Hroniski sirdsapziņas pārmetumi, kā vienojušies visi morālisti, ir ārkārtīgi nepatīkamas jūtas. Ja esi izturējies slikti, nožēlo to, izlabo, kas labojams, un sevī apņemies nākamreiz uzvesties labāk. Nekādā gadījumā negremdējies garās pār­domās par savu nodarījumu. Vārtīšanās mēslos nav labākais veids, kā attīrīties.

Arī mākslai ir sava morāle, un daudzi šīs morāles likumi sakrīt ar parastās ētikas likumiem vai vismaz ir analogi tiem. Piemēram, sirdsapziņas pārmetumi ir tikpat nevēlami attiecībā uz mūsu slikto mākslu kā attiecībā uz mūsu slikto uzvedību. Sliktais ir jāapzinās, jānožēlo un, ja iespējams, turpmāk no tā ir jāizvairās. Pētīt divdesmit gadu vecas literāras kļūmes, censties uzlabot neizdevušos darbu līdz tai pilnībai, kādas tam pietrūka pirmajā izpildījumā, pavadīt pusmūža gadus, pūloties vērst par labu mākslinieciskos grēkus, kurus nodarījis un atstājis mantojumā tas citādais cilvēks, kurš tu biji jaunībā, — tas viss katrā ziņā ir veltīgi un tukši. Un tieši tāpēc šī "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ir tāda pati kā vecā. Tai kā mākslas darbam piemīt ievērojami trūkumi; taču, lai tos labotu, grāmata man būtu jāuzraksta no jauna — un, rakstīdams to no jauna, es droši vien tiktu vajā ne tikai no dažām šī stāsta kļūdām, bet arī no labajām īpašībām, kas tam piemitušas sākotnēji. Un tāpēc, pretoda­mies kārdinājumam gremdēties mākslinieka sirdsapziņas pārmetumos, es labāk lieku mierā gan labo, gan slikto un domāju par kaut ko citu.

Tomēr tagad, šķiet, ir vērts vismaz pieminēt pašu nopietnāko šī stāsta trūkumu, un tas ir tāds. Mežonim tiek piedāvātas tikai divas izvēles iespējas — ārprātīgā dzīve Utopijā vai pirmatnējā cilvēka dzīve indiāņu ciematā — dzīve, kura dažā ziņā ir cilvēciskāka, tomēr citā ziņā diezin vai mazāk dīvaina un nenormāla. Šīs grāmatas tapšanas laikā doma par to, ka cilvēkiem tiek dota brīvība izvēlēties starp ārprātu un vājprātu, man šķita uzjautrinoša un tur­klāt gluži iespējama. Tomēr dramatiskā efekta labad Mežonim bieži tiek ļauts runāt racionālāk, nekā viņš runātu patiesībā, izaudzis starp cilvēkiem, kuri piekopuši reliģiju, kas balstījusies pa pusei uz auglības kultu un pa pusei uz grēku nožēlas degsmi. Pal tas, ka viņš labi pazīst Šekspīru, īstenībā neattaisnotu šādus izteikumus. Un beigās viņš, protams, ir spiests atkāpties no veselā saprāta; iedzimtais nožēlnieciskums atkal ņem virsroku, un viss beidzas ar maniakālām pašmocībām un izmisīgu pašnāvību. "Un viņi mira briesmīgā nāvē līdz pat šai baltai dienai" — par lielu mierinājumu uzjautrinātajam, pirriskajam estētam, kurš bijis šīs fabulas autors.

Šodien es nejūtu ne mazāko vēlēšanos apliecināt, ka veselais saprāts nav iespējams. Gluži otrādi, lai gan es jopro­jām esmu tikpat skumji pārliecināts, ka pagātnē veselais saprāts ir bijis visai rets fenomens, tomēr noteikti uzskatu, ka to var iegūt, un vēlētos sastapties ar lo biežāk. Par to, ka šādi esmu izteicies vairākās jaunākajās grāmatās, un, galvenais, par to, ka esmu sastādījis antoloģiju, kurā ietverti saprātīgo izteikumi par veselo saprātu un par līdzekļiem, ar kādiem tas iegūstams, kāds izcils akadēmisks kritiķis man pateica, ka es esot skumīgs simptoms intelektuāļu šķiras ne­veiksmēm krīzes apstākļos. Teiktais acīmredzot jāsaprot arī tā, ka šis profesors un viņa kolēģi ir priecējoši veiksmes simptomi. Šie cilvēces labdari ir pelnījuši pienācīgu cieņu un piemiņu. Uzcelsim Panteonu profesoriem! Tam vajadzētu atrasties starp drupu kaudzēm kādā no Eiropas vai Japānas sagrautajām pilsētām, un virs kapeņu ieejas es ar sešas septiņas pēdas augstiem burtiem uzrakstītu vienkāršos vārdus: veltIjums pasaules izglītotāju piemiņai, simonumentum

REgiHRIS CIRCUMSPICE.

Taču atgriezīsimies pie nākotnes… Ja man tagad va­jadzētu uzrakstīt šo grāmatu no jauna, es piedāvātu Mežonim trešo izvēles iespēju. Starp utopisko un primitīvo galējību šai dilemmā atrastos veselā saprāta iespēja — iespēja, kas zināmā mērā jau realizējusies Brīnišķīgās Jaunās pasaules trimdinieku un bēgļu kopienā, kas dzīvo Rezervātā. Šajā kopienā ekonomika būtu decentralizēta kā Henriju un Džordžu laikos, politika būtu kropotkiniski kooperatīva. Zinātne un tehnoloģija tiktu izmantotas tā, it kā septītajā dienā būtu radītas cilvēka labad, nevis tā (kā patlaban un vēl jo vairāk Brīnišķīgajā Jaunajā pasaulē), it kā cilvēkam būtu jāpielāgojas tām un jākļūst par to vergu. Reliģija būtu apzināta, saprātīga liekšanās uz cilvēka Augstāko mērķi, imanentā Tao vai Logosa, transcendentā Dieva vai Brāhmana vienojoša apziņa. Un galvenā dzīves filosofija būtu sava veida augstākais utilitārisms, kurā Lielākās laimes princips būtu pakļauts Augstākā mērķa principam, — pirmais jautājums, kuru uzdotu un uz kuru atbildētu ikvienā dzīves gadījumā, būtu: "Kā šī doma vai rīcība palīdzēs vai traucēs tam, lai gan es, gan lielākais iespējamais skaits citu indivīdu sasniegtu cilvēka Augstā­ko mērķi?"

Izaudzis starp primitīviem cilvēkiem, Mežonis (šai hipotētiskajā jaunajā grāmatas versijā) netiktu pārcelts uz Utopiju, pirms viņam nebūtu radusies iespēja no pirmavota uzzināt kaut ko par sabiedrību, kas sastāv no indivīdiem, kuri brīvā sadarbībā nododas veselā saprāta meklējumiem. Šādi mainīta, "Brīnišķīgā jaunā pasaule" iegūtu mākslinie­cisku un (ja vien drīkst lietot tik lielu vārdu attiecibā uz daiļliteratūras darbu) filosofisku pilnību, kuras neapšau­bāmi trūkst tās tagadējā veidolā.

Taču "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ir grāmata par nākotni, un, lai kādas būtu tās mākslinieciskās vai filosofiskās īpašības, grāmata par nākotni spēj mūs interesēt vienīgi tad, ja ir iedomājams, ka tās pareģojumi varētu piepildīties. Cik ticami šķiet tās paredzējumi no mūsu šībrīža skalpunkta, kad pa modernās vēstures slīpo plakni esam pavirzījušies par piecpadsmit gadiem tālāk? Kādi šī sā­pīgā starplaika notikumi apstiprina vai noliedz 1931. gada pareģojumus?

Viena milzīga un acīm redzama prognozes kļūme ir saskatāma uzreiz. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" ne reizi nav pieminēta atomu šķelšanās. Šis trūkums patiesībā ir visai dīvains, jo atomenerģijas iespējas bija iecienīts sarunu temats jau gadiem ilgi pirms šīs grāmatas sarakstīšanas. Mans vecais draugs Roberts Nikolss pat sacerēja panāku­miem bagātu lugu par šo tematu, un es atceros, ka pats biju to garāmejot pieminējis kādā romānā, kas publicēts div­desmito gadu beigās. Tāpēc, kā jau teicu, šķiet ļoti dīvaini, ka Mūsu Forda septītajā gadsimtā raķetes un helikopterus nedarbina atomkodolu dalīšanās. Šī kļūme varbūt nav pie­dodama; tomēr tā vismaz ir viegli izskaidrojama. "Brīnišķīgās jaunās pasaules" temats nav zinātnes kā tādas attīstība; tā aplūko zinātnes attīstības ietekmi uz cilvēkiem. Fizikas, ķīmijas un tehnoloģijas sasniegumi tiek klusuciešot uztverti kā pašsaprotami. īpaši tiek aprakstīti vienīgi tie zinātnes sasniegumi, kuri ietver sevī bioloģijas, fizioloģijas un psiholo­ģijas pētījumu rezultātus, ko nākotnē izmantos paši cilvēki. Dzīves kvalitāti var radikāli mainīt tikai ar dzīvības zinātņu palīdzību. Vielas zinātnes var izmantot tādējādi, lai tās iznīcinātu dzīvību vai padarītu dzīvi neizturami sarežģītu un neērtu; taču, ja vien biologi un psihologi neizmanto tās kā instrumentus, šīs zinātnes nespēj modificēt nedz dabas for­mas, nedz dzīvības izpausmes. Atomenerģijas atbrīvošana iezīmē lielu revolūciju cilvēces vēsturē, tomēr tā nav galīgā un pamatīgākā revolūcija (ja vien mēs neuzspersim gaisā paši sevi un tādējādi nepieliksim vēsturei punktu).

Šī patiesi revolucionārā revolūcija ir sasniedzama nevis ārējā pasaulē, bet gan cilvēka dvēselē un miesā. Dzīvodams revolucionārā laikposmā, marķīzs de Sads ļoti dabiski iz­mantoja šo revolūciju teoriju, lai racionalizētu pats savu īpašo ārprāta šķirni. Robespjērs īstenoja paša virspusējākā veida revolūciju — politisko. Sperdams soli tālāk, Babefs mēģināja veikt ekonomisku revolūciju. Sads uzskatīja sevi par īsteni revolucionārās revolūcijas apustuli ārpus vien­kāršas politikas un ekonomikas robežām — viņa revolūcijai bija jānotiek katrā atsevišķā vīrietī, sievietē un bērnā, kuru miesai turpmāk bija jākļūst par kopīgu seksuālu īpašumu un prātam jāattirās no visām dabiskajām pieklājības nor­mām, no visiem sūri grūti iemantotajiem tradicionālās civilizācijas jūtu apvaldīšanas paņēmieniem. Protams, starp sadismu un īsteni revolucionāro revolūciju nebūt nav jā­pastāv nepieciešamai vai neizbēgamai saiknei. Sads bija vājprātīgs, un viņa revolūcijas vairāk vai mazāk apzinātais mērķis bija universāls haoss un sagrāve. Cilvēkiem, kas valda pār Brīnišķīgo jauno pasauli, varbūt nepiemīt veselais saprāts (šī vārda tā saucamajā pilnīgajā nozīmē), taču viņi nav traki, un viņu mērķis ir nevis anarhija, bet gan sociālā stabilitāte. Tieši tādēļ, lai iegūtu stabilitāti, viņi ar zinātnis­kiem līdzekļiem veic galējo, personisko, īsteni revolucionāro revolūciju.

Bet mēs tikmēr, iespējams, jau dzīvojam priekšpēdējās revolūcijas pirmajā fāzē. Tās nākamā fāze var būt atomkarš, un tādā gadījumā mums nav vērts noņemties ar nākotnes pareģojumiem. Tomēr ir iespējams, ka mums pietiks veselā saprāta, ja ne lai vispār izbeigtu karot, tad vismaz lai izturē­tos tik saprātigi, kā izturējās mūsu senči astoņpadsmitajā gadsimtā. Trisdesmitgadu kara neiedomājamās šausmas tiešām deva krietnu mācību, un pēc tam Eiropas politiķi un ģenerāļi vairāk nekā simt gadu apzināti turējās pretim kārdinājumam izmantot savu militāro spēku tam. lai grautu ienaidnieku vai (vairumā konfliktu) cīnītos, līdz pretinieks būs pilnigi iznīcināts. Viņi, bez šaubām, bija agresori, kas kāroja pēc pašlabuma un slavas; tomēr viņi bija arī konser­vatīvi cilvēki, apņēmušies par katru cenu saglabāt neskartu savu pasauli gluži kā ražošanas uzņēmumu. Pēdējo trīs­desmit gadu laikā konservatīvo vairs nav; ir bijuši tikai labā spārna nacionālistiskie radikāļi un kreisā spāma nacionā­listiskie radikāļi. Beidzamais konservatīvais valstsvīrs bija piektais Lensdaunas marķīzs; un, kad viņš nosūtīja vēstuli avīzei līmes, ierosinādams, ka Pirmo pasaules karu vajadzētu izbeigt ar kompromisu tāpat, kā izbeigts vairums astoņ­padsmitā gadsimta karu. tad šī reiz konservatīvā laikraksta redaktors atteicās vēstuli publicēt. Nacionālistiskie radikāļi gāja savu ceļu, un sekas ir zināmas mums visiem — boļševisms, fašisms, inflācija, depresija, Hitlers, Otrais pasaules karš, Eiropas sagrāve un gandrīz vispārējs bads.

Tātad, pieņemot, ka no Hirosimas spēsim iemācīties tikpat, cik mūsu priekšteči iemācījās no Magdeburgas, mēs varbūt varētu gaidit tādus laikus, kuros, kaut arī nevaldīs pilnīgs miers, tomēr notiks ierobežota un tikai daļēji grau­joša karadarbība. Tajos laikos varbūt tiks nolemts, ka kodol­enerģija jāizmanto rūpnieciskiem nolūkiem. Un rezultātā, protams, vēl nebijušā ātrumā un kvalitātē notiks ekonomisku un sociālu pārmaiņu virkne. Tiks izjaukti visi pastāvošie cilvēku dzīves modeļi, un būs jāizgudro jauni modeļi, lai pieskaņotos atomenerģijas ārpuscilvēciskajam faktoram. Gluži kā modernās drānās tēipies Prokrusts, kodolzinātnieks gatavos gultu, kurā gulēt cilvēcei; un, ja cilvēce tajā neiederēsies, — nu, tad jo ļaunāk cilvēcei pašai. Šis tas būs jāizstiepj, šis tas jāamputē — tieši tāpat, kā darīts kopš tiem laikiem, kad praktiskā zinātne uzņēma gaitu, tikai šoreiz šie pasākumi būs krietni krasāki nekā pagātnē. Šīs nebūt ne mazsāpīgās ope­rācijas vadīs augsti centralizētas totalitāras valdības. Tas ir neizbēgami; jo tuvākā nākotne droši vien būs līdzīga nesena­jai pagātnei, un nesenajā pagātnē straujām tehnoloģiskām pārmaiņām, kas risinājušās masu produkcijas ekonomikā un tādas iedzīvotāju masas vidū, kurai lielākoties nepieder īpašums, allaž ir bijusi tieksme radīt ekonomiskas un sociā­las jukas. Lai tiktu galā ar jukām, tika centralizēta vara un pastiprināta valdības kontrole. Iespējams, ka visas pasaules valdības būs kļuvušas vairāk vai mazāk pilnīgi totalitāras jau pirms tam, kad sāksies atomenerģijas izmantošana; ka tās būs totalitāras tai laikā un arī pēc tam, kad enerģijas iz­mantošanas jautājums šķitīs gandrīz skaidrs. Vienīgi plaša mēroga lautas kustība uz decentralizāciju un pašpalīdzību var apturēt pašreizējo statiskuma tendenci. Patlaban nekas neliecina, ka šāda kustība varētu sākties.

Protams, nav nekāda iemesla, kāpēc jaunajam totalitārismam vajadzētu līdzināties vecajam. Valsts pārvalde, kuru īsteno klubi un šāvēju komandas, mākslīgi radīts bads, masu aresti un masu deportācijas, ir ne tikai necilvēcīga (mūsdienās tas vairs nevienu īpaši neinteresē), tā ir arī klaji neefektīva, un augstas tehnoloģijas laikmetā neefektivitāte ir apgrēcība pret Svēto Garu. Patiesi efektīva totalitāra valsts būtu tāda, kurā politisko bosu visvarenā izpildvara un vadītāju armija kontrolētu vergu masu un nebūtu nekādas vajadzības šo masu apspiest, jo vergi mīlētu savu verdzību. Panākt, lai viņi to mīl, — tas mūsdienu totalitārajās valstīs ir propagandas ministriju, laikrakstu redaktoru un sko­lotāju uzdevums. Taču viņu metodes joprojām ir rupjas un nezinātniskas. Vecie jezuīti gan lielījās — ja viņiem ļautu skolot bērnu, tad viņi atbildētu par pieaugušā reliģiskajiem uzskatiem, tomēr tās bija tikai paštīksmas iedomas. Un modernais pedagogs varbūt pat mazāk veiksmīgi prot vadīt savu audzēkņu refleksus, nekā to pieprata svētie tēvi, kas mācīja Voltēru. Lielākās uzvaras propaganda ir guvusi, nevis kaut ko darot, bet gan atturoties no darīšanas. Patiesība ir diža, bet no praktiskā viedokļa vēl dižāka ir patiesības noklusēšana. Gluži vienkārši nepieminot zinā­mus tematus, uzslienot, mistera Čērčila vārdiem runājot, "dzelzs priekškaru" starp tautas masām un tādiem faktiem vai argumentiem, ko vietējie politikas bosi uzskata par nevēlamiem, totalitārisma propagandētāji ir ietekmējuši viedokļus daudz efektīvāk nekā tad, ja būtu laiduši darbā visdaiļrunīgākās apsūdzības, visneatvairāmākos loģiskos atspēkojumus. Tomēr ar noklusēšanu nepietiek. Ja vajag izvairīties no vajāšanas, likvidācijas un pārējiem sociālā nemiera simptomiem, tad propagandas pozitivās puses ir jāpadara tikpat efektīvas kā negatīvās. Vissvarīgākie "Manhetenas projekti" nākotnē būs plaši, valdības sponsorēti pētījumi par to, ko politiķi un iesaistītie zinātnieki dēvēs par "laimes problēmu" — citiem vārdiem sakot, par jautājumu, kā likt cilvēkiem mīlēt savu verdzību. Verdzības mīlestība nav iespējama bez ekonomiskas drošības; lai izteiktos īsāk, es pieņemu, ka visvarenajai izpildvarai un tās vadītājiem izdosies atrisināt pastāvīgas drošības problēmu. Taču pastāv tendence ļoti drīz uzskatīt drošību par pašsaprotamu. Tās sasniegšana ir tikai virspusēja, ārēja revolūcija. Verdzības mīlestība var rasties tikai dziļas personiskas revolūcijas re­zultātā, kas risinājusies cilvēku prātā un miesā. Lai īstenotu šo revolūciju, mēs cita starpā pieprasām šādus atklājumus un izgudrojumus. Pirmkārt, stipri uzlabotu suģestijas tehni­ku — sākot ar zīdaiņu ietekmēšanu, turpinot ar narkotiku, piemēram, skopolamīna palīdzību. Otrkārt, pilnīgi izstrādātu cilvēcisko atšķirību zinātni, kas ļautu valdības ieceltiem vadītājiem ievietot katru indivīdu viņa vai viņas pienācīgajā vietā sociālajā un ekonomiskajā hierarhijā. (Cilvēkiem, kuri neatrodas savā īstajā vietā, ir nosliece perināt bīstamas domas par sociālo sistēmu un aplipināt ar savu neapmieri­nātību arī citus.) Treškārt (jo realitāte, lai cik utopiska, ir kaut kas tāds, no kā cilvēki diezgan bieži vēlas atpūsties), aizstājēju alkoholam un pārējām narkotikām, kaut ko tādu, kas būtu reizē mazāk kaitīgs un dotu lielāku baudu nekā džins vai heroīns. Un, ceturtkārt (taču tas būtu ilgtermiņa projekts, un vajadzētu vairākas totalitārās kontroles paaudzes, lai novestu to līdz sekmīgam iznākumam), pilnīgi drošu eigēnikas sistēmu, kas paredzēta cilvēciskā produkta stan­dartizācijai un vadītāju darba veicināšanai. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" šī cilvēciskā produkta standartizācija ir novesta līdz fantastiskām, tomēr varbūt visnotaļ iespēja­mām galējībām. Tehniskā un ideoloģiskā ziņā mēs joprojām esam tālu no mēģeņu bērniem un Bokanovska pusidiotu grupām. Taču kā lai zina. kas viss nevar notikt Mūsu Forda 600. gadā? Turklāt pārējās iezīmes, kas piemīt šai laimīgā­kajai un stabilākajai pasaulei, — somas un hipnopēdijas ekvivalenti, zinātniskā kastu sistēma ,— iespējams, ir vairs tikai triju vai četru paaudžu atstatumā. Un arī "Brīnišķīgās jaunās pasaules" seksuālais neizvēlīgums nemaz nešķiet tik ļoti tāls. Amerikā jau ir viena otra pilsēta, kur laulības šķiršanu skaits sakrīt ar noslēgto laulību skaitu. Nav šau­bu — pēc pāris gadiem laulības apliecības pārdos tāpat kā suņu turēšanas apliecības, derīgas uz gadu, un neviens likums neliedz mainīt suņus vai turēt mājās vairāk par vienu dzīvnieku. Samazinoties politiskajai un sociālajai brīvībai, kompensējot rodas tendence pieaugt seksuālajai brīvībai. Un diktators (ja vien viņam nebūs nepieciešama lielgabalu gaļa un ģimenes, ar kurām kolonizēt tukšas vai iekarotas teritorijas) visiem spēkiem veicinās šo brīvību. Kopā ar brīvību nodoties sapņiem narkotiku, filmu un radio iespaidā šī brīvība palīdzēs viņa pavalstniekiem samierinā­ties ar verdzību, kas būs viņu liktenis.

Ņemot to visu vērā, šķiet, ka Utopija ir mums daudz tuvāk, nekā kādam būtu nācis prātā pirms nieka piecpadsmit gadiem. Turklāt es projicēju to sešsimt gadu tālā nākotnē. Šodien šķiet gluži iespējams, ka šīs šausmas var piemeklēt mūs viena vienīga gadsimta laikā. Protams, ja tikmēr mēs atturēsimies uzspert paši sevi gaisā. Patiesi, ja vien mēs neno­lemsim deeentralizēties un izmantot praktisko zinātni — nevis kā mērķi, kuram cilvēki kļūst par līdzekli, bet gan kā līdzekli brīvu indivīdu sabiedrības veidošanai —, tad mums atliks tikai divas iespējas, ko izvēlēties: vai nu vairākas na­cionālas, militarizētas totalitārisma valstis, kuras balstītas uz bailēm no atombumbas un kuru sekas būs civilizācijas iznīcība (vai, ja karadarbība tiks ierobežota, militārisms kļūs mūžīgs); vai arī vienu supranacionālu totalitārismu, kuru radīs sociālais haoss, kā cēlonis būs straujais tehnolo­ģiskais progress kopumā un atomrevolūcija īpaši, un kurš, tiecoties pēc efektivitātes un stabilitātes, pārtaps Utopijas labklājības tirānijā. Kas maksā, tas pasūta mūziku.

,,

Stūraina, pelēka ēka, tikai trīsdesmit četrus stāvus augsta. Virs galvenās ieejas vārdi: Centrālais Londonas inku­batori; un Apstrādes centrs, — un uz vairoga Pasaules valsts devīze: Kopība, Vienādība, Stabilitāte.

Milzīgā telpa pirmajā stāvā bija vērsta uz ziemeļiem. Auksta par spīti vasarai aiz rūtīm, par spīti pašas telpas tropiskajam karstumam, pa logiem žilbīgi iespīdēja asa, palsa gaisma, alkatīgi meklēdama kādu drānās ietērptu manekenu, kādu bālu veidolu, ko klātu akadēmiska zosāda, taču atrada tikai laboratorijas stiklu, niķeli un salti zalgojošu porcelānu. Ziemīgums atsaucās ziemīgumam. Strādnieku virsvalki bija balti, uz viņu rokām spīgoja blāva miroņkrāsas gumija. Gaisma bija sasalusi, mirusi, spoks. Vienīgi no mikroskopu dzeltenajiem cilindriem tā aizņēmās kādu drusku piesāti­nātā un dzīvīga satura, guldamās uz nospodrinātajiem stobriem gluži kā sviests, salda svītra pēc svītras garā rindā pa visiem darbgaldiem.

— Un šī. sacīja direktors, vērdams vaļā durvis, — ir Apaugļošanas telpa.

Brīdī, kad telpā ienāca Inkubatoru un apstrādes centra direktors, trīssimt apaugļotāju, nolikuši pār saviem instru­mentiem, bija iegrimuši tik tikko elpojošā klusumā, aizmirstīgā, pašā ar sevi runājošā aizrautīgas koncentrēšanās dūkoņā vai svelpoņā. Jaunuzņemtie studenti, ļoti jauni, sārti un nepieredzējuši, nervozi un visai pazemīgi bariņā sekoja direktoram uz papēžiem. Katram rokā bija piezīmju burtnīca, kurā viņš sāka izmisīgi skribelēt. tiklīdz ierunājās dižais vīrs. Taisni no pirmavota. Tā bija reta privilēģija. Lon­donas IA centra direktors uzskatīja, ka ir svarīgi vienmēr pašam personiski izvadāt savus jaunos studentus pa dažādajām nodaļām.

"Vienkārši lai jums rastos vispārējs priekšstats," viņš mēdza studentiem paskaidrot. Jo viņiem, bez šaubām, bija nepieciešams kaut kāds vispārējs priekšstats, ja viņi gribēja prātīgi darīt savu darbu, — tomēr, ja viņi gribēja paliki labi un laimīgi sabiedrības locekļi, tad šim priekšstatam va­jadzēja būt tik šauram, cik vien iespējams. Jo. kā katram zināms, tieši sīkumi ir svarigi tikumam un laimei; vispārēji apgalvojumi ir intelektuāli nepieciešams ļaunums. Sa­biedrības mugurkaulu veido nevis filosofi, bet gan figūriņu izzāgētāji un marku krājēji.

"Rīt," direktors parasti piebilda, veltīdams studentiem sirsnīgu smaidu, kurā vīdēja tikko manāms drauds, "jūs ķersieties pie nopietna darba. Jums neatliks laika vispā­rējiem apgalvojumiem. Tikmēr…"

Tikmēr tā bija privilēģija. Taisni no pirmavota iekšā piezīmju burtnīcā. Zēni skribelēja kā negudri.

Slaiks un diezgan kalsns, taču stalts, direktors iegāja telpā. Viņam bija garš zods un prāvi, diezgan stipri uz āru izvirzīti zobi, ko brīžos, kad viņš nerunāja, tik tikko nosedza pilnīgās, pārsmalcināti izliektās lūpas. Vecs, jauns? Trīs­desmit gadu? Piecdesmit? Piecdesmit pieci? Grūti bija pateikt. Turklāt tāds jautājums neradās; šajā stabilitātes gadā, 632. gadā pēc Forda, nevienam nenāca prātā to uzdot.

— Sākšu no paša sākuma, IA direktors sacīja, un cītīgākie studenti atzīmēja šo viņa nolūku savās piezīmju burtnīcās: Sākt no paša sākuma. — Tie, viņš pamāja ar roku visapkārt, ir inkubatori. Un, atvēris izolētas durtiņas, parādīja viņiem statņu rindas, pilnas ar numurētām mē­ģenēm. Olšūnu krājums nedēļai, viņš paskaidroja. Tās tiek turētas asins temperatūrā; turpretī vīrišķās gamelas, un viņš atvēra citas durtiņas, ir jātur trīsdesmit piecu, nevis trīsdesmit septiņu grādu temperatūrā. Pilna asins…

Kamēr zīmuļi turpināja nesalasāmi švīkat lappuses, viņš, joprojām atspiedies pret inkubatoriem, īsi aprakstīja moderno apaugļošanas procesu; vispirms viņš, protams, stāstīja par ķirurģisko metodi — "operācija, kurai piekrīt brīvprātīgi Sabiedrības labā, nemaz nerunājot par faktu, ka pēc tās tiek piešķirta prēmija pusgada algas apjomā"; turpināja, īsi izskaidrodams metodi, kā saglabāt izgriezto olnīcu dzīvu un nodrošināt tai aktīvu attīstību; pārgāja uz apsvērumiem par optimālo temperatūru, sāļumu, stigribu; pieminēja šķīdumu, kurā tiek uzglabātas atdalītās un no­briedušās olšūnas; un, aizvedis savus audzēkņus pie darb­galdiem, pat parādīja viņiem, kā šis šķīdums tiek izsūkts no mēģenēm; kā to pa lāsei pilina uz īpaši sasildītiem mikro­skopu priekšmetstikliņiem; kā pārbauda, vai šai šķīdumā glabātās olšūnas attīstās normāli, kā tās saskaita un saliek porainā tvertnē; kā (tagad viņš aizveda studentus noskatīties operāciju) šī tvertne tiek iegremdēta siltā buljonā, kurš satur brīvi peldošus spermatozoīdus, — un viņš uzsvēra, ka to minimālajai koncentrācijai jābūt simt tūkstošiem uz kubik­centimetru; kā pēc desmit minūtēm trauku izceļ no šķīduma un tā saturu pārbauda vēlreiz; kā tās olšūnas, kas palikušas neapaugļotas, at kal iegremdē buljonā un, ja nepieciešams, dara to vēlreiz; kā apaugļotā olšūna atgriežas inkubatorā; tur paliek alfas un betas, pirms nonāk pēdējā mēģenē; toties gammas, deltas un epsiloni tiek atkal ņemti laukā jau pēc trīsdesmit sešām stundām, lai tiktu pakļauti Bokanovska procesam.

Bokanovska procesam, direktors atkārtoja, un stu­denti pasvītroja šos vārdus savās mazajās burtnīciņās. temperatūra sterilizē. Auni, kas ietīti tennogenā, nevar radīt jērus.

Viena olšūna, viens embrijs, viens pieaugušais — tas bija normāli. Turpretī bokanovskizēta olšūna pumpuroja, vairojās, dalījās. No astoņiem līdz deviņdesmit sešiem pum­puriem. un katrs pumpurs izauga par pilnīgi izveidojušos embriju un katrs embrijs — par normāla izmēra pieaugušo. Tur, kur senāk bija izaudzis tikai viens pieaugušais, tagad varēja izaudzēt deviņdesmit sešus. Progress.

Būtībā, IAD beidza savu runu, bokanovskizāciji sastāv no attīstības kavējumu virknes. Mēs apturam nor­mālo augšanu, un, lai cik paradoksāli tas būtu, olšūnā rezultātā sāk pumpurot.

Rezultātā sāk pumpurot. Zīmuļi zibēja vien.

Viņš norādīja ar roku. Statnis, pilns ar mēģenēm, pa ļoti lēni slīdošu lenti iebrauca lielā metāla kastē, cits stat­nis patlaban slīdēja no tās ārā. Mehānisms klusu murrāja. Viņš pateica studentiem, ka vajagot astoņas minūtes, lai mēģenes tiktu kastei cauri. Astoņas minūtes ilga ap­starošana ar spēcīgiem rentgenstariem, vairāk olšūna nevarēja izturēt. Dažas aizgāja bojā; mazāk jutīgās no pārējām pārdalījās divās daļās; vairums izdzina četrus pumpurus; dažas — astoņus; visas atgriezās inkubatoros, kur pumpuri sāka attīstīties; pēc divām dienām olšūnas tika spēji atdzesētas — atdzesētas un apturētas attīstībā. Divi, četri, astoņi — savukārt sāka pumpurot pumpuri; un sapumpurojuši saņēma gandrīz nāvējošu alkohola devu; tad tic turpināja pumpurot un sapumpurojuši — pumpurs no pumpura, pumpurs no pumpura — pēc tam — jo vēl viena apturēšana lielākoties kļuva liktenīga — tika atstāti mierīgai attīstībai. Un ap to laiku sākotnējā olšūna jau pienācīgi grasījās pārvērsties par astoņiem līdz deviņdes­mit sešiem embrijiem — jūs piekritīsiet, milzīgs dabas uzlabojums. Identiski dvīņi — bet ne pa nieka diviem un trim kā senajās dzīvdzemdēšanas dienās, kad olšūnai reizēm gadījās sadalīties: nē, dučiem, vairākiem desmitiem uzreiz.

— Desmitiem, direktors atkārtoja un izpleta rokas, kā sniegdams dāsnas veltes. Desmitiem.

Taču viens no studentiem bija pietiekami dumjš, lai pajautātu, kāds no tā labums.

— Manu mīļo zēn! Direktors strauji pacirtās pret viņu. — Vai tad tu nesaproti? Vai tu nesaproti? Viņš pacēla roku; sejas izteiksme bija svinīga. — Bokanovska process ir viens no galvenajiem sociālas stabilitātes instrumentiem!

— Galvenajiem sociālas stabilitātes instrumentiem.

— Standarta vīrieši un sievietes; vienveidīgās grupās. Vesela maza fabriciņa piestūķēta ar vienas vienīgas bokanovskizētas olšūnas produkciju.

— Deviņdesmit seši identiski dvīņi strādā ar deviņdesmit sešām identiskām mašīnām! Balss gandrīz trīcēja jūsmā. Beidzot viss ir skaidri pārskatāms. Pirmo reizi vēsturē. Viņš citēja planētas devīzi. Kopība, vienādība, stabilitā­te. Diženi vārdi. Ja mēs varētu bokanovskizēt bezgalīgi, visa problēma būtu atrisināta.

— To atrisinātu standarta gammas, vienādas deltas, vien­veidīgi epsiloni. Miljoni identisku dvīņu. Masu produkcijas princips, kas beidzot ieviests bioloģijā.

— Taču diemžēl, direktors pašūpoja galvu, mēs nespē­jam bokanovskizēt bezgalīgi.

Deviņdesmit seši acīmredzot bija robeža; septiņdesmit divi bija labs caurmērs. No vienas olšūnas ar viena un tā paša vīrieša gametām saražot pēc iespējas vairāk identisku dvīņu grupu — tas bija pats labākais (diemžēl gan tikai otrais labākais) rezultāts, ko varēja panākt . Un pat tas bija grūti.

— Jo dabai vajag trīsdesmit gadu, lai divsimt olšūnu sasniegtu briedumu. Bet mūsu uzdevums ir stabilizēt iedzīvotāju skaitu šajā brīdī, šeit un tagad. Ražot pa nieka dvīņu pārim vairāk nekā gadsimta ceturksni — kāda tam būtu jēga?

Skaidrs, ka jēgas nebūtu nekādas. Taču Podsnapa metode bija ārkārtīgi paātrinājusi nobriešanas procesu. Divu gadu laikā lika iegūtas vismaz simt piecdesmit no­briedušas olšūnas. Apaugļojiet un bokanovskizējiet — citiem vārdiem sakot, sareiziniet ar septiņdesmit divi —, un jūs iegūsiet vidējo skaitu, gandrīz vienpadsmit tūkstošus brāļu un māsu simt piecdesmit identisku dvīņu grupās, divu gadu robežās visi vienādā vecumā.

Un izņēmuma gadījumos mēs varam panākt, lai viena olšūna sagādā mums vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus pieaugušu indivīdu.

Viņš pamāja gaišmatainam, sārtvaidzīgam jaunam vī­rietim, kurš tobrīd gāja garām. Mister Foster! viņš uzsauca. Jaunais sārtvaidzis picnāca pie viņiem. Mister Foster, vai varat nosaukt mums vienas olšūnas rekordu?

— Šajā Centrā — sešpadsmitlūkstoš divpadsmit, misters Fosters nevilcinoties atbildēja. Viņš runāja ļoti ātri, zilajām acīm mundri šaudoties, un skaitļus nosauca ar acīm redzamu labpatiku. Sešpadsmiltūkstoš divpadsmit; simt astoņdesmit deviņās identisku dvīņu grupās. Bet ir veicies arī daudz labāk, viņš bēra vārdus, dažos tropiskajos Centros. Singapūra bieži ir saražojusi pāri par sešpadsmil­tūkstoš piecsimt; un Mombasa pat ir sasniegusi septiņ­padsmit tūkstošu robežu. Bet viņiem jau arī ir netaisnas priekšrocības. Jums vajadzētu redzēt, kā nēgerictes olšūna reaģē uz hipofīzes hormoniem! Tas ir pilnīgi apbrīnojami, ja pierasts strādāt, ar eiropiešu māteriālu. Tomēr. viņš iesmiedamies piemetināja (tak viņa acīs kvēloja kaujas liesma un zods izaicinoši pacēlās), tomēr mēs taisāmies viņus pieveikt, ja vien spēsim. Patlaban es strādāju ar brīnišķīgu delta mīnus olšūnu. Tikai astoņpadsmit mēnešu veca. Un jau vairāk nekā divpadsmittūkstoš septiņsimt bērnu, vai nu izlieti, vai embrijā. Un vel arvien spēcīga. Mēs tomēr pieveiksim viņus.

— Tāds noskaņojums man patīk! direktors iesaucās un uzsita misteram Fosteram uz pleca. Nāciet mums lī­dzi un dāvājiet šiem puišiem savas lietpratēja zināšanas!

Misters Fosters kautri pasmaidīja. — Labprāt. Viņi sāka iet .

Pudeļošanas telpā valdīja saskanīga rosme un akurāta darbošanās. No orgānu noliktavas, kas atradās dziļākajā pagrabstāvā, mazos liftos augšup traucās svaigi cūkas vēdcrplēves gabali, sagriezti piemērotā lielumā. Šviks! un pēc tam — klikš! lifta slēgi atsprāga vaļā: pudeļu uzpildīta­jam vajadzēja tikai pastiept roku. paņemt plēves gabalu, ievietot, sakārtot, un, pirms uzpildītā pudele paguva aizvirzīties nesasniedzamā tālumā pa bezgalīgo lenti, švīks, klikš! — no dziļumiem augšup jau bija izšāvies cits vēdcr­plēves gabals, gatavs ieslīdēt cilā pudelē, nākamais lēnajā, nebeidzamajā procesijā uz lentes.

Blakus uzpilditājicm stāvēja matrikulētāji. Procesija virzījās uz priekšu; olnīcas no mēģenēm cita pēc citas tika pārvietotas lielākajos traukos; vēderplēves odere tika veikli icšķelta, morula ielikta vietā, ieliets sāļu šķidums… un pudele jau bija aizslīdējusi prom, un nu bija etiķešu līmētāju kārta. Iedzimtība, apaugļošanas datums, piederība pie Boka­novska grupas — katra detaļa tika pārcelta no mēģenes uz pudeli. Ne vairs anonīma, bet apveltīta ar nosaukumiem, identificēta, procesija lēnām virzījās uz priekšu —caur atvē­rumu sienā, pamazītiņām uz Sociālās predestinācijas telpu.

Astoņdesmit astoņi kubikmetri kartīšu kataloga, ar baudu noteica misters Fosters, kad viņi iegāja iekšā.

— Un tas satur visu svarīgo informāciju, piebilda direktors.

— Ik ritu tā tiek papildināta.

— Un ik pēcpusdienu koordinēta.

— Un, pamatojoties uz to, tiek veikti aprēķini.

— Tik un tik indivīdu ar tādām un tādām īpašībām, misters Fosters sacīja.

—    Izplatīti tādos un tādos daudzumos.

— Optimālā izliešanas norma jebkurā mirkli.

— Neparedzēti zudumi, kas nekavējoties tiek vērsti par labu.

— Nekavējoties, misters Fosters atkārtoja. Ja jūs zinātu, cik virsstundu man nācās nostrādāt pēc pēdējās zemes­trīces Japānā! Viņš omulīgi iesmējās un pašūpoja galvu.

— Predestinatori nosūta savas aplēses apaugļotajiem.

— Un tie izsniedz viņiem tik daudz embriju, cik pieprasits.

—    Un pudeles nonāk šeit, lai tiktu detalizēti predestinētas.

— Bet pēc tam tiek nosūtītas uz embriju noliktavu.

—  Un tieši turp mēs tagad dosimies.

Atvēris durvis, misters Fosters pirmais sāka kāpt lejup pa kāpnēm, kas veda pagrabā.

Temperatūra joprojām bija tropiska. Viņi nokāpa biezē­jošā pustumsā. Divas durvis un gaitenis ar diviem pagriezieniem gādāja, lai pagrabā nejauši neiezagtos diena.

— Embriji ir kā fotofilma, misters Fosters draiski sacīja, vērdams vaļā otrās durvis. Tie panes vienīgi sarkanu gaismu.

Un patiesi — tveicīgā tumsa, kurā viņam nopakaļ tagad iegāja studenti, bija saredzama un tumšsarkana, gluži kā tumsa aizvērtās acīs vasaras pēcpusdienā. Pudeles izliek­tiem sāniem garās rindu rindās, kārtu kārtās vizuļoja kā neskaitāmi rubīni, un starp rubīniem kustējās vīriešu un sieviešu miglaini sarkanie rēgi ar violetām acīm un visiem ādas tuberkulozes simptomiem. Gaisā viegli virmoja mašīnu dūkoņa un tarkšķi.

— Mister Foster, nosauciet viņiem dažus skaitļus! noguris no runāšanas, teica direktors.

Misters Fosters ar lielāko prieku nosauca viņiem dažus skaitļus.

Divsimt divdesmit metru garumā, divsimt metru pla­tumā, desmit augstumā. Viņš norādīja augšup. Kā cāļi, kas dzer ūdeni, studenti pacēla acis pret tālajiem griestiem.

Trīs plauktu rindas: pirmā stāva līmenis, pirmais bal­kons, otrais balkons.

Kārtās izvietoto balkonu zimekligās tērauda konstruk­cijas visos virzienos izdzisa tumsā. To tuvumā trīs sarkani spoki čakli cēla nost no slīdošām kāpnēm lielas šaurkakla pudeles.

Tas bija eskalators no Sociālās predestinācijas telpas.

Katrai pudelei bija jānonāk vienā no piecpadsmit plauktiem; katrs plaukts, lai gan to nevarēja manīt, bija konveijers, kas kustējās ar ātrumu trīsdesmit trīs. komats, trīs centimetri stundā. Divsimt sešdesmit septiņas dienas pa astoņiem metriem dienā. Kopā divtūkstoš simt trīsdesmit seši metri. Viens aplis pagrabā pirmā stāva līmenī, viens pirmajā balkonā, pusaplis otrajā, un divsimt sešdesmit septītajā rītā — dienas gaisma Izliešanas telpā. Tā dēvētā neatkarīgā eksistence.

Bet starplaikā, misters Fosters beidzot sacīja, mēs pagūstam daudz ko ar tiem izdarīt. O, ļoti daudz ko! Viņa smiekli bija zinoši un triumfējoši.

— Tāds noskaņojums man patīk! direktors vēlreiz no­teica. Pastaigāsim pa šo telpu! Mister Foster. izstāstiet viņiem visu!

Misters Fosters paklausīgi izstāstīja viņiem.

Izstāstīja viņiem par embriju, kas aug savā vēderplēves gultā. Lika viņiem nogaršot piesātināto asins aizstājēju, ar kuru tas barojas. Izskaidroja, kādēļ embrijs jāstimulē ar placentīnu un tiroksīnu. Pastāstīja viņiem par corpus luteum ekstraktu. Parādīja viņiem sprauslas, pa kurām no pirmā līdz divtūkstoš četrdesmitajam metram šis ekstrakts tiek automātiski ievadīts pēc katriem divpadsmit metriem. Runāja par pakāpeniski pieaugošajām hipofīzes hormonu devām, kas tiek dotas ceļojuma pēdējos deviņdesmit sešos metros. Aprakstīja mākslīgo barošanas asinsriti, kas tiek pievienota katrai pudelei simt divpadsmitajā metrā; parādīja viņiem asins aizstājēja tvertni, centrbēdzes sūkni, kas liek šķīdumam rotēt virs placentas, plūst caur sintētisko plaušu un caur atkritumvielu filtru. Pieminēja embrija nepatīkamo noslieci uz anēmiju, kuras dēļ to nākas apgādāt ar lielām de­vām cūkas kuņģa un kumeļa embrija aknu ekstrakta.

Parādīja viņiem vienkāršo mehānismu, ar kura palī­dzību pēdējos divos metros no katriem astoņiem visi embriji vienlaikus tiek sakratīti tā, lai iekļautos kopīgā kustībā. īsi pieskārās tam, cik nopietna ir tā dēvētā "izliešanas trauma", un uzskaitīja piesardzības pasākumus, ar kuriem, pienācīgi trenējot iepudeļoto embriju, šo bīstamo šoku var samazināt līdz minimumam. Pastāstīja viņiem par dzimuma noteikša­nas testiem, kuri tiek veikti ap divsimto metru. Izskaidroja etiķetēšanas sistēmu —T nozīmēja vīrieti, aplītis sievieti, bet tos, kam ir lemts palikt neauglīgiem, apzīmēja melna jau­tājuma zīme uz balta pamata.

— Jo lielum lielajā vairumā gadījumu auglība, bez šaubām, ir tikai traucēklis. misters Fosters teica. Viena auglīga olšūna no tūkstoš divsimt — ar to mūsu mērķiem pilnīgi pietiktu. Taču mēs vēlamies plašas izvēles iespējas. Un. protams, allaž jāatstāj milzīga rezerve drošības labad. Tāpēc mēs ļaujam nonnāli attīstīties veseliem trīsdesmit procentiem sievišķo embriju. Pārējie atlikušajā ceļa posmā ik pēc divdesmit četriem metriem saņem vīrišķo dzimumhormonu devu. Rezultāts: tie izlejas neauglīgi — strukturāli pilnīgi normāli ("Tiesa," viņam nācās atzīt, "viņiem ir tikko manāma nosliece uz bārdu"), taču sterili. Garantēti sterili. Un te nu mēs beidzot atstājam vienkāršas un verdziskas dabas atdarināšanas jomu, misters Fosters turpināja, un nonākam daudz interesantākajā cilvēcisko izgudrojumu pasaulē.

Viņš saberzēja plaukstas. — Jo viņi, bez šaubām, neaprobežojās tikai ar embriju audzēšanu; to jau mācētu pat govs.

— Mēs arī predestinējam un apstrādājam. Savus mazuļus mēs izlejam jau kā gatavus, sabiedrībai pielāgotus cilvēkus, kā alfas vai epsilonus, kā nākamos kanalizācijas strādnie­kus vai nākamos… Viņš grasijās teikt "nākamos Pasaules Pārraugus", tomēr izlaboja pats sevi, pateikdams: …kā nākamos Inkubatoru direktorus.

IAD atbildēja uz komplimentu ar smaidu.

Viņi tuvojās vienpadsmitā plaukta trīssimt divdesmita­jam metram. Jauns beta mīnus mehāniķis ar skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu čakli darbojās ap garāmslīdošas pudeles asins aizstājēja sūkni. Viņš grieza skrūves, un elektromo­tora dūkoņa kļuva par dažām toņa daļām dobjāka. Lejup, lejup… Pēdējais tvēriens, ašs skatiens uz apgriezienu skaitī­tāju, un viņš bija licis galā. Pagājis divus soļus tālāk gar slīdlenti, viņš uzsāka to pašu darbu pie nākamā sūkņa.

— Šeit tiek samazināts apgriezienu skaits minūtē, mis­ters Fosters paskaidroja. Aizstājējs griežas lēnāk, tāpēc caur plaušu izplūst ar lielākiem starplaikiem un tādējādi piegādā embrijam mazāk skābekļa. Skābekļa devas samazi­nājums ir vislabākais paņēmiens, kā noturēt embriju zem normālstāvokļa. Viņš atkal saberzēja plaukstas.

— Bet kādēļ jūs gribat turēt embriju zem normālstāvok­ļa? kāds vientiesīgs students iejautājās.

— Ēzeli! ierunājās direktors, pārtraukdams savu ilgo klusēšanu. — Vai tev nav nācis prātā, ka epsilona embrijam nepieciešama epsilona vide un epsilona iedzimtība?

Studentam tas acīmredzot nebija nācis prātā. Viņš pa­galam apmulsa.

— Jo zemāka kasta, misters Fosters teiea, — jo mazāka skābekļa deva. Pirmais orgāns, ko tas ietekmēja, bija galvas smadzenes. Pēc tam — skelets. Piegādājot septiņdesmit pro­centus no normālās skābekļa devas, radās punduri. Piegādājot mazāk nekā septiņdesmit procentu — bezacaini briesmoņi.

— No kuriem nav nekāda labuma, misters Fosters rezumēja.

—    Toties (viņa balss kļuva konfidenciāla un dedzīga), — ja viņiem izdotos atklāt metodi, ar kuru saīsināt nobriešanas laiku, — kāds tas būtu triumfs, kādu labumu nestu Sa­biedrībai!

— Padomājiet par zirgu!

Viņi padomāja.

Tas nobriest sešu gadu vecumā, bet zilonis — desmit gadu vecumā. Turpretī cilvēks trīspadsmit gadu vecumā vēl nav sasniedzis dzimumbriedumu un pilnīgi izaudzis ir tikai divdesmit gadu vecumā. Skaidrs, kā rodas šis aizkavētās attīstības auglis — cilvēciskais intelekts.

— Bet mums nav nekādas vajadzības, lai epsiloniem būtu cilvēcisks intelekts, misters Fosters ļoti taisnīgi piezīmēja.

Pēc tā nebija vajadzības, un tas arī neradās. Bet, lai gan epsilonu prāts bija nobriedis jau desmit gadu vecumā, viņu ķermenis līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam nebija gatavs darbam. Gari gadi liekā un veltīgi izšķiestā brieduma trūkumā. Ja fizisko attīstību varētu paātrināt tiktāl, lai tā noritētu tikpat strauji kā, piemēram, govij, — cik milzīgs ietaupījums tas būtu Kopienai!

— Milzīgs! studenti nočukstēja. Mistera Fostera degsme bija lipīga.

Viņš pievērsās tehniskam detaļām; runāja par nenor­mālo endokrīno koordināciju, kuras dēļ cilvēki auga tik gausi; postulēja, ka pie tā vainīga dīgļšūnu mutācija. Vai šīs digļšūnu mutācijas ietekmi varētu novērst? Vai, izmantojot piemērotu metodi, varētu panākt, lai atsevišķs epsilona em­brijs atgriežas pie tādas pašas attīstības normas, kāda ir suņiem un govīm? Tā bija problēma. Turklāt neatrisināta.

Pilkingtons Mombasā bija radījis indivīdus, kuri četru gadu vecumā sasniedza dzimumbriedumu un sešarpus gadu vecumā bija pilnīgi izauguši. Zinātnes triumfs. Taču sociāli neizmantojams. Sešus gadus veci vīrieši un sievietes bija pā­rāk dumji, lai darītu kaut vai epsilonu darbu. Un šajā procesā vajadzēja sasniegt visu vai neko; vai nu modificēt neizdosies vispār, vai arī modifikācijai būs jāpakļauj viss. Viņi joprojām pūlējās atrast ideālo kompromisu starp divdesmit gadu ve­ciem un sešus gadus veciem pieaugušajiem. Pagaidām bez sekmēm. Misters Fosters nopūtās un pašūpoja galvu.

Klejojumi pa tumšsarkano mijkrēsli bija noveduši viņus devītā plaukta simt septiņdesmitā metra apkaimē. Sākot ar šo vietu, devītais plaukts bija segts, un atlikušo ceļojumu pudeles turpināja pa sava veida tuneli, kurā vietumis vīdēja divus trīs metrus platas atveres.

—  Karstumapstrāde, misters Fosters teica.

Karsti tuneļi mijās ar vēsiem tuneļiem. Vēsums apvieno­jās ar diskomfortu spēcīgu rentgenstaru veidā. Nonākot līdz izliešanas brīdim, šie embriji jau bija iemantojuši paniskas bailes no aukstuma. Viņi bija predestinēti emigrēt uz tropiem, kļūt par ogļračiem, acetātzīda vērpējiem un metāllējējiem. Vēlāk viņu prāts tika apstrādāts tā, lai tas atbalstītu ķer­meņa sajūtu spriedumu. Mēs apstrādājam viņus tā, lai karstumā viņi justos lieliski, misters Fosters piezīmēja. Mūsu kolēģi augšstāvā iemācīs viņiem to dievināt.

— Un tas, direktors pamācoši piebilda, — tieši tas ir laimes un krietnuma noslēpums — ar patiku darīt to, kas tev jādara. Tas ir apstrādes mērķis: panākt, lai cilvēkiem patīk viņu neizbēgamā sociālā nolemtība.

Spraugā starp diviem tuneļiem kāda darbiniece saudzigi iegremdēja garu, smalku šļirces adatu garāmslidošās pudeles recekļainajā saturā. Studenti un viņu pavadoņi apstājās un klusēdami brīdi vēroja meiteni.

— Nu, Linaina, misters Fosters ierunājās, kad viņa pēdīgi izvilka adatu ārā un izslējās.

Meitene satrūkusies atskatījās. Bija redzams, ka par spīti visai ādas tuberkulozei un violetajām acīm viņa ir ļoti skaista.

— Henrij! Viņa veltīja misteram Fosteram sarkanu smaidu, atsedzot koraļļkrāsas zobu virkni.

— Burvīgi, burvīgi, nomurmināja direktors un, divas trīs reizes paplikšķinājis viņai pa dibenu, pretim saņēma visai godbijīgu smaidu.

—  Ko tu tiem potē? misters Fosters jautāja visnotaļ profesionālā tonī.

— Ak, kā parasti, serumu pret vēdertīfu un miega slimību.

Tropu strādnieki sāk saņemt potes simt piecdesmitajā metrā, misters Fosters paskaidroja studentiem. Embrijiem vēl ir žaunas. Mēs imunizējarn šīs zivis pret nākamā cilvēka slimībām. Tad viņš atkal pievērsās Linainai. Pēcpusdien bez desmit piecos uz jumta, viņš sacīja, kā parasti.

— Burvīgi, atkal noteica direktors un, paplikšķinājis pēdējo reizi, sekoja pārējiem.

Desmitajā plauktā nākamās paaudzes ķīmijas rūpnīcu strādnieku rindām tika ietrenēta panesība pret svinu, kodīgo nātriju, darvu, hloru. Uz trešā plaukta tūkstoš simt metru robežu patlaban sasniedza pirmie no divsimt piecdesmit embrijiem — topošajiem raķešu inženieriem. īpašs mehānisms lika viņu tvertnēm nemitīgi rotēt. Lai uzlabotu viņu līdz­svara izjūtu, misters Fosters paskaidroja. Veikt remontu raķetes ārpusē, karājoties gaisā, — tas ir visai kutelīgs pasākums. Mēs pagausinām cirkulāciju, kad viņi atrodas ar galvu augšup, tā ka viņi bezmaz nomirst badā, toties divkāršojam aizstājēja pieplūdi, kad viņi ir ar kājām gaisā. Viņi iemācās saistīt vēkšpēdību ar labsajūtu; patiesībā īsti laimīgi viņi jūtas tikai tad, kad stāv uz galvas.

—    Un tagad, misters Fosters turpināja, — es vēlētos jums parādīt ļoti interesantu apstrādi, kas tiek veikta ar alfa plus intelektuāļiem. Piektajā plauktā mums ir liela grupa. Pirmā balkona līmeni! viņš uzsauca diviem puišiem, kas tobrīd kāpa lejup uz pirmo stāvu.

—  Tie pašlaik ir apmēram pie deviņsimtā metra, viņš klāstīja. — Nav nemaz iespējams uzsākt lietderīgu inte­lektuālu apstrādi, pirms embriji nav zaudējuši asti. Se­kojiet man!

—    Taču, direktors bija ieskatījies pulkstenī. — Bez desmit trīs, — viņš sacīja. — Intelektuālajiem embrijiem diemžēl neatliks laika. Mums jādodas uz Bērnistabām, pirms bērni pamodušies no pēcpusdienas miega.

Misters Fosters jutās vīlies. Kaut vai ieskatīsimies Izliešanas telpā, viņš lūdzās.

Nu, lai notiek! Direktors iecietīgi pasmaidīja. Tikai ieskatīsimies.

Misters Fosters tika atstāts Izliešanas telpā. IAD un viņa studenti iekāpa tuvākajā liftā un uzbrauca piektajā stāvā.

Bērnistabas. Neopavloviskās apstrādes telpas, vēstīja ziņo­jumu dēlis.

Direktors atvēra kādas durvis. Viņi iegāja plašā, tukšā telpā, ļoti gaišā un saulainā; visa dienvidpuses siena bija viens vienīgs logs. Pusducis kopēju, pēc noteikumiem ģēr­bušās baltās viskozes lina formastērpa biksēs un jakās, matus aseptiski paslēpušas zem baltām cepurītēm, pat laban lika garā rindā uz grīdas vāzes ar rozēm. Lielas vāzes, cieši piebāztas ar ziediem. Tūkstošiem ziedlapiņu, sulīgas un zīdaini gludas, gluži kā neskaitāmu mazu ķerubu vaidziņi, taču šai spilgtajā gaismā tie bija ne vien sārti un āriski ķerubi, bet arī starojoši ķīniski, arī meksikāniski, arī apoplektiski, jo pārlieku daudz pūtuši debesu bazūnes, arī bāli kā nāve, pēcnāves marmora baltumā.

Kopējas sastinga miera stājā, kad ienāca IAD.

—  Izvietojiet grāmatas! viņš strupi noteica.

Kopējas klusēdamas paklausīja pavēlei. Starp rožu vāzēm tika kārtīgi izvietotas grāmatas — virtene bilžu grāmatu, katra aicinoši atvērta lappusē ar kāda dzīvnieka, zivs vai putna attēlu spilgtās krāsās.

— Tagad vediet iekšā bērnus!

Viņas izsteidzās no telpas un pēc pāris minūtēm at­griezās, katra stūma kaut ko līdzīgu augstam servējamam galdiņam, kam visi četri ar stiepju tīklu apvilktie plaukti bija pilni ar astoņus mēnešus veciem zīdaiņiem; tie visi bija vienādi uz mata (nepārprotami Bokanovska grupa), visi (jo viņu kasta bija delta) saģērbti haki krāsas drēbītēs.

— Nolieciet viņus uz grīdas!

Bērni tika izlādēti no plauktiem.

— Tagad pagrieziet viņus tā, lai viņi redz ziedus un grā­matas!

Līdzko pagriezti, bērni noklusa, tad sāka rāpot pretim spožo krāsu pušķiem, pretim attēliem, tik spilgtiem un mir­dzošiem baltajās lapās. Kad viņi tam visam tuvojās, pēc islaicīga aptumsuma no mākoņiem izlīda saule. Rozes uz­liesmoja kā spējā iekšējā kaislē; grāmatu vizošās lapas it kā pārpludināja jauna, dzija jēga. Rāpojošo mazuļu rindās atskanēja īsi sajūsmas spiedzieni, lalināšana un prieka vīteri.

Direktors saberzēja plaukstas. Lieliski! viņš noteica. Gandrīz vai tāds iespaids, ka tas noticis tīšām.

Žiglākie rāpotāji jau bija pie mērķa. Mazas rociņas ne­droši sniedzās uz priekšu, skāra, tvēra, noraujot ziedlapas pārtapušajām rozēm, saņurcot grāmatu izgaismotās lapas. Direktors nogaidīja, līdz visi bija priecīgi ķērušies pie darba. Tad viņš sacīja: Skatieties uzmanīgi! Un, pacēlis roku, deva zīmi.

Galvenā kopēja, kas stāvēja pie vadības pults telpas viņā galā, nospieda mazu sviriņu.

Atskanēja spēcīgs sprādziens. Iegaudojās sirēna, kļūdama arvien spalgāka. Neprātīgi šķindēja trauksmes zvani.

Bērni satrūkās, sāka kliegt; viņu sejas izķēmoja šausmas.

Un tagad, direktors iesaucās (jo troksnis bija ap­dullinošs), tagad mēs pastiprināsim šo mācību ar vieglu elektrošoku.

Viņš atkal pamāja ar roku, un galvenā kopēja nospieda otru sviru. Bērnu kliedzieni pēkšņi mainīja toni. Asajos, krampjainajos brēcienos, ko viņi tagad izgrūda, bija kaut kas izmisīgs, gandrīz ārprātīgs. Mazie augumiņi locījās un saspringa: locekli kustējās grūdieniem, kā neredzamu stiep­ļu raustīti.

Mēs varam elektrizēt visu to grīdas joslu! direktors paskaidrodams auroja. Bet nu pietiks. Viņš deva zīmi kopējai.

Sprādzieni mitējās, zvani apklusa, sirēnas gaudas toni pa tonim noplaka līdz klusumam. Augumi, kas bija sa­spriegti locījušies, atslāba, un troksnis, kas bija izaudzis par ārprātīgu zīdaiņu elsām un brēcieniem, atkal pārvērtās par vienkāršu šausmu izraisītiem normāliem kliedzieniem.

— Piedāvājiet viņiem ziedus un grāmatas!

Kopējas paklausīja; taču bērni, tiklīdz ieraudzījuši rozes, tiklīdz uzmetuši acis spilgti krāsainajiem attēliem ar kaķīti un gailīti, un blējošām melnām aitiņām, izbīlī atsprāga nost; kliedzienu skaļums spēji auga.

— Vērojiet, direktors triumfējoši mudināja, vērojiet!

Grāmatas un skaļi trokšņi, ziedi un eleklrošoks —jau zīdaiņa prātā šie pāri tika kompromitējoši sasaistīti; un pēc divsimt tādām pašām vai līdzīgām mācībstundām tie ne­dalāmi saplūdīs vienā veselumā. Ko cilvēks savienojis, to daba nejaudā šķirt.

— Viņi izaugs, iemantojuši to, ko psihologi senāk mēdza dēvēt par "instinktīvu" nepatiku pret grāmatām un ziediem. Refleksi būs izstrādāti neatgriezeniski. Visu savu mūžu viņi būs pasargāti no grāmatām un botānikas. Direktors pie­vērsās kopējām. Vediet viņus prom!

Joprojām brēcošie haki krāsas mazuļi tika ielādēti savos servējamos galdiņos un aizripināti prom, atstādami aiz sevis skāba piena smaržu un bezgala tīkamu klusumu.

Viens no studentiem pacēla roku; lai gan viņš gluži labi saprata, kāpēc nedrīkst pieļaut, lai zemākās kastas pārstāvji izšķiež Kopienas laiku, lasot grāmatas, turklāt allaž pastāv risks, ka viņi var izlasīt kaut ko tādu, kas var nevēlami ietekmēt kādu no viņu refleksiem, tomēr… nūjā, viņš neizprata jautājumu par ziediem. Kāpēc nopūlēties, lai panāktu, ka deltas psiholoģiski necieš ziedus?

IAD pacietīgi paskaidroja. Panākt, lai bērni kliedz, ieraudzījuši rozi, vajadzēja augstās ekonomiskās politikas deļ. Nemaz ne tik sen (apmēram pirms gadsimta) gammas, deltas un epsiloni tika apstrādāti tā, lai viņiem patiktu ziedi — ziedi īpaši un daba vispār. Nolūks bija iedvest viņiem vēlmi katrā izdevīgā brīdī doties uz laukiem, tādējādi piespiežot viņus izmantot transporta pakalpojumus.

— Un vai viņi neizmantoja transporta pakalpojumus? students jautāja.

— Kā nu ne, visai daudz, IAD atbildēja. Toties viņi neizmantoja neko citu.

Viņš norādīja, ka prīmulām un ainavām piemīt viens liels trūkums: tās ir bezmaksas. Dabas mīlestība nedod darbu rūpnīcām. Tika nolemts likvidēt dabas mīlestību, vis­maz zemākajām šķirām; likvidēt dabas mīlestību, bet ne tieksmi izmantot transporta pakalpojumus. Jo, bez šaubām, bija būtiski svarīgi, lai viņi turpinātu braukt uz laukiem, kaut arī nevarēja tos ciest. Transporta izmantošanai vajadzēja at­rast labāku ekonomisku pamatojumu nekā vienkārša patika pret prīmulām un ainavām. Un šis pamatojums tika atrasts.

Mēs apstrādājam masas tā, lai tās ienīstu laukus, direktors sacīja. — Taču reizē mēs apstrādājam viņus tā, lai viņi aizrautos ar visiem brīvdabas sporta veidiem. Un vienlaikus mēs gādājam, lai visi brīvdabas sporta veidi būtu saistīti ar sarežģīta aparāta darbu. Lai viņi patērētu rūpniecības preces un izmantotu arī transportu. Tāpēc vajadzīgs elektrošoks.

— Skaidrs, students noteica un apklusa, apbrīnas pilns.

Brīdi valdīja klusums; tad direktors noklepojās un iesāka: Reiz sensenos laikos, kad Mūsu Fords vēl mājoja zemes virsū, dzīvoja mazs zēns, vārdā Rūbens Rabinovičs. Rūbena vecāki runāja poļu valodā. Direktors pārtrauca pats sevi: Cerams, jūs zināt, kas ir "poļu valoda"?

— Tā ir mirusi valoda.

— Tāpat kā franču un vācu. piemetināja cits students, uzbāzīgi izrādīdams savas zināšanas.

— Un kas ir "vecāki"? IAD noprasīja.

Iestājās neveikls klusums. Vairāki zēni nosarka. Viņi vēl nebija iemācījušies novilkt svarīgo, taču nereti gaužām smalko robežu starp neķītrību un tīro zinātni. Beidzot vienam pietika dūšas pacelt roku.

— Cilvēki senāk bija… Viņš sastomījās; vaigos saplūda asinis. Nu, viņi bija dzīvdzemdētāji.

— Pilnīgi pareizi. Direktors atzinīgi pamāja.

— Un, kad bērni tika izlieti…

— Piedzima, atskanēja labojums.

— Nu, tad viņi bija vecāki — tas ir, nejau bērni, protams; tie otrie. Nabaga zēns bija galīgi apmulsis.

Vārdu sakot, direktors rezumēja, vecāki bija tēvs un māte. Neķītrība, kas patiesībā bija zinātne, ar blīkšķi iekrita zēnu novērsto skatienu klusumā. Māte, viņš skaļi atkārtoja, nostiprinādams viņu apziņā šo zinātnes mācību; un, atzvilis krēslā, ar svinīgu nopietnību piebilda: Tie ir nepatīkami fakti; es to zinu. Tomēr nepatīkama ir lielākā daļa vēstures faktu.

Viņš atgriezās pie mazā Rūbena — pie mazā Rūbena, kura istabā tēvs un māte (blīkš, blīkš!) kādu vakaru nejauši bija atstājuši ieslēgtu radio.

("Jums jāpatur prātā, ka tajos rupjas dzīvdzemdētāju vairošanās laikos bērnus vienmēr audzināja vecāki, nevis Valsts Apstrādes centri.")

Kamēr bērns gulēja, pa radio piepeši sāka skanēt pār­raide no Londonas; un nākamajā rītā, par milzīgu izbrīnu saviem blīkš un blīkš (drosmīgākie zēni centās sasmaidīties), mazais Rūbens pamodies vārdu pa vārdam atkārtoja garo priekšlasījumu, ko bija noturējis tas ērmīgais vecais rakstnieks ("viens no ļoti nedaudzajiem, kura darbiem bija ļauts nonākt arī līdz mums") Džordžs Bernards Šovs; saskaņā ar tradīciju, kuras pastāvēšanas fakts ir pilnīgi pierādīts, viņš runāja pats par savu ģenialitāti. Mazais Rūbens to atkārtoja, vaibstīdamies un ķiķinādams, un no priekšlasījuma, protams, neviens nesaprata nenieka, un viņi, nosprieduši, ka bērns pēkšņi zaudējis prātu, izsauca ārstu. Viņš, par laimi, saprata angliski, pazina iepriekšējā vakarā pārraidīto Šova lekciju, aptvēra notikušā nozīmi un šai sakarā nosūtīja vēstuli medicīnas presei.

'Tā tika atklāts princips, saskaņā ar kuru darbojas ap­mācība miegā jeb hipnopēdija." IAD ieturēja iespaidīgu pauzi.

Princips lika alklāts; taču vajadzēja paiet vēl daudziem, daudziem gadiem, līdz šis princips lika efektīvi izmantots.

Gadījums ar mazo Rubeņu notika tikai divdesmit trīs gadus pēc tam, kad tirgū nonāca Mūsu Forda pirmais T modelis. (Te direktors pārmeta sev pār pakrūti T zīmi, un visi studenti godbijīgi sekoja viņa paraugam.) Un tomēr…

Studenti skribelēja kā negudri. Hipnopēdija, pirmoreiz oficiāli izmantota AF 214. Kāpēc ne agrāk? Divi iemesli: a)…

Agrīnie eksperimentētāji, IAD sacīja, izraudzījās aplamu ceļu. Viņi domāja, ka hipnopēdiju var padarīt par intelektuālās izglītošanas līdzekli…

(Mazs puisēns iemidzis guļ uz labajiem sāniem, labā roka izstiepta, labā plauksta ļengani karājas pār gultas malu. No apaļa režģa kastes sānos skan klusa balss.

"Nīla ir garākā upe Āfrikā un otrā garākā no visām zemeslodes upēm. Lai gan Nīla nesasniedz Misisipi — Misūri garumu, baseina garuma ziņā tā pārspēj visas upes, jo tās baseins šķērso trīsdesmit piecus platuma grādus…"

Nākamajā rītā pie brokastgalda kāds jautā: "Tomij, vai tu zini, kura ir garākā upe Āfrikā?" Zēns papurina galvu. "Bet vai tu neatceries kaut ko tādu, kas sākas ar vārdiem: "Nila ir garākā…"?"

" N ī l a—i r—garākā—upe—Āfrikā—u n—otrā—garākā— no—visām—zemeslodes—upēm…" Vārdi plūda aizgūtnēm. "Lai—gan—Nīla—nesasniedz…"

"Nu. tad kura ir garākā upe Āfrikā?"

Acis tukšas. "Es nezinu."

"Nu Nīla tak, Tomij!"

"Nīla—ir—garākā—upe—Āfrikā—un—otrā…"

'Tad kura upe ir visgarākā, Tomij?"

Tomijs izplūst asarās. "Es nezinu," viņš gaudo.)

