ROBĒRS MERLS

MALVILAS PILS

.

FANTASTISKS ROMĀNS

Augstākajā pedagoģiskajā skolā mums bija pasnie­dzējs, kurš kvēli jūsmoja par Prusta aprakstītajiem Madlēnas medus pīrādziņiem. Viņa aizrautības pasku­bināts, es ar apbrīnu izstudēju šo slaveno tekstu. Taču apritēja gadi, un tagad man aizraušanās ar smalkMaiznieku izstrādājumiem jau šķiet krietni vien samākslota. O, es zinu ļoti labi, ka garšas sajūta vai izdzirdēta melodija ar skaudru asumu spēj saukt at­miņā kādu pārdzīvotu mirkli. Taču tikai uz īsu brīdi. Acumirklīgs uzplaiksnījums, tad priekškars atkal no­laižas un no jauna uzkundzējas tirāniskā tagadne. Cik gan tas būtu jauki, ja smaržīgā uzlievē atmiekšķēts pī­rādziņš patiesi spētu atdzīvināt pagājību.

Es atcerējos Prusta medus pīrādziņus tāpēc, ka pirms dažām dienām kādas atvilktnes dibenā atradu |oti, ]oti vecu tabakas paciņu, kura droši vien bija piederējusi tēvocim. Es to atdevu Kolēnam. Gluži ne­prātīgs aiz prieka, ka pēc tik ilgiem gadiem atkal ticis pie savas iemīļotās indes, viņš piebāž pīpi un to aiz­smēķē. Es nolūkojos viņa izrīcībā, un līdz ar pirma­jiem dūmu mutuļiem, ko ieelpoju, manu acu priekšā uznirst tēvocis un agrāko dienu pasaule. Man pat elpa aizcirtās. Taču, kā jau es tiku sacījis, tas bija tikai uz īsu brīdi.

Bet Kolēns pēc tam saslima. Vai nu viņš bija jau pārāk atradinājies no nikotīna, vai arī tabaka bija pārlieku veca.

Es apskaužu Prustu. Lai atdzīvinātu pagājību, viņš balstījās uz stingra pamata: uz drošas tagadības un neapšaubāmas nākamības. Bet mums pagātne ir div­kārši pagātne un zaudētais laiks arī ir divkārši zau­dēts, jo reizē ar laiku mēs esam zaudējuši vidi, kurā tas apritēja. Noticis aprāvums. GadsimļUi secīgais ri­tējums pārtrūcis. Mēs nezinām vairs, kačra laika posmā dzīvojam un vai vispār gaidāma kāda nākotne.

Pats par sevi saprotams, ka mēs savu izmisumu pūlamies noslēpt ar vārdiem. Par notikušo aprāvumu mēs izsakāmies aplinkus. Sekodami Meisonjē, kuram aizvien piemitusi neliela nosliece uz skaļiem vārdiem, sākumā mēs to dēvējām par «D dienu». Tomēr tas skančja pārāk militāri. Un, pateicoties Menū un viņas zemnieces gudrībai, mēs pieņēmām vienkāršāku apzī­mējumu — «notikuma diena». Vai tad varēja būt vēl kāds pieticīgāks nosaukums?

Vārdi aizvien devuši iespēju ieviest kārtību haosā, ur to palīdzību mēs zināmā mērā esam pat atjauno­juši laika lineāro plūdumu. Mēs sakām: «pirms tam» — «notikuma diena» — «pēc tam». Tāda ir mūsu lingvis­tiskā izmanība. Un, jo divkosīgāka tā, jo lielāku drošī­bas sajūtu rada. Izteiciens «pēc tam» taču reizē ap­zīmē kā nezināmo tagadību, tā ari hipotētisko nāka­mību.

Par laiku «pirms tam» mēs domājam bieži, pat bez jebkādiem medus pīrādziņiem un pīpes dūmu mutuļiem. Domājam, ierāvušies katrs savā kaktā, Sarunājoties mēs cits citu zināmā mērā kontrolējam, jo atskatīšanās pakalnē mums nekādā ziņā nepalīdz izdzīvot. Tāpēc mēs pūlamies no tās izvairīties.

Škiet vienatnē viss ir citādi. Lai gan man tikai ne­daudz pāri četrdesmit gadiem, kopš Notikuma dienas es gluži kā večuks mokos ar bezmiegu. Un tad naktīs es atceros. Darbības vārdu «atceros» es šeit lietoju bez papildinātāja, jo tas katru nakti ir cits. Lai pats savās acīs attaisnotu šo vājību, es cenšos sev iestāstīt, ka agrākā pasaule tagad pastāv tikai manās atmiņās un, ja es pārstātu to atcerēties, tā galīgi izgaistu.

Pēdējā laikā esmu pasācis savas atmiņas dalīt gadī­juma rakstura un ierastās atmiņās. Beidzot pat ap­jautu atšķirību starp tām: ierastās atmiņas ir tādas, kuras man palīdz sevi pārliecināt par paša esamību, bet šāda pārliecība jo sevišķi nepieciešama tagadējā, «pēc tam» radušās pasaulē, kad zuduši visi orientieri: Un tādējādi bezmiega naktīs es tagad nodarbojos ar to, ka ša tuksneša plūstošajās smiltīs, šajā divkārši zaudētajā pagājībā nospraužu ceļazīmes, lai nenomaldītos. Bet, runādams par nomaldīšanos, es šajā jēdzienā ietveru arī «savas esamības zudumu».

1948. gads ir viena no šīm ceļazīmēm. Man ir div­padsmit gadu. Tikko esmu saņēmis apliecību par elementārskolas beigšanu, un — ai, cik žilbinošs ir sla­vas spožums! — tā ir labākā visā mūsu kantonā. Pie pusdienu galda mūsu fermā «Dižrijās» es pūlos vecā­kus pārliecināt, ka vajadzētu uzplēst visas atmatu ze­mes. Manuprāt, uz to paskubina pats veselais saprāts. No četrdesmit pieciem hektāriem mums — tāpat kā visiem šejieniešiem — pļavu un tīrumu ir tikai hekt­āru desmit. Pārējā platība aizaugusi ar mežu, no kura nav nekāda labuma, jo kastaņus neviens vairs neievāc un tāpat necērt klūgas stīpu izgatavošanai.

Vecāki man nepievērš gandrīz nekādu uzmanību. Tikpat labi es varētu ko ieskaidrot cinim laukmalē. Starp citu, viņi tādam arī līdzinās, jo abiem ir melnīg­snējas sejas un tumši mati. Arī es izskatos tāds pats, tikai no tēvoča esmu mantojis viņa zilās acis.

Tagad es šo ainu redzu no tālienes, ar pieauguša cilvēka acīm un, liekas, visu saprotu labāk, tomēr tā man ir nepatīkama.

Piemēram, mana māte ir īsta rūgumbaļļa. Mūždien viņa sten un pukst, visus pamāca, un viņai piemīt pa­rastā viduvējo ļautiņu īpašība — pie visām viņas lik­stām vienmēr vainīgi ir citi. Sīkmanīgiem cilvēkiem tas ir ļoti izdevīgs paņēmiens. Ja jau pasaulē viss ir viena vienīga nejēdzība, tad nav vērts pat pirkstu kustināt. Mans ierosinājums uzplēst vecaines viņu aizkaitina.

— Un no kurienes mēs naudu grābsim? —viņa zob­galīgi piezīmē. — Varbūt buldozeristiem tu maksāsi no savas kabatas?

LAI gan mātes balss ir izsmējīga, es gluži labi zinu, luī senčiem uz krājkases grāmatiņas ir prāva summa, kas ar katru mēnesi aizvien vairāk zaudē savu vēr­tību. Es zinu, kāpēc tas tā notiek, jo tēvocis man visu ii paskaidrojis. Un es savukārt to paskaidroju senčiem, protams, uz tēvoci neatsaukdamies. Taču tā ir veltīga piesardzība.

Tēvs klausās, taču nesaka ne pušplēsta vārda. Bet mati manas pamācības aizskar» Viņa pieglauž galv­vidu šķidros matus. Uz mani viņa pat nepalūkojas. I'.iri manai galvai viņa griežas pie tēva.

—   Zeņķis kā izliets pēc tava brāļa Samuela. Iedo-~ mlgs un pārgudrs. Pēc apliecības saņemšanas vairs nezina, cik augstu celt savu degunu.

Abas manas jaunākās māsas Poleta un Pelažī Iespurdzas, bet es uz karstām pēdām zem galda viņām dodu lādu kājas spērienu, ka tūdaļ atskan šaušalīgs spiedziens.

—   Turklāt viņam vēl sir'ds vietā akmens, — māte nobeidz.

Un tagad sākas gremšanās par manu cietsirdību. Pa to laiku var izstrēbt divus šķīvjus zupas un sagatavot Sabrolu. Mana māte ir īsts uzskaites ģēnijs. Viņa ielā­gojusi visus manus agrākos grēkus un pie katra jauna pārkāpumā ņemas tos visus atgremot. Viņas acīs nekā­das nozīmes nav tam, ka es par šiem pārkāpumiem jau esmu saņēmis sodu. Tie nav ne aizmirsti, ne piedoti, maniem noziegumiem allaž ir viens un tas pats nemai­nīgs svars.

Sī urķēšanās notiek tik ņerkstošā tonī, ka man kļūst vai nelabi, jo es ciest nevaru ļaunuma savienojumu ar gaudulību. Pelažī kauc, Poleta, kuru es nemaz ne­tiku aizskāris, pinkšķ. Viss vainagojas ar to, ka Pe­lažī parauj uz augšu brunčus un parāda stilbu, uz kura redzams sarkanums. Mātes gaušanās jau pāraug bļaustlgos izkliedzienos.

—   … Un ko tu vēl tūļājies, Simon, vai nevari sa­vam dēliņam sadot pa ausīm?

Jā, tā jau tas ir, es, protams, esmu sava tēva dēls, nevis viņas. Tēvs pieš klusu. Tāda šajā mājā ir viņa loma. Māti pārliecināt nav iespējams, jebkura loģika viņai sveša, nekad viņa nav uzklausījusi to, ko saka tēvs. Tikai ar saviem vārdu plūdiem Vien viņa piera­dinājusi tēvu klusēt un padarījusi gandrīz vai par dzimtcilvēku.

—  Vai tu nedzirdi, Simon?

Es nolieku dakšiņu un nazi un jau paceļu pēcpusi no krēsla, lai zibenīgā ašumā varētu izvairīties no tēva pliķa. Tomēr viņš pat nepakustas. Es saprotu, ka tas no viņa prasa ne mazumu vīra dūšas, jo jāsagatavo­jas taču vakarā laulības gultā noklausīties kārtējo mo­rāles sprediķi, kurā tiks uzskaitīti visi viņa pārkā­pumi.

Taču tā ir gļēvuļa drosme. Esmu redzējis tēvoci — un kas tas bija par varenu skatu! — pielecam kājās un pērkonīgā balsī tā uzkliedzam savai laulenei, ka šī kļuva melna un maziņa. Starp citu, viņa bija ļoti līdzīga manai mātei, jo abas taču bija māsas. Reizēm es sev jautāju, kādā ģimenē gan viņas augušas, ja padevušās tik ķildīgas un īgnas, īstas gremžas ar ne­špetnām mēlēm.

Tante neizturēja. Četrdesmit gadu vecumā viņa no­mira aiz naida pret dzīvi. Bet tēvocis centās atgūt no­kavēto un sāka skraidīt pakaļ skuķiem. Es viņam neko nepārmetu, vīra gados es pats tā tiku darījis.

Es nomierinos. Tēvs ij nedomā man sadot pa ausīm, to nedara arī māte. Māte gan labprāt mani notēstu, bet nesen es viņu atsēdināju: nemaz nepārkāpdams dēla padevibas robežas, pretim viņas sitienam es pašāvu elkoni, uz kura viņa satrieca roku. Turklāt tas nebija pasīvs atvairījums, jo savu delmu es sparīgi virzīju pretim viņas sitienam.

Tu nedabūsi torti, — mirkli padomājusi, māte Mika. — Tad tu zināsi, ka nedrīkst darīt pāri nabaga mazulītēm.

Tēvs tikai noklakšķina ar mēli. Taču nesaka ne vārda. Es lepni ciešu klusu. Un, izmantodams bridi, kad tēvs nodūris degunu šķīvī, bet māte piecēlusies, lai no pavarda paņemtu kaut kādu uzlievi, kas tur sautējas kopš vakar vakara, es saverkšķu briesmīgu viepli pret pinkšķi Pelažī. Viņa neganti iegaudojas un savā trūcīgajā valodā sūdzas mātei, ka es uz viņu esot «paskatījies».

— Tātad iznāk, ka man vairs nav brīv uz tevi pat paskatīties? — Es paveros apkārt ar nevainīgām acīm (divkārši nevainīgām, jo acis man ir zilas).

Klusums. Es izliekos tikai ar gariem zobiem pakni­bināmies ap mātes sagatavoto lielisko strebekli. Kļūstu tik pārgalvīgs, ka atsakos pat no ierastās papildu de­vas, kuru man piedāvā. Un, kamēr visi pie galda mie­lojas, es stingi veros mušu noķēzītā gravīrā, kas ka­rājas virs bufetes. Tajā attēlota «Pazudušā dēla at­griešanās».

Paklausīgais dēls ierāvies kaktā un rāda bēdīgu seju. Taču es viņam neko nepārmetu. Jo tēvs, kura labā viņš plēsies melnās miesās, atteicies viņam dot pat mazu jēriņu, ar ko pamielot draugus. Bet par godu nekrietnelim, kurš, plītēdams ar palaistuvēm, izšķiedis savu mantojuma tiesu un tagad pārvilcies mājās, tēvs tūlīt nokauj treknu teļu.

Zobus sakodis, es nodomāju, ka ar mani un māsām ir tāpat. Izlutinātas stulbenes un mīkstmieses. Tomēr, neraugoties uz to,-māte viņas nemitīgi apčubina, ap­laista ar odekolonu, sukā, kārto matus glītās cirtās. Klusībā es pikti nospurkšķos. Pagājušo svētdienu es nedzirdamā vilka solī klusītēm no muguras pielavījos viņām klāt un sakoptos matus pieķēpāju ar zirnekļa tīmekļiem.

Ar šīm laimīgajām atmiņām pietiek, lai es nekristu izmisumā. Kad mans skatiens atraujas no «Pazudušā dēla» un pievēršas aprikožu tortei, kura zeltainā apaļīgumā, kārdinošu smaržu izdvesdama, rēgojas uz lādes vāka. šajā mirklī māte pieceļas un ar svinīgu lepnumu noliek to uz galda — tieši man deguna priekšā.

Es tūlīt pieceļos un, rokas kabatās sabāzis, dodos uz durvju pusi.

—   Kur tad nu tā, — tēvs ieminas aizrūsējušā balsī, kāda raksturīga nerunīgiem cilvēkiem, — vai tad torti tu nemaz nenogaršosi?

Par šo novēloto iejaukšanos es nesajūtu nekādu pa­teicību. Pagriežos un, rokas no kabatām neizņēmis, pār plecu sausi attraucu:

—   Iztikšu bešāl

—   Kas vēl nebūsi Kā tu runā ar tēvul — māte tūlīt iejaucas.

Es neuzkavējos, lai nevajadzētu klausīties turpinā­jumu. Nebeidzamo turpinājumu. Viņa arī tēvam sagan­dēs visu prieku par torti, kā jau to izdarījusi ar mani.

Izeju «Dižriju» pagalmā un, rokas kabatās sažņau­dzis, ņemos staigāt pa to no viena gala uz otru. Malžakā mēdz sacīt, ka mans tēvs esot mīksts kā nule izcepts maizes klaips. Nudien. Viens vienīgs mīkstums, ne miņas no garozas.

Manī verd dusmas un sarūgtinājums. Ar šo stulbeni (jā, tieši tā es domās nosaucu savu māti) nav iespē­jams prātīgi aprunāties. Vienmēr viņa mani pazemo, padara par apsmieklu šo nejēgu acīs, turklāt uzliek vēl sodu Gadījums ar torti man ķēries pie sirds. Svarīga šeit nav pati torte, bet gan pazemojums. Dūres kabatās sabāzis un jau krietni paplatos plecus izriezis, es krustam un šķērsām soļoju pa sētsvidu. Atstāt bez Milda ēdiena mūsu kantona teicamnieku!

Tā ir izdaudzinātā pēdējā lāse, mans pacietības mērs tagad plūst pāri malām. Manī uzvirmo salts niknums. Vel tagad, pēc trīsdesmit gadiem, es to skaidri atce­ļos. Pagātnē atlūkojoties, man jāatzīstas, ka neesmu bijis nekāds Edips. Pat domās es Jokastei nepieskāros. IJcz sava «kompleksa» es tomēr nebiju, taču tam ne­bija nekāda sakara ar māti, bet gan ar pārtikas vei­kaliņa īpašnieci Adelaidu. Sī tumīgā gaišmate ne tikai aizrautīgi smejas un labprāt mani pacienā ar konfek­tēm, bet viņai ir arī varen krāšņas krūtis. Edipa «kom­pleksā», protams, nepieciešams arī tēvs, taču viņa «iz­darīšanas» (ir gan žargona vārdiņš!) es uzticu nevis savam sencim, bet tēvocim, kuram — to gan es uzzi­nāju tikai krietni vēlāk — ar Adelaidu ir visai tuvas attiecības. Tātad, pats neko neatskārzdams, līdzās at­mestajai ģimenei es pilnā sastāvā esmu radījis citu.

Taču ir vēl kāda cita, man ļoti dārga un manis paša radīta ģimene, ko mēs dēvējam par Kopu. Tā ir aug­stākā mērā slepena, no septiņiem locekļiem sastāvoša apvienība, kuru es esmu nodibinājis Malžakā (pilsē­tiņa ar 412 iedzīvotāju un 12. gadsimtā celtu baznīcu). Esmu šīs apvienības tēvs un tās lietu kārtošanā izrādu tādu uzņēmību, kādas pilnīgi trūkst mana paša sen­cim, un kurai, neraugoties uz manu pakļāvīgo ārieni, piemīt īsti dzelžains tvēriens.

Esmu izlēmis: no man nodarītajām pārestībām es meklēšu patvērumu šīs ģimenes klēpī. Es nogaidu, ka­mēr tēvs uzkāpj savā istabā, lai nosnaustos diendusā, un māte sāk mazgāt traukus, bet abas sacirtotās mīkstmieses turpat kvern, mātei lindrakos ieķērušās. Tad iclavos savā jumtaugšas miteklī un salieku savas man­tas mugursomā (tēvoča dāvana). Somu aizsprādzējis, es to nometu uz malkas grēdas zem loga. Aiziedams 3.0 tēva mājas, uz galda atstāju zīmīti, kuru ceremo­niāli adresēju Simonām Konta kungam, zemkopim, Malžakas «Dižrijās».

«Dārgo tēt.

Es aizeju. Pret mani šajā mājā neizturas tā, kā es to būtu pelnījis.

Skūpstu tevi,

Emanuēls.»

Un, kamēr mans nabaga tēvs aiz aizvērtajiem slēģiem guļ diendusā, nemaz nenojauzdams, ka viņa fer­mai vairs nav mantinieka, es saules svelmē, somu uz muguras uzmetis, ar vellapēdu dragāju Malvilas pils virzienā.

Malvila ir pa pusei sabrukusi nocietināta 13. gad­simta pils; tā izskatās kā uztupusies uz milzu klints, kas pārvalda nelielo Rinas upes ieleju. īpašnieks pili pametis, un kopš tā laika, kad no galvenā torņa gale­rijas nobrucis akmens nogalināja kādu tūristu, ieeja taja aizliegta. Vēstures pieminekļu aizsardzības darbi­nieki pils tuvumā izlikuši attiecīgus uzrakstus, bet vie­nīgo ceļu uz turieni, kurš ved pa uzkalna nogāzi, Malžakas mērs licis norobežot ar četrkārtīgu dzeloņstiepļu aizžogu. It kā lai pastiprinātu šo aizsprostu, gar veco ceļu starp klinti un stāvo krauju, atdalot Malvilas reibinošo augstieni no mana tēvoča fermas «Septiņi dižskābarži» lēzenā paugura, saaudzis durstīgu krūmu čūkslajs, kurš ar katru gadu sazeļ aizvien biezāks, Iiii'ii tas jau vairs nav mērijas nopelns.

Jā, tas ir šeit. Manā drosmīgajā vadībā mūsu Kopa pārkāpusi visus aizliegumus. Dzeloņstiepļu aizžogā mēs esam ierīkojuši neredzamu izeju, bet dzeloņkrūmu blīvajā biežņā izgriezuši slepenu tuneli, kurš pie ceļa Izbeidzas ar tik viltīgu līkumu, ka nav samanāms. Snrgtorņa otrajā stāvā daļēji esam atjaunojuši iebrukušo grīdu, pāri sijām sanaglojuši laipu no veciem (teļiem, kurus pievācām no tēvoča pūņa. Tādā ceļā va­ram nokļūt mazā kambarītī milzīgās zāles viņā galā, kur Meisonjē, kas, tēva darbnīcā strādādams, jau krietni iemanījies galdnieka darbos, ielicis logam ietvarus u;i ierīkojis ar priekškaramo atslēgu aizslēdzamas durvis.

Tādējādi galvenajā tornī vairs neiekļūst lietus. Sķautņainās velves laika iedarbi izturējušas. Mūsu mi­teklī ir arī kamīns, ar maisiem pārklāts vecs matra­cis, galds un vairāki ķeblīši.

Savu noslēpumu mēs esam pratuši saglabāt. Jau kopš gada mūsu Kopa šeit atradusi patvērumu, taču pieaugušajiem par to nav ne jausmas. Tagad es ceru šeit nodzīvot, līdz atkal sāksies skola. Pa ceļam uz šejieni jau tiku padevis ziņu Meisonjē, kurš informēs Peisū, bet tas savukārt pārējos. Tātad es neesmu vis ar pliku roku ņemams.

Savā cellē es pavadu visu pēcpusdienu, pēc tam nakti un nākamo dienu. Tas nemaz nav tik patīkami, kā es tiku iedomājies. Ir jūlijs, mani biedri palīdz lauku dar­bos, un es viņus redzēšu tikai vakarā. Iziet no Malvilas es neiedrošinos. «Dižriju» ļaudis droši vien pa manām pēdām jau izsūtījuši žandarmus.

Pulksten septiņos pie Kopas mītnes durvīm pieklauvē. Es gaidu garo šķeistu Peisū, kuram jāatnes man kas ēdams. Priekškaramo atslēgu no durvīm esmu noņē­mis un, uz sava cietā matrača atlaidies, rokā turu kādu grāmatu ar asiņainiem šausmu stāstiem. Bargā balsī es iebrēcos: «Iekšā, baigais stulbeni!»

Ienāk mans tēvocis Samuels. Viņš pieder pie protes­tantu baznīcas, tāpēc viņam tāds Bībeles vārds. Tēvo­cis stāv manā priekšā visā savā diženumā, ģērbies rūtainā kreklā ar vaļēju apkakli, kas atsedz viņa mus­kuļaino kaklu, kājās viņam vecas armijas jātnieku bik­ses (savā laikā viņš dienējis kavalērijā). Stāvēdams zemajā durvju ailā, kur akmens paloda neļauj viņam izslieties, tēvocis ar izsmējīgām acīm un sarauktu pieri nolūkojas manī.

Šo kadru es apstādinu. Jo mazais zēns uz matrača, tas esmu es. Bet durvīs uz sliekšņa stāvošais tēvo­cis — arī tas esmu es. Tēvocim Samuelam toreiz bija apmēram tikpat daudz gadu kā tagad man, un visi ap­galvo, ka es esmu izspļauts tēvocis Samuels. Un man liekas, ka šajā ainā, kur tika sacīts tikai nedaudz vārdu, sastapušies mazais zēns, kāds es toreiz biju, ar pieaugušo vīrieti, kāds es tagad esmu.

Zīmējot tēvoča portretu, es zīmēju arī savējo. Viņš ir liela auguma, ļoti plecīgs, taču ar šauriem gurniem, stūrainu seju, saulē iededzis, ar zilām acīm, bet tik tumšām uzacīm, ka tās izskatās kā ar ogli uzvilktas. Malžakā ļaudis ir ļoti runīgi un no rīta līdz vakaram gandrīz nepārtraukti tērzē, taču tēvocis, ja viņam nav, ko sacīt, labāk cieš klusu. Bet, kad viņš ierunājas, tad izsakās īsi, bez jebkādiem izpušķojumiem, tūlīt pievērs­damies jautājuma būtībai.

Visvairāk man patīk viņa stingrība. Jo mūsmājās tēvs māte un māsas ir mīkstčauļi. Ar juceklīgu domāšanu i ii viņu runāšana ir pļāpīga.

tāpat apbrīnoju tēvoča uzņēmību. Viņš savā saimniecībā jau uzplēsis visas vecaines. Aizsprostojis kādu Rinas atteku, ierīkojis tur zivju dīķus un audzē fore­les viņam ir arī pārdesmit stropu liela drava. Tēvocis iegādājies pat Geigera skaitītāju, lai meklētu urāna rūdu vulkāniskajos iežos, kas iegūluši vienā no viņampiederošāas pakalnes nogāzēm. Bet, kad apkaimē visi sāk (novērsties zirgkopībai, viņš pārdod govis un iegājas zirgus.

Es zināju, ka tu esi šeit, — tēvocis ierunājas.

Mēms aiz pārsteiguma es veros viņā. Vispār mēs lieliski saprotamies. Un tēvocis tūlīt atbild uz manu mēmo jautājumu.

Dēļi, — viņš paskaidro. — Ko tu pērnvasar no­spēri manā pūnī. Tu nevarēji tos aiznest, tāpēc vilki pa /cini. Pa pēdām es tev izsekoju.

Tātad jau veselu gadu viņš visu zinājis! Un nevie­nam nav ieminējies ne vārda, pat man ne.

—   Esmu pārbaudījis, — tēvocis saka. — Torņa ga­lerija izturēs, nekas no tās vairs nenobruks.

Jūtu dziļu pateicību. Tēvocis rūpējies par manu dro­šību, taču no tālienes, man neko nesacīdams, mani neapgrūtinādams. Es veros viņā, bet tēvocis no mana skatiena izvairās, jo negrib atmaigt. Paņēmis vienu no ķeblīšiem, viņš pārbauda tā izturību un apsēžas jāteniski, gluži kā uz zirga. Un tagad jau pilnos au­ļos lēkšo uz mērķi.

—    Paklau, Emanuel, ļaudīm nekas nav teikts, arī žandarmiem nav ziņots.

Un pavīpsnā.

—   Tu taču māti pazīsti, visvairāk viņa bīstas nokļūt ļaužu valodās. Vai zini, man ir kāds priekšlikums.

Līdz vasaras brīvdienu beigām tu varētu mitināties pie manis. Ar skolas sākšanos viss nokārtosies, un tu at­kal dzīvosi savā Larokas pansijā.

Klusums.

—   Bet sestdienās un svētdienās? — es iejautājos.

Tēvocim acis iedzirkstas.« Tāpat kā viņš, es esmu

izteicies pusvārdos. Ja domās es jau esmu iestājies skolā, tad tas nozīmē, ka atlikušās brīvdienas pava­dīšu pie viņa.

—    Ja gribēsi, varēsi braukt pie manis, — ar roku strupi pamādams, viņš aši izmet.

Mirkli klusums.

—    Laiku pa laikam tu ieradīsies «Dižrijās» uz pus­dienām.

Ar to pietiek, lai tiktu ievērotas labās manieres, ku­ras tik svarīgas manai jūtīgajai mātei. Es skaidri re­dzu, ka šāds izkārtojums būs visiem pa prātam.

—    Labi, — tēvocis nosaka, un pieceļas. — Ja esi ar mieru, sakravā mantas somā un kāp šurp pie manis Rinas liekņā, tur es savācu sienu saviem lopiņiem.

Un viņš jau ir prom, bet es bāžu mantas somā.

Izrausies cauri tunelim brikšņos un izgriezumam dzeloņstiepļu aizsprostā, es ar savu vellapēdu ripoju lejup izsusējušā upītes gultnē, kura šķir Malvilas klinti no tēvoča lēzenās pakalnes. Priecājos, ka beidzot esmu izkļuvis no sava midzeņa. Koki, kas saauguši sabru­kušajos mūros, met tumšas, drēgnas ēnas pāri takai, un es ar pilnu krūti uzelpoju tikai tad, kad esmu iz­kļuvis Rinas gaišajā lejienā.

Spoži mirdz pievakares cēliena saule, saule starp pulksten sešiem un septiņiem, kas ir visjaukākā. Es to zinu kopš tās reizes, kad tēvocis tam pievērsa manu uzmanību. Gaisā jaušams tīkams dzestrums. Pļavas šķiet zaļākas, visur stīdz garas ēnas, gaisma kļuvusi zeltainu es jožu tieši pie tēvoča sarkanīgā traktora. Tas velk piekabi ar milzīgu dzeltenīga siena kaudzi,bet tālākk gar Rinas krastu līdztekus rindās stiepjas papeles ar trīsuļojošām sudraba lapām. Man patīk viņu šalkoņa: tā atgādina pēkšņi uznākuša lietus čaboņu.

Ne vārda nesacījis, tēvocis paķer manu velosipēdu un .11 virvi uzsien to uz vezuma. Tad atkal nosēžas pl> stūres rata, bet es piemetos uz traktora dubļu aizHiiica. Mēs nerunājam ne vārda. Pat nesaskatāmies. I n u no viņa rokas sīkās drebēšanas es noskārstu, cik laimīgs ir tēvocis, ka viņam «Septiņos dižskābaržos» beidzot uzradies dēls, jo mana kārnā tante nebija spē­ļu:.i viņam dāvāt bērnu.

Menū mani sagaida, stāvēdama uz sliekšņa, savas l/ģindušās rokas uz gluži plakanajām krūtīm sakrusto­jusi. Viņas izkaltušo, mūmijas galvai līdzīgo sejiņu ..iveik ķijis smaids. Menū pieķeršanos man pavairo nepatika, ko viņa izjūt pret manu māti. Un tāpat pret tanti, kad tā vēl bija dzīva. Tikai neiedomājieties diez­ko. Menū neguļ ar tēvoci. Bet viņa nav arī tēvoča kalpone. Viņai ir pašai sava zeme. Tēvocis nopļauj viņas pļavas, viņa vada tā saimniecību, viņa dzīvo tē­voča maizē.

Menū ir īsts kārnuma iemiesojums, taču tas ir mundrs kārnums. Viņa nekad negaužas un pat puko­jas kaut kā priecīgi. Menū kopā ar savām melnajām drānām sver kādus četrdesmit kilogramus. Tomēr viņas melnās acis savās dziļajās iedobēs tā vien zibsnī dzī­vespriekā. Izņemot jaunības dienas, viņa aizvien bijusi tikla, īsts tikumības paraugs. Bet pie šķīstas dzīvoša­nas piederas arī taupība. «Re, cik tālu skopulība viņu novedusi,» tēvocis mēdza sacīt, «aiztaupījusies tik tālu, ka pašai nav vairs palicis pat pēcpuses, uz kuras no­sēsties.»

Uz darbu Menū ir trakoti neganta. Dilbi pašai kā skaliņi, bet, kad ravē vīnogulājus, tad ir ko nenobrīnīties. Taču viņas vienīgais dēls, kuram jau turpat asloņpadsmit gadu, pa to laiku aiz aukliņas vadā ro­tāju vilcieniņu, ar lūpām taisīdams «tū-tū»,,

Lai dzīvei būtu sava šķipsniņa sāls, Menū nemitīgi ķīvējas ar tēvoci. Bet citādi tēvocis viņai ir dieva vietā. Un arī es esmu daļa no šīs dievības. Lai pienācīgi mani sagaidītu «Septiņos dižskābaržos», Menū saga­tavojusi tādas pusdienas, ka josta jāpalaiž vaļīgāk. Un ne jau bez gudras ziņas azaida noslēgumā kā pārstei­gums galdā tiek celta milzu torte.

Ja es būtu kinooperators, es šo torti uzņemtu tuv­plānā. Ar visu rotājumu un uzrakstu: «1947. gada va­sarā pirms Notikuma dienas».

Tad vēl viena robežzīme.

Man ir vienpadsmit gadu. Es iemīlos Adelaidā, nodi­binu Kopu un apgūstu jaunu reliģijas izpratni.

Es jau ieminējos par to lomu, kāda manā atmodā bijusi Malžakas pārtikas preču veikaliņa saimniecei. Adelaidai ir trīsdesmit gadu, un viņas briedums mani valdzina. Pat vēl tagad, kad man aiz muguras tik daudz piedzīvojumu, kuriem vajadzētu liecināt par pre­tējo, labestība man aizvien šķiet saistīta ar miesas formu krāšņumu, bet kalsenums — jūs jau zināsiet, kam par to jāpateicas — ar sirds aprepējumu. Žēl, ka tā nav šā stāstījuma tēma. Tad es labprāt izklāstītu vi­sus ar to saistītos iekāres pavērsienus. Kad abats Lebā — kurš sācis raizēties par to veidu, kādā mēs iz­darāmies ar savām miesas ierīcēm — katķisma mācī­bas stundās mums klāsta par «miesas grēku», es ne­kādi nespēju apjēgt, kā gan man, kas sastāvu tikai no nerviem un muskuļiem, vēl varētu būt kāda tur «miesa». Es šo apzīmējumu attiecinu uz Adelaidu, un

bet miesas grēka» jēdziens man liekas bezgala vilinošs

es nemaz neuztraucos par to, ka manu mazliet jau  pārlieku patuklo elku ļaužu valodas dēvē par vieglas uzvedības meitieti, kurš nespējot novaldīt savu dibengalu Taisni otrādi. Tas manī vieš līksmas nākotnes derības. Tikai bezgala gari man šķiet gadi, kuriem vēI jāaprit, lai sparīgais gailēns kļūtu par īstu tēvaini.

liet pagaidām, vismaz vasarā, es esmu līdz kaklam aizņemts. Drosmīgais ķeceru kapteinis, ar saviem ticī­bu-. brāļiem patvēries Malvilas pilī, sekmīgi aizstāvas pret Līgas vadoni, briesmoni Meisonjē. Es Meisonjē saucu par briesmoni tāpēc, ka viņa nolūks ir izlaupīt pili un visus tur patvērušos ķecerus — vīriešus un sie­vietes — apkaut. Sieviešu vietā mums ir prāvi žagaru saiški, bet bērnu vietā — mazāki saišķīši.

Mēs iepriekš nebijām norunājuši, kurš gūs virsroku, jo uzvara ir atkarīga no ieroču veiksmes. Katram, kuru ķer vai pat tikai aizskar metamais šķēps, bulta un akmens, bet tuvcīņā — zobena smaile, vajag iesauk­ties: «Darīts!» un nokrist zemē. Pēc kaujas beigām at­ļauts nobeigt ievainotos un nogalināt sievietes, bet ne­drīkst tās izvarot, kā viņdien bija darījis šis šķeista Peisū, kurš neķītrā nolūkā metās virsū prāvam žagaru kūlim. Mēs izturamies tikumīgi, kā esam mācījušies no saviem priekštečiem. Vismaz atklātībā. Netiklības piekopšana ir katra personīga lieta.

Kādu pēcpusdienu man uzsmaida neparasta laime — no pils augstā mūra izšāvis bultu, es trāpu Meisonjē tieši krūtīs. Viņš nokrīt zemē. Es pasleju galvu no mūra ierobiem un, dūri vicinādams, pērkondimdoši iesaucos:

— Nāve tev, katoļu draņķi!

Baismīgais kliedziens uzbrucējiem liek pārsteigumā sastingt, viņi aizmirst katru piesardzību, un mūsu bul­tas tūlīt caururbj viņus.

Tad gausā solī es izeju no cietokšņa. Pavēlējis sa­viem vīriem Kolēnam un Ziro nobeigt Dimonu un Kondā, es ar zobena asmeni novelku Meisonjē pār rīkli.

Bet šim izstīdzējušam šķeistam Peisū es vispirms nogriežu vīrietības piederumus, ar kuriem viņš tā mēdz dižoties, pēc.tam ietriecu krūtīs zobena smaili un, ar io pa brūci urdīdams, «saltā balsī» apjautājos, kā tas viņam patīk. Garo Peisū es aizvien pietaupu beigām, jo viņš tik lieliski prot gārgt.

Kvēlā cīņu diena pagājusi. Mēs atkal sapulcējamies ap apaļo galdu savā torņa miteklī, lai izkūpinātu pa cigaretei, bet pēc tam smakas novēršanai pagremojam košļājamo gumiju.

Un tad no Meisonjē īpatnējām žokļu kustībām es re­dzu, ka viņš ir par kaut ko sapīcis. Zem viņa šaurās pieres, virs kuras sākas īsi apcirptie mati, Meisonjē pelēkās, vienotrai tuvu stāvošās acis nepārtraukti mirk­šķinās.

—  Paklau, Meisonjē, — es draudzīgā balsī Ierunājos. — Kas tev lēcies? Vai tu esi dusmīgs?

Viņa plaksti saplivinās kā tauriņa spārni. Taču viņš vilcinās izsacīt man pārmetumus, jo parasti tas pavēršas pret viņu pašu. Tomēr pasaulē pastāv arī pie­nākuma apziņa, un tā kā spīlēs sažņaudz viņa šauro galvaskausu.

—   Man domāt, — viņš sparīgi izmet, tu nedrīk­stēji mani apsaukāt par katoļu draņķi.

Dimons un Kondā piekrītoši kaut ko noburkšķ, Kolēns un Ziro, palikdami man uzticīgi, nebilst ne vārda, taču viņu klusēšanā es samanu savdabīgu noskaņu. Vienīgi Peisū, savu plato seju ar apaļīgajiem vaibstiem smaidā savilcis, saglabā labu omu.

kas vel nebūs? — es nepiekāpīgi iesaucos. — Tā taču spēleb tajā es esmu protestants, un skaidrs, ka es nekā laba nevaru sacīt par katoli, kurš ieradies, lai mami nomušītu.

Ari spēlē visu nevar atļauties, — Meisonjē neatlaižas Tajā tāpat ir savas robežas. Piemēram, tu izliecies Peisū nogriežam viņa ieriktes, bet patiesībā taču to nedari.

peisūi smaids kļūst vēl platāks.

Turklāt mēs nemaz neesam norunājuši, ka drīk-

stām cits citu apvainot, — Meisonjē tiepjas, ar acīm galdā urbdamies. .

Jo sevišķi ja runa ir par reliģiju, — piebilst Dininns.

Ks nolūkojos Dimonā. Jā, šis ir no klīrīgajiem, es viņu labi pazīstu.

Tevi neviens nav apvainojis, — es atcērtu, pūlē­damies iedzīt ķīli starp viņu un Meisonjē, — Tas tika 1 rikts Meisonjē,

—       Vienalga, — Dimons attrauc, — es arī esmu ka­tolis.

Tagad mans rņērs ir pilns, un es nikni iesaucos:

—   Bet es? Vai tad es neesmu katolis?

—       Taisni tālab tu nedrīkstēji nozākāt savu ticību, — Meisonjē noskalda.

Tagad sarunā iejaucas garais Peisū, paziņodams, ka tas viss ir pekstiņi un kā katoļi, tā protestanti me­tami pār vienu kārti.

Tagad visi brūk virsū Peisū. Nekā cita viņš nejē­dzot kā tikai dižoties ar savu spēku un cūkoties. Tāpēc lai pastāvot pie ratiem, kad runa ir par ticības lietām.

—       Tu taču nezini pat desmit baušļus, — Meisonjē nicīgi nosaka.

—   Zinu gan, — garais Peisū nepalaižas.

Viņš pieceļas kā ticības mācības stundā un sparīgi sāk skaitīt baušļus, bet tūlīt pēc ceturtā sastomās un apklust.

Zēni sāk svilpt, un viņš apkaunots apsēžas.

Starpgadījums ar Peisū man devis iespēju apdomā­ties.

—        Labi, — es saku samierinošā balsī. — Pieņem­sim, ka esmu rīkojies aplam. Bet, ja man nav taisnība, tad es nekad netiepjos, kā to dara dažs labs. Tātad at­zīstu, ka esmu rīkojies nepareizi. Vai tagad tu esi ap­mierināts?

—       Ar savas vainas atzīšanu vien nepietiek, — Meisonjē ķildīgā balsī paskaidro.

—        Kas tad vēl vajadzīgs?— Es saskaišos. — Tu taču neiedomāsies, ka metīšos ceļos tālab vien, ka esmu nosaucis tevi par draņķi?

—        Man uzspļaut uz to, ka tu mani nolamā par draņķi, — Meisonjē paskaidro. — Bet tu teici — ka­toļu draņķis.

—        Pareizi, — es piebilstu. — Es apvainoju nevis tevi, bet gan katoļu ticību.

—  Jā, tas tiesa, — Dimons piekrīt.

Es paskatos uz viņu. Meisonjē zaudējis savu labāko sabiedroto.

—       Eh, atraduši par ko kasīties, — pēkšņi ierunājas mazais Kolēns, pagriezdamies pret Meisonjē. — Nav ko žņaudzīties par niekiem. Kants savu vainu atzina. Ko tu vēl no viņa gribi?

Meisonjē paver muti, lai atbildētu, bet Peisū,ieprie­cināts, ka radusies iespēja viņam atmaksāt, ar rokām plātīdamies, iebrēcas:

—   Tas viss ir tikai pekstiņi un nekas cits!

—       Paklau, Meisonjē, — es saku, pūlēdamies izrādī­ties augstākā mērā taisnīgs. — Es tevi nosaucu par draņķi, tu man atmaksāji ar to pašu. Tātad mēs esam izlīdzinājušies.

Meisonjē pietvīkst.

—       Es neesmu tevi nosaucis par draņķi, — sašutis viņš paziņo.

Es paskatos uz Kopas biedriem, skumji izslienu galvu un ciešu klusu.

—   Bet tu taču teici, ka no tāda to dzirdot, — 2iro

Iejaucas.

—       Tas nav gluži tas pats, — Meisonjē saka, no­sizdams atšķirību, kāda pastāv starp notikušu un Iespējamu apvainojumu, taču nespēj to izteikt vārdos.

—   Tu piekasies, Meisonjē, — es apbēdināts nosaku.

—       Nemaz nepiekasos, — Meisonjē pēdējā piepūlē Iekliedzas. — Tu apvainoji reliģiju un nevari to no­liegt!

—       Bet es to nemaz nenoliedzu! — es vaļsirdīgi pa­plēšu rokas. — Nupat taču pats to atzinu. Vai tad tā

nebija?

—   Bija gan, — visa Kopa vienā balsī apstiprina.

—       Labi. Tā kā esrnu apvainojis reliģiju, — es stingrā balsī paziņoju, — tad atvainošos tā priekšā, kurš ir tiesīgs («ir tiesīgs» — tā mēdz sacīt tēvocis) man

piedot.

Kopas biedri nemierīgi veras manī. — Tu taču mūsu strīdā neiejauksi abatu! — iesau­cas Dimons.

Pēc mūsu domām, draudzes abats Lebā ir uz augšu pasists. Katrā grēksūdzē viņš visus pārkāpumus uzNkata par tīriem niekiem, izņemot vienu. Grēksūdzes dialogs parasti norisinās šādi: «— Cientēv, esmu grēkojis, būdams augstprātīgs. —Labi, labi. Kādi vēl tev grēki?

Cientēv, esmu grēkojis, runādams sliktu par savu tuvāko.

Labi, labi. Un vēl?

—   Cientēv, esmu grēkojis, melodams skolotājam.

—   Labi, labi. Kas vēl?

—       Cientēv, esmu grēkojis, nočiepdams no mātes maka desmit franku.

—   Labi, labi. Un vēl?

—   Cientēv, esmu grēkojis, nododamies nešķīstībai.

—       Ahā! — cientēvs Lebā iesaucas. — Beidzot klāt esam!

Un tagad sākas tincināšana. Vai ar kādu meiteni? Jeb ar zēnu? Rasi, ar kādu kustoni? Vai arī pats ar sevi? Pliks vai apģērbies? Guļus vai kājās stāvēdams? Gultā? Vai atejā? Mežā? Varbūt klasē? Spoguļa priekšā? Un par ko domājis, to darot? («Par ko do­māju? Nu, par to pašu, ko darīju,» Peisū atbild.) Kas tajā brīdī bijis prātā? Kāda meitene? Vai arī kāds no biedriem? Rasi, kāda no pieaugušajām sievietēm? Var­būt kāda no tavām tuviniecēm?

Kad mēs dibinājām savu Kopu, vispirms mums va­jadzēja zvērēt, ka nekādā ziņā par to nestāstīsim aba­tam Lebā, jo bija pilnīgi skaidrs: viņš nekad nenoti­cēs, ka slepena sapulcēšanās bez pieaugušo ziņas kaut kādā slēptuvē varētu būt nevainīga rakstura. Un to­mēr Kopas sanāksmes bija «nevainīgas» — vismaz tajā izpratnē, kādu šim vārdam piešķīra abats.

Es paraustu plecus.

—        Skaidrs, ka abatam Lebā es par to nebildīšu ne pušplēsta vārda. Tas tik vēl trūktu! Par to nu gan nebažieties! Es teicu, ka atvainošos tā priekšā, kurš tie­sīgs man piedot. Un to es darīšu.

Es pieceļos un svarīgā balsī nosaku:

—   Vai tu, Kolēn, nāksi man līdzi?

—   Protams, — mazais Kolēns atbild, lepodamies ar

to, ka esmu izvēlējies viņu.

Un, pieņemdams tikpat nopietnu izskatu, kāds ir man, Kolēns visai Kopai par izbrīnu nāk man nopakaļ.

Mūsu velosipēdi paslēpti brikšņos turpat pils tu­vumā.

—   Laižam uz Malžaku, — es īsi nosaku.

Mīdami pedāļus, braucam cieši blakus, taču, pat iz­kļuvuši līdzenumā, nepārmijam ne vārda. Man Kolēns ļoti patīk, un, kad viņš sāka nākt skolā, es Kolēnu bieži ņēmu savā aizsardzībā, jo robusto zeņķu barā, kuri jau divpadsmit gadu vecumā vadīja traktorus, viņš ar savām brūnajām, žirgtajām un atjautīgajām riekstu krāsas acīm, asi izliektajām uzacīm un augšup uzrautajiem lūpu kaktiņiem izskatījās viegls un trausls kā spāre.

Es cerēju, ka baznīcā neviena nebūs, bet, kolīdz esam nosēdušies uz grēksūdzes sola, no ģērbkartlbara ar sakumpušu muguru, kājas šļūkādams, izslāj abats Lebā. Ar dziļu nepatiku es baznīcas krēslainībā pamanu, ka aiz kādas kolonnas parādās viņa garais deguns un platais, galošai līdzīgais zods.

Sajā neparastajā stundā pamanījis mūs baznīcā, abats metās mums virsū kā vanags pelītēm un ielūko­jas mums acīs ar savu caururbjošo skatienu.

—   Kas jums teitan meklējams? — viņš skarbi no­prasa.

—   Es atnācu noskaitīt lūgsnu, — paskaidroju aba­tam un, rokas pieklājīgi uz bikšu priekšas salicis, no­lūkojos viņā ar nevainīgām zilām acīm. — Kā jūs aizvien esat mums ieteicis to darīt, — iztapīgi vēl pie­bilstu.

—    Un tu? — pagriezies pret Kolēnu, abats bargā balsī iejautājas,

—        Es tāpatās, — Kolēns atbild, taču viņa šķelmīgā mute un blēdīgais skatiens laupa atbildei jebkuru no­pietnību.

Ar savām melnajām, aizdomu pilnajām acīm abats Lebā drūmi pēc kārtas nolūkojas mūsos.

—        Jūs taču nebūsiet atnākuši uz grēksūdzi? — viņš jautā, pievērsdamies man.

Nē, cientēv, — es droši paskaidroju un piebilstu: — Grēksūdzē es biju sestdien.

Abats Lebā pikti izslienas un, izteiksmīgi manī vēr­damies, jautā:

—       Vai tu gribi sacīt, ka kopš sestdienas neesi grē­kojis?

Es samulstu, jo cientēvam zināma mana nešķīstā kaisle pret Adelaidu. Par nešķīstu es to uzskatu kopš tā brīža, kad abats Lebā man uzbrēca: «Kaunies jele! Sievišķis, kurš varētu būt tev māte!» Un tad, es ne­zinu, kālab, vēl piebilda: «Un kura sver divas reizes vairāk nekā tu!» Galu galā, mīla taču nav izmērojama ar kilogramiem. Jo sevišķi tad, kad runa ir tikai par «nešķīstu iekāri».

—       O, esmu gan, — es saku, — taču nekādu lielo grēku man nav.

—         Nekādu lielo grēku šim neesot! — abats Lebā nopurpina, sašutumā sakļaudams rokas. — Kādi, pie­mēram, tev ir?

—        Nu,,— uz labu laimi noburkšķu, — esmu melojis savam tēvam.

—   Labi, labi, — viņš nosaka. — Un vēl?

Es paskatos uz viņu. Abats taču negribēs, lai es uz līdzenas vietas, tepat baznīcā, pašam to nemaz ne­vēloties, sāktu izsūdzēt grēkus. Turklāt vēl Kolēnam visu dzirdot!

Vairāk nekā nav, — es apņēmīgi attraucu.

Abats Lebā uzmet man caururbjošu skatienu, bet es

to atvairu ar savu acu nevainīgumu, un viņa skatiens

it ka nošļūc lejup pa garo degunu.

—   Un kā ar tevi? — viņš pievēršas Kolēnam.

—   Ar mani tāpatās, — Kolēns atbild.

—       Ar tevi tāpatās! — abats zobgalīgi nosaka. — Tu arī esi melojis savam tēvam! Un neuzskati to ne par kādu lielo grēku!

—       Nē, cientēv, — Kolēns paskaidro. — Es samelo­jos mātei. — Un viņa lūpu kaktiņi pasliecas augšup.

Es baidos, ka abats Lebā varētu pārskaisties un mūs padzīt no svētās vietas. Taču viņš paspēj savaldīties.

—       Tātad, — vēl aizvien vērsdamies pie Kolēna, abats Lebā gandrīz vai draudošā tonī turpina, — tev tāpat vien ienāca prātā iegriezties baznīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?

Es paveru muti, lai atbildētu, bet abats Lebā mani pārtrauc.

—       Tu, Kont, ciet klusu! Es tevi pazīstu! Tu pēc at­bildes pagultē nemeklēsi! Ļauj runāt Kolēnam!

—       Nē, cientēv, — Kolēns paskaidro. — Ne jau man tas ienāca prātā, bet gan Kontam.

—        Ahā! Kontam! Lieliski! Lieliski! Tas jau tica­māk! — abats Lebā ar kodīgu izsmieklu saka. — Un kur jūs bijāt, kad viņam radās šī doma?

—        Uz ceļa, — Kolēns atbild. — Mēs savā nodabā tāpat vien braukājām, bet tad Kants piepeši ieminējās: «Paklau, vai mums nevajadzētu iegriezties baznīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?» — «Tā ir laba doma,» es vi­ņam piekritu. Un tā, lūk, — mazais Kolēns piebilst, — ari atbraucām. — Bet lūpu kaktiņi neviļus viņam atkal paraujas uz augšu.

— «Paklau, vai mums nevajadzētu iegriezties baz­nīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?» — abats Lebā ar apvaldītu niknumu viņu nomedī. Un tad aši, kā ar zo­benu cirzdams, noprasa: — Un no kurienes jūs brau­cāt, kad tāpat vien savā nodabā vizinājāties pa ceļu?

—   No «Septiņiem dižskābaržiem», — Kolēns nevil­cinādamies atbild.

Tā no mazā Kolēna puses ir ģeniāla iedoma, jo mans tēvocis Malžakā ir vienīgais cilvēks, pie kura abats Lebā nevar griezties, lai izdibinātu, kur mēs pa­tiesībā esam bijuši.

Abata Lebā drūmais skatiens no manām dzidrajām acīm aizslīd pie Kolēna sejas ar šķelmīgā smaidā aug­šup savilktajiem lūpu kaktiņiem. Cientēvs tagad atgā­dina musketieri, kuram dueļa laikā zobens aiztriekts soļus desmit sāņus. Vismaz kaut ko tādu es iztēlojos mazliet vēlāk, kad mūsu Kopas locekļiem pārstāstu sa­runu ar abatu Lebā.

—   Nu, labi, labi, noskaitiet vien savas lūgsnas! — cientēvs beidzot skaņā balsī nosaka. Jums abiem tas lieti noderēs.

Abats Lebā mums uzgriež muguru, it kā pamez­dams mūs sātana varā. Un uzkumpušu muguru, kājas šļūkādams, garo degunu un plato zodu uz priekšu pa­stiepis, viņš atgriežas ģērbkambarī. Tā durvis dobji noblīkšķ.

Kad atkal iestājies klusums, es sakrustoju rokas uz krūtīm, pavēršu acis uz blāvo gaismu, kas izstaro no svētā vakarēdiena šķirstiņa, un klusā balsī, taču tā, lai Kolēns to dzirdētu, saku:

—   Dievs kungs, piedod rnan, ka esmu nozākājis Re­liģiju.

Ja šķirstiņš šajā brīdī mirdzēdams atvērtos un no turienes atskanētu dobja, labi nostādīta radio diktora balss un paziņotu: «Es tev, mans bērns, piedodu, taču par sodu desmit reižu noskaiti Tēvreizi,» — es nemaz nebutu brīnījies. Taču nekas nenotika, un man vaja­dzēja paša iekšējo balsi pieņemt p ar dieva atbildi, uz­liekot sev par pienākumu desmit reižu noskaitīt Tēv­iem. Simetrijas dēļ bezmaz piemetināju vēl desmit "šķistās dievmātes», bet tūdaļ no tā atteicos, sev ieskaidrodams, ka, ja nu dievs, par spīti visam, tomēr Initu protestants, tad viņam šāda svētās jaunavas iz­virzīšana priekšplānā nemaz nebūtu pa prātam.

Nepaguvu noskaitīt vēl ne trīs Tēvreizes, kad Kolēns man piegrūž ar elkoni:

—   Ko tu tur murmulē? Lasāmies prom!

Es pagriežu galvu un uzmetu viņam stingru mirkli.

—   Pagaidi, man jāizpilda uzliktais sods.

Kolēns klusē. Un arī pēc tam klusēdams viņš stāv man līdzās. Ne pušplēsta vārda nebilzdams. Neizrādī­dams izbrīnu. Un neko nejautādams.

Pat šodien es sev nevaicāju, vai toreiz biju patiess. Vienpadsmit gadu vecumā viss ir rotaļa. Nopietnu pro­blēmu tad vēl nav. Taču visvairāk mani pārsteidz un vislabāk es atceros drosmīgo apņēmību, ar kādu atvai­rīju abata Lebā vidutājību un pats nodibināju tiešus sakarus ar dievu.

1970. gada aprīlis ir nākamā ceļazīme. Es pārlēcu divdesmit gadu ilgam laika posmam. Nemaz nav tik viegli tūlīt pēc puišeļa īso bikšu nomešanas uzspīlēt pieauguša vīrieša ūzas. Man ir trīsdesmit četri gadi, esmu Malžakas skolas direktors. Ar tēvoci mēs sēžam viņa virtuvē iepretim viens otram, un viņš kūpina savu pīpi. Zirgkopībā viņš guvis labus panākumusf pat pā­rāk labus. Lai paplašinātu savu darbības lauku, viņš gribētu piepirkt vēl zemi, taču, kolīdz tēvocis ierodas, lai vienotos par izvēlēto platību iegādi, to cena uzreiz kļuvusi divtik liela, jo viņu uzskata par bagātu vīru.

—    Kauču šis pats Bērto. Tu taču viņu pazīsti, vai ne? Divus gadus vazā mani aiz deguna. Pats nezina, kādu naudu noplēst. Bet vispār man viņa fermai uz­spļaut. Tā knapi spļāviena vērta. Nē, Emanuel. Zini, ko es tev atklāti pateikšu — man gribētos dabūt savās rokas Malvilas pili.

—   Malvilas pili!

—   Jā, — tēvocis apstiprina, — Malvilas pili.

—   Bet kāda velna pēc? Tur taču nekā cita nav kā vien brikšņi un drupas.

—   Ej nu ej, brāl, — tēvocis iebilst. — Laikam vaja­dzēs man tev paskaidrot, kas īsti ir Malvila. Tā vis­pirms ir sešdesmit pieci hektāri pirmā labuma zemes, uz kuras tikai gadu piecdesmit audzis mežs. Tad Malvilā ir arī vīnkopībai piemērotas platības, kuras vēl mana nelaiķa tētiņa laikos deva vislabāko vīnu visā apkaimē. Vīnogulājus, protams, vajadzēs dēstīt no jauna, taču augsne palikusi tā pati. Malvilā ir tāds vīna pagrabs, kāda visā Malžakā neatradīsi — ar vel­vēm, sauss un plašs kā skolas nama iekšējais pagalms. Malvilas cietokšņa mūri kā radīti dažādām piebūvēm, bet visapkārt vāļājas lērums jau aptēstu akmeņu, ku­rus vajag/tikai savākt, lai pēc tam uzceltu kādus vien gribi staļļus un steliņģus. Turklāt Malvila tepat bla­kus. No «Septiņiem dižskābaržiem» to šķir tikai mūris. Varētu domāt, — viņš ar nevainīgu humoru piebilst,— ka pils ir manas fermas turpinājums un kādreiz tai piederējusi.

Mūsu saruna notika pēc vakariņām. Tēvocis, apsē­dies sāniski pie virtuves galda un bikšu siksnu uz kalsnā vēdera atlaidis par vienu caurumu vaļīgāk, ļuļķē savu pīpi.

Es paskatos uz viņu un redzu — tēvocis saprot, ka esmu uzminējis viņa domas.

Jā, tā tas ir, — viņš saka, — bet šitā padarīšana nogājusi dēli. — Un dziji ievelk no savas pīpes. — Es uaiiācu ragos ar Grimo.

—   Ar Grimo?

—Viņš ir grāfa īpašumu pārvaldnieks. Zinādams, ka bauda pilnīgu sava saimnieka uzticību — starp citu, grāfs dzīvo Parīzē — un tas bez viņa ziņas neko neuzsāks, šis šeptnieks pieprasīja no manis īpašu pie­maksu. Viņš to dēvēja par «darījumam atbilstošu hono­rāru».

—   Maigi sacīts.

—   Nu redzi, arī tu to apjēdz, — tēvocis piebilst. Un turpina sūkt savu pīpi.

—   Cik daudz viņš gribēja?

—   Divus miljonus.

—   Neko teikt!

—   Jā, tā nav nekāda nieka naudiņa. Tomēr būtu bijis vērts pakaulēties. Taču es to nedarīju, bet aizrak­stīju grāfam, un tas, plāns prātiņā būdams, nosūtījis manu vēstuli savam pārvaldniekam. Šis, protams, sper zemes gaisā. — Tēvocis nopūšas, izdvesdams kuplu dūmu mutuli. — Un tad es pa otram lāgam nošāvu greizi. Atkal uzlēcu uz ecēšām, un šoreiz Grimo jau ga­līgi sacēla seksti. Tātad, kā redzi, arī sešdesmit gadu vecumā cilvēks vēl dara muļķības. Veikalu padarīša­nās ne ar vienu nedrīkst sanākt matos. To tu, Emanuel, liec aiz auss. Arī tad ne, kad uzraujies uz galīgu draņķi. Jo pat pēdīgajam nelietim, lai viņš būtu kāds mēsls būdams, ir savs pašlepnums. Kopš šīs sarunas Grimo man ik uz soļa liek kāju priekšā. Pa divi lāgi aizrakstīju grāfam. Taču neesmu pat saņēmis atbildi.

Klusums. Es pārāk labi pazīstu tēvoci, lai brīdī, kad viņš kremtas par neveiksmēm, uzplītos viņam ar līdz­jūtības vārdiem. Viņš necieš, ka viņu žēlo. Palūk, viņš jau noskurina plecus, izstiepj kājas uz tuvējā krēsla, kreisās rokas īkšķi aizkabina aiz jostas un atsāk:

— Jā, dziedi vai raudi, šitā padarīšana sagājusi grīstē. Taču, galu galā, es varu iztikt arī bez pils. Un iztikt tīri brangi. Pelnu pietiekami daudz un, galve­nais — daru, kas man patīk. Nav neviena priekšnieka vai līdzdalībnieka, kurš varētu mani bikstīt. Un es at­zīstu, ka dzīve ir viena jauka padarīšana. Tā kā esmu pie labas veselības, tad vēl gadu pārdesmit varu peldēt kā niere taukos. Un vairāk nekas man nav vajadzīgs.

Taču tēvocim šoreiz misējās. Mūsu saruna notika kādu svētdienas vakaru. Bet nākamajā svētdienā, at­griežoties no futbola sacīkstēm Larokā, viņš ar ma­niem vecākiem dabūja galu autokatastrofā.

No Malžakas līdz Larokai ir tikai kilometru piec­padsmit, taču tas bija pilnīgi pietiekami, lai kāds auto­furgons tēvoča mazauto sadragātu pret ceļmalā au­gošu koku. Parasti tēvocis brauktu uz sacīkstēm kopā ar saviem strādniekiem požo mikroautobusā, taču tas bija nodots remontā, un arī sitroena mazkravas auto­mašīna, ar kuru pārvadāja zirgus, nebija pie rokas, jo kādam no klientiem bija iegribējies, lai viņam pie­gādā pirkumu tieši svētdienā. Arī man būtu vajadzējis atrasties nelaimīgajā mazauto, taču sagadījās tā, ka viens no manas skolas jau krietni paaugušajiem au­dzēkņiem tajā pašā rītā bija smagi apdauzījies ar mo­tociklu un pēcpusdienā es devos uz pilsētas slimnīcu, lai uzzinātu, kā viņam klājas.

Ja abats Lebā vēl būtu bijis dzīvs, viņš droši vien sacītui «Emanuel, tevi glābusi dieva roka.» Tas varētu gan būt, bet kāpēc tieši mani? Līdzīgos gadījumos pats briesmīgākais ir tas, ka uz šādiem jautājumiem nav at­bildes. Tāpēc labāk par to nelauzīt galvu. Taču tieši tas nekādi neizdodas. Jo notikums ir pārāk nejē-

dzīgs — un tikpat spēcīga ir tieksme mēģināt to izprast.

tris sakropļotos līķus atveda uz «Septiņiem dižskā­baržiem». Mēs ar Menū viņus apstāvējām, gaidīdami atbraucam manas māsas. Mēs neraudājām, pat nesaruņājāmies. Momo, istabas kaktiņā ierāvies, kvernēja uz grīdas un uz visiem jautājumiem atbildēja ar «nē». Pievakarē zirgi sāka zviegt, jo bijām aizmirsuši tiem Iebērt auzas. Menū uzmeta skatienu dēlam, bet tas ti­kai pikti papurināja galvu. Piecēlos es, lai dzīvniekus pabarotu.

Tikko es biju atgriezies istabā, kur gulēja nelaiķi, no departamenta pilsētas ar automobili piebrauca ma­nas māsas. Mani pārsteidza viņu ierašanās ātrums, bet visvairāk — apģērbi. No galvas līdz papēžiem vi­ņas bija tērpušās melnās drānās, it kā jau iepriekš būtu paredzējušas savu tuvinieku nāvi. Lāgā nepār­kāpušas «Septiņu dižskābaržu» slieksni, pat neno­ņēmušas plīvurus un sēru lentas, viņas sāk vaimanāt un liet asaru plūdus. Tā vien liekas, ka spindzētu glāzē iekļuvušas lapsenes.

Veids, kādā viņas mēdz sarunāties, mani aizvien bija kaitinājis. Ikviena no viņām secīgā nomaiņā spēlē otrās atbalss lomu. Poletas teikto tūlīt atkārto Pelažī, un pretēji — ja Pelažī kaut ko jautā, to mirklī atbalso Poleta. Kas gan varētu būt vēl derdzīgāks! Ik brīdi jādzird viena un tā pati muļķība divos variantos!

Starp citu, viņas abas ir ļoti līdzīgas — ļumīgas blondīnes ar sacirtotiem matiem, nemitīgi pāri plūsto­šas lišķīgā laipnībā. Es saku «lišķīgā» tāpēc, ka, ne­raugoties uz jēriņiem līdzīgo izskatu, viņās jaušams īsti alkatīgs vilka tvērums.

— Kālab tētis un māmiņa, — Poleta noblēja, — nav «Dižrijās», paši savā gultā?

—        Patiesi, — piebalso Pelažī, — kāpēc viņi ir pie tēvoča, it kā viņiem nebūtu pašiem savu māju?

—        Jā, nabaga tētim, bijis viņš pie dzīvības, gauži ķertos pie sirds tas, ka nav nomiris savās mājās, — Poleta piebilst.

—        Ko lai dara, — es saku, — ka viņš nomiris ne­vis mājās, bet gan nelaimes gadījumā automašīnā. Un, kas attiecas uz apstāvēšanu, tad es nevaru pārplēsties divās daļās, lai ar vienu būtu «Dižrijās», bet ar otru šeit — «Septiņos dižskābaržos».

—   Un tomēr … — Poleta murmulē.

—        Un tomēr, — Pelažī atkārto, — nabaga tētis gan negribētu atrasties šeit. Un tāpat arī māmuļa.

—       Jo sevišķi māmiņa, — Poleta papildina, — ņemot vērā viņas attieksmi pret nabaga tēvoci.

Paskat tik, kāda smalkjūtība. Bet šis «nabaga» mani kaitina visvairāk, jo arī viņas nevarēja ciest tēvoci.

—        Un ja vēl ņem vērā, — Pelažī atsāk, — ka visu šo laiku «Dižrijās» nav neviena, kas apkoptu lopiņus.

—        Bet tēva gotiņas, — papildina Poleta, — nemaz nav sliktākas par zirgiem.

Viņa nesaka «sliktākas par tēvoča zirgiem», jo bries­mīgi sakropļotais tēvocis guļ tepat viņas acu priekšā, Peisū tās apkopj, <— es saku.

Abas saskatās.

— Peisū! Poleta novelk.

—   Peisū) — Pelažī atkārto. — Tātad patiesi Peisū!

Es viņas skarbi pārtraucu.

—   Jā, patiesi eisū! Kas jums iebilstams pret Peisū?

Un divdomīgi vēl piebilstu:

—Ne jau vienmēr jūs pret Peisū esat bijušas tik nelabvēlīgi noskaņotas.

Viņas izliekas nedzirdam. Abas pārāk aizņemtas, gatavodamās atraut slūžas jauniem asaru plūdiem.

Kad tie rimusies, sākas dramatisks asaru susināšanas un degunu šņaukāšanas seanss. Tad PelažI atkal var doties jaunā uzbrukumā.

—    Kamēr mēs nīkstam šeit, — viņa saka, zīmīgi noskatīdamās ar māsu, — Peisū «Dižrijās» dara visu, kas vien viņam ienāk prātā.

—   Šim Peisū jau nu nebūs kauna izvandīt visas atvilktnes.

Es paraustu plecus. Un klusēju. Atsākas šņuksti, šņaukāšanās un vaimanāšana. Paiet krietns laika sprī­dis, līdz atkal var sākties duets. Taču tas atsākas.

—   Man visu laiku prātā nabaga kustonīši, — Pelažī saka. — Vajadzētu tomēr aizbraukt uz mājām un uzmest kādu aci, tad prāts būtu mierīgāks,

—  Taisnība gan, — piebalso Poleta. — Vai nu Peisū būs laiks parūpēties par lopiņiem kā nākas.

—    Kas tiesa, tas tiesa! — Pelažī nosaka. — Kas šim Peisū bēdas!

Ja šajā mirklī uzšķērstu manām māsām sirdi, tad tur droši vien atrastu «Djžriju» atslēgu nospiedumu dabīgā lielumā. Viņas ir pārliecinātas, ka atslēgas at­rodas pie manis. Bet aiz kāda iegansta lai man tās at­prasītu? Nevar taču atsaukties uz to, ka jāapkopj lopi ņi. , .

Man vairs nav pacietības ilgāk uzklausīt šo gremšanos, kas mijas ar gaudām, un es klāju vaļā viņām tieši acīs. Taču balsi nepaceļot.

—   Jūs pazināt tēvu. Nekad viņš nebūtu braucis uz futbola sacīkstēm, iepriekš visu rūpīgi nenoslēdzis. Kad atveda viņa līķi, es atslēgu atradu tēva kabatā. — Un, rūpīgi, katru vārdu uzsvērdams, es paziņoju:

Atslēga ir pie manis. Kopš mirušos atveda šurp, es no šejienes neesmu ne kāju spēris, to jums visi kaimini var apliecināt. Bet kas attiecas uz «Dižrijām», tad mēs uz turieni dosimies parīt, pēc apbedīšanas, visi trīs reizē.

Aši nopland melnie plīvuri, un abas iesaucas:

—   Mēs taču tev uzticamies, Emanuel! Mēs tevi pa­zīstam! Kā tu vari domāt, ka mums kaut kas tāds būtu prātā! Jo sevišķi šādā brīdī!

Bēru dienas rītā Menū mani palūdz talkā nomazgāt Momo. Es jau agrāk biju viņai šādās reizēs palīdzē­jis. Tas nav nekāds nieka darbs. Viņu vajag pēkšņi notvert, noraut drēbes kā trusītim ādu, ietupināt viņu kublā un tur noturēt, jo Momo ķepurojas kā pats ne­labais, mežonīgā balsī bļaudams:

—   Vādziediesbrom! Mannebadīgūtens! (Vācieties prom! Man nepatīk ūdens!)

Šorīt viņš pretojas mums sīvāk nekā jebkad. Bruģē­tajā pagalmā no kubla pretim saulītei ceļas garaiņi. Es saturu Momo zem padusēm, bet Menū viņam no­rauj ūzas kopā ar peldbiksītēm. Tikko Momo pēdas at­kal pieskaras zemei, viņš man pašauj kāju priekšā, un es visā garumā nostiepjos zemē. Bet Momo pliks, kā no mātes miesām nācis, cīpslainās kājas neticamā āt­rumā zibinādams, laiž ļekas vaļā. Aizļepatojis pa pļa­vas nogāzi, viņš pieskrien pie viena no lielajiem ozo­liem, palecas, pieķeras pie kāda žubura, uzraujas augšā un, aši no zara uz zaru traukdamies, drīz vien ir drošībā.

Es jau biju uzvilcies goda drānas, un man nebija ne mazākās patikas rāpties ozolā, lai, MomO pakaļdzīdamies, lēkātu no zara uz -zaru» Tad aizelsusies pie­skrien Menū. Neatliek nekas cits kā uzsākt diplomā­tiskas pārrunas. Lai gan esmu sešus gadus jaunāks par Momo, viņš mani uzskata par tēvoča dubultnieku un paklausa man gandrīz tikpat kā tēvam.

Taču šoreiz es neko nepanāku. Atdūros tikpat kā pret sienu» Moino nekliedz savu parasto: «Vādziediesbrom!», bet vispār nesaka ne vārda. Smagi pūzdams, Viņš no augšas nolūkojas manī, un tikai viņa melnās acis dzirkstī starp maigajām pavasara lapiņām.

Lai es teiktu ko teikdams, vienīgā atbilde ir: «Nekripu!» (Negribu.). Momo nespiedz, kā viņš parasti mēdz darīt, bet atbild klusā balsī. Taču tajā skan stingra apņēmība, ko viņš vēl pasvītro, vienlaicīgi ar galvu, vidukli un abām rokām pa kreisi un labi līgo­damies, Taču es neatlaižos.

—   Momo, esi taču prātīgs zēns. Tev jānomazgājas, lai ietu uz dievnamu (es teicu — «uz dievnamu», jo vārdu «baznīca» viņš nesaprastu).

—1 Nekripu! Nekripu!

—   Tu negribi iet uz dievnamu?

— Nekripu! Nekripu!"

Bet kāpēc? Parasti taču tev patīk iet uz diev­namu.

Ar abām rokām vicinādamies, Momo līgojas uz ozola zara, un viņa acis skumji veras manī caur pusplaukušajām ozola lapiņām, kuras izskatās kā ar laku pār­klātas. Un tas ir viss. Nekā vairāk es nepanāku kā tikai šo skumjo skatienu.

—    Vajadzēs viņu likt mierā, — saka Menū, kura atnesusi dēla drēbes un tās noliek ozola pakājē. — Ag­rāk viņš zemē nekāps, iekāms mēs nebūsim aizgājuši.

Pagriezusies viņa kāpj augšup pa pļavas nogāzi. Uzmetu acis savam pulkstenim. Ir pats pēdējais laiks. Man priekšā stāv šī garā sociālā ceremonija, kurai nav gandrīz nekā kopīga ar to, ko es patiesībā izjūtu. Momo ir taisnība. Arī es vislabprātāk uzrāptos kokā un ļautos savām bēdām, ja vien man kopā ar raudulīgājām māsām nevajadzētu piedalīties šajā groteskajā izrādē, lai nodemonstrētu dēla mīlu pret tēvu un māti.

Arī es slāju augšup pa nogāzi. Šodien tā man šķiet sevišķi gara. Palūkojos uz savām kājām un ar pār­steigumu pamanu, ka pļavu klāj spilgti zaļi jaunās zāles ceri. Tikko sadīguši, tie dažu saulainu dienu laikā sazēluši gluži vai neticamā leknumā. Un prātā man pavīd doma, ka pēc nepilna mēneša mums kopā ar tēvoci sāksies siena laiks.

Parasti šādas domas manī izraisījušas līksmes šalti, un dīvainā kārtā arī pašreiz es jūtu to uzvirmojam. Bet tad spējā triecienā uznirst īstenības atskārsme. Es apstājos nogāzes vidū. Un pāri vaigiem man plūst asaras.

Notikumi aiztraucas. Nākamā ceļazīme ir pavisam tuvu. Gadu pēc traģiskā notikuma piezvana Gaijaka kungs un lūdz mani ierasties viņa kantorī.

Kad es noteiktajā laikā tur ierodos, paša notāra vēl nemana un viņa vecākais darbinieks mani ieved tuk­šajā kantorī. Pēc uzaicinājuma «pagaidām brītiņu at­pūsties» es apsēstos vienā no ādas zviļņiem, kur pirms manis kvernējis ne mazums cilvēku, bažīdamies uzzi­nāt, ko īsti viņi zaudējuši.

"" Veltīgi izšķiests laiks. Bezsatura mirkļi. Manas acis klaiņo pa tukšo telpu. Tā ir nomācoša. Visa siena aiz Gaijaka kunga rakstāmgalda no augšas līdz apakšai noklāta ar bezgala daudzām sīkām atvilktnītēm, kurās glabājas mirušo atstātie testamenti. Tās atgādina kolumbārija nišas ar nelaiķu pīšļu urnām. Eh, kāda ap­mātība visu sagrupēt pa plauktiņiem!

Kantora logu aizkari ir tumši zaļā krāsā, zaļš ir ari audums, ar kuru šeit nosegtas.sienas, zaļas ir atvilktmtes, tāpat zaļā tonī ir rakstāmgalda ādas virsma. Un turpat uz galda līdzās masīvai neīsta zelta tintnīcai novietota baismīga lieta, no kuras es nevaru novērst acis, — dzidrā stiklam līdzīgas vielas pikucī ieslēgta mirusi pele. Arī tā bijusi pakļauta klasifikācijai.

Man liekas, pele notverta brīdī, kad tā krimtuši kā­dus aktu vākus ar dokumentiem, un par šo noziegumu sodīta ar nāvi, to iekausējot caurspīdīgajā kluncī. No­liecies pie galda, es paņemu rokās peli ar tās ieslodzī­juma kameru. Dzidrās vielas pika ir diezgan smaga. Un tagad es pēkšņi atceros, ka pirms gadiem trīsdes­mit, kad es kādu reizi kopā ar tēvoci biju pie notāra, Gaijaka kunga tēvs šo nieciņu izmantoja papīru noslogošanai. Es nolūkojos uz mūžīgu ieslodzījumu no­tiesātajā sīciņajā grauzējā. Kad pašreizējais notārs sa­vukārt aizies atpūtā, viņš šo pikuci atstās mantojumā dēlam kopā ar visiem kolumbārija papīriem un aktu vāku kapsētu jumtaugšā. Un, domājot par šīm notāru paaudzēm, kuras cita citai nodod beigtu peli, kļūst skumji. Nezin kāpēc es samanu nāves dvesmu.

Bet tad ienāk pašreizējais notārs Gaijaka kungs. Viņš ir tumšmatis, slaida auguma, dzeltenīgu sejas krāsu, jau iesirms. Mazliet gurdā laipnībā notārs sa­sveicinās ar mani. Tad, muguru man uzgriezis, viņš atver kādu no mazajām atvilktnītēm, izņem no tās aktu vākus, kuros "ielikta ar laku aizzīmogota aploksne. Pirms to pasniegt man, notārs ašā un nevērīgā kus­tībā aptausta aploksni, it kā brīnīdamies, ka' tā tik plāniņa.

— Lūdzu, Konta kungs.

Savā mazliet vienmuļajā balsī viņš uzsāk izklāstīt garu garos paskaidrojumus, kuri patiesībā ir lieki, jo es jau esmu paguvis izlasīt tēvoča smagnējā rokrakstā uz aploksnes uzrakstīto:

«Nodot manam brāļadēlam Emanuēlam Kontam gadu pēc manas nāves, ja viņš, kā es to ceru, ir sācis saimniekot «Septiņu dižskābaržu» fermā.»

Pirms atgriešanās mājup man pilsētā vēl kārtojamas dažādas darīšanas, un tāpēc tēvoča vēstule man visu pēcpusdienu neatvērta noguļ svārku kabatā. Es to at­plēšu tikai pēc vakariņām, uzkāpis tēvoča mazajā darb­istabā «Septiņu dižskābaržu» jumtaugšā. Atgriežot vēstuli ar duncim līdzīgo papīrnazi, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis, jūtu, ka man mazliet dreb rokas.

«Emanuel!

Nezin kāpēc šovakar es visu laiku domāju par nāvi, lai gan esmu pie labas veselības, tādēļ nolēmu uzrakstīt tev šo vēstuli. Ir tik savādi domāt, ka tu to lasīsi, kad manis vairs nebūs un ar maniem zirgiem vairs nenodarbošos es pats, bet gan tu. Mēdz sacīt, ka nāve nevienam neejot se­cen. Diezcik gudri tas neskan, jo man vēl nav ne mazākās vēlēšanās pēc nāves.

Es tev mantojumā atstāju ne tikai «Septiņu dižskābaržu» fermu, bet arī manu Bībeli un Larusa vārdnīcu desmit sējumos.

Labi zinu, ka tu dievam netici (bet kas gan pie tā vainīgs?), taču laiku pa laikam, mani pie­minēdams, palasi to. šajā grāmatā nav meklē­jami labu tikumu paraugi, svarīga ir tajā ietvertā gudrība.

Kamēr biju dzīvs, neviens, izņemot mani, nav atvēris Larusa vārdnīcu. Tajā ielūkojoties, tu sa­pratīsi, kā es to zinu.

Beidzot gribu pasacīt, ka bez tevis dzīve man būtu bijusi tukša un tu man esi sagādājis ne ma­zumu prieka.

Atceries dienu pēc tavas aizbēgšanas no mā­jām, kad es biju aizgājis uz Malvilas pili mek­lēt tevi. Apskauju,

Samuels.»

Vairākus lāgus pārlasīju šo vēstuli. Tēvoča cēlsirdiba lika man nokaunēties. Visu mūžu viņš man kaut ko bija devis, bet pats par to vēl pateicas. Viņa vārdi «tu man esi sagādājis ne mazumu prieka» lika sirdij sažņaugties. Pati par sevi tā bija sīka, ne visai veikla frāze, bet aiz tās slēpās tik bezgalīgs jūtu dziļums, ka es nespēju aptvert, ar ko esmu to izpelnījies.

Vēlreiz pārlasīju vēstuli, un tad manu vērību pie­saistīja vārdi «bet kas gan pie tā vainīgs?». Tajos es saskatīju tēvocim tik raksturīgo tieksmi izsacīties ap­linkus. Viņš atstājis man iespēju pašam piedomāt trūkstošos vārdus. Vai vainīgs būtu tēvs ar savu kļū­mīgo pievēršanos «sliktajai» ticībai? Varbūt māte ar savu sirds nabadzību? Vai arī abats Lebā ar savu ap­mātību seksa problēmās?

Tāpat es sev jautāju, kāpēc tēvocis piemin savu apmeklējumu Kopas mītnē Malvilas pilī pēc manas aizbēgšanas no mājām. Lai piemēra pēc nosauktu vienu dienu, kad es viņam biju sagādājis «ne mazumu prie­ka»? Vai arī viņam prātā bijis pavisam kas cits, ko viņš nav vēlējies skaidri pateikt? Es pārāk labi pa­zinu tēvoča paradumu izsacīties mājieniem un tāpēc negribēju pārsteidzīgi atbildēt uz šo jautājumu.

Izvilku no kabatas paprāvo tēvoča atslēgu saišķi un tūlīt arī atradu ozola skapim noderīgo. Es to ļoti labi pazinu. Tā bija plakana, robota atslēga slēdzenei ar statenisku metāla stieni, kurš augšā un apakšā nostip­rina skapja durvis. Atvēru tās un plauktos, kas bija pieblīvēti ar aktu vākiem, ieraudzīju vienā rindā sa­kārtotus Larusa vārdnīcas un Bībeles sējumus, skaitā pavisam četrpadsmit, jo arī Bībele bija monumentāls izdevums četros sējumos, iesieta brūnos, ar izciļņiem apdarinātos ādas vākos. Paņēmu visus četrus sēju­mus, noliku uz galda un sāku tos citu pēc cita pārla­pot. Mani pārsteidza izdevuma lieliskās ilustrācijas. Mākslinieks ne mirkli nebija domājis par svēto perso­nāžu izskaistināšanu. Taisni otrādi, viņš bija sagla­bājis cilšu vadoņiem piemītošo skarbumu un mežonīgumu. Kad es nolūkojos kaulainajos, izkāmējušajos, baskājainajos vīros ar rupjajiem sejas vaibstiem, no tiem šķiet uzdvešam aunu sviedru, kamieļu mēslu un tuksneša smilšu smārds. Ap tiem virmoja saspringta, skarba dzīve. Pat dievs, kā viņu iztēlojies māksli­nieks, nebija atšķirīgs no šiem klejotājiem, kuri savu bagātību vērtēja pēc bērnu un mājdzīvnieku skaita. Un, jau uzskatot vien dieva tā tēva attēlu, kas bija veidots vēl spēcīgāks un bargāks, kļuva skaidrs, ka dievs radījis cilvēkus «pēc sava ģīmja un līdzības». Protams, ja vien patiesībā tas nebija noticis otrādi.

Bībeles pēdējā lappusē es pamanīju garu virkni daž­dažādu vārdu, kas bija rakstīti ar zīmuli tēvoča rok­rakstā, un tie tūlīt mani ieinteresēja. Es šeit pieminu pirmos desmit: abažūrs, abdukcija, alerģija, apokrifs, auditorija, bandāža, bibliogrāfs, brahikardija, bruceloze, butaforija. Acīs krita šā uzskaitījuma samākslotība, kurā tomēr bija manāms zināms aprēķins. Es pa­ņēmu Larusa vārdnīcas pirmo sējumu un sameklēju šķirkli «abažūrs». Un tur starp divām lapām, ko satu­rēja kopā divas lipekļa strēmelītes, es ieraudzīju valsts ķīlu zīmi desmittūkstoš franku vērtībā. Citi vērtspapīri par dažādām summām bija izkliedēti pa visiem lielās vārdnīcas sējumiem lappusēs, kas saturēja ievn< .1 sastādītajā sarakstā ietverto reti lietojamo vārdu Mi kļus.

Kopējā summa — 315000 franku — mani sevišķi ne pārsteidza, lai gan izbrīnījies es biju. Man šeit jāat­zīmē, ka tēvoča pēcnāves dāvana manī ne uz brīdi ne1/raisīja nekādas īpašnieka sajūtas. Es drīzāk jutos kā «ilveks, kuram šī summa uzticēta, tāpat kā tas ja;i bija ar «Septiņu dižskābaržu» fermu, par kuru man levoča priekšā jāatskaitās.

Savu lēmumu es pieņēmu tik ātri, ka man pašam radās aizdomas, vai tas nebija uzradies jau pirms šā atklājuma. Un uzreiz arī ķēros pie tā izpildes. Atceros, ka es palūkojos savā aproces pulkstenī. Tas rādīja pus­desmit, un uz mirkli manī uzvilnīja bērnišķīgs prieks, ka vēl nav pārāk vēls, lai piezvanītu pa tālruni. Tē­voča adrešu grāmatiņā sameklējis Grimo telefona nu­muru, es tūlīt viņam piezvanīju.

—   Vai Grimo kungs?

—   Es klausos.

—   Runā bijušais Malžakas skolas direktors Ema­nuēls Kants.

—   Ar ko varu pakalpot, direktora kungs?

Viņa balss bija sirsnīga un laipna, pavisam citāda, nekā es biju iedomājies.

—  Ar jūsu atjauju es gribētu jums ko pajautāt. Vai Malvilas pils vēl ir pārdodama?

Klusums, tad atkal tā pati balss, tikai šoreiz pie­sardzīga, uzmanīga, mazliet sausāka.

—   Cik man zināms, jā.

Tad apklusu es, un Grimo kungam vajadzēja pirma­jam atsākt:

—        Sakiet, direktora kungs, vai Samuels Kants, «Septiņu dižskābaržu» īpašnieks, ir jūsu radinieks?

Es gaidīju šo jautājumu un biju tam sagatavojies.

—       Esmu viņa brāļadēls, bet nezināju, ka ar manu tēvoci bijāt pazīstami.

—        Drusciņ bijām, — Grimo kungs atbildēja tajā pašā cietajā un piesardzīgajā balsī. — Vai viņš jums iedeva manu tālruņa numuru?

—   Viņš ir miris.

— Ā, to es nezināju, — Grimo kungs ieminējās jau citā tonī.

Es klusēju, lai ļautu viņam turpināt, taču Grimo kungs neko vairs neteica, pat neizsacīja man ne līdz­jūtību, ne nožēlu. Tad sarunu atsāku es.

—   Grimo kungs, vai mēs varētu satikties?

—       Kad vien jūs vēlaties, direktora kungs. — Viņa' balss atkal bija atguvusi sākotnējo sirsnīgo plūdumu.

—  Teiksim, rīt, agrā priekšpusdienā.

Viņš pat neizlikās esam pārāk aizņemts.

—       Labi, nāciet, kad vien vēlaties. Es vienmēr esmu runājams.

—   Varbūt vienpadsmitos?

—        Kā vēlaties, direktora kungs. Esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Nāciet vienpadsmitos, ja jums tas izdevīgi.

Viņš pēkšņi bija kļuvis tik pretimnākošs un laipns, !<a pagāja minūtes piecas, iekāms varēju pabeigt sa­runu, kuras būtība bija izsakāma pāris vārdos.

Noliku klausuli un nolūkojos tēvoča darbistabas loga sarkanajos aizkaros. Mani urdīja divas pretējas izjū­tas — biju laimīgs, ka esmu izšķīries, bet tajā pašā laikā nomāca apziņa, cik milzīgs ir uzdevums, kuru esmu apņēmies paveikt.

IMh īpašnieks bija tālu, viņa uzticības vīrs — ar «ļr'.aiibāmu godprātību, toties es biju visai apņēmīgs plKojs, un pēc kādas nedēļas Malvilas pils jau pār­rāja manā īpašumā. Turpmākie seši gadi pēc-šā noli­kuma apritēja nerimtīgā piepūlē»

lis aktīvi rīkojos visā frontē: turpināju nodarboties nr zirgkopību «Septiņu dižskābaržu» fermā, uzplēsu atmatā pamestās Malvilas vecaines un rūpējos par pi.-i atjaunošanu. Kad es pievērsos pēdējiem diviem pasā­kumiem, man bija trīsdesmit pieci gadi, bet pēc to pa­veikšanas jau četrdesmit viens.

Es cēlos mazā gaismiņā, gulēt gāju nakts melnun; i un nožēloju tikai to, ka man dots viens mūžs, jo sat nodoma piepildei biju gatavs veltīt pat vairākus. Un Malvilas pils šajā darbu pārmērā bija man atalgojums par pūlēm, mana mīla, mans neprāts. Otrās impērijas finansisti uzdzīvoja ar dejotājām. Mana vienīgā iz­prieca bija Malvilas pils. Lai gan uz kādu laiku at­radu sev arī dejotāju, bet par to vēlāk.

Malvilas pils nopirkšana nepavisam nebija aušīga iedoma, tā bija nepieciešamība, ja vien es gribēju pa­plašināt tēvoča iedibināto pasākumu. Ģimenes nesa­skaņu spiests, «Dižrijas» es biju pārdevis, lai izmak­sātu māsām viņu mantojuma daļu. Turklāt «Septiņos dižskābaržos» man pietrūka vietas aizvien pieaugošā zirgu skaita izmitināšanai: tos es gan audzēju pats, gan iepirku, lai pēc tam pārdotu, gan arī pieņēmu 112 laiku kopšanā. Iegūstot savā īpašumā Malvilas pili, man bija padomā pārdalīt savu kavalēriju divās daļās, vienu novietot pilī, uz kurieni pārceltos arī es pats kopā ar Menū un Momo, bet otru mana izpalīga Zermēna uzraudzībā atstāt «Septiņos dižskābaržos».

Tādā kārtā Malvilas pils uzkopšana nepavisam ne­bija nesavtīgs neprāts nolūkā atjaunot feodālās arliitektūras šedevru. Turklāt man nepavisam nebija grūti apjēgt, ka pils, neraugoties uz savu diženumu un manu pieķeršanos tai, neizcēlās ar kādu sevišķu skaistumu. Šajā ziņā tā krasi atšķiras no citām šā apvidus nocie­tinātajām pilīm ar to tīkamajiem samēriem, līniju lie< gurnu un nesalīdzināmi labāku iekļaušanos apkārtējā ainavā.

Ainava šeit ir līksma, ar mundriem strautiem, lek­nām nogāžu pļavām un zaļām nokalnēm, ko apjož kastaņkoku vainagi. Šo liego līniju vidū Malvilas pils skarbi iešķeļas ar savām augšuptraucošajām šķaut­nēm.

Malvilas pils paceļas Rinas krastā — viduslaikos upe droši vien bijusi daudz dziļāka — uz kraujas klints atkares, no ziemeļu puses nosegdamās ar varenu ak­mens masīvu. Klints no visām pusēm ir nepieejama, vienīgā pieeja tai no rietumiem, manuprāt, ir veidota uz mākslīga uzbēruma, lai piekļūtu atkarei, kur bija nodomāts uzcelt pili un apmetni tās pievārtē.

Rinas otrā krastā, tieši pretim Malvilai, slejas Ruzī pils, kas tāpat uzcelta kā feodālisma laika cietoksnis, taču veidota ar eleganci un mēra sajūtu. Tā kalpojusi ne tikai aizsardzībai, bet ar saviem prasmīgi izkārto­tajiem pazemajiem, apaļajiem tornīšiem iepriecē arī acis, un pat galerijas ar aīnbrazūrāin tur atgādina ro­tājošu ornamentu.

Nolūkojoties tajā, pirmajā acu uzmetienā kļūst skaidrs, ka iepretim uzceltā Malvilas pils nav šejie­nes veidojums. Akmeņi, no kuriem pils mūrēta, gan nā­kuši no vietējām lauztuvēm, taču tās arhitektoniskais stils ieviests no svešatnes. Malvilas pils ir angļu dari­nājums. To cēluši iebrucēji Simtgadu kara laikā, kad pils kalpojusi par patvērumu Melnajam princim.

Angļiem, kas bija izrāvušies no savas miglainās sa11 , nevarēja nepatikt šejienes apvidus ar spožo sauli, VIitU-1ii un melnīgsnējām meičām. Viņi pūlējušies te flohirēties par katru cenu. Tas šeit nomanāms ik uz M>|.i. Arī Malvilas pils iecerēta kā neieņemams cietokiii-i, aiz kura mūriem saujiņa bruņotu vīru var spītēt lielam pārspēkam.

šeit nav ne līniju lieguma, ne elegances. Viss paI |auts praktiskiem apsvērumiem. Piemēram, ieejas no«hitfnājumi. Ruzī pilī ieejas malās uzcelti divi apaļi lornīši, kas iezīmējas ar līniju smalkumu un saskaņo­tību samēros. Turpretim angļi Malvilas pils robotajā mūrī gluži vienkārši ierīkojuši spraišļu vārtus, bet lī­dzas uzcēluši četrstūrainu trīsstāvu torni, kura kailās un drūmās mūra sienas izrobotas ar garām šaujamItikām. Viss šeit ir liels apmēros, viss šķautņains un, es esmu pārliecināts, no militārā viedokļa ļoti mērķtie­cīgi iekārtots. Pils mūri un ieejas nocietinājumi apjozti ar klintī izkaltiem grāvjiem, kuri divas reizes platāki nekā Ruzī pilī.

Cietokšņa vārti veduši nevis tieši pašā pilī, bet gan piecdesmit metru garā un trīsdesmit metru platā ar mūri apjoztā priekšpagalrnā, kur uzcelta apmetne. Ta šeit bijusi ierīkota ar gudru ziņu: pils sargājusi ap­metni, bet tā savukārt — pili. Ienaidniekam, kuram būtu izdevies ielauzties pa vārtiem pirmajā pagalmā, vēl vajadzētu uzsākt neziņas pilnu cīņu apmetnes šau­rajās ejās.

Ja arī iebrucējam izdotos uzvarēt šajā cīņā, viss vēl nebūtu galā. Tagad tas uzdurtos 6tram mūrim, kurš, tāpat kā pirmais, stiepjas no klints pārkares līdz sta­teniskajai kraujai, tolaik un arī vēl šobaltdien noseg­dams pašu pili.

šis robotais mūris ir krietni augstāks par pirmo, arī tā pakājē ierīkotie grāvji ir dziļāki. Turklāt šeit nav pāreju kā pirmo nocietinājumu joslā, un uzbrucēji sadurtos vēl ar papildu grūtībām, ko rada paceļamais tilts un mazs četrstūra tornltis virs tā.

Šim četrstūra tornītim piemīt savs skaistums, taču, manuprāt, tas nav angļu arhitektu nopelns. Gluži vien­kārši savā laikā bija nepieciešama telpa paceļamā tilta mašinērijas novietošanai. Un šoreiz angļu arhi­tektiem bija veicies — tornīša līnijas izrādījās samē­rīgas.

Kad paceļamo tiltu nolaiž, (es .to liku atjaunot), pa kreisi, nomākdams visu ar savu milzīgo masu, izslienas četrdesmit metru augstais stūrainais sargtornis, Blakus iezīmējas vēl viens četrstūra tornis, kas nav domāts tikai aizsardzībai vien, bet kalpo arī ūdens ap­gādei, jo tajā uzkrājas no klints izplūstoša avotiņa valgme. Pāri palikušais ūdens (nekas šeit velti nav gājis zudumā) izmantots grāvju piepildīšanai mūru priekšā.

Pa labi no tilta sākas akmens kāpnes, kas ved mil­zīgā pagrabā, par kuru savā laika tā jūsmoja tēvocis, bet iepretim, stūreniski piekļaujoties galvenajam sarg­tornim, kā negaidīts pārsteigums šajā askētiskajā vidē paceļas ļoti skaista divstāvu dzīvojamā māja un līdzās tai brīnišķīgs apaļš kāpņu tornis. Melnā prinča lai­kos šās dzīvojamās mājas vēl nav bijis. Tā uzcelta vēlāk, jau renesanses laikmetā, kad atkal valdīja miers, pateicoties kāda franču .aristokrāta gādībai. Man va­jadzēja atjaunot tajā koka sijas un smagnējo plāšu jumta segumu, jo tie bija izrādījušies mazāk izturīgi pret laika zobu nekā galvenā sargtorņa akmens velves.

Tāda ir Malvilas pils, angliska un šķautņaina. Taču es to mīlu tādu. Turklāt tēvocim un arī man tajās die­nās, kad darbojās mūsu zēnu Kopa, pils šķita jo pie­vilcīgākā tāpēc, ka reliģisko karu laikā tā bija kalpo|usi |iar patvērumu kādam protestantu kapteinim, kurs ai saviem biedriem tajā līdz pēdējam elpas vilcienam pretojies Līgas spēcīgajām armijām. Šis kapteinis, luirš, spītēdams Varmācībai, tik kvēli bija iestājies par navu pārliecību un neatkarību, kļuva man par pirmo varoņa paraugu, kuram es centos līdzināties.

Kā jau minēju, no apmetnes ārējā sētā pāri palikuši bija tikai ākmeņi. Taču tie, un to vēl tagad bija kaudzu kaudzēm, man lieti noderēja. Pateicoties šiem ak­meņiem, es varēju uzcelt piebūves pils mūra dienvidu pusē, kuras pasargāja jau tā labi nosegto nogāzi, bet ziemeļos pie kraujās klints — novietnes maniem zir­giem.

Gandrīz pirmā pagalma centrā klintī paveras plašas, līkumotas alas ejas. Tur bija atrastas aizvēsturiskā laikmeta cilvēka darbības pēdas. Šīs paliekas gan ne­uzskatīja par pietiekami nozīmīgām, lai alu ieskaitītu aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, taču tās skaidri liecināja, ka jau gadu tūkstošus pirms pils uz­celšanas šeit patvērumu bija atraduši cilvēki.

Saimniecībā es izmantoju arī šo alu. Ar dēļu grīdu to pārdalīju divos stāvos. Augšējā tika uzglabāti siena krājumi, bet apakšējā es iekārtoju mītnes tiem māj­dzīvniekiem, kurus vajadzēja atšķirt no pārējiem, — kādu saniķojušos zirgu, niknu vērsi, sivēnmāti ar me­tienu, govi vai ķēvi, kurām drīzumā vajadzēja atnesties. Tā kā alas vēsajās un labi Vēdinātajās novietnēs, kur nebija arī mušu, galvenokārt atradās nākamās mā­tes, Biržita — par viņu es pastāstīšu vēlāk — to iedē­vēja par dzemdību namu, lai gan es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka viņa spētu būt arī asprātīga.

Atjaunojot pils galveno sargtorni, ko angļi bija uz­cēluši ar savu parasto pamatīgumu, vajadzēja ielikt tikai grīdas, bet robotās šaujamlūku atveres, ko vē­lāk bija iekārtojuši franči, aizvietot ar sīkrūšu logiem svina spraišļojumā. Visos torņa stāvos telpu iekārto­jums bija vienāds — no milzīgas, simt kvadrātmetru plašas, kāpņu telpas varēja iekļūt divās nelielās zālēs, katra divdesmit piecu kvadrātmetru platībā. Pirmajā stāvā es ierīkoju katlumāju, bet «mazās» zāles pār­vērtu noliktavās. Otrā stāvā tika izbūvēta vannas is­tabas un guļamtelpa, bet trešajā — divas dzīvojamās istabas.

Par savu mītni, reizē guļamtelpu un darba istabu, es izvēlējos vienu no trešā stāva telpām, jo no šejienes pavērās brīnišķīgs skats uz Rinas ieleju, lai gan citādi šeit bija zināmas neērtības, jo vannu vajadzēja iekār­tot stāvu zemāk — tieši tajā istabā, kurā kādreiz bija patvērusies mūsu Kopa. Kolēns, kurš šajos jautājumos bija lietpratējs, apgalvoja, ka nepietiekamā spiediena dēļ ūdens no kvadrātveida tornīša līdz trešajam stā­vam paštecē nespēs pacelties, bet elektrosūkņa pretīgo dūkoņu Malvilas pilī es dzirdēt negribēju.

Galvenā sargtorņa trešā stāva otrā istabā, blakus savējai, es 1976. gada vasarā novietoju Biržitu. Tā bija mana priekšpēdējā ceļazīme, un bezmiega naktīs es to bieži atceros.

Biržita pirms vairākiem gadiem bija kalpojusi pie tēvoča «Septiņu dižskābaržu» fermā, bet 1976. gada Lieldienās es no viņas saņēmu vēstuli, kurā "Biržita piedāvāja man savus pakalpojumus jūlijā un augustā.

Jau iepriekš es gribētu paskaidrot, ka pēc sava rak­stura — tā man pašam šķiet — esmu radīts stabilai ģimenes dzīvei kopā ar mīlošu dzīvesbiedreni. Taču šajā ziņā man nav paveicies. Varbūt pie šās neveik­smes zināmā mērā vainojams tas apstāklis, ka ne mana tēva, ne arī tēvoča ģimenē, kuras es biju vērojis savā bērnībā, nevaldīja diezkāda labā saskaņa. Lai nu būtu

Ka būdams, vismaz trīs lāgus esmu bijis jau diezgan Iiivu laulībām, taču aizvien kaut kā tās izjukušas. Pir­majos divos gadījumos vainīgs biju es, bet trešajā, 1974. gadā, vainojama mana izredzētā.

1974. gads arī ir viena no ceļazīmēm, taču esmu to Izsvītrojis no atmiņas. Uz kādu laiku viltīgais meitielis manī izraisīja pat vispārēju nepatiku pret sievietēm, un es viņu negribu atcerēties.

Ar vārdu sakot, es dzīvoju tikpat kā tuksneša vien­tuļnieks, kad Malvilā parādījās Biržita. Nē, iemīlējies viņā es nebiju. O, nē! Ne uz to pusi! Man jau bija četrdesmit divi gadi, netrūka man arī pieredzes, turklāt pietiekami rūgtas, lai es nesāktu meklēt jaunus pie­dzīvojumus. Bet tieši tāpēc, ka ar Biržitu viss noritēja emocionāli stipri zemā līmenī, šis gadījums man nāca par labu. Es nezinu, kuram pieder izteiciens, ka dvē­sele esot dziedināma ar jutekliskām izjūtām. Taču es tam ticu, jo pats par to esmu pārliecinājies.

Man nepavisam nebija prātā šāda veida dziedniecī­bas kurss, kad es pieņēmu Biržitas piedāvājumu. Jo vairāk tāpēc, ka jau agrāk, kad viņa uzturējās «Sep­tiņu dižskābaržu» fermā, es mēģināju ap meiteni pa­lakstoties, taču tūlīt tiku atsēdināts. Nekādu sevišķo neatlaidību es arī neizrādīju, jo apjēdzu, ka esmu iela­vījies tēvoča medību laukos. Un tomēr, kad 1976. gada Lieldienās Biržita man atrakstīja, es atbildēju, ka gaidu viņtl, Saimniecībā viņa man būtu liels atspaids. Bir­žita bija lieliska iejādītāja, kura labi izjuta zirgu, prata būt pacietīga un neatlaidīga.

Taču man jāatzīstas, ka 'es biju visai izbrīnījies, kad Biržita jau pirmo kopējo pusdienu laikā sāka ar mani koķetēt, kā mēdz sacīt, uz velna paraušanu. Tas tika darīts tik atklāti, ka pat Momo pārsteigumā aiz­mirsa atvērt logu un ar liegu zviedziena atdarinājumu paaicināt savu iemīļoto ķēvi Daiļavu. Kad Menū, galdu nokopdama, vietējā izloksnē nošņāca: «Sākumā bija tē vocis, tagad metusies uz brāļadēlu,» Momo irgodams iesaucās: «Biezarkies, Emanuel!» (Piesargies, Ema­nuēli)

Biržita bija bavāriete ar zeltainu matu gubu, ko viņa uzsukāja bruņucepures veidā. Mazās bālganās acis un pārmērīgi smagais apakšžoklis viņas seju vērsa diezgan nepievilcīgu. Taču augums viņai bija skaists ar tvirtu, spēcīgu miesu, veselībā starojošs. Rožaina un svaiga, it kā nule no gultas izlēkusi, bez jebkādām noguruma pazīmēm no tālā ceļa, viņa sēdēja man pre­tim un citu pēc citas notiesāja šķiņķa šķēles, tajā pašā laikā ar acīm vai apēzdama mani pašu. Viss viņā bija izaicinošs — skatieni, smaidi, nopūtas, veids, kādā viņa ripināja maizes bumbiņas vai izspīlēja krūšu apaļu­mus.

Atcerēdamies, cik strupi viņa mani bija noraidījusi iepriekšējo reizi, es nezināju, ko domāt, un baidījos iz­darīt vienkāršotus secinājumus. Taču Menū nebija ne­kādu delikātu apsvērumu, un azaida beigās, uzlikdama Biržitai uz šķīvja pamatīgu tortes gabalu, viņa, kal­snajā sejā nevienam vaibstam nesakustoties, vietējā iz­loksnē noteica: «Pasniedz sātanam mazo pirkstiņu, viņš sagrābs visu roku.»

Nākamajā dienā es Biržitu sastapu «dzemdību namā», kur viņa no augšas grūda lejup siena klēpjus Ne vārda nebilzdams, es piegāju viņai klāt, apskāvu (mēs bijām vienā augumā) un sāku iztaustīt šo āris kās veselības monumentu. Biržita uz maniem glāstiem atbildēja ar tādu degsmi, ka es biju pārsteigts, jo do­māju, ka viņa vadās tikai no savtīgiem apsvērumiem

Viņa patiesi to arī darīja, tikai vienlaicīgi divās frontēs. Es atļāvos sev arvien vairāk, bet mani iztrau cēja Momo, kurš, nevarēdams sagaidīt no augšas ve­ļamies siena klēpjus, uzrāpās pa kāpnēm, pabāza savu izpūrušo galvu lūkā un smiedamies uzsauca: «Biezarkies, Emanuel!» Tad viņš pazuda, un es dzirdēju viņu skrienam uz pils ieeju, droši vien, lai mātei pavēstītu, kādu pavērsienu ņēmuši notikumi.

Piecēlusies no siena klēpja, uz kura viņa bija atkri­tusi, zelta bruņucepuri gandrīz nemaz neizjaukdama, Biržita ieurbās manī ar salto, mazo aci un savā rūpīgajā, gramatiski pārlieku pareizajā franču valodā teica:

—   Es nekad neatdošos vīrietim, kuram par laulību Ir tādi uzskati kā jums.

—   Manam tēvocim bija tādi paši uzskati, — es at­gādināju, kad biju atguvies no pārsteiguma.

—  Tas nav tas pats, — Biržita iebilda, seju kaunīgi novērsdama. — Jūsu tēvocis bija vecs.

Tas nozīmēja, ka es esmu tādos gados, kad varu viņu apprecēt. Nolūkojos Biržitā, klusībā tīksmināda­mies par viņas vientiesību.

— Man nav nodoma precēties, — es stingri noteicu.

—   Un man nav nodoma jums atdoties, — viņa at­cirta.

Es nepieņēmu šo izaicinājumu. Taču, gribēdams pa­rādīt, cik maz vērības es piegriežu šādiem abstraktiem spriedelējumiem, es atkal sāku viņu iztaustīt. Biržitas seja mirklī atmaiga, un viņa ļāva man rīkoties.

Nākamajās dienās es nepūlējos Biržitu pierunāt. Bet katru reizi, kad es viņu sastapu, ļāvu vaļu rokām un manīju, ka tas nevarēja būt viņai nepatīkami, jo šādi gadījumi kļuva aizvien biežāki. Tomēr, neraugoties uz to, apritēja trīs krietnas nedēļas, iekāms viņa atmeta savu projektu numur viens un apmierinājās ar projektu numur divi. Un pat tad viņas atkāpšanās neizvērtās

\parnekārtīgā bēgšanā, bet tā tika izdarīta metodiski, pēc iepriekšēja plāna, atbilstoši grafikam.

Kādu vakaru, kad biju iegājis viņas istabā (tik tālu mēs jau bijām nonākuši), Biržita man paziņoja:

—   Rītdien, Emanuel, es tev atdošos.

Es tūlīt atbildēju:

—  Kāpēc to nevarētu darīt tūlīt?

Šādu jautājumu viņa nebija gaidījusi, tāpēc izska­tījās pārsteigta un pat iekārdināta. Taču uzticība plā­nam ņēma virsroku.

—   Tikai rītdien, — viņa stingri noteica.

—   Cikos? —es ironiski apjautājos.

Tomēr Biržita ironiju nemanīja un nopietni atbil­dēja:

—   Rīt diendusas laikā.

Kopš šīs diendusas (tas notika 1976. gada jūlijā, laiks todien bija ļoti karsts) es Biržitu iekārtoju gal­venā sargtorņa istabā blakus manējai.

Biržita bija sajūsmā no šīs līdzās dzīvošanas. Viņa ieradās pie manis gultā no rīta mazā gaismiņā, pēc tam divos dienā, tad diendusas laikā un beidzot va­karā, kad uzkavējās līdz vēlai nakts stundai. Es vien­mēr viņu sagaidīju ar prieku, taču biju apmierināts ari tad, kad viņa .nejutās vesela, jo šādās reizēs es pē sirds patikas varēju izgulēties.

Mani jo sevišķi pievilka tieši šī Biržitas vienkāršība. Viņa tiecās pēc baudas tāpat kā bērns pēc pīrāga. Un kad viņa bija to saņēmusi, Biržita man aizvien pieklā­jīgi pateicās. Visvairāk viņai patika mani glāsti. («Ai, Emanuel, tavas rokas!») Es biju mazliet izbrīnījies par šo pateicību, jo es nedarīju nekā ārkārtēja un tā­pat es neuzskatīju, ka glāstīt viņu būtu kāds sevišķais nopelns.

\parTaču visatskurbinošāk iedarbojās tas, ka Biržitai no svara bija tikai manas rokas, mani vīrišķības atribūti un mans naudas maks, bet es pats viņai tikpat kā ne­eksistēju. Es saku «mans naudas maks» tāpēc, ka ta­jās reizēs, kad mēs ar viņu ieradāmies pilsētā, Biržita aizvien apstājās pie skatlogiem ar dažādiem nieciņiem (tēvocis būtu teicis — ar visādām blēņām), un, norā­dot uz izvēlēto mantiņu, viņas šaurās sivēna ačteles iekārē izpletās.

Tomēr sava sarežģītība piemīt pat visvienkāršākajiem cilvēkiem. Biržita nebija inteliģenta, bet viņa labi iz­prata manu raksturu un, nemaz nebūdama izsmalci­nāta, tomēr uzrādīja labu gaumi. Tāpēc viņa aizvien nojauta, kad pienācis brīdis apvaldīt savu prasīgumu, un nekad viņa neiegādājās neglītas mantas.

Sākumā es šad un tad tiecos izvērtēt viņas morālo būtību. Taču drīz vien atskārtu, ka līdzīgi mēģinājumi ir bez jebkāda pamata. Biržita nebija ne laba, ne arī ļauna. Viņa gluži vienkārši — bija. Un galu galā ar to pilnīgi pietika. Viņa man patika divējādā ziņā: gan tad, kad es viņu slēdzu savos apskāvienos, gan arī tad, kad pametu, jo viņa tūlīt man pagaisa no prāta.

Pienāca augusta beigas, un es Biržitai piedāvāju vēl kādu nedēļu palikt. Man par izbrīnu, viņa atteicās.

Man ir vecāki, — Biržita paskaidroja.

Par vecākiem tev nospļauties, — es teicu, — O! — viņa aizskarta iesaucās. —« Tu taču ne reizi viņiem neesi aizrakstījusi, — Tas tāpēc, ka esmu pārāk slinka, lai rakstītu vēs­tules.

Turpmākie notikumi pierādīja, ka patiesībā viņa tāda nemaz nav. Taču reiz nosacītais datums nebija gro­zāms. Un pieņemtais plāns paliek plāns. Tādējādi 31. augustā viņa no mums aizbrauks.

Pēdējās dienās pirms šķiršanās Biržita sadrūma. Malvilā viņu labprāt ieredzēja. Otrs izpalīgs, ar kuru Biržita kopā strādāja, viņai visādi izdabāja. Abi mūsu algādži, jo sevišķi Žermēns, bija sajūsmā par viņas ga­barītiem. Momo, rokas kabatās sabāzis, Biržitā noska­tīdamies, slienājās vien. Un pat Menū, nelūkojoties uz savu ne pārāk dziļo, vairāk tikai tīri teorētisko nepa­tiku pret seksuālu izlaidību, sirds dziļumos Biržitu cie­nīja. «Velna meitietis,» Menū mēdza sacīt, «uz darbu viņai trakots nags.»

Arī Biržita pie mums jutās tīri labi. Viņai patika mūsu saule, mūsu ēdieni, mūsu vīni, nieciņi mūsu skat­logos un mani glāsti. Es ar nolūku pieminu sevi pē­dējā vietā, jo nezinu, kāda bija mana cena Biržitas vērtību hierarhijā. Taču tas viss kopumā nespēja ap­tumšot viņas skatiena skaidrību. Kāds tur varēja būt salīdzinājums; no vienas puses šī franču paradīze, bet no otras — vācu nākotnes izredzes. Tur taču kaut kāds kaut kādu zinātņu doktors agrāk vai vēlāk viņai pie­dāvās roku un sirdi.

Divdesmit astotais augusts iekrita svētdienā, un Bir­žita, nepiederēdama pie tām sievietēm, kuras atliek sapošanos uz pēdējo brīdi, jau laikus sāka kravāt savas mantas. Taču tad atgadījās kas neparedzēts — izrādī­jās, ka viņai nepietiek čemodānu, lai tajos sakrautu vi­sus manis sadāvinātos nieciņus. Bet svētdienās un pirmdienās veikali slēgti. Tātad vajadzēs gaidīt līdz otrdienai, tas ir, līdz «pēdējam brīdim», lai nopirktu vēl Vienu ceļasomu, bet tas jau bija tīrais ārprāts.

Es paglābu Biržitu no šīm šausmām, piedāvādams viņai vienu no saviem čemodāniem. Un pēc viņas ne­atlaidīga lūguma es uz ietinamā papīra driskas, kura man pagadījās pa rokai, uzrakstīju visus iepriekšējā vakarā restorānā apsolītos glāstus, ar kuriem viņa tiks nplalmota pēc atgriešanās Malvilas pilī. Paveicis šo darbu, es papīriņu pasniedzu Biržitai. Un, lai gan mana nikstījuma literārās kvalitātes bija visai vārgas, Birzila tekstu izlasīja ar mirdzošām acīm un piesārtušiem vaigiem, solīdamās pēc atgriešanās Vācijā to reizi ne­dēļa pirms nakts dusas pārlasīt gultā. Es viņai šā so­lījuma netiku prasījis. Asaru straumēm plūstot, vina to deva pati pēc savas ierosmes, bet tad papīrīti no­slēpa starp citām Malvilas pilī izcīnītajām trofejām.

Uz Ziemsvētkiem Biržita nevarēja atbraukt, un es ne­maz nebiju iedomājies, ka tas man tik ļoti varētu ķerties pie sirds. Tie jau tā kā tā nebija nekādi priecīgie svētki. Peisū, Kolēns un Meisonjē svētkus pavadīja savās ģi­menēs, bet es paliku viens ar zirgiem. Turklāt Malvi­las pili ziemā, neraugoties uz visām labierīcībām, ko es tur biju iekārtojis, nevarēja dēvēt par diezcik omu­līgu mājokli. Lai gan kādam jaunam mīlas pārim, ku­ram pietiek-pašam sava siltuma, tās biezie mūri būtu likušies romantiski.

