Roberts Holdstoks

Mitago mežs

"Neaprakstāmi valdzinoša fantāzija slavas dziesma mīlestības bezgalīgumam. Šī ir grāmata, kas jālasa vairākkārt."

… mani spēji apņēma rēgainas parādības, kas itin kā iznira no zemes… …plandoši mati, dzirkstošas acis, platās mutes pavērtas mēmā kliedzienā. Vai tie būtu mitago? ..iesmu kļuvis par daļu no mistiskajām norisēm, kas arvien ciešāk ieskauj Ozolmāju… …atbrīvojis acis no ūdens un dubļiem, es ieraudzīju divus kailus ceļgalus un virs tiem manās glābējas smuidro stāvu… Viņa mirdzēja kā bāka meža tumsā…

Spectator

Romans "Mitago mežs" saņēmis Pasaules fantāzijas godalgu.

Romāna sižets ir stāsts par divu brāļu savstarpējo cīņu par kāda bezgala skaista love story atrisināšanu. Pakaļdzī­šanās, cīņas, kuģošana pa upēm, tikšanās ar visādiem radī­jumiem un neradījumiem, ar dažādu laikmetu ļautiņiem — no neolīta līdz Pirmajam pasaules karam, brīnumi, maģija un mistika. Vārdu sakot, viss ir tā, kā jau tam pienāktos būt visaugstākās raudzes fantasy žanra romānā.

Guntis Berelis

Fantastiski iztēlota, skaisti uzrakstīta grāmata. Nespēju atbrīvoties no "Mitago meža" iespaidiem.

New York Times

Neaprakstāmi valdzinoša fantāzija slavas dziesma mīlestības bezgalīgumam. Šī ir grāmata, kas jālasa vairākkārt.

Spectator

Satriecoši laba grāmata, kas nes sevī seno varoņu un zudušo dievu spēku.

Locus

Roberts Holdstoks ir viens no tiem rakstniekiem, kas veido modernās fantāzijas literatūras kodolu.

Gajs Gavriels Kejs

Viena no dīvainākajām, skaistākajām un fascinējošākām fantāzijas žanra grāmatām, ko esmu lasījis. Ne grāmata, bet īsts brīnums.

Keitss Roberts

Edvardam Vinnam-Džonsam, eskvairam

15 Koledžrouda

Oksforda

Edvard!

Tev noteikti vēlreiz jāatbrauc uz Ozolmāju. Lūdzu, neat­liec to pat uz stundu! Esmu atklājis ceturto taku, kas ved dziļākajās meža zonās. Pats strauts. Tagad tas šķiet tik skaidrs ūdensceļš! Tas ved tieši caur ārējo ošu virpuli, garām spirālveida takai un Akmens kritumiem. Es domāju, ka pa to varbūt pat var iekļūt pašā dziļmežā. Bet laiks, atkal šis laiks, kura vienmēr ir par maz!

Es esmu atradis cilvēkus, kurus sauc shamiga. Viņi dzīvo aiz Akmens kritumiem. Viņi sargā upes braslus, bet, man par lielu iepriecinājumu, viņi ir aizrautīgi stāstnieki un paši to dēvē par "dzīvesrunāšanu". Pati dzīvesrunātāja ir kāda jauna meitene, kura krāso pilnīgi zaļu seju un visus savus stāstus stāsta ar aizvērtām acīm, tā ka viņas klausī­tāju smaidi vai sapīkums nevar uzspiest stāstam "apveidu maiņu". Es daudz ko esmu dzirdējis no viņas, bet pats gal­venais bija fragments no tā, kas var būt vienīgi Gvivenetas stāsts. Tas ir mīta pirmsķeltu variants, bet es esmu pārlie­cināts, ka tas attiecas tieši uz šo meiteni. Tas, kam es spēju izsekot, skanēja apmēram tā:

"Kādu pēcpusdienu, nogalinājis briedi ar deviņiem ragu žuburiem un kuili, kas divreiz lielāks par cilvēku, un vēl četriem ciemiem pamācījis, kā uzvesties, virsaitis Mogohs apsēdās krastmalā atpūsties. Viņš bija tik varens gan savos darbos, gan augumā, ka galva viņam pa pusei slēpās māko­ņos. Viņš izstiepa kājas ūdenī, jūras dziļumā pie klinšu pakājes, lai tās atvēsinātu. Tad viņš atlaidās guļus uz mugu­ras un vēroja, kā uz viņa vēdera satiekas divas māsas.

Šīs māsas bija dvīnes, abas vienlīdz skaistas, abas vien­līdz jauku valodu un abas vienlīdz prasmīgas arfas spēlē. Taču viena no māsām bija apprecējusi dižas cilts karavadoni un pēc tam uzzinājusi, ka viņas klēpis ir neauglīgs. Viņas seja bija kļuvusi tik skāba kā saulē turēts piens. Otra māsa bija apprecējusi trimdā izraidītu karavīru, vārdā Peregu. Peregu apmetne atradās dziļā aizā tāla meža vidienē, bet viņš kā naktsputns allaž ieradās pie savas mīļotās. Tagad šī māsa bija devusi dzīvību viņa bērnam meitenei, bet, tā kā Peregu bija trimdinieks, māsa ar skābo seju bija sapulcinā­jusi armiju un atnākusi pieprasīt jaunpiedzimušo sev.

Sekoja skarba vārdu pārmaiņa, un iešķindējās ieroči. Peregu mīļotā vēl pat nebija paguvusi dot savam bērnam vārdu, kad viņas māsa paķēra biezajos autos ietīto mazo vīstoklīti un pacēla to sev virs galvas, apņemdamās pati dot tam vārdu.

Taču debesis satumsa, un ieradās desmit žagatas. Tās bija Peregu un deviņi viņa cīņu biedri, ko pārvērtusi meža burvestība. Peregu traucās lejup, satvēra savu bērnu nagos un uzlidoja gaisā, bet viens no prasmīgajiem strēlniekiem ar katapultu notrieca viņu zemē. Bērns izkrita no putna nagiem, taču to pārtvēra citi putni un aiznesa projām. Tā viņa ieguva vārdu Hurfathna, kas nozīmē "meitene, kuru uzaudzinājušas žagatas".

Virsaitis Mogohs uzjautrināts vēroja visu notiekošo, tomēr pret mirušo Peregu viņš juta cieņu. Pacēlis nelielo putnu, viņš tam atdeva cilvēka apveidus. Taču viņš baidījās ar pirkstu rakt zemē kapu, jo tā varētu izpostīt veselus ciematus. Tāpēc Mogohs iebāza mirušo trimdinieku mutē un izļodzija sev zobu, lai tas kļūtu par pieminekli. Tādējādi Peregu tika apglabāts zem liela, balta kapakmens ielejā, kura elpo."

Nav nekādu šaubu, ka tā patiešām ir Gvivenetas stāsta agrīna variācija, un tu droši vien sapratīsi, kāpēc es esmu tik satraukts. Pēdējo reizi, kad meitene bija te, es viņai pajautāju, kāpēc viņa ir tik skumja. Viņa man atbildēja, ka esot apmaldījusies. Viņa nevarot atrast ieleju, kura elpo, un sava mirušā tēva gaišo kapakmeni. Tas noteikti ir tas pats. Es to zinu, es to jūtu! Mums viņa jāizsauc vēlreiz. Mums vēlreiz jādodas aiz Akmens kritumiem. Man vajadzīga tava palīdzība.

Kas zina, kad un kā beigsies šis karš. Drīz iesauks manu vecāko dēlu un pēc tam arī Stīvenu. Man būs vairāk brīvī­bas, lai pētītu mežu un tiktos ar meiteni.

Edvard, Tev katrā ziņā jābrauc šurp!

Ar sveicienu, Džordžs Hakslijs.

1941. gada decembri.

1

1944. gada maijā es saņēmu iesaukšanas pavēsti un negribīgi devos karā; pēc apmācību perioda Ezeru rajonā kopā ar 7. kājnieku pulku tiku nosūtīts uz Franciju.

Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas jutos tik aizvai­nots par sava tēva acīmredzamo vienaldzību pret manu drošību, ka pēc viņa aizmigšanas piezagos pie rakstām­galda un izplēsu lapu no viņa piezīmju klades dienas­grāmatas, kas glabāja ziņas par tēva kluso, apsēstības pilno darbu. Šī fragmenta sākumā bija uzrakstīts datums "34. augusts", un es to pārlasīju daudz reižu, satriekts par to, ka tas tik nesaprotams, tomēr apmierināts par to, ka man izdevies nozagt kaut vai niecīgu daļiņu no viņa dzīves, kas man palīdzēs pārciest šo grūto, vientulības pilno laiku.

Ieraksts sākās ar rūgtiem izteikumiem par viņa dzīves neērtībām par saimniekošanu Ozolmājā, mūsu ģimenes ligzdā, par abu dēlu mūžīgajām prasībām un par sarežģīta­jām attiecībām ar sievu Dženiferu. (Tajā laikā, cik atceros, mana māte jau bija bezcerīgi slima.) Tas beidzās ar rind­kopu, kas bija visai iespaidīga sava nesaprotamā, nesaka­rīgā satura dēļ:

"Vēstule no Votkinsa viņš man piekrīt, ka noteiktos gada laikos aura ap mežu var izplesties līdz pat mājai. Jāpēta šajā virzienā. Viņam ļoti rūp zināt, kāds ir ozolu vir­puļa spēks, kuru esmu mērījis. Ko lai viņam stāstu? Taču ne jau par pirmo mitago. Esmu arī pamanījis, ka pirmsmitago zonas bagātināšanās notiek neatlaidīgāk, bet līdz ar to es nepārprotami zaudēju laika izjūtu."

Es glabāju šo papīra gabalu kā dārgumu vairāku iemeslu pēc, bet it īpaši tāpēc, ka tas iemiesoja daļiņu no mana tēva kaismīgās aizrautības, un tomēr tas neļāva sev pie­kļūt, neļāva saprast un tuvoties, tāpat kā tēvs nebija ļāvis sev piekļūt, kamēr dzīvojām mājās. Tajā bija viss, ko viņš mīlēja, un viss, ko es ienīdu.

1945. gada sākumā es tiku ievainots un, karam beidzo­ties, paliku Francijā; mani aizsūtīja veseļoties uz dienvi­diem, uz mazu ciematiņu netālu no Marseļas, kur apmetos dzīvot pie tēva jaunības draugiem. Tur bija karsts un sauss, ciemata dzīve ritēja ļoti klusi un ļoti gausi. Es pavadīju laiku, sēdēdams skvērā, un drīz kļuvu par daļu no ciemata mazās sabiedrības.

Visu garo 1946. gadu es ik mēnesi saņēmu vēstules no sava brāļa Kristiāna, kurš bija atgriezies Ozolmājā. Tās bija valodīgas un sniedza daudz ziņu, tomēr tām cauri jautās augošs sasprindzinājums; bija skaidrs, ka Kristiāna attie­cības ar tēvu kļūst arvien sliktākas. Ne reizes nesaņēmu ziņas no paša tēva, taču to es arī negaidīju; jau sen biju samierinājies ar domu, ka viņš pašā labākajā gadījumā uzlūko mani ar pilnīgu vienaldzību. Ģimene viņam allaž bija tikai traucēklis darbā, un nevērība pret mums un jo sevišķi nepiedodamā izturēšanās pret mūsu māti, kura tās rezultātā pati aizgāja no dzīves, kara pirmajos gados bija strauji pastiprinājusies un beidzot izvērtusies histēriskā neprātā, kas viesa nopietnas bailes. Nevarētu teikt, ka viņš pastāvīgi kliedza, gluži otrādi, lielāko dzīves daļu viņš pavadīja klusēdams, iegrimis domās, pētīdams ozolu mežu ap mūsu māju. Sākumā šie garie klusēšanas periodi mūs tracināja, jo tie pastāvīgi padziļināja plaisu starp viņu un ģimeni, bet drīz vien mēs jau svētījām šos ilgos klusuma brīžus un gaidījām tos no visas sirds.

Viņš nomira 1946. gada novembrī no slimības, kas viņu bija mocījusi jau gadiem. Kad saņēmu šo ziņu, izjutu reizē nevēlēšanos atgriezties Ozolmājā pie Raiopu īpašuma robe­žas Herifordšīrā un līdzcietību pret Kristiānu, kura stāvoklis bija gaužām grūts. Viņš bija palicis viens mājā, kur mēs kopīgi pavadījām bērnību. Viegli varēju iztēloties, kā viņš klīst pa tukšajām istabām, varbūt sēž tēva drēgnajā, mik­lajā kabinetā un atceras garās atsacīšanās stundas, meža un trūdu smaržu, ko tēvs tika ienesis sev līdzi pa stiklota­jām durvīm pēc nedēļām ilgajiem klejojumiem meža dzi­ļumos. Mežs bija iespiedies šajā telpā, itin kā tēvs nespētu būt projām no biezajām krūmu audzēm un mitrajiem ozolu puduriem pat tad, kad maksāja formālas nodevas savai ģimenei, atzīdams tās esamību. To viņš darīja vienīgajā veidā, ko prata: stāstīja mums galvenokārt brālim stās­tus par senajiem mežiem aiz mājas, pirmatnējiem ozolu, ošu, skābaržu un tamlīdzīgiem biezokņiem, kuru tumšajās dzīlēs (tā viņš reiz teica) joprojām varot dzirdēt, saost un pa pēdām sameklēt mežakuiļus.

Es šaubos, vai viņš jebkad tika redzējis kādu no šiem radījumiem, bet tovakar, sēdēdams savā istabā ar skatu uz nelielo kalnu ciematu (Kristiāna vēstule, savelta lodītē, joprojām gulēja man saujā), spilgti atcerējos, kā savulaik klausījos kaut kādu meža dzīvnieku apslāpētos rūcienus un dzirdēju smagus, nesteidzīgus krakstus, kaut kam lielam pārvietojoties pa mežmalu uz līkumotās takas pusi; mēs to saucām par Dziļo taku, un tā spirālveida līkumiem veda iekšā pašā meža dziļumā.

Es zināju, ka man būs jādodas mājās, un tomēr atliku braukšanu gandrīz veselu gadu. Šī gada laikā Kristiāna vēstules pēkšņi pārstāja pienākt. Pēdējā vēstulē, kura bija rakstīta 10. aprīlī, viņš rakstīja par Gvivenetu un savām neparastajām laulībām un lika manīt, ka es būšu pārsteigts, kad ieraudzīšu jauko meiteni, kuras dēļ viņš zaudējis "sirdi, prātu, dvēseli, apdomību, ēst gatavošanas prasmi un patie­sībā arī visu pārējo, Stīv". Es, protams, aizrakstīju viņam apsveikuma vēstuli, taču pēc tam vairākus mēnešus starp mums valdīja klusums.

Beidzot pavēstīju viņam, ka braucu uz mājām, ka dažas nedēļas padzīvošu Ozolmājā un tikmēr sameklēšu sev apmešanās vietu kādā no tuvākajām pilsētiņām. Pateicu ardievas Francijai un ciemata sabiedrībai, kas bija kļuvusi par daļu no manas dzīves. Devos uz Angliju ar autobusu un vilcienu, tad ar prāmi un pēc tam atkal ar vilcienu. 20. augustā ar ponija vilktiem ratiem aizbraucu līdz nelie­totajai dzelzceļa līnijai, kas stiepās gar plašā īpašuma malu. Ozolmāja atradās šī apvidus attālākajā malā, četras jūdzes tālāk pa ceļu, bet tā bija ērti sasniedzama, nogriežoties no ceļa pa labi un ejot taisni caur laukiem un mežiem. Es nolēmu doties pa taisnāko ceļu un, paņēmis savu vienīgo, piebāzto čemodānu, sāku iet pa aizaugušajām dzelzceļa sliedēm, palaikam pamezdams skatienu pāri augstajam sarkano ķieģeļu mūrim, kurš iezīmēja īpašuma robežu, un cenzdamies kaut ko saskatīt cauri krēslainajām priežu audzēm, no kurām vēdīja asa smarža.

Drīz beidzās gan mežs, gan mūris, un manā priekšā pavērās lauki, kurus gar malām norobežoja koki; tajos es nokļuvu pa ļodzīgu koka tiltiņu, ko tik tikko varēja pamanīt starp biezi saaugušajiem mežrozīšu krūmiem un kazenā­jiem ar gatavām, sulīgām ogām. Man vajadzēja izbrist cauri kopienas īpašumiem un aizkļūt līdz dienvidu takai, kura gar vairākiem mežu puduriem un upīti, ko dēvēja par Spītnieci, aizveda līdz efejām apaugušai ēkai manām mājām.

Kad nokļuvu vietā, no kurienes iztālēm varēja redzēt Ozolmāju, bija jau pavēls rīts, turklāt ļoti karsts. Kaut kur pa kreisi dzirdēju tālīnu traktora vienmuļo rūkoņu. Es atce­rējos veco Alfonsu Džefrīzu, muižas fermu pārvaldnieku, un reizē ar šo iedegušo, smaidošo seju atmiņās uznira dzirnavu dīķis un līdaku makšķerēšana no viņa mazās airu laiviņas.

Atmiņas par rāmo dzirnavu dīķi vairs negribēja atkāp­ties, un es nogriezos no dienvidu takas; izbridis cauri nātrēm, kas sniedzās man līdz vidum, un biezajām ošu un vilkābeļu audzēm, aizgāju līdz lielā, ēnainā ūdens ldajuma krastam. Biezais ozolu mežs, kas pletās tā attālākajā malā, itin kā apslēpa dīķa patieso lielumu. Tuvākajā piekrastē biezi saau­gušie meldri gandrīz aizsedza skatienam nelielo laiviņu, kurā mēs ar Krišu pirms daudziem gadiem bijām makšķe­rējuši; tagad tās baltā krāsa bija pavisam nodilusi, un, kaut gan laiva izskatījās ūdensdroša, es šaubījos, vai tā noturēs pieauguša cilvēka svaru. Atstāju to mierā un devos gar krastu uz priekšu, līdz sasniedzu pussabrukušu laivu būdu; apsēdies uz tās raupjajiem akmens pakāpieniem, sāku vērot ūdens virsmu, uz kuras šaudīgie kukaiņi riņķodami zīmēja nerimtīgus apļus un zem kuras paretam pazibēja kāda zivs.

-Pāris žagaru un auldas gabals… viss, kas vajadzīgs.

Kristiāna balss mani izbiedēja. Acīmredzot viņš bija atnācis šurp pa iestaigātu taku tieši no mājas, bet tās puses skatu man bija aizsegusi laivu būda. Iepriecināts es pielēcu kājās un pagriezos pret viņu. Pārsteigums, kādu man sagādāja viņa izskats, bija gluži kā fizisks trieciens, un šķiet, ka viņš to pamanīja, kaut arī es viņu apskāvu un pamatīgi sakratīju, kā, brāļiem satiekoties, pieklājas.

-    Man vajadzēja atkal redzēt šo vietu, es teicu.

-    Saprotu, viņš atbildēja, kad bijām palaiduši viens otru vaļā. Arī es pats bieži nāku uz šejieni. Bridi sekoja neveikls klusums, un mēs lūkojāmies viens otrā. Es skaidri redzēju, ka viņš nepriecājas par manu ierašanos. Tu izska­ties pavisam brūns, viņš teica. Un tāds saguris. Reizē vesels un slims…

-    Vidusjūra, vīnogas un šrapnelis. Simtprocentīgi vesels vēl neesmu. Es pasmaidīju. Un tomēr ir labi būt atkal mājās un redzēt tevi.

-Jā, viņš neskanīgi noteica. Es priecājos, ka tu atbrauci, Stīv. Ļoti priecājos. Mūsu māja gan ir ne visai… Nu, tā ir diezgan nolaista. Es tavu vēstuli saņēmu tikai vakar un neko neesmu paguvis izdarīt. Tu redzēsi, ka te daudz kas ir mainījies.

Visvairāk mainījies bija viņš pats. Es tik tikko spēju ticēt, ka šis ir tas pats mundrais, žirgtais jauneklis, kurš 1942. gadā bija aizgājis līdzi savai armijas daļai. Viņš bija neticami novecojis, matos vīdēja sirmas šķipsnas, kas vēl vairāk izcēlās tāpēc, ka viņš bija ļāvis matiem augt un tie sānos un aizmugurē nekārtīgi krita pār pleciem. Viņš man loti atgādināja tēvu: tas pats tālumā vērstais, izklaidīgais skatiens, tie paši iekritušie vaigi un grumbu izvagotā seja. Taču visvairāk mani satrauca viņa izturēšanās veids. Kris­tiāns vienmēr bija bijis spēcīgs, muskuļots puisis; tagad viņš atgādināja pasakās iemūžināto putnubiedēkli stiegrains, neveikls, dīvaina saspringuma pilns. Viņa skatiens šaudījās apkārt un nekad īsti nepievērsās man. Turklāt no viņa nāca nepatīkama smaka. Tā kā pēc naftalīna, it kā viņš savu balto kreklu un pelēkās bikses būtu nupat izvilcis no noliktavas dziļumiem, un vēl tā kā pēc meža un zāles trūdamā mikluma… Nagi viņam bija netīri, mati tāpat un zobi izskatījās nodzeltējuši.

Minūtēm ritot, šķita, ka viņš pamazām atslābinās. Mēs drusku paclkstējāmies, pasmējāmies un pagājāmies gar dīķa malu, ar zariem cirzdami pa meldriem. Es netiku vaļā no izjūtas, ka esmu pārradies mājās nevēlamā brīdī.

-    Vai bija grūti… tas ir, ar tēvu? Pēdējās dienas.

Viņš papurināja galvu. Pēdējās pāris nedēļas pie viņa bija kopēja. Nevarētu gluži teikt, ka viņš aizgāja mierīgi, bet tā sieviete vismaz panāca, ka viņš tīši nebeidza sevi nost… Tikpat labi var teikt, arī mani.

-     Es tieši to gribēju jautāt. No vēstulēm varēja just, ka jums ir diezgan naidīgas attiecības.

Kristiāns drūmi pasmaidīja un pameta uz mani dīvainu skatienu ne īsti piekrītošu, ne īsti aizdomu pilnu. Drīzāk jau atklāts karš. Neilgi pēc manas atgriešanās no Francijas viņš kļuva gluži kā jucis. Tev derēja redzēt, kā te izskatījās, Stīv! Tev derēja redzēt viņu pašu. Man šķiet, viņš mēne­šiem nebija mazgājies. Es nesapratu, ko viņš ir ēdis… Katrā ziņā ne jau tik vienkāršas lietas kā olas un gaļa. Man tik tiešām likās, ka viņš vairākus mēnešus ir ēdis kokus un lapas. Pilnīgi sabrucis un nožēlojams… Lai gan vecais ļāva man palīdzēt darbā, viņš drīz sāka mani atklāti neieredzēt. Viņš vairākas reizes mēģināja mani nogalināt, Stīv. Pilnīgi nopietni viņš ar izmisīgu neatlaidību centās tikt vaļā no manis. Laikam jau bija iemesls…

Kristiāna teiktais mani ļoti pārsteidza. Tātad mans tēvs no salta, nelaipna cilvēka bija pārvērties par neprātīgu mežoni, kas kliegdams skrējis Kristiānam virsū un sitis viņu ar dūrēm!

-    Man vienmēr likās, ka pret tevi viņš jūt kādu drusciņu simpātiju, jo savus stāstus par mežu viņš vienmēr stāstīja tev. Es gan klausījos, taču tu biji tas, kas sēdēja viņam uz ceļiem. Kāpēc lai viņš gribētu tevi nogalināt?

-    Es par daudz iesaistījos viņa dzīvē, Kristiāns atbil­dēja un neko vairāk nepaskaidroja. Viņš kaut ko acīm redzami noklusēja, turklāt kaut ko ļoti svarīgu. To es jutu no viņa toņa, no drūmās, gandrīz piktās sejas izteiksmes. Vai mēģināt vēl vai labāk ne? To bija grūti izlemt. Es nekad nebiju juties tik tāls un atsvešināts no sava brāļa. Intere­santi, kā viņa izturēšanās iespaido Gvivenetu, meiteni, kuru viņš apprecējis? Interesanti, kādā gaisotnē viņa spiesta dzīvot šajā mūsu Ozolmājā?

Es piesardzīgi ieminējos par meiteni.

Kristiāns nikni uzsita ar vicu pa dīķa meldriem. Gviveneta ir prom, viņš vienkārši atbildēja, un es pārsteigts apstājos.

-    Ko tas nozīmē, Kris? Kur prom?

-    Vienkārši prom, Stīv, viņš atcirta, pikts un itin kā strupceļā iedzīts. Viņa bija tēva meitene, un viņa ir prom, un tas ir viss, ko es varu tev pateikt.

-    Es neko nesaprotu. Uz kurieni viņa aizgājusi? Vēstulē izklausījās, ka tu esi tik laimīgs…

-    Man nevajadzēja rakstīt par viņu. Tā bija kļūda. Tagad pietiks par to, labi?

Pēc šīs īsās jūtu izpausmes sasprindzinājums mūsu starpā strauji pastiprinājās. Kaut kas ar Kristiānu nepavi­sam nebija kārtībā, un Gvivenetas aiziešana noteikti bija veicinājusi satriecošo pārmaiņu, ko es redzēju, taču es jutu, ka te slēpjas kaut kas vairāk. Tomēr piekļūt tam acīmredzot nebūs iespējams, ja vien viņš pats nesāks par to runāt. Spēju pateikt vienīgi: Man ļoti žēl.

-    Nekas nav jānožēlo.

Mēs gājām tālāk un nonācām gandrīz pie paša meža, kur zeme kļuva purvaina un mikla un pēc dažiem soļiem pārtapa valganā akmeņu, sakņu un trūdošu zaru paklājā. Šeit valdīja vēsums, jo saule atradās virs blīvajām koku lapotnēm. Biezie meldri šalkoja vieglajā vēsmā, un es lūko­jos, kā savā piestātnē šūpojas novārtā pamestā laiva.

Kristiāna skatiens sekoja manējam, taču viņš nere­dzēja ne laivu, ne dīķi, viņš maldījās dziļi pats savās domās. Uz mirkli es izjutu skaudru žēlumu, redzēdams savu brāli tik nožēlojamu gan izskatā, gan izturēšanās veidā. Man izmisīgi gribējās pieskarties viņa rokai, sapu­rināt viņu, un bezgala mokoša bija apziņa, ka es vienkārši baidos to darīt.

Pavisam klusi pajautāju: Kas tev īsti noticis, Kris? Vai tu esi slims?

Viņš brīdi neatbildēja, tad atteica: Es neesmu slims, un spēcīgi iesita pa pienenes galviņu, kuras pūkas pajuka gaisā un aizlidoja pa vējam. Viņš paskatījās uz mani ar tādu kā bezcerīgas samierināšanās izteiksmi izmocītajā sejā. Manī vienkārši ir notikušas dažas pārmaiņas, tas ir viss. Esmu drusciņ atsācis tēva darbu. Varbūt tāpēc man pielipis kaut kas no viņa noslēgtības un savrupibas.

-Ja tā ir, varbūt tev uz kādu laiku derētu to pārtraukt.

-    Kāpēc?

-    Tāpēc, ka tēva apsēstība ar ozolu mežu beigu beigās iedzina viņu kapā. Un, spriežot pēc tava izskata, tu esi sācis iet to pašu ceļu.

Kristiāns tikko jaušami pasmaidīja un iesvieda savu vicu dīķī, kur tā ar neskanīgu šļakstu iegrima ūdenī un ieslīdēja putainās, zaļās aļģēs. Varbūt ir vērts pat mirt, lai sasniegtu to, ko gribēja sasniegt viņš… un cieta neveiksmi.

Es nesapratu Kristiāna vārdu dramatisko pieskaņu. Darbs, ar kuru tik ļoti tika aizrāvies mūsu tēvs, bija meža karšu zīmēšana un senu apmetņu pēdu meklēšana tā dziļu­mos. Viņš bija izgudrojis profesionālu žargonu un parūpē­jies, lai es neko dziļāku viņa darbā nevarētu saprast. Es to pateicu Kristiānam un piebildu: Tas viss ir ļoti interesanti, bet ne jau tik briesmīgi interesanti.

-    Viņš darīja daudz vairāk, ne tikai zīmēja kartes. Bet vai tās kartes tu atceries, Stīv? Tik neticami sīkas…

Vienu es atcerējos pavisam skaidri pašu lielāko karti, kurā bija redzamas rūpīgi iezīmētas takas un taisnākie ceļi cauri biezokņiem un akmeņainiem klajumiem; tajā gandrīz ar fanātisku precizitāti bija iezīmēti izcirtumi, visi sanumu­rēti un reģistrēti, un viss mežs sadalīts zonās ar konkrētiem nosaukumiem. Vienā izcirtumā netālu no meža malas mēs reiz bijām ierīkojuši apmetni. Mēs bieži mēģinājām nokļūt dziļāk meža vidienē; vai atceries mūsu ekspedīcijas, Kris? Bet taka vienkārši pazuda, un mēs vienmēr apmaldījāmies un ļoti izbijāmies.

-Jā, tā bija, Kristiāns klusi atbildēja un, šķelmīgi paskatīdamies uz mani, piemetināja: Bet ja nu es tev teiktu, ka mežs mums neļāva iekļūt dziļāk? Vai tu tam ticētu?

Es palūkojos uzmanīgāk krūmu un koku krēslainajā biezoknī uz to pusi, kur bija redzams saules apspīdēts izcir­tums. Savā ziņā laikam ticētu gan, es atbildēju. Tas neļāva mums iekļūt pārāk dziļi, tāpēc ka biedēja mūs, tāpēc ka tam cauri ved tikai dažas takas un ceļu aizšķērso akmeņi un dzeloņaini krūmi… Ļoti grūti tikt uz priekšu. Vai to tu gribēji teikt? Jeb vai tu domāji kaut ko draudīgāku?

-    Es to nesauktu par draudīgu, Kristiāns atbildēja, bet bridi neko vairāk nepaskaidroja; viņš noliecās, lai noplūktu lapu no mazas oša atvases un, saberzējis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, sažņaudza saujā. Visu laiku viņš lūkojās kaut kur dziļi biezoknī. Šis ir pirmatnējs ozolu mežs, Stīv, neskarts mežs no tiem laikiem, kad visu zemi klāja lapukoku meži ozoli, oši, pliederi, sērmūkšļi, vilkābeles…

Un visādi citi koki, es smaidīdams piebildu. Atce­ros, kā tēvs mums tos uzskaitīja.

-Jā, tā bija. Un vairāk nekā četras kvadrātjūdzes šāda meža stiepjas no šejienes līdz Grimlijai un vēl labu gabalu tālāk. Trīs kvadrātjūdzes pirmatnējā pēcleduslaikmeta meža. Tas tūkstošiem gadu palicis neskarts, netraucēts. Viņš strauji aprāvās un stingri paskatījās uz mani, tad pie­bilda: Izturīgs pret pārmaiņām.

Es teicu: Viņš vienmēr ticēja, ka tur dziļumā dzīvo mežakuiļi. Atceros, vienu nakti es ārā kaut ko dzirdēju, un viņš mani pārliecināja, ka tas ir liels, milzīgs, vecs mežakuilis, kas brien gar meža malu, meklēdams pāri.

Kristiāns sāka iet atpakaļ uz laivu būdas pusi. Viņam droši vien bija taisnība. Ja kuiļi no viduslaikiem ir saglabā­jušies, tie, visticamāk, dzīvo tieši šāda veida mežos.

Manas domas kavējās senajos pagātnes notikumos, atmiņā uznira bērnu dienu tēli sūrstošs saules pieskā­riens ērkšķu saskrambātai ādai, makšķerēšanas izbraukumi dzirnavu dīķī, apmetnes mežā, ekspedīcijas… Un pēkšņi es atcerējos Zarukroni.

Atgriezdamies uz iemītās takas, kura veda uz mūsu māju, mēs pārrunājām toreiz redzēto parādību. Man tolaik varēja būt deviņi vai desmit gadi. Iedami uz upīti makšķerēt, mēs bijām nolēmuši izmēģināt savas makšķeres dzirnavu dīķī, naivi cerēdami noķert kādu no lielajām zivīm, kas tajā mājoja. Notupušies krastmalā (ar laivu mēs uzdrīkstējāmies braukt tikai Alfonsa pavadībā), mēs pamanījām pretējā krasta kokos kaut kādu kustību. Tā bija kā mulsinoša vīzija, kas brīdi turēja mūs savā varā, un mēs jutāmies gauži izbie­dēti: mūs vēroja kāds vīrietis brūnā ādas ietērpā, ar platu, spīdošu jostu ap vidukli; viņa smailā, rudā bārda sniedzās līdz krūtīm, un visapkārt galvai ar ādas sloksni bija piesieti zariņi, kas slējās gaisā kā dīvains kronis. Viņš mūs vēroja tikai īsu brīdi un tad atkal pazuda meža pustumsā. Visu šo laiku mēs nedzirdējām nevienu skaņu, ne viņam tuvojoties, ne aizejot.

Skriedami atpakaļ uz māju, mēs paguvām nomierinā­ties. Kristiāns galu galā nosprieda, ka tas noteikti bijis vecais Alfonss, kurš sadomājis mūs izjokot. Bet, kad es par redzēto ieminējos tēvam, viņš gandrīz vai pārskaitās (tiesa, Kristiāns, to atcerēdamies, domā, viņš kliedzis tāpēc, ka bijis satraukts, nevis aiz dusmām par to, ka esam piegājuši pie aizliegtā dīķa). Tas bija tēvs, kurš nosauca mūsu redzēto parādību par Zarukroni, un drīz pēc šī mūsu stāsta viņš aizgāja mežā un pazuda gandrīz divas nedēļas.

-    Tas bija toreiz, kad viņš atgriezās ievainots, atceries? Mēs bijām sasnieguši Ozolmājas teritoriju, un Kristiāns, to teikdams, atvēra vārtus un palaida mani pa priekšu.

-    Bultas ievainojums. Čigānu bulta. Ak Dievs, tā gan bija smaga diena!

-    Pirmā no daudzām.

Es ievēroju, ka lielākā daļa efeju no mājas sienām bija norautas; tagad tā izskatījās drūmi pelēka un no tumšajām ķieģeļu sienām raudzījās mazi logi bez aizkariem. Šīfera jumtu ar trim augsto skursteņu rindām pa daļai slēpa liela, veca dižskābarža zari. Pagalms un dārzs bija nekārtīgi un nekopti, tukšie cāļu būri un lopu aploki sašķiebušies un ļodzīgi. Kristiāns patiešām bija nolaidis saimniecību. Bet, līdzko es pārkāpu pāri mājas slieksnim, man sāka likties, ka nekad neesmu bijis projām. Telpas oda pēc iesmakuša ēdiena un hlora, un es acu priekšā gandrīz skaidri redzēju mātes kalsno stāvu pie milzīgā virtuves priežkoka galda un viņai apkārt uz sarkano flīžu grīdas sagūlušos kaķus.

Kristiāns atkal bija sasprindzis un raudzījās uz mani ar to pašu nervozi šaudīgo skatienu, kas liecināja par viņa neveiklību. Nodomāju, ka viņš joprojām netiek skaidrībā, vai priecāties vai dusmoties, ka esmu šādi pārradies mājās. Bridi es jutos kā iebrucējs. Kristiāns teica: Noliec taču mantas un atvelc elpu! Tu vari iet savā vecajā istabā. Droši vien tā ir drusku smacīga, bet izvēdināt jau var ātri. Pēc tam nāc lejā, un kaut ko uzkodīsim. Mums būs pietiekami daudz laika izpļāpāties, un tēju varam dzert kaut līdz nelabumam. Viņš pasmaidīja, un es nodomāju, ka tas laikam bija mēģi­nājums pajokot. Tomēr viņš tūlīt runāja tālāk, skatīdamies uz mani ar saltu, skarbu skatienu: Redzi, Stīv, ja tu kādu laiku domā dzīvot šeit, tad tev derētu zināt, kas te notiek. Es negribu, lai tu iejaucies vai mēģini kavēt to, ko es daru.

Es nedomāju jaukties tavā dzīvē, Kris…

-Nē? Nu, redzēsim. Es nemēģināšu noliegt, ka tava ierašanās mani dara nervozu. Bet tā kā tu esi šeit… Viņš apklusa un brīdi izskatījās gandrīz apmulsis. Nu labi, aprunāsimies vēlāk.

Kaut gan Kristiāna vārdi izraisīja manī neizpratni un ziņkāri un viņa bažas par manu klātbūtni darīja man rai­zes, es tomēr apspiedu savas jūtas un apmēram stundu pavadīju, izpētīdams visu māju no augšas līdz apakšai un no vienas malas līdz otrai, vienīgi tēva kabinetā nespēru kāju, jo domas par to mani stindzināja vēl vairāk nekā Kristiāna izturēšanās. Nekas nebija mainījies, vienīgi visur valdīja lielāka nekārtība un nebija iemītnieku. Kristiāns bija nolīdzis sievieti no tuvējā ciemata, kura ar divriteni katru nedēļu ieradās Ozolmājā, lai uzkoptu istabas un pagatavotu kādu sautējumu vai pīrāgu, ar ko Kristiānam pietika trim dienām. Brālis iztika gandrīz ar tuvējo fermu produkciju un reti ņēma rokās saimniecības rēķinu grāmatu. Visu, kas nepieciešams, viņš, šķiet, dabūja no Raiopu muižas; turie­nieši allaž bija ļoti labi izturējušies pret mūsu ģimeni.

Mana vecā istaba izskatījās gandrīz tāda pati, kādu es to atcerējos. Es plaši atvēru logu un uz bridi atlaidos gultā, raudzīdamies ārā dūmakainajās vasaras debesīs, garām milzīgā dižskābarža zariem, kuri šūpojās vējā tik tuvu pie pašas mājas. Zēnībā vairākkārt tiku kāpis no loga tieši kokā un iekārtojis biezajā lapotnē slepenu apmetni; atceros, kā vienās bikšelēs drebinājos saltajā mēnesgaismā un, tupē­dams savā slepenajā mājoklī, iztēlojos, kā lejā rosās melnie nakts radījumi.

Pēcpusdienas maltīte bija visai sātīga un sastāvēja no aukstas cūkgaļas, cāļa un cieti novārītām olām tādos dau­dzumos, kādus es, divos Francijas gados pieradis pie stingri normētām devām, nebiju vairs domājis ieraudzīt. Protams, mēs tagad tiesājām Kristiāna vairāku dienu pārtikas krā­jumus, taču brālim tas, šķiet, nelikās svarīgi vismaz viņš pats ēdienam tik tikko pieskārās.

Pēc tam mēs pāris stundu sarunājāmies, un Kristiāna sasprindzinājums manāmi atslāba, tomēr viņš nereiz nepie­minēja ne Gvivenetu, ne tēva darbu, un arī es nemēģināju pieskarties šiem tematiem.

Mēs atlaidāmies neērtajos atzveltnes krēslos, kuri bija piederējuši mūsu vecvecākiem, un no visām pusēm uz mums lūkojās ģimenes piemiņas lietas fotoattēli, trokš­ņains pulkstenis palisandra koka ietvarā, atbaidošas bildes ar eksotiskās Spānijas skatiem, visas ierāmētas saplaisāju­šos apzeltīta koka ietvaros un visas sakarinātas pie sienām, ko klāja tās pašas puķotās tapetes, kuras bija izlīmētas viesistabā jau pirms manas dzimšanas. Taču tas viss nozī­mēja mājas, un arī Kristiāns nozīmēja mājas; gan smarža, kas šeit valdīja, gan nolaistās telpas tas viss man bija mājas. Jau dažas stundas pēc ierašanās es sapratu, ka man šeit vajadzēs palikt. Ne gluži tāpēc, ka es justos šai vietai piederīgs (tiesa, arī to es nenoliedzami jutu), bet vienkārši tāpēc, ka tā piederēja man, turklāt nevis veikalnieciskā īpa­šuma nozīmē, bet drīzāk tai apziņā, ka man ar šo ēku un tās apkārtni ir bijusi kopīga dzīve, ka mēs esam daļa no vienas evolūcijas. Pat Francijā, pat savā dienvidu ciematiņā es nebiju šķirts no šīs evolūcijas, tikai galēji attālināts no tās.

Kad masīvais, vecais pulkstenis sāka čerkstēt un ldikstēt, gatavodamies svinīgajiem pieciem sitieniem, Kristiāns spēji piecēlās kājās un iesvieda līdz pusei izsmēķēto cigareti tukšajā kamīna mutē.

Iesim uz kabinetu, viņš teica, un es bez vārdiem piecēlos un sekoju viņam cauri mājai uz nelielo istabu, kurā bija strādājis mūsu tēvs. Šī telpa tevi biedē, vai ne? Atvē­ris durvis, viņš iegāja iekšā un piegāja pie masīvā ozolkoka rakstāmgalda, tad izvilka vienu no atvilktnēm un izņēma lielu grāmatu ādas vākos.

Es kavējos aiz sliekšņa, vērodams Kristiānu un gandrīz nespēdams paspert soli, lai ieietu šajā istabā. Grāmatu brāļa rokās es pazinu tā bija tēva piezīmju klade. Es pieskāros aizmugures kabatai, kurā nēsāju savu kabatas portfeli, un iedomājos nelielo piezīmju daļiņu, kas glabājās aiz plāna­jiem ādas vākiem. Interesanti, vai kāds no viņiem tēvs vai

Kristiāns ir pamanījis, ka kladē trūkst vienas lapas? Kris­tiāns mani vēroja, un viņa acīs atkal mirdzēja satraukums, un rokas drebēja, noliekot kladi uz rakstāmgalda.

-    Viņš ir miris, Stīv. Aizgājis no šīs istabas, no šīs mājas. Nav vairs iemesla baidīties.

-    Tu tā domā?

Tomēr es pēkšņi atguvu spēku, lai sakustētos, un pārkāpu pāri slieksnim. Līdzko iegāju smacīgajā istabā, mani pārņēma šīs vēsās telpas stingā, rēgainā gaisotne, kas bija iesūkusies sienās, paklājos, logos. Te mazliet oda pēc ādas un pēc putek­ļiem, bet jaušama bija arī vaska smarža, kas lika domāt, ka Kristiāns kaut formāli mēģina uzturēt šajā smacīgajā istabā kaut kādu kārtību. Istaba nebija piekrauta, tā nebija biblio­tēka, kaut arī tēvs, iespējams, to būtu vēlējies tādu redzēt. Šeit atradās dažas grāmatas par zooloģiju un botāniku, vēs­turi un arheoloģiju, taču tie bija nevis reti, vērtīgi izdevumi, bet lētākie materiāli, ko viņš tolaik bija spējis atrast. Grā­matu mīkstos vākos bija daudz vairāk nekā cietos; piezīmju klades izsmalcinātais iesējums un tumši pulētais rakstām­galds bija vienīgie priekšmeti, kuru viktoriāniskā elegance izaicinoši kontrastēja ar kopumā visai nolaisto kabinetu.

Pie sienām starp grāmatu plauktiem iestikloti glabājās dažādi eksponāti koku gabali, lapu kolekcijas, primitīvas dzīvnieku un augu skices, ko tēvs tika zīmējis pirmajos gados, kad sāka aizrauties ar mežu. Un, gandrīz paslēpta starp plauktiem un ietvariem, gulēja veclaicīgā bulta, kas pirms piecpadsmit gadiem bija viņu ievainojusi; tās atkarpes bija izļodzltas un nederīgas, salauztais vidus salīmēts, metāla uzgalis aprūsējis, un tomēr tā izskatījās pēc drau­dīga, nāvējoša ieroča.

Es bridi lūkojos uz šo bultu, atsaukdams atmiņā tēva pārdzīvojumu un savas un Kristiāna asaras, kad mēs abi tajā aukstajā rudens pēcpusdienā palīdzējām viņam pār­nākt mājās no meža un bijām pārliecināti, ka tagad viņam jāmirst.

Cik strauji viss bija mainījies pēc šī dīvainā, nekad īsti neizprastā notikuma! Šī bulta bija vienīgais priekšmets, kas domās saistīja mani ar agrākiem laikiem, kad tēvā vēl bija jaušama niecīga rūpju un mīlestības atblāzma; viss pārējais šajā kabinetā izstrāvoja vienīgi saltumu.

Acu priekšā es kā toreiz redzēju pelēcīgo, pār rakstām­galdu sakumpušo stāvu, kas izmisīgi kaut ko rakstīja savos papīros. Dzirdēju sēcošo elpu, kura liecināja par plaušu kaiti drīz tā iedzina viņu kapā; dzirdēju elpu apraujamies aizkaitinātā sēcienā tas nozīmēja, ka viņš pamanījis manu klātbūtni; sekoja pikts žests, kas raidīja mani prom, it kā viņam būtu žēl manis dēļ izšķiest pat sekundes daļiņu.

Cik ļoti līdzīgs viņam šobrīd izskatījās Kristiāns, kurš stāvēja aiz rakstāmgalda izspūris, neveselīgi bāls, kabatās sabāztām rokām, sagumušiem pleciem; viss viņa augums spēcīgi drebēja, un tomēr viņā jautās pilnīga pārliecība par savu darāmo.

Viņš bija klusēdams gaidījis, kamēr es ienāku istabā un ļauju vaļu atmiņām un gaisotnes iespaidam. Kad beidzot biju atgriezies tagadnē un pienācis pie rakstāmgalda, viņš teica: Stīv, tev vajadzētu izlasīt šīs piezīmes. Tās tev daudz ko padarīs skaidrāku un palīdzēs saprast ari to, ko esmu uzsācis es.

Es pavilku piezīmju kladi tuvāk un pārlaidu skatienu ķeburainajam, nekārtīgajam rokrakstam, izlasīdams atse­višķus vārdus un frāzes, izskriedams cauri sava tēva dzīves veseliem gadiem dažos īsos mirkļos. Lasītie vārdi man šķita tikpat nesaprotami kā tie, kuri glabājās uz manas slepeni pie­savinātās lapas. Tos lasot, manī uznira atmiņas par dusmām, briesmām un bailēm. Dzīvība, ko glabāja tēva piezīmes, bija palīdzējusi man pārciest gandrīz veselu kara gadu un manā apziņā ieguvusi īpašu nozīmi ārpus sava faktiskā satura. Man nez kāpēc negribējās saraut šo spēcīgo saikni ar pagātni.

Es tās izlasīšu, Kris. No sākuma līdz beigām, to es apsolu. Tikai ne tūlīt.

Es aizvēru kladi, juzdams, ka manas rokas, to darot, kļūst miklas un sāk drebēt. Es vēl nebiju gatavs tik tieši tuvoties savam tēvam, un Kristiāns to redzēja un saprata.

Tovakar mēs diezgan agri beidzām sarunas, jo mana enerģija bija izsīkusi garā ceļojuma sasprindzinājums bei­dzot darīja savu. Kristiāns uznāca man līdzi augšā un palika stāvam manas istabas durvīs, vērodams, kā es klāju palagus un grozos pa istabu, vākdams un likdams kopā gabaliņus no savas agrākās dzīves, smiedamies, purinādams galvu un mēģinādams atdzīvināt pagurušās nostalģijas paliekas. Vai atceries, kā es iekārtoju apmetni dižskābardī? es jautāju, skatīdamies uz pelēcīgo zaru un lapu vijumu pret bālajām vakara debesīm.

-Jā, Kristiāns pasmaidīdams atbildēja. Jā, ļoti labi atceros.

Tomēr sarunā jautās nogurums, un Kristiāns, to sapraz­dams, teica: Saldu miegu, veco zēn! Tiksimies rīt.

Saldu miegu es baudīju varbūt tikai pirmās četras vai piecas stundas pēc tam, kad noliku galvu uz spilvena. Pamodos spēji pašā nakts melnumā varbūt ap vieniem vai diviem; debesis bija pavisam tumšas, un ārā pūta diezgan spēcīgs vējš. Gulēju un raudzījos logā, brīnīdamies, kāpēc mans ķermenis jūtas tik spirgts un modrs. Lejā bija dzir­dama rosība, un es nospriedu, ka Kristiāns laikam nemierīgi klīst pa māju un mēģina šo to piekopt, joprojām cenzda­mies pierast pie domas par manu atgriešanos.

Palagi oda pēc naftalīna un nostāvējušās drānas; gultas metāla spraišļi čīkstēja, man pakustoties, bet, kad es gulēju mierīgi, visa istaba šķita švīkstam un klikstam, it kā pēc ilgā laika censtos pielāgoties iemītnieka klātbūtnei. Man likās, ka es guļu nomodā veselu mūžību, bet pirms rītausmas laikam atkal biju iemidzis, jo pēkšņi ieraudzīju pār sevi noliekušos Kristiānu, kurš viegli purināja mani aiz pleca.

Es pārsteigts sarāvos un tūlīt pilnīgi pamodos, tad uzslējos uz elkoņa un paskatījos apkārt. Svīda gaisma. Kas noticis, Kris?

-    Man jāiet. Atvaino, bet es citādi nevaru.

Pamanīju, ka viņam mugurā smags, ūdensnecaurlaidīgs

apmetnis un kājās izturīgi zābaki ar biezām zolēm. Jāiet? Ko tas nozīmē jāiet?

-    Atvaino, Stīv. Es tur neko nevaru darīt. Viņš runāja klusi, it kā šai mājā būtu vēl kāds, ko skaļas balsis varētu pamodināt. Blāvajā rīta gaismā viņš izskatījās vēl vairāk izmocīts nekā iepriekš, un acis viņam bija savilkušās šau­ras man šķita, ka tajās vīd ciešanas vai bažas. Man uz vairākām dienām jāaiziet. Tev te viss būs kārtībā. Es lejā atstāju sarakstu ar norādījumiem, kur dabūt maizi, olas un visu pārējo. Es nebūšu prom ilgi, tikai dažas dienas. To es apsolu…

Viņš izslējās taisni un devās uz durvīm. Dieva dēļ, Kris, kurp tu dodies?

-    Uz vidieni, viņš atbildēja un vairāk neko neteica; pēc tam es dzirdēju viņa smagos soļus nodunam lejup pa kāpnēm. Pāris mirkļu es nekustīgi gulēju, cenzdamies sakārtot domas, tad piecēlos, uzvilku rītasvārkus un devos lejā uz virtuvi. Kristiāns bija jau aizgājis. Pakāpos atpakaļ līdz kāpņu logam un redzēju, kā viņš iziet no pagalma un aši dodas dienvidu takas virzienā. Galvā viņam bija cepure platām malām un rokā gara, melna nūja; uz viena pleca viņš bija neveikli uzmetis nelielu mugursomu.

-    Kur ir vidiene, Kris? es noprasīju savādajam stāvam, kas strauji attālinājās, un vēl ilgi lūkojos uz to vietu, kur

viņš bija pazudis skatienam.

* * *

-    Kas te notiek, Kris? es noprasīju viņa tukšajai guļam­istabai, nemierīgi klizdams apkārt pa māju; Gviveneta, es savā visgudrlbā nospriedu, viņas zaudējums, viņas aizie­šana… Cik maz var uzminēt no vārdiem "viņa ir prom"! Un visā mūsu vakarvakara sarunas gaitā viņš nereiz vairs nebija pieminējis savu sievu. Es biju atgriezies Anglijā, domādams sastapt dzīvespriecīgu jaunu pāri, bet tā vietā sastapu nervozu, izmocītu brāli, kurš dzīvo mūsu dzimtas māju nolaistajās atliekās.

Līdz pēcpusdienai es jau biju samierinājies ar gaidāmo vientulību, jo, lai kurp Kristiāns būtu devies (turklāt es itin labi nojautu, kurp), viņš bija skaidri pateicis, ka aiziet uz ilgāku laiku. Gan mājā, gan pagalmā bija pietiekami daudz darāmā, un šķita, ka labākais, ko varu iesākt, ir sākt atjau­not Ozolmājas seju, piešķirot tai jaunus vaibstus. Uzraks­tīju būtiskāko remontdarbu plānu un nākamajā dienā devos uz tuvāko pilsētiņu, lai pasūtītu nepieciešamos materiālus, galvenokārt dēļus un krāsu, kas bija dabūjami pietiekami lielā daudzumā.

Atjaunoju veco pazīšanos ar Raiopu ģimeni un daudzām citām apkaimes ģimenēm, ar kurām man savulaik bija draudzīgas attiecības. Atlaidu nolīgto virēju, jo uzskatīju, ka varu pietiekami labi gādāt par sevi pats.

Un, visbeidzot, aizgāju uz kapiem: tas bija īss, vēss, pieklājības diktēts apmeklējums.

Pagāja pēdējās augusta dienas, un sākās septembris; vakaros un agri no rītiem gaisā skaidri bija jaušams sal­tums. Man ļoti patika šis gadalaiks, šī vasaras pāreja rudenī, kaut arī tā allaž saistījās ar domām par atgriešanos skolā pēc vasaras brīvlaika un tās nebija nekādas mīļās atmiņas.

Drīz vien es pieradu, ka esmu mājās viens pats, un, kaut arī palaikam devos garākās pastaigās gar meža malu, vēro­dams, vai uz ceļa vai aizaugušo sliežu uzbēruma neparādī­sies Kristiāns, pēc pirmās mājās pavadītās nedēļas es vairs neraizējos par viņu un biju itin ērti pieskaņojies jaunajai dzīves kārtībai veicu dažādus būvdarbus mājas pagalmā, nokrāsoju ēkas ārējās koka daļas, gatavodamies ziemai, un uzraku lielo, sen nekopto dārzu.

Vienpadsmitajā dienā pēc manas atgriešanās šo ierasto darbu gaitu pārtrauca tik dīvains starpgadījums, ka pēc tam, domādams par to, es vairs nevarēju aizmigt.

Gandrīz visu pēcpusdienu es biju pavadījis Hobhērstas pilsētiņā un pēc vieglas vakara maltītes sēdēju istabā, lasīdams avīzi; ap pulksten deviņiem, kad dzīros celties, lai dotos ierastajā vakara pastaigā, itin kā izdzirdu suņa rejas nē, drīzāk gaudošanu. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka atgriežas Kristiāns, bet pēc tam attapos, ka mums taču nemaz nav suņu.

Piecēlos un izgāju pagalmā; biezēja mijkrēslis, un ozolu audzes jau bija saplūdušas pelēki zaļganā masā, tomēr vēl bija pietiekami gaišs. Es saucu Kristiāna vārdu, taču neviens neatsaucās. Gribēju jau atgriezties pie savas avīzes, bet tad no tālīnā meža iznāca kāds cilvēks un sāka soļot uz manu pusi. īsā ādas pavadā viņš turēja tik milzīgu suni, kādu es nekad vēl nebiju redzējis.

Pie mūsu pagalma vārtiem viņš apstājās, un suns sāka rūkt; tas uzlika ķepas uz sētas un tādējādi izslējās gandrīz tikpat garš kā tā saimnieks. Mani tūdaļ pārņēma satrau­kums, un es bažīgi raudzījos te uz tumšā dzīvnieka izplesto, elsojošo rīkli, te uz dīvaino cilvēku, kurš suni turēja aiz pavadas.

Viņa vaibstus bija grūti saskatīt, jo uz sejas viņam bija uzkrāsoti tumši raksti un ūsas nokārās krietnu gabalu pāri zodam; mati biezā ērkulī sedza galvvidu; mugurā svešajam bija tumšs vilnas krekls un tam virsū ādas kamzolis, kājās viņam bija piegulošas, rūtotas bikses, kas sniedzās mazliet pāri ceļiem. Kad viņš piesardzīgi ienāca pa vārtiem, es ievē­roju viņa rupjās, pašdarinātās sandales. Pār plecu viņam karājās primitīva izskata loks un bultu saišķis, kuru satu­rēja vienkārša, pie jostas piesieta aukla. Tāpat kā Kristiāns viņš rokā turēja nūju.

Ienācis pa vārtiem, viņš brīdi vilcinājās un vēroja mani. Suns nemierīgi mīņājās viņam blakus, šaudīdams mēli un paklusām rūkdams. Es nekad nebiju redzējis tādu suni tik pinkainu un tumšu, ar šauru, garu purnu kā vācu aitu sunim, bet ar tādu ķermeni kā lācim (vismaz tā man tobrīd likās); tiesa, kājas tam bija tievas un garas kā dzīvniekam, kura uzdevums ir dzīt pēdas un medīt.

Vīrietis man kaut ko teica, un, kaut gan vārdi man šķita pazīstami, to nozīmi es nesapratu. Nezināju, ko darīt, tāpēc papurināju galvu un atbildēju, ka nesaprotu. Vīrietis atkal brīdi vilcinājās, tad atkārtoja teikto, un šoreiz viņa balsi ska­nēja apslāpētas, bet skaidri jaušamas dusmas. Turklāt viņš sāka nākt uz manu pusi, raustīdams suņa pavadu, lai neļautu tam pārlieku lauzties uz priekšu. Gaisma debesis kļuva arvien bālāka, un izskatījās, ka svešinieka stāvs tuvodamies kļūst arvien pelēkāks. Suns vērās manī ar alkatīgu skatienu.

Ko jūs gribat? es uzsaucu, cenzdamies runāt stin­gri, kaut gan patiesībā vislabprātāk būtu meties atpakaļ mājā. Vīrietis atradās desmit soļu no manis. Viņš apstājās, ierunājās atkal un šoreiz ar roku, kura turēja nūju, izdarīja kustības, kas atgādināja ēšanu. Tagad man kļuva skaidrs.

Es enerģiski pamāju ar galvu. Pagaidiet tepat! es teicu un atgriezos mājā, lai paņemtu sivēna gurna gabalu, ar kuru man būtu pieticis vēl četrām dienām. Sevišķi liels tas nebija, bet šķita, ka viesmīlības parādīšanai būs pietie­kami labs. Iznesu pagalmā gaļas gabalu, puskukuli maizes un krūzi alus. Svešais bija notupies zemē, un suns gulēja viņam blakām kā man likās, pierimis diezgan nelabprāt. Kad es mēģināju viņiem tuvoties, suns ierūcās un pēc tam ierējās tā, ka man neganti salēcās sirds un es gandrīz nosviedu savas veltes zemē. Vīrietis uzkliedza sunim, tad sacīja kaut ko man. Noliku ēdamo zemē turpat, kur stāvēju, un atkāpos atpakaļ. Biedējošie svešinieki piegāja nolikta­jam ldāt un atkal notupās zemē, lai ieturētos.

Kad vīrietis paņēma gaļas gabalu, es ievēroju, ka viņa roku klāj rētas, kas stiepjas pāri paugurainajiem muskuļiem visos virzienos. Jutu ari viņa smaku, pirmatnīgu un kodīgu sviedru un urīna dvakas sajaukumu ar vecas gaļas smir­doņu. Man kļuva nelabi, tomēr es paliku stāvam uz vietas un vēroju, kā svešais ar zobiem plēš gaļu, steidzīgi rīdams lielus kumosus. Suns nenovērsa skatienu no manis.

Pēc kāda brīža vīrietis beidza ēst, paskatījās uz mani un, nenovērsdamies, gandrīz vai izaicinādams mani pro­testēt, atdeva pārējo gaļu sunim, kurš skaļi ierūcās un zibenīgi sakampa doto gabalu. Tas dažās minūtēs sakošļāja, sagrauza un norija visu gurna gabalu, kamēr vīrietis pie­sardzīgi un, šķiet, bez īpašas sajūsmas izdzēra alu un apēda prāvu maizes gabalu.

Beidzot dīvainais mielasts bija galā. Vīrietis piecēlās kājās un parāva suni, kurš skaļi laizīja zemi. Viņš pateica vienu vārdu, kurš, kā es instinktīvi jutu, bija "paldies". Tad viņš pagriezās, lai dotos projām, taču suns piepeši kaut ko saoda; izgrūdis vispirms spalgu kaucienu, pēc tam aizsma­kušu rējienu, tas izrāvās no saimnieka tvēriena un aizdrāzās pāri pagalmam uz vietu starp diviem pussabrukušiem cāļu būriem. Tur tas ošņāja un skrāpēja zemi, līdz piesteidzās svešais, saķēra to aiz ādas siksnas un pamatīgi sakliedza uz dzīvnieku. Suns devās viņam līdzi, un drīz mēmi draudī­gais, milzīgais stāvs ienira krēslā aiz vārtiem. Abi skriešus metās projām gar meža malu uz Grimlijas ciemata lauku pusi un drīz uz visiem laikiem pazuda no mana skatiena.

No rīta tā vieta, kur svešais ar suni bija mielojušies, joprojām netīkami smakoja. Aizstaigājis līdz mežam, es ātri pārskatīju apkārtni un atradu vietu, kur mani dīvainie viesi bija iznākuši no koku aizsega; tā bija nobradāta, aplauztiem zariem, un es mazu gabaliņu pagājos pa šīm pēdām uz ēnainā biezokņa pusi, tad apstājos un griezos atpakaļ.

No kurienes viņi būtu varējuši nākt? Vai tiešām karš atstājis tādu iespaidu uz Anglijas vīriem, ka daži no tiem atgriezušies pirmatnībā un mēģina izdzīvot ar loka, bultu un dzinēj suņa palīdzību?

Tikai ap dienas vidu man ienāca prātā pamest skatienu starp cāļu būriem uz zemes laukumu, ko suns īsajā brīdī bija paguvis tik pamatīgi izrakņāt. Prātoju, ko gan dzīv­nieks tur varēja saost, un piepeši manu sirdi sažņaudza stindzinošs saltums. Metos skriešus prom, pirmajā brīdi nevēlēdamies uzzināt ļaunāko.

Pats neaptveru, kā es to nopratu: varbūt tā bija intu­īcija, varbūt mana zemapziņa kaut ko bija uztvērusi Kris­tiāna vārdos un izturēšanās veidā, kad toreiz, pirms vairāk nekā nedēļas, tikāmies un īsi pārrunājām notikušo. Lai nu kā būtu, tajā pašā dienā uz vakara pusi es paņēmu lāpstu, aizgāju pie cāļu būriem un pēc neilgas rakšanas pārliecinā­jos, ka mana nojauta bijusi pareiza.

Veselu pusstundu es sēdēju uz mājas sliekšņa, stīvi raudzīdamies pāri pagalmam uz atrakto kapu, un tikai tad saņēmu dūšu, lai pilnīgi atsegtu skatienam sievietes ķer­meni. Mani māca reibonis un nelabums, un es viscaur dre­bēju; kājas un rokas man tik nevaldāmi un slimīgi raustījās, ka es tik tikko spēju uzvilkt cimdus. Tomēr beidzot es nome­tos ceļos pie bedres un notīrīju no līķa atlikušās smiltis.

Kristiāns bija apracis viņu trīs pēdu dziļumā, ar seju lejup; mati viņai bija gari un sarkani; mugurā viņai bija savāds zaļš ietērps veclaicīga, sānos sasienama tunika, kas šobrīd bija uzrauta gandrīz līdz viduldim, bet normālā stā­voklī sniegtos pāri ceļiem. Blakus viņai gulēja nūja. Pagriezu mirušās galvu, aizturēdams elpu, lai vairītos no grūti paciešamās puvuma smakas, un piespiedu sevi palūkoties trūdo­šajā sejā. Tagad sapratu, kā viņa gājusi bojā, jo acī jopro­jām rēgojās nolauztas bultas stumbenis. Vai Kristiāns būtu mēģinājis izvilkt ieroci, bet spējis to vienīgi nolauzt? Atliku­šais gabals vēl bija pietiekami liels, lai es ievērotu, ka bultu rotā tādi paši izgriezumi kā to, kura atrodas tēva kabinetā.

Nabaga Gviveneta, es nodomāju un ļāvu līķim atkrist agrākajā vietā. No jauna uzbēru smiltis. Atgriezies mājā, jutu, ka mirkstu aukstos sviedros, un zināju man tūlīt sāksies neganta nelabuma lēkme.

3

Kad pēc divām dienām no rīta nokāpu lejā, ieraudzīju, ka virtuve piemētāta ar Kristiāna drēbēm un mantām, bet grīdu klāj dubļi un vecu lapu atliekas. Klusi uzkāpu līdz viņa istabai un bridi lūkojos uz viņa puskailo augumu: brālis gulēja gultā uz vēdera, pavērsis seju pret mani, un ciešā miegā trokšņaini elpoja; man likās, ka viņš varbūt izguļ veselas nedēļas miegu. Tomēr viņa āriene viesa manī bažas. Kristiāna ķermeni no kakla līdz potītēm klāja skrambas un brūces, viņš bija netīrs un neciešami oda. Viņa mati bija pinkaini un savēlušies. Un tomēr viņā jautās kaut kas vese­līgi spēcīgs; kāda skaidri redzama fiziska pārmaiņa atšķīra viņu no tā sagurušā, gandrīz izdilušā jaunā cilvēka, kurš bija sagaidījis mani gandrīz pirms divām nedēļām.

Lielāko dienas daļu viņš nogulēja un parādījās lejā ap sešiem vakarā, apvilcis vaļīgu, pelēku kreklu un flaneļa bik­ses, kas virs ceļgala bija ieplēstas. Viņš bija pavirši nomaz­gājis seju, bet joprojām oda pēc sviedriem un trūdošiem augiem, it kā būtu pavadījis šīs dienas, ieracies komposta kaudzē.

Iedevu viņam ēst, un viņš iztukšoja visu tējkannu, kamēr es sēdēju, viņu vērodams; īsie, šaudīgie skatieni, ko viņš man palaikam uzmeta, likās nervozu aizdomu pilni, it kā viņš baidītos no kādas negaidītas kustības vai piepeša uzbrukuma. Uz viņa roku augšdelmiem un apakšdelmiem jautās spēcīgi muskuļi. Tas bija gandrīz cits cilvēks.

Kur tu biji, Kris? pēc brīža es pajautāju un nemaz nejutos pārsteigts, kad viņš atbildēja: Mežā. Dziļi mežā. Iebāzis mutē vēl vienu pamatīgu gaļas gabalu, viņš sāka to skaļi košļāt. Kad kumoss bija norīts, viņš atrada bridi, lai piebilstu: Esmu spirgts un vesels. Ir gan zilumi un skrambas no tiem sasodītajiem kazenājiem, bet citādi viss kārtībā.

Mežā. Dziļi mežā. Ko gan, pie visiem svētajiem, viņš tur varēja darīt?! Vērodams brāļa alkatīgo ēšanu, es acu priekšā atkal redzēju svešinieku, kurš tupēja manā pagalmā un rija gaļu kā meža zvērs. Kristiāns šobrīd man atgādināja to vīru. No viņa strāvoja tāda pati pirmatnība.

-Tev ļoti derētu kārtīga vanna, es teicu, un viņš pasmīnēja un atbildēja ar piekrītošu rūcienu. Es turpināju: Ko tu darīji? Tur, mežā. Vai tev tur ir apmetne?

Kristiāns trokšņaini norija vēl vienu kumosu, izdzēra puskrūzi tējas un tikai tad papurināja galvu. Apmetne tur ir, bet es centos izpētīt, cik dziļi varu tikt mežā. Taču joprojām netieku garām, netieku cauri… Viņš aprāvās un pameta uz mani jautājošu skatienu. Vai tu izlasīji vecā piezīmes?

Atzinos, ka neesmu tās lasījis. Patiesībā mani tā bija pār­steigusi brāļa negaidītā aiziešana un pēc tam tā aizrāvusi mājas pielabošana un sakopšana, ka par tēva piezīmēm es biju pilnīgi aizmirsis. Tomēr, paskaidrodams to, es prātoju, vai īstenībā nav noticis tā, ka esmu neapzināti centies atbīdīt tēvu, viņa darbu un piezīmes pēc iespējas tālāk no savām domām, it kā tie būtu rēgi, kas tiektos gaisināt manu apņemšanos doties uz priekšu.

Kristiāns ar delnas virspusi noslaucīja muti un kādu brīdi skatījās tukšajā šķīvī. Pēkšņi viņš paostīja pats sevi un iesmējās.

-    Ak Dievs, es patiešām smirdu! Uzvāri man kādu katlu ūdens, Stīv! Tūlīt nomazgāšos.

Tomēr es nekustējos. Skatījos viņā pāri galdam, līdz viņš ievēroja manu ciešo skatienu un sarauca pieri. Kas ir? Par ko tu domā?

-    Es viņu atradu, Kris. Es atradu viņas līķi. Gvivenetu. Atradu, kur tu viņu esi apracis.

Nezinu, kādu reakciju biju gaidījis no Kristiāna. Var­būt dusmas, varbūt paniku, varbūt steidzīgus skaidrojumu plūdus. Pa pusei es cerēju, ka viņš varbūt samulsīs, jo izrā­dīsies, ka pagalmā apraktais līķis nemaz nav viņa sievas mirstīgās atliekas un ka viņam ar to nav nekāda sakara. Taču Kristiāns zināja par līķi. Viņš raudzījās manī stingu skatienu, un iestājās smags, mokošs klusums, kas lika man justies arvien neveiklāk.

Piepeši es pamanīju, ka Kristiāns raud; viņa skatiens nenovērsās no manējā, bet to aizmigloja asaras, kas plūda pār vaigiem, atstādamas vagas nenomazgātajos netīrumos. Un tomēr viņš neizdvesa nevienu skaņu, un izteiksme viņa sejā palika tikpat rāma un nemainīga, neko neredzošais skatiens vērsts dziļi sevī.

-    Kas viņu nošāva, Kris? es klusi jautāju. Vai tu?

-    Es ne, viņš atbildēja, un līdz ar vārdiem viņa asa­ras pierima un skatiens pievērsās galdam. Viņu nošāva mitago. Es tur neko nevarēju līdzēt.

Mitago? Šī vārda nozīme man bija sveša, kaut gan es atcerējos, ka esmu to sastapis no tēva dienasgrāmatas izrautajā lapiņā, ko nēsāju sev līdzi. Jautāju par to brā­lim, un Kristiāns piecēlās no galda, tad atspiedās uz tā ar plaukstām, lūkodamies manī. Mitago, brālis atkārtoja. Viņš joprojām ir mežā… tur ir viņi visi. Tur biju arī es un meklēju viņu vidū. Es Gvivenetu mēģināju izglābt, Stīv. Viņa bija dzīva, kad es viņu atradu, un viņa varēja palikt dzīva, bet es iznesu viņu no meža… Savā ziņā es tomēr biju tas, kas viņu nogalināja. Aiznesu viņu no virpuļa, un viņa drīz nomira. Tad mani pārņēma panika. Nezināju, ko darīt. Apraku viņu, tāpēc ka tā man likās visvieglākā izeja…

-    Vai tu paziņoji policijai? Vai pateici par viņas nāvi?

Kristiāns pasmaidīja, taču tā nebija slimīga humora

izpausme. Tas bija zinātāja smaids, kāda līdz šim neiz­pausta noslēpuma izpausme, un tomēr tas nozīmēja tikai aizstāvēšanos, jo ātri izgaisa. Tas nebija vajadzīgs, Stīv… Policijai tas neinteresētu.

Es saniknots piecēlos. Man šķita, ka Kristiāns ir izturējies un joprojām izturas ar satriecošu bezatbildību. Bet viņas ģimene, Kris… viņas vecāki! Tiem taču ir tiesības zināt!

Tad Kristiāns iesmējās.

Es jutu, ka man sejā saskrien asinis. Nekā smieklīga es te neredzu.

Viņš tūdaļ pierima un paskatījās uz mani gandrīz samul­sis. Tev taisnība. Piedod. Tu vienkārši nesaproti, un tev laiks sākt saprast. Stīv, viņai nebija vecāku, jo viņa nemaz nedzīvoja, nedzīvoja īstu dzīvi. Viņa ir dzīvojusi tūkstoš reižu un nav dzīvojusi nekad. Un tomēr es viņā iemīlējos… un atkal atradīšu viņu mežā, viņa ir kaut kur tur…

Vai viņš sajucis prātā? Viņa vārdi skanēja kā garīgi slima cilvēka murgi, un tomēr kaut kas viņa acīs un izturēšanās veidā pauda, ka tā ir nevis plānprātība, bet drīzāk apsēs­tība. Apsēstība, bet ar ko?

Tev noteikti jāizlasa vecā piezīmes, Stīv! Neatliec to vēl ilgāk. Tās tev pastāstīs par mežu, par to, kas tur notiek. Es runāju nopietni. Neesmu ne jucis, ne zaudējis normā­las jūtas. Esmu vienkārši nokļuvis nepārvaramā gūstā un, pirms aizeju atkal, gribu, lai tu zini, kāpēc, kā un kurp es eju. Varbūt tu varēsi man palīdzēt. Kas zina? Izlasi grāmatu. Un pēc tam parunāsim. Kad tu zināsi, ko iespēja izdarit mūsu dārgais nelaiķa tēvs, tad man droši vien atkal vaja­dzēs no tevis atvadīties.

4

Mana tēva piezīmju kladē ir viens ieraksts, kas, šķiet, liecina par pagrieziena brīdi viņa darbā un viņa dzīvē. Tas ir garāks nekā pārējie tālaika ieraksti un ir radies pēc septiņu mēnešu klusēšanas. Kaut gan viņa piezīmes bieži ir ļoti sīkas, viņu nevar saukt par rūpīgu dienasgrāmatas rakstī­tāju, un stils svārstās no lakoniskām frāzēm līdz izplūdušiem aprakstiem. (Atklāju arī to, ka viņš pats ir izrāvis no biezās dienasgrāmatas daudz lapu, tādējādi sekmīgi noslēpdams manu sīko grēku. Kristiāns nekad nebija pamanījis trūkstošo lapu.) Visumā šķiet, ka viņš tika izmantojis savu piezīmju kladi un klusās pierakstu stundas kā sarunas veidu pašam ar sevi kā līdzekli, lai ieviestu skaidrību savās domās.

Minētais ieraksts izdarīts 1935. gada septembrī, neilgi pēc mūsu tikšanās ar Zarukroni. Izlasījis ierakstu pirmoreiz, es domās atgriezos tajā gadā un aptvēru, ka toreiz esmu bijis tikai astoņus gadus vecs.

"Vinns-Džonss ieradās pēc rītausmas. Aizgājām kopā pa dienvidu taku, meklēdami izplūdes vietas, kas liecinātu par mitago aktivitāti. Drīz atgriezāmies mājās, tur neviena nebija, un tas manam noskaņojumam derēja vislabāk. Vēsa, skaidra rudens diena. Tāpat kā iepriekšējā gadā, Urskumuga tēli ir visspēcīgākie tad, kad mainās gadalaiki. Varbūt viņš sajūt rudeni, zaļuma atmiršanu. Viņš tuvojas, un ozoli viņam kaut ko čukst. Viņam jābūt tuvu ģenēzei. VinnsDžonss domā, ka vajadzīga vēl turpmāka izolācija, un tam jānotiek. Dženifera jau raizējas un nervozē par manu biežo prombūtni. Jūtos bezpalīdzīgs nevaru viņai stāstīt. Jādara tas, kas jādara.

Vakar zēni ieraudzīja Zarukroni. Biju domājis, ka viņš ir resorbēts, skaidrs, ka rezonanse ir spēcīgāka, nekā bijām pieļāvuši. Šķiet, viņš atkārtoti parādās meža malā, kā jau varēja gaidīt. Esmu vairākas reizes redzējis viņu uz takas, bet tikai pirms gada vai vēl senāk. Šī neatlaidība liek raizēties. Abi puikas pavisam izbijušies no redzētā; Kris­tiāns mazāk emocionāls. Jādomā, ka viņam tas nešķita kaut kas īpašs, varbūt malumednieks vai kāds vietējais, kas pa taisno iet uz Grimliju. Vinns-Džonss ierosina, lai ejam atpakaļ mežā un saucam Zarukroni dziļumā, varbūt izcir­tumā pie stāvā kalna, kur viņš varētu palikt spēcīgā ozolu virpulī un beidzot izgaist. Bet es zinu, ka došanās meža dziļumā prasīs vairāk nekā nedēļu, un nabaga Dženiferu jau tā tik ļoti nomākusi mana izturēšanās. Nevaru viņai neko paskaidrot, lai gan ļoti gribētu. Nevēlos te iejaukt bēr­nus, un mani uztrauc tas, ka viņi jau divas reizes redzējuši mitago. Esmu izdomājis viņiem apburtus meža radījumus visādus stāstus. Ceru, ka viņi sasaistīs redzēto ar savu iztēli. Tomēr jāuzmanās.

Kamēr tas nav atrisināts, kamēr Urskumuga mitago iegūst no meža apveidus, neviens, izņemot Vinnu-Džonsu, nedrīkst zināt, ko esmu atklājis. Būtiska ir pilnīga atdzim­šana. Urskumugs ir pats stiprākais, jo ir primārais. Es noteikti zinu, ka ozolu mežs ietver viņu, bet pārējos var izbiedēt spēks, ko viņi noteikti sajutīs, un tie var darīt visam galu. Baigi iedomāties, kas notiktu, ja šos mežus iznīcinātu, un tomēr tie nevar pastāvēt mūžīgi.

Ceturtdiena. Šodienas treniņš ar Vinnu-Džonsu: pārbau­des modelis 26:iii, viegla hipnoze, zaļganas gaismas vide. Kad pieres tilts sasniedza sešdesmit voltus, par spīti sāpēm, plūsma cauri galvaskausam man bija stiprāka nekā jebkad agrāk. Nu esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra smadzeņu puslode funkcionē drusciņ citādi un ka slēptā apzināšanās atrodas labajā pusē. Tā tik ilgi bija pazudusi! Vinna-Džonsa tilts dod iespēju radīt virspusēju sazināšanos starp lau­kiem ap katru puslodi, un pirmsmitago zona tiek atbil­stoši uzbudināta, ja vien būtu kāds veids, kā izpētīt dzīvas smadzenes, lai precīzi noskaidrotu, kur atrodas šīs okultās parādības centrs!

Pirmdiena. Mitago apveidi joprojām drūzmējas manā perifērajā redzes laukā. Kāpēc to nekad nav tiešajā redzes laukā? Šie nereālie tēli galu galā ir tikai atspulgi. Huda apveids drusciņ atšķīrās no citiem drīzāk brūns nekā zaļš, seja ne tik draudzīga, vairāk saguris, vajāts izskats. Tas noteikti ir tāpēc, ka agrākos tēlus (pat Huda mitago, kas pirms diviem gadiem izveidojās mežā) ietekmēja manis paša bērnu dienu juceklīgie iespaidi, kas asociējas ar zaļu mežu un jautru kompāniju. Bet tagad spēcīgāka ir pirmsmitago balss, un sākotnējā forma veidojas bez pastarpinājumiem. Arī Artura veidols ir reālāks, un esmu manījis pazi­bam dažādus dumbrāļa tēlus no pirmā gadu tūkstoša beigu posma. Pavīdēja arī kāda rēgaina parādība, kas, manu­prāt, varēja būt viens no bronzas laikmeta melnās maģijas tēliem. Baismīgs brīdis. Zirga Tempļa sargs ir prom, un templis izpostīts. Nesaprotu, kāpēc? Mednieks atkal ir bijis "Vilku gravā", ugunskura vieta vēl gluži svaiga. Uzgāju arī kādas pēdas no neolīta laika šamaņa, reizē mednieka un mākslinieka, kurš atstāj uz kokiem un klintīm tos dīvainos okera sarkanos rakstus. Vinns-Džonss ļoti gribētu, lai es izpētu šos tautas varoņus, kas palikuši nezināmi un nekur neaprakstīti, bet man gribas atrast pirmtēlu.

Urskumugs manā prātā bija izveidojies skaidrāks nekā jebkad. Ir dažas iezīmes no Zarukroņa, bet šis ir daudz senatnīgāks, daudz lielāks. Apkāries ar zariem un lapām, pa virsu dzīvnieku ādām. Seja itin kā noziesta ar baltiem māliem, kas veido masku virs palielinātajiem vaibstiem, taču seju ir grūti skaidri saskatīt. Vai maska virs mas­kas? Matu vietā ir stīvi, gaisā izslējušies ķeburi; cauri šim ērkulim izlocīti mezglaini paērkšķu zari, kas piešķir viņam pavisam dīvainu izskatu. Domāju, ka viņš nēsā līdzi šķēpu ar platu akmens asmeni… neganta izskata ieroci, bet to ir grūti saskatīt, tas allaž paliek ārpus redzes centra. Viņš ir tik vecs, šis pirmtēls, ka pamazām gaist no cilvēku apziņas. Viņu skāris ari zināms sajukums. Vēlāku kultūru virsslānis ar savu priekšstatu par to, kāds viņš būtu varējis izska­tīties… Bronzas laikmeta iestarpinājumi, it sevišķi attie­cībā uz ieročiem (arī kakla stīpas). Nojaušu, ka leģenda par Urskumugu bijusi pietiekami stipra, lai noturētos visu neolīta laiku un saglabātos līdz otrajam gadu tūkstotim pirms Kristus, varbūt pat ilgāk. Vinns-Džonss domā, ka Urskumugs varētu būt radies pat pirms neolīta."

Atturēdamies izteikties par dīvainajām, juceklīgajām rindkopām, kuras biju izlasījis, pašķīru dienasgrāmatas lapas un palasīju ierakstus dažādās citās vietās. Skaidri atcerējos to 1933. gada rudeni, kad tēvs piekrāva pama­tīgu mugursomu un aizgāja mežā, steidzīgi attālinādamies no mātes histēriskajiem kliedzieniem; blakām gāja viņa draugs, zinātnieks (neliela auguma cilvēks ar skābu seju, kurš neatzina nevienu citu kā vienīgi manu tēvu un, iera­dies pie mums, istabā allaž jutās itin kā neveikli). Māte atlikušo dienas daļu nerunāja ne vārda, tikai sēdēja savā guļamistabā un palaikam raudāja. Mēs ar Kristiānu bijām tā uztraukušies viņas dēļ, ka vēlāk pēcpusdienā iegājām mežā tik dziļi, cik vien uzdrīkstējāmies, un saucām tēvu atpakaļ, līdz mūs galīgi pārbiedēja drūmais klusums un spalgie, piepešie trokšņi, kas palaikam to pārtrauca. Tēvs atgriezās pēc vairākām nedēļām, izspūris un dvakojošs kā mežonis. Dienasgrāmatas ieraksts pāris dienu vēlāk bija īss un rūgts neveiksmes apliecinājums. Nekas nebija noti­cis. Manu uzmanību piesaistīja atsevišķa, visai nesakarīga rindkopa.

"Mitoģenētiskais process ir ne tikai sarežģīts, tas ir ari negribīgs. Esmu pārāk vecs! Ierīce palīdz, bet esmu pārliecināts, ka jaunāka psihe ar to tiktu galā bez ārē­jas palīdzības. Šī doma ir briesmīga! Turklāt manā prātā nevalda miers, un, kā paskaidroja Vinns-Džonss, ļoti iespē­jams, ka mani cilvēciskie apsvērumi un manas raizes veido iedarbīgu barjeru starp abām mitopoētiskajām enerģijas plūsmām manā smadzeņu garozā: no labās puses veidols, no kreisās realitāte. Manis paša dzīvības spēks nespēj pietiekami bagātināt pirmsmitago zonu, lai notiktu tās mijiedarbība ar ozolu virpuli.

Es baidos arī, ka tik liels dabiskais meža dzīvības zudums atstāj iespaidu uz pāreju joslām. Kuiļi tur noteikti ir, par to es nešaubos. Bet varbūt to skaits ir kritisks. Pēc mana aprēķina, spirālveida virpulī, kuru norobežo ošu ielaušanās ozolu aplī, to diez vai ir vairāk par četrdesmit. Briežu ir maz, arī vilku maz; tiesa, galvenie dzīvnieki zaķi gan mežmalā sastopami bieži jo bieži. Bet varbūt tāpēc, ka trūkst tik daudz no toreizējās dzīvības, ir pazudis līdzsvars. Un tomēr šo mežu pirmatnējās eksistences laikā dzīvība taču ari mainījās. Trīspadsmitā gadsimta sākumā augu valstī daudz kas bija svešs ley matrix vietās, kur joprojām veidojās mitago. Mitoloģisko cilvēku veidoli mainās, pielā­gojas, un visvieglāk rodas vēlāko laiku formas.

Huds ir atgriezies kā visi, kas slēpjas mežā, un ar viņu ir klapatas; vairākas reizes viņš ir iegājis starpjoslā ap izcirtumu pie stāvā kalna nogāzes. Viņš šāva uz mani, un tas ir pamats nopietnām bažām! Bet es nevaru pietiekami bagātināt ozolu virpuli ar Urskumuga pirmsmitago. Kur ir atbilde? Vai jāmēģina iekļūt dziļāk, atrast savvaļas mežus? Varbūt atmiņa ir aizgājusi pārāk tālu, pārāk dziļi klusajās smadzeņu zonās un nespēj vairs skart kokus."

Kristiāns redzēja, kā es raucu pieri, lasīdams šo vārdu un tēlu jucekli. Huds? Robins Huds? Un kāds šis pats

Huds mežā šauj uz manu tēvu? Aplaidu skatienu kabi­netam un ieraudzīju bultu ar dzelzs uzgali garajā, šaurajā stikla ietvarā, kas bija novietots virs meža tauriņu kolek­cijas. Kristiāns šķīra dienasgrāmatas lapas, kuras es biju klusēdams lasījis jau gandrīz stundu. Viņš bija apmeties uz rakstāmgalda malas; es sēdēju tēva krēslā.

-    Ko tas viss nozīmē, Kris? Izklausās tā, it kā viņš patie­šām būtu mēģinājis atdzīvināt grāmatu varoņus, radīt to kopijas.

-    Tās nav kopijas, Stīv. Tie ir īsti. Tepat. Izlasi šo pēdējo gabalu, un pēc tam es tev mēģināšu to pārstāstīt ikdienas valodā.

Tas bija agrāks ieraksts; gads nebija atzīmēts, tikai diena un mēnesis, tomēr skaidri varēja saprast, ka tas tapis vairākus gadus pirms 1933. gada ieraksta.

"Es šos konkrētos laikus saucu par "kultūras starpslā­ņiem" ; tie veido zonas, kuras, protams, ir ierobežotas telpā attiecīgās zemes ietvaru dēļ, bet kuras ir ierobežotas ari laikā pāris gados vai varbūt gadu desmitos, un tas ir laiks, kad abu kultūru iekaroto un iekarotāju kultūras attie­cības ir ļoti saasinātas. Mitago tēli izaug no naida un baiļu spēka un veidojas dabiskajā meža vidē, no kuras tie var iziet kā Arturs jeb Artoriusa veidols, lācim līdzīgais vīrs ar suģestējošām vadoņa spējām, vai ari palikt dabiskajā ainavā, veidojot apslēptu cerību fokusu: Robiņa Huda vei­dols, varbūt Herivods un, protams, tā varoņa veidols, ko es saucu par Zarukroni un kas daudzās Anglijas malās preto­jies romiešiem. Man liekas, ka tieši abu tautu sapludinātās emocijas ir tās, kas rada mitago, taču izveidotais tēls nepār­protami nostājas tās kultūras pusē, kuras saknes ir senāk ieaugušas vietā, ko, pēc manām domām, varētu uzskatīt par ley matrix veidu; tādējādi izveidojas Arturs, kurš palīdz britiem cīnīties pret sakšiem, bet vēlāk izveidojas Huds, kurš palīdz sakšiem cīnīties pret normāņu iekarotājiem."

Purinādams galvu, es atrāvos no grāmatas. Mulsinoši, neizprotami izteikumi. Kristiāns pasmīnēdams paņēma pie­zīmju kladi un pasvārstīja to rokās. Te ir veseli gadi no viņa dzīves, Stlv, bet šie sīkie pieraksti noteikti nav viss, kas tur bijis. Viņš neko neraksta vairākus gadus un tad kādu mēnesi raksta katru dienu no vietas. Turklāt viņš ir izrāvis un nobēdzinājis vairākas lapas. To teikdams, brālis maz­liet sarauca pieri.

-    Man derētu kaut ko iedzert, vai. Un vēl derētu daži paskaidrojumi.

Mēs izgājām no kabineta, un Kristiāns nesa dienasgrā­matu sev līdzi. Kad gājām garām iestiklotajai bultai, es cie­šāk paskatījos uz to. Vai viņš apgalvo, ka to uz viņu izšāvis īstais Robins Huds? Un tas pats arī nogalināja Gvivenetu?

-    Viss atkarīgs no tā, ko tu sauc par īstu, Kristiāns domīgi atbildēja. Huds ieradās šajā ozolu mežā un varbūt joprojām ir tur… Vismaz es domāju, ka ir. Kā tu acīmredzot esi sapratis, viņš tur bija pirms četriem mēnešiem, kad nošāva Gvivenetu. Bet bijuši ir daudzi Robiņi Hudi, un visi tie ir tikpat īsti, cik neīsti; tos radījuši sakšu zemnieki tajos laikos, kad viņus apspieda normaņu iekarotāji.

-    Es to nepavisam nesaprotu, Kris… Un ko nozīmē "ley matrix"? Kas tas ir ozolu virpulis? Vai tam ir kāda īsta nozīme?

Kamēr mēs viesistabā malkojām skotu viskiju ar ūdeni, vērodami, kā ārā sabiezē krēsla un pagalms aiz loga pārtop pelēkā neskaidru apveidu masā, Kristiāns man pastāstija, ka mūsu tēvu vairākas reizes apmeklējis kāds cilvēks, vārdā Alfrēds Votkinss, un kartē rādījis, kā taisnas līnijas savieno maģiska vai senatnīga spēka vietas kapukalnus, akmeņus un baznīcas, kas piederējušas trim dažādām kultūrām. Šīs līnijas viņš saucis par enerģijas joslām un uzskatījis, ka tās pastāv kā zemes enerģijas veids, kas plūst zem virskārtas, bet ietekmē to, kas atrodas virs šīm joslām.

Tēvs domājis par šīm enerģijas joslām un acīmredzot mēģinājis izmērīt enerģiju zemē zem meža, taču tas viņam nav izdevies. Un tomēr viņš kaut ko ozolu mežā izmērījis to enerģiju, kura saistīta ar visu tur augošo dzīvību. Viņš atklājis ap katru koku spirālveida virpuli, savdabīgu auru, un šīs spirāles aptvērušas nevis atsevišķus kokus, bet vese­lus to apgabalus un izcirtumus.

