Slepenais spēks

fb2

Aija Zuja

Imants Aleksandrs Ozerskis

Slepenais spēks

Žurnāliste, vairāku grāmatu autore Aija Zuja un ezotērists, dziednieks Imants Aleksandrs Ozerskis ir rēzeknieši, katrs darbojas savā jomā, tomēr laika gaitā abi nonākuši uz rakstniecības sadarbības ceļa.

Otrā pasaules kara rezultāts bija hitleriskās Vācijas sagrāve, taču tas nenozīmē, ka šis ļaunums ticis iznicināts. Trešā reiha piekritēji izklīda pa pasauli, lai īstenotu fanātiskās idejas.

Kara beigās okeānā tikai nogremdēta zemūdene, kura lielā slepenībā aprīkota ar SS laboratoriju, datu bāzi un īpašu aizsardzības sistēmu. Vajadzības gadījumā, piemērotā vēsturiskā situācijā nacisma ideologi to varētu izmantot gadu desmitiem. Mērķis pasaules virskundzība.

Varētu jautāt, kāds tam sakars ar Baltijas jūru, pat ar prāmja Estonia bojāeju? Izrādās pats tiešākais un baisākais sakars. Vēsturiski mūsdienīgais kriminālromāns spraigs, intriģējošs, bagāts ar negaidītiem sižeta pavērsieniem atbild uz šo jautājumu. Un atbilde ne vienu vien pārsteigs.

Arņa Kilbloka vаka dizains

Produktu grupa no labi apsaimniekotiem mežiem un citām kontrolētām ieguves vietām

Cert no. SW-COC-003533 www.fsc.org © 1996 Forest Stewardship Counc

Aija Zuja, Imants Aleksandrs Ozerskis SLEPENAIS SPĒKS

Redaktore Lolija Soma

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-2943.

A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

© Aija Zuja, Imants Aleksandrs Ozerskis © Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 978-9934-0-1619-6

Aija Zuja

Imants Aleksandrs Ozerskis

Slepenais spēks

1. DAĻA

1. nodaļa

Marks izstaipīja notirpušās rokas un kājas. Nekā patīkama tur nebija: visu nakti snaust krēslā, turklāt spilvena lomu atvēlēt somai. Blakus šņākuļoja Agris; viss liecināja, ka draugs ir ieslīdzis dziļā miegā. Te nu bija! Kurš tad solīja, ka uzmodinās viņu, tiklīdz pašam uznāks snau­diens? Marks pameta acis uz elektronisko sienas pulk­steni tikai pieci no rīta. Cik ilgi vēl nāksies šeit nīkt?

Pārvietojis somu, Marks apņēmās vairs neiemigt. Caur pievērtiem plakstiņiem viņš pētīja tālāk sēdošos. Tūristi. Tīrais posts! Citi brauc izklaidēties, bet viņš nevar nokļūt Stokholmā, lai uzsāktu darbu. Vai korporācijas īpašnieks viņam neteiks ardievas un nenorādīs uz dur­vīm tādēļ vien, ka vajadzēja ierasties daudz agrāk? Pro­tams, bija rezerves variants: iespēja pievienoties Agrim celtniecībā. Droši vien nāksies kādu laiku tur pavergot, Marks prātoja. Vairākas reizes dienā viņš vai Agris pie kases apjautājās par biļetēm. Ja nu pēkšņi kāds ceļo­tājs pārdomājis doties uz Stokholmu? Un trešajā dienā Agrim paveicās, un viņš dabūja biļeti sēdvietai uz klāja. Kā Marks viņu apskauda! Viņam bija apnicis nīkt Tallinā. Kur gan bija prāts klausīt Agri un traukties līdzi uz

Igauniju? Biļeti varēja iegādāties Rīgā. Jā, gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr…

Lai visu laiku nenīktu ostā, viņi pastaigājās pa pilsētu, aplūkoja senatnīgās ēkas. Tās patiešām bija skaistas; acis priecēja daudzie koki, puķes, tepat viļņoja Baltijas jūra. Ar katru mirkli Markam Tallina iepatikās aizvien vairāk un vairāk.

Domājot par nākotnes izredzēm, par darbu un Stok­holmu, Marks nemanot ieslīga miegā. No snaudas viņu uztrūcināja piesitiens pa plecu. Acumirklī iztaisnojies, viņš uzmeta skatienu somai tā atradās tepat.

-   Labrīt! teica svešinieks lauzītā krievu valodā. Jūs tik saldi krācāt, ka nolēmu jūs uzmodināt. Tā varat palikt bez savām mantām.

-   Paldies, Marks nomurmināja.

Blakus Agra krēslam sēdēja nepazīstams briļļains puisis, ģērbies ādas jakā, ar mobilo telefonu rokās. Uz grīdas atradās abas Agra somas, taču draugu nekur nemanīja.

-   Vai ceļojat uz Helsinkiem? nepazīstamais pain­teresējās.

-   Nē, Marks pakratīja galvu. Uz Stokholmu.

Satraukti skatīdamies uz visām pusēm, Marks minēja,

kur gan atrodas Agris. Kas par muļķīgu rīcību! Tā patie­šām kāds var pa kluso aizstiept somas…

-Tagad daudzi brauc izklaidēties, sacīja puisis. Zviedrija ir populāra.

-Jā, Marks skumīgi novilka. Dažs brauc izklai­dēties, bet cits strādāt… Vienīgā bēda visas biļetes izpirktas.

-   Hm.„ Jums ir vajadzīga biļete?

-   Protams! Vai jums ir lieka biļete? Marks acumirklī atdzīvojās.

-   Mani sauc Andrejs. Puisis pastiepa Markam roku, taču neatbildēja uz jautājumu.

-Marks, Marks nedroši paspieda Andreja miklo plaukstu. Šis svešinieka žests viņu nedaudz apmulsi­nāja.

-   Stokholmā man dzīvo attāls radinieks. Ļoti gudrs cilvēks, taču… Godīgi sakot, es viņu līdz galam nesa­protu. Peteram ir trīs augstākās izglītības, taču, līdzko aizstāvēta disertācija, tūlīt uzsāk studijas citā nozarē…

-   Mūžīgais students, Marks, neiedziļinājies Andreja teiktajā, izmeta.

Marku interesēja, vai Andrejs par biļeti ieminējās tikai sarunas pēc vai tomēr viņam tā ir lieka.

-   Kā tad! Mūžīgais students, Andrejs piekrita. Iepīk­stējās mobilais telefons. Izlasījis saņemto īsziņu, Andrejs turpināja sarunu. Precīzi sacīts. Vispirms viņš studēja medicīnu būšot ķirurgs. Pēc tam pievērsās filozofijai un filoloģijai un tagad nonācis līdz eksaktajām zinātnēm… Jau raksta diplomdarbu.

-   Kam vajadzīgs tik daudz diplomu? Marks pabrī­nījās.

-   Es jau teicu, ka mans radinieks ir dīvains cilvēks; protams, gudrs. Andrejs paraustīja plecus. Nesen izskraidīju bukinistu veikalus, izstaigāju krāmu tirgu un tikai tad, kad avīzē ieliku sludinājumu, sameklēju pra­sītās grāmatas. Peters man bija lūdzis dabūt, kaut vai no zemes izrakt, Feinmaņa lekcijas fizikā. Turklāt veco izdevumu, jo jaunajos kaut kas esot noīsināts.

-Jā, tā gadās.

-   Esmu stipri aizņemts cilvēks, Andrejs runājot spaidīja telefona podziņas. Un uz Stokholmu pats diem­žēl aizbraukt nevaru. Vai sūtīt ar pasta starpniecību? Nē! Kur ir garantija, ka grāmatas nenoklīst? Tāpēc izdomāju, ka varbūt atrastos kāds godīgs cilvēks, kurš ceļā uz Stok­holmu grāmatas paķertu līdzi. Varbūt izpalīdzēsiet, Mark?

-Labprāt, tikai man nav biļetes, Marks domīgi noteica. Perspektīva klejot pa nepazīstamo Stokholmu un meklēt dīvaino gudrīti viņu neiepriecināja. Kas viņam daļas gar citu problēmām? Nezinu, kad dabūšu biļeti. Sola pēc mēneša, bet man vajag tagad. Stokholmā mani gaida darbs, taču jūtu, ka laikam palikšu bešā.

-   Man ir biļete. Biju domājis pats braukt uz Stok­holmu, bet bizness ir tik neprognozējams, ka labu laiku no Tallinas netikšu laukā, Andrejs jakas kabatā samek­lēja biļeti un parādīja to Markam. Redziet, šodienas datums…

-Jā. Markam iedegās acis. Tā būtu necerēta veik­sme, ja viņš dabūtu biļeti. Pārdosiet man to?

-   Ar norunu, ka paķersiet līdzi grāmatas, Andrejs atsvieda un nepacietīgi sagrozījās krēslā. Biļeti viņš noslēpa kabatā.

-   Esmu ar mieru! Marks, daudz nedomādams, iesaucās.

-   Tad iesim pie kases un nokārtosim šo lietu. Starp citu, kajīte pasūtīta biznesa klasē. Derēs?

To izdzirdējis, Marks pakratīja galvu. Tik dārgu biļeti viņš nevarēja atļauties.

-   Es jums vēl klāt piemaksāšu, tikai aizgādājiet tās sasodītās grāmatas uz Stokholmu. Arī Peters nepaliks parādā. Andrejs plati pasmaidīja.

-   Vai tiešām? Marks neticīgi pārjautāja.

Izredzes ceļot uz Stokholmu biznesa klases kajītē šķita

kaut kas nereāls. Vai viņš var ticēt tādai pēkšņai veik­smei? Varbūt viņš sapņo? Marks sev ieknieba plaukstā; nē, viņš negulēja.

-   Sarunāts? Andreja balss Marku atgrieza reali­tātē.

Marks piekrītoši pamāja. Neticēdams tam, ka tūlīt rokās būs kārotā biļete, Marks kā nemaņā sekoja Andre­jam, aizmirsis par Agra somām.

-   Kur tu biji? Agris nikni uzsauca, kad viņš un Andrejs nāca atpakaļ. Somas atstāji bez uzraudzības.

-   Es, vecīt, dabūju biļeti! Marks paziņoja un laida gar ausīm Agra dusmas. Un kur tu staigāji?

-Sagādāju brokastis, Agris pasniedza Markam baltu plastmasas glāzi, kurā kūpēja karsta kafija, un no celofāna maisiņa izņēma pīrādziņus.

-   Labu apetīti! Andrejs pieklājīgi sacīja un apsēdās blakus Markam.

-   Paldies! Marks attrauca. Iestrēbis kafiju un pāris kumosos notiesājis pīrādziņu pēc pīrādziņa, viņš pieklu­sināja balsi: Man piesējās kāds tips. Lūdza paņemt līdzi grāmatas uz Stokholmu, tās jāaizved kādam tur Peteram. Par to viņš man atdeva savu biļeti. Pat iedomāties nevari: ceļot pašā labākajā kajītē, Marks palielījās.

-   Vai viņš? Agris pašķielēja uz Andreja pusi.

Marks pasteidzās Agri iepazīstināt ar Andreju.

-   Andrej! Lieliski, ka uzticaties Markam, bet… Kur ir garantija, ka viņš nepazaudēs grāmatas vai neaizmirsīs atdot Peteram? Agris sacīja, noklausījies stāstu par Peteru. Lūk, somas viņš atstāja bez uzraudzības.

Marks vieglītēm iebelza Agrim ar kroseni. Kaut ko tādu viņš nebija gaidījis no drauga. Vai tiešām Agrim skauž?

-   Saprotu, ko jūs gribat teikt. Andreja lūpas savilkās smīnā. Tādēļ jau atalgošu Marku. Ļoti labi samaksāšu.

-Jums būtu lētāk grāmatas nokopēt un aizsūtīt ar elektronisko pastu, Agris turpināja aizrādīt.

Andrejs brīdi klusēja.

-   Tās ir deviņas grāmatas, lekciju kurss. Visu kopēt? Grāmatas ir diezgan sliktā stāvoklī. Un… Marks piekrita palīdzēt. Andrejs piecēlās. Tagad brauksim pie manis uz dzīvokli. Es iesaiņošu grāmatas, pastāstīšu, kā atrast Peteru, un, protams, vienosimies par atalgojumu.

-   Lai iet! Marks satvēra somu.

* * *

Andreja auto izlīkumoja pa Tallinas ielām, līdz iebrauca kādas piecstāvu mājas pagalmā. Visu ceļu nopļāpājis par savu radinieku Peteru, Andrejs apklusa. Nevērīgi pamājis, lai abi seko viņam, puisis ātriem soļiem devās pie nama parādes durvīm. Pa kāpnēm viņš pārvietojās aulekšiem, tā ka Marks un Agris dabūja pasvīst, stiepdami smagās somas un mēģinādami neat­palikt. Piektajā stāvā Marks nonāca nedaudz aizelsies. Uzmetis pētošu skatienu draugam, Marks nodomāja, ka Agris gan varēja palikt ostā, nevis kā dadzis turē­ties blakām. Cerams, ka viņš vairs nerunās riebeklības. Redz, kā skaudība pārvērš cilvēku!

Andrejs ilgi spieda zvana pogu, līdz atvērās durvis. Pretī uzvirmoja apetīti rosinošs aromāts, kas liecināja par ceptām kotletēm vai gaļu.

-   Ui, kur tu tik ilgi? maza auguma sieviete garos svārkos, ar raibu lakatiņu, nedaudz dzeltenīgu sejas ādu un slīpām acīm laipni uzrunāja Andreju.

-Nadežda, tie ir mani viesi. Andrejs draugiem pamāja iet tālāk istabā. Uzklāj, lūdzu, galdu!

Ne pārāk lielajā viesistabā abi tika nosēdināti pie galda. Nadežda, kā paskaidroja Andrejs māsasvīra radi­niece, kā spole zibināja uz virtuvi un atpakaļ.

Marks neuzkrītoši nopētīja istabas interjeru un pašu Andreju, kurš, uzgriezis muguru, cilāja grāmatas plauktā. Nekas neliecināja, ka te dzīvotu bagātnieki. Savādi! Marku pēkšņi pārņēma nemiers un trauksme. Andrejs ir svešinieks, nemaz nerunājot par veco sievieti, kura izskatījās pēc ķīnietes. Vai viņi drīkst uzticēties svešiniekam? Varbūt ir ievilināti šajā dzīvoklī ar nolūku, lai tiktu aplaupīti?

Agris smaidīja kā maija saulīte un nespēja atraut acis no bļodām ar kūpošu plovu, sagrieztiem augļiem un tasēm ar tēju.

Andrejs galdā lika konjaka pudeli un glāzes. Marka šaubas pieauga. Kas viņi ir, lai tiktu cienāti ar tik dārgu dzērienu! Marks aplūkoja pudeles etiķeti. Dzirai noteikti klāt ir miega zāles, viņš nosprieda un kategoriski atteicās no glāzītes, aizbildinādamies ar veselības problēmām.

-   Uz mūsu pazīšanos! Andrejs un Agris saskandi­nāja.

Abi drīz vien atrada kopīgu valodu, un sarunas ritēja nepiespiestā gaisotnē. Savukārt Marks klusēja. Plovs viņam īsti negāja pie dūšas, varbūt vainīgas bija rozī­nes, jo radīja neierastu garšu. Bet varbūt tas bija viņa pārmērīgais aizdomīgums.

-  Andrej, kur tad ir grāmatas? Markam apnika klau­sīties tukšās pļāpas. Jāpieliek punkts un jālasās prom no šī dzīvokļa.

-   Re, ku'! Andrejs pastiepās un no grīdas pacēla tīkliņu.

Izkravājis uz galda deviņas grāmatas gaiši dzeltenīgā linaudekla apvākojumā, Andrejs sacīja:

-   Paradoksāli, ka šīs grāmatas maksā veselu bagā­tību. Peters par tām solīja visas pasaules labumus tik ļoti tās viņam ir vajadzīgas. Ja man kāds šīs grā­matas piedāvātu, viņš saviebās, neņemtu par pliku velti.

Marks pastiepās, paņēma augšējo grāmatu un pašķir­stīja. Sešdesmito gadu izdevums viņš aplūkoja titul­lapu. Slavenā Feinmaņa lekcijas fizikā.

-  Arī man tās nebūtu vajadzīgas, Agris nekavējoties piebilda.

-   Peters būs bezgala priecīgs. Andrejs sagrāba grā­matu kaudzi un skaļi uzsauca Nadeždai: Vai ir papīrs?

-   Ir, ir! Nadežda atsaucās no virtuves.

-   Es tūlīt. Andrejs aiznesa grāmatas prom. Pēc mir­kļa atgriezies, viņš paskaidroja, ka Nadežda tās iesai­ņos. Un tagad pie galvenā. Kad nonāksiet Stokholmā, pirmām kārtām piezvanīsiet Peteram. Sarunāsiet, kur tiksieties.

-   Bet es Stokholmu nepazīstu.

-  Tieši tāpēc. Jūs pateiksiet, kur atrodaties, un Peters atbrauks grāmatām pakaļ. Vai jūs dosieties uz savu dar­bavietu? Lūk, no turienes var piezvanīt.

Andrejs uzrakstīja uz lapiņas telefona numuru un pasniedza Markam.

-   Varbūt uzrakstiet ari adresi. Marks, papētījis numuru, nometa lapiņu atpakaļ uz galda. Telefons paliek telefons, ar adresi ir daudz drošāk.

-   Labs ir! Andrejs piekrita. Uzrakstīšu arī koor­dinātas. Mark, varbūt tava darbavieta atrodas kaut kur netālu?

-   Nezinu. Nāksies papētīt karti. Marks izlasīja ielas nosaukumu.

-   Vai strādāsiet kopā?

-   Protams! Agris pasteidzās apliecināt.

Bravūra viņa balsī liecināja, ka Agris ir iereibis. Viņš izlikās nemanām Marka nosodošo skatienu.

-   Ļoti labi! Nadežda, vai viss ir kārtībā?

-Jā! viņa atsaucās.

Markam nācās izkravāt somu, lai grāmatu saini noliktu pašā apakšā, kā to ierosināja Andrejs: tā būšot daudz ērtāk. Pavirši sametis apģērbu atpakaļ, Marks nošķendējās, jo somu vairs nevarēja aizvērt. Nācās vēl­reiz ņemt laukā visas mantas. Nadežda, brīdi vērojusi, kā Marks nemākulīgi pūlas salocīt kreklu, pašūpoja galvu.

-   Ļaujiet, es palīdzēšu! Viņa, nolikusi kreklu uz dīvāna, rūpīgi nogludināja krokas un akurāti to salocīja.

Nedaudz piesarcis, Marks ļāva Nadeždai ievietot arī pārējo apģērbu. Taču, ieraudzījis Nadeždas rokās mapi, kurā atradās viņa diplomi, Marks satrūkās ne pa jokam.

-   Tālāk es pats, paldies! Viņš izķēra mapi no Nadež­das rokām. Tā tikai vēl trūka, viņš nodomāja. Piesavinā­sies, novērsīs viņa uzmanību. Un ko tad?

Ostā viņš pārkārtos somu pa savam prātam. Nāksies nopirkt celofāna tīkliņu un grāmatu saini ielikt tur.

Andrejs uz galda nevērīgi uzmeta vairākas naudas­zīmes.

-   Tas jums, Mark, par to, ka piekritāt aizvest grāma­tas uz Stokholmu. Vai tāda summa jūs apmierina?

Marks pārskaitīja banknotes; no satraukuma iedrebē­jās pirksti. Tūkstoš dolāru! Nespēdams noticēt, viņš pār­cilāja naudaszīmes vēlreiz. Viss pareizi. Varbūt Andrejs ir kļūdījies? Marks jautājoši paskatījās uz Andreju.

-   Te ir tūkstoš dolāru…

-   Maz? Un Andrejs vēra vaļā maku.

-   Protams, nepietiek. Agris pamāja ar galvu, aptvē­ris, ka Andrejs ir gatavs maksāt vairāk. Ja jau grāmatas ir tik vērtīgas, kā Peters saka… Uzskatiet, ka būšu Marka miesassargs.

Marks pikti pašķielēja uz draugu. Būtu labāk klusējis, nevis runājis aplamības.

-   Lai notiek! Andrejs līksmi iesmējās.

Kontrabanda, Marks pēkšņi apjauta, jo konstatēja, ka

Andrejs ir iedevis vēl tikpat daudz. Grāmatas tiešām ir vērtīgas, Marks nodomāja. Varbūt ekskluzīvs izdevums, ja jau tām ir linaudekla apvāks. Cik zināms, kolekcionāri ir dīvaini cilvēki un par nieka pastmarku gatavi maksāt tūkstošus. Bet te grāmatas. No tādas atziņas Markam kļuva netīkami.

Atvadījušies no Nadeždas, viņi devās prom. Andrejs viņus vizināja atpakaļ uz ostu. Pa ceļam puisis sīki iztau­jāja, kur abi domā apmesties, kur strādās un visbei­dzot palūdza telefona numurus. Tomēr līdz galam mums neuzticas, Marks pie sevis nosprieda, atbildēdams uz Andreja jautājumiem.

-   Ko teiksi? Marks jautāja, kad viņš un Agris bija palikuši divatā.

-   Kolosāli, Agris izdvesa, tad žēli piebilda: Vaja­dzēja vairāk paprasīt.

-  Manuprāt, vispār nevajadzēja sasieties ar Andreju, Marks sabozās.

Šķita, ka kabatā ieliktie dolāri ir kļuvuši par svilsto­šām oglēm. Ej nu sazini, kur īsti viņi ir iekūlušies.

-Ja es klusētu, Andrejs nebūtu atmetis lieko piķi,

-    Agris atgādināja. Palūkojies visapkārt, viņš stūrēja uz klusāku vietu. Nolicis somas zemē, Agris asi sacīja:

-   Puse pienākas man.

-   Tu tā domā?

-  Jo tu nemaz nebūtu lūdzis. Vari uzskatīt, ka rūpējos par sevi. Tev ir paveicies: brauksi kā bagātnieks, bet es nīkšu lejā.

-Jānopērk tīkliņš. Marks Agra vārdus laida gar ausīm. Tāda sajūta, ka soma plīsīs pušu.

-   Labs ir, es tūlīt! Agris steidzīgi devās pie kioska. Nopircis koši sarkanu celofāna tīkliņu, viņš to, vicinā­dams kā karogu, pasniedza Markam. Lūdzu!

-   Aizvien vēl nespēju noticēt… Biļete, nauda piede­vām. Un tikai tāpēc, lai aizgādātu lekciju kursu kaut kādam pārgudrajam… Neticami!

-   Paklau! Agris pietupās blakām Markam, kurš rakās pa somu, un čukstus sacīja: Varbūt vēlreiz apskatīsim tās grāmatas?

-   Kādēļ? Marks cieši ielūkojās Agrim acīs. Draugs mulsi pasmaidīja, kā pieķerts nedarbos. Ari

es nespēju noticēt, ka grāmatas ir tik dārgas…

-   Kolekcionāri, Agri, savā ziņā ir jukuši cilvēki.

-   Kādi kolekcionāri! Grāmatas vajadzīgas diplom­darbam.

-   Nē, es grāmatas nesaiņošu vaļā. Varbūt tur ir ielikta vēstule vai zīmīte, un būs nesmuki, ja atvērsim saini.

-   Tad dalies ar naudu!

-   Tas ir labākais joks, ko pēdējo dienu laikā esmu dzirdējis. Marks iesmējās.

Izņēmis no somas grāmatu saini, viņš lūdza Agrim paturēt tīkliņu. Marks nepaspēja pat acis pamirkšķināt, kad Agris guvumu žigli iestūķēja savā somā.

-   Ei, ko tu dari? Marks sašuta.

-   Gribēji visu pievākt sev? Agra balsī ieskanējās agresivitāte. Savilcis rokas dūrēs, viņš kā gailēns pielēca klāt Markam un nošņācās: Grāmatas aizgādāšu es! Dod šurp lapiņu ar adresi!

-   Paga, paga, kurš tad solīja Andrejam? Tu vai es? Markā modās niknums. Agra prasībām viņš nevēlējās pakļauties.

-   Arī es varu aizgādāt grāmatas Peteram. Agra pirk­sti iekrampējās Marka džinsu jakas krūškabatā. Es aizvedīšu grāmatas… Dod adresi! Citādi tevi samīcīšu kā plāceni, kā… Agris draudēja.

Klaigas pakāpeniski pieauga, un Marks pamanīja, ka ostas uzgaidāmajā telpā esošie cilvēki skatās uz viņiem.

-  Labi, lai notiek pēc tava prāta! pēc iespējas vienaldzīgāk noteica Marks.

Vismazāk viņš vēlējās skandālu. Kā gan viņš bija pie­mirsis, ka Agris, nedaudz iedzēris, mēdz sarīkot pama­tīgu traci!

-   Dod lapiņu! šņāca Agris.

-   Ceri, ka Peters samaksās kaudzi naudas? Lūdzu! Man, paldies dievam, liekas ķibeles nost no kakla.

-   Vācies ratā! Agris piepūtās, dabūjis prasīto lapiņu.

Marks tiešām bija uzminējis Agra slēptākās domas: Agris patirgosies ar Peteru, un lai Marks necer, ka viņš ir naivs un neko nejēdz. Ari Agris nojauš, cik vērtīgas var būt grāmatas. Un pirmām kārtām viņš izsaiņos saini un vēlreiz apskatīsies dārgo šedevru. Kazi, starp tām ir ielikta kāda ikona vai senlaicīga grāmata. Bet varbūt tur

ir narkotikas… Un Agris sāka drudžaini meklēt izeju.

»* *

Prāmis Queen Sally rāmi šķēla Baltijas jūras ūdeņus. Aizmugurē palika naksnīgās rudens debesīs izgaismotā Tallina. Pilsētas spožās ugunis kļuva aizvien blāvākas, līdz pārtapa blāzmā virs horizonta.

Marks apcirtās uz papēža, sabāza rokas bikšu kaba­tās un devās pāri prāmja klājam uz savu kajīti. Ieslēdzis televizoru, viņš klikšķināja pulti, pārslēgdams kanālus, taču nekas nepiesaistīja uzmanību. Dušā puisis nestei­dzīgi noskalojās. Apģērbis melnu uzvalku, baltu kreklu un apsējis kaklasaiti, Marks ilgi lūkojās spogulī. Tagad, atrodoties vienā no labākajām prāmja kajītēm, kurš gan iedomāsies, ka viņš nav bagātnieks? Pabužinājis blondos matus, Marks pasmaidīja. Ek, ja tā būtu vienmēr!

Un tagad izklaidēties! Apskatīties, kas labs ir bārā, aiziet uz karaoke telpu. Cerams, ka tur viņš nesastaps Agri. Ja Marks būtu zinājis, ka Agris tā izrīkosies, nebūtu viņam neko stāstījis. Marku nedaudz mocīja sirdsapziņas pārmetumi, jo viņš bija solījis Andrejam aizgādāt Pete­ram grāmatas un tādēļ bija dabūjis biļeti par velti un vēl dolārus. Tagad viņš nekustinās ne pirkstiņu. Gan jau būs labi, viņš sevi mierināja. Šā vai tā, bet Agris satiks Peteru un grāmatas atdos. Jo gribēs nopelnīt.

Nopircis kokteili, Marks bārā iekārtojās tā, lai pārre­dzētu visu telpu. Laikam zviedri, Marks nosprieda, vērīgi nopētījis nedaudzos apmeklētājus. Bet varbūt arī somi vai pat igauņi, viņš nodomāja, saklausījis pazīstamo tere, tere. Ja viņš saprastu, ko šie ļaudis runā, varētu iemest kādu repliku. Marku bija pārņēmusi nevaldāma kāre parunāties.

Tad viņa uzmanību piesaistīja tikko ienākušais vīrie­tis ar jaunu meiteni. Kungs bija pusmūža gados, stipri korpulents un nedaudz īsāks par meiteni. Kad vīrietis satvēra pasūtītā dzēriena glāzi, uz zeltneša iespīdējās zīmoggredzens. Marka skatiens aizkavējās pie meite­nes nosauļotās vēdera daļas, ko nenosedza īsais topiņš. Rozā bikses ļāva nojaust kāju slaidumu. Meitene, saju­tusi Marka skatienu, pagrieza seju puiša virzienā. Marks nekavējoties uzsmaidīja un jutās bezgala vīlies, jo atbil­des smaids nesekoja.

Nespēdams noticēt, ka viņa šarms meiteni ir atstājis vienaldzīgu, Marks nolēma rīkoties drošāk. Aizgājis pie bāra letes, viņš apsēdās blakus kungam un jautāja:

-   Vai jums patika Tallina?

-   Atvainojiet? kungs pārjautāja angliski.

Marks sevi domās norāja. Kāpēc arī citiem jāsaprot viņa dzimtā valoda? Par laimi, viņa angļu valodas zināša­nas bija labas, un Marks vēlreiz atkārtoja jautājumu.

-   Mēs neko daudz neredzējām.

-Arī man bija maz laika aplūkot pilsētu. Marks pamāja un paskatījās uz meiteni.

Viņa sēdēja, acis nolaidusi, lūpas cieši sakniebusi, un izskatījās pikta.

-   Es ceļoju uz Stokholmu, Marks turpināja sarunu. Pats esmu no Latvijas.

-  Ā! Mēs bijām ari Rīgā, Vecrīga ir jauka. Kungs atplauka smaidā un pamāja Markam. Torvalds…

-   Marks.

-Tā ir mana meita Kamilla. Viņa šogad pabeidza studijas Notingemas Universitātē. Ē, un tagad nedaudz ceļojam… Torvalds pielika glāzi pie lūpām. Ko jūs darīsiet Stokholmā? Atpūsties vai darba darīšanās?

-   Gan viens, gan otrs. Marks ērtāk pagriezās uz sēdekļa un kreiso elkoni uzlika uz letes. Ja jau muldēt, tad uz visu banku, puisis nosprieda. Galu galā viņam ir pati labākā kajīte, turklāt viņš atrodas starp bagātiem cilvēkiem. Markam, pats par sevi saprotams, jāizturas atbilstoši. Kā saka, nokļuvis starp vilkiem, neblēj kā aita. Līdzko prāmis piestās Stokholmas krastā, viņu ceļi šķir­sies uz visiem laikiem un pasažieri aizmirsīs cits citu. Mazliet padomājis, viņš piebilda:

-   Es braucu uz pārrunām ar Sweden IC Corporation.

-  Tātad biznesa cilvēks, Torvalds novilka. Nevarēja saprast, vai viņš jautā vai tikai piebalso teiktajam.

Marks pamāja. Kā tad! Biznesa darīšanas… Kas to lai zina, vai viņš dabūs solīto datorspeciālista vietu šajā korporācijā?

-   Kādā sfērā jūs darbojaties? Torvalds turpināja interesēties.

Oho! Tādā tonī jautā cilvēks, kurš radis komandēt citus. Te nebija ne vēsts no pieklājības sarunas uzturēša­nai. Izklausās pēc nopratināšanas. Marks pasmaidīja un mirkli domāja, ko teikt.

-   Es lieliski pārzinu datorus, Marks lakoniski atbil­dēja.

-   Ā, Torvalds norūca.

-   Hm, jā, Marks savaldīgi piebilda.

Ar acs kaktiņu palūrējis uz Torvaldu, Marks prātā pār­lika, vai tagad būtu prātīgi jautāt, ar ko nodarbojas pats Torvalds. Varbūt sarunā iesaistīt Kamillu?

-   Vai jums ir augstākā izglītība? Torvalda jautājums Marku nedaudz izsita no līdzsvara.

-   Protams, viņš izbrīnā atbildēja. Kas par dīvainu jautājumu! Esmu studējis datorzinības.

-   Ļoti labi, Torvalds pamāja. Un datorgrafiku pār­zināt?

-Ari.

Ir gan ziņkārīgs cilvēks, Marks nodomāja. Varbūt Tor­valds ir no korporācijas, kurā Marks cer dabūt darbu. Dzīvē gadās visdažādākās sakritības.

Marks pameta acis uz Kamillu. Viņa turpināja blenzt uz saviem pirkstiem, taču seja vairs nebija tik drūma kā pirmīt. Šķita, ka Kamilla ieklausās sarunā.

-   Mēs grasāmies doties vakariņās uz restorānu. Torvalds piecēlās. Vai jūs, Mark, vēlaties piebiedroties?

-   Labprāt. Marks bija gatavs līdzgājējs.

Palaidis pa priekšu Kamillu un Torvaldu, Marks viņiem sekoja. Restorāns atradās metrus piecdesmit tālāk, uz to klāja pusi Marks vēl nebija gājis. Pametis acis uz debesīm, kuras sētin nosētas zvaigžņu miriādēm un mēness gozē­jās kā zeltains siera ritulis, Marks ar pilnu krūti ieelpoja vēso nakts gaisu. Jūra bija tik mierīga un rāma, vien sīki vilnīši slinki vēlās uz priekšu. Marku pārņēma nerealitā­tes izjūta. Likās, ka prāmis stāv uz vietas, un Marks droši vien vairs nekur neietu, bet vērotu jūru.

-   Kamilla, kā tev patīk Queen Sally? atskanēja Tor­valda skaļā balss.

Meitene kaut ko klusām noteica. Marks saausījās, diemžēl tā ari nesadzirdēja, ko īsti viņa atbildēja tēvam. Pielicis soli, viņš atradās blakām Kamillai. Ieraudzījis viņas sapīkušo seju, Marks pārdomāja uzrunāt meiteni. Interesanti, vai viņa kādreiz smaida?

Restorānā Torvalds izvēlējās galdiņu pašā attālākajā stūrī. Piesteidzās viesmīlis un pasniedza ēdienkartes. Torvalds, daudz nepētījis ēdienu piedāvājumu, nodiktēja savas vēlmes. Marks savukārt, ieskatījies ēdienkartē, ilgi gudroja, ko pasūtīt. Uz augstajām cenām laikam nāksies pievērt acis, viņš nosprieda. Ar to jārēķinās. Galu galā var tērēt ari Andreja doto naudu, lai gan viņš bija cerējis to pataupīt dzīvošanai Zviedrijā. Kādi ēdieni slēpjas zem tik dīvainiem nosaukumiem? Pajautāt viesmīlim viņš neuz­drošinājās, jo baidījās Torvalda acīs kļūt par apsmieklu, tādēļ izvēlējās uz labu laimi.

Torvalds iesāka pļāpāt par laikapstākļiem, un Marks viņam piebalsoja. Taču Kamilla sēdēja klusa un saskā­busi; drūmais noskaņojums, šķiet, pamazām sāka pielipt Markam un Torvaldam.

Beidzot viesmīlis atnesa pasūtīto. Ieraudzījis savu porciju, Marks palika mēms un aizmirsa novēlēt bla­kussēdētājiem labu apetīti. Ar riebumu viņš lūkojās uz garnelēm. Tikai ne to! Pievilcis tuvāk šķīvi, viņš centās skatīties nevis uz šiem vēžveidīgajiem, baltajiem neradījumiem, bet tikai uz rīsiem. Kāpēc viņš nepasūtīja to pašu, ko Torvalds un Kamilla? Tagad baudītu kraukšķīgu cepeti vai vistas karbonādi.

-   Garneles ir ļoti garšīgas, Kamilla ierunājās; viņa pat pasmaidīja.

-   Zinu, Marks varonīgi atteica, tomēr pagaršot neuzdrošinājās. Kā gan Kamilla uzmin viņa nepatiku?

-   Mans draugs dievināja garneles, Kamilla turpi­nāja.

-   Un tagad vairs ne?

-   Viņu nogalināja.

-   Atvaino. Markam kļuva skaidrs, kāpēc Kamillai ir tik drūma seja. Bēdas viņš bija noturējis par dusmām.

-   Kamilla, varbūt vairs nevajadzētu atgriezties pie šīs tēmas? Torvalds pārstāja ēst. Esam izrunājuši krus­tām šķērsām… Tas bija nelaimes gadījums. Un reizi par visām reizēm tev ir jāaizmirst šis murgs. Torvalds sal­vetē noslaucīja lūpas un iedzēra nedaudz vīna. Mark, lūdzu, atvainojiet!

-   Protams. Marks pamāja ar galvu.

Pie galdiņa iestājās klusums. Torvalds atsāka vakari­ņot, it kā nekas nebūtu noticis. Kamilla sēdēja nekustīga, tad strauji piecēlās.

-   Man negaršo, atvainojiet.

-   Kamilla… Torvalds pielēca kājās. Sapratis, ka ir bezjēdzīgi skriet pakaļ meitai, viņš tikai noplātīja rokas. Apsēdies viņš pievērsās Markam. Ēdiet, Mark, citādi viss atdzisīs!

Marks nopūtās. Ar gariem zobiem viņš ēda garneles un sev solīja, ka vairs nekad mūžā neskatīsies virsū šiem neradījumiem.

Torvalds pasūtīja saldēdienu un kafiju, un Marks sekoja viņa paraugam. Bez steigas baudot vakariņas, Tor­valds, iesācis pļāpāt par tīriem niekiem, pavērsa sarunu tā, ka Marks aizmirsa tēlot bagātnieku un izstāstīja gan­drīz visu par sevi. īpaši nebija, ko stāstīt. Kas gan viņš bija? Parasts mazpilsētas puisis, kura vecāki ir strād­nieki: tēvs šoferis, māte pārdevēja. Toties nākotnes ambīcijas viņam bija milzīgas, un no tām Marks nekaut­rējās.

-   Cik sapratu, jūs tiksieties ar Sweden IC Corporation tikai pārrunās. Mark, gribētu piedāvāt jums darbu savā kompānijā. Arī man ir nepieciešami labi datorspeciālisti.

To izdzirdējis, Marks gandrīz vai aizrijās ar kūku. Iedzēris lielāku malku kafijas, viņš attapa pajautāt:

-   Kādā kompānijā?

-   Man pieder privāta televīzijas kompānija. Mēs visu laiku paplašināmies, un tagad reklāmas nodaļai ir vaja­dzīgs datorgrafiķis. Ja jūs piekristu, tad jau parīt varētu ķerties pie darba.

-   Kādas ir prasības? Marks aizvien vēl nespēja noti­cēt piedāvājumam.

-   Rīt visu apspriedīsim lietišķā sarunā, Mark. Torvalds pasmaidīja. Vai esat ar mieru?

-   Protams, Marks piesardzīgi atbildēja.

Zili brīnumi! Kopš šodienas viņam ik uz soļa dažādi piedāvājumi. Vai pieņemt Torvalda aicinājumu? Nevar zināt, cik liela ir televīzijas kompānija. Droši vien viņš pie­kritīs strādāt pie Torvalda, ja nosacījumi būs apmierinoši. Korporācijā, kurā viņš bija cerējis dabūt amatu, viņam vajadzēja ierasties pirms divām dienām. Nez vai viņu pēc tādas kavēšanās tur vēl gaida atplestām rokām.

-   Kurā kajītē jūs dzīvojat?

Marks nosauca numuru.

-   Skat, esat iekārtojies blakus mūsējām! Torvalds nogrozīja galvu.

Nedaudz papļāpājuši par datoriem, viņi norunāja satikties rīt. Piedevām Torvalds apsolīja viņu savā mašīnā aizvest uz biroju, kas atradās televīzijas ēkā, un

iepazīstināt ar darbavietu. Viņš piebilda, ka turpat netālu

atrodoties arī laba viesnīca.

* * *

Bija krietni pāri pusnaktij, kad Marks atgriezās kajītē. Izpriecājies karaoke telpā, viņš jutās bezgala laimīgs. Tūlīt viņš liksies uz auss un kārtīgi izgulēsies. Beidzamās naktis Tallinas ostā viņu bija pamatīgi nomocījušas.

Pamanījis pie borta margām Kamillu, Marks, daudz nedomādams, devās pie meitenes. Viņa raudzījās tālumā, ieslīgusi domās, un nepamanīja Marka klātbūtni.

-   Vai nav vēsi? Marks pavaicāja pēc kāda laika, kad viņam jau apnika gaidīt Kamillas uzmanību.

-   Vai garneles garšoja? meitene pagriezās pret Marku un atspiedās ar muguru pret margām. Balss ska­nēja zobgalīgi.

-   Ēst var. Viņš nedaudz saviebās. Kas notika ar tavu draugu? viņš painteresējās, atcerējies sarunu pie vakariņu galda.

-   Mati notrieca mašīna.

-   Tas tiešām varēja būt nelaimes gadījums.

-Tas nebija nelaimes gadījums. Mati pārāk daudz zināja…

-Jā? Ko tad? Marku ieintriģēja Kamillas sacītais.

-Skaties! Kamilla pagriezās un pamāja ar roku jūras virzienā. Redzi, kāds plašums! Mēs tagad atroda­mies uz prāmja, jūtamies drošībā un ne par ko neuztrau­camies. Bet tur, dziļumā, ir pārāk bīstami, viņa runāja lēnām, kā meklēdama vārdus.

-   Bez šaubām, Marks piekrita. Nabadzīte no bēdām jūk prātā, viņš nodomāja. Ka tik nesadomā slīcināties!

Marks pievirzījās tuvāk meitenei: ja nu viņa pēk­šņi sadomās mesties pāri bortam? Nākamā frāze Marku apstulbināja.

-   Tur ir iprits, Kamilla teica.

-   Ko? Marks apjuka. Viņš nebija gatavs dzirdēt tādu paskaidrojumu.

-   Vai tad nezini, kas ir iprīts?

-   Kāds tam sakars ar jūru? Marks mēģināja atcerē­ties, kur ir dzirdējis šo vārdu.

-   1947. gadā Baltijas jūrā tika nogremdēti ķīmiskie kapitulējušās Vācijas ieroči. Pāri par četriem simtiem tūkstošu tonnu. Starp tiem arī munīcija, kas satur ipritu.

-   Nu un tad? Marks aizvien vēl nespēja iedziļināties Kamillas sacītajā.

-   Mark, kopš tā laika ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi. Munīcijas apvalku ir sabojājusi korozija. Es iedomā­ties nevaru, kas notiks ar Baltijas jūru, kad šie draņķi tiks brīvībā. Kamilla skumji raudzījās uz jūru.

-  Ekoloģiskā katastrofa, Marks, nedaudz padomājis, noteica.

-Jā, un, ēdot zivis, arī mēs uzņemam šīs indes. Pēc tam jābrīnās, kāpēc slimo cilvēki. Kāpēc bērni piedzimst neveseli…

-   Paklau, kā tu to visu zini? Markā modās interese. Šķiet, sākām runāt par tavu nogalināto draugu.

-   Tam ir vistiešākais sakars, Kamillas balsī ieskanē­jās rūgtums. Ar Mati iepazinos pirms diviem gadiem. Es studēju valodas, viņš arhitektūru un vides aizsardzību. Ja tu būtu pazinis Mati! Kamilla ieslīga atmiņās. Tik jautru, enerģisku un mērķtiecīgu cilvēku nekad netiku sastapusi. Viņš bija savācis milzum daudz materiālu par

Baltijas jūru, tās piesārņotību. Līdz pašam ienāca prātā doma veikt pētījumus.

-   Kādus? Marks pārtrauca meiteni pusvārdā, jo Kamillas stāstījums šķita izplūdis.

-   Ķīmiskās ūdens analīzes. Lai to labāk izdarītu, viņš organizēja ekspedīciju. Mēs savācāmies neliela grupiņa: es, Mati, Tedijs un jaunā Omalheru ģimene Džastina un Evarests. Dabūjām zemūdens aprīkojumu, noīrējām nelielu jahtu un devāmies izbraukumos. Mati bija lielisks nirējs.

Marks atbalstījās pret margām. Interese pieauga. Kamilla par jahtas īrēšanu stāstīja tik ikdienišķi, tieši tāpat viņš varētu klāstīt, ka kopā ar draugiem ir nopir­cis kasti alus un pāris paciņu čipsu. Nez, cik liela bija jahta?

-Un tad kādu dienu uzgājām nogremdētos kuģus. Arī es biju ienirusi. Mark, tie izskatījās tik baisi, ar vaļē­jām lūkām… Pati savām acīm redzēju lādiņus…

-   Un ko darījāt pēc tāda atklājuma? Marks jautāja, jo Kamilla ilgāku laiku bija klusējusi.

-   Neko. Turp atgriezāmies nākamajā dienā un nofil­mējām kuģus. Pats par sevi saprotams, paņēmām ari ūdens analīzes. Tās uzrādīja ne tikai iprīta, bet arī zariņa un luizīta klātbūtni. Vai tagad saproti, kāda nākotne gaida Baltijas jūru? Kamilla satraukti stāstīja.

-   Un ko iesākāt ar nofilmētajiem kadriem? Tavs tēvs droši vien parādīja televīzijā. Marka prātā pamazām sāka izkristalizēties notikumu secība. Viņš apjauta: te briest pamatīgs skandāls.

-   Tēvs neko nezina, pat nenojauš, ar ko mēs nodar­bojāmies.

-Tātad Mati nevienam nebilda ne pušplēsta vār­diņa?

-Jā, viņš piekodināja ari pārējiem turēt mēli aiz zobiem. Viņš teica, ka par daudz ko jātiek skaidrībā un tikai tad varēs ziņot masu saziņas līdzekļiem.

-   Vai Mati gāja bojā uzreiz pēc šī atklājuma?

-   Nē. Viņš un pārējie bija vēl daudzās ekspedīcijās, es diemžēl tajā laikā kārtoju eksāmenus un nevarēju piedalīties. Un te… Nezinu, ko viņi vēl atklāja, taču kaut ko noteikti, jo Mati nedēļu staigāja pavisam jocīgs. Uz maniem jautājumiem viņš atbildēja miglaini, teikdams, ka pienākšot laiks un es visu uzzināšot.

-   Varēji jautāt pārējiem draugiem.

-   Man tas neienāca prātā. Drīz vien Mati notrieca auto. Diemžēl vainīgais netika atrasts.

-   Labi, pieņemsim, ka Mati notrieca ar nolūku. Bet kāpēc? Marks sāka prātot. Pats vērtīgākais, protams, ir nofilmētais materiāls. Vai videomateriāli pazuduši?

-   Tur jau tā lieta, ka viss ir pazudis. Biju aizbraukusi uz Mati dzīvokli. Mani pārsteidza haoss, kas tur valdīja, visas mantas izmētātas. Kāds bija aiznesis prom nofilmē­tos materiālus, pierakstus visu, kas jelkādi saistīts ar mūsu ekspedīcijām. Aprunājos ar Tediju, arī viņš neko nezināja.

-Vai tas nozīmē, ka šie materiāli atradās tikai pie Mati? Marks turpināja izprašņāt Kamillu.

-   Protams, tā bija viņa ideja. Bet Tediju… Viņu ares­tēja sakarā ar narkotikām. Kamillas balss savādi iedre­bējās. Taču Tedijs nelietoja narkotikas.

-   Neko nevar zināt par otru cilvēku, Marks filozo­fiski noteica un nožāvājās.

-   Nevar, jā.

-   Paklau, ir jau vēls, četri no rīta, Marks konsta­tēja, ielūkojies pulksteni. Pļāpājot ar Kamillu, laiks bija paskrējis nemanot.

Pēkšņi nakts klusumu iztraucēja dunoņa, prāmja klājs nodrebēja.

-  Kas tas? Kamilla instinktīvi ieķērās Markam pie­durknē.

-   Nezinu. Arī Markam kļuva bail. Tas nāca no lejas. Izklausījās pēc sprādziena…

2. nodaļa

Iegremdējusies vannā, Kamilla pievēra acis. Visapkārt smaržoja pēc rozēm, jo viņa nebija skopojusies ar vannas putām. Ķermeni pārņēma tīkams atslābums, pamazām atkāpās trauksme un sirdī ielija savāds miers. Cik labi ir atkal būt mājās, viņa domāja.

Uzmācās miegs, jo naktī nebija gulēts, taču kāpt laukā no vannas negribējās. Domas lēnām ritinājās atpa­kaļ pagātnē. Atcerējusies Mati, Kamilla smagi nopūtās. Ja ne tas negadījums, tagad viss būtu citādi… Kā lai aizcērt durvis uz pagātni? Un kā lai aizmēž prom sāpīgās atmi­ņas un nepiepildītās ilgas? Ak, Mati, Mati! Kā lai tagad dzīvo? Skumjas uzviļņoja ar jaunu sparu, un acis piepil­dījās ar asarām.

Istabā spalgi ietrallinājās telefons. Lai zvana, Kamilla nodomāja. Viņa nevēlas runāt ne ar vienu. Taču skaņa nenoklusa: kāds neatlaidīgi atkal un atkal mēģināja panākt, lai viņa paceļ klausuli. Cik kaitinoši! Kamilla kļuva nedaudz ērcīga. Ietinusies platā dvieli, viņa steberēja uz istabu. Kurš gan vēlas ar viņu runāt?

-Jā, viņa gurdi atsaucās.

-   Sveika, mīlulīt! Buča tev! Torvalds paziņoja, ka tu esi atgriezusies mājās, klausulē skanēja enerģiska balss. Kā pagāja ceļojums?

-   Paldies, mammu, Kamilla nomurmināja. Viss ir normāli. Esmu ļoti nogurusi…

-   Mīļumiņ, es gandrīz infarktu dabūju, jo rīta avīzē ieraudzīju, ka uz Queen Sally ir noticis terorakts.

-   Kas noticis, mammu? Kamilla pārjautāja, lāgā nesaklausījusi pēdējo vārdu.

-   Avīzē bija rakstīts, ka prāmis varēja noiet pa bur­buli, ja sprādziens būtu bijis nedaudz spēcīgāks.

-   Sprādziens? Kāds sprādziens? Kamillas miegai­nība pazuda bez pēdām. Tad, lūk, kas par troksni ir bijis! Prasmīgi gan no pasažieriem tika slēpta patiesība. Jā, prāmja vadībai lieka panika nebija vajadzīga, taču… Kādēļ bija jāmelo, ka atgadījusies neliela tehniska kļūme? Ka nav noticis nekas slikts? Kādēļ bija jāsaka, lai cilvēki atgriežas kajītēs, ja pastāvēja reālas briesmas? Kādēļ? Vai daudz cietušo? Kamilla noprasīja.

-   Uhu! Cietuši sēdvietu klāja pasažieri, daudz ievai­noto, bojā gājis vairāk nekā piecdesmit cilvēku.

-   Šausmas! Kamillu šokēja ziņa.

-   Mīlulīt, tu šovakar atbrauksi pie mums uz vakari­ņām? māte mainīja sarunas tēmu.

-   Nezinu, varbūt rīt.

-   Kā tu pati jūties? Vai ceļojums izvēdināja drūmās domas? māte interesējās. Nesagaidījusi Kamillas atbildi, viņa turpināja:

-   Nu? Nesāc tikai pinkšķēt. Kas noticis noticis. Var­būt uz labu. Godīgi sakot, man Mati nepatika. Gatavais badakāsis!

-   Māt, Kamilla satraukti iesaucās, kā tu vari…

-   Kamilla, es labi zinu, cik daudz naudas tērēja jūsu ekspedīcijās. Saki paldies, ka nestāstīju Torvaldam.

-   Vai tagad tam ir kāda nozīme?

-   Ko tu domā iesākt? Varbūt strādāsi pie manis? māte atkal ievirzīja sarunu citā gultnē.

-   Kādu laiku atpūtīšos, tad redzēs, Kamilla neno­teikti atbildēja.

-   Tev ir jāsaņemas. Labi, līdz rītam! Lūkass būs ļoti priecīgs, ja tevi redzēs. Tad arī parunāsim par tavu nākotni. Buča! Klausulē atskanēja pīkstieni.

Kamilla attapa, ka dvielis ir noslīdējis uz grīdas un viņai ir kļuvis vēsi. Viņa devās pie skapja. Jāapģērbjas un jāpadomā, ko darīt turpmāk. Mātes zvans iedvesa Kamillā nedaudz dzīvības. Pirms septiņiem gadiem māte bija aizgājusi prom no ģimenes, jo bija iemīlējusies citā vīrietī. Kamilla ilgi nespēja piedot mātei tādu soli. Tikai tad, kad Kamillai uzradās pusbrālītis Lūkass, attiecības kļuva siltākas.

Atvērusi skapja durvis, Kamilla sastinga. Viņas kāzu kleita… Speciāli pasūtīta slavenā modes salonā, izšūta ar neskaitāmām pērlītēm, ar garu velci. Kleita, ko viņa nekad vairs neapģērbs, jo Mati…

-   Jātiek tam pāri, viņa nomurmināja.

Apģērbusies viņa saudzīgi izņēma no skapja kāzu

tērpu un salocīja. Tālāk no acīm, tad ari sirdij būs mierī­gāk, viņa domāja. Kleitu viņa atdos labdarības iestādei, varbūt cita meitene būs daudz laimīgāka.

Atskanēja zvans, šoreiz pie ārdurvīm. Žigli noskrē­jusi pa kāpnēm uz pirmo stāvu, Kamilla iedomājās, ka nevienu negaida. Tevs būtu ienācis pats, māte tikko zva­nīja, un draudzenes vēl nezina, ka viņa ir mājās. Varbūt jau zina? Apstājusies plašajā priekšnamā pie spoguļa, viņa izņēma no matiem sprādzi, saķemmējās un uzkrā­soja lūpas. Tikai tad viņa devās pie durvīm.

-   Labdien. Vai esat Kamilla Larsena? -Jā-

-   Vai varam aprunāties? pie durvīm stāvēja nepa­zīstams vīrietis.

-   Kas jūs esat? Kamillas pirksti spēcīgāk iekrampējās durvju rokturi, jo vīrietis spēra soli tuvāk, it kā gribētu ienākt bez uzaicinājuma. Protams, viņa varēja neuztraukties par savu drošību, jo sargs, kas uzraudzīja Larsenu privātmājas teritoriju, atradās netālu. Tas nozī­mēja, ka nepazīstamais viņam ir uzrādījis personību apliecinošu dokumentu.

-   Ēriks, Mati paziņa.

Izdzirdējusi drauga vārdu, Kamilla sajuta karstas tirpas.

-   Izsaku līdzjūtību. Esmu dzirdējis, ka gatavojāties kāzām.

-   Paldies. Kamilla sasprindzināja atmiņu un mēģi­nāja atcerēties, vai Mati kādreiz ir pieminējis Ēriku. Viņa varēja arī neko nezināt par šo puisi.

-   Ilgi jūs neaizkavēšu. Pie Mati bija palikušas manas mantas. Iedomājos, varbūt tagad tās ir pie jums.

-Kas?

-   Koferis.

Kamilla papurināja galvu.

-   Žēl, Ēriks novilka. Sameklējis kabatā vizītkarti, viņš to pasniedza meitenei. Piezvaniet, ja koferis atra­dīsies.

Pieklājīgi atvadījies, Ēriks aizgāja.

Kamillu pārņēma neomulīga sajūta, un viņa nesa­prata, kas tieši ir izraisījis nepatiku pats Ēriks vai fakts, ka cilvēks ir nozaudējis savu mantu Mati dēļ. Un koferis noteikti ir pazudis, droši vien mētājas kādā izgāztuvē, jo

Mati īrētajā dzīvoklī tagad mīt citi.

* * *

-   Ko tas nozīmē? Torvalds nikni vicināja aploksni. Kādā ķezā atkal esi iekūlusies?

Kamilla neizpratnē paraustīja plecus. Pa īstam dus­mīgu tēvu pēdējo reizi viņa redzēja tad, kad māte bija atstājusi ģimeni. Vienmēr savaldīgs, kaut nedaudz skarbs izteicienos, Torvalds nekad netika pacēlis balsi pret Kamillu. Tātad noticis kaut kas ārkārtējs.

-  Tevi gaida policijas iecirknī. Viņš iemeta vēstuli Kamillai klēpī.

-   Kāpēc atvēri man adresētu aploksni? Kamilla sašuta ne pa jokam un palaida gar ausīm vārdus par poli­ciju. Viņa vairs nav maza meitenīte, kas jāvaktē ik solī.

-   Pietiek, ka nesen tevi izpestīju no cietuma, Tor­valds nikni atgādināja meitai.

-  Tas bija īslaicīgās aizturēšanas izolators, Kamilla atcirta. Galu galā man pat atvainojās.

-   Tev ir slikti draugi, Torvalds aizrādīja.

-   Tedijs nelietoja narkotikas. Viņu kāds speciāli iegāza. Kamilla pietvīka kā biete, jo tēva replika viņu aizskāra.

Uzmetusi lūpu, viņa no aploksnes izņēma pavēsti un lapiņu izpētīja no abām pusēm.

-   Tam nav nozīmes, Tedijs lietoja vai nelietoja narko­tikas. Viņš tās izplatīja, un tas ir vēl bīstamāk.

-Tēti, kur te būtu rakstīts, ka esmu izdarījusi ko sliktu? Viņa piecēlās un nolika vēstuli uz galda. Tā ir tikai pavēste. Droši vien atkal uzdos jautājumus par Tediju. Ja es būtu iekūlusies nepatikšanās, kā tu saki, tad tagad šeit neatrastos. Es būtu arestēta, Kamilla metās sevi aizstāvēt.

-   Pilnīgi pareizi! Tediju aizturēja britu policija, bet tev nāksies sarunāties ar Zviedrijas tiesībsargiem.

-Neredzu atšķirību. Kādēļ man lidot uz Londonu, ja ar mani var aprunāties tepat? Kolēģu padarīšana. Kamilla atguva mieru, taču pakrūtē iekņudējās neskaid­ras nojausmas. Varbūt tas ir saistīts ar Mati bojāeju, galvā pazibēja doma. Gan jau būs labi, viņa mēģināja noklusināt bažas.

-   Katram gadījumam sūtīšu tev līdzi juristu. Tor­valds mazliet nomierinājās un ieslīga mīkstajā krēslā.

-   Nevajag! Kamilla noraidīja palīdzību. Brīdi klu­sējusi, viņa ierunājās: Māte mani aicināja strādāt pie sevis.

-   Tu jau esi liela, pati izvēlies, Torvalds atbildēja pēc brīža.

-   Tieši tāpēc. Vai man atradīsies vieta tavā tele­vīzijā?

-Nezinu, Torvalds norūca. Silvijas bizness ir daudz lielāks nekā mana televīzija.

-   Tad kā būs? Kamilla nepacietīgi atgādināja.

-   Varu piedāvāt tikai projektu vadītājas krēslu.

-   Tas ir vēl labāk, nekā cerēju! Kamilla sajūsminā­jās. Tēti, es tevi mīlu!

-   Mazā pielīdēja. Torvalds apmierināti pasmaidīja.

Viņa balsī parādījās siltums, niknums bija pazudis

bez miņas.

-   Tagad aizbraukšu pie mammas. Kamilla pavirši uzspieda tēvam uz vaiga buču.

-   Pasveicini Silviju no manis! Torvalds noteica.

Pagaidījis, līdz Kamilla aizver aiz sevis durvis, viņš

izņēma no kabatas vēl vienu aploksni. Tās sūtītājs bija Džefrijs Ridgers, kurš piedāvāja iegādāties prāmja Queen Sally īpašuma daļu. Torvalds aizdomājās, pierē parādījās rūpju rieva. Viņš nepazina Ridgeru, ne arī zināja, kam pieder prāmis. Bez šaubām, cilvēks ir pārbijies un tagad cenšas atbrīvoties no savas daļas. Sak, labāk zīle rokā nekā med­nis kokā. Neba katru dienu uz prāmja notiek sprādziens.

* * *

Iegājusi policijas ēkā, Kamilla jutās riebīgi. Un kā nu ne, ja atmiņas par uzturēšanos īslaicīgas aizturēšanas izolatorā bija spilgtas. Tagad viņa jau nožēloja, ka ir atteikusies no jurista palīdzības. Izmeklētājs, kurš laipni norādīja uz krēslu, neviesa uzticību. Tieši otrādi, viņa sejā vīdēja kaut kas ļauns, un Kamillai šķita, ka viņas priekšā sēž maskējies trollis.

-   Man liekas, ka te ir noticis pārpratums, Kamilla no somiņas izņēma pavēsti un nolika uz galda.

-Jaunkundze, policija nekad nekļūdās, sekoja asa atbilde.

Neskanīgā balsī atbildējusi, kā viņu sauc un kur viņa dzīvo, Kamilla sēdēja kā uz adatām. Bažas pieauga, jo izmeklētājs klusēdams atvēra kādu mapi un, sameklējis fotogrāfiju, to pasniedza Kamillai.

-   Vai pazīstat?

-Jahta Wiking, Kamilla izbrīnījusies paskatījās uz izmeklētāju.

Kas tie par kumēdiņiem, viņa nodomāja. Vai tādēļ viņa aicināta uz policijas iecirkni, lai atbildētu uz tik stulbu jautājumu?

-   Lieliski. Izmeklētājs grozīja pirkstos pildspalvu un urbās viņā ar ciešu skatienu. Vai bija patīkami kuģot ar Wiking?

-Jā, Kamilla atteica, jo nesaprata, uz ko mērķē izmeklētājs.

-   Saprotiet, var izklaidēties, kuģojot pa jūru, bet… ieturējis nelielu pauzi, izmeklētājs ar uzsvaru turpināja: …bet tas nenozīmē, ka drīkst nodarboties ar nelikumī­gām darbībām.

-   Ar kādām?

-   Larsenas jaunkundze, es domāju, ka jūs saprotat, par ko ir runa.

Kamilla pavēra muti, lai teiktu, ka ūdens piesārņo­tības pētīšana nav pretlikumīga, taču laikus atcerējās iemīļoto tēva teicienu "Kad tev jautā, cik ir pulkstenis, nestāsti par tā uzbūves mehānismu". Protams, izmeklē­tājs ar nolūku uzdod tieši šādu jautājumu. Tā var izvilināt informāciju.

-   Nē, es nezinu, par ko jūs runājat. Kamilla sataisīja vientiesīgu ģīmi.

-   Piemēram, niršana jūras dzelmē.

-  Jā? Arī peldēšanās ir aizliegta? Kamilla zobgalīgi pārjautāja.

-   Kas gan interesants Baltijas jūras dzīlēs? Koraļļu tur nav, izmeklētājs aizguva viņas toni. Tad nopietni paskaidroja: Runa ir par aizliegto zonu, kurā nedrīkst atrasties, kur nu vēl nodarboties ar niršanu.

-   Nezinu, kur tāda atrodas. Kamilla paraustīja plecus.

-   Te ir krasta apsardzes patruļas ziņojums. Izmek­lētājs bungoja ar pirkstiem pa mapi. Sīki un detalizēti aprakstīts, kā jahta Wiking tika aizturēta prāmja Estonia nogrimšanas vietā.

-   Un tad? Kamilla aizturēja elpu. Tad, lūk, kāpēc Mati bijis tik dīvains, viņa nodomāja.

-   Larsenas jaunkundze, vai tad nezinājāt, ka šī kuģa vraks jūrā tiek uzskatīts par apbedījumu vietu? Šajā vietā kategoriski aizliegtas zemūdens ekspedīcijas.

-Ak dievs! Kamillai paspruka. Kad jahta tika aizturēta?

Izmeklētājs atvēra mapi un nolasīja datumu.

-   Es tajā dienā kārtoju valsts eksāmenu un nevarēju vienlaikus atrasties divās vietās Notingemas Universi­tātē un uz jahtas.

-   Zinu, ka jūs kārtojāt eksāmenu, izmeklētājs mīksti atbildēja. Saprotiet, kas par lietu… Vai apjēdzat, ko jūsu draugi izcēla no prāmja?

-   Mati neko neteica. Par Estonia uzzināju tikai tagad… Nē, es neko nezinu…

-   Krasta apsardzes patruļas ziņojumā teikts, ka viņi, tuvojoties jahtai, binoklī redzējuši: jahtā kaut kas tiek iecelts. Kamilla, jums ir jāzina. Mati bija jūsu līgavainis, gan jau viņš jums kaut ko izstāstīja.

-   Bet es tiešām neko nezinu, Kamilla bija gatava zvērēt. Šie jaunumi viņu gan pārsteidza, gan izbiedēja.

-Neko neteica? izmeklētājs apšaubīja dzirdēto.

-   Bet vai esat lietas kursā par to, ka faktu slēpšana un policijas maldināšana ir kriminālsodāma?

-   Kāpēc nevarat nopratināt pārējos? Jautājiet tiem, kuri ir bijuši uz jahtas. Tur bija ne tikai mani draugi, bet arī jahtas darbinieki.

-   Larsenas jaunkundze, tajā reizē uz jahtas atradās tikai jūsu draugi. Šis fakts izraisa pārdomas. Kāpēc uz jah­tas nebija neviena darbinieka? Tikai tāpēc, ka jūsu draugi šai ekspedīcijai gatavojās jau iepriekš. Bet… Izmeklē­tājs noklakstināja ar mēli. …diemžēl varu nopratināt tikai dzīvus cilvēkus.

-Jā, Mati ir gājis bojā. Kamillai sažņaudzās sirds.

-   Ne tikai Mati. Tedijs ir pakāries cietuma kamerā, bet Džastina un Evarests ir pazuduši bez vēsts. Izsludināta viņu meklēšana. Vienīgais cilvēks, kas varētu ieviest kādu skaidrību, esat jūs, Larsenas jaunkundze.

-   Nevar būt. Šī ziņa Kamillu pagalam pārbiedēja.

-   Arī man tas nepatīk, izmeklētājs vaļsirdīgi pie­bilda. Jūsu pašas labad visdrošākais būtu izstāstīt, vai pie Estonia tika ienirts vienreiz.

-   Es taču nezinu!

-   Kad pēdējo reizi redzējāt Džastinu un Evarestu?

-   Neatceros.

-Labi. Izmeklētājs vienaldzīgi pamāja ar galvu.

-   Ceru, ka līdz nākamajai reizei šo to atcerēsieties. Mēģi­niet atsaukt atmiņā sarunas ar Mati, pat niecīgākais sīkums var dot kādu pavedienu. Varbūt Mati kaut ko stāstīja, tikai jūs tam nepievērsāt uzmanību. Bet varbūt rakstāt dienasgrāmatu?

-Nē!

-   Tad visu labu, Kamilla Larsena!

Izskrējusi laukā no policijas ēkas, it kā viņai pakaļ dzītos nezvēru bars, Kamilla iesēdās mašīnā un piedeva gāzi. Kādas šausmas! Mati bija iekūlies pamatīgās nepa­tikšanās un nebija viņai bildis ne vārda. Kāpēc?

-   Nevar būt, viņa nomurmināja, kad prātā vēlreiz bija izdzīvojusi sarunu ar izmeklētāju.

Viņa ir bijusi muļķe! Izmeklētājs, bez šaubām, meloja. Ja jau krasta apsardze binoklī redzējusi ļaudis izceļam kaut ko no jūras un pēc tam viņus arestēja, tad droši var apgalvot, ka arī iegūtā manta ir konfiscēta. Un izmeklē­tājs zina, kāda tā ir. Ak, kāpēc Mati viņai neko nestāstīja?