Par savu nelāgo omu es nevienam nebildu ne vārda, taču Menū tp bija manījusi un kādā sniegotā, saltā rītā savos garumgarajoSj pašas nodabā murminātajos prātojumos, kurus tagad, pēc tēvoča nāves, vajadzēja noklausīties man, ņēmās pārspriest manu vecpuiša dzīvi.

Visas izdevīgās iespējas es pats esot izniekojis! Gal­venokārt tas sakāms par Aņesu. Menū vēl šorīt sasta­pusi viņu pie Adelaidas, jo Aņesa uz svētkiem atbrau­kusi ciemos pie vecākiem Malžakā, un, lai gan kur tas laiks, kopš viņa apprecējusies ar savu grāmatu tirgo­tāju Larokā, Aņesa jo sīki visu iztaujājusi par mani. Aņesa tik krietna meiča un lieti būtu man noderējusi. Bet galu galā tomēr nedrīkstot mest plinti krūmos. Bi­jis taču ne mazums ari citu izdevību. Un, raugi, arī tagadiņ Malžakā tik daudz ziedošu meiteņu. Ja vien es gribētu, tad, neraugoties uz saviem gadiem, vē! va­rētu izvēlēties pēc sirds patikas. Es taču esot iedzīvo­jies mantā, un paskats man arī nepavisam neesot smā­dējams, tālab būtu prātīgāk apņemt kādu no pašu ze­mes jauriāVām nekā sapiņķēties ar kādu tur vācieti. Biržitai darbā gan esot nags, tomēr vācieši nu reiz esot tādu ļaužu, ka tie uz vietas nevarot norimties. Tālab jau arī viņi pa trim lāgiem iebrukuši mūsu zemē. Ja arī pašu tautas meitietis nevarētu gluži stāties lī­dzās šai vācietei, tomēr jāpaturot prātā, ka laulība ne­esot vis tik daudz priekam kā bērnu radīšanai domāta. Kāda jēga teitan plēsties melnās miesās, ja nebūs, kam Malvilu atstāt.

Nākamajos mēnešos es gan neapsievojos, taču atradu vismaz Sev draugu. Viņš bija divdesmit piecus gadus vecs, un sauca viņu Tomā Lekultrs. Es .sastapu viņu mežā netālu no «Septiņu dižskābaržu» fermas, kur Tomā, ģērbies zilos džinsos, kas ceļgalos bija notriepti ar zemi, tupēja līdzās milzīgam «Honda» firmas moto­ciklam un ar viegliem vesera sitieniem pūlējās atskal­dīt akmens šķembas. Es uzzināju, ka viņš raksta diser­tāciju par oļiem. Uzaicināju viņu apciemot mūs Malvilas pilī un pāris vai trīs reižu aizdevu tēvocim piederējušo Geigera skaitītāju. Kad uzzināju, ka Tomā nejūtas diezcik labi Larokā, kur viņš bija apmeties ģimeneŠ ļ»ānsijā, es viņam piedāvāju istabu Malvilas pilī Tomā manu piedāvājumu pieņēma, un kopš tā laika mēs vairs neesam šķīrušies. Jaunais cilvēks pievilka mani ar savu prāta asu­mu — lai gan viņa kaislība uz akmens šķembām man šķita visai neizprotama. Tāpat patika viņa rakstura tiešums. Acij tīkama šķita arī viņa āriene — Tomā bija ļoti izskatīgs, un, kas visinteresantākais, pats nemaz to neapjauta. Pareizi veidoti bija ne tikai viņa vaibsti, ari visai sejai piemita nopietnība, apskaidrotība un gan­drīz pilnīgā nesatraucamība, kas raksturīga sengrieķu statujām.

Kad es tagad domāju par tām nedaudzajām laimī­gās dzīves nedēļām, kuras mums vēl bija atlikušas, es izjūtu gandrīz vai kodīgu ironiju, atcerēdamies, ka iiiusu kādreizējās Kopas biedriem un man pašam toreiz par visaugstāko uzdevumu, viscildenāko mērķi, vissva­rīgāko un nozīmīgāko pasākumu, kuram veltāmi visi spēki, šķita apņēmība gāzt Malžakas pilsētas (412 iedzī­votāji) valdi un pašiem iesēsties tās locekļu vietās. 0, mums nebija nekādu savtīgu apsvērumu! Mēs vadī­jāmies tikai no vispārības labuma!

Kad aprīlī tuvojās municipālo vēlēšanu diena, mčs dzīvojām kā drudzī. Piecpadsmitajā vai sešpadsmitajā, katrā ziņā tas bija svētdienas rītā, es uzaicināju opo­zīciju pie sevis renesanses stilā celtās dzīvojamās mā­jas lielajā zālē, jo skolotājam Polā kungam, kā viņš pats izteicās, likās neētiski sapulcēt mūs skolas tel­pās. !

Es tikko biju beidzis šo zāli apgādāt ar mēbelēm, un lepojos ar to. Gaidīdams savus draugus, es staigāju turp un atpakaļ, vērodams paveikto. Telpas vidū bija novietots astoņus metrus garš klostera galds, bet ap to visapkārt salikti ar gobelēnu audumu apvilkti divpa­dsmit augstatzveltņu krēsli. Pie sienas starp abiem sīkspraišļu logiem karājās visdažādākie senlaiku aukstie ieroči. Pie pretējās sienas stiepās vitrīna ar vēsturis­kiem dokumentiem, bet tai abās pusēs bija novietotas

no «Dižrijām» atvestas Luija XV laika kumodes lauku stilā, kurām Meisonjē bija pielicis jaunas kājas un sa­labojis atvilktnes. Viņa sieva Matilde savukārt jo el­līgi bija tās nospodrinājusi, un tagad veco mēbeļu riekstkoka siltais, blāvais vizmojums patīkami izcēlās pret mūra sienu akmens zeltaino spīdumu. Mirdzēja arī Idona lielās akmens plāksnes, kuras Menū nule bija nomazgājusi. Neraugoties uz sauli, kuras stari sl/pi krita caur krāsainajām rūtīm, Menū apgalvoja, ka «gaisā šeit viežams drēgnums», un, nospriezdama, ka degoša uguns telpas iekārtojumu darīs vēl cienīgāku, abos monumentālajos, vienotram iepretim novietotajos kamīnos bija sakūrusi varenus sārtus.

Es palūdzu Menū iedarbināt ieejas torņa zvanu, tikko viņa izdzirdēs mūsu Kopas kādreizējo locekļu automašīnas apstājamies pie cietokšņa ārējā mūra iekārtotajā stāvvietā. Bet Momo sēdēja pie paceļamā tilta mehānismiem un vērīgi uzmanīja apkārtni, lai tiltu nolaistu, kolīdz parādīsies mani draugi.

Es negribu noliegt, ka visas šīs izrīcības bija stipri teatrālas, taču, galu galā, Malvilas pils nebija nekāda parastā celtne un arī manus draugus nevarēja uzska­tīt par šādiem vai tādiem nenozīmīgiem ļautiņiem.

Tikko iedunējās torņa zvans, es metos laukā no zā­les un, lēkdams pār diviem pakāpieniem uzreiz, uz skrēju mazajā tornī, kur Momo jau grieza vinčas. Ierīce darbojās nevainojami — labi ieeļļotās ķēdes, dobji žva dzēdamas, diženā gausumā laida lejup balsta kokus, pie kuriem divās citās ķēdēs bija iestiprināta tilta klātne. Vesela trīšu un atsvaru sistēma atviegloja tilta pacelšanu un palēnināja tā nolaišanu, bet Momo ar dziļu nopietnību sejā, trijos kūkumos sameties, saturēja vinčas kloķi, kā es viņam to biju mācījis, lai balsta koki liegi saskartos ar zemi.

Pa četrstūra novērojamo lodziņu es redzēju manus liis draugus rindiņā nākam pa pils ārējo, metrus piec­desmit plato pagalmu un nolūkojamies augšup uz mums. Arī viņi soļoja lēnām un ar cieņu, nesarunāda­mies, it kā mūsu izrādē iekļaudamies.

Vispār gaisā jaudās svinīgs gaidu noskaņojums, kuru vēl vairoja mūsu zirgi, vienlaidu rindā un vie­nādā augstumā izbāzdami galvas pāri steliņģu aizžogain un ar savām skaistajām, saprātīgajām acīm vē­rīgi nolūkodamies žvadzošajās ķēdēs iekārtajā dārdo­šajā tiltā.

Kad tilta klātne bija nogūlusies, es nokāpu lejā, lai saviem draugiem atdarītu vārtus, pareizāk sakot, gan (ikai durvtiņas vārtu atveres labējā pusē.

— Tā tik ir sagaidīšana! — iesaucās mazais Kolēns, smaidīdams ar augšup savilktiem lūpu kaktiņiem, un nolūkojās manī ar izsmējīgi šķelmīgām, ņiprām acīm.

Garais šķeista Peisū, seju platā smaidā sašķiebis, apbrīnoja varenās atbalsta sijas, resnās ķēdes un ar dzelzi apkaltos tilta dēļus. Bet Meisonjē nebilst ne vārda. Viņa skarbajā komunistu partijas biedra sirdī šādām aušībām nav vietas.

Peisū tūlīt sadomā uzkāpt mazajā četrstūra tornī, lai pats paceltu tiltu augšup, Viņš to dara briesmīgā, pil­nīgi nevajadzīgā muskuļu sasprindzinājumā, līdz Ko­lons pusceļā atkaro vinčas kloķi un bez jebkādas pie­pūles pabeidz sākto darbu. Augšup uzcelto tiltu, pro­tams, vajadzēja atkal nolaist, jo Polā kungs vēl ne­bija ieradies. Bet tad iejaucas Momo, sparīgi paziņo­dams: «Tievatēļ, vādziediesbrom!» (Dieva dēļ, vācieties prom!) un pārņem mašinēriju savā zināšanā. Meisonjē atnācis mums līdzi, taču mūsu izdarībās nepiedalās un nerunā arī ne vārda, jo viņam derdzas mūsu sajūsma par reakcionārā feodālisma arhitektūru.

Tikko esam apsēdušies zālē pie monumentālā galda» Peisū apvaicājas, kā klājas Biržitai, un interesējas, kad mēs atkal redzēsim brašo meiču. Lieldienās.

—    Lieldienās? — Peisū novelk. — Tad nu gan ne­jauj viņai daudz jādelēt apkārt pa mežiem. Kolīdz viņu sastapšu, tūdaļ grābšu ciet. «Jaunkundz», es viņai jo laipni teikšu, «jūsu rumakam pakavs krīt nost». «Tas nevar būt,» izbrīnījusies viņa atbildēs un nokāps no zirga, Nudien. Bet, kolīdz šī būs zemē, es tūdaļ viņu — caps! — ciet un sūnās iekšā ar visiem stulmeņiem.

—   Tikai piesargies, ka neuzdur kaut ko uz piešiem, — brīdina Kolēns.

Mēs visi smejamies. Pat Meisonjē pavīpsnā. Mēles trīšana ap Biržitu nav mums nekas jauns. Katru reizi, kad mēs sastopamies, Peisū atsāk savu balamutēšanos. Lai gan tagad viņš ir jau solīds zemturis pusmūža ga­dos un ij nedomā uzlikt sievai ragus. Peisū uzskata, ka viņam jāpaliek uzticīgam tam priekšstatam, kāds mums par viņu izveidojies, kad pulcējāmies savā Kopā. Un mēs par to esam viņam pateicīgi.

Kolīdz ierodas Polā kungs, kurš pēc manis kļuvis paf skolas direktoru, mēļošana izbeidzas un saruna ievirzās nopietnas sliedēs. Polā kungs tērpies melnā uzvalkā, vaigi viņam iekrituši, seja dzeltenīga, bet svārku atloka pogcaurumā iestiprinātas akadēmiķa pal­mas. Mes viņu sagoidam ar izsmalcinātu pieklājību, un tā ir droša pazīme, ka viņš pie mums nav savējais. Polā kunga pasvītroti skaudra izruna, kas ir krasā pretstatā mūsu dienvidrieluinniekii izloksnei, lai gan tajā jaušama centrālo apvidu dialekta ietekme, visus it kā mulsina, un viņa franču valoda mums šķiet ne­dzīva, sausa un bezkrāsaina. Turklāt mēs visi manām, ka Polā kungs, principā gan būdams ar mums vienis pratis, ierāvies kaut kādas noklusēšanas un divkosības

bruņās. Piemēram, sasveicinoties ar Meisonjē, viņš tam pasniedz tikai pirkstgalus. Meisonjē taču ir komunistu partijas biedrs, un tāpēc Polā kungam viņš šķiet pats nālana iemiesojums, kurš jebkuru brīdi var iegrūst nostā savus sabiedrotos, nemanot aizvilināt no patiesī­bas ceļa viņu brīvību mīlošās dvēseles un to vien tīko kā viņus fiziski iznīcināt, gadījumā ja pie varas nāktu komunistu partija. Kolēns viņa acīs, protams, gan ir kārtīgs cilvēks, taču tikai vienkāršs sanitārtehniķis. Peisū — neizglītots un diezgan padumjš lauķis, bet es pats — ko tur sacīt! — pametis skolotāja darbu, lai nodotos zirgkopībai!

— Kungi, — Polā kungs ierunājās, — atļaujiet man vispirms mūsu visu un personiski manā vārdā izsacīt pateicību Konta kungam, kurš tik viesmīlīgi mūs šeit uzņēmis, jo vairāk tāpēc, ka man šķita morāli nepieļau­jami sapulcināt jūs skolā, kura ir materiāli atkarīga no pilsētas valdes.

Dziļā pašapmierinātībā viņš apklusa. Mēs gan tādu neizjūtām, jo viņa īsajā runā mums nepatika itin ne­kas — ne tās tonis, ne arī saturs. Polā kungs bija pie­mirsis svarīgu republikānisku principu: no baznīcas šķirta skola pieder visiem. Tāpēc varēja rasties aizdo­mas, ka Polā kungs, slepenībā atbalstīdams opozīciju, tajā pašā laikā atklātībā cenšas uzturēt labas attiecī­bas ar mēru.

Kamēr Polā kungs runāja, es vēroju savus biedrus. Meisonjē sēdēja, pār galdu noliecis savu šauro pieri un kā naža asmenis aso seju. Viņa vienotrai tuvu stā­vošās acis nebija redzamas, bet es nekļūdīgi varēju pasacīt, ko viņš šajā mirklī domāja par viņam pretim sēdošo Polā kungu.

Peisū labsirdīgajā sejā bija lasāms, ka arī viņš nav diezkādās labās domās par mūsu skolas direktoru.

Polā kungam bija taisnība — Peisū patiesi nevarēja dižoties ar sevišķi asu prātu, turklāt viņam nebija tik­pat kā nekādas skolas izglītības. Toties viņam piemita kāda cita īpašība, par kuru, manuprāt, Polā kungam' nebija ne mazākās nojausmas, — prāta izsmalcinātību viņam aizvietoja dziļa iejūtība. Peisū skaidri saredzēja Polā kunga vadmotīvu — rīkoties tā, lai vilks būtu pa­ēdis, bet kaza dzīva, bez tam sajuta arī nicīgo nevē­rību, ar kādu skolas direktors izturējās pret viņu. Arī Kolēnam bija savs spriedums par Polā kungu — kad es sastapos ar sava mazā drauga skatienu, acis viņam aši samirkšķinājās.

Iestājās smags klusums, taču Polā kungs neat­skārta, ko tas nozīmē, un atkal atsāka savu runu.

—   Mēs esam šeit sapulcējušies, lai pārspriestu noti­kumus Malžakā un sakarā ar to izstrādātu savu rīcī­bas līniju. Taču man liekas, ka iepriekš derētu precizēt dažus faktus, jo es personīgi esmu dzirdējis par tiem divas dažādas versijas, un tāpēc man gribētos gūt pil­nīgu skaidrību.

Tādējādi pacēlies pāri notikumu juceklim un ieņēmis izdevīgās šķīrējtiesneša pozīcijas, Polā kungs apklusa,, kādam citam atstādams iespēju kompromitēties, izvir­zot apsūdzību pret mēru. Šim kādam citam acīmredzot vajadzēja būt Meisonjē, jo Polā kungs, sacīdams, kā derētu precizēt faktus, nozīmīgi palūkojās uz viņu, it kā versija, kura nāk no komunista, godīgā cilvēkā jau iepriekš nevar izraisīt nekā cita kā vien neuzticību.

Meisonjē to visu saprata. Taču viņa domāšanas veida bija pārāk sastindzis un arī izteiksmei trūka lokanības. Tāpēc no Meisonjē atbildes uzdvesa tāds niknums,] ka tā gandrīz vai apstiprināja viņa pretinieka vērtēļ jumu.

—       Nav nekādu divu versiju, — Meisonjē skarbā

hil i noskaldīja, — Ir tikai viena, un tā visiem šejie­ni« lem zināma. Mūsu mērs, būdams iesīkstējis reakii "ii. irs, iedrošinājies griezties pie bīskapa ar lūgumu jliizmiēt Malžakā priesteri. Bīskaps tam piekritis, bet lil.ii ar noteikumu, ka municipalitāte izremontēs mācll.ija māju un tur ievilks ūdensvadu. Mērs šai pavē­li I tūlīt paklausījis. Viņš licis izrakt tranšeju, no avo­tiņa ievilkt ūdensvadu un mājas labiekārtošanai izgā­zi. lielu naudu. Un tas viss, protams, izdarīts uz mūsu i cķina.

Polā kungs piemiedza acis un, elkoņus uz galda atbalstījis, sakļāva kopā pirkstu galus, sākot ar īkšķi nu beidzot ar mazo pirkstiņu. Pacēlis šo līdzsvarotības nu mērenības simbolu, viņš to pašūpoja uz priekšu un atpakaļ, iznīcinošā taisnības sajūtā piebilzdams:

—   Pagaidām es šajā izrīcībā nesaskatu nekādas se­višķas apgrēcības.

Izrunādams vārdus «nekādas sevišķas apgrēcības», viņš atļāvās nelielu vīpsniņu, lai parādītu, ka klerikā­lais izteiciens nav piedēvējams viņam.

—   Nardijona kungs balstās uz katolisko vairākumu, kurš, patiesību sakot, nav īpaši spēcīgs un kuru mēs ceram gāzt. Tas ir gluži dabiski, ka viņš cenšas izda­bāt šim vairākumam un rūpējas, lai Malžakai būtu pa­šai savs dvēseļu gans (atkal neliela vīpsniņa) un ne­vajadzētu to vairs dalīt ar Laroku, kā tas bijis līdz šim. Turklāt mācītājmāja ir veca 17. gadsimta celtne ar griezumiem rotātiem jumta lodziņiem un frontonu virs ārējām durvīm. Būtu žēl, ja tai ļautu aiziet postā.

Meisonjē pietvīka un nolieca lejup savu šķautņaino seju, it kā grasīdamies mesties uzbrukumā. Taču es aizsteidzos viņam priekšā un pats ņēmu vārdu.

—    Polā kungs, — es laipni ierunājos, — ja Malžakas iedzīvotāju vairākums vēlas, lai tiem būtu pa­šiem savs dvēseļu gans, un viņi cenšas to dabūt, at­jaunodami mācītājmāju, tad — šajā ziņā es piekritu jums — tur nebūtu nekādas sevišķas apgrēcības (mēs abi atļāvāmies nelielu vīpsniņu). Tāpat esmu ar jums vienis prātis, ka municipalitātei jāuztur kārtībā tās gā­dībā nodotās celtnes. Taču jāievēro gan zināma secība. Mācītājmāja nemaz nedraudēja sabrukt. Tās jumts bija pat visai teicamā stāvoklī. Tāpēc jānožēlo, ka tur ielika jaunas grīdas, vispirms nesavedot kārtībā skolas iek­šējo pagalmu, kur taču sanāk bērni no visas Malžakas, neatkarīgi no viņu vecāku uzskatiem. Tāpat jāno­žēlo, ka ūdensvadu iekārtoja vienīgi mācītājmājā, ne­padomājot, ka jau sen to būtu vajadzējis ievilkt visos Malžakas mājīpašumos. Un vēl jo vairāk jānožēlo tas, ka iriācītājmājas cauruļvadi paiet garām trūcīgas at­raitnes mājoklim, kur nav akas un tuvumā vispār nav atrodama neviena ūdenskrātuve. Mērs aizmirsis atza­rojumu ievilkt piecbērnu mātes miteklī, lai viņai neva­jadzētu staigāt tālo ceļu līdz pilsētas sūknim.

Polā kungs, acis nodūris un pirkstgalus vēl aizvien kopā turēdams, vairāk reižu pamāja ar galvu un pie­bilda: — Protams.

Meisonjē atkal grasījās ko sacīt, bet es viņam pa māju klusēt, jo es gribēju Polā kungam dot iespēju atklāti un skaidri nosodīt mēra rīcību. Taču viņš tika atkal palocīja galvu un sadrūmis atkārtoja:

—   Protams, protams.

—   Taču visļaunākais, direktora kungs, ir tas, — Ko lēns ierunājās, savā balsī ielikdams cieņu, kura tomē lagā nesaderējās ar viņa šķelmīgo smaidiņu, — kā visi līdzekļi mācītājmājas labiekārtošanai izšķiesti vējā. Pēc vecā priestera aizbraukšanas nepagāja ne nedēļa, kad bīskaps iecēla jaunu, bet tāpat kā agrāk kopīgu Larokai un Malžakai, gan ieteikdams tam par dzīvesvietu izvēlēties Malžaku. Un tomēr jaunieceltais priesteris atzina par labāku apmesties uz dzīvi Larokā.

—   No kurienes jums tādas ziņas? — Polā kungs vai­cāja, nopietni vērdamies Kolēnā.

—    No paša jaunā priestera Raimona, — Kolēns pa­skaidroja. — Kā jums jau varbūt zināms, Polā kungs, es pats dzīvoju Malžakā, bet Larokā man ir neliela darbnīca, un Larokas mērs darbus mācītājmājā bija uzticējis man.

Polā kungs savilka uzacis.

—   Un jaunais priesteris jums būtu teicis..,

—    Viņš nevis būtu, bet gan ir man to teicis, Polā kungs. Vēlējuma izteiksme šajā gadījumā ir nevietā. Jā, viņš man to teica.

Šis pretsitiens tika izdarīts ar laipnu smaidu, balsi nepaceļot.

Polā kunga kalsnā, žultainā seja notrīsēja.

—    Viņš man teica, — Kolēns neatlaidās, — ka vi­ņam dota iespēja izvēlēties starp Malžaku un Laroku, vairāk gan iesakot Malžaku. Tomēr neviens nevarot noliegt, ka Malžaka esot atpalicis nostūris. Larokā vis­maz sastopami jaunieši. Un viņam patīkot būt kopā ar jaunatni.

Iestājās klusums.

—   Protams, — Polā kungs piebilda.

Un tas bija viss. Pēc tam Meisonjē sāka runāt par lo, kādai vajadzētu būt mūsu «atbildei» sakarā ar šiem notikumiem. Es pa to laiku varēju atvilkt elpu, jo «at­bildi», kura Polā kungam nesolīja nekā patīkama, jau iepriekš biju sagatavojis. Vajadzēja vienīgi nogaidīt, līdz viņu strīds nokļūs strupceļā, lai tad nāktu ar savu ierosinājumu, bet šo brīdi es varēju pamanīt, ieklausoties kaut vai tikai pa ausu galam.

Ar smaidīgām acīm es nolūkojos Kolēnā. Biju prie­cīgs, ka viņš tik lieliski atsēdināja skolmeistaru, tur­klāt šajā padarīšanā ar lielu izveicību iepīdams gra­matiku.

Kamēr Meisonjē runāja, es ar pirkstiem klusītiņām bungāju pa galda virsmu, bet pamazām sāku bažīties. Pirms Polā kunga ierašanās viss šķita gluži vienkārši: pašvaldību vēlēšanās opozīcijai jāizvirza pret mēru Progresīvās apvienības vienots saraksts un jāgūst pār­svars. Kolēns, Peisū, Meisonjē un vēl divi zemturi, kuri bija ar mums vienis prātis, kļūtu par municipalitātes domniekiem, bet Meisonjē mēs izvirzītu par mēru.

Neraugoties uz savām partejiskajām saistībām, Mei­sonjē būtu labs mērs. Viņš bija pašaizliedzīgs, nesav­tīgs, bez jebkādas personiskas godkāres un savos uz­skatos būtu arī daudz iecietīgāks, nekā tas varēja lik­ties pirmajā acu uzmetienā. Ar viņa palīdzību mēs Malžakā ierīkotu ūdensvadu, panāktu, lai ielu krusto­jumos tiktu uzstādīta elektriskā apgaisme, jauniešiem iekārtots futbola laukums, bet pie Rinas uzcelta sūkņu stacija, kura zemniekiem dotu iespēju audzēt tabaku un kukurūzu.

Taču Polā kungs vismaz pagaidām kavēja šo nodomu piepildi. Viņš uz politiku nolūkojās ar pilsētnieka acīm un klusībā bija centralizētas izrīcības piekritējs. Viņš centās rast atbalstu katrā politiskajā grupējumā un labprāt būtu ļāvies sevi ievēlēt ar kreiso spēku palī­dzību, lai pēc tam balstītos uz labējiem. Mums, malžakiešiem, nebija tik ciniskas nostājas.

Polā kungs pie galda sēdēja man pretim, un es de­bašu laikā varēju viņu labi novērot. Seja viņam bija karameļu krāsā, deguns uzrauts, un sānskatā viņa vaib­stos viedās kaut kas gļēvs un gumijoti mīksts. Mēle viņam šķita pārāk liela un lāgā neietilpa mutē, tāpēc ta jo bieži kulstījās starp biezajām lūpām, vērsdama viņa izrunu burzguļojoši neskaidru un nemitīgi šļak­stīdama siekalas. Ap muti iegūlušās dziļās rievas lie­cināja par sliktu gremošanas trakta darbību, bet uz cīpslainā skausta virs baltās apkaklītes sārtojās sīkas suņanaglas. Es nojautu, ka to skaits kļūs vēl lielāks pēc tam, kad es būšu ticis ar viņu galā.

Taču tajā pašā laikā man viņa bija kaut kā žēl. Pēc maniem novērojumiem, šādi dzeltenīgi cilvēki ar gre­mošanas traucējumiem un furunkulozi savā dzīvē ne­kad nav laimīgi. Paļaudamies godkārei, viņi nodarbo­jas nevis ar to, pēc kā paši patiesībā tiektos, bet gan ar pasākumiem, kurus citi uzskata par svarīgiem.

Ir tādi brīži, kad cilvēkus vajag uzklausīt, bet ir arī Indi, kad dzirde nemaz nav vajadzīga un pietiek uz viņiem paskatīties. Kolēns, piemēram, dzirkstīja kā labs vīns. Polā kungs atgādināja gliemi. Meisonjē sauca atmiņā tos darbīgos un izdarīgos vīrus, uz kuriem di­binās armiju vai politisko partiju spēks. Bet Peisū, ne­raugoties uz savu raupjo ārieni, uz visu atsaucās ar Jaunas meitenes trīsošo kvēli. Tomēr šobrīd tāda viņā nebija jaušama. Atzvēlies Luija XIII stila krēslā, viņš ar īkšķi urbās sev degunā, un no tā es atskārtu, ka Peisū visa šī tērgāšana apriebusies un ka mūsu dis­kusija nokļuvusi sastinguma punktā.

Paris vārdu, ko es pa ausu galam uztvēru, liecināja, ka patiesi tā noticis.

— Mums tomēr kaut kas jādara, —< es ierunājos, mēs nedrīkstam mierīgi nolūkoties uz notiekošo. Man ir kāds ierosinājums, kuru es gribētu likt uz bal­sošanu.

Ieturējis īsu starpbrīdi, es atsāku:

— Es ierosinu uzrakstīt mēram vēstuli. Esmu to jau sagatavojis, un, ja jūs man atļausiet, es vēstuli nola­sīšu.

Nenogaidījis paša lūgto atļauju, es izņēmu vēstuli no kabatas un sāku lasīt.

—   Nēl Nē! — Polā kungs iesaucās drebošā balsī, ar abām rokām atgaiņādamies. — Nekādas vēstules! Ne­kādas! Es kategoriski iebilstu pret šāda veida pasāku­miem!

Polā kungam pašķīda siekalas, viņš stomījās, viņš bija bezgala uztraucies. Acīmredzot viņš necieta neko rakstos izsacītu, turklāt vēl vēstulē, kas adresēta mē­ram, jo vēlāk jau būtu grūti noliegt paša parakstītu dokumentu.

Un Polā kungs uzsāka atgaiņāšanās kauju, kas ilga veselas pusotras stundas, līdz beidzot, dibinādamies uz procedūras ieganstiem, viņš pieprasīja atlikt deba­tes. Taču, atsaukdamies uz tiem pašiem procedūras ap­svērumiem, es pieprasīju tūlītēju nobalsošanu. Tad Polā kungs gribēja iepriekš ar balsošanu izlemt, vai balso­šana vispār būtu vietā. Bet abos balsojumos cieta sa­kāvi.

—    Sakiet, Polā kungs, — es samierinošā tonī ap­jautājos, — ar ko jūs šajā vēstulē esat neapmierināts?

Viņš atkal sāka protestēt. Es iebildu. Pieliku viņam tikpat kā nazi pie rīkles. Tā bija drausmīga varmā­cība.

—   Turklāt, paša acīm neko neredzot, es jums to tā nevaru pasacīt. Vēstule ir gara, nepieciešams to vēl­reiz pārlasīt.

—' Lūdzu, šeit būs noraksts, — es atbildēju, pāri pla­tajam galdam pasniegdams viņam vēstules otru ek­semplāru. Tas bija uzrakstīts uz dzeltenīga papīra, un, lai cik ļoti šis strīds mani bija satraucis, uz mirkli man prātā pavīdēja Biržita.

Polā kungs tagad sarīkoja pavisam neparastu scēnu.

—   Nēl Nē! — viņš pretojās, un noraidījums bija ne tikvien viņa balsī, bet arī galvas un plecu kustībā, taču viņš vēstuli paņēma, tūlīt gan atkal izdarīdams žestu, kuram vajadzētu liecināt, ka viņš to grasās dot atpa­kaļ. Un izmisīgā tonī piebilda: — Turklāt man nepa­tīk šāda tekstu iepriekšēja sagatavošana. Visiem zi­nāms, cik ļaunprātīgi politiskās partijas, jo sevišķi komunistu partija, pielieto šo paņēmienu.

Es pamāju Meisonjē neatbildēt uz provokāciju. Lai gan šajā gadījumā Polā kungam bija taisnība.

—   Vēstules tekstā tikai rezumēti secinājumi, kurus mēs simtiem reižu kopīgi esam pārsprieduši, — es kautri saku. — Tā nav gara, ir pilnīgi skaidra, uzrak­stīta pieklājīgā tonī un nesatur nekā jauna. Es gluži vienkārši nesaprotu, kas jurns tajā nepatīk.

—    Es taču neesmu teicis, ka vēstule man nepa­tiktu, — Polā kungs izmisumā tiepjas. — Vispārējos vilcienos es tai piekrītu …

—   Tad nav ko žākstīties, balsojiet par to, — Mei­sonjē rupji pārtrauc Polā kungu, jo skolmeistara izlē­ciens pret komunistu partiju viņam smagi guļ uz sirds.

Polā kungs izliekas šo izlēcienu nemanījis.

—    Polā kungs, — es viņam ar draudzīgu smaidu saku, — varbūt jūs mums paskaidrotu, kādos jautāju­mos jums ir atšķirīgas domas?

—   Tomēr ne šajā mirklī, pulksten pusdivos pēcpus­dienā! — Polā kungs attrauc, palūkodamies savā ap­roces pulkstenī. — Kungi, — viņš drebošā balsī pa­ziņo, — es skaidri redzu, ka jūs esat izlēmuši varmā­cīgi man uzspiest kaut ko tādu, kam es nepiekrītu. Bet

1 ādā gadījumā es uzskatu par nepieciešamu jūs brīdi­nāt, ka manu balsi jūs nedabūsiet.

Iestājās klusums.

—Nu, ko tur, nobalsosim, — Kolēns ierunājas. — Es esmu par.

—   Arī es, — saka Meisonjē.

—   Tāpat par, — paziņo Peisū.

—   Es arī, — piebilstu no savas puses.

Visi noskatās uz Polā kungu. Viņš pavisam nodzel­tējis un sarāvies čokurā. Lūpas sakniebis, viņš izdveš:«

—Es atsakos balsot.

Garais Peisū ar pārsteigumā pavērtu muti blenž viņā, tad ar savu lielo, rupji veidoto seju un izbrīnā ieplestām acīm pievēršas man:

—   «Atsakos balsot» — ko tas nozīmē?

—       Pavisam vienkārši, es atsakos balsot, un tas viss, — Polā kungs pikti paskaidro.

—       Bet vai viņam ir tiesības to darīt? — Peisū bez­gala izbrīnījies vaicā man, runādams par Polā kungu tā, it kā viņa vairs šeit nebūtu.

Es pamāju ar galvu.

—   Tās ir neatņemamas Polā kunga tiesības.

—       Man domāt, — Peisū pēc īsa brītiņa piebilst, — atteikties balsot vai balsot pret ir viens un tas pats pīpis.

—        Nekā tamlīdzīgai Nekā tamlīdzīga! — Polā kungs dziļā satraukumā izsaucas. — Nejauciet tādas lietas! Es neesmu pret vēstules tekstu. Es atsakos bal­sot tāpēc, ka man nav dota iespēja to pārspriest.

Peisū gausi pagriež galvu uz Polā kunga pusi un domīgi nolūkojas viņā.

—       Lai nu kā, — viņš saka, — par jūs neesat. Citādi 1 aču būtu tā arī balsojis.

—   Es neesmu ne par, ne pret, — satraukumā sieka­las šļakstīdams, Polā kungs nošļupst.'— Es atsakos balsot. Tās ir divas dažādas lietas.

Ar savām pelēkajām acīm stingi Polā kungā vērda­mies, Peisū pūlas saprast šo atbildi. Meisonjē saknosas savā krēslā, it kā grasīdamies piecelties un sākt runāt, bet es ar acīm viņam dodu zīmi to nedarīt. Es klausos. Klausās arī Kolēns. Un Meisonjē dara to pašu. Mēs gaidām turpinājumu. Un turpinājums tūlīt nāk.

—   Vienu lietu es tomēr neapjēdzu, — Peisū gausi atsāk. — Kāda'velna pēc jūs kvernat šeit pie mums, ja neesat ne par, ne pret.

Polā kungs nobāl un pieceļas.

—   Ja mana klātiene jums nav vēlama, es varu aiz­iet, — viņš tikko saprotami izdveš, it kā aizrijies pats ar savu mēli.

Savukārt pieceļos arī es.

—   Nē jau, Polā kungs, Peisū negribēja nekā tāda sacīt… utt., utt.

Minūtes piecas es turpinu šādā tonī, lai viņam vieg­lāk būtu aiziet un neveiksmes rūgtums tiktu kaut cik saldināts. Tomēr es pamanu, ka Polā kungs, man atbil­dēdams, četrkārtēji saloka manu mēram adresēto vēstuli un to iebāž sev kabatā. Es tūlīt pieprasu norakstu man atdot, lai vēstuli varētu uzglabāt «arhīvā». Viņš brīdi vilcinās, tad saņemas un ar skāņu vīpsnu pa­sniedz man. Sis skāņais smīns ir pēdējais, kas man no viņa saglabājies atmiņā.

Pēc Polā kunga aiziešanas es pavadu savus draugus līdz automašīnu stāvvietai, taču nesaku ne vārda. Var­būt garā sēde bija mani nogurdinājusi un es jutos no­mākts. Tomēr, galu galā, tas viss bija tikai sīkumi, pavisam nenozīmīgi sīkumi. Un lielākas nozīmes ne­bija arī pāšvaldību vēlēšanām, kuras 1977. gada sā­kumā tik ļoti satrauca manus tautiešus. Un varbūt tik­pat smieklīgi nenozīmīgas bija visas problēmas, kas tajā pašā brīdī nodarbināja valdību, lai gan tā iedo­mājās esam mūsu likteņa noteicēja.

Malvilas pils automašīnu stāvvietā atgadījās teh­niska kļūme — Kolēna reno atteicās darboties. Kolēnam tas bija nepatīkams pārsteigums, jo viņš depar­tamenta galvaspilsētas stacijā gribēja sagaidīt sievu ar abiem bērniem, kuriem pulksten 14.52 tur vaja­dzēja ierasties ar ātrvilcienu. Bija svētdiena, tāpēc ne­vienā remontu darbnīcā viņš palīdzību nevarēja dabūt, turklāt pietrūka arī laika, jo līdz pilsētai jānobrauc kādi sešdesmit kilometri. Pēc īsas apspriedes es apņē­mos aizvest Kolēnu līdz vilcienam ar savu automašīnu.

Uzrakstījis šīs rindas, es apstājos, pārlasu tās vēl­reiz un nevaru atgūties no izbrīna, lai gan pašā šajā teikumā nav nekā ārkārtēja. «Es apņēmos aizvest Ko­lēnu līdz vilcienam ar savu automašīnu.» Kas gan būtu vēl vienkāršāk? Taču, izlasot šo teikumu, es sa­jutu, cik krass lūzums noticis. «Automašīna», «vil­ciens» — tieši šie vārdi iezīmē plaisu, kas divi daļās pāršķeļ mūsu dzīvi. Tik tiešām, bezdibenis, kurš iegūiies starp mūsu esamības abām pusēm, ir tik bezgala dziļš, ka nav pat apjēdzams — vai es agrāk patiesi būtu varējis realizēt visas šīs neiedomājamās izdarības.' izbraukt automobili no garāžas, apstāties benzīna uz­pildes stacijā, lai paņemtu degvielu, aizvest savu draugu uz staciju un pēc tam, kad divās stundās biju nobraucis simt divdesmit piecus kilometrus, turklāt pa absolūti drošu ceļu, kur man nedraudēja nekādas citas briesmas kā vien paša vadītās mašīnas ātrums, agrā pēcpusdienā atkal atgriezties savās mājās. Cik tāla pagātne tagad tā šķiet! Un cik brīnumaini jauka bija dzīve, kurā kaut kas tāds varēja piepildīties!

Paldies dievam, es par to nekad nedomāju. Lai gan laiku pa laikam atplaiksnās šādas atmiņas. Vai ari, kā šobrīd, kad es aizraujos, aprakstīdams agrāko pasauli, kas bija tik nodrošināta, tik ērta, tik bērnišķīga.

Esmu kļūdījies. Nelielais brauciens automobilī ar Kolēnu līdz departamenta galvaspilsētai nav mana pē­dējā atmiņa no agrākās pasaules. Tagad, naktij iestā­joties, sirdī uzbango vēl kāda cita. Un es skaidri at­skārstu, kāpēc man nav izdevies to «aizmirst».

Otrdien es saņemu vēstuli no Biržitas. Viņa ir me­todiska meitene un raksta man katru svētdienu. Biržita savas mīlas vēstulītes raksta vienkāršā, grama­tiski ļoti pareizā franču valodā, tās jo bagātīgi -piebār­stīdama ar idiomātiskiem izteicieniem, kuri gan rei­zēm lietoti nevietā.

Tās visas veidotas pēc viena šablona. Vienā teikumā Biržita apvaicājas par to, kā dzīvoju es, bet pēc tarn veselās četrās lappusēs pastāsta par sevi. Vēstules trešā daļa veltīta erotiskai tēmai.

Taču arī šī pēdējā aizvien paliek nemainīga. Sestdie­nas vakarā pirms gulētiešanas viņa pārlasot «dzelte­nīgo papīra strēmelīti», pēc tarn kaila apgulstoties starp palagiem, domājot par visu to, ko.es sarakstī­jis uz «dzeltenīgās strēmelītes», atceroties manus glās­tus («Ai, Emanuel, tavas rokasl») un jūtoties «traki iekvēlināta». Bet pēc tam, Biržita pasvītro, viņai esot gaužām grūti iemigt.

Kāpēc sestdienas vakarā? Droši vien tāpēc, ka svēt­dienas rītā Biržitai nav jāstrādā un līdz ar to viņa var sev atļauties daļēji bezmiega nakti, neietekmējot nākamās dienas darba veikumu.

Man taču nebija nekāds noslēpums, cik apzinīgi Biržita pilda savus pienākumus. Es izlasu viņas vēstuli vienreiz, pēc tam vēlreiz, pareizāk sakot, gan tikai tās vietas, kur Biržita apraksta savu iekāri, un, lai gan man tas viss jau iepriekš zināms un es par šīm izjū­tām pat uzjautrinos, vēstule mani ietekmē. Taču pie­tiks. Arī man jākļūst drusciņ apzinīgākam (pat man!) un jāķeras pie darba. Es pieceļos un, likdams vēstuli aploksnē, pamanu, ka beigās tai vēl kāda piebilde.

Pirmdien Biržita iešot uz slimnīcu, lai viņai izope­rētu aklo zarnu. Viņa paziņojot man savu adresi un gaidot vēstules.

Sī operācija atgādina, ka ari man paša m tāda būtu vajadzīga. Ārsts taču aizvien brīdina, ka esot iiela no­laidība to neizdarīt, un es apņemos pēc Lieldienām, lai cik daudz darba būtu, uz kādu nedēļu atbrīvoties un beidzot tikt vaļā no sava piedēkļa. Aizrakstu tūlīt Biržitai un piezvanu uz departamenta galvaspilsētu kā­dam parfimērijas veikalam, lai palūgtu nosūtīt uz Minhenes slimnīcu flakoniņu ar Šanela, numur pieci, smaržām.

Veselu nedēļu no Biržitas nav nekādu ziņu. Norai­zējies un bīdamies, ka operācijā radušies kādi sarežģī­jumi, es aizrakstu atkal un pēc pāris nedēļām saņemu atbildi.

Visas Biržitas vēstules aizvien bijušas vienkāršas, bet tagad saņemtā šajā ziņā ir īsts meistardarbs. Tajā pavisam desmit rindu.

Biržita slimnīcā sastapusi kādu jaunekli, kurš viņā iemīlējies. Arī viņa šo puisi mīlot. Un precēšoties ar viņu. Protams, viņai trūkšot manu glāstu, ar tiem es viņu esot pārlieku izlutinājis. «Tāpat tev, Emanuel, nliMiiiļv; paldies par dāvanām. Cieši tevi skūpstu, Bir­zu n I'. S. Esmu ļoti laimīga.»

Siiloku viņas vēstuli, ielieku aploksnē un skaļā balsī nu',;il(ii: «Laimīgu ceļu, Biržita.» Taču bezbēdīgais to­ni . man neizdodas, un, pie galda apsēdies, es pavadu ļull nelādzīgus brīžus. Kakls man aizžņaudzas, rokas li cl), sirdi iegruzdas sāpīga zaudējuma, smagas neveik­smes un pazemojuma sajūta. Es Biržitu nemīlu, tomēr iii.nii ar viņu saista cieša saikne. Biju ļāvis sevi mal­dināt starpībai, kādu kristietība nosprauž starp mīles­tību un miesaskāri. Tā kā es Biržitā nebiju iemīlējies, netiku piešķīris kaut cik lielāku nozīmi jūtām, kas mani saistīja pie viņas.

Taču tas bija nepareizi darīts. Mana morāle izrādī­jusies aplama, mani psiholoģiskie apsvērumi —« mal­dīgi. Esmu spiests atzīt, ka izjūtu patiesas ciešanas. Lai gan to nemaz nebiju gaidījis un cerēju, ka šoreiz viss norisināsies gludi. Biju sev iestāstījis, ka (ņemot vērā Biržitas bezsirdību) mana mīla pret viņu līdzinās nullei, draudzība — gandrīz tikpat nenozīmīga, cieņa — jau pavisam mērena. Tāpēc attiecībās pret viņu aiz­vien biju ievērojis zināmu distanci un izturējies iro­niski, visu to atsvērdams ar daudzām, bet sīkām dā­vanām.

Iekāre, abats Lebā būtu teicis. Bet iekāre nemaz nav tāda, kā to iedomājas. Abats Lebā no tās nenieka ne­sajēdz. Un kā lai vecais nabaga šķīstībnieks šeit ko būtu sapratis? Iekāre ir ļoti stipra morāla saikne, jo, tai pārtrūkstot, cilvēks smagi cieš.

Beidzot pieceļos no galda, iekritu gultā un ļaujos sāpēm. Tie ir baismīgi mirkļi. Cenzdamies sakārtot do­mas, nepavisam vairs neizprotu, kāda īsti atšķirtība pastāv starp miesu un dvēseli, un pati šī atšķirtība man liekas aplama. Miesa taču ari spēj domāt, jā gan!

Tā domā un jūt neatkarīgi no kaut kādas tur dvēse­les. Es taču nepavisam negrasos pēkšņi iemīlēties Biržitā, nepavisam arī ne! Biržita ar savu nejūtību ir taisni briesmīga. Es taču viņu nicinu tikpat cieši, kā viņa mani skūpsta. Taču, kad iedomājos, ka es nekad vairs savās skavās neturēšu viņas paļāvīgo augumu, sirds man sažņaudzas. Es saku «sirds» — gluži kā ro­mānos. Taču alga viena — lietot šo vārdu vai kādu citu. Es labi zinu, ko izjūtu.

Kad es tagad atceros savu toreizējo izmisumu, tas man liekas gandrīz vai smieklīgs. Niecīgas bēdas, sa­mērotas ar sīku dzīvīti, un tik nenozīmīgas salīdzinā­jumā ar visu vēlāko. Jo tieši tad, kad es pārdzīvoju šo mazo intīmo drāmu, nogranda Notikuma diena, no­triekdama mūs visus pīšļos.

Patērētāju sabiedrībā visvairāk pieprasītā prece ir optimisms. Liekas, kopš tā laika, kad uz mūsu planē­tas bija uzkrāti pietiekami līdzekļi, lai to iznīcinātu — un vajadzības gadījumā arī vēl tuvākās planētas —, cilvēkiem vajadzēja mitēties mierīgi gulēt. Taču dī­vaina parādība — baismīgo ieroču pārmērīgais dau­dzums un aizvien pieaugošais valstu skaits, kuru rokās šie ieroči atradās, tika uzskatīts par nomierinošu fak­toru. Tā kā neviena valsts kopš 1945. gada netika šos līdzekļus lietojusi, sāka domāt, ka tās bīstas to darīt un nekas nenotiks. Apšaubāmajai drošībai, kādā mps dzīvojām, sagudroja pat speciālu, no augstākās stra­tēģijas apsvērumiem izrietošu terminu. Sādu stāvokli nosauca par «iebiedēšanas līdzsvaru».

Taču jāsaka gan arī vēl kas cits — nekas, absolūti itin nekas pēdējās nedēļās pirms N dienas neļāva to paredzēt. Tiesa, šur un tur uzliesmoja kari, valdīja bads, sākās slaktiņi. Vietumis palaikam notika necilvē­cīgi briesmu darbi. Reizēm tas viss risinājās atklāti — neattīstītajās zemēs, reizēm paslepšus — kristīgo civi­lizācijās valstīs. Tomēr kopumā nekas tāds, ko mēs trīsdesmit apritējušajos gados jau nebūtu pieredzējuši. Turklāt tas viss risinājās diezgan ērtā attālumā, kaut kur pasaules viņā malā. Protams, satraukumu izraisīja <irī tas, cilvēki bija sašutuši, tika parakstītas petīcijas, palaikam saziedoja pat kādu mazumu naudas. Bet, tā kā, galu galā, viss notika kaut kur citur un mūs tieši nekas neskāra, tad savā dziļākajā būtībā mēs palikām mierīgi. Aizvien taču mira'citi.

Mass media [1] — man saglabājušies laikraksta «Monde» pēdējie numuri, un nesen es tos pāršķir­stīju — nekādu sevišķu satraukumu neizrādīja. Vai arī tas tika attiecināts uz tālu nākotni. Piemēram, ru­nājot par vides piesārņošanu. Pareģoja, ka pēc gadiem četrdesmit mūsu planēta nokļūs bezdibeņa malā. Pēc gadiem četrdesmit! Tā šķita tāla nākamība. Vai tad mēs to maz pieredzēsim!

Ir fakts — un es to saku gluži bez jebkādas ironijas, jo tā šeit būtu nevietā —, ka neviens no masu infor­mācijas varenajiem līdzekļiem, ne prese, ne radio, ne televīzija, kuri aizvien piegādā tik bagātīgas, ja arī ne vienmēr gluži precīzas ziņas, šoreiz ne mazākā mērā un ne uz brīdi nenojauta, kas mūs sagaida. Kad katastrofa notika, bija jau par vēlu to komentēt, jo pašu masu informācijas līdzekļu vairs nebija.

Starp citu, varēja gan arī būt tā, ka katastrofa iepriekš nemaz nebija paredzama. Varbūt kāds valsts­vīrs izdarījis baismu kļūdu, noticēdams savam ģenerāl­štābam, ka viņa rokās ir absolūtais ierocis? Vai arī pēkšņs prāta aptumsums piemeklējis kādu atbildīgu amatpersonu vai pat vienkāršu ne visai augsta ranga izpildītāju, un tā tika dots rīkojums, kuru pēc tam ne­viens vairs nespēja atsaukt? Tāpat atomtriecienu ķē­des reakciju varēja izraisīt kāds tehnisks misēklis, uz kuru otra puse atbildēja ar prettriecienu, un tā tālāk līdz pilnīgai bojāejai.

Šādus minējumus var izsacīt bez sava gala. Taču patiesību neviens neuzzinās, jo tās noskaidrošanas lī­dzekļi ir iznīcināti.

šajās Lieldienās sākās tumša nakts, kad pārtrūka vēstures ritējums, jo nebija vairs tās objekta: civilizā­cijai, par kuras attīstību mums stāstīja vēsture, bija pienācis gals.

Pulksten astoņos es nokāpu ieejas tornī, kur dzīvoja Menū ar Momo, lai paņemtu pienākušo pastu. Kā jau katru rītu, es tur sastapu pastnieku Budeno, skaistu un sprogainu, bet no pārmērīgas vīna lietošanas — ar vīnu viņš tika pacienāts ikvienā mājā — jau maz­liet izblīdušu un apsārtušu puisi. Viņš sēdēja virtuvē pie galda, sūkdams manējo, un man par godu mazliet pacēla no krēsla savu dibengalu. Pateicu viņam, lai neapgrūtina sevi ar piecelšanos, pievācu no galda vēstules un grasījos iet prom, bet Menū, izņēmusi no sienas skapja glāzi, ielēja vīnu arī man. Kā jau katru rītu, arī šoreiz es atteicos, bet, «lai vīniņš neietu zu­dumā», to izdzēra pati Menū. Iestiprinājusies, viņa pie­vēršas nopietnākām lietām. «Vajadzētu, Emanuel, bei­dzot iepildīt pudelēs vīnu, gandrīz visas jau izdzer­tas.» Es nepacietīgi paraustu plecus. «Tad darīsim to tūlīt,» es saku, «desmitos ar Zermēnu man jāizbrauc uz Laroku.» Kā jau labi audzināts cilvēks, Budeno pie<eļas — viņš tad nu iešot. Tāds viņš saglabājies manā /il,miņā — melniem, sprogainiem matiem, platu smaidu, līksmām acīm. Budeno vēlreiz pasniedz man roku. Uz Lijām viņš turas stingri, tikai iekšienē viņam no vīna uzmundrinošs siltums. Cigareti lūpās iespraudis un sē­deklī ērti atzvēlies braukādams apkārt ar savu dzel­teno pasta mazauto, Budeno ir priecīgs par iespēju Ik ritu sastapt tik daudz ļaužu. Vai gan iespējams Iedomāties vēl labāku nodarbošanos jaukam puisim ar piemērotu izglītību, jo, izmaksādams naudas pārvedu­mus, viņš nekad nekļūdās. Un tā «vienos priekos» līdz pensijas gadiem! Apcirties uz papēža, Budeno aizsoļo, iii savu plato muguru aizpildīdams zemo durvju at­veri.

Viņa dzelteno mazauto mēs vēlāk atradām, kad tas bija pārvērties pārogļojušos sadriskātu skārdu gubiņā, liet no paša Budeno nevienas kaula šķembiņas.

Es aizgāju uz savu istabu, paņēmu puloveru un pie­zvanīju Žermēnam uz «Septiņiem dižskābaržiem». Brī­dināju viņu, ka iegriezīšos tikai pusvienpadsmitos, lai lad kopīgi brauktu uz Laroku. Iznākdams iekšējā pa­galmā no galvenā sargtorņa, es sastapu Menū un Ieteicu saģērbties siltāk, jo pagrabā ir vēss. «Ej nu, ej,» viņa atbildēja, «man nekad nav auksti. Momo, tas gan ir salīgs.» Kamēr Menū runāja, es uz viņu nolū­kojos no sava garā auguma augstumiem, un viņa man šķita pavisam maziņa. Atceros, ka manu vērību šajā brīdī piesaistīja gluži nenozīmīgs sīkums. Menū bija »izvilkusies melnu, līdz spīdumam nobružātu darba blūzi, kuras četrstūrainā izgriezuma malā es pamanīju veselu virteni saspraužamo adatu. Nevarēju apjēgt, kā­dam nolūkam tās tur savāktas un pie kāda apakšve­ļas gabala tās piespraustas, taču ne pie krūštura, jo ko gan tas viņai, nabadzītei, saturētu? «Tev, Menū, ari derētu uzvilkt ko siltāku,» es teicu, noskatīdamies saspraužamo adatu virtenē. «Pagrabā ir vēsi, viegli var saaukstēties.» Nē, nē, viņai nemaz neesot auksti, Menū iebilda, un es nevarēju saprast, vai viņas balsī jaušams skarbums vai arī nabaga ļaužu lepnums.

Ne visai lādzīgā omā es nostiprināju vīna uzpildes ierīci un apsēdos uz ķeblīša soļus divdesmit no Menū. Pagrabs bija milzīgs, plašāks nekā skolas iekšējais pagalms. To apgaismoja sienas nišās paslēptas spul­dzes, bet avārijas gadījumam paliktņos bija saspraus­tas lielas sveces. Šeit nebija ne pārāk sauss, ne arī pārāk mitrs gaiss, un temperatūra, kā to liecināja virs izlietnes uzkarinātais termometrs, pastāvīgi turējās uz plus trīspadsmit grādiem. «Labāks ledusskapis nemaz nav atrodams,» mēdza sacīt Menū, kura šeit uzglabāja mūsu konservus, bet pie griestu velvēm sakarināja de­sas un šķiņķi. Menū izvieto savus «rīkus» ap izlietni: pie ūdens-

kubla krāna piestiprinātu pudeļu suku, paliktni ar notekcaurumiem, automātisko aizkorķētāju. Menū rīkojas jo sparīgi, un jūtams, ka viņa atšķirībā no manis ir labā omā. Lai gan viņa iedzer visai mēreni, vīna uz-p pilde ir svinīgs rituāls, antīki svētki, rnūsu pārticības cildens apliecinājums, gaidāmo līksmju solījums. Bet man šis darbs ir tikai klaušas. Turklāt tādas, no ku­rām es nekādi nevaru atbrīvoties, šim darbam pietiktu ar diviem cilvēkiem, no tiem viens pudeles uzpildītu, bet otrs aizkorķētu, taču nevienu no šīm operācijām nevar uzticēt Momo. Ja viņu noliek pie vīna uzpildes, viņš gan pielāgo šifonu, bet par teci pārliecinās, tā galu iebāzdams sev mutē, un tikai pēc tam to ieliek pu­deles kaklā. Ja Momo uztic pudeļu aizkorķēšanu, viņš vispirms no katras iekampj krietnu malku.

Tātad es rūpējos par uzpildi, Menū pudeles aizkorķē, bet Momo tās pārvieto — pie manis atgādā tukšās, bet uzpildītās — atpakaļ pie Menū. Laiku pa laikam es dzirdu Menū noburkšķam: «Momo, vai gribi, lai velku lev ar kāju pa dibenu?» Man nav nekādas vajadzības pacelt galvu, jo es zinu, ka Momo šajā brīdī žigli no­liek atpakaļ stiepļu kurvī pudeli, kuras saturs jau ma­nāmi noplacis. Zinu to tālab, ka tūlīt, noliegdams savu acīm redzamo vainu, Momo sašutušā balsī iebrēcas: «Eznegonetaru!» (Es neko nedaru!).

Veicot uzpildes operāciju, vīns pudelē kāpj tik strauji, ka no tās nedrīkst novērst acis. Taisni apbrī­nojami, cik lielā mērā pat pavisam vienkāršs darbs aizkavē jebkuras pārdomas. Lai gan tiesa, ka arī Momo pļerkstošais tranzistors (to, mums visiem par postu, viņam nesen uzdāvinājusi Menū), kuru viņš nēsā sev līdzi kaklā uzkarinātu, ne visai veicina kon­centrēšanos.

Pašam nemanot, mans īgnais noskaņojums pamazām izgaist, taču sevišķu sajūsmu darāmais darbs neizraisa. Vīna uzpilde nav nekāds jaukais pienākums, ja vien to neveic tā, kā paradis Momo. Taču kādam tas jādara. Turklāt vīns ir mans, un vispār man patīk strādāt kopā ar Menū. Lai gan tajā pašā laikā Momo izrīcība un viņa pļerkstošā mūzika mani kaitināja. Ar vārdu sa­kot, pārdzīvojamais brīdis bija pavisam pelēcīgs, pavi­sam ikdienišķīgs, ar sīkām, neskaidri izteiktām, pret­runīgām, aši pagaistošām izjūtām, ar neinteresantām, uznirstošām un tūlīt pazūdošām, līdz galam neaptver­tām pārdomām, ar kaut kur ieslēptām, vēl pilnīgi ne­pārvarētām nenozīmīga sarūgtinājuma mielēm.

Negaidot — gluži kā Šekspīra traģēdijās — pie dur­vīm atskanēja spēcīgi klauvējieni un pa tām visai nedramatiskā kārtā ievēlās Meisonjē kopā ar mazo Kotēnu un garo šķeistu Peisū.

Es tūlīt pamanīju, ka Meisonjē ir par kaut ko ļoti uztraucies.

—       Mēs izmeklējāmies tevi pa visām malu maliņarn, — viņš teica, steigdamies šurp pie manis pagraba otrā galā. Kolēns un Peisū viņam sekoja.

Es pikti viņam aizrādu, ka vajadzētu aizvērt abas durvis uz gaiteni.

—        Nav vārdam vietas, atradis pamatīgu slēptuvi. Par laimi, mēs satikām Tomā, un viņš mums pateica, kur tu esi meklējams.

—        Ko tu saki! — es iesaucos un pāri plecam pa­stiepju viņam kreiso roku, taču nenovēršu acis no vīna līmeņa pudelē. — Vai tad Tomā vēl nav aizgājis?

—        Nē, tup saulgozī uz sargtorņa kāpnēm un pētī savas kartes.

Meisonjē to paziņo kaut kādā sevišķā tonī, jo jau­nais cilvēks, kurš tā var noņemties ar oļiem, iedveš viņam bijību.

—        Pieņemiet, grāfa [2] kungs, manus cieņas apliecinā­jumus.

Kopš esmu nopircis Malvilas pili, viņam patīk šādā veidā par mani pazoboties.

—   Sveicināts, — saka garais Peisū.

Es uz viņiem pat nepaskatos, jo nedrīkstu novērst acis no pudeles. Iestājas mazliet neveikls klusuma brī­dis.

—       Nu, kā tad sviežas? — ierunājas Peisū, juzdams brīža neveiklību. — Vai tava vācietene vēl nav atbrau­kusi?

Tai vajadzētu būt sevišķi piemērotai tēmai. Vismaz viņam tā liekas.

—       Viņa vairs nebrauks šurp, — es vienaldzīgā balsī nosaku. —Birži!a precas.

—        Pirmā dzirdēšana, —< Menū nosodošā balsī ieru­nājas. — Paskat tik! Sai ienācis prātā iziet pie vīra!

Es redzu, ka Menū tā vien niez mēle nolasīt morā­les sprediķi, bet tad laikam viņa atceras, kā pašai bija izdevies nomakšķerēt laulāto draugu, un apklust, .

—       Nevar būt! — garais Peisū novelk. — Biržita pre­cas?! Tā nu gan ir nelaime, tad jau man ar viņu ne­kas nesanāks.

—        Bet Kants paliks bez izpalīga, — Kolēns mani pažēlo.

Es nevaru novērsties, lai paskatītos uz Meisonjē. Vīns pudelē kāpj pārāk strauji. Taču ievēroju, ka viņš nesaka neviena vārda.

—        Mēneša beigās man būs trīs palīgi, — es pēc brīža pavēstu.

—   Meitas vai puiši? — Peisū apjautājas,

—   Viens puisis, divas meitas.

—       Divas meitas! — Peisū iesaucas. Tomēr neviens neatbalsta viņa balamutēšanos, un atkal iestājas ne­cils klusuma brīdis.

—       Menū, — es saku, — atnes ciemiņiem trīs glā­zes.

—       Nav vērts pūlēties, — Peisū iebilst, lūpas aplai­zīdams.

—       Momo, — Menū saka, — aiztec pēc glāzēm, tu taču redzi, ka esmu aizņemta.

Patiesībā viņa negribēja aiziet no pagraba tieši tādā brīdī, kad saruna kļuva tik interesanta.

—   Nekripuied! (Negribu iet!) — Momo atcērt.

—       Bet vai ar ceļgalu pa dibenu tu gribi? — Menū piesola, draudīgi pieceldamās.

Vienā lēcienā Momo ir drošā attālumā un, kāju pie­sperdams, sirdīgi atkārto;

—   Nekripuied!

-— Uz līdzenas vietas tu man iesi! — Menū pie­draud, pasperdama soli uz viņa pusi.

—        Momo nekripied! — puisis izaicinoši tiepjas, roku uz durvju tverekļa turēdams, lai jebkuru mirkli varētu ņemt kājas pār pleciem.

Menū ar acīm novērtē attālumu, kas viņu šķir no dēla, un mierīgi apsēžas.

— Ja tu atnesīsi glāzes, — Menū rāmi nosaka, darbodamās ar aizkorķētāja rokturi, — es tev vakari­ņās sacepšu kartupeļus.

Momo nevīžīgi noskūtajā sejā pavīd iekāre, viņa mazās, melnās, vientiesīgiem zvērēna redzokļiem līdzī­gās acis iedzirkstas.

—       Vaibadiesi? (Vai patiesi?) — viņš aši iejautājas, ar vienu roku kašņādams savu melno matu ērkuli, bet otru iegrūzdams bikšu priekšā.

—   Solīts paliek solīts, — Menū apstiprina.

'— Dūtaļ! (Tūdaļ!) — Momo iesaucas, atplaukdams smaidā. Un pazūd tik ātri, ka aizmirst pat aizvērt durvis. Uz akmens kāpnēm noklaudz viņa rupjie, ar naglām apsistie kareivja šņorzābaki.

Garais Peisū pievēršas Menū:

—        Nevar teikt, ka tev būtu vieglas dienas ar dēlu,— viņš saka.

—       Viņam uz pleciem sava galva, tas gan, — Menū atbild visai apmierinātā balsī.

—       Jā, vajadzēs tev šovakar pasvīst pie pavarda, — Kolēns piebalso.

Menū izdēdējusī mūmijas sejiņa saverkšķas tūkstoš grumbās.

—  Mums šodien tā kā tā cepto tupeņu diena, — viņa paskaidro vietējā dialektā. — Tikai manam nabaga puiškānam tas bija izbiris no prātiņa.

Kāpēc viss, ko Menū saka vietējā dialektā, skan daudz smieklīgāk nekā franču literārajā valodā, es ne­varu pateikt. Sava loma te droši vien ir intonācijas savdabībai.

—    Ir gan šie meitieši viltīgi radījumi, — Kolēns nosaka un savā īpatnējā smaidā parauj uz augšu lūpu kaktiņus. — Allažiņ vadā mūs aiz deguna.

—  Eh, ja vadātu tikai aiz deguna vien, — Peisū no­pūšas.

Mēs visi trīs iesmejamies un maigi nolūkojamies savā draugā. Jā, tāds viņš ir. Mūsu garais šķeista Peisū. Mūždien tāds pats. Vienmēr uz bezkaunībām.

Tad atkal iestājas klusums. Malžakā visam savs laiks. Neviens te tūdaļ neķersies vērsim aiz ragiem.

—   Vai jums nebūtu iebildumu, ja es turpinātu uz­pildīt vīnu, — es ierunājos, — bet jūs pa to laiku man pastāstītu, kas jums uz sirds?

Es redzu, ka Kolēns pamet ar acīm Meisonjē, taču las nebilst ne vārda. Meisonjē garā, naža asmenim līdzīgā seja šķiet pastiepusies vēl garāka, plakstiņi vi­ņam satraukti mirkšķinās.

—   Lai notiek, — Kolēns saka. — Mēs tev visu pa­stāstīsim, jo tu šeit savā Malvilas pilī esi maķenīt at­šķirts no pasaules. Ar mēram adresēto vēstuli viss iz­devās gods godam. Tā gāja no rokas rokā un ļaudīm patika. šajā ziņā viss kārtībā. Vējš sagriezies jau citā virzienā. Tikai ar Polā kungu gan ir ziepes.

— Tātad runa būs par šo ķēmu?

—   Jā. Tagad, redzēdams, ka viss pavēršas pret mēru, viņš klāsta, ka esot ar vēstuli vienis prātis. Un liek pat saprast, ka to uzrakstījis viņš.

—   Ir gan joki! — es nobrīnos.

—        Un, ja viņš nav parakstījies, tad tikai tādēļ, ka neesot gribējis, lai viņa vārds stāvētu līdzās komu­nista parakstam,

—        Toties, -— es piebilstu, — Polā kungam nebūtu nekas pretim atrasties vienā vēlēšanu sarakstā ar ko­munistu, tikai gan ar tādu noteikumu, lai komunista vārds tajā nebūtu pirmais.

—       Redzi nu! — Kolēns iesaucas. — Tu esi sapra­tis.

—         Pirmajam, protams, vajadzētu būt man, un es tiktu ievēlēts par mēru. Polā kungs kļūtu par manu pirmo vietnieku, bet, tā kā es esmu pārāk nevaļīgs un man nebūtu laika par pašvaldības lietām rūpēties, tad viņš visu pārņemtu savās rokās.

Es pārtraucu uzpildīt vīnu un paskatos uz saviem draugiem.

—       Labi. Kāda mums daļa gar Polā kunga intrigām? Uzspļausim uz tām, un tas viss.

—       Jā, bet pilsētas iedzīvotāji tam it kā piekrītot,— Kolēns iebilda.

—   Kam piekrīt?

—   Tam, lai tu kļūtu,par mēru.

Es sāku smieties.

—   It kā piekrītot, tu saki?

—        Nu, tas man tikai tāpat vien paspruka, — Ko­lēns taisnojas. — Iedzīvotāji patiesi to vēlas.

Es paskatos uz Meisonjē un atkal sāku darboties ap šifonu. Kad 1970. gadā es aizgāju no skolas direk­tora amata, lai turpinātu tēvoča darbu, Malžakā to uzskatīja par neprātīgu rīcību. Un, kad es nopirku Malvilas pili, visi bija vienis prātis — sak, Emanuēls, ne­raugoties uz savu skološanos, tomēr ir tāds pats gaisagrābslis kā viņa tēvocis. Bet tagad sešdesmit pieci lukliiri necaurejama čūkslāja pārvērsti leknās p]avās. Mnlvilas vīna dārzi iekopti no jauna un dod lielisku vi nu. Turklāt drīzumā es sākšu raust naudu, atvēr­dams pili tūristiem. Tomēr pats galvenais — es atkal csiuu cēlis godā Malžakas sensenās tradīcijas un iegā­dājies govis. Tādā kārtā es sešu gadu laikā savu līdz­pilsoņu acis biju strauji kāpis uz augšu. No gaisaIjrābšļa biju kjuvis par izdarīgu vīru. Un kāpēc gan lai tāds izmanīgs vīrs, kurš tik lieliski pratis kārtot savas darīšanas, tāpat nerīkotos vispārības labā?

Ar vārdu sakot, Malžakas iedzīvotāji kļūdījās divas reizes — pirmo reizi, uzskatīdami mani par nejēgu, bet otro — gribēdami uzticēt man mēra amatu. No manis nekad nebūtu iznācis labs mērs, jo šis darbs mani pārāk maz interesēja. Malžakas iedzīvotājiem tur­pat deguna galā bija labs mēra amata kandidāts, bet viņi savā apmātībā to neredzēja.

Atstājis abas durvis atvērtas — tiesa, viņam gan abas rokas ir pilnas —, atgriežas Momo, nesdams ne­vis trīs, bet gan sešas glāzes, kas pierāda, ka viņš nedomā sevi aizmirst. Visas sešas iemauktas cita citā, un virsējā dziļi iebāzti viņa nosmulētie pirksti. Es pie­ceļos.

— Dod šurp, — es saku un steidzos Momo drīzāk atbrīvot no viņa nastas. Bet, glāzes izdalīdams, es sāku ar viņu, pasniegdams tam virsējo, notriepto.

Paņēmis pudeli vīna no 1975. gada ražas, kura, ma­nuprāt, ir vislabākā, es pēc kārtas piepildu glāzes, lai gan visi, kā tas parasts, atrunājas. Tikko esmu beidzis, ienāk Tomā un, protams, rūpīgi aizver abas durvis. Viņš tuvojas ar ļoti nopietnu seju un vairāk nekā jeb­kad līdzinās sengrieķu statujai, lai gan mugurā viņam meins lietusmētelis un galvā motociklista aizsargķi­vere.

—       Iedzer glāzi, — es piedāvāju, sniegdams viņam savējo.

—       Nē, paldies, — Tomā noraida, — es nekad no rītiem nedzeru.

—       Vēlreiz labrīt! — noskalda garais Peisū, laipni pasmaidīdams.

Kad Tomā palūkojas uz viņu, neatbildēdams ne smaidam, ne sveicienam, Peisū mulsi piebilst:

—   Mēs laikam šorīt jau esam tikušies.

—       Jā, pirms minūtēm divdesmit, — Tomā ar stin­gru seju paskaidro. Redzams, ka viņš nejūt nekādu ne­pieciešamību no jauna sasveicināties, ja tas jau reizi izdarīts.

—       Es atnācu tevi brīdināt, — Tomā pievēršas man, <— ka šodien neieradīšos pusdienās.

—       Apklusini taču reiz savu pļerkšķi, — es uzkliedzu Momo, — taisni vai ausis pušu plīst!

—       Vai dzirdi, ko Emanuēls tev saka? — arī Menū viņu apsauc.

Momo pakāpjas dažus soļus atpakaļ, iespiezdams tranzistoru kreisajā padusē, un sašķobj niknu ģīmi, taču skaņu pieklusināt nedomā.

—       Esi nu gan tu viņam Ziemsvētkos pasniegusi labu dāvanu! — es pārmetu Menū.

—       Mans nabaga puisītis! — Menū sāk sūroties, pēk­šņi mainīdama nostāju. — Zirgu staļļus mēžot, viņam taču kāds prieciņš arī vajadzīgs.

Izbrīnījies es paskatos uz Menū, bet tad pasmaidu, lai gan ar sarauktām uzacīm, jo tādā veidā, kā man liekas, es gan atzīstu, ka viņai taisnība, taču nenieka nezaudēju no savas cieņas.

—       Es teicu, ka neieradīšos pusdienās, — Tomā at­kārto.

Labi, — es atbildu un, tā kā Tomā mums jau li/griezis muguru, vietējā dialektā saku Meisonjē:

Par vēlēšanām neraizējies, gan jau atradīsim kādu līdzekli, kā Šim ērmam Polā noplacināt seksti.

Un tieši šajā mirklī viss manā atmiņā sastingst, gluži kā Grevēna muzejā, kur vēsturiskie personāži iemūžināti tiem ierastās pozās. Centrā grupa, kuru veido Meisonjē, Kolēns, garais Peisū un es pats, visi ar glāzēm rokā, bažu pilnām sejām, visi norūpējušies par mūsu ciematu ar tā četri simti divpadsmit iedzī­votājiem, kuri mitinās uz planētas ar četriem miljar­diem cilvēcisku būtņu.

No šīs grupas, platus soļus sperdams, attālinās Tomā, bet starp viņu un mums ar pusizdzertu glāzi rokā stāv Momo, un viņa tranzistors pilnā rīklē dragā kādu idiotisku kārtējās estrādes zvaigznes ļerinātu bļurkšķi. It kā gribēdama viņu pasargāt, dēlam blakus nostā­jusies pavisam jau sīciņā Menū ar savītušam ābolam līdzīgo sačervelējušos seju, bet acis viņai dzirkst nule izcīnītās uzvaras priekā. Un visapkārt mums un pari mūsu galvam plešas milzīgais pagrabs ar savām vare­najām šķautņainajām velvēm, kas no augšas sijā atmaidzinātu gaismu.

Pasaules bojāeja, pareizāk sakot, tās pasaules bojā­eja, kurā mēs līdz šim bijām dzīvojuši, sākās pavisam vienkārši, un tajā nebija nekā dramatiska. Vispirms nodzisa elektriskā gaisma. Tumsā atskanēja smiekli, kāda balss ieminējās, ka radies bojājums, pāris reižu noknikšķēja šķiltavas, un tad atspīdēja uguntiņa, ap­gaismodama Tomā seju. «Varbūt tu varētu iedegt sve­ces?» es teicu, pieiedams pie viņa. «Vai labāk dod man savas šķiltaviņas, es zinu, kur sveces stāv, un pats tās iedegšu.» — «Manai mutei arī tumsā glāze secen nepaies,» es izdzirdēju Peisū balsi. Un kāds cits, var­būt Kolens, iesmiedamies pusbalsī piebilda, ka tā šā­dam gadījumam pietiekami liela.

Turēdams sev priekšā šķiltavas ar mirgojošo lies­miņu, es pagāju garām Momo un ievēroju, ka viņa tranzistors apklusis, bet tā skala vēl aizvien ir apgais­mota. Iededzināju uz diviem tuvākajiem paliktņiem stāvošās sveces — skaitā četras —, un pēc melnās nakts tumsas sveču gaisma mums šķita žilbinoši spoža, lai gan pagraba lielākā daļa palika neapgais­mota. Sveču paliktņi pie mūra bija piestiprināti diez­gan zemu, lai neizjauktu spraišļu līnijas, un mūsu iz­lauzītās ēnas uz tām šķita milzīgi lielas. Es atdevu šķiltaviņas Tomā, kurš tās ielika sava lietusmēteļa ka­batā un devās uz durvju pusi.

—    Nu, beidzot apklusināji gan savu pļerkšķi? — es pajautāju Momo.

—   Negāneabglusināju (Nekā neapklusināju.), — at­bildēja Momo, nolūkodamies uz mani pārmetošām acīm, it kā es būtu viņa aparātu apbūris. — Dābadnetarpojas (Tāpat nedarbojas.).

—   Jā, nedarbojas vis! — sašutumā iesaucās Menū. — Un bija pavisam jauns! Tikai vakar Larokā apmai­nīju baterijas!

—   Tas patiešām savādi, — ierunājās Tomā, pienāk­dams mums tuvāk, un viņa seja atkal iznira no tum­sas. — Tikko vēl bija kārtībā. ,.

—   Vai tu neizņēmi baterijas? — Tomā pajautāja Momo.

—   Nē, nē, — Momo apgalvoja.

—   Parādi man aparātu, — Tomā teica, nolikdams kartes uz galda.

Es domāju, ka Momo neparko neizlaidīs no rokām savu dārgumu, taču viņš to pastiepa Tomā, tāpat kā noraizējusies māte savu saslimušo zīdainīti uztic ārttlam. Tomā izslēdza aparātu, no jauna ieslēdza un noskaņoja uz maksimālo jaudu, likdams rādītājšautriņni staigāt pa raidstaciju skalu. Kļuva dzirdami spalgi Hprakšķi, taču citādi nebija nevienas skaņas.

—  Kad elektrība nodzisa, varbūt tu nometi to zemē? Vai ari kaut kam uztriecies?

Momo noliedzoši papurināja galvu. Tomā izņērna no kabatas sarkanu nazīti un ar mazāko asmentiņu atskrūvēja aparāta vāku. To noņēmis, viņš ar tranzisloru piegāja tuvāk pie sveces paliktņa un vērīgi pār­lūkoja aparāta iekšieni.

—   Nekādas vainas neredzu, — viņš teica. — Viss liekas pilnīgā kārtībā.

Tomā citu pēc citas atlika skrūvītes vietā. Es do­māju, ka viņš aparātu atdos atpakaļ Momo un ies savu ceļu, taču nenotika nekas tamlīdzīgs. Ar noraizējušos seju viņš palika stāvam un turpināja staciju meklē­jamo šautriņu pārbīdīt pa skalu.

Mēs visi septiņi, ne vārda nebilzdami, ieklausījāmies, ja tā varētu izteikties, tranzistora klusēšanā, kad pēk­šņi nogranda tāda dārdoņa, par kuru es varu sniegt aptuvenu priekšstatu, tikai meklējot salīdzinājumus, kuri tai pašā laikā man liekas gluži smieklīgi: pērkona vai pneimatisko veseru grāvieni, sirēnu spalgā kviekoņa, skaņas barjeru pārvarošas lidmašīnas rēkoņa, lokomotīves svilpju neprātīgā gaudoņa. Pār mums nobruka neizsakāmi spalga un reizē neiedomājami dobja cilvēka uztveres spējas pārsniedzoša dārdoša, dzelžaini žvankstoša un džerkstoša skaņu lavīna. Es nezinu, vai troksnis, sasniegdams bezgalīgu spēku, var cilvēku no­nāvēt. Ticu, ka tas būtu noticis, ja drausmīgie grā­vieni būtu turpinājušies. Izmisumā es ar rokām aiz­spiedu ausis, noliecos un sarāvos čokurā, pamanīdams, ka drebu no galvas līdz kājām. Esmu pārliecināts, ka šī konvulsīvā dreboņa bija organisma fizioloģiska re­akcija uz drausmīgo rēkoņu, kas pārsniedza cilvēka iz­turības robežas. šajā mirklī es taču vēl nebiju paguvis pat nobīties. Biju pārāk apdullis un nevaldāmo trīsu pārņemts, lai vispār spētu kaut ko iedomāties. Man prātā nenāca pat tas, ka grāvienu spēku mazina divu metru biezie mūri un veselu stāvu dziļā pazeme.

Ar rokām sažņaudzis deniņus, es drebēju. Likās, galva nupat pārplīsīs. Tai pašā laikā prātā jaucās muļ­ķīgas iedomas. Es sev vaicāju, kas izlējis manu glāzi, kuru es redzēju vāļājamies uz grīdas pāris metru at­tālumā. Tāpat brīnījos, kāpēc Momo kņūpus nokritis uzlclona plāksnēm, seju pie tām piespiedis un skaustu ar rokām aptvēris, un kāpēc Menū, kura purināja dēlu aiz pleciem, plati plāta muti, neizdodama nevienas skaņas.

Kad es saku «dārdoņa», «grandoņa», «rēkoņa», ar to vēl nekādā mērā nav raksturota kolosālā, visus cilvēka spēkus nomācošā grāvienu lavīna. Es pat nevaru pa­sacīt, kad tā īsti aprima. Šķiet, viss ilga vairākas se­kundes. Ka tā mitējusies, es pamanīju tikai tad, kad ievēroju, ka mans augums pārstājis drebēt, un Kolēns, kurš visu laiku bija čurnējis uz klona pa labi no ma­nis, kaut ko man iečukstēja, bet es sapratu vienīgi vār-, dus «elles jezga». Tajā pašā laikā izdzirdēju arī žēlu smilkstēšanu. Tur kunkstēja Momo.

Piesardzīgi noņēmu rokas no savām smeldzošajām ausīm, un Momo vaidi tūlīt kļuva skaļāki, tāpat es sadzirdēju, ka Menū, runādama izloksnē, par kaut ko viņu rāj. Tad Momo pārstāja ņerkstēt, arī Menū ap­klusa, un pēc briesmīgajiem grāvieniem, ko nule bi­jām pārcietuši, pagrabā iestājās klusums, kas šķita tik dziļš, nenormāls un sāpīgs, ka man gribējās balsi

f.a lidot. Radās sajūta, it kā baismīgais troksnis mani mitu saturējis, bet tagad, kad tas aprimies, esmu pali­cis karājamies tukšumā. Tāpat es nevarēju pakustēties, im mans redzes lauks bija ļoti šaurs: atskaitot Menū un manā priekšā uz klona sakņupušo Momo, es ne­viena cita neredzēju, pat Kolēnu ne, lai gan viņš, kā vēlāk pats apgalvoja, nebija izkustējies no vietas.

Nezinu, kāpēc, bet pēkšņais klusums man iedvesa šausmas. Sviedriem pārplūdis, es aizgūtnēm tvarstīju gaisu. Novilku, pareizāk sakot, norāvu puloveru ar aug­sto apkakli, kuru biju uzvilcis pirms nokāpšanas pa­grabā. Taču gandrīz nekāda atvieglinājuma nesajutu. Tāpat sviedri straumēm man plūda pār pieri, tecēja pa vaigiem un muguru un sakrājās padusēs, mocīja bries­mīgas slāpes, lūpas izkalta, un mēle lipa pie aukslē­jām. Pēc brīža atjēdzos, ka sēžu ar pavērtu muti, ātri kā suns elsodams, taču nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tūlīt nosmakšu. Tajā pašā laikā mani bija pārņē­mis drausmīgs nespēks — uz klona sadudzis un ar muguru pret kādu kublu atbalstījies, es nejaudāju ne pakustēties, ne parunāt!

Arī neviens cits nesacīja ne vārda. Pagrabā valdīja nāves klusums, un, izņemot smagus, svelpjošus elpas vilcienus, tur nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Tagad gan es saredzēju savus draugus, bet viņu sejas izska­tījās kā miglā tītas. Likās, ka no šķebinošās nespēka sajūtas es tūlīt zaudēšu samaņu. Aizvēru acis. Skatī­šanās prasīja pārāk lielu piepūli. Galvā nebija nevie­nas domas, es ne par ko nebrīnījos un pat negribēju zināt, kāpēc man trūkst elpas. Kā nāv.īgi ievainots dzīvnieks, kaktā ierāvies un sakņupis, es aizgūtnēm el­soju un pārplūdu sviedriem, viss ļaudamies drausmīgai baiļu sajūtai. Es tūlīt miršu, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu.

Pēkšņi manā redzes laukā parādījās Tomā seja, pa­mazām pieņemdama aizvien skaidrākus apveidus. Viņš bija līdz jostas vietai kails, bāls kā nāve, sviedriem klāts. Dzirdēju viņu izdvešam: «Ģērbies nost!» Brīnī­jos, ka man pašam tas nebija ienācis prātā. Novilku kreklu, Tomā man palīdzēja. Laime, ka kājās man ne­bija stulmeņi, jo pat ar Tomā palīdzību es no tiem ne­būtu atbrīvojies. Katra visniecīgākā kustība nogurdi­nāja. Pa trim lāgiem man vajadzēja atpūsties, iekāms es novilku bikses, un vispār spēju to izdarīt tikai tā­pēc, ka man talkā nāca Tomā. Pielicis muti man pie auss, viņš tikko dzirdami nočukstēja:

— Termometrs… virs izlietnes.,, septiņdesmit grādu.

Es sapratu katru vārdu, taču tikai pēc brītiņa apjē­dzu, ko viņš saka — virs ūdens statņa piestiprinātais termometrs rādīja, ka temperatūra pagrabā no trīspa­dsmit grādiem uzkāpusi līdz septiņdesmit. Man tūlīt kļuva vieglāk. Es atskārtu, ka mirstu nevis no neiz­protamas slimības, bet gan no pārmērīgā karstuma. Taču pagaidām tas viss vēl šķita tikai murgaini rēgi. Es nespēju pat iedomāties, ka temperatūra pagrabā va­rētu vēl kāpt un kļūt nāvējoša. Nekad savā mūžā ne­biju pieredzējis tādu situāciju, ka pagrabā kāds ietu bojā no svelmes.

Man izdevās uzrausties ceļos, un četrrāpus, ar mil­zīgu piepūli es aizrāpos līdz kublam, kurā mēs skalo­jām pudeles. Pieķēros pie tā malām, sirds nevaldāmi kūleņoja, acīs sametās tumšs, krūtīm trūka elpas, taču kaut kā es uzķepurojos stāvus, pēc tam abas rokas līdz pleciem un galvu iegremdēju ūdenī. Tūlīt sajutu patīkami spirdzinošu vēsumu, kas acīmredzot liecināja, ka ūdens kublā vēl nav paguvis sasilt līdz apkārtējā gaisa temperatūrai. Es tā nostāvēju diezgan ilgi un

droši vien būtu noslīcis, ja nenoturētos virspusē, ar rokām atspiezdamies pret kubla dibenu. Tad pamanīju, ka alkatīgi riju netīro, ar vīna saskalām sajaukto ūdeni. Taču pēc t"am jau spēju noturēties kājās un skaidri saredzēt savus biedrus. Izņemot Kolēnu, kurš droši vien dzirdējis Tomā paskubinājumu, visi vēl bija apģērbušies. Peisū ar aizvērtām acīm šķita iemidzis. Alomo dīvainā kārtā paturējis mugurā savu biezo vil­nas kamzoli. Viņš gulēja nekustīgi izstiepies visā au­gumā, galvu ielicis Menū klēpī. Viņa sēdēja sakņupusi, ar muguru pret kādu mucu atbalstījusies, acis aizvērusi, un viņas izdēdējušā sejā nebija ne mazāko dzīvības pazīmju. Meisonjē vērās manī ar izmisuma un bezspēka apziņas pilnām acīm. Es noģidu, ka viņš re­dzējis mani dzeram un arī gribētu dzert, taču viņam vairs nav spēka aizklunkurot līdz kublam.

Es teicu:

—  Tūlīt visi izģērbieties!

Centos to pasacīt stingrā balsī, tomēr izdvesu tikai gurdus un neskanīgus vārdus. Muļķīgā pieklājībā vēl piebildu:

—   Es jūs lūdzu!

Peisū pat nepakustējās. Menū atvēra acis un mēģi­nāja novilkt dēlam kamzoli, bet nespēja noturēt viņa vidukli un, sviedriem pārplūzdama, atkal noslīga pret mucas apaļajiem sāniem. Viņa elpoja drausmīgā pie­pūlē, muti aizgūtnēm plātīdama gluži kā sausumā iz­mesta zivs. Meisonjē paskatījās uz mani, viņa' pirksti sāka atpogāt kreklu, taču tie tikko kustējās, un es sa­pratu, ka nekad viņš netiks līdz pēdējai pogai.

Pats es atkal saļimu uz klona līdzās kublam un, elpu tvarstīdams, visu laiku lūkojos Meisonjē izmisu­šajās acīs, gatavs viņam palīdzēt, kolīdz to spēšu. Izsliedamies uz elkoņa, es uzgrūdos vienam no abiem

stiepļu kurvjiem ar sešām nodalēm, kurās Momo pār­nēsāja pudeles no savas mātes pie manis. Saskaitīju tajā sešas pudeles. Galva man bija tik apmiglota, ka vajadzēja tās pārskaitīt pa divi lāgiem. Satvēru vieg­lāk aizsniedzamo pudeli. Tā likās drausmīgi smaga. Ar lielām pūlēm pacēlu pudeli pie lūpām un sāku dzert, nesaprazdams, kāpēc esmu rijis saskalas, ja turpat blakus tik daudz vīna. Tas bija silts un skāņš. Izdzēru gandrīz pusi pudeles. Es svīdu tik briesmīgi, ka pat manas ļoti kuplās uzacis nespēja atturēt no pieres plūstošos sviedrus, kas nepārtraukti tecēja acīs, pada­rīdami mani aklu. Taču jutos jau tiktāl atspirdzis, ka mēģināju nokļūt pie Meisonjē, nevis līzdams vairs četrrāpus, bet šļūkdams uz kreisajiem sāniem, pusiz­dzerto pudeli labajā rokā turēdams.

Pamanīju, ka klona plāksnes stipri sakarsušas. Ap­stājos, lai uz mirkli atvilktu elpu. Sviedri tērcītēin plūda pār seju, viss augums bija tik izmircis, it kā es nupat būtu izkāpis no vannas. Atmetis galvu atpakaļ, lai sviedri nekrātos acīs, ieraudzīju griestu šķautņainās velves. Sveču nespodrajā gaismā tās lāgā neva­rēja saredzēt, taču velves šķita izstarojam tādu tveici, it kā būtu nokaitētas līdz baltkvēlei. Un, vēl aizvien apstulbis, ar elpas trūkumu cīnīdamies un noskatīda­mies sviedru peļķēs, kas no manis sapilēja uz klona karstajām plāksnēm, es iedomājos, ka mēs esam šajā pagrabā ieslēgti tikpat kā cepeškrāsnī cāļi, no kuru pietūkušajiem sāniem čurkstēdami pil tauki. Tomēr pat šajā brīdī, kad diezgan precīzi atskārtu, kādā stāvoklī esam nokļuvuši, viss notiekošais man šķita kā attēlā vērots. Loģiskā domāšana bija tādā mērā paralizēta, ka ne uz mirkli prātā nenāca doma par to, kas laukā varētu būt atgadījies. Vēl vairāk, tā vien likās — ja būtu pietiekami spēka, lai atvērtu abējās durvis, kas veda uz gaiteni, un uzraustos pa izejas kāpnēm, tad ārā nokļūtu vēsumā, kāds tur valdīja pirms stundas.

Nokļuvis pie Meisonjē, es pastiepu viņam pudeli, lāču pamanīju, ka viņš nespēj to satvert. Tad iebāzu pudeles kaklu starp viņa izkaltušajām, kopā salipušajam lūpām. Sākumā daudz vīna iztecēja zemē, bet, tikko Meisonjē mute bija mazliet atveldzēta, lūpas cie­šāk sakļāvās ap pudeles kaklu un viņš sāka rīt ašā­kiem malkiem. Jutos ļoti atvieglots, kad redzēju pudeli iztukšojamies, jo man bija bezgala grūti to noturēt un bezmaz pietrūka spēka jau iztukšoto nolikt sāņus. Mei­sonjē pagrieza galvu pret mani un neteica ne vārda, taču viņa skatienā viedās tik dziļa un reizē bērnišķīga pateicība, ka, neraugoties uz visu vārgumu, man acīs gandrīz sariesās asaras. Tomēr apziņa, ka esmu bied­ram palīdzējis, stiprināja manus spēkus. Palīdzēju vi­ņam izģērbties. Kad to bijām paveikuši, es viņa drēbes paraušu zem mums abiem, lai kaut cik pasargātos no sakarsušajām klona plāksnēm, tad sadugu zemē, galvu atbalstīdams līdzās viņam pret kādu mucu, un laikam uz brīdi zaudēju samaņu, jo pēkšņi vairs nespēju ap­jaust, kur es esmu un ko daru. Apkārt viss likās mig­lains un neskaidrs. Iedomājos, ka varbūt acīs man sa­krājušies sviedri. Milzīgā piepūlē noraušu ar.roku pār acīm, taču dūmaka vēl kādu brīdi neizklīda — laikam biju tik pārguris, ka pilnībā nespēju atjēgties.

Kad biju mazliet atguvies un mana redze uzlaboju­sies, pamanīju, ka Kolēns un Tomā nopūlas ar Peisū, viņu izģērbdami un dzirdinādami. Ar pūlēm pagriezis galvu pa labi, ieraudzīju Momo un viņa māti, abus pil­nīgi kailus, vienu otram blakus. Menū gulēja ar aiz­vērtām acīm, sarāvusies pavisam maziņa, gluži kā sīkie ģiltenīši, kurus atrok aizvēsturisku apbedījumu vie­tās. Mirkli man prātā uzplaiksnīja izbrīns, kā gan viņai bijis pietiekami spēka ne tikai izģērbties pašai, bet arī novilkt drēbes dēlam. Taču šī doma tūlīt pagaisa, un es ar lielu piepūli sāku apsvērt plānu, kā aizrāpties līdz kublam un iegremdēties tajā. Kā tur nokļuvu, pats nevaru pasacīt, jo klona plāksnes bija karstas, bet tad es apjēdzu, ka izmisīgi pūlos ierausties prāvajā ūdens tvertnē. Ar kreiso roku neviļus pieskāros mūra sienai un tūlīt to atrāvu, it kā būtu apdedzinājies pie sarkani nokaitētas metāla plāksnes. Tomēr kaut kā es kublā ietenterējis biju, jo, atkal atguvies, jau tupēju ūdenī, ceļgalus pie zoda pievilcis un galvu uz tiem atbalstī­jis, lai nenoslīktu. Kad vēlāk visu atcerējos, nodomāju, ka tā droši vien bija viskarstākā vanna, kādā es jeb­kad savā mūžā tiku iekāpis, taču toreiz tā sniedza ne­izsakāmu atveldzi. Prātā palicis arī tas, ka vairākkārt es lieliem malkiem dzēru šķietami tik dzestro ūdeni. Un laikam biju arī iesnaudies, jo, visam augumam no­trīsot, es spēji pietrūkos, kad pēkšņi atvērās pagraba durvis un pa tām iemeimuroja kāds cilvēks.

Acu nenovērsdams, blenžu uz viņu. Paspēris pāris soļu, cilvēks sagrīļojas. Viņš ir kails. Matu un uzacu viņam nav, visa miesa sarkani uzburbusi, it kā tā būtu applaucēta verdošā ūdenī. Un visbaismīgākais — manī pēkšņi iestrāvo ledainas šausmas —, ka viņam uz krū­tīm, sāniem un kājām nokarājas asiņaini miesas lēveri. Taču neizprotamā kārtā viņš turas uz kājām, skatās uz mani, un, neraugoties uz to, ka viņa seja ir viena vienīga čūlājoša deguma brūce, pēc acīm es viņu pa­zīstu: tas taču ir Zermēns, mans palīgs no «Septiņu dižskābaržu» fermas.

Es iesaucos:

— Zermēn!

Un mirklī, it kā tikai šo uzsaucienu gaidījis, viņš sa­grīļojas, nokrīt zemē un paliek nekustīgi guļam uz muguras, ar izstieptām kājām un atplestām rokām. I.ijn pašā brīdī pa vajā palikušajām durvīm iebrāzmo llk svelmīga gaisa plūsma, ka es apņemos izkāpt no kubla un tās aizvērt. Brīnumainā kārtā tas man ari 1/,dodas: rāpus vai līšus — pats vairs nezinu, kā īsti — <. uokļūstu līdz durvīm, visus spēkus sasprindzinājis, alspiežos pret smagajiem ozola dēļiem, līdz durvis beidzot sakustas, un ar bezgalīgu atvieglinājumu es dzirdu slēdža mēlīti noklakšķam savā ligzdā.

Es aizgūtnēm elsoju, no manis straumēm plūst sviedri, klons izstaro svelmi, un ar neizsakāmām bai­lēm es sev vaicāju, vai man izdosies nokļūt atpakaļ pie kubla. Uz elkoņiem un ceļgaliem atbalstījies, ar no­kārtu galvu esmu saļimis tikai dažu metru attālumā no 2ermēna, bet man vairs nav spēka pierāpot pie viņa. Taču tam nebūtu arī nekādas nozīmes. Es jau to zinu. Viņš ir miris. Un šajā mirklī, kad vairs nejaudāju pa­celt galvu, atraut rokas un kājas no svilinošā klona un kad cīnos ar kārdinājumu padoties liktenim-un nomirt, manī, veroties Zermēna līķī, pēkšņi uzplaiksnī atskārta, ka mūs ielenc uguns okeāns, kurš iznīcinājis jebkuru dzīvu radību zemes virsū — cilvēkus, dzīvniekus un augus.

Pārlasot uzrakstīto, tagad es tajā saskatu dažu labu nepilnību, ko agrāk nebiju pamanījis. Tā, piemēram, tagad es sev vaicāju, kā gan mirstošais Zermēns, ku­ram liesmas bija ne tikai nosvilinājušas drēbes, bet arī sačulgājušas ādu, — kā gan šis nelaimīgais spēja nokļūt līdz mums. Jādomā, ka viņš «Septiņos dižskā­baržos» būs saņēmis steidzamu ziņu no kāda mūsu klienta un, zinādams, ka man piezvanīt nevar, jo es pagrabā uzpildu vīnu, būs sēdies motociklā un joņojis šurp, bet katastrofa viņu pārsteigusi, jau iebraucot Malvilā, tas ir, tādā brīdī, kad kraujas klints aizsegā viņš bijis zināmā mērā pasargāts no uguns viesuļa. Šādā gadījumā gigantiskais liesmu virpulis, kas brā­zās no ziemeļiem uz dienvidiem, viņu būs tikai iesā­ņus skāris ar savu zibens mēli. Manuprāt, tādējādi iz­skaidrojams tas, ka viņš nebija pārvērsts apdegu čupiņā, kā notika gandrīz ar visiem Malžakas iedzīvotā­jiem, no kuriem pāri palika vienīgi pelnu kārtas segtas apogļojušās kaulu paliekas.

Ja Žermēns būtu nokļuvis sargtorņa pagalmā dažas sekundes agrāk, iespējams, ka viņš būtu paglābis savu dzīvību. Pati pils patiesi bija cietusi samērā maz, jo no versmojošās uguns ziemeļu pusē to aizsedza milzī­gais klints masīvs.

Izbrīnu izraisīja arī vēl kas cits: sākot ar to brīdi, kad pagrabā nogranda joņojošā nāves vilciena dārdoņa (vēlreiz atkārtoju, ka tagad šis salīdzinājums man šķiet smieklīgs), bet pēc tam uzliesmoja drausmīgā pekles spelts, mēs visi bijām tikpat kā paralizēti, jo mums vairs lāgā neklausīja locekļi un arī runas un, pat domāšanas spējas kļuva pavisam vārgas. Mēs ru­nājām ļoti maz, kustējāmies vēl mazāk, un, kas bija vispārsteidzošākais, līdz tam mirklim, kad parādījās Zermēns, man nebija ne mazākās nojausmas par ār­pusē notiekošo. Tomēr arī vēl tad mana domāšana bija pavisam miglaina un es neizdarīju nekādus secināju­mus par kopsakaru, kas varētu būt tādiem faktiem kā elektriskās strāvas padeves pārtraukumam, radiostaciju apklušanai, necilvēcīgajai dārdoņai un drausmīgajam karstumam.

Reizē ar loģiskās domāšanas zudumu pagaisa arī laika nojauta. Pat vēl šodien es nevaru pasacīt, cik ilgs laiks pagāja kopš gaismas nodzišanas līdz tam brīdim, kad atvērās pagraba durvis un pie mums iemeiiiiuroja Zermēns. Manuprāt, tas izskaidrojams ar pārIraukumiem apkārtējās pasaules uztverē, jo tā kļuva fragmentāra un zaudēja asumu.

Tāpat zuda arī morāles normu izjūta. Tas nenotika uzreiz, jo sākumā es vēl pūlējos palīdzēt Meisonjē. Tomēr tā bija tikai, ja tā varētu teikt, morālas uztve­res pēdējā atblāzma. Pēc tam man vairs ne prātā ne­nāca, ka nebija taču biedriski sagrābt savā varā mūsu vienīgo kublu ar ūdeni un tajā tik ilgi mērcēties. Bet, no otras puses, ja es nebūtu tā rīkojies, tad nez vai man pietiktu spēka aizrāpot līdz ieejas durvīm, kuras Zermēns bija atstājis vaļā, un tās aizvērt. Vēlāk es at­skārtu, ka neviens no maniem biedriem nebija pat pa­kustējies, lai gan visi ar ciešanu pilnām acīm blenza uz durvīm.

Jau pieminēju, ka kņūpus sabrucis un ar nokārtu galvu es gulēju tikai kāda metra attālumā no Zermēna, bet man pietrūka spēka pierāpot viņam klāt. Pareizāk būtu sacīt — pietrūka drosmes, nevis spēka, jo beidzot es tomēr nokļuvu līdz ūdens kublam. Patie­sībā mani paralizēja šausmas, kas uzvilnīja, kad ierau­dzīju pēkšņi parādāmies Zermēna pietūkušo, asiņojošo augumu, no kura nokarājās miesas lēveri tikpat ka kautiņā sadriskāta krekla skrandas. Zermēns bija spē­cīga auguma vīrs, un, vai nu tādēļ, ka es biju saļimis uz klona, vai arī tāpēc, ka sveču gaisma līdz nejēdzī­bai palielināja uz griestu velvēm krītošo ēnu, viņš man izskatījās tik neizsakāmi milzīgs un briesmīgs, it kā pa durvīm būtu ienākusi pati nāve, nevis viens no tās upuriem. Turklāt Zermēns stāvēja pilnā augumā, bet mēs nespēkā vāļājāmies uz klona. Un, visbeidzot, viņš nemitīgi grīļojās uz priekšu un atpakaļ, blenzdams mani ar zilām, caururbjošām acīm, un šajā stājā viedās slēpti draudi, it kā milzīgais ienācējs grasītos ar visu savu smagmi gāzties virsū un mani iznīcināt.

Un tā es atkal aizrausos līdz kublam, taču šoreiz tajā vairs neiegremdējos, jo, iebāzis tur roku, sev par lielu pārsteigumu sajutu, ka ūdens ir pārāk karsts. Man būtu vajadzējis secināt, ka tā ir tikai šķietamība un patiesībā sācis atdzist apkārtējais gaiss, bet tas man ij prātā nenāca, un tāpat es neattapos paskatīties uz termometru pie ūdens statņa. Galvā urbās tikai viena doma — izvairīties no saskarsmes ar nokaltuša­jām klona plāksnēm. Ar grūtībām uzrausies uz divām kopā saveltām vīna mucām, nogūlos šķērsām tām pāri, iekļaudams vidukli abu apaļīgo sānu veidotajā ieplakā, bet rokas un ķermeņa augšdaļa man nokarājās lejup. Saskaršanās ar koksni sniedza tīkama vēsuma un at­vieglinājuma iespaidu, taču šī sajūta nevilkās ilgi un manas ciešanas atkal atsākās, bet šoreiz tās jau bija citādas. Es vairs tik pārmērīgi nesvīdu, mazāk mocīja arī elpas trūkums, lai gan delnas, cejgali, gurni, sē­žamvieta, ar vārdu sakot, visas miesas daļas, kuras bija saskārušās ar klonu, smeldza deguma sāpēs. Tu­vumā dzirdēju kādu klusi vaidam. Ar satraukumu atce­rējos savus biedrus, līdz nokaunējies atskārtu, ka vai­dētājs esmu es pats. Taču pilnīgi skaidri to sapratu tikai vēlāk. Nekas nav tik subjektīvas dabas kā sāpju sajūta. Skaudrā smeldze, ko tobrīd izjutu, patiesībā īsti nemaz neatbilda samērā diezgan vieglajiem apde­gumiem, ko biju guvis. Kolīdz es atkal kaut cik biju attapies un sācis rīkoties, es tos aizmirsu.

Ka apdegumi nebija nekādi nopietnie, liecināja kaut vai tas, ka es drīz vien iemigu un laikam nogulēju diezgan ilgi. Kad atkal pamodos, lielās sveces uz sie nas paliktņiem jau bija izdegušas, bet kāds no mūsē­jiem kaut kur tālāk bija iededzis citas. Tagad visā augumā, jo sevišķi mugurā es sajutu ledainu saltumu, aiz aukstuma man klabēja zobi. Palūkojies apkārt pēc drēbēm, es tās nekur nemanīju un nolēmu nokāpt no savas laktas, lai paskatītos uz termometru. Pārvieto­šanās sagādāja lielas grūtības, kāju muskuļi bija slingi, kā krampju sarauti, neciešami sūrstēja delnas. Termometrs rādīja vairāk nekā trīsdesmit grādu virs nulles. Lai kā es nopūlējos sev ieskaidrot, ka ir taču silts un nav pamata drebēt aiz aukstuma, prāta apsvē­rumiem nebija nekādas iedarbes un zobi man turpināja klabēt. Klunkurodams atpakaļ pie kubla, es ieraudzīju, ka Peisū piecēlies un velk mugurā drēbes. Dīvainā kārtā es redzēju tikai viņu vienu, lai gan arī pārējie pieci bija tepat pagrabā. Jādomā, manas nogurušās acis reizē spēja fiksēt tikai vienu objektu.

—   Vai tu jau ģērbies? — es stulbi jautāju.

—   Jā, — viņš atbildēja vārgā, taču citādi gluži' da­biskā balsī. — Es iešu uz mājām. Mana Iveta būs noraizējusies.

Es paskatījos uz viņu. Kad Peisū ieminējās par savu sievu, manas domas pēkšņi noskaidrojās. Tas likās ne­ticami, taču manis atskārstajai patiesībai bija sava krāsa, sava temperatūra un noteiktas aprises. Tā šķita balta kā sniegs, ledaini salta un līdzīgi nazim triecās sirdī. Skatījos, kā Peisū ģērbjas, un tikai, tagad patiesi sapratu, kas īsti ar mums bija noticis.

—   Ko tu uz mani tā blenz? — Peisū sirdīgi nopra­sīja.

Es nokāru galvu. Pats nezinu, kāpēc viņa priekšā jutos tik briesmīgi vainīgs.

—   Nekas,nekas, vecīt, — es ierunājos vārgā balsī.

—   Bet tu blenzi uz mani, — Peisū, vēl aizvien nikns, atkārtoja, un viņa rokas tik |oti drebēja, ka viņš ne­varēja uzvilkt bikses.

Es vairs neteicu ne vārda.

—   Tu blenz uz manĻ bet tagad gribi to noliegt, — piktā tonī Peisū atkaļ atsāka, uzmezdams man nīgru skatienu. Taču pats bija tik nespēcīgs, ka viņa dusmas izraisīja tikai līdzcietību.

Es klusēju. Man gribējās runāt, bet nebija, ko sacīt. It kā atbalstu meklēdams, paskatījos visapkārt. Un ta­gad es saredzēju arī savus pārējos biedrus. Pareizāk sakot, es tos ieraudzīju citu pēc cita, katru atsevišķi un ar tādu piepūli, ka man kļuva gandrīz nelabi.

Zilgani bālā Menū sēdēja, turēdama Momo galvu klēpī, un ar izdēdējušajiem pirkstiem liegi glāstīja viņa sataukojušos matus. Meisonjē un Kolēns abi bla­kus, kokaini sastinguši, iekritušiem vaigiem un nodur­tām acīm. Tomā stāvēja, pret kādu mucu atspiedies, turēja rokās Momo tranzistoru ar apgaismoto skalu un lēni lika pa to no viena gala līdz otram slīdēt staciju norādes šautrai, veltīgi meklēdams kaut kur pasaulē kādu cilvēka balsi. Viņa saspringtajai sejai tagad bija ne tikai antīkas statujas vaibsti, bet arī tās krāsa un akmens tvirtums.

Neviens neatbildēja uz manu skatienu. Atceros, ka par to es noskaitos un sajutu tādu pašu nevarīgu naidu, ar kādu Peisū nule bija nolūkojies manī. Tāpat kā tikko pasaulē nācis bērns aiz sāpēm kliedz, kad viņa plaušās pirmo reizi iekļūst gaiss, arī mēs šajās moku stundās tik ilgi bijām katrs ierāvies sevī, ka ta­gad mums bija grūti pārvarēt atsvešinātību un kon­taktēties ar citiem.

Manī pamodās ļauns kārdinājums ļaut Peisū rīko­ties, kā viņš pats vēlas. Atceros, ka nekrietnā zemiskumā pie sevis nočukstēju: «Ja jau viņš tāds, lai vācas ratā, būs vismaz viens no kakla nost.» Taču, pārsteigts par savu nelietību, es tūlīt metos pretējā galējībā un asaraini jūtelīgā balsī nošļupstēju: «Peisū, manu veco draudziņ Peisū.»

Un tūlīt nokāru galvu. Biju tik apmulsis, ka neapjē­dzu, ko daru. Uz visu es reaģēju, krizdams galējībās, kas citkārt man nemaz nebija raksturīgi.

Apjukumā un tādā kā vainas apziņā es murmināju;

—  iet laukā varbūt vēl ir bīstami.

Tikko biju to pateicis, jau aptvēru, ka šie vārdi ir gandrīz vai smieklīgi — tik neatbilstoši tie bija stā­vokļa nopietnībai. Taču arī šādā veidā tie nokaitināja Peisū vēl vairāk, un viņš caur sakostiem zobiem, taču tādā pašā vārgā balsī, kādā biju runājis es, nikni no­burkšķēja:

—   Bīstami? Kāpēc bīstami? No kurienes tu zini, ka tas ir bīstami?

Arī viņa balss skanēja neīsti. It kā viņš spēlētu ko­mēdiju. Es sapratu, kāpēc tā, un man gribējās raudāt. Atkal nokāru galvu, no jauna man pāršalca briesmīgs noguruma vilnis, un es gandrīz biju ar mieru ļaut visam iet savu gaitu, lai notiktu kas notikdams. No šā sastinguma mani izrāva Peisū acis, kuras es ierau­dzīju, atkal galvu pacēlis. Tajās zalgoja niknums, bet reizē ar to viedās vārdos neizteikts lūgums. Viņš it kā lūdzās pagaklām viņam neko nesacīt, atstāt viņu pēc iespējas ilgāk neziņā, it kā mani vārdi spētu apjaustā fragmentus sakausēt vienā viņu satriecošā šausmīgas nelaimes vēstī.

Vairs nebija šaubu, ka Peisū visu sapratis — tāpat kā Kolēns un Meisonjē. Abi pēdējie, ļaudamies apstul­bumam un sastingumam, centās atvairīt briesmīgā zau­dējuma apziņu, bet Peisū, gluži otrādi, traucās tai pre­tim un, par spīti prāta apsvērumiem, ar aizvērtām acīm tiecās steigties uz savām mājām, no kurām pāri varēja būt palikusi tikai pelnu gubiņa.

Es prātā sagudroju vairākas frāzes, un gandrīz jau izvēlējos šādu: «Apdomā pats, Peisū. Spriežot pēc tem­peratūras, kāda sakāpa pie mums, šeit pagrabā …» Tomēr nē, kaut ko tādu es viņam nevarēju sacīt. Jau tāpat viss bija pārāk skaidrs. Es noliecu galvu un mākslotā lietišķībā ieminējos:

— Tādā stāvpklī tu nekur nevari iet.

— Un tu būsi tas, kurš man to aizliegs?! — Peisū atcirta izaicinošā tonī. Taču balss viņam bija neva­rīga, lai gan viņš nožēlojamā kārtā veltīgi pūlējās izriezt savus platos plecus.

Es neko neatbildēju. Jau labu laiku sajutu degunā un mutē ieplūstam pliekanu, šķebinoši salkanu smaku. Kad bija nodzisušās sākumā iedegtās sveces — uz katra paliktņa to bija pa divi — un kāds no mūsējiem, droši vien Tomā, aizdedzināja sev tuvāk novietotās, tā pa­graba daļa, kur ūdens statņa tuvumā atrados es, grima pustumsā. Tāpēc pagāja krietns laika sprīdis, pirms es sapratu, ka smirdoņa nāk no Zermēna līķa, kurš izstiepies, trūcīgajā apgaismojumā tikko saredzams, gulēja netālu no durvīm.

Es viņu biju pavisam aizmirsis un tagad pamanīju kā no jauna. Peisū acis, kurās bija tā pati naidīgā un reizē lūdzošā izteiksme, visu laiku cieši vērās manī un, sekodamas manam skatienam, arī pavērsās uz durvju pusi. Ieraugot tur gulošo mironi, tās uz mirkli sastinga. Tad Peisū aši un kaunīgi pagrieza skatienu sāņus, it kā viņš būtu pilns apņēmības noliegt paša acīm nupat redzēto. Peisū vienīgais no mums bija jau apģērbies, arī ceļš uz durvīm bija brīvs, jo es jutos pārāk nespēcīgs, lai viņam to aizšķērsotu, taču viņš nekustējās ne no vietas.

—   Nu redzi, Peisū, pagaidām tu jau nevari nekur iet, — es atkārtoju, bet mana balss vēl aizvien bija vārga un bezspēcīga.

Man nevajadzēja iejaukties, jo Peisū it kā to vien bija gaidījis, lai gūtu kaut niecīgu paskubinājumu. Kaut kā dīvaini, iesāņus virzīdamies, viņš lēnītēm ne­veikli klunkuroja uz durvīm.

Šajā brīdī man palīdzība nāca no tādas puses,, kur es to vismazāk biju cerējis. Menū pavēra acis un ieru­nājās vietējā izloksnē, uz mata tā, it kā viņa sēdētu savā torņa virtuvē, nevis kaila un zilgani bāla gulētu pagrabā "uz klona:

—   Emanuēlam taisnība, Peisū, tukšā dūšā tu nekur nedrīksti iet. Tev vispirms kāds kumoss jāiekož.

—   Nē, nē, — tāpat vietējā izloksnē runādams, Peisū tiepās. — Tencinu, Menū. Bet nav nekādas vajadzības. Vēlreiz paldies.

Tomēr Peisū apstājās, jo tagad bija iekļuvis zemnie­ciskās sadzīves slazdos ar visu sarežģīto piedāvājumu un atteikumos rituālu.

—    Nemels nu blēņas, — Menū neatlaidās, soli pa solītim virzīdamās pa laipnas viesmīlības ceremoniālo taciņu. — No tā tev gabals nenokritīs, ja kaut ko iebaudīsi. Un tāpatāš mums tas lieti noderētu. Kultra kungs, — vērsdamās pie Tomā, viņa pārgāja uz franču literāro valodu, — lūgtum, jūsu ģelzīti.

—    Es tev saku, ka man nekas nav vajadzīgs, — Peisū liedzās, lai gan bija jūtams, ka Menū vārdi viņu iepriecina, un viņš ar bērna pateicību nolūkojās uz Menū, pietverdamies viņai kā ierastās un drošās pa­saules dzīvam iemiesojumam.

— Rimsties jele, rimsties, — Menū turpināja tajā rāma mājīguma balsī, kurai Peisū tik labprāt pakļā-? vās. — Laid mani vaļā, — viņa teica, nobīdīdama Momo galvu no sava klēpja, — pavācies maķenīt sā­ņus, lai tieku uz kājām.

Un, kad Momo īdēdams tvarstījās mātei gar ceļga­liem, Menū maigi turpināja bārt savu lielo ķēpausi, līdz beidzot iecirta viņam skanīgu pļauku.