Gadu gaitā viņš uzzīmējis meža karti. Kristiāns izvilka šo mežotā apvidus karti, un es atkal ieskatījos tajā, bet šoreiz ar citādu skatienu, sākdams saprast atzīmes, ko izdarījis cilvēks, kurš pavadījis tik daudz laika attēlotajā apvidū. Tur bija aplīši un tajos iekšā citi aplīši, gar tiem un tiem pāri taisnas līnijas, no kurām dažas saistītas ar divām takām, kuras mēs saucām par Dienvidu taku un Dziļo taku. Plašās meža teritorijas vidū bija burti SN, kas acīmredzot nozīmēja "Stāvās nogāzes" izcirtumu to, kuru nebija izdevies atrast ne man, ne Kristiānam. Tur bija zonas, kas nosauktas par "spirālveida ozoliem", "mirušo ošu zonu" un "svārstīgo šķērslīniju".

Vecais ticēja, ka visu dzīvību aptver enerģijas aura noteiktā apgaismojumā iespējams redzēt cilvēka auru blāva spīduma veidā. Šajos senajos mežos, pirmatnējos mežos, auru saplūdums veido kaut ko daudz spēcīgāku, tādu kā radītspējīgu lauku, kas var izraisīt mijiedarbību ar mūsu zemapziņu. Zemapziņa ir tā, kurā mēs glabājam to, ko viņš sauc par pirmsmitago myth imago, mitoloģisko tēlu, mītiskas būtnes idealizētu paveidu. Tēls materializē­jas dabiskā vidē, iegūst miesu, asinis, apģērbu un kā tu pats redzēji ieročus. Idealizētais mitoloģiskais tēls, senais varonis, mainās līdz ar kultūras maiņām, piesavinādamies attiecīgā laika identitāti un tehniku. Kad viena kultūra iekaro kādu citu saskaņā ar tēva teoriju -, varoņi iemie­sojas visspēclgāk un ne tikai vienā vietā! Vēsturnieki un leģendu pētnieki strīdas par to, kur patiešām ir dzīvojis un karojis britu Arturs vai Robins Huds, un neaptver, ka viņi ir dzīvojuši daudzās vietās. Un vēl viens apstāklis, kas jāatce­ras: kad veidojas mitago tēls, tas veidojas visā populācijā… un, kad nav vairs vajadzīgs, tad saglabājas mūsu kolektī­vajā zemapziņā un pāriet uz nākamajām paaudzēm.

-    Un mitago mainīgā forma balstās uz prototipu, es sacīju, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis izlasīto tēva piezīmju fragmentus, uz senu pirmtēlu, kuru tēvs sauca par Urskumugu un no kura radās visas vēlākās for­mas. Un viņš mēģināja izdabūt Urskumugu no savas zem­apziņas…

-    Un cieta neveiksmi, Kristiāns teica, bet ne jau tāpēc, ka nebūtu pietiekami pūlējies. Piepūle viņu noga­lināja. Tā viņu tik ļoti novājināja, ka fiziskais ķermenis nespēja turēties līdzi šiem eksperimentiem. Tomēr diezgan droši liekas, ka viņš radīja vairākus nesenāku laiku Urskumuga variantus.

Te bija bezgala daudz jautājumu, bezgala daudz jomu, kas prasīt prasīja atbildi. Vienu es gribēju zināt tūlīt: Bet pirms tūkstoš gadiem, ja pareizi saprotu šīs piezīmes, visā zemē bija spēcīga vajadzība pēc varoņa, pēc leģendāra tēla, kas stātos taisnības pusē. Kā viens cilvēks var panākt tik kaismīgu noskaņojumu? Kā viņš varēja panākt mijiedar­bību? Taču ne jau no ikdienišķajām raizēm, ko sagādāja mums un pats sev! Kā jau viņš raksta, tās tikai traucējušas viņam līdzsvaroties, un viņš nav varējis pienācīgi darboties.

-Ja uz to ir atbilde, Kristiāns rāmi teica, tad tā meklējama mežos, iespējams, izcirtumā pie stāvās nogāzes. Vecais piezīmēs rakstīja par nepieciešamību pēc vientulības perioda, pēc iedziļināšanās sevi. Es jau gadu tieši sekoju viņa paraugam. Viņš izgudroja elektrisku tiltu, kas, šķiet, saplūdina elementus no abām smadzeņu puslodēm. Es šo ierīci esmu daudz izmantojis gan viens, gan kopā ar viņu. Bet es jau jūtu, ka tēli pirmsmitago formas veidojas manā redzeslauka perifērijā bez viņa izmantotās sarežģī­tās norises. Viņš bija celmlauzis; viņa paša mijiedarbība ar mežu ir padarījusi šo procesu vieglāku tiem, kas nāks pēc viņa. Turklāt es esmu jaunāks. Viņš uzskatīja, ka tas ir svarīgi. Viņš guva zināmus panākumus; es esmu nolēmis pabeigt viņa iesākto. Es izcelšu gaismā Urskumugu, šo pirmcilvēku varoni.

Kāds mērķis tevi vada, Kris? es klusi pajautāju, jo pie labākās gribas nespēju saskatīt, kāda jēga ir nodarboties ar seniem spēkiem, kas mājo gan meža dziļumā, gan cilvēka prātā. Kristiānu, šķiet, bija apsēdusi doma par šo mirušo veidolu atdzīvināšanu, par tēva iesāktā darba pabeigšanu. Taču, lasīdams tēva piezīmes un runādams ar Kristiānu, es nekur nebiju dzirdējis neviena vārda par to, kāpēc tiem, kuri pētī dabu, ir vajadzīgs tik dīvains dabas stāvoklis.

Kristiānam bija gatava atbilde. Un viņa balss skanēja dobji kā allaž, kad aiz vārdiem slēpās nedrošība, kad trūka īstas pārliecības par savu taisnību. Nu, lai pētītu cilvēces pagātni, Stīv. No šiem mitago mēs varam daudz uzzināt, kāda tā bijusi, kādu to cilvēki gribējuši. Iepazīt tolaiku cen­tienus, ieceres, tik senu kultūru, kuras akmens pieminekļus vairs pat nespējam saprast. Tas vajadzīgs, lai mācītos. Lai sazinātos ar šiem mūsu pagātnes allaž atdzimstošajiem tēliem, kuri ir ieslēgti ikvienā no mums.

Viņš apklusa, un sekoja īss klusuma bridis, ko pārtrauca vienīgi pulksteņa smagnējie, ritmiskie tikšķi. Es sacīju:

-    Mani tas nepārliecina, Kris. Bridi man likās, ka viņš sāks dusmās kliegt: viņa seja pietvīka, augums saspringa sašu­tumā par manu rāmo noraidījumu. Tomēr kvēle noplaka, un Kristiāns tikai sarauca pieri, raudzīdamies uz mani ar gandrīz bezpalīdzīgu izteiksmi. Kā to lai saprot?

-    Skanīgi vārdi bez pārliecības.

Pēc brīža šķita, ka viņš uztvēris manos vārdos kādu patiesības daļu. Nu tad varbūt mana pārliecība ir zudusi, aprakta zem… zem kaut kā cita. Zem Gvivenetas. Tagad viņa ir kļuvusi par galveno iemeslu, kāpēc es dodos atpakaļ.

Atcerējos viņa nesen teiktos bezjūtīgos vārdus par to, ka Gviveneta esot dzīvojusi tūkstoš reižu un neesot dzīvojusi nemaz. Tūdaļ visu sapratu un brīnījos, kāpēc tik ilgi neesmu varējis aptvert tik skaidru patiesību. Tātad viņa arī bija mitago, es teicu. Tagad saprotu.

-Viņa bija mana tēva mitago, meitene no romiešu laikiem, Zemes dievietes iemiesojums, jaunā karotāju cilts princese, kura caur savām ciešanām spēja apvienot ciltis.

-    Kā karaliene Boadīcija, es piebildu.

-    Boudika, Kristiāns izlaboja, tad papurināja galvu.

-     Boudika bija vēsturiski reāla persona, kaut arī leģendas par viņu stipri ietekmēja miti un nostāsti par meiteni Gvivenetu. Viņas pašas laikā un viņas laika kultūrā mutvārdu tradīcijām bija liela ietekme. Nekas netika pierakstīts, bet neviens romiešu pētnieks un vēlāk neviens kristiešu hro­nists viņu tomēr nepiemin; tiesa, vecais domāja, ka senie stāsti par karalieni Gvinevjēru būtu varējuši daļēji rasties uz piemirsto leģendu pamata. Viņa ir zudusi no tautas atmiņas…

-    Bet ne no slēptās atmiņas!

Kristiāns pamāja ar galvu. Pilnīgi pareizi. Viņas stāsts ir ļoti vecs un ļoti pazīstams. Leģendas par Gvivenetu radās no agrāko kultūru stāstiem, varbūt pat no pēcledus laik­meta vai paša Urskumuga laikiem!

-    Un vai visi šie meitenes senākie veidoli ari atrodami mežā?

Kristiāns paraustīja plecus. Vecais tos tur nesastapa un arī es neesmu redzējis. Bet tiem tur jābūt.

-    Un kāds ir šis viņas stāsts, Kris?

Viņš uzmeta man savādu skatienu. To ir grūti pateikt. Mūsu dārgais tēvs izrāva no dienasgrāmatas lappuses par Gvivenetu. Man nav ne jausmas, kāpēc viņš tā darījis un kur tās noslēpis. Zinu tikai to, ko viņš man pastāstīja. Atkal mutvārdu tradīcija. Kristiāns pasmaidīja. Viņa bija meita jaunākajai no divām māsām un jaunam kareivim, kas izraidīts dzīvot slepenā nometnē meža biezoknī. Vecākā māsa bija sieva vienam no iekarotājiem, un viņa, būdama neauglīga un greizsirdīga, nozaga jaundzimušo savai māsai. Bērnu izglāba deviņi vanagi vai tamlīdzīgas būtnes, ko sūtīja bērna tēvs. Meitene uzauga mežos Dzīvnieku virsaiša aizbildniecībā. Kad viņa bija pietiekami liela un pietiekami stipra, viņa atgriezās, atmodināja sava mirušā tēva, kara­vadoņa, garu un padzina iekarotājus.

-    Daudz materiāla te nav, es teicu.

-    Tas ir tikai fragments, Kristiāns piekrita. Vēl ir kaut kas par gaišu akmeni ielejā, kura elpo. Ja vecais vēl kaut ko izpētīja par viņu vai no viņas, tad to viņš ir iznīcinājis.

-    Interesanti, kāpēc?

Kristiāns bridi klusēja, tad piemetināja: Šā vai tā, leģendas par Gvivenetu daudzas ciltis iedvesmoja cīņai pret iekarotājiem vai nu tie bija Veseksas virsaiša pulki, tātad bronzas laikmets Stounhendžas laiki, vai Beļģijas ķelti, kas nozīmē dzelzs laikmetu, vai romieši. Viņa skatiens bridi aizklīda tālumā. Un tad viņa izveidojās šajā mežā, un es viņu atradu un iemīlēju. Viņa nebija mežonīga, var­būt tāpēc, ka vecais nemaz nevarēja iedomāties mežonīgu sievieti. Viņš uzspieda tai formu, taču atbruņoja, atstāja to mežā pavisam bezpalīdzīgu.

-    Cik ilgi tu viņu pazini? es jautāju, un viņš paraustīja plecus.

-    Nezinu, Stīv. Cik ilgi es biju projām?

-    Apmēram divpadsmit dienas.

-    Tik vien? Kristiāns izskatījās pārsteigts. Man šķita, ka ilgāk par trim nedēļām. Tad jau var būt, ka es viņu pazinu tikai īsu bridi, bet man tie likās gari mēneši. Es dzīvoju kopā ar viņu mežā, cenzdamies saprast viņas valodu, cenzdamies iemācīt viņai savējo, runādams ar zīmēm un tomēr spē­dams pateikt visai daudz. Bet vecais sekoja mums līdz pat meža biezoknim, līdz galam. Viņš nepadevās agrāk tā bija bijusi viņa meitene, un viņš tolaik bija tāpat zaudējis galvu viņas dēļ kā es. Kādu dienu es atradu veco pārgurušu un izmisušu meža malā, pa pusei ierakušos vecu lapu kaudzē. Aizvedu viņu mājās, un pēc nepilna mēneša viņš nomira. Tāpēc jau es tev teicu, ka viņam bija iemesls man uzbrukt. Es viņam atņēmu Gvivenetu.

-    Un pēc tam viņa tika atņemta tev. Nošauta.

-Jā, pēc dažiem mēnešiem. Es kļuvu drusku par daudz laimīgs, drusku par daudz apmierināts. Aizrakstīju tev, tāpēc ka man kādam vajadzēja pastāstīt par viņu… Un tā jau bija tīrā likteņa izaicināšana. Pēc divām dienām atradu viņu guļam izcirtumā tikko dzīvu. Viņa būtu izdzīvojusi, ja es būtu varējis sagādāt viņai palīdzību mežā un atstāt viņu tur. Bet es iznesu viņu no meža, un viņa nomira. Viņš cieši skatījās uz mani, un ciešanu izteiksmi viņa sejā nomainīja apņēmība. Bet, kad es esmu atkal mežā, ir iespēja, ka no manas zemapziņas izveidosies jauns viņas mitoloģiskais tēls… varbūt viņa būs mazliet sīkstākas dabas nekā mana tēva radītais variants, bet es varu viņu atkal atrast, Stīv, ja vien cītīgi meklēšu, ja atradīšu to enerģiju, par kuru tu jau­tāji, ja iekļūšu meža dziļākajā daļā, tajā centrālajā virpuli…

Es vēlreiz pievērsos kartei un paskatījos uz spirāles lauku ap stāvās nogāzes izcirtumu. Un kas tevi traucē? Vai tu to nevari atrast?

-    Vieta ir labi jaušama. Es tieku tai tuvumā, bet nekad nevaru nokļūt aiz lauka, kas plešas apmēram divsimt jardu platumā tai apkārt. Allaž atklāju, ka eju apļiem, kaut gan esmu pārliecināts, ka gāju taisni uz priekšu. Netieku iekšā, un tas, kas ir tur, netiek ārā. Visi mitago ir piesaistīti savai ģenēzes zonai, kaut gan Zarukronis un ari Gviveneta varēja aiziet līdz pat meža malai, līdz dīķim.

Bet tā taču nebija taisnība! Un es biju pavadījis mur­gainu nakti, par to pārliecinādamies. Es teicu: Viens mitago bija iznācis no meža… garš vīrietis ar neredzēti briesmīgu suni. Viņš ienāca mūsu pagalmā un apēda cūk­gaļas gabalu.

Kristiāns pārsteigumā sastinga. Mitago? Vai tu esi par to pārliecināts?

-    Pilnīgi pārliecināts ne. Līdz šim brīdim man vispār nebija ne jausmas, kas viņš tāds ir. Bet viņš bija netīrs un smirdēja, un, pēc visa spriežot, mēnešiem ilgi bija dzīvojis mežā, turklāt runāja nesaprotamā valodā, un viņam bija loks un bultas…

-    Un medību suns. Jā, protams. Plaši izplatīts vēlīnā bronzas laikmeta un agrīnā dzelzs laikmeta tēls. īri viņu uzskata par savējo tāpat kā Kuhulinu, un padarījuši viņu par lielu varoni, bet viņš ir viens no spēcīgākajiem mitoloģijas tēliem, kas pazīstams visā Eiropā. Kristiāns sarauca pieri. Nesaprotu… Es redzēju viņu pirms gada un izvairījos no viņa, bet tolaik viņš strauji ira un dzisa… Tā ar viņiem pēc kāda laika mēdz notikt. Kaut kas ir šo mitago uzpildījis, spēcinājis viņu…

-    Nevis kaut kas, bet kāds, Kris.

-    Bet kas? Tad viņš saprata, un viņa acis iepletās. Ak Dievs! Es pats. No savas zemapziņas. Vecajam tas prasīja gadus, un es domāju, ka man vajadzēs vēl ilgāku laiku, daudz vairāk mēnešu mežā, garāku izolācijas periodu. Bet tas ir jau sācies manis paša mijiedarbība ar virpuli…

Viņš bija kļuvis pavisam bāls. Viņš aizgāja līdz vietai, kur, pie sienas atslieta, stāvēja viņa nūja, paņēma to un pasvārstīja rokās. Cieši lūkodamies uz to, viņš pieskārās zīmēm uz tās.

-    Tu zini, ko tas nozīmē, viņš klusi teica un, pirms es paguvu atbildēt, turpināja: Viņa izveidosies. Viņa atgrie­zīsies, mana Gviveneta. Varbūt viņa ir jau atgriezusies.

-    Neskrien tūlīt atkal projām, Kris! Pagaidi drusku un atpūties.

Viņš atkal atslēja nūju pret sienu. Neuztraucies, ja viņa ir jau izveidojusies, viņai draud briesmas. Man jādo­das atpakaļ. Paskatījies uz mani, viņš atturīgi, vainīgi pasmaidīja. Piedod, brāli! Liela prieka tev nav no šīs mājās pārnākšanas.

5

Tā nu pēc šīs ļoti īsās saskarsmes es atkal pazaudēju Kristiānu. Viņš nebija noskaņots sarunām viņu bija pār­lieku pārņēmusi doma par Gvivenetu un meža gūstība, un man nebija lemts dziļāk ieskatīties viņa plānos, viņa ceribās un bailēs par šīs neiespējamās mīlas dēkas iznākumu.

Kamēr viņš vāca kopā līdzņemamo mantību, es bez­mērķīgi staigāju pa virtuvi un pārējām istabām. Viņš vēl un vēlreiz apgalvoja, ka būšot projām tikai kādu nedēļu vai divas. Ja Gviveneta būšot mežā, viņš šajā laikā viņu atra­dīšot, ja ne, tad nākšot atpakaļ un kādu laiku nogaidīšot, pirms atkal došoties meža dziļajās zonās un mēģināšot veidot viņas mitago. Gada laikā, viņš paskaidroja, daudzi naidīgie mitago būšot izgaisuši nebūtībā, un tad Gviveneta varēšot justies drošāk. Viņa domas bija juceklīgas, viņa iecere stiprināt meiteni, lai tā iegūtu tādu pašu brīvību kā vīrs ar medību suni, manuprāt, nebija pamatojama ne ar kādām liecībām no tēva dienasgrāmatas, taču Kristiāns bija neatlaidīgs un apņēmīgs cilvēks.

Ja jau viens mitago ir varējis izrauties, tad to varēs arī tā mitago būtne, kuru viņš iemīlējis.

Kristiāns izteica vēlēšanos, lai es dotos kopā ar viņu līdz izcirtumam, kur mēs bērnībā tikām ierīkojuši nometni, un lai uzceltu tur telti. Tā mums varētu būt regulāra tikšanās vieta, viņš teica, un tādējādi viņam būtu vieglāk saglabāt laika izjūtu. Ja es uzkavētos mežā, varbūt man gadītos sastapt vēl citus mitago un es varētu ziņot viņam par to stāvokli. Minētais izcirtums atradās meža malā, pilnīgi drošā vietā.

Kad es izteicu bažas, ka manis paša prāts varētu sākt vei­dot mitago būtnes, Kristiāns pārliecināja mani, ka paiešot vairāki mēneši, pirms es sākšot manīt kādas pirmsmitago rosības pazīmes, kādas šaudīgas ēnas sava redzeslauka malā. Tikpat skaidri viņš man pateica, ka, palikdams tur pārāk ilgi, es noteikti sākšot veidot saikni ar mežu, kura aura, pēc viņa domām, pēdējo gadu laikā stipri tuvinājusies mājai.

Pavēlu nākamajā rītā mēs devāmies projām pa dienvidu taku. Augstu virs meža spīdēja bāli dzeltena saule. Bija vēsa, skaidra diena, un gaisā jautās dūmu smarža no tālīnās fermas, kur dega novāktās vasaras ražas salmi un stublāji. Mēs soļojām klusēdami, līdz sasniedzām dzirnavu dīķi; biju domājis, ka Kristiāns dosies mežā tepat, taču viņš saprātīgu apsvērumu dēļ nolēma vēl to nedarīt ne tik daudz bērnībā šeit redzēto parādību dēļ, bet galvenokārt purvainā apvidus dēļ. Viņš devās uz priekšu, līdz mežs gar takas malām kļuva retāks. Tad Kristiāns nogriezās no takas.

Es sekoju viņam mežā, meklēdams vieglāko ceļu cauri paparžu un nātru biezoknim un priecādamies par dunošo klusumu. Te, malā, koki bija nelieli, bet tuvāko simt jardu posmā tie sāka atgādināt par meža īsteno vecumu vareni, grubuļaini ozolu stumbri, daži izdobtiem vidiem, citi pa pusei nokaltuši, mezglaini un žuburaini, tie gandrīz čīk­stēja zem savu zaru smaguma. Apvidus pamazām kļuva augstāks, un biezo pamežu vietvietām šķērsoja laikazoba nodeldēti, ķērpjiem apauguši pelēka kaļķakmens izciļņi. Pārgājām pāri uzkalna mugurai, aiz kuras nogāze strauji liecās lejup, un mežs ieguva mazliet citādu seju. Tas šķita tumšāks, itin kā dzīvāks, un es ievēroju, ka mežmalas spalgās putnu rudens dziesmas šeit kļuvušas retākas un sērīgākas.

Kristiāns lauzās caur kazenāju biezokni, un es gurdi gāju nopakaļ; pēc kāda laika mēs sasniedzām plašo izcirtumu, kur pirms daudziem gadiem bijām iekārtojuši nometni. Šeit slējās viens sevišķi liels ozols, un mēs pasmējāmies, atraduši tā mizā savus sen iegrieztos, aprepējušos iniciāļus. Ozola zaros mēs bijām iekārtojuši novērošanas posteni, taču tik lapotā vietā gan neko daudz nebijām varējuši sare­dzēt.

-    Vai es izskatos, kā šai vietā pienākas? Kristiāns jau­tāja, izpletis rokas, un es pasmīnēju, pārlaizdams skatienu viņa apmetni ietērptajam stāvam un rūnu izraibinātajai nūjai, kas tagad izskatījās drīzāk praktiska nekā veclaicīga.

-    Tu izskaties iespaidīgs. Kam līdzīgs, to gan es nevaru pateikt.

Viņš aplaida skatienu izcirtumam. Es centīšos atnākt šurp, cik bieži vien iespējams. Ja kaut kas nebūs kārtībā, centīšos atstāt ziņu, ja tevis te nebūs kādu zīmi, kas liktu tev saprast…

-    Viss būs kārtībā, es pasmaidīdams teicu. Bija redzams, ka viņš nevēlas, lai es pavadu viņu tālāk par šo izcirtumu, un man tas bija pa prātam. Sajutu tādu kā sal­tumu, savādu tirpoņu, un man pēkšņi šķita, ka tieku novē­rots. Kristiāns pamanīja manu neveiklību un atzinās, ka ari viņu pārņēmusi līdzīga sajūta meža klātbūtnes apjauta, koku vieglā elpa.

Paspiedām viens otram roku, neveikli apskāvāmies, un viņš pagriezies aizsoļoja meža krēslā. Brīdi vēroju viņu aiz­ejam, tad klausījos un tikai pēc tam, kad visas skaņas bija izgaisušas, sāku sliet nelielu telti.

Gandrīz visu septembri laiks turējās vēss un sauss; šis vienmuļais mēnesis darīja mani diezgan flegmātisku, un dienas pagāja visai gausi. Es šo to pielaboju mājai; turpināju lasīt tēva dienasgrāmatu (tomēr atkārtotie tēli un domas mani drīz nogurdināja) un arvien biežāk devos uz mežu, kur sēdēju telti vai tai līdzās, klausīdamies, vai nedzir­dēšu Kristiānu, lamādams knišļus, no kuriem tur nebija miera, lūkodamies, vai kaut kur nav manāma kāda kustība.

Oktobris atnāca ar lietiem un spēju, gandrīz pārstei­dzošu apjautu, ka Kristiāns bijis projām jau veselu mēnesi. Laiks bija aizritējis ātri, un es nebiju baiļojies par viņu, jo tiku vienkārši nolēmis, ka brālis zina, ko dara, un atgriezī­sies tad, kad būs tam gatavs. Taču viņš jau mēnesi nebija nedz rādījies, nedz devis kādu ziņu par sevi. Viņš taču būtu varējis kaut reizi atnākt līdz izcirtumam un atstāt kādu zīmi!

Tagad mani sāka mākt lielākas raizes par viņa dro­šību, nekā, šķiet, apstākļi prasīja. Līdzko pārstāja līt, es izbridu cauri mežam un visu dienu gaidīju, patvēries zem nožēlojamā, pilošā audekla jumta. Redzēju zaķus un pūci un dzirdēju tālīnas kustības trokšņus, taču mani saucieni: Kristiān? Vai tas esi tu? palika bez atbildes.

Kļuva aukstāks. Lielu daļu laika es pavadīju teltī, ielīdis guļammaisā, ko biju sameistarojis no segām un Ozolmājas pagrabā atrastajām vaskadrānām. Pielaboju telts kabatas un piepildīju tās ar pārtikas un alus krājumiem un sau­siem iekura skaliem. Ap oktobra vidu es jutu, ka nespēju vairs mājās pavadīt ilgāk par stundu, jo tad mani pārņēma nemiers, ko kliedēt varēju, vienīgi atgriezdamies izcirtumā, savā novērošanas postenī, kur vienkārši sēdēju teltī sakrus­totām kājām un lūkojos dažus jardus attālā meža puskrēslā. Pāris reižu es izmetu dažus nervozus līkumus dziļāk mežā, taču mani nomāca dziļais klusums un savādā tirpoņa, kas šķita man atgādinām, ka tieku novērots. Tā, protams, bija tikai iztēle vai arī pārlieku jūtīga reakcija uz meža zvēru Idātbūtni, jo vienreiz, kad es kliegdams un aurodams metos biezoknī, kur šķitu ieraudzījis tupam slepenu glūnētāju, redzēju tikai rudu vāveri, kura izbiedēta pazuda ozola biezo, mudžekļaino zaru mājoklī.

Kur palicis Kristiāns? Atstāju viņam zīmītes, cik dziļi mežā un cik daudzās vietās vien spēju. Bet es atklāju, ka ikreiz, kad ieeju pārāk dziļi lielajā ieplakā, kura itin kā ierija mežu sevī, pēc pāris stundu klejojumiem attopos atkal sava izcirtuma un telts tuvumā. Jā, tas bija baigi un reizē tracinoši, bet man sāka rasties apjauta par Kristiāna pārdzī­vojumu, kad viņš nespēja biezoknī noturēt taisnu virzienu. Varbūt patiešām tur ir kāds spēka lauks, sarežģīts un līkloču izlocīts, kas atstumj iebrucējus atpakaļ ārējā joslā.

Tad pienāca novembris, un kļuva pavisam auksts. Lie­tus bija sīks un salts, bet vējš lauzās caur biezajām, brūnējošajām lapotnēm, caur drēbju un vaskadrānu kārtām līdz pat stingstošajai miesai un kauliem. Es jutos nožēlojami, un mani Kristiāna meklējumi kļuva arvien piktāki un izmi­sīgāki. Mana balss nereti aizsmaka no saukšanas, uz ādas parādījās tulznas un skrambas no kāpšanas kokos. Man sāka zust laika izjūta, un es vairākkārt satriekts attapos, ka esmu pavadījis mežā divas vai pat trīs dienas, neat­griezies mājās. Ozolmāja kļuva pamesta un tukša. Es to izmantoju, lai nomazgātos, paēstu, atpūstos, bet, līdzko biju devis ķermenim pašu nepieciešamāko, mani atkal sagrāba raizes un domas par Kristiānu un vilktin aizvilka mani uz izcirtumu, it kā tas būtu magnēts, bet es sīka metāla skaidiņa.

Man sāka likties, ka ar brāli ir noticis kaut kas bries­mīgs, varbūt nevis briesmīgs, bet dabisks: ja mežā patiešām mīt kuiļi, tie varēja viņam uzbrukt, un varbūt viņš tagad ir beigts vai arī lien caur biezokni uz meža malu, nespēdams saukt pēc palīdzības. Vai varbūt viņš ir nokritis no koka; varbūt vienkārši nolicies gulēt aukstumā un slapjumā un no rīta vairs nav varējis atžirgt?

Meklēju viņa pēdas, meldēju viņu pašu, taču neatradu pilnīgi neko; uzgāju vienīgi kāda liela dzīvnieka ķetnu nospiedumus, un vairāku ozolu stumbri apakšdaļā izskatī­jās tādi, it kā tos būtu saskrāpējuši pamatīgi ilkņi.

Tomēr pēc kāda laika mana nomāktība izgaisa, un ap novembra vidu es atkal jutos pilnīgi pārliecināts, ka

Kristiāns ir dzīvs. Tagad man likās, ka viņš kaut kā nokļuvis šī rudenīgā meža gūstā.

Pirmo reizi pēc divu nedēļu pārtraukuma es aizgāju uz ciematu un, sagādājis ēdamo, nopirku žūksni avīžu, kas bija sakrājušās mazajos kioskos. Šķirstīdams vietējā nedēļas izde­vuma lappuses, es pamanīju ziņu, ka grāvī netālu no Grimlijas atrasti divi trūdoši līķi vīrietis un īru vilku suns. Aizdomu par slepkavību nebija. Es nejutu nekādas emocijas, vienīgi dīvainu saltumu un līdzcietību pret Kristiānu, kura sapnis par Gvivenetas brīvību noteikti beigsies līdzīgā veidā tā bija drudžaina cerība, ilgas, kas jau iepriekš lemtas iznīcībai.

Sastapt mitago man gadījās tikai divas reizes, un tās abas bija visai nenozīmīgas. Pirmoreiz redzēju neskaidru vīrieša apveidu, kas virzījās gar izcirtuma malu un vēroja mani, līdz beidzot ieskrēja meža tumsā, sizdams pa koku stumbriem ar īsu koka rungu. Otrā tikšanās bija ar Zarukroni, kuram es zaglīgi sekoju, kamēr viņš aizgāja līdz dzirnavu dīķim un brīdi stāvēja kokos, skatīdamies pāri uz laivu būdu. Man nebija īstu baiļu no šiem veidoliem, jutu tikai zināmu piesardzību. Bet tikai pēc otrās tikšanās es sāku saprast, cik mežs mitago būtnēm ir svešs un cik sveši mitago ir mežam. Šie tēli, kas radīti tik tālu no sava dabiskā izcelsmes laika, šīs materializētās pagātnes atbalsis ieguvu­šas dzīvību, valodu un pirmatnēju mežonību, kas nepavi­sam nesaderējās ar kara nomocīto pasauli 1947. gadā. Nav nekāds brīnums, ka meža aura tā piesātināta ar vientulības apjautu, ar lipīgu atsvešinātības gaisotni, kas tika pārņē­musi arī manu tēvu un pēc tam Kristiānu un kas šobrīd strāvoja pat uz mani; ja vien es tai ļautos, tā mani drīz pilnīgi sagūstītu savā varā.

Ap šo pašu laiku man sāka rādīties halucinācijas. Kad es krēslā lūkojos uz mežu, sava redzeslauka malā manīju kaut kādu kustību. Sākumā es to piedēvēju nogurumam vai iedo­mām, tomēr skaidri atcerējos rindkopu no tēva piezīmēm, kurā viņš minēja, ka pirmsmitago veidoli, sākotnējie tēli, vienmēr parādoties viņa redzeslauka perifērijā. Sākumā jutos izbiedēts un negribēju pieļaut domu, ka šādas būtnes varētu mājot ari manā prātā un ka mana mijiedarbība ar mežu sākusies daudz ātrāk, nekā paredzēja Kristiāns; bet pēc kāda laika es mierīgi sēdēju un centos saskatīt to deta­ļas. Tas man neizdevās. Manīju tikai kustību, reizēm tādu kā cilvēka apveidu, taču acīmredzot tas lauks, kas veicināja to rašanos, vēl nebija pietiekami spēcīgs, lai darītu tos labi saskatāmus, bet varbūt mans prāts vēl nespēja kontrolēt to veidošanos.

24. novembrī es atgriezos mājās un pavadīju vairākas stundas, atpūzdamies un klausīdamies radio. Pāri mājai gāja pērkona negaiss, un es lūkojos lietū un tumsā, juzda­mies grūtsirdīgs un nosalis. Bet, līdzko debesis noskaid­rojās un kļuva gaišāks, es apņēmu ap pleciem savu lietus apmetni un atkal devos uz izcirtumu. Nebiju domājis, ka ieraudzīšu tur kādas pārmaiņas, tāpēc pārsteiguma vietā piedzīvoju īstu triecienu.

Telts bija sagāzta, tās saturs izmētāts un iebradāts dubļainās velēnās. Gabals tauvas karājās lejup no lielā ozola augstākajiem zariem, un zeme bija tā izrakņāta, it kā tur būtu notikusi cīņa. Ieiedams klajumā, es pamanīju zemē dīvainus pēdu nospiedumus apaļus un šķeltus, kā dzīvnieka nagu atstātus. Lai nu kas būtu šis zvērs, tas bija saplēsis telts audumu sīkās skrandās.

Tad es pamanīju, cik mežs kļuvis kluss tas itin kā vēroja mani, aizturējis elpu. Mati man bija sacēlušies stā­vus, sirds dauzījās tā, it kā gribētu izlauzties no krūtīm. īsu bridi stāvēju pie izpostītās telts, tad mani sagrāba panika, pārņēma reibonis, šķita, ka mežs gāžas man virsū. Drāzos projām no izcirtuma, mezdamies taisni caur izmirkušo krūmu puduri starp diviem resniem ozolu stumbriem. Biju jau gabalu noskrējis, kad attapos, ka skrienu nevis uz mež­malas pusi, betprojām no tās. Laikam iekliedzos un, apsvie­dies apkārt, metos atpakaļ.

Smagi dunēdams, man blakus kokā ietriecās šķēps, un nākamajā brīdī es, nespēdams apstāties, uzskrēju taisni virsū melnajam koka spalam; kāda roka sagrāba mani aiz pleca un grūda pret ozola stumbru. Es bailēs iekliedzos, skatīdamies sava uzbrucēja dubļiem notrieptajā, sašķieb­tajā sejā. Viņš atkliedza man pretī:

Apklusti, Stīv! Dieva dēļ, apklusti!

Mana panika pierima, kliedziens apsīka šņukstā, un es cieši lūkojos niknajā cilvēkā, kurš mani turēja ciet. Tad es sapratu, ka tas ir Kristiāns, un mans atvieglojums bija tik spējš, ka es sāku smieties, labu laiku nepamanīdams mil­zīgo pārmaiņu, kas ar viņu bija notikusi.

Viņš skatījās atpakaļ uz izcirtuma pusi. Tev jātiek projām no šejienes, viņš noteica, un, pirms es paguvu atbildēt, viņš jau skriešus rāva mani projām un vilka uz telts pusi.

Izcirtumā viņš apstājās un paskatījās uz mani. Aiz dubļu un sakaltušo lapu kārtas neslēpās smaids. Kristiāna acis spīdēja, bet tās bija kļuvušas šauras un grumbu apņemtas. Viņa mati bija glumi, un asās šķipsnas slējās gaisā. Mugurā viņam bija tikai kaut kas līdzīgs gurnautam un skrandaina ādas jaka, kas diezin vai spēja saglabāt siltumu. Rokā viņš turēja trīs draudīgi izslietus šķēpus. Vasaras slimīgais kal­snums bija pilnīgi pazudis. Kristiāns bija muskuļots un sīksts, ar spēcīgu rumpi un masīviem locekļiem. Viņš bija vīrs, kas radīts karošanai.

-    Tev jāiet projām no meža, Stīv, un, Dieva dēļ, nenāc vairs atpakaļ!

-    Kas ar tevi noticis, Kris?… es izstomlju, bet viņš tikai papurināja galvu un atkal sāka vilkt mani caur izcirtumu un vēlreiz mežā, uz dienvidu takas pusi.

Tad pēkšņi viņš apstājās, stīvi raudzīdamies meža pus­tumsā un turēdams mani aiz rokas Kas noticis, Kris?

Un tad ari es sadzirdēju smagos brīkšķus; kāds lauzās caur papardēm un kokiem uz mūsu pusi. Sekodams Kris­tiāna skatienam, es ieraudzīju milzum lielu stāvu, divreiz lielāku nekā cilvēks, taču ar cilvēka apveidiem, salikušu un melnu kā nakts, bet ar lielu, baltu plankumu uz sejas; attā­luma un krēslas dēļ tas bija neskaidrs un izplūdis.

-    Ak Dievs, tas ir izlauzies ārā! Kristiāns izgrūda. Nokļuvis starp mums un mežmalu.

-    Kas tas ir? Vai mitago?

-    Pats īstākais mitago, Kristiāns ātri atbildēja un pagriezies metās bēgt atpakaļ pār izcirtumu. Es sekoju; nogurums bija kā ar roku atņemts.

-    Urskumugs? Vai tad viņš? Bet tas taču nav cilvēks… tas ir dzīvnieks! Tik lielu cilvēku nekad nav bijis!

Skriedams es atskatījos un redzēju, kā šis milzenis ieme­tas izcirtumā un drāžas tam pāri tādā ātrumā, ka man likās: es skatos paātrinātu filmu. Tad tas ienira mežā netālu no mums un atkal pazuda pustumsā, tomēr mēs zinājām, ka tas skrien šurp, laužas caur kokiem, vajādams mūs, un attā­lums starp mums saruka neticamā ātrumā.

Pēkšņi, pavisam negaidot, man zem kājām pazuda pamats. Es smagi nokritu bedres dibenā un kūleņodams jutu, ka mani cenšas noturēt Kristiāns, kurš uzrāva mums virsū kazenājus un brīdinoši pielika pie lūpām pirkstu. Tum­šajā slēptuvē es viņu tik tikko varēju saskatīt, taču dzirdēju, ka Urskumuga radītais troksnis attālinās, un pajautāju, kas īsti noticis.

-    Vai tas ir prom?

-    Droši var teikt, ka ne, Kristiāns atbildēja. Tas gaida un klausās. Tas vajā mani jau divas dienas, izlauzies no meža dziļajām zonām. Un nerimsies, kamēr esmu dzīvs.

-    Bet kāpēc, Kris? Kāpēc tas grib tevi nogalināt?

-Tas ir tēva mitago, Kristiāns atbildēja. Viņš to

radīja meža dziļumā, bet tas bija vājš un nevarēja no turie­nes izkļūt, līdz parādījos es un piešķīru tam vairāk spēka. Bet tas bija tēva mitago, un viņš to veidoja daļēji no savas apziņas, no sava ego. Ak Dievs, Stīv, kā viņš ir ienīdis mani, ienīdis mūs, ja jau radījis to tik baismīgu!

-    Un Gviveneta… es iesāku un apklusu.

-Jā… Gviveneta… Kristiāns atkārtoja ar maigumu balsī. Par to viņš man atriebsies. Ja vien došu viņam kaut niecīgāko izdevību.

Kristiāns pastiepās un mēģināja paskatīties cauri kaze­nāju mudžeklim virs galvas. Es dzirdēju attālu satrauktas kustības troksni, un man šķita, ka tai cauri skan kāda liela dzīvnieka dobjie rūcieni.

-    Es sapratu, ka viņam nav izdevies radīt mitago pirmtēlu.

-    Tā viņš pats domāja un ar šādu pārliecību nomira. Interesanti, ko viņš būtu darījis, ja redzētu, cik veiksmīgi tas izdevies. Kristiāns atkal notupās bedres dibenā. Tas ir līdzīgs kuilim. Puse no kuiļa, puse no cilvēka, vēl šis tas no dažādiem citiem meža zvēriem. Tas pārvietojas uz divām kājām, bet, kad vajag, skrien kā viesulis. Tas krāso sev baltu seju, cenzdamies veidot to līdzīgu cilvēka sejai. Lai kādos laikos tas būtu dzīvojis, viens ir skaidrs: tas radās sen pirms tā perioda, kurā dzīvoja cilvēks mūsdienu "cilvēka" izpratnē; šis radījums nāk no tiem laikiem, kad cilvēks un daba bija tik cieši saistīti, ka atdalīti uztvert tos nemaz nevarēja.

Tad viņš pieskārās man pie elkoņa; pieskāriens bija stomīgs, it kā viņš mazliet baidītos šādi tuvoties cilvēkam, no kura tik ļoti attālinājies.

-    Kad skriesi projām, viņš teica, skrien taisni uz mežmalu. Neapstājies. Un, kad būsi izkļuvis no meža, nenāc vairs atpakaļ. Man šobrīd nav iespējams tikt no šejienes ārā. Kaut kas manis paša apziņā tur mani meža gūstā tik stipri, it kā es pats būtu mitago. Nenāc vairs šurp, Stīv! Vismaz ilgu, ilgu laiku ne.

-    Kris… es iesāku, bet bija jau par vēlu. Kristiāns bija atgrūdis bedres pārsegu un skrēja projām no manis. Pēc īsa brīža man pāri galvai aizdrāzās milzu stāvs, un tikai plaukstas tiesu no mana pamirušā auguma zemē atspie­dās liela, melna pēda. Viens zibenīgs mirklis, un tas bija projām. Bet, kad es izrāpos no bedres un metos skriet, es pametu īsu skatienu atpakaļ, un radījums, izdzirdis mani, arī pagrieza galvu; šajā īsajā savstarpējās saziņas brīdī, mums skrienot katram uz savu meža pusi, es redzēju seju, kas bija uzkrāsota virs melnajiem kuiļa vaibstiem.

Urskumugs rēcienā atpleta muti, un es redzēju vera­mies sev pretī tēva ļaunīgo skatienu.

1

Kādu ritu agri pavasari es uz viena no virtuves āķiem atradu pakārtu pāri nomedītu zaķu; zem tiem dzelteni krā­sotajā sienā bija ieskrāpēts burts "K". Tāda pati velte iera­dās vēlreiz pēc divām nedēļām, bet pēc tam sekoja vairāki mēneši bez jebkādiem jaunumiem vai starpgadījumiem.

Es vairs nebiju gājis uz mežu.

Garās ziemas laikā es biju izlasījis tēva dienasgrāmatu reizes desmit no viena gala līdz otram, iedziļinādamies viņa dzīves noslēpumā tikpat pamatīgi, kā viņš iedziļinājās savējā savā noslēpumainajā zemapziņas saiknē ar pir­matnējiem mežiem. Saraustītajās piezīmēs atradu daudz apstiprinājumu viņa briesmu priekšnojautai, bailēm no tā, ko viņš pats tikai reizi nosauca par "ego mitoloģisko ideālu", radītāja apziņas pārliecīgu aktivitāti, kura, kā tēvs baiļojās, varētu ietekmēt mitago veidola izskatu un iztu­rēšanos. Tātad viņš bija nojautis iespējamās briesmas, bet grūti pateikt, vai ari Kristiāns ir pilnībā sapratis šīs ārkār­tīgi sarežģītās un mistiskās norises meža dzīlēs.

No pārdzīvojumiem un ciešanām mūsu tēva apziņā bija izveidojusies viena noteikta stīga, kas radījusi meiteni zaļā tunikā un lēmusi viņu bezpalīdzībai meža apstākļos, un tas bija pretrunā ar viņas sākotnējo dabu. Bet, ja viņa izveidotos vēlreiz, tad viņas īpašības būtu ietekmējusi Kris­tiāna apziņa, un Kristiānam nebija tēvam raksturīgo aiz­spriedumu par sievietes spēku vai vājumu. Šī būtu citāda tikšanās.

Dienasgrāmata mani gan mulsināja, gan skumdināja. Tajā bija ļoti daudz ierakstu, kas attiecās uz pirmskara laiku, uz mūsu ģimeni, uz Krišu un it sevišķi uz mani; izska­tījās gandrīz tā, it kā tēvs mūs visu laiku būtu vērojis, it kā viņam tomēr savā ziņā būtu bijusi saikne ar mums, it kā viņš pat būtu bijis mums tuvs. Un tomēr visu šo vērojumu laikā viņš bija palicis vēss skatītājs no malas. Man bija licies, ka viņš nemaz nejūt manu klātbūtni; biju domājis, ka esmu tikai traucēklis viņa dzīvē, uzbāzīgs kukainis, ko gandrīz nemanot atgaina nost. Bet izrādījās, ka viņš ir pilnībā apzinājies manu klātbūtni, pierakstījis katru manu spēli un katru pastaigu uz mežu vai mežmalu, atzīmēdams pat to ietekmi uz mani.

Kāds atgadījums, kas bija pierakstīts īsi un steigā, atsauca man atmiņā garu vasaras dienu, kad biju deviņus vai desmit gadus vecs. Atcerējos koka kuģi, ko Kristiāns bija uzmeistarojis no krituša dižskābarža stumbra gabala un ko es biju nokrāsojis. Atcerējos upīti, kuru saucām par Spītnieci, un satrauktu skrējienu caur mežu lejpus mūsu dārzam. Tās bija nevainīgas bērnu izpriecas, un tēvs, drūms, tumšs stāvs, visu laiku bija vērojis mūs pa sava kabineta logu.

Diena bija sākusies labi, ar skaidrām, dzidrām ausmas debesīm, un pamodies es ieraudzīju Krišu, kurš tupēja dižskābarža zaros aiz manas istabas loga. Tāpat pidžamā es izrāpos ārā pie viņa, un mēs sēdējām savā slepenajā apmetnē, vērodami tālumā kādu laukstrādnieku, kurš apstrādāja zemi. Kaut kur mājā bija dzirdama rosība, un es nodomāju, ka apkopēja ieradusies agrāk no rīta, lai labāk izmantotu šo skaisto vasaras dienu.

Krišam rokā bija koka gabals, kuram viņš jau bija piešķī­ris nelielas laivas apveidus. Izplānojām garu ceļojumu pa upi un ierāpāmies atpakaļ istabā, saģērbāmies, pakampām miegainās mātes padotās brokastis un aizskrējām uz šķūni. Drīz tika pagatavots masts, kuru ievietojām kuģa korpusā. Es uztriepu darinājumam sarkanas krāsas kārtu un uzvilku mūsu iniciāļus, katru savā pusē mastam. Vēl vajadzēja sagādāt papīra buru, kaut ko līdzīgu takelāžai, un mūsu lieliskais kuģis bija gatavs.

Izskrējām no pagalma un gar biezā, klusā meža malu nokļuvām līdz upītei, kurā bija iecerēts tālais ceļojums.

Atceros, ka bija jūlija beigas, karsts un rāms laiks. Ūdens līmenis bija zems, krasti stāvi un sausi, nobārstīti aitu spirām. Ūdens izskatījās iezaļgans, jo smiltis un akmeņi upes dibenā bija apauguši ar aļģēm. Tomēr straume bija spēcīga, un upe līkumodama tecēja caur pļavām, garām atsevišķiem zibens skartiem kokiem līdz biezākam pamežam un bei­dzot pazuda zem pussagruvušiem vārtiem. Šie vārti bija aizauguši ar nezālēm, kazenājiem un sīkiem krūmiem. Tos virs upītes bija uzcēlis fermeris Alfonss Džefrijs, lai neļautu "zeņķiem", tādiem kā es un Kristiāns, piekļūt tālākajiem, bīstamākajiem ūdeņiem, jo gan dīķis, kas pletās priekšā, gan upes lejasgals bija krietni dziļāki un draudīgāki.

Taču vārti bija pussagruvuši, un zem tiem bija pietie­kami liela sprauga, lai mūsu sapņu kuģis varētu netraucēti peldēt tālāk.

Kriss ļoti ceremoniāli iestūma kuģi ūdeni. Lai Dievs palīdz visiem, kas ar to ceļo! viņš svinīgi noteica, un es piebildu: Lai tavs lielais piedzīvojums tevi sveiku un veselu aizved galā! Lai Dievs palīdz viņa majestātes kuģim "Ceļotājs"! (Šo kuģim piemēroto dramatisko nosaukumu mēs bijām aizguvuši no tolaik iecienītas zēnu komiksu grāmatas.)

Kriss palaida kuģi vaļā. Tas sašūpojās, apgriezās apkārt un aiztraucās projām, ūdenī izskatīdamies mazliet nesta­bils. Es jutos vīlies, ka tas nepeld kā īsts kuģis, viegli sasvērdamies uz sāniem, celdamies un krizdams līdz ar viļņu šūpām. Tomēr bija aizraujoši vērot arī šo mazo lai­viņu, kura virpuļodama tuvojās mežam. Un beidzot, īsi pirms nozušanas zem vārtiem, tā patiešām ieņēma īsta kuģa cienīgu stāvokli; masts šķita pat pieliecamies, kad okeāna skaistule paslīdēja zem aizšķēršļa un pazuda mūsu skatienam.

Tagad sākās pats aizraujošākais. Elpai ķeroties, mēs metāmies skriet apkārt mežam. Taka bija gara un veda cauri privātam laukam, kurā kuploja nobriedusi labība, tad tā turpinājās gar aizaugušo dzelzceļu un pēc tam šķērsoja govju ganības. (Vienā malā ganījās bullis. Tas paskatījās uz mums un iesprauslojās, tomēr palika mierīgs.)

Izskrējuši cauri šiem lauku klajumiem, mēs nonācām ozolu meža ziemeļu malā, un te atkal no biezokņa iztecēja mūsu upīte, kas tagad bija platāka un seklāka.

Apsēdāmies gaidīt savu kuģi, lai sveiktu tā atgriešanos mājās.

Tajā garajā pēcpusdienā, kamēr mēs saulē spēlējāmies un cītīgi pētījām krēslaino mežu, gaidīdami sava kuģa parādīšanos, es iztēlē redzēju, kā tas sastopas ar daždažā­diem svešiem zvēriem, krācēm un atvariem. Redzēju, kā tas varonīgi cīnās ar vētraino jūru un aizdrāžas garām ūdriem un ūdensžurkām, kas zib tam apkārt. Pats galvenais bija ceļojums mūsu iztēlē, dramatiskās norises, ko mūsu prātos izraisīja šis vienkāršais koka laiviņas brauciens.

Ai, cik ļoti man būtu gribējies redzēt, kā mūsu kuģis šūpodamies parādās straumē un izpeld no meža! Cik daudz mēs tad būtu varējuši spriest un runāt par tā ceļojumu, par varbūtējām briesmām un to pārvarēšanu!

Taču kuģis neparādījās. Mums vajadzēja samierināties ar rūgto domu, ka mūsu darinājums kaut kur tumšajā meža posmā aizķēries aiz kāda zara un iesprūdis, un tur arī paliks, līdz trūdēdams pārvērtīsies par zemi.

Apbēdināti mēs krēslā devāmies mājup. Brīvdienas bija sākušās neveiksmīgi, tomēr kuģis mums drīz aizmirsās.

Pēc sešām nedēļām, neilgi pirms garā ceļojuma auto­busā un vilcienā uz skolu, mēs ar Kristiānu aizgājām uz meža ziemeļu stūri, šoreiz vezdami pastaigāties mūsu tan­tes divus spanielus. Edītes tantes sabiedrība bija tik apgrū­tinoša, ka mēs priecājāmies par jebkuru ieganstu iziet no mājas pat tad, ja laiks bija tik apmācies un slapjš kā tajā septembra piektdienā.

Mūsu ceļš veda gar upīti, un pēkšņi mēs ar pārsteigumu un sajūsmu ieraudzījām viņa majestātes "Ceļotāju", kas virpuļodams peldēja pa straumi; pēc lietus perioda augusta beigās ūdens līmenis bija krietni cēlies. Kuģis cēli peldēja uz priekšu, arvien atkal sagriezdamies taisni, strauji attāli­nādamies no mums.

Mēs metāmies skriešus gar upes krastu; abi suņi līksmi rēja, sajūsmināti par negaidīto skrējienu. Beidzot Kristiāns panāca kuģi un izstiepa roku, lai izvilktu mūsu sīko meistarojumu no ūdens.

Nopurinājis slapjumu, viņš starodams pacēla kuģīti gaisā. Es aizelsies pieskrēju klāt un paņēmu to no viņa rokas. Bura bija vesela, iniciāļi joprojām labi salasāmi. Mūsu mazais sapņu priekšmets izskatījās tieši tāds pats, kādu to bijām ielaiduši ūdenī.

Acīmredzot bija aizķēries un vēlāk, kad ūdens pacēlās augstāk, tika vaļā, noteica Kriss, un kā gan vēl citādi to varētu izskaidrot?

Un tomēr tajā pašā vakarā mūsu tēvs savā dienasgrā­matā bija ierakstījis:

"Pat meža perifēriskajās zonās notiek zināmas laika nobīdes. TS jau es biju domājis. Pirmatnējā meža radītajai aurai ir spēcīgs iespaids uz dimensiju dabu. Zēni savā ziņā izdarīja eksperimentu, palaizdami paštaisīto kuģīti upē, kas plūst vismaz tā man liekas pa meža ārējo joslu. Tam vaja­dzēja sešas nedēļas, lai šķērsotu ārējās zonas, bet realitātes izpratnē šis attālums nav lielāks pārjūdzi. Sešas nedēļas! Ja dziļāk mežā laika izvērsums pieaug un Vinns-Džonss domā, ka tā ir, kas zina, kādas dīvainības atrodamas biezoknī?"

Atlikušajos garās, slapjās ziemas mēnešos pēc Kristiāna nozušanas es arvien biežāk iegāju tumšajā, sasmakušajā istabā mājas aizmugurē sava tēva kabinetā. Starp grā­matām un daždažādajiem eksponātiem es guvu tādu kā dīvainu mierinājumu. Stundām ilgi sēdēju pie rakstām­galda, neko nelasīdams, pat neko nedomādams, tikai lūko­damies tālumā, it kā kaut ko gaidītu. Brīžiem, kad izrāvos no tukšās sapņainības, pavisam skaidri sapratu, cik savāda ir mana uzvedība, un tas mani kaitināja.

Arvien vajadzēja rakstīt kaut kādas vēstules, galveno­kārt finansiāla rakstura ziņojumus, jo nauda, no kuras es dzīvoju, strauji gāja mazumā, un šādu dīku, noslēgtu dzīvi es varēju turpināt ne vairāk kā pāris mēnešu. Bet man bija ļoti grūti koncentrēt domas tādai vienmuļai lietišķībai, kad nedēļas ritēja cita aiz citas un Kristiāna joprojām nebija, un pūta vējš, un lija lietus, kā dzīvas būtnes grabinādami stikloto durvju notrieptās rūtis, gandrīz vai aicinādami mani sekot brālim.

Es jutos pārāk izbiedēts. Kaut gan zināju, ka briesmo­nis -jau toreiz atteicies no manis noteikti ir sekojis Kris­tiānam dziļāk Raiopu mežā, neparko nespēju iedomāties vēl vienu satikšanos ar to. Tajā reizē biju izmisis un satriekts atstreipuļojis mājās, un tagad spēju vienīgi staigāt gar meža malu, saukt Kristiānu un cerēt, vienmēr cerēt, ka viņš piepeši atgriezīsies.

Cik daudz laika es tā pavadīju, vienkārši stāvēdams, vērodams meža daļu, kas bija redzama aiz stiklotajām dur­vīm? Stundas? Dienas? Varbūt nedēļas. Palaikam redzēju gan bērnus, gan ciemata iedzīvotājus, gan laukstrādnie­kus, kas gāja šurp vai turp, pāri laukiem vai gar mežu, šķērsodami apkaimi pa taisnāko ceļu. Ikreiz, kad ieraudzīju cilvēka stāvu, mani uzbangoja cerības, kas pēc brīža atkal noplaka, atstādamas vilšanos.

Ozolmāja bija drēgna, un tajā valdīja pelējuma smaka, taču tai neklājās bēdīgāk kā tās satrauktajam iemīt­niekam.

Es pārmeklēju kabinetu līdz pēdējam kaktiņam. Drīz biju savācis veselu kolekciju dažādu priekšmetu, kuri agrāk, pirms gadiem, mani nebija izraisījuši nekādu interesi. Vienu atvilktni gandrīz stāvgrūdām pieblīvēja bultu un šķēpu uzgaļi gan no akmens, gan bronzas. Daudz atradu arī dažādas krelles, noslīpētus un nopulētus akmentiņus, kaklarotas, dažas bija darinātas no lieliem zobiem. Divi kaula priekšmeti garas, tievas, bagātīgi izrakstītas šaut­ras acīmredzot bija kalpojuši par šķēpu metējiem. Vis­skaistākais priekšmets bija mazs ziloņkaula zirdziņš, visai stilizēts, ar neparasti resnu ķermeni un tievām, bet smalki grebtām kājām. Caurums tā kaklā liecināja, ka tas nēsājams līdzīgi kulonam. Uz zirga ķermeņa bija nepārprotami atvei­doti divi cilvēki in copulo.

Šis priekšmets lika man atkal pārlasīt nelielu rindkopu tēva piezīmēs:

"Zirgu Templis joprojām ir pamests, domājams, ka tagad uz visiem laikiem. Šamanis atgriezies dziļmežā, aiz uguns, par kuru viņš stāstīja. Atstājis man dāvanu. Uguns mani mulsina. Kāpēc viņš no tās tik ļoti baidījās? Kas slēpjas aiz tās?"

Beidzot es atradu "pieres tilta" ierīci, kuru bija lietojis mans tēvs. Kristiāns bija pacenties, cik vien iespējams, to izpostīt: dīvainā sejas maska bija salauzta, un visas elek­triskās papildierīces izraustītas un salocītas. Tā likās savāda ļaunprātība no brāļa puses, un tomēr es sapratu, kāpēc viņš tā darījis. Kristiāns greizsirdīgi sargāja ieeju tajā pasaulē, kurā viņš meklēja Gvivenetu, un nevēlējās, lai vēl kāds eksperimentētu ar mitago veidošanu.

Aizvēru skapīti ar aparāta paliekām.

Lai uzlabotu noskaņojumu un izrautos no uzmācīgās tieksmes pēc vientulības, atjaunoju sakarus ar Raiopiem, kuri dzīvoja netālajā muižā. Turienieši bija labvēlīgi noska­ņoti pret mani, tikai abas pusauga meitas izturējās vēsi un samāksloti un nepārprotami uzskatīja mani par nepiemē­rotu cilvēku savām aprindām. Taču kapteinis Raiops, kura dzimta šeit bija nodzīvojusi jau daudzas paaudzes, uzdāvi­nāja man cāļus, lai es atjaunotu saimi savos tukšajos būros, pašmāju sviesta kluci un, pats jaukākais, vairākas pudeles vīna.

Es nojautu, ka tādā veidā viņš izsaka man līdzjūtību par tiem dažiem gadiem, kas, pēc viņa domām, bijuši vistraģis­kākie manā mūžā.

Attiecībā uz mežu viņš nezināja neko, pat ne to, ka tā plašumi ir pa lielākai daļai neapgūti. Dienvidu galā tika stādītas jaunaudzes, lai nodrošinātu kārtis saimniecības vajadzībām, kā arī kurināmo. Taču pēdējās ziņas par jeb­kāda veida darbošanos mežā, ko viņš spēja atrast savas dzimtas dokumentos, attiecās uz 1722. gadu. Piezīmes bija visai skopas.

"Mežā nav droši. Tā dala, kas atrodas starp Zemo cel­maini un Briežiem, līdz pat Nožogotajam laukam, ir pur­vaina, un to apdzīvo savādi, primitīvi ļautiņi, kas labi pār­zina meža dzīvi un gudrības. Pārvietot viņus citur būtu pārāk dārgi, tāpēc esmu izdevis rīkojumu nožogot šo apga­balu un izcirst kokus uz dienvidu un dienvidrietumu pusi, bet pēc tam stādīt jaunaudzes. Ir izlikti ķeramie slazdi."

Vairāk nekā divsimt gadu viņu dzimta nebija pievērsu­sies šai savvaļas meža milzu platībai. Kaut ko tādu man bija grūti saprast, un es lāgā negribēju tam ticēt, bet patiesībā kapteinis Raiops līdz pat šai dienai nebija daudz licies zinis par teritoriju starp abiem dīvaini nosauktajiem laukiem.

Tas skaitījās vienkārši "mežs", un cilvēki gāja tam gar malu vai arī izmantoja mežmalai tuvās takas, taču par tā dziļumiem pat nedomāja. Tas bija "mežs". Audzis tai vietā kopš senseniem laikiem. Labi zināms dzīves fakts. Pati dzīve ritēja tam apkārt.

Kapteinis Raiops man parādīja ierakstu muižas papīros, kas izdarīts 1536. vai 1537. gadā, īsti nesapratu, kurā. Tajā laikā viņa dzimta te vēl nedzīvoja, un viņš man to parādīja drīzāk aiz lepnuma par tajā pieminēto Henriju Astoto nekā Raiopu meža neparasto īpašību apraksta dēļ.

"Karalis ar patikšanu devās mežā medīt kopā ar čet­riem pavadoņiem un divām dāmām. Tika paņemti četri vanagi, un mednieki devās savvaļas laukos. Karalis jūs­moja par briesmu pilnajām medībām un pārgalvīgi drāzās caur pamežu. Muižā atgriezās tikai krēslā. Karalis pats bija nogāzis briedi. Viņš runāja par spokiem un tīksminādamies stāstīja, kā biezokņa dziļākajos klajumos viņu vajājis Robiņa Huda rēgs, kurš, cik noprotams, raidījis uz viņu bultu. Karalis solījās nākamajā sezonā atkal braukt uz šo apvidu medībās."

Neilgi pēc Ziemassvētkiem, kamēr es virtuvē gatavoju ēdienu, piepeši sajutu sev aiz muguras kādu kustību. Tas man nāca kā trieciens, un es bailēs spēji apsviedos otrādi, juzdams, ka sirds piepeši dauzās kā neprātīga.

Virtuve bija tukša. Bet kustība turpinājās kā reti, stomīgi uzplaiksnījumi redzeslauka malā. Metos caur māju uz kabinetu, strauji elpodams, apsēdos pie galda un uzliku rokas uz gludās, spīdīgās virsmas.

Kustība pazuda.

Tomēr man kļuva skaidrs, ka šī parādība vērsīsies pla­šumā un man pie šīs domas jāpierod. Bija sākusies manas apziņas mijiedarbība ar meža auru, un mana redzeslauka malā veidojās pirmie pirmsmitago tēli ziboši, neskaidri apveidi, kas itin kā tiecās pievērst sev manu uzmanību.

Manam tēvam bija vajadzējis izmantot "pieres tiltu", dīvaino aparātu, Frankenšteina radīšanas cienīgu ierīci, lai piespiestu savu novecojušo prātu izvilināt no zemapzi­ņas šos "uzkrātos" mitoloģiskos tēlus. Viņa piezīmēs par eksperimentiem kopā ar Vinnu-Džonsu un arī ar Kristiānu bija izteikta doma, ka jaunākam prātam mijiedarbība ar savvaļas mežu varētu notikt vienkāršāk un ātrāk, un tā acīmredzot notika vēl krietni ātrāk, nekā tēvs būtu varējis iedomāties.

Kabinets deva īslaicīgu patvērumu no šiem uzbāzīga­jiem, biedējošajiem rēgiem. Mežs ar saviem tumšajiem, psihiskajiem taustekļiem bija aizsniedzis tikai vistuvākās mājas telpas virtuvi un ēdamistabu, un, atkāpjoties no šīs joslas cauri smacīgajai priekštelpai un pa gaiteni aizejot līdz tēva kabinetam, bija iespējams izvairīties no šis neat­laidīgās ņirbēšanas.

Laika gaitā apmēram pāris nedēļās es pamazām pie­radu pie šiem zemapziņas tēliem, kuri lēnām materializējās, un manas bailes pierima. Tie kļuva par uzmācīgu, bet itin nekaitīgu manas dzīves daļu. Es turējos no meža pa gabalu, cerēdams, ka tādējādi neradīšu mitago būtnes, kas vēlāk varētu mani vajāt. Pavadīju daudz laika tuvējā ciematā un, kad vien varēju, braucu uz Londonu apciemot draugus. Vairījos no sakariem ar tēva drauga Edvarda Vinna-Džonsa ģimeni, kaut gan arvien skaidrāk apjautu, cik svarīgi būtu atrast šo cilvēku un apspriesties par viņa pētījumiem.

Laikam jau gluži vienkārši biju gļēvs un tomēr atskato­ties noprotu, ka iemesls bija visdrīzāk mana neziņa, manas raizes par neskaidrību attiecībās ar Kristiānu. Viņam taču kuru katru brīdi jābūt atpakaļ! Skaidri nezinot, vai viņš ir miris vai neglābjami pazudis, es vilcinājos un negribēju spert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Tā turpinājās dīkstāve: laika plūdums cauri mājai, nebei­dzamā ēšanas, mazgāšanas, lasīšanas rutīna bez patiesa stimula, bez noteikta mērķa.

Brāļa atstātās veltes nomedītie zaķi, iniciāļi mani izraisīja gandrīz vai paniku. Agri pavasarī es pirmoreiz uzdrošinājos pieiet tuvāk valdonīgajam mežam un saukt Kristiāna vārdu.

Un drīz pēc šī pirmā ierastās dzīves pārrāvuma, apmēram marta vidū, notika pirmais no diviem meža apciemojumiem, kuri turpmāko mēnešu gaitā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Tajā laikā lielāka nozīme bija otrajam notikumam, taču pirmais ieguva būtisku jēgu vēlāk; tajā vējainajā, auk­stajā marta vakarā tā šķita tikai mīklaina parādība, acu­mirklīga tikšanās, kas skāra manu dzīvi kā salta dvaša.

To dienu es biju pavadījis Glosterā, kavēdamies bankā, kura joprojām pārzināja mana tēva darījumus. Šīs pāris stundas bija bezcerīgas un nomācošas: viss bija reģistrēts ar Kristiāna vārdu, un nekas neliecināja par to, ka brālis būtu grasījies nodot darījumus manās rokās. Mani skaid­rojumi, ka Kristiāns ir nozudis dziļi mežos, tika uzklausīti ar līdzcietību, taču bez nopietnas sapratnes. Protams, daļa regulāro maksājumu tika segti, tomēr mans finansiālais stā­voklis bija kļuvis tik bēdīgs, ka ļoti svarīgi būtu piekļūt tēva bankas rēķinam pretējā gadījumā atlika vienīgi domāt, kā likt lietā savu izglītību. Kādreiz es patiešām tiku sapņojis par nopietnu darbu. Tagad, kopš manas domas bija pārņē­musi pagātne, es gribēju vienīgi dzīvot tādu dzīvi, kurā pats būtu sev noteicējs.

Autobuss aizkavējās, un ceļojums mājup cauri Herifordšīrai vilkās lēni, turklāt to nemitīgi kavēja govju bari uz lauku ceļiem. Kad ar velosipēdu nobraucu pēdējās jūdzes no auto­busa pieturas līdz Ozolmājai, bija jau pavēla pēcpusdiena.

Māja bija auksta. Uzvilku biezu vilnas džemperi un sāku darboties ap kamīnu, no kura vajadzēja izgrābt iepriekšē­jās dienas pelnus. Mana dvaša salti garoja, es nevaldāmi drebinājos un tad piepeši apjautu, ka šajā caururbjošajā aukstumā ir kaut kas nedabisks. Istaba bija tukša; aiz logiem, ko sedza plāni mežģīņu aizkari, pletās dārza brūn­ganais zaļums kā gaistoša vīzija biezajā, drūmajā krēslā. Iededzu gaismu un, sildīdamies aptvēris pats sevi rokām, ātri izstaigāju visu māju.

Nebija nekādu šaubu. Šis aukstums bija nedabisks. Logu iekšpusē uz rūtīm abās mājas pusēs jau veidojās ledus kār­tiņa. Es paskrāpēju to ar nagu un pa spraugu palūkojos ārā pāri pagalmam.

Uz meža pusi.

Tur bija jaušama kustība, tik tikko manāms virmojums, tikpat niecīgs un netverams kā zibošie pirmsmitago atplaiksnījumi, kuri joprojām ņirbēja mana redzeslauka perifērijā, tikai mani vairs nesatrauca. Es raudzījos, kā attālā kustība mežā aizvirmo cauri kokiem un pamežam un kā šaudīga ēna pārskrien pāri dadžiem aizaugušajam laukam starp mežu un mūsu dārza malu.

Tur kaut kas bija kaut kas neredzams. Tas vēroja mani un lēnām tuvojās mājai.

Nesaprazdams, ko darīt, un baiļodamies, ka mežmalā varbūt atgriezies Urskumugs, lai uzmeklētu mani, es satvēru smago, aso šķēpu, ko biju pagatavojis decembra nedēļās. Tas bija rupjš un primitīvs aizsardzības līdzeklis, tomēr deva lielāku drošības sajūtu nekā šaujamierocis. Kas gan vēl labāk var derēt aizsardzībai pret primitīvu būtni kā primitīvs ierocis!

Iedams lejā pa kāpnēm, es sajutu nosalušajiem vaigiem pieskārāmies siltu dvašu, it kā man būtu uzpūtis elpu kāds tuvu pienācis cilvēks. Brīdi jutu virs sevis tādu kā ēnu, bet tā ātri pazuda.

Tēva kabinetā neatlaidīgā parādība pazuda, varbūt nespēdama sacensties ar spēcīgo intelekta uzkrājumu mana tēva rēgu. Raudzījos ārā pa logu uz to meža daļu, kas no šejienes bija saskatāma, tīrīdams aizsalušo rūti un, tāpat kā savulaik tēvs, ar bailēm un ziņkāri tiekdamies ielūkoties mīklainajās norisēs aiz cilvēkam paredzētās robežas mūsu mājā un tās tuvumā.

Gar žogu zibēja dīvaini apveidi. Tie šķita nākam no meža malas riņķodami un lēkdami; pelēkas ēnas, kas izgaisa tikpat ātri, kā bija radušās, līdzīgi dūmu mēlēm virs uguns­kura. Arā no meža un atpakaļ mežā, sniedzoties, taustoties, pētoši apskraidot mājas apkārtni.

Viena no stīgām pāršāvās pāri žogam un aizzibēja līdz logam; es izbiedēts atrāvos atpakaļ, ieraudzījis no āra ska­tāmies sev pretī svešu seju, kas nākamajā brīdī pazuda. Sirds man sāka neprātīgi dauzīties, un šķēps nokrita zemē. Liekdamies pakaļ smagajam ierocim, dzirdēju, kā grab logu rūtis. Šķūņa durvīs ietriecās kaut kas smags un skaļš, un izbiedētās vistas sāka neganti kladzināt.

Taču es spēju domāt tikai par redzēto seju. Tā bija tik savāda: cilvēka seja, kam tomēr piemita kaut kas līdzīgs elfu burvībai; ieslīpas acis, smīnā atplestā mute koši sar­kana, ne deguna, ne acu, tikai savēlies, adatains matu vai spalvu ērkulis uz galvvidus un vaigiem.

Blēdīga, ļaunīga, jocīga, biedējoša seja.

Gaišums debesīs spēji izplēnēja, un apkārtne kļuva pelēka un miglaina; koki šķita ietinušies pārdabiskā dūmakā, kurai cauri no upītes puses spīdēja spokaina gaisma.

Beidzot mana ziņkāre ņēma virsroku pār bailēm. Atvēris stiklotās durvis, es iegāju dārzā un pustumsā lēni aizgāju līdz vārtiņiem. Rietumu pusē, Grimlijas virzienā, apvārsnis bija gaišs. Skaidri varēju saskatīt mājas, birzis un pakal­nus. Arī austrumu mala, kur slējās muižas ēkas, bija labi saredzama dzidrajā vakara gaismā. Vienīgi pār mežu un Ozolmāju bija izpleties melns mākonis, kā vēstīdams par vētras tuvošanos.

Tad mani spēji apņēma ragainās parādības, kas itin kā iznira no zemes, pacēlās virs manis, lidinājās man apkārt, stiepās pēc manis un bārstīja gaisā dīvainas, smiekliem līdzīgas skaņas. Es grozījos un locījos, cenzdamies saska­tīt starp šaudīgajiem rēgiem kādu konkrētu apveidu, un brīžam manīju tādu kā seju, roku, garu, izliektu pirkstu, spožu putna vai zvēra nagu, kas tiecās ieķerties manī, taču nozuda jau pirms pieskāriena. Manīju lunkanus, jutekliskus sieviešu apveidus. Tomēr visbiežāk redzēju sašķiebtas sejas, kas drīzāk varēja piederēt elfiem nekā cilvēkiem: plandoši mati, dzirkstošas acis, platās mutes pavērtas mēmā klie­dzienā. Vai tie būtu mitago? Man nebija laika par to prātot. Jutu pieskārienus saviem matiem un ādai. Neredzami pirk­sti skraidīja pa manu muguru, kutināja ap ausīm. Pelēkā mijkrēšļa klusumu palaikam pārtrauca īsās, aprautās, vēja pūsmai līdzīgās smieklu šaltis vai ari spokaini ķērcieni man virs galvas lidinājās naktsputni platiem spārniem un cilvēku sejām.

Koki meža malā ritmiski šūpojās; cauri miglas plīvuram es to zaros redzēju zibam vēl citus apveidus, un dīvainas ēnas tvarstīja cita citu virs satumsušā lauka. Mani bija apņēmusi poltergeista rosība, turklāt milzīgos, baismos apmēros.

Tad kādā bridi šī rosība noplaka tikpat spēji, kā sāku­sies, un gaisma no upītes puses iemirdzējās spožāk. Iestā­jās stindzinošs, baigs klusums. Aukstums paralizēja visus locekļus, un es sajutu ķermeni krampjus. Stāvēju, vērodams gaismu, kas pamazām iznira no miglas un meža, un jutos bezgala pārsteigts, kad saskatīju to tuvāk.

No koku aizsega izpeldēja kuģis, daudz platāks nekā straume, kas nesa to uz priekšu. Tas bija koši izkrāsots, taču gaisma, kas no tā strāvoja, plūda no priekšgalā stāvošā cilvēka, kurš cieši lūkojās mani. Gan kuģis, gan cilvēks bija tik dīvaini, ka neko līdzīgu es nebiju redzējis. Kuģim bija augsts priekšgals un pakaļgals un viena šķērsām uzvilkta bura; ne pelēkajā audeklā, ne melnajā takelāžā nepūta vējš; kuģa malas rotāja kokā izgriezti ornamenti un zīmes, gan priekšgalā, gan pakaļgalā bija izgrebtas ķēmīgas figūras, un šie koka briesmoņi šķita staipām kaklus, lai paskatītos uz mani. Vīrieti apņēma zeltaina aura. Galvā viņam bija spoža bronzas bruņucepure ar smalki veidotu virsdaļu, un seju pa pusei slēpa izlocīti vaigu aizsargi. Platās krūtis sedza kupla bārda, kuras sniega baltumu vietām pārtrauca sarkanas svītras. Vīrietis balstījās pret kuģa apmali, mugurā viņam bija izrakstīts apmetnis, un gaisma, kas staroja no viņa, meta spožus atspulgus uz metāla bruņojumu.

Ap viņu zibēja mežmalas rēgi un biedi; tie itin kā stūma un vilka kuģi, lai tas tiktu uz priekšu pa seklo straumi.

Šī abpusējā vērošana no nepilnu simt jardu attāluma ilga veselu minūti. Tad sacēlās savāds vējš, kas piepūta spokainā kuģa lielo buru; melnā takelāža izstiepās un iestrinkšķējās, kuģis sašūpojās, un mirdzošais vīrietis pacēla skatienu pret debesīm. Ap viņu sapulcējās tumšie nakts pavadoņi, kas, vaimanādami un brēkdami meža balsīs, apsēda kuģi no visām pusēm.

Vīrietis svieda kaut ko uz manu pusi, tad pacēla labo roku labi pazīstamā sveiciena žestā. Es spēru soli viņam pretī, bet piepeši man acis aizmigloja smilšu brāzma. Apkārtne šķita sagriežamies virpulī. Redzēju, kā zeltainais spožums lēni atkāpjas meža virzienā; kuģa pakaļgals tagad bija kļuvis par priekšgalu, un burā pūta spēcīgs vējš.

Lai kā centos, es nevarēju izkļūt cauri sargājošo spēku joslai, kas apņēma noslēpumaino svešinieku.

Kad beidzot varēju pakustēties, kuģis jau bija projām, tumšais miglas mākonis piepeši izgaisa kā ventilatorā ierauta dūmu vērpete. Vakars bija skaidrs, un man kļuva silti. Aizgāju līdz svešinieka nosviestajam priekšmetam un pacēlu to.

Tā bija ozola lapa apmēram manas plaukstas lielumā, kaldināta no sudraba meistara roku darinājums. Platām acīm lūkodamies tajā, ieraudzīju tās virsmā sekli ieskrā­pētus kuiļa galvas apveidus un tajos burtu "K". Lapa bija pārdurta, un garenā, tievā sprauga metālā izskatījās pēc naža dūruma. Es nodrebēju, lai gan tobrīd pats nespēju saprast, kāpēc šim talismanam vajadzētu izraisīt manī tik baisas izjūtas.

Gāju atpakaj uz māju, lai nodotos domām par šiem visneparastākajiem mitago veidoliem, kādi jebkad bija izniruši no meža biezokņiem.

2

Lietus lija straumēm, izmērcēdams visu savā ceļā, kaut gan debesis izskatījās pārāk gaišas tik spēcīgai lietusgāzei. Lauki un ceļi, pa kuriem es steidzos atpakaļ uz Ozolmāju, kļuva dubļaini un slideni. Mans biezais svīteris un garās bik­ses viscaur samirka, un ādu skāra netīkams saltums. Lietus bija mani pārsteidzis negaidot, atceļā no muižas, kurā biju dažas stundas pavadījis dārza darbos, atlīdzinādams par sālīto jērgaļas gabalu no Raiopu krājumiem. Izskrēju cauri dārzam un iesviedu smago saini virtuvē, tad, joprojām stāvēdams lietū, norāvu piemirkušo svīteri. Gaisā jautās spēcīga zemes un meža smarža, un, kamēr es kratīju slapjās drēbes, lietusgāze pārgāja un debesis kļuva mazliet gaišākas.

Cauri mākoņiem izlauzās saule, un, juzdams īslaicīgo sil­tuma vilni, es nodomāju, ka aprīļa beigas un maija sākums ir laiks, kad drīzumā gaidāmas vasaras pazīmes.

Tad piepeši ieraudzīju cāļu būra tuvumā slaktiņa pēdas un, ļaunas priekšnojautas pārņemts, metos uz virtuves durvju pusi…

Droši zināju, ka pirms promiešanas esmu aizvēris dur­vis. Bet nupat, kad, bēgdams no lietus, paskrēju zem jumta, tās taču bija vaļā!

Spaidīdams salijušo svīteri, piesardzīgi aizgāju līdz cāļu būrim. Tur zemē gulēja divas vistu galvas asiņainiem kak­liem, nogrieztas ar nazi. Lietus izmērcētajās smiltīs bija redzami mazi cilvēka pēdu nospiedumi.

Iegājis mājā, tūlīt redzēju, ka manā prombūtnē te bijis apmeklētājs. Virtuves galdam bija izvilktas atvilktnes, skapju durvis atrautas vaļā, konservu kārbas un burkas izsvaidītas, kur pagadās, dažas no tām atvērtas un to saturs nomēģināts. Izstaigājis cauri mājai, redzēju dubļainas pēdas viesistabā, kabinetā, uz kāpnēm un vairākās guļamistabās.

Manā guļamistabā neskaidrie papēžu un pirkstu nospie­dumi veda līdz logam. Manas, Kristiāna un tēva fotogrāfi­jas, kas stāvēja uz rakstāmgalda, bija izkustinātas no vie­tas. Pacēlis stiklotos ietvarus pret gaismu, redzēju uz tiem pirkstu nospiedumus.

Gan pirkstu, gan pēdu nospiedumi izskatījās mazi, bet ne gluži tādi kā bērnam. Šķiet, ka jau tobrīd es nojautu, kas ir mans noslēpumainais viesis, un izjutu nevis bailes, bet drīzāk spēcīgu ziņkāri.

Viņa bija staigājusi šeit pirms pavisam neilga laika. Mājā neredzēja asiņu pēdas, kas te nenovēršami būtu, ja viņa savu nomedīto guvumu būtu nesusi sev līdzi iekšā, taču mājupceļā es nebiju dzirdējis nekādu troksni. Tātad pagājušas varbūt minūtes piecas kopš viņas nozušanas. Viņa ienākusi mājā patverties no lietus, apstaigājusi telpas, ar pārsteidzošu centību visu pārcilādama un apskatīdama, tad skrējusi atpakaļ uz mežu, pa ceļam aši nogriezdama galvas divām no manām vērtīgajām vistām. Nodomāju, ka droši vien pat tagad viņa vēro mani no meža malas.

Uzvilcis tīru kreklu un apmainījis bikses, izgāju dārzā un pamāju ar roku uz biezā pameža pusi, vērodams ēnainās taku ieejas biezoknī. Nekas nebija redzams.

Tad es nolēmu, ka man jāiemācās atgriezties mežā.

Nākamā diena bija skaidrāka un krietni sausāka, un es, apbruņojies ar šķēpu, virtuves nazi un ūdensnecaurlaidīgu apmetni, piesardzīgi devos uz mežu; gāju, līdz sasniedzu izcirtumu, kur pirms vairākiem mēnešiem biju ierīkojis savu nometni. Man par pārsteigumu, no tās nebija paliku­šas vairs gandrīz nekādas pazīmes. Visi telts audekla gabali bija pazuduši, tāpat arī skārda trauki un katliņi. Uzmanīgi izpētīdams zemi, atradu vienu saliektu telts mietiņu. Arī pats izcirtums bija ievērojami mainījis izskatu: tajā bagā­tīgi kuploja jaunas ozolu atvases. Tās nebija garākas par divām trim pēdām, bet saaugušas cieši cita pie citas, pārāk daudzas, lai varētu izdzīvot, bet pārāk garas, lai būtu varē­jušas te izaugt šajos pāris mēnešos…

Turklāt vēl ziemā!

Paraustīju vienu no atvasēm un jutu, ka tā cieši iesak­ņojusies zemē; saskrambāju roku un nobrāzu vāro mizu, pirms augs beidzot padevās un atlaida stingro tvērienu.

Viņa neatgriezās ne tajā, ne nākamajā dienā, bet pēc tam es arvien skaidrāk sāku apjaust, ka mani kāds apciemo tumšajās nakts stundās. No pieliekamā pazuda ēdamais; dažādi sīkumi, galvenokārt vienkārši virtuves piederumi, atradās pārvietoti citur, reizēm pavisam nevietā. Dažreiz mājā no rīta bija jūtama savāda smarža ne isti zemes, ne sievietes smarža, bet ja varat iztēloties šādu dīvainu apvie­nojumu kaut kas mazliet no abām. Visspēcīgāk es to sajutu gaitenī un tādās reizēs ilgi stāvēju, ļaudams dīvaini erotis­kajam aromātam ienākt visā manā ķermenī. Apakšstāvā un uz kāpnēm allaž bija atrodamas lapu un smilšu paliekas. Mana viešņa pamazām kļuva drošāka. Es pieļāvu domu, ka viņa, man guļot miegā, stāv durvīs un vēro mani. Lai cik savādi tas varētu likties, šī doma mani nemaz nebiedēja.

Mēģināju uzlikt modinātājpulksteņa zvanu, lai tas mani pamodinātu nakts vidū, taču panācu tikai to, ka pārējo nakts dalu pavadīju bez miega un nākamajā dienā biju sliktā garastāvoklī. Kad izmēģināju modinātāju pirmoreiz, secināju, ka mana viešņa ir jau projām, bet spēcīgā meža sievietes smarža joprojām pildīja māju un tā satrauca manus jutekļus, ka es gandrīz kaunējos to sev atzīt. Otrreiz pārliecinājos, ka neviens mani nav apciemojis. Mājā valdīja klusums. Pulkstenis bija trīs, un gaiss smaržoja vienīgi pēc lietus, varbūt arī pēc sīpoliem, kurus biju ēdis vakariņās.

Un tomēr es priecājos, ka esmu uzlicis modinātāju tik agri: kaut arī mana gaidītā meža nimfa nebija ieradusies, man tomēr bija ciemiņi. Kad grasījos likties atpakaļ gultā, izdzirdu satrauktu troksni cāļu būrī. Tūlīt pat drāzos lejā pa kāpnēm uz pagalma durvīm un izskrējis pacēlu gaisā eļļas lampu, īsajā brīdī, pirms lampas stikls ar troksni saplīsa un liesma apdzisa, paguvu saskatīt divus garus, plecīgus vīriešu stāvus. Vēlāk, domādams par šo starpgadījumu, labi atcerējos skaņo svelpienu, akmenim šķeļot gaisu, un secināju, ka metiens bijis nedabiski precīzs.

Stāvēju tumsā un vēroju abus neveiklos stāvus. Arī viņi lūkojās man pretī; vienam seja bija izraibināta baltiem plankumiem, un viņš likās kails. Otram mugurā bija pla­tas bikses un īss apmetnis; mati viņam bija gari un, šķiet, rūpīgi sacirtoti, taču iespējams, ka tos papildināja mana iztēle. Katrs turēja aiz kakla dzīvu vistu, apspiezdami to ķēr­cienus. Kamēr es skatījos uz svešajiem, tie apgrieza katrs savai vistai kaklu, tad pagriezās un stīvi devās uz žoga pusi, kas tumsā nemaz nebija saskatāms. Vīrietis platajās biksēs pirms nozušanas pavērsās pret mani un paklanījās.

Paliku nomodā līdz pat rītausmai un, sēdēdams virtuvē, izklaidīgi knibināju maizes šķēli, turklāt uzvārīju divas kanniņas ar tēju, ko patiesībā nemaz lāgā nekāroju. Kad kļuva gaišs, apģērbos un izgāju apskatīt vistu būrus. Tagad man bija palikušas vairs tikai divas vistas, kuras satraukti skraidīja pa graudiem piebārstīto laukumu un aizvainoti klukstēja.

Darīšu, ko varēšu, es tām teicu. Tomēr man ir tāda nojauta, ka jums būs lemts līdzīgs liktenis.

Vistas stīvi aizsoļoja projām no manis, varbūt vēlēda­mās netraucēti iebaudīt savu pēdējo maltīti.

Vistu aploka vidū auga apmēram četras collas gara ozola atvase, un es pārsteigts un gandrīz kā apburts pastiepos to noplūkt. Ieintriģēts par to, kā pati daba cenšas iespiesties manā cītīgi sargātajā teritorijā, es apstaigāju mājas apkārtni, pievērsdams lielāku uzmanību visam, kas spraucas ārā no zemes.

Atvases bija bagātīgi sadīgušas tai dārza daļā, kas atra­dās blakus kabinetam, un dadžiem aizaugušajā laukā starp dārzu un mežu. Vairāk nekā simt atvašu, īsākas par sešām collām, izkliedētā joslā stiepās pāri mazajam mauriņam no kabineta stiklotajām durvīm līdz vārtiņiem. Izgājis pa tiem, ievēroju, ka lauks, kas vairākus gadus bija tikpat kā pamests savvaļā, tagad pilns jaunām atvasēm. Tuvāk mežam tās bija garākas, dažas gandrīz manā augumā. Uzskicējis šīs joslas aptuvenu platumu un garumu, es baismi aptvēru, ka tā veido kaut ko līdzīgu meža stigai, tausteklim, kas četrdesmit vai piecdesmit pēdu platumā stiepjas uz māju sasmakušās bibliotēkas virzienā.

Tātad mežs, šis milzu organisms, cenšas ievilkt arī pašu māju savā aurā. Nesapratu, vai atvases labāk atstāt vai iznicināt. Taču, kad liecos kādu no tām izraut, pirmsmitago rosība manā perifērajā redzeslaukā ieguva satrauktu, gandrīz dusmīgu raksturu. Nolēmu atstāt atvases zemē.

Tiesa, saaudzēs stiepās līdz pat mājas sienai, bet, ja atvases izstiepsies pārāk garas, tās iznīcināt varēs arī vēlāk pat tad, ja tās augtu nedabiskā ātrumā.

Tātad šī māja ir rēgu apsēsta. Tāda doma man šķita aizraujoša, kaut arī tirpas skrēja pār muguru, to apjaušot; šausmu sajūta tomēr bija atkāpusies kaut kur tālāk, un to varēja salīdzināt ar baisi kutinošajām izjūtām, kādas pārņem, skatoties šausmu filmu vai klausoties pa radio spoku stāstu. Aptvēru, ka esmu kļuvis par daļu no mistiskajām norisēm, kas arvien ciešāk ieskauj Ozolmāju, un tāpēc nespēju reaģēt uz rēgu izpausmēm un parādībām kā ikdienišķs cilvēks.

Bet varbūt iemesls bija pavisam vienkāršs: es gribēju viņu. Viņu. Meiteni no savvaļas meža dziļumiem, kura bija līdz neprātam savaldzinājusi manu brāli un kura tagad, savā jaunajā dzīvē, atkal sākusi apmeklēt Ozolmāju. Varbūt turpmākos notikumus lielā mērā izraisīja mana izmisīgā nepieciešamība pēc mīlestības, vēlme pēc tikpat kvēlas pieķeršanās sievietei, kādu bija baudījis Kristiāns savā saskarsmē ar meža būtni. Man bija tikai mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un, ja neņem vērā īslaicīgu, fiziski satraucošu, bet garīgi nepiepildītu sakaru ar meiteni no Francijas ciemata, kurā dzīvoju pēc kara, mīlestībā biju nepieredzējis ja runa ir par gara un miesas saplūsmi, ko cilvēki dēvē par mīlestību. Kristiāns to bija atradis. Kris­tiāns to bija zaudējis. Nebija nekāds brīnums, ka, dzīvojot Ozolmājas savrupībā, vairākas jūdzes no apdzīvotām vie­tām, mani sāka vajāt doma par Gvivenetas atgriešanos.

Un beidzot viņa atgriezās ne tikai kā gaistoša smarža vai mikli pēdu nospiedumi uz grīdas. Viņa atgriezās visa, ar miesu un asinīm, vairs nebaidīdamās no manis, juzdama par mani tādu pašu interesi vismaz tā man gribējās ticēt -, kāda man bija par viņu.

