistaba, vannas istaba un duša ar tvaika funkciju, dzīvo­jamā istaba, kas reizē kalpoja par ēdamistabu, ar izvelkamu dīvānu — tur Džimijs nakšņošot, piezīmēja Kreiks, — un darb­istaba ar iebūvētu akustisko sistēmu un pilnu datorkomplektu. Regulāri ieradās apkopēja, kura savāca mazgāšanai netīro veļu. (Džimiju šī vēsts nomāca, jo akadēmijā viņam savu veļu vaja­dzēja mazgāt pašam, izmantojot dārdošās, sēcošās veļasmašīnas un žāvētājus, kur drēbes mēdza arī apsvilt. Mašīnās tika mesti plastmasas žetoni, jo agrāk, kad tika lietotas monētas, mašīnas bieži tika uzlauztas un aplaupītas.)

Kreikam bija arī patīkama virtuvīte. "Mikroviļņu krāsni es darbinu reti," viņš teica. "Kādreiz uzsildu kādu uzkodu. Lielākoties mēs ejam uz ēdnīcām. Katrai fakultātei ir sava."

"Un kāds ir ēdiens?" Džimijs jautāja. Viņš arvien vairāk jutās kā troglodīts. Kā tāds, kas dzīvo alā, kaujas ar utīm un grauž kaulu, ja ir pie tāda ticis.

"Ēdiens kā ēdiens," Kreiks vienaldzīgi attrauca.

Pirmajā dienā viņi aplūkoja dažus no Votsona-Krika insti­tūta brīnumiem. Kreiku interesēja viss — visi projekti, kas patlaban tika īstenoti. Viņš nemitīgi teica: "Sveiciens no nā­kotnes!" — kas pēc trešās reizes sāka kaitināt.

Vispirms viņi devās uz Dekoratīvās botānikas fakultāti, kur pieci pēdējā kursa studenti strādāja pie Gudrajām tape­tēm, kam bija paredzēts mainīt istabas sienu krāsu saskaņā ar

iemītnieka garastāvokli. Džimijam tika paskaidrots, ka šajās ta­petēs ietilpstot modificētas aļģes, kas jutīgas pret kiriliānenerģiju, ka arī aļģu barības vielu apakšslānis, tomēr vēl esot nepieciešams novērst dažus trūkumus. Mitrā laikā tapetes nesaglabājoties ilgi, ļo iztērējot visas barības vielas un pēc tam kļūstot pelēkas; tur­klāt tās neatšķirot kvēlu iekāri no slepkavīga niknuma un varot piešķirt istabas sienām erotiski sārtu krāsu, kad patiesībā vaja­dzīga drūma, zaļgani sarkana, kā pārplīsuši kapilāri.

Studentu komanda izstrādāja arī vannas istabas dvieļus, kam piemistu tādas pašas īpatnības, bet vēl nebija atrisinājusi problēmu, ko radīja jūras augu specifika: aļģes samirkstot uz­brieda un sāka augt, un eksperimenta dalībnieki pagaidām ne­bija sajūsmināti, redzot, ka dvieļi, kuros viņi slaucījušies iepriekšējā vakarā, uzpūšas kā taisnstūrainas pastilas un sāk rāpot pa vannas istabas grīdu.

"Sveiciens no nākotnes," noteica Kreiks.

Pēc tam viņi devās uz NeoAgronomijas fakultāti. Studenti bija iesaukuši to par AgroStilu. Pirms ieiešanas mācību telpās bija jāuzvelk bioskafandrs, jānomazgā rokas un jāuzliek filtrē­joša maska, jo tas, ko Džimijs un Kreiks gāja aplūkot, vēl ne­bija pārbaudīts uz bioformām, vismaz ne pilnīgi. Pa gaiteņiem viņus veda kāda sieviete, kam smiekli bija kā Dzenim Vudijam.

"Sis nu ir pats jaunākais," Kreiks sacīja.

Viņi skatījās uz lielu, bumbai līdzīgu priekšmetu, kas šķita klāts ar punktainu, bālgani dzeltenu ādu. No tā rēgojās div­desmit resnas, gaļīgas caurules, un katras caurules galā auga vēl viena bumba.

"Kas tas, ellē, ir?" Džimijs iesaucās.

"Tās ir vistas," Kreiks atbildēja. "Vistu daļas. Seit — tikai krūtiņas. Ir arī tādas, kas specializētas uz stilbiņiem, pa divpa­dsmit katrai."

"Bet galvu taču nav!" Džimijs iebilda. Viņš gan aptvēra ideju — galu galā bija audzis kopā ar sus multiorganifer—, tomēr šis nu bija par daudz. Viņa bērnībā cūkaniem vismaz bija arī galvas.

"Galva ir tā tur, vidū," sieviete paskaidroja. "Augšpusē atveras mute, un tajā tiek iebērta barība. Acu, knābja un tam­līdzīgu daļu nav, tās nav vajadzīgas."

"Tas ir šausmīgi!" Džimijs noteica. Šis jau bija īsts murgs. Kā dzīvnieku proteīna bumbulis.

"Iztēlojies jūras anemones uzbūvi," Kreiks sacīja. "Tas palīdzēs."

"Bet ko tā domā?" Džimijs jautāja.

Sieviete izgrūda savu jocīgo dzeņa smiekliņu un paskaid­roja, ka esot likvidētas visas smadzeņu funkcijas, kuras nav saistītas ar gremošanu, asimilēšanu un augšanu.

"Tā ir tāda kā vistveidīga nematode," Kreiks teica.

"Papildu augšanas hormoni ir lieki," skaidroja sieviete, "jo lielais augšanas ātrums jau ir ieprogrammēts. Vistu krūtiņas mēs iegūstam divu nedēļu laikā — par trim nedēļām ātrāk, nekā pagaidām izdevies visefektīvākajās vistu audzēšanas fer­mās ar tumšām telpām un lielu izvietojuma blīvumu. Un dzīv­nieku labklājības aizstāvji nevarēs iebilst ne vārda, jo šis te nejūt nekādas sāpes."

"Tie nu iesitīs baigo piķi," Kreiks teica, kad viņi bija izgā­juši ārā. Votsona-Krika studenti saņēma pusi no autorhonorāra par visu, ko institūtā bija izgudrojuši. Kreiks sacīja, ka tas esot milzīgs stimuls. "Šito izstrādājumu viņi taisās nosaukt par Vistas Kumosiņiem."

"Vai tie jau ir pārdošanā?" Džimijs izdvesa. Viņš nespēja iedomāties, ka varētu ēst Vistas Kumosiņus. Tas būtu tas pats, kas ēst lielas kārpas. Bet, tāpat kā gadījumā ar krūšu implantiem — ar kvalitatīviem implantiem —, viņš varbūt nemaz nepamanītu atšķirību.

"Izplatīšanas atļauja jau ir saņemta," Kreiks atbildēja. "Investori stāv garā rindā. Un nositīs cenas visiem citiem."

Džimiju sāka kaitināt veids, kā Kreiks ar viņu iepazīsti­nāja — "Tas ir Džimijs, neirotipiskais" —, tomēr viņš bija pietiekami gudrs, lai to neizrādītu. Taču sajūta bija tāda, it kā viņš tiktu apsaukāts par Kromaņonas cilvēku vai ko tamlī­dzīgu. Drīz viņi varbūt ietupinās Džimiju būrī, baros ar ba­nāniem un bakstīs ar elektrošoka nūjām.

Un diez cik labi viņam nepatika arī Votsona-Krika insti­tūta sievietes, kas te bija pieejamas. Varbūt tās pat nebija pie­ejamas: likās, tām prātā ir pavisam kas cits. Pāris reižu pamēģinājis flirtēt, Džimijs izpelnījās pārsteiguma pilnus ska­tienus — un šis pārsteigums nemaz nebija priecīgs. It kā viņš būtu atstājis peļķīti uz paklāja.

Ņemot vērā šo sieviešu nevīžību un nevērīgo attieksmi pret personisko higiēnu un greznošanos, viņām būtu vajadzējis ģībt, sastopoties ar tādiem uzmanības apliecinājumiem. Rū­taini svārki bija viņu parastais apģērbs, frizūras nebija viņu stiprā puse: daudzas izskatījās tā, it kā būtu ļoti tuvu saskāru­šās ar virtuves šķērēm. Visas kopā atgādināja Džimijam piromānisko veģetārieti, Dieva dārznieci Bernisu. Martas Greiamas akadēmijā Bernisas modelis bija izņēmums; tur meitenes cen­tās radīt iespaidu, ka ir, reiz ir bijušas vai visnotaļ var kļūt par dejotājām, aktrisēm, dziedātājām, izpildītājmāksliniecēm, konceptuālām fotogrāfēm vai kāda cita veida māksliniecēm. Slaidas un lokanas viņas gribēja būt, stils bija viņu spēle, visviens, vai viņas to spēlēja labi vai slikti. Toties šeit Bernisas āriene bija norma; tiesa, T kreklu ar reliģiskiem motīviem bija maz. Biežāk gadījās krekli ar sarežģītiem matemātiskiem vie­nādojumiem, kuri lika iespurgties tiem, kas spēja šos vienādo­jumus atšifrēt.

"Kas uz tā krekliņa rakstīts?" Džimijs jautāja, jau nez kuro reizi piedzīvojis vienu un to pašu — ka citi smejas locīdamies, kamēr viņš stāv kā tāds muļķis, kam tikko iztīrītas kabatas.

"Tā meitene ir fiziķe," Kreiks teica, it kā tas visu iz­skaidrotu.

"Nu, un?"

"Nu, un uz viņas krekla ir teksts par vienpadsmito di­mensiju."

"Kas tur smieklīgs?"

"Tas ir sarežģīti," Kreiks sacīja.

"Un tomēr."

"Lai saprastu, tev ir jābūt zināšanām par šīm dimensijām un par to, kā tās visas iekārtojušās tajās dimensijās, ko mēs pazīstam."

"Un?"

"Apmēram tā: es varu aizvest tevi prom no šīs pasaules, taču turpceļš ir tikai dažas nanosekundes ilgs, bet mūsu telpas ietvaros neeksistē veids, kā šīs nanosekundes izmērīt."

"Un tas viss izteikts tikai ar simboliem un cipariem?"

"Ne tik daudzvārdīgi." "Ak tā."

"Es jau neteicu, ka tas ir smieklīgi," Kreiks piezīmēja. "Tic ir fiziķi. Smieklīgi tas liekas tikai viņiem. Bet tu pats gribēji zināt."

"Tātad tas ir apmēram tā, ka viņa saka, šiem abiem varētu sanākt, ja tikai šim būtu pareizais daikts, bet tāda šim nav?" Džimijs sacīja, steigšus palauzījis galvu.

"Džimij, tu esi ģēnijs!" noteica Kreiks.

"Šī ir BioAizsardzības fakultāte," Kreiks paziņoja. "Pē­dējā pietura, apsolu." Viņš redzēja, ka Džimijs sāk nogurt. Pa­tiesībā tas viss modināja pārāk daudz atmiņu. Laboratorijas, īpatnējās bioformas, sociāli spastiskie zinātnieki — tas viss pārlieku atgādināja viņa agrāko dzīvi, bērnības dzīvi. Un tur nu viņš gribēja atgriezties vismazāk. Tad jau labāka bija pat Martas Greiamas akadēmija.

Viņi stāvēja pie būru rindas. Katrā būrī bija suns. Suņi bija dažādu sugu un dažāda lieluma, bet visi skatījās uz Džimiju ar mīlestības pilnām acīm, visi luncināja asti.

"Suņu patversme," Džimijs noteica.

"Ne gluži," Krciks sacīja. "Neej aiz nožogojuma, nebāz iekšā roku!"

"Tie izskatās tīri draudzīgi," Džimijs iebilda. Pamodās se­nās ilgas pēc mājdzīvnieka. "Vai tic domāti pārdošanai?"

"Tie nav suņi, tikai izskatās pēc suņiem. Tie ir vilkuņi — programmēti tā, lai maldinātu. Pasniedzies tos noglaudīt, un tie nokodīs tev roku. Tajos ir liels pitbulterjera komponents."

"Kam tad vajadzīgs tāds suns?" jautāja Džimijs, soli at­kāpdamies. "Kas tādu gribēs?"

"Tie vajadzīgi KopDroKorpusam," Krciks paskaidroja. "Tas ir līgumdarbs. Lieliski sponsorēts. Tos ielaidīs aizsarggrāvjos vai tamlīdzīgi."

"Aizsarggrāvjos?"

"Jā. Tic ir labāki par signalizācijas sistēmu — tos nav iespējams izslēgt. Un arī iedraudzēties ar tiem nevar — ne tā kā ar īstiem suņiem."

"Un ja nu tiek sprūk ārā? Satrakojas? Sāk vairoties, un populāciju vairs nav iespējams kontrolēt — tā, kā notika ar tiem lielajiem, zaļajiem trušiem?"

"Tā būtu problēma," Krciks atzina. "Taču ārā viņi nespruks. Dabai jāpaliek zooloģiskajos dārzos tāpat kā Dievam baznīcās."

"Ko tas nozīmē?" Džimijs jautāja. Viņš klausījās diezgan neuzmanīgi, jo patlaban bažījās par Vistas Kumosiņiem un vilkuņiem. Kāpēc rodas sajūta, ka ir pāršauts pār strīpu, pārkāpta kāda robeža? Cik daudz ir par daudz, cik tālu ir par tālu?

"Siem mūriem un restēm ir noteikta jēga," Krciks paskaid­roja. "Tic vajadzīgi nevis, lai noturētu mūs ārā, bet gan, lai no­turētu tos iekšā. Cilvēcei barjeras vajadzīgas abos gadījumos."

"Noturētu… tos?" "Dabu un Dievu."

"Man likās — tu netici Dievam," Džimijs teica. "Es neticu arī dabai," Kreiks sacīja. "Vismaz ne Dabai ar lielo burtu."

"Paklau, vai tev ir draudzene?" Džimijs ieminējās cetur­tajā dienā. Šo jautājumu viņš bija taupījis īstajam brīdim. "Te taču pietiek skuķu, no kuriem izvēlēties." To viņš bija domājis ironiski. Viņš nespēja iztēloties sevi kopā ar to meiču, kas sme­jas kā Dzenis Vudijs, vai ar tām, kam visa krūteža aprakstīta ar cipariem, tomēr tikpat labi nespēja iztēloties ar viņām arī Kreiku. Kreiks tam bija par smalku.

"Kā tāda? Nē," Kreiks īsi attrauca.

"Ko nozīmē — kā tāda? Meitene tev ir, bet viņa nav cil­vēciska būtne?"

"Pāru veidošana šajā stadijā netiek veicināta," Kreiks at­bildēja, kā citēdams kādu rokasgrāmatu. "Mums visa uzma­nība jāveltī darbam."

"Tas nāk par sliktu veselībai," Džimijs piezīmēja. "TeV de­rētu par to parūpēties."

"Tev viegli runāt. Tu esi sienāzis, bet es esmu skudra. Es nedrīkstu šķiest laiku neproduktīviem, nejaušiem pētījumiem."

Pirmo reizi abu mūžā Džimijam prātā ienāca doma — vai tas varēja būt? — ka Kreiks, iespējams, viņu apskauž. Bet varbūt Kreiks bija tikai uzpūtīgs karjerists; varbūt Votsona-Krika insti­tūts viņu slikti ietekmēja. Paklau, kādā smadzeņu supertriatlonā tu īsti piedalies? Džimijam gribējās noprasīt. Būsi tik laipns un izstāstīsi? "Es to nesauktu par laika šķiešanu," viņš sacīja, mē­ģinādams kliedēt Krcika saspringumu, "ja vien izpriecu nesa­nāk par daudz."

"Ja jau tiešām ir tāda vajadzība, tad tamlīdzīgas lietas organizē Studentu dienests," Krciks visai dzedri atteica. "Cenu atskaita no stipendijas, tāpat kā samaksu par istabu un iztiku. Strādnieces nāk no plēbijām, ir apmācītas profesionāles. Un, dabīgi, viņām ir veikta veselības pārbaude."

"Studentu dienests? Tu sapņo, vai? Ko tas dienests organizē?"

"Tas ir saprātīgi," Kreiks sacīja. "Šāda sistēma neļauj ener­ģijai noplūst neproduktīvos kanālos un reizē palīdz izvairīties no fiziska savārguma. Tas pats, protams, tiek piedāvāts arī stu­dentēm. Var izvēlēties jebkuru ādas krāsu, jebkuru vecumu — nu, gandrīz. Jebkuru ķermeņa tipu. Viņi piegādā visu. Arī ge­jiem un visādiem fetišistiem."

Sākumā Džimijs nosprieda, ka Kreiks joko, taču viņš nejo­koja. Džimijam kārojās pajautāt, ko izmēģinājis Kreiks pats, — teiksim, kādu, kam amputētas rokas un kājas? liet pēkšņi šāds jautājums šķita netaktisks. Turklāt to varētu noturēt par zo­bošanos.

Ēdiens Kreika fakultātes ēdnīcā bija fantastisks — īstas garneles, nevis KreveSoja, ko deva Martas Greiamas akadē­mijā, un īsta vista, kā nojauta Džimijs, tomēr vairīdamies to ņemt, jo nespēja aizmirst redzētos Vistas Kumosiņus; un kaut kas ļoti līdzīgs īstam sieram, kaut gan Kreiks teica, ka tas esot darināts no kāda dārzeņa — jaunas cukini šķirnes, kura paš­laik tiekot izmēģināta.

Saldajos ēdienos bija daudz šokolādes, īstas šokolādes. Ka­fijā bija daudz kafijas. Nekādu dedzinātas labības produktu, nekāda melases piejaukuma. Tā bija Priekafija, bet kas par to? Un īsts alus. Alus nu pavisam noteikti bija īsts.

Tā tik tiešām bija ārkārtīgi patīkama pārmaiņa pēc Marius Greiamas akadēmijas, lai gan Kreika studiju biedri sliecās aizmirst galda piederumus, ēda ar pirkstiem un slaucīja muti piedurknē. Džimijs nebija klīrīgs, tomēr tas nu gandrīz bija saucams par prastību. Turklāt viņi nemitīgi runāja, visviens, vai kāds klausījās vai ne, un vienmēr tikai par idejām, pie ku­rām patlaban strādāja. Atklājuši, ka Džimijs nestrādā ne pie kādas telpas — un pat mācās iestādē, kuru viņi nepārprotami uzskata par pīļu dīķi, — studenti zaudēja jebkuru interesi par viņu. Savas fakultātes studentus viņi sauca par konspecifiskajiem, bet visus pārējos — par nespecifiskajiem. Tas bija pastā­vīgs jociņš.

Tāpēc Džimijam nebija ne mazākās vēlēšanās vakarā kaut kur iziet. Viņš pietiekami labi jutās Kreika dzīvoklī, ļaudams, lai Krciks uzvar viņu šahā vai Trīsdimensiju Veiko, vai mēģi­nādams atšifrēt, kas rakstīts uz Kreika ledusskapja magnētiņiem — tiem, uz kuriem nebija ciparu un simbolu. VotsonaKrika institūtā valdīja ledusskapja magnētiņu kultūra: visi tos pirka, mainīja, darināja paši.

Nav smadzeņu, nav sāpju (uz zaļas smadzeņu hologram­mas fona).

Silikona sirdsapziņa.

es klīstu no Telpas uz Telpu.

Gribi pavizināties ar gaļas mašīnu?

Tērē savu laiku, neaiztiec manējo.

Mazais zirza/kanekli, kas laidis tevi pasaulē?

Dzīve eksperimentē kā rotaļīgs skunnots.

Mans spams — mana pils.

Galvenais ir pilnībā izpētīt Cilvēci.

Reizēm viņi skatījās TV vai Tīmekļa saitus — kā vecos laikos. Ziņas Pa Pliko, īssavienojumu, Alibūbū un tamlīdzīgu ērtu barību acīm. Mikroviļņu krāsnī cepa popkornu, uzsmēķēja uzlaboto zālīti, ko vienā no siltumnīcām audzēja Botāniskās transformācijas studenti; pēc tam Džimijs likās gulēt uz dīvāna. Tagad, kad viņš bija pieradis pie sava statusa šajā smadzeņu audzētavā — un šis statuss bija līdzvērtīgs istabauga statusam —, vairs nebija nemaz tik slikti. Vajadzēja tikai atslābināties un elpot kustību ritmā, kā vingrojot. Pēc pāris dienām viņš jau būs prom no šejienes. T ikmēr taču varēja ar interesi paklau­sīties Kreikā, kad abi bija divatā un kad Kreiks bija tādā omā, lai vispār kaut ko teiktu.

Priekšpēdējā vakarā Kreiks sacīja: "Paklau, es tev izstās­tīšu hipotētisku scenāriju."

"Lai notiek," Džimijs atsaucās. Patiesībā viņš bija mie­gains — no pārmērīga popkorna un alus daudzuma —, tomēr piecēlās sēdus, un viņa sejā parādījās tā uzmanības izteiksme, kuru viņš līdz pilnībai bija iestudējis vidusskolā. Hipotētiski scenāriji bija Kreika jājamzirdziņš.

"Aksioma: slimība nav produktīva. Pati par sevi tā nerada preces un tātad nerada arī naudu. Lai gan tā kalpo par aiz­bildinājumu dažādu veidu pasākumiem, naudas ziņā tā vienīgi liek bagātībai plūst no slimajiem pie veselajiem. No pacientiem pie ārstiem, no klientiem pie medikamentu tirgotājiem. To va­rētu dēvēt par naudas osmozi."

"Piekritu," teica Džimijs.

"Tagad iedomāsimies, ka tu esi iestādījums, ko sauc par VeselViedu. Iedomāsimies, ka tu gūsti peļņu no medikamen­tiem un procedūrām, kas dziedē slimos vai — vēl labāk — vis­pār neļauj viņiem saslimt."

"Jā?" Džimijs sacīja. Tur jau nebija nekā hipotētiska: VeselVieda nodarbojās tieši ar to.

"Tad kas tevgrāk vai vēlāk būs nepieciešams?"

"Jauni medikamenti?"

"Pēc tam."

"Kā tu to domā — pēc tam?"

"Pēc tam, kad tu būsi izārstējis visas slimības."

Džimijs izlikās domājam. Domāt pa īstam nebija nekādas ļi-gas: jau iepriekš bija skaidrs, ka uz savu jautājumu Kreikam l>us kāda pilnīgi neparasta atbilde.

"Vai atceries, kādā ķezā nonāca zobārsti, kad tika izgud­rots jaunais mutes skalošanas līdzeklis? Tas, kurš nomainīja zobu aplikuma baktērijas ar labvēlīgām, kas aizpildīja to pašu ekoloģisko nišu, proti — cilvēka muti. Nevienam vairs nevaladzēja labot zobus, un daudzi zobārsti izputēja."

"Jā, un tad?"

"Un tad būtu nepieciešami jauni slimnieki. Vai, citiem vār­diem sakot, bet paužot to pašu domu, — jaunas slimības. Jaunas un citādas. Vai ne?"

"Pats par sevi saprotams," Džimijs pēc mirkļa atbildēja. Tā taču bija. "Bet vai tad nemitīgi netiek atklātas jaunas sli­mības?"

"Ne jau atklātas," Kreiks teica. "Tās tiek radītas."

"Kas tās rada?" Džimijs noprasīja. Vai Kreiks runāja par sabotieriem, teroristiem? Bija labi zināms, ka viņi nodarbojas vai vismaz cenšas nodarboties ar kaut ko tamlīdzīgu. Pagaidām viņiem diez kā neveicās: viņu izgudrotās sīkās, nīkās slimībiņas no Teritorijas viedokļa bija gaužām vienkāršas un diezgan viegli apkarojamas.

"VeselVieda," Kreiks atbildēja. "Jau gadiem ilgi. Viena sle­pena darba grupa nodarbojas tikai ar to. Un ir arī izplatīšanas sistēma. Paklau, tas ir spoži! Naidīgās bioformas tiek ievieto­tas vitamīnu kapsulās — VcselViedas firmas vitamīnos, kurus tirgo pilnīgi likumīgi, saproti? Tā ir patiesi eleganta ievades sistēma: vīruss tiek ievietots nēsātājā baktērijā — E. coli hib­rīdā, netiek sagremots, iekļūst iekšā pa vārtnieka atveri, un viss kārtībā! Protams, ne jau visos vitamīnos ir vīrusi, un tas arī nav jāturpina bezgalīgi — citādi viņi tiktu pieķerti, jo pat plēbijās ir ļaudis, kas spējīgi tikt tam visam uz pēdām. Bet, ja naidīgā bioforma reiz ir nonākusi plēbijas iedzīvotāju vidū, kur ļaudis kontaktējas bez kādas piesardzības, tad tālāk tā iz­platās pati. Dabīgi, reizē ar šīm bioformām tiek ražoti arī antidoti, tomēr tie paliek rezervē, ievērojot deficīta ekonomiku, kas garantē lielu peļņu."

"Vai tu tagad fantazē?" Džimijs jautāja.

"No biznesa viedokļa," Krciks turpināja, "vislabākās sli­mības būtu ilgstošās. Ideāli — proti, ideāli maksimālas peļņas iegūšanai — būtu, ja pacients izveseļotos vai nomirtu tieši pirms tam, kad viņam izbeidzas nauda. Tas ir smalks aprēķins."

"Tas nu tiešām būtu ļauni," Džimijs teica.

"Tā domāja arī mans tēvs."

"Viņš zināja?" Tagad Džimijs tik tiešām klausījās uzmanīgi.

"Uzzināja. Tāpēc arī tika nogrūsts no tilta."

"Kas viņu nogrūda?" Džimijs iesaucās.

"Viņš iekrita tieši automašīnu straumē."

"Tev ir paranoja, vai?"

"Itin nemaz," Krciks atbildēja. "Tā ir kaila patiesība. Es ielauzos sava tēva e-pastos, pirms tika iztīrīts viņa dators. Tur bija visi pierādījumi, ko viņš savācis. Testi, ko viņš veicis ar vitamīnu kapsulām. Viss."

Džimijs juta, ka pār muguru pārskrien salti šermuļi. "Kas zina, ka tu zini?"

"Uzmini — kam vēl viņš izstāstīja?" Kreiks sacīja. "Ma­nai mātei un tēvocim Pītam. Tēvs taisījās izpaust šo informā­ciju nelegālā mājaslapā — tādām ir daudz apmeklētāju. Ja tas notiktu, plēbijās vairs nebūtu iespējams pārdot nevienu VeselViedas vitamīnu veidu, turklāt sabruktu viss plāns. Sāktos finan­siālas jukas. Padomā, cik daudzi zaudētu darbu! Tēvs vispirms gribēja brīdināt viņus." Kreiks mirkli klusēja. "Viņš domāja, ka tēvocis Pīts to nezina."

"Oho," Džimijs novilka. "Tātad viens vai otrs no viņiem…"

"Vai abi," Kreiks viņu pārtrauca. "Tēvocis Pīts droši vien negribēja, lai tiek apdraudēta peļņa. Māte varbūt vienkārši baidījās, domādama, ka dabūs ciest arī pati, ja tiks sodīts tēvs. Vai varbūt iejaucās KopDroKorpuss. Iespējams, tēvs darbā bija sācis uzvesties dīvaini. Varbūt viņu pārbaudīja. Viņš gan bija visu nokodējis, bet, ja jau tur varēju ielauzties es, tad to varēja arī viņi."

"Tas ir tik savādi," Džimijs sacīja. "Tātad tavu tēvu no­slepkavoja?"

"Sodīja ar nāvi," Kreiks izlaboja. "Tā viņi būtu to dēvē­juši. Būtu apgalvojuši, ka tēvs gatavojies izjaukt elegantu ieceri. Un ka viņi rīkojušies visas sabiedrības labā."

Abi sēdēja klusēdami. Kreiks skatījās griestos — bezmaz vai kā tos apbrīnodams. Džimijs nezināja, ko vēl lai saka. Mierinājuma vārdi būtu lieki.

Pēdīgi Kreiks ierunājās: "Kāpēc tava māte tā aizgāja?"

"Nezinu," Džimijs atbildēja. "Iemeslu bija daudz. Es ne­gribu par to runāt."

"Varu derēt, ka tavs tēvs bija iejaukts tamlīdzīgā lietā. Kādā viltīgā plānā, līdzīgā tam VesēlViedas pasākumam. Varu derēt, ka viņa to uzzināja."

"Nu, diezin vai," Džimijs atteica. "Man liekas, viņa sapi­nās ar kaut kādu Dieva dārzniekiem līdzīgu grupu. Ar kādiem ķertajiem. Un mans tēvs taču nebūtu…"

"Varu derēt — viņa juta, ka tie pamazām saprot, ka viņa zina."

"Paklau, es tiešām esmu noguris," Džimijs sacīja. Viņš no­žāvājās, un nule teiktais pēkšņi kļuva par patiesību. "Laikam iešu gulēt."

Pēdējā vakarā Kreiks iejautājās: "Vai gribi uzspēlēt Izmirtonu?"

"Izmirtonu?" Tikai pēc mirkļa Džimijs atcerējās, ka tā ir garlaicīga interaktīva spēle Tīmeklī, ar izmirušiem dzīvniekiem un augiem. "Kad tas bija, kad mēs to spēlējām? Nevar būt, ka tā vēl pastāv."

"Tā ne mirkli nav mitējusies," Kreiks sacīja. Džimijs sa­prata domu: Kreiks ne mirkli nebija mitējies to spēlēt. Acīmre­dzot vienatnē spēlējis visus šos gadus. Bet vai tas kāds jaunums, ka Kreiks ir neatlaidīgs?

"Un cik tad punktu tev pavisam ir?" viņš pieklājības la­bad apvaicājās.

"Kad savākti trīs tūkstoši, tu kļūsti par Lielmeistaru," Kreiks atbildēja. Tas nozīmēja, ka viņš pats ir Lielmeistars, jo citādi taču nebūtu to pieminējis.

"O, vareni!" Džimijs noteica. "Un vai dabū arī balvu? Asti un abas ausis?"

"F,s tev kaut ko parādīšu," Kreiks sacīja. Iegāja Tīmeklī, sa­meklēja saitu, atvēra to. Uz ekrāna parādījās pazīstamais ievads: IZMIRTONS, vada TrakĀdams. Ādams nosauca dzīvos dzīv­niekus, TrakĀdams nosauc mirušos. Vai gribi spēlēt?

Kreiks uzklikšķināja Jā un ierakstīja savu niku: Sarkankakla Kreiks. Virs viņa vārda parādījās mazais latimērijas siinboliņš — Lielmeistara zīme. Un pēc tam — jauns teksts, ko Džimijs agrāk nebija redzējis: Esi sveicināts, Lielmeistar Sarkankakla Kreik! Vai gribi spēlēt parasto spēli vai vēl vienu I ielmeistara spēli?

Kreiks izvēlējās otro. Labi. Izraugies spēles telpu! Tur tevi sagaidīs TrakĀdams.

"Vai TrakĀdams ir cilvēks?" Džimijs jautāja.

"Tā ir grupa," Kreiks atbildēja. "Vai — grupas."

"Un ko šie TrakĀdami dara?" Džimijs jutās kā muļķis. Tā, it kā skatītos kādu vecu, banālu DVD par spiegiem — par Džeimsu Bondu vai tamlīdzīgi. "Nu, protams, viņi skaita gal­vaskausus un kažokādas, bet vēl?"

"Skaties!" Pametis Iztnirtonu, Kreiks ielauzās kādā no vie­tējām plēbu bankām un no turienes pārlēca uz kaut ko tādu, kas izskatījās pēc solārauto rezerves daļu ražotājfirmas. Uzklik­šķinot uz riteņa dekoratīvā diska, atvērās mapīte ar nosaukumu Karsto Zaķu Bildes. Failiem bija numuri, nevis nosaukumi; Kreiks izraudzījās vienu no tiem, pārvērta to par savu "lēpju lapu", izmantoja to, lai pārlēktu uz citu, izdzēsa savas pēdas, atvēra kādu failu, ielādēja attēlu.

Tajā bija redzama Oriksa, septiņus vai astoņus gadus veca, kaila, rotājusies tikai ar lentēm un ziediem. Viņas ska­tiens bija tāds pats, kādu viņa bija pievērsusi Džimijam, tiešs, nicinošs, zinošs skatiens, kas Džimiju tik stipri satrieca, kad viņam bija — cik? četrpadsmit gadu? Viņš joprojām glabāja to izdruku, salocītu, labi noslēptu. Šis attēls bija ļoti personisks. Viņa personiskā lieta: viņa vaina, viņa kauns, viņa iekāre. Kā­pēc Kreiks bija to paturējis? Nozadzis.

Džimijs jutās tā, it kā viņam būtu uzbrukts no slēpņa. Viņam gribējās iekliegties: Ko viņa te darai Viņa ir mana! At­dod! Džimijs bija nostādīts noziedznieku rindā; uz viņu rādīja pirksti, raudzījās drūmas acis, kamēr kāds satrakojies Bernisas klons pielaida uguni viņa apakšbiksēm. Pienākusi atmaksa — bet par ko? Ko viņš bija nodarījis? Neko. Tikai skatījies.

Krciks novietoja kursoru uz meitenes kreisās acs, uzklik­šķināja uz zīlītes. Tie bija vārti: atvērās spēles telpa.

Sveiks, Lielmeistar Kreik! Ievadi paroli.

Kreiks to ievadīja. Parādījās jauns teikums: Ādams no­sauca dzīvniekus. TrakĀdams tos pielāgo spēlei.

Pēc tam parādījās e-biļetenu virkne ar vietām un datu­miem — pēc izskata spriežot, KopDroKorpusa dokumenti ar atzīmi Tikai pārbaudītām adresēm.

Vairākās Vistas Kumosiņu ražotnēs bija ieviesusies sīka, parazītiska lapsene, kas pārnēsāja modificētu vējbaku formu, specifisku un liktenīgu Vistas Kumosiņiem. Lai apturētu epi­dēmiju, vispirms vajadzēja nodedzināt šīs ražotnes.

Klīvlendu bija apsēdusi jauna parastās mājas peles forma, kam īpaši garšoja elektrības vadu izolācijas materiāls, tāpēc izcēlās nepieredzēti daudz ugunsgrēku. Kontroles pasākumi jo­projām rika izmēģināti.

Priekafijas pupiņu ražu apdraudēja jauns pupiņu smecernieks, kas, kā izrādījās, bija imūns pret visiem zināmajiem pesticīdiem.

Ziemeļrietumos bija parādījies miniatūrs grauzējs, kam piemita gan dzeloņcūkas, gan bebra iezīmes; tas ielīda zem noparkotu mašīnu motoru pārsegiem un iznīcināja ventilatoru dzensiksnas un transmisijas sistēmas.

Mikrobs, kas izgrauza no asfalta piķi, bija pārvērtis smil­tīs vairākas starpštatu šosejas. Uz tām valdīja trauksmes re­žīms, bija iezīmēta karantīnas josla.

"Kas notiek?" Džimijs jautāja. "Kas te ievada šo infor­māciju?"

Biļeteni nozuda, un parādījās nākamais uzraksts. TrakĀdamam vajadzīgas jaunas idejas. Vai tev ir kāda spoža doma? Dalies ar mums!

Kreiks uzrakstīja: Atvainojos, pārtraukums. Man jāiet.

I.abi, Lielmeistar Sarkankakla Kreik. Parunāsim vēlāk. Kreiks aizvēra saitu.

Dzimiju pārņēma aukstums, kādu viņš bija jutis pēc mātes aiziešanas: tā pati apjausma par kaut ko aizliegtu, par to, ka atvērušās durvis, kam bijis jāpaliek slēgtām, ka pazemē, tumsā zem viņa kājām plūst slepenu dzīvju straume. "Kas tas tagad bija?" viņš jautāja. Varbūt tas nebija nekas, viņš sev teica. Varbūt Kreiks tikai dižojās. Varbūt tas bija sarežģīts inscenē­jums, Kreika izgudrojums, joks, paredzēts tam, lai nobiedētu Džimiju.

"īsti nezinu," Kreiks atbildēja. "Sākumā nospriedu, ka šī ir kārtējā trakā Dzīvnieku atbrīvošanas organizācija. Tomēr tur ir kas vairāk. Man liekas, viņi grib izprast mehānismu. Grib izprast visu sistēmu un sagraut to. Pagaidām viņi nav ķērušies klāt cilvēkiem, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņi to spēj."

"Tev nevajadzētu līst tur iekšā!" Džimijs iesaucās. "Tu taču negribi iesaistīties! Kāds var nodomāt, ka tu piedalies pa īstam! Ja nu tevi pieķer? Tev uztaisīs īssavienojumu smadze­nēs!" Tagad viņam bija bail.

"Mani nepieķers," Kreiks noteica. "F,s tikai klejoju pa saitiem. Tomēr esi tik labs un nepiemini šo visu savos e-pastos."

"Protams," Džimijs sacīja. "Bet kādēļ vispār jāriskē?"

"Tikai ziņkārības dēļ," Kreiks atbildēja. "Viņi ir ielaiduši mani uzgaidāmajā telpā, bet ne tālāk. Viņi noteikti paši veido Teritoriju vai ir apmācīti kādā Teritorijā. Viņi konstruē izsmal­cinātas bioformas; neticu, ka plēbijās kāds būtu uz to spējīgs." Kreika zaļās acis sāniski paraudzījās Džimijā — šis skatiens (tā tagad šķiet Sniegavīram) nozīmēja uzticēšanos. Kreiks viņam uzticējās. Citādi nebūtu rādījis slepeno spēles istabu.

"Tās var būt KopDroKorpusa lamatas," Džimijs ieminē­jās. Korpusnieki mēdza izlikt tādus slazdus, lai noķertu dum­pīgos nozieguma vietā. Viņš bija dzirdējis, ka to sauc par zirņu lauciņa ravēšanu. Runāja, ka Teritorijas ir mīnētas ar šādiem potenciāli nāvējošiem tuneļiem. "Esi piesardzīgs!"

"Protams, būšu," Kreiks atteica.

Patiesībā Džimijs gribēja zināt: Kāpēc no visām iespējām, kas tev bija, no visām ieejām tu izvēlējies tieši Oriksu?

Taču to jautāt viņš nevarēja. Nedrīkstēja sevi nodot.

Šīs ciemošanās laikā notika vēl kaut kas; kaut kas svarīgs, lai gan tobrīd Džimijs to neaptvēra.

Pirmajā naktī, gulēdams uz Krcika izvelkamā dīvāna, viņš izdzirda kliedzienus. Nosprieda, ka tie skan no āra, — Martas (ireiamas akadēmijā tas nozīmētu, ka draiskojas studenti, — taču tie nāca no Kreika istabas. No Krcika paša.

Tie bija izmisīgi kliedzieni. Bez vārdiem. Tas notika ik­vienu nakti, ko Džimijs tur pavadīja.

"Tu nu gan biji pamatīgi sasapņojies," nākamajā rītā pēc pirmās reizes piezīmēja Džimijs.

"Man nerādās sapņi," Kreiks atteica. Mute viņam bija pilna, un viņš skatījās pa logu. Viņš bija ļoti tievs, tomēr ēda daudz. Kreika organisms, kam piemita augsts metabolisma līmenis, visu ātri sadedzināja.

"Sapņus redz visi," Džimijs iebilda. "Atceries, kā mēs VeselViedas vidusskolā mācījāmies par ātrajām acu kustībām miegā?"

"Un spīdzinājām kaķus?"

"Jā, virtuālus kaķus. Un tie kaķi, kas neredzēja sapņus, kļuva traki."

"Es nekad neatceros savus sapņus," Kreiks sacīja. "Ņem vēl grauzdiņus!"

"Tomēr tu tos noteikti redzi."

"Labi, sapratu, esmu izteicies neprecīzi. Es negribēju teikt, ka man nerādās sapņi. Es neesmu traks, tātad noteikti redzu sapņus. Hipotēze,»pierādījums, secinājums, ja ir A, tad nav B. Esi apmierināts?" Kreiks pasmaidīja un ielēja sev kafiju.

Tātad Kreiks neatcerējās savu sapņus. Toties tos atceras Sniegavīrs. Ne tikai atceras, vēl ļaunāk: viņš ir iegrimis tajos, brien pa tiem, netiek no tiem laukā. Katru mirkli, ko viņš no­dzīvojis pēdējos pāris mēnešos, vispirms ir nosapņojis Kreiks. Kāds tur brīnums, ka Kreiks tik bieži kliedza.

..

Stundu soļojis, Sniegavīrs iziet no bijušā parka. Virzās tālāk iekšzemē pa drazu pilnajiem plēbijas bulvāriem, alejām, ceļiem un ielām. Tur ir daudz nelietojamu solārauto, daži satriekušies kopā pa vairākiem un sakrāvušies lūžņu kaudzē, daži izdeguši, daži stāv neskarti, gluži kā atstāti te uz īsu bridi. Tur ir kravas mašīnas un furgoni, degvielšūnu modeļi, arī vecie modeļi ar benzīna un dīzeļ­degvielas dzinējiem, visurgājēji. Pāris divriteņu, pāris motociklu — nav slikta izvēle, ja ņem vērā satiksmes haosu, kas noteikti tur­pinājies dienām ilgi. Ar braucamo, kam tikai divi riteņi, droši vien bija iespējams izlīkumot starp lielākajiem braucamrīkiem, līdz kāds tevi nošauj, uzbrauc tev virsū vai tu nokriti pats.

Reiz šis bijis pa pusei dzīvojamais sektors: pirmajos stāvos ir veikali, kas tagad iztukšoti, augstāk — mazi, pustumši dzī­voklīši. Vairums izkārtņu palikušas savā vietā par spīti tam', ka sacaurumotas ar lodēm. I.ai gan plēbiem bija aizliegts turēt jebkādus ieročus, daudzi bija paglabājuši svina lodes no tiem laikiem, kad vēl nebija vīruspistoļu. Sniegavīram nav izdevies atrast lodes; bet viņam jau nebija arī sarūsējuša, veca ieroča, kam tās varētu derēt.

Lkas, kuras nav izdegušas vai eksplodējušas, stāv jopro­jām, taču pa katru plaisu tajās iekšā spraucas augu valsts. Ar laiku tā saplosīs asfaltu, nogāzis mūrus, pastums malā jumtus. Visur aug kaut kādi vīteņi, nokarājas no palodzēm, rāpjas iekšā pa izsistajiem logiem, augšup pa stieņiem un režģiem. Drīz viss šis rajons būs pārvērties par biezu veģetācijas mudžekli. Ja viņš būtu novilcinājis savu gājienu vēl ilgāk, atceļš kļūtu neiespē­jams. Drīz būs izzudušas visas redzamās pazīmes, kas liecina, ka te reiz dzīvojuši cilvēki.

Bet pieņemsim — tikai pieņemsim, domā Sniegavīrs, — ka viņš nav pēdējais savas sugas pārstāvis. Pieņemsim, ka ir vēl citi. Viņš karsti vēlas, lai tie eksistētu — šie iespējamie atlikumi, kas var būt izdzīvojuši izolētās nišās, nošķirti no pasaules pēc komunikāciju tīkla sabrukšanas, kaut kā noturējušies pie dzī­vības. Mūki tuksneša paslēptuvēs tālu prom no infekcijas; kazu gani kalnos, vienmēr turējušies savrup no ieleju iemītniekiem; nezināmas ciltis džungļos. Izdzīvotāji, kas agri pielāgojušies apstākļiem, nošāvuši visus nācējus, ieslēgušies savos apakš­zemes bunkuros. Kalnieši, vientuļnieki; klejojoši ārprātīgie, ietinušies sargājošās halucinācijās. Nomadu bari, kas staigā pa saviem mūžsenajiem ceļiem.

Kā tas notika? — jautās viņu pēcteči, uzdūrušies pierādī­jumiem, gruvešiem. Sagruvušajiem pierādījumiem. Kas to visu uzcēla? Kas tur dzīvoja? Kas to sagrāva? Tadžmahals, Luvra, piramīdas, Empire State Building — tas, ko viņš redzējis pa TV, vecās grāmatās, pastkartēs, Asinīs un rozēs. Iztēlojies, ka tos ieraugi trijās dimensijās, īstajā lielumā, bez sagatavošanās, — tu pārbītos, aizbēgtu un pēc tam meklētu izskaidrojumu. Sā­kumā viņi vainos milžus vai dievus, bet agrāk vai vēlāk gribēs uzzināt patiesību. Tāpat kā Sniegavlram, viņiem būs ziņkārīgas pērtiķu smadzenes.

Varbūt viņi sacīs: Tas viss nav īsts. Tā ir fantasmagorija. To visu uzbūvējuši sapņi, bet tagad, kad neviens šos sapņus vairs nesapņo, tas sakrīt drupās.

"Diskusijas labad pieņemsim," kādu vakaru ierunājās Kreiks, "ka tā civilizācija, ko mēs pazīstam, tiek iznīcināta. Gribi popkornu?"

"Vai tas sviests ir īsts?" Džimijs jautāja.

"Votsona-Krika institūtā ir tikai tas labākais," Kreiks no­teica. "Ja viss būtu nolīdzināts līdz ar zemi, to vairs nemūžam nebūtu iespējams uzbūvēt no jauna."

"Kāpēc? Sāls tev ir?"

"Tāpēc, ka visas pieejamās metālu rūdas jau ir izraktas," Kreiks atbildēja. "Un bez tām nevar būt ne dzelzs laikmeta, ne bronzas laikmeta, ne tērauda laikmeta, ne visa pārējā. Metāli gan ir dziļāk zemē, taču būtu iznīcināta augstā līmeņa tehnika, kura mums nepieciešama, lai tiktu tiem klāt."