No kurienes vecenītei radās spēki, es vēl tagad ne­varu pasacīt. Kad Menū piecēlās, kaila, sīciņa un izģindusi, es vēlreiz biju pārsteigts par viņas trauslumu. Tomēr gluži bez jebkādas palīdzības Menū atsēja nei­lona auklu, kurā pie griestiem bija iekarināts šķiņķis, nolaida to lejā un nokabināja no āķa, lai gan bālais un pārbiedētais Momo visu laiku nenovērsa acu no mā­tes un kā ar krūti barojams bērns ņerkstēdams turpi­nāja to aicināt pie sevis. Kad vecenīte atgriezās ar ga­ļas klunci un uzlika to uz mucas turpat virs dēla gal­vas, lai atraisītu aptinumu, Momo gan mitējās gaudot, taču sāka sūkāt savu īkšķi, it kā piepeši atkal būtu kļuvis par zīdaini.

Es noskatījos, kā Menū, atbalstījusi šķiņķi pret mucu un ar savu izdēdējušo roku aiz kaula cieši turēdama, sagriež to nelielās biezās šķēlēs. Tajā pašā laikā jo vērīgi nopētīju viņas augumu. Kā jau biju domājis, pēc krūštura Menū nebija nekādas vajadzības, jo krūšu vietā viņai nokarājās ļenganas, sakrokojušās tarbiņas. Iekritušā vēdera apakšdaļā izspiedās bļodas kauli, bet zem pleciem — lāpstiņas. Dibens vecenītei bija vēl kalsnāks nekā pērtiķu mātei un tikai' krietnas dūres lielumā. Kad es parasti izrunāju vārdu «Menū», tas man saistījās ne tikai ar pieķeršanos un cieņu, bet dažkārt pat ar zināmu īgnumu, kas raksturoja mūsu attiecības. Tagad, pirmo reizi redzēdams viņu gluži luīlln, es atskārtu, ka «Menū» nav tikai vārds, bet ir tn i dievietes augums, turklāt tā varbūt ir vienīgā panniilc vēl pie dzīvības palikusī sieviete. Un, nolūko­joties viņas auguma nožēlojamās paliekās, mani pār4nIcn bezgalīgu skumju vilnis.

Menū savāca šķiņķa šķēles labajā rokā gluži kā Kuršu kavu un sāka tās izdalīt, vispirms pasniegdama iiiiiu, bet pašās beigās — dēlam. Momo sagrāba savu porciju, kā dzīvnieks klusu ieņurdējās un iegrūda visu mutē, ar pirkstiem pēc iespējas dziļāk iegumzīdams. Mirkli viņš pietvīka sarkans un droši vien būtu nodapis, ja māte ar varu viņam neatlauztu žokļus, neie­bāztu roku rīklē un neizķeksētu tur iestrēgušo gaļu. IVc tam ar Tomā iedoto nazi viņa apslienāto gabalu Magrieza sīkos kumosiņos un tos citu pēc cita bāza (lelam mutē, nemitīgi bārdamās un katru reizi, kad viņš tai iekoda pirkstos, iecirzdama savam rīmām pliķi.

Es vienaldzīgi noskatījos šajā ainā, neredzēdams lajā nekā smieklīga, bet neizjuzdams arī riebumu. Līdz­ko es delnā sajutu gaļas šķēli, mutē man saskrēja sie­kalas un, ēdamo ar abām rokām turēdams, es to sāku plosīt ar zobiem tikpat alkatīgi, kā savu guvumu ap­rija Momo. Šķiņķis bija ļoti sāļš, taču, notiesājot to, es jutos svētlaimes kalngalos. Ievēroju, ka mani biedri, arī Peisū, ēd tikpat kāri kā es, turēdamies pa gabaliņu cits no cita un nīgrus skatienus apkārt mezdami, it ka bītos, ka gaļas kumosu tiem kāds varētu atņemt.

Es savu guvumu notiesāju pirmais un sāku ar acīm meklēt vīna kasti, taču pārliecinājos, ka tā ir tukša. Tātad es nebiju vienīgais, kurš bija centies remdēt slāpes. Nopriecājos, jo mani jau bija sākusi grauzt sirdsapziņa par to, ka es viens tik ilgi okupēju ūdens kublu. Paņēmis divas tukšas pudeles, es aizklunkuroju

līdz šifonam, piepildīju tās un atkal sāku izdalīt vīna glāzes, taču šoreiz vairs nepiegriezu nekādu vērību ar Momo netīro pirkstu nospiedumiem notraipītajai. Mani biedri dzēra tāpat klusēdami, kā bija ēduši, bet viņu dziļi iekritušās acis mirkšķinādamās visu laiku blenza uz šķiņķi, kuru Menū pēc sagriešanas bija atstājusi uz mucas. Vecenīte saprata'viņu skatienus, taču neļāvās sevi aizkustināt. Iztukšojusi savu glāzi, viņa ar nepie­lūdzami noteiktām roku kustībām cinksli atkal savīs­tīja un uzkarināja augstu ,virs mūsu galvām, kur ne­viens nevarēja piekļūt. Mēs visi, izņemot Peisū, vēl bijām kaili. Stāvējām klusēdami, ar kārām acīm nolū­kodamies pie tumšās griestu velves uzkarinātajā šķiņķī. Kājas mums aiz noguruma ļodzījās, un šādā izskatā mēs maz atšķīrāmies no saviem pirmatnējiem senčiem, kuri bija dzīvojuši tepat Rinas piekrastes alā netālu no Mal viļas pils vēl tajos laikos, kad tie tikko' bija sākuši nodalīties no'cilvēkpērtiķiem.

Ceļgali un delnas man vēl sūrstēja, taču spēki un apziņa sāka atgriezties, un es jau ievēroju, ka mēs tik­pat' kā nesarunājamies un cītīgi izvairāmies pieminēt notikušo. Tajā pašā laikā es atskārtu, ka esmu kails, un sāku justies mazliet neērti. Ar Menū droši vien no­tika tas pats, jo viņa paklusā, nosodošā balsī iemi­nējās:

—   Kā tad es šitentādās plikās miesās!

Šoreiz viņa runāja literārajā valodā, kas tika lietota, izsakot oficiālas pieklājības frāzes. Un tūlīt sāka ģērb­ties. Viņas paraugam sekoja pārējie. Menū atkal tur­pināja — tagad gan izloksnē, skaļā balsī un pavisam citādā tonī:

—   Bet kas gan tur liels, neesmu jau nekāda skais­tule, kas dēliešu slaku varētu vest kārdināšanā.

Ģērbdamies es zagšus vēroju Kolēnu un Meisonjē,

ItlUlcm kādu mirkli uzmezdams ari Peisū, taču tā, lai Vilis lo nemanītu. Meisonjē seja bija iekritusi un izska­uj ns kā vītuma skarta, izstiepusies neticami gara, acis viņam nepārtraukti blisinājās. Kolēna sejā vēl gan vaiff'Ja nojaust, viņam raksturīgo smaidu ar augšup pā­rmītajiem lūpu kaktiņiem, bet tas izskatījās dīvaini sa­mākslots, it kā sastindzis, un nepavisam nesaskanēja iii viņa acīs viežamajam bažam. Peisū pēc paēšanas mi padzeršanas vairs nebija nekāda iegansta šeit pa­liki, taču viņš vairs nedzīrās iet prorn. Tomēr es visiem hpekiem sargājos, lai viņš nemanītu, ka tiek novērots, mi atkal nenāktu uz agrākajām domām. Viņa labsirdī­bas biezās lūpas drebēja, platie vaigi palaikam konvul­sīvi notrīsēja, rokas nevarīgi nokarājās gar sāniem, kājas ceļgalos viegli ielikušas, — ar vārdu sakot, Peisū izskatījās pēc cilvēka, kurš zaudējis visas cerī­bas un pēdējās gribasspēka paliekas. Ievēroju, ka viņš bieži nolūkojas uz Menū, it kā no viņas gaidīdams pa­domu, ko tagad iesākt.

Piegāju pie Tomā. šajā pagraba daļā valdīja pus­tumsa, un viņa seja nebija lāgā saredzama.

—    Kā tev liekas, — es pusbalsī ierunājos, — vai rādīties laukā būtu bīstami?

—   Ja tu esi nobažījies par temperatūru, tad ne. Tā Ir kritusies.

—   Vai tad vēl par ko citu arī vajadzētu bažīties?

—   Noteikti. Iespējami taču radioaktīvie nokrišņi.

Noskatījos uz viņu. Par radioaktivitāti es nebiju

iedomājies. Redzēju, ka Tomā nav ne mazāko šaubu par to, kas īsti noticis.

—   Tādā gadījumā labāk nogaidīt? — es ieminējos.

Tomā paraustīja plecus. Seja viņam bija bez dzīvī­bas, balss drūma.

—        Nokrišņi var parādīties arī pēc mēneša, pēc di­viem, trim..»

—   Ko tad lai iesākam?

-rJa tu atļauj, es iešu paņemt no skapja tava tē­voča Geigera skaitītāju, tad prāts mums būs mierīgs. Vismaz šobrīd.

Bet tevi var ķert apstarojumsl

.Tomā seja vēl aizvien bija stinga kā akmens,

—        Zini, — viņš teica tajā pašā nespodrajā, it kā mehāniski skanošajā balsī, — mūsu izredzes palikt dzīviem ir gaužām niecīgas. Ja bojā gājusi visa augu un dzīvnieku valsts, tad ilgi mēs nespirināsimies.

—        Klusāk, —es nočukstēju, redzēdams, ka visi pā­rējie, gan neiedrošinoties pienākt tuvāk, ieklausās.

Vairs ne vārda neteicis, izņēmu no kabatas skapja atslēgu un pasniedzu to Tomā. Viņš gausām kustībām ievīstījās savā lietusmētelī, uzspīlēja galvā motocik­lista ķiveri, uzlika lielās, hermētiski noslēdzošās aizsargacenes un uzvilka cimdus. Mētelis un ķivere viņam bija melnā krāsā, tāpēc šādā bruņojumā Tomā izskatī­jās diezgan briesmīgs.

Vai tas tevi pasargās? — es aizsmakušā balsī apjautājos, pieskardamies viņa rokai.

Tomā acis aiz briļļu stikliem saglabāja drūmo izteik­smi, bet viņa sastingušos sejas vaibstus sašķobīja tikko manāma vīpsnā.

'— Pieņemsim, ka tā tomēr labāk nekā plikam.

Kolīdz Tomā bija izgājis, pie manis pienāca Meisorijē.

—       Ko viņš nodomājis darīt? — Meisonjē klusā balsī jautāja.

—   Izmērīt radioaktivitāti.

—   Vai viņš domā, ka tā bija bumba?

—Jā.

— Un tu?

— Es arī.

— Tā gan.,, — Meisonjē noteica un apklusa.

Vairāk neko viņš nepiebilda. Pat pārstāja mirkšķiniilles un nodūra acis. Meisonjē garā seja bija dzelItin» kā vasks. Es pametu skatienu sāņus, lai redzētu, Ko dara Kolēns un Peisū. Viņi vēroja mūs, taču klāt nenāca. No vienas puses, alkdami uzzināt, kas noticis, lu?t, no otras, bīdamies izdzirdēt visļaunāko, viņi bija l<fl paralizēti. Tomēr viņu sejās nekas nebija izlasāms.

Tomā atgriezās pēc minūtēm desmit ar klausulēm uz ausīm, Geigera skaitītāju izstieptā rokā turēdams. Viņš strupi paziņoja:

—   Pirmajā pagalmā rezultāts negatīvs. Vismaz pa­gaidām.

Tad, nometies ceļos pie Zermēna, viņš ar skaitītāju Iztaustīja mirušā augumu.

—   Tāpat negatīvs.

Es pavērsos pret biedriem un autoritatīvā balsī teicu:

—   Mēs ar Tomā uzkāpsim tornī, lai redzētu, kas no­ticis. Jūs nekur neejiet. Pēc dažām minūtēm mēs at­griezīsimies.

Gaidīju, ka pārējie trīs protestēs, taču nekā tamlī­dzīga. Viņi bija tādā apstulbuma, nomāktības un nezi­ņas stāvoklī, kad cilvēks izpilda jebkuru pavēli, ja ti­kai tā izsacīta pietiekami apņēmīgā balsī. Es biju drošs, ka neviens nespers ne soli ārpus pagraba.

Kad bijām izgājuši pie izejas laukumā, ko ierobe­žoja sargtornis, paceļamais tilts un renesanses stila dzīvojamā māja, Tomā man deva zīmi palikt stāvam un metodiski sāka pārbaudīt augsni ar Geigera skai­tītāju. Stāvēdams turpat pie pagraba, es vēroju viņa darbošanos un jutu, ka mute man izkalst. Uzdvcsa

karstums, kas bija manāmi lielāks nekā pagrabā. Ne­zinu, kāpēc, taču man neienāca ne prātā palūkoties termometrā, ko biju paņēmis līdzi.

Debesis bija svina pelēkas, un gaisma šķita pavisam vāja. Es paskatījos pulkstenī — tas rādīja deviņi des­mit minūtes. Apmulsu un, juzdams, ka domas man gluži trulas, pūlējos noteikt, vai pašreiz ir N dienas vakars vai nākamās rīts. Pavisam nejēdzīgs jautājums, jo pēc ilgas un mokošas piepūles es atskārtu, ka Liel­dienās pulksten deviņos vakarā ir gluži tumšs, tātad bija nākamās dienas rīts, un mēs pagrabā esam pava­dījuši veselu diennakti.

Virs mūsu galvām debesīs nebija ne zilgmes, ne arī mākoņu — tās klāja palss, vienmuļš pārvalks, kas šķita mūs nosedzam kā ar vāku. Šis vārds labi rak­sturo to mijkrēšļa, smagmes un smacīguma izjūtu, ko dvēselē viesa debess pelēcīgums. Palūkojos apkārt. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka pils nav cietusi, tikai sargtorņa augšdaļā, kas slējās pāri klints virsotnei, akmeņi bija apsvēpuši rūsgani.

Sviedri atkal aumaļām sāka plūstman pār seju. BeicTzot es atguvos paskatīties uz termometru. Tas rā­dīja plus piecdesmit grādu. Uz gadsimtiem vecā ak­mens bruģa, pa kuru ar savu skaitītāju klaiņoja Tomā, vāļājās apogļojušies baložu un žagatu ķermeņi. Tie bija parastie sargtorņa galerijas iemītnieki, un es atce­rējos, cik bieži biju dusmojies, kad mani traucēja ba­ložu dūdošana un žagatu žadzināšana. Tagad vairs ne­būs, kas mani kaitinātu. Visapkārt dziļš klusums, tikai kaut kur ļoti tālu, vērīgi ieklausoties, bija dzirdama nepārtraukta sprakšķoņa un tāda kā svelpoņa.

— Rezultāti negatīvi, — Tomā paziņoja, pienākdams pie manis ar sviedriem klātu seju.

Es sapratu viņa vārdus, taču Tomā strupā izteiksme

nez kāpēc mani kaitināja. Vairāk viņš neko neteica, tikai stavēja kā sastindzis, vērīgi ieklausīdamies tāla­jos trokšņos. Es nepacietīgi ieminējos: — Liekas, vēl turpinās.

Neko neatbildējis, Tomā pavērās debesīs, iNu labi, ejam, — es ieteicos grūti apvaldāmā aizI ultinajumā. Liekas, to izraisīja galējs pārgurums, satuiukiims un lielais karstums. Uzklausīt cilvēkus, sa­mīlaties ar viņiem, pat uz tiem paskatīties — tas viss tagad bija tik grūti. Es piebildu:

.. Man ir binoklis, aiziešu paņemt to.

Manā istabā sargtorņa trešajā stāvā karstums bija pavisam neciešams, taču citādi viss likās neskarts, iz­ņemot to, ka sīkrūtīšu logos svina spraišļi bija izkuluši un ārpusē vietumis nolāsojuši pa stiklu. Kamēr os rakņājos kumodes atvilktnēs, meklēdams binokli, Tomā nocēla tālruņa klausuli, pielika to pie auss un vairākkārt nospieda aparāta dakšiņu. Sviedru strau­mēm plūstot pār vaigiem, es uzmetu viņam niknu ska­tienu, it kā ļaunotos uz Tomā" par to, ka viņš ar savu mēģinājumu piezvanīt būtu man devis un tūlīt atkal atņēmis kādu cerību.

—  Neviens neatbild, — viņš teica.

Es īgni paraustīju plecus.

—  Tomēr vajadzēja pārbaudīt, — Tomā paskaidroja, un arī viņa balsī jaudās sapīkums.

—   Tā, rokā ir, — drusku nokaunējies es teicu.

Un tomēr īgnā nepatika, ko es izjutu pret saviem līdzbiedriem, nebija pilnīgi apvaldāma. Uzkāris binokli kaklā, es pa vītņu kāpnēm sāku rausties augšup torņa pēdējā stāvā. Tomā man sekoja. Svelme kļuva aizvien neizturamāka. Uz nodilušajiem akmens pakāpieniem es vairāk reižu paklupu, ar labo roku pieķēros margām un apsvilināju delnu. Tā sūrstēja, binoklis kuļājās man kaklā, un siksnas spiediens uz skausta šķita neiztu­rams.

Kad bijām nokļuvuši svaigā gaisā torņa augšā, no turienes nekas nebija redzams, jo visapkārt terasei pa­cēlās ap divus metrus augsts četrstūra mūris. Sienā iemūrēti akmens pakāpieni tālāk veda uz kādu metru platu platformu bez margām. Kad man bija gadu div­padsmit, tēvocis mums noliedza kāpt uz šo platformu, no kuras pavērās plašas tāles, jo uzskatīja to par pā­rāk bīstamu.

Apstājos, lai ievilktu elpu. Debesis bija tikpat pal­sas. Tās klāja svina vāks, aizstiepdamies līdz pašai pamalei. Gaisā kūsāja īsta speltes versme, pārvarot pē­dējos pakāpienus, kājas man ļodzījās, es mokoši tvar­stīju elpu un sviedri no pieres tērcītēm plūda uz torņa akmeņiem. Nebūdams drošs, vai spēšu saglabāt līdz­svaru, es apstājos uz pēdējā pakāpiena, bet Tomā sa­vukārt — uz priekšpēdējā. Laikam es biju sagrīļojies, jo uz muguras jutu Tomā roku saturam mani pie mūra.

Pirmais, ko es ieraudzīju, — un to varēju saskatīt jo skaidri pat bez binokļa — bija «Septiņu dižskā­baržu» ferma, kas patlaban beidza degt. Bez iegruvušā jumta, apdegušajām durvju un logu ailārn un melni apkvēpušajām mūra sienām tur nekas vairāk nebija palicis pāri. Vietumis pret pelēkajām debesīm kā zemē iesprausts miets slējās kāds koka stumbenis. Ne mazā­kās vēja pūsmas. Stateniski gaisā cēlās melni, biezi dūmu mutuļi, bet šur un tur pie pašas zemes klājeniski ložņāja sarkanīgas liesmu mēles, gan paceldamās aug­šup, gan noplakdamas, it kā tās savā starpā samirk­šķinātos.

Mazliet tālāk pa labi es tikai ar pūlēm pazinu Malžaku. Baznīcas tornis pazudis. Tāpat arī pasta nams.

Parasti tas bija labi saskatāms, jo neglītā divstāvu ēka stāvēja pakalnē pie paša Larokas ceļa. Likās, kāds būtu zvēlis ar dūri pa ciematiņu, to sašķaidīdams un pie zemes pieplacinādams. Nekur neviena zaļojoša koka. Nekur neviena sarkanīga dakstiņu jumta. Viss pelnu krāsā, pelēcīgs un apsvilis, tikai laiku pa lailuun vienā vai otrā vietā uzplandīja kāda liesmu mē­līte, lai tūlīt aprimtos arī tā.

Ar trīsošām rokām es pieliku pie acīm binokli un pielāgoju to savai redzei. Meklēju Kolēna un Meisonjē mājiņas — pirmajam tā kādreiz bija pašā ciematiņa centrā, otram — mazliet nomaļus, Rinas puses no­gāzē. No pirmās nevarēju atrast nekādu pēdu, bet otro pazinu pēc zelmiņa paliekām, kuras vēl slējās aug­šup. No Peisū fermas un ap to sadēstītajām dižeglēm pari palikusi tikai melna apdeguļu gubiņa.

Ļāvu noslīgt binoklim lejup un klusā balsī noteicu:

— Viss gājis bojā.

Tomā, neko nebilzdams, nolieca galvu.

Būtu vajadzējis sacīt, ka dzīvs nav palicis neviens cilvēks, jo jau pirmajā acu uzmetienā bija pilnīgi skaidrs — visa apkaime mirusi kopā ar tās apdzīvotā­jiem. Ainavu, kas pavērās no sargtorņa, es pazinu labi un jau sen. Kad tēvocis pirmo reizi man bija uzticējis binokli, es ar saviem Kopas biedriem šeit pavadīju lie­lisku pēcpusdienu. Nogūlušies uz platformas (vēl ta­gad jūtu sasilušo akmeņu tīkamo pieskaršanos gur­niem), mēs pēc kārtas izpētījām visas kalnāju nogāzēs kā putnu ligzdas saceltās lauku mājas. Tas, protams, notika ar lieliem smiekliem, klaigām, ālēšanos un, kā jau vīriešu cilvēkiem pienākas, tikai ar viņu ausīm pie­mērotu mutes palaišanu. «Ei, tu vecā pakaļa, vai tad tā nav Favelāru māja? Tur kaimiņos, vidū starp Bri un Volpinēru būdām. Ar kuru galu tu skaties, ķēmarausi? Saderēsim uz cigarešu paciņu, ka tā tomēr ir Favelāru muiža! Ko tu saki? Kisaku?! Pūt tu manam kuilim … Es deru savu nazi pret taviem pautiem, ka Kisaku mājas tur nav. Tā ir tālāk pa kreisi, blakus Galiņā fermai, es to pazīstu pēc nojumes tabakas žā­vēšanai!»

Tagad es meklēju visas šās fermas, kuras tolaik biju tur redzējis, tāpat arī tālākās, kuru īpašniekus es ne­maz nepazinu, vienīgi zināju viņu māju nosaukumus, bet nevarēju atrast nekā cita kā vienīgi melnas krās­matas un vēl degošus mežus.

Lai nu kas, bet mežu mūsu pusē nekad nebija trū­cis. Ja vasaru no sargtorņa augšas palūkojās apkār­tējā ainavā, tad tāltālu līdz pašai pamalei aizviļņoja tumšzaļas kastaņu gāršas, ar vietumis ielāsmotām priežu vai ozolu skupsnām, bet ielejās rindām vien slē­jās staltas papeles, kuras bija sadēstītae, domājot par nākotnē gūstamajiem ienākumiem, taču pagaidām tās rotāja panorāmu ar vertikāliem akcentiem — tāpat kā Provansas cipreses, kuras vientuļi pacēlāg pie katras lauku mājas. Bet cipreses bija dārgi koki, kurus dēs­tīja vienīgi prieka un lepnāka paskata dēļ.

Tagad vairs neredzēja ne papeļu, ne ciprešu, ne ozolu, ne priežu. Bezgalīgās kastaņu audzes, kuras se­dza apkārtējo kalnaini, tikai vietumis atstādamas kādu klajāku virsotni vai nogāzi, lai tur varētu uzcelt ēkas un iekopt, pļavas, vēl bija nepārtraukta uguns jūra, kur liesmās iezīmējās atsevišķi nomelnējuši stumbri. Tie dega ar savādo sprakšķoņu un svelpoņu, ko es biju dzirdējis, iznākdams no pagraba. Bet milzīgais zemē sabirušo zaru lēvenis nogāzēs turpināja liesmot kā ne­pārtraukts uguns paklājs, radīdams iespaidu, ka pel­nos un plēnēs pārvēršas pati augsne.

Uz Rinas ceļa, kas aizlocījās mazliet lejpus nomeliit'jušām Ruzī pils krāsmatām, no kurām vēl cēlās dūmi, es pamanīju beigtu suni. Tā kā šis ceļš nebija l;ilu un mans binoklis sniedza ievērojamu palielinā­jumu, es to varēju saredzēt visos sīkumos. Varētu sa­cīt — kāda jēga runāt par beigtu suni, ja bojā gājis lik daudz cilvēku! Tas tiesa, taču liela atšķirība starp to, ko redzi pats savām acīm, un to, ko tikai apjaut, tis zināju, ka ciematos un fermās, kas bija izkaisītas Malvilas pils apkaimē, simtiem cilvēku sadeguši, lies­modami kā lāpas, taču šis suns, ja neņem vērā beigtos putnus pils pagalmā, bija pirmais dzīvas būtnes līķis, ko ieraudzīju pēc iznākšanas no pagraba, un viņa nāve iezīmējās ar dažām baismīgām detaļām, kuras mani dziļi satrieca. Nabaga dzīvnieks acīmredzot bija meties prom no sava saimnieka sētas un izskrējis uz viņam pazīstamā ceļa, taču ķepas tam bija iestigušas izkusu­šajā, versmojošā asfaltā, un tajā ielipušais suns tad ari gājis bojā, dzīvs izcepdamies.

Uz Tomā neskatīdamies, pat nemanīdams viņa klāt­būtni, it kā pēc visa notikušā nekāda saskarsme starp cilvēkiem vairs nebūtu iespējama, es čukstus atkārtoju: «Kādas šausmas, kādas šausmas, kādas šausmas!» — un ilgi nespēju šo apsēstību pārtraukt. Kakls man bija aizžņaugts, rokas drebēja, no, pieres plūstošie sviedri aizmigloja acis, prātā nebija nevienas vienīgas domas, tikai ledainās šausmas stindzināja dvēseli. Uzdvesa vēja pūsma. Es dziļi ievilku elpu un tajā pašā mirklī sajutu tik skaudru degošas miesas smārdu, ka tā likās nākam no manis paša. Man kļuva nelabi, un es bez­maz apvēmos. Sajutu sevi dzīvu, bet tajā pašā laikā šķitu esam līķis. Šķebinoša salkana puvuma smaka ieplūda manī, un likās, es no tās nekad vairs neatbrī­vošos. Pasaule pārvērtusies milzīgās brāļu kapenēs. Un es un mani biedri esam atstāti pie dzīvības tikai tādēļ, lai apglabātu miroņus un dzīvotu, ieelpodami to smirdoņu.

Laikam biju atģidies, ka sāku zaudēt prātu, jo, pa­griezies atpakaļ un Tomā ar roku pamājis, sāku kāpt lejā. Kad atradāmies atkal uz sargtorņa plāksnēm, augstais mūris aizsedza uguns jūru, un es gurdā ne­varībā pietupos. Pats nezinu, cik ilgu laiku pavadīju šādā jau nāvei līdzīgā pusnesamaņā. Tas bija psihis­kam sabrukumam līdzīgs stāvoklis, kad apziņa gan nav pilnīgi izslēgusies, taču vairs nedarbojas ne griba, ne domāšana.

Sajutu Tomā plecu pieskārāmies manējam un neda­bīgā gausumā, par kuru pats nobrīnījos, pavērsu galvu uz viņa pusi. Tomā vērīgi nolūkojās manī. Tikai ar lielu piespiešanos es varēju koncentrēt uzmanību uz viņa seju, bet, kad biju to izdarījis, pēkšņi atskārtu, ko pauž viņa skatiens, kurš jo nepārprotamāks šķita tāpēc, ka Tomā bija tikpat nevarīgs kā es un runāt šo­brīd nespēja.

Paskatījos uz viņa lūpām. Tās bija bālas, apžulgušas un tikai ar grūtībām pavērās, lai pateiktu vienu vienīgu vārdu:

—   … Atrisinājums …

Man acis atkal aizmiglojās, tomēr es turpināju ska­tīties uz viņu, jo jutu, ka jebkuru brīdi varu krist iepriekšējā pusnesamaņā. Mokošā piepūlē izrunādams katru vārdu un pats brīnīdamies par to, cik klusa ir mana balss, es nočukstēju:

—   Kāds… atrisinājums?

Atbildi vajadzēja gaidīt tik ilgi, ka Tomā man atkal likās zaudējis samaņu. Taču no sasprindzinājuma, ar kādu viņa plecs piespiedās manējam, es sapratu, ka viņš sakopo visus spēkus, lai man ko pateiktu. Un tad es sadzirdēju.

—   No turienes… — Tomā gurdā un īsā kustībā pa­stiepa rādītājpirkstu uz platformas pusi un vēl izdvesa:

Mesties lejā … Lai visam būtu gals.

Paskatījos uz viņu un novērsu skatienu. Man atkal uzmācās iepriekšējā vienaldzība. Galvā virmoja miglai­nas nojautu skrandas. Bet tad šajā juceklī iznira viena skaidrāka doma un es pietvēros tai. Ja man, tāpat kā Kolēnam, Meisonjē un Peisū, bijusi sieva un bērni un tie šajā brīdī dzīvotu, cilvēku dzimums nebūtu lemts iznīcībai, un es zinātu, kādēļ man cīnīties. Tagad tur­pretim vajadzēja atgriezties pagrabā un paziņot bied­riem, ka viņu tuvinieki gājuši bojā, lai pēc tam kopīgi vērotu pēdējā cilvēka izzušanu zemes virsū.

—   Nu? — Tomā tikko dzirdamā balsī nočukstēja.

Es papurināju galvu.

—   Nē.

—   Kapec? — Tomā lūpas bez skaņas sakustējas.

—   Pārējie.

Tā kā tiku to pateicis diezgan skaidri, kļuva vieglāk. Tūlīt gan sāku briesmīgi klepot, taču man ienāca prātā, ka apstulbumu izraisījis ne tikai morālais trieciens, bet arī smacīgo dūmu ieelpošana. Ar pūlēm piecēlos.

—   Uz pagrabu …

Tomā nepagaidījis, es klupdams un krizdams rausos, pareizāk sakot, vēlos lejup pa šaurajām vītņu kāpnēm. Par laimi, cerot uz tūristu pieplūdumu, es torņa mūrī pagriezienos biju licis ierīkot dzelzs margas un tagad, kad zaudēju pakāpienus zem kājām, laiku pa laikam varēju pieķerties pie tām, katrā pietvērienā apsvilinā­dams delnu. Mazajā pagalmā starp sargtorni un vēlāk uzcelto dzīvojamo māju Tomā mani panāca.

—  Tavi zirgi, — viņš teica.

Es noliedzoši papurināju galvu, paātrinādams soli un pūlēdamies apvaldīt šņukstus. Doma, ka vajadzētu redzēt zirgus, manī izraisīja šausmas. Biju pārlieci­nāts, ka tie visi nobeigušies. Prātā urbās tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas drīzāk atkal patverties savā alā.

Pagrabs likās tik auksts, ka man tur tūlīt sāka kla­bēt zobi. Es paķēru savu puloveru un uzmetu uz ple­ciem, piedurknes sasiedams sev ap kaklu. Kolēns paš­laik pildīja pudelēs vīnu, bet Meisonjē tās nesa klāt Menū, kura pudeles aizkorķēja. Biju pārliecināts, ka visu to izkārtojusi Menū, kura droši vien nospriedusi, ka nav iemesla pamest sākto darbu pusratā. Man bija ļoti patīkami redzēt viņus tā rosāmies. Pagājies uz priekšu, es paņēmu vienu pudeli, iedzēru no t|s, pēc tam pasniedzu Tomā, bet pats atbalstījos pret kādu mucu Un ar pulovera piedurkni noslaucīju sviedrus, kuri straumēm tecēja man pār seju, lai gan tajā pašā laikā es no aukstuma drebēju. Tomēr sajutu, ka domas mazpamazām sāk noskaidroties.

Pēc brīža pamanīju, ka biedri, sastinguši kā akmens tēli un ne vārda nebilzdami, ar briesmīgām bažām un tajā pašā laikā it kā lūdzoši noskatās manī. Kas noti­cis, to viņi droši vien jau zināja, jo ne Meisonjē, ne Kolēns, ne Peisū neiedrošinājās man tieši ko jautāt. Vienīgi Menū, pēc visa spriežot, labprāt būtu dzirdē­jusi, ko es teikšu, taču arī viņa baidījās pirmā ieru­nāties un stāvēja, ar acīm savos darba biedros .urbda­mās, jo labi saprata, ko mana ieilgusi klusēšana nozī­mēja.

Nevaru pasacīt, cik garš bija šis brīdis. Beidzot es atskārtu, ka klusēšana 'kļūst nežēlīgāka nekā ziņa, ko varēju viņiem pavēstīt. Tāpēc, savos biedros nolūkoda­mies, es klusā balsī ieminējos:

— Mēs nekur tālu nebijām. Uzkāpām tepat sarg­tornī.

Un tad, kaklam pēkšņi izkalstot, piebildu: Noticis tā, kā jau jūs domājāt. Viss gājis bojā.

Tas nebija nekas negaidīts, taču likās, ka es, šos viii dus izrunādams, būtu pasludinājis viņiem nāves spriedumu. Taču ārēji uz to reaģēja vienīgi Peisū. Acis izvalbījis, grīļodamies viņš paspēra trīs soļus uz manu pusi, sagrāba mani aiz pulovera piedurknēm un spalgā Imlsī iekliedzās:

— Tas nav tiesa!

Es neteicu ne vārda. Man pietrūka drosmes runāt. es tikai satvēru Peisū rokas, kuras bija sažņaugušas manu puloveru, un mēģināju tās atdarīt. Reizē ar to atraisījās ap kaklu sasietās piedurknes, atsegdamas bi­nokli. Peisū to ieraudzīja, tūlīt pazina un ar šausmām stingi blenza tajā. Esmu pārliecināts, ka šajā mirklī arī viņam atmiņā atplaiksnījās toreizējā pēcpusdiena, kad mēs no sargtorņa platformas izlūkojām apkārtē­jas lauku mājas. Bezcerīgs izmisums pēkšņi ieviesās Peisū vaibstos, viņš palaida vaļā pulovera piedurknes un, galvu pret manu plecu atbalstījis, skaļi kā bērns šņukstēdams sāka raudāt.

Pagrabā pēkšņi visi sarosījās. Viss, kas tika darīts, notika bez jebkādas iepriekšējas norunas, taču no tā uzplūda tik patiess sirsnīgums, ka es jutos aizkusti­nāts līdz pašām dvēseles dzīlēm. Esmu pārliecināts, ka tieši šajā brīdī manī atkal atdzima patika dzīvot. Ap­skāvu Peisū (viņš par pusgalvas tiesu bija garāks par mani), tūlīt klāt bija arī Kolēns un Meisonjē, viens uzlika rokas Peisū uz pleciem, otrs — uz skausta un skarbā vīrišķībā sj.ka mierināt mūsu garo šķeistu. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ar kādu iejūtību viņi mierina savu biedru, lai gan arī paši bija visu zaudējuši. Tajā pašā laikā es nez kāpēc atcerējos pēdējo reizi, kad div­padsmit gadu vecumā mēs kopā ar Kolēnu pūlējāmies noturēt Peisū, lai Meisonjē viņam varētu «aizbāzt rīkli». Taču šīs atmiņas manu aizkustinājumu nevis mazināja, bet taisni otrādi — vēl pastiprināja. Un ta­gad mēs visi trīs atkal noņēmāmies ar šo lempīgo lāci, uzsitām viņam pa plecu, iebukņījām, klusā balsī izla­mājām. «Beidz jele, vecais ķēmarausi, kas vēl nebūs!» Bet viņš, asaras pa vaigiem izziezdams, pateicīgi ņur­dēja: «Vācieties ratā, puņķutapas, varu iztikt bez jums!»

Peisū šņuksti pamazītēm aprima, un mēs palaidām viņu vaļā.

—   Tomēr vajadzētu aiziet paskatīties, — Meisonjē ieminējās, bāls, ar iedubušām acīm.

—   Jā, — ar pūlēm nomurmināja Kolēns. — To gan vajadzētu.

Taču ne viens, ne otrs nekustējās no vietas.

—   Es nezinu, vai jūs tiksiet cauri, — Tomā iebilda. — Koki vēl deg. Bet. no šejienes līdz Malžakai ceļam abās pusēs mežs. Turklāt iespējama arī radiācija. Tas ir riskanti.

—    Riskanti? — Peisū ierunājās, atņemdams rokas no sejas. — Kāda joda pēc man vēl dzīvot?

Iestājās klusums.

—   Un kādēļ dzīvot mums? — es teicu, uzmezdams viņam skatienu.

Peisū paraustīja plecus, pavēra muti un gribēja ko sacīt, bet tad pārdomāja. Taču nepateiktais bija uz­minams no plecu kustibas un nozīmēja — kāds te var būt salīdzinājums? Bet klusēja Peisū tādēļ, ka mēs viņam tomēr ari ko nozīmējām.

Tad ierunājās Menū. Viņa to nedarīja tā, kā parasti mēdza iejaukties citu valodās — vispirms pusbalsī no­burkšķēdama kaut ko pie sevis un tikai pēc tam citiem vai arī dialektā izmezdama kādu strupu piebildi. So­dien viņa noturēja veselu runu, turklāt literārajā va­lodu, kas bija skaidrākā liecība tam, cik lielu nozīmi Viņu piešķīra saviem vārdiem, — taču nepārtraukdama nUotlcs ar pudeļu aizkorķējamo.

—   Manu puisīt, — viņa teica, noskatīdamās uz visiem, — ne jau mums klājas izspriest — dzīvot vai arīdzan mirt. Bet, kamēr esam dzīvi, mums jādzīvo. Ar dzīvošanu ir tāpatās kā ar strādāšanu. Tā izturama līdz galam, nevis pametama pusratā, kad šķietas pār­lieku grūta.

To sacīdama, viņa nospieda korķējamā aparāta sviru, un aizbāznis klusu ieslīdēja pudeles kaklā. Peisū paskatījās uz viņu, pavēra muti, tad atkal apdomājās un neko neteica. Nodomāju, ka ar to Menū runa ir galā, bet viņa, palikusi zem ierīces citu pudeli, turpināja:.

—    Tu, rasi, nodomāji: kas tad Menū vainas, viņai viegli runāt, jo Momo tup turpatās blakus. Tā jau tas nridzan ir. Bet, pat ja es būtu Momo zaudējusi (viņa ntlaida aparāta sviru un pārmeta krustu), es tomēr neņemtu mutē tādus vārdus kā tu. Tu, manu puisīt, dzīvo tālab, ka esi pie dzīvības. Un tālāk vairs nav ko urķēties. Lai nu kāda dzīvošana, bet nāve cilvēkam nav draugaļa.

—   Tev, māt, taisnība, — Kolēns piebilda.

Pēc gadiem Menū patiesi būtu varējusi būt viņam māte, bet līdz šim nevienam no mums tas kaut kā nebija ienācis prātā.

—    Nu, tad ejam, — Meisonjē noteica, pasperdams dažus soļus uz durvju pusi.

Es panācu viņu un atvedu sāņus.

—    Centieties abi ar Kolēnu, — es viņam iečukstēju, — neatstāt Peisū vienu. Pats saproti, kāpēc. Vislabā­kais būtu, ja jūs visi trīs turētos kopā.

—   Tā jau es biju domājis, — Meisonjē atbildēja.

Pastieptajās rokās Geigera skaitītāju turēdams, sa­vukārt uz priekšu panācās Tomā.

Visi trīs apstājās un noskatījās uz viņu.

—   Tev nav nekādas vajadzības nākt, jo sevišķi, ja tas savienots ar briesmām, — Kolēns viņam sacīja, aizmirsdams, ka līdz šim viņš Tomā aizvien uzrunājis ar «jūs».

—  Es jums būšu noderīgs, — Tomā atteica un norā­dīja uz skaitītāju. ns

Pēc īsa klusuma brīža Meisonjē aizsmakušā balsī ieminējās:

—    Vajadzētu iznest laukā Zermēnu un nolikt pie ieejas iekšējā pagalmā, vēlāk mēs viņu apbedīsim.

Es pat lāgā nepateicos, taču jutu dziļu atzinību par to, ka šajā brīdī, kad Meisonjē pašam tik lielas raizes, viņš tomēr atcerējies arī Zermēnu. Noskatījos, kā viņi aiziet. Tomā gāja pa priekšu, uztverei gatavās klau­sules kaklā uzkāris un pašu skaitītāju uz priekšu pa­stieptā rokā turēdams. Meisonjē un Peisū viņam nopa­kaļ ar pūlēm stiepa smagnējo Zermēna augumu. Ko­lēns, kurš gāja pēdējais, izskatījās vēl mazāks un sī­kāks nekā parasti.

Pagraba durvis aizvērās, un es paliku kā sastindzis stāvam pie tām, apsvērdams, vai arī man nevajadzētu iet' līdzi.

—   Vairs nav pilnu pudeļu, ko aizkorķēt, — Menū ierunājās mierīgā balsī man aiz muguras. — Varbutiņās tu man kādas uzpildītu?

Atgriezos pie sava ķebļa, apsēdos un sāku rīkoties ar šifonu. Biju ļoti izsalcis, taču nedrīkstēju aiztikt šķiņķi, jo tā būtu nedisciplinēta rīcība, turklāt es ar to it kā pasvītrotu kādas sevišķas saimnieka tiesības. Menū bija ņēmusi pārtiku savā zinā, un tas bija pa­reizi darīts. Viņa noteikti būs taisnīga.

Momo, kusties! — Menū paskubināja dēlu, redzeilniua, ka man sāk pietrūkt pudeļu.

Kad Momo piecēlās, lai piepildītu pārnēsājamo kurvi, viņš klusā, bet stingrā balsī piekodināja:

Tikai nedomā pa ceļam dzert. To, ko tu tagad izdzertu, tu atrautu citiem.-

Man likās, ka Momo šādu aizrādījumu neņems vērā, bet es maldījos. Viņš to bija ielāgojis. Vai varbūt viņš tikai rēķinājās ar toni, kādā māte to bija teikusi.

—   Tu šorīt ar šķiņķi pārlieku skopojies, — es pēc brīža ieminējos. — Man nemaz nepatīk, ka viņi aiz­gāja ar tukšiem vēderiem.

Un, ar roku uz griestu velvēm pamādams, piebildu:

—  Sīs mantas tur taču atliku likām.

—   Mēs esam septiņi ēdēji, — ar acīm sekodama ma­nam mājienam, Menū noteica. — Un, kad tur augšā sakarināto ēdmaņu būsim notiesājuši, tad nez vai mums kādreiz vēl būs izdevība iebaudīt cūkgaļas kumosiņu. Un tāpatās vīnu. Rasi, nekad vairs jaunu ražu neie­vāksim.

Es nolūkojos uz Menū. Vecenītei bija septiņdesmit seši gadi. Viņa skaidri saprata, ka mums draud bada nāve, taču viņas apņēmība dzīvot bija nesatricināma.

Ar blīkšķi atvērās pagraba durvis, tajās pabāzās Tomā galva, un viņš iekliedzās tādā satraukumā, kāds viņam nemaz nebija raksturīgs:

—  Emanuel! Vairāki lopiņi ir dzīvi!

Un tūlīt pazuda. Izbrīnā muti iepletis, es pietrūkos kājās. Nespēju apjaust, vai esmu pareizi viņu sapra­tis. Arī Menū bija piecēlusies. Manī vērdamās, viņa ierunājās dialektā, it kā bažīdamās, vai pienācīgi sa­pratusi, ko Tomā bija izbrēcis literārajā valodā.

—   Vai patiešām viņš teica, ka daži lopiņi palikuši pie dzīvības?

— Dūlīdbasgadīšos! (Tūlīt paskatīšos!) — Momo iesaucās un teciņus joza uz durvīm.

— Pagaidi, jele pagaidi! Vai dzirdi, ko tev saku! — Menь kliedza, sīkiem solīšiem steidzīgi tipinādama dē­lam nopakaļ. Viņa tik aši cilāja savas kārnās kājas, ka izskatījās pēc panīkušas vecas peles. Dzirdēju kāp­nēs noklaudzam ar naglām apkaltos Momo zābaku?. Arī es metos skriet, aizsteidzos garām Menū un pa­nācu Momo, kad viņš pāri paceļamajam tiltam bija jau ārējā pagalmā. Tomā un pārējie trīs mani draugi nekur vairs nebija manāmi. Tātad Tomā ieskrējis pa­ziņot svarīgo vēsti, bet pēc tam atkal jozis pakaļ vi­ņiem pa Malžakas ceļu.

Dzīvnieku mītnē mūs sagaidīja juceklīgs, taču ko­pumā diezgan vārgs zviedzienu, māvienu un vukšķienu koris. Visas šīs skaņas nāca no alveidīgā mītnes padzi­ļinājuma, ko Biržita bija iedēvējusi par «dzemdību namu».

Es skrēju tik Jitri, cik vien man bija spēka, aizstei­dzos priekšā Momo un nonācu pie mērķa, smagi elso­dams, sviedriem noplūdis un nevaldāmi kūleņojošu sirdi. Alas viņā galā atsevišķos nodalījumos atrādu tos no saviem lopiņiem, kuri bija palikuši dzīvi, — četrpadsmit gadus veco Momo dievināto ķēvi Daiļavu, kurai drīz vajadzēja atnesties, vienu no Menū kopta­jām holandiešu sugas govīm Princesi, kura tāpat -bija grūsna, kā ari manu Amarantu — vēl pārāk jaunu un tāpēc neaplecinātu ķēvīti, kuru es šeit biju ievietojis tās aušību pēc. Un visbeidzot milzīgo cūku māti, no kuras jebkuru mirkli varēja sagaidīt sivēnu metienu un kuru Menū gan bez manas atļaujas, taču negrozāmi bija iedēvējusi par Adelaidu.

Dzīvnieki tomēr bija smagi cietuši. Nevarīgi uz sā­niem gulēdami, viņi smagi elpoja, taču bija dzīvi, jo dziļās alas dzestrums tos paglābis. Pie Daiļavas es nevareju piekļūt, jo Momo, nokritis tieši zirga mēslos, bija apkampis ķēves kaklu un sveica savu mīluli maigiem zviedzieniem. Kad es iegāju pie Amarantas, tās galva gulēja sāniski uz salmiem atmesta, taču ķēvīte tulit to pacēla un ar savām mīkstajām purslām apošilaja manus pirkstus. Arī Menū jau bija atsteigusies r.lirp, taču ij nedomāja strostēt dēlu par mēslos novārlitajām drēbēm. Viņa no visām pusēm aptaustīja un Izčamdīja savu Princesi, maigā balsī to žēlodama. («Ai, tu mana nabadzīte, ai, tu mana vecenīte.») Pēc tam Menū iegāja pie sivēnmātes, taču Adelaidas ne­gantā rakstura dēļ pārāk tuvu tai pieiet neiedrošinājās.

Es pārbaudīju automātiskās dzirdināšanas ierīces. Odens bija sasilis, taču vispār tās darbojās.

—  Dūlīdjātapūmieši! (Tūlīt jādabū mieži!) — Momo iesaucās, jau rausdamies pa redeļkāpnēm uz jumtaugšu, kur mums glabājās lopbarība.

—   Nē, nē! — Menū iesaucās. — Miežus dot nedrīkst. Tikai klijas ar ūdeni, piejaucot maķenīt vīna. Vācies lejā, lielais ķēmarausi! Tev ūzas vienos zirgu sūdos, un tu smirdi vēl trakāk par Adelaidu!

Izgājis no Amarantas steliņģa, es sasparojos ieiet arī citos lopu mītnes nodalījumos, lai redzētu, kas tur noticis. Taču nelabā smaka jau iepriekš to darīja zi­nāmu, un man vajadzēja ar mutautiņu aizspiest de­gunu, lai nenosmaktu. Visi pārējie dzīvnieki bija nobei­gušies. Sadeguši viņi nebija, tātad svelmē tikai noslā­puši. Klints aizsegā ierīkotie aizgaldi nevarēja aiz­degties, taču pārjumes lielās akmens plāksnes vēl iz­dvesa kvēli un tos saturošās vecās ozola sijas, kuras bija cietas kā dzelzs, izskatījās apgruzdējušas.

Drīz atgriezās Menū ar divām pudelēm vīna, pielēja tās ūdenim, iejauca tajā klijas un visu samaisīja bie­zenī, ko salika dzīvniekiem silēs. Iegāju steliņģī pie Amarantas, kura vēl arvien gulēja uz sāniem, paņēmu riekšā sauju sagatavotā biezeņa un pieliku ķēvītei pie purna. Viņa to apostīja, nosprauslojās un, purslas atiezusi, negribīgi ar gariem zobiem mazliet paknibināja. Kad Amaranta pasniegto bija apēdusi, es paņēmu vēl vienu riekšu un atkal pastiepu viņai. Ķēvīte ēda lērfi un bez jebkādas patikas. Es to uztvēru tikpat kā iz smieklu, jo biju tik ļoti izsalcis, ka gandrīz vai pats ar prieku būtu notiesājis ķēvītes noniecināto kliju bie­zeni. Pa ausu galam dzirdēju, ka Momo blakus ste­liņģī mēģina pabarot savu mīluli, pierunādams to gan ar mīļiem vārdiņiem, gan brīžiem pavisam rupji bār­damies. Kaut kur attālāk bija dzirdami Princesei do­mātie Menū nerimtīgie paskubinājumi. Sivēnmātei viņa gluži vienkārši pabīdīja spaini zem šņukura, un, sprie­žot pēc ašās šmakstināšanas, Adelaida bija vienīgā no mūsu dzīvniekiem, kura prata novērtēt viņai pasniegto cienastu.

—   Kā tev labi veicas, Menū? — es apjautājos pēc iespējas skaļākā balsī.

—   Ar dievu uz pusēm. Un tev?

—   Arī ne visai. Un kā tev, Momo?

—   Bredīkaslamba! (Pretīga slampa!) — Momo nikni atsaucās.

—   Neko jau lopiņiem neiestāstīsi, — Menū turpi­nāja. — Runā un skaidro, cik gribi, tāds kustoņa pat ausu neceļ. Kauču vai šitā pati Princese. Galīgi pie bada, un tik vārga, ka ij to vairs neapjēdz.

Tupēju ļoti neērtā pozā, un kājas man bija galīgi notirpušas, gaidot, līdz Amaranta izknibinās otro riekšu. Pats sev par pārsteigumu, pamanīju, ka ķēvīti rāju visai maigā balsī. Es skaidri apzinājos, ka bez šiem mājdzīvniekiem mēs esam lemti bojāejai. Pat bez rlrgiom, jo tagad, kad vairs nav ne benzīna, ne dīzeļ­degvielas, zemi varēs apstrādāt tikai ar zirgu palī­dzību.

Taču Amaranta izturējās arvien noraidošāk. Pavi­sam gurdi tā bija izstiepusi kaklu uz zemes, un izskats ķēvītei bija tik vienaldzīgs, ka tas nesolīja nekā laba. Saņēmis aiz krēpju cekula starp ausīm, pavilku Amarantas purnu uz augšu un no plaukstas ķeksēju biezeni viņai tieši mutē. Taču ķēvīte negribēja ēst, tikai nolū­kojās manī ar savu lielo, skumjo aci, it kā gribēdama sacīt: «Liecies taču reiz mierā un beidz mani mocīt.»

Menū, kas nespēja ilgi uz vietas norimties, ar saviem sīkajiem, ašajiem solīšiem tipināja no viena aizgalda pie otra, pavēroja sivēnmāti, tad atkal atgriezās pie savas Princeses, visu laiku man ko klāstīdama vai arī tāpat sev zem deguna purpinādama.

— Ir gan negantniece šī slampa Adelaida! Visu jau aprijusi un gaida, ka es vēl ko došu. Gatavais negals ar šiem lopiņiem. Kad es atceros, cik man mūžā nav bijis gosniņu, kas nobeigušās gan tāpatās vien vai ari taisījušās aiziet, atskrienot teliņiem. Un tādā pašā vīzē arīdzan tev, Emanuel, ar taviem zirdziņiem. Pār­ēdīsies leknu lucernu vai sarīsies īves lapas, un da­rīts. Zirdziņi, tie jau vārīgi pret vēdera likstām, gosni­ņām savukārt posts ar pakaļgalu. Bet pamēģini no­beigt šitento cūku mātīti! Jau no cičiem vien viežams, kāda tai duka iekšā. īstenais gaļas kalns. Atskrien du­cis sivēntiņu, bet tas šai tīrais nieks. Vienreiz bija pat veseli sešpadsmit, iedomājies tik — sešpadsmit!

Es biju ļoti noraizējies par Amarantu. Tas, ka Menū tērgāja tik ierastā balsī, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies, un visa viņas gluži ikdienišķā rosīšanās atstāja nomierinošu iespaidu. Arī Momo ar Daiļavu veicās labāk — tas bija manāms no secības, kādā mi jās viņa niknā šķendēšanās ar pieglaimīgiem mīlas vārdiņiem un iezviedzieniem. Menū pabāza galvu Amarantas steliņģi.

—   Kā tev, Emanuel?

—   Pavisam nelādzīgi.

Menū pavēroja Amarantu.

—  Es viņai tūlīt sataisīšu ūdentiņu ar vīnu un cu­kuru. Tikai pieskati Princesi.

Pārgāju Princeses aizgaldā. Un, lai gan tēvocis man kaut kādā mērā bija iepotējis aizspriedumus pret go­vīm, lielā labsirdīgā Princese ar savu četrstūraino purnu mani aizkustināja. Tā pacietīgā un mātišķā la­bestībā gulēja uz sāniem, izzvēlusi milzīgo vēderu un tesmeni, kuram tagad vajadzēja mūs barot. Un, to uz­skatot vien, man briesmīgi iekārojās piena — tik ne­varīgs, ar drebelīgām kājām, tukšu un izsalkuma kremstu vēderu es tur stāvēju. Taču, zinādams, ka Princese aizlaista ciet un vēl nav atnesusies, es savu kāri ap­valdīju. Lai gan, izsalkuma urdīts un ar apmiglotu apziņu, gara acīm redzēdams, kā Remu un Romulu zīda vilku māte, es jo skaidri iztēlojos, ka pats guļu līdzās Princesei un ar lūpām ņurcu viņas piebriedušo cici, no kura jebkuru mirkli manā alkatīgajā mutē sāks šļākties silta piena strūkliņa.

Biju vēl pilnīgi sava sapņojuma varā, kad atgrie­zās Menū, nesdama kilogramu rafinētā cukura, ko es tūlīt pazinu pēc rūsganā iesaiņojuma. Jā, pret lopi­ņiem viņa bija visai devīga. Piecēlos un kā apburts gāju viņai līdzi. Ar siekalu pilnu muti, kārām acīm es noskatījos uz mirdzoši baltajiem cukura graudiņiem, ko Menū paņēma ar savu izdēdējušo, melnīgsnējo roku, lai tos iemestu ūdens spainī. Viņa pamanīja manu ska­tienu.

—   Manu nabaga Emanuel, tu taču esi izsalcis!

—   Mazdrusciņ esmu gan.

—   Bet es tev neko nevaru dot, iekāms pārējie nav

atgriezušies.

—   Nekā es tev taču neesmu lūdzis, — atcirtu neīstā lepnumā, kuru Menū tomēr neņēma par pilnu, jo bei­dzot pasniedza .man trīs graudiņus, kurus es nespēju noraidīt. Tikpat daudz cukura Menū iedeva arī savain dēlam, kurš tūlīt tos iebēra savā platajā mutē. Bet es savējos katru rūpīgi pārskaldīju dīvās daļās, lai bauda būtu jo ilgāka. Ievēroju, ka Menū sev nepaņēma na graudiņa.

—   Bet kā tad tu pati?

—   O, par mani neraizējies, — viņa teica. — Es taču esmu sīciņa, un man nav vajadzīgs tik daudz pārtikas kā jums.

Siltais cukurūdens Amarantai iepatikās, viņa to kāri izdzēra un tagad vairs neatsacījās ari no klijām. Sa­jutu neizsakāmu prieku, redzēdams, ka ķēvīte izēd citu pēc citas visas kliju riekšas, ko es tai pasniedzu. Atce­ros, ka tajā brīdī es iedomājos, ka pie mums pat uz laukiem, kur visumā mājdzīvniekus mīl, tos pietiekami nenovērtē. Šķiet pats par sevi saprotams, ka mēs ar to palīdzību pārvietojamies, tie mums kalpo, mēs no tiem pārtiekam. Un, ieskatīdamies zilganā acu baltuma ieskautajā Amarantas zalgojošā redzoklī, kas mazliet bažīgi vērās manī, es vēlreiz nodomāju, ka patiesi mēs neizrādām mājdzīvniekiem pienācīgu atzinību un ne­esam tiem pietiekami pateicīgi.

Piecēlos un paraudzījos pulkstenī. Jau trīs stundas mēs bijām pavadījuši mājdzīvnieku novietnē. Ar ļodzīgām kājām es izgāju no steliņģa, atcerējos, ka biju solījies apbedīt Zermēnu pirms pārējo biedru atgrieša­nās. Pie manis pienāca Menū un Momo.

— Rasi, šī bēda ies mums secen, — Menū ieru­nājās.

Neparko pasaulē viņa nebūtu teikusi, ka lopiņi ir glābti. Viņa baidījās kārdināt dievu to kungu vai arī sātanu, jo nevarēja taču zināt, kādi debess vai elles speķi tagad ieklausās jebkurā izrunātā vārdā, lai so­dītu mūs par lieki lolotām cerībām.

Viņi atgriezās pulksten vienos pēcpusdienā ar iekri­tušām acīm, izkāmējušām sejām, melni notrieptām ro­kām un vaigiem. Peisū līdz jostas vietai bija kails. Kreklā savīstītus viņš nesa tuvinieku kaulus, ko viņi bija atraduši savu māju krāsmatās. Neviens neteica ne vārda, tikai Meisonjē paprasīja man dēļus un nepie­ciešamos darbarīkus. Viņi negribēja ne ēst, ne apmazgāties, iekāms nebija gatava neliela, sešdesmit centi­metru gara un trīsdesmit centimetru plata, lādīte. Es nespēju aizmirst viņu sejas, kad Meisonjē, savu darbu pabeidzis, kaulus citu pēc cita salika mazajā zārciņā.

Apbedīt tos bija nolemts auto stāvvietā pie paša mūra — tur klints pakājē bija neliela zemes strēlīte, kur es tikko biju apbedījis Zermēnu. Peisū izraka kā­dus sešdesmit centimetrus dziļu bedri, smiltis atmez­dams kreisajā pusē. Zārciņš stāvēja nolikts turpat lī­dzās. Tas bija tik maziņš, ka no tā vien jau sažņau­dzās sirds. Grūti bija iedomāties, ka šajā mazajā kas­tītē salikts viss, kas palicis pāri no trim ģimenēm. Taču mani draugi no kauliem bija atgrābuši nost visus pel­nus, jo negribēja, ka tiem būtu piejauktas arī sadegušo mantu paliekas.

Ielicis kastīti bedrē, Peisū sakrāva uz tās lielus ak­meņus, it kā bīdamies, ka kaulus varētu atkašņāt kāds suns vai lapsa. Patiesībā šī piesardzība bija lieka, jo visa dzīvnieku pasaule droši vien iznīcināta. Aizbēris kapu, Peisū no atlikušajām smiltīm uzbēra nelielu ko­piņu, rūpīgi ar lāpstu nolīdzinādams tās malas, lai kapiņš būtu veidots akurātās taisnās līnijās. Pēc tam viņš pagriezās pret mani. .

—       Nedrīkst viņus vienkārši tāpat aprakt. Vajag no­skaitīt dievvārdus.

—   Es taču tos nezinu, — samulsis atbildēju.

—   Vai tad tev nav kāda lūgsnu grāmata?

Teicu, ka tāda gan atrastos.

—   Varbūt tu varētu to sameklēt?

Pusbalsī es atbildēju:

—   Tu jau zini manu attieksmi pret reliģiju, Peisū.

—       Tas nav svarīgi. Dievvārdus tu lasīsi viņiem, ne­vis sev pašam.

—       Dievvārdus! — Meisonjē novilka, iesāņus manī nolūkodamies.

—       Vai tad tava Matilde negāja uz baznīču? — Peisū iejautājās, pievērsdamies viņam.

—   Iet jau nu gāja gan…_— Meisonjē atzinās.

Visa šī diskusija norisinājās klusā un apvaldītā

balsī, ar gariem starpbrīžiem.

—       Mana Iveta, — Peisū, acis nodūris, teica, — katru svētdienu gāja uz baznīcu un arī vakaros, naktskreklā pie gultas ceļos nometusies, noskaitīja Tēvreizi un «Ave, Maria».

Sīs atmiņas tik ļoti satrauca Peisū, ka balss viņam aiztrūka un brīdi viņš stāvēja kā sastindzis, iekāms va­rēja turpināt. ''

—        Redzi, — beidzot viņš atkal atsāka, — ja jau, dzīva būdama, viņa skaitīja lūgsnas, kā tad šajā brīdī,

uz mūžu šķiroties, es varu aprakt savu Ivetu bez diev­vārdiem? Un tāpat ari bērniņus.

—  Viņam taisnība, — ieminējās Kolēns.

Ko īsti domāja Menū, nevienam nebija zināms, jo viņa pat nepavēra muti.

—   Labi, aiziešu sameklēt grāmatu, — pēc brīža es noteicu.

Kamēr biju prom, Peisū palūdza Meisonjē uztaisīt krustu, lai ar to atzīmētu tuvinieku atdusas vietu. Mei­sonjē izpildīja šo lūgumu, neiebilzdarns neviena vārda, K-id es atgriezos, Peisū man teica:

—   Tu esi gaužām izpalīdzīgs, bet, ja tev dievvārdi pārlieku pretīgi, es varu pats nolasīt vai arī to izdarīs Kolēns.

—  Nē, kāpēc, es varu nolasīt, jo lūgsnas, kā tu teici, taču domātas viņiem.

Menū spriedumu es uzzināju vēlāk, kad bijām pali­kuši divatā.

—   Ja tu, Emanuel, būtu atteicies, nekā jau es tev nepārmestu, jo ticības lietas ir kutelīga padarīšana. Bet pareizi gan tas man neliktos. Tu nolasīji tik sirsnīgi, daudz labāk nekā mācītājs — tas jau tik aši noburkšķ kaut ko sev zem deguna, ka neviens nekā tur nesaprot, un tūdaļ redzams, ka domas viņam ir pavisam citur. Bet tev, Emanuel, sirds tur bija klāt.

Vajadzēja iekārtoties naktsguļai. Es piedāvāju Tomā pārnākt pie manis uz kušetes, tad blakus istaba atbrī­votos priekš Meisonjē. Bet otrā stāvā varētu nakšņot Kolēns un Peisū.

Noguris es atlaidos gultā, taču aizmigt nevarēju un gulēju vaļā acīm. Nekur ne mazākā gaismas stariņa. Parasti nakts ir palso toņu kopojums. Taču šoreiz tā bija tintes melnumā. Nekas nebija saskatāms, itin ne­kas, pat ne trīs centimetru attālumā turēta roka. Tur­pat līdzās uz kušetes, kas atradās pie loga, grozījās lomā. Es to dzirdēju, taču saredzēt neko nevarēju.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. Pietrūcies es uzsaucu: «Iekšā!» Durvis čīkstēdamās atvērās. Tumsā visi trokšņi izklausījās neparasti spalgi.

—  Tas esmu es, — teica Meisonjē.

Pagriezos uz viņa pusi.

—   Nāc vien. Mēs negu|am.

—  Arī es ne, — Meisonjē bez vajadzības paskaid­roja.

Neiedrošinādamies nākt iekšā, viņš palika stāvam uz sliekšņa. Man tā vismaz šķita, jo saskatīt neko neva­rēju. Mēs bijām tikpat neredzami kā aizsaulē klīstošas ēnas.

—   Sēdies. Rakstāmgalda krēsls ir tieši tev priekšā.

Pēc skaņām es sekoju Meisonjē kustībām. Viņš aiz­vēra durvis, panācās uz priekšu un uzdūrās krēslam. Meisonjē droši vien bija basām kājām, jo izgrūda lāstu. Dzirdēju zem viņa svara nočīkstam izsēdētās krēsla atsperes. Tātad tas nebija nekāds ēnu valsts iemīt­nieks. Atnācējam bija miesīgi apveidi, gluži tāpat kā man, arī viņu plosīja divas pretrunīgas izjūtas — bai­les mirt un tikpat lielas bailes dzīvot.

Domāju, ka Meisonjē ko teiks, taču viņš nebilda ne vārda.

Kolēns un Peisū abi kopā bija otrā stāvā, mēs ar Tomā trešajā, bet Meisonjē līdzās viens pats Biržitas istabā. Viņam bija pietrūcis spēka to visu izturēt — tumsu, bezmiegu un vientulību.

Sajā brīdī man ienāca prātā viņa Matilde un abu ķildas. Sajutu sevī ko līdzīgu vainas apziņai, jo ne­spēju atcerēties, kā sauca viņa zēnus. Nespēju ari iedo­māties, kā Meisonjē pēc baismīgā zaudējuma turpmāk dzīvos. Man, izņemot Malvilas pili un darbu, nekā cita nebija. Bet viņainl Ko vajadzēja just cilvēkam, visu, kas viņam zemes virsū bijis dārgs, saliekot mazā kas­tītē un aprokot?

Es gulēju pilnīgi kails, taču joti svīdu. Mēs nezinā­jām, ko darīt ar logu. Istabas sienas bija tā sakarsu­šas, ka sākumā logu atstājām līdz galam atvērtu. Taču ilgāku laiku ieelpot kodīgo deguma dvingu arī nebija iespējams. Pasaule turpināja iet bojā visu gadsimtu lielākajā inkvizīcijas sārtā. Liesmu gan vairs nebija, taču tās būtu devušas vismaz kādu gaismas atspulgu. Pa logu ieplūda vienīgi pārogļojušās zemes un līķu smaka. Pēc neilga brīža es palūdzu Tomā logu atkal aizvērt.

Necaurredzamajā tumsā bija dzirdama tikai trīs vīru smagā elpa, bet ārā, aiz pārkarsušajiem mūriem, ple­tās mirušās planētas klaids. Nāve tai bija uzbrukusi visjaukākajā pavasara laikā, kad plauka pumpuri un savās alās tikko bija nākuši pasaulē trušu mazuļi. Ta­gad vairs nebija neviena dzīvnieka. Neviena putna, ne­viena kukainīša. Vienīgi cilvēku mājokļu krāsmatas. Un vietumis pa kādam sašķaidītam, apdegušam stum­benim, kurš agrāk bijis koks. Un visā šajā postažā saujiņa cilvēku. Varbūt tie kā jūrascūciņas pataupīti kādam nezināmam eksperimentam? Neapskaužams lik­tenis! Visā šajā miroņu valstībā tikai dažas plaušas, kuras, turpina elpot. Dažas sirdis, kuras nepārstāj sūknēt asinis. Dažas vēl darbojošās cilvēku smadzenes. Kāda tam jēga?

Man liekas, ka es ierunājos vienīgi Meisonjē pēc. Vairs nespēju izturēt to, ko viņš, tumsā pie mana rak­stāmgalda vientuļi sēdēdams, varēja domāt.

—   Tomā?

—   Jā.

—   Ka tu izskaidro to, ka nav radioaktivitates?

—   Varbūt tā bija litija bumba, — Tomā teica.

Un gurdā, taču gluži lietišķā balsī, kurā nemanīja nekādu emociju, piebilda:

—   Tā sauktā tīrā bumba.

Dzirdēju, ka Meisonjē krēslā sakustas.

—  Neko sacīt, «tīra» gan! — viņš noteica drūmā balsī.

—  Tas nozīmē, ka tā nedod radioaktīvos nokriš­ņus, — Tomā paskaidroja.

—   Saprotu, — Meisonjē atbildēja.

Atkal iestājās klusums. Bija dzirdama vienīgi elpo­šana, vairāk nekas. Sažņaudzu ar rokām deniņus. Ja bumba bijusi «tīra», tad tas nozīmē, ka nometējam bi­jis padomā ieņemt pretinieka teritoriju. Taču viņš nav paguvis to izdarīt, jo savukārt gājis boj-ā prettrie­cienā — nedarbojās taču neviena raidstacija. Un Fran­cija nav pat nojautusi, ka tā iestājusies karā. Francija iznīcināta globālās stratēģijas ietvaros, lai pēc tam no­stiprinātos tās teritorijā. Vai arī aizkavētu pretinieku to izdarīt. Nožēlojams, apzināti upurēts bandinieks! Ar vārdu sakot, «totālam iznīcinājumam nolemta», ru­nājot militārajā terminoloģijā.

—  Vai patiesi būtu pieticis ar vienu bumbu, Tomā? — Meisonjē iejautājās, taču nepiebilda: «Lai iznīcinātu Franciju». Tas bija saprotams bez vārdiem.

—   Jā, — Tomā paskaidroja, — pietiktu ar vienu bumbu, ja to uzspridzinātu četrdesmit kilometru aug­stumā virs Parīzes.

Neuzskatīdams par vajadzīgu turpināt, Tomā ap­klusa. Viņš runāja skaidrā un lietišķā balsī, it kā skola audzēkņiem izklāstīdams, kādi ir dotā uzdevuma atri­sināšanas noteikumi. Kā man pašam nebija ienā'cis prātā līdzīgs uzdevums tajā laikā, kad es vēl strādāju skolā? Tas taču būtu laikmetīgāk nekā apnicīgā sprie­delēšana par diviem ūdens krāniem. Tātad — ņemot vērā, ka sprādziena viļņa izplatība gaisa retinājuma dēļ lielā augstumā samazinās, bet karstuma izstarojuma attālums palielinās proporcionāli sprādzienā aug­stumam, kādā augstumā virs Parīzes vajadzētu uz­spridzināt tik un tik megatonnu spēcīgu bumbu, lai liesmās bojā ietu Strasbūra, Denkerka, Bresta, Biarica, Porvandra un Marseļa? Es būtu varējis izstrādāt arī citus variantus, viena nezināmā vietā liekot divus vai uzdodot aprēķināt ne tikai bumbas jaudu megatonnās, bet arī augstumu, kādā tā uzspridzināma.

—   Runa ir ne tikai par Franciju, — Tomā paskaid­roja, — bet gan par visu Eiropu. Un pat par visu pa­sauli. Citādi taču kāda raidstacija būtu uztverama.

Sajā mirklī es atkal ieraudzīju, kā Tomā pagrabā groza Momo tranzistora šautru. Matemātiķa analītis­kais prāts glāba viņam dzīvību. Ja dīvainā kārtā ne­būtu klusējušas visas raidstacijas, Tomā' droši vien būtu izgājis no pagraba laukā.

—    Var jau būt, — es ieminējos. — Bet ja starp karstuma vilni un tevi atrastos kāds šķērslis? S'acīsim, kalns vai augsta klints kā pie mums Malvilā?

—   Jā, — Tomā atbildēja, — vietumis tā arī būs no­ticis.

Tomā šis «vietumis» nozīmēja tikai iedarbes jos­las lokālu ierobežojumu. Bet es to uztvēru citādi. Viņa vārdi apstiprināja manu pieņēmumu. Droši vien Fran­cijā šur un tur būs atradušies tādi pasargāti punkti un līdz ar to ari paglābušies cilvēki. To iedomājoties, manī iestrāvoja neizskaidrojams siltu cerību vilnis. Es saku «neizskaidrojams», jo cilvēku dzimums nemaz ne­bija pierādījis, ka tas būtu glābiņa cienīgs, un tāpat nepavisam nebija skaidrs, vai sastapšanās ar pāri pa­likušajiem būtu kāds iepriecinājums.

—    Es tagad iešu, mēģināšu aizmigt, — Meisonjē

ļ iicīja.

Viņš pie mums bija nosēdējis pārdesmit minūtes, tnču pasacījis tikai dažus vārdus. Meisonjē bija atnāļ cis pie mums, iai paglābtos no vientulības, taču tā Iemita viņā pašā. Kopā ar viņu tā ieradās pie mums, un kopā ar viņu tā atkal aizgāja.

—   Arlabunakti, — es teicu.

—   Arlabunakti, — atbildēja Tomā.

Meisonjē neteica neko. Es dzirdēju, ka nočīkstēdaf nias aizveras mūsu istabas durvis. Pēc kāda stundas ceturkšņa piecēlos, izgāju un pieklauvēju pie Meisonjē istabas durvīm.

—          Tomā guļ, — es viņam samelojos. — Vai es tevi ' netraucēju?

—   Nē, nē, — viņš atbildēja neskanīgā balsī. Aiztaustījos līdz pītajam galdiņam, kuru biju šeit

nolicis Biržitas vajadzībām. Lai izkliedētu klusumu, es ieminējos:

—   Akla tumsa.

Un Meisonjē savā dīvaini nespodrajā balsī atteica:

—        Jā, es pat sāku šaubīties, vai rīt maz iestāsies diena.

Sataustīju Biržitas pīto krēslu. Tam pieskaroties, [ mani pāršalca atmiņas. Pēdējo reizi, kad es šeit sēi dēju, Biržita kaila stāvēja starp manām kājām un es viņu glāstīju. Nezinu, vai tas bija šo atmiņu dēļ, taču tagad es neapsēdos, bet, ar abām rokām uz atzveltņa f atbalstījies, paliku stāvam.

—        Vai tev, Meisonjē, šeit vienam nav pārāk drūmi? Varbūt tu gribi pāriet pie Kolēna un Peisū?

—        Nē, paldies, — Meisonjē gurdi un drūmi novilka. — Peisū nekā cita nedara kā vien nepārtraukti tērgā

par savējiem. Pateicos. Man pašam galva pilna ar raizēm.

Gaidīju, ka viņš vēl ko sacīs, taču veltīgi. Meisonjē vairs nebilda ne vārda. Ne par Matildi, ne arī par abiem zēniem. Un tad pēkšņi es atcerējos, kā viņus sauca: Francis un Zerārs. Seši un četri gadi.

—   Nu, kā tu vēlies, — es noteicu. h -.

—        Pateicos, Emanuel, tu esi ļoti izpalīdzīgs, Meisonjē piebilda. Paradumam lietot ierastās pieklājī­bas frāzes bija tāds spēks, ka, tās izsakot, viņa balss uz brīdi atguva normālo skanējumu.

—   Labi, es tad nu iešu, — es ieminējos.

—       Es tevi nedzenu, — Meisonjē sacīja vēl tajā pašā balsī. — Tu esi savās mājās.

—       Tāpat kā tu, — es aši izmetu. — Malvilā mums visiem ir mājas.

Taču viņš neko neteica.

— Labi, uz redzēšanos rītdien.

—   Tomēr, četrdesmit gadu vēl nav nekāds vecums.

Klusēdams es gaidīju, bet vairāk viņš neko neteica.

—        Kādā ziņā tas nav nekāds vecums? — es pēc brī­tiņa iejautājos.

—        Ja mēs paliksim dzīvi, tad priekšā vēl vismaz gadu trīsdesmit, — Meisonjē teica. — Bet nekā mums nebūs, itin nekā.

—   Tu gribi sacīt, ka nebūs nevienas' sievietes?

—   Ne tikai to.

Patiesībā viņš bija gribējis sacīt «nebūs bērnu», taču ] jau izrunāt vien šos vārdus viņam bija pārāk grūti.

—   Saturies, draugs, — es teicu.-— Es tagad iešu. !

Sataustīju Meisonjē roku un to paspiedu. Viņa at­bildes spiediens bija tikko manāms.

Es gandrīz fiziski izjutu to, kas mocīja Meisonjē. Likās, ka viņš savas sirdssāpes būtu pielaidis ari man.

Tās bija tik nežēlīgas, ka pēc atgriešanās savā istabā pirmajā brīdī es jutos gandrīz vai atvieglots. Taču šeit in.uii gaidīja varbūt vēl grūtāks pārbaudījums. Un liesi tāpēc, ka sastapos ar lielāku apvaldītību un at turību.

—       Nu, kā viņš tur jūtas? — Tomā pusbalsī apjauI i jās, un es biju pateicīgs par to, ka viņš interesējas pai Meisonjē.

— Vari iedomāties.

—       Jā, — Tomā noteica. Un piebilda: — Arī man Inču bija tuvinieki.

Es jau to zināju — divas māsas un vecāki. Visi viņi dzīvoja Parīzē.

—       Meisonjē bija divi zēni, un viņš tos dievināja, — es paskaidroju.

—   Un savu sievu?

—       Sievu mazāk. Politisku iemeslu dēļ viņa nemitīgi rīkoja scēnas. Viņai likās, ka politikas pēc vīrs zaudē Idientus.

—   Un vai tas bija tiesa?

—       Jā, zināmā mērā gan. Nabaga Meisonjē vaja­dzēja cīnīties divās frontēs. Pret pilsētiņas mēru ar tā klerikālo kliķi un vēl mājās pret paša sievu.

—  Skaidrs, — Tomā noteica.

Bet viņš atbildēja sausā un pat mazliet īgnā balsī, ji) paša ciešanas bija tik lielas, ka just līdzi citiem viņš jau gluži vienkārši vairs nespēja. Tikai mēs ar Menū nebijām zaudējuši tuviniekus (savas māsas es par tādām neuzskatīju), un tāpēc es jutu līdzi citu sāpēm.

Kamēr Tomā melnajā nakts tumsā klusēja, es izman­toju bezmiegu, lai kādu brīdi ļautos cerībām. Domāju par Laroku. Domāju par mazo, savus piecpadsmit kilo­metrus attālo Laroku tāpēc, ka šis ciematiņš kādas nokalnes piekājē bija sena nocietināta vieta un no zie­meļu puses to, tāpat kā Malvilu, nosedza milzīga klints. Šorīt, raugoties no sargtorņa, es tajā virzienā gan neko neredzēju, bet Laroku no Malvilas parasti varēja saskatīt tikai tad, ja diena bija ļoti skaidra. Aiziet uz turieni kājām, lai prāts būtu mierīgs, tik drīz droši vien nebūs iespējams, ja ņem vērā, cik_ daudz laika Tomā ar pārējiem trim biedriem vajadzēja,nlai pārvarētu tos pusotra kilometrus, kas mūs atdalīja no Malžakas.

—   Bet metro un autostāvvietas pazemē… — Tomā pēkšņi ieminējās.

Viņa balsī, tāpat kā Meisonjē un droši vien ari ma­nējā, viedās ne tik daudz sāpes, cik drūms izbrīns. Es visu laiku jutos kā apstulbis, un manas domas bija kā miglā tītas. Tās uznira pamazām un neskaidrā tru­lumā bezgala gausi kūņājās»uz vietas, nesaistoties vie­notā secinājumu ķēdē. Tikai pēc vairākām sekundēm es aptvēru, ko Tomā man bija gribējis teikt.

—  Vai tu kādreiz esi redzējis autostāvvietas Elizejas laukos? — Tomā atsāka tajā pašā gurdajā, bet skaid­rajā balsī.

—   Jā.

—   Izredzes tomēr gaužām niecīgas, — Toma sacīja. — Cilvēki, kas atradās tur vai metro… Jā, paglāb­ties tie varēja. Taču tikai uz kādu bridi. Bet ko pēc tam?

—   Kā — ko pēc tam?

—   Iesprostoti kā žurkas alā. Var skraidelēt no izejas uz izeju, bet tās visas aizgruvušas.

—   Varbūtne visas.

Atkal iestājās klusums. Jo ilgāk tas vilkās, jo vai­rāk mani pārņēma savāda jutoņa, it kā tumsa, kas pletās ap mums, kļūtu aizvien dziļāka. Pēc kāda brīža,

Iml es atskārtu, ka Tomā, prātodams par iespēju, ka oanjiņa parīziešu varētu būt izglābušies, domājis par Miviem tuviniekiem, es atkārtoju:

—   Varbūt arī ne visas.

—   Pieņemsim, — Tomā teica. — Tomēr tas tikai Novilcinātu viņu bojāeju. Uz laukiem valda naturālā rulimniekošana. Jums pašiem visa kā diezgan: gaļas tm desu, labības, ir pietiekamā daudzumā skābēti un ifilīti pārtikas produkti, ievārījumi, medus, mucām eļ­ļas un pat sāls siena sālīšanai. Bet Parīzē?

—   Parīzē ir lielie pārtikas preču veikali.

—  Tie sagruvuši vai nodeguši, — Tomā attrauca pēkšņā skarbumā, it kā gribēdams reizi par visām rei­zēm atsacīties no jebkurām cerībām.

Es klusēju. Jā, viņam taisnība. Sabrukuši, nodeguši vai izlaupīti. Tos izlaupījušas dzīvajos palikušo cilvēku bandas, cīnīdamās savā starpā uz dzīvību un nāvi. Un pēkšņi es redzu drausmīgu vīziju. Visi lielie, pilsētām līdzīgie iedzīvotāju sablīvējumi iznīcināti. Milzīgas sa­šķaidīta betona kaudzes. Kilometriem garas sabrukušu namu rindas. Haoss, kurā nekas vairs nav atšķirams, pat bijušās ielas nav atrodamas. Nepārvarami gruvešu kalni. Tuksnesis, klusums, deguma smaka. Bet zem sa­brukušajiem namiem miljoniem un miljoniem līķu.

Autostāvvietas Elizejas laukos es labi pazinu. Pērn­vasar, kad mēs ar Biržitu pāris dienas uzturējāmies Parīzē, es šajās stāvvietās biju novietojis automašīnu. Tās pašas par sevi jau bija diezgan atbaidoša celtne. Un es labi varēju iztēloties, kā pie dzīvības palikušie cilvēki tumsā skraida pa pazemes galerijām, meklē­dami izeju, bet tās visas aizgruvušas.

Pēc tam, droši vien noguruma pieveikts, es iegrimu smagā, baismu murgu pārpilnā miegā. Juku jukām manā apziņā jaucās Elizejas lauku pazemes garāžas ar metro tuneļiem, metro tuneļi — ar smirdīgām kana­lizācijas caurulēm, izmisumā skrejoši cilvēku pūļi — ar žurku bariem. Un ari es pats biju pārvērties par vienu no šām žurkām, bet tajā pašā laikā it kā no malas ar šausmām nolūkojos pats uz sevi.

Nākamā rītā Momo mūs pamodināja, bungādams pie durvīm. Menū brokastīs mums bija sagatavojusi pāhi steigumu. Dzīvojamās mājas plašajā zālē garo klostera galdu viņa bija pārklājusi ar raibu, gan vietumis salā­pītu galdautu (ar visvecāko no divpadsmit galdau­tiem, kurus tante salocītus bija nobāzusi kumodes at­vilktnē un kurus Menū par katru cenu gribēja sagla­bāt, it kā man vajadzētu nodzīvot divus cilvēka mū­žus) un uz tā salikusi vīnu, glāzes, šķīvjus ar katram paredzēto šķiņķa un tādu pašu speķa šķēli (droša zīme, ka Menū kļuvusi devīgāka pēc tam, kad bija pārliecinājusies, ka Adelaida palikusi dzīva un drīz at­nesīsies), bet līdzās katram šķīvim — krietnu riku ar kausētiem cūku taukiem apziestas maizes, jo prātīgāk taču esot to apēst, «nevis laukā izmest», — pirms die­nām trim ceptais klaips jau pamatīgi saziedējis. Svies­ta mums vispār nebija, jo bez elektriskās strāvas pa­likušajā ledusskapī tas bija izkusis un iztecējis.

Kad visi bija sapulcējušies, es apsēdos pie galda, ļaudams katram izvēlēties sev vietu. Tomā apsēdās man pa labi, Peisū — pa kreisi. Iepretim vietu sev izraudzījās Meisonjē, viņam pa labi — Kolēns, pa kreisi Momo, bet savam dēlam līdzās galda galā pie­metās Menū. Nezinu, kad īsti reiz sperts solis kļūst par paradumu, bet šī kārtība turpmāk pie mums vairs negrozījās, vismaz tik ilgi, kamēr Malvilā mēs bijām tikai septiņi iemītnieki. Ieturot šīs brokastis, kuras maz atšķīrās no tām, ko Menū parasti katru rītu pasniedza |ļnl<'!;:im Budeno, mani pārņēma dīvaina ncrcalitātes sajūta, jo mēs taču ēdām ar nazi un dakšiņu, sēdēdami uz krēsliem pie tīri apklāta galda, un gandrīz nekas dzīvojamās mājas lielajā zālē neatgādināja baismīgo notikumu, kuru tikko bijām pārdzīvojuši. Par to liecināja vienīgi izkusušā svina notecējumi uz krāsainajiem sīkrūšu lodziņiem un uz griestu sijām nosēdusies palsā putekļu un pelnu kārta. Tiesa, Menū jau paguvis uzslaucīt un uzmazgāt klona plāksnes un pamatīgi uzspodrināt riekstkoka mēbeles, it kā ar savu dienišķo rosību un dzīves sparu pūlēdamās atvairīt pat atmiņas par notikušo.

Tomēr Menū spēkos nebija izdzēst pieredzēto šausmu pēdas manu biedru sejās. Visi trīs viņi ēda klusēdami, ne uz vienu nepaskatīdamies un pat gandrīz nepakus­tēdamies, it kā skatieni un sakustēšanās varētu noraut prom aptruluma krevi, kas darīja tās paciešamākas. es sapratu, ka atgriešanās dzīvē būs drausmīga un droši vien izraisīs jaunas izmisuma lēkmes. Jo sevišķi tajā ziņā bija jābīstas par Peisū. Pēc sarunas ar Tomā un tai sekojošajiem murgiem es cauru nakti biju visu pārdomājis un nonācis pie atziņas, ka novērst gaidā­mos. dvēseles satricinājumus varēja, vienīgi iesaistot viņus darbā un pašam strādājot kopā ar viņiem. No­gaidīju, kamēr visi bija paēduši, un tad teicu:

— Paklausieties, zēni, es gribētu ar jums aprunāties un lūgt jūsu palīdzību.

Visi izslēja galvas. Cik drūmi viņi izskatījās! Un to­mēr bija jau manāms, ka vīri atsaucas manam aicinā­jumam. Uzrunu «zēni»'es nebiju lietojis kopš sena­jiem mūsu Kopas laikiem. Tagad, vērsdamies pie saviem draugiem tādā veidā, es it kā atsāku tēlot kādrei­zējo lomu un gaidīju no viņiem to pašu. Turklāt vārds «zēni» nozīmēja, ka mūs visus sagaida grūts uzde­vums. Tas bija jau otcs, pirmajā ieslēpts paskubinā­jums.

Es turpināju:

— Pirmā problēma ir šāda. Arējā pagalmā ir daudz nobeigušos dzīvnieku: vienpadsmit zirgu, sešas govis un četras cūkas. Es neko neteikšu par smirdoņu, to jūtam mēs visi, un skaidrs ir tas, ka tādos apstāk­ļos mēs dzīvot nevaram. Citādi arī mēs paši galu ģ&lā atstiepsim kājas. Tātad, — es teicu, — pirmais un vis­steidzamākais uzdevums: kādā veidā mums atbrīvoties no dauazdjām tonnām sprāgoņu? (Es uzsvēru vārdu «Jonnām».) Laimīgā kārtā traktors, ko biju novietojis «dzemdību namā», saglabājies vesels. Ir man arī dī­zeļdegviela, tās gan nav diez cik daudz, bet kāds ma­zumiņš tomēr sanāks. Tāpat ir virves un pat tauvas. Tātad — ko mēs iesāksim ar beigtajiem dzīvniekiem?

Visi atdzīvojās. Peisū ierosināja «nelaimīgos lopi­ņus» aizvilkt līdz Malžakas mēslu izgāztuvei un atstāt tur. Taču Kolēns iebilda, ka valdošie vēji pūš no rietu­miem un tie smirdoņu katrā ziņā atnesīs arī uz še­jieni. Meisonjē lika priekšā beigtos lopus sadedzināt milzu sārtā pie ceļa izgāztuves tuvumā. Es tam nepie­kritu, jo tāda sārta sakurināšanai, kurā varētu sade­dzināt divdesmit vienu dzīvnieku, vajadzētu ļoti daudz malkas. Bet ziemā tā mums būs ļoti vajadzīga gan ēdiena gatavošanai, gan apkurei. Teicu, ka malkas sa­gāde droši vien būs viens no visgrūtākajiem uzdevu­miem, jo to vajadzēs sastrādāt reizēm pat tālu no pils, novācot un šurp atgādājot apdegušo koku stumbeņus un zarus.

Tad Kolēnam ienāca prātā smilšu raktuve Rinas pie­krastē. Tā bija tepat netālu. Ceļš uz turieni veda lejup pa nokalni, kas atviegloja dzīvnieku aizvilkšanu turp. Pēc tam, liekšķerējot no augšas ar lāpstām, mēs tos itin viegli varētu apbērt ar pietiekami biezu smilšu kārtu.

Viens no mūsējiem — vairs lāgā neatceros, kurš iebilda, ka darbs ar lāpstām būšot pārlieku ilgs un grūts. Tad Tomā pievērsās man. Vai tu nestāstīji, ka jūs abi ar Zermēnu, kad nevarējāt izrakt grāvjus elektrokabeļu pievadei, klinšainajas vietās izmantojuši dinamīta lādiņus?

- Jā, tā bija gan.

- Vai dinamīts tev palika pāri?

Lādiņi divpadsmit vēl atradīsies.

Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mums nebūs nekādas vajadzības nopūlēties ar lāpstām. Es apņemos uzspridzināt raktuves nogāzi.

Mēs saskatījāmies. Teorētiski uzdevums bija atrisināts, taču visi sapratām, cik pretīgs darbs mūs sa­gaida.

Man negribējās atstāt biedrus šīs derdzīgās perspek­tīvas varā.

Ir vēl kāds cits jautājums, kurš jo steidzīgi būtu izlemjams, — ko iesāksim ar lauku darbiem? Pro­blēma ir tāda — vai vērts riskēt un tīrumus1 atkal apsēt no jauna? Malvilā pietiekami miežu un arī siena. Ar vārdu sakot, vajadzīgais daudzums divdesmit māj­dzīvnieku uzturēšanai līdz jaunai ražai. Runa, pro­tams, ir par 1977. gada ražu.,. Bet, tā kā tagad pa­likuši tikai trīs dzīvnieki, pietiek miežu un siena, lai tos pabarotu līdz 1978. gadam. Arī sivēnmātei barības vairāk nekā pietiekami. Jautājums galvenokārt ir par mums pašiem.

Pēc mirkļa turpināju;

— Vislielākās grūtības būs ar maizi, Maizes labības ir pamaz, atskaitot kādu nieku sēklai.

Atmosfēra acumirklī kļuva saspringta, sejas visiem sadrūma. Klusēdams es nolūkojos savos biedros. No gadsimtu dzīlēm viņu dvēselēs uznira briesmīgas bai­les — palikt bez maizes kumosa. Maizes trūkumu ne viņi paši, ne arī viņu vecāki nebija pazinuši pat kara laikos. Tēvocis man bieži tika stāstījis, ka 1940. gadā mūsu pusē, par spīti Višī valdības rīkojumiem un tās ieviestajām maizes kartītēm, slepeni bija sākuši darbi­nāt vecās maizes ceptuves.

—   Mans tētuks, — ierunājās Menū, — reizēm gan stāstīja par grūtiem laikiem, bet, ka maizes kādreiz būtu trūcis, to es, Emanuel, nekad neesmu dzirdē­jusi.

Tātad teiksmas par kādreizējiem bada laikiem bija izzudušas pat no mutvārdu folkloras, taču mūžsenās bažas par iespējamu maizītes trūkumu zemnieku dvē­selēs vēl gailēja.

—   Zini, ko es tev teikšu, — Peisū sacīja. — Kad mēs vakar nācām atpakaļ no Malžakas, es ar sprunguliti parušināju tīrumā, ko biju apsējis. (Man tā likās laba pazīme, ka viņš pēc visa nupat pieredzētā bija izrādījis šādu interesi.) Un neatradu tajā neko, —> Peisū paziņoja, abas delnas uz galda pavērdams. — Itin neko. Augsne bija kā izgrauzdēta. Līdzīga pu­tekļiem.

—   Cik daudz sēklas labības tev saglabājies? — Kolēns apvaicājās. -

—   Kādiem pāris hektāriem sanāks.

—   Tas jau.kaut kas ir, — Meisonjē noteica.

Menū stāvēja, mazliet nomaļus atgājusi, lai dotu

iespēju vīriešiem apspriesties, taču, kaklu pastiepusi, acīm nemierīgi šaudoties, vērīgi klausījās. Viņai tāpat vajadzēja visu zināt. Un, kad Momo, ar savām milzī­gajām kājām šļūkādamies un kā vilciens ietaurēdamies, gribēja apjozt galdam apkārt, viņa dēlam tā iegāza pa ausi, ka viņš mirklī, īgni kaut ko burkšķēdams, aizļepatoja kaktā.

Manuprāt, — Meisonjē teica, — tu ne ar ko neii (ko, ja kādu pushektāru sastrādātu un apsētu.

Ak tā gan, neko neriskē! — garais Peisū sirdīgi ļMfiucās, pārmetoši uz Meisonjē noskatīdamies. — Var |H zudumā sēkla veselam pushektāram, bet tu, gaidniek, uzskati, ka tas nav nekas. (Paņēmiens dēvēt cilVikus pēc viņu aroda bija raksturīgs mūsu Kopai, un laja izpaudās reizē gan cieņa, gan arī mazliet zobga­līga attieksme.) Bet es tev saku, ka augsne pašreiz ir (ada, ka visu vasaru neuzdīgs pat neviena vienīga cūkpiene. Pat tad, ja tu to laistītu.

Peisū uzplāja ar delnu pa galdu un, it kā šo žestu pastiprinādams, paņēma vīna glāzi un vienā paņēmienā Izdzēra, tādējādi savai nostājai piešķirdams lielāku svaru. Es paskatījos uz viņu ar atvieglojuma sajūtu: "strīdos viņš atkal bija mūsu vecais Peisū.

—    Esmu vienis prātis ar Peisū, — paziņoja Kolēns. — Norā, kur tu Lieldienās esi svilinājis kūlu, visu va­saru paliek plika vieta. Lai tā atkal sazeltu, jāgaida nakamais pavasaris. Bet kas gan ir degošs zāļu kus­los salīdzinājumā ar to, ko zemei šoreiz vajadzēja iz­ciest?

—   Un, tomēr, ja labi dziļi uzar, uzvēršot apakšējos slāņus virspusē, nevar būt, ka nekas nedīgtu, — Mei­sonjē neatlaidās.

Es noskatījos uz saviem draugiem. Manu viedokli noteica nevis Meisonjē secinājumi, bet gan pavisam cita veida apsvērumi. Manos spēkos nebija draugiem atdot viņu ģimenes, bet es varēju viņiem nospraust vis­maz kādu mērķi un rosināt viņu apņēmību. Pretējā ga-

Atmosfēra acumirklī kļuva saspringta, sejas visiem sadrūma. Klusēdams es nolūkojos savos biedros. No gadsimtu dzīlēm viņu dvēselēs uznira briesmīgas bai­les — palikt bez maizes kumosa. Maizes trūkumu ne viņi paši, ne arī viņu vecāki nebija pazinuši pat kara laikos. Tēvocis man bieži tika stāstījis, ka 1940. gadā mūsu pusē, par spīti Višī valdības rīkojumiem un tās ieviestajām maizes kartītēm, slepeni bija sākuši darbi­nāt vecās maizes ceptuves.

—   Mans tētuks, — ierunājās Menū, — reizēm gan stāstīja par grūtiem laikiem, bet, ka maizes kādreiz būtu tracis, to es, Emanuel, nekad neesmu dzirdē­jusi.

Tātad teiksmas par kādreizējiem bada laikiem bija izzudušas pat no mutvārdu folkloras, taču mūžsenās bažas par iespējamu maizītes trūkumu zemnieku dvē­selēs vēl gailēja.

—   Zini, ko es tev teikšu, — Peisū sacīja. — Kad mēs vakar nācām atpakaļ no Malžakas, es ar sprungulīti parušināju tīrumā, ko biju apsējis. (Man tā likās laba pazīme, ka viņš pēc visa nupat pieredzētā bija izrādījis šādu interesi.) Un neatradu tajā neko, —> Peisū paziņoja, abas delnas uz galda pavērdams. — Itin neko. Augsne bija kā izgrauzdēta. Līdzīga pu­tekļiem.

—   Cik daudz sēklas labības tev saglabājies? — Kolēns apvaicājās. '

—   Kādiem pāris hektāriem sanāks.

—   Tas jau kaut kas ir, — Meisonjē noteica.

Menū stāvēja, mazliet nomaļus atgājusi, lai dotu iespēju vīriešiem apspriesties, taču, kaklu pastiepusi, acīm nemierīgi šaudoties, vērīgi klausījās. Viņai tāpat vajadzēja visu zināt. Un, kad Momo, ar savām milzī­gajām kājām šļūkādamies un kā vilciens ietaurēdamies,

gribēja apjozt galdam apkārt, viņa dēkrfh tā iegāza ļi.i ausi, ka viņš mirklī, īgni kaut ko burkšķēdams, aizļcpatoja kaktā.

Manuprāt, — Meisonjē teica, — tu ne ar ko neflskē, ja kā'du pushektāru sastrādātu un apsētu,

— Ak tā gan, neko neriskē! — garais Peisū sirdīgi Iesaucās, pārmetoši uz Meisonjē noskatīdamies. — Var |el zudumā sēkla veselam pushektāram, bet tu, galduiek, uzskati, ka tas nav nekas. (Paņēmiens dēvēt cil­vēkus pēc viņu aroda bija raksturīgs mūsu Kopai, un tajā izpaudās reizē gan cieņa, gan arī mazliet zobga­līga attieksme.) Bet es tev saku, ka augsne pašreiz ir tada, ka visu vasaru neuzdīgs pat neviena vienīga cūkpiene. Pat tad, ja tu to laistītu.

Peisū uzplāja ar delnu pa galdu un, it kā šo žestu pastiprinādams, paņēma vīna glāzi un vienā paņēmienā izdzēra, tādējādi savai nostājai piešķirdams lielāku svaru. Es paskatījos uz viņu ar atvieglojuma sajūtu: 'strīdos viņš atkal bija mūsu vecais Peisū.

—   Esmu vienis prātis ar Peisū, — paziņoja Kolēns. — Norā, kur tu Lieldienās esi svilinājis kūlu, visu va­saru paliek plika vieta. Lai tā atkal sazeltu, jāgaida nākamais pavasaris. Bet kas gan ir degošs zāļu kuš­ķis salīdzinājumā ar to, ko zemei šoreiz vajadzēja iz­ciest?

—   Un, tomēr, ja labi dziļi uzar, uzvēršot apakšējos slāņus virspusē, nevar būt, ka nekas nedīgtu, — Mei­sonjē neatlaidās.

Es noskatījos uz saviem draugiem. Manu viedokli noteica nevis Meisonjē secinājumi, bet gan pavisam cita veida apsvērumi. Manos spēkos nebija draugiem atdot viņu ģimenes, bet es varēju viņiem nospraust vis­maz kādu mērķi un rosināt viņu apņēmību. Pretējā ga­dījumā pec nobeigušos mājdzīvnieku aprakšanas viņi bezdarbībā izkremstu paši savas sirdis.

—   Paklausieties, — es teicu, — principā es sliecos, piekrist Peisū un Kolēna domām. Tomēr mēs varētu pamēģināt un izdarīt to kā eksperimentu. — Es ietu­rēju īsu pauzi, lai ļautu šim vārdam iedarboties ,ar pienācīgu spēku. — Turklāt iztērējot pēc iespējas ma­zāk sēklas.

—   Taisni par to jau arī es iestājos, — Meisonjē sacīja.

—   Rinas palienā man ir taisni tāds neliels zemes gabaliņš, — es atsāku, — kādi pieci tūkstoši kvadrāt­metru, turpat pie vecupes, netālu no klints. Taču tēvo­cis to labi nosusinājis, un tas ir pienācīgi sagatavots stūrītis. Pērnruden es šo tīrumiņu pamatīgi samēsloju ar kūtsmēsliem un tos pienācīgi iearu. Tur būtu vērts pamēģināt, uzart no jauna un atkal apsēt. Pieci tūk­stoši metru neprasītu daudz sēklas. Un, tā kā Rina tur­pat līdzās, tad, gadījumā ja pavasaris būtu pārāk sauss, mēs no tās varētu novadīt valgmi uz sējumu.

—   Man raizes dara kas cits, — es turpināju. — Pēc tam kad būsim aprakuši beigtos dzīvniekus, diez vai mums paliks pāri pietiekami daudz degvielas, lai šo gabaliņu uzartu. Vajadzēs kaut kā pašiem sameistarot arklu (es uzmetu skatienu Meisonjē un Kolēnam) un pieradināt Amarantu to vilkt (es paskatījos uz Peisū, jo viņam bija piederējis zirgs, ar kura palīdzību tika apkopti vīnogulāji).

—   Gribētos gan man paskatīties uz ražu tavā jaunapsētā tīrumā. — Peisū balsī ieskanējās prātīga pie­kāpība. — Ja jau tev nav žēl izniekot sēklu.

Es paskatījos uz viņu.

—   Peisū, nesaki «tev», saki «mums».

—   Kā tad ta? — Peisū atbildēja. — Malvila taču ir tavs īpašums.

—   Tomēr nē. — Es papurināju galvu. — Tie laiki pngājuši. Pieņemsim, ka rītdien nomirstu ar kādu sli­mību vai negadījumā aizeju bojā. Kas tad notiks? Vai li vel kāds notārs? Un mantinieks? Tāpat arī mantor'.auas tiesības? Malvila pieder tiem, kuri to apstrādā, ilh tas ir viss.

—   Esmu tādās pašās domās kā tu, — paziņoja MeiKonjē, kurš bija apmierināts, ka mani vārdi vienreiz saskan ar viņa principiem.

—  Tomēr … — Peisū neticīgi novilka.

Kolēns neteica ne vārda, bet paskatījās uz mani, un lupās viņam pavīdēja kaut kas līdzīgs agrākajam smai­dam. Viss viņa izskats it kā pauda: piekrist es pie­krītu, bet kas gan no tā mainās?

—  Tātad norunāts? — es teicu. — Aprokam lopiņus, uztaisām arklu un apsējam gabaliņu Rinas palienā?

Atskanēja piekrišanas murdoņa, es piecēlos, un Menū sāka nokopt galdu, taču viņas izskats pauda ne­apmierinātību. Pasludinādams, ka Malvila pieder vi­siem, es biju viņu pazeminājis līdz pārējo līmenim un atņēmis viņai to slavas un varas spožumu, kādā viņa kā vienīgā pilntiesīgā saimniece bija gozējusies līdzās man uz komandtiltiņa. Taču nākamajās dienās Menū nāca pie slēdziena, ka mans paziņojums par Malviias kolektivizāciju nebūs bijis nekas cits kā vien nama­tēva laipnība, lai viņa ciemiņi justos drošāk un ērtāk, un nomierinājās.

Man nav nekādas patikas stāstīt par beigto dzīv­nieku aprakšanu, jo tas bija ļoti pretīgs darbs. Var­būt visriebīgākais bija izdabūt zirgus laukā no steliņ­ģiem, jo trūdēšanas procesā uzblīdušos dzīvniekus pa durvīm izvilkt nevarēja un tāpēc vajadzēja izlauzt sie­nas.

Tāpat vajadzēja padomāt par apģērbu, jo Kolēnam, Meisonjē un Peisū mugurā bija tikai darba drēbes, kādās viņi bija atnākuši pie manis. Izmantojot visu, ko biju saglabājis no tēvoča apģērba piederumiem, iz­devās sagādāt Aleisonjē nepieciešamo. Ar Kolēnu bija grūtāk, jo vajadzēja pierunāt Menū nodot viņa lieto­šanā sava nelaiķa vīra drēbes, kuras viņa, ar nafta­līnu sabārstītas, uzglabāja jau gadu divdesmit, lai gan nebija nekādu cerību, ka tās kādreiz noderēs Momo, kurš augumā bija daudz lielāks par tēvu. Tas taču neesot nekāds iemesls izdāļāt mantul Nē, nē, nekādā ziņā! Pat ne Kolēnam! Mums visiem vajadzēja uzstā­ties, sakliegt viņai un piedraudēt ar varu atņemt ve­cās drēbes, tikai tad Menū beidzot piekāpās. Kapitulā­cija toties bija neierobežota. Viņa pati nelaiķa vīra drānas pielāgoja Kolēna augumam, kurš bija centi­metrus piecus mazāks. Un tas Menū aizkustināja. «Tā jau no laika gala iegājies,» viņa teica, «ka sīkam sie­višķim tīkams ir pasīkāks puisietis. Es, Emanuel, ne­kad neesmu bijusi garāka par metru četrdesmit pie­ciem centimetriem, pat tad, kad vēl turējos taisna kā svece.»

Itin nekādu cerību mums nebija kaut cik pienācīgi ietērpt Peisū. Veselu pusgalvas tiesu viņš bija ga­rāks par mani un Meisonjē, turklāt jo ražens plecos, tā ka manus svārkus uzspīlēt viņam bija neiespējami. Var iedomāties, kādas šausmas pārņēma mūsu nabaga milzeni, zinot, ka pienāks diena, kad viņam vajadzēs staigāt apkārt visā sava plikuma godībā. Par laimi, mums tomēr izdevās no šīm briesmām paglābties, bet, kā tas īsti notika, par to es pastāstīšu vēlāk.

Menū, kas bija zaudējusi visas ierastās ērtības, burkšķēja no rīta līdz vakaram. Desmitiem reižu dienā viņu nospieda kaut kādus elektriskos slēdžus vai arī utīm dūma pēc ieslēdza savu kafijas maļamo (viņai vēl lilļii saglabāti vairāki kilogrami kafijas pupiņu) un klitru reizi briesmīgi nelaimīgā izskatā nikni šķendē|.i .. Menū bija ļoti pieķērusies savai veļas mazgājamai mušiņai, savam elektriskajam gludeklim, savam mai/Ok grauzdētājam, savam radio, kuru viņa klausījās (varbūt arī neklausījās), gatavodama virtuvē ēdienus, televizoram, kura pārraides viņa katru vakaru noskalljas līdz pašām beigām, vienalga, kāda bija pro­gramma. Tāpat Menū dievināja auto un jau tēvoča <lzives laikā sagudroja dažādus ieganstus, lai tikai ne­dēļas vidū kāds viņu aizvestu uz Laroku, nemaz neru­nājot par turienes tirgus dienām nedēļas nogalē. Ag­rāk Menū dakterus neatzina, bet tagad, kad to vairs nebija, viņa pēkšņi atklāja, ka bez tiem nevar iztikt. Menū apņēmība pārspēt savas mātes rekordu un no­dzīvot simt gadu tagad bija stipri sašķobīta, un viņa diendienā par to sūrojās.

— Es bieži atceros, kādas muļķības «galēji kreisie» mēdza melst par patērētāju sabiedrību, — teica Meisonjē. — Bet ieklausies tikai Menū žēlabās. Vai tad viņai tagad ir kas ļaunāks par tādu sabiedrību, kurā nav, ko patērēt?

Tāpat kā pašam Meisonjē tāda sabiedrība, kurā vairs nav viņa partijas preses. Jā, iztikt bez ierastajiem pre­ses izdevumiem bija ļoti grūti. Un tāpat arī bez ierastā pasaules iedalījuma divās nometnēs: sociālistiskā un kapitālistiskā. Tikai tāds iedalījums piešķīra dzīvei saturīgumu, jo pirmā cīnījās par taisnību, bet otrā bija iegrimusi mūžīgos maldos. Tagad, kad abas nometnes pazudušas, Meisonjē jutās pavisam apmulsis. Kā ka­reivīgs cīnītājs viņš visu savu mūžu bija iestājies par nākamības mirdzošajam virsotnēm. Bet nu taču skaidrs, ka uz tām vairs nav ko cerēt.

Beidzot Meisonjē palaimējās — katlu mājā viņš bija atradis laikraksta «Le Monde» komplektu no 1956. gada (1956. gads — republikāņu frontes uzvaras gads!). Nekavējoties viņš to pievāca, lai gan pats man nicīgi noteica: «Te nu bija! Tu taču zini, kādās do­mās es esmu par šīs avīzes objektivitāti!» Un tomēr viņš izlasīja visus atrastos avīzes numurus citu pēc cita no pirmās līdz pēdējai lappusei, laiku pa laikam ļaudamies kvēlam satraukumam. Atsevišķas vietas viņš pat gribēja mums nolasīt. Bet Kolēns, nemaz nekaut­rēdamies, iesaucās:

—   Uzspļaut man uz tavu Gijmolē un viņa Alžīrijas karu! Tas viss taču noticis pirms vajrāk nekā divdes­mit gadiem!

—   Mans GijmoJē! — Meisonjē sašutis noteica un paskatījās uz mani.

No Menū es uzzināju, ka Kolēns un Peisū savā ko­pējā istabā lāgā nesatiek, bet pēc tam arī viņi paši sāka viens par otru sūdzēties.

Peisū nevarot vien beigt gausties par savu nelaimi; viņa nostāstiem un atmiņām par agrāko ģimenes dzīvi neesot paredzams gais, un viņš, Kolēns, to vairs ne­spējot izturēt. Peisū savukārt bija nemierā ar Kolēnu. «Tu taču viņu pazīsti,» Peisū sūdzējās, «allažiņ viņš bijis kā jēla ola, bet tagad pārvērties par gatavo rūgumpodu un citādi mani nesaukā kā vien par sēnalu pakausi. Cigarešu viņam vairs nav, tālab nevar izļuļķēt. veselu paciņu dienā, kā agrāk paradis, un tagad par katru nieku sper zemes gaisā. Kas viņam būtu ko trīt mēli ap manu augumu. It kā es šim par spīti būtu izstiepies tik garš!»

Aprunājos ar Meisonjē, vai viņš nebūtu mierā pār­cēli ies Kolēna vietā pie Peisū. Vienā jautājumā man ftnubu nebija -— Peisū vajadzēja dzīvot kopā ar kādu

citu.

—   Vispār tas jau tā nolikts, — Meisonjē kurnēja, ka man mūždien jāuzņemas pasaules krusts. Jau

kopš mūsu Kopas laikiem draņķīgākās padarīšanas al­lažiņ tika uzveltas man. Vienreiz Peisū pietrūkst sapra­šanas, citreiz — uz Kolēnu nevar paļauties, bet tev nav laika — mūždien aizņemts ar komandēšanu. Par citiem nemaz nerunājot.

—   Ej nu ej, — es pasmaidīju, — tu jau kā savas šnniņas sekretārs esi pieradis uzņemties visdraņķīgā­kās padarīšanas.

Par šo jautājumu Meisonjē diskutēt nevēlējās.

—   Ielāgo, — viņš teica, — ka Peisū es vērtēju nesa­līdzināmi augstāk par Kolēnu, lai gan Kolēns vienmēr bijis tavs mīlulis. Viņš gan var būt tīri jauks, taču tad atkal drīz vien ļauj vaļu savai asajai mēlei. Bet Peisū ir zelta dvēsele. Esmu mierā dzīvot ar viņu vienā istabā, tikai vajadzētu viņam piekodināt, lai nepār­traukti neklāsta savas atmiņas, jo man pašam to pilna galva.

Meisonjē pēkšņi it kā sastinga, sāka mirkšķināt plak­stus, lūpu kaktiņi viņam nosliecās lejup un seja sakritās.

16i

—   Zini, viena no atmiņām mani nomoka visvairak. Gribu tev to pastāstīt, lai vēlāk vairs nepieminētu. Nav jau nekādas patikas kaut ko tādu pārzelēt arvienu no jauna. Tās dienas rītā mazais Francis par Varēm gribēja nākt man līdzi uz Malvilu, lai redzētu pili. Biju viņam to apsolījis, bet tad Matilde ietiepās, nē un nē, tik mazu bērnu neesot ko jaukt iekšā manā draņķīgajā politikā. Es nezināju, ko iesākt. Skaidri

6-974

atceros, ka biju galīgā neziņā. Mans puika gauži gri­bēja tikt līdzi. Bet iepriekšējā vakarā jau biju ar Ma­tildi salēcies par politiskām padarīšanām. Zināma lieta, kā tas ir ar sievišķiem, — tu cilvēks runā un runā, lai šīm ko pierādītu, bet viss veltīga mutes dzesēšana, un tad sanāk dusmas. Eh, lai jau! Man šī padarīšana bija līdz kaklam. «Nu tad paturi arī savu puiku, es iešu viens,» saku viņai. Negribēju, ka atkal sāktos jauns tracis, tik drīz pēc iepriekšējā vakara jandāla. Pietrūka man vīra dūšas. Un, redzi, kā nu iznācis. Francis pa­lika mājās raudādams. Asaras straumēm plūst pār vai­giem, un puika acu no manis nenovērš. Bet es biju tik gēvs, Emanuel! Padomā, ka tagad viņš būtu šeit, kopā ar mums, šeit, nevis tur!

To pastāstījis, Meisonjē apklusa. Klusēju arī es. Taču man likās, ka viņam kļuvis vieglāk, kad pasacīts viss, kas līdz šim kā akmens slogs bija uz sirds gulējis. Vairs neatceros, ko runājām pēc tam, taču runāties mēs runājāmies. Bet pie sevis es visu laiku domāju, ka lai pasaku garajam Peisū, ka viņš nedrīkst tik daudz gausties par notikušo. Galu galā viņam taču taisnība, Meisonjē nupat man bija to pierādījis.

Adelaida nogaidīja, kamēr mēs bijām izpildījuši savu riebīgo kaprača pienākumu, un tikai tad atnesās. Mums likās, ka atskrējuši divpadsmit sivēntiņi. Bet, tā kā Adelaida bija niknāka nekā jebkad agrāk un par tuvošanos tai nebija ko domāt, galīgi saskaitīt jaun­dzimušos varēja vienīgi pēc tam, kad sivēnmāte pie­cēlās. Tad mums to jau sanāca piecpadsmit gabalu, kas bija gan prāvs skaits, taču Adelaidas iepriekšējo rekordu nesasniedza. Pirmais trauksmi bija sacēlis Momo. Izpūris, rokas pret debesīm vicinādams, viņš pusdienas azaida laikāiedrāzās dzīvojamās mājas lie­lajā zālē, brēkdams: «Emanuel, Atelaitai nāgpērni!» emanuel, Adelaidai nāk bērni!) Pametām šķīvjus un jozām uz «dzemdību namu», kur pakaišos stenēdama gulēja Adelaida, kas pēkšņi virs aizgalda malas ierau­dzīja izslejamies septiņas satrauktas un runīgas cil­vēku galvas. Cūku māte sirdīgi ierukšķējās, bet, tā kā nekas Jauns nenotika, turpināja savu svarīgo darbu, līdz citu pēc cita izspieda pēdējos mazuļus. Bet mēs, /odu uz aizgalda malas atbalstījuši (tā sniedzās kāda pusotra metra augstumā, jo patiesībā bija domāta ziri'Jem, un, lai ko redzētu, Menū vajadzēja pakāpties uz .icnā iemūrēta izciļņa), jau sākām pārspriest, kā labāk Izmantot šo pēkšņi parādījušos pārtikas papildu devu. Nelaimīgā kārtā mums nebija tik daudz lopbarības, lai uzturētu piecpadsmit rukšeļu. Tāpēc vairākus no sivē­niem pēc tam, kad māte tos būs beigusi zīdīt, vajadzēs upurēt. Par to mēs runājāmies ar liekuļotu ob­jektivitāti un pat izlikāmies, ka šo nepieciešamību no­žēlojam, bet patiesībā, iztēlodamies uz iesma kamīna liesmās ceptu sivēna gaļu, mums mutē saskrēja sieka­las. Es manīju, ka mūsu ēdelībai piemīt kaut kāds ne­veselīgs nemiers. Tā nebija vairs dzīves prieka izpaus­me, bet drīzāk liecināja par bailēm no rītdienas. No­stāsti par kādreiz pieredzētām dzīrēm mūsu sarunās ieņēma nenormāli daudz vietas, un šī parādība lieci­nāja, ka klusībā mūs turpināja kremst raizes par iespē­jamo badu.