Viņa tupēja uz grīdas pie manas gultas; viņas mati zai­goja skopajos mēness staros, un, kad viņa novērsa skatienu no manis nervozi, kā man likās, tas pats mirdzums sta­roja no viņas acīm. Redzēju tikai neskaidrus viņas apveidus un, kad viņa piecēlās visā augumā, varēju saskatīt vienīgi slaido stāvu vaļīgā tunikā. Rokā viņa turēja šķēpu, un auk­stais metāla asmenis bija piespiests man pie kakla. Tam bija asas malas, un ikreiz, kad pakustējos, viņas vieglais piespiediens ievainoja manu ādu. Tā bija sāpīga tikšanās, un es nevēlējos, lai tā kļūtu liktenīga.

Tā nu es gulēju un klausījos viņas elpā; ritēja pirmās stundas pēc pusnakts. Viņa šķita mazliet satraukta. Viņa šeit atradās tāpēc, ka… Ko lai saku? Viņa meklēja. Vienīgi tā es varu to izskaidrot. Viņa meklēja mani vai kaut ko manī. Un tieši tāpat es meklēju viņu.

Viņa spēcīgi smaržoja. Šī smarža man saistījās ar dzīvi mežā vai dziļos tuksnešos, ar dzīvi, kurā regulāra mazgāša­nās ir īpaša greznība un kurā smarža ikvienai būtnei nozīmē tādu pašu savdabību kā manā pasaulē ģērbšanās stils.

Un viņa smaržoja… pēc zemes. Jā. Un vēl pati pēc sevis; no viņas dvašoja kodīgi tīkamā sievietes smarža. Un sāļā, sīvā sviedru smarža. Kad viņa pienāca man pavisam tuvu un paskatījās lejup, man šķita, ka viņas mati ir sarkani un acīs mirdz mežonīga kvēle. Viņa kaut ko teica, kas izklau­sījās apmēram tā: Ymma m'ch buth? To viņa atkārtoja vairākas reizes, un es atbildēju: Nesaprotu.

-    Cefrachas. Ichna whitch ch'athab. Mich ch'athaben!

-    Es nesaprotu.

-    Mich ch'athaben! Cefrachas!

-    Man ļoti žēl, bet es patiešām nesaprotu.

Asmenis ieurbās dziļāk man kaklā, un es sarāvos, tad lēni pacēlu roku pie aukstā metāla. Smaidīdams uzmanīgi atbīdīju ieroci nost un cerēju, ka, par spīti tumsai, viņa redzēs manu gatavību padoties labprātīgi.

Viņa izdvesa kādu skaņu, un es nesapratu, vai tā pauž bezcerību vai izmisumu. Viņas apģērbs bija raupjš un pri­mitīvs. Izmantoju īso izdevību, lai pieskartos viņas tunikai, un jutu, ka audums ir rupjš kā maiss un ož pēc ģērētas ādas. Viņas klātbūtne bija mulsinoša un suģestējoša. Elpa, ko jutu sejā, bija tīkama un mazliet… pikanta.

-    Mich ch'athaben! viņa atkārtoja, un šoreiz balsī skanēja gandrīz vai bezcerība.

-    Mich Stīvens, es teicu, neziņā, vai esmu uz pareizā ceļa, bet viņa klusēja. Stīvens! atkārtoju un piesitu sev pie krūtīm. Mich Stīvens.

-    Ch'athaben, viņa neatlaidās, un asmens skaudri iedūrās man miesā.

-    Pieliekamajā ir ēdiens, es piedāvāju. Ch'athaben. Lejā! Kāpnes!

-    Cumchirioch, viņa nikni atcirta, un man šķita, ka tieku apvainots.

-    Es cenšos darīt, ko varu. Vai tev katrā ziņā jābaksta mani ar šķēpu?

Pēkšņi un pavisam negaidot viņa pastiepa roku un sagrāba manus matus, atraudama manu galvu atpakaļ un ielūkodamās man sejā.

Nākamajā mirklī viņa bija prom, un pa kāpnēm aizdipēja klusi soļi. Lai gan es tūlīt sekoju, viņa bija aša skrējēja un drīz pazuda nakts tumsā. Mēģināju saskatīt viņu no pagalma durvīm, taču neko neredzēju.

-    Gviveneta! es iesaucos tumsā. Bet vai viņa pati pazīst sevi tieši pēc šī vārda? Vai varbūt to lietoja tikai Kristiāns, runādams par viņu? Iesaucos vēlreiz, mainīdams dažas vārda skaņas. Gvineta! Gevineta! Nāc atpakaļ, Gviveneta! Nāc atpakaļ!

Nakts klusumā mana balss skanēja skaļi, spalgi, un atbalss no drūmās meža malas atsvieda saucienu atpakaļ. Pēkšņi mani pusvārdā aprāva kustība dzeloņplūmju pudurī.

Skopajā mēnesgaismā bija grūti saskatīt, kas tur slēpjas, bet es nešaubījos, ka tā ir Gviveneta. Viņa stāvēja, gandrīz nekustēdamās, vērodama mani, un man šķiet, ka viņu bija ieinteresējis tas, kā es izrunāju viņas vārdu.

-    Guiwenneth, viņa klusi atsaucās; tas skanēja kā svelpjoša rīkles skaņa un drīzāk izklausījās pēc "kviv net".

Es pacēlu roku atvadu mājienā un teicu: Nu tad ar labu nakti, Kviv net!

-    Inos c'da… Stivven…

Un atkal viņu paslēpa meža tumsa, bet šoreiz viņa vairs nenāca atpakaļ.

3

Dienā es staigāju pa meža ārējo malu, cenzdamies iekļūt dziļāk, bet tas man joprojām neizdevās; lai kādi spēki sar­gātu dziļmežu, tie uzlūkoja mani ar neuzticību. Kājas man ķērās pameža biezoknī, un ik pa laikam es klupdams atdū­ros pret kādu apsūnojušu, kazenājiem apaugušu stumbeni, kam nevarēju tikt garām, vai arī pret augstu, noglumējušu klintsakmeni, kas tumšs un draudīgs slējās no zemes dziļu­miem, laika gaitā apdrupis un apaudzis līkumotām, apsū­nojušām ozolu saknēm.

Pie dzirnavu upes es pamanīju Zarukroni. Tuvu pie upī­tes, kur ūdens, strauji mutuļodams, pazuda zem satrunēju­šajiem vārtiņiem, redzēju ari citus mitago, kuri piesardzīgi pārvietojās caur pamežu; to vaibstus bija grūti saskatīt izkrāsoto seju dēļ.

Kāds bija izcirtis jaunās atvases izcirtuma vidū, un turpat bija labi saskatāmas ugunskura paliekas; apkārt mētājās trušu un cāļu kauli, un dadžiem aizaugušajā zālē varēja redzēt ieroču darināšanas pēdas akmens drumslas un jaunu koku mizas, kas atšķeltas, gatavojot šķēpa rokturi vai bultas stiegru.

Visu laiku jutu ap sevi rosību, kas nebija redzama, toties bija labi dzirdama: paslepena kustība, piepešs straujš skrējiens, dīvains, nedzirdēts kliedziens itin kā putna sauciens, tomēr nepārprotami no cilvēka mutes. Mežs bija pilns dzīvības, ko radījusi mana vai Kristiāna apziņa, un šķita, ka visi šie tēli drūzmējas ap mūsu izcirtumu un upīti, bet naktī virzās uz priekšu pa jauno ozolu joslu, kas sniedzas līdz kabinetam.

Es ļoti vēlējos iekļūt dziļāk mežā, bet šī mana vēlēšanās nekādi nebija piepildāma. Tieksme izzināt, kas atrodas aiz divsimt jardu platās ārējās meža joslas, manī nemitīgi auga, un mana iztēle zīmēja tikpat pārdrošas ainas un radījumus kā tolaik, kad es iztēlojos mūsu "Ceļotāja" neredzamo brau­cienu pa straumi.

Trīs dienas pēc pirmās saskarsmes ar Gvivenetu man iešāvās prātā doma, kā varētu ieskatīties mežā dziļāk, un es brīnījos, kāpēc neesmu iedomājies par šādu iespēju jau agrāk. Varbūt tāpēc, ka Ozolmāja atradās tik tālu no ikdie­nišķās dzīves rituma un Raiopu meža apkaime tik ļoti atšķī­rās no tehnoloģiski civilizētās vides, kas to ietvēra no visām pusēm, ka es biju pieradis domāt tikai visvienkāršākajos jēdzienos: staigāšana, skriešana, izpēte no zemes.

Jau vairākas dienas biju dzirdējis un palaikam arī redzē­jis nelielu vienplāksni, kas riņķoja gaisā meža austrumu pusē. Divas dienas šis vienplāksnis bija pielidojis pavisam tuvu Raiopu mežam, tad atgriezies un atkal pazudis tālumā.

Pēc tam Glosterā, iedams uz banku, es atkal ieraudzīju šo pašu vai kādu ļoti līdzīgu lidmašīnu. Izrādījās, ka tā fotografē pilsētu karšu zīmēšanas vajadzībām. Šīs darbī­bas centrs bija Maklstonas lidlauks, un pēc Ēku celtniecī­bas ministrijas pasūtījuma no gaisa vajadzēja nofotografēt apmēram četrdesmit kvadrātjūdžu plašu teritoriju. Ja vien man izdotos pierunāt lidmašīnas apkalpi, lai kādu pēcpus­dienu ļauj man vienā no lidmašīnām izmantot pasažiera sēdekli, es varētu pārlidot pāri ozolu mežam un ieskatīties tā vidienē no ļoti izdevīga novērošanas punkta, kuru pār­dabiskie spēki, jādomā, nespēj aizsniegt…

Pie Maklstonas lidlauka vārtiem mani sagaidīja kāds aviācijas seržants, kurš klusēdams aizveda mani līdz nelie­lam nobalsinātu celtņu pudurim, kur bija ierīkotas kantortelpas, vadības kabineti un ēdnīcas. To iekšpusē bija aukstāks nekā ārpusē. Viss izskatījās nepatīkami nolaists un pamiris, par spīti kaut kur dzirdamajai rakstāmmašīnas klaboņai un attāliem smiekliem. Uz skrejceļa atradās divas lidmašīnas, un viena no tām pašlaik uzņēma degvielu. Bija dzestra pēcpusdiena, pūta dienvidaustrumu vējš, un tā vien likās, ka tas pilnā sparā svilpo cauri mazajai, piekrautajai istabiņai, kurā pavadonis mani ieveda.

Vīrietis, kurš, man ienākot, izklaidīgi uzsmaidīja, bija gadus trīsdesmit vecs, gaišiem matiem, vērīgām acīm un neglītu apdeguma rētu uz zoda un kreisā vaiga. Mugurā viņam bija Karalisko gaisa spēku formastērps ar zlmotnēm, bet krekla apkaklīte bija vaļā un zābaku vietā kājās audekla kurpes. Ap viņu valdīja nevērīgas pašpārliecinātības gai­sotne. Paspiezdams man roku, viņš mazliet sarauca pieri un teica: Es īsti nesaprotu, ko jūs vēlaties, mister Hakslij. Lūdzu, apsēdieties!

Darīju, kā teikts, un pievērsu skatienu apkārtnes kartei, kuru viņš bija izklājis sev priekšā uz rakstāmgalda. Zināju, ka viņu sauc Harijs Kītons un ka viņš kara laikā ir dienējis aviācijā. Apdeguma rēta bija reizē īpatnēji pievilcīga un atbaidoša, bet viņš to nēsāja lepni kā medaļu un acīmredzot nepavisam neraizējās par šo kroplīgo zīmogu sejā.

Viņš, šķiet, uzlūkoja mani ar tādu pašu ziņkāri kā es viņu, un, kad bijām pārmijuši vairākus stomīgus skatienus, viņš nervozi pasmējās un teica: Man reti kāds lūdz iespēju izmantot lidmašīnu. Parasti to lūdz fermeri, kas grib, lai nofotografē viņu mājas. Un vēl arheologi. Viņi vienmēr grib, lai uzņēmumus izdara krēslā vai rītausmā. Saules ēnas, saprotat? Tās izceļ lauku robežas, vecus pamatus un tamlīdzīgi… Bet jūs gribat lidot pār mežu… Vai es pareizi saprotu?

Es pamāju ar galvu. Nevarēju īsti ieraudzīt, kurā vietā uz kartes redzami Raiopu īpašumi. Tas ir mežs pie manas mājas, diezgan pamatīgs. Man gribētos pārlidot tam pāri un izdarīt dažus uzņēmumus.

Kītona seja pauda tādas kā bažas. Tad viņš pasmaidīja un pieskārās rētai uz zoda. Pēdējo reizi, kad lidoju pār mežu, kāds snaiperis izdarīja vislabāko trāpījumu mūžā un notrieca mani zemē. Tas bija četrdesmit trešajā gadā. Lidmašīna bija laba, viegli vadāma. Bet tas šāviens… taisni degvielas tvertnē, un gatavs. Gāžamies lejā kokos. Laimīgā kārtā paguvu tikt ārā. Meži mani uztrauc, mister Hakslij. Bet es ceru, ka jūsējā snaiperi neslēpjas. Viņš draudzīgi pasmaidīja, un es atbildēju ar smaidu, negribēdams sacīt, ka nevaru droši to apsolīt. Kur īsti ir tas mežs? viņš jautāja.

Raiopu īpašuma teritorijā, es atbildēju un pārliecos pār karti. Nākamajā brīdi ieraudzīju meklēto vārdu. Dīvainā kārtā mežs vispār nebija atzīmēts, tikai punktota līnija apzīmēja liela īpašuma robežu.

Kad izslējos taisni, Kītons lūkojās manī ar savādu ska­tienu. Es teicu: Tas nav iezīmēts. Savādi gan.

-    Ļoti savādi, viņš piekrita. Viņa tonis bija lietišķs… bet vai tajā neieskanējās kāda zinoša nots? Cik liels tas ir? viņš jautāja. Kāda platība? viņš joprojām neno­vērsa skatienu no manis.

-    Ļoti liels. Perimetrs vairāk nekā sešas jūdzes…

-    Sešas jūdzes! viņš izsaucās, tad mazliet pasmaidīja.

-    Tas taču ir milzīgs mežs!

Klusums, kas pēc tam iestājās, izraisīja manī pārliecību, ka šis cilvēks zina vismaz kaut ko par Raiopu mežu. Es teicu:

-    Jūs esat lidojis pavisam tuvu tai vietai. Vai arī kāds cits no jūsu lidotājiem.

Viņš aši pamāja ar galvu un atkal uzmeta skatienu kar­tei. Tas biju es. Tātad jūs mani redzējāt?

-    Tāpēc jau man radās doma atnākt uz lidlauku. Kad viņš neko neteica, bet rādīja diezgan izvairīgu seju, es pie­bildu:

-    Tad jūs droši vien ievērojāt šo dīvainību. Kartē nekas nav atzīmēts…

Tomēr Harijs Kītons uz to neko neatbildēja, tikai apsē­dās un sāka rotaļāties ar savu zīmuli. Viņš vēlreiz pievērsās kartei, tad atkal paskatījās uz mani, pēc tam atkal ielūkojās kartē. Tad viņš tikai piemetināja: Es nezināju, ka mums te ir tik liels viduslaiku ozolu mežs, kas nav atzīmēts kartē. Vai tā ir apgūta teritorija?

-    Pa daļai. Bet lielākie plašumi ir pilnīgā savvaļā.

Viņš atlaidās dziļāk krēslā; apdeguma rēta bija kļuvusi mazliet tumšāka, un izskatījās, ka viņš cenšas apspiest augošu satraukumu. Tas jau pats par sevi ir apbrīno­jami, viņš teica. Dina mežs, protams, ir milzīgi liels, bet tas ir apgūts. Norfolkā ir viens mežs, kas arī ir savvaļā. Es tur esmu bijis… Viņš bridi klusēja, mazliet savilcis pieri. Ir vēl citi. Bet visi nelieli vienkārši mežainas platības, kas aizlaistas savvaļā. Taču tie nav īsti savvaļas meži.

Piepeši Kītons izskatījās pavisam satraukts. Viņš neno­vērsa skatienu no kartes, no Raiopu teritorijas, un man šķita, ka viņš nomurmina: Tātad man bija taisnība.

-    Vai jūs varēsiet noorganizēt šo lidojumu pār mežu? es jautāju, un Kītons uzmeta man aizdomu pilnu skatienu.

-    Kāpēc jūs gribat lidot tam pāri?

Sāku viņam skaidrot, tad aprāvos. Negribētos, lai par to sāk runāt…

-    Saprotu.

-    Kaut kur šajā mežā klīst mans brālis. Pirms vairā­kiem mēnešiem viņš aizgāja izlūkgājienā un nav atgriezies. Nezinu, vai viņš ir apmaldījies vai gājis bojā, bet man gri­bētos redzēt to, ko iespējams redzēt no augšas. Es saprotu, ka tas nav gluži pēc noteikumiem…

Kītons sēdēja, dziļi iegrimis domās. Tagad viņš bija kļu­vis pavisam bāls, vienīgi rēta uz sejas palika tumša. Tad viņš spēji pievērsās man un papurināja galvu. Nav pēc notei­kumiem? Vispār jau jums taisnība. Bet to es varu nokārtot. Tikai tas izmaksās dārgi. Būs jāatlīdzina par degvielu…

-    Cik dārgi?

Viņš nosauca skaitli, kas likās līdzvērtīgs sešdesmit jūdžu tāla izpriecu brauciena izmaksai, un man gluži vai aizrāvās elpa. Tomēr es piekritu un ar atvieglojumu uzzi­nāju, ka vismaz nebūs citu izdevumu. Kītons apsolījās lidot ar mani pats. Viņš pavērsīs fotoaparātus pret Raiopu mežu un nofotografēs to kopā ar pārējo apkārtnes ainavu, kas vajadzīgā topošajai kartei. Tik un tā tas reiz būs jādara, tad jau labāk nekavēties. Pats drīzākais, kad mēs varam lidot, ir rit pēc pulksten diviem. Vai tas jums pa prātam?

Pat ļoti pa prātam, es atbildēju. Būšu klāt.

Mēs sarokojāmies. Iedams ārā, es pametu skatienu atpakaļ. Kītons nekustīgi stāvēja aiz sava rakstāmgalda, raudzīdamies priekšā izklātajā kartē; ievēroju, ka viņa rokas mazliet dreb.

Es biju lidojis tikai vienu reizi. Tas bija četru stundu brau­ciens apdauzītā, ložu izrāibinātā lidmašīnā, kas tika pacēlu­sies negaisa laikā un nolaidusies ar saplacinātām riepām uz kāda Marseļas skrejceļa. Es tobrīd maz nojautu par šo dra­matisko notikumu, jo zāļu iespaidā biju pa pusei nemaņā; tas bija evakuācijas lidojums, noorganizēts ar lielām grū­tībām, un tas nogādāja mani uz atveseļošanās vietu, kur man bija paredzēts atkopties pēc lodes ievainojuma krūtīs.

Tāpēc var teikt, ka šis man bija pirmais īstais lidojums, un, kad nelielā lidmašīna sasvērās un ar spēju rāvienu drā­zās pret debesim, es cieši ieķēros sēdekļa parocēs, aizmie­dzu acis un veltīju visas domas tam, kā apspiest kamolu, kas piepeši kāpa no iekšām augšup. ŠIeiet, ka nekad citreiz mūžā neesmu izjutis tādu nelabumu, un vēl tagad nesaprotu, kā noturējos. Katru reizi, kad vēja brāzma Kītons tās sauca par termāliem ar neredzamiem pirkstiem sagrāba lidma­šīnu un tracinošā ātrumā pasvieda to augšup vai lejup, man šķita, ka kuņģa saturs neglābjami izlauzīsies uz āru. Spārni liecās un līgojās. Pat cauri aizsargķiverei un austiņām es dzirdēju, kā žēlabaini čīkst alumīnija korpuss, niecīgajam lidaparātam cīnoties pret nesaprātīgajiem dabas spēkiem.

Mēs divas reizes apmetām loku lidlaukam, un beidzot es uzdrīkstējos atvērt acis. Kādu brīdi man trūka orientācijas izjūtas, līdz piepeši apjautu, ka pa sānu logu redzams nevis tālīnais apvārsnis, bet iekopti lauki. Mana apziņa pielāgojās iekšējai dzirdei, un es mēģināju pierast pie domas, ka atro­dos vairākus simtus pēdu virs zemes, tik tikko apjauzdams gravitācijas iespaidu uz savu slābano ķermeni. Tad KItons spēji pagriezās pa labi, un pēkšņajā panikā man vairs nerū­pēja nekāda orientācija; lidmašīna strauji traucās uz zieme­ļiem, un spožā saule rietumu pusē apgrūtināja redzamību, tomēr pa vēso, aizmigloto sānu logu redzēju lejā lauku ēnainās robežas un vietām spilgtus baltu ēku grupējumus ciematus un mazas pilsētiņas.

-Ja kļūst nelabi, tur blakus sēdeklim ir ādas maisiņš! Kītons pār plecu uzsauca, un viņa balss čērkstoši griezās ausīs.

-    Man ir ļoti labi, es atbildēju un sataustīju mierinošo palīglīdzekli. Lidmašīnā ietriecās sānu vējš, un es jutu, ka man iekšās kaut kas sadalās un neatturami kāpj augšup. Sagrābu maisiņu ciešāk, juzdams mutē sīvas siekalas un pretīgi salto vemšanas priekšsajūtu. Cik ātri un klusi vien iespējams, ar mokošu pazemojuma izjūtu ļāvos neatvairā­majai tieksmei iztukšot māgu.

Kītons skaļi iesmējās. Veltīgi iztērētas pusdienas.

-    Bez tām es jutīšos labāk.

Un es patiešām jutos labāk. Varbūt dusmas par savu vājumu, varbūt vienkārši vieglā tukšuma sajūta ļāva mundrāk uzlūkot to baiso apstākli, ka atrodos simtiem pēdu virs zemes. Kītons pieregulēja fotoaparātus, un viņa domas bija pievērstas tiem, nevis lidojumam. Stūres pusloks kustējās pats pēc savas gribas, un, kaut gan likās, ka lidmašīnu rausta milzīgi, neredzami pirksti, mētādami to te pa kreisi, te pa labi, te baismīgā ātrumā lejup, mēs tomēr saglabājām puslīdz taisnu virzienu. Zem mums tīrumi saplūda ar blīvu meža zaļumu; Eivonas pieteka bezmērķīgi vijās tālumā kā dubļaina lente. Mākoņu ēnas kā dūmi slīdēja pār ielāpu segai līdzīgajiem laukiem, un visa apkaime lejā azskatījās mierīga, rāma un miegaina.

Te piepeši KItons iesaucās: Ak Dievs, kas tad tas?!

Paskatījos uz priekšu pāri viņa plecam un pie apvāršņa ieraudzīju Raiopu meža tumšo malu. Tajā pusē pletās liels mākonis un dīvaina tumsa, it kā virs meža plosītos vētra. Tomēr debesis bija pavisam skaidras, un mākonis bija labi saskatāms tas šķita tikpat gaisīgs un vasarīgs kā visas rietumu puses debesis. Draudīgā pustumsa šķita kāpjam augšup no paša meža biezokņa, un, kamēr mēs tuvojāmies plašajam meža masīvam, šī tumsa itin kā ienāca arī mūsos, viesdama nomāktību un baigas priekšnojautas. Kītons tās izpauda skaļi un pagrieza lidmašīnu pa labi, mezdams līkumu gar meža malu. Paskatījies lejup, ieraudzīju Ozolmāju, nožēlojamu, sakņupušu ēku ar pelēku jumtu un tumšu, drūmu apkārtni; jauno atvašu audze biezā joslā stiepās līdz mājas piebūvei, kurā atradās kabinets.

Pats mežs izskatījās aizaudzis, biezs un naidīgs; nepār­trauktā lapotņu virsma pletās tālumā kā pelēki zaļa jūra, kas vējā viegli viļņojās; kā vienots, organisks veselums mežs šķita nemierīgi elpojam un kustamies zem nevēlamā skatiena no augšas.

Kītons lidoja apkārt Raiopu mežam, turēdamies nelielā attālumā, un man šķita, ka pirmatnējā meža teritorija nav tik ļoti liela, kā sākumā bija licies. Pamanīju mūsu upītes pelēkbrūno, līkumoto stīdziņu, kas brīžiem spoži iemirdzējās saulē. Kādu gabalu varēja redzēt arī upes ceļu pa mežu, bet netālu no malas to skatienam aizsedza koku lapotnes.

Es mēģināšu lidot pāri no austrumiem uz rietu­miem, Kītons piepeši paziņoja, lidmašīna sasvērās, mežs zem mana aizrautīgā skatiena sagriezās slīpi un pēkšņi šķita drāžamies man pretī, tad atkal iztaisnojās un plašs un kluss pletās mūsu acu priekšā.

Nākamajā mirklī lidmašīnu sagrāba neganta, neval­dāma vēja brāzma. Neredzams spēks uzsvieda mūs gaisā, paceldams lidmašīnas priekšgalu gandrīz augstāk par asti, un Kītons izmisīgi cīnījās ap vadības svirām, lai izlīdzi­nātu gaitu. No spārnu galiem un virmojošajiem propelleru apļiem strāvoja dīvaina, zeltaina gaisma, it kā mēs lidotu caur varavīksni. Lidmašīna saņēma triecienu no labās puses un tika spēcīgi grūsta atpakaļ uz mežmalas pusi, klajuma virzienā. Ap kabīni sāka skanēt spokainas, pārdabiskas gaudas. Tās bija tik apdullinoši skaļas, ka Kītona dusmu un izbaiļu kliedzieni, kas caur radioaustiņām sasniedza mani, bija tik tikko sadzirdami.

Līdzko mēs izkļuvām ārpus meža robežām, iestājās relatīvs miers, lidmašīna iztaisnoja gaitu, noslīdēja mazliet lejup, tad sasvērās sāniski jo Harijs Kītons gatavojās otra­jam mēģinājumam lidot pār mežu.

Viņš nesacīja ne vārda. Man gribējās kaut ko teikt, taču mēle atteicās klausīt, līdzko pametu skatienu uz draudīgo sienu mums priekšā.

Atkal šis vējš!

Lidmašīna sasvērās, mezdama cilpu virs pirmajiem simt meža jardiem, un gaisma, kas mūs apspīdēja, kļuva spē­cīgāka, apņēma spārnus un sīkām zibens šautriņām sāka ņirbēt ap kabīni. Gaudošana kļuva tik spalga, ka es neviļus iekliedzos, un lidmašīnu mētāja tik spēcīgi, ka man likās: teju teju to salauzīs, sasitīs druskās kā bērnu rotaļlietu.

Palūkodamies lejup cauri spokainajai gaismai, es ierau­dzīju klajumus, izcirtumus, upi… Tā bija acumirklīga aina, ko tūdaļ pat apslēpa pārdabiskie spēki, kuri to sargāja.

Piepeši lidmašīna tika apsviesta otrādi. Skaidri zinu, ka iekliedzos, smagi izslīdēdams no sēdekļa, un tikai biezā ādas josta neļāva man triekties pret lidmašīnas griestiem. Vēl viens kūlenis, vēl… Kītons pūlējās izlīdzināt lidojumu, un viņa spalgajos saucienos skanēja apjukums un dusmas. Gaudošana ārpusē pārtapa dzēlīgos smieklos, un tad nelielā lidmašīna tika spēji aizsviesta atpakaļ klajā vietā, kur tā iztaisnojās un apmeta divas cilpas, nonākdama bīstami tuvu zemei.

Pēc tam tā uzšāvās gaisā un, gluži kā pārbiedēta, palēkdamās aizdrāzās pār birztalām un lauku mājām projām no Raiopu meža. Kad ICītons beidzot bija nomierinājies, viņš pacēlās līdz tūkstoš pēdu augstumam un domīgi nolūkojās tālumā uz mežu pie paša apvāršņa uz drūmības apņemto vietu, kas bija atsitusi visus viņa mēģinājumus to izpētīt.

Es nesaprotu, kāds nelabais to izraisīja, viņš man sacīja gandrīz vai čukstus. Bet šobrīd es negribētu par to domāt. Mums zūd degviela. Acīmredzot bojāta tvertne. Turieties cieši sēdeklī…

Un lidmašīna salēkdamās aizdrāzās dienvidu virzienā, uz nolaišanās vietu, kur Kītons izņēma fotoaparātus un atstāja mani paša ziņā; viņš bija satriekts un, šķiet, vēlējās drīzāk tikt no manis projām.

4

Mana mīlas dēka ar Zaļā meža Gvivenetu sākās nāka­majā dienā negaidīti un dramatiski…

No Maklstonas lidlauka pārrados mājās tikai vakarā, jutos noguris, satriekts un tūdaļ gribēju likties gulēt. Nogu­lēju ilgi, nedzirdēdams modinātāja zvanu, un spēji pamo­dos pusdivpadsmitos nākamajā rītā. Diena bija jauka, kaut gan debesis mazliet apmākušās, un pēc ašām brokastīm es izgāju ārā, devos pāri laukiem un pagriezos paskatīties uz mežu no droša pusjūdzes attāluma.

Tā bija pirmā reize, kad es, stāvēdams uz zemes, redzēju mīklaino tumsu, kas aptvēra Raiopu mežu. Prātoju, vai tā varētu būt izveidojusies nesen vai arī pats esmu bijis tik spēcīgā meža auras varā, ka vienkārši neesmu pamanījis tā dīvaino stāvokli. Devos atpakaļ uz mājas pusi, mazliet drebinādamies savā džemperī un plānajās biksēs, tomēr juzdamies itin patīkami šajās dienās, kad pavasaris pārtapa vasaras sākumā. Impulsa vadīts, sāku iet uz dzirnavu dīķa pusi, uz vietu, kur pēc vairāku gadu prombūtnes pirmoreiz biju sastapis Kristiānu no tā laika bija pagājuši tikai daži mēneši!

Šī vieta mani allaž pievilka, pat ziemā, kad dīķa virsma staignajās malās starp meldriem un niedrēm pārklājās ar ledu. Tagad to klāja putas, tomēr vidū ūdens bija diez­gan dzidrs. Aļģes, kas drīz to piesārņos, vēl nebija izgulējušas ziemas miegu. Tomēr es ievēroju, ka satrunējusī airu laiva, kas agrāk, kopš es to vispār atcerējos, stāvēja piesieta pie pussagruvušās laivu būdas, nekur vairs nav redzama. ApspurusI virve, kas to bija sargājusi intere­santi, no kādām vētrām? rēgojās zem ūdens virsmas, un es nospriedu, ka kaut kad šīs lietainās ziemas laikā satrunē­jusī laiva vienkārši nogrimusi dūņainajā dibenā.

Dīķa tālākajā malā sākās biezs mežs: paparžu, meldru un kazenāju audzes kā žogs vijās starp tieviem, žuburai­niem ozolu stumbriem. Tas bija necaurejams, jo arī paši ozoli auga ļoti purvainā vietā, kur cilvēks nevarēja staigāt.

Aizgāju līdz purva malai, atspiedos pret nolīkušu stum­bru un lūkojos drēgnajā, drūmajā meža tumsā.

Un pēkšņi manā priekšā iznāca kāds cilvēks!

Tas bija viens no abiem sirotājiem, kurus biju sastapis pirms vairākām dienām vīrietis ar garajiem matiem un platajām biksēm. Tagad es redzēju, ka viņš izskatās pēc

Kromvela laika rojālista no septiņpadsmitā gadsimta vidus; līdz jostasvietai viņš bija kails, ja neņem vērā divas uz krū­tīm sakrustotas ādas siksnas, pie kurām bija piestiprināts pulvera rags, ādas maks ar svina lodēm un duncis. Viņa mati bija ļoti cirtaini, tāpat arī bārda un ūsas.

Vārdi, ko viņš man teica, skanēja strupi, gandrīz dus­mīgi, tomēr, tos teikdams, viņš pasmaidīja. Valoda man izklausījās sveša, tomēr vēlāk es aptvēru, ka viņš runājis angliski, tikai ar stipru izloksni. Viņš tika teicis: Tu esi nepiederošā ciltsbrālis, un tas izšķir visu… bet tobrīd es dzirdēju vienīgi svešu skaņu savirknējumu.

Skaņas, akcents, vārdi… Daudz svarīgāk tobrīd bija tas, ka viņš pacēla musketi ar spožu stobru, ar redzamu piepūli atvilka aizslēgu un, turēdams ieroci kaut kur starp vidukli un plecu, izšāva uz mani. Ja tas bija brīdinājuma šāviens, tad viņš bija strēlnieks, ar kuru prasmē varēja mēroties tikai retais. Ja viņš bija gribējis mani nogalināt, tad man patiesi bija laimējies. Lode skāra man galvas vienu pusi. Es kāpos atpakaļ, pacēlis rokas kā aizsargādamies, un ieklie­dzos: Nē! Dieva dēļ!…

Šāviena troksnis bija apdullinošs, bet tas tūdaļ pagaisa belziena izraisītajās sāpēs un nemaņā. Atceros, ka gāzos atmuguriski atpakaļ, gluži kā spēcīgas rokas sviests, un tad mani apņēma un pārklāja dīķa ledainais ūdens. Brīdi valdīja pilnīga tumsa, un, kad atguvos, rīstīdamies riju dzirnavu dīķa netīro ūdeni. Sprauslodams kārpījos pa lipīgo dūksnāju, ūdenszālēm un meldriem, kas tinās apkārt. Kaut kā uzniru virspusē un, rīdams reizē gaisu un ūdeni, sāku neganti klepot.

Tad ieraudzīju garu, rotājumiem ldātu nūju un aptvēru, ka man pretī tiek stiepts šķēpa kāts. Meitenes balss uzsauca kaut ko nesaprotamu, un es apjautu vienīgi paustās emocijas, tomēr pateicīgi pieķēros vēsajam kokam, jopro­jām juzdamies drīzāk noslīcis nekā dzīvs.

Jutu, ka mani izrauj no ūdensaugu pinekļiem. Spēcīgas rokas satvēra mani aiz pleciem un izvilka krastā, un, atbrī­vojis acis no ūdens un dubļiem, es ieraudzīju divus kailus ceļgalus un virs tiem manas glābējas smuidro stāvu, kas liecās man pretī un centās nospiest mani guļus uz vēdera.

-    Man ir labi! es sprauslādams izgrūdu.

-    B'th towethoch! viņa neatlaidās, un rokas sāka spē­cīgi masēt man muguru. Jutu, ka man no iekšām izplūst ūdens. Klepodams atgrūdu ar dīķa ūdeni sajauktus vēmek­ļus, toties beidzot spēju pats apsēsties un atbīdīt viņas rokas.

Joprojām tupēdama, viņa atvirzījās atpakaļ, un, izslau­cījis no acīm netīrumus, es viņu pirmoreiz ieraudzīju pavi­sam skaidri. Viņa raudzījās manī un smīnēja, valdīdama smieklus par manu ērmīgo, netīro izskatu.

-    Te nekā jocīga nav, es teicu, bažīgi skatīdamies viņai garām mežā, taču uzbrucējs bija pazudis. Domas par viņu drīz vien pagaisa, jo es savā priekšā redzēju Gvivenetu.

Viņas seja bija pārsteidzoši skaista, ar bālu ādu, mazliet klāta vasaras raibumiem. Mati viņai bija koši rudi un nekār­tīgā, izjukušā lēveni krita pāri pleciem. Biju iedomājies, ka viņas acis ir koši zaļas, taču tās bija dzelmaini brūnas, un, kamēr viņa uzjautrināta lūkojās manī, es jutu, ka šis ska­tiens mani pievelk, ka mani valdzina ik sīkais vaibsts viņas sejā, mutes pievilcīgais izliekums, sarkanās nekopto matu cirtas, kas krita pāri pierei. Mugurā viņai bija īsa, brūna kokvilnas tunika. Rokas un kājas bija tievas, bet muskuļi stiegraini; stilbus klāja sīkas, gaišas pūciņas, un es ievēroju, ka viņas ceļgali ir pamatīgi saskrambāti. Kājās viņai bija rupji darinātas vaļējas sandales.

Rokas, kuras bija nospiedušas mani zemē un tik spēcīgi izsūknējušas ūdeni no manām plaušām, bija mazas un trauslas, īsi aplauztiem nagiem. Ap locītavām viņai bija melnas ādas aproces, un pie šaurās, dzelzs kniedēm rotātās jostas karājās īss zobens netīri pelēkā makstī.

Tātad šī bija meitene, kuru tik bezpalīdzīgi un bezcerīgi iemīlējis Kristiāns! Skatīdamies uz viņu, juzdams ar viņu tik ciešu saikni, kādu nekad vēl nebiju izjutis, apjauzdams viņas seksualitāti, viņas humoru, viņas spēku, es gluži labi spēju saprast, kāpēc tā noticis.

Viņa palīdzēja man piecelties kājās. Viņa bija gara, gandrīz vienā augumā ar mani. Pametusi skatienu apkārt, tad paplikšķinājusi man pa plecu, viņa devās pa priekšu pameža saaudzē, iedama Ozolmājas virzienā. Es atrāvos atpakaļ, papurināju galvu, un viņa pagriezās un kaut ko dusmīgi sacīja.

Es teicu: Esmu viscaur slapjš un jūtos ļoti nepatī­kami… Paberzēju rokas gar dubļainajām, aļģēm notriep­tajām drēbēm un pasmaidīju. Neparko neiešu mājās caur šiem brikšņiem. Došos pa vieglāko ceļu… Un es sāku iet atpakaļ, lai mestu līkumu pa taku. Gviveneta man kaut ko uzkliedza, tad satraukta iesita sev pa gurnu. Viņa sāka iet man tuvu aiz muguras, turēdamās koku aizsegā. Meža dzīvē viņai prasmes netrūka, jo viņas pārvietošanās nemaz nebija dzirdama, un tikai tad, kad es apstājos un cieši ieska­tījos krūmājā, reizēm varēju viņu saskatīt. Kad es apstājos, apstājās arī viņa, un viņas mati gaismā tā iemirdzējās, ka tieši tie nodeva viņas atrašanās vietu. Tie gluži kā uguns liesmoja ap viņas galvu. Viņa mirdzēja kā bāka meža tumsā, un cīņa par izdzīvošanu viņai droši vien nebija viegla.

Sasniedzis dārza vārtiņus, palūkojos atpakaļ. Viņa palēkdamās izskrēja no meža, noliekusi galvu, labajā rokā cieši satvērusi šķēpu, ar kreiso pieturēdama zobena maksti, lai tā nemētātos augšup un lejup gar jostu. Viņa pašāvās man garām un cauri dārzam aizskrēja mājas aizmugurē, pagriezdamās pret sienu un pamezdama bažīgu skatienu atpakaļ uz meža pusi.

Devos viņai nopakaļ un atvēru aizmugures durvis. Ar neapvaldītu izsaucienu viņa ieslīdēja iekšā.

Aizvēris durvis, es sekoju Gvivenetai, kura ziņkāri un valdonīgi gāja caur visām telpām. Viņa nometa šķēpu uz virtuves galda un atsprādzēja jostu, lai cauri tunikai paka­sītu stingro miesu zem tās. Ysuth'k, viņa pasmiedamās noteica.

-    Skaidrs, ka niez, es piekritu, skatīdamies, kā viņa paņem lielo virtuves nazi, iespurdzas, papurina galvu un nosviež nazi atpakaļ uz galda. Es sāku drebināties, domādams par tīkamu, karstu vannu, bet, tā kā Ozolmājā ūdens sildīšana notika ļoti primitīvi, varēju tikt vienīgi pie remdena ūdens. Pielēju trīs katlus un uzliku tos uz plīts. Gviveneta kā apburta vēroja iedegamies zilo liesmu. R'vannith, viņa noteica ar gurdu nicinājumu balsī.

Kad biju uzlicis ūdeni, devos viņai pakaļ uz viesistabu, kur viņa aplūkoja gleznas, aptaustīja krēslu auduma pār­klājus, apostīja vaska augļus un izdvesa pārsteigtu, gandrīz jūsmīgu skaņu, tad pasvieda man vienu mākslīgo ābolu. Es to noķēru, un viņa izdarīja kaut ko līdzīgu ēšanas kustībai, jautādama: Cliosga muga? un pēc tam pasmējās.

-    Parasti nē, es teicu. Viņas acis bija tik spožas, smaids tik meitenīgs, draisks… un tik skaists!

joprojām kasīdama niezošās vietas viduklī zem jostas, viņa turpināja apstaigāt māju un, iegājusi vannas istabā, mazliet nodrebinājās. Par to es nebrīnījos. Vannas istaba bija drusku pārveidota kādreizējās piebūves daļa; bālgani dzeltenīgais sienu krāsojums jau bija noplucis, visos kak­tos pletās zirnekļu tīldi, zem ieplaisājušās fajansa bļodas rindojās vecas skārda bundžas ar mazgājamo pulveri un pieslaucītas lupatas. Skatoties uz šo auksto, nepievilcīgo telpu, jutos pārsteigts, ka visu savu bērnības laiku esmu te mazgājies un juties pavisam labi, protams, man traucēja milzīgie zirnekļi, kas rāpoja pa grīdu vai neciešami bieži līda ārā no vannas iztekas cauruma. Vanna bija dziļa, no baltas emaljas, un lielie nerūsējoša tērauda krāni tūlīt pie­saistīja Gvivenetas uzmanību. Pārlaidusi pirkstus aukstajai emaljai, viņa vēlreiz atkārtoja to pašu vārdu: R'vannith. Tad viņa iesmējās. Un piepeši es sapratu, ka viņa saka "romiešu". Aukstās, marmoram līdzīgās virsmas un īpašus sildīšanas paņēmienus viņa saistīja ar augstāko no viņas laiku viedokļa sabiedrības tehnoloģiju. Ja kaut kas ir auksts, ciets, sagādā ērtības un veicina pagrimumu, tad tas, protams, ir "romiešu", un viņa, būdama ķeltu pārstāve, var to tikai nicināt.

Nudien, viņai pašai būtu ļoti derējusi kārtīga vanna. Smarža, kas nāca no viņas, bija ļoti spēcīga, un es nekad agrāk nebiju jutis no cilvēciskas būtnes plūstam šādu pir­matnēju, dzīvniekam raksturīgu dvaku. Francijā pēdējās okupācijas dienās biju pietiekami iepazinis visādu smaržu un smaku kopumu, kurā jautās gan bailes, gan ķiploki, gan sastāvējies vīns, gan pārlieku bieži! sastāvējušās asinis, gan mikli, appelējuši formastērpi. Tās visas bija dabiska daļa no kara, daļa no tehnikas laikmeta. Bet no Gvivenetas dvašoja dzīvnieciska meža smarža, kas bija visai nepatī­kama, tomēr dīvaini erotiska.

Ielaidu remdeno ūdeni vannā un sekoju viņai uz kabi­netu. Te viņa atkal nodrebinājās un sāka iet telpai apkārt gar malu ar gandrīz vai sāpīgu izteiksmi sejā. Ilgi viņa lūkojās griestos. Piegājusi pie stiklotajām durvīm, viņa paskatījās ārā, tad, sandalēs apautās kājas dimdinādama, palēkāja pa grīdu un tikai pēc brīža pieskārās rakstāmgal­dam, grāmatām un tēva savāktajiem senlaiku piederumiem. Grāmatas viņu neinteresēja nemaz, lai gan kādu brīdi viņa pētīja atvērto lappusi, acimredzot cenzdamās uzminēt, ko nozīmē visi šie ķeburi un svītras. Ar manāmu patiku viņa aplūkoja cilvēku attēlus kādā ilustrācijā bija redzami vīri deviņpadsmitā gadsimta armijas formastērpos un rādīja tos man, it kā es nekad nebūtu tos redzējis. Viņas smaids pauda nevainīgu bērna prieku, taču mani savā varā turēja tieši nobriedušās sievišķības valdzinājums, ko izstaroja viņas augums. Nē, Gviveneta nebija naiva meitene.

Atstāju viņu krēslainajā kabinetā un aizgāju pieliet van­nai vārošo ūdeni. Pat tagad vanna izdevās tikai mēreni silta. Neko darīt. Pirmām kārtām man vajadzēja dabūt nost pretīgās gļotu un dubļu atliekas. Nometu drēbes un iekāpu vannā, tad ieraudzīju, ka Gviveneta stāv durvīs un ar vīpsnu vēro manu notriepto, ūdenszālēm aplipušo, bāl­gano ķermeni.

-    Tagad ir 1948. gads, es viņai teicu, cenzdamies iztu­rēties ar pienācīgu pašcieņu, nevis barbaru laiki neilgi pēc Kristus dzimšanas.

Nevar taču viņa gribēt, es sev teicu, lai tāds civilizācijas laikmeta cilvēks kā es būtu viens vienīgs muskuļu iemie­sojums.

Aši sāku mazgāties, un Gviveneta, domīgi klusēdama, notupās uz grīdas. Tad viņa teica: Ibri c'thaan k'thirig?

-    Tu arī esi skaista.

-    K'thirig?

-    Tikai nedēļu nogalēs. Angļiem tā pieņemts.

-    C'thaan perin avon? Avon!

Avon? Eivona? Stretforda pie Eivonas? Šekspīrs? Man vislabāk patīk "Romeo un Džuljeta". Cik jauki, ka tu vismaz kaut ko zini no kultūras!

Viņa papurināja galvu, un zīdaino matu šķipsnas sakrita viņai uz sejas. Kaut gan tie bija netīri un taukaini to es skaidri redzēju -, tie tomēr spīdēja, un tajos itin kā kūsāja dzīvība. Šie mati mani valdzināja kā apburti. Aptvēru, ka skatos uz tiem, roku ar beržamo suku garajā kātā pacēlis pusceļā pāri plecam, gluži aizmirsis, ka gribēju mazgāt sev muguru. Viņa teica kaut ko, kas izklausījās pēc rīkojuma izbeigt tādu skatīšanos, tad piecēlās kājās, saraustīdama lejup brūno tuniku un, joprojām kasīdamās, sakrustoja rokas uz krūtīm un atspiedās pret flīzēm izlikto sienu, pie­vērsusi skatienu vannas istabas mazajam lodziņam.

Nomazgājies es ar pretīgumu pārlaidu skatienu netīra­jam vannas ūdenim, sadūšojos un piecēlos vannā stāvus, sniegdamies pēc dvieļa, tomēr viņa paguva atkal paskatī­ties uz mani… un atkal zobgalīgi iesmējās! Nākamajā mirklī viņa aprāvās, un dzirkstošās acis, gandrīz tracinošas savā pievilcībā, sāka skraidīt augšup lejup pa manu balto miesu, kur tā bija saskatāma. Ar mani viss ir, kā vajag, enerģiski slaucīdamies, es teicu; jutos mazliet neveikli, taču biju cieši apņēmies neizrādīt nekādu kautrību. Esmu angļu vīrišķī­bas visnevainojamākais paraugs.

Chuin atenor! viņa atmeta, nepārprotami nolieg­dama manis teikto.

Aptinis dvieli ap vidukli, es pastiepu pirkstu uz viņas pusi, pēc tam parādīju uz vannu. Viņa saprata un atbildēja ar citu kustību, divreiz spēcīgi vēzēdama labo dūri pret savu labo plecu, bet neiesizdama pa to.

Viņa aizgāja atpakaļ uz kabinetu, un es brīdi skatījos, kā viņa pāršķirsta vairāku grāmatu lappuses un pēta krāsainās ilustrācijas. Tad apģērbos un devos uz virtuvi, lai izvārītu katliņu zupas.

Pēc brīža dzirdēju, ka vannā tek ūdens. Sekoja neilga šļakstēšana un pa reizei skaņas, kas pauda neizpratni un uzjautrinājumu: pēc visa spriežot, nepazīstamais, slidenais ziepju gabals drīzāk bēga no rokām, nekā veica savu uzde­vumu. Ziņkāres vai varbūt seksuālas intereses pārņemts, klusi aizgāju līdz aukstajai telpai un ieskatījos pa durvīm. Viņa jau bija izkāpusi no vannas un vilka mugurā tuniku. Purinādama matus, viņa man skopi uzsmaidīja. No rokām un kājām viņai pilēja ūdens, un viņa sevi uzmanīgi apostīja, tad paraustīja plecus, kā gribēdama sacīt: "Nu, kāda tur starpība?"

Kad pēc pusstundas es viņai piedāvāju bļodiņu šķidras dārzeņu zupas, viņa atteicās ar neuzticīgu, gandrīz aizdo­mīgu izteiksmi sejā. Pēc tam viņa paostīja katliņu, iebāza tajā pirkstu un, vērodama mani ēdam, bez sevišķas patikas to aplaizīja. Lai kā centos, man neizdevās piedabūt viņu piedalīties šajā pieticīgajā maltītē. Tomēr es labi redzēju, ka viņa ir izsalkusi, un beidzot viņa tomēr nolauza gabalu mai­zes un apmērcēja to zupas katlā. Visu laiku viņa mani pētoši vēroja; man šķita, ka visuzmanlgāk viņa pēta manas acis.

Beidzot viņa klusi teica: C'cayal cualada… Christian?

-    Kristiāns? es atkārtoju, izrunādams šo vārdu tā, kā tas pieņemts. Viņas mutē tas skanēja drizāk kā "Krīsatan", tomēr es to pazinu, un man pārskrēja biedinošas trīsas.

-    Christian! viņa atkārtoja un nikni nospļāvās uz grīdas. Viņas acis parādījās mežonīgs skatiens, un viņa pasniedzās pēc sava šķēpa, lai ar rokturi iebakstītu man krūtis. Stiven. Sekoja dompilna pauze. Christian. Viņa papurināja galvu, itin kā izdarījusi kādu secinājumu. C'cayal cualada? Im clathyr?

Vai viņa grib zināt, vai esam brāļi? Es pamāju ar galvu. Esmu viņu pazaudējis. Viņš aizgāja biezoknī. Aizgāja mežos. Dziļumā. Vai tu viņu pazīsti? Pamāju ar roku uz viņas pusi, uz viņas acīm, un teicu: Kristiāns?

Lai gan viņa jau tāpat bija bāla, šis bālums kļuva vēl jaušamāks. Skaidri redzēju, ka viņa jūtas izbiedēta. Christian! viņa izgrūda un veikli, bez piepūles aizmeta šķēpu pāri virtuvei. Tas trāpīja virtuves durvīs un drebēdams palika iedūries kokā.

Piecēlos un izvilku ieroci no durvīm, mazliet sadusmots, ka viņa tik meistarīgi caururbusi koku, atstādama itin prāvu lodziņu uz pagalmu. Viņa mazliet saspringa, kad es izvilku šķēpu un apskatīju nespodro, bet aso asmeni. Tā mala bija izrobota, taču nebija līdzīga lapas malai: katrā asmeņa pusē rindojās atpakaļ atliekti zobi. īru ķelti bija lietojuši draudīgu ieroci, kuru sauca par gae bolga, šķēpu, kuru nekad nedrīkstēja lietot sacīkstēs vai rituālos, jo atliektie zobi izārdīja pretinieka iekšas. Varbūt Anglijā vai kādā citā ķeltu apvidū, no kura bija cēlusies Gviveneta, šādi goda apsvērumi ieroču lietojumā netika ievēroti.

Rokturis bija izrakstīts ar sīkām līnijām dažādos leņ­ķos. Sapratu, ka tas ir ogams. Biju dzirdējis par šo seno īru alfabētu, taču neko tuvāk par to nezināju. Pārlaidu iegrie­zumiem plaukstu un jautāju: Gviveneta?

Viņa atbildēja: Guiwenneth mech Penn Ev. Tas izska­nēja ar lepnumu. Droši vien "Penn Ev" ir viņas tēva vārds, es nodomāju. Gviveneta, Penna Eva meita?

Atdevu viņai šķēpu un piesardzīgi pasniedzos pēc makstī noglabātā zobena. Viņa atvirzījās no galda, uzma­nīgi vērodama mani. Maksts bija darināta no cietas ādas, un tajā bija iestrādātas ļoti plānas metāla josliņas, kas gan­drīz izskatījās ieaustas pamatmateriālā. To rotāja bronzas kniedes, bet abas puses bija sasaistītas kopā ar resnu ādas auklu. Pats zobens izskatījās pilnīgi pēc lietišķa priekšmeta; rokturis tam bija no kaula, apvilkts ar apstrādātu dzīvnieka ādu. Arī to klāja bronzas kniedes, kas darīja ērtāku roktura satvērienu. Ierasto roktura pogu te gandrīz nevarēja manīt. Asmens bija no spoža metāla, varbūt astoņpadsmit collas garš. Roktura tuvumā tas bija šaurs, bet tālāk sasniedza četru vai piecu collu platumu, un gala sašaurinājums bei­dzās ar asu smaili. Skaists ierocis ieapaļām līnijām. Un uz asmens varēja redzēt sakaltušu asiņu pēdas, kas liecināja par tā biežu izmantojumu.

Iebāzu zobenu atpakaļ makstī, tad sameklēju slotu skapī pats savu ieroci šķēpu, ko biju pagatavojis no nomizota un rupji aptēsta zara un lielas, asas krama šķēpeles ar smaili galā. Viņa paskatījās uz to un tūlīt sāka skaļi smieties, itin kā neticīgi purinādama galvu.

-Ja gribi zināt, es ar to ļoti lepojos, es teicu, tēlo­dams sašutumu. Aptaustīju aso akmens smaili. Gvivenetas smiekli bija gaiši un nepiespiesti un pauda patiesu uzjaut­rinājumu par manu nepārliecinošo aizstāvēšanos. Tad viņa tā kā nokaunējās un aizsedza muti ar plaukstu, tomēr pleci viņai joprojām drebēja smieklos. Es ilgi pūlējos, kamēr to dabūju gatavu. Un pārsteidzu pats sevi.

-    Peth'n plantyn! viņa ķiķinādama teica.

-    Kā tu uzdrošinies! es atcirtu un nākamajā bridi izda­rīju kaut ko ļoti muļķīgu.

Man vajadzēja paredzēt, kā tas var beigties, taču rāmā, rotaļīgā noskaņa vedināja uz pašpārliecinātu rīcību. Zemā tvērienā pastiepis šķēpu uz priekšu, es tēloju, ka uzbrūku viņai, sak, gan es tev parādīšu…

Viņas reakcija bija zibenīga. Jautrais mirdzums acīs un sejā izzuda, un tā vietā uzplaiksnīja negants, nikns spīvums.

Izdvesusi kaut ko līdzīgu uzbrukuma saucienam, viņa divas reizes trieca ar savu šķēpu pa manu teatrālai rotaļlietiņai līdzīgo ieroci; cirtieni bija mežonīgi un apbrīnojami spēcīgi, turklāt divreiz ašāld par manu māņu kustību.

Pirmais trieciens nolauza ierocim asmeni un gandrīz izsita rokturi no mana tvēriena, pēc otrā salūza koks un šķēpa paliekas aizlidoja pāri virtuvei. No sienas plauktiņa nokrita vairāki katli un šķindēdami uzgāzās virsū traukiem un bļodām.

Tas notika tik ātri, ka es nepaguvu attapties. Abi stāvē­jām pietvīkuši, pavērtām mutēm, platām acīm raudzīda­mies viens otrā, un viņa izskatījās tikpat satriekta kā es.

-    Piedod, lūdzu, es teicu, mēģinādams uzlabot noskaņu. Gviveneta nedroši pasmaidīja. Guirinyn, viņa nomurmināja, un arī tas izklausījās pēc atvainošanās; pacēlusi notriekto šķēpa augšdaļu, viņa to pasniedza man. Paņēmu akmens asmeni, pie kura joprojām turējās koka roktura gabals, paskatījos uz to, savilku nelaimīgu seju, un nākamajā brīdī mēs abi sākām jautri un nevaldāmi smieties.

Tad viņa piepeši savāca visas savas lietas, aizsprādzēja jostu un devās uz pagalma durvīm.

-    Neej projām! es teicu, un šķita, ka viņa nojauš manu vārdu nozīmi; brīdi vilcinājusies, viņa atbildēja: Michag ovnarrana! (Vai tas nozīmēja man jāiet?) Tad, noliektu galvu un skrējienā saspringtu ķermeni, viņa viegli aizstei­dzās uz meža pusi. Pirms ieniršanas krēslainajā biezoknī viņa pamāja man ar roku un izkliedza kaut ko līdzīgu dūjas saucienam.

Tovakar es aizgāju uz kabinetu un izvilku tēva appluinīto, nobružāto piezīmju kladi. Atvēru to uz labu laimi, taču nespēju uztvert lasīto daļēji droši vien skumjās noskaņas dēļ, kas piepeši bija pārņēmusi šo krēslas stundu. Māja bija nomācoši klusa, un tomēr tajā vēl šķita atbalsojamies Gvivenetas smiekli. Viņa it kā bija visur, un reizē viņas nebija nekur. Un viņa bija izgājusi ārpus laika, ārpus pagājušajiem gadiem, ārpus iepriekšējās dzīves, kas bija ritējusi šajā klusajā istabā.

Brīdi stāvēju un lūkojos āra tumsā, vairāk nekā citkārt ievērodams savu atspulgu netīrajās stildoto durvju rūtīs, ko apgaismoja galda lampa. Šķiet, gandrīz vai cerēju, ka manā priekšā parādīsies Gviveneta, ka viņa iznirs cauri kalsnā, izspūrušā vīrieša atspulgam, kas tik skumji vientuļš skatījās man pretī.

Bet varbūt viņa bija apjautuši nepieciešamību manu nepieciešamību iepazīt to, par kā esamību jau biju pārlie­cinājies… tikai nebiju apzināti izlasījis?

Laikam gan es to biju jau nojautis, kad pirmoreiz šķirstīju dienasgrāmatu. Lappuses, kas glabāja visu sāpīgāko izjūtu un notikumu atspoguļojumu, jau sen bija izrautas un vai nu iznīcinātas, vai ari tik labi paslēptas, ka diez vai man lemts tās atrast. Tomēr bija palikuši mājieni, zemteksti, pilni skumju, kas nemanot bija nogulsnējušās manī.

Beidzot es atgriezos pie rakstāmgalda, apsēdos un sāku lēni pārlapot ādas vākos iesieto grāmatu; pētīju ierakstu datumus un virzījos tuvāk pirmajai mana tēva un Gvivenetas tikšanās reizei, pēc tam otrajai un trešajai…

"Atkal šī meitene. Viņa atskrēja no meža, no upītes puses, līdz būriem, notupās tur un uzkavējās veselas desmit minūtes. Vēroju viņu no virtuves, tad pārgāju uz kabinetu, jo viņa sāka staigāt un pētīt apkārtni. Dž. ir viņu ievērojusi un klusēdama man seko, skatās uz mani. Viņa nesaprot, un es nevaru paskaidrot. Esmu izmisumā. Meitene pārņēmusi visas manas domas. Dž. to redz, bet ko es varu darīt? Tā ir pati mitago daba. Es neesmu imūnāks par tiem izglītota­jiem vīriem no romiešu apmetnēm, pret kuriem viņa cīnī­jās. Viņa nenoliedzami ir ķeltu princeses idealizēta vīzija: mirdzoši, sarkani mati, balta āda, augums reizē bērnišķš un ļoti spēcīgs. Viņa ir no karotāju cilts. Un tomēr ieročus nēsā kaut kā neveikli, it kā nebūtu ar tiem pazīstama.

Dž. par to visu neko nenojauš, zina vienīgi par meiteni un manu aizraušanos. Zēni nav viņu redzējuši, kaut gan Stīvens jau divreiz ir runājis par ragaino "šamani", kurš pašlaik arī ir aktīvs. Meitene ir vitālāka nekā agrākie mitago tēli, kas šķiet mehāniski, tādi kā apmaldījušies. Viņa nepavi­sam nav nesens tēls, taču izturas ar apbrīnojamu attapību. Viņa vēro mani. Es vēroju viņu. Starp viņas apciemojumiem ir garas atstarpes, bet viņas pašapziņa, šķiet, aug ar katru reizi. Man gribētos zināt viņas dzīvesstāstu. Mani pieņē­mumi nevar būt tālu no patiesības, tomēr detaļas paliek nezināmas, jo mēs nevaram sarunāties."

Un dažas lappuses tālāk seko ieraksts bez datuma, bet, pēc visa spriežot, tas izdarīts pāris nedēļu pēc iepriekšējā notikuma.

"Atgriezās pēc nepilna mēneša. Patiešām spēcīgi ģene­rēts tēls. Esmu nolēmis izstāstīt par viņu Vinnam-Džonsam. Viņa ieradās puskrēslā un ienāca kabinetā. Paliku nekustīgi stāvam un vēroju viņu. Ieroči, kurus viņa nēsā, izskatās draudīgi. Viņa bija ziņkāres pilna. Kaut ko mēģi­nāja runāt, bet mans prāts vairs nav tik ass, lai es atcerē­tos seno tautu svešādās valodas. Kāda ziņkāre! Viņa pētīja grāmatas, visādus priekšmetus, skapjus. Viņai ir neredzētas acis. Kad vien viņa paskatās uz mani, jūtos kā piekalts pie krēsla. Mēģināju vienkāršiem vārdiem sarunāties ar viņu, bet mitago rodas ar pats sev piemītošo valodu un uztveri. Tomēr V. Dž. domā, ka mitago prāta spējām vajadzētu būt pietiekamām, lai tas apgūtu noteiktu izglītību un valodu, jo tam ir saikne ar sava radītāja prātu. Esmu neziņā. Ieraksts iznāk juceklīgs. Kabinetā ienāca Dž. un ļoti satraucās. Zēni ir nopietni noraizējušies par Dž. stāvokļa pasliktināšanos. Viņa ir ļoti slima. Kad meitene sāka smieties par viņu, Dž. gandrīz nonāca histērijā, tomēr labāk vēlējās pazust no kabineta nekā stāties pretī sievietei, ar kuru es, pēc viņas domām, esmu pievīlis viņu. Nedrīkstu zaudēt interesi par meiteni. Vienīgais mitago, kas iznācis ārā no meža. Šādu izdevību nedrīkst palaist garām."

Pēc tam trūka vairāku lappušu tādu, kas būtu atklā­jušas ļoti daudz, jo tajās noteikti bija stāstīts par tēva pūliņiem sekot meitenei mežā, atzīmēt ceļus un taciņas, pa kurām viņa gāja. (Piemēram, gluži ikdienišķajā aprakstā par viņa un Vinna-Džonsa izgudrotās ierīces izmantojumu pēkšņi parādās mīklaina rinda: "Iegāju pa kuiļu taku septī­tajā segmentā un tiku uz priekšu vairāk nekā četrsimt soļu. Te slēpjas iespēja, bet īstais, kaut ari neredzamais ceļš uz iekšu nedodas rokā. Aizsargspēki ir pārāk stipri, un es esmu pārāk vecs. Kā būtu jaunākam cilvēkam? Vēl iespējams izmēģināt citas takas." Tad teksts apraujas.)

Pēdējais ieraksts, kur pieminēta Zaļā meža Gviveneta, bija īss un juceklīgs, tomēr tajā slēpās atslēga tai traģēdijai, kuru tikai tagad biju sācis aptvert.

"15. septembris, 1942. Kur ir meitene? Gadi! Divi gadi! Kur? Vai iespējams, ka viens mitago izzūd un tā vietā stā­jas cits? Dž. Viņu redz. Dž.! Viņa ir sabrukusi, viņa drīz mirs, es zinu, ka viņas dzīve ir galā. Ko es varu darīt? Viņa redz rēgus. Meitenes rēgs viņu vajā. Iedomu tēli? Fantā­zija? Dž. gandrīz visu laiku ir histērijā, un, kad tuvumā ir S. vai K., viņa ledaini klusē, vēl kaut cik spēdama būt māte, bet sieva vairs ne. Mēs neesam… (turpmākais pār­svītrots, tomēr salasāms). Dž. izdziest. ŠI doma mani nespēj pat sāpināt."

Lai kāda būtu bijusi manas mātes slimība, viņas stā­vokli bija ievērojami pasliktinājušas dusmas, greizsirdība un visbeidzot varbūt bēdas par to, ka jaunāka un apbrīno­jami skaista sieviete nolaupījusi mana tēva sirdi. "Tā ir pati mitago daba…"

Šie vārdi bija kā sirēnu saucieni, tie mani brīdināja un biedēja, un tomēr es paliku bezpalīdzīgs. Vispirms bija apmāts mans tēvs un vēlāk… Kāda traģēdija te bija risinā­jusies, kad no kara atgriezās Kristiāns un meitene (varbūt tobrid jau iekārtojusies mūsu mājā) savas jūtas atdeva tam, kurš atbilstošāks viņas vecumam? Nav nekāds brīnums, ka Urskumugs bija tik negants! Kādas cīņas, kādas vajāšanas, kādas dusmas glabāja nedaudzie mēneši pirms tēva nāves mežā? Dienasgrāmatā par šo laiku nebija ne vārda, arī par Gvivenetu ne viss beidzās ar saltajiem un tomēr gandrīz izmisīgajiem vārdiem: "Dž. izdziest. Šī doma mani nespēj pat sāpināt."

Kurš ir radījis viņas mitago?

Mani bija pārņēmusi gandrīz vai panika, un agri nāka­majā rītā es metos uz mežu un skraidīju pa to, līdz paliku bez elpas un kļuvu slapjš no sviedriem. Diena bija skaidra un samērā silta. Biju atradis kārtīgus meža zābakus un, turēdams rokā savu salauzto šķēpu, skriešus pārmeklēju ozolu saaudzēs. Vairākkārt skaļi saucu Gvivenetas vārdu.

Kurš ir radījis viņas mitago?

Šis jautājums neatkāpās no manis, kamēr es skrēju uz priekšu un atpakaļ, un ap galvu man šaudījās tumšs putns. Vai šis mitago ir mans? Vai Kristiāna? Kristiāns bija aizgājis mežā, lai atkal viņu atrastu, lai atrastu Zaļā meža Gvivenetu, ko radījis viņa paša prāts mijiedarbībā ar ozoliem un ošiem, vilkābelēm un krūmiem, ar visu daudzveidīgo dzīvību, kas veidoja seno Raiopu mežu. Bet kā mitago ir mana Gviveneta? Vai Kristiāna? Vai viņš būtu to atradis, sekojis tai un piespiedis to izbēgt meža malā? Vai meitene baidās no viņa, nicina viņu? Vai tas būtu Kristiāns, no kā viņa slēpjas?

Bet varbūt šis mitago ir mans? Varbūt viņu radījusi manis paša apziņa un viņa atnākusi pie sava radītāja, tāpat kā savulaik tika nākusi pie mana tēva, kā bērns, kas meklē pieaugušo, savējo? Varbūt Kristiāns ir atradis pats savu sapņu meiteni un šobrīd meža dziļumos dzīvo dīvainu, bet gandarījuma pilnu dzīvi?

Tomēr sirdī mani mocīja šaubas, un jautājums par Gvivenetas "identitāti" kļuva man par uzmācīgu murgu.

Bridi pakavējos pie upītes patālu no mājām vietā, kurā mēs ar Kristiānu pirms daudziem gadiem tikām gaidījuši izpeldam no meža savu kuģi. Lauku izraibināja govju mēsli, kaut gan šobrīd te ganījās tikai aitas; barā saspiedušās, tās drūzmējās pie upītes apaugušā krasta, veltīdamas man aizdomu pilnus skatienus. Mežs kā tumša siena stiepās uz Ozolmājas pusi. Impulsa vadīts, sāku iet gar upīti pretī straumes virzienam, klupdams pār zibens nogāzta koka stumbru, lauzdams ceļu caur mežrozīšu un kazenāju krū­miem un brizdams caur nātrēm, kas sniedzās man pāri ceļiem. Pirmais vasaras zaļums bija pamatīgi sakuplojis, kaut arī te nereti spraucās cauri aitas, kas gribēja paplūkt zāli dziļāk meža klajumos.

Kādu bridi gāju uz priekšu pret straumi, un, mežam kļūstot biezākam, gaisma pārtapa mijkrēslī. Upe kļuva pla­tāka, krasti stāvāki. Tad tā, plūzdama no meža dziļumiem, spēji mainīja virzienu, un, kad gāju tālāk, man kļuva arvien grūtāk saglabāt virzienu: te manu ceļu aizšķērsoja milzu ozols, te priekšā pavērās stāva, bīstama nogāze, kam cen­tos apiet apkārt. No zemes iznira pelēks, sūnām apaudzis klinšakmens asiem ciļņiem virspusē, un starp šīm akmens barjerām un tām apkārt slējās grumbuļaini jaunu ozolu stumbri. Kad beidzot izlauzos tam visam cauri, biju pazau­dējis upīti, bet joprojām dzirdēju to tālumā šalcam.

Pēc īsa brīža es aptvēru, ka skatos cauri klajai meža malai uz atklātu vietu. Biju apmetis loku. Jau atkal.

Tad izdzirdu dūjas saucienu un pagriezos atpakaļ uz tumšā biezokņa pusi. Izkliedzu Gvivenetas vārdu, bet man atsaucās tikai putns augstu virs galvas, vēcinādams spār­nus, itin kā smiedamies par mani.

Kā mans tēvs bija iekļuvis mežā? Kā viņš varēja tikt tik dziļi? Spriežot pēc dienasgrāmatas, pēc atzīmēm kartē, kura tagad karājās kabinetā pie sienas, viņš bija spējis ieiet krietni tālu Raiopu mežā, pirms viņu tika atvairījis noslēpumainais pretspēks. Es nešaubījos, ka viņš ir zinājis ceļu, taču tuvās nāves nojautā viņš bija tā sapostījis savu dienasgrāmatu slēpdams varbūt pierādījumus, varbūt savu vainu -, ka informācija bija pilnīgi zudusi.

Es itin labi pazinu savu tēvu. Ozolmāja glabāja daudzas liecības un vienu to starpā it īpaši: liecību par viņa apsēsto dabu, par viņa nepieciešamību uzglabāt, krāt, paslēpt. Man šķita neiespējami, ka tēvs būtu varējis kaut ko no sava vei­kuma iznīcināt. Paslēpt jā, bet likvidēt nu gan ne!

Biju pārmeklējis māju. Biju apvaicājies arī muižā. Ja mans tēvs nebija tur ielavījies kaut kad vēlu vakarā, lai pēc sava prāta izmantotu plašās istabas un klusos gaiteņus, tad arī muižā savus papīrus viņš nebija noglabājis.

Palika vēl viena iespēja, un es aizsūtīju brīdinošu vēstuli uz Oksfordu, cerēdams, ka tā ieradīsies tur pirms manis paša to, protams, nekad nevarēja droši zināt. Nākamajā dienā sakravāju nelielu somu, piedienīgi apģērbos un devos nogurdinošā braucienā ar autobusu un vilcienu uz Oksfordu.

Uz māju, kurā bija dzīvojis mana tēva kolēģis un uzti­camākais draugs Edvards Vinns-Džonss.

Pašu Vinnu-Džonsu es necerēju sastapt. Neatceros vairs, kad un kā, bet kaut kādos apstākļos iepriekšējā gadā vai varbūt pat pirms manas aizbraukšanas uz Franciju biju dzirdējis, ka viņš esot vai nu pazudis, vai miris un tagad viņa mājā dzīvojot meita. Nezināju nedz viņas vārdu, nedz arī to, kā viņa raudzīsies uz manu apciemojumu. Atlika vie­nīgi riskēt un mēģināt izmantot šo izdevību.

Namamāte saņēma mani ļoti pieklājīgi. Māja, trīs stāvus augsta "dvīņu ēka", atradās Oksfordas nomalē un izskatījās diezgan bēdīgā stāvoklī. Kad ierados, lija lietus, un sieviete, kas man atvēra durvis, gara auguma un diezgan barga izskata dama aši ielaida mani priekštelpā, tacu neveda ne soli tālāk, iekams turpat pie durvīm nebiju novilcis pilošo mēteli un slapjās kurpes. Tikai pēc tam viņa sacīja tradicio­nālos iepazīšanās vārdus.

-    Es esmu Anna Heidena.

-    Stīvens Hakslijs. Piedodiet, ka devu ziņu tik nesen. Ceru, ka neesmu sagādājis lielas neērtības.

-    Nepavisam.

Viņa bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, ģērbu­sies pelēkos svārkos un pelēkā, adītā jakā, zem kuras varēja redzēt baltu blūzi ar augstu apkaklīti. Mājā jautās grīdas vaska un drēgnuma dvaka. Visas istabas no gaiteņa puses bija aizbultētas: acīmredzot tas bija piesardzības solis pret tiem, kuri varētu iebrukt pa logu. Namamāte atgādināja to sieviešu tipu, kas gandrīz nevilšus izpelnās vecmeitas apzīmējumu, it īpaši nepieredzējušu un virspusēju vērotāju prātos, un gandrīz vai likās, ka pie kājām viņai vajadzētu tupēt vairākiem kaķiem.

Patiesībā Annas Heidenas dzīvesveids bija pavisam citāds, nekā varēja spriest pēc viņas izskata. Viņa bija pre­cējusies, un kara laikā vīrs no viņas bija aizgājis. Kad viņa ieveda mani patumšajā viesistabā, kurā dominēja ar ādu apvilktas mēbeles, es ieraudzīju apmēram sava vecuma vīrieti, kurš lasīja avīzi. Vīrietis piecēlās, paspieda man roku, un es uzzināju, ka viņu sauc Džonatans Gārlends.

-Ja vēlaties mierīgi aprunāties, es labāk uz bridi jūs atstāšu, viņš teica un, atbildi negaidīdams, iegāja dziļā­kajās istabās. Neko vairāk Anna par viņu nesacīja. Sapratu, ka viņš šeit dzīvo. Vannas istabā, kā pamanīju vēlāk, uz zemākā plauktiņa atradās skūšanās piederumi.

Visi šie sīkumi var likties nenozīmīgi, bet es centos uzmanīgi ieskatīties šajā sievietē un viņas dzīvē. Viņa iztu­rējās nebrīvi un svinīgi un neradīja ap sevi draudzīgu nepiespiestības noskaņu, kas man palīdzētu pāriet pie iecerēta­jiem jautājumiem. Pasniegusi man tēju un cepumus, viņa labu brīdi sēdēja, neteikdama ne vārda, līdz es paskaidroju sava apciemojuma iemeslu.

-    Es jūsu tēvu nekad netiku redzējusi, viņa teica, taču es zināju par viņu. Viņš vairākas reizes bija atbraucis uz Oksfordu, bet es tad nebiju mājās. Mans tēvs bija dabas­zinātnieks un daudz laika pavadīja projām no Oksfordas. Viņš man bija ļoti tuvs. Kad viņš mūs pameta, es to ļoti pārdzīvoju.

-    Vai jūs atceraties, kad tieši tas notika?

Viņa man uzmeta skatienu, kurā jautās kaut kas starp dusmām un žēlumu. Ļoti labi atceros. Tas notika sest­dienā, 1942. gada 13. aprīlī. Es dzīvoju augšstāvā. Vīrs jau bija aizgājis no manis. Tēvs neganti sastrīdējās ar Džonu… manu brāli… un tad pēkšņi aizgāja projām. Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Džons aizbrauca līdzi armijas daļai un gāja bojā. Es paliku dzīvot tepat…

Uzmanīgi viņu iztaujādams un izteikdams saudzīgus minējumus, es pamazām uzzināju dzīvesstāstu ar divkāršu traģēdiju. Kad Vinns-Džonss nezināma iemesla pēc pievīla savu ģimeni, Annas Heidenas sirds salūza otrreiz. Turpmā­kos gadus viņa bija pavadījusi drūmā noslēgtībā; tiesa, kad beidzās karš, viņa atkal sāka parādīties sabiedrībā.

Kad jaunais vīrietis, kurš dzīvoja kopā ar viņu, atnesa no jauna piepildītu tējkannu, starp viņiem bija jaušams sirsnīgs, patiess un neuzkrītošs kontakts. Viņa nebija zau­dējusi jūtas, kaut arī divkāršā traģēdija spēcīgi lika sevi manīt.

Es paskaidroju viņai tik sīki, cik man likās nepiecie­šams, ka abi šie cilvēki, mūsu tēvi, ir strādājuši kopā un ka mana tēva pētījumu piezīmes ir nepilnīgas. Jautāju, vai viņa nav kaut kur mājā manījusi vai atradusi dienasgrāma­tas fragmentus, lappuses vai vēstules, kas nav piederējušas Vinnam-Džonsam.

Es tikpat kā neesmu aiztikusi viņa lietas, mister Hakslij, sieviete klusi atbildēja. Mana tēva kabinets ir tieši tādā stāvoklī, kādā viņš to atstāja. Jums tas var likties drusku vecmodīgi, bet tā ir jūsu darīšana. Māja ir liela, un tā istaba nevienam nav vajadzīga. To regulāri kopt un turēt kārtībā nozīmētu tērēt daudz nevajadzīgu pūļu, tāpēc tā stāv aizslēgta un tāda paliks, līdz viņš atgriezīsies pats un savedīs to kārtībā.

-    Vai es drīkstētu tajā ieskatīties?

-    Lūdzu, ja vēlaties. Mani tā neinteresē. Un, ja atrodat kaut ko derīgu, varat uz laiku to paņemt, tikai iepriekš parādiet visu man.

Viņa devās man pa priekšu augšup uz otro stāvu, pēc tam gabaliņu gājām pa tumšu gaiteni, kura puķainās tape­tes bija pa daļai atlimējušās. Pie sienām karājās noputēju­šas bildes, galvenokārt Matisa un Pikaso darbu izplūdušas reprodukcijas. Paklājs bija pamatīgi izdilis.

Annas tēva kabinets atradās gaiteņa galā, un no tā pavērās skats uz Oksfordu. Cauri netīrajiem mežģīņu aizka­riem varēju saskatīt Svētās Marijas katedrāles smaili. Sienas bija tā apkrautas grāmatām, ka griestu apmetumā virs pie­karamajiem plauktiem varēja redzēt plaisas. Rakstāmgalds bija pārklāts ar baltu papīru, tāpat arī pārējās mēbeles, bet grāmatas klāja pamatīgu putekļu kārta. Pie vienas sienas bija sakrautas kartes, shēmas un botāniskas skices. Skapis bija līdz pēdējai iespējai piedzīts ar piezīmju kladēm un pārsietām vēstuļu pakām. Šis bija pilnīgs pretstats mana tēva kabinetam ar tā pedantiski rūpīgo kārtību, un jucek­līgi pieblīvētā darba un intelekta mītne mani mulsināja un neļāva uzsākt iecerētos meklējumus.

Anna Heidena bridi vēroja mani, un viņas acis aiz bieza­jām brillēm izskatījās šauras un nogurušas. Es jūs pagai­dām atstāšu, pēc brīža viņa teica, un es dzirdēju viņas soļus aizskanam lejup pa kāpnēm.

Sāku vilkt vaļā atvilktnes, šķirstīt grāmatas, pacilāju pat paklāju malas, lai pārliecinātos, vai zem tiem neslēpjas vaļīgi grīdas dēļi. Pārmeklēt visu šo istabu būtu pārliecīgs darbs, un pēc stundu ilgiem pūliņiem man vajadzēja atzīt, ka esmu cietis neveiksmi. Tēva drauga kabinetā nebija nedz trūkstošo dienasgrāmatas lappušu, nedz paša Vinna-

Džonsa rakstītu piezīmju. Vienīgā saikne ar mitago mežu bija dīvaina, gandrīz vai frankenšteiniska ierīce acīm­redzot Vinna-Džonsa "pieres tilts". Šis izgudrojuma komplekts ietvēra austiņas, vadu kamolus, vara stieples, masīvas auto­mašīnu baterijas, krāsainus stroboskopisku apgaismojumu diskus un ķimikāliju pudeles ar kodīgu smaku un šifrētiem apzīmējumiem. Tas viss bija sabāzts lielā koka lādē un pār­klāts ar biezu audumu. Lāde bija veca, un to rotāja sarežģīti raksti. Lādi pamatīgi iztaustījis un nopētījis, es atklāju tajā slepenu nodalījumu, taču tas bija tukšs.

Cik klusi vien iespējams, es izstaigāju pārējo mājas daļu, ieskatīdamies visās istabās pēc kārtas un mēģinādams uzminēt, vai Vinns-Džonss varētu būt iekārtojis kādā no tām slēptuvi ārpus sava kabineta. Tāds iespaids man nera­dās, es jutu vienīgi drēgnuma smaku, kas cēlās no miklām drēbēm un mitruma bojātām lēta iesējuma grāmatām, un visam pāri neizmantota un nekopta īpašuma visaptve­rošo, nomācošo gaisotni.

Atgriezos apakšstāvā. Anna Heidena tikko manāmi pasmaidīja. Vai kaut ko atradāt?

-    Diemžēl ne.

Viņa domīgi pamāja ar galvu, tad pavaicāja: Ko īsti jūs meklējāt? Vai dienasgrāmatu?

-    Tādai taču vajadzēja būt. Kaut kādām piezīmēm ar gadiem un datumiem. Neko tādu neatradu.

-    Neatceros, ka būtu redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, sieviete joprojām domīgi teica.

-    Patiesībā tas ir savādi.

-    Vai viņš jums kādreiz stāstīja par savu darbu? es apjautājos, apsēdies uz atpūtas krēsla paroces. Anna Hei­dena pārmeta vienu kāju pāri otrai un nolika žurnālu sev blakus.

-    Kaut kādas blēņas par izmirušiem dzīvniekiem, kuri it kā mītot dziļākajos mežu biezokņos. Kuiļi, vilki, lāči… Viņa vēlreiz pasmaidīja. Laikam jau viņš pats tam ticēja.

-    Arī mans tēvs tam ticēja, es piebildu. Bet mana tēva piezīmes ir pa daļai saplēstas. Trūkst vairāku lappušu. Biju cerējis, ka varbūt tās ir noslēptas šeit. Kas notika ar vēstulēm, kuras pienāca pēc jūsu tēva pazušanas?

-    Es jums parādīšu. Viņa piecēlās, un es devos viņai līdzi uz priekšējo istabu; tajā līdzās citām drūma, smagnēja izskata mēbelēm un dažādiem rotājumiem, starp kuriem dažs bija itin pievilcīgs, slējās liels, augsts skapis.

Tas bija tikpat piekrauts kā kabineta skapis augšstāvā, un daudzi piezīmju bloknoti pat nebija izsaiņoti, arī avīžu kaudzes gulēja necilātas un pārsietas ar auklu. Es tās glabāju. Dievs vien zina, kāpēc. Varbūt vēlāk aiznesīšu uz koledžu. Lielas jēgas neredzu. Te ir tās vēstules…

Blakus piezīmju kladēm slējās milzīga vēstuļu kaudze; visas vēstules bija rūpīgi atgrieztas un izlasītas, un to acīm­redzot bija darījusi bēdu sagrauztā meita. Varbūt tur ir kaut kas no jūsu tēva. Es nudien neatceros… Pieliekusies viņa izvilka vēstuļu kaudzi un ielika to man rokās. Aizstrei­puļoju ar pamatīgo nastu līdz viesistabai un veselu stundu pētīju visus atrodamos rokrakstus. Nekā tur nebija. No ilgās sēdēšanas man smeldza mugura, un putekļu un pelējuma smaka sāka nepatīkami šķebināt.

Nekas te nebija izdarāms. Uz kamīna malas istabas klusumā dobji tikšķēja pulkstenis, un es jutu, ka pārāk ilgi izmantoju sev atvēlēto viesmīlību. Parādīju Annai Heidenai kādu saturā nenozīmīgu lappusi no tēva agrākajiem die­nasgrāmatas ierakstiem. Šis ir diezgan zīmīgs rokraksts. Ja jums gadītos nejauši uziet kādas atsevišķas lapas vai klades… Es būtu jums ļoti pateicīgs.

-Ļoti labprāt jums palīdzētu, mister Hakslij. Viņa pavadīja mani līdz durvīm. Ārā joprojām lija, un viņa man palīdzēja dabūt mugurā smago lietusmēteli. Tad, bridi sastomījusies, viņa jautāja: Vai jūs kādreiz sastapāt manu tēvu, kad viņš bija aizbraucis pie jums?

-    Es toreiz biju vēl mazs. Drusku atceros viņu no trīs­desmitajiem gadiem, bet viņš nekad nesarunājās ar mani vai brāli. Tiklīdz satikās ar manu tēvu, tūlīt abi devās uz mežu meklēt tos mistiskos dzīvniekus…

-    Herifordšīrā. Kur jūs tagad dzīvojat… Skatienā, ko viņa man uzmeta, jautās sāpes. Es to nezināju. Mēs neviens nezinājām. Kaut kas vienā brīdī iespējams, tais pašos trīsdesmitajos gados stipri pārvērta viņu. Man viņš vienmēr palika tuvs. Viņš man uzticējās, uzticējās manai mīlestībai pret viņu. Bet nekad man neko nestāstīja, neko nedarīja zināmu. Mēs vienkārši… jutāmies tuvi. Es jūs apskaužu par tām reizēm, kad redzējāt viņu. Kaut man būtu iespējams, tāpat kā jums, kavēties atmiņās par to, ko viņš darīja, ko tik ļoti gribēja darīt… vienalga, vai tas saistīts ar mistiskiem zvēriem vai ko citu. Tā dzīve, pēc kuras viņš alka, tika atrauta ģimenei…

-    Man bija tāpat, es saudzīgi teicu. Mana māte mira ar sirdskaiti, un mēs ar brāli bijām izstumti no viņa pasau­les. No mana tēva pasaules.

-    Tātad mēs abi acīmredzot esam zaudētāji.

Es pasmaidīju. Droši vien jums vajadzēja zaudēt vai­rāk nekā man. Ja jūs kādreiz vēlētos redzēt Ozolmāju, die­nasgrāmatu, to vietu, kur…

Viņa steigšus papurināja galvu. Laikam man nebūtu drosmes, mister Hakslij. Tomēr paldies jums. Tikai es iedo­mājos… no tā, ko jūs teicāt…

Viņa tik tikko spēja parunāt. Pustumšajā gaiteni, kur augstu virs durvīm pa iekrāsotā stikla lodziņu vienmuļi grabināja lietus, viņas acis aiz briļļu stikliem izskatījās neparasti platas, un tajās dega raižpilns jautājums.

Ko jūs iedomājāties? es pārjautāju, un, gandrīz nevil­cinādamās, Anna Heidena noprasīja: Vai viņš ir mežā?

Brīdi apstulbis klusēju, tad sapratu viņas vārdu jēgu. Tas ir iespējams, es atbildēju. Ko lai viņai saku? Kā lai paskaidroju savu domu, ka aiz meža ārējās malas, pašos biezokņa dziļumos, atrodas kaut kas tāds, kas nepakļaujas ticībai vai neticībai? Viss ir iespējams.

6

Devos projām no Oksfordas vīlies, salijis un ļoti nogu­ris. Mājupceļš bija izcili neveiksmīgs: viens vilciens tika atcelts, un satiksmes nosprostojuma dēļ autobuss vairāk nekā pusstundu nostāvēja uz šosejas netālu no Vitnijas. Par laimi, pierima lietus, tomēr debesis joprojām palika draudīgi apmākušās, un pūta vējš vasaras sākumam visai nepatīkams laiks.

Ozolmājā atgriezos tikai sešos vakarā un tūlīt redzēju, ka man ir viesis: pagalma durvis bija līdz galam vaļā un kabinetā dega gaisma. Pieliku soli, tomēr uz sliekšņa apstā­jos un bažīgi paskatījos apkārt, vai kaut kur neglūn mans aizrautīgais šāvējs vai cits vardarbīgi noskaņots mitago. Bet nē, tai jābūt Gvivenetai. Durvis bija atlauztas ar spēku, un ap rokturi noberzta krāsa tur acīmredzot vairākkārt atsities viņas ierocis. Mājas iekšienē, šķiet, jutu viņas pazīs­tamo, sīvo, satraucošo smaržu. Vajadzēs viņu piedabūt biežāk iet vannā.

Piesardzīgi iedams caur istabām, saucu viņas vārdu. Kabinetā viņas nebija, tomēr es atstāju gaismu iedegtu.

Izdzirdis kustību kaut kur augšā, satrūkos un atkal izgāju gaitenī. Gviveneta?

-    Nu jūs mani pieķērāt okšķera lomā, izdzirdu Harija Kītona balsi, un viņš parādījās kāpņu galā, ar samulsušu smaidu cenzdamies slēpt neveiklību. Es ļoti atvainojos! Bet durvis patiešām bija vaļā!

-    Es domāju, ka te ir kāds cits, atbildēju. Šai mājā nav nekā liela, ko redzēt.

Atnācējs nokāpa lejā, un mēs iegājām viesistabā. Vai tad, kad jūs atnācāt, šeit kāds bija?

-Jā, tikai es nezinu, kas. Pienācu pie mājas no ceļa puses, klauvēju pie galvenajām durvīm, bet man neviens neatbildēja. Tad gāju apkārt uz pagalmu un redzēju, ka durvis vaļā, iekšā tāda jocīga smaka, un re, kas te… Viņš pamāja ar roku apkārt istabai, kurā mēbeles bija izgrūstī­tas no vietas, plauktu saturs izgāzts uz grīdas, grāmatas un citi priekšmeti sasviesti juku jukām. Tā es nemēdzu izrīkoties, viņš ar smaidu noteica. Kad iegāju kabinetā, dzirdēju kādu izskrienam no mājas, bet neredzēju, kas tas ir. Domāju, uzkavēšos, kamēr jūs pārnāksiet mājās.

Piekopām istabu, tad apsēdāmies pie galda. Bija vēss, tomēr nolēmu kamīnu atstāt nekurtu. Kītons pamazām nomierinājās; apdeguma rēta sejā, kas mulsuma brīdī bija manāmi pietvīkusi, kļuva arvien bālāka un mazāk jaušama, tomēr runādams viņš ar kreiso roku nervozi slēpa zodu. Nodomāju, ka viņš izskatās noguris un nav tik mundrs un enerģisks kā todien, kad tikāmies Maklstonas lidlaukā. Mugurā viņam bija stipri saburzīts ikdienas apģērbs. Kad viņš sēdās pie galda, ievēroju, ka viņam pie jostas ir maksts ar pistoli.

-    Pirms dažām dienām es attīstīju fotouzņēmumus, ko izdarīju tajā lidojumā. Viņš izvilka no kabatas sarullētu tīstokli, atritināja to un izņēma vairākus uzņēmumus žur­nāla lapas lielumā. Es gandrīz biju piemirsis šo lidojuma daļu fotografēšanu no gaisa. Pēc tās vētras, kādu mēs toreiz piedzīvojām, neticēju, ka būs kaut kas izdevies, bet maldījos.