Pag! Un ko māte bija ieminējusies par Mati un naudu? Kaut kas nesakrīt. Tas ir jānoskaidro tūlīt pat.

Daudz nedomādama, viņa auto strauji grieza riņķī ceļš bija brīvs. Paldies dievam, tā nav šoseja, bet parasta ieliņa. Nopriecājusies, ka ir izdevies Šūmahera cienīgs manevrs, Kamilla samazināja ātrumu. Viņa pieliecās, lai paņemtu uz blakussēdekļa nolikto somiņu un izņemtu disku. Jautra mūzika būs īsti laikā.

Metālisks blīkšķis satricināja mašīnu un izsita stūri no rokām. Tas notika tik zibenīgi, ka viņa pat neapjē­dza, kas notiek. Auto sagriezās riņķī un apstājās. Brīdi sēdējusi nekustīgi, meitene uzmanīgi pakustināja rokas, tad kājas. Paldies dievam, drošības spilveni un josta bija paglābuši no traumām. Bet ķeza gan ir pamatīga: džips ir sadragājis ielas malā novietoto Audi.

Kamilla trīcošām rokām atvēra durvis un izkāpa. Ak vai! Audi ir pamatīgi sabojāts, viņa konstatēja.

Skaļus, nejaukus vārdus klaigādams, no veikala izsprāga tā īpašnieks.

-   Pats vainīgs, nevajadzeja mašīnu novietot šeit, -

Kamilla aizstāvoties atcirta. Te nu bija lēnāk brauksi…

* * *

Sarkanu ķieģeļu nams, celts pirms diviem gadu sim­teņiem, kurā tagad dzīvoja Kamillas māte Silvija ar savu jauno ģimeni, meitenē aizvien izraisīja sajūsmu. Katru reizi, ieradusies pie mātes ciemos un aizvērusi aiz sevis masīvos režģu vārtus, viņa mēdza apstāties pagalmā un apbrīnot ēkas fasādi. Dekoratīvi elementi eņģeļi un ziedu vītnes virs logiem rosināja iztēli.

Šoreiz Kamilla pat neuzmeta skatienu fasādei, skrie­šus sasniedza parādes durvis un sastādīja koda atslē­gas ciparu kombināciju. Viņa bija piezvanījusi mātei un lūgusi iespēju parunāties divatā. Silvija pusdienas parasti mēdza baudīt restorānā, un šī bija viena no tām retajām reizēm, kad viņa, paklausījusi meitas vēlmei, bija nolēmusi paēst mājās.

-Sveika! Silvija uzsauca, līdzko Kamilla iegāja ēdamtelpā. Pusstundu varu tev veltīt. Mīļā, ko tu gri­bēji pastāstīt?

Kamilla iekrita krēslā un, uzlikusi elkoņus uz galda, noslēpa seju plaukstās.

-   Man ir problēmas, Kamilla tikko dzirdami nočuk­stēja.

-   Kur nu bez tām! Silvija sameklēja šķīvi un aici­nāja Kamillu pievienoties pusdienām. Visiem pietiek problēmu.

-   Par Mati. Kamilla pacēla acis. Es biju policijā, un tur teica, ka jahta aizturēta. Vai tu to zināji?

-Jā. Silvija pamāja.

-   Tu biji ieminējusies par naudu, Kamilla atgādi­nāja pirms vairākām dienām notikušo sarunu. Vai Mati lūdza naudu?

-Jā. Silvija kļuva nopietna. Mati un pārējie bija arestēti. Es iemaksāju drošības naudu par Mati. Viņš man paskaidroja, ka prāmja Estonia nogrimšanas vietā viņi nokļuvuši nejauši. Starp citu, jahta piederēja Omalheru ģimenei.

-   Nevar būt, Kamilla brīnījās. Mati apgalvoja, ka jahta ir jānoīrē. Biju iemaksājusi ceturto daļu no īres. Summu sadalījām visiem vienādās daļās.

-   Mīļumiņ, acīmredzot Omalheri bija nolēmuši no­pelnīt. Silvija neuzkrītoši palūkojās rokas pulkstenī, apsvērdama, cik daudz laika vēl var veltīt meitai. Cik liela bija tava iemaksa?

Kamilla nosauca summu.

-   Oho! Silvija pārsteigta iesaucās. Tādā gadījumā Mati un pārējie tevi ir piemuļķojuši. Kamilla, par šādu summu var noīrēt daudz lielāku jahtu.

-   Vai tu to precīzi zini?

-   Protams. Bet vai tu kādreiz esi sev jautājusi, ar ko Mati nodarbojas? Silvija, izdzērusi krūzīti kafijas, sameklēja cigareti un šķiltavas. Aizsmēķējusi viņa vēlreiz atkārtoja jautājumu.

-   Protams, viņš pētīja jūras piesārņotību. Kamilla juta, ka viņā sāk mosties dusmas.

-   Nē, mīļumiņ, Mati meklēja dārgumus. Mēs tā sir­snīgi aprunājāmies, un Mati visu izstāstīja. Džastina un Evarests ir profesionāli daivingisti. Tev pašai vajadzēja to saprast. Vai tad neievēroji, ka uz jahtas atrodas pirmklasīgs aprīkojums, lai nodarbotos ar zemūdens ekspedīcijām?

Kamilla pastiepās pēc ābola un iecirta zobus sulīgajā auglī. Viņa mēģināja apjēgt nupat dzirdēto.

-   Kā tu visu tik smalki zini?

-   Mati iecere mani ieinteresēja, un es nolēmu iemak­sāt drošības naudu arī par pārējiem.

-   Kādēļ? Kamillai tas bija jaunums.

-   Es no Omalheriem atpirku jahtu. Par nieka cenu. Tā, lūk, dārgumiņ!

-   Nevaru saprast, kādēļ Mati no manis slēpa patiesību.

-   Tātad viņš neko neteica? Interesanti. Viņš zvērēja, ka pats tev visu izstāstīs. Tad, kad nokārtosi eksāmenus. Man nācās uzklausīt viņa garo monologu, cik ļoti viņš tevi mīl. Silvija novērsa skatienu sāņus. Un ka tas viss tiekot darīts tādēļ, lai nodrošinātu savu finansiālo stāvokli. Jo tu esot bagāta, bet viņš nabags. Daļēji es viņu saprotu. Lai gan arī tagad varu tev sacīt Mati man nepatika. Jā, un drīz pēc tam viņš gāja bojā… Tāpēc arī klusēju. Gaidīju izdevīgāku brīdi.

-   Nespēju aptvert. Kamilla satvēra galvu plaukstās.

Atmiņā atausa kāda aina, kam viņa nebija pievēr­susi uzmanību. Viņa sauļojās un lasīja konspektus, Mati un Evarests bija ieniruši ūdenī. Džastina kajītē gatavoja sviestmaizes, un Tedijs uzmanīja troses, pie kurām bija piestiprinājušies Mati un Evarests. Pēc kāda laika no ūdens iznira Mati un pasniedza Tedijam somu. Un tā viņi bezgala daudz reižu nira, lai gan pēc loģikas vajadzētu peldēt tālāk un vākt paraugus tur. Mati un Evarests tur­pināja zemūdens gaitas līdz pat vakaram tajā pašā vietā. Meklēja dārgumus? Bet viņa pati savām acīm redzēja ūdens analīžu atskaites. Lasīja Mati topošo zinātnisko darbu, redzēja tos baisos kuģus ar lādiņiem…

Šķiet neticami, ka tas viss ir bijis tikai aizsegs, lai Mati meklētu jūras dzelmē nogrimušo kuģu dārgumus.

-   Man bail no policijas, Kamilla atzinās. Izmeklē­tājs ir briesmīgs.

-   Tev nevajag par to uztraukties. Lai ko Mati un pārē­jie ir darījuši, tu neesi atbildīga par viņu rīcību. Bet par izmeklētāju neuztraucies, aizsūtīšu pie viņa savu juristu lai painteresējas.

-   Man trūkst Mati…

-   0, man jādodas uz biroju! Silvija satrūkās. Ka­milla, iesaku visu notikušo izmest no galvas. Zini tad, kad man rodas problēmas, tā vietā, lai raudātu un vai­manātu, es atceros kādu senu gudrību, Silvija pamācīja meitu. Pārdzīvot to, kas ir atgadījies vakar, nav vērts, jo tas ir jau noticis. Pārdzīvot to, kas notiks rīt, arī, jo tas var arī nenotikt. Bet tas, kas ir šodien, tik ātri pārvēršas vakardienā, ka par to bēdā tikai muļķis.

Kamilla pasmaidīja. Viņa apbrīnoja neizsīkstošo mātes optimismu un spēju uz visu lūkoties ar smaidu.

-   Ejam! Silvija pamāja meitai ar roku.

-   Tev atkal jauna frizūra. Kamilla tikai tagad ievē­roja, ka mātes mati ir kļuvuši īsāki un ieguvuši sarkanīgu spīdumu. Iepriekšējā ciemošanās reizē tie brīvi krita pāri pleciem.

Silvijas domas bija pievērsušās darba jautājumiem. Tu atbrauci ar savu mašīnu vai ar taksometru? Silvija painteresējās tad, kad viņas bija nonākušas pagalmā.

-   Mans auto atrodas darbnīcā. Kamilla sarauca degunu.

Faktu, ka viņa kādam svešiniekam ir sadauzījusi Audi,

Kamilla noklusēja. Galu galā tā ir tikai viņas problēma, ar ko jātiek galā pašai.

Apsolījis Kamillai projektu daļas vadītājas krēslu, Torvalds meitas rīcībā atvēlēja arī kabinetu. Salikusi uz galda augstā kaudzē mapes, kuras atnesa tēva sekretāre, lai būtu iespēja iepazīties ar Torvaldam piederošo tele­vīzijas kompāniju kopumā, Kamilla ķērās pie materiālu izpētes. Studiju gados viņai neatlika laika painteresēties, kā klājas televīzijai, arī sevišķas intereses nebija. Turklāt Kamilla bija paturējusi prātā domu, ka viņa var strā­dāt mātes vadītajā pārtikas rūpniecības kompānijā Astra Holding. Lai gan par savu nākotni viņai bija pavisam citi plāni. Viņas un Mati kopējie plāni.

Savādi, ka Mati alka pārcelties uz Savienotajām Valstīm.

Tā ir lielo iespēju zeme, viņš sapņaini mēdza sacīt Kamillai.

Par visu vairāk viņš vēlējās dzīvot Kalifornijas štatā, jaukā mājā ar skatu uz okeānu. Pats galvenais, viņaprāt, bija uzrakstīt zinātnisko darbu par Baltijas jūras pie­sārņotību, dabūt doktora grādu un iekārtoties kādā no Kalifornijas universitātēm par pasniedzēju.

Tagad viņai pašai jādomā par savu nākotni.

Pārskatījusi vairākas mapes, Kamilla pierima. Domas atkal aizvirpuļoja pie Mati. Kamilla labi atcerējās, ka sākumā viņš daudz laika atlicināja lasītavai, kur vāca nepieciešamos materiālus. Pāris reižu viņa pat palīdzēja tulkot dažus tekstus no franču valodas. Un tad uzradās šī ideja pašam savākt paraugus un veikt analīzes. "Vai tā bija Mati ideja?" Kamillai pēkšņi prātā iešāvās doma. Ko viņa zināja par pārējiem?

Tedijs bija Mati kursabiedrs, un Kamilla viņu pazina samērā labi. Viņš reizēm mēdza uzspēlēt ģitāru un dievināja futbolu. Mati Kamillu iepazīstināja ar Džastinu un Evarestu Omalheriem; tā esot brīnišķīga ģimene. Dīvaini lai arī ar Džastinu bija pietiekami daudz laika pavadīts kopā uz jahtas, taču pa īstam viņas nesadraudzējās. Džastina bez mitas pļāpāja par Evarestu: cik viņa esot laimīga un iemīlējusies. Tas bija Džastinas mono­logs, jo pārējais viņu neinteresēja.

Pēc tam kad Mati gāja bojā, Kamillai kā sniegs uz galvas uzkrita pamatīgas nepatikšanas. Viņu pēkšņi aiz­turēja! Tāpat kā Tediju, pie kura tika atrasts pāris paciņu kokaīna. It kā viņa būtu līdzdalībniece.

Mati notrieca auto, no viņa dzīvokļa kāds aiznesis prom materiālus. Kamilla uz pirkstiem uzskaitīja visus faktus. Mani aizturēja, Tediju galu galā iespundēja aiz restēm. Šā vai tā, arī mūsu dzīvokļi tika pārmeklēti. No redzesloka ir pazuduši Džastina un Evarests. Interesanti, uz kurieni viņi ir aizlaidušies?

Šo nejēdzību sakarā viņa pat netika uz Mati bērēm. No bēdām viņa vai zaudēja prātu. Tēvs lika pie malas savas darīšanas, nopirka biļetes un Kamillu pretēji viņas gribai aizveda ceļojumā. Krustām šķērsām viņi izbrau­kāja Grieķiju un Itāliju, apmeklēja Franciju; beidzot viņa daudzmaz atguvās no pārdzīvojumiem.

Kamilla lauzīja galvu, ko tādu Mati un pārējie bija atraduši jūras dzīlēs. Vai viņi uzgāja nogremdētos kuģus ar ķīmiskajiem ieročiem? Diez vai. Taču interesanti, kā reaģētu sabiedrība, ja šī informācija nonāktu atklātībā? Vai tas neietekmētu zivrūpniecību? Varbūt tieši otrādi šī ziņa pasaulei liktu kaut ko darīt jūras labā?

Prāmis Estonia? Varbūt Mati un pārējie ir uzgājuši pēdas, kas ļautu atminēt katastrofas patiesos iemeslus?

Auksti šermuļi pārskrēja Kamillai pār muguru. Varbūt tā tiešām nebija vienīgā reize, kad viņi apsekoja Estonia, kā bija minējis izmeklētājs?

Bet varbūt ir vēl kaut kas, par ko viņa nemaz neno­jauš? Varbūt tam nav nekāda sakara ar jūru? Un ar Mati ir noticis tikai nelaimes gadījums? Vai Tedijs tiešām bija iesaistījies narkotiku izplatīšanā? Sirds, atceroties Mati, izmisumā salēcās. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ…

-   Zinu, pie kāda projekta strādāšu! Kamilla iesaucās.

Tas ir jāizstāsta tēvam. Tūlīt, nekavējoties! Aizcirtusi

kabineta durvis, viņa šķērsoja gaiteni, uzskrēja trešajā stāvā un, neklausīdamās sekretāres vārdos, ka Torvalds Larsena kungs pašlaik ir aizņemts, iesteidzās tēva kabinetā.

-   lēti, es… Ieraudzījusi nepazīstamu kungu, Kamilla aprāvās un nokaunējās kā mazs skuķis. Kur viņai bija prāts neieklausīties sekretāres teiktajā, Kamilla sevi norāja.

-   Nāc iekšā, Kamilla! Torvalds pamāja meitai. Tā ir mana meita Kamilla, projektu daļas vadītāja, viņš Kamillu iepazīstināja ar savu sarunas biedru. Tas ir Džefrijs Ridgers. Mēs apspriežam prāmja Queen Sally nākotni.

-   Ļoti patīkami, Kamillas jaunkundze, ar jums iepazī­ties. Džefrijs piecēlās un sniedza viņai roku.

Kamilla vispirms nopētīja Džefriju, tad pasmaidīja, kā bija redzējusi darām māti, tiekoties ar cilvēkiem. Un tikai pēc tam atbildēja uz sveicienu. Gara auguma, kārns, ar nosirmojušiem matiem, Džefrijs bija pilnīgs pretstats viņas tēvam.

-   Ridgera kungs, tiksimies rīt, un es jums došu kon­krētu atbildi. Arī Torvalds piecēlās, norādīdams, ka saruna ir beigusies. Apspriedīšos ar saviem juristiem.

Džefriju Ridgeru pavadījis līdz durvīm, Torvalds atviegloti uzelpoja.

-   Kamilla, viņš pievērsās meitai, balss mainījās līdz nepazīšanai. Turpmāk lūdzu tevi neskriet manā kabi­netā kā viesulim. Man reizēm ir svarīgas tikšanās, un tavi bērnišķīgie izlēcieni… Tamdēļ man ir sekretāre, kuras pie­nākums ir brīdināt, ja esmu aizņemts. Iegaumē vēl kādu svarīgu lietu: šeit nav tēta, nav meitas, šeit ir bizness. Un biznesā nav draugu, ir tikai partneri. Ko gribi teikt?

-   Vairs neko. Kamilla apcirtās un aizvainota uzgrieza tēvam muguru.

-   Sēdies! Viņš pamāja uz krēslu, kurā nupat bija sēdējis Džefrijs. Šī tev ir pirmā darbadiena televīzijā, tādēļ piedodu šo izlēcienu.

-   Varu strādāt arī pie mātes, Kamilla pacēla balsi, tomēr paklausīja Torvaldu un piemetās uz krēsla malas.

-   Viņa biznesā ir vēl nežēlīgāka par mani. Tādēļ viņai ir jau holdings.

Uzmetusi lūpu, Kamilla nikni skatījās uz tēvu. Viņa nebija iedomājusies, ka viņš var būt tik bargs.

-   Kamilla, tev vēl daudz kas jāapgūst. Ir lietas, kuras nemācīs nevienā augstskolā, Torvalds atkal runāja rāmā balsī.

-   Ko jūs apspriedāt par Queen Sally?

-   Ridgers piedāvāja man nopirkt savu daļu.

-   Kādēļ?

Torvalds paraustīja plecus. Arī viņu nodarbināja šis jautājums.

-   Ko pirmīt gribēji stāstīt? viņš atgādināja.

-   Esmu izlēmusi, pie kāda projekta strādāšu. Baltijas jūras piesārņotība ir aktuāla tēma. Un nedomā mani atrunāt, Kamilla nobēra kā pupas. Viņa turpinās Mati iesākto darbu, pat ja viss būtu jāsāk no jauna.

-   Labi, ej, strādā! Torvalds piekrita.

Priecīga, ka tēvs nav noraidījis viņas priekšlikumu, Kamilla kā putniņš izspurdza no kabineta. Sekretāre atkal kaut ko gribēja bilst, taču Kamilla viņu kārtējo reizi igno­rēja. Galu galā viņa ir Torvalda meita un, kas citiem ir liegts, viņai ļauts. Un pašreiz viņai nav vaļas klausīties pļāpas.

-   Sveika, Kamilla! gaitenī viņu kāds negaidīti uzru­nāja.

Atskatījusies Kamilla ieraudzīja Marku.

-   Es šeit strādāju, viņš priecīgi paziņoja un vēl vai­rāk apmulsināja pārsteigto meiteni.

3. nodaļa

Marks pamodās, nosvīdis baiļu sviedros. Viņš atkal bija murgojis, taču ko īsti, Marks vairs nespēja atcerēties. Vienu gan viņš zināja: tas viss nepārprotami ir saistīts ar sprādzienu uz Queen Sally.

Viņš nespēja aizmirst redzēto Stokholmas ostā. Viss bija sajaucies vienā biedīgā burzmā: mediķi, nestuves ar cietušajiem, vaidi, raudas, policisti ar suņiem un vēl bailes. Arī viņš varēja būt starp sēdvietu klāja pasažie­riem. Arī viņa, tāpat kā Agra, varēja vairs nebūt.

Marks apgriezās uz otra sāna un mēģināja aizmigt. Velti! Atmiņā uzpeldēja turpmākie notikumi. Viņš, tāpat kā daudzi citi, centās uzzināt, vai starp ievainotajiem un bojā gājušajiem nav radinieku vai draugu. Sarunas ar policistiem… Izrādījās, ka viņš un Agris bija vienīgie pasa­žieri no Latvijas, pat no vienas pilsētas. Tad zvani uz Lat­viju Agra vecākiem. Kas ir vēl ļaunāk nekā paziņot bēdu vēsti? Nākamās dienas pievakarē viņu gaidīja nepatīkama saruna ar pretterorisma apkarošanas dienesta darbinieku. Simt un viens jautājums par Agri. Kas, ko, kā un kur? Marks nespēja saprast, kādēļ vajadzīga tik detalizēta izprašņāšana, līdz kā zibens spēriens no skaidrām debesīm sekoja atbilde: eksplodējusī vieta ir tā, kur bija sēdējis Agris.

Agris terorists? Marks neticēja. Tas šķita pilnīgs absurds.

-   Tāds ir viņu darbs, Marks sevi mierināja. Spec­dienestu darbinieki visus tur aizdomās. Taču, jo vairāk Marks prātoja par notikušo, jo nelāgāk jutās.

Pēkšņi viņš atcerējās Andreja grāmatas. Vai tiešām? Nojausmas likās briesmīgas. Marks sameklēja lapiņu ar Petera adresi. Kādēļ lai viņš nesazinātos ar cilvēku un nepaskaidrotu, kas atgadījies ar grāmatām? Kaut vai tādēļ, lai aizgaiņātu aizdomas. Tā kā uz zvanu neviens neatbildēja, Marks nolēma doties uz norādīto adresi. Taču brauciens izrādījās pilnīgi velts, jo atklājās, ka šajā ielā nav mājas ar tādu numuru.

-   Redziet, man ir adrese, Marks taksometra šoferim rādīja lapiņu, jo tas sāka piktoties, domādams, ka Marks viņu nerro. Un ari telefona numurs. Diemžēl neviens neceļ klausuli. Varbūt tiešām jums taisnība nevis divi simti četrdesmitā, bet gan simt četrdesmitā māja.

Vēlreiz ieskatījies lapiņā, šoferis nogrozīja galvu.

-   Spriežot pēc pirmajiem cipariem, zvanīts no kāda taksofona. Jūs kāds izjokojis. Vai braucam atpakaļ uz viesnīcu?

Markam nekas cits neatlika kā nopūsties un piekrist. Vējā izmesta nauda, viņš ar nožēlu nodomāja, maksā­dams par braucienu.

Toties nedaudz apskatījāt Stokholmu. Šoferis prie­cīgi piemiedza ar aci.

Iekārtojies viesnīcas numurā, Marks varēja visu mie­rīgi apsvērt. Kāds gan miers? Andrejs bija iedevis fiktīvu adresi, droši vien arī Peters bija izdomāta persona. Tātad grāmatu sainī atradās spridzeklis! Kā tādā gadījumā Agrim izdevās iziet caur muitu? Un kas notiktu, ja grā­matu sainītis atrastos pie viņa?

Pag! Jābūt galīgi stulbam, lai svešiniekam atdotu savu vietu biznesa klases kajītē un vēl piemaksātu. Ja ne… Viss sakrīt, sprādziens bija paredzēts augšklājā.

Kamilla… Lūk, kam vajadzēja iet bojā! Ko viņa bija stāstījusi par Mati? Un nogremdētajiem kuģiem?

Kaut kas jādara, Marks drudžaini domāja. Bet kas? Sazināties ar pretterorisma organizācijas darbinieku? Vai vispirms visu izstāstīt Kamillai? Kā gan lai viņš satiek Kamillu? Uzprasīt viņas telefona numuru pašam Torvaldam? Hm, pēc kā tas izskatīsies?

Tad Marks atcerējās: Kamilla bija teikusi, ka viņas tēvs neko nezinot. Ja nu viss izrādās pārpratums un apstākļu sakritība? Iespēja kļūt par izsmiekla objektu Marku nevilināja. Vai tādēļ lai viņš sabojā karjeru? Pārrunas ar Torvaldu Larsenu bija pagājušas labāk, nekā Marks bija cerējis. Pat atalgojums būs lielāks, nekā viņam tika solīts Sweden IC Corporation; tas bija liels pluss. Marks nolēma neskriet ar pieri sienā, bet nogaidīt. Gan jau agri vai vēlu Kamilla parādīsies televīzijā.

Ilgi gaidīt nevajadzēja, jau pēc nedēļas Marks pama­nīja meiteni pazibam gaitenī.

Viņš nebija no kautrīgajiem, taču tajā brīdī dūša saskrēja papēžos. Uz prāmja Kamilla izskatījās kā vien­kārša meitene, viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka viņas vecāki ir tik bagāti. Jā, kolēģis, ar kuru viņš strādāja vienā telpā, labprāt patenkoja un pie reizes piebilda, lai Marks īpaši necer, ka Kamilla pievērsīs viņam uzmanību.

Tagad Kamilla izskatījās, kā nokāpusi no modes žur­nāla vāka: elegantā debeszilā bikškostīmā, ar sarežģītu frizūru pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Uzklausījusi Marka vēlmi parunāties, Kamilla, mirkli padomājusi, piekrita.

Rīt. Aiziesim uz kafejnīcu un tur varēsim mierīgi pasēdēt, Kamilla noteica. Sešos. Bet tagad atvaino, man nav laika.

Marku tāds sarunas pavērsiens apstulbināja. Kamilla viņu aicināja uz randiņu!

* * *

Visu dienu nosēdējis kā uz adatām, Marks ieskrēja viesnīcā pārģērbties. Kā vēja spārniem viņš steidzās uz norunāto tikšanās vietu. Lai arī saruna bija paredzēta tikai par sprādzienu uz prāmja Queen Sally, sirds dziļu­mos iedegās niecīga cerība, ka ar Kamillu varētu izveido­ties draudzīgas attiecības. Varbūt arī kas nopietnāks. Ko tur liegties, bosa meitas mīlestība tā būtu ceļazīme uz karjeras augšgalu, tā būtu pilnā dzīves loterijas biļete. Turklāt Kamilla ir bezgala simpātiska meitene. Un paš­laik ir brīva. Marks domāja, ka viņam ir izredzes gūt uzvaru.

Kamilla viņu jau gaidīja. Viņa sēdēja pie galdiņa zāles vidū un garlaikoti sūca kokteili. Marks pie sevis nošķendējās. Parasti meitenes nokavē tikšanos, bet šoreiz bija otrādi.

-   Sveika! Laikam nedaudz aizkavējos. Marks pasnie­dza Kamillai trīs sarkanas rozes, kuras bija nopircis pa ceļam.

-   Paldies! Kamilla nolika ziedus uz galdiņa. Mēs te ar draudzenēm pasēdējām, tāpēc esmu pirmā, viņa šķelmīgi paskaidroja.

Marks apsēdās iepretī Kamillai. Meitenes izskats viņu nebeidza izbrīnīt. Ģērbusies vienkāršā džinsa kostīmā, ar zirgastē sasietiem matiem, viņa atgādināja studenti.

-Stāsti, Mark, degu nepacietībā! Kamilla viņam uzsmaidīja. Visu nakti nevarēju aizmigt, domājot, ko tu stāstīsi.

Vai viņa runā nopietni vai arī zobojas? Marks nodo­māja. Galu galā viņa priekšā sēdēja miljonāra un multi­miljonāres atvase. Tiec nu gudrs!

-   Vai atceries sprādzienu uz prāmja? viņš iesāka sarunu.

Un Marks Kamillai sāka nesteidzīgi stāstīt, kā viņš un Agris Tallinas ostā nevarēja nopirkt biļetes, kā pēc tam viņiem paveicās, jo uzradās Andrejs, kā viņš un Agris saplēsās par grāmatām…

-   Kāpēc tu to neizstāstīji pretterorisma apkarošanas dienesta darbiniekam? Kamilla domīgi pajautāja.

-   Es tikai vēlāk aizdomājos līdz šai versijai. Un var­būt tev vispirms tas ir jāzina. Tātad tev šķiet, ka tas ir jāizstāsta?

-   Protams, Mark, Kamilla nopietni noteica. Viss ir ļoti dīvaini…

-   Tev jābūt uzmanīgākai.

-   Neuztraucies, Mark, ar mani viss būs labi. Kamilla pasmaidīja. Paklau, man padomā ir viena ideja. Vai palīdzēsi?

-   Es? Marks apmulsa. Viņš bija domājis ierau­dzīt izbijušos meiteni, taču Kamilla izskatījās mierīga, turklāt smaidīja. Visdrīzāk nobijies bija viņš. Jā, pro­tams.

-   Lieliski! Pašlaik strādāju pie kāda projekta, man būs vajadzīga tava palīdzība.

-  Ar lielāko prieku. Marks bija gatavs izdarīt visu, ko vien Kamilla viņam lūgtu.

-   Vai tu dzīvo viesnīcā? -Jā-

-   Tad tev ir jānoīrē dzīvoklis.

Marks tikai pamāja, nezinādams, ko sacīt. Ko Kamilla ir iecerējusi? Caur smadzenēm izvirpuļoja saldkaislas ainiņas, kurās viņš ieraudzīja sevi un Kamillu. Un kāpēc gan ne? Tomēr nākamie Kamillas vārdi atvēsināja kā ledaina šalts.

-   Vakaros varēsi pastrādāt pie datora.

-  Atvaino, kā pastrādāt? Marks strupi noprasīja, aizmirsis par pieklājību.

-   Mark, tu taču palīdzēsi noskaidrot, kas slēpjas aiz šīm sakritībām? Kamilla pieliecās tuvāk. Esmu nolē­musi tikt skaidrībā, kāpēc Mati ir gājis bojā. Es veikšu savu izmeklēšanu, un man vajadzīgs uzticams palīgs, uz kuru var paļauties.

-   Kamilla, kas man būs jādara? Arī Marks pieliecās tuvāk un pārgāja uz čukstiem. "Cik viņai ir skaistas acis! Un mēs no malas droši vien izskatāmies kā pārītis," viņš nodomāja.

-Vākt ziņas par dažām personām, Kamilla tikko dzirdami čukstēja. To viegli var izdarīt internetā.

-   Esmu ar mieru.

-   Es tev iedošu pāris elektronisko adrešu Mati stu­diju biedri. Tu ar viņiem draudzīgi aprunāsies, bet gal­venais uzdevums ir noskaidrot citu cilvēku, kuri pazina Mati, adreses, telefona numurus. īpaši mani interesē kāds vārdā Ēriks. Un vēl sarunājoties mēģini izdibi­nāt, ko Mati ir stāstījis par niršanu Baltijas jūrā.

-  Jā, Kamilla, izdarīšu visu, kas manos spēkos, Marks laimīgi nočukstēja.

Viņu bija apreibinājis Kamillas tuvums, tikko jauša­mais smaržu aromāts.

-   Es varētu pati ar viņiem parunāties, bet… Neticēsi, Mark, bet man nav brīva laika.

-   Neuztraucies, Kamilla! Labprāt papļāpāšu ar Mati studiju biedriem. Marks uzmanīgi uzlika plaukstu uz Kamillas pirkstiem un viegli tos noglāstīja.

-   Brīnišķīgi. Vai tev pietiek naudas, lai īrētu dzīvokli? Varbūt vajag palīdzēt? Kamilla turpināja smaidīt, izli­kusies nemanām Marka pirkstu pieskārienus.

-   Kamilla! viņš nedaudz sašutušā balsī iesaucās. Par to nav jāuztraucas, neesmu nekāds nabags.

"Ak, tu viltniece!" pie sevis nodomāja Marks. Nolē­musi viņu pārbaudīt jau pirmajā randiņā. Neies krastā, viņš nav muļķis.

-   Vai pavadīsi mani mājup? Mans auto diemžēl atro­das remontā, Kamilla ierunājās. Dievinu rozes. Viņa pasmaržoja uzdāvinātos ziedus.

Marks pēkšņi jutās kā septītajās debesīs. Un viņš bija iedomājies, ka miljonāru meita būs nepieejama kā klints. Nē, viņa bija tāda pati kā pārējās meitenes.

Viņi lēnām gāja pa ietvi un pļāpāja par niekiem. Marks muldēja uz nebēdu, un Kamilla smējās par jokiem.

-   Te nu ir mana pils, Kamilla apstājās pie vārtiem un pamāja ar roku celtnes virzienā.

Marks nopētīja Torvalda Larsena namu. Lai arī tas bija iespaidīgs, tomēr šķita nedaudz drūms. Gaisma spī­dēja ne tikai logos, bet ari izgaismoja visu apkārtni.

-Tev kaklasaite ir šķībi. Kamilla pagriezās pret Marku. Vēl mirklis, un meitene jau bija apvijusi rokas Markam ap kaklu.

Puisis viņu pievilka tuvāk un noskūpstīja. Kamilla atbildēja viņam tik kaislīgi, ka Markam aizmirsās, kur viņš vispār atrodas.

♦ * *

-   Hello, Mark! kolēģis Ričijs Andersons viņam viegli papliķēja pa plecu. Es tev jau trešo reizi jautāju vienu un to pašu.

-   Ko? Kas? Marks satrūkās, iztraucēts no patīka­mām domām par Kamillu.

-   Apskaties! Ričijs nolika priekšā lapu. To mums vajadzētu dabūt gatavu jau līdz vakaram. Varēsi?

-   Bez problēmām, Marks norūca, pavirši aplūkojis zīmējumu.

-   Aizsapņojies par meitenēm… Ričijs pavīpsnāja, vēlēdamies pavilkt kolēģi uz zoba.

-   Nepavisam, Marks neparko negribēja atzīties, ka Ričijs gandrīz vai uzminējis, kas viņam rosās galvā. Labi, ka kolēģis neprot lasīt domas. Kas gan tās būtu par runām, ja pārējie uzzinātu, ka viņš ir saticies ar Kamillu. Prātoju, kur varētu noīrēt nelielu dzīvoklīti. Dzīve vies­nīcā ir pārāk dārgs prieks.

-   Ā! Re, kāda sagadīšanās! Kaimiņš izīrē savu dzī­vokli. Blakus manējam. Ričijs apsēdās pie sava darba galda. Sameklējis mobilo telefonu, viņš spaidīja podzi­ņas, līdz sameklēja vajadzīgo numuru. Pajautāšu, vai dzīvoklis vēl ir brīvs.

-   Vai tu tālu dzīvo?

-   Pusstundas brauciens ar auto, Ričijs atteica.

Labu laiku viņš runāja zviedriski, un Marks, pats

par sevi saprotams, nesaprata ne vārda, vien uzmanīgi ieklausījās kolēģa intonācijā. Aizvien žigls uz jokiem, arī tagad Ričijs labsirdīgi smējās. Pēdīgi viņš pagriezās pret Marku un, nosaucis summu, pajautāja, vai tāda īres maksa apmierinās Marku.

Marks pamāja. Tomēr lētāk nekā viesnīcā, viņš nodo­māja. Ja viņam dzīvoklis nepatiks, varēs taču īrēt citu.

Jaunā mājvieta, lai ari tas bija plašs divistabu dzī­voklis, nevis neliels vienistabas, kā Marks sākumā bija iecerējis, puisim iepatikās uzreiz. Mēbeles gandrīz jau­nas, viss izremontēts, ne miņas no apdriskātām tapetēm vai izgulēta, čīkstoša dīvāna. Uz galda atradās dators, lai arī ne jaunākā modeļa, taču ar interneta pieslēgumu. Jā, te varēja dzīvot, cepuri kuldams. Rītos Ričijs zem logiem uztaurēja un Markam tikai atlika iesēsties kolēģa auto­mašīnā un kopā doties uz darbu.

Pagāja vairākas dienas, un Marks sāka nervozēt. No Kamillas nebija ne ziņas, ne miņas. Nevar būt, ka viņa mani ir jau aizmirsusi, viņš domāja. Kāds viņš ir bijis nejēga, ka nav uzprasījis meitenei telefona numuru! Pametis acis uz Ričija pusi, kurš tobrīd cītīgi lasīja avīzi, Marks nosprieda, ka laikam nāksies aplinkus ceļā pain­teresēties par Kamillu, jo kolēģis vienmēr visu zināja. Lai arī abi vienlaikus ieradās darbā, taču Ričijs vienmēr iemanījās kabinetā parādīties ar pusstundas novēloša­nos. Viņš vienmēr aprunājās ar jebkuru ceļā sastapto kolēģi, izvaicāja, kā tam klājas, pie reizes izstāstīja kādu anekdoti, un, kamēr nokļuva līdz kabinetam, Ričijs bija paguvis ne tika izpļāpāties pēc sirds patikas, bet arī uzzi­nāt pašus jaunākos notikumus.

-   Interesanti, vai Torvalda meita kaut kur strādā?

-Jā! Ričijs nekavējoties atsaucās, it kā to vien būtu

gaidījis, kad Marks uzdos jautājumu. Viņa ir projektu daļas vadītāja. Torvalds viņai atvēlēja kabinetu mūsējā stāvā. Pašu labāko.

-   Skaidrs, Marks pēc iespējas vienaldzīgāk noteica. Gan jau tikai tēlo, ka strādā. Viņa taču ir miljonāra meita…

-   Ē, draudziņ, kā tu alojies! Ričijs iesmējās. Domā, ka miljonāri sēž, rokas klēpī salikuši? Tie ir aizspriedumi, Mark. Torvalds un Kamilla ierodas stundu agrāk nekā pārējie un dodas mājup paši pēdējie. Viņi strādā vairāk par mums.

-   Hm. Marks sarauca pieri. Izklausās pavisam neticami, ka Larseni raujas melnās miesās.

-Jā, tā ir. Ričijs saāķēja rokas aiz galvas un atgāzās krēslā. Ir tikai viena būtiska atšķirība viņi strādā sev, turpretī mēs strādājam viņu labā. Lai kļūtu bagāts, Mark, jāstrādā sev. Un jādara tas, ko visvairāk patīk darīt.

-   Kādas gudrības, Marku aizkaitināja Ričija pamā­cošais tonis. Kāpēc pats neesi miljonārs?

-   Kāpēc tu domā, ka es neesmu miljonārs? Ričijs ķircinoši atbildēja. Tu taču nepārzini mana konta stā­vokli…

-   Atvaino! Marks nokaunējās.

-   Kamilla ir skaista meitene. Bet viņa nekad nepalūkosies ne uz tevi, ne uz mani, Ričijs filozofēja tālāk. Viņa atradīs līdzīgu sev.

-   Uz tevi varbūt arī nepalūkosies, Marks piekrita, kritiski novērtējis Ričija ārieni: pagariem, astē saņem­tiem matiem, kuplām ūsām, rētainu seju un druknu stāvu. Taču Ričijam piemita īpatnība viņš vienmēr bija pacilātā noskaņojumā, un tas pievilka cilvēkus; viņā pirmām kārtām redzēja draugu, nevis viņa nepievilcīgo ģīmi.

-   Mark, izmet no galvas iedomas, ka tev ir izredzes attiecībā uz Kamillu. Ričijs palaida gar ausīm Marka dzēlību. Viņa ir bosa meita, un ar to viss ir pateikts. Maza kļūme, un Torvalds tevi izlidinās no darba.

-   Vai jau daudzus izmeta aiz durvīm? Marks gribēja zināt.

-   Būsi pirmais.

-   Hā! Tad, kad braucām ar prāmi Queen Sally uz Stok­holmu, mēs trijatā pusdienojām restorānā. Faktiski es devos uz pārrunām ar citu kompāniju, taču satiku Torvaldu un tagad esmu šeit, Marks padižojās, aizmirsis, ka Ričijs varētu pārējiem izstāstīt viņa teikto.

-   Nu un? Ričijs vienaldzīgi paraustīja plecus. Lar­sens ir gudrs. Viņš vienmēr domā par sevi, un, ja viņš tevī saredzēja labu speciālistu, kādēļ gan lai nepiedāvātu darbu? Taču par Kamillu labāk aizmirsti.

-   Kādēļ? Vai viņai ir kāds cits?

-   Bija, Ričijs atbildēja, tad, palūkojies uz durvju pusi un ieklausījies, vai gaitenī kāds nestaigā, pieklusi­nāja balsi. Klīst baumas, ka Larsens licis novākt poten­ciālo znotu. Mati bija prasts puisis, taču Kamilla bija līdz neprātam iemīlējusies… Ar Torvaldu joki mazi. Viņš nevarēja pieļaut šīs laulības.

-   Tev laikam taisnība, Marks nomurmināja, atkal pievērsies darbam.

Savādi, saruna ar Ričiju radīja pretrunīgas domas. Viņš jutās kā pēdējā niecība. Varbūt tiešām viņam nav nekādu izredžu? Līdzko Torvalds uzzinās par meitas aiz­raušanos ar viņu, tā… Viņš pat baidījās domāt, ko Tor­valds izdarītu. Baumas par Mati? Kas to lai zina…

Nākamās dienas pusdienlaikā Marku gaidīja patī­kams pārsteigums kabinetā ienāca Kamilla. Puisim no uztraukuma salēcās sirds. Labi, ka šobrīd nav Ričija, viņš nodomāja.

-Sveiks! Viņa starojoši uzsmaidīja. Atnesu tev elektroniskās adreses un norādījumus, kas jāuzzina.

-Jā! Marks pielēca kājās. Vai man tagad tas jāiz­dara?

-   Nē, nē! Kamilla noraidoši pavicināja lapas. Tikai vakarā pēc darba. Un nevienam nestāsti.

-  Jā. Varbūt mēs varētu satikties pēc darba? Marks viņai uzsmaidīja, kaut gan dūša bija saplakusi papēžos, gaidot meitenes atbildi.

-   Kādu citu reizi, Mark. Man tiešām daudz darīšanu. Viņa nopūtās. Esmu ierakusies projektā līdz ausīm.

-   Cik žēl! Viņš skumji raudzījās meitenē.

Viņa pamāja un, vairs neko neteikusi, aizgāja. Marks priecīgi saberzēja plaukstas. Noskaņojums uzlabojās, un viņš ar jaunu sparu ķērās pie darba. Viņš neklausīsies Ričija padomos, varbūt tā ir tikai greizsirdība.

Vakarā, izpētījis Kamillas atnestos norādījumus, viņš ķērās pie elektronisko vēstuļu rakstīšanas. Varbūt Kamilla arī nav tik aizņemta, kā saka, viņš prātoja. Taču saraksti uzticēja viņam, un tas nozīmē, ka viņš Kamillai ir iepa­ticies, Marks priecājās. Arī viņam simpatizē rudmatainā Kamilla, lai gan… Ek, ko tur liegties! Viņu vairāk interesē tas, ka Kamilla ir bagātu vecāku meita… Vai tad tas ir kāds noziegums, ja viņš vēlas draudzeni no augstākās sabiedrības aprindām?

No pārdomām Marku iztraucēja mobilā zvans.

-Jā… Marku acumirklī pārņēma bailes, jo viņš izdzirda svešu balsi, kas stādījās priekšā kā Andrejs.

-   Mark, mums ir jāsatiekas. Kur jūs Stokholmā esat apmeties? Andrejs uzstājīgi noprasīja.

Marks klusēja. Andrejs neko nejautāja par grāmatām, un tas saasināja viņa piesardzību.

-   Mark, jūs mani labi dzirdat?

-   Dzirdu, Marks klusi sacīja.

-Tad diktējiet savu adresi, es to pierakstīšu. Starp citu, Sweden IC Corporation teica, ka jūs tur nestrādājot. Vai atradāt citu darbu?

Marks, neko neatbildējis, izslēdza mobilo telefonu. Ko lai viņš tagad dara?

* * *

Torvalds Larsens uzmanīgi pavēra Kamillas kabineta durvis. Meita bija iegrimusi darbā tā, ka nemaz nepama­nīja viņa klātbūtni. Torvalds ieklepojās.

-   Es dodos uz tikšanos ar Džefriju Ridgeru, mēs pus­dienosim restorānā. Varbūt vēlies izvēdināt galvu un pievienoties mums? viņš sacīja.

-   Esmu aizņemta, Kamilla atbildēja, pat nepalūkojusies uz tēvu.

-   Visu dienu sēdēt kabinetā ir kaitīgi. Ja nevēlies pie­vienoties mums, tad ar draudzenēm aizej uz kafejnīcu. Tu izskaties nogurusi.

-   Netraucē! Pašlaik man galvā rosās ģeniālas domas. Lūdzu!

-   Kā vēlies. Torvalds noplātīja rokas.

Cik labi, ka viņa nav līdzīga Silvijai, pat izskatu ir mantojusi no savas vecmāmiņas, viņa mātes, Torvalds nodomāja. Ari raksturs nepārprotami ir viņa. Tikpat liela neatlaidība un uzņēmība, uzsākot kādu darbu.

Silvija… Pat tagad, atceroties bijušo sievu, Torvaldu pārņēma nepatika un īgnums. Vai viņš kādreiz varēja iedomāties, ka maigā, uzticamā un daiļā sieva kādu dienu viņu atstās? Vai viņš spēja paredzēt, ka saviesīgs pasākums, uz kuru viņš bija ieradies kopā ar Silviju, mai­nīs abu turpmāko dzīvi? Ko viņa toreiz bija saskatījusi Lūkasā, neveiksmīgā uzņēmējā, kura uzņēmums atradās uz bankrota robežas? Nepagāja pat mēnesis, un Silvija viņu atstāja. Torvalds varēja trakot, izkliegt dusmas, kad neviens neredzēja, vainot sevi par to, ka maz vērības ir veltījis sievai. Velti! Silvija iesniedza šķiršanās prasību. Gan jau vēl viņa rāpos manā priekšā uz ceļiem, Torvalds toreiz zvērēja. Viņš gaidīja, ka Silvijas jaunais vīrs tiks galīgi izputināts, jo labi zināja, ka bijusī sieva dievina dārgus apģērbus un ceļojumus.

Jaunumi par Silviju, ko laiku pa laikam piegādāja paziņas, Torvaldam lika aizdomāties par to, ka viņš sievu tā arī nebija pa īstam iepazinis. Viņš varēja lauzīt galvu, kā tas viņai izdevies, taču fakts bija tāds: Silvija kļuvusi par uzņēmuma īpašnieci. Lūkass labprāt bija atdevis viņai vadības grožus.

Tagad gan nebūs ilgi jāgaida bankrots, Torvalds toreiz priecājās. Viņš bija gatavs piedot Silvijai kļūmīgo soli, jo sirds dziļumos aizvien vēl viņu mīlēja.

Turpmākie gadi Silvijas biznesa karjerā nāca ar galvu reibinošiem panākumiem. Viņas vadītais uzņēmums Astra apbrīnojamā kārtā uzplauka, pārtopot par Astra Holding, kurš, līdzīgi kā astoņkājis, izstiepa taustekļus uz visām pusēm. Ne tikai Skandināvijas valstīs, bet arī Eiropā atradās Astra Holding meitas uzņēmumi. Kā gan viņš pats Silvijā nebija saskatījis biznesmeni?

Piedevām Silvija, kā ieriebdama Torvaldam, dzemdēja Lūkasam dēlu. Lūkasu junioru. Torvalds vienmēr bija sap­ņojis par to, ka viņam būs vairāki bērni, arī mantinieks. Taču Silvijas atrunas, ka viņai ir vāja veselība, bija tik pārliecinošas… Dzelzs lēdija, lūk, kas viņa īstenībā bija.

Aizgaiņājis prom atmiņas, kas draudēja sabojāt labo noskaņojumu, Torvalds domas pavērsa uz gaidāmo tik­šanos ar Džefriju Ridgeru.

Viņa juristi bija rūpīgi pārbaudījuši dokumentus, izanalizējuši ik teikumu. Nē, nekas neliecināja, ka te būtu gaidāma krāpšanās. Viņu mulsināja vienīgi tas, kāpēc tieši viņam Džefrijs piedāvāja nopirkt prāmja īpašuma daļu. Tāpēc pirms galīgās "jā" vai "nē" atbildes viņš nolēma vēlreiz patērzēt ar Ridgeru.

Par tikšanās vietu Torvalds izvēlējās vienu no dārgā­kajiem restorāniem Stokholmā. Džefrijs Ridgers ieradās norunātajā laikā ar minūtes precizitāti.

6i

Sasveicinājušies viņi apsēdās pie rezervētā galdiņa.

-   Cik žēl, ka jūsu meita nevarēja mūs iepriecināt ar savu klātbūtni. Džefrijs izskatījās nedaudz vīlies.

-   Kamilla ir aizņemta, Torvalds sausi noteica.

-   Viņa ir skaistule. Vai jūs, Larsena kungs, neiebilstu, ja es viņu kādu reizi uzaicinātu uz teātri?

-   Tas ir jāizlemj Kamillai pašai. Tāda interese par viņa meitu Torvaldu neiepriecināja, un viņā modās nepa­tika pret amerikāni. Mēs, šķiet, grasījāmies parunāties par prāmi Queen Sally, viņš atgādināja.

-   Pats par sevi saprotams. Džefrijs veltīja viņam platu smaidu.

-   Kādēļ nolēmāt pārdot prāmja īpašuma daļu?

-   Vēlos šo naudu investēt citā projektā.

-   Kādēļ tieši man piedāvājat šo darījumu? Torvalds pārgāja uz nesaudzīgi uzbrūkošu toni.

-   Kādēļ tieši jums piedāvāju šo darījumu? Džefrijs atkārtoja jautājumu, paraustījis plecus. Es daudziem aizsūtīju vēstules ar piedāvājumu, taču vienīgais cilvēks, kas atbildēja, bijāt jūs. Pārējos atbaidīja terorakts uz prāmja.

-   Visvairāk laikam izbijāties jūs, Ridgera kungs, Torvalds asi piebilda.

-   Ne gluži.

-   Sakiet, kāpēc jūs savu daļu nepiedāvājāt kompanjo­nam Karlam Ridgeram! Starp citu, spriežot pēc uzvārda, viņš ir jūsu radinieks.

-  Jā, tēvocis. Saprotiet, reizēm radniecīgas attiecības ir tik sarežģītas… Man negribētos runāt par tām.

Torvalds pamāja, pēkšņi atcerējies Silviju. Diez vai Sil­vija viņam piedāvātu nopirkt kādu uzņēmumu, ja rastos tāda vajadzība. Drīzāk viņa pārdotu to svešiniekam.

-   Vai ir kas zināms par terorakta organizētājiem? Torvalds painteresējās. Varbūt AI-Qaeda roku darbs?

-Dienesti strādā, taču ar mums savā informācijā nedalās. Skaidrs ir vienīgi tas, ka neviens grupējums nav uzņēmies atbildību. Arī AI-Qaeda ne. Bet visus noziedzī­gos grupējumus nevar apzināt, Džefrijs nosūkstījās.

-Tātad konkurence, Torvalds domīgi noteica. Queen Sally pa Baltijas jūru kursē nepilnu gadu un…

-   Larsena kungs, varbūt jūs vēlreiz gribat apskatīt prāmi? Džefrijs pajautāja, juzdams, ka darījums ar Torvaldu var izjukt.

-   Šorīt jau apskatīju. Prāmis man patīk, bet… Tor­valds ieturēja nelielu pauzi, …es gribētu zināt īsteno sprādziena iemeslu. Ja šeit iejaukta konkurence, nebūtu prātīgi no jums iegādāties prāmja daļu. Nekur nav teikts, ka nākamajā reizē kuģis neaizies pa burbuli.

-   Pasarg dievs! Džefrijs iesaucās. Es saprotu jūsu piesardzību un bažas. Tad varbūt nogaidīsim, līdz šis noziegums tiks atšķetināts.

-   Tādi noziegumi reizēm vispār paliek neatklāti, Torvalds aizrādīja.

Īstenībā viņu nebiedēja konkurence, un citā reizē viņš tik daudz nedomātu, varbūt jau būtu parakstījis pirkuma dokumentus. Torvaldu mulsināja pats Džefrijs, un viņš nevarēja saprast, kas ir radījis šo piesardzību. Galvā bija ielavījusies doma, ka Džefrijs viņam melo.

-  Tiek atklāti. Džefrijs savādi pasmaidīja. Tikai reizēm atklājums tiek noklusēts tautai. Kam vajag, tas zina.

Torvalds uzmeta pētošu skatienu Džefrijam, taču neko neteica. Vai nu viņš blefo, vai ari zina kaut ko slēpjamu, Torvalds nodomāja. Tas vēl vairāk saasināja viņa piesardzību. Nāksies vēlreiz visu pārbaudīt, Torvalds nolēma. Kā arī painteresēties par Džefrija kompanjonu

Kārlu Ridgeru. Uzzināt, kas tas ir par putniņu.

»* *

Atvadījies no Torvalda, Džefrijs Ridgers iesēdās tak­sometrā, kas viņu aizvizināja uz viesnīcu. Otrā stāva numurā viņu gaidīja Karls Ridgers. Viņš nedaudz nervo­zēja, minēdams, kā izturēsies Karls, uzzinājis, ka darī­jums nav noslēgts.

-   Kā pagāja tikšanās? Karls nepacietīgi jautāja, līdzko Džefrijs spēra kāju pāri slieksnim.

-   Nekā. Džefrijs noraizējies apsēdās uz krēsla un pārmeta vienu kāju pāri otrai.

Izņēmis no kabatas miniatūru izmēru diktofonu, viņš to ieslēdza un nolika uz galdiņa. Atskanēja viņa un Tor­valda Larsena saruna restorānā.

-   Ļoti labi, atzinīgi novērtēja Karls, noklausījies ierakstu. Ļoti labi.

-Jā? Džefrijs atdzīvojās, nespēdams saprast, kas tieši ir labi. Viņš nekad nevarēja izprast Kārlu, kurš pār­domas vienmēr centās paturēt pie sevis. Un tas, ko viņš beigu beigās parasti teica, izskanēja kā galavārds, kurš vairs nekad netika grozīts. Lai ari tēvocim bija jau astoņ­desmit astoņi gadi, viņš izskatījās pietiekami jauns, ar staltu stāju un apskaužamu fizisko izturību un veselību. Džefrijs, kurš bija par divdesmit pieciem gadiem jaunāks, reizēm pievienojās Karlam rīta skrējienos, no kuriem atgriezās aizelsies un bezgala piekusis, turpretī Karls jutās možs un enerģijas pārpilns.

-   Mums nāksies nedaudz mainīt rīcības plānu, Karls sacīja. Piegājis pie loga, viņš palūkojās laukā. Sprie­žot pēc Torvalda izteikumiem, viņš būs kategoriski pret taviem mēģinājumiem tuvoties Kamillai. Viņa tev neuz­ticēsies. Un nekad neatklās, kur viņas drauģelis Mati ir nobēdzinājis dokumentus.

-Jā, un tas ir vissliktākais. Džefrijs nopūtās. Ja Mati nebūtu gājis bojā autokatastrofā, man tagad neva­jadzētu tēlot, cik ļoti vēlos pārdot savas prāmja daļas. Sasodīts, negribu! viņš nikni iesaucās.

-   Nomierinies. Es tev piemaksāšu, bet kontakts ar Larsenu ir jāuztur, kamēr informācija kaut kur klīst apkārt… Tu pat iedomāties nevari, kas notiks, ja šie dokumenti nonāks atklātībā, presē.

-  Vai pasaulei pienāks gals? Džefrijs sirdīgi nopra­sīja. Viņu kaitināja pavisam niecīgs sīkums: Karls pagai­dām nebija atklājis, kas tie ir par dokumentiem.

-Jā, Karls nopietni sacīja. Apvērsumi, nemieri… Mūsu impērijas krahs…

-   Kari, nav godīgi likt man mocīties neziņā.

-   Džefrij, reizēm pārāk daudz zināt ir kaitīgi. It īpaši, ja cilvēks nav gatavs konkrētai informācijai.

-  Tu aizvien runā mīklaini. Man tas ir apnicis! Varbūt Kamilla neko nezina par dokumentiem.

-  Tieši tas mums ir jānoskaidro. Es domāju, ka darī­sim tā. Tu turpini kontaktēties ar Torvaldu, taču par Kamillu vairs neko nejautā. Mani vīri nedaudz pasekoja meitenei, un es, šķiet, zinu, kas mums palīdzēs: Marks, kurš ir ieceļojis no kādas Baltijas valsts. Viņam ir bijis pat randiņš ar Kamillu. Nāksies padomāt, kādā veidā tu "nejauši" iepazīsies ar Marku. Bet turpmāk kā vienmēr.

Atkārtosim ierasto scenāriju, un puisis darīs visu, ko viņam liksim.

-   Ā! Tas man patiks, Džefrijs kļuva līksms; gaidā­mais darbs viņam pat lika aplaizīties.

-   Pagaidām nekādi neizdodas atrast Omalheru pāri kā caur zemi izkrituši. Domāju, ka ari viņi varētu zināt mums vajadzīgo informāciju.

-   Bet varbūt dokumenti ir pie viņiem?

-   Diez vai. Viņi jau sen būtu pārdevuši dokumentus, cerot kaut ko nopelnīt.

-   Kamilla droši vien neko nezina, Džefrijs ieminē­jās. Citādi Larsena televīzija šo ziņu būtu palaidusi ēterā.

-   Neaizmirsti, ka viņa ir zaudējusi puisi, ar kuru gatavojās precēties. Pagaidām viņa nav spējīga ne par ko citu domāt. Turklāt viņa varēja ari nepievērst uzma­nību dokumentiem, neapzināties to vērtību. Kaut kādi vēstures papīri! Slikti ir arī tas, ka Tedijs padarīja sev galu. Būdams narkomāns, viņš nespēja iztikt bez kārtējās devas. Ek, nebūtu iekritis ar pulverīšiem, tagad nenāktos lauzīt galvu! Necienu cilvēkus, kuri apzināti kaitē savai veselībai. Karls saviebās.

-Tu man tā arī neatklāji, kādā veidā uzzināji par dokumentiem. Džefrijs nolēma pēc iespējas vairāk uzzi­nāt par to saturu.

-   Neteicu? Karls pasmaidīja. Ļoti vienkārši: šie nejēgas ielika internetā kādas mantas attēlu, kuru vēlē­jās pārdot. Tikai es varēju zināt, no kurienes ir uzradusies šī statuete zelta nāriņa, izrotāta ar dārgakme­ņiem.

4. nodaļa

Veselu nedēļu centīgi strādājusi pie sava projekta, rakstījusi, rēķinājusi un gudrojusi, kā visu labāk izdarīt, Kamilla arī mājās pa vakariem turpināja darboties. Apsē­dusies pie datora, viņa internetā meklēja nepieciešamo informāciju, ko kādreiz tika manījusi pie Mati. Pētīja materiālus par nogrimušiem kuģiem, lasīja Otrā pasaules kara hroniku saistībā ar jūras kaujām. Viņa nezināja pašu svarīgāko nogremdēto kuģu, kuros bija ķīmiskie ieroči, koordinātas. Nevar taču uz labu laimi kuģot pa visu Bal­tijas jūru un meklēt.

Un tikai tad, kad no noguruma vairs nespēja neko apjēgt, Kamilla devās gulēt. Tā bija nevis fanātiska vēlme visu ātrāk izdarīt, bet gan efektīvs veids, kā izvairīties no sirdsapziņas pārmetumiem. Kas gan viņai bija licis mesties Markam ap kaklu? Un skūpstīties… Kā gan viņa spējusi tik ātri aizmirst Mati? Varbūt tās bija alkoholiskā kokteiļa sekas, bet varbūt lietišķs draudzeņu padoms: "Uzsāc romānu, un aizmirsīsies iepriekšējās neveik­smes"? Kā saka ķīli izdzen ar ķīli. Nē, no tā nekļuva vieglāk ap sirdi, Kamilla secināja. Tieši otrādi, viņa jutās kā iedzērusi samazgas. Marks, bez šaubām, ir glīts puisis, taču… Vienu brīdi bija pat šķitis, ka Marks ir tik līdzīgs Mati… Tas nav pareizi nevar būt divu vienādu cilvēku, to Kamilla lieliski saprata.

Svētdien viņa uzmodās tikai ap pusdienlaiku. Kamilla jutās spirgta, izgulējusies, pilnībā izčibējušas visas drū­mās domas. To vietā prātā virmoja jaunas idejas. Sēžot turpat gultā, viņa uzlika uz ceļiem portatīvo datoru. Kā gan viņa nebija iedomājusies agrāk? Atvērusi kādu interneta mājas lapu, Kamilla automātiski uzrakstīja niku un paroli. Viņa vēlreiz pārlasīs savu saraksti ar Mati. Jā, viņiem bija par maz tikties dienā, viņi zvanīja viens otram, vakaros pirms gulētiešanas uzrakstīja kādu mīļu frāzi… Ak, romantika! Bet varbūt nevajag lasīt; Kamilla kādu brīdi šaubījās, pirms nospieda ievades taustiņu.

-   Es tikai izlasīšu, Kamilla nomurmināja. Un sākšu citu dzīvi… Tās būs atvadas no Mati.

Skat, viņai kāds ir uzrakstījis! Par to nav jābrīnās interneta plašumi ir nepārlūkojami un…

-   Mati… Kamilla nočukstēja, it kā būtu ieraudzījusi spoku.

Tā bija vēstule no Mati; viņš to bija izsūtījis dažas stundas pirms bojāejas.

Mīļā Kamilla, esmu iekūlies pamatīgās nepatikšanās. Man nebija drosmes Tev visu atklāti izstāstīt, tāpēc rakstu kā ierasti. Tā ir vieglāk pateikt. Mūs aizturēja, kad bijām ieniruši Estonia nogrimšanas vietā. Visus paraugus konfis­cēja krasta apsardze; pat vēl vairāk, tagad gaidāma tiesa, jo nupat zvanīja Tava māte un brīdināja par šiem "jaunu­miem". Nedusmojies, bet kāzas nāksies atlikt uz nenoteiktu laiku… Varbūt pat uz visiem laikiem, ja nonākšu cietumā. Redzi, cik es esmu gļēvs, baidos no Tavām dusmām un neuz­drošinos Tev to teikt, tāpēc rakstu. Gaidīšu atbildi…

Tevi mīlošais Mati

Post scriptum. Gandrīz vai aizmirsu: mēs uzgājām nogrimušu zemūdeni. Tā bija pārpilna ar bagātībām. Omalheri no laimes vai zaudēja prātu. Stokholmas stacijas mantu glabātavā es ievietoju koferi ar kaut kādiem dokumentiem.

Un vēl ar kaut ko. Ja tomēr nonākšu aiz restēm, tad… Tad Tev nāksies turp doties. Koferis atrodas otrajā zālē: devītā rinda no lejas, trīspadsmitā kamera. Par atslēgas kodu izvēlējos tavus dzimšanas datus.

Vēlreiz Tevi skūpstu! Tavs Mati.

Kamilla vēlreiz un vēlreiz pārlasīja vēstuli. Lūk, Mati viņai ir atsūtījis sveicienus un atgādinājumu par sevi! Taču… kāzas būtu nācies atlikt? Cietums? Kāpēc viņš agrāk nebija bildis ne vārda?

Nolikusi portatīvo datoru uz galda, Kamilla iekrita atpakaļ gultā, lai varētu kārtīgi izraudāties. Tikko apdzijušās dvēseles brūces, kā viņa pati bija domājusi, tika uzplēstas no jauna.

* * *

Mani policijas iecirkņa apmeklējumi jau sāk līdzinā­ties ierastām gaitām uz frizētavu vai kafejnīcu, Kamilla par sevi pavīpsnāja, cenšoties aizgaiņāt bailes. Bērnībā saklausījusies pasakas par troļļiem, viņa bijās no tumsas un nespēja gulēt, ja naktslampiņa tika izslēgta. Gaidāmā saruna ar izmeklētāju viņai lika atcerēties bērnību, un Kamilla mēģināja izdomāt, ko šoreiz atkal jautās trollis. Kas īstenībā bija šis izmeklētājs?

-   Es jūs ilgi neaizturēšu, Kamillas jaunkundze. Izmeklētājs nez kāpēc bija steidzīgs. Tikai pāris jautā­jumu. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Omalheru ģimeni Džastinu un Evarestu?

-   Ziniet, tagad tiešām vairs nespēju precīzi atcerē­ties datumu, tas varēja būt… Kamilla sasprindzināja atmiņu, …pirms eksāmeniem.

-   Pēc jahtas aizturēšanas Mati un Tedijs atgriezās Londonā. Ko viņi teica par Omalheriem?

-   Neatceros, ka Mati vai Tedijs būtu viņus pieminē­juši, Kamilla sacīja.

Tiešām dīvaini, viņa nodomāja. Kāpēc ne Mati, ne Tedijs ne reizi neieminējās par Omalheriem? Savādi!

-   Varbūt jūs pazīstat Omalheru draugus vai paziņas, kuri varētu zināt ko vairāk par viņiem?

Kamilla pašūpoja galvu. To viņa pati vēlētos uzzināt…

-   Sakiet, lūdzu: vai jahtas žurnāls, kurā tika atzīmēts pārvietošanās maršruts, atrodas pie jums? Kamilla pēkšņi pajautāja.

-Jahtas žurnāls? Izmeklētājs brīdi sēdēja domīgs. -Jā-

-   Diemžēl manā rīcībā žurnāla nav, izmeklētājs atbildēja. Kādēļ jūs interesējaties par žurnālu?

-   Mati bija veicis zinātniskus pētījumus. Un bija uzgājis Baltijas jūrā tādu vietu, kur piesārņojums izteikti liels. Es vienkārši domāju, ka varētu turp aizsūtīt vides aizsardzības speciālistus, Kamilla paskaidroja.

-   Painteresēšos par žurnālu, izmeklētājs apsolīja.

Iedama prom, Kamilla nespēja vien nobrīnīties, kā

viņai agrāk prātā nav ienākusi doma par jahtas žurnālu. Ja žurnāls nav konfiscēts, tas var atrasties vai nu uz jahtas, vai arī to bija paņēmis Mati vai Omalheru pāris.

-   Mammu, vai es tevi neiztraucēju? Kamilla neka­vējoties piezvanīja mātei.

-   Tūlīt būs sanāksme. Ko tu gribi?

-   Mani interesē jahta Wiking. Vai vēl neesi to pārde­vusi?

-   Nē. Kādēļ jautā?

-   Atmiņas… Tad es varu jahtu apskatīt?

-   Ak, bērns, tu vēl aizvien kavējies pagātnē. Silvija nopūtās. Labāk aizej kaut kur izklaidēties, galu galā ar draudzenēm sarīko ballīti.

-   Negribas. Jahta atrodas ostā? Kurā piestātnē? Atslē­gas ir pie tevis? Kamilla nemaz negrasījās atkāpties no savas ieceres. Es tūlīt braukšu turp.

-   Ak, Kamilla, Kamilla, kā arvien stūrgalvīga, ja ko ieņem galvā. Labi, aizsūtīšu kādu ar atslēgām. Silvija paskaidroja, kā labāk atrast jahtu.

-   Atā, mammu! Kamilla kļuva priecīga.

Pārdesmit minūšu brauciens, un viņa jau atradās ostas

teritorijā. Tagad Kamilla centās braukt prātīgi, nesenā autoavārija vēl nebija aizmirsusies. Silvijas norīkotais cilvēks jau gaidīja Kamillu. Viņš atslēdza jahtas telpas, pats piemezdamies uz klāja.

-Paldies, man jūsu palīdzība vairs nav nepiecie­šama. Kamillai nepatika svešā vīra klātbūtne.

-   Štrancas kundze lika jūs uzraudzīt, lai jums neie­nāktu prātā vienai pašai doties jūrā.

-   Ak tā? Kamilla izlikās esam vienaldzīga, tad iegāja kajītē.

Viņai vajadzēja paredzēt mātes rīcību. It kā meita būtu maza… Viņai nav ne mazākās sajēgas, kā iedarbināt jahtu, kur nu vēl doties jūrā. Absurds!