Vēl pēc divām dienām Princesei atskrēja vērsītis, un tagad vairs nebija šaubu, ka viņa suga, pateicoties sagaidāmajam asinsgrēkam, saglabāsies arī nākotnē. Princesei atnešanās nebija viegla. Menū nogura rokas, un viņa sauca palīgā Peisū, bet tas atteicās. Arī agrāk, paša saimniecībā, viņš šādam darbam esot bijis par mīkstu, jo baidījies lopiņam nodarīt pāri, tāpēc Ivetai vienai nācies tikt galā ar govi. Ja nu sievai tomēr

vajadzējis palīga, viņš aizskrējis pakaj Kolēnam. «Labi, lai tad nāk vismaz KolēnsI» Menū strupi no­teica. Mēs visi stāvējām turpat līdzās un, tā kā kūtī bija tumšs, es, aizgaldā ceļos nometies, rādīju Menū gaismu, ko deva lielā pagraba svece, no kuras man uz pirkstiem tecēja vasks. Atnešanās ilga četras stundas, un mēs visi loti uztraucāmies. Vai nu no sveces turē­šanas, vai arī no tā, kas man bija jāredz, es jutos pa­visam gurdens un gaismekli nodevu Meisonjē, bet viņš savukārt pēc kāda stundas ceturkšņa to pasniedza nā­kamajam, un tā svece ceļoja no vienām rokām citās, līdz beidzot atkal atgriezās pie manis. No Momo nebija nekādas jēgas, jo, Daiļavas steliņģī patvēries, viņš visu laiku skaļā balsī īdēja un bimbāja aiz bailēm, ka mēs varētu zaudēt vienīgo piena devēju un, kazi, arī Dai­ļavu, kurai atnešanās laiks tāpat bija durvju priekšā. Savas bažas Momo izbrēca jo skalās gaudulīgās žēla­bās, tāpēc Menū, laiku pa laikam galvu paceldama, viņu apsauca, taču bez parastās bardzības, jo arī pati bija noraizējusies. Momo to sajuta un tāpēc mātes apsaukumiem piegrieza maz vērības. Uz mirkli pārtraucis gaudas, viņš drīz vien atkal atsāka savu vienmuļo īdē­šanu, it kā pašam vajadzētu dzemdēt.

Kad vērsītis beidzot parādījās šajā saulē, kur vi­ņam jau vairs nebija ganību, Menū, ilgi negudrodama, nokristīja to par Princi.

Tā kā bija atskrējis vērsītis un arī viņa māte drīz vien atžirga, mūsu bažas pagaisa, un jau atkal mēs raudzījāmies nākotnē ar jo mundrām cerībām. Taču pēc dažām dienām, kad Daiļava bez sevišķām grūtībām dzemdēja ķēvīti, mūsu cerības novīta pašā saknē.

baiļ ava bija četrpadsmit gadu, Amaranta trīs ga­dus un Maneklīte (tā Menū nodevēja ķēvīti tāpēc, ka tā pievīlusi mūsu cerības) — vienu dienu veca. Tālad trīs dažāda vecuma un dažādu šķirņu ķēves, bet visām turpmāk lemts nobeigties bez neviena pēcnācēja.

Dzīvojamā mājā mums visiem šovakar bija bēdīgs

prāts.

Tūlīt pēc tam kad bijām aprakuši nobeigušos māj­dzīvniekus (šajā' darbā mēs iztērējām visu dīzeļdeg­vielu), es nolēmu benzīna rezerves izmantot malkas sagatavošanai ar motorzāģi, katram gadījumam atstā­jot tikai piecu litru kannu. Kamēr Meisonjē un Kolēns kādreizējo traktorarklu pārveidoja zirgu vilkmes arklā, es ar Peisū un Tomā sākām gatavot malku ziemai, ne­aiztiekot tomēr tos kokus, kuros, lai cik sakropļoti tie būtu, vēl bija samanāma sulošana.

Amarantu pieradināt pie aizjūga bija tikpat viegli kā savā laikā pie segliem, un drīz vien ķēvīti varēja iejūgt ilksīs, kuras Meisonjē bija pierīkojis manai motorpiekabei, pirms viņš ķērās pie arkla pārveidošanas. Nomelnējušos koku stumbrus, kurus pēc sastrādes bi­jām sakrāvuši grēdās reizēm pat diezgan patālu no pils, tagad pārvedām ārējā pagalmā, kādreizējās zirgu mītnēs. Lai izaudzētu šos kokus, kuri tik ātri sadeg, dabai bija vajadzējis daudzus gadus. Par laimi, paš­reiz mēs bijām vienīgie malkas patērētāji, bet mūsu rī­cībā esošās mežu platības jo lielas. Tomēr gan aiz piesardzības, gan arī tāpēc, ka centos visus pēc iespē­jas nodarbināt, es nelikos mierā, kamēr staļļos nebija sakrauts tik daudz malkas, ka mums tās pietiktu di­vām ziemām, gan tikai tad, ja nekurinātu vairāk par vienu pavardu, uz tā gatavojot arī ēdienu.

Kopš Notikuma dienas mums virs galvas nepār­traukti pletās vienmuļi pelēcīgas debesis. Pieturējās vēss laiks. Saule vēl ne reizi nebija parādījusies. Tā­pat nebija uznācis lietus. Izkaltusi, pelniem pārklātā zeme atgādināja putekļus. Pie mazākās vēja pūsmas

tie uzvirmoja kā melni mākoņi, aizsegdami visu pa­mali. Malvilā, ko no ārējās pasaules pasargāja biezie mūri, vēl bija jūtama dzīvība, jo sevišķi, kad mēs sa­pulcējāmies pie pusdienu galda. Taču, izejot ārpus pils mūriem, lai sagādātu malku, visapkārt pletās viena vie­nīga postaža. Mūs nomāca viss: gan pārogļojusies apkaime ar nomelnējušiem koku stumbeņiem, gan svina palsās debesis virs galvas, gan izpostīto klajumu mēmā klusēšana. Es ievēroju, ka mēs neapzināti saru­nājāmies klusinātās balsīs, gluži kā kapsētā. Kolīdz debesīs atplaiksnījās kāds gaišumiņš, cerējām, ka pa­rādīsies saule, bet drīz vien palsais debesu plīvurs atkal satumsa, un ap mums no rīta līdz vakaram ple­tās blāvs mijkrēslis.

Tomā izteica pieņēmumu, ka atomsprādzienu putekļu mākoņi milzu daudzumā sakrājušies stratosfērā un aiz­kavē ceļu saules stariem. Pēc viņa domām, mēs pagai­dām nemaz nedrīkstējām ilgoties pēc lietus. Gadījumā ja būtu uzspridzinātas «netīrās» atombumbas, kaut arī tālu no Francijas, lejup krītošās lietus lāses varēja aizraut sev līdzi radioaktīvās daļiņas. Ik reizi, kad mēs izbraucām no pils, viņš pieprasīja, lai aizjūgā mums līdzi būtu lietusmēteļi, cimdi, zābaki un galvassegas, tajā pašā laikā piebilzdams, ka šādi piesardzības lī­dzekļi gan esot visai nepietiekami.

Vakaros dzīvojamā mājā valdīja tik skaudrs, šim gadalaikam neatbilstošs aukstums, ka pēc vakariņām mēs sev atļāvāmies neparedzētu malkas pārtēriņu un iekurinājām vienu no zāles lielajiem kamīniem, ap kuru sapulcējušies kādu brīdi vēl patērgājām, «lai ne­vajadzētu iet migā sust kā dieva lopiņiem» (Menū vār­dos).

Parasti es sēdēju uz maza ķeblīša, ar muguru pret kamīna apmali atbalstījies, un lasīju, grāmatu iesāņus

turēdams, lai gaisma kristu uz tās lappusēm, laiku pa laikam iejaukdamies arī sarunā. Menu mēdza iekārtoties kamīna pakājē. Kad liesmas noplaka, viņa sarušināja ogles vai arī pielika kādu žagariņu, kurus viņa pietie­kamā daudzumā bija salikusi sev līdzās pie soliņa.

Savā pirmsnāves vēstulē, kuru es zināju no galvas, tēvocis bija man ieteicis lasīt Bībeli, gan piebilzdams, ka šajā grāmatā neesot meklējami labu tikumu pa­raugi, bet svarīga esot tajā ietvertā gudrība. Taču es biju tā aizrāvies ar Malvilas pili un pēc tēvoča nāves uzradās tik daudz darba ar mājdzīvniekiem, ka neiz­nāca brīvs brīdis to darīt. Tagad gan es biju vēl vairāk nodarbināts nekā agrāk, taču dīvainā kārtā laika jē­dziens šķita it kā mainījies, kļuvis lokanāks, un sev par lielu pārsteigumu es atklāju, ka varu laiku «at­rast», ja vien patiesi to vēlos.

Tajā pašā dienā, kad Daiļavai bija atskrējusi Māneklīte (es neiedrošinos apgalvot, ka tas varētu būt ku­meļam dotā vārda ietekmē, taču, neraugoties uz mātes piemīlību, ķēvīte bija tik neganta rakstura, kādu vēl nebiju pieredzējis), mēs visi pie kamīna vakarējām, kā jau tiku teicis, ļoti drūmā noskaņojumā. Jau pie vaka­riņu galda bija valdījis gluži vai ar roku sataustāms klusums. Pēc tam kad bijām pārgājuši pie kamīna, kur es lasīju, muguru pret apmali atspiedis, bet Menū un Momo sēdēja tā piekājē viens otram iepretim, klusums tik ļoti ieilga, ka mēs visi bijām Kolēnam gandrīz vai pateicīgi, kad viņš ieminējās, ka pēc gadiem divdesmit pieciem pasaulē vairs nebūs neviena zirga.

— Pēc divdesmit pieciem gadiem? — Peisū pārjau­tāja. — No kurienes tu to grābi? Bet es tev saku, ka pie Ziro — ne jau pie tā, kurš dzīvoja Volpinjērā, bet gan pie Kisakas 2iro — es tiku redzējis divdesmit as­toņus gadus vecu rāmītu ādavnieku. Tiesa, tas bija

gandrīz pilnīgi akls un no reimatisma ceļgali ejot tam visu laiku briesmīgi knirkšķēja, taču 2iro savu kleperi vēl izmantoja darbiem vīna dārzā.

—   Labi, tad sacīsim — pēc gadiem trīsdesmit, — Kolēns piekrita, — lai būtu gadi pieci klāt. Pēc trīs-

desmit gadiem Māneklītes vairs nebūs. Tāpat arī Amarantas. Bet Daiļava — kur tas laiks kā jau būs kājas atstiepusi.

—   Pievaldi jele mutil — Menū uzbrēca dēlam, kurš sēdēja, pareizāk sakot, puszviļus atlaidies, kvernēja vi­ņai iepretim un tagad, izdzirdējis par savas mīlules nāvi tālā nākotnē, bija sācis īdēt. — Runāšana nav par rītdienu, bet gan par to, kas notiks pēc trīsdesmit ga­diem, kad tevis paša, ķēmarausi tāds, vairs nebūs šajā saulē.

—  Alga viena, — Meisonjē piebilda. — Momo tagad ir četrdesmit deviņus gadus vecs, pēc trīsdesmit ga­diem viņam būs septiņdesmit deviņi. Tas vēl nav ne­kāds briesmīgais vecums.

—   Zini, ko es tev teikšu, — Menū viņam atbildēja. — Mana māmuļa nomira, kad viņai bija deviņdesmit septiņi gadi, bet es tik ilgi nenodzīvošu, sevišķi tagadit, kad vairs nav dakteru. Uznāks kāda gripa, un pē­dējā stundiņa klāt.

—   Tas vēl nav sacīts, — iejaucās Peisū. — Arī tad, kad dakteri vēl bija, lauku ļaudis reti kad pie tiem griezās, bet nodzīvoja garu mūžu. Piemēram, mans vectēvs.

—    Labi, sacīsim, gadu piecdesmit, — Kolēns neat­laidās, un viņa balsī ieskanējās izmisums. — Pēc ga­diem piecdesmit neviens no mums vairs nedzīvos, var­būt vienīgi Tomā, kuram tad būs septiņdesmit pieci gadi. Tā, veco zēn, gan būs tev priecīga dzīvošana,, kad tu paliksi viens pats visā Malvilas pili.

Iestājās smags klusums, un es pacēlu galvu no grā­matas — starp citu, es šovakar nebiju izlasījis nevie-

ii.      i', rindiņas, tik nomākts jutos pēc Māneklītes pie­dzimšanas. MenO es nevarēju redzēt, jo viņa sēdēja

iii.      iii aiz muguras, tāpat tikai neskaidri manīju Momo, Kurš sakņupis čurnēja otrā pusē, dūmu un liesmu aizM'ga. Toties pavisam skaidri saredzami man bija pāicjie četri, turklāt es viņus varēju novērot nemanot, ļ<> sēdēju ar muguru pret uguni. Tā kā gaisma un sil­tums man nāca tikai no labās puses, es ar savu ķeb­līti un grāmatu brīžiem pagriezos arī tā, lai sasildītu nusalušo kreiso pusi.

Kā jau parasti, Tomā bija mierīgs. Bet pietika uz­mest acis Peisū apaļajam, labsirdīgajam vieplim ar plato muti, prāvo degunu, lielajām, mazliet izvalbīta­jam acīm un šauro pieri, kur mati sāka augt gandrīz vai pie pašām uzacīm, lai viņa ciešanas izlasītu kā at­vērtā grāmatā. Taču tas, ko izjuta Kolēns, izraisīja vēl lielākas bažas. Viņa savdabīgais augšup parauto lupu kaktiņu smaids gan saglabājies, taču tajā vairs nebija itin nekāda prieka. Meisonjē izskatījās pēc izba­lējušas, atvilktnē ilgi uzglabātas fotogrāfijas. Visuma viņa seja vēl aizvien atgādināja naža asmeni, tajā bija tās pašas vienotrai tuvu stāvošās pelēkās acis, arī šaurā, augstā piere un īsi apgriezto matu šķipsnas iz­skatījās kā parasti, tikai sejā nebija agrākās tai rak­sturīgās degsmes.

— Tas vēl nemaz nav teikts, — ierunājās Peisū, pagriezdams galvu uz Kolēna pusi. — Nemaz nav teikts, ka Tomā, lai gan viņš ir jaunākais, paliks šeit pēdējais. Tā spriežot, jau iznāktu, ka Malžakas kap­sētā atdusētos tikai veci ļaudis vien, bet tu labi zini, ka tā nepavisam nav. Es to, protams, nesaku tāpēc, lai kaut kādā veidā Tomā aizskartu, — viņš piebilda savā laucinieciskaja laipnībā, mazliet paliecies uz Tomā pusi.

—    Nu, ja ari es paliktu viens, — Toma vienaldzīgā balsī sacīja, — es zinātu, ko darīt — uzkāptu sarg­tornī un — hopā! — mestos lejup.

Man sanāca dusmas uz Toma — tā viņam nevaja­dzēja runāt tagad, kad visi ir tik nomākti.

—    Nu, puisīt, — Menū teica, — es tavā vietā gan šitentādus vārdus mutē neņemtu. Ja es viena paliktu Malvilā, tad pati gala nemeklētu, kamēr vien būtu ap­kopjami lopiņi.

—   Jā, — Peisū piebilda, — tas gan tiesa. Lopiņi.,,

Es biju viņam pateicīgs, ka tas tik ātri un tādā tonī

tika pasacīts.

—     Lopiņi, — mazais Kolēns ierunājās rūgtā mun­drumā, kas bija krasā pretstatā tai žirgtajai un spriga­najai līksmei, kāda agrāk dzirkstīja ikvienā viņa vārdā, — lopiņi gluži labi iztiktu arī bez tevis. Pro­tams, ne jau pašreiz, kad viss izdedzis, bet vēlāk, kad zāle atkal būs atauguši. Tad tev vajadzēs tikai atda­rīt vārtus un Adelaida ar Princesi pašas atradīs, kas tām vajadzīgs.

—   Tomēr ar lopiņiem cilvēks nav gluži viens. Reku, Polina, kad viņas vīru ķēra trieka un viņš izkrita no piekabes, bet dēls tika nogalēts Alžīrijas karā. Viņa pec tam man teica: «Tu neticēsi, Menū, bet ar lopi­ņiem runājos augu dienu, tikpat kā ar cilvēkiem.»

—   Polina bija veca, — Peisū iebilda. — Bet, jo ve­cāks ir cilvēks, jo vairāk viņš kāro dzīvot. Es nevaru apjēgt, kāpēc tas tā.

—   Kad pats būsi vecs, tad apjēgsi, — Menū atbil­dēja.

—  Nedomā, ka es to teicu par tevi, — piebilda Peisū, kurš aizvien baidījās, ka tikai kādu neapvainotu.

Tevi ar viņu nevar ne salīdzināt. Polina tikko spēja pakustēties. Bet tu teciņiem vien, teciņiem vien.

'l iesa gan, — Menū piekrita. — Es teciņiem vien, līdz kādu dienu teciņiem bedrē iekšā. Apklusti jele, lie­lais ķēmarausi! — viņa uzbrēca Momo. — Tev taču li'ica, ka tas nebūs rītdien.

Bet zināt, kas man neiziet no prāta, — ierunājās Meisonjē. — Kopš Adelaida un Princese atnesušās, man Meži uznāk tādas domas. Pēc gadiem piecdesmit ze­mes virsū nebūs neviena cilvēka, bet govju un cūku — to savairosies bez sava gala.

—   Kas ir, tas ir, — Peisū piebalsoja, pie uguns no­liecies un ar abiem spēcīgajiem delmiem atbalstījies uz saviem paplestajiem ceļgaliem. — Arī man tas nācis prātā. Un es tev teikšu, Meisonjē, ka tā nav nekāda priecīga doma — Malžakā milzums mežu un pļavu, pa tām klaiņo govju bari, bet cilvēka neviena.

Atkal iestājās klusums. Visi drūmā nomāktībā vērās uguns liesmās, it kā ielūkodamies Peisū aprakstītajā nākamībā: Malžakā milzums pļavu un mežu, pa tiem klaiņo govju bari, bet cilvēka neviena. Nolūkojos sa­vos biedros un viņu sejās lasīju pats savas domas. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieku pasaules pārstāvis, kurš apzinās, ka ir mirstīgs, tāpat arī vienīgais, kuru šī apziņa noved izmisumā. Cik dīvaini radījumi gan ir cilvēki — sīvā neatlaidībā viņi cits citu iznīcina, un tik­pat sīvā neatlaidībā tie nopūlas saglābt cilvēces pastā­vēšanu!

—   Lai nu kā, — ierunājās Peisū, it kā rezumēdams ilgas pārdomas, — bet palikt pie dzīvības, tas vēl nav viss. Tāpat vajadzīgs apzināties, ka dzīvība saglabāsies arī pēc tevis, tikai tad visam rodas jēga.

To sacīdams, Peisū droši vien atcerējās Ivetu un abus savus bērnus, jo viņa seja pēkšņi pārakmeņojās un viņš sastinga, ar abiem delmiem uz ceļgaliem atbal­stījies, pavērtu muti "un nedzīvām acīm ugunī vērda­mies.

—     Vēl nemaz nav zināms, vai mēs esam vienīgie pie dzīvības palikušie cilvēki, — es pēc kāda brīža ieminē­jos. — Malvilu no ziemeļu puses aizsedza klints. Iespē­jams, ka līdzīgā veidā cilvēki paglābušies arī kaut kur citur, varbūt pat netālu no mums.

Laroku pieminēt es negribēju, jo tas varētu izraisīt cerības, kuras vēlāk izrādītos nedibinātas.

—    Tomēr tādu pagrabu kā Malvilā būs diezgan pa­grūti atrast, — iebilda Meisonjē.

Es papurināju galvu.

—     Mūs paglāba ne tik daudz pagrabs, cik klints. Mājdzīvnieki «dzemdību namā» taču arī palika dzīvi.

—    «Dzemdību nams» atrodas dziļā alā, — teica Kolēns, — aiz biezām akmens sienām, arī no augšas to nosedz akmens slānis. Turklāt iespējams, ka dzīvnieki ir izturīgāki par mums.

—     Var jau būt, bet, manuprāt, mūsu morālā pre­testība ir lielāka, — es piebildu.

—« Man liekas, ka dzīvnieki cietuši mazāk, — iejau­cās Tomā. — Karstuma viļņa trieciens «dzemdību namā» bijis spēcīgāks, taču laika ziņā īsāks. Gaiss tur straujāk atdzisis. Tur nebija tā cepeškrāsns efekta, ku­ram mēs tikām pakļauti pagrabā.

Uz mani paskatījies, Tomā piebilda:

—    Esmu ar tevi vienis prātis. Droši vien šur un tur pa saujiņai cilvēku palikuši dzīvi. Pat pilsētās.

Tad viņš pēkšņi atkal apklusa un cieši saknieba lū­pas, lai vairāk neko nesacītu.

—     Es nu gan tam neticu, — Meisonjē piezīmēja, galvu nogrozīdams.

Kolons atkal sarauca uzacis, bet Peisu paraustīja plecus. Viņitā bija iegrimuši savās bēdas,, ka negri­bēja ne dzirdēt par citu iespēju, it kā bezcerības bezdi­benis sniegtu kādu patvērumu, kuru tie baidītos zaudēt.

Šoreiz klusuma brīdis bija sevišķi ilgs. Palūkojos ,uva pulkstenī — tikko deviņi. Kamīnā saliktā malkas deva bija izdegusi tikai pa pusei. Zēl zaudēt tīkamo iltumu un tik agri iet gulēt vēsajās istabās. Turpināju lasīt, taču tas nevilkās ilgi.

—  Ko tu tur tā lasi, manu nabadziņ? — Menū iejauI ii jās.

«Nabadziņš» — tas viņai bija mīlināmais vārds un nepavisam nenozīmēja, ka Menū mani žēlotu.

—   Veco derību.

—   Svētos rakstus, ja tā tev labāk tīk, — es vēl pie­bildu, jo biju pārliecināts, ka Menū par Bībeli zināms vienīgi tik daudz, cik viņa ticības mācības stundās dzirdējusi.

—   Jā, jā, tagadiņ es redzu, ka tā ir tā pati grāmata, kuru savā laikā tavs tēvocis bieži tika rokā turējis.

—   Ko? — Meisonjē brīnījās. — Tu lasi Bībeli?

—   Tēvocim apsolījos to darīt, — es strupi atteicu. Un tad piebildu: — Turklāt es atrodu, ka tas ir inte­resanti.

—    Bet vai tad tu, Meisonjē, esi aizmirsis, — Kolēns ierunājās, pavīpsnādams tādu smaidiņu, kas jau mazliet atgādināja agrāk pierasto, — ka skolā ticības mācības stundās tu biji labākais skolēns?

—   Jā, kalšus visu iekala, — paskaidroja Peisū, un viņa sejā uz mirkli atplaiksnījās jautrība. — Un tad bēra vaļā vēl labāk kā no grāmatas. Es atceros tikai par ganiem, kuri savu brāli pārdevuši verdzībā. Jā, — viņš pēc īsām pārdomām piebilda, — lielākās cūcības allažiņ notiek ģimenes klēpī.

Atkal iestājās klusums.

—       Vai tu nevarētu palasīt mums visiem priekšā? — Menū beidzot vaicāja.

—   Visiem? — es brīnījos.

—        Es labprāt paklausītos šos stāstus, kas jau sen no galvas izbiruši, — Peisū teica.

—        Emanuēla tēvocis, nabadziņš, — Menū stāstīja, — bija tik lādzīgs, ka allažiņ vakaros man ko pala­sīja no savas grāmatas.

—       Emanuel, neliec sevi lūgties, — Kolēns paskubi­nāja.

—   Rauj vaļā, — Peisū viņu atbalstīja.

—        Bet jūs varbūt garlaikosieties, — es atrunājos, izvairīdamies skatīties uz Tomā.

—        Nē, nē, nekādā vīzē, — Menū apgalvoja. — Tas būs labāk nekā tāpatās melst visādas blēņas vai klu­sām urķēties pašiem sevī. — Un piebilda: — Jo sevišķi tagadiņ, kad televizora vairs nav.

—   Esmu uz mata tādās pašās domās kā Menū.

Es pavēros uz Meisonjē un Tomā, taču neviens no tiem neatbildēja manam skatienam.

—        Es jau varētu gan, ja nevienam nebūtu iebil­dumu, — pēc kāda brīža noteicu.

Un, tā kā abi minētie, ugunī lūkodamies, joprojām klusēja, es noprasīju:

—  Meisonjē, ko teiksi tu?

Tik tiešu uzbrukumu viņš nebija gaidījis. Izslējies un muguru pret krēsla atzveltni atbalstījis, viņš ar cieņu paziņoja:

—        Es gan esmu materiālists, bet, tā kā mani ne­viens nespiež ticēt dievam, tad varu arī paklausīties ebreju tautas teikas.

—   Un tu, Tomā?

Vaļīgi sēdeklī atzvēlies, rokas kabatās sabāzis un.

kājas uz priekšu izstiepis, Tomā vērās savu kurpju purngalos.

— Ja jau tu lasi Bībeli klusībā, kāpēc gan tu neva­rētu to darīt skaļā balsī? — viņš vienaldzīgi noteica.

Tā bija divkosīga atbilde, taču es ar to apmieri­nājos.

Domāju, ka kopīgā lasīšana varētu mums nākt tikai par labu. Dienu visi aizņemti darbā, bet vakaros, kad jūtams ģimenes pavarda siltums, bija jāiztur grūti brīži. Reizēm klusēšana kļuva gandrīz vai neizturama, un tad es skaidri redzēju, ka manus biedrus nomoka domas par mūsu dzīves tukšumu un bezjēdzību. Tur­klāt Bībelē attēlotā primitīvo cilšu dzīve zināmā mērā atgādināja mūsu pašreizējo stāvokli. Tāpēc biju pār­liecināts, ka šie nostāsti izraisīs viņos interesi. Un tāpat es cerēju, ka tajā sīkstajā izturībā, ar kādu dzī­vei pieķērās senie ebreji, arī mani biedri smelsies spēku.

Aizvēris grāmatu, es ar savu ķeblīti pārcēlos pie kamīna otrās malas, lai sasildītu kreisos sānus. Menū iemeta ugunī žagariņus, gribēdama man sagādāt vai­rāk gaismas, bet es atvēru Bībeli un sāku lasīt nodaļu par pasaules radīšanu.

Lasīju, un mani pārņēma ar ironiju jaukta pacilā­tība. Nevarēja būt nekādu šaubu — tā bija lieliska poēma. Tajā tika apdziedāta kā mana, tā arī pasaules radīšana, un es to svinīgi lasīju cilvēkiem bojā gājušā pasaulē, cilvēkiem, kuri bija visu zaudējuši,

Kamēr lasītāja atmiņā vēl labi saglabājušās noti­kumu detaļas, es gribētu norādīt uz divām kļūdām Emanuēla stāstījumā.

1. Manuprāt, Emanuēls pagrabā vairākas reizes zau­dēja samaņu, jo es gandrīz visu laiku biju turpat lī­dzās, taču viņš mani neredzēja un pat neatbildēja, kad es viņu uzrunāju. Vienu es tomēr apgalvoju jo kate­goriski: es neredzēju viņu iegremdējamies kublā ar pudeļu skalojamo ūdeni. Un arī neviens cits no klāt­esošajiem to nav redzējis. Emanuēls šo ainu būs ska­tījis murgos un tikai uz šā pamata ļāvies sirdsapziņas pārmetumiem par savu «egoismu».

2. Pagraba durvis pēc Žermēna parādīšanās aizvēra nevis Emanuēls, bet gan Meisonjē. Pusnesamaņā, kādā atradās Emanuēls, viņš Meisonjē būs iedomājies par sevi, bet viņa izrīcību dīvainā kārtā apraksta tik pre­cīzi, it kā tas patiesi būtu bijis viņš pats, — runa šeit ir par to veidu, kā Meisonjē četrrāpus aizrausās līdz durvīm, izvairīdamies tuvoties Žermēna līķim.

Seit man gribētos piebilst vēl ko.

Es gan esmu ateists, taču nepiederu pie antiklerikāļiem, tāpēc ierosinājumam pa vakariem lasīt Bībeli piekritu, lai gan bez sevišķas sajūsmas. Es vadījos no apsvēruma, ka šī ceremonija — apzinos, ka tas nav īstais vārds, taču cita šobrīd nevaru atrast — tikai no­stiprina, lai arī varbūt mazliet pārspīlētā kārtā, jau agrāk izveidojušos situāciju, un proti, ka Emanuēla ietekme uz pārējiem sāk līdzināties gandrīz vai reliģis­kam kultam. Turklāt Bibeles tekstus Emanuēls lasīja dobjā, labskanīgā, aiz dziļas iejūtas vibrējošā balsī. Es nojaušu, ka Emanuēls ir spožas iztēles cilvēks, kura emocijām ir galvenokārt literārs raksturs. Taču tieši to es uzskatu par sevišķi bīstamu, jo tādējādi tiek iz­raisīts apmulsums.

Paziņot, ka Bībeles nostāsts par pasaules radīšanu ir «lieliska poēma», kā to darījis Emanuēls, var vienīgi tad, ja aizmirst antizinātniskos apgalvojumus, no ku­riem šis nostāsts mudžēt mudž.

Pirmās nedēļas pēc«. Notikuma manī atstājušas vien­muļas pelēcības iespaidu. Palsi nomācoša likās kā npkārtējā pasaule, tā arī mūsu iekšējā dzīve. Truls izmi­sums, bezjēdzīga mīdīšanās uz vietas, sašaurināts apvarsnis, veltīgs darbs. Strādājām nemitīgi, reizēm darī­dami kaut ko pavisam neinteresantu, taču disciplīnas vārdā visu novedām līdz galam. Vai arī tāpēc, ka, pa­tiesībā būdami pret dzīvi diezgan vienaldzīgi, mēs to­mēr visu centāmies izkārtot tā, lai šo dzīvi nodrošinātu.

Kamēr Meisonjē un Kolēns beidza pārveidot arklu, lai tajā varētu iejūgt Ainarantu, Tomā, Peisū un es darījām ne tik steidzamu, taču no tālākās nākotnes perspektīvām visai nepieciešamu darbu: mēs savācām, uzskaitījām, izšķirojām un salikām pienācīgā vietā vi­sus metāla izstrādājumus, ari tādus, kuri šobrīd šķita nenozīmīgi, bet turpmāk, ņemot vērā, ka nebūs vairs nekādu iespēju tos izgatavot, varēja kļūt ārkārtīgi vēr­tīgi.

Sakam mēs, protams, ar lauku un amatnieku darba­rīkiem un piederumiem. Agrāk es ar tiem biju rīkojies diezgan neapdomīgi un dažu labu reizi pametis zā­lienā kaut kur rūsam, piemēram, knaibles, vai tās pavi­sam nozaudējis, jo bija taču tik viegli vajadzīgo in­strumentu atkal iegādāties. Bet tagad bija jāpieradinās uie domām, ka šāda attieksme ir gandrīz vai nozie­dzīga.

Noliktavu es ierīkoju sargtorņa pirmajā stāvā, kur jau bija iekārtoti plaukti ābolu uzglabāšanai, kurus es savā laikā biju cerējis ievākt no tagad iznīcinātā dārza. Visvērtīgākos darbarīkus es saliku noslēdzamās kastēs, un noliktavas pārzināšanu vienprātīgi uzticē­jām Tomā. Tas nozīmēja, ka turpmāk jebkuru rīku va­rēja saņemt tikai pret parakstu, turklāt pavadzīmē uz­rādot tā izsniegšanas laiku.

Kad tas bija paveikts, es atcerējos, ka vienā no tuk­šajiem mājdzīvnieku mītnes nodalījumiem ārējā pa­galmā sakrauti veci, ar naglām pilni dēļi no tiem lai­kiem, kad pilī tika veikti remontdarbi. Sos dēļus es biju nodomājis izmantot kā iekurus kamīniem. Tāds ne­prāts! Tagad par līdzīgu izšķērdību nevarēja pat do­māt. Neko nedrīkstēja aizmest prom: nevienu papīra gabaliņu, nevienu iepakojuma drīksnu, nevienu tukšu konservu kārbu, nevienu plastmasas pudeli, nevienu virves vai auklas galiņu, nevienu saliektu, sarūsējušu naglu. Izšķērdībai bija pienācis gals.

Savācām vecās kastaņkoka latas un ar knaiblēm iz­vilkām no tām naglas, cenzdamies nesabojāt nevienu galviņu. Pēc tam naglas uz plakaniem akmeņiem iz­taisnojām, sašķirojām pēc lieluma un salikām prāvā­kas kastes atsevišķās nodalēs. Lai ietaupītu degvielu motorzāģim, tāpat ar rokām nozāģējām dēļiem satrusējušos vai citādi bojātos galus — šie atkritumi tagad noderēs iekuriem —, notīrījām piekaltušo ģipsi vai ce­mentu, sanesām dēļus un latas atpakaļ staļļos, sašķi­rojām pēc biezuma un sakrāvām kaudzēs, rūpīgi salie­kot uz šķērskokiem, lai ziemā dēļi nešķiebtos.

Gatavodamies sagaidīt Malvilā tūristus, es biju iegā­dājies milzīgas sveces. Divi duči no tām bija paliku­šas vēl iesaiņojumā, četras gandrīz pilnīgi neskartas pagrabā uz paliktņiem, bet divas pa pusei nodegušas.

Nospriedām, ka arī tās pietaupāmas. Tā kā pilī vēl bija divas mucas augu eļļas, Kolēns no iegarenām konservu kārbām pagatavoja kvēpekļus. Kārbas vienu malu viņš atlieca tā, lai tur izveidotos ierobe deglim, ko ieguva, izvelkot šķiedru šķipsniņu no kaņepāju vir­ves, bet pretējā pusē ar manu lodētāju pierīkoja no vAlca skārda izgrieztu osiņu. Sos kvēpekļus pagatavoja llk, cik pašreiz ir apdzīvoto telpu Malvilas pilī, tas ir, fetrus. Kad vakarēšana beidzās, katrs ar žagariņu no lumrina aizdedzināja savu gaismekli, lai atrastu ceļu u naktsmītni un sakārtotos gulēšanai. Gaismekļiem vaJldzīgās eļļas izsniegšanu uzticējām Menū, jo viņas Miziņā bija arī otrā muca, kuru gribējām izlietot ('diena gatavošanai, bet pagaidām neaiztikām.

No tievas rūpīgi notīrītas un noēvelētas latiņas Meisonjē uztaisīja mēru ar iedaļām, lai kontrolētu de­dzināmās eļļas patēriņu. Pēc divām nedēļām, kad izdanjam pārbaudi, izrādījās, ka tas ir niecīgs. Pēc Tomā aplēses, ja eļļas patēriņu nepalielināsim, tās mums pietiks aptuveni sešiem gadiem. Turpmāk vajadzēs mek­lēt citu apgaismes avotu, jo bija maz ticams, ka riekst­koki būs pārdzīvojuši atomkatastrofu.

Man bija saglabājušās vēl divas elektriskās laternii,ias ar gandrīz pilnīgi jaunām baterijām. Vienu no tām cs iedevu Menū uzglabāšanai vārtu tornī, bet otru pa­turēju mūsu dzīvojamās telpās, iepriekš stingri pieko­dinot, ka tās abas lietojamas tikai ārkārtējā gadījumā.

Tomā sagudroja uzlabot vannas istabas ērtības tādā veidā, ka uz pagalma akmens plāksnēm ap ūdenstorni sakrāvām zirgu mēslus, kas bija uzkrājušies no mūsu trim ķēvītēm. Seit zem plāksnēm atradās caurules, pa kurām vannā pieplūda ūdens. Pēc Tomā domām, mēs­liem trūdēšanas procesā vajadzēja izdalīt pietiekami daudz kaloriju, lai ūdens caurulēs sasiltu. Sākumā mēs bijām noskaņoti visai skeptiski, taču eksperiments iz­devās. Nemaz neņemot vērā ērtības, ko tādā veidā sa­gādājām, tā reizē bija arī mūsu pirmā uzvara, mūsu pirmais panākums augšupceļā no primitīvā stāvokļa, kādā mēs bijām atmesti. Mazais Kolēns šķendējās, ka viņš taču tādā pašā veidā varētu darbināt centrālās apkūres ierīces sava darbnīca Larokā, ja vien tās butu saglabājušās.

Peisū bija ļoti priecīgs, ka tagad viņam par līdziemītnieku kļuvis Meisonjē, toties visus iespējamos dip­lomātiskos līdzekļus vajadzēja pielietot, lai pierunātu' Kolēnu pārcelties uz Biržitas istabu, kur viņam jā­dzīvo vienam pašam. Daudz labprātāk viņš Tomā vietā būtu iemitinājies pie manis. Taču es izlikos kurls. Draugi tā jau man pārmeta, ka es Kolēnu izlutinot un visu viņam atļaujot. Patiesībā es gluži labi saredzēju viņa vainas. Tāpēc zināju, ka būtu izdarījis kļūdu, iemainot Kolēnu pret tādu istabas biedru, kāds bija Tomā — mierīgs, nosvērts un savaldīgs.

Turklāt Tomā mūsu vidū jutās diezgan izolēts. Pie tā vainīga bija viņa jaunība, viņa pilsētnieciskā izcel­sme, viņa atšķirīgais domāšanas veids, viņa raksturs un tāpat arī tas, ka viņš nesaprata vietējo izloksni. Jau tā laiku pa laikam nācās atgādināt Menū un Peisū pār­lieku neaizrauties ar runāšanu šejienes dialektā, lite­rāro valodu pametot otrā vietā. Ja viņi pie galda uz­sāka sarunu sev ierastajā veidā, tad arī pārējie mazpamazāin pārgāja uz dialektu, un Tomā drīz vien mūsu vidū jutās kā svešzemnieks.

Seit gan, starp citu, jāpiebilst, ka arī Tomā pats ar savu nesabiedrisko raksturu mazliet atbaidīja pārējos biedrus. Viņš bija pārlieku atturīgs, pat skarbs, tāpēc viņa izturēšanās šķita salta. Runāja viņš īsi un asā tonī. Pielāgoties citiem necentās. Bet pats galvenais — tā kā viņam pilnīgi trūka humora izjūtas un viņš neko neprata uztvert no komiskās puses, Tomā nekad ne­smējās. Viņa nesatricināmo nopietnību, kura mūsu pusē bija tik neparasta, viegli varēja iztulkot kā iedomību.

Pat gluži acīm redzamās labās īpašības, kas piemita Tomā, tomēr nespēja izraisīt pret viņu simpātijas. Es

Ievēroju, ka ari Menū viņu diezko necildināja, lai gan parasti nespēja palikt vienaldzīga pret izskatīgiem vī­riešiem, piemēram, pastnieku Budeno. Tomā bija nepa­rasti glīts puisis, viņam piemītošais skaistums atšķī­rās no mūsu pusē izplatītās daiļuma izpratnes. Grieķu statujas ar to apgarotajiem profiliem pie mums nebija nekāds skaistuma etalons. Mēs nenoniecinājām gurķveida degunu un smagnēju smakru, ja vien cilvēkā jau­tās dzīvas uguns kvēle. Mums patika šķautņaini, neap­tēsti lamzaki, zobgaļi, balamutes, pat lielības maisi.

Bez tam Tomā bija «jaunpienācējs». Viņš nebija sa­stāvējis mūsu Kopā. Viņš nevarēja dalīties mūsu ko­pīgajās atmiņās. Lai Tomā šo izolāciju padarītu vieg­lāku, es viņam izrādīju lielāku uzmanību nekā pārē­jiem, bet tas, savukārt, izraisīja greizsirdību, jo sevišķi no Kolēna puses, kurš visādi viņu uzvilka uz zoba. Taču Tomā bija tāds cilvēks, kurš absolūti nespēja at­vairīt nevienu sitienu vārdu divkaujā. Viņa domāšana bija pārāk gausa un nopietna. Uz zobgalībām Tomā gluži vienkārši neatbildēja. Bet viņa klusēšanu uzska­tīja par augstprātību, un Kolēns, kurš pats sāka piekasīties, pēc tam uz Tomā vēl skaitās. Tā man aizvien nācās iejaukties, apvaldīt Kolēnu, nogludināt asās šķautnes.

Bībeles lasīšanu vakaros.mēs turpinājām, un šī no­darbība nepavisam neizrādījās tik vienmuļa, kā es biju baidījies. To atdzīvināja klausītāju iejaukšanās un ne­mitīgās piezīmes. Tā, piemēram, Peisū jutās ļoti aiz­vainots par netaisnību, kādu Kainam vajadzēja ciest no dieva tā kunga puses.

— Vai tad šāda izturēšanās ir taisnīga? — viņš man jautāja. — Kains taču noplēsies melnās miesās, gan ar kapli strādādams, gan dēstījurnus laistīdams, gan nezāles no tiem ravēdams.Tas katrā ziņā daudz grūtāk nekā klenderēt nopakaļ jēriem, bet dievs tas kungs pat ij acu neuzmet Kaina upurim. Otrs slīmests to vien zina kā gar aitu ļipām čamdīties, bet viņš, eku, ir tas labiņais.

—   Dievs tas kungs būs jau iepriekš matījis, ka no Kaina iznāks slepkavnieks, kurš nogalēs Ābelu, — Menū iebilda.

—   Tad vēl jo vairāk viņš ar savu netaisnīgo izdarīšanos nedrīkstēja salaist abus brāļus ragos, — piebilda Kolēns.

Elkoņus uz ceļgaliem atbalstījis, Meisonjē pieliecās tuvāk ugunij un slēptā gandarījumā noteica:

—   Tā kā viss esot dieva ziņā, tad jau viņam vaja­dzēja paredzēt arī šo slepkavību. Bet, ja viņš to pare­dzēja, kādēļ tad nenovērsa?

Taču šis viltīgais secinājums klausītājos nerada at­balsi, jo bija pārāk abstrakts.

Jo ilgāk Peisū domāja, jo noteiktāk viņš sevi iztēlo­jās Kaina vietā.

—   Kur tu, cilvēks, arī kāju spertu, visur tikai draugu būšana. Ņemsim kauču to pašu Lekuteljē kungu mūsu skolā: Kolēnu nosēdina pirmās rindas solā, blakus krās­nij, bet man allažiņ jāstāv kaktā klases viņā galā, tu­rot rokas aiz muguras. Un ko tad es tādu biju izdarī­jis? Itin neko!

—   Nu jau gan tu aizmuldējies pagalam greizi, — Kolēns iebilda, un viņa smaids bija gandrīz tāds pats kā senāk. — Lekuteljē tevi ielika kaktā tāpēc, ka tu grābstījies gar bikšu priekšu ap savām pariktēm.

Dzirdot šīs jaukās atmiņas, visi iespurcās.

— Un tieši tālab jau arī viņš tev lika turēt rokas aiz muguras, — Kolēns paskaidroja tuvāk.

—   Ja arī tā būtu bijis, — Peisū neatlaidās, — tomēr sanāk dusmas, kad tu vienādiņ esi grēkāzis. Tas pats

I u n zēns Kains, kurš to vien zināja kā audzēt burkā­nu:, un gādāt, lai dievam tam kungam būtu ko likt uz l.ara zoba. Bet uz viņa burkāniem neviens pat nepa­skatās. Tas tikai pierāda, ka no laika gala valdīšana zemkopību pametusi novārtā.

Lai gan nekādas valdīšanas vairs nebija, šī piezīme (,;uva vispārēju piekrišanu. Pēc tam atkal iestājās klu­sums, un es varēju lasit tālāk. Bet, kad nonācu līdz vietai, kur stāstīts, ka Kains atzinis savu sievu un tā viņam dzemdējusi dēlu Enohu, Menū mani pārtrauca.

—        No kurienes tad šitenā uzradās? — viņa žirgti apvaicājās.

Menū sēdēja uz kamīna pamatnes man aiz mugu­ras, bet pusaizmigušais Momo zvilnēja viņai iepretim.

Pagriezu galvu atpakaļ.

—   Kāda šitenā?

—   Nu, Kaina sieva.

Apmulsumā vīsi saskatījās.

—       Varbūt debesu tēvs pa otram lāgam uzmeistaroja Ādamu un Ievu, — Kolēns ieminējās.

—        Nē, nē! — ortodoksālais Meisonjē tūdaļ iebilda. — Tad jau tas tekstos būtu noteikti pateikts.

—   Iznāk, ka tā bijusi māsa? — Kolēns prātoja.

—        Kam māsa? — Peisū jautāja, uz priekšu paliek­damies un Kolēnam ciešāk sejā ieskatīdamies.

— Kaina māsa!

Peisū klusēdams blenza uz Kolēnu.

—   Ko tad šis citu varēja iesākt, — piebilda Menū.

—   Tomēr maķenīt par traku, — Peisū novilka.

Uz brīdi iestājās klusums. Viņi piederēja pie viegl­prātīgās gailu rases, taču asinsgrēka priekšā tā kā samulsa. Varbūt tieši tādēļ, ka arī mūsu pusē uz lau­kiem reizēm atgadījās kaut kas tāds.

Es atkal atsāku lasīt, taču nekur tālu netiku.

—        Enohs — tas ir ebreju vārds, — Peisū pēkšņi ierunājās un tad svarīgā, labi zinoša cilvēka balsī pie­bilda: — Es dienēju vienā pulkā ar kādu puisi, kuram vārdā bija Enohs. Viņš bija ebrejs.

—   Kas tur ko brīnīties, — Kolēns noteica.

—        Un kāpēc lai tur nebūtu ko brīnīties? — Peisū jautāja, atkal paliekdamies uz priekšu, lai labāk sare­dzētu Kolēna seju.

—   Enoha vecāki taču tāpat bijuši ebreji?

—       Ebreji? — Peisū novilka, acis iepletis un delnas uz ceļgaliem izplādams.

—   Tāpat viņa vecvecāki.

—   Ko?! Vai tad Ādams un Ieva bija ebreji?

—   Kā gan citādi!

Ar pavērtu muti Peisū kādu brīdi stingi blenza Kolēnā.

—   Bet mēs taču esam cēlušies no Ādama un Ievas?

—   Skaidrs.

—   Tad jau arī mēs esam ebreji?

—   Protams, — Kolēns vienaldzīgi apstiprināja.

Peisū ar muguru atslīga pret krēsla atzveltni.

—        Paskat tik, tas gan nemūžam man nebūtu prātā ienācisl

Pūlēdamies aptvert šo atklājumu, viņš droši vien ba­žījās, vai tikai atkal netiek vadāts aiz deguna, jo pēc krietna brīža sirdīgi noprasīja:

—       Bet kālab tad ebreji domā, ka viņi ir īstāki ebreji nekā mēs?

Visi sāka skaļi smieties. Tikai Tomā palika sēžam ar nopietnu seju, sakniebtām lūpām, zodu uz krūtīm nolie­cis un kājas uz priekšu izstiepis. No tā varēja redzēt, cik maz viņu interesēja mūsu sarunas, bet vēl maļll kopējā lasīšana, kas šīs pārrunās bija izraisījusi. M iii liekas, ka Tomā tūlīt pēc vakariņām būtu gājis yuM, ja vien viņam, tāpat kā mums visiem, pēc dieIIAri darba nekārotos mazliet cilvēciska siltuma.

Ka mēs vakarēšanas laikā reizēm pat smējāmies, tas tu iii sākumā likās pavisam savādi. Bet tad es atcerējos llvora nostāstus no tiem laikiem, kad viņš Vācijā bija iili.i.lies karagūstekņu nometnē. Kaut kur Austrumprūilja viņi nepavisam neesot pinkšķēdami tupējuši ap 11 isni. Taisni otrādi. Prūši neesot varējuši vien nobrililllcs par to, ka gūstekņi tik jautri. Viņi stāstījuši dažil.i 'adus jocīgus notikumus, dziedājuši un smējušies. I«(!u neko lielu tas nenozīmējis, jo tādas klostera līk­umos tās vien bijušas. Aiz tām — tukšums. Tomēr gūsh'kņi dzīvojuši kopā ar biedriem, un tas bijis liels atupaids.

Klostera līksmes… Jā, tas patiešām bija īsti trāpīgs apzīmējums, es jo skaidri to atskārtu, sēdēdams ar llibeli uz ceļgaliem un ieklausīdamies biedru strīdos par nupat dzirdēto. Un, tā kā kreisais sāns man atkal liija nosalis (ir gan temperatūra maija mēnesī!), es pk-cēlos un ar savu ķeblīti un Bībeli aizvācos pie ka­mīna otrās apmales, taču ilgi tur izturēt nevarēju, jo līdzās kvernēja Momo, no kura nāca nelaba smaka. Apņēmos rītdien pat aprunāties ar Menū un organizēt Momo nomazgāšanu, lai arī cik grūts šis uzdevums Initu. '

Uz sienas maniem biedriem aiz muguras (Tomā bija tik atšķirīgs no visiem pārējiem, ka es tikai ar piespie­šanos varēju viņu ietilpināt savu biedru skaitā) šau­dījās viņu ēnas, stiepdamās līdz pat masīvajām griestu sijām. Zāles otrs gals nav lāgā saskatāms, jo telpa pārāk plaša, taču liesmu plandos pa kreisi starp diviem spraišļu logiem es redzu mūra siena, kura visnotaļ

Ii»

nokarināta ar aukstajiem ieročiem. Peisū aizmugurē garais klostera galds, ko Menū nospodrinājusi jo spožu, bet tālāk pa kreisi abas no «Dižrijām» atvestās vēde­rainās kumodes. Mums zem kājām — platās akmens plāksnes, kas nosedz pagraba velves.

Viss šeit ieturēts skarbos toņos — akmens grīdas un akmens sienas, neviena aizkara, neviena paklāja, ne­vienas siltākas krāsas, nekā tāda, kas liecinātu par sievietes klātieni. Bojāejai lemta vīriešu pasaule bez neviena pēcnācēja gaida nāvi. Ieslodzījuma vieta vai klosteris. Darbs, pamācošas lekcijas, pat izpriecas, viss, kas līdzīgām iestādēm pienākas.

Nevaru pateikt, kā īsti tas notika, bet pēc pārrunām par «ebrejiem, kuri domā, ka viņi ir īstāki ebreji nekā mēs», sākām pārspriest, kādā veidā noskaidrot, vai Larokā arī nav paglābušies cilvēki. Par to tagad runāja­mies katru vakaru. Pārspriežam plānus, kā turp no­kļūt, taču tas nav tik viegli izdarāms. Ar lielām pūlēm no apdegušajiem koku stumbeņiem esam attīrījuši ceļu no Malvilas līdz Malžakai, bet līdz Larokai palikušie piecpadsmit kilometri ved pa šķēršļotu apvidu cauri kastaņkoku mežiem. Pēc tā mazumiņa, ko esam redzē­juši, ceļš pilnīgi aizsprostots, bet tā attīrīšanai mums nav degvielas. Normālos apstākļos, lai kājām nokļūtu līdz Larokai, vajadzētu krietnas trīs stundas. Bet, ja mēs ietu cauri lauzu aizsprostiem, ceļā uz turieni būtu jāpavada vesela diena. Tikpat daudz laika vajadzētu, lai atgrieztos Malvilā. Tātad pavisam četrdesmit asto­ņas stundais. Kamēr neesam pabeiguši sēju, tik daudz laika zaudēt mēs nedrīkstam.

Vismaz es aizstāvu šādu viedokli. Biezo Bībeles sē­jumu uz ceļiem turēdams, es ieklausos biedru pārrunās. Es pirmais viņos pamodināju cerību, ka Larokā varbūt ir atrodami dzīvi cilvēki. Un, tā kā par to tika sprieilnlcl , katru vakaru, tad šī nedrošā cerība drīz vien ir UAi včrtusies par stingru pārliecību. Bet ar mani notiek IiiHcjais — jo vairāk manos biedros nostiprinās šāds it. kāts, jo vairāk es sāku par to šaubīties. Un nekādā y|mi es negribētu, ka mēs drīzumā dotos uz turieni, hnsiii otrādi. Kamēr Meisonjē un Kolēns nopūlas ap ii Ida pārveidošanu, pēc manām domām, prātīgāk ir ļmlikt Malvilā, lai izvilktu naglas no vecajiem dēļiem mi sakārtotu mūsu noliktavu.

I;s skaidri apzinos, ka esmu kļuvis izvairīgs un atKftpjos no saviem principiem. Jūtu, ka mans redzesloks mi/vien vairāk sašaurinās un es jau vairāk nekā,, pa misei esmu kļuvis par mūku. Un tagad, pa ausu gaInm ieklausīdamies biedru sarunās — jo mana stratē­ģiskā nostādne ir tāda, ka visam jāpievērš kaut vai pavirša uzmanība —, es ar pakausi atbalstos pret ka­mīna apmali un vaicāju sev, vai daudz kas grozītos, Ja es patiesi sāktu ticēt Bībelei. Protams, tad izvirzītos ne mazums problēmu, starp citu, arī šāda: kāpēc dievs pieļāvis, ka viņa radītais cilvēks paša rokām iznīcina dieva radīto pasauli? Bet, ja es arī atstātu pie .malas šāda veida vispārīgus prātojumus, vai pievēršanās re­liģijai spētu sasildīt manu sirdi? Nezinu. Lāga tam neticu. Tas viss man tik svešs. Un visam tik abstrakts raksturs. Mani sapņojumi nepavisam nav saistīti ar dievu.

Es redzu divējāda veida sapņus — vienus es izaicinu tīšām un ar nolūku, kamēr esmu vēl nomodā, bet otri parādās neatkarīgi no manas gribas, kad esmu iemi­dzis. Ar krūtīm, vēderu un gurniem pieplacis pie mat­rača, es nomodā iztēlojos Biržitu. Kad viņa dzīva un silta, ar samtainu ādu iekļaujas manās skavās, es sa­tveru viņu, glāstu, kaislē viņai kožu. Kožu — tas vēl par maz sacīts, es viņu uzsūcu, es viņu dzeru, ar katru miesas šunu ietveru sevi. Un varbūt tieši tāpēc viņa tik ātri pagaist un man arvien grūtāk viņu ataicināt.

Otrā veida sapņi ir daudz noturīgāki, un tos gandrīz nemainīgā veidā es redzu miegā. Dzidrā rīta stundā es no Nicas piekalnes pa kāpnēm dodos lejup uz Simjēzu. Sīs kāpnes man labi pazīstamas, lai gan reālajā dzīvē es tikai vienu reizi esmu pa tām gājis. Tās ir platas kāpnes, kuras caur augstajiem logiem apskalo saules spozme. Kamēr es kāpju lejup, man pretim aug­šup skrien meitene ar klaidā izlaistiem matiem, rokas vijīgi gar sāniem nolaidusi. Viņai ir skaistas, skrē­jienā trīsošas krūtis. Kad mēs sastopamies kāpņu lau­kumiņā starp diviem stāviem, no aizmugures viņas ma­tos atmirdz saules zelts. Pacēlusi seju augšup pret mani, viņa pārvar pēdējos pakāpienus un, lai gan mēs neesam pazīstami, man draudzīgi uzsmaida. Smaida viņas acis, smaida lūpas. Tas ir viss, un sapnis bei­dzas. Bet es jūtos — kā to labāk pasacīt? — tik moža spirgtuma apšalkots, it kā nupat būtu ieelpojis ceriņu ziedu aromātu.

Pagājušo nakti es pamodos tūlīt pēc šā sapņa, un atgriešanās īstenībā bija briesmīga. Mani plosīja reizē bezgalīgas ilgas un gluži fiziskas sāpes. Šķita, ka krūš­kurvis saplacinādamies žņaudz sirdi, un šīs fiziskās ciešanas, saplūzdamas ar dvēseles mokām, izraisīja drausmīgu vientulības un pamestības sajūtu. Pareizāk sakot, nepanesamā vientulība it kā pārmiesojās sipdi plosošās fiziskās sāpēs. Es piecēlos gultā sēdus, es mē­ģināju elpot, un, pašam par lielu pārsteigumu, man tas izdevās. Sirds un plaušas turpināja savu darbu, nekādu sāpju nejutu, tikai kakls bija kā aizžņaugts un visā būtnē viedās dīvains sasprindzinājums, kas šķita nemi­tīgi pieaugam. Vēl mirklis, un kaut kas manī eksplo­dēs — līdz beidzot straumēm sāk plūst asaras.

Sēžu un bez skaņas raudu, bet kaut kur dvēselē kā uzmācīgu piedziedājumu dzirdu atkārtojamies vārdus: tu taču neesi precējies, tev taču nav bērnu. Cilvēku ciltij pienācis gals. Tu to pieredzēsi. Un pēkšņi manī uzvilnī absurda pārliecība, ka visi mani biedri — ar! lomā, kurš taču ir septiņpadsmit gadu jaunāks — šķirsies no dzīves agrāk, pamezdami mani vienu. Es redzu sevi vecu un sakumpušu bez mitas klaiņojam |>a Malvilas pils plašajām telpām, dzirdu savus soļus atbalsojamies pagrabā, zem eju velvēm, dzīvojamās in;ijas lielajā zālē, savā sargtorņa dzīvojamā istabā.

Tā bija pirmā gaišā nakts pēc Notikuma dienas, varImt bija jau atausis rīts. Turpat līdzās sev, uz kuše­tes, kura ir krietni zemāka par manu lauciniecisko gultu ar augstajām kājām, es redzu Tomā galvu. Viņš guļ ar aizvērtām acīm, seju spilvenā iespiedis, segu uzvilcis līdz pašam zodam un aizspraudis vēl aiz pa­kauša, lai pasargātos no dzestrās gaisa strāvas, kas ieplūst pa logu. Visā viņa pozā ir kaut kas nevarīgs, un es vēlreiz nobrīnos par viņa sejas vaibstiem — grieķisko degunu, lūpu vijīgo izliekumu, pareizajām vaigu līnijām. Ievēroju, ka miegā zudusi Tomā stingrā sejas izteiksme, kas viņam tik raksturīga nomodā. Pat otrādi — viņa vaigā ir kaut kas bērnišķīgi nevarīgs. Gaišā bārda lāgā neaug, tāpēc Tomā skujas tikai ik otro dienu. Un, tā kā viņš tieši šodien skuvies, tad vai­gos nav nekāda noēnojuma. Tie izskatās gludi sam­taini, ar viegli iezīmētām bedrītēm lūpu kaktiņos, ku­ras es līdz šim nebiju pamanījis. Gaišie cirtainie mati, kas toreiz, kad es Tomā pirmo reizi sastapu, bija īsi apgriezti, tagad jau uzauguši krietni gari un dara viņa seju gandrīz vai sievišķīgu.

Asi apsviežos gultā uz otru pusi, pagriezdams viņam muguru. Un man prātā pavīd doma, ka vajadzētu pār­skatīt mūsu izvietojumu pa istabām, citam citu nomai­nīt. Tad Tomā nemitinātos visu laiku manējā, kura to­mēr ir labāka par pārējām. Tajā pašā laikā mani pār­ņem savāds satraukums un neizprotama vainas sajūta, kas neļauj vairs aizmigt. Galvā virmo domu skrandas, un tikai lāgiem uz īsu brīdi iegrimstu snaudā. Bet tad uznirst tik mokoši un pazemojoši murgi, ka es pietrūkstos, izlecu no gultas, paņemu gubiņā uz krēsla salik­tās drēbes un nokāpju stāvu zemāk vannas istabā. To­mēr derdzīgie rēgi neatkāpjas, līdz es noskujos, bet pēc tam ilgi skalojos zem dušas. Man ir tāda sajūta, it kā es noberztu no miesas tur uzskretušus sārņus.

Kad no sargtorņa nokāpju pagalmā, mans aproces pulkstenis jau rāda pieci. Kā visu laiku pēc Notikuma dienas, arī tagad ir vēss un debesis pelēkas. Malvilas pilī esmu piecēlies vienīgi es. Mani soļi atbalsojas uz akmens plāksnēm. Milzīgais sargtornis, pils mūri un ēkas ar savu smagmi it kā gulstas uz mani. Līdz bro­kastu laikam vēl divas garas vientuļas stundas.

Pāreju pāri paceļamajam tiltam un no turienes no­nāku ārējā pagalmā pie mājdzīvnieku mītnēm. Daiļava iemigusi, kājās stāvēdama, tāpat arī viņai pie sāniem pieplakušais kumeliņš, bet, tikko es uzlieku zodu uz steliņģa malas, ķēve sasmailē ausis un atver acis. Mani ieraudzījusi, tā caur nāsīm izpūš gaisu klusā, drau­dzīgā bubinājumā un panāk soli tuvāk. Pa pusei aiz­migušais kumeliņš sagrīļojas un ar savām garajām, ļodzīgajām kājelēm tāpat patipina uz priekšu, līdz atkal atrod atbalstu pret mātes vēl aizvien izļengušo vēderu. Daiļava pastiepj galvu pāri steliņģa aizžogam un bez jebkādām ceremonijām uzliek to man uz pleca, bet es, nolūkodamies uz kumeliņu, paplakšķinu viņai pa vai­giem. Dzīvnieku mazuļi vienmēr ir tik aizkustinoši, arī cilvēku bērni. Māneklītei uz pieres tāds pats balts lāsu-

IiiIi,i'' un spalva tikpat tumši bēra kā tās mātei. Ar Miviiin izbrīnītajām, vientiesīgajām acīm kumeļš blenž mani. Es labprāt ieietu steliņģī un kumeliņu apmīļotu, līci nezinu, vai Daiļava to neņems ļaunā, tāpēc palieku liļpat. Viņa piespiež man pie kakla savas valgās purlns un nosprauslojas. Pēc visa spriežot, Daiļava ir Iniiiūga. Mēs viņu lutinām, labi barojam, un arī viņas kumeliņš ir tepat līdzās. Daiļava taču nenojauš, ka las ir viņas pēdējais mazulis un ka viņas dzimta, tāpat kn mūsējā, ir lemta iznīcībai.

Diena paiet vienmuļā darbā. Un vakarā atkārtojas Jau ierastā aina — elkoņus uz Bībeles uzlicis un zoSu rokās atbalstījis, es pa ausu galam ieklausos savu biedru prātojumos par Laroku. Uguns vairs tikai gail, un Menū, kas līdz šim uz kamīna pamatnes bija snau­dusi, pieceļas, tādējādi pavēstīdama, ka vakarēšana beigusies. Pēc tam nodip soļi un dzirdams, ka saduro­ties nobrīkšķ krēsli, ko sabīda vecajā vietā ap galdu. Menū ar biguli prasmīgi sarauš ogles, lai tajās līdz pat rītam saglabātos plēnošas sprikstis, bet es ar Bī­beli rokās vēl brīdi pakavējos, pajokodamies ar bied­riem un pasmiedamies. Es baidos, ka drīz man atkal būs jāvalstās gultā, iesprostotam domu krātiņā kā cie­tuma kamerā.

Skaidri atceros šo vakaru un bailes, kādas izjutu, iedomādamies, ka mokošā bezmiegā atkal būs jāpavada nakts. Tik spilgti tā man iespiedusie's atmiņā tāpēc, ka nākamajā dienā mūsu dzīvē daudz kas izmainījās un tā izkustējās no sava sastinguma punkta.

Gluži kā klasiskajā traģēdijā, šo notikumu pasludi­nāja iepriekšējās brīdinājuma un atgādinājuma zīmes. Diena bija tikpat vēsa kā parasti, debesis tikpat ne­spodras un pamale pelēka. Kopš tā laika, kad pasaulē parādījās Princis, mums brokastīs izsniedz nedaudz piena — katram pa nepilnai tasītei. Tā kā ne Kolēnam, ne Meisonjē, ne Peisti piens negaršoja, Tomā vaja­dzēja veikt nopietnu izskaidrošanas darbu, norādot uz piena neatsveramajām diētiskajām īpašībām, un tika tad visi sāka šo papildu devu pienācīgi novērtēt. Tur­pretim Momo jau no paša sākuma to dzēra jo kāri. Tasīti abās delnās sažņaudzis, viņš ar savām melna­jām, spožajām acīm kādu brīdi blenza tās sniegbaltajā saturā un tad sāka to tukšot tik alkatīgā steigā, ka no lupu kaktiņiem pāri zodam līdz pat nosušķējušam kak­lam divi nedēļas neskūtās bārdas rugājos aizstīgoja balti dzīpari.

—    Paklau, Menū, — es ierunājos, kad Momo bija nolicis tasi. — Vajadzētu saņemties un noskrāpēt tavu atvasi.

Es izvēlējos tādus vārdus, lai ieinteresētā puse nenoģistu, par kādām izdarībām ir runa, jo sekmes varējām gūt, tikai rīkojoties pavisam negaidīti.

—   Es jau labu laiciņu tāpatās raugos, — Menū ap­linkiem man atbildēja, uz Momo pat neskatīdamās. — Bet vienai man spēciņš par vāju.

Un pēc brīža vēl piebilda:

—   Kad vien.tu varēsi, ķersimies vērsim pie ragiem.

—   Labi, tad šorīt pēc brokastīm. Kamēr Peisū ar Amarantu uzars piekrastes gabaliņu. Četratā, manu­prāt, mums vajadzētu tikt galā.

Esmu pārliecināts, ka Momo nebija sapratis, ko no­zīmē vārds «noskrāpēt» un tāpat arī «atvase», tāpēc jau es tos biju izvēlējies. Tāpat mūsu sarunas laikā es izvairījos skatīties uz Momo, un arī Menū izturējās tikpat uzmanīgi. Taču, par spīti visiem piesardzības soļiem, nemaldīga instinktīva nojauta Momo bija brī­dinājusi. Uzmetis 'skatienu man, tad savai mātei, viņš

ncumirklī pietrūkās kājas, apgāzdams., krēslu, un nikni iespiedzās;

Ejiedellē, manneba'dīgūtens! Nebadīg! (Ejiet ellē, ими nepatīk ūdens! Nepatīk!)

Un, ar abām rokām pagrābis no šķīvja gaļas šķēli, viņš laida ļekas vaļā, izmezdamies laukā pa durvīm.

—   Nu, palikāt gan ar garu degunu! — Peisū smie­damies noteica, Nekas no šiem briesmu darbiem jums šodien neiznāks!

—   Nav teikts, — Menū paskaidroja, — tu viņa ne­pazīsti. Viņš drīz vien aizmirsīs. Viņam viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tālab viņš allažiņ dzīvo cepuri kuldams. Nekas prātiņā neturas.

—   Ir gan tādam laime, — Kolēns noteica, novīpsnādams kaut ko līdzīgu agrākajam smaidam. — Bet man mūždien pauris pilns ar visādām iedomām. Kūsā kā elles katlā. Jā, kas nekaiš dzīvot šādam plānprātiņam!

—   Momo nav nekāds plānprātiņš,! — Menū aši at­cirta. — Emanuēla tēvocis aizvien teica, ka Momo ir gudrs. Tikai ar valodu viņam pagrūti. Tālab jau arī viss izbirst no galvas.

—   Es to nedomāju ļauni, — Kolēns taisnojās,

—    Es jau arī ļaunā neņēmu, — Mentū viņam uz­smaidīja, acīm nodzirkstot mazajā mūmijas galviņā, kas izskatījās kā uzsprausta uz stiegrainā kakla. — Zini, kur tu pēc brokastīm viņu atradīsi? Es tev pateikšu — noteikti steliņģī mīlināmies ar Daiļavu, Viņš jāizvilina no turienes laukā un tad jāgrābj ciet. Pa četriem tā tīrā bērnu spēle.

193

—   Ir gan laba bērnu spēle! Es mīļuprāt turētos tā­lāk no tās. Sevišķa uzmanība jāpievērš viņa kājām, Mēs ar Meisonjē sagrābsim katrs vienu Momo roku un nogāzīsim viņu zemē. Tu, Kolēn, satver vienu kāju,

7-974

bet tu, Tomā, otru. Tikai piesargieties: Momo spārdās. Un kājās viņam zvērīgs spēks.

—    Noskatos tagadiņ un atceros, kā jūs visi barā brukāt man virsū, — Peisū teica, savu lielo ģīmi smaidā saverkšķīdams.

— īstā razbainieku banda, —viņš piebilda ar mai­gumu balsī.

Mēs iesmējāmies, bet smiekli tūlīt pārtrūka. Zāles durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un pa tām iebruka Momo, nevaldāmā satraukumā gluži kā pēdējās prāta paliekas zaudējis. Diedams un lēkādams, rokas augšup pacēlis, viņš kliedz:

—  Durgragra! Durgragra!

Lai gan es viņa valodu jau sapratu vismaz tikpat labi kā Menū, šoreiz nevarēju apjēgt gluži neko. Pa­skatījos uz Menū, taču ari viņa nebija sapratusi. Ja Momo kas kaitētu, tad attiecīgos izsaucienus mēs uz­tvertu, turklāt acīm redzamās gaviles nepieļāva domu par to, ka viņš būtu krītot sasities vai citādi kā cietis.

—   Gragra? — Menū pieceldamās pārjautāja. — Kas tas ir — gragra?

—   Dasirgragra! — Momo iebrēcās, pikti palēkdamies un acīm redzami dusmodamies, ka mēs kaut ko tik vienkāršu nesaprotam.

—  Pagaidi, Momo, — es teicu, savukārt pieceldamies un pieiedams viņam tuvāk. — Paskaidro, kas tas tāds ir. Ko nozīmē — gragra?

—    Gragra!!! — Momo auroja, šķiet, cerēdams, ka, jo skaļāk viņš brēks, jo drīzāk mēs sapratīsim.

Vai nu aiz satraukuma, vai arī pārskaities, ka ne­spēj mums «eko ieskaidrot, Momo izgrūda īsus, aiz­smakušus kliedzienus un spārdījās ar kājām, līdz vi­ņam acīs sariesās asaras, bet uz lūpām parādījās slie­nas.' Mēs saskatījāmies. Lai cik viegli uzbudināms

Momo bija, šoreiz viņa bezprāta lēkme likās pārāk i'iuti izskaidrojama.

—   Gragra! — viņš atkal iebrēcās un, rokas pacēlis, tas savicināja, it kā lidodams.

—   Vai krauklis? — es uz labu laimi ieminējos.

—   Diežidā! Diežidā! (Tieši tā! Tieši tā!) — Momo Iesaucās un, sejai pateicībā iemirdzoties, metās man klāt. — Manuels lapstrauks! Lapstrauks! (Emanuēls labs draugs! Labs draugs!) — Ja es nebūtu viņu attu­rējis ar visā garumā izstieptu roku, Momo noteikti mani sažņaugtu savos apkampienos.

—   Momo, vai tu nekļūdies? Vai patiesi Malvilā pa­rādījies krauklis?

—   Diežidā! Diežidā!

Mēs neticīgi saskatījāmies. Kopš Notikuma dienas neviens putns nebija manīts, šķita, tie izzuduši uz vi­siem laikiem.

—   Ādridur! Ādrāg! (Ātri tur! Ātrāk!) — Momo klie­dza, mani raudams aiz rokas, ar kuru es viņu biju atvairījis. Palaidu roku vaļā, un tūlīt Morno metās te­ciņus. Es steidzos viņam nopakaļ, sekodams ar naglām apkalto puszābaku klaudzoņai pa akmens plāksnēm. Arī visi pārējie skrēja mums līdzi, pat Menū, turklāt nemaz tik tālu neatpalikdama, kā varētu iedomāties, taču es viņu pamanīju tikai ārējā pagalmā.

7

195

Uz paceļamā tilta Momo pēkšņi sastinga. Apstājos arī es. Putns bija tur, pārdesmit metru attālumā, tieši iepretim mājdzīvnieku mītnei. Tas neizskatījās ne pa­nīcis, ne kaut kādā veidā cietis. Zilgani melnās spal­vas laistījās veselīgā spozmē, smagnējie palēcieni bija mundri un knābja cirtieni, ar kuriem viņš šur un tur uzlasīja pa graudiņam, spēcīgi. Mūs ieraudzījis, putns palika nekustīgi stāvam, tikai pavērsdamies mazliet iesāņus, lai ar savu modro melno aci labāk novērotu

svešos ļaudis. Krauklis paslējās uz augšu, tomēr kū­kumu pilnīgi neiztaisnoja un tāpēc atgādināja uzkumpušu večuku, kurš stāv, rokas uz muguras salicis, galvu sāņus pagriezis, un ar viedām acīm piesardzīgi nolū­kojas apkārtējā pasaulē. Mēs baidījāmies pakustēties, un, liekas, tieši šis nekustīgums kraukli izbiedēja. Savicinājis zilgani melnos spārnus, viņš pacēlās gaisā un, vienu vienīgu kra-kra izbrēkdams, lēzenā lidojumā uzlaidās uz vārtu torņa jumta, kur, aiz dūmeņa paslē­pies, pēc brīža pabāza savu lielo knābi, ar gudru, vē­rīgu aci uz mums noskatīdamies. Mēs pavirzījāmies uz priekšu un, galvas atpakaļ atgāzuši, vērāmies tajā mazumiņā, kas mums tagad bija saskatāms.

—   Saki nu viens cilvēks, — ierunājās Peisū. — Ja kāds agrāk man būtu teicis, ka es priecāšos, kraukli ieraudzīdams, nudien, nebūtu ticējis.

—   Turklāt redzēt to tādā tuvumā, — teica Menū. — Sie velna putni taču ir tik neuzticīgi un viltīgi, ka neviena sev klāt nelaidīs, pamanīs cilvēku pa lielu ga­balu un tūdaļ būs gaisā.

—   Ja vien tu nesēdēsi automašīnā, — Kolēns pie­bilda. »

Izdzirdot pieminam šo vārdu, mums uzdvesa itin kā salta elpa. Automašīna — tā taču bija agrākās pasau­les atribūts. Tomēr mirkļa nomāktību izklīdināja nupat piedzīvotā lielā laime. Laime, ko gan visi centās slēpt aiz vārdu plūdiem, taču tāpēc tā nekļuva mazāka. Mēs visi bijām vienis prātis, ka Notikuma dienā vai nu gluži nejauši, vai arī vadīdamies no sava instinkta krauklis ielidojis kādā no klinšu alām, ar kurām tik bagāts mūsu apvidus (reliģisko karu laikā tajās patvē­rumu meklējuši kalvinistu nemiernieki). Gudrais putns droši vien tur ielidojis labi dziļi un nav rādījies laukā, iekāms karstuma vilnis nebija rimies. Kad gaiss atkal nlilzisa, krauklis no turienes būs izlidojis un pārticis nu kritušajiem dzīvniekiem, varbūt mielojies pat ar mii ii bojā gājušajiem zirgiem. Toties jo asas domstar­pības radās, kad sākām pārspriest, kas putnu paskuUiīajis meklēt mūsu sabiedrību.

,— Nudien, — Peisū apgalvoja, — tas gan krauklim 1 >113 bijis liels prieks, jo šis taču apjēdza, ka cilvēku liivumā aizvien atradīs ko guzā liekamu.

Sads materiālistisks uzskats mums lāgā nepatika, un visdīvainākais, ka pirmais pret to iebildumus cēla Meionjē.

—   Nav vārdam vietas, — kājas plaši iepletis, abas rokas kabatās sabāzis un degunu gaisā izslējis, Meisonjē prātoja, — vēderā bāžamo viņš šeit atrod, bet kāpēc putns pret mums izturas tik draudzīgi? Miežus, kas izbirst kūtī — Amaranta žlebinā tik negausīgi, ka lielu daļu graudu izbārsta pa zemi —, krauklis varētu uzknābāt naktī.

—   Tur patiesi ir ko galvu palauzīt, — Kolēns teica. — Kraukļi ir neuzticīgi putni, jo sevišķi, kad tie lielākā barā. Bet vientuļnieku putnu nav grūti pieradināt. At­ceries, Larokā bija kurpnieks …

—   Diežidā, diežidā! (Tieši tā, tieši tā!) — iejaucās Momo, atcerējies šo kurpnieku."

—    Jā, patiesi, krauklis ir gudrs putns, —« Menū teica. — Es atceros, ka Emanuēla tēvocis kādu gadu kukurūzas laukā izlika petardes, citādi vairs nekāda glābiņa no šiem negantniekiem nebija. Un — buf! buf! — tā palaikam tur norībēja. Bet vai tu domā, ka tas ko līdzēja?! Kraukļi par sprādzieniem nelikās ne zini« un ij nedomāja laisties prom. Staigā un mierīgi knābā.

Peisū sāka smieties.

—   Jā, briesmīgi spītnieki! — viņš ar cieņu noteica.

— Cik tie mani nav kaitinājuši! Tikai vienu vienīgu reizīti palaimējās vienu nokniebt. Ar Emanuēla garstobreni.

Sākās garu garie nostāsti par kraukļiem — cik šie putni ir gudri, cik ilgi viņi dzīvo, cik viegli iedraudzē­jas ar cilvēku, cik ātri iemācās runāt. Kad Tomā maz­liet izbrīnījies iebilda', ka kraukļi tomēr ir kaitīgi putni, .neviens šādai nevietā izsacītai piezīmei nepievērsa uz­manību. Lai nu kā — ja arī kraukļi būtu kaitīgi, tad jau vajadzības reizē tos varētu apkarot, taču tas da­rāms bez kāda naida, pat papriecājoties par viņu atjau­tībām, turklāt paturot prātā, ka ikvienai dzīvai radībai kaut kas tomēr jāēd. Bet šoreiz krauklis ieradies ar nolūku, lai stiprinātu mūsu ticību, ka pēc katastrofas saglabājušās arī citas dzīvas būtnes, tālab tas uzska­tāms par tādu pašu Malvilas pils iemītnieku kā visi pārējie un tgm katru dienu pienāktos saujiņa graudu.

Tērzēšanai galu darīja Peisū. Meisonjē un Kolēna sameistaroto arklu viņš iepriekšējās dienas pievakarē bija nogādājis Rinas piekrastes tīrumiņā, bet tagad gribēja turp aizvest Amarantu un uzsākt aršanu. Kad Peisū savā ļodzīgajā gaitā aizslāja uz kūti, es pamirk­šķināju ar aci Meisonjē, un, iekāms Momo paguva at­jēgties, viņš bija sagrābts pie rokām un kājām, pada­rīts bezspēcīgs, kā sainis pacelts augšup un ašā gaitā tika stiepts uz sargtorni. Menū tipināja līdzās ar sa­vām tievajām, izdēdējušajām kājelēm un ik reizi, kad Momo izrēca savu «Ejiedellē, mannebadīgūtens!» (Ejiet ellē, man nepatīk ūdens!), iesmējās īsu, laimīgu smiek­liņu un dēlu pamācīja: «Kauč kādā vīzē taču tevi jāno­mazgā, sušķi tāds!» Lai gan Menū aptīrīja dēlu jau savu pusgadsimtu, kopš pašiem bērna autiņiem, viņai tās nebija nekādas klaušas (pie reizes Menū labprāt par to pasūrojās), bet svēts rituāls, kas aizvien atmaidzinēja mātes sirdi, neraugoties uz to, ka viņas pui­sītim jau bārda metās sirma.

Biju iepriekš piekodinājis šorīt nevienam neiet zem dušas, tāpēc vannu varēja ātri piepildīt ar siltu ūdeni. Kamēr mēs Momo turējām tajā iegremdētu, Meisonjē ķērās pie viņa bārdas. Nabaga Momo, ko uzbrucēju skaitliskais pārspēks bija pilnīgi nomācis un demora­lizējis, vairs nepretojās, un pēc kāda brīža es jau va­rēju pazust, iepriekš gan Kolēnam pieteicis ar aizšau­jamo aizdarīt vannas istabas durvis, lai novērstu jeb­kuru izlaušanās mēģinājumu. Pats es aizgāju uz savu istabu, paņēmu binokli un uzkāpu sargtornī.

Kamēr mēs ārējā pagalmā diskutējām, man likās, ka līdz šim nemainīgi palsajās debesīs sākusi iezīmēties gaišāka josla. Tāpēc cerēju, ka tagad varbūt spēšu sa­skatīt Laroku. Taču tie bija maldi — to es atskārtu jau pirmajā acu uzmetienā. Binoklis šo iespaidu tikai apstiprināja. Debesis vēl aizvien bija tādā pašā svina pelēkumā, redzamības tikpat kā nekādas, nekur neviena košāka krāsu ielāsmojuma. Pļavās nemanīja neviena zāles stiebriņa, laukos — neviena dīgsta zaļumiņa, viss šķita klāts ar vienlaidu putekļu kārtu. Agrāk, kad pie manis ciemos ieradās pilsētnieki, tie, no sargtorņa apbrīnodami apkārtējo ainavu, nevarēja vien beigt sla­vēt klusumu, kāds valda Malvilas pils apkaimē. Taču, paldies dievam, par klusumu to uzskatīja tikai pilsēt­nieki. Kaut kur tālumā uz Rinas ceļa taču aizvien aiztraucās kāds auto, tīrumā ducināja kāds traktors, tu­vumā iečivinājās kāds putniņš, palaikam atskanēja pat ietiepīga gaiļa dziesma un ievaukšķējās kāds modrs suns, bet vasarā, protams, visapkārt sisināja siseņi, čirkstēja cikādes, zaļajos vīnadārzos dūca bites. Taču tagad, jā, tagad patiesi valdīja klusums. Turklāt debe­sīs un zemes virsū nekādu citu krāsu kā vien palss svins vai melna ogle. Un gaiss savāda stinguma piestrēdzis. Nedzīva postaža. Mirusi planēta.

Pielicis pie acīm binokli, es rūpīgi izpētīju to pusi, kur vajadzēja atrasties Larokai, taču nevarēju saskatīt itin nekā — viss kā palsā miglā tīts. Un nebija pasa­kāms, vai šis paisums izstrāvo no zemes vai plūst no debesīm. Pamazām es nolaidu binokli zemāk, lai pa­vērotu Rinas piekrastes tīrumiņu, kur vajadzēja strādāt Peisū ar arklā iejūgto Amarantu. Tur tač,u ieraudzīšu kādu dzīvības zīmi. Vispirms es meklēju Amarantu, jo tai vajadzēja būt vieglāk saskatāmai. Taču neredzēju neko. Mazliet sanervozējies, atņēmu binokii no acīm un tūlīt ieraudzīju lauka vidū nekustīgu arklu, bet tam līdzās ieplestām rokām zemē gulēja Peisū. Amaranta bija pazudusi.

Kā neprātīgs es drāzos lejā pa vītņu kāpnēm un trie­cos vannas istabas durvīs, aizmirsdams, ka tās no iek­šas aizšautas. Ar abām dūrēm dauzīju pa tām un kliedzu:

— Ātrāk, ātrāk, ar Peisū kas noticis!

Nepagaidījis savus biedrus, es metos laukā. Uz tī­rumu, kur Peisū bija sācis art, varēja nokļūt pa ceļu lejup gar klints kranti, tur nogriezties pa kreisi lokā ap pils piekāji, pāriet pāri izsusējuša strauta gultnei ūn pa tā otru krastu sasniegt Rinas pirmo atteku. Skrēju no visa spēka, deniņiem nevaldāmi pulsējot. Nevarēju izprast, kas ar Peisū noticis. Amaranta bija rāma un paklausīga, tāpēc negribējās ticēt, ka tā būtu varējusi sākt trakot, notriekt zemē savu saimnieku un aizauļot. Turklāt — kurp lai viņa būtu skrējusi? Ne­kur taču nebija neviena zāles stiebriņa, bet pie mums Malvilā ķēvīti labi ēdināja gan ar sienu, gan miežiem.

Drīz vien aizmugurē izdzirdēju uz akmeņainās ze­mes klaudzam biedru apavus. Kādus simt metrus no

K'inas piekrastes tīrumiņa Tomā aizdrāzās man garām. Vi 1,1 š skrēja lieliem, ātriem soļiem un drīz vien bija krietnu gabalu priekšā. Iztālēm redzēju, ka viņš no­metas ceļos pie Peisū, piesardzīgi pagriež to uz mu­guras un paceļ augšup tā galvu.

—  Viņš ir dzīvs! — Tomā sauca.

Pārguris, elpu tvarstīdams, pietupos arī es. Peisū pavēra acis, bet viņa skatiens bija miglains un klīda kaut kur sāņus, deguns un sejas kreisā puse notriepti ar zemi un no pakauša plūda asinis, notašķīdamas lomā kreklu. Kad jau apskatīju brūci, kas pirmajā acu uzmetienā gan izskatījās plaša, taču ne pārāk dziļa, pieskrēja arī Kolēns, Meisonjē un Momo. Pēdējais bija pilnīgi kails, un no viņa vēl lāsoja ūdens. Visbeidzot parādījās Menū, kura bija attapusies vārtu tornī pa­ķert pudeli ar degvīnu. Līdzi viņai bija arī mans peldmētelis, kurā Menū vispirms satīstīja dēlu, un tikai tad pievērsās Peisū.

Uzšļakstīju viņam uz brūces mazliet degvīna. Peisū ievaidējās. Tad krietnu malku ielēju viņam mutē un, samērcējis degvīnā kabatas lakatiņu, notīrīju ar zemēm notašķīto seju.

—   Amaranta nevarēja viņu tā apstrādāt, — Kolēns teica. — Tad viņš gulētu arī citādā pozā.

—   Peisū, — es jautāju, ar degvīnu viņam deniņus berzēdams, — vai tu mani dzirdi? Kas tev noticis? — un, pret pārējiem pagriezies, piebildu: — Amaranta taču nespārdās.

—   Jā, tā jau zināma lieta, — Menū sacīja. — Pat pa jokam viņa to nedara, liekas, ķēvīte ij nejaudā dibentiņu gaisā uzmest.

Peisū skatiens noskaidrojās, un viņš klusā, bet sa­protamā balsī ierunājās:

—   Emanuel.

Devu viņam iedzert vēl vienu malku un saberzēju deniņus.

—        Kas notika? — es jautāju, plikšķinādams Peisū pa vaigiem, taču neizlaidu no acīm viņa skatienu, kas tiecās aizklīst atkal kaut kur tālumā.

—        Jā, viņš saņēmis pavisam savādu belzienu, — Kolēns pieceldamies teica. — Bet gan drīz vien at­žirgs, jau tagad izskatās labāk.

—   Peisū! Vai tu mani dzirdi? Peisū!

Es izslēju galvu.

—  Menū, padod mana peldmēteļa jostu.

To saņēmis, noliku sev uz ceļgala, salocīju mut­autiņu, saslapināju degvīnā, piesardzīgi uzliku uz brū­ces, kas vēl aizvien stipri asiņoja, palūdzu Menū pie­turēt kompresi Peisū uz galvas un pēc tam pārsēju ar jostu. Menū paklausīja bez vārda runas, taču visu laiku nenovērsa acis no Momo, bīdamās, ka dēliņš, tik saltā laikā slapjš laukā izskrējis, varētu «līdz nāvei saaukstēties».

—   Pats nesaprotu, — Peisū piepeši ierunājās.

—   Tu nezini, kā tas notika?

—   Nē.

Peisū atkal aizvēra acis, un es no jauna sāku viņam plikšķināt pa vaigiem.

—    Paskaties, Emanuel! — pēkšņi iesaucās Kolēns.

Viņš stāvēja ar muguru pret mums pie arkla un

pāri plecam ar izbrīnījušos skatienu vērās manī.

Es piecēlos un piegāju pie viņa.

—   Paskaties, — viņš klusā balsī atkārtoja.

Kad mēs pirmo reizi iejūdzām Amarantu, izrādījās, ka pietrūkst siksnas ar sprādzi ilkss nostiprināšanai. To vajadzēja aizvietot ar vairākkārt aptītu un dau­dziem mezgliem sasietu neilona auklu. Tā tagad bija pārgriezta.

—   To izdarījis kāds cilvēks, — Kolēns teica.

Viņš bija nobālis, lūpas viņam drebēja.-

—   Ar nazi, — viņš pēc mirkļa piebilda.

Abus auklas galus pieliku tuvāk pie acīm, lai labāk lus apskatītu. Patiesi, griezums bijā gluds, bez jebkā­dam spurgalām vai applūksnojumiem. Ne vārda nesa­cīdams, pamāju ar galvu. Runāt es nespēju.

—   Sis zellis, kurš izjūdzis Amarantu, — Kolēns ņē­mās skaidrot, — ir atsprādzējis vērzeles un saku kreiso , bet, nonācis līdz šiem samudžinājumiem, sācis nervozēt un pārgriezis tos ar nazi.

—   Droši vien viņš zvēlis Peisū no mugurpuses.

Pamanīju, ka pie mums pienākuši arī Menū, Mei-

sonjē un Momo. Stingi manī lūkodamies, viņi gaidīja, ko es teikšu. Arī Tomā, ar vienu celi nometies zemē un uz otra balstīdams Peisū muguru, skatījās uz mani.

—    Tā nu gan ir viena traka būšana, pavisam traka," — bailīgi apkārt lūkodamās, ierunājās Menū. Drošības dēļ Momo pie rokas sagrābusi, viņa pierāva lo sev blakus.

Visi klusēja. Es tāpat izjutu kaut ko līdzīgu bailēm, lai gan reizē gribējās arī iesmieties. Dievam vien tas zināms, ar kādu degsmi, kādu kvēlu vēlmi un gandrīz vai izmisīgu aizrautību mēs klusībā bijām ilgojušies, lai bez mums dzīvi būtu palikuši vēl citi cilvēki. Bet lagad vairs nekādu šaubu nevarēja būt — tādi ļau­dis bija.

Es paķēru šauteni (tēvocis man to bija uzdāvinājis piecpadsmitajā dzimšanas dienā), bet Tomā — divstobru bisi. Bijām vienojušies, ka pārējie paliks Malvilas pilī ar otru skroteni. Apbruņojums bija trūcīgs, taču pilī palikušie atradās aiz bieziem mūriem, nocieti­nājumu grāvjiem un galerijām.

Nogriežoties līkumā no šosejas uz mazo Rinas ccļu, es vēlreiz palūkojos uz pili klints aizsegā. Ievēroju, ka to pašu dara arī Tomā. Mums nebija nekādas vaja­dzības klāstīt savas izjūtas. Ar katru soli mēs jutāmies aizvien neaizsargātāki un ievainojamāki, Malvilas pils bija mums drošs patvērums, mūsu nocietinātā ligzda. Līdz šim tā mūs pasargājusi no visa, pat no tām bries­mām, ko radīja pēdējo gadu visaugstākie zinātnes sa­sniegumi. Baismi bija no pils iziet, baismi bija arī tagad, vienam aiz otra virzoties, doties tālajā ceļā. De­besis svina palsas, zeme pelēka, visapkārt apdeguši koki, dziļš klusums, nāves sastingums. Un vienīgās dzīvās būtnes, kuras šajā postažā atrodamas, uzglūn, lai mūs nogalinātu.

Par to man nebija ne mazāko šaubu: zirga aizve­šana, tāpat laupītāju pēdas izdegušajā, putekļos pār­vērstajā zemē nebija noslēpjamas, bet tas nozīmēja, ka viņi mūs kādā slēpnī šajā nepārredzamajā palsajā kla­jumā sagaida. Taču citādi rīkoties nevarējām. Mēs ne­drīkstējām pieļaut, ka nesodīti var uzbrukt kādam no mūsējiem un aizvest mums piederošu zirgu. Ja negri­bējām gļēvi samierināties ar notikušo, mums uzbrucē­jiem vajadzēja atbildēt tādā pašā veidā.

Kopš tā brīža, kad es pamanīju Peisū nekustīgi gu­ļam Rinas ieloka tīrumā, un mūsu izgājiena šajā eks­pedīcijā varēja būt apritējusi nepilna pusstunda. Stī­vēdamies ar ietiepīgo Amarantu, uzbrucēji droši vien zaudējuši ne mazumu laika. Bija redzamas vietas, kur ķēvīte pretojusies iet tālāk, mīdījusies un, aplī griezda­mās, izspārdījusi zemi. Lai cik paklausīga Amaranta ari būtu, viņa bija pārāk pieķērusies savai kūtij, Malvilai, Daiļavai, kas mita turpat blakus steliņģī un ar

K tu ii pa režģoto starpsienu varēja saostīties. Turklāt IjPvitc bija vēl gluži jauna un tāpēc no visa baidījās — no udens pančkas, no laistāmās šļūtenes, no akmens, Kuru gadījās aizķert ar kāju, no vēja dzītas papīra laiickas. Cilvēka pēdas līdzās ķēvītes sliedei liecināja, Ka zaglis nav iedrošinājies kāpt mugurā neapseglotam /Ilgam. No tā savukārt varēja secināt, ka nekāds pras­mīgais jātnieks viņš nav bijis. Brīnums tikai tas, ka Amaranta, neraugoties uz izrādīto pretestību, tomēr ļāvusies sevi aizvest.

Kādus simt metrus platā Rinas ieleja stiepās starp divām ar mežu apaugušām pakalnu grēdām, kurās ielo­cījās divas no ziemeļiem uz dienvidiem plūstošas atte­kas, bet austrumu piekrastes nogāzē līdztekus upei aiz­vijās ceļa lente. Zaglis nebija gājis pa šo ceļu, kur viņš jau no tālienes būtu redzams, bet nogriezies lejup rietumu nogāzē uz šauras un līkumotas taciņas, kas sniedza labu aizsegu. Nospriedu, ka mums sevišķas briesmas nedraud, kamēr laupītājs nebūs nokļuvis līdz savam mājoklim. Grūti iedomāties, ka viņš ar saviem līdzdalībniekiem sāktu aktīvi rīkoties, iekāms Amaranta droši nebūtu novietota kaut kur kūti vai aizžogā.

Tomēr es visu laiku biju modrs un nesu šauteni ne­vis siksnā, bet rokā paņemtu un uzmanīgi ielūkojos gan zemē, gan tālākā pamalē. Mēs ar Tomā nepārmijām neviena vārda. Lai gan gaiss bija dzestrs, es aiz sasprindzinājuma nemitīgi svīdu, un delnas man bija pavisam valgas. Arī Tomā, vismaz ārēji, bija tikpat mierīgs, bet, kad viņš noņēma bisi un, to aiz stobra turēdams, pārlika pāri plecam, es pamanīju viņam uz muguras mitru svītru tajā vietā, kur bija atradusies ieroča siksna.

Pēc pusotras stundas ilga gājuma Amarantas pēdas no piekrastes spēji nogriezās rietumu virzienā starp piekalni un krauju klinti. Vides izkārtojuma ziņā šī vieta bija gandrīz gluži tāda pati kā Malvilas apkaime: ziemeļos augsta klints, bet tās piekājē upīte, kura pie mums jau bija izzudusi, bet šeit saglabājusies kā lēze« nos krastos strauji plūstoša padziļa urga. Tā kā ne­viens nebija parūpējies par gultnes paplašināšanu, upīte palu laikā plūda tālu pāri krastiem un metrus četrdesmit plato joslu starp klinti un nokalnes piekāji bija pārvērtusi pārpurvotā striegoņā. Atceros, ka šī iemesla dēļ tēvocis bija noliedzis ganīt šeit zirgus. Un arī mēs, zēni, Kopas laikā klaiņodami pa apkārtni, ne­iedrošinājāmies tur spert kāju, jo no dūksnāja laikam nebūtu izkūlies pat traktors ar visplatākā profila rie­pām.

Tomēr man bija zināms, kas mitinājās šeit klints alā aiz mūra sienas ar tajā ierīkotiem lodziņiem. Siem ļaudīm bija kaušļu slava, tie ne ar vienu nesagājās, viņus turēja aizdomās par nekrietnu dzīves veidu, un, pats ļaunākais, visi bija pārliecināti, ka tie nodarbojas ar rnalumedniecību kaimiņu īpašumos. Tā kā viņi dzī­voja alā, Lekutiljē kungs šejienes iemītniekus dēvēja par troglodītiem, un šī iesauka visos Kopas locekļos izraisīja lielu sajūsmu. Bet Malžakas iedzīvotājiem tie bija.gluži vienkārši «tālumnieki», un kaut kāda dīvaina pārpratuma dēļ tos dēvēja pat par čigāniem, lai gan alu mājoklī mitošās saimes galva bija ziemeļnieku cil­mes. Neuzticību pret viņiem izraisīja jau tas, ka alas iemītnieki nekad nerādījās Malžakā, bet iepirkās Sensevērā. Bet par vēl bīstamākiem viņus uzskatīja tāpēc, ka neviens par tiem gandrīz neko nezināja, pat ne to, cik cilvēku liela īsti bija viņu saime. Ļaudis gan melsa, ka saimes galva — par kuru tēvocis stāstīja, ka tas izskatoties pēc īsta Kromaņonas cilvēka —esot pa di­viem lāgiem sēdējis cietumā, pirmo reizi par kāda cilvi I,a piekaušanu un miesas bojājumu nodarīšanu, bet par sava paša meitas izvarošanu. Sī meitene tini nu ari bija vienīgais cilvēks no visas saimes, par liii ii es kaut ko zināju, vismaz pēc nostāstiem. Meiteni Miii i Katī, un viņa strādāja par kalponi pie Larokas, niera. Stāstīja, ka viņa esot skaists skuķis ar bezkauliii'.arn acīm un tādu uzvedību, kas dod daudz vielas j.iii/ii valodām. Lai arī Katī bija savā laikā tikusi izvainla, viņa par to uz vīriešiem ļauna prāta it kā neturot.

I roglodītu» mītnes vārds visos Kopas biedros izraii.ija lielu interesi. «Dīķi». Jo interesantāks tas šķita tā­pēc, ka tuvumā nekādu dīķu nebija, tikai staignais fmiklājs starp kraujo klinti un tāpat visai stāvo pie­kalnes nogāzi. Tur nebija ne elektrības, ne pieejas ceļu. Viena vienīga dumbraina ieplaka, bet tajā neviens lab­prāt nerādījās, pat ne pastnieks — alas iemītniekiem reizi mēnesī pienākušo vēstuli viņš mēdza atstāt Kisakā, skaistā, uz jaukas piekalnes uzceltā fermā. No pastnieka Budeno ļaudis vismaz uzzināja, ka alas iemīt­nieku uzvārds ir Vārvurdi. Pēc vienprātīga sprieduma, kristīgi ļaudis šādā ērmotā vārdā nevarēja saukties. Budeno vēl zināja stāstīt, ka ģimenes galva gan izska­toties pēc īsta «mežaiņa», bet nabags viņš neesot, laisni otrādi — viņam piederot daudz mājdzīvnieku un piekalnēs ne mazums auglīgas zemes.

Panācis Tomā, es satvēru viņu aiz rokas un pielie­cies iečukstēju ausī:

—  Tas ir šeit. Tagad es iešu pirmais.

Viņš paskatījās atpakaļ, ielūkojās pulkstenī un tāpat eukstus atbildēja:

—   Mans stundas ceturksnis vēl nav pagājis.

—  Vienalga, laid mani. Es pazīstu apvidu.

Un vēl piebildu;

— Seko man kādu desmit metru attālumā.

Aizsteidzos Tomā gabaliņu priekšā, tad, rokas gurnu augstumā pacēlis, ar plaukstu devu viņam zīmi apstā­ties un apstājos arī pats. Izņēmu binokli no aptveres, pieliku pie acīm un ņēmos pētīt apkārtni. Pārpurvotā nora starp nokalni un klinti lēzeni sliecās augšup, bet vietumis tajā stiepās smilšakmens verdzes. Pati nokalne izskatījās tikpat kaila un nomelnējusi kā viss cits, ko iepriekš bijām redzējuši. Taču nora, ko no zie­meļu puses aizsedza augstā klints, bet no otras — uzkalnes pauguri, likās cietusi krietni mazāk. Augi tur izskatījās gan apsviluši, taču nebija pārogļojušies, tā­pat augsne — varbūt tāpēc, ka pirms sprādziena tā bija piesūkusies ar valgmi — nelikās tik pelēcīgi pu­tekļaina kā citur. Vietumis bija saredzams kaut kas līdzīgs apdzeltējušiem zāles kumšķiem, tāpat arī vai­rāki kociņi, kuri gan bija bez lapām un nomelnējuši, taču palikuši stāvus. Atliku binokli atpakaļ aptverē un piesardzīgi lavījos uz priekšu. Tagad man pārsteigumu sagādāja tas, ka augsne zem kājām ir tvirta un sausa. Viss mitrums, kas bija sakrājies zemē, sprādziena dienā dro i vien tika iztvaicēts un izmutuļoja no tās, kā pa trumuļa snīpi šņākdami izlaužas garaiņi. Un, tā kā pēc tam valgme zemei vairs nepieplūda, augsne sacie­tēja.

Mans saprāts pilnīgi skaidri uztvēra un atzīmēja visas šīs detaļas, bet ķermenis mani pievīla: abas del­nas bija vienos sviedros, sirds kūleņoja, deniņos neval­dāmi dunēja, un, novietodams atpakaļ aptverē binokli, es pamanīju, ka rokas man dreb, bet tas savukārt lika šaubīties, kāds gan es būšu šāvējs, ja lieta tik tālu nonāks. Centos elpot dziļi un vienmērīgi, vienā ritmā ar soļiem, ko es spēru, nenovērsdams acis no Amarantas iesljedētajam pedam, taču taja paša laikā vēro­dams ari noru.

Nebija manāma ne niecīgākā vēja pūsma, tāpat ne­bija dzirdams neviens «4lenīgs, kaut arī visattālākais troksnītis. Kādus desmit metrus no manis pacēlās ne­liela smilšakmeņu grēda.

Viss norisinājās zibenīgā ātrumā. Ievēroju zirgābolu čupiņu, kas man likās svaiga. Noliecos, lai pārbaudītu, vai tā vēl silta. šajā brīdī man pie pašas galvas kaut kas skaudri nosvilpa. Mirkli vēlāk līdzās iznira Tomā, tāpat pietupies, ar bultu rokā. Tās tumšā, ļoti asā smaile bija notašķīta ar zemi.

Atskanēja jauns, vēl skaudrāks svilpiens. Pieplaku uz vēdera pie zemes un pierāpos pie smilšakmeņu grē­das. Domāju, ka Tomā būs palicis agrākajā vietā, jo līdu briesmīgā steigā, taču, sev par lielu pārsteigumu, nolicis līdzās šauteni un pagriezis galvu pa kreisi, ieraudzīju viņu turpat blakus. Visā garumā izstiepies, viņš nopūlējās izveidot šaujamrobu, kraudams atpakaļ no grēdas nobirušos akmeņus. Dīvainā kārtā Tomā bija paķēris līdzi pat bultu. Tā gulēja tepat zemē, un pie bultas piestiprinātās dzeltenās un zaļās lidspalvas bija vienīgais košais krāsu lāsmojums visā šajā postažā. Es nolūkojos uz tām un neticēju savām acīm. Alu iemīt­nieki šāva uz mums ar lokiem!

Pametu ašu skatienu pāri akmeņiem. Metru piecdes­mit no mums šaurajā norā pacēlās vēl viena smilšak­meņu grēda, kuras vidū slējās liels riekstkoks, apde­dzis, taču palicis stāvam. Pretinieks atradās visai izde­vīgās pozīcijās, tomēr bija pieļāvis kļūdu: viņam būtu vajadzējis nogaidīt, kamēr mēs pārkāpjam pāri pirma­jam akmeņu krāvumam, un tad uzbrukt mums klajā laukā. Pretinieks bija izšāvis pārāk ātri' — acīmredzot to iekārdinājusi mana nekustīgā poza, kad es noliecos pārbaudīt zirgābolus.

Atkal izdzirdu svelpoņu un, pats nezinu, kāpēc, pie­rāvu kājas sev tuvāk. Tas bija laimīgs reflekss, jo bulta, kas šķita traucamies no debesīm, iedūrās dziļi zemē kādu pusmetru no manām kājām. Lai piešķirtu bultai vajadzīgo trajektoriju, tā droši vien bija izšauta augšup stāvā leņķī. Bet, kā es tūlīt atskārtu, par mērķi bija noderējis Tomā šaujamrobs. Pamājis viņam sekot man, es gar akmeņiem aizlīdu metrus desmit pa kreisi.

Nākamā bulta ieurbās tieši tajā vietā, no kurienes mēs bijām aizrāpojuši, kādu metru sāņus no iepriek­šējās. Tajā brīdī, kad bulta ieurbās zemē, es lēnām sāku skaitīt — viens, divi, trīs, četri, pieci. Pie «pieci» iesvilpās jauna bulta: tātad šāvējām vajadzēja piecas sekundes, lai paķertu bultu, uzliktu to uz loka, nomēr­ķētu un atlaistu stiegru. Divu loku tur nebija, tikai viens vienīgs. Bultas nāca cita pēc citas, nekad vairā­kas reizē.

Noņēmu no savas šautenes optisko tēmēkli. Jau sava lieluma pēc vien tas man neļāva rīkoties pietiekami ātri.

— Tomā, — es klusā balsī teicu, — aizlien garām šaujamrobam. Līdzko es būšu izšāvis divas reizes, pa­cel galvu pāri grēdai un tāpat uz labu laimi gāz vaļā no abiem stobriem. Pēc tam tūlīt parāpies sāņus.

Tomā aizlīda. Es ar acīm sekoju viņam. Tikko Tomā apstājās, es atbīdīju drošinātāju un uzrausos ceļos, galvu tomēr tikai mazliet paceldams augšup. Tad pēk­šņi uzlēcu kājās, piemetu šauteni pie pleca un, ar visu augumu pavērsies uz pretinieka pusi, divas reizes iz­šāvu tajā virzienā, kur pie riekstkoka man likās rēgo­jamies loka gals, un tūlīt atkal nokritu pie zemes. Aši parāpies sāņus, izdzirdēju divus blīkšķus no Tomā bi­ses, kas šķita krietni spalgāki nekā mana ieroča šā­vieni.

Gaidīju atbildi. Tādas nebija. Sev par milzīgu izbrīnu pamanīju, ka kādus desmit metrus tālāk gulošais Tomā pieceļas un nevērīgi paliek stāvam, ar gurniem atbal­stījies pret akmeņu sakrāvumu un bises stobru pāri rokai pārlicis. Ja klusā balsī vispār iespējams kliegt, tad es to šoreiz izdarīju:

—   Gulsties!

—    Viņi pacēluši balto karogu, — Tomā mierīgi no­teica, tik gausi pagriezdams galvu uz manu pusi, ka es kritu vai izmisumā.

—   Gulsties! — es pikti nošņācu.

Tomā paklausīja. Pieplacis pie šaujamroba, es uz­metu skatienu pretējai grēdai. Šoreiz loks, ko vicināja neredzama roka, bija skaidri saskatāms, jo tā galā bija piesieta balta lupata. Piespiedis pie acīm binokli, es vērīgi nopētīju akmens aizžogu visā tā garumā. Ne­kas nebija redzams. Tad noliku binokli sāņus, sakļāvu delnas pie mutes kā ruporu un, runādams vietējā dia­lektā, uzsaucu:

— Ko gribi teikt ar savu balto lupatu?

Atbildes nebija. Atkārtoju jautājumu literārajā va­lodā.

—   Es padodos! — atsaucās jauneklīga balss.

—    Turi ar abām rokām loku aiz pakauša un nāc šurp, — es pavēlēju.

Nekādas atbildes. Atkal paņēmu binokli. Loks ar balto skrandu vairs nekustējās. Tomā pakasīja kāju un pārmainīja pozu. Pamājis viņam nekustēties, es vē­rīgi ieklausījos. Taču nekas nebija dzirdams.

Brīdi nogaidīju un tad, binokli no acīm neatņēmis, uzkliedzu:

—   Nu, ko tu kavējies?

—Vai jūs uz mani nešausiet? —tā pati balss at­saucās.

—   Protams, ne.

Pagāja vēl dažas sekundes, un tad es ieraudzīju virs akmeņu krāvuma parādāmies kādu vīrieti, kas bi­noklī izskatījās pēc īsta milža. Ar abām rokām viņš turēja aiz pakauša loku, kā es biju pavēlējis. Nolaidu binokli un paķēru šauteni.

—   Tomā?

—   Jā.

—   Kad viņš bus pienācis tuvāk, pielien pie šaujamroba. Neizlaid no acīm pretējo grēdu.

—   Skaidrs.

Tuvojošās cilvēka augums kļuva arvien lielāks. Viņš nāca ātriem soļiem, gandrīz vai skriešus. Biju ļoti pār­steigts, kad pamanīju, ka tas ir pavisam jauns zēns, ar izpūrušiem gaiši rūsganiem matiem. Neskuvies. Puisis apstājās otrā pusē krāvumam. Es teicu:

— 'Pārsvied savu ieroci mūsu pusē, tad rāpies pāri, bet pēc tam saliec rokas aiz galvas un nometies ceļos. Ielāgo, ka man aptverē vēl ir astoņas lodes.

Puisis paklausīja. Viņš bija liela auguma, ģērbies izbalējušos džinsos, rūtainā salāpītā kreklā un vecos, pie pleca pārplīsušos svārkos ar atrautu kabatu. Seja viņam bija bāla, acis nodurtas.

—  Skaties uz mani.

Viņš pacēla acis, un mani pārsteidza to skatiens. Tajā nebija ne blēdības, ne cietsirdības. Gluži otrādi. Manī nolūkojās zēns ar zeltaini brūnām gandrīz bēr­nišķīgām acīm, kuras bija labā saskaņā ar viņa apa­ļīgo seju, mīksto degunu un paplato muti ar tuklajām lūpām. Visā stājā itin nekādas divkosības. Es viņam biju teicis skatīties uz mani, un viņš skatījās. Tā kā nokaunējies, tā kā mazliet nobijies, gluži kā bērns, kas

sagaida bārienu. Apsēdies divu metru attālumā un šau­tenes stobru uz viņa pusi pastiepis, es mierīgā balsī jautāju:

—   Vai tu biji viens?

—   Jā.

Atbilde likās pārāk steidzīga.

—   Ieklausies labi. Es atkārtoju: vai tu biji viens?

—   Jā. (Balsī tikko jaušama vilcināšanās.)

Es pēkšņi mainīju tēmu:

—   Cik bultu tev vēl palika?

—   Vai tur?

—   Jā.

Viņš mirkli padomāja.

—       Kādas divpadsmit, — puisis ne visai pārliecinoši atbildēja. — Rasi, kādu nieku mazāk.

Savāds strēlnieks, kurš nezina, cik viņam munīcijas!

—   Nu, sacīsim, kādas desmit, — es piebildu.

—   Desmit, jā, jā, kādas desmit.

Cieši viņā vērdamies, es piepeši skarbā balsī drau­dīgi noprasīju:

—   Ja tev bij-a vēl desmit bultu, kāpēc tu padevies?

Puisis nosarka, paplēta muti, acīs viņam pavīdēja

apmulsums, balss aiztrūka. Sādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Tāpēc galīgi apjuka, nezināja, ko sacīt, un pat nespēja vairs izrunāt ne vārda. Es bargi pavēlēju:

—        Pagriez man muguru un saliec rokas aiz pa­kauša.

Puisis smagnēji pagriezās.

—   Notupies uz ceļiem.

Viņš paklausīja.

—        Tagad ielāgo. Es tev uzdošu vienu jautājumu. Vienu vienīgu. Ja tu melosi, mana lode izšķaidīs tev smadzenes.

Šautenes stobru es pieliku viņam pie pakauša.

—   Vai saprati?

—   Jā, — viņš tikko dzirdami nočukstēja.

Es jutu, ka viņa pakausis drebēdams sitas pret mana ieroča stobru.

—        Ieklausies vērīgi. Divas reizes es tev nejautāšu. Ja tu samelosi, tūlīt šaušu.

Mirkli klusējis, es tajā pašā ašajā un skarbajā balsī jautāju:

—   Kas vēl bez tevis bija aiz akmeņu grēdas? Gluži bez balss viņš izdvesa:

—   Tēvs.

—   Un kas vēl?

—   Vairāk neviens.

Spēcīgāk piespiedu stobru viņa skaustam.

—   Kas vēl?

—   Neviens.

Šoreiz viņš nemeloja, par to es biju drošs.

—   Vai tavam tēvam arī ir šaujamloks?

—   Nē. Viņam ir bise.

Redzēju, ka Tomā pagriezdamies noplāta muti. Pa­māju viņam turpināt novērošanu un pārsteigts atkār­toju:

—   Tātad viņam ir bise?

—   Jā, divstobrene.

—   Tavam tēvam bija bise, bet tev loks, vai ne?

—   Nē. Man nebija nekas.

—   Kāpēc?

—   Tēvs neatļauj man pieskarties bisei,

—   Un lokam?

—   Arī lokam ne.

—   Kāpēc?

—   Viņš man neuzticas.

Ta nu gan bijusi jauka ģimenīte! Un, kā man likās, i pamazām sāku atskārst, kādi ļaudis ir šie alu iemīt­nieki.

—   Vai tēvs pavēlēja tev padoties?

—   Jā.

—   Un teikt, ka tu esi bijis viens?

—   Jā.

Tātad, sadursmei beidzoties, mums būtu vajadzējis piecelties un mierīgi iet sameklēt Amarantu. Tādā veidā mēs ieskrietu tieši rokās tēvam, kurš ar savu divstobrcni uzglūnēja mums aiz akmeņu grēdas. Katram tiktu pa vienam šāvienam.

Lūpas sakniebis, es strupi pavēlēju:

—  Noņem bikšu siksnu.

Puisis paklausīja un tūlīt pats no sevis, manu rīko­jumu negaidīdams, salika rokas aiz pakauša. Sāda pa­devība uzvilnīja manī žēlumu: par spīti savam dižena­jam augumam un platajiem pleciem, viņš tomēr bija tikai zēns. Pavēlēju puisim salikt rokas aiz muguras un tad tās cieši sasēju ar viņa paša bikšu siksnu. Kad biju to izdarījis, atcerējos, ka kabatā man ir aukla — to es izlietoju, lai sasietu puisim kājas. Mutē kā sprūdu viņam iebāzu lupatu, ko noraisīju no loka. Visu to pa­veicu ātri un noteikti, taču tajā pašā laikā jutos kā sadalījies divās daļās, no kurām otrā vēroja manu rī­cību, gluži tāpat kā aktieris vēro sevi uzņemtas fil­mas lentē. Tad nometos uz ceļiem līdzās Tomā.

—   Vai tu dzirdēji?

—   Jā.

Viņš pavērsa pret mani seju, kas bija viegli nobālusi. Un tad klusā balsī, kas acīmredzot viņam reizē bija arī jūtu izpaudums, sacīja:

—   Pateicos tev.

—   Par ko tu man pateicies?

—   Par to, ka pavēlēji man gulties.