Piebīdot attēlus man tuvāk, viņam sejā pazibēja tāds kā iebiedēts, tramīgs skatiens. Man ir labas kvalitātes apa­rāts ar lielu asumu. Un smalkgraudaina Kodaka filmiņa, tā ka varēju krietni palielināt…

Viņš nenovērsa skatienu no manis, kamēr es pētīju miglainās, dažviet izplūdušās un dažviet ļoti asi iezīmētās mitago meža ainas.

Redzamas bija galvenokārt koku virsotnes un izcir­tumu vietas, tomēr es sapratu, kāpēc viņš ir tik samulsis, varbūt satraukts. Ceturtajā uzņēmumā, kas bija izdarīts, kad lidmašīna sasvērās uz rietumu pusi, fotoaparāts bija panorāmējis meža platību ar nelielu ieskatu dziļumā, un tajā bija redzams izcirtums ar lielu, laikazoba nodeldētu akmens celtni, kuras atsevišķas daļas pacēlās līdz pat koku lapotnēm.

-    Ēka, es gluži nevajadzīgi noteicu, un Harijs Kītons piebilda: Tur ir arī palielinājums…

Nākamais uzņēmums, stipri izplūdis lielā palielinājuma dēļ, rādīja būvi tuvplānā: meža klajumā slēpās ēka un tornis, un tiem blakus bija redzami vairāki stāvi. Pateikt varēja vienīgi to, ka tie ir cilvēku stāvi, sīkākas detaļas nebija saskatāmas; balti un pelēki, tiklab vīriešu, kā sie­viešu apveidi šķita ejam apkārt tornim, un divi no tiem it kā mēģināja kāpt augšup pa pussagruvušo sienu.

-    Izskatās pēc viduslaiku celtnes, Kītons domīgi teica. Piebraucamais ceļš varbūt apauga ar mežu, un klajums tika nošķirts no pasaules…

Mazāk romantisks, bet ticamāks minējums bija tas, ka šī būve ir Viktorijas laika mākslīgās drupas, ko cēla vairāk kaprīžu nekā pamatotu iemeslu dēļ. Taču šādas mākslī­gas būves parasti cēla kalnu virsotnēs, tās bija augstas, un ekscentriskais, bagātais vai gluži vienkārši garlaikotais īpašnieks no tām varēja pārredzēt apkaimi tālāk par savas grāfistes robežām.

Ja fotoattēlā redzama šāda mākslīga pagātnes būve, tad tā uzcelta apbrīnojami nepiemērotā vietā.

Pievērsos nākamajam uzņēmumam. Tajā bija redzama upe, kas līkumodama vijās caur biezi saaugušiem kokiem; skatā no augšas bija labi pārredzama gultnes pārtrauktā meža josla. Divās vietās, ārpus fokusa, ūdens spoži mir­dzēja un upe izskatījās plata. Vai tā patiešām ir Spītniece? Man negribējās ticēt savām acīm. Es esmu palielinājis arī vairākas upes daļas, Kītons klusi teica, un, pievēr­sies norādītajiem attēliem, es atkal ieraudzīju mitago apveidus.

Ari tie bija izplūduši, bet diezgan skaidri varēja izšķirt piecus stāvus, kas brida pār nofotografēto upes daļu. Virs galvas tie turēja kaut kādus priekšmetus varbūt ieročus, varbūt vienkārši nūjas. Tie bija tikpat blāvi un neskaidri kā ezera briesmoņa fotoattēls, ko man reiz bija gadījies redzēt, un ļāva tikai aptuveni nojaust apveidus un kustību.

Un tie brida pār Spītnieci!

Pēdējais fotoattēls bija pats dramatiskākais no visiem. Tajā bija redzams tikai mežs. Tikai? Nē, arī kaut kas cits, un tobrīd es nevēlējos pat minēt, ko nozīmē uztvertā parā­dība un kādi spēki to izraisījuši. Kītons paskaidroja, ka šis uzņēmums ticis par maz apgaismots. Šī nelielā kļūme, kuras cēloni viņš nekādi nevarēja izskaidrot, bija ļāvusi uztvert līkumotās enerģijas šautras, kas izplūda no plašā meža klajuma. Tās bija dīvaini baisas un it kā noslēpumaini taustīja sev ceļu… Saskaitīju divdesmit šādus veidojumus, kas mazliet atgādināja viesuļvētras virpuļus, taču stiepās šaurākās joslās un, iznirdami no apakšā paslēptās zemes, itin kā mutuļoja un mezglojās. Tuvākie virpuļi nepārpro­tami stiepās pretī lidmašīnai, cenzdamies aptvert nevēlamo viesi… atbrīvoties no tā.

-    Tagad es zinu, kas tas par mežu, Kītons teica, un, pārsteigts par šiem vārdiem, es paskatījos uz viņu. Viņš uzmanīgi vēroja mani. Viņa sejā jautās kaut kas tuvs trium­fam un reizē kaut kas varbūt pat no šausmām. Apdeguma rēta bija tumši pietvīkusi un tāda kā savilkusies, darīdama seju gandrīz greizu. Uzlicis plaukstas uz galda, viņš saliecās uz priekšu.

-    Es meklēju šādu vietu jau kopš kara beigām, viņš turpināja. Pēc dažām dienām es pats būtu aptvēris, kādas dabas ir šis Raiopu mežs. Biju jau saklausījies nostāstus par kaut kādu spoku mežu šajā apkārtnē… Tieši to es meklēju.

-    Spoku mežu?

-   Jā, viņš ātri teica. Tāds bija Francijā. Tur, kur mani notrieca zemē. Tas nelikās tik draudīgs, bet citādi bija tāds pats.

Skubināju viņu stāstīt tālāk. Likās, ka Kītons gandrīz vai baidās to darīt, un, kamēr lidotājs kavējās atmiņās, viņa skatiens klīda projām no manis.

-    Es to biju izstūmis no savām domām. Tāpat kā daudz ko…

-    Bet tagad jūs atceraties.

-Jā. Mēs atradāmies netālu no Beļģijas robežas. Man turp bija jālido daudz reižu, galvenokārt tādēļ, lai nomestu pārtikas krājumus pretošanās kustības dalībniekiem. Reiz lidoju krēslas stundā, un lidmašīnu sāka mētāt pa gaisu. Kā milzīgas siltā gaisa masas… Viņš paskatījās uz mani. Jūs jau zināt, kā tas ir.

Piekrītoši pamāju ar galvu. Viņš turpināja: Es nevarēju pārlidot pāri tam mežam, lai kā pūlētos. Tas bija pavisam neliels. Sasvēros sāniski un mēģināju vēlreiz. Uz spārniem spīdēja tieši tāda pati gaisma kā todien, mūsu braucienā. Gaisma, kas staroja no spārniem, pāri kabīnei. Un lidmašīna atkal tika mētāta kā lapa vējā. Lejā es redzēju sejas. Izskatī­jās, ka tās peld gaisā, starp koku lapotnēm. It kā rēgi, it kā mākoņi. Tādas retinātas, gaistošas. Jūs zināt, kādus mēdz iedomāties rēgus. Kā mākoņi, kas aizķērušies koku zaros, peldoši, kustīgi… Bet tās sejas!

-    Tātad jūs nemaz nenotrieca zemē, es teicu, bet viņš papurināja galvu. Notrieca gan. Lidmašīnai nepārprotami kaut kas trāpīja. Es vienmēr saku: snaiperis, tāpēc ka… nu, tas ir vienīgais izskaidrojums, kādu varu iedomāties. Viņš paskatījās lejup uz savām plaukstām. Viens šāviens, viens trieciens, un lidmašīna kā akmens gāzās lejā tajā mežā. Es izlēcu, un Džons Saklfords tāpat. Tikām ārā no satriektās lidmašīnas. Mums ļoti veicās… uz brīdi…

-    Un pēc tam?

Viņš strauji pacēla galvu, un skatienā pazibēja aizdo­mas. Un pēc tam… tukšums. Izkļuvu no meža. Klīdu pa laukiem, līdz mani pamanīja vācu patruļa. Pārējo kara laiku pavadīju aiz dzeloņstieplēm.

-    Vai mežā jūs kaut ko redzējāt? Pirms izkļuvāt ārā?

Viņš bridi vilcinājās, tad ar neiecietības pieskaņu balsī

atbildēja: Es jau teicu, draugs. Tukšums.

Nospriedu, ka viņš kāda iemesla dēļ nevēlas runāt par notikumiem pēc lidmašīnas kritiena. Droši vien tas viss ir pazemojoši karagūsteknis, neglītie apdegumi, dīvainos apstākļos notriekta lidmašīna… Es teicu: Bet šis mežs, Raiopu mežs, ir tāds pats…

-    Ari te bija sejas, bet daudz tuvāk…

-    Es tās neredzēju, pārsteigts teicu.

-    Bija. Ja vien jūs būtu ieskatījies. Tas ir apsēsts mežs, rēgu mežs. Ari jūs tas neliek mierā! Nu, sakiet, vai man nav taisnība?

-    Vai man jums jāsaka tas, ko jūs jau zināt?

Viņa skatiens bija neatlaidīgs un ciešs; izspūrušie, gai­šie mati krita pāri pierei, un viņš izskatījās pavisam zēnisks: satraukta pacilātība viņā mijās ar bailēm vai varbūt piesar­dzību.

-    Man gribētos redzēt, kas tajā mežā ir iekšā, viņš gandrīz čukstus teica.

-    Nekur tālu jūs netiksiet, es teicu. Es zinu. Esmu jau mēģinājis.

-    Nesaprotu.

-    Mežs pagriež atpakaļ. Tas aizsargājas… Ak Dievs, mīļo cilvēk, jūs taču jau toreiz redzējāt! Varat iet veselu stundu un beigās pa apli nonāksiet atpakaļ. Mans tēvs atrada ceļu uz iekšieni. Un Kristiāns arī.

-    Jūsu brālis?

-    Tas pats. Viņš tur atrodas jau vairāk nekā deviņus mēnešus. Viņš noteikti ir atradis ieeju cauri virpuļiem…

Kītons nepaguva sīkāk izjautāt mani par šo vārdu izvēli, jo mūs abus iztrūcināja skaņas no virtuves un mēs aši devām viens otram mājienu klusēt. Troksnis bija zaglīgs, un staigātāju nodeva pagalma durvju iečīkstēšanās.

Es pamāju uz KItona jostu ar ieroci. Varbūt izvelciet pistoli un, ja tam, kas parādīsies durvīs, nebūs sarkani mati, tad brīdinājumam izšaujiet kaut kur tuvāk griestiem!

Cik aši iespējams un bez lieka trokšņa Kītons nodroši­nājās ar ieroci. Es vēroju durvis, kas veda no virtuves, un pēc brīža lēni un uzmanīgi istabā ienāca Gviveneta. Viņa uzmeta skatienu Kītonam, pēc tam man, un sejā parādījās jautājums: "Kas tas tāds ir?"

-    Ak Dievs! Kītons izdvesa, un viņa seja kļuva gaišāka, raižpilnais skatiens pazuda. Nolaidis roku, viņš iebāza pis­toli atpakaļ makstī, nenovērsdams skatienu no meitenes. Gviveneta pienāca klāt un uzlika man roku uz pleca (gan­drīz kā sargādama!), tad, nostājusies man blakus, nopētīja neredzēto lidotāju ar rētaino seju. Iesmiedamās viņa pie­skārās pati savai sejai. Šķiet, viņa pētīja Kītona rētu. Tad viņa kaut ko sacīja savā svešajā valodā, bet pārāk ātri, lai es uzminētu teikto.

-Jūs esat apbrīnojami skaista, Kītons viņai teica. Mani sauc Harijs Kītons. Jūs man pavisam sagrozījāt galvu, un nu es esmu aizmirsis pieklājīgas manieres. Pie­cēlies viņš pagājās uz Gvivenetas pusi, bet viņa atvirzījās tālāk, un plaukstas tvēriens uz mana pleca kļuva ciešāks. Kītons platām acīm skatījās uz mani. Vai svešzemniece? Nemaz neprot angļu valodu?

-    Angļu valodu ne. Bet šis zemes valodu? It kā prot. Tikai viņa nesaprot, ko jūs sakāt.

Gviveneta noliecās un noskūpstīja man galvvidu. Es atkal jutu, ka tas ir aizbildniecisks, sargājošs žests, un nesa­pratu tā iemeslu. Tomēr man tas patika. Man šķiet, es pie­tvīku tikpat spēcīgi, kā mēdza tvīkt Kītons. Pastiepis roku, saņēmu meitenes pirkstus savējos, un īsu bridi mūsu rokas sakļāvās nepārprotamā tuvībā. Arlabunakti, Stlven, viņa teica ar spēcīgu un neparastu akcentu, un šie vārdi mani ļoti pārsteidza. Paskatījos augšup viņai sejā. Brūnajās acīs mirdzēja gan lepnums, gan uzjautrinājums. Labvakar, Gviveneta, es izlaboju, un viņa sašķobīja seju, tad pievēr­sās Kītonam un atkārtoja: Labvakar… Vārds viņai bija aizmirsies, un viņa iesmējusies apklusa. Kītons nosauca savu vārdu vēlreiz, un viņa to atkārtoja skaļi, paceldama pret viņu labo plaukstu un pēc tam piespiezdama to sev pie krūtīm.

Kītons atkārtoja šo žestu un paklanījās, un abi sāka smieties.

Tad Gviveneta atkal pievērsa uzmanību man. Viņa notu­pās man blakus, un šķēps slējās gaisā viņai starp kājām, kur viņa to gluži nepiedienīgi bija iebāzusi. Viņas tunika bija pārāk īsa un jaunavīgais ķermenis pārāk dzīvīgs un lunkans, lai tāds nepieredzējis vīrietis kā es spētu saglabāt vēsu mieru. Ar vienu slaido pirkstu viņa pieskārās man pie deguna un pasmaidīja, uzminēdama, kādas domas šaudās aiz pietvīkušajiem vaibstiem. Cuningabath, viņa brīdi­noši teica. Un pēc tam: Ēst. Taisīt. Gviveneta. Ēst.

-    Ēst, es atkārtoju. Tu gribi ēst? Jautādams piesitu sev pie krūtīm, un Gviveneta ātri papurināja galvu, tad izai­cinoši piesita pati sev pa krūtīm un atkal teica:

-Ēst!

-    Ā! Ēst! es atkārtoju, pastiepdams pirkstu uz viņas pusi. Viņa pati gribēja gatavot ēdienu. Tagad es sapratu.

-    Ēst! viņa smaidīdama apstiprināja. Kītons aplaizīja lūpas.

-    Ēst, es neziņā atkārtoju, prātodams, kāda varētu būt maltīte Gvivenetas gaumē. Bet… vai nav vienalga? Man allaž patikuši eksperimenti. Paraustīju plecus un piekritu. Kāpēc ne?

-    Vai drīkstu palikt… uz šo vakara daļu? Kītons pavai­cāja, un es atbildēju:

-    Protams!

Gviveneta piecēlās un piespieda pirkstu vienā pusē degunam. ("Gaidiet, būs prieki!" viņa šķita sakām.) Tad viņa nozuda virtuvē, un tur sāka šķindēt un grabēt trauki un katli. Drīz es izdzirdu draudīgu kapāšanas troksni un derdzīgu drūpošu kaulu čirkstoņu.

-     Šausmīgi nekaunīgi, ka es tā uzprasījos, Kītons noteica, apsēzdamies atpūtas krēslā; mugurā viņam jopro­jām bija mētelis. Bet lauku mājās vienmēr ir tik kārdinoši krājumi. Es labprāt samaksātu…

Paskatījos uz viņu un pasmējos. Drīzāk es maksāšu jums… lai jūs par visu šo nerunātu. Nav patīkami jums to stāstīt, bet mūsu šīvakara pavāre neatzīst tradicionālo šķiņķi vai ceptas aknas, varbūt pat nav par tiem dzirdējusi. Iespējams, viņa mums cels priekšā uz iesma ceptu mežakuili.

Kītons, gluži saprotams, sarauca pieri. Kuili? Tie taču ir izmiruši.

-    Bet Raiopu mežā dzīvo kā senāk. Un lāči tāpat. Kā jums patiktu lāča gurna gabals, pildīts ar jauna vilcēna gaļu?

-    Ne visai, lidotājs atbildēja. Vai jūs jokojat?

-    Nesen es viņai piedāvāju parastu dārzeņu sautējumu. Viņai tas likās pretīgs. Man gluži bail domāt, ko viņa uzska­tīs par labu ēdamo…

Bet, kad es slepus ieskatījos virtuvē, redzēju, ka tik eksotisks mielasts kā brūnā lāča cepetis mums tomēr nav paredzēts. Virtuves galds bija viscaur notriepts asinīm, tāpat kā viņas pirksti, kurus viņa laizīja tikpat omulīgi, kā es varētu laizīt savējos, ja tie būtu apmērcēti medū vai mērcē. Kautķermenis bija tievs un garš. Trusis vai varbūt zaķis. Gviveneta bija uzlikusi vārīt katlu ar ūdeni. Uz galda gulēja rupjos gabalos sagriezti dārzeņi, un viņa, laizīdama asinīm notraipītās rokas, pētīja kārbiņu ar sāli. Beigu beigās maltīte izdevās itin garšīga, kaut ari diezgan nepievilcīga. Gviveneta uzlika truša ķermeni galdā nesadalītu, ar visu galvu, tikai viņa bija sadauzījusi galvaskausu, lai izceptos ari smadzenes. Tās viņa ar nazi izurbināja ārā un sadalīja trijās daļās. ICītona atsacīšanās no savas tiesas bija līdz asarām uzjautrinoša norise, kurā pūles būt pieklājīgam jaucās ar paniku, turklāt to visu vēl vajadzēja ietērpt kaut cik saprotamā izteiksmē.

Gviveneta ēda ar pirkstiem un savu īso nazi izmantoja, lai atgrieztu gabalus no apbrīnojami gaļīgā truša. Dakšiņas viņa nicinoši nosauca par "R'vannith", tomēr piekrita vienu izmēģināt un tūdaļ prata novērtēt tās priekšrocības.

-    Kā jūs tiksiet atpakaļ uz lidlauku? es vēlāk jau­tāju Kītonam. Vakars bija vēss, un Gviveneta bija iekūrusi kamīnu, kurā sprēgāja bērza malka. Ēdamistabā valdīja mājīga savrupības noskaņa. Meitene sakrustotām kājām sēdēja kamīna priekšā un raudzījās liesmās. Kītons bija palicis savā vietā pie galda un brīžiem pētīja fotoattēlus, brīžiem ar tādu pašu interesi lūkojās savādās meitenes mugurā. Es sēdēju uz grīdas, atspiedies pret atzveltnes krēslu un izstiepis kājas Gvivenetai aiz muguras.

Pēc brīža viņa atlaidās atpakaļ, atspiezdamās ar elko­ņiem man pret ceļiem, un pastiepa labo roku, viegli aizskar­dama manu potīti. Mati un āda viņai mirdzēja uguns gaismā. Viņa bija dziļi iegrimusi domās un izskatījās skumja.

Mans jautājums Kītonam skarbi pārtrauca dompilno, kluso noskaņu. Gviveneta uzslējās sēdus un paskatījās uz mani; viņas seja bija svinīgi nopietna un acis gandrīz skum­jas. Kītons piecēlās un paņēma no atzveltnes savu mēteli. -Jā, ir jau vēls…

Es jutos samulsis. Tas nebija mājiens, ka jāiet projām. Jūs varat palikt tepat. Mājā vietas ir diezgan.

Viņš savādi pasmaidīja, pamezdams skatienu uz mei­teni. Nākamreiz es varbūt izmantošu jūsu piedāvājumu. Bet rīt man agri jābūt darbā.

-     Bet kā jūs tiksiet mājās?

-    Tāpat kā tiku šurp. Ar motociklu. Es to noliku jūsu malkas šķūni, lai nesalist.

Pavadīju viņu līdz durvīm. Pirms šķiršanās viņš man teica, lūkodamies uz meža malu: Es atnākšu atkal. Ceru, ka jums nebūs iebildumu… Man noteikti jānāk šurp atkal.

-    Kad vien vēlaties, es atbildēju. Pēc dažām minū­tēm atskanēja motocikla troksnis, un Gviveneta satrūkās, salēcās un veltīja man izbiedētu, jautājošu skatienu. Pasmai­dīju un paskaidroju viņai, ka tas ir tikai Kītona braucamais. Pēc brīža svešādais troksnis izgaisa tālumā, un Gviveneta nomierinājās.

7

Šajā pievakarē starp mums bija izveidojusies kāda īpaša tuvības saikne, kas atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Mana sirds stipri dauzījās, seja tvīka, domas neapvaldīti šaudī­jās kā pusaudzim. Meitene, kura klusi sēdēja man blakus uz grīdas, viņas skaistums, viņas spēks, viņas skumjais izskats tas viss manī izraisīja haotisku jūtu brāzmu. Lai apvaldītu vēlēšanos pastiepties, apskaut viņas plecus un neveikli mēģināt viņu noskūpstīt, man vajadzēja cieši ieķer­ties krēsla parocēs un stingri piespiest kājas pie paklāja.

Šķiet, viņa nojauta manu mulsumu. Viņa tikko jaušami pasmaidīja, nedroši paskatījās uz mani un atkal pievērsa skatienu ugunij. Pēc brīža viņa atlaidās atpakaļ un atspieda galvu pret maniem saslietajiem ceļgaliem. Es noglaudu viņas matus vispirms atturīgi, tad mazliet drošāk. Gvi­veneta nepretojās. Noglāstīju viņas seju, pārlaidu pirkstus biezajām, sarkanajām cirtām un jutu, ka mana sirds teju teju izlēks no krūtīm.

Patiesībā es domāju, ka šonakt viņa paliks gulēt pie manis, taču ap pusnakti viņa klusi aizslīdēja projām, netei­kusi ne vārda un nepaskatījusies uz mani. Istaba bija auksta, uguns izdzisusi. Varbūt viņa bija gulējusi, balstīdamās pret mani. Kājas man bija notirpušas, vairākas stundas atrazda­mās vienā un tai pašā stāvoklī. Nebiju gribējis viņu traucēt ar savu sakustēšanos un atļāvos vienīgi vieglus glāstus. Un piepeši viņa strauji piecēlās, sakārtoja savu jostu un ieročus un aizsteidzās projām. Es paliku sēžam turpat un kaut kad agri no rīta segas vietā uzvilku sev virsū biezo galdautu.

Nākamajā dienā viņa atgriezās neilgi pēc pusdienlaika. Viņas izturēšanās bija pabikla un atsvešināta; viņa vairījās no mana skatiena un neatbildēja uz maniem jautājumiem. Nolēmu darīt savus ierastos ikdienas darbus: uzkopu māju un sāku labot salauztās pagalma durvis. Droši vien citkārt es to nebūtu darījis, bet man negribējās staigāt pakaļ Gvivenetai, kura, domās iegrimusi, klīda apkārt pa māju.

-     Vai tu gribi ēst? es vēlāk pajautāju. Tobrīd viņa stā­vēja pie mana guļamistabas loga un skatījās ārā; izdzirdusi jautājumu, viņa pasmaidīja un pagriezās pret mani. Es gribu ēst, viņa teica ar neparastu akcentu un pilnīgi bez kļūdām.

-    Tu labi apgūsti manu valodu, es ar uzsvaru teicu, taču to viņa nesaprata.

Šoreiz viņa bez mana pamudinājuma piepildīja vannu un bridi plunčājās vēsajā ūdenī, spiezdama starp pirkstiem mazo ziepju gabaliņu un kaut ko klusi murminādama, brīžiem pat klusi iesmiedamās. Vēlāk viņa pat ēda aukstā šķiņķa salātus, ko es pagatavoju.

Tomēr kaut kas nebija tā, kā vajag, un es ar savu nai­vumu un pieredzes trūkumu nespēju saprast, kas tas ir. Viņa apzinājās manu tuvumu, tas bija viegli apjaušams, un es jutu ari to, ka viņa tiecas pēc manis. Bet kaut kas viņu atturēja.

Vēlāk vakarā viņa pārlūkoja un pārcilāja neizmantoto guļamistabu skapju saturu un izvilka dažus Kristiāna apģērba gabalus. Nometusi savu tuniku, viņa uzvilka baltu kreklu bez apkaklītes un smiedamās izpleta rokas. Krekls viņai bija krietni par lielu, tas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, un piedurknes apslēpa visu roku. Atlocīju tās vajadzīgajā garumā, un viņa savēcināja rokas kā putns spārnus un līksmi iesmējās. Tad viņa atkal aizskrēja pie skapja un sada­būja pelēkas flaneļa bikses. Tās mēs uzrotījām viņai līdz potītēm un viduklī apsējām ar rītasvārku jostu.

Šajā nepiemērotajā ietērpā viņa, šķiet, jutās ļoti ērti. Tiesa, viņa izskatījās kā bērns, kas pa pusei pazudis kuplās klauna drānās, bet šādās kategorijās viņa neprata domāt. Tieši tāpēc, ka izskats viņai nedarīja raizes, viņa jutās lai­mīga. Nodomāju, ka varbūt, uzvilkusi drēbes, ko uzskata par manējām, viņa jūtas man tuvāka.

Vakars bija silts, vasarīgāks nekā citkārt, un mēs izgā­jām pastaigāties gar krēslas apņemto māju. Gvivenetu ļoti ieinteresēja biezi saaugušās atvašu joslas, kas tagad ietvēra māju no visām pusēm un kuploja zālienā aiz kabineta. Viņa vijīgi slīdēja caur šīm jauno ozolu audzēm, ļaudama rokām skart un liekt lokanos stumbrus, glāstīdama tos, aiztikdama mazos, jaunos pumpurus. Es gāju viņai nopakaļ, skatīdamies, kā vieglais vakara vējš plivina plato kreklu un apbrīnojami kuplos matu viļņus.

Viņa divas reizes itin enerģiskā solī apgāja apkārt mājai. Nevarēju uzminēt šīs rosības cēloni, bet, kad meitene atkal atgriezās pagalmā, skatiens, ko viņa pievērsa mežam, bija gandrīz skumjš. Tad viņa kaut ko sacija savā valodā, un balsī skanēja gluži vai bezcerība.

Es tūlīt sapratu. Tu kādu gaidi. Kāds no meža nāks tev pakaļ. Vai tā ir? Tu kādu gaidi!

Un tajā pašā bridi man atausa stindzinoša doma: Kris­tiānu!

Pirmoreiz es apjautu, ka dedzīgi vēlos, kaut Kristiāns nenāktu atpakaļ. Vēlēšanās, ko mēnešiem ilgi biju nēsājis sevī, kaut brālis drīzāk pārnāktu pārtapa savā pretpolā ar tādu pašu vieglumu un nežēlību, ar kādu dažkārt tiek nogalināti jaundzimuši kaķēni. Doma par brāli man vairs nebija mokoša tāpēc, ka es justu vajadzību pēc viņa un skumtu par viņa pazušanu. Tā bija mokoša tāpēc, ka viņš meklēja Gvivenetu, un tāpēc, ka šī skaistā meitene, šis sku­mīgais karotāju cilts bērns, varbūt šobrīd tieši tāpat sēro pēc viņa. Iznākusi no meža, ieradusies Kristiāna mājās, tā varbūt viņu gaida, zinādama, ka viņš kādu dienu atgriezī­sies šajā dīvainajā patvērumā.

Tātad viņa nemaz nav mana! Tas neesmu es, ko viņa vēlas. Tas ir mans vecākais ciltsbrālis, cilvēks, kura apziņa veidojusi viņas mitago!

Tad cauri dusmu uzplūdam iznira Gvivenetas tēls no gluži nesenas pagātnes Gviveneta nospļaujas uz grīdas un ar nicinājumu, pat sašutumu izrunā Kristiāna vārdu. Vai tas būtu atraidītas mīlestības nicinājums? Nicinājums, kas laika gaitā zaudējis asumu?

Nē… man tomēr likās, ka ne. Mana panika noplaka. Tobrīd viņa acīm redzami baidījās no Kriša, un tā nebija mīlestība, kas izraisīja viņas niknumu.

Atgriezušies mājā, mēs apsēdāmies pie galda, un Gvi­veneta sāka man kaut ko stāstīt, cieši skatīdamās mani, pieskardamās sev pie krūtīm, ar roku kustībām cenzda­mās paskaidrot svešos vārdos ietērptās domas. Pārsteidzoši bieži viņa savā stāstā iepina angļu vārdus, tomēr kopējo nozīmi man neizdevās saprast. Drīz viņas sejā atspoguļo­jās nogurums un vilšanās, un sērīgais smaids liecināja, ka viņa sapratusi: vārdi nelīdzēs. Ar zīmēm viņa ierosināja, lai mēģinu runāt es.

Veselu stundu es stāstīju viņai par savu bērnību, par ģimeni, kas reiz dzīvojusi te, Ozolmājā, par karu, par savu pirmo mīlestību. Visu teikto es ilustrēju ar žestiem, demon­strēdams pārspīlētus apskāvienus, šaudams no iedomātām pistolēm, ar pirkstiem staigādams pa galdu, tvarstīdams savu kreiso roku, beidzot to noķerdams un atdarinādams biklu pirmo skūpstu. Tas bija īsts Čaplina sniegums, un Gviveneta skatīdamās uzjautrinājās, brīžiem skaļi smē­jās, izmeta piezīmes vai atzinīgus izsaucienus, brīžiem pauda izbrīnu vai neticību, un šādi mēs sazinājāmies īpašā līmenī bez vārdiem. Es ticēju, ka viņa sapratusi visu, ko gribēju teikt, un daudz ko uzzinājusi par manu agrāko dzīvi. Viņa izskatījās ieinteresēta, kad es runāju par Kris­tiāna bērnību, bet kļuva nopietna, kad pastāstīju, kā viņš aizgājis un pazudis mežā.

Beidzot es jautāju: Vai tu saproti manus vārdus?

Viņa pasmaidīja un paraustīja plecus.

Saprot runāt. Drusku. Tu runāt. Es runāt. Drusku. Viņa vēlreiz paraustīja plecus. Mežā. Runāt… Izstiep­dama pirkstus, viņa mēģināja kaut kā izskaidrot savu domu. Daudz? Daudzas valodas?

-Jā, viņa teica. Daudzas valodas. Drusku saprot. Drusku… Papurinādama galvu un sakrustodama rokas ar izplestiem pirkstiem, viņa pauda nepārprotamu nolie­gumu.

Tēva dienasgrāmatā bija minēts, ka mitago spējot apgūt sava veidotāja valodu ātrāk nekā otrādi. Likās gluži pār­dabiski, cik ātri Gviveneta apgūst angļu valodu, aptver jēdzienus, pilnveido izpratni gandrīz ar katru teikumu, ko es viņai saku.

Pulkstenis palisandra ietvarā nosita vienpadsmit. Klu­sēdami mēs vērojām kamīna malu, un, kad dziedošā skaņa bija apklususi, es skaļi noskaitīju no viens līdz vienpadsmit. Gviveneta atbildēja pati savā valodā. Mēs lūkojāmies viens otrā. Vakars bija vēls, un es jutos noguris; no lielās runāša­nas man bija izkaltusi rīkle, un acis sūrstēja no putekļiem vai varbūt kamīna pelniem. Man gribējās gulēt, taču negri­bējās pārraut saikni ar meiteni. Baidījos, ka viņa var aiziet atpakaļ uz mežu un vairs neatgriezties. Es jau tāpat katru ritu jutos nemierīgs un nervozi staigāju apkārt, gaidīdams viņas atgriešanos. Mana vēlēšanās pēc viņas nemitīgi auga.

Paklaudzināju pa galdu. Galds, es teicu, un viņa izrunāja vārdu savā valodā.

-    Noguris, es teicu un ļāvu galvai nolaisties uz sāniem, sākdams māksloti krākt. Viņa pasmaidīja un piekrītoši pamāja, saberzēdama savas brūnās acis ar dūrēm un vai­rākkārt samirkšķinādama plakstus. Chusug, viņa teica un tad piebilda angliski: Gviveneta noguris.

-     Es iešu gulēt. Vai tu paliksi pie manis?

Piecēlos un pastiepu viņai pretī roku. Viņa bridi vilci­nājās, tad satvēra manus pirkstus savējos un tos saspieda. Tomēr viņa palika sēžot, nenovērsdama skatienu no manis, un lēni papurināja galvu. Tad viņa pameta man gaisa skūp­stu, novilka no galda galdautu, kā es biju darījis iepriekšējā naktī, apgūlās uz grīdas pie izdzisušās uguns, saritinājās kā dzīvnieks un, šķiet, tūlīt pat iegrima miegā.

Devos augšā, izstiepos savā aukstajā gultā un vairāk nekā stundu pavadīju nomodā, savā ziņā vīlies, savā ziņā gandarīts: viņa pirmoreiz pavada nakti manās mājās! Noti­kumi virzās uz priekšu!

Tonakt daba tuvojās Ozolmājai biedējošiem un drama­tiskiem soļiem.

Biju gulējis nemierīgi, jo visu laiku redzēju meiteni gan guļam lejā pie kamīna, gan staigājam pa pārdabiska­jām atvašu audzēm ap māju, kreklam plīvojot vējā, pirk­stiem skarot lokanos stumbrus, kas izstiepušies jau cilvēka augumā. Man šķita, ka visa māja čīkst un līgojas, neatlaidī­gajām saknēm urbjoties pa zemes apakšu. Varbūt tas bija sava veida paredzējums tam, kas notika divos naktī, pašā tumšākajā stundā.

Mani uzmodināja savāda skaņa, kas atgādināja koka šķelšanās troksni, tad sekoja lielo siju kraksti un čīkstoņa, tām itin kā vērpjoties, itin kā liecoties. Pirmajā brīdī, kamēr vēl nebiju īsti atguvies, nodomāju, ka tie ir nelāga murgi. Tad aptvēru, ka visa māja dreb un dižskābardis aiz mana loga tā šūpojas, it kā to būtu sagrābis viesulis. Izdzirdu lejā Gvivenetas kliedzienu un, paķēris rītasvārkus, metos pa kāpnēm uz apakšstāvu.

No kabineta puses pūta savāds, auksts vējš. Gviveneta stāvēja tumšajā durvju ailā trausls stāvs saburzītās drā­nās. Troksnis sāka pierimt. Piesardzīgi taustīdamies caur piekrauto priekštelpu un meklēdams elektrības slēdzi, jutu iesitamies degunā spēcīgu, asu zemes smaku.

Ozolu mežs bija ienācis kabinetā, izlauzdamies cauri grīdai, iespraukdamies cauri sienām un griestiem. Raks­tāmgalds bija izgrūsts no vietas, un tā atvilktnes bija salau­zuši un caururbuši jauno zaru grubuļainie pirksti. Nevarēju pateikt, vai tas ir viens koks vai vairāki; varbūt tas vispār nebija normāls koks, bet kāds meža tausteklis, kas raidīts pārņemt un uzsūkt sevī šos vāros cilvēka rokas darinājumus.

Visa telpa oda pēc meža un drēgnas zemes. Zari, kas bija ieskāvuši griestus, drebēja; no tumšajiem, rievotajiem stumbriem, kuri astoņās vietās bija caururbuši grīdu, bira nelielas smilšu pikas.

Gviveneta iegāja krēslainajā meža mājokli un, pastie­pusi roku, pieskārās vienam no trīcošajiem zariem. Šķita, ka visa telpa nodreb no šī pieskāriena, tomēr šobrīd māju bija pārņēmis miers. Itin kā… itin kā mežs, sagrābis māju savā varā un padarījis to par daļu no savas auras, būtu zaudējis kareivīgo noskaņojumu un pakļaušanas tieksmi.

Kabinetā elektriskais apgaismojums vairs nedarbojās. Joprojām pārsteigts par notikušo, sekoju Gvivenetai tum­šajā, spokainajā kambarī, lai paņemtu tēva piezīmes un dienasgrāmatu. Varu apzvērēt, ka brīdī, kad vilku ldades un papīrus ārā no atvilktnes, kāds ozola zars noliecās un pie­skārās maniem pirkstiem. Es tiku vērots un vērtēts. Istaba bija auksta. Zemes pikas krita man matos, sadrupa sīkos gabaliņos uz grīdas, un, kad tām pieskārās manas kailās pēdas, tās dedzināja ādu.

Visa telpa šalkoja… nē, sačukstējās. Aiz stiklotajām durvīm, kuras joprojām bija neskartas, cieši blīvējās ozolu atvases, tagad jau garākas par mani, un ap māju to radās arvien vairāk un vairāk…

Nogulējis miegā dažas nemierīgas, saraustītas stundas, nākamajā rītā es nostreipuļoju lejā un pārliecinājos, ka pulkstenis ir jau gandrīz desmit un aiz loga plešas pelēka, brāzmaina diena, bet debesis, iespējams, nesīs lietu. Gald­auts sagumzīts mētājās uz grīdas pie kamīna, taču troksnis no virtuves vēstīja, ka mana viešņa vēl ir tepat.

Gviveneta apsveica mani ar gaišu smaidu un dažiem bretoņu valodas vārdiem, ko pēc tam īsi pārtulkoja: Labi. Ēst. Viņa bija atradusi paciņu auzu pārslu un izvārījusi biezu putru ar ūdeni un medu. To viņa ar diviem pirkstiem smēla un bāza mutē, labpatikā skaļi šmakstinādama lūpas.

Pacēlusi kārbu, viņa nopētīja uz tās attēloto tumšā apģērbā tērpto vīrieti un pasmējās. Meivoroth! viņa noteica, ar pirkstu parādīdama uz biezo putru, un enerģiski pamāja ar galvu. Labi!

Viņa bija atradusi kaut ko, kas viņai atgādināja mājas. Paņēmis kārbu, es redzēju, ka tā ir gandrīz tukša.

Tad viņas uzmanību piesaistīja kaut kas ārpusē, un viņa aši aizskrēja pie pagalma durvīm, atrāva tās un izsteidzās āra vējā.

Dzirdēdams zirga pakavu dipoņu pāri tuvējai pļavai, es viņai steigšus sekoju.

Tomēr meitene, kura piejāja pie žoga un noliecās, lai atbultētu vārtiņus, un tad paskubināja mazo ķēvīti pa tiem iekšā, nebija mitago. Gviveneta skatījās uz atnācēju ar inte­resi un mazliet ar uzjautrinājumu.

Jājēja bija Raiopu vecākā meita, nepatīkama būtne, kura teicami atbilda nievājošajām karikatūrām par angļu augstāko aprindu pārstāvjiem: neizteiksmīgu seju, garlai­kotu skatienu, pārlieku labām domām par sevi un pārlieku sliktām zināšanām par jebko ārpus sevis; viņa bija traka uz zirgiem un medībām, un tādas tieksmes man šķita gluži vai personisks apvainojums.

Viņa veltīja Gvivenetai pētošu, augstprātīgu skatienu, kurā vairāk varēja manīt greizsirdību nekā ziņkāri. Faiona Raiopa bija gaišmataina, vasarraibumaina un apbrīnojami neizskatīga. Jātnieku biksēs un melnajā ādas jakā viņa izskatījās vismaz manās acīs pilnīgi tāda pati kā jebkura apsēsta jāšanas sporta iesācēja, kas regulāri piedalās vietē­jās šķēršļu pārvarēšanas treniņsacensībās.

-Jums vēstule. Atsūtīta uz muižu.

Tas bija viss, ko viņa pateica, padodama man dzel­tenīgo aploksni, tad apgrieza zirgu un palaida to rikšos atpakaļ. Vārtiņus aizvērt viņa nepūlējās. Ik bridis, ko viņa bija pavadījusi manā teritorijā, nesasveicinādamās, pat nenokāpdama no zirga, pauda apvainojumu un elemen­tāras pieklājības trūkumu. Ari es nepūlējos teikt paldies. Gviveneta noskatījās, kā meitene aizjāj, bet es atgriezos mājā un atvēru nelielo sūtījumu.

Vēstule bija no Annas Heidenas. Tā bija īsa un vien­kārša.

"Godātais mister Hakslij!

Man šķiet, ka ldāt pieliktās lapas ir tās, ko jūs meklējāt, kad bijāt atbraucis uz Oksfordu. Tas noteikti ir jūsu tēva rokraksts. Tās bija ieliktas vienā no arheoloģijas žurnāliem. Domāju, ka viņš tās tur tika noslēpis un pāradresējis savu žurnāla eksemplāru manam tēvam. Savā ziņā jūs tās atra­dāt pats, jo diez vai es būtu pūlējusies sūtīt žurnālus uz universitāti, ja jūs todien nebūtu atbraucis pie mums. Kāda laipna bibliotekāre šīs lapas atrada un atsūtīja man atpakaļ. Pielieku klāt arī dažas vēstules, kuras jūs var interesēt.

Ar cieņu

Anna Heidena."

Vēstulei klāt bija pieliktas sešas salocītas dienasgrā­matas lapas, kuras tēvs nebija gribējis ļaut Kristiānam atrast, sešas lapas, kas stāstīja par Gvivenetu un par to, kā tikt cauri pirmatnējā meža ārējai aizsardzības joslai…

8

"Maijs, 1942.

Sastapšanās ar upes cilti shamiga, ar primitīvu Artura formu un ar vienu no bruņiniekiem taisni kā no Melorija grāmatas. Diezgan bīstams. Noskatījos veco laiku turnīru, traku sacīksti meža izcirtumā: desmit bruņinieki cīnās pil­nīgā klusumā, dzirdamas tikai ieroču skaņas. Bruņinieks, kurš uzvarēja, apjāja visapkārt izcirtumam, pārējie vien­kārši aizjāja prom. Krāšņs, iespaidīgs vīrs spožās bruņās un violetā apmetnī. Viņa zirgam bija apmetnis un zīda rotājumi. Nevarēju precizēt viņa vietu leģendās, bet viņš drusku mēģināja runāt ar mani, un es sapratu tik daudz, ka tā ir viduslaiku franču valoda.

To es pieminu garāmejot, bet galvenais bija nocietinā­tais Kumbarathas ciemats. Tur es nodzīvoju apaļajā mājā četrdesmit dienas vai pat ilgāk (un tomēr biju prom tikai divas nedēļas!) un uzzināju Gvivenetas leģendu. Ciemats ir tāds, kādu zinām no vēstures: nocietināts ar mietu žogu, paslēpies ielejā aiz tālīna kalna, un to apdzīvo nesajauktu rasu senie ļaudis, kurus iekarotājam nav izdevies uziet. Spē­cīgs, saistošs mīts, kas izgājis cauri daudziem gadsimtiem un man īpaši satraucošs, jo es pats esmu dzīvojis mitago iekšienē… Ciematu un tā iedzīvotājus ir radījusi rasu zem­apziņa. Pagaidām šī ir visspēcīgākā mītiskā ainava mežā, ko man izdevies atklāt.

Valodu iemācījos ātri, jo tā ir līdzīga meitenes bretoņu valodai; uzzināju fragmentus no viņas leģendas, kaut gan stāsts joprojām ir nepilnīgs. Beigas noteikti ir traģiskas, tas ir skaidrs. Stāsts mani ļoti aizrāva un satrauca. Tagad man daudz saprotamāks tas, ko Gviveneta atnākusi runā, daudz saprotamākas viņas dīvainās apsēstības izpausmes. Viņa radīta sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā, laikā, kad svarīgas kļūst atmiņas, bet ciematnieki spilgti atceras stāstu par viņas dzimšanu.

Šī tātad ir meitenes Gvivenetas stāsta daļa, kādu to uzzināju es.

Tas notika pirmajās dienās, kad pa zemi klīda leģioni no austrumiem.

Dunemrisa fortā dzīvoja divas māsas, karavadoņa Morthida meitas; viņu tēvs jau bija vecs, vārgs un meklēja mieru. Abas māsas bija vienlīdz skaistas. Abas bija dzimu­šas vienā dienā, dienā pirms saules dieva Luga svētkiem. Viņas tikpat lcā nevarēja atšķirt vienu no otras, un galvenā atšķirības zīme bija tā, ka Dierdratha pie labās krūts nēsāja ziedošu viršu pušķi, bet Rhiathana pie kreisās mežrozītes ziedu. Rhiathana iemīlējās romiešu karavadonī no tuvējā Kērventas forta. Viņa aizgāja dzīvot uz fortu, un kādu laiku starp iebrucējiem un Dunemrisa cilti valdīja pamiers. Taču Rhiathana bija neauglīga, un viņas greizsirdība un naids auga, līdz seja kļuva kā akmens.

Dierdratha mīlēja varonīga karotāja dēlu, kura tēvs bija gājis bojā, cīnīdamies pret romiešiem. Dēlu sauca Peredurs, un viņš bija izraidīts no savas cilts par to, ka pretojies Dierdrathas tēvam. Tagad viņš kopā ar deviņiem citiem karo­tājiem dzīvoja meža biezoknī, akmeņainā aizā, kurai pat zaķis meta apkārt līkumu. Naktī viņš iznāca meža malā un ar dūjas saucienu aicināja pie sevis Dierdrathu. Dierdratha steidzās pie viņa un drīz nēsāja zem sirds viņa bērnu.

Kad tuvojās radību laiks, druīds Kathabahs pavēstīja, ka piedzimšot meitene, un tai tika dots vārds Gviveneta, kas nozīmē "zemes bērns". Bet Rhiathana aizsūtīja uz Dunemrisu karavīrus, un Dierdratha tika aizvesta projām no tēva un pret savu gribu nogādāta svešā teltī romiešu forta palisādes iekšienē. Līdzi tika aizvesti ari četri Dunemrisa karo­tāji, kā arī pats Morthids, kurš piekrita, ka gaidāmais bērns pēc piedzimšanas jāatdod audzināt Rhiathanai. Dierdratha jutās pārāk nespēcīga, lai protestētu, un Rhiathana klusībā zvērēja, ka pēc bērna piedzimšanas māsai jāmirst.

Peredurs izmisis no mežmalas vēroja notiekošo. Visi deviņi karotāji bija viņam blakām, bet nespēja viņu mieri­nāt. Divas reizes viņš tajā naktī uzbruka fortam, taču ieroči viņu atvairīja. Katru reizi viņš dzirdēja Dierdrathas balsi: Pasteidzies! Izglāb manu bērnu!

Aiz akmeņainās aizas, kur mežs melnēja melnāks nekā jebkur citur, bija vieta, kurā auga visvecākais koks, vecāks par pašu zemi, tikpat apaļš un augsts kā zemes forts. Peredurs zināja, ka tur dzīvo Jagada, tikpat mūžīga būtne kā klints, kurai pāri viņš rāpās, to meklēdams. Jagada bija viņa pēdējā cerība, jo viņa vienīgā spēja ietekmēt lietu kārtību ne vien mežā, bet ari jūrā un gaisā. Viņa tur bija no vissenākajiem laikiem, un neviens iekarotājs nespēja nokļūt viņas tuvumā. Viņa bija pazinusi cilvēkus un to ieražas jau kopš Vērojumu laikiem, kad cilvēkiem vēl nebija valodu un tie nevarēja sarunāties.

Lūk, kā Peredurs atrada Jagadu.

Viņš uzgāja gravu, kurā auga dadžu puduri un neviena atvase nesniedzās augstāk par viņa potītēm. Visapkārt kluss un tumšs slējās mežs. Neviens koks te nebija nogā­zies un nokaltis, lai izveidotos šāds klajums. To varēja būt izveidojusi vienigi Jagada. Visi deviņi karotāji sastājās aplī, ar muguru pret Pereduru, kurš stāvēja viņu vidū. Rokās viņi turēja lazdu, dzeloņplūmju un ozolu zariņus. Peredurs nogalināja vilku un ar tā asinīm apslacīja zemi visgarām deviņu vīru aplim. Vilka galvu viņš nolika ar skatu uz zie­meļiem. Apļa rietumu pusē viņš iedūra zemē savu zobenu. Dunci viņš nolika austrumu pusē. Pats viņš nostājās ar seju pret dienvidiem, apļa iekšpusē, un sauca mūžīgo būtni.

Šādas bija svarīgākās norises pirmspriesteru laikos, un pats galvenais bija aplis, kas piesaistīja saucēju viņa paša laikam un zemei.

Septiņas reizes Peredurs sauca Jagadas vārdu.

Pēc pirmā sauciena viņš redzēja vienīgi putnus paceļa­mies gaisā no kokiem (toties kādus vārnas, zvirbuļus un vanagus, no kuriem katrs bija zirga lielumā).

Pēc otrā sauciena no meža izskrēja zaķi un lapsas un, apskrējuši apkārt aplim, aizcilpoja uz rietumiem.

Pēc trešā sauciena no biezokņa izdrāzās mežakuiļi. Katrs no tiem bija lielāks par cilvēku, taču aplis tos atturēja (tiesa, Osvrijs mazāko nogalēja ēšanai, un par to viņam citā reizē bija jāatbild).

Pēc ceturtā sauciena no brikšņiem iznāca brieži, kam sekoja stirnas, un ik reizi, kad to nagi pieskārās zemei, mežs nodrebēja un aplis ietrīcējās. Briežu acis gailēja tumsā. Gvilloks vienam uz ragiem uzmeta metāla aproci, lai iezīmētu to par savējo, un par to viņam citā reizē bija jāatbild.

Pēc piektā sauciena klajumā iestājās klusums, tomēr ārpus redzeslauka kustējās svešādi stāvi. No kokiem iznira jātnieki un bariem drūzmējās klajumā. Zirgi bija melni kā pusnakts, un katram pie kājām grozījās ducis lielu, pelēku dzinējsuņu, bet mugurā sēdēja jātnieks. Vējā nedzirdami plī­voja apmetņi, dega lāpas, un šis nevaldāmais pulks apskrēja aplim divdesmit reizes; saucieni kļuva arvien skaļāki, acis kvēloja tumsā. Šie nebija cilvēki no Peredura laikiem, tie bija mednield no jau aizgājušiem un vēl nebijušiem laikiem, kuri te pulcējās, lai sargātu Jagadu.

Pēc sestā un septītā sauciena ieradās Jagada, kas nāca pa pēdām jātniekiem un dzinējsuņiem. Pašķīrās zeme, atvē­rās vārti uz zemzemes pasauli, un pa tiem iznāca Jagada, liela būtne bez sejas, ietinusies tumšās drānās, ar sudraba un dzelzs aprocēm ap potītēm un roku locītavām. Kritusī zemes meita, naidīgā, atriebīgā mēness meita stāvēja Pere­dura priekšā, un viņas sejas tukšumā parādījās klusējošs smaids, kam sekoja nicīgi smiekli.

Tomēr Jagada nevarēja lauzt Gada un Zemes apli, neva­rēja izraut Pereduru ārpus šis vietas un laika un pamest viņu savvaļas pasaulē, kur jauneklis būtu viņas varā. Trīs reizes viņa apgāja apkārt aplim, apstādamās, vienīgi lai paskatītos uz Osvriju un Gvilloku, kuri tūlīt saprata, ka par mežakuiļa nogalināšanu un brieža iezīmēšanu viņi lemti bargam sodam. Taču tas ir cits stāsts un attiecas uz citiem laikiem.

Tad Peredurs pavēstīja Jagadai, kas viņam vajadzīgs. Viņš izstāstīja par savu mīlestību pret Dierdrathu, par māsas greizsirdību un par draudiem viņu bērnam. Peredurs lūdza Jagadas palīdzību.

-    Nu tad es bērnu ņemšu sev, sacīja Jagada, bet Pere­durs atbildēja, ka tas nenotiks.

-    Nu tad es ņemšu sev māti, sacīja Jagada, bet Pere­durs atbildēja, ka tas nenotiks.

-     Nu tad es ņemšu vienu no jums desmit, sacīja Jagada un pienesa Pereduram un viņa karavīriem groziņu ar lazdu riekstiem. Katrs karavīrs, ari Peredurs pats, paņēma riekstu un to apēda, nezinādams, kurš no viņiem būs lemts Jagadai.

Tad Jagada teica: Jūs esat garās nakts mednieki. Viens no jums tagad pieder man, jo par burvību, kuru es jums došu, ir jāmaksā un atlīdzībai der vienīgi cilvēka dzīvība. Tagad lauziet apli, jo līgums ir noslēgts.

-    Nē, atteica Peredurs, un Jagada iesmējās.

Tad Jagada pacēla rokas pret tumšajām debesīm. Sejas tukšumā Peredurs šķita ieraugām raganu, kura mājoja šīs būtnes ķermenī. Viņa bija vecāka par pašu laiku, un tikai savvaļas meži sargāja cilvēkus no viņas ļaunā skatiena.

-    Es tev atdošu tavu Gvivenetu! Jagada iesaucās. Bet ikviens no šiem vīriem atbildēs par viņas dzīvību. Es esmu pirmējo mežu medniece, ledus mežu, akmens mežu, kalnu taku un tīreļu saimniece; es esmu Mēness un Saturna meita; sīvi augi mani dziedē, rūgtas sulas mani uztur, spožs sud­rabs un auksta dzelzs glabā manu varu. Es vienmēr esmu bijusi uz zemes, un zeme vienmēr mani baros, jo es esmu mūžīgā medniece, un, kad man vajadzēs tevis, Peredur, un tavu deviņu viru, es tevi saukšu, un, ko es saucu, tam jānāk. Nav tik tāla laika, kam cauri tu nespētu atnākt, nav tik plašas, tik aukstas, karstas vai tuksnesīgas zemes, kurā tevi nevarētu atrast. Tad nu zini, kā nolemts: kad meitene pirmoreiz iepazīs mīlestību, jūs visi kļūsiet mani… un vai nu nāksiet pēc mana sauciena, vai arī ne; tas atkarīgs no apstākļiem.

Peredura vaigs bija sadrūmis. Bet, kad visi viņa draugi bija ar mieru, ari viņš piekrita līgumam un darījums bija galā. Un kopš tā laika viņi kļuva pazīstami kājaguth, kas nozīmē "nakts mednieki".

Dienā, kad piedzima bērns, virs romiešu forta riņķoja desmit ērgļi. Neviens nesaprata, ko tas nozīmē, jo putnus mēdza uzskatīt par labu zīmi, bet to skaits bija mulsinošs.

Telti nāca pasaulē Gviveneta, un viņas piedzimšanas bridi klāt bija vienīgi mātesmāsa, abu māsu tēvs un drulds. Bet, kamēr drulds runāja pateicības vārdus, kūpināja dūmus un ziedoja nelielu upuri, Rhiathana piespieda māsai pie sejas spilvenu un nogalināja viņu. Neviens to nepamanīja, un viņa raudāja par māsas nāvi tikpat skaļi kā pārējie.

Tad Rhiathana paņēma jaundzimušo meiteni un iznesa to ārā, fortā, kur, pacēlusi bērnu virs galvas, pasludināja sevi par audžumāti un savu romiešu mīlnieku par tēvu.

Virs forta sapulcējās desmit ērgļi. To spārnu šalkas atgā­dināja tālīnas vētras skaņas; putni bija tik lieli, ka, sapul­cējušies kopā, aizsedza sauli, un pār fortu nolaidās krēsla.

Viens no putniem atrāvās no bara un strauji metās lejup. Sizdams spārnus Rhiathanai gar galvu, tas satvēra bērnu lielajos nagos un atkal uzlidoja gaisā.

Rhiathanai izlauzās negants dusmu kliedziens. Ērgļi ātri laidās projām, taču romiešu strēlnieki izšāva uz tiem neskaitāmas bultas, kas apgrūtināja putnu lidojumu.

Ērglis ar bērnu nagos lidoja lēnāk par visiem. Viens no romiešu leģiona vīriem bija sevišķi slavens ar savu strēl­nieka prasmi, viņa raidītā bulta ietriecās ērglim sirdī, un bērns izkrita no putna tvēriena. Pārējie putni, to redzēdami, steigšus traucās atpakaļ, un viens no tiem palidoja zem krītošās meitenes un uztvēra viņu uz saviem spārniem. Divi citi saņēma nagos mirušo biedru. Ar šīm nastām tie aizlidoja meža biezoknī, uz akmeņaino aizu, kur atguva cilvēka izskatu.

Tas, kas lidoja lejup pēc bērna, bija Peredurs, pats Peredurs, meitenes tēvs. Viņš gulēja bāls un skaists ari nāvē, un viņa krūtīs joprojām slējās bulta. Virs aizas vējam līdzi aizska­nēja Jagadas smiekli. Viņa bija apsolījusi Pereduram, ka atdos viņam Gvivenetu, un uz īsu mirkli viņš bija atguvis savu bērnu.

Jaguti aiznesa Pereduru uz akmeņainās aizas pašu vidieni, kur vējš pūta visstiprāk, un tur viņu apglabāja zem balta marmora akmens. Par karotāju pulka vadoni tagad kļuva Magidions.

Viņi audzināja Gvivenetu, kā mācēdami, šie savvaļas mežu mednieki, šie izraidītie karotāji. Gviveneta jutās lai­mīga viņu vidū. Viņi dzirdīja meiteni ar savvaļas puķu rasu un stirnas pienu. Viņi tina to lapsu ādās un kokvilnas autos. Meitene sāka staigāt, būdama pusgadu veca. Nodzīvojusi čet­rus gadalaikus, viņa jau prata droši skraidīt. Drīz pēc pirmo vārdu apgūšanas viņa iemācījās nosaukt visu, kas atrodams mežā. Vienīgā meitenes bēda bija tā, ka viņu allaž sauca

Peredura rēgs, un bieži no rītiem vīri ieraudzīja mazo stāvam pie baltā akmens vējainās aizas dibenā un rūgti raudam.

Kādu dienu Magidions kopā ar saviem vīriem bija izgājis medībās ielejas dienvidu pusē un meitene bija viņiem līdzi. Vīri slepenā vietā iekārtoja apmetni, kur atstāja Gvivenetu kopā ar Gvilloku, vienu no medniekiem, un paši devās pa pēdām medījumam.

Un tā viņi zaudēja Gvivenetu.

Romieši bija pārmeklējuši kalnus, mežus un ielejas sava forta tuvumā un joprojām nemitējās meklēt. Tad viņi sajuta apmetnes dūmu smaržu, un divdesmit vīri ielenca klajumu. Par svešinieku tuvošanos pavēstīja vārnas ķērciens, un Gviveneta un mednieks Gvilloks saprata, ka viņi ir pagalam.

Gvilloks aši ar ādas siksnām piesēja meiteni sev pie muguras, sasaistīdams viņu tik cieši, ka nodarīja viņai sāpes. Tad viņš izmantoja Jagadas burvību, pārvērtās par lielu briedi un šādā izskatā aizbēga no romiešiem.

Taču romiešiem līdzi bija suņi, un tie vajāja briedi visu cauru dienu. Kad briedis zaudēja spēkus, suņi saplosīja to gabalos, taču Gviveneta palika neskarta, un romieši nogā­dāja viņu fortā. Gvilloka gars palika tur, kur zemē bija saļimis briedis, un tajā gadā, kad Gviveneta pirmoreiz iepazina mīlestību, Jagada atnāca tam pakaļ.

Divus gadus Gviveneta nodzīvoja teltī starp augsta­jiem romiešu cietokšņa mūriem. Viņu bieži pieķēra rāpja­mies augšā pa nocietinājuma sienu, cenšamies skatīties tai pāri, raudam un šņukstam, it kā viņa zinātu, ka jaguti ir tuvumā un gaida viņu atgriežamies. Nekas nespēja ieprie­cināt mūžam skumjo bērnu, un starp viņu un audžumāti neveidojās ne mazākā mīlestības atblāzma. Taču Rhiathana nebija ar mieru šķirties no viņas.

Un, lūk, kā jaguti dabūja meiteni atpakaļ.

Kādā vasaras rītā pirms ausmas Gvivenetu sāka saukt astoņas dūjas, un meitene pamodusies ieklausījās tajās. Nākamajā rītā pirms pirmajiem gaismas stariem viņu sauca astoņas pūces. Trešajā rītā meitene pamodās jau pirms saucieniem un devās caur tumšo apmetni uz sienas pusi, uz vietu, no kuras varēja redzēt kalnus ap fortu. Tur stāvēja astoņi brieži un vēroja viņu. Nākamajā mirklī tie strauji metās lejup pa nogāzi, trokšņodami un skaļi maurodami, un vēl pēc brīža nozuda meža gravās.

Ceturtajā rītā, kamēr Rhiathana gulēja, Gviveneta piecē­lās un izgāja no telts. Svīda gaisma. Pār zemi pletās migla un klusums. Meitene dzirdēja balsu murdoņu tur sarunā­jās sargi novērošanas torņos. Rīts bija vēss.

No miglas iznira astoņi lieli medību suņi. Katrs no tiem bija lielāks par meiteni. Acis tiem bija kā šķīvji, rīkles kā sarkanas krāsns mutes, no tām karājās garas mēles. Taču Gviveneta nebaidījās. Viņa apgūlās zemē un ļāva lielāka­jam sunim saņemt sevi zobos un nest. Suņi klusi tecēja uz ziemeļu vārtiem. Tur stāvēja sargs, taču viņš nepaspēja ne iekliegties, kad viņam jau bija pārkosta rīkle. Pirms pacēlās migla, vārti atvērās un no forta izgāja sargu patruļa. Pirms vārti paguva aizvērties, astoņi dzinējsuņi un Gviveneta jau bija pazuduši mežā.

Viņa jāja kopā arjagutiem daudzus gadus. Vispirms viņi jāja uz ziemeļiem, uz aukstajiem tīreļiem, caur sniegotiem klajumiem, meklēdami pajumti pie izkrāsotajām ciltīm. Gviveneta bija pārlieku sīka savam lielajam zirgam, taču ziemeļos viņi atrada mazākus un tikpat ašus kumeļus. Tad viņi atkal jāja uz dienvidiem, uz zemes tālāko malu, pār purviem un dumbrājiem, mežiem un līdzenumiem. Viņi šķērsoja platu upi. Gviveneta auga, pieņēmās spēkā un visā­dās gudrībās. Nakti viņa gulēja jagutu vadoņa rokās.

Tā pagāja daudzi gadi. Meitene bija skaista kā saule, viņas mati gari un sarkani, āda balta un gluda. Kur vien viņi apstājās atpūsties, jaunie karotāji tīkoja pēc viņas, taču meitene ilgi pat nenojauta par mīlestību. Tomēr pienāca diena, kad, būdama austrumu pusē, viņa pirmoreiz iedegās mīlestībā pret kāda cilts vadoņa dēlu, kurš bija pilns apņē­mības saukt viņu par savu.

Jaguti saprata, ka viņu laiks kopā ar Gvivenetu tuvojas beigām. Viņi aizveda meiteni atpakaļ uz rietumiem un uzmeklēja ieleju ar viņas tēva kapakmeni. Tur vīri viņu atstāja, jo tas, kurš Gvivenetu mīlēja, cieši sekoja viņiem pa pēdām un aiz klintīm skanēja Jagadas smiekli. Mūžīgā būtne gatavojās pasludināt viņus par savējiem.

Ieleja šķita skumju pārņemta. Akmens virs Peredura kapa allaž balti mirdzēja, un Gviveneta stāvēja pie tā viena un gaidīja, un tad no zemes pacēlās viņas tēva gars, un viņa pirmo reizi to ieraudzīja, un arī viņš ieraudzīja savu meitu.

-    Tu esi zīle, no kuras izaugs ozols, viņš teica, taču Gviveneta nesaprata.

Tad Peredurs teica: Tavas skumjas pārtaps niknumā. Būdama izraidītā kā es, tu ieņemsi manu vietu. Tev nebūs miera, līdz iebrucēji nebūs padzīti no šīs zemes. Tu tos vajāsi, tu tos dedzināsi, tu tos izdzīsi no svešajiem fortiem un namiem.

-    Kā es to izdarīšu? Gviveneta jautāja.

Un ap Pereduru sapulcējās lielo dievu un dieviešu gari. Jo Peredura gars bija brīvs no Jagadas alkatīgajiem pirk­stiem. Līgums nebija lauzts, un viņa vairs nevarēja neko pieprasīt, un garu pasaulē Peredurs atjaunojās, un kļuva par vadoni bruņiniekiem, kuri turējās kopā ar Cernunnos, ragaino Dzīvnieku karali. Ragainais dievs pacēla Gvivenetu no zemes un iepūta viņas plaušās atriebes alkas un spēju pārvērsties par jebkādu savvaļas meža dzīvnieku. Epona skāra viņas acis un lūpas ar mēness rasu, piešķirot spēju padarīt cilvēkus aklus ar viņu pašu kaislībām. Taranis deva viņai spēku un drosmi, un tagad Gviveneta bija stiprāka par visstiprāko karotāju.

Tad viņa kļuva par lapsu un ielavījās Kērventas fortā, kur viņas audžumāte gulēja romieša skaujās. Kad vīrietis pamodās, viņš pie savas guļvietas ieraudzīja stāvam brīnum skaistu meiteni, un viņa sirdī iekvēlojās mīlestība. Viņš devās tai līdzi ārā no forta un pa tumsu aizgāja līdz upei, kur abi nometa drēbes un iebrida saltajā ūdenī. Bet tad Gviveneta pārvērtās par vanagu un sāka lidināties romietim ap galvu, knābdama viņa acis, līdz viņš kļuva akls. Upe paņēma viņa miesas, un, kad Rhiathana ieraudzīja vīra nedzīvo ķermeni, viņas sirds lūza un viņa nolēca no augsta­jām ldintīm uz piekrastes akmeņiem.

Tā meitene Gviveneta atgriezās vietā, kur bija nākusi pasaulē."

9

Izlasīju nelielo leģendu Gvivenetai, uzsvērdams katru vārdu, katru izteicienu. Viņa klausījās uzmanīgi, un tumšās acis pētoši, vilinoši lūkojās manī. Jutu, ka viņas interese par mani pašu ir lielāka nekā par to, ko mēģinu viņai pasacīt. Viņai patika, kā es runāju, patika mans smaids, varbūt vēl citas īpašības, kas viņu satrauca tāpat, kā viņas skaistums un šī bērnišķā, tracinošā seksualitāte satrauca mani.

Pēc brīža viņa pastiepa roku un saspieda manus pirk­stus savējos, dodama zīmi klusēt.

Es lūkojos viņā.

Nekāda dzimšana, nekāda visdīvaināko meža zvēru tap­šana un veidošanās, šķiet, nav salīdzināma ar manis paša apziņas radītu meiteni mijiedarbībā ar klusajiem Raiopu mežiem. Viņa pieder pasaulei, kas tikpat tāla no realitātes kā mēs no mēness. Bet kas, kas viņai esmu es?

Šo jautājumu es sev uzdevu pirmoreiz. Kas es esmu viņas acīs? Vai kaut kas tikpat dīvains, tikpat svešāds? Varbūt neparastais vilinājums viņu skar tikpat stipri kā mani?

Un tomēr šis spēks, kas mūs savstarpēji pievelk, šī vār­dos neizteiktā saite, šī domu saskarsme!… Nespēju pieļaut domu, ka neesmu iemīlējies Gvivenetā. Kaisle, saspringums krūtīs, domu ievirze un alkas pēc viņas, tas viss kopā taču nav saucams citādi kā par mīlestību! Un es redzēju, ka viņa jūt to pašu pret mani. Jutu, ka tā nevar būt tikai leģendārās meitenes "funkcija", tikai primitīva apsēstība, kas lemta visiem vīriešiem, kuri sastop šo meža princesi.

Kristiāns bija iepazinis šo apsēstību un tās radito izmi­sumu jo kā gan viņa būtu varējusi atbildēt ar to pašu? Toreizējā Gvivenetā nebija viņa mitago viņš to bija aizrai­dījis atpakaļ uz mežu, kur viņu nogalināja kāds no primi­tīvajiem pagātnes klejotājiem. Taču signāli starp šo Gvivenetu un mani ir daudz īstāki, daudz patiesāki.

Cik pārliecinoši ir šie mani argumenti, un cik es pats tiem ticu? Tik viegli var zaudēt piesardzību!

Tajā pēcpusdienā es atkal aizklīdu mežā, aizgāju līdz izcirtumam, kur telts paliekas bija pilnīgi pazudušas zemē. Cieši kā vairogu turēdams rokās tēva karti, izpētīju maršrutu uz meža iekšieni un devos ceļā. Gvivenetā klusi nāca man no muguras, uzmanībā saspringušu skatienu un augumu, gatava cīnīties vai bēgt.

Taka bija tā pati, pa kuru es pagājušā ziemā biju skrējis kopā ar Kristiānu. Takas nosaukums gan būtu pārliecīgs pagodinājums tik tikko samanāmajai stidziņai, kas vijās caur milzu ozolu stumbriem, meta līkumus un veidoja asus pagriezienus. Mētras un papardes glaudās man gar kājām, nokaltuši kazenāji ķērās man biksēs, virs galvas vasarīgajā krēslā palaikam gaisā uzspurdza kāds izbiedēts putns. Šeit es biju gājis jau agrāk, bet pēc pārsimt soļiem attapies atkal izcirtuma priekšā. Tomēr, ejot pa tēva pieminēto spirālei līdzīgo taku, es, šķiet, iekļuvu mežā dziļāk un izjutu gandrīz vai triumfu.

Gvivenetai gan nebija nekādu šaubu par savu atrašanās vietu. Viņa pasauca mani un sakrustoja rokas sev rakstu­rīgajā, noliedzošajā žestā. Tu negribi, lai es eju tālāk? pajautāju un cauri miklajam pamežam aizspraucos atpakaļ pie viņas. Redzēju, ka viņai mazliet salst, un krāšņajos matos bija sabiruši kazenāju dzelkšņi un sakaltušas mizas drumslas.

Pergayal! viņa teica un piebilda: Nav labi. Viņa izdarīja kustības, kas atgādināja dūrienus krūtīs, un es sapratu, ka viņa grib sacīt: bīstami. Pateikusi šos vārdus, viņa tūlīt saņēma manu roku aukstā, bet stingrā satvērienā. Viņa vilka mani atpakaļ caur kokiem uz izcirtuma pusi, un es negribīgi sekoju. Pēc dažiem soļiem viņas plauksta manā rokā kļuva silta, un viņa apjauta šo saikni; gandrīz negribīgi atlaidusi satvērienu, viņa tomēr pameta atpakaļ īsu, kautru skatienu.

Viņa joprojām gaidīja. Ko īsti, es nesapratu. Kad tuvojās vakars un mākoņi draudēja ar lietu, viņa atkal stāvēja pie žoga, cieši skatīdamās uz mitago mežu, un viņas trauslajā augumā jautās saspringums. Es devos gulēt pulksten des­mitos. Jutos noguris pēc iepriekšējās nakts neilgā miega.

Gviverieta sekoja man līdz pat guļamistabai un noskatījās, kā es izģērbjos, bet, kad mēģināju tuvoties, viņa iesmieda­mās aizbēga. Pirms tam viņa kaut ko sacīja brīdinošā tonī un vēl piebilda dažus vārdus, kas izldausījās ļoti skumji.

Arī šī nakts nebija lemta netraucētam miegam.

īsi pēc pusnakts mani uzmodināja viņas satrauktais tvēriens; viņa stāvēja pie manas gultas pacilātībā mirdzo­šām acīm. Iededzu naktslampiņu. Gviveneta gandrīz izmi­sīgi pūlējās panākt, lai es viņai sekoju, acis viņai bija plati ieplestas, lūpas valgani mirdzēja.

Magidion! viņa sauca. Stlven, Magidiori! Nāc! Seko!

Steigšus apģērbos, un, kamēr vilku kājās zeķes un kur­pes, viņa mani nemitīgi skubināja. Ik brīdi viņa pameta skatienu uz meža pusi, tad atkal uz mani. Un, skatīdamās uz mani, viņa smaidīja.

Beidzot es biju gatavs, un viņa metās man pa priekšu lejā un pēc tam ārā uz mežmalu, skriedama ātrāk par stirnu, tā ka es, ticis līdz pagalma durvīm, vairs viņu gan­drīz neredzēju.

Viņa mani gaidīja, pa pusei paslēpusies krūmā netālu no meža. Kad piesteidzos viņai klāt un sāku kaut ko sacīt, viņa man uzlika pirkstu uz lūpām. Tad es izdzirdu to, kam bija pievērsta viņas uzmanība, tālīnu, ārkārtīgi neparastu skaņu. Varbūt tas bija raga pūtiens, varbūt kāda dzīvnieka balss kādas radības sauciens, kas skanēja dobji, skumīgi un nepārtraukti, atbalsodamies apkārtnē un celdamies augšup tumšajās nakts debesīs.

Gvivenetas cietā karotāju cilts daba bija lauzta; viņa gandrīz vai kliedza aiz sajūsmas un, satraukti sagrābusi mani aiz rokas, gandrīz vilkšus vilka uz izcirtuma pusi. Pēc dažiem soļiem viņa apstājās, pagriezās pret mani un uzlika rokas man uz pleciem. Viņa bija mazliet mazāka par mani, un, pastiepusies augšup, viņa mani maigi noskūpstīja uz lūpām. Tas bija bridis, kura burvība un brīnums visu pasauli ap mani vērta gaišā vasaras dienā. Pagāja labs laiciņš, līdz atgriezās vēsā meža nakts, un Gviveneta bija kļuvusi par zibošu pelēku ēnu, kas dedzīgi aicināja mani tālāk.

Atkal šis sauciens, gari stiepts un skaļš; tagad jutos pārliecināts, ka tā ir raga skaņa. Aicinošā mežinieku raga skaņa, mednieka sauciens. Tas nāca tuvāk. Gvivenetas skaļā skrējiena troksnis uz brīdi pieklusa, mežs šķita aizturam elpu, un tikai tad, kad sērīgā skaņa pagaisa tālumā, atjau­nojās čukstošā nakts rosiba.

Pie pašas izcirtuma malas es gandrīz uzskrēju virsū sakņupušajai meitenei. Viņa novilka mani zemē, deva mājienu klusēt, un mēs abi tupēdami lūkojāmies tumšajā ainavā sev acu priekšā.

Mežā bija jaušama attāla kustība. Pa kreisi pazibēja uguntiņa, tad tā īsi iemirdzējās kaut kur priekšā. Dzirdēju Gvivenetas satraukto, saspringto elpu. Ari mana sirds spē­cīgi dauzījās. Man nebija ne jausmas, vai mums tuvojas draugs vai ienaidnieks. Rags ieskanējās trešo un pēdējo reizi, nu jau tik tuvu, ka spalgais troksnis bija gandrīz biedējošs. Mežs ap mani šķita iztrūkstamies, sīkas radības skrēja šurp un turp, biezie krūmāji šalca un sačukstējās.

Priekšā gaisma pie gaismas! Tās zibsnīja un mirdzēja, un drīz vien es izdzirdu lāpu vienmērīgos sprakstus. Lāpas mežā! Liesmas plandījās augstu, spraksti skanēja skaļi. Nemie­rīgās ugunis šūpojās šurp un turp un nāca arvien tuvāk.

Gviveneta piecēlās kājās, pamāja, lai es palieku uz vie­tas, un izgāja klajumā. Uz spožo lāpu fona viņas stāvs izskatījās gluži sīks, un es noraudzījos, kā viņa pašpaļāvīgi dodas uz izcirtuma vidu, cieši turēdama šķēpu, vajadzības gadījumā gatava to izmantot.

Tad man piepeši šķita, ka koku stumbri no meža ienāk izcirtumā kā tumši apveidi, kas atrāvušies no biezokņa melnuma. Mana sirds uz mirkli gandrīz vai apstājās, un es izgrūdu brīdinošu kliedzienu, tūdaļ pat to apslāpēdams, jo sapratu, cik tas muļķīgi. Gviveneta palika stāvam uz vietas. Milzīgie, melnie apveidi sakļāvās ap viņu, kustēdamies lēni un piesardzīgi.

Četri atnācēji turēja rokās lāpas un izvietojās apkārt izcirtumam. Pārējie trīs palika stāvam ap meiteni, kura starp viņiem izskatījās kā sīka lellīte. No pieres viņiem slējās milzīgi, žuburoti ragi; sejas izskatījās kā briežu gal­vaskausi, bet no aklajām redzokļu vietām raudzījās mir­dzošas cilvēku acis. Nakts gaisā jautās asa smaka ādu un dažādu izgarojumu sajaukums ar piķi vai citu vielu, kas bija izmantota lāpās. Svešinieku apģērbs bija noskrandis, augumi ietīti zvērādās, kas ap kājām pārsietas ar vīteņaugu stīgām. Metāls un akmens spoži vizēja viņiem ap kaklu, rokām, vidukli.

Šļūcošās kustības pierima. Atskanēja itin kā smiekli, itin kā dobja rūkšana. Garākais no trim atnācējiem paspēra soli tuvāk Gvivenetai, tad pacēla rokas un noņēma savu galvas­kausa ķiveri. Viņai uzsmaidīja naktsmelna seja, plata kā ozols. Vīrietis kaut ko teica, tad nometās uz viena ceļgala, un Gviveneta uzlika viņam uz galvas abas rokas, turēdama tajās guļus nolaisto šķēpu. Pārējie, līksmi izsaukdamies, arī noņēma savas maskas un sanāca ciešākā lokā ap meiteni. Visiem sejas bija nokrāsotas melnas un bārdas izrobotas vai arī sapītas bizēs, blāvajā gaismā grūti atšķiramas no tumša­jām zvērādām un citām drānām, kas sedza viņu augumus.

Tad pats garākais vīrietis apskāva Gvivenetu tik ciešā tvērienā, ka meitenes kājas atrāvās no zemes. Viņa iesmē­jās, tad atraisījās no ciešā apkampiena un piegāja klāt katram atnācējam, skardama viņu rokas. Čalas izcirtumā pieņēmās skaļumā un pauda līksmi, atkalredzēšanās prieku un sajūsmu par tikšanos.

Saruna palika man nesaprotama. Šī valoda mazāk atgā­dināja bretoņu valodu nekā tā, kurā runāja Gviveneta, un man tā drīzāk izklausījās pēc attāli nojaušamu vārdu sajau­kuma ar meža un dzīvnieku skaņām, klikstiem, svilpieniem, rējieniem tā šķita dīvaina kakofonija, uz kuru Gviveneta atbildēja tieši tādā pašā veidā. Pēc neilga laiciņa viens no vīriem sāka pūst kaulu stabuli. Melodija bija vienkārša, bet neatvairāma. Tā atgādināja kādu senu tautas motīvu, ko biju reiz dzirdējis gadatirgū, kur neparasti tērpušies dejo­tāji ar zvaniņiem rokās izpildīja senlaicīgu kostīmu deju… Kur tas notika? Kad tas notika?

Atmiņas par kādu vakaru, par pilsētiņu Stafordšīrā… atmi­ņas par to, kā cieši turos pie mātes rokas un pūlis mani grūsta no visām pusēm. Līdzi nāk citas atmiņas… Brauciens uz Abotsbromliju, vērša cepetis un milzum daudz limonādes. Ielas ļaužu un dejotāju pārpilnas, bet mēs ar Krišu klīstam apkārt saīguši, izsalkuši un garlaikoti.

Bet pašā vakarā mēs bijām sapulcējušies kādas lielas mājas pagalmā un skatījušies deju, kuru izpildīja vīri ar briežu ragiem uz galvas, un vijole bija spēlējusi šo pašu melodiju. Noslēpumainās skaņas jau toreiz bija izraisījušas manī dīvainas trīsas, it kā es, pašam nezinot, glabātu sevī saikni ar tālu pagātni. Tur bija kaut kas tāds, ko biju zinājis visu mūžu. Tikai nebiju pats to apzinājies. Ari Kristiāns bija jutis to pašu. Klusums, kas pārņēma pūli, kamēr skanēja mūzika un ragainie dejotāji lēca apkārt pa apli, lika nojaust, ka šajā melodijā slēpjas kaut kas bezgala sens un pirmatnējs un ikvienā no klātesošajiem uznirušas neapzinātas atmiņas par aizgājušiem laikiem.

Un šeit atkal skanēja tā pati melodija. Un atkal manas rokas un kaklu pārņēma tā pati tirpoņa. Gviveneta un ragai­nais vadonis jautri dejoja mūzikas ritmā, sadevušies rokās, virpuļodami un griezdamies apli, bet pārējie pievirzījās tuvāk, lai labāk apgaismotu laukumu.

Tad atskanēja daudzbalsīgi smiekli, un deja spēji aprā­vās. Gviveneta pagriezās uz manu pusi un aicinoši pamāja ar roku, un es izgāju no koku aizsega ldajumā. Gviveneta kaut ko sacīja nakts medību barvedim, un tas plati pasmai­dīja. Lēni pienācis klāt, viņš apgāja man apkārt un apskatīja mani tā, it kā es būtu skulpturāls veidojums. Viņa ķermenis un elpa spēcīgi, neciešami smakoja. Varenais stāvs slējās vismaz divpadsmit collas augstāk par mani, un, kad viņš pastiepa roku, lai iekniebtu man labajā plecā, jutu, ka ari pirksti ir vareni, un man likās, ka šī vienkāršā kustība salau­zīs manus kaulus. Taču zem biezās melnās krāsas kārtas pletās smaids, un vīrietis teica: Masgoiryth k'k'thas'k hurath. Aur'th. Uh?

Pilnīgi piekritu, es nomurmināju, pasmaidīju un draudzīgi iebelzu viņam pa roku. Muskuļi zem zvērādām bija cieti kā tērauds. Viņš nodārdināja skaļu smieklu šalti, papurināja galvu, tad atkal pievērsās Gvivenetai. Viņi ātri pārmija dažus vārdus, tad viņš saņēma meitenes rokas savējās, pacēla un piespieda tās sev pie krūtīm. Gvive­neta izskatījās iepriecināta, un, kad šis īsais rituāls bija galā, vīrietis atkal nometās uz ceļgala, un viņa noliekusies noskūpstīja viņa galvvidu. Pēc tam viņa atgriezās pie manis, un viņas soļi bija lēnāki, ne tik pacilāti un satraukti kā iepriekš, tomēr lāpu gaismā man šķita, ka viņas seja staro laimīgā priekšnojautā un sirsnībā. Varbūt mīlestībā. Viņa saņēma manas rokas un noskūpstīja mani uz vaiga. Viņas primitīvais draugs nāca līdzi. Magidions! Gviveneta teica, acīmredzot iepazīstinādama mani ar viņu, un pēc tam sacīja svešajam: Stīvens!

Vīrietis cieši lūkojās manī; viņa seja itin kā pauda prieku, taču skatiens bija ass un acis mazliet piemiegtas, tajās jau­tās gandrīz vai brīdinājums. Tātad šis vīrietis ir Gvivenetas meža sargs, jagutu vadonis. Skatoties viņā, es skaidri atce­rējos vārdus no tēva dienasgrāmatas un jutu, ka Gviveneta pievirzās man tuvāk. Tad uz priekšu panācās pārējie, aug­stu pacēluši lāpas; viņu sejas bija tumšas, bet tajās nebija draudu. Gviveneta norādīja uz katru pēc kārtas un nosauca vārdus: Am'rioch, Cyredyth, Dunan, Orien, Cunus, Oswry…

Tad viņa sarauca pieri un paskatījās uz mani, un līksmo seju piepeši apēnoja skumjas. Raudzīdamās uz Magidionu, viņa kaut ko teica un atkārtoja, pēc visa spriežot, cilvēka vārdu: Rhydderch?

Magidions ievilka elpu un paraustīja platos plecus. Tad viņš kaut ko klusi un saudzīgi sacīja, un Gviveneta ciešāk saspieda manu roku.

Kad viņa paskatījās uz mani, viņas acīs bija asaras.

-    Gvilloks. Raiderhs. Projām.

Kur projām? es klusi vaicāju, un Gviveneta atbildēja:

-    Pasauca.

Es sapratu. Vispirms Gvilloku un pēc tam Raiderhu bija aizsaukusi mūžīgā būtne Jagada. Jaguti piederēja viņai, tā bija daļa no Gvivenetas brīvības. Tagad viņi mājoja citās vie­tās un citos laikos un darīja to, ko no viņiem prasīja Jagada. Viņu stāsti pieder citam laikmetam: viņu dzīvesceļi veidos citu tautu leģendas.

Magidions izvilka no savām zvērādām īsu zobenu ar nespodru asmeni un pēc tam tā maksti. Abus šos priekš­metus viņš pasniedza man, kaut ko klusi sacīdams, un viņa balss atgādināja dzīvnieka ņurdienu. Gviveneta sajūsmināta mūs vēroja, un es paņēmu dāvanu, ieliku zobenu makstī un paklanījos. Vīrieša milzīgā roka atkal uzgūla manam plecam, to sāpīgi saspiezdama, un viņš pieliecās man tuvāk, joprojām kaut ko čukstēdams. Tad viņš plati pasmaidīja, piebīdīja mani tuvāk meitenei, izgrūda skaņu nakts sau­cienu, kuram piebalsoja visi pārējie, un devās projām.

Apskāvušies mēs vērojām, kā nakts mednieku pulks pazūd mežā un lāpu gaismas pamazām izgaist. Līdz mums atskanēja pēdējais raga pūtiens, un tad mežā iestājās klu­sums.

Viņa ieslīdēja manā gultā kaila un vēsa un tumsā izstiepa rokas pēc manis. Mēs gulējām, cieši apskāvušies, mazliet drebēdami, kaut gan nakts nemaz nebija auksta. Miegs pilnīgi pagaisa, mani jutekļi saasinājās, ķermenis tirpa un kaisa. Gviveneta čukstēja manu vārdu, es čukstēju viņas vārdu, un pēc katra skūpsta mūsu apskāvieni kļuva kvēlāki un ciešāki. Viņas elpa nakts tumsā man šķita vissal­dākā skaņa pasaulē. Kad atmirdzēja pirmie ausmas stari, es atkal redzēju viņas bālo, daiļo seju. Tagad mēs gulējām mierīgi, cieši viens otram blakus, un lūkojāmies viens otrā, palaikam iesmiedamies. Viņa saņēma manu roku un pie­spieda to pie savām mazajām krūtīm. Viņa saņēma manus matus, tad manus plecus, tad manus gurnus. Viņa strauji sakustējās un tad pierima, iekliedzās un tad pasmaidīja, skūpstīja mani, aizskāra mani, rādija, kā lai es aizskaru viņu, un beidzot viegli paslīdēja man apakšā. Pēc šiem pir­majiem mīlas mirkļiem mēs kā apburti skatījāmies viens otrā, smaidījām, smējāmies, berzējām kopā degunus… itin kā nespējām ticēt, ka tas, kas notiek, patiešām notiek.

No šī brīža Ozolmāja kļuva par Gvivenetas mājām, un viņa nolika savu šķēpu pie vārtiņiem, itin kā apliecinādama, ka atvadījusies no savvaļas meža dzīves.

Es viņu mīlēju kvēlāk, nekā pats būtu varējis iedomā­ties. Tikai izrunājot viņas vārdu vien, man sāka reibt galva. Kad viņa čukstēja manu vārdu vai ķircinošus mīļvārdiņus savā valodā, es krūtīs sajutu saldu smeldzi un biju tik lai­mīgs kā vēl nekad.

Mēs darījām dažādus mājas darbus, uzkopām, tīrījām, pārkārtojām virtuvi, lai Gviveneta tajā justos ērtāk, jo viņai ēdiena gatavošana patika tikpat labi kā man. Virs visiem logiem un durvīm viņa piesprauda vilkābeļu un bērzu zari­ņus, lai atvairītu mošķus. Iznesām no tēva kabineta mēbeles, un Gviveneta šajā ozolu pārņemtajā telpā iekārtoja sev tādu kā savrupu mājokli. Mežs, tik neganti iebrucis kabinetā un sagūstījis māju, tagad šķita pierimis. Es biju pusapzināti paredzējis, ka turpmāk ik nakti cauri apmetumam un ķie­ģeļiem izlauzīsies jauni stumbri un saknes, līdz Ozolmāja pilnīgi pazudīs zaru biezokni, kurā tikai vietumis būs saska­tāms kāds logs vai jumta dakstiņš. Atvases dārzā un laukā stiepās arvien garākas. Dārzu mēs centāmies, cik spēdami, no tam attīrīt, taču tās arvien sparīgak kuploja ap sētu un aiz vārtiņiem, veidodamas ap mums pašas savu nožogojumu. Lai tagad aizietu līdz mežam, mums vajadzēja izsprauk­ties cauri šim nožogojumam un iestaigāt tajā taciņas. Šī nožogojuma josla bija divsimt jardu plata, un abās pusēs tai pletās līdzens klajums. Mūsu māja pacēlās koku pudura vidū, un tās jumtu daļēji sedza ozols, kurš bija ielauzies kabinetā. Viss apvidus bija dīvaini, pat neticami kluss, gluži kā sastindzis. Vienīgās skaņas te bija divu cilvēku smieldi un darbošanās trokšņi apdzīvotajā klajumā Ozolmājas dārzā.

Man ļoti patika vērot, kā Gviveneta strādā. Ikvienu atrasto Kristiāna apģērba gabalu viņa pārveidoja sev noderīgā ietērpā. Šķiet, viņa būtu ar mieru valkāt vīriešu kreklus un bikses, līdz tie satrūdētu uz viņas miesas, taču mēs katru dienu mazgājāmies un katru trešo dienu berzām savu netīro apģērbu, un Gvivenetas meža smaka pamazām izzuda. Tas viņai laikam lika justies mazliet neveikli, un ar to viņa atšķīrās no sava laika ķeltu ciltsbrāļiem, kuri ievē­roja pedantisku tīrību un lietoja ziepes, ko savukārt neat­zina romieši, iebrucēju leģioni tāpēc iemantoja netīreļu neslavu ķeltu acīs. Man patika Gviveneta, kad viņa mazliet smaržoja pēc ziepēm un viegla svīduma; tomēr viņa pati centās pēc iespējas biežāk ieziest ādu ar lapu un augu sulu.