"To varētu samontēt no jauna," Džimijs iebilda, košļā­dams popkornu. Tik labu popkornu viņš nebija ēdis briesmīgi sen. "Instrukcijas tak viņiem vēl būtu."

"Nebūtu vis. Tas nav tik vienkārši kā ritenis, tagad viss ir pārāk sarežģīti. Pieņemsim, ka instrukcijas būtu palikušas, pie­ņemsim, ka būtu izdzīvojuši cilvēki, kam pietiktu zināšanu, lai šīs instrukcijas izprastu. Tādu cilvēku būtu maz, viņus šķirtu attālumi, un viņiem nebūtu darbarīku. Atceries, arī elektrības nebūtu. Un, kad nomirtu šie cilvēki, pienāktu beigas visam. Vi­ņiem nepaliktu ne mācekļu, ne pēcteču. Gribi alu?"

"Tas ir auksts?"

"Nevajag neko vairāk," Kreiks sacīja, "kā vien iznīcināt vienu paaudzi. Vienu paaudzi jebkam. Kukaiņiem, kokiem, mikrobiem, zinātniekiem, franciski runājošiem, jebkam. Ja pārrauj laika saikni starp divām blakusesošām paaudzēm, spēle ir beigusies uz mūžiem."

"Ja jau runājam par spēlēm," Džimijs sacīja, "tad tagad ir tavs gājiens."

Tagad Sniegavirs soļo kā pa šķēršļu joslu: vairākās vietās ir bijis jāmeklē apkārtceļš. Patlaban viņš atrodas šaurā sānieliņā, kas aizaugusi ar vīteņiem; tie karājas ielai pāri no jumta uz jumtu. Pa šī zaļā klājiena spraugām viņš redz dažus maitu ērgļus, kas dīki riņķo debesīs. Arī tie redz viņu, acis tiem kā desmit palielināmie stikli, šitie spēj saskaitīt, cik sīknaudas tev kabatā. Par maitu ērgļiem viņš šo to zina. "Vēl ne!" viņš tiem uzsauc.

Bet kādēļ sagādāt tiem vilšanos? Ja viņš pakluptu un kristu, savainotos, zaudētu samaņu un pēc tam viņam uzbruktu vilkuņi vai cūkani, vai tas būtu no svara vēl kādam citam, nevis tikai viņam vienam? Kreikeri brīnišķīgi tiek galā, tiem viņš vairs nav vajadzīgs. Kādu laiciņu brīnīsies, kur viņš palicis, taču iz­skaidrojumu jau ir sniedzis viņš pats: aizgājis, lai būtu kopā ar Kreiku. Viņš kļūs par otršķirīgu aktieri viņu mitoloģijā, kāda nu tā ir, par tādu kā demiurga dublieri. Viņu atcerēsies aplami. Par viņu nesēros.

Saule kāpj augstāk, tās stari kveldē stiprāk. Mazliet reibst galva. Blakus tai vietai, kur atbalstījusies viņa pēda, prom aiz­lokās resna stīga, šaudīdama šķelto mēli. Jāsoļo piesardzīgāk. Vai kādas no šīm čūskām ir indīgas? Vai tai garajai astei, uz kuras viņš gandrīz uzkāpa, priekšā nebija mazs, spalvains ķermenītis? Skaidri viņš nesaredzēja. Taču cer, ka tā nav bijis. Runāja gan, ka visas žurskas esot iznīcinātas, bet pietiktu taču jau ar vienu pāri. Ar vienu pāri — ar žursku Ādamu un Ievu — un ar vienu nenovīdīgu ķerto, kas pavēlētu tām iet un vairoties un pats tīksminātos, iztēlodamies, kā šie radījumi lokās aug­šup pa notekcaurulēm. Žurkas ar garu, zaļu, zvīņainu asti un klaburčūskas zobiem. Sniegavīrs nolemj par to nedomāt.

Viņš sāk dungot, lai prāts kļūtu priecīgāks. Kas tā par dziesmiņu? Ziemas brīnumzeme. Agrāk katros Ziemassvētkos to mēdza nebeidzami skandināt tirdzniecības centros, vēl ilgi pēc pēdējās reizes, kad snid/.is. Kaut kāda dziesmele par to, kādus jokus var izspēlēt ar sniegavīru, pirms tas izkūst.

Varbūt viņš tomēr nav Sniega cilvēks. Varbūt viņš ir īstais sniegavīrs, smaidošs dumiķis, uzmeistarots joka pēc, izpriecas labad notriekts gar zemi, olu smaids un burkāna deguns aicināt aicina ņirgāties un zākāties. Varbūt tieši tas patiesībā ir viņš, pēdējais Hotnu sapiens — balta ilūzija par cilvēku, šodien vēl ir, rīt vairs nav, tik viegli apgāžams, atstājams, lai izkūst saulē, lai dilst dildams, līdz pārvēršas par ūdeni un aiztek pavisam. Tieši tā kā patlaban Sniegavīrs. Viņš apstājas, norauš sviedrus no se­jas, izdzer puspudcli ūdens. Un cer, ka drīz dabūs vēl.

Tālāk nami kļūst retāki un pagaist. Sākas autostāvvietas un noliktavas, pēc tam — dzeloņstieples, kas novilktas starp cementa stabiem, rūpīgi darināti vārti izkrituši no eņģēm. Te beidzas apdzīvotie rajoni, plēbu pilsētas nomale, un sākas Teri­torijas zeme. Šautrvilcienam, kas joņo pa slēgtu tuneli, te ir pē­dējā stacija, visa vienos krāsainos ķeburos. Nekāda riska, pauž šīs krāsas. Tikai bērnu izpriecas.

Tomēr šis ir bīstamais posms. Ceļā līdz šejienei Sniegavīram allaž ir bijis kaut kas, kur uzrāpties, uzrausties vai aiz kā paslēp­ties, ja draudētu uzbrukums no flanga, bet tagad sākas klajums bez kāda patvēruma, ar pavisam nedaudzām vertikālēm. Viņš pār­velk palagu pār beisbola cepurīti, lai pasargātos no saules svelmes, satuntuļojas kā arābs un slāj uz priekšu, paātrinādams gaitu, cik vien jaudā. Viņš zina, ka apsvils pat caur palagu, ja ilgi paliks šeit: atliek cerēt vienīgi uz ātrumu. Patvērums jāsameklē līdz dienasvidum, kad asfalts nokaitis tik karsts, ka pa to nevarēs staigāt.

Nu viņš ir sasniedzis Teritorijas. Paiet garām pagriezienam uz KrioĢēniju — vienu no mazākajām filiālēm; žēl, ka viņš nav varējis pārvērsties par mušu un no sienas noskatīties, kā nodziest gaisma un tumsā sāk kust divi tūkstoši sasaldētu miljonāru galvu, kas gaidījušas augšāmcelšanos. Tālāk ir ĢēnijRūķi, talismana troļļa galva ar smailajām ausīm te ienirst milzu mēģenē, te iznirst no tās. Viņš ievēro, ka neons deg: tātad solārais tīkls vēl darbojas, lai gan ne ideāli. Šīm reklāmām bija paredzēts iedegties tikai naktī.

Un visbeidzot — AtjaunFsme. Kur viņš pieļāvis tik daudz kļūdu, kur tik daudz ko pārpratis, kur devies savā pēdējā iz­priecas braucienā. Lielāka par OrgānSIA Fermām, lielāka par VeselViedu. Vislielākā.

Viņš paiet garām pirmajam nožogojumam ar sabojātiem tālskatiem un saplīsušiem starmešiem, pēc tam kontrolpun­ktam. Sargs guļ durvīs, pa pusei iekšā, pa pusei ārā. Sniegavīru ne pārāk pārsteidz tas, ka sargam nav galvas; krīzes laikos emocijas sit augstu vilni. Viņš pārbauda, vai tam zellim gadī­jumā nav palikusi vīruspistole, bet nekā.

Tālāk plešas neapbūvēta zemes strēle. Neitrālā josla, kā to mēdza dēvēt Kreiks. Koku tur nav: aizvākts viss, aiz kā būtu iespējams paslēpties, teritorija sadalīta kvadrātos, kas apgādāti ar siltuma un kustības sensoriem. Rēgainā līdzība ar šaha dēlīti jau izzudusi; pa visu klajo lauku gluži kā ūsas augšup stīdz, nezāles. Sniegavīrs dažas minūtes cītīgi vēro lauku, tomēr tur nekustas itin nekas, vienīgi tumšu putnu bars plūcas ap kādu priekšmetu uz zemes. Tad viņš dodas uz priekšu.

Nu viņš tiešām tuvojas. Pa šo ceļu izkaisītas mantas, ko ļaudis droši vien nosvieduši bēgot, — gluži kā dārgumu mek­lēšanas spēle, tikai pretējā virzienā. Ceļasoma, mugursoma, no kuras izvēlušās drēbes un greznumnieciņi; atvēries nesesers, kā apmaldījusies tam līdzās sārta zobu suka. Rokassprādze; sie­vietes matu rota tauriņa formā; piezīmju grāmatiņa ar izmir­kušām lapām, nesalasāmu rokrakstu.

Sākumā bēgļi acīmredzot lolojuši cerības. Acīmredzot do­mājuši, ka šīs lietas noderēs vēlāk. Bet pēc tam pārdomājuši un pametuši visu.

Viņš ir aizelsies un pārāk stipri svīst, kad sasniedz AtjaunEsmes Teritorijas aizsargmūri, joprojām divpadsmit pēdu aug­stu, bet ne vairs elektrificētu, dzelzs smailes aprūsējušas. Viņš ieiet pa ārējiem vārtiem, kas izskatās kā saspridzināti, un ap­stājas to ēnā, lai apēstu šokolādes enerģijas batoniņu un iz­dzertu atlikušo ūdeni. Tad dodas tālāk pār aizsarggrāvi, garām sardzes būdām, kurās reiz stāvējuši bruņoti KopDroKorpusa sargi, un stiklotajiem būriem, kur viņi uzmanījuši pārraudzības ierīces, tad garām aizsargvaļņa sargtornim ar tērauda durvīm, kas tagad vaļā uz mūžiem, — tur viņam reiz ticis pavēlēts uzrādīt īkšķa nospiedumu un acs varavīksneni.

Tālāk paveras skats, ko viņš tik labi atceras: zemes ga­bali, izkārtoti kā priekšpilsētā, ar dārziem, ar lielām mājām viltotā Džordža, Tjūdoru un franču provinču stilā, līkumotas ielas ved uz darbinieku golfa laukumu, uz viņu restorāniem, naktsklubiem, klīnikām, tirdzniecības centriem, segtiem tenisa kortiem un slimnīcām. Pa labi, nomaļāk, atrodas krīzes bioformu izolācijas laboratorijas, spilgti oranžas, un melni kubi ar necauršaujamiem stikliem — cietokšņi, kuros risinā­jās bizness. Tālumā vīd viņa mērķis — centrālais parks, virs koku galotnēm paceļas Kreika apburtā kupola virsotne, apaļa, balta un zvērojoša kā ledus burbulis. Skatoties uz to, viņš nodreb.

Taču bezjēdzīgai nožēlai nav laika. Viņš steigšus soļo pa galveno ielu, mezdams līkumu ap drēbju kaudzītēm un ap­grauztiem cilvēku līķiem. Palikuši jau tikai kauli: maitēdāji ir padarījuši savu. Toreiz, kad viņš gāja no šejienes prom, te iz­skatījās kā pēc briesmīgas asinspirts un smirdēja kā lopkautuvē, bet tagad valda klusums un smaka izzudusi gandrīz pilnīgi. Cūkani izrakņājuši maurus; nagu nospiedumi ir visur, bet, par laimi, ne pārāk svaigi.

Viņa pirmais uzdevums ir pārtika. Būtu prātīgi aiziet līdz pat tirdzniecības centriem — tur būtu lielākas izredzes atrast krietnu maltīti —, taču viņš ir pārāk izsalcis, lai to darītu. Un piedevām ir jāpaslēpjas no saules, tūliņ pat.

Tāpēc viņš nogriežas otrajā ielā pa kreisi, vienā no dzīvo­jamiem rajoniem. Gar ietvēm jau sakuplojusi zāle. Iela veido loku; saliņā tās vidū aug necirptu, panīkušu krūmu puduris, kurā liesmo sarkani un violeti ziedi. Kaut kāds eksotisks hib­rīds: pēc pāris gadiem to nomāks citi. Vai varbūt tas izplatīsies, ielauzīsies visur, noslāpēs vietējos augus. Kas zina, kā būs? Visa pasaule tagad ir viens vienīgs gigantisks, nekontrolējams eksperiments — kā jau vienmēr, sacītu Krciks, — un netīšu seku doktrīna plaukst pilnos ziedos.

Māja, kuru viņš izraugās, ir vidēji liela, būvēta karalienes Annas stilā. Ārdurvis ir slēgtas, bet izsists viens rombveidīgs logs: kāds bojāejai lemts sirotājs acīmredzot bijis te pirms viņa. Sniegavīrs prāto, ko gan tas nabags meklējis — ēdienu, nede­rīgu naudu vai vienkārši vietu, kur pārnakšņot? Lai nu kā, no atrastā viņam nebūs ticis daudz labuma.

Viņš padzeras, pasmēlis pāris sauju ūdens no akmenī kal­tas putnu vanniņas, kas rotāta ar stulba izskata vardēm un jo­projām gandrīz pHna pēc vakardienas lietusgāzes, turklāt nav pārāk pieduļķota ar putnu izmetumiem. Kādas slimības pārnēsā putni, un vai tās ir arī to mēslos? Bet būs vien jāriskē. Apslacījis seju un kaklu, viņš piesmeļ pudeli. Pēc tam pavēro, vai mājā nepamanīs kādas zīmes, kādu kustību. Viņš nespēj tikt vaļā no sajūtas, ka aiz kāda stūra, aiz kādām pavērtām durvīm kāds — līdzīgs viņam — tup slēpnī.

Viņš noņem saulesbrilles, iesien tās palaga stūrī. Pēc tam iekāpj pa izsisto logu, vispirms ar vienu kāju, tad ar otru, sākumā iemetis iekšā nūju. Nu viņš ir puskrēslā. Matiņi uz delmiem nokņud: klaustrofobija un slikta enerģija jau sāk spiest viņu pie zemes. Gaiss ir biezs, it kā te būtu kondensējusies panika un tai vēl nebūtu pieticis laika izklīst. Ož pēc tūkstoš bojātām notekām.

"Hallo!" viņš uzsauc. "Vai mājās kāds ir?" Citādi viņš ne­spēj: ikviena māja stāsta viņam par iespējamiem iemītniekiem. Gribas griezties atpakaļ; kaklā kāpj nelabums. Taču viņš pie­spiež pie deguna sava sasmakušā palaga stūri — tā vismaz ir viņa paša smaka — un sāk iet pa iepelējušo paklāju garām masīvo pseidostila mēbeļu neskaidrajiem veidoliem. Kaut kas no­pīkst, noskrapst: māju ir apsēdušas žurkas. Viņš rūpīgi skatās, kur liek kāju. Jo zina, kā viņu redz žurkas: kā staigājošu sprā­goņu. Tomēr izklausās pēc īstām žurkām, nevis žurskām. 7.urskas nevis pīkst, bet šņāc.

Pīkstēja, šņāca, viņš izlabo. Tās ir likvidētas, iznīcinātas, tas cītīgi jāpatur prātā.

Jāsāk ar galveno. Ēdamistabā atradis bāriņu, viņš to žigli pārbauda. Puspudele viskija; nekā cita, tikai vēl dažas tukšas. Cigarešu nav. Laikam jau bijusi nesmēķētāju ģimene, vai var­būt tās pievācis sirotājs pirms viņa. "Ej ratā!" viņš saka ko­dinātā ozolkoka bufetei.

Tad viņš uz pirkstgaliem dodas uz otro stāvu pa kāpnēm, ko sedz paklājs. Kāpēc tik klusu, kā īsts kramplauzis? Citādi viņš nespēj. Tur, augšā, noteikti guļ cilvēki. Viņi noteikti iz­dzirdēs un pamodīsies. Taču viņš apzinās, ka tās ir muļķības.

Vannas istabā ir vīrietis, nokritis uz brūnganajām flīzēm, ģērbies — cik nu no apģērba palicis — pidžamā ar zilām un sarkanbrūnām svītrām. Savādi, Sniegavīrs nodomā, ka krīzes situācijā daudzi steidzas uz vannas istabu. Vannas istabas šajās mājās visvairāk līdzinājās svētnīcām, tās bija vietas, kur iespē­jams palikt vienatnē, lai meditētu. Vai vemtu, slaucītu asinis no acīm, izlaistu podā visas iekšas, izmisīgi gramstītos pa zāļu skapīti, meklējot kādu tableti, kas glābs.

Šī ir glīta vannas istaba. Džakuzi, pie sienām meksikāņu keramikas nāras, galvas tām rotātas ar puķēm, gaišie mati viļņo lejup, krūšgali izkrāsoti spilgti rozā, krūtis mazas, bet apaļas. Viņš labprāt ieietu dušā — mājā droši vien ir lietusūdens tvertne, konstruēta pēc gravitācijas plūsmas principa, — taču vannā vīd kaut kāds sacietējis draņķis. Viņš pievāc ziepju ga­balu vēlākam, ieskatās skapītī, vai neatradīs kādu līdzekli, kas pasargā no saules apdegumiem, bet velti. Pustukšs IaimePluss flakons; aspirīna pudelīte, to viņš paķer. Grib paņemt arī zobu suku, tomēr riebtos bāzt miruša cilvēka zobu suku mutē, tāpēc viņš paņem tikai zobu pastu. Baltākam Smaidam, viņš izlasa. Nav ne vainas, baltāks smaids noderēs, kaut gan patlaban nav ne jausmas, kādam nolūkam.

Spogulis uz zāļu skapīša durvīm sadauzīts: varbūt pēdējā bezjēdzīga niknuma uzplūdā, kosmiskā protestā — Kāpēc tā jānotiek? Kāpēc ar mani? To viņš spēj saprast, pats būtu rīko­jies tāpat. Kaut ko sadauzījis; pārvērtis savu beidzamo spoguļ­attēlu lauskās. Vairums stikla šķembu guļ izlietnē, taču viņš skatās, kur liek kāju: no kājām tagad ir atkarīga viņa dzīvība, gluži kā zirgam. Ja viņš nespēs paiet, tad kļūs par barību žurkām.

Viņš dodas tālāk pa gaiteni. Mājas saimniece ir guļam­istabā, apsegusies ar lielo, sārti zeltaino dūnu segu, viens delms un lāpstiņa neapsegta, kauli un dzīslas ietērpti naktskreklā ar leoparda ādas rakstu. Seja pavērsta prom, un labi vien ir, toties mati neskarti, nevainojami kā parūka: tumšas saknes, gaišas šķipsnas, tāds meža laumiņas stils. Ja tas tiešām piestāv, tad dara sievieti pievilcīgu.

Vienā savas dzīves posmā viņš mēdza rakņāties pa citu cil­vēku kumodes atvilktnēm, tiklīdz radās vismazākā iespēja, taču šajā istabā to negribas. Turklāt tur būtu tas pats, kas parasti. Apakšveļa, seksa līdzekļi, lētas rotaslietas, sajauktas ar zīmuļu galiem, sīknaudu un drošības adatām, un vēl dienasgrāmata, ja paveiktos. Vidusskolas gados viņam patika lasīt meiteņu die­nasgrāmatas ar visiem tiem lielajiem sākumburtiem, neskai­tāmajām izsaukuma zīmēm un galējām frāzēm — mīla mīla mīla, naids naids naids —, un krāsainajiem pasvītrojumiem lī­dzīgi kā visādu jukušo vēstulēs, kuras viņš mēdza saņemt vē­lāk, darbā. Viņš nogaidīja, līdz meitene iegāja dušā, un tad veica zibenīgu kratīšanu. Protams, viņš meklēja pats savu vārdu, lai gan atrastais viņam ne vienmēr bija pa prātam.

Reiz viņš bija izlasījis: Džimij, tu sīkais okšķeri, es zinu, ka tu šo lasi, un tas man riebjas, jo, ja es ar tevi nokniebos, tas vēl nenozīmē, ka tu man patīc, tāpēc NELIENU! Riebjas pasvītrots ar divām sarkanām līnijām, nelien — ar trim. Mei­teni sauca par Brendu. Izskatīgs skuķis, mūždien košļāja gu­miju, sēdēja viņam priekšā dzīves iemaņu stundās. Viņai uz kumodes stāvēja solārbateriju robotsuns, kas rēja, atnesa plast­masas kaulu un, pacēlis kāju, nolaida dzeltenu ūdeni. Džimijs nebeidza brīnīties par to, ka visspicākajām un negantākajām meitenēm guļamistabā vienmēr ir viskičīgākie, salkanākie ķiņķēziņi.

Uz tualetes galdiņa ir standarta kolekcija — barojoši krēmi, hormonu ziedes, ampulas un šļirces, kosmētika, odekoloni. Blāvajā gaismā, kas krīt caur žalūzijām, šie priekšmeti tumši viz kā klusā daba, ko klāj matēta laka. Viņš uzsmidzina sev no vienas pudelītes, smarža atgādina muskusu, un viņš cer, ka tā varbūt pārmāks pārējās smakas šajā istabā. Uz etiķetes ar reljefiem zelta burtiem rakstīts: Kreka kokains. Prātā pazib doma izdzert šo pudelīti, bet viņš atceras, ka ir taču viskijs.

Tad viņš pieliecas, lai novērtētu sevi ovālajā spogulī. Mājās, kurās ir ielauzies, viņš nespēj pretoties spoguļiem, palūr uz sevi ik­reiz, kad radusies izdevība. Šoks ar katru reizi ir arvien stiprāks. Viņam pretī blenž svešinieks ar aizmiglotām acīm, iekritušiem vaigiem, kukaiņu kodumu kreveļu izraibināts. Par divdesmit ga­diem vecāks nekā īstenībā. Viņš piemiedz ar aci, uzsmaida sev, izbāž mēli: iespaids ir patiesi baigs. Viņam aiz muguras spogulī vīd sievietes čaula gultā, gandrīz kā īsta sieviete; it kā kuru katru mirkli varētu pagriezties pret viņu, izstiept rokas, pačukstēt, lai viņš nāk un viņu paņem. Viņu un šos laumiņas matus.

Oriksai bija tāda parūka. Viņai patika pārģērbties, mainīt ārieni, tēlot citādas sievietes. Viņa mēdza dīžāties pa istabu, koķeti nomest dažus apģērba gabalus, grozīt gurnus un pozēt. Viņa apgalvoja, ka vīriešiem patīkot dažādība.

"Kas tev to teica?" Džimijs jautāja.

"Nu, kāds." Tad viņa iesmējās. Tieši pirms tam, kad Dži­mijs pacēla viņu uz rokām un parūka nokrita… Džimiī! Taču patlaban viņš nevar atļauties domāt par Oriksu.

Viņš apjēdz, ka stāv istabas vidū, rokas nokārtas gar sā­niem, mute pusvirus. "F.s neesmu bijis prātīgs," viņš skaļi saka.

Nākamā ir bērna istaba ar datoru līksmi sarkanā plastma­sas korpusā, plauktā tup spēļu lāči, uz tapetēm draiskojas ži­rafes, kompaktdisku kaudzītē — spriežot pēc vāciņu attēliem — ir dažas galēji varmācīgas datorspēles. Taču nav ne paša bērna, ne bērna līķa. Varbūt tas nomira un tika kremēts tajās pirma­jās pāris dienās, kad kremācijas vēl notika; vai varbūt pārbijās un aizskrēja kaut kur citur, kad vecāki saļima un sāka vemt asinis. Varbūt tas bija viens no drēbju un kaulu vīstokļiem, kam viņš pagājis garām ielās. Daži no tiem bija pavisam mazi.

Gaiteni viņš atrod veļas skapi un nomaina savazāto pa­lagu pret jaunu, šoreiz nevis baltu, bet gan ar vītņu un ziedu rakstu. Tas atstās iespaidu uz kreikeru knauķiem. "Paskat!" tie sacīs. "Sniegavīram aug lapas!" Tas viņiem nudien liktos iespējams. Skapī ir vesela kaudze tīru, akurāti salocītu palagu, bet viņš paņem tikai šo vienu. Negribas apkrauties ar mantām, kas īsti nav vajadzīgas. Ja vajadzēs, vienmēr varēs atnākt un dabūt vēl.

Viņš izdzird mātes balsi, kas mudina iemest netīro palagu veļas grozā — veci neiroloģiski ieradumi tik viegli vis nemirst —, taču viņš nosviež palagu uz grīdas un kāpj lejā, uz virtuvi. Tur viņš cer atrast kādus konservus, sojas sautējumu vai pupiņas ar mākslīgajiem cīsiņiem, jebko, kas satur proteīnu, — labi no­derētu pat dārzeņi, kaut vai erzacs, viņš ņemtu visu, — tomēr tas, kurš izsitis logu, ir arī iztīrījis virtuves skapīšus. Plastmasas traukā ar vāciņu atrodas sauja sausu brokastu pārslu, un viņš tās apēd; tīrais kartons ar mazvērtīgiem gēniem, ilgi jākošļā un vēl jāuzdzer ūdens, lai dabūtu to lejā. Viņš atrod trīs paciņas akažū riekstu — našķu paciņas no šautrvilciena — un vienu tūdaļ izēd; rieksti nav pārāk sastāvējušies. Vēl tur ir kārba ar OkoSojas sardīnēm. Un visbeidzot pustukša pudele ar kečupu, tumšbrūnu un sarūgušu.

Viņš ir gana gudrs, lai nevērtu vaļā ledusskapi. Smaka vir­tuvē pa daļai plūst no tā.

Vienā atvilktnē zem virtuves letes atrodas lukturītis, kas darbojas. Viņš paņem to, pāris sveču galu un dažas sērkociņu kārbiņas. Sameklē atkritumu maisu tieši tur, kur tam būtu jā­glabājas, un saliek tajā visu, ieskaitot sardīnes, abas atlikušās riekstu paciņas, viskiju, ziepes un aspirīnu. Ir vairāki naži, ne sevišķi asi; viņš izraugās divus un vēl mazu katliņu. Tas lieti noderēs, ja izdosies atrast ko vārāmu.

Tālāk pa gaiteni starp virtuvi un pieliekamo ir mazs mā­jas birojs. Rakstāmgalds ar beigtu datoru, fakss, printeris; arī trauciņš ar plastmasas pildspalvām, plaukts ar rokasgrāma­tām — vārdnīca, tezaurs, Bārtleta citātu vārdnīca, Nortona mūsdienu dzejas antoloģija. Tātad tas ar svītraino pidžamu augšstāvā acīmredzot ir bijis vārdu cilvēks: AtjaunEsmes runu sacerētājs, ideoloģisks santehniķis, informācijas uzlabotājs, al­gots matu skaldītājs. Nabadziņš, nodomā Sniegavīrs.

Blakus vāzei ar novītušām puķēm un ierāmētam moment­u/ņēmumam, kurā redzami tēvs un dēls — tolaik vēl mazs puika, septiņus vai astoņus gadus vecs, — ir telefona piezīmju blok­nots. Uz virsējās lapas uzšņāpts: NOPĻAUT MAURIŅU. Tālāk, mazākiem burtiem: Piezvanīt uz klīniku… Lodīšu pildspalva joprojām guļ uz lapas kā izkritusi no rokas, kura zaudē spēku: slimība un apjēgsme par to acīmredzot pienākušas reizē, pēk­šņi, tieši tajā mirklī. Sniegavīrs spēj iztēloties, kā tas vīrietis to sapratis, raugoties pats uz savu rakstošo roku. Viņš droši vien bijis viens no pirmajiem, kas saslimuši, citādi taču nebūtu vēl raizējies par savu mauriņu.

Skausts viņam atkal nokņud. Kāpēc ir tāda sajūta, it kā viņš būtu ielauzies pats savā mājā? Savā mājā pirms divdesmit pieciem gadiem, un pazudušais bērns ir viņš pats.

Pa krēslaino dzīvojamo istabu, kur logiem priekšā portje­ras, Sniegavīrs dodas uz izejas pusi, plānodams turpmāko rī­cību. Būs jāizmēģina laime citā mājā, kur vairāk konservu, vai pat kādā tirdzniecības centrā. Tur varētu arī pārnakšņot — kādā no augšējiem plauktiem; tad varētu nesteigties un pievākt tikai vislabāko. Kas zina? Varbūt tur vēl būs dažas šokolādes tāfelītes. Un tad, ticis galā ar pārtikas jautājumu, viņš varēs doties uz burbuļkupolu, izlaupīt arsenālu. Tiklīdz rokās atkal būs funkcionējoša vīruspistole, viņš jutīsies daudz drošāk.

Sniegavīrs izsviež pa logu nūju, tad svempjas ārā pats, pū­lēdamies nesaplēst jauno, puķaino palagu, nesagraizīties un nepārdurt plastmasas maisu uz stikla šķembām. Tieši pretī, pāraugušajā maurā, mētājas neliela atkritumu kaudzīte, kurā, kā viņš cer, ir tikai drēbju gabali; pa šiem atkritumiem, nogrie­žot viņam ceļu uz ielu, rakņājas pieci cūkani. Kuilis, divas cū­kas, divi sivēni. Izdzirduši viņu, tie mitējas rīt un paceļ galvas: jā, tie ir viņu ieraudzījuši. Sniegavīrs savicina gaisā nūju. Pa­rasti, to redzot, cūkani mūk — atmiņa tiem ir ilga, un arī parasts miets izskatās pēc elektrošoka nūjas —, taču šoreiz tie paliek, kur bijuši. Ošņājas viņa virzienā kā šaubīdamies; var­būt ir saoduši smaržas, ar kurām viņš apsmidzinājies. Un ja nu rajās ir kaut kas līdzīgs zīdītāju seksuālajiem feromoniem? Tad viņš būtu pamatīgā ķezā. Viņu sabradātu iekāres pārņemti cūkani. Kas par ārprātīgām beigām!

Ko darīt, ja tic uzbruks? Iespēja ir tikai viena: pa logu rāp­ties atpakaļ mājā. Vai tam vēl pietiek laika? Kaut gan milzīgo rumpi nes strupas kājelcs, šie sasodītie ērmi skrien ļoti ātri. Plastmasas maisā ir virtuves naži; taču tie ir par īsiem un traus­liem, lai nopietni savainotu pieaugušu cūkanu. Tikpat labi ar virtuves nazi varētu mēģināt pārdurt kravas furgona riepu.

Kuilis noliec galvu, kā kupri izslien masīvo skaustu un ple­cus, nemierīgi mīņājas uz vietas, lemdams, ko darīt. Bet pārējie jau ir sākuši iet prom, tāpēc kuilis pārdomā, seko tiem un pa ceļam uzskatāmi nodemonstrē nicinājumu un izaicinājumu, at­stādams mēslu čupu. Sniegavīrs stāv nepakustēdamies, līdz tie visi nozuduši skatienam, tad piesardzīgi dodas tālāk, bieži at­skatīdamies. Visapkārt ir pārāk daudz cūkanu pēdu. Šie zvēri ir gana gudri, lai notēlotu, ka atkāpjas, un uzglūnētu aiz nā­kamā stūra. Tad tie notriektu viņu gar zemi, sabradātu, uz­šķērstu un vispirms aprītu iekšas. Sniegavīrs gan zina, kas tiem garšo. Cūkans ir gudrs visēdājs. Dažiem viltīgajā, ļaunajā galvā varbūt pat aug cilvēka smadzeņu garozas audi.

Jā: tur tie ir, gabaliņu tālāk. Izlien no krūma aizsega visi pieci — nē, visi septiņi. Un blenž šurp. Būtu kļūda pagriezt tiem muguru, mesties skriešus. Sniegavīrs paceļ nūju un sāniski vir­zās atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis. Ja būs nepieciešams, varēs patverties kontrolpunkta būdā pie vārtiem un palikt tur, līdz tie aizvāksies. Pēc tam būs jāsameklē kāds apkārtceļš uz burbuļkupolu, turoties sānieliņās, kur iespējams aizbēgt, ja kas.

Taču, kamēr viņš pieveic šo attālumu, virzīdamies slīdo­šiem soļiem kā nez kādā groteskā dejā, un kamēr cūkani neiz­laiž viņu no acīm, no dienvidiem ir atvēlušies tumši mākoņi, izdzēsdami sauli». Tas nav parastais pēcpusdienas negaiss: tam ir par agru, turklāt debesis ir ieguvušas draudīgu, zaļgani dzeltenu nokrāsu. Tur tuvojas virpuļviesulis — un pamatīgs. Cūkani nu ir nozuduši, aizmukuši meklēt patvērumu.

Sniegavīrs stāv pie kontrolpunkta būdas un vēro, kā vie­sulis maļas uz priekšu. Tā ir grandioza izrāde. Reiz viņš ir re­dzējis, kā amatieris operators ar visu savu videokameru tiek ierauts tādā virpulī iekšā. Viņam iešaujas prātā — kā piekrastē tagad tiek galā Kreika Bērni? Kreikam gaužām nepatiktu, ja visu viņa teoriju dzīvie pierādījumi tiktu aizrauti debesīs vai ar lielu vilni aizskaloti okeānā. Taču tas nenotiks: ja strauji celsies paisums, viņus pasargās viļņlauži, ko veido lūžņu vaļņi. Un vienu virpuļviesuli viņi jau ir piedzīvojuši. Tāpēc tagad atkāp­sies betona bloku mudžeklī, centrālajā alā, ko dēvē par savu pērkona māju, un nogaidīs.

Sāk brāzmot viesuļa vēstneši vēji, uzvirmojot klajumā dra­zas. Starp mākoņiem plaiksnī zibens. Sniegavīrs redz slaiko, tumšo konusu, kas līkločiem aizšaujas lejup; pēc tam nolaižas tumsa. Par laimi, kontrolpunkts ir iebūvēts blakusesošajā ap­sardzes ēkā, un tās ir kā īsti bunkuri, ar bieziem un masīviem mūriem. Viņš iešmauc iekšā, kad sāk krist pirmās lietus lāses.

Iegaudojas vējš, nodārd pērkons, izplatās vibrējoša skaņa, kad viss, kas vēl turas savā vietā, iedūcās kā milzīga motora mehānisms. Pret ārsienu atsitas kāds liels priekšmets. Sniega­vīrs ieiet dziļāk, pa vienām durvīm, tad pa otrām, vandīdamies pa maisu, meklēdams lukturi. Viņš to atrod un lūko ieslēgt, kad nodārd vēl viens gigantisks blīkšķis un iedegas griestu lampas. Acīmredzot savienojusies kāda solārā ķēde, kas iepriekšbijusi pārrauta.

Viņš gandrīz vai nožēlo, ka iedegusies gaisma: kaktā mētā­jas divi bioskafandri ar krietni bojātu saturu. Dokumentu skap­jiem izrautas atvilktnes, visur izkaisīti papīri. Izskatās, ka sargi tikuši pievārēti. Varbūt centušies apturēt ļaudis, kas skrējuši ārā pa vārtiem; cik viņš atceras, tika taču mēģināts ieviest ka­rantīnu. Bet antisociālie elementi, pie kuriem tobrīd noteikti piederēja jau tikpat ka visi, acīmredzot bija te ielauzušies un iznīcinājuši slepenos dokumentus. Šie optimisti laikam ticējuši, ka papīri un disketes vēl var kādam noderēt.

Viņš saņem dūšu un pieiet pie kombinezoniem; pabaksta tos ar nūju, apgriež otrādi. Nav tik slikti, kā viņš domājis, pā­rāk nesmird, kukaiņu maz; viss, kas bijis mīksts, lielākoties jau pazudis. Tomēr ieroču nav. Tos laikam pievākuši antisociālie, kā būtu darījis viņš pats. Kā viņš arī izdarīja.

Viņš atstāj tālāko telpu un atgriežas reģistrācijas telpā, kur ir lete un rakstāmgalds. Pēkšņi uzmācas milzīgs nogurums. Viņš apsēžas ergonomiskajā krēslā. Krēslā nav sēdēts jau sen, un sa­jūta ir dīvaina. Viņš nolemj izņemt no maisa sērkociņus un sveču galus — gadījumam, ja atkal nodzistu gaisma; pie reizes padzeras putnu vanniņas ūdeni un izēd otro riekstu paciņu. No āra skan vēja gaudas un kāds troksnis kā no citas pasaules, it kā tur trakotu no ķēdes pasprucis gigantisks dzīvnieks. Iekšā pa aizvērto durvju spraugām ietriecas vēja brāzmas, uzvirmo­damas putekļus; viss nogrāb. Rokas viņam dreb. Notiekošais biedē stiprāk, nekā viņš atļaujas atzīt.

Ja nu te ir žurkas? Te noteikti ir žurkas. ļa nu uznāk plūdi? Tās rāpsies augšup viņam pa kājām! Viņš uzceļ kājas uz krēsla, pārkarina tās pār vienu no ergonomiskajiem roku bal­stiem, satinas ciešāk puķainajā palagā. Nav cerību sadzirdēt nodevīgus pīkstienus, vētra trako pārāk skaļi.

Diženam cilvēkam ir jāstājas aci pret aci ar dzīves izaicinā­jumiem, ierunājas kāda balss. Kas tad šoreiz? Motivācijas zinību lektors no AtjaurtTV, muļķīgs, garlaicīgs, uzvalkā tērpies tips. Muldoņa vervētājs. Vēsture neapšaubāmi ir devusi mums šādu mācību. Jo augstāks šķērslis, jo varenāks lēciens. Nepieciešamība tikt galā ar krīzi /auj cilvēkam augt kā personībai.

"Es neesmu audzis kā personība, tu idiot!" Sniegavīrs iekliedzas. "Paskaties uz mani! Es esmu sarucis! Manas sma­dzenes ir vīnogas lielumā!"

Taču patiesībā viņš nemaz nezina, vai ir audzis vai sarucis, jo nav jau neviena, ar ko samēroties. Viņš ir apmaldījies miglā. Nav nekādu zīmju, pēc kurām vadīties.

Ciaisma nodziest. Nu viņš ir viens pats tumsā.

"Un kas par to?" viņš sev saka. "Tu biji viens pats gaismā. Nav lielas atšķirības." Tomēr atšķirība ir.

Bet viņš ir gatavs. Saņem dūšu. Noliek lukturīti stateniski, tā vājajā gaismas starā uzrauj sērkociņu, pamanās aizdegt sveci. Vēja pūsmās tā līpinās, tomēr deg, uz galda krīt mazs, kvēlošs maigi dzeltenas gaismas aplis, pārvēršot apkārtējo telpu mūž­senā alā, kas ir tumša, tomēr pasargā.

Viņš pavandās pa plastmasas maisu, sameklē trešo riekstu paciņu, atplēš to, izēd. Izvelk viskija pudeli, padomā, tad no­skrūvē korķi un dzer. Klunkš klunkš klunkš, iztēlē parādās ko­miksu runas burbulis. Ugunsūdens.

Ak, dārgumiņ, telpas kaktā ierunājas sievietes balss. Tu tiešām turies braši!

"Neturos vis!" viņš atcērt.

Gaisa strāva — švīks! — ietriecas viņam ausīs, nopūš sveci. Būtu pārāk sarežģīti aizdegt to no jauna, jo viskijs sāk darīt savu. Labāk palikt tumsā. Viņš jūt, kā ar saviem liega­jiem spārniem viņam pretim lido Oriksa. Kuru katru mirkli viņa būs klāt. Sniegavīrs ir sagumis krēslā, galvu atbalstījis uz galda, aizvēris acis, pilns izmisuma un miera.

 ..

Pēc četriem vājprātīgiem gadiem Džimijs absolvēja Martas Greiamas akadēmiju ar nožēlojamu, sīku grādu problemātikā. Viņš necerēja, ka tūdaļ dabūs darbu, un šai ziņā nevīlās. Nedē­ļām ilgi viņš rakstīja pieteikuma vēstules ar savu pieticīgo aka­dēmisko panākumu uzskaitījumu, izsūtīja tās, pēc tam saņēma atpakaļ pārlieku drīz, dažkārt pat ar taukainiem traipiem un ne­tīru pirkstu nospiedumiem, jo tās bija šķirstījis kāds viszemākā līmeņa administrators, reizē ieturēdams pusdienas. Tad viņš nomainīja notraipītās lapas un izsūtīja dokumentus no jauna.

Izdevās dabūt vasaras darbu Martas Greiamas bibliotēkā, kur vajadzēja šķirot vecas grāmatas, atzīmēt iznīcināmās, izlemt, kuras paliks šaisaulē digitālā formātā, tomēr šo amatu viņš zaudēja, nostrādājis tikai pusi laika, jo nekādi nespēja izsviest neko ārā. Pēc tam viņš pārvācās pie savas tābrīža draudzenes— konceptuālas mākslinieces, garmatainas brunetes, vārdā Amanda Peina. Šis vārds bija izgudrots, tāpat kā daudzas citas viņas īpašības: patiesībā viņu sauca par Bārbu Džounsu. Džimijam viņa stāstīja, ka esot bijusi spiesta izgudrot sevi no jauna, jo sākotnējo Bārbu tik stipri sakropļojusi viņas varmācīgā balto salašņu un cukura rijēju ģimene, ka viņa bijusi vairs tikai tāds kā pārpalikums no lētu krāmu izpārdošanas, kaut kāds no

saliektām dakšiņām darināts vēja zvārguļu komplekts vai trīskājains krēsls.

Tieši ar to viņa savaldzināja Džimiju, jo viņam "izpārdo­šana" jau pati par sevi bija eksotisks priekšstats: viņam gri­bējās Amandu salāpīt, salabot, atsvaidzināt krāsu. Lai būtu kā jauna. "Tev ir laba sirds," viņa bija teikusi pirmajā reizē, kad ielaida Džimiju aiz saviem nocietinājumu mūriem. Labojums: ielaida viņu savā kombinezonā.

Amandai vienā no Moduļiem bija noplucis kooperatīvais dzīvoklis, kurā mitinājās vēl divi mākslinieki. Visi trīs bija no plēbijām, saņēmuši stipendiju Martas Greiamas akadēmijā, un uzskatīja sevi par pārākiem nekā privileģētās, mīkstčaulīgās Teritoriju atvases, tādas kā Džimijs. Viņiem bija vajadzējis būt sīkstiem, izturīgiem, pašiem lauzt sev ceļu. Viņi lielījās ar tādu redzējuma skaidrību, kāda iemantojama vienīgi tad, ja to asi­nājusi realitātes galoda. Viens no vīriešiem bija mēģinājis izda­rīt pašnāvību, un tas — kā viņš lika noprast — bija piešķīris viņam īpašu pārākumu. Otrs bija uz nebēdu dūries ar heroīnu un arī tirgojis to, pirms aizstājis — vai varbūt papildinājis — to ar mākslu. Pirmās pāris nedēļas Džimijam bija licies, ka viņi ir harismātiski, bet pēc tam viņš bija secinājis, ka abi nav ne­kas vairāk kā muldoņas un uzpūtīgi sūdabrāļi.

Šie divi pacieta Džimiju, bet tikai margināli. Lai izpelnītos viņu uzticību, Džimijs šad tad parosījās pa virtuvi — visi trīs mākslinieki nicīgi vīpsnāja par mikroviļņu krāsnīm un paši vā­rīja sev spageti —, taču viņš nebija nekāds izcilais pavārs. Kādu vakaru viņš pieļāva kļūdu un pārnesa mājās spainīti ar Vistas Kumosiņiem— turpat ap stūri bija atvērta ēstuve, un tāds mielasts nemaz nebija smādējams, ja izdevās aizmirst visu, kas zināms par tā izcelsmi, — un pēc tam abi vīrieši vairs tikpat kā nesarunājās ar viņu.

Tas neliedza'trim māksliniekiem sarunāties savā starpā. Viņiem bija daudz sakāmā par visādām blēņām, par kurām viņi teicās šo to zinām; viņi bez mitas vienmuļi bubināja, ne­kādi nespēdami rimties, un Džimijs nojauta, ka visas šīs garās runas un aplinkie sprediķi patiesībā ir tēmēti viņam. Māksli­nieki apgalvoja, ka spēlīte beigusies jau tolaik, kad izgudrota zemkopība, proti, pirms sešiem vai septiņiem tūkstošiem gadu. Pēc tam cilvēce kā eksperiments lemta vispirms gigantismam, ko rada pārmērīgs saražotās pārtikas daudzums, un pēc tam iznīkšanai, kad aprītas visas pieejamās barības vielas.

"Vai jūs zināt risinājumu?" Džimijs jautāja. Viņam bija iepaticies kaitināt šo trijotni, jo kas gan šie par tiesnešiem? Mākslinieki, kuru biezā āda nelaida cauri ironiju, teica, ka korekta analīze esot viens, bet korekti risinājumi — pavisam kas cits, tāpēc risinājumu trūkums vēl nenozīmējot, ka analīze ir aplama.