Tieši šīs gaudas, kā paskaidroja direktors, laupīja drosmi agrīnajiem pētniekiem. Eksperimenti tika izbeigti. Vairs neviens nemēģināja iemācīt bērniem miegā to, cik gara ir Nīla. Gluži pareizi. Nevar apgūt zinātni, nesaprotot, par ko tajā ir runa.

Citādi būtu, ja viņi būtu sākuši ar morālo izglītošanu. direktors turpināja, pa priekšu pārējiem dodamies uz durvju pusi. Studenti viņam sekoja, izmisīgi rakstīdami gan pa ceļam, gan braucot augšup ar liftu. Ar morālo izglītošanu, kura nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt racionāla.

Klusumu, klusumu. čukstēja skaļrunis, kad viņi izkāpa četrpadsmitajā stāvā. Klusumu, klusumu, ik pa brīdim nepagurdamas atkārtoja taurveidīgās mutes katrā gaitenī. Studenti un pat pats direktors automātiski sāka iet uz pirkstgaliem. Viņi, protams, bija alfas; bet pat alfas ir apstrādāti, kā pienākas. Klusumu, klusumu. Viss četr­padsmitā stāva gaiteņa gaiss šalkoja šai kategoriskajā imperatīvā.

Uz pirkstgaliem nogājuši piecdesmit jardu, viņi nonāca pie durvīm, kuras direktors vēra visai piesardzīgi. Pārkāpuši pār slieksni, viņi iegāja aizslēģotas guļamzāles puskrēslā. Gar sienu rindā stāvēja astoņdesmit gultiņu. Skanēja viegla, vienmērīga elpa un nemitīga murmināšana, itin kā tālumā čukstētu ļoti klusas balsis.

Viņiem ienākot, piecēlās kopēja un nostājās miera stājā direktora priekšā.

Kāda lekcija notiek šodien? viņš jautāja.

Pirmās četrdesmit minūtes mums bija elementārais sekss, viņa atbildēja. Bet tagad programma ir pārslēgta uz elementāro šķiras apziņu.

Direktors lēnām soļoja gar nebeidzamo gultiņū rindu. Sārti, miegā atslābuši, rāmi elpodami, tajās gulēja astoņ­desmit mazi zēni un meitenes. Zem katra spilvena skanēja čuksti. IAD apstājās un, noliecies pār vienu no mazajām gultiņām, uzmanīgi ieklausījās.

— Jūs sacījāt — elementārā šķiras apziņa? Lai to ne­daudz skaļāk atkārto skaļrunis!

Telpas galā pie sienas vīdēja skaļrunis. Direktors piegāja pie tā un nospieda slēdzi.

…visi valkā zaļas drēbes, ierunājās klusa, taču ļoti skaidra balss, iesākot teikumu no vidus, bet deltas bērni valkā haki krāsas drēbes. Nē, nē, es negribu rotaļāties ar deltas bērniem! Un epsiloni ir vēl sliktāki. Viņi ir par dum­jiem, lai mācētu lasīt vai rakstīt. Turklāt viņi valkā melnas drēbes, un tā ir tik pretīga krāsa! Es tā priecājos, ka esmu beta!

Mirkli valdīja klusums; tad balss atsāka runāt.

— Alfas bērni valkā pelēkas drēbes. Viņi strādā daudz cītīgāk nekā mēs, jo ir briesmīgi gudri. Nudien, es šausmīgi priecājos, ka esmu beta, jo man nav tik smagi jāstrādā. Un turklāt mēs esam daudz labāki par gammām un deltām. Gammas ir dumji. Viņi visi valkā zaļas drēbes, bet deltas bērni valkā haki krāsas drēbes. Nē, nē, es negribu rotaļāties ar deltas bērniem! Un epsiloni ir vēl sliktāki. Viņi ir par dumjiem, lai mācētu…

Direktors atkal nospieda slēdzi. Balss apklusa. Tikai tās kuslais rēgs turpināja murmināt zem astoņdesmit spilveniem.

Pirms pamošanās viņi to dzirdēs vēl četrdesmit vai piecdesmit reižu; un tad vēlreiz ceturtdien, un tad vēlreiz sestdien. Simt divdesmit reižu trīsreiz nedēļā, trīsdesmit mēnešu ilgi. Pēc tam viņi pāriet pie augstāka līmeņa lekcijas.

— Rozes un elektrošoks, deltu haki krāsa un asafētidas dvesma — nedalāmi saplūduši kopā, pirms bērns iemācījies runāt. Taču bezvārdu apstrāde ir rupja un vispārīga; tā nespēj iedvest smalkākās atšķirības, nespēj ieaudzināt sarežģītākos uzvedības modeļus. Tam ir nepieciešami vārdi, taču vārdi bez pamatojuma. īsi sakot — hipnopēdija.

— Visu laiku dižākais moralizējošais un socializējošais spēks.

Studenti to pierakstīja savās mazajās burtnīciņās. Taisni no pirmavota.

Direktors atkal pieskārās slēdzim.

…ir briesmīgi gudri, teica klusā, glaimīgā, nenogur­dināmā balss. Nudien, es šausmīgi priecājos, ka esmu beta, jo…

Ne gluži kā ūdens pilieni, lai gan ir tiesa, ka ūdens var izdobt caurumus viscietākajā granītā; drīzāk kā šķidras zīmoglakas pilieni, kā pilieni, kas pielīp, veido garozu, sa­vienojas ar to, uz kā uzkrīt, līdz galu galā visa klints ir viens vienīgs tumšsarkans kukurznis.

Līdz visbeidzot bērna saprāts šie norādījumi, un šo norādījumu summa ir bērna saprāts. Un ne tikai bērna saprāts. arī pieaugušā saprāts — visu mūžu. Saprāts, kas spriež, vēlas un lemj — un ir veidots no šiem norādījumiem. Bet visi šie norādījumi ir mūsu norādījumi! Uzvaras priekā direktors gandrīz kliedza. Valsts norādījumi! Viņš trieca ar dūri pa tuvāko galdu. –Tāpēc jāsecina…

Kāda skaņa lika viņam pagriezties.

— Ak Ford! viņš noteica citā tonī. Es esmu ņēmis un uzmodinājis bērnus.

Ārā, dārzā, patlaban bija rotaļu laiks. Siltajā jūnija saulītē seši vai septiņi simti mazu zēnu un meitenīšu, spalgi klaigājot, kaili skraidīja pa zālieniem vai spēlēja spēles ar bumbu, vai pa diviem trim klusēdami tupēja starp ziedo­šajiem krūmiem. Ziedēja rozes, krūmājā aizrautīgi pogoja divas lakstīgalas, liepu zaros nupat beidza kūkot dzeguze. Gaisu pildīja miegaina bišu un helikopteru dūkoņa.

Direktors un viņa studenti īsu brītiņu pakavējās, noraudzīdamies spēlē, ko sauca par Centrbēdzes bumbošanu. Divdesmit bērni aplī stāvēja ap hromēta tērauda torni. Bumba tika uzmesta torņa galā uz platformas, no kurienes ieripoja tornī, nokrita uz strauji rotējoša diska, tika izsviesta pa kādu no daudzajiem cilindriskajā apvalkā izgrieztajiem caurumiem un bija jānoķer.

— Savādi, apcerīgi ierunājās direktors, kad viņi devās prom. savādi, ja padomā, ka pat Mūsu Forda laikos vai­rums spēļu tika spēlētas tikai ar tādiem palīglīdzekļiem kā pāris bumbu, dažas nūjas un vēl varbūt tīkla gabals, iedo­mājieties. kāds neprāts ir atļaut cilvēkiem spēlēt sarežģītas spēles, kuras ne mazākajā mērā nepalielina patēriņu! Tas ir ārprāts! Mūsdienās Pārraugi neatļauj nevienu jaunu spēli, pirms nav pierādāms, ka tā prasa vismaz tikpat daudz palīglīdzekļu kā vissarežģītākās no jau esošajām spēlēm. Viņš aprāvās un norādīja ar roku. Cik burvīga grupiņa!

Mazā, zālainā ielokā starp kupliem Vidusjūras viršu pudu­riem divi bērni — gadus septiņus vecs puisēns un meitenīte, varbūt gadu vecāka par viņu, — bezgala nopietni un ar tik koncentrētu uzmanību kā zinātnieki, kas iegrimuši atklā­juma grūtajā darbā, spēlēja elementāru seksuālu spēli.

Burvīgi, burvīgi! IAD sentimentāli atkārtoja.

Burvīgi, pieklājīgi piebalsoja studenti. Tomēr viņu smaidi bija visai augstprātīgi. No tamlīdzīgām bērnišķīgām izpriecām viņi bija atteikušies pārāk nesen, lai tagad spētu tajās noraudzīties bez zināma nicinājuma. Burvīgi? Bet tur jau niekojās tikai divi bērneļi, un viss. Tikai bērneļi.

Es allaž domāju. direktors turpināja tai pašā diezgan raudulīgajā tonī, taču viņu pārtrauca skaji brēcieni.

No netālā krūmāja iznāca kopēja, pie rokas vezdama mazu zēnu, kurš iedams vēkšķēja. Viņiem pa pēdām sekoja izbijusies meitenīte.

Kas noticis? direktors noprasīja.

Kopēja paraustīja plecus. Nekas sevišķs, viņa at­bildēja. Tikai šis puika atsakās piedalīties parastajā erotiskajā spēlē. To es dažreiz biju ievērojusi jau agrāk. Un šodien atkal. Un nupat viņš saka brēkt…

Goda vārds, iejaucās izbijusies meitenīte, es ne­gribēju nodarīt viņam pāri! Godavārds!

Protams, ka nē, mīlulīt, kopēja mierinoši teica. Un tāpēc, viņa turpināja, pievērsusies direktoram, es vedīšu viņu iekšā, pie Psiholoģijas direktora asistenta. Tikai lai no­skaidrotu. vai nav nekādu noviržu no normas.

Pilnīgi pareizi, direktors sacīja. Vediet viņu iekšā. Tu, meitenīt, paliksi tepat, viņš piebilda, kad kopēja veda prom savu joprojām brēcošo audzēkni. Kā tevi sauc?

Pollija Trocka.

— Cik skaists vārds! direktors uzslavēja. Tagad skrien un pameklē citu zēnu, ar ko spēlēties!

Bērns iebrāzās krūmājā un nozuda skatienam.

Lielisks mazs radījums! direktors noteica, raudzīda­mies viņai nopakaļ. Tad pievērsās studentiem. Tas, ko sacīšu jums tagad, varbūt šķitīs neticami. Jo, ja neesat pieraduši pie vēstures, vairums pagātnes faktu tiešam izklausās neticami.

Viņš izpauda satriecošo patiesību. Ļoti ilgu laiku pirms Mūsu Forda un pat dažu vēlāko paaudžu mūža garumā erotiskas rotaļas starp bērniem tika uzskatītas par nenor­mālām (atskanēja smieklu šaltis) un ne tikai par nenormā­lām, bet pat par amorālām (nē!) un tāpēc tika bargi aizliegtas.

Klausītāju sejās vīdēja pārsteiguma pilna neticība. Nabaga mazulīšiem neļāva izklaidēties? Viņi nespēja tam noticēt.

— Pat pusaudžiem, IAD sacīja, pat tādiem pusau­džiem kā jums…

— Tas nav iespējams!

— Atskaitot sīku, slepenu autoerotismu un homoseksualitāti, nebija atļauts pilnīgi nekas.

Nekas?

— Vairumā gadījumu līdz tam laikam, kad cilvēkiem ap­ritēja divdesmit gadu.

Līdz divdesmit gadu vecumam? studenti atbalsoja skaļā neticības korī.

Līdz divdesmit gan, direktors atkārtoja. Es jau brī­dināju, jums tas liksies neticami.

Bet kas notika? viņi jautāja. Kādi bija rezultāti?

— Rezultāti bija briesmīgi. Dialogu pēkšņi pārtrauca dobja, skanīga balss.

Viņi atskatījās. Grupas maliņā stāvēja svešinieks — vidēja auguma vīrietis ar melniem matiem, liku degunu, pilnīgām, sārtām lūpām, ļoti urbīgām un tumšām acīm. Briesmīgi, viņš atkārtoja.

Tobrīd IAD bija apsēdies uz viena no tērauda un gumijas soliņiem, kas ērtības labad bija izvietoti dārzos; bet, ieraudzījis svešinieku, viņš pietrūkās kājās un metās uz priekšu, izstiepis rokas, smaidīdams ar visiem zobiem, nevaldāmas sajūsmas pārņemts.

Pārraugs! Cik negaidīts prieks! Zēni, vai saprotat? Tas ir Pārraugs; tas ir viņa fordība Mustafa Monds!

Četrtūkstoš Centra telpās četrtūkstoš elektriskie pulksteņi reizē nosita ceturto stundu. Ar skaļruņu mutēm ierunājās bezmiesiskas balsis.

Galvenā dienas maiņa beidz darbu. Otrā dienas maiņa sāk darbu. Galvenā dienas maiņa beidz…

Liftā, pa ceļam uz ģērbtuvēm, Henrijs Fosters un Predestinācijas direktora asistents visai uzsvērti pagrieza muguru Bernardam Marksam no Psiholoģijas nodaļas, norobežojoties no viņa sliktās slavas.

Klusā mašīnu dūkoņa un tarkšķi joprojām virmoja Embriju noliktavas tumšsarkanajā gaisā. Maiņas nāca un gāja, viena seja ādas tuberkulozes krāsā nomainīja citu; majestātiski un mūžīgi — konveijeri rāpoja uz priekšu, nesdami savu kravu — nākotnes vīriešus un sievietes.

Linaina Krauna moži devās uz durvīm.

Viņa fordība Mustafa Monds! Studenti sveicināja, un acis viņiem gandrīz izsprāga no pieres. Mustafa Monds! Rietumeiropas Pastāvīgais Pārraugs! Viens no Desmit Pa­saules Pārraugiem. Viens no Desmit… un viņš apsēdās uz soliņa līdzās IAD, viņš grasījās palikt, palikt, jā, un pat runāt ar viņiem… taisni no pirmavota. Taisni no paša Forda mutes.

No netālā krūmāja iznira divi garneļbrūni bērni, mirkli blenza viņos ar lielām, izbrīna pilnām acīm, tad atgriezās pie savām izklaidēm lapu pavēnī.

— Jūs visi atceraties, Pārraugs ierunājās spēcīgā, dobjā balsī, jūs, domājams, visi atceraties Mūsu Forda skaistos un iedvesmīgos vārdus: vēsture ir blēņas. Vēstu­re, viņš lēni atkārtoja, ir blēņas.

Viņš pavicināja roku; un šķita, it kā ar neredzamas spalvas vēzienu viņš būtu aizslaucījis plānu kārtiņu putekļu, un šie putekļi bija Harapa, haldiešu Ora; dažus zimekllīklus, un tie bija Tēbas un Babilona, un Knosa, un Mikēnas. Švīks, švīks — un kur palika Odisejs, kur palika ījabs, kur Jupiters, Gautama un Jēzus? Švīks — un antīkie traipi, ko dēvēja par Atēnām un Romu, par Jeruzalemi un Vidus valsti, — visi bija pazuduši. Švīks — vieta, kur atradusies Itālija, palika tukša. Švīks — katedrāles; švīks. švīks — karalis Līrs un Paskala "Domas". Švīks — Pasija; švīks — Rekviēms; švīks — simfonija; švīks…

Henrij, šovakar iesi uzjūtfilmu? jautāja Predestinatora asistents. Dzirdēju, ka jaunais gabals "Alhambrā" esot pirmklasīgs. Tur rādot vienu mīlas ainu uz lāčādas paklāja; stāsta, tā esot brinišķīga. Izjūtama katra lāčādas spalviņa. Satriecoši taustes efekti.

— Tāpēc jums nemāca vēsturi, Pārraugs teica. Bet nu ir pienācis laiks…

IAD uzmeta viņam nervozu skatienu. Klīda tak dīvainas baumas par to, ka Pārrauga kabineta seifā glabājoties vecas, aizliegtas grāmatas. Bībeles, dzeja — Fords vien zina, kas.

Mustafa Monds pārtvēra viņa trauksmaino skatienu, un viņa sārto lūpu kaktiņi ironiski notrīsēja.

Viss kārtībā, direktor, viņš sacīja ar tikko jaušamu izsmieklu balsī. Es viņus nesamaitāšu.

IAD pārņēma dziļš apjukums.

Tie, kuri jūtas nicināti, dara pareizi, izskatīdamies tā, it kā nicinātu citus. Smaids Bernarda Marksa sejā bija nicīgs. Ko tu neteiksi — katra lāčādas spalviņa!

Es gan aiziešu visādā ziņā, Henrijs Fosters noteica.

Mustafa Monds paliecās uz priekšu un pavicināja gaisā paceltu pirkstu. Mēģiniet apjēgt! viņš sacīja, un viņa balss lika studentu diafragmām ietrīsēties dīvainā satraukumā. Mēģiniet apjēgt, kā jūtas cilvēks, kam ir dzīvdzemdētāja māte!

Atkal šis neķītrais vārds. Taču šoreiz nevienam no viņiem pat prātā nenāca smaidīt.

— Mēģiniet iztēloties, ko nozīmēja "dzīvot ģimenē"!

Viņi mēģināja, taču acīm redzami bez mazākajām sekmēm.

— Un vai jūs zināt, kas bija "mājas"?

Viņi papurināja galvu.

No sava krēslainā, tumšsarkanā pagraba Linaina Krauna pacēlās par septiņpadsmit stāviem augstāk, izkāpusi no lifta, nogriezās pa labi, aizgāja pa garu gaiteni un, atvērusi durvis ar uzrakstu meiteņu ģērbtuve, ienira apdullinošā roku, krū­šu un apakšveļas jūklī. Karsta ūdens straumes šļācās simt vannās vai burbuļojot plūda no tām ārā. Dārdēdami un šņākda­mi astoņdesmit vibrovakuuma masāžas aparāti vienlaikus mīcīja un sūkāja astoņdesmit izcilu sievieškārtas īpatņu tvirto, saulē iedegušo miesu. Viņas visas sarunājās pilnā kaklā. No sintētiskās mūzikas mašīnas plūda superkornetes solo treļļi.

— Sveika, Fanij! Linaina uzrunāja jaunu sievieti, kam pakaramais un skapītis atradās līdzās viņējiem.

Fanija strādāja Pudeļošanas telpā, un arī viņas uzvārds bija Krauna. Bet, tā kā uz divtūkstoš miljoniem planētas iemītnieku bija tikai desmittūkstoš uzvārdu, tad šāda sagadīšanās nebija īpaši pārsteidzoša.

Linaina pavilka rāvējslēdzējus — lejup jakas slēdzēju, ar abām rokām reizē lejup divus bikšu slēdzējus, vēl reizi lejup apakšveļas slēdzēju. Palikusi kurpēs un zeķēs, viņa devās uz vannas istabām.

Mājas, mājas — dažas mazas istabiņas, kurās, smokot aiz pārapdzīvotības, mitinās vīrietis, periodiski tekoša sievie­te. bars zēnu un meiteņu dažādā vecumā. Ne gaisa, ne telpas; slikti sterilizēts cietums: tumsa, slimības un smakas.

(Pārrauga uzburtā aina bija tik dzīvīga, ka viens no zēniem, jūtīgāks par pārējiem, nobālēja jau no šī apraksta vien un bezmaz apvēmās.)

Linaina izgāja no vannas istabas, noslaucījās dvieli, sa­tvēra garu, elastīgu cauruli, kas bija iestiprināta sienā, pielika tās galu sev pie krūtīm, it kā taisītos izdarīt pašnā­vību, un nospieda gaili. Sasildīta gaisa pūsma nokaisīja viņu ar vissmalkāko higiēnisko pūderi. Pa maziem krāniņiem virs izlietnes pēe izvēles plūda astoņas dažādas smaržas un odekoloni. Viņa atgrieza trešo no kreisās, iesmaržojās ar šipru un, rokā nesdama kurpes un zeķes, devās paskatīties, vai atbrīvojies kāds no vibrovakuuma aparātiem.

Un psihiski mājas bija tikpat netīras kā fiziski. Fiziski tās bija truša ala. atkritumu kaudze, ko karsēja sablīvētas dzīvības radītā berze un piesmirdināja emocijas. Cik sma­cējoša intimitāte, cik bīstamas, neprātīgas, piedauzīgas attiecības valdīja starp ģimenes grupas locekļiem! Māte maniakāli apčubināja savus bērnus (savus bērnus!)… apču­bināja tos kā kaķene savus kaķēnus; bet tāda kaķene, kura spēja runāt, spēja bez sava gala daudzināt: "Mans bērniņš, mans bērniņš… Mans bērniņš, ak, pie manas krūts, mazās rociņas, tik izsalcis, un šī neizsakāmā, smeldzīgā bauda! Līdz beidzot mans bērniņš iemieg, mans bērniņš guļ ar baltu piena burbulīti mutes kaktiņā. Mans mazais bērniņš guļ…"

— Jā, Mustafa Monds noteica, pamādams ar galvu. Šerminieties vien!

— Ar ko tu šovakar iziesi? Linaina jautāja, atgriezusies no vibrovaka gluži kā sārti vizoša pērle, kas izgaismota no iekšpuses.

— Ne ar vienu.

Linaina pārsteigta pacēla uzacis.

— Pēdējā laikā es jūtos ne visai labi, Fanija paskaidroja. Dakteris Velss ieteica man grūtniecības aizstājēju.

— Bet, mīļā, tev ir tikai deviņpadsmit gadu! Pirmais grūtnie­cības aizstājējs nav obligāts līdz divdesmit viena gada vecumam.

— Zinu, mīļā. Bet daži cilvēki jūtas labāk, ja sāk agrāk. Dakteris Velss man teica, ka brunetēm ar platu iegurni — tā­dām kā man — pirmais grūtniecības aizstājējs būtu jāsaņem septiņpadsmit gadu vecumā. Tāpēc patiesībā es esmu par diviem gadiem novēlojusies, nevis par diviem pasteigusies. Viņa atvēra skapīša durvis un pamāja uz kārbiņu un pudelīšu rindu augšējā plauktā.

CorPus Luteum sīrups. Linaina lasīja nosaukumus skaļi. OvARiNS, garantēti svaigs: nelietot pēc 1. augusta AF 632. Piena dziedzera ekstrakts: lietot ar nelielu ūdens daudzumu trīs reizes dienā pirms ēšanas. Placentins: 5 cm3 intravenozi katru trešo dienu… Brr! Linaina nodrebinājās. Ciest nevaru intravenozās injekcijas, un tu?

— Es arī. Bet ja tās nāk par labu… Fanija bija sevišķi prātīga meitene.

— Mūsu Fords — jeb Mūsu Freids, kā viņš kaut kāda neizprotama iemesla dēļ mēdza sevi dēvēt ikreiz, kad runāja par psiholoģijas jautājumiem, — Mūsu Freids bija pirmais, kurš atklāja ģimenes dzīves drausmīgo bīstamību. Pasaule bija pilna ar tēviem — un tāpēc pilna ar postu; pilna ar mātēm — tāpēc pilna ar visa veida perversijām no sadisma līdz šķīstībai; pilna ar brāļiem, māsām, tēvočiem, tantēm — pilna ar ārprātu un pašnāvībām.

— Un tomēr Samoas mežoņu vidū. zināmās salās Jaungvinejas piekrastē…

Tropiskā saules gaisma gluži kā silts medus klāja bērnu kailos augumus, kamēr viņi savās erotiskajās spēlēs jukjukām kūleņoja starp hibisku ziediem. Mājas bija ikvienā no div­desmit namiņiem, apjumtiem ar palmu lapām. Trobriandu salās ieņemšana bija senču garu darbs; neviens nekad nebija dzirdējis par tēviem.

— Galējības pievelkas. Pārraugs noteica. Tā dibinātā iemesla dēļ, ka ir radītas, lai sastaptos.

— Dakteris Velss saka — trīsmēnešu grūtniecības aiz­stājējs pilnīgi pārvērtīšot manu veselību uz trim četriem gadiem.

— Nu, cerēsim, ka viņam ir taisnība, Linaina sacīja. Bet, Fanij, vai tu tiešām gribi teikt, ka nākamos trīs mēnešus tu vairs…

— Nē jel. mīļā! Tikai nedēļu vai divas, un viss. Vakaru es pavadīšu klubā, spēlējot muzikālo bridžu. Jādomā, tu kaut kur iesi?

Linaina pamāja.

— Ar ko?

— Ar Henriju Fosteru.

— Atkal? Fanijas labsirdīgajā, diezgan apaļajā sejā pa­vīdēja neparasta sāpīga un nosodoša pārsteiguma izteiksme. Vai tu gribi man sacīt, ka joprojām staigā ar Henriju Fosteru?

Mātes un tēvi, brāļi un māsas. Bet bija jau arī vīri, sievas, mīļākie un mīļākās. Bija arī monogāmija un iemīlēšanās.

Lai gan jūs droši vien nezināt, kas tie ir. Mustafa Monds sacīja.

Viņi purināja galvu.

Ģimene, monogāmija, iemīlēšanās. Visur izņēmumi, visur intereses fokusēšana, šaura impulsu un enerģijas virzība.

— Taču ikviens pieder ikvienam, viņš pabeidza domu, citēdams hipnopēdisko sakāmvārdu.

Studenti māja ar galvu, dedzīgi piekrizdami apgalvoju­mam. ko viņi bija pieņēmuši, vairāk nekā sešdesmit divus tūkstošus reižu dzirdēdami to tumsā, — pieņēmuši ne vien kā patiesu, bet arī kā aksiornātisku, pašsaprotamu, pilnīgi neapšaubāmu.

— Bet galu galā, Linaina iebilda, tagad ir tikai kādi četri mēneši, kopš man ir Henrijs.

— Tikai četri mēneši! Tas man patīk. Un, vēl vairāk, Fanija turpināja, apsūdzoši pacēlusi pirkstu, visu šo laiku tev nav bijis neviena cita, tikai Henrijs. Vai tad ir?

Linaina tumši pietvīka; tomēr viņas skatiens un balss tonis palika izaicinoši. Nē, neviena cita nav bijis, viņa atbildēja gandrīz nikni. Un es nudien nesaprotu, kāpēc kādam vajadzētu būt.

— Ak, viņa nudien nesaprot, kāpēc vajadzētu būt! Fanija atkārtoja, kā uzrunādama neredzamu klausītāju aiz Linainas kreisā pleca. Tad piepeši mainīja toni. Nē, no­pietni! Es tiešām domāju, ka tev vajadzētu uzmanīties. Tā ir tik drausmīgi slikta forma — bezgalīgi turpināt ar vienu vienīgu vīrieti. Četrdesmit vai trīsdesmit piecu gadu vecumā tas vēl nebūtu tik ļauni. Bet tavā vecumā, Linaina! Nē, tas nudien nekur neder. Un tu zini, cik stingri IAD iebilst pret jebko intensīvu vai ilgstošu. Četri mēneši ar Henriju Fosteru bez neviena cita vīrieša — kā viņš noskaistos, ja uzzinātu…

Iztēlojieties ūdeni caurulē zem spiediena! Viņi iztēlo­jās. Es to vienā vietā pārduršu, Pārraugs sacīja. Kas par strūklu!

Viņš to pārdūra divdesmit vietās. Parādījās divdesmit sīku strūklaciņu.

"Manu bērniņ! Manu bērniņ!…"

"Māt!" Ārprāts ir lipīgs.

"Mans mīļais, mans vienīgais, dārgais, dārgais…"

Māte, monogāmija, iemīlēšanās. Augstu šļācas strūklaka; spēcīga un putaina ir nevaldāmā šalts. Dziņai ir tikai viena izeja. Mans mīļais, mans bērniņš. Nav nekāds brīnums, ka šie nabaga aizvēsturiskie ļautiņi bijuši traki, ļauni un nelaimīgi. Viņu pasaule neļāva viņiem uztvert visu viegli, neļāva būt saprātīgiem, krietniem, laimīgiem. Mātes un mīļākie, aizliegumi, kuriem viņi nebija radināti pakļauties, kārdinājumi un vientulībā ciestie sirdsapziņas pārmetumi, neskaitāmās slimības un nebeidzamās, izolējošās sāpes, neziņa un nabadzība — tas viss piespieda viņus spēcīgi just. Un. pārdzīvodami spēcīgas jūtas (spēcīgas, turklāt vēl vien­tulībā, bezcerīgi individuālā izolācijā), — kā gan viņi varēja būt stabili?

— Protams, nav nekādas vajadzības no viņa atteikties. Reizēm vienkārši pārguli ar kādu citu, un viss. Viņš taču guļ ar citām meitenēm, vai ne?

Linaina to apstiprināja.

— Skaidrs, ka guļ. Henrijs Fosters ir caur un cauri džentl­menis — vienmēr korekts. Un prātā jāpatur arī direktors. Tu jau zini, cik viņš ir dedzīgs…

Linaina pamāja. Šopēcpusdien viņš man papliķēja pa dibenu.

— Redzi nu! Fanija triumfēja. Tas liecina, ko atbalsta viņš. Sabiedrisko normu stingru ievērošanu.

— Stabilitāte, Pārraugs sacīja, stabilitāte. Bez sociā­lās stabilitātes nav civilizācijas. Bez individuālās stabilitātes nav sociālās stabilitātes. Viņa balss skanēja kā bazūne. Klausoties viņi jutās lielāki, siltāki.

Mašīna griežas, griežas, un tai jāturpina griezties — mūžīgi. Tās apstāšanās nozīmētu nāvi. Tūkstoš miljoni rušinājās pa zemes garozu. Riteņi sāka griezties. Pēc simt piecdesmit gadiem viņu bija divi tūkstoši miljonu. Apturiet visus riteņus. Pēc simt piecdesmit nedēļām atkal būs at­likuši tikai tūkstoš miljoni; tūkstoš tūkstoš tūkstoš vīriešu un sieviešu būs nomiruši badā.

Riteņiem jāgriežas nemitīgi, taču tie nevar griezties neapkopti. Jābūt cilvēkiem, kas tos kopj. cilvēkiem, tik stingriem kā riteņi uz asīm, saprātīgiem cilvēkiem, paklau­sīgiem cilvēkiem, stabiliem un apmierinātiem.

Klaigādami: "Manu bērniņ, manu māmiņ, mana vienīgā, vienīgā mīla!" — vaidēdami: "Mans grēks, mans briesmīgais Dievs!"— brēkdami sāpēs, murminādami drudzī, apraudādami vecumu un nabadzību — kā gan viņi varētu kopt riteņus? Un, ja viņi nespēj kopt riteņus… Tūkstoš tūkstoš tūkstoš vīriešu un sieviešu līķus būtu grūti apbedīt vai sadedzināt.

* * *

— Un galu galā, Fanijas balss skanēja lūdzoši, — ja tev būs viens divi vīrieši bez Henrija, tas nebūs nekas sāpīgs vai nepatīkams. Tu taču saproti, tāpēc tev derētu būt mazliet brīvākai seksa ziņā…

— Stabilitāte, Pārraugs uzsvēra, stabilitāte. Pirmā un pēdējā nepieciešamība. — Stabilitāte. Tāpēc pastāv viss šis.

Ar rokas mājienu viņš norādīja uz dārziem, uz lielo Apstrādes centra ēku, uz kailajiem bērniem, kuri slēpās krūmos vai skraidelēja pa zālieniem.

Linaina nogrozīja galvu. Nezin kāpēc, viņa domīgi ierunājās, seksuālā brīvība mani pēdējā laikā vilina maz. Ir brīži, kad to negribas. Vai tev tā nav gadījies, Fanij?

Fanija līdzjūtīgi un saprotoši pamāja. Bet ir jāpapū­las, viņa pamācoši sacīja. ir jāpiedalās spēlē. Galu galā ikviens pieder ikvienam.

— Jā, ikviens pieder ikvienam, Linaina gausi atkārtoja, nopūtās un mirkli klusēja: tad saņēma Fanijas roku un viegli paspieda to. — Tev ir pilnīga taisnība. Fanij. Kā parasti. Es papūlēšos.

Aizturēta dziņa iziet no krastiem, un plūdi ir jūtas, plūdi ir kaisle, plūdi ir pat ārprāts: tas atkarīgs no straumes stipruma, no aizsprosta augstuma un izturības. Neaizturēta straume pa norādītam gultnēm rāmi ieplūst rimtā labklājībā. (Embrijs ir izsalcis; asins aizstājēja sūknis diendienā bez mitas veic astoņsimt apgriezienu minūtē. Izlietais bērns kliedz; tūdaļ parādās aukle ar ārējās sekrēcijas pudeli rokā. Jūtas uzglūn laika sprīdī starp vēlmi un tās piepildījumu. Saīsiniet šo laika sprīdi, nojauciet visus vecos, nevajadzīgos aizsprostus!)

— Laimīgie zēni! Pārraugs sacīja. Ir ieguldītas visas pūles, lai padarītu jūsu dzīvi emocionāli vieglu — lai, ciktāl tas iespējams, pasargātu jūs no jebkādām emocijām.

Fords savā vadībā, IAD nomurmināja. Un pasaulē viss kārtībā.

— Linaina Krauna? Henrijs Fosters teica, atbalsodams Predestinatora asistenta jautājumu un vilkdams ciet savu bikšu rāvējslēdzēju. — Ak, viņa ir lieliska meitene! Brīnišķīgi pneimatiska. Brīnos, ka vēl neesi viņu dabūjis.

— Pats nesaprotu, kā tas gadījies, Predestinatora asis­tents sacīja. — To es noteikti izdarīšu. Pirmajā izdevīgajā brīdī.

Savā vietā ģērbtuves ejas pretējā pusē Bernards Markss dzirdēja viņu sarunu un nobālēja.

Un. taisnību sakot, Linaina teica, man sāk mazmazdrusciņ apnikt tas, ka ik dienu man ir tikai Henrijs vien, Henrijs vien. Viņa uzvilka zeķi kreisajā kājā. Vai tu pazīsti Bernardu Marksu? viņa jautāja tonī, kura pārmērīgā nevērība bija acīm redzami mākslota.

Fanija izskatījās satrūkusies. — Tu taču nedomā…

Kāpēc ne? Bernards ir alfa plus. Turklāt viņš aicina mani braucienā uz kādu no Mežoņu rezervātiem. Man vienmēr ir gribējies apskatīt Mežoņu rezervātu.

— Bet viņa reputācija?

— Kas man daļas par viņa reputāciju!

— Stāsta, ka viņam nepatīkot šķēršļu golfs.

— Stāsta, stāsta, Linaina viņu izmēdīja.

— Pie tam lielāko daļu laika viņš pavada viens — vienatnē. Fanijas balsī ieskanējās šausmas.

— Nu, kopā ar mani viņš vairs nebūs vienatnē. Un vispār, kāpēc cilvēki pret viņu tik pretīgi izturas? Manuprāt, viņš ir ļoti jauks. Viņa pasmaidīja savā nodabā; cik nejēdzīgi bikli viņa bija izturējusies! Gandrīz baidījusies — it kā viņa būtu Pasaules Pārraugs, bet viņš — gamma mīnus mehāniķis.

* * *

— Padomājiet paši par savu dzīvi! Mustafa Monds sacī­ja. Vai kāds no jums jelkad ir sastapies ar nepārvaramu šķērsli?

Par atbildi uz šo jautājumu iestājās noliedzošs klusums.

— Vai kāds nojums ir bijis spiests nodzīvot ilgu laika posmu starp vēlmes rašanos un tās piepildījumu?

— Nu… viens no zēniem iesāka un aprāvās.

— Runā vien! IAD mudināja. Neliec viņa fordībai gaidīt!

— Reiz man nācās gadrīz četras nedēļas gaidīt, līdz meite­ne, kuru es gribēju, bija ar mieru man ļauties.

— Un tāpēc tu juti spēcīgas emocijas?

— Drausmīgas.

— Drausmīgas, tieši tā. Pārraugs noteica. Mūsu senči bija tik stulbi un tuvredzīgi, ka tad, kad ieradās pirmie re­formisti un piedāvājās atbrīvot viņus no šīm drausmīgajām emocijām, viņi par to negribēja ne dzirdēt.

"Tie runā par viņu tā, it kā viņa būtu gaļas gabals!" Bernards grieza zobus. "Dabū, nedabū… Degradē viņu līdz jērgaļas līmenim! Viņa sacīja, ka padomāšot, sacīja, ka at­bildēšot man šonedēļ. Ak Ford, Ford, Ford!" Viņam gribējās aiziet pie tiem abiem un ietriekt viņiem sejā dūri — no visa spēka, vēl un vēlreiz.

— Jā, es tev no sirds iesaku viņu pamēģināt, Henrijs Fosters patlaban teica.

Piemēram, ektoģenēze. Pficners un Kavaguči bija izstrādājuši visu tehnoloģiju. Bet vai valdības uz to skatījās? Nē. Pastāvēja kaut kas tāds, ko sauca par kristietību. Sievie­tes bija spiestas arī turpmāk palikt par dzīvdzemdētājām.

— Viņš ir tik neglīts! Fanija iesaucās.

— Bet man viņa izskats tīri labi patīk.

— Un vēl tik mazs. Fanija novaikstījās; mazs augums tik šausmīgi un tipiski atgādināja zemākās kastas.

— Man liekas, viņš ir itin jauks, Linaina teica. Ir tāda sajūta, ka gribētos viņu apmīļot. Zini. kā kaķi.

Fanija jutās šokēta. Stāsta, kad viņš vēl bijis pudelē, kāds esot pieļāvis kļūdu — nodomājis, ka viņš ir gamma, un iepildijis viņa asins aizstājējā alkoholu. Tāpēc viņš esot tik panīcis.

— Kādas muļķības! Linaina sašuta.

Anglijā apmācība miegā pat tika aizliegta. Tur pastāvēja tā dēvētais liberālisms. Parlaments, ja zināt, kas tas ir, izdeva pret to likumu. Ir saglabājušās liecības. Runas par cilvēka brī­vību. Par brīvību būt nemākulīgam un nelaimīgam. Par brīvību atrasties aplamā vietā.

— Bet, mans mīļais draugs, laipni lūdzu, nudien! Laipni lūdzu! Henrijs Fosters uzsita Predestinatora asistentam uz pleca. Galu galā ikviens pieder ikvienam.

Simt atkārtojumu trīs naktis nedēļā četrus gadus, domāja Bernards Markss, hipnopēdijas speciālists. Sešdesmit divi tūkstoši četrsimt atkārtojumu rada vienu patiesību. Idioti!

— Vai, piemēram, Kastu sistēma. Nemitīgi ieteikta, nemitīgi noraidīta. Pastāvēja tā dēvētā demokrātija. Itin kā cilvēki būtu vienlīdzīgi vēl kādā ziņā, ne tikai fizikāli ķīmiski!

— Nu, varu pateikt vienīgi to, ka pieņemšu viņa uz­aicinājumu.

Bernards viņus ienīda, ienīda. Taču viņi bija divi, viņi bija lieli, viņi bija stipri.

* * *

Deviņgadu karš sakās Mūsu Forda simt četrdesmit pirmajā gadā.

— Pat ja baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā būtu patiesība.

— Fosgēns, hloropikrīns, etiljodacetāts, difenilciānarsēns, trihlormetila hlorofonnāts, dihloretila sulfids. Nemaz nenjnājot par hidrociānskābi.

— Jo tam es gluži vienkārši neticu, Linaina noteica.

— Troksnis, ko rada četrpadsmit tūkstoši lidmašīnu, tu­vojoties brīvā kārtībā. Bet Kūrfirstendammā un Parīzes Astotajā rajonā Sibīrijas mēra bumbu eksplozija nebūs skaļāka par blīkšķi, ar kādu plīst papīra maisiņš.

— Tāpēc, ka es gribu redzēt Mežoņu rezervātu.

CH3 C6 H2 (N02 )3 + Hg (CNO)2 = nu. kas? Milzīgs cau­rums zemē, kaudze mūra gruvešu, daži miesas un gļotu gabali, kāja, joprojām ar visu zābaku, lido pa gaisu un, plakš, piezemējas ģerānijās — tumši sarkanajās; cik lieliska vasaras izrāde!

— Tu esi bezcerīga, Linaina, es liekos mierā.

Krievu izgudrotā ūdens krājumu saindēšanas metode bija sevišķi atjautīga.

* * *

Uzgriezušas viena otrai muguru, Fanija un Linaina turpināja ģērbties klusēdamas.

Deviņgadu karš, Lielais ekonomikas sabrukums. Pastā­vēja izvēle starp Pasaules Pārraudzību un pilnīgu postu. Starp stabilitāti un…

— Arī Fanija Krauna ir jauka meitene, sacīja Predestinatora asistents.

Bērnistabās bija beigusies elementārās šķiras apziņas stunda, balsis tagad pielāgoja nākotnes pieprasījumu nākotnes rūpnieciskajam piedāvājumam. Es ļoti mīlu lidot, tās čukstēja, es loti mīlu lidot, es ļoti mīlu jaunas drēbes, es ļoti mīlu…

— Liberālisms, protams, nomira no Sibīrijas mēra, tomēr ar varu tik un tā nekas nebija panākams.

— Ne tuvu ne tik pneimatiska kā Linaina. Nudien, ne tuvu.

Bet vecas drēbes ir pretīgas, čuksti nepagurdami turpināja. Vecas drēbes mēs vienmēr metam laukā. Labāk izmet, nevis lāpi; labāk izmet, nevis lāpi; labāk izmet…

— Valdībai ir jāsēd, nevis jākaujas. Cilvēks valda ar smadzenēm un dibenu, bet nekad ne ar dūrēm. Piemēram, tika pieņemtas patēriņa saistības.

* * *

— Nu re, es esmu gatava, Linaina noteica; taču Fanija novērsusies cieta klusu. — Izlīgsim, mīļo Fanij!

— Katrs vīrietis, sieviete un bērns apņēmās patērēt tik un tik daudz gadā. Rūpniecības interesēs. Vienīgais rezultāts…

Labāk izmet, nevis lāpi. Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas; jo vairāk ielāpu…

— Drīz tu iekulsies nepatikšanās, Fanija drūmi paziņoja.

— Apzināts protests milzīgā mērogā. Pret patēriņu. Atpa­kaļ pie dabas.

— Es ļoti mīlu lidot, es ļoti mīlu lidot.

— Atpakaļ pie kultūras. Jā, tik tiešām, pie kultūras. Necik daudz nav iespējams patērēt, ja sēd uz vietas un lasa grāmatas.

— Vai es izskatos labi? Linaina jautāja. Viņas žakete bija darināta no tumšzaļa acetāta auduma, ar zaļas viskozes kažokādas aprocēm un apkakli.

— Astoņi simti Vienkāršās dzīves piekritēju Goldersgrīnā tika nošauti ar mašīnpistolēm.

Labāk izmet, nevis lāpi, labāk izmet, nevis lāpi.

* * *

Zaļi velvēta šorti un baltas viskozes vilnas zeķes, atlocī­tas zem ceļgaliem.

— Pēc tam notika slavenā Britu muzeja asinspirts. Divi tūk­stoši kultūras mīļotāju tika noindēti ar dihloretilsulfidagāzi.

Zaļi balta žokejcepure meta ēnu uz Linainas acīm; viņas kurpes bija spilgti zaļas un mirdzoši nospodrinātas.

— Beigās, sacīja Mustafa Monds, — Pārraugi aptvēra, ka nav jēgas rīkoties ar varu. Gausākās, toties nesalīdzināmi drošākās metodes — ektogenēze, neopavloviskā apstrāde un hipnopēdija…

Un ap vidukli viņa bija aplikusi ar sudrabu rotātu zaļu patronjostu no safjāna aizstājēja, un jostas kabatiņas izspīlēja (jo Linaina nebūt nebija neauglīga) noteikumos paredzētais pretapaugļošanās līdzekļu krājums.

Plicnera un Kavaguči atklājumi beidzot tika izmantoti. Intensīva propaganda pret dzīvdzemdēšanu…

— Lieliski! Fanija jūsmīgi iesaucās. Viņa nekad nespēja ilgi pretoties Linainas valdzinājumam. — Un cik bezgala jauka Maltusa josta!

Tam pievienojās kampaņa pret Pagātni; tika slēgti muzeji, uzspridzināti vēstures pieminekļi (par laimi, vairums no tiem bija nopostīti jau Deviņgadu kara laikā); aizliegtas visas grāmatas, kas izdotas pirms Mūsu Forda 150. gada.

* * *

— Man tiešām būs jāsameklē tāda pati, Fanija noteica.

— Bija. piemēram, tādas lietas, ko sauca par piramīdām.

— Mana vecā patronsoma no melnas lakādas…

— Un kāds vīrs, vārdā Šekspīrs. Par tiem jūs. protams, neesat dzirdējuši.

— Tā mana patronsoma ir taisni drausmīga.

— Tādas ir patiesi zinātniskas izglītības priekšrocības.

— Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas; jo vairāk ielāpu, jo mazāk…

Mūsu Forda pirmāT modeļa ieviešana…

— Tā man ir jau gandrīz trīs mēnešus.

— Izraudzīts par jaunā laikmeta sākuma datumu.

— Labāk izmet, nevis lāpi; labāk izmet…

— Kā jau teicu iepriekš, pastāvēja kaut kas tāds, ko dēvēja par kristietību.

* * *

Labāk izmet , nevis lāpi.

Nepietiekama patēriņa ētika un filosofija…

Es mīlu jaunas drēbes, es mīlu jaunas drēbes, es mīlu…

Tik būtiska nepietiekamas ražošanas laikos; toties mašīnu un slāpekļa fiksācijas laikmetā tas neapšaubāmi ir noziegums pret sabiedrību.

— To man uzdāvināja Henrijs Fosters.

Visiem krustiem tika nogriezts augšgals, un tie pārvērtās par T. Bija arī tāda lieta, ko dēvēja par Dievu.

— Tas ir īsts safjānādas aizstājējs.

Tagad mums ir Pasaules valsts. Un Forda Dienas svi­nības, un Kopienas dziedāšana, un Solidaritātes kalpojumi.

"Ford, kā es viņus ienīstu!" domāja Bernards Markss.

Bija lieta, ko dēvēja par Debesīm; un tomēr viņi milzī­gos daudzumos dzēra alkoholu.

"Kā gaļa, taisni kā gaļas gabals."

* * *

Bija lieta, ko devēja par dvēseli, un lieta, ko dēvēja par nemirstību.

— Lūdzu, pajautā Henrijam, kur viņš to dabūja!

Bet viņi lietoja morfiju un kokaīnu.

"Un vēl ļaunāk ir tas, ka arī pati par sevi viņa domā kā par gaļas gabalu."

Mūsu Forda simt septiņdesmit astotajā gadā tika sub­sidēti divi tūkstoši farmakologu un bioķīmiķu.

— Tas nu gan izskatās drūms, Predestinatora asistents sacīja, norādīdams uz Bernardu Marksu.

Pēc sešiem gadiem to sāka ražot komerciāli. Šī droga ir sasniegusi pilnību.

Sagrozīsim viņam galvu!

Eiforiska, narkotiska, patīkami halucinogēna.

— Drūmi, Marks, drūmi. Sitiens uz pleca lika viņam satrūkties un pacelt acis. Tas bija tas neģēlis Henrijs Fos­ters. — Tev tagad vajadzīgs grams somas.

* * *

Visas kristietības un alkohola priekšrocības; neviena no to trūkumiem.

"Ford, man gribētos viņu nogalināt!" Taču viņš tikai pateica: Nē, paldies, un atvairīja piedāvāto tablešu pudelīti.

Dodieties brīvdienās, lai atpūstos no realitātes, kad vien vēlaties, un atgriezieties bez kādām galvassāpēm un mitoloģijas.

— Ņem vien, Henrijs Fosters uzstāja, ņem!

Stabilitāte bija praktiski nodrošināta.

— Viens kubikcentimetrs izārstē no desmit drūmām do­mām, Predestinatora asistents sacīja, citēdams vienkāršu hipnopēdisko gudrību.

Atlika vienīgi apkarot vecumu.

— Nolādēts, nolādēts! Bernards Markss iekliedzās.

— Kas par vīzdegunību!

Gonadotropiskie hormoni, jaunu asiņu pārliešana, magnija sāļi…

— Un atceries, ka grams ir labaks par lāstu! Viņi smiedamies aizgāja.

— Tika likvidētas visas nepatīkamās psiholoģiskās ve­cuma pazīmes. Un līdz ar tām, protams…

— Neaizmirsti pajautāt viņam par to Maltusa jostu! Fanija piekodināja.

Līdz ar tām arī visas veca cilvēka mentālās īpatnības. Raksturs paliek nemainīgs visu mūžu.

…divas šķēršļu golfa partijas, lai tiktu galā pirms tum­sas. Man jālido.

Darbs, spēles, — sešdesmit gadu vecumā mūsu spējas un noslieces ir tādas pašas kā septiņpadsmit gadu vecumā. Senajos sliktajos laikos veci vīri mēdza atstāt aktīvo dzīvi un darbu, pievērsties reliģijai, pavadīt laiku lasot, domājot — domājot!

— Idioti, cūkas! Bernards Markss murmināja, iedams pa gaiteni uz liftu.

Tagad — tāds ir progress — veci vīri strādā, veci vīri kopojas, veciem vīriem nav laika atpūsties no izpriecām, neatliek ne mirklis, lai apsēstos un domātu, — vai, ja kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ blīvajā izklaides substancē pavērtos šāda laika sprauga, tad pie rokas allaž ir soma. brīnišķā soma, pusgrams pusei brīvas dienas, grams nedēļas nogalei, divi grami ceļojumam uz krāšņajiem Aus­trumiem. trīs — tumšai mūžībai uz Mēness; atgriezušies no turienes, viņi atjēdzas viņpus plaisai, droši stāv uz ikdienas darba un izklaides cietā pamata, skraida no vienas jūtfilmas uz citu, no vienas pneimatiskas meitenes pie citas, no elektro­magnētiskā golfa laukuma uz…

— Ej prom, meitenīt! Fosters dusmīgi uzsauca. Ej prom, puika! Vai jūs neredzat, ka viņa fordība ir aizņemts? Ejiet un spēlējiet savu erotisko spēli kaut kur citur!

— Nabaga mazulīši! Pārraugs noteica.

Lēni, majestātiski, mašīnām klusu dūcot, konveijeri virzījās uz priekšu, trīsdesmit trīs centimetrus stundā. Sarkanajā tumsā kvēloja neskaitāmi rubīni.

,,

Lifts bija pilns ar vīriešiem no alfu ģērbtuvēm, un Linainu ieejot apsveica daudzi draudzīgi galvas mājieni un smaidi. Viņa bija iecienīta meitene un savu reizi bija pavadījusi nakti gandrīz ar katru no viņiem.

Tiešām mīļi puiši. Linaina domāja, atbildēdama uz svei­cieniem. Burvīgi puiši! Tomēr viņa vēlējās, kaut Džordža Edzela ausis nebūtu gluži tik lielas (varbūt trīssimt divdes­mit astotajā metrā viņam bija iedots mazliet par daudz paratireoidīna?). Un. skatoties uz Benito Hūveru. viņa gribot negribot atcerējās, ka viņš nudien ir pārāk spalvains, kad novelk drēbes.

Atmiņas par Benito sprogaino, melnīgsnējo miesu viesa viņas acīs vieglas skumjas, kad viņa pagriezās un stūrī ieraudzīja Bernarda Marksa mazo, kalsno augumu, grūt­sirdīgo seju.

— Bernard! Linaina piegāja pie viņa. Es tevi meklēju. Viņas balss dzidri pārskanēja augšupbraucošā lifta rūkoņu. Pārējie ziņkārīgi atskatījās. Gribēju ar tevi aprunāties par mūsu Ņūmeksikas plānu. Ar acs maliņu viņa redzēja, ka Benito Hūvers pārsteigumā iepleš acis. Tāda blenšana viņu kaitināja. "Brīnās, ka es atkal nelūdzos līdzi viņam” Linaina nodomāja. Tad neparasti sirsnīgi sacīja: Es tiešām ļoti vēlē­tos pavadīt kopā ar tevi vienu jūlija nedēļu. (Lai vai kā, šo­brīd viņa publiski apliecināja savu neuzticību Henrijam.

Fanija priecātos, kaut arī tas bija Bernards. Protams, Linaina veltīja viņam savu visburvīgāko un zīmīgāko smaidu, — ja vien tu joprojām gribi ņemt mani līdzi.

Bernarda bālā seja pietvīka. "Diez kāpēc?" viņa pār­steigta domāja, tomēr reizē jutās aizkustināta par šo dīvaino cieņas apliecinājumu savai varai.

— Vai par to mēs nevarētu parunāt kaut kur citur? Bernards izstomīja, izskatīdamies drausmīgi apjucis.

"Itin kā es būtu teikusi kaut ko nepiedienīgu," Linaina nodomāja. "Viņš nevarētu izskatīties vairāk nokaunējies, ja es būtu izmetusi kādu piparotu jociņu — pajautājusi, kas ir viņa māte, vai kaut ko tamlīdzīgu."

— Saproti, tādā burzmā… Bernardu smacēja apmulsums.

Linainas smiekli bija vaļsirdīgi, tajos nebija ne miņas no ļaunuma. Cik tu esi jocīgs! viņa sacīja un no visas sirds uzskatīja, ka viņš tiešām ir jocīgs. Tu taču brīdināsi mani vismaz nedēļu iepriekš, viņa turpināja citā tonī. Jādomā, rnēs brauksim ar Zilo Pacifika raķeti? Vai tā paceļas no Čering — T torņa? Vai no Hempstidas?

Pirms Bernards paguva atbildēt, lifts apstājās.

— Jumts! iesaucās čerkstoša balss.

Liftnieks bija mazs, pērtiķveidīgs radījums, ģērbies epsi­lona mīnus pusidiota melnajā mundieri.

— Jumts!

Liftnieks atvēra durvis. Pēcpusdienas saules siltā spozme lika viņam satrūkties un samirkšķināt acis. Āa, jumts! viņš atkārtoja aizgrābtā balsī. Šķita, ka viņš ir spēji un līksmi pamodies no tumša, iznīcinoša apdulluma. — Jumts!

Ar suniski gaidoša apbrīna pilnu smaidu viņš palūko­jās augšup, savu pasažieru sejās. Sarunādamies un smiedamies tie izgāja ārā, gaismā. Liftnieks noskatījās viņiem pakaļ.

— Jumts? viņš noteica vēlreiz — ar jautājošu izteiksmi.

Tad nošķindēja zvans, un pie lifta griestiem piestipri­nāts skaļrunis sāka ļoti klusu, tomēr ļoti pavēloši izteikt rīkojumus.

— Brauc lejup, tas teica. brauc lejup! Uz astoņ­padsmito stāvu. Brauc lejup, brauc lejup! Uz astoņpadsmito stāvu. Brauc lejup, brauc…

Liftnieks aizcirta durvis, nospieda pogu un tūdaļ iegrima atpakaļ šahtas dūcošajā mijkrēslī, sava ierastā apdulluma mijkrēsli.

Uz jumta bija silti un gaiši. Vasaras pēcpusdienu miegaini piesanēja garāmlidojoši helikopteri; dobjāk dūca raķešlidmašīnas, neredzamas traucoties pa dzidrajām debe­sīm piecas vai sešas jūdzes virs viņu galvām, un šī dūkoņa šķita kā maigā gaisa sniegts glāsts. Bernards Markss dziļi ievilka elpu. Viņš paraudzījās debesīs, pārlaida skatienu zilajam apvārsnim un beidzot ielūkojās Linainai sejā.

— Vai nav skaisti? Balss viņam viegli drebēja.

Linaina viņam uzsmaidīja bezgala līdzjūtīgā izpratnē.

Šķēršļu golfam vienkārši ideāls laiks, viņa jūsmīgi at­bildēja. Un nu man jālido, Bernard. Henrijs skaišas, ja lieku viņam gaidīt. Laikus, laikus paziņo man datumu! Un, pamājusi ar roku, viņa skrēja pa plašo, līdzeno jumtu uz angāru pusi. Bernards stāvēja un noskatījās, kā attālinoties zib baltās zeķītes, kā žirgti saliecas un iztaisnojas iedegušie ceļgali, vēlreiz, vēlreiz, kā zem tumšzaļās žaketes maigi viļņo piegulošie velveta šorti. Viņa sejā vīdēja sāpes.

— Jāteic, viņa bija skaista, viņam aiz muguras atska­nēja skaļa, līksma balss.

Bernards satrūcies atskatījās. Viņam pretim staroja Benito Hūvera tuklā, sārtā seja — tā staroja nepārprotamā sirsnībā. Benito labsirdību pazina visi. Par viņu teica, ka viņš spētu nodzīvot visu mūžu, pat nepieskāries somai. Ļaunprātība un slikta oma, no kuras bija jāatpūšas citiem, viņu nepiemeklēja nekad. Realitāte, Benitoprāt, allaž bija saulaina.

— Turklāt pneimatiska. Un kā vēl! Pēc tam citā tonī:

— Bet. paklau, tu nu gan izskaties drūms! Tev vajag gramu somas. Iebāzis labo roku bikšu kabatā, Benito izvilka pudelīti.

— Viens kubikcentimetrs izārstē no desmit… Ei, paklausies!

Bernards, spēji pagriezies, skrēja prom.

Benito pārsteigts nolūkojās viņam pakaļ "Kas tam zellim noticis?" viņš prātoja un, galvu šūpodams, nosprieda, ka baumas par alkoholu, kas ieliets nabadziņam asins aizstājējā, acīmredzot ir patiesība. "Tas laikam skāris viņa smadzenes."

Benito iebāza somas pudelīti kabatā, izvilka paciņu dzimumhormonu košļājamās gumijas, iestūķēja vienu plāksnīti mutē un gremodams lēnām devās uz angāru pusi.

Henrijs Fosters bija i/ripinājis savu helikopteru no angāra un, kad ieradās Linaina, jau sēdēja kabīnē un gaidīja.

Četras minūtes par vēlu, tas bija viss, ko viņš patei­ca, kad Linaina iekāpa un apsēdās viņam blakus. Viņš iedarbināja motorus un ieslēdza helikoptera skrūves. Lid­aparāts vertikāli uzšāvās gaisā. Henrijs palielināja ātrumu; propellera rūkoņa mijās no sirseņa līdz lapsenes tonim, no lapsenes līdz oda tonim; spidometrs rādīja, ka viņi paceļas gandrīz divus kilometrus minūtē. Zem viņiem saruka Lon­dona. Pēc dažām sekundēm milzīgie nami ar galdiem līdzīgiem jumtiem izskatījās vairs tikai pēc dobes ar ģeo­metriskas formas sēnēm, kas sadīgušas parku un dārzu zaļumā. To vidū kā garāka, slaidāka sēne uz tieva kāta Čering — T tornis cēla pret debesīm mirdzoša betona disku.

Gluži ka teiksmainu sportistu miglainie torsi zilajā gaisā virs viņiem vīdēja lieli, tumīgi mākoņi. No viena pēkšņi iznira mazs, tumšsarkans kukainis un dūkdams krita lejup.

— Re, kur Sarkanā raķete! Henrijs sacīja. Nupat atlidojusi no Ņujorkas. Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Septiņas minūtes novēlojusies, viņš piebilda un nogrozīja galvu. Šie At lantijas dienesti nudien ir skandalozi neprecīzi.

Viņš nocēla pēdu no akseleratora. Propelleru rūkoņa viņiem virs galvas nolaidās par pusotru oktāvu zemāk, caur lapsenei un sirsenim līdz kamenei, līdz maijvabolei, līdz briežvabolei. Mašīna vairs necēlās augstāk; pēc mirkļa viņi nekustīgi karājās gaisā. Henrijs nospieda sviru; atskanēja klikšķis. Sākumā lēni. pēc tam arvien ātrāk un ātrāk viņu acu priekšā sāka griezties propelleris, līdz pārvērtās par apaļu miglas plankumu. Horizontālā lidojuma radītais vējš iesvelpās vel spalgāk. Henrijs paturēja acis apgriezienu skaitītāju; kad rādītājs sasniedza tūkstoš divsimt apgrie­zienu atzīmi, viņš izslēdza helikoptera skrūves. Mašīnai pietika inerces ātruma, lai planētu.

Linaina paskatījās lejup pa lodziņu, kas atradās grīdā viņai pie kājām. Viņi lidoja pār sešus kilometrus garo parka zonu, kas nošķīra Centrālo Londonu no tās pirmā priekšpil­sētu loka. Zajo klaju izroboja dzīvība, no gaisa izskatīdamās punduriga. Starp kokiem zaigoja Centrbēdzes bumbošanas torņi. Pie Šcperdsbušas divi tūkstoši jauktu beta mīnus pāru spēlēja Rīmana tenisu. Divkārša eskalatorkortu rinda stiepās gar galveno šoseju no Notinghilas līdz Vilsdenai. Ilingas stadionā risinājās deltu vingrošanas paraugdemon­strējumi un Kopienas dziedāšana.

— Cik drausmīga krāsa ir haki! Linaina piezīmēja, izteikdama savas kastas hipnopēdiskos aizspriedumus.

Haunslovas Jūtfilmu studijas ēkas aizņēma septiņarpus hektāru. Tām līdzās melnu un haki krāsas strādnieku armija cītīgi atjaunoja Lielās Rietumu šosejas stiklveida segumu. Brīdī, kad viņi lidoja tur pāri, tika iztukšots viens no lielajiem pārva­dājamiem tīģeļiem. Izkusušie akmeņi žilbinošā, kvēlošā straumē plūda uz šosejas; šurpu turpu braukāja azbesta veltņi; no izolētas laistāmās cisternas baltiem mākoņiem cēlās tvaiks.

Brentfordas Televīzijas korporācijas rūpnīca izskatījās pēc mazas pilsētiņas.

— Patlaban, šķiet, ir maiņas laiks, Linaina sacīja.

Zaļās gamma meitenes un melnie pusidioti gluži kā lap­utis un skudras ņudzēja ap ieejām vai stāvēja rindās, lai ieņemtu vietu viensliedes tramvajos. Pūlī maisījās tumšsar­kani beta mīnusi. Uz galvenās ēkas jumta valdīja rosība — tur nemitīgi nolaidās vai pacēlās helikopteri.

— Goda vārds, Linaina teica, es priecājos, ka neesmu gamma.

Pēc desmit minūtēm viņi jau atradās Stoukpodžā un bija uzsākuši šķēršļu golfa pirmo partiju.

Bernarda skatiens lielākoties bija nolaists, bet, ja ne­jauši uzdūrās kādam cilvēkam, tad nekavējoties un slepus novērsās, kamēr viņš steidzīgi šķērsoja jumtu. Viņš jutās kā vajāts, taču ienaidniekus, kas viņu vajāja, nevēlējās redzēt, lai neatklātos, ka patiesībā tie ir vēl naidīgāki, nekā viņš domājis, lai viņš pats nejustos vēl vainīgāks, vēl bezpalī­dzīgāks un vientuļāks.

"Tas drausmīgais Benito Hūvers!" Tomēr šis cilvēks bija gribējis tikai labu. Un tas savā ziņā padarīja stāvokli daudz ļaunāku. tie, kuri gribēja labu, izturējās tieši tāpat kā tie, kuri gribēja sliktu. Pat Linaina lika viņam ciest. Bernards atcerējās biklas neizlēmības pilnās nedēļas, kurās bija skatījies un ilgojies, un kritis izmisumā par to, ka nemūžam nepietiks drosmes Linainu uzrunāt. Vai gan viņš uzdrīkstē­tos riskēt, ja baidījās tikt pazemots ar nicīgu atteikumu? Turpretī, ja viņa piekristu, — kas tā būtu par laimi! Jā, tagad viņa bija piekritusi, tomēr Bernards joprojām jutās nelai­mīgs — nelaimīgs par to. ka šī pēcpusdiena viņai šķitusi tik piemērota šķēršju golfam, ka viņa aizsteigusies, lai pievieno­tos Henrijam Fosteram, ka Bernards viņai licies jocīgs tikai tāpēc, ka nav vēlējies publiski apspriest to, kas attiecas vienīgi uz viņiem abiem. Vārdu sakot, nelaimīgs tāpēc, ka viņa bija izturējusies tā, kā jāizturas jebkurai veselīgai, krietnai angļu meitenei, nevis kādā citā, nenormālā, savdabīgā veidā.

Atvēris sava skapīša durvis, Bernards pasauca divus delta mīnus apkalpotājus, kas slaistījās apkārt, un lika tiem izstumt viņa helikopteru uz jumta. Angārus apkalpoja viena vienīga Bokanovska grupa, un vīrieši bija dvīņi — vienādi mazi, melni un derdzīgi. Savas pavēles Bernards izteica asā, diezgan augstprātīgā un pat aizvainojošā tonī, kādā runā cil­vēks. kurš nav īpaši drošs par savu pārākumu. Darīšanas ar zemāko kastu pārstāvjiem Bernardam allaž bija ārkārtīgi mo­košs pārdzīvojums. Lai kāds būtu iemesls (un izplatījušās baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā, ļoti iespējams, varēja būt patiesība, jo kļūdas reizēm gadījās), Bernarda fiziskā forma tikpat kā nebija labāka par vidusmēra gammas fizisko formu. Viņš par astoņiem centimetriem atpalika no standarta alfas garuma un bija salīdzinoši tievs. Saskarsme ar zemāko kastu pārstāvjiem ikreiz sāpīgi atgādināja viņam šo fizisko neatbilstību. "Es esmu es, bet vēlos, kaut tā nebūtu"; viņš sevi apzinājās asi un mokoši. Ikreiz, atskārtis, ka deltas sejā lūkojas sev pretim, nevis lejup, viņš jutās pazemots. Vai šis radījums izturēsies pret viņu ar tādu cieņu, kāda pienākas viņa kastai? Šis jautājums nedeva viņam miera. Un ne bez iemesla. Jo gammas, deltas un epsiloni zināmā mērā bija apstrādāti tā, lai ķermeņa masu asociētu ar sociālo pārākumu. Viegli hipnopēdiski aizspriedumi par labu auguma izmēriem patiesībā piemita visiem. Tāpēc smējās sievietes, kurām Bernards izteica priekšlikumus, tāpēc parup­jus jokus plēsa viņa līdzinieki vīriešu vidū. Zobgalības lika viņam justies kā izstumtajam; juzdamies kā izstumtais, viņš arī izturējās kā tāds, un tas vēl pastiprināja citu aizspriedu­mus pret viņu un palielināja nicinājumu un naidīgumu, ko radīja viņa fiziskie defekti. Tas savukārt lika viņam justies vel svešākam un vientuļākam. Hroniskas bailes no necieņas piespieda viņu vairīties no līdziniekiem un saskarē ar zemāku kastu pārstāvjiem pieprasīt pienācīgo godbijību. Cik rūgti viņš apskauda tādus vīriešus kā Henrijs Fosters un Benito Hūvers! Vīriešus, kuriem nekad nevajadzēja uzkliegt epsilonam, lai tas paklausītu pavēlei; vīriešus, kuri uzskatīja savu stāvokli par pašsaprotamu; vīriešus, kuri kastu sistēmā jutās kā zivis ūdeni — tik ļoti ērti, ka neapzinājās nedz sevi, nedz labvēlīgo un tīkamo elementu, kurā eksistēja.

Gausi, kā viņam šķita, un negribīgi dvīņi apkalpotāji izripināja viņa helikopteru uz jumta.

— Žiglāk! Bernards aizkaitināts noteica. Viens uzmeta viņam skatienu. Vai tas, ko Bernards saskatīja tukšajās, pelēkajās acīs, nebija nežēlīgs izsmiekls? — Žiglāk! viņš uzsauca skaļāk, un balss ieskanējās nejauki griezīgi.

Viņš iekāpa lidaparātā un pēc minūtes jau lidoja uz dienvidiem, uz upes pusi.

Dažādie Propagandas biroji un Emociju tehnoloģijas koledža atradās vienā vienīgā sešdesmitstāvu ēkā Flītstrītā. Pagrabstāvā un zemākajos stāvos atradās spiestuves un redakcijas, kur tapa trīs lielie Londonas laikraksti — augstā­ko kastu avīze "Dienas Radio", gaišzaļā "Gamma Avīze" un "Delta Spogulis" — uz haki krāsas papīra, teksti vienzilbīgos vārdos. Augstāk veselus divdesmit divus stāvus aizņēma Televīzijas, Jūtfilmu un Sintētiskās balss un mūzikas pro­pagandas biroji. Virs tiem atradās pētījumu laboratorijas un skaņizolētās telpas, kurās savu smalko darbu veica radiomūzikas sacerētāji un sintētiskās mūzikas komponisti. Augšējos astoņpadsmit stāvus aizņēma Emociju tehnoloģijas koledža.

Bernards nolaidās uz Propagandas nama jumta un izkāpa no helikoptera.

— Piezvani uz leju misteram Helmholcam Vatsonam, viņš pavēlēja gamma plus šveicaram. un pasaki, ka uz jumta viņu gaida misters Bernards Markss!

Viņš apsēdās un aizsmēķēja cigareti.

Brīdī, kad pienāca šī ziņa, Helmholcs Vatsons rakstīja.

— Pasaki, ka es tūliņ nākšu. viņš noteica un nolika klausuli. Tad pievērsās savai sekretārei. Sakārtojiet manu galdu! viņš sacīja tikpat oficiālā un bezpersoniskā tonī un, nelikdamies ne zinis par viņas starojošo smaidu, piecēlās un strauji devās uz durvīm.

Helmholcs Vatsons bija varena auguma vīrs ar platiem pleciem, masīvs, tomēr veiklām kustībām, atsperīgs un žigls. Uz apaļā, spēcīgā kakla gluži kā uz pīlāra balstījās skaisti veidota galva. Mati bija tumši un cirtaini, vaibsti skaidri iezīmēti. Viņš bija iespaidīgi, uzsvērti izskatīgs un, kā nepagurdama daudzināja viņa sekretāre, līdz pat matu galiņiem īstens alfa plus. Pēc profesijas viņš bija lektors Emociju tehnoloģijas koledžā (Literāro darbu nodaļā), bet izglītības darba starplaikos strādāja par emociju tehnologu. Viņš regulāri iesniedza rakstus "Dienas Radio", sacerēja jūtfilmu scenārijus, un viņam bija nags uz saukļiem un hipnopēdiskiem pantiņiem.

"Spējīgs," — tāds bija viņa priekšnieku spriedums. "Varbūt (un viņi nogrozīja galvu un zīmīgi pieklusināja balsi) mazliet pārāk spējīgs."