Pēc divām nedēļām viņa jau tik labi runāja angliski, ka tikai paretam nejauši izmeta kādu neiederīgu saildi vai nepareizi lietotu vārdu. Viņa centās mani piedabūt apgūt kaut ko no bretoņu valodas, taču mēs pārliecinājāmies, ka man nav ne mazāko dotību uz valodām un es nespēju pareizi izlocīt mēli gar aukslējām un lūpām, lai izveidotu pat visvienkāršākos vārdus. Tas viņu smīdināja, bet reizē ari kaitināja. Drīz es sapratu, kāpēc. Angļu valoda, par spīti tās izsmalcinātajām niansēm, citvalodu aizguvumu klāstam un izteiksmībai, Gvivenetai nebija dabiska valoda. Viņa angļu valodā daudz ko vienkārši nespēja izsacīt. Galvenokārt jūtas, kuras Gvivenetai bija ārkārtīgi nozīmīgas. Kad viņa man angliski sacīja, ka mīlot mani, tas bija brīnišķīgi, un es ikreiz nodrebēju, dzirdēdams šos maģiskos vārdus. Taču viņai pašai īstā nozīme slēpās vārdos "M'n care pinuth", ar kuriem viņa pauda savu mīlestību. Manī turpretī šī svešā frāze nespēja izraisīt tādu jūtu uzbangojumu, un te slēpās mūsu vienkāršā problēma: viņai vajadzēja redzēt un just, kā es atsaucos uz viņas mīlestības vārdiem, bet es varēju patiesi atsaukties tikai uz vārdiem, kuri viņai pašai nozī­mēja visai maz.

Un vārdos izpaust jau vajadzēja ne tikai mīlestību vien. To es, protams, redzēju gluži labi. Katru vakaru, kad mēs sēdējām zālienā vai klusi pastaigājāmies pa ozolu jaun­audzi, viņas acis mirdzēja, seja pauda mīlestību. Palaikam mēs apstājāmies un skūpstījāmies, apskāvāmies, pat baudī­jām mīlu klusajā meža malā, un ikreiz sapratām viens otra domu un noskaņu. Taču viņai vajadzēja man sacīt vārdus, un viņa tos angļu valodā nespēja atrast, nespēja izsacīt, kā viņa jūtas, cik tuvu savās izjūtās nokļuvusi kādai dabas jomai, cik līdzīga jūtas putnam vai kokam. Kaut kas kāda mentalitātes daļa, ko spēju izprast tikai aptuveni, angļu valodā nebija izsakāms, un reizēm viņa par to raudāja, un es jutu pret viņu dziļu žēlumu.

Tikai vienu reizi šajos divos vasaras mēnešos kad lie­lāku laimi vairs nespēju iztēloties un pat nenojautu, kāda traģēdija mums tuvojas ar katru nākamo stundu, tikai vienu reizi es mēģināju pierunāt viņu doties projām no mājas un atbraukt man līdzi uz kādu no lielākajām pilsēti­ņām. Ļoti negribīgi viņa uzvilka vienu no manām žaketēm un jostasvietā to apsēja kā visus savus apģērba gabalus. Izskatīdamās pēc ļoti pievilcīga putnubiedēkļa, kailās kājas iebāzusi pašdarinātās, primitīvās sandalēs, viņa sāka iet man blakus pa veco dzelzceļa uzbērumu uz lielā ceļa pusi.

Mēs gājām, sadevušies rokās. Laiks bija karsts, un apkārt valdīja klusums. Gvivenetas elpa kļuva arvien sma­gāka, skatiens arvien mežonīgāks. Pēkšņi viņa saspieda manu roku kā lielās sāpēs un skaļi ieelsojās. Es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņa raugās manī ar gandrīz lūdzošu skatienu. Viņas sejā jautās apjukums, tur mijās nepiecieša­mība nepieciešamība darīt man prieku un bailes.

Un tikpat pēkšņi viņa iesita ar abām rokām sev pa galvu, iekliedzās un sāka kāpties atpakaļ, projām no manis.

-Viss būs labi, Gvina! es iesaucos un metos viņai pakaļ, bet viņa jau raudādama skrēja uz ozolu jaunaudzes pusi.

Tikai stāvēdama tās ēnā, viņa nomierinājās. Asaru pil­nām acīm viņa pastiepās un piekļāvās man ļoti ciešā un ļoti ilgā apskāvienā. Kaut ko nočukstējusi pati savā valodā, viņa teica: Piedod, Stīven! Tas sāp.

-    Ir labi. Viss ir labi, es apskaudams mierināju viņu. Viņa neganti drebēja, un vēlāk es uzzināju, ka viņa cietusi fiziskas sāpes, asas sāpes visā ķermenī, it kā tiktu sodīta par to, ka aizklīdusi tik tālu no dzimtā meža.

Vakarā pēc saules rieta, kad ārā vēl bija pavisam gaišs, es atradu Gvivenetu viņas ozolu mājoklī, pamestajā kabi­netā, kur tagad zaļoja mežs. Viņa bija saritinājusies paša resnākā stumbra likumā tas, izlauzies cauri grīdai, saza­rojās un veidoja viņai guļvietu. Kad iegāju aukstajā, drū­majā telpā, viņa sakustējās. Mana elpa salti garoja. Zari ar platajām lapām nodrebēja un turpināja trīcēt arī tad, kad es stāvēju pavisam nekustīgi. Tie juta manu klātbūtni šajā telpā un bija nelaimīgi par to.

-    Gvina?

-    Stīven… viņa nomurmināja un piecēlās sēdus, pastiep­dama man pretī roku. Viņas mati bija izspūruši, un viņa bija raudājusi. Garās, krāšņās cirtas bija sapinušās ap koka grumbuļaino mizu, un viņa iesmējās, šķetinādama tās vaļā. Tad es noskūpstīju viņu, un mēs abi iespiedāmies stumbra sazarojumā, kur brīdi sēdējām, mazliet trīcēdami.

-    Šeit vienmēr ir tik auksts!

Viņa aplika rokas man apkārt un sāka enerģiski ar plaukstām berzēt man muguru. Vai tā ir labāk?

-    Vislabāk ir kopā ar tevi. Man ļoti žēl, ka tu esi tik satraukta.

Viņa nemitējās mani berzēt un sildīt. Viņas elpa bija tīkama, acis lielas un valgas. Viņa mani aši noskūpstīja, tad piespieda lūpas manam zodam, un es sapratu, ka viņu nomāc kādas smagas, neatvairāmas domas. Mēmais mežs visapkārt mūs cieši vēroja, apņēmis mūs no visām pusēm ar savu nedabisko saltumu.

-    Es nevaru iet prom no šejienes, viņa teica.

-    Zinu. Mēs to vairs nemēģināsim darīt.

Viņa atrāvās atpakaļ; lūpas viņai drebēja un seja atkal bija savilkusies tā kā uz raudāšanu. Viņa pateica kaut ko savā valodā, un es pastiepos un noslaucīju divas asaras, kas bija sanesušās viņai acu kaktiņos. Es par to neskum­stu, es teicu.

-    Bet es gan, viņa klusi atbildēja. Es tevi pazaudēšu.

-    Nepazaudēsi. Es tevi pārāk stipri mīlu.

-    Es arī tevi ļoti mīlu. Un es tevi pazaudēšu. Tas tuvojas, Stīven. Es jūtu. Briesmīgs zaudējums.

-    Muļķības.

-    Es nevaru iet prom no šejienes. Nevaru aiziet no šīs vietas, no meža. Es tam piederu. Tas mani nelaiž.

-    Mēs paliksim kopā. Es uzrakstīšu par mums abiem grāmatu. Mēs medīsim mežacūkas.

-    Mana pasaule ir maza, viņa teica. Es varu tai izskriet cauri dažās dienās. Es stāvu kalnā un redzu vietu, kas man nav pieejama. Mana pasaule ir maziņa, salīdzinot ar tavējo. Tu gribēsi doties prom, uz ziemeļiem, uz auksta­jām vietām. Vai uz dienvidiem, uz sauli. Tu gribēsi doties uz rietumiem, uz savvaļas zemēm. Tu vienmēr nepaliksi šeit, bet man jāpaliek. Viņi mani nelaidīs.

-    Kāpēc tu tā bēdājies? Ja arī es aiziešu, tad tikai uz pāris dienām. Uz Glosteru, uz Londonu. Tu būsi drošībā. Es tevi nepametīšu. Es nemaz nevaru tevi pamest, Gvin.

Ak Dievs, ja vien tu varētu just, ko es jūtu! Es nekad mūžā neesmu bijis tik laimīgs. Man brīžiem pat bail no tā, ko es jūtu pret tevi, jo tas ir kaut kas tik spēcīgs…

-    Tevī viss ir spēcīgs, viņa teica. Varbūt tu pašlaik to neaptver. Bet tad, kad… Viņa apklusa un atkal sarauca pieri, apraudama vārdus, līdz es skubināju viņu turpināt. Viņa bija meitene, bērns. Apskāvusi mani, viņa ļāva asarām vaļu. Šī nebija karotāju cilts princese, straujā skrējēja un attapīgā medniece, kuru biju pazinis agrāk. Tagad es redzēju viņā to, kas mīt ikvienā no mums, brīnišķīgo, skaudro un bezpalī­dzīgo vajadzību pēc cita cilvēka. Šobrīd mana Gviveneta bija cilvēcīgāka nekā jebkad agrāk. Kaut arī dzimusi meža meita, viņa bija cilvēks ar miesu, asinīm un jūtām, un man viņa likās brīnišķīgāka par visu, ko jebkad biju dzīvē redzējis.

Arā pamazām kļuva tumšs, bet mēs joprojām nosaluši sēdējām sava drauga ozola apskāvienā, un viņa atkal man stāstīja par savām bailēm.

-    Mēs vienmēr nepaliksim kopā, viņa teica.

-    Citādi nav iespējams.

Viņa iekoda lūpā, tad paberzēja savu degunu pret manējo, piespiezdamās man pēc iespējas tuvāk. Es esmu no citas zemes, Stīven. Ja tu neaiziesi no manis, kādu dienu es varu aiziet no tevis. Bet tu esi pietiekami stiprs, lai paciestu šo zaudējumu.

-    Ko tu runā, Gvina? Dzīve tikai tagad sākas.

-    Tu nedomā. Tu negribi domāt! Viņas balsī ieskanējās dusmas. Es esmu koks un klints, Stīven, nevis miesa un asinis. Es neesmu tāda pati kā tu. Mežs mani sargā un valda pār mani. Es to neprotu īsti pateikt. Man nav vārdu. Kādu laiku mēs varam būt kopā. Bet ne uz visiem laikiem.

-    Es nedrīkstu tevi pazaudēt, Gvina! Starp mums neno­stāsies nekas, itin nekas ne mežs, ne mans nožēlojamais brālis, ne tas briesmeklis Urskumugs.

Viņa atkal mani apskāva un pavisam klusi, itin kā zinā­dama, ka lūdz kaut ko neiespējamu, nočukstēja: Uzmani mani!

Uzmani mani!

Tajā brīdī tas man izraisīja smaidu. Es lai būtu tas, kurš viņu uzmana?! Kad mēs gājām meža ārējā joslā medīt, es tik tikko spēju neizlaist viņu no acīm. Dzenoties pakaļ zaķim vai meža sivēnam, mans vienīgais veikums bija skrē­jiens ar slapju muguru un aizrautu elpu. Gviveneta bija aša, izveicīga un manīga medniece. Nekad viņa neizrādīja neiecietību par manu nespēju sacensties ar viņu izturībā. Par izbēgušu medījumu viņa tikai paraustīja plecus un pasmaidīja. Par veiksmi medībās viņa nekad nelielījās, tur­pretī es ikreiz jutos iepriecināts un lepns, kad varējām papildināt savu ēdienkarti ar meža gudrības un mednieka veiklības augli.

Uzmani mani! Tik vienkāršs izteikums, kas lika man pasmaidīt. Jā, es sapratu, ka mīlestībā viņa ir tikpat viegli ievainojama kā es. Bet es spēju domāt par viņu tikai kā par ļoti spēcīgu parādību savā dzīvē. Gandrīz vienmēr un visur es gaidīju, lai viņa iet pa priekšu un vada, un varu to pasacīt bez jebkāda kauna vai mulsuma. Viņa bez jebkādas piepūles varēja noskriet pusjūdzi pa mežu un pārgriezt rīkli četrdesmit mārciņu smagai mežacūkai; es savukārt biju rūpīgāks un apdomīgāks par viņu un tādējādi ienesu viņas dzīvē dažas ērtības, kuras viņa agrāk nebija pazinusi.

Katram sava daļa. Nesavtīgi izlietotas iemaņas ir lieliski saskaņojamas kopīgu vajadzību labā. Sešas nedēļas dzīvo­dams kopā ar Gvivenetu un ļoti viņu mīlēdams, biju pārlie­cinājies, cik viegli ir vadību uzticēt viņai, jo izdzīvošanas, saglabāšanās spējas viņai bija augstākas nekā jebkuram no manas pasaules; viņa bija medniece, neatkārtojama personība, kas brīvprātīgi izvēlējusies savienot savu dzīves būtību ar manējo, un es tīksmi baudīju šo stāvokli.

Uzmani mani!

Kaut es būtu to pratis! Kaut būtu iemācījies viņas valodu un tādējādi iepazinis briesmīgās bailes, kas vajāja šo neap­rakstāmi skaisto un sirdsšķīsto meiteni!

-    Kādas ir tavas vissenākās atmiņas, Gvina?

Bija vēla pēcpusdiena, un mēs pastaigājāmies pa mež­malu dienvidu pusē, starp jaunaudzi un Raiopu mežu. Diena bija mākoņaina, bet silta. Iepriekšējās dienas nomāktība mūs vairs nemocīja, un, kā mēdz būt jauniem mīlētājiem, neseno pārdzīvojumu sūrums un ar tiem saistītās bažas mūs bija tuvinājuši un darījuši mundrākus. Sadevušies rokās, mēs bridām pa garo zāli, uzmanīgi likām kājas, vairī­damies no govju atstātajiem, mušu apsēstajiem plāceņiem, un visu laiku centāmies paturēt acīs Svētā Miķeļa baznīcas normaņu torni.

Gviveneta neatbildēja, tikai dungoja pie sevis kādu saraustītu, neparastu melodiju, kas man atgādināja jagutu mūziku. Caur zemo celmaini skrēja vairāki bērni, mezdami sunim priekšā koku, kas tam jāsameklē, un smiedami jaut­rus, puiciskus smieklus. Ieraudzījuši mūs, viņi acīmredzot saprata, ka šķērso svešu teritoriju, metās bēgt un drīz pazuda aiz pakalna. Suņa negantie rējieni spalgi aizskanēja apkārtnes klusumā. Redzēju, ka pajājamo ceļu uz baznīcas pusi aizrikšo zirgs ar vienu no Raiopu meitām sedlos.

-    Nu, Gvina? Vai tas ir pārāk grūts jautājums?

-    Kāds jautājums, Stīven? Viņa paskatījās uz mani ar tikko jaušamu smaidu uz lūpām un mirdzošām ugunti­ņām tumšajās acis. Sev raksturīgajā veidā viņa mani ķirci­nāja, un, pirms paguvu atkārtot jautājumu, viņa atrāvās no manis un skriešus, baltajam kreklam un platajām biksēm plīvojot, metās uz meža malu, kur apstājās, lai pa zaru starpu ielūkotos dziļāk.

Kad es pienācu tuvāk, viņa pacēla pie lūpām pirkstu un nomurmināja: Klusu… klusu… ai, dieva Cernuna vārdā!…

Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Ielūkojos meža pus­tumsā, mēģinādams biezokni saskatīt to, ko redzējusi viņa.

Dieva Cernuna vārdā?

Šis izteikums iebikstīja man kā sīka adatiņa, pārslīdēja kā ķircinošs pieskāriens, un pamazām es aptvēru, ka Gviveneta ir ļoti draiskulīgā noskaņojumā.

-    Dieva Cernuna vārdā! es atkārtoju, un viņa smieda­mās sāka skriet projām pa taku. Metos viņai pakaļ. Viņa bija ieklausījusies, kā es reizēm mēdzu paklusām izsaukties, un pielāgojusi šo izteiksmes veidu pati sava laika ticībai. Cit­kārt viņa nekad nebūtu paudusi izbrīnu vai līdzīgas jūtas ar reliģiska rakstura izsaucienu. Drīzāk viņa varētu piesaukt dzīvnieku mēslus vai nāvi.

Noķēru viņu kā jau viņa bija to iecerējusi -, un mēs brīdi cīnījāmies, valstīdamies pa sasilušo zāli, lidz viens no mums padevās. Mīksti mati pieskārās manai sejai, un viņa mani noskūpstīja.

-    Nu tad atbildi uz manu jautājumu, es teicu.

Viņa izskatījās pikta, taču netika vaļā no mana ciešā apskāviena. Samierinādamās viņa nopūtās un padevās. Kāpēc tu man uzdod jautājumus?

-    Tāpēc, ka gribu zināt atbildes. Tu mani valdzini. Tu mani biedē. Man jāzina.

-    Kāpēc tu nevari pieņemt tāpat?

-    Ko pieņemt?

-    Ka es tevi mīlu. Ka mēs esam kopā…

-    Vakar tu teici, ka mēs vienmēr nebūšot kopā…

-    Es biju bēdīga!

-    Bet tu tam tici. Es gan neticu, cieti piebildu, bet drošības dēļ… katram gadījumam… ja nu patiešām ar tevi kas notiktu saproti… Es gribu zināt par tevi, zināt visu. Par tevi. Nevis tikai par tēlu, kuru tu atveido…

Viņa sarauca pieri.

-    Nevis mitago vēsturi…

Viņa vēl vairāk sarauca pieri. Vārds viņai kaut ko nozī­mēja, bet jēdziens neizteica neko.

Es mēģināju vēlreiz. Jau agrāk ir bijušas Gvivenetas, un varbūt turpmāk būs vēl citas Gvivenetas. Jauni tavi paveidi. Bet es gribu zināt tieši par šo. Un es pastiprināju savu domu ar ciešāku apskāvienu. Viņa pasmaidīja.

-    Un tu? Arī es gribu zināt par tevi.

-    Pēc tam, es teicu. Vispirms stāsti tu. Kādas ir tavas pirmās atmiņas? Pastāsti man par savu bērnību!

Kā jau paredzēju, viņas sejai pārskrēja ēna, atplaiksnījās īsa neapmierinātības izteiksme, kas liecināja, ka jautājums atdūries tukšumā. Un šo tukšumu es biju apjautis jau agrāk, taču viņa nekad to nebija atzinusi vārdos.

Viņa piecēlās sēdus, izlīdzināja kreklu, atmeta atpakaļ kuplos matus, tad paliecās uz priekšu un sāka raut laukā no zemes sausos zāles stiebrus, tīdama tos pēc kārtas sev ap pirkstu. Pirmās atmiņas… viņa novilka un paskatījās tālumā. Briedis!

Atcerējos jauniegūtās lappuses no tēva dienasgrāmatas, taču centos izspiest no domām šo viņa stāstu un koncentrēt uzmanību tikai uz Gvivenetas neskaidrajām atmiņām.

-    Tas bija tik liels. Tik plata mugura, tik spēcīgs. Es biju piesieta pie viņa, roku locītavās man spiedās ādas mezgli, un saites stingri turēja mani pie brieža muguras. Es viņu saucu par Gvilu. Viņš mani sauca par Zīli. Es gulēju starp viņa lielajiem ragiem. Ļoti labi tos atceros. Tie bija kā koka zari, kas pacēlās virs manis un krakstēdami ķērās īstajos zaros, skrāpēdami mizu un lapas. Viņš skrēja. Es vēl aizvien jūtu viņa smaržu, jūtu sviedrus uz viņa platās muguras. Viņa āda bija cieta un asa. Manas kājas pret to bija pavisam saskrāpētas. Es biju vēl maza. Man šķiet, ka es raudāju un saucu Gvilam: "Neskrien tik ātri!" Bet viņš skrēja caur mežu, un es turējos pie viņa, un ādas siksnas griezās man rokās. Atceros suņu riešanu. Tie dzinās pa mežu briedim pakaļ. Kaut kur skanēja ari rags, mednieka rags. "Lēnāk!" es uzsaucu briedim, bet viņš tikai papurināja savu lielo galvu un lika man turēties ciešāk. "Mums jāskrien ilgi, mazā Zīlīt," viņš man teica, un mani smacēja viņa izgarojumi, viņa sviedri, un āda sūrstēja no bēršanās gar viņa ķermeni. Atceros, kā starp kokiem spīdēja saule. Tā žilbināja acis. Es centos saskatīt debesis, bet katru reizi, kad starp lapām parādījās saule, tā mani apžilbināja. Dzinējsuņi nāca arvien tuvāk. To bija ļoti daudz. Es redzēju, ka pa mežu skrien cil­vēki. Raga pūtiens bija skaļš un griezīgs. Es raudāju. Virs mums visu laiku turējās putni, un, kad es paskatījos uz augšu, debesis bija melnas no to spārniem. Pēkšņi briedis apstājās. Viņa elpa bija kā skaļš vējš. Viss viņa augums dre­bēja. Atceros, kā parāpos uz priekšu, turēdamās pie ādas siksnām, un ieraudzīju augsto klintsakmeni, kas aizšķēr­soja ceļu. Briedis pagriezās. Viņa ragi bija kā melni naži, un viņš nolieca galvu un dūra ar tiem suņus, kas drāzās viņam virsū. Viens no tiem bija kā melns dēmons. Tam bija plati atplesta rīkle un viscaur nosiekalots purns. Un milzīgi zobi. Tas metās man sejā, bet Gvils to notvēra uz viena raga žubura un purināja, līdz tas bija pagalam. Bet tad pēkšņi gaisā iesvilpās bulta. Mans nabaga Gvils! Viņš nokrita zemē, un suņi pārkoda viņam rīkli, un tomēr viņš atvairīja tos no manis. Bulta bija garāka par mani. "Tā slējās ārā no viņa ķermeņa, kas drudžaini cilājās, un es atceros, kā pastiepos, lai to saņemtu, un sataustīju uz tās asinis, bet nevarēju to izkustināt, tā bija tik cieta kā akmens un tik stingra kā daļa no paša brieža. Sveši vīri pārgrieza siksnas un vilka mani projām, bet es turējos pie Gvila, kamēr tas mira un suņi plo­sīja tā iekšas. Viņš vēl bija dzīvs, viņš paskatījās uz mani un kaut ko pačukstēja; tas izklausījās kā viegla vēsma mežā, un tad viņš iekrācās un bija pagalam… Gviveneta pagriezās pret mani. Pieskārās man. Pār vaigiem viņai ritēja asaras, kas saulē spoži mirdzēja. Viņš aizgāja, un aiziesi ari tu, aizies viss, viss, ko es mīlu… Es pieskāros viņas rokai un noskūpstīju viņas pirkstus.

-     Es tevi pazaudēšu. Es tevi pazaudēšu, viņa skumji teica, un es nespēju atrast vārdus atbildei. Manās domās joprojām valdīja mežonīgā skrējiena tēli. Viss, ko es mīlu, tiek man nolaupīts.

Ilgu laiku mēs sēdējām klusēdami. Bērni kopā ar savu neciešami skaļo suni skrēja gar mežmalu atpakaļ, atkal ieraudzīja mūs un samulsuši, izbiedēti manījās pazust no skatiena. Gvivenetas pirksti bija viscaur apvīti ar zāļu stieb­riem, un viņa tajos iepina mazus, dzeltenus ziediņus, tad izlocīja plaukstu kā dīvainu, vadāmu lelli. Es pieskāros viņai pie pleca.

-    Cik liela tu biji, kad tas notika? esjautāju.

Viņa paraustīja plecus. Pavisam maza. īsti neatceros, tas bija pirms vairākām vasarām.

Pirms vairākām vasarām. Es pasmaidīju, dzirdēdams šos vārdus un zinādams, ka pirms divām vasarām viņas vispār nav bijis pasaulē. Interesanti, kā noris šis atdzimšanas pro­cess, es prātoju, vērodams skaisto, cilvēcisko būtni ar siltu, stingru miesu un asinīm. Vai viņa radusies kritušu lapu kaudzē? Vai meža zvēri sanesuši vienuviet koku gabalus un žagarus, salikuši tos skeletā, un pēc tam tos pārklājušas krī­tošas rudens lapas, kas pārtapušas par meža būtnes miesu? Vai bija kāds brīdis, kad mežā no brikšņu apakšas piecēlās kaut kas līdzīgs cilvēciskai būtnei, un pēc tam to pilnvei­doja cilvēka gribas intensitāte, kas darbojās ārpus meža.

Bet varbūt viņa gluži vienkārši… piepeši radās. Vienu mirkli rēgs, nākamajā brīdī realitāte neskaidra sapņu vīzija, kas piepeši iegūst noteiktus apveidus un pārtop par īstenību.

Atcerējos izteikumus no tēva dienasgrāmatas: "Zarukronis izgaist, ir krietni caurspīdīgāks nekā pēdējoreiz, kad satiku viņu… Atradu beigtā mitago atliekas, ko apstrādājuši zvēri, bet trūdēšanas process ir ļoti savdabīgs… Redzēju spokainu, skrejošu apveidu pie stāvās nogāzes, pirmsmitago tas nebija varbūt nākamā stadija?"

Pasniedzos apskaut Gvivenetu, bet viņa palika manās rokās sastingusi un nekustīga; acīmredzot viņu bija satrau­kušas atmiņas un mana uzstājība, kad centos panākt, lai viņa runā par to, kas nepārprotami dara viņai sāpes.

Es esmu koks un klints, nevis miesa un asinis.

Vārdi, kurus viņa bija teikusi pirms vairākām dienām, piepeši uznira manā atmiņā, un es sajutu tirpas pārskrie­nam pāri visam augumam. Es esmu koks un klints. Tātad viņa zina. Viņa zina, ka nav īsts cilvēks. Un tomēr izturas tā, it kā būtu. Varbūt šie vārdi bija tikai valodas tēls, varbūt viņa runāja par savu meža dzīvi ar tādu pašu nozīmi, kā es būtu varējis sacīt: esmu pīšļi un zeme?

Vai viņa zina? Man ļoti gribējās viņai to pajautāt, gri­bējās redzēt, kas notiek viņas galvā, gribējās zināt, ko slēpj viņas mīlestība un atmiņas šajā klusajā klajumiņā.

No kā ir taisītas mazas meitenes? es pajautāju, un viņa spēji pagrieza galvu un sarauca pieri, tad pasmaidīja, mana jautājuma mulsināta, tomēr mazliet uzjautrināta, jo no mana smaida noprata, ka atbilde ir līdzīga mīklas atminējumam.

-    No saldām zīlēm, saspiestām medus bitēm un zilo zvaniņu nektāra, viņa atbildēja.

Es pretīgumā saviebos. Cik briesmīgi!

-    Bet no kā tad?

-    No cukura, garšvielām un visa kā… Hm… Kā bija tālāk? No visa tā labākā.

Gviveneta sarauca pieri. Tev negaršo saldās zīles vai medusbites? Tās taču ir labas.

-    Neticu. Pat rupjie ķelti neēstu bites.

-     Un no kā ir taisīti mazi zēni? viņa aši pajautāja un iesmiedamās pati atbildēja: No govju mēsliem un jautā­jumiem.

-    Patiesībā no sliekām un gliemežiem. Šķita, ka viņa ir apmierināta ar šo atbildi. Es vēl piemetināju: Un reizēm arī no nepieaugušu dzinējsuņu pakaļkājām.

-    Mums arī ir tādi teicieni. Atceros, Magidions man stāstīja. Viņš man daudz ko iemācīja. Viņa pacēla roku par zīmi klusēt un brīdi domāja. Tad viņa teica: Astoņi saucieni kaujai. Deviņi saucieni veiksmei. Desmit saucienu mirušam dēlam. Vienpadsmit saucienu skumjām. Divpa­dsmit saucienu mijkrēslī jaunajam karalim. Kas es esmu?

-    Dzeguze, es teicu, un Gviveneta skatījās manī pla­tām acīm.

-    Tu zināji!

-    Uzminēju, es pārsteigts sacīju.

-    Tu zināji! Bet tā ir pirmā dzeguze. Viņa brīdi sparīgi domāja, tad turpināja:

-    Viens balts, veiksme man. Divi balti, veiksme tev. Trīs balti, nāve. Četri balti un pakavs klāt būs mīlestība.

Un viņa smaidīdama skatījās uz mani.

-    Zirga nagi, es teicu, un Gviveneta man spēcīgi iesita pa kāju. Tu zināji!

Es iesmējos. Es vienkārši minēju.

-    Tas ir pirmais neparastais zirgs, ko tu redzi ziemas beigās, viņa paskaidroja.

-   Ja tam ir četri balti nagi, tad izkal pakavu, un redzēsi savu iemīļoto jājam uz tā paša zirga mākoņos.

-    Pastāsti man par ieleju. Un par balto akmeni.

Viņa platām acīm skatījās uz mani, tad savilka pieri. Pēkšņi viņa bija kļuvusi ļoti skumja. Tā ir vieta, kur guļ mans tēvs.

-    Kur tas ir? es jautāju.

-    Ļoti tālu no šejienes. Kādu dienu… Viņas skatiens aizklīda tālumā. Interesanti, kādas atmiņas viņa pārcilā šobrīd, es nodomāju. Kādas skumjas pagātnes ainas ir viņas acu priekšā?

-    Kas būs kādu dienu?

Viņa klusi teica: Kādu dienu es gribētu aiziet uz turieni. Gribētu redzēt vietu, kur Magidions viņu apglabāja.

-    Es gribētu iet kopā ar tevi, es teicu, un uz bridi viņas miklais skatiens sastapās ar manējo, un viņa pasmaidīja.

Nākamajā brīdī viņas seja atplauka. Caurums akmenī. Acs kaulā. Gredzens no ērkšķiem. Smēdes troksnis. Visas šīs lietas… Viņa apklusa un raudzījās manī.

-    Atvaira mošķus? es minēju, un viņa man uzvēlās

virsū ar saucienu: Kā tu vari zināt?!

* * *

Pašā pievakarē mēs lēni aizstaigājām līdz mājai. Gvive­neta šķita mazliet nosalusi. Ja nemaldos, bija 27. augusts, un dienas reizēm atgādināja rudeni, reizēm vasaru. No rīta gaisā bija jaušams dzestrums, pirmais trīsošais jaunā gada­laika vēstnesis; dienā bija valdījusi krāšņa vasara, un šobrīd atkal virsroku ņēma rudens. Koku lapām pie pašām apma­lēm sāka parādīties pirmās pārmaiņas. Kaut kāda iemesla dēļ es jutos nomākts, lai gan mana roka skāva meitenes vidukli, vējš meta sejā viņas matu cirtas un viena mazā plauksta gulēja man uz krūtīm. Piepešo drūmību negaisināja pat tālumā dzirdamais motocikla troksnis.

-    Kītons! Gviveneta priecīgi iesaucās un tālāk vilka mani skriešus, līdz nonācām līdz ozolu jaunaudzei. Izgājuši tai cauri, nokļuvām pie mūsu aizaugušajiem vārtiņiem. Pēc tam izbridām cauri biezajiem krūmiem, kas bija apsēduši žogu no ārpuses, pretī attīrītajam dārzam, kuru stipri aiz­ēnoja mājā iebrukušā ozola lielie, tumšie zari.

Kītons stāvēja pie pagalma durvīm un māja mums ar roku, pacēlis gaisā pudeli pašbrūvēta alus no Maklstonas lidlauka krājumiem. Man ir vēl kaut kas, viņš teica, kad Gviveneta pieskrēja viņam klāt un noskūpstīja uz vaiga. Sveiks, Stīven! Kāpēc tu esi tik drūms?

-    Gadalaiku maiņa, es atbildēju. Kītons izskatījās možs un priecīgs, gaišie mati braucienā bija izjukuši un seja noputējusi, tīri palikuši tikai laukumi ap acīm, ko bija sargājušas motociklista brilles. Viņš oda pēc eļļas un maz­lietiņ pēc cūku aploka.

Viņa atvestais pārsteigums bija pamatīgs sivēna gabals. Tas izskatījās bāls un vārgs, salīdzinot ar pelēkajiem, stiegrainajiem meža sivēniem, ko Gvivenetas šķēps palai­kam ķēra ozolu biezoknī. Taču doma par sulīgāku cūkgaļu ar maigāku garšu nekā tā, ko biju radis baudīt pēdējā laikā, neapšaubāmi iepriecināja.

-    Cepsim veselu uz restēm! paziņoja Kītons. Divi amerikāņi lidlaukā mani iemācīja, kā tas darāms. Arā.

Šovakar pat. Kad būsim nomazgājušies. Cepetis trijatā, ar alu, dziesmām un rotaļām. Pēkšņi viņa sejā pazibēja bažas. Vai es gadījumā netraucēju, veco zēn?

-    Nepavisam… veco zēn, es atbildēju. Viņa runas veids man nereti likās samākslots un kaitinošs.

-    Viņš ir pārēdies, sacīja Gviveneta un uzmeta man uzjautrinātu skatienu.

Ak, augstā dieva Cernuna vārdā, cik laimīgs es tagad esmu, ka Kītons tieši tobrīd nelūgts ielauzās starp mums un pavadīja turpmākās stundas mūsu mājā! Lai kā mani traucēja viņa klātbūtne tādā reizē, kad mēģināju tikt tuvāk Gvivenetai, es nekad neesmu veltījis Augstajai, Visuredzošajai Debesu būtnei tik daudz pateicības vārdus kā pēc šīs nakts. Kaut gan savā ziņā man gribējās, lai es būtu miris.

Ugunskurs dega. To Gviveneta bija iekūrusi, kamēr Kītons taisīja primitīvas cepamās restes. Gaļas gabalu viņš bija dabūjis kā atlīdzību par divu dienu darbu lauku saim­niecībā netālu no lidlauka; viņa lidmašīna pašlaik nebija braukšanas kārtībā, un papildu darbs viņam bija tikpat noderīgs kā saimniecībai viņa palīdzība. Labi apmaksāts darbs Koventrijā un Birmingemā bija aizvilinājis daudz laukstrādnieku projām no Anglijas vidienes apgabaliem.

Veselu dzīvnieku izcept iet daudz ilgāk, nekā bija iedo­mājies Kītons. Mežu un dārzu ietina tumsa, un mēs iede­dzām istabās gaismu, lai omulīga pusgaisma kristu arī uz to dārza daļu, kurā bijām apmetušies un sēdējām, vērodami čurkstošo gaļu un spožās ugunskura liesmas. Es cītigi mai­nīju skaņuplates, izspēlēdams visu deju mūzikas kolekciju, ko mani vecāki gadu gaitā bija sakrājuši. Vecā, apbružātā gramofona balss, atsperei iztekot, kļuva arvien vārgāka, un Kītona nočieptā alus iespaidā vienmuļās, vienmērīgi palēni­nātās balsis mums izklausījās neparasti jocīgas.

Pulksten desmitos mēs izvilkām no oglēm mundieri ceptos kartupeļus un apēdām tos kopā ar sviestu, mari­nētiem dārzeņiem un plānām apgrauzdētā cepeša ārējām šķēlēm. Kad izsalkums bija apmierināts, Gviveneta mums nodziedāja dziesmu savā valodā, un Kitons, mazliet ieklau­sījies, varēja to pavadīt uz savām mazajām mutes harmo­nikām. Kad es lūdzu, lai viņa pārtulko man tās vārdus, viņa tikai rotaļīgi iesita ar pirkstu man pa degunu un atteica: Iztēlojies pats!

-    Tur bija par tevi un mani, es minēju. Mīlestība, kaislība, alkas, garš mūžs un bērni.

Gviveneta papurināja galvu un nolaizīja pirkstu, ko tikko bija pārvilkusi pāri mūsu pieticīgo sviesta krājumu atliekām.

-    Par ko tad? es jautāju. Par laimi? Par draudzību?

-    Nelabojamais romantiķis, nomurmināja Kitons, un viņam bija taisnība, jo Gvivenetas dziesma, izrādās, nemaz nebija par mīlestību, vismaz ne manā izpratnē. Kā praz­dama, viņa man to pārtulkoja.

-    Es esmu agrās rīta stundas meita. Es esmu medniece, kas ausmas staros… kas ausmas staros… Un viņa izdarīja straujas roku kustības, kas atgādināja sviešanu.

-    Met? minēja Kitons. Met tīklu?

-    Kas ausmas staros met tīklu meža sloku klajumā. Es esmu vanags, kas vēro, kā slokas ceļas spārnos un sapinas tiklā. Es esmu zivs, kas… zivs, kas… Viņa izdarīja straujas, spēcīgas plecu un gurnu kustības no viena sāna uz otru.

-    Grozās, es teicu.

-    Spirinās, izlaboja Kitons.

Gviveneta turpināja: Es esmu zivs, kas spirinās ūdenī un peld pretī lielajai, pelēkajai klintij dziļuma vidū. Es esmu zvejnieka meita, kas sagūsta zivi. Es esmu ēna no lielā, baltā akmens, zem kura dus mans tēvs; ēna, kas reizē ar saules gaitu tiecas uz upi, kurā peld zivs, uz mežiem, kur sloku kla­jumi zied zilos ziedos. Es esmu lietus, kas liek zaķim bēgt, raida stirnu biezoknī, apdzēš uguni apaļās mājas vidū. Mani ienaidnieki ir pērkons un zvēri, kas klejo naktī, taču es nebaidos. Es esmu sava tēva un tēvatēva sirds. Spoža kā dzelzs, aša kā bulta, stipra kā ozols. Es esmu zeme.

Šos beidzamos vārdus "Spoža kā dzelzs, aša kā bulta, stipra kā ozols. Es esmu zeme" viņa atkārtoja dziedošā balsī, pieskaņodama jauno tekstu sākotnējai melodijai un ritmam. Pabeigusi viņa pasmaidīja un paklanījās, un Kītons skaļi aplaudēja, saukdams: Bravo!

Es brīdi apmulsis lūkojos Gvivenetā. Tātad tur nemaz nav par mani, noteicu, un Gvivenetā iesmējās. Tur nav ne par ko citu kā tikai par tevi, viņa teica. Tieši tāpēc es to dziedāju.

Es to biju domājis kā joku, taču viņa mani samulsināja. Es nesapratu. Toties sasodītais Kītons nez kāpēc saprata. Viņš man pamirkšķināja ar aci. Jums abiem vajadzētu apmest kādu līkumu un pārlūkot apkārtni. Es palikšu tepat. Ejiet! Un viņš pasmaidīja.

-    Pie joda, kas te īsti notiek? es izmetu; tiesa, teicu to klusi un maigi. Bet, kad piecēlos, arī Gvivenetā piecēlās un, saraustījusi lejup koši sarkano jaku un nolaizījusi no pirkstiem sviesta un cūku tauku paliekas, pastiepa man savu lipīgo roku.

Aizgājuši līdz dārza malai, mēs atvašu biezokņa tumsā sākām dedzīgi skūpstīties. Mežā bija jaušama zaglīga kus­tība; varbūt ceptās gaļas smarža bija pievilinājusi lapsas vai vilkus. Kītona jocīgi sakumpušais stāvs tumši iezīmējās uz liesmu un zibošo dzirksteļu fona.

-    Viņš tevi saprot labāk nekā es, sacīju Gvivenetai.

-    Viņš redz mūs abus. Tu redzi tikai mani. Man viņš patīk. Ļoti sirsnīgs cilvēks. Bet viņš nav mans šķēps.

Kustība mežā kļuva arvien jaušamāka. Tas mulsināja pat Gvivenetu. Mums jāuzmanās no vilkiem un savvaļas suņiem, viņa teica. Gaļa…

-    Vilki šai mežā nevar būt, es sacīju, to noteikti nav. Kuiļus gan esmu redzējis, un tu man stāstīji par lāci…

-    Visi zvēri tik droši nenāk uz malu. Vilki ir bara dzīv­nieki. Bars varēja uzturēties meža dziļumā, pašā biezoknī. Viņi ir ilgi nākuši šurp. Varbūt.

Es pametu skatienu tumsā, un nakts šķita dvešam drau­dīgus čukstus; nodrebinājies pagriezos atpakaļ uz dārza pusi un pastiepu roku pēc Gvivenetas. Iesim atpakaļ, lai viņam nekļūst garlaicīgi.

Kamēr es teicu šos vārdus, redzēju, ka Kītona tumšais stāvs slienas kājās. Viņa balss bija paklusa, bet saspringta:

-     Mums ir ciemiņi.

Caur kokiem, kas biezi kuploja ap dārza žogu, es redzēju pazibam lāpas gaismu. Rāmo nakti spalgi un pēkšņi pārtrauca svešinieku tuvošanās troksnis. Mēs ar Gvivenetu atgriezāmies pie ugunskura, virtuves mestās gaismas lokā. Mums aiz muguras, tuvu tai vietai, kur nupat bijām stāvējuši, parādījās citas lāpas. Plašā lokā tās ielenca dārzu un nāca arvien tuvāk, un mēs gaidījām, vai nesaklausīsim kādu skaņu, kas ļautu kaut ko spriest par šiem nācējiem.

Mums priekšā atskanēja neparastā jagutu melodija, ko spēlēja niedru stabules; tā man bija jau pazīstama. Mēs ar Gvivenetu pārmijām ašus, līksmus skatienus, un viņa teica:

-    Jaguti! Atnākuši atkal!

-    īstajā brīdī, lai palīdzētu mums tikt galā ar cepeti, es rāmi noteicu. Kītons aiz bailēm stāvēja kā sastindzis viņam acīmredzami nepatika šo dīvaino, cilvēkiem līdzīgo radī­jumu zaglīgā tuvošanās tumsā.

Gviveneta pagājās uz vārtiņu pusi nācējiem pretī un kaut ko iesaucās savā dīvainajā valodā. Sāku iet viņai nopa­kaļ, pacēlis no ugunskura degošu koku un turēdams to tāpat, kā viņi turēja savas lāpas. Tīkamā stabules meldija joprojām skanēja.

Kas tie tādi ir? jautāja Kītons. Un es atbildēju: Veci draugi, jauni draugi. Jaguti. No viņiem nav jābaidās…

Un tajā pašā brīdī aptvēru, ka stabules apklusušas un dažus soļus no manis apklususi arī Gviveneta. Viņa neiz­pratnē skatījās apkārt uz zibošajām ugunīm tumsā. Bridi vēlāk viņa atskatījās uz mani, un viņas seja bija bāla, acis plati ieplestas, mute mazliet pavērta; līksmo izteiksmi strauji bija nomainījušas šausmas. Viņa paspēra soli uz manu pusi, saukdama manu vārdu, un arī mani pārņēma viņas piepešā panika, un es izstiepu roku pēc viņas…

Atskanēja dīvains troksnis it kā vējš, it kā aizsmacis, vienmuļš svilpiens; tad sekoja dobjš būkšķis un Kītona apspiestais kliedziens. Paskatījos uz viņa pusi un redzēju, ka viņš strauji kāpjas atpakaļ, nedabiski izliecis muguru, ar rokām tverdams sev pie krūtīm, acis samiedzis kā asās sāpēs. Nākamajā mirklī viņš nokrita zemē, atmetis rokas sānis. No viņa krūtīm slējās trīs pēdas gara koka strēle. Gvina! es iekliedzos, atraudams skatienu no Kītona. Un tad viss mežs ap mums aizdegās spožās ugunīs stumbri, zari, lapas; dārzu no visām pusēm apņēma milzīga rūcošu liesmu siena. Cauri šai ugunij iznāca divi cilvēku stāvi, un uguns meta spožu atspīdumu uz viņu metāla bruņām un īsasmeņu ieročiem, ko viņi turēja rokās. Brīdi viņi vilcinājās, skatīdamies uz mums; vienam uz sejas bija zeltīta maska ar vanaga seju, acu vietā vīdēja spraugas un ausis slējās augšup kā īsi ragi. Otram galvā bija nespodra ādas ķivere ar platām vaigu siksnām. Vanags skaļi iesmējās.

-Ak Dievs, nē!… es iesaucos, bet Gviveneta man uzkliedza: Apbruņojies! un pati aizdrāzās man garām uz to pusi, kur pie mājas sienas bija atslieti viņas ieroči.

Es viņai sekoju un paķēru savu pašdarināto šķēpu un Magidiona dāvāto zobenu. Mēs pagriezāmies ar muguru pret māju un skatījāmies, kā no degošā meža cits aiz cita iznirst draudīgi stāvi, bruņotu vīru pulks, un tie izldīst pa visu dārzu.

Abi pirmie uzbrucēji metās mums virsū; viens Gvivenetai, otrs man. Mani bija izvēlējies vanags.

Viņš man uzbruka tik strauji, ka es tik tikko paguvu pacelt šķēpu un triekt to viņam pretī; gar acīm man nozibsnīja spožs metāls, tumši mati un sasvīdusi seja; ar mazo, apaļo vairogu viņš atvairīja manu cirtienu, tad spēcīgi iesita man pa galvu ar trulo zobena rokturi. Es nokritu uz ceļiem, mēģināju piecelties, bet saņēmu vēl vienu triecienu pa galvu ar vairogu, un sejā man iesitās cieta, sausa zeme. Kad atguvos, uzbrucējs jau bija sasējis man rokas aiz muguras, iegrūdis manu šķēpu man zem padusēm un sasaistījis mani kā kaujamu tītaru.

Bridi noskatījos, kā cīnās Gviveneta: viņa to darīja ar pārsteidzošu niknumu. Redzēju, kā viņa ietriec savu dunci uzbrucējam plecā; tad no dārza malas piesteidzās vēl viens vanags, un viņa apsviedās tam pretī, nozibēja uguns atspī­dums metālā, un vīrieša roka šķita aizlidojam uz malkas nojumes pusi. Pieskrēja trešais, pēc tam ceturtais. Gvivenetas kaujas saucienā skanēja niknums un sašutums. Viņa kustējās tik ātri, ka žilba acis, viņai sekojot. Protams, uzbru­cēju bija pārāk daudz. Piepeši redzēju, kā viņai sakrīt virsū, izrauj ieročus un uzmet viņu gaisā. Kritienā viņu noķēra abi vanagi un, par spīti enerģiskajai pretestībai, sagūstīja un sasēja tādā pašā veidā kā mani.

Pieci tumši, gara auguma karotāji bija palikuši stāvam dārza malā; pietupušies viņi vēroja cīniņa beigas.

Mans vanags izstiepa roku, ieķērās man matos un uzrāva mani kājās, tad pussagumušu aizvilka pāri dārzam uz ugunskura pusi. Viņš mani nometa zemē netālu no Gvivenetas. Viņa pacēla pret mani asinīm notriepto seju, kurai pāri krita sajauktu matu šķipsnas. Viņas lūpas bija mitras, un es redzēju viņai acīs asaras, spožas pērles ugunskura gaismā. Stīven, viņa izgrūda, un es jutu, ka viņas lūpas ir uzpampušas un sāpīgas. Stīven…

Tā nevar būt īstenība, es nočukstēju un jutu arī savās acīs sakāpjam asaras. Man reiba galva, viss notieko­šais likās nereāls. Ķermenis pārdzīvojumā un dusmās bija kļuvis pavisam nejūtīgs. Degošais mežs sprakstēja un rūca gandrīz apdullinošā skaļumā.

Cauri uguns joslai joprojām nāca sveši vīri, un daži veda sev līdzi lielus zirgus tumšām krēpēm, kuri nepatikā zviedza un cēlās uz pakaļkājām. Cauri uguns sprakstiem spalgi skanēja pavēloši izsaucieni. Svešie ņēma degošas pagales no mūsu nelielā ugunskura un pavisam tuvu pie mājas sāka sliet kaut ko līdzīgu smēdei. Citi lauza dēļus no vistu būriem un nojumes, gatavodami malku. Šīs neilgās, juceklīgās rosīšanās laikā pieci svešie stāvi pie degošās jos­las malas nekustīgi tupēja un vēroja notiekošo. Pēc tam viņi piecēlās kājās un tuvojās mums. Vecākais, acīmredzot vado­nis, pagāja garām mūsu ugunskuram, pie kura jau tupēja vairāki vanagi, gaidīdami, kad tiks sadalīts gatavais cūkas cepetis. Pienācējs noliecās un ar platu nazi nogrieza pama­tīgu gaļas gabalu, iebāza to mutē un noslaucīja taukainos pirkstus biezajā apmetnī. Tad viņš pagājās uz Gvivenetas pusi un nokratīja savu apmetni, atsegdams kailu ķermeņa augšdaļu ar masīvam krūtīm, muskuļotām rokām un lielu, nokārušos vēderu. Tas bija spēcīgs vīrietis, kuram tuvojās vēlīna pusmūža sabrukums. Ievēroju, ka viņa miesa viscaur klāta švīkām un rētām. Kaklā viņam bija pakārta kaula sta­bule, un viņš, zobodams mūs, iepūta tajā. Nometies zemē Gvivenetai blakus, viņš pastiepa roku un pacēla augšup viņas zodu. Tad viņš atbīdīja matus no meitenes sejas un rupji pagrieza viņas galvu uz savu pusi, lai ieskatītos viņai acīs; mute virs iesirmās bārdas bija savillcusies ņirdzīgā smīnā. Gviveneta spļāva, un viņš sāka smieties, un šie smiekli…

Satriekts es ieskatījos ciešāk. Sēdēju, sāpēs nespēdams pakustēties, un ugunskura gaismā raudzījos uz šo raupjo, vecīgo karotāju.

-    Beidzot esmu tevi atradis, viņš teica, un šī balss trāpīja mani kā skaudrs cirtiens.

-    Viņa ir mana! es iekliedzos caur piepešām asarām.

Un Kristiāns paskatījās uz mani un lēni piecēlās kājās.

Tā viņš tur stāvēja, izslējies visā augumā, vecs vīrs,

kauju un savvaļas dzīves nodeldēts un nobružāts. Viņa bikses oda pēc urīna. Zobens pie platās ādas jostas karājās draudīgi tuvu manai sejai. Viņš aiz matiem parāva manu galvu augšup, ar otru roku glaudīdams savu pinkaino, iesirmo bārdu.

-    Ilgi neesam tikušies, brāli, viņš teica aizsmakušā, dzīvnieka rūcienam līdzīgā čukstā. Ko man īsti ar tevi darīt?

Viņam aiz muguras cūkas sāns jau bija pazudis karotāju mutēs, un svešinieki enerģiski čāpstināja lūpas un palai­kam spļāva ugunskurā, klusi sarunādamies savā starpā. No mājas puses skanēja āmura klaudzieni pret metālu. Tika rosīgi labots bruņojums un seglu piederumi lielajiem zir­giem, kuri bija piesieti man gandrīz blakus.

Viņa ir mana, es klusi teicu, caur asarām skatīda­mies uz viņu. Liec mūs mierā, Kris!

Viņš kādu bridi turpināja skatīties manī, un klusums kļuva biedējošs. Tad viņš strauji noliecās un, uzrāvis mani kājās, atmuguriski grūda, līdz es atsitos pret nojumes cieto sienu. To darīdams, viņš niknumā rēca, un viņa smirdošā elpa mani gandrīz smacēja nost. Viņa seja atradās pavisam tuvu manējai; tā bija drīzāk dzīvnieka nekā cilvēka seja, un tomēr es tajā pamazām sāku samanīt sava brāļa acis, degunu, lūpas kaut ko no tā jaunā, glītā cilvēka, kurš tikai pirms gada bija aizgājis no mājām.

Viņš kaut ko skarbi uzsauca, un viens no vecākajiem karotājiem pasvieda viņam virvi ar cilpu galā. Virve bija rupja un asa, un viņš pārmeta cilpu man pāri galvai un cieši savilka to man ap kaklu, tad pārsvieda virves brīvo galu pāri nojumei. Nākamajā brīdī es jutu virvi nostiepjamies, un cilpa parāva mani augšup, tā ka es balstījos tikai uz pirkstgaliem. Paelpot es varēju, taču ķermenis bija pilnīgi saspringts. Sāku elsdams tvert gaisu, un Kristiāns pasmai­dīja, tad uzspieda man uz deguna un mutes savu smirdošo roku.

Viņa pirksti slīdēja man pār seju. Tas bija gandrīz jutek­lisks pieskāriens. Kad sāku cīnīties pēc elpas, viņš atbrīvoja manu muti, un es pateicīgi ievilku plaušās gaisu. Visu šo laiku viņš mani vēroja ar dīvainu ziņkāri, itin kā meklēdams kādas atmiņas par draudzību mūsu starpā. Viņa pirksti gluži kā sievietes pieskārienā slīdēja man pār pieri, vai­giem, zodu, virves mezglu un saskrāpēto kakla ādu zem tā. Šādi viņš uzgāja ozollapas amuletu, kas karājās man kaklā, un, to ieraudzījis, sarauca pieri. Nolicis sudraba lapu sev uz plaukstas, viņš to ilgi pētīja. Neskatīdamies uz mani, viņš noprasīja: Kur tu to dabūji? Balsī skanēja manāms izbrīns.

-    Atradu.

Brīdi viņš ldusēja, tad pārrāva ādas saiti ap manu kaklu un piespieda ozola lapu sev pie lūpām. Bez tās es būtu miris. Kad to pazaudēju, domāju, ka mans liktenis ir izlemts. Tagad esmu dabūjis to atpakaļ. Tagad esmu visu dabūjis atpakaļ…

Tad viņš atkal paskatījās uz mani un pētoši ielūkojās man acīs.

-    Daudz gadu pagājis… viņš nočukstēja.

-    Kas ar tevi noticis? es izdvesu. Virve mokoši grie­zās man kaklā. Viņš vēroja manas ciešanas, manu lūpu nevarīgās kustības bez jebkādas līdzcietības zalgojošajās, tumšajās acīs.

-     Pārāk daudz kas, viņš atbildēja. Esmu meklējis pārāk ilgi. Bet beidzot esmu viņu atradis. Pārāk ilgi esmu skrējis… Viņa skatiens novērsās no manis un kļuva gan­drīz skumjš. Varbūt šis skrējiens nekad nebeigsies. Viņš joprojām mani vajā.

-Kas?

Kristiāns atkal paskatījās uz mani.

-    Briesmonis. Urskumugs. Vecais. Kaut viņš nolādēts! Kaut nolādēta viņa dvēsele viņš man seko pa pēdām kā dzinējsuns. Viņš vienmēr ir tur, vienmēr ir mežā, vienmēr turpat aiz nocietinājuma sienas. Vienmēr, vienmēr šis bries­monis. Es esmu noguris, brāli. Patiešām. Beidzot… un viņš uzmeta skatienu sakņupušajam meitenes stāvam, beidzot man ir tas, ko es meklēju. Gviveneta, mana Gviveneta. Ja es miršu, mēs mirsim kopā. Man vairs nerūp, vai viņa mīl mani vai ne. Viņa būs mana, es viņu izmantošu. Viņa darīs manu nāvi patīkamu. Viņa mani iedvesmos pēdējiem pūli­ņiem nogalināt briesmoni.

Es nevaru viņu tev atdot, es bezcerīgi sacīju, un Kristiāns sarauca pieri, tad pasmaidīja. Neko neteicis, viņš devās projām no manis uz ugunskura pusi. Viņš gāja lēni, itin kā domīgi. Brīdi apstājies, viņš raudzījās uz māju. Viens no viņa vīriem, noskrandis karotājs gariem matiem, piegāja nekustīgi gulošajam Harijam Kītonam, apvēla viņu uz muguras, ar nazi pārgrieza viņa kreklu un pacēla asmeni pret Kītona krūtīm. Tad viņš kaut ko sacīja svešā valodā. Kristiāns paskatījās uz mani, atbildēja vīrietim, un tas pikti piecēlās un aizgāja atpakaļ pie ugunskura.

Kristiāns paskaidroja: Fenlanders ir dusmīgs. Vīri grib apēst gulošā aknas. Viņi ir izsalkuši. Cūka bija maza. Viņš pasmaidīja. Es neļāvu. Lai saudzētu tavas jūtas.

Tad viņš aizsoļoja līdz mājai un pazuda tās iekšienē. Diezgan ilgi viņš nerādījās. Gviveneta tikai vienreiz pacēla galvu augšup, un viņas seja bija slapja no asarām. Viņa lūkojās uz mani, un viņas lūpas kustējās, taču es nespēju uztvert nevienu skaņu un nesapratu, ko viņa mēģina pateikt. Es tevi mīlu, Gvina! uzsaucu viņai. Gan mēs kaut kā izkulsimies! Nebēdā!

Taču mani vārdi neatstāja uz viņu nekādu iespaidu, un sasistā seja atkal nolaidās lejup; sasieta un apsargāta, viņa palika tupam pie ugunskura agrākajā pozā.

Visapkārt man dārzā valdīja juceklīga rosība. Viens no zirgiem bija sācis trakot, tas cēlās pakaļkājās un spārdīja savus valgus. Vīri staigāja uz priekšu un atpakaļ, daži raka bedri, citi tupēja pie uguns un smiedamies skaļi sarunājās. Degošais mežs baismi gailēja nakts tumsā.

Kad Kristiāns atkal iznāca no mājas, viņš bija noskuvis pinkaino, iepelēko bārdu, atsukājis atpakaļ garos, taukainos matus un sapinis tos bizitē. Viņa seja bija plata un spē­cīga, kaut arī vaigi kļuvuši mazliet ļengani. Viņš izskatījās satriecoši līdzīgs mūsu tēvam, kādu es to atcerējos no tiem laikiem, kad vēl nebiju aizbraucis uz Franciju. Bet Kristiāns bija masīvāks, sīkstāks. Vienā rokā viņš turēja savu zobenu un siksnu, otrā vīna pudeli ar prasmīgi nolauztu kaklu. Vai tajā bija vīns?

Viņš pienāca man klāt un padzērās no pudeles, tīksmīgi aplaizīdams lūpas. Es jau domāju, ka tu neatradīsi vecos krājumus, viņš teica. Četrdesmit pudeles visla­bākā bordo vīna. Nevaru iedomāties vēl labāku garšu. Vai gribi? Viņš pavēcināja ar pudeli uz manu pusi. Vīna malks pirms nāves. Tosts brālībai un pagātnei. Cīņai, kas veikta un zaudēta. Sadzer ar mani, Stīv!

Es papurināju galvu. Kristiāns brīdi izskatījās vīlies, tad atmeta galvu atpakaļ un sāka liet sarkano vīnu sev mutē; viņš mitējās tikai tad, kad aizrijās un sāka klepot, un kle­podams smējās. Pēc tam viņš padeva pudeli visdraudīgākā izskata kaujas biedram Fenlanderam, tam pašam, kurš gribēja uzšķērst Harija Kītona līķi, un Fenlanders, izdzēris atlikušo vīnu, aizsvieda pudeli mežā. Pārējie slepenie vīna krājumi, kurus es nebiju pratis atrast, tika iznesti no mājas uz ātru roku sagādātos maisos un sadalīti starp pārējiem vanagiem nešanai.

Meža uguns pierima un sāka izdzist. Lai kāds būtu šīs degšanas cēlonis, burvestība vai realitāte, tas zaudēja spēku, un gaisā bija jūtama spēcīga pelnu smaka. Tad pēk­šņi dārza malā parādījās divi savādi stāvi, kas sāka skriet apkārt gar gruzdošās joslas malu. Tie bija gandrīz kaili, to ķermeņus klāja balta krīta kārta, vienīgi sejas bija melnas. Tiem bija gari mati, ko saturēja ap galvu apņemta ādas lente. Tie turēja rokā garas kaula nūjiņas un māja ar tām uz meža pusi, un visur, kur tie paskrēja garām, liesmas iedegās atkal un uguns rūkdama pieņēmās.

Beidzot Kristiāns atgriezās pie manis, un es aptvēru, ka šī vilcināšanās, šis savādais starpbrīdis ir tāpēc, ka viņš nezina, ko iesākt ar mani. Izvilcis nazi, viņš to sparīgi iedūra nojumes sienā man blakus un, saņēmis zodu delnās, atbalstījās uz spala, bet neskatījās uz mani viņa skatiens bija pievērsts darvotajiem dēļiem. Viņš izskatījās noguris, iztukšots. To pauda viss viņa izskats, viņa elpa, tumšie loki ap acīm.

-    Tu esi novecojis, es teicu, un tā bija acīm redzama patiesība.

-    Ak tā? Viņš gurdi pasmaidīja, tad sāka lēni runāt. -Jā. Droši vien esmu. Man pagājuši daudzi gadi. Es iegāju dziļi vidienē, bēgdams no briesmoņa. Bet briesmonis bija piederīgs dziļmežam, un es nespēju skriet ātrāk par viņu. Tā ir dīvaina pasaule, Stīven. Dīvaina un briesmīga pasaule, tur aiz stāvās nogāzes izcirtuma. Vecais zināja tik daudz un tomēr tik maz. Viņš zināja par dziļmežu, bija redzējis, dzirdējis vai iztēlojies dziļmežu, bet viņa vienīgais ceļš uz turieni… Tad Kristiāns apklusa un savādi paskatījās manī. Vēlreiz pasmaidījis, viņš izslējās taisni. Pieskāries man pie vaiga, viņš papurināja galvu. Ko gan, meža nimfas Handriamas vārdā, es lai ar tevi daru?

-    Kas liedz tev atstāt mani un Gvivenetu tepat un ļaut mums laimīgi dzīvot, cik ilgi lemts? Dari to, kas tev jādara, ej atpakaļ vai arī pamet mežu un dodies kaut kur projām. Nāc atpakaļ pie mums, Kristiāni

Viņš atkal atbalstījās uz sava naža tik tuvu man blakus, ka es bez pūlēm būtu varējis ar lūpām aizskart viņa seju, taču viņš neskatījās uz mani. To es vairs nevaru, viņš teica. Kādu laiku, kamēr vēl biju ceļā uz vidieni, jā, būtu varējis atgriezties. Bet es gribēju viņu. Zināju, ka viņa ir kaut kur tur, kaut kur dziļumā. Vadījos no stāstiem par viņu, kāpu kalnos un devos ielejās, kur varēju dzirdēt stāstus par viņu. Vienmēr likās, ka esmu nokavējis dažas dienas. Briesmonis dzinās man pakaļ. Divas reizes es ar to cīnījos, bet cīņai nebija iznākuma. Es esmu stāvējis, brāli, uz kalna, uz visaugstākā kalna, kur bija uzbūvēts akmens templis, un skatījies dziļmežā, vietā, kur būšu drošībā. Un tagad, kad esmu atradis savu Gvivenetu, es došos uz turieni. Kad būšu ticis tur, es varēšu dzīvot līdz galam, domāt par mīlestību, jo tur būšu drošībā. Drošībā no briesmoņa. No vecā.

-    Dodies turp viens, Kris, es teicu. Gviveneta mīl mani, un tur tu neko nevari mainīt.

-    Neko? viņš atkārtoja un gurdi pasmaidīja. Laiks var mainīt visu. Kad cita nebūs, ko mīlēt, gan viņa iemīlēs mani…

-    Paskaties uz viņu, Kris, es dusmīgi teicu. Sagūs­tīta ar varu! Nelaimīga! Tev viņa nerūp ne tik, cik šie tavi vanagi!

-    Man rūp, lai viņa būtu mana, Kristiāns klusi un draudīgi teica. Esmu dzinies pakaļ pārāk tālu un pārāk ilgi, lai domātu par mīlestības smalkumiem. Likšu viņai mīlēt mani, pirms mirstu; baudīšu viņas mīlu, līdz…

-    Viņa nav tava, Kris. Viņa ir mans mitago!

Kristiānu sagrāba mežonīgs niknums, un viņa dūre

ietriecās man sejā ar tādu spēku, ka izsita no vietas divus zobus. Mute man pieplūda ar asinīm, un cauri sāpēm es dzirdēju viņu sakām: -Tavs mitago ir miris! Šis ir manējais! Tavu es nogalināju jau pirms daudziem gadiem! Viņa ir mana! Ja tā nebūtu, es viņu neņemtu sev!

Es izspļāvu asinis no mutes. Varbūt viņa nepieder nevienam no mums. Viņai ir pašai sava dzīve, Kris.

Viņš papurināja galvu. Es pieprasu viņu sev. Vairāk šeit nekas nav piebilstams. Kad es sāku runāt, viņš pacēla roku un rupji saknieba manas lūpas kopā, lai apklusinātu mani. Šķēpa kāts man zem padusēm tik sāpīgi spieda, ka likās: teju teju pārlūzis kauli. Cilpa iegriezās dziļāk man miesā.

-    Vai atstāt tevi dzīvu? viņš gandrīz vai domīgi teica. Es izdvesu dažas rīkles skaņas, un viņš saknieba manas lūpas vēl ciešāk. Izrāvis nazi no dēļa, viņš pacēla to virs manis, ar tā aso, auksto galu aizskardams man degunu, tad nolaida roku lejā un viegli iesita ar to man pa pavēderi. Es varētu atstāt tev dzīvību… Ā, bet cena, un viņš vēlreiz atkārtoja to pašu sitienu,cena būs ļoti augsta. Es nevaru ļaut tev dzīvot… kā vīrietim… jo tu esi iepazinis sievieti, kuru es saucu par savējo…

Viņa vārdi mani šausmās sastindzināja. Asinis saskrēja man galvā ar tādu sparu, ka es tik tikko spēju viņu saskatīt.

Viņš atlaida vaļā manas lūpas, bet atstāja plaukstu virs mutes. Bailēs un šausmās es biju sācis raudāt, un mans ķermenis raustījās elsās, kas nāca no pašiem dziļumiem. Kristiāns pievirzījās man pavisam tuvu, un viņa acis bija šauri samiegtas, bet neapmierinātas un nelaimīgas.

-    Ak Stīv… viņš noteica un vēlreiz to skumīgi atkār­toja. Varēja būt… Kā varēja būt? Labi? Nē, labi diez vai varēja būt. Bet man būtu gribējies pēdējo piecpadsmit gadu laikā būt kopā ar tevi. Bija reizes, kad ilgojos pēc tavas sabiedrības, gribēju parunāt ar tevi vai vienkārši būt… Viņš pasmaidīja un ar rādītājpirkstu notrausa asaras no maniem vaigiem. Vienkārši būt normālam cilvēkam nor­mālā sabiedrībā.

-    Tas vēl ir iespējams, es nočukstēju, bet viņš papuri­nāja galvu un joprojām izskatījās skumjš.

-    Diemžēl vairs ne. Un pēc domīgas pauzes piebilda: Un to es nožēloju.

Pirms kāds no mums paspēja vēl kaut ko sacīt, aiz degošās koku joslas atskanēja šaušalīgs rēciens. Kristiāns aizgriezās no manis un paskatījās uz meža pusi. Viņš izska­tījās pārbiedēts, satriekts un negants. Taču ne tik tuvu… viņš nevar būt tik tuvu…

Skaņa atgādināja meža zvēra rēcienu. Attālums un karo­tāju trokšņošana visapkārt nebija ļāvusi man pazīt kuilim līdzīgā radījuma Urskumuga balsi. Otrais rēciens jau izklau­sījās pazīstamāks, un tam sekoja tālīns, vaidam līdzīgs sēciens un lūstošu zaru troksnis, kādam laužoties caur brikšņiem. Dārzā sanākušie vanagi, karotāji, vīri no neno­sakāmiem kultūras slāņiem, sāka aši rosīties, vākt kopā mantas, seglot savus piecus zirgus un, cits citu izrīkodami, posās promiešanai.

Kristiāns pamāja diviem saviem vanagiem, un tie izvilka Gvivenetai no plecu apakšas šķēpa kātu, uzmeta viņu uz zirga platās muguras un cieši piesēja, apmezdami siksnas zirgam ap vēderu.

-    Stīven! viņa iekliedzās, cenzdamās paskatīties uz mani.

-    Gviveneta! Ak Dievs, nē!

-    Ātrāk! uzkliedza Kristiāns un atkārtoja pavēli svešā valodā. Urskumuga rēcieni nāca arvien tuvāk. Es centos tikt vaļā no virves, bet tā bija pārāk stingra un izturīga.

Algotņu bars ātri devās uz meža pusi, uz dārza dienvidu galu, kur divi no viņiem sacirta žogu, lai tiktu ārā; pēc tam visi metās caur degošās jaunaudzes liesmām.

Drīz lielākā daļa bija projām, palikuši tikai Kristiāns, Fenlanders un viens no dīvainajiem, balti krāsotajiem neolīta pārstāvjiem. Šis senlaiku karotājs turēja zirgu, uz kura bija piesieta Gviveneta. Fenlanders aizgāja aiz nojumes, un es jutu, ka viņš savelk man ap kaklu apmesto virvi.

Kristiāns pagāja tuvu man garām un atkal papurināja galvu. Uguns spoži dega mums apkārt, un briesmoņa tuvošanās troksnis kļuva arvien skaļāks. Manas acis pie­plūda asarām, un Kristiāna apveidi uz liesmu fona izplūda neskaidrā plankumā.

Neteicis ne vārda, viņš izstiepa rokas pret manu seju un pieliecās man klāt, tad piespieda lūpas manējām un vairā­kas sekundes neatrāvās.

-    Man tevis pietrūka, viņš klusi teica. Un pietrūks ari turpmāk.

Pēc tam, atkāpies no manis, viņš pameta skatienu uz Fenlanderu un nevērīgi, neizteiksmīgi noteica: Pakar viņu!

Pagriezis muguru, viņš uzsauca komandu vīram ar zirgu, un tas sāka vest dzīvnieku uz degošā meža pusi.

-    Kris! es ieldiedzos, bet viņš nelikās ne zinis.

Nākamajā mirklī jutu, ka atraujos no zemes, un cilpa

dziļi un žņaudzoši iegriezās man miesā. Tomēr apziņa nezuda, un, kaut gan kājas man karājās virs zemes, es vēl spēju elpot. Redze aizmiglojas. Pēdējais, ko redzēju no Gvivenetas, bija viņas garie, skaistie mati, kas karājās pāri zirga sānam. Tie ieķērās salauztajā žogā, un man šķita, ka tur, kokā ieķērusies, paliek ruda šķipsna.

Tad viss sāka satumst. Dzirdēju jūras troksni, viļņiem sitoties pret klintīm, apdullinošu laupītāj putna vai līdzīga radījuma ķērcienu. Spožā uguns kļuva par spožu laukumu. Manas lūpas kustējās, bet es nevarēju izdvest ne skaņu…

Tad starp spožajiem kokiem un manu nevarīgo ķermeni parādījās kaut kas tumšs. Es samiedzu acis un izmisīgi pūlē­jos kliegt. Uz brīdi mana redze noskaidrojās, un es aptvēru, ka skatos uz Urskumuga kājām un ķermeņa lejasdaļu.

Dzīvnieka izdalījumu smaka neciešami sitās nāsīs. Radī­jums noliecās pie manis, un cauri miglai es redzēju stingos, nejaukos cilvēka kuiļa vaibstus, kas bija nokrāsoti balti, un ap galvu apspraudītos vilkābeļu zarus un lapas. Mute dīvaini atvērās un aizvērās, itin kā viņš runātu. Dzirdēju vienīgi šņācošu skaņu. Redzēju vienīgi ieslīpās, caururbjo­šās acis, mana tēva acis, un vaibsti ap tām savilkās ķēmīgā smīnā, kā triumfējot par to, ka beidzot notverts viens no bēgošajiem dēliem.

Nagota ķetna sakļāvās ap manu vidukli, cieši to saspie­žot, un virzīja mani tuvāk spīdīgajiem žokļiem. Dzirdēju smieklus man šķita, cilvēka smieklus… Kaut kas mani neganti sakratīja, gluži kā suns krata savu laupījumu… Un tad beidzot mani pieveica nemaņa, un šausmu brīdis pār­tapa sapņu neziņā.

Kaut kas dūca un sanēja kā lapseņu spiets, tad palēnām pieklusa. Es gulēju vaļējām acīm. Plankumi un ēnas ņirbēja un kustējās, līdz izveidoja neskaidru nakts ainu zvaig­znes, mākoņi un cilvēka seja.

Mans ķermenis bija viscaur nejūtīgs, vienīgi kalds smeldza un sāpēja, it kā tajā būtu sadurtas neskaitāmas adatas. Ap kaldu joprojām atradās cilpa, bet tās gals nogriezts gulēja blakus uz aukstās zemes.

Es lēni uzslējos sēdus. Ugunskurs joprojām spoži dega. Gaisā jautās spēcīga pelnu, asiņu un dzīvnieku smaka. Pagriezu galvu un ieraudzīju Hariju Kītonu.

Mēģināju runāt, bet neizdevās, nespēju izdvest ne skaņu. No acīm man sāka plūst asaras, un Kītons pastie­pies noglauda manu roku. Viņš bija apgūlies uz sāniem un atbalstījies uz elkoņa. Salauztās bultas gals draudīgi slējās viņam no krūtīm, celdamies un krizdams līdz ar katru smago elpas vilcienu.

-    Tie viņu aizveda, viņš teica, kratīdams galvu, juz­dams līdzi manām bēdām. Kā spēdams, pamāju ar galvu. Kītons piebilda: Es neko nevarēju izdarīt.

Pastiepu roku pēc nogrieztā virves gala un izgrūdu neskaidru skaņu, taujādams, kas noticis.

-    Tas briesmonis, Kītons teica, tas kuilim līdzīgais radījums. Tas tevi pacēla. Purināja tevi. Ak Dievs, kāds bie­dēklis! Laikam noturēja tevi par beigtu. Pamatīgi apošņāja un atkal palaida vaļā. Es pārcirtu virvi ar tavu zobenu. Domāju jau, ka būs par vēlu.

Mēģināju pateikties, bet joprojām nespēju runāt.

-    Bet šo viņi atstāja, Kītons teica un pacēla sudrabaino ozola lapu. Acīmredzot Kristiānam tā izkritusi. Pastiepu roku un sakļāvu pirkstus ap auksto metālu.

Gulējām tumšajā dārzā, vērodami, kā no apsvilušajiem kokiem debesīs ceļas spoži dzirksteļu kūļi. Kītona seja uguns gaismā izskatījās spokaini bāla. Kaut kā abi bijām palikuši dzīvi, un uz rītausmas pusi palīdzējām viens otram tikt līdz mājai, kur atkal saļimām divi izmisuši un ievai­noti, drudžaini dreboši radījumi.

Vismaz stundu no vietas es nerimtīgi raudāju par Gvivenetu, raudāju par to, ka esmu zaudējis visu, ko mīlēju, un tās bija arī dusmu asaras. Kītons klusēja, cieši sakodis zobus, un ar labo roku spieda bultas ievainojumu, it kā gribēdams apturēt asiņošanu.

Divi karotāji bezcerīgā izmisumā.

Tomēr mēs pārcietām šo dienu, un, kad jutos pietiekami spēcīgs, aizgāju līdz muižas ēkai, lai izsauktu palīdzību ievainotajam lidotājam.

..

No tēva dienasgrāmatas, 1941. gada decembrī:

"Aizrakstīju Vinnam-Džonsam un skubināju viņu braukt šurp. Vairāk nekā piecas nedēļas esmu bijis dziļajos mežos, bet mājās tikmēr pagājušas tikai divas nedēļas. Pats neesmu izjutis laika nobīdi, jo ziema mežā ir tikpat mērena un notu­rīga kā mājās. Mazliet sniga, bet tas bija tikai īss putenis. Nav šaubu, ka iedarbība un man ir pamats ticēt, ka tā ir "relativitātes" iedarbība, kļūst arvien jūtamāka, tuvojo­ties dziļmežam.

Esmu atklājis ceturto ceļu mežā, ceļu, kā nokļūt aiz ārē­jām aizsargjoslām, kaut gan virziena izjūtas zudums tomēr spēcīgi liek sevi manīt. Šis ceļš ir gandrīz pārāk uzkrītošs: upīte, kas tek cauri mežam; K. un S. to sauc par Spītnieci. Tā kā šī niecīgā straumīte pēc divu dienu ceļojuma uz meža iekšieni pārtop kārtīgā upē, nevaru iedomāties, kā notiek ūdens līdzsvarošanās! Vai tā kaut kur kļūst par lielu, platu upi? Par tādu kā Temza?

Ceļš ved tālāk par Zirgu templi, tālāk par Akmens kri­tumiem, pat tālāk par drupu vietu. Satiku shamiga ļaudis. Viņi ir no Eiropas agrīnā bronzas laikmeta, varbūt dzīvojuši divtūkstoš gadus pirms Kristus. Viņiem ir apbrīnojamas stāstnieku spējas. Tā dēvētā Dzīvesrunātāja ir jauna mei­tene, nokrāsojusies zaļa, ar acīmredzamām "psihiskām" spējām. Viņi paši ir leģendāri ļaudis, upes braslu mūžīgie sargi. No viņiem esmu uzzinājis par iekšējās pasaules dabu, kā arī ceļu uz dziļmežu, kas aizved garām drupu joslai un "lielajai aizai". Esmu dzirdējis par milzīgu uguni, kas notu­rot pirmatnējo mežu šīs valstības pašā vidienē.

Galvenās grūtības man joprojām sagādā nogurums. Man jāatgriežas Ozolmājā, jo ceļojums ir pārāk biedējošs, pārāk prasīgs. Varbūt jaunāks cilvēks… Kas zina? Jāsarīko ekspedīcija. Mežs joprojām liek man šķēršļus, aizsargāda­mies ar tādu pašu sparu kā agrāk, kad pat klejojums pa tā ārējo malu izvērtās par baigu piedzīvojumu. Bet shamiga tur rokās daudzus pavedienus. Viņi ir ceļotāju draugi, un es mēģināšu viņus atkal atrast, pirms beigsies nākamā vasara."

Shamiga ir ceļotāju draugi. Viņi tur rokās daudzus pave­dienus…

Neesmu izjutis laika nobīdi…

Meitene pārņēmusi visas manas domas. Dž. to redz, bet ko es varu darīt? Tā ir pati mitago daba.

Kāds mierinājums pēc baismīgās, postošās nakts man bija šī nepilnīgā, apsēstības apdvestā dienasgrāmata! Sha­miga tur rokās daudzus pavedienus. Spītniece ir ceļš uz meža dziļākajām joslām. Un, tā kā Kristiāns ir cilvēks no ārpasaules, arī viņam katrā ziņā jāturas pie šiem noteikta­jiem ceļiem, tātad es varēšu viņam sekot.

Lasīju dienasgrāmatu tā, it kā no lasīšanas būtu atkarīga mana dzīvība; varbūt tomēr apsēstībai arī ir sava vērtība. Biju apņēmies doties brālim pa pēdām, līdzko būšu atguvis spēkus, un arī Kītons bija gatavs nākt kopā ar mani. Un iepriekš nebija iespējams paredzēt, kādi šķietami vienkārši vērojumi vai secinājumi, kas minēti tēva piezīmēs, kādā vēlākā brīdī var kļūt ārkārtīgi nozīmīgi.

Harijs Kītons saņēma medicīnisko palīdzību lidostas bāzē, kurā viņš strādāja. Ievainojums nelikās bīstams, bet katrā ziņā bija nopietns. Trīs dienas vēlāk viņš ieradās Ozolmājā ar saitē iekārtu roku, fiziski novārdzis, taču garā spēcīgs un možs. Viņš dziedēja sevi ar gribasspēku. Viņš zināja, kas man ir padomā, un gribēja nākt līdzi; ari man nebija iebildumu pret šādu ceļabiedru.

Man pašam vajadzēja dziedēt divus ievainojumus. Trīs dienas es nevarēju parunāt un norit spēju vienīgi šķidrumu. Jutos vārgs un izmisis. Spēks locekļos pamazām atgriezās, bet izmisums nemitējās, jo acu priekšā man visu laiku bija Gviveneta, kuru rupji uzsviež zirgam uz muguras un aiz­rauj projām no manis. Domādams par viņu, nespēju naktīs gulēt. Agrāk nebūtu ticējis, ka cilvēkam ir tik daudz asaru, ko izraudāt. Apmēram trīs dienas pēc uzbrukuma virsroku ņēma dusmas, kas izpaudās nesaprātīgās, histēriskās lēk­mēs; vienai no tām liecinieks bija Kītons, kurš varonīgi ļāva lāstiem un apvainojumiem vērsties pret sevi un palīdzēja man nomierināties.

Man viņa jādabū atpakaļ. Leģenda vai īstenība, Gvi­veneta no Zaļā meža ir sieviete, kuru es mīlu, un es nevaru dzīvot tālāk, iekams viņa nav drošībā. Man gri­bējās satriekt un sašķaidīt brāļa galvu tieši tāpat, kā es triecu un šķaidīju vāzes un krēslus atkārtotajās neval­dāmo dusmu lēkmēs.

Tomēr nedēļu vajadzēja nogaidīt. Nebūtu gudri doties meža biezoknī, zinot, ka pēc neilga laika pilnīgi zaudēšu spēkus. Pamazām atguvu balsi, atguvu enerģiju un sāku veikt nepieciešamos priekšdarbus ceļojumam.

Bijām nolēmuši doties ceļā 7. septembrī.

Stundu pirms rītausmas Ozolmājā ieradās Kītons. Brīdi klausījos viņa motocikla troksnī, tad tumšajā priekštelpā ielauzās spilgts prožektora stars, un rūcošais motors apklusa. Es tobrīd atrados ozolu mājoklī, ieritinājies koka žāklī, kurā tik bieži bijām sēdējuši kopā ar Gvivenetu. Domas man, protams, kavējās pie viņas, un es biju pikts par Kītona vēlo ierašanos. Tai pašā laikā dusmojos par to, ka viņš ieradies un iztraucējis manas sērīgās pārdomas.

-    Es esmu gatavs, viņš teica, ienākdams pa ārdurvīm. Viņš bija norasojis un oda pēc ādas un benzīna. Iegājām ēdamistabā.

-    Dosimies ceļā līdz ar pirmo gaismu, es teicu. Tas ir, ja tu vari pakustēties.

Kītons bija teicami sagatavojies ceļam un uzņēmis gai­dāmo pasākumu ar lielu nopietnību. Mugurā viņam bija motociklista ādas kombinezons, kājās garie zābaki un galvā lidotāja ādas cepure. Mugursoma viņam bija piebāzta līdz pēdējai iespējai. Pie jostas viņš bija piestiprinājis divus nažus, vienu ir platu asmeni, kuru acīmredzot grasījās izmantot līdzīgi mačetei, laužoties caur pamežu. Viņam kustoties, šķindēja katliņi un pannas.

Nomezdams milzīgo somu no muguras, Kītons teica: Domāju, ka gudrāk ir kārtīgi sagatavoties.

-    Kam sagatavoties? es smaidīdams jautāju. Svēt­dienas mielastam? Dejām meža vidū? Tu esi paņēmis līdzi savu dzīvesveidu. Tev tas nebūs vajadzīgs. Un tu nespēsi to pastiept.

Kītons noņēma cieši piegulošo lidotāja ķiveri un paka­sīja dzeltenīgos matus. Apdeguma rēta sejas apakšdaļā bija koši pietvīkusi; acis viņam zibēja aiz pacilātības un reizē aiz mulsuma.

-    Tu domā, ka esmu pārcenties?

-    Kas ar tavu plecu?

Viņš izstiepa roku un to uzmanīgi pašūpoja. Dzīst tīri labi. Bez vainas. Vēl dažas dienas, un viss būs pa vecam.

-    Tad tu noteikti esi pārcenties. Šito somu tu uz viena pleca nepanesīsi.

Kītons izskatījās mazliet norūpējies. Un kā būs ar šo?

To teikdams, viņš nokratīja no pleca Lī-Enfīlda šauteni, kas bija atmesta aiz muguras. No savas pieredzes zināju, ka tā ir smaga šautene; no tās nāca eļļas smaka, jo viņš to bija kārtīgi notīrījis un ieeļļojis. No ādas mēteļa kabatām viņš izvilka munīcijas kārbas. No krūšu kabatas viņš izņēma pistoli, bet tai atbilstošo munīciju savukārt sameklēja ar rāvējslēdzi aizvilktajā stulpiņa kabatā. Kad šīs norises bija galā, viņa apjoms bija sarucis apmēram uz pusi. Pēkšņi viņš atkal izskatījās pēc agrākā slaidā lidotāja.

-    Man likās, ka tas var noderēt, viņš teica.

Savā ziņā viņam bija taisnība, tomēr es papurināju galvu. Vienam no mums tas viss būtu jānes, un takas cauri biezam savvaļas mežam nav piemērotas smagu nastu neša­nai. Kītona plecs bija sadzijis ātri, bet, ja nesenais ievaino­jums tiktu pakļauts pārliecīgam spiedienam vai noberzumiem, tas atkal jūtami liktu sevi manīt. Ari manas brūces bija sadzijušas, un es jutos vesels, tomēr ne tik spēcīgs, lai uzkārtu kaklā vēl divdesmit mārciņas smagu šauteni.

Bet mežā mēs tomēr sastapsim šautenes. Ar vienu šau­jamieroci es jau biju paguvis tikties. Man nebija ne jaus­mas, vai mežā mājo arī vēlāku laiku varoņi un kādi ieroči var būt to rīcībā.

-    Varbūt paņemsim pistoli, es teicu. Bet, Harij… tas vīrs, kuru mēs ejam meklēt, ir primitīvs. Viņš ir izvēlējies šķēpu un zobenu, un es gribu stāties viņam pretī tādā pašā veidā.

Saprotu, KTtons klusi noteica. Pastiepis roku pēc pistoles, viņš iebāza to atpakaļ makstī pie pleca.

Mēs izkravājām viņa mugursomu un atlikām malā daudz lietu, kuras, kā kopīgi nospriedām, sagādātu mums vairāk traucējumu nekā ērtību. Pārtiku paturējām apmēram nedē­ļai maizi, sieru, augļus un sālītu gaļu. Paklājs un viegla telts, protams, būs īsti vietā. Ūdens blašķes gadījumam, ja neatrastos dzeramais ūdens. Brendijs, medicīniskais spirts, plāksteri, antiseptisks krēms, ziede pret ādas sēnītēm, pār­sēji; viss ļoti vajadzīgs. Katram pa šķīvim ēšanai, emaljētas krūzītes, sērkociņi un sauja ļoti sausu salmu. Pārējo vietu mūsu mugursomās aizņēma drēbes katram viena kārta pilnīgai apmaiņai. Vissmagākais apģērba gabals man bija necaurlaidīgais lietus apmetnis, kuru biju dabūjis no mui­žas. Tikpat smaga un neērta nasta bija Kītona ādas mētelis, bet tas bija silts un nelaida cauri mitrumu, tāpēc to atzinām par vajadzīgu.

Un tas viss ceļojumam caur mežu, kuram apkārt es varēju apskriet nepilnas stundas laikā! Cik ātri mēs bijām pieraduši pie domas par Raiopu meža pārdabisko raksturu!

Kartes oriģinālu bija paņēmis Kristiāns. Es izklāju kopiju, ko biju zīmējis pēc atmiņas, un parādīju Kītonam savu iecerēto maršrutu gar strautu līdz vietai, kas nosaukta par Akmens kritumiem. Tas nozīmēja šķērsot divas zonas; vienu no tām, cik atceros, sauca par Svārstīgo šķērszonu.

Kristiāns bija mums priekšā apmēram par nedēļu, tomēr es jutos pārliecināts, ka atradīsim viņa pēdas ceļā uz meža vidieni.

Kad sāka svīst gaisma, es paņēmu savu šķēpu ar akmens asmeni un piestiprināju pie jostas ķeltu zobenu, ko man bija uzdāvinājis Magidions. Tad svinīgi aizvēru un aizslē­dzu Ozolmājas durvis. Kītons neveikli pajokoja, lai atstājot zīmīti piena vedējam, bet apklusa, līdzko es pagriezos pret ozolu jaunaudzi un sāku soļot projām. Visu laiku acu priekšā redzēju Gvivenetas tēlu. Kad iedomājos, kā vanagi drāzās caur degošajiem kokiem, mana sirds sāka strauji dauzīties; jaunie ozoli bija ātri atkopušies un sazaļojuši otrreiz. Diena solījās būt rāma un karsta. Ozolu jaunaudzē valdīja neda­bisks klusums. Izgājuši cauri retajam pamežam, nokļuvām atklātā laukā, kas zvīļoja rasas lāsītēs, un pa nogāzi devā­mies lejup uz upīti, uz apsūnojušo vārtiņu pusi, kuri itin kā sargāja spoku mežu no ikdienišķās ārpasaules.

Esmu atklājis ceturto taku, kas ved dziļākajās meža zonās. Pats strauts. Tagad tas šķiet tik skaidrs ūdensceļš! Tas ved tieši caur ārējo ošu virpuli, garām spirālveida takai un Akmens kritumiem. Es domāju, ka pa to varbūt var iekļūt pašā dziļmežā. Bet laiks, atkal šis laiks, kura vienmēr ir par maz!

Kītons man palīdzēja vecos vārtiņus atlauzt no koka, pie kura tie bija pienagloti. Krastu daļa tiem bija pa pusei ierakta zemē. Atraudamies no savas vecvecās vietas, tie vilka līdzi stīgojošas zāles, puvekļus, sūnas un mežrozīšu zarus. Aiz vārtiņiem upīte kļuva platāka un dziļāka un vei­doja bīstamu ūdenskrātuvi, kam gar malām pletās paērkšķu biezoknis. Uzritinājis bikšu galus, es kailām kājām iebridu ūdenī un pagāju gar krastu uz priekšu, uzmanīgi turēda­mies pie saknēm un zariem šajā pirmajā, itin dabiskajā aiz­sardzības zonā. Upes dibens vispirms bija slidens, tad kļuva mīksts. Ūdens, auksts un putains, skalojās man gar kājām. Tobrīd, kad mēs šādi iegājām drēgnajā meža dziļumā, mūs apņēma saltuma vilnis un modās sajūta, ka esam nošķirti no saulainās ārpasaules.

Kītons paslīdēja un tālākos soļus pa upi nogāja šļūk­dams, līdz es palīdzēju viņam izkāpt dubļainajā krastā. Mums vajadzēja krietni pieliekties un piepūlēties, lai izlauztu ceļu caur sazaroto ērkšķu krūmu un mežrožu bie­zokni gar pašu upes malu. Vietām uzdūrāmies paliekām no veca žoga, kas varēja būt te uzsliets pirms vairākiem gadu desmitiem; atlikušie gabali bija tik satrunējuši, ka saira jau no pirmā pieskāriena. Man šķita, ka rītausmas putnu koris skan klusināti, kaut gan virs galvas biezajā, tumšajā lapotnē varēja dzirdēt daudz spārnu švīkstu.

Pustumsa negaidot izgaisa, un mēs nonācām klajākā vietā pie krasta; tur apsēdāmies, lai apžāvētu kājas un atkal uzvilktu zābakus.

-    Nemaz nebija tik traki, teica Kītons, slaucīdams asi­nis no vaiga, ko bija saskrāpējis ērkšķains zars.