Tomēr risinājumu varbūt neesot nemaz. Viņi apgalvoja, ka cilvēku sabiedrība esot kaut kas līdzīgs briesmonim, kura galvenie blakusprodukti ir līķi un atkritumi. Tā nemācoties no savām kļūdām, pieļaujot šīs idiotiskās kļūdas vēl un vēlreiz, priekšroku dodot īstermiņa labumam, kas rada ilgtermiņa zau­dējumus. Tā esot kā milzu gliemezis, kas neatlaidīgi graužas cauri visām pārējām planētas bioformām, sagremojot visu ze­mes dzīvību un tad izķēzot to lauka, pārvērstu par masveidā ražotām plastmasas grabažām, kas acumirklī noveco.

"Līdzīgi jūsu datoriem?" Džimijs nomurmināja. "Tiem, ar kuriem jūs taisāt savu mākslu?"

Mākslinieki nelikās to dzirdam un turpināja: drīz būšot atlikušas vairs tikai garas pazemes cauruļu virtenes, kas ietver­šot visu planētu. Gaiss un gaisma tajās būšot mākslīgi; ozona un skābekļa slāņi ap Zemi būšot pilnīgi iznīcināti. Cilvēki rā­pošot pa šīm caurulēm vienā rindā, kaili, redzēdami tikai priek­šējā rāpotāja pakaļu, viņu urīns un izkārnījumi saplūdīšot grīdas atverēs, līdz dažus rāpotājus uz labu laimi izraudzīšoties digitalizēts mehānisms; tie tikšot iesūkti sānu tuneļos, samalti un izbaroti pārējiem — pa pupveidīgām ietaisēm pie caurules sienām. Šī sistēma uzturēšot pati sevi, būšot mūžīga un derēšot visiem.

"Tad jau kari laikam tiks novērsti," Džimijs ieminējās, "un mums visiem būs ļoti norūdīti ceļgali. Bet sekss? Tādā ļaužu pilnā caurulē varētu rasties sarežģījumi." Amanda rai­dīja viņam niknu skatienu. Niknu, bet sazvērniecisku: bija manāms, ka tas pats jautājums ienācis prātā arī viņai.

Pati Amanda nebija īpaši runīga. Viņa teica, ka esot tēlu cilvēks, nevis vārdu cilvēks un domājot ainās. Džimijam nebija iebildumu, jo mazliet sinestēzijas nevarēja nākt par ļaunu.

"Tad ko tu redzi, kad es daru šitā?" viņš mēdza jautāt ag­rīnajos, viskaislīgākajos laikos.

"Ziedus," viņa atbildēja. "Divus vai trīs. Sārtus."

"Un šādi? Ko tu redzi?"

"Sarkanus ziedus. Sarkanus un violetus. Piecus vai sešus."

"Bet tā? Ak, mazulīt, kā es tevi mīlu!"

"Neonu!" Pēc tam viņa parasti nopūtās un teica: "Tas bija vesels ziedu pušķis."

Džimiju saviļņoja šie viņas neredzamie ziedi: galu galā tie apliecināja cieņu viņa talantiem. Un viņai bija arī ļoti glīts dibentiņš, pupi bija īsti, bet — un to viņš pamanīja jau agri — Amandas acīs vīdēja kaut kas cietsirdīgs.

Amanda bija no Teksasas; viņa apgalvoja, ka atceroties Teksasu, pirms tā izkaltusi un aizlidojusi pa visiem vējiem, bet Džimijs nodomāja, ka tādā gadījumā viņa ir gadu desmit vecāka, nekā izliekas. Kādu laiku viņa bija strādājusi pie projekta ar nosaukumu Maitasputnu skulptūras. Tajā bija paredzēts aiz­vest mašīnas kravu ar lielām beigtu dzīvnieku daļām uz kādu klaju lauku, autostāvvietu vai pamestas fabrikas teritoriju, no šīm daļām salikt vārdus, nogaidīt, līdz lejup nolaižas maitasputni un sāk to visu plosīt, un tad nofotografēt visu šo ainu no helikoptera. Amanda sākumā bija izpelnījusies lielu publicitāti, dažus maisus ar naida vēstulēm, kā arī nāves draudus no Dieva dārzniekiem un no atsevišķiem trakajiem. Vienu vēstuli bija atsūtījusi Džimija bijusī dzīvokļa biedrene Bernisa, pa šo laiku uzkurbulējusi savu retoriku krietni skaļāk.

Pēc tam kāds krunkains, izvirtis, vecs naudasmaiss, iesitis milzu piķi ar sirds transplantu fermām, bija piešķīris Amandai pamatīgu stipendiju, lolodams ilūzijas, ka tas, ko viņa dara, ir neiedomājami izcili. Amanda teica, ka tas nu gan bijis labi, jo bez tā žūkšņa viņai būtu nācies pamest savu mākslas darbu: helikopteri maksājuši dārgi, turklāt bijis jārūpējas arī par dro­šības dienesta atļaujām. Attiecībā uz gaisa telpu korpusnieki bijuši pilnīgi anāli, viņa teica; turējuši visus aizdomās par smidzināšanu no augšas un bezmaz vai ievilkuši katru prasītāju gultā, pirms ļāvuši tam kaut kur lidot īrētā helikopterā; nē, nu, protams, tas neesot attiecies uz Teritoriju prinčiem, kas visu māk aizbāzt ar kukuļiem.

Vārdiem, kurus viņa nomaitoja — tas bija viņas pašas ap­zīmējums —, vajadzēja sastāvēt no četriem burtiem. Par tiem viņa daudz domāja: katram alfabēta burtam bija vibrācijas, pozitīvs vai negatīvs lādiņš, tāpēc vārdus vajadzēja izraudzīties rūpīgi. Viņas koncepcija vēstīja, ka maitošana vārdus atdzī­vina un pēc tam nogalina. Tas bija varens process — "Tā, it kā tu noskatītos, kā domā Dievs," viņa bija izteikusies kādā interneta jautājumu un atbilžu saitā. Pagaidām viņa bija īstenojusi SĀPE — čata intervijā viņa apgalvoja, ka tādējādi spēlējoties ar savu uzvārdu Payne, kura izruna sakrīt ar pain, — kā arī KURU un ĶIDA. Džimija vasarā viņai klājās grūti, jo viņa bija iestrēgusi nākamā vārda meklējumos.

Pēdīgi Džimijs vairs nejaudāja paciest vārītus spageti un nejuta nedz iekāri, nedz sajūsmu, noraugoties, kā Amanda blenž tukšumā un kodī matu šķipsnu. Tieši tajā laikā viņš atrada darbu kādā mazā Teritorijā ar nosaukumu JaunoJums, kas atradās tik tuvu vienai no visvairāk noplukušajām plēbijām, ka tikpat labi varētu atrasties arī tajā iekšā. Iedams uz darba interviju, Džimijs domāja — diez vai tur kāds strādātu, ja būtu cita izdevība; un varbūt tas arī izskaidroja intervētāju pieglairnīgo attieksmi. Džimijs varēja vai saderēt, ka pirms viņa šo piedāvājumu atraidījuši kādi pāris duči darba meklētāju. Un pats centās telepātiski iedvest viņiem domu: nu, labi, varbūt es neesmu gluži tas, ko jūs gaidījāt, toties vismaz esmu gatavs strādāt par lētu naudu.

Intervētāji — divi, sieviete un vīrietis, — apgalvoja, ka vis­lielāko iespaidu uz viņiem esot atstājis Džimija diplomdarbs par divdesmitā gadsimta pašpalīdzības grāmatām. Viens no viņu galvenajiem izstrādājumiem esot pilnveidošanās palīglī­dzekli — protams, ne vairs grāmatas, bet gan DVD, kompakt­diski, interneta saiti un tā tālāk. Viņi paskaidroja, ka peļņu do­dot ne jau šie palīglīdzekļi paši; lai sasniegtu optimālo efektu, esot vajadzīgas ierīces un alternatīvi medikamentu veidi. Gars un miesa ejot rokrokā, un Džimija darbs tad nu būtu šajā gara lauciņā. Citiem vārdiem sakot — reklāmas jomā.

"Cilvēki alkst pēc pilnības," sacīja vīrietis. "Sevī."

"Taču viņiem ir jāparāda pakāpieni, pa kuriem to sa­sniegt," sacīja sieviete.

"Vienkāršā secībā," vīrietis turpināja.

"Iedrošinot," sieviete piebalsoja. "Ar pozitīvu at­tieksmi."

"Viņi labprāt uzklausa salīdzinājumus par stāvokli pirms un pēc tam," vīrietis teica. "Tā ir iespējamības māksla. Bet, protams, bez garantijām."

"Jūs esat apliecinājis dziļu izpratni par procesu," sieviete sacīja. "Savā disertācijā. Mūsuprāt, tā ir ļoti nobrieduša prāta auglis."

"Ja jūs pazīstat vienu gadsimtu, tad pazīstat visus," vīrie­tis piebilda.

"Bet īpašības vārdi mainās," Džimijs piezīmēja. "Nav nekā sliktāka par pērnajiem īpašības vārdiem."

"Tieši tā!" vīrietis iesaucās, it kā Džimijs vienā apžilbi­nošā gaismas zibsnī nupat būtu atminējis universa mīklu. Vī­rietis paspieda viņam roku tā, ka nokrakšķēja pirksti; sieviete veltīja viņam siltu, taču trauslu smaidu, kas vedināja minēt, vai viņa ir vai nav precējusies. Alga JaunoJumā nebija diez cik iz­cila, bet varēja taču cerēt uz citām priekšrocībām.

Tovakar viņš izstāstīja Amandai Peinai par savu labo veik­smi. Pēdējā laikā viņa bija kurnējusi par naudu — nu, varbūt ne gluži kurnējusi, bet izmetusi dažas indīgas piezīmes par katra artavu, šādi pārtraukdama ilgos un dziļos klusēšanas brīžus, kas bija viņas specialitāte, — tāpēc Džimijs domāja, ka tagad viņa nopriecāsies. Diez cik labas attiecības dzīvoklī vairs nevaldīja krietni sen — patiesībā jau kopš kļūmes ar Vistas Kumosiņiem. Varbūt tagad izdotos izlīgt — tieši pirms izjusta, asaraina un aktīva fināla. Viņš jau izmēģināja savas aiziešanas frāzes: Es tev nederu, tu esi pelnījusi ko labāku, es izpostīšu tev dzīvi, un tā tālāk. Tomēr līdz tam vajadzēja nonākt pakāpeniski, tāpēc viņš ņēmās sīki stāstīt par savu jauno darbu.

"Tagad es varēšu nopelnīt iztiku," viņš noslēdza savu runu, cerēdams, ka šie vārdi skan pievilcīgi un reizē atbildīgi.

Amanda palika gluži vienaldzīga. Tikai izmeta: "Kur tu strā­dāsi?"; izrādījās, ar to viņa ir gribējusi sacīt, ka JaunoJums ir kloāka, kuras iemītnieki eksistē vienīgi tādēļ, lai medītu bailīgo un lētticīgo fobijas un iztukšotu viņu bankas kontus. Cik varēja noprast, Amandai vēl nesen bijusi draudzene, kas pieteikusies uz JaunoJuma piecmēnešu plānu. Reklāma vēstījusi, ka plānā ietver­tie pasākumi spēj izdziedēt cilvēku no depresijas, grumbām un bezmiega reizē, un šī draudzene, lietodama kaut kāda Dienvid­amerikas koka mizu, bija pāršāvusi pār strīpu — pareizāk sakot, pārvēlusies pār sava dzīvokļa palodzi desmitajā stāvā.

"Es jau vēl varētu atteikties," noklausījies šo stāstu, sacīja Džimijs. "Es varētu pievienoties pastāvīgo bezdarbnieku rin­dām. Vai, paklau, varētu arī palikt tāds pats uzturamais kā līdz šim. joks! Joks! Nesit mani nost!"

Dažas nākamās dienas Amanda klusēja tik daudz kā vēl nekad. Pēc tam paziņoja Džimijam, ka viņas mākslinieciskā iztēle esot atbrīvojusies no sastinguma: prātā esot atausis nā­kamais vārds Maitasputnu skulptūrām.

"Un kāds tas ir?" Džimijs jautāja, pūlēdamies tēlot interesi.

Amanda domīgi paraudzījās viņā. "Mīla," viņa sacīja.

Džimijs ievācās jaunāko darbinieku dzīvoklī, kas viņam bija piešķirts JaunoJuma Teritorijā: guļamistaba alkovā, šaura virtuvīte, mēbeles divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu stilā. Kā dzīvesvieta tā bija tikai par mata tiesu labāka nekā viņa kopmīt­nes istabiņa Martas Greiamas akadēmijā, tomēr te vismaz nebija tik daudz kukaiņu. Pavisam drīz viņš atklāja, ka, kopumā ņemot, kļuvis par garlaicīga darba vergu. Viņa uzdevums bija lauzīt galvu un pavadīt desmit stundas dienā, maldoties pa tēzaura labirin­tiem un tamborējot vārdu mudžekļus. Pēc tam augstākstāvošie izvērtēja viņa veikumu, atdeva to pārstrādāšanai, atdeva vēlreiz. Mums vajag vairāk… mazāk… tas nav gluži tas. Tomēr ar laiku viņa iemaņas uzlabojās, lai ko nu tas nozīmētu.

Kosmētiski krēmi, vingrošanas ierīces, Triecienstieņi, kas pārvērš muskuļus pārsteidzošā un apbrīnojamā granīta skulp­tūrā. Tabletes, ar kuru palīdzību uzbaroties, novājēt, veicināt matu augšanu, vājināt matu augšanu, panākt, lai cilvēks kļūst baltāks, brūnāks, melnāks, dzeltenāks, seksīgāks un laimīgāks. Džimija uzdevums bija aprakstīt, cildināt un uzskatāmi parā­dīt to, kas — ak, tik viegli! — var kļūt par īstenību. Cerības un bailes, iekāre un riebums — tie bija viņa darbarīki, uz tiem balstījās visas variācijas par tēmu. Lāgiem viņš izgudroja kādu vārdu — spraidzība, šķiedrums, feromonimāls —, taču ne reizi netika pieķerts. Viņa īpašniekiem patika šie vārdi smalkā šriftā uz iepakojuma, jo izklausījās zinātniski un iedarbojās pārliecinoši.

Viņam būtu vajadzējis priecāties par panākumiem šo ver­bālo fabrikāciju jomā, taču tie viņu nomāca. Dienesta vēstules no augšas ar apliecinājumu, ka viņš labi pastrādājis, Džimijam neko nenozīmēja, jo tās bija diktējuši pa pusei analfabēti; tās pierādīja vienīgi, ka JaunoJumā neviens nav spējīgs novērtēt to, cik attapīgs viņš bijis. Viņš sāka saprast, kāpēc sērijslepkavas reizēm sūta uz policiju vēstules ar palīdzīgām norādēm.

Viņa sociālā dzīve — pirmo reizi kopš daudziem gadiem — bija līdzvērtīga nullei: tādā seksuālā tuksnesī viņš nebija atra­dies kopš astoņu gadu vecuma. Amanda Peina vizuļoja pagāt­nē kā zudusi lagūna, kuras krokodili pagaidām piemirsušies. Kāpēc viņš bija tik nevērīgi pametis Amandu? Tāpēc, ka bija gaidījis to, kura rindā būs nākamā. Tomēr JaunoJuma sievieti intervētāju, uz kuru Džimijs bija licis tik lielas cerības, viņš vairs neredzēja nekad, bet pārējās, ar kurām viņš sastapās bi­rojā vai JaunoJuma bāros, bija vai nu izmanīgas haizivis ar mērķtiecīgu skatienu, vai emocionāli tik izbadējušās, ka pat Džimijs vairījās no viņām kā no muklāja. Atlika flirtēt ar ap­kalpotājām, un pat tās izturējās noraidoši. Tādus zaļknābjus, kas māk bārstīt vārdus, viņas jau bija redzējušas atliku likām un zināja, ka šim te nav nekāda statusa.

Firmas kafejnīcā viņš bija jauniņais, atkal vienatnē, atkal ceļa sākumā. Viņš pasāka ēst OhoSojas burgerus Teritorijas tirdz­niecības centrā vai nopirkt līdznešanai taukainu kārbu ar Vistas Kumosiņiem, ar ko našķoties, virsstundās sēžot pie sava datortermināla. Katru nedēļu notika Teritorijas kopīgais bārbekjū — plašs un derdzīgs pasākums, uz kuru tika aicināti visi darbinieki. Džimijs ikreiz gaidīja to ar šausmām. Viņam trūka enerģijas, lai iesaistītos sarunāsar visiem, viņš taču nupat bija ieradies no tādas vides, kur tika gvelztas nekaitīgas muļķības; tāpēc viņš grozījās maliņā, grauza apsvilušu sojtlogu un klusībā izrēķinājās ar katru, kas gadījās acīs. Nošļukuši pupi, pazibēja komiksa teksts viņa iztēlē. Truša ģīmis ar ķīseļa smadzenēm. Trulais naivulītis no žurnāla vāka. Ledusskapja sievišķis. Šito večiņu var ļ)ārdot pa lēto. Govs ar ļumīgu pakaju. Kretīns ar mīzaliem paurī.

I.āgiem viņš saņēma e-pastu no tēva; varbūt e-apsveikumu dzimšanas dienā — pāris dienu pēc īstā datuma, ar kaut kādiem dejojošiem cūkaniem, it kā viņam joprojām būtu vienpadsmit gadu. Daudz laimes dzimšanas dienā, Džimij! Lai piepildās visi Tavi sapņi! Ramona pildīja pienākumu, sūtīdama viņam čalojošas vēstis: nē, maza brālīša viņam vēl neesot, tomēr abi "pie tā strādājot". Džimijs nevēlējās iztēloties šādas strādāša­nas detaļas, piemirkušas ar hormoniem, piesātinātas ar medi­kamentiem, nošķaidītas ar ziedēm. Ramona rakstīja: ja drīz ne­notikšot nekas "dabīgs", tad viņi izmēģināšot "kaut ko citu" no kādas aģentūras — no Infantādes, Auglonas, Vieglās Grūt­niecības vai tamlīdzīgi. Kopš Džimija ierašanās viss šajā jomā esot stipri vien mainījies! (Ierašanās, it kā viņš būtu nevis pie­dzimis, bet gan tikai iegriezies ciemos.) Viņa patlaban "vācot datus", jo par savu naudu viņi, protams, vēloties to labāko.

Burvīgi, nodomāja Džimijs. Viņi uztaisīs pāris izmēģinājumu un, ja tajos dabūtie bērni neatbildīs cerētajam, tad tos atdos rezerves daļās, līdz visbeidzot tiks pie kaut kā tāda, kas mats matā sakritīs ar iecerēto — tas būs absolūts ideāls, ne tikai ma­temātikas ģēnijs, bet arī daiļš kā rītausma. Pēc tam viņi piespiķos šo hipotētisko brīnumbērnu ar savām uzpūstajām cerībām, līdz nabadziņš pārsprāgs no spriedzes. Džimijs viņu neapskauda.

(Džimijs viņu apskauda.)

Ramona uzaicināja Džimiju ciemos uz brīvdienām, bet viņš nevēlējās braukt un aizbildinājās ar pārslodzi. Tā savā ziņā bija patiesība, jo darbu viņš pamazām sāka uzlūkot kā izaicinājumu: cik nekaunīgs viņš spēs kļūt bezjēdzīgu jaunvārdu darināšanas jomā un joprojām saņemt uzslavas?

Pēc kāda laika viņu paaugstināja. Nu viņš varēja pirkt jau­nas rotaļlietas. Iegādājās labāku DVD aparatūru, sporta tērpu, kas pa nakti attīrījās pats, jo īpašas baktērijas iznīcināja svied­rus, kreklu, kam uz piedurknes parādījās e-pastu teksti un kas viņam viegli piebikstīja, līdzko pienāca jauns pasts, kurpes, kas mainīja krāsu atbilstoši apģērbam, runājošu tosteru. Nu, vismaz kaut kāda sabiedrība. Džimij, grauzdiņi gatavi. Viņš pārcēlās uz labāku dzīvokli.

Tagad, kad ceļš veda augšup, viņš atrada arī sievieti, tad vēl vienu, pēc tam nākamo. Domās viņš tās dēvēja ne vairs par draudzenēm, bet gan par mīļākajām. Tās visas bija precējušās vai tikpat kā precējušās un meklēja izdevību piešmaukt savus vīrus vai partnerus, lai pierādītu, ka ir vēl jaunas, vai lai atrieb­tos. Citas dziedēja kādu brūci un meklēja mierinājumu. Vēl citas vienkārši jutās ignorētas.

Nekas viņam neliedza ielaisties ar vairākām uzreiz, ja vien viņš paturēja prātā laika sadalījumu. Sākumā viņu tīkami satrauca sasteigtie, spontānie apciemojumi, slepenība, skaņa, ar kādu steigā tiek atrauta vaļā velkro aizdare, gausums, noslīgstot uz grīdas; tomēr itin drīz viņš atskārta, ka savām mīļākajām ir tikai piedeva, kas nav jāuztver nopietni, toties ir jātur dārga kā bezmaksas dāvaniņa, ko bērns atradis bro­kastu pārslu kārbā, krāsaina un jauka, bet bez kādas nozī­mes: džokers starp divačiem un trijačiem, ko viņām rokās iespēlējusi reālā dzīve. Šīm sievietēm viņš bija tikai laika kavēklis — tāpat kā viņas Džimijam, taču viņām bija vairāk likts uz spēles: laulības šķiršana vai agrāk nepieredzētas var­mācības lēkme; vai vismaz verbāls tracis, ja viņas tiktu pie­ķertas.

Viens, kas labi: viņas nekad neteica Džimijam, lai viņš bei­dzot kļūst pieaudzis-. Džimijam bija aizdomas, ka šīm sievietēm itin labi patīk tas, ka viņš nav pieaudzis.

Neviena nevēlējās pamest vīru un dzīvot kopā ar Džimiju vai bēgt viņam līdzi uz plēbijām, kas, protams, arī vairs nebija diez cik iespējams. Klīda valodas, ka plēbijās uzglūnot arvien lielākas briesmas tādiem, kas tur neorientējas, un KopDroKorpusa apsardze pie Teritorijas vārtiem kļuva stingrāka nekā jebkad.

Tātad šāda izskatījās viņa atlikusī dzīve. Kā viesības, uz kurām viņš ielūgts, bet kuru norises vietu nekādi nespēj atrast. Droši vien šajā viņa dzīvē kādam bija jautri; tiesa, patlaban ne viņam pašam.

Džimijam nekad nebija nācies grūti uzturēt sevi labā fi­ziskā formā, taču tagad radās nepieciešamība pie tā piestrādāt. Ja viņš izlaida vienu nodarbību sporta zālē, tad pa nakti kāda muskuļu grupa piepeši kļuva ļengana. Enerģijas līmenis pazemi­nājās, un bija jāsāk kontrolēt apēsto Triecienstieņu daudzums: no pārmērīgas steroīdu devas varēja sarukt penis, un, lai gan uz iesaiņojuma bija rakstīts, ka šo problēmu tagad ir novērsusi kāda neizrunājama, patentēta piedeva, Džimijs tam neticēja, jo pats bija sacerējis pietiekami daudz iesaiņojuma reklāmtekstu. Mati pie deniņiem kļuva arvien plānāki, kaut gan viņš bija iz­gājis sešas nedēļas ilgo JaunoJuma folikulu ataudzēšanas kursu. Būtu taču vajadzējis saprast, ka tā ir blēdība — viņš pats bija sacerējis šī kursa reklāmu, — tomēr reklāma bija tik laba, ka viņš bija pārliecinājis arī pats sevi. Viņš pieķēra sevi prātojam par to, kādā stāvoklī tagad ir Kreika mati.

Kreiks agri bija"*beidzis institūtu, uzrakstījis doktora darbu un nodrošinājis sev izcilu kvalifikāciju. Tagad viņš atradās

AtjaunEsmē — vienā no visvarenākajām Teritorijām — un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm. Sākumā abi vēl bija turpi­nājuši sazināties pa e-pastu. Kreiks nenoteikti ieminējās par kādu īpašu, ārkārtīgi progresīvu projektu, pie kura pašlaik strā­dājot. Viņam esot ļauta pilnīga rīcības brīvība; augstākā eše­lona attieksme esot neiedomājami labvēlīga. Lai tak Džimijs kādreiz atbraucot ciemos, viņš visu izrādīšot. Un, jā, kā saucot to vietu, kur Džimijs tagad strādā?

Džimijs atbildēja ar ierosinājumu uzspēlēt šahu.

Nākamie jaunumi, ko pavēstīja Kreiks, bija tādi, ka pēk­šņi nomiris tēvocis Pīts. No kaut kāda vīrusa. Lai kas tas būtu, tas bija ķēris viņu kā zibens spēriens — un viņš bija atdevis ga­lus. Paskats kā uz sārtu šerbetu, kas izkūst uz cepamajām res­tēm — vienā mirklī. Esot aizdomas par sabotāžu, bet nekas neesot pierādīts.

Vai tu tur biji? Džimijs jautāja.

Savā veidā, Kreiks atbildēja.

Džimijs to apsvēra; tad pajautāja, vai ar šo vīrusu inficē­jies vēl kāds. Kreiks teica, ka ne.

Laikam ritot, atstarpes starp viņu e-pastiem izstiepās ar­vien garākas, pavediens, kas viņus saistīja, sadila arvien tie­vāks. Ko gan viņi varēja viens otram teikt? Pret Džimija vārdu verga darbu Kreiks noteikti izturētos ar nicinājuma pilnu pie­klājību, savukārt Džimijs varbūt vairs nespētu izprast to, ar ko nodarbojas Kreiks. Viņš atskārta, ka Kreiks viņa domās ir pārvērties par senu paziņu.

Viņa nemiers auga. Pat sekss vairs nebija tāds kā agrāk, kaut gan viņš joprojām bija no tā atkarīgs. Sajūta bija tāda, it kā paša penis raustītu viņu apkārt kā marioneti, bet Džimijs būtu tikai nenozīmīgs miesas gabals, kas tam nejauši pievienots. Varbūt tas daikts justos laimīgāks, ja viņš ļautu tam klejot pat­stāvīgi.

Tajos vakaros, kad nevienai no viņa mīļākajām nebija iz­devies sameloties vīram vai vīra ekvivalentam pietiekami labi, lai varētu pavadīt laiku kopā ar Džimiju, viņš reizēm devās noskatīties kādu filmu tirdzniecības centra kinoteātrī — ti­kai tālab, lai pārliecinātu pats sevi, ka pieder pie kāda cil­vēku kopuma. Citreiz viņš skatījās ziņu pārraides: atkal bads, plūdi, kādu kukaiņu, mikrobu vai sīku zīdītāju populācijas bums, atkal sausuma periodi, atkal gļēvulīgi, zaļknābju zal­dātu izkaroti kari tālās zemēs. Kāpēc viss tik ļoti līdzinājās pats sev?

Plēbijās notika parastās politiskās slepkavības, parastie savādie nelaimes gadījumi, neizskaidrotas pazušanas. Vai izcē­lās seksa skandāli: seksa skandāli allaž uzbudināja ziņu redak­torus. Kādu laiku runa bija par sporta treneriem un maziem puikām; pēc tam sākās jauns vilnis — pusaugu meitenes tika atrastas ieslodzītas garāžās. Tie, kas bija viņas iespundējuši, stāstīja, ka meitenes strādājušas par kalponēm, jo pašu labad atvestas no savām nabadzīgajām dzimtajām valstiņām. Garāžā viņas ieslēgtas pašu drošības labad, apgalvoja vīrieši — godā­jami vīrieši, finansisti, juristi, dārza mēbeļu lieltirgotāji, ku­riem nu vajadzēja taisnoties tiesas priekšā. Sievas nereti viņus atbalstīja. Sievas sacīja, ka šīs meitenes bijušas tikpat kā adop­tētas, gandrīz kā pašu bērni. Džimijs dievināja šos apzīmēju­mus: tikpat kā, gandrīz.

Bet meitenes stāstīja kaut ko pavisam citu, kam ne vien­mēr varēja ticēt. Dažas apgalvoja, ka bijušas sazāļotas. Piespies­tas uz piedauzīgu rīcību visādās neiedomājamās vietās, piemēram, zooveikalos. Pārvestas pār Kluso okeānu ar gumijas plostiem, nelegāli atvestas ar kravas kuģiem, slēptas sojas produktu kau­dzēs. Piespiestas veikt zaimojošus aktus, tai skaitā ar rāpuļiem. Turpretī citas meitenes šķita apmierinātas ar savu stāvokli. Ga­rāžās bijis labi, viņas stāstīja, labāk nekā dzimtenē. Ēst dots regulāri. Darbs neesot bijis pārāk grūts. Tiesa, viņas neesot saņēmušas algu un nedrīkstējušas nekur iet, taču tas neesot bi­jis nekas jauns vai pārsteidzošs.

Viena no šīm meitenēm — atrasta ieslēgta kādā Sanfran­cisko garāžā, bagāta farmaceita mājā — stāstīja, ka agrāk fil­mējusies, taču priecājoties, ka tikusi pārdota savam Misteram, kas ieraudzījis viņu Tīmeklī, sajutis līdzcietību, personiski iera­dies viņai pakaļ, samaksājis daudz naudas, lai viņu izglābtu, kopā ar viņu lidmašīnā šķērsojis okeānu un apsolījis laist viņu skolā, līdzko viņa pietiekami labi mācēšot angļu valodu. Viņa nebilda neviena slikta vārda par šo vīrieti; šķita vienkārša, go­dīga un bez viltus. Uz jautājumu, kādēļ garāžas durvis bijušas aizslēgtas, viņa atbildēja — tādēļ, lai neviens slikts cilvēks netiktu iekšā. Un jautājumu, ko tur darījusi, viņa atbildēja, ka mācījusies angļu valodu un skatījusies televīziju. Uz jautājumu, kāda ir viņas attieksme pret to, kurš turējis viņu gūstā, viņa atbildēja, ka mūžam būšot tam pateicīga. Prokurors nespēja satricināt meitenes liecību, un vīrietis tika brīvībā, kaut arī sa­ņēma pavēli nekavējoties sūtīt meiteni skolā. Viņa sacīja, ka vēloties studēt bērnu psiholoģiju.

Tika parādīts viņas attēls tuvplānā, skaista kaķa sejiņa, smalks smaids. Džimijam viņa likās pazīstama. Viņš apturēja kadru, tad sameklēja savu veco izdruku no tiem laikiem, kad viņam bijis četrpadsmit gadu, — to viņš bija glabājis, lai kur pārvākdamies, gandrīz kā ģimenes fotogrāfiju, nomaļus no acīm, bet ne pamestu novārtā, ievietotu starp Martas (ireiamas aka­dēmijas dokumentu kopijām. Viņš salīdzināja sejas, taču bija aizritējis pārlieku daudz laika. Sai meitenei, kam izdrukā bija as­toņi gadi, tagad vajadzēja būt jau septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit, bet ziņās rādītā likās krietni jaunāka. Tomēr ska­tiens bija tas pats: tajā apvienojās naivums, nicinājums un iz­pratne. Džimijam sareiba galva, it kā viņš, tik tikko turēdamies līdzsvarā, stāvētu uz klints malas pie akmeņainas aizas, bet skatīties lejup būtu bīstami.

KopDroKorpuss ne mirkli neizlaida Džimiju no acīm. Stu­dējot Martas Greiamas akadēmijā, viņš regulāri, četras reizes gadā, tika izsaukts uz to, ko tic dēvēja par mazām pārrunām. Viņam uzdeva tos pašus jautājumus, kas bija uzdoti jau desmi­tiem reižu, lai redzētu, vai atbildes nebūs mainījušās. Nezinu bija pati drošākā atbilde, kādu Džimijs spēja iedomāties, un lielākoties tā arī atbilda patiesībai.

Pēc kāda laika tie bija sākuši rādīt viņam attēlus — uz­ņemtus ar slēpto kameru, melnbaltus kadrus, kā filmētus ar apsardzes videokameru pie plēbiju bankas automātiem vai iz­grieztus no kaut kādām ziņu pārraidēm: demonstrācijas, ne­mierus, nāvessodus. Lai pavērotu, vai viņš nepazīs kādu seju. Viņš tika pievienots pie elektrodiem, tāpēc pat tad, ja viņš tēlo­tu, ka nevienu nepazīst, tie uztvertu ncirālās strāvas zibšņus, ko viņš nespētu kontrolēt. Džimijs bija gaidījis, ka parādīsies Priekafijas nemieri Mērilendā, tie, kuros piedalījusies māte — no tā viņš baidījās —, tomēr tie neparādījās nekad.

Jau sen viņš vairs nebija saņēmis nevienu pastkarti no ārzemēm.

Pēc tam kad Džimijs bija sācis strādāt JaunoJumā, šķita, ka korpusnieki ir viņu aizmirsuši. Bet nekā, tie tikai bija pa­laiduši pavadu vaļīgāk un tagad skatījās, vai viņš un otrā puse, tas ir — viņa māte, izmantos Džimija jauno stāvokli un brī­vības papilddevu, lai atkal mēģinātu sazināties. Aptuveni pēc gada pie durvīm atskanēja pazīstamais klauvējiens. Džimijs ikreiz saprata, ka tie ir viņi, jo viņi nekad neizmantoja interkomu, laikam prata to apiet, un arī durvju kods viņiem nebija nekāds šķērslis. Sveiks, Džimij, kā klājas, mums tikai jāuzdod tev daži jautājumi, varbūt varēsi mums drusku izpalīdzēt.

Protams, labprāt.

Labs zēns.

Un tā nu tas gāja.

Kad? — laikam Džimija piektajā JaunoJuma gadā viņi beidzot uzdūrās zelta dzīslai. Džimijs jau stundas divas bija skatījies atnestos attēlus. Momentuzņēmumi no sazin kāda sveša kara, kas risinājās izkaltušās kalnu grēdās aiz okeāna, tuvplāni, kuros redzami krituši algotņi — gan vīrieši, gan sie­vietes; badacietēji piekauj bariņu starptautisko palīgu kādā no tālām, putekļainām, badā mirstošām zemēm; rinda galvu uz mietiem — tas esot bijušajā Argentīnā, teica korpusnieki, taču nepaskaidroja, kas tās par galvām un kā tās tikušas uz mietiem. Vairākas sievietes rindā pie liclveikala kases, visas saulesbril­lēs. Ducis līķu uz grīdas pēc uzbrukuma slēgtai Dieva dārznieku mītnei — šī organizācija tagad bija aizliegta ar likumu —, un viens no tiem gaužām atgādināja Džimija veco dzīvokļa bied­reni, ļaunprātīgo dedzinātāju Bernisu. Džimijs, labs zēns būdams, to pateica, un viņam paklapēja pa plecu, tomēr korpusnieki to acīmredzot jau bija zinājuši, jo neizrādīja nekādu interesi. Dži­mijs pārdzīvoja Bernisas dēļ: viņa gan bija jukusi un krita uz nerviem, tomēr nebija pelnījusi tādu nāvi.

Virkne fotogrāfiju no kāda Sakramento cietuma. Pašnāv­nieka autospridzinātāja foto no autovadītāja apliecības. (Bet, ja jau viņš uzspēris gaisā savu mašīnu, tad kā viņi tikuši pie apliecības?) Trīs viesmīles bez biksītēm kādā plēbijas naktsbārā — to viņi bija pievienojuši joka pēc, un šīs bildes dēļ ncirālajā monitorā parādījās līklocis, tomēr būtu nedabiski, ja tā nenotiktu, tāpēc visi tikai nosmaidīja vai iespurcās. Tālāk — dumpja aina, ko Džimijs pazina no Frankenšteina rimeika. Viņi vienmēr izmantoja dažus šādus trikus, lai Džimijs nezau­dētu modrību.

Atkal cietuma fotogrāfijas. Nē, Džimijs sacīja. Nē, nē, nekā.

Un tad — kaut kas tāds, kas atgādināja parastu nāves­sodu. Tomēr tur nebija ne rupju joku, ne ieslodzītā bēgšanas mēģinājumu, ne lādēšanās: pēc tā Džimijs, vēl neieraudzījis viņu, saprata, ka likvidēta tiks sieviete. Tad parādījās sagumis stāvs vaļīgās, pelēkās cietuma drēbēs, mati sasieti pakausī, rokudzelži, abās pusēs pa uzraudzei, acis aizsietas. Nošaušana ar smidzināšanas ieroci. Šāvēju komanda būtu lieka, pietiktu ar vienu vīruspistoli, tomēr tika saglabāta senā tradīcija, pieci vīri rindā, lai nevienam atsevišķam nāvessoda izpildītājam neuzmāktos bezmiegs, prātojot par to, kura virtuālā lode trāpījusi pirmā.

Nošaušana tika piespriesta vienīgi par valsts nodevību. Pārējos gadījumos tika izmantota gāze, cilpa vai lielais sma­dzeņu īssavienojums.

Vīrieša balss, vārdi skanēja aiz kadra: korpusnieki bija nogriezuši skaņu, jo gribēja, lai Džimijs koncentrējas uz attēlu, tomēr izkliegta droši vien tika pavēle, tagad sargi noraisīja vi­ņai acu apsēju. Tuvplāns: sieviete skatījās taisni uz viņu, ārā no kadra, zilo acu skatiens tiešs, izaicinošs, pacietīgs, sāpju pilns. Bet nevienas asaras. Te pēkšņi ieslēdzās skaņa. Paliec sveiks. Atceries Killeru. F,s tevi mīlu. Nepamet mani nelaimē.

Nepalika nekādu šaubu, tā bija viņa māte. Džimiju šokēja tas, cik veca viņa kļuvusi: āda grumbaina, lūpas apvītušas. Vai tur vainīga bēgles "grūtā dzīve vai slikta izturēšanās? Cik ilgi viņa atradusies cietumā, viņu nagos? Ko tie viņai nodarījuši?

Pagaidiet! — viņam gribējās iesaukties, taču par vēlu, ka­mera attālinājās, acis atkal tika aizsietas, viens un divi. Slikti notēmēts, sarkanas šaltis, galva gandrīz nolido no pleciem. Ilga epizode, kurā viņa saļimst zemē.

"Un vai te kaut kas bija, Džimij?"

"Nē. Nekā. Man ļoti žēl." Kā gan viņa bija pratusi pare­dzēt, ka Džimijs to noskatīsies?

Viņi noteikti bija reģistrējuši sirdspukstus, enerģijas uz­plūdu. Pēc dažiem neitrāliem jautājumiem — "Vai gribi kafiju? Vajag uz tualeti?" — viens no tiem iejautājās: "Un kas tas bija par killeru?"

"Killers," Džimijs atkārtoja. Un sāka smieties. "Killers bija skunkss." Tā, viņš tomēr bija to izdarījis. Nodevis vēlreiz. Pret savu gribu.

"Kaut kāds nejaucenis? Kaut kāds baikers?"

"Nē," Džimijs teica un smējās. "Jūs nesaprotat. Skunkss. Skunnots. Dzīvnieks." Viņš atbalstīja pieri uz dūrēm, raudādams aiz smiekliem. Kādēļ viņai vajadzēja iejaukt vēl arī Killeru? Lai Džimijs nešaubītos, ka tā tiešām ir viņa, lūk, kādēļ. Lai Džimijs viņai noticētu. Bet ko nozīmēja "nepamet mani nelaimē"?

"Par to man žēl, dēls," sacīja vecākais no abiem korpusniekiem. "Taču mums bija jāpārliecinās pilnīgi."

Džimijs neiedomājās pajautāt, kad nāvessods izpildīts. Vē­lāk viņš aptvēra, ka tas var būt bijis pirms vairākiem gadiem. Ja nu tas viss bija viltojums? Tas varēja būt pat digitāls, vismaz šāvieni, asiņu šaltis, pakrišana. Varbūt māte vēl bija dzīva, var­būt pat vēl brīvībā. Un, ja tā, tad ko viņš bija izpaudis?

Nākamās pāris nedēļas bija briesmīgākās, kādas viņš vis­pār atcerējās. Pārāk daudz kas atausa atmiņā, pārāk daudz no tā, ko viņš pazaudējis vai — vēl skumjāk — kā viņam nekad nav bijis. Izšķiests tik daudz laika, un viņš pat nezināja, kas to izšķiedis.

Gandrīz ik dienu viņš dusmojās. Sākumā uzmeklēja savas dažādās mīļākās, taču izturējās īgni, neprata izklaidēt un, vēl sliktāk, bija zaudējis interesi par seksu. Viņš vairs neatbildēja uz šo sieviešu e-pastiem — Vai kaut kas noticis, vai es kaut ko izdarīju aplami, kā es varu palīdzēt — un telefona zvaniem: skaidroties nebija vērts. Senāk viņš būtu pārvērtis savas mātes nāvi psihodrāmā, izpelnījies līdzjūtību, taču tagad gribēja ko pavisam citu.

Ko tad viņš gribēja?

Džimijs aizgāja uz Teritorijas vientuļnieku bāru; tur negai­dīja nekas priecīgs, vairumu šo sieviešu viņš jau pazina, viņu gribēšana viņam nebija vajadzīga. Viņš atgriezās interneta pornosaitos, atklāja, ka tie zaudējuši svaigumu, sākuši atkārtoties, kļuvuši mehāniski, zudis agrākais valdzinājums. Viņš meklēja Tīmeklī Karsto Zaķu saitu, cerēdams, ka pazīstamas ainas pa­līdzēs justies mazāk izolētam, taču saits bija slēgts.

Džimijs tagad dzēra vienatnē, vakaros, slikta zīme. Tā neva­jadzēja rīkoties, tas tikai radīja depresiju, taču sāpes vajadzēja apslāpēt. Kādas sāpes? Šīs sāpes radās no uzplēstām brūcēm, no bojātām membrānām, ko viņš bija dauzījis, protestējot pret Visuma Lielo Vienaldzību. Šis Visums bija viena liela haizivs mute. Rindu rindām zobi, asi kā naži.

Viņš saprata, ka grīļojas, pūlēdamies saglabāt pamatu zem kājām. Viss viņa dzīvē bija tikai uz laiku, neiezemēts. Pat va­loda bija zaudējusi satvaru, kļuvusi šķidra, nosacīta, gluma kā stīgra plēve, pa kuru viņš slidinājās kā acs ābols pa šķīvi. To­mēr šis acs ābols vēl bija redzīgs. Tur jau rā nelaime.

Viņš atcerējās sevi bezrūpīgu — agrāk, jaunībā. Bezrūpīgs, biezādains viņš bija viegli lēkājis no virsmas uz virsmu, svilpo­dams tumsā, spējīgs tikt visam cauri. Izlikdamies neredzam neko. Tagad viņš atklāja, ka šausmās saraujas par katru nieku. Vismazākās kļūmes šķita milzīgas — pazudusi zeķe, bojāta elektriskā zobu suka. Pat saulriets laupīja redzi. Viņš jutās kā viscaur noberzts ar smilšpapīru. "Saņemies!" viņš sev teica. "Sāc rīkoties! Tiec tam pāri! Ej uz priekšu! Radi sevi no jauna!"

Tik pozitīvi saukļi. Tik nomierinoši, iedvesmojoši reklāmas vēmekļi. Patiesībā viņš alka pēc atriebības. Bet kam lai atriebjas un par ko? Pat ja pietiktu spara, pat ja viņš spētu fokusēties uz kādu mērķi, kaut kas tāds būtu pilnīgi bezjēdzīgs.

Briesmīgākajos vakaros viņš ataicināja papagaili Alekšu, jau sen mirušu, tomēr vēl staigājošu un runājošu Tīmeklī, un noraudzījās Alekša numuros. Tirgotājs: Kādā krāsā ir apaļā bumba, Aleksf Apaļā bumba? Alekss, piešķiebis galvu, do­mīgi: Zila. Tirgotājs: Labs zēns! Alekss: Korķa-rieksts, korķarieksts! Tirgotājs: Te būs! IJn Alekss saņēma mazu kukurūzas vālīti, ko nemaz nebija prasījis, jo prasījis viņš bija mandeli. To redzot, Džimijam acīs vienmēr sariesās asaras.

Pēc tam viņš parasti ilgi palika nomodā, bet, apgūlies gultā, blenza griestos un pārskaitīja savus novecojušo vārdu sarak­stus, jo tie sniedza mierinājumu. Dēstīt. Afāzija. Spījarkls. Moškis. Biszāles. Ja papagailis Alekss piederētu Džimijam, viņi būtu draugi, viņi būtu brāļi. Džimijs iemācītu viņam vēl citus vārdus. Viāķis. Ķērne. Vai dieniņ.

Tomēr vārdos vairs nebija mierinājuma. Tajos nebija nekā. Džimiju vairs nepriecēja tas, ka viņam ir šie mazie burtu ap­kopojumi, ko citi sen aizmirsuši. Tas bija tas pats, kas glabāt kārbiņā savus piena zobus.

Uz miega robežas viņa iztēlē parādījās procesija, kas virzījās ārā no tumsas, uz kreiso pusi, šķērsojot redzes lauku. Jaunas, slaidas meitenes ar smalkām rokām, ar lentēm ma­tos, nesa daudzkrāsainu ziedu vītnes. Lauks bija zaļš, tomēr aina nebija pastorāla: šīm meitenēm draudēja briesmas, viņas vajadzēja glābt. Aiz kokiem kaut kas gaidīja — kāda draudīga klātbūtne.

Vai varbūt drauds slēpās viņā pašā. Varbūt viņš bija šis drauds, ilkņains zvērs, kas glūn no tumšas alas savās paša sma­dzenēs.

Vai varbūt bīstamas bija tieši meitenes. Vienmēr pastāvēja arī tāda iespēja. Tā varēja būt ēsma, slazds. Džimijs zināja, ka viņas ir daudz vecākas, nekā liekas, un ari daudz varenākas. At­šķirībā no viņa šīm meitenēm piemita kāda nežēlīga gudrība.