Es viņam neatbildēju. Galvā man virmoja domas. Tēvs droši vien būs uzminējis, ka viņa izliktie slazdi atklāti, taču tik viegli viņš nepiekāpsies. Bet mēs, sa­vukārt, nevarējām ne doties tālāk, ne ari palikt šeit,

—i Tomā, — es nočukstēju.

—   Jā? «— viņš atsaucās.

—   Uzmani atradzi, klinti un pakalni. Es pamēģi­nāšu viņu apiet no nokalnes puses.

—   Viņš tevi ieraudzīs.

—   Sākumā ne. Bet tu, tikko pamani kaut vai bises stobru, nekavējoties šauj. Cik vien tev patronu. Lai viņš nevar pacelt galvu.

Aizrāpos gar akmeņu grēdu uz pakalnes pusi. Jau pēc dažiem metriem roka, kurā turēju šauteni, sāka neganti svīst un sirds lēkāja. Taču biju apmierināts, ka man izdevies atklāt alu cilvēku viltīgo plānu. Tā­pēc jutos drošs un pašpārliecināts.

No pakalnes neitrālajā joslā starp abiem smilšak­meņu krāvumiem stiepās neliela atradze, kas izbeidzās pusapaļā ieplakā. Es cerēju šās atradzes aizsegā ne­manot piekļūt tuvāk alu cilvēkam, lai tad uzrāptos tās virsotnē un tādējādi atrastos augstāk par viņu. Taču es nedomāju, ka rāpšanās būs tik nogurdinoša. No­gāze bija ļoti krauja, zeme akmeņaina un drupana, un, tā kā visi augi bija izzuduši, nebija, kur pietverties ar rokām. Vajadzēja šauteni uzkārt plecā, lai varētu iz­mantot abas rokas. Pēc desmit minūtēm biju jau pil­nīgi izmircis sviedros, kājas man drebēja un krūtīm trūka gaisa, tāpēc nācās apstāties, lai mazliet atvilktu elpu. Ar abām rokām ieķēries kādā izcilnī un pirkstga­los pastiepies, es tik tikko noturējos kājās. Dažus met­rus augstāk bija redzama atradzes augšdaļa, pareizāk sakot, vieta, kur tā saplūda ar pašu nokalni. Ja man arī laimētos sasniegt šo punktu, es būtu labs mērķis alu cilvēkam, kurš paslēpies aiz akmeņu grēdas. Ar bažām es sev jautāju, vai, augšā nokļuvis, es vēl spēšu pietiekamā ātrumā noraut šauteni no pleca un notēmēt, nezaudējot līdzsvaru. Es stāvēju, acis man bija pieplūdušas ar sviedriem, no pārmērīgās piepūles visi locekļi drebēja, krūtis drudžaini cilājās. Gandrīzjau gribēju atsacīties no sava nodoma un rāpties atpakaļ, bet tad, asinīm deniņos versmaini dunot, es nez kāpēc atcerējos Zermēnu. Pareizāk sakot, es ieraudzīju viņu kreklos izmetušos «Septiņu dižskābaržu» pagalmā zāģējam malku. Viņš bija liela auguma, drukns puisis. žermēns slimoja ar plaušu emfizēmu, tādēļ lielāka fi­ziska piepūle viņam apgrūtināja elpošanu, tā kļuva nevienmērīga, saraustīta, šņācoša un svelpjoša. Kad beidzot biju mazliet atguvies un satrauktā pulsācija deniņos aprimās, es pēkšņi, sev par lielu izbrīnu, apēdzu, ka nule biju dzirdējis elsojam Zermēnu, Tā aču nebija mana elpa, kā es sākumā tiku domājis. Skaidri dzirdēju, ka viņā pusē atradzei, aiz dažus metrus biezā akmens slāņa kāds sēkdams cīnās pēc gaisa. Atskārtu, ka no otras puses augšup raušas alu cilvēks un mūsu ceļi tūlīt krustosies.

Biju pārplūdis ar sviedriem no galvas līdz kājām un domāju, ka sirds man tūdaļ apstāsies. Ja tēvainis pirmais sasniegs virsotni, viņš ieraudzīs mani un es liūšu pazudis. Katrā ziņā biju sprukās, jo kāpties at­pakaļ vairs arī nebija laika. Un es pavisam skaidri atskārtu, ka turpmākajās pāris sekundēs mana dzīve noslēgsies un vienīgais glābiņš ir doties uz priekšu un pirmajam mesties Viņam virsū.

Ar neprātīgu sparu sāku atkal rāpties, nepievērs­dams vairs vērību tam, ka manis izkustinātie akmeņi skrapšķēdami ripo lejup, jo biju pārliecināts, ka smagi elsojošais pretinieks neko nedzirdēs.

Kad jau pavisam izmisis uzrausos virsotnē, biju pār« liecināts, ka tur ieraudzīšu pret mani pavērstu bises stobru — tik tuvu man šķita pretinieka skaļās elsas, kas atgādināja kalēja plēšu šņākoņu. Pacēlu galvu. Nekas nebija redzams. Milzīgs smagums novēlās man no krūtīm. Un tad man pēkšņi uzsmaidīja pilnīgi ne­cerēta laime — nepilna metra attālumā es pamaniju paresnu koka stumbeni, pret kuru varēju atbalstīt kreiso celi; labo kāju izstiepis visā garumā un pret kādu akmeni ar to atspēries, tagad spēju noturēties jau īsti stingrā līdzsvarā. Pārvilku šautenes siksnu pāri galvai, satvēru ieroci un, drošinātāju atbīdījis, turēju to padusē, jebkuru acumirkli gatavs piesviest laidi pie pleca. Ieklausījos pretinieka sēcošajos elpas vilcienos un nenovērsu acis no tās vietas, kur kādu desmit metru attālumā teju, teju vajadzēja parādīties alu cilvēka galvai. Uz mirkli uzradās vēlēšanās pamest skatienu atpakaļ uz nelielo noru, lai palūkotos, ko dara Tomā, taču savaldījos. Koncentrētā vērībā, izvairīdamies no jebkādas sakustēšanās, ļāvu muskulatūrai atslābt un elpoju, cik vien iespējams, mierīgi.

Gaidīju tikai dažas sekundes, bet man tās šķita vai pati mūžība. Pret celmu atspiestais kreisais celis no­tirpa, visā augumā, pat sejā, jutu ielīstam sāpīgu stin­gumu, it kā es pamazām pārvērstos akmenī.

Beidzot iznira pretinieka galvas virsa, pēc tam pleci, tad krūtis. Meklēdams atbalstu kājām, tēvainis skatījās uz leju un mani neredzēja. Piemetu šauteni pie pleca, iespiezdams laidi atslēgkaula veidotajā iedobē, pie­glaudu vaigu pie ieroča un aizturēju elpu. Bet šajā mirklī notika kas pilnīgi negaidīts. Šautenes grauds bija pavērsts tieši pret pretinieka sirdi. Tik niecīgā

tlAluma netrāpīt es nevareju. Tikai — mans pirksts uzšautenes sprūda bija kā pamiris un es nespēju izšaut.

tēvainis pacēla galvu, un mūsu skatieni krustojas. zibenīgi viņš piemeta ieroci pie pleca. Norībēja vesela sērija sausu sprakšķu, es redzēju, kā lodes, saplosīda­mas kreklu, ieurbās viņam krūtīs. Asins strūkla, kas iii.iii šķita neticami spēcīga, izšļācās no brūces, pretililrka acis izvalbījās, mute pavērās, bezgalīgā piepūlē liistidama gaisu, un tad augums ļengani saguma. |)zlrdēju to veļamies lejup pa nogāzi, kritienā izkusti­not akmeņus, kuru dārdoņa vēl krietnu brīdi bija dziriluma aizas nogāzē.

Paskatījies uz noru, redzēju, ka Tomā pārrāpies pāri pirmajai grēdai un, bisi padusē iespiedis, skrien šurp, Iiiī aplūkotu mūsu kritušo pretinieku. Es pagājos atpa­kaļ un atraisīju saites sagūstītajam puisim. Mani ierau­dzījis, viņš izbrīnā un bailēs iepleta acis. Ticība tēva visvarenībai un neuzvaramībai bija laidusi dziļas sak­nes, tādēļ viņš nespēja ticēt, ka esmu palicis dzīvs. Un tāpat viņš neticēja, kad pateicu, ka viņa tēvs no­šauts. «Labi, nāc paskaties pats,» es sacīju, viņam ar šautenes stobru no muguras piebakstīdams.

Ceļā uz turieni mēs sastapām Tomā, kurš nāca jau šurp. Viņš nesa nošautā patronu jostu un bisi, kuru bija siksnā uzmetis uz kreisā pleca, bet savu divstobreni turēja rokā. «Tieši sirdī,» Tomā teica, mazliet nobālē­jis. «Vairākas lodes cieši cita pie citas.»

Kamēr viņš to saka, es izņemu patronu aptveri no savas šautenes. Tā ir tukša. Esmu izšāvis visas pie­cas patronas. Kad es saku, ka pats savām acīm tiku redzējis, kā lodes ieurbjas pretinieka krūtīs, Tomā pa­krata galvu. To ātrums, izlidojot no stobra, esot tik liels, ka cilvēks nespējot tām izsekot. Es būšot redzē­jis tikai plīstam kreklu, kad lodes cita pēc citas to sadriskājušās. «Vari būt mierīgs,» viņš saka. «Alu cil­vēks uz vietas bijis beigts.» Un tad piebilst: «Es iešu savākt bultas. Nedrīkstu aizmirst, ka esmu noliktavas pārzinis.» Un, mazliet greizi pasmaidījis, viņš aiziet.

Tomā droši vien bija pārsteigts, aplūkodams mirušā pretinieka augumu. Un pārsteigts esmu arī es. Kritušā krūtis sirds apvidū — asiņains biezenis! Bet seja balta, bez nevienas asins lāsītes. Nekad es to neaizmirsīšu. Nevaru lāgā apjēgt, vai bijis kāds kauču visniecīgā­kais sakars starp tikko manāmo pirksta spiedienu uz ieroča sprūdu un drausmīgo brūci mirušā krūtīš. Un pia sevis es nodomāju, ka līdzīgās domās varētu but tas neģēlis, kurš nospiedis pogu atomkara izraisīša­nai, ja vien pats viņš savā betonētājā patvertnē pali­cis dzīvs,

Nošautajam varēja būt gadu piecdesmit. Viņš iz­skatījās ļoti spēcīgs. Liela auguma, ar iesarkaniem gai­šiem matiem, ģērbies galīgi noziestās divkārša brūna velūra auduma biksēs un noskrandušos tādas pašas krāsas svārkos. Nolūkojos šajā spēkavīrā, kurš vēl ne­sen bija spara pilns, bet tagad gulēja bez dzīvības. Nolūkojos arī viņa dēlā. Dēla sejā nav jaušamas itin nekādas žēluma pazīmes. Viņš izskatās reizē izbrīnī­jies un It kā atvieglots. Piepeši puisis pagriežas, pave­ras manī ar biklu cieņu, tad satver manu labo roku un noliecas, lai to nomutētu. Atgrūžu viņu, jo šāda izturēšanās man derdzas. Taču, pamanījis puiša ska­tienā pazibam bailes un vilšanos, es pajautāju, kas viņam vārdā. Izrādās, ka viņu sauc par Žakē (no vārda Žaks).

— Žakē, — es saku, — palīdzi Tomā savākt bultas.

Viņš aiziet īstajā brīdī. Man liekas, ka es tūlīt zau­dēšu samaņu. Kājas saļogās, acis aizmiglojas. Es

apsdēžos nogāzes pakājē, trīs metru attālumā no mi­rušā, bet, tā kā nekas ļauns nenotiek, atgulstos uz noolaidenās zemes un aizveru acis. Man ir ļoti slikti. Tad uzre-iz iegrimstu tikpat kā sviedru vannā. Un pēkšņi mani pārņem neticams atvieglinājums un tīkams svai­gums. Esmu kā atdzimis. Jūtos gan vēl nespēcīgs, liu ii tas jau ir piedzimšanas, nevis miršanas nespēks.

Pec kāda brīža e& varu piecelties sēdus un atkal ņe­mos aplūkot nošauto. Tēvocis bija viņu salīdzinājis ar l' ioinaņonas cilvēku. Zināma līdzība patiesi saskatāma. Kritušajam tēvainim ir masīvi, uz priekšu izvirzīti vaigu kauli, tāpat šaura piere ar augstiem uzacu iz­ciļņiem. Bet citādi, ja vien viņu nomazgātu, noskūtu, viņam izdarītu manikīru, īsi apcirptu matus un spēcīgo nugumu iespīlētu jaunā formas tērpā, viņš nemaz ne­izskatītos sliktāk kā dažs labs augstāks desantkaraitpeka vienības virsnieks. Viņš nebūtu nemaz arī dumļaks. Un būtu ne mazāk izmanīgs to elementāro dzīv­niecisko paņēmienu pielietošanā, ko mēdz dēvēt par kara mākslu. Prasmē no slēpņa uzglūnēt pretiniekam, lai to pieveiktu ar pēkšņu uzbrukumu. Prasmē izlikties padodamies vai arī piesaistīt pretinieka vērību centram, lai viņu apietu no flangiem.

Pieceļos un aizeju pie Tomā un Žakē. Manu vājuma mirkli viņi nav manījuši. Droši vien nodomāja, ka es tikai uz brīdi atvelku elpu. Tomā man pasniedz loku, un es to vērīgi apskatu. Tas ir vismaz metru septiņ­desmit centimetru augsts ierocis un izskatās rūpīgāk nostrādāts nekā tas, ko es savā laikā uzdāvināju Biržitai.

Tomā jau savācis arī bultas. Ar neilona aukliņu viņš sasien tās nelielā saišķī. .

— Viņa ir tur, — acis nodūris, ierunājas Žakē, vai­rīdamies tieši pieminēt Amarantu,

Mēs atkal ejam pa šauro noru, kurā vietumis re­dzami nodzeltējušas zāles kumšķi. Lai cik neglīti tie patiesībā arī izskatās, mani šīs augu pasaules paliekas iepriecina. Es noskatos uz Žakē, viņa gaiši rūsgano galvu un labsirdīgajiem sejas vaibstiem. Puisis pave­ras manī ar savām bērnišķīgajām acīm. Kā jau tiku teicis, tās ir zeltaini brūnas, taču dīvainā kārtā re­dzokļi viņam tik plati, ka aizņem gandrīz visu aci, at­stādami pavisam maz vietas baltumiem. Reizē ar aug­šup uzrautām uzacīm tas viņam piešķir pakļāvīgu, skumju un it kā vaicājošu izteiksmi. Tādas ir nogrē­kojušās suņa acis, kad tas veras savā saimniekā, iz­lūgdamies piedošanu un gaidīdams laipnu vārdu. Viņš ir pārpilns nožēlas, padevības, apņēmības visu paveikt, kas vien tiks pieprasīts. Un tajā pašā laikā viņā mutuļo milzīgs spēks, ko viņš pats lāgā nemaz neapjauš. Tas izstrāvo no varenā vērša skausta, spēcīgajiem pleciem un garajām pērtiķa rokām, kurās milst nekad pilnīgi neatspringuši muskuļu kalni. Platās, tāpat nekad pil­nīgi neatvērtās delnas šķiet aptvērušās nevienam ne­redzamu spalu vai kātu. Zvāļodamies viņš lumpačo starp mani un Tomā, pārmijus uzmezdams skatienu vienam un otram, bet visbiežāk man, droši vien tāpēc, ka pēc gadiem es varētu būt viņam gandrīz vai tēvs.

Es Žakē parādu loku, ko nesu labajā rokā, un lite­rārajā franču valodā (zinu jau, ka vietējo dialektu viņš nesaprot) jautāju:

— Kāpēc tavs tēvs sagudroja lietot šitādu ieroci?

Žakē bija tik iepriecināts, ka es viņu uzrunāju, un tā centās man visu paskaidrot, ka satraukumā murkšķēja kaut ko gandrīz pilnīgi nesaprotamu. Viņš ru­nāja bezkrāsainā franču valodā, kurā es nejutu neko no vietējā dialekta sulīguma un vijīguina. Bet akcents viņam tāds, kāds nav raksturīgs ne šejieniešu, ne ziemeļnieku izrunai. No tēva mantotā un skolā gūtā ietekme, neraugoties uz pilnīgi pretējo ievirzi, saplū­dušas dīvainā sajaukumā. Ar vārdu sakot, viņš runā Iii, kā — lietojot šejienes ļaužu izteicienu — to dara «svešzemnieki».

—  Tēvs kaut kur ziemeļos iemācījies ar loku šaut, — /nkē teica, jocīgi noapaļodams vārdus. — Kādā strēl­nieku biedrībā. Tur viņš bijis čempions.

—  Asās smailes bultām tēvs pierīkoja tāpēc, lai tās derētu medībās, — viņš pēc brīža vēl piebilda.

Apstulbis es paskatījos uz viņu.

—  Medībās? Vai tad viņš ar loku gāja uz medībām? Kāpēc ne ar bisi?

Bise taču taisa blīkšķi, — Žakē sacīja ar tādu kā ļi.irakuma vīpsnu. Viņam jau nu gan vajadzēja zināt, KA es neesmu mednieks un mans mežs bija pieejams visiem.

es neko neteicu. Man likās, ka sāku apjēgt, kāda bijusi alu cilvēku ikdienas dzīve: sitieni un ievaino­jumi, vardarbība pašu ģimenē, malumedības, ar vārdu sakot, visnotaļ nepārtraukta likumu pārkāpšana. Bet bultu izmantošana — tā jau bija viltības kalngals. Katra ziņā daudz izmanīgāka rīcība nekā cilpu izlik­šana. Cilpas taču paliek, tās var atrast mežu sardze. Ild ar loku un bultām — tas ir mirkļa darbs, turklāt pilnīgi bez jebkāda trokšņa, ne tas biedē meža dzīv­niekus, ne arī satrauc kaimiņus. Tādēļ, medību sezonu ntklājot, nekādas lielās trofejas mežos vairs nebija gaidāmas.

Manu klusēšanu Žakē iztulkoja kā neatzinības iz­pausmi un iztapīgā pazemībā steidzās mani atbruņot, piebilzdams, ka Malvilas pilskungs jau nu nekad nebūr,ot izbaudījis, ko nozīmē bads.

—        Bez medībām mums taču nebūtu bijis gaļas ku­mosiņa, ko ik dienas likt uz kārā zoba.

Jā, bija skaidri redzams, ka Žakē gaļas kumosiņu baudījis katru dienu. Pietika uzmest viņam skatienu. Tēva medības dēlam bija gājušas labumā. Taču viena lieta man lika pabrīnīties —> kā gan ar bultu var trāpīt bēgošam trusim?

Žakē savukārt nobrīnījās par manu neizpratni.

—       Tētuks. — viņš lepni paziņoja, — ar bultu trāpīja pat lidojošam fazānam!

Ja jau nu tā, tad es sapratu, kādu ceļu aizgājuši tēvoča fazāni. Tēvocis katru gadu palaida mežā divus vai trīs fazānu pārus, bet pēc tam neviens vairs ne­tika redzējis ne brīvē izlaistos, ne arī to pēcnācējus.

Aizrautībā Žakē vēl piebilda:

—       Taisni brīnums, ka viņš jums netrāpīja ar pirmo bultu.

Es saraucu uzacis, bet Tomā skarbā balsī noteica;

>— Atradis, ar ko dižoties.

Atskārtu, ka laiks izbeigt šādu jau pārāk vaļīgu tēr­zēšanu. Strupā tonī es noprasīju:

—        Vai tu, puis, uzbruki mūsu biedram un nozagi Amarantu?

Žakē nosarka, nolieca savu lielo sarkanmataino galvu un dziļi nelaimīgā izskatā lampačoja tālāk.

—   Tētuks man lika to darīt.

Un tūlīt aši piebilda:-

—       Viņš pieteica jūsu biedru nožmiegt, bet es to ne­izdarīju.

—   Kāpēc?

—   Tāpēc, ka tas būtu grēks.

Sie vārdi izskanēja pavisam negaidīti, taču es šo at­bildi ielāgoju. Tikmēr Žakē nopratināšana turpinājās. Viņš apstiprināja manas aizdomas, ka «tētuks» gribē-

jis mūs mazās grupiņās izvilināt no pils mūriem, lai pēc tam pats kļūtu par Malvilas saimnieku. Kāda nejēdziba! Pēc N dienas viņš taču varēja kļūt par visas

francijas saimnieku, bet nē — viņam ievajadzējās Malvlilas. pils, lai gan pie tās varēja piekļūt, tikai noga­linot piecus cilvēkus. Kalpus, kā žakē paskaidroja, tētuks gan nebūtu aizticis, tāpat ari vācu meitieti.

—   Kādu vācu meitieti?

> — Nu, to pašu, kas uz zirga drasēja pa mežu.

lis noskatījos viņā. Ar izlūkošanas dienestu viņiem mazlietiņ bija misējies, lai gan nevainojams tā darbs liQtu bijis visai svarīgs. Tātad padomā bijusi īsta žakčrija — nožmiegt pilskungu, bet kundzēni pēc tam plesmiet. Pilskungu vai pilskungus. Jo es sapratu, ka «tētukam» mēs visi bijām pār vienu kārti metami — lomā, Kolēns, Peisū, Meisonjē un es pats, citādi viņš, neviena no mums nekad vaigā neredzējis, nebūtu ru­nājis ar tādu niknumu un naidu. Pēc viņa pavēles Žakē bija mūs izspiegojis. Es apstājos un, puisim tieši acis skatīdamies, noprasīju:

—   Un tev nekad neienāca prātā, ka vajadzētu mūs brīdināt, lai aizkavētu šīs izplānotās slepkavības?

Žakē stāvēja, acis nodūris, rokas uz muguras salicis, sastindzis grēku nožēlnieka pozā. Man likās, ka viņš būtu gatavs iet un pakārties, ja vien es viņam to liktu darīt.

—   Kā nu ne, bet baidījos, ka tētuks to varētu uzzi­nāt un nolaist mani no kājas.

Jā, «tētuks», protams, bija ne tikai visspēcīgs, bet arī visuzinošs. Vēros puisī: gatavojamās slepkavības līdzdalībnieks, uzbrucis vienam no mūsu biedriem, no­laupījis mums zirgu.

225

—   Labi, Žakē, ko mums ar tevi tagad iesākt?

8-974

Puisim iedrebējās lūpas, viņš norija siekalas, pavē­rās man acīs ar savu biklo skatienu un padevīgi atbil­dēja:

—   Es nezinu. Laikam gan nomušīt.

—    To tu esi ar uzviju pelnījis, — izgrūda Tomā, aiz dusmām nobālējis un lūpas cieši sakniebis. Noska­tījos viņā. Tomā laikam bija ļoti baidījies par mani, kad es rāpos atradzē. Un tagad droši vien domā, ka esmu pārāk lēnsirdīgs.

—    Nē, — es sacīju. — Mēs tevi nenogalināsim. Vis­pirms tāpēc, ka tas ir grēks, kā tu jau pats teici. Bet mēs tevi vedīsim līdzi uz Malvilas pili un kādu laiku tur paturēsim ieslodzījumā.

Es izvairījos skatīties uz Tomā. Un ar vieglu uz­jautrinājumu nodomāju, cik pretīgi viņam bijis noklau­sīties tādu «klerikālu» apzīmējumu kā «grēks». Tomēr ko gan citu es varēju darīt — ar Žakē taču jārunā vi­ņam saprotamā valodā.

—   Vai mani vienu? — Žakē iejautājās.

—   Kā — vienu?

—   Vai jūs uz Malvilu vedīsiet mani vienu?

Kad es ar sarauktām uzacīm pametu uz viņu neiz­pratnes pilnu skatienu, puisis paskaidroja:

—  Ir jau mums arī memmīte …

Man radās iespaids, ka viņš gribējis vēl ko piebilst.

—   Ja memmīte vēlēsies nākt mums līdzi, tad paņem­sim viņu arī.

Es noģidu, ka puisi urda kādas raizes. Tās nev'arēja būt tikai par gaidāmo brīvības zaudēšanu, jo viņa seja, kurā viss jo viegli bija izlasāms, samācās aizvien vai­rāk un šobrīd bija vēl drūmāka nekā tad, kad viņš gaidīja pasludinām viņam nāves spriedumu. Gāju tā­lāk, grasīdamies viņu vēl patincināt, kad pēkšņi dziļa klusuma pārņemtajā aizā, kur tikai retumis augšup

slējas miruša koka stumbrs vai vietumis pavīdēja dzeltenigs zāles kušķītis, tepat tuvumā atskanēja zirga

zviedziens.

Un vēl kāds zviedziens! Tā nebija Amaranta. Zviedz,ienā uzvilnīja tāda kā uzvaroša, pavēloša un reizē maiga pieskaņa, kāda dzirdama tikai tad, kad ērzelis Likstās ap ķēvi, gatavodamies to aplēkt un pūlēdamies lijā izraisīt, kā mans tēvocis savā laikā mēdza izteiktlcs, «nepieciešamo gribēšanu».

—  Vai tad jums arī ir zirgs?

—   Nuja, — puisis apstiprināja.

—   Un jūs viņu nenobeidzāt?

—   Nē. Tētuks neļāva.

Es paskatījos uz'Tomā. Man negribējās ticēt savām misīm — tāds prieka vilnis mani pāršalca. Lai dzīvo, šoreiz par visām reizēm, arī «tētuks»! Es laidos teci­ņus kā bērns. Un, tā kā loks mani kavēja, es to pa­stiepu Žakē, kurš ieroci saņēma bez jebkāda izbrīna, ar pavērtu muti man tāpat blakus skriedams. Tomā pēc dažiem soļiem ir mums jau garām un attālinās ar­vien vairāk, bet mans skrējiens palēninās, jo krūtīm atkal sāk trūkt gaisa.

8

227

Klāt jau arī aizžogs. Troglodītu mītnes priekšā (trīs ceturtdaļas no tās ir ala, vienu ceturto daļu aizņem piebūve) prāvā platībā sadzīti pusotra metra gari kastankoka stabi, kas gan apgruzdējuši, taču palikuši stā­vam, un uz tiem divās kārtās savilktas dzeloņstieples, izveidojot kādus tūkstoš kvadrātmetrus lielu aploku. Tā vidū pie koka skeleta piesieta mana Amaranta. Viņa dreb, taču neizturas noraidoši, ik pa mirklim viņas rudajai spalvai pāri aizšalc sīka ņirboņa, zeltainās krēpes koķetā nepacietībā atmestas atpakaļ. Vai es kādreiz būtu varējis iedomāties, ka, redzot šādu ne­cieņas pilnu, aizvainojošu izlaidību, kas teju, teju gūs

piepildījumu, manī uzbangos kvēla iīksme! Vienkāršs vezumnieku ērzelis tūlīt aplēks manu tīrasiņu sugas ķēvil Taču gluži par pretīgu šo līgavaini saukt neva­rēja. Ar tumši pelēku, gandrīz melnu spalvu, druknām kājām, platām krūtīm un varenu kaklu, ko es ar abām rokām nebūtu varējis apskaut. Patiesi, zirga izskatā kaut kas atgādina tā saimniekus. Dižodamies un pie­glaimodamies viņš smagnējā galantībā lakstoļ'as ap Amarantu, laiku pa laikam aizsmakušā balsī iezviedzas, un acis tam met ugunīgas dzirkstis. Domājams, ka ērzelis apzinās lielo pagodinājumu, kurš viņu sagaida, un saprot, kāda atšķirība ir starp vienkāršu vezumnieku ķēvi un graciozo Amarantu, kura nepilnu trīs gadu vecumā, tātad sava mūža ziedonī, neatvairāmā sugas turpināšanas instinkta skubināta, gatava pakļauties vi­ņam, lai gan pašas ciltsrakstos ir vesela virkne augstdzimušu senču.

Amarantas pielūdzējs aptekā viņu jo dedzīgi, taču tā izrīcībā nav nekādas varmācības, viņš Amarantai viegli iekož lūpās, piekļauj savu galvu ķēvītes kaklam, tad pēkšņi pacērtas apkārt un nolaiza viņai paasti, bet pēc tam no otriem sāniem jo cieši pieglaužas un uzliek savu milzīgo galvu uz dievināmās skaistules skausta, taču pēc mirkļa jau atkal tuvojas viņas mugurgalam, mazpamazām iesaistīdams Amarantu savā smagnējā pavedinājuma dancī, un iededzina ķēvē savu trako iekāres kvēli, liegā, bet reizē neatvairāmā veidā pakļaudams viņu savai varai, savai gribai, savām alkām.

Bet kā gan viņš spēj uzminēt īsto brīdi, kad Ama­ranta gatava viņu uzņemt, vairs nespārdoties un neiz­rādot nekāda cita veida pretestību? Viņš izsliēnas pa­kaļkājās visā savā milzīgajā augumā, kulstīdams gaisu ar priekškājām, lai noturētu līdzsvaru, viņa melnās krēpes plīvo, un šādā stāvoklī, izslējies, lempīgs un lbriesmigs, viņš tuvojas Amarantai un uzveļas viņas gurniem. Zem milzīgā muskuļu kalna svara Amaranta nopūzdamās it kā saplok. Uņ tomēr ķēvīte iztur šo smagmi, padevīgi atvirza asti sāņus, un tagad ērzelis. Amarantas sānus jau ieslēdzis savu drukno priekškāju >il. ivas un taustīdamies meklējas. To redzēdams, Žakē iili'l piesteidzas klāt, ar roku satver ērzeļa milzīgo lo­cekli un palīdz to ievadit vajadzīgajā vietā. Amaranta (iI peras uz saspringtajām, drebošajām priekškājām, liii noturētos pretim spēcīgajiem grūdieniem, ar kādiem pnrlneris viņu apveltī. šajā brīdī es notiekošo vēroju no sāniem, un man jāatzīstas, ka nekad spēka ideju nebiju redzējis izteiksmīgākā iemiesojumā -kā šajā uz priekšu pastieptajā lieliskajā galvā, plīvojošajās mel­najās krēpēs, ieplestajās nāsīs un lepnajās liesmojoša­jās acīs, kuras, neko neredzēdamas, šķita metam zibe­ņus. Ievēroju, ka viņš nekož Amarantai skaustā, lai apstiprinātu savu guvumu, un pat triumfa visaugstā­kajos momentos izturas delikāti.

Kad pārošanās beigusies, ērzelis paliek nekustīgā pozā ac viegli drebošām pakaļkājām. Galva viņam noplok, un ar lūpām viņš pieskaras Amarantas krēpēm. Sādā stāvoklī ērzelis paliek krietnu brīdi, jau acīm re­dzami paguris, ar noļengušām purslām. Uguns viņa acīs izdziest, pamazām atdodama vietu vieglu skumju izteiksmei. Beidzot viņš smagnēji nolec no Amarantas, nostājas uz visām četrām kājām un ļauj notecēt zemē mazumiņam tās sēklas pārpalikuma, no kuras nule at­brīvojies. Pēc tam ērzelis piepeši noskurinās, paceļ galvu, atkal atgūst agrāko brašumu un vieglos lēkšos laižas apkārt gar iežogojumu. Kareivīgi zviegdams, viņš pilnā sparā joņo mums virsū, it kā samīt gribē­dams. Tad tikai kāda metra attālumā pēkšņi pacērtas sāņus, nolūkojas uz mums zobgalīgi ar savu šķelmīgo aci un tikpat strauji atkal attālinās. Vēl ilgi pēc tam, kad bijām jau aizgājuši, manās ausis dunēja viņa skrē­jiena smagais, dimdošais ritms. Apkārtnes mēmajā, mi­rušajā ainavā šī dipoņa man šķita saviļņojoša kā pats dzīves atsākums.

Izrādījās, ka troglodītiem ir nevis viena, bet gan di­vas, cieši līdzās ierikotas, mītnes — viena dzīvošanai, bet otra, kā man likās, reizē zirgu stallis, siena pūnis un cūku kūts. Tās bija iekārtotas ļoti prasmīgi. Fasāde, kas izvirzījās kādu metru uz priekšu no ieejas, bija mūrēta no ķieģeļiem, bet virs tās piebūves veidā pacē­lās jumts ar dūmeni. Kūts ķieģeļu siena bija atstāta neapmesta, bet mītnes dzīvojamo daļu klāja rūpīgi vei­dots apmetums. Pirmā stāva siertā bija stiklotas durvis un logs, un arī otrā stāvā ierīkoti divi logi. Rūtis bija saglabājušās veselas, tāpat arī aizvērtņi, uz kuriem varēja saskatīt brūngana krāsojuma pēdas. Kopumā viss iekārtojums, lai gan tas neko lielu nevarēja izmak­sāt, nepavisam nebija nabadzīgs.

Pāri piebūves jumtam vēl kādus piecpadsmit metrus augstu slējās klints. Tās augšējā apaļīgā, it kā uz­pūstā daļa pārkares veidā sliecās pāri mītnēm, pasar­gāja tās no lietus un visam ansamblim piešķīra sav­dabīgu mājīgumu. Tomēr, nolūkojoties u'z šo pārkāri, kļuva mazliet baigi. Tā vien likās, ka milzīgais klints bluķis var jebkuru mirkli atšķelties, novelties lejup un sadragātšeit ierīkotās cilvēku mītnes. Lai gan tas droši vien gadu tūkstošiem bija palicis nemainīgs. Un droši vien arī Vārvurds, apmezdamies šeit uz dzīvi, bi­jis pārliecināts, ka tāds tas paliks vēl vismaz to īso laika sprīdi, kāds ir cilvēka mūžs.

Mītnes iekšējais iekārtojums «atgādināja mūsu māj­dzīvnieku «dzemdību namu» — ar to atšķirību, ka es fasādes sienu nebiju izvirzījis uz priekšu. Bet tieši šī nl'.ķirība Notikuma dienā bija paglābusi šejienes iemīt­nieku dzīvības.

Nekādu citu ēku, izņemot aizžogojumā uzceltu ne­lielu, maizes ceptuvei līdzīgu namiņu, es nekur nere­ti /eju.

Pēkšņi sajutu cilvēka klātieni un manī vērstu ska­tienu. Uz mītnes sliekšņa stāvēja briesmīgi izblīdusi, uoķepušā paltrakā ģērbusies vecene un noraudzījās manī ar māņticīgās šausmās ieplestām acīm. Nodo­māju, ka tā droši vien ir mana nogalinātā ienaidnieka māte, tāpēc piegāju viņai tuvāk un mazliet apmulsis teicu:

—  Tu droši vien vari iedomāties, kas noticis. Es pa­liesi neesmu šeit ieradies sava prieka pēc.

Viņa neatbildēja, tikai nolieca galvu, bet es pama­nīju, ka veča nemaz neizskatās nobēdājusies. Viņa bija neliela auguma, ar uzburbušu seju, nokareniem, ļenga­niem vaigiem un tik izļumējušu' kaklu, ka tas' šķita zoda turpinājums, kas tālāk saplūda ar milzīgajām krūtīm, kuras pie mazākās sakustēšanās zvāļājās kā ēzeja mugurai šķērsām pāri pārlikts maiss ar auzām. šajā izplūdušajā tauku kalnā dzīvas — un pat diez­gan skaistas — bija vienīgi melnās, žirgtās acis, kā arī virs šaurās pieres augstu uzbužinājies nevaldāmi sprogainais, sausais un apbrīnojami spodrā baltumā mirdzošais matu ērkulis.

—   Rasi, tā būs bijis nolikts, ja jau tu teitan stāvi, — viņa pavisam mierīgi noteica.

Viņas balsī nav ne mazākā satraukuma, un — kas mani visvairāk pārsteidz — vecene runā vietējā izlok­snē, pat teikumus veidojot tā, kā to dara šejienieši.

—   Tici man, es nožēloju, ka tā iznāca. Bet man ne­bija citas izejas. Vai nu es, vai tavs dēls.

Viņas atbilde ir pilnīgi negaidīta.

—   Nāc iekšā, — viņa aicina, pakāpdamās sāņus no sliekšņa, — un iekod kādu kumosiņu.

Bet tad, nopūzdamās un plecus paraustījusi, piebilst:

—   Paldies dievam, viņš nebija man nekāds dēls.

Izbrīnījies es paskatos uz veču.

—Bet tu taču runā šejieniešu izloksnē?

—   Nuja, es jau arī esmu šejieniete. — Un viņa tik stalti izriež krūtis, ka auzu maisi, par kuriem es jau ieminējos, nolīgojas vien, un viss viņas izskats pauž: «Es jums neesmu vis šāda vai tāda, bet kārtīgu ļaužu.»

—   Esmu dzimusi Larokā, — viņa turpina. — Vai tu pazīsti turienes Falvinus?

—   Kurpnieku, kurš bija pieradinājis kraukli?

— Viņš ir mans brālis, — veča lepni paziņo. — Bet nāc taču iekšā, puis, — viņa vēl piebilst, — un jūties kā mājās.

Tomēr arī Falvinu dzimtas piederīgajai, godājamā Larokas kurpnieka māsai, es pilnībā vēl neuzticos. Pa­ņemu ieroci, atbīdu drošinātāju un ielaižu stobrā pat­ronu. To izdarījis, es neeju vis pirmais, bet, par iegan­stu izmantodams labas uzvedības likumus, sev pa priekšu pabīdu viņu. Pieskaroties večas mugurai, man ir tāda sajūta, it kā es būtu roku iegremdējis tauku podā.

Iekšā nav nekā aizdomīga. Cementa grīda noklāta ar dēļiem, telpas viņējo galu un abas sānsienas veido gaiši pelēkā klints. Tā atstāta pirmatnējā veidā, nenolīdzinot un nenogludinot grubuļaino virsmu. Nekur ne mazāko mitruma pēdu. Virs galvas masīvas sijas, uz kurām balstās otrā stāva grīda. Pie ieejas izmūrējuma kaktā durtiņas, kuras laikam ved uz augšstāvu. Priek­šējā sienā stiklotās durvis un logs, turpat arī pavards. Ķieģeļu siena no iekšpuses nav apmesta, un redzamas vietas, kur ķieģeļi sastiprināti ar javu. Pavardā gail ilnzns pagales. Zem loga pierīkots dēlis, uz kura sa­likti apavi. Liels skapis Luija XV laikmeta lauku stilā. Skapi es tūlīt atveru, formas dēļ nomurminādams: «Ar l.ivti atļauju.» Labajā pusē sakrauta veļa, kreisajā — li iiuki. Istabas vidū liels galds, «laucinieku gaumē», kā teiktu parīzieši, kuri ap šādiem galdiem labāka pa­skata dēļ saliek solus, kamēr mēs ērtības labad priekš­roku dodam krēsliem. Es saskaitu pavisam septiņus nalmu krēslus, taču tikai četri no tiem izvietoti ap L'aldu. Pārējie sarindoti gar sienu. Es nezinu, vai tam kāda nozīme, taču es ielāgoju arī šo sīkumu. Apsēžos galda galā. Man lfekas, ka tā ir bijusī namatēva vieta, un es nosēžos tajā, šauteni starp kājām turēdams, ar muguru pret alas dibensienu. Tādā kārtā es pārredzu durvis. Pamāju Tomā apsēsties labajā pusē, lai viņš ar savu augumu neaizsegtu abas ieejas. Žakē pats no sevis pazemīgi apsēžas galda viņējā galā, muguru pret gaismu pagriezis.

Kad es izņēmu no kabatas mazo tīstoklīti ar šķiņķi, ko Menū man bija iedevusi līdzi ceļā, Falvina aizvai­nojumā vai iebrēcās un sāka dīkt man ausfs. .Eš taču varot ieturēt azaidu vismaz no šķīvja, bet ne no plika galda! Tūlītās viņa man uzcepšot kādu olu, ko pieēst klāt. Un lieti noderēšot arī lāsīte vīna! Es pieņēmu visus piedāvājumus, izņemot vīnu, jo bažījos, ka tas būs nebaudāma susla. Tā vietā palūdzu drusciņ piena, ar ko viņa man tūlīt pielēja lielu puķainu krūzi, visu laiku izverzdama nebeidzamu vārdu straumi. Tieši pirms Notikuma dienas viņi pārdevuši teļu, tagad pienā slīkstot vai nost, pat pēc sviesta sakulšanas paliekot vēl pāri suķim.

Taču, kad viņa uzliek galdā ne tikai sviestu, bet arī maizes klaipu, es aiz brīnumiem acis vien ieplēšu.

— Maize! Jums ir maize?

—   Nuja, pašu cepta maizīte, — Falvina paskaidro. — Vārvurds allažiņ bija savādnieks, vienmēr iesēja tik daudz kviešu, ka pietika veselam gadam un vēl pāri palika. Tikai graudus gan nācās malt rokas dzirnās, jo «Dīķos» nebija elektrības, tāpatās sviestu kuļam ro­kas ķērnē. Neko viņš negribēja piepirkt no malas.

Iespīlējis klaipu galda gala atvilktnē, es griežu aprikas — tā droši vien būs darījis arī «tētuks» savas dzīves laikā — un pārdomāju nule dzirdēto. Skaidrs, ka nešpetnais Vārvurds gribējis dzīvot atšķirti no vi­sas pārējās pasaules, iztikt tikai ar pašu saimniecībā iegūto, izveidot savdabīgu autarķiju. Pat ārpuslaulības mīlas sakariem vajadzēja palikt ģimenes ietvaros.

Bet, kad es aplinkus ieminos par gadījumu ar Katī, Faivinai tas lāgā nepatīk.

—   Ko tur liegties, notikt tāds grēks jau nu gan no­tika, — viņa atzīstas, — bet Katī pati tīšuprāt viņu pavedināja. Turklāt Katī nemaz nebija viņa miesīgs bērns, tāpat kā Mjeta. Viņas ir manas Raimondas mei­tas no iepriekšējā vīra.

Kad Falvina piemin Mjetas vārdu, inan liekas, ka Žakē galda viņā galā paceļ galvu un uzmet večai brī­dinošu skatienu. Taču tas bija tik īss mirklis, ka var­būt "es arī alojos.

Nokožu no maizes pavisam mazu kumosiņu, jo gaidu apsolītās olas. Lauku maizes rieciens, kas biezā kārtā apziests ar sviestu («Dīķos» viņi to sasāla daudz pa­matīgāk, nekā tajās nedaudzajās saimniecībās, kas ne­sen vēl pašu mājās kūla sviestu), ir ļoti garšīgs, taču, atgādinādams iepriekšējo dzīvi, tas izraisa skumjas at­miņas.

—   Kurš jūsu mājās ir maizes cepējs? — es iejautā­jos, gribēdams izrādīt savu pateicību.

—  Agrāk tas bija Luijs, — Falvina nopūšas. — Bet |>ec viņa nāves to vajadzēja darīt Žakē.

Falvina runā vienā runāšanā. Aizelsusies un nosvī­dusi, viņa bez jebkādas vajadzības tipina pa istabu un nober desmit vārdu tur, kur pilnīgi pietiktu ar vienu, l ai uzceptu trīs olas — pati sevi viņa demonstratīvi ntstāja bešā, tikai man gan bija stipras aizdomas, ka, palikusi viena, viņa to ar uzviju atgūs, pie reizes, krietni iebaudīdama arī no vīniņa —, Falvinai pagāja krietna pusstunda. Man šajā laikā vajadzēja pagavēt, jo šķiņķi es taupīju kā piekodu pie olām, toties ieguvu ne mazums vērtīgas informācijas.

Falvina vienā ziņā līdzinājās Menū — viņām abām bija nepārspējama vājība izklāstīt savu senču radurak­stus. Tikai aizklīstot līdz saviem vecvecākiem, Falvina varēja man ieskaidrot, ka viņas meitai Raimondai no iepriekšējās laulības bijušas divas meitas, Katī un Mjeta, bet pēc vīra nāves Raimonda izgājusi par sievu pie Vārvurda, kurš, savukārt, bijis atraitnis ar diviem dēliem, Luiju un Žakē.

—    Ka man šitenās laulības nemaz nebija pa prā­tam, to jau tu pats vari iedomāties, jo sevišķi pēc tam, kad nomira mans nabaga Gastons un man pašai nācās pārcelties uz šejieni, kur vajadzēja dzīvot tikpatās kā pie mežoņiem, bez elektrības, bez ūdensvada, izlietnes un pat bez gāzes, jo Vārvurds ij dzirdēt negribēja par tās ievilkšanu, un tāpēc ēdiens bija jāgatavo uz malkas pavarda kā tēvu tēvu laikos. Svešos ļaudīs maizes ku­moss viegli iesprūst kaklā, — acis pret debesīm pacel­dama, viņa atkal pāriet uz vietējo izloksni. — Kauču desmit gados es pie Vārvurda tikai kādu mazumiņu vien esmu apēdusi.

Sī atzīšanās apstiprina manas aizdomas, ka Falvina, atriebdamās par znota varmācību, nodevusies slepeniem negausības priekiem. Pēc kāda laika meita Raimonda sekojusi nabaga Gastonam kapā, kur viņu novedusi vīra negantība — es jau to itin labi varot iedomā­ties —, tāpatās slikta vēdera sagremošana, bet tad jau maizes kumoss teitan kļuvis pagalam sūrs.

Es jau sen esmu notiesājis gan savu šķiņķi, gan pa­sniegto olu, gan izdzēris piena krūzi, bet Falvina vēl aizvien kā klukste bez jebkādas vajadzības un jēgas turpina rosīties un tikai vienu reizīti apsēžas pie galda, lai noskrubinātu mazītiņu kumosiņu — acīmredzot sā­tības liekuļošana viņā tā bija iesakņojusies, ka turpi­nājās arī pēc Vārvurda nāves. Un tomēr — lai cik pļāpīga Falvina ir, viņa man tomēr daudz ko noklusē. .Starp citu, mūsu pusē, un, man liekas, arī visur citur, ir divi patiesības noslēpšanas veidi — klusēšana vai arī pārmērīgs runīgums.

—   Žakē, — es saku, noslaucīdams tēvoča nazi pret, pēdējā maizes kumosa mīkstumu, — paņem lāpstu un kapli un aproc tēvu. Tomā ies tev līdzi.

Aizvāzdams nazi un to ielikdams kabatā, es vēl pie­bilstu:

—   Tēvam kājās bija vēl tīri brangi apavi. Tu darītu prātīgi, tos novilkdams, tie tev pašam lieti noderētu.

Žakē uzmet kūkumu, par paklausības zīmi paloka galvu un pieceļas. Pieceļos arī es. Šauteni rokā turē­dams, pieeju pie Tomā un klusā balsī pasaku, lai viņš patur sev tikai pats savu bisi, bet otro, kas pievākta no troglodīta, atstāj man. Vēl piekodinu vērīgi uz­raudzīt Žakē, palaist viņu dažus soļus pa priekšu, bet, kamēr puisis rok tēvam kapu, stāvēt nomaļus un visu laiku paturēt viņu acīs. Runājoties ar Tomā, es tomēr pamanu, ka Žakē, izmantodams izdevīgu brīdi, pieiet pie Falvinas un viņai kaut ko iečukst.

—   Nu, Žakē! — pavēlošā balsī es viņam uzsaucu.

Žakē nodreb, nosarkst un, varenajos plecos sakucis, uc vārda nesacīdams, dodas uz durvīm. Viņam nopa­kaļ iziet Tomā. Kad abi izgājuši, es nopietni paskatos uz Fafvinu.

—   Žakē uzbrucis vienam no mūsējiem un nozadzis mums zirgu. Nē, nē, neaizstāvi viņu, Falvin, es zinu, ka tas noticis pēc tēva pavēles. Bet, no otras puses, sods viņam tomēr jāsaņem. Mēs konfiscēsim viņa man­tas un pašu aizvedīsim uz Malvilas pili kā gūstekni.

—  Bet kas tad notiks ar mani? — Falvina bailīgi iejautājas.

—   Tev pašai tiesības izvēlēties. Vari nākt dzīvot pie inums Malvilā vai ari palikt šeit. Ja tu paliec «Dīķos», atstāšu tev visu nepieciešamo.

— Palikt šeit? — viņa šausmās iespiedzas. — Bet ko tad es teitan iesākšu?

Seko vesela vārdu straume, kurā es ieklausos ar lielu vērību un interesi, taču nedzirdu, ka Falvina baidītos palikt viena, lai gan tas būtu tik saprotami.

Falvinu vajadzēja biedēt «Dīķos» sagaidāmā vientu­lība. Taču viņa klāsta nezko, bet šīs bažas nepiemin. Es saausos kā medību suns, kurš ar izslietu degunu osta gaisu. Tomēr bez panākumiem. Jūtu, ka vecā divkose man ko slēpj. Es nojaušu to kopš paša sākuma. Slēpj kādu apstānli vai drīzāk cilvēku. Es gandrīz ne­maz vairs neklausos. Un, tā kā oža mani pievīlusi, es tagad izmantoju redzi. Pārlūkoju visu telpu, ievēro­dams katru sīkumu. Tieši pretim pie neapmestās ķie­ģeļu sienas apmēram četrdesmit centimetru augstumā no zemes ir plaukts, uz kura sarindoti apavi. Es pār­traucu Falvinu pusvārdā un noprasu:

—  Tava meita Raimonda ir mirusi. Tāpat Luijs. Žakē pašreiz rok kapu Vārvurdam. Katī strādāja Larokā. Vai ne?

—        Nuja, — apstiprina Falvina, kura vēl neko nenojauš.

Es cieši nolūkojos viņā, un mana balss noskan kā pātagas cirtiens:

—   Bet kur tad Mjeta?

Falvina noplāta muti kā sausumā izmesta zivs. Taču es neļauju viņai atgūties.

—   Jā, Mjeta. Kur ir Mjeta?

Acis mirkšķinādama, veča gurdā balsi atbild:

—        Mjeta tāpatās strādāja Larokā. Un tikai dievi­ņam zināms…

Es viņu pārtraucu.

—   Pie kā Mjeta strādāja?

—   Pie mēra.

—       Bet kur tad palika Katī? Mērs taču neturēja di­vas kalpones.

—       Nē, pagaidi, pagaidi! Mjeta strādāja iebraucamā vietā.

Es klusēju. Paskatos lejup uz viņas stilbiem. Tie pie­tūkuši ļoti resni.

—   Vai tev kājas sāp?

<— Ai dieviņ, un kā vēl! — tusnīdama viņa izdveš, taču ir acīm redzami atvieglota, ka runa sākas par ko citu. — Tas no asinsvadiem. Paskaties! — Viņa parauj augšup lindrakus, lai es labāk redzētu. — Vēnu iekai­sums, nav nekāda glābiņa no tā.

—   Vai lietainā laikā botes tu valkā?

—       Apžēliņ, kur nul Nevaru taču kājās uzstīvēt. Se­višķi tagad, kad sācies vēnu iekaisums .,,

Sākusi klāstīt par saviem stilbiem, viņa vairs nespēj apstāties. Šoreiz es nemaz neizliekos klausāmies. Pie­ceļos un, šauteni rokās turēdams, uzgriežu Falvinai muguru. Pieeju pie apavu plaukta. Tur ir trīs pāri liela izmēra — 44. vai 46. numura — dzelteni gumijas zahaki, bet tiem līdzās pāris mazāku, melnu, ar paaug­si u papēdi, ne lielāki par 38. numuru. Pārlieku šauteni kreisajā rokā, labajā paņemu mazos zābakus, pagriežos atpakaļ, paceļu tos pāri galvai un, vecai tuvāk nepie­iedams, atvēzienā, ne vārda neteicis, aizlingoju tos vi­ņai pie kājām.

Falvina paraujas atpakaļ un nolūkojas uz klona no­mestajos zābakos, it kā tie būtu čūska, kas grasās viņai iekost. Pacēlusi tuklās delnas, viņa aizsedz vaigus. Tie kvēlo uguns sarkanumā. Veča neiedrošinās uz mani pat paskatīties.

—  Ved viņu tūlīt šurp.

Klusuma brīdis. Viņa skatās uz mani un pamazām nomierinās. Viņas sejas izteiksme pārmainās. Tumša­jās ačtelēs un visā izburbušajā sejā atplaiksnās divdo­mīga bezkaunība.

—  Vai tev labāk negribētos pašam pie viņas ieiet? — veča jautā.

Un, tā kā es neatbildu, viņas treknie vaigi atļum no mutes, tā paveras neķītri divdomīgā smīnā, atseg­dama sīkus, smailus zobus. Vaicāju sev, vai pēc visa lā es vēl varēšu veču paciest. Protams, es saprotu, ka no viņas redzes viedokļa tas viss ir dabiski. Esmu uz­varējis «tētuku». Tagad pats esmu viņa vietā, esmu re­liģiozas godbijības apmirdzēts, un viss ir manā varā. Arī Mjeta. Taču es gatavojos — lai gan ne bez nožē­las un vairāk saprāta nekā tikumisku apsvērumu sku­bināts — no savām priekšrocībām atteikties.

Balsi nepaceldams, es atkārtoju:

—   Teicu tev, lai tu tūlīt ved viņu šurp.

Smaids večas sejā izdziest, viņa noliec galvu un izveļas no dzīvojamās telpas, kā receklis pie visām miesām drebēdama. Dreb viņai, pleci, dreb gurni, dreb sēžamā vieta, dreb milzīgi resnie ikri, dreb viņa visa.

Es atgriežos pie galda un apsēžos iepriekšējā vietā, ar seju pret durvīm. Arī man dreb rokas, lai gan es tās noliekti .uz ozolkoka galda, kas no biežas mazgāšanas ar sārmu nomelnējis. Gandrīz vai izmisīgā apņēmībā pūlos savaldīties. Es skaidri apzinos, ka meitene, kas tūlīt parādīsies, būs reizē liela prieka, bet arī lielu briesmu cēlonis. Es saprotu, ka Mjeta, kurai būs jā­dzīvo sešu vīriešu sabiedrībā, neskaitot Momo, izraisīs grūtas problēmas un ka es nedrīkstu tagad pielaist kādu kļūdu, kas mūsu dzīvi Malvilā padarītu neiespē­jamu.

— Te nu ir Mjeta, — veča saka, iebīdīdama meiteni istabā.

Bijis man simt acu, ar to vēl būtu par maz, lai pie­nācīgi viņu aplūkotu.

Meitenei varētu būt gadu divdesmit. Viņas vārds, Mjeta [3] , ir maldinošs. No savas vecmāmuļas viņa man­tojusi melnās acis un kuplo matu kodaļu, kas Mjetai ir kraukļa spārna melnumā. Bet augumā viņa ir kā­dus desmit centimetrus garāka, ar platiem, skaisti vei­dotiem pleciem, augstām, tvirtām, kā vairogs uz priekšu izvirzītām krūtīm, apaļīgiem gurniem un spē­cīgām kājām. Protams, ja es būtu kritiskāk noskaņots, tad varētu arī sacīt, ka deguns viņai mazliet par ma­sīvu, mute pārāk plata un zods drusku par druknu. Taču nē, tas man nenāk ne prātā, es apbrīnoju viņā visu, pat robusto laucinieciskumu.

Nemaz nepaskatīdamies uz savām rokām, es jūtu, cik nevaldāmi tās dreb. Paslēpju rokas zem galda, ar krūtīm un pleciem atbalstīdamies pret tā apmali, bet vaigu piespiežu pie šautenes stobra. Es apriju Mjetu ar acīm, nespēdams ne vārda izteikt, Tagad es saprotu, ko izjutis Ādams, kad vienā jaukā rītā viņam blakus nostājās Ieva — vēl pavisam svaiga un valga, tikko no podnieka ripas nākusi, uz kuras tā veidota. Aiz ap­brīnas esmu kā pārakmeņojies, maigumā izkusis, un man liekas, ka intensīvāka šo jūtu pakāpe vispār nav Iespējama. Visu šo alas mājokli, kurā es biju ielau­zies ar ieročiem rokā, cīnīdamies par savu dzīvību, ap­mirdz Mjetas izstarotā gaisma un siltums. Viņas salā­pītajai blūzītei vietumis atirušas šuves, meitenes no­valkātais, izbalējušais, vairākās vietās caurais, kožu izēstais bruncītis uzplīvo augstu virs ceļgaliem. Viņai ir spēcīgas kājas, kā Maijola sieviešu skulptūrām, ba­sās pēdas paplatas, un ar tām viņa tik stingri stāv uz klona, ka meitenes augumā šķiet iestrāvojam zemes spēks. Viņa ir lieliska, šī cilvēku dzimtas pārstāve, visu nākamo cilvēku ciltsmāte.

Ar piespiešanos pārtraucu savus vērojumus, izslejos sēdeklī, ar rokām satveru galda malu, īkšķus uzlik­dams uz tās, bet pārējos pirkstus paturēdams apslēp­tus, un saku:

—  Mjeta, apsēdies.

Mana balss pašam šķiet vārga un nespodra. Taču ar katru mirkli tā pieņemas spēkā. Neviena vārda ne­sacīdama, Mjeta apsēžas tur, kur agrāk bija sēdējis Žakē. Starp mums tagad galds visā tā garumā. Mjetas acis ir skaistas un piemīlīgas. Viņa manī nolūkojas, nemaz nekautrēdamās, tādā nopietnībā, ar kādu bērni apskata katru mājās ieradušos svešinieku.

—  Mjeta (man šis vārds liekas tik patīkams! Mjeta), mēs vedīsim Žakē sev līdzi.

Meitenes valgajās acīs atplaiksnās satraukums, un es steidzos piebilst;

—    Neraizējies, mēs viņam nedarīsim nekā ļauna.

Bet, ja tu un vecmāmuļā negribat vienas palikt «Dī­ķos», tad varat nākt mums līdzi uz Malvilu.

—       Tas tik vēl trūka — palikt vienām teitan! — veča iesaucās. — Es tev, dēliņ, esmu tik pateicīga.,.

—   Mans vārds ir Emanuēls.

—Labi, es tevi tencinu, Emanuēli

Es pievēršos Mjetai.

—   Un tu, Mjeta, vai arī tu esi ar mieru?

Meitene pamāj ar galvu, taču nesaka ne vārda. Viņa nav diezcik runīga, toties viņas acis ir jo izteiksmī­gas. Tās nenovēršas no manis. Tās apsver un izvērtē jauno pavēlnieku. Nebaidies, Mjeta, Malvilas pilī tu atradīsi tikai draudzību un maigumu.

—   No kurienes tev tāds vārds, Mjeta?

—Patiesībā viņu sauc Marija, — veča paskaidro. — Bet, tā kā piedzimstot viņa bija ļoti vārga un sī­ciņa, jo nāca pasaulē pirms laika, septītajā mēnesī, Raimonda viņu iedēvēja par Movjetu [4] . katī, kurai tajā laikā bija trīs gadiņi, no šā vārda iztaisīja «Mjeta», un tā tas palika.

Mjeta nesaka neko, bet, laikam tāpēc, ka esmu iein­teresējies par viņas vārdu, uzsmaida man. Viņas sejas vaibsti varbūt ir mazliet par rupjiem, vismaz pēc pil­sētnieku skaistuma kanoniem, taču smaidot tie neti­camā kārtā atmaigst un kļūst apgarotāki. Viņas smaids ir brīnišķīgs, pilns paļāvības un uzticības.

Atveras durvis un ienāk Žakē, viņam nopakaļ — Tomā. Ieraugot Mjetu, Žakē apstājas, nobāl, tad pa­griežas pret Falvinu un, liekas, tūlīt gāzīsies viņai virsū. Nikni viņš iesaucas:

—   Es taču tev pieteicu …

—   Nu, nu, Ienāk! — viņu apsauc Tomā, kurš, izrā­dās, savu uzrauga lomu uztver ļoti nopietni.

Tomā pasper dažus soļus uz priekšu, lai apvaldītu gūstekni, bet tad ierauga Mjetu, ko puiša augums līdz šim aizsedzis, un sastingst. Roka, kuru viņš bija gra­sījies uzlikt Žakē uz pleca, noslīgst lejup.

Balsi nepaceldams, es iejaucos:

—    Žakē, tava vecmāmuļa man nav neviena vārda teikusi par Mjetu. Es pats visu uzminēju.

Žakē nolūkojās manī ar izbrīnā ieplestu muti. Ne­vienu mirkli viņš nešaubās par to, ko es saku. Viņš man tic. Vēl vairāk: viņš nožēlo, ka mēģinājis man ko noklusēt. Es esmu stājies «tētuka» vietā, tāpēc tieku uzskatīts par nekļūdīgu un visuzinošu.

—   Tu iedomājies, ka esi gudrāks par Malvilas pils­kungiem! — veča izsmējīgā balsī nosaka puisim.

Tātad par mani jau runā daudzskaitlī — biju «dē­liņš», tagad jau esmu «pilskungi». Taču aizvien kaut kādā aplamā skanējumā. Noskatos večā — lai saka, ko grib, taču viņā ir kas nekrietns. Tomēr nevēlos savā spriedumā pārsteigties. Kuru gan nebūtu sagandējusi desmit gadu ilga verdzība alu cilvēka mītnē!

—   Žakē, ko tu iečukstēji vecmāmuļai, pirms gāji ap­rakt tēvu?

Rokas aiz muguras salicis, galvu uz krūtīm nokāris, acis klonā nodūris, viņš kaunīgi atbild:

—    Es viņai jautāju, kur ir Mjeta. Vecāmāte atbil­dēja, ka gubenī. Tad es viņai piekodināju pilskungiem to neteikt.

Turpinu vērties viņā.

—    Tātad tu cerēji no Malvilas aizbēgt, atgriezties šeit, paņemt Mjetu un kopā ar viņu kaut kur paslēp­ties?

Žakē notvīcis tumši sarkans. Klusā balsī viņš at­zīstas:

—   Jā.

—   Bet kurp tu butu gājis? Un ar ko viņu ēdinājis?

—   Nezinu.

—   Un vecmāmuļa? Vai viņa būtu atstāta Malvilā?

Veča, kura, abiem vīriešiem ienākot, bija piecēlu­sies (vēl Vārvurda laikā izveidojies reflekss?), paliek stāvam pie Mjetas un, juzdamās nogurusi, ar abām rokām atbalstās uz galda.

—        Par vecmāmuļu es nemaz neiedomājos, — Žakē samulsis atbild.

—       Te tev nu bijal — veča iesaucas, un viņai no acs izrit liela asara.

Man liekas, ka izspiest sev asaru viņai ir nieka lieta, taču, lai nu kā, Žakē droši vien bijis viņas mīlu­lis. Tad jau gan puiša vārdi var ķerties pie sirds.

Mjeta uzliek delnu uz večas rokas, paceļ galvu un, to purinādama, veras vecmāmuļā, it kā sacītu: «Es nu gan nebūtu tevis atstājusi!» Labprāt es būtu dzirdējis Mjetas balsi, taču, no otras puses, es saprotu, ka viņa nerunā, jo ar skatienu jau ir pateikts viss. Varbūt tas nāk no Vārvurda laikiem, kad viņš meitenei nav ļāvis runāt, un tāpēc Mjeta pieradusi visu izsacīt ar sejas vaibstiem.

—        Žakē, bet vai Mjetai tu pajautāji, ko viņa domā par taviem plāniem? — es atsāku tirdīšanu.

Mjeta sparīgā noliegumā papurina galvu, un Žakē satriekts nolūkojas viņā.

—  Nē, — puisis izdveš.

Klusums.

—       Mjeta, — es saku, — nāk mums līdzi uz Malvilas pili pati no sava prāta. Tāpat vecmāmuļa. Un kopš šā brīža, Žakē, nevienam nav tiesību teikt, ka Mjeta pie­der viņam. Ne tev. Ne man. Ne Tomā. Nedz arī kā­dam citam Malvilas pilī. Vai tu saproti, ko es saku?

2ake apstiprinoši pamāj ar galvu. Es jautāju:

—       Kāpēc tu mēģināji "man noslēpt, ka Mjeta atrodas šeit «Dīķos»?

—   Tu pats saproti, kāpēc, — viņš gurdi atbild.

—   Tu baidījies, ka es gribēšu gulēt ar viņu?

—       O, nē, ne jau tāpēcl Ja Mjeta piekrīt, tad tev tie­sības to darīt.

—   Tu baidījies» ka es viņu piespiedīšu ar varu?

—   Jā, — viņš klusā balsī atzīstas.

Manuprāt, šī nianse runā viņam par labu. Žakē bai­dījies nevis pats par sevi, bet gan par Mjetu. Tomēr es jūtu, ka man vajadzētu būt stingrākam. Ar savām labsirdīgajām suņa acīm Žakē mani atbruņo." Bet tā nedrīkstētu būt. Man puisis jāpieradina pie citādas iz­turēšanās, jo turpmāk viņš taču dzīvos kopā ar mums.

—        Paklausies, Žakē. Viena lieta tev jāielāgo. «Dī­ķos» drīkstēja uzbrukt otram, to nogalināt, drīkstēja izvarot meiteni, aizvest kaimiņu zirgu. Malvilas pilī nekas tamlīdzīgs nedrīkst notikt.

Ar kādu seju viņš uzklausīja šo morāles sprediķi! Jutu, ka neesmu diezcik piemērots citu strostēšanai. Tas nozīmē, ka sadistiskas tieksmes man ir svešas: redzēt, otru kaunamies man nav ne mazākā prieka.

Steidzos izbeigt mūsu sarunu:

—   Kā sauc tavu zirgu?

—   Malabārs.

—        Labi. Iejūdz Malabāru pajūgā. Šodien mēs varē­sim aizvest tikai daļu no mantām. Rīt vajadzēs atkal atbraukt ar Malabāru, Amarantu mēs iejūgsim savos ratos. Brauksim, cik reižu būs vajadzīgs, lai visu iedzīvi pārvestu uz Malvilas pili.

Žakē tūlīt aizsteidzas, priecādamies, ka viņam ir ko darīt. Tomā pagriežas, lai sekotu viņam, taču jūtams, ka tas tiek darīts bez sevišķas patikas. Es pasaucu viņu atpakaļ.

—   Nav vērts, Tomā. Kur šis tagad dēsies!

Tomā atgriežas, apmierināts, ka viņam nav liegta iespēja noskatīties uz Mjetu. Un tūlīt atkal sāk blenzt uz meiteni. Man viņa aizrautīgais izskats liekas diez­gan id?otisks, taču es aizmirstu, ka tikko pats tā biju izturējies. Bet Mjeta savas skaistās acis nenovērš no manējām, pareizāk sakot, no manām lūpām — kad es ierunājos, viņa, liekas, izseko visām to kustībām.

Turpinu runāt. Man gribas, lai visos jautājumos būtu skaidrība.

— Mjeta, es tev vēl ko teikšu: Malvilas pilī neviens tevi nespiedīs darīt to, ko tu pati nevēlēsies.

Kad viņa neatbild, es pajautāju:

—   Vai tu saprati?

—   Skaidrs, ka viņa sapratusi, — Falvina ieminas.

—   Ļauj taču runāt viņai pašai.

Falvina pagriežas pret mani.

—   Mjeta nevar tev atbildēt. Viņa ir mēma.

Mūsu atgriešanos Malvilas pilī pievakares mijkrēslī bija vērts redzēt! Es drasēju kolonnas priekšgalā, sē­dēdams bez segliem mugurā Amarantai, šauteni siksnā sev pāri krūtīm uzkarinājis. Mjeta man aiz muguras, cieši apskāvusi manu vidukli, jo pēdējā brīdī viņa ar zīmēm darīja zināmu, ka gribētu būt kopā ar mani. Jāju soļos, tādēļ ka Malabārs, kurš tagad sekotu Ama­rantai līdz pasaules malai, katru reizi, kad tā paātririfija soli, uzņēma strauju riksi, raudams sev līdzi vezumu. Tajā sēdēja Falvina, Žakē un Tomā, turklāt aizjugā bija sakrauta neticami augsta matraču un dažda­žādu plīstošu mantu kaudze. Bet, pats galvenais, ratu aizmugurē ar virvi piesieta nāca grūsna govs ar mil­zīgu vēderu; Falvina nebija gribējusi lopiņu atstāt < Dīķos» pat ne uz vienu nakti, tāpēc ka govij jebkuru brīdi varot atskriet teliņš.

Mēs braucām pa augstieni gar kādreizējo Kisaku fermu, kur tagad rēgojās tikai krāsmatas, jo ar tādu kravu smilšakmena joslu nelielajā, uz Rinas pusi nolai­denajā nogāzē pārvarēt nebija iespējams. Turklāt Žakē man apgalvoja, ka mazliet garāko apkārtceļu nekur ne­aizsprostojot apdegušo koku stumbeņi. To Žakē labi zi­nāja, jo tēva uzdevumā šo ceļu vairākkārt bija izstai­gājis līdz pašai Malvilai, mūs izspiegodams.

Kad pajūgs ar grūtībām bija pārvarējis klajumu, kurš līdz Kisaku fermai veda kalnup, mēs nokļuvām uz asfaltēta ceļa. Tā kā metās jau tumsa, man gribē­jās aizsteigties karavānai priekšā, lai nomierinātu mūsu draugus Malvilā, kuri droši vien bija par mums norai­zējušies. Taču, ieraudzījis,' pareizāk sakot, izdzirdējis, ar kādu joni Malabārs sāk lēkšot pa gludo ceļu pakaļ Amarantai un cik žēli iemaujas govs, kurai nostieptā saite aizžņaudza kaklu, es pievilku pavadu un atkal sāku jāt soļos. Nabaga gotiņa ilgi nevarēja atgūties no pārbīļa, lai gan Falvina, bīstamā kārtā pārliekusies pāri ratu malai, to apbēra ar mīļiem mierinājuma vār­diņiem.

Es ievēroju, ka veča savu govi dēvē par Marķīzi, kas aristokrātisko titulu rangā stāvēja krietni zemāk par mūsu Princesi. Mans tēvocis bija pārliecināts, ka revolūcijas laikā, kad aristokrātus sāka padzīt, laukos nemiernieki viņu titulus izsmiekla dēļ jo plaši izdāļā­juši saviem mājlopiņiem. «Un pareizi darīja,» Menū šadas reizēs mēdza piebilst, «kauču vai tā jaunuma dēj, ko augstmaņi mums sagādājuši. Tev, Emanuel, būs grūti noticēt, ka vēl Napoleona III valdīšanas laikā Larokā dzīvoja kāds grāfs, kurš par nieka nepaklau­sību lika pakārt savu kučieri. Un pat nevienas dienas viņu neietupināja ķurķī šās slepkavības dēj.»

Kad beidzot ieraudzīju Malvilas pils sargtorni, ko apmirdzēja lāpu ugunis, es domās pārcēlos vēl tālākā pagātnē. Tajā nolūkojoties, sirds man atsila, un es jutos kā viduslaiku bruņinieks, kurš pēc tāla sirojuma svešās zemēs neskarts ar uzvaru atgriežas mājās, aiz­jūgos vezdams sev līdzi jo bagātīgu laupījumu un gūs­tekņus. Patiesībā jau nu gan nepavisam tā nebija. Es Mjetu nebiju paņēmis ar varu, un viņa nemaz neskai­tījās mana gūstekne. Gluži otrādi — es viņu biju at­brīvojis. Turpretim guvums gan bija tīri brangs un tālu pārsniedza zaudējumus, ko mums sagādātu trīs lieki ēdāji: čfivas govis, no kurām vienai, Marķīzei, drīz vajadzēja atnesties, bet otra, ko pagaidām bijām atstājuši «DīķOs», pašā pilnpienā; bez tam tur bija palicis kuilis un divas sivēnmātes (es nemaz nerēķinu šķiņķos un desās pārstrādāto cūkgaļu), divas vai pat trīs reizes vairāk vistu nekā Menū saimniecībā, bet jo sevišķi liels daudzums labības, ko Vārvurds bija uz­krājis, lai nodrošinātos ar pašu ceptu maizi. Viņa ferma bija izdaudzināta par trūcīgu, tāpēc ka Vārvurda saime no ārienes gandrīz neko neiegādājās. Patiesībā, kā jau es pieminēju, Kisakas augstienē viņam piederēja diez­gan daudz visai auglīgas zemes. Un šovakar mēs ve­dām līdzi uz Malvilu labi ja desmito daļu no «Dīķu» bagātībām. Es biju aplēsis, ka nākamajās divās dienās mums vajadzēs braukt uz turieni ar diviem pajūgiem vairākas reizes, lai atvestu visas mantas un dzīvniekus.

Bija interesanti pavērot, kā bez automobiļiem pār­mainījies viss dzīves ritējums; lai ar zirgu no Kisaku fermas nokļūtu līdz Malvilai, mums vajadzēja veselu Jundu, bet agrāk savā automobilī es šo pašu attālumu veicu desmit minūtēs. Un kur nu vēl visvisādās pārdo­mas, kurām es varēju ļauties, lēnītēm līgodamies uz Amarantas neapseglotās muguras, sajuzdams ķēvītes nillnmu un sviedru valgmi. Bet aizmugurē sēž Mjeta, aptvērusi manu vidukli. Viņa ir pieplakusi ar krūtīm manai mugurai, bet manam pakausim piekļautā seja (izdveš siltu elpu. Cik jauka dāvana šajā brīdī man ir viņas maigums! Cik tīkams lēnais solis, kādā mēs virzāmies uz prtekšu! Pirmo reizi kopš Notikuma die­nas es jutos laimīgs. Nē, laimīgs — tas tomēr nebija istais vārds. Atcerējos zemē aprakto Vārvurdu, viņa acis un muti, kas piebirušas ar smiltīm, augsnes smagmes saspiestās krūtis. Viņš tomēr bijis slīpēts tēvai­nis. Kā saka, vīrs ar ķērienu! Cilvēks, kas neatzina nekādus citus likumus kā vien paša iedibinātos. Un reizē ar to vīrišķā dzimuma pārstāvju kolekcionārs. Bija taču visai izšķērdīga iedoma tik nelielā fermā sa­vākt kopā kuili, ērzeli un vaislas bulli. Un tas tādā novadā, kur zemkopji parasti audzē sievišķā dzimuma mājdzīvniekus, tā ka visas govis līdz mūža galam sa­glabā nevainību, jo iepazīst vienīgi mākslīgo apsēklo­šanu. Bet Vārvurds pretstatā visiem turēja godā vīrišķuma principu. Tā jau vairs npbija tikai autarķiska noslieksme. Es šeit saskatīju gandrīz vai reliģiska rak­stura vīrišķuma dominantes kultu. Un pats «Dīķu» saimnieks — cilvēku vaislas supervīrišķuma iemieso­jums, kurš uzskata, ka visas dzimtas sievietes, pat paša pameitas, kopš dzimumbrieduma sasniegšanas ir viņa īpašums.

Mēs tuvojamies Malvilai, un man aizvien grūtāk ap­valdīt Amarantu, kas ik bridi cenšas pāriet uz strauju riksi. Taču nabaga Marķīzes dēļ, kas klunkuro nopakaļ ratiem, milzīgajam vēderam starp īsajām kājelēm kuļā­joties, es, elkoņus sānos iespiedis, pūlos Amarantu no­turēt jo stingri rokās. Prātā pavīd doma: kā gan mana Amaranta atceras šo dienu. Pati nozagta, nevainība laupīta, tagad atgriešanās dzimtajā stallī. Piķis ar ārā! Nu tikai es sapratu, kāpēc tā gājusi līdzi sveša­jam zaglim: Amaranta taču būs saodusi ērzeļa smaku!

Mūsu tuvošanos samanījusi Daiļava, jo atskan tāls zviedziens, kuram Amaranta atbild uzreiz, bet pēc īsa pārsteiguma brīža (Ko?! Vēl viena dāma!) arī Malabārs liek ieskanēties savai dzilgajai balsij. Satumstošais vakars piestrēgts klīstošām dzīvnieku smakām, tie savstarpēji sasaucas, cits citam atbild. Tikai mēs nekā nemanām, vismaz ar ožu ne. Bet citādi — Mjetas au­gums kveldina man muguru, pieplacis pie manis ar gurniem, vēderu un krūtīm. Katru reizi, kad Amaranta riksī izraujas uz priekšu, es jūtu Mjetu piespiežamies tuvāk un pieglaužamies ciešāk, ar rokām apkļaujoties manam viduklim. Ir skaidrs, ka viņa pirmo reizi jāj uz neapseglota zirga. Taču tik drīz viņa to neaizmirsīs. Un tāpat arī es. Meitenes auguma liegie izloki aiz ma­nis dreb dzīvās siltās trīsās. Viņas augums mani ap­kampj, ieskauj, uzsūc sevī. Ai, kaut arī es spētu at­brīvoties no jebkādiem apsvērumiem un izpaust savu līksmi mundrā zviedzienā! Kaut acumirklīgo laimes brīdi neaptumšotu bažas par turpmāko!

Malvilas pils iemītnieki nav žēlojuši lāpas. Divas deg sargtornī, bet divas iespraustas vārtu torņa zobainajos izlokos. Sirds man nevaldāmi lēkā, kad noskatos savā brīnišķīgajā pilī, kas tik droši apsargāta un nocieti­nāta. Kamēr mēs virzāmies augšup pa kraujo nogāzi,, kas ved uz vārtiem, es apbrīnoju plandīgās lāpu gaisiii.1 . apspīdēto aizmugures fonu, uz kura iezīmējas mil­zīgais sargtornis, bet tepat jau pavisam tuvu sare­dzams vārtu tornltis, kuram pieslejas robotais pils mūn . ar tur pavīdošām vēl tikai neskaidri atšķiramām cilvēku ēnām. Uz tā kāds vicina lāpu un uzsauc: Vai tu tas esi, Emanuel?

Nožēloju, ka man nav seglu un kāpšļu. Tad es Amat autas mugurā varētu izslieties.

Jā, tas esmu es! Un Tomā! Mums līdzi ir vēl

citi!

izsaucieni. Juceklīgi vārdi. Brakšķēdamas at­veras vārtu masīvās ozolkoka puses. Milzīgās viras ir labi ieeļļotas, nokrakšķ tikai koksne, it kā žēlodamās par nevajadzīgo traucējumu.

Es pirmais iejāju vārtu ejā un tagad pazīstu lāpas turētāju — tas ir Momo.

—   Momo, kad govs būs ienākusi, tūlīt ver vārtus ciet!

—   Emanuel! Emanuel! — Momo auro milzīga sa­traukumā.

—   Govs! — iekliedzas Menū un priecīgā pārsteigumā sāk smieties. — Paskat tik, viņš atvedis mums govi!

—   Un arī ērzeli!

Kāds gan es esmu varonis! Un kāda kņada uzbrāzmo ap mani!

Redzu visapkārt ņirbam tumšus stāvus. Taču sejas vēl neatšķiru. Daiļava savā steliņģī tikai nedaudz metru attālumā saodusi ērzeli un, purslas iepletusi, zviedz, spārdās un nevar vien norimties. Viņai atbild gan Malabārs, gan Amaranta. Pie mājdzīvnieku mītnes durvīm es apstājos, lai Daiļava paskatās uz pārējiem zirgiem un nomierinās. Nezinu, vai viņa tos ieraudzī­jusi, taču ķēve tūlīt apklust. Es pats neredzu gluži neko. Mūsu lāpnesis Momo aizslēdz vārtus, bet Menū, ar elektrisko laterniņu gaismodama (kopš laterniņa no­dota Menū rīcībā, viņa pirmo reizi to izmanto), ap­skata pajūga galā piesieto govi. Mani draugi drūzmē­jas ap Amarantu, un tagad no baltā galvas apsaitējuma es pazīstu Peisū. Kāds no viņiem — pēc auguma spriežot, Kolēns — satver Amarantu pie iemauktiem, bet es izmantoju brīdi, kad ķēvīte noliekusi galvu, pār­metu labo kāju pāri tās kaklam un kā ekvilibrists nolecu zemē. Man šis paņēmiens ne visai patīk, jo ir pā­rāk teatrāls, taču šoreiz citas izejas nav, tādēļ ka aiz muguras sēž Mjeta, no kuras skavām es tikko esmu izraisījies. Kolīdz manas kājas pieskaras zemei, es at­kal tieku apskauts, un tagad tas ir Peisū, kurš, nemaz nekautrēdamies, ņemas mani mutēt. Paskat tik, kāda mīla šim uznākusi! Noslienājis man visu seju! Mēs skaļi smejamies, apsaukājamies diezgan neglītiem vār­diem, ņurcatn viens otru, grūstāmies un bukņījamies. Beidzot es atceros Mjetu un lieku tai kāpt zemē. Mei­teni ap vidukli apskāvis, es viņai paiīdzu. Nekāda viegliņā viņa vis nav! Es saku:

— Lūk, tā ir Mjeta.

Tieši šajā brīdī, lāpu vicinādams, atgriežas Momo, un plandošās uguns gaisma pēkšņi apmirdz Mjetu melno matu gubas oreolā, ar visiem viņas izteiksmī­gajiem apaļumiem. Iestājas nāves klusums. Mani trīs draugi sastingst kā akmenī kalti. Akmens tēlā pārvēr­ties arī Momo, tikai lāpa trīc viņa pastieptajā rokā. Neviens nenovērš no Mjetas kvēlus skatienus. Dzir­dama vienīgi viņu smagā elpošana. Bet gabalu tālāk Menū vietējā dialektā runājas ar svešo govi: «Ak tu manu skaistulīt, manu smukumiņ, ak tu mana dižvēderīte, tev taču tūdaļ atskries telīte, palūk, kā nabadzīte sasvīdusi, un tādu viņi tevi vilkuši sev līdzi, lai gan telīte jebkurā mirklī var parādīties.»

Tā kā manu draugu klusēšana ieilgst un neviens no viņiem nespēj ne pirksta pakustināt, es ņemos viņus citu pēc cita stācfīt Mjetai priekšā. Tas ir Peisū, tas Kolēns, tas Meisonjē, bet šis — Momo. Mjeta visiem pēc kārtas sniedz roku. Tas notiek dziļā klusumā, jo neviens no viņiem nespēj atbrīvoties no sastinguma. Un tad pēkšņi uzstājas Momo. Uz vietas lēkādams,, viņš sāk klaigāt: «Mimena!» (tas drosmi vien ir sakrop­ļots Mjetas vārds) — un, lāpu vicinādams, aizskrien jauno vēsti paziņot mātei, bet mēs paliekam pilnīgā lumsā. Tūlīt jau klāt arī Menū. Tā kā lāpa reizē'ar Momo ir prom (droši vien viņš pašlaik apbrīno govi), Menū pavērš pret Mjetu savas latemiņas gaismas staru, lai viņu aplūkotu no galvas līdz kājām. Apaļi pleci, augstas krūtis, spēcīgi gurni, muskuļainas kā­jas — nekas nepaliek ārpus Menū uzmanības loka.

— Ak tad tā gan! — viņa nosaka. — Ak šitā gan!

Un vairāk ne vārda. Mjeta klusē, mēmums paliek mēmums. Mani biedri stāv sastinguši kā akmens bluķi. Taču no tā, kā Menū lēnām pārlaiž gaismas apli pār Mjetas vingro augumu, es jūtu, ka meitene viņai pa prātam. Tas attiecināms vismaz uz Mjetas spēku, pie­mērotību sugas turpināšanai, darba spējām. Morālā puse viņu neinteresē. Par to viņa neizsakās. Nekā cita kā vien «Ak tad tā gan! Ak šitā gan!» mēs nedzir­dam. Menū klusē. Vairāk ne viena vienīga pušplēsta vārdiņa. Es saprotu — tā ir viņas parastā piesardzība. Un parastā pret visu sieviešu dzimumu iesīkstējusī ne­patika. Es nojaušu, ko viņa domā: «Vai tad nu mani puisieši tādu blēņu dēļ galvu zaudēs! Sievišķis paliek sievišķis. Meitiešu vidū maz kārtīgu ļaužu.»

Nezinu, vai Mjetu mulsina šis divkāršais klusuma loks, kurā viņu ieslēdz, no vienas puses, mani aiz iz­brīna galīgi apmulsušie biedri, bet, no otras, nelabvē­līgi noskaņotā Menū. Tomā glābj situāciju, izlēkdams no pajūga un uzsaukdams uz vezuma sēdošajam gūs­teknim pasniegt viņam abas bises. Un tagad Tomā stāv mūsu vidū, apkāries ar ieročiem. Viņu sagaida ļoti sir­snīgi, Varbūt ne gluži ar tādu sajūsmu, ar kādu sa­ņēma mani. Un ne ar tādu elpu aizraujošu apbrīnu kā Mjetu. Taču arī viņš tiek grūstīts, stumdīts un bukņīts. Pirmo reizi redzu, ka Tomā ierauts tādā draisku­līgā kņadā, un tā ir droša liecība, ka beidzot viņš pil­nīgi uzņemts mūsu pulkā. Esmu ar to ļoti apmierināts. Un arī Tomā pats, kā vien prazdams, atbild šiem drau­dzības uzplūdiem, tiesa, mazliet pastīvi un neveikli, kā jau pilsētnieks, kuram vēl nav pietiekamas izveicības un ņipruma, lai pienācīgi atbildētu draugu draiskulī­bām.

—   Un tev, Emanuel, kā tad tev labi gāja? — Menū apjautājas.

Es redzu viņu uzsmaidām man kaut kur tālu lejā, ar augšup paslietu izdēdējušo mūmijas galviņu, visā savā sīkajā augumiņā, kurā nav ne grama tauku, uz pirkstgaliem pastiepušos. Taču man patīk tieši tas, ka viņa ir tik liesa salīdzinājumā ar Falvinas ļumīgo treknumu.

—   Priecājies, Menū, — saku viņai vietējā izloksnē, — ka es tev kaklā uzkrauju tikai govi.

Satveru viņu pie elkoņiem, kā pūciņu paceļu gaisā, nomutēju uz abiem vaigiem un pāris vārdos pastāstu par «Dīķiem», Vārvurdu un tā ģimeni. Sā cilvēka sliktā slava viņai jau zināma.

—   Labi, es skrienu, — Menū saka. — Kamēr jūs izkrausiet vezumu, es salūkošu ko vakariņām.

Un, lūk, teciņus vien, sīkiem, ašiem solīšiem, ma­ziņa, tumsā tikko saskatāma, elektriskās laterniņas gaismas apli sev priekšā zibsnīdama, viņa pazūd pils viizienā. Kad Menū iznirst uz paceļamā tilta un pēc 1.un pavīd otrā mūra piekājē, viņa šķiet vēl sīkāka. Es uzsaucu viņai nopakaļ:

— Menū! Sagādā vakariņas deviņiem ēdējiem. Ve­zumā mums vēl divi ciemiņi!

Pusstundas laikā mēs pa visiem izkraujam vezumu, pagaidām visu kaut kā novietodami mājdzīvnieku mītnē, atskaitot matračus, ko es lieku aiznest uz dzī­vojamo māju, kur domāju iemitināt jaunpienācējus. Viss norisinās raiti, tikai Malabāra uzvedība ir maz­liet patvarīga. 2akē ērzelis jāsavalda, ar abām rokām satverot iemauktus tam pie paša purna. Kādu brīdi grūtības sagādā arī Momo satrauktā klaigāšana — viņš nevis rāda gaismu mums, bet noliecies lāpas liesmu plīvā vēro varenās ierīces starp ērzeļa gurniem. Piķis un zēvele! Kas tev, Momo, lēcies, ko tu tur ap­brīno?! Bet Momo neko nedzird: «Gasbarpumpām! Gasbarpumpām!» (Kas par bumbām!) Momo, gaismu! Vai ari dabūsi spērienu pa dibertgalu! «Pedbasgadgasbarpumpām! (Bet paskat, kas par bumbām!) Gasbarpumpām!» viņš nespēj norimties. Un, izslējies visā augumā, Momo pastiepj brīvo roku, lai jo uzskatāmāk parādītu redzētā brīnuma apmērus. Taisni neticami, ka šoreiz ar savām piebildēm neiejaucas Peisū. Jādomā, viņu mulsina Mjetas klātbūtne.

Beidzot, apkopuši un izvietojuši dzīvniekus — Ma­labāru es liku ievest steliņģī, kurā pirms Notikuma dienas bija mitinājies mans ērzelis, jo no turienes viņš nevarēs ne izlauzties, ne arī pārlēkt pāri.vārtiem, lai nokļūtu pie ķēvēm —, mēs devāmies uz iekšējo pa­galmu. Matračus sanesām dzīvojamās mājas otrajā stāvā, pēc kam tūlīt nokāpām pirmajā, kur Menū lie­lajā zālē jau bija iekurinājusi uguni un uzklājusi va­kariņas. Uz garā klostera galda pašā vidū — tavu brī­numu! — spoži dega tēvoča vecā petrolejas lampa, kuru Kolēns mūsu prombūtnes laikā bija kaut kur atradis un savedis kārtiba. Tā šķita kā apgaismes tehnikas un augstākā komforta pēdējais vārds.

Toties jo samākusies un vēsa mūs sagaida Menū. Kad es mazās grupas priekšgalā ienāku zālē, viņa, melnīgsnēja un izģindusi, pagriežas pret mums un sa­kniebtām lūpām, zobus gandrīz vai šņarkstinādama, ar dzelžaini durstīgām acīm urbjas manī. Visi aiz manis paliek stāvam. Jaunatnācēji ir nobijušies. Bet vecajos iemītniekos jaušama slēpta zobgalība un piesardzīga vērība.

—   Un kuri tad nu būtu šie pārējie divi ciemiņi? — Menū nīgrā balsī noprasa. — Sitenie «Dīķos» salasītie blandoņas! Itin kā mums pašiem savu izēdāju trūktu!

Pūlos Menū nomierināt. Uzskaitu visas bagātības, ko esam atveduši sev lidzi, pieminu labību, kas mūs nodrošinās ar dienišķo maizīti, Peisū augumam piemē­rotās drēbes, jo nelaiķis Vārvurds bija apmēram tādu pašu izmēru vīrs. Par palīdzību, ko mums ikdienas darbos sniegs jaunatnācēji. Visbeidzot es no bariņa iz­vedu Žakē, lai viņa varētu puisi labāk apskatīt.

Iespaids nav slikts. Menū piemīt vājība pret staltiem puišiem un vispār pret spēcīgo dzimumu. («Ar vīriš­ķiem deviņos gadījumos no desmit allažiņ var sapras­ties, to tu liec aiz auss, Emanuel. Tā ir lādzīga slaka.») Un kur nu vēl tik plati pleci un varenas rokas kā Žakē! Taču Menū pat ar viņu nesasveicinās, tāpat kā ar Mjetu, nepaspiež viņiem roku. («Kas vēl nebūs, site­nie blandoņas no «Dīķiem»! Vilks spalvu met, ne ti­kumu!») Viņa tikai no tālienes pamāj Žakē ar galvu. Pret zemāk stāvošiem Menū izturas vēl uzpūtīgāk nekā daža laba hercogiene.

—   Un šeit, palūk…

Taču es nepaspēju Falvinu stādīt priekšā, nepagūstu i>lit nosaukt viņas vārdu. Menū viņu jau ir pamanī­jusi, un, iekāms es attopos ko darīt, sākas neapval­dīts vārdu izverduins vietējā izloksnē, jo Menū ir pār­liecināta, ka «svešā pieklīdene» to nesaprot.

—   Žēlīgais dievs! Kas tad tas par ērmu, Emanuel? Ivo tu man esi atvedis? Sitentādu spoku uzgrūst man kaklā! Kaut kādu veceni, kurai vismaz gadu septiņ­desmit (Menū pati, ja vien es pareizi atceros, bija jau gadus septiņdesmit piecus veca). No skuķes vēl kāda jēga, zinu jau, zinu, kam viņa tev lieti noderēs! Bet šitentādu veceni, kas nobarojusies tā, ka savu dibengalu pacelt nejaudā! Kam gan viņa vajadzīga, virtuvē maisīsies man tikai pa kājām un aprīs pēdējo kumosiņu! Nez cik gadu šī nāvei parādā, pat skatīties riebjas, visa vienās krunkās! Un apļumējusi kā uz šķīvja izgāzts tauku pods!

Falvina kvēlo taisni vai uguns sarkanumā, elsdama viņa tvarsta pēc gaisa, un lielās, man jau pazīstamās asaras aumašām plūst viņai pa ļenganajiem vaigiem un noļumējušiem pakakles lēveriem. Nožēlojams skats, taču Menū to neredz, jo viņa svešo pieklīdeni nemaz neievēro un runā tikai man.

—   Bijusi šī vecā grezele vismaz šejieniete, bet nē — uzgrūž man uz kumbra svešu blandoņu, rasi, tādu pašu mežoni kā viņas dčliņš. Negantnieks, kas piesmējis paša meitu un, kazi, tāpatās izdarījies ar miesīgu māti!

Šis nepelnītais apvainojums jau tik tālu iet pāri vi­sām pieļaujamām robežām, ka Falvina atrod sevī spēku protestēt.

257

—   Bet Vārvurds nemazām nebija mans dēls! Viņš man bija znots! — viņa iekliedzas vietējā izloksnē.

9-974

Klusums. Pārsteigtā Menū pagriežas pret svešinieci un pinno reizi paskatās uz to kā uz cilvēku.

»— Bet tu taču runā mūsļaužu mēlē, viņa tā kā nokaunējusies ieminas.

Vecie pils iemītnieki saskatās, pūlēdamies apvaldīt smieklus.

—        Un kas par to? — Falvina atcērt. — Es arīdzan esmu vietējo ļaužu, dzimusi Larokā. Pati tu droši vien pazini Falvinu, kuram turpat pie pils bija darbnīca. Viņš mans miesīgs brālis.

—   Ko?! Kurpniekmeistars Falvins?!

—   Jā gan!

—   Viņš taču arī man rada.

Vispārējs izbrīns! Vienīgā neskaidrība, kā Menū va­rēja nepazīt Falvinu un nebija viņu nekad redzējusi. Bet gan jau tas pamazām noskaidrosies. šajā ziņā uz abām večām varēja paļauties.

—        Neņem nu pārlieku ļaunā, ko es teitan sarunāju. Tas jau nemaz īsteni nebija par tevi domāts.

—   Es nemaz neņemu ļaunā, — Falvina paskaidroja.

—        Visvairāk par resnumu. Tu jau pati pie tā nemaz neesi vainīga. Bez tam ar to vēl nav teikts, ka tu ēdīsi vairāk par citiem. (Falvina pēc savas patikas varēja to iztulkot vai nu kā atzinību, vai brīdinājumu.)

—   Es nemaz neņemu ļaunā, — Falvina atkārtoja.

Tātad abas niknās puses sapratīsies. Protams, ievē­rojot vajadzīgās rangu atšķirības. Un man nebija ne mazāko šaubu, kura no abām klukstēm vistu kūtī kļūs par noteicēju un knābās otro. Priecīgā omā es iesau­cos:

—   Bet tagad pie galda! Pie galda!

Apsēžos vidū un pamāju Mjetai, lai sēstas man pre­tim. Brīdi samulsums. Pēc īsas vilcināšanās Tomā

«iļi&cldd, ka parasti, īiia-n pa labi, bet Meisonjē — pa I.īrisi. Momo mēģina iekārtoties Mjetai kreisajā pusē, liet šo mēģinājumu pašā iedīglī noslāpē Menū, kura dclu strupi paaicina klāt un nosēdina sev pa labi. Peisū noskatās manī. «Ko tu vēl gaidi, garā šķeista?» es viņam saku, un viņš aizkustināts un nokaunējies apsēžas pa labi no Mjetas. Kolēns jūtas acīm redzami drošāks un iekārtojas Mjetai otrā pusē. Tā kā Žakē vēl palicis stāvam, es viņam ierādu vietu līdzās Meisonjē, un tas puisim droši vien ir patīkami, jo viņš varēs no­skatīties Mjeta, galvu sāņus nepagriežot. Brīva pali­kusi tikai vēl viena vieta, blakus Peisū, un to es ierādu lai viņai. Lai gan tas nebija iepriekš izplānots, tomēr iznāca ļoti labi. Peisū, kas vienmēr ir pieklājīgs, laiku pa laikam patērzēs arī ar veču.

Es ēdu kā āmrija, bet dzeru pēc sava paraduma mē­reni, jo sevišķi vēl tāpēc, ka mana darba diena nav beigusies, Pēc vakariņām mums vēl jānotur apspriede un jāizlemj vairāki jautājumi. Ar prieku es ievēroju, ka Peisū sejā atkal atgriezusies krāsa, Žakē ir aiz kauna kā paralizēts un neiedrošinās paskatīties uz Peisū, tāpēc es puiša klātbūtnē negribu apjautāties, kā Peisū ir ar savainoto galvu. Viņš droši vien gaidījis mani, lai pārsietu brūci, bet es domāju, ka to varētu atlikt arī līdz rītdienai, jo naktī, berzējoties pret pa­galvi, tā varētu sākt asiņot. Falvina nodūrusi galvu šķīvī un nesaka ne vārda, bet tas viņai droši vien nemaz nenākas tik viegli. Lai Menū neuzskatītu viņu par rīmu, Falvina gausi, it kā gariem zobiem košļā savu šķiņķa gabaliņu. Taču šāda centība ir gluži vel­tīga, jo Menū ne uz vienu pat nepaskatās.

Vienīgi Mjeta izturas pilnīgi brīvi. Tiesa, viņa ir centrs, kurā nemitīgi saplūst visu klātesošo uzmanība un maigums. Tomēr tas meiteni nemaz netraucē un, es

9 259

varu gandrīz vai apzvērēt, ari neglaimo viņas patmī­lībai. Vērīgi un bērnišķīgā nopietnībā viņa nolūkojas savos galda biedros. Laiku pa laikam Mjeta pasmaida. Ar smaidu viņa apveltī visus pēc kārtas, ieskaitot pat Momo. Biju piemirsis, ka tikai vēl šorīt mēs Momo no­mazgājām vannā, un tāpēc nevaru vien nobrīnīties, kā viņš izskatās tik tīrs.

Lai gan pie galda mēs visi esam labā omā, tomēr jaušams zināms saspīlējums, jo, jaunatnācējiem klāt­esot, es negribu stāstīt par «Dīķos» notikušo. Viņi gan izturas kautrīgi un ir klusi, tomēr mēs jūtamies maz­liet neērti, un visu laiku ir tāda sajūta, ka tas, ko mes citkārt runātu bez jebkādas apdomāšanās, tagad varētu izskanēt aplam un nevietā. Turklāt redzams, ka viņiem ir citas paražas. Tā, piemēram, apsēžoties pie galda, viņi visi trīs pārkrustījās. Nezinu, no kurienes viņiem šāda tradīcija, no Vārvurda taču tā nevarētu nākt! Bet tas, starp citu, uz Menū atstāj labu iespaidu, jo viņa «s'/ešzemniekos» aizvien saškata pirmskristiānisma ēras mežoņus.

Redzēdams jaunatnācējus pārkrustāmies, kreisajā pusē sēdošais Meisonjē piegrūž man ar elkoni, bet Tomā man uzmet nepatikas pilnu mirkli.

Viņi abi pie mums ir vienīgie pārliecinātie ateisti, vienīgie, kuriem ateisms kļuvis par sava veida jaunu reliģiju, un tagad jūtas nokļuvuši vēl lielākā mazā­kumā. Kolēns un Peisū pirms Notikuma dienas pare­tam aizstaigāja sievai līdzi uz baznīcu, lai gan uzska­tīja, ka vīrieša cilvēkam tas īsti nepieklājoties. Lieldie­nās viņi pat gāja pie dievgalda. Kas attiecas uz mani, tad es neesmu ne katolis, ne ķeceris, bet sēžu uz di­viem krēsliem kā savdabīgs divējādas audzināšanas hibrīds. Manuprāt, šīs konfesijas viena otrai nodarīju­šas lielu ļaunumu. Vismaz manī šie ķīviņi izraisījuši, tā sakot, lielus ticības nobrukumus. Pats sev es laiku pa laikam atgādinu, ka vajadzētu izdarīt inventarizā­ciju, lai redzētu, kas vēl no manas ticības palicis pāri. Taču laikam gan nekad es to neizdarīšu. Sājos jau­tājumos manī ir liela neuzticība ne tikai pret kulta kalpotājiem vien. Es, piemēram, izjūtu dziļu nepatiku arī pret tādiem cilvēkiem, kuri dižojas, ka viņi atme­tuši dievu un uzskata reliģiju par «māņticības» pa­lieku, bet tajā pašā laikā steidzas to aizvietot ar tikpat patvaļīgiem filozofiskiem fetišiem. Tā kā nule piemi­nēto inventarizāciju neesmu paguvis izdarīt, man jā­atzīstas, ka es tomēr saskatu sentimentālu pievilcību savu priekšteču reliģiskajos rituālos. Ar vārdu sakot, pilnīgi skaidri apzinos, ka noslieksme vēl nepavisam nenozīmē pieslieksmi.

Es neievēroju Meisonjē dunku, tāpat izlikos nere­dzam Tomā skatienu. Vai patiesi Malvilā mūs sagaida ne tikai ciņa par Mjetu, bet vēl arī ticību kari? Abi mūsu ateisti taču skaidri saprot, ka jaunatnācēji Mal­vilas pilī nostiprinājuši klerikālo klanu. Un viņus sa­trauc tas, ka šajā ziņā viņi nevar būt droši arī par manu nostāju.

Kad azaids beidzies, es aizsūtu 2akē iekurināt uguni dzīvojamās mājas otrā stāvā, un, līdzko viņš atgrie­zies, es pieceļos un jaunatnācējiem paziņoju:

— Šonakt jūs visi pārgulēsiet otrā stāvā uz matra­čiem. Rītdien kaut ko sagudrosim.

Falvina pieceļas diezgan apjukusi, jo nezina, kā no mums atvadīties, bet Menū uz viņu ij nepaskatās un nemaz nedomā nākt palīgā. Mjeta jūtas daudz labāk, varbūt tāpēc, ka viņa neko nevar pasacīt, taču es manu, ka meitene izbrīnījusies paskatās uz mani, un es labi saprotu, kāpēc.

— Ejiet vien, ejiet, — es pamāju ar abām rokām. — Es jūs pavadīšu.

Lai drīzāk viss nokārtotos, es viņus bīdu uz durvju pusi, un tā ne jaunatnācēji, ne arī telpā paliekošie ve­cie iemītnieki nenovēl cits citam labu nakti. Lai at­taisnotu savu klātbūtni, otrā stāvā es ņemos pārbau­dīt, cik stingri ir aizvērti logi un vai matrači nav iz­klāti pārāk tuvu ugunij. «Nu, tad arlabunakti un saldu dusu,» — un es viņiem pamāju ar roku, lai gan man. ļoti nepatīkami tik vēsā un atturīgā veidā atvadīties no Mjetas. Es pat nepalūkojos uz viņas pusi, tomēr man liekas, ka meitene nenovērš no manis savu vai­cājošo skatienu.

Izeju laukā. Bet tas vēl nenozīmē, ka esmu viņu pametis. Kamēr nokāpju lejup pa kāpnēm un atgrie­žos lielajā zālē, iztēlē es nesu viņu sev līdzi. Menū jau nokopusi galdu, krēsli salikti ap kamīnu — manē­jais vidū, un biedri mani gaida. Es apsēžos un, uz biedriem paskatījies, tūlīt sajūtu, ka ar Mjetas klā­tieni pilna visa šī telpa un ka neviens ne par ko citu domāt nespēj. Būtu varējis saderēt, ka pirmais par meiteni ierunāsies Peisū. Un tā arī notiek.

—   Viņa ir glīta meiča, — Peisū ieminas šķietami vienaldzīgā balsī. — Tikai nav diezcik runīga.

—! Viņa ir mēma.

—Nevar būt! — Peisū iesaucas.

—   Nebrodrunādl — iekliedzas Momo, reizē meiteni gan žēlodams, gan arī juzdamies gandarīts, ka valo­das ziņā viņš Malvilas pilī vairs neatradīsies uz pašas zemākās pakāpes.

Bridi ilgst klusums. Mūsu domas maigi vijas ap Mjetu.

—  Mam! Nebrodrunād! — Momo lepni paslejas aug­šup no kamīna pakājes.

oeueuiuna uZ i<aa uua puse, menti aun, i_u,ia uo-

iīs, kad dzija izbeigsies? Izārdīs iepriekšējo adījumu un ka Penelope sāks no jauna?

—        Nav ko bļaustīties, — viņa nosaka, galvu nepaceldama. — Dzirdēju jau, neesmu taču kurla.

Es mazliet paskarbā balsī piezīmēju:

—   Mjeta nav kurla. Viņa ir mēma.

—       Nu, un kas par to, — Menū atcērt, — būs jums mazāk pūļu ar runāšanos.

Lai cik ļoti mums derdzas Menū ciniskā piezīme, negribam dot viņai rokā ieročus. Tāpēc klusējam. Un, tā kā klusēšana ieilgst, es sāku stāstīt par «Dīķos» pieredzēto.

īsos vārdos pavēstu par mūsu kareivīgajiem-varoņ­darbiem. Neko daudz nerunāju arī pai Vārvurda dzim­tas piederīgo savstarpējām attiecībām. Un atkal tāpēc, lai nedotu Menū jaunus ieročus. Visplašāk pastāstu par Žakē, par viņa uzbrukumu Peisū, par puiša pasīvo pakļaušanos, par bailēm, kādas viņam iedvesis tēvs. Noslēgumā saku, ka principa dēļ Žakē vajadzētu uzlikt brīvības atņemšanas sodu, lai viņš jo skaidrāk apjēgtu, ka ir rīkojies aplam, un turpmāk tā vairs nedarītu.

—        Kā tu šo sodu iedomājies? — Meisonjē apjau­tājas.

Es paraustu plecus.

—       Skaidrs, ka važās mēs viņu neiekalsim. Vienīgais, piekodināsim, ka viņš nedrīkst iziet ārpus Malvilas piis un tās teritorijas. Citādi lai dzīvo tāpat kā visi pārējie.

—        Ak tad tā gan! Ak šitā gan! — Menū sašutusi nosaka. — Ja tu gribi zināt manas domas…

" — Bet nemaz es tās negribu zināt! — es skarbā

balsī

noSiCci i uii.

Jūtos apmierināts, ka ir izdevies Menū atsēdināt. Man nepatika tas, kā viņa bija ļāvusi Falvinai aiziet, neviena vārdiņa tai nepasakot. Turklāt abas esot radi­nieces! Kāda velna pēc šāda āzēšanās? Un ari attiek­smē pret mani viņa sev atļaujas pārāk daudz. Tas, ka Menū uzskata mani par saimnieku gandrīz vai ar die­višķīgu autoritāti, nemaz viņu nekavē mani visvisādi strostēt, kā viņa savā laikā jau bija darījusi ar tēvoci. Kad Menū ienāca prātā ar lūgšanām griezties pie dieva tā kunga, arī debesu tēvs nebija drošs no zaimiem.

— Es piekrītu tavam ierosinājumam, — Meisonjē paziņo.

Visi ir vienis prātis ar mani. Un biedru acīs es iz­lasu, ka viņi ir vienis prātis ar mani tāpat attiecībā uz brāzienu, ko nule biju sadevis Menū.

Vēl pārspriežam, cik ilgam vajadzētu būt 2akē uz­liktajam sodam. Seit domas dalās. Vissmagāko sodu ierosina Tomā, kurš manis dēļ bija izcietis lielas bai­les: desmit gadu. Vismazāko — Peisū: vienu gadu.

— Zemu tu vērtē savu smadzeņu podu, — Kolēns saka un pasmaida ar lūpu kaktiņiem.

Viņš ierosina piecus gadus ar visa īpašuma konfis­kāciju. Nobalsojam. Tiek pieņemts Kolēna ierosinājums. Ritdien man Žakē jāpaziņo viņam piespriestais sods.

Tad es pāreju pie jautājuma, kādi soļi sperami mūsu drošības labā. Nav taču zināms, vai pils apkaimē ne­klaiņo vēl citas grupas, kurām varētu būt naidīgi no­lūki. Tāpēc mums jābūt piesardzīgiem. Dienu nekur nedrīkstam iziet neapbruņoti. Naktīs bez Menū un Momo vārtu tornī jāuzturas vēl diviem vīriem. Tre­šajā stāvā bija viena brīva apkurināma istaba. Iero­sinu tur maiņās dežurēt diviem puišiem. Biedri prin­cipā tam visam piekrīt, rosīgas debates izceļas tikai jautājumā par apsardzes ilgumu un personālo sastāvu. Pēc minūšu divdesmit ilgām pārrunām vienojamies, ka Kolēns un Peisū būs sardzē pārskaitļa dienās, bet Meisonjē ar Tomā — nepārskaitļa. Kolēns ierosina un pārējie tam piekrīt, ka man jāuzturas galvenajā sar­dzes tornī, lai organizētu aizsardzību iekšējā pagalmā, gadījumā ja ar pēkšņu uzbrukumu kādam izdotos ielauzties ārējā sētā.

Tā kā divi no mums pastāvīgi gulēs vārtu tornī, tad galvenajā atbrīvosies viena telpa. Ierosinu nodot Mje­tas rīcībā istabu, kas atrodas otrā stāvā blakus van­nas istabai.

Kad pieminu meitenes vārdu, rosība noplok un iestā­jas klusums. Vienīgi Tomā vēl nav zināms, -ka šajā istabā kādreiz atradusies mūsu Kopas mītne. Tur mes bieži tikām pārrunājuši, protams, bez jebkāda prak­tiska rezultāta, cik lieti Kopai noderētu kāds skuķis, kurš mums gatavotu ēst un rūpētos «par mūsu kaislību apmierināšanu». (Tā bija manis izsacīta frāze, ko es tiku izlasījis kādā romānā. Jo lielāku piekrišanu šis izteiciens guva tāpēc, ka neviens no mums lāgā nezi­nāja, ko īsti nozīmē vārds «kaislības».)

—   Bet pārējie divi jaunatnācēji? — Meisonjē bei­dzot iejautājas.

—   Manuprāt, lai tie paliek turpat, kur pašlaik.

Klusums. Visi saprot, ka Mjeta salīdzinājumā ar

Falvinu un Žakē Malvilā būs atšķirīgā stāvoklī. Bet kādā īsti, tas nepavisam nav tik skaidrs. Un nevienam arī negribas to precizēt.

Tā kā klusums ieilgst, es apņēmīgi to pārtraucu.

—   Labi, — es ierunājos, — ir laiks atklāti parunāt par Mjetu. Protams, ar tādu noteikumu, ka ārpusē ne­vienam nekas netiks izpausts.

_ Es_ nolūkojos savos biedros. Visi tam piekrīt. Bet, ta ka Menū vienaldzīgi dirn, degunu adīklī iebāzusi, es piebilstu:

—       Tas attiecas ari uz tevi, Menū. Tev tāpat vaja­dzēs turēt mēli aiz zobiem.

Menū sasprauž adatas savā adīklī, savīsta to kamolā un pieceļas.

—   Es iešu gulēt, — lūpas sakniebusi, viņa nosaka.

—   Es neesmu teicis, ka tev vajadzētu iet prom.

—   Alga viena, es eju gulēt.

—   Menū, tev nav ko uzpūsties.

—        Es neuzpūšos. — Viņa pagriež man muguru un notupstas pie pavarda, lai aizdedzinātu savu gaismekli. Zem deguna viņa kaut ko burkšķ, un, pēc toņa sprie­žot, tas nevar būt nekas man draudzīgs.

Es klusēju.

—       Paliec vien, Menū, — iejaucas aizvien pieklājīgais Peisū. — No tevis mums nekādu noslēpumu nav,

Klusēdams es nolūkojos uz Menū. Atklāti sakot, es pat priecātos, ja viņa aizietu. Menū turpina kaut ko murkšķēt. Uztveru tādus vārdus kā «ceļ degunu gaisā», «neuzticas». Es skaidri saprotu, par ko ir runa, taču turpinu klusēt. Ievēroju, ka Menū šovakar neparasti ilgi nevar aizdedzināt savu kvēpekli. Droši vien gaida, lai es lūdzu viņu palikt. Taču nekas neiznāks.

Menū to jūt un skaišas arvien vairāk.

—Eima, nāc, Momo! — viņa strupi uzsauc dēlam.

—       Nekripu! — Momo atbild, jo gaidāmā saruna viņu ieinteresējusi.

—   Ak tā!

Momo izvēlējies nepaklausībai nepiemērotu brīdi. Menū pārliek gaismekli kreisajā rokā un atvēzējusies ar mazo izgindušo labo roku no visa spēka iecērt uēlam skanīgu pliķi. Tad pagriež viņam muguru un iet prom. Momo viņai padevīgi seko. Kārtējo reizi es no­brīnos, kā šis spēcīgais četrdesmit deviņus gadus vecais tēvainis samierinās ar to, ka sīkā māmuļa viņu aizvien vc! nosukā.

—  Uz redzīti, Peisū, — Menū nosaka, no mums aiz­iedama. — Uz redzīti, un saldu dusu!

—   Tev to pašu, — Peisū atbild, mazliet apmulsis, ka viņam vienam tiek izrādita šāda laipniba.

Menū aiziet, viņai nopakaļ velkas Momo un ar blīk­šķi aizcērt durvis, "tādējādi no droša attāluma izgāz­dams uz mani dusmas, ko viņam aizdevusi māte. Droši vien arī vēl nākamajā dienā Momo uz mani dusmosies, tāpat viņa māte. Nodzīvotajā pusgadsimtenī viņus vie­nojošā nabas saite tā arī nav pārtrūkusi.

—   Labi, — es ierunājos, — tātad darba kārtībā ir Mjeta. Parunāsim par Mjetu. Kamēr Žakē un Tomā apraka «Dīķu» saimnieku, es mierīgi būtu varējis izrī­koties ar Mjetu, bet pēc tam, atgriezies Malvilā, pazi­ņot: Mjeta pieder man, viņa ir mana sieva, un neviens cits nedrīkst viņai pieskarties.

Es paskatos uz biedriem. Neviens nereaģē uz ma­niem vārdiem, vismaz tas nav redzams.

—   Ja es tā nerīkojos, tad ne jau tālab, lai kāds cits to izdarītu. Citiem vārdiem sakot, Mjeta, manuprāt, nedrīkst kļūt par kāda noteikta cilvēka īpašumu, vien­alga, kurš tas arī būtu. Mjeta vispār nav īpašums. Viņa pieder pati sev. Tikai Mjeta pati izlems, kad, arko un kāda veida sakaros viņa stāsies. Vai jūs tam piekrītat?

Ilgs klusums. Neviens nebilst ne vārda, neviens uz mani pat nepalūkojas. Monogāmijas institūts viņos tā ir iesakņojies, tik lielā mērā nosaka viņu refleksus, saistās ar tik daudzām atmiņām un izjūtām, ka viņi ne­var pieņemt un nevar pat apjēgt tādu sistēmu, kurā tam visam nebūtu vietas.

—   Pastāv divas iespējas, — ierunājas Tomā.

Ahā, viņš pirmais; to jau biju gaidījis!

—       Vai nu Mjeta izvēlēsies vienu no mums, noraidot visus pārējos …

Es viņu pārtraucu.

—       Nupat es teicu, ka šāda situācija nav pieļaujama, pat tajā gadījumā ne, ja par viņas izredzēto kļūtu es. Un arī tad ne, ja viņas izvēle kristu uz kādu citu, mo­nopoltiesības es uzskatu par nepieļaujamām.

—       Vai tu neatļautu? — Tomā vaicā. — Es vēl ne­beidzu.

—       Protams, protams, Tomā. Es tevi pārtraucu, taču tev tiesības turpināt.