-    Mēs vēl lāgā neesam sākuši, es atbildēju, un viņš pasmējās.

-    Es tikai cenšos uzturēt garastāvokli. Viņš paskatījās apkārt. Viens gan ir skaidrs. Tavs brālis ar savu armiju negāja pa šo ceļu.

-    Viņiem tomēr jāiet uz upes pusi. Drīz mēs nonāksim līdz viņu pēdām.

"Esmu nolēmis rakstīt šo dienasgrāmatu, lai reģis­trētu visu, kas ar mani notiek. Iemesli ir vairāki. Tos esmu paskaidrojis atstātajā vēstulē. Ceru, ka reiz kāds lasīs šo dienasgrāmatu. Mani sauc Harijs Kītons, dzīvoju Midltongārdenā 27, Buksfordā. Man ir trīsdesmit četri gadi. Šodien ir 1948. gada 7. septembris. Tiesa, datumam vairs nav nozī­mes. Šī ir PIRMĀ DIENA.

Pienākusi mūsu pirmā nakts spoku mežā. Esam gājuši divpadsmit stundas. Nav nekādu pēdu no Kristiāna, zir­giem un G. Atrodamies vietā, ko atklāja Stīvena tēvs; viņš to nosauca par Mazā Akmens klajumu. To mēs sasniedzām līdz ar pēdējiem gaismas stariem, un tā ir lieliska vieta, kur pēc garā gājiena atpūsties un paēst. Tā dēvētais "mazais akmens" ir masīvs smilšakmens bluķis, četrpadsmit pēdas augsts (pēc mūsu aptuvena vērtējuma) un ar divdesmit soļu apkārtmēru. Krietni apdrupis, nodeldēts, laikazoba apstrā­dāts. Stīvens uz tā atrada dažas tikko manāmas zīmes, starp tām arī sava tēva iniciāļus Dž. H. Ja šis skaitās mazs akmens, tad gribētos zināt…

Esmu galīgi pārguris. Plecs ļoti liek sevi manīt, bet esmu izvēlējies "varoņa" lomu un par to nerunāšu, ja vien S. pats nepamanīs. Mugursomu varu panest gluži labi, bet kāpšanas, rāpšanās un fiziskas piepūles ir daudz vairāk, nekā biju gaidījis. Telts uzcelta. Silts vakars. Mežs, šķiet, ļoti normāls. Strautam dzidra, tīra skaņa; to gan vairs nevar saukt par strautu, drīzāk tā ir liela upe. Biezais pamežs spieda mūs atkāpties no krasta. Jau tagad mežā vērojams šis tas neparasts un nepieredzēts daži koki ir milzum lieli un auguši pilnīgā savvaļā, nav nekādu ciršanas vai apzā­ģēšanas pazīmju. Tie ietver lielus pameža laukumus un izskatās gluži kā sargi. Tur, kur lapu pārsegs ir sevišķi blīvs, pamežs ir rets un pārvietoties vieglāk. Bet tur, protams, ir stipri tumšs. Tomēr mēs, atpūzdamies zem šiem milzu kokiem, jūtamies ļoti brīvi un dabiski. Viss mežs elpo. Ir daudz zirgkastaņu, tātad mežs nav viendabīgs, daudz ari ozolu un lazdu, lieli puduri ošu un dižskābaržu. Simt mežu savienoti vienā."

KItons sāka rakstīt dienasgrāmatu jau pirmajā vakarā, bet turpināja to tikai dažas dienas. Kā noprotu, šīs piezī­mes bija domātas slepenas, tāds kā pēdējais testaments pasaulei, ja gadījumā ar viņu kaut kas notiktu. Iebrukums dārzā, bulta, kas viņu gandrīz nogalināja, mans stāsts par to, kā viņam gandrīz izcepa aknas, tas viss viņā radīja drūmas priekšnojautas, kuru dziļāko dabu es sāku saprast tikai krietni vēlāk.

Vakaros, kad viņš jau gulēja, es slepeni iemetu aci šajā dienasgrāmatā un secināju, ka priecājos par savu pado­šanos šai cilvēciskajai vājībai. Es, piemēram, uzzināju, ka plecs joprojām sagādā viņam ciešanas, un raudzījos, lai viņš tam neuzliktu papildu slodzi. Viņa ieraksti bija arī itin glaimojoši: Stīvens ir izturīgs gājējs, ļoti apņēmīgs. Viņa mēr­ķis vai nu apzināti, vai neapzināti ved uz meža vidieni ar lielu precizitāti. Viņš ir liels atbalsts, par spīti dusmām un bēdām, kas kūsā turpat zem virskārtas.

Paldies, Harij. Arī tu man šajās pirmajās ceļojuma die­nās biji liels atbalsts.

Pirmajā ceļojuma dienā tikām gājuši ilgi, bet pārsvarā taisni uz priekšu, turpretī otrā diena jau bija citāda. Kaut gan turpinājām iet pa "ūdens ceļu", mežs pārsteidzoši turējās pretī.

Vispirms mums zuda orientācijas izjūta. Piepeši attapāmies, ka ejam atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši. Brīžiem pat bija iespējams izjust pēkšņu uztveres maiņu. Mums mazliet reiba galva; pamežs piepeši kļuva nedabiski tumšs; upes šalkoņa no kreisās puses pārsviedās uz labo. Kītonu tas biedēja. Man tas darīja raizes, jo tuvāk upei mēs turējāmies, jo mazāk jutām šo maldinošo iespaidu. Taču pašu upi no mums sargāja necaurejami ērkšķu krūmi.

Kaut kā izkļuvām cauri šai pirmajai aizsardzības zonai. Tad mežs sāka mūs vajāt. Koki šķita pārvietojamies. Zari krita mums virsū… nē, tas notika tikai mūsu iztēlē, tomēr ikreiz mēs pārbiedēti sarāvāmies. Brīžiem likās, ka zeme viļ­ņojas un līgojas, pat atveras mūsu priekšā. Sajūtām dūmu un pelnu smaržu, tad uzvēdīja šķebīgo puvekļu smaka. Kad neatlaidīgi turpinājām ceļu, vīzijas izgaisa.

Un Kītons savā dienasgrāmatā ierakstīja: Tās pašas spo­kainās parādības, ko piedzīvoju agrāk. Un tikpat biedējošas.

Bet vai tas nozīmē, ka esmu jau tuvu? Nedrīkstu gaidīt pārāk daudz.

Tad sāka pūst vējš, un vētra, kas sacēlās, noteikti nebija vīzija. Gaudodama tā traucās caur mežu: no kokiem bira lapas, un mums brāzieniem sitās pretī zari, ērkšķi, zeme, akmeņi, tā ka vajadzēja cieši pieplakt pie koku stumbriem, lai paglābtos un lai vējš mūs neaizpūstu atpakaļ turp, no kurienes nācām. Lai izvairītos no šīs neticamās vētras, mums vajadzēja cirst sev ceļu caur ērkšķu biezokni upes Ierastā. Veselas dienas laikā tikām uz priekšu labi ja pusjūdzi un beidzot, saskrambājušies, apdauzījušies un pārgu­ruši, apmetāmies pavadīt nakti…

Un naktī mūs vajāja zvēru trokšņi. Zeme trīcēja, telts neganti kratījās, tumsā gailēja uguntiņas, mezdamas uz telts audekla spokainas, neskaidras ēnas. Visu nakti mēs pavadījām nomodā. Taču nākamajā dienā šķita, ka esam pārvarējuši aizsargjoslu. Virzījāmies uz priekšu visai sek­mīgi un pat jutām, ka tagad ir vieglāk piekļūt pie upes.

Kītona redzeslaukā sāka veidoties pirmsmitago formas. Ceturtajā dienā viņš kļuva nervozs, palaikam sarāvās, deva man zīmi klusēt, pietupās un pētīja mežu. Paskaidroju viņam, kā atšķirt īstu kustību no pirmsmitago formu haluci­nācijām, tomēr pirmās pāris dienas viņu tas šausmināja, un tikai pēc krietna laika viņš sāka justies brīvi. No reālajiem mitago veidoliem mēs vienu dzirdējām ceļojuma pirmajā, vieglākajā dienā, taču redzēt mums neizdevās nevienu.

Vai patiešām?

Mēs bijām nonākuši līdz vietai, kas tēva kartē nosaukta par Akmens kritumiem; šo vārdu viņš bieži pieminēja ari savās piezīmēs. Upe mūsu mazā Spītniece bija kļuvusi apmēram desmit pēdu plata, un dzidrā straume spoži mir­dzēja, traukdamās gar apaugušajiem krastiem, kas šeit bija drīzāk smilšaini nekā staigni. Klajā vieta likās lieliski piemērota apmetnei, un mēs tur pat atradām uzturēšanās pēdas virves gabalus, zīmes kokos, pie kuriem kaut kas bijis piestiprināts. Tomēr mēs tur neredzējām ne meklētās pēdas, ne ugunskura paliekas, un, kaut gan mana sirds iepukstējās straujāk cerībā, ka esam tikuši uz Kristiāna pēdām, man tomēr bija jāatzīst, ka drīzāk te rīkojies kāds mitago, turklāt jau krietni sen.

Gabaliņu no upes sākās stāvs kāpums kalnā ar paretu mežaudzi; lielākoties tur auga dižskābarži. Tie slējās no zemes, ko viscaur klāja lieli laukakmeņi un asi, tumši klintsbluķu izciļņi. Kartē bija norādīts ceļš pāri šim kāpumam, un vietā, kur tas veda gar upes līkumu, krasts bija apzīmēts par "bīstamu".

Mēs atpūtāmies, tad pagājām tālāk no upes un sākām kāpt augšup caur skābaržiem, stāvuma dēļ turēdamies pie slaidajiem stumbriem. Zem katra akmens izciļņa, šķiet, bija ala, un pie daudzām no tām varēja redzēt dzīvnieku pēdas.

Gājiens nebija viegls. Upe zem mums pazuda starp kokiem un vairs nebija ne redzama, ne dzirdama. Mūs pārņēma pilnīgs meža klusums. Kītonu mocīja sāpes plecā, un viņa seja bija tik sarkana, ka apdeguma rētu gandrīz nevarēja saskatīt.

Pārgājām pāri apsūnojušajiem akmeņiem kalna vir­sotnē un sākām kāpt lejup uz upes pusi. Uz nogāzes slējās liels, lejup nosvēries akmens. Izskatījās gandrīz tā un to atzīmēja arī Kītons -, it kā šis akmens būtu agrāk stāvējis taisni un tad sācis slīdēt lejup. Mēs piebremzējām kāpienu un pieskrējām tam klāt, ar joni atsizdamies pret tā gludo virsmu. Kītons bija gluži bez elpas.

Ko tu saki par šito? viņš iesaucās, ar pirkstu pārvilk­dams pāri akmenī iecirstajam zīmējumam. Tā bija rombā iezīmēta vilka galva; sīkākas detaļas laika gaitā bija izgai­sušas. Interesanti, vai šeit kāds apglabāts?

Viņš apgāja akmenim apkārt, joprojām balstīdamies pret to. Es pārlaidu skatienu nogāzei un ievēroju, ka no pameža starp dižskābaržiem slejas vēl vismaz desmit šādi akmeņi; tiesa, tie bija mazāki par mūsējo.

Kapsēta, es nomurmināju.

Kītons stāvēja uz nogāzes lejpus iespaidīgā pieminekļa un skatījās uz to augšup. Kaut kur netālu atskanēja koku kraksti un lejup ripojoša akmens troksnis.

Tad zeme viegli nodrebēja. Es bažīgi palūkojos apkārt, vērodams, vai nesākas kaut kas negaidīts. Atskanēja Kītona izsauciens: Ak Dievs! un, paskatījies atkal uz viņa pusi, redzēju, ka viņš paniski cenšas tikt pie manis. Nākamajā mirldī es pamanīju, kāds tam cēlonis.

Lielais akmens bija izkustējies no vietas un lēni svērās uz priekšu.

Kītons paguva izbēgt. Milzīgais piemineklis nesteidzīgi apvēlās otrādi, izlauza ceļu starp diviem jauniem stum­briem un smagi aizvēlās tālāk apmēram četrdesmit jardus lejup pa nogāzi, atstādams aiz sevis platu, izartu vagu.

Uzmanīgi piegājām pie akmens atstātās bedres un ieskatījāmies tajā. Pašā dibenā, sablīvētajā zemē tik tikko saskatāmi, vīdēja cilvēka kauli, joprojām ietērpti bruņās. Galvaskauss, kas lūkojās augšup mums pretī, bija sitiena sadragāts. Virs galvas bija novietota iegarena ķivere ar smailu galu, tā bija no zaļgana, tomēr spoža metāla. Karotāja rokas bija sakrustotas virs saplacinātajām krūšu bruņām. Metāls šķita pulēts, taču bija zaudējis sākotnējo spodrumu. Kītons domāja, ka tā ir bronza.

Kamēr mēs stāvējām, bijīgi lūkodamies mirušajā, no bruņām nobira smiltis, un skelets sāka kustēties. Kītons pārbīlī iekliedzās, un es jutu, ka man iekšā viss sažņaudzas aiz šausmām. Tomēr tā bija tikai čūska, raiba odze. Tā izslī­dēja no skeleta krūšukurvja zem bruņām un mēģināja pa bedres malu izkļūt no kapa.

Šis īsais bridis mūs abus bija gandrīz paralizējis.

-    Žēlīgais Dievs, Kītons tik tikko spēja izdvest. Lai­žamies ātrāk projām!

-    Tas ir tikai skelets, es sacīju. Tas mums neko nevar nodarīt.

-    Bet kāds viņu te apglabāja, Kītons pamatoti atgā­dināja.

Paķēruši savas mugursomas, steidzāmies lejup pa nogāzi uz upmalas koku pusi. Kad bijām nokļuvuši vietā, kas šķita droša, es iesmējos, taču Kītons ieplestām acīm skatījās atpakaļ caur kokiem, uz akmeņaino nogāzi, kur bija slējies dīvainais piemineklis.

Sekodams viņa skatienam, es nepārprotami redzēju uzzibam gaismas atspīdumu no zaļgana metāla. Nākamajā mirklī tas bija pazudis.

"Piektā diena. Piektā nakts. Kļūst aukstāks. Esmu ļoti noguris, pamatīgi sāp plecs. Arī Stīvens ir noguris, bet apņēmības pilns. Gadījums ar lielo akmeni mani šausmina vairāk, nekā es gribētu atzīt. Karotājs mums seko. Esmu pār­liecināts. Redzu gaismas atspldumus no viņa bruņām. Dzir­dama trokšņaina laušanās caur pamežu. Stīvens saka, lai es to metot ārā no galvas. Mēs esot pietiekami nodrošināti pret vajātājiem. Viņš ir nešaubīgi pārliecināts. Bet baigi pat iedo­māties, ka vajadzētu cīnīties pret kaut ko tādu. Drausmīgi!

Mani vajā šie tēli redzeslauka malā. S. man par tiem stāstīja jau pirms ceļojuma, bet es nenojautu, cik tie var būt apgrūtinoši. Stāvi, veselas grupas, pat dzīvnieki. Reizēm es tos redzu pavisam skaidri. Biedējošas vīzijas. S. saka es pats esot sācis tos radīt, īstenībā tie nemaz neeksistējot un man vajagot censties skatīties tikai uz priekšu, līdz pie tiem pierodu.

Šonakt mūs saoda vilki upes otrā krastā. Pieci lieli zvēri ar pretīgu smaku, droši un pašpārliecināti. Neizdeva ne skaņas. Tie gan bija īsti. Pēc tam klusi pazuda atpakaļ mežā.

Esam gājuši jau piecas dienas. Cik varu spriest, apmē­ram sešdesmit stundu. Mans pulkstenis nezināmu iemeslu dēļ ir pārstājis darboties. Stīvenam pulksteņa nemaz nebija līdzi. Bet es spriežu, ka gājuši esam apmēram sešdesmit stundu, tātad esam nostaigājuši vismaz astoņdesmit vai deviņdesmit jūdžu. Vēl neesam sasnieguši to vietu, kur manās fotogrāfijās bija redzami cilvēku stāvi un ēkas. Luk­tura gaismā mēs vēlreiz apskatījām šīs fotogrāfijas. Šķiet, mēs būtu varējuši pa šo laiku iziet mežam cauri reizes divdesmit, tomēr mēs joprojām atrodamies tā malējā joslā.

Mani māc bailes. Šis nepārprotami ir spoku mežs. Un, ja ir taisnība viss, ko S. man stāsta, tad tur būs ari avatāra un pilsēta un nodarītais būs atdarāms. Dievs, stāvi man klāt un sargi mani!"

Tur būs arī avatāra un pilsēta…

Nodarītais būs atdarāms…

Kamēr KItons man blakām cieši gulēja, es izlasīju šos vārdus vairākas reizes. Ugunskurs dega ar mazu liesmiņu, kas dzirās pavisam apdzist, un es piemetu vēl pāris pagaļu. Nakts debesis uzlidoja dzirksteļu kūlis. Tumsā mums apkārt bija dzirdamas zaglīgas skaņas, kas blakus upes vienmuļa­jai, nerimtīgajai šalkoņai izskanēja asi un satraucoši.

Tur būs avatāra un pilsēta…

Brīdi lūkojos uz aizmigušo Kītonu, tad uzmanīgi atliku nelielo piezīmju grāmatiņu atpakaļ mugursomas slēgtajā kabatā.

Tātad Kītona sakars ar Raiopu mežu viņa vārdiem runājot, spoku mežu nav radies tikai aiz ziņkārības vai biedriskuma pret mani. Viņš ir bijis šādā mežā jau agrāk un tur piedzīvojis vairāk, nekā stāstījis man.

Vai viņš tur, tajā mežā, būtu saticis kādu mitago? Kādu avatāru, varbūt kāda dieva tēlu zemes virsū? Un par kādu nodarījumu viņš runā? Par savām apdeguma rētām?

Man ļoti būtu gribējies aprunāties par to ar viņu. Taču nedrīkstēju atklāt, ka esmu lasījis viņa dienasgrāmatu, un Francijas spoku mežu viņš bija pieminējis tikai vienu reizi īsi un garāmejot. Cerēju, ka ar laiku viņš man uzticēs noslē­pumu, atklās, ko nēsā sevī, šausmas, vainu, atriebību?

Stundu pēc rītausmas novācām naktsmītni, jo mūs visu laiku traucēja meža zvēri, visticamāk, vilki. Paskatījušies līdznestajā kartē, jutāmies satriekti par to, cik tālu neesam nogājuši un cik tuvu joprojām atrodamies meža malai. Bijām gājuši tik daudzas dienas, un tomēr mūsu ceļojums vēl bija tikai pašā sākumā. Kītonam bija ļoti grūti pieņemt mainīgās laika un telpas attiecības. Es savukārt ar interesi prātoju, ko ar mums darīs īstie savvaļas meži.

Jo šie vēl nebija savvaļas meži. Kītons apgalvoja, ka nule redzētais kapulauks esot senas, bet koptas birzs vieta. Raiopu mežs bija laika gaitā aizaudzis un kļuvis mežonīgs arī malējās joslās, tomēr visur vēl bija manāma cilvēka roka. Kītons paskaidroja, ka lielais, resnais ozols, kam nesen bijām pagājuši garām, iesējies pats un izaudzis līdz tagadē­jiem apmēriem bez cilvēka iejaukšanās, bet turpat tuvumā bijis dižskābardis, kam desmit pēdu augstumā no zemes rūpīgi apcirsti zari; tiesa, tas noticis pirms vairākiem sim­tiem gadu un apcirstajā vietā saaugušās jaunās atvases laika gaitā pārtapušas milzīgos, stumbriem līdzīgos zaros, kas pilnīgi aizēnoja debesis.

Bet vai cirtis ir cilvēks vai mitago?

Mēs pagaidām izgājām cauri tām joslām, kurās, sprie­žot pēc mana tēva dienasgrāmatas, mājoja tādas dīvainas meža būtnes kā Zarukronis, Zaļmeža Džeks, Arturs un kurās varēja būt arī veselas apmetnes: shamiga, izraidītie, čigāni, visi mitoloģiskie grupējumi, kas saistīti ar dziļu mežu apgabaliem.

Bet varbūt mēs ejam cauri arī pašas Gvivenetas ģenēzes zonai? Cik pavisam ir šo Gvivenetu mech Penn Evs? Gviveneta, vadoņa meita. Cik viņu klīst pa šo neaptverami plašo mežu? Šī pasaule ir gara un esamības sajaukums, vieta, kas pastāv ārpus mums pazīstamajiem telpas un laika liku­miem, milzu pasaule, kurā pietiek vietas tūkstošiem šādu meiteņu, un tās visas ir veidojusi cilvēka apziņa, kas izvili­nāta no pilsētām un ciematiem Raiopu meža tuvumā.

Man viņas ārkārtīgi pietrūka. Kītons ļoti trāpīgi tika pateicis par niknumu, kas kūsā turpat zem virskārtas. Brī­žiem mani sagrāba nevaldāmu dusmu lēkmes, un es tik tikko spēju kopā ar ceļabiedru doties uz priekšu; situ it visam, kam varēju trāpīt, un drebēju niknumā par to, ko mums nodarījis mans brālis.

Kopš uzbrukuma pagājušas jau daudzas dienas, un viņš mums ir pamatīgu gabalu priekšā. Nevajadzēja tik ilgi kavēties! Tagad palicis maz cerību viņu atrast. Mežs ir tik milzīgs, tik pirmatnējs un neaptverami plašs!

Depresijas brīži uznāca un atkal pārgāja. Un sestās die­nas vidū es uzgāju zīmes, kas vēstīja par Kristiāna ldātbūtni, turklāt pavisam negaidītā veidā, un šīs zīmes liecināja, ka viņš tomēr nemaz nav mums tik lielu gabalu priekšā.

Apmēram stundu bijām gājuši pa briežu iemītu taku gar upes Ierastu. Paparžu un citu augu puduri šeit nebija biezi, un mīkstajā, mitrajā zemē maza briedēna pēdas bija saskatāmas tik labi, ka pat bērns būtu spējis tām sekot. Koki te auga tuvāk pie upes. To ārējie zari, sniegdamies no abiem krastiem, virs upes gandrīz sakļāvās, veidodami savādu, klusu tuneli. Pa lapotņu starpām ielauzās gaismas stari, un mēs gluži kā pa fantastiski apgaismotu apakšzemi dzinām pēdas medījumam.

Dzīvnieks bija mazāks, nekā es gaidīju; lepni izslējies un modrs tas stāvēja blakām brikšņiem upes krastā, kur zemes strēle bija diezgan plata un sausa. Kītons tik tikko pamanīja dzīvnieku, jo uz tumšā meža fona tas gandrīz nebija saska­tāms. Uzmanīgi lavījos tam tuvāk, turēdams rokā Kītona pistoli. Biju pārlieku izsalcis pēc svaigas gaļas, lai domātu par šādas nonāvēšanas zemisko aspektu. Ar vienu šāvienu trāpīju tam mazliet virs astes, un divu pēdu garumā virs mugurkaula cauri ādai izdūrās sīkas kaula šķembas. Dzīv­nieks bija gandrīz pagalam, un es metos tam klāt, ātri izbeigdams tā agoniju. Sadalījis to tā, kā man tika mācījusi Gviveneta, pasviedu Kītonam jēlu gurna gabalu un smaidī­dams skubināju kurt ugunskuru. Kītons izskatījās bāls un satriekts. Atrāvies no asiņainā gaļas gabala, viņš iztrūcināts paskatījās uz mani. Tu esi to darījis jau agrāk!

-    Esmu gan. Šimbrīžam būsim paēduši, kā nākas. Vai­rākas mārciņas varēsim saceptas atstāt rītdienai, un, ja spēsim pastiept, abus gurna gabalus ņemsim līdzi.

-    Un pārējo?

-    Pārējo atstāsim. Tas uz laiku atturēs vilkus no mūsu pēdām.

-    Tu tā domā? viņš nomurmināja un, piesardzīgi paņē­mis nosviesto gabalu, sāka tīrīt no tā lapas un smiltis.

Meklēdams malku ugunskuram, Kītons pēkšņi izdvesa apslāpētu šausmu kliedzienu un pasauca mani. Viņš stā­vēja aiz brikšņiem un skatījās zemē. Iedams pie viņa, atkal sajutu to pašu smaku, ko, jāatzīstas, biju jutis jau tobrīd, kad žagos klāt briedim: liela, pūstoša dzīvnieka smaku.

Taču šoreiz tās cēlonis bija nevis dzīvnieks, bet divu cilvēku līķi. Kītons iegārdzās un aizvēra acis. Paskaties uz to vīru, viņš teica, un es noliecos, ieskatījos pustumsā un sapratu, kāpēc viņš tā saka. Vīrieša krūtis bija pāršķeltas līdzīgā veidā, kā to bija grasījies darīt Fenlanders Kītonam, gribēdams izgriezt līķim aknas.

-    Kristiāns, es teicu. Tas ir viņa roku darbs.

-     Viņi jau ir miruši dienas divas vai trīs, Kītons teica. Es redzēju līķus Francijā. Redzi, vēl viņi ir lokani. Joprojām drebēdams, viņš noliecās un pagrozīja meitenes potīti. Bet sāk jau uzpūsties. Nolādēts! Viņa bijusi jauna… paskaties…

Es paretināju krūmus ap mirušajiem. Viņi patiešām bija jauni. Mīlētāji, es nospriedu, abi pilnīgi kaili, tikai meitenei ap kaklu bija kaula kaldarota, un puisim ap kāju lieliem karājās saplēstas ādas siksnu paliekas, it kā apavi, ko viņš valkājis, būtu rupji norauti līķim no kājām. Meitenes dūres bija sažņaugtas. Es pastiepu roku, un pirksti bez grūtībām atlaidās vaļā. Katrā plaukstā viņa turēja pārlauztu irbes spalvu, un es atcerējos, ka ar tādām bija greznots Kristiāna apmetnis.

-    Mums vajadzētu viņus aprakt, Kītons teica. Ievē­roju, ka viņa acis pieplūdušas asarām. Deguns viņam bija slapjš. Noliecies viņš ielika puiša roku meitenes delnā, tad pagriezās, acīmredzot lūkodamies pēc piemērotas vietas kapam.

-    Būs slikti, viņš nočukstēja; tad ari es pagriezos un ieraudzīju, ka mūs plašā aplī ielenkuši nikna izskata vīri. Visi, izņemot vienu, acīmredzot vecāko un galveno, bija uzvilkuši lokus un tēmēja uz mani vai KItonu. Viens no viņiem drebēja, un trīcēja arī viņa loks; redzēju, ka bulta svārstās starp manu seju un krūtīm. Pelēko krāsu, ar ko bija notriepta viņa seja, izvagoja asaru pēdas.

Viņš tūlīt šaus, Kītons iešņācās, un es pat nepaguvu atbildēt: Zinu, kad šis izmisušais cilvēks raidīja bultu.

Tajā pašā mirklī vecākais vīrs, kas stāvēja viņam bla­kām, pacēla nūju un piespieda loka malu. Ar spēju, baisu troksni bulta aizlidoja man un Kītonam garām un kaut kur tālāk ietriecās kokā.

Vīri palika stāvam aplī, nenolaizdami lokus. Izmisušais šāvējs stāvēja nelaimīgs un pikts, nevarīgi nokāris loku gar sāniem.

Viņu vadonis panācās uz priekšu, lūkodamies mums cieši acīs un neizlaizdams no skatiena arī manu akmens šķēpu. No viņa plūda salda smarža, un tas likās pavisam neparasti salda kā ābolu aromāts, it kā viņš būtu ieziedies ar ābolu sulu. Mati viņam bija sapīti piecās bizēs un izraibi­nāti ar ziliem un sarkaniem plankumiem.

Viņš paskatījās mums garām uz abu jauniešu līķiem, tad uzrunāja apkārt stāvošos vīrus. Tie nolaida lokus un izņēma bultas. Vecais vīrs bija ievērojis, ka līķi trūdējuši jau vairākas dienas, bet drošības labad viņš tomēr pārlaida pirkstu pār mana šķēpa asmeni, pavīpsnāja, tad pārbaudīja manu zobenu, kas uz viņu atstāja manāmu iespaidu, un Kītona nažus, kuri viņu mulsināja.

Abi mirušie tika izvilkti klajā vietā pie upes un sasaitēti kopā. Tika izveidotas divas rupji darinātas nestuves un līķi bijīgi novietoti uz tām. Grupas vadonis notupās meitenei blakus un brīdi lūkojās viņai sejā. Dzirdēju viņu sakām: Uth guerig… uth guerig…

Vīrietis, kurš acīmredzot bija meitenes tēvs (vai varbūt puiša tēvs, grūti pateikt), atkal klusi sāka raudāt.

Uth guerig, es skaļi nomurmināju, un vecākais vīrie­tis paskatījās augšup uz mani. Viņš izrāva irbes spalvu no meitenes labās rokas un salauzīja to savā plaukstā. Uth guerig! viņš nikni teica.

Tātad viņi zina par Kristiānu. Viņš ir uth guerig, lai ko tas nozīmētu.

Slepkava. Izvarotājs. Cilvēks bez līdzcietības.

Uth guerig! Neuzdrīkstējos sacīt viņiem, ka esmu šī mežoņa brālis.

Zināmas raizes mums darīja briedis. Galu galā tas pie­derēja mums. Dzīvnieka ķermenis un gurna gabali tika pie­nesti tuvāk, un viru pulciņš mazliet atkāpās; daži smaidīja un ar zīmēm rādīja, lai mēs ņemam gaļu sev. Nebija ilgi jāpūlas, lai ar žestiem parādītu, ka gaļa būs dāvana viņiem no mums. Es tik tikko biju paguvis pasmaidīt un papurināt galvu, kad seši vīri jau bija uzklupuši kaudzei, uzmetuši lielos gabalus sev plecos un enerģiski devās uz upmalas pusi, uz savu apmetni.

DZĪVESRUNĀTĀJA

"Sestā nakts. Esam kopā ar ļaudīm, kuri sargā upes pārejas; viņus saucot shamiga, saka Stīvens, kurš atce­ras šo vārdu no tēva dienasgrāmatas. Notika dīvaini aiz­kustinoša atrasto jauniešu apglabāšana. Turklāt satriecoši seksuāla. Viņi tika pārnesti pāri upei, ienesti mežā, starp citiem kapiem, kuru kopiņas pacēlās augstu virs zemes. Abi tika izkrāsoti ar baltiem spirālveida rakstiem, apļiem un krustiņiem, un meitenei tika zīmēts citāds raksts nekā puisim. Abus guldīja vienā kapā, iztaisnotiem ķermeņiem, uz krūtīm sakrustotām rokām. Puiša dzimumloceklim galā tika piesieta tieva aukla, kas tika aptīta viņam ap kaklu, simulējot erekciju. Meitenes dzimumorgānu atvere tika atplesta ar nokrāsotu akmeni. Stīvens domā, ka tas darīts, lai nodrošinātu viņiem seksuālu aktivitāti citā pasaulē. Virs kapa tika samesta augsta zemes kaudze.

Shamiga ļaudis ir mitago, leģendāra grupa, cilts no fabulas. Dīvaini pat iedomāties. Vēl dīvaināk, nekā bija kopā ar Gvivenetu. Tie ir leģendāri cilvēki, kas sargā upes pārejas un pēc nāves parādās tajās kā rēgi. Kad upē ir plūdi, tie pār­veidojas akmens pakāpienos vismaz tā stāsta leģenda. Ar shamiga ļaudīm saistītas vairākas fabulas, kas mūsdienās visas zudušas aizmirstībā, bet Stīvens iemācījās viena šāda nostāsta fragmentu tur ir par meiteni, kas iekāpa ūdenī, ienira, lai palīdzētu virsaitim šķērsot upi, un tika izmantota akmens nocietinājuma sienas būvē.

Shamiga, šķiet, nemēdz gudrot laimīgas beigas. Tas kļuva skaidrs, kad pie mums atnāca "dzīvesrunātāja". Mei­tene agrīnos padsmitu gados, pilnīgi kaila un nokrāsota zaļa. Diezgan satraucošs iespaids. Ar Stīvenu notika kaut kas neaptverams, un viņš, šķiet, meiteni pilnīgi saprata."

Krēslā, pēc apbedīšanas, shamiga apsēdās mieloties ar mūsu svaigo medījumu. Tika sakurts liels ugunskurs un apmēram divdesmit pēdu atstatumā izvietots lāpu aplis. Shamiga ļaudis sapulcējās ap ugunskuru; ievēroju, ka vīriešu ir vairāk nekā sieviešu un ir tikai četri bērni, bet visiem mugurā košas tunikas vai svārki un apmetņi līdz viduklim. Viņu būdas tālāk no upes, izcirtumā bija rupji tēstas, četrstūrainas, ar lēzeniem salmu jumtiem; katru ēku balstīja primitīvs koka rāmis. Spriežot pēc atkritumiem un vecu būdu atliekām, un pat pēc kapulauka, šī apmetne te bija atradusies jau daudzu paaudžu ilgumā.

Brieža gaļa, cepta uz iesma un papildināta ar garšzālēm un savvaļas ķiršu mērci, garšoja lieliski. Pieklājība prasīja lietot zariņus, kas bija nosmailināti un iešķelti kā dakšiņas. Tomēr no lielā ķermeņa gabala gaļa tika atdalīta ar pirkstiem.

Mielasts beidzās, kad bija vēl diezgan gaišs. Uzzināju, ka bēdu plosītais vīrietis ir meitenes tēvs. Zēns bija itishan: no citas vietas. Kādu laiku turpinājās primitīvas sarunas zīmju valodā. Mūs neturēja ļaunās aizdomās; uth guerig pieminēšana tika skarbi noraidīta sak, nav jūsu darīšana; jautājumi par mūsu izcelšanos izraisīja atbildes, kas mul­sināja sapulcējušos vīrus, un pēc kāda laika darīja viņus aizdomīgus.

Tad piepeši apmetnes iemītnieku izturēšanās mainījās, un tos pārņēma itin kā priekšnojautas, itin kā slēpts satrau­kums. Ap mums sanākušie vīri tie, kuri nepētīja mani un Kītonu ar uzjautrinātu ziņkāri, paskatījās apkārt, ielūko­damies tumsā aiz lāpām, krēslā, kas sedza mežu un kluso upi. Kaut kur nedabiski ieķērcās putns, un tam atbalsoja īss satraukuma izsauciens. Cilts vecākais, kuru sauca Duriums, paliecās uz manu pusi un nočukstēja: Kushar!

Pirms es paguvu attapties, viņa jau bija mūsu vidū un staigāja starp shamiga ļaudīm tumšs, slaids stāvs uz degošo lāpu fona. Viņa pieskārās katram pieaugušajam pie ausīm, acīm un mutes un dažiem iedeva mazu, izlocītu koka zariņu. Vairums tos bijīgi turēja rokā, bet divi vai trīs izraka zemē mazas bedrītes un apraka veltes sev pie kājām.

Nonākusi pie Kītona un manis, Kušara nometās ceļos mūsu priekšā un cieši mūs nopētīja. Viņa bija izkrāsojusies zaļa, tikai ap acim šauri balti un melni apļi. Pat zobi viņai bija zaļi. Mati gari un tumši, taisni nosukāti pār muguru. Viņas krūtis bija tik tikko jaušamas un locekļi sīld un tievi. Viņai nebija ķermeņa apmatojuma. Man radās iespaids, ka viņai ir tikai desmit vai divpadsmit gadu, bet par to bija ļoti grūti spriest.

Viņa sāka runāt ar mums, un mēs atbildējām savā valodā. Viņas tumšās acis, kas lāpu gaismā spīdēja, vairāk kavējās pie manis nekā pie Kītona, un arī mazo zariņu viņa pasniedza man. Es to noskūpstīju, un viņa īsi iesmējās, tad ar savu mazo plaukstu aptvēra manējo un viegli to saspieda.

Tika atnestas divas lāpas, katru novietoja meitenei savā pusē, un viņa iekārtojās ērtāk uz ceļgaliem, tad pievērsa skatienu man un sāka runāt. Visi shamiga pagriezās uz mūsu pusi. Meitene vai viņas vārds ir Kušara? Vai varbūt kushar ir vārds, kas raksturo viņu? aizvēra acis un sāka runāt mazliet augstākā balsī nekā, pēc manām domām, būtu normāli.

Vārdi plūda no viņas mutes daiļskanīgi, svelpjoši, nesaprotami. Kītons pameta uz mani neveiklu skatienu, un es paraustīju plecus. Pēc īsa brīža es pačukstēju: Mans tēvs kaut kā iemanījās saprast…

Apklusu, jo Duriums uzmeta man skarbu skatienu, pie­liecās man tuvāk un izstiepa roku dusmīgā žestā, kas nepār­protami nozīmēja: "Klusu!"

Kušara runāja tālāk, joprojām aizvērtām acīm, nema­nīdama nekādus žestus. Es pievērsu visu uzmanību upes skaņām, lāpām, meža šalkām, tāpēc gandrīz salēcos, kad meitene teica un vēlreiz atkārtoja: Uth guerig! Uth guerig!

Skaļi sacīju: Uth guerig! Pastāsti man par viņu!

Meitene atvēra acis. Viņa pārstāja runāt. Viņa izskatījās satriekta. Pārējie shamiga ap mani ari izskatījās satriekti. Tad viņi kļuva nemierīgi un satraukti, un Duriums skaļi pauda savu neapmierinātību.

Atvainojiet, es klusi teicu, paskatīdamies uz viņu un pēc tam uz meiteni.

… visus savus stāstus stāsta ar aizvērtām acīm, tā ka viņas klausītāju smaidi vai sapīkums nevar uzspiest viņas stāstu varoņiem apveidu maiņu.

Vārdi no tēva vēstules Vinnam-Džonsam uzpeldēja manā atmiņā kā vainu apliecinoši fragmenti. Prātoju, vai kādā nozīmīgā vietā esmu kaut ko piemirsis vai sagrozījis un vai teiktā jēga palikusi tāda pati vai ne.

Kušara joprojām lūkojās manī, un viņas apakšlūpa viegli drebēja. Man šķita, ka īsu mirkli viņas acis sakāpj asaras, taču miklais skatiens tikpat ātri kļuva dzidrs. Kītons sēdēja klusēdams, uzlicis roku uz kabatas, kurā nēsāja pistoli.

-    Tagad es tevi pazīstu, Kušara teica, un es mirkli biju tik pārsteigts, ka neattapu atbildēt.

-    Atvaino, pēc brīža es atkārtoju.

-    Tu tāpat, viņa teica. Bet viss ir kārtībā. Stāsts nav mainījies. Es uzreiz tevi nepazinu.

-    Es laikam nesaprotu… iesāku sacīt. Kītons mūs vēroja ar dīvainu skatienu. Ko tu nesaproti? viņš noprasīja.

-    Ko viņa ar to domā…

Viņš sarauca pieri. Vai tad tu saproti, ko viņa saka?

Pametu uz viņu īsu skatienu. Un tu ne?

-    Es neprotu šo valodu.

Shamiga ļaudis ar svelpjošu, šņācošu skaņu lika skaidri aptvert, ka vēlas klusumu un gaida stāsta turpinājumu.

Kītona ausīm tātad meitene joprojām runāja valodā, kāda bijusi divtūkstoš gadu pirms Kristus. Bet es viņu tagad sapratu. Kaut kā biju iekļuvis šīs jaunās dzlvesrunātājas apziņā. Vai to bija domājis tēvs, kad pieminēja meiteni ar "izteiktām psihiskām spējām"? Tomēr pārsteidzošais mūsu sazināšanās fakts neļāva man ilgi prātot par to, kas noticis. Tobrīd, sēdēdams upes krastā un klausīdamies čukstošajā balsī no pagātnes, es nevarēju zināt, kāda iznīcinoša pār­maiņa notikusi ar mani.

-    Es esmu šo cilvēku dzivesrunātāja, viņa teica un atkal aizvēra acis. Klausies nerunādams. Dzīvi nedrīkst mainīt.

-    Pastāsti man par uth guerig, es sacīju.

-    Nepiederošais šobrīd ir atkāpies. Es varu stāstīt vie­nīgi dzivi, ko redzu. Klausies!

Pēc šī nelokāmā paziņojuma es apklusu…

Nepiederošais! Kristiāns ir Nepiederošais!

… un klausījos turpmākos stāstus, ko stāstīja dzīvesrunātāja.

Pirmo stāstu es atceros labi, pārējie ir pagaisuši no manas atmiņas, jo tie man izteica maz un bija grūti sapro­tami. Pēdējais stāsts atstāja uz mani spēcīgu iespaidu, jo tas skāra gan Kristiānu, gan Gvivenetu.

Lūk, kāds bija Kušaras pirmais stāsts!

"Tajā tālajā dienā, šīs tautas dzīves laikā, virsaitis Partorlass paņēma sava brāļa Diermadasa galvu un skrēja atpakaļ uz savu akmens fortu. Pakaļdzīšanās bija nežēlīga. Četrdesmit vīru ar šķēpiem, četrdesmit vīru ar zobeniem, četrdesmit suņu briežu augumā, bet Partorlass noskrēja tos visus, turēdams sava brāļa galvu uz kreisās rokas delnas.

Tajā dienā bija pārplūdusi upe un shamiga izgājuši medībās, mājās palikusi tikai meitene Svitorana, kuras mīļotais bija Diermadasa dēls, pazīstams ar vārdu Kimuts Hokspīkers. Meitene Svitorana iekāpa ūdenī un nolieca galvu, lai palīdzētu Partorlasam pāriet upi. Viņa kļuva par akmeni, tik gludu kā visgludākais pakāpiens, un viņas mugura, balta un tīra, pacēlās virs ūdens. Partorlass uzkāpa uz tās un pārlēca pretējā krastā, tad pasniedzās atpakaļ un izcēla akmeni no upes.

Tas gulēja viņam uz labās plaukstas. Viņa forts bija būvēts no akmeņiem, un dienvidu sienā rēgojās caurums. Un tajā dienā Svitorana kļuva par daļu no forta, un baltais akmens sienā aizturēja ziemas vējus.

Kimuts Hokspīkers sasauca kopā visus klanus no sava tuad, proti, no zemēm, kuras viņš pārvaldīja, un lika tiem zvērēt viņam uzticību, jo Diermadass bija miris. Pēc mēnesi ilgas kaulēšanās tie bija ar mieru. Tad Kimuts Hokspīkers veda tos uz Partorlasa akmens fortu un lika to aplenkt.

Aplenkums ilga septiņus gadus.

Pirmajā gadā Partorlass viens pats šāva bultas uz kara­pulku līdzenumā lejpus forta sienām. Otrajā gadā Partolass svieda karapulkā metāla šķēpus. Trešajā gadā viņš no ratu koka izdrāza nažus un ar tiem atturēja saniknoto kara­pulku. Ceturtajā gadā viņš svieda tiem lopus un mežacūkas, ko bija turējis forta iekšienē, paturēdams tikai tik daudz, lai pašam un ģimenei pietiktu uzturam. Piektajā gadā, kad vairs nebija ieroču un pavisam maz bija atlicis pārtikas un ūdens, viņš svieda līdzenumā sanākušajam karapulkam savu sievu un meitas, un pēc šī sviediena karapulks pašķīda tiktāl, ka varēja salasīties kopā tikai pēc sešiem mēnešiem. Pēc tam viņš svieda savus dēlus, bet Hokspīkers svieda tos atpakaļ, un tas vēl vairāk pārbiedēja Partorlasu, jo viņa dēli bija kā vistas, kam ir pārlauztas muguras un kas raugās pēc žēlas­tības graudiem. Septītajā gadā Partorlass sāka mest ienaid­niekam akmeņus no sava forta sienas. Katrs akmens des­mitkārt pārsniedza krietna vīra svaru, bet Partorlass meta tos līdz pat apvārsnim. Beidzot viņš nonāca līdz pēdējām sienas paliekām, kas sargāja fortu no ziemas vējiem. Viņš nepazina gludo, balto akmeni no upes un svieda ar to pašam karavadonim Kimutam Hokspīlceram, nogalinādams viņu.

Svitorana tika atsvabināta no sava akmens veidola un rūgti apraudāja kritušo virsaiti. "Tūkstoš vīru ir miruši tāpēc, ka sienā bija caurums," viņa teica. "Tagad caurums ir manās krūtīs. Vai tāpēc nokausim vēl tūkstoti vīru?" Klanu vecākie apspriedās un tad devās atpakaļ pie upes, jo bija tas gadalaiks, kad no jūras upē iepeld lielās zivis. ŠI ielejas vieta kļuva pazīstama ar vārdu Issaga ukirik, kas nozīmē meitene, kura izbeidza karu.

Kamēr meitene stāstīja, shamiga palaikam murmināja un smējās, dzīvodami līdzi ikvienai frāzei, ikvienam tēlam. Es šajā stāstā vispār nespēju saskatīt neko uzjautrinošu. Kāpēc viņi skaļāk smejas par pakaļdzīšanās aprakstu (astoņ­desmit vīru un četrdesmit suņu) un par akmens fortu nekā par to, kā Partorlass sviež savu sievu, meitas un dēlus? (Un galu galā kāpēc viņi vispār atļaujas smieties? Kušara taču to noteikti dzird!)

Sekoja citi stāsti. Kītons, kurš varēja klausīties vienīgi plūstošajā svešās valodas skaņā, izskatījās sadrūmis, tomēr apņēmies būt pacietīgs. Stāsti bija maznozīmīgi, un lielāko daļu es šodien esmu aizmirsis.

Tad, norunājusi apaļu stundu un ne brīdi neapstājusies atvilkt elpu, Kušara uzsāka stāstu par Nepiederošo, un es, paņēmis pildspalvu un papīru, centos to pierakstīt, reizē meklēdams sev noderīgus pavedienus un nenojauzdams, ka pats stāsts glabā sevī brīdinājumus par galīgo sadursmi, kas vēl bija tālu priekšā gan laikā, gan meža telpā.

"Tajā tālajā dienā, šīs tautas dzīves laikā, Nepiederošais atnāca uz kailo kalnu aiz akmeņiem, kuri aplī stāvēja apkārt apburtajai vietai Veruambas. Nepiederošais iedūra savu šķēpu zemē un notupās tam blakus, vērodams akmeņu vietu daudzas stundas pēc kārtas. Ļaudis sapulcējās lielā apļa ārpusē, tad iekāpa grāvja iekšienē. Apļa lielums bija četrsimt soļu no vienas malas līdz otrai. Grāvis tam apkārt bija iegrimis līdz piecu vīru augumam. Akmeņi visi bija pārvērstas dzīvas būtnes, agrākie cilvēki, un katram no tiem bija savs akmensrunātājs, kas čukstēja tam priesteru lūgsnas.

Jaunākais no virsaiša Aubriagasa trim dēliem tika aizsū­tīts uz kalnu izpētīt Nepiederošo. Viņš atgriezās bez elpas, ar asiņojošu brūci kaldā. Nepiederošais, viņš teica, esot kā zvērs, ģērbies stulpiņos un lāčādas kamzolī, ar milzīgu lāča galvaskausu aizsargcepures vietā, un zābaki viņam esot no oša koka un ādas.

Uz kalnu tika aizsūtīts Aubriagasa otrais dēls. Viņš atgriezās ar zilumiem uz sejas un pleciem. Nepiederoša­jam, viņš teica, esot četrdesmit šķēpi un septiņi vairogi. Pie jostas viņam karājoties piecu lielu karavīru virsaišu galvas, sakrunkojušās un bez acīm dobumos. Aiz kalna neredzamā vietā esot apmetušies viņa pavadoņi divdes­mit karotāji, visi lieli spēkavīri, un viņi ļoti baidoties no sava vadoņa.

Tad vecākais no brāļiem tika aizsūtits uz kalnu izpētīt Nepiederošo. Viņš atgriezās, turēdams rokās savu galvu. Galva īsi pateica savu sakāmo, iekams Nepiederošais kalnā bija paguvis nodārdināt savu vissmagāko vairogu.

Lūk, ko galva teica:

"Viņš nav viens no mums, nav mūsu ciltsbrālis, nav no mūsu rases, nav no mūsu zemes, nav no šī laika, nedz ari no cita laika, kurā dzīvojusi mūsu cilts. Viņa vārdi nav mūsu vārdi, viņa metāls nācis no lielākiem zemes dziļumiem nekā vampīru mājokļi; viņa dzīvnieki ir nezvēri no tumsības vietām, viņa vārdi skan kā mirēja sauciens bez satura, viņa līdzcietība ir neredzama, mīlestība viņam ir tukša skaņa, bēdas viņam ir smieldi, mūsu varenie klani viņam ir lopu bars, ko apkaut un apēst. Viņš ir nācis, lai mūs iznīcinātu, jo viņš iznīcina visu, kas viņam svešs. Viņš ir mežonīgais laika vējš, un mums vai nu jāstājas viņam pretī, vai arī jākrīt, jo mēs nekad nevarēsim būt vienas cilts ar viņu. Viņš ir Nepiederošais. Tas, kurš spēj viņu nonāvēt, vēl ir tālu. Viņš ir apēdis trīs kalnus, izdzēris četras upes un veselu gadu gulējis ielejā tuvu pie visspožākās zvaigznes. Tagad viņam vajag simt sieviešu un četrsimt galvu, un tad viņš aizies no šīs zemes uz savu dīvaino pasauli."

Nepiederošais pagrabināja savu vissmagāko vairogu, un vecākā brāļa galva iekliedzās un raidīja atvadu skatienu tai, kuru viņš mīlēja.

Tad galva tika piesieta savvaļas sunim uz muguras. To aizsūtīja Nepiederošajam, kas izdūra tai acis un piekāra to sev pie jostas.

Desmit dienas un desmit naktis Nepiederošais staigāja apkārt akmeņu svētnīcai un vienmēr palika bultām nepie­ejams. Pie viņa uz sarunām tika nosūtīti desmit labākie karotāji, un visi atgriezās, nesdami savas galvas rokās, un raudādami atvadījās no sievām un bērniem. No svētnīcas tika aizsūtīti visi savvaļas suņi, kas aiznesa šīs kaujas tro­fejas svešajiem atnācējiem.

Vilku akmeņi lielajā aplī tika notriepti ar vilku asinīm, un runātāji čukstēja vārdus Gulgaroth un Olgarog, lielo Vilku dievu vārdus no savvaļas mežu laikiem.

Briežu akmeņi tika izkrāsoti ar briežu rakstiem, un runātāji izsauca vārdus Munnos un Clumugto briežu vār­dus, kuri staigā ar cilvēku sirdīm.

Un uz lielā kuiļa akmens tika nolikts beigts kuilis, kurš bija nogalējis desmit vīrus, un tā sirds asinis krāsoja zemi. Šī akmens runātājs, kurš bija visvecākais un gudrākais no visiem runātājiem, izsauca vārdu Urshacam, aicinādams, lai tas parādās un iznīcina Nepiederošo.

Rītausmā pēc vienpadsmitās nakts cēlās svešinieku ieeju sargātāju kauli un čīkstēdami aizbēga purvainajos mežos. Astoņi skeleti, spokaini balti, un uz tiem joprojām bija tās pašas drānas, kas upurēšanas dienā. Šo svešinieku rēgi aizbēga melnu vārnu izskatā, un svētnīca palika neap­sargāta.

Tad no vilku akmens cēlās lielie vilku gari, milzu apveidi, pelēki un mežonīgi, un lēca cauri ugunij un pāri lielajam grāvim. Tiem sekoja seno laiku ragainie dzīvnield, brieži, kas skrēja uz pakaļkājām. Ari tie izdrāzās cauri uguns dūmiem, un to brēcieni skanēja baismi un stindzinoši. To neskaidrie apveidi izgaisa saltajā rīta miglā. Tie nevarēja nogalināt Nepiederošo, tāpēc aizbēga atpakaļ zemes spo­kainajās alās.

Visbeidzot pa akmens porām iznira kuiļa gars; tas noņurdēja, paošņāja rīta gaisu un sāka lakt rasu, kas bija pārklājusi savvaļas zāļu audzes apkārt akmenim. Kuilis bija divu vīru augumā. Tā ilkņi bija tik asi kā virsaiša duncis, pieauguša vīra izplestu roku atstatumā viens no otra. Tas vēroja, kā Nepiederošais ātri apskrien apkārt aplim, bez piepūles turēdams rokās savus zobenus un vairogus. Tad tas aizskrēja uz apļa ziemeļu ieejas pusi.

Tajā rītausmā, rīta miglā, Nepiederošais iekliedzās pirmo reizi, un, kaut gan viņš centās turēties braši, Uršakama gars viņu biedēja. Viņš paņēma Aubriagasa vecākā dēla galvu, ielika tai acu vietā ametistus un aizsūtīja to atpakaļ uz svētnīcu, kur savās ādas teltis gaidīja cilšu pārstāvji, lai tiem pateiktu, ka viss, ko viņš prasa, ir viņu stiprākais šķēps, svaigi kauts viņu gardākais briedis, māla trauks ar viņu vecāko vīnu un viņu visskaistākā meitene. Pēc tam viņš iešot projām.

Viss prasītais viņam tika aizsūtīts, taču meitene pēc visu domām, skaistāka par leģendāro Svitoranu atgriezās, jo Nepiederošais viņu bija atzinis par neglītu. (Meitene par to nemaz nejutās nelaimīga.) Tika sūtītas citas, katra savā veidā skaista, taču visas Nepiederošais atraidīja.

Beidzot jaunais karotājs šamanis Ebrega savāca sīkākus un lielākus ozola, pliedera un vilkābeles zarus un izveidoja no tiem meitenes skeletu. No vecām lapām un kūts pakai­šiem, no zaķu un aitu cietajām spirām viņš izveidoja mei­tenes miesu. Visu to viņš noklāja ar smaržīgām puķēm no meža izcirtumiem zilām, sārtām un baltām, kas ir patiesa skaistuma krāsas. Ar mīlestību viņš to darīja dzīvu, un, kad meitene viņa priekšā piecēlās sēdus, kaila un auksta, viņš to ietērpa skaistā, baltā tunikā un sapina tai matus. Kad mei­teni ieraudzīja Aubriagass un citi vecākie, viņi vairs nespēja parunāt. Viņai piemita tāds īpašs skaistums, kādu šie vīri vēl nebija redzējuši, un tas sasaistīja viņu mēles. Kad mei­tene ieraudājās, Ebrega attapās, ko ir izdarījis, un mēģināja paņemt viņu pats sev, taču virsaitis viņam to neļāva.

Viņi deva meitenei vārdu Muarthan, kas nozīmē mīļotā, kas radīta no bailēm. Meitene aizgāja pie Nepiederošā un iedeva tam ozola lapu, kas bija izgatavota no plānas bron­zas. Nepiederošais zaudēja galvu un iemīlējās viņā. Tas, kas ar viņiem notika pēc tam, vairs neskar šīs tautas dzīvi; vienīgi Ebrega nekad nemitējās meklēt savu radīto bērnu un meklē viņu joprojām."

Kušara beidza stāstu un atvēra acis. Viņa man uzsmai­dīja, tad iekārtojās ērtākā pozā. Kītons izskatījās drūms; zodu viņš bija atbalstījis uz ceļiem, un acīs jautās tukšs, garlaikots skatiens. Kad meitene beidza runāt, viņš pacēla galvu, paskatījās uz mani un jautāja: Vai cauri?

Man tas jāpieraksta, es teicu. Biju paguvis uzmest tikai stāsta pirmo trešdaļu, jo pēc tam Kušaras stāsts un tā tēli mani aizrāva arvien vairāk un es spēju vairs tikai klau­sīties. Kītons ievēroja satraukumu manā balsī, un meitene, atgāzusi galvu atpakaļ, paskatījās manī ar neizpratnes pilnu skatienu. Arī viņa bija ievērojusi, ka stāsts atstājis uz mani spēcīgu iespaidu. Shamiga ap mums pamazām virzījās projām no lāpām. Viņiem šis vakars bija beidzies. Turpretī man šī jaunā sapratne bija tikai sākums, un es centos notu­rēt Kušaru mūsu tuvumā.

Tātad Kristiāns ir Nepiederošais. Svešs ienācējs, kurš ir pārāk stiprs, lai to pārmāktu, pārāk atšķirīgs, pārāk varens. Nepiederošais noteikti kļuvis par baismu tēlu daudzām cilvēku apmetnēm. Ir atšķirība starp svešiniekiem un Nepie­derošajiem. Svešiniekiem, ceļotājiem no citām apmetnēm, vajadzīga cilšu palīdzība. Viņiem var palīdzēt, viņus var upurēt atkarībā no lēmēju iegribas. Patiesībā Kušaras pēdējā stāstā pat bija pieminēti svešinieku kauli, kas sargā ieejas lielajā aplī, un tas noteikti ir Eivberijā, Viltšīrā.

Bet Nepiederošais ir citāds. Biedējošs, jo neatpazīs­tams un neizprotams. Viņš lieto nezināmus ieročus; viņš runā pilnīgi nepazīstamā valodā; viņa uzvedība neiekļaujas nekādās normās; viņa attieksme pret mīlestību un godu ir pilnīgi atšķirīga. Un tieši šīs svešādās īpašības apmetņu iedzīvotāju acīs dara viņu par postošu spēku, par būtni bez līdzcietības. Un Kristiāns patiešām ir kļuvis postošs un nežēlīgs.

Viņš nolaupīja Gvivenetu tāpēc, ka šādam mērķim bija veltījis savu dzīvi. Viņš to vairs nemīl, uz viņu vairs neiedar­bojas meitenes maģiskais spēks, un tomēr viņš to nolaupīja. Kā viņš teica? "Man rūp, lai viņa būtu mana. Esmu dzinies pakaļ pārāk tālu un pārāk ilgi, lai domātu par mīlestības smalkumiem."

Kušaras stāsts bija ļoti saistošs, jo es tajā pazinu dau­dzus elementus: meitene, kas radīta no savvaļas vielas, dabas daļa, kas tiek raidīta cīņā pret pārdabisko; ozolla­pas simbols, talismans, kuru es joprojām nēsāju; meitenes radītājs, kurš nevēlas šķirties no viņas; pats Nepiederošais, kuru biedē tikai viens kuiļa gars, Uršakams: Urskumugs! Un viņa gataviba pieņemt ziedoto gaļu, vīnu un meiteni, lai atgrieztos "savā dīvainajā pasaulē"… Arī Kristiāns šobrīd dodas uz Raiopu meža pašu vidieni.

Interesanti, kāds ir šī stāsta turpinājums? Varbūt es nekad to neuzzināšu. Meitene dzīvesrunātāja šķita uz viena viļņa tikai ar savas tautas senajām atmiņām, stās­tiem un notikumiem, kas ceļo no mutes mutē un varbūt katrā pārstāstā mainās; varbūt tieši tāpēc pieņemts šis neparastais pilnīga klusuma likums aiz bažām par to, ka klausītāju piezīmes stāsta laikā varētu pakāpeniski gaisināt patiesību.

Nevar nepamanīt, ka liela daļa patiesības stāstā jau zudusi. Runājošas galvas, meitenes no savvaļas puķēm un mēsliem… Iespējams, ka īstenībā kāds karotāju pulks no cita kultūras slāņa draudējis Eivberijas apmetnei un pie­labināts ar gaļu, vīnu un laulībām ar kāda vadoņa meitu. Tomēr mīts par Nepiederošo bija baiss, un manas domas nemitīgi urdīja dziļa un cieša vēlēšanās izzināt nezināmo.

-    Es dzenos pa uth guerig pēdām, es teicu, un Kušara paraustīja plecus.

-    Protams. Tavs ceļš būs ilgs un grūts.

-    Cik sen viņš nonāvēja jūsu meiteni?

-    Pirms divām dienām. Bet varbūt tas nebija pats Nepie­derošais. Aiz Nepiederošā iet viņa karotāji, kas sargā viņa gaitu caur savvaļas mežiem, uz Lavondisu. Uth guerig var būt tev priekšā par veselu nedēļu vai pat vairāk.

-    Kas ir Lavondisa?

-    Pasaule aiz uguns. Vieta, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku.

-Vai shamiga zina par kuilim līdzīgo briesmoni? Par Urskumugu?

Kušara nodrebēja, ar tievajām rokām apņemdama savu augumu. Briesmonis ir tuvu. Pirms divām dienām tas bija dzirdams briežu gravā netālu no upes.

Urskumugs bijis šai apkaimē pirms divām dienām! Tas gandrīz droši nozīmē, ka ari Kristiāns bijis pavisam tuvu. Lai ko viņš dara un lai kurp dodas, viņš nav tik tālu man priekšā, kā biju domājis.

Uršakams bija pirmais Nepiederošais, viņa turpi­nāja. Tas gāja pa lielajām ledus ielejām; tas vēroja, kā lielie koki spraucas cauri noplicinātajai zemei; tas sargāja mežu no mūsu ļaudīm un no ļaudīm pirms mums, un no ļaudīm, kas atnāca pēc mums. Tas ir mūžīgais zvērs. Tas barojas no zemes un saules. Kādreiz tas bija cilvēks, un kopā ar citiem to izraidīja trimdā uz šīs zemes ledus ielejām. Burvība tiem visiem piešķīra zvēru izskatu. Burvība darīja tos mūžīgus. Daudzi no manas tautas ir gājuši bojā tāpēc, ka Uršakams un viņa cilts saniknojušies.

Kādu brīdi es lūkojos Kušarā, pārsteigts par dzirdēto. Ledus laikmets bija beidzies septiņus vai astoņus gadu tūkstošus pirms tam, kad izveidojās viņas tauta (manuprāt, tā bija agrīnā bronzas laikmeta tauta, kas dzīvoja Veseksā). Tomēr viņa zina par ledājiem un par ledāju atkāpšanos… Vai tiešām nostāsti var tik ilgi saglabāties? Stāsti par ledājiem, par jaunajiem mežiem, par cilvēku pārvietošanos uz zieme­ļiem, pāri purviem un sasalušajiem kalniem?

Urskumugs, Pirmais Nepiederošais. Kā rakstīja tēvs savā dienasgrāmatā? Man gribas atrast pirmtēlu… Nojaušu, ka leģenda par Urskumugu bijusi pietiekami stipra, lai noturētos visu neolīta laiku un saglabātos līdz otrajam gadu tūkstotim pirms Kristus. Vinns-Džonss domā, ka Urskumugs varētu būt radies pat pirms neolīta.

Grūtības ar shamiga ļaudīm ir tādas, ka viņu dzīvesrunātāja nespēj stāstos ievērot noteiktu kārtību. Tēva saskares laikā ar viņiem vārds Urshacam acīmredzot netika pieminēts. Taču skaidrs, ka primārais mitago, pirmais leģendārais tēls, kas tik ļoti saistīja tēva interesi, ir nācis no paša ledus laikmeta. Tas radies toreizējā aukstā perioda akmens skaldītāju un mednieku apziņā, kamēr tie cen­tās ierobežot mežus, sekodami aukstumam, kas atkāpās ziemeļu virzienā, un atstādami aiz sevis klajumus, kuros pakāpeniski, daudzu paaudžu garajā pavasarī veidojās auglīgas ielejas.

Tad, neteikusi vairs ne vārda, Kušara aizslīdēja projām no manis, un abas lāpas tika nodzēstas. Bija vēls, un visi shamiga bija atgriezušies savās zemajās būdās vai arī apgūlušies uz ādām turpat ugunskura tuvumā. Mēs ar Kītonu uzslējām savu nelielo telti un ielīdām tajā.

Naktī skaļi iebrēcās pūce kaitinoši un griezīgi. Nerim­tīgi un vienmērīgi čaloja upe, traukdamās pāri shamiga apsargātajiem akmens pakāpieniem.

No rīta viņi visi bija pazuduši. Būdas bija pamestas. Kāds suns vai šakālis bija racies pa nogalināto jauniešu kapu. Ugunskura vieta vēl kūpēja.

Pie joda, kur šie varēja palikt? nomurmināja Kītons, kad mēs, noskalojuši sejas, stāvējām upes krastā. Mums bija atstāti vairāki gaļas gabali, rūpīgi ievīstīti plānā audeklā. Viņu aiziešana likās dīvaina un negaidīta. Šis klajums izska­tījās pēc viņu mājvietas, un likās, ka vismaz dažiem no viņiem būtu vajadzējis palikt tepat. Ūdens upē bija cēlies un apsedzis pakāpienus. Stīvi raudzīdamies tajos, Kītons noteica: Man šķiet, ka te ir vairāk akmeņu nekā vakar.

Arī es paskatījos turp, kur viņš. Vai tā varētu būt tais­nība? Ja kaut kur aizmugurē tik stipri lijis, ka upē pacēlies ūdens līmenis, vai tāpēc piepeši varētu būt trīskāršojies akmeņu skaits?

-    Tīrās iedomas, es nodrebinādamies izmetu. Uzliku plecos mugursomu.

-    Man gan tā neliekas, atbildēja Kītons, sekodams man, un gar upes krastu mēs devāmies tālāk meža dzi­ļumā.

PAMESTĀS VIETAS

Divas dienas pēc aiziešanas no shamiga mēs uzgājām apdrupušo akmens torni to pašu, kuru Kītons bija nofo­tografējis mūsu lidojuma laikā. Tas atradās gabaliņu attālāk no upes, krūmu un vīteņaugu ieskauts. Mēs brīdi kavējā­mies pamežā un raudzījāmies pāri klajumam uz lielajām, pelēkajām sienām, logu caurumiem, vīnstīgām un efejām, kas lēni pārņēma būvi savā varā.

-    Kā tev šķiet, kas tas ir? jautāja Kītons. Novēroša­nas tornis? Mākslīgas drupas?

Tornim nebija augšdaļas. Durvju aila bija kvadrātveida, būvēta no masīviem akmens bluķiem. Arku rotāja sarežģīti raksti.

-    Man nav ne jausmas.

Piegājuši tuvāk, mēs tūlīt pamanījām, ka zeme ap drupām ir izrakņāta un nomīdīta nepārprotamas zirgu pēdas. Atradām divu ugunskuru vietas. Bet visuzkrītošākās pēdas dziļākas un platākas bija atstājis kāds lielāks radī­jums, gandrīz izdzēsdams agrākos nospiedumus.

-    Viņi ir bijuši šeit! es iesaucos, juzdams, ka sirds sāk dauzīties. Beidzot biju atradis taustāmu apliecinājumu tam, ka esam itin tuvu Kristiānam. Acīmredzot viņš kaut kur bijis spiests aizkavēties. Viņš ir man priekšā tikai divas dienas vai pat mazāk!

Ēkas iekšienē jūtami oda pēc pelniem, bija redzams, ka sirotāji šeit atkal labojuši un kaldinājuši ieročus. Drūmo pustumsu mazliet kliedēja gaismas stari no logu vietām; griestu caurumu kādreizējā jumta vietā pilnīgi nosedza lapu biezoknis. Tomēr es pavisam skaidri redzēju kaktu, kurā viņi bija turējuši Gvivenetu; salmu kaudzei, kas vēl mētājās turpat, droši vien bija pārsegts pāri kāds apmet­nis. Divas garas, mirdzošas matu šķipsnas bija ieķērušās rupjās sienas nelīdzenajā akmens virsmā; es tās paņēmu un saudzīgi aptinu sev ap pirkstu. Skopajā pusgaismā ilgi lūkojos tajās, mēģinādams atvairīt izmisuma lēkmi, kas nule draudēja mani pārņemt.

-    Paskaties šurp! pēkšņi mani pasauca Kītons, un es atgriezos zemajā durvju ailā. Paspēris soli caur mežrožu un vīnstīgu biezokni, redzēju, ka viņš attīrījis durvju arku no augiem, lai labāk saskatītu iecirsto zīmējumu.

Tā bija panorāmiska ainava, kas attēloja mežu un uguns­kuru. Katrā arkas pusē bija izveidoti koki, kas visi izauga no vienas čūskveida saknes; tā stiepās šķērsām pāri visam akmenim. No šīs saknes lejup karājās astoņas aklas cilvēku galvas. Mežs no visām pusēm apņēma ugunskuru zīmē­juma centrā. Ugunskura vidū stāvēja kails vīrietis, kam bija sīki izveidotas visas ķermeņa daļas, tikai ne seja. Izslietais dzimumloceklis bija nesamērīgi liels, un virs galvas pacel­tajās rokās vīrs turēja zobenu un vairogu.

-    Herkuless, Kītons minēja. Pilnīgi tāds kā Ierīta mil­zis Sērnabasā. Nu tas, kas izcirsts krita kalnā.

Minējums paliek minējums.

Mana pirmā doma par šo akmens torni bija tāda, ka tas celts pirms tūkstošiem gadu un mežs to pārņēmis sevī tāpat kā pašlaik pārņem Ozolmāju. Bet mēs bijām ienā­kuši tik tālu šajā dīvainajā vietā, ka jau tagad atradāmies daudz tālāk no mežmalas, nekā tas fiziski iespējams, kā tad šo torni var būt cēlusi cilvēka roka? Palika vēl iespēja, ka, mežam paplašinoties, paplašinās ari laika nobīdes tā iekšienē…

Es zināju, ka KItonam ir taisnība, kad viņš teica: Visa šī būve ir viens vienīgs mitago. Un tomēr tā man neko neizsaka…

Pazudušais tornis. Sabrukusi akmens ēka, kas valdzina tos, kuri dzīvo zem salmu un niedru jumtiem, starp sienām, kas pītas no zariem un apmestas ar zemi. Cita izskaidro­juma te nevar būt.

Un šī būve patiešām iezīmēja ārējo malu dīvainai, spo­kainai apkaimei, kurā slējās leģendāras, pazudušas ēkas.

Mežs nelikās citāds, bet, iedami cauri pamežam pa dzīvnieku iemītām takām vai dabas izveidotām ejām, mēs varējām redzēt šo pussagruvušo, pamesto ēku sienas un dārzus. Redzējām grezni veidotu māju ar jumtgalēm, bet tukšām logu vietām un iebrukušu jumtu. Bija arī krāšņa Tjūdoru laika celtne ar apsūnojušām, zaļganpelēkām sie­nām, satrunējušām un sairušām koka daļām. Tās dārzā kā balti rēgi slējās marmora statujas, un no efeju un rožu bie­zokņa uz mums skatījās savādas sejas, pretī sniedzās rokas un pastiepti pirksti.

Tad neuzkrītoši mainījās pats mežs tas kļuva tumšāks un asāk smaržoja. Izbeidzās līdzšinējais lapukoku pārsvars. Tagad nolaideno slīpumu sedza priežu mežs, kas nevarēja lepoties ar kuplām lapotnēm.

Gaiss te šķita retināts, koki izplatīja sīvu aromātu. Pie­peši ieraudzījām augstu koka māju, kuras logi bija aizslē­ģoti un dakstiņu jumts vesels un spožs. Klajumā, kas to apjoza, gulēja liels, pelēks vilks; dārzs ap māju bija kails un sauss, bez zāles, un zemi sedza bieza skuju kārta. Vilks saoda mūsu tuvumu un uzslējās kājās, tad, pacēlis purnu, izgrūda baisu kaucienu.

Mēs atkāpāmies mežā un devāmies projām no šīs senās ģermāņu mājvietas.

Vietām lapukoki kļuva pavisam reti, un pamežs tur bija tik biezs, ka mēs ar grūtībām izspraucāmies tam cauri; reizēm vajadzēja biezokņiem virzīties gar malu, metot līku­mus, un mēs visiem spēkiem centāmies nezaudēt virziena izjūtu. Šādos lielākos biezokņos mēs redzējām iebrukušus salmu jumtus, no zariem pītas, ar zemi apmestas sienas, reizēm masīvus stabus vai akmens kolonnas, bet no šīm atliekām nespējām noteikt to piederību kādam kultūras periodam. Iespraukušies vienā labi apslēptā klajumā, mēs ieraudzījām audekla un ādas nojumes, ugunskura paliekas, kaudzē sakrautus briežu un aitu kaulus apmetni biezokņa vidū, kura, spriežot pēc spēcīgās pelnu smakas, joprojām tika izmantota.

Tomēr tikai pret vakaru mēs izkļuvām no biezā pameža un tad savā priekšā ieraudzījām pašu pārsteidzošāko un iespaidīgāko mitago būvi. Mežam kļūstot retākam, mūsu skatienam pakāpeniski atklājās augsti torņi un robotas sie­nas; tumšais, svešādais akmens veidojums šķita slejamies pār visu tuvējo apkārtni.

Tā bija pils no fantastiskiem senatnes sapņiem, drūms, aizaudzis bruņinieku laika cietoksnis no perioda, kad bruņ­niecība bija drīzāk romantiska nekā nežēlīga. Divpadsmi­tais gadsimts, es nospriedu, vai varbūt vienpadsmitais. Tam nebija lielas nozīmes. Cietoksnis attiecās uz laiku pēc lielo piļu izlaupīšanas un pamešanas, kad daudzas varenas būves tika atstātas savā vaļā un pamazām sabruka vai ari pazuda aizmirstībā kaut kur Eiropas dziļākajos mežos. Ap pili ple­tās zālāji, kuros cītīgi mielojās neliels bariņš izdēdējušu pelēku aitu. Kad devāmies no meža uz pils grāvja pusi, kur smakoja stāvošs ūdens, tās, dusmīgi blēdamas, izklīda un aizbēga.

Saule jau tuvojās rietam, un mēs, nonākuši augsto sienu ēnā, sākām lēni iet apkārt pilij. Centāmies turēties pa gabalu no bīstamās nogāzes gar grāvi. Augstie, šaurie logi savulaik bija ļāvuši strēlniekiem tālu pārlūkot apkārtni un pamanīt ienaidnieku, un, to atcerējušies, mēs atvirzījāmies uz meža pusi. Tomēr cietokšņa iekšienē nedzirdējām un neredzējām neko tādu, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni.

Apstājāmies un brīdi lūkojāmies uz pašu augstāko novē­rošanas torni. Leģendās no šādām gūsta vietām meitenes, tādas kā Rapuncela, mēdza nolaist lejā savus zelta matus, pa kuriem rāpās augšā viņu drosmīgie bruņinieki.

Tam gan jābūt diezgan sāpīgi, Kītons domīgi teica, un mēs iesmējušies devāmies tālāk.

Nokļuvuši atkal saulē, drīz sasniedzām vārtus. Piebrau­camais tilts bija pacelts, taču izskatījās satrunējis un nede­rīgs. Kītonam gribējās ielūkoties pils iekšienē, bet mani māca neskaidras bažas, un es vilcinājos. Tieši tobrīd pama­nīju, ka no diviem sienas izciļņiem lejup karājas virves. Tajā pašā laikā Kītons aitu apgrauztajā krastmalas zālē ievēroja ugunskura paliekas. Ieskatījāmies uzmanīgāk un pārlieci­nājāmies, ka zālaino krastu viscaur izbradājuši zirgi.

Tas varēja būt vienīgi Kristiāns. Tātad mēs joprojām ejam pa viņa pēdām. Viņš pirmais nokļuvis pie šīs pils, un viņi pārrāpušies pāri sienām, lai meklētu laupījumu iekš­pusē.

Bet varbūt tomēr ne?

Grāvja ūdenī ar seju uz leju peldēja cilvēka līķis. Es to pamanīju tikai pēc brīža. Tas bija kails. Tumšos matus un bālgano dibenu klāja zaļgana gļotu kārta. Neliels sārts laukums muguras vidū kā gaiši sarkans aļģes zieds vēstīja par ievainojumu, kas raidījis šo vanagu nāvē.

Vēl nebiju atguvies no satricinājuma, kas mani pār­ņēma, ieraugot mirušo, kad aiz paceļamā tilta izdzirdu kaut ko kustamies.

-    Zirgs, sacīja Kītons, un, saklausījis tādu kā zviedzienu, es pamāju ar galvu.

-    Es ieteiktu stratēģisku atkāpšanos, es sacīju.

Taču Kītons vilcinājās, nenovērsdams skatienu no koka

vārtiem.

-    Nāc nu, Harij…

-    Nē. Pagaidi… Es gribētu redzēt iekšpusi…

Un tajā pašā brīdī, kad viņš spēra soli uz priekšu, pētī­dams bultu atveres virs vārtiem, atskanēja koka čīkstoņa un iestrinkšķēdamās nostiepās virves. Milzīgais paceļamais tilts ar rībošu troksni nokrita lejup. Tas atsitās pret krastu plaukstas tiesas attālumā no sastingušā Kītona un ieurbās zemē ar tik griezīgu čerkstoņu, ka es neviļus iekodu mēlē.

-    Ak Dievs! Kītons izdvesa un, kāpdamies atpakaļ uz manu pusi, taustījās kabatā pēc pistoles. Uz iebraucamā ceļa parādījās jātnieks. Tas iecirta zirgam piešus, skubinā­dams to uz priekšu, un nolaida lejup īsu pīķi ar zilganu galu.

Mēs pagriezāmies un metāmies uz meža pusi. Zirgs rikšoja mums pakaļ, un tā pakavi skaļi sitās pret cieto zemi. Bruņinieks mums kaut ko uzsauca dusmīgā balsī; vārdi šķita pazīstami, tomēr palika nesaprotami, un tajos skanēja kaut kas no franču valodas. Es nebiju paguvis viņu lāgā apskatīt. Biju pamanījis tik daudz, ka viņam ir gaiši mati un pašķidra bārda un ap galvu apņemta tumša lente; sedlu aizmugurē bija uzmesta masīva metāla ķivere. Mugurā viņam bija bruņukrekls un kājās tumšas ādas bikses. Viņa zirgs bija melns ar trim baltiem nagiem…

n.

Trīs balti, nāve! Gvivenetas vārsma ar skaudru spēku ielau­zās manā atmiņā.

…un pavisam vienkāršiem sarkaniem zirglietu rotā­jumiem: uz iemauktiem, ap kaklu un uz izrakstīta sedlu paklāja, kas karājās zirgam zem vēdera.

Zirgs sprauslāja mums aiz muguras, smagi dimdinā­dams velēnas un ar katru soli nākdams tuvāk. Bruņinieks cirta piešus tam sānos un skubināja auļot ātrāk. Viņa bruņukrekls grabēja un spožā ķivere trokšņaini sitās pret kādu no sedlu metāla daļām. Bēgdams es pametu skatienu atpa­kaļ un redzēju, ka viņš viegli saliecies uz kreiso pusi un zemu nolaidis pīķi, gatavs kuru katru brīdi to iegrūst vienā vai otrā no mums.

Tomēr mēs paguvām ienirt vēsajā pamežā īsu brīdi pirms pīķa niknā cirtiena pret vilkābeļu dzelkšņaino sienu. Bruņinieks iejāja mežā, pieliecies zemu gar zirga skaustu un uzmanīgi piespiedis pīķi pie dzīvnieka sāna. Mēs ar Kītonu vairījāmies no viņa, slēpdamies biezajos krūmos vai aiz stumbriem un cenzdamies pazust no viņa skatiena.

Pēc neilga laika viņš atgriezās klajākā vietā, pāris reižu nojāja gar krūmu audzi turp un atpakaļ, tad nolēca no zirga.

Tikai tagad es ievēroju, cik šis vīrs ir milzīgs vismaz sešarpus pēdu garš. Pacēlis savu abpusgriezīgo zobenu, viņš sāka cirst ceļu caur ērkšķu biezokni, visu laiku kaut ko kliegdams savā pusfranču valodā.

Kāpēc viņš ir tik nikns? Kītons pusčukstus izgrūda, un svešais to sadzirdēja. Paskatījies skaņas virzienā, bruņi­nieks mūs ieraudzīja un sāka skriet uz mūsu pusi; saules atspīdumi spilgti zibēja uz viņa bruņukrekla.

Tad norībēja šāviens. Taču šāvējs nebija Kītons. Atska­nēja savāds, apslāpēts troksnis, un drēgnajā meža gaisā piepeši pacēlās kodīga sēra smaka. Bruņinieks atstreipuļoja atpakaļ, taču nenokrita. Pārsteigumā ieplestām acīm viņš raudzījās no mums pa labi, ar roku satvēris plecu, kurā bija trāpījusi smagā lode. Arī es paskatījos turp. Ēnā starp kokiem pamanīju pazibam to pašu rojālistu, kurš bija šāvis uz mani pie dzirnavu dīķa. Viņš drudžainā steigā centās atkal pielādēt savu musketi.

-Tas taču nevar būt tas pats vīrs! es skaļi iesaucos, bet mitago pagriezās pret mani un pasmaidīja; skaidri redzēju ja arī tas būtu citas ģenēzes veidojums, tas bija tas pats agrāk satiktais tēls.

Bruņinieks izgāja no krūmiem un pasauca zirgu. Viņš lēni noņēma tam apseglojuma piederumus. Ar plato ieroča asmeni plakaniski uzsitis zirgam pa muguru, viņš to palaida savā vaļā.

Rojālists jau bija pazudis biezoknī. Reiz tas bija mēģinā­jis mani nogalināt. Tagad viņš bija izglābis mani no slepka­vīga uzbrukuma. Vai šis cilvēks man seko?

Kamēr es domāju šīs baisās domas, Kītons pievērsa manu uzmanību tai biezokņa daļai, no kuras mēs pirmoreiz bijām ieraudzījuši pili. Ari tur kāds stāvēja kāds svešāds stāvs, kas dziestošajā vakara gaismā zaļgani spīdēja. Seja tam bija spokaini bāla un sastingusi, bet tas bija tērpies bruņās un mūs vēroja. Droši vien tas bija mums sekojis jau kopš mūsu pirmās tikšanās pie Akmens kritumiem.

Gluži satriekts par trešā rēga parādīšanos, Kītons stei­dzās tālāk caur mežu pa mūsu iepriekš izraudzīto taku, un es viņam sekoju. Drīz zaļganais cietoksnis bija palicis aiz­mugurē, un nekādi trokšņi neliecināja par pakaļdzīšanos.

Ceļu mēs atradām ceturtajā dienā pēc aiziešanas no shamiga nometnes. Abi ar Kītonu bijām nošķīrušies, lauz­damies caur brikšņaino mežu un meklēdami kādu kuiļu vai briežu taku vai jebkādu citu stigu, kas atvieglotu pārvieto­šanos. Upe bija palikusi pa kreisi, jo tās gultne veda caur seklu gravu, pa kuras krastu iet nebija iespējams.

Kītona izsauciens mani neizbiedēja, jo tajā neskanēja bailes. Cauri ērkšķainajam biezoknim izlauzos pie viņa un tūlīt pamanīju, ka viņš nokļuvis klajākā vietā.

Ticis ārā no pameža, redzēju, ka atrodos uz aizauguša un apdrupuša ķieģeļu ceļa, kurš bija apmēram piecpadsmit pēdu plats, un abās pusēs tam stiepās noteku grāvīši. Koki virs tā veidoja kaut ko līdzīgu griestu velvei; tas bija lapotņu tunelis, kuram cauri spraucās saules gaisma.

-    Augstais Dievs! es izsaucos, un Kītons, stāvēdams šī neticamā bruģa paša vidū, pamāja ar galvu. Viņš bija nome­tis mugursomu zemē un atpūtās, iespiedis rokas gurnos.

-    Laikam romiešu būvēts, viņš sacīja. Atkal minējums, bet šoreiz, šķiet, visai ticams.

Kādu brīdi gājām pa šo ceļu uz priekšu, ar patiku izjuzdami kustību brīvību pēc ilgās spraukšanās caur krūmiem. Apkārt spalgās balsīs dziedāja putni, kas acīmredzot pār­tika no lidojošajiem kukaiņiem dzidrajā vakara gaisā to bija vesels milzums.

Kītonam gribējās ticēt, ka šis ceļš ir īsts, tikai apaudzis ar mežu, bet mēs bijām iegājuši pārāk dziļi, lai tā varētu būt.

-    Bet kāds tad ir tā mērķis? Es nezinu nevienu leģendu par zudušiem ceļiem, zudušām takām.

Taču te nebija runa par leģendām. Kādreiz, iespējams, radās spēcīgs mītiska ceļa tēls, kas veda tālāk par zināmo zemi; gadsimtu gaitā tas saira, bet es atcerējos, ka mani vecvecāki reizēm runāja par "feju takām", kas redzamas tikai zināmās naktīs.

Pēc pārsimt jardiem Kītons apstājās un parādīja man dīvainus totēmus, kas bija salikti abās pusizirušā ceļa malās.

Tos daļēji apslēpa pamežs, un es no viena notraucu lapas, satriekts par skatu, kas pavērās man acu priekšā: pussatrūdējusi cilvēka galva ar vaļēju muti, kurā iebāzts dzīvnieka stilba kauls. Tā bija uzdurta triju nosmailinātu mietu galā. Kītons otrā ceļa pusē spieda ciet degunu, vairīdamies no puvekļu smakas. Šī ir sieviete, viņš teica. Man rodas sajūta, ka tiekam brīdināti.

Brīdināti vai ne, mēs tomēr devāmies tālāk. Varbūt tā bija tikai iedoma, taču mums šķita, ka kokus gar ceļa malu pārņēmis neparasts klusums. Zaros varēja dzirdēt kustību, taču putnu dziesmas vairs neskanēja.

Redzējām vēl citus totēmus. Tie bija piesieti pie zemā­kajiem zariem. Tie izskatījās pēc lupatu lellēm nelieli krā­saina auduma maisiņi, kam ar rupjiem vilcieniem uzzīmēti pārējie locekļi. Dažos no tiem bija sadurti nagi un kauli, un visa šī satraucošā vide šķita burvestības pilna.

Izgājām cauri ķieģeļu arkai, kas slējās pāri ceļam, un pārrāpāmies pāri kritušam kokam aiz tās. Ieraudzījām, ka esam nokļuvuši klajā vietā, pamestā dārzā, kur no zāļu un nezāļu puduriem, savvaļas puķēm un mežonīgiem kazenāju krūmiem slējās kolonnas un statujas. Mūsu priekšā pacēlās villa, kas būvēta nepārprotamā romiešu stilā.

Sarkanais dakstiņu jumts bija daļēji iegruvis. Kādreiz baltās sienas gadu un laika apstākļu ietekmē bija kļuvušas pelēcīgas. Ieejas durvis bija vaļā, un mēs iegājām aukstajā, spokainajā ēkā. Grīdas marmora segums ar mozaīkām vietumis bija saglabājies vesels. Mozaīkas bija smalkas un sarežģītas, ar dzīvniekiem, medniekiem, lauku dzīves ainām un dieviem. Mēs uzmanīgi pārgājām tām pāri. Liela dala grīdas jau bija iegruvusi pagraba telpās, kur senie romieši mēdza ierīkot kurtuvi nama apsildei.

Izstaigājām villu, apskatijām pirti ar trim dziļiem basei­niem, kas joprojām bija izklāti ar marmora flīzēm. Divās istabās bija apgleznotas sienas, un uz mums nolūkojās vecīgs romiešu pāris mierīgas, nevainojami koptas sejas… Vienīgie bojājumi bija barbarisku zobena cirtienu pēdas uz abu kakla, un tajās vietās sienā rēgojās dziļi robi.

Galvenajā telpā uz marmora grīdas bija redzamas vai­rāku ugunskura vietu paliekas, un kaktā bija sasviesta kaudze apgruzdušu un apgrauztu kaulu. Taču ugunskuru vietas bija aukstas un sen jau apdzisušas.

Nolēmām pārlaist nakti šeit, lai pārmaiņas pēc nebūtu jāceļ mazā telts, ko allaž vajadzēja iespiest šauros lauku­miņos starp cieši saaugušiem, kukaiņu apsēstiem kokiem. Pussagruvusī villa lika mums abiem justies saspringti un baisi, jo mēs apjautām, ka esam apmetušies cita, tāla laik­meta baiļu vai cerību iemiesojumā.

Savā ziņā villa bija ekvivalents gan pirmajām drupām, gan lielajai pilij, gar kuras mūriem bijām gājuši pirms pāris dienām. Tā bija noslēpumaina vieta, pazudusi pagātnē un, protams, romantikas apvīta. Bet kādai rasei tā piederējusi? Vai tā iezīmē romiešu sapņa beigas, vai tā ir villa, kurā dzīvojuši pēdējie romieši? Romiešu leģioni aizgāja no britu salām piektā gadsimta sākumā, atstādami tūkstošiem savu tautiešu neaizsargātus pret anglosakšu iekarotājiem. Bet varbūt tas ir sakšu sapnis, villa, kurā aprakts zelts, un var­būt to vēl aizvien vajā romiešu leģionu rēgi? Vai šī vieta iedveš meklējumu alkas vai bailes? Jāteic, ka man un Kītonam tā iedvesa vienīgi bailes.

No malkas paliekām, ko atradām apkures telpā, mēs sakūrām nelielu ugunskuru. Kad kļuva gaišs, dūmu smarža vai varbūt ēdiena smarža pievilināja apmeklētājus.

Vispirms es izdzirdu zaglīgas kustības pirts telpā, un tām sekoja čukstus izteikts brīdinājums. Tad iestājās klu­sums. Kītons piecēlās un izvilka revolveri. Es aizgāju līdz aukstajam gaitenim, kas savienoja mūsu istabu ar pirts telpām, un iededzu nelielo lukturi, lai apgaismotu nelūgtos nācējus.

Viņi satrūkās, taču neizbijās un skatījās manī garām gaismas aplim, mazliet piesegdami acis. Vīrietis bija liels un plecīgs. Arī sieviete bija gara, un rokās viņa turēja mazu audekla vīstokli. Viņiem blakus stāvēja zēns nekustīgs, tukšu skatienu neizteiksmīgajā sejā.

Vīrietis sāka runāt. Izklausījās, it kā tā būtu vācu valoda. Ievēroju, kā viņš tur kreiso roku uz roktura pogas garam, maksti iebāztam zobenam. Tad sieviete pasmaidīja un arī sāka runāt, un sasprindzinājums uz brīdi izgaisa.

Ievedu viņus mūsu istabā. Kītons iekūra uguni un uzdūra uz iesma vēl kādu gabalu no mūsu gaļas krājumiem. Mūsu viesi notupās ugunskura otrā pusē, mums pretī, un skatījās te uz ēdienu, te uz istabu, te uz Kītonu, te uz mani.