Jahtas žurnāls ir pazudis, Kamilla konstatēja, aplū­kojusi kajīti. Taču, ieraudzījusi uz plaukta kladi, meitene iegavilējās. Tā piederēja Tedijam. Tajā viņš rakstīja ne tikai dziesmu tekstus, bet arī katru ekspedīcijas dienu bija atainojis ar komiskiem zīmējumiem, dažādām muļ­ķīgām frāzēm, pantiņiem; tikai vērīgs cilvēks starp šiem raibumiem varēja pamanīt sīksīkus cipariņus koor­dinātas. Ekspedīcijas laikā viņa ne vienu reizi vien bija pasmējusies par Tediju, kurš tik cītīgi aizpildīja kārtējo lapu, kamēr Mati un Evarests atradās zem ūdens.

-   Tas ir jahtas žurnāls, Tedijs skaidroja. Ko jūs saprotat no mākslas, viņš aizstāvējās. Es tur atzīmēju savas idejas. Arī koordinātas, ja īsto žurnālu kāds iedo­māsies nočiept.

Redz, Tedija pravietojumi piepildījušies! Kamilla lēnām šķirstīja klades lapas, iegrimusi atmiņās. Pantiņi, kurus bija rakstījis Tedijs, paslīdēja garām viņas apziņai. Viņa meklēja ierakstus par dienu, kad bija uzieti bai­sie kuģi. Tepat vien ir! Koordinātas rakstītas uz pirātu karoga blakām galvaskausam un sakrustotiem zobeniem. Tātad viņas projekts netiks iemests papīrgrozā, Kamilla atviegloti uzelpoja. Paraudzījusies pa logu jūras virzienā, Kamilla aizdomājās. Tagad ir rudens, ūdens ir daudz vēsāks nekā vasarā, arī augstie viļņi var būt par traucēkli ūdenslīdēju darbam. Tātad viss ir jādara ļoti ātri, nedrīkst vilcināties ne mirkli. Nāksies lūgt palīdzību profesionā­liem ūdenslīdējiem, un tā viņai nebūs problēma.

Atšķīrusi pēdējo ierakstu kladē, Kamilla izlasīja: "Bez­jēdzīgi iztērētais laiks, kad sekundes ir izšķīdušas nebū­tībā, aizraujot sev līdzi stundas un dienas…" Ko Tedijs gribēja teikt ar šiem vārdiem? Un cik atbilstoši tie šķita viņas tagadējam noskaņojumam! Domām par Mati bei­dzot ir jāpaliek pagātnē, Kamilla aptvēra, lai ari cik tas būtu sāpīgi. Dzīve turpinās.

-   Varat aizslēgt! Kamilla, iedama prom, pamāja mātes atsūtītajam darbiniekam. Pat uzsmaidīja, jo sirdī bija ielijis atvieglojums un miers. Sāpes bija palikušas uz jahtas, un Kamilla zināja, ka šeit viņa vairs neatgriezīsies.

Satikusies ar Marku tajā pašā kafejnīcā, Kamilla iztau­jāja puisi, kādi ir sarakstes rezultāti.

-   Zini, neviens neko nav dzirdējis par Ēriku, Marks atbildēja un pārstāstīja, ko katrs konkrēti ir uzrakstījis. Arī par ekspedīciju Mati neko nebija stāstījis.

Meitene pamāja. Apmēram tādu atbildi viņa arī bija cerējusi izdzirdēt. Pārcilājusi atmiņā sarunas ar Mati, Kamilla tā arī nespēja atcerēties nevienu frāzi, kurā būtu izskanējis Ērika vārds. Painteresējusies pie sarga, kurš toreiz bija pārbaudījis Ērika dokumentus pirms sarunas ar viņu, Kamilla uzzināja, ka vīrieša uzvārds ir Smits. Taču kāda no tā jēga? Skaidrs bija viens Ēriku Smitu inte­resēja koferis, kuram vajadzēja būt starp Mati mantām.

-   Mati un viņa draugi bija atklājuši nogrimušu zem­ūdeni ar dārgumiem, Kamilla ieminējās, kad Marks ilgāku laiku bija klusējis.

-   Zemūdeni ar dārgumiem? Kādiem? Marks brīnī­jās. Kādi dārgumi tad var būt mūsdienās?

Kamilla paraustīja plecus. Kā lai viņa to zina? Kamilla nopētīja puisi, cenzdamās saprast, kur gan nozudis ierasti bezrūpīgais smaids un jautrība. Kaut kas Marku nomāca, un tas bija acīmredzami. Simpātisks, laikam arī pietie­kami gudrs, ja jau tēvs viņam piedāvājis darbu, Kamilla nodomāja.

Domās virmoja jautājums, ko iesākt ar dokumentiem, kurus Mati bija atstājis dzelzceļa stacijas mantu uzgla­bāšanas kamerā. Varbūt aicināt Marku līdzi? Nez kāpēc vienai pašai negribējās turp doties.

-   Mani meklē Andrejs, Marks beidzot ierunājās; par uztraukumu liecināja nervoza salvetes burzīšana pirkstos. Viņš jautāja, kur es esot apmeties un kur strā­dāju. Laikam esmu nevēlams liecinieks, puisis neveikli pajokoja. Es, protams, sazinājos ar pretterorisma die­nesta darbinieku, taču ir tik nepatīkami. Šķiet, ka tepat aizmugurē kāds stāv ar pistoli.

-   Mark, vai Andrejs zina tavu mājas adresi? Dzim­tenē, protams.

-   Nē, viņš interesējās tikai par Stokholmu.

-   Tad es domāju, ka tev nav jāraizējas, Kamilla bezrūpīgi noteica. Diez vai kāds staigās tev nopakaļus un mēģinās nošaut. Nāc, iesim mazliet izvēdināt galvu! Kamilla pietrūkās kājās.

-  Kurp mēs dosimies? Marks apjautājās, kad viņi bija iesēdušies džipā un Kamilla strauji uzņēma ātrumu.

-  Izklaidēties! Kamilla iesmējās. Viņai bija lielisks noskaņojums. Pagātnes durvis beidzot bija aizcirstas, jo Kamilla bija apņēmusies vairs nedomāt par Mati, ari par nākotni filozofēt negribējās; eksistēja tikai šis brīdis. Es tevi iepazīstināšu ar Stokholmu.

Izvizinājusi Marku krustām šķērsām pa Stokhol­mas centru, viņa ar aizrautību puisim stāstīja pilsētas vēsturi. Tad Kamilla ievēroja, ka Marks klausās pavirši, domās atrazdamies kaut kur citur. Viņa iestūrēja atrak­ciju parkā.

-   Pariņķosim ar panorāmas ratu. Kamilla nekādi nevarēja norimties, gribējās traukties uz priekšu, smie­ties un gavilēt. Tu vēl nekad neesi redzējis tik burvīgu skatu uz pilsētu nakts laikā.

Izlikusies nemanām Marka tramīgo seju, kad pano­rāmas rata kabīne, ceļoties uz augšu, sašūpojās, Kamilla turpināja uzjautrināties. Un tikai pašā augšā Kamilla uz brīdi kļuva nopietna un sacīja Markam:

-   Neuzskati mani par aušu, ja tā uzvedos. Bet mums seko ēna.

-   Kāda ēna? Marks nesaprata, ko Kamilla ar to ir domājusi.

-   Šķiet, ka tavas bažas nav veltīgas, Mark. Tad, kad es pāris reižu riņķoju apkārt vienam un tam pašam kvartā­lam, no džipa neatpalika kāda mašīna.

-   Ko mēs tagad darīsim? Marks satrūkās. Bēgt! Braukt prom no Zviedrijas! Mukt!

-  Izliksimies, ka neko neievērojām. Es tevi aizvedīšu uz dzīvokli un tad palūkošu, varbūt seko tieši man, nevis tev.

-   Kamilla pagrieza seju sāņus, izlikdamās, ka vēro pilsētu.

Viņa tikko spēja novaldīt smieklus, manot Marka bai­les. Protams, neviens džipam nesekoja, taču vēlme izjo­kot Marku bija tik liela, ka viņa atļāvās mazliet papūst pīlītes. Tēvs bija mācījis, ka provokatoriski izteicieni rei­zēm ir ļoti vērtīgi, jo ļauj iepazīt cilvēku dziļāk. Redz, Marks nav no drosmīgajiem, viņa secināja.

-   Bet tas ir bīstami, Kamilla, Marks noraizējies sacīja.

-   Labāk piezvani tēvam un palūdz, lai atsūta apsardzi.

-   Es nebaidos, Kamilla mierīgi atbildēja. Tagad tik jāturpina tādā pašā garā, viņa nodomāja. Varbūt man seko kāds slepens pielūdzējs tēva apsardze viņu tikai aizbiedēs prom. Meitene pavīpsnāja.

Kamilla pamanīja pārmaiņas Marka sejā: viņa lūpu kaktiņi noslīdēja, paužot sarūgtinājumu.

-   Kamilla, vai tu precētos ar tādu vienkāršu puisi kā es? Vai arī tev ir vajadzīgs bagātnieks?

Marka vārdi negaidot apmulsināja Kamillu. Ieska­tījusies puisim acīs, Kamilla redzēja, ka viņš runā visā nopietnībā.

-Vēl komiskāku situāciju neesmu piedzīvojusi. Kamilla iesmējās. Tikko runājām par briesmām un tagad… Vai tavi vārdi ir jāsaprot kā bildinājums?

-Jā, Marks tikko izdabūja pār lūpām atzīšanos.

Hm! Kamilla nogrozīja galvu. Tādu sarunas pavēr­sienu viņa nebija gaidījusi.

Kabīne lēnām tuvojās zemei, izklaides brauciens bija galā. Marks izkāpa pirmais un pastiepa Kamillai roku. Izlikusies nemanām piedāvāto palīdzību, jo šobrīd viņa nebija noskaņota uz jaunu attiecību uzsākšanu, Kamilla līksmi izlēca no kabīnes un iesaucās:

-Un tagad uz amerikāņu kalniņiem! Ejam, Mark!

* * *

Iejukusi dzelzceļa stacijas cilvēku burzmā, Kamilla kādu laiku pa telpām klīda bez jelkādas sajēgas. Viņai nebija nojausmas, kur varētu atrasties mantu uzglabā­šanas telpa. Viņas ģimenes mīļākais pārvietošanās veids bija auto, ari lidmašīnas. Kamilla kautrējās atzīties savām draudzenēm, ka viņa tikai vienreiz mūžā ir ceļojusi ar vilcienu.

Izpētījusi uzrakstus uz sienām, Kamilla beidzot sa­prata, kurp jādodas.

Devītā rinda, trīspadsmitā kamera Kamilla saskai­tīja. Un kods ir viņas dzimšanas dati. Durvis atvērās viegli, un Kamilla ieraudzīja sudrabaini pelēcīgu koferi. Pamēģinājusi izkustināt koferi, meitene pārliecinājās, ka tas ir smags. Nekas, nekas, Kamilla sevi mierināja, viņai ir pietiekami daudz spēka. Taču koferis ar pamatīgu blīk­šķi atsitās pret grīdu; viņa nebija spējusi noturēt rokās tādu smagumu.

Dokumenti? Tur varēja būt tikai ķieģeļi vai kas vēl smagāks, Kamilla secināja. Ko viņai tagad darīt? Atpakaļ kamerā viņa koferi neiecels, tas viņai nav pa spēkam. Ak, cik žēl, ka viņa tomēr nepaaicināja līdzi Marku!

-   Atvainojiet, vai jūs varētu man palīdzēt aiznest čemodānu līdz mašīnai? viņa uzrunāja netālu stāvošu vīrieti, kurš tobrīd kamerā stūķēja somu.

-   Protams, viņš norūca. Pacēlis koferi, viņš saviebās un aizdomīgi paskatījās uz Kamillu. Kas jums tur par smagumu?

-   Akmeņu kolekcija, Kamilla atteica. Ko citu viņa varēja sacīt?

-   Jā, tas redzams, palīgs piekrita.

Klusēdams viņš aizstiepa koferi līdz Kamillas džipam un palīdzēja to ielikt bagāžniekā.

Nesteigdamās viņa brauca mājup, pa ceļam atbildē­dama uz zvaniem. Tas Kamillu kaitināja. Visi kā sarunā­juši vienā laidā viņai zvanīja, jautādami, ko viņa pašlaik dara. Beigu beigās piezvanīja pat tēvs, paziņodams, ka mājās būšot ļoti vēlu.

-   Ko tu darīsi? Kamilla tincināja tēvu.

-   Man ir tikšanās. Kā apdomādams, turpināt vai ne, viņš piebilda: …ar sievieti.

-   A, Kamilla novilka.

Agri vai vēlu man uzradīsies pamāte, Kamilla nodo­māja. Bet vai viņa drīkstēja pārmest tēvam?

-   Neblandies apkārt, brauc mājās, Torvalds pieko­dināja meitai.

Protams, uz mājām, kur tad vēl citur, Kamilla nodo­māja. Vēlme uzzināt, kas atrodas koferi, pieauga ar katru minūti. Viņa tikko valdījās, lai neapstātos ielas malā un neatvērtu koferi. Sargs steidzīgi atvēra viņas priekšā vār­tus, un Kamilla brauca uz garāžu.

Gluži kā būtu saņēmusi Ziemassvētku dāvanu, Kamilla nolēma turpat uz vietas attaisīt koferi. Slēdži nevērās vaļā, un viņa, daudz nedomādama, sameklēja šķēres.

Varbūt tas būs barbariski, ja sabojāšu slēdžus, taču man jāzina, kāpēc dokumenti ir tik smagi, Kamilla mur­mināja pie sevis. Ufl Vaļā!

Tie bija nevis akmeņi, bet gan ķieģeļi; tiesa, ne jau parasti, bet gan zelta. Tie koferi bija padarījuši bezgala smagu.

-Vareni! Kamillai iepletās acis. Tik daudz zelta vienkopus viņa vēl nebija redzējusi. Nācās vairākas rei­zes iet uz namu, tad atpakaļ uz garāžu, līdz viņa visus stieņus pārnesa uz tēva seifu. Dokumenti atradās pašā apakšā. Pāršķirstījusi lapas, viņa pamanīja pazīstamu vārdu: Karls Ridgers. Pag, tas taču ir viens no prāmja Queen Sally īpašniekiem, viņa atcerējās tēva stāstīto.

2. DAĻA

1. nodaļa

1945. gads. Ņujorka.

Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt, anglikāņu konfesijas mācītāja vārdi nepatīkami griezās Karlam Ridgeram ausīs.

Pametis acis uz Bellu, kura tikko bija kļuvusi par viņa sievu, Karls nodrebēja. Savu mūžu viņš nebija redzējis lempīgāku un neglītāku sievieti par Bellu. Atbalstījusies pret viņa elkoni kā smags maiss, jaunā sieva apmierināti smaidīja.

Pārlieku garenā seja, kaut Bellai tikko bija palikuši apaļi trīsdesmit gadi, izskatījās kā apvītis kartupelis, vaigus un deniņus izraibināja brūni plankumiņi. Taču pats nepatīkamākais Karlam šķita melniem matiņiem noaugusī virslūpa. Sieva ar ūsām!

"Tikai mieru!" viņš sev atgādināja. Virsroku ņēma aukstais saprāts; jūtas, kaut arī tās bija nepatika un riebums, bez žēlastības tika iespundētas visattālākajā apziņas nostūri. Neviens un nekad nedrīkst ielūkoties viņa slēptākajās domās, Karls domāja. Augstāk uzslējis zodu, viņš lūpas savilka tikko manāmā smaidā.

Visam jānotiek tieši tā, kā ir iecerēts, Karls ritināja domu tālāk. Un, ja Bella vai viņas bagātais tētiņš zinātu kaut niecīgāko kriksīti no viņa plāniem, tie bēgtu neat­skatīdamies kā pats nelabais no krusta.

Karls vēlreiz paskatījās uz sievu, šoreiz veltīdams Bellai smaidu. Visam jānotiek, kā nākas, jārada laimīga un vienam otru mīloša pāra iespaids. Vismaz jāpacen­šas fotogrāfa kameras priekšā, tas bizo no vienas vietas uz citu, bildēdams jauno pāri dažādos rakursos. Jau rīt viņu bildes būs lielākajā Ņujorkas avīzē, varbūt ne gluži pirmajā lapā, kaut gan… Bella taču ir senatora meita. Vecmeitās aizsēdējusies, un viņš glīts, jauns puisis ar staltu stāju, blondiem, cirtainiem matiem. Protams, Bel­las tēvs Džonatans iesākumā skatījās uz viņu ar zināmām aizdomām, pirmām kārtām droši vien bažīdamies par sava naudasmaka drošību. Redzēdams, ka Karlam pašam ir pietiekami daudz skanošā, kļuva laipnāks. Karlam pie­derēja vairāki apģērbu veikali, tā ka viņu nekādi nevarēja nosaukt par nabagu.

Mani bērni, daudz laimes! Bellas māte, līdzko bei­dzās laulību ceremonija, nošņaukājās baltā mutautiņā. Vispirms apķērās meitai ap kaklu, to noskūpstīdama uz abiem vaigiem, tad arī Karls saņēma maiguma porciju.

Laipni smaidīdams, viņš atbildēja uz apsveikumiem, pie sevis aukstasinīgi paturēdams prātā katru viesi. Viņu īpaši interesēja Džonatana draugi un kolēģi; Karls zināja, ka agri vai vēlu tie viņam noderēs.

Jau rīt viņš varēs justies daudz brīvāk un vaļīgāk un ķerties pie sava plāna realizēšanas. Bet šodien… Jā, šodien ir viņa kāzas. Ar šo neglīteni, kura atgādina kar­tupeļu maisu.

Pie svinību galda Karls turpināja smaidīt, klausīda­mies apsveikumus un tostus un pie sevis prātodams, kamdēļ laiks tik ātri skrien uz priekšu. Proti, gaidāmā pirmā nakts ar Bellu neizraisīja sajūsmu. Bet pienākums paliek pienākums.

-Draugi! Es esmu tik priecīgs! Piesteidzās Bellas tēvs, kurš uz brīdi bija atstājis viesību galdu. Man ir pārsteidzoši jaunumi! Tikko saņēmu šīs satraucošās ziņas. Klausieties! Ādolfs Hitlers ir izdarījis pašnāvību! Hitlers ir nošāvies! Tās ir kara beigas!

Līksmi saucieni, aplausi, svilpieni sagriezās raibā mutulī Karlam gar acīm. Hitlers ir nošāvies? Fīrera vairs nav starp dzīvajiem? Vai tas nozīmē Trešā reiha slepeno plānu krahu?

Karlam kļuva slikti, viņš nobālēja. Skatoties uz jauno sievu, Karlam gribējās iepļaukāt viņas apmierināto ģīmi.

-   Ejam, mūs gaida pirmā nakts, Karls sacīja Bellai, tik tikko apslēpis īgnumu; tālāk no citu acīm, jo līksmot kopā ar pārējiem viņš vairs nevar.

Aizvedis Bellu uz savu dzīvokli, kurš atradās pavisam netālu no viņas tēva mājām, Karls pamāja sievai, lai tā dodas uz guļamistabu. Iemetis glāzīti alkohola, viņš cen­tās aizskalot bēdas. Ko tagad iesākt? Kā dzīvot? Šī ziņa šķita daudz briesmīgāka nekā pirmā nakts ar Bellu. Tas nepārprotami nozīmēja kara beigas, Vācijas kapitulāciju un viņa plānu krahu. Ak, kāpēc tieši tagad?

-  Tu vēl neesi gatava? Karls strupi noprasīja, redzē­dams, ka Bella sēž uz gultas malas vēl neizģērbusies.

-Jā, tūlīt, viņa paklausīgi atbildēja un, uzgriezusi Karlam muguru, lēnām piņķerējās ap kleitas pogām.

Karls, iezvēlies krēslā, vēroja, kā sieva neveikli atbrī­vojas no apģērba. Kartupeļu maiss pārvērtās par samērā slaidu sievieti, tikai… tikai viņa bija stāvoklī! Karls neticēja savām acīm. Šī pamuļķe, par kādu viņš uzskatīja Bellu, bija viņu apvedusi ap stūri.

-   Tu mani esi piekrāpusi, Karls teica.

Piegājis klāt, viņš uzlika plaukstu uz Bellas vēdera. Piektais, varbūt pat sestais grūtniecības mēnesis, viņš nodomāja.

-   Mani izvaroja, Bella tikko dzirdami nočukstēja.

-Ja tas būs puika, es viņu uzaudzināšu par kara­vīru. Karls dīvainā veidā pēkšņi bija nomierinājies.

-   Bet ja meitene?

-   Gan jau priekamājā viņai atradīsies vieta, Karls nicīgi noteica, atgrūdis Bellu. Es eju izklaidēties.

Aizcirtis aiz sevis dzīvokļa durvis, Karls atviegloti uzelpoja. Bella darīs visu, ko viņš teiks. Pat vēl labāk, viņš nodomāja, ka viņa nav nevainīga meitene. Lai saka pal­dies, ka viņš ir izglābis viņas godu. Un senatora kungs, Bellas tēvs, neuzdrīkstēsies pat iepīkstēties, kad znots sāks rīkoties pa savam prātam un diktēt savas vēlmes.

Pacēlis acis pret debesīm, Karls sev jautāja: ko tagad iesākt? Vai tiešām visam, kam viņš tik ļoti ticēja, ir jāpārvelk svītra? Soļodams uz savu otro dzīvokli, par kura esamību zināja tikai nedaudzi draugi, Karls ieslīga atmiņās.

* * *

Karls Ridgers nezināja, kas ir viņa vecāki. Vienīgās bērnības atmiņas nez kāpēc saistījās ar jūru. Viņš stāvēja ūdenī, iebridis līdz pat ceļiem, un skatījās, kā viļņi brā­žas viņa virzienā. Jūras spēks gāza no kājām, taču viņš mēģināja turēties pretī arī tad, kad vilnis apšļāca visu augumu. Reizēm Karls aizrijās ar šaltīm, un tad viņam šķita, ka tūlīt pat tiks ierauts tālu jūrā. Šī bīstamā spēle šķita tik aizraujoša, ka Karls aizmirsa visu uz pasaules.

Un tad, skaļi bārdamās, uzradās bērnunama audzi­nātāja. Neganti kliegdama, viņa sagrāba mazo Kārlu aiz rokas un rāva krastā. Žagari nošvīkstēja pa slapjo zēna muguru un kājām, taču Karls, zobus sakodis, neizdvesa ne skaņas. Viņš neuzdrīkstējās raudāt, jo uzskatīja sevi par pietiekami lielu. Vien tad, kad audzinātāja sāka pluinīt viņa blondo matu sprogas, asaras pašas izsprāga no acīm.

Savādi, viņš maz ko atcerējās no bērnības. Atmiņu drumstalas nespēja aizpildīt pagātnes mozaīku, viss šķita tik bāls un izplūdis kā migla. Lai kā Karls centās ielūkoties savā pagātnē, tās durvis bija cieši aizslēgtas. Bet varbūt ari nevajag lauzties iekšā, jo tur nekā nav, Karls prātoja.

Toties Karls lieliski atcerējās to dienu, kad skolā ieradās kāds nepazīstams cilvēks. Vairāki skolas zēni, tostarp arī Karls, tika paaicināti uz direktora kabinetu. Zēniem tika paskaidrots, ka viņus gaida lieliska nākotne, jo viņiem ir dota iespēja mācīties speciālā skolā, kas domāta īpaši apdāvinātiem skolēniem.

Karls stāvēja pārējiem aizmugurē un rauca pieri. Viņa sekmes nebija tik spīdošas, lai viņu dēvētu pat par sekmīgu, kur nu vēl par apdāvinātu. Vienīgais mācību priekšmets, kur Karlam tiešām bija spožas atzīmes, bija sporta nodarbības. Karls skatījās uz gara auguma tumš­matainu vīrieti, kas bija ģērbies melnā esesieša formas tērpā, un satraukti klausījās viņa runā.

-Jūsu vecāki leposies ar to, ka jūs mācāties tādā skolā, nepazīstamais turpināja.

-   Man nav vecāku, Karls iesaucās. Ieraudzījis direk­tora neko labu nevēstošu skatienu, viņš bija gatavs mukt laukā no kabineta.

-  Tad ar jums leposies Vācija! svešinieks piegāja klāt Karlam un papliķēja pa plecu.

Jaunajā skolā tika sapulcināti dažāda vecuma zēni, taču viņus vienoja kopīga iezīme blonda matu krāsa, gaiša sejas āda un zilas acis. Pirmajā kopsapulcē visi skolēni sapulcējās zālē, kur viņus uzrunāja skolas vadība.

"Es esmu ārietis," Karls satraukti domāja. Atziņa, ka viņš ir citāds nekā vairums cilvēku, viņu apžilbināja. Augstākas rases pārstāvis lūk, kas viņš ir! Jo ilgāk Karls klausījās viņiem veltītajos vārdos, jo lielāks lepnums puiku pārņēma. Viņš vairs nebija atradenis bez vārda un dzimtas tāds, kuru bez žēlastības var iedunkāt un nonievāt tikai tāpēc, ka viņam nav aizstāvja.

Tagad Karls zināja, ka ir cilvēks, kas viņu ir novērtējis pa īstam. Un tas ir pats Ādolfs Hitlers!

Vēlme mācīties Karlam pieauga ar katru dienu. Viņš uzcītīgi apguva zinības, ar lielu degsmi sportoja, paturē­dams prātā, ka ir īpašs. Un ka ar viņu lepojas fīrers!

Zēni dzīvoja armijas tipa kazarmās, dienas režīms bija smalki izplānots, zudumā negāja ne minūte. Bezga­līgie fiziskie vingrojumi norūdīja Kārlu, un viņš sapņoja, ka kļūs par virsnieku.

Kādu dienu Karls un pāris viņa vecuma zēnu bez jel­kāda paskaidrojuma tika iesēdināti melnā automobilī un aizvizināti uz Berlīni. Karls kāri tvēra ik mirkli, ziņkārīgi skatīdamies apkārt. Dzīve un mācības slēgtā tipa skolā nebija devušas iespēju ne tikai Karlam, bet arī pārējiem audzēkņiem brīvi paklaiņot skolas apkaimē, nemaz jau nerunājot par tuvējo pilsētiņu.

Ir ari cita dzīve, Karls pēkšņi saprata. Varbūt tagad aizmukt, domās ielavījās ķecerīga ideja. Tomēr, pame­tis acis uz svešajiem vīriem, kuri viņus pavadīja brau­cienā un tagad soļoja blakus pa kāda nama gaiteni, Karls nolēma nogaidīt. Viņu ieintriģēja brauciena galamērķis.

Nelielā telpā, kurā atradās tikai galds un krēsli, viens no pavadītājiem lika viņiem apsēsties un uzgaidīt.

-   Kas tagad būs? pieliecies tuvāk Karlam, klusītēm iejautājās Valfrīds.

Karls paraustīja plecus. Valfrīds bija viņa tuvākais draugs, taču patlaban Karlam negribējās pļāpāt. Viņš skatījās, acis neatrāvis, uz fīrera bildi, kas karājās pie sienas. Un ja nu paveicas satikt pašu fīreru?

-Jūs! Nāciet līdzi!

Karls uzlēca kājās un steidzīgi sekoja pavadonim. Ierastais sveiciens ar Hitlera vārda pieminēšanu, paceļot augstu roku, un Karls jau atradās aci pret aci ar kādu nepazīstamu vīrieti.

-   Kari, man par jums teica, ka jūs esat ļoti gudrs un apķērīgs jauneklis. Sēdieties!

-   Paldies, Karls atturīgi atbildēja, apsēzdamies pie rakstāmgalda iepretī tumšmatainam, taču jau sirmot sākušam vīrietim.

-   Cik jums ir gadu?

-   Septiņpadsmit.

-   Izskatāties daudz vecāks. Kādi ir jūsu nākotnes mērķi?

-   Kalpot savam vadonim! Heil, Hitler! Karls pielēca kājās.

-   Labi. Bet tagad parunāsimies par dzīvi.

Karlam nācās atbildēt uz visdažādākajiem jau­tājumiem. Tika pārbaudītas viņa zināšanas ne tikai matemātikas, vēstures un ģeogrāfijas jomā, bet uzdoti ari āķīgi jautājumi, un bija nepieciešama ne tikai loģiskā domāšana, bet arī iztēle.

-   Ko jūs darītu, ja atrastos degošā mājā?

Karls ļāva vaļu iztēlei, pie sevis domādams, ko tas viss nozīmē. Ieskanējās telefona zvans.

-  Jā, Kanariss klausās.

Karls krēslā iztaisnojās. Viņa priekšā sēdēja pats

Vilhelms Kanariss, izlūku centra jeb abvēra priekšnieks.

* * *

Pēc tikšanās ar Vilhelmu Kanarisu 1937. gadā Karla dzīve atkal izmainījās, jo viņam, tāpat kā pārējiem zēniem, ar kuriem reizē viņš bija atvests uz Berlīni, vairs nevajadzēja atgriezties slēgtā tipa skolā. Kanariss bija izlēmis viņu turpmāko likteni.

Karls lepojās, jo ne jau kurš katrs bija tik apķērīgs un gudrs kā viņš. Un kā nu ne tagad Karls zināja, ka nākotnē viņš kļūs par izlūku, un tas, viņaprāt, bija daudz cildenāk nekā būt parastam virsniekam.

Pateicoties Kanarisa aizbildniecībai, Karls tika uz­ņemts Berlīnes Universitātē, kur sāka apgūt tiesības un politiskās zinātnes. īpašu uzmanību viņš pievērsa valo­dām. Karlam tika piešķirts ikmēneša naudas pabalsts, lai varētu noīrēt mitekli un pārtikt. Pirmajās dienās Karls jutās kā kucēns, kurš iemests ūdenī un kuram jāiemācās patstāvīgi peldēt. Pirmo reizi mūžā viņš rokās turēja naudu, un tas nedaudz mulsināja, jo, dzīvojot bērnu­namā, pēc tam mācoties slēgtā tipa skolā, nevajadzēja domāt par tādām lietām.

Karls lauzīja galvu, kāds būs viņa pirmais uzdevums, jo alka pēc iespējas ātrāk parādīt savas spējas, kā ari ko paveikt Vācijas labā.

Kādu vakaru Karls tika aicināts ierasties uz tikša­nos abvērā. Cerības, ka viņš atkal runāsies ar Vilhelmu Kanarisu, nepiepildījās. Viņu sagaidīja kāds no abvēra priekšniekiem.

-   Ir pagājuši vairāki mēneši, Kari. Mēs jūs cītīgi vēro­jām, lai pārliecinātos, vai jums var uzticēties.

Dzirdot tādu paziņojumu, Karls trūkās kājās, lai mēģi­nātu sevi aizstāvēt. Viņš, kurš ar visu sirdi ir uzticīgs Vācijai, fīreram un…

-   Tieši tā! Priekšnieks pamāja ar roku, pavēlēdams Karlam apsēsties. Tieši tā! Jūs parādījāt sevi no labākās puses. Daudzi neiztur šo pārbaudi, tāpēc mums ir prieks par jums. Mēs noskaidrojām, ka jums piemīt laba īpa­šība prasme turēt mēli aiz zobiem, neko nestāstīt par sevi. Un jums jau ir uzradušies draugi.

-  Jā. Karls piekrītoši pamāja, uzmanīgi klausīda­mies priekšnieka vārdos.

Protams, viņš neko nestāstīja par sevi studiju bied­riem. Ko tad viņš būtu paudis? Aizbildinājies, ka ir prob­lēmas ar vecākiem, viņš vairījās kaut ko vairāk klāstīt; Karls prata ap sevi radīt noslēpumainības oreolu. Vēl atrodoties bērnunamā, Karls bija atklājis, ka nevienu neinteresē viņa problēmas un pārdzīvojumi, taču citi labprāt viņam stāstīja par sevi. Karls prata klausīties, vēl vairāk no sarunas prata izlobīt pašu svarīgāko. Un, kad vajadzēja, viņš atgādināja sarunas biedram to, ko stāstītājs pats bija piemirsis. Mazais šantāžists, tā reiz viņu bija nodēvējusi bērnunama audzinātāja.

-   Ņemot vērā mūsu darba specifiku, Kari, jums būs skolotājs cilvēks, kurš jūs ievedīs sabiedrībā un palī­dzēs apgūt smalko etiķeti.

-   Un kad es saņemšu pirmo uzdevumu?

-   Drīz, Kari.

Oficiere Šarlote Karlam neiepatikās no pirmā acu uzmetiena, lai gan jāsaka, ka viņa bija pievilcīga sieviete: slaida, gaišiem, viļņainiem matiem, kuri krita pār ple­ciem, pavedinošu smaidu. Karls jutās vairāk nekā vīlies. Šī oficiere viņu tagad mācīs? Kā uzminēdams Karla domas, priekšnieks tikko manāmi pasmaidīja un noteica:

-   Viņa jums daudz ko iemācīs. Arī to, kā izturēties pret sievietēm.

Un Šarlote ķērās pie Karla pāraudzināšanas, kā viņa pati izteicās. Redz, viņai pietika pavisam nedaudz apru­nāties ar Kārlu, lai konstatētu, ka viņš ir neaudzināts mežonis.

Reizi nedēļā viņi pastaigājās pa veikaliem, pētīdami apģērbus, mēbeles, traukus, dārglietas un pārtikas pro­duktus. Drīz vien, uzmetot acis jebkuram uz ielas sastap­tam cilvēkam, Karls spēja noteikt, vai tam mugurā ir dārgs uzvalks vai tieši otrādi pats lētākais; reizēm viņš pat uzminēja, kurā veikalā ir veikts pirkums. Savādi, bet viņa un Šarlotes gaume atšķīrās. Karlam iepatikās viss izsmalcinātais, nedaudz pat ekstravagantais, toties Šarlote turējās pie klasikas, pat bija nedaudz askētiska.

Teātra un operas apmeklējumi Karlam izsauca sa­jūsmu. Viņš pat nebija iedomājies, cik daudz prieka tie var sniegt. Starpbrīžos viņš bolījās uz sievietēm, kuras kā krāšņas pļavu puķes staigāja garām. Tas nekas, ka pie sāniem bija "draudzene" Šarlote. Tādās reizēs Šarlote viņam iekrampējās elkonī un piedevām iemanījās sāpīgi iekniebt, atgādinādama, ka uz citām nav jāskatās. Visa uzmanība esot jāveltī viņai…

-   Sievietēm patīk, ka… Šarlote ņēmās viņu mācīt.

Karls klausījās, pie sevis atzīmēdams, ka, lai ko arī

Šarlote viņam mēģinātu iestāstīt, viņš tomēr darīs pa savam. Studiju biedri, kuri nejauši sastapa Kārlu, pastai­gājoties ar Šarloti, atzinīgi novērtēja viņa "draudzeni". Tomēr Karls nekādi nespēja saprast, kāpēc viņam aizvien nepatīk Šarlote.

-  Šovakar mēs iesim vakariņot uz restorānu. Iegaumē, ka arī tur ir sava veida etiķete, Šarlote instruēja Kārlu.

Nolikusi viņam priekšā naudu, Šarlote atgādināja, ka par vakariņām ir jāmaksā vīrietim.

-   Kur tu ņem naudu? Karls painteresējās. Viņš bija parēķinājis: pa šo laiku iztērēta prāva naudas summa.

-   Uz kādu valsti tevi sūtīs strādāt? viņa savukārt uzprasīja.

-   Es nezinu, Karls paraustīja plecus. Man pagai­dām neko nesaka.

-Jā, tu vēl esi zaļš Šarlote pasmīnēja. Vari arī neizturēt pārbaudi. Un tad tevi pa taisno aizsūtīs uz kon­centrācijas nometni. Kā nekam nederīgu elementu.

Viņas vārdos ieskanējās kaut kas ļauns. Karls neko neatbildēja. Jābūt uzmanīgākam, puisis nosprieda, ne­drīkst atslābināties ne mirkli, atrodoties kopā ar šo sie­vieti. Lai arī ir teikts, ka daudz kas ir jāapgūst, tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka tā var būt kārtējā sijāšana.

Šarlote iesmējās tas esot tikai joks.

-   Tu esi ļoti glīts, Šarlote pienāca klāt un apvija rokas Karlam ap kaklu. Kari… laikam tevī esmu iemī­lējusies…

Kaislīgais Šarlotes skūpsts viņu gandrīz nosmacēja. Patīkamās sajūtas viņš aizgaiņāja prom, lai gan tas nenā­cās viegli. Bet viņš vairs nav vakarējais naivais zēniņš, Karls nodomāja. Lai viņu pavedinātu, Šarlotei būtu jāiz­dara nezin kas. Jā, grēka ābolu viņš jau bija izbaudījis pārpārēm, kopā ar studiju puišiem vakaros aizstaigājot uz attiecīgu iestādi.

-   Oficiere Šarlote, vai tas ietilpst jūsu pienākumos? Karla vārdi nedaudz atvēsināja Šarloti.

-  Jā, viņa šķelmīgi atteica. Es pārbaudu tavu aukst­asinību. Viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.

-   Un kā? Karls nopētīja Šarloti no galvas līdz kājām.

Viņa atbildot paraustīja plecus un viltīgi pasmaidīja.

Pirmās vakariņas restorānā Karlam iespiedās atmiņā

uz visu mūžu. Lai arī tas nebija pats dārgākais restorāns Berlīnē, tomēr atstāja neizdzēšamu iespaidu uz Kārlu. Viņš pēkšņi saprata, ka šeit labprāt remdētu ēstgribu katru vakaru. Bet viņš būs izlūks, un tas nozīmēja, ka dzīvē var būt brīži, kad nāksies ari badoties, Karlam pazi­bēja prātā. Tas viņam nepatika.

Vakariņas ritēja gausi. Karls centās izturēties tā, kā bija pieteikusi Šarlote. Taču drīz vien pļāpāt niekus norie­bās, un Karls sāka uzdot jautājumus, mēģinādams izdi­bināt, kas patīk Šarlotei. Galu galā jātiek skaidrībā, kas Šarlote ir par cilvēku. Valšķīgi smiekli, kuri sekoja viņas īsajām atbildēm, pievērsa pie blakusgaldiņiem sēdošo vīriešu uzmanību.

Viņa izturas kā pēdējā padauza, Karls nodomāja. Spēle? Vai tā ir Šarlotes īstā būtība?

Šķita, ka viņa priekšā sēž pilnīgi sveša sieviete. Un cik meistarīgi viņa prot tēlot, Karls konstatēja.

-Atvainojiet, jaunkundz, jums ir nokritis kabatla­katiņš. Vīrietis, kurš bija sēdējis pie attālākā galdiņa, iedams garām, pieliecās un pacēla mutautiņu.

-Paldies! Šarlote izskatījās apmulsusi, saspieda dūrē kabatlakatiņu un nodūra skatienu. Esmu tik neuz­manīga…

Karls ar skatienu pavadīja aizejošo vīrieti un kļuva domīgs. Viņa trenētā acs pamanīja nevīžīgi koptus apa­vus, it kā to īpašnieks būtu izstaigājis tuvējos Berlīnes laukus. Lai ari uzvalks bija jauns un ne no lētajiem, taču kurpes… Karls pievērsās Šarlotei. Nevarēja nepamanīt viņas starojošās acis un laimīgo smaidu.

-   Kas viņš tāds ir? Karls pajautāju.

-   Kā lai es zinu? Šarlote iespurdzās. Vēl mirklis, un viņa izturējās kā parasti.

Karls varēja apzvērēt, ka, sēžot pie galda, Šarlote ne reizi nebija atvērusi savu somiņu, pat pieskārusies tai. Ari kleitai kabatu nebija, par to viņš bija simtprocentīgi pārliecināts. Tad no kurienes ir uzradies kabatlakatiņš? Un kāpēc viņa drāniņu sažņaudza pirkstos?

Toties Šarlote ir izlūkdienesta oficiere, un tas, kas pirmīt ir noticis, nav nekas cits kā informācijas apmaiņa, Karls saprata. Tagad tikai ir jāizdomā, vai tas bija paraug­demonstrējums, vai arī viņa strādāja. Kurpes… Karlam mieru nelika dubļainie apavi. Tātad tomēr darbs, viņš nonāca pie secinājuma.

Karla interese pieauga. Viņā pamodās azarts; viņš izdarīs visu, lai uzzinātu, kas ir rakstīts uz kabatlakatiņa. Pat pavedinās Šarloti, ja citādi nevarēs.

-   Es tevi pavadīšu līdz pašām mājām, Karls teica, kad viņi devās projām. Parasti viņi šķīrās pusceļā starp Karla īrēto dzīvokli un Šarlotes māju.

-   Nav vajadzības, Šarlote nelaipni atbildēja.

-   Atļauj man patēlot kavalieri, Karls sacīja. Šarlotes atbilde tikai pastiprināja viņa aizdomas. Ja

jau viņa iebilst, tad tas nozīmē, ka droši vien ir paredzēta tikšanās varbūt ar to pašu vīrieti, kurš it kā pacēla kabatlakatiņu.

-Aizmirsti par to, kas šodien notika. Skūpsts bija pārbaude un nekas vairāk.

-   Tad aizmirsīsim visas pārbaudes, Karls nedomāja atkāpties kaut soli no Šarlotes.

-   Paklau, Kari, tālāk es pati! Viņa apstājās ierastajā šķiršanās vietā.

-   Šovakar esmu romantiski noskaņots. Nevajadzēja mani kārdināt. Viņš aplika roku Šarlotei ap vidukli.

-   Kari, neaizmirstiet, ka esmu jūsu priekšniece, Šarlote bargi ierunājās, atgrūdusi Karla roku. Es jums aizliedzu man sekot. Uz redzēšanos, un līdz rītam!

-   Nē, Šarlote, Karla balss kļuva glāsmaina un maiga. Es jūs tikai pavadīšu…

Šarlote gāja steidzīgiem soļiem, ignorēdama Kārlu un neatbildēdama uz viņa vārdiem. It kā Karla nemaz nebūtu. Skat, ofkiere ir izraudzījusies citu maršrutu, Karls konstatēja, turēdamies Šarlotei blakām. Interesanti gan, viņš nodomāja, jo zināja, ka viņa parasti gāja pa galveno ielu, nevis līkumoja pa paralēlām ieliņām, kuras bija daudz sliktāk izgaismotas.

-   Ej mājās! Šarlote pēkšņi apstājās. Vai dzirdi? Tā viņš neko neizdibinās, Karls nodomāja. Nav vērts

soļot blakām, jāmaina taktika.

Arī viņš prot skūpstīties: Karls sagrāba Šarloti savās rokās. Lai arī ofkiere izskatījās trausla, tomēr spēka viņai bija pietiekami, lai sāktu pretoties. Kāda laime, ka šeit ir tumšs, Karls novērtēja apkārtni. Ar augumu piespiedis Šarloti pie žoga, viņš to sāka skūpstīt. Rokas izčamdīja kleitu: jā, kabatu nebija. Tātad mutautiņš atro­das somā. Karls ar akrobātisku veiklību ieslidināja roku viņas somiņā. Tās saturs nekavējoties aizceļoja uz puiša žaketes kabatu. Viņu izbrīnīja, kā tik nelielā somiņā var tik daudz iestūķēt. Nekas, pēc tam viņš izpētīs Šarlotes mantību.

Paskat, Šarlote ir pārstājusi pretoties, Karls konsta­tēja. Un atbild uz skūpstiem. Var arī tā…

-Kari, nežņaudz tik stipri, man pietrūkst elpas, Šarlote nočukstēja.

Karls atslābināja tvērienu. Šarlote tieši to ari gaidīja. Sāpīgs belziens pa vārīgo vietu bija tik negaidīts, ka Karls iekliedzās, saliecies čokurā.

Šarlote metās prom. Nakts tumsā bija dzirdama viņas papēžu klaboņa, kas ar katru mirkli kļuva klusāka.

Atvilcis elpu, Karls iztaisnojās. Nē, viņš negrasījās dzīties pakaļ Šarlotei. Viņš devās uz kādu gaišāku vietu, lai apskatītu trofejas; jāpatur prātā, ka sievietēm uzticē­ties nedrīkst…

2. nodaļa

1945. gads. Ņujorka.

Uzkāpis otrajā stāvā un atslēdzis sava slepenā dzī­vokļa durvis, Karls iegāja iekšā. Iededzis gaismu, viņš pastiepās un, pagrūdis sāņus gleznu, kura aizsedza nelielu nišu sienā, pagrieza kloķi vajadzīgajā virzienā.

Atskanēja troksnis; viņš bija atslēdzis drošības sistēmu. Ai, kā nepaveiktos tam, kurš uzdrošinātos ielavīties dzī­voklī! Sienās iemontēti automāti, kurus iedarbinātu spe­ciāli infrasarkanā starojuma elementi, un, līdzko kāds šķērsotu priekšnamu, tie momentā atklātu uguni. Tāds pats liktenis sagaidītu iebrucēju, ja tas nolemtu dzīvoklī iekļūt caur logiem.

Nē, Karls šeit nedzīvoja, tas bija viņa štābs, kurā laiku pa laikam notika tikšanās ar aģentiem un domu­biedriem. Dzīvojamās istabas vidū stāvēja milzīgs galds, uz kura atradās vairāki tālruņi. Zem galda, sienās un pat lampās bija iemontētas acīm nemanāmas ierīces, kuras automātiski fiksēja sarunas. Palicis vienatnē, Karls vienmēr noklausījās vairākas reizes pēc kārtas visas saru­nas, kuras bija tikko notikušas. Viņš reizēm uz brīdi mēdza atstāt pazīstamus cilvēkus, aiziedams uz virtuvi pēc vīna pudeles un uzkodām. Viesmīlība vienmēr atver cilvēka sirdi, turklāt viņa prombūtnē izmesta frāze rei­zēm bija vērtīgāka nekā divu stundu nemitīga pļāpāšana.

Karls ieslēdza radio. Noklausījies ziņas, viņš ilgi sēdēja pie galda. Kara beigas nav aiz kalniem, viņš saprata. Ak, viss ir nogājis greizi…

Karls pacēla klausuli: jāmēģina sazvanīt Valfrīdu. Jāiz­runājas un jāpagudro, ko viņiem iesākt turpmāk. Būs jau pēc pusstundas? Karls sajuta nelielu atvieglojumu, jo Valfrīds bija vienīgais cilvēks, kuram viņš uzticējās.

Aizgājis uz virtuvi, viņš uzvārīja stipru kafiju. No pārtikas skapīša Karls izņēma kārbu ar cepumiem, no dzīvokļa iepriekšējā apmeklējuma bija atlicis tikai siers un sakaltusi maize. Cik žēl, ka viņš neiedomājās līdzi paķert produktus!

Trīs gari zvani viens īss un atkal garš zvans pie durvīm bija norunātais signāls. Valfrīds ir klāt!

-   Tu jau zini jaunumus? Valfrīds jautāja, tikko spē­ris kāju pāri dzīvokļa slieksnim. Redzu, ka esi lietas kursā, citādi tu šeit neatrastos… Tas ir beigu sākums.

-   Ne jau mums, Karls optimistiski noteica, lai gan dziļi dvēselē jutās briesmīgi. Mums laikam jānoiet no skatuves.

-   Būs, ja vien… ja vien mēs neparūpēsimies par savu ādu. Karls prātā apdomāja variantus, labi zinādams, ka izejai ir jābūt. Mēs sakarus ar Vāciju uzturam ar X123 starpniecību. Karls runājot vienmēr ievēroja pie­sardzību, nekad neminēdams īstos vārdus, bet tikai seg­vārdus.

-Jā. Arī finansējums nāk caur viņa rokām. Valfrīds pamāja, mēģinādams saprast, kas Karlam padomā. Ja Vācija kapitulēs, tad mums nāksies pašiem domāt par iztiku.

-   Kapitulēs, tur nav šaubu. Kā asinskāri suņi visi ir aplenkuši Vāciju… Mūsu nācija tiks iemīta dubļos, Karls rūgti sacīja, pie sevis nodomādams, ka beidzot arī Valfrīdu ir sācis nodarbināt iztikas jautājums. Līdz šim viņa draugs bija dzīvojis ideālu varā, nemaz nerūpēdamies par sevi. Valfrīds finansiālos līdzekļus, kurus saņēma par izlūka darbu, parasti notrallināja.

-   Kari, mēs esam viņā okeāna krastā, varam mierīgi sēdēt un runāt, bet tur… Valfrīds pakratīja galvu. Var­būt Hitlera vietnieks, lai kas tas arī būtu, spēs apturēt uzbrucēju armiju? Varbūt viss vēl nav zaudēts?

-   Varbūt arī nav zaudēts. Taču mana pieredze saka, ka vajag padomāt arī par pašu sliktāko variantu. Un jāsagatavojas.

-   Bez šaubām. Atšķirībā no manis tu jau esi paspējis sev radīt stingru pamatu zem kājām. Valfrīds nopūtās.

-   Tev pieder vairāki veikali, kuri nes kaut kādu peļņu, bet man nav pat ietaupījumu.

-   Ek, Valfrīd, Valfrīd! Ari Karls nopūtās. Tu neesi apsvēris pašu galveno. Kapitulācijas gadījumā varam stā­ties tiesas priekšā kā kara noziedznieki.

-   Nē, Kari, tas mums nedraud, Valfrīds nepiekrita.

-    Esam tikai karavīri un pildām pienākumu. Turklāt neviens neko nezina.

-   Es gan neesmu tik pašpārliecināts. Pats pirmais, ko izdarīsim, pacentīsimies, lai X123 noiet no skatuves. Viņa dzīvoklī atrodas seifs, kurā tiek slēpti dokumenti. Tie būs jāsavāc. Bet varbūt tu iebilsti? Karls aizdomīgi paskatījās uz Valfridu.

-   Atbalstu tavu ideju. Valfrīds izturēja ciešo Karla skatienu. Bet, ja nu to izlemjam, tad ir vēl pāris cilvēku, no kuriem arī būtu vēlams atbrīvoties.

-   Katrā ziņā.

-   Kari, tev taču šodien kāzas! Valfrīds pēkšņi attapās.

-  Jā. Un kuro reizi man nākas pārliecināties, ka sievie­tes to vien dara kā melo. Karls saviebās.

Viņš atkal atcerējās Šarloti jau otro reizi šajā vakarā. Un Karla domas aizvirpuļoja uz neseno pagātni uz 1937. gadu.

* * *

Oficieres Šarlotes somiņas saturs nudien izbrīnīja Kārlu. Viņš taču bija visu iestūķējis savā kabatā Karls bija pilnīgi pārliecināts. Un pirmām kārtām tur vaja­dzēja atrasties vismaz ķemmei un spogulītim, varbūt ari pūderim. Taču šo sievišķo atribūtu nebija. Viņš ar interesi apskatīja vairākas caurlaides ar dažādiem vār­diem un uzvārdiem, pievērsdams uzmanību tam, ka uz kartītēm nav uzlīmētas fotogrāfijas. Tas šķita aizdomīgi. Dokuments, kas apliecināja viņas personību, nepārpro­tami liecināja, ka viņa ir SS darbiniece. Un, lūk, vēl viens dokuments, kurā norādīts, ka viņa ir abvēra oficiere.

Viņa tiešām ir bīstama, Karls nodomāja.

Izpletis sagumzīto kabatlakatiņu, Karls ieraudzīja ciparu virkni, tie bija uzrakstīti ar ķīmisko zīmuli. Kas tas bija? Šifrēts ziņojums?

Vēl Šarlotes somiņā bija atradies neliels savāžams nazītis, un viņš bija iedomājies, ka tās ir šķēres, šķiltavas un atslēgu komplekts. Nekas, atslēgas viņš rīt atdos. Gan jau pārlaidīs nakti pie kādas draudzenes. Kārlu nemaz neuztrauca, ka Šarlotes atslēgas tagad ir pie viņa. Varbūt viņš iežēlotos, ja oficiere nebūtu tik neģēlīgi iespērusi.

Soļodams mājup, viņš gudroja, ko iesākt ar trofejām. Viņa noteikti pažēlosies priekšniecībai, Karls attapās. Bet varbūt viņam apsteigt Šarloti, Karls ritināja domu tālāk. Tādā veidā varētu nokratīt no pleciem šo skolotāju, kura viņam tik ļoti nepatika.

Apstājies zem laternas, viņš vēlreiz aplūkoja kabatla­katiņu. Varbūt šifrēts ziņojums, jo ciparu virtene ir gara. Ak, ja viņš spētu atšifrēt un izlasīt, kas tur ir rakstīts! Un kāda no tā būtu jēga? Vienalga, viņš paliktu neziņā, jo nepārzina lietas būtību; pāris teikumu nepadarīs gudrāku.

Karls pagriezās un devās uz abvēra ēku. Es pakonsul­tēšos, Karls nodomāja, vārds "nosūdzēšana" šajā gadī­jumā šķita nepiemērots. Kolēģe… Tiešām, kādēļ neap­runāties ar savu priekšnieku? Gailēja pavisam niecīga cerība, ka viņam varbūt izdotos parunāties ar Kanarisu. Atdūries pret aizslēgtajām durvīm, Karls nospļāvās. Pareizi nakts.

Atrodoties netālu no šķērsielas, kurā atradās viņa īrē­tais dzīvoklis, Karls izdzirdēja skaļas suņu rejas. Savādi! Vienīgais krancis blakusmājā nemēdza sacelt tādu troksni. Ja vien…

Pieplacis pie nama sienas, Karls piesardzīgi palūrēja, kas notiek šķērsielā. Redzētais satrieca. Pie mājas, kurā viņš mita, atradās vairāki SS kareivji ar suņiem. Daudz nedomādams, viņš devās prom. Ka tik tālāk! Viņš varēja kaut simtkārt lamāt Šarloti, no tā nekļuva vieglāk. Tā kuce viņu bija nosūdzējusi SS daļai. Ja viņš nokļūs šo vīru nagos, mūžs var beigties arī koncentrācijas nometnē, kā bija solījusi Šarlote. Ar šiem zēniem joki bija mazi.

Viņam bija priekšnieka telefona numurs, un tas viesa nelielas cerības. Tagad visu izšķirs tikai ātrums un veiksme.

Iegriezies restorānā, kurā viņi bija vakariņojuši, Karls palūdza šveicaram atļauju piezvanīt.

Kas par to, ka tagad ir nakts, viņš domāja. Karls bija pat ar mieru uzklausīt priekšnieka zākāšanos par to, ka ir ticis izcelts no siltas gultas.

-Jā, priekšnieka balss bija mundra.

-   Oficiere Šarlote ir spiedze. Manās rokās ir šifrēts vēstījums, kuru viņa saņēma no sava aģenta, Karls vārdus izspļāva kā no automāta.

-   Kur jūs esat?

Karls nosauca adresi.

-   Gaidiet, jums pakaļ tiks nosūtīta mašīna!

Pēc nepilna stundas ceturkšņa Karls atradās aci pret aci ar priekšnieku.

* * *

Karls redzēja pasaules nežēlīgumu, katram cīnoties par vietu zem saules. Zināmā mērā tas viņu nesatrauca. Karls zināja, ka tā ir bijis vienmēr. Neskaitāmās vēstures grāmatas, kurām viņš bija izurbies cauri, vēstīja vienu un to pašu intrigas, nodevība, cietsirdība, kari un slaktiņi rokrokā ir gājuši cauri gadsimtiem. Un nekas cilvēki dzī­voja, pie reizes iemanīdamies ieviest arī kādu progresa šalti.

Taču pavisam cita lieta ir nodevības rūgto biķeri bau­dīt pašam. Oficiere Šarlote tiešām viņu bija nosūdzējusi gestapo, it kā viņš būtu gatavojis sazvērestību pret pašu Ādolfu Hitleru.

Šajā reizē Kārlu bija paglābis asais prāts, apķērība un Vilhelma Kanarisa aizbildniecība. Galu galā viss izrādījās tieši otrādi Šarlote nekad nav bijusi SS daļas darbiniece. Vēl sliktāk viņa spēlēja dubultspēli, bija dubultaģente, kura slepenu informāciju piegādāja angļiem.

Viss izvērtās par labu Karlam. Taču šo mācību stundu viņš ielāgoja uz visiem laikiem: nevienam neuzticēties, visus turēt aizdomās, visu pārbaudīt pašam.

Karls uzcītīgi turpināja studijas, mēģinādams apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu. Nevarēja zināt, cik ilgi viņam būs lemts mācīties, jo politiskā atmosfēra Eiropā atgādināja karstu, burbuļojošu putras katlu; vira jebkurā brīdī varēja gāzties pāri katla malām, applaucējot visus.

Karls bieži uzturējās abvēra darbinieku saietos, vairā­kas reizes piedalījās sapulcēs; tur viņus pagodināja pats fīrers ar iedvesmojošām runām. Laiku pa laikam viņš pil­dīja nelielus uzdevumus, degdams nepacietībā, kad tad beidzot pie izlūka darba varēs ķerties pa īstam. Saruna ar Vilhelmu Kanarisu ieviesa skaidrību.

-   Kari, teica Vilhelms Kanariss. Ir pienācis laiks paziņot, kāds uzdevums tev tiks uzticēts. Esmu ieintere­sēts, lai ikvienā valdībā atrastos mani cilvēki. Trīsdesmit ceturtajā gadā fīrers ir teicis tā: "Ja mēs nebūsim spējīgi pakļaut pasauli, tad vismaz jāmēģina puspasauli iznici­nāt kopā ar mums."

-   Vai tas nozīmē, ka būs karš? Karls vēlējās dzirdēt apstiprinājumu savām nojautām, jo tenkas un mājieni, kas virmoja tajās aprindās, kurās Karls uzturējās, bija radījuši neskaidras aizdomas.

-   Mēs esam izstrādājuši slepenu projektu, kura ietva­ros tiek gatavoti vairāki simti cilvēku. Tā būs speciāli sagatavotu darbinieku invāzija citu valstu valdībās, Vil­helms Kanariss turpināja, neatbildēdams uz Karla jautā­jumu. Tev nāksies pārcelties uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

-   Tagad? Karls uzprasīja.

-   Vispirms ir jāsagatavojas. Tas, ka tev būs viltoti dokumenti, vēl neko nedos. Tev ir jāzina itin viss par val­sti, it kā tur tu būtu dzīvojis mūžu. Jāpiesātinās ar noti­kumiem, tradīcijām, paturot prātā, ka viss tiek darīts, lai pēc pāris gadiem varētu pat kandidēt uz prezidenta posteni. Protams, mums ir cilvēki, kas sniedz informā­ciju, taču… Ir liela atšķirība, vai tas ir savervēts, pārpirkts cilvēks vai lojāli noskaņots savējais. Bez šaubām, tev būs sava leģenda. Cits uzvārds, vārds.

-   Atļaujiet man atstāt vārdu Karls, Karls negaidot pārtrauca Vilhelmu Kanarisu pusvārdā. Tas ir vienīgais, kas man pieder. Jūs taču zināt, ka esmu bārenis.

Kanariss brīdi klusēja. Pēc tam viņš sāka runāt par ko citu. Karls klausījās, apbrīnodams Vilhelmu; viņš jau bija dzirdējis, ka Kanariss ir viltīgs, izveicīgs un reizē ari bezkaunīgs avantūrists. Taču viņa padomos derēja ieklausīties.

Pēc pieciem mēnešiem 1938. gada martā Vācija okupēja Austriju. Karls zināja, ka šajā aneksijā milzīga loma bija Vilhelmam Kanarisam, kas parūpējās, lai tiktu veikti dezinformējoši pasākumi, izplatot tenkas par Vāci­jas armijas varenību. Izrādījās, ka baumas pārliecina ne tikai vienkāršus cilvēkus, tajās ieklausās arī valdības un veselas valstis, kas uzskata tās par patiesību.

Paradoksāli, bet, jo lielāki un acīmredzamāki bija meli, jo vairāk cilvēku tiem noticēja.

Neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Karls devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tagad viņš bija Karloss Ridgers, bet tas viņam neliedza sevi saukt par Kārlu. Neskanīgais vāciskās izcelsmes uzvārds, kas Karlam nepatika, jo nozīmēja "atradenis", bez mazākās nožēlas tika aizmirsts. Studijas Berlīnes Universitātē viņš, pats par sevi saprotams, nepabeidza, bet tam arī vairs nebūtu nozīmes, jo šo diplomu viņš šā vai tā nespētu izmantot jaunajā dzīvē.

Leģendu par savu izcelsmi Karls zināja no galvas, viņš bez aizķeršanās varēja to izstāstīt: pārpilnu ar sirdi aiz­kustinošiem, traģiskiem notikumiem. Tēvs un māte, Ridgeru pāris, inteliģenti un gudri cilvēki, bija gājuši bojā ugunsgrēkā. Karls zināja, ka tādi cilvēki tiešām eksistēja, un viņiem pat bija dēlēns, vārdā Karloss. Māte Karlosu bija izmetusi pa degošās mājas trešā stāva logu, cerot, ka tā izdosies glābt mazuli. Guvis neskaitāmus kaulu lūzumus, mazais Karloss nonāca vecvecāku aprūpē, kuri dzīvoja diezgan savrupi savā nelielajā fermā. Sasniedzot pusaudža gadus, Karlosam atkal nācās piedzīvot sirds­sāpes, jo viens pēc otra nomira vecvecāki; vainīgs bija vecums un slimība. Tas bija ļoti nelabvēlīgs laiks, turklāt viņš bija palicis bez tuviniekiem un radiem. Amerika tobrīd bija ieslīgusi Lielajā depresijā, ko radīja ekono­miskā krīze. Un Karloss devās uz Ņujorku.

Karls varēja neuztraukties par to, ka kādu dienu pēk­šņi uzrastos īstais Karloss Ridgers, jo nabaga zēns nebija spējis izdzīvot tajā skarbajā laikā, kad miljoniem cilvēku bija kļuvuši par bezdarbniekiem.

Karls varēja vairākas stundas no vietas stāstīt, kā viņš ir badojies, kā meklējis darbu, kā priecājies, kad viņam bija izdevies nopelnīt kaut pāris centu. Jā, savu leģendu biogrāfiju Karls zināja spīdoši.

Nokļuvis Ņujorkā, viņš iekārtojās kādā nelielā veikalā par pārdevēju, lai iesākumā pierastu pie jaunās vides. Karls visu brīvo laiku veltīja jaunu paziņu ieguvei. Viņš apmeklēja vietas, kur mēdza pulcēties daudz ļaužu, izbraukāja krustām šķērsām Ņujorku, pētīdams, kurā vietā viņš vēlētos iegādāties dzīvokli. Viņš neraizējās, cik dzīvoklis varētu maksāt, jo zināja, ka tiks finansēts.

Drīz vien iesākās Otrais pasaules karš.

Atrazdamies Amerikā, Karls pakāpeniski nonāca pie atziņas, ka te viņš jūtas daudz brīvāk nekā Vācijā. Te viņš atskārta, ka ir pats sava likteņa noteicējs. Saņēmis kār­tējo finansējumu, Karls iemanījās ne tikai nopirkt nelielu vienistabas dzīvokli, bet arī apģērbu veikalu, kas tobrīd atradās uz bankrota robežas. Viņa aprēķins bija pavisam vienkāršs: lieka nauda nekad nekaitē, turklāt veikals ir tāda vieta, kur vienmēr apgrozās cilvēki. Viņam, aģen­tam, tas bija ļoti svarīgi, tā bija ideāla tikšanās vieta, kas neradīja aizdomas. Pēc kāda laika Karls konstatēja, ka viņam ir iedzimts tirgotāja talants. Pusgada laikā viņam izdevās nopirkt vēl divus veikalus, tā veidojot savu tirdz­niecības tīklu, kas bija pielāgots dažādu pircēju gaumei no bagātniekiem līdz pat vienkāršiem ļaudīm. Karls tik ļoti aizrāvās ar tirgošanos, ka priekšniekam X123 nācās atgādināt, kāda misija ir jāpilda.

-   Bet es tieši to ari daru, Karls taisnojās. Savos vei­kalos esmu ierīkojis noklausīšanās ierīces. Kamēr dāmas uzlaiko kaudzēm kleitu, viņas mēdz arī sarunāties. Pro­tams, reizēm ir jādzird arī pikantas lietas, taču mēdz būt ļoti interesanti jaunumi. Piemēram, vakar man izdevās šo to uzzināt par kādu tiesnesi.

-   Šķiet, ka tev ir taisnība, priekšnieks piekrita. Tas ļaus atrast vajadzīgos cilvēkus, kurus varētu savervēt.

Pēc kāda laika Karls nopirka vēl vienu dzīvokli: tieši tādu, par kādu sapņoja, bagātnieku rajonā, ar četrām istabām -, un nekavējoties pārvācās uz turieni dzīvot. Sākotnējo mitekli viņš pārveidoja par štābu, nodroši­nādams to ar pirmklasīgu aizsardzības sistēmu. Tas lie­lākoties tika darīts arī tāpēc, ka tur atradās seifs, kurā Karls uzglabāja savāktos materiālus par bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem. Viņš zināja: šī informācija kādu dienu noderēs. Šantāžai.

1942. gadā prezidents Rūzvelts pavēlēja mobilizēt resursus kara vajadzībām. Karš plosījās ne tikai Eiropā. Pēc visiem likumiem Karlam draudēja iesaukšana armijā, jo viņš kā nekā skaitījās Savienoto Valstu iedzimtais. Savu ādu viņš izglāba, uzrādīdams ārstu komisijas atzinumu par to, ka traumu dēļ, kuras guvis bērnībā, kad uguns­grēka laikā ticis izmests no trešā stāva, ir absolūti nede­rīgs armijai.

Ari tirdzniecība vairs neritēja, kā nākas. Un pats sliktākais bija tas, ka plāns, kura punktus nācās precīzi ievērot, neīstenojās. Pēc iepriekšējām aplēsēm, Karlam šajā laikā jau vajadzēja atrasties Senātā; protams, ne kā senatoram, bet vismaz kā sekretāram. Kā gan izstrādā­tie ieteikumi ir izrādījušies nederīgi? Karls to nevarēja saprast.

Ļoti vienkārši, viņš sev atbildēja pēc ilgām pārdo­mām. Notikumi pasaulē tik strauji attīstījušies, ka tas ietekmējis arī sabiedrības apziņu. Tas, kas derēja vakar, šodien ir jau neglābjami novecojis. Un, ja viņš tiešām vēlas atrasties Senātā, tad ir jārīkojas pavisam citādi. Karls saprata. Viņam pašam būs jāizdomā plāns.

Četrdesmit ceturtā gada janvārī ziņa par Vilhelma Kanarisa atstādināšanu no abvēra priekšnieka amata Karlam Ridgeram bija vairāk nekā nepatīkama. Viņš nespēja noticēt, ka šis cilvēks, kurš tik daudz ir darījis Vācijas labā, pēkšņi ir iemantojis Hitlera nelabvēlību. Kā tad tā? Taču vēl vairāk Kārlu šokēja ziņa, ka tā paša gada vasarā Kanariss tika arestēts. Tikai tāpēc, ka ir zinājis par sazvērestības mēģinājumu nogalināt Hitleru.