Jā. mazliet pārāk spējīgs; viņiem bija taisnība. Prāta pārmērība uz Helmholcu Vatsonu iedarbojās ļoti līdzīgi tam. kā uz Bernardu Marksu iedarbojās fiziskais defekts. Kaulu un muskuļu nepietiekamā attīstības pakāpe bija izolējusi Bernardu no līdzcilvēkiem, un šīs nošķirtības apziņa, kura pēc pastāvošajām normām nozīmēja prāta pārmērību, savu­kārt kļuva par iemeslu vēl lielākai savrupībai. Helmholcam pārlieku lielās spējas bija likušas ar satraukumu apzināties pašam sevi un savu vientulību. Abiem vīriešiem kopīga bija apziņa, ka viņi ir personības. Ar fiziskiem trūkumiem apveltītais Bernards visu mūžu bija cietis no apziņas, ka ir savrups, turpretī Helmholcs Vatsons bija gluži nesen aptvēris savu prāta pārmērību un sapratis, ka atšķiras no apkārtējiem cilvēkiem. Šis eskalalorskvoša čempions, šis nenogurdināmais mīlētājs (klīda baumas, ka nepilnos četros gados viņam bijušas sešsimt četrdesmit dažādas meitenes), šis brinišķīgais komiteju loceklis un sabiedrības dvēsele piepeši bija atskārtis, ka sportam, sievietēm un Kopienas pasākumiem viņa dzīvē ir tikai otršķirīga nozīme. Patiesībā un sirds dziļumos viņu interesēja kaut kas cits. Bet kas? Kas? Bernards bija ieradies, lai apspriestu ar viņu tieši šo problēmu, — vai, pareizāk sakot, tā kā runātājs parasti bija Helmholcs, Bernards kārtējo reizi bija ieradies paklausīties, kā par šo problēmu spriež viņa draugs.

Kad Helmholcs izkāpa no lifta, viņam klāt metās trīs burvīgas meitenes no Sintētiskās balss propagandas biroja.

— Ak, Helmholc, dārgais, lūdzams, brauc mums līdzi uz pikniku Eksmūrā! Meičas diedelēdamas drūzmējās ap viņu.

Viņš papurināja galvu un paspraucās viņām garām. Nē, nē.

— Mēs neielūgsim nevienu citu vīrieti!

Tomēr pat šis patīkamais solījums nespēja Helmholcu pievārēt. Nē. viņš atkārtoja, es esmu aizņemts. Un nelokāmi turpināja ceļu. Meitenes tipināja viņam nopakaļ.

Tikai tad, kad viņš iekāpa Bernarda helikopterā un aizcirta durtiņas, viņas mitējās viņu vajāt. Ne bez pārmetumiem.

— Šis sievietes! Helmholcs noteica, kad helikopters pacēlās gaisā. Šīs sievietes! Un, saraucis pieri, viņš nogrozīja galvu.

— Cik šausmīgi! Bernards liekulīgi piebalsoja, klusībā vēlēdamies, kaut jel arī viņam būtu tikpat daudz meiteņu kā Helmholcam, turklāt ar tikpat niecīgām pūlēm. Viņu sagrāba pēkšņa, neatvairāma tieksme dižoties. Es vedīšu Linainu Kraunu sev līdzi uz Ņūmeksiku, viņš ierunājās pēc iespējas nevērīgākā balsī.

— Ak tā? Helmholcs atteica bez mazākās intereses. Pēc īsa mirkļa viņš piebilda: Pēdējās pāris nedējās es esmu atteicies no visām komitejām un no visām meitenēm. Tu nevari iedomāties, kāds tracis tāpēc ir izcēlies koledžā. Tomēr, manuprāt, bija vērts tā rīkoties. Rezultāti… Viņš sastomījās. Nu, tie ir savādi, tie ir ļoti savādi.

Fizisks trūkums varēja radīt sava veida prāta pārmē­rību. Šis process acīmredzot bija arī pretējs. Prāta pārmērība sev vien zināmā nolūkā varēja izraisīt brīvprātīgas vientulī­bas tīšo aklumu un kurlumu, askētisma mākslīgo bezspēcību.

Atlikusī īsā lidojuma daļa noritēja klusumā. Kad viņi nonāca pie mērķa un ērti atzvila pneimatiskajos dīvānos Bernarda istabā, Helmholcs atsāka runāt.

Viņš gausi iejautājās: Vai tu kādreiz esi juties tā. it kā tevī mājotu kaut kas tāds. kas tikai gaida, kad tu dosi tam izdevību izlauzties ārā? Sava veida papildu spēja, kuru tu neizmanto, — piemēram, kā ūdens, kas gāžas lejup ūdens­kritumā, nevis ieplūst turbīnās? Viņš jautājoši paskatījās uz Bernardu.

— Tu domā emocijas, kas varētu rasties, ja viss būtu citādi?

Helmholcs papurināja galvu. Ne gluži. Es runāju par dīvaino sajūtu, kas mani reizēm pārņem, par sajūtu, ka man sakāms kaut kas svarīgs, ka es spētu to pateikt, — tikai nezinu, kas tas ir, un neprotu šo spēju izmantot. Ja būtu kāds cits rakstīšanas veids… Vai kaut kas cits, par ko rakstīt… Bridi klusējis, viņš beidzot turpināja: Man itin labi iz­dodas sacerēt teikumus — zini, tādus vārdus, kuri liek lasītājam satrūkties tā, it kā viņš būtu uzsēdies uz spraudītes, šie vārdi šķiet tik jauni un satraucoši, kaut arī runā tikai par kaut ko hipnopēdiski pašsaprotamu. Bet ar to liekas par maz. Nepietiek, ka teikumi ir labi; labam ir jābūt arī nolūkam, kādā tie lietoti.

— Bet, Helmbolc, tavi raksti ir labi.

— Ak, savu uzdevumu tie pilda. Helmholcs paraustīja plecus. — Taču tas ir tik sīks uzdevums. Tie nez kāpēc nav pietiekami svarīgi. Es jūtu, ka spētu paveikt kaut ko daudz svarīgāku. Jā, un iedarbīgāku, spēcīgāku. Bet. ko? Kas sva­rīgāks vēl ir sakāms? Un kā piešķirt spēku tam, kas tev rakstāms? Vārdi var būt gluži kā rentgenstari, ja tos pareizi lieto, — tie izurbjas cauri visam. Tu lasi. un tie tevī ieurbjas. To es cenšos iemācīt arī saviem studentiem — kā rakstīt caururbjoši. Bet kāda tam jēga, ja tevi caururbj raksts par Kopienas dziedāšanu vai jaunākajiem sasniegumiem smaržu ērgelu jomā? Turklāt — vai ir iespējams padarīt vārdus patiesi caururbjošus — saproti, līdzigus visstiprākajiem rentgen­stariem —, ja tu raksti par tamlīdzīgām lietām? Vai ir iespējams kaut ko pateikt par neko? Lūk, šisjautājums ir visam pamatā. Es cenšos un cenšos…

— Kušš! Bernards piepeši nošvīkstēja un brīdinoši pacēla pirkstu; viņi ieklausījās. Man liekas, kāds stāv aiz durvīm, viņš nočukstēja.

Helmholcs piecēlās, uz pirkstgaliem šķērsoja istabu un ar asu, spēju kustību atrāva durvis plaši vaļā. Tur, protams, neviena nebija.

— Atvaino, Bernards noteica, juzdamies un izskatīdamies apjucis un dumjš. — Man laikam drusku streiko nervi. Ja cilvēki izturas pret tevi ar aizdomām, tu sāc ar aizdomām izturēties pret viņiem.

Viņš novilka ar plaukstu pār acīm, nopūtās, balss skanēja žēlabaini. Viņš taisnojās. Ja tu zinātu, kas man pēdtyā laikā bijis jāizcieš, viņš sacīja, gandrīz raudādams, un šis pašnožēlas uzplūds bija gluži kā pēkšņi izlauzusies strūklaka. Ja tu tikai zinātu!

Helmholcs Vatsons klausījās, juzdamies diezgan neomu­līgi. "Nabaga mazais Bernards!" viņš nodomāja. Tomēr reizē viņam bija par draugu kauns. Viņš vēlējās, kaut jel Bernar­dam būtu mazliet vairāk lepnuma.

1

Pulksten astoņos gaisma sāka dzist. Stoukpodžas Kluba nama tornī skaļruņi pārcilvēciskā tenorā vēstīja par kursu beigām. Linaina un Henrijs pameta spēli un devās atpakaļ uz klubu. Netālajā Iekšējās un ārējās sekrēcijas tresta teritorijā mauroja liellopu tūkstoši, kuru hormoni un piens kalpoja par jēlvielu lielajai rūpnīcai Fāmemrojalā.

Mijkrēsli pildīja nerimtīga helikopteru dūkoņa. Ik pēc pusotras minūtes zvans un svilpju spiedziens vēstīja par to, ka atiet viens no vieglajiem viensliedes vilcieniņiem, kas veda zemāko kastu golfa spēlmaņus no viņu atsevišķajām nodar­bībām atpakaļ uz metropoli.

Linaina un Henrijs iekāpa savā helikopterā un pacēlās gaisā. Astoņsimt metru augstumā Henrijs palēnināja heli­koptera skrūves, un mirkli viņi karājās gaisā virs krēslainās zemes. Bāmembīčas mežs gluži kā milzīgs tumsas ezers pletās līdz pat gaišajam rietumpuses debesu krastam. Pie apvāršņa dzisa pēdējā tumšsarkanā saulrieta blāzma, atstā­dama aiz sevis oranžu, augstāk dzeltenu un ūdeņaini gaišzaļu starojumu. Ziemeļos, aiz kokiem un pāri tiem, spilgtā elektriskā spozmē mirdzēja logi visos divdesmit Iekšējās un ārējās sekrēcijas rūpnīcas stāvos. Mazliet tālāk atradās Golfa kluba ēkas — lielās zemāko kastu barakas un, nošķirtas no tām ar mūri, mazākas mājiņas, paredzētas alfām un betām. Ceļi. kas veda uz viensliedes vilcienu staciju, melni ņudzēja no skudrām līdzīgo zemāko kastu pārstāvju bariem. No staci­jas stikla velves izšāvās apgaismots vilciens. Sekojot tā cejam uz dienvidaustrumiem pa tumšo līdzenumu, viņu acis piesaistīja Krematorijas majestātiskās ēkas. Nakts lidotāju drošības labad četri augstie dūmeņi bija apgaismoti ar star­mešiem un vainagot i ar tumšsarkanām brīdinājumā signālu spuldzītēm. Šie dūmeņi bija kā ceļazīme.

— Kāpēc pie skursteņiem ir tādi kā balkoniņi? Linaina jautāja.

— Tajos reģenerējas fosfors, Henrijs īsi atsaucās. Plūs­tot pa dūmeni, gāzes iziet cauri četru veidu apstrādei. Senāk, kādu kremējot, P2O5 izplūda taisnā ceļā pa dūmvadu. Tagad tiek saglabāti gandrīz deviņdesmit astoņi procenti. Vairāk par pusotru kilogramu no pieauguša līķa. Tas nozīmē gandrīz četrsimt tonnu fosfora gadā tikai Anglijā vien. Henrijs runāja līksmi un lepni, no visas sirds priecādamies par šo sasniegumu, it kā būtu to izgudrojis pats. Ir tik patīkami domāt, ka mēs va­ram būt sociāli noderīgi arī pēc nāves. Ka varam barot augus.

Tikmēr Linaina bija novērsusies un skatījās tieši lejup, uz viensliedes dzelzceļa staciju. Patīkami gan, viņa piekrita. — Tomēr savādi, ka alfas un betas nespēj izaudzēt vairāk augu nekā šie mazie, pretīgie gammas, deltas un epsiloni tur lejā.

— Visi cilvēki ir fizikāli ķīmiski vienādi, Henrijs pamā­coši sacīja. Turklāt pat epsiloni veic visnotaļ nepiecieša­mus darbus.

Pat epsiloni… Linaina pēkšņi atcerējās gadījumu, kad, vēl būdama maza skolniecīte, nakts vidū bija uztrūkusies no miega un pirmo reizi apzināti dzirdējusi čukstus, kas viņu allaž vajāja miegā. Viņa atkal redzēja mēnesnīcas staru, mazo, balto gultiņu rindu; atkal dzirdēja kluso, maigo balsi, kas teica (vārdi vēl bija tepat, neaizmirsti, neaizmirstami pēc tik daudziem atkārtojumiem, kas ilguši neskaitāmas naktis): "Ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs. Pat epsiloni ir derīgi. Mēs nevarētu iztikt bez epsiloniem. Ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs…" Linaina atcerējās pirmo baiļu un pārsteiguma šoku; nomoda pusstundu, ko bija pavadījusi prātojot; tad bezgalīgo atkārtojumu ietekmē prāts pamazām norima, rima un dzisa, klusītēm piezagās miegs…

— Man liekas, epsiloniem nemaz nav iebildumu pret to, ka viņi ir epsiloni, viņa skaļi sacīja.

— Skaidrs, ka nav. Kā gan citādi? Viņi jau nezina, kā tas ir — būt citādam. Toties mums, bez šaubām, būtu iebil­dumi. Bet mēs taču esam atšķirīgi apstrādāti. Un turklāt mums ir dota cita iedzimtība.

— Kā es priecājos, ka neesmu epsilons! Linaina no sirds sacīja.

— Un. ja tu būtu epsilons, Henrijs piezīmēja, tad ap­strādes rezultātā justos tikpat pateicīga, ka neesi beta vai alfa. Viņš iedarbināja priekšējo propelleru, un helikopters traucās uz Londonu. Viņiem aiz muguras, rietumos, tumšsārtā un oranžā blāzma jau bija gandrīz izplēnējusi; zenītā biezēja tumšs mākoņu valnis. Lidojot pār Krematoriju, heli­kopters strauji pacēlās augšup karstajā gaisa strūklā, kas plūda no dūmeņiem, un, ticis tiem garām, tikpat spēji iegrima vēsumā.

Cik brīnišķīgas šūpoles! Linaina priekā iesmējās.

Toties Henrija tonis mirkli bija gandrīz grūtsirdīgs. Vai tu zini, kas tās bija par šūpolēm? viņš noprasīja. Tur galīgi un neatsaucami izgaisa kāds cilvēks. Izkūpēja karstas gāzes strūklā. Būtu interesanti uzzināt, kas viņš bijis — vīrietis vai sieviete, alfa vai epsilons… Viņš nopūtās. Tad apņēmīgi līksmā balsī noteica: Lai nu kā, par vienu mēs varam būt droši: lai kas viņš būtu bijis, savas dzīves laikā viņš bija laimīgs. Tagad visi ir laimīgi.

— Jā, tagad visi ir laimīgi, Linaina atbalsoja. Šos vār­dus, atkārtotus simt piecdesmit reižu katru nakti, viņi bija klausījušies divpadsmit gadu.

Nolaidušies uz Henrija četrdesmitstāvu mājas jumta Vestminstcrā. viņi devās taisnā ceļā uz ēdamzāli. Tur abi skaļā un jautrā sabiedrībā ieturēja lieliskas vakariņas. Kopā ar kafiju tika pasniegta soma. Linaina paņēma divas pusgrama tabletes, Henrijs — trīs. Divdesmit minūtes pāri deviņiem viņi devās pār ielu uz nesen atklāto Vestminsteras abatijas kabareju. Naksnīgās debesis bija gandrīz bez mākoņiem, bez mēness, bet zvaigžņotas: tomēr šo kopumā nomācošo faktu Linaina un Henrijs, par laimi, nepamanīja. Elektriskie uzraksti debesīs veiksmīgi pārmāca apkārtējo tumsu. Kalvins Stoupss un viņa sešpadsmit seksofonisti. Uz jaunās Abatijas fasādes aicinoši kvēloja gigantiski burti. Londonas labākās smaržu un krāsu ērģeles. Jaunākā sintētiskā mūzika.

Viņi iegāja iekšā. Gaiss bija karsts un nedaudz smacīgs no pelēkās ambras un sandalkoka smaržas. Uz zāles kupolveidīgajiem griestiem krāsu ērģeles patlaban bija uzgleznojušas tropu saulrietu. "Sešpadsmit seksofonisti" spēlēja vecu, iemīļotu dziesmu: "Nav otras tādas pudeles kā tu, mans mazais draugs." Četrsimt pāru uz nospodrinātās dejasgrīdas dejoja piecsoli. Linaina un Henrijs drīz kļuva par četrsimt pirmo pāri. Seksofoni vaidēja kā melodijas aizgrābti kaķi mēnesnīcā, alta un tenora reģistrā elsoja tā, it kā tiem uzglūnētu mazā nāve. Krāšņā hamioniju bagātībā to Iremolējošais koris tuvojās kul­minācijas punktam, kļūdams arvien skaļāks un skaļāks. — līdz beidzot diriģents ar rokas mājienu deva vaļu pēdējai, satricinošai ētera mūzikas notij un gandrīz vai noslaucīja no zemes virsas visus sešpadsmit pūtējus, kuri galu galā bija tikai cilvēki. Pērkons la bemola mažorā. Un tad gandrīz vai klusumā, gandrīz vai tumsā sekoja pakāpenisks atslābums, pakāpeniski slīdošs diminuendo, pa ceturtdajtoņiem lejup, lejup līdz tikko saklausāmi čukstošam dominantes akordam, kurš ieilga (reizē pulsējot piecu ceturtdaļu ritmam), uzlādējot satumsušās sekundes ar spēcīgām gaidām. Un šīs gaidas beidzot tika atalgotas. Atmirdzēja pēkšņs, sprādzienam līdzīgs saullēkts, un sešpadsmit mūziķi uzsāka dziesmu:

Ak. manu pudelīt, ar tevi līksmot sācis! Ak, pudelīt, kam es šai saulē nācis? Tevī zila debess spīd Un laiks ir allaž jauks, Jo

Nav otras tādas pudeles Kā tu, mans mazais draugs.

Virpuļodami piccsolī pa Veslminsteras abatijas zāli kopā ar pārējiem četriem simtiem, Linaina un Henrijs reizē dejoja arī citā pasaulē — siltajā, spilgti krāsainajā, bezgala millgajā somas brīvdienu pasaulē. Cik visi bija jauki, cik izskatīgi, cik brīnišķi uzjautrinoši! "Ak, manu pudelīt, ar tevi līksmot sācis!…" Bet Linainai un Henrijam jau bija tas, pēc kā viņi alka… Viņi bija iekšā, šeit un šobrīd, — drošā patvērumā, jaukā laikā, zem nemainīgi zilām debesīm. Un, kad sešpadsmit mūziķi pārguruši nolika savus seksofonus un sintētiskās mūzikas aparāts atskaņoja pašu jaunāko lēno Maltusa blūzu, viņi abi atgādināja dvīņu embrijus, kas maigi šūpojas iepudeļota asins aizstājēja okeāna viļņos.

— Ar labunakti, dārgie draugi! Ar labunakti, dārgie drau­gi! Skaļruņi aizplīvuroja savas pavēles ar sirsnīgu, muzikālu pieklājību. Ar labunakti, dārgie draugi…

Linaina un Henrijs kopā ar citiem paklausīgi atstāja namu. Nomācošās zvaigznes pie debesīm bija aizslīdējušas krietnu gabalu tālāk. Tomēr, lai gan elektriskie uzraksti uz ekrānaizsega debesīs tagad bija visai padzisuši, abi jaunie cilvēki joprojām palika laimīgā neziņā par to, kāda īsti izskatās nakts.

Iedzerta pusstundu pirms kabareja slēgšanas, otrā sonuis deva bija uzcēlusi pilnīgi nesagraujamu sienu starp reālo visumu un viņu prātu. Kā iepudeļoti viņi šķērsoja ielu: kā iepudeļoti viņi liftā uzbrauca divdesmit, astotajā stāvā, kur atradās Henrija dzīvoklis. Taču, lai arī iepudeļota un iedzērusi otru somas gramu. Linaina neaizmirsa veikt visus pretapaugļo­šanās pasākumus, kurus paredzēja noteikumi. Gadiem ilga intensīva hipnopēdija un Maltusa treniņš trīsreiz nedēļā no divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam bija padarījuši šo rīcību tik automātisku un neizbēgamu kā acu mirkšķi­nāšana.

— Ā, atcerējos! Linaina sacīja, atgriezusies no vannas istabas. Fanija Krauna grib zināt, kur tu esi sameklējis to skaisto, zaļo safjānādas aizstājēja patronjostu, kuru man uzdāvināji.

Katru otro ceturtdienu Bernardam Marksam bija jā­piedalās Solidaritātes kalpojumā. Pēc agrām vakariņām Afroditeumā (kurā Helmholcs nesen bija ievēlēts, pamato­joties uz Otro noteikumu) Bernards atvadījās no drauga un, uz jumta apturējis taksi, lika helikoptera pilotam lidot uz Fordsona Kopienas dziedātavu. Pacēlies pārsimt metru augstumā, helikopters traucās uz austrumiem, un, kad tas apmeta loku, Bernarda skatienam savā gigantiskajā skais­tumā atklājās Dziedātava. Starmešu apmirdzēta, trīssimt divdesmit metru garā, ar baltu Karāras marmora aizstājēju apdarinātā ēka sniegbaltā spozmē zaigoja Ladgeitas pakalnā; katrā no četriem helikopteru platformas stūriem nakts tumsā koši sarkans kvēloja milzīgs T, un no divdesmit četru varenu skaļruņu zelta mutēm dārdēja svinīga sintētiskā mūzika.

"Nolādēts, esmu nokavējis!" Bernards nodomāja, tiklīdz uzmeta aci Lielajam Henrijam — Dziedātavas pulkstenim. Un patiesi — kad viņš maksāja taksikoptera pilotam. Lielais Henrijs nozvanīja stundu. Fords, pa visiem skaļruņiem dziļā basā iedziedājās balss. Fords, Fords. Fords… Devi­ņas reizes. Bernards skriešus metās uz liftu.

Lielā auditorija, kurā tika svinēta Forda Diena un citas kupli apmeklētas Kopienas dziedāšanas reizes, atradās ēkas apakšējā stāvā. Virs tās, pa simtam katrā slāvā, rindojās septiņi tūkstoši telpu, ko saviem kalpojumiem ik pārnedēļu izmantoja Solidaritātes grupas. Bernards nobrauca lejā uz trīsdesmit trešo stāvu, aizsteidzās pa gaiteni, mirkli vilcinā­damies pastāvēja pie 3210. telpas durvīm un tad, pārvarējis sevi, atvēra durvis un iegāja iekšā.

Paldies Fordam! — viņš nebija pēdējais. No divpadsmit krēsliem, kas bija sarindoti ap apaļo galdu, trīs vēl bija tukši. Cik vien neuzkrītoši spēdams, viņš ieslīdēja tuvākajā no tiem un sagatavojās drūmi nopētīt atlikušos kavētājus, kad tie ieradīsies.

Meitene, kas sēdēja pa kreisi no viņa, pagriezās un jau­tāja: Ko tu šodien spēlēji? Šķēršļus vai elektromagnētisko?

Bernards paskatījās uz viņu (Ford! tā bija Morgana Rotšilda) un sarkdams atzinās, ka nav spēlējis ne vienu, ne otru. Morgana raudzījās viņā pārsteigumā ieplestām acīm. Iestājās neveikls klusums.

Tad viņa uzsvērti aizgriezās un uzrunāja sportiskāku vīrieti, kas sēdēja pa kreisi no viņas.

"Labs sākums Solidaritātes kalpojumam," Bernards nelaimīgs nodomāja, paredzēdams, ka saplūsme viņam neizdosies arī šoreiz. Kaut jel viņš būtu vismaz paskatījies apkārt, pirms iemetās tuvākajā krēslā! Viņš būtu varējis apsēsties starp Fifī Bredlāfu un Džoanu Dīzeli. Bet viņš bija ņēmis un akli iekritis krēslā blakus Morganai. Morganai! Ford! Tās viņas melnās uzacis — pareizāk, viena uzacs, jo virsdegunē tās savienojās. Ford! Un pa labi sēdēja Klāra Dīterdinga. Tiesa, Klāras uzacis nebija saaugušas kopā. Bet viņa nudien bija pārāk pneimatiska. Toties Fifi un Džoana bija taisni tādas, kā vajadzīgs. Apaļīgas, blondas, ne sevišķi gara auguma… Un starp viņām tagad apsēdās tas lielais lempis Toms Kavaguči.

Pēdējā ieradās Sarodžīni Engelsa.

— Tu esi nokavējusies, grupas prezidents bargi sacīja. Lai tas vairs neatkārtotos!

Sarodžīni atvainojās un ieslīdēja savā vietā starp Dzimu Bokanovski un Herbertu Bakuninu. Tagad grupa bija pilnā sastāvā. Solidaritātes aplis noslēgts un nevainojams. Vīrietis, sieviete, vīrietis —bezgalīgā mijas lokā ap galdu. Divpadsmit cilvēki, gatavi kļūt par vienu, gaidīdami, kad savienosies, saplūdīs, zaudēs savas divpadsmit atsevišķās individualitā­tes. lai taplu par dižāku būtni.

Prezidents piecēlās, pārmeta T zīmi un, ieslēdzis sin­tētisko mūziku, ļāva telpā ieplūst klusajai, nerimtīgajai bungu dunai un instrumentu korim — vēja pūtām un superstīgām —, kas žēli un nebeidzami atkārtoja īso, neizbēgamo, neatvairāmo Pirmā Solidaritātes psalma melodiju. Vēlreiz, vēl­reiz, — pulsējošo ritmu uztvēra nevis auss, bet gan diafragma;

atkārtoto akordu vaimanas un šķinda vajāja nevis prātu, bet gan ilgpilnās līdzjūtības dzīles.

Prezidents atkal pārmeta T zīmi un apsēdās. Kalpojums bija sācies. Paredzētās somas tabletes bija noliktas ēdamgalda vidū. No rokas rokā tika sniegts mīlestības kauss ar zemeņu saldējuma somu un divpadsmit reižu celts pie lūpām, skanot formulai: "Es dzeru par savu iznīcību." Pēc tam sintētiskā orķestra pavadījumā tika dziedāts Pirmais Solidaritātes psalms.

Mēs divpadsmit:

Ford, vieno mūs.

Lai Ļaužu Upe lāses kļūstam,

Ak, tā, kā Tava gaisma plūst,

Lai visi mēs par straumi plūstam.

Divpadsmit ilgpilnu vārsmu. Pēc tam mīlestības kauss tika laists pa apli otru reizi. Tagad formula skanēja: "Es dzeru par Dižāko Būtni." Visi dzēra. Bez rimas skanēja mūzika. Dunēja bungas. Akordu raudas un žvadzoņa izkusušajās miesas dzīlēs pārvērtās par apsēstību. Atskanēja Otrais Solidaritātes psalms.

Nāc. Dižā Būtne,

Ļaužu Draugs,

Un visus vienā kausē mūs!

Kad sengaidītā nāve sauks,

Tas lielai dzīvei sākums būs.

Atkal divpadsmit vārsmu. Tagad soma jau bija sākusi iedarboties. Acis mirdzēja, vaigi tvīka, katrā sejā laimīgos, sirsnīgos smaidos atspīdēja vispārējas labvēlības iekšējā gaisma. Pat Bernards nu jutās mazliet atkusis. Kad Mor­gana Rotšilda pagriezās un starojoši uzsmaidīja viņam, viņš centās atbildēt ar tik starojošu smaidu, cik vien spēja. Taču uzacs, tā melnā divvienība — ak vai, tā joprojām palika, kur bijusi; to viņš nejaudāja ignorēt, nejaudāja, lai kā censtos. Atkusums nebija aizsniedzies pietiekami tālu. Varbūt, ja viņš būtu apsēdies starp Fiiī un Džoanu… Mīlestības kauss trešo reizi tika laists pa apli. Es dzeru par Viņa nenovēršamo Atnākšanu, sacīja Morgana Rolšilda, jo šoreiz bija viņas kārta uzsākt apļa rituālu. Viņas balss bija skaļa, gaviļaina. Viņa iedzēra malku un sniedza kausu Bernardam. Es dzeru par Viņa nenovēršamo Atnākšanu, Bernards atkārtoja, no sirds pūlēdamies ticēt, ka Atnākšana ir nenovēršama; taču uzacs turpināja viņu vajāt, un Atnākšana viņa prātā bija un palika drausmīgi tāla. Iedzēris viņš sniedza kausu Klārai Dīterdingai. "Man atkal nekas neizdosies," viņš nodomāja, "es zinu, ka neizdosies." Tomēr viņš visiem spēkiem turpināja starojoši smaidīt.

Mīlestības kauss bija mērojis visu apli. Prezidents pacēla roku, dodams zīmi; koris uzsāka Trešo Solidaritātes psalmu.

Lai jūtam: Dižā Būtne nāk!

Lai mirstam prieka gavilēs!

Lai bungas dun vēl varenāk!

Es esmu tu, tu esi es.

Pants sekoja pantam, un balsīs jautās arvien dziļāka sajūsma. Atnākšanas nenovēršamības izjūta dzirksteļoja gaisā kā elektriska strāva. Prezidents izslēdza mūziku, un, kad izskanēja pēdējās vārsmas pēdējā nots, iestājās pilnīgs klusums — ieilgušu gaidu klusums, kurā trīsēja un ņudzēja galvaniska dzivība. Prezidents izstiepa roku; un virs viņu galvām pēkšņi ierunājās Balss, dobja, spēcīga Balss, muzikālāka par jebkuru vienkāršu cilvēka balsi, skanīgāka, siltāka, dziļākas mīlestības un ilgu, un līdzjūtības piestrāvota, brīnišķa, noslēpumaina, pārdabiska Balss. Tā ļoti lēnām sacīja: Ak Ford, Ford, Ford! nokļūstot, tonim pazeminoties. No klausītāju saules pinuma uz katru locekli izstaroja reibi­noša siltuma sajūta; acīs sariesās asaras; šķita, ka sirds un iekšas viņos kustas kā neatkarīgas dzīvības pilnas. Ford! tās kusa. Ford! izšķīda, izšķīda. Tad — citā toni, pēkšņi, satraucoši. Klausieties! Balss iebazūnējās. Klausieties! Viņi klausījās. Pēc klusuma brīža Balss bija pieklususi līdz čukstam, bet līdz tādam čukstam, kas dīvainā kārtā bija griezīgāks par visskaļāko kliedzienu. Dižākās Būtnes kā­jas, Balss turpināja un atkārtoja vārdus: Dižākās Būtnes kājas. Čuksti gandrīz izdzisa. Dižākās Būtnes kājas kāpj pa kāpnēm. Un atkal iestājās klusums; un gaidas, uz mirkli atslābušas, atkal saspringa, spriegā k, spriegāk, gandrīz līdz lūzuma punktam. Dižākās Būtnes kājas — ak, viņi tās dzirdēja, viņi dzirdēja, kā tās klusu kāpj lejup pa kāpnēm, nāk arvien tuvāk un tuvāk pa neredzamajām kāpnēm. Dižākās Būtnes kājas. Un lūzuma punkts pēkšņi bija sa­sniegts. Nekustīgu skatienu, pavērtām lūpām Morgana Rotšilda pietrūkās kājās.

Es viņu dzirdu! viņa iesaucās. Es viņu dzirdu!

Viņš nāk! iekliedzās Sarodžīni Engelsa.

Jā, viņš nāk, es dzirdu! Fifi Bredlāfa un Toms Kavaguči reizē pielēca kājās.

O, o, o! neartikulēti apstiprināja Džoana.

Viņš nāk! ieaurojās Dzims Bokanovskis.

Prezidents pieliecās un ar vienu pieskārienu atbrīvoja

šķīvju un pūšamo instrumentu ārprātu, tamtamu drudzi.

O. viņš nāk! spiedza Klāra Dīterdinga. Aiī! Šķita, ka viņai tiek pārgriezta rīkle.

Juzdams, ka arī viņam laiks kaut ko darīt. Bernards pietrūkās un iekliedzās: Es dzirdu, viņš nāk! Taču tas nebija tiesa. Viņš nedzirdēja neko. un, viņaprāt, nenāca neviens. Neviens — par spīti mūzikai, par spīti augošajai sajūsmai. Tomēr viņš vicināja rokas, kliedza tikpat skali kā skaļākie kliedzēji, un, kad pārējie sāka dancot, rībināt un švīkāt kājas, dancoja un švīkājās arī viņš.

Viņi gāja aplī, dejotāju lokveida procesijā, katrs uzlicis rokas uz gurniem nākamajam dejotājam, aplī. apli, unisonā kliedzot, dauzot kājas mūzikas ritmā, sitot takti, sitot takti ar plaukstām pa nākamā pēcpusi; divpadsmit roku pāri sita takti kā viena; kā viena drukni atbalsojās divpadsmit pēc­puses. Divpadsmit kāviens, divpadsmit kā viens. "Es dzirdu, es dzirdu viņu nākam!" Mūzika paātrinājās; ašāk dunēja kājas, ašāk, ašāk plīkšķēja ritmiskās rokas. Un varens sin­tētisks bass piepeši nodārdināja vārdus, kuri vēstīja, ka tuvojas saplūsme un augstākais solidaritātes piepildījums, ka divpadsmit sakusīs vienā, iemiesojot Dižāko Būtni. "Orģija, porgija," balss dziedāja, kamēr tamtami turpināja izdimdināt savu drudžaino tetovējumu:

Orģija, porgija. Fords un joks.

Bučo tik meitas, neesi kā koks!

Zēni pie meitenēm mieru rod;

Orģija, porgija brīvību dod.

Orģija, porgija. dejotāji pārtvēra liturģisko piedziedā­jumu,

orģija, porgija,

Fords un joks,

bučo tik meitas….

Un, viņiem dziedot, gaisma palēnām dzisa — dzisa un reizē kļuva siltāka, samtaināka, sarkanāka, līdz beidzot viņi de­joja tumšsarkanajā Embriju noliktavas puskrēslā. Orģija, porgija… Savā asinskrāsas embrionālajā tumsā dejotāji vēl brīdi turpināja riņķot, bungājot nerimtīgo ritmu. Orģija, porgija… Tad aplis salīgojās, pārūka, daļēji izjucis, sabira apli izvietotajos dīvānos, kuri ielenca — kā aplis apli — galdu un planētām līdzīgos krēslus ap to. Orģija, porgija… Dobjā Balss maigi dūdoja un ūboja; sarkanajā pustumsā šķita, ka milzīga nēģeru dūja labsirdīgi lidinās pār tagad jau knūpus vai augšpēdus gulošajiem dejotājiem.

Viņi stāvēja uz jumta; Lielais Henrijs nupat bija no­dziedājis vienpadsmit. Nakts bija rāma un silta.

— Vai tas nebija brīnišķīgi? jautāja Fifī Bredlāfa. Vai tas nebija vienkārši brīnišķīgi? Viņa paraudzījās Bernardā ar sajūsmu, taču ar tādu sajūsmu, kurā nebija ne miņas no saviļņojuma vai uztraukuma —jo uztraukties nozīmē jopro­jām būt neapmierinātam. Šī bija sasniegta piepildījuma rāmā ekstāze, miers, ko sniedza nevis tikai dīks piesātinājums un tukšums, bet gan līdzsvarota dzīve, remdētas un līdzsvarotas enerģijas. Bagāts un dzīvs miers. Jo Solidaritātes kalpojums bija gan devis, gan ņēmis, atņemot tikai tādēļ, lai dotu no jauna. Fifī bija piepildīta, viņa bija padarīta par pilnību, viņa vēl arvien bija kaut kas vairāk, nevis tikai viņa pati. Vai tu nedomā, ka tas bija brīnišķīgi? viņa neatlaidās, raudzīda­mās Bernardā ar pārdabiski mirdzošām acīm.

— Jā, es domāju, ka tas bija brīnišķīgi, — viņš sameloja un novērsās; Fifī pārvērtusies seja vienlaikus bija apsūdzība un ironisks atgādinājums par viņa paša nošķirtību. Tagad viņš bija tikpat nožēlojami izolēts kā kalpojuma sākumā — sava nepiepildītā tukšuma, sava mirušā piesātinājuma dēļ izolēts vēl vairāk. Savrups un nesaplūdis, turpretī visi pārējie sakusa Dižākajā Būtnē; vientuļš pat Morganas apskāvienos — patiesībā vēl daudz vientuļāks, vēl bezcerīgāk viņš pats nekā jebkad savā mūžā. No tumšsarkanās krēslas viņš bija izniris parastajā elektriskajā gaismā, apzinādamies sevi tik spēcīgi, ka šī apziņa bija pieaugusi līdz neizturamām mokām. Viņš bija gaužām nožēlojams un varbūt (viņu apsūdzēja Fifī mirdzošās acis), varbūt pats bija pie tā vainīgs. Ļoti brīnišķīgi, viņš atkārtoja; taču vienīgais, par ko viņš spēja domāt, bija Morganas uzacs.

..

— Dīvains, dīvains, dīvains, — tāds bija Linainas spriedums par Bernardu Marksu. Nudien, tik dīvains, ka nedēļu gaitā viņa ne reizi vien bija prātojusi, vai nemainīt savu lēmumu par brīvdienām Ņūmeksikā un labāk nebraukt uz Ziemeļ­polu kopā ar Benito Hūveru. Nelaime tā, ka viņa pazina Ziemeļpolu, bija tur bijusi kopā ar Džordžu Edzelu tikai nupat pagājušajā vasarā, turklāt tas viņai bija licies gaužām drūms. Nekā, ko darīt, un arī viesnīca bezcerīgi vecmodī­ga — istabās ne televizora, ne smaržu ērģeļu, tikai bezgala riebīga sintētiskā mūzika, un ne vairāk par divdesmit pieciem eskalatorskvoša kortiem uz vairāk nekā divsimt viesiem. Nē, viņa tiešām nespētu vēlreiz doties uz Ziemeļ­polu. Turklāt Amerikā viņa pagaidām bija bijusi tikai vienu reizi. Un pat tad gaužām nejēdzīgi. Lēta nedēļas nogale Ņujorkā — kopā ar Žanu Žaku Habibullu vai varbūt ar Bokanovski Džonsu? Viņa nespēja atcerēties. Lai nu kā, tam nebija pilnīgi nekādas nozīmes. Izredzes vēlreiz aizlidot uz Rietumiem un vēl uz veselu nedēļu bija ļoti valdzinošas. Un vismaz trīs dienas šīs nedēļas laikā viņi pavadītu Mežoņu rezervātā. Ne vairāk kā pusducis cilvēku visā Centrā bija pabijuši kādā Mežoņu rezervātā. Bernards bija viens no nedaudzajiem Linainas paziņām, kuram kā alfa plus psiho­logam bija piešķirta atļauja ieiet rezervātā. Linainai šī bija unikāla iespēja. Tomēr arī Bernarda dīvainums bija tik unikāls, ka Linaina vilcinājās piekrist, pat domāja, ka labāk būtu riskēt vēlreiz doties uz Polu kopā ar veco jokupēteri Benito. Benito vismaz bija normāls. Toties Bernards…

"Alkohols asins aizstājējā," — tāds bija Fanijas izskaidro­jums jebkurai savdabīgai rakstura iezīmei. Bet Henrijs, ar kuru Linaina kādu vakaru gultā diezgan bažīgi bija apspriedusi savu jauno mīļāko, — Henrijs bija salīdzinājis Bernardu ar degunradzi.

Degunradzim nav iespējams iemācīt nekādus trikus, viņš bija paskaidrojis savā strupajā un sparīgajā stilā. Daži cilvēki ir gandrīz kā degunradži; viņu reakcija uz apstrādi nav tāda. kā pienāktos. Nabadziņi! Bernards ir viens no viņiem. Par laimi, savu darbu viņš veic itin labi. Citādi direktors nemūžam nebūtu viņu paturējis. Tomēr, viņš mierinoši piebilda, manuprāt, viņš ir diezgan nekaitīgs.

Var jau būt, ka diezgan nekaitīgs; taču tas nemazināja bažas. Pirmkārt jau šī mānija kaut ko darīt privāti. Kas praktiski nozīmēja nedarīt vispār neko. Jo ko tad bija iespē­jams darīt privāti? (Atskaitot, protams, gulēšanu, — bet to jau nevarēja darīt visu laiku.) Jā, un kas tad atlika? Pavisam maz. Pirmā pēcpusdiena, kad viņi kaut kur devās kopā. bija sevišķi skaista. Linaina bija ierosinājusi izpeldēties Torkē lauku kluba baseinā un pēc tam ieturēt vakariņas Oksfor­das apvienībā. Taču Bernards domāja, ka tur būšot pārāk liela burzma. Nu, un kā būtu ar elektromagnētiskā golfa partiju Sentendrūsā? Bet atkal nekā: Bernards uzskatīja, ka elektromagnētiskais golfs ir laika šķiešana.

— Bet kam tad laiks ir domāts? Linaina diezgan pār­steigtā jautāja.

Acīmredzot pastaigām Ezeru novadā, jo tieši to viņš tagad ieteica. Nolaisties Skido tornī un pāris stundu pastai­gāt pa virsājiem. Divatā ar tevi, Linaina.

— Bet, Bernard, mēs būsim divatā visu nakti!

Bernards nosarka un novērsās. Es gribēju teikt — divatā, lai parunātos, viņš nomurmināja.

— Lai parunātos? Bet par ko? Staigāt un runāt — tas šķita gaužām dīvains veids, kā pavadīt pēcpusdienu.

Beigās Linaina viņu pārliecināja, un viņš visai negribīgi piekrita lidot uz Amsterdamu un noskatīties sieviešu smagsvaru reslinga čempionāta ceturtdaļfinālu.

Pūlī, viņš kurnēja. Kā parasti! Visu pēcpusdienu viņš stūrgalvīgi palika sadrūmis, negribēja runāt ar Linainas draugiem (kurus viņi dučiem vien sastapa saldējuma somas bārā starp reslinga cīņām) un par spīti savam sliktajam garastāvoklim nelokāmi atteicās iedzert pusgramu somās ar . aveņu saldējuma kokteili, ko Linaina centās viņam iedot. Es labāk gribu būt es pats. viņš sacīja. Es pats un nejauks. Nevis kāds cits, lai cik priecīgs.

— Grams īstajā laikā aiztaupa deviņus, Linaina sacīja, demonstrēdama plašu miegā iegūtas gudrības krājumu.

Bernards nepacietīgi atstūma piedāvāto glāzi.

— Tikai neskaisties! viņa teica. Atceries, viens kubik­centimetrs izārstē no desmit drūmām domām.

— Ak. Forda dēļ, apklusti! viņš uzkliedza.

Linaina paraustīja plecus. Grams vienmēr ir labāks par lāstu, viņa cienīgi noskaitīja un izdzēra kokteili pati.

Atpakaļceļā pār Lamanšu Bernards uzstāja, ka jāaptur propelleris un jālidinās kādu simt pēdu augstumā virs viļņiem. Laiks bija samaitājies; cēlās dienvidrietenis, debesis biezēja mākoņi.

— Skaties! viņš nokomandēja.

Bet tas ir šausmīgi! Linaina sacīja un atrāvās no loga. Viņu biedēja nakts šalcošais tukšums, melnais, putām izrai­botais ūdens, kas cēlās un grima zem viņiem, mēness bālā seja. tik izdēdējusi un skrejošu mākoņu aizēnota. Ieslēgsim radio. Ātri! Viņa pasniedzās pie radiopogas uz instrumentu paneļa un pagrieza to uz labu laimi.

"…tevī zila debess spīd," dziedāja sešpadsmit tremolējoši falseti, "un laiks ir allaž…"

Radio nožagojās un apklusa. Bernards bija atslēdzis strāvu.

— Es gribu mierīgi nolūkoties uz jūru, viņš teica. Pat skatīties nav iespējams bez tā pretīgā trokšņa.

Bet tas ir skaisti! Un es negribu skatīties.

Toties es gribu, viņš neatlaidās. Tad es jūtos tā, it kā… viņš sastomījās, meklēdams vārdus, ar kuriem sevi izteikt, it kā manī būtu vairāk manis, ja saproti, ko es domāju. Vairāk manis paša, nevis tikai un vienīgi es kā daļa no kaut kā cita. Ne tikai kā šūna sociālajā kopībā. Vai tevī šis skats neraisa tādas jūtas, Linaina?

Bet Linaina raudāja. Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi, viņa bez mitas atkārtoja. Un kā tu vari teikt, ka negribi būt daļa no sociālās kopības? Galu galā ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs. Pat epsiloni…

— Jā, es zinu, Bernards izsmējīgi attrauca. "Pat ep­siloni ir derīgi"! Arī es esmu derīgs. Un, nolādēts, nemaz nevēlos tāds būt!

Tādi zaimi Linainu šokēja. Bernard! viņa iesaucās, pārsteigta un sāpināta. Kā tu drīksti?

Kā es drīkstu? viņš atkārtoja citā, domīgā tonī. Nē, īstā problēma ir: kāpēc es nedrīkstu, vai, pareizāk sakot, — jo galu galā es itin labi zinu, kāpēc nedrīkstu, — kā būtu, ja es drīkstētu, ja es būtu brīvs, nevis apstrādes paverdzināts.

— Bet, Bernard, tas, ko tu saki. ir briesmīgi!

— Linaina. vai tad tu nevēlies būt brīva?

— Nesaprotu, ko tu domā. Es jau esmu brīva. Es drīkstu brīnišķīgi pavadīt laiku. Tagad visi ir laimīgi.

Viņš iesmējās. Jā, "tagad visi ir laimīgi". To mēs sākam iestāstīt bērniem no piecu gadu vecuma. Bet vai tu. Linaina, nevēlētos, lai tev būtu brīv kļūt laimīgai arī kādā citā veidā? Piemēram, pašai savā veidā, nevis tādā kā visiem citiem.

— Nesaprotu, ko tu domā, Linaina atkārtoja. Tad pa­griezās pret viņu. Ak. lidosim atpakaļ Bernard! viņa lūdzās. Man te tik šausmīgi nepatīk.

— Vai tev nav patīkami kopā ar mani?

— Kā nu ne. Bernard! Bet šī vieta ir drausmīga.

— Biju domājis, ka šeit, kur nav nekā cita kā vien jūra un mēness, mēs būsim vairāk… vairāk kopā. Vairāk kopā nekā pūlī vai pat manās istabās. Vai tu to nesaproti?

— Es nesaprotu neko, viņa apņēmīgi atteica, nolēmusi sa­glabāt savu neizpratni neskart u. Neko. Un vismazāk to, viņa turpināja citā toni, kāpēc tu nelieto somu, ja jau tev rodas tik baigas iedomas. Tad tu tās aizmirstu. Un justos nevis nelaimīgs, bet gan priecīgs. Tik priecīgs, viņa atkārtoja un par spīti mulsajam izbīlim, kas vīdēja skatienā, pasmaidīja, pūlēdamās piešķirt smaidam aicinoši un baudkāri pieglaimīgu izteiksmi.

Bernards klusēdams raudzījās viņā, sejā nebija atsau­cības, tā bija ļoti nopietna — un skatiens bija ciešs. Pēc pāris sekundēm Linainas acis novērsās; viņa izdvesa īsu, nervozu smiekliņu, centās izdomāt kaut ko sakāmu un nespēja. Klusums ieilga.

Pēdīgi Bernards ierunājās klusā, gurdā balsi. — Nu, labi, viņš teica, lidosim atpakaļ. Un, sparīgi uzminis uz akseleratora, lika helikopteram stāvus uzšauties debesīs. Četrtūkstoš metru augstumā viņš iedarbināja propelleri. Kādu brīdi viņi lidoja klusēdami. Tad Bernards pēkšņi sāka smieties. Diezgan dīvaini, Linaina nodomāja; tomēr tie bija smiekli.

— Jūties labāk? viņa uzdrošinājās pajautāt.

Par atbildi viņš noņēma vienu roku no svirām un. aplicis to viņai apkārt, sāka glāstīt viņas krūtis.

"Paldies Fordam," Linaina nodomāja, "ar viņu viss atkal ir kārtībā."

Pusstundu vēlāk viņi jau bija Bernarda istabās. Bernards vienā paņēmienā norija četras somas tabletes, ieslēdza radio un televizoru un sāka izģērbties.

Kad nākamajā pēcpusdienā viņi sastapās uzjumta, Linaina ar zīmīgu valšķību jautāja: Nu, vai vakar tev bija jautri?

Bernards pamāja. Viņi iekāpa helikopterā. Mazs rāviens — un viņi jau lidoja.

— Visi apgalvo, ka es esot šausmīgi pneimatiska, Linaina domīgi ierunājās, viegli pliķēdama sev pa stilbiem.

— Šausmīgi. Tomēr Bernarda acīs bija sāpes. "Kā gaļa," viņš nodomāja.

Mazliet bažīga, viņa pacēla skatienu. Bet tu taču ne­uzskati, ka es esmu pārāk apaļīga, vai ne?

Viņš papurināja galvu. Uz mata kā gaļa.

— Tu uzskati, ka es esmu tāda, kā vajag. Vēl viens gal­vas mājiens. No visiem viedokļiem?

— Tu esi pati pilnība, Bernards skaļi sacīja. Bel klusībā nosprieda: "Tā viņa par sevi domā. Viņai nav nekādu iebil­dumu pret to, ka viņa ir gaļa."

Linaina uzvaroši smaidīja. Taču gandarījums bija pāragrs.

— Un tomēr, Bernards pēc mirkļa turpināja, es vēlētos, kaut viss būtu beidzies citādi.

— Citādi? Vai tad bija iespējams citāds nobeigums?

— Es negribēju, lai tas beidzas ar to, ka mēs liekamies gul­tā, viņš paskaidroja.

Linaina apjuka.

— Ne uzreiz, ne pirmajā dienā.

— Bet kā tad?…

Un viņš sarunāja veselu lēveni nesaprotamu un bīsta­mu blēņu. Linaina cik spēdama pūlējās aizslēgt sava prāta ausis; tomēr ik pa brīdim kāda frāze neatlaidīgi sasniedza viņas dzirdi. …izmēģināt, kas notiks, ja apspiedīšu savas dziņas, viņa dzirdēja Bernardu sakām. Šķita, ka vārdi pieskaras kādai at sperei viņas prātā.

— Nekad neatliec uz rītu tos priekus, ko vari gūt šodien, viņa svinīgi noskaitīja.

Divsimt atkārtojumu divreiz nedēļā no četrpadsmit līdz sešpadsmitarpus gadu vecumam, tā bija visa viņa atbilde. Neprātīgie, sliktie vārdi turpināja birt kā no pilnības raga. Es gribu zināt, kas ir kaislība, Linaina dzirdēja viņu sakām. Es gribu kaut ko izjust spēcīgi.

— Ja indivīds jūt, tad Kopiena grīļojas, Linaina noteica.

— Nu. un kāpēc lai tā mazliet nepagrīļotos?

— Bernard!

Taču Bernards nebūt neapmulsa.

— Pieauguši cilvēki saprāta ziņā un darba laikā, viņš turpināja. Mazi bērni jūtu un vēlmju ziņā.

— Mūsu Fords mīlēja bērnus.

Bernards nelikās zinis par šo piezīmi. Nesen man pēkšņi iešāvās prātā, ka varbūt ir iespējams palikt pieaugu­šam visu laiku.

— Es nesaprotu. Linainas tonis bija stingrs.

— Zinu, ka nesaproti. Un tāpēc mēs vakar likāmies gultā — gluži kā bērni, nevis izturējāmies kā pieaugušie un nogaidījām.

— Bet bija taču jautri, Linaina tielējās. Vai tad ne?

— O. varen jautri, viņš atbildēja, bet tik sērīgā balsī, ar tik bezgala žēlu izteiksmi, ka Linaina juta — viss viņas uz­varas prieks pēkšņi gaist. Varbūt Bernardam viņa tomēr bija šķitusi pārāk apaļīga.

— Vai es neteicu? sacīja Fanija, kad Linaina pārnākusi izkratīja sirdi. Vainīgs alkohols, kas ieliets viņa aizstājējā.

— Vienalga, Linaina palika pie sava, viņš man patīk. Viņam ir tik šausmīgi jaukas rokas. Un viņš tik pievilcīgi kustina plecus. Viņa nopūtās. Bet kaut jel viņš nebūtu tik dīvains!

Mirkli pavilcinājies pie direktora durvīm, Bernards dziļi ievilka elpu un izslēja plecus, saņemdams dūšu, lai uzklausītu nepatiku un nosodījumu, kas viņu noteikti gaidīja aiz šim durvīm. Viņš pieklauvēja un gāja iekšā.

— Atļauja, kas jums jāparaksta, direktor, viņš iesāka, cik nu vien bezrūpīgi spēdams, un nolika papīru uz rak­stāmgalda.

Direktors uzmeta viņam īgnu skatienu. Taču dokumenta augšmalā bija Pasaules Pārraugu biroja zīmogs, un apakš­malā drošiem, melniem burtiem bija uzšņāpts Mustafas Monda paraksts. Viss bija pilnīgā kārtībā. Direktoram nebija izvēles. Viņš ar zīmuli uzvilka savus iniciāļus — divus mazus, bālus, verdziskus burtiņus pie Mustafas Monda kājām — un jau grasījās atdot papīru bez kādiem vārdiem, piezīmēm vai labsirdīga fordpalīga, taču te viņa skatienu piesaistīja daži vārdi atļaujas tekstā.

Uz Ņūmeksikas rezervātu? viņš noprasīja, un gan balsī, gan sejā, kas pievērsās Bernardam, jautās trauksmains izbrīns.

Viņa pārsteiguma pārsteigts, Bernards palocīja galvu. Iestājās klusums.

Direktors atzvila krēslā un sarauca pieri. Cik sen tas bija? viņš sacīja, drīzāk runādams pats ar sevi, nevis ar Bernardu. Šķiet, pirms divdesmit gadiem. Vai. drīzāk, pirms divdesmit pieciem. Tolaik es biju jūsu vecumā… Viņš nopūtās un pašūpoja galvu.

Bernards jutās ārkārtīgi neērti. Tik solīds, tik skrupulozi korekts cilvēks kā direktors — un pieļauj tik rupju nepieklā­jību! Bernardam gribējās paslēpt seju. skriet ārā no šis telpas. Nejau tāpēc, ka cilvēku runas par tālu pagātni viņam pašam liktos būtiski nepieļaujamas; tas bija viens no hipnopēdiskajiem aizspriedumiem, no kuriem viņš (kā pats iedomājās) bija pilnīgi atbrīvojies. Kautrēties viņam lika apziņa, ka direktors to nosodīja — nosodīja un tomēr bija ļāvies aizliegtajam. Kā­das iekšējas dziņas dēļ? Caur neomulibas migliņu Bernards kāri klausījās.

Man radās tāda pati doma kā jums, direktors stāstīja. Es gribēju paskatīties uz mežoņiem. Saņēmu atļauju doties uz Ņūmeksiku un aizbraucu turp vasaras brīvdienās. Kopā ar savu tābrīža meiteni. Viņa bija beta mīnus, un, manuprāt (viņš aizvēra acis), manuprāt, viņai bija dzelteni mati. Lai nu kā. viņa bija pneimatiska, sevišķi pneimatiska; to es atceros. Tā nu mēs devāmies uz turieni, apskatījām mežoņus, jādelējām ar zirgiem un tamlīdzīgi. Un tad — gandrīz vai pēdējā mana atvaļinājuma dienā — tad… nu, viņa pazuda. Mēs bijām devušies izjādē pa vienu no tiem pretīgajiem kalniem, bija šausmīgi karsts un spiedīgs, un pēc pusdienām mēs likā­mies gulēt. Vismaz es. Viņa laikam aizgāja pastaigāties — viena pati. Lai nu kā, kad pamodos, viņas nebija. Un patlaban sāka plosīties visbriesmīgākais pērkona negaiss, kādu biju piedzīvojis. Lija straumēm, dārdēja pērkons, plaiksnīja zibeņi; zirgi izrāvās un auļoja prom; pūlēdamies tos noķert, es pakritu un savainoju celi, tā ka tikko jaudāju paiet. Tomēr es meklēju, saucu un meklēju. Taču no viņas nebija ne pēdu. Tad es nospriedu, ka viņa viena pati atgriezusies atpūtas namā. Tāpēc es nokāpu ielejā pa to pašu ceļu, pa kuru bijām ieradušies. Ceļgals neciešami sāpēja, un es biju pazaudējis savu somu. Jāiet bija stundām ilgi. Atpūtas namā es nonācu tikai pēc pusnakts. Un tur viņas nebija, tur viņas nebija, direktors atkārtoja. Iestājās klusums. Nu. jā, viņš beidzot atsāka, nākamajā dienā tika sarikota meklēšana. Taču mēs nespējām viņu atrast. Viņa laikam bija iekritusi kādā aizā, vai varbūt viņu bija saplosījis kuguārs. Fords vien zina. Lai nu kā, tas bija šausmīgi. Tolaik tas mani ļoti nomāca. Es pat teiktu — vairāk, nekā vajadzētu. Jo tāds nelaimes gadījums galu galā var notikt, ar katru, un sociālā kopiena saglabājas, kaut arī sastāvšūnas mainītos. Tomēr šis miegā iemācītais mierinājums nešķita īpaši iedarbīgs. Nogrozījis galvu, direk­tors klusu turpināja: Reizēm es pat redzu to sapnī. Sapņoju, ka pamostos no pērkona dārda un ieraugu, ka viņa pazudusi: sapņoju, ka bezgalīgi meklēju viņu tanī koku saaudzē. Viņš iegrima atmiņu pilnā klusumā.

— Tas jums noteikti bija briesmīgs šoks, Bernards gandrīz skaudīgi sacīja.

Izdzirdis viņa balsi, direktors satrūkās un vainīgi aptvēra, kur atrodas; uzmeta acis Bernardam un, novērsis skatienu, tumši pietvīka; atkal paskatījās viņā ar spējām aizdomām un, atguvis cieņu, dusmīgi teica: Neiedomājieties, ka man ar to meiteni bija kaut kādas nepiedienīgas attiecības! Nekā emocionāla, nekā ilgstoša. Viss bija pilnigi veselīgi un nor­māli. Viņš sniedza Bernardam atļauju. Tiešām nezinu, kādēļ garlaikoju jūs ar šī triviālā atgadījuma atstāstu. Pārskaities pats uz sevi par to, ka atklājis apkaunojošu noslēpumu, viņš izgāza savu niknumu pār Bernardu. Viņa skatiens tagad bija klaji ļauns. Mister Marks, un es vēlētos izmantot šo izdevību, viņš turpināja, lai pateiktu, ka it nemaz neesmu apmierināts ar saņemtajiem ziņojumiem par jūsu uzvedību ārpus darbalaika. Varbūt jūs teiksiet, ka tā nav mana darīšana. Tomēr tā ir mana darīšana. Man ir jārūpējas par Centra labo slavu. Maniem darbiniekiem irjābūl ārpus aizdomām. īpaši tiem, kuri pārstāv augstākās kastas. Alfas ir apstradāti tā, lai savā emocionālajā uzvedībā viņiem nebūtu jāpaliek infantilā līmenī. Tāpēc viņiem vēl jo vairāk jācenšas pakļauties noteikumiem. Viņu pienākums ir būt infantiliem — pat pret savu gribu. Tāpēc, mister Marks, es jūs atklāti brīdinu. Direktora balsī ietrīsējās sašutums, tagad jau pilnīgi taisnīgs un nebūt, ne personisks, kas pauda nosodījumu pašas Sabiedrības vārdā. Ja es vēlreiz dzirdēšu, ka jūs esat atkāpies no infantilo uzvedības normu pienācigā standarta, tad lūgšu, lai jūs pārceļ uz Apakšcentru — vis­labāk uz Islandi. Ar laburīlu! Un, pagriezies virpuļkrēslā, viņš paņēma pildspalvu un sāka rakstīt.

"Tā viņam būs mācība," direktors nodomāja. Tomēr viņš maldījās. Jo Bernards atstāja kabinetu lepnā soli un, aizcirtis aiz sevis durvis, triumfējoši izbaudīja domu, ka stāv viens pats, gatavs cīņai pret lietu kārtību; viņu pacilāja paša individuālās nozīmības un svarīguma skurbinošā apziņa. Pat doma par vajāšanu nespēja viņu biedēt, tā bija drīzāk rosinoša nekā nomācoša. Viņš jutās gana stiprs, lai sa­gaidītu un pārvarētu nelaimi, gana stiprs, lai paciestu pat Islandi. Un šī pārliecība vērtās vēl dziļāka, jo pat iesībā viņš ne mirkli neticēja, ka vispār nāksies ciest. Par tamlīdzīgiem pārkāpumiem nevienu nepārcēla. Islande bija tikai drauds. Ārkārtīgi uzmundrinošs un dzīvinošs drauds. Vienatnē so­ļodams pa gaiteni, viņš pat uzsvilpoja.

Savu sarunu ar IAD viņš tovakar aprakstīja kā gaužām varonīgu. To viņš pabeidza ar vārdiem: Un pēc tam es gluži vienkārši pasūtīju viņu uz Pagātnes Bezdibeni un izgāju no kabineta. Un viss. Viņš cerīgi palūkojās uz Helmholcu Vatsonu, gaidīdams pienācīgo līdzjūtību, iedrošinājumu, apbrīnu. Taču neatskaneja ne vārds. Helmholcs sēdēja klusēdams un skatījās grīdā.

Bernards viņam patika; Helmholcs jutās Bernardam pateicīgs par to, ka viņš ir vienīgais paziņa, ar kuru iespē­jams pārrunāt svarīgus jautājumus. Tomēr Bernardam piemita arī tādas iezīmes, ko Helmholcs nevarēja ciest. Piemēram, šī dižošanās. Un derdzīgas pašnožēlas uzplūdi, ar kuriem tā mijās. Un viņa nožēlojamais paradums vicināt dūres pēc kaujas un, pašam turoties nomaļus, izrādīt ārkārtīgu attapību. To visu Helmholcs nevarēja ciest — tieši tāpēc, ka Bernards viņam patika. Ritēja sekundes. Helmholcs turpināja blenzt grīdā. Un Bernards pēkšņi nosarka un novērsās.

Ceļojums pagāja visai vienmuļi. Zilā Pacifika raķete sa­sniedza Ņūorleānu divarpus minūtes par agru, četras minūtes aizkavējās viesuļvētrā pār Teksasu, taču 95. rietumu garuma grādā ielidoja labvēlīgā gaisa strāvā un varēja nolaisties Santafē mazāk nekā četrdesmit sekunžu pēc noteiktā laika.

Četrdesmit sekundes sešarpus stundu lidojumā. Nav slikti, Linaina atzina.

Nakti viņi pavadīja Santafē. Viesnīca bija lieliska — ne­salīdzināmi labāka, piemēram, par drausmīgo Aurora Bora Palace, kur Linaina bija tik gauži mocījusies iepriekšējā vasarā. Katrā guļamistabā bija sašķidrināts gaiss, televīzija, vibro­vakuuma masāža, radio, verdošs kofeīna šķīdums, silti kontraceptīvi un astoņi dažādi smaržu veidi. Darbojās sin­tētiskās mūzikas aparāts, kad viņi iegāja vestibilā un saprata, ka neko labāku nevarētu vēlēties. Paziņojums liftā vēstīja, ka viesnīcā ir sešdesmit eskalatorskvoša korti un ka parkā iespējams spēlēt gan šķēršļu, gan elektromagnētisko golfu.

Nudien, tas izklausās pārāk skaisti! Linaina iesaucās. Man gandrīz vai gribas, kaut mēs varētu te palikt. Sešdesmit eskalatorskvoša korti…

Rezervātā kortu nebūs vispār, Bernards viņu brīdi­nāja. Un nebūs arī ne smaržu, ne televīzijas, pat ne karstā ūdens. Ja jūti, ka nespēsi to izturēt, paliec tepat, līdz es atgriezīšos.

Linaina jutās aizvainota. Skaidrs, ka es varēšu to iz­turēt! To, ka te ir skaisti, es sacīju tikai tāpēc… nu, tāpēc, ka progress tiešām ir skaists, vai ne?

— Piecsimt atkārtojumu reizi nedēļā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam, Bernards gurdi sacīja itin kā pie sevis.

— Ko tu teici?

— Es teicu, ka progress ir skaists. Tāpēc tev nav jābrauc uz Rezervātu, ja negribas.

— Bet man gribas!

— Nu, labi, Bernards noteica, un tas skanēja gandrīz kā drauds.

Atļauju vajadzēja parakstīt arī Rezervāta uzraugam, un nākamajā rītā abi ieradās viņa birojā. Šveicars nēģeris, epsi­lons plus, ienesa kabinetā Bernarda vizītkarti, un viņus gandrīz nekavējoties aicināja iekšā.

Uzraugs bija blonds un brahieefāls alfa mīnus, īss. ar apaļu, sarkanu seju, platiem pleciem, skaļu, dārdošu balsi, lieliski iemanījies bārstīt hipnopēdiskas gudrības. Viņš dāsni sniedza nesvarīgu informāciju un nelūgtus padomus. Sācis runāt, viņš runāja bez sava gala — turklāt dārdošā balsi.

…piecsimt sešdesmit tūkstoši kvadrātkilometru, kas sadalīti četros atsevišķos Apakšrezervātos, un katru no tiem apjož augstsprieguma stiepļu žogs.

Šai mirklī bez kāda redzama iemesla Bernards piepeši atcerējās, ka atstājis odekolona krānu savā vannas istabā līdz galam vaļā.

…ko ar elektrību apgādā Lielā Kanjona hidroelektro­stacija.

"Kad atgriezīšos, tas man izmaksās veselu bagātību." Iztēlē Bernards redzēja, kā smaržu skaitītāja bultiņa bez mi­tas rāpo pa apli uz priekšu gluži kā skudra, nepagurstot. "Steidzami jāpiezvana Helmholcam Vatsonam."

… žogs ar sešdesmittūkstoš voltu spriegumu, vairāk nekā piectūkstoš kilometru garš.

— Nevar būt, pieklājīgi sacīja Linaina, nenieka nesapra­tusi no Uzrauga teiktā, tomēr paklausīgi izmantodama viņa dramatisko pauzi. Kad Uzraugs sāka dārdināt, viņa bija neuzkrītoši norijusi pusgramu somas un tagad spēja sēdēt, mierīgi neklausīdamās, nedomādama ne par ko, toties lielās, zilās acis ar neatslābstošu uzmanību cieši lūkojās Uzraugā.

Pieskaršanās žogam nonāvē acumirklī, Uzraugs svi­nīgi klāstīja. No Mežoņu rezervāta nav iespējams aizbēgt.

Vārds "aizbēgt" modināja kādu domu. Bernards sakustējās krēslā. Mums nu tā kā būtu jāiet. Mazā, melnā bultiņa steidzās, kā kukainis grauzās cauri laikam, rija viņa naudu.

— Aizbēgt nav iespējams, Uzraugs atkārtoja un ar rokas mājienu lika viņam apsēsties; un, tā kā atļauja vēl nebija parakstīta, Bernardam neatlika nekas cits kā paklausīt. — Tiem, kas dzimuši Rezervātā, — un atcerieties, mana dārgā jaunā dāma, viņš piebilda, neķītri lūrēdams uz Linainu un runā­dams nepiedienīgos čukstos, atcerieties, ka Rezervātā bērni joprojām dzimst, jā, tik tiešām dzimst, lai cik pretīgi tas lik­tos… (Viņš cerēja, ka šī kaunpilnā fakta pieminēšana liks Linainai nosarkt; taču viņa tikai pasmaidīja viltotā izpratnē un noteica: "Nevar būt!" Uzraugs vilies atsāka runāt.) Atkārto­ju — tiem, kas dzimuši Rezervātā, ir lemts turpat arī nomirt.

Lemts nomirt… Decilitrs odekolona katru minūti. Seši litri stundā. Varbūt, Bernards mēģināja vēlreiz, mums vajadzētu…

Paliecies uz priekšu. Uzraugs ar rādītājpirkstu pabungāja pa galdu. Jūs man jautājat, cik cilvēku dzīvo Rezervātā. Un es atbildu (triumfējošā balsī), es atbildu, ka mēs to nezinām. Mēs varam tikai minēt.

— Nevar būt!

— Mana dārgā jaunā dāma, var gan būt.

Sešreiz divdesmit četri — nē, drīzāk jau sešreiz trīsdesmit seši. Aiz nepacietības Bernards bija nobālis un drebēja. Taču runas dārdi nepielūdzami turpinājās.

…ap sešdesmit tūkstošiem indiāņu un metisu… pilnīgi mežoņi… reizēm ierodas mūsu inspektori… citādi itin nekādu sakaru ar civilizēto pasauli… joprojām saglabājuši savus pretigos ieradumus un paražas… laulība, ja jūs, mana dārgā jaunā dāma, zināt, ko tas nozīmē; ģimenes… nekādas ap­strādes… drausmīga māņticība… kristietisms, totēmisms un senču kults… izmirušas valodas, piemēram, zūni, spāņu un atapaskiešu… pumas, dzeloņcūkas un citi briesmīgi dzīvnieki… infekcijas slimības… priesteri… indīgas ķir­zakas…

— Nevar būt!

Pēdīgi viņi tika prom. Bernards metās pie telefona. Aši, aši; tomēr vajadzēja vismaz trīs minīītes, lai sazvanītu Helm­holcu Vatsonu. — Tā vien šķiet, ka mēs jau esam pie mežoņiem! viņš sūdzējās. Nolādētais kompetences trūkums!

— Iedzer gramu, Linaina ierosināja.

Viņš atteicās, dodams priekšroku dusmām. Un visbeidzot, paldies Fordam, viņš dabūja savienojumu, un, jā, tas bija Helmholcs: Helmholcs, kuram viņš paskaidroja, kas nolicis, un kurš apsolīja tūdaļ pat. tūdaļ pat aiziet un aizgriezt krānu, jā, tūdaļ pat. tomēr izmantoja izdevību pastāstīt Bernardam, ko vakar vakarā publiski teicis IAD…

— Ko? Viņš meklē citu darbinieku manā vietā? Bernarda balsī skanēja ciešanas. — Tātad tas tiešām ir izlemts? Vai viņš pieminēja Islandi? Tu saki — pieminēja? Ford! Islan­de… Bernards nolika klausuli un pievērsās Linainai. Viņa seja bija bāla. lajā vīdēja dziļa nomāktība.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

— Noticis? Bernards smagi iekrita krēslā. — Mani sūtīs uz Islandi.