Acīmredzot viņi bija sakši. Vīrietis bija ģērbies biezās vilnas drēbēs, un viņa platais krekls un stulpiņi bija sasieti ar ādas sloksnēm. Virs pārējā apģērba viņš bija uzvilcis zvērādu kažoku. Viņa garie, blondie mati priekšā bija sapīti divās bizēs. Arī sieviete bija gaišmataina, un viņai mugurā bija vaļīga, rūtaina tunika, viduklī apsieta ar jostu. Zēns bija ļoti līdzīgs vīrietim, tikai krietni mazāks; viņš sēdēja klusēdams un visu laiku skatījās uguni.

Paēduši viņi mums pateicās un tad nosauca savus vār­dus: vīrieti sauca Ealdvulfs, sievieti Egvearda, zēnu Hērthigs. Bija skaidri redzams, ka šī villa viņus biedē. Bet mūsu personas viņus mulsināja. Mēģināju ar žestiem paskaidrot, ka mēs pētām mežu, bet tas labu brīdi neizdevās. Egvearda platām acīm un sarauktu pieri skatījās manī, un viņas seja bija pavisam bāla; jāatzīst, ka tā bija itin glīta, par spīti raižu un grūtību iezīmētajām līnijām ap acīm.

Piepeši viņa kaut ko teica vārds izklausījās kā Cunnasman -, un Ealdvulfs izdvesa pārsteiguma skaņu, bet raupjajā sejā iemirdzējās sapratne.

Viņš man kaut ko jautāja un vēlreiz atkārtoja šo vārdu. Es nesapratu un paraustīju plecus.

Viņš sacīja vēl kādu vārdu vai vairākus vārdus. Elchempa. Tad viņš norādīja uz mani. Vēlreiz viņš atkārtoja Cunnasman. Ar žestu viņš pauda "sekot". Viņš man jautāja, vai es kādam sekoju, un es enerģiski pamāju ar galvu.

-Jā! es teicu un piebildu vāciski: Ja!

-    Cunnasman, Egvearda izdvesa un pārvietojās tā, lai varētu pāri ugunskuram pasniegties un aizskart manu roku.

-    Tev piemīt kaut kas neparasts, teica Kītons. Vis­maz šo cilvēku acīs. Un tiem shamiga arī tā likās.

Sieviete bija paņēmusi savu vīstokli. Mazais Hērthigs iešņukstējās un aizrāpās tālāk prom, ar bailīgu skatienu lūkodamies, kā sieviete attin vaļā audeklu. Vīstoklis bija nolikts pie ugunskura, un zibošā gaisma man atklāja satrie­cošu skatu.

Tas, ko Egvearda nesa kā mazu, satītu bērnu, bija mumificēta vīrieša roka, kas nocirsta no ķermeņa tieši zem elkoņa. Pirksti bija gari un spēcīgi, uz vidējā pirksta bija mir­dzošs, sarkans akmens. Turpat vīstoldī atradās arī pārlauzta tērauda dunča asmens, kura dārgakmeņiem rotātais spals tikai daļēji spēja liecināt, cik tas kādreiz bijis skaists ierocis.

-    Aelfric, viņa klusi teica un maigi uzlika savu plaukstu mirušajai rokai. Vīrietis Ealdvulfs darīja to pašu. Tad Egve­arda atkal ietina savu drūmo relikviju. Zēns izgrūda savādu skaņu, un tobrīd es sapratu, ka viņš ir mēms. Viņš bija arī pilnīgi kurls. Tomēr acis viņa sejā mirdzēja tik zinoši un saprotoši, ka tas šķita gandrīz vai nedabiski.

Kas ir šie cilvēki?

Es sēdēju, lūkodamies viņos. Kas viņi ir? No kāda vēstu­res perioda? Gandrīz droši var teikt, ka no piektā gadsimta pēc Kristus, no pirmajiem gadu desmitiem, kad ģermāņi sāka iespiesties britu salās. Kā gan citādi viņi varētu atras­ties romiešu villas tuvumā? Ap sesto gadsimtu mežs un zemes slāņi jau bija pārklājuši šāda veida romiešu laika liecības.

Nevarēju iedomāties, ko viņi pārstāv, bet jutos dzirdējis stāstu par savādu ģimeni vīru, sievu un kurlmēmu dēlu, kuri nēsā sev līdzi dārgu karaļa vai kāda karotāja relikviju un kaut ko meklē, meklē atrisinājumu savam stāstam.

Nevarēju iedomāties nevienu stāstu par Aelfric. Acīm­redzot šī leģenda pazudusi no rakstu pieminekļiem un vēlāk arī no mutvārdu krājumiem. Tā saglabājusies vienīgi kā neapzinātas atmiņas.

Man šie sakši varbūt neko nenozīmēja, bet, kā pareizi norādīja Kītons, es katrā ziņā kaut ko nozīmēju viņiem. Likās gandrīz, it kā… it kā viņi mani pazītu vai vismaz kaut ko zinātu par mani.

Ealdvulfs runāja ar mani, skrāpēdams rakstus mar­mora grīdā. Pēc brīža es sāku saprast, ka viņš zīmē karti, un iedevu viņam papīru un zīmuli no saviem nelielajiem krājumiem. Tagad varēju saskatīt, ko viņš grib attēlot. Viņš uzzīmēja villu un ceļu, un tālīno, līkumoto upi mūsu Spīt­nieci, kas tagad plašā straumē drāzās caur mežu. Izskatījās, ka mūsu priekšā ir aiza stāvām, kokiem apaugušām malām un upe līkumo pa tās šauro ielejas gultni.

Ealdvulfs izrunāja vārdu "Freya!" un norādīja, ka man jāiet augšup pa upi. Viņš atkārtoja to vēlreiz un ar cerību lūkojās, vai būšu sapratis. Viņš teica: Drichtan! Freya!

Paraustīju plecus, likdams manīt, ka neko nesaprotu, un Ealdvulfs, bezcerīgi noelsdamies, griezās pie Egveardas.

-    Freya! sieviete atkārtoja. Tad viņa izdarīja jocīgas kustības ar rokām.

-    Drichtan.

-    Man ļoti žēl. Sakšu valodu es nesaprotu.

-    Wiccan, viņa noteica un mēģināja domu paskaid­rot vēl kā citādi, tomēr beigās paraustīja plecus un meta mieru.

Jautāju viņiem, kas atrodas aiz aizas. Kad Ealdvulfs saprata jautājumu, viņš uzzīmēja liesmas, parādīja uz mūsu mazo ugunskuru, tad mēģināja attēlot daudz lielāka apmēra uguni. Turklāt izskatījās, ka viņš enerģiski protestē pret manu došanos turp.

-    Elchempa, viņš teica un attēloja dūrienu ugunī. Brīdi viņš mani vēroja, tad vēlreiz izdarīja grūdienu liesmās.

-    Feor buend! Elchempa! Tad viņš piesita man pie krūtīm.

-    Cunnasman. Freya. Her. Her! Viņš rādīja kartē upi, nelielu gabaliņu no ietekas aizā.

-    Man liekas, Kītons klusi teica, man liekas, ka viņš saka… kinsman. Ciltsbrālis.

-    Ciltsbrālis?

-    Cunnasman kinsman. Kītons paskatījās uz mani.

-    Tāda iespēja pastāv.

-    Un Elchempa? Varbūt Nepiederošais?

-El alien. Jā, man šķiet, tas ir iespējams. Tavs brālis dodas uz uguns pusi, bet Ealdvulfs grib, lai tu pats ietu uz augšu pa upi un atrastu to, ko sauc Freya.

-    Un tas varētu būt…

-    Egvearda vēl sacīja wiccan,Kītons. teica. Tas varētu būt witch… Burvis, burve, varbūt zintnieks vai gudrais. Droši vien šis vārds nebija gluži tas, ko viņi gribēja sacīt…

Kaut ar grūtībām, man izdevās pajautāt Ealdvulfam, ko nozīmē Elchempa, un viņa dramatiskie žesti, kas attēloja nonāvēšanu, dedzināšanu un saciršanu, pārliecināja mani, ka runa ir par Kristiānu. Viņš gājis caur mežu kaudams un laupīdams, un visi zina par viņu un runā par viņu ar bailēm.

Bet tagad Ealdvulfam, šķiet, bija radusies jauna cerība. Un šī cerība biju es. Man atmiņā ieskanējās mazās Kušaras vārdi:

Tagad es tevi pazīstu. Bet viss ir kārtībā. Stāsts nav mainī­jies. Es uzreiz tevi nepazinu.

Kītons teica: Viņi ir gaidījuši tevi. Viņi tevi pazīst.

-    Bet kā tas iespējams?

-    Varbūt ziņu devuši shamiga. Varbūt Kristiāns pats ir runājis par tevi.

-    Galvenais, viņi zina, ka es esmu šeit. Bet kāpēc tāds atvieglojums? Vai viņi domā, ka es varu savaldīt Kris­tiānu? Pieskāros kaklam, uz kura joprojām bija raupjas un jutīgas rētas, ko atstājusi virve. Tad viņi maldās.

-    Kāpēc tad tu viņam seko? Kītons klusi vaicāja.

Un es nedomādams atbildēju: Lai viņu nogalinātu un atbrīvotu Gvivenetu.

Kītons iesmējās. Redzi nu!

Es jutos noguris, bet milzīgā seno sakšu pārstāvja klāt­būtne mani satrauca un neļāva atbrīvoties. Tomēr Ealdvulfs enerģiski lika saprast, ka man un Kītonam jāliekas gulēt. Viņš to rādīja ar žestiem, atkārtodams vārdu slaip, kas skanēja pietiekami līdzīgi angļu sleep, lai nozīme kļūtu skaidra.

-    Slaip! Ich willa where d'yon!

-    Es jūs sargāšu, Kītons pārtulkoja un iesmējās. Pēc ritma var nojaust pavisam labi.

Egvearda atnāca mūsu pusē un izklāja savu apmetni, tad apgūlās mums blakus. Ealdvulfs aizstaigāja līdz atvērtajām durvīm un izgāja ārā tumsā. Izvilcis savu garo zobenu, viņš to iedūra zemē un notupās aiz tā, saliektos ceļgalus novie­todams katrā pusē spožajam asmenim.

Šādi viņš nosēdēja sardzē visu atlikušo nakts daļu. No rīta viņa bārda un drēbes bija samirkušas rasā. Dzirdēdams mani sakustamies, viņš piecēlās kājās un pasmaidīja, tad ienāca atpakaļ istabā un nopurināja no drēbēm mitrumu. Pēc tam viņš pastiepās pēc mana zobena un izvilka to no ādas maksts. Saraucis pieri, viņš nopētīja ķeltu darinā­jumu un salīdzināja to ar savu cieto tērauda asmeni. Mans zobens bija izliekts, tievu, smailu galu un uz pusi īsāks nekā Ealdvulfa ierocis. Viņš skeptiski papurināja galvu, bet tad sasita abus asmeņus kopā un, šķiet, mainīja savas domas. Viņš pasvārstīja Magidiona dāvanu rokās, mēģinādams noteikt tās svaru, tad divreiz cirta ar to gaisā un atzinīgi pamāja ar galvu.

Atkārtodami padomu, ka man vajadzētu doties uz upi un izmest no galvas domu par sekošanu Nepiederošajam, viņš kopā ar Egveardu devās projām. Mēmais, nelaimīgais zēns soļoja viņiem pa priekšu, vilkdams roku caur rasainajām papardēm, kas pamestajā dārzā bija sakuplojušas biezas un bagātīgas.

Mēs ar Kītonu paēdām brokastis, tas ir, iemocījām pa saujai ūdenī iejauktu auzu pārslu. Šis vienkāršais rituāls, kad laiks tiek atbīdīts malā par labu īsai maltītei un pār­domām, kaut kā patīkami uzmundrināja un deva enerģiju gaidāmajai dienai.

Atsākām iet pa romiešu būvēto ceļu, tad atgriezāmies mežā, kur caur biezajiem krūmājiem veda dabiski izveido­jusies taka. Kurp tā mūs aizvedīs, man nebija ne jausmas, bet, ja upe met līkumus tā, kā rādīts Ealdvulfa zīmētajā kartē, mums vajadzētu kaut kad nonākt pie tās.

Apmēram dienu vai pat ilgāk nebijām manījuši ne zīmes no Kristiāna un baidījāmies, ka esam pilnīgi pazaudējuši viņa pēdas. Tagad mums vienīgā cerība bija atrast vietu, kur šķērsojām upi. Tur mums ar Kītonu acīmredzot uz laiku vajadzēs šķirties un papētīt Spītnieci abos virzienos.

-    Tātad tu nedomā sekot saksieša padomam? jautāja KItons.

-    Man vajag Gvivenetu, nevis kaut kāda māņticīga nekristieša svētību. Nešaubos, ka viņš gribēja labu, bet es taču nevaru ļaut Kristiānam aiziet tik tālu priekšā…

Atmiņā atkal uznira tēva dienasgrāmata…

Esmu bijis projām deviņdesmit dienu, kaut gan Ozolmājā aizritējušas tikai divas nedēļas…

Un Kristiāns, atkal Kristiāns, kura vecīgais izskats man sagādāja tādu triecienu!

Man būtu gribējies pēdējo piecpadsmit gadu laikā pabūt kopā ar tevi.

Un viņš bija aizgājis no mājām apmēram pirms asto­ņiem mēnešiem!

Katra diena, ko Kristiāns ieguva, aizsteigdamies man priekšā, varbūt nozīmēja nedēļu vai mēnesi. Varbūt dziļmeža vidienē, aiz uguns tās valstības vidienē, ko Kušara bija nosaukusi par Lavondisu, ir vieta, kur laikam vairs vispār nav nozīmes. Kad brālis šķērsos šo robežu, viņš aizies no manis pārāk tālu, nokļūs pasaulē, kas man tikpat sveša kā Kušarai Londona. Tad man vairs nebūs nekādu cerību viņu atrast.

Šī doma manī izraisīja dīvainas tirpas. Tā mani šausmi­nāja. Tā bija uznirusi nelūgta, it kā visu laiku būtu kaut kur klusībā gaidījusi īsto bridi. Un es atcerējos, ko Kušara tika teikusi par Lavondisu:

Vieta, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku.

Doma par Kristiāna ieniršanu bezlaika valstībā kā skaudra, stindzinoša bulta ieurbās manā sirdī, un es sapratu, ka man ir taisnība.

Nedrīkst zaudēt nevienu stundu, nedrīkst izšķiest vējā nevienu mirkli…

Drīz pēc aiziešanas no villas mēs šķērsojām robežu starp divām meža zonām. Apkārtne kļuva klajāka, un mēs iegājām plašā, gaišā izcirtumā. Garā zāle bija rasas pilna, un to klāja tīmekļi, kas mirgoja un trīsēja vieglajā rīta vējā.

Izcirtuma vidū slējās liels, varens kastaņkoks ar milzīgu un blīvu lapotni, kas sniedzās līdz zemei.

Tomēr izrādījās, ka otrā pusē šis pats koks ir satriecoši zaudējis savu krāšņumu. To bija neizprotami apsēdušas slimības un parazīti. Lapotne bija nobrūnējusi un apkaltuši, un no meža pāri izcirtumam bija atvijušās resnas vīnstīgu un parazītaugu virves, kas pārņēmušas varenos zarus.

Brīžiem koks nodrebēja, un visam šim resno stīgu mudžeklim līdz pat meža malai pārskrēja spēcīgi viļņi. Zemi viscaur klāja sapinušās saknes un tīteņi, un no šī paklāja gaisā slējās savādi, lipīgi taustekļi, kas šūpojās un itin kā gaidīja laupījumu.

Kastaņkoki Lielbritānijas ainavā bija samērā nesena parādība par vietējiem kokiem tie bija kļuvuši tikai pirms dažiem gadsimtiem. Kītons domāja, ka esam izkļuvuši cauri viduslaiku mežam un tagad ieejam pirmatnējākā mežu joslā. Drīz vien viņš norādīja uz jaušamo lazdu un gobu pārsvaru ainavā, kurā ozoli, oši un staltie, tradicionālie dižskābarži bija redzami arvien retāk.

Šajā mežā bija jaušama citāda gaisotne tāda kā tum­šāka, drūmāka, smagnējāka. Ari gaiss te bija smagāks un asāk oda pēc pūstošām lapām un mēsliem. Putnu balsis šķita vairāk apslāpētas. Koku lapotnes trīsuļoja pūsmās, kuras mēs nejūtām. Pamežs ap mums bija krietni tumšāks, un saules stari, kuriem izdevās izlauzties cauri biezajam lapu jumtam, caururba mežu pārsteidzoši spilgtos, dzelte­nos kūļos, un negaidītie atspīdumi puskrēslā uz krītošām lapām vai koku mizas radīja iespaidu, ka mums visapkārt pulcējas sveši stāvi, kas mūs klusēdami vēro.

Visur, kur vien skatījāmies, redzējām trūdošu koku stumbrus. Daži vēl slējās stāvus, balstīdamies pret saviem kaimiņiem, bet vairums bija krustām šķērsām sakrituši zemē, apauguši ar vīteņaugiem un sūnām un kļuvuši par iecienītu vietu kukaiņu kolonijām.

Vairākas stundas mēs pavadījām šīs nebeidzamās pus­krēslas gūstā.

Tad sāka līt. Mainīgie gaismas laukumi ap mums izgaisa pavisam, un mēs virzījāmies pa slapjo pamežu apgrūtinošā pustumsā. Kad lietus pārgāja, no kokiem joprojām necie­šami pilēja lāses, bet vismaz palaikam atkal uzzibēja pa gaismas staram vai laukumam.

Jau labu bridi bijām dzirdējuši upes troksni, paši to neaptverdami. Pēkšņi Kītons, kurš gāja pa priekšu, apstājās un, saraucis pieri, pagriezās atpakaļ. Dzirdi?

Tagad es saklausīju tālīno upes šalkoņu. Ūdens čalas skanēja kaut kā neparasti, it kā tās caustrāvotu atbalsis un skaņa nāktu no lielas tālienes.

-    Upe, es teicu, bet Kītons pikti papurināja galvu.

-    Nē! Ne jau upe… Balsis!

Piegāju viņam tuvāk un bridi mēs abi stāvējām klusē­dami.

Un tiešām! Vīrieša balss, kuru nupat biju noturējis par atbalsi, un pēc tam žēlabains zirga zviedziens, tad tālīna rūkoņa un klaudzoņa, it kā pa nogāzi lejup veltos akmeņi.

Kristiāns! es iekliedzos un, pagrūdis nost Kītonu, metos skriešus. Viņš klupdams steidzās man pakaļ, un mēs lauzāmies caur krūmiem, līkumojām starp cieši saauguša­jiem kokiem un ar nūjām sparīgi dauzījām ērkšķu režģus, kas aizšķērsoja mums ceļu.

Kaut kur priekšā ieraudzīju gaismu, un mežs pamazām kļuva retāks. Gaisma bija blāva un zaļgana, pagrūti saska­tāma. Es drāzos uz priekšu, juzdams, cik ļoti traucē mugur­soma. Izskrēju no pameža, un tikai drudžains lēciens pa labi un izmisīgs tvēriens pie mezglainas koka saknes pasargāja mani no kritiena uz galvas lejup aizā, kas piepeši pavērās manā priekšā.

No mugurpuses pieskrēja Kītons. Es izslējos un, izstie­pis roku, pēdējā brīdī noturēju viņu uz vietas, jo arī viņš nebija aptvēris, ka zeme zem kājām tūdaļ beidzas un nāka­mais solis nestu viņu lejup pāri stāvai klints nokarei, pretī mirdzošajai upes lentei, kas vijās pusjūdzi zem mums.

Atkāpāmies drošākā vietā, tad atkal pievirzījāmies tuvāk bezdibenim. Neviena taka no šejienes lejup neveda, tas bija redzams pavisam skaidri. Pretējā krauja nebija gluži tik stāva, un nogāze bija itin bagātīgi apaugusi kokiem. Izdē­dējuši un žuburaini tie izmisīgi turējās pie katras dzegas un izciļņa. Klints augšdaļā mežs pletās ievērojami biezāks.

Es atkal izdzirdu tālīno, dobjo balss skaņu. Šoreiz, pētī­dams aizas tālāko malu, pamanīju, ka tur kaut kas kustas. Lejup slīdēja akmeņi, tie ripoja caur retajiem krūmiem un ar skaļu šļakstu ievēlās upē.

Tad parādījās kāds vīrietis, kurš vilka aiz pavadas zirgu; dzīvnieks cēlās pakaļkājās un pretojās, jo augšup acīmre­dzot vajadzēja kāpt pa ļoti šauru taku.

Aiz zirga parādījās vēl citi stāvi, zibēja atspīdumi uz metāla un ādas piederumiem. Viņi vilka un stūma vairākus dzīvniekus, kas nesa kravu un manāmi pretojās šādam ceļam. Pa to pašu nogāzi augšup tika vilkti rati; tie slīdēja, viens ritenis nogāja no takas un uz brīdi iestrēga. Ap to bija jaušama kņada un rosība, vīri klaigāja un izkliedza komandas.

Ilgāku laiku vērodams, es apjautu, ka šī karotāju rinda stiepjas krietnā garumā pa klints nogāzi augšup. Piepeši parādījās masīvais, apmetni tērptais Kristiāns, vezdams aiz pavadas zirgu ar melniem iemauktu rotājumiem! Pār dzīvnieka muguru, šķiet, pārmests bija sievietes stāvs. Saulē iemirdzējās sarkani mati… jeb vai tas būtu manas pārkarsētās iztēles izmisuma māns?

Pirms paguvu apdomāties un prātīgi apsvērt savu rīcību, biju jau pilnā kaklā izkliedzis Kristiāna vārdu pāri aizai, un, kamēr atbalss aizdimdēja virs ielejas un pamazām izgaisa tālumā, visa kolonna apstājās un pārsteigumā skatījās uz manu pusi. KItons izmisis skaļi ievilka elpu.

-    Nu gan nostrādāji! viņš čukstus izgrūda.

-     Es gribu, lai viņš zina, ka es sekoju! es atcirtu, tomēr jutos samulsis par to, ka vairs nespēju izjust pārsteigumu. Kaut kur jābūt takai uz leju, sacīju un sāku virzīties pa brikšņiem tālāk gar kraujas malu.

KItons mani aizturēja un norādīja pāri aizai. Četri vai pieci stāvi bija nošķīrušies no pārējiem un kāpa lejup pa kraujo nogāzi, aši zibēdami starp kokiem.

-    Vanagi, teica KItons. Es saskaitīju sešus. Laikam seši arī ir. Jā, skaties!

Mazais pulciņš strauji virzījās lejup, un kāpēji nevērīgi turēja ieročus, jo ik pa laikam vajadzēja tverties pie kāda krūma vai koka, lai neieslldētu upē.

Šoreiz Kitons man sekoja, un mēs steidzāmies caur mežu gar kraujas malu, uzmanīgi skatīdamies zem kājām, lai mūs nepazudinātu kāds slīdošs akmens vai viltīga sakne.

-Kur ir taka?

Ar katru mirkli mans satraukums auga, un vanagi, kāp­dami lejup, pazuda no skatiena. Nepilnas stundas laikā viņi būs pie upes un droši vien mūs tur sagaidīs. Mums jātiek tur pirmajiem!

Biju tā aizrāvies, meklēdams taku, pa kuru kāpis lejup mans brālis, ka pirmajā bridi pat nepamanīju priekšā mel­nus, drebošus apveidus.

Zvērs strauji un izteiksmīgi saslējās, izpūzdams dvašu ar spēcīgu un trīsošu šņācienu; dobjais pūtiens šķita apdul­linoši skaļš, un degunā iesitās pretīga smaka. Kītons uzdrāzās man virsū, tad iekliedzās un atstreipuļoja atpakaļ.

Urskumugs šūpojās no viena sāna uz otru, tā mute kustējās, un izķēmotie baltie vaibsti, kas atgādināja cilvēku, no kura es tik ļoti tiku baidījies, sašķiebās greizā smīnā virs ilkņota zvēra vaibstiem. Lielais šķēps, ko tas turēja rokā, likās gatavots no vesela koka stumbra.

Kītons pazuda brikšņos, un es klusi manījos viņam līdzi. Mirkli šķita, ka milzīgais radījums nemaz mūs nav pamanījis, bet tad tas mūs sadzirdēja un sāka dzīties pakaļ. Tas līkumoja starp kokiem, kustēdamies ar tādu pašu apbrī­nojamu noteiktību un asumu kā iepriekš. Kītons metās uz vienu pusi, es uz citu. Urskumugs apstājās, piešķieba galvu un ieklausījās. Tā krūtis cēlās un krita, asās ķermeņa spalvas saslējās stāvus, visapkārt sakarinātie ērkšķu zari čaukstēja, zvēram kustoties uz vienu vai otru pusi. Ilkņi blāvajā gaismā spīdēja kā gaiši, spilgti plankumi. Zvērs pastiepās, nolauza lielu koka zaru un centās ar to šķirt sev brikšņos ceļu, joprojām cenzdamies ieklausīties.

Tad pēkšņi zvērs pagriezās un sev raksturīgajā gaitā, salicis, gāzelēdamies devās atpakaļ uz aizas pusi. Tur tas brīdi stāvēja un cieši raudzījās pāri ielejai uz Kristiāna zirgu un karotāju kolonnu. Pēc tam briesmonis ielidināja nolauzto zaru bezdibenī, paskatījās atpakaļ uz mani un piešķieba galvu.

Varu apzvērēt, ka tas vēroja katru manu kustību, kamēr es zaglīgi kāpos atpakaļ uz vietu, kuru tas apsargāja. Varbūt zvērs bija slims vai ievainots. Es gandrīz skaļi iekliedzos, kad manam plecam negaidot pieskārās Kītona roka. Pamā­dams klusēt, viņš man norādīja uz tās šaurās takas sākumu, kura veda lejup no kraujas.

Piesardzīgi skatīdamies apkārt, mēs sākām kāpt lejup pa šo taku. Pēdējo reizi uzmetot skatienu sava tēva mitago, redzēju virs kraujas melno, draudīgo stāvu, kas raudzījās tālumā un viegli šūpojās; nāsis tam drebēja, elpas vilcieni skanēja paklusi, rāmi un domīgi.

Neatceros grūtāku un baismīgāku ceļojuma daļu par šo kāpienu lejup uz upes ieleju. Neskaitāmas reizes es zau­dēju satvērienu un sāku šļūkt lejup pa asiem akmeņiem un mezglainām saknēm klāto stāvo nogāzi, un no bojāejas mani paglāba tikai instinktīvi, krampjaini tvērieni zemes izciļņos un reizēm Kītona palīdzīgā roka. Es savukārt tikpat bieži glābu no kritiena viņu. Kāpām cieši blakus, rokām gandrīz saskaroties, lai jebkurā brīdi būtu gatavi zibenīgam tvērienam.

Zirgu mēsli, riteņu grambas un pie vēju izšķobīto koku stumbriem piesieto virvju paliekas liecināja, ka ari Kristiāns pārcietis šo briesmu pilno kāpienu varbūt pirms dažām stundām, varbūt dienu iepriekš.

Mēs vairs neredzējām vanagus, kuri bija devušies mums pretī. Apstājāmies un ieklausījāmies nomācošajā klusumā, dzirdējām vienīgi putnu čivināšanu un varbūt reizi vai divas ļoti tālas balsis: Kristiāns ar savu pulku jau bija gandrīz nokļuvis pie iekšienes valstības robežām.

Lejupkāpiens ilga vairāk nekā stundu. Beidzot nogāze kļuva lēzenāka un taka dabiskāka; tā veda lejup uz plašu, zaļu meža joslu, kuras lapotņu paklājs pletās zem mums un vietumis ļāva saskatīt platās upes viļņus; virs mums draudīgi slējās pelēkā aizas siena, noslēpdama skatienam visu pārējo.

Beidzot tikuši līdzenā vietā, mēs jutām draudīgu klu­sumu un neredzamu, pētošu acu skatienu. Pamežs te bija rets. Apmēram simt jardu tālāk traucās upe, taču cauri klusā meža ēnainajai pustumsai tā nebija saskatāma.

Viņi jau ir šeit, Kītons nočukstēja. Viņš bija sažņau­dzis saujā savu pistoli. Notupies aiz kupla irbuleņu krūma, viņš sāka cieši lūkoties upes virzienā.

Es aizskrēju līdz tuvākajam kokam, un Kītons man sekoja; drīz viņš mani apsteidza un tuvojās upei. Virs galvas trokš­ņaini aizlaidās putns. Pa labi no mums biezoknī nemie­rīgi aizčabēja kāda dzīvnieka, varbūt jauna briedēna, soļi. Redzēju tā gareno muguru un dzirdēju straujo elpas šņākoņu.

Gan zaglīgām kustībām, gan straujiem pārskrējieniem no koka uz koku mēs nonācām sausajā, mazliet smilšainajā upes krastā, kur lazdu un gobu līkumotās saknes veidoja neskaitāmas bedres un alas tās mēs izmantojām aizse­gam. Upe šeit bija apmēram četrdesmit jardu plata, dziļa un krāčaina. Tās vidus spoži mirdzēja, bet malu stipri apēnoja krastmalas koku aizsegs. Un, tā kā bija vēla pēcpusdiena, arī otrs krasts pamazām tinās ēnā. Apkārtne izskatījās draudīga un nomācoša.

Varbūt vanagi tomēr vēl nav tikuši līdz šejienei? Vai varbūt viņi mūs vēro no pretējā krasta pustumsas?

Vajadzēja tikt pāri upei. Kītonam tas šobrīd šķita bīs­tami. Viņš apgalvoja, ka jāpagaida līdz rītausmai. Nākamo nakti mums katram pēc kārtas jāpaliek sardzē. Vanagiem noteikti jābūt kaut kur tuvumā, un viņi vienkārši gaida uzbrukumam piemērotāko brīdi.

Es Kītonam piekritu. Pirmoreiz jutos priecīgs par to, ka viņš paņēmis līdzi pistoli. Šaujamierocis mums vismaz var dot taktiskas priekšrocības, atbaidīt ienaidnieku un turēt drošā attālumā, kamēr esam tikuši pāri upei.

Biju kavējies šajās dīkajās domās ne vairāk kā desmit minūtes, kad viņi devās uzbrukumā. Es tupēju pie upes, pa pusei gobas stumbra aizsegā, un raudzījos, vai pretējā krasta pustumsā nepamanīšu kādu kustību. Kītons piecēlās un uzmanīgi aizgāja līdz ūdens malai. Tad izdzirdu viņa apslāpēto kliedzienu un bultas švīkstoņu, pirms tā iekrita ūdenī patālu no krasta. Kītons metās skriet.

Uzbrucēji jau bija pārnākuši mūsu krastā un metās mums virsū strauji un negaidīti, dīvainiem līkloču skrējie­niem un lēcieniem. Divi turēja rokās lokus, un kokā man līdzās ietriecās otra bulta, kas salauzta nokrita zemē. Metos pakaļ Kītonam, cik aši vien spēdams. Spēcīgs trieciens pa muguru aizsvieda mani uz priekšu, un, pat neatskatījies, es aptvēru, ka mugursoma izglābusi man dzīvību.

Tad atskanēja šāviens un baismīgs kliedziens. Pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīju, ka viens no vanagiem nekustīgi sastindzis un piespiedis plaukstas sejai un pa viņa pirkstu starpām plūst asinis. Viņa biedri metās sāņus, un neveiksmīgais karotājs nokrita uz ceļiem, tad uz vēdera un palika guļam bez dzīvības.

Kītons bija atradis zemē padziļu ieplaku, ko aizsedza kupls irbuleņu krūms un koka sakņu režģis, kas tagad mūs šķira no vanagiem. Bultas spindza virs mūsu galvām, un viena, krizdama no koka, saskrambāja man potīti. Ievaino­jums nebija dziļš, bet neticami sāpīgs.

Tad Harijs Kītons izdarīja kaut ko ļoti muļķīgu. Piecēlies kājās, viņš apzināti tēmēja uz pašu aktīvāko uzbrucēju. Vienlaikus ar pistoles šāvienu lingas raidīts akmens izsita ieroci viņam no rokām un aizmeta to krietni patālu uz smil­šainās zemes. Satvēris cietušo roku, Kītons paslēpās aizsegā un berzēja sasisto, ievainoto pirkstu.

Tad Kristiāna palīgi aurodami un kaukdami metās mums virsū kā nelabie no elles dziļumiem; izveicīgos, gandrīz kailos augumus svarīgākajās vietās sargāja ādas bruņas. No metāla bija vienīgi spīdošās vanagu maskas un, protams, īsie, spīdošie ieroču asmeņi viņiem rokās.

Mēs ar Kītonu metāmies bēgt kā brieži no uguns. Skrē­jām ātri, par spīti mugursomām un smagajiem apmetņiem. Iztēlē jaušamais nazis pie rīkles bija spēcīgs stimuls slēpto enerģijas rezervju iedarbināšanai.

Vairāk par visu šīs bēguļošanas laikā mani mocīja apkau­nojošā doma par to, cik nesagatavoti esam bijuši šādam brīdim. Par spīti visam, ko tikām runājuši, par spīti manai pašpārliecībai, izrādījās, ka atbildīgajā brīdī esam pilnīgi nevarīgi un pret šo rūdīto karotāju primitīvajām iemaņām bezspēcīga bija pat mūsu 38. kalibra pistole. Meža apstāk­ļos mēs bijām bērni, naivi puišeļi, kas sagribējuši spēlēt karinu.

Ja man būtu lemts tikties ar Kristiānu vaigu vaigā, viņš bez piepūles būtu samalis mani miltos. Stāties viņam pretī ar akmens šķēpu, ķeltu dunci un visaptverošu niknumu būtu tikpat bezcerīgi kā vienkārši uzkliegt viņam.

Zeme iegrima man zem kājām, un Kītons ierāva mani vēl vienā "tranšejā". Pacēlis šķēpu, pavērsos pret vienu no vanagiem, kurš lēkšodams skrēja mums klāt.

Turpmākie notikumi bija pavisam dīvaini.

Uzbrucējs apstājās, un, kaut gan sejas izteiksme zem dzeltenās putna maskas nebija saskatāma, ikviena viņa saspringtā ķermeņa kustība pauda piepešas izbailes. Viņš strauji atkāpās, un es pēkšņi sajutu visapkārt vēja brāzmas.

Apkārtne satumsa, gaisma upes pusē apdzisa, it kā debesis piepeši būtu pārņēmis melns negaisa mākonis. Koki ap mums sāka drebēt un raustīties, zari čīkstēja, lapotās galotnes trīcēja un satraukti šalca. Ap vanagu, kurš bija grasījies mums uzbrukt, šķita plūstam un lokāmies kaut kādi spokaini miglas vāli. Iekliedzies viņš metās atpakaļ pie saviem biedriem.

No zemes pacēlās lieli putekļu stabi. Upes ūdens šļācās gaisā, it kā dziļumā cīnītos milzīgi zemūdens nezvēri. Koki ap mums gandrīz drudžaini raustījās, un atlūzušie zari krakstēdami krita zemē. Gaiss bija kļuvis auksts, un spokainajā miglā, kas, par spīti spēcīgajam vējam, pletās visapkārt, peldēja un šaudījās ņirdzīgi, rēgaini apveidi.

Kītons izskatījās pārbiedēts līdz nāvei. Uz degungala un uzacīm viņam veidojās sīki ledus kristāliņi. Viņš neganti dre­bēja un centās dziļāk paslēpties savā motociklista ietērpā. Ari es drebēju, un mana dvaša salti garoja, apsarmojušās skropstas grauza acis. Kokus pārklāja balta kārtiņa, un ledus kristāli apsniga ar smalkām sniega pārslām. Dīvaini smiekli un pārdabisku garu gaudas nošķīra šo meža daļu no visas dabiskās pasaules.

Klabošiem zobiem Harijs Kītons izstomīja: Pie velna, kas tas ir?

Draugs, es teicu un pārliecināts izstiepu roku.

Freya tomēr bija ieradies pie manis.

Kītons paskatījās uz mani cauri apsarmojušām skrop­stām un pārvilka plaukstu pāri sejai. Visu apkārtni sedza ledus un sniega baltums. Gaisā peldēja iegareni, rēgaini apveidi, kas brižiem pieslīdēja mums klāt un ieskatījās mums sejā; rēgiem bija viltīgas izteiksmes un dzēlīgi zibo­šas acis. Citi apveidi bija tikai neskaidri virpuļi, kas, slīdē­dami garām, izraisīja gaisā dobjus būkšķus un dīvainus trokšņus.

Vanagi kliegdami bēga. Redzēju, kā vienu no viņiem neredzams spēks pacēla gaisā, salocīja uz pusēm, tad sagrieza vērpetē un spieda, līdz no nedzīvā ķermeņa sāka pilēt lipīgs šķidrums… bet ķermenis joprojām karājās gaisā, neredzamu roku turēts. Atlikušās driskas tika iesviestas upē un pazuda zem mirdzošās ūdens virsmas. Cits vanags tika aizlidināts uz otru krastu, kur pēc ķepurošanās un neva­rīgas raustīšanās gaisā triecās pret resna, nolauzta zara stumbeni. Nezinu, kas notika ar pārējiem, bet kliegšana turpinājās vēl vairākas minūtes, un poltergeista parādības nemitējās.

Beidzot iestājās klusums. Gaiss kļuva siltāks, baltā kār­tiņa izgaisa, un mēs ar Kītonu sākām enerģiski berzēt nosalušās rokas. Mums klāt piepeldēja vairāki gari, rēgaini apveidi caurspīdīgi miglas tēli, kas tikai drusku atgādi­nāja cilvēkus. Tie karājās gaisā virs mums, skatījās lejup, matiem lēni, spokaini peldot ap galvām. Rokas tiem trī­cēja, un garie, tievie pirksti itin kā stiepās, itin kā tvēra kaut ko ap sevi. To spīdošās acis bija vērstas pret mums un zinoši, visgudri zibēja virs platajām, ņirdzīgajām mutēm. Kītons pārbiedēts raudzījās šajās būtnēs. Viens no rēgiem pastiepās un ieknieba Kītonam degunā, un viņš pārbīlī iesmilkstējās; tūlīt pēc tam atskanēja spokainu smieklu šalts. Smiekli bija tarkšķīgi, netīkami, tajos skanēja ļau­nums, un tie šķita nākam nevis no apkārtējo rēgu lūpām, bet no visām pusēm kā neredzamas meža atbalsis.

Pēc tam atmirdzēja gaisma zeltaina, izkliedēta gaisma, un, tās apspīdēts, upē parādījās kuģis. Rēgi ap mums jopro­jām drebēja un raustījās, savādi smiedamies. Tēli, kas bija kaili, šķita pārtopam dūmos, citi aizpeldēja projām un paslēpās koku ēnās, zaru un sakņu spraugās un iedobēs, joprojām pievērsuši mums savus vērīgos skatienus.

Ieraudzījis kuģi, Kītons skaļi ievilka elpu. Es lūkojos uz to, juzdams dziļu atvieglojumu. Pirmoreiz kopš šī ceļojuma sākuma man ienāca prātā sudraba ozollapas amulets, un es iebāzu roku mitrajā kreklā, izvilku medaljonu un pacēlu to pretī vīrietim, kurš no kuģa lūkojās uz mums.

Šeit, platajā upē, kuģis iederējās daudz labāk nekā tur, šaurajā Spītniecē pie mūsu mājas. Tā bura bija ļengani nokārusies. Tas izpeldēja no ēnas, un garais, apmetnī tērp­tais virs izlēca krastā, paņēma tauvu un piesēja to pie sak­nes stumbeņa. Gaisma staroja no lāpas kuģa priekšgalā. Tā acīmredzot bija radījusi mānīgo iespaidu, it kā mirdzētu pats vīrs. Šoreiz viņam galvā nebija spožās bruņucepures ar smalki izstrādāto virsdaļu, un mēs ar Kītonu noskatījāmies, kā viņš nosviež apmetni, pasniedzas pēc spožā gaismekļa un iesprauž to upes krasta smiltīs; kad viņš gāja tai garām, gaismas stari apņēma vareno, plecīgo stāvu.

Pienācis klāt, viņš pasniedzās un palīdzēja mums pie­celties kājās.

Sorthalan! viņš skaļi teica un atkārtoja to vēlreiz, ar dūri iesizdams sev pa krūtīm. Sorthalan!

Viņš pastiepa roku pēc amuleta, kas karājās man kaklā, pieskārās tam un pasmaidīja cauri kuplajai bārdai. Tas, ko viņš sacīja pēc tam, skanēja plūstoši, līdzīgi Kušaras valodai, bet svešie vārdi man nebija pazīstami. Un tomēr es neizskaidrojamā veidā sapratu, ka viņš saka: Es gaidīju, kad tu ieradīsies.

Stundu pēc krēslas iestāšanās no stāvās ldints nokāpa Urskumugs, lai dotos pāri upei un sekotu Kristiānam. Vis­pirms par tā tuvošanos liecināja zaglīgu kustību skaņas mežā, un Sorthalans nodzēsa lāpu. Augstu virs upes mir­dzēja pusmēness sirpis, un skaidrajās debesīs sāka parā­dīties pirmās zvaigznes. Pulkstenis varēja būt apmēram deviņi; koku aizsegā tumsa sabiezēja agrāk.

Urskumugs parādījās starp kokiem, lēni virzīdamies uz priekšu un savādi šņākuļodams klusajā vakara gaisā. Mēs paslēpušies vērojām, kā milzīgais, kuilim līdzīgais bries­monis aiziet līdz ūdens malai un noliecas pacelt kādu no beigto vanagu ķermeņiem. Tas ieurbās mironī ar ilkņiem un pārsteidzoši līdzīgi cilvēkam pietupās, lai izsūktu beigtā mitago iekšas. Atlikumu zvērs iemeta upē un, dobji ierūk­damies, pārlaida skatienu krastam. Labu brīdi tā spīdo­šie redzokļi bija pievērsti mums, taču šajā pustumsā tas noteikti neko nevarēja saskatīt.

Tomēr cilvēka sejas baltā maska šķita mēnesgaismā mir­dzam, un varu apzvērēt, ka lūpas sakustējās, kā dodamas nedzirdamu ziņu… it kā tur smaidīdams klusi runātu mana tēva gars.

Tad zvērs izslējās stāvus un iebrida ūdenī, pacēlis milzī­gās rokas virs pleciem un turēdams tajās savu mezglainam stumbram līdzīgo ieroci. No ērkšķu zariem veidotie ragi drīz aizķērās pretējā Ierasta kokos, bet pēc dažiem paklu­siem ņurdieniem mēs vairs nedzirdējām skaņu no Urskumuga puses. Tikai apmēram pēc stundas mežā atskanēja ripojošu akmeņu dārdi un šļaksti, tiem ieveloties upē.

Pietauvotais kuģis trokšņaini šūpojās, cīnīdamies starp straumi un nostiepto tauvu. Nopētīju to uzmanīgāk. Tam bija vienkārša, bet eleganta konstrukcija; iegrime bija neliela, tomēr kuģī pietika vietas cilvēkiem divdesmit, kas varētu patverties zem ādas pārklājiem, ja kuģi ar tiem nosegtu laika apstākļu dēļ. Kuģim bija viena, vienkārši uzvilkta bura, lai tas varētu peldēt, vēja dzīts, bet bija ari rupji vei­doti dulli un divi airu pāri gadījumam, ja laiks būtu rāms.

Visvairāk manu uzmanību piesaistīja kuģa priekšgalā un pakaļgalā izgrebtās ērmīgās figūras. Tās manī izraisīja pazīšanas un šausmu tirpas, modinādamas kaut ko no slēp­tām, neapzinātām atmiņām, kuras jau sen biju apspiedis sevī. Platas sejas, šauras acis, bumbuļveida lūpas, neparasti vaibsti savdabīgs mākslas veids, nepazīstami, bet neaiz­mirstami tēli.

Sorthalans izraka bedri ugunskuram un ar savu krama ierīci pielaida uguni sausajai malkai. Viņš izcepa uz iesma divus baložus un vienu meža sloku, tomēr visi šie putni bija pārāk kaulaini, lai apmierinātu kaut vai manu kāri pēc gaļas, nemaz nerunājot par mums visiem trim.

Šoreiz mēs nesākām sarežģīto sazināšanās un nesapra­šanās rituālu. Sorthalans ēda klusēdams un vērodams mani, tomēr šķita, ka viņš vairāk nodevies pats savām domām. Es mēģināju runāt pirmais. Pastiepis roku tai virzienā, kur bija nozudis mitago pirmtēls, es teicu: Urskumugs.

Sorthalans paraustīja plecus. Urshucum.

Gandrīz tādu pašu vārdu bija minējusi Kušara.

Mēģināju vēlreiz. Ar pirkstiem cenzdamies atdarināt kustību, es teicu: Es dzenos pa pēdām uth guerig. Vai jūs viņu pazīstat?

Sorthalans bridi košļāja kumosu un raudzījās mani, tad nolaizīja no pirkstiem putnu taukus. Pēc tam viņš pastiepa roku un ar diviem lipīgiem pirkstiem saspieda kopā manas lūpas.

Lai ko nozīmēja viņa vārdi, žests bija nepārprotams: "Ciet klusu un ēd," un tā es ari darīju.

Sorthalanam, šķiet, varēja būt gadu piecdesmit, viņa seja bija grumbu izvagota, taču mati vēl pavisam melni. Viņa apģērbs bija vienkāršs audekla krekls un ribotas ādas bruņas, kas šķita itin sekmīgi kalpojam savam mērķim. Kājās viņam bija garas bikses, sasietas ar audekla sloksnēm. Apavi bija šūti no ādas. Jāteic, viņš izskatījās diezgan bez­krāsains, jo visi šie apģērba gabali bija vienādā, vienmuļi brūnā tonī. Atšķīrās vienīgi viņa kaklarota, kas bija darināta no dažādu krāsu kauliem. Smalki izstrādāto bruņucepuri viņš bija atstājis kuģī, tomēr neiebilda, kad Kītons atnesa to pie ugunskura un pārlaida pirkstus pāri skaisti atainotajām kara un medību ainām.

Itin drīz Kītonam ienāca prātā, ka sudraba zīmējums bronzā uz šīs bruņucepures varbūt attēlo paša Sorthalana dzīvi. Tas sākās virs pieres daļas kreisajā pusē un itin kā tur­pinādamies aptvēra virsdaļu, pēc tam pārgāja uz laukumu virs smalki izstrādātā vaigu aizsarga. Vēl bija palikusi brīva vieta pāris jauniem gravējumiem.

Zīmējumā bija attēlotas laivas vētrainā jūrā, mežiem apaugusi upes grīva, apmetne, gari, draudīgi stāvi, rēgi un uguns, un, visbeidzot, vientuļš kuģis ar vīrieša stāvu priekšgalā.

Kītons neteica ne vārda, bet varēja redzēt, ka šis meista­rīgais mākslas darbs atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu.

Sorthalans apņēma sev apkārt novilkto apmetni un, šķiet, dzīrās laisties vieglā snaudā. Kītons sabikstīja uguns­kuru un piemeta kvēlošajām oglēm vēl vienu pagali. Vaja­dzēja būt tuvu pusnaktij, un arī mēs mēģinājām likties gulēt.

Tomēr mans miegs bija ļoti saraustīts, un vienubrīd, pašā nakts melnumā, es sadzirdēju Sorthalana balsi, kas kaut ko klusi čukstēja. Atvēris acis, piecēlos sēdus un ieraudzīju, ka viņš apsēdies blakus cieši aizmigušajam Kītonam un uzlicis roku tam uz galvas. Vārdi izklausījās kā dziedošs rituāls. Uguns tik tikko dega, un es piemetu tai malku. Liesmu gaismā ieraudzīju, ka Sorthalana seju vis­caur klāj sviedru lāses. Kītons sagrozījās, bet nepamodās. Paskatījies uz mani, Sorthalans pacēla brīvo roku pie lūpām, un es uzticējos viņam.

Pēc brīža klusie, dziedošie vārdi apklusa. Sorthalans piecēlās kājās, nokratīja apmetni un aizgāja līdz upei, kur noliecās noskalot seju un rokas. Tad viņš notupās zemē, skatīdamies naksnīgajās debesīs, un viņa balss kļuva arvien skaļāka; svešās valodas svelpjošās, aprautās skaņas atbal­sojās tumsā. Kītons pamodās un piecēlās sēdus, berzēdams acis. Kas te notiek?

-    Es nezinu.

Kādu brīdi mēs vērojām Sorthalanu, un mūsu neziņa auga. Pastāstīju Harijam Kītonam, ko Sorthalans darījis ar viņu, taču Kītons neizrādīja ne bailes, ne ziņkāri.

-    Kas viņš tāds ir? Kītons prātoja.

-    Šamanis. Burvis. Zintnieks.

-    Tie sakši viņu sauca Freya. Es nodomāju, ka tas ir kāds vikingu dievs vai kaut kas līdzīgs.

-    Dievs radās no stipro atmiņām, es prātoju. Varbūt Frejas agrīnā forma ir burvis vai burve.

-    Pārāk sarežģīti prātojumi tik agrai stundai, Kītons nožāvādamies teica, un nākamajā brīdi mēs abi pārsteigti satrūkāmies, jo mežā aiz muguras saklausījām troksni. Sorthalans palika turpat, kur bijis, notupies upes malā, bet tagad klusēja.

Mēs ar Kītonu piecēlāmies kājās un ieskatījāmies tumsā. Čaboņa kļuva arvien dzirdamāka, un drīz no meža iznira cilvēka stāvs. Tas bridi vilcinājās un mazliet šūpojās no vienas puses uz otru; ugunskura gaisma tik tikko apspīdēja nācēja augumu.

-    Sveiki! atskanēja vīrieša balss, diezgan nedroša un neskaidra. Vārds izklausījās gandrīz kā "Eiki!".

Uzsaucis sveicienu, viņš pienāca tuvāk, un mēs ierau­dzījām jaunu cilvēku. Viņš vēl atradās Sorthalanam līdzi nākušo rēgu un miglaino apveidu joslā, un tie itin kā sku­bināja viņu iet uz priekšu, kaut gan atnācējs pats to lāgā negribēja darīt. Tobrīd es ievēroju vienīgi viņa formastērpu. Protams, tas bija noskrandis un bez bruņojuma, bez mugur­somas un šautenes. Aizsargkrāsas virsjaka pie kakla bija atpogāta. Bikses viņam bija pārāk vaļīgas un ap stilbiem apsietas ar audekla kājautiem. Uz jakas piedurknēm bija redzama viena atsevišķa zīmotne.

Tas bija tik nepārprotams britu armijas kareivis no pirmā pasaules kara gadiem, ka es pirmajā brīdī nespēju ticēt savām acīm. Vidē, kur pierasts redzēt senatnes cil­vēkus ar bruņām un šķēpiem, tik pazīstams un saprotams skats likās pilnīgi neiespējams.

Tad viņš ierunājās vēlreiz, joprojām stomīgā balsī, kurā varēja dzirdēt koknejieša akcentu.

-    Vai drīkst nākt pie jums? Šite, zēni, ir nāvīgi auksts!

-    Nāc vien, Kītons aicināja.

-    Beidzot! priecīgi noteica mūsu nakts viesis un panāca vēl vairākus soļus uz mūsu pusi. Tad es ieraudzīju viņa seju…

To ieraudzīja arī Kītons!

Dzirdēju Hariju Kītonu izdvešam pārsteiguma saucienu. Lūkojos no viena uz otru un spēju tikai pateikt: Ak Dievs!

Kītons atrāvās no sava dubultnieka. Kareivis neko nema­nīja. Ienācis mūsu apmetnē, viņš enerģiski saberzēja rokas. Kad viņš man uzsmaidīja, es mēģināju smaidīt pretī, bet mulsums par sastapšanos ar mana ceļabiedra nepārpro­tamu kopiju droši vien nebija noslēpums.

-    Man likās, ka te smaržo pēc cāļa.

-    Tas bija balodis. Bet viss apēsts.

Koknejietis paraustīja plecus. Neko darīt. Bet baigi gribas ēst. Nav man nekā, ar ko medīt. Viņš pēc kārtas paskatījās uz mums. Varbūt ir kāds smēķis?

-Diemžēl nav, mēs gandrīz reizē atbildējām. Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

-    Neko darīt, viņš atkārtoja, tad seja itin kā atplauka.

-     Mani sauc Billijs Fremtons. Vai esat noklīduši no savas vienības?

Mēs nosaucām savus vārdus. Fremtons notupās pie ugunskura, kas tagad dega spožās liesmās. Pamanīju, ka mums tuvojas Sorthalans; apmetis loku, viņš nostājās atnācējam aiz muguras. Fremtons, šķiet, šamaņa klātbūtni nemanīja. Viņa zēniskā seja, dzirkstošās acis un gaišo matu vilnis veidoja pilnīgu Harija Kītona jaunības dienu tēlu bez apdeguma rētas.

-    Es taisos atpakaļ uz frontes līniju, Fremtons teica.

-     Man, redz, ir tāds kā sestais prāts. Jau no zēna gadiem, kad dzīvoju Londonā. Vienreiz apmaldījos Soho, un man bija tikai četri gadi. Un re, ka atradu ceļu uz Mailendu. Laba virziena izjūta. Tā ka ar mani jums būs droši. Turieties kopā ar mani, un jūs nepazudīsiet.

Bet jau to teikdams, viņš rauca pieri un itin kā norai­zējies skatījās uz upes pusi. Nākamajā brīdī viņš pameta skatienu uz mani, un es redzēju viņa acīs itin kā bailes, itin kā paniku un neizpratni.

-    Paldies, Billij, es teicu. Mēs ejam uz meža vidieni. Augšā tajā klintī.

-    Sauc mani par Kapli. Tā mani sauc visi puikas.

Kītons skaļi iesēcās un nodrebinājis. Abi vīri cieši ieska­tījās viens otrā, un Kītons nočukstēja: Kaplis… Fremtons. Mēs kopā gājām skolā. Bet šis taču nav viņš! Tas bija resns, tumšiem matiem…

-Jā, jā, Kaplis Fremtons, mūsu viesis atsaucās un pasmaidīja. Turieties kopā ar mani, zēni! Gan mēs tiksim atpakaļ frontē. Es tak pazīstu šos mežus kā savu kabatu.

Tātad vēl viens mitago. Kamēr viņš runāja, es vēroju viņa seju. Viņš arvien biežāk skatījās apkārt un šķita kļūs­tam arvien nemierīgāks, viņa iekšējā panika acīm redzami auga. Kaut kas nebija tā, kā vajag, un viņš to saprata. Ja citus mitago var kaut kādā mērā uzskatīt par dabisku meža daļu, Kaplis Fremtons bija nedabisks. Es nojautu, kāpēc, un pačukstēju savu domu Kītonam, bet Kaplis stīvi skatījās ugunskurā un arvien neskanīgāk atkārtoja: Turieties kopā ar mani, zēni!

-    Sorthalans radīja viņu no tavas apziņas.

-    Kamēr es biju aizmidzis…

Jā. Sorthalanam nebija tādu spēju kā mazajai Kušarai, un tāpēc viņš bija iespiedies Harija Kītona slēptajās atmiņās un tur sameklējis pēc iespējas nesenāku mitago formu. Ar maģijas vai sev piemītošu psihes spēku zintnieks apmēram stundā bija izveidojis šo mitago un atvedis to uz mūsu apmetni. Viņš bija piešķīris tam Kītona vaibstus un devis tam vārdu no skolas gadu atmiņām. Tātad bronzas laikmeta burvis runās ar mums caur Billija Fremtona mitago.

-    Es zinu par viņu, Kītons teica. Jā. Tēvs stāstīja. Par viņiem visiem. Viens bija Ierakumu Sems. Un vēl viņš stāstīja par kādu koknejieti, kaprāli to viņš sauca par Ellīgo Hariju. Esot bijis vīrs uz goda. Nogādājis vienu grupu noklīdušu kareivju no Sommas upes Francijā taisni līdz viņu ciemam Skotijā.

-    Tik nesena mitago forma… es klusi sacīju. Jutos pār­steigts. Tomēr varēju iedomāties, ka ierakumos pārdzīvotās šausmas un apjukums varbūt palīdzējušas radīt sava veida "cerību mitago", tēlu, kurš spētu pārliecinoši vadīt, dot jaunu spēku un cerību, atjaunot apjukušajos, pārbiedētajos kareivjos drosmi.

Tomēr, paskatoties uz mūsu jauno paziņu, šo steigā radīto varoņtēlu, es redzēju viņā vienīgi apjukumu un neziņu. Viņš bija radīts noteiktam mērķim, un šis mērķis bija valoda, nevis mīts.

Sorthalans piegāja viņam klāt, notupās zemē un viegli uzlika roku uz pleca. Fremtons mazliet sarāvās, tad paskatī­jās uz mani. Viņš priecājas, ka tev bija drosme nākt šurp.

-    Kas priecājas? es nesaprašanā jautāju un tad sapratu, kas notiek. Sorthalana lūpas kustējās, taču neizdeva ne skaņu. Viņa mēmās runas laikā Fremtons uzrunāja mani, un viņa koknejieša dialekts šajā senajā stāstā izklausījās pavisam neparasti. Viņš sāka aprakstīt vārdos uz Sortha­lana bruņucepures iegravētos notikumus.

-    Viņu sauc Sorthalans, un tas nozīmē "pirmais kuģi­nieks". Sorthalana tautas zemei tuvojās barga vētra. Šī zeme atrodas tālu. Vētru nesa jauna burvība un jauni dievi. Pati zeme atraidīja Sorthalana tautu. Tolaik Sorthalans vēl bija gars, kas mājoja vecā priestera Mithana gurnos. Mithans redzēja nākotnē tumšo mākoni, bet nebija neviena, kas vestu ciltis pāri visai zemei un jūrai uz aizjūras mežai­najām salām. Mithans bija pārāk vecs, lai viņa gari veidotu jaundzimušo sievietes vēderā.

Viņš atrada lielu laukakmeni, virs kura stiepās ūdens izgrauzta vaga. Viņš ielaida savu garu akmenī un novietoja akmeni augstā virsotnē. Akmens auga divus gadus, un tad Mithans nogrūda to lejā no virsotnes. Akmens pāršķēlās, un tā iekšienē saritinājies gulēja mazs bērns. Tā piedzima Sorthalans.

Mithans baroja bērnu ar vienīgi viņam zināmām lauka un meža zālēm. Kad Sorthalans bija izaudzis par vīru, viņš aizgāja no savvaļas un atgriezās pie savām ciltīm, un katrā ciltī izvēlējās noteiktas ģimenes. Katra ģimene uzbūvēja laivu un ar ratiem aizveda laivas pie pelēkās jūras.

Pirmais kuģinieks veda viņus pār jūru un gar salas piekrasti, meklēdams klintīs un tumšajos mežos, un upju grīvās drošu vietu, kur apstāties. Viņš atrada niedrēm apau­gušas purvainas zemes, kur mājoja meža zosis un irbes. Kuģotāji piekļuva zemei pa daudziem kanāliem un drīz atrada dziļāku upi, kas tecēja caur salu, līkumodama starp mežainiem kalniem un stāvām aizām.

Cita aiz citas laivas pietauvojās malā, un ģimenes izkāpa upes krastā, lai tur veidotu savas ciltis. Dažas izdzīvoja, dažas ne. Tas bija ceļojums pasaules tumšajās vietās, daudz briesmīgāks ceļojums, nekā viņi iepriekš būtu spējuši iedo­māties. Zeme bija apdzīvota, un turienieši no savām slēptu­vēm nāca virsū atbraucējiem ar šķēpiem un akmeņiem. Viņi piesauca zemes garus, upes garus un visas dabas kopīgos garus un raidīja tos pretī atbraucējiem. Bet vecais prieste­ris bija labi apmācījis Sorthalanu. Viņš iesūca ļaunos garus savā ķermenī un sāka valdīt pār tiem.

Drīz uz upes palika tikai pirmais kuģinieks, un viņš devās uz ziemeļiem, un zemes gari devās viņam līdzi. Viņš vienmēr kuģo pa upēm un gaida aicinājumu no savām cil­tīm, un viņš vienmēr ir gatavs kopā ar saviem pavadoņiem, šiem senajiem spēkiem, steigties palīgā.

Ar sava starpnieka palīdzību Sorthalans bija mums izstāstījis pats savu leģendu. Tas vairāk par visu liecināja par šī cilvēka spēku. Un tomēr arī viņa spēks bija ierobežots;

viņš nespēja panākt to, ko bija panākusi Kušara. Un šķita, ka ari viņš ir mani gaidījis, tāpat kā shamiga, kā bruņinieks un saksiešu ģimene.

-    Kāpēc viņš priecājas, ka esmu atnācis? es jautāju. Tagad bija Fremtona kārta mēmi kustināt lūpas, un pēc brīža viņš sacīja skaļi:

-    Ir jāiznīcina Citzemietis. Tas ir svešs radījums. Tas posta meža valstību.

-    Man šķiet, ka tu pats esi pietiekami spēcīgs, lai iznīci­nātu jebkuru, es teicu.

Sorthalans pasmaidīja un papurināja galvu, un sekoja atbilde ar koknejieša akcentu:

-    Leģenda ir skaidra. Tikai Ciltsbrālis var nogalināt Citzemieti vai arī iet bojā pats. Tikai Ciltsbrālis.

Leģenda ir skaidra? Beidzot biju dzirdējis vārdus, kas apstiprināja manas augošās aizdomas. Es pats esmu kļuvis par leģendas daļu. Kristiāns un viņa brālis, Citzemietis un viņa Ciltsbrālis, darbojas lomās, ko piešķīra mīts varbūt jau kopš laika pirmsākumiem.

-    Tu mani gaidīji, es teicu.

-    Mana valstība gaidīja, Sorthalans atbildēja. Es neju­tos drošs, ka tu esi Ciltsbrālis, bet redzēju, kādu iespaidu uz tevi atstāja ozola lapa. Sāku vēlēties, kaut tā būtu.

-    Es tieku gaidīts. -Jā-

-    Lai izpildītu savu leģendas daļu.

-    Lai izdarītu to, kas jādara. Lai atbrīvotu mūsu valstību no svešā. Lai atņemtu viņam dzīvību. Lai izbeigtu postīšanu.

-    Vai parasts cilvēks var būt tik varens?

Sorthalans iesmējās, bet viņa runātājs palika nopietns

un teica: Citzemietis nav vienkāršs, viņš nav vienkāršs cilvēks. Viņš nav piederīgs…

-    Ari es neesmu…

-Bet tu esi Ciltsbrālis. Tu esi svešinieka gaišā puse. Postītāja ir tumšā. Kopš sargātājs tika aizvilināts uz meža malu, svešinieks ir ienācis ļoti dziļi.

-    Kāds sargātājs?

-    Uršukums. Urshuca bija visvecākie no Citzemiešiem, bet viņi cieši saauga ar šo zemi. Tas Uršukums, kuru tu redzēji, vienmēr tika sargājis ieeju liesmurunātāju ielejā, bet tas tika aizsaukts uz mežmalu. Šajos mežos ir daudz burvestības. Balss aizsauca viņu projām. Sargātājs aizgāja, un valstības vidiene kļuva pieejama. Citzemietis posta šo vidieni. Vienīgi Ciltsbrālis var viņu apturēt.

-    Vai arī iet bojā.

Sorthalans uz to neatbildēja. Caururbjošās, pelēkās acis mani uzmanīgi vēroja, it kā joprojām meklētu apstiprinā­jumu tam, ka es esmu īstais cilvēks, kuram lemts izpildīt mīta lomu.

Es jautāju: Bet kā tas var būt, ka Uršukums vienmēr ir sargājis tos… Kā viņš teica? …liesmurunātājus? Mans tēvs taču radīja Uršukumu. No šejienes, un es piesitu sev pie galvas. No savas apziņas. Tāpat kā tu tikko radīji šo cilvēku.

Fremtons nekā neizrādīja, ka būtu sapratis manus nežē­līgos vārdus. Viņš skumīgi vēroja mani, tad atkārtoja zint­nieka teikto: Tavs tēvs tikai izsauca sargātāju. Viss, kas ir šajā valstībā, vienmēr te ir bijis. Uršukums tika izsaukts uz valstībās malu un pārvērsts tāpat, kā to agrāk bija pārvērtis Sions.

Tas man neko neizteica.

-    Kas bija Sions?

-    Liels valdnieks. Šamanis. Spēka valdnieks. Viņš prata izrīkot gadalaikus tā, lai pavasaris sekotu vasarai un pēc tam vasara sekotu pavasarim. Viņš varēja dot cilvēkiem spēku lidot kā piekūniem. Viņa balss bija tik skaļa, ka aiz­skanēja līdz debesīm.

-    Un viņš pārvērta Uršukas?

-    Bija desmit mazāki valdnieki, Sorthalans teica. Tie baidījās no Siona spēka pieaugšanas, tāpēc nostājās pret viņu. Bet tie tika sakauti. Sions ar burvības palīdzību pār­vērta tos meža zvēros. Viņš izraidīja tos uz zemi, kur tikko beidzās visgarākā ziema. Tā zeme ir šī vieta, kuru reiz klāja ledus. Ledus izkusa, un meži atgriezās, un Uršukas kļuva par šī meža sargātājiem. Sions tiem tika devis gandrīz nemirstību. Tāpat kā koki, Uršukas auga, bet nevīta. Katrs no tiem devās uz upi vai zemes ieleju un tur uzbūvēja savu pili, lai apsargātu ceļu, kas ved jaunajā mežā. Tie kļuva zemei tuvi, kļuva draugi tiem, kuri ieradās apmesties šajā zemē, medīt un dzīvot no tās.

Uzdevu dabisku jautājumu: Ja Uršukas bija cilvēku draugi, kāpēc šis viens viņu pārstāvis ir tik mežonīgs? Tas vajā manu brāli: arī mani tas neprātodams nogalinātu, ja vien tam izdotos mani noķert.

Sorthalans pamāja ar galvu, un Fremtona lūpas tik tikko kustējās, atkārtojot sava radītāja vārdus:

-    Ieradās cilvēki, kuriem līdzi bija liesmurunātāji. Liesmurunātāji spēja pārvaldīt uguni. Tie spēja izsaukt uguni no debesīm. Tie varēja izstiept pirkstus pret austrumiem, un austrumos izplatījās liesmas. Tie varēja iespļaut ugunī, un tā pārtapa kvēlošās oglēs.

Liesmurunātāji atnāca un sāka dedzināt mežus. Uršu­kas par to ļoti saniknojās.

Saruna uz brīdi pārtrūka, jo Sorthalans piecēlās kājās, aizgriezās un nakts tumsā ar iespaidīgu strūklu nolaida ūdeni.

Tonakt, kad ieradās Kristiāns, viņam arī līdzi bija cil­vēki, kas pārvaldīja uguni, nočukstēja Kītons. Ari es tos nebiju aizmirsis. Biju nosaucis tos par neolīta pārstāvjiem. Tie izskatījās paši primitīvākie no Kristiāna pavadoņiem, bet tiem acīmredzot piemita psihiskas spējas pārvaldīt uguni un liesmas.

Varēju labi iztēloties konkrēto vēsturisko pamatu, no kura izveidojušās leģendas par Urskumugu un liesmurunātājiem. Gara acīm redzēju laiku, kad strauji atkāpās un bei­dzās ledus laikmets. Ledus bija izveidojies līdz pat Anglijas vidienei. Vairākus gadsimtus, kamēr tas atkāpās, klimats saglabājās auksts, ielejās pletās viltīgi purvāji, kalnu nogā­zes bija kailas un sasalušas. Pamazām radās priedes, mūs­dienu lielb Bavārijas mežu priekšteces. Tad sāka iesakņoties pirmie lapu koki gobas, vilkābeles, lazdas, vēlāk liepas, ozoli un oši, atstumdami mūžzaļos mežus uz ziemeļiem un veidodami blīvo, zaļo lapukoku mežu, kas daļēji saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Tumšajā, tukšajā telpā zem zaļo lapotņu jumta skraidīja vilki, lāči un kuiļi, klajumos un ielejās ganījās brieži, kas, plūkdami zāli, reizumis uzkāpa augstajās kalnu mugurās, kur mežs bija retāks un krāšņus pudurus veidoja vilkābeles un kazenāji.

Bet lapu mežos, kas pletās arvien tālāk uz aukstajiem ziemeļu apgabaliem, atgriezās cilvēki. Un tie sāka mežus izcirst. Tie izmantoja uguni. Bija vajadzīga liela prasme, lai iekurtu uguni, kontrolētu to un izveidotu klajumu apmet­nei. Un vēl jo lielāka prasme bija vajadzīga, lai turētos pretī meža tieksmei atjaunoties un atkal pārņemt iekarotās platības.

Notika sīva cīņa par saglabāšanos, izdzīvošanu. Mežs izmisīgi pretojās un centās paturēt noteicošo lomu uz zemes. Cilvēks un uguns apņēmīgi rīkojās, lai to nepieļautu. Šī pirmatnējā meža dzīvnieki kļuva par tumšajiem spār­niem, tumsas dieviem; pašu mežu sāka uzlūkot par dzīvu, just un rīkoties spējīgu būtni, kas rada rēgus un garus un raida tos pret vārgajiem cilvēku dzimuma iekarotājiem. Stāsti par Urskumugu, meža sargātāju, bija savijušies ar bailēm no svešiniekiem, jauniem iekarotājiem, kuri runā citās valodās un nes līdzi citas prasmes.

Nepiederošie.

Un vēlāk cilvēki, kuri bija izmantojuši uguni, laika gaitā tika uzlūkoti gandrīz par dievībām, par "liesmurunātājiem".

-    Kā beidzas leģenda par Nepiederošo? es jautāju Sorthalanam, kad viņš atkal apsēdās pie ugunskura. Zint­nieks paraustīja plecus ļoti mūsdienīgs žests! un savilka apmetni ciešāk, sasiedams priekšpusē rupjās auklas. Viņš izskatījās noguris.

-    Katrs Citzemietis ir citādāks, viņš atbildēja. Cilts­brālis stāsies tam pretī. Iznākums nav pasakāms. Ne jau pārliecība par veiksmi liek mums priecāties par tavu iera­šanos šai valstībā. Tā ir cerība uz veiksmi, kas mūs spārno. Bez tevis šī valstība novītīs kā noplūkta puķe.

-    Nu tad pastāsti man par meiteni, es teicu. Sorthalans patiešām izskatījās ļoti noguris. Arī Kītons nemierīgi grozījās un žāvājās. Vienīgi kareivis šķita spirgts un modrs, taču viņa skatiens bija pievērsts kaut kam tālumā un acis pauda vienīgi šamaņa domas un gribu.

-    Par kuru meiteni?

-    Par Gvivenetu.

Sorthalans atkal paraustīja plecus un papurināja galvu. Vārdam nav nozīmes.

Kā Gvivenetu bija saukusi Kuš ara? Mēģināju meklēt piezīmēs.

Bet Sorthalans atkal papurināja galvu.

-    Meitene, kas radīta no naidā dzimušas mīlestības, mēģināju paskaidrot, un šoreiz zintnieks saprata.

Paliecies uz manu pusi, viņš uzlika roku man uz ceļgala un kaut ko skaļi sacīja savā valodā, jautājoši lūkodamies uz mani. Tad, itin kā atcerējies, viņš pagrieza galvu uz kareivja pusi, un tā tukšais skatiens atdzīvojās.

-    Meitene ir kopā ar Citzemieti.

-    Es zinu, atbildēju un piemetināju: Tāpēc es viņam sekoju. Man meitene jādabū atpakaļ.

-    Meitene ar viņu ir laimīga.

-    Nav vis!

-    Meitene pieder viņam.

-    Nav taisnība. Viņš man to nolaupīja…

Sorthalans izskatījās pārsteigts un izbrīnījies. Es turpi­nāju: Viņš man to nolaupīja, un man tā jādabū atpakaļ.

-    Ārpus šis valstības viņas dzīve nav iespējama.

-    Es domāju, ka ir iespējama. Dzīve kopā ar mani. Viņa pati izvēlējās tādu dzīvi, bet Kristiāns rīkojās pret viņas gribu. Es negribu piesavināties viņu kā īpašumu. Es vien­kārši viņu mīlu. Un viņa mīl mani, par to es nešaubos. Pie­liecos viņam tuvāk. Vai tu zini viņas dzīvesstāstu?

Sorthalans aizgriezās un iegrima dziļās domās; manas ziņas viņu bija satraukušas.

Es neatlaidos: Viņu izaudzināja tēva draugi. Viņa apguva meža prasmes un gudrības, iemācījās lietot iero­čus. Vai es pareizi stāstu? Tā viņa auga, līdz izauga par sievieti, un visu šo laiku viņu apsargāja Nakts Mednieki. Tad viņa pirmoreiz iemīlējās, un Nakts Mednieki aizveda viņu atpakaļ uz viņas tēva zemi, ielejā, kur viņš bija apglabāts. Tik daudz es zinu. Meitenes tēva gars savienoja viņu ar Ragaino dievu. Tik daudz es zinu. Bet kas notika pēc tam? Kas notika ar to, kuru viņa mīlēja?

Viņa pirmoreiz iedegās mīlestībā pret kāda cilts vadoņa dēlu, kurš bija pilns apņēmības saukt viņu par savu. Dienas­grāmatas vārdi skaidri rindojās manā atmiņā. Bet varbūt šis leģendas variants ir pārāk nesens, lai Sorthalans pazītu tā detaļas?

Sorthalans negaidīti strauji pagriezās pret mani, un acis viņam kvēloja; man šķita, ka aiz kuplās bārdas slēpjas smaids. Varēja redzēt, ka viņš ir ļoti satraukts. Nekas nav noticis, līdz tas notiek, viņš caur Fremtonu teica. Es nebiju sapratis meitenes lomu. Tagad es saprotu. Tavs uzde­vums ir vieglāks, Ciltsbrāli!

-    Kādā veidā?

-    Viņas dēļ, Sorthalans atbildēja. Viņa ir bijusi Citzemieša varā, bet tagad viņa atrodas aiz upes. Viņa nepaliks pie Citzemieša. Viņa radīs spēku izbēgt…

-    Un atgriezties meža malā!

-    Nē, Sorthalans papurināja galvu, kamēr Fremtons izrunāja vārdus. Viņa dosies uz ieleju. Viņa dosies pie baltā akmens, kur apglabāts viņas tēvs. Viņa zinās, ka tas ir vienīgais ceļš, kā tikt brīvai.

-    Bet viņa nezinās, kā tur nokļūt! Tēva dienasgrāmatā bija pieminētas Gvivenetas skumjas par to, ka viņa nespēj atrast ieleju, kura elpo.

-     Viņa steigsies uz uguns pusi, Sorthalans teica. Ieleja ved uz to vietu, kur deg uguns. Uzticies man, Ciltsbrāli! Tikusi pāri upei, viņa ir tuvāk savam tēvam nekā jebkad agrāk. Viņa atradīs ceļu. Tev jābūt tur, lai viņu sagai­dītu un stātos pretī viņas vajātājam!

-    Bet kas notika pēc šīs sastapšanās? Stāstos tam jābūt pateiktam!…

Sorthalans iesmējās un, satvēris mani aiz pleciem, viegli sapurināja. Nākotnē tajos būs pateikts viss. Pagaidām stāstam nav beigu.

Stāvēju un apjucis klusēju. Harijs KItons itin kā neticīgi grozīja galvu. Tad Sorthalanam ienāca prātā vēl kaut kas. Viņa skatiens aizslīdēja tālumā, un viņš atslābināja savu spēcīgo tvērienu. Fremtons atkārtoja viņa vārdus: Bet trijiem, kuri seko, vajadzēs atkāpties.

-    Trijiem, kuri seko?

-    Citzemietis, postīdams šo valstību, sapulcināja ap sevi vīru pulku. Arī Ciltsbrālim ir savi vīri. Bet, ja meitene dodas uz ieleju, tad tu varēsi satikties ar viņu labākā veidā, un šiem trijiem uz laiku vajadzēs atkāpties. .

Viņš pagāja man garām un raidīja saucienu tumsā. Kītons piecēlās kājās ar raižpilnu mulsuma izteiksmi sejā. Sorthalans teica vārdus savā valodā, un mums apkārt kā spilgts, mirguļojošs plīvurs savilkās dīvaino rēgu loks.

No nakts tumsas iznāca trīs stāvi, un tos apspīdēja rēgu izstarotā gaisma. Tie tuvojās nedrošā solī. Pirmais nāca rojālists, pēc tam bruņinieks. Aiz viņiem, turēdams gar sāniem zobenu un vairogu, soļoja līķim līdzīgais vīrs no kapa zem lielā akmens. Viņš turējās atstatu no pirmajiem diviem un izskatījās pēc spokainas mīta parādības, ko radī­jušas drīzāk šausmas nekā cerība.

-    Tu viņus atkal satiksi citreiz, Sorthalans man teica. Manī uzbangoja izbrīns, ka neesmu pat dzirdējis viņus kāpjam lejā pa klints nogāzi. Taču sajūta, ka mums seko, bija saglabājusies visu laiku, un to bija radījušas nevis aklas bailes, bet gan skaidra apzināšanās.

Nezinu, kāda saruna norisinājās starp šamani un karotā­jiem, bet šie trīs vīri, kuri varbūt citā stāstā būtu nākuši man līdzi, iegāja atpakaļ meža tumsā un pazuda no mūsu skatiena.

Mitago tēlā, kurš sēdēja mums līdzās, uz īsu bridi atgriezās Billija Fremtona apziņa. Kareivja Fremtona apziņa. Kareivja acis mazliet iemirdzējās, un viņš pasmaidīja.

-    Derētu drusku nosnausties, zēni. Rit priekšā garš ceļš, kamēr tiksim līdz līnijai. Jāpaguļ, lai ir spēks kaulos.

-    Vai tu varēsi aizvest mūs uz vidieni? KItons jautāja savam dubultniekam. Vai pratīsi atrast ieleju ar balto akmeni?

Likās, Fremtons ir pilnīgā nesaprašanā.

-    Nu, pie velna! Ko tu tur mels, veco zēn? Būšu ļoti priecīgs, ja tikšu līdz ierakumiem un dabūšu vienu kārtīgu šķīvi ar vēršgaļas konserviem…

Taču runādams viņš rauca pieri, drebēja un skatījās apkārt. Neziņa un satraukums pārņēma viņu arvien vairāk, un viņš sāka mežonīgi trīcēt. Kaut kas nav labi… viņš nočukstēja, skatīdamies uz mums.

-    Kas nav labi? es jautāju.

-    Visa šī vieta… Man šķiet, ka es sapņoju. Nedzirdu šāvienus. Kaut kā nejūtos labi. Viņš saberzēja vaigus un zodu ar pirkstiem, kā mēdz darīt nosalis cilvēks, lai pastip­rinātu asinsriti. Te kaut kas nav kārtībā, viņš vēlreiz noteica un paskatījās uz naksnīgajām debesīm un vēja šūpotajām lapotnēm virs galvas. Man šķita, ka viņa acīs iemirdzas asaras. Tad viņš atkal pasmaidīja. Varbūt man sev jāiekniebj. Varbūt es sapņoju. Droši vien drīz pamodīšos. Nu skaidrs! Pamodīšos, un viss būs atkal kārtībā.

To teicis, viņš pavilka uz savu pusi Sorthalana apmetni un, kā bērns saritinājies šamanim blakus, drīz aizmiga.

Arī man izdevās kādu laiciņu pagulēt. Šķiet, Kītonam tāpat. Neilgi pirms rītausmas mēs abi piepeši pamodāmies. Pirmā bālā gaisma jau atsedza skatienam upi.

Mūs bija pamodinājis attāls, spalgs šāviena troksnis.

Sorthalans, apmetnī ietinies, vēroja mūs mazliet pie­miegtām acīm, kuru skropstās vīdēja rasas mitrums. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga. Billijs Fremtons nekur nebija redzams.

-    Kaut kur šāva, Kītons teica.

-Jā, es dzirdēju.

-    Mana pistole…

Apskatījām vietu, kur mums bija uzbrukuši vanagi, tad nometām savus rupjos apmetņus. Nosaluši, cietajā guļvietā nospiestiem sāniem, mēs metāmies skriet uz upes pusi.

Kītons to ieraudzīja pirmais un pasauca mani. Apstāju­šies pie koka, skatījāmies uz viņa pistoli, kas bija pakārta tieva zara galā. Viegli pieskāries ierocim, Kītons paostīja stobru un pārliecinājās, ka šaujamais tikko ir lietots.

-    Viņš iekārtojis to tā, lai pistole neaizietu līdzi upē, Kītons teica. Pagriezāmies un lūkojāmies tekošajā ūdenī, taču nekur neredzējām ne asiņu pēdas, ne pašu kareivi.

-    Viņš zināja, Kītons teica. Zināja, kas viņš ir. Zināja, ka viņa dzīve nav īsta. Un izbeidza to ar pašcieņu.

Varbūt es sapņoju. Nu skaidrs! Pamodīšos, un viss būs atkal kārtībā.

Nezinu, kāpēc, bet labu bridi jutos bezgala skumjš un nomākts, turldāt mani pārņēma neprātīgs niknums uz Sorthalanu, kurš, manuprāt, bija radījis cilvēcisku būtni tikai tāpēc, lai to izmantotu un aizsviestu. Protams, īstenībā jau Billijs Fremtons bija tikpat nereāla būtne kā šie rēgi, kas peldēja koku lapotnēs ap mūsu naktsmītni.

Mums tomēr nebija laika ilgi sērot par Fremtona nāvi. Kad atgriezāmies apmetnē, Sorthalans jau bija saritinājis izklātās ādas un devies uz savu nelielo kuģi, lai sagatavotos prombraukšanai.

Pacēlu savu mugursomu un šķēpu un pamāju kuģinie­kam atvadu sveicienu, ar pūlēm pasmaidīdams.

Bet tad kāda roka mani pastūma uz priekšu, un es aizstreipuļoju uz upes pusi. Arī ICītons tāpat tika pagrūsts kuģa virzienā, un Sorthalans mums kaut ko uzsauca, ar zīmēm rādīdams, lai mēs kāpjam kuģī.

Rēgi ap mums riņķoja kā nemitīgs vējš, un biežie pirk­stu pieskārieni sejai un kaklam bija reizē kaitinoši un nomierinoši. Sorthalans pastiepa roku, lai palīdzētu mums iekāpt, un mēs klupdami apmetāmies kuģa vidū uz rupji tēstiem sēdekļiem. Arī kuģa iekšpuse viscaur bija klāta ar uzkrāsotām, izgrebtām vai vienkārši ieskrāpētām sejām un zīmēm varbūt tās stāstīja par ģimenēm, kuras toreiz devās ceļā kopā ar pirmo kuģinieku. No kuģa priekšgala mums pretī lūkojās lāča seja savaikstīta, ar savādi slīpām acīm un diviem resniem ragiem; kopskats lika domāt drīzāk par kādu jauktu dievības tēlu, nevis par parastu lāci.

Piepeši bura, skaļi noplandīdamās, attinās vaļā. Sort­halans apstaigāja kuģi, nostiprinādams takelāžu. Kuģis vienreiz sašūpojās, tad izslīdēja upes vidū, apgriezās apkārt un sāka peldēt projām pa straumei. Bura piepūtās un izstie­pās, virves čīkstēja un krakstēja, un kuģis spēcīgi nosvērās uz sāniem. Sorthalans stāvēja pie garenās stūres, ietinies apmetnī, un viņa skatiens tagad bija pievērsts aizai, kas priekšā kļuva arvien dziļāka. No ūdens virsmas mums uzšļācās sīku lāsīšu šalts, atvēsinādama mūs no galvas līdz kājām. Saule vēl bija pie paša apvāršņa, un stāvās ldintis meta garu, tumšu ēnu pāri krāčainajai upei. Rēgi peldēja gar krasta kokiem un pār upi mūsu priekšā, un sīkie vilnīši vizēja spokainas gaismas atspīdumos.

Pēc Sorthalana norādījuma mēs ar Kītonu iekārtojāmies dažādās vietās pie takelāžas. Drīz iemācījāmies, kā nostiept stingrāk vai palaist vaļīgāk buru, lai pilnvērtīgi izmantotu rīta vējus. Upe vijās un līkumoja caur aizu. Mēs traucā­mies uz priekšu pa ūdensceļu ātrāk, nekā spētu skrejošs cilvēks.

Kļuva vēsāks, un es biju priecīgs par savu lietus apmetni. Ainava ap mums liecināja par pakāpenisku gadalaiku maiņu vispirms lapotnes kļuva tumšākas, tad skrajākas. Drūmajā, šķietami bezgalīgajā aizā iestājās auksts, vēls rudens. Klinšu virsotnes bija tik augstu, ka uz tām gandrīz neko vairs nevarēja saskatīt, tomēr brīžiem, samiedzis acis pret spilgtajām debesīm, augšā manīju kādu kustību. Pare­tam aiz muguras upē smagi un skaļi ievēlās kāds milzīgs klinšakmens, spēcīgi sašūpodams kuģi. Sorthalans tikai pasmīnēja un paraustīja plecus.

Šķita, ka kuģi arvien ātrāk uz priekšu rauj spēcīga straume. Lidojām pāri krācēm; Sorthalans prasmīgi dar­bojās ar stūri, un mēs ar Kītonu, dullos iekrampējušies, centāmies noturēties savā vietā. Vienreiz piebraucām bīs­tami tuvu aizas sienai, un tikai prasmīga apiešanās ar buru paglāba mūs no nelaimes.

Sorthalans, šķiet, nemaz neuztraucās. Viņa rēgainie pavadoņi tagad drūzmējās virs mums un aiz mums tumši un draudīgi, un tikai retumis no tiem izšāvās līkumota gaismas svītra, kas uzvijās augšup un pazuda rudenīgajā mežā virs kraujas.

Kurp mēs braucam? Par atbildi uz šo jautājumu Sortha­lans ikreiz tikai pastiepa pirkstu uz augšu, pretī plakankal­nei upes vidienes pusē.

Izpeldējām saulē, un upe iemirdzējās žilbinošā, spožā zeltā. Rēgi drūzmējās mums priekšā, veidodami drūmu aizsegu, kuram cauri spiedās blāvi saules stari. Atkal nonā­kuši ēnā, izdvesām pārsteiguma saucienu, jo ieraudzījām priekšā milzīgu akmens cietoksni, kas slējās pašā ūdens malā un pilnīgi saplūda ar klints sienu labajā pusē. Skats patiesi bija iespaidīgs: torņi, tornīši, roboti mūri, kas itin kā paši kāpa augšup pa klinti. Sorthalans novirzīja kuģi uz upes pretējo pusi un skubināja mūs paslēpt galvu tā iekš­pusē. Drīz vien sapratu, kāpēc. Pret kuģi un ūdeni mūsu tuvumā triecās vesela bultu krusa.

Kad bijām tikuši drošā attālumā, Sorthalans man lika izvilkt īsās koka šautras no kuģa korpusa, un tas bija grū­tāk, nekā varētu likties.

Aizas malās redzējām vēl citus neparastus skatus, un pats interesantākais bija milzīgs, aprūsējis metāla veido­jums, kas pēc formas atgādināja cilvēku.

-Talojs! Kītons izdvesa, kad mēs strauji traucāmies tam garām, burai skaļi plandoties vējā. Simt vai vairāk pēdu augstais milzis bija sadauzīts pret klintīm un daļēji pazudis kokos. Viena roka tam bija izstiepta pāri upei, un, brauk­dami caur milzīgās plaukstas ēnu, mēs nevilšus gaidījām, ka tā teju teju nolaidīsies lejup, lai mūs sagrābtu. Taču šis Talojs bija nedzīvs, un skumīgā, aklā seja drīz palika mums aizmugurē.

Manī uzbangoja mokošas bažas, un es atkārtoti jautāju angļu valodā: Pie joda, Sorthalan, kurp mēs īsti brau­cam?

Tagad Kristiāns jau atrodas no mums daudz jūdžu, daudz dienu attālumā!

Izskatījās, ka upe met līkumu ap plakankalni. Arī mēs bijām nobraukuši daudzas jūdzes, un diena gandrīz bija galā. Sorthalans spēji piebrauca krastā, pietauvoja kuģi un iekārtoja apmetni. Vakars bija auksts un ļoti vējains. Satupušies ap ugunskuru, mēs vairākas stundas nosēdējām klusēdami un tikai pēc tam laidāmies guļus.

Arī nākamajā dienā turpinājās tāds pats biedējošs ceļo­jums pāri akmeņainiem sēkļiem un nebeidzamām krācēm, apkārt virpuļojošiem atvariem, no kuriem mums pretī šāvās neticami lielas zivis sudrabotām mugurām.

Un vēl viena diena uz upes, vēl viena diena, vērojot drupas, dažādus apveidus un primitīvas darbošanās zīmes uz tuvējām klintīm. Reiz pabraucām garām alu iemītnieku apmetnei. Ķeburainie koki bija nocirsti, atsedzot klints virsmu, un reibinoši augstajā sienā bija izraktas un izvei­dotas gandrīz divdesmit alas. Kad braucām tām garām, lejup lūkojās ziņkāras sejas, taču vairāk nekas nebija saska­tāms.

Trešajā dienā Sorthalans ar prieka saucienu izstiepa roku uz priekšu. Paskatījos pāri kuģa malai, spilgtajā saulē piemiedzis acis, un redzēju, ka upei pāri stiepjas augsts, apdrupis tilts, kas savieno abu krastu klinšu virsotnes.

Sorthalans pievirzīja kuģi krastam vidienes pusē, satina buru un ļāva, lai nelielais kuģis peld pa straumi, līdz tas nonāca otrā augstās akmens būves pusē. Mums pārslīdēja liela, plaša ēna. Tilta milzu apmēri lika bijībā aizturēt elpu. Uz tā malām bija iegrebti dzīvnieku apveidi un ērmīgas sejas. Balsta stabus veidoja pati klints. Tilts acīm redzami drupa un ira, un tieši tobrīd, kad kāpām krastā, kāds mil­zīgs, par mani divreiz lielāks akmens atdalījās no augs­tās velves virs mums un pēc mēmā, baisā lejupkritiena pazuda ūdenī ar tādu šļakstu, ka samērcēja mums visiem apģērbu.

Gandrīz tūdaļ pat sākām kāpt augšup. Izrādījās, ka šķie­tami grūtais ceļš ir daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, jo klints sienā bija daudz rupji tēstu atbalsta stabiņu rokām un kājām. Sorthalana gaistošie, mainīgie pavadoņi nemitīgi vijās mums apkārt, un es aptvēru, ka tie mums īstenībā palīdz, jo mugursoma un šķēps piepeši likās vieglāki nekā iepriekš.