—   Paldies par to pašu, — Tomā atbild.

Pārlaižu visiem klātesošajiem smaidošu skatienu. Tā es vienmēr ar labiem panākumiem biju rīkojies mūsu kādreizējās Kopas laikā, un arī tagad redzu, ka šis paņēmiens iedarbojas: pretinieka cieņu iedragājusi mana pacietība un viņa paša jūtelība.

— Otra iespēja ir tāda, — Tomā atsāk, bet manāms, ka esmu viņa dedzību mazliet atvēsinājis, — ka Mjeta guļ ar visiem, un tas jau būtu pavisam netikumīgi.

—       Netikumīgi? — es pārvaicāju. — Un kas tur būtu tik netikumīgs?

—Tas taču pats par sevi saprotams, — Tomā at­bild.

—       Tas nepavisam nav pats par sevi saprotams. Kaut kādus melnsvārču aizspriedumus es nedomāju uzskatīt par acīm redzamu patiesību.

Piedēvēt Tomā «melnsvārču aizspriedumus»! Ar gan­darījumu es izbaudu šo ne visai godīgo gājienu. Bet pārspriežamajā jautājumā mūsu draugs Tomā ir reizē lik pašpārliecināts un vientiesīgs!

—   Tie nav nekādi melnsvārču aizspriedumi! — Tomā pikti atcērt, un šis aizkaitinājums nāk viņam ti­kai par ļaunu. — Tu taču neapgalvosi pretējo, jo mei­tene, kura guļ ar visiem, ir padauza.

—   Aplam, — es saku. — Padauza ir tāda meitene, kura guļ ar vīriešiem naudas dēļ. Tieši nauda viņu pa­dara par netikumīgu. Nevis partneru skaits. Sievietes, kuras guļ ar visiem, bija sastopamas ik uz soļa. Pat Alalžakā. Un neviens viņas nenicināja.

Klusums. Uznirst atmiņas. Mēs visi atceramies Adelaidu. Izņemot Meisonjē, kurš jau ļoti agri bija sade­rinājies ar savu Matildi, Adelaida mums visiem jaunī­bas dienās ir bijusi izpalīdzīga. Par to mēs viņu pie­minam pateicībā. Un esmu pārliecināts, ka arī mūsu draugam Meisonjē, lai cik tikumīgs viņš būtu, sirds dziļumos saglabājies kaut kas nožēlai līdzīgs par ga­rām palaistu iespēju.

Tomā laikam sajutis, ka es balstos uz kopīgām at­miņām, jo viņš apklust. Un es atkal atsāku, tagad gandrīz jau pilnīgi pārliecināts par savu uzvaru.

—   Seit nav runa par tikumību, bet gan par piemē­rošanos apstākļiem. Indijā, Tomā, pastāvot kāda kasta, kur, piemēram, pieci brāļi apvienojas, lai kopīgi appre­cētu vienu sievu. Sie brāļi un viņu vienīgā sieva iz­veido paliekamu ģimeni, kurā bērni tiek audzināti, ne­vaicājot, kurš īsti ir viņu tēvs. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir pārāk trūcīgi, lai katrs uzturētu atsevišķu sievu. Viņiem šādu. ģimenes veidu uzspiež galēja nabadzība, bet mums, manuprāt, to nosaka nepieciešamība, jo Mjeta taču šeit ir vienīgā sieviete, kura spējīga dzem­dēt pēcnācējus.

Klusums. Tomā, juzdamies uzvarēts, laikam atsakās no tālākas diskusijas, bet ari pārējiem, liekas, nav pa­tikas izteikties. Tomēr viņiem jāizsaka savas domas, tāpēc, vaicājoši uz saviem biedriem noskatīdamies, es jautāju:

—   Nu, kā tad paliek?

—   Tas tā kā nebūtu mana gaumē, — Peisū nosaka.

—   Kas nebūtu tavā gaumē?

—   Nu, tava sistēma, tā kā tur Indijā.

—   Tas nav gaumes jautājums, tā ir nepieciešamība.

—       Alga viena, — Peisū paskaidro, — viens meitie­tis uz vairākiem dēliešiem, nē, es atsakos!

Klusums.

—   Es domāju tāpat kā Peisū, — Kolēns paziņo.

—   Arī es, — Meisonjē pievienojas viņiem.

—       Un es tāpat, — nosaka Tomā, un viņa smīns iedzen mani vai izmisumā.

Es veros ugunī. Noticis kaut kas gluži neiedomā­jams: esmu palicis mazākumā! Esmu sakauts! Tas no­ticis pirmo reizi, kopš es divpadsmit gadu vecumā, tā sakot, nostājos mūsu Kopas koleģiālās vadības priekš­galā. Un, lai gan es labi apzinos, ka tā ir tīrā bērniš­ķība, jūtos sarūgtināts. Bet tajā pašā laikā es negribu to izrādīt, cenšos izturēties tā, it kā nekas nebūtu no­ticis, un pāriet pie citiem jautājumiem, kas mums pār­runājami. Taču tas man neizdodas. Kakls gluži kā aiz­žņaugts. Uri prātā nav absolūti nevienas domas. Esmu ne tikai sakauts — mana klusēšana rāda, cik ļoti šī sakāve man ķērusies pie sirds.

Mani paglābj Tomā, lai gan viņš pats to nemaz nav gribējis.

—« Nu, redzi nu, — viņš diezgan netaktiski nosaka. — Monogamija tomēr guvusi virsroku.

Tiesa — nupat vēl es ari viņam tiku devis sitienu geili jostas vietas. «Melnsvārču aizspriedumus» viņš lOItičr ņēmis ļaunā.

Tomā piezīme izskan ledainā klusumā. Es nolūkojos I Āvos biedros. Viņi pietvīkuši un jūtas neērti, redzams, mana neveiksme viņiem ir tikpat nepatīkama kā man plīšam. «Turklāt kaut kam tādam,» vēlāk Kolēns man ntzinās, «vajadzēja atgadīties tieši tajā dienā, kad tu mūsu visu labā tik daudz biji paveicis.»

Viņu apjukums mani iedrošina.

—   Labi, uzskatīsim, ka esam nobalsojuši. Es, pro­tams, pakļaujos vairākumam. Tikai būtu līdz galam noskaidrojams, ko mūsu lēmums īsti nozīmē. Vai pa­tiesi mēs piespiedīsim Mjetu izvēlēties sev vienu part­neri un palikt tam uzticīgai?

—   Nē, — Meisonjē paskaidro. — Nekādā ziņā. Mēs viņu nepiespiedīsim. Bet, ja viņa pati izvēlēsies sev vienu vīru, mēs necelsim nekādus iebildumus.

Tā. Tagad viss skaidrs. Skaidrs arī tas, ka atšķirība ir tikai terminoloģijā. Es lietoju izteicienu «partneris», bet viņš — «vīrs». Mani tā vien kāds urda aizrādīt ko­munistam Meisonjē, ka ģimenes jautājumā viņš vadās no sīkpilsoniskas koncepcijas, taču es savaldos. Noska­tos uz pārējiem trim.

—  Tātad pie tā mēs arī paliekam?

Jā, pie tā mēs paliekam. Godāsim tiklu laulību. Ne­kādas laulības pārkāpšanas, pat tad ne, ja neviens to nenosodītu. Konvencionālā morāle vēl aizvien dzīva. Taču, manuprāt, šie citkārt tik cienījamie principi ir absolūti nevietā tādā sabiedrībā, kur sešiem vīriešiem būs savā starpā jāsadala viena vienīga sieviete. Taču kā to pierādīt? Savu biedru nostāju es uzskatu par maksimālistisku un nesaprātīgu: līdz mūža galam no­dzīvot bez sievietes tāpēc vien, lai tā nebūtu jādala vēl ar kādu. Protams, katrs gan cer, ka tieši viņš būs šis vienīgais izredzētais.

Es klusēju. Ar bažām domāju par nākotni. Baidos no ķīviņiem, greizsirdības, pat iespējamām slepkavī­bām. Un — ko tur liegties! — tagad mani moka kvēla nožēla, ka es neizmantoju izdevīgo gadījumu «Dīķos» un jau tur neieguvu Mjetu. Nekādu lielo atzinību par to, ka tiku apvaldījis savas «kaislības» (lietojot kād­reizējos Kopas laikos pieņemto izteicienu), es taču neguvu.

Pēc ļoti slikti pavadītas nakts nākamajā rītā, gais­mai austot, mani pamodināja pils sargtorņa zvana du­noņa — kāds to dimdināja pilnā spēkā. Tas bija liels baznīcas zvans, kuru es tiku nopircis izpārdošanā un licis uzkarināt pie ieejas pilī ciemiņiem un tūristiem par prieku, lai tie varētu pavēstīt par savu ierašanos. Taču zvans dunēja tik spēcīgi, ka bija sadzirdams pat Larokā, tāpēc līdzās tam tika iekārtots vēl elektriskais zvans, kurš tagad, protams, nedarbojās.

Nespēju iedomāties, kas tāds būtu varējis notikt, lai tik ilgi un spēcīgi zvanītu. Es izlēcu no gultas, uzvilku bikses virs pidžamas, uzrāvu kurpes tāpat basās kā­jās un, šauteni paķēris, metos lejā pa vītņu kāpnēm un pāri paceļamam tiltam izskrēju pirmajā pagalmā. Man pa pēdām ar bisi rokās sekoja Tomā.

Visi pils iemītnieki, steigā kādu apģērba gabalu uz­metuši, sapulcējušies pie mājdzīvnieku mītnes. Seit uz­zinām priecīgu vēsti: no «Dīķiem» atvestajai Marķīzei aizgalda stūrī atskrējis teliņš un tagad pretējā kaktā ceļā ir vēl otrs. Menū bija likusi savam dēlam mums to paziņot, bet viņš prieka pārmērā šo ziņu uzskatījis par tik svarīgu, ka atradis par vajadzīgu vienreizīgo notikumu atzīmēt ar lielā zvana skaņām. Vispirms es uz Momo pamatīgi sakliedzu — kā viņš, neraugoties uz manu vairākkārtējo stingro aizliegumu, iedrošinājies kaut ko tādu darīt! Bet pēc tam, pievērsies Falvinai, es viņai izsaku komplimentus par abiem teļiem — tie izrādās gosniņas — un viņu māti. Falvina tā uzpūtu­šies aiz lepnuma, it kā viņa pati būtu abas telītes lai­dusi pasaulē, un vienā gabalā kaut ko vervelē ar Menū, grasīdamās palīdzēt Marķīzei. Taču nekāda palīdzība nav vajadzīga, jo pēdējā telīte, aizkustinoši apaļīga un valga, jau ir šajā saulē. Arī Meisonjē, Kolēns un Žakē nepārtraukti tērgā, bet viņus pārskan Peisū pērkonīgā baiss, kad viņš uzskaita visus retos un tālab labi at­miņā saglabājušos vai nu paša pieredzētos, vai arī no citiem dzirdētos gadījumus, kad govij atnesušies dvīņi. Mēs visi stāvam, atbalstījušies uz aizgalda vārtiņiem, zodus uz virsējā gludā šķērskoka salikuši. Arī Mjeta ir mūsu vidū.

Meitene ir pusapģērbusies, izpūrušiem matiem, aiz notniedža vēl gluži silta. Viņu ieraugot, sirds man sāk nevaldāmi kūleņot. Labāk jau skatīties uz telītēm. Tās ir brūnganas un krietni prāvākas, nekā varēja gaidīt.

—   Saki nu viens cilvēks, — Peisū ieminas. — Re­dzot Marķīzi, neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņai atskries dvīnīši. Nemaz jau nebija vairāk piebrieduši kā parasti.

—   Jā, — Menū piebalso, — arī es esmu redzējusi grūsnas govis ar daudz lielākiem vēderiem. Bet paskat tik — Marķīzei uzreiz divi, pie tam tādi makani. Taisni jānobrīnās, kur tie abi viņai bijuši.

—   Nav vārdam vietas, tev gan palaimējies — Peisū saka Falvinai (es nezinu, kāpēc mēs visi cildinām Falvinu, jo govs patiesībā vairs nemaz nepieder viņai, bet Malvilas pilij, — varbūt tādā veidā mēs viņu gri­bam gandarīt par tām rupjībām, ko iepriekšējā vakarā sarunāja Menū), — Tādu govi, — Peisū turpina, — kura atnes divas telītes, tu taču nesadomāsi pārdot, Falvin. Pēc kādas nedējas tu par abām telītēm saņemtu brangu kušķīti naudas. Nemaz nerēķinot pienu, ko pēc tam izslatiksi. Tā jau nav govs, bet tīrā zelta bedre. Ar tādu var iedzīvoties mantā. Varbūt arī nāka­mās reizēs viņai būs dvīņi.

—    Interesanti, kam gan tu tagad telītes pārdosi, muļķadesa tāds? — Kolēns viņam apvaicājas.

—   To es tāpatās vien saku, — acis pa pusei pievē­ris, Peisū atbild sapņainā balsī. Droši vien viņš tagad sapņo par labiekārtotu fermu kādā labākā pasaulē ar elektriskām slaukšanas ierīcēm un govīm, kuras spe­cializējušās dvīņu dzemdēšanā. Viņš tā aizsapņojies, ka neblenž vairs pat uz Mjetu. Tiesa gan, šorīt, pēc vakarējās nobalsošanas, mēs visi tikai zagšus uzmetam viņai pa skatienam. Ikviens baidās, lai tikai pārējie nedomātu, ka viņš pārāk centīgi nopūlas meitenei pie­labināties.

Es aplēšu: Princese, Marķīze un abas jaunpiedzimušās telītes, kuras mēs nokristām par Komtesi un Baro­nesi, tagad ierakstāmas mūsu ciltsrakstos. Ai, esmu aizmirsis «Dīķos» atstāto govi, Melnaļu, kurai gan nav tik dižciltīgs vārds, taču pēc atnešanās tā dod daudz pienal Tātad Malvilai jau pieder piecas govis, pieau­dzis bullis un nesen piedzimušais vērsītis Princis. Arī to mēs uzaudzēsim, jo nedrīkstam riskēt, paturot vienu pašu vīriešu dzimtas eksemplāru. Kas attiecas uz zir­giem, tad mums ir trīs ķēves — Amaranta, Daijava'un tās meita Māneklīte — un ērzelis Malabārs. Cūkas es neskaitu, jo to mums jau ir pārāk daudz, lai visas uz­audzētu. Domājot par mūsu mājdzīvniekiem, mani pār­šalc silta drošības sajūta, ko tikai mazliet atvēsina ba­žas, ka tīrumi varētu atteikties nest ražu gan mūsu pašu, gan lopiņu partiKai. Interesanti, Ka iidz ar nau­das izzušanu izzudušas ari visas liekās vajadzības. Tāpat kā Bībeles laikos, mēs domājam pārtikas, zemes, ganāmpulku un cilts uzturēšanas kategorijās. Piemē­ram, Mjeta. Uz viņu es skatos pavisam ar citādām acīm nekā uz Biržitu. Ar Biržitu pats par sevi iznāca tā, ka seksuālajiem sakariem nebija nekā kopīga ar to dabisko mērķi, bet Mjetu es varu iedomāties tikai kā nākamo māti.

Pat braukājot ar diviem pajūgiem, mums vajadzēja četras dienas, iekāms visas mantas no «Dīķiem» pār­vedām uz Malvilas pili. Biju dzirdējis pilsētniekus sūro­jamies, ka pārvākšanās uz citu dzīvokli sagādājot daudz raižu, taču viņi nevar pat iedomāties, kādi mantu kalni viena cilvēka dzīves laikā sakrājas lauku saim­niecībā, turklāt tās visas vajadzīgas, bet grūti pārva­dājamas. Nemaz, protams, nerunājot par mājdzīvnie­kiem, lopbarību un labību.

Beidzot piektajā dienā varējām atkal sākt apstrādāt tīruma sloksnīti Rinas piekrastē, tagad jau ievērojot jaunos drošības noteikumus. Žakē ara, bet viens no mums pēc kārtas ar šauteni rokā atradās sardzē uz nelielā paugura, no kura bija pārredzama Rinas ieleja rietumu virzienā. Sargam bija piekodināts, pamanot ko aizdomīgu, izšaut gaisā, bet pašam nerādīties, lai Žakē ar zirgu pagūlu patverties pilī un mēs, apbruņojušies ar bisēm — ieskaitot no Vārvurda iemantoto, to mums tagad trīs, ceturtais ierocis bija karabīne —, steigtos sargam palīgā.

Sāds ieroču skaits, protams, pārāk niecīgs. Tāpēc es nospriedu, ka vajadzētu izmantot arī Vārvurda loku, kurš tuvcīņā bija izrādījies par visai bīstamu ieroci. Biržita savā laikā bija man izskaidrojusi loka šauša­nas teoriju, kas izrādījās daudz sarežģītāka, nekā pir­majā acu uzmetienā varētu iedomāties, un es, par spīti biedru skeptiskajam noskaņojumam, sāku trenēties uz ceja, kurš veda uz pils ārējo pagalmu. Neatlaidīgi vin­grinoties, es guvu tīri apmierinošus panākumus un pamazītēm palielināju šaušanas attālumu. Četrdesmit metru distancē veiksmīgākajās dienās ar vienu no iz­šautām trim bultām es jau varēju trāpīt mērķī. Tas, protams, bija vēl tālu no Vilhelma Telia snieguma un pat Vārvurda strēlnieka prasmes, taču patiesībā labāks panākums nekā ar medību bisi, kurai jau piecdesmit metru attālumā pārāk liela izkliede. Tāpat es biju pār­steigts par bultas trāpījuma spēku, jo tā tik dziji ieur­bās mērķī, ka reizēm tikai ar abām rokām bija izvel­kama.

Redzot šos panākumus, manos biedros pamodās sa­censības gcirs, un s<i ušana ar loku drīz vien mums kļuva par iemīļotāko laika kavēkli. Mazais Kolēns ātri mani panāca un pat pārspēja, jo no sešdesmit metru attāluma viņš mērķa plāksnē parasti iešāva vismaz trīs bultas un pamazām sāka tās tuvināt pat centra aplītim.

No mums visiem pieciem — pareizāk sakot, sešiem, ja ieskaita Žakē, kuru mēs gan vēl nepielaidām pie šaušanas vingrinājumiem — Kolēns augumā bija vis­mazākais un sīkākais. Mēs pie tā bijām tik lielā mērā pieraduši, ka mazais augums mums šķita Kolēna bū­tiska iezīme, un visi pilnīgi atklāti viņu saukājām par mazo Kolēnu. Mums ne prātā nenāca, ka šāda iesauka varētu būt kas apvainojošs, jo vairāk tāpēc, ka pats Kolēns nekad pret to nebija iebildis. Un tikai tagad, redzot, cik laimīgs viņš jutās, kad šaušanā ar loku mūs pārspējis, es pēkšņi atskārtu, ka Kolēns visu laiku cietis sava mazā auguma dēļ. Pat loks bija lielāks par viņu. Bet, kolīdz viņš paņēma loku rokā — un tagad las notika diezgan bieži, jo viņš vingrinājās centīgāk par mums visiem —, Kolēns jutās kā valdnieks. Dienasvidū pēc pusdienām es bieži viņu redzēju sēžam pie spraišjotā loga un studējam nelielo loka šaušanas pamācību, kuru Biržita bija man uzdāvinājusi, bet kurā es nekad nebiju vīžojis ieskatīties. Ar vārdu sa­kot, mazais Kolēns kjuva par dižāko strēlnieku no mums visiem. Un tā es viņu sāku dēvēt, jo redzēju, cik ļoti Kolēnam patīk vārds «dižais», kaut pārnestā nozīmē lietots.

Viņš tad nu paskubināja Meisonjē kopā ar viņu uztaisīt vēl trīs lokus. Kolēns domāja, ka ikvienam no mums jāapbruņojas arī ar loku, un tagad reizēm jau sūrojās par to, ka droši vien Larokā bojā gājusi viņa darbnīca, kas lieti noderētu bultu uzgaļu darināšanai. Es visādi veicināju Kolēna ierosmi, jo paredzēju, ka pienāks laiks, kad bises kļūs pilnīgi nederīgas, jo pie­trūks patronu un mums nebūs nekādas iespējas tās iz­gatavot, bet varmācība pasaulē, spriežot pēc visa, ne­izzudīs reizē ar šaujamiem ieročiem.

Kopš tā laika, kad Momo agrā rītā tika dimdinājis zvanu, lai mums pavēstītu, ka Marķīzei atskrējuši dvīņi, bija pagājis kāds mēnesis. Tad pievakarē ap pulksten septiņiem, kad es grasījos aizslēgt savas ista­bas durvis, lai ar Bibeli padusē dotos uz kārtējo vaka­rēšanu, bet Tomā, jau kāpņu laukumiņā stāvēdams, iz­teica piezīmi, ka es izskatoties pēc īsta pātarnieka, un es, ar izstiepto roku ap atslēgu darbodamies, pagriezu galvu, lai viņam dotu pienācīgu pretsparu, — pēkšņi atkal iedunējās zvans, taču ne pilnos atvēzienos kā to­reiz, bet pavisam citādi — diviem dobjiem piesitieniem sekoja vājāks piešķindinājums, kas sekojošo klusumu vērta vēl neparastāku un smagāku. Es sastingu. Momo tas nevarēja būt. Tas nebija viņa stils. Atrāvu durvis, nometu Bībeli uz galda, paķēru šauteni un pasviedu bisi Tomā.

Ne vārda neteicis — Tomā ašā skrējienā bija aizmeties man garām jau kāpņu laukumā —, es aizdrāzos līdz vārtu tornim. Pagalmā neviena nebija. Menū ar Momo laikam atradās dzīvojamā namā, kur māte ga­tavoja vakariņas, bet dēls droši vien slaistījās apkārt, cerēdams klusībā ko nočiept. Vārtu tornī šonakt vaja­dzēja dežurēt Kolēnam un Peisū, taču dienā viņu atra­šanās tur nebija obligāta. Tomā palika uzmanīt vār­tus, bet es, skriedams cauri tukšajām istabām, sapratu, cik nepietiekami ir mūsu spertie aizsardzības soļi. Pār­varēt ārējo pagalma mūri, kurš bija krietni zemāks par iekšējo, varēja viegli, ar pieliekamām kāpnēm vai izmantojot virvi ar galā piesietu āķi. Pāri aizsarggrāvjiem šeit veda parasts tilts, nevis paceļamais kā otrā pagalmā. Tādējādi bez sevišķām grūtībām varēja no­kļūt mūra piekājē un, kamēr mēs uzkavējamies dzīvo­jamā nama zālē, pārrausties tam pāri.

Izskrējis no vārtu torņa telpām, klusā balsī liku Tomā pakāpties uz mūra un pa šaujamlūkām virs vār­tiem ņemt atnācēju uz grauda. Nogaidījis, kamēr viņš to izdarīja, es klusītiņām pielavījos pie vārtos ierīkotā novērošanas lodziņa, pabīdīju aizvaru dažus milimet­rus sāņus un ar aci piesardzīgi pieplaku pie spraugas.

Kāda metra attālumā, tātad jau šinī pusē tiltam, ieraudzīju gadus četrdesmit vecu vīrieti sēžam mugurā lielam pelēkam ēzelim. Pāri kreisajam plecam viņam rēgojās siksnā uzmestas šautenes stobrs. Galva sveši­niekam bija kaila, seja tumša, mati pavisam melni, mugurā noputējis tumši pelēks uzvalks. Visvairāk mani pārsteidza viena detaļa — jātniekam kaklā karājās sud­raba krucifikss, kādu mēdz valkāt bīskapi. Vīrietis man likās liels un spēcīga auguma. Seja viņam izskatījās

liepai asu_mierīga, un es ievēroju, ka, pamanījis pret viņu pavērsto Tomā bises stobru, viņš pat acis nepainirkšķinaja.

Spējā rāvienā atbīdīju lodziņa aizsegu līdz galam un skaļi uzsaucu:

—   Kas tev šeit vajadzīgs?

Brutālais tonis jātnieku neietekmēja. Viņš pat nesa1 rūkās, tikai paskatījās uz lodziņu un samtainā, lab­skanīgā balsī atbildēja:

—       Vispirms parunāties ar jums, bet pēc tam pilī pār­nakšņot, Tā kā nakts ir tuvu, man negribētos doties atceļā.

Ievēroju, ka viņa runas veids ir izkopts, pat izmek­lēti izsmalcināts. Vārdus viņš izrunāja skaidri, un to skanējums bija aptuveni tāds pats, kāds raksturīgs mūsu apvidum.

—   Vai tev bez šautenes ir vēl kāds cits ierocis?

—   Nē.

—        Ieteicu runāt patiesību. Pēc ielaišanas pilī mēs tevi pārmeklēsim.

—Man ir kabatas nazītis, bet to es neuzskatu par ieroci.

—   Vai tam ir asmena slēdzis?

—   Nē.

—   Ka tevi sauc?

—   Filbērs Leno. Es esmu garīdznieks.

Pēdējo atbildi atstāju bez ievērības.

—       Klausies, Filbēr. Izņem šautenes aizslēgu un ieliec to kabatā.

Viņš tūlīt paklausīja, vienaldzīgā balsī piezīmē­dams:

—   Esat gan jūs neuzticīgi.

—       Mums ļr iemesls tādiem būt. Esam jau piedzīvo­juši uzbrukumu.

Tad atkal turpināju:

—        Klausies. Kad es atvēršu vārtus, jāj iekšā, tikai paliec seglos. Pēc metriem desmit apstājies, zemē kāp tikai tad, kad likšu to darīt.

—   Skaidrs.

Es pacēlu galvu un uzsaucu Tomā:

—   Turi viņu stobra galā.

Tomā piekrītoši pamāja. Es pārliku šauteni labajā rokā, atvirzīju drošinātāju, atgrūdu abus aizbīdņus un pavilku vienu vārtu pusi. Tikko Filbērs bija iekšā, es vārtus tik aši aizcirtu, ka ar vienu vārtu malu pagrūdu ēzeli. Tas metās uz priekšu un, strauji palēkdamies sā­nus, gandrīz izmeta jātnieku no segliem. Mūsu zirgi savā novietnē iezviedzās, ēzelis izslēja garās ausis un trīsošām kājām palika stāvam, kad Filbērs viņu ap­turēja.

—       Kāp zemē, — es teicu vietējā dialektā, — un dod šurp šautenes aizslēgu.

Tādējādi es pārliecinājos, ka viņš saprot šejienes dialektu. Aizslēgu ieliku savā kabatā. Tagad es biju gandrīz jau pārliecināts, ka šajā gadījumā mūsu ne­uzticība ir nevietā, taču piesardzībai ir viena kopēja iezīme ar visiem citiem tikumiem: tiem nozīme tikai tad, ja tie nepazīst izņēmumu.

Tomā atnāca pats un paņēma ēzeli aiz iemauktiem, lai to ievestu kūtī. Redzēju, ka viņš atkabina spaini, gribēdams lopiņu padzirdināt. Pagaidīju, kamēr Tomā atgriezīsies, un tad atkal pievērsos Filbēram.

—   No kurienes tu esi?

—   No Kaoras.

—   Bet tu saproti šejienes dialektu.

—       Pilnībā es nesaprotu. Leksikā ir zināmas atšķi­rības.

Šis jautājums šķita viņu ieinteresējam, jo Filbērs tū­līt sāka šejieniešu mēli salīdzināt ar viņa dzimtās pu­ses izloksni. Kamēr Filbērs runāja — un to viņš da­rīja raiti un plūstoši —, es viņu aplūkoju. Viņš nebija liela auguma, kā es sākumā biju domājis, bet labi vei­dots un ar tik iznesīgām kustībām, ka izskatījās slai­dāks. Viņa sejas izteiksme man likās neizprotama. Pārtraucu viņa filoloģiskos prātojumus un jautāju:

—  Vai tu jāj no Kaoras?

Atnācējs pasmaidīja. Es ievēroju, ka viņa smaids ir valdzinošs.

—   Nē, kur nu. Es jāju no Larokas. Bumbas sprā­dziena laikā es nejauši atrados tur.

Muti atplētis, vēros viņā.

—   Vai tad Larokā kāds palicis dzīvs?

—   Protams, — viņš atbildēja.

Un tikpat mierīgā garā piebilda:

—   Pavisam cilvēku divdesmit.

Nodaļā, kuru mēs nupat lasījām, ir tik daudz uzkrī­tošu izlaidumu, ka es atļaušos pārtraukt Emanuēla stāstījumu, lai tos aizpildītu. Iepriekš gan es pārlasīju vēl arī nākamo nodaļu, lai pārliecinātos, vai Emanuēls, kā viņš dažkārt mēdz darīt, tur nav atgriezies pie iepriekš stāstītā, lai papildām ko paskaidrotu. Taču nē. Ne ar vienu vārdu viņš par to neieminas. Varētu do­māt, ka viņam tas piemirsies.

Tomēr Vispirms — tā kā taisni par viņu būs runa — es vēlētos pasacīt kādu vārdu par Mjetu. Es negribētu, lai pēc Emanuēla liriskajiem apjūsmojumiem rastos iespaids, ka es Mjetai norauju tās dzejisko plīvuru. Patiesībā Mjeta ir tāds pats parasts lauku skuķis kā tūkstošiem citu. Nav vārdam vielas, viņa ir veselīga un zaļoksnēja, un viņai netrūkst nenieka no tiem kup­lajiem apaļumiem, par kuriem Emanuēls nevar vien no­priecāties. Bet apgalvot, ka Mjeta ir skaista, manuprāt, ir pārspīlējums. Viņa nepavisam nav skaistāka par Renuāra Peldētāju, kuras reprodukcija karājas Emanuēla gultas galvgalī pie sienas, vai fotogrāfiju uz rakstām­galda mūsu istabā, kur redzam Biržitu šaujam ar loku (taisni jābrīnās, ka Emanuēls to saglabājis vēl pēc tam, kad viņa tam atsūtīja nekrietno vēstuli ar paziņo­jumu par savām laulībām).

Tāpat attiecībā uz Mjetas «inteliģenci» es nepavi­sam neesmu vienis prātis ar Emanuēlu. Mjeta ir priekšlaicīgi dzimis bērns un kopš dzimšanas mēma, tāpēc jādomā, ka viņas smadzenēs ir kāds defekts, kas meitenei nav ļāvis apgūt runas iemaņas, bet tas, savu­kārt, novedis pie tā, ka viņas priekšstati par apkārtējo pasauli ir trūcīgāki nekā normālam cilvēkam. Ar to es negribu sacīt, ka Mjeta būtu debila vai pat idiote, jo tādā gadījumā Emanuēls nevarētu minēt tik daudz pie­mēru, kas apliecina Mjetas smalkjūtību attieksmē pret saviem līdzcilvēkiem. Bet no tā nekādā ziņā nav izse­cināms, ka Mjeta būtu «ļoti inteliģenta». (Emanuēls man to vairākkārt apgalvojis, bet patiesībā tas ir tikai vēl viens piemērs, ka seksuāla ieinteresētība noved pie pārspīlētiem vērtējumiem.) Mjeta, neraugoties uz savu smalkjūtību, patiesībā ir ļoti primitīva. Līdzīgi bērnam viņa reālo pasauli uztver visai nepilnīgi. Viss pārējais šeit ir sapņi un izdoma, kuriem ar faktiem nav nekā kopīga.

Varētu domāt, ka Mjeta man gluži vienkārši nepa­tīk. Taču tas nav tiesa, jo es viņu, tieši pretēji, vērtēju jo augstu, Viņa ir dāsna, taisni vai pats labestības iemiesojums, kurā nav ne kripatiņas egoisma. Ja es

ticētu reliģisko murgotāju māžiem, es pat sacītu, ka viņā ir kaut kas no izdaudzinātajām svētajām jauna­vām, lai gan Mjetas labestība jo bieži izpaužas tādā jomā, kas parastai svētajai jaunavai tā kā nebūtu rak­sturīga.

Nākamajā dienā pēc apspriedes, kurā Emanuēls ar savu daudzvīrības priekšlikumu palika mazākumā, Malvilas pilī patiesi valdīja zināms saspīlējums, jo visi gaidīja, kuru gan Mjeta izvēlēsies sev par «vīru» (Meisonjē terminoloģija) jeb «partneri» (Emanuēla lie­totais apzīmējums). Tas bija tik manāms, ka neviens no mums — kā to Emanuēls gluži pareizi atzīmējis — pat neiedrošinājās uz meiteni paskatīties, lai tikai pā­rējie nenodomātu, ka viņš grib tai pielišķēties. Cik krasā pretstatā tas bija mūsu nekaunīgajiem skatie­niem, ar kādiem mēs viņu aplūkojām iepriekšējā va­karā!

Nezinu, ko par mūsu pēkšņo atturību nodomāja pati Mjeta. Viņai taču esot bērna «dzidrās un bezdibenīgās» acis (es citēju Emanuēla vārdus, ko viņš teicis nākamajā nodaļā). Seit man jāpiezīmē, ka tad, kad mēs otro reizi braucām uz «Dīķiem» pēc mantām, ga­rais Peisū vaļsirdīgāk par mums visiem diezgan sku­mīgi atzinās, ka «viņa» acīm redzami dod priekšroku Emanuēlam. To viņš sacīja, klātesot Kolēnam, Mei­sonjē un man, kamēr jaunatnācēji troglodītu mītnē kra­vāja savas mantas. Arī mēs pārējie ar bēdīgu sirdi atzinām, ka, patiesi, tā jau nu ir gan.

Pienāca vakars. Pēc vakariņām Emanuēls atkal la­sīja mums Bībeli. Šoreiz viņam bija nākuši klāt trīs dedzīgi klausītāji, taču man. pamats domāt, ka vecie Emanuēla biedri bija diezgan nevērīgi. Emanuēls la­sīja, brīžiem pret vienu, brīžiem pret otru kamīna ap­mali atspiedies. Mjeta sēdēja pusapļa vidū. Viņas seju

un augumu sarkanīgi apgaismoja plandošās liesmu mē­les. Es skaidri atceros šo vakaru un savas — parei­zāk sakot, visu mūsu — nepacietīgās gaidas. Ema­nuēla balss, neraugoties uz tās labskanīgumu un silto tembru, mani kaitināja, jo viņš lasīja kaut kā pārmē­rīgi gausi. Nezinu, vai par to jāpateicas nogurumam pēc darbā pavadītās dienas, satraukumam un neziņai vai arī apkārt valdošajai pustumsai, taču agrākais sa­sprindzinājums šķita aprimies. Mūsu skatieni atkal kā piekalti uzkavējās pie vaļīgi sēdošās meitenes raže­najiem apaļumiem, kamēr viņa vērīgi ieklausījās Bī­beles vārdos. Taču, liekas, mūsu uzmanība Mjetai ne­palika apslēpta. Laiku pa laikam meitenes acis sasta­pās ar mūsu skatieniem un viņa mums uzsmaidīja. Bet smaidīt viņa smaidīja visiem vienādi. Emanuēls jau ir pieminējis Mjetas smaidu, un tas patiesi bija ļoti pievilcīgs, tikai visiem gluži vienāds.

Vakarēšanai beidzoties, Mjeta pavisam brīvi piecēlās, satvēra Peisū pie rokas un aizveda sev līdzi.

Man liekas, Peisū bija ļoti iepriecināts par to, ka kamīnā ar plēnēm segtie apdeguļi vēl tikai gailēja un tāpēc zālē bija patumšs. Un tikpat priecīgs viņš droši vien bija par iespēju pagriezt mums muguru, lai ne­viens neredzētu viņa seju. Bet mēs, aiz pārsteiguma klusēdami, palikām sēžam pie kamīna, kamēr Menū, purpinādama kaut ko aizvainojošu par ērzeļiem, kuri palikuši ar garu degunu, aizdedzināja mūsu gais­mekļus.

Taču ar to pārsteigumi vēl nebija galā. Nākamajā vakarā Mjeta izvēlējās Kolēnu. Aiznākamajā — mani. Ceturtajā dienā — Meisonjē. Piektajā — Žakē. Ses­tajā viņas izredzētais atkal bija Peisū. Un šādā manis uzskaitītā kārtībā viņa turpināja, nevienu vienīgu reizi neizvēlēdamās Emanuēlu.

Nevienam nenāca smiekli, lai gan situācija bija gluži komiska. Mēs visi bijām vienādi smieklīgā stāvoklī. Daudzvīrības aizstāvis izrādījās izslēgts no tās prak­ses, par kuru viņš bija iestājies. Bet monogāmijas stin­grie piekritēji, nemaz nekaunēdamies, apmierinājās ar šadu sadali.

Vienā jautājumā tomēr nekādu šaubu nevarēja būt — Mjeta tā rīkojās spontāni, neko nezinādama par mūsu apspriedi un nevienam arī padoma neprasīdama. Ja viņa atdevās pēc kārtas mums visiem, tad vienīgi tādēļ, ka mēs visi viņu ļoti iekārojām un viņa bija labsirdīga. Jo no paša mīlas akta viņai nebija ne silts, ne auksts. Un par to arī nav ko brīnīties, ja ņem vērā, kādos apstākļos un kādā veidā viņa bija ar to visu iepazinusies.

Kas attiecas uz secību, kādā Mjeta izvēlējās savus partnerus, tad mēs drīz vien ievērojām, ka viņa to dara, gluži vienkārši vadīdamās no tās kārtības, kādā mēs sēdējām ļ ie galda. Tomēr pāri palika lielā mīkla: kāpēc viņa nekad neizvēlējās Emanuēlu, lai gan, pēc visa spriežot, viņa to dievināja?

Ka Mjeta patiesi par Emanuēlu bija sajūsmināta, viņa bērnišķīgā vientiesībā nemaz nedomāja slēpt. Līdzko Mjeta ienāca zālē, viņas acis tūdaļ meklēja Emanuēlu. Kad Emanuēls runāja, Mjeta ne acu neno­laida no viņa lūpām. Kad Emanuēls gāja laukā, Mje­tas skatiens viņam sekoja. Nemaz nebija grūti iztēlo­ties Mjetu sēžam pie viņa kājām, aplaistām tās ar smaržīgām zālēm un pēc tam ar saviem matiem nosu­sinām. Sis salīdzinājums nedrīkstētu liecināt, ka mani būtu ietekmējis mūsu vakarēšanu reliģiskais raksturs. Es to gluži vienkārši aizņemos no mazā Kolēna.

Kad trešo reizi pienāca mana reize, es nospriedu sa­sparoties un Mjetai zem četrām acīm viņas istabā pa­jautāt, ko tas viss nozīmē. Lai gan Mjetas rīcībā bija vesels žestu un vaibstu arsenāls, tā ka saprast viņu nemaz nebija tik grūti (turklāt Mjeta prata arī rak­stīt), sarunāties ar viņu reizēm bija diezgan neērti, jo netaktiski būtu meitenei pārmest patiesības tīšu no­klusēšanu, kā to varētu darīt dialogā ar citām sievie­tēm, — pat tad, ja bija pamats domāt, ka Mjeta tā rīkojas apzināti. Līdzko es Mjetai iejautājos, kāpēc viņa šodien nav izvēlējusies Emanuēlu, meitenes seja sa­stinga un viņa tikai papurināja galvu. Atkārtoju savu jautājumu vairākos atšķirīgos veidos, taču atbilde aiz­vien bija viena un tā pati.

Tad es mainīju uzbrukuma leņķi. Vai tad viņa nemīl Emanuēlu? Mjeta vairāk reižu pēc kārtas sparīgi pamāj ar galvu, skropstas pāri maigajām acim samirkšķinās, lūpas pa pusei atveras, seja — pati vaļsirdība. Es at­kārtoju savu jautājumu: kāpēc viņa tā rīkojas? Mjetas acis aizveras, tāpat arī lūpas, un atkal viņa papurina galvu. Nē, tā mēs nekur netiksim. Es pieceļos, samek­lēju svārku kabatā piezīmju grāmatiņu, kurā mēdzu ierakstīt darbarīku izsniegšanu no noliktavas, un uz vienas lappusītes nespodrajā kvēpekļa gaismā ar lie­liem iespiedburtiem uzrakstu: «KĀPĒC TU NEIZVELIES EMANUELU?» Pasniedzu Mjetai zīmuli un pie­zīmju grāmatiņu. Viņa noliek to uz ceļgaliem, pasūkā zīmuli un ar lielām pūlēm uzraksta: «Tāpēc». Brīdi pa­domājusi, viņa aiz šā «tāpēc» pieliek vēl punktu, man liekas, tālab, lai pasvītrotu, ka viņas atbilde ir galīga.

Un tikai pēc trim dienām, turklāt pavisam neviļus, es uzzinu iemeslus, kāpēc viņa tā dara, pareizāk sa­kot, iemeslu, jo viņas rīcībai ir viens vienīgs izskaid­rojums.

Emanuēls, bažīdamies par mūsu drošību, bija notei­cis, ka visām trim medību bisēm, viņa šautenei, munī

Hjai un abiem lokiem ar bultām jāglabājas mūsu is­taba. Izejot mēs to aizvien aizslēdzām un atslēgu no­glabājām noliktavā kādā atvilktnē, par kuru zinājām tikai mēs abi un Meisonjē.

Kādu pēcpusdienu, gribēdams pārģērbties Ema­nuēls pirmo reizi tika mani apmācījis jāšanā, un es biju sviedros izmircis caurcaurēm slapjš —, steidzos paņemt no slēptuves mūsu istabas atslēgu. Vītņu kāp­nes bija stāvas, un, tā kā jutos ļoti noguris, es lēnītēm laju augšup, ar kreiso roku pieturēdamies pie mūra kolonnas, ap kuru vijās pakāpieni. Nokļuvis līdz tre­šajam stāvam, uz mirkli apstājos kāpņu laukumiņa, lai atvilktu elpu, ur|, sev par lielu pārsteigumu, plašās zāles viņējā galā, uz kurieni pavērās abu istabu dur­vis, ieraudzīju Mjetu, kura stāvēja, ausi pie mūsu ista­bas atslēgas cauruma piespiedusi, un ļoti vērīgi klau­sījās. Es labi zināju, ka istabā neviena nav, jo Ema­nuēls bija palicis pie mājdzīvnieku novietnes, turklāt pirms pusotrām stundām, kad atskrēju uzvilkt zābakus, lai uzsāktu jāšanas apmācības, es durvis biju noslē­dzis.

Piegāju Mjetai tuvāk un uzsaucu: «Mjeta, ko tu šeit dari?» Meitene nodrebēja, izslējās, nosarka un paska­tījās apkārt ar vajāta dzīvnieka acīm, it kā grasīdamās kur aizbēgt. Taču tajā pašā mirklī es biju klāt, sa­tvēru meiteni pie delnas locītavas un teicu: «Bet, Mjeta, istaba taču tukša, nav ko klausīties!» Viņa paskatījās uz mani ar tādu neuzticību, ka es izņēmu atslēgu no kabatas, atdarīju durvis un, viņu vēl aizvien pie del­nas locītavas cieši turēdams, ievilku istabā, jo Mjeta negribēja nākt. Ieraudzījusi, ka tur patiešām neviena nav, Mjeta pārsteigumā sastinga. Bet tad, neuzklau­sīdama manus jautājumus, atvēra drēbju skapi. Ema­nuēla uzvalkus Mjeta laikam pazina, jo, manas drē­bes sānus pabīdījusi, viņa sāka ar delnu tos glāstīt. Pēc tam viņa citu pēc citas atvilka visas kumodes at­vilktnes, un seja viņai kļuva aizvien gaišāka. Beigusi šo pārmeklēšanu, Mjeta palūkojās uz mani ar vaicā­jošu skatienu un, tā kā es, par negaidīto kratīšanu pārsteigts, neko neteicu, vispirms ar pirkstu norādīja uz kušeti pie loga, kur gulēju es, bet tad ar kreiso roku iebikstīja man krūtīs. Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Taču šajā pašā brīdī, izbrīnīti visapkārt vērda­mās, viņa uz Emanuēla rakstāmgalda pamanīja Biržitas fotoattēlu loka šāvējas pozā, pikti to paķēra un, nolūkodamās manī ar ieplestām acīm, sirdīgi vicināja labajā rokā, ar kreiso man uz to rādīdama. Es pat nevaru pateikt, kā īsti, taču ar visu savu pozu, ar auguma izlokiem, galvas pašķiebienu, sejas izteiksmi, ar žestiem Mjeta man vaicāja, nē, es nevaru sacīt — vaicāja, jo viņas lūpas neizdvesa nevienas skaņas, viņa šo jautājumu atdarināja ar mīmiku, varētu arī teikt — nodejoja. Taču jautājums bija tik nepārprotams, ka es gandrīz vai ticēju to sadzirdējis: «Bet kur tad ir šī vāciete?»

Viss noskaidrojās. Kā atceramies, Vārvurdu ļaudis «Dīķos» domāja, ka Biržita vēl dzīvo pie mums. Ne­viens Mjetai nebija paskaidrojis, ka tas nav tiesa. Taisni otrādi — Emanuēla atturību tajā vakarā, kad «Dīķu» iemītnieki pārcēlās uz Malvilas pili, Mjeta iz­skaidroja tādējādi, ka viņa sirds ir saistīta pie citas sievietes. Tā kā pilī Biržitu nekur nemanīja, Mjeta bija nospriedusi, ka Emanuēls viņu pievācis pie sevis, lai pasargātu no mūsu tīkojumiem. Fakts, ka Emanuēla istaba atšķirībā no citām vienmēr bija aizslēgta — Mjeta nezināja, ka arī es tur dzīvoju —, viņā šo pār­liecību nostiprināja vēl vairāk. Ka šis pieņēmums ir pretrunā ar daudziem citiem mūsu kopējās dzīves ap-

stākļiern, meitene nebija ņēmusi vērā. Līdz ar to kļuva pilnīgi skaidrs: viņa Emanuēlu ne reizi nebija izvēlē­jusies tāpēc, ka centās cienīt pašas sagudroto Ema­nuēla greizsirdīgo kaisli.

Lai nu būtu kā būdams, taču Mjeta vēl tanī pašā vakarā izlaboja savu kļūdu. Tas mums sagādāja lielu atvieglojumu, un "es vēl piedevām izjutu ļaunu prieku, redzēdams, ka Emanuēls pēc vakarēšanas aiziet no zāles ar biezo Bībeli vienā rokā, bet Mjetu — ja tā varētu izteikties — otrā.

Filbērs mums paziņoja divas priecīgas vēstis. Mūsu Falvinas brālis, Marsels Falvins, bija dzīvs un tāpat arī Mjetas vecākā māsa Kati. Otrkārt, neskarta bija saglabājusies arī Kolēna atslēdznieku un santehnikas darbnīciņa Larokas galvenajā ielā.

Ne jau pagodinādams mūsu ciemiņu, bet gan tālab, lai viņu labāk novērotu, es Filbēru biju nosēdinājis pie galda sev pretim starp Mjetu un Peisū, par ko pē­dējais bija ļoti apbēdināts.

Filbērain bija mīksti un kupli melni mati bez jeb­kādām tonzūras pēdām. Deniņos tie izskatījās jau krietni iesirmi, bet tālāk galvas virsū klājās garās, kuplās cirtās, izveidodami kaut ko līdzīgu bruņucepurei vai cildenām krēpēm un izceldami viņa plato pieri un lieliskās acis, kurās dzirkstīja dzīvesprieks un šķel­mība.

289

Taču Filbēra veidolā tā nebija vienīgā pretruna. Pa­lūkojoties uz viņa rokām, uzkrita, ka tās ir garas un spēcīgas, ar raupjiem pirkstiem. Ar vārdu sakot, darba vīra rokas, kuras nekādi nesaderējās ar tā paša cil­vēka maigi tembrēto balsi un rūpīgi izkopto izrunu.

10-974

Tikpat dīvains viņa ārienē bija tuklo un kalsno joslu sadalījums. Maigie, jo sevišķi bērnu ģīmīšos tik pie­vilcīgie apaļumi, kurus ikdienas dzīvē dēvējam par vaigiem, lai gan mediķi tiem piešķīruši daudz nedzejiskāko Bišā tauku pauguru nosaukumu, Filbēra sejā nemaz nebija manāmi — vaigu jeb, lietojot medicīnisko terminu, Bišā tauku pauguru vietā viņam abpus de­gunam stiepās dramatiskas ieplakas, kas uzvedināja uz domām par tuberkulozes pēdējo stadiju un piešķīra viņam mānīgu grūti sirgstoša cilvēka vai askēta iz­skatu. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc es lietoju vārdus «mā­nīgs izskats». Pirms aizjāšanas no Malvilas Filbērs, kā jau cilvēks, kas paradis dzīvot uz vispārības rē­ķina, mani «brālīgi» lūdza («brālīgi» laikam tāpēc, ka mums bija kopīgs debesu tēvs) viņam piešķirt (tieši tādu vārdu viņš lietoja) vienu no maniem krekliem, jo viņējais esot pagalam novalkāts. Drusku izbrīnījies par to, ka man vienam tiek uzlikti ar šo «brālību» saistītie izdevumi, es izpildīju viņa lūgumu. Filbērs tūlīt uz karstām pēdām apmainīja sev kreklu, atseg­dams labi attīstītu, muskuļainu, mazliet pat aptauko­jušos vidukli, kas nepavisam nesaderējās ar viņa izkā­mējušo seju.

Mūsu pirmā kopīgi ieturētā azaida laikā Filbērs spē­lēja abas — askēta un grūti sirgstoša cilvēka lomas. Jau pašā sākumā viņš mums paziņoja, ka allaž izticis «ar mazumiņu», ka viņam neesot «nekādu .vajadzību», ka jau sen pieradis pie «trūcīgas dzīves». Brīdi vēlāk ciemiņš savā atklātībā gāja vēl tālāk. Viņu kremtot «neārstējama kaite», taču, paldies dievam, tā neesot lipīga (tas tika teikts, lai mūs nomierinātu). Viņš jau stāvot «ar vienu kāju kapā». Un tomēr grūtais sirdzējs un askēts ēda par četriem, nemitīgi kaut ko klāstīdams savā sulīgajā, aiz dzīves spara vibrējošā baritonā,

l aiku pa iaikam, lielus kumosus mutē bāzdams, viņš pablenza uz galda kaimiņieni pa kreisi. Kad askēts uzzināja, ka Mjeta ir mēma, viņa interese uzreiz div­kāršojās.

Es, savukārt, sāku viņam uzdot vienu otru nenozī­mīgu jautājumu. Spriežot pēc tā, ko Filbērs mums patāstīja par savu dzīvi pirms Notikuma dienas — un ķietarni mums tika izklāstīts daudz, lai gan diezgan miglainā veidā —, viņš bija apceļojis visu Francijas vidieni un tās dienvidrietumu apvidus, apmezdamies ,an pie tāda un tāda amata brāļa, gan pie tādas un tādas dāmas, gan pie tādiem un tādiem augstu stāvo­šiem dvēseļu ganiem, un aizvien pēc viņu ielūguma. Kad uznākusi N diena, viņš jau kādu nedēļu bija no­dzīvojis pie lādzīgā Larokas mācītāja, kurš viņa acu priekšā atdevis dvēseli dievam.

Tā vien likās, ka mūsu draugam Filbēra'm nebija bijis ne savas draudzes, ne savu māju. Bet no kā tad viņš īsti pārticis? Viņa nostāstos runa aizvien bija par labdarīgām dāmām, kuras apmierinājušas viņa «vaja­dzības» (lai gan viņam tādu neesot) un pašu bagātīgi apdāvinājušas, savstarpēji sacenšoties viņa sabiedrības dēļ. Par visu to mūsu neatvairāmais ciemiņš, acīm re­dzami apzinādamies savu pievilcību, runāja ar manāmu koķetēriju.

Filbēram mugurā bija tumši pelēks jau apdilis uz­valks, kas pēc attīrīšanas no putekļiem tomēr izskatī­jās vēl diezgan pieklājīgs, krekls ar stipri nonēsātu pa­saulīga griezuma apkakli un adītu tumšu kaklasaiti. Taču visvairāk uzkrita uz krūtīm melnā saitītē uzkari­nāts lielisks sudraba krusts, kuru, manuprāt, neviens par bīskapu zemāks garīdznieks nedrīkstēja nēsāt.

10

291

-— Ja tu esi no Kaoras, — es teicu (cieši apņēmies atnācēju uzrunāt tikai ar «tu», neraugoties uz viņa-

dižošanos), — tad droši vien būsi mācījies turienes augstākajā garīgajā seminārā?

—   Protams, — Filbērs apstiprināja, ar smagajiem plakstiem aizsegdams savas šķielējošās acis.

—   Un kurā gadā tu tajā iestājies?

—   Vari gan tu uzdot savādus jautājumus! — Fil­bērs, vēl aizvien acis nodūris, iesmējās bērnišķīgu smiekliņu. — Pagājis tik daudz gadu! Es taču vairs neesmu nekāds jauneklis, — viņš koķeti piebilda.

—   Papūlies tomēr atcerēties, — es teicu. — Lai nu kā, bet iestāšanās augstākajā garīgajā seminārā ir tāds notikums, kuru nevarētu aizmirst.

—   Patiesi, — Filbērs atbildēja savā skanīgajā balsī, — tas ir vienreizīgs notikums.

Bet, tā kā es nogaidoši klusēju, izlocīties viņš ne­varēja.

—   Pag, pag.,. Tas, liekas, bija piecdesmit sestajā gadā … Jā, jā, — brīdi padomājis, viņš apstipri­nāja, — piecdesmit sestajā gadā.

—   Tā jau man likās, — es priecīgi noteicu. — Tu esi sācis mācīties Kaoras augstākajā seminārā tajā pašā gadā, kad mans draugs Serirjē.

—   Jā … bet seminārā bija ļoti daudz audzēkņu, — Filbērs pavīpsnādams paskaidroja. — Visus es nepa­zinu.

—   Bet jūs taču abi bijāt pirmajā kursā, — es tur­pināju. — Turklāt tāds tips kā Serirjē nevarēja palikt nepamanīts. Vienu metru deviņdesmit četri centimetri garš, ar ugunīgi sarkaniem matiem.

—   A-ā, jā, jā, tagad, kad tu viņu tā apraksti, es at­ceros gan, — Filbērs sacīja.

Par šo jautājumu viņš izteicās ļoti nelabprāt un jutās acīm redzami atvieglots, kad es viņu lūdzu pa­stāstīt mums tuvāk par Laroku.

—   Pēc bumbas sprādzienā, — viņš skumīgi ieminē­jas, — mums bija jāiztur lielas ciešanas.

Es tūlīt ievēroju šo vārdu — «ciešanas». To lietojam es biju dzirdējis tikai garīdzniekus un ļaudis, kuri at­darina viņu runas veidu. Viņiem tas ir gandrīz vai profesionāls termins. Un, neraugoties uz šā vārda ne­patīkamo skanējumu, viņi to izrunā ar jo lielu baudu, liiju dzirdējis apgalvojumus, ka garīdznieku jaunā pa­audze no tā lietošanas izvairoties. Ja tā būtu patie­sība, tad varētu tikai priecāties. Sis vārds man derdzas tāpēc, ka tajā jūtama tāda kā paštīksmināšanās pie­skaņa. Ap ciešanām, jo sevišķi citu ciešanām, neviens nedrīkstētu tīksmināties un izmantot tās atklātībā kā sava veida ornamentu dvēseļu izskaistināšanai.

Bet tieši Filbērs ar jo lielu patiku pakavējās pie pār­dzīvotajām «lielajām ciešanām». Tās galvenokārt sais­tījās ar to, ka pie dzīvības palikušajiem vajadzējis ap­rakt bojā gājušo nožēlojamās paliekas. Arī mēs paši bi­jām to pieredzējuši, taču nekad sarunās nepieminējām.

Tā kā Filbērs šo procedūru attēloja visos sīkumos, tad, lai no tās atrautos, es viņam pajautāju, kā tagad klājas Larokas iedzīvotājiem.

—    Labi un reizē slikti, — viņš atbildēja, galvu augšup paceldams un pārlaizdams savu melanholisko skatienu visiem klātesošajiem. — No dvēseļu glābša­nas viedokļa raugoties, labi, materiālā ziņā — slikti. Kas attiecas uz dvēseļu glābšanu, — viņš turpināja, acis pa pusei pievērdams un mutē prāvus gaļas gaba­lus stūķēdams, — tad man jāsaka, ka šajā ziņā es izjūtu lielu gandarījumu. Visi tā vien rautin raujas uz dievkalpojumiem.

Pamanījis, ka mēs ar Meisonjē esam ļoti pārsteigti — jo, kā zinājām, Larokas mērija sastāvēja no sociālis­tiem un komunistiem —, viņš paskaidroja:

—  Jus varbūt brīnīsieties, bet Laroka visi piedalās dievkalpojumos un iet pie dievgalda.

—   Un ar ko tu to izskaidro? — Meisonjē, uzacis saraukdams, īgnā balsī iejautājās.

Tā kā Meisonjē sēdēja pa kreisi no manis, es pa­griezu galvu, lai paskatītos uz viņu. Mani pārsteidza nopietnība, kāda bija jaušama viņa smailajā profilā. Sāda ziņa viņu acīm redzami uztrauca. Lai gan Noti­kuma diena bija iznīcinājusi visas Meisonjē cerības, viņš vēl aizvien pasauli uztvēra kā mēriju kopumu, kurā par vairākumu cīnās kreiso spēku bloks. Piebikstīju viņam zem galda ar kāju. Ir taču brīži, kad vaļsirdība vietā, bet reizēm tā var arī kaitēt. Mana neuzticība pret Filbēru kļuva ar katru mirkli lielāka. Es nešaubī­jos, ka dzīvi palikušie Larokas iedzīvotāji nokļuvuši viņa ietekmē, un uzskatīju to par nevēlamu,

—   Pēc bumbas sprādziena, — Filbērs atkal ierunā­jās savā skaistajā, svinīgajā un pašapmierinātajā balsī, — cilvēki ielūkojās dziļāk paši savās dvēselēs un pār­baudīja savu sirdsskaidrību. Viņu fiziskās, bet it īpaši dvēseles mokas bija tik lielas, ka cilvēki neviļus sev vaicāja, vai viss notikušais nav kāds lāsts un sodiba par viņu kļūdām, grēkiem un vienaldzību pret dievu, par savu pienākumu, jo sevišķi reliģisko pienākumu atstāšanu novārtā. Turklāt mūsu eksistence kļuva tik nedroša, ka cilvēks gluži instinktīvi pievērsās dievam tam kungam, lai izlūgtos viņa aizstāvību.

Noklausoties šo runu, es nojautu, ka Filbērs darījis visu, lai savos draudzes locekļos izraisītu vainas ap­ziņu un tādējādi saduļķotos ūdeņus novadītu uz sava dzirnavu rata. Jutu, ka nemierīgs kļūst arī no manis pa labi sēdošais Tomā. Bīdamies, ka viņš var pēkšņi eksplodēt, slepšus piebikstīju viņam, lai nezaudē saval­dīšanos. Par vienu es biju cieši pārliecināts: nedrīkst ar Filbēru ielaisties nekādos reliģiskos strīdos. Jo vairak tāpēc, ka ar savām samtainajām, kaut arī mazliet šķielējošām acīm, savu skaisto askēta galvu un lab­skanīgo balsi, kas šķita atgādinām, ka tās īpašnieks ar vienu kāju stāv kapā» (lai gan ar otru viņš visiem spēkiem atspērās bedres pretējā malā), Filbērs nepilnās divās stundās bija savaldzinājis visas trīs mūsu sievie­tes un atstājis dziļu iespaidu arī uz Žakē, Peisū un pat Kolēnu.

Pēc azaida mēs sasēdāmies aplī ap kamīnu, un Fil­bērs atkal atsāka runu par Larokas iemītnieku materiā­lajām grūtībām.

Dzīvi palikušie larokieši sākumā lūkojušies nākotnē diezgan optimistiski, jo lielo pārtikas preču un tāpat arī gaļas veikalu turpat līdzās Kolēna darbnīriņai ugunsgrēks nebija skāris, lai gan nodegusi bija visa pilsētiņas lejasdaļa. Taču drīz viņi atskārtuši, ka vienu dienu šie krājumi izbeigsies un viņi nespēs tos papil­dināt, jo pilsētiņas apkaimē visas lauku saimniecības kopā ar to dzīvo inventāru bija gājušas bojā. Pilī, kuras Parīzē dzīvojošos īpašniekus arī varēja uzskatīt par mirušiem, neskartas bija palikušas dažas cūkas, viens vērsis un piecijājarnzirgi līdz ar zināmu dau­dzumu lopbarības to uzturēšanai. Kursežaka, kas atro­das pusceļā starp Laroku un Malvilu, arī daļēji bija palikusi neskarta, un tur izglābušies seši cilvēki, bet visas govis, atskaitot vienu ar zīdāmu teļu, nobeigu­šās. Sis zaudējums jo sāpīgāks tāpēc, ka larokiešu vidū esot divi zīdaiņi un kāda slimīga divpadsmit gadu veca bārenīte, par kuras veselību jo sevišķi jārūpējoties. Līdz šim bērnu vajadzībām izlietots pārtikas preču veikalā atrastais kondensētais piens, bet pašreiz tas jau izbeidzoties.

Savas runas beigās Filbērs pats nekādus secināju­mus neizdarīja, tikai pārlaida skatienu klātesošajiem. Tā kā neviens nebilda ne vārda, es mūsu ciemiņam atkal uzdevu dažus jautājumus. No viņa atbildēm uzzi­nāju, ka larokieši visu laiku domājuši, ka Malvilas pili kadam jābūt palikušam dzīvam, jo to, tāpat kā daļu Larokas un Kursežaku, nosedz varens klints masīvs. Ka šāds pieņēmums bijis dibināts, viņi pārliecināju­šies pirms kāda mēneša, izdzirdot Malvilas pils zvanu skanam. Tāpat es noskaidroju, ka aizsardzības nolū­kiem viņu rīcībā ir savs ducis medību bisu, prāvs skaits patronu, kā ari vairākas šautenes.

Kad Filbērs atkal ieminējās par jājamzirgiem, es saausījos, taču ar nolūku viņam neko par tiem nejau­tāju. Visus šos zirgus es labi pazinu, jo pats biju tos Lormio ģimenei pārdevis. Lormio bija Parīzē dzī­vojuši rūpnieki, kuri par ļoti dārgu cenu bija nopir­kuši pussabrukušo Larokas vēsturisko pili, bet pēc tam izdevuši milzu naudu, lai to restaurētu un gadā vienu mēnesi tur pavadītu. Seit uzturēdamies, viņi bija sado­mājuši tēlot viduslaiku bruņiniekus un doties izjādēs pa_ apkaimi. Visi trīs ģimenes locekļi tikai ar pūlēm spēja noturēties seglos, taču viņiem katrā ziņā vaja­dzēja iegādāties angļu-arābu sugas zirgus. Velti es centos viņiem ieskaidrot, ka izjādēm noderētu arī lē­tāki zirgi. Bet, no otras puses, kāda velna pēc man pirms Notikuma dienas būtu vajadzējis atteikties no iespējas labi nopelnīt, ja jau šie snobi par varēm gri­bēja izšķiest naudu. Neskaitot trīs angļu-arābu sugas jājamzirgus, rūpnieku ģimene nopirka no manis vēl divas baltas ķēves, bet par tām runa būs vēlāk.

Manīju, ka mūsu citkārt tik daiļrunīgais ciemiņš uz maniem jautājumiem atbild ne visai labprāt. No tā es secināju, ka larokiešu materiālo grūtību attēlojums ir tikai ievads tālākiem ierosinājumiem, kurus viņš pagai­dām, neraugoties uzv savu pašpārliecinātību, tomēr ne­iedrošinās vēl izsacīt. Lūkodamies ugunī, apklusu aries.

Pēc kāda brīža Filbērs nokremšļojās, taču tas lie­cināja nevis par viņa apmulsumu, bet gan par to, ka ar vienu kāju jau viņā saulē stāvošajam cietējam savu līdzcilvēku labā negribot atkal jāatgriežas pie netīka­majām šīszemes lietām.

—   Esmu spiests atzīties, — viņš teica, — ka abu zīdainīšu un nabaga mazās bārenītes liktenis man sa­gādā lielas raizes. Stāvoklis patiesi ir tik grūts, ka es neredzu nekādas izejas. Nevaru iedomāties, kā lai mēs bez piena paglābjam viņu dzīvībiņas.

Grūti nopūzdamies, viņš atkal apklusa. Visu skatieni vērās viņā, taču neviens neko neteica.

—   Es apzinos, — Filbērs ierunājās no jauna savā samtainajā balsī, — ka tas, ko gribu lūgt, jums liksies kaut kas neiespējams, taču arī apstākļi ir ārkārtēji, dieva dāvanas sadalītas nevienlīdzīgi, un, lai dzīvotu, pareizāk sakot, kaut kā saglabātu dzīvību, mums jāie­lāgo, ka mēs visi esam brāļi un mūsu pienākums ir cits citam palīdzēt.

Es ieklausījos. Pats par seVi viss, ko viņš teica, bija taisnība. Bet viņa mutē tam bija blēdīga pieskaņa. Es nespēju atvairīt iespaidu, ka šis cilvēks, kurš ape­lēja pie citu cilvēcīgajām jūtām, pats tādas nemaz ne­pazina.

—Es izsaku lūgumu, — viņš atsāka, — Larokas ne­vainīgo bērniņu vārdā. Pamanīju, ka jums ir vairākas govis. Mēs būtu jo dziļi pateicīgi, ja jūs vienu no tām varētu izsniegt mums.

Nāves klusums.

—Izsniegt? — es pārjautāju. — Tu teici «izsniegt».

las ir veikalniecisks pieprasījums un liek domāt, ka tu mums izsniegsi ko pretim?

—    Atklāti runājot, — Filbērs ar pārākumā apziņu atbildēja, — tā es nebiju vis domājis. Runa nav par darījumu komerciālā nozīmē. Es to drīzāk uzskatu par žēlsirdības izraisītu rīcību vai arī pienākumu sniegt palīdzību postā nokļuvušiem līdzcilvēkiem.

Tas jau drusku izskan pēc brīdinājuma. Ja atteiksi­mies, tad Filbēra acīs mēs būsim cilvēki bez godaprāta un morāles.

—   Tādā gadījumā gan vajadzētu runāt nevis par piešķiršanu, bet par dāvināšanu.

Filbērs apstiprinoši pamāj ar galvu. Mēs visi, izņe­mot Tomā, pārsteigumā saskatāmies. Prasīt no iaucinieka, lai tas kādam uzdāvina govi! Kaut ko tādu var sagudrot tikai pilsētnieks!

—   Vai nebūtu vienkāršāk, — es saku pieļāvīgā, taču ne tuvu ne tik medainā balsī, kādā runa Filbērs, — ja mēs Malvilā pieņemtu audzināšanā abus zīdainīšus un bārenīti?

Mjeta apsēdusies starp Filbēru un mani. Kad es pa­griežos pret mūsu ciemiņu, lai viņam uzdotu šo jautajumu, es redzu, ka viņas piemīlīgā sejiņa, izdzirdot par bērnu pieņemšanu pilī, priekā iemirdzas. Izmetot no galvas visas pārrunas, es viņai uzsmaidu. Meitene nolūkojas manī ar savām dzidrajām, bezdibenīgajjam bērna acīm un pēkšņi atbild man ar tik līksmu binaidu, ka tajā — es to uzdrošinos apgalvot — viena mirkļa uzdzirkstījumā šķiet atplaiksnāmies simtkāršois viņas saviļņotās dvēseles spēks.

—    Ar bāreni tas būtu viegli izdarāms, — Filbērs atbild, — jo viņa mums sagādā lielas grūtības. Meiienei ir trīspadsmit gadu, bet viņa tik novājējusi un maziņa, ka drīzāk izskatās pēc desmit gadu veca bērna. Turklāt viņai uznāk astmas lēkmes un vispār raksturs nav no vieglajiem. Lai cik bēdīgi tas būtu, Larokā nez vai kāds uzņemsies rūpēties par viņu.

Filbēra skaisto askēta seju uz mirkli aizēno drūms skumju mākonis. Viņš ļaujas pārdomām,par cilvēku savtību, un es jūtu, ka tajās sava vieta ir arī mums. Tomēr mērķi viņš no acīm neizlaiž un ar nopūtu atkal atsāk:

—        Bet zīdainīšus gan nebūs iespējams jums nodot. Māmiņas negrib no tiem šķirties.

Tā kā Filbērs iepriekš nezināja, ka mums ir govis, ne arī to, ka nāksim ar ierosinājumu bērneļus nodot mums uzturēšanā, viņš pirms ierašanās šeit nevarēja aprunāties ar mātēm. Tāpēc man rodas aizdomas, ka tie ir meli un Larokā ne tikai bērni vien kāro pēc piena.

Es eju vēl tālāk.

—      Tādā gadījumā mēs Malvilā kopā ar zīdaiņiem uz­ņemsim arī viņu mātes.

Filbērs papurina galvu.

—        Tas nav iespējams. Viņām taču ir vīrs un vēl citi bērni. Mēs nedrīkstam izjaukt ģimenes.

Ar skarbu rokas mājienu Filbērs noraida manu priekšlikumu. Bet tagad viņš klusē. Viņš iedzinis mūs nežēlīgās sprukās: vai nu mēs atdodam govi, vai ari bērni nomirs badā. Viņš gaida.

Klusums ieilgst.

—       Mjeta, — es saku, — vai tu šonakt savu istabu nevarētu atdot ciemiņam?

—        Nē, nē, — Filbērs diezgan neapņētnīgi iebilst. — Es nevienu negribu apgrūtināt. Man pietiks ar klē­pīti siena kaut kur kūtī.

Es laipni noraidu šo evaņģēlisko pieticību.

—   Pec garā ce|a tev nepieciešams atpūsties, — es pieceldamies saku Filbēram. — Bet, kamēr tu gulēsi, mēs apspriedīsim tavu prasību. Rīt no rīta dosim tev atbildi.

Piece]as arī viņš, izslējās visā augumā un nopietni, pārbaudoši nolūkojas mūsos. Es mierīgi izturu viņa skatienu un tikai pēc brīža nesteidzīgi novēršu galvu.

—   Mjeta, tu šonakt pārguiēsi pie Falvinas.

Meitene piekrītoši paloka galvu. Filbērs beidzis mani

hipnotizēt. Tagad viņš ar tēvišķīgām acīm pārlūko savu uzticīgo ganāmpulku un, garās rokas plati izplezdams, jautā:

— Cikos jūs gribētu, lai es noturu rīta dievkalpo­jumu?

Visi saskatās. Menū ieminas, ka to varētu izdarīt pulksten deviņos. Citi tam piekrīt, izņemot Tomā un Meisonjē, kuri debatēs nepiedalās.

— Tātad deviņos, — Filbērs cildenā diženumā no­saka. — Lai būtu deviņos. Bet no pulksten septiņiem līdz pusdeviņiem es būšu savā istabā (es ievēroju šo «savā»), lai uzklausītu ticīgo grēksūdzi.

Te nu bija! Mēs esam viņa rokās ar miesu un dvē­seli. Tagad viņš ies atdusā.

—   Mjeta, — es saku, — aizved ciemiņu uz savu istabu. Un apmaini gultas veļu.

Filbērs savā skaistajā baritonā svinīgi novēl mums «arlabunakti», katru atsevišķi vārdā nosaukdams. Pēc tam ašiem soļiem seko Mjetai, kura iziet pa durvīm. Visvairāk par to apbēdināts ir mazais Kolēns, jo šo­vakar Mjetai vajadzēja viņu aicināt pie sevis, [5] bet tas tagad nebūs iespējams. Tālab Kolēns ar mazliet greiz­sirdīgām acīm nolūkojas uz abiem aizejošajiem. Un arī es, pēkšņi atcerēdamies skatienus, kādus Filbērs pie galda bija uzmetis Mjetai, nodomāju, vai tikai esmu pareizi rīkojies, likdams meitenei viņu pavadīt. Palūkojos pulkstenī: desmit divdesmit minūtes. Ielā­gošu to, lai varētu pārbaudīt, pēc cik ilga laika Mjeta atgriezīsies.

Kad zāles durvis aizvērās, visu sejās parādījās at­vieglojuma izteiksme. Filbērs ar savu klātieni mūs tādā mērā nomāca, ka tas gandrīz vairs nebija izturams. Tālab pēc viņa aiziešanas jutāmies kā atbrīvoti. Taču tikai pa pusei, jo Filbērs mums bija atstājis savas prasības.

Klātesošo sejās es saskatu ne tikai atvieglinājumu, bet reizē arī bažas un vēl citas pretrunīgas izjūtas. Klusībā nopriecājos, ka pie galda nebiju ļāvis Mei­sonjē un Tomā izraisīt reliģiska satura strīdu, jo tas Malvilas iemītniekus noteikti būtu sašķēlis un radījis vēl lielāku sajukumu.

Pārlaižu skatienu saviem biedriem. Menū kamīna pakājē izskatās pēc īstas Gorgonas; lūpas sakniebusi, acis nodūrusi, viņa sēž un īgni ada. Momo, kuram pēc Mjetas aiziešanas vairs nav par ko interesēties, ar kāju baksta kādu pusapdegušu pagali, līdz māte klusā, bet piktā balsī, acis augšup nepaceldama, apjautājas, vai viņš negribot dabūt ar ceļgalu pa pakaļpusi, ja tik palaidnīgā kārtā iedomājies dedzināt apavus. Fal­vina pukst un sten savu izļumējušo miesu ļērpatu gubā — vēders viņai nokarājas pāri sakrustotajiem ceļgaliem, krūtis izplūdušas uz vēdera, bet pakakles lēveri noklājušies uz krūtīm. «Kur gan tas pasaulē dzirdēts!» — tā, liekas, iztulkojama viņas tusnīšana. Mūsu gūsteknis Žakē (Kolēns jokodamies viņu iedēvē­jis par «dzimtcilvēku») nepilna mēneša laikā manī pa­modinājis gandrīz vai tēva jūtas — tik neatlaidīgi viņš seko man ik uz soja, ar savām labsirdīgajām, tumši dzeltenajām suņa acīm uzmanīdams visas manas kus­tības. Protams, Žakē arī tagad noskatās manī, un viņa domas ir pavisam vienkāršas un paļāvīgas: ja Ema­nuēls nospriedīs govi atdot, tas būs pareizi darīts, ja ne — ari tad Emanuēlam būs taisnība. Uz Peisū raupji veidoto, bet lādzīgo seju, kurā deguns liekas iedurts gluži kā nazis tupeņa bumbulī, žēl pat paskatīties — tada mulsa neziņa tajā atspoguļojas. Es redzu, ka Peisū mokoši nopūlas viņā mostošos cieņu pret Filbēru saskaņot ar atnācēja nekaunīgajām prasībām. Ko­lons ir tādā pašā neizpratnē, tikai to tik klaji neizrāda. Jau manis pieminētā iemesla dēļ viņš visu laiku ne­mierīgi blenž uz durvīm.

Turpretim Tomā acīs nav jaušamas ne mazākās šau­bas: Filbērs ir nelietis. Esmu pārliecināts, ka tieši tāds ir Tomā spriedums, lai gan viņam nav itin nekādas nojausmas par to, cik neaptverami liela mūsu, lauci­nieku, acīs ir Filbēra nekaunība pieprasīt mums pie­derošu govi. Govil Viņš iedrošinājies iekārot tādu svē­tumu, kāda ir govs! Tūlīt pēc dieva (varbūt pat pirms ta) govs lauciniekam ir vislielākais svētums. Govs vēr­tību mums nekādā ziņā nenosaka tās tirgus cena. Ja, govi pārdodot, mēs arī saņemam naudu, tad tikai tā­dēļ, lai ar zelta vai sudraba monētu palīdzību izrādītu piena devējai pienākošos gandrīz vai reliģiozo cieņu.

Meisonjē acīs Filbērs ir divkāršs nekrietnelis: vis­pirms jau tīri teorētiski, kā kulta kalpotājs un reliģi­jas pārstāvis, jo «reliģija, tā ir opijs tautai», bet, otr­kārt, ar nedzirdēto nekaunību, kādu viņš parādījis, pie­prasot, lai mēs viņam par baltu velti atdodam govi. Es noskatos uz Meisonjē. Cik maz viņš ir pārmainījies kopš skolas gadiem! Tas pats garais, naža asmenim līdzīgais ģīmis ar šauro pieri un matu kušķi virs tās, lāpāt ar pelēkajām, tuvu vienotrai stāvošajām acīm, kuru skropstas uztraukumā aši mirkšķinās. Un, tā kā kopš Notikuma dienas Meisonjē vairs nav iespējams aizstaigāt līdz Larokas frizierim, viņa mati pēc veca ieraduma turpina augt stāvus, tieši debesīs, un no tā Meisonjē ģīmis izstiepies vēl garāks.

Zāles durvis atveras. Tā ir Mjeta. Paskatos pulk­stenī — desmit divdesmit piecas minūtes. Apritējušas piecas minūtes. Tik īsā laika sprīdī nekas nebūs va­rējis notikt, lai cik augstu (vai arī zemu) mēs Filbēru vērtētu. Un, kamēr Mjeta, gurnos līgodamās — tas noiiek bez jebkādas uzspēles —, zāles pustumsā nāk mums tuvāk, no viņas šķiet šurpu strāvojam mūs visus ieskaujošs liegs siltuma vilnis. Paldies, Mjeta. No Kolēna sejas un tajā atdzīvojušās smaida redzu, ka vi­ņam no sirds novēlies slogs. Ja arī mūsu dižais loka strēlnieks šovakar nevarēs izbaudīt Mjetas maigumu, tad vismaz neviens cits viņam nebūs to laupījis.

Pirmo reizi mēs esam sapulcējušies pilnā sastāvā, ieskaitot visas trīs sievietes, Momo un mūsu «dzimtcil­vēku». Mēs demokratizējamies. Vajadzēs to pasacīt arī Tomā.

Menū noliecas, lai sarušinātu uguni, jo tūlīt pēc azaida lielo petrolejas lampu aiz taupības apsvērumiem mēs izdzēšam, un tad kamīna uguns mums ir vienīgais gaismas avots. Bez biguja un ogļu stangām, tāpat vien izmanīgi apdeguļus sabikstot, Menū panāk, ka uzplīvo spoža liesma. Liekas, visi to vien gaidījuši, lai iedeg­tos arī paši. Meisonjē aizsvilstas pirmais.

— Kolīdz es pamanīju, ka teitan atkūlies melnsvār­cis (niknumā viņam jūk literārā franču valoda ar vie­tējā dialekta izteicieniem), es tūlīt sapratu, ka viņš nav ieradies mūsu skaisto acu pēc. Taču nekas tāds gan man prātā nevarēja nākt. Nu kur tas dzirdēts! — viņš sašutumā iesaucas, un jūtams, ka tikai šis izsauciens spēj raksturot, cik ārkārtējs ir notikušais, jo Meisonjē to atkārto vairāk reižu, — Kur tas dzirdēts, kur dzir­dēts! — tajā pašā laikā ar delnu sev pa ceļgalu uz­sizdams.

Nespēdams nomierināties, Meisonjē turpina:

—     Paskaties tik, šis atnāk, mierīgi nosēžas, it kā būtu ieradies pats dievs tas kungs savā personā, un pieprasa: atdod man tavu govi! It kā runa būtu par sērkociņu, ar ko aizsmēķēt pīpi. Sim ievajadzējies go­tiņas, kuru tu esi izaudzējis, cauru gadu sūri un grūti nopūlējies, to kopdams un lolodams. Un nekādas daļas šim nav, ka tu ziemas aukstumā, kad visi ūdeņi aizsaluši, esi stiepis tai dzeramo no virtuves, izgāzis lē­veni naudas, maksādams veterināram, nemaz nerunājot par zālēm, visus šos gadus plēsies, lai savam lopiņam sagādātu salmus un sienu, mūždien baiļodamies, vai tikai visa tā būs gana. Un kur nu vēl lielā raizēšanās, kad gotiņai jāatnesas. Bet tagad, redzi, — Meisonjs sparīgi nobeidz, —ierodas tāds liekēdis, nomurkšķ sa­vus pātarus un vedīs prom tavu piena devēju. Gluži tāpat kā viduslaikos. Atnāk melnsvārcis un pieprasa desmito tiesu. Kālab tad lai neievestu vēl klaušas un pie reizes arī citas kungam tīkamas nodevas?

Sī bezdievīgā runa ietekmē visus, pat ticīgos. Mūsu pusē vēl atceras feodālos dižmaņus, un pat tie, kuri iet uz baznīcu, neko lielu uz mācītājiem nepaļaujas. To­mēr es klusēju. Un nogaidu. Es nevēlos otro reizi pa­likt mazākumā.

—   Lai nu kā, bet viņiem taču ir zīdaiņi, — ieminas Kolēns.

—   Patiesi, — piekrīt Tomā, — bet kāpēc tos neatdod audzināšanai pie mums? Es neticu, ka mātes nebūtu nr mieru no tiem šķirties, ja runa ir par bērnu dzī­vību.

Nav slikti, Tomā! Skaidri un loģiski, tikai varbūt mazliet par abstraktu, lai mūsu ļaudis pārliecinātu.

—   Bet varbūt tas viss ir taisnība, ko Filbērs mums stāstīja, — savā apbrīnojamā lētticībā piezīmē Peisū.

Meisonjē parausta plecus un nikni atcērt:

—  Filbērs mums var nezko sapūst!

Manuprāt, ņemot vērā auditoriju, viņš šauj pāri strī­pai. Lai gan aplinkus, Meisonjē izsakās par Filbēru kā par nelieti, bet šeit neviens, izņemot Tomā un mani, šādam spriedumam nav nobriedis. Tāpēc atkal iestājas iigs klusuma brīdis. Taču es neko nedaru, lai to pār­trauktu.

—   Nekādas vieglās dienas jau nu gan viņiem tur nevar būt, — beidzot ierunājas Menū, nolikdama adīkli klēpī un piegludinādama to ar roku, jo adījums tiecas savilkties čokurā. — Larokā divdesmit ēdāju, bei uz visiem tikai viens vērsis un pieci zirgi, tā ka zobi jā­kar vien vadzī.

—   Neviens tev neliedz atdot viņiem savu govi, — Meisonjē. zobgalīgi nosaka.

Tas nu man nepatīk, un es saausos. «Mans» un «tavs» — tie man šķiet visai bīstami jēdzieni. Tāpēc atrodu par vajadzīgu iejaukties.

—   Manuprāt, tā runāt nav pareizi. Seit nav ne Menū govs, ne Falvinas govs, ne Emanuēla zirgu. Ir tikai Malvilas mājdzīvnieki, un tas viss. Un Malvilas māj­dzīvnieki pieder Malvilai, tas ir, mums visiem. Ja kāds domā citādi, tas lai paņem savu īpašumu un vācas prom.

Pateicu to ļoti sparīgi, un pēc mana paziņojuma iestājās mazliet saspringts klusums.

—   Ko tu ar to gribēji sacīt, Emanuel? — pēc kāda brīža iejautājas mazais Kolēns.

—   Tikai to, ka jautājums par šķiršanos no vienas govs mums jāizlemj visiem kopīgi.

Es teicu — «jautājums par šķiršanos no vienas govs», nevis «jautājums par vienas govs atdošanu». Pārējie uztvēra šo niansi.

—    Mums vajadzētu iedomāties sevi viņu vietā, — ierunājās Falvina, un mēs viņā nolūkojamies ar iz­brīnu, jo gandrīz jau veselu mēnesi Menū viņu bija tā tiranizējusi, ka Falvina neiedrošinās pat muti pa­plest. Pamanījusi mūsu ievērību, Falvina izdveš smagu nopūtu, it kā cenzdamās atbrīvot dvašai ceļu cauri mil­zīgajiem miesas blāķiem, un tad piebilst:

— Ja Malvilas pilī uz desmit cilvēkiem ir trīs govis, bet Larokā uz divdesmit ēdājiem nevienas vienīgas gosniņas, tad jau viņi tā kā tā kādu dienu bruks mums virsū.

—   Tu pateici tikai to pašu, ko es, — Menū aizvai­nojošā balsī piebilst, lai atsēdinātu Falvinu. — Kāda jēga bija veltīgi muti dzesēt.

Taču arī man Menū terora metode vienreiz ir līdz kaklam, un es savukārt atsēdinu viņu:

—   Bravo, Falvin, tu pareizi runāji!

Falvinas izblīdušie vaigi noļumst vēl vairāk, pati viņa it kā paplūst vēl platāka, paveras visapkārt un laimīgi pasmaida.

—   Reiz mums jau nozaga zirgu, — Peisū saka un, redzot, ka Žakē pietvīkdams saplok savā sēdeklī, pie­bilst: — Es negribu nevienam par to izteikt pārmetu­mus. Bet kāpēc tādā gadījumā lai mums no ganībām neaizvestu ari govi?

—  Tikai vienu? — es iejaucos. — Un kāpēc ne visas trīs? Larokā ir pieci zirgi un pietiekami daudz jāt­nieku. Viņi var ierasties šeit, pieveikt mūsu sardzi, un palieciet sveikas, gotiņas!

Esmu apmierināts, ka man izdevies pārrunā iepīt ari jautājumu par zirgiem, jo darīju to ar gudru ziņu,

—  Mums ir ieroči, — Kolēns piebilst.

Es paskatos uz viņu.

—       Larokiešiem tāpat. Un vairāk nekā mums. Mums ir tikai četras šautenes, bet viņiem desmit. Turklāt — es tev atgādinu Filbēra vārdus — liels daudzums pat­ronu. Bet par sevi mēs to nevaram apgalvot.

Klusums. Ar bažām apsveru, kāds varētu izvērsties karš starp mums un larokiešiem.

—        Man netīkas tik ļauni domāt par Larokas ļau­dīm, — galvu paceldama, ieminas Menū. — Viņi taču ir šejienieši. Un kārtīgi cilvēki.

Es norādu uz bijušajiem «Dīķu» iemītniekiem.

—        Kārtīgi ļaudis. Un šie, vai tad viņi tāpat nav kārtīgi ļaudis? Bet tu pati zini, kā iznāca.

Un, pāriedams jau uz vietējo dialektu, es piebilstu:

—   Viens kraupains suns var aplaist visu baru.

—        Tas nu gan tiesa, — iejaucas Falvina, priecāda­mās, ka var man atmaksāt ar atzinību par atzinību, tajā pašā laikā bez sevišķām briesmām vēršoties pret Menū. Taču arī Menū atzīst, ka man taisnība, tāpat Kolēns un Peisū.

—       Pareizi sacīts, Emanuel, — savukārt piebilst Mei­sonjē, acis uz debesīm paceldams un ar īkšķi norādī­dams uz sargtorņa pusi. Un tāpat vietējā dialektā viņš vēlreiz atkārto: — Patiesi viens kraupains suns var aplaist visu baru.

Redzu, ka Tomā noliecas pie Meisonjē, lai tas viņam šo prātulu pārtulko literārā franču valodā, un tad pie­krītoši pamāj ar galvu. Tāds ir gadsimtiem veco ste» reotipu spēks! Manis izmestā paruna atradusi vispārēju piekrišanu. Filbēristi un antifilbēristi atraduši kopīgu valodu. Tikai jautājumā par to, kurš īsti būtu krau­painais suns, mūsu domas vēl varētu dalīties. Vieniem tas ir pilnīgi skaidrs, otri to vēl nav izlēmuši.

Pēc tik neveiksmīgas uzstāšanās es vairs neko ne­saku. Pārrunas sāk pieklust. Domu apmaiņa izsīkst, ļauju, lai tas notiek. Balsis, stāja, zināma nervozi­tāte — viss liecina, ka mēs esam noguruši. Jo labāk. Es nogaidu.

Gaidīt man nenākas ilgi, jo pēc pagara klusuma brīža Kolēns ieminas:

—   Nu, bet ko tu pats par to domā?

—   Es, vai? Es pakļaušos vairākuma lēmumam.

Visi nolūkojas manī. Visi ir pārsteigti par šādu lēn­prātību. Izņemot Tomā, kurš ar ironisku aci vēro mani. Taču Tomā neko nesacīs. Viņš ir progresējis. Un pieņē­mies prātā.

Es ciešu klusu. Un, kā jau biju gaidījis, pārējie sāk mani paskubināt.

—   Lai nu kā, bet tev taču, Emanuel, kāds spriedums šajā lietā arī pašam būs?

—   Tas jau nu gan, savs spriedums man ir. Un tas vispirms ir tāds, ka ar pasaciņām par badā mirstošiem bērniņiem mūs grib apvest ap stūri. (Sis «apvedējs», protams, ir tas pats «kraupainais suns», taču līdz ga­lam viss vēl nav noskaidrots.) Iedomājies, Menū (es atkal pāreju uz vietējo dialektu), ka Momo ir zīdairūtis un guļ tev klēpī, bet tev nav ne lāsītes piena, ar ko savu dēliņu pabarot. Vai tu atteiktos viņu nodot uzturā pie tādiem ļaudīm, kuriem piena netrūkst? Un vai tev pietiktu nekaunības pateikt: man nepietiek ar pienu, es gribu visu govi?!

Es nepasaku nekā cita kā vien to pašu, ko Tomā pirms brīža jau pateicis. Taču es pateikto ietveru kon­krētā veidā. Ziedi tie paši, tikai sakārtojums pušķī ci­tāds. Ka esmu trāpījis naglai uz galvas, to izlasu savu biedru sejās.

—   Labi, — es pēc brīža turpinu, — kad ieradīsimies Larokā, tur tad arī visu noskaidrosim un parunāsimies ar māmiņām, kādas īsti ir viņu domas. Tomēr pagaidām lietas tādas, kā jau jūs teicāt: mums pieder trīs govis, bet viņiem nav nevienas. Un, izejot no tā, jūs secināt, ka viņus var uzkūdīt pret mums (kurš būtu šis «uzkūdītājs», vēl arvien nav skaidrs) un pierunāt uz nezinko. Taču, kā jūs paši to atzīsiet, nekas labs tas nevar būt, ņemot vērā, ka skaitliski viņu ir vairāk un arī apbruņojums tiem labāks.

Klusums.

—   Nu ko tad lai mēs iesākam, Emanuel? — iejautā­jas apmulsušais Peisū. — Vai tu domā, ka mums va­jadzētu vienu govi viņiem atdot?

Tajā pašā mirklī es iesaucos:

—    Atdot? Nekad! Nemūžam! Nekādā ziņā neatdot! Tad jau patiesi iznāktu tā, ka mēs, runājot Meisonjē vārdiem, maksātu viņiem nodevas. Un viņiem būtu tie­sības tādas no mums pieprasīt. Sensenās pilsētnieku tiesības baroties uz laucinieku rēķina. Tā tikai vēl trūktu! Pat paši larokieši mūs nicinās, ja atdosim vi­ņiem savu govi!

Kopējā sašutumā visiem iedzalkstās acis. Filbēristu un aritifiibēristu starpā piMga vienprātība. Tūkstošiem zemnieku paaudžu man piekrīt, mani atbalsta, mani iedrošina. Es jūtu zem kājām drošu pamatu un speru soli tālāk.

—       Manuprāt, jāprasa, lai viņi par govi mums sa­maksā. Un dārgi samaksā! Nekur citur viņi nevar to dabūt. Un paši taču meklē.

Uz mirkli apklustu un šķelmīgi pamirkšķinu bied­riem ar aci — mans tēvocis taču bija zirgu mijējs, un arī man uz tādām lietām nags. Katru vārdu uzsvēr­dams, es noskaldu:

—   Par savu govi mēs viņiem prasīsim divus zirgus, trīs šautenes un pieci simti patronu.

Es atkal apklustu, lai dotu viņiem laiku novērtēt, cik augsta ir manis pieprasītā cena. Klusē arī pārējie, neziņā cits ar citu saskatīdamies. Mani panākumi un es jau to paredzēju — nebija nekādi spožie.

—    Jā-ā, — Kolēns novelk. — Šautenes, to es sa­protu. Viņiem ir veselas desmit, mēs paņemsim trīs. Larokiešiem to paliek septiņas. Un arī mums, kopā ar mūsu četrām un trim no viņiem iegūtām, būs septiņas, tātad vienāds skaits. Un par patronām arī, tā ir prā­tīga doma, jo mēs esam gandrīz vai bešā.

Citi vēl klusē. Es noskatos uz biedriem. Lai gan neviens negrib atzīties, nesaprotama visiem ir darī­juma pirmā puse. Jūtos noguris, taču saņemos un at­kal ierunājos.

—   Jūs droši vien domājat, ka zirgu mums pašiem diezgan: Malabārs, Amaranta, Daiļava, neskaitot Māneklīti. Var likties — kādam velnam mums vēl zirgi, slaukt taču tos nevar. Tā jau nu būtu. Bet pavērtēsim nopietnāk, kā tad mums Malvilā ar zirgiem īsti ir. Māneklīte pagaidām nav lietojama, tāpat arī Daiļava, kamēr tā zīda kumeļu. Darbam un izjādei paliek divi — Malabārs un Amaranta. Bet ar diviem zirgiem sešiem spēcīgiem vīriešiem ir par maz. Ielāgojiet vienu lietu (es paliecos uz priekšu un skaldīt noskaldu katru vārdu) — mums visiem vajadzēs iemācīties jāt. Visiem! Es tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Pirms sprādziena to puisi un pat meiteni, kuri neprata vadīt mašīnu, uz laukiem uzskatīja par nepilnvērtīgu cilvēku. Bet ta­gad par tādu uzskatīs cilvēku, kuram nav zirga un kurš neprot jāt. Vienalga, kara vai miera laikā. Ja vajadzēs cīnīties, zirgs būs nepieciešams pēkšņam uzbru­kumam, bet sakāves gadījumā, kad nāksies bēgt, tāpat tas būs vienīgais glābiņš. Zirgs tagad aizvietos gan motociklu, gan automobili, gan traktoru, gan bruņumašīnu. Bez zirga mūsu dienās tu nebūsi nekas. Vie­nīgi kāju pamesls citiem, un tas viss.

Es nezinu, vai man izdevās pārliecināt Menū un Fal­vinu. Bet vīriešus gan. Mazāk viņus ietekmēja militāra rakstura argumenti, vairāk — prestiža saglabāšanas apsvērumi. Viņi saprata, ka bez zirga tu nebūsi piln­vērtīgs cilvēks. Tāpat kā pirms Notikuma dienas par pilnu neuzskatīja zemnieku, kuram nebija traktora. Ai, kas tas mūsu pusē bija par traktoru neprātu! Desmit hektāru apstrādei iegādājās traktoru un pat divus! Ieku­lties parādos, nopirka piecdesmit zirgspēku traktoru, bet paturēja arī agrāk iegādāto divdesmit zirgspēku, lai jauno pārāk nenodzītu. Visam vajadzēja būt kā kaimiņam. Ne sliktāk kā pie citiem ļaudīm. Bet aramzemes ti kai hektāru desmit, pārējais mežs!

Un šis kādreizējais neprāts man tagad palīdzēja pār­liecināt biedrus, ka prestiža ziņā zirgs stāsies traktora vietā.

Mēs nobalsojam. Pat sievietes ir par manu priekšlikurnu. Atvieglojuma sajūtā es izdvešu gurdu nopūtu nn pieceļos. Kājās slienas arī visi pārējie. Šajā kņadā ieeju pie Meisonjē un Tomā un klusā balsī pasaku, ka gribu ar viņiem vēl parunāt manā istabā. Viņi tam piekrīt. Palūdzis biedrus uz brīdi apklust, es paziņoju:

— Esmu nolēmis rītdien piedalīties dievkalpojumā un iet arī pie dievgalda, ja vien Filbērs to pieļaus, jo grēkus viņam izsūdzēt es negribu.

Tas visiem ir liels pārsteigums. Dažos tas izraisa sapīkumu (taču pagaidām viņi to neizrāda, tādēļ ka pēc brīža varēs divatā izgāzt dusmas), citos — sa­jūsmu. Visvairāk nopriecājas Menū, viņai ir sevišķs iemesls to darīt. Un proti, vēl pirms Notikuma dienas viņa bija sanākusi naidā ar Malžakas mācītāju, jo tas nepieņēma Momo pie dievgalda tāpēc, ka Momo iepriekš nebija izsūdzējis grēkus. Ja nu tagad Filbērs mani pie­ņemtu, tad es būtu aizlieguma mūrī izlauzis robu, kuru varēs izmantot arī Menū dēls.

Es turpinu:

—   Tiem, kas ies uz grēksūdzi, vajadzētu būt sevišķi piesardzīgiem, ja attiecībā uz Malvilu viņiem uzdod nepienācīgus jautājumus (atkal netiek pieminēts, kurš to varētu darīt).

Klusums.

—    Kādi tie varētu būt? — pēkšņi iejautājas Žakē, jo, apzinādamies, ka viņš ir pieļāvīgs un viegli ietek­mējams, baidās izpļāpāties.

—   Nu, piemēram, ja mēģina izdibināt, kādi mums ir ieroči, cik daudz mums vīna, labības, žāvētas gaļas un desu.

— Un ko lai es atbildu, ja man uzdos šādus jau­tājumus? —turpina jautāt pārmērīgi godprātīgais Žakē.

—   Atbildi tā: to es nezinu, vajadzētu pavaicāt Ema­nuēlam.

—   Tagad tu zini, kā atbildēt, — saka garais Peisū, ģīmi smaidā saverkšķījis un savu lielo roku Žakam uz platā pleca uzlicis (kopš tā laika, kad Žaks bez­maz nomušīja Peisū, viņi abi ir nešķirami draugi).

Liec aiz auss — lai tev nenoietu greizi, uz visiem jautajumiem tu drīksti atbildēt tikai tā. Piemēram, Fillins tev jautā: vai tu, mans dēls, esi piekopis miesas grēku? Bet tu atbildi: nu, to gan es nezinu, vajadzētu pavaicāt Emanuēlam.

Visi smejas. Smejas kopā ar Peisū, kurš ļoti apmierināts, ka viņam izdevies noplēst tik varenu joku, sme­jas par Žakē un kopā ar viņu. Mūsu «dzimtcilvēku» pamatīgi iebukņī. Viņš ir sajūsmā. Malvilas pili tomēr n pavisam cita gaisotne nekā «Dīķos».

Pēc dažām minūtēm saruna manā istabā ar Tomā un Meisonjē ir diezgan saspringta. Viņi nīgri pārmet, Ka esmu ielaidies spēlitē ar Filbēru un — ak šaus­mas! — apņēmies pat iet pie dievgalda, nevis šo viltus priesteri izmetis pa durvīm. Es viņiem paskaidroju savu nostāju. Baidos no bruņota konflikta ar larokiešiem, un tas nosaka manu rīcību. Negribu dot Filbēram ne mazākā iegansta, vienalga, materiālas vai reliģiskas dabas, šādas sadursmes uzkurināšanai. Tāpēc es iestā­jos par govs pārdošanu, taču tādā veidā, lai tiktu vā­jināts iespējamā pretinieka bruņotais spēks. Tā paša iemesla dēļ arī reliģijas jautājumos es pieslienos vai­rākuma uzskatiem. Tas ir kompromiss. «Tev nu gan, Meisonjē, vajadzētu zināt, kas ir kompromiss. Tava partija savā laikā dažu labu reizi tajos ielaidusies.» (Meisonjē samirkšķina skropstas.) «Kas attiecas uz Filbēru, esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš nav nekāds garīdznieks. Semināristu Serirjē es sagudroju pats no sākuma līdz beigām, bet Filbērs, palūk, viņu atcero­ties! Skaidrs, Filbērs ir krāpnieks, avantūrists, cilvēks bez kripatiņas godaprāta. Un taisni tāpēc jo bīstamāks. Ja jūs abi ar Tomā būtu saprātīgāki, arī jūs piedalī­tos dievkalpojumā. Tas patiesībā nemaz nav nekāds dievkalpojums, jo Filbērs taču nav mācītājs. Un tas ari nav nekāds svētais vakarēdiens, jo viņš nav iesvē­tīts par priesteri.»

Tālāk, liekas, es vairs nemaz nevaru iet savās pūlēs abus pārliecināt. Visā pilnībā izbaudu situācijas komiskumu — es taču nopūlos viņus pierunāt piedalīties dievkalpojumā, apgalvodams, ka tas nav nekāds īsts dievkalpojums.

Sajā mirklī pie durvīm kāds paskrubinās. Neklauvē, bet tieši paskrubinās. Es sastingstu, paskatos uz abiem biedriem, tad uzmetu acis pulkstenim. Ir pirmā rīta stunda. Atkal kluss skrapstiens. Es paķeru šauteni no statņa, ko Meisonjē man ierīkojis pie sienas iepretim gultai, dodu zīmi, lai arī Meisonjē un Tomā paņem ieročus, atvelku durvju šautru un mazlietiņ paveru dur­vis. Tā ir Mjeta.

Viņa uzsmaida Tomā, jo zina, ka viņš te dzīvo, tāpat arī Meisonjē, lai gan meitene ir izbrīnījusies, viņu šeit redzot, un tūlīt sāk man ko stāstīt ar rokām, ar lūpām, ar acīm, ar uzacīm, ar visu savu augumu, ar kājām un pat matiem. Sī valoda ir gluži spontāna, un tai nav nekā kopēja ar kurlmēmo zīmju valodu, ko viņa nav mācījusies un kuru es tikpat nesaprastu. Mjeta man pavēstī pārsteidzošas ziņas. Kad viņa pēc vakari­ņām pavadījusi Filbēru uz savu istabu, tas viņu uzai­cinājis atnākt vēlāk, pēc tam kad visi būs iemiguši (ar pirkstu apvilkdama apli, Mjeta rāda «visi», pie no­liekta vaiga pieliktās delnas nozīmē «aizmiguši»). Mjeta domā, ka Filbērs grib ar viņu pamīlēties (to ap­zīmē neticami rupjšžests). Kad viņa redzējusi manā istabā iedegamies uguni (labās rokas mazo pirkstiņu pacēlusi augšup, Mjeta ar otro roku virs tā uzvelk lī­kumotu līniju, lai parādītu gaismas oreolu), viņa stei­gusies šurp, lai uzzinātu, vai es atjauju.

— Kādas man tiesības tev ko aizliegt, — es beidzot ierunajos. — Tu vari rīkoties, kā tev pašai patīk, Mjeta.

neviens tevi nespiež ko darīt, bet tāpat arī neaizliedz.

Labi, tad es iešu, viņa ar mīmikas palīdzību saka, viesmīlības un pieklājības pēc, bet bez jebkāda prieka.

—   Vai tad viņš tev nepatīk, Mjeta?

Meitene pavalba acis un sakļauj rokas (tas nozīmē Filbēru), pēc tam labo delnu uzliek sev uz sirds, bet tūlīt ar tās pašas rokas rādītājpirkstu nikni novicina sev gar degunu. Tad viņa iziet laukā un aizdara aiz sevis durvis. Mēs visi paliekam stāvam pie tām.

—   Tas nu gan ir riebeklis, — Tomā nosaka.

—   Tev nevajadzēja atļaut, — izmet Meisonjē ar sarauktām uzacīm un niknu seju.

Es paraustu plecus.

—    Ar kādām tiesībām? Tu taču zini mūsu prin­cipu — Mjetā drīkst rīkoties, kā pati vēlas.

Es noskatos uz biedriem. Viņi ir tik saniknoti un aizvainoti — gluži kā laulāti vīri, kuriem uzlikti ragi. Tās ir dīvainas un varbūt pat mazliet smieklīgas jūtas, jo cits uz citu mēs taču nemaz neesam greizsirdīgi. Varbūt tāpēc, ka viss notiek vienas grupas robežās, vi­siem redzot un zinot. Bez jebkādas mānīšanās un līdz ar to arī bez jebkādas izlaidības. Mūsu izkārtojumam piemīt pat kaut kāds formāls un visos drošības sajūtu radošs raksturs. Bet Filbērs ne tikvien nepieder pie mūsu grupas, viņš izrīkojies slepšus, kā pēdējais glūņa un divkosis. Tomā un Meisonjē man pilnīgi dibināti aizrāda, ka, nebijusi Mjeta tik godīga, mēs pat neko neuzzinātu par šo «laulības pārkāpšanu». Sādu apzī­mējumu viņi gan nelieto, jo nojauš, cik smieklīgi tas izklausītos, taču viņu izjūta tai ļoti tuva. Pietiek uz­mest abiem skatienu, lai redzētu, ka viņos verd neval­dāms niknums.

—     Kads maita! — Meisonjē nosaka uti, ta fea ar franču vaiodu viņam nepietiek, piebilst vēl ko vietejā izloksnē.

Tomā ar Meisonjē ir pilnīgi vienis prātis. Šoreiz pat Tomā zaudējis savu ierasto savaldību.

—     Tu redzēsi, kas notiks, — Meisonjē draudošā balsī paziņo, — kad es rīt pastāstīšu Kolēnam un Peisū, kādu naksniņu šis draņķis pie mums pavadījis.

Nobijies es viņam piekodinu:

—   Nekādā ziņā tu nedrīksti to darīt!

—    Un kāpēc gan ne? — Meisonjē atcērt. — Vai vi­ņiem tāpat nebūtu tiesības zināt, kas noticis?

Protams, tādas tiesības viņiem ir, jo arī viņi abi pie­vilti. Jo sevišķi Kolēns, uz kuru to varētu divkārši at­tiecināt.

—    Un arī Žakē es visu izstāstīšu, — Meisonjē pie­bilst, dūres sažņaudzis. — «Dzimtcilvēkam» ir tādas pašas tiesības kā mums visiem.

Mēģinādams viņu nomierināt, es iejaucos vēlreiz:

—    Labi, Kolēnam tu vari pateikt, bet nekādā ziņā ne Peisū. Nogaidi, kamēr Filbērs būs aizvācies, tad pa­stāsti arī viņam. Tu taču pazīsti Peisū, viņš iegāzīs Filbēram pa ģīmi!

—   Un pareizi darīs! — zobus sakodis, piebilst Tomā.

Par Mjetu neviens nebilst ne pušplēsta vārda, un

es nešaubos, ka viņiem ne prātā nenāk domāt par mei­teni ko sliktu, taisni otrādi — viņi ir pārliecināti, ka neģēlis Filbērs nelietīgi izmantojis nabaga Mjetas pie­nākuma apziņu un viesmīlības jūtas. Tāpat nešau­bos — ja es ierosinātu uz karstām pēdām uzmodināt Kolēnu, Peisū un Žakē, lai kopīgiem spēkiem ielauztos Fiibēra istabā un viņu ar visu ēzeli izmestu pa Malvi­las pils vārtiem, tas nekavējoties tiktu izdarīts. Nevē­lēdamies šādu ainu pieredzēt īstenībā, es apmierinos, ka to skatu tikai iztēlē. Un, gara acīm redzot visus se­šus ragnešus iebrūkam viņu kopējās sievas mīļākā is­tabā, lai to pamatīgi notēstu, man uznāk smiekli,

—   Nekā smieklīga te nav, — Meisonjē sirdīgi noteic.

—  Labi, — es saku, — ej un liecies uz auss. Izlietu ūdeni vairs nesasrnelsi.

Jāatzīstas, ka šis nodeldētais izteiciens viņu ne ma­zākā mērā neietekmē. Patiesībā to var attiecināt uz abiem, jo Tomā, lai gan mazāk runā, ir tikpat pār­skaities.

—   Visvairāk man derdzas tas, — Meisonjē šķendē­jas, — ka Filbērs grib izmantot meitenes kaiti. Droši vien nospriedis: ja jau viņa ir mēma, tad nevienam neko nespēs izstāstīt.

—   Un tu vēl gribi, lai es rīt piedalītos viņa pāta­ros, — Meisonjē paceļ balsi. — Un, zinādams visu no­tikušo, mierīgi noklausītos viņa vervelēšanā par tiklu dzīvošanu! Labi, es likšos uz auss, — viņš nobeidz, redzēdams, ka es kļūstu nepacietīgs.

Kūkumu uzmetis, Meisonjē iziet pa durvīm. Izģērb­damies es saglabāju īgnu izskatu, lai tikai Tomā ne­sāktu ar mani runāties. Es notikušo neuztveru tik traģiski. Vispirms, Filbērs taču nemaz nav garīdznieks. Un, otrkārt, liela muiža, ja arī priesterim iekārotos pa­mīlēties! Kāpēc viņš to nedrīkstētu? Ja nabadziņam tas jādara slepšus, tā jau ir viņa nelaime, nevis vaina.

Es neturu uz Filbēru ļaunu prātu par to, ka viņš uz vienu nakti pievācis Mjetu. Rīt es šo starpgadījumu bez kautrēšanās izmantošu, uzstājoties pret viņu, bet es to darīšu aiz citiem apsvērumiem. Tāpēc — par to man nav nekādu šaubu —, ka viņš ir nekrietns un ne­godīgs cilvēks, kurš kāro mums nodarīt ļaunumu, es atkal atjaunošu Malvilas iemītnieku vienprātību. Vien­prātību, kura aiz reliģiskiem ieganstiem šovakar bez­maz būtu tikusi sašķelta.

Izdzēsis gaismekli, es apgulstos, taču, kā jau biju domājis, iemigt man neizdodas. Arī Tomā nevar aiz­migt. Es dzirdu viņu grozāmies no vieniem sāniem uz otriem. Tomā mēģina uzsākt ar mani sarunu, taču tas viņam neizdodas. Ja jau nav miega, lai būtu vismaz klusums.

Pēc brokastīm, kamēr Filbērs «savā» istabā pieņem grēku nožēlniekus, es aizeju uz kūti, lai apseglotu Ma­labāru un turpinātu viņa apmācīšanu. Neraugoties uz visām manām pūlēm, vēl vajadzēs daudz laika, lai no smagā vezumnieku zirga izveidotu labu rikšotāju un auļotāju. Viņa mute nav pietiekami jutīga, iemauktiem un piešiem viņš paklausa tikai pats pēc' savas iegribas, un arī apstādināt viņu nav viegli. Tāpat mani traucē viņa pārmērīgi platā mugura, kuras dēļ kājas jāizplēš neierastā platumā, bet tas, savukārt, kavē stilbu piespiedienus, Malabārs ir tik smagnējs, ka, viņam mu­gurā uzkāpis, es jūtos kā viduslaiku bruņinieks. Trūkst tikai vēl bruņu ietērpa, taču arī tas spēcīgo zirgu ne­maz neapgrūtinātu. Nešaubos, ka Malabārs izturētu divkārt un trīskārt lielāku svaru nekā manējais. Viņam piemīt milzīgas spēka rezerves, un es baidos, ka, Malabāram laižoties auļos, mēs abi izskatāmies diezgan smieklīgi. Cita starpā, lai gan es nevaru vien nobrī­nīties par to, cik plata ir viņa mugura, tā tomēr sniedz arī zināmas ērtības. Sēdēšana uz tās ir mīksta, un, ja vajadzētu doties tālā izjādē, kur ātrums nav tik svaes Malabāru ieteiktu jājējam ar rnaigaku sēžamvietu

Žakē un Momo jau tīra steliņģus. Gatavodamies apiet Malabāru, es pamanu, ka Momo nolicis Daiļavai divi reizes vairāk salmu nekā citiem zirgiem. Tas ne­nozīmē, ka tie būtu atstāti novārtā, — vienīgi Daiļavai to ir nevajadzīgi daudz. Sakliedzu uz Momo un lieku, lai pusi no pakaišiem viņš aizvāc. Vēl es viņu pakaitinu, ka šāda mīluļu būšana nav glīta, turklāt tā no­zīmē arī izšķērdīgu rīkošanos ar salmiem. Piedraudu, ka nākamajā reizē, kad es to pamanīšu, viņš dabūs pa­matīgu kājas spērienu pa dibenu.

Šāds piedraudējums ir tīrā formalitāte. To esmu pārii, mis no sava tēvoča, lai gan es, tāpat kā viņš, to vēl n kad neesmu izpildījis. Varētu domāt, ka šāda tīri teorētiska rakstura dēļ tas zaudējis jebkuru iedarbību. Taču nē, tas aizvien vēl zināmā mērā ietekmē Momo, varbūt gan tikai kā tēvišķīgas neapmierinātības aug, stākā izpausme. Jo, lai gan Momo ir par mani dažus gadus vecāks, viņš tomēr uzskata, ka tēvoča mantinieks pārņēmis arī visas tās aizbildniecības un pārmācības iiesības, kādas tēvocim bijušas attiecībā pret viņu.

Strostēdams Momo, es, tāpat kā katru rītu, apstai­gāju visus steliņģus, lai pārbaudītu, kā darbojas auto­mātiskās dzirdināšanas ierīces. Tā ir laime, ka Malvilā ūdens piegāde dibinās uz pašteci, jo pretējā gadī­jumā mēs būtu atkarīgi no elektriskā sūkņa, kas pēc Notikuma dienas būtu apklusis uz mūžīgiem laikiem.-

Kad ieeju Amarantas steliņģī, viņa uzsāk parasto knakstīšanos — piebaksta man ar galvu pie muguras, izliek savas valgās purslas man uz skausta, sagrābj zobos manu piedurkni. Bijušas viņai rokas, valšķīgi ķēvīte mani pamēģinātu kutināt. Tajā pašā laikā viņa ar vienu aci iesāņus glūn uz vistu, kura pa vaļā pa­mestajām durtiņām ielavījusies steliņģī. Par laimi, es to laikā pamanu, un, iekāms Amaranta paguvusi vis­tai dot nāvējošu pakava spērienu, es ķēvītei pamatīgi uzbliežu ar delnu pa krustiem, bet nelaimīgo spalvoto idioti ar kāju izvadu laukā.

Pametu acis ari uz Filbēra pelēko ēzeli, patiesībā gan tikai uz ūdens spaini, kas tam nolikts priekšā, jo lopiņš ievietots vienīgajā steliņģī, kuram nav automā­tiskās dzirdināšanas ietaises.

Pabeidzis savu apgaitu, es riekšā — pareizāk sakot, manu veco cimdu saujā, jo Kra-kra lielais, smailais i knābis mani biedē — ieberu mazlietiņ miežu graudu, t un tūlīt arī mūsu krauklis, nez no kurienes uzradies un nez kādā veidā uzzinājis, ka pienākusi viņa reize, nekavējoties ir klāt un noplakšķ pie manām kājām. At­gādinādams vecu skopuli kuprīti, kurš mēdz staigāt, rokas uz muguras salicis, Kra-kra piesardzīgi apmet -ap mani apli, tad atkal paceļas spārnos, nosēstas man uz kreisā pleca un sāk knābāt graudus no augšup pa­celtās delnas, ar mazo mundro ačteli visu laiku uzma­nīgi mani vērodams. Pabeidzis mielošanos, Kra-kra ne­domā pamest manu plecu pat tad, kad es ieeju steliņģi, lai apseglotu Malabāru. Es pasvītroju — Malabāru, nevis Amarantu, jo viņas steliņģī Kra-kra nekad nerādās. Un es nevaru vien nobrīnīties — no kurienes krauklim zināms, ka pret cilvēkiem tik piemīlīgā Amaranta spār­nainus neieredz?