Agrāk viņš bieži bija prātojis, kā būtu tad, ja nāktos piedzīvot (bez somas un bez kāda atbalsta, vienīgi ar saviem paša iekšējiem resursiem) kādu lielu pārbaudijumu, sāpes, vajāšanu; viņš pat bija ilgojies pēc kādas nelaimes. Vēl nu­pat. pirms nedēļas, direktora kabinetā viņš bija iztēlojies sevi drosmīgi pretojamies, stoiski pieņemam ciešanas, neizdvešot ne vārda. Direktora draudi pat bija viņu pacilājuši, likuši justies lielākam nekā īstenībā. Taču, kā viņš aptvēra tagad, tā bija noticis tāpēc, ka draudus viņš nebija uztvēris gluži nopietni; viņš nebija ticējis, ka izšķirošajā mirkli IAD jebkad nolems rīkoties. Tagad, kad šķita, ka draudi tiešām liks īstenoti, Bernardu pārņēma šausmas. No iedomātā sloieisma, no teorētiskās drosmes nepalika ne pēdu.

Viņš dusmojās uz sevi — kāds muļķis viņš bija! — uz direktoru — cik negodīgi nedot viņam otru iespēju, otru iespēju, kuru, tagad viņam nepalika ne mazāko šaubu, viņš allaž bija grasījies izmantot. Un Islande, Islande…

Linaina pašūpoja galvu. Pagātnes, nākotnes laiki ir kā indīgi tvaiki, viņa citēja. Es gramu somas iedzeru un tikai tagad dzīvoju.

Beigu beigās viņa pierunāja Bernardu iedzert četras somas tabletes. Pēc piecām minūtēm bija aizmirstas gan saknes, gan augļi; sārti ziedēja tagadnes puķe. Ieradās šveicars un pavēstīja, ka pēc Uzrauga pavēles esot atlidojis Rezervāta sargs un gaidot uz viesnīcas jumta. Viņi nekavējoties devās augšup. Oktorons gammas zaļajā formastērpā pacēla roku sveicienā un sāka uzskaitīt rīta programmas punktus.

Skats no putna lidojuma uz desmit vai divpadsmit gal­venajiem pueblo, tad nolaišanās uz pusdienām Malpaisas ielejā. Tur esot ērts atpūtas nams, un pueblo mežoņi droši vien svinēšot savus vasaras svētkus. Tā esot labākā vieta, kur pārnakšņot.

Viņi iekāpa lidaparātā un devās ceļā. Pēc desmit minū­tēm viņi šķērsoja robežu, kas šķira civilizāciju no mežonības. Augšup, lejup pa pakalniem, pār sāls vai smilšu tuksnešiem, caur mežiem, iekšā kanjonu violetajā dzīlē, pār klintīm un smailēm, un līdzeno plakankalnu bez mitas stiepās žogs, ne­novēršamā taisnā līnija, cilvēces uzvarošā mērķa ģeometriskais simbols. Un šur tur pie šī žoga baltu kaulu mozaīka, vēl ne­satrūdējis līķis uz dzeltenbrūnās zemes iezīmēja vietu, kur briedis vai vērsis, puma, dzeloņcūka vai koijots, vai alkatīgie klijāni, maitas smakas pievilināti un kādas poētiskas taisnas tiesas sodīti, bija pietuvojušies pārāk cieši klāt nāvējošām stieplēm.

— Tie nu nepieņemas prātā, sacīja zaļajā formastērpā ģērbtais pilots, norādīdams uz skeletiem, kas mētājās lejā uz zemes. Un nekad arī nepieņemsies. viņš piebilda un iesmējās, it kā viņam būtu kādi personiski nopelni dzīvnieku elektriskajā nāvē.

Iesmējās arī Bernards; pēc diviem gramiem somas šis joks nez kāpēc šķita labs. Iesmējās un pēc tam gandrīz acumirklī iemiga, un aizmidzis lidoja pār Taosu un Tesuku, pār Nambi un Pikjūru, un Pohoaku, pār Siu un Kočiti, pār Lagūnu un Akomu, un Apburto plakankalnu, pār Zūni un Sibolu, un Ohokaljenti, un, visbeidzot pamodies, atskārta, ka helikopters stāv uz zemes, Linaina nes ceļasomas uz mazu. stūrainu mājiņu un zaļais gamma oktorons runā kaut ko nesaprotamu ar jaunu indiāni.

— Malpaisa, pilots paskaidroja, kad Bernards izkāpa no helikoptera. Šis ir atpūtas nams. Un pueblo šopēcpusdien būs dejas. Viņšjūs turp aizvedīs. Oktorons norādīja uz jauno, saīgušo mežoni. Droši vien būs jautri. Viņš pavīpsnāja. Viss, ko viņi dara, irjautri. — To teicis, viņš iekāpa lidaparātā un iedarbināja motorus. Atgriezīšos rīt. Un atcerieties. viņš mierinoši teica Linainai, viņi ir pilnīgi rāmi; mežoņi jums nenodarīs neko ļaunu. Viņiem ir bijis pietiekami daudz piedzīvojumu ar gāzes bumbām, lai zinātu, ka jokot nav vērts. Joprojām smiedamies, viņš iedarbināja helikoptera skrūves, piedeva gāzi un prom bija.

Plakankalns atgādināja kuģi, kurš nokļuvis bezvējājūras šaurumā, kas pildīts ar putekļiem lauvas krāsā. Šaurums stiepās starp kraujiem krastiem, un no vienas klintssienas līdz otrai pa ieleju vijās zaļa strēle — upe un apkārtējie lauki. Šī akmens kuģa priekšgalā šauruma vidū gluži kā daļa no tā pacēlās ģeometriski līdzens kailas klints izcilnis, uz kura atradās Malpaisas pueblo. Bluķis uz bluķa, katrs nākamais stāvs mazāks par iepriekšējo, — augstās celtnes gluži kā amputētas pakāpienveida piramīdas pacēlās pret zilajām debesīm. To pakājē izklaidus pletās zemas ēkas, mūru mudžek­lis; trijās pusēs krauja stāvus nolaidās līdzenumā. Daži dūmu stabi perpendikulāri cēlās bezvēja gaisā un izzuda.

— Savādi. Linaina teica. ļoti savādi. Ar šo vārdu viņa allaž mēdza paust nosodījumu. — Tas man nepatīk. Un man nepatīk tas vīrietis. Viņa norādīja uz pavadoni indiāni, kam bija pavēlēts aizvest viņus augšup, uz pueblo. Uz viņas jūtām nepārprotami tika atmaksāts ar to pašu; vīrietis gāja abiem pa priekšu, un jau viņa mugura vien izskatījās naidīga, īgna nicinājuma pilna.

— Turklāt, Linaina pieklusināja balsi. — viņš ož.

Bernards nemēģināja to noliegt. Viņi turpināja ceļu.

Pēkšņi šķila, ka gaiss ir atdzīvojies un pulsē, pulsē asiņu negurstošajā dunā. Tur augšā, Malpaisā, dārdēja bungas. Viņu soļi sakrita ar šīs noslēpumainās sirds takti; viņi sāka iet ātrāk. Taka aizveda viņus līdz kraujas malai. Pār viņiem slējās milzī* gā plakankalna kuģa sāni — trissimt pēdu līdz margapmalei.

— Kaut jel mēs būtu lidojuši, Linaina sacīja, aizvainoti skatīdamās uz gludo klintssienu. — Man drausmīgi nepatīk iet kājām. Un, stāvot kalna pakājē, cilvēks jūtas tik mazs.

Kādu gabalu viņi soļoja plakankalna ēnā, apgāja apkārt klints izcilnim, un tur, ūdens izgrauztā aizā, augšup veda pavadoņu trepes. Viņi kāpa. Taka bija ļoti stāva un mela līkločus no vienas ieplakas puses uz otru. Lāgiem bungu rīboņa kļuva gandrīz nedzirdama, toties brīžiem šķita — bungas tiek rībinātas tepat ap stūri.

Kad viņi bija uzkāpuši līdz pusei, viņiem tik tuvu garām aizlidoja ērglis, ka spārnu saceltais vējš dzestri ietriecās sejā. Kādā klints plaisā mētājās kaulu kaudzīte. Tas viss bija nomācoši savādi, un indiānis oda arvien stiprāk un stiprāk. Beidzot viņi no aizas iznira spilgtā saules gaismā. Plakan­kalna galā pletās līdzens akmens klajums.

Gluži kā Čering — T tornī, Linaina piezīmēja. Tomēr viņai nebija lemts ilgi priecāties par šo iedrošinošo līdzību. Klusa kāju dipoņa lika viņiem pagriezties. Kaili no kakla līdz nabai, tumšbrūnie augumi izraiboti ar baltām krāsas švīkām ("Gluži kā asfaltēti tenisa korti." Linaina vēlāk stāstīja), sejas necilvēcīgi noķēpātas ar sarkanu, melnu un dzeltenbrūnu krāsu — pa taku skriešus tuvojās divi indiāņi. Melnajās bizēs bija iepīt i lapsādas un sarkana flaneļa gabaliņi. Ap ple­ciem plīvoja tītara spalvu apmetņi; ap galvu spilgti staroja lielas spalvu galvasrotas. Katrā viņu solī šķindēja un grabēja sudraba rokassprādzes, smagās kaula un tirkīza krellīšu kaklarotas. Viņi tuvojās, nebilzdami ne vārda, klusu skriedami briežādas mokasīnos. Viens turēja spalvu slotiņu; otrs katrā rokā nesa kaut ko tādu, kas no attāluma izskatījās pēc trim četriem resnas virves gabaliem. Viena no virvēm biedīgi izlocījās, un Linaina pēkšņi saprata, ka tās ir čūskas.

Vīrieši skrēja arvien tuvāk un tuvāk; tumšās acis raudzī­jās uz Linainu, tomēr nekas neliecināja, ka tās viņu redzētu, nebija ne mazāko pazīmju, ka vīrieši būtu viņu pamanījuši vai apzinātos viņas eksistenci. Izlocījusies čūska atkal ļen­gani karājās kopā ar pārējām. Vīrieši paskrēja garām.

— Tas man nepatīk, Linaina sacīja. — Tas man nepatīk.

Bet vēl mazāk viņai patika tas, kas gaidīja pie ieejas pueblo, kur pavadonis viņus atstāja, kamēr pats iegāja iekšā, lai saņemtu rīkojumus. Vispirms jau netīrumi, atkritumu kaudzes, putekļi, suņi, mušas. Linainas seja saviebās pretīgu­ma grimasē. Viņa piespieda pie deguna mutautu.

— Bet kā viņi var tā dzīvot? viņa izdvesa sašutuma un neticības pilnā balsī. (Tas nebija iespējams.)

Bernards filosofiski paraustīja plecus. — Lai nu kā, viņš sacīja, — viņi tā dzīvo pēdējos piecus vai sešus gadu tūkstošus. Tāpēc, man liekas, tagad viņi jau būs pie tā pieraduši.

— Bet tīrība ir Fordam tīkama! viņa tielējās.

— Jā, un civilizācija ir sterilizācija, Bernards piebalsoja, ironiski citēdams otro hipnopēdisko elementārās higiēnas lekciju. Taču šie ļaudis nekad nav dzirdējuši par Mūsu Fordu, un viņi nav civilizēti. Tāpēc nav nekādas jēgas…

— Ai! Linaina satvēra viņu aiz rokas.—  Skaties!

No tuvējās mājas otrā stāva terases pa trepēm lejup ļoti lēni kāpa gandrīz kails indiānis — spraisli pēc spraišļa, ar ļoti veca cilvēka trīcošo piesardzību. Viņa seja bija vienās krunkās un melna gluži kā obsidiāna maska. Bezzobainā mute bija iekritusi. Pie lūpu kaktiņiem un abpus zodam, gandrīz balti pret tumšo ādu, vizēja daži gari rugāji. Garie, nesapītie mati sirmās šķipsnās karājās ap seju. Augums bija salicis un izdilis līdz kauliem, gandrīz bez miesas. Viņš kāpa ļoti gausi, uz katra pakāpiena apstādamies, pirms uzdrīkstē­jās spert nākamo soli.

— Kas viņam kaiš? Linaina čukstēja. Viņas acis bija ieplestas šausmās un pārsteigumā.

— Viņš ir vecs, tas arī viss, Bernards atbildēja, cik vien bezrūpigi spēdams. Arī viņš bija satrūcies, tomēr centās izlikties vienaldzīgs.

— Vecs? viņa atkārtoja. Bet arī direktors ir vecs; daudzi cilvēki ir veci; bet tādi viņi nav.

— Tas tāpēc, ka mēs neļaujam viņiem tādiem kļūt. Mēs pasargājam viņus no slimībām. Mēs noturam viņu iekšējo sekrēciju mākslīgā līdzsvarā, kas atbilst jauna cilvēka normai. Mēs neļaujam viņu magnija un kalcija līmenim nokristies zemāk par to, kāds bijis trīsdesmit gadu vecumā. Mēs pārle­jam viņiem jaunas asinis. Mēs nepārtraukti stimulējam viņu vielmaiņu. Tāpēc viņi, protams, neizskatās šādi. Daļēji arī tāpēc, viņš piebilda, ka vairums no viņiem nomirst, pirms ir sasnieguši šī vecā radījuma gadus. Līdz sešdesmit gadiem jaunietis ar gandrīz nebojātu veselību, un tad — knaukš! un beigas.

Bet Linaina neklausījās. Viņa vēroja večuku. Lēnām, lēnām viņš kāpa lejup. Kājas pieskārās zemei. Viņš pagriezās. Acis dziļi iegrimušajos dobumos joprojām bija neparasti spožas. Ilgu brīdi tās raudzījās viņā bez kādas izteiksmes, bez pār­steiguma, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Tad salīkušais večuks gausi aizkliboja viņiem garām un nozuda.

— Bet tas ir šausmīgi! Linaina nočukstēja. — Tas ir bries­mīgi! Mums nevajadzēja šurp braukt. Viņa meklēja kabatā somu — un atklāja, ka gluži nebijušas neuzmanības dēļ ir atstājusi pudelīti atpūtas namā. Arī Bernarda kabatas bija tukšas.

Malpaisas šaušalas Linainai bija jāpārcieš bez kādas palīdzības. Un tās gruva pār viņu kā lavīna. Skats uz divām jaunām sievietēm, kuras baroja savus bērnus ar krūti, lika viņai nosarkt un novērsties. Savu mūžu viņa nebija redzējusi neko tik piedauzīgu. Un, kas vēl ļaunāk, Bernards nevis tak­tiski nelikās to redzam, bet gan sāka izteikt klajas piezīmes par šo dzīvdzemdētāju derdzīgo izturēšanos. Somas iespaids jau bija pagaisis, tāpēc Bernards kaunējās par savu vājumu, ko torīt bija izrādījis viesnīcā, un visiem spēkiem centās apliecināt, ka ir stiprs un savdabīgs.

— Cik brīnišķīgi intīmas attiecības! viņš noteica, tīši mulsinādams Linainu. — Un tās droši vien rada apbrīnojami intensīvas jūtas! Es bieži domāju, ka cilvēks varbūt kaut ko zaudē, ja viņam nav bijis mātes. Un varbūt tu, Linaina, kaut ko zaudē, nekļūdama par māti. Iedomājies, ka tu tā sēdi pati ar savu bērniņu…

— Bernard! Kā tu drīksti? Sašutumu viņai lika aizmirst garāmejoša veca sieviete, kurai bija oftalmija un kāda ādas slimība.

— Iesim prom! viņa lūdzās. Tas man nepatīk.

Taču šai mirklī atgriezās pavadonis un, pamājis, lai viņi seko. sāka iet pa šauro ieliņu starp mājām. Viņi nogriezās ap stūri. Atkritumu kaudzē gulēja beigts suns; sieviete, kurai bija kākslis, ieskāja matus mazai meitenei, meklēdama utis. Pavadonis apstājās pie kādām trepēm, pacēla roku gaisā un tad strauji izstiepa to uz priekšu. Viņi paklausīja mēmajai pavēlei — uzrāpās pa trepēm un, tikuši augšā, pa durvīm iegāja garā, šaurā telpā, kurā bija diezgan tumšs un oda pēc dūmiem, pārceptiem taukiem un ilgi valkātām, sen nemazgātām drēbēm. Telpas tālajā galā bija citas durvis, pa kurām iespīdēja saules stars un skanēja ļoti skaļa un ļoti tuva bungu rīboņa.

Pārkāpuši pār slieksni, viņi nonāca lielā terasē. Lejā, augsto namu ieskauts, atradās ciemata laukums, kurā mu­džēja indiāņi. Košas segas, spalvas melnos matos, tirkīza vizma, tumša, karstumā spīdoša āda. Linaina atkal pielika pie deguna mutautu. Pašā laukuma vidū slējās divi apaļi paaugstinājumi, darināti no ķieģeļiem un sablietēta māla, — tie nepārprotami bija kādu pazemes mitekļu jumti, jo katra paaugstinājuma centrā bija vaļēja lūka un no dziļuma tumsas iznira trepes. Augšup cēlās pazemes stabuļu skaņas, kuras gandrīz pa­gaisa nerimtīgajā, nežēlīgajā bungu neatlaidībā.

Bungas Linainai patika. Aizvērusi acis, viņa atdevās to maigajam, nebeidzamajam pērkonam, ļāva tam ieplūst savā apziņā arvien pilnīgāk un pilnīgāk, līdz beidzot pasaulē vairs nepalika nekā cita kā tikai viens vienīgs dobjš skaņas pulss. Tas iedrošinoši atgādināja viņai sintētiskās skaņas Solidaritātes kalpojumos un Forda Dienas svinībās. Orģija — porgija, viņa pie sevis nočukstēja. Šīs bungas dārdināja tieši to pašu ritmu.

Piepeši viņu iztrūcināja dziesma— simtiem vīriešu balsu nevaldāmi uzvilnīja asā, metāliskā unisonā. Dažas garas no­tis, tad klusums, bungu pērkonīgais klusums; pēc tam spalga sieviešu atbilde zviedzošā diskantā. Tad atkal bungas; un atkal vīriešu dobjais, mežonīgais savas vīrestības apstiprinājums.

Savādi — jā. Šī vieta bija savāda, tāpat arī mūzika, tāpat arī drēbes un kākšļi, un ādas slimības, un vecie cilvēki. Taču šī izrāde — šķita, ka tajā nu gan nav nekā īpaši savāda.

— Tas man atgādina zemāko kastu Kopienas dziedāšanu, Linaina sacīja Bernardam.

Tomēr brītiņu vēlāk tas viņai jau daudz mazāk atgādinā­ja šo nekaitīgo nodarbi. Jo no apaļajiem pazemes kambariem piepeši izspietoja rēgains briesmoņu bars. Uzlikuši šaušalīgas maskas vai izkrāsojušies tik neganti, ka vairs nelīdzinājās cilvēkiem, viņi uzsāka ap laukumu ērmīgu. klibojošu deju; aplī, aplī vien, un lēkšodami viņi dziedāja, aplī, aplī — katru apli mazliet ātrāk; un bungas bija mainījušas un paātrinā­jušās savu ritmu, tas tagad sitās ausīs kā drudža pulsēšana; un pūlis sāka dziedāt dejotājiem līdzi, arvien skaļāk un skaļāk; un vispirms iespiedzās viena sieviete, tad vēl viena un vēl, itin kā viņas galinātu nost; un tad pēkšņi dejotāju vadonis izlauzās no rindas, pieskrēja pie lielas koka lādes, kas stāvēja vienā laukuma galā, pacēla vāku un izvilka ārā divas melnas čūskas. Pūlis izgrūda skaļu kliedzienu, un visi pārējie dejo­tāji izstieptām rokām metās pie viņa. Viņš iegrūda čūskas pirmajiem rokās, tad ienira lādē, lai izceltu nākamās. Vēl un vēl, melnas un brūnas, un raibas čūskas — viņš meta tās laukā. Nu deja atsākās citā ritmā. Apli pēc apļa viņi dejoja ar savām čūskām, paši kā čūskas, maigi un vijīgi šūpodamies ceļgalos un gurnos. Aplī vien, aplī vien. Tad vadonis deva zīmi. un visas čūskas cita pēc citas tika nosviestas laukuma vidū; no pazemes izkāpa vecs vīrs un apkaisīja tās ar kukurūzas miltiem, un no otras lūkas izkāpa sieviete un no melnas krūzes aplaistīja tās ar ūdeni. Tad vecais vīrs pacēla roku. un biedīgi, šausminoši iestājās pilnīgs klusums. Bungas mitējās dārdēt, šķita, ka dzīvei pienācis gals. Vecais vīrs norādīja uz abām lūkām, kuras veda apakšzemes pasaulē. Un lēnām, neredzamu roku celts, no vienas lūkas parādījās izkrāsots ērgļa tēls, bet no otras — kaila, krustā piesista cilvēka tēls. Abi tur rēgojās, it kā lidinādamies gaisā, it ka vērodami pūli. Vecais vīrs sasita plaukstas. Gadu astoņpadsmit vecs puisis, kura vienīgais apģērbs bija balts kokvilnas gurnauts, iznāca no pūļa un nostājās viņa priekšā, rokas sakrustojis uz krūtīm, noliecis galvu. Vecais vīrs pārmeta viņam krusta zīmi un atkāpās. Puisis lēnām sāka soļot ap ņudzošo čūsku kamolu.

Viņš bija pabeidzis pirmo apli un līdz pusei mērojis otro, kad no dejotāju vidus iznāca gara auguma vīrietis koijota maskā, ar pītu ādas pletni rokā un tuvojās viņam. Puisis turpināja iet, it kā vīrieti nemaz nemanītu. Koijotvīrs pacēla pletni; ilgs gaidu mirklis, tad strauja kustība, pātagas svilpiens un skaļš, spalgs cirtiens pa miesu. Puiša augums notrīsēja; taču viņš, neizdvesis ne skaņu, turpināja iet tai pašā gausajā, vienmērī­gajā solī. Koijots sita vēlreiz, vēlreiz; un līdz ar katru sitienu pūlis vispirms noelsās un pēc tam dobji ievaidējās. Puisis turpināja soļot. Viņš apmeta divus, trīs, četrus lokus. Plūda asinis. Pieci apļi, seši apļi. Pēkšņi Linaina aizklāja acis ar rokām un sāka šņukstēt. Ak, apturi viņus, apturi viņus! viņa lūdzās. Taču pletne nepielūdzami zibēja un zibēja. Septiņi apļi. Te pēkšņi puisis sagrīļojās un, joprojām neizdvesis ne skaņas, knūpus sabruka zemē. Noliecies pār viņu, vecais vīrs pieskārās viņam pie muguras ar garu, baltu putna spalvu, mirkli pacēla to gaisā tumši sarkanu, lai ļaudis to aplūkotu, tad trīskārt no­purināja to pār čūskām. Nokrita dažas lāses, un bungas piepeši ierībējās paniskā, steidzīgā tonī; atskanēja skaļš kliedziens. Dejotāji metās uz priekšu, pakampa čūskas un aizskrēja prom no laukuma. Vīrieši, sievietes, bērni —viss pūlis joņoja viņiem pakaļ. Pēc brīža laukums bija tukšs, palika tikai puisis, kurš, pilnīgi nekustīgs, knūpus gulēja turpat, kur nokritis. No kā­das mājas iznāca trīs vecas sievietes, ar pūlēm pacēla viņu un ienesa iekšā. Tukšā pueblo sardzē kādu laiciņu stāvēja ērglis un krustā sistais vīrietis; tad, it kā redzējuši pietiekami daudz, abi lēnām iegrima savās lūkās, apakšzemes pasaulē, un nozuda skatienam.

Linaina joprojām šņukstēja. — Cik drausmīgi! — viņa bez mitas atkārtoja, un Bernards veltīgi mierināja viņu. Cik drausmīgi! Viņa nodrebinājās. Ak. kaut jel man būtu soma!

iekšējā telpā atskanēja soļu dipoņa.

Linaina sēdēja nekustīgi, seju paslēpusi plaukstās, neko neredzoša, savrupa. Atskatījās tikai Bernards.

Jaunais vīrietis, kurš iznāca uz terases, bija ģērbies indiāņu drānās, taču bizītēs sapītie mati bija salmu krāsā, acis gaiši zilas un āda balta, tikai brūni iedegusi.

— Sveicināti! Labu rītu! svešinieks ierunājās nevaino­jamā, taču savādā angļu valodā. — Jūs esat civilizēti, vai ne? Jūs esat ieradušies no Citādās vietas, ārpus Rezervāta?

— Mīļā stundiņ, kas jūs… Bernards izbrīnījies iesāka.

Jauneklis nopūtās un nogrozīja galvu. — Gauži nelaimīgs džentlmenis. Viņš norādīja uz asins traipiem laukuma vidū. — Vai redzat to nolādēto vietu? viņš jautāja, un balss trīcēja aiz emocijām.

— Grams ir labāks par lāstu, Linaina automātiski notei­ca, vēl arvien aizklājusi seju ar plaukstām. Kaut jel man būtu soma!

— Tur vajadzēja būt man, jauneklis turpināja. — Kāpēc viņi neļāva man kļūt par upuri? Es būtu nogājis desmit apļus — divpadsmit, piecpadsmit. Palovhtiva pievārēja vien septiņus. No manis viņi būtu ieguvuši divtik daudz asiņu. Veselu asiņu jūru. Viņš izpleta rokas krāšņā žestā; tad izmi­sis atkal nolaida tās. Bet viņi man neļāva. Viņiem nepatika mana sejaskrāsa. Un tā ir bijis vienmēr. Vienmēr. Jaunekļa acīs sariesās asaras; viņš nokaunējies novērsās.

Izbrīns lika Linainai aizmirst somas trūkumu. Viņa atse­dza seju un pirmo reizi paskatījās uz svešinieku. — Vai jūs sakāt, ka gribējāt , lai jūs sit ar pātagu?

Joprojām novērsies, jauneklis piekrītoši pamāja. — Pueblo labad — lai lītu lietus un augtu kukurūza. Un lai iepriecinātu Pukongu un Jēzu. Un vēl. lai parādītu, ka es spēju nekliedzot paciest sāpes. Jā, un viņa balss piepeši ieguva jaunu skanīgumu, viņš pagriezās, lepni izslējis plecus, lepni un izaicinoši pacēlis zodu, lai parādītu, ka es esmu vīrietis… Ak! Viņš noelsās un. iepletis acis. apklusa. Pirmo reizi mūžā viņš bija ieraudzījis meiteni, kuras vaigi nebija šokolādes vai smalkādas krāsā, kuras mati bija kastaņbrūni un ondulēti, kuras sejā (satriecošs jaunums!) jautās labvēlīga interese. Linaina viņam uzsmaidīja; tik izskatīgs zēns, viņa domāja, un patiesi skaists augums. Jaunekļa seja pietvīka; viņš nolaida skatienu, mirkli pacēla to atkal, ieraudzīja, ka viņa joprojām smaida, un jutās tik saviļņots, ka bija spiests aizgriezties un izlikties, ka cītīgi pēta kaut ko laukuma otrā pusē.

Spriedzi kliedēja Bernarda jautājumi. Kas? Kā? Kad? No kurienes? Cieši raudzīdamies sejā Bernardam (jo tik kaislīgi ilgojās redzēt Linainas smaidu, ka gluži vienkārši neuzdrīk­stējās paskatīties uz viņu), jauneklis centās visu paskaidrot. Viņi ar Lindu — Linda esot viņa māte (šis vārds samulsināja Linainu) — Rezervātā esot svešinieki. Linda ieradusies no Citādās vietas jau sen, pirms viņa dzimšanas, kopā ar vīrieti, kas bijis viņa tēvs. (Bernards sasmailēja ausis.) Viņa viena pati devusies staigāt pa kalniem tur, ziemeļos, nokritusi no kraujas un savainojusi galvu. ( — Turpiniet, turpiniet! satraukts skubināja Bernards.) Mednieki no Malpaisas viņu atraduši un aizveduši uz pueblo. Bet vīrieti, kurš bijis viņa tēvs, Linda vairs neesot redzējusi nekad. Viņa vārds bijis Tomakins. (Jā, TAD vārds bija Tomass.) Viņš droši vien aizlidojis atpakaļ uz Citādo vietu, bez viņas — slikts, cietsirdīgs, nedabisks vīrietis.

— Un tā es piedzimu Malpaisā, viņš beidza savu stāstu. Malpaisā. Un pašūpoja galvu.

Kāda netīrība valdīja mazajā mājiņā pueblo nomalē!

No ciemata to šķīra smilšu un gružu josla. Ap atkritumu kaudzi pie mājiņas durvīm piedauzīgi ošņājās divi izbadējušies suņi. Kad viņi iegāja iekšā, smirdīgajā puskrēslā spindza mušas.

— Linda! jauneklis pasauca.

Tālākajā istabā atsaucās diezgan aizsmakusi sievietes balss: Nāku.

Viņi gaidīja. Uz grīdas stāvēja bļodas ar maltītes — var­būt vairāku maltīšu — paliekām.

Durvis atvērās. Pār slieksni pārkāpa ļoti tumīga, blonda skvo un apstājās, skatīdamās svešiniekos, neticīgi iepletusi acis, vaļēju muti. Linaina ar pretīgumu pamanīja, ka sievietei trūkst divu priekšzobu. Un atlikušie bija tādā krāsā… Viņa nodrebinājās. Vēl briesmīgāka nekā tas vecis. Tik resna! Un tās krunkas sejā, ļenganie vaibsti, rievas! Un noļukušie vaigi ar violetiem plankumiem! Un sarkanās dzīsliņas uz deguna, asinīm pieplūdušās acis! Un tas kakls — tas kakls: un sega, kas uzmesta uz galvas, — noplīsusi un netīra! Un zem brūnās, maisveidīgās tunikas šīs milzīgās krūtis, uzblīdušais vēders, gurni. Ak. vēl daudz baigāka par veci, daudz baigāka! Te pēkšņi šis radījums sāka bērt vārdus, izstieptām rokām metās viņai klāt un — Ford! Ak Ford! tas bija tik derdzīgi, viņa tūliņ apvemsies — kļāva viņu pie resnā vēdera, pie krūtīm, un sāka skūpstīt. Ford! siekalaini skūpstīt, un oda tik šausmīgi, acīmredzot savu mūžu nebija mazgājusies, un šķebīgi smirdēja pēc tā drausmīgā šķidruma, kas tika iepildīts deltu un epsilonu pudelēs (nē, tās baumas par Bernardu nebija patiesība), pilnīgi smirdēja pēc alkohola. Linaina izrāvās, cik ātri vien spēdama.

Viņā raudzījās asaraina un izķēmota seja; šis radījums raudāja.

— Ak mana dārgā, mana dārgā! Elsaini plūda vārdu straume. Ja jūs zinātu, kāds prieks — pēc visiem šiem gadiem! Civilizēta seja! Jā, un civilizētas drēbes. Jo es jau biju nodomājusi, ka savu mūžu vairs neredzēšu īstu acetāta zīdu. Viņa aptaustīja Linainas blūzes piedurkni. Nagi bija melni. Un šie burvīgie viskozes velveta šorti! Zināt, dārgā, man vēl arvien ir manas vecās drēbes, noliktas lādē, tās, kurās es šeit ierados. Vēlāk parādīšu. Lai gan acetāts, protams, ir vienos caurumos. Bet tik skaista, balta patronsoma — lai gan jāteic, jūsu zaļā safjānāda ir vēl skaistāka. Tiesa, man no patronsomas nebija nekāda lielā labuma. Atkal sāka plūst asaras. Džons droši vien ir jums pastāstījis. Kas man bija jāizcieš — un ne grama somas, ko iedzert! Tikai meskals šad un tad, kad Popē to atnesa. Popē ir viens zēns, mans paziņa. Bet no meskala pēcāk ir tik slikti, nudien, un no pejotla ir jāvemj; pie tam pejotls nākamajā dienā vienmēr rada šaus­mīgu sajūtu, jo ir vēl vairāk kauns. Un es tik ļoti kaunējos. Padomājiet tikai: man, betai, piedzima bērns! Iztēlojieties sevi manā vietā! (Jau šis priekšlikums vien lika Linainai nodrebēt.) Lai gan tā nebija mana vaina, es zvēru; joprojām nezinu, kā tas notika, jo es taču biju izpildījusi visus Maltu­sa noteikumus—jūs zināt, pēc kārtas numuriem, viens, divi, trīs, četri, vienmēr, es zvēru; un tomēr tas notika; un šeit, protams, nebija ne miņas no kāda Abortu centra. Starp citu, vai Celsijā tāds vēl arvien ir? viņa jautāja. Linaina pamāja.

— Un otrdienās un piektdienās to vēl arvien apgaismo ar starmešiem? Linaina pamāja vēlreiz. Tas skaistais, sārtais stikla tornis! Nabaga Linda aizvērtām acīm atgāza galvu un ekstātiski apcerēja krāšņo atmiņas tēlu. Un upe naktī. viņa nočukstēja. No cieši aizvērto plakstu apakšas gausi ritēja lielas asaras. Un vakarā — atgriešanās ar helikopteru no Stoukpodžas! Un tad karsta vanna ar vibrovakuuma masā­žu… Bet šeit! Viņa dziļi ievilka elpu, papurināja galvu, atvēra acis, pāris reižu nošņaukājās, tad ar pirkstiem izšņauca degunu un noslaucīja tos tunikas stērbelē. Ak. lūdzama, atvainojiet! viņa noteica, pamanījusi Linainas nevilšo pretī­guma grimasi. Man nevajadzēja tā darīt. Atvainojiet! Bet ko lai dara, ja mutautu nav? Atceros, kā mani kaitināja visa šī netīrība, kur itin nekas nav aseptisks. Kad mani atveda uz šejieni, man galvā bija drausmīga brūce. Jūs nevarat iedomā­ties, ko visu viņi lika tai virsū. Mēslus, vienkārši mēslus. "Civilizācija ir sterilizācija," es mēdzu viņiem sacīt. "Streptokokiem pāri T, duša visu izārstē," itin kā viņi būtu bērni, bet viņi, protams, nenieka nesaprata. Un kā lai viņi spētu saprast? Un beigās es laikam pieradu. Turklāt — kā gan ir iespējams saglabāt tīrību, ja karstais ūdens nemaz nav ievilkts? Un paskatieties uz šīm drēbēm! Šī drausmīgā vilna jau nav acetāts. Tā ir sasodīti izturīga. Un, kad tā saplīst, to vajag lāpīt. Bet es esmu beta; es strādāju Apaugļošanas telpā; neviens nekad nebija man to mācījis. Tā nebija mana darīšana. Pie tam lāpīt drēbes taču bija nepareizi. Ja tās cauras, met tās ārā un pērc jaunas. "Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas". Vai tad ne? Lāpīšana ir antisociāla. Bet šeit viss ir citādi. Tas ir tāpat kā dzīvot kopā ar trakajiem. Viss, ko viņi dara, ir tīrais neprāts. Viņa paskatījās apkārt; ierau­dzīja, ka Džons un Bernards ir izgājuši laukā un staigā šurpu turpu pa putekļiem un drazām mājas ārpusē; tomēr viņa konfidenciāli pieklusināja balsi un, kamēr Linaina sa­springa un atrāvās, pieliecās viņai tik tuvu klāt, ka matiņus uz Linainas kakla sakustināja smirdīgā embrionālās indes dvaka. Piemēram, Linda aizsmakusi čukstēja, piemēram, tas, kā viņi te cits citu dabū. Ārprātīgi, es jums teikšu, pilnīgi ārprātīgi! Ikviens pieder ikvienam citam — vai ne? Vai ne? viņa tincināja, raustīdama Linainu aiz piedurknes. Linaina novērsusies pamāja, izpūta elpu, ko bija aizturējusi, un iedro­šinājās ieelpot vēlreiz — salīdzinoši tīru gaisu. Redziet, šeit, sieviete turpināja, šeit tiek uzskatīts, ka neviens nedrīkst piederēt vairāk kā vienam cilvēkam. Un. ja tu dabū cilvēkus parastajā veidā, tad pārējie domā, ka tu esi samaitāta un anti­sociāla. Viņi tevi ienīst un nicina. Reiz ieradās bars sieviešu un sacēla traci, jo viņu vīrieši nāca pie manis ciemos. Nu, un kāpēc ne? Un tad viņas metās man virsū… Nē, tas bija pārāk šausmigi. Nespēju jums to izstāstīt. Linda aizklāja seju ar plaukstām un notrīcēja. Šejienietes ir tik naidīgas! Ārprātīgas, ārprātīgas un nežēlīgas. Un viņas, protams, neko nezina par Maltusa noteikumiem vai pudelēm, vai izliešanu, vai par kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc viņas nemitīgi dzemdē bērnus — gluži kā suņi. Tas ir gaužām riebīgi. Un, ja iedomājas, ka es… Ak Ford, Ford, Ford! Un tomēr Džons man bija liels mierinājums. Nezinu, ko būtu iesākusi bez viņa. Kaut arī viņš tik ļoti satraucās, tiklīdz kāds vīrietis… Pat agrā bērnībā. Reiz (bet tad jau viņš bija lielāks) viņš mēģināja nogalināt nabaga Vaihusivu — vai varbūt Popē? — tikai tāpēc, ka es viņu reizēm dabūju. Jo man neizdevās Džonam ieskaidrot, ka tieši tā jārīkojas civilizētiem cilvēkiem. Man šķiet, ārprāts ir lipīgs. Liekas. Džonam tas ir piemeties no indiāņiem. Jo, protams, viņš daudz laika pavadīja kopā ar tiem. Kaut arī viņi pret Džonu izturējās tik drausmīgi un neļāva viņam darīt visu to, ko darīja citi puikas. Bet tas savā ziņā bija labi, jo tā rnan bija vieglāk viņu drusku apstrādāt, lai gan jums nav ne jausmas, cik tas ir grūti. Ir tik daudz kā tāda, ko es nezinu; agrāk tas man nebija jāzina. Piemēram, ja bērns tev jautā, kā darbo­jas helikopters vai kas radījis pasauli, — nu, ko lai atbild, ja esi beta un vienmēr esi strādājusi Apaugļošanas telpā? Ko lai atbild?

Ārā, pa putekļu klājienu starp atkritumiem (kur tagad drūzmējās jau četri suņi), Bernards un Džons lēnām staigāja šurpu turpu.

— Man ir tik grūti apjēgt, rekonstruēt, Bernards sacīja. It kā mēs dzīvotu uz dažādām planētām, dažādos gadsimtos. Māte un visa šī netīrība, un dievi, un vecums, un slimības… Viņš nogrozīja galvu. Tas ir gandrīz neaptverami. Es to nekad nesapratīšu, ja jūs man neizskaidrosiet.

— Ko lai es izskaidroju?

— Visu šo. Viņš pamāja uz pueblo pusi. To. Un uz mazo mājiņu ciemata nomalē. Visu. Visu jūsu dzīvi.

— Bet ko lai tur saka?

— Sāciet no paša sākuma. Cik vien tālu atceraties.

— Cik vien tālu atceros. Džons sarauca pieri. Iestājās ilgs klusums.

Bija ļoti karsti. Viņi bija saēdušies daudz kukurūzas plāceņu un saldās kukurūzas. Linda teica: "Nāc gulēt, bērniņ!" Viņi kopā apgūlās lielajā gultā. "Padziedi!" Un Linda dziedāja. Dziedāja "Streptokokiem pāri T' un "Mazulīti, paliec sveiks, drīz jau tevi izliet steigs". Viņas balss dzisa un dzisa…

Atskanēja skaļš troksnis, un Džons uztrūkās no miega. Pie gultas stāvēja vīrietis, milzīgs, baismīgs. Viņš kaut ko pateica Lindai, un Linda smējās. Viņa bija uzvilkusi segu līdz zodam, bet vīrietis to norāva nost. Viņa mati bija kā divas melnas virves, ap roku skaista sudraba aproce ar ziliem ak­mentiņiem. Aproce Džonam patika; tomēr viņam bija bail: viņš paslēpa sejiņu Lindai pie sāniem. Linda uzlika viņam uz pleca plaukstu, un viņš sajutās drošāk. Tajos svešajos vār­dos, kurus viņš tik labi nesaprata, Linda teica vīrietim: "Ne jau Džona klātbūtnē." Vīrietis paskatījās uz viņu, tad atkal uz Lindu un klusu pateica dažus vārdus. Linda attrauca: "Nē." Bet vīrietis noliecās pār gultu pie Džona, viņa seja bija milzīga, briesmīga; matu melnās virves pieskārās segai. "Nē," Linda atkārtoja, un Džons juta. ka Lindas roka satver viņu ciešāk. "Nē, nē!" Taču vīrietis sagrāba Džonu aiz delma, un tas sāpēja. Viņš iekliedzās. Vīrietis izstiepa otru roku un uzrāva viņu augšā. Linda joprojām turēja viņu. sacīdama: "Nē, nē!" Vīrietis kaut ko īsi un dusmīgi pateica, un viņas rokas piepeši nozuda. "Linda, Linda!" Viņš spārdījās un locījās; bet vīrietis aiznesa viņu līdz durvīm, atvēra tās. nolika viņu uz grīdas otrās istabas vidū un aizgāja, aizvēris aiz sevis durvis. Džons piecē­lās un metās pie durvīm. Stāvot uz pirkstgaliem, viņš tik tikko spēja aizsniegt lielo koka krampi. Viņš to pacēla un grūda, bet durvis nevērās vaļā. "Linda!" viņš iekliedzās. Viņa neatsaucās.

Viņš atcerējās plašu, diezgan tumšu telpu; tur bija lieli koka priekšmeti, pie kuriem piestiprinātas stīgas, un ap tiem stāvēja daudz sieviešu — tās taisīja segas, tā paskaidroja Linda. Linda piekodināja, lai viņš sēd stūrī kopā ar pārējiem bērniem, kamēr pati gāja palīgā sievietēm. Viņš ilgi spēlējās ar mazajiem puikām. Piepeši ļaudis sāka ļoti skaļi runāt, un sievietes grūda Lindu prom, un Linda raudāja. Viņa gāja uz durvju pusi, un Džons skrēja viņai nopakaļ. Viņš jautāja, kāpēc visi ir tik dusmīgi. 'Tāpēc, ka es kaut ko salauzu." viņa atbildēja. Un tad sadusmojās arī pati. "Sasodīts, kā lai es prastu aust?" viņa teica. "Riebīgie mežoņi!" Džons pajautāja, kas ir mežoņi. Kad viņi pārnāca mājās, pie durvīm gaidīja Popē un gāja iekšā viņiem līdzi. Viņš bija atnesis lielu ķirbja pudeli, pilnu ar kaut ko līdzīgu ūdenim; taču tas bija nevis ūdens, bet gan kaut kas smirdošs, kas svilināja muti un lika klepot.

Linda drusku iedzēra, un Popē drusku iedzēra, un tad Linda daudz smējās un ļoti skaļi runāja; un tad viņi ar Popē iegāja istabā. Kad Popē aizgāja, Džons ielavījās istabā. Linda gulēja gultā, tik cieši aizmigusi, ka Džons nespēja viņu pamodināt.

Popē nāca bieži. Viņš pateica, ka dzērienu ķirbja pudelē saucot par meskalu; bet Linda sacīja, ka to vajadzētu saukt par somu; tiesa, vēlāk no tā esot slikti. Džons ienīda Popē. Viņš ienīda viņus visus — visus vīriešus, kuri nāca ciemos pie Lin­das. Kādu pēcpusdienu, izspēlējies ar citiem bērniem, —bija auksti, viņš atcerējās, un kalnos bija sniegs, — viņš atgriezās mājā un guļamistabā izdzirda dusmīgas balsis. Tās bija sie­viešu balsis, un tās sacīja vārdus, kurus viņš nesaprata; tomēr viņš zināja, ka tic ir šausmīgi vārdi. Te pēkšņi — blīkš! kaut kas gāzās; viņš dzirdēja ļaudis žigli skraidelējam, at­skanēja vēl viens blīkšķis un pēc tam tāds troksnis, it kā tur dauzītu ēzeli, tikai ne sevišķi kaulainu; tad iekliedzās Linda. "Ai, nevajag, nē, nē!" viņa kliedza. Džons metās iekšā. Tur bija trīs sievietes, ietinušās tumšās seģenēs. Linda gulēja gultā. Viena sieviete turēja viņai rokas. Otra bija uzgūlusies Lindai uz kājām, lai viņa nevarētu spārdīties. Trešā sita viņu ar pletni. Vienreiz, divreiz, trīsreiz; un Linda katru reizi ieklie­dzās. Džons raudādams raustīja sievietes seģenes stūrus. "Lūdzu, lūdzu!" Viņa ar brīvo roku turēja Džonu ciet. Pletne atkal šāvās lejup, un Linda atkal iekliedzās. Džons satvēra sievietes milzīgo, brūno roku savējās un no visa spēka iekoda tajā. Viņa iebļāvās, izrāva roku un pagrūda viņu tā, ka viņš pakrita. Kamēr viņš gulēja uz grīdas, sieviete trīsreiz ieblieza viņam ar pletni. Sāpēja tā kā vēl nekad viņa mūžā — it kā viņu būtu apsvilinājusi uguns. Pletne nosvilpa vēlreiz un šāvās lejup. Taču šoreiz iekliedzās Linda.

"Linda, bet kāpēc viņas darīja tev pāri?" Džons tovakar jautāja. Viņš raudāja, jo pletnes sarkanās švīkas uz muguras vēl tik neganti smeldza. Bet viņš raudāja arī tāpēc, ka cilvēki bija tik ļauni un negodīgi, un tāpēc, ka viņš bija tikai mazs zēns un nespēja tiem pretoties. arī Linda raudāja. Viņa bija pieaugusi, taču ne tik liela, lai cīnītos pret veselām trim. Arī pret viņu tas nebija godīgi. "Linda, kāpēc viņas darīja tev pāri?"

"Nezinu. Kā lai es zinu?" Viņas vārdus bija grūti saklau­sīt. jo viņa gulēja uz vēdera, seju iespiedusi spilvenā. "Viņas apgalvo, ka tie vīrieši esot viņu vīrieši," Linda turpināja; un šķita, ka viņa nemaz nerunā ar Džonu; šķita, ka viņa runā ar kādu citu, kurš ir viņā pašā. Tā bija gara saruna, kuru Džons nesaprata; un beigās Linda ieraudājās vēl skaļāk.

"Ak, Linda, neraudi! Neraudi!"

Džons piekļāvās viņai klāt. Aplika roku viņai ap kaklu. Linda iesaucās: "Ai. uzmanies! Mans plecs! Ai!" Un viņa spēcīgi atgrūda Džonu. Viņa galva atsitās pret sienu. "Mazais idiots!" viņa uzbrēca; un tad pēkšņi sāka viņu pļaukāt. Sita un sita…

"Linda!" viņš iekliedzās. "Ai, māt, nevajag!"

"Es neesmu tava māte! Es negribu būt tava māte!"

"Bet Linda… Ai!" Viņa bija iecirtuši viņam pliķi.

"Pārvērtusies par mežoni!" viņa auroja. "Un dzemdē kā dzīvnieks… Ja nebijis tevis, es būtu gājusi pie inspektora, es būtu varējusi tikt prom. Bet ne jau ar mazu bērnu! Tas būtu bijis pārāk liels kauns."

Džons manīja, ka Linda atkal grasās viņu pļaukāt, un pacēla rokas, lai aizsargātu seju. "Ai, nevajag, Linda, lūdzu, nevajag!"

"Mazais nezvērs!" Viņa norāva lejup Džona roku; seja tagad bija atsegta.

"Nevajag, Linda!" Viņš aizvēra acis, gaidīdams sitienu.

Bet viņa nesita. Pēc maza brītiņa viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka Linda skatās uz viņu. Viņš pūlējās Lindai uz­smaidīt. Pēkšņi viņa apkampa Džonu un apbēra viņu ar skūpstiem.

Lāgiem, vairākas dienas pēc kārtas, Linda vispār necēlās augšā. Viņa gulēja gultā un skuma. Vai arī dzēra Popē nesto dziru, daudz smējās un tad aizmiga. Dažreiz viņa vēma. Bieži viņa aizmirsa nomazgāt Džonu, un nebija ko ēst, tikai auksti kukurūzas plāceņi. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Linda bija atradusi tos mazos dzīvnieciņus viņa matos, kā viņa kliedza un kliedza.

* * *

laimīgākie brīži bija tie, kad Linda stāstīja viņam par Citādo vietu. "Un tur tiešām var lidot, kad vien grib?"

"Kad vien grib." Un Linda stāstīja viņam par skaisto mū­ziku, kas skan no kastītes, par visām tām skaistajām spēlēm, ko tur var spēlēt, un par gardajiem ēdieniem un dzērieniem, par gaismu, kas iemirdzas, ja nospiež mazu podziņu sienā, par ainām, ko var dzirdēt un aptaustīt, un saost, un arī redzēt, un par vēl vienu kastīti, kura izdveš jaukas smaržas, un par sārtajām, zaļajām, zilajām un sudrabainajām celtnēm, tik augstām kā kalni, un par to, ka visi ir laimīgi, neviens nekad neskumst un nedusmojas, un ikviens pieder ikvienam, un par kastītēm, kurās redzams un dzirdams, kas notiek pasaules otrā malā, un par bērniem skaistās, tīrās pudelēs, — viss tik tīrs, nekādu nejauku smaku, itin nekādu netīrumu, — un neviens nekad nav vientuļš, visi dzīvo kopā un ir tik priecīgi un laimīgi gluži kā vasaras dejās šeit, Malpaisā, tikai vēl daudz laimīgāki, un laime turpinās katru dienu, katru die­nu… Džons klausījās stundām ilgi. Un lāgiem, kad viņš un pārējie bērni nogura no spēlēšanās, kāds no pueblo vecajiem vīriem tajos svešajos vārdos stāstīja viņiem par dižo Pasau­les Pārveidotāju un par ilgo cīņu starp Labo Roku un Kreiso Roku, starp Slapjumu un Sausumu; par Avonavilonu, kurš, naktī domādams, radījis lielu miglu un tad no šīs miglas izveidojis visu pasauli; par Zemes Māti un Debesu Tēvu; par Aliaijutu un Marsailemu, Kara un Veiksmes dvīņiem; par Jēzu un Pukongu; par Mariju un Etsanatlehi, sievieti, kura spēj atjaunoties; par Lagūnas Melno Akmeni un lielo Ērgli, un Akomas Dievmāti. Savādi stāsti, kuri Džonam šķita vēl brī­nišķāki. jo tika stāstīti svešos vārdos un ne gluži izprasti. Gulēdams gultā, viņš mēdza domāt par Debesīm un Londonu, un Akomas Dievmāti, un neskaitāmām bērnu rindām tīrās pudelēs, un Jēzu, kurš lido augšup, un Lindu, kura lido aug­šup, un lielo Pasaules Inkubatoru direktoru, un Avonavilonu.

Ciemos pie Lindas nāca daudz vīriešu. Puikas sāka rādīt uz Džonu ar pirkstiem. Savādajos svešajos vārdos viņi teica, ka Linda esot slikta; viņi apsaukāja Lindu vārdos, kurus Džons nesaprata, tomēr zināja, ka tie ir slikti vārdi. Kādu dienu puikas dziedāja par Lindu dziesmu, dziedāja to vēl un vēlreiz. Džons meta viņiem ar akmeņiem. Viņi meta pretī: ass ak­mens pāršķēla viņam vaigu. Asinis negribēja stāties; viņš bija asinīs no galvas līdz kājām.

Linda iemācīja viņam lasīt. Ar ogles gabaliņu viņa zīmēja uz sienas attēlus — sēdošu dzīvnieku, bērnu pudelē; tad viņa rakstīja burtus. Kaķis kokā. Suns sētā. Viņš mācījās ātri un viegli. Kad viņš prata izlasīt visus vārdus, ko Linda rakstīja uz sienas, viņa atvēra savu lielo koka lādi un no īso, jocīgo, sarkano bikšu apakšas, kuras nekad nenēsāja, izvilka plānu, mazu grāmatiņu. Džons to bija redzējis bieži. "Kad paaugsies lielāks." Linda bija teikusi, "varēsi to lasīt." Nu, tagad viņš bija gana liels. Viņš jutās lepns. "Baidos, ka tā tev neliksies diez cik aizraujoša," Linda sacīja. "Bet tā ir vienīgā, kas man pieder." Viņa nopūtās. "Ja tu redzētu skaistās lasāmmašīnas, kas mums bija Londonā!" Džons sāka lasīt. Embrija ķīmiskā un bakterioloģiskā apstrāde. Praktiskie norādījumi Embriju noliktavas beta darbiniekiem. Viņam vajadzēja ce­turtdaļstundu, lai izlasītu nosaukumu vien. Viņš nosvieda grāmatu zemē. "Riebīga, riebīga grāmata!" viņš iesaucās un sāka raudāt.

Puikas joprojām skandināja savu šausmīgo dziesmu par Lindu. Dažreiz viņi arī izsmēja Džonu par to, ka viņš ir tik noskrandis. Kad viņam saplīsa kāds apģērba gabals, Linda neprata to salāpīt. Viņa stāstīja, ka Citādajā vietā cilvēki metot prom saplīsušās drēbes un vietā dabūjot jaunas. "Skrandulācis, skrandulācis!" puikas kliedza viņam nopakaļ. 'Toties es protu lasīt," viņš nodomāja, "bet viņi neprot. Viņi pat nezina, ko nozīmē lasīt." Ja viņš pietiekami cītīgi domāja par lasīšanu, bija diezgan viegli izlikties, ka zēnu zobgalības viņu neaizskar. Viņš palūdza, lai Linda atkal iedod viņam grāmatu.

Jo vairāk puikas rādīja ar pirkstiem un dziedāja, jo cītī­gāk Džons lasīja. Drīz viņš itin labi prata izlasīt visus vārdus. Pat visgarākos. bet ko tie nozīmēja? Viņš jautāja Lindai; taču pat tad, ja viņa varēja atbildēt, tas neko daudz neizskaidroja. Un lielākoties viņa nevarēja atbildēt nemaz.

"Kas ir ķimikālijas?" Džons jautāja.

"Ak. nu, piemēram, magnija sāļi vai alkohols, ar kura palīdzību panāk, lai deltas un epsiloni ir mazi un atpalikuši, un kalcija karbonāts kauliem, un tamlīdzīgas lietas."

"Linda, bet kā taisa ķimikālijas? No kurienes tās rodas?"

"Nu, es nezinu. Tās dabū no pudelēm. Un, kad pudeles tukšas, tad no ķīmijas noliktavas jāpaprasa vēl. Tās laikam taisa ķīmijas noliktavas darbinieki. Vai arī viņiem tās atved no rūpnīcas. Nezinu. Nekad neesmu nodarbojusies ar ķīmiju. Man vienmēr bija jāstrādā tikai ar embrijiem."

Tāpat bija ar visu citu. par ko Džons viņai jautāja. Linda nekad neko nezināja. Pueblo vecajiem vīriem bija daudz noteiktākas atbildes.

"Cilvēku un visu radījumu sēklu, saules sēklu un zemes sēklu, un debesu sēklu — to visu Avonavilona radīja no Aug­šanas Miglas. Redz, pasaulei ir četri klēpji; un viņš ielika sēklas zemākajā no četriem klēpjiem. Un sēklas pamazām sāka dīgt…"

Kādu dienu (vēlāk Džons izrēķināja, ka tas laikam būs noticis drīz pēc viņa divpadsmitās dzimšanas dienas) viņš pārnāca mājās un guļamistabā uz grīdas atrada mētājamies grāmatu, kuru nekad agrāk nebija redzējis. Tā bija bieza un izskatījās ļoti veca. Iesējumu bija apgrauzušas peles; dažas lapas bija izkritušas un saņurcījušās. Viņš pacēla grāmatu un paskatījās titullapā: grāmata saucās "Viljama Šekspīra Kopotie raksti".

Linda gulēja gultā, no krūzītes palēnām dzerdama draus­mīgo, smirdīgo meskalu. "To atnesa Popē," viņa noteica. Viņas balss bija zema, aizsmakusi un svešāda. "Tā atradās vienā no Antilopes kivas lādēm. Tur tā esot nogulējusi sim­tiem gadu. Manuprāt, tas ir tiesa, jo es to pašķirstīju, un tā ir pilna ar blēņām. Necivilizēta. Tomēr tā būs gana laba, lai tu vingrinātos lasīt." Viņa iedzēra pēdējo malku, nolika krūzīti uz grīdas pie gultas, pagriezās uz sāniem, pāris reižu nožagojās un aizmiga.

Džons uz labu laimi atvēra grāmatu.

Nē, tik dzīvot

Un likties sviedros iegulētā guļā,

Sust izvirtībā, tīksmē miesaskārā

Kā cūku stallī…

Savādie vārdi virmoja viņa prātā; dārdēja kā runājošs pērkons; kā bungas vasaras dejās, ja vien bungas spētu runāt; kā vīri, kas dziedāja Kukurūzas dziesmu, skaisti, tik skaisti, ka klausoties nāca raudiens; kā vecais Mitsima, kurš skaitīja buramvārdus par putnu spalvām, izgrebtajām nūjiņām, kaula un akmens gabaliņiem — kialhla Isilu silokive silokive. Kiai silu silu, tsithl — , bet vēl labāki par Mitsimas burvestībām, jo nozīmēja vairāk, jo uzrunāja viņu; runāja brīnišķi un tikai pa pusei saprotami, tie bija šaus­mīgi, skaisti burvju vārdi par Lindu; par Lindu, kas tur gulēja un krāca, tukšo krūzīti nolikusi uz grīdas pie gultas; par Lindu un Popē, Lindu un Popē.

Viņš ienīda Popē aizvien vairāk. Cilvēks var smaidīt un smaidīt un tomēr būt ļaundaris. Nežēlīgs, nodevīgs, izvirtis, bezsirdīgs ļaundaris. Ko šie vārdi īsti nozīmēja? Džons to saprata tikai pa pusei. Taču to burvība bija spēcīga un turpināja dārdēt viņa galvā, un nez kāpēc bija tā, itin kā agrāk viņš nebūtu īsti ienīdis Popē; nebūtu viņu īsti ienīdis, jo nekad nebija spējis izteikt, cik ļoti viņu nīst. Bet tagad viņam bija šie vārdi, šie vārdi kā bungas un dziesmas, un burvestības. Šie vārdi un savādais stāsts, no kura tie ņemti (viņš no tā nesaprata nenieka, tomēr tas bija brīnišķīgs, brīnišķīgs tik un tā). — tie deva viņam iemeslu nīst Popē; un tie padarīja viņa naidu reālāku; tie pat padarīja reālāku pašu Popē.

Kādu dienu, kad Džons atgriezās no rotaļām, dibenistabas durvis bija vaļā, un viņš ieraudzīja, kā tie abi aizmiguši guļ gultā, — baltā Linda un viņai blakus gandrīz melnais Popē, vienu roku palicis viņai zem pleciem, otru tumšo plaukstu uzlicis uz krūts, viena no viņa garajām bizēm vijās pār Lin­das kaklu kā melna čūska, kas cenšas viņu nožņaugt. Uz grīdas blakus gultai stāvēja Popē ķirbja pudele un krūzīte. Linda krāca.

Džonam šķita, ka viņa sirds ir pazudusi, atstājot krūtīs robu. Viņš bija tukšs. Tukšs un auksts, šķebīguma pārņemts un apreibis. Viņš atspiedās pret sienu, lai nomierinātos. Nežēlīgs, nodevīgs, izvirtis… Kā bungas, kā vīri, kas dzied kukurūzai, kā burvestība šie vārdi bez mitas atkārtojās viņa prātā. Viņam vairs nesala, viņam pēkšņi kļuva karsti. Vaigi kvēloja asiņu uzplūdā, istaba acu priekšā sašūpojās un sa­tumsa. Viņš nošņirkslināja zobus. "Es viņu nogalināšu, es viņu nogalināšu, es viņu nogalināšu," viņš skaitīja. Un pēkšņi atausa vēl citi vārdi.

Kad gulēs piedzēries vai nikni trakos,

Vai gultā priecīgs piekops asinsgrēku…

Burvestība bija viņa pusē, burvestība izskaidroja un deva pavēles. Viņš atkāpās priekšistabā. "Kad gulēs piedzēries…" Uz grīdas pie pavarda mētājās gaļas griežamais nazis. Džons to pacēla un uz pirkstgaliem tuvojās dibenistabas durvīm. "Kad gulēs piedzēries, piedzēries…" Viņš metās pār istabu un dūra — ak, šīs asinis! — dūra vēl, Popē modās no miega, Džons pacēla roku, lai durtu vēl, bet rokas locītava lika sagrābta, saturēta un — ak, ak! — izgriezta. Viņš nespēja pakustēties, viņš bija slazdā, un tepat bija Popē mazās, melnās ačeles, pavisam tuvu, un tās blenza viņa acīs. Viņš novērsās. Popē kreisajā plecā bija divas brūces. "Vai, asinis!" Linda vaimanāja. "Asinis!" Viņa nekad nebija spējusi skatīties uz asinīm. Popē pacēla otru roku — lai viņam sistu. Džons nodo­māja. Viņš saspringa, gaidīdams sitienu. Bet roka tikai saņēma viņu aiz zoda un pagrieza ar seju pret Popē, un viņam atkal bija jāskatās Popē acīs. Ilgu laiku, stundām un stundām. Un pēk­šņi — tur neko nevarēja darīt — viņš sāka raudāt. Popē izplūda smieklos. "Ej!" viņš teica svešajos indiāņu vārdos. "Ej, mans brašais Ahaijuta!" Džons ieskrēja otrā istabā, lai slēptu asaras.

'Tev ir piecpadsmit gadu," indiāņu vārdiem sacīja vecais Mitsima. "Tagad es mācīšu tev strādāt ar mālu."

Notupušies upes malā, viņi strādāja kopā.

"Vispirms," Mitsima teica, saņēmis plaukstās samitrināta māla piku, "mēs uztaisīsim mazu mēnestiņu." Vecais vīrs saspieda piku diskā, tad uzlocīja stūrus augšup; mēness pārvērtās par dobu kausiņu.

Gausi un neveikli Džons atdarināja vecā vīra smalkās kustības.

"Mēness, kauss un tagad čūska." Otru māla piku Mitsima saritināja garā, lokanā cilindrā, salieca to aplī un uzspieda uz kausa malas. "Tad vēl viena čūska. Un vēl viena. Un vēl viena." Apli pēc apļa Mitsima izveidoja poda malas; tas bija šaurs, tad izvelbās, uz augšu atkal sašaurinājās. Mitsima spaidīja un pliķēja, glāstīja un skrāpēja; un tas beidzot tapa — labi pazīstamajā Malpaisas ūdens poda veidolā, tikai nevis melns, bet krējumaini balts un vēl aizvien mīksts. Džona pods stāvēja blakus Mitsimas darinājumam kā greiza parodija. Skatoties uz abiem podiem, viņam sanāca smiekli.

"Bet nākamais būs labāks," viņš noteica un sāka mitrināt jaunu māla piku.

Veidošana, formas piešķiršana, sajūta, ka pirksti iegūst prasmi un spējas, — tas sniedza viņam neparastu prieku. "Vitamīns D un vitamīns A," viņš strādādams klusu dun­goja, "eļļa aknā, menca jūriņā." Un dziedāja arī Mitsima — dziesmu par lāča medībām. Viņi strādāja visu dienu, un visu dienu Džons bija dziļas, aizraujošas laimes pārņemts.

"Nākamziem," vecais Mitsima teica, "es tev iemācīšu taisīt šaujamloku."

Viņš ilgi stāvēja ārpusē pie mājas; un beidzot ceremonijas mājā bija galā. Durvis atvērās; viņi nāca ārā. Kothlu iznāca pirmais, labā roka izstiepta un cieši sažņaugta dūrē, it kā turētu dārgu akmeni. Tieši tāpat izstiepusi sažņaugto dūri, viņam sekoja Kiakimē. Viņi soļoja klusēdami, un aiz viņiem klusēdami gāja brāļi, māsas, brālēni, māsīcas un viss veco ļaužu bars.

Izgājuši no pueblo, viņi devās pāri plakankalnam. Pie klints kraujas viņi apstājās ar seju pret agro rīta sauli. Kothlu atvēra plaukstu. Uz delnas balta vīdēja šķipsniņa kukurūzas miltu; viņš uzpūta tiem dvašu, nomurmināja dažus vārdus un tad svieda saujiņu balto putekļu pretim saulei. Kiakimē darīja to pašu. Tad priekšā izgāja Kiakimē tēvs un. pacēlis spalvām rotātu lūgšanu spieķi, noturēja garu lūgšanu, pēc tam aizsvieda spieķi turpat, kur bija aizlidojuši kukurū­zas milti.

"Viss ir galā," skaļi noteica vecais Mitsima. "Viņi ir ap­precināti."

"Mjā." Linda ierunājās, kad viņi devās atpakaļ, "man gan šķiet, ka nav vērts rīkot tādu jezgu tik sīka iemesla dēļ. Ja civilizētā valstī puisis grib dabūt meiteni, tad viņš vien­kārši… Kur tu iesi. Džon?"

Viņš nelikās dzirdam Lindas saucienu, tikai skrēja prom, prom, kaut kur, lai būtu viens.

Viss ir galā. Viņa prātā atbalsojās vecā Mitsimas vārdi. Galā, galā… Klusēdams un no liela attāluma, tomēr stipri, izmisīgi, bezcerīgi viņš bija mīlējis Kiakimē. Un tagad viss bija galā. Viņam bija sešpadsmit gadu.

Kad spīd pilnmēness. Antilopes kivā tiek atklāti noslē­pumi. tiek radīti un glabāti noslēpumi. Zēni ieiet kivā un atgriežas kā vīri. Visi zēni baidījās un reizē juta nepacietību. Un tā diena beidzot pienāca. Saule norietēja, uzlēca mēness. Džons gāja citiem līdzi. Tumšie vīri stāvēja pie kivas ieejas; sarkani apgaismotajos dziļumos nolaidās trepes. Pirmie zēni jau bija sākuši kāpt lejup. Pēkšņi viens no vīriem spēra soli uz priekšu, satvēra Džonu aiz rokas un izvilka laukā no zēnu rindas. Viņš izrāvās un iespruka atpakaļ savā vietā starp citiem. Šoreiz vīrietis viņam iesita, plūca viņu aiz matiem. 'Tas nav tev, baltmati!" — "Tas nav kuces dēlam," noteica kāds no pārējiem vīriešiem. Zēni smējās. "Ej prom!" Un, kad viņš vēl vil­cinājās bariņa malā, vīri vēlreiz uzkliedza: "Ej prom!" Viens no tiem pieliecās, pacēla akmeni, meta. "Prom, prom, prom!" Sacēlās akmeņu krusa. Asinīm noplūdis, viņš ieskrēja tumsā. No sarkani apgaismotās kivas skanēja dziedāšana. Pa trepēm bija nokāpis arī pats pēdējais zēns. Viņš bija palicis gluži viens.

Gluži viens aiz pueblo robežām, plakankalna kailajā kla­jumā. Klints mēnesnīcā vizēja kā izbalējuši kauli. Dziļi ielejā, uz mēnesi gaudoja koijoti. Nobrāzumi viņam smeldza, brūces joprojām asiņoja; bet nejau aiz sāpēm viņš raudāja; viņš raudāja tāpēc, ka bija gluži viens, tāpēc, ka viens pats bija izraidīts šajā skeletam līdzīgajā klinšu un mēness pasaulē. Aizas malā viņš apsēdās. Mēness palika viņam aiz muguras; viņš raudzījās lejup, plakankalna melnajā ēnā, nāves melnajā ēnā. Vajadzēja tikai vienu soli, vienu mazu lēcienu… Viņš izstiepa mēnesnīcā labo roku. No skrambas uz locītavas joprojām sūcās asinis. Ik pēc pāris sekundēm nokrita piliens, tumšs, gandrīz bez­krāsains mirušajā gaismā. Krīt, krīt, krīt. Rīt un rīt, un rīt…

Viņš bija atklājis Laiku un Nāvi, un Dievu.

— Viens, allaž viens, jauneklis sacīja.

Šie vārdi Bernarda prātā modināja žēlabainu atbalsi. Viens, viens… Un es tieši tāpat, viņš pateica uzticēšanās uzplūdā. Drausmīgi viens.

— Vai patiesi? Džons izskatījās pārsteigts. Biju domājis, ka Citādajā vietā… Jo Linda stāstīja, ka tur neviens nekad neesot vientuļš.

Bernards apjucis nosarka. Redziet, viņš novērsies nomurmināja, es laikam diezgan stipri atšķiros no vairuma cilvēku. Ja kādam gadās izlīt citādam…

— Jā, tieši tā. Jauneklis palocīja galvu. Ja kāds ir citāds, tad viņš ir lemts vientulībai. Pret viņu visi izturas drausmīgi. Zināt, viņi mani atstūma vienmēr un visur. Kad pārējos zēnus sūtīja pavadīt nakti kalnos — saprotiet, tad, kad jānosapņo, kas ir tavs svētais dzīvnieks, — tad man ne­ļāva iet līdzi pārējiem; man neizpauda nevienu noslēpumu. Bet es to izdarīju pats, viņš piebilda. Piecas dienas neēdu ne miltumiņa un tad kādu nakti viens pats aizgāju tajos kalnos. Viņš parādīja ar roku.

Bernards aizbildnieeiski pasmaidīja. Un vai jūs kaut ko nosapņojāt? viņš jautāja.

Jauneklis pamāja. Bet es nedrīkstu jums pateikt, ko. Mirkli viņš klusēja un tad klusām turpināja: Reiz es izdarīju kaut ko tādu, ko nedarīja neviens cits: vasarā, dienasvidū, es nostājos pie klints izplestām rokām, kā Jēzus pie krusta.

— Ak tu mūžs, kādēļ?

— Es gribēju zināt, kā tas ir — būt sistam krustā. Karāties pie tā saulē…

— Bet kādēļ?

— Kādēļ? Nu… Viņš sastomījās. Jo es jutu, ka tas man jādara. Ja jau Jēzus spēja to izturēt. Un ja esi izdarījis kaut ko sliktu… Turklāt es jutos nelaimīgs; tas bija vēl viens iemesls.

— Savāds paņēmiens, kā nejusties nelaimīgam, Bernards noteica. Tomēr padomājis nosprieda, ka tur tomēr ir kāda jēga. Tas ir labāk nekā dzert somu…

— Pēc kāda laiciņa es noģību, jauneklis sacīja. Nokritu knūpus zemē. Vai redzat šo rētu? Viņš atglauda no pieres biezos, dzeltenos matus. Atklājās rēta — bāla rieva labajos deniņos.