Tad spēji atjaunojās mugursomas sākotnējais svars. Arī Kītons pārsteigts nosēcās. Viņš riskantā pozā atradās uz stāva stabiņa trīssimt jardu virs upes vai pat augstāk, un neredzamie palīgi piepeši bija atkāpušies. Sorthalans rāpās tālāk, kaut ko mums saukdams savā svešajā valodā.

Uzdrīkstējos pamest īsu skatienu lejup. Kuģis izskatījās tik sīciņš un upe tik tāla, ka man iekšās viss sagriezās, un es skaļi ievaidējos.

-Turies! Kītons uzsauca, un es paskatījos augšup, smeldamies sparu viņa zobgalīgajā smīnā.

-    Viņi mums visu laiku palīdzēja, es novilku, rāpda­mies viņam pakaļ.

-    Droši vien piesaistīti kuģim, Kītons atsaucās. Var pārvietoties tikai noteiktā attālumā. Tas nekas. Gandrīz esam galā. Vēl tikai kāda pusjūdze…

Pēdējos simt jardus mēs rāpāmies pa tilta vertikālo daļu. Vējš brāzmoja apkārt, un man šķita, ka mugursomu rausta svešas rokas, cenzdamās nošķirt mani no stāvās būves. Pārrāpāmies pāri vienai no ērmīgajām sejām, izman­todami tās nāsis, acis un lūpas par kāpiena balstiem. Bei­dzot sajutu, ka Sorthalana spēcīgās rokas satver manējās un palīdz uzrāpties drošībā.

Enerģiskā solī devāmies uz plakankalnes pusi, pārgā­jām pāri pussagruvušā tilta galam un izgājām cauri koku pudurim aiz tā. Ceļš veda pa slīpu nogāzi augšup, pēc tam lejup, un beidzot mēs nokļuvām akmeņainā pakalnā, no kura varējām pārredzēt plašo ziemas ainavu vidienes valstībā.

Kļuva skaidrs, ka tālāk par šo vietu Sorthalans mums līdzi nenāks. Viņa leģenda, viņa mērķis saistīja viņu pie upes. Mūsu grūtajā brīdī viņš bija ieradies palīgā un tagad turklāt vēl parādījis man ceļu pie Gvivenetas īsāko ceļu.

Sameklējis kailu klints laukumu, viņš ar asu akmeni ieskrāpēja tajā karti, kura man jāpatur prātā. Tālumā pie apvāršņa tik tikko bija redzamas divas vienādas, sniegotas kalnu virsotnes. Tās viņš uzzīmēja uz klints, starp tām attē­loja ieleju un tajā ieskrāpēja stāvo kapakmeni. Viņš parā­dīja, kā ieleja stiepjas līdz mežam, kurš robežojas ar daļu no lielās liesmu sienas. Dūmi no šejienes nebija saskatāmi lielā attāluma dēļ. Pēc tam Sorthalans atzīmēja ceļu, pa kuru tikām atbraukuši šurp. Mēs atradāmies tuvāk ielejai nekā tā vieta, kur Kristiāns bija šķērsojis upi. Ja Gviveneta tiešām izbēgs no brāļa gūsta un, iedomas vai instinkta vadīta, skries uz ieleju, kur atrodas viņas tēva kaps, tad Kristiānam paredzams vēl vairāku dienu ceļojums.

Mēs atradāmies tuvāk akmenim nekā viņš.

Sorthalana pēdējais žests bija ļoti interesants. Viņš izvilka manu akmens šķēpu, kuru biju iestiprinājis mugur­somā, un uz kāta apmēram divu pēdu attālumā no asmens uzzīmēja aci. Acī viņš ieskrāpēja rūnu zīmi, kas atgādināja apvērstu "V" ar izlocītu ķeburu vienā kāša galā. Tad viņš nostājās starp mums abiem, uzlika roku katram uz pleca un saudzīgi pastūma uz ziemas zemes pusi.

Pametis pēdējo skatienu uz zintnieku, es redzēju, ka viņš tup uz kailā akmens un cieši lūkojas tālumā. Pamāju ar roku, un viņš atbildēja ar to pašu, tad piecēlās un, doda­mies atpakaļ uz tilta pusi, pazuda kokos aiz akmeņainā pakalna.

"Esmu sajaucis laika skaitīšanu, tāpēc šī ir X. diena. Aukstums kļūst arvien niknāks.

Abi baidāmies, ka nebūsim pietiekami nodrošinājušies ar nepieciešamo īsti aukstam laikam. Pēdējās četrās dienās divreiz sniga sniegs. Abas reizes tās bija tikai sīkas pārslas, kas riņķoja gar kailo koku zariem un pat īsti nenokrita zemē. Tomēr tas ir draudīgs priekšvēstnesis. No augstākas vietas, kur mežs ir retāks, kalni izskatās nemīlīgi un drūmi. Protams, mēs tiem pamazām tuvojamies, tomēr dienas skrien, un mēs it kā nekur īsti neesam tikuši.

Stīvens kļūst arvien nervozāks. Brīžiem drūmi klusē, brīžiem nikni kliedz un vaino Sorthalanu par šo, pēc viņa domām, bezgalīgo kavēšanos. Viņš kļūst ļoti savāds. Un izskatā arvien līdzīgāks brālim. īsu brīdi dārzā redzēju K., un, kaut gan S. ir jaunāks, arī viņam tagad ir savēlušies mati un bieza bārda. Un iedams viņš tāpat šūpojas no vienas puses uz otru. Viņš apbrīnojami veikli rīkojas ar zobenu un šķēpu, turpretī man ne šķēps, ne naži nepavisam neklausa. No pistoles varu izšaut vēl septiņas reizes.

Man no savas puses šķiet ārkārtīgi aizraujoši tas, ka Stīvens pats ir kļuvis par mīta varoni. Viņš ir mitago val­stības mitago. Kad viņš nogalinās K., ainava pavērsīsies uz pretējo pusi. Un, tā kā es eju kopā ar viņu, acīmredzot ari pats esmu daļa no mīta. Vai kādreiz tiks stāstītas leģendas par Ciltsbrāli un viņa ceļabiedru, rētaino Kī vai Kītiņu (kas zina, kā šis vārds tiks sagrozīts)? Par Kī, kurš kādreiz spē­jis lidot debesīs, bet tagad pavada Ciltsbrāli ceļojumā pa svešādām zemēm, kāpj augšā pa milzu tiltu un stājas pretī dīvainiem nezvēriem? Ja mēs patiešām kļūstam par leģen­dām dažādu vēsturisku posmu tautām, kas izkliedētas pa visu šo valstību… ko tas īsti nozīmētu? Vai to, ka patiešām esam kļuvuši par reālu vēstures daļu? Vai reālajai pasau­lei būs sagrozīti stāsti par mani un Stīvenu un par mūsu gājienu pret Nepiederošo, lai atriebtu meitenes nolaupī­šanu? Es pietiekami labi neatceros folkloru, bet aizraujoša ir doma, ka varbūt nostāsti piemēram, par Arturu un viņa bruņiniekiem (sers K.??) ir apdarināti varianti tam, ko mēs darām pašlaik!

Vārdi mainās līdzi laikam un kultūras periodam. Peregu, Peredurs, Pērsivals? Un Urskumugs viņu sauc ari par Uršukumu. Esmu daudz domājis par saraustītajiem leģen­das fragmentiem, kuri saistīti ar Urskumugu. Izraidīts kaut kur uz ļoti tālu zemi, bet šī zeme bijusi Anglija, turklāt Anglija pašās ledus laikmeta beigās. Kas viņu tur aizsūtīja? Un no kurienes? Domāju ari par Spēka valdnieku, kurš spē­jis grozīt laiku un kura vārdi atbalsojušies zvaigznēs. Sions. Valdnieks Sions. Domāju par vārdiem, nosaukumiem, kas pa pusei jau aizmirsti. Ursh Earth? Zeme? Sion Science? Zinātne? Zemes cilvēki, kurus izraidījusi Zinātne?

Varbūt paši senākie tautas varoņi un leģendu tēli nenāk no pagātnes, bet no…

Iedomas! Vienkārši iztēles kaprīzes. Lūk, manī atkal runā prāta cilvēks. Es atrodos simtiem jūdžu dziļi valstībā, kura pastāv ārpus normāliem laika un telpas likumiem, bet esmu pieradis uzlūkot dīvaino par normālo.

Un tomēr joprojām nespēju pieņemt to, kas man liekas nenormāls.

Interesanti tomēr, kas notika ar Ciltsbrāļa draugu? Ko leģenda stāsta par uzticamo Kī? Un kas notiks ar mani, ja es neatradīšu avatāru?"

* * *

Mūs sāka mocīt izsalkums. Mežs bija drūmi vientulīgs un šķita neapdzīvots. Gadījās redzēt meža putnus, taču nebija iespēju tos nomedīt. Bridām pār strautiem un metām līkumus ap nelieliem ezeriem, bet, ja tajos mājoja zivis, tad tās prata veiksmīgi paslēpties no mūsu skatiena. Reiz, pamanījis nelielu briedi, uzsaucu Kītonam, lai viņš padod man pistoli, bet viņš atteicās, un mirkļa apjukumā es ļāvu zvēram aizbēgt, kaut ari bridi mēģināju dzīties tam pakaļ un pat no visa spēka metu savu šķēpu.

Kītons bija kļuvis māņticīgs. Dažu pēdējo dienu laikā viņš nez kā bija pamanījies pazaudēt gandrīz visas lodes un saglabājis tikai septiņas. Tās viņš sargāja kā savu acuraugu. Reiz pamanīju viņu tās pētām. Uz vienas viņš bija atzīmējis savus iniciāļus.

-    Šī ir manējā, viņš teica, bet viena no pārējām…

-    Kas ir ar vienu no pārējām?

Viņš palūkojās manī ar tramīgu skatienu iekritušajās acīs.

-    Mēs nevaram no šīs valstības tikai ņemt un neko nedot pretī, viņš teica.

-    Viena no šīm pieder Medniekam. Viena ir viņa lode, un viņš iznīcinās kaut ko ļoti dārgu, ja es to izlietošu nevietā.

Varbūt Kītons domāja pat Jagadas leģendu? Nezinu. Taču pistoli viņš vairs nelietoja. Mēs no šīs valstības esot ņēmuši pārāk daudz. Esot pienācis laiks atlīdzināt par savu guvumu.

-Tātad tu liksi mums badoties, es dusmīgi teicu, turklāt kaut kādas muļķīgas iedomas pēc!

Viņa elpa salti garoja, un uz plānajām ūsām veidojās mitras lāsītes. Apdeguma rēta uz zoda un vaiga bija pavi­sam bāla. Badoties nevajadzēs, viņš klusi teica. Pa ceļam būs apdzīvotas vietas. Sorthalans mums parādīja.

Saspringti un pikti mēs stāvējām saltajā mežā un skatī­jāmies, kā no pelēkajām debesīm krīt vieglas sniega pārslas.

-    Es pirms brīža jutu dūmu smaržu, viņš piepeši teica. -Mēs nevaram būt tālu.

-    Nu paskatīsimies! es atbildēju un, pagājis viņam garām, enerģiski devos pa cieto meža grīdu uz priekšu.

Kaut gan biju uzaudzējis bārdu, man nežēlīgi sala seja. Kītonam siltumu saglabāt palīdzēja piegulošais ādas apģērbs. Taču mans necaurlaidīgais apmetnis, kaut arī ļoti piemērots lietus laikam, no aukstuma daudz nepasargāja. Te vajadzēja kažoku un biezu zvērādas cepuri.

Šīs īsās un dusmīgās sarunas laikā arī es sajutu uguns­kura smaržu. Patiesībā tās bija koka ogles, kas, neviena nepieskatītas, dega dziļā bedrē blakus uzkalnam, un apkārt pletās izcirsts meža klajums. Pa iemītu taku devāmies tālāk redzamā apmetnes žoga virzienā un, nonākuši pie tā, svei­cinājām turieniešus, cik vien laipni spējām.

Tie bija senie skandināvi, "vikingi" nebūtu īstais vārds, kaut gan to sākotnējā leģenda noteikti ietvēra dažus karo­tāju dzīves elementus. Trīs garas ēkas, ko apsildīja lieli, atklāti ugunskuri, iekļāva pagalmu, pa kuru skraidīja bērni un dzīvnieki. Tomēr redzamas bija ari nesena posta pēdas: ceturtā māja bija nodegusi līdz pamatiem, un apmetnes ārpusē slējās uzkalns, kas atšķīrās no pirmā pie ugunskura bedres, tas bija kapukalns, kurā, kā vēlāk uzzinājām, gulēja astoņdesmit ļaužu no viņu cilts, nogalināti pirms dažiem gadiem…

Nu, protams.

Nepiederošais!

Viņi mūs labi pabaroja; tiesa, ēst no cilvēku galvas­kausiem tomēr bija neomulīgi. Viņi sēdēja ap mums plašā lokā gari, gaišmataini vīrieši platos kažokos; garas, kau­lainas sievietes rakstainos apmetņos; gari bērni ar spožām acīm, ap galvu apvītām bizēm, vienalga, vai tie būtu zēni vai meitenes. Viņi mums iedeva līdzi kaltētu gaļu un dār­zeņus un trauku ar skābu alu, kuru mēs aizmetām prom, līdzko bijām tikuši aiz apmetnes robežām. Viņi mums pie­dāvāja ieročus, un tas mūs ļoti pārsteidza, jo ieroči jebkurai senai tautai nozīmē ne tikai bagātību, bet parasti arī ļoti grūti iegūstamu mantu. Mēs atteicāmies. Tomēr pieņēmām viņu dāvātos briežādas apmetņus, un es vienu tūlīt uzvilku savējā vietā. Apmetnim bija arī kapuce. Beidzot silti!

Agri miglainā, saltā rītā, ietērpušies jaunajos apģēr­bos, atvadījāmies no apmetnes ļaudīm. Devāmies pa iemī­tām takām atpakaļ mežā, bet dienā migla kļuva biezāka un ievērojami palēnināja mūsu gaitu. Tas bija mokošs gājiens, kas omu nebūt neuzlaboja. Iztēlē visu laiku redzēju Kris­tiānu, kurš virzās arvien tuvāk lielajai ugunij, tuvojas Lavondisas valstībai, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku. Acu priekšā redzēju arī Gvivenetu, kura sasieta un izmi­susi guļ viņam aizmugurē. Pat doma, ka viņa varētu drāz­ties kā vējš uz sava tēva ieleju, man tagad likās mokoša un bezcerīga. Ceļš bija tik nomācoši garš. Viņi noteikti aizies mums priekšā!

Vēlāk pēcpusdienā migla izklīda, bet gaiss kļuva vēl aukstāks. Drūms un pelēks visapkārt bezgalīgi pletās mežs; debesis bija apmākušās un draudīgas. Es bieži rāpos augstā­kajos kokos, lai pārliecinātos, vai priekšā aizvien vēl redza­mas abas tālās kalnu virsotnes.

Arī mežs kļuva arvien pirmatnējāks visapkārt slējās biezas lazdu un gobu audzes, un augstākajās vietās arvien biežāk varēja redzēt bērzus, bet pierasto, sirdij tuvo ozolu tikpat kā vairs nebija, tikai reizumis ap kādu aukstu, tukšu meža klajumu vēl auga atsevišķi šo dižkoku pārstāvji. Mūs ar Kītonu šie izcirtumi nebiedēja, drīzāk mēs uzlūkojām tos par oāzēm, kas atpūtina un nomierina. Ik vakaru, kad sāka biezēt krēsla, šāda vieta nozīmēja naktsmītni un atpūtu.

Nedēļu gājām pa sasalušu zemi. Ezerus klāja ledus. Kokos, kas auga atklātās vietās ap izcirtumiem vai klaju lauku malās -, karājās lāstekas. Kad sāka līt, mēs nomākti un nelaimīgi vilkām galvu dziļāk apmetņos. Tad slapjums sasala, un apkārtne spoži iemirdzējās.

Drīz priekšā parādījās kalni. Gaisā jautās sniega tuvums. Koki kļuva retāki, un mēs raudzījāmies pēc iemītām takām pāri kalnu mugurām. Uzkāpuši augstāk, ieraudzījām tālumā ugunskuru dūmus un sapratām, ka varam atkal cerēt uz apdzīvotas vietas patvērumu. Kītons kļuva ļoti kluss un reizē ļoti satraukts. Kad apvaicājos, kas noticis, viņš neko lāgā nevarēja pateikt vienīgi to, ka jūtoties ļoti vientuļš, jo tuvojoties mūsu šķiršanās brīdis.

Domāt par to, ka man blakus vairs nebūs Kītona, nepa­visam nebija patīkami. Taču viņš pēdējā laikā bija ļoti pār­vērties, kļuva arvien māņticīgāks, arvien lielāku nozīmi pie­šķīra savai mitoloģiskajai lomai. Viņa dienasgrāmatā, kas pārsvarā bija lietišķs ceļojuma un savu ciešanu apraksts (jo plecs viņam joprojām sagādāja sāpes), atkārtoti uzpeldēja jautājums: kāda nākotne lemta man? Ko leģenda stāsta par Drosmīgo K.?

Ciktāl runa ir par mani, es vairs neraizējos par to, kā beigsies leģenda par Nepiederošo. Sorthalans bija teicis, ka stāstam vēl nav beigu. Es to sapratu tā, ka notikumiem nav iepriekšējas nolemtības, ka laiks un situācijas ir mainīgi. Manas domas aizņēma vienīgi Gviveneta, kuras seja mani gan vajāja, gan iedvesmoja. Šķita, ka viņa vienmēr ir kopā ar mani. Reizēm, kad vēja balsī skanēja sēras, man likās, ka es dzirdu viņu raudam. Es vēlējos, kaut atkal varētu redzēt ap sevi pirmsmitago rosību, jo tad varbūt laimētos ieraudzīt viņas atspulgu, dubultnieci, un baudīt kaut vai tuvības ilūziju. Bet, kopš bijām izgājuši cauri pamesto vietu joslai, visa šī rosība bija pazudusi arī Kītonam, tikai viņam šaudīgo redzes perifērijas apveidu izzušana nozīmēja lielu atvieglojumu.

Pienākuši tuvāk apmetnei, mēs aptvērām tagad esam nokļuvuši atpakaļ tik primitīvā pasaulē, ka tā ir gandrīz sveša. Virs zemes vaļņa slējās mietu žogs. Vaļņa ārpusē stiepās vairākus jardus plata asu, smailu akmeņu josla; tie bija iebāzti zemē kā rupji iesmi un veidoja primitīvu aizsar­dzības valni, ko viegli būtu pārvarēt. Aiz žoga slējās akmens būdas ar iegrimušu klonu. Krusteniskas koka sijas balstīja jumtus, kuri bija no velēnām vai dažviet no salmiem vai niedrēm. Bija tāda sajūta, ka visa šī apmetne drīzāk atro­das pazemē, nevis virs zemes, un, kad iegājām pa vārtiem cauri zemes valnim, mūsu galvenie iespaidi bija pelēkais akmens un spēcīgā velēnu smarža gan svaigas zemes, gan deguma smārds.

Mums pretī nāca vecs vīrs, kuru balstīja divi jaunāki puiši; visiem trim rokā bija garas, izlocītas nūjas. Mugurā viņiem bija kopā sašūtas, noskrandušas dzīvnieku ādas, kas veidoja kaut ko līdzīgu tunikām un biksēm, kuras ap kājām bija apsietas ar ādas sloksnēm. Ap galvu viņiem bija koši apsēji, pie kuriem karājās spalvas un kauli. Jaunākie vīrieši bija gludi skūtām sejām, vecajam vīram pāri krūtīm stiepās balta, izspūrusi bārda.

Kad pienācām tuvāk, vecais vīrs pastiepa mums pretī roku ar māla podu. Podā bija kaut kāda tumši sarkana ziede. Es pieņēmu velti, bet acīmredzot tika gaidīts kaut kas vairāk. Trijotnei aiz muguras drūzmējās vēl vairāki cilvēki, apmetņos ietinušies vīrieši un sievietes, kas mūs drebinādamies vēroja. Pamanīju, ka aiz zemajām būdām uz paaugstinājumiem stāv kauli.

Un gaisā vēdīja ceptu sīpolu smarža!

Iedevu māla podu vecajam vīram un saliecos uz priekšu, sapratis, ka man kaut kā jānokrāso seja. Viņš izskatījās apmierināts un, iebāzis pirkstu ziedē, ātri uzvilka man uz abiem vaigiem pa svītrai un pēc tam to pašu atkārtoja ar Kītonu. Es paņēmu podu atpakaļ, un mēs devāmies dziļāk apmetnē. Kītons joprojām bija satraukts un pēc brīža teica: Viņš ir šeit.

Kas ir šeit?

Taču atbildes nebija. Kītons likās pilnīgi iegrimis savās domās.

Šī bija neolīta tauta. Viņu valoda bija pamatos guturālu skaņu un stieptu divskaņu virkne, savāda un nesaprotama sazināšanās, ko grūti pat atdarināt fonētiski. Pārlaidu ska­tienu drūmajai un nepievilcīgajai apmetnei, meklēdams kādu saikni ar mītu, taču manu interesi saistīja vienīgi mil­zīgas, baltas kapenes, kas bija uzceltas uz paugura kalnu pusē; centrālo būvi lokā ietvēra akmeņi ar sarežģītiem rakstiem. Gravēšanas darbi šajos akmeņos joprojām turpi­nājās, un tos vadīja kāds zēns, kuram nevarēja dot vairāk par divpadsmit gadiem. Iepazīstinot mums nosauca viņa vārdu Ennik-tig-encruik, bet es ievēroju, ka citi viņu uzrunā ar "tig". Viņš mūs pētoši vēroja, kamēr mēs savukārt vēro­jām, kā ar ragu un asu akmeņu palīdzību tiek veidoti daž­dažādi raksti.

Man uznira atmiņā rietumu, it sevišķi Īrijas megalīti, ko biju redzējis apmēram desmit gadu vecumā, kad kopā ar vecākiem bijām tur aizbraukuši. Lielie kapakmeņi bija tūk­stošgadīgas mitu un folkloras krātuves. Stāstīja, ka tās esot feju pilis un naktis bieži varot redzēt no pakalnu slēptajām ejām izjājam mazus cilvēciņus zeltītās bruņās.

Vai šie cilvēki ir saistīti ar kapakmeņu senākajām atmi­ņām?

Uz šo jautājumu mums neizdosies atbildēt. Esam ienā­kuši pārāk dziļi vidienē; esam aizceļojuši pārāk tālu cilvēka slēpto atmiņu pirmsākumos. Ar šiem primitīvajiem laikiem iespējams saistīt vienīgi Nepiederošā mītu un pašus senā­kos Nepiederošos Uršukas.

Pelēka, trīsuļojoša krēsla savilkās pāri apkārtnei. Dzestra migla ietina apkārtējos kalnus un ielejas. Mežs izskatījās kā draudīgs melnu kaulu biezoknis, kā ledainā miglā augšup izslietas rokas. Ugunskuri zemes būdās raidīja dūmu mutu­ļus pa caurumiem velēnu jumtos, un gaisā vēdīja degošas lazdu malkas smarža.

Kītons enerģiski nokratīja savas zvērādas un mugur­somu, ļaudams tām nokrist zemē. Mani jautājumi palika neatbildēti, un, nepievērsdams uzmanību ne man, ne veca­jam vīram, viņš devās tam garām uz nožogojuma tālāko malu. Sirmais vecais vīrs sarauktu pieri nolūkojās viņam pakaļ. Saucu Kītonu vārdā, bet jutu, ka tas ir pilnīgi veltīgi. Lai kas būtu piepeši apsēdis lidotāju, tas skāra vienīgi viņu pašu.

Mani aizveda uz galveno būdu un bagātīgi pacienāja ar dārzeņu buljonu, kurā peldēja diezgan nepievilcīgi putnu gaļas gabali. Pats garšīgākais cienasts bija graudu cepums ar riekstu piegaršu; kaut gan mutē palika tāda kā viegla salmu garša, tas bija gluži baudāms.

Vakarā, juzdamies labi paēdis, bet ļoti vientuļš, es izgāju pagalmā aiz būdām, kur spoži dega lāpas, veidodamas ap mietu žogu ēnu joslu. Pūta diezgan spēcīgs, dzestrs vējš, un lāpas trokšņaini tecēja. Divi vai trīs no neolīta ļaudīm mani vēroja, klusi sarunādamies. Zem kāda jumta, kur spīdēja gaisma, skanēja spalgi kaula sitieni pa akmeni; acīmredzot kāds mākslinieks joprojām strādāja, cenzdamies atveidot zemes simbolus, kurus izsauca zēns "tigs".

Ieskatīdamies tumsā, es redzēju, ka tālumā starp kal­niem deg arī citas ugunis. Šīs gaismiņas noteikti nozīmēja apmetnes. Bet vēl aiz tām, pavisam tālu pie apvāršņa, cauri miglai spokaini strāvoja spilgtāks, plaši izkliedēts spīdums. Tātad mēs jau tuvojamies lielajai uguns sienai, liesmu mūrim, ko uztur liesmurunātāji, robežai starp mežu un viņas puses līdzenumu. Tur mitago pasaule pāriet bezlaika zonā, kas mums nav pieejama.

Izdzirdu Kītonu saucam manu vārdu. Viņš stāvēja netālu tumsā un bez biezā apģērba izskatījās tievs un sīks.

-    Kas noticis, Harij? piegājis viņam klāt, es vaicāju.

-    Man laiks iet, Stīv, viņš teica, un es redzēju viņa acīs asaras. Es jau tevi brīdināju…

Viņš pagriezās un aizveda mani līdz būdai, kurā bija slēpies.

-    Es nesaprotu, Harij. Kurp tu taisies iet?

-    Dievs vien zina, viņš klusi atbildēja un, pieliekdams galvu zemajā durvju ailā, iegāja siltā, smacīgā iekštelpā. Bet es nojautu, ka tā notiks. Es nenācu tev līdzi tikai joka pēc.

-    Tu runā nesakarīgi, Harij, es izsliedamies teicu.

Būda bija maza, bet tajā varēja sagulēt ap desmit pie­augušu cilvēku. Noblietētās grīdas vidū dega spožs uguns­kurs. Telpas malās grīda bija nosegta ar dažāda materiāla paklājiem. Vienā kaktā stāvēja kaudzē sakrauti māla trauki, otrā dažādi kaula un koka piederumi. No zemā jumta lejup karājās zāļu un niedru kušķi.

Telpā bija vēl tikai viens iemītnieks. Viņš sēdēja uguns­kura pretējā pusē un, man ienākot, sarauca pieri, jo pazina mani, tāpat kā es pazinu viņu. Viņa zobens bija atsliets pret jumta balsta stabu. Šaubos, vai viņam šajā zemajā telpā būtu izdevies piecelties visā augumā, pat ja viņš to būtu gribējis.

-    Stiv'n! viņš iesaucās, un šis vārds viņa mutē skanēja tik līdzīgi Gvivenetas runai.

Un es pārgāju pāri telpai, nometos ceļos un, juzdamies ārkārtīgi apmulsis, tomēr bezgala priecīgs, sveicu Magidionu, jagutu vadoni.

Nez kāpēc man pirmajā brīdī likās, ka Magidions būs dusmīgs uz mani par to, ka neesmu pratis nosargāt Gvivenetu. Šajā pirmajā bažu uzplūdā es laikam izskatījos kā bērns pie viņa kājām. Tad šī izjūta pagaisa. Arī pats Magidi­ons un viņa jaguti nebija spējuši nosargāt meiteni. Turklāt kaut kas te nebija kārtībā. Pirmkārt, viņš bija viens. Otrkārt, viņš šķita izklaidīgs un skumjš, un sveicinošais rokas spie­diens uz mana pleca bija nedrošs un īss.

-    Es viņu pazaudēju, es teicu. Gvivenetu. Viņu man atņēma.

-    Gviveneth, viņš klusi un maigi atkārtoja. Pastiepis roku, viņš iebāza dziļāk ugunī kādu zaru, un no oglēm uzvēdīja pēkšņs karstuma vilnis. Tad es ievēroju, ka milzīgā vīra acīs spīguļo asaras. Paskatījos uz ICītonu. Harijs Kītons vēroja Magidionu ar saspringtu, raižpilnu skatienu, un es nespēju izprast, kas aiz tā slēpjas.

-    Viņš ir aizsaukts, Kītons teica.

-    Aizsaukts?

-    Tu pats man stāstīji leģendu par jagutiem…

Nākamajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Kad pienācis

Magidiona laiks, viņu aizsaukusi Jagada. Vispirms Gvilloks, tad Raiderhs un tagad Magidions. Nu viņš ir atrauts no pārējiem, vientuļš radījums, kas kalpo bezgala senās un bezgala dīvainās meža dievietes iegribām.

-    Kad viņu aizsauca?

-    Pirms dažām dienām.

-    Vai tu par to runāji ar viņu?

Kītons tikai paraustīja plecus. Tik, cik bija iespējams. Kā parasti. Bet ar to pietika…

-    Pietika? Es tomēr nesaprotu.

Kītons paskatījās uz mani un šķita mazliet apbēdināts. Tad viņš tik tikko jaušami pasmaidīja. Pietika, lai dotu man nelielu cerību, Stlv.

-    Avatāra?

To teikdams, es jutos mazliet neveikli, turpretī Kītons tikai pasmējās. Savā ziņā man pat gribējās, lai tu izlasi, ko es rakstu. Pameklējis savu motociklista bikšu kabatā, viņš izvilka mildo, mazliet apburzīto piezīmju grāmatiņu. Brīdi pasvārstījis rokā, viņš to iedeva man. Man šķita, ka viņa acīs pavīd cerība, kaut kāda izraušanās no drūmajām domām, kas visas pēdējās dienas bija valdījušas pār viņu.

-    Paturi to, Stlv. Tā es jau agrāk biju izdomājis.

Paņēmu piezīmju grāmatiņu. Mans mūžs sastāv no dienasgrāmatām.

-    Šī ir diezgan nožēlojama. Bet Anglijā ir pāris cil­vēku… To teikdams, viņš pasmējās, tad papurināja galvu.

-    Viens vai divi savējie tur, mājās… Viņu vārdi ir uzraks­tīti uz aizmugures vāka. Tie ir man svarīgi cilvēld. Pasaki viņiem, labi?

-    Ko lai es pasaku?

-    Kur es atrodos. Kurp esmu aizgājis. Ka esmu laimīgs. Tas ir pats galvenais, Stīv. Ka esmu laimīgs. Varbūt tu negri­bēsi atklāt meža noslēpumu…

Mani pārņēma neizturamas skumjas. KItona seja uguns gaismā bija mierīga, tajā pat jautās gaišs mirdzums, un viņš raudzījās uz Magidionu, kurš mūs abus vēroja, šķiet, visai apmulsis.

-    Tu iesi līdzi Magidionam… es sacīju.

-     Viņš lāgā negrib ņemt mani līdzi. Bet gan jau ņems. Jagada viņu ir aizsaukusi, bet viņa meklējumi saistīti ar to vietu, kuru es redzēju toreiz, Francijas mežā. Paguvu uzmest tai tikai īsu skatienu. Bet ar to pietika. Tāda vieta, Stīv, burvības pilna… Es zinu, ka varu tikt vaļā no šī te… Viņš pieskārās apdeguma rētai uz sejas. Viņa roka drebēja, lūpas trīcēja. Aptvēru, ka pirmo reizi viņš sarunā ar mani ir pieminējis savu ievainojumu. Es nekad neesmu juties pilnvērtīgs. Vai tu vari to saprast? Cilvēki karā zaudēja rokas un kājas un tomēr normāli dzīvoja tālāk. Bet es nekad neesmu juties pilnvērtīgs ar šo te. Es apmaldījos tur, tajā spoku mežā. Tas bija tāds pats kā Raiopu mežs, esmu pilnīgi pārliecināts. Man uzbruka… kaut kas… Viņa acīs parādījās neredzošs, izbiedēts skatiens. Es priecājos, ka mēs ar to nesatikāmies, Stīv. Tagad priecājos. Tas apdedzināja mani ar savu pieskārienu. Tas notika, tam aizstāvot to vietu, kuru es redzēju. Brīnišķīga vieta. Kas apdedzis, var atkal kļūt neapdedzis. Tajā valstībā nav paslēpti tikai ieroči, leģendas par karotājiem un labā aizstāvjiem un tamlīdzīgi. Tur ir arī skaistums, piepildījums ilgām pēc… Nezinu, kā to lai apraksta. Utopija? Miers? Ikvienas tautas nākotnes vīzija. Tāda vieta kā debesis. Varbūt tās pat ir debesis.

-Tu nāci visu šo ceļu, lai atrastu debesis, es klusi teicu.

-    Lai atrastu mieru, viņš izlaboja. Tas, šķiet, ir īstais vārds.

-    Un Magidions zina par šo… mierīgo vietu?

-    Viņš reiz to ir redzējis. Viņš zina par zvēru dievu, kas to sargā, par to, ko es saucu par "avatāru". Viņš redzēja pilsētu. Redzēja tās gaismas, tās ielu un logu mirdzumu. Apgāja tai apkārt, vērodams tās smailes un ldausīdamies tās priesteru nakts saucienos. Neticama vieta, Stīv. Šīs pil­sētas tēls mani vienmēr ir vajājis. Un zini, tā ir taisnība… Viņš sarauca pieri, kā piepeši kaut ko aptverdams. Man šķiet, ka es sapņoju par šo vietu jau bērnībā, daudz gadu pirms nokļūšanas spoku mežā. Es par to sapņoju. Vai es pats to radīju? Viņš pasmējās mulsus, gurdenus smieklus. Varbūt patiešām radīju. Savu pirmo mitago. Varbūt.

Jutos ārkārtīgi noguris, tomēr sapratu, ka man jāuz­zina no Kītona tik daudz, cik vien iespējams. Drīz es viņu zaudēšu. Doma par viņa promiešanu viesa manī gandrīz šausmas. Palikt vienam šai valstībā, pilnīgi vienam…

Neko daudz viņš vairs nevarēja pateikt. Viņa stāsts galvenos vilcienos bija šāds: lidmašīna avarējusi spoku mežā, viņi bijuši divatā ar stūrmani un abi, pārbiedēti un izsalkuši, maldījušies pa mežu, kurš bijis tikpat biezs un šausminošs kā Raiopu mežs. Divus mēnešus viņi cīnījušies, lai izdzīvotu. Minēto pilsētu viņi uzgājuši pavisam nejauši. Viņus piesaistījusi gaisma, un viņi domājuši, ka redz kādu apdzīvotu vietu ārpus meža. Pilsēta nakts tumsā savādi kvē­lojusi. Tā bijusi pavisam neredzēta un sveša, pavisam citāda nekā vēsturē zināmās pilsētas krāšņa, mirdzoša vieta, kas viņus aicinājusi un vilkusi pie sevis kā magnēts, līdz viņi aklā apmātībā streipuļojuši tikai uz tās pusi. Taču pilsētu apsargājušas būtnes ar baismīgām spējām, un viena no šīm "avatārām" raidījusi uz Kītonu uguni, apdedzinot viņu no mutes līdz vēderam. Tomēr Kītona ceļabiedrs pamanījies tikt sargam garām, un pēdējais, ko Kītons redzējis ar savām asaru aizmiglotajām acīm, tik tikko spēdams apvaldīt sāpju kliedzienus, bijis viņa stūrmanis, kas gājis projām pa spoža­jām ielām, tālumā un krāšņumā pazūdošs stāvs.

Avatāra pati aiznesusi viņu projām no pilsētas un palaidusi vaļā mežmalas tuvumā. Tas bijis kā brīdinājums. Tad viņu aizturējusi vācu patruļa, un atlikušo kara laiku viņš pavadījis cietuma nometnes slimnīcā. Un pēc kara viņš vairs nav atradis šo spoku mežu, lai lcā pūlējies to uzmeklēt.

Par Magidionu viņš pateica vēl mazāk. Sauciens atska­nēja pirms pāris dienām. Magidions atstājis jagutus un devies uz valstības vidieni, uz to pašu ieleju, kura bija arī mans ceļamērķis. Magidionam un viņa karotāju ciltij šī ieleja bija ari visvarens simbols, garīga spēka vieta. Tur gulēja apglabāts viņu vadonis, drosmīgais Peredurs. Katrs, kurš tika aizsaukts, vispirms devās pie baltā akmens un pēc tam vai nu gāja dziļāk vidienē, cauri liesmu sienai un aiz tās bezlaika telpā, vai arī atpakaļ, kāds, šķiet, bija Magidionam lemtais liktenis.

Viņš neko nezināja par Gvivenetu. Viņa bija mīlējusi no visas sirds, un viņas saite ar jagutiem bija pārrauta. Viņas ciešanas toreiz, pirms daudzām nedēļām, bija aizsaukušas jagutus uz mežu Ozolmājas tuvumā, lai tie viņu mierinātu, lai apliecinātu, ka viņa drīkst ar to svētību pieņemt šo kal­sno, savādo jauno cilvēku par savu mīļoto. Taču Gviveneta savā stāstā bija aizgājusi tālāk par viņiem. Viņi to bija auk­lējuši un mācījuši, un tagad viņai jādodas uz ieleju, kura elpo, un jāpieceļ sava tēva gars. Mana tēva stāstā jaguti bija gājuši līdz akmenim kopā ar viņu. Taču laiks un apstākļi maina leģendu nianses, un šajā stāstā, kuru lemts izdzīvot man, Gviveneta bija pazudusi dvēsele, kam jāatgriežas savā ielejā kā ļauna un cietsirdīga cilvēka gūsteknei.

Protams, viņa uzvarēs. Kā gan citādi? Viņas leģendai nebūtu jēgas, ja viņa neuzvarētu savu apspiedēju, un tad viņa triumfēs, atgūs zaudēto spēku.

Ieleja ir tuvu. Magidions tur jau ir bijis un tagad dodas atpakaļ caur meža iekšējo valstību.

Kad uguns beidzot apdzisa, es aizmigu ciešā miegā. Arī Kītons aizmiga, tomēr kaut kad nakts vidū mani uzmodināja cilvēka šņuksti. No rīta abi piecēlāmies jau pirms rītausmas. Bija ļoti auksts, un elpa garoja pat būdas iekšienē. Kāda sieviete ienāca un sāka kurt uguni. Magidions atsvaidzinājās ar aukstu ūdeni, un KItons darīja to pašu, bet vispirms masīvajā akmens traukā vajadzēja salauzt ledus kārtiņu.

Izgājām no būdas iežogotajā apmetnē. Neviena cita ārā nebija, kaut gan no visām būdām vijās pirmās tievās dūmu grīstes. Neganti drebinādamies, es pamanīju gaisā sniega mākoņus. Visa apkaime dzirkstīja salā. Koki, kas auga apkārt apmetnei, izskatījās gluži kā no kristāla.

Kītons iebāza roku kabatā un, izvilcis pistoli, sniedza to man.

-    Varbūt tev noderēs, viņš teica, bet es papurināju galvu.

-    Paldies. Es domāju, ka ne. Nebūtu pareizi doties pretī Kristiānam ar šaujamieroci.

Kītons brīdi lūkojās manī, tad pasmaidīja bezcerīgu nolemtības smaidu. Iebāzis ieroci atpakaļ kabatā, viņš noteica: Droši vien tā ir vislabāk.

Tad, pavisam īsi atvadījies, Magidions sāka iet uz vārtu pusi. KItons viņam sekoja, uzlicis plecos savu lielo mugur­somu. Biezajā kažokā viņš izskatījās neparasti drukns un masīvs. Taču salīdzinājumā ar ragaino milzi, kurš gāja pa priekšu, viņš ari tagad likās neliels. Pie vārtiem KItons apstājās un, pagriezies atpakaļ, pacēla roku atvadu mā­jienam.

-    Es ceru, ka tu viņu atradīsi, viņš uzsauca.

-    Atradīšu, Harij! Atradīšu un aizvedīšu atpakaļ.

Vēl brīdi viņš, kā neziņā minstinādamies, kavējās vār­tos, tad uzsauca vēlreiz: Paliec sveiks, Stīv! Tu biji ļoti labs draugs.

Kamols spiedās man kaklā, un es tik tikko spēju pateikt: Paliec sveiks, Harij! Esi uzmanīgs!

Tad atskanēja skarbs rīkojums no Magidiona mutes. Lidotājs pagriezās un ātrā solī devās uz meža pusi.

Kaut tu rastu meklēto dvēseles mieru, drosmīgais K.! Kaut tavs stāsts būtu laimīgs!

Vairākas stundas jutos bezgala nomākts. Tupēju mazajā būdā, raudzīdamies ugunī, un brīžiem pārlasīju ierakstus Harija Kītona piezīmju grāmatiņā. Mani bija pārņēmusi panika un vientulības izmisums, un kādu laiku es jutos pilnīgi nespējīgs turpināt ceļojumu.

Vecais vīrs ar balto bārdu ienāca un apsēdās man bla­kus, un es jutos pateicīgs par viņa rāmi domīgo klātbūtni.

Depresija, protams, pārgāja.

Harijs ir projām. Lai Harijam veicas! Viņš tika izmetis, ka līdz ielejai vēl esot divu trīs dienu ceļojums. Magidions jau tur ir bijis, un netālu no akmens atrodas mednieku būda. Tur es varēšu gaidīt Gvivenetu.

Un arī Kristiānu. Līdz mūsu tikšanās brīdim atlikušas tikai dažas dienas.

Devos ceļā tūlīt pēc pusdienlaika. No pelēkajām debe­sīm virpuļodamas krita smalkas sniegpārslas. Vecais vīrs bija iezīmējis manu seju ar citādu krāsu un uzdāvinājis man mazu ziloņkaula figūriņu, kas atveidoja lāci. Man nebija ne jausmas par to, kāda loma ir šai krāsai un figūriņai, tomēr es jutos iepriecināts par abām veltēm un noglabāju lāča talismanu dziļi bikšu kabatā.

Tonakt es savā audekla teltī pārsalu gandrīz līdz nāvei: kaut gan ldajums, kurā apmetos, šķita pasargāts no vēja, tam tomēr bez mitas, no pusnakts līdz rīta ausmai, cauri strāvoja saltas brāzmas. Taču es izturēju aukstumu un nākamajā dienā nonācu klajā vietā, nogāzes virsotnē, no kuras pāri mežam varēju redzēt attālos kalnus.

Man bija licies, ka ieleja ar Peredura akmeni atrodas starp abiem iespaidīgajiem, sniegotajiem kalniem. Tagad redzēju, ka šī doma bijusi maldīga, tāpat kā Sorthalana zīmētā karte.

No šī ērtā novērošanas posteņa es pirmoreiz varēju saskatīt milzīgo uguns sienu. Priekšā nogāzes mijās ar kāpumiem stāvām, mežiem apaugušām kalnu grēdām. Kaut kur starp tām bija meklētā ieleja, taču uguns robeža, kuras spoži dzeltenā josla pacēlās virs tumšā meža, saplūzdama ar pelēcīgi bālu dūmu slāni, nepārprotami atradās abu kalnu šajā pusē.

Kalni slējās iekšienes valstībā, nekurienes pasaulē, kur vairs nav nekādas nozīmes laikam.

Pagāja vēl viena nakts, šoreiz klintsakmens aizvējā, kur bija iespējams sasildīties pie neliela ugunskura. Man negri­bējās kurt uguni, jo biju apmeties augstā vietā, kur liesmas varētu pamanīt. Tomēr šai drūmajā, aukstajā vietā siltums bija ļoti vajadzīgs.

Sēdēju savā alā izsalcis, bet nejutu nekādu interesi par mugursomas trūcīgajiem krājumiem. Vēroju tumšo apkārtni un liesmurunātāju uguns tālīno spīdumu. Brīžiem pat likās, ka dzirdu degošas malkas sprakstus.

Naktī saklausīju zirga zviedzienu. Tas nāca kaut kur no mēnesgaismas apspīdētajiem kokiem lejpus manas klints. Pavirzījos priekšā dziestošajai ugunij, lai aizsegtu gaismu. Skaņa bija tāla un apslāpēta. Vai tur bija skanējušas arī balsis? Vai varētu būt, ka tik tumšā un aukstā naktī kāds ceļo?

Vairāk neko nedzirdēju. Satraukti drebinādamies, ielīdu atpakaļ alā un gaidīju rītausmu.

No rīta zemi klāja sniega kārta. Tā nebija bieza, tomēr apgrūtināja iešanu. Starp kokiem bija vieglāk saskatīt zemi un izvairīties no ķeburainām saknēm un bedrēm. Mežs baltajā klusumā viegli čabēja un čukstēja. Pavisam tuvu varēja dzirdēt dzīvnieku manīgos soļus, taču redzēt neizde­vās nevienu. Virs kailajiem zariem ķērkdami riņķoja melni putni.

Sniegs sniga arvien pamatīgāk. Jo ilgāk gāju pa piesni­gušo mežu, jo mokošāk spilgtais baltums iedarbojās uz mani. Ikreiz, kad sašūpojās zars un no tā nobira sniegs, es pārbiedēts salēcos.

Kādu brīdi rīta cēliena vidū mani pārņēma dīvaina izjūta. Šķiet, pa daļai tās bija bailes, pa daļai atmiņas par zirgu, kura žēlabaino zviedzienu biju dzirdējis iepriekšējā naktī. Man radās pārliecība, ka man kāds seko, un es metos skriešus.

Kādu laiku skrēju bez īpašas piepūles, uzmanīgi izrau­dzīdamies ceļu starp apsnigušajiem kokiem, vairīdamies no saknēm un apslēptajām bedrēm. Ikreiz, kad apstājos un atskatījos, man šķita, ka meža klusumā dzirdu zaglī­gus soļus. Visa apkārtne bija ēnains pelēku un baltu krāsu sajaukums. Šajās ēnās nebija jaušama ne mazākā kustība, tikai sniegpārslas virpuļoja zaru starpās kā maigs pavadī­jums manam panikas pārņemtajam skrējienam.

Pēc dažām minūtēm es to izdzirdu pavisam skaidri. Tas bija nepārprotams zirga zviedziens, ko pavadīja skrejošu soļu troksnis. Cieši ieskatījos cauri sniegpārslu aizkaram pelēcīgajās koku starpās. Atskanēja pakluss sauciens, un man labajā pusē kāds atsaucās. Atkal iezviedzās zirgs. Dzir­dēju kāju dunoņu pret mīksto zemi.

Tad pagriezos uz ielejas pusi un sāku skriet, ko kājas nes. Drīz mani vajātāji vairs necentās klusināt pakaļdzīša­nās troksni.

Zirgs zviedza skaļi un bieži. Vīru izsaucienos jautās uzvaras prieks. Atskatījies redzēju caur mežu tuvojamies tumšus stāvus. Jātnieks un zirgs aiz baltā sniega plīvura izskatījās draudīgi lieli.

Skriedams paklupu un spēcīgi atsitos pret koku, tad apsviedos otrādi, juzdamies kā kaktā iedzīts zvērs, un satvēru atvēzienam savu akmens šķēpu. Pārsteigts ierau­dzīju, ka no abām pusēm, lēkdami pa dziļo sniegu, man tuvojas un aizskrien garām vilki; daži uzmeta man tramīgus skatienus, bet rikšoja tālāk. Paskatījies apkārt, es ieraudzīju starp kokiem līkumojam lielu briedi. Tātad rijīgais bars seko viņam. Brīdi jutos apmulsis. Vai tiešām visa skaļā pakaļdzī­šanās nav bijis nekas cits kā vienīgi dabā ierastās norises?

Tomēr jātnieks bija īsts. Zirgs, jātnieka skubināts, puri­nāja galvu, un ik solis sacēla tam zem kājām sniega vērpeti. Mugurā tam sēdēja Fenlanders, ietinies tumšā apmetnī, turēdams savu nāvējošo šķēpu ar nevērīgu vieglumu. Paskatījies uz mani ar piemiegtām acīm, viņš strauji palaida zirgu auļos un atvēzēja šķēpu cirtienam.

Es metos sānis, aizķēros aiz saknēm, un mana mugur­soma neveikli sašūpojās. Akli triecu šķēpu uzbrucēja vir­zienā. Atskanēja dzīvnieka sāpju brēciens, un šķēps smagi noraustījās man rokā. Biju trāpījis zirgam sānā un pārcirtis ādu. Dzīvnieks sarāvās, tad sacēlās pakaļkājās, un Fenlan­ders nokrita tam no muguras. Apsēdies sniegā, viņš iesmē­jās un atkal cieši palūkojās manī. Tad viņš sāka celties kājās, sniegdamies pēc sava šķēpa.

Nevilcinādamies triecu viņam ar savu ieroci. Vietā, kur Sorthalans bija iegrebis aci, šķēps pārlūza. Fenlanders apstulbis lūkojās uz koka stumbeni savās krūtīs, pēc tam pievērsa skatienu man, kam drebošajā rokā vēl aizvien bija pacelts šķēpa nolauztais spals. Tad viņa redzokļi pavērsās augšup, viņš atkrita uz muguras un vaļēju muti palika guļam sniegā.

Pārslas plānā kārtiņā klājās pāri viņa nekustīgajiem vaibstiem.

Atstāju viņu turpat. Kas cits man atlika? Aizmetis prom nolauzto spalu, grīļodamies devos tālāk pa mežu un prā­toju, kur palikuši pārējie no viņu bara. Un kur slēpjas Kris­tiāns?

Un tā, joprojām drebēdams nesenā pārdzīvojuma iespaidā un cīnīdamies ar drudžainām domām, iznācu no meža un paliku stāvam virs ielejas, kurā sēri šalkoja vējš.

Peredura akmens pacēlās man acu priekšā no sniega kā augsts, vēju appūsts tornis; tas slējās virs zemes vismaz sešdesmit pēdu augstumā. Devos uz pelēkā, mēmi val­donīgā pieminekļa pusi, dziļas bijības un aizkustinājuma pārņemts. Milzīgais, neizskaistinātais akmens bija veidots no viena vesela klintsbluķa un rupji apdarināts ar visprimi­tīvākajiem ieročiem. Augšgalā tas nedaudz sašaurinājās, un viss pelēkais megalīts bija viegli nosvēries uz uguns sienas pusi ielejas tālākajā galā. Vienā akmens pusē bija sadzītas kupenas, kas pa daļai slēpa rupji izcirstus, nenosakāmas sugas putna apveidus. Tas bija visagrīnākais Peredura sim­bols, vienkāršota saikne ar glābšanas mītu. Tātad te nu ir Peredura akmens visiem leģendas laikmetiem: akmens Pereduram, lai ar kādu vārdu viņš būtu pazīstams, un ceļamērķis putnu izglābtajai meitenei, lai kādu viņu tēlotu stāsti daudzu gadsimtu gaitā.

Gviveneta. Redzēju priekšā viņas seju, skaistāku nekā jebkad, ar dzirkstošu uzjautrinājumu acīs. Kurp vien skatī­jos, visur redzēju viņu kalnos, baltajos zaros, uz tumšās dūmu sienas fona. "Inos c'da, Stivv'n," viņa sacīja un smējās, aizlikusi plaukstu mutei priekšā.

Man tevis pietrūka, es teicu.

"Mans krama šķēps," viņa nomurmināja, ar pirkstu pie­skardamās manam degunam. "Tu esi spēcīgs. Mans vērtīgais krama šķēps…"

Vējš bija griezīgi auksts. Tas pūta no aizmugures kal­niem, barodams un uzkurinādams liesmurunātāju barjeru visdziļākās valstības priekšā. Gvivenetas balss izgaisa, bālie vaibsti uz baltā sniega fona izdzisa. Es apgāju apkārt akme­nim, piesardzīgi lūkodamies, vai mani nepārsteigs Kristiāna vanagi, un gandrīz skaļi lūgdamies, kaut ieraudzītu pie kāda akmens stūra patvērušos Gvivenetu, kura mani jau gaida.

Pirmais, ko pamanīju, bija viegli pēdu nospiedumi, kas veda uz koku un tālo liesmu pusi. Sniegs tos bija gandrīz aizputinājis, tomēr skaidri varēja redzēt, ka pie akmens kāds ir bijis un aizgājis projām pa ieleju.

Devos pa šīm pēdām uz priekšu, neuzdrošinādamies domāt par to, kas varējis būt gājējs. Dziļajā ielejas gultnē koki bija saauguši blīvos puduros. Sniegs sākumā bija biezs, bet drīz zeme kļuva kaila, jo liesmu siltums izplatījās tālu.

Arvien skaļāki kļuva arī liesmu spraksti un rūkoņa. Drīz aiz kokiem ieraudzīju uguni. Un drīz manu acu priekšā viss mežs pārvērtās liesmu sienā, un es soļoju caur apdegu­šiem, nokvēpušiem stumbriem, kuru zari melnēja zemē kā nedzīvi uguns upuru kauli. Uz spožo liesmu fona šur tur vēl slējās apgruzdējušu ozolu, lazdu un citu pirmatnējā meža koku atliekas kā sakropļotu cilvēku stāvi.

Te viens no šiem stāviem sakustējās un, paspēris soli gar uguns sienu, pazuda lielāka koka ēnā. Aši paslēpos un ieskatījos, tad metos uz tuvāku novērošanas slēpni, cenz­damies patverties aiz nelielā stumbra un piemiegdams acis, lai kaut ko saredzētu pret spožo sienu. Atkal redzēju ašu, slepenu kustību. Stāvs bija liels Gviveneta tā nevarēja būt un rokā turēja kaut ko spīdošu.

Pietupos, tad aizskrēju gabaliņu uz priekšu un paslēpos aiz neliela akmens. Vairāk neko nemanījis, piesardzīgi aiz­gāju līdz līkam, nomelnējušam ozolam.

Viņš izauga no zemes kā rēgs tikai kādu piecu soļu atstatumā no manis kā ēna, kas iznirst no citas ēnas. Es viņu tūlīt pazinu. Rokā viņš turēja zobenu ar garu asmeni. Viņš viscaur mirka sviedros un bija nometis virsdrēbes, atstādams tikai piesvīdušu pelēku vilnas kreklu, kas bija atrauts vaļā, un vaļīgas audekla bikses, kas apsietas ap lieliem, lai neplandītos. Sejā viņam bija divas, šķiet, nesen gūtas brūces, un viena no tām bija skārusi aci. Viņš izska­tījās ļauns un mežonīgs, un tumšajā bārdā slēpās smīns. Zobenu viņš turēja tik viegli, it kā tas būtu no koka, un runādams lēni nāca man pretī.

-    Tātad tu esi ieradies mani nogalināt, brāli. Esi ieradies veikt savu uzdevumu.

-    Vai tu cerēji, ka es to nedarīšu?

Viņš apstājās, paraustīja plecus un pasmaidīja. Iedūris zobenu zemē, viņš atspiedās uz tā. Bet es esmu vīlies. Kur tavs akmens laikmeta šķēps?

-    Asais gals palika iedurts tavā rokaspuisī. Fenlanderā. Tur atpakaļ, mežā.

Šķiet, tas Kristiānu pārsteidza; viņš mazliet sarauca pieri un paskatījās tālumā, aiz Peredura akmens. Fenlanders? Es domāju, ka pats viņu aizraidīju uz viņpasauli.

-Acīmredzot neaizsūtīji, es mierīgi atbildēju, taču manas domas riņķoja drudžainā neizpratnē. Ko Kristiāns teica? Vai tas nozīmē, ka viņa pulkā notikusi šķelšanās? Vai viņš palicis viens, pārējo pamests?

Brāļa izskatā jautās gurda nolemtības apziņa. Šķita, ka viņš raugās ugunī, bet, līdzko es pakustējos uz viņa pusi, reakcija bija zibenīga sarkanais, spožais asmens triecās man pretī. Viņš sāka lēni iet man apkārt, un uguns atblāzma spoži atspīdēja viņa acīs un sakaltušajās asinīs uz sejas.

-    Teikšu, Stiven, ka mani aizkustina tava neatlaidība. Biju domājis, ka toreiz Ozolmājā tevi pakāru. Un pēc tam pie upes aizsūtīju tev pretī sešus vīrus. Kas ar viņiem notika, es gribētu zināt?

-    Peld upē ar sejām uz leju, un droši vien zivis viņus jau krietni apstrādājušas.

-    Droši vien nošauti, Kristiāns rūgti noteica.

-    Tikai viens, es nomurmināju. Pārējie vienkārši neprata rīkoties ar zobenu.

Kristiāns neticīgi iesmējās un papurināja galvu. Man patīk tavs tonis, Stlv. Augstprātīgs. Tas nozīmē spēku. Tu patiesi esi apņēmies kļūt par Ciltsbrāli atriebēju!

-    Es gribu Gvivenetu. Tas ir viss. Tevi nogalināt man nav tik svarīgi. Ja vajadzēs, es to darīšu. Bet labprātāk nedarītu.

Kristiāns pārstāja mest apļus ap mani. Es draudīgi pacēlu savu ķeltu dunci, un viņš piešķieba galvu, nopē­tīdams ieroci. Jauka spēļlietiņa, viņš ciniski noteica, kasīdams vēderu caur pelēko kreklu. Droši vien labi der dārzeņiem.

-    Un vanagiem, es meloju. Kristiāns izskatījās pār­steigts. Ar šito tu nogalināji kādu no maniem vīriem?

-    Divas galvas, divas sirdis…

Brālis brīdi ldusēja, tad atkal iesmējās. Kāds tu esi melis, Stlv. Kāds dižens melis. Es tavā vietā darītu tāpat.

-    Kur ir Gviveneta?

-    Redzi nu! Tas ir jautājums. Kur ir Gviveneta? Patie­šām, kur?

-    Tātad viņa aizbēga no tevis! Atvieglojums kā putns iespurdza manās krūtīs.

Tomēr Kristiāna smaids bija sājš. Jutu sejā saskrienam asinis, un karstums no liesmu sienas kļuva gandrīz neciešams. Liesmas rūca, šņāca un sprakstēja tepat bla­kus vesela skaņu virkne. Ne gluži, Kristiāns lēni teica. Ne gluži izbēga… drīzāk es palaidu pats…

-    Atbildi, Kris! Vai arī es tevi patiešām nonāvēšu! Dus­mas darīja manus vārdus smieklīgus.

-    Man iznāca nelieli sarežģījumi, Stīv. Es ļāvu viņai iet. Ļāvu visiem iet.

-    Tātad tavs bars pavērsās pret tevi?

-    Tagad lai vēršas, uz kuriem sāniem grib, savās bed­rēs. Viņš ledaini pasmējās. Nejēgas, iedomājās, ka varēs mani pārspēt! Nebija lasījuši savu folkloru. Bet vienīgi Cilts­brālis var nogalināt Nepiederošo. Es jūtos pagodināts, brāli. Pagodināts, ka tu esi nācis tik tālu, lai darītu man galu.

Viņa vārdi bija kā āmura sitieni. "Ļāvu iet" viņam tātad nozīmēja "nogalināju". Ak Dievs, vai viņš ir nogalinājis arī Gvivenetu? Šī doma pārmāca manu veselo saprātu. Būdams jau pietiekami iekarsis, aizsvilos negantās dusmās un kvē­lošā naidā. Atvēzējis dunci, metos Kristiānam virsū. Viņš atkāpās, pacēla savu ieroci un iesmējās, dzelzij nodimdot pret tēraudu. Cirtu vēlreiz, vēzēdams zemu. Atskanēja kaut kas līdzīgs liela zvana dobjajai dunoņai. Vēlreiz, pret galvu, vēlreiz pret vēderu… Katru triecienu atvairīja negants, grie­zīgi skaļš Kristiāna zobena cirtiens, un mana roka stipri smeldza. Paguris pierimu un bridi vēroju zibošās liesmu ēnas, ko uguns siena meta pār viņa mežonīgajiem, ņirdzī­gajiem vaibstiem. Kas noticis ar viņu? es noprasīju, aizelsies, trulu sāpju mocīts.

-    Viņa būs šeit, Kristiāns teica, kad pienāks viņas laiks. Izveicīga meitene, nudien… prot apieties ar nazi…

Un runādams viņš pavēra tumšo kreklu un parādīja man izplūdušo asins laukumu uz vēdera, ko es biju noturējis par netīru sviedru traipu. Labs dūriens. Liktenīgs nebija, bet daudz netrūka. Spēki man pamazām izsīkst, bet, protams… es nemiršu… Un viņš ierēcās: Jo mani nogalināt var vie­nīgi Ciltsbrālis!

Kad Kristiāns izgrūda šos vārdus, viņa acis iegailējās zvēriskā niknumā un viņš strauji metās man virsū; uz spožo liesmu fona nevarēju saredzēt viņa zobenu. Jutu, kā tas nošvīkst man abpus galvai, un nākamajā brīdī no rokas man tika izsists duncis. Virpuļodams tas aizlidoja pāri kla­jumam. Streipuļodams atkāpos un mēģināju izvairīties no Kristiāna nākamā cirtiena, kuru viņš raidīja līmeniski pret manu kaklu, bet ierocis spēji apstājās, tikko skāris manu ādu.

Es drebēju kā lapa vējā, lūpas man kļuva ļenganas un mute vienā mirklī izkalta gluži sausa.

-    Tātad šis ir varenais Ciltsbrālis! Kristiāns ieaurojās, un balsī skanēja izsmiekls un naids. Šis ir tas karotājs, kurš ieradies nogalināt savu brāli! Ceļi trīc, zobi klab tas tik ir kareivis!

Atbildēt nebija jēgas. Karstais asmens griezās arvien dziļāk manā miesā. Kristiāna acis dega kā ugunis.

-    Man šķiet, ka viņiem tā leģenda būs jāpārraksta, viņš smīnēdams novilka. Tālu ceļu tu esi nācis, lai izbau­dītu šo pazemojumu, Stīv. Tālu ceļu esi nācis, lai tava galva ņirgtu zobus nīstā ienaidnieka zobena galā!

Izmisis parāvos atpakaļ un pietupos, cerēdams nu jau vairs tikai uz brīnumu. Vēlreiz paskatījos uz brāli, un mani satrieca viņa nāves maskai līdzīgā seja: lūpas bija atvilktas un sašķiebtas, un atsedzās balti zobi, ko uguns spīdums darija dzeltenus. Viņš vēzēja zobenu no vienas puses uz otru tik regulāri kā pulksteņa svārstu. Katru reizi, kad asmeņa gals brāzās garām manai sejai, tas skāra manus plakstus, degunu vai lūpas. Es nemitīgi kāpos atpakaļ.

Kristiāns tikpat nemitīgi nāca man līdzi, ķircinādams mani ar savu izveicību.

Pēkšņi viņš paklupināja mani uz sava zobena, sāpīgi iesita ar to man pa sēžamvietu, tad, pagrūdis asmeņa aso malu man zem zoda, uzrāva mani kājās. Tāpat kā toreiz dārzā viņš atgrūda mani pret koka stumbru. Tāpat kā toreiz viņš bija guvis virsroku. Tāpat kā toreiz mums blakus lies­moja uguns.

Un Kristiāns bija vecs, saguris vīrs.

-    Man vienalga, ko stāsta leģendas, viņš klusi teica un atkal paskatījās uz rūcošo liesmu pusi. Spožā uguns meta atblāzmu uz sakaltušo asiņu un sviedru klātajiem vaibstiem. Tad viņš atkal pievērsās man, piegrūdis savu seju pavisam tuvu manējai, un viņa elpai bija negaidīti patī­kama smarža. Es netaisos tevi nogalināt… Ciltsbrāli. Es tagad atrodos ārpus nogalināšanas. Es atrodos ārpus visa.

-    Es nesaprotu.

Kristiāns brīdi vilcinājās, tad, man par pārsteigumu, palaida mani vaļā un aizgriezās. Viņš pagāja vairākus soļus uz ugunskura pusi. Es paliku turpat, ieķēries kokā, lai notu­rētos kājās, tomēr pamanīju, ka mans ierocis nav pārāk tālu.

Stāvēdams ar muguru pret mani, mazliet sagumis kā sāpēs, viņš teica: Vai atceries mūsu laivu, Stīv? "Ceļotāju"?

-    Protams, atceros.

Jutos pārsteigts. Dīvains brīdis nostalģijai. Tomēr tās nebija tikai aizkustinošas atmiņas vien. Kristiāns pagriezās atpakaļ pret mani, un tagad viņa sejā mirdzēja citas jūtas: satraukta pacilātība. Vai atceries, kad mēs to atradām? Todien, kad pie mums bija vecā tante. Mazais kuģītis izpel­dēja no Raiopu meža gluži kā jauns. Vai atceries, Stīv?

-    Gluži kā jauns, es piekritu. Un tas bija pēc sešām nedēļām.

-    Pēc sešām nedēļām, Kristiāns sapņaini novilka.

-    Vecais zināja. Vai vismaz domāja, ka zina.

Es atrāvos no koka un nedrošā solī devos uz brāļa pusi.

-    Viņš rakstīja par laika nobīdēm. Savā dienasgrāmatā. Tas bija viens no viņa pirmajiem īstajiem atklājumiem.

Kristiāns pamāja ar galvu. Viņa zobens noslīdēja lejup. Sviedri klāja viņu no galvas līdz kājām. Brīdi viņš izskatī­jās truls un vienaldzīgs, tad sarāvās, kā ciezdams sāpes. Šķiet, viņš pat sagrīļojās. Tad viņa skatiens atkal vērīgi saspringa.

-    Es daudz esmu domājis par mūsu mazo "Ceļotāju", viņš teica un, pacēlis galvu, paskatījās apkārt. Šī valstība ir kaut kas vairāk par Robiņu Hudu un Zarukroni. Viņa skatiens cieši ieurbās manī. Leģenda ir kaut kas vairāk nekā varoņi. Vai tu zini, kas ir aiz tās uguns? Vai zini, kas ir tur otrā pusē? Ar lielu piepūli viņš pacēla zobenu un norādīja uz liesmu sienu aiz muguras.

-    To sauc par Lavondisu, es atbildēju. Viņš smagi paspēra soli uz priekšu, vienu roku nolaidis gar sāniem, ar otru turēdams zobenu un balstīdamies uz tā kā uz nūjas.

-    Lai sauc, kā grib, viņš teica. Bet tas ir leduslaikmets. Leduslaikmets, kas valdīja Anglijā pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu!

-    Un pirms leduslaikmeta droši vien starpledāju periods. Un tad iepriekšējais ledus laikmets, un tā tālāk, līdz dino­zauriem…

Kristiāns papurināja galvu, raudzīdamies manī ar do­mīgu, satriecoši nopietnu izteiksmi. Vienkārši leduslaik­mets, Stīv. Vismaz tā man ir stāstīts. Galu galā… viņš atkal pasmīnēja, Raiopu mežs jau ir ļoti mazs.

-    Kā tu to domā, Kris?

-    Aiz uguns ir ledus, viņš teica. Un ledus iekšienē… ir kāda slepena vieta. Esmu dzirdējis par to runājam, visādas baumas. Sākotnējā vieta… kaut kas kopīgs ar Urskumugu. Un tālāk, aiz ledus, atkal ir uguns. Aiz uguns atkal savvaļas mežs. Un tad Anglija. Normālais laiks. Es esmu daudz domā­jis par "Ceļotāju". Vai tas tika nobružāts un noskrambāts, kamēr brauca cauri šai valstībai? Tā vajadzēja būt. Tam vaja­dzēja te uzturēties krietni ilgāk par sešām nedēļām! Bet kas notika ar visām šīm skrambām un bojājumiem? Varbūt… varbūt tie pazuda, atbira nost. Varbūt ceļā cauri mežam šī valstība atņēma atpakaļ laiku, ko bija tam uzspiedusi. Vai saproti, ko es gribu teikt? Cik ilgi tu jau esi mežā? Trīs nedēļas? Četras? Bet ārpusē varbūt pagājušas tikai dažas dienas. Valstība ir uzspiedusi tev savu laiku. Bet ir iespē­jams, ka tā paņem to atpakaļ, ja tai iet cauri pa pareizo ceļu.

-    Mūžīgā jaunība… es noteicu.

-    Nepavisam ne! viņš iesaucās, itin kā satriekts par to, ka neesmu viņu pareizi sapratis. Reģenerācija. Kompen­sācija. Es esmu gadus četrpadsmit vai piecpadsmit vecāks, nekā būtu bijis, palikdams Ozolmājā. Domāju, ka valstība ļaus man nomest šos liekos gadus, rētas, sāpes, niknumu… Pēkšņi viņa balsī ieskanējās gandrīz vai lūgums. Man tas jāmēģina, Stīv. Nekas cits man vairs nav atlicis.

-    Tu esi izpostījis šo valstību, es teicu. Es redzēju sekas. Mums jācīnās, Kris. Tev jāiet bojā.

Brīdi viņš neatbildēja, tad izgrūda tādu kā nicinājuma un neziņas rūcienu.

-    Vai tad tu patiešām varētu mani nogalināt, Stīv? viņš jautāja, un balsī skanēja klusi, slēpti draudi.

Es neatbildēju. Viņam, protams, bija taisnība. Droši vien es to nevarētu. Varbūt es to spētu naida uzliesmojumā, taču tagad, vērojot šo ievainoto, nožēlojamo cilvēku, jutu, ka roka man neceltos cirtienam.

Un tomēr…

Un tomēr tik daudz atkarīgs no manis, no manas dros­mes, no manas apņēmības.

Man sāka reibt galva. Uguns sienas karstums bija nogur­dinošs un atņēma spēkus.

Brālis teica: Savā ziņā tu jau esi mani nogalinājis. Viss, ko es gribēju, bija Gviveneta. Bet es viņu nevarēju iegūt. Viņa pārāk mīlēja tevi. Tas mani iznīcināja. Es biju meklējis viņu pārāk ilgi. Atrašanas sāpes bija pārāk stipras. Es gribu aiziet no šīs valstības, Stīv. Ļauj man iet…

Pārsteigts par viņa vārdiem, es teicu:

-    Es tevi nevaru aizturēt.

-    Tu mani vajāsi. Bet man vajadzīgs miers. Man jāatrod pašam savs miers. Jāzina, ka tu nedzenies man pakaļ.

-Tad nogalini mani, es skarbi teicu. Bet viņš tikai papurināja galvu un nicīgi iesmējās. Tu divas reizes esi piecēlies no miroņiem, Stīven. Man sāk kļūt bail no tevis. Domāju, ka trešoreiz vairs nemēģināšu.

-    Nu, paldies par to pašu.

Brīdi es klusēju, tad klusi pavaicāju:

-    Vai viņa ir dzīva?

Kristiāns lēni pamāja ar galvu. Viņa ir tava, Stīv. Hids būs šis stāsts. Ciltsbrālis izrādīja līdzcietību. Nepiederošais mainījās uz labu un aizgāja no valstības. Meitene no zaļā meža atguva savu mīļoto. Viņi skūpstījās pie lielā, baltā akmens…

Es skatījos uz viņu. Es ticēju viņam. Viņa vārdi skanēja kā dziesma, no kuras acīs sakāpj asaras.

-    Nu tad es viņu gaidīšu. Un paldies, ka saudzēji viņu.

-    Viņa ir izveicīga meitene, Kristiāns atkārtoja, atkal pieskardamies ievainojumam uz vēdera. Man nebija lielas izvēles.

Kaut kas viņa vārdos…

Kristiāns pagriezās un devās uz uguns pusi. Apziņa, ka tagad man ar atvieglojumu jāsaka brālim ardievas, uz bridi atbīdīja malā domu par Gvivenetu.

-    Kā tu tiksi cauri ugunij?

-     Zeme pasargās, viņš atbildēja un pastiepās pēc apmetņa. Tā kapuce bija piebērta ar smiltīm. Paņēmis apmetni kā lingu, viņš brīvajā plaukstā pagrāba no zemes vēl vienu smilšu sauju un iemeta to ugunī. Liesmas nosprauslojās un spēji satumsa, it kā zeme tās būtu noslāpējusi.

-     Svarīgi ir zināt īstos vārdus un mest liesmās pietie­kami daudz smilšu, viņš teica. Vārdus esmu iemācī­jies, bet Zemesmātes veltes var aptrūkt. Viņš paskatījās apkārt. Nekāds šamanis no manis nesanāk.

-    Kāpēc tu negribi iet pa upi? es jautāju, kad viņš sāka vēzēt gaisā apmetni. Tas noteikti ir vieglāk. Arī "Ceļotājs" taču izpeldēja cauri pa ūdens ceļu.

-    Upe ir slēgta tādiem ļaudīm kā es, viņš teica. Apmet­nis plašā lokā griezās viņam ap galvu. Turklāt aiz uguns ir Lavondisa. Tir-na-noc, mīļo Stīven. Avalona. Debesis. Sauc, kā gribi. Tā ir nezināmā zeme, labirinta sākums. Noslēguma vieta. Valstība, kas tiek sargāta nevis no Cilvēka, bet no Cilvēka ziņkārības. Nepieejamā vieta. Nezināmā, aizmirstā pagātne. Viņš vēlreiz pavērsa galvu pret mani, visu laiku griezdams ap galvu smagi piebērto apmetni. Ja tik daudz tiek pazaudēts laika tumsā, jābūt mītam, kas glorificē zudu­šās zināšanas. Un viņš runādams atkal spēra soli uz uguns pusi. Bet Lavondisā joprojām pastāv šo zināšanu vieta. Un turp es dodos vispirms, brāli. Vēli man veiksmi!

-    Veiksmi! es iesaucos, un tajā pašā brīdī viņš svieda no apmetņa smiltis. Liesmas ieaurojās, tad apdzisa, un īsu mirkli es cauri pārogļotajiem koku stumbriem redzēju ledainos viņpuses plašumus.

Kristiāns metās projām pa taku, kas uz bridi bija pavē­rusies plandošajā liesmu valnī, vecs, smagnējs vīrs, kuram smeldzošais ievainojums lika manāmi pieklibot. Drīz viņš sasniegs to vietu, no kuras biju apņēmies viņu atturēt, taču tagad viņš ir viens, nevis kopā ar Gvivenetu. Un tomēr mani mocīja doma, kas notiks ar viņu tur, bezlaika zemē Lavondisā. Kopš naida sākuma biju nogājis pilnu apli un tagad jutu nepārvaramas skumjas par to, ka nekad brāli vairs neredzēšu. Man gribējās viņam kaut ko iedot. Es gri­bēju paturēt kaut ko no viņa, kādu piemiņu, kādu daļiņu no savas zaudētās dzīves. Un es iedomājos ozollapas amu­letu, kas joprojām silts karājās man pie krūtīm. Sāku skriet viņam pakaļ, raudams nost amuletu un steigdamies izvilkt smago sudraba lapu no ādas maisiņa.

-    Kriš! es iesaucos. Pagaidi! Ozollapa! Uz laimi!

Un es sviedu to viņam.

Viņš apstājās un pagriezās atpakaļ. Sudraba talismans riņķodams lidoja uz viņa pusi, un es tūdaļ aptvēru, kas notiks. Mēmās šausmās noskatījos, kā smagais priekšmets ietriecas viņam sejā un nogāž viņu zemē.

-    Kris!

Liesmas sakļāvās virs viņa. Atskanēja garš, griezīgs klie­dziens, ko drīz noslāpēja uguns rūkoņa; zemes burvju spēka uzturēta, tā nošķīra mani no brāļa briesmīgā likteņa.

Tik tikko spēju aptvert, kas noticis. Satriekts nokritu ceļos, stingi lūkodamies ugunī un drebēdams kā drudža murgos.

Taču raudāt es nespēju. Lai kā vēlējos, lai kā centos, es nespēju raudāt.

Tātad tas ir galā. Kristiāns ir miris. Nepiederošais ir miris. Ciltsbrālis uzvarējis. Leģenda izlēmusi par labu vals­tībai. Tagad posts un iznīcība tajā beigsies.

Pagriezos un caur mežu devos atpakaļ līdz sniega līnijai, tad tālāk pa ielejas gultni. Zemi visapkārt klāja balta sega. Baltais akmens, kas slējās man acu priekšā, cauri pārslu aiz­karam gandrīz nebija saskatāms. Pagāju tam garām, vairs nebaidīdamies no Kristiāna algotņiem.

Iesitu pa pieminekli ar savu zobenu. Ja biju gaidījis, ka sitiens aizskanēs pa visu ieleju, tad maldījos. Skaņa acumirklī izgaisa, tāpat arī mans sauciens pēc Gvivenetas. Trīsreiz saucu viņas vārdu. Trīsreiz man atbildēja vienīgi sniega čuksti.

Vai nu viņa jau atnākusi un aizgājusi, vai arī nav vēl ieradusies. Kristiāns bija licis saprast, ka šis akmens ir viņas ceļamērķis. Bet kāpēc viņš smējās? Ko viņš tādu zināja un paturēja pie sevis?

Šķiet, es to sapratu jau tobrīd, taču pēc garā, grūtā ceļo­juma, kurā biju devies viņas dēļ, nespēju pieļaut tik mokošu domu, nejutos gatavs atzīt noprotamo. Un tomēr šī pati doma saistīja mani šeit, neļāva aiziet. Man viņa jāsagaida, lai kas notiktu tālāk.

Nekas cits pasaulē nav tik svarīgi.

Gaidīju visu nakti un nākamo dienu mednieku būdā netālu no Peredura pieminekļa, sildīdamies pie ugunskura no gobas pagalēm. Kad mitējās snigt, apstaigāju akme­nim apkārt, saukdams Gvivenetu, taču atbildes nebija. Aiz­gāju pa ieleju uz uguns pusi, cik tālu uzdrošinājos, un brīdi stāvēju starp kokiem, raudzīdamies milzīgajā liesmu sienā, juzdams, kā tās karstums kausē sniegu visapkārt un ienes neparastu vasaras jutoņu šajā vispirmatnējākā meža vietā.

Viņa atnāca uz ieleju otrajā nakti, tik klusi tuvodamās pa sniega paklāju, ka es gandrīz palaidu garām šo bridi. Debe­sīs spīdēja pusmēness sirpis, nakts bija gaiša un skaidra, un es viņu ieraudzīju. Sagumusi un nelaimīga viņa lēni nāca caur mežu uz iespaidīgā akmens pieminekļa pusi.

Kaut kāda iemesla pēc es neizkliedzu viņas vārdu. Uzsvie­dis uz pleciem apmetni, izgāju no sava šaurā patvēruma un, brizdams caur kupenām, devos meitenei pakaļ. Viņa gāja, mazliet grīļodamās. Viņas stāvs visu laiku bija salīcis un savilcies čokurā. Mēness, kas spīdēja viņpus akmens, darīja pieminekli līdzīgu bākai, kas aicina pie sevis.

Sasniegusi tēva kapavietu, viņa brīdi stāvēja, lūkoda­mās uz iegravēto zīmi. Tad viņa sauca tēvu, un aizsmakušajā balsī jautās stingums, sāpes un pārgurums.

-    Gviveneta! es skaļi teicu, iznākdams no koku aiz­sega. Viņa manāmi satrūkās un pagriezās uz manu pusi. Tas esmu es. Stīvens.

Viņa bija ļoti bāla. Viņa stāvēja, rokas sakrustojusi uz krūtīm, un izskatījās neparasti sīciņa. Garie mati bija sniegā samirkuši un taisni nokārušies lejup.

Tad es aptvēru, ka Gviveneta viscaur dreb. Viņa ar šausmām vēroja mani tuvojamies. Atcerējos, ka ar savu tumšo bārdu un biezajiem apmetņiem es tagad izskatos ļoti līdzīgs Kristiānam.

-    Kristiāns ir miris, es teicu. Es viņu nogalināju. Esmu tevi atkal atradis, Gvina. Mēs varam atgriezties Ozolmājā. Varam palikt kopā bez bailēm.

Atgriezties Ozolmājā. Šī doma viesa manī siltu cerību. Dzīve bez izmisuma, bez raizēm! Ak Dievs, kā es šai brīdī ilgojos pēc tās!

-     Stīv… viņa neskanīgā čukstā teica. Un saļima līdzās akmenim, aptvērusi sevi ar rokām kā sāpēs. Sapratu, ka viņa zaudējusi spēkus. Gājiens prasījis pārlieku daudz. Aši piesteidzos klāt un pacēlu viņu uz rokām, un viņa ievaidē­jās, it kā es būtu nodarījis viņai sāpes.

-    Būs labi, Gvina. Netālu ir apdzīvota vieta. Tur varēsim atpūsties, cik ilgi tu gribēsi.

Ieslidināju roku viņas apmetņa siltumā un ar šausmām sajutu uz viņas vēdera kaut ko aukstu un lipīgu.

-    Ai Gvina! Ak Dievs, nē…

Kristiāns tomēr bija pateicis pēdējo vārdu.

Pēdējiem spēkiem pacēlusi roku, viņa pieskārās man pie sejas. Viņas acis aizplīvurojās, un skumjais skatiens lūkojās manī. Es tik tikko dzirdēju viņas elpas vilcienus.

Pacēlu skatienu pret augsto akmeni. -Peredur!es izmi­sis iekliedzos. Peredur! Parādies!

Piemineklis mēmi slējās nakts debesis. Gviveneta ieriti­nājās dziļāk manā skāvienā un izdvesa nopūtu vāru skaņu aukstajā naktī. Piespiedu viņu tik cieši sev klāt, ka sāku bažīties, vai nesalauzīšu viņu kā trauslu zaru, tomēr man katrā ziņā vajadzēja viņu kaut kā sasildīt.

Tad zeme mazliet nodrebēja… un nodrebēja vēlreiz. Sniegs nobira no pieminekļa virsotnes un tuvāko koku zariem. Vēl… vēl un vēlreiz.

-    Viņš nāk, es sacīju klusajai meitenei. Tavs tēvs. Viņš nāk. Viņš palīdzēs.

Bet tas, kurš parādījās mūsu priekšā no akmens otras puses, kreisajā rokā turēdams Fenlandera nedzīvo ķer­meni, tas nebija Gvivenetas tēvs. Tas, kas stāvēja izslējies virs mums, mazliet šūpodamies un skaļi, baisminoši elpodams nakts klusumā, tas nebija drosmīgā Peredura gars. Es lūkojos augšup tā cilvēka vaibstos, kurš bija visu šo notikumu sākums, ievīstīju Gvivenetu ciešāk savā apmetni, tad noliecos viņai pāri, cenzdamies paslēpt viņu no svešā skatiena, un spēju izgrūst vienīgi rūgtas vilšanās kliedzienu.

Tā stāvot, šķiet, pagāja minūte vai pat vairāk, un es visu laiku gaidīju, ka svešie pirksti sagrābs manus plecus un pacels mūs gaisā, lai darītu visam galu. Kad nekas nenotika, es vēlreiz paskatījos augšup. Urskumugs joprojām stāvēja turpat, vērodams mani, blisinādams acis, te atvērdams, te aizvērdams muti un spīdinādams tajā baltos zobus. Tas brīdi vēl turēja rokā Fenlandera ķermeni, bet tad ar vienu ašu kustību, kas lika man sarauties bailēs, aizmeta to prom un pastiepās pēc manis.

Pieskāriens bija saudzīgāks, nekā es būtu varējis iedo­māties. Tas paraustīja manu roku, atraisīdams sargājošo tvērienu ap Gvivenetas augumu. Tas pacēla viņu gaisā, šūpodams labajā rokā tik viegli, kā bērns šūpotu rotaļ­lietiņu.

Urskumugs grib man viņu atņemt! Šī doma bija pār­lieku briesmīga, un es sāku raudāt, caur asarām raudzīda­mies sava tēva izplūdušajos apveidos.

Tad Urskumugs pastiepa kreiso roku pēc manis. Es bridi lūkojos milzenī un tad sapratu, ko tas vēlas. Piecēlies pastiepu pretī savu roku, un tā pazuda lielajā plaukstā.

Šādi viņš apgāja apkārt akmenim, tad devās pa sniegu uz koku pusi un caur kokiem liesmu sienas virzienā.

Kamēr es soļoju līdzās savam tēvam, manā galvā riņ­ķoja neskaitāmas domas. Viņa skatiens pauda nevis naidu, bet maigu un skumīgu līdzjūtību. Varbūt toreiz, Ozolmājas dārzā, kad Urskumugs mani tik sparīgi bija purinājis, tas patiesībā bija gribējis iekratīt manā ķermeni atpakaļ dzī­vību? Varbūt tur, mežotajā aizā, kad mans tēvs bija stāvējis un vilcinādamies ieklausījies, viņš visu laiku bija zinājis, kur mēs atrodamies, un gaidījis, kad paiesim viņam garām? Viņš bija palīdzējis man sekot Nepiederošajam, nevis kavē­jis mani. Kad viņam tāpat kā visam šajā valstībā bija ievajadzējies manas palīdzības, viņš no jauna bija atradis sevī līdzcietības jūtas.

Tēvs novietoja Gvivenetu uz sakarsušās zemes. Uguns rūkdama liesmoja pret debesīm. Koki plaisāja un pārogļojās, sienai tuvākie zari krita liesmās. Šī bija savāda vieta. Man lija sviedri, pārdabiskās elles karstums lika man caur­caurēm samirkt. Sapratu, ka tā ir mūžīga cīņa. Uguns siena, šķiet, nemainīja savu vietu kold paši auga tajā iekšā un gāja bojā. Visu laiku to uzturēja liesmurunātāji, mūslaiku cilvēces pirmie īstie varoņi.

Biju iedomājies, ka mums trijatā jādodas caur liesmām, taču maldījos. Tēvs pastiepās un pastūma mani projām.

-    Neatņem man viņu! es lūdzos. Cik viņa bija skaista seja sarkano matu ietvarā, uguns atblāzma uz bālās ādas… Lūdzu! Man jābūt kopā ar viņu!

Urskumugs vēroja mani. Lielā briesmoņa galva lēni, noliedzoši sašūpojās.

Nē. Man nav lemts viņu paturēt.

Bet tad viņš izdarīja kaut ko brīnišķīgu, kaut ko tādu, kas man deva cerību un drosmi visiem nākamajiem gadiem izdarīja kustību, kas kā tuvs draugs dzīvoja kopā ar mani visu bezgalīgo ziemu, ko pavadīju pie neolīta cilvēkiem netālajā apmetnē, sargādams Peredura akmeni.

Viņš piedūra pirkstu meitenes nekustīgajam ķermenim, pēc tam pastiepa to pret uguns sienu. Un tad parādīja, ka viņa atgriezīsies. Pie manis. Viņa atkal atnāks pie manis dzīva un vesela, mana Gviveneta.

-    Cik ilgi? es lūgšus taujāju. Cik ilgi man būs jāgaida? Cik ilgi tas ies?

Urskumugs noliecās pie meitenes un pacēla viņu. Viņš pastiepa Gvivenetas augumu uz manu pusi, un es piespiedu lūpas pie viņas aukstajām lūpām, ilgi neatraudamies, trī­sām skrienot pār visu ķermeni.

Mans tēvs satvēra viņu sargājošā skāvienā un pagriezās pret liesmām. Viņš iesvieda ugunī lielu zemes sauju, un liesmas noplaka. Pavisam īsi redzēju viņas puses kalnus, un tad cilvēkkuiļa stāvs cauri nomelnējušajiem koldem iegāja bezlaika valstībā. Iedams tas ar sānu skāra apdegušu stum­beni, kas neticami līdzinājās cilvēka stāvam ar paceltām rokām. Stumbrs sabruka. Nākamajā mirklī liesmas atkal spoži pacēlās pret debesīm, un es paliku viens ar atmiņām par skūpstu un ar prieku par asarām sava tēva acīs.

KODA

Tajā laikā, šīs tautas dzīvē, milzis Mogohs saņēma uzde­vumu no likteņu lēmējiem un devās uz ziemeļiem, iedams simt dienu bez apstājas. Tā viņš nonāca pie zināmās pasau­les tālākās robežas, pie uguns vārtiem, kas sargā Lavondisu.

Ielejas sākumā slējās akmens, desmit reižu augstāks par cilvēka augumu. Mogohs atbalstīja uz akmens savu kreiso kāju un prātoja, kāda iemesla pēc likteņa lēmēji aizsūtījuši viņu tik tālu prom no viņa cilts mājvietas.

Tad viņš izdzirda balsi: Noņem savu kāju no akmens!

Mogohs paskatījās apkārt un ieraudzīja mednieku, kurš stāvēja uz akmeņu krāvuma un lūkojās augšup.

-    Neņemšu, Mogohs atbildēja.

-    Noņem kāju no akmens! mednieks uzsauca vēlreiz. Tur guļ apglabāts drosmīgs cilvēks.

-    Es zinu, atteica Mogohs, pat nepakustinādams kāju. Es pats viņu apglabāju. Pats ar savām rokām uzliku akmeni virs viņa. Un atradu šo akmeni pats savā mutē. Paskaties! Un Mogohs atvilka lūpas smīnā, ļaudams med­niekam apskatīt lielo tukšumu zobu rindā, no kuras bija ņēmis drosmīgā vīra kapakmeni.

-    Ak tā, noteica mednieks. Tad laikam viss kārtībā.

-    Paldies, sacīja Mogohs, priecādamies, ka nevajadzēs ar mednieku cīnīties. Un kādi diži darbi atveduši tevi pie Lavondisas robežas?

-    Es kādu gaidu, atbildēja mednieks.

-    Skat, kā, Mogohs novilka. Ceru, ka viņš drīz būs klāt.

-    Viņa noteikti drīz būs klāt, mednieks apstiprināja un pagrieza milzim muguru.

Mogohs ar ozola stumbru pakasīja sev muguru, tad apēda vakariņās briedi un joprojām prātoja, kālab viņš atsūtīts uz šo vietu. Beigu beigās viņš devās projām, bet pirms tam nosauca ieleju par "ritha maireog", kas nozīmē "kur gaida mednieks".

Tomēr vēlāk šī ieleja tika dēvēta par "imarn uklyss", kas nozīmē "kur meitene atnāca atpakaļ cauri ugunij".

Taču tas ir stāsts citam laikam un citiem ļaudīm.

TOC \o "1-3" \h \z Prologs……………………………………………………………………………………… 7

Pirmā daļa. Mitago mežs………………………………………………………. 11

Otrā daļa. Mežonīgie mednieki……………………………………………. 67

Trešā daļa. Dziļmežs………………………………………………………….. 203

Roberts Holdstoks MITAGO MEŽS

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3170. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.