Kārlu mocīja šaubas. Viņa idealizētais fīrers pēkšņi bija ieguvis ļaundara seju. Ja liktenis viņa ceļā nebūtu sūtījis Vilhelmu Kanarisu, viņš tagad droši vien tupētu ierakumos vai sen jau būtu gājis bojā kaut kur pie Staļingradas vai citur.

Taču ideja par āriešu nācijas varenību gan bija iesēdu­sies viņa smadzenēs un, šķiet, uz visiem laikiem. Kā maza sēkliņa tā bija iemesta auglīgā zemē, tā uzdīga, kuploja un tiecās debesīs, aizēnojot pārējo. Karls juta nepārvaru vēlmi valdīt pār pasauli, justies varenam, jo viņš taču bija citāds. Viņš piederēja pie izredzēto rases āriešiem!

Bet, kamēr viņš saņem izlūka atalgojumu un ne jau to mazāko -, viņš darīs visu, kas vajadzīgs. Tēlos, ka ir Hitlera piekritējs, taču tajā pašā laikā neatlaidīgi soļos uz savu mērķi. Ja arī Karlam bija šaubas, ka viņš rīkojas nelietīgi un nodevīgi pret dievināto fīreru, tad tās zuda, līdzko Karls uzzināja par Vilhelmam Kanarisam piespriesto nāvessodu pakarot.

Un Karls sāka rīkoties. Drīz vien viņš iepazinās ar senatora meitu Bellu. Karlam nevajadzēja pielikt daudz pūļu, lai meitene piekristu ar viņu apprecēties.

3. nodaļa

Pusdienu maltīte jauno radu lokā noritēja stīvi un pārlieku svinīgi. Kristāla glāzes, sudraba naži un dakši­ņas, smalks porcelāns, piedevām apkalpotāja, kas stai­gāja baltā, iestīvinātā priekšautā, tas viss Karlam atgā­dināja atrašanos augstmaņu ģimenē. Ieradis visu laiku kontaktēties ar cilvēkiem, Karls mēģināja uzturēt sarunu, taču velti. Džonatans, Bellas tēvs, šodien runāja maz, arī pārējie vairāk klusēja, retumis izmēzdami pa kādai nenozīmīgai frāzei. Tas šķita neticami, jo kāzu svinībās senators bija atstājis pavisam citu iespaidu.

Kari, es vēlos ar jums runāt. Pēc pusdienām Džo­natans pamāja savam jaunizceptajam znotam, aicinā­dams viņu sekot uz darba kabinetu.

Izlicies neievērojam Džonatana žestu, Karls apsē­dās mīkstajā klubkrēslā, kas bija novietots pie grāmatu skapja. Necilais krēsls, ko viņam piedāvāja sievastēvs, liktu justies kā padotajam, jo pats Džonatans apsēdās viņā galda pusē. Skapis meta nelielu ēnu, un tas Karlam patika.

-   Gribu runāt par darbu. Kā jūs, Kari, domājat nodro­šināt manu meitu?

-   Mēs taču pirms kāzām pārspriedām: man pieder veikalu tikls, esmu turīgs cilvēks.

-   Hm! Esmu gan citās domās. Bella ir pelnījusi labā­kus sadzīves apstākļus, tas jūsu nelielais dzīvoklis… Meita ir bezgala vīlusies.

-   Es arī esmu vīlies, ja jau par to sākām runāt. Es tagad varētu pamest jūsu meitu, jo viņa mani ir nekau­nīgi piekrāpusi. Bella ir stāvoklī. Kādēļ lai es audzinātu svešu bērnu?

-   Kā jūs uzdrošināties! Džonatanam no sašutuma pat pazuda balss. Manas meitas tika audzinātas stin­grībā.

-   Stingrība vai vaļība, bet tā ir. Karls paraustīja ple­cus. Viņu pat nedaudz uzjautrināja neviltotais Džonatana sašutums. Ja jau jūs norādījāt, ka mans finansiālais stā­voklis ir ne visai spožs, tad varbūt, ē, jūs man izgādātu sekretāra amatu Senāta ēkā? Vienalga, kādas ministrijas paspārnē. Neatteiktos arī no augstāka amata. Karls nolēma kalt dzelzi, kamēr tā ir karsta.

-   Es nekad, dzirdiet, nekad nepieļaušu, ka jūs spersiet kāju Senāta ēkā pat kā apkopējs. Nekad! Džonatana seja kļuva bezgala barga.

-   Kādēļ? Kārlu atbilde nepatīkami pārsteidza.

-   Tādēļ, ka jūs esat plebejs, kurš ir ieprecējies aristo­krātu ģimenē. Jā, Bella ir stāvoklī, un tikai tāpēc es pie­ļāvu šo laulību. Jau tas, ka jūs… kaut kāds… Džonatans meklēja piemērotākus vārdus, …ieklīdenis no ielas esat kļuvis mans znots, sagādā kaunu senču priekšā. Jums vajadzētu būt pateicīgam, jums būtu jāskūpsta Bellai kāju pēdas par to, ka viņa ir izvēlējusies jūs par vīru. Mēs, no Stjuartu dinastijas, esam ģimenē uzņēmuši prastu plebeju. Mums rados vienmēr ir bijuši grāfi, hercogi un… un pat karaļi!

-   Es vakar nemanīju ne grāfu, ne karali, Karls mie­rīgi atbildēja. Viņu izvest no pacietības nenācās viegli.

-   Nu protams! Ko jūs vēl cerējāt? Kādēļ lai es viņus aicinātu? Džonatans ironiski noteica. Kāzu ciemiņi, Kari, jūsu zināšanai, ir ļaudis, kuri mani atbalsta poli­tikā.

-   Šodien atbalsta, rit uzgriezīs muguru, Karls nepa­lika atbildi parādā.

Džonatans ilgi smējās. Kad cilvēks tiek turēts eža cimdos, ne tikai rīt, bet ari pēc gada neuzgriezīs muguru.

-  Un kā tad jūs domājat iegrožot mani? Karls pasmī­nēja.

Viņš izturējās mierīgi. Ja senators zinātu kaut pašu sīkāko nieciņu par viņa pagātni vai to, ar ko viņš nodar­bojas… Ak, Karls jau atrastos aiz restēm, nevis sēdētu šeit un filozofētu ar sievastēvu! Jā, trāpījies gan ciets riekstiņš, Karls nodomāja.

-   Neesiet tik pašpārliecināts. Man ir tādi sakari! Ja es gribētu, jau rīt jūs zaudētu visus veikalus. Senators uzsita ar dūri pa galdu tā, ka gaisā palēcās pat tintnīca.

To mēs vēl redzēsim, Karls nodomāja. Džonatana snobiskā izturēšanās viņu beidzot bija aizkaitinājusi.

-   To jūs neizdarīsiet, Karls mierīgi atbildēja. Tad Bellai nāksies ciest badu. Un, raugoties no politiskās pozīcijas, vai tad jūs vēlētāju acīs gribat izskatīties kā tirāns?

-   Kucēns! Tu vēl runāsi pretī, Džonatans uzklie­dza.

-   Iesaku jums vērsties pie daktera un pārliecināties, vai nav klāt vecuma plānprātība, Karls atcirta, labi saprazdams, ka saruna ir ieguvusi negatīvu nokrāsu. Taču zemoties un mēģināt izdabāt Bellas tēvam viņš negrasījās. Karla balsī ieskanējās ironija:

-Jūs tikko ieminējāties par eža cimdiem. Un kurš tad ik ceturtdienas vakaru apmeklē apšaubāmas repu­tācijas klubu un lakstojas ar meitenēm? Vai tas piedien cienījamam politiķim un aristokrātam? Un milzīgās nau­das summas, kas tiek nospēlētas trešdienas vakaros? Un skandāls saistībā ar nekustamajiem īpašumiem pirms septiņiem gadiem?

Bellas tēvs zināja tikai, ka viņa znots ir vienkāršs pui­sis no tautas jeb plebejs, kā viņš tikko bija izteicies, toties Karls gan bija pacenties par sievastēvu painteresēties daudz vairāk. Ja parakņātos pagātnē vēl dziļāk, noteikti atrastos citi grēki, Karls bija pārliecināts. Bet arī ar šiem pilnīgi pietika, lai apklusinātu Džonatanu.

Džonatans vairs nespēja atbildēt ne vārda. Viņš kļuva sarkans no dusmām, bet varbūt arī no kauna, to Karls nezināja.

-   Un nemēģiniet man ceļā likt sprunguļus, nožēlo­siet! Karls promejot brīdināja Džonatanu. Priecīgi atpūsties, dārgais sievastēv! viņš skaļi noteica, pirms aizvēra aiz sevis durvis.

Karls jutās vīlies, jo nebija iedomājies, ka Bellas tēvam varētu būt tik smags raksturs. Aristokrāts… Karls labprāt dusmas būtu izgāzis uz sievu, līdzko viņi pārnāktu mājās, taču izlūka pieredze brīdināja nepārsteigties. Bella galu galā nav vainīga, ka viņai ir tāds tēvs. Pat vēl vairāk, sie­vas labvēlība noderētu, nevajag Bellu priekšlaikus noska­ņot pret sevi. Nāksies kārtīgi pastrādāt un izdibināt visus sīkumus par Džonatanu.

Ilgi lauzīt galvu, kā turpmāk izturēties pret Bellas tēvu, Karlam neizdevās, jo pēc nepilnas stundas atska­nēja zvans. Bellas māte, vaimanādama par nelaimi, pazi­ņoja, ka Džonatans ir paralizēts.

Karla atmaskojošo vārdu trieciens bija izrādījies lik­tenīgs. Labākie ārsti, aprūpe, jaunākie tālaika medika­mentikas tikai netika darīts. Pēc insulta Džonatans vairs pilnībā neatlaba. Mūža turpmākos gadus viņš pava­dīja invalīda krēslā, šļupstēdams kā zīdainis.

* * *

Karls, nopircis vairākus laikrakstus, nepacietīgi metās pētīt jaunākās ziņas. "Vācijas kapitulācija!", "Karš ir bei­dzies!", "Uzvara!" tie bija vieni no nedaudzajiem avīžu sleju virsrakstiem, kas liecināja par jaunākajiem notiku­miem Eiropā.

Viss! Tas beidzot bija noticis.

Karls nekavējoties devās pie priekšnieka X123. Brauk­dams automašīnā, Karls apdomāja gaidāmo sarunu. Viņš un Valfrīds bija palaiduši garām iespēju atbrīvoties no XI23. Reizēm vilcināšanās ir kaitīga. Interesanti, vai priekšniekam galvā rosās tieši tādas pašas domas?

-   Es esmu sazinājies ar pārējiem, vakarā ap deviņiem tiksimies. Gribēju jau zvanīt tev, tāpēc priecājos, ka pats iedomājies atbraukt, X123 teica Karlam, līdzko viņš bija ienācis kabinetā. Tā būs mūsu pēdējā apspriede.

-   Droši vien, Karls atteica. Piegājis pie loga, viņš aiz­rāva ciet aizkarus. Tad ieslēdza gaismu. Ko jūs izlēmāt?

-   Noiesim pagrīdē, XI23 nenoteikti atbildēja.

Karls pamāja. Pagrīdē? Varbūt priekšniekam padomā

tomēr kas cits? Karls viņa balsī bija saklausījis šaubas. Vai tā būtu nevēlēšanās atklāt īstos nolūkus?

-   Gribu palūgt savu mapi ar dokumentiem. Man būs daudz drošāk ap sirdi, ja zināšu, ka tie nejauši nenonāks svešās rokās.

-   Saprātīgi, Kari. X123 iesmējās, tomēr nesteidzās izpildīt Karla lūgumu. Un ko tu darīsi?

-   Ko darīšu? Dzīvošu. Karls paraustīja plecus. Man ir sieva, būs bērns. Sabiedrības acīs esmu veiksmīgs tir­gonis, un tādēļ man ne par ko nav jāuztraucas. Tomēr it kā… Kamēr neesmu dabūjis savus dokumentus…

-   Cik ātri esi apgriezis kažoku uz otru pusi! Un kur tad ir palikusi uzticība fīreram? Vācijai? Tu esi tāds pats nodevējs kā daudzi citi. Domā tikai par savu labumu. Bet, tavai zināšanai, Kari, Trešais reihs nav sabrucis. Un nekad nesabruks, jo mēs turpināsim darboties. X123 stāvēja Karla priekšā un katru vārdu izteica ar dziļu sāpi.

-Albert! Karls paspēra soli tuvāk priekšniekam; atrodoties divatā, viņš XI23 vienmēr uzrunāja vārdā. Tu maldies. Es esmu daļa no slepenā projekta, un tas, ko daru… Jā, es izskatos pēc vienkārša mietpilsoņa, bet tā ir ilūzija. Trešais reihs… Jā, tas pastāvēs, jo būs tādi kā es, Karls piesita sev pie krūtīm. Sevišķā rase. Izredzētie.

-   Ar idejām vien ir par maz. Tu ar laiku asimilēsies sabiedrībā un kļūsi tāds kā visi pārējie. Ir jādara. Jācīnās. Jākaro.

-   Kā tad tu domā karot, ja Vācija ir kapitulējusi?

-   Es jau teicu, ka mēs iesim pagrīdē. Manā rīcībā ir zemūdene. Komandieris Šulcs ir pieredzējis cilvēks.

-   Un ko tu iesāksi ar zemūdeni? Nepaies ilgs laiks, un tā tiks atklāta un iznīcināta. Ja to būtu vairāk…

-   Kari, tu daudz ko nezini. Zemūdene ilgi var atrasties slepenā bāzē, par kuras eksistenci neviens nenojauš.

-   Un kur tāda atrodas? Karls pajautāja, īpaši nece­rēdams uz atbildi.

-   Klusajā okeānā. Pie Indonēzijas.

-   Izsmeļošs paskaidrojums, Albert. Tomēr dokumen­tus labāk iznīcināt, būs daudz drošāk.

-   Nē, mēs tos aizgādāsim uz zemūdeni un tad uz slepeno bāzi. Nav prāta darbs iznīcināt to, kas ir radīts daudzu gadu pūliņos. Vēl noderēs. Es tevi iepazīstināšu ar karti, lai tu zinātu, kur jau šonakt dosimies. Alberts atvēra seifu un izņēma karti. Izpletis to uz galda, viņš pieliecās un norādīja koordinātas.

-   Un kur pašlaik ir zemūdene?

-   Netālu no ASV krastiem.

-Ārprāts! Tā riskēt! Kārlu pārsteidza priekšnieka vieglprātība.

-   Neviens neriskē. Šī zemūdene ir aprīkota ar īpašu aizsardzības sistēmu, radars to neuztver. Ja Hitlers būtu bijis mazliet pacietīgāks un nogaidījis, līdz tiek sara­žoti jaudīgāki ieroči, ieviesta tehnoloģija, kuras vēl nav nevienai valstij, tad mēs tagad nerunātu par pagrīdi. Mēs dzertu šampanieti. Priekšnieks pagrieza Karlam muguru, iedams atpakaļ pie seifa.

Karls nevilcinājās. Šāvieni atskanēja cits pēc cita, it kā sprāgtu šampanieša korķi, un priekšnieks ar seg­vārdu X123 saļima uz grīdas. Šā vai tā vienam no viņiem bija jāiziet no spēles, par to Karls bija pārliecināts. Viņš negrasās karot. Viņam nav jāiet pagrīdē tieši otrādi, Karls gatavojās realizēt savu plānu. Un pirmām kārtām ir jāiznīcina dokumenti, ko šis nelga negrasījās darīt.

Pārbaudījis, vai X123 tiešām ir gājis bojā, Karls aiz­slēdza durvis. Atradis somas, viņš akurāti tajās pārlika visus dokumentus, kas atradās seifā. Tad izrevidēja galda atvilktnes, izpētīja visus stūrīšus un kaktus, cerot vēl ko uziet.

Ko iesākt ar līķi? Ugunsgrēks! Bet ir jāpasteidzas, jo vakars nav tālu.

"Uz redzēšanos, pagātne!" Karls nodomāja, iesēzdamies auto.

Nokļuvis savā štābā, viņš nekavējoties piezvanīja Valfrīdam.

* * *

Arēji Karla Ridgera dzīve līdzinājās miljoniem citu amerikāņu ikdienai. Viņš nodarbojās ar biznesu, bija kār­tīgs vīrs, rūpējās par ģimeni tā par viņu varēja stāstīt Bella draudzenēm un radiem. Viņa jutās lepna, ka Karls nežēloja naudu tērpiem, dāvināja rotaslietas un vismaz reizi nedēļā kopā ar viņu gāja uz teātri vai operu, nemaz nerunājot par to, ka viņi itin bieži tika ielūgti dažādās viesībās.

Lai arī Karls nemīlēja Bellu, tomēr pret sievu iztu­rējās labi: kā nekā senatora Džonatana meita, tiesa, nu jau bijušā. Un tieši tas deva iespēju Karlam tagad sadraudzēties ar tiem cilvēkiem, kurus Džonatans bija uzaicinājis uz viņu kāzām. Karls rīkojās tālredzīgi: viņš iemanījās ar visiem atrast kopīgu valodu, interesējās par citu veiksmi un bēdām, reizēm pat palīdzēja, ja radās tāda izdevība. Drīz vien viņš un Bella kļuva paši gaidītākie ciemiņi. Paziņu loks strauji izpletās, jo jauniegū­tajiem draugiem savukārt atkal bija draugi un paziņas.

Karls vairs netīkoja iekļūt Senātā vai pat kādu dienu kļūt par prezidentu. Tas bija tik neinteresanti un garlai­cīgi atrasties visiem acu priekšā, labi zinot, ka kolēģi aiz skaudības griež zobus un nelabvēļi perina zemiskus plānus. Nē, jārīkojas tieši otrādi, Karls saprata. Viņu vai­rāk valdzināja doma par absolūto varu: viņam pakļautos arī pats prezidents. Būt režisoram lielajā dzīves teātri, izrīkot pārējos pēc sava prāta un no aizkulisēm vērot, kā citi spēlē pēc viņa noteikumiem. Jā, to viņš gribēja.

Viņa kartotēka ik dienas papildinājās ar jauniem datiem. Pedantiski, kā lielākais pasaules skopulis krāj monētu pie monētas, tā Karls vāca informāciju par drau­giem un paziņām, kā arī par sabiedrībā populāriem cilvē­kiem, ar kuriem vēl nebija nodibināts kontakts.

Laiku pa laikam Karls tikās ar Valfrīdu; tad viņi apspriedās, kala turpmākos plānus, ko un kā darīt. Doku­menti, kurus Karls bija savācis no priekšnieka X123 seifa, bija izrādījušies daudz vērtīgāki, nekā Karls bija iedomā­jies. Jā, viņš bija zinājis, ka ir arī citi, kuri, tāpat kā viņš, piedalās slepenajā projektā. Toties tagad Karla rokās bija nonācis saraksts ar visu dalībnieku vārdiem un uzvār­diem, koordinātām un parolēm. Nāksies uzņemties atbil­dību, ņemt vadības grožus savās rokās, Karls acumirklī izlēma.

Uzzinājis par zemūdeni, Valfrīds iedegās.

-   Lūk, kur ir mana vieta! viņš teica Karlam.

-   Kādēļ gan ne? Karls piekrita.

Ja Valfrīda pakļautībā atradīsies zemūdenes apkalpe un komandieris, tad viņš vajadzības gadījumā varēs nemanāmi pārvietoties pa okeānu, nokļūstot tajās val­stīs, kur atrodas citi slepenā projekta dalībnieki. Jā, tas būs ērts un drošs pārvietošanās līdzeklis.

Saticies ar zemūdenes komandieri Šulcu, Karls viņu iepazīstināja ar Valfrīdu, izskaidrodams situāciju un to, ka ir mainījusies priekšniecība. Uzzinājis, ka viņi noiet pagrīdē, lai cīnītos arī turpmāk, tikai ar citām metodēm, komandieris Šulcs nekavējoties piekrita pakļauties turp­mākajām Karla Ridgera pavēlēm. Labāk slapstīties pa okeānu dzīlēm nekā nonākt tiesas rokās.

Aizbildinājies Bellai, ka viņš dodas uz Kanādu, lai nokārtotu dažas tirdzniecības lietas, Karls devās pirmajā braucienā uz slepeno bāzi.

Cik vēl ir tādu slepenu objektu? viņš pie sevis nodo­māja, kad bija apskatījis bāzi. Dievs vien zina, bet lai­kam ne mazums, Karls bija pārliecināts. Kuram, uzlū­kojot neapdzīvotu, nelielu klinšainu salu, ienāktu prātā domas par kaut kādu bāzi? Vienīgie iemītnieki bija jūras putni, kas laidelējās gaisā, skaļi klaigādami, un droši vien arī kādi sīki dzīvnieciņi. Zemūdenes mītne bija iekār­tota zem klintīm. Te varēja droši dzīvot vairākus gadus, nerādoties sabiedrībā, ja rastos tāda vajadzība. Milzīgi pārtikas, medikamentu, munīcijas krājumi kā tikai te nebija! Izstaigājis visas bunkura telpas, Karls jutās vairāk nekā apmierināts. No šejienes varēja pat uzturēt sakarus ar ārpasauli, klausīties radio. Pusstundu ilgs gājiens pa tuneli ļāva nokļūt salas vidienē, un te Kārlu gaidīja vēl viens pārsteigums. īsti džungļi, Karls novērtēja apkārtni, ieraudzīdams nepazīstamus augus, krūmus, kokus un liānas. Un viņam bija licies, ka sala ir klinšaina un mežo­nīga. īsts paradīzes dārzs, viņš nodomāja, noplūcis nepa­zīstamu ziedu. Viņš atgriezās atpakaļ; vēl bija palikušas dažas neizpētītas telpas.

Taču pats lielākais pārsteigums vēl bija priekšā. Aku­rāti, kā grāmatas bibliotēkā, uz dzelzs plauktiem bija sakrauti zelta ķieģelīši. Viņš ilgi stāvēja šīs telpas vidū, nespēdams neko jēdzīgu domāt. Zināja tikai vienu viņš realizēs savu ieceri. Aizvēris durvis, Karls bija drošs, ka te nenokļūs ne komandieris Šulcs, ne arī kāds cits, jo durvju kodu zina tikai viņš. Ja priekšnieks X123 dokumentos būtu pieminējis kaut vienu vārdu par zeltu… Bet nē! Šajā telpā, pēc ierakstiem dokumentos, vajadzēja atrasties ziepēm. Drošības pēc Karls nomainīja arī pārējos kodus; tagad viņš šeit ir pilntiesīgs saimnieks.

Atgriezies Ņujorkā, Karls turpināja ierasto ikdienas dzīvi, prātā kaldams nākotnes plānus. Pirmām kārtām vajadzēja padomāt, kādā veidā legalizēt savus ienāku­mus, jo zelta ķieģeļu, pēc viņa aplēsēm, pietiktu vairā­kiem mūžiem, lai varētu dzīvot, neko nedarot.

Taču drīz vien kā sniegs uz galvas uzvēlās bēdas dzemdībās nomira Bella, atstājot viņa aprūpē veselīgu puisēnu. Karls pēkšņi attapa, ka viņam tomēr pietrūks Bel­las. Ko iesākt ar zīdaini? Lai ari Karls mazajam bija devis savu uzvārdu "Ridgers", viņš nemaz negrasījās auklēties ar bērnu, jo galu galā nebija tā tēvs. Palīdzību negaidot piedāvāja Bellas māsa Emīlija. Nosaucis puisēnu par Džefriju, Karls mierīgu sirdi atdeva bērnu Emīlijai, jo zināja, ka viņa mazo mīlēs kā savējo. No Bellas Karls bija izdibinā­jis, kurš ir gaidāmā bērna tēvs. Cik banāli, viņš toreiz bija nodomājis, jo izrādījās, ka Bellas pavedējs ir Emīlijas vīrs.

4. nodala

>

Piecdesmito gadu sākumā Karls savu biznesu bija attīstījis ne pa jokam: apģērbu veikalu tīkls izpletās ne tikai Ņujorkā, bet arī visos štatos; viņam piederēja pāris apdrošināšanas kompāniju, vairāki naktsklubi un viesnī­cas. Viņš valdīja ar dzelžainu roku, jo citādi nemaz neva­rēja. Pats ienesīgākais peļņas avots izrādījās naktsklubi, kur līdzās azartspēlēm zēla ari narkotiku tirdzniecība. Taču šai veiksmes medaļai bija ari otra puse, ar kuru Karlam drīz vien nācās iepazīties. Tā bija noziedzīgā mafija, kura nelegālās tirdzniecības ietekmes sfēras visu laiku dalīja un pārdalīja, tiklīdz uzradās kāds spēcīgāks gangsteris.

Karls nebija radis zemoties, tāpēc ar pretiniekiem viņš izrēķinājās visdažādākajos veidos gan sarīkojot nelaimes gadījumus, gan vienkārši novācot, viņaprāt, pārāk bezkaunīgus konkurentus. Protams, tas tika darīts ne jau paša rokām. Bet lielākoties viņš pielietoja iedar­bīgāko instrumentu informāciju. Ar to varēja ne tikai šantažēt, bet arī pelnīt naudu.

Karls vairs nedzīvoja četristabu dzīvoklī, bet bija nopircis greznu namu dārgākajā Ņujorkas rajonā. Māja tika pārbūvēta tā, lai Karls tajā justos kā cietoksnī. Visur viņš parādījās miesassargu pavadībā.

Arī slepenā projekta plāni rāmi attīstījās, tā dalīb­nieki pamazām sāka iefiltrēties dažādu valstu valdībās,

Karlam vien atlika novirzīt vajadzīgo finansiālo palīdzību un nepieciešamības gadījumā sniegt padomus.

Kādu dienu Valfrlds, piezvanījis agri no rīta, Kārlu lūdza steigšus satikties.

-   Kas noticis, draugs? Karls atbildēja, nespēdams lāgā pamosties, jo mājās viņš bija atgriezies tikai ap četriem no rīta.

-   Kari, man vajadzīgs tavs padoms…

-   Tad brauc šurp, parunāsimies! Karls cēlās augšā; viņš zināja, ka Valfrids netraucēs ar kaut kādiem niekiem.

-   Es jau atrodos pie tavas villas vārtiem, sargi vairāk izskatās pēc cerberiem, nevis normāliem cilvēkiem, Valfrids pažēlojās. Lai gaidot līdz pusdienlaikam, kad tu izgulēsies…

-  Ā, nūjā… Karls iesmējās. Viss ir kārtībā, tūlīt satiksimies!

Karls steidzīgi iegāja dušā, lai aizgaiņātu miegu. Aukstas šaltis atgrieza mundrumu, un Karls zināja, ka līdz vakaram viņš jutīsies modrs. Kad viņš iegāja viesis­tabā, Valfrids sēdēja, ērti iegāzies klubkrēslā, un smē­ķēja. Karls sarauca degunu. Kopš kura laika draugs ir sācis niekoties ar šo netikumu? viņš nodomāja. Kļuvis pabāls, neveselīgu sejaskrāsu, novājējis Karls nopētīja Valfridu. Viņi nebija redzējušies tikai pāris mēnešu. Tele­fonsarunās, kas notika katru nedēļu, Valfrids nebija ne par ko sūdzējies.

-   Kā tu jūties? Karls tūlīt pat apvaicājās.

-   Brīnišķīgi, Valfrids atsaucās.

-   Iesim pabrokastot! Karls ierosināja.

Kaut kas tomēr ir atgadījies, viņš intuitīvi nojauta. Valfrīda uzvedībā bija jaušama neliela nervozitāte un uzspēlēta jautrība. Viņi sēdēja pie galda un gaidīja, līdz mājkalpotāja uzklāj brokastu galdu.

-   Tu vēlējies ar mani pakonsultēties, Karls atgādi­nāja, kad mājkalpotāja bija aizgājusi prom.

-   Kari, man viss ir apnicis. Valfrīds nodūra galvu un skatījās kafijas krūzītē.

-   Kas tieši? Karls painteresējās.

-   Viss! Valfrīds gurdi nopūtās.

Karls pacietīgi klusēja, gaidīdams, kad Valfrīds tur­pinās.

-   Saproti… Es tam visam vairs neredzu nekādas jēgas… Vācija sadalīta okupācijas zonās… Nirnbergas process arī ir aiz muguras… Lai gan ne mirkli nešaubos, ka uzzinot, kas mēs esam…

-   Valfrid! Karls skarbi pārtrauca draugu. Pirmkārt, neviens un nekad neko neuzzinās. Otrkārt, mēs bijām tikai mazi zobratiņi lielajā mehānismā. Ko mums lika, to ari darījām.

-Jā, jā! Bet es neredzu jēgas tam, ko daru tagad. Man ir apnicis slapstīties pa okeānu.

-   Valfrid, kādas problēmas? Es taču tev neuzspiežu… Ja godīgi, man daudz labāk patiktu, lai tu, piemēram, iesaistītos biznesā. Būtu mans darījumu partneris.

-   Es tam nederu, Valfrīds pašūpoja galvu. Esmu kareivis.

-   Tad ko tu pats gribi darīt?

-   Nezinu. Esmu no visa noguris…

-   Mjā… arī Karls nezināja, ko sacīt. Viņš pirmo reizi draugu redzēja tik nomāktu. Uznākusi depresija? Brauksim! Karls pēkšņi apķērās, kā atrisināt šo pro­blēmu.

-   Uz kurieni?

-   Redzēsi.

Karlam vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai izlemtu, uz kuru no saviem naktsklubiem aizvest Valfrīdu.

-Tagad, protams, ir klusums. Viņš izrādīja Valfrīdam naktskluba spēļu zāles. Uz mana rēķina varēsi izklaidēties, kā tev patīk un cik ilgi gribi. Bet noska­ņojuma celšanai, lūk, ko ieteikšu. Karls atvēra kādas durvis. Varēsi padzīvot šajos lepnajos apartamentos un atpūsties. Šeit augsti viesi izbauda speciālus piedā­vājumus.

-Nav slikti, Valfrīds nomurmināja, skatīdamies apkārt. Kā pilī…

-   Apskaties, kura tev patīk! Karls pasniedza Valfridam katalogu ar meiteņu fotogrāfijām. Tās ir dejotājas un arī… Vispār saprati, jā? Izvēlies, kura simpatizē, un pēc pusstundas abi varēsiet baudīt divvientulību.

-   Hm. Valfrīds atplauka smaidā. Man šķiet, ka patīk visas.

-   Labi, draugs! Karls uzmundrinoši uzsita Valfridam pa plecu. Es brīdināšu pārvaldnieku. Sāc atpūsties!

Ar laiku šādas izklaides Karla naktsklubā sāka baudīt

arī pārējie zemūdenes ekipāžas vīri.

* * *

Kopš Otrā pasaules kara beigām bija aizritējuši veseli desmit gadi, un šajā laikā slepenā projekta realizēšana bija atradusies Karla uzraudzībā. Viņš jutās gandarīts, jo bija izdevies izdarīt šķietami nepaveicamo, viņa domu­biedri, kuri sirdī loloja Trešā reiha ideālus, beidzot bija iefiltrējušies dažādu valstu valdībās. Karls uz pasaules kartes atzīmēja trīsdesmit punktus tās bija trīsdesmit valstis, kurās atradās projekta dalībnieki, viņa cilvēki. Tie bija gan ministri, gan parlamentārieši, gan dažādu arodkomiteju līderi.

Nelielā Šveices Alpu kūrortpilsētiņā noīrējis lepnu savrupmāju, kurā atradās milzīgas banketu un konfe­renču zāles, Karls projekta dalībniekiem aizsūtīja ielū­gumu ierasties uz konferenci. Bija pienācis laiks visiem sastapties un apspriesties.

Ģērbies frakā, viņš kā nama saimnieks sagaidīja visus dalībniekus, katram ierādīja istabu. Vakarā tika sarīkota grandioza balle ar bagātīgi klātiem galdiem, mūziku, dejām, jo līdzi bija atvestas arī pašas glītākās viņa nakts­klubu dejotājas. Karls bija nolēmis vispirms ļaut dalībnie­kiem atpūsties un tikai rīt sākt diskusijas.

Es priecājos, ka esam sapulcējušies tik kuplā skaitā, nākamajā dienā Karls atklāja konferenci. Mēs esam izkaisīti kā graudi it visās pasaules vietās, un šodien mums ir jāpieņem lēmums, kā dzīvosim turpmāk. Jūs droši vien zināt, ka pirms mēneša ir notikusi kāda cita konference. Tajā Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritāni­jas un PSRS valdības tā ari nenonāca ne pie kādas vie­nošanās. Bet tas nozīmē, ka nav zināms, kad Vācija tiks apvienota. Un vai vispār tiks apvienota? Tāpēc mums nāksies padomāt, ko varētu izdarīt. Tas ir pirmais jautā­jums, ko mēs apspriedīsim. Otrkārt. Neaizmirsīsim, ka esam īpaši ļaudis, kuriem ir uzticēts uzdevums atjaunot nordiskā pārcilvēka kundzību pasaulē. Sāksim ar to, ka katrs pastāstīs, kāda politiskā situācija ir valstī, kuru viņš pārstāv, kādas tendences vērojamas ekonomiskajā attīstībā un ko tas varētu mums dot. Lūdzu!

Karls paklanījās, saņemdams aplausu vētru. Apsēdies blakus Valfridam, viņš uzmanīgi klausījās, kā cits pēc cita uzstājas dalībnieki.

Konference turpinājās vēl vienu dienu, un tikai tad dalībnieki devās prom.

-   Valfrīd, mēs vēl uzkavēsimies, Karlam prātā iešā­vās doma. Pabūsim šeit, aiziesim uz pilsētiņu, paklau­sīsimies, kā skan vācu valoda… Ek, nostalģija, Karls atzinās.

-  Jā, šeit man patīk. Labprāt paliktu te dzīvot, nevis atgrieztos uz zemūdenes, Valfrīds sapņaini noteica.

-   Mēs kļūstam veci, Karls secināja. Pagaidi, ir neliels pārsteigums. Tev taču ir dzimšanas diena.

Valfrīds, apmulsis kā mazs bērns, neveikli saiņoja vaļā dāvanu. Pārsteigumā iesaucies, viņš ilgi nespēja pateikt ne vārda. Dāvana bija apmēram trīsdesmit cen­timetrus liela zelta statuete nāras veidolā, izrotāta ar nelieliem rubīniem. Uz nāras astes bija iegravēti Valfrīda iniciāļi.

-Vienīgais eksemplārs, speciāls pasūtījums tieši tev, Karls priecīgi sacīja, redzēdams, ka viņam ir izde­vies pārsteigt draugu. Un, pats galvenais, Valfridam tā patika. Nāra tevi sargās, kad ceļosi pa okeāna dzīlēm.

-  Pēdējā laikā okeānā kļūst nemierīgi, Valfrīds nevē­rīgi ieminējās, aizvien vēl pētīdams dāvanu.

-   Nu, es domāju, ka tur nekad nav bijis klusu. Bet tagad, kad viss tik strauji attīstās… Zini, pie kādām ide­jām nonācu, klausīdamies dalībnieku uzstāšanos? Jāpie­vēršas militārajam biznesam. Viesnīcas, naktsklubi, vei­kali tas, protams, ir labi, taču kara tehnikas biznesam būtu globāls mērogs. Karlam iemirdzējās acis.

-   Kari, tev ir vēl trakākas idejas nekā savulaik Hitle­ram. Valfrīds pasmaidīja. Kam tad tu domā pārdot ieročus? Un kā?

-   Zini, viss ir ļoti vienkārši. Vispirms es nopirkšu zemūdenes. Slepenajā bāzē, pēc manām aplēsēm, var izvietoties piecpadsmit-divdesmit, lai gan tik daudz man nevajag. Tad iegādāšos ieroču rūpnīcu. Kaut gan arī tas nav obligāti, Karls skaļi prātoja. Es zinu, ar kā starp­niecību tikšu pie ieročiem, un tad tos pārdošu karojošām pusēm. Starp citu, kāpēc tu pirmīt ieminējies, ka okeānā nav mierīgi? Karla domas pārsviedās uz citu tematu.

-   Parādījušies pirāti, Valfrīds saviebās.

-   0! Kas viņi ir?

-   Nezinu. Mēs mēģinājām torpedēt, bet viņi ir tik izmanīgi. Ieslēdz aizsardzības lauku un nozūd. Tāda paša tipa zemūdene kā mums.

-   Hm. Mūsējie?

-   Nedomāju gan. Man ir aizdomas, ka zemūdene pie­der japāņiem.

-   Varbūt kādu laiku klusītēm pasēdēt bāzē?

-   Neuztraucies, Kari! Godīgi sakot, tie ir nieki. Dzīlēs tomēr ir daudz mierīgāk un drošāk nekā, piemēram, te, kur pašlaik atrodamies, Valfrīds paskaidroja. Ja mēs sajustu briesmas, tad uzreiz parūpētos par drošību.

-   Aizvedīsi uz bāzi konferences dokumentus. Mans sekretārs gods godam ierakstījis katras uzstāšanās tekstu. Sāksim veidot mūsu, āriešu rases, vēsturi.

Karls tobrīd vēl nezināja, ka tā ir viņu pēdējā tikšanās reize. Un ka vajadzēs paiet veselam pusgadsimtam, līdz viņš uzies pavedienu, kas ļaus noskaidrot Valfrīda un zemūdenes likteni.

3. DAĻA

1. nodaļa

Debesis bija pilnīgi apmākušās, brīžiem smidzināja, un, kad uzpūta austrenis, Kamillai gribējās atrasties siltā istabā. Taču viņa stāvēja uz neliela kuģa klāja un vēroja jūru, kuras vaigs šķita tik drūms un piķa melns. Viļņi kā bārdamies sitās pret kuģa korpusu, un, jo ilgāk meitene vēroja šo dīvaino viļņu spēli, jo sliktāk sāka justies.

-   Es laikam būšu sasirgusi ar jūras slimību. Viņa pagriezās pret Marku.

-   Laiks ir absolūti nelabvēlīgs. Arī Marks neizska­tījās priecīgs.

-   Mēs ilgāk nevarējām gaidīt, jo laika ziņas prognozē, ka drīz gaidāma vētra. Jāpriecājas, ka nav lielu viļņu, citādi ūdenslīdēji te nespētu neko iesākt.

Marks pamāja. Televīzijas operators grozīja kameru, gaidīdams, kad ūdenslīdēji parādīsies no dzelmes. Te, pēc Kamillas teiktā, vajadzētu atrasties nogrimušajiem kuģiem ar ķīmiskajiem ieročiem.

Viņš varēja tikai apbrīnot Kamillas neatlaidību. Mei­tene gāja kā vilciņš, sarunāja profesionālu ūdenslīdēju komandu, kura piekrita tik riebīgā laikā ienirt un fil­mēt nogremdēto munīciju, noīrēja kuģi. Jā, Kamilla ir

Torvalda Larsena meita, Marks domāja. Vajadzības gadī­jumā viņai atliktu bilst kādu vārdu tēvam, un visi vārti atvērtos kā uz mājienu… Ak, ari viņš vēlētos tādus vecā­kus kā Kamillai, Markam iesāpējās sirds. Tā šķita lielākā pasaules netaisnība: vieniem visa ir par daudz, toties pārējiem ir jāraujas vaiga sviedros. Marku neuztrauca tas, ka kaut kur tālu Āfrikā cilvēki mirst no bada, ka viņiem trūkst ūdens un medikamentu. Viņš vienaldzīgi noraudzījās uz Tuvajos Austrumos notiekošajiem konflik­tiem; tur ik dienu sprādzienu rezultātā gāja bojā cilvēki. Galu galā viņš nospļāvās pat par pašmāju klaidoņiem, kuri revidēja atkritumu tvertnes. Marku interesēja tikai viņš pats. Redz, kā pēkšņi bija sagriezusies viņa pasaules uztvere! Kā gan agrāk nebiju sapratis šo patiesību? Marks domāja. Un droši vien atrastos neziņā, ja kādu vakaru nesastaptu kaimiņmājas Rodrigesu.

-   Mark, es laikam iešu uz kajīti. Kamilla nodrebinājās. Auksti. Un viļņi izraisa nelabumu. Kad parādīsies ūdenslīdēji, pasauc mani.

-   Protams, ej atpūties! viņš pakalpīgi atbildēja. Kamillas vārdi bija pārtraukuši viņa prātojumus.

Viņš labprātāk atrastos krastā, kaut vai darba kabi­netā pie datora, nekā paciestu kuģa zvalstīšanos viļ­ņos un lietus smidzināšanu. Ja vēl ņem vērā, ka tepat jūras dzīlēs atrodas nesprāgusī munīcija… Romantika… Taču šeit bija Kamilla, un Marks bija nolēmis darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai iekarotu meitenes sirdi un roku.

Jau vairākas dienas viņš staigāja kā apskurbis no jauniegūtajām zināšanām; viņš pat nebija iedomājies, ka dzīvi ir iespējams tik kardināli mainīt. Marks atkal atsauca atmiņā savu neseno iepazīšanos ar Rodrigesu. Tajā vakarā viņš bija nolēmis aizstaigāt līdz tuvējam vei­kalam un nopirkt našķus. Šķērsojot pagalmu, aizmugurē atskanēja sauciens:

-   Ei, draugs, vai neredzēji manu suni?

Marks satrūkās, domās pazibēja, ka tas varētu būt Andrejs. Ja nu viņš ir sameklējis Marku un tagad vēlas atriebties? Precīzāk novākt nevēlamu liecinieku?

-  Nē! Marks apstājās un nedroši atskatījās netālu stāvēja puisis viņa gados.

-   Skāde. Ieraudzīja kaķi un izrāvās ar visu pavadu. Puisis iesvilpojās, tad četrkājaino draugu sāka saukt vārdā.

-  Tā gadās. Marks atviegloti uzelpoja un grasījās turpināt ceļu. Skaļi riedams, parādījās arī melni raibs krancis.

-   Nāc nu! Puisis satvēra pavadu un uzsmaidīja Mar­kam. Es dzīvoju tajā namā un pazīstu visus apkārtnes iedzīvotājus. Jūs laikam nesen šeit dzīvojat?

-   Ne pārāk sen. Markam ne visai patika šis jautā­jums. Paātrinājis soļus, viņš turpināja ceļu uz veikalu.

-   Šo suņuku nesen paņēmu no dzīvnieku patversmes. Manējais buldogs tagad joņo pa citiem medību laukiem vecs bija. Vai ejat uz tirdzniecības centru? puisis pajau­tāja un tūdaļ turpināja monologu. Tad mums pa ceļam. Jānopērk četrkājainajam draugam barība.

Iepirkušies viņi soļoja atpakaļ. Rodrigess turpināja Mar­kam stāstīt par kranci, un tikai pie pašas mājas, kurā Marks bija noīrējis dzīvokli, puisis apjautājās, kā Marku sauc.

Negribīgi bildis savu vārdu, Marks vēlējās tikai vienu lai dīvainais kaimiņš liek viņam mieru.

-   Es nesen esmu sācis apmeklēt "Veiksmes" kursus; ļoti interesantas lietas tur stāsta, starp citu. Piemēram, kā uzsākt savu biznesu, kā gada laikā kļūt par pārtikušu cilvēku, kā iekarot meitenes sirdi pat tad, ja viņa ir mil­jonāra meita…

Marks jau gribēja atcirst, ka viņu neinteresē nekādi kursi, taču vārds "miljonārs" apziņā iedegās kā signāllampiņa.

-   Esmu ļoti laimīgs, ka manā dzīvē ir radusies tāda iespēja, Rodrigess turpināja, balss skanēja bezgala jūs­mīgi. Es draugiem un paziņām stāstu par šo iespēju. Vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, ka ikviens ir spējīgs panākt pilnīgi visu. Saproti, pilnīgi visu, ko tik vēlas. Visu!

-   Diez vai, Marks skeptiski iebilda. Vai viņš gada laikā spētu kļūt tik bagāts kā Torvalds? Pasakas!

-Nesaki tā, Mark. Cilvēkā kopš bērnības ir ieliktas dažādas programmas, pārsvarā ar negatīvu ievirzi. Vecāki uz savu bērnu kliedz: nedari to, nedrīkst, neizdosies… Un bērns izaug par neizlēmīgu un neveiksmīgu būtni.

-   Psiholoģijas kursi? Marks painteresējās, jo Rodrigesa skaidrojums izklausījās pilnīgi loģisks.

-  Jā! Es rīt vakarā došos turp. Ja vēlies, vari pievieno­ties man. Saku uzreiz, pēc tam teiksi paldies.

Iztaujājis par kursu maksu, Marks nosprieda, ka zinā­šanas psiholoģijā viņam noderētu.

Nākamajā vakarā Marks, sagaidījis Rodrigesu, devās ar viņu kopā uz "Veiksmes" kursiem. Desmit minūšu gājiens, un abi nonāca pie kādas ēkas. Nokāpuši pa kāp­nēm lejā un atvēruši pagraba durvis, viņi nonāca labi apgaismotā gaitenī, tad nelielā telpā. Marks izbrīnīts raudzījās apkārt, redzēdams, cik daudz cilvēku jau sara­dies. Pretēji tam, kā Marks bija iztēlojies, ikdienišķu skolas solu vietā bija parasta zāle ar krēslu rindām un skatuvi. Telpā valdīja puskrēsla, taču tas netraucēja Mar­kam pamanīt, ka sapulcējušies cilvēki ir smaidīgi. Viņi draudzīgi pļāpāja un izskatījās ļoti laimīgi.

-   Drīz sāksies. Rodrigess, ieskatījies rokas pulk­stenī, paziņoja Markam.

Sagrābis viņu aiz piedurknes, Rodrigess vilka Marku tuvāk skatuvei. Atraduši brīvas vietas, viņi apsēdās.

Vēl mirklis, un ieskanējās skaļa mūzika. Gaismas pro­žektori izgaismoja skatuvi. Uz tās izskrēja jauns vīrietis un, pacēlis rokas virs galvas, uzsauca zālei:

-   Sveicināti, mani dārgie! Šovakar sākam mūsu kār­tējo treniņu, kas palīdzēs atbrīvoties no pagātnes negā­cijām un kļūt laimīgiem.

Skaļi aplausi un ovācijas satricināja gaisu.

-  Un tagad, pirms sākam mācības, nedaudz atbrīvo­simies no ikdienas stresa. Dejosim!

Marks apjucis raudzījās pa labi, tad pa kreisi, jo visi dalībnieki kāpa uz krēsliem un, spiegdami aiz sajūsmas, sāka lēkāt.

-   Dari kā pārējie! Rodrigess iebļāva Markam ausī, jo dārdēja skaļa mūzika.

Marks nedroši uzkāpa uz krēsla, taču neuzdrošinājās sekot pārējo paraugam. Kārtīgi izlēkājušies, visi atkal apsēdās uz krēsliem. Dārdoņa norima, un ieskanējās liega melodija. Dažādu krāsu prožektori šķēla zāli, radī­dami fantastisku noskaņojumu. Krāsas mijās, un Marku apbūra zāles atmosfēra; bija tik skaisti, it kā viņš atrastos kādā pasakā.

-   Un tagad pirmais vingrinājums, no sapņainības Marku izrāva vadītāja skaļā balss. Visi atkārtosim: "Es esmu veiksmīgs!"

-   Es esmu veiksmīgs! Es esmu veiksmīgs! zāle kliedza.

-   Es esmu veiksmīgs! Marks auroja kopā ar pārē­jiem. Saspringums un neērtība bija izčibējuši, viņš jutās brīvi un atraisīti. Viņam vairs nebija kauns lēkāt, kliegt un spiegt.

-   Kā patika? mājup ejot, Rodrigess apjautājās.

-   Ir labi, starodams atbildēja Marks. Viņš nespēja izskaidrot, kas bija noticis, taču jutās bezgala laimīgs. Vai rīt būs kursi?

-   Būs. Vēlāk sekos individuālas pārrunas ar pasnie­dzēju. Šodien mums bija tikai tāda izklaide, viss nopiet­nais vēl priekšā, Rodrigess paskaidroja. Es tevi iepa­zīstināšu ar viņu.

* * *

Aizbildinājusies ar jūras slimības tuvošanos, Kamilla vēlējās tikai vienu mierīgi pasēdēt kajītē un padomāt. Viņu mocīja šaubas: ja nu Tedijs bija kļūdījies un kladē tika ierakstītas nepareizas koordinātas? Varbūt kuģi ar nesprāgušo munīciju atrodas kaut kur citur? Atlika tikai gaidīt, kad ūdenslīdēji iznirs virs ūdens.

Protams, nofilmētos materiālus vajadzēs samontēt, tāpat veikt analīzes, lai noskaidrotu, cik stipri ir piesār­ņots ūdens. Tas būs nopietns darbs.

-   Kamilla, ūdenslīdēji! Marks, pavēris durvis, skaļi iesaucās.

Ar pukstošu sirdi Kamilla izsteidzās uz klāja. Tūlīt viņa varēs gavilēt vai arī…

-   Ir! Bet… Larsenas jaunkundze, varbūt būtu drošāk, ja mēs šurp atsūtītu militāros spēkus, norāvis ska­fandru, Bjorns paziņoja.

-Kādēļ? Kamillai nepalika nepamanītas ūdenslī­dēja izbailes. Kas noticis?

-   Tie kuģi… Precīzāk sprāgstvielas… Man bail, ka visi šie lādiņi uzies gaisā…

-   Nē! Kamilla pat piecirta kāju. Nē! Ne tagad. Ir jāuzfilmē materiāls, jāpalaiž ēterā. Tas ir mans projekts. Vispirms jāpanāk, lai uzzina pēc iespējas vairāk ļaužu. Militāristi visu noslēps, un lādiņi turpinās rūsēt, līdz tiešām, kā tu saki, Bjorn, uzsprāgs. Un tad būs par vēlu. Vai saproti?

Bjorns pamāja.

-Tad jāsāk filmēšana, un nekavējoties! Kamilla pameta acis uz debesīm.

Tās aizvien vēl bija apmākušās un pelēkas. Kas zina, kad uzspīdēs saule, viņa nodomāja. Un vai vispār saule uzspīdēs tuvāko nedēļu laikā? Laika prognozēs tika solīts apmācies, lietains laiks.

-   Līdz vakaram viss būs kārtībā.

-   Tad pasteidzieties, Kamilla noteica un devās atpa­kaļ uz kajīti.

Savādi, bet arī viņai pēkšņi bija pielipusi Bjorna trauk­sme. Viņa paskatījās uz Marku, mēģinādama uzminēt, kā jūtas viņš. Varbūt arī dreb bailēs? Nē, Marks smaidīja.

-   Kā varu tev palīdzēt? viņš jautāja.

Kamilla paraustīja plecus. Viss, ko viņa tagad vēlējās, bija pēc iespējas ātrāk iegūt videomateriālus. Dīvaini Kamilla juta, ka viņu pārņem paniskas bailes. Vasarā, kad viņa bija ienirusi un pati savām acīm pa atvērtajām lūkām redzējusi lādiņus, viss izskatījās baismīgi, tomēr viņa vēl neapzinājās īstenās briesmas. Mati joki, Tedija dziesmas un Omalheru ģimenes lietišķās sarunas pavi­sam citā gultnē novērsa domas par ieročiem. Toties tagad Kamilla skaidrāk par skaidru iztēlē redzēja, ka Baltijas jūras liktenis karājas mata galiņā. Līdzko korozija paveiks savu, Baltijas jūra būs mirusi, ūdens vietā bangos indīgs šķidrums.

-   Viss būs labi, Marks noteica, it kā būtu nolasījis viņas domas.

-   Iesim uz kajīti! Kamilla paaicināja Marku sev līdzi.

Vienalga kas lai tikai kāds būtu viņai blakām,

Kamilla nodomāja. Viņa ir iekodusies pārāk lielā kumosā, meitene pēkšņi saprata. Nofilmētais materiāls, bez šau­bām, būs sensācija, bet viņai no prāta neizgāja Bjorna pieminētie militārie spēki. Kā gan viņa par tiem nebija iedomājusies? Cik stipri sakari ir tēvam, ja pret Kamillu izvirzīs pretenzijas?

-   Tev ir vēsas rokas, Marks saņēma viņas plaukstas, līdzko abi bija iegājuši kajītē. Arī pati esi nosalusi.

Kamilla, pārsteigta par tādu Marka pārdrošību, uzreiz neattapa, ko atbildēt. Jā, bija gan patīkami just Marka siltās rokas, taču šajā brīdī viņas noskaņojums nekādi nebija dēvējams par romantisku.

-Ja mēs tagad uziesim gaisā, tad zini, ka es tevi mīlu, Marks, pieliecies tuvāk, nočukstēja viņai pie auss.

-   Nevajag, Mark, runāt par mīlestību. Kamilla pacēla acis. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri dzīvē mīl tikai vienu reizi. Līdz ar Mati ir zudusi mana spēja mīlēt, viņa nedaudz īgnā balsī atbildēja.

-   Esmu ar mieru gaidīt kaut visu mūžu.

-   Atvaino, man zvana! Kamilla atviegloti uzelpoja, ka ir radusies iespēja izvairīties no atbildes.

Tagad viņas prāts pilnībā bija aizņemts ar projekta realizāciju. Kāda var būt runa par mīlestību? Jā, viņas sirds ir brīva, taču tas nenozīmē, ka viņa metīsies pirma­jam pretimnācējam ap kaklu. Izņēmusi no žaketes kaba­tas mobilo, Kamilla izgāja laukā no kajītes, nevēlēdamās, lai Marks dzirdētu sarunu.

Tomēr puisis sekoja viņai uz klāja. Zvanītāja bija kāda draudzene. Nedaudz papļāpājusi, Kamilla pagriezās pret Marku.

-   Mark! Es tev aizmirsu pateikt, bet man prātā ir iešāvusies vēl viena ideja. Ar interneta starpniecību ir jāsameklē Omalheri, Kamilla noteica.

-Kā?

-   Nu, es nezinu. Kamilla paraustīja plecus. Varbūt paziņojumu var ievietot pēc iespējas dažādos forumos un mājas lapās?

-   Kāda problēma! Marks smaidīja kā saulīte. Un kādu tekstu rakstīt?

-   Neko īpašu. Tikai "Džastina un Evarest, piezvaniet

Kamillai". Un viss. Viņi, ja izlasīs šo ziņojumu, sapratīs.

* * *

Marks katru vakaru apmeklēja "Veiksmes" kursus. Tā tiešām ir lieliska metode, kā atbrīvoties no dienas gaitā iegūtā stresa, viņš konstatēja. Neskaitāmas reizes skandinot, ka viņš ir veiksmīgs, šie vārdi iespiedās zem­apziņā, un Marks uz visu sāka raudzīties daudz opti­mistiskāk. Rodrigess viņam nebija melojis; tieši otrādi, jaunais paziņa izrādījās visai interesants sarunu biedrs.

Un Marks priecājās, ka, dzīvojot Stokholmā, sāk uzrasties jauni draugi.

Kādu vakaru pēc kārtējām nodarbībām, Rodrigess palūdza Marku uzkavēties.

-   Skolotājs vēlas ar tevi runāt.

Marks pamāja. Viņu pārņēma neliels uztraukums. "Veiksmes" kursu vadītājs, kuru visi dēvēja par Skolotāju, beidzot runās ar viņu! Marks nezināja, kāds ir Skolotāja vārds, bet tas viņu īpaši neuztrauca.

Jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit, kaili noskūtu galvu, vingru augumu tāds izskatījās Skolotājs.

-   Es priecājos iepazīties ar tevi, Mark. Skolotājs cieši paspieda Marka plaukstu. Iesim parunāties uz manu kabinetu! Viņš pamāja uz durvju pusi, kas atra­dās skatuves sānos.

Marks sekoja Skolotājam, domādams, ka tur atro­das ģērbtuve, kas ir pārveidota par kabinetu. Taču viņi nonāca telpā, kurā atradās lifts. Uzbraukuši uz ēkas pēdējo stāvu, viņi gāja pa zigzagveida gaiteni, kas Mar­kam atgādināja labirintu.

Skolotāja kabinets izrādījās plaša, vairāk nekā piec­desmit kvadrātmetru liela istaba. Marks nepaspēja visu kārtīgi apskatīt, jo Skolotājs ātriem soļiem piegāja pie loga, kur atradās divi lieli mīkstie krēsli un zems, stiklots galds. Marks apsēdās vienā no krēsliem, un skatam pavē­rās izgaismotā Stokholma.

-   Šeit man patīk pasēdēt un relaksēties. Skolotājs devās pie loga un mazliet to pavēra, ļaudams kabinetā ielavīties mašīnu trokšņiem un vēja brāzmām. Kā patīk "Veiksmes" kursi?

-   Lieliski, Marks atbildēja, kāri ieelpodams svaigu gaisu. Viņš bija sakarsis nodarbībā, un tagad bija tik patīkami atvēsināties.

-   Mark, parunāsimies! Skolotājs iesēdās otrā krēslā. Tās nodarbības, kuras apmeklējat, ir tikai iesildīšanās. Katram dalībniekam ir savs iemesls, kādēļ viņš apmeklē kursus. Es ar katru cilvēku strādāju individuāli. Man jāzina, ko katrs vēlas, kādas problēmas viņu nomāc. Tikai tad varu palīdzēt. Mark, es sapratu, ka tu esi ieradies Stokholmā, lai atrastu labāku darbu.

-Jā. Marks pamāja ar galvu, pie sevis nodomādams, ka Rodrigess par viņu ir jau pastāstījis Skolotājam.

-   Tas ir apsveicami. Un vai darbs apmierina?

-  Jā, Marks godīgi atbildēja.

-Ja rastos iespēja, ko tu visvairāk gribētu darīt?

Marks paraustīja plecus.

-   Tā jau man šķita. Skolotājs nopūtās. Daudzi nezina, ko viņi vispār vēlas dzīvē panākt. Skatās, ko dara pārējie, un tā, lūk, veidojas bara instinkts. Mark, tu taču esi personība, otra tāda kā tu nav.

-   Vispār… Marks mazliet saminstinājās, tad, redzē­dams, ka Skolotājs uzmundrinoši pamāj, iesāka stāstīt, ko viņš vēlas. Visi viņa sapņi vijās ap Kamillu: cik labi būtu, ja viņš apprecētu Kamillu un būtu tikpat bagāts kā meitene, jo tad nevajadzētu justies nepilnvērtīgam…

-   Un kā tu pats domā atrisināt šo problēmu?

-   Es viņai patīku, bet… Kā būs ar Torvaldu? Marks pēkšņi atskārta, ka no redzesloka ir izlaidis Kamillas tēva iespējamo attieksmi pret potenciālo znotu. Ja Torvalds atbalstīs meitas laulības ar viņu, tad Marka priekšā pavēr­sies visas iespējas. Kā nekā viņš būs miljonāra znots.

-   Ļoti interesanti, Skolotājs, uzklausījis Marka prā­tojumus, teica, mudinādams Marku runāt tālāk.

-   Es nezinu, kā pareizi izturēties pret meiteni, Marks žēlojās. Reizēm viņa pret mani ir mīļa, un tad man šķiet, ka viņa tūlīt teiks "jā", bet tad atkal kļūst nevērīga vai sāk aušoties.

-   Hm. Tev ir jāizpēta, kas viņai patīk, kas viņu interesē.

-   Viņa visu laiku atceras Mati…

-   Aizmirsīs.

Marka stāstījums kļuva aizvien raitāks un drošāks, viņš bez kautrēšanās klāstīja visu, ko domā, jūt un no kā baidās. Savukārt Skolotājs bez mitas uzdeva visdažā­dākos jautājumus par Kamillu, Torvaldu un pašu Marku.

-   Šķiet, es zinu, kas ir jādara, Mark, Skolotājs domīgi sacīja. Es tevi iepazīstināšu ar kādu cilvēku. Viņš tev palīdzēs.

-   Bet kas no manis tiks prasīts? Marks iedomājās, ka nekas par pliku velti netiek dots. Ja nu vienīgi siers peļu slazdā, un arī tikai nākamajai pelei.

-   Nekas.

* * *

Tā bija jau trešā reize, kad Kamilla zvanīja uz labo­ratoriju. Atbilde vienmēr bija viena un tā pati: "Analīzes vēl nav gatavas." Tas Kamillu tracināja. Kopš paraugu iegūšanas no jūras dzīles blakām nogrimušajiem kuģiem ar munīciju bija pagājušas vairākas dienas, nofilmētais materiāls bija samontēts, un televīzijas ēterā varēja sākt raidīt sensacionālus jaunumus. Lai pasteidzinātu pro­cesu, Kamilla nolēma satikties ar laboratorijas direktori Aneti Svensoni. Saruna iesākās sakāpinātos toņos.

-   Man ir absolūti vienalga, kas jūs esat, taču visam jānotiek rindas kārtībā, Anete negribēja dzirdēt ne vārda par analīžu veikšanu ārpus rindas.

-   Tādā gadījumā atbildiet, kad būs analīžu rezultāti! Kamilla neatlaidās. Man solīja, ka jau vakar vakarā viss būs kārtībā.

-   Darbinieki ir aizņemti, pārbaudes process ir sarež­ģīts, tādēļ ir jāgaida.

-   Es varētu samaksāt, ja kāds darbinieks uzņemtos pastrādāt pēc paredzētā darbalaika, Kamilla, daudz nedomājot, piedāvāja.

-Jūs esat no televīzijas?

-Jā. Torvalda Larsena neatkarīgā televīzija.

-   Tad varbūt slepus filmējat vai ierakstāt sarunu ar mani, ko? Un pēc tam sekos nejauka pārraide, ka mani var viegli piekukuļot, ko? Anete Svensone nosarka, tik tikko valdīdamās, lai nesāktu kliegt.

-   Paldies par ideju, noteikti izmantošu, Kamilla atcirta un sašutusi atstāja kabinetu, sapratusi, ka turpi­nāt ir bezjēdzīgi.

Izņēmusi no kabatas mobilo, viņa brīdi svārstījās. Kāre piezvanīt un pažēloties tēvam bija milzīga, taču tā viņa tikai parādītu savu bezspēcību. Viegli ir dzīvot, ja aizmugurē atrodas tāds cilvēks kā Torvalds Larsens, viņas tēvs. Kamilla zināja, ka tēvam atliktu tikai piezvanīt pāris cilvēkiem un Anete Svensone skrietu pakaļ, vilkdama pavisam citu meldiņu.

-   Nē, es pati visu nokārtošu, Kamilla nolēma, iemez­dama mobilo atpakaļ žaketes kabatā. Viņa aprunāsies ar laboratorijas darbiniekiem un panāks savu.

Liels bija Kamillas izbrīns, kad darbiniece, ieskatī­jusies atskaites žurnālā, paziņoja, ka analīzes bijušas gatavas jau vakarvakar, kā bija solīts!

-Paldies. Bet kāpēc man visu laiku tika teikts, ka nekas nav izdarīts? Kamilla painteresējās.

-   Pie mums šodien darbu uzsāka jauniņa darbiniece. Atvainojiet, acīmredzot viņa kaut ko sajauca.

-   Es vēlētos runāt ar ekspertu, kurš sīki izskaidrotu analīžu rezultātus tā, lai to varētu saprast jebkurš cil­vēks.

-   Tad jums ir jārunā ar Dāgu. Tūlīt viņu pasaukšu.

Uzzinājis, ka Kamilla vēlas viņu intervēt, Dāgs lab­prāt piekrita.

-   Protams, Larsenas jaunkundze. Rezultāti ir vien­kārši briesmīgi. Un tas viss mūsu Baltijas jūrā… Bez šau­bām, es jums piekritu, ka cilvēkiem ir jāzina patiesība. Vai man jādodas uz televīzijas studiju?

-  Ja jums nav pretenziju, es labprāt vēlētos jūs inter­vēt tepat, laboratorijā, Kamilla atbildēja. Viņai atlika tikai piezvanīt uz studiju, lai filmēšanas grupa būtu klāt pēc nepilnas pusstundas.

Atgriezusies televīzijas ēkā, Kamilla pirmām kār­tām devās pie tēva. Viņa dega nepacietībā paziņot, ka viņas pirmā pārraide ir gatava un ir jāsaskaņo tikai ētera laiks.

-   Larsena kungs pirms stundas aizbrauca uz mājām, sekretāre paziņoja Kamillai un tūdaļ piemetināja: Viņš lūdza, lai jūs piezvanāt.

Nodomājusi, ka tas absolūti neatbilst tēva raksturam, Kamilla devās uz savu kabinetu. Zvans tēvam izsita viņu no līdzsvara. Pārraide varēšot pagaidīt līdz rītam. Lai mīļā meita tagad dodoties mājup un gatavojoties svinī­gam pasākumam. Kādam?

-   Šodien paziņošu par savu saderināšanos ar Ingeborgu. Jā, jā, es zinu, ko tu tagad teiksi. Ka tu nevēlies pamāti, bet es Ingeborgai biju solījis viņu precēt uzreiz pēc tavām kāzām, Kamilla.

-Tēt, daudz laimes, bet… Kamilla savaldīgi no­teica, …man šodien ir citi plāni. Vai neiebildīsi, ja es neieradīšos?

-  Es tomēr gaidīšu tevi. Pasākums sāksies septiņos restorānā "Stokholma".

Aizslēgusi kabineta durvis, lai neviens netraucētu, Kamilla kārtīgi izraudājās. Noslaucījusi asaras, meitene saprata, ka turpmāk viss būs citādi.

Uzaicināšu uz pasākumu Marku, Kamillai galvā iešā­vās ļauna doma: tas būs protests. Arī viņa sagatavos tēvam pārsteigumu.

2. nodaļa

Silvijai Štrancai no rītiem patika ilgāk pagulēt, jo vaka­ros viņa parasti ilgi aizsēdējās pie dokumentu kaudzēm. Tajās retajās reizēs, kad tomēr nācās piecelties agrāk, Sil­vija bija bezgala nikna, jo viņu mocīja galvassāpes. Un nelī­dzēja ne kafija, ne uzmundrinoša duša; vienīgās zāles bija salds miegs. Tādēļ viņa mēdza atslēgt telefonu, lai negaidīti zvani neizrautu no sapņu valstības. Vīrs Lūkass, kurš, svīstot gaismiņai, jau bija augšā, sargāja viņas miegu un parasti devās uz dēlēna istabu. Līdzko puika pamodās, abi gāja uz pirmo stāvu, kur varēja draiskoties pēc sirds patikas.

Silvijai nevajadzēja uztraukties ne par ēdiena gatavo­šanu, ne par citiem tamlīdzīgiem namamātes pienāku­miem. Tam bija domāti mājkalpotāji. Vienīgais, kas viņu darīja bažīgu, bija bizness. Viņas rokās atradās milzīgas impērijas groži, un Silvija ar to lepojās.