Meitenes bija miera pilnas, svinīgas, ceremoniālas. Viņas palūkojās uz Džimiju, ielūkojās Džimijā, pazina un pieņēma viņu, pieņēma viņa tumsu. Un pēc tam pasmaidīja.

Ak, mīlulīt, es tevi pazīstu. Es tevi redzu. Es zinu, ko tu gribi.

..

Džimijs ir mājā, kurā dzīvojis piecu gadu vecumā, un sēd virtuvē pie galda. Ir pusdienlaiks. Viņam priekšā šķīvī ir mai­zes aplis — plakana zemesriekstu sviesta galva ar vizošu že­lejas smaidu, zobu vietā rozīnes. No tās viņam ir bail. Kuru katru mirkli virtuvē ienāks māte. Tomēr nē, neienāks: viņas krēsls ir tukšs. Droši vien pagatavojusi pusdienas un atstājusi viņam. Bet uz kurieni viņa aizgājusi, kur viņa ir?

Atskan skrāpēšanās — no sienas. Tur otrā pusē kāds ir, rok caurumu, laužas iekšā. Džimijs paskatās uz sienu, uz vietu zem pulksteņa ar dažādajiem putniem, kas iezīmē stundas. []hū, uhū, uhū, sauc sarkanrīklīte. Tas ir viņa rokudarbs, viņš ir pārregulējis pulksteni: pūce sauc ķē, ķē, bet vārna — čiv, civ. Taču tad, kad Džimijam bija pieci gadi, pulksteņa vēl nebija, tas uzradās vēlāk. Kaut kas ir aplami, laiks ir aplams, viņš ne­zina, kas īsti, viņu ir nolēmējušas bailes. Apmetums sāk plai­sāt, un viņš pamostas.

Viņš ienīst šos sapņus. Tagadne ir gana briesmīga jau tā­pat, bez pagātnes piejaukuma. Dzivo tagadējā mirklī. To Dži­mijs reiz bija uzrakstījis uz bezmaksas kalendāra, kaut kāda blēdīga izstrādājuma, kurā bija pamācības, kā sievietēm kļūt seksīgākām. Nevajag pieķēdēt savu ķermeni pie pulksteņa,

laika važas ir iespējams pārraut, un tā tālāk, un tā joprojām. Attēlā bija redzama spārnota sieviete, kas cēlās augšup no ne­tīru, vecu, saņurcītu drānu vai varbūt ādas murskuļa.

Tātad te nu tas ir, tas mirklis, tas, kurā viņam jādzīvo. Galva atbalstīta pret cietu virsmu, ķermenis iespīlēts krēslā, viņš viss ir viena vienīga liela spazma. Viņš izstaipās un iekau­cas sāpēs.

Vajag kādu brīdi, lai apjēgtu savu atrašanās vietu. Ak, jā — virpuļviesulis, sargbūda. Viss kluss, vējš nepūš, negaudo. Vai ir vēl tā pati pēcpusdiena vai nakts, vai nākamais rīts? Telpā ir gaisma, dienas gaisma; tā ieplūst pa logu virs letes, pa necauršaujamo logu, kurā iebūvēts interkoms, pie kura kādreiz sen­senos laikos vajadzēja pateikt, kādā nolūkā esi ieradies. Sprauga, pa kuru pasniegt savus mikrokodētos dokumentus, videoka­mera, kas darbojas divdesmit četras stundas diennaktī, runājošā kaste ar smaidošo seju, kas tevi izprašņā, — viss šis mehānisms ir burtiski sašauts lupatās. Iespējams, saspridzināts ar granā­tām. Apkārt sakritis daudz gruvešu.

Skrāpēšanās nerimstas: telpas kaktā kaut kas ir. Sākumā viņš nespēj saredzēt: izskatās pēc galvaskausa. Tad viņš ierauga, ka tas ir sauszemes krabis, noapaļota dzeltenbalta čaula saru­kušas galvas lielumā, ar vienu gigantisku spīli. Krabis rok gru­vešos bedri. "Ko tu, ellē, tur dari?" viņš tam noprasa. "Tev ir jābūt ārā un jāposta dārzi." Viņš sviež krabim ar tukšo viskija pudeli, garām; pudele saplīst. Tas bija muļķīgi, tagad visapkārt ir lauskas. Sauszemes krabis apcērtas pret viņu, pacēlis lielo spīli, tad atkāpjas savā pusizraktajā bedrē un vēro viņu no tu­rienes. Laikam ierāpojis te, lai paglābtos no virpuļviesuļa tāpat kā viņš, un nu vairs nevar atrast izeju.

Sniegavīrs izraušas no krēsla, vispirms paskatījies, vai tuvumā nav čūsku, žurku un vēl kādu citu lietu, uz kurām negribētos uzmīt. Pēc tam iemet sveces galu un sērkociņus plastmasas maisā un piesardzīgi dodas uz durvīm, kas ved uz reģistrācijas teritoriju. Viņš aizver durvis aiz sevis: nav nekādas vēlēšanās, lai no aizmugures uzbrūk krabis.

Pie ārdurvīm viņš apstājas, lai izlūkotu apkārtni. Nekādu dzīvu radījumu tuvumā nav, ja neņem vērā trīs vārnas, notu­pušās uz aizsargvaļņa. Tās pārmij dažus ķērcienus, kuru te­mats, visticamāk, ir viņš. Debesis ir pērļaini pelēksārtas, kā jau agrā rītā, tikpat kā ne mākonīša. Ainava kopš vakardienas mainījusies: vairāk norautu metāla plākšņu nekā iepriekš, vai­rāk ar saknēm izgāztu koku. Pa dubļaino zemi mētājas lapas un aplauzti zari.

Ja viņš tūdaļ dosies ceļā, tad pastāv labas izredzes jau priekšpusdienā tikt līdz galvenajam tirdzniecības centram. Lai gan vēders burkšķ, brokastis būs jāatliek, līdz viņš nonāks tur. Žēl, ka nav vairs riekstu, ir vēl tikai OhoSojas sardīnes, ko viņš taupa kā pēdējo rezervi.

Gaiss ir vēss un svaigs, saplosīto lapu smarža šķiet burvīga pēc sargbūdas sastāvējušās trūdu smakas. Viņš labpatikā ievelk elpu, tad sāk soļot tirdzniecības centra virzienā. Pēc trim kvar­tāliem apstājas: kā no zila gaisa ir parādījušies septiņi cūkani. Tie blenž uz viņu, noliekuši ausis uz priekšu. Vai tie ir tic paši, kas vakar? Kamēr viņš skatās, cūkani vieglā gaitā dodas viņam pretim.

Skaidrs, ka tiem kaut kas ir padomā. Sniegavīrs pagriežas atpakaļ uz sargbūdu, pieliek soli. Tie vēl ir pietiekami tālu, tāpēc viņš var arī skriet, ja vajag. Viņš atskatās pār plecu.: ta­gad tie rikšo. Viņš steidzas ātrāk, tiešām sāk skriet. Tad tālāk priekšā aiz vārtiem pamana vēl vienu pulciņu, tur ir astoņi vai deviņi, un tie nāk viņam pretī pār neitrālo joslu. Jau gandrīz sasnieguši vārtus, nogriežot viņam ceļu tajā virzienā. Liekas, it kā abas grupas būtu to izplānojušas iepriekš; it kā jau labu laiku būtu zinājušas, ka viņš ir sargbūdā pie vārtiem, un gaidī­jušas, līdz viņš izies ārā un tiks pietiekami tālu, lai būtu ielencams.

Viņš tiek pie sargbūdas, ieiet pa durvīm, aizver tās. Taču tās neturas ciet. Elektroniskā slēdzene, protams, nedarbojas.

"Protams!" viņš iekliedzas. Cūkani mācēs atlauzt durvis vaļā, spiežot ar kājām vai snuķiem. Tie vienmēr ir bijuši ma­nīgi: ja tiem būtu pirksti, tad tie valdītu pasauli. Pār nākamo slieksni Sniegavīrs ieskrien reģistrācijas telpā, aizcērt aiz sevis durvis. Arī šī slēdzene čupā, nu, dabīgi. Viņš aizstumj durvīm priekšā galdu, pie kura vēl nesen gulējis, paskatās ārā pa necauršaujamo logu: tur jau tie nāk. Ar snuķiem atspieduši vaļā durvis, tie tagad ir pirmajā telpā, kādi divdesmit vai trīsdesmit, kuiļi un cūkas, bet pārsvarā kuiļi, tie drūzmējas, kāri rukšķē­dami, ošņādami viņa atstātās pēdas. Viens no tiem pamana viņu pie loga. Rukšķēšana kļūst skaļāka: tagad uz viņu skatās visi. Tie redz viņa galvu un labi zina, ka tā ir piestiprināta pie garda gaļas pīrāga, kas to tik vien gaida, lai tiktu uzšķērsts. Divi lie­lākie kuiļi ar — jā — asiem ilkņiem aiziet pie durvīm un, nostā­jušies viens otram blakus, triecas pret tām ar plecu. Cūkani ir komandas spēlētāji. Un muskuļu tiem pietiek.

Ja tie nespēs ielauzties pa durvīm, tad gaidīs pie tām. Uz maiņām, daži ganīsies ārā, citi uzmanīs. Tas var turpināties mūžīgi, tie nomērdēs viņu badā. Tie saož viņu tur iekšā, saož viņa miesu.

Sniegavīrs atceras krabi un paskatās turp, taču tas ir no­zudis. Laikam atmuguriski ielīdis savā alā pavisam. Lūk, ko viņam vajag — savu alu. Alu, čaulu, dažas spīles.

"Tā," viņš skaļi nosaka. "Ko nu?"

Mīlulīt, tu esi dirsā.

Pēc tukšuma intervāla, kurā viņam prātā neienāk itin ne­kas, Sniegavirs pieceļas no krēsla. Pats neatceras, ka būtu apsē­dies, bet acīmredzot jau tomēr ir. Vēderā iemetušies krampji, viņš laikam tiešām ir pārbijies, kaut gan pats to nejūt; viņš ir pilnīgi mierīgs. Durvis kustas vienā taktī ar grūdieniem un bel­zieniem no ārpuses; nepaies necik ilgi, līdz cūkani ielauzīsies iekšā. No plastmasas maisa izņēmis lukturi, viņš to ieslēdz un dodas uz tālāko telpu, kur uz grīdas guļ tie divi bioskafandros. Viņš paspīdina visapkārt. Trīs aizvērtas durvis; vakarnakt viņš tās noteikti ir redzējis, taču — vakarnakt viņš necentās tikt ārā.

Divas durvis nekustas, kad viņš tās parausta; droši vien kaut kā aizslēgtas vai nobloķētas no otras puses. Trešās atve­ras bez pūlēm. Tur kā pēkšņa cerība ir kāpņu posms. Stāvas kāpnes. Viņam iešaujas prātā, ka cūkaniem ir īsas kājas un resns vēders. Tieši otrādi nekā viņam.

Sniegavīrs jož augšup pa kāpnēm tik ātri, ka paklūp uz sava puķainā palaga. Viņam aiz muguras skan satraukta rukšķē­šana un kviecieni, un tad blīkšķis, kad apgāžas galds.

Viņš ieiet gaišā, garenā telpā. Kas tas ir? Sargtornis. Pro­tams. Būtu vajadzējis to zināt. Abpus galvenajiem vārtiem ir pa sargtornim, tādi paši ik pa gabaliņu slienas gar visu aizsargvalni.

Torņos atrodas starmeši, monitora videokameras, skaļruņi, vārtu aizvēršanas mehānisms, asaru gāzes sprauslas, tāldarbības vīruspistoles. Jā, te ir gan ekrāni, gan vadības pultis: atrodi mērķi, notēmē uz to, nospied pogu. Nemaz nebija jāskatās uz rezultātiem, uz šļakstiem un čurkstēšanu, ne jau pa īstam. Haosa laikā sargi no šejienes varbūt šāva pūli, kamēr vēl varēja un kamēr vēl bija pūlis.

Tagad, protams, neviena no šīm smalkajām ierīcēm nedar­bojas. Viņš pameklē manuālo dublējumu — būtu lieliski, ja cūkanus varētu nopļaut no augšas, — taču nekādu sviru nav.

Līdzās tukšu ekrānu sienai ir mazs lodziņš: no turienes paveras skats lejup, uz cūkaniem, uz to grupu, kas stāv postenī pie sargbūdas durvīm. Cik redzams, tie nesatraucas. Ja tie būtu vīrieši, tad patlaban smēķētu un mētātu jociņus. Tomēr ir modri; uzmana apkārtni. Viņš atkāpjas, negribēdams, lai tie viņu ierauga te, augšā.

Bet vai nu tie nezina. Tagad jau būs apjēguši, ka viņš uz­kāpis pa kāpnēm. Bet vai tic zina arī, ka ir iedzinuši viņu slazdā? Jo viņš neredz, ka šeit būtu kāda izeja.

Tūlītējas briesmas nedraud — tie nevar uzrausties pa kāp­nēm, citādi jau būtu uzrausušies. Pietiek laika, lai izlūkotu un pārgrupētos. Pārgntpēties — ir nu gan iedoma! Viņš ir viens.

Sargi te, augšā, droši vien uz maiņām būs gājuši nosnaus­ties: sānu telpā ir divas standarta parauga saliekamās gultas. Tukšas, līķu nav. Varbūt sargi centās tikt ārā no AtjaunEsmes tāpat kā visi pārējie. Varbūt arī viņi cerēja, ka izdosies aizbēgt no infekcijas.

Viena gulta ir saklāta, otra ne. Līdzās nesaklātajai jopro­jām mirkšķina digitāls, ar balsi darbināms, runājošs modinā­tājs. "Cik pulkstenis?" viņš tam jautā, bet atbildi nesaņem. Šitais būs jāpārprogrammē, jānoregulē pašam uz savu balsi.

Tie zeļļi ir bijuši apgādāti, kā pienākas: divi izklaides cen­tri ar ekrāniem, atskaņotājiem, austiņām. Uz vadžiem karājas drēbes — parastie, atpūtai domātie tropu formastērpi; uz grī­das mētājas saslaucīts dvielis un viena zeķe. Uz viena nakts­galdiņa — ducis datora izdruku. Tieva meiča, kaila, tikai ar augstpapēžu sandalēm kājās, stāv uz galvas; iekārta āķī pie griestiem, šūpojas blondīne kaut kādos melnas ādas iemauk­tos, līdzīgos lūzumu ārstēšanas bandāžai, acis aizietas, bet mute vaļā un laiž siekalu, ak, iegāz man vēlreiz; ražena daiļava ar lieliem krūšu implantiem un mitrām, sarkani krāsotām lūpām noliekusies uz priekšu, izbāzusi mēli ar pīrsingu galā. Tie paši vecie krāmi.

Zēni laikam aizlaidušies steigā. Varbūt tie paši vien ir — tur lejā, bioskafandros. Tas būtu loģiski. Kopš to abu aizieša­nas te, cik redzams, neviens vairs nav bijis; vai arī, ja ir, tad nav atradis neko ņemamu.

Vienā no naktsgaldiņu atvilktnēm ir cigarešu paciņa, izņem­tas rikai pāris. Sniegavīrs izsit vienu cigareti ārā — mitra, bet šobrīd viņš būtu ar mieru smēķēt arī gružus no kabatas — un paskatās apkārt, meklēdams, ar ko to aizdegt. Sērkociņi ir at­kritumu maisā, bet kur ir maiss? To viņš acīmredzot nosviedis uz kāpnēm, steigdamies uz šejieni. Viņš iziet kāpņu laukumiņā, paskatās lejup. Jā, maiss ir tur, četru kāpņu posmu attālumā no apakšas. Viņš piesardzīgi dodas lejā. Kad izstiepj roku, kaut kas klūp viņam virsū. Viņš atlec nost un noskatās, kā cūkans nošļūc atpakaļ pa kāpnēm un tad uzbrūk vēlreiz. Acis tam pus­krēslā zvēro; Sniegavīram rodas iespaids, ka tas smaida.

Tie ir viņu gaidījuši, izmantodami atkritumu maisu kā ēsmu. Laikam ir spējuši apjēgt, ka tur iekšā ir kaut kas tāds, ko vi­ņam savajadzēsies un kam viņš nokāps pakaļ. Viltīgi, ak, cik viltīgi! Kad viņš sasniedz augšējo laukumiņu, kājas dreb.

Blakus atpūtas telpai ir maza vannas istaba ar īstu tualetes podu. Tieši laikā: bailes ir homogenizējušas viņam zarnas. Viņš atvieglojas — papīrs ir, cik jauki, nevajag plūkt lapas, — un jau grasās noraut ūdeni, taču tad atskārš, ka ūdens tvertne aiz poda droši vien ir pilna un ka ūdens vēl var būt vajadzīgs. Viņš noņem tvertnei vāku: jā gan, pilna, mini oāze. IJdens sarka­nīgs, bet smaržo, kā nākas, tāpēc viņš iebāž tvertnē galvu un lok kā suns. Pēc visa šī adrenalīna viņš ir kā izzaudēts.

Nu ir labāk. Nevajag krist panikā, vēl nevajag krist pa­nikā. Virtuvītē atradis sērkociņus, viņš aizsmēķē cigareti. Pēc pāris dūmiem sareibst galva, tomēr tas, vienalga, ir brīnišķīgi.

"Ja tev būtu deviņdesmit gadu un rastos izdevība bei­dzamo reizi nokniebties, bet tu zinātu, ka tas tevi nobeigs, vai tu tomēr to darītu?" viņam reiz jautāja Kreiks.

"Kā nu ne," Džimijs atbildēja.

"Atkarīgais," Kreiks noteica.

Pārbaudīdams virtuves skapīšus, Sniegavīrs attopas, ka dungo. Šokolādes kvadrātiņi, īsta šokolāde. Bundža ar šķīs­tošo kafiju, ar kafijas baltinātāju, ar cukuru. Garneļu pasta, ko smērēt uz krekeriem, erzacs, tomēr ēdama. Siera pasta tūbiņā, tāpat majonēze. Nūdeļu un dārzeņu zupa ar vistas garšu. Krekeri aizvāžamā plastmasas traukā. Kaudze Triecietistieņu. Ga­tavā zelta bedre!

Viņš saņem dūšu, tad ver vaļā ledusskapi, cerēdams, ka tie zeļļi nebūs glabājuši tur pārāk lielu daudzumu īstas pārtikas, tāpēc smaka nebūs gluži neizturama. Pats trakākais ir saldēta gaļa, kas sabojājusies atkusušā saldētavā; tādu atrast gadījās bieži, kad viņš sākumā siroja pa plēbijām.

Tur nav kam tik dikti smirdēt; tikai sačokurojies ābols, ar pelēku vilnu apaudzis apelsīns. Divas alus pudeles, neatkorķē­tas — īsts alus! Pudeles ir brūnas, ar tieviem retro kakliņiem.

Sniegavīrs atver vienu, izdzer pusi. Silts, bet kas par to? Pēc tam viņš apsēžas pie galda, notiesā garneļu pastu, krekerus, siera pastu un majonēzi un vainago maltīti ar karoti ka­fijas pulvera, ko sajaucis ar baltinātāju un cukuru. Nūdeļu zupu, šokolādi un Trīecienstieņus pataupa vēlākam.

Vienā atvilktnē ir uzvelkams radio. Viņš atceras, kā tādus sāka izsniegt — gadījumam, ja uznāktu virpuļviesulis vai plūdi, vai kaut kas cits, kas nobloķētu elektroniku. Arī vecākiem tāds bija, kad tie vēl bija viņa vecāki; viņš pa kluso mēdza ar to spē­lēties. Tam bija rokturītis, ko griežot uzlādējās baterijas, un tad radio skanēja vēl pusstundu.

Šis izskatās nebojāts, un Snicgavīrs to uzvelk. Viņš ne­gaida, ka tas skanēs, taču gaidas nav tas pats, kas ilgas.

Baltais troksnis, baltais troksnis, tikai baltais troksnis. Viņš izmēģina AM, tad FM diapazonu. Nekā. Tikai šis troksnis, līdzīgs tam, ar kādu zvaigžņu gaisma skrāpējas kosmosā: kkkkkkkk. Tad viņš izmēģina īsviļņus. Griež pogu lēnām un uzmanīgi. Varbūt ir citas valstis, tālas valstis, kur, iespējams, izglābušies cilvēki, — Jaunzēlande, Madagaskara, Patagonija — tamlīdzīgas vietas.

Taču tie nebūtu izglābušies. Vismaz vairums ne. Kad tas sākās, tad izplatījās pa gaisu. Ilgas un bailes bija universālas, bet viņi starp tām bija rakuši kapus. Kkkkk. Kkkkk. Kkkkk.

Ak, nu saki kaut ko, viņš lūdzas. Saki kaut ko. Jebko.

Pēkšņi atskan atbilde. Balss, cilvēka balss. Diemžēl tā runā kādā valodā, kas izklausās pēc krievu.

Snicgavīrs netic savām ausīm. Tātad viņš nav vienīgais — vēl kāds ir izturējis, kāds viņa sugasbrālis. Kāds, kas prot rī­koties ar īsviļņu raidītāju. Un, ja ir viens, tad, visticamāk, irarī citi. Taču no šī viena Sniegavīram nav nekāda lielā labuma, viņš ir pārāk tālu prom.

Cietpauris! Viņš ir aizmirsis CB diapazonu! To bija pieko­dināts izmantot krīzes situācijās. Ja kāds ir tuvumā, tad sazinā­sies tieši pa CB.

Viņš griež regulēšanas pogu. Jāizmēģina uztveršanas funkcija.

Kkkkkk.

Tad, pavisam klusu, vīrieša balss: "Vai kāds mani dzird? Vai kāds te ir? Vai jūs mani dzirdat? Uztveru."

Sniegavīrs drudžaini spaida pogas. Kā var pārraidīt? Vi­ņam aizmirsies. Kur tas draņķis ir?

"Es esmu te! Es esmu te!" viņš kliedz.

Atpakaj uz uztveršanu. Klusums.

Bet viņš jau ir pārdomājis. Vai tas nebija pārsteidzīgi? Kā lai zina, kas tur runā? Ļoti iespējams, ka ar šo runātāju viņš nebūt nevēlētos tikties. Tomēr viņš jūtas līksms, gandrīz paci­lāts. Iespēju tagad ir vairāk.

Aizsargvalnis

Sniegavīrs ir bijis tik ļoti aizrāvies — ar satraukumu, ēdienu, balsīm pa radio —, ka aizmirsis savainoto kāju. Tagad brūce par sevi atgādina: dursta kā ērkšķis. Viņš apsēžas pie virtuves galda un uzceļ kāju, cik augstu vien spēdams, lai apskatītu. Cik redzams, iekšā vēl palikusi viskija pudeles šķemba. Viņš knibina un spiež, un nožēlo, ka nav ne pincetes, ne garāku nagu. Pēdīgi viņš pamanās satvert sīciņo šķēpelīti un velk. Sāp, bet asinis daudz netek.

Izvilcis lausku, viņš apmazgā brūci ar kādu drusku alus, tad aizklibo uz vannas istabu un pavandās pa zāļu skapīti. Nekā jēdzīga, tikai tūbiņa sauļošanās aizsargkrēma — brūcēm tas neder —, vēl kaut kāda novecojusi antibiotiku ziede, ko viņš uzsmērē uz brūces, un pudele ar skūšanās losjona palie­kām, kas ož pēc mākslīgiem citroniem. Viņš uzlej uz griezuma arī to, jo losjonam būtu jāsatur spirts. Varbūt vajadzētu pa­meklēt kādu cauruļu tīrāmo šķidrumu vai ko, tomēr negribē­tos pāršaut pār strīpu un applaucēt visu pēdu. Tad jau labāk sakrustot pirkstus un lūgties veiksmi: iekaisusi pēda stipri pagausinātu gaitu. Nevajadzēja tik ilgi atstāt brūci novārtā, pa lejasstāva grīdu droši vien mudž baciļi.

Vakarā pa torņa lodziņa šauro spraugu Sniegavlrs nolūkojas saulrietā. Cik krāšņs tas noteikti izskatījās, kad bija ieslēgti visi desmit videoekrāni un redzama visa panorāma, kad varēja pa­spilgtināt krāsas, sevišķi sarkanos toņus! Uzvilkt dūmu, atlaisties krēslā un justies kā septītajās debesīs. Tagad ekrāni ir pievērsuši viņam savas aklās acis, tāpēc jāiztiek vien ar īsto saulrietu — ar mazu daiviņu, kas krāsas ziņā līdzinās mandarīniem, pēc tam flamingiem, pēc tam ar ūdeni sajauktām asinīm, pēc tam zemeņu saldējumam — iesāņus no turienes, kur jāatrodas saulei.

Sārti dziestošajā gaismā cūkani, kas tur lejā viņu gaida, izskatās kā miniatūras plastmasas figūriņas, kā bukoliski maketiņi no bērna rotaļu kastes. Tiem ir rožaina nevainības no­krāsa — tāpat kā daudz kam, kas saredzams pa gabalu. Grūti iztēloties, ka tie grib viņam nodarīt ļaunu.

Satumst nakts. Sniegavīrs guļamistabā atlaižas saliekamajā gultā, tajā, kas saklāta. Tas, kurš te gulēja pirms manis, tagad ir miris, viņš domā. Un nemaz to neparedzēja. Nemanīja nekā­das zīmes. Atšķirībā no Džimija, kurš manīja zīmes un kuram vajadzēja paredzēt, bet kurš tomēr neparedzēja. Ja es būtu no­galinājis Kreiku agrāk, domā Sniegavīrs, vai būtu kāda atšķirība?

Telpā ir pārāk karsti un smacīgi, kaut gan izdevies atvērt avārijas ventilācijas lūkas. Uzreiz aizmigt nav iespējams, tāpēc viņš iededz sveci — tā ievietota skārda traukā ar vāciņu, izdzī­vošanas piederums, uz tāda varot vārīt zupu, — un izsmēķē vēl vienu cigareti. Šoreiz galva nereibst tik stipri. Visi ieradumi, kas viņam jebkad bijuši, joprojām ir turpat viņa ķermenī, snauž kā puķes tuksnesī. Piemērotos apstākļos visas viņa vecās atka­rības uzziedētu kuplos un krāšņos ziedos.

Viņš izšķirsta sekssaitu izdrukas. Šīs sievietes nav viņa gaumē — pārāk figūrīgas, pārāk pārveidotas, pārāk skaidri sa­redzamas. Par daudz glūnīguma un skropstu tušas, par daudz mēles kā govij. Viņš jūt izbailes, nevis iekāri.

Labojums: izbaiļu pilnu iekāri.

"Kā tev nav kauna!" viņš pie sevis nočukst, ne jau pirmo reizi, iztēlē kopodamies ar īrētu padauzu sarkanā ķīniešu zīda krūšturī un sešcollu augstpapēžu kurpēs, uz dibena tai uzteto­vēts pūķis.

Ak, mīlulīt.

Mazajā, sutīgajā istabā viņš redz sapni; atkal par māti. Nē, sapņos viņš nekad neredz māti, redz tikai viņas prombūtni. Viņš ir virtuvē. Švīks, ausī iešalc vēja pūsma, aizveroties durvīm. Uz vadža karājas viņas rītakleita, fuksiju sarkana, tukša, biedējoša.

Viņš pamostas ar neganti pukstošu sirdi. Tagad atceras, ka pēc mātes aiziešanas bija uzvilcis šo rītakleitu. Tā joprojām smaržoja pēc viņas, pēc jasmīnu parfīma, ko viņa lietoja. Viņš aplūkoja sevi spogulī — zēna galvu ar ievingrināti vēsām acīm, kaklu, kas nozuda sievišķīgas krāsas auduma krokās. Cik briesmīgi viņš tai brīdī ienīda māti! Gandrīz nespēja paelpot, smaka nost aiz naida, pār vaigiem ripoja naida asaras. Un to­mēr viņš apskāva savus plecus.

Viņas plecus.

Runājošo digitālo modinātāju viņš ir noregulējis uz stundu pirms ausmas, apmēram uzminēdams, kad tas varētu būt. "Mos­ties, jau rīts!" pulkstenis aicina pavedinošā sievietes balsī. "Mosties, jau rīts! Mosties, jau rīts!"

"Apklusti!" viņš saka, un pulkstenis apklust.

"Vai gribi mūziku?"

"Nē," viņš atbild, jo, lai gan jūt kārdinājumu gulēt gultā un sazināties ar sievieti pulkstenī — tā būtu gandrīz kā sa­runa —, šodien ir jātiek tālāk. Cik ilgi viņš jau ir prom no pie­krastes, no kreikeriein? Viņš skaita uz pirkstiem: pirmā diena — gājiens uz AtjaunEsmi, virpuļviesulis; otrā diena — cūkanu lamatas. Tad šī ir trešā diena.

Aiz loga ir peļu pelēka gaisma. Sniegavīrs pačurā virtuves izlietnē, iešļaksta sejā ūdeni no tualetes tvertnes. Vakar nevaja­dzēja dzert to nevārītu. Tagad viņš uzvāra ūdeni katliņā — plīts balonā vēl atlikusi propāna gāze — un nomazgā pēdu, ap rētu neliels apsarkums, bet nekā bīstama, un tad iejauc sev tasi šķīstošās kafijas ar krietnu devu cukura un baltinātāja. Notiesā Triju Augļu Triecienstieni, izbaudīdams pazīstamo banānu eļ­ļas un saldinātas glazūras garšu, un nudien sajūt enerģiju.

Kaut kur tajā vakardienas skraidīšanā viņš ir pazaudējis savu ūdens pudeli, bet tas nekas, ja apdomā, kas tajā bija iekšā. Putnu mēsli, odu kāpuri, nematodes. Viņš ielej vārīto ūdeni tukšā alus pudelē, tad guļamistabā paķer standarta mikrošķiedras maisu, domātu veļai, un ieliek tajā pudeli, visu cu­kuru, ko vien spēj atrast, un atlikušos sešus Triecienstieņus. Ieziežas ar sauļošanās aizsargkrēmu, tūbiņu iesviež somā un uz­velk vieglu haki krāsas kreklu. Atrodas arī saulesbrilles, tāpēc viņš izmet savas vecās, vienacainās. Prāto, vai nepaņemt šor­tus, bet tie jostasvietā ir par platiem un nepasargātu stilbus, tāpēc viņš paliek uzticīgs puķainajam palagam, pārlocīdams to uz pusēm un sasiedams kā sarongu. Tad padomā, noraisa pa­lagu un ieliek to veļas maisā: ceļā palags vēl var saplīst, labāk būs apsiet to vēlāk. Viņš paņem aspirīnu un sveces pazaudēto vietā, iemet maisā sešas sērkociņu kārbiņas, virtuves nazi un savu Red Sox beisbola cepurīti, oriģināla atdarinājumu. Ne­gribētos, lai lielās bēgšanas laikā tā nokrīt.

Tā. Nav pārāk smags. Un tagad jāizlaužas.

Sniegavīrs mēģina izsist virtuves logu — varētu nolaisties uz Teritorijas aizsargvaļņa, izmantojot gultas palagu, ko viņš saplēsis sloksnēs un savijis virvē, — bet tur gaida neveiksme: stikls ir necaursitams. Par šauro lodziņu, no kura paveras skats uz vārtiem, nevar >būt ne runas, jo pat tad, ja viņš spētu iz­spraukties cauri, būtu jākrīt taisni slienainu cūkanu barā.

Mazs lodziņš ir augstu vannas istabas sienā, taču arī tas ir cūkanu pusē.

Pēc trim cītīga darba stundām, sākumā izmantojot virtu­ves ķebli, korķviļķi un galda nazi, bet beigās — āmuru un ar ba­terijām darbināmu skrūvgriezi, kas atradies darbarīku skapīša dziļumos, viņam ir izdevies izjaukt avārijas ventilācijas lūku un izņemt no tās mehānismu. Lūka ved augšup kā skurstenis, tad pagriežas sānis. Sniegavīrs domā, ka ir gana tievs, lai izlīstu cauri, — dzīvei badā ir savas priekšrocības, — taču, ja viņš iesprūdis, tad nomirs mokpilnā un smieklīgā nāvē. Izcepies ven­tilācijas lūkā, tavu joku! Vienu improvizētās virves galu viņš ap­sien ap virtuves galda kāju — tas, par laimi, ir pieskrūvēts pie grīdas —, bet pārējo aptin sev ap vidukli. Mantu maisu piesien otras virves galā. Aizturējis elpu, iespraucas lūkā, grozās, lokās. Labi, ka viņš nav sieviete, platais dibens iestrēgtu. Pāri nepaliek ne collas, bet tagad āra gaisā jau ir galva un — pagriežoties — arī pleci. Lejup līdz aizsargvalnim ir astoņas pēdas. Būs jālaižas ar galvu pa priekšu, cerot, ka improvizētā virve izturēs.

Pēdējais grūdiens, īss rāviens augšup — un viņš slīpi karā­jas gaisā. Sakampj virvi, iztaisnojas, notin virves galu no plauk­stas locītavas, laižas lejup, tverdams ar dūri zem dūres. Tad izvelk ārā mantu maisu. Tas ir viegli.

Nolādēts ar ārā! Viņš ir aizmirsis paņemt uzvelkamo ra­dio. Nu jā, atpakaļceļa nav.

Valnis ir sešas pēdas plats, ar mūri katrā pusē. Ik pēc desmit pēdām divas spraugas, nevis viena otrai pretim, bet zigzagveidā, paredzētas novērošanai, taču noderīgas arī ieroču izvietošanai, ja pienāktu tāds brīdis. Valnis ir divdesmit pēdu augsts, kopā ar mūriem — divdesmit septiņas pēdas. Tas ietver visu Terito­riju, regulāros atstatumos slienas tādi paši sargtorņi kā tas, ko viņš nule atstājis.

Teritorijai ir taisnstūra forma un vēl pieci citi vārti. Viņš pazīst plānu, jo ir to rūpīgi izpētījis, uzturēdamies Parodizē, uz kurieni patlaban dodas. Jau redzams kupols, kas slienas pār koku galotnēm un mirdz kā pusmēness. Sniegavīrs ir iecerējis paņemt tur visu, kas nepieciešams, pēc tam mest līkumu pa aizsargvalni — vai, ja apstākļi atļaus, iet taisnā ceļā pa Terito­riju, pa līdzenu zemi, — un ārā izkļūt pa sānu vārtiem.

Saule jau krietni augstu. Jāpasteidzas, citādi viņš izcepsies. Gribētos parādīties cūkaniem, paņirgāties, tomēr viņš pretojas šim impulsam: tie sekotu gar valni, neļaudami viņam nokāpt. Tāpēc pie katras novērošanas spraugas viņš pietupstas, lai ne­būtu saredzams.

Pie trešā sargtorņa Sniegavīrs apstājas. Pār vaļņa mūri viņš pamana kaut ko baltu — pelēcīgi baltu, līdzīgu mākonim, — taču tas ir par zemu, lai būtu mākonis. Turklāt tam nav mā­koņa formas. Tas ir tievs kā grīļīga kolonna. Laikam atrodas netālu no piekrastes, pāris jūdžu uz ziemeļiem no kreikeru nometnes. Sākumā viņš nodomā, ka tā ir migla, bet migla ne­ceļas augšup šādā norobežotā stabā, neveļas mutuļos. Vairs nav šaubu — tie ir dūmi.

Kreikeri bieži kurina ugunskuru, taču nekad ne tik lielu, no kura varētu celties tādi dūmi. Tas varētu būt vakardienas vētras darbs, zibens izraisīts ugunsgrēks, ko apslāpējis lietus un kas tagad atsācis gruzdēt. Vai varbūt kreikeri ir pārkāpuši rīkojumu, devušies viņu meklēt un sakūruši signālugunskuru, kas rāda viņam ceļu uz mājām. Tas nav ticami — viņiem ir ci­tāds domāšanas veids —, tomēr, pat ja tā ir, tad viņi ir pama­tīgi novirzījušies no kursa.

Sniegavīrs apēd pusi Triecienstieņa, iedzer ūdeni un dodas tālāk pa valni. Tagad viņš drusku klibo, jo jūt brūci, tomēr ne­var apstāties un to apkopt, jo jāsoļo pēc iespējas ātrāk. Viņam nepieciešama vīruspistole — un ne tikai vilkuņu un cūkanu dēļ. Laiku pa laikam viņš atskatās. Dūmi ir, kur bijuši, viens vienīgs stabs. Nav izplatījušies tālāk. Un turpina celties.

 ..

Sniegavirs klibo pa aizsargvalni pretim burbuļkupola stik­laini baltajam apaļumam, kas atkāpjas kā mirāža. Kājas dēļ viņam sokas gausi, un ap pulksten vienpadsmitiem betons jau ir sakarsis pārāk stipri, lai pa to varētu iet. Viņš ir uzsedzis uz galvas palagu, pēc iespējas labāk noklājot beisbola cepurīti un arī tropu kreklu, tomēr joprojām var apsvilt par spīti aizsarg­krēmam un divām auduma kārtām. Cik labi, ka ir šīs jaunās saulesbrilles ar divām lēcām.

Viņš notupstas nākamā sargtorņa ēnā, lai tur pārlaistu dienasvidu, un sūc ūdeni no pudeles. Kad pierims lielākā žilba un tveice, kad būs uznācis un pārgājis dienišķais negaiss, atliks stundas trīs, ko iet. Ja viss izdosies, kā cerēts, viņš tur nonāks vēl pirms tumsas.

Tveice gāžas lejup, atlec no betona. Sniegavirs ļaujas tai, ieelpo to, jūt, kā rit sviedru urdziņas, itin kā pa ādu lodātu simtkāji. Plaksti trīcot aizveras, prātā dūc un sprakst vecās fil­mas. "Kāda velna pēc es biju viņam vajadzīgs?" Sniegavīrs saka. "Kāpēc viņš nelika mani mierā?"

Nav jēgas par to prātot, tikai ne šādā tveicē, kad sma­dzenes pārvēršas kausētā sierā. Nē, nekādu kausētu sieru: la­bāk vairīties no domām par ēdienu. Smadzenes pārvēršas ķitē, līmē, matu kopšanas līdzeklī — krēmveidīgā, kas iepildīts tū­biņā. Reiz viņš tādu lietoja. Un joprojām var iztēloties tā atraša­nās vietu plauktā, blakus skuveklim: viņam patika, ja plauktos viss bija sakārtots akurāti. Piepeši viņš skaidri ierauga pats sevi: tikko izkāpis no dušas, viņš ar rokām ieziež matos šo krēmveidīgo kopšanas līdzekli. Paradīzē, gaidīdams Oriksu.

Viņš bija gribējis labu — vai vismaz nebija gribējis neko sliktu. Nekad nebija vēlējies nevienam nodarīt pāri, ne jau no­pietni, ne reālā laikā un telpā. Fantāzijas neskaitījās.

Hija sestdiena. Džimijs gulēja gultā. Pēdējā laikā bija grūti piecelties; pagājušā nedēļā viņš pāris reižu bija nokavējis darbu, un tagad, kad šie kavējumi pievienojās iepriekšējiem un vēl iepriekšējiem, bija skaidrs, ka drīz viņam būs nepatikšanas. Nē, viņš nebūt nebija blandījies apkārt un uzdzīvojis: gluži otrādi. Viņš bija vairījies no saskarsmes ar cilvēkiem. JaunoJuma priekšniecība vēl nebija viņu sarājusi; bet droši vien zināja par viņa māti un par to, ka viņa mirusi kā nodevēja. Nu, skaidrs, ka zināja, kaut gan tas bija viens no dziļajiem, tumšajiem, at­klātajiem noslēpumiem, kādi Teritorijās nekad netika pieminēti ne ar vārdu, — nelaimes zīme, ļauna acs, var pielipt citiem, la­bāk tēlot muļķi un tā tālāk. Varbūt priekšniecība bija nolēmusi dot viņam drusku brīvas vaļas.

I.ai 11u kā, viens labums bija: varbūt tagad, kad māte bei­dzot izsvītrota no sarakstiem, korpusnieki liks viņu mierā.

"Laiks slieties, slieties, slieties!" ierunājās pulkstenis. Tas bija sārts un fallisks: PenCelis, ko joka pēc iedāvinājusi kāda no mīļākajām. Tolaik tas viņam bija šķitis uzjautrinošs, bet šorīt nepatīkami aizskāra. Lūk, kas viņš bija tai sievietei, vi­ņām visām: mehānisks joks. Neviens jau negrib būt bezdzi­muma būtne, bet neviens negrib būt arī tikai seksa objekts, reiz bija teicis Kreiks. jā, tieši tā, nodomāja Džimijs. Vēl viens neatrisināms cilvēces rēbuss.

"Cik pulkstenis?" viņš noprasīja modinātājam. Tas no­lieca galvu un atkal izslējās taisni.

"Pusdienlaiks. Pusdienlaiks, pusdienlaiks, pus…"

"Aizveries!" Džimijs uzsauca. Pulkstenis novīta. Tam bija ieprogrammēta reakcija uz asiem toņiem.

Džimijs apsvēra, ka derētu celties, aiziet uz virtuvi, atkor­ķēt alus pudeli. I.aba doma. Vakars ievilkās garš. Viena no mī­ļākajām, tā pati, kas dāvinājusi pulksteni, bija izlauzusies caur viņa klusēšanas mūri. Ap desmitiem vakarā ieradusies ar naš­ķiem — Kumosiņiem un ceptiem kartupeļiem, zinādama, kas Džimijam garšo, — un ar pudeli viskija.

"Es par tevi raizējos," viņa sacīja. Patiesībā viņa gribēja aši un zaglīgi nokniebties, tāpēc Džimijs centās cik varēdams un izklaidēja viņu, kā nākas, tomēr bez īstas degsmes, un tas noteikti bija jūtams. Pēc tam sākās neizbēgamā prašņāšana: Kas noticis, Vai es tevi garlaikoju, Tu man tiešām neesi vienal­dzīgs, un tā tālāk, bla bla.

"Pamet vīru," Džimijs teica, lai aizbāztu viņai muti. "Bēg­sim uz plēbijām un dzīvosim treileru parkā."

"Ak, nu, diezin vai… Tu taču nerunā nopietni."

"Bet ja nu tomēr?"

"Tu zini, ka neesi man vienaldzīgs. Bet arī viņš nav man vienaldzīgs, un…"

"Zemāk par jostasvietu."

"Kā, lūdzu?" Tā bija pieklājīga sieviete un teica Kā, lūdzu? — nevis Ko?

"Es teicu — zemāk par jostasvietu. Tikai tur es tev neesmu vienaldzīgs. Gribi, lai es nosaucu pa burtiem?"

"Nesaprotu, kas tev lēcies, pēdējā laikā tu esi tik ne­gants."

"Ar mani nemaz nav jautri."

"Nu, vispār jā."

"Tad vācies prom."

Pēc tam abi sastrīdējās, sieviete apraudājās, un no tā Džimijam savādā kārtā kļuva vieglāk. Pēc tam viņi izdzēra viskiju. Pēc tam atkal nodarbojās ar seksu, un šoreiz bija labi Džimijam, bet ne mīļākajai, jo viņš rīkojās pārāk rupji un ātri, tur­klāt neglaimoja viņai kā parasti. Burvīgs dibentiņš, un tā tālāk.

Nevajadzēja gan būt tik nīgram. Tā bija jauka sieviete ar īstiem pupiem un savām problēmām. Džimijs prātoja, vai vēl kādreiz viņu satiks. Visdrīzāk jā, jo promejot viņai acīs bija iz­teiksme, kas pauda: Es varu tevi izdziedēt.

Kad Džimijs bija pačurājis un patlaban ņēma no ledus­skapja alu, iedūcās interkoms. Klāt ir, kā saukta. Viņš uzreiz saskāba atkal. Piegāja pie interkoma. "F.j prom," viņš sacīja.

"Šeit Kreiks. Esmu lejā."

"Neticu," Džimijs noteica. Nospieda pogas, ieslēgdams vestibila videokameru: jā, tur stāvēja Kreiks un smaidīdams rādīja viņam pirkstu.

"Laid mani iekšā," Kreiks sacīja, un Džimijs viņu ielaida, jo tobrīd Kreiks bija gandrīz vienīgais cilvēks, ko viņš gribēja redzēt.

Kreiks tikpat kā nebija mainījies. Tās pašas tumšās drā­nas. Pat mati nebija kļuvuši plānāki.

"Ko, ellē, tu te dari?" Džimijs jautāja. Pēc sākotnējā prieka uzplūda viņš nokaunējās, ka vēl nav apģērbies, ka dzīvoklī līdz ceļiem jābrien pa putekļu kamoliem, cigarešu nosmēķiem, ne­tīrām glāzēm un tukšiem Kumosiņu spainīšiem, taču Kreiks nelikās to manām.

"Cik sirsnīga sagaidīšana," viņš noteica.

"Atvaino. Pēdējā laikā man nav diez cik labi gājis," Džimijs sacīja.

"Mjā. Es to redzēju. Par tavu māti. Nosūtīju e-pastu, bet tu neatbildēji."

"Neesmu lasījis savus e-pastus," Džimijs atzinās.

"Saprotams. To rādīja īssavienojumā: musināšana uz varmā­cību, dalība aizliegtā organizācijā, komerciālo produktu izplatības traucēšana, smagi noziegumi pret sabiedrību. Manuprāt, tas pē­dējais attiecās uz demonstrācijām, kur viņa piedalījusies. Sviedusi ar ķieģeļiem vai tamlīdzīgi. Ļoti žēl, viņa bija jauka dāma."