Kamēr es Malabāram ielieku laužņus mutē un Krakra pastaigājas tam pa muguru, kūtī ienāk Menū, lai izslauktu Melnaļu. No blakus aizgalda viņa nemaz ne­var mani saredzēt, taču tūlīt sāk sūroties, ka neviens viņai nepalīdzot. Es aizrādu, ka Falvina un Mjeta jau nevar mazgāt vakardienas traukus ēdamzālē un tajā pašā laikā slaukt govis kūtī, turklāt lopiņš ir pieradis

pie vienām un tām pašām slaucējas rokām. Uz brīdi iestājas klusums, bet tad atkal no aizgalda, kurā atro­das Menū, atskan gara kurnēšana par netaisnību. Visu saprast nav iespējams, es atšķiru tikai atsevišķus man ne visai glaimojošus izteicienus par «stingras nostā­jas trūkumu», par «smukām palaistuvēm, kas mīkst­čauļus tin ap pirkstu», par «dibengala grozīšanu». Acīmredzot viņa izgāž visu, kas sakrājies uz sirds.

Es ciešu klusu, un tad Menū, jau skaļākā balsī, uz­sāk jaunas žēlabas. Falvina tikai man izrādot, ka viņa nav nekāda negause, bet slepšus pierijot pilnu māgu. (Es nobrīnos, kā gan tas izdarāms, ja visas atslēgas ir Menū ziņā.) Aiz savas nesātības šī atstiepšot kājas, jau tagad taukos smokot vai nost. Pie reizes Menū at­gādina, ka mums drīz aptrūkšot ziepju un cukura, tā­lab, kad vedīšot uz Laroku govi, vajadzētu to visu ' sagādāt. Tad, atkal atgriezdamās pie savas iemīļotās tēmas par Falvinas drīzo galu, Menū man jo sīki ap­raksta, kā viņas nedraudzene aiz pārmēra rijības no­slāpšot pati savos miesas blāķos.

Izvedu apsegloto Malabāru no steliņģa un, lai reiz darītu galu šīm bēru runām, piebilstu, ka tepat jau nāk arī pati Falvina. Žakē blakus aizgaldā visu dzir­dējis, taču viņš savai vecmāmuļai neko nestāstīs, par to es esmu drošs. Un patiesi, nupat šurpu meimuro Falvina. Kā bumba viņa naski veļas manā virzienā, lai parādītu, cik viņa darbos čakla, un pie reizes, kamēr vēl neesmu uzkāpis zirgā, maķenīt arī papļāpātos. Pēc sasveicināšanās mēs abi nogaužamies par nešpetno laiku. Kopš N dienas debesis ir apmākušās un saltas, nav nolijuši neviena lietus lāsīte, nedz arī atspīdējis kācļs saules stariņš. Ja tā turpināšoties, Falvina saka, mums visiem gals klāt. Tomēr veltīgi viņa, tā runājot, dzesē muti, tādēļ ka simtiem reižu dienā mēs paši par to iedomājamies, jo patiesi ir pārāk neparasta parā­dība, ka ne lietus līst, ne saule spīd. Kopš sprādziena dienas mēs neesam pārstājuši par to raizēties.

Šajā brīdī iznāk Menū un skarbā balsī norīko Fal­vinu pie govīm.

—   Melnaļa jau izslaukta, tagad ķeries pie Princeses. Atceries, ka tai drīkst noslaukt tikai divus trīs litrus, pārējais piens jāatstāj Princim. Es steigšos pie Filbēra.

Noskatos, kā viņa aiztek, sīka un izģindusi, atgādi­nādama ādas maisā sabērtus kaulus. Bet iet jo spa­rīgi, aši tipinādama ar paprāvajām, sīkajam augu­mam it kā pārlieku smagajām kājām. Ar skatienu pa­vadīdams Menū līdz sargtorņa platajai pakājei, es no­domāju, kādi viņai gan uz sirds varētu būt izsūdzami grēki, ja neņem vērā atsevišķus, pret Falvinu vērstus ne visai glītus izlēcienus.

Falvina pamana manu skatienu un, no steidzīgā nā­ciena vēl elsodama, ierunājas:

—    Ja cilvēks tāds izskatās, ij apģist nav jaudas, kā tā Menū vēl uz kājām turas. Četrdesmit kilogramu — kas tas ir līdzās manam svaram? Tikai kauli un āda. Ja nu šai piemetas kāda kaite un dakteris (no kurie­nes mums dakteris?) aizliedz šo vai to no ēdamā, kā tad viņa izdzīvos? Nav jau arī vairs nekāda jaunā. Veselus sešus gadus vecāka par mani, bet mūsu gados tas jau ir dikti pulka. Man sirds neļauj tev teikt, Ema­nuel, bet, kamēr es esmu teitan, šī jau dikti sakritusies. Palaikam arīdzan prātiņš it kā samežģās. Ielāgo, ko es tev saku, Emanuel, viņa aizies kapā ar kādu gal­vas kaiti. Nupatās vēl šajās dienās es ar viņu runājos, runājos, bet šī ij ausu neceļ. Nenieka nav apjēguši, citādi jau būtu man ko atbildējusi.

Ar ieganstu, ka man jāpavadā Malabārs un jāļauj tam pirms jājiena ielocīt kājas, es lasos prom no kūts priekšas un Falvinas, jo zinu, ka Momo savai mātei visu izstāstīs. Tā viņam ir visiemīļotākā nodarbošanās, izpušķojis un daudz ko klāt piegudrojis, viņš ieintereajam cilvēkam visu pastāsta, ar savu mazo, melno aci klausītāja nepatiku vērodams. — Es jau gan ar galvas kaiti nemiršu, — dzirdu vēl Falvinu runājam.

Kaut ko nomurkšķu, lai viņa domātu, ka vēl klausos. Tā nav pirmā reize, kad abas mūsu vecās man pareģo viena otras nāvi. Sākumā tas mani uzjautrināja, bet tagad jau sāk kaitināt. Nodomāju, cik savāds dzīvnieks gan ir cilvēks, ja viņam tāds prieks spriedelēt par sava tuvākā nāvi.

Kad es no vārtu torņa puses aiz pavadas vedu Ma­labāru augšup pirmajā pagalmā, Falvina tusnīdama pūlas man noturēties vēl līdzās. Bet tad es ieraugu Mjetu, kas pārskrien pāri paceļamajam tiltam un stei­dzas šurp. Kādā līksmā priekā mēs pārvaram šo četr­desmit metru lielo attālumu, traukdamies viens otram pretim! Mjeta ģērbusies zilā izbalējuša, salāpītā, bet ļoti tīrā blūzītē, kuru tīkami izspīlē viņas krūtis, un zilā ļoti novalkātā bruncītī, kas nesniedzas ne līdz ceļ­galiem. Kājās viņai melni gumijas zābaki. Stilbi un rokas kaili, spēcīgi, aukstumā piesarkuši. Mjeta tomēr nav salīga, jo es esmu ģērbies vecajās jātnieku biksēs un svīterī ar uzrotīiu apkakli, un tad tikko sāku sasilt. Kuplie mati, kurus meitene mantojusi no savas vecmā­muļas — tikai tie, protams, ir spoži melni —, smagos viļņos slīgst pāri pleciem, piemīlīgās, vientiesīgās acis mīļi nolūkojas manī. Klāt piesteigusies, viņa nomutē mani uz abiem vaigiem un cieši ar visu augumu pie­kļaujas klāt — ne jau tādēļ, ka tas viņai pašai sagā­dātu baudu, bet gan tiekdamās iepriecināt mani. Par

to esmu Mjetai ļoti pateicīgs, jo mums visiem zināms, ka juteklīgums viņai ir pilnīgi svešs. Es esmu pārlie­cināts, ja kāds varētu ielūkoties meitenes naivajā sir­sniņā, tur būtu atrodams neziņas pilns izbrīns, kāpēc gan vīriešiem tā patīk knakstities ap pretējā dzimuma pārstāvēm.

Falvina tūļīgā smalkjūtībā izgaist, un tagad pienā­kusi reize Malabāram saņemt no meitenes rokām un lūpām glāstus. Ne bez greizsirdības es noskatos, ka Mjeta noskūpsta Malabāru uz lūpām, ko viņa ar vīrie­šiem nekad,,nedara. Pabeigusi mīlināšanos, Mjeta no­stājas manā priekšā, un tad sākas žestu un mīmikas spēle. Vispirms meitene paziņo, ka Filbērs (šķielējo­šas acis, kopā sakļautas delnas) un viņa pati (Mjeta ar īkšķi norāda sev uz krūtim), kā jau viņa bija do­mājusi (ar rādītāja pirkstu viņa piebaksta sev pie pie­res), nodarbojušies ar mīlēšanos (žests, kuru nav iespējams šeit aprakstīt). Viņai bijis gaužām pretīgi (seja saviebjas derdzīgā izteiksmē) to darīt ar Filbēru (delnas atkal sakļaujas), bet visriebīgākais (atkal at­tiecīgs sejas vaibsts) bijis tas, ka Filbērs (šķielējošas acis, kopā sakļautas delnas) gribējis meiteni pierunāt, lai tā ietu viņam līdzi (kājas atdarina soļošanu, delna sakļauta ap iedomātu roku) par kalponi (žesti, kas at­tēlo grīdas un veļas mazgāšanu). Kāda nekrietnība! (Abas dūre iespiestas sānos, uzacis sarauktas, lūpas pauž riebumu, kājas samīda čūsku.) Viņa atteikusies (nē, nē — drudžaina galvas purināšana) un metusies prom (Mjeta pa pusei pagriežas, pat mugura izrāda ašutumu, bet dibentiņš — dusmas). Vai viņa pareizi rīkojusies?

Filbēra nekaunības apstulbots, es klusēju, un Mjeta ar žestiem un mīmiku atkārto pēdējo jautājumu.

— Protams, Mjeta, tu rīkojies ļoti pareizi, — es saku. Ar kreiso roku es glāstu viņas kaklu zem kupla­jiem, smagajiem matiem, bet ar otru pavadā vedu sev līdzi Malabāru, kurš kļuvis nepacietīgs. Jau skrējienā Mjeta vairākas reizes nošmaukstina mani uz vaiga, viegli iekozdama, un es nodomāju, ka šoreiz viņa mani, tāpat kā Malabāru, noskūpstīs uz lūpām, taču veltīgi. Mjeta iespurdz kūtī, lai palīdzētu turienes darbos, bet Falvina izveļas no tās kā milzīga bumba un, resnajos gurnos zvalstīdamās līdzīgi kuģim sabangota jūrā, aiz­peld uz sargtorņa pusi.

Manuprāt, Filbērs pāršāvis pār strīpu un notikumi pieņem viņam pavisam nevēlamu pavērsienu. Taču es atvairu šīs domas un pūlos koncentrēties tikai uz savu pašreizējo uzdevumu. Ielecu seglos un trīs dažādās ātruma pakāpēs traucos apkārt pagalmam, pavadu pie­vilkdams tikai pagriezienos un lielāko tiesu likdams Malabāram rikšot.

Pieši man ir bez asajiem ritentiņiem, taču es ar tiem rīkojos ļoti saudzīgi, bet pātagu izvairos lietot pat tad, kad Malabārs sāk aušoties, jo zinu, ka nekādu ļau­numu tā ērzelim nenodarīs un tomēr viņš jutīsies ap­vainots. Pēc pusstundas jau esmu vienos sviedros. Sa­valdīt spēcīgo dzīvnieku nav vis nieka lieta.

Apjādams ap pagalmu pēdējo apli, es ar vienu aci redzu, ka Žakē sagumis, garo roku delnas uz āru pa­vērsis un ar tām vēzēdamies, smagā gaitā aizslāj uz sargtorņa pusi. Esmu noguris, tāds ir arī Malabārs. Nokāpju zemē un ievedu ērzeli kūtī. Tur, zobus sako­dis, iznirst Kolēns un ienāk man līdzi steliņģī. Kamēr es noņemu seglus un iemauktus un nolieku tos uz ze­mās starpsienas, Kolēns pakampj pakaišu salmu vīšķi un, tos grīstē sagriezis, sāk klusēdams sirdīgi slaucīt sviedros spīdošo ērzeļa sānu. Otru sānu apstrādāju es, taču ne ar tādu niknumu. Laiku pa laikam pāri Malabāra krēpēm pametu skatienu uz mūsu dižo loka strēl­nieku. Gaidu, kad viņš īsti eksplodēs. Tas notiek visai drīz. Viņš nule runājis ar Meisonjē un Tomā, kuri no. liktavā kārtojuši no «Dīķiem» atvestās mantas. Tie viņam pastāstījuši, kā Mjeta pavadījusi nakti. Es klau­sos. Mans galvenais uzdevums Malvilas pilī ir uz­klausīt citus. Kad Kolēns mazliet pierimies, es viņam piekodinu būt savaldīgam. Taču pats kļūstu nemierīgs. Tas viss var beigties Filbērain ļoti nelādzīgi. Sāku jau domāt, vai nevajadzētu kaut kādā veidā mīkstināt Filbēra neveiksmi, lai viņš bez lielāka trača varētu izkļūt no Malvilas pils.

—   Vai Peisū tu neesi sastapis? — es beidzot pa­jautāju.

—   Nē.

—   Tas ir labi. Ja tu viņu redzi, tad nesaki neko. Vai dzirdēji? Tu nedrīksti viņam neko teikt.

Kolēns negribīgi man to apsola. Kad es izeju, lai uzkarinātu seglus un iemauktus, Filbēra pelēkais ēze­lis tik skaļi iezviedzas, ka ausis iedžinkstas. Mazais Kolēns paceļas uz pirkstgaliem un ielūkojas ēzeļa ste­liņģī.

—   Kas vel nebūs, — viņš nicīgi ierunājās, — tu, uz­pūtīgais krupi, laikam uzskati sevi par ērzeli, ja sacel tādu jezgu? Laikam ceri, ka spēj kaut ko izdarīt mūsu ķēvēm, sasodītais ēzeļa lops? Vajadzēs tevi kopā ar tavu saimnieku izpeldināt pils grāvī. Saltajā ūdenī jūs varētu atdzesināt savus dibengalusl

Es smejos par šo ēzeļa un viņa saimnieka salīdzi­nājumu, taču sāku bažīties, ka tikai Kolēns neiedomā­tos draudus izpildīt.

—   Lai nu kā, — Kolēns saka, — uz grēksūdzi pie viņa es neiešu.

Es noplakšķinu Kolēnam pa plecu un dodos uz sarg» ai, lai pārģērbtos. Pie paceļamā tilta sastopu Menū.

iņa izskatās noraizējusies. Es apstājos. Menū paceļ

ct mani savu mazo mūmijas galviņu, kurā dzalkstī . n gtās acis.

—   Es tieši gribēju ar tevi parunāties, Emanuel, «

ina saka. — Pēc grēksūdzes Filbērs man ieminējās,

viņš esot norūpējies par mūsu dvēseļu garīgo api ūpi. Tā kā mēs katru svētdienu nevarēšot izstaigāt uz patālo Laroku, viņš domājot iecelt vikāru un to atsūtīt dzīvot pie mums Malvilas pilī.

Izbrīnā muti iepletis, es palieku stāvam.

—       Es domāju, ka tas nebūs tev pa prātam, — Menū piebilst.

—       Nebūs pa prātam! Tas par maigu teikts! Es ļoti labi saredzu, kas slēpjas aiz šīm raizēm par mūsu dvē­seļu labklājību.

Tāpat kā nupat bija darījis Kolēns, tikai cita iemesla pēc, arī es nošņarkstinu zobus un steidzos augšup pa vītņu kāpnēm. Tikko esmu nokļuvis otrā stāvā, at­veras durvis un tajās parādās Filbērs, izvadīdams Peisū. Žakē kāpņu laukumiņā gaida savu kārtu.

—        Labrīt, Emanuel, — Filbērs diezgan pavēsi mani sveicina. (Viņam jau zināms, ka es nedomāju ierasties grēksūdzē.) — Vai pirms dievkalpojuma tu uz brītiņu nevarētu ienākt manā istabā?

—        Labāk es sagaidīšu tevi savējā, — es atbildu, — Trešajā stāvā, pirmās durvis pa labi.

Mans paskarbais pretsitiens ne mazākā mērā nav ietekmējis viņa majestātisko stāju, un viņš ar izsmal­cinātu laipnību pamāj Žakē ienākt.

—        Peisū, — es saku, — vai tu varētu man izdarīt vienu pakalpojumu?

—   Labprāt, — Peisū atsaucas.

—   Aizej uz istabu blakus manējai un iztīri mūsu šaujamos. Bet tā ka lai spīdētu un laistītos, garais velns! Un trīs mērkaķu ātrumā!

Sāda militāra valoda Peisū patīk, un viņš mirklī pazūd. Es nopriecājos. Šaujamiem gan nekāda tīrīšana nav vajadzīga, bet Peisū līdz dievkalpojuma beigāip būs nodarbināts. Stāvoklis jau pārlieku sarežģījies, un tā tikai vēl trūka, ka man vajadzētu noņemties ar Peisū.

Savā istabā es novelku svīteri un sporta krekliņu, palieku līdz viduklim kails un sāku uzcirsties. Esmu ļoti nervozs un noraizējies. Visu laiku domāju par gai­dāmo sarunu un pats sev iesaku nomierināties. Lai kaut cik izklaidētos, atvelku atvilktnes un sāku rak­ņāties pa virskrekliem, tā sagādādams sev zināmu prieku. Krekli — tie ir mans lepnums. Kreklu man kādi pāris duču — vilnas, kokvilnas un poplīna. Tie visi ir Menū pārziņā. Nedomājiet, ka viņa ļautu «kādam citam» ar nevīžīgu mazgāšanu tos sabojāt vai gludinot apsvilināt.

Tikko esmu paguvis sapogāties, pie durvīm pie­klauvē. Tas ir Filbērs. Tātad ar Žakē viņš ātri ticis galā. Filbērs ienāk, uzmet skatienu vaļējām atvilktnēm, un tad norisinās epizode ar «brālīgo lūgumu», par kuru jau esmu pastāstījis.

Izpildu viņa lūgumu, lai gan ne ar sevišķi lielu prieku. Katram cilvēkam ir sava vājība, manējā — tie ir virskrekli. Filbēra krekls, ja visn tiesa, ka tas viņam ir vienīgais, nudien izskatās galīgi novalkāts. Priekā mirdzēdams, viņš to nekavējoties apmaina pret vienu no manējiem. Kā jau agrāk teicu, kad ieraugu Filbēru izmetušos puskailu, aiz pārsteiguma kļūstu vai mēms. Salīdzinājumā ar kalseno seju viduklis viņam izska­tās pavisam tumīgs. Ne jau tādā nozīmē, ka Filbēram būtu vāji attīstīta muskulatūra, bet to klāj gludena lauku kārta — tāpat kā dažam labam nēģeru bokse­rim. Viss pie viņa neīsts, pat āriene.

Laipni norādu Filbēram uz krēslu pie rakstāmgalda, lāču tā ir labi apsvērta pieklājība, jo es apsēstos uz kušetes, ar muguru pret logu, un tādējādi mana seja paliek ēnā.

—        Pateicos par kreklu, Emanuel, — viņš pašapzi­nīgi nosaka.

Aizpogādams kreklu un uzsiedams pelēko adīto kak­lasaiti, viņš ar nopietnām acīm nolūkojas manī. Droši vien tāpēc, lai savu skatienu atmaidzinātu, viņš drau­dzīgi pasmaida. Filbērs ir ļoti gudrs. Pat slīpēts. Droši vien saodis, ka viss neiet gluži tā, kā vajadzētu, ka viņa plāni apdraudēti un es kļūstu viņam bīstams. Tā­pēc viņa skatiens iztausta mani, tāpat kā radiolokatora antena griezdamās pārbauda apkārtni.

—       Vai tu man atļautu dažus jautājumus? — Filbērs beidzot ierunājas.

—   Lūdzu.

—       Esmu Larokā dzirdējis, ka tu reliģijas lietās esot diezgan vienaldzīgs.

—   Tas ir tiesa. Kādreiz es tāds biju.

—       Un ka tava personīgā dzīve neesot diezkāda sla­vējamā.

Filbērs pasmaida, lai šo teicienu mīkstinātu, bet es uz viņa smaidu neatbildu.

—   Ko Larokā ar to īsti saprot?

—   Attieksmes ar sievietēm.

Es mirkli padomāju. Tā es to nevaru atstāt. Taču negribu ķildoties, ne arī pilnīgi pārraut sakarus. Es meklēju ne pārāk asu atbildi.

—        Tu pats, Filbēr, zini, cik grūti tādiem zaļoksnē­jiem vīriešiem, kādi esam mēs abi, iztikt bez sievietes.

To sacīdams, es paceļu acis un nolūkojos viņā. Taču Filbēram tas bijis nebijis, Viņš paliek gluži vienaldzīgs. Pat pārāk vienaldzīgs. Pēc gaušanās par «neārstē­jamo kaiti» un par stāvēšanu «ar vienu kāju kapa» viņam būtu vajadzējis iebilst pret zaļoksnību, kādu es viņam piedēvēju. Tas liecina, ka viņš nemaz nav pārsteigts par to, ko es pasacīju.

Pēkšņi Filbērs pasmaida.

—       Varbūt tev, Emanuel, nepatīkami atbildēt uz ma­niem jautājumiem? Es negribētu ar varu piedabūt tevi pie grēksūdzes.

Arī šoreiz es neatbildu viņa smaidam. Nopietni, pat mazliet pārāk vēsi es atbildu:

—   Nē, kāpēc lai man tas būtu nepatīkami?

Filbērs atkal atsāk:

—   Kad tu pēdējo reizi biji pie dievgalda?

—   Piecpadsmit gadu vecumā.

—       Stāsta, ka tevi esot stipri ietekmējis tavs tēvocis protestants?

Nu, ar pliku roku viņš mani neņems! Es noteikti no­raidu jebkādas aizdomas par manu ķecerību,

— Mans tēvocis bija protestants, bet es esmu ka­tolis.

—       Tomēr reliģijas jautājumos tu esi kļuvis diezgan vienaldzīgs.

—   Es tāds kādreiz biju.

—   Un tagad tu vairs tāds neesi?

—   Tev pašam vajadzētu to zināt.

Mana atbilde ir skarba, un skaistās šķielējošās acis mazliet samirkšķinās.

—        Emanuel, -— viņš saka savā dziļajā baritonā, — ja tu runā par Vecās derības lasīšanu jūsu kopējās vakara stundās, tad, nemaz neapšaubot tavus krietnos

nodomus, man jāaizrāda, ka taviem biedriem nez vai tā nāk par labu.

—   Viņi paši mani lūdza to darīt.

—   Tas man zināms, — viņš īgni piebilst.

Es neko nesaku, neprasu pat paskaidrojumus. Tā kā lā viss skaidrs.

—    Esmu nodomājis, — Filbērs paziņo, — Larokā sagatavot vikāru un ar tavu atļauju iecelt viņu darbā Malvilā.

Tēlodams pārsteigumu, es paskatos uz viņu.

—    Kā tad tu, Filbēr, vari iecelt vikāru, ja pats ne­esi bīskaps?

Viņš pazemīgi nodur acis.

—    Normālos apstākļos man, protams, nebūtu tiesības to darīt. Taču apstākļi ir ārkārtēji. Un tomēr nepie­ciešams, lai baznīca saglabātos. Kas notiktu, ja es rītdien nomirtu? Bez pēcnācējiem?

Tā jau ir tāda nekaunība, ka es nolemju momentā uz to reaģēt. Es pasmaidu.

—      Protams, — es saku, vēl aizvien smaidīdams. — Protams. Es saprotu, ka pašreiz nav nekādu iespēju iestāties Kaoras augstākajā garīgajā seminārā, vien­alga, kopā ar Serirjē vai bez viņa.

Tā, šoreiz Filbērs sevi nodeva. Lai gan seja viņam palika tikpat stinga, acis uz mirkli ļauni iezalgojās. šajā brīdī viņš izskatījās bīstams, jo īsajā skatienā jaudās tikko apvaldīts niknums un naids. Atskārtu, ka viņš nav no bailīgajiem. Un ka uz atklātāku izaicinā­jumu viņš nekavējoties dotu prettriecienu.

—    Vai tad tev nav zināms, — Filbērs atsāk apbrīno­jamā mierā, — ka sākotnējie kristieši bīskapus izvēlēja ticigo sapulcēs. Dibinoties uz to, man ir pilnīgas tiesī­bas par izraudzīto kandidātu likt nobalsot Larokas kristiešu kopsapulcē.

—        Malvilas kristiešu kopsapulcē, — es sausā tonī piezīmēju. — Malvilas, jo viņam taču vajadzēs darbo­ties Malvilā.

Filbērs manu piezīmi atstāj bez ievērības. Viņš labāk atgriežas tur, kur zem kājām jūtams drošāks pamats.

—       Uz grēksūdzi tu neieradies, — viņš atsāk nopietnā balsī. — Vai tu principā neatzīsti grēksūdzi?

Jau atkal tiek izliktas lamatas, lai mani pieķertu ķecerībā.

—       Nepavisam, — es sparīgi atvairos. — Tikai man personiski grēksūdze nepalīdz.

—       Grēksūdze tev nepalīdz? — viņš iesaucas apbrīno­jami labi liekuļotā izbrīnā.

—   Jā, nepalīdz.

Tā kā es apklustu, viņš jau draudzīgākā balsī saka:

—   Lūdzu, paskaidro, ko tu ar to gribi sacīt.

—       Redzi, pat pēc tam, kad grēki man piedoti, es vēl izjūtu sirdsapziņas pārmetumus.

Starp citu, tas ir tiesa. Es patiesi piederu pie tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kurus ilgi kremt sirdsapziņa. Manā atmiņā visos sīkumos vēl tagad saglabājies ga­dījums, kurš jo skaidri parādīja, ka grēksūdze man at­vieglojuma nesniedz. Runa ir par ļoti cietsirdīgu, lai gan bērnišķīgu izdarību, kuras dēļ mani vēl tagad, pēc divdesmit apritējušiem gadiem, moka gandrīz tikpat skaudri sirdsapziņas pārmetumi kā tolaik.

Kamēr es ļaujos šādām pārdomām, Filbērs bārsta sava amata frāzes. Un nav noliedzams, ka viņš to dara ar visai kvēlu degsmi. Kad pasaulīgs cilvēks spēlē ga­rīdznieka lomu, viņš pārspēj jebkuru patiesu garīdz­nieku.

Filbērs laikam pamanījis, ka es klausos tikai ar vienu ausi, tāpēc savu sprediķošanu pēkšņi pārtrauc.

—   Ar vārdu sakot, tu nedomā nākt pie grēksūdzes?

—   Nē.

—  Tada gadījuma es nezinu, vai varēšu tevi pielaist pie svētā vakarēdiena.

—   Kāpēc ne?

—   Tu taču labi zini, — viņa liegajā balsī tagad jau jaušami pātagas švīksti, — ka pie dievgalda var iet tikai pēc grēku atlaides.

—  Nu, nu, — es iebilstu, — man liekas, ka šajā ziņā lu šauj pār strīpu. Jau pirms Notikuma dienas Fran­cijā bija ne mazums mācītāju, kuri nesaistīja svētā vakarēdiena pieņemšanu ar iepriekšēju grēksūdzi.

—   Viņiem nebija taisnība! — Filbērs griezīgi at­cērt.

Viņa lūpas sakniebjas, acis iezalgojas. Esmu mēms aiz pārsteiguma. Izrādās, ka šis viltvārdis dīvainā kārtā ir arī fanātiķis. īstenais ortodoksālis no daiļru­nīgo pasugas.

Filbērs manu klusēšanu iztulko aplam, un tā ir viņa kļūda. x

—   Neprasi, Emanuel, no manis neiespējamo. Kā lai es tev pasniedzu svēto vakarēdienu, ja tu neesi saņē­mis grēku atlaidi?

—   Tad jau nekas cits neatliek, — es saku, cieši vi­ņam acīs skatīdamies, — kā būs jālūdz debesu tēvs, lai viņš mums abiem visžēlīgi tos piedod. Man pēc visierii šiem gadiem, ko esmu nodzīvojis, neiedams pie dievgalda, bet tev pēc Malvilā tikko pavadītās nak­sniņas.

Tas ir visrupjākais belziens, kādu es drīkstu viņam dot, neizraisīdams atklātu sakaru pārtraukšanu. Taču Filbēram ir bieza āda, jo viņš ne acu nepamirkšķina un nesaka arī ne pušplēsta vārda. Liekas pat, ka viņš nemaz nebūtu dzirdējis, ko es pateicu. Zināmā mērā šī klusēšana liecina pret Filbēru — ja viņš gribētu iz­likties par bēzvainīgu, tad tagad viņam būtu vajadzē jis man pajautāt, ko es īsti domāju ar šādu iztei­cienu — «pēc Malvilā tikko pavadītās naksniņas».

—    Lūgsim gan, Emanuel, — viņš pēc kāda brīza ieminas savā samtainajā baritonā. — Mums allaž bfrš par ko debesu tēvam lūgt piedošanu. Un es jo sevišķi aizlūgšu vēl par to, lai tu Malvilā pieņemtu manis at­sūtīto vikāru.

—   Tas nu nekādā ziņā nav atkarīgs tikai no manis vien, — es atbildu, — tas atkarīgs no mums visiem. Mēs ikvienu jautājumu izšķiram balsojot, un, ja es pa­lieku mazākumā, tad pakļaujos vairākumam.

—   Zinu, zinu, — Filbērs pieceldamies nosaka. Un, palūkojies pulkstenī, piebilst; — Man laiks posties uz dievkalpojumu.

Pieceļos arī es un paziņoju, ar kādiem noteikumiem mēs esam ar mieru atdot vienu govi Larokai. Kad es pieminu šautenes, viņš uzmet skatienu Meisonjē ierī­kotajām ieroču statnēm. Redzēdams, ka tās tukšas, viņš liekas pārsteigts, taču neko nesaka. Turpretim, kad ieminos par zirgiem, viņš satrūkstas.

—    Ko! Veselus divus! — Filbērs iesaucas, pastiep­damies visā garumā. — Tu taču, Emanuel, neiedomā­sies, ka zirgi mani nemaz neinteresē. Esmu jau vieno­jies ar Armānu, ka viņš mani apmācīs jāšanā.

So Armānu es labi pazīstu. Tas ir vīrs, kurš dižojas ar desmit amatiem, bet vismīļākā nodarbība viņam ir dzeramnaudu saņemšana. Turklāt viņš ir blēdīgs un rupjš. Es zinu arī to, kāds viņš īsti ir jātnieks. Laro­kas pilī bija trīs kastrēti zirgi un divas ķēves, bet Lormio ģimenes locekļi jāja tikai ar kastrētajiem (tā­pat arī Armāns, kad saimnieku nebija mājās). No ķē­vēm viņi baidījās, un es zinu, kāpēc.

—   Runa ir tikai par abām ķēvēm, — es paskaidroju.

Ar tām tā kā tā neviens nejāj. Starp citu, es jau

lormio ieteicu ,Jās nepirkt. Vai Armāns tev nav to slāstījis? Bet, ja nu tu tik ļoti gribi tās paturēt, vari darīt, kā tev patīk.

—  Tomēr, — Filbērs nepielaidās, — atdot tev uzreiz abas ķēve turklāt par vienu govi! Un vēl ari šaute­nes? Man liekas, tas par daudz prasīts.

Es strupi atbildu:

—  Tās nav manas, bet visu Malvilas pils iemītnieku prasības. Vakar vakarā vienbalsīgi tās pieņēmām, un es neko tur nevaru grozīt. Ja tev šīs prasības šķiet pārmērīgas, tad atmetīsim maiņai ar roku.

Sis nodeldētais zirgu mijēju gājiens iedarbojas uz Filbēru, un viņš sāk svārstīties. Pēc acīm jau redzu, ka viņš piekāpsies. Filbērs negrib atgriezties Larokā ar tukšām rokām. Tomēr viņš atkal paskatās pulkstenī, atvainojas un ašiem soļiem iziet no istabas.

Palicis viens, es sāku, kā būtu teikusi mana māte, «uzskaistināties» dievkalpojumam. (Ai, šī nopūlēšanās ar manām māsām, kad tām vajadzēja uzcirtot cik vien iespējams skaistas sasukas!) Novelku jātnieku zāba­kus un bikses un uzģērbju, runājot Menū vārdiem, savu «mirstamo uzvalku». Tiesa jau bija, ka tajā laikā mūsu pusē uz piecām bērēm iznāca tikai pa vienām kāzām. Tātad jau pirms N dienas mēs sākām izmirt.

Mēģinu izlikties ar visu apmierināts, lai gan patie­sībā tāds nemaz neesmu. Tomēr gala iznākums visumā nav arī tik slikts. Esmu atvairījis Filbēra šantāžas mēģinājumu un visus viņa aplinkus gājienus, pie grēk­sūdzes netiku bijis un tomēr esmu pārliecināts, ka pie dievgalda viņš mani pielaidīs, tāpat arī jebkuru citu Malvilas pils iemītnieku. Tas nozīmē, ka Malvilā man izdevies aizkavēt mēģinājumu saistīt svētā vakarēdiena rituālu ar inkvizitorisku iepriekšēju iztincināšanu, kas, liekas, viņam bija izdevies Larokā. Tātad novērsts tas, kas nekrietna cilvēka rokās var kļūt par bīstamu ieroci, un man izdevies to panākt, nedodot Filbēram iespēju larokiešu acīs iztēlot mani par bezdievi vai ķeceri.

Par govi pieprasīto samaksu droši varu ierakstīt savu panākumu aktīvā. Vēl lielāka nozīme nekā šaute­nēm ir abiem zirgiem. Nešaubos, ka Filbērs man atdos abas ķēves. Lai cik slīpēts viņš arī būtu, Filbērs tomēr ir pilsētnieks, un viņam nav zemnieka iedzimtā instinkta. Viņš nenojauš, ka pēc abu ķēvju saņemšanas manās rokās nonāks pilnīgi visa zirgkopība, jo vienīgais vais­las ērzelis jau pieder mums. Tāpat Filbēram ne prātā nenāk, ka pēc tam, kad dabiskā nāvē nobeigsies Laro­kas trīs kastrētie zirgi, viņš nokļūs pilnīgā atkarībā no Malvilas, jo pats manās rokās nodevis zirgkopības mo­nopolu tādā laikā, kad zirgi kļuvuši par svarīgāko saimniecisko un militāro spēku. Tātad viņš sevi neglāb­jami novājinājis. Toties mēs esam pieņēmušies spēkā. Tagad, manuprāt, mums vairs nav ko bīties. Mūs ap­draudēt spēj vienīgi nodevība. Un, tā kā mēs visi esam cilvēki, šādu iespēju nevar uzskatīt par pilnīgi izslēgtu. Es atceros naida uzzibsnījumu Filbēra acīs, kad es viņam aplinkus liku saprast, ka man zināma viņa viltvārdība un arī tas, kā viņš pavadījis pagājušo nakti. Es biju spiests atklāt savas kārtis, neslēpties, uz viņa šantāžu atbildēt ar pretšantāžu. Un viņa tipa ļaudis es jau pazinu: nekad Filbērs man to nepiedos.

Kad beidzu uzsiet kaklasaiti, istabā kā vējš iebrāžas Tomā. Viņa sejā nav ne pēdu no parastā miera. Uztrau­kumā viņš piesarcis un dreb. Ne vārda neteicis, viņš aizsteidzas man garām, pieskrien pie skapja, paķer savu lietusmēteli, motociklista kasku, cimdus un ace­nes, tāpat arī Geigera skaitītāju.

—   Kurp tu joņo?

—   Barometrs krītas. Man liekas, sāks līt.

—   Nevar būt, — es saku, paskatīdamies laukā.

Pieeju pie loga un atveru to līdz galam vaļā. Jau

no paša rīta apmākušās debesis tagad kļuvušas Vēl tumšākas, un gaisā patiesi manāms savāds gaidu pilns sastingums, kāds parasti iestājas, uznākot negaisam. Tomēr kopš bumbas sprādziena mēs diendienā esam ilgojušies pēc lietus, un es nemaz vairs neiedrošinos ticēt, ka tas varētu uznākt. Es pagriežos pret Tomā un noskatos uz viņu.

—   Bet kam tad viss šis bruņojums?

—   Lai pārbaudītu, vai lietus nebūs radioaktīvs.

Ilgi nolūkojos viņā, un, kad beidzot esmu atguvis

balsi, tā ir pavisam neskanīga.

—   Vai tas varētu būt? Tik ilgi pēc sprādziena?

—        Ļoti iespējams. Ja stratosfērā saglabājušies ra­dioaktīvie putekļi', lietus tos noskalos lejā. Un tā būtu drausmīga katastrofa, saproti jel to. Mūsu akas ūdens tiktu saindēts, tāpat arī iesētā labība, un arī mēs paši, ja nāktu saskarē ar lietus ūdeni. Iznākums būtu nāve, varbūt dažu mēnešu, bet varbūt pat vairāku gadu laikā. Gausa, ilgstoša miršana.

Skatos uz Tomā, un mute man izkaltusi sausa. Tas man nebija ienācis prātā. Kā visi Malvilas pils iemīt­nieki, es ilgojos pēc lietus, kas liktu zemei atdzimt. Bet es nebiju iedomājies, ka uznākušais lietus agrāk vai vēlāk varētu pabeigt bumbas iesākto darbu.

Kas gan var būt briesmīgāks par paredzamo lēno, garumā ievilkto miršanu! Acumirklī caurcaurēm esmu izmircis sviedros. Es neticu velnam, bet, pat ja tam ti­cētu, tad būtu jāatzīst, ka cilvēks ir īsts sātana iemie­sojums.

—   Mums jāsapulcējas vienuviet, —> Tomā steidzīgi turpina. — Un visiem jo cieši jāpiekodina, lai, lietum sākoties, neviens nesper ne soli laukā.

—    Visi jau sapulcējušies, — es saku, — Lielajā zālē, uz dievkalpojumu.

—   Labi, — nosaka Tomā, — tad steidzamies turp,pirms vēl sācis līt.

Lai gan šajā brīdī ironija man nav prātā, tomēr kaut kur pavīd doma, ka Tomā tātad gribot negribot iznāks piedalīties dievkalpojumā. Viņš steidzas laukā, es viņam nopakaļ, bet uz otrā stāva kāpnēm pēkšņi atceros, ka esmu aizmirsis Peisū, kuram blakusistabā vajadzēja tīrīt ieročus. Es metos atpakaļ, pāris vārdos paskaidroju viņam stāvokli, un tad lieliem lēcieniem, uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, mēs skrienam lejup. Pirmajā stāvā, jožot garām noliktavai, es pasaucu Mei­sonjē, taču nekur viņa neredzu. Droši vien Tomā būs viņu brīdinājis un paķēris sev līdzi. Aši pārskrienam pāri pagalmam un nonākam pie lielās zāles. Durvis ir atvērtas. Ieejam iekšā. Peisū ar blīkšķi aizcērt durvis man aiz muguras.

Pārlaidis skatienu telpai, jau pirmajā acu uzmetienā redzu, ka visi sapulcējušies, taču esmu tik apstulbis, ka vairāk lāgus pārskaitu cilvēkus un man aizvien sanāk vienpadsmit — tātad viens par daudz! —, līdz beidzot attopos, ka šis vienpadsmitais taču ir Filbērs.

Tomā jau visus brīdinājis. Klusēdami viņi nolūkojas manī. Filbērs, kurš stāv ar muguru pret logiem, cik es varu, krēslainībā saredzēt, arī ir nobālējis. Mēs sēžam divās rindās izvietotajos krēslos šaipus garā klostera galda, iepretim viņam. Es nezinu, kuram bija prātā ienākusi doma abpus viņa pārvietojamam altārim no­likt divas milzīgās, no pagraba atnestās sveces, taču tas ir labi darīts, jo ārā satumst arvien vairāk un pa logiem ieplūst vairs tikai blāva pastarās dienas gaisma.

Pirmajā rindā blakus Mjetai vēl viena vieta bija brīva, bet tieši tai brīdī, kad dzīros iet turp, pamanīju, ka tad man līdzās kreisajā pusē būs Momo. Pat tādā satraukumā, kādā biju, iedarbojās ierastie refleksi, un iegriezos otrā rindā, kur apsēdos blakus Meisonjē. i'eisū, kurš nāca aiz manis, nosēdās tajā vietā, no ku­ras es biju izvairījies.

Liekas, nekad neviena dievkalpojuma dalībnieki nav pievērsuši tik maz uzmanības tā norisēm, neraugoties uz Filbēra skaisto balsi un Žakē izveicīgajām izdarī­bām, asistējot kā garīdznieka izpalīgam. Visu klātesošo acis bailēs un cerībās pievērstas nevis sprediķotājam, bet gan logiem viņa aizmugurē. «Bet lopiņi?» manī pēkšņi uzvilnī doma, un es jūtu, ka mirklī esmu nosvī­dis slapjš: «Jā, lopiņi? Ko tie dzers, ja akas ūdens būs saindēts? Un kas notiks ar augsni, ja lietus atnestie radioaktīvie putekļi nosēdīsies uz tās un tiks ieskaloti arī dziļumā? Pēc cik ilga laika tie pārstās saindēt ražu?» Esmu izbrīnījies, ka Tomā nekad agrāk man netika ieminējies par šādu varbūtību. Kādā mānīgā dro­šības sajūtā viņa klusēšanas dēļ mēs visi esam dzīvo­juši kopš sprādziena dienas! Es taču domāju, ka vie­nīgā dabas katastrofa, kāda mums varētu draudēt, ir ieilgstošais sausums, kurā izsīktu upes un augsne sa­irtu neauglīgos putekļos. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka tik ilgi gaidītais lietus, pēc kura mēs dien­dienā bijām ilgojušies, varētu atnest nāvi.

Sajuzdams, ka Meisonjē pagriezies uz manu pusi, es paskatos uz viņu. Biedra acīs redzu ne tik daudz šaus­mas, kā bezgalīgu izbrīnu. Cik labi es viņu sapratu! Ja mēs, laucinieki, arī dažkārt kurnam par sliktu laiku, kurš, piemēram, lietainā jūnijā var sapūdēt sienu, mēs tomēr zinām, ka lietus ir mūsu draugs, mūsu palīgs un bez tā nebūtu ne labības ražas, ne dārza aug]u, ne ganību, ne ūdens avotu. Un tagad mums jāsaprot ne­saprotamais — ka lietus var ari iznīcināt to, kas tikai lietus dēļ spēj pastāvēt.

Meisonjē pavērš acis uz loga pusi, es daru to pašuij Laiks samācies vēl vairāk, ja vien kaut kas tāds iespē­jams. Kailā, nomelnējusī nokalne Rinas viņējā krastā ar trim sakropļotiem koku stumbeņiem zem satumsušajām debesīm stipri atgādina melnā mākoņu plīvurā tītu Golgātu. Blāva, zemu noslīdējusi gaismas josla no aizmugures ar bālganu līniju tumšajās debesīs iezīmē tās aprises. Pati nokalne ir antracīta krāsā, bet augstāk sablīvējušās mākoņu tūces līdzinās melnam tintes blā­ķim ar vietumis ieblāzmotām gaišākām svēdrām. Sl draudīgā, bailes iedvesošā ainava nemitīgi mainās. Kā hipnotizēts es veros tajā. Divaina izjūta — es ne­skaitu lūgsnas, es pat neklausos Filbērā, taču manā dvēselē it kā nostiprinās kāda saikne starp to, ko es redzu, un viņa dziedošo balsi. šajā mirklī es aizmir­stu Filbēra viltvārdlbu un viņa nekrietnības, man sva­rīga tikai viņa balss. Jāatzīst, ka šis viltus garīdznieks savu dievkalpojumu, kurā es nemaz neklausos, vada lieliski, dziļā nopietnībā un pacilātībā. Es viņā ne­klausos, taču zinu, par ko viņš runā, jo pirms divi tūkstošiem gadu cilvēku dzimums pārdzīvojis tās pa­šas šausmas, kādas mēs izjūtam tagad, ar stingām acīm logos blenzdami.

Melnās mākoņu grēdas noslīdējušas tik zemu, ka liekas, jebkuru mirkli sāksies lietus gāzme. To gaidot, minūtes šķiet vai mūžības garumā. Taču lietus nestei­dzas. Gaidīšana ir tik mokoša, ka es gandrīz vai alk­stu, lai lejup gāztos ūdens straumes un, Geigera skai­tītājam pasludinot mums nāves spriedumu, izbeigtu visas ciešanas. Es paskatos uz blakus sēdošo Meisonje un redzu, ka viņa cīpslainajā kaklā cilājas ādamābols. Viņš norij siekalas. Meisonjē krēsls mazliet izvirzīts no kopējās rindas, un es varu saredzēt arī Tomā pro­filu. Ar pūlēm viņš paver cieši sakniebtās lūpas un ap­slapina tās ar mēli. Es apzinos, ka neesmu viens, ku­ram starp lāpstiņām lāso sviedri un valgas kļuvušas delnas. Tas notiek ar mums visiem. Ja man būtu smal­kāka oža, es droši vien sajustu sviedru un baiļu dvaku, ko uzdveš visi vienpadsmit nekustībā sastingušie au­gumi.

Ausīs man vēl aizvien skan Filbēra dievkalpojums, viņa vārdi, bet ne runas jēga, jo es pat nemēģinu to uztvert. Toties es manu, ka mūsu ciemiņa skaistā sam­tainā balss it kā aizsmok un iedrebas. Tātad mums tomēr kas kopīgs, Filbēram un man. Gribētos to viņam pasacīt. Ka visam šim naidam un sasprindzinājumam nav vairs nekādas nozīmes un ka lietus mūs samieri­nās. Kādā veidā, to sapratīs ikviens.

Kad beidzot gāzme sākas, tas notiek tik pēkšņi, ka sajūtam ko līdzīgu elektriskās strāvas triecienam. Mēs visi satrūkstamies, un klusums kļūst vēl dziļāks. Fil­bēra balss zaudē savu samtainību, kļūst aprauta un ķērkstoša, taču viņš sprediķošanu turpina. Vīrišķības viņam netrūkst un laikam arī ticības ne. Vēlāk man pat uzradās doma, ka viņa viltvārdību varbūt izraisījis nepiepildīts aicinājums. Bet šobrīd manā galvā vēl tukšums, un, neko nedomādams, es klausos. Ūdens straumes tādā niknumā triecas pret logiem un tik draudīgi rībina rūtis, ka brīžiem gandrīz vai pārspēj Filbēra balsi, taču, lai arī palaikam tā tikko sadzir­dama, es tvarstu šo pavedienu kā vienīgo pieturas lī­niju apkārtējā tumsā. Debesis kļuvušas vēl melnākas, liekas, tik tumšas tās vēl nekad nav bijušas, lai gan bangainās lietus šļāces balti apvizmo logu stiklus. Vie­nīgā gaisma plašajā zālē tagad nāk no lielajām sve­cēm, kuru liesmas planda pa durvju apakšu un' logu šķirbām iebrāzmojošais vējš. Uz sienas krīt milzīgi plata Filbēra ēna. Gaismas atspulgs uz mirkli uzzibsnī pie sienas sakārto zobenu smailēs un āvu asmeņos. Sa­jūta tik baismīga, ka brīžiem man liekas — mēs visi vienpadsmit esam dzīvi aprakti dziļi pazemē, kur vel­tīgi tikām meklējuši glābiņu, un tagad, nāves spārniem visapkārt vēdot, piedalāmies paši savās bērēs.

Uz mirkli lietus tā kā pierimst, tad abos logos uz­liesmo pirmās zibens šautras, bet tām seko pērkona grāvieni kaut kur aiz nokalnes upes viņējā krastā. Es labi pazīstu šejienes negaisus, tie ir drausmīgi. Kopš bērnu dienām esmu no tiem bijies. Vīra gados gan iemācījos šīs bailes noslēpt, bet ne pārvarēt. Šodien mūžsenajām baismām pievienojas vēl tīri fizioloģisks nespēks, un es tikai ar lielām pūlēm apvaldu roku dreboņu. Zibens uzliesmojumi ik pa brīdim apgaismo trīs sakropļotos koku stumbeņus pretējā nogāzē, un tiem tūlīt seko drausmīgi grāvieni. Tajā pašā laikā saceļas negants vējš. Tas ir mūsu pusē parastais austrenis. Es to aizvien esmu pazinis pēc gaudoņas vecajā jumt." augšā, kur tīkoju iekārtot sev mītni-, pēc nešpetnā spara, ar kādu tas rausta durvis un logus, pēc svelpoņas klints plaisās. Atkal uzbrāzmo lietus,, un vējš tā gāzienus kā šķēpu smailes triec logos. Liekas, ka rūtis tūlīt saplīsīs gabalu gabalos. Filbēram logs ir aiz mu­guras, taču viņam droši vien ir tāda pati sajūta, jo es redzu, ka viņš ierauj galvu plecos un uzmet kūkumu, lai uztvertu jaunos negaisa brāzienus. Tomēr starp­laikā starp diviem spalgiem pērkona spērieniem es sa­dzirdu viņa balsi.

Sabāžu rokas kabatās un sasprindzinu skaustu. Zib­šņu uzliesmojumi neatlaidīgā sparā zalgo aizvien tu-

Tie nav vairs pērkona grāvieni, tie ir līdzīgi eksplozijām. Varētu domāt, ka Malvilas pils kļuvusi par mērķi zibens strēlēm, kuras to uztausta tāpat kā arti­lērija apšaudes objektu, lai pēc tam to viesuļugunī iznīcinātu. Melnajās debesīs vairs nav atšķiramas baigas līkloču līnijas, izlauzītās šautras, neprātīgo liesmu ,viļņu plandi, tikai logos ik pa mirklim atmirdz neiz­protami spožs ledains zaigojums, kuram seko ārkār­tīgi spēcīgs sauss blīkšķis, gluži kā artilērijas šāviņa sprādziens. Neiedomājami spalgie zvēlieni ausīm nav vairs izturami. Gribas pielēkt kājās, kaut kur skriet, bēgt, paslēpties. Mirkļos starp diviem grāvieniem, kad negaisa drausmīgais spars it kā pierimst, vēl aizvien dzirdu Filbēra balsi, kas tagad gan ir tik vāja un dre­boša, ka šķiet drebam līdzi abu sveču trīsošajām lies­miņām, taču tā man vēl aizvien ir vienīgais pieturas punkts. Sadzirdu arī dobju gaudoņu un, uz priekšu paliecies, apjēdzu, ka tur kunkst Momo, savu izpūrušo galvu piespiedis pie Menū plakanajām krūtīm, bet māte viņu apskāvusi ar savām izģindušajām rokām.

Un tad pavisam pēkšņi negaiss atkāpjas. Tikai tā­lumā vēl atskan pērkona ducināšana, kas salīdzinā­jumā ar iepriekšējiem grāvieniem šķiet gandrīz vai no­mierinoša. Tā atkāpjas kaut kur tālāk un dzirdama aizvien retāk, bet toties lietus gāzme kļuvusi vēl negantāka. Lai apvaldītu dreboņu, esmu bijis visu laiku tādā spēku sasprindzinājumā, ka tagad man sāp kakla, roku un plecu muskuļi. Mēģinu tos atslogot. Lietus vairs nelīst atsevišķām šļāc'ēm, bet gāž kā no spaiņiem. Logu sīkās rūtis pludo gluži kā automobiļa vējstikls, trau­coties lietū, vai viļņu apskaloti tvaikoņa iluminatori vētras laikā. Lāšu triecieni vairs" neatgādina naidīgu bungu rīboņu, bet gan saplūst nepārtrauktā dunā, kurā Filbēra balss un Momo vaimanāšana tikko vairs jausama. Kāds pieskaras manam elkonim. Tas ir Meisonjē. Es pagriežos pret viņu. Kā hipnotizēts nevaru novērst skatienu no viņa cīpslainā kakla, kur drudžaini kustas ādamābols, liecinot, ka viņš mēģina man ko pasacīt, lai gan es neko nevaru sadzirdēt. Paliecos viņam pre­tim, pielieku ausi gandrīz vai pie viņa mutes un tid izdzirdu: «Tomā grib ar tevi runāt.» Tā kā esmu jau piecēlies no krēsla — mēs visu laiku atdarinām pir­majā rindā sēdošos, kad tie pieceļas vai apsēstas —, es paspraucos garām Meisonjē, pieeju pie Tomā un pieskaros viņam. Tomā ar pūlēm paver apskretušās lū­pas, un es redzu, ka viņam starp tām nostiepjas sažuldzis slienu pavediens. Viņš man saka: «Tikko lietus mitēsies, iešu pārbaudīt.» Es piekrītoši pamāju ar galvu un atgriežos savā vietā. Brīnos, kāpēc viņam ienācis prātā paziņot man kaut ko tādu, kas taču pats par sevi saprotams. Es nemaz nedomāju, ka viņam vaja­dzētu iet lietū, jo tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nes sev līdzi radioaktīvos putekļus. Bažas sevī esmu jau sakāpinājis tiktāl, ka manī vairs nav ne mazākā cerību stariņa.

Abu logu rūtis tāpat vēl pārplūdina ūdens straumes, taču dīvainā kārtā tās izskatās jau mazliet gaišākas. Varētu sacīt, ka gaismu mums izstaro šis ūdens aizklājs. Viņpus tā nekas vairs nav atšķirams, ir vienīgi blāvs bālganums. Manī uzvilnī absurda iedoma, ka pārplūdināta jau visa šaurā Rinas sengultne līdz pat mūsu augstienei un ūdens, pa plaisām iespiezdamies klintī, izskalojis arī to. Izbrīnījies es pamanu, ka Tomā un Meisonjē viens pēc otra iedzer no kādas glāzes vīnu un no rokas rokā tiek pasniegts šķīvis ar maizes kumosiņiem, taču pirmajā mirklī nevaru aptvert, ko tas nozīmē. Tad apjēdzu, ka viņi abi, paši to nemaz neapzinādamies, piedalās svētajā vakarēdienā. Abi droši viru nopriecājās par iespēju ar malku vīna apslacināt l/kaltušās mutes. Bet nu laikam ir atģidušies, kas šeit isli notiek, jo maizes gabaliņus uz šķīvja neviens no viņiem neaiztiek. Reizē ar vīna glāzi viņi man pasniedz m i maizes trauku.

Es pamanu, ka turpat blakus nostājies Žakē. Redzē­dams manu apmulsumu, viņš šķīvi izņem man no ro­kam. Un, kad es glāzi kāri paceļu pie lūpām, viņš no­liecas un iečukst: «Kādu lāsi atstāj arī man.» Tas bija prātīgi darīts, jo citādi es būtu izdzēris visu. Kad pa­sniedz šķīvi ar maizi, no tā paņemu ne tikai man pie­nākošos kumosu, bet aši pievācu arī tos, kurus Tomā un Meisonjē tur atstājuši. Tas ir aizsardzības reflekss: cs negribu, lai Filbērs zinātu, ka divi mūsējie atteiku­šies no svētā vakarēdiena. Esmu izbrīnījies, ka šis reflekss vispār iedarbojies, tāpat arī par to, kāpēc man rup nākotne, ja nevienam no mums nav lemts to pie­redzēt. Žakē pamanījis manu blēdīšanos, ko Falvinas platā mugura nosedz no Filbēra skatiena. Ar tikko mā­nāmu nosodījumu vientiesīgajās acīs Žakē paveras manī, bet es jau zinu, ka viņš nevienam neko ne­stāstīs.

Viss notiekošais šķiet dūmakā tīts, it kā manas sma­dzenes būtu aizmiglojis pret logu rūtīm šķīstošais udens. Mani pēkšņi pārņem savāda sajūta: liekas, ka es to visu būtu kādreiz jau redzējis, izjutis kādā citā, sen pagājušā dzīvē — gan blāvo gaismu, gan ūdens straumēm pārplūdušās logu rūtis, gan pie sienas uz­karinātos trofeju ieročus, gan Filbēru, kura kalsenā seja ar iekritušajiem vaigiem tikko saskatāma, gan garo klostera galdu, ap kuru sasēdies klusējošu, sadugušu, nobijušos cilvēku bariņš. Tuksnesīgā pasaulē pa­zudušu cilvēku saujiņa. Žakē jau atgriezies savā vietā. Filbērs atsācis savu sprediķošanu. Momo tagad, kopš negaiss mitējies, vairs nevaimanā, tomēr, steigā nori­jis svētā vakarēdiena devu, atkal paslēpj galvu Menū mazo un sirdīgo roku drošajā patvērumā. Seit viss iz­skatās tik dīvaini pazīstams. Pazīstama arī šī plašā viduslaiku pils' zāle ar savu pustumsu, kuru tikai,,ņe« daudz izkliedē pa blāvajiem logiem ieplūstošais atspī­dums un abu lielo sveču gaisma. Tā atgādina pazemes apbedījumu vietu, kur mēs apsargājam paši savas nā« kamās kapenes. Mjetas krāšņajos melnajos matos pus­tumsā iespīguļojas gaismas stariņš, un pēkšņi ar sā­pēs sažņaugtu sirdi es atskārstu, ka meitenes ierašanās šeit bijusi veltīga, jo viņai nav lemts atjaunot dzīvi zemes virsū.

Dievkalpojums beidzies, bet lietus šaltis vēl pa brī­dim atkārtojas. Lai gan vēja brāzmas ar lielu spēku triecas logos, tie iztur, un tikai sīkas tērcītes no palo­dzēm pa sienu satecējušas uz klona nelielās lāmiņās. Prātā iešaujas doma palūgt Tomā, lai pārbauda tās ar Geigera skaitītāju, taču es to atvairu. Man ir tāda sajūta, ka spriedums būs fatāls un tas tikai paātrinās notikumu tecējumu. Tā, protams, ir tīrā māņticība, taču es apņemos nogaidīt. Cik gļēvs es klusībā esmu kļu­vis, lai gan vīrišķību allaž esmu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem tikumiem. Tā'dējādi atvirzījis tālāk brīdi, kurā mums tiks pasludināts spriedums, es mierīgā balsī lūdzu Menū iekurināt kamīnu. Es vēl pilnīgi pārvaldu balsi un ārēji saturos gods godam, sa­brucis esmu tikai iekšēji. Starp citu, uguns mums taisni nepieciešama. Skaļā balsī es ieminos: «Savādi, ka pēc tam, kad esam sākuši kustēties, šeit liekas tik briesmīgi auksts.»

Uzliesmo uguntiņa. Aiz bailēm gluži mēmi, visi saspiežamies ap to. Paiet brītiņš, un es jūtu, ka nevaru vairs izturēt biedru klusēšanu. Pielecu kājās un sāku staigāt, turp un atpakaļ pa zāli. Manas kurpes ar mīkstajām zolēm uz klona klusi švīkst. Logu rūtis pilnīgi aizsegtas ar lietus šļāeēm. Liekas, ka Malvilas pils pārplūdusi un līdzīgi šķirstam tūlīt sāks peldēt. Iek­šēji baiļu spriegums tik liels, ka meklēju patvērumu absurdos murgojumos. Galvā uznirst visvisādas iedo­mas, cita par citu nejēdzīgākas. Piemēram, iegribas paķert no sienas kādu zobenu un, lai ātrāk viss beig­tos, mesties uz tā smailes, kas caururbtu manu au­dumu, un es mirtu seno Romas imperatoru cienīgā nāvē.

Tieši šajā brīdī vējš uzbrāzmo ar jaunu spēku, bet lielus gāzme mitējas. Esmu jau tā pieradis pie ūdens straumju šļakstiem pret logu rūtīm, ka tagad sadzirdu klusumu, lai gan vējš turpina gaudot un drebināt lo­gus. Ap uguni saspiedušos cilvēku bariņš liekas saplū­dis kopējā masā, it kā tur būtu viens vienīgs ķermenis ar daudzām galvām. Piepeši no tā atdalās Tomā. Ne vārda neteicis, pat nepaskatījies uz manu pusi, viņš pieiet pie krēsla, uz kura bija sēdējis, paņem tur at­stātās mantas, lēnām, mērķtiecīgām kustībām uzvelk lietusmēteli, rūpīgi aizsprādzē jostu, tad uzliek lielās motociklista acenes, uzmauc galvā ķiveri, uzspīlē cim­dus.-Uzkarinājis kaklā Geigera skaitītāju, Tomā dodas uz durvīm. Motociklista acenes aizsedz visu sejas augš­daļu un vērš viņu līdzīgu nepielūdzamam robotam, kurš veic noteiktu tehnisku uzdevumu, nelikdamies ne zinis par cilvēkiem. Tomā lietusmētelis ir melns, tāpat melna ir viņa kaska un melni ari kājās uzautie zā­baki.

Atgriežos pie saviem biedriem, kās palikuši sēžam ap kamīnu. Es saplūstu ar viņiem, viņi man vajadzīgi, lai sagaidītu spriedumu. Uguns nespodri gail. Pie tā vainīga Menū ar savu mūžīgo skopumu. Mēs ciešāk saspiežamies ap vārgo liesmiņu un pagriežamies ar muguru pret durvīm, no kurienes drīz izdzirdēsim, kāda liktenis mūs sagaida. Menū sēž kamīna pakājē, ari Momo turpat, tikai otrā pusē ugunij, iepretim mātei. Pārmaiņus viņš paglūn uz mani, tad atkal uz māļjf« Es nezinu, kādus priekšstatus viņa dvēselē izraisa tādi izteicieni kā «radioaktīvie putekļi». Taču, lai ļautos bailēm, Momo nav nekādas vajadzības saprast, ko tas viss nozīmē, jo viņa uzticība man un mātei ir bez­galīga. Seja viņam bālgani pelēka. Melnajās, spožajas acīs savāds stingums, augums bailēs trīc. Arī mēs, saprātīgie, tāpat drebētu, ja vien nebūtu mācījušies savas jūtas apvaldīt.

Mani pārējie biedri vairs nav tikai bāli vien, bet jau pelnu krāsā. Es stāvu kājās, iespraucies starp Meisonjē un Peisū.

Ievēroju, ka mēs visi stāvam sastinguši, galvas no­kāruši, kūkumu uzmetuši, rokas dziļi kabatās sabāzuši. Aiz Peisū nostājies Filbērs. Arī viņš ir pelnu krāsā, ar nodurtām acīm, tāpēc viņa kārnajā sejā nav manā­mas nekādas dzīvības zīmes un tā vēl vairāk nekā parasti atgādina mironi. Falvinai un Žakē kust lūpas. Viņi droši vien skaita lūgsnas. Mazais Kolēns savā nomāktībā nemierīgi mīņājas, žāvājas un, ar grūtībām elpodams, nepārtraukti rij siekalas. Vienīgi Mjeta izr skatās mierīga. Un, ja viņas sejā arī uz mirkli pavīd bažās, tad tikai tādēļ, ka viņa raizējas par mums, nevis par sevi. Viņa nolūkojas uz mums un katram cenšas uzsmaidīt, pūlēdamās atdzīvināt svina pelēkumā sastin­gušās vīriešu sejas.

Tad aprimst arī vējš. Tā kā neviens nebilst ne vārda un pat uguns nesprakšķ, bet tikai sarkanīgi plēn, zālē iestājas smags klusums. Viss tālākais norisinās tik zibenīgā ātrumā, ka nepagūstu saglabāt atmiņā pāreju no viena stāvokļa citā. Bet varbūt šādi pārejas stāvokļi sastopami tikai grāmatās un dzīvē to nemaz nav. Zā­les durvis ar lielu blīkšķi atveras. Tajās bez ķiveres un brillēm, acīm kā neprātā mirdzot, parādās Tomā Un spalgā, līksmes pilnā balsī iesaucas: «Nav! Nav Itin nekā!»

Vairāk viņš neko nesaka, taču mēs visu saprotam. Sākas traka kņada. Visi reizē mēs gāžamies laukā pa durvīm, grūstīdamies, stumdīdamies, tajās iesprūzdami. Kad izbrūkam pagalmā, atkal sāk līt. Gāž kā ar spai­ņiem, taču mums viss vienalga! Atskaitot Filbēru, kas patvēries zem nojumes pie torņa mazajām durvīm, tā­pat arī Falvinu un Menū, kuras piebiedrojušās viņam, mēs visi, klaigādami un skaļi smiedamies, metamies lietū. Ūdens ir silts, vai arī mums tikai tā liekas. Straumēm tas plūst pa mūsu augumiem, likdams melni atvizmot simtgadīgajām akmens plāksnēm zem kājām.

No galerijas šaujamlūkām, kas apjož sargtorni, pa mūra akmeņiem kā mazi ūdenskritumi lejup traucas straumītes, torņa pakājē saplūzdamas paltīs. Debesis tagad ir jau gaišākā, mazliet rožaini ietonētā pelēkā krāsā. Kopš diviem mēnešiem tās nekad tik gaišas nav bijušas. Mjeta piepeši norauj blūzīti, atsegdama lietum savas tvirtās krūtis, kuras nekad nav pazinušas krūš­turi. Meitene smejas, lēkā, izlokās gurnos un, abas rokas augšup pastiepusi, purina pret debesīm savus kuplos matus. Arī mēs pārējie noteikti dejotu, ja pir-, matnējo cilvēku iemaņas mums nebūtu gājušas zu­dumā. Tā kā dejot neprotam, tad klaigājam.

—   Tagad tikai saturies! — Peisū auro. — Mūsu sē­jums sadīgs, ka nebūs ko redzēt!

—   Ar lietu vien nepietiks! — Meisonjē iebilst. — Ne jau sausums vien bija vainīgs, ka līdz šim neviens asniņš nav parādījies. Vajadzīga arī saule.

—    Gan tu redzēsi, cik saulains laiks tagad sāk­sies! — atsaucas Peisū, kura sajūsmai nav robežu, — Pēc lietus tā noteikti parādīsies. Vai ne, Žakē? — viņš jautā, ar roku uzšaudams puisim pa muguru.

Žakē piekrīt — nudien, tagad parādīsies arī 'sau­līte —, taču neiedrošinās uz Peisū zvēlienu atbildēt ar līdzīgu belzienu.

—    Būtu jau arī laiks! — piebilst mūsu dižais loka strēlnieks. — Tagad taču jūnijs, bet laiks pieturas tāds kā martā.

Lietus nerimstas. Pēc pirmajiem neprātīgā prieka mirkļiem mēs visi, izņemot Mjetu, esam patvērušies zem nojumes. Mjeta vēl arvien turpina dejot, neizdo­dama nevienas skaņas. Bet Momo, nostājies dažus so­ļus no meitenes, atgāzis galvu atpakaļ un muti pavē­ris, uztver lietus straumītes, kas viņam plūst pār seju. Ik pa brīdim Menū viņam uzsauc tūlīt nākt šurp, jo citādi viņš saķeršot kādu kaiti (pilnīgi nepamatotas bažas, jo Momo ir dzelzs veselība), bet, tā kā dēls neklausa, viņa tam atkārtoti piesola sadot ar ceļgalu pa dibenu. Momo ir vismaz divdesmit metru attālumā, paceļamais tilts nolaists, tālab jebkuru mirkli viņam iespējams ņemt kājas pār pleciem, un, būdams drošs, ka paliks nesodīts, viņš mātei pat neatsaucas. Alkatīgi viņš lok ūdeni, ar vienu aci iesāņus uz Mjetas kailajām krūtīm blenzdams.

— Liec viņu mierā! — iejaucas Peisū. — Nekas ne­notiks. Mazlietiņ ūdens viņam nāks tikai par labu. Ne­ņem ļaunā, bet tavs dēls smird pēc āža! Tu nemaz nevari iedomāties, kas man viņa dēļ bija jāizcieš diev­kalpojuma laikā!

—   Tas tālab, ka es viena nespēju viņu nomazgāt, — Menū aizbildinās. — Tu pats zini, kāds viņam spēks kaulos,

—   Veins ar ārā! — Peisū iesāk, bet apmulsis tūlīt apraujas un uzmet biklu skatienu Filbēram, kuru Fal­vina iztaujā par viņas brāļa, Larokas kurpnieka, un savas mazmeitas Katī labklājību. — Tikai tagad atce­ltos, ka mēs to murkšķi neesam mazgājuši kopš tās dienas, kad es dabūju …

Viņš gribējis teikt — «pa pauri», taču vēl laikā attopas. Nelaimīgā kārtā mēs visi, ari Žakē, viņu sa­protam. Uz puiša lādzīgo seju tagad taisni vai žēl paskatīties.

—   Tūlītās šurp, Momo! — Menū nevarīgās dusmās kliedz.

—    Kamēr Mjeta nebeigs skaloties zem debess du­sas, — Meisonjē saka, — tu viņu šurp nedabūsi. Pa­skat, kādām acīm viņš glūn uz meiteni.

Mēs visi iesmejamies, tikai Menū smiekli nenāk ne prātā. Viņā saglabājušās zemnieces svētās šausmas kai­luma priekšā. Lūpas sakniebusi, viņa nosaka:

—    Skuķim gan ar nemaz nav kauna, tikpat kā paganiete izrāda savus cičus visas pasaules priekšā. -

—    Kas nu tur liels, — ierunājas Ķolēns, — teitan nav neviena, kas tos jau nebūtu izčamdījis. Izņemot, protams, Momo.

Sacīdams šo pārdrošo apgalvojumu, Kolēns paskatās uz Filbēru. Bet Filbērs, nogrimis sarunā ar Falvinu, neko nav dzirdējis vai arī izliekas nedzirdam. Tā kā Peisū uzmet man neizpratnes pilnu skatienu, es atkal sāku bažīties, ka nenotiek nevēlams tracis, un apņe­mos pēc iespējas paātrināt svešā dieva kalpa šķiršanos no Malvilas. Uzsaucu Mjetai nākt šurp un norīkoju Menū, lai tā sakurina kamīnā pamatīgu uguni. «Tu dzirdi, Menū, pamatīgu!» Tagad, kad nepieciešams apžāvēties viņas dēliņam, Menū, jādomā, aizmirsīs savu skopulību. Mjeta ar blūzīti rokā, visa vēl savas nevai­

nīgās spēles varā, pienāk tuvāk. (Es ievēroju, ka Fil­bērs ne tikai kā neiedrošinās viņai izsacīt kādu aizrā­dījumu par netikumisku uzvedību, bet pat baidās pa­skatīties uz meiteni.) Momo neatstājas no Mjetas arī kamīna zālē, priecādamies, ka varēs glūnēt meitenē, kamēr viņa pie uguns žāvēs savu blūzīti. Tā arī no­tiek. Mēs visi ar kūpošām drēbēm esam sastājušies ap Mjetu, cepinādamies īstās pekles liesmās. Nomanu, ka tāpat mūsu domas, sātanam pašreiz varētu būt gluži tīkamas.

Mjeta paskatās uz mani un izklāj blūzīti uz ķebļa, jo viņai vajag atbrīvot rokas, lai parunātos ar mani. Viņa grib mani sabārt un tāpēc paaicina mani sāņus. Es Mjetai sekoju. Sākas žestu un mīmikas valoda. Viņa atstājusi sev līdzās brīvu krēslu, bet redzējusi (pirksts norāda uz acīm), ka es pēdējā brīdī aizmucis uz otro rindu (ar žestu viņa attēlo zivi, kura pēdējā mirklī šaujas sāņus).

Es meiteni nomierinu. Paskaidroju, ka ne jau viņas, bet Momo dēļ nosēdos citā rindā un ka viņai vaja­dzētu saprast, kāpēc es tā darīju. Jā, to Mjeta var iedo­māties (ar īkšķi un rādītājpirkstu viņa aizspiež sev degunu). Tikai viņa nevar saprast, kāpēc Momo tā smird. Es Mjetai pastāstu, kādas grūtības mums jāpār­var, lai Momo nomazgātu, — nepieciešams viņu pēk­šņi pārsteigt, turklāt uzbrucējiem jābūt lielā skaitliskā pārsvarā, un šim pasākumam jāpatērē daudz enerģi­jas, jo Momo pretojas ar izmanīgu viltu un lielu spēku. Mjeta uzmanīgi noklausās un iesmejas. Tad nostājas man priekšā, iespriež rokas sānos, saskurina savu matu gubu un, acīm apņēmībā uzzibsnījot, paziņo, ka tur­pmāk viņa mazgāšot Momo.

Pa to laiku Menū pienākusi pie manis, lai klusītēm pajautāju, vai «ļaudīm» nevajadzētu ko celt galdā.

(Protams, liekulīgā veča noraizējusies tikai par to, kā mibarot savu Momo, lai tam nepiemestos kāda «kaite».) rs viņai tikpat klusi atbildu, ka gribētu nogaidīt, ka­mēr aizvācas Filbērs, un piebilstu, lai viņa Larokas Iemītniekiem ar Filbēru nosūta klaipu maizes un kādu kilogramu sviesta.

Kad Filbērs, sagaidījis debesis noskaidrojamies, vīkšas ceļā, visi pils iemītnieki viņu pavada līdz vārtu tornim. Mūsu ciemiņš pazemīgi uzkāpj mugurā savam pelēkajam ēzelim. Ardievošanās ir dažāda. Meisonjē un Tomā atvadās ledus saltumā. Kolēns uzvedas gan­drīz vai nekaunīgi. Es ārēji izturos augstākā mērā pieklājīgi, bet atvairu jebkuru familiaritāti. Neviltotā sirsnībā atvadās vienīgi abas mūsu večas, kā arī Peisū un Žakē, vismaz pagaidām. Mjeta nemaz nenāk viņa tuvumā, arī Filbērs liekas meiteni aizmirsis. Viņa pār­desmit soļu attālumā nez par ko ķīvējas ar Momo. Tā kā Mjeta man uzgriezusi muguru, es viņas seju nere­dzu, bet, ka Momo izrāda lielu pretestību, es noprotu no man labi pazīstamiem skaņu atdarinājumiem, kas pauž liegšanos. Tomēr prom viņš nebēg, kā to darītu,ja būtu saruna ar viņa māti vai mani. Ar kvēlojošām acīm un sastingušu seju Momo kā iemiets stāv meite­nes priekšā, un man tā vien liekas, ka viņa pretošanās pamazām zaudē sparu un kļūst aizvien vājāka.

Ar draudzīgu smaidu es atdodu Filbēram viņa šau­tenes aizslēgu. Viņš ieliek to ieroci un uzkar šauteni piecā. Pilnīgi neskartu viņš saglabājis savu miera un cieņas pilno stāju. Vēl ēzelim mugurā neuzkāpis, viņš smagi nopūšas, it kā mūsu savtību nožēlodams, un pa­ziņo, ka pieņemot manus noteikumus par govs pārdo­šanu larokiešiem, lai gan uzskatot, ka tie ir pārāk smagi. Atbildu, ka tie nepavisam nav vienīgi manis, bet gan visu pils iemītnieku izvirzīti noteikumi. Šo atbildi viņš noklausās ar neslēptu skepticismu, par kuru gan es nemaz nebrīnos, jo viņš pats tos taču akcep­tēja, sava ganāmpulka domas nemaz neuzklausījis. Vārdu «kolektīvs» es šeit lietot neuzdrošinos — Fil­bērs taču runāja nevis par pilsoņu, bet gan par ticīgo draudzi. Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: Larokā visu nosaka viņš viens, un tādu pašu varu šeit' viņš piedevē arī man.

Filbērs vēl notur nelielu uzrunu, uzsvērdams uznā­kušā lietus pravietisko nozīmi — tas taču mums atne­sis glābiņu, lai gan paši mēs tikām gaidījuši postu un bojāeju. Runādams viņš vairāk reižu pastiepj rokas uz priekšu un tad strauji pamet tās pret debesīm. Tas ir pāvesta Pāvila VI iemīļotais žests, kas man vienmēr derdzies, bet tagad Filbēra atdarinājumā izskatās jau kā rupja karikatūra. Tajā pašā laikā viņš mūs visus citu pēc cita nolūko ar savām skaistajām, mazliet sā­ņus izvelbtajām acīm. Viņš labi ievērojis, kā ikviens pret viņu izturējies, un to neaizmirsīs.

Pabeidzis uzrunu un licis vēl mums noskaitīt lūg­snu, Filbērs paziņo, ka cerot atsūtīt uz Malvilu vikāru, svētīdams pastiepj pār mums rokas un pēc tam dodas ceļā. Kolēns tūlīt aiz viņa ar lielu blīkšķi nekautrīgi aizcērt ar dzelzi apkaltos vārtus. «Kuš!» es nošņācos, taču neko nesaku. Un nav arī nemaz laika to darīt, jo Menū pēkšņi lielās izbailēs iekliedzas:

—  Bet Momo! Kur palicis Momo?

—   Nekur jau viņš nevarēja pazust, — Peisū mierina veču. — Tepat vien kaut kur atradīsies.

—  Nupat viņš vēl bija te, — es piebilstu, — redzēju viņu pie kūts runājamies ar Mjetu.

Menū žigli jož uz kūti, skaļā balsī saukd ama:

—   Momo! Momo! Kur tu esi?

Tomēr kūtī neviena nav.

—   A-ā, tikai tagad man nāk prātā, — saka Kolēns.

Tavs Momo ar Mjetu aizskrēja pāri tiltam, abi kā

bērni rokās saķērušies.

—   Debesu tētiņ! — Menū ievaimanājas un jož turpu. Mēs, pa pusei smiedamies, pa pusei nopietni ieintere­sējušies, drāžamies viņai pakaļ. Izrādās, ka mēs visi esam iemīļojuši lielo ķēmarausi. Tagad, grupās sadalī­jušies, pārmeklējam visu pili, iegriezdamies gan pa­grabos, gan malkas šķūņos, gan dzīvojamās mājas pirmā stāva telpās. Pēkšņi man iešaujas prātā Mjetas apņemšanās un es iesaucos:

—   Pagaidi, Menū! Es parādīšu, kur ir tavs dēls!

Velku vecenīti uz sargtorni. Visi steidzas mums no­pakaļ. Otrā stāvā, pārskrējis pāri plašajam kāpņu lau­kumam, es apstājos pie vannas istabas durvīm. Mēģinu tas atvērt, bet durvis ir aizbultētas. Dauzu ar dūri pa smagajiem ozola dēļiem.

—   Momo! Vai tu esi tur?

—   Vādziesbrom! (Vācies prom!) — atskan Momo

balss.

—   Viņš ir kopā ar Mjetu! Un tik drīz laukā ne­nāks!

—    Bet ko viņi tur dara?! Ko viņi tur dara?! — Menū šausmās kliedz.

—   Nekā ļauna viņa jau tavam Momo nenodarīs, — Peisū mierina vecenīti.

Skaļi smiedamies, viņš no visa spēka ar delnu uz­šauj Žakē pa muguru, bet pēc tam sāk pliķēt sev pa gurniem. Un mēs visi viņam piebalsojam. Tas ir sa­vādi, bet pret Momo mums nav nekādas greizsirdības. Viņš taču arī ir viens no Malvilas pils iemītniekiem. Viņš ir mūsējais, nevis kāds pieklīdenis. Un viņam ir tiesības uz savu daļu. Lai arī ar zināmu nokavēšanos. Nē, kaut kādam citnovadniekam viņš nav pielīdzināms.

—   Mjeta viņu mazgā, — es paskaidroju. — Viņa pati man teica, ka to izdarīšot.

—   Un nevarēji tu man agrāk pasacit, — Menū vai­manā. — Es būtu Momo vērīgāk pieskatījusi.

Mēs visi uztraucamies. Menū nedrīkst aizliegt Mje­tai mazgāt Momo! Viņš taču smird pēc āža, tavs Momo! Mums visiem būs vieglāk, ja Mjeta nošķūrēs viņam netīrumu kārtu! Mēs būsim arī drošāk pasar­gāti no slimībām! Par utīm nemaz nerunājot.

Menū aizsvilstas:

—    Lai nu kas, bet utis manam Momo nekad nav bijušas!

Te nu veča gan samelojās, un neviens viņai netic. Sakņupuši un bāla viņa tekalē gar vannas istabas durvīm gluži kā klukste, kura pazaudējusi cāli. Mums klātesot, viņa neiedrošinās lauzties durvīs vai saukt Momo laukā. Menū gluži labi zina, kāda būs dēla at­bilde.

—    Kauču zilās ugunis viņi sadegtu, šie svešzem­nieki, — Menū šķendējas. — Jau no' pirmās dienas es zināju, ka laba gala tas neņems. Nedrīkst kristīgie Jauži mitināties zem viena jumta ar pagāniem!

Falvina jau bikli pierāvusies maliņā. Visa vaina tiks uzvelta viņai, par to Falvina nešaubās. Žakē ir vīrieša cilvēks, turklāt glītus puišus Menū nekad neaiztiek. Aiz Mjetas kā nesatricināms mūris stāvam mēs visi. Bet kas paglābs nabaga Falvinu?

— Kādi svešzemnieki un pagāni? — es bargi no­prasu. — No kurienes tu to esi grābusi? Falvina taču ir tev rada!

—   No baltās ķēves devītā augumā! — Menū nošņāc caur sakostiem zobiem.

—   Ja tu tā runā, tad paskaties pati uz sevi. Ar ko tu esi pārāka? — es vietējā dialektā baros. — Labāk ej un sameklē savam Momo tīru veļu. Arī bikses tu viņam varētu iedot, citādi skrandas vien karājas.

Kad vannas istabas durvis beidzot atvērušās, Ko­lēns atnāk man pakaļ, jo es biju aizgājis" uz savu is­tabu salikt statnēs bises. So skatu esot vērts redzēt.

Momo sēž uz pīta ķeblīša, ietinies manā ar zilām un dzeltenām puķītēm rotātajā peldmētelī, kuru es īsi pirms Notikuma dienas biju iegādājies. Viņš izskatās pilnīgi atplaucis, ar mirdzošām acīrn, muti no vienas auss līdz otrai smaidā atplētis, bet Mjeta stāv viņam aiz muguras, savu veikumu vērodama. Momo, gandrīz !:dz nepazīšanai pārvērties, sēž kā valdnieks tronī. Se­jas krāsa viņam kļuvusi daudz gaišāka, vaigi gludi noskūti, mati apgriezti un sasukāti. Un ož viņš gluži kā augstāko aprindu palaistuve, jo Mjeta uz viņa izlē­jusi veselu flakonu Sanela smaržu, ko Biržita bija aiz­mirsusi tualetes skapītī.

Drusku vēlāk savā istabā es noturu svarīgu ap­spriedi ar Peisū un Kolēnu, un pēc tam viņi abi aiziet uz Rinas ieleju. Peisū acīmredzot vientiesīgi cerējis, ka labība pa šo laiku būs jau sadīgusi. Vai ari tas ir mūžsenais zemkopja ieradums, ka pēc katra negaisa tāpat vien, bez noteikta nolūka, jāapskata sējumi. Bet es dodos uz lielo zāli. Tā kā lietus izrādījies nekaitīgs un mums no kakla nost arī daudz kaitīgākais Filbērs, esmu labā omā un svilpodams iegriežos pie Menū. Viņa ir viena, stāv noliekusies pār kādu kastroli, un man redzama" tikai viņas mugura.

—   Nu, ko tad tu mums laba celsi galdā?

Uz manu pusi nepagriezusies, Menū atbild!

—   Labs nāk ar gaidīšanu.

Tad viņa pagriežas, paklusi iekliedzas, un es. redzu, ka acīs viņai sariešas asaras.

—   Es tevi noturēju par tēvoci!

Aizkustināts es nolūkojos uz viņu.

—   Taisni tāpatās viņš allažiņ ienāca pie manis, svil­podams un apsveicinādamies: «Ko tad tu laba celsi mums galdā?» Un arīdzan balss uz mata tāda pati. Tas man ķērās pie sirds.

Pēc brīža viņa turpina:

— Tavs tēvocis, Emanuel, allažiņ bija labā omā. Gauži jau viņš mīlēja dzīvi. Tāpatās kā tu. Maķenīt pat pārlieku, — Menū piebilst, atgūdamās, ka uz ve­cumdienām viņa taču kļuvusi tikumīga un ciest vairs nevar meitiešu dzimumu.

—   Nu, nu, nu! — es viņu mierinu, jo gluži labi noģiežu, kas slēpjas aiz viņas vārdiem. — Tu taču netu­rēsi ļaunu prātu uz Mjetu par to, ka viņa noskrubinā­jusi sārņus no tava dēliņa. Viņa jau nav tev Momo atņēmusi, tikai pamatīgi uzposusi.

—   Nuja, — Menū novelk, — Nuja.

Pēkšņi mani apšalc kvēls prieka vilnis par to, ka Menū pieminējusi tēvoci, mani pielīdzinādama viņam. Un, tā kā par pārmērīgo piekasīšanos Falvinai es pē­dējā mēnesī Menū jo bieži esmu uzkliedzis, taga l es viņai uzsmaidu. Menū mans smaids aizkustina, un viņa uzgriež man muguru. Sai vecajai sīkstulei ir diez­gan jūtīga sirds, tikai jāprot to atrast zem skarbās ārienes biezās čaulas.

—   Zini, ko es tev, Emanuel, gribētupavaicāt — kā­lab tu negribēji nākt pie grēksūdzes? Ja izsūdz grē­kus, sirds tūlītās kļūst tā kā vieglāka. Un arīdzan šķīs­tāka.

Man negribētos tagad ielaisties ar Menū teoloģiskā disputā. Rokas kabatās sabāzis, nostājos pie uguns. Sī nav nekāda parastā diena. Esmu vēl ģērbies savā «mirstamā uzvalkā». Un jūtos gandrīz tikpat cēls kā Filbērs.

—   Par grēksūdzi arī man gribētos ko pajautāt.

—   Sper vien vajā, — Menū paskubina, — tu taču zini, ka mūsu starpā nav nekādu noslēpumu..

Savu sarukušo, uz kārnā auguma it kā uzsprausto mūmijas galviņu augšup pacēlusi un pavārnīcu rokā turēdama, Menū vērīgi noskatās manī. Viņa patiesi ir pārlieku sīciņa. Un pavisam maziņa. Bet kas Menū par acīm! Šķelmīgas, gudras, spīdīgas!

—   Vai grēksūdzē tu atzinies Filbēram, ka reizēm dari pāri Falvinai?

—    Es?! Es darot pāri Falvinai?! — sašutusi viņa iesaucas. — Kas vēl nebūs jādzird? Tālāk vairs nav kur iet! Es katru mīļu dieniņu jau ar to vien izpelnos debesu valstību, ka paciešu savā tuvumā šo gaļas blāķi!

Vērīgi viņa noskatās manī un tad, it kā pēkšņu sirds­apziņas pārmetumu šaustīta, atkal atsāk:

—   Kādam pāri nodarīt, jā, reizītēm tā patiesi atga­dās, taču ne Falvinai. Tikai savu dēliņu Momo es pa­laikam spīdzinu. Allažiņ bruku virsū, uzbļauju, lai gan mūžiņš viņam tāpatās grūts. Palaikam pat sadodu pa ausīm, neraugoties uz to, ka nabadziņš jau vīra gados. Tas vēlāk sirdsēdās mani kremt, šo grēku tad es arī Filbēram izsūdzēju. — Un pēc brītiņa bargi vēl pie­bilst: — Bet tādam grēkam piedošanas nevaid.

Es sāku smieties.

—   Kāpēc tu ņirdz zobus? — Menū pikti noprasa.

Tieši šajā mirklī zālē ienāk garais Peisū ar mazo

Kolēnu, tāpēc nepagūstu atbildēt. Žēl gan. Tomēr pie izdevības es Menū pateikšu, ka izsūdzētais grēks viņai piedots.

Šodien pēc vakariņām, kurās visi jūtamies neparasti brīvi, jo beidzot mūsu ciemiņš aizvācies, ap kamīnu sasēdušies, noturam kopsapulci.

Vispirms mēs nolemjam nekādā ziņā neuzņemt Mal­vilā vikāru, kuru Filbērs mums grib uzspiest. Bet tad, pēc Peisū un Kolēna ierosinājuma, mani vienbalsīgi ievēl par Malvilas abatu.

Tikko izlasīju iepriekšējo nodaļu. Lai prāts būtu mie­rīgs, pārskatīju arī nākamo. Taču nekur Emanuēls tu­vāk par mūsu kopsapulci nepastāsta. Viņš atzīmē vie­nīgi to, ka pēc Peisū un Kolēna ierosinājuma ticis vienbalsīgi ievēlēts par Malvilas abatu.

Es domāju, ka lasītājs būs mazliet izbrīnījies. Arī es tāds esmu. Un kā gan citādi, ja trijās rindiņās ietverts trīs stundu ilgas sapulces rezultāts.

Tāpat var rasties jautājums, kā gan Peisū un Ko­lēnam nācis prātā kaut ko tādu ierosināt, bet jo se­višķi — kāpēc arī mēs ar Meisonjē par to nobalsojām.

Gribu atbildēt uz abiem šiem jautājumiem.

1. Vispirms saruna ar Kolēnu nākamajā dienā pēc balsošanas, kamēr Emanuēls ārējā pagalmā jādelēja Malabāru, bet mēs abi atradāmies noliktavā. Kolēna izteicienus atstāstīšu vārds vārdā.

— Protams, Emanuēls pats mūs ar Peisū lūdza iero­sināt, lai viņu izvēlētu par Malvilas abatu. Vai tad mums tas būtu nācis prātā! Viņš ar mums par to ru­nāja savā istabā pēc tam, kad Mjeta bija nomazgājusi Momo. Iemeslus tu jau zini. Vakar vakarā tos taču pārcilājām bez sava gala. Pirmkārt, nedrīkstēja pie­ļaut, ka Filbērs uzsēdinātu mums uz kakla savu spiegu. Otrkārt, nedrīkstēja pievilt tos Malvilas iemītniekus, kuri vēlas, lai šeit uz vietas tiktu noturēti dievkalpo­jumi. Pretējā gadījumā svētdienās puse mūsējo vazā­tos uz Laroku un tikai puse paliktu uz vietas. Tad

vairs nebūtu īstas vienotības un vispār izveidotos nelāga situācija.

—   Bet tu taču zini, ka Emanuēls netic dievam, — es iebildu.

—   O, es par to nemaz neesmu tik pārliecināts, — Kolēns atbildēja. — Es tev pat teikšu, ka, manuprāt, Emanuēls aizvien bijis drusku ķerts reliģijas jautāju­mos. Tikai viņš gribēja būt pats sev dvēseles gans.

To pasacījis, Kolēns noskatās manī ar savu zināmo smaidu un piebilst:

—   Nu, tagad viņš to panācis.

Kolēna liecībā, manuprāt, jāatšķir divi momenti — pats fakts, ka Emanuēls slepenībā vienojies ar Kolēnu un Peisū, lai tie ierosina izvēlēt viņu par abatu, bet otrs — Kolēna piebildes par Emanuēla reliģisko no­slieci.

Pirmais fakts, ko apstiprina arī Peisū, nav nolie­dzams. Par Kolēna piebildēm var būt dažādās domās. Es, piemēram, tām nepiekrītu.

2. Pati vēlēšanu norise iezīmējās ar to, ka mēs bal­sojām nevis vienu, bet divas reizes. Pirmās balsoša­nas rezultāti bija šādi: «par» balsoja Peisū, Kolēns, Žakē, Menū, Falvina un Mjeta, bet mēs ar Meisonje atturējāmies.

Emanuēls par to saskaitās. Mēs nezinot, ko paši da­rot! Mēs vājinot viņa pozīcijas! Filbērs mūsu atturē­šanos Larokas iemītniekiem izskaidrošot kā neuzticī­bas izpausmi! Ar vārdu sakot, mēs graujot Malvilas iemītnieku vienprātību! Bet, ja nu mēs tik ļoti to ne­gribot, viņš neuzplīšoties, atstašot brīvu vietu Filbēra ieliktenim un atmetīšot visam ar roku.

Ar vārdu sakot, Emanuēls izdarīja uz mums spie­dienu. Un, tā kā arī pārējie sāka uz mums skatīties kā uz čūskām, ko viņi sildījuši azotē, un turklāt Emanuels savā sašutumā patiesi varēja visam atmest ar roku, mēs galu galā piekāpāmies. Mūsu atturēšanās tika anulēta, pieņēmām lēmumu izdarīt otrreizēju bal­sošanu, un tad nu arī mēs abi nobalsojām «par».

Tādā kārtā Emanuēls panāca vienbalsīgu ievēlēšanu, kā viņš to bija gribējis.

Naktī pēc manas ievēlēšanas lietus atkal gāž kā ar spaiņiem un es vairākas stundas nevaru iemigt — ne jau tāpēc, ka mani traucētu ūdens šalkoņa, bet gan aiz satrauktām gandrīz vai tīri personiskas pateicības jūtām, kas mani pārņēmušas. Man vienmēr paticis te­košs ūdens, taču šī patika bijusi gaužām pasīva. Cil­vēks ātri pierod pie tā, kas uztur viņa dzīvību, un sāk domāt, ka tas ir pats par sevi saprotams. Patiesība ir citādi — nekas mums nav dots uz mūžīgiem laikiem, viss var izzust. Apziņa, ka tagad esmu to atskārtis un atkal sajūtu lietus šļāces, dara mani tik mundru, it kā es atveseļotos pēc ilgas un grūtas slimības.

So istabu esmu izvēlējies tāpēc, ka no tās augstā spraišļu loga paveras plašs skats uz austrumiem pāri Rinas senlejai ar skaisto, tagad gan sagrauto Ruzī pili pretējā krastā. Nākamajā rītā mani pamodina pa logu ieplūstošie saules pali. Es neticu savām acīm. Noticis, kā Peisū pareģoja: viss labais nāk reizē. Pielecu kājās, spēcīgi sapurinu Tomā, un tad abi kopā nolūkojamies divus mēnešus neredzētajā saulē.

Es atceros kādu divdesmit piecus kilometrus garu braucienu ar velosipēdiem Kopas laikos, kad mēs pēc tam vēl pusotras stundas kāpām apvidus augstākajā virsotnē (512 m), lai redzētu uzlecam sauli. Piecpa­dsmit gadu vecumā šādos braucienos dodas ar aizrau­tību, bet, gadjem apritot, tā pamazām zūd. Zēl gan! Par dzīvi vajadzētu vairāk priecāties, jo tā nemaz nav tik gara.

— Ejam, — es saku Tomā. — Apseglosim zirgus un aizjāsim uz Pužadu.

Nenomazgājušies un brokastis neieturējuši, mēs tā arī izdarām. Pužadas pakalns, kas paceļas pāri Malžakai, ir šeit visaugstākais. Es jāju ar Malabāru, uz kuru vēl nevar neko lielu paļauties, bet Amarantu at­stāju Tomā, jo ķēvīte ir pats lēnprātības un padevības iemiesojums.

Sī rīta izjāde kopā ar Tomā man dziļi iespiedusies atmiņā. Ne jau tāpēc, ka būtu atgadījies kaut kas ievē­rības cienīgs, — tur nebija neviena cita kā tikai mēs abi un saule. Ne arī tāpēc, ka šīs izjādes laikā būtu kas svarīgs pārspriests, — mēs vispār jājām klusē­dami, vārda nepārmīdami. Un tāpat ne tālab, ka no Pužadas būtu pavērusies nezkada krāšņā ainava, drī­zāk otrādi — visapkārt pletās mirusi zeme, nodegušas ēkas, nomelnējuši tīrumi, kaili koku ģindeņi. Bet tam visam pāri lējās saules spozme.

Kad sasniedzām virsotni, saules disks jau bija pa­kāpies krietnu gabalu pāri pamalei, savu sarkano krāsu nomainīdams vispirms pret rožainu, bet pēc tam — pret gaiši sārtu. Lai gan saule jau silda tīri manāmi, debesu spīdeklī vēl varam vērties, acis nemirkšķinā­dami, jo to klāj viegla dūmaka. No lietū izmirkušās zemes augšup ceļas garaiņi. Tie saveļas miglas vālos, kuri izskatās jo baltāki tāpēc, ka pati zeme ir pārogļojusies gluži melna.

Zirgiem galvas pret austrumiem pagriezuši, mēs lī­dzās sēžam seglos un klusēdami gaidām, kamēr saule nometīs baltos garaiņu palagus. Kad beidzot tas no­tiek — un notika tas pēkšņi, vienā mirklī —, abi zirgi sasmailē ausis, it kā brīnīdamies par neredzēto parā­dību. Amaranta izbijusies pat klusu iezviedzas un pa­griež galvu pret Malabāru. Ērzelis tai maigi sāk koš­ļāt purnu, un ķēvīte nomierinās. Kad Amaranta paska­tās uz manu pusi, es pamanu, ka viņa aši mirkšķina acis, daudz ātrāk, nekā to dara cilvēks. Ari Tomā pa­ceļ roku un ar delnu aizēno acis, it kā ar plakstiem vien vairs nepietiktu. To pašu daru es. Tagad saule jau neizturami žilbina. Un no tā, cik nepanesama mums šķiet tās spozme, mēs atskārstam, ka veselus divus mēnešus esam nodzīvojuši tikpat kā pagraba krēslainībā. Kolīdz acis mazliet pieradušas pie saules, jūtu uzbangojam nevaldāmu līksmes vilni. Krūtis spēji paplašinās. Es tik alkatīgi ievelku gaisu, it kā ieelpo­jama būtu pati saules gaisma. Liekas, pat acis pavē­rušās tik plaši kā nekad agrāk un līdzi tām pavērusies visa mana būtne. Un, peldēdamies saules palos, es jūtu visam augumam pāršalcam neizsakāmu atbrīvo­tību un atvieglinājumu. Pagriežu Malabāru, lai saules siltums apskalotu man ari muguru un pakausi. Bet pēc tam lieku Malabāram rāmā solī virzīties aplī pa nokalni, lai es varētu pavērst pret sauli visas auguma puses. Amaranta, Tomā paskubinājumu nemaz neno­gaidījusi, seko Malabāram. Paskatos lejā uz zemi. Lie­tavās izmirkuši un irdena, tā vairs neatgādina pelnus, bet šķiet jau gluži dzīvīga. Nepacietīgi sāku ar acīm meklēt kādu zaļu asniņu. Tāpat noskatos mazāk sa­kropļotajos kokos, it kā tur jau varētu gaidīt parādā­mies pumpurus.

Nākamajā dienā mēs nospriežam upurēt vērsīti Princi. Malvilā mums vēl ir no «Dīķiem» atvestais vēr­sis Herkuless. Arī larokiešiein saglabājies vaislas bul­lis. Tā kā esam nolēmuši Melnaļu atdot larokiešiem, tad Princi turēt vairs nav nozīmes, jo ar Marķīzes pienu paēdināsim abas telītes, bet no Princeses iz­slaukto visā pilnībā izlietosim paši.

«Upurēt» — tādā liekulīgā vārdā esam 'nodēvējuši tik baismīgu izrīcību kā dzīvnieka noslepkavošanu. Tikko mēs vērsīti esam aizveduši, Princese sāk tik žēli' maurot, ka mums krūtīs sirds vai pušu plīst. Mjeta glāsta un apmīļo Princi līdz pašam pēdējam mirklim, bet pēc tam nosēžas uz pagalma klona un rūgti raud. Tas mums grūto darbu mazliet atvieglo, jo ari Momo, kurš agrāk šādās apkaunojošās «upurēšanas» reizēs bija tā uztraucies, ka skraidīja apkārt, izgrūzdams briesmīgus kliedzienus, tagad, redzot Mjetu raudam, vispirms mēģina meiteni nomierināt, bet pēc tam no­sēstas viņai blakus un arī sāk liet asaras. t

Princim bija jau vairāk nekā divi mēneši. Kad Žake vērsēnu sadalījis, mēs nolemjam pusi gaļas atdot laro­kiešiem apmaiņā pret cukuru un ziepēm. Braucot uz turieni, līdzi ņemsim vēl trīs laužņus ceļa attīrīšanai no koku stumbriem, kas tur varētu būt sakrituši, bet kā dāvanu turieniešiem aizvedīsim divus klaipus mai­zes.

Mēs izbraucām trešdienas rītā, gaismiņai svīstot. Ratos iejūgts Malabārs. Man sirds ir bažu pilna, jo pat tikai uz vienu dienu es nelabprāt šķiros no Malvi­las. Toties Kolēns priecājas, ka atkal redzēs savu darbnīcu. Pārmaiņa patikama arī Tomā. Mums visiem plecā uzkārtas šautenes.

Vislabākajā omā ir bijušie «Dīķu» ļaudis, jo viņi La­rokā sastaps Katī un savu tēvoci Marselu. Mjeta jau iepriekšējā vakarā bija izmazgājusi galvu. Mugurā vi­ņai puķaina kleitiņa, un mēs visi izsakām Mjetai komplimentus, par ko pretim kā pateicības algu saņeinarn bučas. 2akē ir noskuvies un sasukājies. Un Falvina aiz laimes vai kūst, jo viņa ne tikai sastaps brāli, bet uz vairākām stundām būs ari paglābta no majas soļa un Menu tirānijas.

Pie tik lielas laimes Falvina nav pieradusi — tikko mēs esam izbraukuši no Malvilas, sakas neapturami vārdu plūdi, kas šļācas un šļācas, lietojot Kolena iz­teicienu, tikpat kā govij čurās no astes apakšas. Taču mēs saprotam večas prieka cēloni, un tāpēc neviens' neiedrošinās viņu pārtraukt. Toties pie pirmās izdevī­bas, kad ceļā pagadās pirmais novācamais koka stumbrs, visi četri — ari Mjeta mums seko — izkāp­jam no ratiem un atpakaļ vairs nesēžamies. Tikai p'a reizei, kad ceļš iet lejup no kalna, vēl ieraušamies ta­jos. Tagad Žakē vienam jāiztur vecmāmuļas vārdu plūdi. Par braukšanu rikšos nav ko domāt, jo ratu pa­kaļā piesietā Melnaļa jau tā ar grūtībām steberē līdzi. Lai pārvarētu piecpadsmit kilometru lielo attālumu līdz Larokai, paiet vairāk nekā trīs stundas. Visu šo laiku Falvina nepieklust ne uz mirkli, kaut gan neviens viņai neatbild. Pāris reižu es ieklausos, lai izprastu šā ār­kārtējā runlguma mehānismu. Taču tur nav nekā se­višķa: viens pasacīts vārds izraisa otru primitīvā aso­ciāciju secībā. Falvinas runa atgādina rožukroņa lūg­snu skaitīšanu. Vai, labāk sakot, tualetes papīra rulona lietošanu — pavilkts aiz viena gala, tas pakāpeniski atrisinās visā garumā.

Pulksten astoņos mēs piebraucam pie Larokas dien­vidu vārtiem. Lielajos vārtos ierīkotās durtiņas nav aizslēgtas. Tās atgrūdis, es ieeju iekšā, atvelku aizšau­jamos un atveru abas vārtu puses. Tuvumā neviena cilvēka. Saucu. Nekādas atbildes. Tiesa, šeit pilsētiņa nodegusi un izpostīta, tāpēc nav brīnums, ka neviens šajā pusē nedzīvo. Bet tas, ka vārti netiek apsargāti un nav pat aizslēgti, liecina jau tikai par Filbēra ne­vīžību.

Laroka ir neliela, it kā uz klints uzsēdusies un ar muguru pret to atspiedusies pilsētiņa. Lejā to apjož vienlaidu mūris, bet augšā uz klints pakāpusies pils. Sādu pilsētiņu, ko savā laikā ļoti iecienījuši bija tū­risti, Francijā būs kāds ducis, bet Laroka ir viena no vislabāk saglabātajām, jo visas mājas šeit vecas un nav sabojātas ar vēlākām pārbūvēm. Tikpat labi sagla­bājušies nocietinājumu mūri ar divējiem skaistiem vār­tiem un pie katriem no tiem — apaļi sargtorņi. Vieni vārti atrodas dienvidu, otri — rietumu pusē un iziet uz galvenās šosejas, kura ved uz departamenta galvas­pilsētu.

Pa dienvidu vārtiem nokļūstam šauru ieliņu labi­rintā, kurš galu galā tomēr izved uz galveno ielu. Tā gan ir mazliet platāka, bet par galveno saucas tikai tāpēc, ka šeit gar abām pusēm izvietoti veikaliņi un darbnīcas. To dēvē vēl arī par pilsielu.

Šejienes veikaliņi ļoti jauki, jo laikā, kad sākās vis­pārējā modernizācija, Senatnes pieminekļu pārvalde bija noliegusi pārbūvēt spraišļotās durvis un logus. Sienas šeit ir no gaiši dzelteniem neapmestiem akme­ņiem ar tikko samanāmām salaiduma vietām. Nameļus klāj lēzeni akmens plākšņu jumti, kur vēlāko labo­jumu vietu gaišie un siltie toņi līkloču līnijām izvijas agrākajā tumši pelēkajā pamatā. Milzīgos nelīdzenos bruģakmeņus, kuri, tāpat kā namiņi, bija savus četri simti gadus veci, gājēju kājas gadsimtu tecējumā no­pulējušas spožus.

Galvenā iela kraujā kāpumā ved augšup līdz izrak­stītiem un ar sarežģītiem ornamentiem rotātiem mil­zīgiem pils vārtiem. Taču galeriju ar šaujamlūkām šeit nav, jo līdzīga veida nocietinājumi vēlākajā laikmetā, kad celta Larokas pils, jau vairs nebija «modē». Pils vārti pēc Lormio rīkojuma nokrāsoti tumši zaļi, kas pirmajā acu uzmetienā izraisa izbrīnu, jo visā pilsē­tiņā logu slēģi saskaņā ar senu tradīciju ir sarkan­brūnā krāsā. Arī pati pils apjozta ar mūri, un ap to piebūvju veidā drūzmējas nameļi, kas tāpat ir krietni senlaicīgi, lai gan celti ne agrāk par 16. gadsimtu tolaik nodegušā cietokšņa vietā. Pils priekšā neliels, metrus piecdesmit garš un trīsdesmit plats, laukums, no kura paveras lielisks skats — dzidrās dienās no šejienes saredzama pat Malvilas pils. Lormio šeit li­kuši savest neskaitāmus vezumus auglīgas zemes un iekārtojuši angļu gaumē iekoptu zālāju. Aizmugurē pāri pilij slejas klinšu pārkare, kas sprādziena laikā to pasargājusi.

Izbraucot no mazo ieliņu šķembu pārklāja uz pilsielas nelīdzenā akmeņu bruģa, Malabāra pakavi un ratu riteņi saceļ ellišķīgu dārdoņu. Māju logos parā­dās vairākas galvas. Es lieku Žakē pieturēt pie mies­nieka Lanuaija veikala, lai tur izkrautu vērsēna lie­meņa pusi. Tikko esam apstājušies pie durvīm, uz ielas iznāk ļaudis.

Man viņi liekas novājējuši, bet galvenais —stipri nomākti. Biju gaidījis, ka mūsu ierašanos larokieši uzņems ar lielu prieku. Taču, lai gan viņu acis iedzirkstās, kad Žakē uzveļ sev uz muguras Prinča liemfeņa pusi un, Lanuaijam palīdzot, uzkarina veikalā uz āķa, šis prieka uzliesmojums ātri vien izdziest. Tas pats atkārtojas, kad es izceļu abus maizes klaipus un sviesta klunci un tos nododu Lanuaijam. Viņš visu sa­ņem vilcinādamies, it kā nobijies, bet ap mums sastā­jušies Larokas iedzīvotāji uz maizi noskatās kārām, skumjām acīm.

— Vai tad to visu tu dod mums? — Marsels Falvins iejautājas aprautā, gandrīz vai skarbā balsī. Atbrīvo­jies no māsas un tās mazmeitas skavām, viņš nāk man klāt, ādas skotelei pie katra soļa noplivinoties.

Esmu. pārsteigts par dusmām, kādas jaušamas Mar­šēta Falvina balsī, un izbrīnījies paskatos uz viņu. Es večuku pazīstu jau daudzus gadus, bet parasti esmu viņu redzējis sēžam darbnīcā ar klēpi iespiestu liesi i un lāpām kādu apavu. Viņš ir gadus sešdesmit vecs virs, ar gandrīz pilnīgi pliku pauri, ļoti melnām acīm un pamatīgu degunu, kuram virs labās nāss uzaugusi krietna kārpa. Taču, skatoties uz viņu, visvairāk mani pārsteidz kontrasts starp līkajām īsajām kājām un platajiem milža pleciem.

—   Protams, — es atbildu. — Tas domāts jums vi­siem,

—   Tādā gadījumā, — pret Lanuaiju pagriezies, Marsels skaļā balsī nosaka, — nav ko gaidīt. Nekavējoties sadali. Sāc ar maizi.

—   Nezinu, vai mācītāja kungam tā patiks, —iemi­nas Fabrelatrs. — Labāk būtu pagaidīt.

Fabrelatram Larokā bija dzelzs izstrādājumu tirgo­tava. Viņš ir izstīdzējis garš kā maikste, bāls, ar gļē­viem sejas vaibstiem un mazu ūsu kušķīti zem deguna. Bālganās ačteles aiz brillēm dzelzs ietvaros viņam ne­mitīgi mirkšķinās.

—Viņa daļu mēs atstāsim, — Marsels asi pamāj ar roku, uz Fabrelatru nemaz nepaskatīdamies. — Tā­pat Armānam, Gaselam un Zozefai. Neviens nepaliks bešā, esiet mierīgi. Nu, Lanuaij, veicīgāk ķeries klāt! Ko tu vari tik ilgi tūļāties, velns parāvis!

—    Nav nekādas vajadzības piesaukt nešķīsto, — Fabrelatrs nosaka pamācošā balsī.

Iestājas klusums. Lanuaijs noskatās uz mani, it kā padomu gaidīdams. Viņš ir jauns puisis, gadus div­desmit piecus vecs, tikpat raženi noaudzis kā Žakē, ar apaļiem vaigiem un vaļsirdīgām acīm. Pēc visa spriežot, viņš ir vienis pratis ar Marselu, taču neie­drošinās uzstāties pret Fabrelatru.

Ap mums sadrūzmējies cilvēku divdesmit liels pūlītis. Es vēroju viņu sejas, starp kurām ir gan pazīstamas, gan ari svešas. Visās lasāms izsalkums, bailes un no­māktība. Es saprotu, ka vajadzēs iejaukties man, un zinu jau, kādā veidā. Taču gribu nogaidīt izdevīgāku bridi.

Pienāk vēl viens vīrietis. Tas ir Pimons, kuram Larokā piederēja tabakas, rakstāmlietu un avīžu veika­liņš. Es viņu labi pazīstu, bet vēl labāk — viņa sievu Aņesu. Abiem gadi trīsdesmit pieci. Pimons agrāk bija centra uzbrucējs futbola komandā, kura uzvarēja malžakiešus tajā dienā, kad autokatastrofā gāja bojā tē­vocis un mani vecāki. Viņš ir neliela auguma, žirgts, plecīgs, ar ezīti apcirptiem matiem, arvien smaidīgs. Bet pašreiz viņš sadrūmis.

—   Nav nekāda iemesla sadali novilcināt, — Pimons skarbā balsī nosaka. — Mēs visi būsim liecinieki, ka tas notiks taisnīgi un nevienam nenodarīs pārestību.

—    Pieklājīgāk tomēr būtu nogaidīt, — sausā tonī iebilst Fabrelatrs, acis aiz dzelzs briļļu stikliem mirk­šķinādams.

Es ievēroju, ka ne Pimons, ne Marsels, ne Lanuaijs neskatās uz Fabrelatru, kad tas runā. Pamanīju ari to, ka Marsels, kurš nav uz mutes kritis, neatsēdināja Fabrelatru, kad tas, visiem dzirdot, izsacīja viņam aiz­rādījumu par nešķīstā piesaukšanu. Redzot klātesošo izbadojušās, alkatīgās acis, ar kādām tie veras abos maizes klaipos, ir skaidrs, ka visi vēlas tūlītēju sadali. Taču, izņemot Marselu un Pimonu, neviens neiedroši­nās ko sacīt. Gļēvais, mikstčaulīgais plānā galdiņa ur­bējs Fabrelatrs notur paklausībā divdesmit cilvēku!

—    Ko tur stiept garumā! — pēkšņi ierunājas vecais Pužess, griezdamies pie Lanuaija. Večuks to saka še­jienes izloksnē, un man tūlīt skaidrs, ka Fabrelatrs to nesaprot. — Ķeries klāt, dēliņ, man jau tā tek sie­kalas,, kad paskatos uz maizīti.

Par veco Pužesu es vēlāk pastāstīšu tuvāk. Viņš runa it kā jokodamies un pats par saviem vārdiem iesmejas, taču neviens uz viņa smiekliem neatsaucas. Valda smags klusums. Lanuaijs paskatās uz mani, tad uzmet acis pils lielajiem, tumši zaļajiem vārtiem, it kā bīda­mies, ka tie piepeši varētu atvērties.

Kad klusums vēl turpinās, es saprotu, ka pienācis brīdis iejaukties.

—   Kas tur daudz ko spriedelēt! — es saku un mun­dri iesmejos. — Nav vērts mutes dzesināt. Ja domas dalās un nezināt, ko iesākt, tad vajag nobalsot. Tā­tad, — es uzsaucu skaļāk, — kaš ir par tūlītēju sadali, lai paceļ roku!

Uz brīdi visi apstulbst. Tad rokas pastiepj Marsels un Pimons. Marsels to dara apvaldītā niknumā, Pimons mierīgāk, bet stingrā apņēmībā. Lanuaijs kautri nodur acis. Pēc mirkļa vecais Pužess pasper soli uz priekšu un, ar saprotošu aci uz mani pablenzdams, pa­virza labās rokas rādītājpirkstu krūšu augstumā, tā ka Fabrelatrs, kuram priekšā večuks aizstājies, to ne­var redzēt. Sīs viltīgās māžošanās pēc man sametas kauns par viņu, un es večuka balsi neskaitu.

—   Divi balso «par», — es paziņoju, un neviens man neiebilst. — Bet tagad — kas ir «pret»?

Vienīgi Fabrelatrs paceļ roku. Marsels skaļā balsī izmet kodīgu piezīmi, taču uz Fabrelatra pusi nepa­griezdamies. Pimons izsmējīgi novīpsnā.

—  Kas atturas?

Neviens nepakustas. Es pārlaižu acis Iarokiešiem. Gluži neticami — pat atturēties viņi neiedrošinās.

—   Divas balsis «par», viena «pret», — es vienal­dzīgi paziņoju rezultātu. — Tātad pieņemts ierosinā­jums sākt tūlītēju sadali. Tā notiks dāvinātāju kon­trolē. Tomā un Žakē ir atbildīgie.

Tomā, kurš visu laiku dzīvi tērzējis ar Katī (vēlāk, vaļīgākā brīdī, es pastāstīšu par to sīkāk), panāk uz priekšu. Žakē viņam seko. Pūlis paklausīgi pakāpjas sāņus, lai abi atbildīgie varētu iekļūt Lanuaija veika­liņā. Es uzmetu ašu mirkli Fabrelatram. Viņš izska­tās pavisam dzeltens un sabrucis. Tam gan jābūt nel­gām, ja neiebilda pret balsošanu, turklāt pats tajā vēl piedalījās, tā atklādams savu nevarību. Saprotu, ka šis stulbenis pats par sevi ir pavisam nenozīrņīmīgs. Spēli vada cits spēks, kurš patvēries aiz piis vārtiem.

Lanuaijs veicīgi ķeras pie darba un sāk sagriezt klaipus aprikās, bet šajā brīdī es ieraugu Aņesu.