Bernards paskatījās un viegli nodrebējis, steigšus novēr­sās. Apstrāde bija padarījusi viņu ne tik daudz līdzcietīgu, cik pārlieku jūtīgu. Jau slimības vai brūču pieminēšana vien viņu ne tikai šausmināja, bet pat šķita pretīga un šķebinoša. Tāpat kā netīrība, kroplība vai vecums. Viņš žigli mainīja tematu.

— Sakiet — vai jūs vēlētos doties mums līdzi uz Lon­donu? viņš jautāja, izdarīdams pirmo gājienu kampaņā, kuras stratēģiju bija sācis slepus izstrādāt jau kopš tā brīža, kad mazajā mājiņā bija atskārtis, kurš ir šī jaunā mežoņa "tēvs". Vai jūs to vēlētos?

Jaunekļa seja atplauka. Vai jūs runājat nopietni?

— Protams; tas ir, ja es saņemšu atļauju.

— Un Lindai arī?

— Nu… Viņš šaubīdamies vilcinājās. Tas derdzīgais ra­dījums! Nē, tas nebija iespējams. Ja vien, ja vien… Bernardam pēkšņi ienāca prātā, ka tieši viņas derdzīgums varētu būt ārkārtīgi vērtīgs. — Nu. protams! viņš iesaucās, izpirkdams sākotnējo vilcināšanos ar skaļu, pāri plūstošu sirsnību.

Jauneklis dziļi ievilka elpu. Ja iedomājas, ka piepildīsies tas, par ko esmu sapņojis visu mūžu! Vai atceraties Mirandas vārdus?

— Kas ir Miranda?

Taču jauneklis acīmredzot nebija dzirdējis jautājumu.

— Tu brīnums! viņš teica, un acis viņam mirdzēja, seja bija koši pietvīkusi. — Cik daudz visapkārt dižu radību! Cik skaists ir ļaužu dzimums! Viņš spēji pietvīka vēl tumšāk; viņš domāja par Linainu, par eņģeli tumšzaļā viskozē, staro­jošu jaunību, ar koptu ādu, apaļīgu, labvēlīgi smaidošu. Balss viņam ietrīsējās. — Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, viņš iesāka, tad piepeši aprāvās; asinis bija aizplūdušas no vaigiem; viņš bija bāls kā krīts. — Vai jūs esat precējies ar viņu? viņš jautāja.

— Ko?

— Precējies. Tā — uz mūžu. Indiāņu vārdos mēdz sacīt "uz mūžu"; to vairs nevar šķirt.

— Ford, nē! Bernardam gribot negribot bija jāsmejas.

Iesmējās arī Džons, taču cita iemesla dēļ — viņš smējās aiz vistīrākā prieka.

— Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, viņš atkārtoja. Ak. brīnišķīgā jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt! Brauksim tūliņ!

— Dažreiz jūs runājat gaužām ērmīgi, Bernards sacīja, dziļā izbrīnā ieplestām acīm skatīdamies uz jauno vīrieti.

— Turklāt — vai jums nederētu nogaidīt, līdz tiešām ierau­dzīsiet jauno pasauli?

Pēc šīs dīvainību un šaušalu pilnās dienas Linaina uzskatīja, ka ir pelnījusi pilnīgas un galīgas brīvdienas. Tik­līdz viņi bija atgriezušies atpūtas namā, viņa iedzēra sešas pusgrama somas tabletes, likās gultā un pēc desmit minūtēm bija devusies kosmiskā mūžībā. Iespēja atgriezties laikā viņu gaidīja ne ātrāk kā pēc astoņpadsmit stundām.

Tikmēr Bernards platām acīm gulēja tumsā un domāja. Viņš iemiga tikai ilgi pēc pusnakts. Ilgi pēc pusnakts; taču šis bezmiegs nepalika neauglīgs; tagad viņam bija plāns.

Nākamajā rītā precīzi desmitos no sava helikoptera izkāpa zaļā formastērpā ģērbies oktorons. Bernards viņu gaidīja starp agavēm.

Mis Krauna ir devusies somas brīvdienās, viņš pa­skaidroja. Diez vai viņa atgriezīsies pirms pieciem. Tāpēc mums ir septiņas stundas laika.

Viņš varēja aizlidot uz Santafē, nokārtot visu, kas ne­pieciešams, un atgriezties Malpaisā, pirms viņa vispār būs pamodusies.

— Vai ir droši atstāt viņu šeit vienu?

— Tikpat droši kā lidot ar helikopteru, oktorons aplie­cināja.

Viņi iekāpa lidaparātā un nekavējoties devās ceļā. Des­mitos trīsdesmit četrās viņi nolaidās uz Santafē Galvenā pasta jumta; desmitos trīsdesmit septiņās Bernards bija sazvanījis Pasaules Pārrauga biroju Vaitholā; desmitos trīsdesmit deviņās runāja ar viņa fordības ceturto privātsekretāru: desmitos četrdesmit četrās atkārtoja savu stāstu pirmajam sekretāram, un desmitos četrdesmit septiņās ar pusi minūtēs viņam pie auss ieskanējās paša Mustafas Monda dobjā, skanīgā balss.

Es uzdrīkstējos domāt, Bernards izstomīja, ka šis gadījums jums, jūsu fordība, liksies pietiekami zinātniski interesants…

— Jā, tas man liekas pietiekami zinātniski interesants. dobjā balss teica. Vediet šos divus īpatņus sev līdzi uz Londonu!

Jūsu fordība, jūs, bez šaubām, zināt, ka man būs ne­pieciešama īpaša atļauja…

— Vajadzīgie rīkojumi jau šo pašu brīdi tiek nosūtīti Re­zervāta uzraugam. Mustafa Monds sacīja. Jūs nekavējoties dosieties uz Uzrauga biroju. Ar laburītu, mister Marks!

Iestājās klusums. Bernards nolika klausuli un steidzās augšup, uz jumta.

— Uz Uzrauga biroju! viņš pavēlēja zaļajam gamma oktoronam.

Desmitos piecdesmit četrās Bernards sarokojās ar Uz­raugu.

— Priecājos, mister Marks, priecājos. Dārdošā balss skanēja goddevīgi. Mēs nupat saņēmām īpašus rīkojumus…

— Zinu, Bernards viņu pārtrauca. — Pirms brīža es runāju pa telefonu ar viņa fordību. Garlaikotais tonis lika noprast, ka viņš ir pieradis runāt ar viņa fordību katru mīļu dienu. Viņš atzvila krēslā. Esiet tik laipns un pēc iespējas ātri veiciet visus nepieciešamos pasākumus! Pēc iespējas ātri, viņš ar uzsvaru atkārtoja. Viņš bezgala izbaudīja šo situāciju.

Vienpadsmitos trijās Bernardam kabatā bija visi ne­pieciešamie dokumenti.

— Uz redzēšanos! viņš augstprātīgi sacīja Uzraugam, kurš bija pavadījis viņu līdz lifta durvīm. Uz redzēšanos!

Bernards devās uz viesnīcu, iegāja vannā, pēc vibro­vakuuma masāžas elektrolītiski noskuvās, noklausījās rīta ziņas, pusstundu paskatījās televizoru, nesteidzīgi ieturēja pus­dienas un pustrijos kopā ar oktoronu atgriezās Malpaisā.

* * *

Jauneklis stāvēja pie atpūtas nama.

— Bernard! viņš sauca. Bernard! Atbildes nebija.

Savos briežādas mokasīnos viņš bez skaņas uzskrēja augšup pa kāpnēm un paraustīja durvju rokturi. Durvis bija aizslēgtas.

Viņi bija prom! Prom! Tas bija pats briesmīgākais, kas ar viņu jebkad noticis. Viņa bija lūgusi, lai viņš atnāk ciemos, bet tagad abi bija prom. Džons apsēdās uz kāpnēm un sāka raudāt.

Pēc pusstundas viņš iedomājās ieskatīties pa logu. Vispirms viņš ieraudzīja zaļu ceļasomu, uz kuras bija uzkrāsoti iniciāli L.K. Gluži kā liesma viņā uzplaiksnīja prieks. Viņš pacēla akmeni. Sasistais stikls nošķindēja uz grīdas. Mirkli vēlāk Džons jau bija istabā. Viņš atvēra zaļo ceļasomu; un piepeši viņš ieelpoja Linainas smaržas, piepildīja savas plau­šas ar viņas būtības esenci. Sirds viņam sitās kā negudra; mirkli gandrīz sāka zust samaņa. Tad viņš noliecās pār šo dārgo ceļasomu, pieskārās, pārcilāja, pētīja. Linainas viskozes velvēta šortu rezerves pāra rāvējslēdzējs sākumā bija mīkla, tad atrisinājās un pārvērtās priekā. Švirks un švirks; švirks un atkal švirks; viņš jutās kā apburts. Viņas zaļās rīlakurpes bija pats skaistākais, ko Džons jebkad bija redzējis. Viņš atlocīja pāri rāvslēdžainu kreklbiksīšu, nosarka, steigšus nolika tās atpakaļ; toties noskūpstīja iesmaržinātu acetāta mutautiņu un aptina sev ap kaklu šalli. Atvēris mazu kārbiņu, viņš izbēra smaržīga pūdera mākoni. Rokas no tā kļuva gluži miltainas. Viņš tās noslaucīja pret krūtīm, pret pleciem, pret kailajiem delmiem. Cik buivīga smarža! Viņš aizvēra acis; paberzēja vaigu pret savu iepūderēto delmu. Maigas ādas pieskāriens vaigam, nāsīs muskusa puteklīšu smarža — viņas reālā klātbūtne. Linaina, Džons čukstēja. Linaina!

Kāds troksnītis lika viņam satrūkties un vainīgi atska­tīties. Nolaupītās mantas viņš sabāza atpakaļ ceļasomā un aizvēra to; tad ieklausījās vēlreiz, paskatījās ciešāk. Nekādu dzīvības zīmju, ne skaņas. Tomēr viņš nepārprotami bija kaut ko dzirdējis — kaut ko līdzīgu nopūtai vai dēļa čīkstam. Uz pirkstgaliem pielavījies pie durvīm, Džons tās piesardzīgi atvēra un ieraudzīja plašu kāpņu laukumu. Laukuma pretējā pusē bija citas, pavērtas durvis. Viņš izgāja, pavēra vairāk, palūrēja.

Tur zemā gultā, atmestu palagu, tērpusies sārtā vien­laidu rāvslēdžpidžamā, cieši iemigusi, gulēja Linaina. tik skaista savu cirtu vainagā, tik aizkustinoši bērnišķīga, sārtiem kāju pirkstiņiem un nopietnu, iemigušu sejiņu, tik uzticības pilna alslābušo roku un atmaigušo locekļu bezpalīdzībā, ka Džonam acīs sariesās asaras.

Ar nebeidzamu un gluži lieku piesardzību —jo diez vai pat pistoles šāviens spētu atsaukt Linainu no somas brīvdie­nām pirms paredzētā laika —viņš iegāja istabā un nometās ceļos pie gultas. Viņš lūkojās, viņš lauzīja rokas, lūpas viņam kustējās. Tās acis. viņš nočukstēja,

— Tās acis. matus, vaigu, gaitu, balsi

Tu stāstā apraksti; ak, to roku.

Pret kuru baltums viss ir melns kā tinte.

Kas zaimo pašas rakstīto; to glāstu.

Pret kum gulbja dūnas raupjas šķiet.

Apkārt spindzēja muša; Džons to aizgainīja. "Mušai," viņš atcerējās,

"Tai atļauts

To balto brīnumu — Džuljetas roku skart

Un nozagt svētlaimi no viņas lūpām,

Kas, kautrīgas un neaiztikti šķīstas.

Jau sarkst, tik iedomājot skūpstu vien."

lēni lēnītiņām, kā cilvēks, kurš vilcinādamies sniedzas uz priekšu, lai noglāstītu biklu un, iespējams, diezgan bīstamu putnu, Džons izstiepa roku. Tā trīsēdama palika gaisā collas atstatumā no slābanajiem pirkstiem, teju vai pieskardamās tiem. Vai viņš uzdrīkstējās? Vai rupjā roka uzdrīkstējās grēkot… Nē. viņš neuzdrīkstējās. Putns bija pārāk bīstams. Roka atkal noslīga lejup. Cik viņa bija skaista! Cik skaista!

Te pēkšņi Džons apjēdza, ka patlaban domā — vaja­dzētu tikai satvert rāvējslēdzēju pie viņas kakla un spēcīgi pavilkt to vienu vienīgu reizi… Viņš aizvēra acis, papurināja galvu, kā suns purina ausis, izlīdis no ūdens. Cik pretīga doma! Viņam bija par sevi kauns. Tīra, jaunavīga kautrība…

Gaisā atskanēja dūkoņa. Vai vēl viena muša, kas mē­ģināja nozagt svētlaimi? Lapsene? Viņš paskatījās, neko neieraudzīja. Dūkoņa kļuva arvien skaļāka un sabiezēja aiz­slēģotajiem logiem. Helikopters! Džons panikā pietrūkās kājās, ieskrēja otrajā istabā, izlēca pa atvērto logu, metās uz priekšu pa taku starp slaikajām agavēm un paguva sagaidīt Bernardu Marksu, kad viņš izkāpa no helikoptera.

Visu četrtūkstoš elektrisko pulksteņu rādītāji visās četrtūkstoš Blūmsberija Centra telpās rādija divdesmit septiņas minūtes pāri diviem. "Šis rosības strops", kā to patika dēvēt direktoram, dūca čaklā darbā. Visi bija aizņemti, viss ritēja vienmērīgā taktī. Zem mikroskopu lēcām, neganti vicinādami garās astes, spermatozoīdi ar galvu pa priekšu triecās olšūnās; un olšūnas apaugļotas pletās, dalījās vai, ja bija bokanovskizētas, pumpuroja un saasnoja veselās atsevišķu embriju populācijās. Eskalatori no Sociālās predestinācijas telpas rūkdami nolaidās pagrabstāvā, un tur, tumšsarkanajā tumsā, siltumā gozēdamies savā vēderplēves spilvenā, sabaroti ar asins aizstājēju un hormoniem, embriji auga un auga vai arī saindēti nīkuļoja, līdz kļuva par epsiloniem. Kustīgie plaukti, klusu rūkdami un dūkdami, cauri nedēļām un sakoncentrē­tām mūžībām nemanāmi slīdēja uz turieni, kur Izliešanas telpā tikko izpudeļotie bērni izbrēca savu pirmo šausmu un pārsteiguma kliedzienu.

Dziļākajā pagrabstāvā murrāja dinamomašīnas. augšup, lejup šaudījās lifti. Visos vienpadsmit Bērnistabu stāvos bija barošanas laiks. Tūkstoš astoņsimt bērnu, katrs apgādāts ar rūpīgi sastādītu etiķeti, no tūkstoš astoņsimt pudelītēm vienlaikus sūca savu pasterizētā ārējā sekrēta pinti.

Desmit guļamistabu stāvos virs viņiem puisīši un meitenītes, kuri vēl bija pietiekami mazi, lai viņiem būtu nepieciešams pēcpusdienas miegs, strādāja tikpat čakli kā visi pārējie, paši to nenojauzdami, un zemapzinīgi klausījās hipnopēdiskās lekcijas par higiēnu un biedrošanos, par šķiras apziņu un mazbērna mīlas dzīvi. Savukārt vēl augstāk at­radās rotaļu telpas, un. tā kā laiks bija kļuvis lietains, tur deviņsimt lielāku bērnu izklaidējās ar klucīšiem, māla vei­došanu, paslēptu priekšmetu meklēšanu un erotiskām spēlēm.

Zuram, zuirim! strops sanēja rosīgi un priecīgi. Jautri dziedāja jaunās meičas pie savām mēģenēm, predestinatori strādādami svilpoja, un cik lieliski joki tika plēsti Izliešanas telpā pie tukšajām pudelēm! Tomēr direktora seja bija nopietna, sastingusi bardzībā, kad viņš kopā ar Henriju Fos­teru iegāja Apaugļošanas telpā.

Publisks paraugs, viņš sacīja. Šajā telpā, jo augstāko kastu strādnieku šeit ir vairāk nekā jebkurā citā Centra telpā. Liku viņam ierasties šeit pustrijos.

— Savu darbu viņš veic ļoti labi, Henrijs liekulīgā augstsirdībā piezīmēja.

Zinu. Bet tas ir vēl jo lielāks iemesls bardzībai. Intelek­tuālā izcilība uzliek viņam attiecīgu morālu atbildību. Jo lielāks cilvēkam talants, jo lielāka iespēja novirzīties no pareizā ceļa. Labāk lai cieš viens, nevis samaitājas daudzi. Apsveriet šo jautājumu bezkaislīgi, mister Foster. un jūs sapratīsiet, ka nav šaušalīgāka pārkāpuma par savdabīgu uzvedību. Slepkava nogalina tikai indivīdu — un, galu gala, kas gan ir indivīds? Viņš ar plašu žestu norādija uz mikroskopu, mēģeņu un inkubatoru rindām. Mēs bez mazākās piepūles varam radīt jaunus — cik vien mums tīk. Bet savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību. Jā, pašu Sa­biedrību, — viņš atkārtoja. Ā, bet tur jau viņš nāk!

Bernards bija ienācis telpā un starp apaugļotāju virtenēm tuvojās abiem. Viņa nervozitāti vāji slēpa mundras pašapziņas plīvurs. Sveicinot: Labrīt, direktor! viņa balss bija nejēdzīgi skaļa, toties, kad viņš, labodams savu kļūdu, sacīja: Jūs lūdzāt, lai ierodos šeit uz sarunu ar jums, balss skanēja smieklīgi klusi, kā pīkstoņa.

— Jā. mister Marks, direktors draudīgi noteica. Es tiešām lūdzu jūs ierasties šeit. Cik zinu, vakar vakarā jūs atgriezāties no brīvdienām.

— Tieši tā, Bernards apstiprināja.

— Tiešši tā, direktors atkārtoja, gluži kā čūska izšņākdams "š" Tad, pēkšņi pacēlis balsi, iebazūnējās: Dāmas un kungi! Dāmas un kungi!

Meiču dungošana pie mēģenēm un mikroskopistu cītīgā svilpošana spēji apklusa. Iestājās klusums; visi skatījās šurp.

— Dāmas un kungi, direktors atkārtoja vēlreiz, atvai­nojiet, ka šādi pārtraucu jūsu darbu. Tā man liek rīkoties nepatīkams pienākums. Sabiedrības drošība un stabilitāte ir apdraudēta. Jā gan, dāmas un kungi, apdraudēta. Šis cilvēks. viņš apsūdzoši norādīja uz Bernardu, šis cilvēks, kurš stāv šeit, jūsu priekšā, šis alfa plus, kuram tik daudz ir dots un no kura attiecīgi tik daudz jāgaida, šis jūsu kolēģis — vai varbūt man būtu jāaizsteidzas notikumiem priekšā un jāsauc viņš par bijušo kolēģi? — ir rupji pievīlis viņam dāvāto uzticību. Ar saviem ķecerīgajiem uzskatiem par sportu un somu, ar savas dzimumdzīves skandalozo savdabību, ar atteikšanos pakļau­ties Mūsu Forda mācībām un ārpus darba stundām uzvesties kā "bērnam pudelē" (te direktors pārmeta T zīmi) viņš ir parādījis sevi kā Sabiedrības ienaidnieku, kā visas Kārtības un Stabilitātes grāvēju, dāmas un kungi, kā sazvērnieku pret pašu Civilizāciju. Šī iemesla dēļ esmu nolēmis viņu atlaist, ar kaunu atlaist no amata, ko viņš ieņēma Centrā; tālāk esmu nolēmis pieprasīt viņa pārcelšanu uz kādu zemākās pakāpes Apakšcentru un, lai šis sods pēc iespējas labāk kalpotu Sa­biedrības interesēm, pēc iespējas tālu no jebkura svarīga populācijas Centra. Islandē viņam būs ļoti maz iespēju ar savu bezfordisko paraugu novest no ceļa citus. Direktors ieturēja pauzi; tad, sakrustojis rokas, draudīgi pievērsās Bernardam. Marks, viņš sacīja, vai varat uzrādīt kādu iemeslu, kurš liegtu man izpildīt sodu, kas jums piespriests?

— Jā, varu gan, Bernards ļoti skaļi atbildēja.

Mazliet pārsteigts, tomēr joprojām majestātisks, direk­tors turpināja: — Tad uzrādiet to!

— Tūdaļ. Taču tas ir gaitenī. Acumirkli! Bernards pie­steidzās pie durvīm un atrāva tās vaļā. Nāciet iekšā! viņš pavēlēja, un iemesls ienāca un atklājās visu acīm.

Klātesošajiem aizrāvās elpa, atskanēja izbrīna un draus­mu pilni čuksti; kāda jauna meitene iekliedzās; rāpdamies uz krēsla, lai labāk redzētu, kāds apgāza divas mēģenes ar spermatozoīdiem. Uzblīdusi, ļumīga, starp šiem jaunajiem ķermeņiem, šīm neizķēmotajām sejām izskatīdamās kā dī­vaina un šausminoša pusmūža briesmone, Linda ienāca telpā, valšķīgi starodama bezkrāsainā bezzobu smaidā, un iedama gorīja milzīgos gurnus tādā kustībā, kas bija iecerēta kā pavedinoša šūpošanās. Bernards soļoja viņai līdzās.

— Te viņš ir, Bernards teica, norādīdams uz direktoru.

— Vai tu domāji, ka es viņu nepazīšu? Linda sašutusi noprasīja: tad pievērsās direktoram: Skaidrs, ka es tevi pazinu; Tomakin, es tevi pazītu jebkur, starp tūkstoš citiem! Bet varbūt tu esi piemirsis mani. Vai tu neatceries? Vai tu neatceries, Tomakin? Es esmu tava Linda! Viņa stāvēja un skatījās uz direktoru, piešķiebusi galvu, vēl arvien smaidīda­ma, taču, redzot riebumu direktora pārakmeņotajā sejā, šis smaids arvien straujāk zaudēja pašpaļāvību, iedrebējās un beidzot izdzisa. Vai tu neatceries, Tomakin? viņa atkār­toja trīcošā balsī. Acīs vīdēja nemiers un ciešanas. Pūtainā, ļenganā seja groteski savilkās bezgalīgu skumju grimasē. — Tomakin! Viņa izstiepa rokas. Kāds ieķiķinājās.

— Ko nozīmē, direktors iesāka, — šis drausmīgais…

— Tomakin! Linda metās uz priekšu, aiz muguras pa grīdu vilkās seģene, viņa apvija rokas direktoram ap kaklu un piekļāva seju viņam pie krūtīm.

Atskanēja neapturama smieklu brāzma.

— …šis drausmīgais, rupjais joks! direktors iekliedzās.

Piesarkušu seju viņš pūlējās izrauties no Lindas skāvie­niem. Viņas rokas turējās ar izmisīgu spēku. Bet es esmu Linda, es esmu Linda! Viņas balss noslīka apkārtējo smieklos. Tevis dēļ man piedzima bērns! viņa pārkliedza troksni. Iestājās spējš un šausmīgs klusums; acis apjukušas šaudījās, nezinādamas, kur lai skatās. Direktors pēkšņi nobālēja, mitējās cīnīties un stāvēja, uzlicis plaukstas viņai uz roku locī­tavām, pārbīļa pilnām acīm urbdamies Lindā. Jā, bērns, — un es esmu viņa māte! Šo neķītrību viņa izaicinoši iesvieda briesmīgajā klusumā; tad nokaunējusies piepeši atlaidās no direktora, paslēpa seju plaukstās un sāka šņukstēt. — Toma­kin, tā nebija mana vaina! Es taču vienmēr izpildīju visus noteikumus, vai ne? Vai ne? Vienmēr… nezinu, kā… Tomakin, ja tu zinātu, cik šausmīgi… Tomēr viņš man bija mierinā­jums. Pagriezusies uz durvīm, viņa uzsauca: Džon! Džon!

Viņš tūdaļ ienāca, mirkli pakavējās uz sliekšņa, paska­tījās apkārt, tad ar mokasīnos ieautajām kājām klusu un aši šķērsoja telpu, nokrita ceļos direktora priekšā un skaidrā balsī sacīja: — Mans tēvs!

Šis vārds (jo "tēvs" bija ne tik daudz piedauzīgs kā — ietverdams sevī slēptu mājienu uz kaut ko tādu. kas ir tikai soļa attālumā no bērnu dzemdēšanas derdzīguma un amora­litātes, — vienkārši rupjš, drīzāk neķītra nekā pornogrāfiska nepiedienība), šis komiski neglītais vārds kliedēja spriegumu, kas jau bija kļuvis nepanesams. Atskanēja smiekli — vētraini, gandrīz histēriski, šalts pēc šalts, it kā nemūžam negrasītos rimties. Mans tēvs — un tas bija direktors! Mans tēvs! Ak Ford, ak Ford! Tas nudien bija lieliski! Izsmējīgi saucieni un smieklu rēkoņa uzbrāzmoja ar jaunu spēku, šķita, sejas tūliņ izšķīdīs sīkos gabaliņos, asaras plūda straumēm. Tika apgāz­tas vēl sešas mēģenes ar spermatozoīdiem. Mans tēvs!

Bāls. mežonīgi ieplestām acīm direktors nikni skatījās apkārt, apjukuma un pazemojuma plosīts.

Mans tēvs! Smiekli, kas jau šķita pieklustam, atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš. Aizspiedis ausis ar plaukstām, direktors izskrēja no telpas.

Pēc scēnas Apaugļošanas telpā visas Londonas augstā­kās kastas neprātīgi alka ieraudzīt brīnišķo radījumu, kas bija nokritis ceļos pie Inkubatoru un Apstrādes direktora kājām — vai, pareizāk, pie bijušā direktora kājām, jo nabaga vīrs tūliņ pēc tam bija atkāpies no amata un nekad vairs ne­spēra kāju Centrā, — šis radījums bija nokritis ceļos un nosaucis viņu (šis joks bija gandrīz pārāk labs, lai būtu patiess!) par "savu tēvu". Turpretī Linda nepanāca neko; nevienam nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt Lindu. Ap­galvot, ka esi māte, — tas jau pārsniedza joka robežas: tā bija neķītrība. Turklāt viņa nemaz nebija īsta mežone, bija izaugusi pudelē un apstrādāta tāpat kā visi citi. tāpēc patiesībā viņai nevarēja būt nekādu dīvainu ideju. Visbei­dzot — un šis bija pats svarīgākais iemesls, kāpēc cilvēki negribēja redzēt nabaga Lindu, —vainīgs bija viņas izskats. Resna; zaudējusi jaunību; ar sliktiem zobiem, pūtainu seju, un vēl šī figūra (Ford!), — skatoties uz viņu, metās slikta dūša, jā, pilnigi slikta dūša. Tāpēc labākie ļaudis bija stingri apņēmušies neskatīties uz Lindu. Un Lindai savukārt nebija nekādas vēlēšanās redzēt viņus. Atgriešanās civilizācijā viņai nozīmēja atgriešanos pie somas, tā bija iespēja gulēl gultā un baudīt nebeidzamas brīvdienas, pēc kurām nebūs jā­mokās ar galvassāpēm vai vemšanas lēkmi, nekad nebūs jājūtas tā, kā pēc pejotla dzeršanas — itin kā viņa būtu iz­darījusi kaut ko tik kaunpilni antisociālu, ka savu mūžu vairs nevarēs skatīties cilvēkiem acis. Soma nemēdza izspēlēt nevienu no šiem nepatīkamajiem jokiem. Somas dāvātās brīvdienas bija pati pilnība, un, ja rīts pēc tām bija netīkams, tad nevis iekšķīgu iemeslu dēļ, bet gan salīdzinā­jumā ar brīvdienu priekiem. Lai izvairītos no tā, brīvdienas vajadzēja padarīt nebeidzamas. Viņa alkatīgi pieprasīja arvien lielākas, arvien biežākas devas. Dakteris Šovs sākumā iebilda; bet tad ļāva viņai saņemt tik daudz somas, cik tīk. Viņa dzēra veselus divdesmit gramus dienā.

Un tas viņu nobeigs pāris mēnešos, dakteris izpauda Bernardam. Kādu dienu elpošanas centru ķers paralīze. Viņa vairs nevarēs paelpot. Beigas. Un labi vien būs. Ja mēs spētu atdot cilvēkiem jaunību, tad, protams, būtu citādi. Bet mēs to nespējam.

Visus pārsteidza tas (jo somas brīvdienās Linda nevie­nam nemaisījās pa kājām, un tas bija ļoti ērti), ka pret šādu rīcību iebilda Džons.

— Bet vai jūs nesaīsināt viņas mūžu, dodot viņai tik lielas devas?

— Vienā ziņā jā, dakteris Šovs atzina. Taču citā ziņā mēs viņas mūžu pagarinām. Jauneklis neizpratnē raudzījās viņā. Soma, iespējams, liek zaudēt dažus gadus no laika, dakteris turpināja. Taču iedomājieties milzīgos, neizmēro­jamos posmus, ko tā var dāvāt ārpus laika! Katras somas brīvdienas ir daļiņa no tā, ko mūsu senči dēvēja par mūžību.

Džons sāka saprast. Mūžība bija mūsu lūpās un acīs, viņš nočukstēja.

— Ko?

— Neko.

— Protams, dakteris Šovs turpināja, cilvēkiem nedrīkst ļaut ceļot prom mūžībā, ja viņiem veicams kāds nopietns darbs. Bet tā kā viņai nekāda nopietna darba nav…

— Vienalga, Džons neatlaidās, nedomāju, ka tas ir pareizi.

Dakteris paraustīja plecus. — Bez šaubām, ja jūs labāk gribat, laiviņa nemitīgi klaigā kā jukusi…

Beigās Džons bija spiests piekāpties. Linda saņēma savu somu. Kopš tā laika viņa palika savā mazajā istabiņā Bernarda daudzdzīvokļu mājas trīsdesmit septītajā stāvā, gultā, ar nemitīgi ieslēgtu radio un televizoru, ar pilošu pačūlijas smaržas krānu un ar somas tabletēm izstieptas rokas attālumā, —tur viņa palika; un tomēr viņas tur nemaz nebija, visu laiku viņa bija prom, bezgalīgi tālu prom, brīv­dienās; brīvdienās kādā citā pasaulē, kur radiomūzika bija skanošu krāsu labirints, slīdošs, trīsuļojošs labirints, kurš (skaisti neizbēgamos līkločos) veda uz absolūtas pārliecības spožo centru; kur televizorā dejojošie tēli bija aktieri kādā neaprakstāmi burvīgā, dziedošā jūtfilmā; kur pilošā pačūlija bija kaut kas vairāk nekā smarža — tā bija saule, tas bija miljons seksofonu, tas bija mīlas glāstos aizrāvies Popē, tikai vēl spēcīgāk, nesalīdzināmi spēcīgāk un bez gala.

— Nē, jaunību atdot mēs nevaram, dakteris Šovs no­beigumā teica. — Tomēr es ļoli priecājos, ka man bijusi iespēja redzēt cilvēka senilitātes paraugu. Sirsnīgs paldies, ka pieaicinājāt mani! Viņš silti paspieda Bernardam roku.

Tāpēc visi centās tikt klāt vienīgi Džonam. Un. tā kā pie Džona varēja piekļūt, vienīgi vēršoties pie Bernarda, viņa ofi­ciāli atzītā sarga, tad Bernards pirmo reizi dzīvē pieredzēja, ka pret viņu izturas ne tikai normāli, bet arī kā pret ārkārtīgi svarīgu personu. Vairs nedzirdēja nekādas baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā, nekādas zobgalības par viņa izskatu. Henrijs Fosters izturējās neparasti draudzīgi; Benilo Hūvers uzdāvināja Bernardam sešas paciņas dzimumhormonu košļājamās gumijas; ieradās Predestinatora asistents un gandrīz verdziski izdiedelēja ielūgumu uz vienu no Bernarda rīkotajām vakara ballītēm. Kas atliecās uz sievietēm. Bernar­dam vajadzēja tikai dot mājienu, ka šāds ielūgums būtu iegūstams, un viņš varēja dabūt, kuru vien gribēja.

— Bernards uzaicināja mani nākamtrešdien iepazīties ar Mežoni! Fanija uzvaroši pavēstīja.

— Ļoti priecājos, Linaina atteica. Un tagad atzīsti, ka attiecībā uz Bernardu biji kļūdījusies! Vai tev nešķiet, ka viņš tiešām ir jauks?

Fanija pamāja. Un, jāteic. viņa piezīmēja, es biju visai patīkami pārsteigta.

Galvenais pudeļotājs, Predestinācijas direktors, trīs Apaugļošanas vadītāju asistentu vietnieki, Emociju tehno­loģijas koledžas Jūtfilmu nodaļas profesors, Vestminsteras Kopienas dzicdātavas dekāns, Bokanovskizāeijas inspek­tors — Bernarda slaveno paziņu saraksts bija bezgalīgs.

— Un pagājušajā nedēļā es dabūju sešas meitenes, viņš atzinās Helmholcam Vatsonam. Vienu pirmdien, divas otrdien, vēl divas piektdien un vienu sestdien. Un, ja vien man būtu laiks vai vēlēšanās, — vismaz vēl ducis meiču kāroja to pašu…

Šajā lielibā Helmholcs klausījās, tik drūmi un nosodoši klusēdams, ka Bernards apvainojās.

— Tev skauž, viņš noteica.

Helmholcs papurināja galvu. Man tikai ir diezgan skumji, tas arī viss, viņš sacīja.

Bernards sapīka. Un klusībā nosolījās, ka nekad, nekad vairs nerunās ar Helmholcu.

Dienas ritēja. Panākumi kūsājot sakāpa Bernardam galvā un tādējādi kā būtu jādara ikvienam labam reibi­nošam šķidrumam) pilnīgi samierināja viņu ar pasauli, kuru viņš līdz šim bija uzskatījis par ļoti nepilnīgu. Ciktāl viņš tika uzskatīts par svarīgu cilvēku, lietu kārtība bija laba. Tomēr, savu panākumu dēļ samierinājies, viņš tomēr nevēlējās at­teikties no privilēģijas kritizēt šo kārtību. Jo kritizēšanas akts pastiprināja viņa svarīguma apziņu, lika viņam justies lielākam. Turklāt viņš no visas tiesas ticēja, ka ir šis tas, kas pelnījis kritiku. (Tai pašā laikā viņam no visas tiesas patika gūt panākumus un dabūt visas meitenes, ko vien gribēja.) To priekšā, kuri tagad Mežoņa dēļ apbēra Bernardu ar cieņas apliecinājumiem, viņš demonstrēja spilgtu savda­bību. Viņā pieklājīgi klausījās. Tomēr viņam aiz muguras cilvēki nogrozīja galvu. 'Tas jauneklis ņems nelabu galu," viņi sacīja, pareģodami to ar īpaši dziļu pārliecību, jo, kad pienāks laiks, paši personiski bija gatavi gādāt, lai gals bū­tu nelabs. "Viņš neatradīs otru Mežoni, kas viņu paglābtu nākamreiz." viņi daudzināja. Tomēr, lai nu kā, eksistēja pirmais Mežonis; viņi izturējās pieklājīgi. Un tāpēc, ka viņi izturējās pieklājīgi, Bernards jutās pilnīgi gigantisks — gi­gantisks un reizē viegls aiz pacilājuma, vieglāks par gaisu.

— Vieglāks par gaisu, Bernards sacīja, norādīdams augšup.

Gluži kā pērle debesīs augstu, augstu virs viņiem saules gaismā sārti mirdzēja Meteoroloģijas departamenta aerostata balons.

"… minētajam Mežonim." tā skanēja Bernarda instruk­cijas, "ir jāparāda civilizētā dzīve visos tās aspektos…"

Patlaban šī dzīve tika Mežonim rādīta no putna lidoju­ma, stāvot uz platformas Čering — T tornī. Gidu lomā bija laika novērošanas stacijas meistars un departamenta meteorologs. Taču visvairāk runāja Bernards. Panākumu reiboņa pārņemts, viņš izturējās tā, it kā būtu vismaz Pasaules Pārraugs, kas ieradies vizītē. Vieglāks par gaisu.

No debesīm nolaidās Bombejas Zaļā raķete. Izkāpa pasažieri. Pa astoņiem kabīnes iluminatoriem laukā rau­dzījās astoņas identiskas dravīdu rases dvīnes haki krāsas drānās — stjuartes.

— Tūkstoš divsimt piecdesmit kilometru stundā, staci­jas meistars svinīgi pavēstīja. Ko jūs par to domājat, mister Mežoni?

Džons domāja, ka tas ir ļoti jauki. Tomēr, viņš piezīmēja, Ariels spēja apmest loku ap zemi četrdesmit minūtēs.

"Redzot civilizācijas izgudrojumus," Bernards rakstīja savā atskaitē Mustafam Mondam, "Mežonis izrāda pārstei­dzoši maz intereses un bijības. Nav šaubu, tam par iemeslu daļēji ir fakts, ka viņš ir dzirdējis, ko par tiem stāsta sieviete Linda, viņa m… ."

(Mustafa Monds sarauca pieri. "Vai tas muļķis domā, ka es esmu pārāk klīrīgs, lai spētu skatīties uz šo vārdu, uzrakstītu visā pilnībā?")

"Un daļēji arī tas, ka viņa interese ir fokusēta uz to, ko viņš dēvē par "dvēseli" un stūrgalvīgi uzskata par realitāti, kas nav atkarīga no fiziskas vides; turpretī, kā centos viņam izskaidrot…"

Pārraugs pavirši pārlaida acis nākamajiem teikumiem un jau grasījās pāršķirt lapu. lai pameklētu kaut ko intere­santāku un konkrētu, kad viņa skatienu piesaistīja vairākas pilnīgi neparastas frāzes. " …lai gan, jāatzīst," viņš lasīja, "es esmu vienisprātis ar Mežoni par to, ka civilizētais infantilisms ir pārāk viegli sasniegts vai, kā to apzīmē viņš, nav pietiekami dārgs; es vēlētos izmantot izdevību un pievērst Jūsu Fordības uzmanību tam, ka…"

Mustafas Monda dusmas gandrīz uzreiz pārvērtās jautrībā. Priekšstats par to, ka šis radījums visā nopietnībā dod viņam — viņam — padomus sociālās kārtības jautāju­mos, tiešām bija pārāk grotesks. Šis cilvēks acīmredzot bija zaudējis prātu. "Viņu derētu pārmācīt," Pārraugs nodomāja; tad atmeta galvu un iesmējās skaļi. Lai nu kā, pagaidām pārmācība izpaliks.

Tā bija maza rūpnīciņa ar helikopteru signālugunim uz jumta. Elektrisko aparātu korporācijas filiāle. Uz jumta viņus sagaidīja pats galvenais tehniķis un Cilvēciskā faktora di­rektors (jo Pārrauga ieteikuma apkārtrakstam bija maģiska ietekme). Viņi nokāpa lejā. rūpnīcā.

Katru procesu, Cilvēciskā faktora direktors paskaidro­ja, iespēju robežās veic viena vienīga Bokanovska grupa.

Un, patiesi, astoņdesmit trīs brahicefāliski deltas, kuriem tikpat kā nebija deguna, strādāja ar aukstās kalšanas presēm. Pie piecdesmit sešām klaudzošām, rotējošām četrvārpstu mašīnām darbojās piecdesmit seši līkdegunaini, rudmataini gammas. Simt septiņi termiski apstrādāti senegāliski epsi­loni strādāja lietuvē. Trīsdesmit trīs sievieškārtas deltas garenu galvu, gaišbrūniem matiem, šauru iegurni, visas metru sešdesmit deviņus centimetrus plus mīnus divdesmit milimetru augumā, iegrieza skrūvēm vītnes. Montāžas telpa divi komplekti gamma plus punduru montēja dinamomašīnas. Abi zemie darbgaldi atradās viens otram iepretim; starp tiem slīdēja konveijers ar detaļu kravu; pret četrdesmit sep­tiņām blondām galvām bija noliektas četrdesmit septiņas brūnas. Četrdesmit septiņi uzrauti deguni pret četrdesmit septiņiem līkiem; četrdesmit septiņi slīpi zodi pret četrdes­mit septiņiem izvirzītiem. Astoņpadsmit identiskas meitenes ar kastaņkrāsas cirtām, ģērbušās deltu zaļajos formastērpos, pārbaudīja samontētos mehānismus, kastēs tos salika trīs­desmit četri īskājaini delta mīnus kreiļi, bet gaidošajās kravas mašīnās un furgonos ielādēja sešdesmit trīs zilacaini, linmataini un vasarraibumaini pusidioti epsiloni.

"Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule!" Mežonis atskārta, ka nez kādas atmiņas ļaunprātības dēļ atkārto Mirandas vār­dus. "Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt!"

— Un. ticiet man, Cilvēciskā faktora direktors noteica, kad viņi izgāja no rūpnīcas. ar strādniekiem mums tikpat kā nekad nav nepatikšanu. Mums vienmēr izdodas…

Bet Mežonis pēkšņi metās prom un aiz kāda lauru krūma sāka tik drausmīgi vemt, it kā būtu stāvējis nevis uz cietas zemes, bet gan, lidojot ar helikopteru, būtu iegāzies gaisa bedrē.

"Mežonis," Bernards rakstīja, "atsakās dzert somu un šķiet ļoti nelaimīgs par to, ka sieviete Linda, viņa m…, ne­mitīgi uzkavējas brīvdienās. Zīmīgi, ka par spīti savas m… senilitātei un ārkārtīgi pretīgajai ārienei Mežonis bieži dodas viņu apmeklēt un šķiet viņai stipri pieķēries, — interesants piemērs tam. kā agrīna apstrāde spēj modificēt dabiskas tieksmes un pat pretoties tām (šai gadījumā — tieksme iz­vairīties no nepatīkama objekta)."

Itonā viņi nolaidās uz Vidusskolas jumta. Iepretim sko­las pagalmam saulē balti mirdzēja piecdesmit divus stāvus augstais Laptona tornis. Koledža pa kreisi no viņiem un Sko­las Kopienas dziedātava pa labi slēja pret debesīm savus diženos dzelzsbetona un vitastikla korpusus. šī četrstūra vidū pacēlās Mūsu Forda statuja, vecmodīga, darināta no hromēta tērauda.

Kad viņi izkāpa no helikoptera, viņus sagaidīja rektors doktors Gafnijs un direktrise mis Kīta.

— Vai jums šeit ir daudz dvīņu? Mežonis diezgan bažīgi noprasīja, kad viņi uzsāka skolas apskati.

— O nē, rektors atbildēja. Ītonā mācās vienīgi augstākās kastas zēni un meitenes. Viena olšūna, viens pieaugušais. Protams, tas apgrūtina izglītošanas procesu. Bet, tā kā viņiem nākotnē būs jāuzņemas liela atbildība un jātiek galā nepare­dzētās situācijās, tad tur neko nevar darīt. Viņš nopūtās.

Tikmēr Bernardam bija stipri iepatikusies mis Kīta. Ja vien kādu pirmdienas, trešdienas vai piektdienas vakaru jūs esat brīva, viņš patlaban teica. Tad pameta ar īkšķi uz Mežoņa pusi un piebilda: Viņš nu gan ir ērmīgs. Vecmodīgs.

Mis Kīta pasmaidīja (šis smaids tiešām bija burvīgs, viņš nodomāja) un pateicās; viņai būtu liels prieks reiz ierasties viņa viesībās. Rektors atvēra kādas durvis.

Pēc piecām minūtēm šajā alfa dubultplus klasē Džons jutās diezgan apstulbis.

Kas īsti ir šī elementārā relativitāte? viņš čukstus jautāja Bernardam. Bernards mēģināja paskaidrot, tad at­teicās no šī nodoma un ierosināja aiziet uz kādu citu klasi.

Gaitenī, kas veda uz beta mīnus Ģeogrāfijas klasi, aiz kādām durvīm atskanēja dzidra soprāna balss: Viens, divi. trīs, četri, un tad ar gurdu nepacietību: Atlikt!

— Maltusa treniņš, direktrise paskaidroja. Vairums mūsu meiteņu, protams, ir neauglīgas. Es pati esmu neaug­līga. Viņa uzsmaidīja Bernardam. Taču mums ir kādas astoņsimt nesterilizētas, kurām nepieciešams pastāvīgs treniņš.

Beta mīnus ģeogrāfijas klasē Džons uzzināja, ka "Mežoņu rezervāts ir vieta, kuru nelabvēlīga klimata, ģeolo­ģisko apstākļu vai dabas resursu trūkuma dēļ nav bijis vērts civilizēt". Klikšķis; telpa satumsa; un pēkšņi virs direktrises galvas uz ekrāna parādījās Akomas grēku nožēlnieki, tie gulēja krustā pie Dievmātes kājām, vaimanāja, kā Džons bija dzirdējis tos vaimanājam, izsūdzēja savus grēkus krustā sistajam Jēzum, Pukonga ērgļa tēlam. Jaunie īlonieši locījās smieklos. Joprojām vaimanādami, nožēlnieki piecēlās kājās, novilka virsdrēbes un sāka pletnēt sevi ar mezglotām pāta­gām, sitieni bira kā krusa. Smiekli kļuva divkārt skaļāki un pārspēja vaidu skaļo ierakstu.

— Bet kāpēc viņi smejas? Mežonis sāpīgā izbrīnā jautāja.

— Kāpēc? Rektors pievērsās viņam, joprojām ar platu smaidu sejā. Kāpēc? Nu, taču tāpēc, ka tas ir tik ārkārtīgi smieklīgi!

Kinematogrāfiskajā pustumsā Bernards riskēja izdarīt žestu, uz kuru agrāk diez vai būtu sadūšojies pat pilnīgā tumsā. Sava jaunā svarīguma spēcināts, viņš aplika roku direktrisei ap vidukli. Tas lokani padevās. Viņš jau taisījās nozagt pāris bučiņu un varbūt maigi iekniebt, kad slēgi klikšķot atvērās.

— Mums laikam vajadzētu iet tālāk, mis Kīta noteica un devās uz durvju pusi.

— Un šī, mirkli vēlāk paziņoja rektors, ir Hipnopēdiskās kontroles telpa.

Plauktos pie trim telpas sienām rindojās simtiem sintē­tiskās mūzikas aparātu, pa vienam katrai guļamtelpai; pie ceturtās sienas atvilktnēs glabājās papīra rullīši, uz kuriem bija nodrukātas dažādās hipnopēdiskās lekcijas.

— Rullīti ieliek šeit, Bernards skaidroja, pārtraucis dok­toru Gafniju, nospiež šo slēdzi…

— Nē, to, rektors aizskarts izlaboja.

— Nu. tad to. Rullītis atritinās. Selēnija šūnas pārvērš gaismas impulsus skaņas viļņos, un…

— Un gatavs, doktors Gafnijs pabeidza domu.

— Vai viņi lasa arī Šekspīru? Mežonis pajautāja, kad viņi garām skolas bibliotēkai devās uz bioķīmijas laboratorijām.

— Nekādā gadījumā! direktrise sarkdama atbildēja.

— Mūsu bibliotēkā, doktors Gafnijs paskaidroja, ir tikai uzziņu grāmatas. Ja mūsu jauniešiem vajadzīga izklaide, viņi var iet uz jūtfilmām. Mēs neatbalstām nodošanos vien­tulīgiem laika kavēkļiem.

Viņiem garām pa stikla seguma šoseju aizbrauca pieci autobusi ar zēniem un meitenēm, kuri dziedāja vai klusēdami apkampās.

— Nupat atgriezušies no Krematorijas, doktors Gafnijs noteica, kamēr Bernards čukstus norunāja tikties ar direktrisi jau tai pašā vakarā. Apstrāde nāves jomā sākas astoņ­padsmit mēnešu vecumā. Divus rītus nedēļā katrs mazulītis pavada Mirēju slimnīcā. Tur ir vislabākās rotaļlietas, nāves dienās viņus cienā ar šokolādes krēmu, Viņi iemācās uztvert nāvi kā pašsaprotamu.

— Kā jebkuru citu fizioloģisku procesu, profesionāli piemetināja direktrise.

Pulksten astoņos "Savojā". Viss bija norunāts.

Atceļā uz Londonu viņi iegriezās Brentfordas Televīzijas korporācijas rūpnīcā.

— Vai jūs mirkli nepagaiditu tepat, kamēr es aiziešu pie­zvanīt? Bernards jautāja.

Mežonis gaidīja un skatījās. Galvenā dienas maiņa nule bija beigusi darbu. Rindās pie viensliedes dzelzceļa stacijas stāvēja zemāko kastu strādnieku pūļi — septiņi vai astoņi simti vīriešu un sieviešu, gammas, deltas un epsiloni, par visiem kopā tur nebija vairāk kā ducis atšķirīgu seju un au­gumu. Kopā ar biļeti kasieris katram no viņiem pastūma mazu kartona kārbiņu ar tabletēm. Gara viriešu un sieviešu virtene gausi virzījās uz priekšu.

— Kas ir tajos (viņš atcerējās "Venēcijas tirgoni")… tajos šķirstiņos? Mežonis jautāja, tiklīdz Bernards atgriezās.

— Somas dienas deva, Bernards neskaidri atņurdēja, jo gremoja Benito Hūvera doto košļājamo gumiju. — To viņi saņem, kad darbadiena beigusies. Četras pusgrama tabletes. Sest­dienās sešas.

Viņš sirsnīgi saņēma Džonu aiz delma, un viņi devās atpakaļ uz helikopteru.

* * *

Linaina dziedādama ienāca ģērbtuvē.

— Tu izskaties gaužām apmierināta, Fanija noteica.

— Un esmu arī, Linaina atbildēja. Švirks! Pirms pus­stundas piezvanīja Bernards. Švirks, švirks! Viņa izkāpa no šortiem. Viņam gadījusies kaut kāda negaidīta tikša­nās. Švirks! Jautāja, vai es šovakar varētu aizvest Mežoni uz jūtfilmu. Man jāskrien! Viņa aizsteidzās uz vannas istabu.

"Laimīgā meitene," Fanija nodomāja, noskatīdamās Linainai pakaļ.

Šai domā nebija nekādas skaudības; labsirdīgā Fanija tikai konstatēja faktu. Linainai tiešām bija paveicies: viņa kopā ar Bernardu lielā mērā dalījās Mežoņa milzīgajā slavā, viņas nenozīmīgā persona atstaroja šībrīža ārkārtīgi moder­no spozmi. Vai tad Jauno Sieviešu Fordiskās apvienības sekretāre nebija lūgusi, lai Linaina nolasa lekciju par to, ko pieredzējusi? Vai Linaina nebija ielūgta uz Afroditeuma kluba ikgadējām vakariņām? Vai viņa jau nebija parādījusies jūtziņās — redzama, dzirdama un aptaustāma neskaitāmiem miljoniem uz visas planētas?

Ne mazāk glaimojoša bija uzmanība, ko viņai izrādīja slaveni indivīdi. Pasaules Pārrauga otrais sekretārs bija ielūdzis viņu uz vakariņām un brokastīm. Vienu nedēļas no­gali viņa bija pavadījusi kopā ar Forda Galveno tiesnesi un otru — ar Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju. Bez mi­tas viņai zvanīja Rūpniecisko un Ārējo sekrētu korporācijas prezidents, un viņa bija braukusi uz Dovilu kopā ar Eiropas Bankas pārvaldnieka vietnieku.

Protams, tas ir brīnišķīgi. Un tomēr, Linaina bija atzi­nušies Fanijai, savā ziņā man ir tāda sajūta, it kā es kaut ko iegūtu viltus ceļā. Jo. bez šaubām, pirmām kārtām viņi visi grib zināt, kā tas ir — mīlēties ar Mežoni. Un tad man jāatbild, ka es nezinu. Viņa pašūpoja galvu. Vairums vīriešu, protams, netic. Taču tas ir tiesa. Ak, kaut jel tas nebūtu tiesa! viņa skumji piebilda un nopūtās. Viņš ir šausmīgi izskatīgs; vai tu tā nedomā?

— Bet vai tad tu viņam nepatīc? Fanija jautāja.

— Dažreiz man šķiet, ka patīku, un citreiz alkal, ka nē. Viņš vienmēr vairās no manis cik spēdams; iziet no istabas, ja ienāku es; negrib man pieskarties; pat negrib uz mani skatīties. Tomēr lāgiem, ja pēkšņi pagriežos, es pieķeru viņu skatāmies; un tad… nu, tu zini, kā vīrieši skatās, ja tu viņiem patīc.

Jā, to Fanija zināja.

— Es netieku gudra, Linaina sacīja.

Viņa netika gudra un jutās ne tikai apjukusi, bet arī diezgan aizkaitināta.

— Jo, saproti, Fanij, viņš patīk man.

Un patika arvien vairāk un vairāk. Nu. tagad beidzot būs īsta izdevība, viņa domāja, iesmaržodamās pēc vannas. Smaržu pieskāriens te, smaržu pieskāriens tur, — jā, īsta izdevība. Viņa bija tik lieliskā garastāvokli, ka sāka dziedāt.

— Apskauj mani cieši, kaķīt, Skūpsti, līdz es kritu komā; Apskauj mani, mīļo zaķīt. Mīla jauka ir kā soma.

Smaržu ērģeles atskaņoja tīkami atspirdzinošu Smaržzāļu kapričo — ņirbēja timiāna un lavandas, rozmarīna, bazilika, miršu un estragona arpedžo; pārdrošas modulācijas pa garšvielu toņkārtām aizvirmoja līdz pelēkajai ambrai; tad caur sandalkoku, kamparu, ciedru un svaigi pļautu sienu (vietumis ar vieglām disonansēm — netveramu nieru pudiņa dvesmu, tikko jaušamu cūku mēslu smārdu) at­griezās pie vienkāršajām aromātiskajām vielām, ar kurām smarždarbs bija sācies. Izdzisa pēdējā timiāna pūsma: atskanēja aplausi; iedegās gaisma. Sintētiskās mūzikas apa­rātā sāka attīties ieraksta rullītis. Tīkami tvīksmīgi ieskanējās trio hipervijolei, superčellam un obojas aizstājējam. Trīsdesmit vai četrdesmit taktis — un tad uz šī instrumentālā fona ietrallinājās pārcilvēciska balss; te tā šķita nākam no krūšu dziļumiem, te tikai no lūpām, te bija samtaina kā flautai, te pilna smeldzīgām harmonijam; tā bez kādām pūlēm pacēlās no Gaspāra Fostera uzstādītā viszemāko nošu rekor­da, kas atradās uz pašas muzikālo skaņu robežas, līdz pat vibrējošai sikspārņnotij augstu virs visaugstākā C. kuru reiz ! 1770. gadā. Pannas hercoga operā, par pārsteigumu Mocar­tam), vienīgā visā vēsturē, bija spalgi izdziedājusi Lukrēcija Ajugari.

Iegrimuši pneimatiskajos sēdekļos, Linaina un Mežonis ostīja un klausījās. Nu pienāca kārta arī acīm un ādai.

Gaisma zālē nodzisa; tumsā iekvēlojās ugunīgi burti, itin kā lidinādamies gaisā. Trīs nedēļas helikopterā. Superdziedoša, sintētiski ieskaņota, krasaina, stereoskopiska jūtfilma sinhronizēta smaržu ĒRĢEĻU pavadījumā.

— Turies pie tiem rokturiem, kas atrodas krēsla malā! Linaina čukstēja. Citādi nejutīsi filmas efektus.

Mežonis paklausīja.

Tikmēr ugunīgie burti bija nozuduši: desmit sekundes valdīja pilnīga tumsa; tad pēkšņi, žilbinoši un nesalīdzināmi miesiskāki, nekā būtu šķituši, ja patiesi sastāvētu no miesas un kauliem, daudz reālāki par realitāti, parādījās stereoskopiski tēli, ieslēguši viens otru apskāvienos, — gi­gantisks nēģeris un zeltmataina, jauna, brahicefāliska beta plus sieviete.

Mežonis salēcās. šī sajūta uz lūpām! Viņš pacēla roku pie mutes; tīkamā kutināšana mitējās; viņš nolika roku at­pakaļ uz metāla roktura; tā atsākās atkal. Tikmēr smaržu ērģeles dvesa tīru muskusu. Skaņu ierakstā superdūja saldi izdvesa: "Oo — ooo!" — un. vibrēdama tikai trīsdesmit divas reizes sekundē, par afrikānisku basu daudz zemāka balss atsaucās: "Āā — āāā!" — "Oo — āā! Oo — āā!" stereoskopiskās lū­pas atkal savienojās, un seštūkstoš "Alhambras" zālē sēdošo skatītāju sejas erogēnās zonas atkal iekņudējās gandrīz ne­panesamā galvaniskā baudā. "Ooo…"

Filmas saturs bija ārkārtīgi vienkāršs. Dažas minūtes pēc pirmajiem "ooo!" un "āāā!" (tika vēl nodziedāts duets un parādīta īsa mīlas aina uz slavenās lāčādas, un — Predesti­natora asistentam bija pilnīga taisnība — katra tās spalviņa bija atsevišķi un skaidri sajūtama) nēģeris cieta helikoptera avārijā un nokrita uz galvas zemē. Bums! kādas sāpes pierē! Skatītāju zāle kori iesēcās.

Satricinājums sagrāva drupās visu nēģera apstrādi. Viņu pārņēma ārkārtīga un nenormāla kaisle pret blondo betu. Viņa protestēja. Viņš uzstāja. Risinājās cīņas, vajāšanas, uzbrukums sāncensim, beidzot sensacionāla nolaupīšana. Beta blondīne tika uzrauta debesīs, tur paturēta gūstā un trīs nedēļas pavadīja mežonīgā, antisociālā divvientulībā ar melno neprāti. Pēdīgi pēc veselas virtenes dēku un gaisa akrobātikas trim skaistiem, jauniem alfām izdevās viņu izglābt. Nēģeris tika aiztriekts uz Pieaugušo pārapstrādes centru, un filma beidzās laimīgi un piedienīgi — beta blondīne kļuva par mīļāko visiem trim glābējiem. Mirkli viņi mitējās, lai nodziedātu sintētisku kvartetu pilnā superorķestra pavadījumā, smaržu ērģelēm dvešot gardēniju aromātu. Tad pēdējo reizi parādījās lāčāda un, skanot seksofoniem, tumsā izdzisa beidzamais stereoskopiskais skūpsts, uz lūpām pamira elektriskā kņudināšana — gluži kā naktstauriņš, kas ietrīsas, ietrīsas vēl vārgāk, vēl kuslāk un visbeidzot ir pavisam, pavisam rāms.

Tomēr Linainai šis naktstauriņš nenomira pavisam. Pat tad. kad gaisma bija iedegusies un viņi pūlī lēni virzījās uz liftu pusi. naktstauriņa rēgs joprojām plivinājās viņai pie lūpām, joprojām zīmēja viņai uz ādas smalkus, trīsošus ilgu un tīksmes pavedienus. Vaigi viņai tvīka, acis mirdzēja ra­saini spožas, elpa plūda dziļa. Viņa satvēra Mežoņa roku un ļenganu piespieda to sev pie sāniem. Viņš uzmeta Linainai īsu skatienu — bāls, pilns ciešanu, pilns iekāres, pilns kauna par šo iekāri. Viņš nebija cienīgs, nebija… Mirkli viņu acis sastapās. Kādus dārgumus solīja Linainas skats! Veselu tem­peramenta bagātību! Viņš steigšus novērsās un atsvabināja sagūstīto roku. Viņu māca neskaidras bailes, ka Linaina pēkšņi varētu vairs nebūt tāda, kuras necienīgs viņš spēj justies.

— Manuprāt, tev nevajadzētu skatīties tādas lietas, viņš teica, pūlēdamies steigšus novelt vainu no Linainas un vainot apkārtējos apstākļus par to. ka pagātnē vai nākotnē šai pilnībai varētu būt kāds trūkums.

— Kādas lietas, Džon?

— Kā šo drausmīgo filmu.

— Drausmīgo? Linaina jutās patiesi pārsteigta. Bet man tā likās jauka.

— Tā bija zemiska, viņš sašutis noteica, tā bija ne­krietna!

Viņa nogrozīja galvu. — Nesaprotu, kā tu to domā. Kāpēc viņš bija tik dīvains? Kāpēc viņš tā centās visu sabojāt?

Taksikopterā viņš tikpat kā neskatījās uz Linainu. Ie­kļaudamies stingriem zvērestiem, kuri nekad nebija izteikti, klausīdams likumiem, kuri jau sen vairs nebija spēkā, viņš sēdēja novērsies, klusēdams. Brīžiem, itin kā spēcīgs pirksts būtu parāvis saspriegtu, gandrīz trūkstošu stīgu, viss viņa augums nodrebēja pēkšņā, nervozā trauksmē.

Taksikopters nolaidās uz Linainas mājas jumta. "Bei­dzot!" viņa jūsmīgi nodomāja, kāpdama laukā no lidaparāta. Beidzot — lai gan tieši tagad viņš bija izturējies tik dīvaini. Stāvēdama lampas gaismā, viņa ieskatījās spogulītī. Beidzot. Jā, deguns tiešām drusku spīdēja! Viņa nopurināja no pūderslotiņas lieko pūderi. Kamēr viņš maksā taksim — tieši pietiks laika. Linaina piepūderēja spīdumu, domādama: "Viņš ir šausmīgi izskatīgs. Atšķirībā no Bernarda viņam nav nekādas vajadzības būt biklam. Un tomēr… Jebkurš cits vīrietis būtu to izdarījis jau sen. Nu, bet tagad gan beidzot!" Sejas fragments mazajā, apaļajā spogulītī viņai pēkšņi uz­smaidīja.

— Ar labunakti, viņai aiz muguras sacīja aizžņaugta balss. Linaina apcirtās. Džons stāvēja helikoptera durtiņās, cieši skatīdamies viņā; acīmredzot bija skatījies visu laiku, kamēr viņa pūderēja degunu, un gaidījis — bet ko? Vai vilci­nājies, pūlēdamies izlemt, un visu laiku domājis, domājis — viņa nespēja iztēloties, kādas neparastas domas. — Ar labunakti, Linaina. viņš atkārtoja un ērmīgi savaikstījās, cenzdamies pasmaidīt.

— Bet Džon… es domāju, ka tu… tas ir, vai tad tu ne…

Viņš aizvēra durtiņas un pieliecās, lai kaut ko pateiktu pilotam. Taksikopters uzšāvās gaisā.

Skatīdamies lejup pa grīdas lodziņu, Mežonis redzēja Linainas pacelto seju, kas lampu zilganajā gaismā izskatījās bāla. Mute bija pavērta, viņa sauca. Sīkais stāvs strauji nozuda viņa skatienam; jumta četrstūris samazinājās un šķita krītam cauri tumsai.

Pēc piecām minūtēm Džons bija savā istabā. Izņēmis no paslēptuves peļu apgrauzto sējumu, ar reliģiozu saudzību šķīra traipainās un saburzītās lapas un sāka lasīt "Otello". Viņam ienāca prātā, ka Otello bijis līdzīgs filmas "Tris nedēļas helikopterā" varonim — melnādains.

Slaucīdama acis, Linaina pa jumtu aizgāja pie lifta. Pa ceļam lejup, uz divdesmit septīto stāvu, viņa sameklēja somas pudelīti. Ar vienu gramu nepietiks, viņa nolēma; šīs bija vairāk nekā viena grama bēdas. Bet, iedzerdama divus gramus, viņa riskēja rīt no rīta aizgulēties. Linaina izšķīrās par kompromisu un iepurināja saliektajā plaukstā trīs pusgrama tabletes.

Bernardam nācās saukt pie aizslēgtām durvīm; Mežonis nevēra tās vaļā.

— Bet visi tevi jau gaida!

— Lai gaida, aiz durvīm atbildēja apslāpēta balss.

— Bet tu ļoti labi zini, Džon (cik grūti runāt pārliecinoši, ja jākliedz pilnā kaklā!), es taču uzaicināju viņus tādēļ, lai viņi satiktos ar tevi!

— Tev vispirms vajadzēja pajautāt man, vai es gribu tik­ties ar viņiem.

— Bet, Džon, agrāk tu vienmēr nāci!

— Tieši tāpēc es vairs negribu.

— Nu, manis dēļ! Bernards nebalsī diedelēja. Vai tu neatnāktu manis dēļ?

— Nē.

— Vai tu runā nopietni?

— Jā.

— Bet ko lai es daru? Bernards izmisis ievaidējās.

— Ej ellē! no istabas atkliedza nikna balss.

— Bet šovakar ir ieradies Kenterberijas Kopienas arhidziesmotājs! Bernards gandrīz raudāja.

— Ai ijaa tākwa! Savas jūtas pret Kopienas arhidziesmotāju Mežonis spēja precīzi izteikt vienīgi zūni valodā. Hāni! viņš kā atcerējies piebilda; un vēl (ar negantu izsmieklu!): Sons ēso tse — nā. Un viņš nospļāvās uz grīdas, kā būtu darījis Popē.

Pēdīgi Bernardam pazemotam bija vien jādodas atpakaļ uz savām istabām un jāpaziņo nepacietīgajiem viesiem, ka Mežonis šovakar neieradīsies. šī vēsts izraisīja sašutumu. Vīrieši bija pārskaitušies par to, ka ar viltu piedabūti iztu­rēties pieklājīgi pret šo nenozīmīgo zelli ar sliktu slavu un ķecerīgiem uzskatiem. Jo augstāks bija viņu stāvoklis hierar­hijā, jo dziļāks bija arī aizvainojums.

— Izspēlēt tādu joku ar mani, daudzināja Arhidziesmotājs. Ar mani!

Savukārt sievietes sašutušas atskārta, ka viņas viltus ceļā ieguvis nožēlojams, nekam nederīgs cilvēks, kura pudelē kļūdas dēļ ieliets alkohols, — radījums, kam ķermeņa uzbūve kā gamma mīnusam. Tas bija rupjš apvainojums, un par to viņas sūdzējās arvien skaļāk un skaļāk. Īpaši iznīcinoši izteicās ītonas direktrise.

Tikai Linaina nebilda ne vārda. Bāla, neparastas grūt­sirdības aizplīvurotām zilām acīm viņa sēdēja stūrītī, un no apkārtējiem viņu nošķīra emocijas, kuras izjuta viņa vienīgā. Viesībās viņa bija ieradusies, pilna dīvainas, bažīgas jūsmas. "Pēc pāris minūtēm," viņa bija nodomājusi, ieiedama šajā telpā, "es ieraudzīšu viņu, runāšu ar viņu, pateikšu viņam (jo jau pirms šurpnākšanas Linaina bija pieņēmusi lēmumu), ka viņš man patīk — vairāk nekā jebkurš cits manā mūžā. Un tad viņš varbūt sacīs…"

Ko viņš sacīs? Viņai vaigos bija iekvēlojušās asinis.

"Kāpēc tovakar, pēc jūtfilmas, viņš izturējās tik dīvaini? Tik savādi. Un tomēr — es esmu pilnigi pārliecināta, ka patīku viņam diezgan labi. Esmu pārliecināta…"

Tieši tajā mirklī Bernards bija paziņojis, ka Mežonis viesībās neieradīsies.

Linainu piepeši pārņēma visas tās izjūtas, kas parasti uzmācas, sākoties apstrādei ar spēcīgas kaislības aizstā­jēju, — drausmīga tukšuma apjausma, drūma nojauta, no kuras aizraujas elpa. no kuras rodas nelabums. Šķita, ka stājas sirds.

"Varbūt tas ir tāpēc, ka es viņam nepatīku," viņa nodomāja. Un šī iespēja acumirklī pārvērtās par dziļu pār­liecību: Džons bija atteicies nākt tāpēc, ka Linaina viņam nepatīk. Linaina viņam nepatīk…

— Tas nu tiešām ir drusku par daudz, Itonas direktrise patlaban sacīja Krematoriju un fosfora izmantošanas direk­toram. — Ja iedomājos, ka es pat…

— Jā, atskanēja Fanijas Kraunas balss, tas par to alkoholu ir pilnīga taisnība. Vienai manai paziņai bija pazi­ņa, kas tolaik strādājusi Embriju noliktavā. Viņa pateica manai draudzenei, un draudzene pateica man…

— Briesmīgi, briesmīgi! novilka Henrijs Fosters, juzdams līdzi Kopienas arhidziesmotājam. Varbūt jums būs intere­santi uzzināt, ka mūsu bijušais direktors jau gandrīz pārcēla viņu uz Islandi.

Katra izteiktā vārda caurdurts, Bernarda laimīgās paš­pārliecinātības apaļais balons sašļuka, izlaizdams gaisu pa tūkstoš brūcēm. Bāls, apjucis, nožēlojams un satraukts viņš klīda starp saviem viesiem, izstomīdams nesakarīgus atvai­nošanās vārdus, solīdams viņiem, ka nākamreiz Mežonis noteikti ieradīšoties, lūgdams, lai viesi apsēžas un nogaršo kādu karotina maizīti vai šķēliti A vitamīna pastētes, iedzer glāzi šampanieša aizstājēja. Viesi ēda gan, taču Bernardu ignorēja; viesi dzēra un vai nu meta rupjības viņam acīs, vai arī savā starpā aprunāja viņu skaļi un izsmējīgi, it kā viņa paša nemaz nebūtu klāt.

— Un tagad, mani draugi, Kenterberijas arhidziesmotājs sacīja skaistajā, skanīgajā balsī, kādā vadīja Forda Dienas svinību norisi, — tagad, mani draugi, varbūt ir pienācis laiks…Viņš piecēlās, nolika glāzi, notrauca no savas violetās viskozes žaketes ievērojamu daudzumu mielasta drupaču un devās uz durvju pusi.

Bernards metās uz priekšu, lai aizšķērsotu viņam ceļu.

— Arhidziesmotāj. vai jums tiešām jāiet?… Ir vēl tik agrs. Es cerēju, ka jūs…

Jā, ko tik viņš nebija saccrējies, kad Linaina bija viņam pateikusi, ka Kopienas arhidziesmotājs pieņemšot ielūgumu, ja tāds tikšot nosūtīts. "Zini, viņš tiešām ir ļoti jauks." Un viņa bija parādījusi Bernardam mazo zelta piekariņu T formā, ko Arhidziesmotājs bija viņai uzdāvinājis par atmiņu no nedēļas nogales, ko abi kopā bija pavadījuši Arhidzicdātavā.