Pēc Džimija domām, te neiederējās ne jauka, ne dāma, tomēr tik agrā rītā viņš nevēlējās par to debatēt. "Gribi alu?" viņš iejautājās.

"Nē, paldies," Krciks atbildēja. "Iegriezos tikai, lai sa­tiktu tevi. Lai paskatītos, vai viss kārtībā."

"Man viss ir kārtībā," Džimijs teica.

Kreiks palūkojās uz viņu. "Laižam uz plēbijām!" viņš ierosināja. "Pastaigājam pa bāriem!"

"Tas ir joks, vai ne?"

"Nē, tiešām. Caurlaides man ir. Mana parastā — un otra tev."

Nu Džimijs saprata, ka Kreiks patiesi ticis augstos plauk­tos. Tas atstāja iespaidu. Taču daudz vairāk aizkustināja doma, ka Kreiks par viņu raizējies un mērojis šo garo ceļu, lai viņu apmeklētu. Lai gan pēdējā laikā kontakti bija vājinājušies — Džimija vainas dēļ —, Kreiks joprojām bija viņa draugs.

Piecas stundas vēlāk viņi nesteidzīgi klīda pa plēbijām uz zie­meļiem no Jaunās Ņujorkas. Bija vajadzējis tikai pāris stundu, lai šeit nonāktu — ar šautrvilcienu līdz tuvākajai Teritorijai, kur gaidīja oficiāls Korpusa auto ar bruņotu šoferi, ko atsūtījis tas, kas pilda Kreika pavēles. Viņi tika aizvesti uz to vietu, ko Kreiks dēvēja par notikumu degpunktu, un tur atstāti. Kreiks sacīja, ka viņiem tomēr sekojot. Viņi tiekot apsargāti. Tāpēc nekas slikts nevarot notikt.

Pirms došanās ceļā Kreiks bija kaut ko iešļircinājis Džimijam delmā — universālu īslaicīgas darbības vakcīnu, ko izgudrojis pats. Plēbijas esot kā gigantisks Petri trauciņš: pilns ar visādu draņķi un inficētu plazmu, viņš teica. Ja esi tur izau­dzis, tad paliec daudzmaz imūns pret to visu, ja vien neielaužas kāda jauna bioforma; bet, ja esi no Teritorijām un sper kāju plēbijās, tad kļūsti par barību baciļiem. Tā, it kā tev uz pieres lieliem burtiem būtu rakstīts: Apēd mani!

Kreikam līdzi bija arī aizsargmaskas — jaunākais mode­lis, kas ne tikai filtrēja mikrobus, bet aizturēja arī dažādas sīkdaļiņas. Kreiks sacīja, ka gaiss plēbijās esot sliktāks. Vējš pārnēsājot vairāk drazu, esot uzstādīts mazāk centrifugālo at­tīrīšanas torņu.

Džimijs vēl nekad nebija bijis plēbijās, bija tikai skatījies pār mūri. Viņu sajūsmināja tas, ka beidzot radusies iespēja tur nokļūt, taču viņš nebija gatavs tam, ka tur būs tik daudz cilvēku, kas blīvā drūzmā staigā, runā, kaut kur steidzas. Spļaušana uz ielas bija īpatnība, bez kuras viņš personiski būtu varējis iztikt. Bagāti plēbi luksusa automašīnās, nabadzīgie uz solārajiem divriteņiem, ielas­meitas fluorescējošās spandeksa drānās vai īsiņos šortos, vai — sportiskākās, demonstrēdamas savus tvirtos stilbus, — ar moto­rolleriem līkumoja satiksmes straumē. Visas iespējamās ādas krā­sas, visi iespējamie lielumi. Bet ne visas iespējamās cenas: Kreiks paskaidroja, ka šis esot nabadzīgākais gals. Tāpēc lai Džimijs pētot preci, bet vēl neko nepērkot. Lai pataupoties vēlākam.

Plēbijas iedzīvotāji, vismaz vairums no tiem, neizskatījās pēc garīgi atpalikušiem, kā labprāt mēdza apgalvot Teritoriju iemītnieki. Pēc brīža Džimijs pamazām atbrīvojās no sa­sprindzinājuma un sāka izbaudīt šo dēku. Bija tik daudz, ko redzēt, — tik daudz kas tika tirgots, tik daudz kas tika pie­dāvāts. Visur neona saukļi, afišas, reklāmas. Un īsti klaidoņi, īstas ubadzes gluži kā vecos DVD mūziklos: Džimijs nemitīgi gaidīja, ka tās pasviedīs gaisā kāju, ieautu novalkātā zābakā, un sāks dziedāt. īsthnuzikanti uz ielu stūriem, īstas ielaspuiku bandas. Asimetrija, deformācija: šīs sejas kā diena no nakts atšķīrās no Teritoriju iemītnieku samērīgajiem vaibstiem. Bija pat bojāti zobi. Viņš blenza ieplestām acīm.

"Uzmani naudasmaku!" Kreiks piekodināja. "Kaut arī skaidra nauda tev nebūs vajadzīga."

"Kāpēc tā?"

"Es uzcienāju," Kreiks paskaidroja.

"To es nevaru pieļaut."

"Nākamreiz būs tava kārta."

"Nu, labi," Džimijs piekrita.

"Klāt esam — šo viņi dēvē par Sapņu ielu."

Veikali te bija vidēji smalki vai pavisam smalki, skatlogi rūpīgi dekorēti. Skumjo gēnu diena? lasīja Džimijs. Pamēģini ČiksUnViss! NoslKaites. Mazie neder, esi Goliāts! Sapnišu Dražejas. DziedzerDziedināšana. SIA Pilns Šūpulītis. Mazs par sīku? Liels pašā laikā!

"Tātad šeit mūsu ražojumi pārtop zeltā," Kreiks noteica.

"Mūsu ražojumi?"

"Tas, ko mēs ražojam AtjaunEsmē. Mēs un pārējās Terito­rijas, kas orientējas uz ķermeni."

"Vai tas viss tiešām iedarbojas?" Džimiju iespaidoja ne tik daudz solījumi, cik saukļi, ko izdomājuši kādi, kas līdzīgi vi­ņam. Rīta drūmā oma bija pagaisusi, viņš jutās pavisam līksms. Tik daudz jauna, tik daudz informācijas; tā aizņēma visas viņa smadzenes.

"Liela daļa iedarbojas," Kreiks atbildēja. "Protams, nekas nav ideāls. Taču konkurence ir sīva, sevišķi tas, ko dara krievi, japāņi un, bez šaubām, vācieši. Un zviedri. Tomēr mēs saglabā­jam pozīcijas un esam ieguvuši labu slavu ar izstrādājumiem, uz kuriem tiešām var paļauties. Ļaudis no visas pasaules brauc uz šejieni iepirkties. Dzimums, seksuālā orientācija, augums, ādas un acu krāsa — viss ir piedāvājumā, visu var īstenot vai mainīt. Tu pat nenojaut, cik daudz naudas tiek iztērēts tikai šajā ielā vien."

"Ejam kaut ko iedzert!" Džimijs ierosināja. Viņš domāja par savu hipotētisko brāli, kas vēl nebija piedzimis. Vai tēvs un Ramona bija iepirkušies šeit?

Viņi iedzēra, tad paēda — istas austeres, sacīja Kreiks, īsta japāņu liellopu gaļa, tāds pats retums kā dimanti. Tas viss droši vien maksāja veselu bagātību. Vēlāk viņi apstaigāja vēl dažas vietas, līdz nonāca bārā, kurā tika demonstrēts orālais sekss uz trapecēm, un Džimijs iedzēra kaut ko oranžu, kas spī­dēja tumsā, un tad vēl pārīti tādu pašu. Pēc tam viņš stāstīja Kreikam savu dzīvesstāstu — nē, savas mātes dzīvesstāstu — vienā garā, samudžinātā teikumā, kas gluži kā košļencs stīga nebeidzami stiepās viņam no mutes. Tad viņi bija kaut kur ci­tur, kaut kādā bezgalīgā, zaļā atlasa gultā, un viņus apstrādāja divas meitenes, no galvas līdz kājām klātas ar vizuļiem, kas bija pielīmēti pie ādas un mirgoja kā virtuālas zivs zvīņas. Džimijs nekad nebija pazinis nevienu meiteni, kura prastu tik lieliski locīties un gorīties.

Kur tas bija — gultā vai agrāk, kādā no bāriem, — kad saruna pievērsās viņa darbam? Nākamajā rītā viņš to nespēja atcerēties. Kreiks bija teicis: Darbs, tu, AtjaunEsme, — un Dži­mijs bija teicis: Ko tad es tur darīšu, tīrīšu tualetes? — un Kreiks bija iesmējies un sacījis: Kaut ko labāku gan. Džimijs neatcerējās, vai ir piekritis, bet laikam jau tomēr bija. Viņš būtu piekritis jebkuram darbam, lai vai kādam. Viņš gribēja iet, iet uz priekšu. Un bija gatavs kaut kam pilnīgi jaunam.

Pirmdienas ritā pēc nedēļas nogales, pavadītas kopā ar Kreiku, Džimijs ieradās JaunoJumā, lai sāktu kārtējo dienu, krāmējoties ar vārdiem. Viņš jutās diezgan draņķīgi un cerēja, ka tas nav redzams no malas. JaunoJums visiem spēkiem mu­dināja savus maksātspējīgos klientus ielaisties aizvien jaunos ķīmiskos eksperimentos, tomēr nelabprāt pieļāva, lai līdzīgi rī­kojas algotie darbinieki. Viss sakrīt, Džimijs nodomāja: senos laikos alkohola kontrabandisti reti bija dzērāji. Vismaz tā viņš bija lasījis.

Pirms došanās pie rakstāmgalda viņš iegriezās tualetē un ielūkojās spogulī: nudien, kā izvemta pica. Turklāt viņš bija nosebojies, taču šoreiz neviens to nepamanīja. Pēkšņi parādījās viņa boss un vēl daži funkcionāri, tik jūsmīgi, kādus Džimijs viņus vēl nekad nebija redzējis. Džimijam spieda roku, maigi plikšķināja pa muguru, pasniedza glāzi ar kaut ko tādu, kas pēc izskata atgādināja šampanieti. Nu, lieliski! No kā esi sa­slimis, ar to jāārstējas. Klunkš klunkš klunkš, bija rakstīts ru­nas burbulī Džimija iztēlē, tomēr viņš savaldījās un nodzēra tikai pa mazam malciņam.

Pēc tam viņam rika apliecināts, cik patīkami bijis sadar­boties ar viņu JaunoJumā, cik spožu ieguldījumu viņš devis, cik daudz siltu novēlējumu pavadīšot viņu turpmākajā ceļā, un, starp citu, sirsnīgi jo sirsnīgi sveicam! Izstāšanās pabalsts nekavējoties tikšot pārskaitīts uz viņa kontu Korpusbankā. Tas būšot dāsns, dāsnāks, nekā pieļauj nostrādātais laiks, jo, būsim atklāti, Džimija JaunoJuma draugi vēloties atstāt par sevi patīkamas atmiņas — tagad, kad Džimijs ieņemšot jaunu, tik brīnišķīgu amatu.

Diez kas tas par amatu, domāja Džimijs, sēdēdams slēg­tajā šautrvilcienā. Viss bija izdarīts bez viņa, rezervēta vieta vil­cienā, organizēta pārvākšanās — ieradīšoties vesela komanda, visu sasaiņošot, tie esot profesionāļi, viss būšot vislabākajā kār­tībā. Viņam tik tikko pietika laika sazināties ar savām mīļākajām, bet sazinājies viņš atklāja, ka tās visas diskrēti un personiski jau informējis Kreiks, kura ietekme — cik redzams — sniedzās ārkārtīgi tālu. Kā viņš zinājis par mīļākajām? Varbūt ielauzies Džimija e-pastā, tas nesagādātu viņam nekādas pūles. Bet kā­pēc tāda centība?

Džimij, man tevis pietrūks, e-pastā rakstīja viena.

Ak, Džimij, ar tevi bija tik jautri, rakstīja cita.

Bija, ko tu neteiksi! Viņš taču nav nomiris.

Pirmo nakti AtjaunEsmē Džimijs pavadīja VIP viesu namā. Ieskatījies minibārā, ielēja sev glāzē tīru viskiju, tik īstu, ka īs­tāks nemēdz būt, tad brīdi raudzījās uz ainavu pa panorāmas logu, neredzēdams neko daudz vairāk par gaismām. Viņš sa­skatīja Parodīzes kupolu — milzīgu pusapli tālumā, izgaismotu no apakšas, — taču vēl nezināja, kas tas ir. Nosprieda, ka tā ir slidotava.

Nākamajā rītā Kreiks savā jaudīgajā elektriskajā golfkartā aizveda viņu iepazīties ar AtjaunEsmes Teritoriju. Džimijs bija spiests atzīt, ka tā ir visnotaļ krāšņa. Viss mirdzoši spodrs, sa­kopts, ekoloģiski tīrs un ļoti dārgs. Gaiss brīvs no sīkdaļiņām, pateicoties daudzajiem solārajiem centrifugālās attīrīšanas torņiem, kas diskrēti izvietoti un maskēti kā modernās mākslas darbi. Maurklintis gādāja par mikroklimatu, starp koši krāsai­najiem krūmiem lidinājās tauriņi, tik lieli kā šķīvji. Visas pārējās Teritorijas, ko Džimijs bija redzējis, ieskaitot Votsona-Krika in­stitūtu, salīdzinājumā ar šo izskatījās noplukušas un vecmodīgas.

"Kas par to visu maksā?" viņš jautāja Kreikam, kad abi gāja gar ārkārtīgi moderno Luksusa Centru — visur marmors, kolonādes, kafejnīcas, papardes, uzkodu kioski, skrituļslidu celiņš, sulu bāri, sporta zāle, kur, skrienot pa kustīgo lenti, tika ražota enerģija, kas deva strāvu spuldzītēm. Romiešu stila strūklakas ar nimfām un jūras dieviem.

"Skumjas, kas rodas, apzinoties nāves neizbēgamību," Kreiks atbildēja. "Vēlēšanās apturēt laiku. Cilvēka stāvoklis."

Tas gan neesot sevišķi informatīvi, iebilda Džimijs.

"Redzēsi pats," Kreiks noteica.

Viņi ieturēja pusdienas vienā no AtjaunLsmes pieczvaigžņu restorāniem, pseidobalkonā ar kondicionētu gaisu un skatu uz galvenās Teritorijas organiskās botānikas siltumnīcu. Kreiks izraudzījās ķengurjēru — jaunu Austrālijas hibrīdu, kurā aitas rāmais raksturs un augstais proteīnu līmenis apvienojās ar ķengura imunitāti pret slimībām, turklāt ķenguru organismā neveidojās gāzes, kas uzkrājoties radīja metānu, kurš savukārt iznīcināja ozonu. Džimijs pasūtināja ar rozīnēm pildītu kapaunu — īsts savvaļas kapauns, īstas, saulē žāvētas rozīnes, apliecināja Kreiks. Džimijs jau bija tik ļoti pieradis pie Vistas Kumosiņiem, pie to maigās krēmveida konsistences un neuz­bāzīgās garšas, ka šis kapauns garšoja gluži satriecoši.

"Manu mājokli sauc par Parodīzi" Kreiks teica, mieloda­mies ar sojas un banānu flambē. "Un mēs strādājam pie nemir­stības projekta."

"Tāpat kā visi citi," Džimijs piezīmēja. "Ar žurkām tas jau gandrīz ir izdevies."

"Gandrīz — tur jau tā atšķirība," Kreiks sacīja.

"Un kā tad ir ar to kriogēniju?" Džimijs ieminējās. "Iesaldēt savu galvu un tad ļaut pārveidot ķermeni, kad būs noskaidrots, kā tas darāms? Tā joma strauji iet uz priekšu, ak­cijas ir augstas."

"Nu, kā tad, un pēc pāris gadiem viņi izsviedīs tevi pa sētas durvīm, bet radiniekiem iestāstīs, ka pārtrūkusi strāvas padeve. Turklāt mēs ar saldēšanu nemaz nenodarbojamies."

"Kā tā?"

"Mūsu sistēmā vispirms nav obligāti jānomirst," Kreiks atbildēja.

"Jūs tiešām jau esat tik tālu?"

"Vēl ne. Bet ņem vērā par pētījumu un attīstības budžetu."

"Miljoni?"

"Megamiljoni," Kreiks teica.

"Vai varu dabūt vēl kaut ko dzeramu?" Džimijs jautāja. Informācijas bija par daudz.

"Nē. Man vajag, lai tu klausies."

"F.s varu klausīties un reizē dzert."

"Diez kas nesanāks."

"Paļaujies uz mani," Džimijs sacīja.

Kreiks pastāstīja, ka Parodtzē — turp viņi došoties pēc­pusdienām — risinoties divas galvenās iniciatīvas. Pirmā — LaimePluss kapsula — būtībā esot profilaktiska, balstīta uz vienkāršu loģiku: iznīcini nāves ārējos cēloņus, un mērķis būs tikpat kā sasniegts.

"Ārējos cēloņus?" Džimijs pārvaicāja.

"Karus, proti, nepareizi virzītu seksuālo enerģiju, ko mēs uzskatām par svarīgāku faktoru nekā bieži piesauktie ekonomis­kie, rasiskie un reliģiskie cēloņi. Infekcijas slimības, īpaši seksuāli transmisīvās. Pārapdzīvotību, kas noved pie vides degradēšanās un pārtikas trūkuma, to mēs varam novērot pie melnajiem."

Džimijs piezīmēja, ka tādas cerības izklausoties pārspīlētas, jo šajās jomās tik daudz kas esot mēģināts un cietis neveiksmi. Kreiks pasmaidīja. "Ja sākumā neizdodas, izlasi instrukcijas," viņš teica.

"Ko tas nozīmē?"

"Lai izpētītu cilvēci, ir jāpēta cilvēks."

"Un ko nozīmē tas?"

"Jāstrādā ar to, kas ir."

LaimePluss kapsula bija programmēta tā, lai pielāgotos dotajam lielumam, proti, cilvēka dabai, un nobīdītu šo doto lielumu labvēlīgākā virzienā nekā līdzšinējie. Tās pamatā bija pētījumi par tagad jau diemžēl izmirušo pigmejšimpanzi jeb bonobo šimpanzi kā tuvu Homo sapiens sapieris radinieku. Atšķirībā no cilvēkiem bonobo nebija daļēji monogāmi ar poligāmām un poliandrām tendencēm. Tie bija absolūti poligāmi, neveidoja pārus un lielāko daļu nomoda laika pavadīja kopo­joties, ja vien tai brīdī neēda. Intraspecifiskās agresivitātes fak­tors tiem bija ļoti zems.

Un tas bija novedis pie LaimePluss koncepcijas. Mērķis bija — radīt vienu kapsulu, kura:

a)  spētu pasargāt lietotāju no visām zināmajām seksuāli transmisīvajām slimībām — nāvējošām, traucējošām vai vienkārši nepievilcīgām;

b) nodrošinātu neierobežotu libido un seksuālās spējas pieplūdi kopā ar vispārēju enerģiju un labsajūtu, tādē-' jādi mazinot frustrāciju un testosterona bloķēšanu, kas noved pie greizsirdības un varmācības, un likvi­dējot zemas pašvērtības izjūtu;

c)   paildzinātu jaunību.

Šis trīs spējas tiktu īpaši uzsvērtas, produktu pārdodot, teica Kreiks, taču esot vēl ceturtā, kas netiktu reklamēta. LaimePluss kapsula darbotos arī kā absolūti droša pretapaugļošanās tab­lete, viena reizi par visām reizēm, derīga gan vīriešiem, gan sie­vietēm, un tādējādi automātiski samazinātos iedzīvotāju skaits. Šī iedarbība būtu atgriezeniska — bet ne atsevišķiem indivī­diem —, kas panākams, pēc vajadzības mainot kapsulas sa­stāvdaļas, teiksim, ja kādā reģionā iedzīvotāju kļūst pārāk maz.

"Tātad būtībā jūs grasāties sterilizēt cilvēkus bez viņu pašu ziņas, iegalvodami viņiem, ka patiesībā dāvināt orģiju papilddevu?"

"Aptuveni tā varētu sacīt," Kreiks apstiprināja.

Tāda kapsula, viņš turpināja, dotu liela mēroga labumu ne tikai individuālajiem lietotājiem — lai gan kapsulai ir jāiepatīkas, citādi tā cietīs neveiksmi tirgū, — bet arī sabiedrībai kopumā; un ne tikai sabiedrībai, bet arī visai planētai. Inves­tori esot ārkārtīgi ieinteresēti, tas būšot globāls produkts. Vi­sas īpašības pozitīvas. Negatīvu nav vispār. Viņš, Kreiks, pats esot sajūsmā.

"Nezināju, ka tu esi tāds altruists," Džimijs sacīja. Kopš kura laika Kreiks kļuvis par cilvēces līdzjutēju?

"Tas nav gluži altruisms," Kreiks iebilda. "Drīzāk izdzīvo­šanas jautājums. Esmu redzējis jaunākos konfidenciālos Kor­pusa ziņojumus par demogrāfisko stāvokli. Kā suga mēs esam lielās briesmās, lielākās, nekā iedomājamies. Viņi baidās publiskot šo statistiku, jo cilvēkiem tad vienkārši nolaidīsies rokas, bet, tici man, mums beidzas telplaiks. Nomaļos ģeopolitiskos apvidos pieprasījums pēc resursiem jau gadu desmitiem pār­sniedz piedāvājumu, tāpēc rodas bads un sausums; bet drīz pieprasījums pārsniegs piedāvājumu visur. Ar I.aimePluss kap­sulas palīdzību cilvēcei būs lielākas izredzes noturēties virs ūdens."

"Kā tu to aprēķini?" Varbūt tomēr nevajadzēja dzert vēl vienu glāzīti. Džimijam viss bija drusku sajucis.

"Mazāk cilvēku, tāpēc labāka iztikšana."

"Bet ja nu tie nedaudzie ir ļoti alkatīgi un izšķērdīgi?" Džimijs teica. "Tas nav izslēgts."

"Viņi tādi nebūs," Kreiks atbildēja.

"Vai tā viela jums jau ir?" Džimijs jautāja. Viņš sāka ap­tvert iespējas. Bezgalīgs augstas kvalitātes sekss bez sekām. Ja tā padomā, arī viņa paša libido derētu augstāks tonuss. "Vai no tā ataug mati?" Viņš gandrīz pateica: Kur to var dabūt? — taču laikus iekoda mēlē.

Koncepcija esot eleganta, Kreiks paskaidroja, tomēr vaja­dzīgs vēl neliels slīpējums. Vēl neesot panākts, lai tā darbojas gludi, ne visās frontēs; tā joprojām esot klīnisko izmēģinājumu stadijā. Daži izmēģinājumu objekti esot burtiski nodrāzušies līdz nāvei, vairāki uzbrukuši vecām dāmām un mājdzīvniekiem, pieredzēts arī viens otrs nelaimīgs priapisma gadījums un šķelts loceklis. Un pašā sākumā ar troksni izgāzies mehānisms, kas pasargā no seksuāli transmisīvajām slimībām. Vienam objek­tam pa visu epidermu izaugusi milzīga ģenitālā kārpa, baigs skats, bet tas novērsts ar lāzeru un pīlinga palīdzību, vismaz uz laiku. īsi sakot, gadījušās kļūdas un aplami virzieni, tomēr ta­gad atrisinājums jau esot pavisam tuvu.

Lieki teikt, Kreiks turpināja, ka šī viela došot milzīgu peļņu. Tā būšot obligātā kapsula ikvienā valstī, ikvienā pasaules sabied­rībā. Bez šaubām, tā nepatikšot untumainajām reliģijām, ņemot vērā faktu, ka to raison d'ētre balstās uz izmisumu, neskaidri so­lītu atalgojumu un seksuālu frustrāciju, taču tās ilgi neizturēšot. Gluži kā paisuma vilnis tās noslīcināšot cilvēku kāre pēc vairāk, pēc labāk. Šī kāre pārņemšot kontroli un pasteidzināšot noti­kumu gaitu, kā ikvienā lielā pārmaiņu laikā visā vēsturē.

Džimijs teica, ka tas viss izklausoties ļoti interesanti. Pro­tams, ja izdošoties novērst trūkumus. Un nosaukums arī labs — LaimePluss. Samtaina, valdzinoša skaņa. Viņam patika. To­mēr pašam izmēģināt negribējās: problēmu pietika tāpat, penis plīsa vai pušu.

"Kur jūs sameklējat izmēģinājumu objektus?" viņš jau­tāja. "Klīniskajiem testiem?"

Kreiks pasmīnēja. "Nabadzīgākās valstīs. Samaksājam da­žus dolārus, un viņi nemaz nezina, ko lieto. Seksa klīnikās — tās ar prieku izpalīdz. liordeļos. Cietumos. Un arī no dzīves pabērnu vidus, kā allaž."

"Kur būs mana vieta?"

"Tu organizēsi reklāmas kampaņu," Kreiks noteica.

TrakAdams

Pēc pusdienām viņi devās uz Paradīzi.

Kupola komplekss atradās AtjaunEsmes Teritorijas tālajā labajā stūri. Ap to bija atsevišķs parks ar klimata kontroli — blīva plantācija, kurā auga jaukti tropu hibrīdi, un kupols pacēlās pār tiem kā akla acs. Ap parku bija ierīkota drošības sistēma, ļoti stingra, teica Kreiks; ieeja esot aizliegta pat korpusnickiem. Paradīze esot viņa ideja, un viņš pieprasījis šādu notei­kumu, kad piekritis to īstenot: viņš nevēloties, lai bars lempīgu nejēgu bāž savu degunu lietās, no kurām nenieka nesaprot.

Kreika caurlaide, protams, derēja viņiem abiem. Tikuši iekšā pa pirmajiem vārtiem, viņi brauca tālāk pa aleju. Parādījās otrs kontrolpunkts ar apsargiem — Parodīzes, nevis Korpusa formastērpos, paskaidroja Kreiks, — kuri iznira no krūmiem kā materializējušies rēgi. Atkal aleja. Pēc tam paša kupola izliek­tais mūris. Tas tikai izskatās trausls, Kreiks sacīja, bet patie­sībā ir būvēts no pilnīgi jauna gliemju līmes/silikona/dendrītu formāciju sakausējuma ar izcilu pretestības spēju. Būtu vaja­dzīgi ārkārtīgi moderni instrumenti, lai izlauztos tam cauri, jo pēc spiediena tas atjaunojas un automātiski salabo jebkuras plaisas. Vēl vairāk, tas spēj gan filtrēt, gan elpot — gluži kā olas čaumala; tiesa, tam nepieciešama solāri ģenerēta strāva.

Atdevuši golfkartu vienam no apsargiem, viņi tika ielaisti pa kodētām ārdurvīm, kas nošalcot aizvērās viņiem aiz muguras.

"Kāpēc tāda skaņa?" Džimijs nervozi jautāja.

"Hermētiskā telpa," Kreiks paskaidroja. "Kā kosmosa kuģos."

"Kādēļ?"

"Ja kādreiz rastos vajadzība noslēgt šo vietu no ārpasau­les. Pret naidīgām bioformām, toksīnu uzbrukumiem, fanāti­ķiem. Kā jau parasti."

Tagad Džimijs sāka justies mazliet dīvaini. Kreiks taču ne­bija īsti pastāstījis, kas te īsti notiek, vismaz detaļās ne. "Pa­gaidi, gan redzēsi," — tik vien viņš bija pateicis.

Iegājuši pa otrām durvīm, viņi nonāca pietiekami pazīs­tamā ēku kompleksā. Gaiteņi, durvis, darbinieki ar digitālām piezīmju grāmatiņām, citi salīkuši pie monitoriem; viss gluži kā OrgānSIA Fermās, gluži kā VeselViedā, gluži kā VotsonaKrika institūtā, tikai jaunāks. Taču fiziskās iekārtas esot vie­nīgi čaula, sacīja Kreiks; pētnieciskajā darbā galvenais esot smadzeņu kvalitāte.

"Šie ir vislabākie," viņš teica, mādams pa labi un pa kreisi, pretī saņemdams daudz goddevīgu smaidu un daudz bijības — tā nebija viltota. Džimijam nebija skaidrs, kāds īsti ir Kreika amats, taču, lai kāds būtu viņa nominālais tituls — to Kreiks ne reizi nebija nosaucis —, šajā skudrupūznī viņš pilnīgi nepār­protami bija vislielākā skudra.

Katram darbiniekam pie krūtīm bija plāksnīte — ar vienu vai diviem vārdiem, kas rakstīti ar lielajiem burtiem. MELNAIS DEGUNRADZIS. BALTAIS GRĪSLIS. BAlTKNĀBJA DZENIS. POLĀRLĀCIS. INDIJAS TĪĢERIS. ZILAIS LOTISS. ĀTRĀ LAPSA.

"Tie tik ir vārdi," Džimijs teica Kreikam. "Tu esi izlaupījis Izmirtonul"

"Ne jau tikai vārdi vien. Šie cilvēki paši ir lzmirtons. Visi kā viens Lielmeistari. Tas, uz kuru tu skaties, ir TrakĀdams — labākais no labākajiem."

"Tu joko! Kā viņi nonākuši te?" Džimijs jautāja.

"Viņi ir hibridizācijas ģēniji," Kreiks atbildēja. "Tie, kas taisīja tos jokus — mikrobus, kuri saēd asfaltu, neonkrāsas herpes vīrusa uzliesmojumu rietumu krastā, Vistas Kumosiņu lapsenes un tā tālāk."

"Neonkrāsas herpes? Nebiju par to dzirdējis," Džimijs sa­cīja. Diezgan asprātīgi. "Kā tu sadzini viņiem pēdas?"

"Es nebiju vienīgais, kas dzina viņiem pēdas. Dažu labu viņi bija diezgan stipri nokaitinājuši. Es tikai dabūju viņus rokā pirmais, apsteidzot Korpusu. Vai vismaz — dabūju rokā vairumu no viņiem."

Džimijs jau grasījās jautāt: Un kas notika ar pārējiem? — bet pārdomāja.

"Tad tu viņus nolaupīji, vai?" Par to Džimijs nemaz ne­brīnītos, "smadzeņu nolaupīšana" nebija nekas sevišķs; tomēr speciālisti parasti tika pārvilināti no vienas valsts uz citu.

"Es tikai pārliecināju viņus, ka šeit viņi jutīsies daudz lai­mīgāki un būs lielākā drošībā nekā jebkur citur."

"Drošībā? Korpusa paspārnē?"

"Es sagādāju viņiem drošus dokumentus. Vairums no vi­ņiem bija ar mieru, īpaši tad, kad piedāvājos iznīcināt viņu tā dēvēto īsto identitāti un jebkurus faktus par viņu iepriekšējo eksistenci."

"Biju domājis, ka viņi ir noskaņoti pret Teritorijām," Dži­mijs ieminējās. "Cik tu man esi rādījis, tad viss, ko darīja TrakĀdams, bija diezgan naidīgs."

"Jā, viņi tiešām bija noskaņoti pret Teritorijām. Varbūt ir joprojām. Taču pēc Otrā pasaules kara divdesmitajā gadsimtā Sabiedrotie uzaicināja daudzus vācu raķešu konstruktorus sadarboties, un es neatceros, ka no šīs sadarbības kāds būtu atteicies. Kad tava galvenā spēle ir beigusies, tu vienmēr vari pārcelt savu šaha dēlīti uz citurieni."

"Bet ja nu viņi mēģina sabotēt vai…"

"Aizbēgt? Mjā. Sākumā bija daži tādi. Neprata spēlēt ko­mandā. Domāja, ka paņems to, ko te sastrādājuši, un laidīsies lapās. Aizies pagrīdē vai iekārtosies kur citur."

"Un ko tu tad darīji?"

"Viņi nokrita no plēbiju viaduktiem," Kreiks atbildēja.

"Vai tas ir joks?"

"Nu, savā ziņā jā. Tev vajadzēs citu vārdu," Kreiks sacīja, "TrakAdama vārdu, lai pielāgotos. Tā kā es te esmu Kreiks, tad iedomājos, ka tu varbūt varētu atkal būt Tuklis, kā toreiz, kad mums bija — cik gadu?"

"Četrpadsmit."

"Jā, tie tik bija laiki!"

Džimijs vēl gribēja pakavēties, bet Kreiks jau steidzināja viņu tālāk. Viņš labprāt būtu aprunājies ar dažiem no šiem ļaudīm, paklausījies, ko tie stāsta — vai kāds no tiem, piemē­ram, ir pazinis viņa māti? — taču to varbūt varēja atlikt uz vē­lāku laiku. Tomēr varbūt arī ne: viņš bija redzēts kopā ar Kreiku — barvedi vilku, sudrabaino gorillu, galveno lauvu. Ne­viens vairs nevēlēsies ielaisties ar viņu pārāk sirsnīgās sarunās. Visi uzlūkos viņu kā to, kas ieņēmis šakāļa vietu.

Parodīze

Viņi iegriezās Kreika birojā, lai Džimijs mazliet apgūtu apstākļus, kā izteicās Kreiks. Tā bija plaša telpa ar daudzām un dažādām ierīcēm, kā jau Džimijs gaidījis. Pie sienas karājās glezna: baklažāns oranžā šķīvī. Šī bija pirmā glezna, ko Džimijs jebkad redzējis kādā vietā, kur uzturas Kreiks. Viņš domāja apvaicāties, vai tā gadījumā nav Kreika draudzene, tomēr tad nolēma, ka labāk būs nejautāt.

Viņš notēmēja skatienu uz minibāru. "Tur iekšā kaut kas ir?"

"Vēlāk," Kreiks atteica.

Kreikam joprojām bija ledusskapja magnētiņu kolekcija, taču magnētiņi bija citi. Bez zinātnieku asprātībām.

Kur ir Dievs, tur cilvēka nav.

Ir divi Mēneši — viens redzams un viens neredzams. •

Du musst dein Leben āndern.

Mēs saprotam vairāk nekā zinām.

Es domāju, tātad.

Palikt cilvēcīgam nozīmē pārkāpt ierobežojumu.

Sapnis no slēpņa zogas tuvāk savam medījumam.

"Ar ko tu te īsti nodarbojies?" Džimijs jautāja.

Krciks pavīpsnāja. "Ko nozīmē — īsti?"

"Fikcija," Džimijs noteica. Tomēr jutās izsists no līdzsvara.

Kreiks paziņoja, ka nu esot laiks kļūt nopietniem. Viņš parādīšot Džimijam otro projektu — galveno šeit, Parodīzē. Džimijs tūdaļ ieraudzīšot… nu jā, to neesot iespējams izteikt vārdos. Tas gluži vienkārši esot Kreika mūža darbs.

Džimijs sataisīja piemēroti svinīgu seju. Kas nu nāks? Droši vien kāda šaušalīga jauna pārtikas substance. Aknu koks, desu vīns. Vai kaut kādi kabači, uz kuriem aug vilna. Viņš saņēma dūšu.

Kreiks veda Džimiju uz priekšu, ap stūri; un tad viņi ap­stājās pie liela panorāmas loga. Nē: pie vienvirziena spoguļa. Džimijs ieskatījās iekšā. Plašums ar kokiem un citiem augiem, virs tiem zilas debesis. (Ne nu gluži zilas debesis, tikai burbuļkupola izliektais jumts ar atjautīgu projekcijas ierīci, kas atdarināja rītausmu, saules gaismu, vakaru, nakti. Vēlāk viņš atklāja, ka tur ir arī mākslīgs mēness, kas iet cauri visām fā­zēm. Un mākslīgs lietus.)

Tā viņš pirmo reizi ieraudzīja kreikerus. Tie bija kaili, bet ne tā kā Ziņās Pa Pliko: nebija manāma nekāda kautrēšanās. Sākumā viņš neticēja savām acīm, tik skaisti tie bija. Melni, dzelteni, balti, brūni, visās iespējamās krāsās. Katrs bija pati pilnība. "Tie ir roboti, vai?" viņš ierunājās.

"Tu zini — mēbeļu veikalos ir tādas parauga mēbeles?" Kreiks jautāja.

"Un tad?"

"Šīs ir parauga mēbeles."

Tas esot loģiskas progresiju ķēdes rezultāts, tovakar pa­skaidroja Kreiks, kamēr abi iedzēra pa glāzītei Parodīzes Salonā (mākslīgas palmas, mūzikas konservi, īsts Campari, īsts mine­rālūdens). Pēc tam kad bijis pilnībā izanalizēts proteonoms un nopietni uzsākta starpsugu gēnu un daļējo gēnu hibridizācija, Parodtzes projekts vai kaut kas tamlīdzīgs bijis vairs tikai laika jautājums. Tas, ko Džimijs redzējis, esot priekšpēdējais rezul­tāts, septiņus gadus ilgu intensīvu mēģinājumu, kļūdu un pētī­jumu auglis.

"Sākumā," Kreiks teica, "mums bija jāpārveido parasti cil­vēka embriji, ko ieguvām no… ak, nav svarīgi, kur mēs tos ieguvām. Bet šie cilvēki ir suigeneris. Tagad tie atražo sevi paši."

"Izskatās vecāki par septiņiem gadiem," Džimijs ieminējās.

Kreiks paskaidroja, ka esot instalējis ātrās augšanas fak­torus. "Turklāt tie ir ieprogrammēti tā, lai trīsdesmit gadu ve­cumā nomirtu — pēkšņi, bez slimošanas. Ne vecuma, ne baiļu. Vienkārši noliek karoti. Bet paši jau to nezina; neviens no tiem vēl nav nomiris."

"Vai tu gadījumā neteici, ka strādā pie nemirstības pro­jekta?"

"Nemirstība," Kreiks sacīja, "ir koncepcija. Ja "mirstīgumu" uztver kā esamību, nevis nāvi, kā iepriekšēju zināšanu par nāvi un bailes no tās, tad "nemirstība" ir šādu baiļu trūkums. Zī­daiņi ir nemirstīgi. Izsvītro bailes, un tu būsi…"

"Izklausās pēc praktiskās retorikas," Džimijs piezīmēja.

"Ko?"

"Neko. Martas Greiamas jociņš."

"Ak tā."

Citas Teritorijas citās valstīs ejot pa līdzīgas loģikas ceļu, Kreiks turpināja; tās izstrādājot pašas savus modeļus, tāpēc-šie burbuļkupola iemītnieki tiekot turēti pilnīgā slepenībā. Klu­sēšanas zvērests, slēgta iekšēja e-pasta sarakste, kuras robežu drīkst pārkāpt tikai ar īpašu atļauju, dzīvojamie nami drošības zonā, bet ārpus hermētiskās telpas. Tas samazinātu infekcijas iespēju gadījumā, ja sasirgtu kāds darbinieks; Parodīzes mode­ļiem esot pastiprināti funkcionējoša imūnsistēma, tāpēc lipīgu slimību izplatība to vidū esot tikpat kā neiespējama.

Atstāt kompleksu nebija atļauts nevienam. Gandrīz nevie­nam. Kreiks, protams, to drīkstēja. Viņš uzturēja saikni starp Parodīzi un AtjaunEsmes augstākajām aprindām, kaut gan tās vēl nebija ielaidis Parodtzē, vēl lika gaidīt. Aprindas bija alka­tīgas, nervozēja par saviem ieguldījumiem, tiecās pārsteigties, uzsākt mārketingu par agru. Un tās arī par daudz pļāpāja, iz­pauda informāciju konkurencei. Vieni vienīgi lielībnieki.

"Tātad, ja jau es esmu te, tad ārā vairs netikšu nekad?" Džimijs jautāja. "To tu man nebiji pateicis."

"Tu būsi izņēmums," Kreiks sacīja. "Neviens nemēģinās tevi nolaupīt smadzeņu dēļ. Tu nodarbosies tikai ar reklāmu, atceries?" Turpretī pārējā komanda —TrakĀdamistu kontin­gents — esot saistīta ar bāzi uz visu laiku.

"Uz visu laiku?"

"Līdz mēs iziesim tirgū," Kreiks paskaidroja. AtjaunEsme cerot ļoti drīz iziet tirgū ar dažādiem piedāvājumiem. Piemē­ram, ar iespēju radīt pilnīgi precīzi izraudzītus bērnus, kuros iemiesotos jebkuras īpašības — fiziskas, mentālas vai garīgas, kādas vien pircējs vēlas. Pašreiz piedāvātās metodes esot gaužām aptuvenas, Kreiks sacīja: tiesa, zināmas pārmantotas slimības esot iespējams izdzēst, tomēr daudz kas vēl tiekot sabojāts vai izšķiests velti. Klienti nekad nezinot, vai dabūs tieši to, par ko maksājuši; turklāt rodoties pārāk daudz neparedzētu seku.

Turpretī ar Parodīzes metodi precizitāte tikšot sasniegta par deviņdesmit deviņiem procentiem. Tādā veidā esot iespējams radīt veselas tautas, kam būtu iepriekš izraudzītas īpašības. Skaistums, protams; pēc tā būšot liels pieprasījums. Un pa­klausība: interesi par to esot pauduši vairāki pasaules līderi. Parodtzē jau esot izstrādāta āda ar UV pretestību, instalētu kukaiņu repelentu un vēl nepieredzētu spēju sagremot neattī­rītas augu valsts vielas. Attiecībā uz imunitāti pret mikro­biem: tas, kas līdz šim panākts ar medikamentiem, drīz būšot iedzimts.

Salīdzinājumā ar Paradīzes projektu pat LaimePluss kap­sula esot tikai neveikls instruments, kaut gan labi noderēšot kā pagaidu atrisinājums. Taču ilgākā laika posmā abu apvienoju­mam būšot satriecoša ietekme uz nākotnes cilvēci. Kapsula un projekts esot nesaraujami saistīti. Kapsula pielikšot punktu haotiskam cilvēku skaita pieaugumam, bet projekts nomainī­šot to ar pārāku metodi. Varot sacīt, ka tās ir divas pakāpes vienā un tai pašā plānā.

Pārsteidzoši — teica Kreiks — kā šī komanda esot īste­nojusi tādas lietas, kas reiz nav bijušas pat iedomājamas. Mai­nītas būtībā esot pašas seno primātu smadzenes. Likvidētas to destruktīvās īpašības, kas vainojamas pasaules pašreizējās kaitēs. Piemēram, rasisms — vai, kā to dēvējot Paradīzē, pseidospeciācija — parauga grupā esot izskausts, vienkārši pār­slēdzot pāru veidošanas mehānismu: Paradīzes ļaudis nemaz neievērojot ādas krāsu. Viņu starpā nevarot pastāvēt hierar­hija, jo viņiem neesot nervu kompleksu, kas to rada. Tā kā viņi neesot ne mednieki, ne zemnieki, kas kāro pēc zemes, nepa­stāvot arī teritoriālie principi: īpašnieka programma, šis cil­vēces lāsts, viņos nedarbojoties. Viņi pārtiekot vienīgi no lapām, zāles, saknēm un dažām ogām; tāpēc pārtikas esot daudz un tā vienmēr esot pieejama. Seksualitāte viņiem neesot pastāvīga mocība, satrakotu hormonu mākonis: tāpat kā vai­rums zīdītāju, atskaitot cilvēku, viņi meklējoties pēc regulā­riem intervāliem.

Tā kā šiem ļaudīm nekad un nekas nebūšot mantojams, tad nebūšot arī dzimtas koku, laulību un šķiršanos. Viņi esot ideāli pielāgoti savai dzīves telpai, tāpēc nekad nebūšot spiesti celt mājas, darināt darbarīkus, ieročus vai pat apģērbu. Viņiem nebūšot vajadzības ieviest kādus kaitīgus simbolus, piemēram, karalistes, svētbildes, dievus vai naudu. Bet, pats labākais, — viņi pārstrādājot paši savus ekskrementus. Tas veikts ar spožu hibridizāciju, kurā ietilpstot ģenētiskais materiāls no…

"Atvaino," iejaucās Džimijs, "tomēr vairumu no šīm īpa­šībām vidusmēra vecāki nemaz negrib ieraudzīt savā bērnā. Vai tu neesi aizrāvies drusku par daudz?"

"es jau tev teicu," Kreiks pacietīgi sacīja, "šīs ir parauga mēbeles. Tās reprezentē iespējamības mākslu. Mēs varam no­saukt potenciālajiem pircējiem visas individuālās īpašības un pēc tam izraudzīties atsevišķas. Ne jau visi gribēs pilnu komplektu, to mēs zinām. Tomēr tu neticēsi, cik daudzi cilvēki vēlētos ļoti skaistu, gudru mazuli, kas pārtiek vienīgi no zāles. Šī mazā de­taļa īpaši interesē veģetāriešus. Mēs esam papētījuši tirgu."

Nu, brīnišķīgi, nodomāja Džimijs. Sīko pie viena var iz­mantot arī par pļaujmašīnu.

"Vai runāt viņi māk?" viņš jautāja.

"Skaidrs, ka māk," Kreiks atbildēja. "Ja vien grib kaut ko pateikt."

"Vai viņi joko?"

"Būtībā ne. Lai jokotu, vajag zināmu asumu, drusku ļaun­prātības. Mums ir bijis daudz mēģinājumu un kļūdu, un mēs turpinām testus, tomēr, manuprāt, jokošanu mums ir izdevies likvidēt." Viņš pacēla glāzi un uzsmaidīja Džimijam. "Man prieks, ka tu esi šeit, korķariekst! Man vajadzēja kādu, ar ko parunāt."