Tāpēc, kad istabā ietraucās Lūkass un, atrāvis vaļā aizkarus, uzsauca Silvijai, ka ir atgadījies kas ārkārtējs, viņa tikai nomurmināja un pagriezās uz otriem sāniem.

-   Atstāšu tev žurnālu. Lūkass uz pirkstgaliem atstāja istabu, nodomādams, ka šī ziņa tomēr varēja pagaidīt. Bet viņam tik ļoti gribējās, lai Silvija jaunumus uzzina pēc iespējas ātrāk.

Pagāja vismaz stundas ceturksnis, līdz Silvija bija spējīga pavērt acis. Lūkass žurnālu bija nometis uz spil­vena blakus, un viņai atlika tikai pastiept roku. Tenku žurnāls Silvija tikai uzmeta acis žurnāla nosaukumam un atkal laidās snaudā. Viņas pēc tagad varētu šaut kaut ar lielgabalu, nekas viņu nesatrauca.

Kamilla… Smadzenēs nez kāpēc uzpeldēja meitas attēls. Kamilla!

Silvija kā atspere uztrūkās un vēlreiz satvēra žurnālu. Uz žurnāla vāka lieliem, trekniem burtiem rēgojās klie­dzošs virsraksts: "Miljonāra Torvalda Larsena saderināša­nās". Taču priekšplānā nezin kāpēc atradās Kamillas un kaut kāda blonda puiša foto, mazliet mazāka bilde bija atvēlēta Torvaldam un Ingeborgai.

-   Idioti! Āksti! Silviju smacēja dusmas. Atšķīrusi no­rādīto lappusi, viņa kāri izlasīja saderināšanās aprakstu.

0, viņa pazina Ingeborgu! Šī padauza ir bojājusi viņas dzīvi kopš pašiem pirmajiem laulības gadiem ar Torvaldu. Redz, tomēr ir panākusi savu…

Un Kamilla?! Vēl nesen apraudāja Mati, un tagad… Kas tas ir par tipu? Kāpēc meita nav teikusi ne vārda par to, ka viņai ir uzradies jauns draugs? Nepārprotami daudz izskatīgāks nekā Mati, bet… Silvijai nevajadzēja ilgi pētīt bildi, lai saprastu, ka puisim mugurā ir lētas drānas. Kas par nejēdzībām? Kā Kamilla iemanās uzķerties uz lupatlašiem? Vai tiešām viņas meitiņa nesajēdz, ka šis ir kārtējais mednieks, kuru interesē ne tik daudz Kamilla pati, cik viņas senču nauda?

Silvija ieslēdza telefonu un piezvanīja meitai. To viņa tā neatstās! Šim ņergām būs jānoiet no skatuves, Silvija momentā izlēma meitas likteni.

-   Labrīt, mīļumiņ! Silvija bija atguvusi savaldību un runāja ierasti laipnajā valodā. Šķiet, ka man laikam tevi ir jāapsveic?

-   Ar ko, mammu? Kamillas balss izklausījās mie­gaina. Ā, ja tu runā par vakardienu…

-   Kas tas ir par puisi?

-   Marks. Viņš strādā televīzijā, datorgrafiķis.

Vēl labāk, Silvija nodomāja. Un kur ir skatījies Tor­valds?

-   Mammu, lūdzu, nedusmojies! Ar Marku mums nav nekā nopietna, es tikai vēlējos iezāģēt tētim… Kamilla godīgi atzinās. Un tāpēc aicināju viņu uz svinībām.

-   Kamilla! Silvijai nedaudz atmaiga sirds vismaz tāds mierinājums. Bet tas taču negatīvi iespaidos tavu reputāciju. Turklāt tas puisis var iedomāties nezin ko, tā teikt, šis uzaicinājums viņam ir zaļā gaisma.

-   Ai, nu kāda tam nozīme? Ja tu būtu redzējusi, kā tā sieviete… Kamilla izvairījās pieminēt Ingeborgas vārdu, …jutās bezgala vīlusies, jo es un Marks viņus aizēnojām.

-   Gudriniece, Silvija uzslavēja meitu.

Nāksies iepazīties ar Marku tuvāk; nevar zināt, kas viņš ir par cilvēku. Jā, viņa atļaus meitai paspēlēties, bet par laulībām ar Marku lai pat nesapņo, Silvija izlēma.

-   Šodien vakarā paskaties televīziju, ēterā būs mana pirmā pārraide, Kamilla paziņoja.

-   Protams, mīļumiņ, Silvija noteica, labi zinādama, ka neskatīsies, jo būs aizņemta ar savām darīšanām. Pasveicini no manis Marku. Es vēlos ar viņu iepazīties tuvāk. Tiekamies svētdien?

-   Kā vēlies, Kamilla piekrita. Viņš tev patiks.

Kamillas pēdējie vārdi saasināja mātes uzmanību. Lai

arī meita runāja pavisam vienaldzīgi, tomēr tas puisis viņai simpatizē Silvija nojauta.

Atbalstījusies pret spilveniem, viņa atsāka pētīt Torvalda un Ingeborgas bildi. Kā viņa ienīda šos abus cilvē­kus…

Tikai Dievs zināja, cik asaru viņa ir izlējusi laulības gados ar Torvaldu. Neviens nenojauta, ka Silvija jūtas nelaimīga. 0, Torvalds prata tēlot; visi redzēja, cik viņš ir apzinīgs un rūpīgs vīrs. Un pa klusītēm tikās ar Ingeborgu. Silvija atcerējās, kā viņai bija radušās pirmās aizdomas. Viņa mēģināja tās noklusināt, neticēja, jo viss izskatījās tik jauki. Ģimeniska idille, jauka meitiņa; turklāt Torvalds teica, ka viņiem vajadzētu vēl vienu bērnu.

Tikai tagad, kad viņai ir cita ģimene, Silvija bija bei­dzot sapratusi, kāpēc viņa jutusies nelaimīga ar Tor­valdu. Viņu attiecībās nav bijis atklātības. Torvalds nekad nestāstīja, kā viņš jūtas, ko ir darījis darbā, ari viņa nebija ļāvusi ieskatīties savā sirdī. Aizvien smaidīga, viņa centās būt ideāla, jo mīlēja Torvaldu. Bet ideālu nav!

Tajā pasākumā, uz kuru Torvalds viņu aizveda gandrīz ar varu, jo Silvija zināja, ka tur būs ari Ingeborga, notika liktenīgā sastapšanās ar Lūkasu. Silvijai greizsirdības dēļ sirds vai plīsa pušu, redzot, ka Torvalds aicina uz deju Ingeborgu. Lai slēptu sāpes, viņa pagriezās pret netālu stāvošo vīrieti un apjautājās, kā viņam klājas. Lūkass bez kautrēšanās atklāja, ka viņa uzņēmums atrodas uz bankrota robežas. Un uz pasākumu atnācis, lai mēģinātu atrast investorus.

Silvija pieklājības pēc pajautāja vēl kaut ko par uzņē­mumu, un tā viņu saruna pavisam nemanot pārauga draudzīgā pļāpāšanā. Lūkass labprāt uzklausīja viņu, pat pajautāja, ko Silvija iesāktu tādā gadījumā. Silviju tas pārsteidza; viņa nebija iedomājusies, ka viņas ieteikumi būtu vērā ņemami.

Lūkass viņai piezvanīja jau nākamajā dienā. Silvi­jai nevajadzēja slepus lavīties uz tikšanos ar Lūkasu, jo Torvalda gandrīz nekad nebija mājās: viņš uz televīziju devās agri no rīta un pārradās vēlu vakarā. Simpātijas vienam pret otru pieauga ar katru dienu, un Silvija pēk­šņi saprata, ka vēlas būt kopā ar Lūkasu.

Aptvērusi, ka viņai nav ko zaudēt, Silvija kādu dienu atstāja Torvaldu. Par Kamillu viņa neraizējās; vēl pāris gadu, un meita pati sadomās dibināt ģimeni.

Jā, kā tie gadi skrien… Viss, pietiek slīgt atmiņās! Sil­vija cēlās augšā. Viņu gaida plašā impērija!

* * *

Iesmaržojies Torvalds spoguļa priekšā sakārtoja kaklasaiti. Viņu gaidīja nopietna saruna ar Kamillu. Mei­tas izturēšanās bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, un

Torvalds jau sāka raizēties, ka tas ir Silvijas pirksts. Samā­cījusi, sastāstījusi visādas sieviešu viltības un tagad droši vien smejas par Torvaldu. Ja zinātu, kā izvērtīsies vakars, viņš nebūtu lūdzis Kamillu ierasties uz šo pasākumu. Nē, Kamilla ne tikai aicina dzeltenās preses žurnālistu, bet arī apstulbina ciemiņus, paziņodama, ka Marks ir viņas jaunais draugs.

Atceroties vakardienu, Torvaldu pārņēma niknums. Atlaist Marku no darba, patriekt prom kā pēdējo suni! Jā, ko vēl var izdarīt? Kāds kauns… Kā viņš tagad rādī­sies darbā? Kā uz viņu tagad skatīsies pārējie? Izlikties, ka nekas nav noticis? Tēlot, ka nav nekādu iebildumu, ja Kamilla par draugu ir izvēlējusies ieceļotāju no citas valsts?

Vēlreiz apskatījies dzeltenās preses žurnālu, Torvalds devās uz virtuvi. Viņš ieturēs vieglas brokastis un tad dosies uz televīziju. Interesanti, kā izturēties pret Marku, Torvalds turpināja gudrot. Līdz viņa ausīm bija atklī­dušas nepatīkamas tenkas par Mati: it kā Torvalds ir bijis tas, kurš pacenties, lai potenciālais znots… Hm.

-   Labrīt, tēt! Kamilla izskatījās tik apburoša, ka Tor­valds nolēma meitu nerāt, bet tikai parunāties.

Viņa ir jau pieaugusi, Torvalds atskārta. Meitai pašai ir jādomā par sevi, pašai jādzīvo arī tad, ja gadīsies kļū­das. Bet tās būs viņas pašas kļūdas, no kurām nāksies gūt pieredzi.

-   Labrīt. Torvalds novērsa skatienu, apdomādams, ko teikt.

-   Tēt, es tev aizmirsu pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Kamilla uzlika uz galda elkoņus un skatījās tādām acīm gluži kā bērnībā, kad bija izdarījusi kādu nedarbu.

Torvalds nopūtās. Tūlīt sekos garš monologs, kurā tiks aizstāvēts Marks.

-   Tēt, es seifā ievietoju zelta ķieģelīšus…

-   Ko? Torvalds pārjautāja, domādams, ka ir pārklau­sījies. Kāds zelts?

-   Nāc! Kamilla piecēlās un vedināja tēvu uz viņa darbistabu.

Torvalds neticēdams sekoja, gaidīdams, ka tūlīt tiks izjokots. Ko Kamilla vēl būs izdomājusi, lai sevi aizstā­vētu? Sastādījis kodu, viņš atvēra seifa durvis un apstulba. Ja blakām nestāvētu Kamilla, viņš droši vien domātu, ka ir sākušās halucinācijas. Torvalds nedroši satvēra zelta ķieģeli un aplūkoja to no visām pusēm.

-   Kur tu to ņēmi? Torvalds nočukstēja. Varbūt tas ir viltojums, viņam iešāvās prātā. Tūlīt Kamilla sāks smie­ties un…

-   Mati un pārējie Baltijas jūrā bija uzgājuši nogri­mušu zemūdeni. Kamilla īsi pastāstīja par Mati vēstuli un to, cik smags izrādījies čemodāns ar zeltu.

-   Kamilla, vai kādam vēl esi teikusi kaut pušplēstu vārdiņu?

Kamilla pakratīja galvu. Tik stulba viņa nebija, lai klaigātu pa labi un kreisi par tādu atradumu.

-   Un Silvijai? Torvalds pētīja meitu.

-   Nevienam neteicu.

-   Tad ir labi.

Torvalds ieskatījās seifā un saskaitīja stieņus. Lai arī to nav pārāk daudz, tomēr… Zelts paliek zelts. Ja Kamillai patīk Marks, viņš nestāsies ceļā, Torvalds pēkšņi izlēma. Viņa pati zinās, kā pareizi rīkoties. Jā, un gudra viņam ir meita kā pieredzējis spēlmanis, īstajā laikā uzmezdama galdā dūzi.

-   Piedod, ja sabojāju tev vakaru, Kamilla vainīgi sacīja un pieglaudās tēvam. Man bija slikts garastā­voklis…

-   Un kā tad Marks?

Kamilla paraustīja plecus.

-   Vispār Marks ir daudzsološs puisis, šķiet, ar lielām ambīcijām, Torvalds teica, aizcirzdams seifa durvis. Bet… es tomēr ieteiktu nesteigties, iepazīsti viņu labāk.

-   Vai tu jau nopirki Queen Sally daļu? Kamilla pain­teresējās, nolēmusi vairs neko nerunāt par Marku.

-  Jā. Tik izdevīgu darījumu es nevarēju palaist garām.

-   Un Karls Ridgers? Vai tu ar viņu esi ticies?

-Jā. Torvaldam brīdi šķita, ka meita grib teikt vēl kaut ko.

-   Kāds viņš ir?

-   Kamilla, kāpēc tāda interese? Torvalds aizdomīgi jautāja. Kamillas izturēšanās bija vairāk nekā dīvaina, viņa nekad nebija interesējusies par darījumiem.

-  Vai beidzot ir zināms, kāpēc uz prāmja bija izcēlies sprādziens?

-   Nē, Kamilla. Torvalds pašūpoja galvu. Tas laikam arī paliks tīts neziņā.

-   Kad tu tikies ar Kārlu Ridgeru, par ko jūs runājāt?

-   Kopš kura laika tevi ir sākuši interesēt mani darī­jumi? Torvalds izbrīnījās.

-   Es nejautāju par darījumiem, bet gan par pašu Kārlu Ridgeru. Kamillas seja izskatījās noraizējusies, it kā viņa risinātu kādu sarežģītu uzdevumu. Par kādām tēmām, ja neņem vērā biznesu, jūs runājāt?

-   Par politiku, laikapstākļiem, sievietēm, ja tas tevi tik ļoti interesē, Torvalds lakoniski atbildēja.

-   Un par mūsu ģimeni viņš vaicāja? Piemēram, par mani?

-   Dabiski. Kādēļ lai es nepalepotos, ka man ir skaista un gudra meita?

-   Es tavā vietā neuzticētos Ridgeram, Kamilla no­pietni teica.

-   Kamilla, nepūderē man smadzenes! Torvalds pēk­šņi aizsvilās. Visi šie mājieni, jautājumi, viņaprāt, bija tikai pārdomāta Kamillas stratēģija. Viņa necieš Ingeborgu, Torvalds saprata. Un mēģinās izdarīt visu, lai novērstu viņa domas no mīļotās sievietes. Ak, Silvija,

Silvija, tomēr būsi meitu pamācījusi, kā izturēties…

* * *

Marks staigāja kā pa mākoņiem. Viņam pat sapnī nebija rādījies, ka attiecības ar Kamillu tik strauji attīs­tīsies. Marks vēlreiz aplūkoja žurnālā viņa un Kamillas foto. Viņš jutās laimīgs kā vēl nekad. Tagad ir jāpieliek visas pūles, lai miljonāra meita viņā iemīlētos pa īstam.

"Veiksmes" kursi ir īsts brīnums, viņš domāja. Tais­nība vien ir bijusi Rodrigesam: piepildās katra vēlēšanās, ja tikai ļoti, ļoti vēlas.

Darbadiena pagāja zibenīgā ātrumā, un Marks pastei­dzās atstāt televīzijas ēku, lai dotos mājup. Citu reizi viņš būtu pagaidījis kolēģi Ričiju Andersonu, taču šoreiz Marks nolēma neaizkavēties darbā. Jau dienā viņš bija piezvanījis Skolotājam un norunājis tikšanos. Marks zināja, ka Skolotājs viņam palīdzēs un neskoposies ar padomiem, kā iekarot Kamillas sirdi.

-   Es ļoti priecājos par tevi, Skolotājs teica, kad Marks bija visu izstāstījis līdz pat visniecīgākajam sīkumam.

Tev tagad jāsāk uzvesties tā, kā tas ir pieņemts bagāt­nieku aprindās.

-Jā? Kā? Marks norūpējies pajautāja.

-   Es jau sacīju iepazīstināšu tevi ar kādu cienījamu personu, miljonāru, un viņa sabiedrībā pavadīts vakars tev būs laba mācība.

-   Tiešām?

-   Un sāksim rīkoties jau šovakar. Dzelzs jākaļ, kamēr tā ir karsta. Tikai, Skolotājs nopētīja Marku no galvas līdz kājām, …tev ir jāuzģērbj kaut kas labāks.

-   Diemžēl man ir tikai šis uzvalks. Marks nosarka, juzdamies bezgala neērti. Johaidī, ko par viņu nodomāja Torvalds, redzot pasākumā tajā pašā apģērbā, kurā viņš ierodas darbā! Un Kamilla?

Apsolījis sev nākamajā dienā aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu uzvalku, Marks sekoja Skolotājam. Iesēdu­šies Skolotāja automašīnā, viņi kaut kur brauca. Marku mocīja neziņa, kas tagad būs, jo Skolotājs, kā ūdeni mutē ieņēmis, klusēja. Auto apstājās pie kāda nama, kuru izgaismoja spožas neona izkārtnes. Tas ir naktsklubs, Marks saprata.

Skolotājs tik ātri steidzās augšup pa kāpnēm, ka Marks spēja tik tikko sekot viņam. Foajē viņus gaidīja kāds cilvēks.

-Tas ir Marks. Aizved viņu pie Džefa. Skolotājs pamāja uz Marku. Mark, man tagad diemžēl ir citas darīšanas. Bet tu neuztraucies, klausi, ko saka Džefs, un viss būs kārtībā.

Marks norija siekalas, viņu pārņēma nedrošība un bai­les: labprātāk būtu mucis prom nekā ticies ar kaut kādu Džefu. Taču domas par Kamillu lika sekot nepazīstamajam.

Marks vēlētos kaut ko pajautāt, taču šķita, ka Skolotāja paziņa nav noskaņots uz runāšanu.

-  Tātad tu esi tas jaunais cilvēks, par kuru man tika stāstīts, Marku uzrunāja gara auguma pusmūža vīrie­tis. Viņš pienāca pie Marka un pasniedza sveicienam plaukstu.

-   Marks, puisis apjucis nomurmināja, nespēdams noticēt, ka viņa priekšā ir miljonārs. Varbūt Skolotājs ir nedaudz piemelojis, lai šī tikšanās celtu Marka pašap­ziņu, viņš pēkšņi iedomājās.

-   Džefs, Džefrijs Ridgers atbildēja.

Džefrijs Ridgers aicināja Marku ērtāk iekārtoties uz dīvāna un piedāvāja glāzi konjaka.

-   Paldies! Marks centās izturēties pēc iespējas brī­vāk, tomēr viņu neatstāja sajūta, ka tagad tiek kārtots eksāmens.

Džefrijs Ridgers iesāka pļāpāt par dažādiem niekiem, aizsmēķēja cigāru un pa malkam iedzēra konjaku.

Marks vienā rāvienā iztukšoja glāzi un nolika to uz galdiņa. Viņu pārņēma siltums, kļuva tik viegli, ka atlika tikai nobrīnīties, kāpēc pirmīt viņš bija tā uztraucies. Marks atslābinājās. Saruna pavērsās citā gultnē, jo Džef­rijs sāka interesēties par viņa darbu.

-   Mark, tagad iesim nedaudz izklaidēties, Džefrijs piecēlās.

Kas tagad būs? Marks satraukti domāja, sekodams Džefrijam. Cik liels bija viņa izbrīns, kad abi nonāca spēļu zālē. Izskatījās, ka te Džefriju visi pazīst, jo viņš tikko spēja atņemt sveicienus.

Atcerējies Skolotāja norādījumus, Marks apsēdās bla­kām Džefrijam. Viņš nespēlēs, tikai paskatīsies, kā Džef­rijam veiksies, Marks nolēma.

-   Uz kura sarkanā vai melnā laukuma liksi lik­mes? Džefrijs pievērsās Markam.

-   Es… Marks sastomījās, nezinādams, ko atbildēt. Pateikt "nē" viņam nevērās mute, taču arī tērēt naudu nevar. Ko darīt?

-   Parasti iesācējiem veicas, Džefrijs aizsmēķēja cigāru un spēles žetonu uzlika uz sarkanā laukumiņa.

-   Mark, tavs gājiens.

Kas būs būs. Marks drebošiem pirkstiem žetonu novietoja uz melnā laukumiņa ar ciparu 3 un, aizturē­jis elpu, gaidīja, kāds būs iznākums. Tūlīt viņš zaudēs. Ai, nevajadzēja sekot Džefa padomam! Viņš pagaidām nav bagātnieks, lai tagad izklaidētos. Un vispār, Marks aizvien bija izturējies noraidoši pret azartspēlēm, kādēļ gan šobrīd ir piekritis spēlēt? Kā mīkstčaulis, Marks sevi klusībā rāja.

-   Trīs, melnais, krupjē paziņoja.

-Tu esi vinnējis, Džefrijs uzmundrinoši pamāja.

-   Vēl vienu likmi?

Marks pamāja; ievilcis elpu, viņš, daudz nedomājot, šoreiz žetonu lika uz sarkanā laukuma ar ciparu 7. Ja zau­dēs, tad zaudēs tikko gūto vinnestu, Marks nodomāja. Vismaz nebūs nepatīkami.

-   Paskat tikai, kā tev šovakar veicas, Džefrijs teica, kad viņi bija spēlējuši kādu laiku. Fortūna tev smaida, Mark.

Pamazām azarts sāka pārņemt Marku. Viņam visu laiku veicās, un tas šķita neticami. Un tomēr tā bija patiesība, jo viņš bija vinnējis jau pāris tūkstošu. Ja tā turpināsies, es šovakar noraušu lielo piķi, Marks pie sevis prātoja. Galvenais laikus apstāties. Džefrijs, kā juzdams to, tikai mudināja likt likmes, steidzināja, neļaujot daudz domāt..

Un tad Marks zaudēja. Neveiksme ķērās pie sirds: viss taču bija tik lieliski. Nu nekas, tūlīt viņš vinnēs. Un Marks kārtīgi apdomāja, uz kura cipara un krāsas viņam tagad likt likmi. Un atkal vilšanās. Markam no uztraukuma uz pieres izspiedās sviedri. Kāpēc viņš nepārtrauca spēli laikus? Bet varbūt šajā reizē paveiksies? Jā! Marks no priekiem iegavilējās. Fortūna atkal viņam uzsmaidīja.

Brīžiem viņš vinnēja, brīžiem zaudēja. Aizrāvies ar spēli, Marks vairs nedomāja, cik viņam ir naudas.

-  Vēl, Marks lūdza žetonus, kad bija kārtējo reizi zaudējis.

Džefrijs tikai māja ar galvu, kūpināja cigāru un smai­dīja.

Beigu beigās Marks bija zaudējis divdesmit tūkstošus dolāru, un puisim tas bija kā vāles belziens pa pieri. Kā? Marks izmisīgi centās apjēgt, kāpēc viņš laikus neapstā­jās. Un kur lai viņš tagad ņem tik lielu naudu, ja viņam kabatā ir tikai piecdesmit dolāru?

Džefrijs, neko neteikdams, samaksāja Marka vietā, piecēlās un pamāja puisim, lai viņš seko. Marks jutās nelaimīgs. Viņš nezināja, ko sacīt, arī Džefrijs klusēja.

-   Es uzrakstīšu parādzīmi. Cik ilgā laikā spēsi atmak­sāt? Džefrijs painteresējās, ievedis Marku šoreiz citā istabā.

-   Pusgada laikā. Marks saviebās. Varētu arī ātrāk, taču tad viņš paliks bešā.

-   Tad klāt nāks procenti. Džefrija sejā nepakustējās ne vaibsts. Kā potenciālajam Torvalda Larsena znotam tev, Mark, nevajadzētu uztraukties. Paraksties!

Marks nodūra galvu; šie vārdi likās kā izsmiekls. Ir gan viņš iekūlies nepatikšanās! Jā, tā ir laba mācība, viņš nodomāja. Uz visu mūžu. Nemaz nepētījis parādzīmi, Marks to parakstīja.

-   Neņem galvā, Mark, Džefrijs noteica. Tas, kas patlaban atgadījās ar tevi, ir tikai atgādinājums: nekā­dos apstākļos nedrīkst zaudēt galvu un ļauties kārdi­nājumam, ka tūlīt, tūlīt paveiksies. Tas īpaši attiecas uz biznesu.

-   Es laikam došos mājās, Marks nomurmināja.

-   Ē, pagaidi! Džefrijs uzlika roku Markam uz pleca. Mēs vēl parunāsimies, nesteidzies.

Kāda vēl pļāpāšana, Marks īdzīgi nodomāja. Tomēr paklausīja Džefriju un atkal apsēdās uz dīvāna.

Džefrijs no sienas bāra izņēma pudeli un glāzes. Ek, bēdas ir jānoslīcina! Marks nolēma neatteikties no glā­zītes. Nekas sliktāks vairs nevar notikt. Turklāt pudelē ir franču vīns viņš izlasīja uz etiķetes -, no tā nevar piedzerties. Laikam nāksies izsaukt taksometru, Marks nodomāja, jo viņš nezina, cik tālu ir līdz noīrētajam dzī­voklim. Džefs jau nu viņu nevizinās mājup.

Vai, kā sareiba galva! Marks paraudzījās apkārt, nespēdams saprast, vai tas ir no vīna vai viņam ir palicis slikti no kā cita. Tas ir jauki, ka Džefs ir ieslēdzis mūziku. Taču kāpēc viņš dodas projām? Ei, kas tās par meitenēm, kuras, tik līksmi čalodamas, ir ieskrējušas istabā? Droši vien apmaldījušās ceļā uz baseinu, jo viņām mugurā ir tikai peldkostīms.

Divas blondīnes piemetās blakām Markam katra no savas puses -, bet trešā, melnmate, pietupās viņa priekšā. Kāpēc viņas tā dara, Marks mēģināja protestēt, redzēdams, ka meitenes sāk viņu izģērbt. Viņam pietrūka spēka ne tikai pretoties, bet ari parunāt. Skūpsti, glāsti un…

Ak dievs, no kurienes ir uzradies cilvēks ar ka­meru?…

* * *

Beidzot mana pārraide ir aizgājusi ēterā, Kamilla atviegloti uzelpoja. Tēvs bija to atzinīgi novērtējis, un Kamilla jutās lepna. Taču uz mājām meitene nesteidzās, aizbildinājusies tēvam, ka ir vēl daudz darāmā. īstais iemesls, protams, bija Ingeborga, kuru tēvs bija ielūdzis uz vakariņām. Smaidīt un uzklausīt sievieti, kura drī­zumā ievāksies viņu mājās kā pilntiesīga saimniece, nē, tas Kamillai nepatika.

Es nevaru sēdēt uz lauriem, Kamilla paskaidroja tēvam. Man padomā ir dažas idejas, gribu mierīgi visu pārdomāt un parēķināt, vai tas mums ir izdevīgi. Pasvei­cini Ingeborgu, viņa piemetināja.

Kamilla devās uz savu kabinetu un ieslēdzās, lai viņu neviens netraucētu. Palūkojusies pulkstenī, Kamilla minēja, vai māte viņai piezvanīs. Cerams, ka būs skatīju­sies pārraidi. Viņa alka uzzināt tieši mātes domas.

Izņēmusi no rakstāmgalda atvilktnes grāmatu, Kamilla pievērsās lasīšanai. Bija palikušas nieka trīs­desmit lappuses; iepriekšējās naktīs miegam atvēlētās stundas viņa bija nežēlīgi saīsinājusi, lasot kādu piedzī­vojumu romānu. Aizvērusi to, Kamilla atkal paskatījās pulkstenī. Diez vai māte zvanīs. Tātad nav skatījusies, viņa ar nožēlu nodomāja. Atkal būs bijušas konferences, sanāksmes vai biznesa tikšanās.

Ari uz mājām ir pāragri doties, jo vakariņas rit pilnā sparā. Nāksies vēl uzkavēties tepat, Kamilla nolēma.

Domas nemanot pavērsās pavisam citā gultnē. Viņa atcerējās dokumentus, kurus bija atradusi koferi kopā ar zelta stieņiem. Kamilla labi pārzināja vācu valodu, tāpēc izpēte nebija sagādājusi grūtības. Tiesa, viņa neko daudz no tā nesaprata. Kaut kādas konferences protokols, vārdi un uzvārdi, kuri viņai neko neizteica. Pieņemtie lēmumi, kuri jāievieš; vārdu sakot, viena vienīga politika, kas Kamillu neinteresēja. Taču konferences priekšsēdētājs bija Karls Ridgers, un šis fakts Kamillai šķita interesants. Vai tas nozīmē, ka zemūdene ir piederējusi Ridgeram? meitene prātoja. Un arī zelta ķieģeļi? Tāpat dārgumi, par kuriem Mati ir minējis savā vēstulē?

Un sprādziens uz prāmja Queen Sally? Ja tic Markam, tad tam vajadzēja notikt uz viņu klāja. Blakus Marka kajītei atradās tēva kajīte, turpretī viņas apartamenti atradās vēl aiz divām kajītēm. Tātad sprādziens jebkurā gadījumā viņai nebūtu kaitējis. Bet bojā būtu gājis viņas tēvs. Marks? Ja viņš būtu izklaidējies karaoke vai sēdē­jis bārā, tad arī viņam ietu secen šis sprādziens. Toties tēvs… Kamilla zināja, ka viņš ilgāk par pusnakti nekad nesēdēja, pats vēlākais, pusvienos viņš atradās gultā un ieradumus nemainīja pat ceļojuma laikā. Tātad kas tas bija mēģinājums novākt viņas tēvu vai terorakts?

Kamilla paņēma lapu un sāka rakstīt jautājumus, uz kuriem nezināja atbildes.

Domu pavediens ritinājās tālāk. Eriks Smits bija inte­resējies par koferi, kuram it kā bija jābūt Mati mantās. Kamillai vairs nebija nekādu šaubu, ka Ēriku interesēja koferis dzelzceļa mantu glabātavā. Tātad viņš zināja par ekspedīcijām un atrasto zemūdeni. Varbūt viņu ir atsū­tījuši Džastina un Evarests? Tādā gadījumā kāpēc paši nevarēja sazināties ar viņu? Un kāpēc Džastinai un Evarestam ir jāslēpjas?

Ak, tik daudz jautājumu, bet atbildes nav! Kamilla nopūtās. Iesviedusi aprakstīto lapu dokumentu iznīcinā­tājā, viņa noskatījās, kā papīrs pārvēršas smalkās pārsliņās.

Būs jābrauc mājās, jau pusvienpadsmit vakarā. Ja Ingeborga būs kopā ar tēvu, tad Kamilla lieliski varēs aizbildināties, ka ir nogurusi, un iet gulēt. Varbūt viņai pārcelties dzīvot pie mātes, Kamilla iedomājās. Vai arī labāk dzīvot atsevišķi. Jebkurā gadījumā viņa nevarēs sadzīvot kopā ar Ingeborgu, to Kamilla saprata labāk par labu.

Aizslēgusi savu kabinetu, Kamilla lēnām izgāja no televīzijas ēkas, novēlēdama sargam patīkamu dežūru. Viņas džips vientuļi stāvēja automašīnām atvēlētā stāv­vietā. Pacēlusi acis pret ēku, Kamilla sastinga. Vienā no logiem dega gaisma. Tēvs aizmirsis savā kabinetā izslēgt gaismu? Nē, viņi kopā izgāja no kabineta, un Kamilla labi atcerējās, ka tā tika izslēgta. Apkopēja to aizmirsusi?

Kamilla pagriezās un gāja atpakaļ. Pateikt sargam vai ari pašai aizstaigāt?

Aizmirsu kabinetā grāmatu. Kamilla uzsmaidīja sargam. Labāk viņai pašai pārliecināties, vai pašlaik tēva kabinetā kāds atrodas, nekā pēc tam lauzīt galvu minē­jumos.

Pēc iespējas klusāk pārvietodamās, Kamilla aizlavījās līdz kabinetam. Jā, durvis nav aizslēgtas. Viņa piesardzīgi tās pavēra un ieklausījās. Klusums. Tad viņa tēva kabinetā saklausīja čaboņu. SIksIka gaismas strēle spraucās pa durvju spraugu, jo tās nebija līdz galam aizvērtas.

Kamilla novilka augstpapēžu kurpes un uz pirkstga­liem uzmanīgi zagās pie durvīm, paturēdama prātā, ka tepat atrodas sekretāres galds. Tikpat klusi viņa pavēra durvis.

Ričijs Andersons bija tik aizņemts ar dokumentu pētī­šanu, kurus Torvalds bija atstājis uz galda, ka nemaz nepamanīja Kamillas klātbūtni.

Kamilla atrāvās atpakaļ. Ko tas nozīmē? Ričijs Ander­sons bija viens no labākajiem darbiniekiem un tagad, kā izskatās, spiego?

Ko viņai iesākt? Pajautāt Ričijam, ko viņš šeit dara? Pārsteigt? Bet Ričijs Andersons viņai var nodarīt pāri, jo nav zināms, kas viņu ir nolīdzis. Ari aizslēgt durvis nav iespējams, jo atslēgas acīmredzot ir pie šī nelieša. Kamēr viņa nokļūs pie sarga, tikmēr Ričijs jau atstās kabinetu, un pēc tam pamēģini pierādīt.

Viņas mobilā telefona zvans ieskanējās tik spalgi, ka Kamilla izbailēs iekliedzās. Skaļi spiegdama, viņa metās atpakaļ gaitenī, baiļodamās, ka Ričijs varētu viņai uzbrukt. Jākliedz pēc iespējas skaļāk, varbūt sargs sadzir­dēs, arī pašai jāglābjas. Jā, atskanēja soļi, taču tie nedzinās viņai pakaļ, bet attālinājās. Ričijs bēga. Kamilla lie­liski pārzināja ēku; tātad viņš mēģinās izkļūt laukā pa rezerves izeju, viņa saprata. Kamillas brēcienus sargs tomēr bija sadzirdējis.

-   Tur, ātrāk!

Velti. Ričijs Andersons izrādījās veiklāks.

-   Zvani Torvaldam Larsenam, izsauc policiju, Kamilla neapjuka.

Mazliet nomierinājusies, viņa paskatījās uz telefona ekrānu. Nupat viņai bija zvanījis Lūkass. Daudz nedomā­jusi, Kamilla atzvanīja.

-   Atvaino, ka es uzreiz neatbildēju.

-   Sveika! Šķiet, Lūkass nebija saklausījis viņas balsī uztraukumu.

-Vai mamma manu pārraidi redzēja? Kamilla noprasīja pēc sasveicināšanās.

-   Es redzēju tavu pārraidi, Kamilla. Tāpēc piezvanīju, lai tevi paslavētu.

-   Paldies! Kamilla pamazām nomierinājās.

Pieliekusies viņa nolika uz grīdas kurpes, kuras visu

laiku bija turējusi rokā, un apāva. Un mamma?

-   Nē, viņai darīšanas… Droši vien nosvinējāt tādu notikumu?

-   Nē, es vēl esmu televīzijas ēkā. Nupat mums bija problēmas… Sargs izsauca policiju, jāgaida.

-   Skaidrs, Lūkass novilka.

-   Atvaino, tagad vairs nevaru runāt, Kamilla noteica, redzēdama nākam sargu. Sveicini mammu.

-   Noteikti.

-   Kamilla, Larsena kungs nemaz neceļ klausuli. Arī mobilais ir atslēgts. Ko darīsim? sargs noplātīja rokas.

-   Neuztraucies, Kamilla uzmundrinoši noteica. Pats galvenais ir policija, tā izdarīs visu, kas vajadzīgs.

Pakrūtē iekņudējās aizvainojums; tēvs bauda divvientulību ar Ingeborgu, kamēr viņai te ir jāpārdzīvo šausmas. Nākamais solis, ko viņa spers, būs tas, ka tele­vīzijā tiks ieviesta drošāka aizsardzības sistēma. Katrs darbinieks, atnācis uz darbu un arī ejot prom, atstās savu elektronisko parakstu. Protams, tas prasīs papildu naudu speciālu iekārtu iegādei, bet kārtībai jābūt. Kāpēc šodien ir tikai viens sargs, ja jābūt diviem? Un interesanti, kāpēc nedarbojās signalizācija tad, kad Ričijs iekļuva tēva kabi­netā? Laikam būs atslēdzis. Ir gan nelietis!

Lūk, arī policija ir klāt. Vispirms viņai nācās atbildēt uz jautājumiem, tad pagaidīt, līdz tiek paņemti pirkstu nospiedumi, aizpildīti protokoli, tā laiks paskrēja vēja spārniem. Kad viņa beidzot nokļuva pie džipa, bija jau pusnakts. Sazvanīt tēvu viņai tā arī neizdevās, un tas Kamillu vēl vairāk sarūgtināja.

Atvērusi džipa durvis, viņa ietrausās mašīnā un saprata, ka ir bezgala nogurusi.

Vai viņa spēs vadīt džipu? Laikam ne, jo nogurums bija uzkritis virsū kā smaga nasta; tagad tikai izstiepties gultā un vairs ne par ko nedomāt. Nopūtusies Kamilla izsauca taksometru.

3. nodaļa

Braucot uz televīziju, Torvalds visu ceļu šķendējās, pie reizes pārmezdams arī meitai. Kamilla apvainojās ne pa jokam. Tā vietā, lai tēvs viņu uzklausītu, viņai nācās dzirdēt pārmetumus, kāpēc, pārrodoties mājās, viņa nebija uzmodinājusi Torvaldu.

-   Tāpēc, ka tu biji kopā ar Ingeborgu, Kamilla atcirta.

-   Ingeborga, Ingeborga! Torvalds zaudēja savaldīša­nos. Nāksies pierast, jo viņa šodien pārvāksies dzīvot pie mums.

Pie tevis, Kamilla gribēja aizrādīt, taču neko neteica. Šī ziņa šķita vēl briesmīgāka nekā atklājums vakarvakar Ričijs Andersons okšķerē. Tas, ka Ingeborga ir palikusi viņu mājās un tagad droši vien brokasto, Kamillu kaitināja.

Tikai nokļuvis televīzijā, Torvalds nomierinājās. Dar­binieki vēl nebija atnākuši, jo bija par agru. Sargam galu galā bija izdevies Torvaldu sazvanīt, un viņš, pats par sevi saprotams, nekavējoties ieradās.

Kamilla nožāvājās, naktī viņa bija slikti gulējusi, jo nezin no kurienes bija uzradušies milzumdaudz jautā­jumu par televīziju un tās darbību. Kā gan viņai tas nebija ienācis prātā agrāk?

Iesteidzies savā kabinetā, Torvalds pirmām kārtām apskatīja seifa saturu, tad atslēdza rakstāmgalda atvilkt­nes. Pārliecinājies, ka viss ir uz vietas, viņš teica:

-   Seifa kodu Ričijs nevarēja zināt, arī atvilktņu slē­dzenes atslēgt ne, par to esmu pilnīgi drošs. Jā, jūtos vainīgs, jo reizēm uz galda tiku atstājis dokumentus. Taču šoreiz Ričijs neko jaunu neuzzināja, te ir tikai tavi izdevumi, gatavojot pārraidi. Viņš pārcilāja uz galda esošos dokumentus.

-   Gribu ar tevi nopietni parunāt. Kamilla pabīdīja krēslu un apsēdās. Vakardienas notikumi mani uzvedi­nāja uz zināmām pārdomām.

-   Kādām, Kamilla? Torvalds apsēdās otrpus galdam.

-   Pirmām kārtām es sev uzdevu jautājumu, kāpēc televīzijas pārraides notiek tikai no desmitiem rītā līdz septiņiem vakarā. Otrkārt, mani neapmierina drošības sistēma, jo kaut kāds Andersons tik viegli ir iekļuvis tavā kabinetā. Un, treškārt, vai televīzija nes peļņu?

-   Televīzija man ir tikai tāda atslodze no biznesa lietām.

-   Kā to saprast?

-   Es naudu pelnu citās nozarēs investīciju fondi, nekustamie īpašumi, esmu līdzīpašnieks pāris farmācijas kompānijās. Nē, televīzija man nenes lielu peļņu, taču arī zaudējumu nav. Ja vēlies atstāšu televīziju tavā pār­ziņā. Torvaldu pārsteidza meitas asais prāts. Redz, ne Silvija, ne Ingeborga neinteresējās par biznesu, bet dzī­voja svētā pārliecībā, ka viņš naudu pelna ar televīziju. Torvalds arī nesteidzās stāstīt ko vairāk: mazāk zinās, mazāk problēmu viņam.

-   Es padomāšu par to. Ko tu iesāksi ar Ričiju Andersonu?

-   Vispirms viņš ir jāatrod. Gribētos gan uzzināt, kā labā viņš ir spiegojis, bet baidos, ka viņš turēs mēli aiz zobiem. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-  Jā. Kad tu precēsies ar Ingeborgu?

-   Drīz.

-   Es gribu dzīvot atsevišķi.

-   Par to nevar būt ne runas. Tu dzīvosi mājās. Sliktā­kajā gadījumā, ja vēlies, vari pārcelties pie Silvijas.

-   Man jau ir divdesmit divi gadi, Kamilla sašuta. Es vairs neesmu maza.

-Toties tavi vecāki ir miljonāri, un es nepieļaušu, ka mana meita, dzīvojot atsevišķi, tiktu ievilināta kādā nevēlamā kompānijā.

-   Ar Ingeborgu zem viena jumta nedzīvošu. Kamilla piecēlās. Arī pie mammas ne, jo man nepatīk Lūkass.

-   Nepārsteidzies, Kamilla! Torvalds aizrādīja. Tur­klāt tu nepazīsti Ingeborgu, viņa ir ļoti jauka sieviete.

-Jā, ļoti jauka sieviete, kura redz tikai tavus miljo­nus, Kamilla izmeta, aizcērtot aiz sevis durvis. Viņa dosies mājup un apsvērs, ko darīt turpmāk.

Kamillas prognozes piepildījās, viņa Ingeborgu tie­šām sastapa virtuvē, taču nevis pie kafijas krūzes, bet gan stāvam pie plīts un cepam pankūkas. Aizsējusi kru­zuļainu priekšautu, viņa laimīgi uzsmaidīja Kamillai.

Labrīt. Vai pankūkas ēdīsi? Nekas neliecināja, ka Ingeborga justos apmulsusi vai neērti. Tieši otrādi izskatījās, ka viņa Larsenu mājās jūtas kā namamāte.

-Jā. Kamilla iekārtojās savā vietā pie galda.

Hm, kā viņai tagad dēvēt Ingeborgu par tēva mīļāko vai nākamo sievu? Viņa vēroja Ingeborgu un salīdzināja ar māti: druknu augumu, blondi izbalinātiem matiem, viņa bija pilnīgs pretstats Silvijai. Ko tēvs viņā tādu ir ieraudzījis?

Un Kamilla nolēma ar viņu parunāties, lai uzzinātu, kas šai sievietei ir aiz ādas. Varbūt tiešām nav vērts uzreiz atstāt tēva namu? Varbūt viņas bailes ir tikai iedomas? Turklāt pankūkas garšoja debešķīgi, nemaz nelīdzinājās tām, kuras tika pasūtītas tuvējā kafejnīcā. Protams, viņiem bija ari mājkalpotāja, kura reizēm gata­voja ēdienu, taču lielākoties viņi pusdienoja un vakari­ņoja ārpus mājām.

Pabrokastojusi Kamilla devās uz savu istabu; nepār­varami virsū mācās miegs. Galu galā viņa var paņemt ari

brīvu dienu, Kamilla nodomāja.

* * *

Nežēlīgi sāpēja galva, Marks vaidēja un stenēja. Sūr­stēja viss ķermenis, it kā viņš būtu izmalts caur gaļas­mašīnu. Tās fūrijas vakar viņu bija nomocījušas visnežē­līgākajā veidā, te nevarēja būt ne runas par mīlēšanos ar skaistām meitenēm. Droši vien vīnam klāt bija piejaukta

Viagra vai kāds cits potences celšanas līdzeklis, Marks nodomāja. Taču pats nepatīkamais bija pašās beigās, kad nezin no kurienes uzradās muskuļots vīrišķis un viņu izvaroja. To atceroties, Markam gribējās raudāt: tik pazemots viņš jutās. Un visa šī izvirtība ir nofilmēta, varbūt kāds jau skatās šo pornofilmu, kuras galvenais varonis ir viņš.

Kā pa sapņiem viņš atcerējās, ka bija izsaucis tak­sometru, jo vēl tik daudz sajēgas viņam bija atlicis, lai mēģinātu nokļūt mājās. Viņš ilgi stāvēja zem aukstas dušas. Kā viņš nokļuva gultā, to Marks vairs neatcerējās.

Modinātāja zvans bija notarkšķējis pirms minūtēm divdesmit, vajadzēja celties augšā, taču Markam nebija spēka. Gulēt visu dienu un ne par ko nedomāt… Paņemt brīvdienu…

Ak nē, Marks no jauna ievaidējās. Parāds… Kā viņš bija aizmirsis, ka Džefs viņa vietā ir samaksājis divdesmit tūkstošus? Ja viņš tagad neieradīsies darbā, Torvalds viņu atlaidīs. Ar pūlēm apģērbies, Marks uzvārīja stipru kafiju. Paskatījies pa logu, viņš konstatēja, ka Ričija Andersona mašīna neatrodas ierastajā vietā. Tātad kolēģis ir aiz­braucis uz darbu bez viņa. Kas to zina, varbūt pat ir zva­nījis pie dzīvokļa durvīm, taču Marks neko nav dzirdējis.

Zvans pie durvīm Marku iepriecināja. Droši vien Ričijs; varbūt mašīna atrodas kaut kur citur, varbūt salū­zusi, visādi var gadīties.

-Jūs? Marks atkāpās, nezinādams, kā izturēties.

-  Labrīt, Mark! Istabā ienāca Džefrijs Ridgers un cieši aiz sevis aizvēra durvis, pagriezdams slēdzenē atslēgu.

-   Ko jums vajag? Marks sašuta. Ja nebūtu Džefa, ar viņu visas šīs nepatikšanas nebūtu atgadījušās.

-   Sēdies, un parunāsim! cietā balsī, kas radusi pavē­lēt, noteica Džefrijs.

Aplūkojis istabu, viņš piegāja pie videomagnetofona un ievietoja tajā kaseti, kuru bija atnesis līdzi.

Marks nespēja ilgi skatīties nofilmētās izvirtības scē­nas. Viņš pieskrēja un, izrāvis no magnetofona kaseti, trieca to pret grīdu.

-   Tā ir tikai kopija, Džefrijs sacīja. Viena no kopi­jām.

-   Ko jums vajag? Marks nikni atkārtoja jautājumu. Un kas jums ir ļāvis tā ņirgāties par mani? Es ziņošu policijai.

-  Vispirms parunāsim par parādu. Džefrijs pārmeta kāju pāri kājai un aizsmēķēja.

-   Man nav divdesmit tūkstošu. Līdzko nopelnīšu, tā uzreiz atdošu, kā biju solījis.

-   Divdesmit tūkstoši? Kādi divdesmit tūkstoši, Mark, ja runa ir par diviem miljoniem.

-   Ko? Marks apstulba.

-   Netici? Paskaties, pats parakstīji parādzīmi! Lūk, tavs autogrāfs, Mark. Džefrijs izņēma no kabatas parādzīmi un pameta Markam. Necenties plēst, jo ari tā ir kopija.

Marks piesēda uz dīvāna un saķēra galvu. Porno­grāfiska satura filmu varētu kaut kā aizmirst kuram gan negadās kļūdīties -, taču divi miljoni… Kāpēc viņš parakstīja parādzīmi, to neizlasījis? Viņš ir iegāzts. Tās ir beigas, Marks saprata. Mūža pietrūks, lai nopelnītu tik lielu naudu.

-   Kāpēc? Marks nočukstēja.

-   Visu var vērst uz labu, tikai…

-   Tikai? Marks palūkojās uz Džefriju. Kādi notei­kumi tiks izvirzīti? Viņam kāds ir jānogalina?

-  Ja tu piekritīsi ar mums sadarboties, tad videofilma tiks iznīcināta un parāds norakstīts.

-   Kas man ir jāizdara?

-  Jāapprec Kamilla un Torvalda Larsena bizness jāpār­ņem savās rokās.

-Jūs par mani ņirgājaties, Marks rūgti iesmējās. Torvalds… Viņš mani izmetīs kā nevajadzīgu mantu aiz durvīm.

-   Neizmetīs, ja būsi jau Kamillas vīrs. Mēs tev palī­dzēsim iekarot miljonāra meitas sirdi.

-   Un pēc tam?

-   Un pēc tam tu piedalīsies lielu vīru spēlēs, Mark. Mēs savukārt atrādīsimies ēnā un teiksim, ko tev darīt. Neuztraucies, tev nevajadzēs slepkavot. Ar laiku tavā pārziņā nonāks arī Silvijas Štrancas biznesa impērija, tu būsi varens virs. Iesaistīsies politikā, nonāksi valdībā. Tur tu būsi mūsu cilvēks.

Marks labprāt būtu pajautājis, kas ir "mēs", taču bai­dījās pavērt muti. Tāpat bija skaidrs: viņu nopircis pats nelabais.

* * *

Sludinājums, kurā Kamilla aicināja atsaukties Džastinu un Evarestu, nepalika nepamanīts. Kamilla bezgala nopriecājās, kad beidzot saņēma īsziņu no Džastinas. Abas norunāja satikties kafejnīcā.

Uz tikšanos Džastina ieradās līdz nepazīšanai pārvēr­tusies: parūkā, uz acīm uzlikusi tumšas brilles, lai gan laukā bija apmācies, tērpusies drānās, kas viņu vizuāli padarīja daudz vecāku. No viņas plūda alkohola smaka, un Kamilla saprata, ka Džastina tā ir apģērbusies nevis maskēšanās nolūkā, bet gan tāpēc, ka atstājusi sevi novārtā. Nodzērusies.

Džastina izvēlējās nomaļu galdiņu telpas stūrī un apsēdās ar muguru pret cilvēkiem.

-   Stāsti, kur tu biji visu šo laiku! Kamilla ziņkārīgi tincināja, aplūkodama Džastinu, kad viņa noņēma sau­lesbrilles. Zem acīm maisiņi, sejā parādījušās grumbas; jā, Džastina izskatījās slikti.

-   Slēpos.

-   No kā, Džastin? Kamilla parāvās nostāk, kad Džastina aizsmēķēja un uzpūta viņai virsū dūmus. Kas gan pa šo laiku ir atgadījies, ja Džastina tik ļoti ir izmai­nījusies? Kamilla nodomāja.

-  Tss, nesauc mani vārdā! Džastina pikti apsauca Kamillu un piesardzīgi atskatījās, nopētīdama kafejnīcas telpu.

-Tu zini, ka Mati ir gājis bojā, Kamilla skumji noteica. Arī Tedija vairs nav.

-   Nolādētā zemūdene… Džastina nomurmināja. Man gribas viskiju, Kamilla, vai ari ko citu stiprāku, viņa žēlabaini bilda, uzlūkojusi oficianta atnesto kafiju un kūkas, kuras Kamilla bija pasūtījusi. Sagaidījusi alkoho­lisko dzērienu, Džastina glāzi iztukšoja vienā rāvienā.

-   Ko jūs atradāt Estonia nogrimšanas vietā? Kamilla iejautājās, kad abas brīdi bija klusējušas.

-   Neko. Mēs tur nokļuvām nejauši. Mati iedegās, ka vajag paņemt paraugus un pārbaudīt piesārņotību. Tad uzradās krasta apsardze un sākās nepatikšanas. Mati dēļ zaudējām jahtu.

-   Māte teica, ka viņa no jums kuģīti atpirka.

-Tie ir meli! Džastina iesaucās, tad pieklusināja balsi. Tu daudz ko nezini, Kamilla. Silvija Štranca mūs piespieda uzdāvināt jahtu viņai. Ja mēs to nebūtu darī­juši, tad viņa mūs iesūdzētu tiesā par krāpniecību. Redzi: mēs tevi esot piespieduši piedalīties ekspedīcijās. Un no tevis izvilinājuši naudu. Turklāt mēs bijām arestēti ari šis fakts nāca viņai par labu.

-   Nevar būt! Kamilla neticēja.

-   Kamilla, tu pat nevari iedomāties, ko man nozīmēja jahta. Džastina sāka šņukstēt. Mans Wiking… Es biju knapinājusies, taupījusi naudu it visā, lai varētu nomak­sāt kredītu. Un tikai pirms diviem gadiem uzelpoju. Bet tava māte… Viņa man atņēma Wiking… Nolādētā Silvija Štranca…

-   Džastin, vai tā ir taisnība? Kamilla jutās neērti. Jā, māte viņai bija teikusi, ka jahtu pavisam lēti atpirkuši. Bet vai varēja ticēt Džastinai?

-   Un tavam Mati Silvija piekodināja: ja viņš neatstā­sies no tevis, tad… Redzi, Mati vairs nav, draudus viņa ir izpildījusi.

Kamilla papurināja galvu. Māte… Kādēļ lai viņa to darītu? Atmiņā uzpeldēja vairāki sarunu fragmenti kā māte negatīvi atsaucās par Mati. Ja arī viņai nepa­tika Mati, tas taču nenozīmē, ka… Nē, Kamilla neticēja. Džastina ir nikna uz viņas māti, tāpēc runā tādas muļķības.

-   Kāpēc tu un Evarests slēpjaties? Vai no manas mātes?

-   Nē, Kamilla. Zemūdenes dēļ. Tur atradām ne tikai dārgumus, bet ari dokumentus. Mēs nepievērsām uzma­nību šiem papīriem, taču dokumenti izrādās dārgāki par visu pasaules zeltu. Evarests tika smagi piekauts, viņu pratināja kaut kādi ļaudis, taujājot, kur ir palikuši doku­menti. Bet mēs neko nezinām. Papīrus savāca Mati. Kur viņš tos ir noslēpis, nav ne miņas. Varbūt tu zini?

-   Es arī neko nezinu, Kamilla sameloja. Kas tie ir par cilvēkiem?

-   Vai vari man izpalīdzēt ar naudu? Džastina pielie­cās tuvāk, neatbildējusi uz Kamillas jautājumu. Evarestam ir veselības problēmas.

-   Cik tev vajag? Kamilla izņēma čeku grāmatiņu.

-   Nekādu čeku, tikai skaidru naudu. Džastina nokle­pojās.

-   Man šodien līdzi nav daudz naudas. Kamilla ieska­tījās makā. Varu tikai tā izlīdzēt. Viņa nolika uz galda dažas banknotes un pabīdīja tuvāk Džastinai.

-   Paldies par to pašu! Džastina, nepārskaitījusi banknotes, tās iebāza kabatā. Esi uzmanīga. Neuzticies nevienam, Džastina viņu pabrīdināja promejot.

Kamilla malkoja atdzisušo kafiju un mēģināja salikt pa plauktiņiem nupat dzirdēto. Vai ticēt Džastinai? Nodzērusies, saplēstām zeķēm, netīros svārkos… Jahtas zaudējums… To var viegli pārbaudīt, atliek tikai nopietni parunāties ar māti, Kamilla nodomāja. Taču Mati… Vai māte ir draudējusi Mati? Likusi kādam viņu nogalināt?

Šaubas ielavījās Kamillas sirdī.

* * *

Nakts melnumā Karla Ridgera personiskā lidmašīna nolaidās Londonas lidostā. Tur viņu jau gaidīja limuzīns, un Karlam atlika tikai pārsēsties. Nams, uz kurieni viņš devās, atradās kādā no vecākajiem Londonas kvartāliem.

Pirms izkāpšanas no limuzīna viņš uzlika uz sejas melnu masku un uz pleciem tumšu apmetni. No malas droši vien izskatās, it kā viņš dotos uz karnevālu. Konfi­dencialitāte. Arī pārējie būs aizseguši seju un ietinušies apmetnī. Protams, viņš pazīst visus dalībniekus, kurus ir lūdzis ierasties uz ārkārtas sanāksmi, taču tas nenozīmē, ka dalībniekiem citam par citu ir jāzina kas vairāk vienīgi, kurš no kādas valsts ir ieradies. Un neviens arī nemēģināja noskaidrot personību, jo tad vajadzētu būt atklātam pašam. Neviens nevēlējās riskēt. Turklāt arvien pastāvēja nelielas bažas par to, ka starp dalībniekiem iefiltrējies nevēlams cilvēks. Tāpēc Karls bija parūpējies, lai ikviens, pirms nonāk sanāksmes telpā, tiek arī pār­baudīts. Lieka piesardzība nekaitē, ja kāds pēkšņi būtu sadomājis līdzi paķert diktofonu vai noklausīšanās ierīci.

Jā, visi ir klāt, Karls secināja, iegājis kabinetā. Dalīb­nieki sēdēja puslokā, gaidīdami tikai viņu. Visi piecēlās kājās, izrādīdami cieņu Karlam Ridgeram.

-   Es aicināju jūs, lai apspriestos, kā mēs reaģēsim uz masu saziņas līdzekļos nonākušo faktu par Baltijas jūrā nogremdētajiem ķīmiskajiem ieročiem, kas radījuši pie­sārņojumu, viņš teica.

-   Uzskatīsim, ka tā ir fantastikas pārraide, faktu falsifikācija. Pāris zinātniski pamatotu pārraižu, un visi ticēs jaunajām ziņām.

-   Bet es domāju tieši otrādi šo informāciju nevaja­dzētu slēpt.

-   Arī es nosliecos uz to, ka mums ir jāizmanto šie jaunumi. Drīz manā valstī būs vēlēšanas, opozīcijas spēki šo informāciju var lieliski izmantot savā labā.

-Jā, zaļo kustība…

-   Tie ir reāli draudi Baltijas jūrai. Ierosinu nodibi­nāt fondu, kuru finansētu visas ieklausieties manās domās visas valstis, kuras ir piedalījušās Otrajā pasau­les karā.

-   Un kurš būs fonda priekšsēdētājs?

-   Tā kā ziņas ir nonākušas ēterā, pateicoties Zviedrijas televīzijai, tad pilnīgi loģiski, ka fonds ir jādibina Zviedrijā.

-   Tam jābūt starptautiskam fondam.

-   Es ari domāju, ka starptautiskam, jo pie Baltijas jūras atrodas ne tikai Zviedrija.

-   Bet ko iesāksim ar ķīmiskajiem ieročiem?

-   Ko varam darīt? Celt tos augšā? Absurds.

-   Nogrimušos kuģus pārklāt ar sarkofāgiem.

-   Pirmkārt, tas būs pārāk dārgi; otrkārt, agri vai vēlu ķimikālijas arī no sarkofāgiem izkļūs laukā un iesūksies gruntī, jo nekas nav mūžīgs. Vārdu sakot, tas ir tikai laika jautājums, jo Baltijas jūra tiks neglābjami saindēta.

-   Nebūsim tik pesimistiski noskaņoti. Un kāda jēga būs no fonda?

-   Fonds risinās šo problēmu.

-   Piekrītu. Šīs problēmas risināšanā ir jāiesaista arī militārie spēki un zinātnieki.

-   Baltijas jūra nav noslēgta ūdenstilpe, inde nokļūs ari okeānā. Tā būs plaša mēroga ekoloģiska katastrofa.

-   Lieliski! Tādā gadījumā tam jābūt starptautiskam fondam, kuru finansēs pilnīgi visas valstis. Protams, savu iespēju robežās. Piemēram, Kongo nespēs piešķirt tik daudz līdzekļu kā Japāna vai ASV.

-  Iekapsulēt katru šāviņu pirms tā izcelšanas no jūras dibena. Pēc tam varēs padomāt, ko darīt tālāk.

-   Dārgi un bīstami.

-   Kas ir cilvēka dzīvība pasaules mērogā? Naudas mums pietiks.

-   Pirms fonda dibināšanas ir jāizraisa rezonanse sabiedrībā. Tāpēc mazliet pabiedēsim cilvēkus. Ko jūs teiksiet par ideju, ka Baltijas jūras zivis nav ēdamas?

-   Tas iedragās zivrūpniecību.

-   Tikai uz laiku. Cilvēku veselība ir svarīgāka.

-   Lieliski, man tas patīk. Pārdalīsim ietekmes sfēras tautsaimniecībā.

-   Sen bija laiks.

Diskusijas ilga vairākas stundas. Un tikai tad, kad visi neskaidrie jautājumi bija pārrunāti vairākas reizes un aplūkoti no dažādiem aspektiem, dalībnieki izklīda.

Karls jutās kā pasaules valdnieks, kura rokās ir cil­vēces vadības groži. Ādolfs Hitlers par tādu varu būtu varējis tikai sapņot, viņš nodomāja.

4. nodaļa

Silvija Štranca parasti strādāja līdz spēku izsīkumam, un tikai tad, kad juta, ka smadzenes kļūst nespējīgas kaut ko plānot un domāt, viņa atpūtās. Tādās reizēs Silvija parasti sakravāja ceļasomu un nozuda uz dienām trim nezināmās tālēs. Viena pati. Lai pavaļotos kādas eksotis­kas valsts pludmalē, izpeldētos jūrā, pasēdētu palmu ēnā. Viņas atpūtas vietu zināja tikai vīrs, pārējie varēja minēt, kur Silvija atrodas. Darba telefonu Silvija parasti atslēdza, lai neviens viņu netraucētu. Par biznesu Silvija šajās die­nās neuztraucās, jo zināja, ka viss tiek uzraudzīts. Viņas impērijas mašinērija darbojās nevainojami un precīzi.

Atgriezusies no Seišelu Salām, Silvija jutās enerģijas pārpilna, galvā rosījās jauni projekti un idejas. Lūkass, kas viņu sagaidīja lidostā kopā ar dēlēnu, šoreiz izskatī­jās nedaudz norūpējies.

-   Kā jums klājās, mani mīļie? Silvija sabučoja dēlu un viru.

Mājupceļā viņa bez apstājas stāstīja par saviem iespaidiem, neļaudama Lūkasam pat kaut ko pajautāt.

-   Tava meita ir sacēlusi sabiedrībā pamatīgu jezgu, Lūkass beidzot tika pie vārda tad, kad viņi iegāja istabā.

-  Jā? Ko tad viņa šoreiz ir ievārījusi? Apprecējusies? Silvija tikai attapa pajautāt.

Kamillas pieminēšana viņu atgrieza realitātē. Tikai ne meitas laulības ar to puisi; Silvija bija gatava izdzirdēt vienalga ko, tikai ne tādas ziņas.

-   Vēl ļaunāk. Lūkass pamāja uz avīzēm, kuras kār­tīgi bija saliktas kaudzītē uz galda.

-   Ar manu meitiņu ir atgadījusies nelaime? Silvija iejautājās pārvērstā balsī, ļaunas priekšnojautas sažņau­dza viņas sirdi.

-   Labāk paskaties pati. Lūkass apsēdās uz dīvāna. Viņa dīvainā sejas izteiksme vēl vairāk pārbiedēja Sil­viju.

-   Viņa ir dzīva? Silvija gandrīz vai iekliedzās.

-   Dzīva, dzīvāka par dzīvu, taču tas, ko viņa ir izda­rījusi… Silvij, paskaties, lūdzu, video! Speciāli palūdzu Torvaldam ierakstus un teicu, ka tu šajā laikā esi bijusi aizņemta.

-   Lūkas, nevajag runāt aplinkus. Man tas nekad nav paticis. Silvija pagrāba avīzes un sāka tās pavirši šķirstīt. Kas man ir jāredz?

-   Sākumā tomēr palūko video. Lūkass ieslēdza DVD atskaņotāju.

Silvija noskatījās Kamillas sagatavoto pārraidi un kļuva nikna.

-   Kur viņai ir bijis prāts nodarboties ar tādām lietām? Tas Mati bija viņai galīgi izskalojis smadzenes ar tām zemūdens ekspedīcijām. Ārprāts! Nesprāgusi munīcija! Silvija vārījās dusmās. Torvalds arī ir labais, pieļaudams tādas nejēdzības. Nemaz nav padomājis par meitas dro­šību. Tā riskēt…

-Jā, Silvij, Torvalds nekad nav domājis par pārējiem. Pati zini, kāds viņš ir egoists. Taču sabiedrība ir reaģējusi uz šo ziņu.

-Un ko tad raksta avīzes? Viņa paķēra laikrak­stus. "Baltijas jūras zivis ir saindētas". "Kaitīgie zivju produkti". "Mēs pārtiekam no indes". Sasodīts, ko tas nozīmē, Lūkas? Silvijas acīs pavīdēja apjukums.

-Silvij, tie korespondenti ir sacēluši vētru ūdens glāzē. Tikai radījuši paniku, Lūkass mēģināja viņu mie­rināt.

-   Paniku? Iā ir katastrofa, nevis panika! Silvija tvēra rokā mobilo. Vai tu maz apjēdz, ko tas nozīmē manam biznesam? Zivrūpniecības nozarei var pienākt sliktas dienas. Hā! Mēs ēdam saindētas zivis, viņa nomurmi­nāja.

Silvija veica zvanu pēc zvana, un, jo ilgāk viņa saru­nājās, jo drūmāka kļuva.

-   Tas ir Torvalda pirksts, neviens cits nevarēja man tā ieriebt. Viss ir sliktāk, nekā tu spēj iedomāties. Uzņē­mumu akcijas ir nokritušās, it visur mudž sanitārā inspek­cija, veikali ir atteikušies no mūsu produkcijas. Lūkas, vai tu saproti, ka tas ir gandrīz vai bankrots? Silvija atkrita krēslā un sāka skaļi raudāt. Kā es neieredzu Torvaldu un Ingeborgu… Viņi mani ir izputinājuši… Ar Kamillas palīdzību… Kā es viņus visus neieredzu…

-   Kuš, kuš! Lūkass apņēma Silvijas plecus un rau­dzīja viņu nomierināt. Gan jau izķepurosimies, ir bijuši arī ļaunāki laiki, mīļā. Mierīgi padomāsim, ko varam pasākt.

-   Es zinu, ko darīšu. Silvija slaucīja asaras. Vis­pirms aizbraukšu uz televīziju un izskrāpēšu Torvaldam acis. Ja ceļā patrāpīsies tā padauza Ingeborga, arī viņa dabūs trūkties.

-   Silvij, Silvij, netrako, tā tu neko nepanāksi, Lūkass satraucās ne pa jokam. Es jau esmu padomājis, ko varētu līdzēt…

-   Lūkas, es zinu, ko daru. Man jārunā ar Torvaldu. Silvija paķēra somiņu un izmetās laukā. Iesēdusies savā auto, viņa lēnām brauca uz Torvaldam piederošo televī­ziju.