Lai iepazītos ar Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju un misteru Mežoni. Savu triumfu Bernards bija paudis katrā ielūguma kartītē. Bet tieši šajā vakarā Mežonis bija nolēmis ieslēgties savā istabā, kliegt: "Hani!" — un pat (laime, ka Bernards neprata zūni valodu): "Sons ēso tse — nā!" Bridis, kurš varēja kļūt par vainagojumu visai Bernarda karjerai, bija pārvērties par visdziļākā pazemojuma bridi.

— Es tik ļoti cerēju… viņš stomīgi atkārtoja, lūdzošām, apjukuma pilnām acīm raudzīdamies uz dižo, augsto amat­personu.

— Mans jaunais draugs, Arhidziesmotājs ierunājās skaļā, nopietnā un bargā balsī; visapkārt iestājās klusums. Es jums došu kādu padomu. Viņš padraudēja Bernardam ar pirkstu.

— Pirms nav par vēlu. Došu jums labu padomu. (Tagad tā jau bija aizkapa balss.) labojieties, mans jaunais draugs, labojie­ties! Arhidziesmotājs pārmeta viņam T zīmi un pagriezās.

— Linaina, dārgā! viņš iesaucās citā toni. Nāc man līdzi!

Paklausīgi, taču bez smaida (ne mazākajā mērā neapzi­nādamās to godu, kāds viņai parādīts) un bez sajūsmas Linaina viņam nopakaļ izgāja no istabas. Godbijīgā attālumā viņiem sekoja pārējie viesi. Pēdējais viesis aizcirta durvis. Bernards palika viens.

Pārdurts, pilnīgi saplacis viņš iekrita krēslā un, aiz­sedzis seju ar plaukstām, sāka raudāt. Tomēr pēc brītiņa viņš izdomāja ko labāku un iedzēra četras somas tabletes.

Augšstāvā, savā istabā Mežonis lasīja "Romeo un Džuljetu".

Linaina un Kopienas arhidziesmotājs izkāpa uz Dziedātavas jumta. Pasteidzies, mana jaunā draudzene — tas ir, Linaina! Arhidziesmotājs nepacietīgi sauca pie lifta durvīm. Linaina, kura bija mirkli pakavējusies, lai palūkotos mēnesi, nolaida acis un steidzās pajumtu pie viņa.

"Bioloģijas jaunā teorija" — tā saucās dokuments, kuru Mustafa Monds nule bija beidzis lasīt.. Brīdi viņš sēdēja, domīgi saraucis pieri, tad paņēma pildspalvu un sāka rakstīt šķēr­sām pāri titullapai. "Autora mātemātiskie apsvērumi par mērķa koncepciju ir novatoriski un atjautīgi, taču ķecerīgi un at­tiecībā uz pašreizējo sociālo kārtību bīstami un potenciāli graujoši. Nepublicēt!" Viņš pasvītroja šo vārdu. "Autors tiks uzraudzīts. Var rasties nepieciešamība pārcelt viņu uz Jūras bioloģisko staciju Sv.Helēnas salā." Žēl, viņš nodomāja, parakstīdams šo piezīmi. Raksts bija īsts meistardarbs. Bet, ja sāktu pieņemt kaut kādus mērķa izskaidrojumus, tad vis­pār nebija zināms, pie kā tas var novest. Šāda veida idejas viegli varēja sajaukt nestabilākos augstāko kastu prātus — laupīt tiem ticību laimei kā augstākajam mērķim, likt tiem noticēt, ka mērķis meklējams kaut kur tālāk, kaut kur ārpus tagadējās cilvēciskās sfēras; ka dzīves mērķis ir nevis labklājības uzturēšana, bet gan kaut kāda apziņas padziļināšana un izsmalcināšana, kaut kāda zināšanu paplašināšana. Un gluži iespējams, ka tas ir tiesa, Pārraugs prātoja. Taču pašreizējos apstākļos tas tik un tā nav pieļaujams. Viņš atkal paņēma pildspalvu un zem vārda "Nepublicēt!" pavilka otru svītru, vēl treknāku un melnāku nekā pirmo; tad nopūtās. "Cik jauki būtu." viņš nodomāja, "ja nevajadzētu domāt par laimi!"

Aizvērtām acīm, sejai starojot aizgrābtībā, Džons klusu deklamēja tukšumā:

— O, tā māk lāpas gaiši dedzināt! Šķiet pati trīcam pusnakts vaigam klāt Kā maura ausī dārgakmenis spožs, Pārlieku dārgs šai zemei, pārāk košs…

Zelta T vizēja Linainai uz krūtīm. Kopienas arhidziesmotājs to draiski satvēra, draiski paraustīja. Man liekas, Linaina piepeši ierunājās, pārtraukdama ilgo klusumu, es labāk iedzeršu pāris gramu somas.

Bernards tobrīd jau gulēja dziļā miegā un uzsmaidīja savu sapņu privātajai paradīzei. Smaidīja, smaidīja. Taču ik pēc trīsdesmit sekundēm elektriskā pulksteņa minūšu rāditājs virs viņa gultas nepielūdzami palēca uz priekšu ar gandrīz nedzirdamu klikšķi. Klik, klik, klik, klik… Un pienāca rīts. Bernards atgriezās telpas un laika ciešanās. Briesmīgā garastāvoklī viņš ar taksikopteru lidoja uz darbu Apstrādes centrā. Panākumu reibonis bija izgaisis; viņš bija atskurbis, atguvis savu veco "es"; un pretstatā pēdējo nedēļu īslaicīgajam veiksmes balonam šis vecais "es" šķita nepieredzēti smags, smagāks par apkārtējo gaisu.

Šim sašļukušajam Bernardam Mežonis izrādīja negaidī­tu līdzjūtību.

— Tagad tu atkal esi gandrīz tāds pats, kāds biji Mal­paisā. viņš teica, kad Bernards bija izstāstījis savu bēdu stāstu. Vai atceries mūsu pirmo sarunu? Pie mazās mājiņas. Tagad tu esi tāds pats kā toreiz.

— Tāpēc, ka atkal jūtos nelaimīgs; lūk, kāpēc.

— Nu, es gan labāk justos nelaimīgs nekā baudītu to vil­toto, melīgo laimi, kāda jums šeit ir.

— Skaisti! Bernards rūgti attrauca. — Tieši tevis dēļ jau tas viss notika! Tu atteicies nākt uz manām viesībām un vi­sus sarīdīji pret mani! Viņš zināja, ka šie vārdi ir nejēdzīgi netaisni; klusībā un beidzot pat skaļi viņš atzina, cik patiess ir tas, ko Mežonis saka par viņa draugiem, kuri bijuši tik nevērtīgi, ka šī nenozīmīgā provokācija spējusi pārvērst viņus negantos ienaidniekos. Tomēr par spīti šai atskārsmei un atzinumam, par spīti tam, ka drauga atbalsts un līdzjūtība tagad bija viņa vienīgais mierinājums, Bernards turpināja lolot pret Mežoni ne tikai patiesas simpātijas, bet arī aplamu, slepenu aizvainojumu, turpināja perināt pret viņu sīku atriebību plānu. Lolot aizvainojumu pret Kopienas arhidziesmotāju bija veltīgi; nebija iespējas atriebties nedz Galvenajam pudeļotājam, nedz Predestinatora asistentam. Turpretī Mežonim kā iespējamam upurim Bernarda uztverē piemita milzīgas priekšrocības: viņam bija iespējams tikt klāt. Viena no drauga galvenajām funkcijām ir paciest (vieglākā un simboliskā formā) to sodu, ko mēs vēlētos piespriest saviem ienaidniekiem, bet nespējam.

Otrs Bernarda draugs un upuris bija Helmholcs. Kad Bernards, visu zaudējis, ieradās un atkal lūdza draudzību, kuru savos veiksmes laikos nebija uzskatījis par saglabā­šanas vērtu, Helmholcs to viņam sniedza; sniedza to bez pārmetumiem, bez piezīmēm, it kā būtu aizmirsis, ka viņi jebkad sastrīdējušies. Lai gan aizkustināts, Bernards reizē juta arī, ka viņu pazemo šī augstsirdība—jo neparastāka un tādējādi jo pazemojošāka tāpēc, ka tai nebija nekāda sakara ar somu, toties bija vistiešākais sakars ar Helmholca raksturu. Aizmirst un piedot prata ikdienas Helmholcs, nevis pusgrama brīvdienu Helmholcs. Bernards jutās pienācīgi pateicīgs (tas bija milzīgs mierinājums — atgūt draugu) un arī pienācīgi aizvainots (būtu patīkami atriebties Helmholcam par viņa augstsirdību).

Pirmoreiz satiekoties ar viņu pēc abu atsvešināšanās, Bernards izklāstīja visas savas nedienas un pieņēma izlī­gumu. Tikai vairākas dienas pēc tam viņš pārsteigts un nedaudz nokaunējies uzzināja, ka ne jau viņš vienīgais iekūlies nepatikšanās. Arī Helmholcam bija izcēlies kon­flikts ar Pārvaldi.

— Tas bija dažu pantu dēļ, viņš paskaidroja. Es no­turēju savu parasto lekciju augstākā līmeņa emociju tehnoloģijā trešā kursa studentiem. Kursā ir divpadsmit lekciju, un septītajā tiek aplūkota dzeja. Precīzāk — "Dzejas izmantošana morālajā propagandā reklāmā". Savas lekcijas es vienmēr ilustrēju ar daudziem tehnoloģijas pie­mēriem. Šoreiz nolēmu nolasīt viņiem pantus, ko nesen biju sacerējis pats. Protams, tas bija gatavais neprāts; tomēr es nespēju tam pretoties. Viņš iesmējās. Man gribējās redzēt, kā viņi reaģēs. Turklāt, viņš nedaudz drūmāk piebilda, es gribēju arī veikt nelielu propagandu; mēģināju tehnoloģiski panākt, lai viņi justos tāpat, kā jutos es, rakstīdams šo dzeju. Ford! Viņš iesmējās atkal. Sacēlās tāda protesta vētra! Mani izsauca rektors un piedraudēja nekavējoties atlaist. Nu es esmu apzīmogots.

— Bet par ko tie panti bija? Bernards jautāja.

— Par vientulību. Bernards pacēla uzacis.

— Es tev noskaitīšu, ja vēlies. Un Helmholcs iesāka:

— Vakarējā komiteja, Vāles vien, bet bungas — čušš… Pilsētā pusnaktī, lejā, Vakuumā flautas pūš. Miegainas sejas, mutes cietas, Mašīnas stāv šai brīdī. Piedrazotās vietās, Tur, kur pūļi klīda. Viss mierīgi atpūšas. Kāds (skaļi vai klusi) šobrīd Raud; runā — bet, kas, Es nevaru pasacīt.

Ne vairs Sūzanas, kā jūtu, Ne arī Egērijas Roku, lūpu un krūšu. Ak, un dibena nav bijis; Jauna klātbūtnība rādās, Prasu: "Kas tu esi, klau?" Absurda esence tāda, Kaut kas, kā pavisam nav. Tomēr viņa tumšo nakti Vēl daudz ciešāk apņem ciet Nekā tās, ar ko mēs taisām jakti, — Kamdēļ tas tik netīri šķiet?

— Nu. lūk, to es viņiem nolasīju kā paraugu, un viņi nosūdzēja mani rektoram.

— Nemaz nebrīnos, Bernards sacīja. — Tas ir krasā pretrunā ar visu. ko viņiem māca miegā. Atceries, vismaz ceturtdaļmiljona reižu viņi ir brīdināti par vientulības briesmām!

— Zinu. Tomēr man gribējās redzēt, kā tas iedarbosies.

— Nu, tagad tu to esi redzējis.

Helmholcs tikai pasmējās. Brīdi klusējis, viņš teica: Es jūtos tā, it kā tikai tagad man beidzot rastos kaut kas, par ko rakstīt. It kā tikai tagad es beidzot varētu likt lietā spēku, ko jū­tu sevī, — neparastu, apslēptu spēku. Šķiet, man kaut kas kļūst skaidrs. Bernards nodomāja, ka par spīti visām nepatikšanām Helmholcs izskatās ļoti laimīgs.

Helmholcs un Mežonis uzreiz iepatikās viens otram. Turklāt tik sirsnīgi, ka Bernards sajuta asu greizsirdības dzēlienu. Visās šajās nedēļās viņam nebija izdevies sasniegt ar Mežoni tādu tuvības pakāpi, kādu vienā rāvienā sasnie­dza Helmholcs. Vērodams viņus, klausīdamies viņu sarunās. Bernards dažkārt aizvainoti vēlējās, kaut jel nekad nebūtu abus savedis kopā. Viņš kaunējās par savu greizsirdību un, lai to nejustu, pamīšus centās sasprindzināt gribu un dzēra somu. Tomēr šie centieni nebija īpaši sekmīgi, un starp somas brīvdienām bija nepieciešami pārtraukumi. Pretīgās jūtas allaž uzliesmoja no jauna.

Trešo reizi saticies ar Mežoni, Helmholcs nolasīja viņam savas vārsmas par Vientulību.

— Ko tu par tām domā? viņš pabeidzis jautāja.

Mežonis pašūpoja galvu. Paklausies šīs, skanēja at­bilde; un, atslēdzis skapīti, kurā glabāja peļu apgrauzto grā­matu, viņš atšķīra lapas un sāka lasīt:

— Putns, kas, skaļi dziedādams, Arābijas palmā mīt. Būs par taurētāju rīt…

Helmholcs klausījās augošā satraukumā. Dzirdot par "Arābijas palmu", viņš satrūkās; dzirdot "tu skaļais vēst­nesi", pasmaidīja spējā priekā; dzirdot "katram putnam plēsīgam", vaigi viņam pietvīka; bet "tas. kurš bēru dziesmu prot" lika viņam nobālēt un nodrebēt vēl nepiedzīvotu jūtu uzplūdā. Mežonis turpināja lasīt:

— Savpatīgums nogalēts, Tas, kas pats. vairs nav tas pats; Vienas dabas divkāršs vārds Vairs ne pušplēsts neminēts.

— Iegansts, sevi sapinies, Šķirtajam liek kopā augt…

— Orģija, porgija! Bernards noteica, pārtraukdams lasīšanu ar skaļiem, nepatīkamiem smiekliem. Tas ir tikai vēl viens Solidaritātes kalpojuma psalms! Viņš atriebās saviem draugiem par to, ka viens otram viņi bija pieķērušies vairāk nekā Bernardam.

Nākamajās divās vai trijās tikšanās reizēs Bernards bieži atkārtoja šo mazo atriebības aktu. Tas bija vienkāršs, turklāt ārkārtīgi iedarbīgs, jo gan Helmholcu, gan Mežoni bezgala sāpināja tas. ja kāds iemīļots dzejas dārgakmens tika satriekts šķembās un aptraipīts. Pēdīgi Helmholcs piedraudēja izdzīt Bernardu no istabas, ja viņš vēl jaukšoties pa vidu. Tomēr, lai cik dīvaini būtu, nākamreiz, turklāt pašā kaunpilnākā veidā, dzejas lasījumā iejaucās Helmholcs pats.

Mežonis skaļi lasīja "Romeo un Džuljetu" — lasīja (visu laiku redzēdams Romeo vietā sevi, bet Džuljetas vietā — Linainu) ar dziļu un trīsošu kaisli. Mīlētāju pirmās tikšanās ainu Helmholcs bija noklausījies ar mulsu interesi. Aina dārzā bija sajūsminājusi viņu ar savu dzejiskumu; taču tajā izteiktās jūtas lika viņam pasmaidīt. Tik briesmīgi satrauk­ties par to, vai izdosies dabūt meiteni, — tas šķita visai smieklīgi. Tomēr, iztirzājot pa verbālai detaļai vien, — cik izcils emocionālās tehnoloģijas darbs! Salīdzinājumā ar to veco rakstnieku, Helmholcs noteica, mūsu labākie pro­pagandas tehnologi izskatās kā pilnīgi nejēgas. Mežonis uzvaroši pasmaidīja un atsāka lasīt. Viss ritēja ciešami, līdz trešā cēliena pēdējā ainā lords un lēdija Kapuleli sāka uzplīties, lai Džuljeta precas ar Parisu. Visas ainas gaitā Helmholcs izturējās nemierīgi; bet. kad Džuljeta, Mežoņa kaislīgi atdarināta, iesaucās:

— Vai tiešām augšā tur nav žēluma, Kas ieraudzītu manas dziļās bēdas? Ak, māmiņ mīļo, mani neatstum! Tu atliec kāzas kaut uz nedēļu; Ja nē, tad gatavo man kāzu gultu Tai drūmā kapenē, kur Tibalts guļ… —

kad Džuljeta to pateica, Helmholcam uznāca nevaldāma smieklu lēkme.

Māte un tēvs (cik groteska piedauzība) ar varu spiež meitu ņemt kādu, ko viņa negrib! Un tā stulbā meiča nepaskaidro, ka ir dabūjusi kādu citu, kuram (vismaz pašlaik) dod priekšroku! Savā neķītrajā absurdumā šī aina bija neat­vairāmi komiska. Helmholcam ar varonīgiem pūliņiem bija izdevies apvaldīt augošo uzjautrinājumu; taču "māmiņ mīļo" (Mežoņa drebošās, ciešanu pilnās balss izpildījumā) un mājiens par to, ka Tibalts guļ miris, taču acīmredzot nav kremēts un šķiež savu fosforu kaut kādā kapenē, — tas nu bija par daudz. Viņš smējās un smējās, līdz pār vaigiem plūda asaras, — neremdināmi smējās, kamēr Mežonis, nobālis aiz sašutuma, skatījās viņā pār grāmatas malu un, kad smiekli nemitējās, ieslēdza grāmatu skapīti ar tāda cilvēka žestu, kurš aizvāc savu pērli no cūku laidara.

— Un tomēr, Helmholcs sacīja, kad bija atguvis elpu tiktāl, lai spētu atvainoties, un pielabinājies Mežonim, lai tas būtu ar mieru klausīties viņa paskaidrojumos, es gluži labi saprotu, ka tādas smieklīgas, ārprātīgas situācijas ir nepie­ciešamas; par kaut ko citu nemaz nav iespējams labi rakstīt. Kāpēc tas vecais rakstnieks ir tik brīnišķīgs propagandas tehnologs? Tāpēc, ka viņam bija tik daudz vājprātīgu, mo­košu situāciju, par kurām satraukties. Cilvēkam ir jājūtas sāpinātam un nelaimīgam, citādi nav iespējams izdomāt patiesi labas, caururbjošas, rentgenstariem līdzīgas frāzes. Bet tēvi un mātes! Viņš nogrozīja galvu. Negaidi, ka man sejā nepakustēsies ne vaibsts, dzirdot par tēviem un mātēm! Un kurš gan ies uztraukties par to, vai puisis dabū vai ne­dabū meiteni? (Mežonis saviebās; bet Helmholcs, kurš domīgi blenza grīdā, neko nemanīja.) Nē, viņš ar nopūtu secināja, tas nekur neder. Mums nepieciešams cita veida neprāts un varmācība. Bet kas īsti? Kas? Kur lai mēs to atrodam? Viņš apklusa; tad, galvu šūpodams, pēdīgi noteica: Es nezinu. Es nezinu.

Embriju noliktavas puskrēslā neskaidri iezīmējās Hen­rija Foslera stāvs.

— Vai negribi šovakar aiziet uz jūtfīlmām?

Linaina klusēdama papurināja galvu.

— Vai tu satiksies ar kādu citu? Henriju interesēja tas, kuri viņa draugi dabūjas. Vai ar Benito? viņš prašņāja.

Viņa vēlreiz papurināja galvu.

Henrijs samanīja nogurumu violetajās acīs, bālumu aiz ādas tuberkulozes maskas, skumjas tumšsarkano bezsmaida lūpu kaktiņos.

— Tu taču nebūsi slima? viņš mazliet satraukts jautāja, baidīdamies, ka tik viņa nav saķērusi kādu no nedaudzajām atlikušajām infekcijas slimībām.

Tomēr Linaina atkal papurināja galvu.

— Lai nu kā, tev vajadzētu aiziet pie ārsta, Henrijs no­teica. Dakteris ar prieku ārstē drebuļus kā nieku. viņš sirsnīgi piebilda un vēl uzsvēra šo hipnopēdisko sakām­vārdu, uzsizdams Linainai uz pleca. Varbūt tev derētu grūtniecības aizstājējs, viņš ieminējās. Vai varbūt spē­cīgas kaislības aizstājēja kurss. Zini, parastais kaislības aizstājējs dažreiz nav gluži…

— Ak. Forda dēļ, Linaina sacīja, pārtraukdama tiepīgo klusēšanu, aizveries! Un atkal pievērsās embrijiem, ko mirkli bija pametusi novārtā.

Padomā tik. spēcīgas kaislības aizstājēja kurss! Viņa būtu smējusies, ja tikko nevaldītu asaras. Itin kā viņai pašai nepietiktu kaislību! Viņa dziļi nopūtās, uzpildīdama šļirci.

— Džon, viņa klusu nočukstēja, — Džon… Un tad ieprātojās: "Ak Ford, vai šim es iedevu poti pret miega slimību vai ne?" Viņa nudien nespēja atcerēties. Pēdīgi viņa nolēma ne­riskēt ar divkāršu devu un gar slīdlenti aizgāja pie nākamās pudeles.

Divdesmit divus gadus, astoņus mēnešus un četras dienas pēc šī brīža kāds jauns, daudzsološs alfa minus admi­nistrators Mvanza — Mvanzā nomira no tripanosomiāzes — pirmais šāds gadījums pusgadsimta laikā. Linaina nopūtusies turpināja darbu.

Stundu vēlāk ģērbtuvē Fanija izteica kvēlus iebildumus.

— Bet tas taču ir absurdi — ļauties tādam garastāvoklim! Vienkārši absurdi, viņa atkārtoja. Un vēl par ko? Par vīrieti— vienu vīrieti!

— Bet tieši viņu es gribu!

— Itin kā pasaulē nebūtu miljoniem citu vīriešu.

— Bet tos es negribu.

— Kā tu vari zināt, ja neesi mēģinājusi?

— Es esmu mēģinājusi.

— Bet ar cik daudziem? Fanija noprasīja, nicīgi raustī­dama plecus. Ar vienu, diviem?

— Ar dučiem. Bet tam nebija nekādas jēgas, Linaina atbildēja, šūpodama galvu.

— Tev jābūt neatlaidīgai, Fanija pamācīja. Tomēr bija redzams, ka viņas ticība pašas padomiem ir iedragāta. Bez neatlaidības neko nevar sasniegt.

— Bet tikmēr…

— Nedomā par viņu!

— Nevaru.

— Tad iedzer somu!

— Es dzeru.

— Un turpini.

— Bet starplaikos viņš man joprojām patīk! Viņš man patiks vienmēr.

— Nu, ja tas ir tā, Fanija apņēmīgi teica, tad vienkārši ej un dabū viņu! Vai nu viņš grib, vai ne.

— Bet ja tu zinātu, cik briesmīgi dīvains viņš bija!

— Jo vairāk iemesla rīkoties stingri.

— Kas tev nekaiš runāt!

— Neliecies zinis par visādām blēņām. Rīkojies! Fanijas balss skanēja kā bazūne; viņa bija gluži kā Jauno Sieviešu Fordiskās apvienības lektore, kas vada vakara pārrunas ar pusaugu beta mīnusiem. Jā, rīkojies — un tūliņ! Tagad pat!

— Man būs bail, Linaina sacīja.

— Vispirms tev tikai jāiedzer pusgrams somas. Un tagad es iešu vannā. Viņa sparīgi aizsoļoja, vilkdama nopakaļ dvieli.

Atskanēja zvans, un Mežonis, kurš nepacietīgi cerēja, ka šopēcpusdien atnāks Helmholcs (jo, beidzot nolēmis izrunāties ar Helmholcu par Linainu, viņš ar mokām spēja atlikt šo sirds izkratīšanu kaut vai uz mirkli), pielēca kājās un metās pie durvīm.

— Man jau bija nojauta, ka tu nāksi, Helmholc! viņš sauca, vērdams durvis vajā.

Baltā acetāta atlasa matrožu kostīmā, ar apaļu, ballu cepurīti, švītīgi piešķiebtu uz kreisās auss, uz sliekšņa stāvēja Linaina.

— Ai! Mežonis izdvesa, kā saņēmis spēcīgu belzienu.

Ar pusgramu bija pieticis, lai Linaina aizmirstu savas bailes un mulsumu. Sveiks, Džon! viņa smaidot teica un Mežonim garām iegāja istabā. Automātiski aizvēris durvis, viņš sekoja viešņai. Linaina apsēdās. Iestājās ilgs klūsums.

— Liekas, Džon, tu sevišķi nepriecājies, mani redzot, viņa pēdīgi iesāka.

— Nepriecājos? Mežonis pārmetoši paskatījās viņā. tad pēkšņi nokrita ceļos viņai pie kājām un, satvēris Linainas roku, to bijīgi noskūpstīja. Nepriecājos? Ak, ja tu tikai zinātu! viņš nočukstēja un, uzdrošinājies ielūkoties viņai sejā, turpināja: Apbrīnotā Linaina, tu apbrīnas kalngals, tu esi dārgāka par visiem pasaules dārgumiem! Viņa veltīja Mežonim salda maiguma pilnu smaidu. Ak, tu esi pati pil­nība (pavērtām lūpām viņa liecās Mežonim tuvāk), pati pilnība, tik brīnišķīgs ir tikai (tuvāk un tuvāk) visu radījumu kronis! Vēl tuvāk. Mežonis piepeši piecēlās kājās. Un tāpēc, viņš novērsies sacīja, es vispirms gribēju kaut ko izdarīt… Tas ir, lai pierādītu, ka esmu tevis cienīgs. Protams, patiesībā es tāds nebūšu nekad. Tomēr es gribēju vismaz pa­rādīt. ka neesmu pilnīgi necienīgs. Es gribēju kaut ko izdarīt.

— Kāpēc tu domā, ka tas ir nepieciešams… Linaina iesāka, tomēr atstāja teikumu nepabeigtu. Viņas balsī ieska­nējās viegls aizkaitinājums. Ja esi liekusies uz priekšu tuvāk un tuvāk, pavērtām lūpām, un tad tāds muļķa lempis pēkšņi pieraušas kājās un tu apjēdz, ka liecies pretī tukšumam, tad nu tiešām ir iemesls, dibināts iemesls aizkaitinājumam, pat ja asinīs tev riņķo pusgrams somas.

— Malpaisā, Mežonis nesakarīgi murmināja, vajadzēja atnest kalnu lauvas ādu — tas ir, ja gribēji ar kādu precēties. Vai vilka ādu.

— Anglijā nekādu lauvu nav, Linaina gandrīz uzkliedza.

— Un, pat ja būtu, Mežonis piebilda ar negaidītu nicīgu aizvainojumu, cilvēki droši vien medītu tos no helikopteriem, ar indīgu gāzi vai ko tamlīdzīgu. Es tā nerīkotos, Linaina. Viņš izslēja plecus, uzdrīkstējās uzmest viņai acis un sastapa aizskartas neizpratnes pilnu skatienu. Es izdarīšu jebko, viņš apjucis turpināja arvien nesakarīgāk. Jebko, ko vien tu man liksi. Dažs darbs ir nepatīkams — tu zini. Bet pašas pūles atraisa tajās slēpto prieku. Tā es jūtos. Saproti —ja tu gribētu, es pat izslaucītu grīdu.

— Bet mums ir putekļsūcēji, Linaina apjukusi teica. — Tas nav nepieciešams.

— Nē, protams, tas nav nepieciešams. Tak dažu zemu darbu var cēli izturēt. Es vēlētos kaut ko cēli izturēt. Vai tu nesaproti?

— Bet ja jau ir putekļsūcēji…

— Tas nav galvenais.

— Un epsiloni pusidioti, kas ar tiem strādā, viņa tur­pināja, tad kāpēc tas jādara?

— Kāpēc? Par godu tev, par godu tev! Lai parādītu, ka…

— Apžēliņ, un kāds gan putekļsūcējiem sakars ar lauvām…

— Lai parādītu, cik ļoti…

— Kāds sakars lauvām ar to, ka tu priecājies, redzot mani… Viņa saniknojās arvien vairāk.

— Cik ļoti es mīlu tevi, Linaina! viņš gandrīz izmisīgi izdvesa.

Apliecinot iekšējas, trauksmainas pacilātības uzplūdu, Linainas vaigi pietvīka. — Vai tu to saki nopietni, Džon?

— Bet es nemaz negribēju to sacīt! Mežonis iesaucās, ciešanās lauzīdams rokas. Tikai tad… Klausies, Linaina; Malpaisā cilvēki precas.

— Ko? Viņas balsī pamazām atgriezās aizkaitinājums. Par ko viņš runāja tagad?

— Uz mūžu. Viņi apsolās palikt kopā uz mūžu.

Cik drausmīga iedoma! Linaina jutās patiesi šokēta.

— Un ārišķīgo daili pārdzīvot ar saprātu, kurš atjauno vēl ātrāk, pirms asins mirst.

— Ko?

— Un Šekspīrs arī teicis līdzīgi. "Ja atraisīsi jaunavības jostu, pirms svētā laulība to pasludinās ar pilnīgu un cēlu kārtību…".

— Forda dēļ, Džon, runā jēdzīgi! Es nesaprotu ne vārda! Sākumā putekļsūcēji; tad jostas. Tu padari mani traku! Linaina pietrūkās kājās un, it kā baidīdamās, ka viņš neaizmūk arī fiziski, ja jau aizmucis garīgi, sakampa viņu aiz rokas locītavas. Atbildi man uz vienu jautājumu: vai īste­nībā es tev patīku vai ne?

Iestājās īss klusums; tad viņš ļoti klusu sacīja: Es mīlu tevi vairāk par visu pasaulē.

— Tad kāpēc gan tu to neteici? Linaina iesaucās, un viņas niknums bija tik liels, ka asie nadziņi iecirtās viņa ādā. Tu tikai mels niekus par jostām un putekļsūcējiem, un lauvām un moki mani nedēļām ilgi!

Atlaidusi viņa roku, Linaina to nikni pagrūda nost.

Ja tu man tik ļoti nepatiktu, viņa noteica, es būtu uz tevi pārskaitusies.

Un pēkšņi viņas rokas apvijās Mežonim ap kaklu; viņš juta Linainas maigās lūpas pie savējām. Tik maigas, tik siltas un elektrizējošas, ka viņam uzmācās atmiņas par apskāvieniem "Trīs nedēļās helikopterā". Ooo! ooo! stereoskopiskā blon­dīne, un āāā! vairāk nekā reālais moris. Šausmas, šausmas, šausmas… viņš lūkoja atbrīvoties; bet Linaina apskāva viņu vēl ciešāk.

— Kāpēc tu to neteici? viņa čukstēja, atliekusi galvu, lai paskatītos Mežoni. Viņas acīs vīdēja maigs pārmetums.

"Nedz bedre drūmākā, nedz vieta labākā (poētiski iedār­dējās sirdsapziņas balss), nedz ļaunā gara dziņa karstāka, tām manu godu kaislē nepārvērst. Nekad, nekad!" viņš nolēma.

— Tu muļķa puika! Linaina sacīja. Es tevi tā gribēju! Un. ja jau tu gribēji mani. tad kāpēc tu ne…

— Bet Linaina… Mežonis grasījās iebilst; un, kad viņa nekavējoties noņēma rokas viņam no pleciem un atkāpās, viņš mirkli nodomāja, ka Linaina sapratusi neizteikto mājienu. Taču, kad viņa atpogāja savu balto lakādas patronjostu un rūpīgi pārlika to pār krēsla atzveltni. Mežonī modās aizdomas, ka viņš ir maldījies.

— Linaina! viņš bažīgi atkārtoja.

Viņa pielika roku sev pie kakla un strauji parāva no augšas uz leju; baltā jūrnieku blūze pāršķēlās līdz apakšai; aizdomas sabiezēja pārāk, pārāk stingrā pārliecībā. Linaina, ko tu dari?

Švirks, švirks! Viņa atbildēja bez vārdiem. Un izkāpa no savām platgalu biksēm. Rāvslēdžotās kreklbiksītes bija bālā gliemežvāku sārtumā. Uz krūtīm šūpojās Kopienas arhidziesmotāja zelta T.

'Tie piena pupi cauri logu režģiem, kas vīriem acīs krita…" Šie dziedošie, pērkonīgie, maģiskie vārdi darīja viņu divtik bīstamu, divtik valdzinošu. Maigi, maigi, bet tik griezīgi! Gurdinoši, saprāta balsī runājoši, apņēmību gaisi­noši. "Pat stingras dievošanās kā salmi ugunī švirkst asinīs. Tu labāk atturies, vai ari…"

Švirks! Apaļīgi izliektais sārtums pārdalījās kā akurāti pāršķelts ābols. Izlocījās rokas, pacēlās vispirms labā pēda, tad kreisā: saplakušās kreklbiksītes bez dzīvības gulēja uz grīdas.

Palikusi tikai kurpēs, zeķēs un švītīgi piešķiebtajā apaļa­jā, baltajā cepurītē, Linaina tuvojās viņam. Dārgais! Dārgais! Kaut jel tu būtu to pateicis agrāk! Viņa izstiepa rokas.

Bet Mežonis neatbalsoja: "Dārgā!" — un neizstiepa rokas viņai pretim; Mežonis šausmās atkāpās, atgaiņādamies tā, it kā censtos aizbiedēt uzmācīgu, bīstamu dzīvnieku. Četri atmuguriski soļi, un viņš bija piespiests pie sienas.

— Saldumiņ! Linaina izdvesa un. uzlikusi rokas Mežonim uz pleciem, piekļāvās viņam klāt. Apskauj mani! viņa pavēlēja. Apskauj mani cieši, kaķīt! arī viņa pārzināja dzeju, pazina vārdus, kuri dziedāja, būra un dimdēja kā bungas. Skūpsti, viņa aizvēra acis, balss noklusa līdz miegainiem čukstiem, skūpsti, līdz es krītu komā! Apskauj mani, mīļo zaķīt…

Mežonis satvēra viņu aiz plaukstu locītavām, atrāva viņas rokas sev no pleciem un rupji atgrūda viņu.

— Au, man sāp, tu… ak! Viņa spēji apklusa. Šausmas lika aizmirst sāpes. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja Mežoņa seju — nē, nevis viņa seju, bet gan kāda svešinieka nikno, bālo, izķēmoto seju. kuras vaibsti raustījās neprātīgās, neiz­skaidrojamās dusmās. Viņa izbīlī nočukstēja: Džon, kas noticis? Viņš neatbildēja, tikai urbās viņas sejā ar šīm vājprātīgajām acīm. Rokas, kuras turēja viņas locītavas, drebēja. Viņš elpoja dziļi un nevienmērīgi. Viņa pēkšņi izdzirda, ka tik tikko saklausāmi, taču drausmīgi ņirkst viņa zobi. Kas noticis? viņa gandrīz kliedza.

Un. it kā šī kliedziena atmodināts, Mežonis sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. — Padauza! viņš ierēcās. — Padauza! Bezkaunīgā netikle!

— Ai, nevajag, ne — evajag, viņa pretojās, balsij ērmīgi trī­cot, jo Mežonis viņu purināja.

— Padauza!

— Lū — ūdzu!

— Nolādētā padauza!

— Gra — ams ir la — abāks… viņa iesāka.

Mežonis atgrūda viņu ar tādu spēku, ka viņa sagrīļojās un pakrita. Ārā! viņš uzkliedza, draudīgi stāvēdams viņai līdzās. Pazūdi no manām acīm, vai es tevi nogalināšu! Viņš sažņaudza dūres.

Linaina pacēla rokas, lai aizsegtu seju.—  Nē, lūdzu, nevajag, Džon…

— Pasteidzies. Ātri!

Joprojām pacēlusi vienu roku, pārbiedētu skatienu sekodama katrai viņa kustībai, Linaina pierausās kājās un, joprojām salīkusi, joprojām sargādama galvu, metās uz van­nas istabu.

Spēcīgais pliķis, ar kuru viņas aiziešana tika pasteidzi­nāta, noskanēja kā pistoles šāviens.

— Au! Linaina lēkšus palēca uz priekšu.

Drošībā aiz slēgtām vannas istabas durvīm viņai pietika vaļas novērtēt savus ievainojumus. Nostājusies ar muguru pret spoguli, viņa atskatījās. Raugoties pār kreiso plecu, viņa redzēja plaukstas nospiedumu, kas skaidrs un tumši sarkans izcēlās uz pērļainās miesas. Viņa piesardzīgi paberzēja ievai­noto vietu.

Ārpusē, otrā istabā, Mežonis staigāja šurpu turpu, soļoja, soļoja burvju vārdu bungu un mūzikas pavadījumā. "Pat paceplīši dara to, un arī pat gauži mazas zelta mušiņas dzen izvirtību manu acu priekšā." Vārdi apdullinoši dārdēja viņam ausīs. "Nedz sesks, nedz arī notašķījies zirgs to nespēj ar tik nevaldāmu kāri. No jostas lejup tās ir kentauri, bet augšup sievietes. Līdz viduklim tām viss no dieviem dāvāts, bet apakšpusē viss no nelabā. Tur elle, tumsība, tur sēra bedre kūp, tur deg, tur virsi, tur smird; fu, fu, pē, pē! Dod unci cibeta man, mīļo aptiekār, lai savu iztēli es atsvaidzinu!"

— Džon! vannas istabā bikli ierunājās sīka, pieglaimīga balstiņa. Džon!

"Ak, zāle savvaļā, kas esi tik mīļi daiļa un tik smaržīga, tik salda, ka sāp visi jutekļi! Vai dižā grāmata šī darināta, lai vārdu "mauka" rakstītu uz tās? Pret to pat debess aizspiež degunu…"

Taču viņas smaržas joprojām virmoja tepat, uz viņa jakas balti vizēja pūderis, kas iesmaržojis viņas burvīgo au­gumu. "Bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle." Nepielūdzamais ritms izdimdināja pats sevi. "Bez­kaunīgā…"

— Džon, kā tev šķiet, vai tu varētu padot man drēbes?

Viņš pacēla platgalu bikses, blūzi, kreklbiksītes.

— Atver! viņš pavēlēja un iespēra pa durvīm.

— Nē, nevēršu! Balss bija reizē izbiedēta un izaicinoša.

— Un kā tad lai es tās tev iedodu?

— Iebāz pa ventilatoru virs durvīm!

Viņš darīja, kā likts, un atsāka satraukti staigāt pa istabu. "Bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle! Tā velna kārība ar tauku rumpi un resniem pirkstiem…"

— Džon!

Viņš neatbildēja. "Tauku rumpi un resniem pirkstiem."

— Džon!

— Kas ir? viņš skarbi noprasīja.

— Vai tu man nepasniegtu manu Maltusa jostu?

Linaina sēdēja, ieklausīdamās soļos blakusistabā, un klausīdamās prātoja, cik ilgi viņš taisās tā klamzāt šurpu turpu; vai viņai būs jāgaida, līdz viņš atstās dzīvokli; vai ari, ja viņa trakumam ļautu zināmu laiciņu noplakt, vairs nebūtu bistami atvērt vannas istabas durvis un mesties ārā.

Šos bažīgos prātojumus pārtrauca telefona zvans blakusistabā. Kāju dima spēji mitējās. Viņa dzirdēja, kā Mežoņa balss sarunājas ar klusumu.

Hallo!

— Jā.

— Ja es neaizņemu pats sevi, tad jā.

— Jā, vai tad jūs nedzirdējāt? Te runā misters Mežonis.

— Ko? Kas ir slims? Skaidrs, ka tas mani interesē.

— Bet vai tas ir nopietni? Vai viņai tiešām ir slikti? Es tūliņ iešu…

— Vairs nav savā dzīvoklī? Uz knrieni viņu aizveda?

— Ak Dievs! Kāda ir adrese?

— Pārkleinā numur trīs—jā? Trīs? Paldies.

Linaina dzirdēja noklakšķam nolikto klausuli, pēc tam steidzīgus soļus. Aizcirtās durvis. Iestājās klusums. Vai viņš tiešām bija prom?

Bezgala piesardzīgi viņa pavēra durvis par ceturtdaļcollu; palūrēja pa spraudziņu; sadūšojās, ieraudzījusi tukšumu; pavēra durvis mazliet plašāk un izbāza ārā galvu; pēdīgi uz pirkstgaliem iezagās istabā; mirkli pastāvēja, sirdij neganti dauzoties, klausījās, klausījās; tad metās pie ārdur­vīm, atvēra, izšmauca, aizcirta, skrēja. Tikai iekāpusi liftā un braukdama lejup, viņa sāka justies drošībā.

Mirēju slimnīca Pārkleinā bija sešdesmit stāvu augsts tornis, apšūts ar bāldzeltenām flīzēm. Kad Mežonis izkāpa no taksikoptcra, no jumta rūcot pacēlās spilgti krāsainu aerokatafalku eskorts un aizšāvās pāri parkam uz rietumiem, uz Krematoriju. Galvenais šveicars pie lifta durvīm sniedza viņam informāciju, kuru viņš palūdza, un viņš nobrauca lejup uz 81. nodaļu (uz Ātri progresējošās senilitātes nodaļu, kā paskaidroja šveicars) septiņpadsmitajā stāvā.

Tā bija plaša, spilgti saulaina telpa ar dzelteni krāsotām sienām un divdesmit gultām, kas visas bija aizņemtas. Linda mira kompānijā — kompānijā un ar visām modernajām ērtībām. Gaisā nemitīgi virmoja jautras sintētiskas melodijas. Pie katras gultas kājgaļa iepretim mirējam atradās televi­zors. Televizori gluži kā piloši krāni palika ieslēgti no rīta līdz vakaram. Ik ceturtdaļstundu telpā automātiski mainījās dominējošā smarža. Mēs cenšamies, paskaidroja kopēja, kas bija sagaidījusi Mežoni pie durvīm, mēs cenšamies šeit radīt ļoti patīkamu gaisotni — kaut ko starp pirmās klases viesnīcu un jūtfilmu teātri, ja saprotat, ko gribu sacīt.

— Kur viņa ir? Mežonis vaicāja, laizdams gar ausīm pieklājīgos skaidrojumus.

Kopēja apvainojās. — Jūs nu gan steidzaties, viņa noteica.

— Vai ir cerības? viņš jautāja.

— Jūs domājat — cerības, ka viņa nemirs? (Viņš palocīja galvu.) Nē, protams, ka nav. Ja kādu nosūta uz šejieni, tad nav vairs nekādu… Pārsteigta ieraudzījusi ciešanas viņa bālajā sejā, kopēja pēkšņi apklusa. Kas jums lēcies? viņa jautāja. Pie tādas apmeklētāju uzvedības viņa nebija pie­radusi. (Un apmeklētāju jau nebija daudz: nebija arī nekāda iemesla, kādēļ lai šeit ierastos daudz apmeklētāju.) Jūs taču nebūsiet slims?

Viņš papurināja galvu. Viņa ir mana māte, viņš sacīja tikko sadzirdamā balsī.

Kopēja uzmeta viņam iztrūcinātu, šausmu pilnu skatienu; tad žigli novērsās. No kakla līdz pat deniņiem viņa bija tumši pietvīkusi.

— Aizvediet mani pie viņas! Mežonis teica, pūlēdamies runāt ikdienišķā tonī.

Joprojām nosarkusi, kopēja pavadīja viņu uz nodaļu. Kad viņi gāja garām, viņiem pievērsās joprojām jaunas un gludas sejas (senilitāte progresēja tik strauji, ka tai neatlika laika skart vaigus — tā paguva skart tikai sirdi un sma­dzenes). Viņu gaitai sekoja tukšas, vienaldzīgas acis, kurām bija pienākusi otrā bērnība. Mežonis paskatījās un no­drebēja.

Linda gulēja garās rindas pēdējā gultā pie pašas sienas. Atbalstījusies spilvenos, viņa skatījās Dienvidamerikas Rīmana tenisa čempionāta pusfināla spēles, kuras ritēja samazinātā bezskaņas reprodukcijā uz televizora ekrāna gultas galā. Pa izgaismoto stikla kvadrātu gluži kā zivtiņas akvārijā šurpu turpu bez trokšņa šaudījās mazas figūriņas — mēmi, bet satraukti citas pasaules iemītnieki.

Linda skatījās, vāri smaidot, bez kādas sapratnes. Bālajā, uzblīdušajā sejā vīdēja plānprātīgas laimes izteiksme. Lāgiem plaksti aizvērās, un šķila, ka viņa mirkli iemieg. Tad viņa viegli sarāvās un pamodās atkal — pamodās, lai ieraudzītu tenisa čempionus ērmīgajā akvārijā, lai izdzirdētu, kā ieskaņotās superbalsis dzied "Apskauj mani cieši, kaķīt", lai sajustu vībotņu silto dvesmu, kas plūda no ventilatora virs viņas galvas, — pamodās tajā visā vai, pareizāk sakot, sapnī, kura brīnišķās sastāvdaļas bija šīs sajūtas, ko pārveidoja un izskaistināja soma viņas asinīs, un atkal pasmaidīja aiz­lauzto, bezkrāsaino infantila apmierinājuma smaidu.

— Nu, man jāiet, noteica kopēja. Tūdaļ ieradīsies nākamā bērnu grupa. Un vēl tas trešais numurs. Viņa norādija uz rindas pretējo galu. Var nomirt kuru katru brīdi. Tad nu iekārtojieties ērti! Viņa mundri aizsteidzās.

Mežonis apsēdās pie gultas.

— Linda, viņš nočukstēja, saņēmis viņas roku.

Izdzirdusi savu vārdu, viņa pagrieza galvu. Miglainās acis iemirdzējās, pazinušas viesi. Linda saspieda viņa plaukstu, pasmaidīja, lūpas sakustējās; te pēkšņi viņa nokāra galvu. Viņa bija iemigusi. Mežonis sēdēja, raudzīdamies viņā, — un aiz šīs nogurušās miesas maskas meklēja un atrada jauno, dzīvo seju, kas bija starojusi pār viņa bērnību Malpaisā, at­cerējās (un viņš aizvēra acis) Lindas balsi, Lindas kustības, visus abu kopīgās dzīves notikumus. "Streptokokiem pāri T…" Cik skaisti viņa bija dziedājusi! Un šie bērnišķīgie pantiņi, cik maģiski svešādi un noslēpumaini tie bija!

Vitamīns D un vitamīns A, Eļļa aknā, menca jūriņā.

Mežonis juta, ka aiz plakstiem sariešas karstas asaras, kad viņš atsauca atmiņā šos vārdus un Lindas balsi, kas tos atkārtoja. Un lasīšanas stundas; suns sētā, kaķis kokā; un "Praktiskie norādījumi Embriju noliktavas beta darbiniekiem". Un garie vakari pie uguns vai, vasarā, uz mazās mājiņas jumta, kad Linda stāstīja viņam par Citādo vietu, kas atrodas ārpus Rezervāta robežām: par to brīnumskaisto Citādo vietu, atmiņas par kurn viņš joprojām glabāja neskartas un nemai­nīgas kā atmiņas par debesīm, par labestības un skaistuma paradīzi, ko nebija aptraipījusi saskarsme ar šīs reālās Lon­donas realitāti, ar šiem īstajiem, civilizētajiem vīriešiem un sievietēm.

Spalgas balsis pēkšņi lika viņam atvērt acis; steigšus noslaucījis asaras, viņš atskatījās. Telpā iegruva šķietami nebeidzama identisku, astoņus gadus vecu vīrieškārtas dvīņu straume. Dvīnis pēc dvīņa, dvīnis pēc dvīņa — tie tu­vojās kā murgs. Viņu sejas, viņu atkārtotā seja —jo visam baram tā bija viena vienīga — stingi blenza un šķita sastā­vam tikai no plakanā deguna nāsim un blāvām, izvelbtām acīm. Formastērpi bija haki krāsā. Mute visiem bija vajā. Viņi nāca iekšā spiegdami un tarkšķēdami. Vienā mirklī viņi pieņudzēja visu nodalu kā tārpi. Spietoja starp gultām, rāpās tām pāri, līda apakšā, lūrēja televizoros, rādīja gri­mases pacientiem.

Linda viņus drīzāk izbrīnīja nekā satrauca. Viena grupiņa sapulcējās viņas gultas galā un blenza ar izbiedētu un stulbu ziņkārību kā dzīvnieki, kas pēkšņi sastapušies ar kaut ko nepazīstamu.

— Ei, skatieties, skatieties! Viņi runāja klusās, bailīgās balsīs. Kas viņai kaiš? Kāpēc viņa ir tik resna?

Viņi nekad nebija redzējuši tādu seju — nekad nebija redzējuši seju, kas nebūtu jauna, ar stingru ādu, ķermeni, kas vairs nebūtu slaids un stalts. Visas šīs mirstošās sešdesmitgadnicces izskatījās pēc bērnišķīgām meitenēm. Toties Linda savā četrdesmit četru gadu vecumā izskatījās kā ļengana, senilitātes izkropļota briesmone.

— Vai viņa nav šausmīga? čukstus skanēja piezīmes. Paskaties uz viņas zobiem!

Piepeši starp Džona krēslu un sienu no gultas apakšas izlīda plakandegunis dvīnis un sāka blenzt iemigušās Lin­das sejā.

— Paklau… viņš iesāka; taču sakāmais priekšlaicīgi izbeidzās spiedzienā. Mežonis sagrāba viņu aiz apkakles, pacēla gaisā virs krēsla un, sadevis pa ausīm, gaudojošu pa­grūda prom.

Atskanot viņa brēcieniem, palīgā atsteidzās galvenā kopēja.

— Ko jūs viņam izdarījāt? viņa nikni noprasīja. Es neļaušu jums sist bērnus!

— Tad aizvāciet viņus prom no šīs gultas! Mežoņa balss sašutumā drebēja. Ko šie mazie pretekļi te vispār dara? Tas ir kauns!

— Kauns? Ko jūs iedomājaties? Viņiem pašlaik ir nāves apstrāde. Un. kad es jums saku, viņa kareivīgi brīdināja, — ja jūs vēl traucēsiet viņu apstrādi, es izsaukšu šveicarus, un jūs izsviedis ārā!

Mežonis piecēlās un paspēra pāris soļu uz viņas pusi. Viņa kustības un sejas izteiksme bija tik draudīga, ka kopēja šausmās atkāpās. Ar milzu pūlēm viņš savaldījās un, ne­bildis ne vārda, pagriezās un atkal apsēdās pie gultas.

Atguvusies kopēja nedaudz spalgi un nedroši, tomēr cienīgi noteica: Esmu jūs brīdinājusi. Ņemiet to vērā! Tomēr pārlieku ziņkārīgos dvīņus viņa aizveda prom un iesaistīja spēlē "Rāvējslēdzēja medības", ko telpas pretējā galā vadīja kāda viņas kolēģe.

Tagad skrien un iedzer tasīti kofeīna šķīduma, mīļā! viņa sacīja otrajai kopējai. Likusi lietā savu galvenās kopējas varu, viņa atguva pašpārliecību un sajutās labāk. Nu, bērni! viņa iesaucās.

Linda nemierīgi sakustējās, mirkli atvēra acis, aiz­miglotu skatienu paraudzījās apkārt un iesnaudās atkal. Sēdēdams viņai blakus. Mežonis visiem spēkiem centās at­griezties pirmītējā noskaņā. "Vitamīns D un vitamīns A," viņš pie sevis atkārtoja, it kā tic būtu burvju vārdi, kas spētu atdzivināt mirušo pagātni. Tomēr burvestība nedarbojās. Skaistās atmiņas stūrgalvīgi atteicās ataust; atdzima vienīgi pretīga greizsirdība, netīksme, bēdas. Popē, kam no pār­durtā pleca tek asinis; Linda gul derdzīgā miegā, un mušas spindz ap meskalu, kas izlaistīts uz grīdas pie gultas; un, kad viņš iet garām, puikas izkliedz tos vārdus… Ak, nē, nē! Mežonis aizvēra acis un purināja galvu, dedzīgi noliegdams šīs atmiņas. "Vitamīns D un vitamīns A…" Viņš pūlējās domāt par tām reizēm, kad sēdēja Lindai uz cejiem un Linda, apskā­vusi viņu, dziedāja un dziedāja, šūpodama viņu, ieaijādama miegā. "Vitamīns D un vitamīns A, vitamīns A, vitamīns A …"

Mūzikas automāta superbalsis bija pieaugušas līdz el­sojošam kreščendo; un smaržu cirkulācijas sistēmā vībotņu vietā piepeši un spēcīgi iesmaržojās pačūlija. Linda sakus­tējās, pamodās, mirkli apstulbusi blenza uz pusfinālistiem, tad, pacēlusi galvu, pāris reižu paostīja gaisa jauno smaržu un negaidot pasmaidīja bērnišķā ekstāzē.

— Popē! viņa nomurmināja un aizvēra acis. Ak, man tā patīk, man tā… Viņa nopūtās un atslīga atpakaļ spilvenos.

— Bet Linda! Mežonis lūdzoši ierunājās. Vai tu mani nepazīsti? Viņš bija tik ļoti centies, darījis visu, kas viņa spēkos; kāpēc Linda nelāva viņam aizmirst? Viņš gandrīz nežēlīgi saspieda Lindas ļengano roku, itin kā ar varu mēģi­nātu atsaukt viņu no šī nekrietno baudu sapņa, no šīm zemiskajām, riebīgajām atmiņām, — atpakaļ tagadnē, atpa­kaļ realitātē; pretīgajā tagadnē, drausmīgajā realitātē, —kas tomēr bija cildenas, nozīmīgas, izmisīgi svarīgas, jo tik neno­vēršams bija tas, kas tās padarīja tik baismīgas. Vai tu mani nepazīsti, Linda?

Džons juta, kā viņas plauksta par atbildi viegli sakļaujas. Viņam acīs sariesās asaras. Viņš noliecās un noskūpstī­ja Lindu.

Viņas lūpas sakustējās. Popē! viņa atkal nočukstēja, un Džons jutās tā, it kā viņam sejā būtu iegāzts samazgu spainis.

Viņā pēkšņi uzvilnīja dusmas. Pievilta jau otru reizi, viņa skumju kaislība atrada citu izeju, pārvērtās sāpju pilna niknuma kaislībā.

— Bet es esmu Džons! viņš iekliedzās. Es esmu Džons! Un savā niknajā izmisumā viņš satvēra Lindu aiz pleca un sapurināja.

Lindas plaksti notrīsēja un atvērās; viņa ieraudzīja un pazina viņu — "Džon!" — , taču reālo seju, reālās un ne­žēlīgās rokas pārcēla iedomu pasaulē — starp iekšējiem, privātiem supennūzikas un pačūlijas līdziniekiem, starp pārvērstām atmiņām un divaini transponētām sajūtām, kas veidoja viņas sapņa visumu. Linda pazina viņu kā Džonu, savu dēlu. taču uztvēra viņu kā iebrucēju paradīzei līdzīgajā Malpaisā, kur kopā ar Popē nule bija pavadījusi somas brīv­dienas. Džons dusmojās, jo viņai patika Popē, Džons viņu pu­rināja, jo Popē gulēja šajā gultā, — itin kā tas būtu kas slikts, itin ka visi civilizēti ļaudis nerīkotos tieši tāpat. Ikviens pieder ikvie… Viņas balss pēkšņi pārvērtās gandrīz nedzir­damā bezelpas gārdzoņā; mute pavērās; viņa izmisīgi pūlējās ievilkt plaušās gaisu. Taču šķita, ka viņa ir aizmirsusi, kā elpot. Viņa centās iekliegties — bet neradās ne skaņa; vienīgi šausmas ieplestajās acis atklāja, ko viņa pārcieš. Rokas pacē­lās pie kakla, tad sakampa tukšu gaisu — gaisu, kuru viņa vairs nespēja ieelpot, gaisu, kurš viņai bija beidzis eksistēt.

Mežonis pietrūkās kājās un noliecās pār viņu. Kas ir, Linda? Kas ir? Balss skanēja lūdzoši; šķita, viņš lūdz mieri­nājumu.

Skatiens, ko Linda viņam pievērsa, bija pilns neizsakāmu šausmu — šausmu un, kā viņam likās, pārmetuma. Linda pūlējās piecelties sēdus, taču atkrita spilvenos. Viņas seja bija drausmīgi izķēmota, lūpas zilas.

Mežonis apcirtās un metās skriet.

— Ātri, ātri! viņš kliedza. Ātri!

Galvenā kopēja atskatījās, stāvēdama apļa vidū starp bērniem, kuri medīja rāvējslēdzēju. Pirmā mirkļa pārsteigums gandrīz nekavējoties pārvērtās nosodījumā. Nekliedziet! Padomājiet par mazajiem, viņa teica, saraukusi pieri. Jūs varat izjaukt apstrādi… Ko jūs darāt? Viņš bija ielauzies rotaļnieku aplī. Uzmanīgi! Kāds bērns iebrēcās.

— Ātri, ātri! Mežonis sakampa kopēju aiz piedurknes un rāva sev līdzi. Ātri! Kaut kas ir noticis. Es viņu nogalināju!

Kad viņi nonāca gultu rindas galā, Linda bija mirusi.

Mežonis mirkli stāvēja kā sastindzis un klusēja, tad nokrita ceļos pie gultas, aizsedza seju ar plaukstām un sāka nevaldāmi šņukstēt.

Kopēja stāvēja neizpratnē, skatīdamās te uz vīrieti, kas bija nometies ceļos pie gultas (cik skandalozs skats!), te uz dvīņiem (nabaga bērni!), kas bija mitējušies medīt rāvējslē­dzēju un blenza šurp no telpas viņa gala, ar visām savām acīm un nāsīm blenza uz šokējošo ainu, kas risinājās ap gultu nu­mur divdesmit. Vai uzrunāt šo vīrieti? Mēģināt vest viņu pie prāta un pieklājības? Atgādināt, kur viņš atrodas? Kādu lik­tenīgu ļaunumu viņš var nodarīt šiem nabaga nevainīgajiem bērniem? Ar savu pretīgo raudāšanu viņš taču postīja visu veselīgo nāves apstrādi — it kā nāve būtu kaut kas bries­mīgs, it kā jel viens cilvēks būtu tik ļoti svarīgs! Bērniem varētu rasties ārkārtīgi graujoši priekšstati par šo norisi, viņi varētu satraukties tā, ka reaģētu pilnīgi aplami, pilnīgi antisociāli.

Kopēja spēra soli uz priekšu un pieskārās Mežonim pie pleca. Vai jūs nevarat uzvesties, kā pieklājas? viņa klusi, dusmīgi sacīja. Taču atskatījusies ieraudzīja, ka pusducis dvīņu jau ir pietrūkušies un nāk šurp. Aplis juka. Vēl mirklis, un… Nē. risks bija pārāk liels; visas grupas apstrādes līmenis varētu pazemināties par sešiem vai septiņiem mēnešiem. Kopē­ja steidzās atpaka) pie saviem apdraudētajiem audzēkņiem.

— Nu, kurš grib šokolādes eklēru? viņa skali, mundri noprasīja.

— Es! korī ieaurojās visa Bokanovska grupa. Gulta numur divdesmit bija pilnīgi aizmirsta.

"Ak Dievs, Dievs, Dievs…" Mežonis klusībā atkārtoja. Bēdu un nožēlas haosā, kas valdīja viņa prātā, šis bija vienī­gais skaidrais vārds. Dievs! viņš nočukstēja. Dievs…

Ko viņš tur saka? caur supermūzikas vīteriem pavisam tuvu atskanēja skaidra un spalga balss.

Mežonis spēji salēcās un, pacēlis seju no plaukstām, at­skatījās. Pieci haki krāsas dvīņi, katrs ar pusapgrauztu eklēra stumbeni labajā rokā, identiskās sejas dažādi notrieptas ar izkusušu šokolādi, stāvēja rindā, plakandegunu ģīmjiem blenzdami viņā.

Viņi sastapa Mežoņa skatienu un visi reizē pasmīkņāja. Viens norādīja ar savu eklēra strupuli.

— Vai viņa ir beigta?

Mirkli Mežonis klusēdams raudzījās viņos. Tad klusē­dams piecēlās kājās, klusēdams gausi devās uz durvīm.

— Vai viņa ir beigta? ziņkārīgais dvīnis atkārtoja, tipi­nādams viņam blakus.

Mežonis palūkojās lejup uz dvīni un, joprojām nebilz­dams ne vārda, pagrūda viņu nost. Dvīnis nokrita uz grīdas un nekavējoties sāka brēkt. Mežonis pat neatskatījās.

Pārkleinas Mirēju slimnīcas personāls sastāvēja no simt sešdesmit diviem deltām, kas bija sadalīti divās Bokanovska grupās, vienā astoņdesmit četras rudmatainas dolihocefālas dvīnes, otrā septiņdesmit astoņi tumšmataini dolihocefāli dvīņi. Pulksten sešos, kad darbadiena bija bei­gusies, abas grupas sapulcējās slimnīcas vestibilā, kur mantziņa vietnieks izsniedza viņiem dienišķo somas devu.

Izkāpis no lifta, Mežonis nonāca šajā barā. Taču viņa domas kavējās citur — pie nāves, pie savām bēdām, pie savas nožēlas; automātiski, neapzinādamies, ko dara, viņš sāka lauzt sev ceļu caur burzmu.

— Ko jūs grūstāties? Kurp jūs tā laužaties?

No neskaitāmām rīklēm spiedza vai rūca tikai divu veidu balsis — augsta un zema. Nebeidzami atkārtotas gluži kā spoguļu virtenē, viņam nikni pievērsās divas sejas — viena bez bārdas, mūsaina un apaļa, oranžu matu ielokā, otra kalsna, knābaina putna maska ar divas dienas veciem bārdas rugājiem. Caur viņa aizmirstību izlauzās vārdi un aso elkoņu grūdieni ribās. Mežonis atkal atmodās ārējā re­alitātē, paskatījās apkārt, pazina redzēto — ar šķebigu šausmu un riebuma sajūtu pazina tajā savu dienu un nakšu nemitīgo ārprātu, spietojošas, neatšķiramas vienādības murgu. Dvīņi, dvīņi… Kā tārpi tie bija ņudzējuši ap Lindas nāves mistēriju, apgānīdami to. Atkal tārpi, tikai lielāki, pieauguši, tie tagad ņudzēja ap viņa bēdām un nožēlu. Mežonis apstājās un apjukušām, šausmu pilnām acīm skatījās apkārt, uz haki krāsas pūli, kura vidū viņš stāvēja, galvastiesu garāks par visiem. "Cik daudz visapkārt dižu radību!" Dziedošie vārdi viņu izsmējīgi ķircināja. "Cik skaists ir ļaužu dzimums! Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule…"

— Somas izsniegšana! iesaucās skaļa balss. Rindā, lūdzu! Pasteidzieties!

Atvērās durvis, vestibilā tika ienests galds un krēsls. Balss piederēja spridzīgam jaunam alfam, kurš bija ienesis melnu metāla lādīti. Gaidošie dvīņi apmierināti iemurdējās. Viņi aizmirsa Mežoni. Visa uzmanība tagad bija pievērsta melnajai lādītei, ko jauneklis bija nolicis uz galda un patla­ban slēdza vaļā. Pacēlās vāks.

— Oo — oo! visi simt sešdesmit divi reizē izdvesa, it kā noskatītos uguņošanā.

Jauneklis izņēma sauju mazu kārbiņu ar tabletēm. Un tagad. viņš pavēloši teica, lūdzu, nāciet pēc devas! Pa vienam un bez grūstīšanās!

— Pa vienam un bez grūstīšanās dvīņi gāja pēc devas. Vispirms divi vīrieši, tad sieviete, tad atkal vīrietis, tad trīs sievietes, tad…

Mežonis stāvēja un skatījās. "Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, ak, brīnišķīgā jaunā pasaule…" Dziedošie vārdi viņa prātā šķita mainām toni. Tie bija izsmējuši viņu šajās ciešanās un nožēlā, izsmējuši ar tik briesmīgu, cinisku ņirdzību! Ļauni smiedamies, tie bija neatlaidīgi uzsvēruši murga zemisko nešķīstību, derdzīgo neglītumu. Tagad tie pēkšņi aicināja tvert ieročus. "Ak, brīnišķīgājaunā pasaule!" Miranda sludināja skaistuma iespēju, iespēju pārvērst pat murgu par kaut ko smalku un cēlu. "Ak, brīnišķīgājaunā pasaule!" Tas bija izaicinājums, pavēle.

— Izbeidziel grūstīties! nikni uzkliedza mantziņa viet­nieks. Viņš aizcirta lādītes vāku. Es pārtraukšu izsniegšanu, ja jūs neuzvedīsieties, kā nākas!

Deltas pakurnēja, mazliet pagrūstījās un norima. Drauds bija iedarbojies. Atņemt viņiem somu— cik drausmīga doma!

— Nu jau ir labāk, jauneklis noteica un atvēra lādī­ti atkal.

Linda bija bijusi verdzene. Linda bija nomirusi; pārējiem vajadzēja dzīvot brīvībā, pasauli vajadzēja padarīt skaistu. Tās uzlabošana bija pienākums. Un pēkšņi Mežonis skaidri un gaiši saprata, kas viņam darāms; šķita, ka atvērusies slēgi, atvilkti aizkari.

— Nāciet! mantziņa vietnieks teica.

Priekšā izgāja vēl viena haki krāsas sieviete.

— Mitējieties! Mežonis skaļi un skanīgi iesaucās. Mi­tējieties!

Viņš izlauza sev ceļu līdz galdam; deltas apstulbuši skatījās viņā.

— Ford! klusu izdvesa mantziņa vietnieks. Tas ir Me­žonis! Viņu pārņēma izbailes.

— Paklausieties, es jūs lūdzu! Mežonis nopietnā balsī sauca. Ieklausieties manos vārdos… Viņš vēl nekad nebija runājis publikas priekšā un atklāja, ka ir ļoti grūti izteikt to, kas viņam sakāms. Neņemiet tās briesmīgās tabletes! Tā ir inde, inde!

— Mister Mežoni, mantziņa vietnieks ierunājās, glai­mīgi smaidīdams. Vai jūs neatjautu man…

— Inde gan dvēselei, gan miesai!

— Jā, bet esiet tik laipns un ļaujiet man turpināt iz­sniegšanu! Esiet nu prātīgs! Ar piesardzīgi maigu žestu, ar kādu cilvēks glāsta dzīvnieku, zinādams, ka tas ir nikns, mantziņa vietnieks paplikšķināja Mežonim pa delmu. Tikai ļaujiet man…

— Nemūžam! Mežonis iekliedzās.

— Bet paklausieties, draugs…

— Metiet prom visu šo drausmīgo indi!

Vārdi "metiet prom" pāršķēla deltu neizpratnes kārtas līdz pat apziņas dzīlēm. Pūlī atskanēja nikna murdoņa.

— Es nāku, lai dotu jums brīvību, Mežonis teica, pie­vērsies dvīņiem. Es nāku…

Mantziņa vietnieks vairs neklausījās; viņš bija izlavījies no vestibila un meklēja kādu numuru telefonu grāmatā.

* * *

— Viņa nav ne savā dzīvoklī, Bernards rezumēja, ne manējā, ne tavējā. Ne Afroditeumā, ne Centrā, ne koledžā. Kur viņš var būt?

Helmholcs paraustīja plecus. Viņi bija atgriezušies no darba, cerēdami, ka Mežonis gaidīs kādā no parastajām satikšanās vietām, taču no viņa nebija ne vēsts. Tas bija nepatīkami, jo viņi bija grasījušies ar Helmholca četrvietīgo sportikopteru aizšaut uz Biaricu. Ja Mežonis drīz neiera­dīsies, viņi nokavēs vakariņas.

— Pagaidīsim vēl dažas minūtes, Helmholcs teica. Ja viņš neuzradīsies, tad…

Viņu pārtrauca telefona zvans. Viņš pacēla klausuli. Hal­lo! Klausos. Labu brīdi klausījies, viņš nosodījās: Fords vāgībā! Tūliņ braukšu.

— Kas noticis? Bernards jautāja.

— Zvanīja viens mans paziņa no Pārkleinas slimnīcas, Helmholcs atbildēja. Mežonis ir tur. Laikam zaudējis prātu. Lai nu kā, jārīkojas ātri. Vai brauksi līdzi?

Viņi aizsteidzās pa gaiteni uz liftiem.

Bet vai tad jums patīk būt vergiem? Mežonis jautāja tai brīdī, kad viņi abi iegāja slimnīcā. Seja viņam bija pietvīkusi, acis mirdzēja degsmē un sašutumā. Vai jums patīk būt maziem bērniem? Jā, maziem bērniem! Kuri činkst un laiž pār lūpu, viņš piebilda, šī drausmīgā stulbuma nokaitināts tiktāl, ka meta apvainojumus sejā tiem, ko bija ieradies glābt. Taču apvainojumi atlēca no biezajām stul­buma bruņām; dvīņi blenza viņā ar trula, īgna aizvainojuma tukšo izteiksmi acīs. Jā, laiž pār lūpu! viņš izkliedza. Bē­das un nožēla, līdzcietība un pienākums — tas viss tagad bija aizmirsts, to it kā bija uzsūcis sevī dziļš, pārvarīgs naids pret šiem necilvēciskajiem briesmoņiem. Vai jūs negribat būt brīvi, būt cilvēki? Vai jūs nemaz nesaprotat, kas ir cilvē­cība un brīvība? Niknums piešķīra viņam daiļrunību; vārdi plūda bez kādas piepūles. Nesaprotat? viņš atkārtoja, taču uz šo jautājumu nesaņēma atbildi. Nu. labi, viņš nelokāmi turpināja. Es jums to pateikšu: es padarīšu jūs brīvus, vai nu jūs to gribat, vai ne. Un, atgrūdis vaļā logu, kas vērās uz slimnīcas iekšējo pagalmu, viņš saujām vien sāka mest ārā mazās kārbiņas ar somas tabletēm.

Haki krāsas pūlis brīdi pārakmeņojies klusēja, pārsteigumā un šausmās noskatīdamies šajā neprātīgajā zaimošanā.

— Viņš ir jucis, Bernards nočukstēja, iepletis acis. Tie viņu nogalinās. Tie… Piepeši pūlis nebalsī ierēcās; Mežonim draudīgi tuvojās kustības vilnis. Lai Fords viņu sargā! Bernards izdvesa un novērsās.

— Fords sargā tos, kas sargā paši sevi. Un iesmējies — tiešām, sajūsmā iesmējies — Helmholcs Vatsons sāka spraukties caur pūli. .