Džimijam ierādīja pašam savu dzīvokli Parodīzes kupolā. Visas mantas tur nonāca jau pirms viņa paša, katra akurāti no­likta savā vietā: apakšveļa — apakšveļas atvilktnē, krekli glītā kaudzītē, elektriskā zobu suka iekontaktēta un uzlādēta; tiesa, mantu bija vairāk, nekā viņš atcerējās atvedis līdzi. Vairāk kreklu, vairāk apakšveļas, vairāk elektrisko zobu suku. Gaisa kondicionētājs bija noregulēts uz tādu temperatūru, kāda viņam patīk, uz ēdamistabas galda novietoti gardi našķi (melone, prosciutto, franču brī ar etiķeti, kas šķita autentiska). Ēdamistabas galds! Vēl nekad viņam nebija piederējis ēdamistabas galds.

Zibens plaiksnī, pērkons dārd, lietus gāž aumaļām, tik stiprs, ka gaiss ir balts, balts visapkārt, blīva migla; kā kustīgs stikls. Sniegavīrs — stulbenis, āksts, gļēvulis — tup uz vaļņa, galvu aizsedzis ar rokām, un saņem pērienu no augšas kā vispārējs izsmiekla objekts. Viņš ir humanoīds, viņš ir hominīds, viņš ir novirze no normas, sniega cilvēks; viņš kļūtu leģendārs, ja būtu vēl atlicis kāds, kas stāsta leģendas.

Ja vien līdzās būtu klausītājs, kādas teiksmas viņš prastu vērpt, kādas vaimanas vaimanāt! Mīlētāja žēlabas mīļotajai vai kaut ko tādā garā. Tur ir pulka, ko izvēlēties.

Jo tagad viņš ir nonācis pie svarīgākā punkta savā prātā, pie tās vietas traģēdijā, kur būtu rakstīts: Uznāk Oriksa. Lik­tenīgs mirklis. Bet kurš liktenīgais mirklis? Uznāk Oriksa kā maza meitene bērnu pornosaitā, ar ziediem matos, ar putukrē­jumu uz zoda; vai — Uznāk Oriksa kā pusaudze no TV ziņu raidījuma, izniruši no kāda perversa vīrieša garāžas; vai — Uz­nāk Oriksa, pilnīgi kaila un pedagoģiska, kreikeru svētnīcā; vai — Uznāk Oriksa ar dvieli ap matiem, tikko no dušas; vai — Uznāk Oriksa alvas pelēkā zīda bikškostīmā, atturīgās kurpēs ar pusaugstiem papēžiem, rokā dokumentu mape, profesionā­las globāla mēroga tirgotājas tēls, tipisks Teritorijāmf Kurš no tiem būs īstais, un kā viņš jelkad varēs būt drošs, ka pastāv pa­vediens, kas saista pirmo ar pēdējo? Vai Oriksa bija tikai viena, vai viņas vārds bija leģions?

Bet derētu jebkurš variants, domā Sniegavīrs, lietum plūs­tot pār seju. Viņas visu laiku ir klāt, jo visas ir šeit, tagad, pie manis.

Ak, Džimij, tas ir tik pozitīvi! Es jūtos laimīga, kad tu to aptver. Parodīze ir zaudēta, tomēr Parodīze ir tevī pašā, daudz laimīgāka. Un tad šie sudrabainie smiekli, tieši viņam pie auss.

Džimijs nepamanīja Oriksu uzreiz, lai gan noteikti bija re­dzējis tai pirmajā pēcpusdienā, kad skatījās vienvirziena spo­gulī. Tāpat kā kreikeri, viņa bija bez drēbēm, un, tāpat kā kreikeri, viņa bija skaista, tāpēc pa gabalu neatšķīrās. Garie, tumšie mati bija bez kādiem rotājumiem; pagriezusi muguru, viņa stāvēja citu pulciņā; vienkārša daļa no kopskata.

Pēc pāris dienām, kad Kreiks rādīja, kā darbināt monito­rus, kas uztver attēlu no kokos paslēptajām minikamerām, Džimijs ieraudzīja viņas seju. Viņa pagriezās pret kameru, un te nu tas atkal bija, šis skatiens, šis ciešais skatiens, kas ieurbās Džimijā un saredzēja viņu tādu, kāds viņš ir patiesībā. iVlainījušās bija vienīgi acis, tagad tikpat mirdzoši zaļas kā kreikeriem.

Raugoties šajās acīs, Džimiju uz mirkli pārņēma tīra svēt­laime, tīras šausmas, jo 11u viņa vairs nebija attēls — nebija tikai attēls, kas slepenībā un klusībā mīt plakanā izdrukā, pat­laban noglabātā starp Džimija matraci un trešo šķērsstieni jau­najā AtjaunEsmes gultā. Pēkšņi viņa bija reāla, trijās dimensijās. Džimijs juta, ka ir viņu nosapņojis. Kā gan cilvēku vienā mir­klī spētu savaņģot skatiens, pacelta uzacs, delma izliekums? Bet viņš bija savaņģots.

"Kas tā tāda?" viņš jautāja Kreikam. Rokās viņa turēja mazu skunnotiņu, k« rādīja apkārtējiem; pārējie tam piesar­dzīgi pieskārās. "Nav taču viena no tiem. Ko viņa tur dara?"

"Viņa ir skolotāja," Kreiks atbildēja. "Mums vajadzēja starpnieku, kādu, kas spētu komunicēt viņu līmenī. Izmantojot vienkāršus priekšstatus, bez metafizikas."

"Ko viņa māca?" To Džimijs pateica vienaldzīgi, jo Kreika klātbūtnē būtu aplami izrādīt pārliecīgu interesi par jebkuru sievieti: sekotu netieša zobošanās.

"Botāniku un zooloģiju," Kreiks vīpsnādams paskaidroja. "Citiem vārdiem sakot — ko nedrīkst ēst un kas var iekost. Un kam nedrīkst darīt pāri," viņš piemetināja.

"Un tādēļ viņai jāstaigā kailai?"

"Viņi nekad nav redzējuši apģērbu. Apģērbs viņus tikai mulsinātu."

Stundas, ko pasniedza Oriksa, bija īsas: vislabāk esot iemācīt pa vienai lietai katrā reizē, sacīja Kreiks. Paradīzes modeļi neesot dumji, taču sākot tikpat kā tukšā vietā, un tāpēc viņiem patīkot, ja viela tiek atkārtota. Cits darbinieks, speciālists attiecīgajā jomā, vispirms pārrunājot ar Oriksu dienas tematu — lapu, kukaini, zī­dītāju vai rāpuli, par kuru viņa gatavojas stāstīt. Pēc tam viņa apsmidzinoties ar ķīmisku maisījumu, atvasinātu no citrusaugiem, lai apslēptu savus cilvēciskos feromonus, — ja viņa tā nerīkotos, varētu rasties nepatikšanas, jo vīrieši tos saostu un nodomātu, ka pienācis pārošanās laiks. Šādi saposusies, viņa dodoties iekšā pa ieeju, ko apslēpj biezi krūmi. Tā viņa varot iekļūt kreikeru zemē un atstāt to, neradot viņiem nekādus dīvainus jautājumus.

"Tie viņai uzticas," Kreiks sacīja. "Viņa ir brīnišķīga."

Džimijam sašļuka dūša. Kreiks bija iemīlējies — pirmo reizi mūžā. Par to liecināja ne jau tikai uzslava, ar kurām viņš parasti skopojās. Par to liecināja arī balss tonis.

"Kur tu viņu atradi?"

"Es viņu pazinu jau kādu laiku agrāk. Kopš aspiranta lai­kiem Votsonā-Krikā."

"Vai viņa tur studēja?" Un, ja studēja, nodomāja Džimijs, tad ko?

"Ne gluži," Kreiks atbildēja. "Mēs iepazināmies caur Stu­dentu dienestu."

"Tu biji students, un viņa bija dienests?" Džimijs pūlējās runāt bezrūpīgi.

"Tieši tā. Es viņiem paskaidroju, ko vēlos, — bija iespējas pa­skaidrot ļoti precīzi, pievienojot attēlu vai video, tādā garā, un viņi ļoti centās apmierināt vēlmi pēc iespējas pilnīgi. Es gribēju kaut ko tādu, kas atgādinātu… vai tu atceries to interneta šovu?…"

"Kādu interneta šovu?"

"Es tev vēl iedevu izdruku. No Karstajiem Zaķiem — nu, tu taču zini."

"Neatminos vis," Džimijs sacīja.

"Tas šovs, ko mēs reizēm skatījāmies. Atceries?"

"Ak jā, laikam gan. Kā pa miglu."

"To meiteni es izmantoju par ieeju Izmirtonā. To pašu."

"Jā, pareizi," Džimijs noteica. "Katram savs. Tu gribēji kaut ko seksa zaķīšu stilā?"

"Nu, tā, ko viņi sameklēja, nebūt nebija mazgadīga."

"Skaidrs, ka ne."

"Tad es visu nokārtoju privāti. Patiesībā tas bija pret no­teikumiem, bet tos drusciņ pārkāpām mēs visi."

"Noteikumi pastāv tādēļ, lai tiktu pārkāpti," Džimijs sa­cīja. Viņš jutās arvien sliktāk.

"Un, ieradies šeit kā vadītājs, es varēju piedāvāt viņai ofi­ciālāku stāvokli. Viņa ar prieku piekrita. Alga trīsreiz lielāka nekā iepriekšējā, stimulu daudz; un viņa teica, ka arī darbs esot intriģējošs. Jāatzīst, viņa ir lieliska darbiniece." Kreika lū­pās ievijās mazs, pašapmierināts smaids, līdera smaids, un Džimijam sagribējās viņam gāzt.

"Vareni," viņš noteica. Viņā dūrās nažu asmeņi. Tikko at­rasta, tūdaļ pazaudēta atkal. Kreiks bija viņa tuvākais draugs. Labojums: viņa vienīgais draugs. Džimijs nespētu piedurt viņai ne pirkstu. Kā lai viņš to spētu?

Viņi gaidīja, līdz Oriksa iznāks no dušas, kur mazgāja nost aizsargšķīdumu un — kā piebilda Kreiks — ņēma ārā mirdzošās, zaļās kontaktlēcas: īstās, brūnās acis būtu sabie­dējušas kreikerus. Pēdīgi viņa parādījās, mitros matus sapinusi bizēs, tika iepazīstināta un saņēma Džimija roku savā mazajā plaukstiņā. (Es viņai pieskāros, Džimijs nodomāja kā desmit gadu vecs puišelis. Es tiešām viņai pieskāros!)

Tagad Oriksa bija apģērbusies standarta laboratorijas drē­bēs — jakā un biksēs. Viņai mugurā tas viss izskatījās kā at­pūtas pidžama. Pie kabatiņas piesprausta plāksnīte ar vārdu: ORIKSA BEISA. To viņa bija izraudzījusies no Kreika piedāvātā saraksta. Viņai patika saukties tā, kā saucas rāma Austrumāfrikas zālēdāja antilope Oryx beisa; tiesa, prieks mazinājās, kad viņa uzzināja, ka izraudzītais dzīvnieks ir izmiris. Kreikam bija nācies paskaidrot, ka tāds nu reiz ir Paradīzes stils.

Visi trīs dzēra kafiju Paradīzes darbinieku kafetērijā. Runa bija par kreikeriem — tā viņus dēvēja Oriksa — un par to, kā tiem klājas. Katru dienu vienādi, teica Oriksa. Viņi allaž esot klusi un apmierināti. Tagad esot iemācījušies sakurt uguni. Viņiem patī­kot skunnots. Un esot ļoti jauki pavadīt laiku kopā ar viņiem.

"Vai viņi nekad nejautā, no kurienes ir cēlušies?" Džimijs ieminējās. "Un ko dara šeit?" Tobrīd tas viņam bija pilnīgi vien­aldzīgi, taču viņš gribēja iesaistīties sarunā, lai varētu neuzkrī­toši raudzīties Oriksā.

"Tu nesaproti," Kreiks noteica tādā tonī, it kā patiesībā lamātu viņu par idiotu. "Tas viss ir izdzēsts."

"Bet viņi jautāja gan," sacīja Oriksa. "Šodien pajautāja, kas viņus esot radījis."

"Un?"

"Un es pateicu patiesību. Ka viņus ir radījis Kreiks." Ap­brīnas pilns smaids, veltīts Kreikam; pēc Džimija domām, to nu varēja aiztaupīt. "Un ka viņš ir ļoti gudrs un labs."

"Vai viņi jaurāja, kas šis Krciks ir?" Kreiks vaicāja. "Vai gribēja ar viņu tikties?"

"I.ikās, tas viņus neinteresē."

Džimijs mocījās dienu un nakti. Viņam gribējās pieskar­ties Oriksai, pielūgt viņu, atvērt viņu kā skaisti iesaiņotu dā­vanu, kaut arī viņš nojauta, ka tur kaut kas slēpjas — kāda bīstama čūska, paštaisīts spridzeklis vai nāvējošs pulveris. Nē, ne jau viņā, protams. Bet gan situācijā. Vēl un vēlreiz viņš sev atgādināja, ka Oriksa ir ārpus iespēju robežām.

Viņš izturējās, cik cienīgi vien spēdams: neizrādīja vai vismaz centās neizrādīt interesi par Oriksu. Pasāka apmeklēt plēbijas, maksāja par bāra meitenēm. Par meitenēm ar kruzuļiem, vizu­ļiem, mežģīnēm, kā nu kuro reizi. Viņš ikreiz iešļircināja sev Kreika ātro vakcīnu, un tagad viņam bija arī pašam savs Kor­pusa miesassargs, tāpēc viņš atradās pilnīgā drošībā. Pirmās pāris reizes tas bija satraucoši; pēc tam izklaidējoši; pēc tam pārvērtās vienkāršā ieradumā. Nekas nederēja kā pretinde pret Oriksu.

Darbā Džimijs tikai niekojās: nekā grūta jau tur nebija. LaimePluss kapsulu pirks tāpat, bez viņa palīdzības. Tomēr tu­vojās diena, kad prece bija oficiāli jālaiž tirgū, tāpēc viņš lika saviem darbiniekiem laist klajā dažus reklāmas rullīšus, dažus lipīgus saukļus: Met prom kondomus! LaimePluss — totāla miesiska dēka! Nedzīvo drusku, dzīvo no visa spēka! Reklā­mās bija redzams vīrietis un sieviete, kas ar neprātīgu smaidu sejā rauj sev nost drēbes. Pēc tam vīrietis un vīrietis. Pēc tam sie­viete un sieviete; tiesa, šim variantam netika izmantots sauklis par kondomiem. Pēc tam trijotne. Tamlīdzīgas stulbības Dži­mijs spētu izgudrot pat miegā.

Protams, tādā gadījumā, ja izdotos iemigt. Naktīs viņš gu­lēja nomodā, strostēdams sevi, apraudādams savu likteni. Stros­tēt, apraudāt — derīgi vārdi. Skumība. Sagrauzts. Sirdspuķīte. Sebu. Plēnēt.

*

Taču tad Oriksa viņu paveda. Kā citādi lai to nosauc? Viņa tīšām ienāca Džimija dzīvoklī, spērās taisni iekšā un pāris minūtēs bija izvilinājusi viņu no čaulas. Džimijs jutās kā gadus divpadsmit vecs. Oriksa nepārprotami bija pieredzējusi un tajā pirmajā reizē izturējās tik bezrūpīgi, ka viņam aizrāvās elpa.

"Negribēju, lai tu esi tik nelaimīgs, Džimij," — tāds bija viņas paskaidrojums. "Tikai ne manis dēļ."

"Kā tu zināji, ka es esmu nelaimīgs?"

"Ak, es vienmēr zinu."

"Bet Kreiks?" Džimijs ieminējās pēc tam, kad Oriksa tai pirmajā reizē bija viņu savākusi, ieguvusi, pametusi bez elpas.

"Tu esi Kreika draugs. Viņš nevēlētos, lai tu jūties ne­laimīgs."

Džimijs par to nebija tik pārliecināts un piezīmēja: "Man tagad ir nemierīgs prāts."

"Par ko tu runā, Džimij?"

"Vai tad tu… vai tad viņš nav…" Gatavais stulbenis!

"Džimij, Kreiks dzīvo augstākā pasaulē," viņa teica. "Ideju pasaulē. Viņš dara svarīgas lietas. Viņam nav laika spēlēties. Turklāt Kreiks ir mans boss. Tu esi izprieca." "Jā, bet…"

"Kreiks neuzzinās."

Un likās, tas ir tiesa, Kreiks neuzzināja. Varbūt Oriksa apbūra viņu pārāk stipri un tāpēc viņš neko nemanīja; vaPvarbūt, domāja Džimijs, mīlestība patiesi ir akla. Vai laupa redzi. Un Kreiks mīlēja Oriksu, par to nebija šaubu; mīlēja teju vai verdziski pazemīgi. Pat pieskārās viņai, citiem redzot. Krcikam nekad nebija paticis fizisks kontakts, viņš allaž bija turējies at­statu, bet tagad labprāt uzlika plaukstu Oriksai uz pleca, delma, slaidā vidukļa, nevainojamā dibentiņa. Mana, mana, vēstīja šī plauksta.

*

Turklāt šķita, ka viņš Oriksai uzticas, varbūt pat vairāk nekā Džimijam. Viņš apgalvoja, ka Oriksa esot pieredzējusi biznesa sieviete. Bija atvēlējis viņai daļu LaimePluss izmēģi­nājumu: viņai bija derīgi kontakti plēbijās, pateicoties veca­jiem paziņām, ar kuriem kopā reiz strādāts Studentu dienestā. Šī iemesla dēļ viņai bija bieži jāceļo šur un tur pa pasauli. Uz seksa klīnikām, sacīja Krciks. Uz bordeļiem, sacīja Oriksa: kur tad vēl labāka vieta izmēģinājumiem?

"Ja vien tu neielaidies izmēģinājumos pati," Džimijs teica.

"Kur nu, Džimij! Kreiks to ir aizliedzis."

"Tu vienmēr rīkojies tā, kā liek Krciks?"

"Viņš ir mans boss."

"Viņš tev lika darīt šo te?"

Lielas acis. "Ko, Džimij?"

"To, ko tu dari patlaban."

"Ak, Džimij! Tu vienmēr joko."

Ikreiz, kad viņa bija prom, Džimijs jutās smagi. Raizējās par viņu, ilgojās, ņēma ļaunā, ka viņas te nav. Atgriezusies no ceļojuma, Oriksa nakts vidū materializējās viņa istabā: tas vi­ņai izdevās neatkarīgi no tā, kas bija paredzēts Kreika dienas­kārtībā. Vispirms viņa informēja Kreiku, sniedza atskaiti par savu veikumu un tā sekmēm — cik daudz LaimePluss kapsulu, kur viņa tās izplatījusi, pagaidu rezultāti —, turklāt precīzu at­skaiti, jo Kreiks šai ziņā bija kā apsēsts. Un pēc tam viņa pie­vērsās tam, ko pati dēvēja par personisko jomu.

Oriksa teica, ka Kreika seksuālās vajadzības esot tiešas un vienkāršas, nevis intriģējošas kā sekss ar Džimiju. Nevis iz­prieca, bet darbs, — tomēr viņa cienot Kreiku, patiesi, jo viņš esot spožs ģēnijs. Bet, ja Kreiks gribot, lai viņa kādu nakti pa­kavējoties ilgāk, varbūt atkārtojot visu vēlreiz, tad viņa aiz­bildinoties — ar nogtirumu pēc lidojuma, ar galvassāpēm, ar kaut ko ticamu. Viņas izdomājumi esot nevainojami, viņa esot vislabākā un pārliecinošākā mele pasaulē, tāpēc muļķa Krcikam tiekot atvadu bučiņa, smaids, rokas mājiens, durvis aiz­veroties, un nākamajā brīdī viņa jau esot te, pie Džimija.

Cik varens bija šis vārds. Pie.

Džimijs nekādi nespēja pierast pie viņas, ikreiz viņa bija citāda, šķirstiņš, pilns ar noslēpumiem. Tagad viņa kuru katru mirkli atvērsies, atklās Džimijam būtisko, slēpto jēgu, kas pie­mīt dzīvei kā tādai — vai varbūt viņas dzīvei vai Džimija dzī­vei —, to, ko viņš tik ļoti alkst uzzināt. To, ko vienmēr gribējis. Kas tas būs?

"Starp citu, kas īsti notika tajā garāžā?" Džimijs jautāja. Viņš nespēja pārtraukt taujāt par Oriksas agrāko dzīvi, dzina tai pēdas kā apmāts. Tolaik neviens sīkums nebija viņam par niecīgu, neviena viņas pagātnes sāpīgā skabarga par nenozī­mīgu. Varbūt viņš meklēja Oriksas dusmas, tomēr tās nekad neatrada. Vai nu tās bija apraktas pārāk dziļi, vai to nebija vis­pār. Taču tam viņš nespēja noticēt. Oriksa nebija ne mazohiste, ne svētā.

Viņi gulēja Džimija gultā, ieslēguši digitālo TV, un caur viņa datoru skatījās kaut kādu kopošanās vebsaitu ar dzīvnieku komponentu — divi labi dresēti vācu aitusuņi un noskūts albīns ar dubultām locītavām, viscaur notetovēts ar ķirzakām. Skaņa bija nogriezta, redzams rikai attēls: erotiskas tapetes.

Viņi ēda Kumosiņus ar sojas kartupeļiem un salātiem, ko bija nopirkuši tuvākajā tirdzniecības centrā. Salātos bija arī spinātu lapas no AtjaunKsmcs siltumnīcām: ne miņas no pes­ticīdiem, vismaz oficiāli ne. Pārējās bija kāpostu hibrīda lapas, kas auga gigantiskos kāpostkokos, izcili un nepārtraukti ražī­gos. Lapas drusku garšoja pēc notekas, taču īpašā mērce iz­dzēsa šo piegaršu.

"Kādā garāžā, Džimij?" Oriksa jautāja. Viņa nebija gluži klausījusies. Viņa labprāt ēda ar pirkstiem un nevarēja ciest galda piederumus. Kāpēc jābāž mutē masīvs metāla gabals ar asām šķautnēm? Tad ēdiens garšojot pēc skārda.

"Tu zini, kādā garāžā," viņš teica. "Sanfrancisko. Pie tā riebekļa. Pie tā maitas, kas tevi nopirka, lidmašīnā aizveda uz turieni, lika savai sievai apliecināt, ka tu esot kalpone."

"Džimij, kādēļ tu izsapņo tādas lietas? Es nekad neesmu bijusi nekādā garāžā." Oriksa aplaizīja pirkstus, saplūkāja Ku­mosiņu kumosiņos, vienu ielika mutē Džimijam. Tad ļāva vi­ņam aplaizīt savus pirkstus. Džimija mēle slīdēja ap viņas nagu mazajiem ovāliem. Tā viņa bezmaz vai pārvērtās pa Džimija ēdienu: viņa atradās Džimijā, vismaz kāda viņas daļa atradās kādā Džimija daļā. Seksā bija otrādi: tā laikā Džimijs bija viņā. Tu kļūsi mana, teica mīlētāji vecās grāmatās. Viņi nekad ne­teica: Tu kļūsi par mani.

"Es zinu, ka tā biji tu," Džimijs neatlaidās. "Es redzēju fotogrāfijas."

"Kādas fotogrāfijas?"

"No tā dēvētā kalpoņu skandāla. Sanfrancisko. Vai tas vecais, riebīgais ķēms pieprasīja no tevis seksu?"

"Ak, Džimij!" Nopūta. "Tad, lūk, kas tev prātā. To es re­dzēju pa televīziju. Kāpēc tu lauzi galvu par tādu vīrieti? Viņš bija tik vecs, gandrīz jau miris."

"Nē, bet vai viņš pieprasīja?"

"Neviens nav pieprasījis no manis seksu garāžā. Es tev jau teicu."

"Labi, tad sacīsim tā: neviens neko nepieprasīja, bet vai tu tomēr ar to nodarbojies?"

"Tu mani nesaproti, Džimij."

"Bet gribu saprast."

"Tiešām?" Pauze. "Tik gardi sojas kartupeļi. Iedomājies, Džimij, — miljoniem cilvēku pasaulē nekad nav ēduši šādus kartupeļus! Kā mums ir veicies!"

"Pasaki." Tā taču noteikti bija viņa. "Es nedusmošos."

Nopūta. "Viņš bija labsirdīgs," Oriksa tcica pasaku stās­tītājas tonī. Reizēm Džimijam radās aizdomas, ka viņa impro­vizē, lai izpatiktu; citreiz šķita, ka visa Oriksas pagātne — viss, ko Oriksa viņam stāstījusi, — ir viņa paša izdomājums. "Viņš glāba jaunas meitenes. Viņš nopirka man lidmašīnas biļeti, tieši tā. Ja nebūtu viņa, es neatrastos šeit. Tev vajadzētu just pret viņu simpātijas!"

"Kāpēc lai es justu simpātijas pret tādu liekulīgu, svē­tulīgu draņķi? Tu neatbildēji uz manu jautājumu."

"Jā, es to darīju, Džimij. Un tagad liecies mierā."

"Cik ilgi viņš turēja tevi ieslēgtu garāžā?"

"Tas drīzāk bija dzīvoklis," Oriksa sacīja. "Mājā nebija vietas. Es jau nebiju vienīgā meitene, ko viņi pieņēma pie sevis."

"Viņi?"

"Abi ar sievu. Viņi centās palīdzēt."

"Un viņa ienīda seksu, vai tur tas āķis? Vai tāpēc viņa sa­mierinājās ar tevi? Tu atsvabināji viņu no tā vecā āža?"

Oriksa nopūtās. "Džimij, tu vienmēr domā par cilvēkiem to sliktāko. Viņa bija ļoti apgarota."

"Apgarotā dirsa!"

"Nerunā rupjības, Džimij. Es vēlos, lai man kopā ar tevi ir patīkami. Man nav sevišķi daudz laika, drīz jābrauc prom, jānokārto dažas darba lietas. Kāpēc tu uztraucies par to, kas noticis tik sen?" Viņa noliecās un noskūpstīja Džimiju ar Ku­mosiņus nosmērēto muti. Trekna, lekna, krāšņa, juteklīga, baudkāra, tiksmiga, salda, virmoja Džimijam galvā. Viņš ieslīga šajos vārdos, ieslīga izjūtās.

Pēc brīža viņš ierunājās: "Uz kurieni tu brauksi?"

"Ak, kā parasti. Piezvanīšu, kad būšu galā." Viņa nekad neatbildēja.

Tagad nāk tā daļa, ko Snicgavirs domās ir atkārtojis nez cik reižu. Viņu vajā kaut jel. Bet kaut jel kas? Ko viņš būtu va­rējis sacīt vai darīt citādi? Kas būtu varējis mainīt notikumu gaitu? Kopainā — nekas. Atsevišķajā ainā — tik daudz kas.

Neej prom. Paliec te. Tad viņi vismaz būtu bijuši kopā. Varbūt viņa pat būtu palikusi dzīva — kāpēc ne? Un tādā gadī­jumā tagad būtu šeit, pie viņa.

Es tikai gribu kādas uzkodas. Aiziešu tepat līdz tirdznie­cības centram. Gribu paelpot svaigu gaisu. Gribu izlocīt kājas.

Es iešu līdzi. Ārā nav droši.

Nemuļķojies! Visur ir apsargi. Viņi visi zina, kas es esmu. Kurš tad ir vēl lielākā drošībā par maniī

Man ir nelaba nojauta.

Taču nekādas nelabas nojautas Džimijam nebija. Tovakar viņš bija laimīgs, laimīgs un slinks. Oriksa bija nostājusies uz viņa sliekšņa pirms stundas. Nupat atgriezusies no kreikeriem, kuriem stāstījusi par dažām jaunām lapām un zālītēm, tāpēc vēl mikla no dušas. Mugurā kaut kāds kimono ar sarkaniem un oranžiem tauriņiem; tumšie mati sapīti bizēs ar sārtu lentīti, saritināti un vaļīgi saspraustioKad Oriksa bija nostājusies uz viņa sliekšņa — steidzīga, aizelsusies, pilna priecīga satraukuma vai lieliski to tēlodama —, viņš vispirms bija izvilcis no matiem sprādzes. Bizi varēja aprīt ap plaukstu trīs reizes.

"Kur ir Kreiks?" viņš čukstēja. Oriksa smaržoja pēc cit­roniem, pēc saberztiem zāles stiebriem.

"Neraizējies, Džimij."

"Tomēr — kur?"

"Parodīzē viņa nav. Aizbrauca. Uz tikšanos. Atgriezies viņš negribēs mani redzēt, teica, ka šonakt domāšot. Viņš nekad negrib seksu, kad domā."

"Vai tu mani mīli?"

Šie viņas smiekli! Ko tie bija nozīmējuši? Muļķīgs jautajums. Kāpēc jājautā? Tu pārāk daudz runā. Vai: Kas ir mīles­tība? Vai varbūt: Nemaz nesapņo.

Tad aizritēja laiks. Tad viņa atkal uzsprauda matus, tad uzvilka kimono, tad apsēja jostu. Džimijs stāvēja viņai aiz mu­guras un skatījās spogulī. Viņam gribējās apskaut Oriksu, no­vilkt visu, ko viņa nupat uzģērbusi, sākt visu no sākuma.

"Neej vēl," viņš teica, tomēr nekad nebija jēgas sacīt Oriksai neej vēl. Ja viņa bija kaut ko nolēmusi, tad tūdaļ rīkojās. Džimijs reizēm jutās tā, it kā būtu tikai viens apmeklējamais kādā slepenā maršrutā — it kā Oriksai būtu vesels saraksts citu, ar kuriem jātiek galā, pirms beigusies nakts. Necienīgas domas, tomēr ne gluži bez pamata. Viņš nekad nezināja, ko Oriksa dara tad, kad nav pie viņa.

"Tūdaļ atgriezīšos," viņa sacīja, apaudama mazās, sārti sarkanās sandales. "Atnesīšu picu. Gribi kādas sevišķas sa­stāvdaļas, Džimij?"

"Paklau, uzspļaujam tam visam un braucam kaut kur prom!" viņš impulsīvi teica.

"Prom no šejienes? No Paradīzes? Kādēļ?"

"Mēs varētu būt kopā."

"Džimij, tu esi jocīgs! Mēs jau esam kopā!"

"Mēs varētu aizbraukt prom no Kreika," Džimijs sacīja. "Tad nevajadzētu šādi slapstīties, tad varētu…"

"Bet Džimij!" Platas acis. "Kreikam mēs esam vajadzīgi!"

"Man liekas, viņš zina. Par mums." Džimijs tam neticēja; vai varbūt reizē ticēja un neticēja. Lai nu kā, pēdējā laikā viņi bija izturējušies arvien nepiesardzīgāk. Kā lai Kreiks nebūtu neko pamanījis? Vai tiešām cilvēks, kas tik daudzējādā ziņā ir tik gudrs, kādā citā ziņā var būt galīgi aptaurēts? Bet varbūt Kreiks pārspēja Džitniju viltībā? Ja tā, tad par to neliecināja nekādas zīmes.

Džimijs bija pasācis pārbaudīt, vai istabā nav noklausī­šanās ierīču, slepenu mikrofonu vai mikrokameru. Viņš zināja, kas jāmeklē, vismaz domāja, ka zina. Taču neko nebija atradis.

Zīmes bija, domā Sniegavīrs. Zīmes bija, bet es tās nepa­manīju.

Piemēram, Kreiks reiz sacīja: "Vai tu spētu nogalināt kādu, ko mīli, lai aiztaupītu viņam sāpes?"

"Tu runā par eitanāziju?" Džimijs jautāja. "Piemēram, par mīļotā bruņurupuča iemidzināšanu?"

"Vienkārši atbildi."

"Nezinu. Atkarībā no tā, kas tā par mīlestību, kas tās par sāpēm."

Kreiks mainīja tematu.

Reiz pie pusdienu galda viņš ieteicās: "Ja ar mani kaut kas notiks, es paļaujos uz to, ka tu uzraudzīsi Parodīzes projektu. Gribu, lai ikreiz, kad esmu prom no šejienes, atbildību uzņe­mies tu. Esmu izdevis-tādu rīkojumu."

"Ko nozīmē — kaut kas?" Džimijs vaicāja. "Kas tad var notikt?"

"Un tomēr."

Džimijs nosprieda, ka Kreiks runā par nolaupīšanu vai opozīcijas uzbrukumu: tādam riskam Teritoriju vadošie prāti bija pakļauti nemitīgi. "Protams," viņš atbildēja, "bet, pirmkārt, tev ir vislabākā drošības sistēma, un, otrkārt, šeit ir cilvēki, kas tādam uzdevumam piemēroti daudz labāk nekā es. Kaut ko tādu es nejaudātu vadīt, man trūkst zināšanu."

"Šie cilvēki ir speciālisti," Kreiks sacīja. "Viņiem trūktu empātijas darbam ar Parodīzes modeļiem, tur nekas neiznāktu, viņi zaudētu pacietību. Pat cs to nespētu. Neprastu noskaņo­ties uz viņu viļņu garumu. Bet tu esi vispārīgāks."

"Tas ir — kā?"

"Tev ir lielas spējas sēdēt un neko lielu nedarīt. Tieši tāpat kā viņiem."

"Paldies," Džimijs norūca.

"Nē, es runāju nopietni. Es gribu — es gribētu, lai tas esi tu."

"Bet Oriksa?" Džimijs ieminējās. "Viņa pazīst kreikerus daudz labāk nekā es." Džimijs un Oriksa teica kreikeri, bet Kreiks šo apzīmējumu nelietoja nekad.

"Ja manis te nebūs, tad nebūs arī Oriksas," Kreiks teica.

"Viņa ielēks līdzi tavā bēru sārtā? Ko tu neteiksi!"

"Jā, apmēram tā," Kreiks vīpsnādams apstiprināja. To­brīd Džimijs bija to uztvēris kā joku un reizē kā Kreika patiesi kolosālā ego simptomu.

"Man liekas, Kreiks mūs izspiego," Džimijs sacīja tai bei­dzamajā vakarā. Līdzko tas bija pateikts, viņš saprata, ka tā var būt patiesība, kaut gan, iespējams, bija pateicis to tikai tā­dēļ, lai nobiedētu Oriksu. Varbūt, lai piespiestu viņu panikā bēgt; tomēr konkrētu plānu viņam nebija. Ja viņi aizbēgtu — tad kur viņi dzīvotu, kā panāktu, lai Kreiks viņus neatrod, kur ņemtu naudu? Vai Džimijs būtu spiests kļūt par suteneru un pārtikt no nodevām? Viņam nudien nebija nekādu iemaņu, ar kurām pelnīt naudu, nekā tāda, kas noderētu plēbijās, ja abi slapstītos tur. Un tas būtu jādara. "Man liekas, viņš ir greiz­sirdīgs."

"Ak, Džimij! Kāpēc lai Kreiks būtu greizsirdīgs? Greiz­sirdību viņš nosoda. Uzskata par aplamu."

"Viņš ir cilvēks," Džimijs iebilda. "Tas, ko viņš nosoda, nav svarīgi."

"Džimij, man šķiet, greizsirdīgs esi tu." Oriksa pasmai­dīja, pacēlās uz pirkstgaliem, noskūpstīja viņu uz deguna. "Tu esi labs zēns. Taču es nekad nepamestu Kreiku. Es ticu Kreikam, ticu viņa…" — Oriksa meklēja vārdu — "…viņa re­dzējumam. Viņš grib padarīt šo pasauli labāku. Tā viņš man vienmēr saka. Tas man liekas tik brīnišķīgi, vai tad tev ne, Džimij?"

"Es tam neticu," Džimijs attrauca. "Es zinu, ka viņš tā saka, bet nekad neesmu uzķēries uz šī āķa. Par kaut ko tādu vi­ņam vienmēr bijis nospļauties. Viņa intereses ir bijušas tīri…"

"Ak, Džimij, tu maldies! Viņš ir uztaustījis problēmas, un man šķiet, viņam ir taisnība. Cilvēku ir pārāk daudz, un tieši tāpēc viņi kļūst ļauni. To es zinu no savas dzīves pieredzes, Džimij. Kreiks ir ļoti gudrs cilvēks!"

Džimijs bija kļūdījies, aprunādams Kreiku. Kreiks savā veidā bija Oriksas varonis. Svarīgā veidā. Tādā, kādā viņas va­ronis nebija Džimijs.

"labi. Sapratu." Vismaz viņš nebija visu sabojājis galīgi: Oriksa nedusmojās. Tas bija galvenais.

Kāds dumiķis es biju, domā Sniegavīrs. Cik noburts. Cik apsēsts. Ne jau biju — bet esmu.

"Džimij, apsoli man kaut ko."

"Protams. Ko?"

"Ja Kreika šeit nebūs, ja viņš būs kaut kur prom un ja šeit nebūs arī manis, tad parūpējies par kreikeriem."

"Ja tevis nebūs šeit? Kāpēc lai tevis nebūtu šeit?" Atkal bažas, aizdomas: vai abi plāno kopā aizbēgt un atstāt viņu šeit? Vai tur tā lieta?»Vai viņš Oriksai ir bijis tikai rotaļlieta un Kreikam galma āksts? "Jūs braucat kāzu ceļojumā, vai?"

"Nemuļķojies, Džimij. Viņi ir kā bērni, viņiem kāds ir va­jadzīgs. Pret viņiem ir jāizturas labsirdīgi."

"Tu neesi atradusi īsto," Džimijs noteica. "Ja man pie vi­ņiem būtu jāpavada ilgāk par piecām minūtēm, es zaudētu prātu."

"Es zinu, ka tu spētu. Es runāju nopietni, Džimij. Pasaki, ka tu to izdarīsi, neatstāj mani nelaimē. Tu apsoli?" Oriksa glāstīja viņu, ar sīkiem skūpstiem apbēra viņa delmu.

"Nu, labi. Zvēru pie savas dzīvības. Tagad tu esi lai­mīga?" Tas jau nemaksāja neko, tas bija tīri teorētiski.

"Jā, tagad es esmu laimīga. Es pavisam ātri, Džimij, un pēc tam mēs varēsim paēst. Anšovus gribi?"

Kas viņai bija prātā? — Sniegavīrs cenšas uzminēt jau miljono reizi. Cik daudz viņa nojauta?

Viņš gaidīja Oriksu — vispirms nepacietīgi, tad bažīgi, pēc tam paniski. Nevajag taču tik daudz laika, lai sagaidītu, līdz. iz­cepas divas picas!

Pirmais ziņojums pienāca pulksten deviņos četrdesmit pie­cās. Tā kā Kreiks bija ārpus teritorijas un Džimijs bija otrais galvenais, tad darbinieks no videomonitoru telpas tika atsūtīts pakaļ viņam.

Sākumā Džimijs nosprieda, ka tas ir parasts starpgadījums, kāda sīka epidēmija vai nenozīmīgs bioterorisma akts, viela die­nas ziņām. Ar to, kā parasti, tiks galā zēni un meitenes krīzes bioskafandros, ar liesmu metējiem, izolācijas brezentu, hlorkaļķa kastēm un bedrēm. Turklāt tas risinājās Brazīlijā. Pietiekami tālu. Taču Kreiks bija devis rīkojumu ziņot par jebkuriem uzliesmo­jumiem, par jebko un jebkur, tāpēc Džimijs gāja skatīties.

Tad pienāca nākamais un nākamais, nākamais, nākamais, zibenīgā ātrumā cits pēc cita. Taivana, Bangkoka, Saūda Arābija, Bombeja, Parīze, Berlīne. Plēbijas uz rietumiem no Čikāgas. Kartes uz monitoru ekrāniem iegaismojās sarkanos plankumos, itin kā pret tām kāds būtu novicinājis krāsā pilošu sareni. Tas bija kas vairāk nekā tikai daži izolēti sērgas punkti. Tas bija kaut kas liels.

Džimijs mēģināja piezvanīt Kreikam uz mobilo, bet atbildi nesaņēma. Viņš lika monitoru komandai pārslēgties uz ziņu kanālu. Tas esot kaut kas nepazīstams un hemorāģisks, sacīja komentētāji. Simptomi: augsta temperatūra, acu un ādas asiņo­šana, krampji, pēc tam sabrūk iekšējie orgāni un iestājas nāve. Laika posms no saskatāmā slimības sākuma līdz pēdējam brī­dim pārsteidzoši īss. Bacilis acīmredzot izplatoties pa gaisu, bet iespējams esot arī ūdens faktors.

Iezvanījās Džimija mobilais telefons. Oriksa. "Kur tu esi?" viņš iekliedzās. "Brauc šurp! Vai tu redzēji…"

Oriksa raudāja. Tas bija tik neparasti, ka Džimijs jutās satricināts. "Ak, Džimij," viņa sacīja. "Man ir tik žēl. F.s ne­zināju."

"Ir jau labi," Džimijs mierinādams teica. Un tad: "Ko tu ar to gribi sacīt?"

"Tas bija kapsulās. Tajās kapsulās, ko es izplatīju, tajās, ko es pārdevu. Tās ir tās pašas pilsētas, ko es apmeklēju. Tām kapsulām taču bija jāpalīdz cilvēkiem! Kreiks teica…"

Savienojums pārtrūka. Viņš centās atzvanīt. Trīs signāli. Pēc tam klikšķis. Tad klusums.

Ja nu tā sērga jau ir AtjaunKsmē? Ja nu inficējusies arī viņa pati? Kad viņa nostājās pie durvīm, Džimijs taču nevarēja nelaist viņu iekšā. To viņš nespētu pat tad, ja Oriksa asiņotu pa visām porām.

Ap pusnakti triecieni nāca jau gandrīz nepārtraukti. Dalasa. Sietla. Jaunā Ņujorka. Likās, sērga neizplatījās no pilsē­tas uz pilsētu: tā uzliesmoja vairākās vienlaikus.

Telpā tagad bija trīs darbinieki: Degunradzis, Beluga, Baltais Grīslis. Viens dungoja, viens svilpoja; trešais — Baltais Grīslis — raudāja. Tas nu ir nopietni. Divi jau bija pateikuši to pašu.

"Cik stipri mēs atpaliekam?"

"Ko lai mēs darām?"

"Neko," Džimijs atbildēja, pūlēdamies nekrist panikā. "Šeit mēs esam pietiekamā drošībā. Varam nogaidīt, līdz būs cauri. Noliktavā krājumu ir diezgan." Viņš ieskatījās trijās nervoza­jās sejās. "Mums jāpasargā Paradīzes modeļi. Mēs nezinām, cik ilgs ir inkubācijas periods, nezinām, kas ir pārnēsātājs. Mēs nedrīkstam nevienu laist iekšā."

Tas viņus mazliet nomierināja. Viņš izgāja no monitoru telpas, ievadīja jaunu kodu iekšējām durvīm un arī tām, kas veda hermētiskajā telpā. Iepīkstējās viņa videofons. Zvanīja Kreiks. Viņa seja uz mazā ekrāniņa izskatījās tāda pati kā pa­rasti; likās, viņš sēd bārā.

"Kur tu esi?" Džimijs iekliedzās. "Vai tu nezini, kas notiek?"

"Nav pamata bažām," Kreiks atteica. "Viss tiek kontro­lēts." Viņš izklausījās piedzēries, un tas nu viņam gadījās reti.

"Kāds, ellē, viss? Sērga jau pārņēmusi pasauli! Sarkanā Nāve! Ko nozīmē runas, ka baciļi bijuši LaimePluss kapsulās?"

"Kas tev to teica?" Kreiks noprasīja. "Mazs putniņš?" Jā, viņš noteikti bija piedzēries; piedzēries vai sarijies kādus me­dikamentus.

"Nekas. Tā ir patiesība, vai ne?"

"Es esmu tirdzniecības centrā, picu ēstuvē. Tūdaļ būšu klāt," Kreiks sacīja. "Noturi cietoksni!"

Kreiks izslēdza videofonu. Varbūt viņš ir atradis Oriksu, Džimijs nodomāja. Varbūt atvedīs viņu atpakaļ drošībā. Un tad viņš nodomāja: tu, plānprātiņi

Viņš devās pārbaudīt Paradīzes projektu. Bija ieslēgta naksnīgo debesu simulācija, spīdēja mākslīgais mēness, kreikeri — cik viņam redzams — mierīgi gulēja. "Jaukus sapnīšus!" viņš nočukstēja tiem caur stiklu. "Guliet saldi! Jūs tagad esat vienīgie, kas to Spēj."

Pēc tam sāka risināties kaut kas līdzīgs palēninātai filmai. Porno ar izslēgtu skaņu, smadzeņu īssavienojums bez reklāmas klipiem. Tik pārspīlēta melodrāma, ka viņi ar Kreiku būtu smē­jušies par to kā negudri, ja abiem būtu četrpadsmit gadu un viņi to skatītos DVD formātā.

Vispirms sākās gaidīšana. Džimijs sēdēja savā kabinetā un pavēlēja sev nomierināties. Prātā zibēja vecie vārdu saraksti: piedienīgs, vaisloties, auglenīca, līķauts, vazaņķe. Pēc brīža viņš piecēlās. Tergavāt, vēlziedis. Ieslēdza datoru, izskatīja ziņu saitus. Tur, ārā, valdīja lielas izbailes un ne tuvu nepietika āt­rās palīdzības mašīnu. Jau skanēja politikāņu uzsaukumi par to, ka jāsaglabā miers, ielās jau braukāja automašīnas ar skaļ­ruņiem, kas mudināja neatstāt mājas. Bija uzbangojis lūgšanu vilnis.