Dusmas bija pārņēmušas visu viņas būtību, Silvija bija gatava skaļi izkliegt lamuvārdus, kādus tik vien zināja. Senais aizvainojums pret Torvaldu bija atdzīvo­jies. Izrādījās, tas kā dzirkstelīte bija snaudis zem biezas pelnu kārtas, gaidīdams, kad uzpūtīs vējš, lai iedegtos naida liesma. Viņam nebija gana, ka grasās precēties ar Ingeborgu, sava mūža lielo mīlestību, kā Torvalds bija izteicies žurnālistiem saderināšanās vakarā. Nē, viņš ir iedomājies pie reizes viņu izputināt.

-   Kundze, uz kurieni? Foajē viņai ceļu aizšķērsoja sargs. Lūdzu, uzrādiet personību apliecinošus doku­mentus!

-   Nost no ceļa, nejēga! Silvija negrasljās pakļauties pavēlēm. Kopš kura laika es nedrīkstu apciemot savu bijušo vīru?

-   Larsena kungs ir izdevis pavēli pārbaudīt…

-   Toties es esmu Štranca kundze un uz mani šīs pavē­les neattiecas, Silvija atcirta. Man jāsatiekas arī ar meitu Kamillu.

Vairs neklausīdamās paskaidrojumos, Silvija veikli pagāja garām sargam, jo labi zināja, ka neviens viņai nepiedurs ne pirksta. Tikpat veikli viņa tika garām sekre­tārei, kura atšķirībā no sarga viņu pazina, tomēr uzdroši­nājās vāvuļot, ka Larsena kungs ir stipri aizņemts. Visi kā sazvērējušies, Silvija nodomāja, atrāvusi Torvalda kabi­neta durvis.

Iegājusi iekšā, viņa apstājās. Torvalds sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Pacēlis galvu, viņš brīdi raudzījās Silvijā, neteikdams ne vārda. Tad piecēlās un nāca viņai pretī.

-   Silvija! viņš tēlotā pārsteigumā iesaucās. Pēc tik daudziem gadiem tomēr esi atnākusi mani apraudzīt…

Silvija paspēra soli pretī un cirta Torvaldam spēcīgu pliķi.

-   Nelietis!

-   Nevicini rokas. Torvalds sāpīgi satvēra Silvijas elkoni.

-   Atsauc pārraidi! Atvainojies skatītājiem un saki, ka Baltijas jūras piesārņotība ir kļūda. Silvija šņāca kā saniknota kaķene. Viņa labprāt būtu cirtuši kārtējo pliķi bijušajam vīram, bet, ieraudzījusi Torvalda acīs nicinā­jumu, Silvija nolēma savaldīties.

-   Tev nepatīk mūsu meitas pārraide?

-   Man nepatīk tas, ka mans bizness tiek putināts laukā.

-   Kāda man daļa gar tavu biznesu! Torvalds palaida Silvijas roku un atgriezās savā vietā. Atmeties krēslā, viņš ar pārākumu skatījās uz Silviju.

-   Ā! Tā jau es domāju, Silvija iesaucās. Ko tad tu gribi? Lai es tavā priekšā rāpoju uz ceļiem? Lai nolūdzos par to, ka aizgāju pie cita? Jā? To tu gribi? Viņas balss pārgāja griezīgos toņos.

-   Nekļūsti smieklīga, Silvij. Tas ir palicis pagātnē. Jā, toreiz es biju nikns, taču… tagad man ir Ingeborga, tev Lūkass. Neredzu nekādu vajadzību atgriezties pagātnē.

-   Ļoti jauki, tad runāsim kā nopietni cilvēki. Lūdzu, palaid ēterā ziņas, ka viss, ko sagatavojusi Kamilla, ir pīle.

-Nē!

-  Torvald! Es tevi ļoti lūdzu. Kamillas dēļ. Ja es bankro­tēšu, tad nespēšu meitai finansiāli palīdzēt. Silvija pār­liecās pāri galdam un visu lēni izrunāja Torvaldam sejā.

-   Pirmkārt, Kamilla ir pietiekami gudra, lai pati sāktu pelnīt. Otrkārt, es ari varu meitai palīdzēt. Un palīdzu. Treškārt, tā ir patiesība!

-   Kas ir patiesība?

-Pie velna, Silvij! Torvalds tā ieaurojās, ka viņa momentā atrāvās nost. Tā ir patiesība. Vai saproti? Patiesība! Jūra ir sagandēta, nu kā tu neapjēdz?

-   Es tam neticu. Laboratoriskie izmeklējumi rāda, ka viss ir normā. Mēs katru nedēļu veicam pārbaudes.

-   Pareizi. Kas būs vajadzīgs, tas ari tiks ierakstīts atskaitēs, Torvalds izsmejoši noteica. Vai tad es nezinu?

-   Tātad tu negrasies atsaukt šos jaunumus? Silvija vēlreiz noprasīja.

-   Nekādā gadījumā.

-   Tad parunāsim par Kamillu. Man ir ļoti daudz jautā­jumu. Silvija iesmējās neīstiem smiekliem. Varēja just, ka viņa valdās pēdējiem spēkiem, lai nesāktu kliegt.

-   Kā tu varēji pieļaut, ka viņa pakļauj sevi briesmām, pētīdama neizsprāgušus šāviņus? Kur tu esi skatījies, kad viņai uzradās draugs, kaut kāds viesstrādnieks? Kāpēc… Silvija Torvaldam acīs meta apvainojumus. Bei­dzot viņai bija radusies iespēja izteikt visu sasāpējušo,

kas bija sakrājies sirdī ilgu gadu garumā.

* * *

Marks jutās nelāgi viņš ir kļuvis par Džefrija Ridgera kalpu uz visu mūžu. Un kaut ko izmainīt ir jau par vēlu, puisis domāja: parādzīme divu miljonu dolāru vēr­tībā virs viņa karājas kā Dāmokla zobens.

Vēl ļaunāk, nākamajā dienā Džefrijs lika ķerties pie darba izdibināt no Kamillas visu, ko meitene zina par zemūdens ekspedīcijām un konkrēti tieši par nogri­mušo zemūdeni. Un, ja vēl precīzāk, Markam ir jāno­skaidro, vai Kamilla zina, kur atrodas kaut kādi dokumenti.

Protams, kļūt par Kamillas vīru arī kārojās, taču šoreiz medus mucā ir iegāzta pamatīga darvas deva, Marks pie sevis prātoja. Viņa sirdi pārņēma bailes par savu drošību. Un ja nu Džefrijs blefo? Izmantos viņu kā spiegu un pēc tam nogalinās?

Apgādāts ar diktofonu un padomiem, kā labāk izpraš­ņāt Kamillu, Marks visu vakaru gudroja, ko un kā viņš rit teiks Kamillai.

Nogaidījis pēcpusdienu, kad lielākais darbs bija izda­rīts, Marks, saņēmis dūšu, devās pie Kamillas.

-   Sveika! Viņš, nedaudz apmulsis, pabāza durvīs galvu. Vai drīkst ienākt?

-  Jā, protams, Kamilla laipni atsaucās. Kā tev patīk tas, ko raksta avīzes? viņa jautri noprasīja.

-   Es pēdējā laikā neesmu lasījis nevienu lapiņu, viņš atzinās.

Kur nu! Vai tad viņam atlika laiks ko citu darīt kā tikai domāt par paša problēmām? Marks klusītēm nopūtās.

-   Mati tagad ar mani lepotos. Kamilla jutās bezgala priecīga.

-   Kamilla! Marks bezceremoniāli pasvieda avīzes tālāk un apsēdās uz galda malas, kā viņu bija samācījis Džefrijs. Mati un Mati! viņš iesaucās. Kamilla, bet vai tev ir ienācis prātā, ka tu esi staigājusi pa naža asmeni? Ko tev Mati ir devis? Vieni vienīgi pārdzīvojumi.

-   Mark, nesēdi uz mana galda! Kamilla sašutusi iesaucās. Un nevajag tā runāt par mirušajiem.

-   Esmu greizsirdīgs uz Mati. Ja viņš būtu dzīvs, tad es viņu uzaicinātu uz dueli, Marks sacīja visā nopietnībā.

-   Es tevi nesaprotu, Mark. Kamilla piecēlās un pie­gāja pie loga.

-Jau vairākas reizes esmu teicis un arī tagad varu atkārtot: es tevi mīlu. Marks sekoja Kamillai.

Ek, viņš ir uzsācis uzbrukumu ar nepareizu stratē­ģiju, Marks apjauta, pamanījis nozibsnījam Kamillas dus­mīgās acis. Jāmaina izturēšanās.

-   Piedod, ja es tevi apvainoju, Marks sacīja pēc iespē­jas pazemīgāk. Ak, kā viņš neieredzēja sevi šajā mirklī! Tā ir spēle, viņš domās brēca, un kur tad patiesās jūtas?

-   Nekas, Kamilla klusi noteica. Īstenībā es ļoti labi saprotu, ko tu esi gribējis pateikt par to staigāšanu pa naža asmeni. Apkārt rosās nezināmi cilvēki, kas perina kaut ko ļaunu. Es to jūtu. Pēc Mati bojāejas ir bijis tik daudz negadījumu un nepatīkamu lietu… Mark, man ir ļoti bail.

Marks alka apkampt Kamillu, taču meitenes nopietnā seja atturēja viņu no šīs rīcības.

-  Varbūt tas viss saistīts ar to, ka Mati uz zemūdenes uzgāja dārgumus? Marks tā vietā, lai pateiktu Kamillai ko mīļu, ritināja sarunas pavedienu tālāk. Viņš taču ir vilks jēra ādā; jādara, kā licis Džefrijs. Šā vai tā, Kamilla būs viņa, Markam nez kāpēc radās tāda pārliecība.

-   Droši vien.

-   Kā es gribētu zināt, kas tie ir bijuši par dārgu­miem…

-   Zelts, kas tad tur varēja būt. Kamilla vienaldzīgi nopūtās. Visas pasaules zelts…

-Tik daudz zelta vienkopus nevar būt. Marks iesmējās.

Uzmanīgi viņš taustījās tālāk, intuitīvi juzdams, ka Kamilla kaut ko noklusē. Viņam jāpacenšas izdabūt Džefrijam vajadzīgo informāciju.

-Mark, vari iedomāties, Ričijs Andersons, izrādās, spiegoja tēva kabinetā! Kamilla pat satrūkās, kad iezva­nījās telefons. Viņa pacēla klausuli. Jā?… Ko? Labi, es tūlīt aiziešu.

-  Tad tāpēc Andersonu nekur nemana. Marks sabāza rokas bikšu kabatās. Un es domāju, ka viņam ir atvaļi­nājums. Kāds nelietis!

-Jā, Kamilla gari novilka. Nupat zvanīja sekretāre, ir atnākusi mana mamma. Mark, atvaino, bet tagad man jāiet.

-   Kamilla, vēl tikai viens jautājums. Marks pastei­dzās aizturēt meiteni. Vai tevi drīkst aicināt uz kafej­nīcu?

Kamilla viņam uzsmaidīja un piekrītoši pamāja.

Atgriezies savā kabinetā, Marks ķērās pie ierastā darba. Varbūt nebūs tik traki, kā viņš ir iedomājies. Nu un kas par to, ka viņam ir jāpiegādā Džefrijam informā­cija? Redz, arī kolēģis Ričijs ar to pašu ir nodarbojies. Un nekas…

Kamēr nepieķēra, atmiņa kā mēdīdamās aizrādīja. Jā, kamēr nepieķēra…

* * *

Vēl nekad tie nedaudzie metri līdz tēva kabinetam viņai nebija likušies tik gari kā šobrīd. Māte ir pie tēva? Viņi strīdas? Tas bija viss, ko viņai bija pavēstījusi sek­retāre, lūgdama, lai Kamilla pēc iespējas ātrāk nāk šurp. Taču viņa nesteidzās. Kādēļ viņai būtu jāpiedalās nepa­tīkamā skandālā? Tēvs precēsies ar Ingeborgu, un tāpēc māte ir šeit, Kamilla domāja. Nekāds cits izskaidrojums viņai prātā neiešāvās. Māte ir kļuvusi greizsirdīga? Tad kādēļ vajadzēja iet pie Lūkasa?

-   Kamilla, es neuzdrošinos teikt, ka viņu strīds ir tik labi dzirdams… Sekretāre noplātīja rokas.

-   Paldies, Kamilla patencināja sekretāri. Varbūt aiziesi iedzert kafiju? viņa pajautāja, labi dzirdēdama, ka vairākas reizes tiek pieminēts viņas vārds.

Jā, tēva un mātes diskusiju nevarēja nosaukt par mie­rīgu, tā bija abpusēja kliegšana. Nez, cik ilgi viņi tā ārdās un cik daudz ir dzirdējusi sekretāre, Kamilla nodomāja.

Mazliet nosarkusi sekretāre atvainojās, ka piespiedu kārtā ir bijusi lieciniece svešam strīdam, un, paklausī­jusi Kamillu, cēlā gaitā aiztipināja uz kafejnīcu. Kamilla jutās nepatīkami. Cerams, ka sekretāre nesāks pa malām tenkot, izplatīdama ziņas par viņu ģimenes iekšējām problēmām.

-   …ko tad tu domāji, ka es pieļaušu, lai Mati būtu viņas vīrs? Silvijas niknā balss apturēja Kamillas nodomu iet iekšā; viņa sastinga uz sliekšņa, līdz galam neatvērusi durvis.

-   Kas tevi lūdza izlemt mūsu meitas likteni? Torvalds dārdināja pretī.

-   Lai viņa pēc tam būtu nelaimīga kā es? Pietiek, ka nomocījos ar tevi. Bet Mati, tas diedelnieks, tikai medīja viņas naudu.

-   Oh, oh, cik tu esi gudra! Torvalds kliedza. Un kāda pati biji mūsu laulības gados? Vai kaut reizi esi pain­teresējusies, vai man pietiek naudas taviem untumiem?

-   Tikai nevajag!

-   Man pēc tavām kriminālajām izdarībām nācās ne vienu reizi vien tikties ar policiju, Torvalds pārmeta. Darbinieki aiz muguras sačukstas, ka es esot pielicis roku… Tomēr vajadzēja pateikt, ka tas ir bijis tavs pirksts.

-   Varēji teikt! Tāpat neviens neko nebūtu pierādījis. Manas rokas ir tīras.

-   Toties sirdsapziņa dubļos. Un nedomā ko iesākt pret Marku, Torvalds nedaudz pieklusināja balsi, jo sāka aizsmakt no skaļās kliegšanas. Kamilla pati ir tiesīga izlemt, ar kuru viņa būs kopā.

-   Tas viesstrādnieks, Silvija nicīgi iesmējās, būs mans znots? Es to nekad nepieļaušu. īpaši tagad, kad tu mani dzen bankrotā.

Kamilla bija pietiekami dzirdējusi, lai apjēgtu, ka Džastinas mājieni par Mati bojāejas īstajiem cēloņiem ir bijuši patiesi.

-   Māt, Kamilla tikko spēja izdabūt pār lūpām, tik stipri viņu satrieca atklājums. Tu nogalināji Mati? Kāpēc?

Torvalds un Silvija apklusa kā uz mājienu.

-   Kamilla, kas par muļķībām? Silvija vien attapās pateikt, dusmās sasarkusi seja kļuva vēl košāka.

-   Es visu dzirdēju. Kamilla apmeta likumu Silvijai, piegāja pie tēva un nostājās viņam blakām. Ej projām…

-   Tava neprātīgā pārraide mani izputinās, Silvija metās virsū meitai ar pārmetumiem. Tas, ko mēs runā­jām par Mati, bija domāts citā kontekstā.

-   Redzi, Silvij, kā dzīvē notiek. Torvalds bija atgu­vis savaldīšanos. Aplicis meitai roku ap pleciem, viņš turpināja: Dievs tevi, Silvij, ir sodījis par grēcīgajiem darbiem, jo uz tavas sirdsapziņas ir Mati nāve. Un tas, ka tev tagad draud bankrots, nekas cits kā atmaksa.

-   Kamilla… Silvija kodīja lūpas, nezinādama, ko sacīt.

Redzēdama, ka Kamilla nosodoši klusē, viņa pakāpās soli atpakaļ. Tad apcirtās un aizmetās prom, no visa spēka aizcirzdama durvis.

-   Un tu visu šo laiku esi zinājis patiesību par Mati un klusējis? Kamilla, aizvien vēl atrazdamās šokā, atrāvās no tēva.

-   Meitiņ, es nebiju līdz galam pārliecināts… Silvija pirmīt pati izrunājās. Torvalds gurdi nopūtās. Bet ari viņai tagad neklāsies saldi lielā impērija brūk kā kāršu namiņš.

-   Viņa jau otro reizi man ir nodarījusi pāri, Kamilla nespēja vairs neko sacīt, jo sarūgtinājums sažņaudza kaklu; tikai ar pūlēm viņa aizturēja raudas.

Kā pa miglu viņa atgriezās kabinetā, jo asaras tomēr nodevīgi bija izlauzušas sev ceļu. Viņa atcerējās dienu pirms tik daudziem gadiem, kad māte bija aizgājusi pie Lūkasa. Bet tagad bija vēl sāpīgāk…

Nosēdējusi līdz pat vakaram bezdarbībā un pārcilā­jusi atmiņā senos notikumus, Kamilla nedaudz nomieri­nājās. Kas bijis bijis…

Braucot mājup, Kamilla mēģināja domāt par nākotni, tomēr tas neizdevās; galvā bija ielavījies savāds tukšums. Likās, ka visas sajūtas ir iesalušas ledū. Viņu pat vairs nesatrauca Ingeborga, kura starojoši uzsmaidīja un aici­nāja vakariņās. Torvalds viņai laikam bija paspējis izstās­tīt par notikušo, jo Ingeborga pieskārās viņas plecam un uzmundrinoši noteica:

-Būs jau labi, Kamilla. Mēs neļausim tev nodarīt pāri.

-   Paldies, Kamilla vienaldzīgi atbildēja.

Vismazāk viņa gaidīja līdzjūtību no Ingeborgas. Šī sie­viete mēģina izmantot jebkuru ieganstu, lai varētu man tuvoties un sadraudzēties, Kamilla nodomāja.

-   Ai, es gandrīz vai aizmirsu! Ingeborga sasita plaukstas. Kamilla, tev kāds atsūtīja ziedus ar klāt pie­vienotu aploksni. Rozes es ieliku vāzē un aiznesu uz tavu istabu, bet aploksne ir tepat.

Kamilla apskatīja aploksni no visām pusēm, virsū bija tikai viņas vārds.

-   Vai tik tā nebūs Silvija, kura tagad mēģinās tev pie­labināties un atvainoties. Torvalds vērīgi sekoja meitas pirkstiem, kuri neveikli mēģināja atvērt aploksni. Aizvien vēl pārdzīvo, viņš saprata.

-   Biļete uz Norvēģijas simfoniskā orķestra koncertu, kur tiks atskaņoti Grīga skaņdarbi, Kamilla izbrīnījās.

Aizdomīgi paskatījusies uz tēvu, viņa mēģināja uzmi­nēt, vai tādā veidā viņš nolēmis viņu iepriecināt.

-   Parādi! Torvalds pastiepa roku pēc biļetes. Hm, tiešām. Un vairāk nekā?

"Mīlēt nozīmē būt laimīgam. Lai tā ir mana pirmā dāvana tev!" Kamillai vaigos iesitās karstums, kad viņa izlasīja klāt pievienoto kartīti.

-   Tā nav no mātes, bet gan ir no kādas nezināmas personas, Kamilla nomurmināja, atcerēdamās, ka Marks dienā bija runājis par aicinājumu uz kafejnīcu. Nolēmis atsūtīt ielūgumu uz koncertu? Nav slikti. Viņa nemaz nebija iedomājusies, ka Markam patīk klasiskā mūzika.

-   Ļoti slikti, Torvalds noteica, atcerējies sarunu ar Džefriju Ridgeru. Man šķiet, ka es zinu, kurš tas varētu būt.

' Bet es iešu! Kamilla izaicinoši paskatījās uz tēvu.

Nav svarīgi, kurš ir atsūtījis ielūgumu.

* * *

Silvija sēdēja, satvērusi galvu plaukstās, un domāja. Visur, kur viņa parādījās, bija dzirdamas runas par Balti­jas jūru, par ķīmiskajiem ieročiem un zivīm. Cilvēki šos jaunumus apsprieda veikalos; uz ielas, radio un televī­zijas ziņās bez pārtraukuma skanēja visdažādākās šīs tēmas variācijas. Ak, Kamilla, Kamilla… Vai tad viņai bija grūti pakonsultēties ar māti, pastāstīt, ko dara?

Bet vai es ieklausījos? Silvija sev pārmeta.

Viņa ļoti labi atcerējās Kamillas vārdus, kad tā māti lūdza paskatīties savu pirmo pārraidi. Taču Silvijai tas nebija licies interesanti.

-   Neuztraucies, Silvij, Lūkass viņu mierināja. Mēs iepirksim zivis, kas zvejotas citur. Nedaudz izmainīsim tirdzniecības profilu. Rūpnīcas pielāgosim citam ražoša­nas veidam; ir taču tik daudz variantu.

-   Lūkas, ne jau tur tā problēma, Silvija nopūtās. Protams, mēs turpināsim biznesu, tikai… Es nespēju nomierināties, jo tas ir bijis Torvalds, kurš parūpējies sagādāt man šīs galvassāpes. Viņš ļoti labi zināja, ko Kamilla dara. Un atbalstīja meitu.

-   Gluži kā kalnos, kad izkustas sniega lavīna. Tā slīdot savā ceļā aizmēž visu, Lūkass domīgi noteica.

-   Nepiesauc nelaimi! Silvija pārmetoši uzlūkoja Lūkasu. Viss būs labi, es nedomāju tik viegli padoties. Došos uz biroju, vienos paredzēta tikšanās ar juristu. Ir radušās šādas tādas idejas. Līdz vakaram, mīļais! Silvija noskūpstīja Lūkasu.

Atguvusi aukstasinību, Silvija domas novirzīja biz­nesa virzienā. Torvaldam viņa pievērsīsies vēlāk, vēl paspēs izrēķināties ar bijušo vīru. Būs redzams, kurš smejas pēdējais, viņa nīgri nodomāja.

Birojā Silvija ieskrēja kā viesulis, vien noplandīja atpogātais rudens mētelis. Jurists viņu jau gaidīja.

-   Esmu atradis dažas nianses likumā, kuras mēs varētu izmantot sev par labu tieši šajā situācijā. Mēs varam pat cerēt uz valsts atbalstu.

-   Ļoti jauki! Silvija pamāja, norādīdama juristam uz krēslu. Es uzmanīgi klausos.

-   Ļoti atvainojos, sarunu negaidīti iztraucēja sek­retāre. Ir ieradies kāds Džefrijs Ridgers. Viņš lūdz tik­šanos ar jums.

-   Pasaki, ka šodien esmu aizņemta, Silvija nevērīgi attrauca. Ak jā! Vai viņš teica, kādā sakarā ir ieradies?

-   Ridgera kungs sacīja, ka vēlas ar jums parunāt par Queen Sally un Andreju.

To izdzirdējusi, Silvija nobāla.

-   Aicini viņu iekšā, viņa neskanīgā balsī piekrita.

-    Mēs sarunu turpināsim mazliet vēlāk, viņa pazi­ņoja pārsteigtajam juristam, kurš labi zināja, ka Silvija nemēdz pārtraukt savas darīšanas.

Silvija dziļi ievilka elpu un centās nomierināties. Viņa jau bija pat aizmirsusi par Queen Sally… Vai tiešām?… Tā ir problēmu lavīna, kas viņai ir uzgāzusies virsū, Silvija nodomāja.

-   Štrancas kundze? Džefrijs laipni sasveicinājās.

-   Priecājos, ka jums atlika laiks manai necilajai vizītei…

-   Ar ko man gods sarunāties? Silvijai nepaslīdēja garām Džefrija izsmējīgais tonis.

-   Džefrijs Ridgers. Viņš paklanījās, tad apsēdās.

-   Ko jūs vēlaties? Silvija pēc iespējas bargāk nopra­sīja. Galvenais saglabāt aukstasinību, viņa nodomāja.

-   Grūti laiki pienākuši jums, kā skatos. Džefrijs zob­galīgi iesmējās. Zivis vairs nenes cerēto peļņu…

-   Vai atnācāt par mani paņirgāties? Silvija pietrū­kās kājās.

-   Nomierinieties, Štranca kundze! Džefrijs pamāja.

-   Esmu pie jums, lai vienotos par kādu darījumu.

-   Mani neinteresē nekādi darījumi ar jums. Lūdzu, atstājiet kabinetu, citādi man nāksies izsaukt sargus, Silvija negaidīti eksplodēja. Ridgera rāmā balss un izsmē­jīgais ģīmis viņu saniknoja.

-   Es gan esmu citādās domās, Džefrijs mierīgi tur­pināja. Labprāt nopirktu no jums uzņēmuma akciju paketi.

-   Es neko nepārdodu.

-   Redziet, es biju cerējis, ka mēs vienosimies mie­rīgā ceļā… Laikam nāksies doties uz policijas iecirkni un pastāstīt, kas ir pasūtījis sprādzienu uz Queen Sally…

-   Pagaidiet! Silvija iesaucās, redzēdama, ka Džefrijs grasās iet prom. Parunāsim.

-   Cita lieta. Džefrijs no jauna apsēdās. Bet tagad, lellīt, parunāsim nopietni, viņa balss kļuva cieta. Gri­bējāt savu bijušo vīru aizsūtīt uz citu pasauli?

-   Es nesaprotu, Silvija jutās kā sprostā iedzīts zvērs.

-   Tad atsvaidzināšu jūsu atmiņu. Pirms pusotra mēneša jūs nolīgāt kādu puisi, kurš piekrita jums palī­dzēt par zināmu atlīdzību. Andrejam, tādu segvārdu viņš sev izvēlējās, bija jāatrod cilvēks, kurš piekristu, braucot uz Stokholmu, paņemt līdzi grāmatas un aiz­vest tās konkrētam cilvēkam. No pirmā acu uzmetiena nekā sevišķa, vai mazums cilvēku cits citam izpalīdz? Tikai nabadziņš nezināja, ka grāmatu vāki ir maskēti spridzekļi.

-Jums laikam patīk lasīt detektīvus.

-Sprāgstvielu jauda bija izraudzīta tik stipra, lai blakuskajītē esošais Torvalds Larsens tiktu nogalēts. Diemžēl, kā tas dzīvē bieži gadās, netika ņemts vērā cilvēciskais faktors. Tam puisim, kurš piekrita izpalīdzēt, izrādījās bezgala alkatīgs draugs. Un sainītis ar grāma­tām pārceļoja uz cita jaunekļa somu. Rezultātā sprādziens no granda ne tur, kur vajadzēja. Un ai, ai, cik cietušo… Vai pēc šī notikuma jūs naktīs varējāt aizmigt?

-   Es nepazīstu nekādu Andreju. Un tas, ko jūs te stāstāt… Silvija iesmējās, …izklausās pēc murgojuma.

-   Policija gan būs citās domās. Džefrijs pasmīnēja. It īpaši tad, kad nopratinās Andreju un to jauno cil­vēku, kurš piekrita palīdzēt.

-   Blefs! Silvija turpināja noliegt pret viņu izvirzīto apsūdzību.

-   Tad varbūt paskatīsimies disku? Džefrijs ierosi­nāja, izņēmis no ādas mapes kompaktdisku.

-   Mani neinteresē safabricēti materiāli.

-   Varbūt jūs interesēs, lūk, tur tas. Džefrijs piegāja pie loga un lūdza Silviju paskatīties laukā.

Uz ielas stāvēja Andrejs. Ieraudzījis Silviju pie loga, viņš pamāja tai ar roku.

-  Tādu nepazīstu, viņa dzestri teica. Vai tas ir viss, ko gribējāt pateikt?

-   Ak, Štranca… Džefrijs noklakstināja ar mēli. Tad varbūt šie pierādījumi jūs pārliecinās? Viņš izņēma no kabatas diktofonu un to ieslēdza.

Jau pirmās frāzes, ko Silvija izdzirdēja, nozīmēja tikai vienu viņa ir iedzīta stūrī. Andrejs tālredzīgi bija ierak­stījis sarunu, kurā viņa izrīkoja, ko un kā darīt. Nebija

nekādu šaubu, tā bija viņas pašas balss. Ak dievs… Nu kur viņai ir bijis prāts visu darīt pašai? Ja ne mūža ieslo­dzījums, tad vismaz divdesmit gadi ir garantēti.

-   Parasti tādās reizēs no killeriem atbrīvojas, Džefrijs noteica, kad viņa bija noklausījusies ierakstu. Bet tā kā jūs esat iesācēja… Laikam nezinājāt.

-   Ko gribat? Silvija nočukstēja.

Viņas dūša bija sašļukusi papēžos. Dvēselē bangoja bailes un jautājums, kādēļ viņa bija ļāvusies naidam, uzzinot, ka Torvaldam un Ingeborgai ir nopietnas attie­cības. Vai tiešām tā ir bijusi greizsirdība?

-  Jūsu uzņēmumu akciju kontrolpaketi un finansiālu kompensāciju, jo jūs sabojājāt prāmi.

-   Un pēc tam? Silvija drebošām rokām ielēja sev glāzē ūdeni.

-   Nu, Štrancas kundze, un kā jūs domājat? Džefrijs iesmējās. Viss būs jāsāk no jauna.

-Kas?

-   Bizness. Labi, nevilksim dārgo laiku garumā. Džefrijs sameklēja mapē dokumentus. Redziet, esmu informēts, jo zinu, cik daudz un kādos kontos jums ir nauda. Naudas pārskaitīšanas operācija neaizņems daudz laika. Džefrijs nolika viņai priekšā lapu ar ban­kas nosaukumu un konta numuru. Lūk, uz šejieni jāpār­skaita visa nauda.

-   Un kur ir garantija, ka pēc tam tomēr nedosieties uz policiju?

-  Jums nav citas izvēles, Štranca. Bet neuztraucieties, man nepatīk sadarboties ar tiesībsargājošiem orgāniem. Es pats esmu gan tiesnesis, gan izpildītājs.

-   Vai es dabūšu atpakaļ kompromitējošos mate­riālus?

-   Protams.

-   Un Andrejs?

-   Vai viņš jums ir vajadzīgs? Nē? Arī man ne. Ko tad šādās reizēs dara ar sešniekiem? Džefrijs iesmējās tik nepatīkamiem smiekliem, ka Silvija sarāvās. Es gaidu, Silvij.

Atguvusi savaldību, Silvija lēnām spieda datora kla­viatūras taustiņus. Viens klikšķis izdzēsa daudzu gadu darba rezultātus, pilnībā izputinot viņu. Protams, arī Lūkasa kontā bija nauda, taču kas tas bija salīdzinājumā ar tikko zaudētajiem miljoniem…

-   Un tagad akcijas, Džefrijs atgādināja.

Zobus sakodusi, Silvija izpildīja prasīto. Domās viņa lādēja tehnikas sasniegumus, kas deva iespēju, neizejot no kabineta, veikt visdažādākās pirkšanas un pārdošanas operācijas.

-   Brīnišķīgi! Un te būs materiāli, ar kuriem tagad varat darīt, ko gribat. Viņš augstsirdīgi nolika uz galda disku un diktofonu. Bija patīkami ar jums sadarbo­ties, Štrancas kundze. Visu labu, viņš atvadījās. Pie pašām durvīm Džefrijs apstājās un piebilda: Starp citu, Andrejs atzinās, ka arī Mati bojāeja ir viņa roku darbs. Protams, ar jūsu svētību, Štranca. Bet šis gadījums mani neinteresē.

Silvijai pār kauliem pārskrēja karsti tirpuļi. Jā, pašlaik viņa bija izglābusi savu ādu, pasargājusi sevi no nokļū­šanas cietumā. Bet kas viņu gaida rīt? Un ko viņa tagad teiks Lūkasam? Kā skatīties acīs pārējiem? Vakardienas multimiljonāre bija pārtapusi par izputinātu uzņēmēju. Ak, pārāk dārgi ir maksājusi viņas kļūda…

Karls Ridgers stāvēja pie loga un skatījās, kā Džefrijs, uzmetis kūkumu un nedaudz salīcis uz priekšu, skriešus atstāja mašīnu. Lietus zvetēja spēcīgiem vāliem, un Džefrijam nebija lietussarga.

Džefrijs… Bellas puisēns. Viņa uzticamais palīgs. Cik pūļu viņam nācies pielikt, līdz viņš no Džefrija izveidoja to, kas tagad viņš ir.

0, viņš atcerējās Džefriju puķubērnu laikā: tas stai­gāja apkārt ar gari ataudzētiem matiem, niekojās ar marihuānu un propagandēja brīvās attiecības. Emīlija, kas audzināja Džefriju, bezspēcībā bija nolaidusi rokas, jo mirušās māsas dēls viņu absolūti ignorēja. Viņš varēja dienām klausīties rokenrolu vai ceļot apkārt ar autosto­piem. Jo tā darīja visi. Un Džefrijs bezgala lepojās, ka viņš ir hipijs.

Karlam tad nebija vēlmes nodarboties ar Džefrija audzināšanu; pietika ar to, ka viņš finansiāli palīdzēja Emīlijas ģimenei, apsveica Džefriju dzimšanas dienā. Līdz kādu dienu Džefrijs uzradās pats.

-   Tēvoc, vai tā ir taisnība, ka mani vecāki nav mani vecāki? Es esmu tikai pieņemts audzināšanā?

-Taisnība. Karls necentās slēpt patiesību, kā to bija darījusi Emīlija jau no zēna mazotnes. Daļēji. Tavs tēvs ir tavs bioloģiskais tēvs, lai gan uzvārdu esmu devis savu. Tava īstā māte ir mana mirusī sieva Bella, Emīlijas jeb tavas audžumātes māsa, Karls pacietīgi paskaidroja jaunietim, pie sevis šausminādamies par tā izskatu.

-   Skaidrs. Džefrijs ilgi apdomāja dzirdēto. Tātad, ja tu neesi vēlreiz apprecējies, tad tas nozīmē, ka esi mīlējis manu īsto māti?

Karls klusēja. Vai ir jēga stāstīt, kādēļ viņš atkal nenoenkurojās laulības ostā? Būdams brīvs, viņš varēja daudz vairāk darīt savu mērķu sasniegšanai. Sievietes? To netrūka. Viņš bija iekārojams, un tas atvēra daudzas durvis.

-Jā, Karls sameloja. Vai tu esi domājis, ko vēlies sasniegt dzīvē? viņš savukārt pajautāja.

-   Nezinu. Džefrijs toreiz paraustīja plecus. Esmu ar visu apmierināts.

-   Es šovakar dodos uz dārgu naktsklubu, kur atpūtīšos sabiedrībā pazīstamu cilvēku lokā. Vēlies pievienoties?

Džefrijs ilgi domāja. Cits viņa vietā jau būtu piekritis, Karls sprieda. Ari Bella reizēm ilgi prātoja, līdz atbildēja, Karls pēkšņi atcerējās.

-   Tādā izskatā laikam tur nedrīkst ierasties? Džef­rijs palūrēja uz saviem nodilušajiem džinsiem.

-   Kāpēc? Droši, ja tu šajās drānās jūties ērti. Karls tikko manāmi pasmaidīja, redzēdams, ka Džefrijs ir vilies, izdzirdējis tādu atbildi. Acīmredzot viņš cerēja, ka Karls sāks viņu audzināt tāpat kā Emīlija. Es tevi gaidīšu rītvakar pulksten astoņos.

-   Sarunāts, tēvoc.

-   Vari mani saukt par Kārlu. Tā būs vienkāršāk.

Karls neteica nevienu pārmetošu vārdu, kad Džefriju

ieraudzīja atnākam tajā pašā apģērbā, piedevām ar puķi matos. Tieši otrādi, viņš klubā, sapulcinājis pietiekami daudz publikas, skaļi paziņoja, ka viņam ir tas gods visus iepazīstināt ar Džefriju.

-   Lūk, tā ir mūsu jaunatne, kas saviem spēkiem cīnās pret karu Vjetnamā. Ari tā var cīnīties, Karls uzlielīja Džefriju, kā vien prata.

Džefrijs nenojauta, ka Karls bija brīdinājis pārējos klātesošos par Džefrija iespējami ekstravaganto izskatu. Un lūdzis nepievērst uzmanību viņa apģērbam.

-   Vai jūs varat pastāstīt ko vairāk par hipiju kus­tību? Džefriju uzrunāja kāda jauna dāma.

-   Protams, Džefrijs jutās glaimots.

-  Ak, es apbrīnoju jūsu drosmi! viņa ieķērās Džefrijam elkonī.

Karls pie sevis pasmīnēja. Viss ritēja, kā viņš bija izplānojis. Lai jau Džefrijs izrunājas pēc sirds patikas, bet pēc tam sāksies lielā audzināšana.

Turpmāk Karls aicināja Džefriju uz visiem iespēja­miem pasākumiem, pacietīgi gaidīdams, kad puisis sāks pieņemties prātā. Stāstīja par savām biznesa iecerēm, tā rādīdams piemēru. Un Džefrijs nemanot piesātinājās ar citām domām, uzskatiem un idejām. Vispirms nozuda pussaplēstie džinsi, tad pienāca kārta matiem.

Emīlija pateicībā saslēja pret debesīm rokas, ieraudzī­jusi, cik ļoti izmainījies Džefrijs.

Novērtējis Džefrija prātu, Karls tagad puisi mērķtie­cīgi virzīja tālāk. Tas nenācās grūti, jo Karls drīz vien apjauta, ka Bellas dēls viņu dievina un apbrīno.

Karlam vajadzēja tādu palīgu, kuram varētu uzticēties. Protams, viņš Džefrijam nestāstīja visus sīkumus, daudz ko noklusēja. Un Džefrijs ari īpaši netincināja kas un kāpēc, viņš Karla teikto uztvēra kā pašsaprotamu lietu.

Noklaudzēja durvis, Džefrijam ienākot istabā, un Karla domas atgriezās tagadnē. Viņš sevi pieķēra, ka pēdējā laikā pārāk bieži ieslīgst pagātnes atmiņās. Var­būt tādēļ, ka beidzot ir uzieta zemūdene, ar kuru toreiz Valfrids braukāja pa okeānu dzīlēm. Cik baisa ir bijusi nāve viņa draugam, Karls nodomāja. Iespundēti kā kon­servu bundžā, viņi vairs nebija spējuši izkļūt laukā no sabojātās zemūdenes. Neviens nez kāpēc nebija iedo­mājies, ka jebkura tehnika kādreiz sabojājas. Ek… Tikai nav skaidrs, kādēļ Valfrīds lika zemūdenei doties nevis uz bāzi, bet gan uz Baltijas jūru. Laikam šis noslēpums nekad netiks atklāts.

-   Neciešu tādu laiku. Džefrijs nodrebinājās, jo uzvalks bija nedaudz samircis. Nemaz nebrīnīšos, ja diīz sāks snigt.

-  Laikam nav ne vainas, ir tikai nepiemērots apģērbs, Karls aizrādīja.

-Viņa cīnījās gods godam, līdz tika iedzīta kaktā. Ak, kas par sievieti! Džefrijs palaida gar ausīm Karla vārdus. Sīki un smalki viņš pārstāstīja sarunu ar Silviju Štrancu.

-   Nekas, ja viņa ir īsta biznesa lēdija, tad šis pie­spiedu bankrots nāks tikai par labu. Karls pamāja. Tā, un tagad gribu zināt, vai Ričijam Andersonam izdevās izdibināt vajadzīgo informāciju?

-   Absolūti neko. Džefrijs pakratīja galvu. Ne sei­fos, ne atvilktnēs nav nekādu aizvēsturisku dokumentu. Taču Marks ir atnesis pirmos sarunu ierakstus ar Kamillu. Pievērs uzmanību tam, kā viņa izsakās par dārgumiem uz zemūdenes.

-  Zelts, kas tad tur varēja būt! Visas pasaules zelts… atskanēja Kamillas balss.

Džefrijs šo ierakstu atskaņoja vairākas reizes.

-   Nav šaubu, viņa kaut ko zina. Cerēsim, ka Markam izdosies izvilināt no viņas informāciju.

-   Un ja ne? Džefrijs gribēja zināt.

-   Agri vai vēlu pavīdēs kāds diedziņš, kas aizvedis mūs tur, kur vajag, Karls pavīpsnāja, redzēdams Džefrija nepacietību.

-   Tad varbūt jāpielieto kardinālākas metodes? Džefrijs iedomājās.

-   Nē! Kamēr neviens nenojautīs, cik šie dokumenti ir vērtīgi, tikmēr tiem neviens nepievērsīs pienācīgu uzma­nību.

5. nodaļa

Kamillu nodarbināja domas: vai viņa tiešām tiek izse­kota vai arī tās ir tikai fantāzijas? Kādu dienu braucot džipā, viņa pamanīja aizmugurē tumši zilu fordu, un tas saasināja viņas uzmanību. Vēl pēc pāris dienām viņa atkal pamanīja to pašu auto. Sagadīšanās? Turpmāk, pār­vietojoties pa pilsētu, Kamilla centās biežāk ieskatīties atpakaļskata spogulī un papētīt, kādi transportlīdzekļi ir aizmugurē.

Viņa centās saprast: ja tā tiešām ir izsekošana, tad ar ko tā saistīta? Ar viņas pārraidi? Jā, sabiedrības noskaņo­jums ir kā sabangota jūra. Un tad? Vai ir jānoklusē patie­sība? Vienīgais cilvēks, kurš varēja turēt ļaunu prātu, ir māte, Kamilla domāja. Tēvs bija pavēstījis, ka Silvija neveiksmīgu darījumu rezultātā, cenšoties atrisināt savas problēmas, ir kļuvusi plika kā baznīcas žurka. Jā, bet māte ir vainīga pie tā, ka nav vairs Mati… Un tagad viņa ir sodīta. Taču cilvēka dzīvība un miljonu zaudēšana svaru kausos nesver vienādi…

Pēc tam Kamilla ievēroja, ka viņas darba kabinetā kāds ir pārcilājis atvilktnēs novietotos papīrus. Nekā jau tur slepena nebija, tomēr šis atklājums Kamillu nepa­tīkami pārsteidza. Gana, ka Ričijs bija okšķerējis tēva kabinetā, tagad izskatās, ka viss turpinās tālāk.

Kur slēpjas Ričijs, neviens nezināja; tā teikt, bija nozudis zilajās tālēs… Diez vai tas varēja būt pats Ričijs, drīzāk viņa līdzzinātājs, kurš cītīgi turpināja darīt to pašu, Kamilla sprieda. Savējais… Kurš? Un kāpēc?

Piedevām pēdējā laikā Kamilla sāka justies vientuļi. Par māti viņa vairs nevēlējās pat domāt, tik ļoti bija sarūgtināta. Savukārt tēvs visu uzmanību veltīja Ingeborgai, un Kamillai, pieradušai atrasties tēva uzmanības centrā, tas nepatika. Arī ar draudzenēm sarunas vairs nešķita īpaši patīkamas; lai arī ko viņas runāja, drīz vien pļāpāšana novirzījās Silvijas Štrancas virzienā. Bet par māti Kamillai runāt negribējās.

Garlaicības mākta, Kamilla nolēma, kā nākas, izpē­tīt dokumentus, kurus Mati bija izcēlis no zemūdenes. Varbūt iznāktu vēl kāds interesants sižets, kam varētu pievērsties, Kamillai prātā iešāvās ideja.

Jo ilgāk viņa lasīja nedaudz nodzeltējušās lapas, jo domīgāka kļuva. Kas tā ir bijusi par konferenci, kur apspriestas tik dīvainas lietas? Pasaules virskundzība… āriešu rase… Pag! Tas viss šķita pārāk pazīstams. Kur viņa to ir dzirdējusi? Kamilla sasprindzināja atmiņu, mēģinā­dama atcerēties vēstures stundās mācīto.

Jāuzprasa tēvam; tas ir lielisks iegansts, kā pievērst sev uzmanību, Kamilla nolēma.

Viesistabā Torvalds un Ingeborga sēdēja uz dīvāna, viens otram cieši piekļāvušies, un skatījās televīziju. No tāda ģimeniskas idilles paskata Kamillai kļuva nelabi.

-   Tēti, es nespēju atcerēties, uz kādu vēsturisku laika posmu var attiecināt āriešu rasi? Kamilla sarauca pieri, gaidīdama, kad Torvalds atbildēs.

-   Nezinu, viņš neiedziļinājās meitas sacītajā. -Sēdies! Viņš uzsita ar plaukstu pa dīvānu, neatrau­dams skatienu no televizora. Interesanta filma.

-   Tie ir Hitlera laiki. Ingeborga uzsmaidīja Kamillai. Nāc pie mums, saulīt, citādi tu visu laiku esi viena pati!

Kamilla kādu laiku pacietīgi gaidīja, vai tēvs vēl ko teiks, taču viņš, acis neatrāvis, skatījās filmu. Uzmetusi lūpu, Kamilla atgriezās savā istabā.

-   Mani neinteresē tās trulās filmas, viņa murmināja. Apbrīnojams intelekta līmenis ir viņa Ingeborgai…

Tātad Hitlers. Kamilla no jauna iedziļinājās dokumen­tos.

-   Vai nu es murgoju, vai arī manās rokās ir nokļuvis sensacionāls materiāls, Kamilla sāka sarunāties pati ar sevi. Tūlīt pārbaudīšu savus minējumus…

Ieslēgusi internetu, viņa meklētājā citu pēc cita ieva­dīja konferences dalībnieku vārdus un uzvārdus. Tādi cilvēki eksistē, Kamilla drīz vien pārliecinājās. Tātad tā ir bijusi konkrēta konference, viņa apjauta. Taču kāpēc nekur nav pieminēta pati konference?

Kamilla nakts lielāko daļu pavadīja nomodā, pētīdama vēsturisko notikumu arhīvus. No izlasītās informācijas daudzuma jau acis metās raibas, taču viņa nebija uzgājusi ne rindiņu, ne pušplēstu vārdu par šo konferenci. Kāpēc?

Vai tas nozīmē, ka pēckara gados palikušie nacisti ir turpinājuši darboties vēlāk? Slepus? Un neviens neko nenojauta?

Uzmācās miegs, Kamilla nožāvājās un paskatījās pulkstenī. Cerams, ka rīt viņa neaizgulēsies. Viņa tikai ieskenēs šos dokumentus un ierakstīs diskā, parūpējoties par to drošību.

* * *

Ejot uz darbu, Marks pasāka pirkt avīzes, kuras izpē­tīja no pirmās līdz pēdējai lapai. Viņš pēkšņi bija atta­pies, ka pēdējā laikā ir par maz pievērsis uzmanību tam, kas notiek pasaulē. Līdz šim par informācijas avotu bija kalpojis Ričijs, kurš izstāstīja jaunākos ārkārtējos noti­kumus, pievienojot savus komentārus. Izlasītie raksti par politiku lieliski palīdzēja novērst drūmās domas, kas Marku mocīja.

Marks mēģināja izprast, kas ar viņu īsti notiek. Galvā valdīja nejēdzīgs haoss, laiku pa laikam apziņā parādījās domas, ka viņš ir pilnīga niecība. Bet pie visa vainīgi ir "Veiksmes" kursi, tik daudz vēl Marks saprata. Viņš bija iepinies sektantu tīklos; tur ar speciālu metodiku palī­dzību tika zombētas smadzenes. Tāpēc viņš bija ļāvies azartspēles valdzinājumam un rezultātā kļuvis par Džefrija parādnieku.

Es esmu bandinieks citu spēlē, Marks nopūtās. Tos citus interesēja Kamilla, un viņam tagad vajadzēja mēģi­nāt izvilināt no meitenes informāciju.

Marks atcerējās, kā viņš uz prāmja bija iepazinies ar Kamillu. Tas šķita sen, jo notikumi virknējās cits pēc cita tik strauji, ka likās ir pagājusi vesela mūžība.

Varbūt es visu par daudz sarežģīju? Marks sev pajautāja. Varbūt nav tik traki? Džefrijs viņam apso­līja slavu, bagātību un Kamillu par sievu. Ko vēl varēja vēlēties? Parāds un kasete ir tikai veids, kā viņu pakļaut… Padarīt par paklausīgu vergu.

Andrejs? Marks ilgi pētīja bildi, zem kuras sīkiem burtiņiem atradās teksts ar lūgumu sazīmēt līķi. Tagad viņš var atviegloti uzelpot, vismaz no Andreja viņam briesmas vairs nedraud.

-   Sveiks, vai dzirdēji jaunumus? Kāds kolēģis iztrau­cēja Marku.

-   Kādus tad? Marks izlikās, ka ir stipri aizņemts.

-   Par Ričiju. Torvalds, protams, viņu patrieca ratā. Nelīdzēja aizbildināšanās ar to, ka viņš tik zemu kritis tikai tāpēc, ka ir iemīlējies Kamillā. Viņš, redz, bija nolē­mis atrast kādus kompromitējošus materiālus. Gadījumā ja Torvalds iebilstu pret viņa mēģinājumiem iekarot mei­tenes sirdi. Kā anekdotē, ķiķināja kolēģis.

-   Stulbums. No uztraukuma Markam nosvīda pat plaukstas. Viņš pat nebija iedomājies, ka Ričijam patīk Kamilla.

Līdzko kolēģis bija aizvēris durvis, Marks nekavējo­ties piezvanīja meitenei, jautādams, vai drīkst ieiet pie viņas.

-   Būšu tikai pēcpusdienā, Kamilla atsaucās. Ari es vēlos tevi redzēt.

Kamillas balss skanēja tik silti un mīļi, ka Markam sirds iepukstējās straujāk. Varbūt viņai izstāstīt, kādā ķezā ir iekūlies, un palūgt palīdzību? Galu galā viņas tēvs ir miljonārs. Labākais variants būtu atdot Džefrijam parādu un visas nepatikšanas aizmēzt prom. Taču vai viņa sapratīs? Vai viņš Kamillas acīs nekļūs par nožēlo­jamu tipu? Nē, teikt nedrīkst. Viņam jāapprec Kamilla, un, kad viņš kļūs par Torvalda znotu, gan jau kaut ko izdomās, kā palūgt divu miljonu aizdevumu.

Izprātodams visdažādākās kombinācijas, kā labāk savaldzināt Kamillu, Marks nepacietīgi gaidīja pēcpus­dienu. Palaikam viņš ieskatījās pulkstenī un skrēja gai­tenī, lai pārbaudītu, vai Kamilla ir jau savā kabinetā.

Kamilla tik klusi atvēra durvis, ka viņš pat satrūkās. Uzlēcis kājās, viņš piesteidzās pie meitenes.

-   Sveiks, Mark! Kamilla pat lāva sevi noskūpstīt uz vaiga.

-   Kā tev klājas?

-   Brīnišķīgi! Viņas acis laimīgi staroja. Man ir uzradies slepens pielūdzējs, katru dienu tiek sūtīti rožu klēpji, viņa ķircinoši noteica. Atzīsties, Mark, tas ir tavs nedarbs?

-   Rozes? Marks pārjautāja. Sataisījis noslēpumainu grimasi, viņš pasmaidīja. Mjā, Marks nodomāja, Ridgera padoms līdz. Atbildot viņš tikai pamāja. Varbūt ejam pastaigāties, darba laiks šā vai tā drīz beigsies, Marks ierosināja.

-   Apmācies. Negribu. Kamilla noraidoši papurināja matus. Viņas sejā pēkšņi iegūla domīgums. Ķeršos pie sensacionālas pārraides sagatavošanas. Būtu agrāk ieradusies, taču aizgulējos. Viņa atkal draiski iesmē­jās. Līdz pat pusdienlaikam. Zini, Mati no zemūdenes bija izcēlis ne tikai zeltu, bet ari dokumentus! Unikālus!

-   Kamilla. Marks pievilka meiteni tuvāk un ieskatī­jās viņai acīs. Tev nav bail? Iepriekšējā pārraide izrai­sīja pamatīgu jezgu. Veikalos no plauktiem nozudušas visas zivis. Kas šoreiz būs? viņš jautāja tā, ka neva­rēja saprast, vai viņš joko vai saka nopietni. Cik viņa ir skaista, Markam pazibēja prātā.

-   Es koriģēju sabiedrisko domu, Kamilla pasmaidīja.

-   Kas tajos dokumentos ir tik unikāls? Marks pain­teresējās, atcerējies, ka Džefrijs bija ieteicis aplinkus runāt par dokumentiem.

Viņam tikai vajadzēja uzzināt, vai pie Kamillas ir vai nav Džefriju interesējošie papīri. Un te nu viņa pati ir sākusi runāt par dokumentiem. Tikai vai par tiem, par kuriem interesējas Džefrijs?

-   Kādas konferences dalībnieku uzstāšanās runu apkopojums. Pats interesantākais ir tas, ka es neatradu nevienu vēsturisku apstiprinājumu par šādas konferen­ces norisi.

-Es īsti nesapratu tavu domu, Marks uzmanīgi turpināja tincināt meiteni. Kādu apstiprinājumu tu meklēji?

-Jebkurš notikums, Mark, pēc zināma laika kļūst par vēsturisku faktu. Kamilla ar pirkstu galiem papliķēja Markam pa pieri. Par to var izlasīt avīzēs, grāmatās un tagad arī internetā. Par šo konferenci nav nekādu ziņu, nekur nav pieminēts šis notikums.

-   Tas nozīmē, ka konference nekad nav notikusi.

-   Dumiķīti! Kā nav notikusi, ja uz dokumenta lapām ir Karla Ridgera paraksts? Kamilla aprāvās, kā apjauz­dama, ka ir izpļāpājusies.

-  Un tad? Marks pēc iespējas vienaldzīgāk paraustīja plecus. Par tiem pašiem dokumentiem ir interesējies Džef­rijs, viņš saprata. Tagad naski jāizdomā, kā rīkoties turpmāk.

-   Mark, ja tu zinātu, kas tajā konferencē tika ru­nāts…

-   Es neesmu gaišreģis, Marks nopūtās. Pastāsti!

-   Pēc kara nacisti un to pēcteči gadiem ir turpinājuši darboties, protams, maskējušies, Kamilla sāka čukstēt. Viņi cenšas panākt āriešu rases virskundzību…

-   Kamilla, bet vai tu esi pārliecināta, ka šī konference tiešām nekur nav pieminēta? Marks domīgi jautāja, cenzdamies meitenē radīt šaubas. Ne jau visu informā­ciju var atrast internetā. Ir daudz tādu lietu, kuras, ja arī parādās, tad pēc kāda laika tiek aizvāktas. Un, ja runa ir par nacistiem un viņu propagandu, tad diez vai šis mate­riāls būs atrodams pasaules tīmekļos.

-   Nē, Mark. Ja jau internetā var izlasīt Hitlera galdarunas, tad šai konferencei ir jābūt minētai, Kamilla nepiekrita Marka sacītajam.

-   Mans vectēvs bija ļoti gudrs cilvēks. Viņš slepeni klausījās aizliegtas radioziņas, kas tika pārraidītas no ārzemēm, Marks momentā izdomāja ticamus melus. Ak jā… Tu jau nezini, kā toreiz dzīvoja Padomju Savie­nībā. Arī vēsture. Man atmiņā uzplaiksnīja sarunu frag­menti… Marks pat pievēra acis, tēlodams, ka mēģina atcerēties. Viņš stāstīja par kaut kādu konferenci… Vai nezini, kurš gads tas bija?

-   Piecdesmit piektais, Kamilla atbildēja.

-  Jā, jā… Viss sakrīt. Vectēvs teica, ka tas bijis jau tad, kad Staļins bija miris…

-Tu domā, ka šī konference nav nekas sevišķs? Kamillas balsī ieskanējās šaubas.

-  Visticamāk, ka informācija par konferenci atrodama bibliotēkā. Nepārsteidzies, laizdama ēterā ziņas, ka esi uzgājusi unikālus materiālus. Vispirms viss ir jāpār­bauda.

-   Tev taisnība, Kamilla piekrita. Un ko tu pats ieteiktu, Mark?

-   Man gribētos palasīt šos vēsturiskos dokumentus, kā tu tos esi nosaukusi, Kamilla. Marks kārtējo reizi uzsmaidīja. Man vakaros ir garlaicīgi. Visus tavus uzdevumus esmu izpildījis. Starp citu, vai Džastina un Evarests atsaucās uz sludinājumu? viņš jautāja, tādā veidā atgādinādams, ka ir centīgi pildījis meitenes lūgu­mus.

-Jā. Es tikos ar Džastinu. Protams, varēsi palasīt materiālus, Kamillai nebija nekādu iebildumu. Paklau, lasot dokumentus, padomā, kā varētu izmantot šos fak­tus pārraidei, Kamilla ierosināja.

-   Obligāti. Un tad bibliotēkā pārcilāsi noputējušu avīžu tonnas?

-   Šodien pat turp došos. Kamilla pagriezās uz promiešanu.

-   Kamilla, un dokumenti? Marks atgādināja, žēli skatīdamies uz meiteni.

-   Tikai esi uzmanīgs ar tiem, neuzliec virsū kafijas krūzīti, Kamilla viņu pabridināja, izņemdama no mapes nodzeltējušu papīru žūksni. Un nestāsti nevienam, lūdzu!

-   Man šeit nav draugu. Marks satvēra dokumentus kā vistrauslāko mantu.

Lūk, viņa trumpis, Marks nodomāja. Tagad viņam vairs nav jābaidās no Džefrija.

-   Tad līdz ritvakaram, Mark. Kamilla noslēpumaini pasmaidīja. Būšu priecīga to pavadīt kopā ar tevi.

-   Es arī, tiksimies koncertā, Marks automātiski atbildēja.

Viņa smadzenes sāka drudžaini darboties pavisam citā virzienā, par Kamillu viņš vairs nedomāja. Beidzot viņš spēs pielikt punktu visām nejēdzībām. Atbrīvosies no pagātnes, lai varētu mierīgi dzīvot tālāk.

Kamilla jutās vīlusies. Šī bija otrā diena, ko viņa pava­dīja lasītavā, pārskatīdama neskaitāmas avīžu kaudzes, žurnālus un dokumentāla rakstura literatūru. Bez šau­bām, viņa bija uzgājusi daudz interesantu faktu, labāk uzzinājusi pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vēsturi, taču meklēto tā arī neatrada.

Es neko nedabūšu, Kamilla secināja.

Nav vērts tērēt laiku, viņa izlēma. Jo atrastie doku­menti ir unikāli, un ar to pietiek.

Kamilla izlēma doties mājup un sagatavoties vakara izklaides gājienam uz Operas namu, lai kopā ar Marku paklausītos simfonisko mūziku. Pa ceļam viņa iegriezās veikalā un nopirka jaunu kleitu, jo Kamillu pēkšņi bija pārņēmusi kāre izskatīties apburošai. Tas taču ir pirmais randiņš ar citu puisi kopš Mati laikiem…

Iesēdusies džipā, Kamilla nolika uz sēdekļa iepir­kumu maisiņu. Uzmetusi acis atpakaļskata spogulim, viņa sastinga, ieraudzījusi agrāk manīto auto, kurš bija braucis aiz džipa.

-   Ko gan tas nozīmē? viņa nomurmināja. Atkal sagadīšanās?

Taču drīz vien Kamilla pārliecinājās, ka tā ir izseko­šana: fords viņas braucamo pavadīja līdz pašām mājām, tad nozuda.

Kamilla bija neizpratnē. Ko tas nozīmē? Sirds dziļu­mos iemitinājās šaubas un neskaidras izbailes.

-   Es par to nedomāšu, Kamilla izlēma; gan jau būs redzams… Viņa pacentīsies būt uzmanīga, un nekas slikts nenotiks. Viņa labāk domās par vakara koncertu.

Pamazām viņas noskaņojums uzlabojās, un Kamilla pat draudzīgi papļāpāja ar Ingeborgu.

-   Vai tu aizvedīsi mani uz koncertu? Un kā tev patīk mans tērps? Kamilla gluži kā bērnībā pagrozījās tēva priekšā, gaidīdama uzslavu.

-   Tātad tomēr iesi uz koncertu? Torvalds bažīgi uzlūkoja meitu.

-   Protams. Kamilla laimīgi iesmējās. Starp citu, tēt, man atkal padomā sensacionāla pārraide. Marks pie­teicās palīdzēt.

-   Marks? Torvalds uzmeta meitai nogurušu ska­tienu. Šaubos. Marks šodien uzrakstīja atlūgumu, saņēma viņam pienākošos atalgojumu. Viņš dodas atpa­kaļ uz dzimteni, tā viņš man paskaidroja. Kaut kādas problēmas ģimenē.

-   Ko? Kamillas sapņainība izzuda. Kāpēc viņš man neko nav teicis? Ak jā, lasītavā biju atslēgusi mobilo! Kamilla apķērās.

-   Piezvani viņam un pajautā, sarunā iejaucās Ingeborga, kura bija uzmanīgi vērojusi Kamillu.

-   Vai ir vērts? Torvalds neapmierināti noburkšķēja. Es to puisi neuzskatu par ģēniju, ar kuru būtu jākon­sultējas.

-   Vai Marks tev atdeva materiālus, kurus es viņam vakar iedevu palasīt? Kamilla kļuva nopietna.

-Nē.

-   Tiešām? Neko neatdeva? Kamilla sāka uztraukties.

-   Absolūti neko.

-   Nevar būt! viņa nomurmināja, juzdama nemieru.

Sameklējusi mobilo, viņa piemetās uz dīvāna malas

un piezvanīja Markam. Šobrīd viņai bija absolūti vien­alga, ka tēvs uz viņu noraugās ar pārmetumu, savukārt Ingeborga ar ziņkārību.

-   Mark? Kur tu esi? Kamilla jautāja, cenzdamās apslāpēt dusmas.

-   Kamilla, atvaino, bet man jāatgriežas Latvijā, Marka balss skanēja pavisam klusi, fonā bija dzirdams kaut kāds troksnis. Arī uz koncertu tev nāksies doties vienai pašai.

-   Mark, kur ir dokumenti? Kamilla vai kliegšus izkliedza jautājumu.

-   Pie manis. Būs labāk, ja es tos paņemšu līdzi.

-   Tu esi jucis? Pat nedomā! Es tūlīt dodos pie tevis. Saki, kur pašlaik atrodies!

-   Kamilla, es jau esmu jūrā, uz prāmja, ilgāk nekā stundu, tā ka vari necensties. Tevi šie papīri pazudinās, toties man noderēs.

-Mark, Kamilla no sašutuma nezināja, ko teikt. Kā tu drīkstēji mani tā piekrāpt? Viņa piecēlās un no uztraukuma sāka staigāt pa istabu.

-   Kamilla, tu pat iedomāties nevari, kas tie ir par cilvēkiem. Džefrijs Ridgers mani visneģēlīgākajā veidā pakļāva, padarot par mūžīgu parādnieku… Ridgeru inte­resē šie papīri, un viņš izdarīs visu, lai tos dabūtu. Pat nogalinās, ja būs vajadzība. Arī tevi. Tā ka vari teikt paldies par to, ka dokumenti ir pie manis. Tas, ko tu esi stāstījusi par nacistiem… ir baismīga patiesība, Marks klausulē runāja tik klusu, ka Kamillai vajadzēja sasprin­dzināt uzmanību, lai nepalaistu garām kādu vārdu. Tu tiešām visu šo laiku esi staigājusi pa naža asmeni…

-   Kāpēc tu no manis slēpi tādas lietas? Kamillas niknumu nomainīja bailes.

-   Paliec sveika un piedod, ja vari! Klausulē atska­nēja pīkstieni.

-   Draņķis, Kamilla nolamājās.

Viņa mēģināja atkal piezvanīt, taču Marks laikam bija atslēdzis mobilo, jo operatora balss paziņoja, ka abone­ments ir nesasniedzams.

-   Kas noticis? Torvalds uzprasīja.

-   Nekas īpašs. Marks savāca manus materiālus un neatdeva atpakaļ. Tie viņam noderēšot. Kamilla centās savaldīties, jo pamanīja Ingeborgas sejā smīnu. Galu galā man ir kopija. Kamēr tas cietpauris izdomās, ko iesākt ar dokumentiem, es ēterā palaidīšu kārtējo intri­ģējošo pārraidi. Varēs pat paziņot, ka oriģinālu kāds paspējis nolaupīt. Sensācija!

-   Vai kas svarīgs?

-   Svarīgs gan. Taču es tikšu galā. Kamilla tēloja, ka viss ir kārtībā, pat uzsmaidīja tēvam. Man jāpasteidzas uz koncertu. Viņa attapās.

-   Bet kā tad…

-   Man ir biļete, un kaut kādu nieku dēļ es negrasos atteikties no lieliska koncerta. Kamilla jau smaidīja kā saulīte.

Torvalds neizpratnē paraustīja plecus.

Nokļuvusi savā istabā, Kamilla nekavējoties piezva­nīja uz ostu un painteresējās, kāds kuģis pirms stundas ir devies uz Baltijas valstīm. Noskaidrojusi, ka tas ir Queen Sally, un uzzinājusi, cikos tas nonāks Tallinā, Kamilla brīdi domāja. Kopija paliek kopija, bet oriģināls ir jādabū rokā, viņa sprieda. Viņai ir jāsatiek Marks.

Ko darīt, Kamilla ilgi neprātoja. Un tas ir iespējams, ja viņa lidos un nokļūs Tallinā pirms Marka. Sagaidīs viņu tur atplestām rokām. Viņa nevilcinoties pasūtīja biļeti. Un, tā kā līdz reisam ir pietiekami laika, viņa paspēs apmeklēt ari koncertu. No turienes viņa pa taisno dosies uz lidostu. Kamilla somiņā ielika dokumentus, kredīt­karti un, mirkli svārstījusies, izlēma paņemt līdzi ari disku ar dokumentu kopiju. Kas to lai zina, varbūt Marks ietiepsies, tad kopiju varēs apmainīt pret oriģinālu. Viņa vēlreiz pārģērbās, saprazdama, ka kleitā ceļot nebūs ērti.

Kamilla, sēžot automašīnā blakām tēvam, jautri pļā­pāja un centās apslēpt nemieru. Viņas nepatika pret Ingeborgu atkal bija atjaunojusies, jo tā aizrādīja, ka šis bikškostīms nav īsti piemērots koncertam. Arī tēvs Ingeborgai bija piebalsojis.

Kārtējo reizi jāviļas cilvēkos, Kamilla domāja, atcerē­jusies Marku. Sāka uzmākties drūmas domas.

-   Pēc koncerta piezvani, atbraukšu pakaļ, Torvalds pabrīdināja meitu.

-   Kā citādi, viņa attrauca.

Ak, cik sen es šeit neesmu bijusi, Kamilla nopūtās. Vēl kopš tiem laikiem, kad māte dzīvoja kopā ar viņiem. Kamillu pārņēma svētsvinīgs noskaņojums, viņa gan­drīz ar bijību iegāja zālē. Atradusi savu vietu, Kamilla apsēdās. Pamazām pulcējās ļaudis, blakām apsēdās dāma gados, taču krēsls kreisajā pusē aizvien bija brīvs.