— Brīvi, brīvi! Mežonis kliedza un ar vienu roku turi pināja mest laukā somu, bet ar otru kaustīja uzbrucēju neatšķiramās sejas. Brīvi! Un piepeši viņam blakus nostājās Helmholcs. Veco labo Helmholc! un kāvās līdzi Beidzot cilvēki! un starplaikos piepalīdzēja saujām mest somu ārā pa logu. Jā, cilvēki, cilvēki! un no indes vairs nekas nebija palicis pāri. Viņš pacēla lādīti un parādīja viņiem tās melno tukšumu. Jūs esat brīvi!

Deltas iegaudojās un metās uzbrukumā ar jaunu niknumu.

Vilcinādamies kaujaslauka malā, Bernards noteica: Viņi ir pagalam, un, piepeša impulsa vadīts, metās viņiem palīgā: tad pārdomāja un apstājās; tad nokaunējies paspēra soli uz priekšu; tad atkal pārdomāja un apstājās, mocī­damies pazemojošā neziņā — apsvērdams, ka viņus var nogalināt, ja viņš nepalīdzēs, un ka var nogalināt viņu pašu, ja viņš palīdzēs, — kad (lai slavēts Fords!) vestibilā iedrāzās policisti ar apaļacainām un cūkšņukurainām gāzmas­kām galvā.

Bernards metās tiem pretī. Viņš vicināja rokas; un tā bija rīcība, viņš kaut ko darīja. Viņš vairākas reizes izklie­dza: Palīgā! arvien skaļāk un skaļāk, lai iedvestu pats sev, ka tiešām palīdz. Palīgā! Palīgā! PALĪGĀ!

Policisti atgrūda viņu malā un sāka strādāt. Trīs vīri, kam pie pleciem bija piesprādzēti smidzinātāji, izsūknēja gaisā biezus somas tvaiku mākoņus. Vēl divi rosīgi darbojās ap portatīvo sintētiskās mūzikas aparātu. Četri citi, kam rokā bija ar spēcīgu anestētiķi pildītas ūdenspistoles, lauza sev ceļu pūli un, metodiski šaudami, citu pēc cita novāca ne­gantākos kaušļus.

— Ātrāk, ātrāk! Bernards kliedza. Ja nepasteigsieties, viņus nogalinās! Viņus… Ai! Šīs klaigāšanas nokaitināts, kāds policists bija izšāvis uz viņu ar ūdenspistoli. Mirkli Bernardam nedroši ļodzījās kājas, it kā būtu zaudējušas visus kaulus, cīpslas, muskuļus, it kā būtu pārvērtušās par želejas stabiņiem un visbeidzot pat ne par želeju, bet par ūdeni: viņš sabruka uz grīdas.

Pēkšņi no sintētiskās mūzikas aparāta atskanēja kāda Balss. Saprāta balss, Labās Sajūtas balss. Skaņas ieraksta rullītis pats no sevis ritināja laukā Sintētisko Pretdumpja Runu Numur Divi (vidēji spēcīgu). Mani draugi, mani draugi, no neeksistējošas sirds dziļumiem Balss ierunājās tik aiz­kustinoši, ar tik bezgalīgi maiga pārmetuma pieskaņu, ka pat policistu acis aiz gāzmaskām mirkli aizmiglojās asarām, ko tas viss nozīmē? Kāpēc jūs neesat laimīgi un labi? laimī­gi un labi, Balss atkārtoja. Mierīgi, mierīgi. Tā ietrīsējās, noklusa līdz čukstam un mirkli izdzisa. Ak, es ļoti vēlos, lai jūs būtu laimīgi, tā atsāka ilgpilnā nopietnībā. Es tik ļoti vēlos, lai jūs būtu labi! Lūdzu, lūdzu, esiet labi un…

Pēc divām minūtēm Balss un somas tvaiki bija pada­rījuši savu. Asarām plūstot, deltas skūpstījās un apkampās — ik pa pusducim dvīņu kopīgā apskāvienā. Pat Helmholcs un Mežonis gandrīz raudāja. No mantnīcas tika atnests jauns tablešu kārbiņu krājums; steigšus tika sarīkota jauna izsnieg­šana, un, skanot Balss dziļi sirsnīgajiem, baritonā izteiktajiem atvadu vārdiem, dvīņi izklīda, pinkšķēdami tā, it kā viņiem lūztu sirds. Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie draugi, lai Fords jūs sargā! Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie draugi, lai Fords jūs sargā! Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie…

Kad pēdējais delta bija prom, policisti izslēdza strāvu. Eņgeliskā Balss apklusa.

— Vai jūs nāksiet mierīgi? seržants noprasīja. Vai mums būs jālieto anestēzija? Viņš draudīgi pacēla savu ūdenspistoli.

— Ak, mēs nāksim mierīgi, Mežonis atbildēja, pār­maiņus taustīdams pārsisto lūpu, saskrāpēto kaklu un sakosto kreiso roku.

Joprojām turēdams mutautu pie asiņojošā deguna, piekrītoši pamāja arī Helmholcs.

Atjēdzies un atkal sajutis savas kājas, Bernards izman­toja šo mirkli, lai pēc iespējas neuzkrītošāk virzītos uz durvju pusi.

— Ei, jūs tur! seržants uzsauca, un policists cūkas maskā steigšus šķērsoja telpu un uzlika roku jaunajam vīrietim uz pleca.

Bernards pagriezās ar sašutušas nevainības izteiksmi sejā. Bēgt? Kaut kas tāds viņam nebija nācis ne prātā. Bet kādēļ jums būtu vajadzīgs es, viņš sacīja seržantam, to nu es tiešām nespēju iedomāties.

— Jūs taču esat apcietināto draugs, vai ne?

— E — es… — Bernards iesāka un sastomijās. Nē, viņš tiešām nevarēja to noliegt. Un kāpēc ne? viņš noprasīja.

— Tad nāciet! seržants pavēlēja, viņam pa priekšu izgāja pa durvīm un devās pie policijas automašīnas, kas jau gaidīja.

Telpa, kurā visus trīs ieveda, bija Pārrauga kabinets.

— Viņa fordība tūdaļ ieradīsies. Gamma sulainis atstāja viņus vienus.

Helmholcs skaļi iesmējās.

— Tas drīzāk izskatās pēc kofeīna šķīduma ballītes, nevis pēc tiesas, viņš noteica un iekrita pašā greznākajā no visiem pneimatiskajiem atzveltņiem. Nenokar galvu, Bernard! viņš piebilda, pamanījis drauga zaļganīgo, nelaimīgo seju. Taču Bernards nekļuva līksmāks; neatbildējis, pat nepaskatījies uz Helmholcu, viņš aizgāja un apsēdās pašā neērtākajā krēsla, kāds vien šeit bija, rūpīgi izraudzījies tieši to neskaidrā cerībā, ka tādējādi kaut kādā veidā mīkstinās augstākās varas dusmas.

Tikmēr Mežonis nemierīgi staigāja pa telpu, ar vieglu, paviršu ziņkārību aplūkodams grāmatas plauktos, skaņu ierakstu rullīšus un lasāmmašīnu spoles numurētajās at­vilktnēs. Uz galda pie loga atradās biezs sējums, iesiets mīkstā, melnā ādas aizstājējā, kurā bija iespiesti lieli zelta T. Viņš to paņēma un atvēra. Mūsu Fords. Mana dzīve un darbi. Grāmatu bija izdevusi Fordisko zinību izplatīšanas biedrība Detroitā. Viņš dīki šķirstīja lapas, izlasīja pa kādam teikumam, pa kādai rindkopai un nupat bija secinājis, ka šī grāmata viņu neinteresē, kad atvērās durvis un kabinetā mundri ienāca par Rietumeiropu atbildīgais Pasaules Pārraugs.

Mustafa Monds sarokojās ar visiem trim; taču viņš uz­runāja tieši Mežoni. — Tātad, mister Mežoni, civilizācija jums diez kā nepatīk, viņš teica.

Mežonis paskatījās uz viņu. Viņš bija sagatavojies melot, spītēties, īgni un tiepīgi klusēt: taču, Pārrauga labsirdīgās, gudrās sejas izteiksmes iedrošināts, nolēma vaļsirdīgi pa­teikt patiesību. Nē. Viņš papurināja galvu.

Bernards satrūkās un izskatījās pārbijies. Ko domās Pār­raugs? Tikt uzskatītam par tāda cilvēka draugu, kurš paziņo, ka viņam nepatīk civilizācija, paziņo to atklāti un turklāt pa­šam Pārraugam, — tas bija briesmīgi. Bet Džon, viņš iesāka. Muslafas Monda skatiens lika viņam padevīgi apklust.

— Protams, Mežonis turpināja izkratīt sirdi, — šis tas ir ļoti jauks. Piemēram, mūzika gaisā…

— Tā tūkstoš instrumentu stīgas zum pa brīdim manās ausīs, un pa brīdim man atskan balsis.

Mežoņa seja iemirdzējās spējā priekā. Arī jūs to esat lasījis? viņš jautāja. Es biju domājis, ka šeit, Anglijā, neviens to grāmatu nepazīst.

— Gandrīz neviens. Es esmu viens no nedaudzajiem. Re­dziet, tā ir aizliegta. Bet, tā kā likumus šeit izdodu es, tad es arī drīkstu tos pārkāpt. Nesodīti, mister Marks, viņš piebilda, pievērsies Bernardam. — Toties jūs to diemžēl nedrīkstat.

Bernardu pārņēma vēl bezcerīgāks izmisums.

— Bet kāpēc tā ir aizliegta? Mežonis vaicāja. Aiz sajūs­mas par tikšanos ar cilvēku, kas lasījis Šekspīru, viņš mirkli bija aizmirsis visu pārējo.

Pārraugs paraustīja plecus. Tāpēc, ka tā ir veca; tas ir galvenais iemesls. Mēs šeit neizmantojam vecas lietas.

—  Pat ne tad, ja tās ir skaistas?

Sevišķi ne tad, ja tās ir skaistas. Skaistums ir pievil­cīgs, un mēs negribam, lai cilvēkus pievelk vecas lietas. Mēs gribam, lai viņiem patīk jaunās.

Bet jaunās ir tik muļķīgas un drausmīgas! Šīs filmas, kur nav nekā cita, tikai lidinās helikopteri un tu jūti, kā cil­vēki skūpstās. Mežonis saviebās. Āži, mērkaķi! Vienīgi ar šiem Otello vārdiem viņš spēja izpaust savu nicinājumu un naidu.

—  Lai nu kā, tie ir jauki, pieradināti dzīvnieki, Pārraugs piezīmēja.

—  Kāpēc jūs labāk neparādāt, viņiem "Otello"?

Es jau jums teicu — tas ir vecs. Turklāt viņi to nesa­prastu .

Jā, tas bija tiesa. Viņš atcerējās, kā Helmholcs bija smējies par "Romeo un Džuljetu". Nu, tad, viņš pēc brīža ierunājās, kaut ko jaunu, kas līdzīgs "Otello" un ko viņi spētu saprast.

—  Tieši to mēs visi vēlamies uzrakstīt, sacīja Helmholcs, pārtraukdams savu ilgo klusēšanu.

Un tieši to jūs nekad neuzrakstīsiet, Pārraugs noteica. — Jo, ja tas patiesi būtu tāds pats kā "Otello", neviens nespētu to saprast, lai cik jauns tas būtu. Un, ja tas būtu jauns, tad nekādā gadījumā nebūtu tāds pats kā "Otello".

Kāpēc ne?

— Jā, kāpēc ne? Helmholcs piebalsoja. arī viņš sāka piemirst stāvokļa nepatīkamo realitāti. Zaļš no bailēm un nelabām nojausmām, to atcerējās vienīgi Bernards; pārējie viņu ignorēja. Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka mūsu pasaule nav tāda pati kā Otello pasaule. Mašīnas netop bez dzelzs — un traģēdijas netop bez sociālas nestabilitātes. Pasaule tagad ir stabila. Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to. ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas. Un, ja kaut kas izietu greizi, pie rokas ir soma. Kuru jūs, mister Mežoni, ņe­mat un sviežat laukā pa logu brīvības vārdā. Brīvības vārdā! Viņš iesmējās. Jūs gaidījāt, ka deltas zinās, kas ir brīvība! Un tagad gaidāt, ka viņi sapratīs "Otello"! Manu mīļo zēn!

Mežonis mirkli klusēja. Tad stūrgalvīgi sacīja: Tomēr "Otello" ir labs. "Otello" ir labāks par jūtfilmām!

— Protams, ka labāks, Pārraugs piekrita. Taču tāda nu ir cena, kas mums jāmaksā par stabilitāti. Nākas izvēlē­ties starp laimi un starp to, ko cilvēki mēdza dēvēt par augsto mākslu. Mēs upurējām augsto mākslu. Tās vietā mums ir jūtfilmas un smaržu ērģeles.

— Bet tās neko nenozīmē.

— Tās nozīmē pašas sevi; tās nozīmē daudz patīkamu sajūtu publikai.

— Bet šīs filmas… šīs filmas sacer idiots!

Pārraugs iesmējās. Jūs diez cik pieklājīgi neizturaties pret savu draugu, misteru Vatsonu. Pret vienu no mūsu izcilākajiem jūtu tehnologiem…

— Tomēr viņam ir taisnība, Helmholcs drūmi noteica. Jo tas ir idiotiski. Rakstīt, ja nav ko teikt…

— Tieši tā. Un tas prasa vislielāko izdomas spēju. Mašīnas darina no iespējami mazākā metāla daudzuma — bet mākslas darbus praktiski ne no kā, tikai no tīrām izjūtām.

Mežonis pašūpoja galvu. Tas viss man šķiet šausmīgi.

— Protams. īsta laime vienmēr izskatās diezgan amorāla salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un. bez šaubām, stabili­tāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte. Un apmierinātai dzīvei nepiemīt nenieka no spožuma, kāds ap­mirdz dedzīgu kauju pret likstām, nenieka no krāsainības, kāda rotā cīņu pret kārdinājumu, nenieka no kaisles vai šaubu liktenīgajām vētrām. Laime nekad neizskatās grandioza.

—  Laikam jau ne, Mežonis, brīdi klusējis, noteica. Bet vai tiešām nepieciešams kaut kas tik baigs kā tie dvīņi? Viņš pārlaida plaukstu pār acīm, kā cenzdamies aizslaucīt atmiņu ainas par garajām identisku punduru rindām pie montāžas galdiem, par dvīņu ganāmpulku virtenēm pie ieejas Brentfordas viensliedes dzelzceļa stacijā, par cilvēkiem tārpiem, kas ņudzēja ap Lindas nāves gultu, par uzbrucēju bezgalīgi atkārtoto seju. Viņš paskatījās uz savu apsaitēto kreiso roku un nodrebēja. Šausmīgi!

—  Bet cik derīgi! Redzu, ka jums nepatīk mūsu Bokanovska grupas; bet, ticiet man, tās ir pamats, uz kura uzbūvēts viss pārējais. Šīs grupas ir kā žiroskops, kas stabilizē valsts raķeti tās nemainīgajā kursā. Dobjā balss satraucoši vibrē­ja; rokas žesti aptvēra visu telpu līdz ar neatvairāmās mašīnas uzbrukumu. Muslafas Monda oratora māksla atbilda gandrīz sintētiskiem standartiem.

— Es brīnījos, kāpēc viņi jums vispār vajadzīgi, — Mežonis teica, redzot, ka no tām pudelēm jūs varat dabūt visu, ko gribat. Ja jau jūs to vispār darāt, tad kāpēc neizaudzējat visus par dubultplus alfām?

Mustafa Monds iesmējās. — Tāpēc, ka nejūtam ne mazāko vēlēšanos, lai mums pārgriež rīkli, viņš atbildēja. Mēs ticam laimei un stabilitātei. Alfu sabiedrība neizbēgami būtu nestabila un nelaimīga. Iztēlojieties rūpnīcu, kurā strādā vienīgi alfas — proti, atsevišķi, nesaistīti indivīdi ar labu ģenētisko mantojumu, kuri (zināmās robežās) spēj veikt brīvu izvēli un uzņemties atbildību. Iztēlojieties to! viņš atkārtoja.

Mežonis centās to iztēloties, taču bez sevišķiem panā­kumiem.

— Tas ir absurds. Pēc alfas standartiem izliets un apstrā­dāts cilvēks sajuktu prātā, ja viņam būtu jādara epsilona pusidiota darbs, — viņš sajuktu prātā vai sāktu dauzīt visu, kas pa rokai. Alfas var tikt pilnīgi socializēti — taču tikai ar noteikumu, ka viņiem liek darīt alfu darbu. Vienīgi no epsi­lona var gaidīt epsilona uzupurēšanos — tā dibinātā iemesla dēļ, ka viņam tā nav nekāda uzupurēšanās; tas ir mazākās pretestības ceļš. Viņa apstrāde ir samontējusi sliedes, pa kurām viņam jāvirzās. Viņš pats tur neko nevar darīt; viņš ir iepriekšnolemts. Pat pēc izliešanas viņš joprojām paliek pudelē — neredzamā infantilu, embriotisku fiksāciju pudelē. Protams, ikviens no mums, Pārraugs domīgi turpināja, visu mūžu nodzīvo pudelē. Taču, ja mēs esam alfas, tad mūsu pudeles, salīdzinoši izsakoties, ir milzīgas. Mēs briesmīgi ciestu, ja tiklu ierobežoti šaurākā telpā. Augstākās kastas šampanieša aizstājēju nevar liet zemākās kastas pudelēs. Teorētiski tas ir acīm redzams. Bet tas ir pierādīts arī praksē. Kipras eksperimenta rezultāts bija pārliecinošs.

—    Kas tas bija? Mežonis jautāja.

Mustafa Monds pasmaidīja. Ja vēlaties, varat to dēvēt par pārpudeļošanas eksperimentu. Tas sākās Mūsu Forda četrsimt septiņdesmit trešajā gadā. Pārraugi bija attīrījuši Kipras salu no visiem iemītniekiem un rekolonizējuši to ar īpaši sagatavotu grupu — divdesmit diviem tūkstošiem alfu. Viņiem tika izsniegts viss lauksaimniecības un rūpniecības aprīkojums, un viņiem vajadzēja tikt galā vieniem. Rezultāts precīzi apstiprināja visus teorētiskos paredzējumus. Zeme netika pienācīgi kopta; visās rūpnīcās notika streiki; likumi tika nonievāti, rīkojumi pārkāpti; visi tie, kas uz laiku bija norīkoti zemas kvalifikācijas darbā, nemitīgi vērpa intrigas, lai tiktu augsti kvalificētā darbā, bet tie, kas strādāja augsti kvalificētā darbā, par visu vari vērpa pretējas intrigas, lai pa­liktu savā vietā. Pēc sešiem gadiem pie viņiem gāja vaļā pirmklasīgs pilsoņu karš. Kad deviņpadsmit no divdesmit diviem tūkstošiem bija nogalināti, izdzīvojušie iesniedza Pasaules Pārraugiem vienprātīgu lūgumu pārņemt salu savā pārvaldē. To Pārraugi arī izdarīja. Tā beidza pastāvēt vienīgā alfu sabiedriba, ko pasaule pieredzējusi.

Mežonis dziļi nopūtās.

— Optimālā populācija, Mustafa Monds sacīja, ir leduskalna modelis: astoņas devītdaļas zem ūdens, viena devītdaļa virs ūdens.

—  Un tie, zem ūdens, ir laimīgi?

— laimīgāki nekā tie, kas ir virs ūdens. Laimīgāki, pie­mēram, par jūsu draugiem. Viņš norādīja uz abiem.

—  Par spīti tam drausmīgajam darbam?

— Drausmīgajam? Viņiem tā neliekas. Gluži otrādi, tas viņiem patīk. Tas ir viegls, bērnišķīgi vienkāršs. Nav jāsa­sprindzina ne prāts, ne muskuļi. Septiņarpus stundas viegla, nenogurdinoša darba, un pēc tam somas devas un spēles, un neierobežota kopošanās, un jūtfilmas. Ko vēl viņi var vēlēties? Tiesa, viņš piebilda, viņi varētu lūgt īsāku darbadienu. Un mēs, bez šaubām, varētu saīsināt šo darbadienu. Tehno­loģiski būtu ārkārtīgi vienkārši saīsināt visu zemāko kastu darbadienu līdz trim četrām stundām. Bet vai tāpēc viņi kļūtu laimīgāki? Nē, nekļūtu vis. Šāds eksperiments tika veikts vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Visā Īrijā tika ieviesta četru stundu darbadiena. Un kāds bija rezultāts? Nemiers un straujš somas patēriņa kāpums; tas arī viss. Šīs trīsarpus brīvās papildstundas sniedza tik maz laimes, ka cilvēki bija spiesti bēgt no tām brīvdienās. Izgudrojumu birojs ir pilns ar darbalaika ietaupīšanas procesu plāniem. To ir tūkstošiem. Mustafa Monds plaši novēzēja roku. Un kāpēc mēs tos neīstenojam? Strādnieku labad; būtu tīrā ciet­sirdība uzvelt viņiem pārmērīgu brīvā laika nastu. Tas pats notiek lauksaimniecībā. Ja vien gribētu, mēs varētu sintezēt visu pārtiku līdz pēdējai kripatai. Bet mēs negribam. Trešdaļu populācijas labāk ir paturēt laukos. Viņu pašu labad — jo pārtikas ražošana laukos prasa vairāk laika nekā ražošana rūpnīcā. Turklāt mums jādomā par savu stabilitāti. Mēs ne­gribam mainīties. Katra pārmaiņa ir drauds stabilitātei. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs tik skopi ieviešam jaunus izgudrojumus. Katrs atklājums tīrajā zinātnē ir potenciāli graujošs; pat zinātni reizēm nākas uzskatīt par iespējamu ienaidnieku. Jā. pat zinātni.

—    Zinātni? Mežonis sarauca pieri. Šo vārdu viņš pazina. Taču nevarēja precīzi pateikt, ko tas apzīmē. Šekspīrs un pueblo vecie vīri nekad nebija pieminējuši zinātni, un no Lindas viņš bija dzirdējis tikai gaužām neskaidrus mājienus: zinātne bija kaut kas tāds, ar kā palīdzību ražoja helikopterus, kaut kas tāds, kas lika cilvēkiem smieties Kukurūzas deju laikā, kaut kas tāds, kas pasargāja no grumbām un zobu izkrišanas. Viņš izmisīgi centās izprast Pārrauga teiktā nozīmi.

—  Jā, Mustafa Monds sacīja, — tas ir vēl viens upuris stabilitātes labā. Ne jau tikai māksla nav savienojama ar laimi; tāpat ir arī ar zinātni. Zinātne ir bīstama; tā ārkārtīgi rūpīgi jātur važās un uzpurnī.

—  Ko? pārsteigts iesaucās Helmholcs. Bet mēs vienmēr sakām, ka zinātne ir viss! Tas ir gluži banāls hipnopēdisks teiciens!

Trīsreiz nedēļā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit ga­diem. Bernards piebilda.

— Un zinātnes propaganda, ko mēs apgūstam koledžā…

—  Jā; bet kādas zinātnes? Mustafa Monds sarkastiski noprasīja. Jūs neesat apguvuši nevienu zinātni, tāpēc nevarat spriest. Es savā laikā biju visai labs fiziķis. Pārāk labs — pietiekami labs, lai aptvertu, ka visa mūsu zinātne ir tikai pavārgrāmata, kurā ietverta ortodoksa kulinārijas teorija, ko nevienam nav ļauts apšaubīt, un ēdienu recepšu saraksts, ko nedrīkst papildināt, ja nav saņemta šefpavāra atļauja. Tagad šefpavārs esmu es. Taču reiz es biju jauns, ziņkārīgs virtuves zēns. Un sāku šo to vārīt pats uz savu roku. Vārīt neortodoksi. nelikumīgi. Patiesībā es nodarbojos ar īstu zinātni. Viņš apklusa.

— Kas notika tālāk? Helrnholcs Vatsons jautāja.

Pārraugs nopūtās. Gandrīz vai tas pats, kas tagad notiks ar jums, jaunie cilvēki. Mani bezmaz nosūtīja uz kādu salu.

Šie vārdi izraisīja Bernardā spēcīgu un nepiedienīgu satraukuma uzplūdu. Nosūtīt mani uz salu? Viņš pielēca kājās, metās pār istabu un, rokas vicinādams, nostājās Pār­rauga priekšā. Jūs nevarat nosūtīt mani! Es neko neesmu izdarījis! Vainīgi ir pārējie! Es zvēru, tie bija pārējie! Viņš apsūdzoši norādīja uz Helmholcu un Mežoni. Ak, lūdzu, nesūtiet mani uz Islandi! Apsolu, ka darīšu visu, kas man jā­dara. Dodiet man vēl vienu izdevību! Lūdzu, dodiet man vēl vienu izdevību! Sāka plūst asaras. Kad es jums saku, tā ir viņu vaina! viņš elsoja. Un tikai ne uz Islandi! Ak, lūdzu, jūsu fordība, lūdzu… Un pazemības lēkmē viņš nokrita ceļos pie Pārrauga kājām. Mustafa Monds lūkoja viņu piecelt; bet Bernards tiepīgi turpināja zemoties; vārdu straume plūda nepagurdama. Beigās Pārraugam nācās piezvanīt savam ceturtajam sekretāram.

—  Atvediet trīs vīrus, viņš pavēlēja, un nogādājiet misteru Marksu kādā guļamistabā. Iedodiet viņam krietnu devu somas tvaiku, pēc tam apguldiet un atstājiet tur.

Ceturtais sekretārs izgāja un atgriezās ar trim dviņiem sulaiņiem zaļos formastērpos. Viņi iznesa ārā Bernardu, kurš joprojām kliedza un šņukstēja.

— Varētu nodomāt, ka viņam kāds grasās pārgriezt rīkli, Pārraugs sacīja, kad aizvērās durvis. Toties, ja viņam būtu kaut drusciņa saprāta, viņš apjēgtu, ka šis sods patiesībā ir apbalvojums. Viņu sūta uz salu. Tātad — uz vietu, kur viņš sastaps visinteresantāko vīriešu un sieviešu komplektu, kāds vien pasaulē atrodams. Visus tos, kuri kaut kāda iemesla dēļ kļuvuši pārāk pašapzinīgi individuāli, lai iederētos Kopie­nas dzīvē. Visus tos, kuri nav apmierināti ar ortodoksiju, kuriem radušās pašiem savas, neatkarīgas idejas. Vārdu sakoti — visus, kuri ir kaut kas. Es gandrīz vai apskaužu jūs, mister Vatson.

Helmholcs iesmējās. — Tad kāpēc jūs pats neatrodaties kādā salā?

— Tāpēc, ka beigu beigās esmu devis priekšroku šim te, Pārraugs atbildēja. Man piedāvāja izvēli: tikt nosūtītam uz salu, kur es varētu turpināt nodarboties ar savu tīro zinātni, vai tikt uzņemtam Pārraugu padomē ar izredzēm pēc no­teikta laika iegūt īstu pārraudzības varu. Es izraudzījos pēdējo un zinātnei atmetu ar roku. Mirkli klusējis, viņš piebilda: Dažreiz es nožēloju, ka neturpināju nodarboties ar zinātni.. Laime ir bargs saimnieks — īpaši citu cilvēku laime. Un, ja cilvēks nav apstrādāts tā, lai pieņemtu to bez iebildumiem, tā ir daudz bargāks saimnieks par patiesību. Viņš nopūtās, apklusa, tad ierunājās mundrākā tonī: Nu, bet pienākums ir pienākums. Savas simpātijas nedrīkst ņemt vērā. Mani interesē patiesība, man patīk zinātne. Taču patiesība ir drauds, zinātne ir briesmas sabiedrībai. Tā ir tikpat bīstama, cik bijusi derīga. Tā ir sagādājusi mums pašu stabilāko līdzsvaru vēsturē. Salīdzinājumā ar to Ķīnā valdīja bezcerīgs drošības trūkums; pat pirmatnējie matriarhāti nebija stabilāki par mūsu sabiedrību. Atkārtoju — tā tas ir. pateicoties zinātnei. Tomēr mēs nevaram pieļaut, lai zinātne pati iznīcina savus labos darbus. Tāpēc mēs tik rūpīgi ierobežojam tās pētījumu apjomu — tāpēc mani gan­drīz vai nosūtīja uz salu. Zinātnei mēs ļaujam nodarboties vienīgi ar vissteidzamākajām tagadnes problēmām. Visi pārējie pētījumi tiek cītīgi apkaroti. Interesanti palasīt, viņš pēc īsas pauzes turpināja, ko cilvēki Mūsu Forda laikos rakstījuši par zinātnes progresu. Viņi laikam bija iztēlo­jušies, ka tai var ļaut attīstīties bezgalīgi, neņemot vērā neko citu. Zināšanas bija lielākais guvums, patiesība'— augstākā vērtība; viss pārējais bija otršķirīgs un pakārtots. Tiesa, priekšstati sāka mainīties jau tolaik. Mūsu Fords pats daudz darīja, lai patiesības un skaistuma vietā galveno lomu piešķirtu ērtībām un laimei. Šo pārmaiņu prasīja masu produkcija. Vispārēja laime uztur zobratus pastāvīgā kustībā; patiesība un skaistums to nespēj. Un, bez šaubām, ikreiz, kad masas sagrāba politisko varu, pats svarīgākais bija laime, nevis patiesība un skaistums. Tomēr par spīti visam joprojām tika atļauti neierobežoti zinātniski pētījumi. Cilvēki turpināja runāt par patiesību un skaistumu tā, it kā tās būtu vis­augstākās vērtības. Līdz pat Deviņgadu karam. Tos beidzot lika viņiem dziedāt citu dziesmu. Kāda jēga patiesībai, skais­tumam vai zināšanām, ja tev apkārt sprāgst Sibīrijas mēra bumbas? Tieši tolaik — pēc Deviņgadu kara — zinātni pirmo reizi sāka pārraudzīL_Tolaik cilvēki bija ar mieru, lai tiek pārraudzītas pat viņu noslieces. Bija ar mieru ziedot jebko mierīgas dzīves labā. Kopš tā laika mēs nodarbojamies ar pārraudzīšanu. Patiesībai tas, bez šaubām, nav nācis par labu. Toties tas milzīgā mērā ir nācis par labu laimei. Neko nevar iegūt par velti. Par laimi ir jāmaksā. Un jūs par to maksājat, mister Vatson, — maksājat, jo tā nu ir sagadījies, ka jūs pārlieku interesējaties par skaistumu. Es reiz pār­lieku interesējos par patiesību; un samaksāju arī es.

— Bet jūs nepārcēlāties uz salu. Mežonis ierunājās, pārtraukdams ilgo klusumu.

Pārraugs pasmaidīja. Tieši tā es samaksāju. Izvēlē­damies kalpošanu laimei. Citu cilvēku laimei, nevis savējai. Cik labi, viņš pēc mirkļa piebilda, ka pasaulē ir tik daudz salu! Nezinu, ko mēs bez tām iesāktu. Droši vien iespundētu jūs visus gāzes kamerās. Starp citu, mister Vatson, vai jums patiktu tropu klimats? Piemēram, Marķīza vai Samoas salas? Vai varbūt kaut kas skarbāks?

Helmholcs piecēlās no pneimatiskā krēsla. Man patiktu ļoti slikts klimats, viņš atbildēja. Manuprāt, rak­stīšana labāk veiktos sliktā klimatā. Piemēram, ja gaudotu vējš un plosītos vētras…

Pārraugs piekrītoši palocīja galvu. — Man patīk jūsu noska­ņojums, mister Vatson. Tiešām, ļoti patīk. Bet oficiāli es to tikpat ļoti nosodu. Viņš pasmaidīja. Kā būtu ar Folklendu salām?

— Jā, man šķiet, tas derēs, Helmholcs atbildēja. — Un tagad, ja neiebildīsiet, es iešu un paskatīšos, kā klājas nabaga Bernardam.

— Māksla, zinātne — šķiet, par savu laimi jūs esat samaksājis visai augstu cenu, Mežonis sacīja, kad viņi bija palikuši divatā. Vai esat upurējis vēl kaut ko?

—  Nu, protams, reliģiju, Pārraugs atbildēja. Pirms Deviņgadu kara pastāvēja kaut kas tāds, ko sauca par Dievu. Bet man piemirsās — par Dievu jūs droši vien zināt.

— Nu… Mežonis sastomījās. Viņam gribējās pateikt kaut ko par vientulību, par nakti, par plakankalnu, kas palss dus mēnesnīcā, par aizu, par ieniršanu ēnainajā tumsā, par nāvi. Viņam gribējās runāt; taču nebija vārdu. Pat Šekspīram ne.

Tikmēr Pārraugs bija aizgājis kabineta pretējā pusē un slēdza vaļā lielu seifu, kas bija iebūvēts sienā starp grāmat­plauktiem. Smagās durvis atvērās. Vandīdamies pa seifa tumšo iekšieni, viņš sacīja: Šis temats mani allaž ir ļoti in­teresējis. Viņš izņēma biezu, melnu sējumu. Piemēram, jūs nekad nebūsiet lasījis šo.

Mežonis paņēma grāmatu. Titullapā viņš skaļi izlasīja: "Bībelē. Vecās un Jaunās derības Svētie raksti".

Un arī šo ne. — Tā bija maza grāmatiņa, kam noplēsti vāki.

"Kristus imitācija".

Un šo. Viņš sniedza citu sējumu.

Viljams Džeimss. "Reliģiskās pieredzes veidi".

— Un man ir vēl daudzas citas, Mustafa Monds teica, atkal apsēdies savā krēslā. Vesela kolekcija vecu, porno­grāfisku grāmatu. Dievs seifā un Fords plauktos. Viņš iesmiedamies norādīja uz savu atklātībai pieejamo biblio­tēku — uz grāmatu plauktiem, uz statīviem, pilniem ar lasāmmašīnu spolēm un skaņu ierakstu rullīšiem.

— Bet, ja jau jūs zināt par Dievu, tad kāpēc nepasakāt to viņiem? Mežonis sašutis noprasīja. Kāpēc jūs nedodat viņiem šīs grāmatas par Dievu?

— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs viņiem nedodam "Otello", — tās ir vecas; tās stāsta par Dievu simtiem gadu tālā pagātnē. Nevis par Dievu tagadnē.

— Bet Dievs nemainās.

— Toties cilvēki gan.

— Kāda tur starpība?

— Milzīga. Mustafa Monds noteica. Viņš atkal piecēlās un devās pie seifa. — Reiz dzīvoja vīrs, vārdā kardināls Ņūmens, viņš sacīja. Kardināls, viņš skaļā balsī pieme­tināja, bija kaut kas līdzīgs Kopienas arhidziesmotājam.

— "Es, Pandulfs, Milānas kardināls". Par tiem es esmu lasījis Šekspīrā.

— Protams, esat. Nu, kā jau teicu, reiz dzīvoja vīrs, vārdā kardināls Ņūmens. Ā, te tā grāmata ir! Viņš to izcēla no seifa. Un pie viena paņemšu arī šo. To sarakstījis cilvēks, vārdā Meins de Birāns. Viņš bija filosofs, ja zināt, kas tas tāds.

— Cilvēks, kurš sapņo par retu lietu no tām, kas atroda­mas debesīs un uz zemes, Mežonis nevilcinoties atbildēja.

— Tieši tā. Tūliņ es jums izlasīšu par vienu no lietām, par kurām viņš sapņoja. Tikmēr paklausieties, ko teicis šis senais Kopienas arhidziesmotājs. Atvēris grāmatu vietā, kur bija ielikta papīra strēmelīte, viņš sāka lasīt: "Paši sev mēs piederam tikpat maz, cik maz mums pieder mūsu manta. Mēs neesam sevi radījuši, mēs nevaram būt augstāki par sevi. Mēs neesam paši sev saimnieki. Mēs esam Dieva īpašums. Vai tā nav mūsu laime — uzlūkot to šādi? Vai gan uzskats, ka mēs piederam sev pašiem, sniedz laimi vai mieri­nājumu? Tā varētu domāt jaunie un labklājības lutinātie. Viņi var domāt, ka ir lieliski visu darīt pa savam prātam — kā viņiem šķiet — un nebūt atkarīgiem ne no viena, neprātot ne par ko tādu, ko neredz skats, izvairīties no aizkaitinājuma, ko sagādā pastāvīga pateikšanās, pastāvīgas lūgšanas, pastāvīga savas rīcības pielāgošana kāda cita gribai. Taču, laikam ritot, viņi, tāpat kā visi cilvēki, atskārtis, ka neatkarība nav paredzēta cilvēkam — ka tas ir nedabisks stāvoklis — , ka zināmu laiku tā der, bet nespēj droši vadīt mūs līdz galam…" Mustafa Monds apklusa, nolika pirmo grāmatu, pacēla citu un sāka šķirstīt lapas. Paklausieties, piemēram, šo! viņš noteica un savā dobjajā balsī atkal sāka lasīt: "Cilvēks noveco; viņš apjauš sevī to kraso vājuma, gurduma, neomulības sajūtu, kas rodas, gadiem ritot; un. to juzdams, viņš iztēlojas, ka ir vienkārši saslimis, kliedē savas bailes ar iedomu, ka šis mokošais stāvoklis radies kāda noteikta iemesla dēļ, un cer no tā izveseļoties kā no slimības. Veltīgas iedomas! Šī slimība ir vecums; un tā ir šaušalīga slimība. Mēdz sacīt, ka tieši bailes no nāves un no tā, kas seko nāvei, liek novecojošiem cilvēkiem pievērsties reliģijai, bet mana paša pieredze ir radījusi manī pārliecību, ka, it nemaz neņemot vērā šādas šausmas un iztēles ainas, reliģiskām jūtām ir slieksme attīstīties, kad kļūstam vecāki; tās attīstās, jo, kaislībām norimstot, iztēlei un jūtīgumam kļūstot mazāk satrauktiem un mazāk satraucamiem, mūsu saprāts kļūst mazāk duļķains, to mazāk aizēno tēli, tieksmes un izklaides, ar kurām tas agrāk mēdzis aizrauties; un šai laikā Dievs parādās itin kā no mākoņu aizsega; mūsu dvēsele jūt, redz, pavēršas pretim visas gaismas avotam; pavēršas dabiski un neizbēgami; jo tagad, kad viss, kas piešķīris mūsu sajūtu pasaulei dzīvību un burvību, ir sācis zust, tagad, kad fenomenu eksistenci vairs nebalsta nedz iekšēji, nedz ārēji iespaidi, mēs sajūtam nepieciešamību balstīties uz kaut ko pastāvīgu, kas mūs nekad nepievils, — uz realitāti, uz absolūtu un mūžīgu patiesību. Jā, mēs neizbēgami pievēršamies Dievam; jo šīs reliģiskās jūtas pēc savas dabas ir tik tīras, tik ļoti iepriecē dvēseli, kura tās piedzīvo, ka atsver mums visus mūsu zaudējumus". Mustafa Monds aizvēra grāmatu un atzvila krēslā. Viena no daudzajām lielām debesīs un virs zemes, par ko šie filosofi nesapņoja, bija šī (viņš pamāja ar roku), rnēs, modemā pasaule. "No Dieva tu vari būt neatkarīgs tikai tikmēr, kamēr tev ir jaunība un labklājība; neatkarība nespēs droši vadīt tevi līdz galam." Nu. jaunība un labklājība mums tagad ir līdz pat galam. Un secinājums? Ir acīm redzams, ka mēs varam būt neatkarīgi no Dieva. "Reliģiskās jūtas atsvērs vi­sus jūsu zaudējumus." Bet mums nav nekādu zaudējumu, ko atsvērt; reliģiskās jūtas ir liekas. Un kāpēc lai mēs mek­lētu aizstājēju savām jauneklīgajām tieksmēm, ja šīs jauneklīgās tieksmes nekad neizzūd? Aizstājēju izklaidēm, ja visas sensenās aušības mēs izbaudām līdz pašām beigām? No kā mums būtu jāatpūšas, ja mūsu prāts un miesa turpina izbaudīt rosību? Kam mums mierinājums, ja ir soma? Kam mums kaut kas nesatricināms, ja ir sabiedriskā kārtība?

— Tātad jūs uzskatāt, ka Dieva nav?

Nē, es uzskatu par ļoti iespējamu, ka Dievs ir.

— Tad kāpēc…

Mustafa Monds viņu apklusināja. Taču dažādiem cil­vēkiem viņš parādās dažādos veidos. Senos laikos viņš parādījās kā būtne, kas aprakstīta šajās grāmatās. Tagad…

—  Kā viņš parādās tagad? Mežonis jautāja.

— Nu, viņš parādās kā prombūtne; itin kā viņa nemaz nebūtu.

— Tā ir jūsu vaina.

— Sauciet to par civilizācijas vainu. Dievs nav savieno­jams ar mašīnām, zinātnisko medicīnu un vispārēju laimi. Ir jāizvēlas. Mūsu civilizācija ir izvēlējusies mašīnas, medicīnu un laimi. Tāpēc man šīs grāmatas jāglabā, ieslēgtas seifā. Tās ir neķītras. Ļaudis justos šokēti, ja…

Mežonis viņu pārtrauca. Bet vai tad nav dabiski just, ka Dievs ir?

—    Tikpat labi var jautāt, vai ir dabiski aizdarīt bikses ar rāvējslēdzēju, Pārraugs sarkastiski attrauca. Jūs man at­gādināt vienu no tiem senajiem zeļļiem, vārdā Bredlijs. Viņš definēja, ka filosofija ir nepietiekama iemesla atrašana tam, kam cilvēks tic instinktīvi. Itin kā cilvēks kaut kam ticētu instinktīvi! Viņš kaut kam tic tāpēc, ka ir apstrādāts tā. lai tam ticētu. Atrast nepietiekamu iemeslu tam, kam cilvēks tic kāda cita nepietiekama iemesla dēļ, — tā ir filosofija. Cil­vēki tic Dievam, jo ir apstrādāti tā, lai ticētu Dievam.

— Un tomēr, Mežonis neatlaidās, — ir dabiski ticēt Die­vam, kad esi viens — pilnīgi viens, naktī, un domā par nāvi…

— Bet tagad cilvēki vairs nekad nav vieni, Mustafa Monds noteica. Mēs panākam, lai viņi ienīst vientulību, un viņu dzīvi veidojam tā, lai viņiem būtu gandrīz neiespējami justies vientuļiem.

Mežonis drūmi pamāja. Malpaisā viņš bija cietis no tā, ka tika izstumts no pueblo kopīgajiem pasākumiem, Lon­donā viņš cieta no tā, ka nekad nespēja izvairīties no šiem kopīgajiem pasākumiem, nekad nevarēja mierīgi palikt viens.

— Vai atceraties to vietu "Karalī Lirā"? Mežonis pēdīgi ierunājās. "Ir dievi taisnīgi: no mūsu saldiem grēkiem tie izkal ieročus mūs nosodīt. Tā tumšā, kārā viela, kur tu radīts, tam acu gaismu ņēma," — un Edmunds atbild —jūs atceraties, viņš ir ievainots un mirst: "Tu teici taisnību; tā tiešām ir. Rats pilnu apgriezienu ir apmetis. Un tagad esmu šeit." Un kā ir ar to? Vai tad nav tā, ka Dievs virza notiku­mus, soda, atalgo?

— Un vai tā ir? savukārt jautāja Pārraugs. Ir taču iespējams, cik vien tīk, izbaudīt saldus grēkus ar neauglīgu sievieti un itin nemaz neriskēt, ka viena no tava dēla mīļāka­jām izdurs tev acis. "Rats pilnu apgriezienu ir apmetis. Nu tagad esmu šeit." Bet kur Edmunds būtu šodien? Sēdētu pneimatiskā krēslā, roku aplicis meičai ap vidu, gremotu dzimumhormonu košļājamo gumiju un skatītos jūtfilmas. Ir dievi taisnīgi. Nav šaubu. Tomēr viņu likumu kodeksu augstākajā instancē diktē cilvēki, kuri organizē sabiedrību: Providence seko viņu norādījumiem.

— Vai jūs esat pārliecināts? Mežonis jautāja. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Edmunds tajā pneimatiska­jā krēslā nebūtu sodīts tikpat smagi kā Edmunds, kurš ir ievainots un noasiņo līdz nāvei? Ir dievi taisnīgi. Vai tad viņa saldos grēkus tie neizmantoja kā ieroci, ar kuru viņu pazemot?

— Kādā ziņā pazemot? Kā laimīgs, strādīgs, preces pa­tērējošs pilsonis viņš ir pati pilnība. Protams, ja izraudzītos citu standartu, nevis mūsējo, tad varbūt varētu teikt, ka viņš ir pazemots. Tomēr ir jāturas pie vieniem un tiem pašiem postulātiem. Elektromagnētisko golfu nevar spēlēt pēc Centrbēdzes bumbošanas noteikumiem.

— Nav vērtē tur, kur kādam ienāk prātā, Mežonis teica.

—  Tās vērtējums un cieņa glabājas gan viņā pašā, gan tās vērtētājā.

— Pagaidiet, pagaidiet, Mustafa Monds iebilda, vai tas nu nav par daudz?

— Ja jūs paši ļautu sev domāt par Dievu, tad nepieļautu, lai jūs pazemo saldi grēki. Jums rastos iemesls pacietīgi panest ciešanas, rīkoties drosmīgi. Esmu to vērojis pie in­diāņiem.

— Ticu, ka esat, Mustafa Monds sacīja. Bet mēs neesam indiāņi. Civilizētam cilvēkam nav nekādas vajadzības paciest kaut ko tādu. kas ir nopietni nepatīkams. Un tas par to rīkošanos — lai Fords pasargā, ka viņam tas iešautos prātā! Izjuktu visa sociālā kārtība, ja cilvēki sāktu rīkoties uz savu roku.

— Un kā tad ir ar pašaizliedzību? Ja jums būtu Dievs, tad būtu arī iemesls pašaizliedzībai.

— Bet industriāla civilizācija ir iespējama vienīgi tad, ja nekādas pašaizliedzības nav. Ir tikai savu vēlmju apmierinā­šana līdz tai robežai, ko pieļauj higiēna un ekonomika. Citādi zobrati apstātos.

— Jums būtu iemesls šķīstībai! Mežonis sacīja un viegli nosarka, izrunādams šos vārdus.

— Bet šķīstība nozīmē kaislību, šķīstība nozīmē neirastēniju. Un kaislība un neirastēnija nozīmē nestabilitāti. Un nestabilitāte nozīmē civilizācijas bojāeju. Civilizācija bez saldiem grēkiem nevar ilgstoši pastāvēt.

— Bet Dievs ir iemesls visam cēlajam, smalkajam un varonīgajam. Ja jums būtu Dievs…

—  Mans dārgais jaunais draugs, Mustafa Monds teica,

— civilizācijai nav ne mazākās vajadzības pēc cēluma vai varonības. Tie ir politiskas mazspējas simptomi. Tādā pienācīgi organizētā sabiedrībā kā mūsējā nevienam nav nekādas izdevības būt cēlam vai varonīgam. Lai tāda iespēja rastos, apstākļiem jābūt pilnīgi nestabiliem. Tur, kur notiek kari, kur dalās uzskati par lojalitāti, kur jāpretojas kārdinājumiem, jācīnās vai jāaizstāv mīlami cilvēki, — tur cēlumam un varonībai, bez šaubām, ir zināma jēga. Bet mūsdienās karu nav. Visiem spēkiem tiek gādāts par to, lai neviens nevienu pārlieku stipri nemīlētu. Nedalās nekādi uzskati; cilvēks ir apstrādāts tā, ka gribot negribot dara to, kas jādara. Un tas, kas jādara, kopumā ir tik patīkams, tik daudzām dabiskām tieksmēm tiek ļauta brīva vaļa, ka patiesībā nav nekādu kārdinājumu, kuriem pretoties. Un, ja kādreiz kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaut kadā veidā notiktu kaul kas nepatīkams, — nu, tad pie rokas vienmēr ir soma, lai cilvēks varētu doties brīvdienās, prom no faktiem. Pie rokas vienmēr ir soma, lai remdētu dusmas, samierinātu ar ienaidniekiem, padarītu cilvēku pacietīgu un izturīgu. Pagātnē to visu varēja panākt tikai ar lielām pūlēm, ar gadiem ilgu cītīgu garīgu vingrināšanos. Tagad cilvēks norij divas trīs pusgrama tabletes — un viss. Tagad ikviens var būt tikumīgs. Vismaz pusi savas tikumības var nēsāt līdzi pudelītē. Kristietība bez asarām — lūk, kas ir soma!

— Bet asaras ir nepieciešamas. Vai jūs neatceraties, ko teica Otello? "Ja ik pēc vētras iestājas tāds miers, lai vēji pūš, līdz atmodinās nāvi." Kāds vecs indiānis reiz mēdza stāstīt mums pasaku par meiteni no Matsaki. Jaunekļiem, kuri vēlējās viņu apprecēt, no rīta bija jāizkaplē viņas dārzs. Tas likās viegli; bet apkārt spindza burvju mušas un odi. Vairums jaunekļu gluži vienkārši nespēja izturēt kodienus un dzēlienus. Bet vienīgais, kurš to spēja, — dabūja meiteni.

—    Burvīgi! Toties civilizētās zemēs, Pārraugs sacīja, mei­tenes var dabūt bez kādas kaplēšanas; un nav ne mušu. ne odu, kas varētu dzelt. No tiem mēs tikām vaļā jau pirms vairākiem gadsimtiem.

Mežonis pamāja, saraucis pieri. Jūs tikāt no tiem vaļā. Jā, tas pēc jums izskatās. Jūs tiekat vaļā no visa nepatīkamā. nevis mācāties ar to samierināties. Kas cēlāk ir: vai tikai prātā ciest no ļaunā liktens akmeņus un bultas vai pacelt ieročus pret bēdu jūru un pretojoties uzveikt… Taču jūs nedarāt ne vienu, ne otru. Ne ciešat, ne ceļat ieročus. Jūs vienkārši likvidējat šos akmeņus un bultas. Tas ir pārāk viegli.

Viņš piepeši apklusa, atcerējies savu māti. Savā istabā trīsdesmit septītajā stāvā Linda bija peldējusi dziedošu gaismu un iesmaržotu glāstu jūrā — izpeldējusi ārā no tel­pas, no laika, no savu atmiņu, ieradumu, novecojušās un uz­blīdušās miesas gūsta. Un Tomakins, bijušais Inkubatoru un apstrādes direktors, Tomakins joprojām bija brīvdienās — no pazemojuma un sāpēm viņš atpūtās tādā pasaulē, kur nedzirdēja tos vārdus un nicīgos smieklus, neredzēja to šausmīgo seju, nejuta mitrās, ļenganās rokas sev ap kaklu, — viņš bija skaistā pasaulē.

— Pārmaiņas pēc, Mežonis ierunājās, — jums vajadzētu kaut ko ar asarām. Šeit nekas nemaksā pietiekami dārgi.

("Divpadsmitarpus miljonu dolāru," Henrijs Fosters bija iebildis, dzirdēdams šos Mežoņa vārdus. "Divpadsmit­arpus miljonu — lūk, cik maksā jaunais Apstrādes centrs! Un ne centa mazāk.")

— Un to, kas mirstīgs ir, un to, kas nedrošs, to pakļaut nāvei, liktenim un briesmām par tukšu olas čaulu. Vai tur tomēr nav kāda jēga? viņš jautāja, skatīdamies uz Mustafu Mondu. Nemaz nerunājot par Dievu — lai gan, protams, Dievs tam būtu iemesls. Vai tiešām nav jēgas piedzīvot briesmas?

— Tur ir liela jēga, Pārraugs atbildēja. Vīriešiem un sievietēm laiku pa laikam ir vajadzīga virsnieru dziedzera stimulācija.

—  Ko? Mežonis neizpratnē pārjautāja.

— Tas ir viens no nevainojamas veselības priekšnoteiku­miem. Tāpēc mēs esam ieviesuši obligātu SKA procedūru.

— SKA?

Spēcīgas kaislības aizstājēju. Regulāri reizi mēnesī. Mēs piepildām asinsriti ar adrenalīnu. Tas ir pilnīgs fizio­loģisks baiļu un dusmu ekvivalents. Tieši tāds pats tonizējošs iespaids, kā nožņaudzot Dezdemonu vai ļaujoties, lai tevi nožņaudz Otello, bet bez kādām neērtībām.

— Bet man patīk tās neērtības.

— Mums nē, Pārraugs attrauca. Mēs dodam priekš­roku ērtībām.

— Bet es negribu ērtības! Es gribu Dievu, es gribu dzeju, es gribu īstas briesmas, es gribu brīvību, es gribu labestību! Es gribu grēku!

Patiesībā jūs pieprasāt sev tiesības būt nelaimīgam. Mustafa Monds noteica.

Lai tā būtu, Mežonis izaicinoši atcirta, es pieprasu sev tiesības būt nelaimīgam.

Nemaz nerunājot par tiesībām kļūt vecam, neglītam un impotentam; tiesībām dabūt sifilisu un vēzi; tiesībām ciest badu; tiesībām apaugt ar utīm; tiesībām dzīvot pastāvīgās bailēs no tā. kas var notikt rīt; tiesībām saķert tīfu; tiesībām mocīties visdažādākajās neizsakāmās sāpēs.

Iestājās ilgs klusums.

— Es tās visas pieprasu, Mežonis beidzot sacīja.

Mustafa Monds paraustīja plecus. — Laipni lūdzu! viņš noteica.

Durvis bija pusvirus; viņi iegaja iekšā.

— Džon!

No vannas istabas atplūda nepatīkama un raksturī­ga skaņa.

— Vai kaut kas noticis? Helmholcs uzsauca.

Atbildes nebija. Nepatīkamā skaņa divreiz atkārtojās;

iestājās klusums. Tad vannas istabas durvis ar klikšķi atvērās, un parādījās Mežonis, bāls kā krīts.

—  Nē, nudien, Helmholcs bažīgi iesaucās. tu tiešām izskaties slims, Džon!

— Vai tu kaut ko nelabu ieēdi? Bernards jautāja.

Mežonis pamāja. Es noriju civilizāciju.

— Ko?

— Tā mani saindēja; es biju piegānīts. Un tad, viņš klusāk piebilda, es noriju pats savu ļaunumu.

— Jā, bet ko tieši?… Tu taču tikko…

Tagad es esmu attīrījies, Mežonis noteica. Iedzēru mazliet sinepju ar siltu ūdeni.

Abi pārsteigti skatījās viņā. Tu gribi sacīt, ka izdarīji to tīšām? Bernards noprasīja.

— Tā mēdz attīrīties indiāņi. Viņš nopūzdamies apsēdās un pārvilka ar plaukstu pār pieri. Es brītiņu atpūtīšos, viņš teica. Esmu diezgan noguris.

— Nu, nav nekāds brīnums, Helmholcs sacīja. Mirkli klusējis, viņš turpināja citā tonī: Mēs atnācām atvadīties. Rīt no rīta mēs dodamies prom.

— Jā, rīt mēs dodamies prom, atkārtoja Bernards, kura sejā Mežonis pamanīja agrāk neredzētu apņēmīgas rezignā­cijas izteiksmi. Un, starp citu, Džon, viņš piebilda, paliecies krēslā uz priekšu un uzlicis roku Mežonim uz ceļgala, es gribu lūgt piedošanu par visu to, kas notika vakar. Viņš nosarka. Kāds kauns, viņš turpināja, kaut arī balss drebēja, nudien, kāds…

Mežonis viņu pārtrauca un, saņēmis viņa roku, sirsnīgi paspieda to.

— Helmholcs pret mani izturējās brīnišķīgi, Bernards pēc īsas pauzes atsāka. Ja nebūtu viņa, es būtu…

— Liecies nu mierā, Helmholcs iebilda.

Iestājās klusums. Par spīti savām skumjām vai pat tieši to dēļ —jo šīs skumjas apliecināja, cik ļoti viņi cits citu mīl, — trīs jaunie vīrieši jutās laimīgi.

— Šorit biju aizgājis pie Pārrauga, Mežonis pēdīgi ierunājās.

—  Kādēļ?

— Lai pajautātu, vai drīkstu doties jums līdzi uz salām.

— Un ko viņš teica? Helmholcs dedzīgi jautāja.

Mežonis papurināja galvu. — Viņš neļauj.

—  Kāpēc ne?

— Viņš teica, ka gribot turpināt eksperimentu. Bet lai velns mani parauj, Mežonis spējās dusmās piebilda, lai velns mani parauj, ja es ļaušu, lai ar mani turpina eksperi­mentēt! Kaut arī izputētu visi Pārraugi pasaulē! Rīt projām došos arī es.

—  Bet uz kurieni? abi vienā balsī iesaucās.

Mežonis paraustīja plecus. Kaut kur. Man vienalga. Ja vien varu palikt vienatnē.

No Gildlordas lidojumu trase veda pa Vejas ieleju uz Godalmingu. tad pār Milfordu un Vitliju uz Haslmīru un tālāk pār Pītersfildu uz Portsmutu. Apmēram paralēli tai pretējā trase veda pār Vorplsdenu, Tonhemu, Patcnhemu, Elstidu un Greišotu. Starp Hogsbeku un Hindhedu bija vietas, kur abas līnijas šķīra ne vairāk par sešiem septiņiem kilomet­riem. Šis atstatums bija par mazu bezrūpīgiem lidotājiem — īpaši naktī un tad, ja viņi bija iedzēruši pusgramu par daudz. Bija notikuši nelaimes gadījumi. Nopietni. Tika nolemts pavirzīt otro trasi par dažiem kilometriem uz rietumiem. Starp Greišotu un Tonhemu četras pamestas aviācijas bākas iezīmēja veco ceļu no Portsmutas uz Londonu. Debesis virs tām bija klusas un pamestas. Tagad helikopteri nerimtīgi dūca un tarkšķēja pār Selbomu, Eiordenu un Famemu.

Par savu vientuļnieka mītni Mežonis bija izraudzījies veco bāku, kas stāvēja pakalna galā starp Patenhemu un Elstidu. Celtne bija no dzelzsbetona un lieliskā stāvoklī — gandrīz pārāk ērta, bija nodomājis Mežonis, pirmo reizi aplūkodams šo vietu; gandrīz pārāk civilizēti grezna. Sirds­apziņu viņš nomierināja, klusībā nosolīdamies, ka izpirks to ar stingrāku pašdisciplīnu, ar sarežģītāku un pilnīgāku šķīstīšanos. Pirmo nakti mītnē viņš tīši palika bez miega. Garās stundas viņš pavadīja, nometies ceļos, skaitīdams lūgšanas te Debesīm, kurām vainīgais Klaudijs bija lūdzis piedošanu, te zūni valodā Avonavilonam, te Jēzum un Pukongam, te pats savam sargājošam putnam — ērglim. Laiku pa laikam viņš izpleta rokas kā piesists krustā un tā turēja tās garas minūtes, ciezdams sāpes, kuras pamazām pieauga, līdz pārvērtās trīsošā un mokošā agonijā; turēja tās kā labprātīgi krustā sists, sakostiem zobiem atkārtodams (kamēr pār seju plūda sviedri): Ak, piedod man! Ak, dari mani tīru! Ak, palīdzi man būt labam! vēl un vēlreiz, līdz gandrīz paģība no sāpēm.

Kad pienāca rīts, viņš juta, ka ir nopelnījis tiesības ap­mesties bākā; jā, kaut arī vairumam logu joprojām bija rūtis, kaut arī skals no platformas bija tik krāšņs. Jo pats iemesls, kādēļ viņš bija izraudzījies bāku, gandrīz acumirklī bija pār­vērties iemeslā meklēt citu vietu. Viņš bija nolēmis dzīvot šeit, jo skats bija tik skaists, jo no šī izdevīgā skatpunkta viņam šķita, ka viņš nolūkojas uz dievišķa radījuma iemiesojumu. Bet kas gan viņš tāds bija, lai ik dienu, ik stundu tiktu lutināts ar skatu uz skaistumu? Kas viņš tāds bija, lai dzīvotu Dieva saskatāmā klātbūtnē? Viņš bija pelnījis dzīvot vienīgi kādā netīrā stallī, kādā aklā zemes alā. Stīvs un sāpju mocīts pēc garās ciešanu nakts, tomēr tieši šī iemesla dēj iekšēji iedrošināts, viņš uzkāpa sava torņa platformā un no­raudzījās uz saullēktā mirdzošo pasauli, kurā bija atguvis tiesības dzīvot. Ziemeļos skatu ierobežoja Hogsbekas garā kaļķakmens grēda, aiz tās tālākās austrumu malas pacēlās septiņu debesskrāpju torņi, kas veidoja Gildfordu. Ieraugot tos, Mežonis saviebās; taču vēlāk, laika gaitā, viņš ar tiem samierinājās; jo naktīs tie jautri mirgoja ģeometriskās zvaigznāju virtenēs vai ari, starmešu gaismas appludināti, ar saviem mirdzošajiem pirkstiem (žestā, kura nozīmi tagad visā Anglijā saprata vienīgi Mežonis) svinīgi rādīja uz debesu neizmērojamiem noslēpumiem.

Ielejā, kas šķīra Ilogsbeku no smilšainā pakalna, kura galā pacēlās bāka, atradās Patenhema, pieticīgs, mazs cie­matiņš ar deviņstāvu namiem, noliktavu torņiem, putnu fermu un mazu D vitamīna rūpnīciņu. Bākas otrā pusē uz dienvi­diem līdz pat ezeriņu virknei pletās garas, viršiem apaugušas nogāzes.

Aiz dīķiem pāri mežu strēlei pacēlās Elstidas četrpadsmitstāvu tornis. Anglijas dūmakainajā gaisā miglainas, Hindheda un Selboma vilināja skatienu zilā, romantiskā tālumā. Bet nejau tikai tālums bija saucis Mežoni uz bāku; tuvais bija tikpat valdzinošs kā tālais. Meži, viršu un dzelteno irbuleņu klajumi, Skotijas egļu puduri, mirdzošie ezeriņi ar nolikušiem bērziem krastos, ar ūdensrozēm un meldru skupsnām — tas viss bija skaists un pārsteidza tādu, kura acis pieradušas pie Amerikas tuksneša vienmuļības. Un vientulība! Pagāja veselas dienas, kurās viņš neredzēja nevienu cilvēku. Bāka bija tikai ceturtdaļstundas lidojuma attālumā no Čering — T torņa; bet Malpaisas pakalni diezin vai bija tuksnesīgāki par šiem Sarejas virsājiem. Cilvēku pūļi, kuri ik dienu atstāja Londonu, atstāja to tikai tādēļ, lai spēlētu elektromagnētisko golfu vai tenisu. Patenhemā nebija golfa laukumu; tuvākie Rīmana korti atradās Gildlorda. Skatu šeit saistīja tikai puķes un ainava. Un, tā kā nebija sevišķa iemesla šeil ierasties, neviens šeit neieradās. Pirmās dienas Mežonis pavadija viens un netraucēts.

Lielākā daļa naudas, ko Džons, tikko ieradies, bija saņēmis personiskiem izdevumiem, bija iztērēta par ne­pieciešamajām mantām. Pirms aizbraukšanas no Londonas viņš bija nopircis četras viskozes vilnas segas, virvi un auklu, naglas, līmi, dažus darbarīkus, sērkociņus (lai gan viņš bija nolēmis ar laiku uzmeistarot krama šķiltavas), dažus katlus un pannas, divus dučus sēklu paciņu un desmit kilogramus kviešu miltu. "Nē, tikai ne sintētisko cieti un miltu aizstājēju no kokvilnas atkritumiem!" viņš bija uzstājis. "Kaut arī tie ir barojošāki." Bet, kad pienāca kārta dziedzeru biskvītiem un vitaminizētam liellopa gaļas aizstā­jējam, viņš nebija jaudājis pretoties pārdevēja pierunāšanai. Tagad, skatīdamies uz šīm skārdenēm, viņš sev rūgti pārmeta vājumu. Sasodītie civilizētie krāmi! Viņš bija apņēmies nekad tos neēst, pat ja ciestu badu. 'Tad viņi dabūs mācību!" viņš atriebīgi domāja. Tomēr mācību dabūja arī pats.

Viņš pārskaitīja naudu, cerēdams, ka ar atlikušo mazu­miņu pietiks, lai aizvadītu ziemu. Nākamajā pavasari viņa dārzi ražos gana pārtikas, lai viņš vairs nebūtu atkarīgs no ārpasaules. Tikmēr vēl atliks medījums. Viņš bija manījis daudz trušu, un ezeriņos dzīvoja ūdensputni. Viņš uzreiz ķērās pie darba, lai darinātu loku un bultas.

Netālu no bākas auga oši un bultu kātiem — vesels puduris skaistu, slaiku lazdu. lesakumam viņš nocirta jaunu osi, izraudzījās sešas pēdas garu stumbra gabalu bez zariem, noplēsa mizu un kārtu pa kārtai tēsa balto koku, kā bija mācījis vecais Mitsima, līdz iztēsa nūju savā augumā, ar stingru, biezāku vidusdaļu, dzīvīgu un lokanu slaikajos galos. Darbs sagādāja viņam dziļu prieku. Pēc dīkajām nedēļām Londonā, kur nebija jādara nekas, jo, ja kaut ko gribēja, vajadzēja tikai nospiest slēdzi vai pagriezt sviru, tagad bija tīrā bauda darīt kaut ko tādu, kas prasīja māku un pacietību.

Viņš jau gandrīz bija izgriezis nūju vajadzīgajā formā, kad iztrūcies aptvēra, ka dzied — dzied!Šķita, ka, nākdams no ārpuses, viņš būtu uzdūries virsū pats sev, pēkšņi pieķēris sevi, pārsteidzis nozieguma vietā. Viņš vainīgi nosarka. Galu galā viņš te nebija ieradies dziedāt un priecāties. Viņš bija ieradies, lai vairītos notašķīties ar civilizācijas netīrumiem; lai attīrītos un kļūtu labs; lai cītīgi labotu savas kļūdas. Viņš ar nelīksmi atskārta, ka, aizrāvies ar loka griešanu, ir aizmir­sis to, ko bija nozvērējies neaizmirst nekad: nabaga Lindu un savu slepkavīgo nežēlību pret viņu, un tos drausmīgos dvīņus, kas gluži kā utis mudžēja ap viņas nāves noslēpumu, ar savu klātbūtni apvainodami ne vien viņa bēdas un nožēlu, bet arī pašus dievus. Viņš bija nozvērējies pieminēt, viņš bija nozvē­rējies neatlaidīgi labot kļūdas. Un te nu viņš līksmi darbojās ap savu loka nūju dziedādams, jānudien, dziedādams…

Viņš iegāja namā, atvēra sinepju kārbu un uzlika uz pavarda vārīties ūdeni.

Gadījās, ka pusstundu vēlāk trīs delta mīnus lauk­strādnieki no kādas Patenhemas Bokanovska grupas brauca uz Elstidu un pakalna galā pārsteigti ieraudzīja jaunu vīrieti, kas, izģērbies līdz pusei kails, stāvēja pie pamestās bākas un šaustīja sevi ar mezglainu virvju pātagu. Viņa mugura bija klāta tumšsarkanām līmeniskām švīkām, un no švīkas uz švīku stiepās sīkas asins urdziņas. Šoferis apturēja kravasmašīnu ceļmalā un kopā ar abiem līdzbraucējiem pavērtu muti blenza uz neparasto izrādi. Viens, divi, trīs — viņi skaitīja sitienus. Pēc astotā jauneklis pārtrauca paššaustīšanos, aizskrēja uz mežmalu un sāka neganti vemt. Beidzis vemt, viņš pacēla pātagu un atsāka sevi šaustīt. Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit…

— Ford! šoferis nočukstēja. Un viņa dvīņi domāja glu­ži tāpat.

— Fordiņ! viņi izdvesa.

Pēc trim dienām gluži kā klijāni, kas metas virsū līķim, ieradās reportieri.

Izkaltēts un norūdīts virs lēnas zaļa koka uguns, loks bija gatavs. Mežonis čakli darināja bultas. Trīsdesmit lazdas nūju bija iztēstas un izžāvētas, tām galā iedzītas rūpīgi no­asinātas naglas. Kādu nakti viņš bija uzbrucis Patenhemas putnu fermai un salasījis gana daudz spalvu, lai pietiktu veselam arsenālam. Viņš patlaban stiprināja spalvas pie bultu kātiem, kad viņu atrada pirmais reportieris. Nedzir­damiem soliem savās pneimatiskajās kurpēs viņš pielavījās Mežonim klāt no aizmugures.

— Labrīt, mister Mežoni! viņš sacīja. Es pārstāvu "Dienas Radio".

Gluži kā čūskas dzēliena iztrūcināts, Mežonis pielēca kājās, izkaisīdams bultas, spalvas, līmes podiņu un otu uz visām pusēm.

— Lūdzu, atvainojiet, reportieris ar patiesu nožēlu teica. Es negribēju… Viņš pieskārās savai platmalei — alumīnija cilindram, kurā glabājās uztvērējs un raidītājs. Atvainojiet, ka neņemu to nost, viņš turpināja, tā ir diezgan smaga. Tātad, kā jau teicu es pārstāvu "Dienas…

— Ko jums vajag? Mežonis noprasīja, drūmi skatīdamies viņā. Reportieris atbildēja ar savu pieglaimigāko smaidu.

— Redziet, mūsu lasītājus, bez šaubām, ārkārtīgi inte­resētu… Viņš piešķieba galvu, smaids kļuva gandrīz koķets. Mister Mežoni, tikai pāris vārdu! Nasku, ierastu kustību virknēs viņš atritināja divus vadus un pievienoja tos portatīvajai baterijai, kas bija piesprādzēta pie jostas; tad viņš pievienoja vadus katru savā pusē alumīnija cilindram; pieskārās atsperei cilindra virspusē — un ārā izšāvās an­tena; pieskārās otrai atsperei pie cilindra malas — un gluži kā rotaļvīriņš, kas izlec no kastītes, ārā izsprāga mikrofons un trīsēdams palika karājamies sešu collu attālumā no viņa deguna; uz ausīm viņš uzlika uztvērējaustiņas; nospieda slēdzi cilindra kreisajā pusē — un tajā atskanēja klusa, lapsenīga dūkoņa; pagrieza slēdzi labajā pusē — un dūkoņu pārtrauca stetoskopiski sēcieni un sprakšķi, žagas un pēkšņi pīkstieni. Hallo! viņš teica mikrofonam. Hallo, hallo… Viņa platmalē piepeši ietarkšķējās zvans. Vai tas esi tu, Edzel? Runā Praimo Melons. Jā, es viņu atradu. Tagad misters Mežonis paņems mikrofonu un pateiks dažus vārdus. Vai ne, mister Mežoni? Viņš atkal pievērsās Mežo­nim ar savu apburošo smaidu. Pastāstiet mūsu lasītājiem, kādēļ jūs šeit ieradāties. Kas lika jums pamest Londonu (gaidi. Edzel!) tik pēkšņi. Un, protams, par to pātagu. (Mežonis sarāvās. Kā viņi zināja par pātagu?) Mēs visi drausmīgi gribam dzirdēt par to pātagu. Un kaut ko arī par Civilizāciju. Jūs jau saprotat, tādā garā. "Ko es domāju par civilizētu meiteni." Tikai dažus vārdus, pavisam nedaudzus…

Mežonis paklausīja pārsteidzoši burtiski. Viņš izrunāja piecus vārdus un ne vairāk — piecus vārdus, tos pašus, ko bija pateicis Bernardam par Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju. Hani! Sons ēso tse — nā! — Tad, sagrābis re­portieri aiz pleca, apgrieza viņu apkārt (jaunais cilvēks, par laimi, bija biezi saģērbies), notēmēja un ar tādu spēku un precizitāti kā bumbošanas čempions raidīja viņam negantu spērienu.