Sajūgums. Drūsma. Nenovīdība.

Džimijs aizgāja uz avārijas noliktavu, paņēma vīruspistoli, piesprādzēja to, virsū uzvilka vaļīgu tropu jaku. Atgriezās mo­nitoru telpā un pateica trim darbiniekiem, ka ir runājis ar Te­ritorijas KopDroKorpusa apsardzi — meli — un ka viņiem šeit nedraudot tūlītējas briesmas; viņš pats nojauta, ka arī tie ir meli. Viņš vēl piebilda, ka esot saņēmis ziņu no Kreika, kurš devis rīkojumu visiem atgriezties savās istabās un nosnausties, jo enerģija būšot vajadzīga nākamajās dienās. Viņi šķita uzel­pojam un paklausīja ar prieku.

Džimijs pavadīja viņus uz hermētisko telpu un ar koda palīdzību ielaida gaitenī, kas veda uz guļamistabām. Viņš gāja darbiniekiem nopakaļ un raudzījās tiem mugurā, jau redzē­dams tos mirušus. Žēl, tomēr riskēt nedrīkstēja. Viņi bija trīs pret vienu: ja viņi kristu histērijā, censtos izlauzties no kom­pleksa vai ielaist tajā savus draugus, tad viņš zaudētu kontroli pār notiekošo. Kad darbinieki nozuda skatienam, Džimijs aiz­slēdza durvis, atstādams viņus aiz tām. Tagad iekšējā kupolā bija palicis vienīgi viņš — un kreikeri.

Viņš atkal paskatījās ziņas, iedzerdams viskiju, lai stipri­nātos, tomēr ievērodams mēru. Pelavas. Adamābols. Nagaža. Krāsmēle. Viņš gaidīja Oriksu, taču bez cerībām. Viņai acīm­redzot kaut kas bija noticis. Citādi viņa būtu šeit.

Pret ausmu iepīkstējās durvju monitors. Kāds centās ieva­dīt hermētiskās telpas kodu. Tas, protams, neizdevās, jo Džimijs bija kodu nomainījis.

ledžinkstējās video interkoms. "Ko tu dari?" nopra­sīja Kreiks. Viņš izskatījās un izklausījās aizkaitināts. "Ver vaļā!"

"Es īstenoju plānu B," Džimijs atbildēja. "Bioloģiskā uz­brukuma gadījumā nedrīkst nevienu laist iekšā. Tā ir tava pa­vēle. Hermētisko telpu es esmu aizslēdzis."

"Šī pavēle neattiecas uz mani," Kreiks teica. "Neesi taču tāds korķarieksts!"

"Kā lai es zinu, vai tu nepārnēsā baciļus?" Džimijs sacīja.

"Es nepārnēsāju."

"Kā lai es to zinu?"

"Pieņemsim," Kreiks gurdi teica, "ka es esmu paredzējis šo notikumu un veicis drošības pasākumus. Turklāt tu pret to esi imūns."

"Kāpēc lai es būtu imūns?" Džimijs jautāja. Viņa smadze­nēm loģika šonakt diez. cik labi nepadevās. Kreika teiktajā kaut kas bija aplami, taču viņš nespēja izprast, kas tieši.

"Antiķermenīšu serums bija plēbu vakcīnā. Atceries, cik reižu tu esi vakcinējies? Ikreiz, kad devies pie plēbiem vārtīties dubļos un slīcināt savas mīlas bēdas."

"Kā tu zināji?" Džimijs vaicāja. "Kā tu zināji, kur es… ko es gribēju?" Sirds sitās kā negudra; viņš neizteicās precīzi.

"Neesi idiots. Laid mani iekšā!"

Džimijs ievadīja hermētiskās telpas durvju kodu. Tagad Kreiks stāvēja pie iekšējām durvīm. Džimijs ieslēdza hermētis­kās telpas videomonitoru un tieši acu priekšā ieraudzīja Kreika galvu dabīgā lielumā. Kreiks izskatījās galīgi apdullis. Uz krekla apkaklītes vīdēja kāds traips — asinis?

"Kur tu biji?" Džimijs jautāja. "Tu esi kāvies?"

"Tu pat iedomāties nevari," Kreiks attrauca. "Tagad laid mani iekšā."

"Kur ir Oriksa?"

"Tepat, kopā ar mani. Viņai ir smagi gājis."

"Kas viņai noticis? Kas tur ārā notiek? Ļauj man ar viņu parunāt!"

"Patlaban viņa nevar runāt. Es nespēju viņu piecelt. Esmu mazliet savainots. Tagad izbeidz ķēmoties un laid mūs iekšā!"

Džimijs izvilka vīruspistoli. Nospieda kodu. Atkāpās atpa­kaļ un sānis. Uz delmiem visi matiņi bija sacēlušies stāvus gaisā. Mēs saprotam vairāk nekā zinām.

Durvis atvērās.

Kreika gaišbrūnais tropu formastērps bija nošķiests ar sarkanbrūniem plankumiem. Labajā rokā viņš turēja parastu savāžamo nazi, kādi glabājās noliktavā, — ar diviem asme­ņiem, nagu vīlīti, korķviļķi un šķērītēm. Ar otru roku viņš bija apķēris Oriksu, kas izskatījās aizmigusi; seja piespiesta Kreikam pie krūtīm, garā, ar sārtu lentīti sapītā bize nokarājās pār muguru.

Kamēr Džimijs skatījās, sastindzis neticībā, Oriksa atmu­guriski pārkrita pār Kreika kreiso delmu. Kreiks raudzījās Džimijā ar tiešu skatienu, bez smaida.

"Es rēķinos ar tevi," viņš noteica. Tad pārgrieza Oriksai rīkli.

Džimijs viņu nošāva.

Pēc negaisa ir kļuvis vēsāks. No tālajiem kokiem ceļas migla, saule slīgst zemāk, putni sāk vakara kņadu. Pār galvu lido trīs vārnas, spārni kā melnas liesmas, vārdi gandrīz sadzir­dami. Kreik! Kreik! tās sauc. Sienāži sisina: Oriksa. Man ir ha­lucinācijas, nodomā Sniegavlrs.

Soli pēc soļa viņš ar pūlēm velkas pa valni. Pēda ir kā gi­gantisks vārīts cīsiņš, piebāzts ar karstu, sagremotu gaļu bez kauliem, gatavs pārsprāgt. Lai kāds bacilis tur iekšā rūgtu, tas acīm redzami ir imūns pret antibiotikām, ko satur sargtorņa ziede. Varbūt Paradīzē, Kreika izlaupītās avārijas noliktavas juceklī, — Sniegavīrs zina, cik pamatīgi tā izlaupīta, pats taču laupīja, — izdosies atrast kaut ko iedarbīgāku.

Kreika avārijas noliktava. Kreika brīnišķīgais plāns. Kreika atjautīgās idejas. Kreiks, Kreikijas karalis, jo Kreiks joprojām ir te, joprojām vada, joprojām valda pār savu īpa­šumu, lai cik tumšs tagad būtu kļuvis šis gaismas kupols. Tumšāks par tumšu, un daļa no šīs tumsas ir Sniegavlrs. Viņš ir palīdzējis.

"Neiesim tur," Sniegavlrs ierunājas.

Mīlulīt, tu jau tur esi. Tu nekad neesi bijis prom.

Pie astotā sargtorņa, no kura paveras skats pār parku ap Parodīzi, viņš pārbauda, vai vaļā nav kādas durvis, kas ved uz augšējo telpu, — ja vien iespējams, viņš labprātāk kāptu lejā pa kāpnēm, — bet nekā, visas durvis ir ciet. Pa novērošanas spraugu viņš piesardzīgi aplūko zemi tur, lejā: nav redzamas nekādas vidējas vai lielas dzīvības formas, kaut gan krūmos kaut kas nočab, un viņš cer, ka tā bijusi tikai vāvere. Viņš iz­velk saņurcīto palagu, piesien to pie ventilācijas caurules — trausla iespēja, taču vienīgā — un brīvo palaga galu nolaiž lejā pār vaļņa malu. Tas ir pēdas septiņas par īsu, bet viņš varēs nolēkt, ja vien neatspiedīsies uz ievainotās kājas. Nu viņš lai­žas lejā, turēdamies pie savas erzaca virves. Karājas tai galā kā zirneklis, vilcinās — vai ir kāda metode, kā to paveikt sekmī­gāk? Kas ir lasīts par izpletņiem? Laikam jāsaliec ceļgali. Tad viņš palaiž virvi vaļā.

Un nokrīt uz abām kājām. Sāpes ir asas, bet, brīdi pavār­tījies pa dubļaino zemi un pakaucis kā uz šķēpa uzdurts dzīv­nieks, viņš kunkstēdams uzraušas uz kājām. Labojums: uz vienas kājas. Šķiet, nekas nav lauzts. Viņš paskatās apkārt, meklē­dams, ko varētu izmantot par kruķi, atrod nūju. Cik izdevīgi, ka nūjas aug kokos!

Tagad gribas dzert.

Viņš dodas uz priekšu pa zaļumiem un kuplojošām nezālēm, klibatu klabatu, griezdams zobus. Pa ceļam uzmin uz liela banāna paliekām, gandrīz pakrīt. Kas par riebīgu sajūtu: auksts un stīgrs kā nomizots un sasaldēts muskulis. Derdzīgais gļotu gabals. Ja viņš būtu kreikers, nāktos tam atvainoties: Atvaino, ka uzminu tev virsū, Oriksas Bērns, lūdzu, piedod par tādu neveiklību.

Viņš pamēģina: "Atvaino."

Vai viņš kaut ko dzirdēja? Atbildi?

Ja atkritumi sāk runāt, vairs nedrīkst zaudēt laiku.

Sniegavīrs sasniedz burbuļkupolu, ap tā baltajiem, karsta­jiem, ledainajiem sāniem nonāk pie ieejas. Hermētiskās telpas durvis ir vaļā, kā viņam arī palicis atmiņā. Dziļa ieelpa — un viņš iet iekšā.

Tur ir Kreiks un Oriksa — tas, kas palicis no abiem pāri. Viņi ir saplosīti, izkaisīti, sīki un lieli kauli sajaukti un samētāti kā gigantiska mozaīka.

Un te ir Sniegavīrs, vesels kā rutks, stulbs kā zābaks, fri­vols un piemuļķots, ūdens plūst viņam pār vaigiem, milzīga dūre sažņaudz sirdi, un viņš blenž lejup uz savu vienīgo patieso mīlestību un uz savu vienīgo labāko draugu šai pasaulē. Krcika tukšie acu dobumi raugās augšup uz Sniegavīru, tāpat kā reiz agrāk raudzījušās viņa tukšās acis. Viņš smaida, redzami visi zobi. Oriksa guļ ar seju lejup, novērsusies no viņa, it kā bēdā­tos. Lente matos tikpat sārta kā vienmēr.

Ak, kā gan viņus apraudāt? Pat to viņš neprot.

Sniegavīrs ieiet pa iekšējām durvīm garām drošības joslai, iekšā darbinieku dzīvojamās telpās. Silts gaiss, mitrs, sasmacis. Vispirms vajadzīga noliktava; to viņš atrod bez pūlēm. Tumšs, tikai daži jumta logi, bet ir taču lukturis. Ož pēc pelējuma un pēc žurkām vai pelēm, bet citādā ziņā viss ir tieši tāpat, kā viņš to atstājis.

Viņš sameklē medikamentu plauktus, pavandās pa tiem. Spāteles, marles saites, apdegumu apsēji. Kārba ar rektālajiem termometriem, bet viņam nemaz nav vajadzības bāzt tādu sev tūplī, lai uzzinātu, ka viņš deg. Trīs vai četri antibiotiku veidi kapsulu formā un tāpēc ar gausu iedarbību, vienīgā atlikusī pudelīte ar Kreika nepārspējamo, īslaicīgo plēbijas pretbaciļu kokteili. Ar to tu tiksi prom un atpakaļ, bet nepaliec tik ilgi, līdz pulkstenis zvana pusnakti, citādi pārvērtīsies par ķirbi, mēdza sacīt Kreiks. Sniegavīrs izlasa etiķeti ar Kreika precī­zajām piezīmēm, aplēš devu. Tagad spēka tik maz, ka viņš gandrīz nevar pudelīti pacelt; vajag labu brīdi, lai atskrūvētu korķi.

Khinkš klunkš khtnkš, rakstīts runas burbulī. Lej tik rīklē!

Tomēr nē, to nevajag dzert. Viņš sameklē kārbu ar tīrām šļireēm, injicē sev šķīdumu. "Ejiet bojā, kāju baciļi!" viņš saka. Pēc tam aizklibo uz savu dzīvokli, uz to, kas reiz bijis viņa dzī­voklis, saļimst valgajā, nesaklātajā gultā un iegrimst pusnemaņā.

Sapnī ierodas papagailis Alekss. Ielido pa logu, notupstas vi­ņam blakus uz spilvena, šoreiz spilgti zaļš ar violetiem spārniem un dzeltenu knābi, mirdzošs kā bāka, un Sniegavīru pārpludina laime un mīlestība. Papagailis piešķiebj galvu, paskatās uz viņu vispirms ar vienu aci, tad ar otru. "Zilais trīsstūris," tas pa­ziņo. Tad pamazām pietvīkst, kļūst sarkans, sākot ar acīm. Šī pārmaiņa biedē, it kā papagailis patiesībā būtu spuldze, kas pildās ar asinīm. "Es tagad eju prom," tas noteic.

"Nē, pagaidi!" Snicgavīrs iesaucas vai cenšas iesaukties. Mute negrib kustēties. "Neej vēl! Pasaki man…"

Tad uzbrāzmo vējš, švīks, un Alekss ir prom, un Sniegavīrs tumsā sēd savā bijušajā gultā, izmircis sviedros.

Skribelejums

Nākamajā rītā pēda izskatās labāk. Tūkums noplacis, sā­pes mazinājušās. Kad pienāk vakars, Sniegavīrs iešļircina sev vēl vienu Kreika superzāļu devu. Tomēr viņš apzinās, ka pār­dozēt nedrīkst: šī viela ir ļoti spēcīga. Ja tās būs pārāk daudz, viņa šūnas pārplīsīs kā vīnogas.

Dienas gaisma spīd caur izolācijas stikla ķieģeļiem, kas atrodas iepretim griestu loga šahtai. Sniegavīrs klimst pa telpu, kurā reiz dzīvojis, un jūtas kā bezmiesisks sensors. Te ir skapis, te drēbes, kas reiz piederējušas viņam, tropu krekli un šorti, glīti sakarināti uz pakaramajiem un sākuši pelēt. Ir arī apavi, bet viņš vairs nespēj paciest pat domu par apaviem. Tie būtu kā pakavi, turklāt iekaisusī pēda varbūt nemaz nelīstu kurpē. Plauktos kaudzītēs saliktas apakšbikses. Kāpēc viņš reiz valkā­jis tādus apģērba gabalus? Tagad tic atgādina kaut kādus dī­vainus iejūga piederumus.

Pieliekamajā viņš atrod dažas paciņas un bundžas. Brokas­tīs apēd aukstus ravioli tomātu mērcē un pusi Triecienstieņa, virsū uzdzer siltu kokakolu. Nav palicis nekādu stipro dzē­rienu vai alus, to visu viņš patērējis tajās nedēļās, kad bijis te ieslodzīts. Nu, nekas. Impulss mudinātu izdzert krājumu pēc iespējas ātrāk, pārvērst visas atmiņas baltajā troksnī.

Uz to tagad nav ko cerēt. Viņš ir iestrēdzis pagātnes laikā, mitrās smiltis ceļas. Viņš grimst.

Nošāvis Kreiku, viņš pārveidoja iekšējo durvju kodu un aizslēdza tās. Kreiks un Oriksa gulēja hermētiskajā telpā viens otra skavās; nespēdams viņiem pieskarties, Džimijs atstāja abus turpat. Viņš gan sajuta īsu romantisku impulsu — varbūt vajadzētu nogriezt gabaliņu no Oriksas tumšās bizes —, tomēr apvaldīja to.

Atgriezies savā istabā, viņš iedzēra viskiju, tad iedzēra vēl — tik daudz, cik vajadzēja, lai aizmigtu. Viņu pamodināja ārējo durvju zummers: Baltais Grīslis un Melnais Degunradzis mē­ģināja atkal tikt iekšā. Un pārējie, bez šaubām, tāpat. Džimijs nelikās to dzirdam.

Kaut kad nākamajā dienā viņš uzgrauzdēja četras sojas maizes šķēles un piespieda sevi tās apēst. Izdzēra pudeli ūdens. Viss ķermenis bija kā atdauzīts kājas pirksts: notirpis un reizē sāpīgs.

Dienā iezvanījās viņa mobilais. Augsta ranga korpusnieks meklēja Kreiku.

"Pasaki tam draņķim, lai velkas šurp ar visu savu gudro pauri un palīdz tikt skaidrībā ar šito ķēpu!"

"Viņa te nav," Džimijs atteica.

"Kas runā?"

"Nedrīkstu teikt. Drošības noteikumi."

"Paklau, lai kas tu tāds būtu, es nojaušu, ko tas nelietis iz­domājis, un, ja dabūšu viņu rokā, tad apgriezīšu viņam sprandu. Varu derēt, ka viņam pašam ir vakcīna, bet mūs viņš vazās aiz deguna uz velna paraušanu."

"Tiešām? Jūs tā domājat?" Džimijs apvaicājās.

"Es zinu, ka tas>maita ir tur. Tūdaļ aiziešu un uzspridzi­nāšu durvis."

"Es gan neieteiktu. Mums šeit vērojama kāda ārkārtīgi savāda mikrobu aktivitāte. Ārkārtīgi neparasta. Te iet kā pa elli. Es vēl turos, jo man ir bioskafandrs, bet pats nezinu, vai esmu inficēts vai ne. Kaut kas tiešām ir nogājis greizi."

"Nolādēts! Šeit? AtjaunEsmē? Man likās — mēs esam izolēti."

"Jā, brīdis ir bīstams," Džimijs sacīja. "Es ieteiktu jums meklēt Bermudās. Manuprāt, viņš paņēma kaudzi skaidras naudas un aizbrauca uz turieni."

"Tātad viņš ir mūs pārdevis, tas sīkais mēsls! Tīšām pie­spēlējis informāciju konkurentiem. Tad viss sakrīt. Sakrīt pil­nīgi un galīgi. Paklau, paldies par padomu!"

"Labu veiksmi!" Džimijs novēlēja.

"Jā, paldies, tev tāpat."

Vairāk neviens nezvanīja pie ārējām durvīm, neviens ne­centās ielauzties iekšā. AtjaunEsmes iemītnieki acīmredzot bija visu sapratuši. Darbinieki, redzēdami, ka apsargi ir prom, droši vien bija metušies ārā un laidušies taisnā ceļā uz ārējiem vārtiem. Uz turieni, ko bija noturējuši par brīvību.

Trīsreiz dienā Džimijs pārbaudīja, kā klājas kreikeriem, skatīdamies uz tiem slepus kā lūriķis. Izsvītrosim salīdzinājumu: viņš tiešām bija lūriķis. Kreikeri likās gluži laimīgi vai vismaz apmierināti. Tie pastaigājās, gulēja, ilgas stundas sēdēja un, kā likās, nedarīja neko. Mātes baroja zīdaiņus, bērni spēlējās. Vī­rieši čurāja apli. Vienai sievietei sākās zilā fāze, un vīrieši de­joja aplidošanas deju, dziedāja ar puķēm rokā, gaišzilie peņi līgojās taktī. Tam sekoja auglības orģija piecatā — nomaļāk krūmos.

Varbūt es varētu uzņemt ar viņiem sabiedrisku kontaktu, domāja Džimijs. Palīdzēt izgudrot riteni. Atstāt zināšanu man­tojumu. Nodot tālāk visus savus vārdus.

Nē, tas nebija iespējams. Nekādu cerību.

Lāgiem viņi izskatījās nemierīgi — pulcējās bariņos, klusu sarunājās. Slepenie mikrofoni uztvēra balsis.

"Kur ir Oriksa? Kad viņa atgriezīsies?"

"Viņa vienmēr atgriežas."

"Viņai vajadzētu būt šeit un mācīt mūs."

"Viņa mūs māca vienmēr. Viņa māca mūs arī tagad."

"Vai viņa ir šeit?"

"Oriksa var reizē būt un nebūt šeit. Tā viņa teica."

"Jā. Teica gan."

"Ko tas nozīmē?"

Tas atgādināja kādas ārprātīgas teoloģiskas debates kaut kur čata telpas nomaļākajos, ellīgākajos stūros. Džimijs ne­spēja klausīties pārāk ilgi.

Pārējā laikā arī viņš pats pastaigājās, gulēja, ilgas stundas sēdēja, nedarīdams neko. Pirmajās divās nedēļās sekoja pasau­les notikumiem Tīmeklī vai televīzijas ziņās: vēroja nemierus pilsētās, kad no ierindas izgāja transporta sistēma un tika izlau­pīti lielveikali; eksplozijas, kad sabruka elektrosistēmas, uguns­grēkus, kurus neviens negāja dzēst. Pūļi pārpildīja baznīcas, mošejas, sinagogas un tempļus, lai lūgtos un nožēlotu grēkus, un tad gāzās no turienes ārā, kad dievlūdzēji bija aptvēruši, ka šādi pieaug infekcijas risks. Ļaužu pulki plūda uz mazpilsētām un lauku apvidiem, kuru iedzīvotāji, cik ilgi vien spēdami, cī­nījās pret bēgļiem, laizdami darbā šaujamieročus, nūjas un mēslu dakšas.

Sākumā ziņu sižeti bija izsmeļoši, notikumi tika filmēti no helikopteriem, komentētāji klaigāja kā futbola sacīkstē: Vai re­dzējāt: Neticami! lired, tam neviens nespēj īsti noticēt. Tas, ko mēs tikko redzējām, bija satrakots Dieva dārznieku pūlis, kas atbrīvoja Vistas kumosiņu ražošanas uzņēmumu, lired, tas ir smieklīgi, tie Vista» kumosiņu radījumi nemaz nevar paiet! (Smiekli.) Un tagad atgriežamies studijā.

Šķiet, tieši sākotnējo juku laikā, domā Sniegavīrs, kāds ģēnijs i/laida ārā cūkanus un vilkuņus. Ak, lielais paldies!

Ielu sludinātāji ķērās pie paššaustīšanās un pie murgiem par Apokalipsi, kaut gan likās vīlušies: kur tad bazūnes un eņ­ģeļi, kāpēc mēness nav pārvērties asinīs? Uz ekrāna parādījās mācīti vīri uzvalkos; medicīnas eksperti, grafiki, kuros atai­nota infekcijas izplatība, epidēmijas skarto apgabalu kartes. To iezīmēšanai rika izmantota tumši sārta krāsa, ar kādu reiz iezīmēta Britu impērija. Džimijam labāk būtu patikusi kāda cita krāsa.

Komentētāji vairs nespēja apslēpt bailes. Kas būs tālāk, Bred? Kad reiz izgudros vakcīnu? Bet, Saimon, cik es dzirdu, viņi pie tās strādā augām diennaktīm, tomēr neviens vēl nav teicis, ka būtu gūtas kādas sekmes. Tas nu ir nopietni, Bred. Saimon, vārds vietā, tomēr arī agrāk ir gadījies šis tas nopietns. Iedrošinošs smaids, pacelti īkšķi, nefokusēts skatiens, bāla seja.

Tika steigšus montētas dokumentālas filmas, kurās tika parādīts vīruss — tas nu vismaz bija konstatēts un, kā parasti, atgādināja kūstošu, savērptu ledeni — un izskaidrota tā iedar­bība. Cik saprotams, šis ir kāds ārkārtīgi virulents hibrīds. Vēl nav skaidrs, vai tā ir kāda starpsugu mutācija vai tas radīts ap­zināti. Viedais māj ar galvu. Lai pastiprinātu iespaidu, ka ar vī­rusu ir iespējams tikt galā, tam rika dots nosaukums ESME — ekstra spēcīgais mutējošais elements. Iespējams, tagad viņi tiešām kaut ko zināja, piemēram, to, ar ko patiesībā nodarbojies Kreiks, droši paslēpies AtjaunEsmes Teritorijas visdziļākajā ko­dolā. Spriedis tiesu pasaulei, domāja Džimijs; bet kāpēc viņam bijušas tādas tiesības?

Zēla un plauka sazvērestību teorijas: tas esot kaut kas re­liģisks, vainīgi esot Dieva dārznieki, tā esot sazvērēšanās ar mērķi iegūt kontroli pār pasauli. Pirmajā nedēļā tika ieteikts dzert tikai vārītu ūdeni un nedoties ceļojumos, kā arī izvairīties no sarokošanās. Tai pašā nedēļā krasi pieauga pieprasījums pēc lateksa cimdiem un filtrējošām maskām. Džimijs nodomāja, ka tas iedarbojas apmēram tikpat efektīvi kā ar ķiplokiem piespiķoti apelsīni Lielā mēra laikos.

Nupat saņemta informācija. F.SME nāvējošais vīruss ir uz­liesmojis Fidži, kur līdz šim nebija konstatēts. KopDroKorpusa šefs izsludina Jauno Ņujorku par katastrofas apgabalu. Slēgtas lielākās satiksmes artērijas.

Rred, tas izplatās ļoti ātri. Saimon, tas ir neticami.

"Pārmaiņas var rasties jebkurā sistēmā, kas atkarīga no ātruma," mēdza sacīt Kreiks. "Pieskaries ar galvu pie sienas, un nenotiks nekas, bet, ja tā pati galva pieskarsies tai pašai sienai ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā, tad sarkans vien pašķīdīs. Mēs atrodamies ātruma tunelī, Džimij. Ja ūdens kus­tas ātrāk nekā laiva, tu neko vairs nevari kontrolēt."

Es klausījos, domāja Džimijs, bet nedzirdēju.

Otrajā nedēļā tika izsludināta vispārēja mobilizācija. Steig­šus sapulcinātie epidēmiju speciālisti pavēlēja ierīkot lauka la­zaretes, izolatorus teltīs; karantīnā nonāca veseli miestiņi, pēc tam veselas lielpilsētas. Tomēr visi šie pūliņi drīz izrādījās veltīgi, jo ārsti un māsas inficējās paši vai arī krita panikā un aizbēga.

Anglija slēdz ostas un lidostas.

Pārtrūkuši visi sakari ar Indiju.

Slimnīcas ir slēgtas līdz turpmākam paziņojumam. Ja jūta­ties slikti, dzeriet daudz ūdens un zvaniet ļ)a šādu krīzes telefonu.

Nemēģiniet, mēs atkārtojam, nemēģiniet atstāt pilsētas.

Nu vairs nerunāja ne Breds, ne Saimons. Breds un Saimons bija prom. Runāja citi, tad atkal citi.

Džimijs piezvanīja uz krīzes telefonu un izdzirda ierakstu, kas vēstīja, ka telefons nedarbojas. Pēc tam piezvanīja savam tēvam, ko nebija darījis gadiem ilgi. Arī šī līnija nedarbojās.

Viņš ieskatījās savā e-pastā. Nekādu jaunu ziņu. Viņš at­rada vienīgi vecu dzimšanas dienas apsveikumu, ko nebija iz­dzēsis: Daudz laimes dzimšanas dienā, Džimij! Lai piepildās visi Tavi sapņi! Un spārnotas cūkas.

Vienā no privātajām mājaslapām bija redzama karte ar izgaismotiem punktiem tajās vietās, ar kurām joprojām bija iespējams sazināties caur satelītu. Džimijs kā noburts vēroja, kā šie gaismas punkti cits pēc cita dziest.

Viņš bija šokā. Laikam tāpēc nekādi nespēja aptvert notie­košo. Tas viss likās kā filma. Un tomēr viņš bija šeit, bet her­mētiskajā telpā miruši gulēja Oriksa un Kreiks. Ikreiz, pieķēris sevi domājam, ka tas viss ir tikai ilūzija vai kaut kāds joks, viņš aizgāja un paskatījās uz abiem. Pa necauršaujamo rūti, protams: viņš zināja, ka iekšējās durvis nedrīkst vērt vaļā.

Viņš pārtika no Kreika krīzes rezervēm, vispirms no saldē­tajiem produktiem: ja sabojātos kupola solārā sistēma, tad vairs nedarbotos saldētavas un mikroviļņu krāsnis, tāpēc labāk vaja­dzēja ēst nost visas Vistas Kumosiņu Gardēžu Pusdienas, ka­mēr vēl bija tāda iespēja. Pavisam drīz viņš bija nopīpējis visus Kreika skunkzāles krājumus; tādā veidā izdevās izvairīties no kā­dām trim šaušalu dienām. Sākumā viņš aplēsa stipro dzērienu devas, taču drīz jau dzēra uz nebēdu. Vajadzēja piedzerties, lai vispār spētu skatīties ziņas, vajadzēja just pēc iespējas mazāk.

"Es tam neticu, es tam neticu," viņš reizēm murmināja. Bija sācis skaļi sarunāties pats ar sevi, slikta zīme. "Patiesībā tas nemaz nenotiek." Kā gan viņš varēja eksistēt šajā tīrajā, sau­sajā, vienmuļajā, parastajā istabā, gremot karameļu sojkornu un cukini siera bumbiņas, apdullināt smadzenes ar alkoholis­kiem dzērieniem un prātot par totālo fiasko savā personiskajā dzīvē, ja tai pašā laikā visa cilvēce gāja pa pieskari?

Pats sliktākais bija tas, ka tie ļaudis tur ārā — viņu bailes, ciešanas, nāves pļauja — Džimiju patiesībā neskāra. Kreiks mēdza sacīt, ka Homo sapieris sapieris neesot programmēts tā, lai izšķirtu indivīdus barā, kas lielāks par diviem simtiem, tā­tad apmēram pirmatnējās cilts lielumā, bet Džimijs šo skaitli samazināja līdz diviem. Vai Oriksa ir viņu mīlējusi vai nav viņu mīlējusi, vai Kreiks zinājis par viņiem, cik daudz zinājis, kad uzzinājis, vai visu laiku izspiegojis? Vai sarīkojis grandiozo fi­nālu kā eitanāzijas seansu, vai tīšām panācis, lai Džimijs viņu nošauj, jo zinājis, kas notiks tālāk, un nav vēlējies nolaisties tik zemu, lai paliktu šeit un vērotu sava darba rezultātus?

Vai varbūt viņš ir zinājis, ka nespēs noklusēt vakcīnas for­mulu, ja viņam klāt ķersies KopDroKorpuss? Cik ilgi viņš bija šo visu plānojis? Vai var būt, ka tēvocis Pīts un, iespējams, pat Kreika māte bijuši izmēģinājumu objekti? Vai Kreiks, tik daudz licis uz spēles, baidījās no neveiksmes, baidījās kļūt par vienu no daudziem nihilistiem, kas neko lāgā nemāk? Vai varbūt viņu plosīja greizsirdība, apdullināja mīlestība, vai tā bija at­riebība, vai viņš vienkārši gribēja, lai Džimijs izbeidz viņa mo­cības? Vai viņš bija ārprātīgais vai godājams intelektuālis, kurš visu izdomājis līdz pat loģiskam noslēgumam? Un vai tur ir kāda atšķirība?

Un tā tālāk, un tā joprojām griezās emociju riteņi, rau­dami viņu arvien tālāk, līdz viņam izdevās atslēgties no apziņas.

Tikmēr viņa acu priekšā risinājās vienas sugas bojāeja. Valsts, klase, kārta, dzimta, ģints, suga. Cik tam ir kāju? Homo sapieris sapiens piebiedrojās polārlācim, baltajam valim, onagrai, racējpūcei, visam bezgala garajam sarakstam. O, daudz punktu. Lielmeistari

Dažreiz viņš izslēdza skaņu un klusu čukstēja vārdus. Sukulents. Morfoloģija. Vistas aklums. Kvarts. Gvano. Tas iedarbojās nomierinoši.

Izgaisa saits pēc saita, kanāls pēc kanāla. Pāris diktoru, līdz galam palikdami uzticīgi ziņām, uzstādīja kameras, lai no­filmētu paši savu nāvi — kliedzienus, irstošo ādu, pārsprāgu­šos acu ābolus un visu pārējo. Cik teatrāli, domāja Džimijs. Daži ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu televīzijā.

"Tu, ciniskais draņķi!" viņš sev teica. Un tad sāka raudāt.

"Neesi tik sasodīti sentimentāls," viņam mēdza sacīt Kreiks. Bet kāpēc ne? Kāpēc lai viņš nebūtu sentimentāls? Tuvumā tik un tā nebija neviena, kam apšaubīt viņa gaumi.

Reizumis viņš apsvēra pašnāvību — tā likās neizbēgama —, tomēr nez kāpēc nespēja sakopot vajadzīgo enerģiju. Turklāt paš­nāvība taču bija kaut kas tāds, kas demonstrējams publikai, piemēram, labunakti.com kanālā. Šādos apstākļos, šeit un ta­gad, šim žestam trūktu elegances. Viņš varēja iztēloties Kreika uzjautrināto nicinājumu un Oriksas vilšanos: Bet Dzimi/! Kā­pēc tu padodies? Tevi gaida darbs! Tu apsolīji, atceries?

Varbūt viņš nespēja nopietni uztvert pats savu izmisumu.

Pēdīgi vairs nebija ko skatīties, atlika vienīgi vecas DVD filmas. Viņš noskatījās Hamfriju Bogārru un Edvardu Dž. Robinsonu filmā Kī Largo. Viņš grib Vēl, vai ne, Roko? Jā, tieši tā, vēl! Jā, es gribu vēl. Vai tev vispār kādreiz pietiks? Viņš skatījās Alfrēda Hičkoka Putnus. Plīkšplikšplikš, īīī, krā. Va­rēja redzēt auklas, ar kurām lidojošās superzvaigznes piesietas pie jumta. Viņš skatījās Dzīvo miroņu nakti. Šļurks, āāā, krumš, khbh, blurkš. Tādas mazas paranojas viņu nomierināja.

Pēc tam viņš izslēdza aparatūru un sēdēja pie tukšā ek­rāna. Pustumsā gar acīm aizslīdēja visas sievietes, ko viņš jeb­kad pazinis. Arī māte fuksiju sarkanajā rītakleitā, atkal jauna. Oriksa ieradās pēdējā, ar baltiem ziediem rokās. Paraudzījās uz viņu, tad lēnām izgāja no viņa redzesloka un nozuda ēnās, kur gaidīja Kreiks.

Šie sapņojumi bija gandrīz tīkami. Vismaz, kamēr tie risi­nājās, visi vēl bija dzīvi.

Džimijs saprata, ka šāds stāvoklis nevar turpināties ilgi. Kreikeri Parodīzē noēda lapas un zāli ātrāk, nekā tās spēja ataugt, bija paredzams, ka drīz izslēgsies solārā sistēma un arī avārijas sistēma, un Džimijam nebija ne jausmas, kā tās var salabot. Pēc tam mitēsies gaisa cirkulācija un sasals durvju slēdzene, gan viņš, gan kreikeri būs ieslodzīti šeit un visi nosmaks. Vajadzēja izvest viņus ārā, kamēr vēl ir laiks, taču ne pārāk drīz, jo ārā vēl varēja būt kādi izmisušie, un izmisums nozīmēja briesmas. Vismazāk Džimijs vēlējās sastapties ar baru irstošu ārprātīgo, kas kritīs ceļos un grābs viņu aiz stērbelēm: Izdziedē mūs! Izdziedē mūs! Varbūt viņš ir imūns pret vīrusu — protams, ja vien Kreiks nav melojis, — toties nav imūns pret tā nēsātāju niknumu un izmisumu.

Turklāt — kur lai ņem drosmi nostāties viņu priekšā un teikt: Jūs nevar glābt nekas.

Pustumsā, mitrumā, Sniegavīrs klīst no telpas uz telpu. Šeit, piemēram, ir viņa kabinets. Uz galda — dators, pievērsis vi­ņam neizteiksmīgu seju kā pamesta draudzene, kas nejauši sa­stapta ballītē. Blakus datoram ir dažas papīra lapas, droši vien pēdējās, ko viņš jebkad aprakstījis. Pēdējās, ko jebkad aprak­stīs. Viņš ziņkārīgi paņem tās rokā. Ko tad šis Džimijs, kas reiz bijis viņš, ir uzskatījis par tik svarīgu, lai ziņotu vai vismaz re­ģistrētu — vai uzrakstītu ar melnu uz balta, vietumis saķēpājot, — un tādējādi, sniegtu pamācību pasaulei, kura vairs neeksistē?

Tiem, uz ko tas attiecas, Džimijs ir uzrakstījis ar lodīšu pildspalvu, nevis izdrukājis: dators tad jau bija pagalam, bet viņš nav atlaidies unr čakli rakstījis ar roku. Laikam vēl cerē­jis, vēl ticējis, ka situāciju var mainīt uz labo pusi, ka nākotnē šeit kāds ieradīsies, kāds, kam būs vara; ka viņa vārdiem tad būs jēga, konteksts. Kā reiz sacījis Kreiks, Džimijs bija roman­tisks optimists.

Man nav daudz laika, Džimijs ir uzrakstījis.

Nav slikts sākums, nodomā Sniegavīrs.

Man nav daudz laika, tomēr mēģināšu uzrakstīt to, kas, ma­nuprāt, izskaidro pašreizējo ;» ārkārtējo ;» notikumu ;, katastrofu. Esmu izskatījis failus datorā, kas piederēja cilvēkam, kurš šeit tiek dēvēts par Kreiku. Viņš bija atstājis datoru ieslēgtu — man šķiet, tīšām —, un es varu ziņot, ka ESME vīrusu tepat Parodīzes kupolā bija radījuši hibridizācijas speciālisti, ko Kreiks pats personiski izraudzījās un pēc tam likvidēja , un tad vīruss tika ievadīts LaimePluss kapsulās. Tam bija ieprogrammēts novilci­nāšanas faktors, kas ļāva vīrusam plaši izplatīties: pirmā vīrusa partija aktivizējās tikai tad, kad bija apstrādātas visas izraudzītās teritorijas, un tāpēc uzliesmojums izpaudās kā ātri, savstarpēji sedzošies viļņi. Lai plāns izdotos, būtiski svarīgs bija laiks. Tika maksimāli grauta sabiedrība un sekmīgi novērsta vakcīnas izstrā­dāšana. Kreiks pats bija izstrādājis vakcīnu vienlaikus ar vīrusu, tomēr iznicinājis to pirms savas oitniui/ij i ifl nāves.

Lai gan vairāki LaimePluss projekta līdzstrādnieki piedalījās ESME izstrādāšanā uz gabaldarba pamatiem, es esmu pārlieci­nāts, ka neviens, atskaitot Kreiku, nezināja, kāda šim vīrusam būs iedarbība. Kreika motīvus es varu vienīgi minēt. Varbūt…

Te rokraksts beidzas. Lai kādi būtu Džimija apsvērumi par Kreika motīviem, tie šeit nav minēti.

Sniegavīrs saņurca lapas, nomet tās uz grīdas. Šo vārdu liktenis ir — kļūt par barību vabolēm. Viņš būtu varējis piemi­nēt to, kā bija mainījušies Kreika ledusskapja magnētiņi. Le­dusskapja magnētiņi ļauj daudz ko uzzināt par savu īpašnieku, taču toreiz viņš necik daudz nebija par tiem domājis.

Marta otrajā piektdienā — viņš bija svītrojis dienas kalen­dārā, dievs vien zina, kādēļ, — Džimijs pirmo reizi parādījās kreikeriem. Viņš neizģērbās, tas nu būtu par daudz prasīts. Mugurā viņam bija AtjaunEsmes standarta tropu formastērps haki krāsā, ar tīkla padusēm un tūkstoš kabatām, kājās iemī­ļotās sandales no mākslīgās ādas. Kreikeri sapulcējās ap viņu mēmā apbrīnā: viņi vēl nekad nebija redzējuši audumu. Bērni sačukstējās un rādīja ar pirkstiem.

"Kas tu tāds esi?" jautāja tas, ko Kreiks bija nokristījis par Ābrahāmu Linkolnu. Garš, brūns, diezgan kalsns vīrietis. Jautājums neizskanēja nepieklājīgi. No parasta cilvēka mutes tas Džimijam liktos rupji, pat agresīvi, taču šie ļaudis nerunāja aplinkiem: viņiem nebija mācīta izvairība, eifēmismi, izpušķo­šana. Valoda viņiem bija vienkārša un tieša.

"Mans vārds ir Sniegavīrs," atbildēja Džimijs, apdomājis to jau iepriekš. Viņš .vairs nevēlējās būt Džimijs, pat Džims ne un jo sevišķi ne Tuklis: Tukļa inkarnācijā viņam nebija veicies diez cik labi. Pagātni vajadzēja aizmirst — tālo pagātni, tuvo pagātni, jebkura veida pagātni. Vajadzēja eksistēt vienīgi ta­gadnē, bez vainas apziņas, bez gaidām. Kā eksistē kreikeri. Varbūt palīdzēs cits vārds.

"No kurienes tu nāc, o Sniegavīr?"

"No turienes, kur mīt Oriksa un Kreiks," viņš sacīja. "Kreiks mani atsūtīja." Savā ziņā taisnība. "Un Oriksa arī." Viņš runā vienkāršos teikumos, sniedz skaidru informāciju: to viņš ir iemācījies, caur spoguļsienu vērojot Oriksu. Un, pro­tams, klausoties viņā.

"Kur palika Oriksa?"

"Viņai bija šis tas darāms," Sniegavīrs paskaidroja. Vai­rāk neko viņš nespēja pateikt: Oriksas vārds bija aizžņaudzis viņam kaklu.

"Kāpēc Kreiks un Oriksa atsūtīja tevi pie mums?" jautāja sieviete, kuru sauca par Kirī Kundzi.

"Lai es aizvestu jūs uz citu vietu."

"Bet mūsu vieta ir te. Mums patīk tepat."

"Oriksa un Kreiks vēlas, lai jūs dzīvojat labākā vietā par šo," Sniegavīrs sacīja. "Tur būs vairāk ēdamā." Mājieni ar galvu, smaidi. Oriksa un Kreiks vēl viņiem labu, to viņi zinā­juši vienmēr. Likās, ar to viņiem pietiek.

"Kāpēc tev tik vaļīga āda?" jautāja kāds bērns.

"Tā ir darināta citādi nekā jūsējā," Sniegavīrs atbildēja. Saruna sāka likties interesanta kā spēle. Šie ļaudis bija kā bal­tas lapas, un viņš varēja uz tām uzrakstīt visu, kas tīk. "Kreiks ir radījis mani ar divu veidu ādu. Viena ir noņemama." Lai to nodemonstrētu, viņš novilka tropu vesti. Kreikeri ieinteresēti pētīja spalviņas uz viņa krūtīm.

"Kas tas?"

"Tas ir spalvas. Mazas spalviņas. Oriksa tās man piešķīra kā īpašu labvēlības zīmi. Redzat? Spalvas aug arī man uz sejas." Viņš ļauj, lai bērni pieskaras rugājiem. Pēdējā laikā bijis pārāk kūtrs, lai skūtos, jo nav redzējis tam jēgu, un tagad ir izdīgusi bārda.

"Jā. Mēs redzam. Bet kas tas ir — spalvas?"

Ak jā. Viņi tās nekad nebija redzējuši. "Dažiem Oriksas Bērniem ir spalvas," viņš teica. "Tos sauc par putniem. Mēs dosimies uz turieni, kur ir putni. Tad jums kļūs skaidrs, kas ir spalvas."

Sniegavīrs brīnījās pats par savu veiklību: viņš graciozi de­joja ap patiesību, vieglām kājām, viegliem pirkstiem. Taču tas bija teju vai pārāk viegli: viņi bez jautājumiem pieņēma visu sacīto. Ja tā turpināsies ilgi — dienām, nedēļām —, tad viņš sāks kliegt aiz garlaicības. Es varētu viņus pamest, viņš nodo­māja. Vienkārši pamest. Lai paši tiek galā. Man gar viņiem nav nekādas daļas.

Tomēr to viņš nevarēja, jo, lai gan gar kreikeriem viņam nebija nekādas daļas, viņš par tiem tagad bija atbildīgs. Kas tad cits viņiem bija?

Un kas cits bija viņam?

Maršrutu Sniegavīrs izplānoja iepriekš: Kreika noliktavā karšu pietika atliku likām. Viņš aizvedīs Kreika Bērnus uz pie­krasti, kur pats nekad nav bijis. Nu vismaz varēja kaut ko gaidīt: beidzot viņš ieraudzīs okeānu. Staigās pa liedagu, par ko mēdza stāstīt pieaugušie, kad viņš bija mazs. Varbūt pat pel­dēsies. Nebūtu pārāk slikti.

Kreikeri varēs dzīvot pie dendrārija, parkā, kurš kartē iekrāsots zaļš un atzīmēts ar koka simbolu. Tur viņi jutīsies kā mājās, turklāt tur noteikti būs daudz ēdamu lapu. Savukārt vi­ņam tur, bez šaubām, atradīsies zivis. Sniegavīrs savāca maz­liet pārtikas — ne pārāk daudz, ne pārāk smagu, pašam vien būs jānes, — un pielādēja vīruspistoles aptveri pilnu ar virtuā­lajām patronām.