Domas par riebīgo Marku neatkāpās, un Kamilla mēģināja koncentrēt uzmanību uz publiku.

Tomēr izbaudīt mūzikas valdzinājumu, kā Kamilla bija cerējusi, neizdevās, jo nez kāpēc pieauga bažas un nemiers. Starpbrīdī viņa līdz ar pārējiem izgāja laukā no zāles. Daudzi devās bufetes virzienā, ari viņa. Pa ceļam pametusi skatienu pa logu laukā, Kamilla pama­nīja pazīstamo mašīnu. Sekotāji! Un, ja ņem vērā, ko ir teicis Marks, tad…

Tagad tik jāsameklē cita izeja no ēkas un jāmūk prom kā Markam, Kamilla zibenīgi izlēma. Pēc krietnas staigāšanas pa daudzajiem gaiteņiem Kamillai beidzot izdevās atrast citu izeju. Tas nekas, ka uz viņu sāka bār­ties kaut kāda darbiniece, šķiet, apkopēja; galvenais, ka viņa ir jau laukā. Tepat netālu bija arī autobusu pietura, un viņa, daudz nedomādama, ielēca tikko pienākušajā transportā. Nobraukusi pāris pieturu, viņa izkāpa un sazvanīja taksometru. Aizbraukusi uz lidostu, Kamilla, apjautājusies par reisiem, nopirka vēl vienu biļeti. Uz Tallinu viņa nelidos. Tagad bija absolūti vienalga, kurp lidot, galvenais tālāk no šejienes. Ko viņa darīs Spā­nijā, uz kurieni bija nopirkusi biļeti? Kamilla par to nedomāja.

* * *

Līdzīgi kā daudzas citas, tā arī šī diena pagāja nemi­tīgā steigā. Karls paspēja piedalīties akcionāru valdes sēdē, satikties ar vajadzīgiem cilvēkiem, uzspēlēt golfu un jau pašā vakarā ierasties Stokholmā. Tā bija ierasta lieta, ka viņš ceļoja no vienas pilsētas uz citu. It visur viņš jutās kā mājās.

-   Londonā man sāk apnikt, Karls teica Džefrijam, līdzko viņi satikās. Viņš jau apdomāja, ka vajadzētu pār­celties uz kādu siltāku valsti, piemēram, Itāliju vai Grie­ķiju. Tās divas dienas, kuras viņš pavadīja Anglijā, šķita garlaicīgas. Kā mums veicas?

-   Problēmas, Kari, Džefrijs izspieda caur zobiem, apdomādams, kā labāk visu pateikt tēvocim. Pārmetumi ir neizbēgami, viņš zināja, sagatavodamies Karla dusmu izvirdumam.

-   Nekautrējies, Džefrij, stāsti vien! Karls miermīlīgi pamāja viņam.

-   Dokumenti ir atradušies… Pirms stundas ceturkšņa zvanīja tas pienapuika. Marks paziņoja, ka ir ar mieru atdot dokumentus apmaiņā pret parādzīmi un kaseti.

-   Tā… Karls gari novilka. Vai tu esi pilnīgi droši pārliecināts, ka dokumenti ir tie paši?

-Karl, es taču nezinu, kas tajos dokumentos rak­stīts. Tieši Džefrijs bija tas, kurš sāka skaisties atšķi­rībā no Karla, kas arvien vēl saglabāja mieru. Marks pieminēja nacistu konferenci. Vai tas tevi interesē? Ja šie ir tev vajadzīgie dokumenti, tad zini, tas kucēns ir paspējis nodrošināties. Marks paziņoja, ka ir sazinājies ar savas valsts drošības dienestiem, un ja viņam nokritīs no galvas kaut matiņš…

-   Džefrij, ko tad tu vilcinies? Karls pietrūkās kājās. Viņa skatienā bija tik daudz niknuma, ka Džefrijam šķita: Karls viņam tūlīt iesitīs. Kur tas puisis atrodas?

-   Uz Queen Sally.

-Ā, tas jau skan labāk. Atliek tikai sazināties ar prāmja vadību, un Marku aizturēs. Džefrijs nedaudz nomierinājās. Kur viņš ņēma dokumentus?

-   Acīmredzot tie atradās pie Kamillas Larsenas. Mani cilvēki viņai bija sekojuši: māja, televīzija, veikali, kafej­nīcas tie bija viņas ierastie maršruti. Tiesa, pēdējās divas dienas viņa notupēja lasītavā, meklējot informāciju par piecdesmitajiem gadiem.

-   Skaidrs. Šis fakts daudz ko maina. Tas nozīmē, ka viņa ir lietas kursā. Salicis rokas aiz muguras, Karls apgāja riņķī galdiņam. Gudra meitene… Ļoti gudra. Sižets ar nogrimušajiem kuģiem vien bija ko vērts.

Džefrij, parūpējies par nelaimes gadījumu, jo Kamilla ir bīstama. Var arī izmantot citus paņēmienus, man nav iebildumu, bet lai viņa nozūd… Es tikšu galā ar Marku.

Viņa pašlaik atrodas simfoniskā orķestra koncertā.

-Ej! Karls uzkliedza, norādīdams ar roku uz dur­vīm. Tu zini, kas jādara.

Palicis vienatnē, Karls atvēra klēpjdatoru. Reizēm ir jāpieņem ļoti kardināli lēmumi, viņš domāja. Arī šoreiz viņam nenodrebēja roka, izlemjot tik daudzu cilvēku lik­teni, jo tika uzrakstīta pavēle savas zemūdenes koman­dierim:

"Nogremdēt Queen Sally."

* * *

Pirmajā braucienā uz prāmja Queen Sally Marks izklai­dējās, vakariņoja restorānā un iepazinās ar Kamillu. Tagad viņš sēdēja, ieslēdzies kajītē, un nebāza degunu laukā. Protams, viņš nebija pasūtījis biznesa klases kajīti, taču arī nenīka sēdvietu salonā. Tur viņam nāktos domāt par Agri un visām tām nejēdzībām, kas iesākās Tallinā, kad viņš bija iepazinies ar Andreju.

Prom no Zviedrijas, kur viņš nevienu nepazīst un kur nav kam lūgt palīdzību. Aizbrauks uz Latviju, nolī­dis kaut kur dziļi laukos, un nekādi Ridgeri viņu neat­radīs.

Atlaidies uz gultas, Marks raudzīja aizmigt. Viss būs labi, viņš domāja. Viņš bija veiksmīgi sazinājies ar Lat­vijas policiju un izstāstījis, ka ir agrāk notikušā terorakta uz Queen Sally liecinieks un tagad viņam draudot briesmas. Markam tika apsolīts, ka Tallinas ostā viņš tiks sagaidīts. Protams, lietā iesaistīsies arī citi dienesti,

Marks ritināja domu tālāk. īsto iemeslu viņš neatklāja; iesākumā viņam jādabū no Džefrija parādzīme.

Marks ieslīga vieglā snaudā, pamozdamies ik no sīkākā trokšņa. Reizēm uzmācās bailes, ka tūlīt kāds klauvēs pie kajītes durvīm un viņam būs beigas. Minūtes ritēja tik lēni… Tomēr nevajadzēja zvanīt Džefrijam, Marks pēc ilgākiem prātojumiem iedomājās. Visgudrākais būtu bijis klusītēm aizšmaukt prom un lieta darīta.

Atskanēja dobjš troksnis, un nākamajā mirklī Marks nolidoja uz grīdas. Viņš sāpīgi atsitās ar pieri pret krēsla kāju. Piecēlies viņš sataustīja uz sienas slēdzi. Sacēlu­sies vētra? Atvēris kajītes durvis, viņš paskatījās gaitenī. Kājas pēkšņi zaudēja stabilu pamatu, jo prāmis pamazām sāka svērties uz sāna, tikai Marks to pirmajā mirklī nesa­prata. Vai tiešām jūrā ir tik nemierīgi? Bet tad atmiņā atausa dažādās filmās redzētie kuģu grimšanas kadri. Marku pārņēma panika. Paķēris somu, kurā atradās ne tikai viņa personiskie dokumenti, bet arī Ridgeru intere­sējošie materiāli, viņš tās siksnu pārmeta pāri pleciem. Ir jānokļūst uz klāja, Marks domāja. Nu vairs nedrīkst vilcināties ne mirkli.

Kliedzieni, satraukums un bailes vērsās plašumā. Ar pūlēm Markam beidzot izdevās izkļūt no līkumotā gai­teņa, sejā iesitās spirgta vēja elpa. Ko darīt? Ko tvert? Kur glābties? Turēdamies pie durvīm, Marks raudzījās apkārt, vai nemanīs kādu glābšanas laivu vai vesti.

Kāds viņam uzskrēja virsū, un nākamajā mirklī viņš, zaudējis līdzsvaru, paklupa un slīdēja pa klāju lejup, mēģinādams ar pirkstiem kaut kur aizķerties. Nošļūcis līdz pat reliņiem, Marks tajos iekrampējās.

Vai tiešām prāmis grimst?

No bailēm Marks vai zaudēja prātu. Vai viņam nāksies noslīkt? Virsū uzgāzās kāds vīrietis; skaļi lamādamies, tas centās pieķerties pie Marka. Marks spēra pretī; iespēja tikt ierautam jūrā šķita vēl briesmīgāka. Skanēja bļā­vieni, ka steidzami jākāpj glābšanas laivās, kliedzieni pēc glābšanas vestēm, vaimanas; turpmākie mirkļi izvērtās murgainā haosā.

-   Lecam, kamēr prāmis nav nogrimis! Blakus Mar­kam drudžaini rosījās kāds vīrietis, nomezdams lejā glāb­šanas plostu. Lecam! Viņš parāva Marku aiz piedurknes.

Marks nedomāja. Pašaizsardzības instinkts nekavē­joties lika sekot nomestajam plostam. Aukstais Baltijas jūras ūdens dzeldaini apņēma viņa ķermeni; izniris ūdens virspusē, Marks ievilka elpu. Kaut kur tepat jābūt plos­tam… Ieraudzījis to, Marks kulstījās turp, bažīgi domā­dams, ka tik ledainā ūdenī nav iespējams ilgi atrasties. Arī soma traucēja. Pieķēries pie plosta, Marks atvilka elpu, tad centās uz tā uztrausties.

Agrāk par viņu uz plosta nokļuvušais pasažieris pasniedza Markam roku un palīdzēja tikt uz plosta.

-   Tagad tikai izturēt un nenosalt, gaidot glābējus.

Marks drebinādamies pamāja. Sarāvies čokurā, viņš

cieši sev klāt piespieda somu. Jāizdzīvo.

4. DAĻA

1. nodaļa

Viņš vēlreiz izlasīja uzrakstīto, iedziļinādamies ik tei­kumā. Jā, labāk nevar pateikt, viņš apmierināti pamāja ar galvu. Tas atmaskos.

Klikšķis ar pulti, un televizora ekrānā notiekošais atgrieza viņu tagadnē. Realitātē. Lai gan, patiesību sakot, atmiņas bija tik dzīvas atlika tikai pievērt acis, un viņš atkal bija pagātnē. Izdzīvoja notikušo vēl un vēl, pie rei­zes sevi šaustīdams ar pārmetumiem.

Kurš teicis, ka elles mokas grēcinieks piedzīvos tikai pēc nāves? Nē, tās piemeklē jau šai dzīvē. Vēl dzīvam esot. Kad dvēsele krīt bezdibenī, kad nav, pie kā tverties, kad sāpes plosa nevis miesu, bet prātu, apziņu kā asiem zobiem plēš. Ak, fiziskas sāpes ir nieks salīdzinājumā ar šīm mokām…

Var aizbildināties, ka viņš bija nieka zobratiņš sarež­ģītajā liela mehānisma sistēmā. Ka tas ir bijis karš. Ka viņš tikai pildīja pavēles…

Terorakta rezultātā bojā gājuši astoņi cilvēki, ievai­noti… ekrānā bezkaislīgi klāstīja ziņu diktore.

Vai ir bijusi kaut viena diena, kad uz zemeslodes nenotiktu sprādzieni, avārijas, neietu bojā cilvēki? viņš drūmi domāja.

Nē, karš nebija beidzies, tas turpinājās, to viņš zināja skaidrāk par skaidru. Tikai citādi. Smalkais mehānisms aizvien vēl pastāvēja: zobratiņi griezās, naži klabēja, un, ja sistēmā kas izgāja no ierindas, tad tā vietā neka­vējoties stājās cits. Kā daudzgalvainam pūķim nocirstās galvas vietā atauga cita.

To vajadzēja apturēt. Vēl toreiz. Neļaut Karlam kā zirneklim pīt lipīgus tīmekļus, kuros iekļuvušais kļūst nevarīgs kā muša. Taču viņš nestājās Karlam pretī. Viņš aizmirsa, ka nezāles jānīdē, tiklīdz tās sadīgušas. Nevis tad, kad pārņēmušas visu lauku.

-   Mīļā pasaulīt, kā man tas ir apnicis, viņš nomur­mināja un izslēdza televizoru. Pastiepies piespieda izsaukuma pogu, un pēc mirkļa gaitenī atskanēja stei­dzīgi soļi.

-Jā, Berga kungs. Aprūpētāja Helēna bija pati laip­nība.

-   Es gribu pastaigāties.

-   Tagad? Helēna sarauca pieri un pameta skatienu uz logiem: vakaru jau sen bija nomainījis tumšais nakts pārklājs ar neskaitāmām uguņu mirgām pilsētā. Laukā ir vēsi un, šķiet, smidzina, aprūpētāja piebilda.

-   Tas nekas. Domas svaigā gaisā ir nomierinošākas nekā… Nepabeidzis sakāmo, salīcis, ar spieķīša palī­dzību viņš aiztipināja līdz ratiņkrēslam.

Viņa palīdzēja viņam uzģērbt siltu jaku, pasniedza cepuri un uz kājām uzsedza pledu.

-   Braucam! atskanēja strupa pavēle.

Kā gan citādi Helēnas sejā bija lasāma klaja nepa­tika pret tik vēlu vakara pastaigu.

Viņa izstūma ratiņus dārzā un grasījās soļot pa ierasto maršrutu vispirms pa dārza celiņiem, tad apkārt mājai, un, ja paveiksies, varēs doties iekšā.

Valfrīds nokrekstēja.

-  Jā, Berga kungs?

-   Sen neesmu bijis veikalā.

-Bet…

-   Uz diennakts veikalu. Un brauc lēnāk, es neesmu malkas pagale, Valfrīds kašķīgi noteica, pie sevis nodo­mādams, vai Helēnu nevajadzētu atlaist no darba.

Aprūpētājas viņš bieži mainīja. Jo vecāks kļuva, jo vairāk cilvēkā saredzēja sliktās rakstura īpašības. Cilvēki lika vilties. Tā pati Helēna jā, viņa ir pakalpīga, ar vis­lielāko atbildību izmēra viņam asinsspiedienu un izmasē sāpošās kājas. Taču tad, kad viņš iesēstas ratiņkrēslā, lai veiktu lielākus attālumus, aprūpētāja pārvēršas brutālā būtnē, kura ratiņus trenc bez sajēgas. Nē, viņš negrib ieklausīties padomos nomainīt amortizatorus vai pat iegādāties jaunu pārvietošanās līdzekli. Kas tad vainas šim braucamajam? Viņš labāk nomainīs aprūpētāju.

Līdz diennakts veikalam bija ejams labs ceļa gabals, un Valfrīds ar labpatiku vēroja mājas un jau aizvērtās bodes, spožas izkārtnes ar reklāmas saukļiem. Pilsēta vēl negulēja: tūristu bariņi klīda, jautri čalodami, jo te bija papilnam krodziņu, bāru un citu izklaides vietu. Skanēja smiekli, vijās cigarešu dūmi, un mūzikas taktis saplūda ar nakti, ieaijājot Valfrīda apziņu.

-  Berga kungs, esam klāt. Ko jūs veikalā pirksiet? skaļā Helēnas balss izrāva Valfrīdu no snaudas.

-   Neko. Es pārdomāju. Braucam mājup. Bet pa citu maršrutu, pa galveno ielu.

-   Tas būs divtik garš ceļš, aprūpētāja uzdrošinājās iebilst.

-Tā būs drošāk. Vai gribi, lai mums uzbrūk? Man jau nekas, bet tevi, jaunu sievišķi, Valfrīds uzsvēra, prātā lēsdams, cik tad īsti gadu Helēnai ir, …ņems un izvaros, viņš pārliecinoši noteica, zinādams, ka šos argumentus aprūpētāja neapstrīdēs.

Klik-klak, klik-klak, klik-klak Helēnas kurpju papēži klaudzēja pa bruģēto ietvi kā zirga pakavi. Gluži kā bēr­nībā, kad viņi trijatā brauca pajūgā, atkal laizdamies snaudā, Valfrīds nodomāja. Tad, kad notika liktenīgais pavērsiens viņa dzīvē…

* * *

Ar savu tēti mazais Valfrīds lepojās: tētis vienmēr visu zināja, viņš bija pats gudrākais cilvēks pasaulē. Un kā gan citādi, ja svētdienu dievkalpojumos baznīcā sanā­kušie, elpu aizturējuši, klausījās sprediķi. Kristiāns Ema­nuēls Bergs, luterāņu mācītājs, prata aizraut baznīcēnus. Viņa kaismīgās runas, sludinot Dieva vārdu, aizkustināja ik sirdi. Valfrīds pats savām acīm redzēja, kā sievietes pēc bezgala aizkustinošajiem vārdiem nekautrēdamās slaucīja asaras.

-  Tēti, kad izaugšu liels, es arī kļūšu mācītājs, bērna apņēmībā čivināja piecgadīgais Valfrīds.

-Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, Valfrīdiņ, nopietni atteica Kristiāns Emanuēls Bergs, vezdams dēlēnu pie rokas.

-   Ko nozīmē neizdibināmi? puika zinātkāri tin­cināja.

-  To, ka mēs nezinām, kas var notikt rīt. Bet, lai arī kas notiktu, vienmēr vajag paļauties uz Viņa gribu…

Redzi, vakar tu gribēji iet pastaigāties, bet sāka līt. Tu nezināji, ka līs, kaut ari biji cerējis pastaigāties, Kris­tiāns Emanuēls centās pēc iespējas saprotamāk dēlam visu izskaidrot.

Mazais Valfrids turpināja jautāt, savos gados viņš uzdeva pārāk nopietnus jautājumus, tā ka Kristiānam Emanuēlam bieži vien nācās krietni padomāt, pirms viņš dēlam visu izskaidroja. Valfrīdu neapmierināja virspu­sējas atbildes, bērna urķīgais prāts aizvien un aizvien uzdeva jautājumu "kāpēc?". Varbūt kādu tas arī aiz­kaitinātu, taču ne mācītāju Kristiānu Emanuēlu. Viņš priecājās par aso dēla prātu.

Lasīt Valfrids iemācījās jau četru gadu vecumā un pret grāmatām izturējās ar bijību. Izvilcis no grāmatu skapja kārtējo matemātikas vai fizikas grāmatu, viņš stundām ilgi pētīja tabulas, zīmējumus, shēmas un formulas. Pro­tams, tas viss viņam bija par sarežģītu, taču mācītāja Kris­tiāna Emanuēla grāmatu skapī nebija nevienas pasaku grāmatas, lai Valfrids varētu lasīt sev atbilstošu litera­tūru. Ar tikpat lielu aizrautību viņš šķirstīja arī Bībeli.

Kādu dienu pie ļoti attāla radinieka notika viesības, kur bija ielūgta arī mācītāja Berga ģimene. Auto Rolls Royce, ar kuru bija ieradies kāds viesis, Valfrīdam acīs iekrita uzreiz.

Sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš ar lietpratēja ska­tienu pievienojās vīru pulciņam un kāri tvēra ik vārdu, ko auto īpašnieks stāstīja par spēkratu.

"Simt zirgspēku?" saausījās Valfrids. Viņš pat pietupās un palūkojās zem mašīnas, meklēdams, kur tad paslēpušies rumaki.

Pie viesību galda paziņojis vecākiem, ka ir jau paēdis un vēlas iet laukā paspēlēties, Valfrīds pa taisno devās pie auto. Viņam bija jāizdibina, kur varēja paslēpties simt zirgi. Puika nogūlās garšļaukus un palīda zem auto. Nē, tur nebija zirgu, tur nekā nebija, kas saistītu viņa uzma­nību. Pēc brīža, ietrausies mašīnā pie stūres, Valfrīds dūkdams sāka grozīt stūri. Atcerējies, kādā veidā auto īpašnieks bija vēris vaļā motora pārsegu, Valfrīds nolēma ielūkoties tur.

Kad pagalmā izgāja pieaugušie, zēnu bars, kas bija salasījies pie Rolls Royce, izšķīda uz visām pusēm, mūkot prom. Vien Valfrīds, nosmulējies līdz ausīm un ar atslēgu rokās, bezbailīgi lūkojās pretī.

Auto īpašnieka lamas satricināja mierīgo un svētku noskaņojuma piepildīto gaisotni, kad tas, piesteidzies pie auto, ieraudzīja, ko puikas bija izdarījuši. Atskrūvējuši, ko vien spējuši, zēni bija pastrādājuši gods godam gluži kā darbnīcas automehāniķi, kuri nolēmuši izjaukt braucamo.

-   Kāpēc tu to izdarīji? Kristiāns Emanuēls Bergs satvēra Valfrīdu aiz rokas un parāva sānis. Kāpēc tu to izdarīji? viņa balss kļuva bezgala barga.

-   Tavs bērns sabojāja mašīnu! kliedza Rolls Royce īpašnieks, haotiski mētādams gaisā rokas. Man jau šovakar pulksten septiņos jābūt Berlīnē! Un jūsu vainas dēļ es tur netikšu laikus…

Kristiāns Emanuēls apjucis stāvēja, nezinādams, ko teikt. Ja viņam būtu bijis auto, mācītājs to piedāvātu bez vilcināšanās, taču Bergu ģimene kā pārvietošanās līdzekli izmantoja zirga pajūgu. Kā pazemības zīmi; mašīnas Kristiāna Emanuēla skatījumā bija lepnības simbols.

-   Bet jūs taču varat aizbraukt ar simt zirgiem, Valfrida skanīgā balstiņa pievērsa uzmanību.

-   Ko? ierēcās Rolls Royce saimnieks.

-  Jūs taču teicāt, ka motorā ir iespundēti simt zirgi. Kāpēc viņus neizlaist laukā?

-   Un tu tos gribēji izlaist paganīties? kāds no vie­siem, pēkšņi aptvēris situācijas komiskumu, sāka smie­ties.

Apbrīnojami, bet smiekli izlādēja saspringto atmo­sfēru. Drīz visi ķiķināja, vēderu saķēruši, atkārtojot, ka Valfrīds gribējis tikai atbrīvot Rolls Royce iespundētos zirgus.

* * *

-   Tevi gaida sods, mācītājs teica Valfridam, kad viņi zirga pajūgā lēnām klidzināja mājup.

-   Ai, dēliņ, kāds kauns, šņukstēja māte, ietīstījusies platā, smalki tamborētā mežģīņu šallē. Tevis dēļ tētim tagad būs nepatikšanas.

-   Vai tu saproti, kādu bausli esi pārkāpis? Kristiāna Emanuēla Berga vārdi šaustīja Valfrīda sirsniņu.

Piespiedies mātei pie sāniem, viņš no bailēm drebēja. Viņu gaida sods!

-   Tev nebūs iekārot svešu mantu. Mācītājs ar pātagu nošvīkstināja gaisā, pārmezdams Valfridam.

-   Esmu tevī ļoti vīlies. Tava rīcība grauj manu repu­tāciju. Kā es varu ganīt savu draudzi, ja netieku galā ar piecgadīgu zeņķi? Kristiāns Emanuēls dusmojās.

-   Tagad visi runās, ka mācītāja dēls sabojāja fabrikas direktora mašīnu, jo tur bija iespundēti simt zirgi! Mans dievs, simt zirgi!

-   Turpmāk grāmatu skapis būs aizslēgts. Lasīsi tikai Bībeli, cieti noteica mācītājs, sākdams stāstīt par elles ugunīm, kas sagaida grēciniekus.

Garām Valfrīda apziņai aizslīdēja sulīgie pekles un mocību tēlojumi. Aizliegums lasīt grāmatas šķita bries­mīgāks par visu pasaulē. Jā, atskrūvēt un izjaukt tur nav nekā sarežģīta, bet salikt kopā… Palīgos viņš bija pasaucis zēnus, kuri tobrīd uz ielas spārdīja bumbu. Ņemdamies ap mašīnas motoru kopā ar puikām, Valfrids apjēdza, cik auto ir sarežģīta lieta. Vai grāmatu skapī bija kāda grāmata, kur varētu izlasīt par auto uzbūvi, viņš nezināja, jo visu literatūru nebija izpētījis, kā nākas. Lasī­jis tās grāmatas, kuras varēja aizsniegt. Līdz augšējiem plauktiem viņš nebija ticis, un tagad brīnumainā pasaule būs slēgta.

Nē, bargāku sodu tēvs nevarēja izdomāt, Valfrīds domāja, tikko valdīdams šņukstus.

-Tagad apsveru, vai tevi nevajadzētu nopērt, kad nokļūsim mājās, mierīgi runāja Kristiāns Emanuēls. Vai arī tupēsi kaktā. Arī par rotaļām ar kaimiņzēniem vari aizmirst…

Nu jau Valfrīds vairs neslēpa asaras, bet stabulēja pilnā balsī. Tā bija pirmā reize, kad tēvs viņu rāja. Bet mājās viņu gaidīja sods…

-   Apklusti! Kristiāns Emanuēls nedaudz paaugsti­nāja balsi. Cilvēki sāks smieties par tevi.

-Kuš, Valfrīdiņ, nočukstēja māte, cieši apķērusi puisēnu.

Klik-klak, klik-klak, sitās zirga pakavi, uzsākot braukt pa tiltu. Aizmugurē atskanēja rūkoņa, un mācītājs ar grožiem pagrieza zirgu tuvāk tilta margām.

Tur joņoja Rolls Royce: zēnu nedarbi bija jau likvidēti. Pabraucis garām, auto skaļi uztaurēja.

Zirgs satrūkās, saslējās pakaļkājās un, skaļi iezviedzies, metās auļos. Nokrakstēja koka margas, atskanēja izbaiļu kliedzieni.

Trieciens, un Valfrīds lidoja. Tad sāpīgs kritiens, kaut kas ass apskrāpēja viņa seju un rokas; kā vēlāk izrādījās, viņš bija piezemējies krūmu puduri, savainojies un noslī­dējis uz asajiem akmeņiem stāvajā upes krastā. Aizķēries aiz kādas saknes, viņš centās noturēties. Lejā krākdama

plūda straume, draudēdama viņu aizraut prom.

* * *

-   Berga kungs? Kas jums kaiš? aprūpētāja Helēna bija apstājusies.

Valfrīds drebošām rokām sameklēja kabatlakatiņu un izšņauca degunu, slēpdams asaras.

-   Atmiņas ir sarežģīta lieta, viņš nokrekstēja, neie­laizdamies sīkākos paskaidrojumos.

-  Protams, protams. Helēna atsāka iet, paātrinājusi soļus. Tālab jau jūs rakstāt memuārus.

-   Es tikai gribu pastāstīt cilvēkiem patiesību.

-   Bet vai tas ir vajadzīgs? Helēna nolēma pafilozofēt. Nē, īstenībā pakaitināt Valfridu, jo no ilgās iešanas viņai sāka berzt kurpe, un tagad aprūpētāja vēlējās tikai vienu ātrāk nokļūt mājās.

-   Tā ir mana grēksūdze.

-   Vai to nebūtu labāk darīt pie bikts?

-  Pasaulei patiesība ir vajadzīga, lai neturpinātos maldi.

-   Ko gan jūs tādu dzīvē nogrēkojāties, Berga kungs? Tā bija nevis ziņkārība, bet gan aizkaitinājums.

Nē, tomēr nāksies pieņemt darbā citu aprūpētāju, Valfrīds atkal nodomāja. Helēna neprot ne sarunāties, ne klausīties.

-   Cilvēks tīšu prātu negrēko, tā ir tikai apstākļu sakri­tība.

-   Ha, ha! Jūs runājat kā ķeceris, iesmējās Helēna.

Manis pēc, lai viņa domā, ko grib, sapīka Valfrīds. Jeb­kurš var bārstīt standartfrāzes, runāt stereotipu valodā. Bet iedziļināties, izprast būtību ne katrs spēj.

Ja Helēna būtu dvēseliskāka, viņš droši vien pastās­tītu, kā auto īpašnieks pēdējā brīdī bija saķēris viņu aiz plaukstas un izglābis no noslīkšanas. Kā mierinājis. Kā teicis uzmundrinošus vārdus, jo tēvs un māte bija gājuši bojā.

Vai Helēna saprastu, ka reizēm sīkumi izmaina visu dzīvi? Krasi. Vai Valfrīds varēja zināt, ka viņa zinātkāre izpētīt, kur mašīnā slēpjas simt zirgu, viņa dzīvi ievirzīs citās sliedēs? Viņš nevarēja zināt, ko nesīs jaunas dienas rīts, jo Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

2. nodaļa

Tik nevarīgs, kā izskatījās aprūpētājas acīs, Valfrīds īstenībā nebija. Jā, vecums viņam bija cienījams kas tiesa, tas tiesa -, un slimību buķete vilkās nopakaļus kā kleitas velce. Taču, kad viņš saņēmās, kad aizdzina prom slikto noskaņojumu un neapmierinātību teju vai ar visu pasauli, Valfrīds sajutās možs. Tad viņam neva­jadzēja ratiņkrēslu. Nesteidzoties, ar spieķīša palīdzību viņš varēja arī pats iziet sabiedrībā.

Aprūpētājai pēc vakardienas garās pastaigas kājas bija tulznās, tāpēc uz Valfrida paziņojumu doties uz jau­nāko automobiļu izstādes atklāšanu kaimiņu pilsētā viņa atbildēja ar dusmām.

-Jums jāsaudzē sava veselība. Atrasties lielā ļaužu pūlī, kur ir karsti un smacīgi, jūsu vecumā kaitīgi. Helēna nekavējoties uzskaitīja, kādas briesmas var drau­dēt Valfrīdam, piepina klāt medicīniskus terminus un latīniskos slimību nosaukumus.

-Vai tad es teicu, ka ņemšu tevi līdzi? Valfrīds vienaldzīgi paraustīja plecus. Sievietei jāinteresējas par četriem K Kinder, Kūche, Kleide, Kirche, nevis par automašīnām.

-   Bērni, virtuve un viss pārējais palicis pagātnē, aprūpētāja sašuta. Sieviete ir līdzvērtīga vīrietim. Viņa var vadīt gan valsti, gan lidot kosmosā…

-   Ak, feminisms… noņurdēja Valfrīds, vairs neklau­sīdamies Helēnas pukošanos.

Aizcirtis aiz sevi durvis, Valfrīds apņēmās jau šovakar Helēnu atlaist no darba. Runāšana pretī krita uz nerviem.

Taksometrs viņu jau gaidīja pagalmā.

Iztēlē Valfrīds sevi jau redzēja izstādē. Viņš nepieļāva pat domu, ka varētu palikt mājās un neaizbraukt apskatīt jaunākos sasniegumus mašīnu attīstībā. Viņš lasīja žur­nālus, skatījās specializētas pārraides ne tikai par auto, bet arī par jaunākajām zinātnes tehnoloģijām. Šajā jomā viņš jutās kā zivs ūdenī.

Un izstāde tiešām viņam nelika vilties. Iztaujājis par katru auto modeli, Valfrīds ar gandarījumu piesēda. Ja viņš gribētu, mājup varētu atgriezties, nopircis pašu dār­gāko auto, kādu vien piedāvāja izstādē. Varēšanas apziņa sildīja kā milzu ugunskurs.

Bet kamdēļ gan pievērst apkārtējo uzmanību savai bagātībai? Jā, dzīvojot Amerikā, Valfrldu absolūti nein­teresēja, ko par viņu kāds var padomāt. Nu un tad, ja viņš reizēm mēdza krist galējībās ģērbties pavisam pieticīgi, iepirkties pašā lētākajā veikalā un pārvietoties ar sabiedrisko transportu? Pēc tam Valfrīds dzīvesvietu mainīja, iegādādamies jaunu dzīvokli, un dzīvoja bagāti. Īstenībā tie nebija garastāvokļa untumi vai svārstīgais finansiālais stāvoklis. Kad Valfrīds ķērās pie informācijas vākšanas par Kārlu, kas prasīja bezgala daudz pacietības un enerģijas, viņš izvēlējās būt neaizsniedzams draugu un paziņu plašajam lokam. Viņš strādāja.

Bet tagad viņš bija Vācijā. Nelielās mazpilsētas iedzī­votāju acis, ja arī kāds pamanīja viņa ierašanos, Valfrīds bija nevarīgs pensionārs ar noslieci uz skopumu, bijušais kādas zinātniskās laboratorijas darbinieks. Ja kāds gri­bēja vairāk uzzināt, ar ko Valfrīds nodarbojās laborato­rijā, viņš nesteidzīgi sāka klāstīt jaunākos gēnu inženie­rijas sasniegumus, hipotēzes un citas pārgudras lietas, tā ka klausītājam jau pašās pirmajās sarunas minūtēs kļuva garlaicīgi. Lai ziņkārīgajiem aizdzītu vēlmi viņu izprašņāt arī turpmāk, Valfrīds iemanījās iekrampēties sarunbiedra piedurknē un vismaz pusstundu turpināja stāstīt. Kad klausītājam galva vai pušu sprāga no jau­niem, nepazīstamiem terminiem, Valfrīds apmierināti noteica, ka nākamajā reizē viņš izstāstīs citu teoriju un to, kas no tās izriet… Skaidrs, ka ziņkārīgais nākamajā reizē Valfrīdam meta līkumu.

Nē, es nepirkšu auto, izlēma Valfrīds. Tas varētu pie­vērst nevajadzīgu uzmanību. Kamēr vēl viņš nav savācis visus datus un tos kārtīgi izanalizējis, nāksies vēl kādu laiku iejusties šajā lomā. Bet mērķim viņš bija jau tuvu, jo kā suns neatlaidīgi dzina pēdas.

Piecēlies Valfrids nesteidzoties virzījās uz paviljona izeju. Izstādes zāle bija plaša, mašīnām pārpildīta, un Valfrīdu bija pārņēmušas tās pašas izjūtas, kādas viņš izbaudīja bērnībā, kad Lotārs viņu pirmoreiz aizveda uz mašīnu darbnīcu.

* * *

Šujmašīnu fabrikas direktors Lotārs Brauze, tas pats auto īpašnieks, kura spēkrata motorā Valfrids bija gribē­jis atrast zirgus, pēc zēna vecāku bojāejas izteica vēlmi paņemt puiku pie sevis. Lotārs jutās vainīgs: nebūtu toreiz garāmbraucot uztaurējis, kas zina, varbūt zirgs nesatrūktos un dzīve ritētu kā ierasti.

Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, ar dziļu nopietnību paziņoja mazais Valfrīdiņš, kad fabrikants zēnu atveda uz Berlīni, uz savu plašo savrupmāju. Tētis un māmiņa tagad atrodas debesīs, ar apbrīnojamu pār­liecību noteica mazais puika.

Vecāku bojāeju viņš bija uzņēmis mierīgi. Viņš nevarēja saprast, kāpēc pieaugušie daudzās tantes un onkuļi raudāja un viņu uzlūkoja ar līdzjūtību, teikdami: "Nabaga bārenītis… nelaimīgais bērns… Ko viņš tagad iesāks bez vecākiem?" Valfrīdiņš gan zināja, ka vecāki tagad jūtas laimīgi, atrazdamies Debesu dārzos, kur valda svētlaime, kā viņam neskaitāmas reizes bija stāstījis tēvs.

Lotārs Brauze, atvedis zēnu pie sevis, pirmajā brīdī nezināja, ko iesākt. Rūdītais vecpuisis bija ticis pie bērna un jau sāka nožēlot, domādams, ka Valfrīdu tomēr labāk vajadzēja atstāt viņa radinieku aprūpē. Būtu pilnībā pieticis, ja viņš ik mēnesi aizsūtītu noteiktu naudas summu bērna vajadzībām.

-   Kas tas ir? Ja Valfrīds tobrīd nebūtu pieskrējis pie radioaparāta un ķēries pie tā kloķu grozīšanas, Lotārs puiku droši vien vestu atpakaļ.

-   Radio. Fabrikants pienāca klāt.

-   Kā tas darbojas?

-   Nu… Tu esi vēl maziņš, lai varētu saprast tik sarež­ģītas lietas.

-   Es neesmu maziņš. Man jau ir pieci gadi, Valfrīds bērnišķīgi piecirta kāju pret zemi. Un es jau protu lasīt.

-   Tā… Lotāram nebija ko teikt.

-   Un kas tas ir? Valfrīds turpināja radioaparāta izpēti.

-   Antena.

-   Ā! Tad tāda tā izskatās. Mums mājās bija daudz grā­matu, es vienā redzēju antenu, tikai tā izskatījās citādi.

-   Tev patīk lasīt?

-Jā. Vai tev arī ir grāmatu skapis? Valfrīds jautāja.

Lotārs iesmējās, tad aizveda Valfrīdu uz bibliotēku. Iegājis plašajā istabā, kur gar visu sienu stiepās grāmatu skapis, Valfrīds sajūsmā iespiedzās.

-   Es tās varēšu lasīt? Puika, negaidījis atļauju, paķēra pirmo grāmatu, kas gadījās viņam pa tvērienam.

-Vai tev gribas ēst? Lotārs pajautāja grāmatas šķirstīšanā aizņemtajam Valfrīdam. Es došos uz autodarbnīcu. Šis tas jāpielabo, un atpakaļ būšu vēlu.

-   Uz autodarbnīcu? Es arī gribu. Valfrīds aizcirta grāmatu un novietoja to atpakaļ plauktā.

-   Hm. Lotārs domīgi raudzījās uz zēnu.

-   Ari es varu palīdzēt skrūvēt mašīnu.

-   Par to es nemaz nešaubos, norūca Lotārs. Labs ir, ņemšu tevi līdzi, izlēma fabrikants, pie sevis nodo­mādams, ka Valfridu atstāt mājās būtu bīstami. Kur ir garantija, ka pa šo laiku netiks izjaukts, piemēram, radio?

Plašā autodarbnīca, kurā vajadzības gadījumā vien­laikus varētu labot divdesmit trīsdesmit auto, Valfridu satrieca. Kā apburts viņš raudzījās uz mehāniķu dar­bošanos ar mašīnām; viņš labprāt būtu paspēlējies ar autodetaļām, ja ne Lotāra stingrais piekodinājums neko neaiztikt.

Taču jautāt Valfrīdam neviens nebija aizliedzis, un, kamēr Lotārs sarunājās ar kādu mehāniķi pie sava auto, tikmēr Valfrīds bija krustām šķērsām izskrējis teju vai visu darbnīcu, prašņādams, kas tā ir par mašīnu.

-   Paturi atslēgu, kāds gados pavecs darbinieks, redzēdams Valfrīda sajūsmināto skatienu, pļāpāšanai bija vairāk noskaņots nekā citi strādnieki.

-  Ko tu labo? Kas tā ir par detaļu? Kam tā ir vaja­dzīga? Jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Vai es drīkstu paskrūvēt? Kas tas ir par vadiņu?

Mājup Valfrīds atgriezās ar netīrām biksēm tik uzcī­tīgi viņš bija palīdzējis labot mašīnu taču bezgala lai­mīgs. Arī Lotārs bija pārdomājis sūtīt Valfridu atpakaļ pie viņa radiem. Zēns nečīkstēja, viņu interesēja tehnika, un izskatījās, ka nevajadzētu būt lielām problēmām Valfrīda

audzināšanā. Galvenais, lai puika ir nodarbināts.

* * *

Dzīve fabrikas direktora Lotāra Brauzes mājās krasi atšķīrās no ierastās kārtības vecāku paspārnē. Nebija vairs kopēju ģimenes maltīšu, kuras sākās un beidzās ar pateicības vārdiem Radītājam, nebija kopīgas Bībe­les lasīšanas un baznīcas apmeklēšanas. Valfrids, varētu teikt, bija atstāts dzīvojamies savā vaļā. Viņš varēja darīt, ko grib. Un Valfrids pie jaunā dzīvesveida pierada ātri. No rītiem pabrokastojis, viņš devās laukā spēlēties. Lai ari Lotārs bija pieteicis nekur tālāk par sētas pagalmu neiet, Valfrids tomēr uzdrošinājās izskriet ari uz ielas. Sākumā tie bija bikli izlūkgājieni līdz tuvējam veikaliņam; iekšā viņš negāja, pietika, ka pastāvēja pie skatloga un izpētīja tur redzamās preces. Ar laiku šādas pastaigas kļuva tālā­kas, un drīz vien viņš ielu un apkārtējos kvartālus pazina tikpat labi kā sētas pagalmu.

Taču jau ap pusdienlaiku Valfrids bija mājās un, sātīgi paēdis, devās uz plašo Lotāra bibliotēku. Viņš lasīja visas grāmatas pēc kārtas. Tiesa, daudzas no tām viņam tomēr nācās nolikt atpakaļ plauktā, jo franču un angļu valodu viņš nezināja.

-  Tā, tā, uzklausījis Valfrīdu, kad tas jautāja, kas rakstīts šajās grāmatās, fabrikants kļuva domīgs.

Parunājies ar zēnu, Lotārs saprata, ka Valfrids kā sūk­lis uzņem visu izlasīto.

Noalgotā svešvalodu mājskolotāja, kura nāca katru dienu Valfrīdam mācīt angļu un franču valodu, drīz vien brīnīdamās stāstīja Lotāram, ka puikam ir fenomenāla atmiņa.

-   Zēns dzīvē sasniegs daudz, jo ir uzcītīgs un vielu apgūst apbrīnojami viegli, skolotāja teica.

-   Valfrīdiņ, par ko tu dzīvē vēlies kļūt, kad izaugsi liels? ēdot vakariņas, pajautāja Lotārs.

-   Par mācītāju, daudz nedomājot, attrauca Valfrids. Tā es teicu tētim, bet viņš man atbildēja, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tagad es domāju, ka man patiktu labot ari mašīnas.

-   Nūjā… Lotāru zēna nopietnās atbildes reizēm iedzina strupceļā. Brīžiem viņš nezināja, kā pret Valfridu izturēties kā pret pieaugušu cilvēku vai mazu bērnu.

-  Vai tev mašīna ir kārtībā? Varbūt vajag aizbraukt uz autodarbnīcu? Valfrids cerīgi palūkojās uz Lotāru.

-   Uz darbnīcu ne, bet man ir kaut kas cits padomā, atteica Lotārs, akurātās šķēlēs griezdams cepeti. Vai tev patiktu braukt ar velosipēdu?

-Jā gan!

-   Rīt mēs aizbrauksim uz veikalu un nopirksim tev divriteni.

* * #

Skolā iet Valfrīdam patika, jo mācības grūtības nesa­gādāja. Viņu atzina par labāko audzēkni ne tikai klasē, bet arī visā skolā. Divu mācību gadu laikā Valfridu pār­cēla ceturtajā klasē, jo viņa sagatavotības līmenis bija tik augsts, ka mācīties kopā ar citiem, kuriem reizēm kliboja lasīšanas prasme un juka reizrēķins, tas zēnu garlaikoja. Turklāt viņš skolotājiem uzdeva sarežģītus jautājumus, izjaucot ierasto stundas kārtību.

Nē, viņš nebija sausiņš un zubrītājs, kā varbūt varētu dēvēt dažu labu teicamnieku. Valfrīdam pietika vienu reizi izlasīt uzdoto mācību vielu, lai vārds vārdā atcerē­tos tekstu, spējot arī to likumsakarīgi sasaistīt ar citām tēmām.

Arī ar klases zēniem Valfrids prata uzturēt draudzīgas attiecības. Viņam aizvien bija ko pastāstīt, un runātājs viņš bija lielisks gluži kā savulaik viņa tēvs mācītājs Kristiāns Emanuēls.

Pēc stundām ar divriteni viņš joņoja mājup. Paēdis, izlasījis uzdoto un žigli izpildījis mājasdarbus tas viss viņam aizņēma labi ja pusstundu -, Valfrīds, pārģērbies citās drēbēs, atkal sēdās uz riteņa. Lotārs nemaz neno­jauta, ka viņš brīvo laiku pēc stundām pavadīja kādā autodarbnīcā. Tās saimniekam nebija iebildumu, ka Val­frīds ieradies tīrīja un mazgāja detaļas, palīdzēja skrūvēt un veikt citus vieglākus darbiņus.

-   Kur tu biji? reiz Lotārs mājās bija pārradies agrāk un Valfrīdu sagaidīja uz sliekšņa.

Ar eļļām notrieptais apģērbs skaidrāk par skaidru vēstīja, ar ko bija nodarbojies zēns.

-   Darbnīcā, Valfrīds attrauca, paskrējis garām Lotāram. Es nomazgāšos un pārģērbšos, un tad visu izstāstīšu.

-  Jā? Bet es vēlos dzirdēt tagad. Lotārs saķēra Val­frīdu aiz pleca.

-   Es palīdzu remontēt mašīnas.

-Kur?

Valfrīds nosauca adresi, pie reizes pastāstīdams, ko tieši viņš ir darījis.

-   Lotār, iedomājies, šodien bija atdzīts fords, kas par mašīnu! Valfrīds sajūsminājās.

Lotāru viņš uzrunāja vārdā. Tā šķita labāk arī pašam fabrikantam, jo zēna atmiņā īstā tēva tēls bija tik dzīvs, ka viņš nolēma nepretendēt pat uz audžutēva lomu. Jā, aizbildnis viņš varēja būt.

-   Cik tev samaksāja? Būdams uzņēmējs, Lotārs prātā aplēsa, cik liels atalgojums varētu būt, veicot mehāniķa palīga pienākumus. Un tieši to arī darīja Valfrīds.

-   Samaksāja? pārjautāja Valfrīds, zilām acīm izbrī­nīti skatīdamies Lotārā. Es taču tikai palīdzēju.

-   Valfrid, par jebkuru darbu ir jāsaņem samaksa.

-   Bet es neesmu algots strādnieks. Es tikai palī­dzēju.

-  Jā… Un darbnīcas īpašnieks tevi izmantoja, Lotārs aizsvilās. Izmantoja kā bezmaksas darbaspēku…

-   Bet, Lotār, kā gan citādi es iemācīšos remontēt mašīnas? Valfrīds nevarēja saprast, par ko īsti Lotāram būtu jādusmojas.

-   Man nepatīk, ka tu palīdzi sazini kam… Lotārs izgrūda lamuvārdus. Fabrikants sevi uzskatīja par aug­stākās sabiedrības pārstāvi, un doma, ka Valfrīds var sadraudzēties ar ļaudīm, kuri zēnu izmantos, lai piekļūtu tuvāk viņam, satracināja. Izklaigājies, izlaidis niknuma tvaiku, Lotārs beidzot noprasīja: Tev patīk tas, ko tu tur dari?

Valfrīds pamāja.

-Ja jau tu tik ļoti vēlies ņemties ar mašīnām, tad es tevi iekārtošu savu paziņu darbnīcā. Vismaz zināšu, kādu cilvēku kompānijā pavadi brīvo laiku, Lotārs izlēma.

-   Tiklīdz es pilnībā apgūšu mašīnu uzbūvi un mācēšu tās remontēt, varēšu izgudrot jaunu automodeli! Val­frīds priecīgi iesaucās.

Lotārs nogrozīja galvu. Valfrīds reizēm runāja tik prā­tīgi un gudri, it kā būtu pieaudzis. Bet šaubu nebija: viņa priekšā bija mazs, talantīgs zēns.

3. nodaļa

Ja kāds tagad Valfrīdam jautātu, kas dzīvē ir pats svarīgākais, viņš bez mazākās šaubīšanās teiktu: brīvība.

Brīvība ikvienā dzīves sfērā, lai ko viņš darītu vai kur ietu. Tāpat viņam nebija elku. Valfrīds nevarēja saprast, kā var apjūsmot kādu konkrētu personu, ja visi cilvēki Dieva priekšā ir vienlīdzīgi.

Kad Lotāra mājās aizvien biežāk un biežāk sāka ciemo­ties ļaudis, kurus Valfrīds nekad agrāk netika redzējis, un sarunas pārsvarā raisījās par vāciešu nācijas pārākumu, tas viņam šķita savādi. Tādas sarunas viņu garlaikoja, un Valfrīds pie pirmās izdevības centās izšmaukt laukā no viesistabas. Agrāk Lotārs viņam bija pieteicis nepīties pieaugušajiem pa kājām, bet tagad lepojās ar viņu, vie­siem stāstīdams, cik gudrs ir Valfrīds. Tādās reizēs zēns pieklājīgi smaidīja un atbildēja uz jautājumiem. Ticis aiz durvīm, viņš nomēdījās par palikušajiem istabā, tad aiz­diedza uz Lotāra bibliotēku un ar grāmatu padusē devās uz bēniņiem. Tur Lotārs viņu neiedomājās meklēt, un Valfrīds, izstiepies garšļaukus uz paklātās segas, lasīja, kamēr pa nelielo bēniņu logu krita gaisma. Kad satumsa, viņš uzmanīgi aizdedzināja petrolejas lampu, kuru bija atnesis no virtuves pieliekamā, un lasīja tālāk.

Ciemiņu balsīm apklustot, Valfrīds tikpat klusītēm atgriezās savā istabā: Lotārs reizēm nāca apraudzīt, vai zēns jau guļ.

-   Vai ciemiņi ir prom? tēlodams, ka tikko pamodies, Valfrīds žāvādamies jautāja.

-Jā. Guli. Lotārs pagriezās promiešanai, pārliecinā­jies, ka puika jau ir gultā.

-   Kādā ekspedīcijā grasās doties tavi draugi? vairāk sarunas nekā ziņkārības pēc pajautāja Valfrīds.

-   Uz Himalajiem.

-  Jā? Valfrīds atbalstījās gultā uz elkoņiem. Tik tālu? Ko viņi tur darīs?

-   Paklau, Valf… Ir jau vēls, par to parunāsim citu reizi. Lotārs nebija noskaņots uz pļāpāšanu.

-   Viņi meklēs slepenās zināšanas, jā?

-   Tu būsi pārklausījies. Arlabunakti!

Valfrīds varēja apzvērēt, ka tiešām bija dzirdējis divus vīriešus sarunājamies par mistiskām lietām, kas atroda­mas kalnos… Uzmanību sarunai viņš bija pievērsis tikai tāpēc, ka klusajā dialogā izskanēja čuksti par slepenām zināšanām, kas dod neierobežotu varu. Spēku! Un tagad Lotārs to visu noliedza. Tā taču nevar būt, ka Lotārs neko nav dzirdējis, atrazdamies blakām šiem cilvēkiem. Viņš taču arī bija klausījies! Melo? Negrib teikt patiesību? Un Valfrīds nosprieda, ka nākamajā reizē viņš nemuks prom, bet izdibinās visu patiesību par ekspedīciju.

Pagaidījis, līdz Lotārs aiziet uz savu istabu, par ko lie­cināja durvju eņģu čīkstēšana, zēns izvilka zem spilvena noslēpto grāmatu. Istabā viņš nevarēja dedzināt petrole­jas lampu, nemaz nerunājot par elektrību. Lasīšanai viņš izmantoja nelielu sveces galu; tās gaismas pietika, lai urb­tos grāmatai cauri. Atskanot sīkākajam troksnim, Valfrīds degošajai svecei uzlika bļodu. Ne vienu reizi vien Lotārs bija pieķēris viņu nakts vidū lasām grāmatu: nodevīgās gaismas strēles spīdums pa durvju apakšu atklāja viņa nedarbu.

Atvēris grāmatu, viņš ieslīga brīnumainā pasaulē. Žila Verna varoņi viņu aizvilināja okeāna dzelmē. Ak, ja viņš varētu peldēt ar zemūdeni! Ja viņam būtu pašam savs Nautilus…

Aizvēris pēdējo lappusi, Valfrīds atkrita spilvenos, jau svīda gaisma. Labi, ka šodien nevajadzēja iet uz skolu, viņš nodomāja, laizdamies saldā miegā. Vismaz sapņos viņš varēja būt zemūdenes kapteinis…

Par to, ka Lotārs atkal gaida ciemiņus, vēstīja vēl pāris mājkalpotāju uzrašanās mājā. Ari no virtuves plūda apetīti rosinoši aromāti, virēja un palīdzes gatavoja smalkus ēdie­nus un sarunās ar zēnu neielaidās. Tieši otrādi pat izdzina Valfrldu no virtuves, teikdamas, lai nemaisās pa kājām.

-   Re, kur tu esi! pagalmā Valfrldu pārtvēra Lotārs. Es nopirku tev biļeti uz cirku.

-   0! zēns sajūsmināti iesaucās. Šovakar! Vai tu ari iesi?

-   Nē, es… būšu aizņemts…

-   Tu gaidi ciemiņus?

-   Viesi būs tikai rīt. Lotārs pasmaidīja un uzlika zēnam uz pleca roku. Tu jau esi pietiekami liels zēns, Valfrīd, lai būtu atklāts ar tevi. Šovakar gaidu atbraucam kādu sievieti…

-   Ā! Valfrīds gari novilka, juzdamies vīlies. Sieviete, pat ja tā varētu kļūt par Lotāra sievu, zēnu neinteresēja. Cita lieta, ja tie būtu ekspedīcijas dalībnieki…

-   Es ceru, ka tu neapvainosies par to, ka vēlos, lai tu šo vakaru pavadītu ārpus mājām. Lotāra skatiens bija pētīgi durstīgs.

Valfrīds paraustīja plecus. Viņš pēkšņi jutās pieaudzis un Lotāra teikto centās pieņemt kā pašsaprotamu lietu.

-   Pirms cirka izrādes varēsi aiziet uz kino, Lotārs no kabatas izņēma maku un sameklēja vairākas naudas­zīmes. Varbūt vēlēsies arī padzert limonādi…

Lotāra dāsnums, kad Valfrīds pārskaitīja markas, zēnam sāka likties aizdomīgs.

-   Cikos man jābūt mājās? Varbūt pārnakšņot pie kāda klasesbiedra? Valfrīds jautāja, vēl aizvien pētīdams naudu un prātā lēsdams, ko varētu nopirkt.

-   Nekādā gadījumā! Uzreiz pēc cirka uz mājām!

-   Lotār, vai tu iedotu vēl kādas desmit markas? Valfrids nolēma izmantot aizgādņa devīgumu. Es veikalā redzēju…

Neklausīdamies, ko Valfrīds stāsta, Lotārs automā­tiski atvēra maku un iedeva zēnam prasīto naudu.

Valfrīds domīgi gāja uz pilsētas centru. Pēkšņā brī­vība, kad viņš var iet skatīties kino un līdz pat pusnaktij nerādīties mājās, nešķita salda, bet drīzāk bija apgrūti­noša. Kāpēc Lotārs negrib viņu rādīt tai noslēpumainajai sievietei? Tieši otrādi, Lotāra topošā sieva būtu ieintere­sēta iepazīties ar viņu, ar…

Pag, bet viņš taču nav ne Lotāra dēls, ne audžudēls. Zēns apstājās, kā zibens ķerts. Ja jau tā sieviete nevēlas viņu redzēt tagad, kas gaidāms pēc viņu kāzām? Nekas labs, saprata Valfrīds.

Es pa taisno nokļūšu bērnunamā, viņš apjauta. Nākotne sāka rādīties tik drūmās krāsās, ka gaidāmais izklaides prieks izčākstēja kā nebijis. Valfrīds attapās pie cirka ēkas. Lielā, krāsainā afiša kārdinoši stāstīja par triku meistariem un faķīriem, dresētiem dzīvniekiem un…

-Vai tiešām vairs nav nevienas biļetītes? Kāds kungs stāvēja pie biļešu kases. Bet varbūt… Tiešām pārdotas? Cik žēl!

-Jums vajadzīga biļete? Valfrīds bija dzirdējis sarunu.

-Jā, mazais.

Valfrīds gribēja atcirst, ka viņš sen nav nekāds sīkais, taču tā vietā pateica, ka var pārdot savu biļeti.

-   Mans tēvs ir smagi slims. Valfrīds sataisīja bēdīgu seju, kad svešinieks painteresējās, kāpēc zēns pats negrib redzēt cirka izrādi.

Protams, melot ir ļoti, ļoti slikti, Valfrīds apzinājās. Bet, ja tā padomā, es taču atrodos neapskaužamā situ­ācijā, zēns mēģināja pats sevi attaisnot. Un vispareizā­kais būs, ja viņš slepus atgriezīsies mājās un izdibinās, kas tā ir par sievieti un kas tai čūskai ir aiz ādas…

Lotāra savrupmājas pagalmā varēja nokļūt ne tikai pa vārtiem: Valfrīds bija uzgājis žogā vaļīgus dēļus, kurus pabīdot sāņus varēja izlīst cauri.

Ieskrējis košumkrūmu pudurī, viņš laiciņu tur tupēja, pārskatīdams apkārtni. Sieviete acīmredzot bija ieradu­sies, taču ne jau viena, secināja Valfrīds, pa gabalu nopē­tīdams divus lepnus, melni spožus vāģus, kas atradās blakām Lotāra auto.

Aizlavījies līdz trepēm, kuras bija pieslietas pie sienas tā, ka varēja tikt uz bēniņiem, Valfrīds nekavējās. Tā bija laime, ka dārznieks trepes nebija aiznesis prom.

Sirds sitās kā negudra, kad, atrazdamies bēniņos, viņš mēģināja saklausīt sievietes čalas un smieklus. Līdz viņa ausīm atplūda neskaidra balsu murdoņa. Pavēris durvis, viņš ilgi klausījās. Spriežot pēc visa, Lotārs ar ciemiņiem atradās darba kabinetā, blakām bibliotēkai.

Es viņus izspiegošu, apņēmās Valfrīds.

* * #

Kādreizējā bibliotēka un Lotāra darba kabinets bija viena telpa, pēc istabas pārdalīšanas par šķērssienu kļuva masīvais, speciāli pagatavotais grāmatu skapis ar dau­dziem plauktiem. Skapja aizmugure no Lotāra kabineta puses bija noklāta ar raibu, Austrumu motīviem izdaiļotu paklāju, bet spraugu no skapja augšas līdz griestiem slēpa tādu pašu toņu krokots aizkariņš.

Valfrīds uzmanīgi noņēma no plauktiem kāpšanai traucējošās grāmatas: viņam vajadzēja tikt augšā un pa spraugu paskatīties uz Lotāra ciemiņiem. Nez kāpēc viņš dzirdēja sarunājamies tikai vīriešus.

Lotāra darba kabineta logam bija aizvilkts biezs aiz­kars, kas nelaida cauri gaismu telpā valdīja puskrēsla. Iedegtais trīsžuburu svečturis apgaismoja vien sēdošos pie galda. Tas izbrīnīja Valfrīdu.

Viņi bija trijatā Lotārs un divi nepazīstami, melnos uzvalkos tērpušies kungi. Viens sēdēja ar muguru pret skapi, un Valfrīds labi redzēja viņa pliko pakausi. Otra ciemiņa profils Valfrīdam šķita kaut kur redzēts, taču zēns bija pārliecināts, ka šis briļļainais gardegunis viņu mājās ciemojas pirmo reizi.

Un kur ir sieviete? Valfrīds turpināja pētīt istabu. Saimnieko virtuvē?

Jo ilgāk Valfrīds klausījās viņu sarunās, jo mazāk saprata. Ko gan tas viss nozīmē? Vai tādēļ viņš bija jāaizsūta uz kino un cirku, lai Lotārs ar draugiem varētu pļāpāt par kaut kādu Atlantīdu? Vai tādēļ viņam bija jāatsakās no izklaides, lai tagad klausītos šajā mistiski murgainajā sarunā? Valfrīds juta mostamies dusmas.

-   Es atnesīšu uzkodas. Paklausot jūsu lūgumam, šobrīd mājās esam vieni paši, pat apkalpotāju nav.

Valfrīdam gribējās uzsaukt, ka tā nav, taču nākamā izdzirdētā frāze lika saausīties.

-   Ceru, ka jums garšos zoss aknu pastēte. Tad arī aprunāsimies par zemūdeni.

Zemūdene? Tas šķita interesantāk, Valfrīds pat aiz­turēja elpu.

-   Lotār, nē! Lai paliek uzkodas, pēc tam. Plikpaurai­nais ar žestu centās apsēdināt Lotāru pie galda. Varēja manīt, ka tieši viņš ir galvenais šajā nelielajā kompānijā.

-   Nē, kungi, šoreiz noteicošais ir saimnieka vārds. Lotārs pasmaidīja.

Kad viņš atgriezās ar paplāti, uz kuras atradās kon­jaka karafe, glāzītes un divi šķīvji ar uzkodām, sarunas turpinājās.

-   Mēs esam ļoti pateicīgi par visu, ko šajos gados esi darījis. Tavs ieguldījums ir nenovērtējams Vācijas atdzimšanā. Tik daudz finansējuma no tevis nācis… Un tavs atbalsts zinātniekiem, kuri strādā pie zemūdeņu konstrukcijas attīstības…

Lotārs mulsi iesmējās; uzslava viņam patika.

Valfrīds zināja, ka pēc Pirmā pasaules kara Vācijai bija aizliegts attīstīt zemūdeņu floti. Bet, paraug vien, ko šobrīd viņš uzzināja, klausoties slepeno sarunu! Vācu zinātnieki turpināja konstruēt zemūdenes, savas zinā­šanas piedāvājot citām valstīm. Nu un tad, ja tiek kon­struētas PSRS vai Norvēģijas valsts zemūdenes? Teorijas pārvēršana praksē, ideju pārbaude realitātē, uzlabo­jumi tas viss nekur nezuda…

-   Neviens nenojauš par mūsu bāzi Ziemeļjūrā… un mums piederošajām zemūdenēm, plikpaurainais tur­pināja. Protams, viss notiek lielā slepenībā, bet līdzko mēs izpētīsim Atlantīdas mantojumu…

-   Lai nokļūtu zem biezajiem Antarktīdas ledājiem, jāpaplašina atrastā eja, tad varēs iepeldēt ar zemūdeni. Varētu, protams, izmantot trotilu, taču spridzināt ir pil­nīgs neprāts. Turklāt tā var pievērst nevajadzīgu pasau­les uzmanību, gardegunis iestarpināja.

-  Tāpēc vienkāršākais ceļš, ko mēs grasāmies iet, doties uz Tibetu… Tur ceram atrast slepenas zināšanas, kas dotu kādu apjausmu par iespējamiem Atlantīdas vār­tiem…

-   Protams, es palīdzēšu, cik varēšu, Lotārs nekavē­joties apsolīja.

-   Mēs dzirdējām, ka tavā ģimenē aug brīnumbērns, plikpaurainais spēji mainīja sarunas tēmu. Puiku inte­resē tehnika. Vai nebūtu laiks viņu pievērst zinātniskam darbam?

-  Jā, Valfrīds ir ļoti gudrs, bet… Lotārs runāja lēnām, meklēdams piemērotus vārdus. Man šķiet, ka viņu vēl pāragri iesaistīt valstiska mēroga uzdevumos.

-   Tieši otrādi, Lotār. Bērniem ir elastīgāks prāts, viņi ir kā māls prasmīgās rokās. Kamēr viņam vēl nav nobrie­dusi pasaules uztvere… Starp citu, par ko viņš sapņo kļūt?

-   Par mācītāju.

-0!

-   Neaizmirstiet, viņa tēvs bija mācītājs, atgādināja Lotārs, nemierīgi sagrozīdamies krēslā. Lai gan man šķiet, ka šī doma viņam vienkārši iepotēta jau no bērna kājas.

-   Tas nekas. Plikpaurainais ar pirkstiem iesāka bun­got pa galda virsmu.

-   Varbūt parunāsim par zemūdeni, atgādināja Lotārs. Varēja manīt, ka viņam ne visai tīk spriedelēt par zēnu.

-   Brauzes kungs, jaunākās paaudzes zemūdene būs jaudīgāka un modernāka nekā līdz šim pasaulē zinā­mie modeļi. Ar to varēs veikt lielākus attālumus īsākā laikā. Otrs sarunas biedrs izklāja uz galda rasējumu, un vīri pieliecās tuvāk.

Valfrīds centās nepalaist garām nevienu vārdu, taču to, ko Lotārs un viņa paziņas, sabāzuši galvas pie zem­ūdenes shēmām, bubināja par tehniskajiem paramet­riem, zēns nespēja skaidri saklausīt. Tie tik bija atklā­jumi! Pēc izlasītās Žila Verna grāmatas viņš tikai sapņoja par zemūdeni, bet te…

Kad Lotārs nosauca naudas summu, ko bija gatavs ieguldīt zemūdenes būvniecībā, Valfrīds jutās pārsteigts: viņš nebija iedomājies, ka aizbildnis ir tik bagāts cilvēks.

-   Kungi, varbūt tagad mēs varētu pavakariņot? Lotārs viesmīlīgi pajautāja, pirms tam iemetis acis pulk­stenī.

-   Vispirms gribam redzēt mazo ģēniju.

-   Valfrīds aizgāja uz cirka izrādi. Jūs teicāt, lai parū­pējos par mierīgām sarunām bez lieciniekiem, un es…

-   Ļoti žēl. Mēs vēlējāmies uzaicināt Valfridu ceļojumā ar zemūdeni. Varbūt mazajam ģēnijam rastos nestan­darta risinājums, kā atrast vārtus, plikpaurainā balsī skanēja vilšanās un patiesa nožēla. Diemžēl mēs neva­ram uzkavēties ilgāk, nekā paredzēts, gaidot viņu pār­nākam mājās.

-   Kungi, visam savs laiks. Lotārs pasmaidīja. Nā­ciet, lūdzu!

Valfrīds, to dzirdēdams, trausās lejā no grāmat­plaukta. Svešie vēlas viņam parādīt zemūdeni! Paaicināt ceļojumā! Tūlīt viņš pārsteigs Lotāru un viņa ciemiņus, teikdams, ka atgriezies no izrādes agrāk. Sajūsmas pār­pildīts, Valfrīds pieskrēja pie durvīm un… Tās bija aiz­slēgtas!

-   Kāpēc tu mani ieslēdzi? Kāpēc tu man meloji? Kāpēc tu negribēji, lai es tiekos ar taviem viesiem? Valfrīds, sažņaudzis pirkstus dūrēs, kā jauns gailēns metās virsū Lotāram, kad tas beidzot atslēdza bibliotēku.

-   Kuš, muļķa zēn! Lotārs ar spēcīgu tvērienu saval­dīja mazo kausli. Tu neapjēdz, ko runā.

-   Bet es gribu peldēt ar zemūdeni, Valfrīds brēca, sperdams Lotāram ar kāju un mēģinādams izrauties no spēcīgajām aizbildņa rokām.