Pēc astoņām minūtēm Londonas ielās pārdeva "Dienas Radio" jauno numuru. "Noslēpumainais mežonis iespēris die­nas radio reportierim pa asteskaulu," vēstīja virsraksti pirmajā lappusē. "Sensācija Sarejā."

"Sensācija pat Dindonā," nodomāja reportieris, pēc atgrie­šanās izlasījis šos vārdus. Un turklāt loti sāpīga sensācija. Viņš piesardzīgi apsēdās, lai ieturētu pusdienas.

Četri citi reportieri, kurus nebūt nenobiedēja tāds drauds kā kolēģa traumētais asteskauls un kuri pārstāvēja Ņujorkas "Laikus", Frankfurtes "Četrdimensiju Plūsmu", "Fordiskās Zinātnes Monitoru" un "Delta Spoguli", tajā pēc­pusdienā ieradās pie bākas un piedzīvoja vēl varmācīgāku uzņemšanu.

Joprojām berzēdams dibenu, "Fordiskās Zinātnes Mo­nitora" reportieris no droša attāluma uzkliedza: Muļķa tumsoņa! Kāpēc tu neiedzer somu?

— Vācieties prom! Mežonis pakratīja dūri.

Reportieris pāris soļu atkāpās, tad pagriezās atkal. Ļau­nums vairs nav reāls, ja iedzer pāris gramu.

—  Kohakwa iyathtokyai! Tonis bija draudīgi nicinošs.

Sāpes ir ilūzija.

Ak tā gan? Mežonis noteica un, paķēris resnu lazdas rīksti, devās uz priekšu.

Vīrs no "Fordiskās Zinātnes Monitora" metās uz savu helikopteru.

Pēc tam Mežoni kādu brīdi lika mierā. Atlidoja daži he­likopteri un ziņkārīgi pagrozījās ap torni. Uzplijīgākajam un tuvākajam no tiem viņš iešāva ar bultu. Tā ieurbās kabīnes alumīnija grīdā; atskanēja spalgs brēciens, un lidaparāts uzzibēja gaisā ar vislielāko ātrumu, uz kādu bija spējīgs tā supennotors. Pārējie turpmāk palika godbijīgā attālumā. Nelikdamies zinis par apnicīgo rūkoņu (iztēlē viņš sevi pielīdzināja vienam no Matsaki jaunavas pielūdzējiem, nesa­tricināmam un neatlaidīgam spārnoto kaitēkļu vidū), Mežonis raka zemi savam dārzam. Pēc brītiņa kaitēkļi acīmredzot sāka garlaikoties un aizlidoja; debesis viņam virs galvas veselām stundām bija tukšas un klusas, ja neskaita cīruļus.

Laiks bija smacīgi karsts, gaisā dunēja pērkons. Viņš bija racis visu rītu un tagad atpūtās, izstiepies uz grīdas. Te pēkšņi gluži kā reāla klātbūtne atausa doma par Linainu, kailu un taustāmu, kura saka: "Saldumiņ!" — un: "Apskauj mani!" — kurpēs un zeķēs, iesmaržojusies. Bezkaunīgā netikle! Bet, ak, ak, viņas rokas ap viņa kaklu, viņas krūšu viļņošanās, viņas mute! Mūžība mita mūsu lūpās un acīs. Linaina… Nē. nē. nē, nē! Viņš pietrūkās kājās un tāds pats puskails izskrēja no ēkas. Virsāja malā auga mūžvecs kadiķu puduris. Viņš metās kadiķos un apskāva nevis ilgoto samtaino miesu, bet gan klēpi zaļu adatu. Tās asi dzēla viņam ar tūkstošiem smaiļu. Viņš pūlējās domāt par nabaga Lindu bez elpas, bez atmaņas, par viņas krampjaini sažņaugtajām rokām un šausmu pilnajām acīm. Par nabaga Lindu, kuru bija nozvērējies pieminēt. Tomēr viņu joprojām vajāja Linainas klātbūtne. Linaina. kuru viņš bija solījies aizmirst. Pat caur kadiķu adatu dūrieniem un dzēlieniem Mežoņa kņudošā miesa atcerējās viņu, neizbēgami reālu. "Dār­gais, dārgais!… Un, ja jau tu gribēji mani, tad kāpēc tu ne…"

Pātaga karājās uz naglas pie durvīm, gatava pretoties reportieru apciemojumam. Mežonis kā neprātā aizskrēja uz māju, paķēra pātagu, savicināja gaisā. Mezglainās virves ietriecās viņam miesā.

—    Netikle! Netikle! viņš kliedza pie katra sitiena, it kā pātagotu Linainu (un cik kvēli, pats to neapzinādamies, viņš vēlējās, kaut tā būtu!) — balto, silto, smaržīgo, nekrietno Linainu. Netikle! Un tad izmisuma pilnā balsī: Ak, Linda, piedod man! Piedod man. Dievs, es esmu slikts! Es esmu ļauns! Es esmu… Nē, nē, tu netikle, tu netikle!

No rūpīgi uzbūvēta slēpņa mežā trīssimt metru attā­lumā Jūtfilmu korporācijas vispieredzējušākais slavenību fotogrāfs Darvins Bonaparts bija novērojis visu notiekošo. Viņa pacietība un prasme atmaksājās. Trīs dienas viņš bija notupējis mākslīga ozola dobumā, trīs naktis uz vēdera līdis pa viršiem, slēpdams irbuleņu krūmos mikrofonus, ierakdams mīkstajās, pelēkajās smiltīs vadus. Septiņdesmit divas ārkārtīgu neērtību stundas. Taču tagad dižais mirklis bija klāt — pats dižākais, to apsvērt Darvinam Bonapartam pietika vaļas, kamēr viņš ložņāja starp saviem instrumen­tiem, pats dižākais mirklis kopš tiem laikiem, kad viņš bija uzņēmis slaveno, milzu panākumus guvušo stereoskopisko jūtfilmu par gorillu kāzām. "Lieliski," viņš nodomāja, kad Mežonis uzsāka savu satriecošo izrādi. "Lieliski!" Tele­skopiskās kameras bija rūpīgi notēmētas — kā pielīmētas pie kustīgā objektīva; viņš tās noregulēja tā, lai tuvplānā uzņemtu neprātīgo, izķēmoto seju (brīnišķīgi!); uz pus­minūti pārslēdza palēninātā režīmā (būs izcili komisks efekts, viņš nopriecājās); tikmēr ieklausījās sitienos, vaidos, mežonīgajos un nesakarīgajos vārdos, kas ierakstījās skaņu rullītī filmas malā, izmēģināja mazu pastiprinājuma efektu (jā, tā noteikti bija labāk); mirkļa klusumā jūsmīgi izdzirda cīruļa spalgos vīterus; vēlējās, kaut jel Mežonis pagrieztos, lai varētu tuvplānā nofilmēt asinis uz viņa muguras, — un gan­drīz tai pašā brīdī (cik pārsteidzoša veiksme!) šis pakalpīgais zellis pagriezās, un viņš varēja filmēt nevainojamu tuvplānu.

'Tas nu bija grandiozi!" viņš nodomāja, kad viss bija bei­dzies. "Tiešām grandiozi!" Viņš nosusināja seju. Kad studijā būs pievienoti jūtfilmas efekti, tā būs brīnišķīga filma. Gandrīz tikpat laba. Darvins Bonaparts nosprieda, kā "Kašalota mīlas dzīve" — un tas, Forda vārds, jau nozīmēja ļoti daudz!

Pēc divpadsmit dienām jūtfilma "Sarejas Mežonis" bija gatava, to varēja redzēt, dzirdēt un izjust katrā pirmās šķiras jūtfilmu teātri visā Rietumeiropā.

Daivina Bonaparta filmas iespaids bija tūlītējs un milzīgs. Nākamajā dienā pēc filmas pirmizrādes vakara Džona lauku vientulību pēkšņi iztraucēja liels helikopteru bars debesīs.

Viņš dārzā raka zemi — reizē rakņādamies savā prātā, cītīgi apvērsdams domu velēnas. Nāve — un viņš iedūra lāp­stu vienreiz un vēl. un vēl reizi. Un visas mūsu vakardienas ir aplamniekiem gaismojušas ceļu uz nāves pīšļiem. Pār šiem vārdiem nodārdēja pārliecinošs pērkons. Viņš pacēla vēl vienu lāpstu zemes. Kāpēc Linda bija nomirusi? Kāpēc viņai bija ļauts pamazām zaudēt visu cilvēcību un visbeidzot… Viņš nodrebēja. Kvēls skūpsts, dots sprāgonim. Viņš uzlika kāju uz lāpstas un nikni iedzina to cietajā zemē. Kā mušas draiskiem zēniem, tā mēs dieviem; tie nobeidz mūs tik sava prieka pēc. Atkal pērkons; vārdi, kas apliecināja savu patiesīgumu, nez kāpēc bija patiesāki par patiesību pašu. Un tomēr tas pats Glosters bija tos nosaucis par labajiem dieviem. Vēl sacīt, laba atpūta ir miegs, ko pats tu bieži aicini, kaut bargi tu bīsties nāves, kura tikai ir viens vienīgs miegs. Miedz! Varbūt sapni redzēsi. Lāpsta atsitās pret ak­meni: viņš pieliecās, lai to paceltu. Jo nāves miegā kādi var būt sapņi?…

Dūkoņa virs galvas bija pārvērtusies rēkoņā; un pēkšņi viņš palika ēnā, kaut kas bija nostājies starp sauli un viņu. Iztrūcies viņš pacēla skatienu no lāpstas, iznira no domām; pacēla skatienu mulsā apjukumā, prāts joprojām klīda tai citā pasaulē, kas patiesāka par patiesību, joprojām koncen­trējās uz nāves un dievišķības neizmērojamību; viņš pacēla skatienu un turpat virs galvas ieraudzīja lidojošu mašīnu spietu. Tās tuvojās kā siseņi, karājās gaisā, visapkārt viņam nolaidās viršos. Un no gigantisko sienāžu vēderiem izkāpa vīrieši baltos viskozes flaneļa tērpos, sievietes jo laiks bija karsts) acetāta zīda pidžamās vai velveta šortos un bezpiedurkņu krekliņos ar pusaizvilktiem rāvējslēdzējiem — pāris no katra. Pēc dažām minūtēm tur jau bija vairāki duči, lielā aplī stāvēja ap bāku, blenza, smējās, klikšķināja fotoaparātus, meta (kā pērtiķim) zemesriekstus, dzimumhormonu košļāja­mās gumijas paciņas, dziedzeru cepumiņus. Un viņu skaits ar katru mirkli auga, jo pār Hogsbeku tagad plūda nerimtīga satiksmes straume. Gluži kā murgā desmiti pārvērtās par piecdesmit, piecdesmit — par simtiem.

Mežonis atkāpās uz aizsega pusi un drīz stāvēja ar muguru pret bākas sienu gluži kā stūrī iedzīts dzīvnieks, mēmās šausmās skatīdamies šajās sejās kā cilvēks, kas zaudējis prātu.

Šis apstulbums pārvērtās tiešākā realitātes izjūtā, kad viņam pa vaigu trāpīja labi tēmēta košļājamās gumijas paciņa. Spēju sāpju trieciens — un viņš bija atmodies, at­modies un neganti nikns.

— Vācieties prom! viņš iekliedzās.

Pērtiķis bija ierunājies; atskanēja smieklu brāzmas un plaukšķināšana. Vecais labais Mežonis! Urrā, urrā! Un šai jampadracī viņš sadzirdēja saucienus: Pātagu, pātagu, pātagu!

Paklausīdams šim mājienam, viņš pasniedzās aizdurvē, pakampa no naglas mezgloto virvju sauju un pakratīja to pret saviem mocītājiem.

Atskanēja ironiski piekrītoši saucieni.

Viņš draudoši tuvojās. Kāda sieviete iekliedzās bailēs. Rinda sagrīļojās visapdraudētākajā posmā, tad atkal sastinga un stāvēja kā klints. Apziņa, ka viņi ir pārspēks, bija piešķīrusi šiem tūristiem drosmi, kādu Mežonis nebija no viņiem gaidījis. Viņš pārsteigts apstājās un paskatījās apkārt.

— Kāpēc jūs neliekat mani mierā? Dusmās ieskanējās gandrīz vai žēlabaina nots.

Uzēd mandeles ar magnija sāli! noteica vīrietis, ku­ram Mežonis uzbruktu pirmajam, ja ietu tālāk. Vīrietis sniedza viņam paciņu. Zini, tās tiešām ir ļoti gardas, viņš pielabinādamies piebilda ar visai nervozu smaidu. Un magnija sāls palīdzēs tev palikt jaunam.

Mežonis nelikās zinis par šo piedāvājumu. Ko jūs no manis gribat? viņš jautāja, vērsdamies no vienas smīk­ņājošas sejas pie citas. Ko jūs no manis gribat?

Pātagu, juceklīgi atbildēja simt balsu. Uztaisi pātagošanas triku! Parādi mums pātagošanas triku!

Tad kāda grupa rindas galā sāka aurot unisonā, lēnā, smagā ritmā: Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam — pātagu!

Pārējie tūdaļ uztvēra saucienu, un frāze tika papagailīgi atkārtota vēl un vēl. pieaugošā skaļumā, līdz septītajā vai astotajā atkārtojumā vairs netika runāts neviens cits vārds. Mēs — gribam — pātagu!

Visi skandēja vienā balsī; un, šī trokšņa, šīs vien­prātības, šīs ritmiskās saskaņas apreibināti, acīmredzot būtu varējuši turpināt stundām ilgi — gandrīz bezgalīgi. Taču apmēram divdesmit piektajā atkārtojumā norise tika spēji pārtraukta. No Hogsbekas puses bija ieradies vēl viens helikopters, tas karājās gaisā virs pūļa, tad laidās lejup dažus jardus no vietas, kur stāvēja Mežonis, brīvajā joslā starp tūristu rindu un bāku. Gaisa skrūvju rēkoņa bridi pārspēja aurošanas troksni; bet, kad mašīna pieskārās zemei un motori tika izslēgti, tikpat spalgi, uzstājīgi un vienmuļi atskanēja: Mēs — gribam — pātagu; mēs — gribam — pātagu!

Helikoptera durvis atvērās, no tā vispirms izkāpa gaiš­matains, sārtvaidzīgs jauns vīrietis un aiz viņa zaļos velvēta šortos, baltā kreklā un žokejcepurē —jauna sieviete.

Ieraudzījis jauno sievieti. Mežonis sarāvās, atsprāga atpakaļ, nobālēja.

Jaunā sieviete stāvēja un skatījās uz viņu ar nedrošu, lūdzošu, gandrīz pazemīgu smaidu. Pagāja sekunde. Viņas lūpas sakustējās, viņa kaut ko teica; bet balsi pārmāca skaļais, atkārtotais tūristu refrēns.

— Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam — pātagu!

Jaunā sieviete piespieda abas plaukstas pie kreisās krūts, un viņas sejā, maigā kā firziķis, skaistā kā lelles se­jiņa, parādījās dīvaini neiederīga ilgpilnu ciešanu izteiksme.

Zilās acis šķita kļūstam lielākas, spožākas; un pēkšņi pār vaigiem noritēja divas asaras. Viņa nedzirdami ierunājās atkal; tad ar spēju, kaislīgu žestu izstiepa rokas pret Mežoni, paspēra soli uz priekšu.

— Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam…

Un piepeši viņi dabūja, ko gribējuši.

— Netikle! Mežonis metās viņai virsū kā jucis. Sesku mātīte! Kā jucis viņš sita viņai ar pātagu, savītu no tievām virvēm.

Pārbijusies viņa pagriezās un bēga, paklupa un iekrita viršos. Henrij. Henrij! viņa iekliedzās. Bet sārtvaidzīgais pavadonis bija aizmucis drošībā aiz helikoptera.

Ar priecīgas sajūsmas saucienu rinda izjuka; visi kopī­gos rikšos steidzās uz magnētisko pievilkšanas centru. Sāpes bija fascinējošas šausmas.

Nīksti, izvirtība, nīksti! Mežonis neprātīgās dusmās sita atkal.

Viņi alkatīgi drūzmējās apkārt, grūstīdamies un kau­damies kā cūkas pie siles.

— Ak, miesa! Mežonis grieza zobus. Šoreiz pātaga cirtās pret viņa paša pleciem. Nokauj miesu, nokauj!

Sāpju šausmu fascinācijas aizrauti un iekšēji paklausī­dami kopdarbības ieradumam, tieksmei pēc vienprātības un saskaņas, ko viņiem tik neizdzēšami bija iedvesusi apstrāde, viņi sāka atdarināt Mežoņa niknās kustības, sizdami cits citu tā, kā Mežonis sita pats savu dumpīgo miesu vai apaļīgo nekrietnības iemiesojumu, kas locījās viršos viņam pie kājām.

— Nokauj, nokauj, nokauj!… Mežonis nemitējās kliegt.

Te pēkšņi kāds sāka dziedāt: Orģija, porgija, pēc mirkļa visi bija uztvēruši piedziedājumu un dziedādami laidās dejā. Orģija, porgija, viņi virpuļoja pa apli, dauzīdami cits citu sešu astotdaļu taktī. Orģija, porgija…

Pēdējais helikopters aizlidoja tikai pēc pusnakts. Somas apdullināts, bezgalīgā, jutekliskā neprāta izmocīts, Mežonis iemidzis gulēja viršos. Saule jau bija augstu, kad viņš pamodās. Mirkli viņš gulēja, apstulbumā mirkšķinādams acis kā pūce gaismā; tad pēkšņi atcerējās —visu.

—  Ak mans Dievs, mans Dievs! Viņš aizsedza acis ar roku.

Helikopteru spiets, kas tovakar dūkdams pārlaidās pār Hogsbeku, bija tumšs mākonis desmit kilometru garumā. Vakamakts saskaņas orģijas apraksts bija nodrukāts visās avīzēs.

Mežoni! kliedza pirmie atbraucēji, kāpdami laukā no helikoptera. Mister Mežoni!

Atbildes nebija.

Bākas durvis stāvēja pusvirus. Viņi atgrūda tās vaļā un iegāja aizslēģotajā pustumsā. Caur velvi telpas tālākajā galā viņi saredzēja kāpnes, kas veda uz augstākajiem stāviem. Pašā velves augšgalā šūpojās divas kājas.

— Mister Mežoni!

Gausi, ļoti gausi, gluži kā divas nesteidzīgas kom­pasa adatas šīs kājas pagriezās pa labi; uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem, austrumiem, dienvidaustrumiem, dien­vidiem, dienviddienvidrietumiem; tad tās apstājās un pēc pāris sekundēm tikpat nesteidzīgi griezās pa kreisi. Uz dienviddienvidrietumiem, dienvidiem, dienvidaustrumiem, austrumiem…

Romāns "Brīnišķīgā jaunā pasaule" (Brave New World) pirmoreiz publicēts 1932. gadā, un ta darbība risinās "šaja stabilitātes gadā, 632. gadā pēc Forda" — tas ir, 632 gadus pēc tam, kad pasaulē ieradies automobiļu magnāts Henrijs Fords (1863 — 1947), kura "T modelis" (1908 — 1927) guva milzīgus panākumus un bija pirmais automobilis, ko ražoja, izmantojot tikai un vienīgi masu produkcijas metodes, piemēram, montāžu uz konveijera un strādnieku speciali­zāciju. Fords ir galvenā dievība Pasaules valstī, globālā kastu sistēmā, kas izveidota pēc divkāršas katastrofas — Deviņgadu kara un Lielā ekonomikas sabrukuma, un vir.ia industriālā filosofija dominē visos šīs valsts dzīves aspektos.

Pasaules valsts stabilitāti uztur bioloģiskas tehnoloģijas un vispusīgas apstrādes kombinācija. 2000 miljoni šis valsts iedzīvotāju, kuriem par visiem ir (ikai 10 000 uzvārdu, ir nevis piedzimuši, bet gan izaudzēti inkubatoros, lai pildītu savas iepriekšnoteiktās sociālās lomas. Viņi nav nekas vairāk ka tikai šūnas valsis politikas ķeniteni. Ar hipnopedijasjeb miegā notiekošas apmācības palīdzību Viņiem jau bērnībā tiek ieaudzināti tādi tikumi kā pasīva paklausība, māteriāla patērētāju psiholoģija un brīva dzimumdzīve, ko neapgrūtina nekādi prāta apsvērumi. Turpmākajā dzīvē Pasaules valsts pilsoņi jebkuros daudzumos saņem somu. valsts akcepteto narkotiku, un baros dodas uz Kopienas dziedāšanu un Solidaritātes kalpojumiem (kuri parasti kulminē orģija), kas paredzēti, lai vel vairāk nostiprinātu vērtības, ko pauž Pasaules valsts devīze — "KOPĪBA, VIENĀDĪBA, STABILITĀTE". Jebkuru dzīves aspektu nosaka sociālā lietderība, pat līķi liek izman­toti kā ērts fosfora ieguves avots.

Katm no Pasaules valsts desmit zonām pārvalda Pasaules Pār­raugs. "Viņa fordība" Mustafa Monds, kurš pārrauga Riet umeiropas zonu ar cenlni Londonā, vada hierarhisku, rūpnīcai līdzīgu koncernu, kura pamatu veido epsilona'mīnus pusidioti, kas audzēti kalpošanai, bet virs tiem rindojas kastas ar aizvien lielākām prāta spējām. Nākama zemākā pakāpe aiz Monda ir alfa plus intelektuāli. Bernards Markss un Helmholcs Vatsons ir šīs elites pārstāvji, taču abiem ir attīstījušas graujošas noslieces — viņiem patīk tik nedabiskas baudas kā vien­tulība un atturēšanās no seksa. Viņi pārlieku labi zina, ka viņu "pienākums ir būt infantiliem", ka tad, "ja indivīds jūt, kopiena grīļojas", un abiem ir lemts tikt izsūtītiem uz kādu no salām, kuras kalpo par trimdas vietu dumpīgiem alfa plus pārstāvjiem.

Vienīgie cilvēki, kuriem ļauts eksistēt ārpus Pasaules valsts robežām, ir dažado Mežoņu rezervātu iemītnieki. Ar elektriflcētiem žogiem nošķirti no fordiskās elles, kas viņus ielenc, mežoņi joprojām precas, mīlējās, rada bērnus un mirst no vecuma. Apmeklēdams rezervātu Ņūmeksikā, Bernards Markss iepazīstas ar mežoni, vārdā Džons, kuru aizved sev līdzi uz Londonu. Sākumā Džonu sajūsmina jauna pasaule, kurā viņš nonācis, un viņš kļūst par slavenību Lon­donas modernajās aprindās, taču Pasaules valsts drīz liek viņam vilties, un tieši Džona skatījums apliecina, cik bezgalīgas totali­tārisma šausmas valda 632. gadā pēc Forda.

"Brīnišķīgājaunā pasaule" jau sen ir ierindota līdzās Zamjatina "Mēs" (1920— 1921), Kcstlera "Tumsai dienvidū" (Darknessat JVoon, 1940) un Orvela "1984" (1949) kāviens no galvenajiem distopiskajiem jeb antiutopiskajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā nosaukums bieži tiek izmantots medijos kā apzīmējums, kurš automātiski izraisa asociācijas ar jebkuru norisi, kas tiek uzskat īta par ultramodernu, neaprakstāmi absurdu vai par potenciālu draudu cilvēka brīvībai. Tomēr, kad Hakslijs rakstīja šo romānu, viņa prāts bija nodarbināts arī ar kaut ko citu, ne tikai ar "murgaino" nākotni, un, precīzāk uzzinot darba ieceres un tapšanas apstākļus, mēs varēsim labāk izskaidrot ambivalenci, kuru "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" saskatījuši daudzi jo daudzi lasītāji.

Vēstulē savam brālim Džulianam 1918. gada augustā Oldess Hakslijs pareģoja, ka vienas no nožēlojamākajām l'irma pasaules kara sekām bus tās, ka "pasaulē neizbēgami pieaugs amerikāņu kundzība". To pašu juta daudzi citi intelektuāļi, un 20. gados modē atkal nāca Amerikas nosodīšana, ko 19. gadsimtā visspilgtāk pauda

Fannijas Trolopas "Amerikāņu sadzīves manieres" (Domeslic Manners oftheAmericans), Dikensa nicinošās "Amerikas piezīmes" (American Notēs) un Alekša dc Tokvila "Demokrātija Amerikā" (Dernocracy in America). Šī atdzimusī interese par Amerikas groteskumu palīdz mums izprast , kāpēc Hakslijs, 1926. gadā pirmo reizi apmeklējis ASV, jutas gandrīz vai priecīgi saviļņots, redzot, ka Savienotās Valstis ir uz mata t ik vulgāras un ērmīgas, ka viņš gaidījis. Tā paša gada nogalē publicētā darba "Āksts Pilāts" (Jesting Pilate) pēdējā nodaļa ar patiesu tīksmi pausts riebums pret lētām kinofilmām, pret modernajām, "pneimatiskajām" sievietēm īsos svārkos un tukšām sejām, pret "barbarisko" džezu un cilvēku neatslābstošo enerģiju, ar kuru Hakslijs sastapies Losandželosā ("Drausmīgā prieka pilsētā"), iegūdams visai drūmus paredzējumus par Eiropas civilizācijas nākotni. "Tev būtu vajadzējis redzēt Kalifoniiju," viņš tolaik rakstīja kādam paziņam, kurš arī nesen bija apmeklējis Ameriku. "Būtībā tas ir Utopijai vistuvākais veidojums, kads jebkad redzēts uz mūsu planētas." Savu skumīgo pareģojumu par to, ka "Amerikas nākotne ir pasaules nākotne", Hakslijs 20. gados atkārtoja vairākkārt, un ir skaidrs, ka Pasaules valsts ar saviem augstajiem debesskrāpjiem, dolāru ekonomiku, jaunības kultu, "jūtfilmām" (Holivudas filmu pēctecēm, kuras uztveramas an ar tausti), dzimumhomionu košļajamo gumiju, visuresošajiem rāvējslēdzējiem (kurus Hakslijs nodēvēja par Amerikas nacionālo "ģerboni") un vaidošajiem seksofoniem sākumā bijusi iecerēta kā satīra par amerikāniskā dzīvesveida globālo iz­platīšanos. Ceļā uz Savienotajām Valstīm Hakslijs kuģa bibliotēkā uzgāja Henrija Forda grāmatu "Mana dzīve un darbi" (My 'Life and Work), un viss. ko viņš ieraudzīja pēc tam, kad bija izkāpis krastā Sanfrancisko, šķita precīzi saskanam ar Forda principiem.

1931. gada jūnijā Hakslijs paziņoja kadam korespondentam, ka gatavojas doties otrā ceļojumā uz Ameriku, "vienkārši lai uzzinātu pašu ļaunāko, kas, manuprāt, laiku pa laikam jāizdara". Maijā viņš bija pateicis kādam citam korespondentam, ka rakstot "romānu par nākotni — par velsiskās Utopijas šausmām un sacelšanos pret to". Hakslijs vairākkārt bija izsmējis H. Dž. Velsa grāmatu "Cilvēki kā dievi" (Men Like Gods, 1923), kurā rožainās krāsās parādīta utopija, kurn apdzīvo tikai un vienīgi "aktivi. optimistiski, atjautīgi, ar asu prātu apveltīti un miermīlīgi" pilsoņi, un Hakslija lietotais apzīmējums "velsisks" šeit. iet ver sevi visus nākotnes perspektīvas aspektus, kas viņam šķituši gaužām nepatīkami vai nejēdzīgi. Tomēr Hakslijs nekādā gadījumā nebija "lielākais antivelsists no visiem", kā viņu reiz nodēvējis Entonijs Bērdžess. Gluži otrādi, ja neņem vērā "Cil­vēkus kā dievus", 20. gados un 30. gadu sākumā Hakslijarn bija daudz kopīga ar Velsu, piemēram, veselīgs nicinājums pret parla­mentāro demokrātiju un pārliecība, ka masu sabiedrība atbilstoši garīgām spējām jāpārorganizē par hierarhiju, kuru pārvaldītu ekspertu elites kasta. Rakstot "Brīnišķīgo jauno pasauli". Hakslija sākotnējais mērķis varēja būt satīra par "Cilvēkiem kā dieviem" un fantastisko, "kalifomisko" pasauli, kas tajā attēlota, taču, rakstot romānu, Hakslija tieksme parodēt izdomātu nākotni sajaucās ar iedziļināšanos aktuāla­jās, nebūt ne izdomātajās tagadnes problēmās, kuras viņu šausmināja.

Sabrukums Volstrītā 1929. gada oktobrī izraisīja globālu de­presiju. kam bija smagas sekas tajos Lielbritānijas apvidos, kas bija pilnīgi atkarīgi no galvenajām industrijas nozarēm. Nākamo divu gadu laikā šajos apvidos st rauji pieauga bezdarbs, un 1931. gada pirmajos mēnešos, kad valsts ekonomiskās problēmas saasinājās ar katru dienu, bet parlaments arvien nepārprotamāk bija tikai bezpalīdzīga skatītāja lomā, šķita, ka Lielbritānija nonākusi pie haosa robežas. Daudzi komentētāji pareģoja, ka visa Eiropa tuvojas pilnīgam ekono­miskam sabrukumam un asiņainiem nemieriem. Pati civilizācija šķita lemta bojāejai.

Hakslijs apmeklēja Daremas akmeņogļu baseinu un savām acīm redzēja masu bezdarba postu. Viņš bija klāt arī Apakšnama debates par ekonomisko un politisko situāciju un jutās dziļi vilies par redzēto attieksmi un dzirdēto "pļāpāšanu". 1931. gada vasarā līdz ar krīzes saasināšanos padziļinājās arī Hakslija pesimisms. Klientu piepra­sījums izmaksāt banku noguldījumus augustā, britu pirmas Nacio­nālās valdības izveidošana ar mērķi atrisināt smago situāciju un zelta izņemšana no privātās naudas apgrozības septembri, kas iezīmēja "angļu vēstures ūdensšķirtni starp diviem kariem" (izsakoties A. Dž. P. Teilora vārdiem), mudināja Haksliju atlikt Savienoto Valstu otro apmeklejumu uz nenoteiktu laiku. Drīz pēc tam viņa sāpīgā vilšanās konvencionālajā politikā sasniedza savu augstāko punktu, un viņš, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, apgalvoja, ka ir pienācis laiks atteikties no parlamentārās demokrātijas un pakļauties valdībai.

ko veidolu "eilveki, kuri piespiedīs mūs darīt un pārciest to, ko prasa racionāla tālredzība". Viņš paredzēja, ka propaganda tiks izmantota kā likumīgs valsts kontroles ierocis, un atkārtoti aicināja ieviest valsts plānu, līdzīgu tam, kurš nesen bija pieņemts Padomju Savienība. 1928. gadā. kad Krievijā tika uzsākts pirmais pieegadu plāns, 1 lakslijs rakstīja: "Boļševiku ideālistam Utopija nav šķirama no Forda rūpnīcas," — tomēr 1931. gada notikumi lika viņam mainīt viedokli. Rakstīdams "Brīnišķīgo jauno pasauli", Hakslijs gluži tāpat ka Mustafa Monds apgalvoja, ka stabilitāte ir, "primārā un galvenā ne­pieciešamība", lai civilizācija pārciestu pašreizējo krīzi. Monda vārds ir patapināts no sera Alfrēda Monda (1868 — 1930). Lielbritānijas Ķīmiskās rūpniecības sabiedrības pirmā priekšsēža, kura milzīgo rupnīcu Bilingemā netālu no Midlsbro Hakslijs apmeklēja neilgi pirms tam, kad sāka rakstīt "Brīnišķīgo jauno pasauli". Hakslijs pasludināja Bilingemas rūpnīcu pārplānošanas principu "triumfa iemiesojumu", par "sakārtotu universu… apkārtējā pasaulē, kur nepastāv ne plāni, ne sakarības". Rodas vilinājums apsvērt iespēju, ka Mustafa Monds. autoritatīvi valdīdams pār Mežoni, personificē to "spēcīgo un saprātīgo centrālo varu", par kuras nepieciešamību Hakslijs runāja 1931. gada jūlijā, uzskatīdams, ka tā nodibinātu Lielbritānijā saprātīgu kārtību un stabilitāti. Monda "dobjo, skanīgo balsi" Hakslijs piemin trīs reizes. Vēl vairāk, viņš atzīmē, ka sarunās ar Mežoni, Bernardu Marksu un Helmholcu Vatsonu sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā nodaļā šī balss "satraucoši" vibrē un lajā nav nekādu draudu, tikai "labsirdīga gudriba". Lai cik derdzīga, hierar­hiska, aseptiska, krāsās kodēta būtu pasaule 632. gadā pēc Forda, ta tomēr nav neiedomājami tālu no zinātniskās utopijas, kuru Hak­slijs propagandēja citur, gan 1931. gadā rakstīdams "Brīnišķīgo jauno pasauli", gan pirms un pēc tam.

Divas nedējas pirms "Brīnišķīgās jaunās pasaules" iznākšanas BBC radiointervijā 1932. gada janvāri Hakslijs diskutēja pariespēju izmantot cigēniku par politiskās kontroles instrumentu un izteica savu gatavību sankcionēt eigēniskus pasākumus, lai apturētu "visas Rietumeiropas sugas… straujo pagrimumu". Hakslija interese par eigenikū jeb valsts manipulācijām ar sabiedrības bioloģisko struktūm pirmoreiz parādījās darbā "Nopietni pētījumi" Proper Studies, 1927), un eigēniskas panacejas starpkaru posmā aizstāvēja visu politisko nokrāsu intelektuāļi. Bokanovska process, Podsnapa metode, neopavloviskā apstrāde un hipnopēdlja ir izdomāti ekvivalenti meto­dēm. kuras, kā ierosināja Hakslijs, ar gaisa viļņu palīdzību drīz varētu izmantot Lielbritānijas politisko problēmu risināšanā. Viņš izteicās šadi: "Iespējams, ka apstākļi piespiedīs humānistu ķerties pie zinātniskas propagandas, tapat ka tie var piespiest liberāli ķerties pie diktatūras. Jebkura kārtības forma ir labāka par haosu."

H. Dž. Velsa darbam "Ielika mašīna" (77ie Time Machine. 1895) par iedvesmas avotu kalpoja ne tik daudz tālās nākotnes izredzes, cik viktoriāniskas bailes no bezdibeņa, kurā ņudz un vairojas pūļi, un arī "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" ir skaidri jaušams, ka Haksliju neveselīgi fascinē ekonomiskās jukas, politiskā inerce un socialais nemiers, kas veidoja nācijas dzīvi 1931. gadā, kā arī krīzes atrisinā­šanai ieteiktās panacejas. Piemēram, Inkubatoru un apstrādes centra direktors informē savus studentus par to. ka zemākās kastas tiek apstrādātas tā, lai vēlētos doties uz laukiem "katrā izdevīgā brīdī" un nodarbotos ar sporta veidiem, kuri, kā noteikts ar likumu, "saistīti ar sarežģīta aparāta darbu. Lai viņi patērētu rūpniecības preces un izmantotu arī transportu", un mēs uzzinām, ka viena no Pasaules valsts aksiomām ir: "Izmest ir labāk nekā lāpīt," — šeit Hakslijs satirizē teoriju, ka problēmas, ar kurām sastapusies Liel­britānija, ir radušās nepietiekama patēriņa deļ; šo uzskatu viņš piedēvēja ekonomistam Dž. M. Keinsam un to kategoriski apstrīdēja. Keinss uzskatīja ari, ka var samazināt bezdarbu un atdzīvināt ekono­miku, izmantojot sistemātisku sabiedrisku nodarbību programmu. Šķēršļu golfa korti Stoukpodžā, Centrbēdzes bumbošanas torņu mežs, kas sablīvējies Londonas rietumu priekšpilsētās, un divkāršās eskalatorkortu rindas, kas "stiepās gar galveno šoseju no Notinghilas līdz Vilsdenai", ir ekscentriski līdzinieki Keinsa iniciatīvām, kas romāna tapšanas laikā izraisīja tik daudz debašu.

"Brīnišķīgās jaunās pasaules" precīza fona apzināšanās nekādā ziņā nemazina romāna distopisko vērtību. Uz lasītāju tas var atstāt tikpat spēcīgu iespaidu kā korporatīvai valstij raksturīgo totalitā­risma briesmu atspoguļojums, to var uztvert arī kā satīru par Amerikas bubuli. Kā redzējām, "Brīnišķīgo jauno pasauli" var in­terpretēt pat ka Hakslija netiešo un izmisīgo zinātniskas planošanas atbalstu. Visi teksti ir autonomi: gan pašu "Brīnišķīgo jauno pasauli", gan dažados rakstus, kuri tapa vienlaikus ar romānu, gan Hakslija retrospektīvos stāstījumus par to, kādēļ viņš uzrakstījis romānu un ko tas nozīmē, var vai nu uztvert unisonā, vai arī ļaut tiem runāt pašiem par sevi. Taču, lai kādai interpretācijai lasitajs dotu priekš­roku, šķiet vairak nekā iespējams, ka starp 1931. gada aprīli un augustu "Brīnišķīgās jaunās pasaules" sacerēšana Hakslijam sagādāja tik daudz problēmu tāpēc, ka viņš pats nebija īsti drošs, vai raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Kad 1935. gadā kāds žurnālists jautājis rakstniekam, vai viņa lielākās simpātijas piederējušas "Mežoņa centieniem vai apstrādes rezultātā iegūtas stabilitātes ideāliem", I lakslijs esot atbildējis: "Ne vieniem, ne otriem, taču es ticu, ka kaut kas vidējs starp abiem ir gan vēlams, gan iespējams, un tam jākļūst par mūsu mērķi." Zīmīgi, ka vēstule, ko I lakslijs nosūtīja savam tēvam 1931. gada augusta nogalē, paziņodams, ka pabeidzis "komisku vai vismaz satīrisku romānu par nākotni", beidzās ar apliecinājumu, ka viņš jūtoties "arvien vairāk pārliecināts, ka, lai gan parēja pasaule pie ņem kaut ko līdzīgu piecgadu plānam, tas sagrūs". Savā 1946. gada priekšvārdā "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei" Hakslijs nepiemin to. ka romāna tapšanas laikā viņu valdzinājusi plānošanas un eigēnikas ideja. Hitlers un "galīgais atrisinājums" bija padarījis tamlīdzīgas idejas gluži neiedomājamas, un lai laikā Hakslijs jau sen bija no tām atteicies. Toties šis priekšvārds un "Atgriešanās Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" (Brave New World Revisited, 1958) pasvītro romāna gaiš­redzību attiecībā uz "murgaino" nākotni, kuru šķita solām padomju komunisma hegemonija.

Viena no "Brīnišķīgās jaunās pasaules" izcilākajām īpašībām ir tā. ka romānu ir grūti analizēt detaļās, tas pretojas kategoriskai interpretācijai. Piemēram, kādā rakstā, kas publicēts 1931. gada maijā, D. H. Lorenss aprakstīja, kā Ņumeksika pārvērtusi viņu "uz visiem laikiem", atbrīvojot no "māteriālas un mehāniskās attīstības dižā laikmeta". Šķiet, Hakslija Mežoņu rezervāts ir daudz smelies no šis esejas, no "Spalvotās čūskas" (The PlumedSerpent. 1926) un "Rītiem Meksikā" Momings iri Mexico, 1927). Viscaur šajos darbos Lorenss nošķir Amerikas iezemiešus, kuri saglabājuši cilvēka "animisko" dvēseli, un Forda apsēsto Savienoto Valstu demokrātiskos pilsoņus. Šķiet. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" lietots tāds pats no­šķiršanas paņēmiens, un Hakslijs pat izmanto vienu no Lorensa iecienītajiem vārdiem — "obsidiāns", lai aprakstītu kāda pueblo iridiaņa grumbaino seju. Lorenss nomira 1930. gadā. un 1932. gadā Hakslijs izdeva sava drauga un kolēģa vēstuļu krājumu. Gatavojot to izdošanai. Hakslijs acīmredzot uzdūries vēl citiem spilgtiem pierādi jumiem par to. ko Lorensam nozīmējusi Ņūmeksika."Brīnišķīgo jauno pasauli" pa daļai noteikti var skaidrot kā vēl vienu cieņas apliecinājumu Lorensam. taču, tāpat kā tik daudzos romāna aspektos, situācija nav gluži tik vienkāršā, kā liekas. Patiesībā Hakslijs nesimpatizēja Lorensa "regresivajai" pirmatnējo kultūru cildināšanai, un, kad romāna pēdējā nodaļā Mežonis metas "mūžvecā kadiķu puduri", šis starpgadījums vairak atgādina parodiju par kailā Birkina lēcienu ērkšķainajos krūmos romānā "Mīlošās sievietes" iri Uwe). nevis netiešu cieņas apliecinājumu I — orensam. Tāpat "ļoti tumīgajai blondajai" Lindai ir vairāk nekā tikai virspusēja līdzība ar Fridu Lorensu, kura atlikušo mūža daļu pēc sava vīra nāves pavadīja Ņūmeksikā un nepārprotami nokaitināja Haksliju. kamēr viņš vāca kopā Lorensa vēstules.

tiem, kuri uztvers Mežoņu rezervātu kā humāno, neizskaistināto antitēzi necilvēcīgajai Pasaules valstij, jāapzinās ari, ka Džona un Lindas izstumšana no Malpaisas sabiedrības rasu aizspriedumu dēļ ("Viņiem nepatika mana sejaskrāsa." Džons saka Bernardam un Linainai, kad viņi pirmoreiz satiekas rituālās paššaustīšanās laikā septītajā nodaļā. "Un tā ir bijis vienmēr.") ir daudz sāpīgāka par Bernarda Marksa un Helmholca Vatsona nepatīkamo stāvokli Pasaules valstī. Par neparastu uzvedību Ņūmeksikā soda daudz nežēlīgāk nekā Londonā, un vai Malpaisas lolērnisrns un rneskals nav tikai rupji dubultnieki Pasaules valsts fordismam un somai? Savādā kārta dezinficētais Elisijs Mūsu Forda 632. gadā nebūt nav vieta, kur būtu pilnīgi iznīdētas uzvedības novirzes, cilvēciskas kļūdas, emocionāla nestabilitāte un sociālās nekārtības. Rezervē tiek turēta nemieru apkarošanas policija, kurai jātiek galā ar tādiem neprogram­mētas disharmonijas uzplūdiem kā kautiņš Pārkleinā, un par to, ka cilvēciskās kaislības nav iespējams apspiest, daiļrunīgi liecina tas, ka tāds godkārīgs cilvēks kā Inkubatoru un apstrādes centra direk­tors ir tik postoši un romantiski iemīlējies jaunajā Lindā un ka viņa ir tik uzticīga savam "Tomakinam". Līdzīgi arī "iecienīta" un "pneima­tiskā" Linaina Krauna nomaina savas attiecības ar Henriju Fosteru pret neizskaidrojamu pieķeršanos fiziski nīkulīgajam Bernardam Marksam, un. kā vēsta trīspadsmitā nodaļa, tā ir Linainas cilvēciskā kļūme, kas noved pie kāda alfa mīnus administratora pāragrās nāves Mvanza — Mvanza. Tāpat klīst baumas, ka pie Bernarda stājas trūkuma un ilūziju zaudējuma varētu būt vainīga kāda cita neveikla kļūda pagatnē.

1946. gada priekšvārdā Hakslijs paskaidro —ja viņš rakstītu romānu no jauna, tad piedāvātu Mežonim trešo alternatīvu, iespēju dzīvot tādā kopienā, kur ekonomika ir decentralizēta, politika — anarhistiska un kur zinātne un tehnoloģija kalpo cilvecei. nevis tiek izmantota tās apspiešanai. "Reliģija būtu apzināta, saprātīga tiekšanas uz cilvēka Augstāko mērķi, imanentā Tao vai Logosa, transcendentā Dieva vai Brāhrnana vienojošā apziņa." Mums. tāpat kā lasītājiem, jājūtas pateicīgiem, ka Hakslijs šai ziņā nepārveidoja romānu, jo, ja viņš būtu to izdarījis, "Brīnišķīgājaunā pasaule", bez šaubām, būtu zaudējusi savai nemainīgo pievilcību. Paradoksālā kārtā tieši tās bažas un nedrošība, kas 1931. gadā nelika mieru Lielbritānijai un Hakslijam un kas radīja šī romāna bagātīgo ambivalenci, ir nodroši­nājušas "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei" vietu divdesmitā gadsimta klasikā.

Deivids Bredšovs,

Vusteras koledža, Oksforda 1993

Oldess Lenards Hakslijs (Alclous Leonard Huxley) piedzima 1894. gada 26. jūlijā netālu no Godalmingas Sarejā. ģimene, kura tikai nesen bija iekļāvusies vietējā intelektuālajā aristokrātijā. Hakslija vectēvs Tomass Henrijs Hakslijs bija ieguvis gan "Darvina buldoga" iesauku, gan zinātnes popularizētāja slavu, un viņa paša nopietnajiem, strīdīgajiem darbiem bija lemts aizvainot un sajūs­mināt gan lasītājus, gan nelasītājus nākamajā gadsimtā. Oldesa Hakslija māte bija dzejnieka un esejista Metjū Arnolda brāļameita, toties viņš pats bija brāļadēls bīstamajai Hamfrija Vorda kundzei, vēlīnā Viktorijas laikmeta romānistu vecākajai pārstāvei. Šis man­tojums. kas apvienoja zinātnisko un literāro sakausējumā, kurš kļuva raksturīgs viņa kā rakstnieka pasaulskatījumam, Hakslijarn viņa veidošanās gados bija gan liela lepnuma avots, gan nasta. No viņa gaidīja daudz.

Jauno Haksliju iespaidoja tris traumatiski notikumi. 1908. gadā viņa māte nomira no vēža. un driz pēc 1.ain tika pārdota ģimenes māja. Divus gadus vēlāk, būdams skolnieks ītonā, Hakslijs saslima ar acu infekciju, kas uz laiku padarīja viņu gandrīz pilnīgi aklu un visu atlikušo mūžu stipri vājināja redzi. 1914. gadā viņa brālis Trevenens izdarīja pašnāvību, un Hakslijs zaudēja pašu tuvāko cilvēku. Tas. ka Hakslijs vairāk nekā pēc divdesmit gadiem romānā "Aklais Gazā" (Eyeless in Gaza. 1936) parāda galvenā varoņa mātes nāvi un iemūžina "Trevu" viegli ievainojamā Braiena Foksa tēlā, zināmā mērā liecina par nedzēšamajām sāpēm, ko šie traģiskie notikumi viņā atstājuši. Ievērojamā pakāpē tic ir radījuši tumsu, rūgtumu un cinismu, kas tik spilgti paradās Hakslija darbos starpkaru posmā.

1916. gadā, nedaudzus mēnešus pēc tam, kad Hakslijs ar iz­cilību ir pabeidzis angļu valodas un literatūras studijas Baliola koledžā Oksfordā, viņš publicē "Liesmojošo riteni" (The Buming Wheel). Hakslija pirmais dzejoļu krājums un arī trīs nākamie — "Jonass" Jonah, 1917), "Jaunības sakāve" (The Defeat of Vouth, 1918) un "Leda" (Leda. 1920) — atklāj franču simbolisma unJin de siecle estetikas ietekmi. Tomēr zem skumju un ironijas patinas šajā dzejā ir saskatāma arī interese par iekšējo gara pasauli, kam vēlāk seko Hakslija aizraušanās ar misticismu. Šie dzejas sējumiņi bija pirmie no vairak nekā piecdesmit atsevišķiem daiļliteratūras darbiem — drāmām, dzejas, kritikas, biogrāfijām, ceļojumu aprak­stiem un apcerēm —, ko I lakslijs radīja savas dzīves laika.

Atstājis Oksfordu, nebūdams derīgs karadienestam, Hakslijs kļuva par laukstrādnieku lēdijas Otolainas Morelas Gārsingtonas muiža.Turviņš iepazinās ne vien ar D. H. Lorensu, Bertrandu Raselu. Klaivu Bellu. Marku Gertleru un citiem no Blūmsberijas, bet arī ar beļģu bēgli Mariju Nišu, ar kuru 1919. gadā apprecējās. Tolaik Hak­slijs jau strādāja žurnālā Athenaeum prasmīgā redaktora Midllona Marija vadībā. Drīz pec tam Hakslijs kļuva par llouse and Garden pirmo britu redaktoru, strādāja Vogue un 20. gadu sākumā rakstīja mūzikas kritikas Weekhj West.minster Gazette.

Stāstu krājumam "Limbo" (Umbo, 1920) 1921. gadā sekoja "Dzeltenkroma" (Crome yellow), romāns, ar kuru Hakslijs ieguva vārdu kā rakstnieks. Citu starpa Tomasa Lova Pīkoka, Normena Duglasa un Anatola Fransa iedvesmots, Hakslija pirmais romāns ietvēra daudzus notikumus no viņa uzturēšanās Gārsingtonā, ka arī dzēlīgus muižas kundzes un viesu portretus. Vel uzkrītošāk "Dzeltenkroma" dumpīgi kritizē Viktorijas un Edvarda laiku tiku mus, kuru rezultāts bija Pirmais pasaules karš un tā briesmīgās sekas. Par spiti visai komiskajai bravūrai, kas guva atzinību no tādiem rakstniekiem kā Skots Ficdžeralds un Makss Birboms, "Dzeltenkromu", tāpat kā Litona Streiēija "Izcilos vikloriāņus" (EmPnent Victorians, 1918) un Hakslija otro romānu "Ākstu deja" (ĀrUic Hay, 1923), var uztvert arī kā 20. gadu sakuma vispārējās vilšanās izpausmi. Hakslijs sacīja savam tēvam, ka "Ākstu deju" ir "sarakstījis viens no tiem, kurš piederejis pie paaudzes, ko es varētu nosaukt par kara paaudzi, veltīdams to citiem tādiem pašiem".

Tālāk viņš teica, ka romāns bijis iecerēts, lai atspoguļotu "dzīvi un uzskatus gadsimtā, kurš pieredzējis, kā tiek sagrautas gandrīz visas normas, paražas un vērtības, kas pastāvējušas iepriekšējā laikmetā".

Jau skolas gados Hakslijs bija cītīgi šķirstījis "Britu enciklo­pēdijas" sējumus, un nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš iemantotu noslēpumaina eklektiķa reputāciju. Vēl vairāk, pieaugot viņa at­maskotāja un emancipētāja slavai, I Iaksliju vēl spēcīgāk nosodīja vecās gvardes kritiķi, piemēram, Džeimss Duglass no Daili) Express, kas apsūdzēja atklātās diskusijas par seksu un brīvdomību viņa darbos. Kairā "Ākstu deja" tika sadedzināta, un turpmākajos gados daudzas Hakslija grāmatas vairākkārt tika peltas, cenzētas vai aizliegtas. Turpretī tieši atklātums, asprātība, mācīšanās bez kādām pūlēm un acīm redzama bezrūpība Hakslija agrīnajos darbos pārvērtās par jo kārdinošu kumosiņu tik dažādiem romānu rakstniekiem kā Ivlins Vo, Viljams Folkners. Entonijs Pauels un Barbara Pima. Enguss Vilsons dēvēja Haksliju par savu "pusaudža gadu dievu".

No 1923. gada Hakslijs vairāk vai mazāk pastāvīgi dzīvoja ārzemēs, sākumā Florences tuvumā un pēc tam, starp 1930. un 1937. gadu, Sanarī Ažūra krastā. Grāmatā "Pa ceļam" (Along Ihe Rocicl, 1925) ar apakšvirsrakstu "Tūrista piezīmes un esejas" Hak­slijs dzīvi un aizraujoši aprakstīja vietas un mākslas darbus, ko bija redzējis kopš ierašanās Itālijā, un šai valstī notiek gan viņa trešā stāstu krājuma t it ulstāsta "Mazais meksikānis" LitlleMexicaii, 1924), gan trešā romāna "Šis izkaltušās lapas" (Those Darren teaves, 1925) darbība. Hakslija vārdiem runājot. "Šo izkaltušo lapu" tēmā ir "visa vērtības pazemināšana ar sava veida izmisīga skepUcisma palīdzību un tad šī skepticisma vērtības pazemināšana ar misticisma palīdzību". V. B. Jeitsa izpratnē "Šīs izkaltušās lapas" vēstīja par filosoPijas atgriešanos angļu romānā, tomēr tikai ar savu ceturto romānu "Kontrapunkts" (PointCounter Point, 1928) Hakslijs lasītāju publika nostiprināja savu reputāciju ka daiļliteratūras rakstnieks, kurš provocē lasītāju domāt. "Kontrapunkts" ir Hakslija pirmais īstais "ideju romāns", tas daiļliteratūras veids, ar kuru viņš ir identificējies vis­tuvāk. Reiz viņš paskaidroja, ka viņa kā romānu autora mērķis ir "tehniski sasniegt pilnīgu romāna un esejas saplūsmi", uzsverot, ka romānam jābūt ka ceļasomai, kas līdz malām pilna ar viedokļiem un saistošām idejām. Šis satura pārākums pār formu bija viena no daudzajam iezīmēm, kas viņam kopīga ar H. Dž. Velsu; tas bija lāsts Virdžīnijas Vulfas līdziniekiem. Haksliju fascinēja fakts, ka "viens un tas pats cilvēks reizē ir atomu masa, fizioloģija, prāts, objekts veidolā, ko var uzzīmēt, zobrats ekonomikas mašīnā, velētājs, mīl­nieks utt.", un viens no viņa galvenajiem nolūkiem "Kontrapunktā" bija sniegt šo daudzšķautņaino skatījumu uz saviem galvenajiem varoņiem.

Hakslija daudz drūmāko noskaņojumu 20. gados iemiesoja "Nopietni pētījumi" (1927), svarīgākais no četriem eseju sējumiem, kurus viņš publicēja taja desmitgadē, un reizē arī tas. kurā viņš pirmo reizi nepārprotami uzstājās pret to. ko uzskatīja par masu civilizācijas vulgaritāti un perversitāti. Starp 1925. gada septembri un 1926. gada jūniju Hakslijs caur Indiju bija aizceļojis uz Savienotajam Valstīm, un tieši šis Amerikas apmeklējums viesa viņā tādu pesi­mismu attiecībā uz Eiropas kultūras nākotni. Savus pieredzējumus viņš aprakstīja "Ākstā Pilātā" (1926). "Tas, kas notiek Amerika, ir vērtību pārvērtēšana," Hakslijs rakstīja, "iedibināto normu krasa mainīšana (uz slikto pusi)," — un drīz pēc Savienoto Valstu apmek­lējuma I lakslijam radās doma uzrakstīt satini par redzēto. "Brīnišķīgo jauno pasauli" var uztvert ka Hakslija nodevu plaši izplatītajām bailēm no amerikanizēšanās, kuras Eiropā pastāv jau kopš deviņ padsmitā gadsimta vidus, tomēr šis asprātīgais, satraucošais un dīvaini ambivalentais romāns piedāvā daudz ko vairāk nekā tikai klaju parodiju. Liii gan "Brīnišķīgā jauna pasaule" līdz ar Orvela "1984" ir kļuvusi par vienu no dvīņu stūrakmeņiem literatūras antiutopiskajā tradīcijā un par simbolu visam, kas nākotnes pasaule šķiet vispretīgākais un "murgainākais", tomēr, to rakstot, Hakslija skatiens ir loti cieši kavējies pie krīžu plosītās 1931. gada Lielbritāni­jas tagadnes. Hakslija — romānu rakstnieka, domātāja un izglītota cilvēka — daudzšķautņainā pievilcība parādās visskaidrāk, ja atcc ramies "Mūziku naktī" (Music at Night, 1931) — raksturīgā spara pilnu un plašu tēmu loku aptverošu eseju krājumu, un "Tekstus un ieganstus" (Tex(s cirul Pret.exts, 1932) — dzejas antoloģiju ar komen­tāriem, kas veidoti, lai parādītu, ka pat 30. gadu sākuma spēcīgi uzlādētajā politiskajā gaisotnē "kalpo arī tie. kam rūp vienīgi māksla". 1934. gada viņš publicēja darbu "Aiz Meksikas līča" (Beyond thc

MexiqueBaij). aprakstu pārceļojumiem pa Karibu jūru un Centrāl­ameriku, bet 1936. gadā — "Aklo Gazā". 1935. gada novembri Hakslijs klust par paclflsma piekritēju, un tā ietekmē rodas viņa sestais romāns, kurā gadsimta bailes, vājības, aizspriedumi un nevienprātība tiek sapludināti ar viņa paša dzīvesstāsta literarizāciju. Sai darbā Hakslijs pirmo reizi nepārprotami pievēršas jautājumiem, kuri savā būtībā ir vairāk reliģiski neka politiski vai filosol'iski.

Kad 1937. gada aprīli Hakslijs no Eiropas devās uz Ameriku, viņš bija sasniedzis romānista slavas kalngalu un kļuvis par Miera Zvēresta savienības (Peace Pledge Union) vadošo slavenību. Ironiska kārtā viņš tolaik daudz vairāk interesējās par nepieķeršanās likumu, anarhismu, decentralizāciju un mistisku pestīšanu nekā par mo­dernās sabiedrības trūkumiem, pacifisma lomu nacionālajā politika vai daiļliteratūras mākslu. 20. gados Hakslijs apņēmīgi centās atmaskot dzīves bezjēdzību, turpretī no 30. gadu vidus viņš bija aizņemts ar eksistences jēgas meklējumiem. "Mērķi un līdzekļi" (Ends and Means, 1937), kuros Hakslijs mēģināja "saistīt iekšējās un arējās politikas, kara un ekonomikas, izglītības, reliģijas un ētikas problēmas ar teoriju par realitātes sākotnējo dabu", vēstīja par viņa pacelšanos augstākā mistiskās apgaismības līmenī, kurā viņš palika visu atlikušo mūžu.

Hakslijs kopa ar savu draugu un guru Džeraldu Ilērdu devās uz Savienotajam Valstīm, lai tur lasītu lekcijas par "Mērķu un līdzekļu" galvenajiem tematiem. Hakslijs bija cieši apņēmies atgriezties Eiropā, taču viņa sievas nepieciešamība uzturēties karstā, sausā klimatā, lai uzlabotu veselību, un ienesīgās izredzes rakstit scenārijus filmām panāca, ka Haksliji palika Amerika, līdz atgriezties mājās vairs nebija droši. Hakslija reakcija uz I lolivudu un tās jaunības kultu rod dzēlīgu izpausmi romānā "Pēc daudzām vasarām" After Many a Summer, 1939), kurā stāstīts par pilsonim Keinam līdzīgu varoni, kura dzīve ir pilna ar grandiozām ilūzijām. Džo Stoita māteriālistiskajām pār­mērībām tiek pretstatīta askētiska pārliecība, kas piemīt Propteram. mūsdienu anahorētam, kam par prototipu kalpojis Hērds. Hakslijs un Holivuda nebija savienojami, un viņa nespeja uzrakstīt populāni lugu starpkaru posma spoguļojās lielākoties neveiksmīgajos centienos rakstīt filmu scenārijus. Hakslija problēmai simpt.omātisks ir plaši atstāstītais gadījums, kad Volts Disnejs noraidījis viņa uzmetumu "Alisei Brīnumzemē", par pamatojumu minot to, ka viņš "sapratis tikai katru trešo vārdu". Hakslijam piemita dabiska nosliece uz nesteidzīgu un aplinku idejas attistibu; taču kino magnāti vairāk par visu pieprasīja raitu dialogu. Viņa vilšanās kinostudiju pasaule skaidri parādās "Pērtiķa un būtības" (Ape and Essence, 1948) pirmajās lap­pusēs. kur Hakslijs drausmīgā spilgtumā atainojis Losandželosu kā sagruvušu, jūdzēm plašu apbedījumu lauku pēc Trešā pasaules kara — atomkara. Šodien globāla kodolkonllikta draudi ir atkāpušies, toties joprojām biedējoši aktuāla ir Hakslija diskusija par mežu straujo izciršanu, vides piesārņošanu un citiem ekoloģiskās "plānprātības" aktiem, kas ievadījuši cilvēku pašu izraisīto apokalipsi, kuru viņš apraksta romānā.

Lielāko dalu kara gadu Hakslijs pavadīja mazā namiņā Llano, Mohaves tuksnesī Dienvidkalifornijā. 1926. gadā viņš bija atteicies no meditācijas kā no "snaudas māsīcas", tomēr tagad Hakslijs nodevās kviētiskas apceres pilnai dzīvei. Šis viņa karjeras fāzes rezultāts bija izcilais "Pelēkais kardināls" (Greij Eminence. 1941). tēva Džozefa, kardināla Rišeljē padomdevēja, biogrāfija: romāns "Lai apstājas laiks" (Time Mnst Stop, 1944). kura darbība risinās Florencē 1929. gadā. kurā, Hakslija vārdiem runājot, "fragments no Comeclie Humaine… modulējas par Divina Commedia versiju": un "Daudzgadīgā filosotija" (The Perennial PhUosophij. 1945). ārkārtīgi iespaidīga teksta izvilkumu un komentāni antoloģija, kas ilustrē to. ko Hakslijs dēvēja par "visu augstāko reliģiju visaugstāko kopīgo faktoru". Viņš turpināja ar raksturīgu humoru un pazemību: "Šis grāmatas lielākā vērtība ir tā, ka apmēram četrdesmit procentus no tās neesmu sarakstījis es: tos ir sarakstījuši daudzi svētie, un vairāki no tiem bija arī ģeniāli cilvēki." 1952. gadā iznāca "Laudanas velni" (The Devils ofLoudun), aizraujošs psiholoģisks apcerējums par seksuālo histēriju septiņpadsmitā gadsimta Francijā, kas pēc tam tika pārvērsts veiksmīgā filmā. Tāpat kā Hakslija skarbās satīras bija uztvērušas 20. gadu noskaņojumu, Otrā pasaules kara laika un gados, kas sekoja karam un milzīgajam ebreju holokaustam. viņa personiskā interese par garīgiem un ētiskiem jautājumiem un satraukums par augošo bruņošanās sacensību atspoguļoja gan laika gara toni, gan bažas.

Jaunus lasītājus Hakslijs iemantoja, arī atbalstīdams rnarginālo un netradicionālo, un neslavas cēlāji, līdz šim izmantojuši to. ko uzskatīja par viņa amoralitāti vai moralizēšanu, tagad sāka izsmiet viņa tā dēvētos untumus. 1942. gada viņš izdeva "Redzes mākslu" (The Art ofSeeing), kaislīgu aizstāvību Beitsa izstrādātajai acu vingrināšanas metodei, kas sacēla protesta vētru optometristu aprindās. Vēl lielāku sašutumu daudzos izraisīja viņa darbā "Uztveres durvis" (TheDoors ofPerceplion, 1954) un tā turpinājumā "Debesis un elle" (Ileaven and Hell, 1956) izteiktais pieņēmums, ka mcskalīns un lizergīnskabe ir "unikāli izcilas narkotikas", kuras vajadzētu izmantot "pārdabiski spožo" vīziju dēļ, ko tās dāvā tiem, kam prāts brīvs no aizspriedumiem un aknas veselas. "Uztveres durvis" patiesi ir apburošs stāsts par meskalīna lietotāja iekšējo Šangri — la, kur "nav nedarba, ne vienmuļības", ir tikai "nemitīga tagadne, ko veido viena, pastāvigi mainīga apokalipse", kur "visas eksistences dievišķais avots" ir acīm saredzams kā puķu vāze un pat iegludinātās bikšu vīles atklāj "bezgalīgi nozīmīgu un sarežģītu labirintu". Nav nekāds brīnums, ka "Uztveres durvis" kļuva par rokasgrāmatu bita paaudzei un psiho dēliskajiem sešdesmitajiem, no tās savu nosaukumu aizguva grupa The Doors, un. pateicoties savai grāmatai, Hakslijs iemantoja vietu uz The Beatles albuma Sergeant Pepper's lx>nelz Hearts' Club Band apvāka.

Marija Hakslija nomira 1955. gada februārī, īsi pirms tam, kad Hakslijs publicēja savu iepiickšpēdējo romānu "Ģēnijs un dieviete" (The Genius and the Goddess), kurā Džons Riverss stāsta par to, ka, būdams "divdesmit astoņus gadus vecs, nevainīgs vizdegunis", ielaidies liktenīgā deka ar sava kolēģa zinātnieka Henrija Mārtensa, Nobela prēmijas pretendenta, sievu. Ne jau pirmo reizi Hakslija izraudzītais temats ir posts, kurš izceļas, ja cilvēks ar ideālistiski aplamiem uzskatiem par dzīvi, kurus viņam iedvesusi askētiska, emocionāli nedzīva audzināšana, sastopas ar cilvēciskās kaislības dziļo, juteklisko iespaidu.

1956. gada martā Hakslijs apprecējās ar Loru Ārēeru, prakti­zējošu psihoterapeiti. Divus gadus vēlāk viņš publicēja "Atgriešanos brīnišķīgajā jaunajā pasaulē", kurā aplūkoja moderno sabiedrību savai agrāko paredzējumu gaismā. Hakslija prasme iejusties ikreizējā mirkļa bažās bija Ukpat izcila kā allaž, un šis spējas skaidri parādās arī lekciju ciklā par "Cilvēcisko situāciju", ko viņš 1959. gadā nolasīja Santabarbarā un kas 1977. gada tika publicētas vienā sējumā.

Abas grāmatas pievēršas problēmām, kuras arī šodien nav mazāk asas, piemēram, pārapdzīvotībai, jaunam nacionālisma uzliesmo jumam un dabiskās pasaules trauslumam. Hakslija pēdējais romāns "Sala" (Island) tika publicēts 1962. gadā — tai pašā gadā, kurā viņš saņēma ordeni par izciliem nopelniem literatūrā, bet nakamajā gadā viņa Losandželosas māja un lielākā daļa personisko mantu aizgāja bojā ugunsgrēkā, kurš. kā Hakslijs sacīja, padarīja viņu par "cilvēku bez mantas un bez pagātnes".

"Sala" ir stāsts par piekrastes utopiju Palu. kur iedzīvotāju pieaugums ir stabilizēts un ģimenes tirāniju nomainījuši Sav­starpējās adopcijas klubi, kur ar maithuna jeb mīlestības jogas un moksha. halucinogēna pūpēža, palīdzību tiek nodrošināts tas. ka paliešiem ir maz iemeslu justies neapmierinātiem. Taču sala krīt par upuri gadsimtiem senajiem ļaunumiem — māteriālajam progresam un teritoriālajam ekspansionismam. "Sala" ir varbūt pati pesimis­tiskākā Hakslija grāmata, viņa rūgtā atziņa, ka pasaulē, kurā pieaug alkatība, masu saziņa, naftu rijīgi patērējošs transports, kurā zel un plaukst iedzīvotāju skaits un dziļi iesakņojies naids, ir maz cerību izdzīvot tādai pacifistiskai saliņai ar vienotu sabiedrību kā Paļas "brīvības un laimes oāze". Drīz pēc "Salas" iznākšanas Hak­slijs piezīmēja, ka "grāmatas vājā vieta ir līdzsvara trūkums starp fabulu un izskaidrojumu. Stāsts ir pārāk noslogots ar idejām un pārdomām." Daži lasītaji piekritis šai kritikai, turpretī citiem "Sala" ir paraugs Hakslija sevišķajam ieguldījumam divdesmitā gadsimta literatūrā. Jaunībā bijis īsts intelektuāļa iemiesojums un negribīgi lasījis lekcijas Miera Zvēresta savienībā, Hakslijs daudzu acīs kļuva par draudzīgu erudītu, par aizokeāna prātnieku vispār, kura ne­beidzamie meklējumi pēc sintēzes un jēgas arvien mulsinošākā un varmācīgākā pasaulē radīja paraugu viņu pašu meklējumiem pēc miera un sapratnes.

Pirms vājinājās viņa redze, Hakslija nodoms bija specializēties dabaszinātnes, un ir zīmīgi, ka savā pēdējā publicētajā darbā "Lite­ratūra un zinātne" (Literature and Science, 1963) viņš atkal aizstāv rapprochemenl starp abām kultūrām, kaislīgi iebilzdams pret to, ka mūsdienās tiek uzsvērta abu dihotomija. Grāmatas sākumā ir uz­svērta T. H. Hakslija un Metjū Arnolda plašā erudīcija. Viņu pēctecis, viens no stirnulējošākajiem un izaicinošākajiem divdesmitā gadsimta rakstniekiem, savā ilgajā un daudzveidīgajā karjerā ir apliecinājis sevi ka cienīgs viņu spēju mantinieks.

Hakslijs nomira no vēža 1963. gada 22. novembrī savā mājā Holivudā, nezinādams, ka agrāk tai pašā pēcpusdienā Dalasā no­slepkavots prezidents Dž. F. Kenedijs. 1971. gadā Hakslija pelni tika pārvesti uz Angliju un apglabāti viņa vecāku kapavieta Kornptona, Sarejā.

Dcivids Bredšovs,

Vusteras koledžā, Oksfordā 1993

Oldess Hakslijs

Brīnišķīgā jauna pasaule

Drukāts uz SIATREBRUK papīra

Apgāds "ATENA". reģistrācijas apliecība N° LV 40003.'i01814 Icsplesls tipogrāfija"Unlvcrsums — A" IU, LV 3100Tukumā. Pils Iela 11.