Vakarā pirms aiziešanas viņš teica runu. Ceļā uz jauno, labāko mājvietu viņš iešot pa priekšu kopā ar diviem vīriešiem. Viņš izraudzījās visgarākos. Tad sekošot sievietes un bērni ar vīriešu rindu katrā pusē. Pārējie vīrieši soļošot aizmugurē. Šādi esot jārīkojas tāpēb, ka tā licis Kreiks. (Labāk nepieminēt iespējamās briesmas: tad vajadzētu skaidrot pārlieku daudz.)

Ja krcikcri pamanīšot kaut ko kustamies — jebko, lai kādā izskatā vai formā, — tad tas tūdaļ esot jāpasaka viņam. Šis tas no redzētā varot likties mulsinošs, bet lai viņi neuztraucoties. Ja laikus pateikšot Sniegavīram, tad viņiem neviens nevarēšot nodarīt pāri.

"Kāpēc lai mums kāds darītu pāri?" jautāja Sadžēnera Trūta.

"Tie var nodarīt jums pāri kļūdas dēļ," Sniegavīrs atbil­dēja. "Tā, kā nodara pāri zeme, kad krītat un sasitaties."

"Bet zeme nevēlas darīt mums pāri."

"Oriksa teica, ka zeme ir mūsu draugs."

"Tā audzē mums pārtiku."

"Jā," Sniegavīrs sacīja. "Bet Kreiks padarīja zemi cietu. Citādi mēs nespētu pa to staigāt."

Viņiem vajadzēja kādu brīdi, lai to aptvertu. Tad viņi sāka dedzīgi māt ar galvu. Sniegavīra prāts griezās virpulī; viņu bija apstulbinājis loģikas trūkums paša vārdos. Tomēr tie acīmre­dzot bija visu atrisinājuši.

Rītausmas gaismā viņš pēdējo reizi sastādīja durvju koda ciparus, atvēra kupolu un izveda kreikerus no l'arodīzes. Viņi pamanīja Kreika mirstīgās atliekas uz grīdas, taču nekad ne­bija redzējuši Kreiku dzīvu un tāpēc noticēja Sniegavīram, kad viņš paskaidroja, ka tas neesot nekas svarīgs — tikai kaut kāda čaula, kaut kāda tukša pāksts. Kreikeri justos šokēti, ieraugot savu radītāju viņa tagadējā stāvoklī.

Bet Oriksa gulēja ar seju lejup, ietinusies zīdā. Tic viņu nepazina.

Kupolu ieskāva kupli un zaļi koki, viss šķita neskarts, bet, kad viņi izgāja AtjaunEsmes Teritorijā, visur mētājās postījumu un nāves pierādījumi. Apgāzti golfkarti, piemirkušas, nesalasāmas izdrukas, izķidāti datori. Gruveši, plandošas lupatas, apgrauzts lī­ķis. Salauztas rotaļlietas. Maitasputni rosījās joprojām.

"Lūdzu, o Sniegavīr, kas tas ir?"

Tas ir mironis, un ko tu domāji? "Tā ir daļa no haosa," Sniegavirs teica. "Kreiks un Oriksa patlaban vāc haosu prom, jūsu labad — jo viņi jūs mīl —, bet vēl nav gluži tikuši galā." I.ikās, šī atbilde viņus apmierina.

"Tas haoss ļoti nejauki ož," piezīmēja kāds no lielākajiem bērniem.

"Jā," Sniegavirs apstiprināja, saviebdams seju tādā kā smaidā. "Haoss vienmēr ož nejauki."

Piecu kvartālu attālumā no Teritorijas galvenajiem vār­tiem viņiem pretī no kādas sānielas izstreipuļoja vīrietis. Viņš bija pēdējā slimības stadijā: pieri klāja asiņaini sviedri. "Ņe­miet mani līdzi!" viņš iekliedzās. Vārdi bija tikko saprotami. Tā bija dzīvnieka, saniknota dzīvnieka balss.

"Paliec, kur esi!" Sniegavirs uzsauca. Kreikeri stāvēja pār­steigti, ieplestām acīm, bet — kā šķita — bez bailēm. Vīrietis nāca tuvāk, paklupa, nokrita. Sniegavirs viņu nošāva. Viņš ba­žījās par infekciju — vai kreikeri var aplipt ar šo sērgu, vai var­būt viņu ģenētiskais materiāls ir pārāk atšķirīgs? Kreiks taču noteikti ir piešķīris viņiem imunitāti. Vai ne?

Kad viņi sasniedza Teritorijas aizsargmūri, parādījās sie­viete. Grīļodamās iznāca no sargbūdas un raudādama sniedzās pēc viena no bērniem.

"Palīdziet!" viņa lūdzās. "Neatstājiet mani te!" Sniegavirs nošāva arī viņu.

Kreikeri abos starpgadījumos noraudzījās ar izbrīnu: trok­sni, ko radīja mazā nūjiņa Sniegavīra rokā, viņi nesaistīja ar to, ka šie cilvēki saļimst.

"Kas tas ir, kas tur nokrita, o Sniegavīr? Vai tas ir vīrietis vai sieviete? Tam ir otra āda tāpat kā tev."

"Tas nav nekas. Tēls no slikta sapņa, kas rādās Kreikam."

Viņš zināja, ka par sapņiem kreikeri zina: sapņus viņi redzēja paši. Sapņus Kreikam nebija izdevies likvidēt. Sapņi mums ir ieprogrammēti, viņš bija teicis. Un nebija pratis atbrīvoties ari no dziedāšanas. Dziedāšana mums ir ieprogram­mēta. Dziedāšana un sapņi bija nesaraujami saistīti savā starpā.

"Kāpēc Krcikam rādās tik slikts sapnis?"

"Viņš to sapņo," Sniegavīrs atbildēja, "lai to nevajadzētu sapņot jums."

"Tas ir skumji, ka viņš cieš mūsu dēļ."

"Mums ļoti žēl. Mēs viņam pateicamies."

"Vai sliktais sapnis drīz beigsies?"

"Jā," Sniegavīrs apstiprināja. "Ļoti drīz." Pēdējais starp­gadījums bija bīstams, tā sieviete jau bija kā traks suns. Tagad viņam drebēja rokas. Un gribējās iedzert.

"Tas beigsies, kad Krciks pamodīsies?"

"Jā. Kad pamodīsies."

"Mēs ceram, ka viņš pamodīsies ļoti drīz."

Un tā viņi visi kopā šķērsoja neitrālo joslu, šur tur apstā­damies, lai paēstu, vai plūkdami lapas un puķes pa ceļam, sievietes un bērni gāja roku rokā, vairāki dziedāja savās kris­tāla balstiņās, kas ritinājās vaļā kā paparžu lapas. Tad viņi līkumoja pa plēbiju ieliņām kā pajucis gājiens vai nezināmas reliģijas pārstāvju procesija. Pēcpusdienas negaisu laikā sa­meklēja pajumti; tas bija viegli, jo durvis un logi bija zaudējuši nozīmi. Pēc tam, atsvaidzinātajā gaisā, viņi soļoja tālāk.

Dažas pa ceļam redzētās ēkas vēl gruzdēja. Bija daudz jau­tājumu un daudz paskaidrojumu. Kas tie par dūmiemī Kreika izgudrojums. Kāpēc tas bērns tur guļ un viņam nav acu? Tāda bija Kreika griba. Un tā tālāk.

Sniegavīrs visu izgudroja ceļā. Viņš saprata, ka neder par ganu. Lai iedrošinātu savus aizbilstamos, viņš visiem spēkiem centās izskatīties cienīgs un uzticams, gudrs un labsirdīgs. Pa­līgā nāca blēdīšanās pieredze mūža garumā.

Pēdīgi viņi sasniedza parka malu. Sniegavīrs bija spiests nošaut vēl tikai divus irstošus cilvēkus. Viņš izdarīja tiem

pakalpojumu, tāpēc nejutās pārāk nomākts. Sliktāk viņš jutās kā cita dēļ.

Vēlu vakarā viņi beidzot nonāca liedagā. Koki šalca, ūdens liegi viļņojās, tajā atspīdēja rietošā saule, sārta un sarkana. Smiltis bija baltas, torņi piekrastē kā nosēti ar putniem. "Te ir tik skaisti." "Ai, skatieties! Vai tās ir spalvas?" "Kā šo vietu sauc?"

"To sauc par mājām," Sniegavīrs atbildēja.

 ..

Snicgavīrs pārmeklē noliktavu, sasaiņo to, ko var panest, — atlikušo pārtiku, kaltētu un konservētu, lukturīti un baterijas, kartes, sērkociņus un sveces, munīcijas pakas, līmlenti, divas pu­deles ar ūdeni, pretsāpju tabletes, antibiotiku želeju, divus sau­les necaurlaidīgus kreklus un vienu mazo nazi ar šķērītēm. Un, protams, vīruspistoli. Paņēmis savu nūju, viņš dodas ārā caur hermētisko telpu, vairīdamies no Kreika skatiena, Kreika smīna; un no Oriksas, tērptas zīda līķautā ar tauriņiem.

Ak, Džimij! Tā neesmu es!

Iedziedas putni. Pirmsausmas gaisma ir pūkaini pelēka, gaiss dūmakains; zirnekļtīklos mirdz rasas pērles. Ja viņš vēl būtu bērns, šis mūžsenais, maģiskais iespaids liktos jauns un neredzēts. Tagad viņš zina, ka tā ir ilūzija: uzlecot saulei,viss pagaisis. Pusceļā pa klajumu viņš apstājas, pēdējo reizi at­skatās uz Parodīzi, kas slienas laukā no lapotnēm kā pazudis balons.

Viņam ir Teritorijas karte, to viņš jau ir izpētījis, iezīmējis maršrutu. Pār galveno ielu viņš nonāk golfa laukumā un šķērso to bez starpgadījumiem. Sainis un ierocis sāk likties arvien smagāki, tāpēc viņš apstājas, lai padzertos. Saule jau uzlēkusi, spārnos paceļas maitasputni; tie ir pamanījuši viņu, redzēs, ka viņš klibo, un sāks novērot.

Sniegavīrs iziet caur dzīvojamo rajonu, tad dodas pāri sko­las teritorijai. Ceļā uz aizsargmūri nākas nošaut vienu cūkanu: tas gan tikai blenza, tomēr Sniegavīrs nešaubījās, ka tas ir izlūks un visu pastāstīs pārējiem. Pie sānu vārtiem viņš apstājas. Tur ir sargtornis un pieeja aizsargvalnim; derētu uzkāpt augšā, paska­tīties apkārt, pārbaudīt, kas tie pirmīt bijuši par dūmiem. Taču sargbūdas durvis ir slēgtas, tāpēc viņš iet vien tālāk.

Aizsarggrāvī nav nekā.

Sniegavīrs nervozi šķērso neitrālo joslu: ar acs kaktiņu viņš nemitīgi mana kustamies kaut ko miglainu un raizējas par to, ka nezāļu puduri maina veidolu. Beidzot klāt plēbijas; viņš līkumo pa šaurajām ieliņām, modri uzmanīdamies no slēp­ņiem, tomēr neviens viņu nemedī. Tikai maitu ērgļi gaisā met lokus, gaidīdami, kad viņš pārvērtīsies par gaļu.

Stundu pirms dienasvidus viņš uzkāpj kokā, paslēpjas lapu ēnā. Tur viņš izēd kārbu OhoSojas cīsiņu un iztukšo pirmo ūdens pudeli. Līdzko viņš mitējies iet, sevi piesaka pēda: vienmērīgi pukst, karsta un saspringta, gluži kā iespīlēta pārāk mazā kurpē. Viņš uzziež brūcei antibiotiku želeju, bet bez īpašas ticības: mik­robi, kas viņu inficējuši, jau noteikti ir izveidojuši aizsargsistēmu un vārās tur pa iekšu, pārvērzdami viņa miesu putrā.

No sava arborētiskā novērošanas torņa viņš vērīgi nopēta apvārsni, bet nesaredz neko līdzīgu dūmiem. Arborētisks, smalks vārds. Mūsu arborētiskie senči, mēdza sacīt Kreiks. Tupēja ko­kos un ķēzīja virsū saviem ienaidniekiem. Visas lidmašīnas, ra­ķetes un bumbas ir tikai šī primātu instinkta izvērsums.

Ja nu es nomirstu te, šajā kokā? — viņš domā. Vai tad es būšu saņēmis, ko pelnījis? Kāpēc? Vai kāds vispār mani atra­dīs? Un kas par to, ja atradīs? Ai, skaties, vēl viens mironis! Tad ta notikums. Mētājas uz katra sola. Jā, bet šitais ir kokā. Nu, un kas tur liels?

"Es vis neesmu šāds tāds mironis," viņš skaļi saka.

Skaidrs, ka ne! Mēs katrs esam unikāls! Un ikviens miris cilvēks ir miris savā īpašā veidā! Tātad, kurš vēlas dalīties do­mās par nāvi — pats savos īpašajos vārdosī Džimīj, izskatās, ka tu gribi runāt, tad sāc pirmais!

Ak, mocības! Vai šī ir šķīstītava, un, ja tā, tad kāpēc tik ļoti atgādina pirmo klasi?

Pāris stundu lēkmjveidīgi nosnaudies, viņš dodas tālāk un no pēcpusdienas negaisa paslēpjas kāda plēbu dzīvokļa palie­kās. Tur nav neviena, ne miruša, ne dzīva. Tad viņš turpina ceļu, klibatu klabatu, tagad pielikdams soli, virzīdamies uz dienvidiem un tad uz austrumiem, uz piekrastes pusi.

Viņš uzelpo, ticis uz Sniegavīra Zivju Takas. Nevis pagrie­žas pa kreisi, sava koka virzienā, bet gan klibo tālāk uz ciematu. Viņš ir noguris, grib gulēt, tomēr vajag nomierināt kreikerus — parādīt, ka viņš atgriezies sveiks un vesels, paskaidrot, kāpēc bijis prom tik ilgi, nodot vēsti no Kreika.

Šim nolūkam vajadzēs sagudrot kādus melus. Kā Kreiks iz­skatījās? Es viņu neredzēju, viņš bija krūmā. Liesmojošā krūmā, kāpēc ne? Par sejas pantiem labāk izteikties nekonkrēti. Taču viņš deva dažus rīkojumus: man jāsaņem divas zivis nedēļā — nē, lai ir trīs —, kā arī saknes un ogas. Varbūt derētu pievienot arī jūraszāles. Viņi zinās, kuras ir ēdamas. Un krabjus — nevis sauszemes krabjus, bet citus veidus. Viņš pasūtinās tos sautē­tus, pa ducim vienā reizē. Tas tak nebūs par daudz prasīts-.

Pēc tikšanās ar kreikeriem viņš novietos slēptuvē savu jauno pārtiku, paēdis un tad nosnaudīsies ierastajā kokā. Pēc tam jutīsies atspirdzis, smadzenes strādās labāk, un viņš spēs izdomāt, ko lai dara tālāk.

Kādā ziņā — tālāk? Tas ir pārāk sarežģīti. Bet, ja pieņem, ka ir vēl citi cilvēki, tādi paši kā viņš — tie, kas laiž dūmus, — tad viņš gan vēlētos izskatīties kaut cik ciešami, pirms ar tiem tiekas. Viņš nomazgāsies — šoreiz varētu riskēt un iebrist peld­baseinā —, tad uzvilks vienu no tīrajiem pretsaules krekliem, ko atnesis līdzi, varbūt mazliet apcirps bārdu ar naža mazajām šķērītēm.

Sasodīts, viņš ir aizmirsis paņemt līdzi kabatas spogulīti! Kretīns!

Tuvojoties ciematam, viņš izdzird neparastas skaņas — savādu dūdošanu, augstas un zemas balsis, gan vīriešu, gan sie­viešu, — tās harmoniski skandē divas notis. Tā ir nevis dziedā­šana, bet drīzāk deklamācija. Pēc tam šķinda, vairāki džinksti, būkšķis. Ko viņi dara? I.ai kas tas būtu, agrāk viņi to nav da­rījuši nekad.

Lūk, demarkācijas līnija, smirdīgā, bet neredzamā, ķīmiskā čuru siena, ko vīrieši ik dienu atjauno. Sniegavīrs pārkāpj tai pāri, piesardzīgi dodas uz priekšu, palūr no krūma aizsega. Tur tie ir. Viņš žigli saskaita galvas — ir vairums jauno un visi vecie, atskaitot piecus, — tie droši vien piecatā aizlikusies uz mežu kopoties. Viņi puslokā sēd ap grotesku figūru, putnubiedēklim līdzīgu tēlu. Uz to fokusēta visa uzmanība: neviens pat nepamana, ka Sniegavīrs ir iznācis no krūmiem un klibodams tuvojas.

leeee, sīc sievietes.

Auti, dūc vīrieši.

Vai tas ir Dievs, palīdzi? Nevar būt! Pēc tam kad Kreiks bijis tik piesardzīgs, pieprasījis, lai šie ļaudis būtu tīri un brīvi no jebkādas tamlīdzīgas infekcijas! Un no Sniegavīra viņi par to nudien nav dzirdējuši ne vārda. Tas nevar būt noticis.

Kling! Dzink-dzink-dzink-dzink. Būkš. Ieee-aīīī.

Nu viņš redz sitamo instrumentu grupu. Instrumenti ir automašīnas riteņa disks un metāla stienis — tie rada šķindu — un tukšu pudeļu virtene, kas šūpojas koka zarā un tiek dzinkstināta ar pavārnīcu. Būkšķ eļļas kanna, dauzīta ar kaut ko tādu, kas izskatās pēc gaļas āmuriņa. Kur viņi to visu ņēmuši? No pludmales, bez šaubām. Sniegavīram šķiet, ka viņš redz sava bērnudārza ritma grupu no senseniem laikiem, tikai bērni ir lieli un zaļacaini.

Ber kas tas tāds — šī statuja vai putnubiedēklis, vai kas nu tas ir? Tam ir galva un noskrandušu drēbju ķermenis. Un pat sava veida seja — viena acs darināta no oļa, otra ir melna, drusku atgādina burkas vāciņu. Pie zoda pielipināta veca birste.

Nu tie ir viņu ieraudzījuši. Pietrūkstas kājās, steidzas svei­cināt, ielenc. Visi laimīgi smaida; bērni smiedamies lēkā; dažas sievietes sajūsmā sit plaukstas. Tik daudz enerģijas viņi parasti nemēdz demonstrēt, lai kāds būtu iemesls.

"Snicgavīr! Sniegavīr!" Tie maigi pieskaras viņam ar pa­šiem pirkstu galiņiem. "Tu esi atgriezies pie mums!"

"Mēs zinājām, ka varam tevi pasaukt un tu mūs sadzirdēsi un atgriezīsies."

Tātad tas nav bijis nekāds Dievs, palīdzi. Bet gan Sniegavīr.

"Mēs izveidojām tavu attēlu, lai tas palīdzētu mūsu bal­sīm nonākt pie tevis."

Sargies no mākslas, mēdza sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domām, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnā­ves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu. Snicgavīrs alkst viņiem pavaicāt, kuram pirmajam radusies doma uztaisīt diezgan sakarīgu Sniegavīra faksimilu no burkas vā­ciņa un birstes. Taču ar to būs jāpagaida.

"Skatieties! Sniegavīram virsū ir puķes!" (To sauc bērni, kas pamanījuši viņa jauno, puķaino sarongu.)

"Vai mēs arī varam dabūt tādas puķes?"

"Vai tavs ceļojums uz debesīm bija grūts?"

"Arī puķes, mums arī puķes!"

"Kādu vēsti mums sūta Kreiks?"

"Kāpēc jūs domājat, ka es biju debesīs?" Sniegavīrs jautā pēc iespējas neitrāli, reizē vandīdamies pa leģendu failiem savā atmiņā. Kad viņš ir pieminējis debesis? Varbūt stāstījis kādu teiksmu par Kreika izcelsmi? Jā, tagad viņš atceras. Viņš bija piešķīris Kreikam pērkona un zibens bultas. Dabīgi, viņi pie­ņem, ka Kreiks noteikti atgriezies mākoņu valstībā.

"Mēs zinām, ka Kreiks dzīvo debesīs. Un mēs redzējām virpuļvēju — tas aizgāja uz to pašu pusi, kur tu."

"Kreiks to tev atsūtīja — lai palīdzētu tev pacelties no zemes."

"Tagad, kad esi bijis debesīs, tu esi gandrīz kā Kreiks."

Labāk neiebilst, tomēr nevar arī ļaut viņiem palikt pie ticī­bas, ka viņš prot lidot: agrāk vai vēlāk viņi varbūt prasīs to parādīt. "Virpuļvējš sacēlās tādēļ, lai Kreiks varētu nolaisties no debesīm," Sniegavīrs paskaidro. "Viņš lika vējam nonest sevi lejā. Nolēma nepalikt tur, jo saule svelmēja pārāk karsti. Tāpēc ne jau tur es ar viņu tikos."

"Kur viņš ir?"

"Burbulī," Sniegavīrs patiesīgi atbild. "Tur, no kurienes mēs atnācām. Viņš ir Parodīzē."

"Tad iesim un satiksimies ar viņu!" saka viens no lielāka­jiem bērniem. "Mēs zinām ceļu. Mēs atceramies."

"Jūs nevarat ar viņu tikties," Sniegavīrs attrauc mazliet par asu. "Jūs viņu nepazītu. Viņš ir pārvērties par augu." No ku­rienes nu ir tas? Sniegavīrs ir ļoti noguris un zaudē pavedienu.

"Kādēļ lai Kreiks pārvērstos par barību?" noprasa Ābra­hāms Linkolns.

"Tas nav ēdams augs," Sniegavīrs atbild. "Drīzāk tas ir koks."

Mulsi skatieni. "Viņš runā ar tevi. Kā viņš runā, ja jau ir koks?"

To būs grūti paskaidrot. Viņš ir pieļāvis naratīvu kļūdu un jūtas tā, it kā būtu zaudējis līdzsvaru kāpņu augšgalā.

Viņš pūlas pie kaut kā pieturēties. "Tam kokam ir mute."

"Kokiem nav mutes," saka viens no bērniem.

"Bet, paskat," iejaucas kāda sieviete — Kiri Kundze, Sakadžavija? "Sniegavirs ir savainojis kāju." Sievietes vienmēr jūt viņa apjukumu un cenšas to kliedēt, mainot tematu. "Mums viņam jāpalīdz."

"Atnesīsim viņam zivi! Vai tu tagad vēlētos zivi, Sniega­vīr? Mēs lūgsim, lai Oriksa dod mums zivi, kas mirtu tevis labad."

"Tas būtu jauki," viņš uzelpodams atbild.

"Oriksa grib, lai tev ir labi."

Drīz viņš guļ zemē, un viņi visapkārt murrā. Sāpes atlai­žas, tomēr par spīti viņu lielajām pūlēm tūkums pilnībā ne­pazūd.

"Brūce laikam bijusi dziļa."

"Vajadzēs vēl."

"Vēlāk mēģināsim atkal."

Viņi atnes zivi, jau izceptu un ietītu lapās, un līksmi vēro, kā Sniegavīrs ēd. Ēst nemaz negribas tik stipri — vainīgs dru­dzis —, tomēr viņš cenšas, jo negrib kreikerus nobiedēt.

Bērni jauc nost viņa tēlu, sadala to sastāvdaļās, ko iece­rējuši aiznest atpakaļ uz liedagu. Sievietes viņam paskaidro, ka tā mācījusi Oriksa: kad lieta izmantota, to vajag atdot atpakaļ sākotnējai vietai. Sniegavīra tēls ir padarījis savu: tagad, kad īstais Sniegavīrs atkal ir viņu vidū, nav iemesla saglabāt to otro, mazāk vērtīgo. Sniegavīrs jūtas savādi, noraugoties, kā viņa bijusī bārda, viņa bijusī galva pa daļām aizceļo prom, bērnu roku nesta. Liekas, it kā viņš pats būtu saraustīts gabalos un izkaisīts.

"Šurp bija atnākuši vēl daži citi, tādi paši kā tu," saka Ābrahāms Linkolns, pēc tam kad Sniegavirs centīgi notiesājis zivi. Viņš zviln, atbalstījies pret koka stumbru; pēda tagad viegli kņud kā notirpusi; viņš ir miegains.

Snicgavīrs uztrūkstas no snaudiena. "Tādi paši kā es?"

"Ar otru ādu kā tev," paskaidro Napoleons. "Un vienam uz sejas bija spalvas kā tev."

"Un vēl otram bija spalvas, bet ne pārāk garas."

"Mēs nodomājām, ka viņus atsūtījis Kreiks. Tāpat kā tevi."

"Viena bija sieviete."

"Viņu droši vien bija atsūtījusi Oriksa."

"Viņa oda zili."

"Zilo krāsu mēs neredzējām — otrās ādas dēļ."

"Bet viņa oda ļoti zili. Vīrieši sāka viņai dziedāt."

"Mēs dāvājām viņai ziedus un signalizējām ar peņiem, bet viņa neatsaucās ar prieku."

"Vīrieši ar otrajām ādām neizskatījās laimīgi. Viņi izskatījās dusmīgi."

"Mēs gājām pretī, lai sasveicinātos, bet viņi aizskrēja prom."

Snicgavīrs var to iztēloties. Skats uz šiem pārdabiski mierīgajiem, muskuļotajiem vīriešiem, kas tuvojas en masse, dziedādami savas neparastās melodijas, zaļās acis gail, zilie peņi šūpojas unisonā, abas rokas izstieptas uz priekšu kā butafori­jas filmā par zombijiem, — tas noteikti būs radījis bažas.

Sirds Sniegavīram tagad sitas ļoti strauji — vai nu aiz satraukuma, vai aiz. bailēm, vai aiz abiem iemesliem kopā. "Viņiem rokās kaut kas bija?"

"Vienam bija tāda skaļa nūja kā tev." Sniegavīra vīruspistole nav redzama: ieroci viņi acīmredzot atceras no agrā­kiem laikiem, kad gāja prom no Paradīzes. "Bet viņi ar to netrokšņoja." Kreika Bērni nav zaudējuši nenieka no savas aukstasinības, jo neaptver, ko tas viss nozīmējis. Varētu no­domāt, ka viņi tērgā par trušiem.

"Kad viņi atnāca?"

"Ak, varbūt vakar."

Veltīgi izvaicāt viņus par pagātnes notikumiem: viņi ne­skaita dienas. "Kurp viņi aizgāja?"

"Te, pa liedagu. Kāpēc viņi no mums bēga, o Sniegavīr?"

"Varbūt viņi izdzirda Kreika balsi," ieminas Sakadžavija. "Varbūt viņš tos sauca. Uz delmiem viņiem bija tādas pašas spīdīgas lietas kā tev. I.ietas, ar kurām klausīties Kreikā."

"Es viņiem pajautāšu," Sniegavīrs paziņo. "Aiziešu un ap­runāšos. Rīt. Tagad pagulēšu." Viņš pieslienas kājās, saviebjas no sāpēm. Uz pēdas vēl nedrīkst stipri atspiesties.

"Mēs iesim tev līdzi," saka vairāki vīrieši.

"Nē. Manuprāt, tā nebūtu laba doma."

"Bet tu vēl nejūties tik vesels," iebilst Ķeizariene Žozefīne. "Vajag pamurrāt vairāk." Viņa izskatās noraizējusies: starp acīm parādījusies sīka krunciņa. Tāda izteiksme ir neparasta viņu nevainojamās, gludajās sejās.

Sniegavīrs padodas, un ap viņa kāju satupst jauna murrātāju komanda — šoreiz trīs vīrieši un viena sieviete; acīmredzot nosprieduši, ka vajag stipras zāles. Viņš pūlas sajust atbildes vibrāciju sevī, prātodams — ne jau pirmo reizi —, vai šī metode ir veidota tā, lai palīdzētu tikai kreikeriem. Tie, kas nemurrā, cītīgi vēro operāciju; daži klusu sarunājas, un pēc kādas pus­stundas pie darba ķeras jauna komanda.

Sniegavīrs nespēj atslābināties šajā skaņā tā, kā vajadzētu, jo gribot negribot iejūtas nākotnē. Domas joņo; aiz pievērta­jiem plakstiem zibsnī un saduras iespējas. Varbūt viss būs labi, varbūt svešinieku trijotne ir labsirdīga, saprātīga, ar labiem no­domiem; varbūt viņam izdosies parādīt svešiniekiem kreikerus pienācīgā gaismā. Tomēr var arī gadīties, ka šie jaunpienācēji uzskatīs Kreika Bērnus par dīvainiem, mežonīgiem vai necilvē­cīgiem un tāpēc draudīgiem.

Prātā šaudās tēli no senas vēstures, attēli no Asinīm un Ro­zēm: Cingishāna galvaskausu kaudze, kurpju un briļļu grēdas no Dahavas, degošās, līķu pilnās baznīcas Ruandā, krustnešu aplenktā Jeruzaleme. Aravaku indiāņi, kas sveic Kristoforu Kolumbu ar ziedu vītnēm un augļu veltēm, priekā smaidīdami, nezinādami, ka drīz tiks noslepkavoti vai piesieti zem gultām, kurās tiks izvarotas viņu sievietes.

Bet kādēļ iztēloties visļaunāko? Varbūt tic cilvēki ir aizbai­dīti, varbūt pārcēlušies uz citurieni. Varbūt viņi ir slimi un mirst.

Vai varbūt ne.

Pirms viņš izlūko apkārtni, pirms dodas tajā, kam īstais nosaukums — kā viņš tagad saprot — ir misija, derētu teikt kreikeriem kādu runu. Tādu kā sprediķi. Pasludināt dažus baušļus, Kreika atvadu vārdus viņiem. Tiesa, baušļi viņiem nav vajadzīgi: lieki un pat nesaprotami būtu jebkādi tev nebūs, jo tas viss jau ir ieprogrammēts. Nav jēgas piekodināt viņiem nemelot, nezagt, nepārkāpt laulību vai neiekārot. Viņi nesa­prastu domu.

Tomēr derētu viņiem kaut ko pateikt. Atstāt dažus vārdus, ko viņiem paturēt atmiņā. Vēl labāk — kādu praktisku pa­domu. Derētu pateikt, ka viņš, iespējams, neatgriezīsies. Ka tie pārējie, tie ar otrajām ādām un spalvām, nav Kreika sūtīti. Ka skaļo nūju tiem vajadzētu atņemt un iemest okeānā. Derētu piekodināt: ja tie cilvēki kļūs varmācīgi — O Sniegavīr, lūdzu, kas tas ir — varmācīgi? — vai mēģinās izvarot (Kas tas ir — izvaroti) sievietes vai spīdzināt (Kas tas ir?) bērnus, vai cen­tīsies piespiest citus strādāt savā vietā…

Bezcerīgi, bezcerīgi. Kas tas ir — strādāt? Strādāt nozīmē kaut ko ražot — Kas tas ir — ražoti — vai audzēt — Kas tas ir — audzēt? — vai nu tāpēc, ka cilvēki tevi nositīs, ja tu to nedarīsi, vai tāpēc, ka tie maksās tev naudu, ja tu to darīsi.

Kas ir naudai

Nē, neko tamlīdzīgu nevar sacīt. Kreiks jūs uzmana, viņš pateiks. Oriksa jūs mīl.

Tad acis aizveras, un viņš jūt, ka tiek maigi pacelts, nests, atkal pacelts, atkal nests, turēts uz rokām.

15.nodaļa

Pēdas nospiedums

Sniegavīrs pamostas pirms ausmas. Viņš nekustīgi guļ, ieklausīdamies, kā nāk paisums, švīks švāks, švīks švāks, sirds­pukstu ritmā. Viņš tik labprāt noticētu, ka vēl ir aizmidzis.

Austrumos pie apvāršņa plešas pelēcīga dūmaka, kuru ta­gad izgaismo rožaina, nāvīga blāzma. Savādi, ka šī krāsa vēl arvien šķiet maiga. Viņš raugās tajā ar aizgrābtību; cita nosau­kuma tam nav. Aizgrābtība. Sirds ir sagrābta un aiznesta prom, it kā to būtu nolaupījis kāds liels, plēsīgs putns. Kā gan pa­saule pēc visa notikušā vēl var būt tik skaista? Tāpēc, ka ir. No piekrastes torņiem skan putnu ķērcieni un klaigas, kurās nav nekā cilvēciska.

Pāris reižu viņš dziļi ievelk elpu, paraugās lejup uz zemi, lai redzētu, vai tur nav kādu savvaļas dzīvnieku, nokāpj no koka, vispirms nolikdams uz zemes veselo pēdu. Ieskatās cepurē, izkrata laukā skudru. Vai par vienu atsevišķu skudru var sacīt, ka tā ir dzīva jebkādā jēgpilnā šī vārda nozīmē vai arī svarīga tā ir tikai saistībā ar savu skudrupūzni? Veca Krcika mīkla.

Pa liedagu viņš aizklibo līdz ūdens malai, nomazgā pēdu, jūt sāls dzēlienu: laikam ir bijis augonis, pa nakti pārtrūcis, brūce tagad šķiet liela. Apkārt spindz mušas, gaidot izdevību nolaisties.

Pēc tam viņš aizklibo atpakaļ līdz kokiem, noraisa puķaino palagu, pakarina zarā: lai netraucē. Viņš ietērpsies vienīgi beis­bola cepurītē, lai saule nežilbina acis. Saulesbrilles atstās tepat: vēl ir agrs, tās nebūs vajadzīgas. Būs jāuztver katra kustību nianse.

Sniegavīrs uzčurā virsū sienāžiem un nostalģiski noskatās, kā tie aizsprakst prom. Šis ieradums jau ieiet pagātnē — kā mī­ļākā, kura, saredzama pa vilciena logu, māj ardievas un reizē tiek nepielūdzami rauta atpakaļ telpā, laikā, tik ātri.

Viņš aiziet pie paslēptuves, atver to, padzeras ūdeni. Pēda sāp, ka bail, brūce atkal apsārtusi, potīte pietūkuši: tas, kas tur ieviesies, ir pārspējis gan Paradīzes kokteili, gan kreikeru dzied­niecības māku. Viņš uzsmērē brūcei antibiotiku želeju, tikpat bezjēdzīgu kā dubļi. Par laimi, ir aspirīns; tas apslāpēs sāpes. Viņš norij četras tabletes, sakošļā pusi Triecienstieņa, lai iegūtu enerģiju. Pēc tam izņem vīruspistoli, pārbauda virtuālo pat­ronu aptveri.

Tam viņš nav gatavs. Viņš nejūtas vesels. Viņam ir bail.

Varētu taču arī palikt tepat un gaidīt, kas notiks tālāk.

Ak, mīlulīt! Tu esi mana vienīgā cerība.

Sniegavīrs soļo pa liedagu uz ziemeļiem, līdzsvaram izman­todams nūju, pēc iespējas turēdamies koku pavēnī. Debesis kļūst gaišākas, ir jāpasteidzas. Tagad viņš saredz dūmus, kas stīdz augšup tievā strūklā. Vajadzēs kādu stundu vai vairāk, lai tiktu līdz turienei. Tie ļaudis nezina, ka viņš ir šeit; zina par kreikeriem, bet ne par viņu, tāpēc negaidīs. Tā viņam ir vislabākā izdevība.

Viņš klibo no viena koka pie nākamā, izvairīgs, balts, iz­gudrots. Meklēdams savējos.

Smiltīs vīd cilvēka pēdas nospiedums. Tad vēl viens. Tie nav skaidri, jo smiltiste sausas, tomēr nekādu šaubu nevar būt. Un nu parādās vesela virtene, kas ved lejup pie ūdens. Vairākas dažāda lieluma pēdas. Tur, kur smiltis kļūst mitras, viņš no­spiedumus saredz labāk. Ko šie ļaudis darījuši? Peldējušies, ķēruši zivis? Mazgājušies?

Kājās tiem bijušas kurpes vai sandales. Te viņi tās noāvuši, te uzvilkuši atkal. Sniegavīrs iespiež savu veselo pēdu mitrajās smiltīs līdzās vislielākajam pēdas nospiedumam: tas ir sava veida paraksts. Līdzko viņš paceļ pēdu, iedobums piepildās ar ūdeni.

Tagad viņš saož dūmus, sadzird balsis. Viņš iet zagšus, it kā staigātu pa tukšu māju, kurā vēl var būt cilvēki. Ja nu tie viņu ierauga? Spalvainu, kailu jukušo, kam galvā beisbola ce­pure un rokā vīruspistole. Ko tie darītu? Kliegtu un bēgtu? Uz­bruktu? Priekā un brālīgā mīlā vērtu viņam pretim apskāvienus?

Sniegavīrs paglūn no lapu aizsega: tur ir tikai trīs, sasēduši ap ugunskuru. Viņiem ir vīruspistole, KopDroKorpusa die­nesta ierocis, taču tas guļ zemē. Viņi ir kalsni, izskatās kā no­bružāti. Divi vīrieši — viens brūns, otrs balts — un sieviete, kam āda tējas krāsā; vīrieši ir tropu haki drānās, standarta for­mastērpā, ber netīrā; sievietei mugurā kaut kāda formastērpa paliekas — medicīnas māsa, uzraudze? Reiz acīmredzot bijusi glīta, pirms tik stipri nokritusies svarā; tagad stiegraina, mati kā apsvilusi salmu slota. Visi trīs izskatās pārguruši.

Viņi kaut ko cep — kaut kādu gaļu. Skunnotu? Jā, re, kur aste, tur tālāk, zemē. Laikam nošāvuši. Nabaga radījums.

Sniegavīrs sen nav jutis ceptas gaļas smaržu. Vai tāpēc vi­ņam asaro acis?

Tagad viņš dreb. Atkal tvīkst drudzī.

Ko nu? Doties uz priekšu ar nūjas galā piesietu palaga skrandu, vicinot baltu karogu? Es nāku ar mieru. Bet palaga jau nemaz nav līdzi.

Vai: Varu parādīt jums daudz dārgumu. Bet nē, viņam nav ar ko tirgoties, un tiem trim tāpat. Nav nekā cita kā vien viņi paši. Tie tur varētu paklausīties viņā, uzklausīt viņa stāstu, un

Sniegavīrs varētu uzklausīt viņējos. Šie tris vismaz pa daļai spētu saprast to, ko viņš pārdzīvojis.

Vai: Vācieties prom no manas zemes, pirms neesmu jūs nošāvis, kā tādā vecmodīgā vesternā. Rokas augšā! Kāpieties atpakaĻ' Met nost šaujamo! Taču tas vēl nebūtu viss. Viņi ir trīs, viņš — tikai viens. Viņi darītu to pašu, ko viņu vietā darītu Sniegavīrs: aizietu gan, taču zagtos atpakaļ, spiegotu. Pielavītos viņam klāt pa tumsu, iegāztu ar akmeni pa galvu. Un viņš nekad nezinātu, kad tic var ierasties.

Varētu pielikt punktu tagad, pirms viņi pamanījuši un ka­mēr viņam vēl ir spēks. Kamēr viņš vēl turas kājās. Pēda kā ieauta šķidrā ugunī. Bet svešie nav nodarījuši neko sliktu, vis­maz viņam ne. Vai tos aukstasinīgi nogalināt? Vai viņš to spēj? Un, ja viņš sāks šaut un tad mitēsies, viens no tiem nogalinās viņu pirmo. Dabīgi.

"Ko tu gribi, lai es daru?" viņš čukst tukšajam gaisam.

Grūti saprast.

Ak, Džimij, tu biji tik jocīgs.

Neatstāj mani nelaimē.

Aiz ieraduma viņš paceļ augstāk pulksteni; tas rāda savu spožo ciparnīcu.

Nulles stunda, Sniegavīrs nodomā. Ir laiks iet.

Pateicos Rakstnieku biedrībai (Anglija) kā Virdžīnijas Vulfas īpašuma literārajai pārstāvei par atļauju izmantot citātu no darba Uz bāku; Annei Kārsonai par atļauju izmantot citātu no darba Vīra skaistums; un John Calder Publications un Grove Atlantic par atļauju citēt astoņus vārdus no Semjuela Beketa ro­māna Mersjē un Kamjē. Pilns pārējo citātu saraksts, kas izman­toti vai pārfrāzēti uz ledusskapja magnētiņiem šajā grāmatā, atrodams mājaslapā oryxandcrake.com. Autori Ziemas brīnum­zemei, kas pieminēta 9. nodaļā, ir Fēlikss Bernards un Ričards B. Smits, autortiesības pieder Warner Bros.

Vārdu Amanda Peina augstsirdīgi ziedoja tā īpašniece, iz­soles uzvarētāja, tādējādi sagādājot ārkārtīgi nepieciešamos līdzekļus Spīdzināšanas upuru aprūpes medicīniskajam fondam (Lielbritānija). Papagailis Alekss piedalās Dr. Irēnes Peperbergas dzīvnieku saprāta izpētes darbā un ir protagonists daudzās grāmatās, dokumentālās filmās un interneta saitos. Viņa vārdā ir nosaukts Alekša fonds. Paldies arī papagailim Tako, kas dzīvo pie Šāronas Dubenenas un Braiena Breta, un papagailim Rikijam, kas dzīvo pie Rūtas Atvudas un Ralfa Siferda.

Plašu faktu materiālu gluži netīšām sniedza daudzi žur­nāli, avīzes un zinātnisku darbu autori, sastapti gadu gaitā.

Pilns viņu saraksts atrodams mājaslapā oryxandcrake.com. Paldies ari l)r. Deivam Mosopam un Greisai Mosopai, Normanam un Barbarai Baričello no Vaithorsas Jukonā (Kanādā); Maksam Deividsonam un komandai no Davidson's Arnheimland Safaris Austrālijā; manam brālim neirofiziologam Dr. Ha­raldam Atvudam (paldies tev par nedzimušu peļu un citu noslēpumainu būtņu seksa hormonu pētījumiem); licenciātam Gilberto Silvām un licenciātam Orlando Garrido — aizrautī­giem biologiem no Kubas; Metjū Svonam un komandai no Adventure Canada, jo vienā no tās ekspedīcijām uz Arktiku tapa daļa no šīs grāmatas; laboratorijas zēniem, 19.39 — 1945; un Filipam un Sū Gregorijiem no Cassowary House Kvīnslendā, Austrālijā, no kuru balkona 2002. gada martā autore vēroja šo reto putnu kreiku — sarkankakla ormanīti.

Pateicos arī acīgajiem pirmajiem lasītājiem Sārai Kūperei, Metjū Pulakakiin, Džesai Atvudai Gibsonei, Ronam Bernstainam, Majai Mavdž.ī, Luīzei Dennisai, Stīvam Rubinām, Arnulfam Konrādi un Rozālijai Abellai; savām aģentēm Fēbei Larmorai, Vivjenai Šusterei un Daienai Makejai; savām redaktorēm F.lenai Seligmanai no McClelland 6c Stewart (Kanāda), Nenai Telīsai no Doubleday (ASV) un Lizai Kolderei no Bloomsbury (Lielbritānija); un savai bezbailīgajai korektorei Heterai Sangsterai. lāpāt savai čaklajai asistentei Dženiferai Osti un Sūrjai Bhattačarjai, kas pārzināja draudīgo Brūno Kārbu ar preses materiāliem. Tāpat arī Arturam Gelgutam, Maiklam Bredlijam un Petai Viljamsai; Eilīnai Allenai, Melindai Dabajai un Rozai Tornato. Un visbeidzot — Greiamam Gibsonam, manam part­nerim trīsdesmit gadu ilgumā, aizrautīgam dabas pētniekam, kurš dedzīgi piedalās Pelī salas putnu sacīkstēs Ontārio, Ka­nādā, un izprot rakstnieces apsēstību.

1               

Mango 13 Krasta drazas 16 Balss 20

2               

Ugunskurs 25 OrgānSIA Fermas 32 Pusdienas 39

3               

Dienasvidus 47 Lietusgāze 54

4               

Skunnots 59 Āmurs 70 Kreiks 81 īssavienojums 89 Karstie Zaķi 101

Grauzdiņš 109 Zivs 113 Pudele 120

6                                        

Oriksa 129 Putna sauciens 139 Rozes 144 Piksilendas džezs 152

7                                        

 Slaidums 165

Murrāšana 173

Zilā krāsa 183

8                                        

Ti Gards 193 Priekafija 198 Praktiskā retorika 205 Aspergera universitāte 21 Vilkuņi 220 Hipotēzes 229 Izmirtons 236

9                                        

Gājiens 245 AtjaunEsme 251 Virpuļviesulis 259

10                                 

» Maitošana 267 JaunoJums 275

Garāža 280 Nevarība 284

11

Cūkani 293 Radio 297 Aizsargvalnis 303

12

Plēbijā 311 LaimePluss 319 TrakĀdams 327 Parodīze 331 Iemīlējies Kreiks 337

Uzkodas 348 Hermētiskā telpa 354

13       

Kupols 363 Skribelējums 367 Paliekas 378

14       

Elks 387 Sprediķis 394

15       

Pēdas nospiedums 401

Pateicības 405

"ATĒNAS" bibliotēka

Marģers Zariņš

"Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata", 2003

Ginters Grass

"Skārda bungas", 2003

Margareta Atvuda

"Oriksa un Krciks", 2003

Margareta Atvuda

Oriksa un Kreiks

Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas apliecība nr. 000330181, Blaumaņa 16/18-2a, Rīga, LV-1011, e-pasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets tipogrāfijā a/s "Preses nams poligrāfijas grupa ]ām sēta