-   Tu vēl esi mazs zēns, bet lamāties jau proti, arī Lotārs sadusmojās. Tevi noslānīt būtu par maz. Viņš nikni nosēdināja zēnu krēslā.

-   Bet es gribu! Valfrīdu bija pārņēmis neapvaldāms niknums.

Lotārs pēc tam brīnījās, kur mazajam mežonēnam, kā viņš nodēvēja puiku, bija atradies tik daudz spēka turē­ties pretī. Nespēdams viņu savaldīt un nomierināt, Lotārs zēnu aizdabūja līdz pieliekamajam un ieslēdza.

-   Runāsim rīt, kad būsi nomierinājies. Nebaidies, tur žurku nav, promejot noteica Lotārs, par atbili saņemot Valfrīda kliedzienus un durvju dauzīšanu ar dūrēm un kāju spērieniem.

Kad nākamajā rītā Lotārs gāja atvērt pieliekamā dur­vis un nopietni izrunāties ar Valfrīdu, zēna tur vairs nebija. Fabrikants nebija iedomājies, ka Valfrīds uzdroši­nāsies nokāpt tumšajā pagrabā, lai no turienes pa mazo lodziņu izsprauktos brīvībā. Valfrīds bija aizmucis.

4. nodaļa

-   Berga kungs, Berga kungs, jums zvana! Helēna sauca un ar mobilo tālruni rokās joza laukā no istabas. Melodija beidzot bija saklausāma ari dārzā, kur Valfrīds tobrīd sēdēja uz soliņa un atpūtās. Viņš pielēca kājās un ievaidējās: jostasvietā asiem zobiem iecirtās sāpes. Bija piemirsies, ka straujas kustības viņa slimajai mugurai ir kaitīgas. Saērcināts viņš lēnām atsēdās atpakaļ un pastiepa roku. Zvana melodija apklusa tieši tajā brīdī, kad Valfrīds satvēra mobilo.

-Nezinu, kas jums varēja zvanīt, jo numurs bija slēpts, aizelsusies noteica Helēna.

-   Kas to lai zina, caur zobiem novilka Valfrīds, pie sevis pukodamies, kā viņš varēja būt tik aizmāršīgs, atstādams istabā telefonu.

-   Paldies, Helēna, viņš bezrūpīgi noteica, izlikda­mies, ka zvans viņu nav nedz satraucis, nedz ieinteresē­jis. Palīdzi man aiztikt līdz istabai.

-   Atkal mugura sāp? Helēna jautāja, redzēdama, cik piesardzīgi ceļas Valfrīds.

-   Nē, strupi atteica Valfrīds, tad ievaidējās. Sāpes atkal bija iekrampējušās jostasvietā.

-   Atbalstieties pret manu plecu.

-   Es pats! Valfrīds nokratīja aprūpētājas roku. Tā tikai trūka, ka viņu stutēs kā vārguli! Liec mani mierā! Man jau kļuva labāk.

Palaidusi gar ausīm sava aprūpējamā kašķīgo purpi­nāšanu, Helēna uzmanīja ik soli, būdama gatava viņam nekavējoties palīdzēt.

-   Līdz vakaram vari būt brīva, es grasos nopietni pastrādāt pie sava manuskripta. Trokšņi man traucē, noteica Valfrīds, kad bija ticis līdz rakstāmgaldam. Pirms tam aprūpētāja viņam bija ierīvējusi muguru ar ziedi un iedevusi pretsāpju tableti.

-   Protams. Es ielūkošos arī darbnīcā. Cerams, ka ratiņkrēsls būs jau salabots. Lai gan labāk būtu bijis iegādāties jaunu, Helēna nenocietās.

-Nu tad ej! Ko vēl gaidi? Es te mokos staigādams, bet ratiņi jau salaboti, Valfrīds pārskaities uzbrēca aprūpētājai.

Apsēdies pie rakstāmgalda, Valfrīds noraudzījās pa logu, kā Helēna šķērso pagalmu. Tā sieviete viņu tra­cināja. Atlaist un pieņemt darbā citu! Tikai pirms tam jāatrod prātam tīkama aprūpētāja. Cik tas ir grūti…

Drīz viņam zvanīs, Valfrīds pēkšņi attapās.

-Jā? Valfrīds pat aizturēja elpu, gaidīdams, kad atsauksies zvanītājs.

-  Jauks laiks, vai ne?

-   Labāku nevar vēlēties. Atbilde bija sava veida parole dialoga uzsākšanai. Abi runātāji zināja, ka cita atbilde nozīmētu tikai vienu saruna jāatliek.

-   Man ir jaunumi.

-   Uzmanīgi klausos.

-  Viņš pašlaik uzturas gan Zviedrijā, gan Anglijā. Ne­pārtraukti lidojumi… Londonā sasauca ārkārtas sapulci.

-   Ko viņi apsprieda?

-   Zvejas tirgus pārdalīšanu… Pasaules fonda izveidi…

-   Vai par tehnoloģiju kas tika runāts?

-   Tikai par ekoloģiju, par to, ka Baltijas jūrai rada briesmas nogremdētie ķīmiskie ieroči.

Valfrīds bridi apdomāja dzirdēto. Vai izdevās no­skaidrot kādu no sapulces dalībniekiem?

-Jā.

Brīnišķīgi, Valfrīds apmierināti noteica. Nosauc Karla apmešanās koordinātas.

Domās vairākas reizes atkārtojis viesnīcas nosau­kumu, Valfrīds nopūtās: tikšanās brīdis ar Kārlu tuvojas. Jādodas uz Zviedriju, ilgāk vilcināties vairs nedrīkst, ļau­nums ir jāiznīcina.

# * *

Jūra šķita nemīlīga. Pelēki zilganie viļņi nepārtrauktā dejā skrēja un skrēja, izraisot nelabuma sajūtu, un Val­frīds steidza meklēt patvērumu kajītē. Ja viņam būtu stip­rāka veselība, viņš uz prāmja klāja nespertu savu kāju. Būtu lidojis, izmantojot gaisa satiksmes pakalpojumus.

Atlaidies gultā, Valfrīds centās domāt par gaidāmo tikšanos ar Kārlu. Vai viņi pazīs viens otru pēc tik daudzu gadu neredzēšanās? Kā izturēsies Karls, viņu ieraudzījis? Ko teiks?

Domas par Kārlu gribot negribot atkal aizveda pa­gātnē, uzjundot atmiņas, lai cik tās būtu skarbas un nepatīkamas.

Varbūt šķetinot sensenos notikumus, spēšu apjaust, kur tieši esmu kļūdījies? Valfrīdam prātā iešāvās šī doma, jo savu dzīvi viņš vērtēja kā neizdevušos.

Vai viņam toreiz vajadzēja mukt no Lotāra Brauzes mājām? Vai ari šis solis viņa dzīvē bija kārtējais krasais pagrieziens?

Aizbildņa netaisnība zēnam tā šķita -, kā arī pus­audža gadu maksimālisms un vēlme cīnīties par saviem sapņiem Valfrīdam bez mazākajiem sirdsapziņas pārme­tumiem lika doties prom, kur deguns rāda. Nē, īstenībā viņam gan bija mērķis atrast tos divus nepazīstamos Lotāra ciemiņus, kuri runāja par zemūdeni. Pēc ilgākām pārdomām Valfrīds bija atcerējies, ka vienu no ciemiņiem viņš bija redzējis viesojamies skolā kādā svinīgā pasā­kumā: šis vīrs piederēja pie valdības aprindām.

Valfrīds zināja: Lotārs viņu meklēs, tāpēc, lai maldi­nātu aizbildni, pusaudzis pa taisno devās uz dzelzceļa staciju un pēc iespējas uzkrītošāk izprašņāja kādu kasieri par braucienu uz Hamburgu, kurp viņš nemaz neplānoja doties. Arī Valfrīdam netrūka paziņu, tāpēc pārliecība, ka vajadzības gadījumā atradīsies naktsmājas, iedrošināja gaidāmajam piedzīvojumam, arī nelielā naudas summa deva drošības izjūtu.

Atrast vienu no slepenajiem Lotāra ciemiņiem Valfrī­dam šķita vienkārši: ir tikai nedaudz jāpagaida pie valdī­bas ēkas, un gan jau viņš nāks. Un tad Valfrīds teiks, ka ir ar mieru doties ekspedīcijā ar zemūdeni.

Un mēģinās palīdzēt, cik ir viņa spēkos. Un…

Tikai tobrīd viņš bija piemirsis sava tēva Kristiāna Emanuēla teikto: "Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibi­nāmi…"

Valfrīds pievienojās ļaužu pūlim, kas straumē plūda uz kādu no Berlīnes laukumiem. Valfrīdam vajadzēja redzēt notiekošo, un, ar elkoņu palīdzību izlauzis sev ceļu, viņš nokļuva līdz milzīgam grāmatu kalnam. Grā­matu sārtam.

Tas bija 1933. gada 10. maijs. Diena, kad piedzīvotais Valfrida dvēselē iespieda neizdzēšamu zīmogu.

Kā sastindzis viņš noraudzījās, ka uguns liesmas laiza grāmatas, lai pārvērstu tās pelnu plēksnēs. Dūmi mutuļoja debesīs, un Valfrīdam šķita, ka viņš murgo, redzēdams iznicinām grāmatas. Milzum daudz grāmatu. Pašu dārgāko, viņaprāt, kas varēja būt pasaulē.

Bet tā nedomāja kāds cits. Valfrīds pazina vienu no Lotāra ciemiņiem briļļaino gardeguni, viru no valdības aprindām, kurš tagad skaļā balsi klāstīja par vāciešu tau­tas pārākumu pār citām nācijām, par vajadzību iznīcināt visas grāmatas, kuras nepauž vācisko garu.

Vārdi par āriešu rases pārākumu dunēja kā vesera sitieni.

Tās bija tās pašas runas, ko viņš neskaitāmas reizes bija dzirdējis Lotāra ciemiņu vidū. Toreiz tās šķita pie­sātinātas ar romantisku noskaņu, bet tagad no vārdiem plūda naids…

Valfrīdam kļuva baisi. Līdz šim brīdim viņš bija dzī­vojis savā fantāziju pasaulē: grāmatas, skola un mašīnas. Viss pārējais viņu neinteresēja, Valfrīds pat nelasīja avī­zes, jo politika likās garlaicīga.

Grāmatas dega. Viņa skatiens aizķērās aiz kādiem vākiem tik pazīstamiem, ka sirds sažņaudzās sāpēs. Žila Verna romāns. Tur izplēnēja kapteinis Nemo un zem­ūdene Nautilus…

Valfrīds neatcerējās, kā bija izkļuvis no pūļa. Vien tad, kad spēcīgs rokas tvēriens sagrāba plecu un Lotāra balss nošņācās viņam pie auss: "Redz, kur tu esi!" Val­frīds atguvās. Aizbildņa satumsušais acu skatiens neso­līja neko labu, bet viņam tobrīd viss bija vienalga. Viņš dvēselē jutās piesmiets…

Mājās Lotārs viņu pēra, nežēlīgi slānot ar siksnu. No sāpēm kunkstēdams, Valfrīds gulēja uz grīdas virtuvē, vēlēdamies tobrīd tikai vienu nomirt.

Neviens nejautāja, vai viņš to grib. Speciālās skolas durvis aizcirtās Valfrīdam aiz muguras, saraujot saikni ar ārpasauli uz vairākiem gadiem. Tikpat labi mani varēja ievietot ari cietumā, Valfrids drūmi domāja. Tur vismaz nebūtu nežēlīgās disciplīnas, Hitlera slavināšanas un āriešu rases pārākuma iepotēšanas.

Ja kāds būtu nojautis Valfrida īstenās domas, jaunie­tim klātos plāni viņu nošautu uz līdzenas vietas. Tāpēc Valfrids savas domas paturēja pie sevis.

Šajā skolā mācījās arī Karls.

Brīvajā laikā, kura bija pavisam maz tikai pus­stunda pirms gulētiešanas, viņi reizēm pļāpāja. Karls nekad viņam nejautāja par personisko dzīvi, neuzdeva nevienu jautājumu par viņa pagātni, un tas Valfrīdam patika.

Karla entuziasms, mirdzošās acis un optimistiskais noskaņojums Valfridu aizrāva tieši tāda dzīves dedzīguma viņam pietrūka. Viņš varēja tikai apskaust jaunie­gūto draugu, kurš savu dzīves mērķi redzēja kā pats sevi spogulī. Kļūt par virsnieku!

Teorētiski, beidzot šo skolu, virsnieka liktenis gaidīja arī Valfridu. Vai tas viņam patika? Nē.

Daudzie fiziskie vingrojumi dienas laikā nogurdināja tā, ka, galvai tikko skarot spilvenu, Valfrids jau laidās dziļā miegā. Diena līdzinājās dienai, skolas audzēkņiem mācoties un sportojot. Mūs dresē kā dzīvniekus, Valfrids domās atļāvās ironizēt. Vai, tādam režīmam pastāvot, viņš varēja sapņot? Nē, tikai eksistēt un ne par ko nedo­māt. Apbrīnojami, kur Karlam radās degsme sapņot? To Valfrids nekādi nevarēja saprast. Ja nezāli nīcina laukā, tā sazeļ vēl kuplāk, cits salīdzinājums nebija prātā. Un viņš pats?

"Es negribu sapņot," Valfrīds savas vēlmes iecirtīgi iebīdīja apziņas vistālākajā kaktā. Viņam jāizdzīvo.

-   Valfrīd Berg, uz direktora kabinetu!

Vai viņš būtu nogrēkojies? Pietika sīkuma, kāda nejauši izmesta, šķietami nevainīga vārda vai pat joka, lai audzēknis saņemtu sodu. Tas bija pēriens. Vai kar­ceris. Reizēm kāds audzēknis pat neatgriezās; kur viņš palika, neviens nejautāja. Taču skaidrs bija, ka notiek atlase. Āriešu rasei taču jābūt nevainojami tīrai. Kā kādai lopu sugai, Valfrīds domāja.

Kas viņu sagaida? Bailes stindzināja, kad viņš vēra vaļā durvis.

-   Nāc, sēdies, Valfridu uzrunāja plikpaurainais Lotāra draugs vai paziņa, kas to lai zina.

Uzlūkojot šo negaidīto viesi, Valfridu pārņēma nepa­tīkamas atmiņas: kopš tā brīža, kad viņš bija slepeni noklausījies sarunu par zemūdenēm un aizmucis prom no mājām, bija aiztecējis krietns laiks. Viņš negribēja pat atcerēties Lotāra vārdu un jutās laimīgs, ka nav vairs sakaru ar aizbildni. Ari Lotārs Brauze par viņu vairs nelikās zinis, kopš bija pacenties Valfridu ievietot slēgta tipa skolā.

-   Lotārs Brauze par tevi ir tik daudz stāstījis… Mazais ģēnijs jau ir izaudzis liels! Ai, ai, kā laiks steidzas…

Glaimīgi lišķīgie vārdi apmulsināja Valfridu. Viņš klu­sēja, gaidīdams, kas būs tālāk.

Viņš, kurš toreiz bija izteicis vēlmi iesaistīt Valfridu valstiska mēroga uzdevumu risināšanā un bija plānojis zēnu paņemt braucienā ar zemūdeni, lika sevi dēvēt par fon Oto.

Fon Oto runāja daudz, bārstīdams glaimus un uzsla­vas Valfrīda asajam prātam.

-   Zinu, ka mācību slodze tev ir milzīga. Bet arī skolas vadība ir vienisprātis, ka Vācijas attīstība ir pats galve­nais. Tāpēc mums nesagādāja grūtības vienoties, ka reizi nedēļā tevi aizvedīsim uz kādu zinātnisku laboratoriju, kur liksi lietā savu intelektu. Mums vajadzīgas jaunas idejas, strādājot pie kāda tehniska projekta.

-   Zemūdenes būvniecība? Valfrīdam paspruka; to viņš tūlīt pat nožēloja. Varbūt vajadzēja tikai klausīties un klusēt?

Fon Oto savilka lūpas vieglā smaidā un ilgi skatījās jaunietī.

-   Nē, tas būs kaut kas grandiozāks, fon Oto sazvēr­nieciski nočukstēja.

Pretēji cerētajam, ka viņš tūlīt pat varēs doties līdzi fon Oto, Valfrīdam nācās norīt vilšanos un atgriezties atpakaļ klasē, kur notika stunda. Taču nākamajā rītā viņu atkal izsauca uz direktora kabinetu. Nē, tur gaidīja nevis fon Oto, bet gan viens no pasniedzējiem.

-   Tavā dienas režīmā notikušas izmaiņas. Turpmāk tu varēsi neapmeklēt dažas no mācību gaitā paredzētajām stundām, bet tā vietā studēsi šīs grāmatas. Pasniedzējs pamāja uz galdu, kur, kaudzītēs saliktas, atradās vismaz divdesmit grāmatas. Sporta nodarbības gan ir obligā­tas, viņš draudīgi noteica.

Valfrīds ar baudu ķērās pie fizikas, matemātikas un ķīmijas studēšanas, vielu par dzinēju uzbūvi un citām tehniskām lietām viņš lasīja aizgūtnēm un ar interesi risināja uzdevumus. Šīs nelielās izmaiņas viņa skolas dzīvē bija kā svaigs elpas malks, kā tik ļoti trūka.

Izstudēto grāmatu vietā uzradās citas, daudz sarež­ģītākas, un Valfridam nācās krietni pasvīst, lai jaunās zināšanas apgūtu bez skolotāja palīdzības. Tāda izglīto­šanās turpinājās apmēram pusgadu, līdz piepildījās fon Oto solītais.

Kādu dienu vakarpusē Valfrīdu iesēdināja automa­šīnā, kur viņu jau gaidīja fon Oto, un viņi devās ceļā. Valfrlds apjauta, ka ceļš ved uz laboratoriju, taču kāpēc tik vēlu, to jaunietis nevarēja saprast.

Fon Oto nebilda ne vārda, un Valfridam atlika tikai minēt, kas viņu sagaida. Arī pa auto logu neko daudz nevarēja saskatīt: tumsa pamazām apņēma visu apkārtni.

-   Kurp mēs dodamies? Valfrīds nočukstēja, juzda­mies pavisam neomulīgi.

Viņi bija nonākuši pie jūras. Vai tad te varēja atrasties laboratorija?

-   Tūlīt zemūdene mūs nogādās slepenā bāzē, tur

atrodas arī laboratorija, tikpat klusi atteica fon Oto.

* * *

-   Nu! Stāsti! Mēs dzirdējām, ka tu biji kaut kādā izbraukumā. Ap Valfrīdu aplipa bariņš klasesbiedru; kāds no audzēkņiem pa logu bija manījis Valfrīdu iesēža­mies mašīnā, un šī vēsts izplatījās zibenīgi. Tur, aiz vār­tiem, virs augstās sētas vairākās kārtās stiepās dzeloņ­drātis, ja kāds pēkšņi sadomātu patvaļīgi atstāt skolas teritoriju vai apšaubīt tās līdzību ar cietumu.

-   Kur tu biji? Kā tev tas izdevās? jaunieši ar jautā­jumiem uzplijās noslēpumaini smaidošajam, bet klusē­jošajam Valfridam.

-   Es gatavojos studijām, lai vieglāk varētu iestāties augstskolā, Valfrīds atbildēja, kā viņu bija samācījis fon Oto.

-Jā? Un tu nemaz neizklaidējies?

Valfrīds pakratīja galvu.

-Tad kāpēc tev vajadzīga šī skola? kāds attapa pajautāt.

-   Biju aizmucis no mājām, un aizbildnis par sodu mani ievietoja šajā skolā. Tad viņš pārdomāja, taču es ietiepos, teikdams, ka skolu neatstāšu. Man nepatīk līdz galam nepabeigtas lietas. Te es iegūstu lieliskas zināša­nas, kuras noderēs dzīvē.

-   Līdz šim neviens nav pat reizi aizbraucis ciemoties uz mājām, bet tu… Tev…

Iestājās klusums. Šķita, ikviens apsver, vai Valfrīds stāsta patiesību.

-Mans aizbildnis strādā valdībā, Valfrīds klusi sacīja, izturēdams pārdesmit acu pārmetošo skatienu. Tāpēc tas ir iespējams.

Meli.

Šajā brīdī Valfrīds sevi ienīda. Desmit Dieva bauslības viņš bija iezīdis ar mātes pienu un tēva sprediķiem baz­nīcā. Jā, Lotāram bija sakari valdībā, taču tas arī bija viss.

-   Valdībā?

Atkal klusums. Jaunieši saskatījās, apmulsa. Dīvaini, Valfrīds vēlāk domāja: cik daudz var izmainīt viens vārds. No viņa sāka baidīties tāpat kā no pasniedzējiem, jo… Nē, skaļi neviens neteica, ka viņš var būt nodevējs, kurš savu biedru ik vārdu atstāsta skolas priekšniecībai. Lai ari jau­nieši no Valfrīda klātbūtnes nevairījās, tomēr, parādoties viņam, valodas pieklusa. Vienīgais cilvēks, kurš izturējās tāpat kā agrāk, bija Karls. Viņa draugs.

5. nodaļa

Tagad, atskatoties pagātnē, Valfrīds droši varēja teikt, ka ir bijis bandinieks svešā spēlē. Vai tad abvērs varēja atstāt bez ievērības jaunieti, kuram piemīt fenomenāla atmiņa? Īpašība, kura izlūka darbā ir viena no vērtīgāka­jām. Arī mēli aiz zobiem viņš prata turēt kas tiesa, tas tiesa. Izrauts no speciālās skolas režīma ķetnām, Valfrīds uzsāka jaunu dzīvi.

Karlam nācās iziet dažādas pārbaudes un apmācības, pirms viņš saņēma pirmo uzdevumu, toties ar Valfrīdu bija pavisam citādi. Pēc sarunas ar abvēra priekšnieku Vilhelmu Kanarisu viņš saņēma žūksni lapu ar ciparu, burtu un matemātikas simbolu savirknējumu. Atšifrē nu! Parādi, cik esi gudrs! Un Valfrīds atšķetināja sarež­ģīto rēbusu. Protams, izlūks taču nedrīkst rakstīt atklātu tekstu, tam jābūt maskētam.

Viņš saņēma arī pretēju uzdevumu izdomāt jaunu šifru, lai pretinieks to nevarētu atšifrēt.

Ienaidnieks… Valfridam negribējās domāt par iespē­jamo karu. Bet fakti! Tie daiļrunīgi pauda notikumu īsto būtību.

Vācija tērauda un alumīnija ražošanā tagad ieņem pirmo vietu pasaulē, viņam bija teicis fon Oto. Pateico­ties Hitleram, Vācijas ekonomiskā attīstība norit strauji. Valsts uzplaukst! Mēs pat ražojam sintētisko kaučuku! sajūsminājās fon Oto.

Viņš tikai aizmirsa piebilst, ka tā ir ekonomika, orien­tēta uz karu, nevis mieru, pie sevis nodomāja Valfrīds. Jauneklis redzēja arī citas nepatīkamas lietas, piemēram, inteliģences mukšanu uz ārvalstīm; ne visi spēja pieņemt nacistisko režīmu.

Kā īlens spraucas no maisa, tā Trešā reiha nodomi kļuva aizvien jaušamāki, un, kad iesākās ebreju mas­veida aresti un to iznīcināšana, ļaunuma maisam gals bija sprucis vaļā.

Tas Valfridu šausmināja. Lai par to visu nedomātu, viņš vēl vairāk pievērsās zinātnei. Slepenie braucieni ar zemūdeni uz divām bāzēm Ziemeļjūrā un Klusajā oke­ānā pie Indonēzijas viņam bija kā medusmaize.

Ziemeļjūrā izvietotā bāze, labi nomaskējusies zem klintīm, bija objekts nr. 1, bet Klusajā okeānā objekts nr. 2.

Objektā nr. 1 darbs ritēja pie lidaparātu tehnoloģijas attīstības. Tur atradās vesela brigāde zinātnieku. Droši vien arī Valfrīds būtu viņu pulkā, neredzētu ne sauli, ne mēness ripu pie debesīm un divdesmit četras stun­das diennaktī pavadītu laboratorijā, lai visi spēki un intelekts tiktu izmantoti Vācijas uzplaukumam, ja ne abvēra iejaukšanās. Viņš bija vajadzīgs ari citviet. Tāpēc Valfrīds, apmeklējot šo laboratoriju, pirmām kārtām tika iepazīstināts ar jaunākajiem pētījumiem un eksperimen­tiem. Viņa domas un jautājumus uzklausīja ar vislielāko uzmanību un priekšlikumus apsprieda, sīki un pamatīgi izanalizējot visas idejas.

Braucieni uz objektu nr. 2 bija retāki. Un, kā Valfrīds saprata, te atradās tāda kā noliktava, uz kurieni nogādāja aizzīmogotas kastes. Kas tajās atradās, nebija nojaus­mas, un Valfrīds arī nejautāja.

Līdztekus ritēja arī izlūka darbs, kas Valfridu sevišķi nesaistīja, taču perspektīva doties uz kādu citu valsti viņš drīz uzzināja, ka tās būs Amerikas Savienotās Val­stis, šķita kārdinoša. Tālāk no hitleriskās Vācijas, tālāk no ļaunuma lūk, ko viņš tagad alka.

Pirms došanās uz ASV Valfrīds nolēma apciemot Lotāru Brauzi. Jaunietis vairs neturēja ļaunu prātu uz savu aizbildni, visi pārdzīvojumi bija piemirsušies. Val­frīds apzinājās: iespējams, ka viņi vairs nekad neredzē­sies, jo, ticis Amerikā, Valfrīds pieliks visus spēkus, lai Vācijā neatgrieztos. Nu, vismaz ne hitleriskajā Vācijā.

Lotārs izskatījās savecojis: sejā ieaudušās rūpju rie­vas, mati nosirmojuši, lai gan augums joprojām bija iznesīgi stalts.

-   Dzirdēju, ka tev klājoties labi, Lotārs ciemiņu uzņēma samērā atturīgi, tad pamāja, lai seko līdzi uz viesistabu.

Valfrīds ziņkārīgi nopētīja istabas iekārtojumu; nekas te nebija mainījies kopš tiem laikiem, kad viņš Lotāra mājas dēvēja arī par savējām.

Lotārs ielēja glāzītēs konjaku, šķīvī iebēra cepumus un, apsēdies iepretim Valfrīdam, klusējot viņu uzlū­koja.

-   Es atnācu atvadīties, jo dodos uz Ameriku, pēc ieilgušas klusuma pauzes ierunājās Valfrīds.

-  To tu pareizi dari. Bijušais aizbildnis glāzīti nolika atpakaļ neiztukšotu, vien lūpas apmērcējis ugunīgajā šķidrumā.

-Vai joprojām dzīvo viens? Valfrīds pajautāja, ieklausīdamies, vai mājā neatskanēs kāda balss.

-   Protams. Es neesmu ģimenes cilvēks, tāpēc tev droši vien nebija viegli manā pajumtē. Laikam toreiz pieļāvu kļūdu, atvezdams tevi uz Berlīni. Būtu palicis dzīvot pie savām tantēm un onkuļiem, tev varbūt būtu bijusi laimīgāka bērnība.

-   Kas to lai zina, izvairīgi noteica Valfrīds. Viņš nebija domājis, kā būtu, ja būtu. Es šeit biju laimīgs, viņš uzsvēra. Līdz brīdim, kad tu mani iesprostoji pie­liekamajā. Un tad nopēri tā, ka nedēļu nevarēju piecelties no gultas…

-Jā, biju dusmīgs, jo tu piedalījies grāmatu dedzinā­šanā. To no tevis nebiju gaidījis…

-   Es nededzināju. Valfrīds saknieba lūpas. Taisno­ties viņš negrasījās, neba tādēļ bija nācis šurp.

-   Tātad uz Ameriku? Lotārs attapa nomainīt saru­nas tematu, saprazdams, ka cilāt pagātnes notikumus nav vērts. Kas bijis izbijis.

Valfrīds pamāja.

-   Ko tu tur plāno iesākt?

-Amerikā ir lielākas iespējas nekā šeit, kur katrs vārds var kļūt liktenīgs. Man nepatīk tāds režīms, Val­frīds izvairīgi atbildēja; viņš taču nevarēja stāstīt par izlūka darbu.

-   Tev ir pretenzijas pret mūsu fīreru? Tu vairs nele­pojies, ka esi vācietis? Valfrīd, es tevi vairs nepazīstu! Lotārs skaļi iesaucās.

Taču Valfrida vērīgajām acīm nepaslīdēja garām baiļu izteiksme aizbildņa sejā, skaļi izteiktie bravūrīgie vārdi neskanēja pārliecinoši.

-   Nebaidies, negrasos tev atriebties par kādreizējo pārinodarījumu un tevi iegāzt, nododot SS vīru ķetnās.

Lotārs nobālēja.

-   Zini, laikam biju muļķis, toreiz mukdams no mājām. Es taču tā vēlējos pavizināties ar zemūdeni. Bet, paldies dievam, fon Oto pats mani atrada.

-   Es gribēju tevi pasargāt.

-   No kā, Lotār? Valfrīds izbrīnījās.

-  Tu pat nenojaut, cik bīstami ir tie ļaudis. Ananerbe nudien nav gaišo spēku sakopojums, Valfrīd. Tur visa pamatu pamats ir okultisms…

-   Zinātne!

-   Nē… Lotārs pakratīja galvu. Nē…

-  Vai tad tehnoloģiju attīstība ir kaut kas ļauns? Cil­vēce tikai iegūs, saņemot jaunus automašīnu, zemūdeņu vai lidmašīnu modeļus.

-  Tu nesaproti, Lotārs pacēla balsi. Vai fon Oto tev ir bildis kaut vārdiņu par Ananerbe īstenajiem mēr­ķiem?

-   Un tu laikam visu smalki pārzini? Valfrīds juta mostamies dusmas: aizbildnis negribēja ieklausīties viņa teiktajā, bet penterēja par misticismu un maģiju. Murgs!

Lotārs vēl kādu laiku stāstīja par Ananerbe vīru cen­tieniem savākt vienkopus slepenās zināšanas, lai pēc tam pārņemtu varu visā pasaulē. Viņš vairākkārt uzsvēra Valfrīdam, ka darbošanās Ananerbe nenesīs neko labu, tad apvainojies apklusa, jo saprata, ka Valfrīds viņa vār­dus neņem par pilnu.

-Ja netici, pajautā fon Oto pats, Lotārs dusmīgi noteica, tad piecēlās: viņu gaidot darīšanas.

Valfrīds jutās vīlies saruna neizdevās. Viņu starpā izveidojusies nepatikas siena bija palikusi, Valfrīda vizīte to diemžēl nebija izkausējusi. Varbūt vajadzēja aizbildni

apciemot agrāk, domāja Valfrīds, taču tagad bija jau par vēlu.

* * ♦

Nē, fon Oto nestāstīja par Ananerbe plāniem, vien brīnīdamies jautāja, vai tad Valfrīds pats nav sapratis, ka galvenais ir Vācijas varenība. Viss, kas tiek darīts, tikai un vienīgi vācu tautas uzplaukuma labā.

Kad Valfrīds bikli ieminējās, vai Ananerbe savā dar­bībā izmanto maģiju, fon Oto ilgi smējās.

-   Es nojaušu, ka tas ir Lotāra Brauzes pirksts, viņš sacīja. Ja tagad tu nonāktu pagātnē pirms četrsimt gadiem un pastāstītu par mūsdienu tehniku, radio, elektrību un citiem civilizācijas sasniegumiem un vēl to demonstrētu, tad visi kā viens apgalvotu, ka tas ir nelabā pirksts. Savas dienas tu beigtu, sadegdams inkvizīcijas sārtā.

-   Un ekspedīcija uz Tibetu? Atlantīdas meklējumi? Valfrīds nerimās.

-   Tas jā. Pirms mums ir pastāvējušas daudzas civi­lizācijas, fon Oto kļuva nopietns. Atrast viņu zināša­nas, lūk, tas gan ir svarīgi!

Valfrīda nojauta čukstēja, ka fon Oto visu nav patei­cis. Jā, viņš smējās, draudzīgi plikšķināja jaunietim pa plecu un stāstīja to, kas sen bija zināms, taču fon Oto acis palika ledaini aukstas. Kā čūskai, nodomāja Valfrīds.

-   Padomā pats, cik tas būtu lieliski, ja cilvēki nesli­motu, ja visas slimības varētu izārstēt, turpināja fon Oto, plašā smaidā atiezdams zobus. Tas būtu ideāls cilvēks! Pārcilvēks! Āriešu rases pārākums!

Valfrīds atbildot tikai pamāja. Vārdus par āriešu rases pārākumu viņš diendienā bija dzirdējis skolā.

-   Tā kā tu dosies uz ASV, tad rekomendēšu tevi kādai citai laboratorijai. Mēs nevarēsim tevi tik bieži ar zem­ūdeni aizvizināt uz Ziemeļjūras bāzi, tāpēc lietderīgāk savu intelektu pielietot turpat. Turklāt gaidāmas lielas pārmaiņas… Fon Oto dīvaini pasmaidīja, vērdamies kaut kur tālumā.

Pārmaiņas nāca, jā. Iesākās Otrais pasaules karš.

Pretēji Karlam Valfrlds Amerikā ieradās kā emigrants un iestājās augstskolā, lai studētu bioloģiju, kā to ieteica fon Oto. "Tavas tehniskās zināšanas ir pārāk augstas, lai pārējiem nerastos aizdomas," bija paskaidrojis fon Oto.

Studijas Valfrīdam nesagādāja grūtības, taču visu brīvo laiku aizņēma izlūkdarbs. Nebija piepildījušies fon Oto vārdi, ka viņš varēs darboties citā slepenā labora­torijā, un tas krimta. Viņam pietrūka braucienu pa oke­āna dzelmi. Valfrids nemaz nenojauta, kādi šķēpi tika lauzti, iekams abvērs panāca, lai Valfrīds darbotos tikai kā izlūks.

Reizēm viņš tikās ar Kārlu, un tad Valfrīdā modās neapmierinātība: no Karla strāvoja dzīvesprieks un ener­ģija, un, galvenais, draugs ticēja tam, ko dara.

Bet es esmu kā noslēpies aiz maskas, Valfrīds jutās sapīcis. Divkosis, lūk, kas viņš bija!

Kad Vācija kapitulēja, Valfrīds atviegloti uzelpoja. Tagad viņš varēs dzīvot savu dzīvi tādu, kādu vēlē­sies. Tāpēc bez mazākās nožēlas atbalstīja Karla nodomu atbrīvoties no priekšnieka XI23 un vēl dažiem cilvēkiem. Jo mazāk ļaužu zinās par viņa pagātni, jo labāk.

Bet tad kā saldēdiens nāca jaunums Karls grasījās tikties ar zemūdenes komandieri Šulcu, un Valfrīds tādu izdevību nevarēja palaist garām. Kaut vēl reizi vagot okeāna dziļūdeņus, to viņš alka!

Kamēr Karls devās izpētīt slepenās bāzes jeb objekta nr. 2 telpas, Valfrīds aprunājās ar zemūdenes komandieri Šulcu un piekodināja neko nestāstīt Karlam par objektu nr. 1. Šulcu viņš pazina no agrākiem zemūdenes brau­cieniem.

-Vai ir kas zināms par fon Oto? Valfrids apjau­tājās.

-   Iespējams, ka viņš atrodas Ņujorkā, bet īsti pārlie­cināts neesmu.

-   Skaidrs.

Karls ieradās starojošām acīm un tik apmierināts, ka visu ceļu priecīgi dungoja kādu meldiņu un sarunās ar Valfrīdu neielaidās. Tā abu draudzības pavedienā uzra­dās neuzticības mezgls: kad Valfrids un Šulcs atgriezās objektā nr. 2, šoreiz jau bez Karla, viņus sagaidīja nepa­tīkams atklājums. Lielākajai daļai durvju bija nomainīti kodi. Tos atšifrēt Valfrīdam bija bērnu spēlīte. Ja Karls viņam būtu uzticējies un pastāstījis par zelta ķieģelī­šiem… Nē, viņš gribēja viens pats tos izmantot, saprata Valfrids. "Nelietis tāds!" viņš dusmojās.

Dusmas izplēnēja, un mantkārīgais Karls aizmirsās, līdzko Valfrids ieradās objektā nr. 1. Pēdējo reizi te viņš bija pirms septiņiem gadiem. Laboratorijā viņš satika tikai četrus darbiniekus, minikodolreaktora apkalpojošo personālu. Tas Valfrīdam bija jaunums un milzīgs pārstei­gums. Kodolreaktors laboratoriju apgādāja ar elektrību.

-   Kur palikuši visi zinātnieki?

-Jau mēnesi esam tik vien. Fon Oto lika gaidīt. Vairs neviens neko nezināja pastāstīt.

Valfrids ilgi domāja, ko iesākt turpmāk. Viņš varēja uzsākt normālu dzīvi kā lielākā daļa planētas iedzīvotāju rītos doties uz darbu, vakarā atgriezties mājās, kur gaidītu sieva ar bērniem, ja viņš izlemtu apprecēties. Biologa diploms viņam bija jau kabatā. Dzīvot varētu ari ASV; viņam patika amerikāņu tautas mentalitāte un iespējas, ko piedāvāja šī valsts.

Bet… zemūdene. Slepenā laboratorija. Adrenalīna garša, ceļojot pa okeānu dzelmi. Bīstami un pievilcīgi. Īstenībā man par iztiku nevajag lauzīt galvu, Valfrids pasmaidīja. Pāris zelta ķieģelīšu, ko viņš bija paķēris līdzi no objekta nr. 2, nodrošinās iztiku. Viņa vēlmes bija pieticīgas: Valfrids nealka pēc dārgas mājas, automašīnas un citiem labumiem, kas tik ļoti interesēja Kārlu. Viņu interesēja tikai zinātne.

Karls ir bīstams, pēc ilgākām pārdomām secināja Val­frids. Karla rokās ir nonākuši visi dokumenti, kurus viņš savāca priekšnieka XI23 seifa, un starp tiem noteikti ir arī dosjē par Valfrīdu. Ja viņš tagad sanīdīsies ar Kārlu, kas zina, vai nesekos atriebība? Ja klajā nāks tas, ka viņš ir bijis izlūks, tad… Valfrids pašūpoja galvu. Tātad arī

turpmāk viņam nāksies būt par liekuli.

* * *

"Aizved! Atved! Izdari to!" tās bija Karla mīļākās frāzes, kontaktējoties ar Valfrīdu. Karlam nebija gana, ka viņš bija kļuvis ietekmīgs un bagāts uzņēmējs; nē, viņam vajadzēja ari varu. Simt un vienu reizi Valfrids bija mēģi­nājis izdibināt, kur Karls ir nobēdzinājis dokumentus, lai pēc tam tiem tiktu klāt un iznīcinātu. Taču daudzās Karla mājas, dzīvokļus un arī pāris villu apsargāja līdz zobiem bruņoti sargi. Karlam pa pēdām sekoja miesas­sargi. Mēģini kaut pirkstiņu pakustināt!

Kad viņš nebija vajadzīgs Karlam, Valfrids vislabprā­tāk devās uz objektu nr. 1. Pētot atstātos materiālus, viņa uzmanību piesaistīja lidojoša diska rasējums. Lidojošais šķīvītis! Valfrīdam no uztraukuma pat sāka drebēt rokas. Vai šis izgudrojums tā arī palika uz papīra kā rasējums?

Viņš izcilāja kaudzēm rasējumu un analītisku pētījumu, taču nekādas citas informācijas par lidojošo disku neuz­gāja. Pārāk vērtīga bijusi šī ideja, lai informāciju par to atstātu laboratorijā, viņš nodomāja.

Kas to lai zina, cik ilgi Valfrīds slapstītos pa okeānu un jūru ūdeņiem un kalpotu Karlam, ja objektā nr. 1 neie­rastos neviens cits kā pats fon Oto.

-  Es šeit necerēju vairs nevienu sastapt, vienīgi kodol­reaktora darbiniekus, fon Oto teica.

-Jā, dzīve ir pārsteigumu pilna, atbildēja Valfrīds, neslēpdams prieku.

-   Un ko tu šeit dari?

-   Ek! atmeta ar roku Valfrīds, vaļsirdīgi izstāstot, kā viņš bija kļuvis par Karla pakalpiņu.

-Mjā. Vējā palaisti desmit dzīves gadi, fon Oto nopūtās. Ar savām zināšanām un augsto intelektu tu būtu varējis tik daudz sasniegt…

-  Bet ko man vajadzēja darīt? Nozust no Karla redzes­loka?

-   Un kādēļ gan ne?

-   Karlam ir papilnam draugu un paziņu. Agri vai vēlu viņš uzzinātu.

-   Nu tik varens, kā tev šķiet, Karls gan nav, pārlie­cinoši atbildēja fon Oto. Darīsim tā. Zemūdene galu galā var arī sabojāties tehnika paliek tehnika. Ja zem­ūdene aizietu bojā, vai Karls par tevi uztrauktos? Pēc pāris dienām viņš aizmirstu par tavu eksistenci. Bet tu varēsi uzsākt jaunu dzīvi ja vēlies, pat ar citu vārdu un uzvārdu. Kā tev tas patīk?

Valfrīds piekrita.

Zemūdene nogūla Baltijas jūras dibenā. Fon Oto apgalvoja, ka pēc pāris gadiem zemūdeni noteikti kāds uzies, tāpēc jāatstāj pazīšanās zīme. Un kas varēja būt vēl labāks par zelta statueti nāras veidolā, ko viņam bija dāvinājis Karls? Agri vai vēlu zelta statuete nonāks kādā juvelierizstrādājumu veikalā vai kolekcionāra rokās, un nav teikts, ka Karls par to neuzzinās. Tas būs alibi šķieta­majai Valfrīda bojāejai. Zemūdenē palika arī konferences dokumenti; tos Valfrīds nebija aizvedis uz objektu nr. 2, kā bija lūdzis Karls, bet gan devies uz objektu nr. 1, kur notika sastapšanās ar fon Oto.

Fon Oto dzīvoja Ņujorkā un tur piedāvāja Valfrīdam darbu.

Ne velti biju ieteicis tev studēt bioloģiju. Manā zinātniskajā laboratorijā tev atradīsies vieta. Ģenētiskie pētījumi tev patiks, viņš teica.

Zinātnisks darbs ģenētikas lauciņā Valfrīdam tie­šām patika. Viņu spārnoja doma, ka tā viņš palīdz visai cilvēcei. Viņš iztēlē redzēja laimīgas ļaužu sejas, jo viņa atklājumi palīdzējuši izārstēt slimības. Paildzināt cilvēka mūžu, saglabāt jaunību un izaudzēt bojātos orgānus lūk, cik daudz jautājumu Valfrīdu nodarbi­nāja vienlaikus.

Valfrīds bija tā aizrāvies ar zinātniskiem pētījumiem, ka, šķiet, neredzēja, kas notiek pasaulē.

Vajadzēja paiet daudziem gadiem, līdz kā zibens no skaidrām debesīm nāca atklājums: viņa pētījumi nes ne tikai veselību, bet arī nāvi un kāds viņa prātu izmanto nekrietniem nolūkiem. Modificētie un jaunizveidotie vīrusi uzsāka postošu gājienu, nevis atradās aiz trejde­viņām atslēgām laboratorijas seifā, kā bija pārliecināts Valfrīds. Būtībā viņš bija ieguldījis savu artavu bioloģisko ieroču radīšanā, ar šausmām attapa Valfrīds.

Fon Oto bija miris, Valfrīds nevarēja viņam ieklupt krāgā un izgāzt dusmas. Ar izlūkam piemītošu piesar­dzību viņš pamazām izdibināja, ka visu pētījumu rezultā­tus noplūdina kāds laboratorijas darbinieks. Papētot sīkāk šī nelieša biogrāfiju un sakarus, izrādījās, ka pavediens aizved pagātnē: negodprātīgais kolēģis bija radinieks kādam Karla sasauktās konferences dalībniekam, viņi tikās tālajā 1955. gadā nelielajā Šveices Alpu pilsētiņā.

Karls…

Karls turpina īstenot Trešā reiha plānus, skaudrā atziņa bija pārāk sāpīga, lai Valfrīds turpinātu dzīvot tāpat kā līdz šim.

Sadzīt pēdas Karlam nebija tik vienkārši viņš bija paslēpies pasaules politikas aizkulisēs un valstsvīrus un augsta ranga ierēdņus raustīja aiz aukliņām kā lupatu lelles. Pasaules vara bija Karla rokās.

Ļaunumu vajadzēja apturēt. Un Valfrīds zināja, ka tas izdarāms, vien iznīcinot Kārlu.

6. nodala

>

Rosīšanās un skaļa sasaukšanās gaitenī Valfrīdam lika piecelties no gultas. Pavēris kajītes durvis, viņš jau grasī­jās uzkliegt, ka trokšņošana traucē miegu, kad sadzirdēja vārdu "slīkst".

-   Kas noticis?

-   Prāmis grimst, kāds, garām skriedams, attrauca.

-Ko?

-   Tūlīt glābšanas laivas nolaidīs ūdenī…

Valfrīds izbailēs pieķērās durvju stenderei, nespē­dams ne atgriezties kajītē, ne steigties citiem nopakaļ.

Bailes gandrīz vai paralizēja viņu. Kāpēc tieši tagad, kad viņš ir tik tuvu mērķim? Vai viņš spēs izglābties?

-   Dāmas un kungi! gaitenī parādījās stjuarte.

-   Lūdzu, neceliet paniku! Mūsu prāmis ir nedaudz mainī­jis kursu, lai palīdzētu grimstošajam Queen Sally… Lūdzu, neceliet paniku… Viss ir kārtībā!

-   Tātad mēs negrimstam? Valfrīds pārjautāja kā neticēdams.

-Jā, kungs! stjuarte veltīja Valfrīdam smaidu.

-   Diemžēl prāmis Stokholmā nonāks ar kavēšanos, jo jāpalīdz nelaimē nokļuvušajiem…

-   Ak dievs! Valfrīds nomurmināja.

Atvieglojuma izjūta bija tik milzīga, ka acīs sariesās

asaras. Bailes lēnītēm atkāpās. Dzīve turpinās. Viņam nav jāuztraucas par savu drošību.

Paņēmis spieķīti, Valfrīds devās uz klāja. Viņam jāredz, kas tur īsti notiek. Jūra neizskatās mierīga, taču arī ne bīstama, lai vajadzētu uztraukties par prāmja drošību, Valfrīds novērtēja esošo situāciju. Tāpat Baltijas jūrā nav aisbergu, lai prāmis tiem uzskrietu virsū, viņš prātoja, un izraisītu Queen Sally avāriju.

Lielākā daļa pasažieru pat nenojauta, kāda nelaime piemeklējusi citu kuģi, un neredzēja matrožu drudžaino steigu, sagatavojot glābšanas laivas.

Katra minūte bija dārga, un Valfrīdam tā vien gribējās pasteidzināt prāmi. Nē, īstenībā izšķiroša ir pat sekunde. Cik ilgi cilvēks var izturēt aukstā ūdenī, ja viņu piedevām ir sagrābušas bailes un izmisums? Glābšanas darbus traucēs arī tumsa.

Un tad viņš ieraudzīja Queen Sally. Prāmis bija neda­biski sasvēries uz sāna. Redzētais uzdzina šausmas.

Valfrīds bezspēcīgi apsēdās uz soliņa, viņa lūpas mēmi kustējās lūgšanā. Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, tomēr šobrīd viņš no visas sirds alka, lai izglābtos ikviens, lai gan zināja, ka tas ir neiespējami.

Lūk, pirmie izglābtie! Varbūt tas viesīs skaidrību, kas īsti noticis?

"Būkšķis… it kā sprāgtu… tad kuģis sasvērās… Auksti… izglābiet pārējos," Valfrīds dzirdēja aprautas frāzes. Var­būt arī viņš var palīdzēt?

-   Es varu iedot sausas drēbes. Kajītē sasildīsies. Nāc! viņš sacīja tuvāk stāvošajam puisim.

-   Doku… menti lai… kam slapji. Izglābtais drebinā­jās, cieši piespiedis sev klāt somu.

-  Kā tevi sauc? Valfrīds jautāja, kad jaunais vīrietis bija pārģērbies, ietīstījies segā un lēnām malkoja karstu tēju.

-   Marks.

Vai nu Marks atrodas vēl šokā pēc pārdzīvotajām bailēm, vai arī nav no runīgajiem, Valfrīds nodomāja, nesaņēmis atbildi uz vairākiem jautājumiem. Tad viņš pacēla uz grīdas nomesto somu. Puisis bija uztraucies par samirkušajiem dokumentiem, taču tagad šķita, ka to ir aizmirsis.

-   Nē! Neaiztieciet! Marks izbijās ne pa jokam un neveikli centās piecelties no gultas, sapīdamies segā. Taču Valfrīds jau kravāja uz galda somas saturu. Celo­fāna mapē ievietotās nodzeltējušās dokumentu lapas bija sausas. Un tik pazīstamas… Konferences protokols. Cik dīvaini ir dzīves līkloči…

-   To nedrīkst aiztikt! Marks skaļi protestēja.

-   Tātad tu teici, ka dzirdēji it kā sprādzienu? Valfrida balss bija izmainījusies līdz nepazīšanai. Kur tu ņēmi šos dokumentus? Atbildi!

* * *

Visbeidzot viņš nokļuva viesnīcā. Nakts bija vilkusies bezgalīgi ilgi, domājot gan par grimstošā Queen Sally pasa­žieru glābšanu, gan sarunājoties ar Marku. Kā ar knaib­lēm nācās izvilkt no ietiepīgā jaunekļa vārdu pēc vārda, līdz Marks sadūšojās pastāstīt, kādā ķēpā bija iekļuvis. Padomā tik! Cik reizēm ir viegli nonākt šantāžas un vil­tus tīklos, īpaši, ja tos samudžinājis Karla izskolots vīrs.

Valfrīds ieslēdza televizoru. Varbūt ziņās pastāstīs, cik cilvēkiem izdevies izglābties un kas ir bijis par iemeslu kuģa grimšanai. Lai gan nojauta čukstēja, ka tas varēja būt arī Karla pirksts, jo viņam gan jāuztraucas, lai konfe­rences protokola saturs nenonāktu atklātībā.

Jā, Queen Sally katastrofa bija ziņu jaunumu nagla.

Valfrīds klausījās un šūpoja galvu. Lielākā daļa pasa­žieru bija izglābušies, taču tie, kuru dzīvību paņēma jūras dzelme…

Ahā! Lūk, arī oficiālā prāmja avārijas versija: vētras sabangotie ūdeņi ir pacēluši kara laikā nogrimušās, neizsprāgušās mīnas vai kādu torpēdu.

Valfrīds pārslēdza citu kanālu, arī tur stāstīja to pašu. Nez kāpēc negribējās ticēt tādam apgalvojumam.

Viņš turpināja klikšķināt pulti.

Un tagad ziņu speciālizlaidums. Vispirms ar klu­suma bridi pieminēsim šonakt prāmja Queen Sally avārijā bojāgājušos… no ekrāna raudzījās Kamillas Larsenas nopietnā seja, …Larsena telekompānija skatītājiem nesen stāstīja par Baltijas jūrā nogremdētiem ķīmis­kajiem ieročiem. Šoreiz dzirdēsiet vēl sensacionālākus atklājumus. Tie ir saistīti ar prāmja Queen Sally avāriju. Tā nebija nejauša avārija.

Valfrids noregulēja skaļumu un ieintriģēts klausījās tālāk.

-   Baltijas jūra slēpj ne tikai ķīmiskos ieročus. Dzelmē atrodas neskaitāmi daudzu nogrimušu kuģu vraki. Kāda daiveru grupa atrada arī nogremdētu zemūdeni. Kad manās rokās nonāca zemūdenē atrasta dokumentu ķīpa nodzeltējušām lapām, datēta ar 1955. gadu, iesākumā nedomāju, ka šie papīri var būt vērtīgi. Kur nu vēl sen­sacionāli. Bet es kļūdījos. Kamilla uz brīdi ieturēja pauzi. Kad iesāku tos pētīt, izrādījās, ka tas ir kādas konferences protokols. Vai zināt, kādi cilvēki piedalījās šajā konferencē? Jūs pat iedomāties nevarat…

-   Zinu gan, meitenīt, Valfrids nočukstēja.

-   Tas, ka beidzās Otrais pasaules karš un tika sagrauta nacistiskā Vācija, vēl nenozīmē, ka ļaunums bija iznī­cināts. Trešā reiha piekritēji izklīda pa pasauli kā tara­kāni, lai vairotos un turpinātu attīstīt nacisma ideju par pasaules virskundzību, Kamilla runāja satrauktā balsī. Es nolasīšu konferences protokolu un nosaukšu dalībnieku vārdus un uzvārdus, kas daudzus noteikti šokēs, jo šie cilvēki bija un vēl ir dažādu valstu valdību sastāvā… Saistībā ar šiem dokumentiem mani izsekoja. Kas? Cilvēki, kuri ļoti, ļoti nevēlas, lai par šo slepeno protokolu uzzinātu sabiedrība. Uz prāmja Queen Sally tā avarēšanas brīdī atradās mans kolēģis, televīzijas dar­binieks, un pie viņa bija protokola oriģināls. Iznīcināt prāmi un reizē dokumentus… Torpedēt Queen Sally, lai pasaule neuzzinātu patiesību. Lūk, ko tie ļaudis vēlējās! Tajā vakarā, kad kolēģis atradās uz prāmja, arī es biju nolēmusi atstāt Zviedriju, aizmukt, jo biju nobijusies… Es pat nopirku aviobiļeti uz Spāniju. Kamillas smaids izskatījās samocīts. Bet tad sapratu, ka būšu gļēvule. Man ir jāizstāsta sabiedrībai par šo atklājumu. Ja pēc šīs pārraides ar mani atgadīsies kāds nelaimes gadījums, ja es iešu bojā, tad ziniet: tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar konferences protokolu un no tā izrietošajām sekām. Tas nozīmēs, ka arī jūs, skatītāji, vairs neesat drošībā. Bet tagad nolasīšu konferences protokolu…

-   Patiesību nevar noslēpt. Valfrīds apmierināti iesmējās. Lūk, Kamilla ir īstais cilvēks, kam droši var uzticēt uzrakstītos memuārus. Lai pēta, lai veido atmas­kojošus sižetus. Bet viņš tiks galā ar Kārlu, vilcināties vairs nedrīkst ne minūti.

* * *

Valfrīds pieklauvēja pie durvīm. Varēja saklausīt tele­vizora skaņas, un tas viesa cerību, ka Karls nav atstājis viesnīcas numuru. Sirds no uztraukuma sitās kā negudra, un kaklā sakāpa nelabums.

Tas pats enerģijas pārpilnais skatiens, tas pats smaids, kad Karls atvēra durvis.

Viņi ilgi raudzījās viens uz otru, tad Valfrīds ierunājās:

-   Nu sveiks, Kari!

-Vai tu esi augšāmcēlies?! Karls izbrīnā savilka uzacis. Spēcīgi apskāvis Valfrīdu, Karls neslēpa prieka asaras. Draugs… Kā man trūka tevis visus šos gadus… Ak, Valfrīd, kur gan tu biji?

-   Gūstā, Valfrīds nokrekstēja, ticis vaļā no Karla apskāviena. Viņš nebija gaidījis tādu emociju uzplūdumu un jutās apmulsis, redzot asaras. Ananerbe gūstā…

-   Valfrīd, es tiešām nespēju noticēt! Tas tomēr esi tu! Valfrīd! Karls spieda Valfrīda plaukstu, kā mēģinādams pārliecināties, ka viņa priekšā stāv nevis rēgs, bet dzīvs cilvēks. Stāsti, draugs, lai tiešām spēju noticēt, ka tas esi tu!

-   Ko lai stāstu? Valfrīds raudzīja pēc krēsla. Atce­ries Šveices Alpu mazpilsētiņu? Konferenci? Jau tad biju ieminējies, ka okeānā nav mierīgi. Kad zemūdenē devā­mies prom, mums sāka sekot cita zemūdene.

-   Kas? satraukti nočukstēja Karls.

-  Ananerbe zemūdene. Mēs mukām prom, bet… Visus šos gadus es atrados Ziemeļjūras slepenajā bāzē… Strā­dāju zinātniskajā laboratorijā, Valfrīds meloja.

-   Tur ir bāze? Karlam iespīdējās acis.

Valfrīds pamāja. Karls bija norijis ēsmu.

-   Ko tu darīji laboratorijā?

-   Strādāju pie lidojošā diska uzbūves.

-Un?

-   Šķiet, ka veiksmīgi. Tomēr reizēm lidojošo disku neizdodas maskēt, un tad cilvēki redz NLO. Tas, lūk, ir vienīgais mīnuss, ko pagaidām nav izdevies novērst, Valfrīds atbildēja.

Tā viņam reiz bija stāstījis fon Oto. Arī to, ka eksistē vēl pāris slepenu laboratoriju. Kur tās atrodas, Valfrīds tā arī neizdibināja.

-Jauki. Vai tu vari mani aizvest uz šo laboratoriju?

-   Es tur vairs nestrādāju, veselība sabojāta… Un gadi, kur tie gadi aizsteigušies! nopūtās Valfrīds. Ja būtu pieejama zemūdene, tad, protams, nebūtu problēmu.

-   Par to nelauzi galvu. Zemūdene būs. Taču vajag pasteigties. Karla sentiments bija jau izkūpējis.

-   Kālab tāda steiga? Valfrīds pajautāja, lai gan zināja, kāpēc tik drudžaina rosība.

Karlam bija jāmūk prom. Televizora ekrānā viņš redzēja Kamillu Larsenu plātām muti; acīmredzot žur­nāliste joprojām vēl lasīja protokolu. Karls bija izslēdzis skaņu un nevarēja zināt, cik tālu viņa tikusi.

-   Es tev pēc tam visu izstāstīšu. Ejam? Varbūt tu neesi Valfrids? Karls pēkšņi aizdomīgi uzlūkoja Valfrīdu. Ko es tev uzdāvināju pirms tavas nozušanas?

-   Nāriņu.

-Jā, pareizi.

Pāris telefona zvanu, īsas instrukcijas, un tad viņi izgāja laukā. Pie viesnīcas ieejas gaidīja auto.

-   Džefrij, pasteidzies, mums ļoti maz laika, Karls uzsauca pie stūres sēdošajam vīrietim. Bellas puika, pieliecies viņš nočukstēja Valfridam. Mana labā roka.

Drīz jau viņi bija ostā, tad brauciens ar nelielu kuteri, līdz viņus uzņēma zemūdene.

-   Kā tev klājās visus šos gadus? Vai izdevās panākt, ko biji iecerējis?

-Protams. Karls pasmaidīja. Pasaules vara ir manās rokās.

Un tu manās, ari Valfrīds pasmaidīja.

-   Katrā valstī ir cilvēki, kuri mani informē par eko­nomiku, politisko noskaņu, tendencēm, un tad visu kori­ģēju pēc sava prāta. Zini, Valfrīd, es jau sen sapratu, ka dzīve šajā pasaulē ir tikai spēle un izklaide…

-   Kā tad tu panāci, ka tev ir tik daudz… palīgu?

-Atradu efektīvas sviras, kā iedarboties uz cilvēka

psihi. Kauns, vainas izjūta lūk, kas cilvēkam liek skriet kā vāverei ritenī.

-   Karls ir pasaules valdnieks! sarunā iesaistījās arī Džefrijs, neslēpdams sajūsmu.

-   Agri vai vēlu pienāks bridis, kad pasaulē valdīs tikai ārieši, izredzētā tauta. Hitlers bija muļķis, gribēdams varu sagrābt ar spēku. Bet es esmu gudrāks. Var taču visu izdarīt mierīgā veidā!

-   Tas nav iespējams.

-   Tev daļēji taisnība. Reizēm vajadzīga asinsizliešana. Protams, cēlu mērķu vārdā.

-Un cilvēki? Salauzti likteņi? Iznīcība? Valfrīds nočukstēja. Karla klajais cinisms viņu satrieca.

-   Dzīve ir rotaļa, es jau teicu. Un katrai spēlei ir savi noteikumi. Negribi tos saskatīt vai ignorē pats vainīgs.

Karls savus uzskatus klāstīja visu ceļu. Jo ilgāk Val­frīds klausījās, jo vairāk pieauga pārliecība, ka tas, ko

viņš grasās darīt, ir pareizi.

* * *

-   Esam klāt.

Valfrīds nedaudz baiļojās, uztraukdamies, ko darīt, ja viņi nespēs iekļūt laboratorijā. Šeit viņš tik sen nav bijis. Fon Oto gan bija teicis, ka minikodolreaktors netiks atstāts bez uzraudzības, kamēr vien tas darbosies.

-   Cik žēl, ka par šo bāzi nezināju agrāk, Karls nosūkstījās, sekodams Valfrīdam.

-   Man te patīk. Kad atvedīsim meitenes, dzīve būs kā paradīzē, Džefrijs jau kala savus plānus.

-   Sapņojat par paradīzi? Valfrīds atvēra kādas dur­vis. Lūdzu!

-   Kas tas ir?

-   Pats galvenais elements šajā laboratorijā. Valfrīds piespieda pogu, un aiz viņiem noslēdzās durvis. Piegājis pie vadības pults, Valfrīds iesāka regulēt kodolreaktora darbību. Tā jau viņš bija domājis, ka tas darbosies ar pašu mazāko jaudu. Uz galda atradās klade, kurā bija mērinstrumentu rādījumi. Laboratorijā ir vēl kāds cil­vēks, kurš regulāri uzrauga reaktoru, saprata Valfrīds. Jāpasteidzas!

-   Vai tad tā izskatās lidojošais disks?

-   Tas ir kodolreaktors, Kari. Nūjā, nav jau brīnums, ka tehnikas lietās esi pilnīgs nejēga. Valfrīds atļāvās kļūt rupjš.

Uz vadības pults iegailējās sarkana brīdinājuma lampiņa.

-   Ak tā? NLO darbina kodoldzinējs?

-   Nē. To ir sarežģīti izstāstīt, bet, ja kādreiz esi dzirdē­jis par torsiona laukiem… Valfrīds stāstīja, cenzdamies novērst Karla uzmanību.

-   Ko jūs darāt? Džefrijs pienāca klāt.

Pieliecies viņš paraudzījās uz vadības pulti.

-   Iedarbinu mehānismu tā, kā tam vajag būt.

-   Ahā!

-   Lidojošos diskus varētu izmantot ieroču pārvadā­šanai. Pēckara gados iegādātās zemūdenes jau morāli novecojušas, bet pie jaunām tikt problemātiski, atzinās Karls. Es varu nopirkt prāmi, lidmašīnu vai visekskluzī­vāko auto, bet zemūdeni…

-   Bet tu taču esi pasaules valdnieks, Valfrīds atgā­dināja, slaucīdams sviedriem norasojušo pieri. Telpā sāka kļūt karsti.

-   Man ir konkurenti. Karls saviebās, kā atcerēda­mies kaut ko ļoti nepatīkamu.

-   Skat, mēraparātu rādītāji sasnieguši galējos cipa­rus, Džefrijs satraukti iesaucās.

-   Vienkārši neliela pārslodze, Valfrīds pēc iespējas vienaldzīgāk atmeta ar roku. Lai iedarbojas, kā nākas, un viss normalizēsies…

-   Varbūt vajadzētu izslēgt kodolreaktoru? Džefrijs bažīgi noprasīja.

-   Viss ir kārtībā.

-   Vai varu apskatīt lidojošo disku?

-   Varēsi pat lidot. Un itin drīz.

-   Jā? Karla uzmanību pēkšņi saasināja Valfrīda into­nācija, kādā tas atbildēja.

-Jā, tūlīt mēs… dosimies prom… Vai tev nav žēl iznie­kotās dzīves? Vēl jau ir laiks noskaitīt kādu lūgšanu…

-   Atslēdz reaktoru! Karls iekliedzās, pēkšņi apjēg­dams, kas notiks.

Atgrūdis Valfridu no vadības pults, Džefrijs centās izslēgt aparatūru.

-   Nepūlies, par vēlu! Valfrīda balsi noslāpēja trauk­smes sirēnas iegaudošanās. Protams, vēl jau varēja visu apturēt, ja vien Valfrīds gribētu.

-   Atslēdz reaktoru! Karls satvēra Valfrīdu aiz ple­ciem un spēcīgi sapurināja. Apturi to!

-   Es speciāli tevi šeit ievilināju, lai iznīcinātu ļau­numu…

-   Tad tu maldies! Viss turpināsies, pat ja manis vairs nebūs!

-   Nožēlo savus grēkus, čukstēja Valfrīds.

-   Nē! Es neko nenožēloju, jo dzīvoju tā, kā man patika. Es dzīvi baudīju! Es pieņēmu to tādu, kādu to deva liktenis. Katra diena man bija kā svētki! Man nav ko nožēlot! Karls apbrīnojamā veidā bija atguvis savaldību un mieru. Toties Džefrijs aurodams dauzīja durvis, mēģinādams tās atvērt.

-   Es gan nožēloju, Valfrīds nočukstēja.

Pēkšņi viņu sagrāba dzīves alkas. Viņš taču varēja dzī­vot pavisam citādi… Ne jau viņam vajadzēja sodīt Kārlu… Ne viņam vajadzēja uzņemties soģa lomu…

"Valfrīdiņ, Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi," viņš atkal dzirdēja sava tēva Kristiāna Emanuēla balsi.

Tad pasaule pārvērtās spilgtā spožumā…

Viss bija beidzies.

* * *

-   Paskaties, ko raksta avīzes! Norvēģijas piekrasti satricinājusi spēcīga zemestrīce. Ingeborga nolika laik­rakstus uz galda.

-   Zemestrīce? Kas tas ir salīdzinājumā ar Kamillas izda­rībām? Torvalds atvēra laikrakstu un iegrima lasīšanā. Viņa, neaprunājoties ar mani, palaida ēterā speciālizlai­dumu un pēc tam ar to memļaku Marku sarīkoja preses konferenci, Torvalds dusmojās. Prātam neaptverami! Un kādēļ Markam publiski visai pasaulei bija jāstāsta, kā viņu šantažējis Ridgers un piespiedu kārtā nofilmējis?

-   Kamilla ir drosmīga meitene, tev vajadzētu ar viņu lepoties. Ne kuram katram pietiktu dūšas atklāt sabied­rībai slepenas lietas, zinot, ka tas var apdraudēt dzīvību. Protams, nepatīkami, ka tagad Larsenu vārds būs mutē katram, bet sabiedrība visu ātri aizmirst, līdzko atga­dās kāds cits notikums. Redzi, cik daudz vērības veltīts zemestrīcei!

-   Kā tad aizmirsīs. Līdz tam brīdim, kad Kamilla atkal atradīs kādu sensacionālu materiālu, pareģo­joši norūca Torvalds, bet sirdī iekņudējās lepnums par meitu.

Beigas