Kamēr viņas vīrs ieņēmis vietu rindā, Aņesa ar zīdainīti uz rokām nostājusies nomaļus. Viņa izskatās mazliet vājāka, bet ir tikpat pievilcīga ar saviem saulē mirdzošajiem gaišajiem matiem un brūnajām acīm, kas man vienmēr likušās zilas. Pieeju pie viņas. Ierau­got Aņesu, manī atkal pamostas maigums, ko es vien­mēr esmu pret viņu izjutis, ari viņa uzmet man maigu un sērīgu skatienu, it kā sacīdama: «Nu redzi, nabaga Emanuel, bijis tu pirms desmit gadiem drosmīgāks, es šodien tāpat būtu Malvilā.» Zinu jau zinu. Bet . tā ir tikai viena no daudzajām garām palaistajām iespējām. Es tagad bieži par to domāju. Brīdi mēs sarunājamies šādā skatienu valodā, tad pārejam uz vārdiem. Ep'noglaudu vaigus zīdainītim, kurš būtu varējis būt arī mans bērns. No Aņesas uzzinu, ka zīdainis ir meite­nīte un drīz tai paliks astoņi mēneši.

—       Tātad tu negribēji vis mums Malvilā uzticēt savu mazo meitiņu, pat tādā gadījumā ne, ja mēs nebūtu atveduši govi?

Aņesa nolūkojas manī ar plaši ieplestām acīm.

—        Kas tev tādas blēņas sastāstījis? Pat runa par kaut ko tādu nav bijusi.

—   Pati vari iedomāties, kurš tas bija.

—        Ak tad tā gan! — Aņesa ierunājas ar apvaldī­tām dusmām. Taču pat viņa to saka jau klusākā balsī.

Sajā brīdī es pamanu, ka Fabrelatrs iesāņus mēģina aizlavīties uz zaļo vārtu pusi.

—   Fabrelatra kungs! — es viņam uzsaucu.

Viņš apstājas, paskatās atpakaļ, un tagad jau visu acis vērstas uz viņu.

—        Fabrelatra kungs, — piegājis tuvāk, es, jautri smaidīdams, saku, — tas nu gan nav gudri — aiziet tieši sadales laikā!

Nejūtu nekādu pretestību, tāpēc, vēl aizvien smaidī­dams, paņemu viņu zem rokas un šķelmīgi piebilstu:

—        Jūs taču neiesiet traucēt Filbēra kunga atdusu. Kā jau pats zināt, viņam ir trausla veselība. Tāpēc ne­drīkst Filbēra kungu modināt.

Es jūtu, ka Fabrelatra gļēvā roka dreb zem manē­jās, un, palaidis to brīvāk, lēnītiņām aizvedu Fabrelatru atpakaļ pie veikala.

—        Vajadzētu gan mācītāja kungam ziņot par jūsu ierašanos, — viņš neskanīgā balsī ieminas.

—        Nav nekādas steigas, Fabrelatra kungs. Pulkste­nis ir tikai pusdeviņi. Palīdziet labāk Tomā sadalīt produktus.

Un viņš, izstīdzējusī maiksts, paklausa! Viņš pado­das! Viņš ir pietiekami gļēvs un dumjš, lai piedalītos

sadalē, kurai pats nebija piekritis. Marsels, rokas uz skoteles salicis, palaiž skaļu smējienu, taču neviens, izņemot Pimonu, viņam nepiebalso. Uz Pimonu, ar kura sievu man nupat bijusi maiga skatienu apmaiņa, man tagad neērti skatīties.

Eju pie Katī, bet mani aiztur vecais Pužess. Es viņu labi pazīstu. Ja atmiņa mani neviļ, viņam ir kādi sep­tiņdesmit pieci gadi. Pužess ir augumā pamazs; pa­maz viņam arī tauku, matu un zobu, bet pavisam jau' maz — patikas strādāt. Vienīgais, ar ko viņš jo bagā­tīgi apveltīts, — tās ir ūsas. Man liekas, ka Pužess uz savām dzeltenīgi iesirmajām nokarenajām ūsām ir varen lepns, jo laiku pa laikam, valšķīgus skatienus ap­kārt mezdams, viņš tās noglauda. «Pēc paskata,» viņš mēdza dižoties, mums Malžakā agrāk satiekoties, «manī nekā liela nav, bet visus esmu ķešā iebāzis. Vispirms jau savu lauleni, kas nelaikā atstiepa kājas. Un kas tas bija par meitieti! Veilata, ne sievišķis! Bet pēc tam, kad sešdesmit piecu gadu vecumā sālcu sa­ņemt zemkopja pensiju, es savu pleķi uzsitu gaisā un ari no šitenās naudiņas sāku saņemt augļus. Un tā es mierīgā garā teitan mielojos no divām bļodām. Dzī­vošana, nav vārdam vietas, tikpat kā dieva azotē. Pa­šam ne mazais pirkstiņš nav jāpakustina. Tā jau ga­dus desmit es dzīvoju cepuri kuldams. Un dzīvošu vēl labu laiku. Mirt es domāju kādu deviņdesmit gadu ve­cumā. Tātad gadus piecpadsmit vēl dzīvošu jo zaļi. Bet citi lai maksā ragā!»

Malžakā es veco Pužesu ar viņa ūsām sastapu tāpēc, ka katru dienu, pat tad, ja sniga un putināja, viņš ar velosipēdu nobrauca tos piecpadsmit kilometrus, kas Laroku atdalīja no Malžakas, lai izdzertu divas glāzes baltvīna mazajā krodziņā, ko Adelaida vecumdienās bija atvērusi līdzās pārtikas preču bodītei. Tikai divas glāzes, ne vairāk. Vienu, par kuru viņš maksāja pats no savas kabatas. Otru, ar ko viņu pacienāja Adelaida, kas allaž bija laipna pret vecajiem klientiem. Bezmaksas vīna glāzi iztukšot Pužess nesteidzās.

—   Kā tad tā atgadījās, — ūsas braucīdams un šķel­mīgi manī vērdamies, Pužess noprasīja, — ka manu balsi tu nemaz neņēmi vērā?

—   Nepamanīju tevi balsojam, — pavīpsnādams es paskaidroju. — Laikam jau nebūsi pacēlis roku pietie­kami augstu. Nākamo reizi esi drosmīgāks.

—   Lai nu kā, — viņš teica un pavilka mani sāņus,

—   es nobalsoju «par». Liec aiz auss, Emanuel, ka es balsoju «par». Man nav pa prātam tas, kas teitan no­tiek.

Bet iepiņķēties nepatikšanās viņam tāpat nebija pa prātam, — par to es biju pārliecināts.

—   Tev laikam grūti iztikt bez mazajiem pastaigas braucieniem un ierastajām divām baltvīna glāzēm, — es laipni saku.

Pužess paceļ galvu un uzmet man ašu skatienu.

—    Ar braucieniem es šā tā izlāpos, Emanuel. Tu neticēsi, bet arī tagadiņ es katru mīļu dieniņu izbraucu uz šosejas pavizināties. Tikai nelādzīgi tas, ka nav kur pēcgalā atvilkt elpu. Tepat pilī jau nu gan vīniņš būtu, bet tu, cilvēks, vari kauču izstiepties, tikpat šie badakāši tev nenovēlēs ij piņģerota tiesu! — viņš sir­dīgi piebilst.

—    Paklausies, — es pāreju uz šejienes izfoksni,

—   kāpēc tagad, kad ceļš attīrīts, tu nevarētu laiku pa laikam ar savu vellapēdu atlaist līdz Malvilai? Menū tevi labprāt pacienātu ar glāzi sarkanvīna, kas nepa­visam nav sliktāks par Adelaidas baltvīnu.

—   Kāda runa! — večuks atbild, gandrīz nemaz ne­slēpdams mazliet nekautrīgo prieku par izredzēm atkal saņemt bezmaksas vīna glāzi. — Tencinu par laip­nību, Emanuel! Tikai nedrīkst nevienam teikt ne puš­plēsta vārda, tagadiņ sarastos ne mazums tādu, kas tīko uz citu rēķina iemest.

Večuks draudzīgi uzsit man pa plecu, it kā jau iepriekš pateikdamies par bezmaksas vīna glāzi, un, ūsas nobraucījis, pamirkšķina man ar aci. Un tā mēs šķiramies, abi apmierināti ar savu norunu — večuks tāpēc, ka atradis jaunu labdari, bet es, priecādamies, ka turpmāk man būs drošs un nevienam nezināms in­formācijas piegādātājs par notikumiem Larokā.

Pārtikas sadale Lanuaija veikaliņā tuvojās noslēgu­mam. Saņēmuši savu daļu maizes un sviesta, ļaudis steidzās mājup, it kā bīdamies, ka dabūto kāds pēdējā brīdī vēl varētu atņemt.

— Bet tagad sadali arī.gaļu, — es saku Lanuaijam.

—   Tas tik ātri nebūs izdarāms, — viņš atbild.

—   Vismaz sāc to darīt.

Viņš paskatās uz mani — lāga puisis, tāds zaļok­snis spēkavīrs un tik bailīgs. Tad noceļ no āķa lie­meni un ņemas trīt dūci. Veikaliņā palikuši tikai Mar­sels, Tomā, Katī un kāda meitenīte, ko viņa tur pie rokas. Žakē pēc maizes un sviesta sadalīšanas aizgā­jis palīgā Kolēnam, kurš tajā pašā ielā, tikai mazliet tālāk, krauj vezumā savus dzelžus. Falvinu un Mjetu es nekur neredzu — viņas droši vien aizgājušas kaut kur pie draugiem. Bet Melnaļa, kuru dīvainā kārtā visi, ieraugot maizes klaipus, tā kā piemirsuši, stāv piesieta pie kāda riņķa pa labi no zaļajiem vārtiem un ar purnu mierīgi rakņājas pa siena klēpīti, ko "Žakē iedomājies viņai atnest.

Beidzot pienācis vaļīgāks brīdis un es varu rūpīgāk aplūkot Katī. Viņa ir slaidāka par Mjetu un nav tik tukla — droši vien Larokā meitene salasījusies sieviešu /urnālus, kuros cildināts slaido līniju kults. Tāpat kā māsai, viņai ir diezgan paprāvs deguns, tāds pats zods un skaistas melnas, tikai jau stipri iekrāšļotas acis un usinssarkana mute. Mati viņai nav tik kupli kā Mjetai, toties daudz rūpīgāk sakārtoti. Katī ģērbusies zilās, cieši apžņaugtās džinsa biksēs, ko apjož plata siksna ar zeltītu sprādzi, un raibā blūzītē. Ap kaklu, ausīs, uz rokām un pirkstiem daždažādi karekļi. Tādā izskatā Katī šķiet tikko nokāpusi no kāda jaunām meitenēm domāta žurnāla vāka, bet visa viņas stāja — brīva, gurnos izgorīta, nevērīga, roka pret sienu atspiesta, vēders uz priekšu izvirzīts — šķiet aizgūta no kādā katalogā nolūkota manekena.

Katī skatienā, manuprāt, nav tādās piemīlības kā Mjetai, taču tajā ietverts liels seksuālas pievilcības spēks, vismaz spriežot pēc tā, ka viņa dažu minūšu laikā bija spējusi pievilkt, savalgot un sev piesaistīt lomā, kurš kā apburts stāvēja viņas priekšā. Acīmre­dzot Katī jau pirmajā acu uzmetienā, mums izkāpjot no ratiem, bija izdarījusi savu izvēli un tik prasmīgi izlikusi cilpas, ka tajās sagūstītajam, liekas, vairs ne­bija nekādu cerību paglābties.

— Emanuel, — saka Marsels, — iepazīsties ar ma­nas māsas mazmeitu.

Paspiežu viņa māsas mazmeitai roku un pasaku daus vārdus. Katī man atbild un šā pieklājības rituāla laikā ieurbjas manī ar ašu vērtējošu skatienu. Es sa­jūtu, ka esmu vērtēts un svērts ne jau pēc savas mo­rālās un vēl mazāk pēc intelektuālās būtības, bet tikai kā iespējams partneris tām izdarībām, kurām viņas acīs vēl ir kaut kāda nozīme. Un, man liekas, esmu guvis-atzinīgu vērtējumu. Pēc tam Katī savas ugunī­gās acis atkal pievērš Tomā. Visvairāk mani šajā izrī\parciba pārsteidz ārkārtīgais ātrums un gandrīz vai bru­talitāte, ar kādu risinājies Tomā piesavināšanās pro­cess. Patiesi, mūsu dzīvē kopš Notikuma dienas gan­drīz nekas vairs nenotiek normāli. To pierāda kaut vai tas veids, kādā nupat Larokā tika sadalīta atvestā pār­tika. To pierāda arī fakts, ka neviens no mums nav iedomājies, ka vajadzētu noņemt plecā uzkarinātās bi­ses, pat ne Kolēns, kuru, kravājot uz ratiem savu man­tību, ierocis manāmi traucē.

—    Un kas tu tāda esi? — es pajautāju meitenītei, kuru Katī tur pie rokas. Kamēr virs viņas galvas krus­tojas skatienu ugunis, meitenīte jau kopš kāda brīža, acis nenovērsdama, seko katrai manai kustībai. — Kā tevi sauc?

—Evelīna, — meitenīte atbild, nolūkodamās manī ar savām zilajām nopietnajām, dziļi iekritušajām un tumšu apļu noēnotajām acīm, kuras aizņem vai pusi vājās sejiņas. To ieskauj gaiši, gluži taisni mati, kas sniedzas gandrīz līdz viduklim. Satveru meitenīti zem padusēm un paceļu, lai viņu noskūpstītu. Drudžaini viņa ar kājām apskauj manus gurnus, bet vājās rokas apvij ap kaklu. Laimē vai kusdama, Evelīna atbild uz maniem skūpstiem, ar rokām un kājām turēdamās pie manis tik spēcīgi, ka esmu pārsteigts.

—   Emanuel, — Marsels ierunājas, — ja tev ir brīvs brīdis, ienāc pie manis darbnīcā, kamēr vēl nav uzkū­lušies šie maitas.

—    Labprāt, — es atbildu. — Jūs abi (es to saku Tomā un Katī) varētu iet palīdzēt Kolēnam. Kāp zemē, Evelīna, laid mani vaļā, — es paskubinu meitenīti, at­raisīdams viņas mazās, vājās roķeles. Bet Katī satver Tomā pie rokas un aizvelk viņu sev līdzi uz ielas.

— Nē, nē, — Evelīna tiepjas, man pieplakdama. — Aiznes mani tāpat līdz Marsela darbnīcai.

—   (Jn pēc tam tu kāpsi zemē, ja es tevi nesīšu?

—   Kāpšu.

—   Ja tu šai mazajai palaidnei paklausīsi, tad tev vairs glābiņa nebūs, — Marsels noburkšķ un piebilst: — Pēc sprādziena viņa mitinās pie manis. Katī ar viņu noņemas. Reizēm tas nemaz nav tik viegli, jo mazā slimo ar astmu. Naktīs palaikam ir pavisam nelā­dzīgi.

Tātad Evelīna ir tā pati bārenīte, par kuru Filbērs stāstīja, ka Larokā neviens negribot ar to nopūlēties. Ir gan nekrietnelis. Melo vienā melošanā pat tad, ja tas nemaz nav vajadzīgs.

Marsels ieved mani nevis savā darbnīcā, kur mūs varētu kāds ieraudzīt, bet mazā ēdamistabiņā ar lo­giem uz gandrīz tikpat mazu pagalmiņu. Pirmais, ko es tur pamanu, ir ceriņu krūmi. Mūru aizsegā tie nav nodeguši, tikai mazliet apsviluši.

—   Vai redzi? — Marsels iesaucas, melnajām acīm priekā nodzirkstot. — Tie jau pumpuros. Mani ceriņi nav aizgājuši bojā, drīz vien atspirgs. Sēdies, Ema­nuēli

Es paklausu. Evelīna tūlīt iespraucas man starp kā­jām, satver delnās abus manus īkšķus un, muguru uz­griezusi, sakrusto tos sev uz krūtīm. To izdarījusi, viņa paliek mierīgi stāvam.

Nosēdies es sāku apskatīt virs riekstkoka kumodes iekārtotos plauktus, kur Marsels sarindojis savas grā­matas. Tur ir tikai kabatas formāta un sēriju izdevumi. Laikam gan tādēļ, ka šāda formāta izdevumi bija visur nopērkami un tāpat arī sēriju izdevumus nevajadzēja meklēt grāmatnīcās. Atceros, pirmo reizi es par Marselu nobrīnījos tad, kad man bija gadu divpadsmit. Gribēdams tēvocim parādīt kādu no savām grāmatām, viņš virtuvē zem krāna ilgi ziepēja un mazgāja rokas.

Taču tās pēc tam nemaz neizskatījās baltākas — tik dziļi to platajās, sarepējušās delnās bija iesēdušās melnas rievas.

—   Nav man nekā, ar ko tevi pacienāt, Emanuel, — viņš teica, apsēzdamies man pretim.

Tad Marsels skumji nošūpo galvu:

—   Nu, vai redzēji, kādas pie mums tās lietiņas?

—   Jā-ā.

—   Tomēr jābūt taisnīgiem. Sākumā no viņa bija savā labums. Viņš lika mums apbedīt bojā gājušos. Savā ziņā arī uzmundrināja. Tikai vēlāk kopā ar Ar­mānu saņēma mūs spīlēs.

—Un jūs tik vienkārši paļāvāties?

— Kad atjēdzāmies, bija jau par vēlu. Sākumā mums pret viņu nekāda neuzticība neradās. Filbēram ir zelta mēle. Vispirms viņš teica, ka visus pārtikas krājumus vajagot no veikala pārvākt uz pili, lai no­vērstu bez īpašnieka palikušo preču izlaupīšanu, šis ierosinājums šķita prātīgs, un tā mēs arī izdarījām. Vēlāk tāpat notika ar gaļas produktiem. Tad pienāca kārta bisēm. Nevajagot tās glabāt mājās. Galu galā sākšot vēl cits citu apšaut. Drošāk esot ieročus glabāt pilī. Arī tas likās tīri jēdzīgs priekšlikums. Turklāt kāda velna pēc turēt bises, ja medījuma vairs nav. Un tā kādā jaukā dienā izrādījās, ka pili ir viss: lopba­rība, graudi, zirgi, cūkas, gaļa un citi produkti, arī bises. Nepieminu šeit govi, ko tu šodien atvedi. Un, raugi, ieģājās tā, ka pilī mums ik dienu sāka izsniegt iztikas devu. Bet tas notika pēc deguniem, vienam vai­rāk, otram mazāk. Saproti? Un dažādā daudzumā arī dažādās dienās, kā nu saimniekam labpatikās. Tā nu viņš mūs tur kā siekstā iežņaugtus. Ar dienišķās izti­kas palīdzību.

—   Un ko tad pilī dara Armāns?

—   Arrnāns pārstāv laicīgo varu. Viņš ir iebiedēša­nai. Tāpat kā Fabrelatrs izspiegošanai. Kā jau tev bija izdevība pārliecināties, pats par sevi viņš gan ir gļēvs lupata.

— Un Zozefa?

—   Zozefa esot saimniece. Viņai gadu piecdesmit, turklāt paskata gluži nekāda. Taču patiesībā viņa no­der ne tikai saimniecības apkopšanai — ja tu mani pareizi saproti. Viņa dzīvo pilī kopā ar Filbēru, Armānu un Gaselu. Kad Gasels būs pienācīgi iedīdīts, Filbērs grib viņu iecelt pie tevis par vikāru.

—   Kas šis Gasels ir par vīru?

— Viņš drīzāk ir meitietis! — Marsels sāk skaļi smieties, un mani viņa smiekli iepriecina. Biju taču pieradis viņu redzēt darbnīciņā aizvien jautru — mel­najām acīm dzirkstot, kārpai uz deguna trīsot, plata­jiem pleciem kratoties smieklos, kurus vienmēr vaja­dzēja apvaldīt, tāpēc ka mute viņam parasti pilna ar kurpnieka nagliņām. Viņš ņem tās citu pēc citas un dzen labojamā apava pazolē. Prieks bija noskatīties, cik aši un droši, nevainojami taisnā rindiņā, nekad ar āmuru garām nenositot, tas tika darīts!

—   Gasels, — Marsels atsāka, — ir gadu piecdesmit vecs atraitnis. Redzot viņu rītos ap pulksten desmitiem uzkopjam savu māju, var aiz smiekliem vai nobeig­ties. Aptinis dvieli turbāna veidā ap galvu, lai nepie­putētu mati, viņš mazgā, berž un spodrina, bet tam isam nav nekādas jēgas, tādēļ ka viņš apmeties pilī. Taču Gasels par to nevar vien nopriecāties, jo paša māja paliek nepielāčota.

—   Un citādi?

—   Citādi jau vīrelim nebūtu nekādas vainas, tikai viena nelaime — pārlieku dievticīgs. Tālab Filbērs viņu tin ap pirkstu. Ja šo aizsūta uz Malvilu, tad nu gan neuzticies viņam nevienā lietā.

Es vērīgi paskatos uz Marselu.

— Malvilā nekāda vikāra nebūs. Svētdienas vakarā biedri mani izvelēja par Malvilas abatu.

Evelīna atlaiž manus īkšķus, pagriežas un ar izbie­dētām acīm ielūkojas man sejā. Taču redzētais, liekas, viņu nomierina, jo meitene atkal iekārtojas iepriekšējā pozā. Bet Marsels, teikto izdzirdējis, atpleš muti vai līdz ausīm un mirkli vēlāk sāk nevaldāmi smieties.

—    Mats matā kā tavs tēvocis! — žagodamies viņš nosaka. — Zēl gan, ka tu nedzīvo Larokā! Tu mūs būtu paglābis no šā riebekļa. Starp citu, — viņš piebilst at­kal ar nopietnu seju, — es gan arī esmu izdomājis', ko iesākt, ja lieta kļūtu pavisam nopietna, taču vienī­gais cilvēks, ar kuru es varētu rēķināties, ir Pimons. Tomēr pat viņš dieva kalpam negribēs ne pirksta pie­durt.

Klusēdams es noskatos uz Marselu. Cik briesmīgai gan jābūt Filbēra tirānijai, ja pat tādam cilvēkam, kāds ir Marsels, galvā nākušas līdzīgas domas.

—    Paklau, — viņš atkal ierunājas, — vai pagājušo svētdien, kad Filbērs atgriezās Larokā, tu viņam iedevi maizi? -

—   Maizi un sviestu.

—   Jā, tā jau arī Zozefa teica. Viņa, paldies dievam, ir pļāpīga.

'— Maize bija domāta jums visiem.

—   Tā jau man likās.

Marsels paplēš rokas, parādīdams savas melnās, sa­repējušās delnas.

—   Redzi, cik tālu esam nonākuši, — viņš saka. — Ja Filbērs rītdien nospriedīs, ka tev jānosprāgst, tad tu, cilvēks, arī atstiepsi kājas. Ja viņam ienāks prātā, ka

tu negribi piedalīties dievkalpojumā vai iet pie grēkKiidzes, tad tik sāksies spaidi. Samazinās tev pārtikas devu. O, pavisam jau to neatņems, nekādā ziņā! Ti­kai samazinās. Pamazītēm. Bet, ja tu sāksi kurnēt, tad pie tevis mājā ieradīsies Armāns. Ne jau pie manis, iicL»— Marsels izsliedamies piebilst. — No manis viņš vel maķenīt raustās. Tāpēc, ka man ir šitenais.

Un Marsels no skoteles kabatas izvelk kā bārdas nazis aso kurpnieka ģelzi zoļu apgriešanai. Nazi nozibsnījis, viņš to tūlīt atliek atpakaļ kabatā.

—   Paklausies, Marsel, — es pēc kāda brīža ierunā­jos. — Mēs ar tevi esam pazīstami jau kur tas laiks. Arī tēvoci tu labi pazini, un viņš tevi cienīja. Ja tu nr Katī un Evelīnu pārceltos pie mums uz Malvilas pili, mēs tevi labprāt pieņemtu.

Evelīna nepagriežas, bet, stipri sažņaugdama ma­nus īkšķus, sakļauj manas rokas sev uz krūtīm.

—   Tencinu, Emanuel, — Marsels atbild, un melna­jās acīs viņam sariēšas asaras. — Es tev patiesi no visas sirds pateicos. Bet divu iemeslu pēc es nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. Vispirms, ir taču Filbēra izdotie dekrēti.

—   Dekrēti?

—  Jā, padoma tik: kaklakungs izdod dekrētus, pil­nīgi pats uz savu galvu, ne ar vienu neaprunājies. Un svētdienās no kanceles mums tos nolasa. Pirmais dekrēts — es to no galvas atceros — ir šāds: privāt­īpašums Larokā tiek atcelts, un visi nekustamie īpa­šumi, kas atrodas šaipus pilsētas mūriem, kā arī vei­kali, pārtikās un lopbarības krājumi pieder kopēji visai Larokas draudzei.

—   Nevar būt!

—   Pagaidi! Tas vēl nav viss. Otrs dekrēts: neviens Larokas iedzīvotājs bez draudzes padomes atļaujas ne­drīkst atstāt savu dzīves vietu. Bet šī padome, ko Fil­bērs nozīmējis, sastāv no Armāna, Gasela, Fabrelatra un viņa paša!

Esmu kā apstulbis. Un saudzība, ar kādu izturējos pret Filbēru, man jau šķiet pārmērīga. Turklāt pēdējās stundas trīsceturtdaļās esmu tik daudz redzējis un dzirdējis, ka varu būt pilnīgi drošs: ja Filbēra attiecī­bas ar Malvilu pasliktināsies, viņš neatradīs visai daudz aizstāvju.

—   Tu pats saproti, ka draudzes padome man neat­ļaus atstāt Laroku. Kurpnieka amats viņiem lieti no­derīgs. Jo sevišķi pašreiz.

—   Lai Filbērs iet ellē ar visiem saviem dekrētiem! Nebaidies, Marsel, savāc savas mantiņas un brauc mums līdzi!

Marsels sadrūmis papurina galvu.

—   Nē. Es tev pateikšu patieso iemeslu, kālab nevaru aizbraukt. Man negribas pamest sprukās šejieniešus. Zinu jau, zinu, ka viņi ir zaķapastalas. Taču — ja manis šeit nebūs, sāksies vēl trakākas lietas. Mēs ar Pimonu tomēr šos kundziņus maķenīt piebremzējam. Un es nevaru pamest Pimonu vienu, tā no manas pu­ses būtu galīga cūcība.

—   Bet, — viņš piebilst, — ja tu gribi ņemt sev līdzi Katī un Evelīnu, tad dari to. Filbērs jau sācis uzplīties, lai Katī pārceļas uz pili viņam par saimnieci. Tu sa­proti mani!? Nemaz jau nerunājot par Armānu, kurš sen luncinās ap skuķi.

Atbrīvoju īkšķus no Evelinas rokām un, meitenīti pie pleciem paņēmis, pagriežu viņu pret sevi.

—   Evelīna, vai tu proti turēt mēli aiz zobiem?

—   Protu.

—   Tad paklausies — dari visu, ko tev liek Katī, bet nesaki nevienam ne vārda. Skaidrs?

—   Jā, — meitenīte atbild tik nopietni, itin kā pie

nllāra kādam solīdamās.

Viņas lielās, nopietnās acis, ko vēl platākas dara tumšās aploces zem tām, mani aizkustina, un es no­liecos un noskūpstu meitenīti uz abiem vaigiem, tomēr ueatlaizdams viņas rokas, lai tās atkal mani nesa­tvertu.

—   Es paļaujos uz tevi, — pieceldamies nosaku.

Šajā mirklī uz ielas atskan balsu kņada, tad pa

bruģa akmeņiem skrejošu kāju dipoņa, bet pēc tam ai/elsusies istabā iebrāžas Katī, jau no durvīm man uzsaukdama:

—       Nāciet, nāciet ātrāk! Armāns ar Kolēnu tūlīt sāks kauties!

Katī atkal pazūd. Ašiem soļiem izeju no istabas, bet uz sliekšņa, redzēdams, ka Marsels nāk man līdzi, vietējā dialektā viņam saku:

'— Tā kā tu esi nolēmis palikt Larokā, labāk būtu, ja tu nenāktu, bet tepat pieskatītu Evelīnu, lai viņa nejaucas man pa kājām.

Kad aizsteidzos līdz mūsu pajūgam, redzu, ka Arināna stāvoklis nav nekāds apskaužamais un tālab viņš nelabā balsī klaigā. Žakē un Tomā viņu tur aiz rokām. (Tomā apbruņojies ar uzgriežņu atslēgu.) Bet Kolēns, pietvīcis kā gaiļa sekste, vicina Armānam gar galvu svina caurules gabalu.

—       Ei, kas šeit notiek? — es pēc iespējas mierīgākā balsī apjautājos.

Ar muguru pret Kolēnu nostājos starp viņu un Arinānu.

—       Jūs abi, laidiet vaļā Armānu! Lai viņš paskaidro, kas noticis.

Tomā ar Žakē tūlīt paklausa. Liekas, viņi par manu iejaukšanos pat nopriecājas, jo abi jau krietnu laiku Armānu turējuši un, tā kā Kolēns neiedrošinās zvelt viņam ar cauruli, situācija ir diezgan delikāta.

— Vainīgs ir viņš, — Armānsr tāpat acīm redzami atvieglots, rāda uz Kolēnu. — Tavs drauģelis mani apvainoja.

Es noskatos uz viņu. Kopš neesmu Armānu redzējis, viņš krietni uzbaroj.ies. Laikam gan vienīgais visā La­rokā. Armāns ir liela auguma, garāks vēl par Peisū. No platajiem pleciem un druknā skausta redzams, ka viņam piemīt varens spēks. Tā kā viņam bija nodibi­nājusies nelāga slava, tad jau pirms bumbas sprā­dziena ar Armāna ierašanos kādās līksmēs pietika, lai tās izbeigtos. Taisni tāpēc arī iznāca tā, ka Armāns nevarēja at­rast meiteni, kura pie viņa izietu par sievu, lai gan pilī viņš saņēma noteiktu mēneša algu, turklāt vēl dzī­vokli ar bezmaksas apkurināšanu un apgaismošanu. Un, tā kā Armānam pašam savas sievas nebija, viņam vajadzēja apmierināties ar jebkuru jau brangi apviļātu meitieti, bet tas negantniekam aizdeva vēl lielākas dus­mas. Tiesa, pie Armāna neveiksmēm vainīga bija arī viņa āriene: ūdeņainas acis, bālas skropstas un uzacis, plakans deguns, izliekts zods un seja vienās pinnēs. Taču tas vēl nebūtu tik svarīgi, jo pat visneglītākais vīrietis vienmēr atradis meitieti, kura izietu par sievu pie Viņa. Visu izšķīra tas, ka viņš ne tikai bija bru­tāls, bet arī bēga no darba kā velns no krusta. Aiz­skart citus, tiem uzmākties un tos iebiedēt — tas bija viņa vienīgais prieks. Turklāt Armānam ļaunā ņēma vēl to, ka viņš izlikās par pils pārvaldnieku un medību pārzini, lai gan tāds nemaz nebija. Bet galīgi Armānu sāka ienīst tad, kad viņš sev iegādājās pusmilitāru for­mas tērpu: vecu laiviņcepuri, melnus samta svārkus ar spožām pogām, tikpat melnas jātnieka bikses un

stulmeņu zābakus. Un, protams, ari bisi. Neaizmirsī­sim — bisi! Un staigāja ar to pat tad, kad nebija medību sezona.

—   Kolēns tevi apvainoja? — es jautāju. — Ko tad viņš tev tādu pateica?

—  Viņš teica: es tev uzkrauju čupu, — Armāns pikti atkārtoja, — uzkrauju čupu tev un taviem dekrētiem.

—  Vai tu tā teici? — Es pagriežos pret Kolēnu un pamirkšķinu viņam ar aci.

—   Teicu, — Kolēns, vēl aizvien nikns, apstiprina. — Teicu un uzkr …

Es nejauju viņam pabeigt.

—   Kā tev nav kauna, rupuci tāds! — es, ska|ā balsī runādams vietējā dialektā, sabaru Kolēnu. — Tūlīt ņem savus vārdus atpaka). Mēs neesam atbraukuši uz šejieni, lai celtu naidu.

—   Labi, labi, lai notiek tā, — Kolēns saka, beidzot izpratis manus gājienus. — Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Bet viņš arī mani nogānīja par mazo sūdu renguli.

—   Vai tu Kolēnu tā nosauci? — es pagriežos pret Armānu un stingri viņam noprasu.

—   Viņš man aizdeva dusmas, — Armāns paskaidro.

—   Nu, tu gan arī esi labais. «Mazais sūdu rengulis» katrā ziņā ir briesmīgāks apvainojums nekā «es tev uzkrauju čupu»! Mēs šeit esam ieradušies pēc La­rokas baznīckunga ielūguma. Tāpēc tu, Armān, nedrīksli palaist muti. Mēs jums atvedam govi, pusi teļa, divus klaipus maizes un kilogramu sviesta, bet tu mūs apsaukā tādā nesmukā vārdā!

—   Es tikai viņu vienu nosaucu par mazo sūdu ren­guli, — Armāns taisnojas.

—   Mūs visus vai tikai viņu, tas vienalga, Armān, tev jāņem tavi vārdi atpakaļ, tāpat kā darīja Kolēns.

«— Ja jau tas tev sagādā prieku, varu arī ņemt at­pakaļ, — Armāns visai negribīgi noburkšķ.

—   Bravo! — es iesaucos, juzdams, ka nebūtu gudri prasīt vēl ko vairāk. — Bet tagad, kad jūs esat izlī­guši un mēs varam mierīgi runāt, paskaidro, kā viss iznāca. Itas tāds par dekrētu?

Armāns man skaidro, bet es tajā laikā varu pārdo­māt savu atbildi.

—   Skaidrs, — es saku, kad Armāns beidzis. — Dibi­nādamies uz sava baznīckunga dekrētu, tu neļāvi Ko­lēnam aizvest mantas no viņa darbnīcas, jo tas tagad ir draudzes kopīpašums.

—   Tieši tā, — Armāns apstiprina.

—   Nu, ko tur sacīt, manu zēn, es tevi nevainoju. Tu esi tikai izpildījis savu pienākumu.

Armāns ir pārsteigts un neuzticīgi blenž manī, mirk­šķinādams savas baltās skropstas pār ūdeņainajām acīm. Tad es turpinu:

—  Te, Armān, ir tikai viens āķis. Arī pie mums, Mal­vilā, izdots dekrēts. Un saskaņā ar šo dekrētu visa mantība, kas agrāk piederējusi Malvilas iemītniekiem, tagad pieder visai pilij, neatkarīgi no tā, kur šī man­tība atrodas. Kolēna darbnīca Larokā tātad ir Malvilas pils īpašums. Ceru, ka tu necelsi iebildumus, — es no­pietnā balsī saku, pievērsies Kolēnam.

—   Protams, es nekādus iebildumus neceļu, — Ko­lēns paskaidro.

—   Manuprāt, — es atsāku, — tas ir sevišķs gadī­jums. Armāna baznīckunga dekrēts šajā gadījumā nav piemērojams, jo Kolēns dzīvo nevis Larokā, bet Mal­vilā.

—   Var jau būt, — Armāns augstprātīgā balsī at­bild, — bet to noteiks mācītāja kungs, nevis es.

—   Nu labi, — es saku, viņu pie rokas paņemdams, lai tādā kārtā dotu Armānam iespēju ar godu atkāp­ties. — Ej in manā vārdā pasaki to visu Filbēram. Pie reizes atgadini viņam, ka mēs atrodamies šeit un ir Jau pavēls, tādēļ mums jāpošas mājup. Bet jūs, — es izmetu pāri plecam, — pagaidām turpiniet kraut mantas vezumā. — Kad esam atgājuši jau vairāku «oļu attālumā, es Armānam saku: — Nu, bez jebkādas lielīšanās teikšu, ka esmu paglābis tevi no briesmīgas ķezas. Mani puiši ir baigie kaušļi, bet mazais Ko­lēns — bīstamākais no visiem. Taisni brīnums, ka viņš tev nav sašķaidījis galvu. Ka tu viņu nosauci par sūdu renguli, tas vēl nebūtu pats briesmīgākais, bet par mazo sūdu renguli — pasargi dievs! Vārdu «mazais» viņš nevienam nepiedod. Bet lai nu kā, Armān, — es s;iku, ar spēku sažņaugdams viņam delmu, — vecu dzelžu pēc Laroka taču nesāks karot ar Malvilu. Ja nu arī Filbērs negribētu atzīt Malvilas tiesības uz Kolena darbnīcu, mēs sanāktu ragos un sāktos šaudīša­nas. Nebūtu nekāds prieks tādu nieku pēc dabūt lodi pierē. Starp citu, ja jūs izdalīsiet saviem ļaudīm bises, kuras glabājas pilī, vēl nemaz nevar zināt, uz kuru pusi viņi pavērsīs stobrus,

— Nesaprotu, ar kādām tiesībām tu tā runā, — saka Armāns un apstājas, nobālis no dusmām un bailēm.

—   Labi jau, labi, tikai, manu zēn, esi gan drusku piesardzīgāks. Jūs klaigājāt ļoti skaļi, taču neviens tev nenāca talkā. Paskaties vien — uz ielas nevienas dzī­vas dvēseles! — Pasmaidījis es vēl piebilstu: — Nevar teikt, ka larokieši būtu steigušies tevi glābt, kad mani puiši giasījās tevi noslānīt.

Es apklustu, lai dotu iespēju Armānam norīt šo rūgto pili. Un viņš klusēdams to norij, tāpat kā manu aizmaskēto ultimātu.

—   Labi, vari iet, — es viņam saku. — Ceru, ka tu Filbēram pareizi paskaidrosi, kāds ir patiesais stā­voklis.

—   Paskatīšos, ko es varēšu izdarīt, — Armāns at­bild, sarausdams savas godkāres nožēlojamās skran­das, kādas pēc strīda ar mums viņam vēl pāri .pali­kušas.

Armāna aiziešana bija tikpat kā signāls. Logos atkal pavīdēja cilvēku galvas. Mirkli vēlāk visi Larokas iedzīvotāji jau parādījās uz ielas. Vai nu tāpēc, ka nule notiesātais sviestmaizes rieciens bija vairojis viņu spē­kus, vai arī pa logiem novērotā Armāna sakāve viņus bija uzmundrinājusi, taču pilsētnieku izturēšanās ta­gad jau šķita citāda. Ka bailes tomēr nav galīgi izklī­dinātas, es redzēju gan no tā, ar kādām izvairīgām acīm viņi noskatījās uz Fabrelatru, gan arī no tā, ka neviens neiedrošinājās ne bilst kādu vārdu par noti­kušo ķildu, ne paspiest roku Kolēnam, nemaz jau ne­runājot par tuvošanos mūsu pajūgam. Un tomēr — visi nu runāja drošākās balsīs, arī kustības vairs ne­bija tik biklas. Tāpat skatienos varēja manīt apvaldītu satraukumu. Es pakāpos divus pakāpienus, kas veda uz Lanuaija veikaliņu, saplaukšķināju delnas un skaļā balsī paziņoju:

—Pirms mēs abas ķēves aizvedam no šejienes, es gribētu ar tām apjāt dažus apļus pils laukumā, lai zirgi ielocītu kājas. Tā kā ilgu laiku neviens tām nav mugurā sēdējis, domāju, ka tas nebūs tik viegli. Ja šāds skats jūs interesē, es parunāšu ar Filbēru, lai viņš atļauj jums noskatīties. Vai gribat, lai es to daru?

Visi paceļ rokas, un apkārt uzbango tāds prieka vil­nis, ka jūtos gluži pārsteigts. Lai gan mums laika maz, es brīdi nolūkojos šajā līksmes uzplūdā, jo patie­sībā tajā ir kaut kas gauži nožēlojams. Cik tukšai un skumjai vajag būt šo cilvēku dzīvei, ja viņus tā spēj iepriecināt izredzes noskatīties jāšanas demonstrēju­mos! Jūtu savā delnā iegulstamies mazu, siltu rociņu. Tā ir Evelīna. Es noliecos pie meitenītes.

—    Aizteci pie mūsu pajūga un pasaki Katī, ka es viņu gaidu pie tēvoča. Tikai labi žigli.

Nogaidu, kad Fabrelatrs man pagriezīs muguru, un iclavos kurpnieka mājelē. Pēc īsa mirkļa ierodas Mar­sels. Arī viņš ir manāmi mundrāks.

—    Tu nemaz nevari iedomāties, kādu prieku sagā­dāsi larokiešiem ar savu priekšnesumu, Emanuel! Mūs šeit galē nost ne tikai netaisnība vien, bet arī garlai­cība. Cilvēkiem nav, ko darīt. Es vēl kādu nieku pa­knibinos savā amatā. Tā būs vismaz tik ilgi, kamēr vēl saglabāsies kāda ādas drīksniņa. Bet ko lai iesāk citi? Pimons, Lanuaijs, Fabrelatrs? Un zemkopji līdz sējas laikam rudenī? Nav taču vairs radio, televīzi­jas, pat ne plašu atskaņotāju. Sākumā ļaudis gāja uz baznīcu, lai būtu kopā ar citiem un dzirdētu kādu ru­nājam. Filbērs pirmajās dienās bija tikpat kā televi­zora vietā. Nelaimīgā kārtā viņš ātri apnika, jo mūž­dien kūla vienus un tos pašus salmus. Tici vai ne, bet mēs labprātīgi katru dienu ietu uz pili šķūrēt mēslus no /irgu staļļiem. Mēslu mcss na tagad kļuvusi par sava veida pagodinājumu. Manuprāt, Filbēra varmācība būtu daudz vieglāk paciešama, ja viņš mums sagud­rotu kādu nodarbošanos. Pats nezinu, kāda tā varētu būt. Nu, varētu kauču vai novākt gruvešus pilsētas sa­grautajā daļā, kraut akmeņus kaudzēs, salasīt naglas. Un likt to darīt barā, visiem kopā. Pati lielākā nediena ir tā, ka nav mums itin nekādas sabiedriskās dzīvoša­nas, Itin nekādas. Nīkstam katrs pats par sevi. Un gaidām, kamēr mums kāds ko pasniegs. Ja tas ilgi vil­ksies, galīgi pazaudēsim cilvēka ģīmi.

Es nepaguvu neko atbildēt, jo ienāca Evelīna un tū­liņ atkal iespraucās man starp kājām, bet viņai nopa­kaļ iesteidzās Katī.

—       Katī, — es saku, — man palicis maz laika. Tā­pēc runāšu pavisam īsi. Vai tu nāktu ar Evelīnu dzīvot pie mums Malvilas pilī? Tavam tēvocim iebildumu nav.

Katī nosarkst, un no viņas sejas redzams, ka viņa labprāt to darītu. Taču ar atbildi viņa vilcinās.

—       Oi, es pati nezinu, ko iesākt, — viņa atbild, acis nodurdama un izlikdamās pavisam samulsusi.

—        Es redzu, ka mans piedāvājums tevi neieprie­cina, — es saku. — Tev tiesības atteikties, ja tu vēlies. Es neviena nepiespiežu.

—       Nē, nē, — Katī aši attrauc, — tā nepavisam nav. Man tikai žēl atstāt tēvoci vienu.

—   Te tev nu bija, — Marsels nobrīnās.

—       Ja tev viņa tik ļoti žēl, — es saku, — tad jau gan labāk paliec Larokā. Nerunāsim vairs par to.

Katī tūlīt atskārst, ka es par viņu zobojos, pasmaida un lauku meičas tiešumā, kas man patīk daudz labāk nekā viņas parastā klīrēšanās, atklāti atbild:

—       Kāpēc zoboties par nabaga meiteni? Tu pats zini, ka mīļuprāt braucu jums līdzi!

Es patiesi iesmejos, tāpat arī Marsels. Viņš droši Vien bija ievērojis īsās sarunas un ilgos skatienus, kas tika pārmīti pie gaļas veikala.

—        Tātad tu brauksi līdzi? — es vēlreiz noprasu. — Un vēlāk to nenožēlosi?

—       Un pamest tēvoci tev ari nebūs žēl? — Marsels savukārt apjautājas.

Katī aizrautīgi, no visas sirds, iesmejas. Smiekli vi­ņai šķiet pāršalcam augumu no galvas līdz pat kāju pirkstiem, kā šūpās salīgodami plecus, krūtis, gurnus. Tas man tik Joti patīk, ka nespēju novērst no viņas skatienu. Katī droši vien to pamanījusi, jo, valšķīgas acis man uzmezdama, ļaujas jaunai smieklu šaltij.

—   Paklausies, Katī, — es ierunājos. — Tu pati sa-, proti, ka lūgt Filbērain atļauju nav vērts, viņš nekad to nedos. Tev un Evelīnai vajadzēs aizbēgt. Larokas iedzīvotāji pēc dažām minūtēm droši vien sapulcēsies pils laukumā, lai noskatītos izrādē, ko es viņiem sarī­košu. Tu tur nenāc. Aizbildinies, ka Evelīnai uznākusi astmas lēkme, un paliec mājās. Līdzko ļaudis būs sa­pulcējušies pie pils, veicīgi sakravā čemodānus ar sa­vām un Evelīnas mantām, aiznes tos pie mūsu pajūga un paslēp, pārklājot ar maisiem, kuros bija salikti mai­zes klaipi. Tad abas izejiet pa dienvidu vārtiem uz Malžakas ceļa un dodieties tālāk. Pēc pieciem kilomet­riem krustojumā uz Rigudī pagaidiet mūs.

—   Skaidrs, — Katī nosaka.

—   Nerādieties, iekāms neesat pārliecinājušās, ka tie esam mēs. Bet tu, Evelīn, visās lietās paklausi Katī.

Meitene piekrītoši pamāj un, ne vārda neteikdama, veras manī ar mēmu aizrautību. Iestājas klusums.

—   Es tev pateicos, Emanuel, — Kati izjusti saka. — Vai drīkstu visu pastāstīt Tomā?

—   Nestāsti viņam neko. Tev arī nav daudz laika. Abas ar Evelīnu pazūdiet ātrāk tavā istabā.

Un Katī patiešām pazūd, taču vēlreiz atskatās, lai redzētu, vai es nolūkojos viņai pakaļ.

—   Nu, Marsel, tagad iešu arī es. Negribu, lai Fil­bērs pamana, ka esmu pie tevis. Tas tev varētu kaitēt.

Marsels mani nomutē. Gaitenītī pagriežos atpakaļ, izņemu no kabatas tīstokllti un nolieku uz galda.

—   Lūdzams, pieņem to no manis. Tas tev noderēs, kad Filbērs, uzzinājis par Kati aizbēgšanu, samazinās tev pārtikas devu.

Uz ielas pie manis pienāk gara un masīva auguma dāma, ģērbusies zilā svīterī un platās biksēs. Viņai ir īsi, biezi, iesirmi mati, spēcīgi vaigu kauli un zilas acis.

—   Konta kungs, — viņa saka zemā, labi nostādītā baisī, — atļaujiet iepazīties: Judīte Medāra, matemā­tikas skolotāja, neprecējusies. Es saku «neprecējusies», nevis «vecmeita», lai novērstu pārpratumu.

Šāda veida iepazīšanās mani uzjautrina, un, tā kā viņas izrunā nav nekādu vietējās izloksnes pazīmju, es apjautājos, vai viņa ir larokiete.

—   Nē, esmu no Normandijas, — viņa paskaidro, sa­tverdama manu labo roku un to spēcīgi sažņaugdama. — Es dzīvoju Parīzē. Pareizāk sakot, tiku dzīvojusi Parīzē, kad pasaulē vēl bija tāda pilsēta. Taču man ir arī mājiņa Larokā, un tāpēc esmu paglābusies.

Atkal viņa sažņaudz manu roku. Es viegli pamēģinu atbrīvoties no vikingietes ciešā spiediena, bet viņa — varu apzvērēt, ka tas notiek gluži neapzinīgi — vēl stingrāk sažmiedz pirkstus.

—  Jā, tāpēc esmu paglābusies, — viņa atsāk, — un guvusi iespēju iepazīties ar visai savdabīgu teokrātisku diktatūru.

Tātad atradies vismaz viens cilvēks, kurš nebīstas Fabrelatra garo ausu. Savus lielos lokatorus viņš ne­pilnu piecu metru atstatuma pastiepis uz mūsu pusi, taču brašajai vikingietei tas bijis nebijis.

-» Ņemiet vērā, — viņa paziņo savā skaļajā balsī ar skaidro izrunu, — ka es esmu katoliete (trešais mana delma sažņaudziens), taču šāda tipa baznīcas Kalpus man reti kad gadījies sastapt. Un ko lai saku par savu līdzpilsoņu pasivitāti? Viņi samierinās ar visu! Varētu domāt, ka Filbērs tiem laupījis viņu vīrie­tības atribūtus!

Par dūšīgo vikingieti turpretim varētu sacīt, ka viņa, neraugoties uz savu dzimumu, saņēmusi šos citiem no­laupītos atribūtus. Tā viņa šeit stāv savās platajās biksēs, ar spēcīgi sakniebtiem šķautņainajiem žokļiem virs atrotītās svītera apkakles un zilajām, dzirkstoša­jām acīm. Un Larokas galvenajā ielā skaļā balsī met izaicinājumu varmācībai.

—   Ir tikai viens izņēmums, — viņa paziņo, — un tas ir Marsels. Viņš šeit ir vienīgais vīrietis!

Nez vai viņa tāpat iztausta Marsela bicepsus kā ma­nējos? Tas gan varētu būt. Un tur arī būtu, ko aptaus­tīt. Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem, Marsels veidots no viena vienīga muskuļu kamola, un ir ne ma­zums sieviešu — turklāt ne tikai neprecētās vien —, kurām vēl patīk gar tiem paknaibīties.

—   Konta kungs, — Judīte turpina savā tribūna balsī, — es jums izsaku atzinību. Atzinību par to, ka nevil­cinājāties ar pārtikas sadali (viņa atkal sažņaudz manu delmu), jo tā bija vienīgā iespēja, lai no atvestā kāds mazumiņš tiktu arī mums. Atzinību arī par dros­mīgo uzstāšanos pret vietējiem esesiešiem (mans delms sajūt vēl vienu žņaudzienu). Es nebiju piecēlusies, ci­tādi būtu ieradusies jums palīgā.

Piepeši viņa noliecas pie manis (es saku «noliecas» tāpēc, ka man visu laiku tāda sajūta, it kā viņa būtu centimetrus četrus garāka par mani) un iečukst man ausī:

—  Ja jūs, Konta kungs, kādu dienu gribētu spert no­teiktākus soļus pret šo nelieti, varat rēķināties ar manu palīdzību.

Viņa saka «rēķināties ar manu palīdzību» klusi, bet ļoti apņēmīgā balsī. Izsliedamās viņa pamana, ka Fab­relatrs pielavījies turpat jau aiz muguras, palaiž vaļā manu roku un tik sparīgi .apeērtas atpakaļ, ka ar plecu uztriecas izstīdzējušajam garstilbim, kurš nolīgojas vien.

—   Gaiss man vajadzīgs! Gaiss! — plaši atmezdama rokas, Judīte iesaucas savā spēcīgajā balsī. — Velna milti! Vai tad Larokā vairs nav vietas, kur kāju spert?

—  Atvainojiet, cienītā, — Fabrelatrs vārgā balsī no­pīkst.

Bet Judīte uz garo maiksti pat nepaskatās. Viņa pastiepj man roku, es to paspiežu un jūtu, ka muskuļi man smeldz. Esmu priecīgs, ka izdevies atrast tādu sabiedroto.

Aizeju pa ielu līdz mūsu pajūgam. Puiši strādājuši čakli, un vezums gandrīz jau sakrauts. Kra-kra, kurš bija izklaiņojies, drupačas knābādams, turpat Lanuai-, jam zem pašām kājām, tagad mācīta vīra cienīgā stājā pastaigājas pa Malabāra plato muguru. Pamanījis mani, viņš draudzīgi ieķērcās un uzmetas man uz pleca, lai sāktu knakstīties. Tomā, kas piesarcis un saspringts laiku pa laikam pablenž uz kurpnieka inājeles pusi, pavelk mani sāņus un apjautājas:

—   Kas noticis? Kāpēc Katī aizgāja no mums?

Mani uzjautrina šis «no mums».

—   Evelīnai uznākusi astmas lēkme, tāpēc Katī pa­lika pie meitenītes.

—   Vai tad tas nepieciešams?

—   Protams, ka nepieciešams! — es mazliet sapīcis attraucu. — Astmas lēkme nav nekāda nieka lieta, tā ir ļoti mokoša. Vajadzīgs, lai kāds būtu tuvumā.

Tomā apmulsis nodur acis, tad pēkšņi tās atkal pa­ceļ un, šķietami sasparojies, neskanīga balsī iejau­tājas:

—        Saki, vai tas radītu lielas grūtības, ja Katī pār­celtos uz Malvilas pili pie savas māsas un vecmā­muļas?

Es noskatos uz viņu. «Pie savas māsas un vecmā­muļas» — tas ir vēl uzjautrinošāk nekā iepriekšējais «no mums».

—       Radītu gan, turklāt visai lielas, — es nopietni atbildu.

—   Un kādas?

—        Filbērs taču noliedzis pārcelties no Larokas uz citu vietu, tāpēc droši vien neļautu viņai to darīt. Katī tad vajadzētu aizvest slepšus.

—   Un kas par to?

—        Kā kas par to? Vai tu meitieša dēļ gribētu sa­nīsties ar Filbēru?

—   Varbūt tik tālu nenonāktu?

—        Nonāktu gan! Filbērs ari metis acis uz šo skuķi. Viņš Katī piedāvājis pārcelties pie viņa uz pili.

Tomā nobāl.

—   Tāpēc jo vairāk!

—   Ko nozīmē — tāpēc jo vairāk?

—   Meitene jāpaglābj no šā cilvēka tīkojumiem.

—       Tu esi gan jocīgs, Tomā. Kā tu vari zināt, ko domā Katī? Varbūt Filbērs viņai patīk.

—   Noteikti nepatīk.

—        Bet kāda tam nozīme? — es saku. — Mēs Katī patiesībā nemaz nepazīstam. Tikai pirms nepilnas stun­das pirmo reizi viņu ieraudzījām.

—   Viņa ir ļoti laba meitene.

—   Tu gribi sacīt — morālā ziņā?

—   Protams.

—   A, ja tu esi tādās domās, tad tas visu izmaina. Vispār es pilnīgi paļaujos uz tava sprieduma objekti­vitāti.

Es sevišķi uzsveru vārdu «objektivitāti». Taču tās ir veltas pūles. Jau parastos apstākļos viņam humora izjūta ir sveša. Bet šobrīd jo vairāk.

—   Tātad tu esi ar mieru? — Tomā nedroši apvai­cājas. — Aizvedīsim Katī?

Šoreiz es uz viņu nolūkojos ar ļoti nopietnām acīm.

—  Tev man jāapsola viena lieta, Tomā. Un proti, ka tu šajā pasākumā neizrādīsi nekādu ierosmi.

Tomā vilcinās, taču kaut kas manā balsī un acis liek viņam apdomāties, jo beidzot viņš saka:

—   Es tev apsolu.

Pagriežos, aizdzenu no sava pleca Kra-kra, kurš jau sāk man apnikt, un dodos augšup pa galveno ielu. Tās galā lielie tumšzaļie vārti atveras, un acumirklī uz ielas apklust visas sarunas.

Vispirms pa vārtiem iznāk Armāns ar savu drūmo un noslēgto viepli. Pēc tam parādās kāda varen uzpo­susies būtne, kuru gan es nekad vēl neesmu redzējis, taču pēc Marsela nostāsta uzminu, ka tas ir Gasels. Visbeidzot izsoļo pats Filbērs.

Viņš ir labs aktieris. Viņš nevis vienkārši iznāk, bet izsoļo. Ļaudams Gaselam rūpīgi aizvērt vārtus viņam aiz muguras, Filbērs sastingst un pārlaiž tēvišķīgas gādības pilnu skatu pils priekšā sanākušajiem ļaudīm. Ģērbies viņš tajā pašā tumši pelēkajā uzvalkā, manis «aizdotajā» kreklā ar pelēko adito kaklasaiti. Uz krū­tīm viņam karājas krusts, kura galu viņš satvēris ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, it kā iedvesmu smeldamies. Saule apmirdz viņa melno matu kasku, iezīmēdama tumšas ēnas sejas askētiskajā maskā, kurā zalgo skaistās šķielējošās acis. Filbērs nedižojas. Taisni otrādi. Seju uz priekšu pasliecis, viņš augumu it kā atbīda otrā plānā, lai pasvītrotu, cik niecīga nozīme tam tiek piešķirta. Viņš veras larokiešos ar rāmu, lab­sirdīgu skatienu, it kā apliecinādams, ka jebkuru mirkli gatavs mirt mocekļa nāvē.

Ieraudzījis rnani nākam, Filbērs pašķir nelielo ļaužu pūlīti un, rokas pastiepis, ar brālīgā priekā mirdzošu seju traucas man pretim.

—   Esi sveicināts Larokā, Emanuel, — Filbērs saka savā labskanīgajā samtainajā balsī,, ar labo roku sa­tver manu delnu un pārklāj to vēl ar kreisās rokas plaukstu, it kā lielu dārgumu saujā turēdams. — Kāds prieks tevi atkal redzēt! Protams, protams, tā nav ne­kāda problēma! Tā kā Kolēns nedzīvo Larokā, tad ir pats par sevi saprotams, ka mūsu dekrēti uz viņu ne­attiecas. Viņš mierīgi var no darbnīcas aizvest savas mantas.

Filbērs to visu paziņo ļoti ātri un pat nevērīgi, it kā nekādu domstarpību šajā jautājumā nekad nebūtu bijis.

—   Un tad šī nu būtu tā gotiņa, — Filbērs izbrīnī­jies turpina un paceļ rokas, kā gribēdams lopiņu svētīt. — Vai patiesi tas nav liels brīnums, ka žēlīgais debesu tēvs radījis tādu dzīvnieku, kurš, pārtikdams no zāles un siena, dod cilvēkam pienu? Kā gosniņu sauc?

—   Melnaļa.

—   Melnaļa tomēr mums dos baltu pieniņu. — Un viņš palaiž ļoti garšīgu sīku smiekliņu, kuram piebalso vienīgi Fabrelatrs un Gasels. — Bet es šeit taču redzu arī tavus draugus, Emanuel. Labdien, Kolēn, labdien, Tomā, labdien Žakē, — Filbērs laipni visus sveicina, taču nepieiet nevienam klāt un nesniedz roku, tādējādi

pasvītrodams, ka viņš ievēro zināmu distanci starp saimnieku un viņa biedriem. Mjetai un Falvinai viņš tikai pamāj ar galvu. — Es jau zinu, Emanuel, ka tu mums esi atvedis jaukas dāvanas, — Filbērs turpina, pievērdams savas melnās, aiz labestības valgās acis. — Maizīti, galiņu, sviestiņu!

Un pie katra izsauciena viņš pamet pret debesīm rokas.

—   Abi maizes klaipi un sviests ir dāvana, — es liej tišķi paziņoju. — Bet gaļa gan netiek dāvināta. To, Filbēr, tu ielāgo.

Un, iedams pa priekšu, es Filbēru aizvedu līdz saim­nieka veikaliņam.

—    Kā pats redzi, gaļas diezgan daudz. Puse teļa. Es Lanuaijam teicu nevilcināties ar sagriešanu, jo diena būs karsta, bet ledusskapju šeit, protams, vairs nav. Kā jau sacīju, maizi un sviestu mēs jums dāvi­nām, bet gaļu ne. Malvilas pils iemītnieki par gaļu gribētu pretim saņemt cukuru un ziepes.

Manā runā Filbēram nepatīk vismaz trīs lietas. Vis­pirms, tas, ka es viņu uzrunāju vārdā šeit, viņa dzimt­muižas ļaužu priekšā. Otrkārt, vērsēna pusliemenis jau sadalīts, un nekas tur vairs nav grozāms. Treškārt, es pieprasu produktus. Taču viņš savu īgnumu neizrāda un ar patiku aplūko atvesto gaļu.

—   Tas būs pirmais svaigas gaļas kumosiņš, ko mēs iebaudīsim kopš bumbas sprādziena, — viņš saka savā skanīgajā baritonā, ar sērīgajām acīm nolūkodamies pārmaiņus uz mani, uz maniem biedriem un uz laro­kiešiem, kuri vēl aizvien cieš klusu. — Es priecājos par mums visiem. Kas attiecas uz mani pašu, tad jau tu, Emanuel, zini, ka es iztieku ar mazumiņu. Cilvē­kam, kurš ar vienu kāju stāv kapā, nekas liels nav vajadzīgs. Taču, no otras puses, kamēr vēl esmu pie

dzīvības, es jūtos atbildīgs par larokiešu niecīgajiem krājumiem, un tāpēc tev mani jāatvaino, ja es skopo­šos.

—   Dāvana paliek dāvana, — es salti nosaku. — Bet apmaiņas darījums ir apmaiņas darījums. Ja gribam, lai tādi starp Malvilu un Laroku notiktu arī turpmāk, mums par gaļu jāsaņem kaut kas līdzvērtīgs. Manu­prāt, es nebūšu prasījis pārmērīgi daudz, ja par teļa pusi gribētu saņemt desmit kilogramu cukura un piec­padsmit paciņu mazgājamā pulvera.

—  Paskatīsimies, Emanuel, — Filbērs labsirdīgā balsī atbild. — Nevaru pateikt, cik daudz cukura mums vēl ir (un es redzu, ka viņš ar acīm nozibsnī uz Gaselu, kurš paver muti, lai ko sacītu), bet rnēs darīsim visu iespējamo, lai tu justos apmierināts vai vismaz gan­drīz apmierināts. Tu jau pats būsi ievērojis, ka mēs šeit dzīvojam galējā nabadzībā. Mūsu rocību nevar ne salīdzināt ar pārticību, kāda valda pie jums Malvilā. (Pie šiem vārdiem viņš nozīmīgi paskatās uz saviem draudzes locekļiem.) Ceru, tu, Emanuel, neņemsi ļaunā, ka mēs tevi nevaram pat pacienāt ar pusdienām.

—   Mēs tā kā tā gribam doties atceļā, līdzko būsim saņēmuši zirgus, šautenes un norunātos produktus. Ti­kai pirms tam es vēl labprāt pajādelētu ar zirgiem, lai tie dabū ielocīt kājas.

Un es viņam pastāstu par savu nodomu pils lau­kumā nodemonstrēt jāšanas vingrinājumus.

—   Tā taču ir lieliska izdoma! — Filbērs iesaucas, jo viņam nav iebildumu uz citu rēķina spēlēt gādīga namatēva lomu. — Mums diemžēl nav tikpat kā nekā­das iespējas izklaidēties. Noskatīsimies tavus demon­strējumus ar prieku, Emanuel. Ja vien tev pašam tie nav pārāk bīstami. Labi, tad nu arī iesim, — viņš uzaicina un laipni pamāj ar rokām, sava ganāmpulka avis sev līdzi saukdams. — Ja tev steiga, tad nezau­dēsim veltīgi laiku. Tikai es neredzu šeit Katī, — viņš pēkšņi ieminas, kad Gasels un Armāns, viņa mājie­nam paklausīdami, atver abas vārtu puses, pa kurām laukumā sapulcējas mazliet jau atdzīvojušies larokieši,, kuri tomēr vēi neuzdrošinās sarunāties kaut cik skaļā balsī.

— Dzirdēju, ka Evelīnai uznākusi astmas lēkme un Katī palikusi, lai viņai palīdzētu, — es paskaidroju.

Nevēlēdamies dot Filbēram iespēju iztaujāt, es ašiem soļiem aizsteidzos tālāk pa gatvi.

Zirgus es gribētu saņemt pašās beigās, tāpēc lūdzu Filbēru izsniegt man vispirms šautenes, patronas un mums pienākošos produktus. Filbērs mani nodod sava vikāra ziņā, iepriekš pasniegdams tam atslēgu saišķi un pie reizes klusu ko iečukstēdams. Žakē un Kolēns nāk man nopakaļ ar diviem prāviem maisiem.

Es vairs neatceros, kurš no slavenā amerikāņu ko­miķu pāra Lorela un ITārdija bija resnulis un kurš — sīkaļa, bet Gasels man noteikti atgādināja mazāko no tiem. Viņam ir tāds pats izstīdzējis kakls, izģindusi seja, smails zods, izvalbītas acis, vientiesīgs izskats. Tikai amerikāņu komiķim mati bija izpūruši, bet Gaselam tie rūpīgi sasukāti, turklāt iecirtoti, gluži tāpat kā savā laikā manām māsām. Pleci viņam ir šauri, vi­duklis tievs un kuplie gurni iežņaugti spodri baltā uz­svārcī, kas apjozts nevis jostas vietā, kā to mēdz darīt vīrieši, bet krietni augstāk. Balss viņam nav ne vīriš­ķīga, ne arī sievišķīga, bet kaut kāda vidēja.

Kopā ar Gaselu mēs ejam pa bezgalīgi garu ar mar­mora plāksnēm izklātu gaiteni.

— Gasel, — es ierunājos, — esmu dzirdējis, ka Fil­bērs tevi gribot iesvētīt garīdznieku kārtā.

—   Nē, nē, tā gluži nav, — Gasels savā grūti rak­sturojamajā balsi saka. — Mācītāja kungam padomā izvirzīt manu kandidatūru Larokas draudzes nobalso­šanai.

—   Un pēc tam nosūtīt tevi uz Malvilas pili?

—   Tikai tādā gadījumā, ja jums nebūtu iebildumu,— Gasels pazemīgi paskaidro, turklāt dīvainā kārtā šķie­tami bez jebkāda viltus.

—  Mums nekas nav pret tevi, Gasel. Tikai, man lie­kas, tev pašam būs žel aizbraukt no šejienes un savas mājiņas pilsētā.

—  Tā ir gan, — Gasels tik patiesā vaļsirdībā atzīs­tas, ka es jutos pārsteigts. — Sevišķi žēl mājiņas.

—   Neraizējies, Gasel, — es viņu mierinu, — tev ne­vajadzēs to darīt. Malvilas ticīgie ļaudis svētdienas vakarā par abatu vienbalsīgi ievēlēja mani.

Aiz muguras dzirdu kādu ieirgojamies; man liekas, tas ir Kolēns, taču es neatskatos. Bet Gasels apstājas un ar savām izvalbītajām acīm veras manī. Tā kā acis viņam izspiedušās, turklāt uzacis augstu uzrautas, se­jai piemīt mūžīga izbrīna izteiksme. Sīs pašas īpatnības pēc Gasela seja izskatās muļķīga, taču tāds iespaids ir maldīgs, jo Gasels nepavisam nav dumjš. Viņa izstī­dzējušā kakla vienā pusē es pamanu pietūkumu. Tas droši vien ir kākšļa aizsākums, bet, tā kā ar šo kaiti parasti sirgst tikai pavecākas sievietes, tad esmu ļoti izbrīnījies. Sā vai tā, nabaga zēnam, liekas, kaut kas nav kārtībā ar dziedzeriem.

—   Vai mācītāja kungam jūs jau to teicāt? — Ga­sels savā smalkajā balstiņā vaicā.

—   Nē, vēl kaut kā nav iznācis.

—   Mācītāja kungs par to būs gauži apbēdināts, — Gasels saka, jau atkal soļodams man līdzās.

Manuprāt, tam vajadzēja nozīmēt, ka viņš, Gasels, nepavisam nejūtas apbēdināts. Droši vien domas par to, ka būtu jādodas prom un jāzaudē patīkamā iespēja spodrināt un aizvien no jauna uzkopt jau tā tīro mā­jiņu, viņam šķiet briesmīgas. Patiesībā šis Gasels ne­maz tik pretīgs nav. Labestīgs vientiesītis, kurš dievina savu dvēseles ganu un par to vien sapņo, kā ar koši sacirtoticm matiem, nevainojami baltā uzsvārcī un ar neskartā šķīstībā saglabātu dvēseli kādu dienu nokļūt jaunavas Marijas klēpī. Vispār nekaitīgs cilvēciņš. Bet varbūt tomēr savā ziņā bīstams, ja viņš pakļaujas tādam cilvēkam, kāds ir Filbērs, un samierinās ar ne­taisnību.

Pagraba durvis noslēgtas. Atslēgu divas reizes pa­griežot, Gasels tās atdara un ieiet telpā, kurā savākti no Larokas iedzīvotājiem ar viltīgu pierunāšanu iz­krāptie labumi. Pagrabs pārdalīts divās daļās. Pir­majā, kur atrodamies mēs, pārtikas krājumu nav. Ga­ļas produkti, vīns un citas pārtikas vielas glabājas aiz durvīm, kuras nodrošinātas ar milzīgu piekaramo slē­dzeni. Tur Gasels man neatļauj ieiet. Tikai, kamēr viņš nodalījuma durvis atdara un tās atkal noslēdz, es pagūstu tur iemest skatienu.

Priekšējā telpā statīvos salikti šaujamie ieroči, bet plauktos rūpīgi sašķirotas patronas.

— Tā, — Gasels neskanīgi nosaka, — šeit tu vari izvēlēties.

Par šādu devīgumu esmu pārsteigts. Taču tūlīt at­skārstu — tas izskaidrojams vienīgi ar to, ka Filbērs un Gasels nenieka nesajēdz no ieročiem. Taču es ne ar vienu vaibstu neizrādu savu izbrīnu un uzmetu ska­tienu arī Kolēnam, lai tikai viņš nepasaka kādu vārdu nevietā. Saskaitu pavisam vienpadsmit ieročus, bet šo vienpadsmit vidū, kas lielāko tiesu ir parastās lauci­nieku divstobrenes, brīnišķīgā izcilībā, tikpat kā tīrosiņu zirgs nožēlojamu ādinieku vidū, atmirdz lieliska Springfīlda firmas šautene, kuru Lormio droši vien savā laikā iegādājies, lai piedalītos kādās augstāko aprindu sarīkotās tropu apvidu medībās. Tas ir dārgs Ierocis, ar kuru pusotra simta metru attālumā iespē­jams nogāzt bifeli (protams, ar tādu noteikumu, ka turpat tuvumā paslēpušies trīs labi šāvēji, kuru uzde­vums ir iejaukties, ja augstais klients izrādījies pārāk nemākulīgs). Tūlīt es to neņemu, bet iepriekš pārbaudu munīciju. Atbilstoša kalibra patronas šeit pietiekamā skaitā. Pārējo divu ieroču izvēle ir ātra: paņemu 22. kalibra šauteni ar optisku mērķēkli, kas droši vien pie­derējusi Lormio dēlam, un vienu no labākajām medību divstobrenēm. Arī tām munīcijas netrūkst. To saberu vienā no maisiem un turpat ielieku arī visas trīs šau­tenes, bet Žakē piekodinu maisu cieši apvīstīt ar auklu, lai ieroči ceļā nenoberzētos. Gasels paņem otru maisu, piesaka mums uzkavēties turpat, priekšējā telpā — ta tas teitan esot pieņemts, viņš atvainodamies pa­skaidro —, bet pats ieiet otrā nodalījumā. Pēc brīža Gasels atgriežas un pasniedz man piepildīto maisu.

Zirgu steliņģos mums ar Armānu rodas domstarpī­bas. Abas ķēves — turpmāk es par tām pastāstīšu sī­kāk — kopš sprādziena dienas droši vien turētas pus­badā, jo dzīvnieki novārguši un applukuši. Negribē­dams kāpt mugurā tik neizskatīgiem zirgiem, es ķēros pie skrāpja un sukas, lai gan Armāns blenž manī ar īgnu skatienu. Viņš neatkāpjas no manis ne soļa, taču ij nedomā nākt palīgā. Armāns iejaucas tikai tad, kad es pieeju pie jāšanas piederumu kambara, izvēlos divē­jus seglus un tos uzlieku uz steliņģu šķērssienas.

— Ko tu gribi darīt ar segliem? — viņš sapīkušā balsī iejautājas.

—   Protams, apseglot abus zirgus.

—   Nekas nebūs, — Armāns paziņo. — Tā es ne­esmu ar mieru! Man ir rīkojums tev izsniegt abas ķē­ves, bet par segliem nebija nekādas runas. Pēc izrādes atgādā man tos atpakaļ.

—   Bet kā tad zirgus varēs aizjāt uz Malvilu? Vai tāpat neapseglotus? Šitādus zirgus?

—   Nav mana daļa. Varēji paņemt līdzi savus seg­lus.

—   Malvilā mums lieku seglu nav. Ko lai es lieku mugurā ķēvītēm?

—   Liec, ko gribi.

—   Bet, paklau, Armān, es taču Laroku neizputinu. Jums paliek trīs zirgi un treji segli.

—    Bet ja tie nolietosies? Ar ko es tos aizvietošu? Turklāt tu pievāc vislabākos. Es pats kopā ar veco Lormio tos nopirku Parīzē pie Ermsa. Lielu naudu par tiem izgāza. Tu labi zini, ko ņem. Deguns tev smalks. Bet es arī pazīstu drēbi!

Neko viņam neatbildu. Sāku atkal ar suku apstrādāt vienu ķēvi. Ka Armāns rūpētos par savu saimnieku in­teresēm, vienalga, vai tas būtu Lormio vai Filbērs, ir kaut kas pilnīgi jauns. Bet kāpēc viņš ietiepjas? Vai tā būtu sīka atriebe par salēkšanos ar Kolēnu?

—   Nevaru saprast, kāda velna pēc tu tā centies? — pēc brīža es ieminos. — Filbēram segli bijuši nebijuši.

—   Tā jau nu gan būtu, — Armāns piekrīt. — Vienī­gais, uz ko viņam nags, tā ir kumēdiņu spēlēšana. Bet, ja es Filbēram teikšu, lai šos seglus neatdod, jo tie maksā lielu naudu, tad viņš tev noteikti parādīs garu degunu. Vismaz par velti tu ne velna nedabūsi.

No viņa vārdiem es izdaru divus secinājumus. Vis­pirms, skaidri jaušams ir neliels izspiešanas mēģinā­jums. Otrkārt, pilnīgs cieņas trūkums pret savu saim­nieku, Un tas, savukārt, liek domāt, ka abi nekrietne]i havā starpā sadalījuši varu, bet Gasels un Fabrelatrs viņiem tikai velkas astē, bez tiesībām kādu vārdu līdzi runāt.

—   Redzi, Armān, — es ierunājos un izslienos ar suku vienā, bet skrāpi otrā rokā. — Nesaki Filbēram

neko,

—   Nezinu, kā iznāks.

—   Tev nav nekādas jēgas to darīt.

—   Bet nav arī nekādas jēgas to nedarīt.

Tā, tagad viss skaidrs. Uzsmaidu Armānam, lai ap­liecinātu, ka esmu viņu sapratis un nedomāju skopo­ties. Taču viņš vairs neko nesaka. Es atkal sāku strā­dāt ar skrāpi. No tā, ka pārrunas ieilgušas, ķēvītes baltais kažoks tikai iegūst. Spodruma ziņā tas jau var sākt sacensties ar Gasela balto uzsvārci.

Ar abiem elkoņiem atbalstījies uz steliņģu starpsie­nas, Armāns nolūkojas manī, bālganās skropstas pār ūdeņainajām acīm blisinādams.

—   Tev ir varen smuks gredzens, — beidzot viņš ieminas.

—   Vai gribi to uzlaikot?

Novelku gredzenu no zeltneša un pasniedzu viņam. Biezās lūpas kāri pastiepis, viņš to aplūko, tad ap­tausta un beidzot uzspīlē uz mazā pirkstiņa. To pavei­cis, uzliek delnu uz starpsienas un ar puspievērtām acīm tīksminās ap gredzenoto pirkstu. Tad arī es no­lieku suku un skrāpi un sāku apseglot ķēves. Mēs vairs nepārmij am neviena vārda.

Abas baltās ķēves es savā laikā tiku nopircis no kāda cirka mākslinieka, kuram vajadzēja atsacīties no uzvedumiem. Vienu ķēvīti sauca par Morgānu, otru — par Meluzīni. Sie vārdi man nepalika, taču jāatzīst, ka uz cirka afišām tiem vajadzēja izskatīties lepni.

Abas bija sniega baltumā, ar garām astēm un kuplām krēpēm.

Vecais Lormio tās ieraudzīja pie manis un par varēm gribēja nopirkt kopā ar trim kastrētiem angļuarābu sugas zirgiem. Veltīgi es nopūlējos viņam ieskaid­rot, ka tie ir cirka izrādēm vai kinostudiju vajadzībām speciāli apmācīti, bet parastām izjādēm bīstami zirgi. Taču viņš neatlaidās un, būdams ietiepīga rakstura cil­vēks, beidzot panāca savu. Visus piecus vai nevienu — tāds bija viņa noteikums. Tad nu es arī piekāpos. Lai gan samaksātā summa bija tik liela, ka runāt par pie­kāpšanos šeit īsti nebūtu vietā.

Es domāju, ka Lormio savos staļļos ilgi neturēs zir­gus, kuriem pats baidās mugurā kāpt. Taču tā neno­tika. Tie viņam noderēja sava prestiža celšanai. Sep­tiņdesmit sestā gada vasarā viņš pa divi lāgiem lūdza Biržitu ar tiem izjāt par godu saviem viesiem, maksā­dams divi simti franku par katru seansu. Tiesa, gal­venais izrādes numurs bija kritieni. Taču materiāli iein­teresētā Biržita par tādu samaksu būtu bijusi ar mieru katru dienu krist no zirga.

Kad es beidzot parādījos pils laukumā, vezdams aiz pavadas Morgānu, bet man nopakaļ nāca Armāns ar Meluzīni, visi larokieši jau bija sapulcējušies pils te­rasē. Piegāju viņiem tuvāk un lūdzu nesteigties man palīgā un neuztraukties, ja es noveltos no zirga. Patie­sībā tāds lūgums bija lieks. Tā kā es larokiešiem tagad aizstāju televīzijas izrādi, tad, pats par sevi sapro­tams, viņi varēja būt tikai pasīvi vērotāji. Skatītāju sejās atplaiksnījās bērnišķīgs prieks, taču laiku pa lai­kam viņi uzmeta biklus mirkļus Filbēram, it kā juzda­mies vainīgi par to, ka iedrošinājušies šeit sapulcēties, lai papriecātos. To redzot, man sažņaudzās sirds.

Bumbas sprādziens zālienu pils laukumā bija tikai apsvilinājis rūsganu, nevis pilnīgi izpostījis. Apgāju divas reizes apkārt laukumam, kas ar apdegušo zāli atgādināja salmu paklāju, gan ar acīm, gan kājām pār­baudīdams, cik stingra ir augsne. To nevarēja uzskatīt par sliktu, jo lietū zeme gan bija atvilgusi, taču ne tadā mērā, ka būtu kļuvusi staigna. Uzlēcu seglos un apjāju soļos vēl divus apļus, bet pēc tam vēl vienu, jau likdams Morgānai izpildīt dažādus paņēmienus, lai pārliecinātos, ka tā nav aizmirsusi dresūru. Tad uzsāku ceturto apli un devu ķēvei zīmi, pareizāk sakot, veselu virkni zīmju, paskubinādams viņu galvenā nu­mura izpildei. Saspiedu ar abiem stilbiem Morgānas sānus, saņēmu pavadu kreisajā rokā, tad vēl ciešāk sakļāvu kājas un piepeši pametu uz augšu labo roku. Morgāna tūlīt reibinošā ātrumā sāka lēkāt un līdzīgi vilciņam virpuļot uz visām pusēm tā, ka, no malas noskatoties, likās, ka zirgs par katru cenu cenšas iz­mest jātnieku no segliem, lai gan patiesībā tas tikai paklausīgi izpildīja dotās pavēles. Izpurināts es tiku pamatīgi, bet nekādas briesmas man nedraudēja pat tajos mirkļos, kad es šķietami izmisīgi ar pastieptu roku tvarstīju gaisu, it kā vairs nespēdams -noturēties trakojošā zirga mugurā.

Izdarīju trīs šādu lēcienu sērijas, ko nomainīja īsi atelpas brīži, un tad, apjājis vienu apli soļos, nokāpu ne zirga.

Filbērs ar svinīgu seju stāvēja skatītāju pirmajā rindā starp Gaselu un Fabrelatru. Atbalstījies uz mūra balustrādes, viņš uzsauca man īsu «bravo» un divas reizes it kā sasita plaukstas. Bet tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Filbēra plakšķus pārbrāzmoja ne­valdāms sajūsmas vilnis. Visi larokieši aplaudēja cik vien spēka, un aplausi turpinājās vēl ilgi pēc tam kad Filbēra pāris skopie pieklājības plakšķieni jau sen bija izskanējuši. Saīsinādams Meluzīncs kāpšļu siksnas, es tīšām vilcinājos, paslepšus vērodams Filbēru. Viņš stā­vēja nobālis, ar sakniebtām lūpām un šaudīgu ska­tienu. Jo ilgāk turpinājās aplausi, nepavisam vairs neatbilzdami manam īslaicīgajam sniegumam, jo skaid­rāks kļuva, ka tie patiesībā vērsti pret Filbēru.

Es atkal iesēdos seglos. Ar Meiuzīni bija pavisam cita programma. Tās galvenā nagla bija kritieni. Cik jauks un paklausīgs dzīvnieks ir Meluzīne! Un cik daudz naudas tā bija ienesusi savam kaskadierim, kad filmu uzņemšanas laikā tai vēl un vēl nācās krist no pretinieka lodēm, ievadījums šiem kritieniem bija diez­gan ilgs. Meluzīnei vajadzēja iesildit visus muskuļus, lai droši, nekādu ļaunumu nenodarot, varētu sabrukt zemē. Līdzko jutu, ka lēkšotāja iesilusi, es izņēmu kājas no kāpšļiem un to siksnas parāvu augšup seglu priekšā. Pēc tam sasēju pavadu mezglā, lai tā būtu īsāka un zirgs kritienā nevarētu tajā sapīties. Bet pēc tam laidu ķēvīti auļos. Biju nolēmis kritienu izdarīt apļa pagriezienā, izejot uz taisnes pilij vistuvākajā vietā. Tikko šis pagrieziens bija sasniegts, es pievilkti kreiso pavadu, bet pats nosvēros uz pretējo pusi, tādē­jādi laupīdams Meluzīnei līdzsvaru. Zirgs nogāzās, gluži kā lodes ķerts. Es aizkūleņoju pāri viņa kaklam un aizvēlos pa kaujas lauku krietnu gabalu tālāk. Skatītāji izbailēs ievaidējās, lai man pieceļoties atvieg­lojumā nopūstos. Bet Meluzīne visu laiku gulēja kā sastingusi, pat galvu piespiedusi pie zemes, ar aizvēr­tām acīm. Es piegāju tuvāk, atraisīju pavadu un paklakšķināju ar mēli. Un mirklī ķēvīte pielēca kājās.

So programmu es nodemonstrēju divas reizes, bet, tā kā pēdējā kritienā diezgan pamatīgi sasitos, no­spriedu, ka esmu devis Katī pietiekami laika un arī la­rokiešiem jābeidz uzjautrināties. Nokāpu no zirga un ar zināmu izaicinājumu pametu pavadu Armānam. Aiz patmīlības viņš to satvēra. Tā kā Armāns jau turēja Morgānu, abas rokas viņam tagad bija aizņemtas.

Un tad sākās gluži neiedomājama jezga. Aplausi dārdēja vēl nevaldāmāk — es sacītu, pat ar tādu kā apzinātu niknumu un spītu — nekā pēc manas pirmās uzstāšanās. Droši vien daļēji tāpēc, ka Armāns uz laiku bija padarīts nekaitīgs, bet daļēji arī tālab, ka šķietami sportiskā sajūsma varēja noderēt par labu aizsegu šādai izrīcībai, skatītāji metās lejup pa kāp­nēm, izskrēja zālienā un, skaļi klaigādami, drūzmējās ap mani. Galerijā palika tikai Filbērs ar Gaselu un Fabrelatru — smieklīgi sīciņa, izolēta grupa. Armāns gan bija tepat laukumā, bet viņa uzmanību pilnīgi pie­saistīja abi zirgi, kurus pūļa pēkšņais skrējiens bija pārbiedējis. Tie tikai ar pūlēm bija novaldāmi, tāpēc Armāns, muguru man pagriezis, turēja tos visiem spē­kiem. To redzēdami, larokieši vairs neapmierinājās ar aplausiem vien, bet sāka skandēt manu vārdu, itin kā notiktu kāds plebiscīts. Vairāki no vietējiem iedzī­votājiem, iepriekš pārliecinājušies, ka viņus neredz Fil­bērs, kurš nekustīgi stāvēja terasē, ar vērīgām un dusmu pilnām acīm nolūkodamies notiekošajā, tīšām pārmērīgi skaļās balsīs uzsauca: «Paldies tev, Ema­nuel, arī par to, ka pats sadalīji mums pārtiku!»

Visā šajā situācijā bija jaušams slēpts dumpības gars, un tas mani ļoti pārsteidza. Uz mirkli prātā pat pavīdēja doma, vai nevajadzētu izmantot izdevīgo mir­kli, lai satriektu Filbēra varu. Tomēr — Armāns bija apbruņots, bet es savu šauteni pirms izjādes biju atde­vis Kolēnam, kurš pašreiz aizrāvies dedzīgā sarunā ar Aņesu Pimonu. Arī Tomā stāvēja domās iegrimis. Bet Žakē vispār tuvumā nemanīja. Turklāt es uzskatīju — un aizvien esmu uzskatījis —, ka līdzīgi pasākumi prasa jo rūpīgu sagatavošanos. Tāpēc es izspraucos no pū|a un gāju pie Filbēra.

Panākdamies man pretim, viņš Gasela un Fabrelatra pavadībā nokāpa no terases kāpnītēm. Viņa dziji iegri­mušās valdonīgās acis neuzlūkoja mani, tās stingi vē­rās ļaužu barā, kurš pirms mirkļa gavilēdams tepat bija drūzmējies, bet tagad, viņam tuvojoties, pašķīrās un apklusa. Vēsā balsī Filbērs apsveica mani ar veik­smīgo uzstāšanos, taču pat nepaskatījās uz manu pusi. Vērīgām acīm viņš pārlūkoja savas draudzes locekļus, it kā cenzdamies nomaldījušās avis atgriezt uz patie­sības tekas. Lai cik pretīgs Filbērs bija, nevaru noliegt, ka es apbrīnoju viņa savaldību un ietekmes spēku. Viņš pavadīja mani līdz pils vārtiem, bet ne soli tālāk. Tā vien likās, ka viņam nepatiktos pēc manas aiziešanas atrasties vienam ārpus vārtiem draudzes locekļu ielen­kumā.

Filbērs atvadījās bez savas ierastās glumās pieglaimības. Viņš nebārstīja laipnības un arī neuzaicināja viņu atkal apciemot. Tikko no pils pagalma bija iznācis pēdējais larokietis un Kolēns izvedis zirgus, vārti ar blīkšķi aizvērās, noslēpdami mūsu acīm Filbēru, Gaselu, Fabrelatru un Armānu. Es no tā secināju, ka tūlīt tur notiks draudzes padomes sēde, lai pārrunātu, ar kādiem līdzekļiem atkal pārņemt savās rokās avju ganāmpulka vadību.

Bažīdamies, ka Malabārs abu ķēvju dēļ varētu kļūt nevaldāms un šaurajās, cilvēku pārpildītajās ieliņās nodarīt postu, Žakē ar pajūgu bija jau izbraucis ārpus pilsētas. Iziedams pa dienvidu vārtiem, ievēroju, ka pie viena no abiem apaļajiem tornīšiem saglabājusies vēs­tuļu kastīte, kas gan bija zaudējusi savu koši dzelteno krāsu un pasta uzraksta burtus, pārklājusies rūsganām plēksnītēm un kļuvusi pavisam neglīta.

—   Paskat tik, — ieminējās Marsels, kurš gāja man blakus, — tajā ir pat atslēdziņa. Nabaga pastnieks parogļojies tieši tajā brīdī, kad gribējis no kastītes izņemt sūtījumus. Kastītes skārds droši vien bijis no­kaitis gluži sarkans, taču sadedzis nav.

Marsels pagrieza atslēdziņu. Kastītes durtiņas bez jebkādas vainas atvērās un atkal aizdarījās. Es pa­vilku Marselu sāņus un izvedu uz Malžakas ceļa.

—   Atslēdziņu pievāc un uzglabā. Ja man būs kas tev ziņojams, kāds no mūsējiem ieliks kastītē zīmīti.

Marsels piekrītoši pamāja ar galvu. Es draudzīgi nolūkojos viņa melnajās, gudrajās acīs, uz degungala drebošajā kārpā un platajos milža plecos, kas tomēr nespēj pasargāt no skumjām, kuras es jau manu iezogamies viņa sirdī. Kādu brīdi mēs vēl parunājamies. Ēs saprotu, kā Marsels jutīsies, kad viens atgriezīsies savā mājiņā bez Katī, bez Evelīnas, labi zinādams, ka turpmākās dienās viņam nāksies paciest Filbēra dus­mas un pārtikas devas samazināšanu. Taču pienācīgi sakopot savas domas es nespēju. Visu laiku man prāta Malvilas pils, un es tā vien degu kvēlā nepacietība ātrāk atgriezties mājās. Ārpus Malvilas mūriem es ju­tos tikpat neaizsargāts un pamests kā gliemezis bez savas gliemežnīcas.

Kamēr mēs ar Marselu sarunājamies, es nolūkojos cilvēkos, kas iznākuši mūs pavadīt. Seit ir itin visi pie dzīvības palikušie Larokas iedzīvotāji, pat abi zī­daiņi ar viņu mātēm — Mariju Lanuaiju, jaunā mies­nieka sievu, un Aņesu Pimonu. Mjeta bezgala sajūs­mināta staigā no viena pie otra, bet Falvina, pārgu­ruši no lielās iztērzēšanās ar visām Larokas pjāpukulēm, jau apsēdusies vezumā pie Žakē, kurš tikai ar pūlēm novalda satraukto, nemitīgi zviedzošo Mala­bāru.

Pēc dienasvidus saules apmirdzētajām larokiešu se­jām es redzu, cik priecīgi viņi par to, ka uz bridi izrāvušies ārpus pilsētiņas smacīgajiem mūriem. Taču tajā pašā laikā ievēroju, ka pat tagad, kad Fabrelatra tu­vumā nav, viņi sarunās nepiemin ne savu dvēse|u ganu, ne pārtikas produktu sadali, ne šodien piere­dzēto Armāna sakāvi. Un es sāku noģist, ka ar sīkām viltībām un gudri aprēķinātām tenkām Filbēram izde­vies radīt vispārēju nodevības, neuzticības un nedrošī­bas gaisotni. Pamanu arī to, ka viņi pat neiedrošinās tuvoties Judītei, Marselam un Pimonam, it kā reliģiskā vara šos cilvēkus būtu pakļāvusi baznīcas lāstiem. Un arī ap mani viņi vairs nepulcējas tādā aizrautībā, kā to vēl nesen bija darījuši pils laukumā. Tā vien liekas, ka Filbērs ar savām vēsajām atvadām jebkuru tuvo­šanos man būtu darījis bīstamu. Kad es pēc brīža vi­siem kopīgi uzsaucu «uz redzēšanos!» — atvadu svei­cienu, no kura Filbērs ar gudru ziņu bija izvairījies —, larokieši, iesāņus turēdamies, man atbild tikai ar ska­tieniem, bīdamies ko sacīt balsī vai ar žestiem. Skaidrs, ka viņi jau atkal sākuši pakļauties, juzdami, ka Filbērs liks viņiem dārgi samaksāt par produktu vienlīdzīgo sadali. Un tā vien liekas, ka, nule ar gardu muti no­tiesājuši atvesto maizi un sviestu, viņi pat gatavi izsa­cīt pārmetumus par manu rīcību …

Tāda izturēšanās mani apbēdina, taču es viņus ne­nosodu. Verdzībai piemīt sava baismīga iekšēja loģika. Ieklausos vārdos, ko man saka Marsels, kurš palicis šeit, lai viņiem palīdzētu, bet ar kuru neviens no La­rokas iedzīvotājiem, izņemot Pimonu un Judīti, vairs nesarunājas. Jā, Judīte šeit ir tikpat kā debesu sūtīta! Revolūcijas nerimtīgais nemiera gars! Viņa ir mūsu Žanna d'Arka — lai gan «pārpratumu novēršanai» pati apliecināja, ka neesot jaunava. Judīte pamanījusi, ka

Marsels noskumis, jo pēkšņi iznirst blakus un satver viņa delinu. Marsels labprāt to atstāj Judītes ziņā — tas redzams no tā, ar kādām pateicīgām acīm viņš no­lūkojas sievišķīgā vikinga raženajā augumā.

No Pimona larokieši izvairās mazāk. Es viņu redzu sarunājamies ar diviem vīriešiem, kuri izskatās pēc zemniekiem. Ar acīm sameklēju Aņesu. Viņa tepat ne­tālu. Kolēns nodevis Morgānas pavadu nerunīgajam, nervozajam Tomā un pats tikai ar lielām pūlēm var novaldīt Meluzīni, taču turpina tērzēt ar Aņesu. Kād­reiz mēs bijām sāncenši. Pēc savas ierosmes viņš aiz­gāja no cīņas lauka un, runājot Rasina vārdiem, «sir­dij savai citu mājasvietu rada». Bet, kad arī es atkā­pos no Aņesas, viņa, kurai nupat vēl bija divi pielū­dzēji, palika pavisam bešā. Tur nu gan būtu ko skais­ties, ja vien Aņesa vispār to spētu. Es ievēroju, ka viņa pret Kolēnu izturas vēlīgi, tikai visu laiku piesargās no nemierīgās Meluzīnes. Bet Mjeta izmanto Aņesas iz­klaidību, lai apmīļotu viņas zīdainīti. Dīvaini, ka es nemaz neesmu greizsirdīgs. Satraukums, kas manī uz­vilnīja, Aņesu ieraugot, ir jau aprimis.

Atvadījies no Marsela, es pieeju pie Tomā un klusā balsī saku viņam:

—   Tu kāp mugurā Morgānai.

Tomā paskatās uz mani, tad uzmet izbiedētu mirkli ķēvītei.

—   Vai tev prāts! Pēc visa tā, ko es nupat redzēju!

—   Tu redzēji tikai Morgānas cirka numurus. Ķēvīte ir pavisam rāma.

Pāris vārdos paskaidrojis, kādus žestus viņš nedrīkst izdarīt, es no Kolēna paņemu Meluzīni, jo Malabārs vairs nav novaldāms. Ielecu seglos un pajāju gabaliņu uz priekšu. Tomā man tūlīt seko. Pirmajā ceļa pagrie­zienā es no rikšiem atkal pāreju uz soļiem, jo baidos, ka Malabārs, ķēves vairs neredzēdams, pārāk strauji varētu mesties mums pakaļ. Tomā tūlīt piejāj man cieši līdzās un klusēdams paskatās uz mani. Tomā acīs vairs nav manāms nekas no viņam raksturīgā miera.

—   Tomā!

—   Klausos! — viņš atbild apvaldītās dusmās.

—   Nākamajā līkumā pārej uz rikšiem un jāj mums pa priekšu. Piektajā kilometrā ceļi sadalās, un tur uz­stādīts akmens krusts. Pie tā pagaidi mani.

—    Atkal kaut kādi noslēpumi, — Tomā īgni no­burkšķ, taču tūlīt ar papēžiem piecērt Morgānai pie sāniem. Ķēvīte uzņem savu līgano riksi.

Mirkli padomājis, es viņu panāku.

—   Tomā!

—   Klausos! (Vēl aizvien nelāgā omā un uz mani neskatīdamies.)

—   Ja ieraugi kaut ko negaidītu, atceries, ka tu sēdi mugurā Morgānai, un nepacel augšup labo roku. Citādi tu atjēgsies tikai tad, kad gulēsi jau zemē.

Izbrīnītām acīm viņš blenž manī, bet tad visu saprot. Acumirklī viņa seja noskaidrojas, un, aizmirsdams sa­vas bailes no Morgānas, viņš laižas auļos. Neprātis! Uz šķembām klātā ceļa! Būtu jājis vismaz pa ap­mali!

Saturu Meluzīni. Metru piecdesmit mums aiz mugu­ras Malabārs sasniedzis lēzeni lejup vedošu ceļa posmu, kur viņš nekādā ziņā nedrīkst laisties straujākā riksī. Man gribas pabūt vienam, lai pārdomātu Larokā gūtos iespaidus. Esam tikai kādus piecpadsmit kilo­metrus no Malvilas. Taču šeit pavisam cita pasaule. Un cits organizācijas tips. Visa pilsētiņas lejas daļa, kuru ziemeļu virzienā neaizsargāja vai vismaz pietie­kamā mērā nenosedza augstā klints, iznīcināta. Trīs ce­turtdaļas iedzīvotāju gājuši bojā. Gluži nekādas sabied­

riskās dzīves, kā to labi uztvēris Marsels. Bads, bez­darbība, tirānija. Turklāt vēl nedrošības sajūta. No­cietināta vieta, taču tikpat kā neaizsargāta, neraugo­ties uz izcilām aizsardzības iespējām. Pietiekamā dau­dzumā ieroči, taču tos neiedrošinās atstāt iedzīvotāju rokās. Auglīgākā zeme visā apkaimē, taču tās nesto augļu sadale būs acīm redzami netaisnīga. Mazā, ne­laimīgā, badā mirstošā un nevienprātības sašķeltā pil­sētiņa, kurai nezin vai maz izdosies izdzīvot.

Es no larokiešiem vairs nebīstos. Zinu, ka Filbēram nekad neizdosies tos uzkūdīt pret mani. Bet es esmu nobažījies par viņiem, man viņu žēl. Un šajā brīdī, Meluzīnes rikšu ritmā seglos šūpodamies, apņe­mos viņiem turpmākajās nedēļās un mēnešos palīdzēt, cik vien spēšu.

Uzmetis acis pavadai, ko turu rokās, nobrīnos, kur palicis mans gredzens. Taču tūlīt atceros notikumus Larokas pils zirgu steliņģos. Kāds gan nejēga ir šis Armāns! Tikpat labi es viņam būtu varējis pasniegt strauta oli! It kā zeltam tagad, kad pēc bumbas sprā­dziena apritējuši jau divi mēneši, būtu kāda vērtība! Sis laiks taču pagājis vai — varētu sacīt arī tā — vēl nav pienācis. Mēs esam atmesti tālu atpakaļ, pirmat­nējā attīstības pakāpē, kad apmaiņa vēl notiek tieši, bez dārgmetālu starpniecības. Dārgmetālu un naudas laikmets mums ir tālā pagātnē vai arī tikpat tālā nā­kotnē. Varbūt mūsu mazbērni to pieredzēs, bet mēs paši — nekad vairs.

Meluzīne sasmailē ausis un izjauc soļu ritmu — dažu metru attālumā no mums ceļa vidū iznirst sīks augumiņš ar saules spozmē mirdzošiem matiem. Ap­turu zirgu.

— Es jau tā domāju, ka sastapšu tevi, — Evelīna saka, droši nākdama mums pretim. Līdzās zirga spēcīgajam augumam viņa izskatās pavisam sīciņa' un trausla. — Ēs aizlaidos no šiem abiem. Visu laiku tik bučojas un bučojas. Itin kā nekas prātīgāks nebūtu darāms! Un itin kā manis tur nemaz tuvumā nebūtu!

Smiedamies es nokāpju no zirga.

—   Sēdies, tūlīt aizjāsim pie viņiem.

Es meitenīti uzceļu seglos, kur viņa aizņem pavisam maz vietas.

—   Ar abām rokām turies pie seglu loka.

Uzkāpju zirgā, pavadu izkārtodams tādējādi, lai tā sīciņo augumu apņemtu no abām pusēm. Evelīnas galva tikko sniedzas man līdz zodam.

—   Atbalsties man pret krūtīm.

Laižu Meluzīni atkal rikšos, bet jūtu Evelinu dre­bam.

—   Nu, kā ir?

—   Mazdrusciņ baidos.

—   Atbalsties ciešāk. Nesaspringsti. Sēdi brīvāk.

— Briesmīgi krata.

—        Nokrist tu nevari, manas rokas satur tevi no abām pusēm.

Iekārtojos tā, lai meiteni stingrāk satvertu, un klu­sēdams nojāju divus vai trīs simtus metru.

—   Tā, vai tagad labāk?

—        Jā, — Evelīna-atbild jau citādā, skanīgā balsī. — Varen jauki! Es esmu bruņinieka līgava, un viņš mani ved uz savu pili.

Meitene to sagudrojusi, lai atvairītu izbailes. Runā­dama viņa pagriež galvu uz manu pusi, uz kakla jūtu meitenes silto elpu. Pēc brīža viņa ieminas:

— Tev vajadzētu iekarot Laroku un Kursēžaku.

—Ka — iekarot?

—   Ar ieročiem rokās.

So izteicienu viņa droši vien atceras no pēdējām

mācību stundām vēsturē. Un tās tad arī uz laiku lai­kiem paliks Evelīnas pēdējās vēstures mācību stundas.

Un kas ar to tiktu grozīts? — es pajautāju.

—       Tu ar zobenu rokā sodītu Armānu un Filbēru un pats kļūtu par šīs zemes ķēniņu.

Es sāku smieties.

—        Nav vārdam vietas, tā ir jauka rīcības pro­gramma. Sevišķi man patiktu «sodīt ar zobenu rokā».

—       Tātad — norunāts? — Evelīna pagriežas atpakaļ un ar svinīgām acīm nolūkojas manī.

—   Es vēl padomāšu.

Meluzīne iezviedzas. Viņai atbild Malabārs, kurš rikšo mums aiz muguras kādu četrdesmit metru attā­lumā. Bet priekšā ceļa līkumā piepeši iznirst Morgana, bezceremoniāli uzlikusi purnu uz galvas Tomā, kurš skūpstās ar Katī.

—       O, cik smieklīgi viņi visi trīs izskatās! — iesau­cas Evelīna.

—    Emanuel, — saka Tomā, miglainām acīm uz mani skatfdamies. — Vai es drīkstu uzcelt Katī seglos?

—   Nē, to tu nedrīksti.

—   Bet tu pats esi uzcēlis Evelīnu.

—       Tas ir pavisam cits smagums. Un apjomi ir pa­visam citi,..

Mēles galā man bija piebilde: arī jātnieks pavisam cits. Taču Katī dēļ es to nepasaku.

Tūlīt klāt arī Malabārs, kas ļoti uztraucies, un, tā kā Žakē viens vairs nespēj ērzeli novaldīt, no vezuma nokāpj Kolēns, lai to saturētu pie galvas, kamēr Katī nosēžas blakus savai vecmāmuļai. Kādreizējie «Dīķu» ļaudis ir gan priecīgi, taču neizrāda nekādu izbrīnu, jo, no Larokas izbraucot, Mjeta bija pajūgā atradusi maisos ietītos čemodānus, tos atvērusi un pazinusi mā­sas mantas.

— Nāc, Tomā, — es saku, pajādams gabaliņu uz priekšu. — Ja mēs paliksim tik tuvu, Malabārs nebūs novaldāms.

Tikko atstatums man liekas piemērots, es no rikšiem pāreju uz soļiem.

— Emanuel, — Tomā ierunājas aizelsies, it kā būtu kājām skrējis. — Kati grib, lai tu rītdien mūs salaulā.

Es noskatos uz Tomā. Nekad viņš vēl nav izskatī­jies tik skaists. Sengrieķu statuja, kurā viņš līdz šim bija it kā ieslēdzies, tagad šķiet atdzīvojusies. No viņa acīm, nāsīm un pavērtās mutes versmo dzīves kvēle. Es neticīgi atkārtoju:

—   Katī grib, lai es jūs rītdien salaulāju?

—   Jā.

—   Un tu?

Pārsteigts viņš paskatas uz mani.

—   Pats par sevi saprotams, ka arī es.

—       Tas nemaz nav pats par sevi saprotams. Galu galā, tu taču esi ateists.

—       Ja tu runā tā, — viņš paskarbi atcērt, — tad at­ļauj atgādināt, ka tu neesi īsts garīdznieks.

—        Te nu tu alojies, — es atbildu. — Filbērs gan nav īsts garīdznieks, viņš par tādu tikai uzdodas. Tur­pretim manas garīdznieka tiesības izriet no to cilvēku ticības, kuri mani ievēlējuši šajā amatā. Es esmu, tā sakot, viņu ticības izstarojums. Tāpēc es arī izturos visaugstākā mērā nopietni pret tām kulta izdarībām, kuras no manis tiek sagaidītas.

Tomā dzijā izbrīnā blenž manī.

—        Bet tu taču pats, — viņš beidzot ieminas, — ne­maz neesi ticīgs.

—        Mēs nekad vēl neesam iztirzājuši manas reliģis­kās jūtas, — es pasausi attraucu. — Taču jautājumam,

vai es esmu ticīgs vai neticīgs, nav nekāda sakara ar manu abata amata pienākumu izpildi.

Pēc īsa brīža Tomā drebošā balsī noprasa: > — Vai tas nozīmē, ka tu atsakies mūs salaulāt, tāpēc ka es esmu ateists?

—        Nepavisam ne, — es iesaucos, — nekādā ziņā! Tava laulība gūst likumīgu spēku jau tāpēc vien, ka tu to vēlies. Pietiek ar tavu un Katī vēlmi, lai jūsu apvienošanās stātos spēkā.

Taču mazliet vēlāk piebilstu:

—        Tu vari būt mierīgs, es jūs salaulāšu. Tas gan ir neprāts, bet es to izdarīšu.

Sašutis viņš noskatās manī.

—   Neprāts?

—        Kas gan cits! Tu gribi salaulāties tikai tāpēc, ka Katī, vadīdamās no bojā gājušās pasaules priekšsta­tiem, vēlas, lai jūsu apvienošanās būtu svaidīta ar lau­lības ceremoniālu pat tad, ja viņa nemaz nedomā sa­glabāt tev uzticību.

Tomā nodreb un tā pievelk pavadu, ka Morgāna ap­stājas kā zemē iemieta un līdzi tai arī Meluzīne.

—       Gribētos zināt, no kurienes tu kaut ko tādu esi grābis.

—   Ne no kurienes. Tās gluži vienkārši ir manas

domas.

Viegli iespiežu papēžus zirgam sānos. Tomā dara to

pašu.

—       Tātad tu domā, ka es rīkojos aplam, jo viņa mani pievils? — Tomā iejautājas vairāk jau ar bažām nekā ironiju.

—        Tu rīkojies aplam no jebkura viedokļa. Tev taču zināma mana nostāja: monogāmija nav iespējama tādā sabiedrībā, kas sastāv no sešiem vīriešiem un divām sievietēm.

Klusums.

Pēc brīža Tomā atsāk sarunu?

—   Es viņu mīlu.

Ja man nevajadzētu turēt pavadu, es paceltu rokas pret debesīm.

—   Bet es ari viņu mīlu! Tāpat Meisonjē! Un Ko­lēns! Un Peisū iemīlēs, tikko viņu ieraudzīs!

—   Es to nedomāju šādā nozīmē, — Tomā iebilst.

—   O, tu domā gan šādā nozīmē! Nav pat divas stun­das pagājušas no tā brīža, kad tu viņu pirmo reizi re­dzēji.

Gaidu, ko viņš atbildēs, taču lielajam strīdniekam pārgājusi patika ielaisties tālākā diskusijā.

—   Labi, — viņš pikti nosaka, — tu mūs salaulāsi vai ne?

—   Es jūs salaulāšu.

Sausā tonī pateicis man paldies, Tomā apklust kā ūdeni mutē ieņēmis. Nolūkojos viņā. Runāt viņam vairs nav patikas. Vienīgais, ko viņš vēl vēlas, ir palikt vie­natnē un sapņot par Katī, ja jau Morgānas dēļ šobrid nav iespējams būt ar viņu kopā. Sejā viņam atmirdz savāds gaišums, kas šķiet izstarojam no katras miesas poras. Un šis no viņa dziļākās būtības izplūstošais mirdzums mani aizkustina. Es savu jauno draugu Tomā apskaužu, bet tajā pašā laikā man viņa arī drusku žēl. Maz sieviešu viņš pazinis, ja Katī līdzīga meitene uz viņu atstājusi tik spēcīgu iespaidu. Bet lai jau puisis ļaujas vien šiem laimes mirkļiem. Gan viņš drīz iepazīs arī sirdssāpes. Palaižu Meluzīni auļos un aizjāju Tomā garām, aizbildinādamies, ka gribu jāt pa ceļa malu. Tomā auļo man nopakaļ.

Pēc tam krietnu stundu dzirdama tikai mūsu zirgu kāju dipoņa, bet kaut kur tālāk mainīgā atstatumā klakšķ Malabāra pakavi un pa ceļa šķembām dārd pa­jūga riteņi.

Nez kāpēc katru reizi sirds man palecas, kad es no tālienes ieraugu Malvilas pili. Kādus simts metrus šai­pus vārtu torņa redzu izslejarnies Peisū stāvu. Bise viņam siksnā uz pleca, ģīmis saverkšķīts platā smaidā, iis apstājos.

—   Ko tu šeit dari? Vai kas noticis?

—   Man ir labas vēstis, — viņš paziņo, paplezdams savu smaidu vēl platāku. Un tad uzvarošā balsī pie­bilst:

—   Rinas tīrumiņā sadīdzis sējums!

Patiesi, mūsu sējums ir sadīdzis.

Es uz ātru roku iekožu šķiņķa šķēlīti, ko Menū burk­šķēdama man nogriezusi — viņa dusmojas par to, ka es savu devu esmu atstājis Marselam. Un pēc tam Peisū, platiem soļiem pa priekšu slādams, mani, Ko­lēnu un Žakē aizved uz Rinas tīrumiņu. Protams, mums līdzi nāk arī Evelīna, kura ne soli neatkāpjas no manis. Mēs ejam, šautenes plecā uzkāruši, jo pie­sardzības pasākumus negribam pamest novārtā tāpēc vien, ka no larokiešiem vairs nebīstamies.

No tālienes, ejot pa senā strauta oļu gultni, sare­dzams tikai arums. Taču tur ir jau lekna, melna aug­sne, kura pēc nolijušā lietus vairs neatgādina agrāko pelniem līdzīgo izdegušo smiltāju. Uzdīgušie asni pa­manāmi, tikai pieejot pavisam tuvu klāt. O, tie vēl ir mazi, pavisam, pavisam sīciņi! Tikai dažus milimet­rus gari. Un tomēr, redzot kuslos, maigi zaļos asniņus spraucoties no zemes, aiz prieka gribas vai raudāt.

Tiesa, šo zemes gabaliņu mēs esam sevišķi rūpīgi ap­strādājuši, tāpat neesam tam žēlojuši mēslojumu, taču, ņemot vērā, ka lietus nolija tikai pirms četrām dienām un saulīte parādījās pirms trim, bet iesētie graudi šaja īsajā laikā piebrieduši un izdzinuši asnus, augšanas spars šķiet tīri vai neticams. Ar delnas virspusi no­glāstu zemi. Tā izdveš tādu pašu siltumu kā cilvēka miesa. Un tā vien liekas, ka tajā vajadzētu sajust arī ko asins pulsējutnam līdzīgu.

—   Tagad viss plauktin uzplauks! — Peisū tīri vai uzgavilē.

Sis «viss», liekas, apzīmē gan zemi, gan mūsu Rinas piekrastes sējumu, gan arī sagaidāmo ražu.

—  Nuja, — Kolēns novelk, —dīgt jau nu dīgst mūsu tīrumiņš, tas acīm redzams, bet… Vajag, lai tas arī sastiebrotu un ieriestu vārpas.

—   Pēc pāris nedēļām sējums sāks stiebrot, — Peisū noteiktā balsī paziņo.

—   Var jau būt, tikai neaizmirsti, ka tagad ir pa­vēla vasara. Nevar .vēl zināt, vai vārpas pagūs ienāk­ties un graudi nobriest.

Sāda neticība Peisū liekas vai svētuma zaimošana.

«— Beidz melst blēņas, Kolēn, — viņš bargi nosaka.

Ja labība tik strauji sadīgst, tad tā centīsies atgūt nokavēto.

—   Ja tikai… — Žakē bikli ieminas.

Peisū pavērš pret viņu savu nepatikā sašķobīto seju.

—   Kas tas par tādu — ja tikai?

—   Ja tikai pieturēsies saulainas dienas, — mūsu «dzimtcilvēks» drosmīgi paskaidro.

—   Un pa reizītei arī uzlīs, — Kolēns piebilst.

Par šādu neticību sašutušais Peisū tikai parausta savus platos plecus.

— Kā tad nu pēc visām briesmām, ko esam pārcie­tuši, varētu nespīdēt saulīte vai nenorasināt lietutiņš.

Un, pacēlis stūraino galvu, Peisū paveras debesīs, it kā piesaukdams tās par liecinieku savai pieticīgajai

prasībai.

Tagad, stāvēdams kopā ar biedriem Rinas piekrastes tīrumiņā un turēdams Evelīnas ķepiņu savā platajā saujā, es jūtu, ka manī uzviļņo tā pati neskaidrā, bet spēcīgā pateicības izjūta, ko sevī samanīju toreiz, kad uznāca tik ļoti ilgotais lietus. Es labi apzinos, ka man varētu iebilst — šāda sajūta taču dibinās uz vārdos neizsacītu pieņēmumu, ka kaut kur aiz Visuma robe­žām pastāv kāds labdarīgs spēks. Jā gan, bet šādā gadījumā tam nav nekāda noteikta veidola. Piemēram, ja es nebaidītos kļūt smieklīgs, tad labprāt nomestos ceļos sējuma malā un noskaitītu: «Paldies tev, siltā zemīte! Paldies tev, kvēlā saulīte! Paldies jums, zaļa­jiem asniņiem!» Bet no tā jāsper tikai viens solis tā­lāk, lai dāsno zemi un tās izdiedzētos asniņus simbo­lizētu kailu meiteņu tēlos, kā darījuši mūsu senči.

Es baidos, ka Malvilas abats atvirzās pārāk tālu no ortodoksālās ticības dogmām.

Pēc mums ari visi pārējie Malvilas pils iemītnieki dodas apbrīnot sadīgušo sējumu, uz turieni, protams, rokrokā saķērušies, aizstaigā arī Tomā ar Katī. Mēs visi izvairāmies pagadīties mīlas pārītim ceļā, jo viņi neviena neredz un var uztriekties cilvēkam tieši virsū. Pēc atgriešanās mājās Tomā izvadā Katī pa visu pili, un tas prasa daudz laika, jo telpu šeit daudz, turklāt liels skaits visādu slepenu nostūru, kuros tik patīkami pakavēties.

Pēcpusdienas cēlienā pēc izjādes es nosegloju Ma­labāru, un Evelīna, protams, atnākusi steliņģī kopā ar mani. Meitenīte stāv atspiedusies pret aizžogu, taisnie blondie mati viņai šķipsnās noslīguši pār seju, tumšie, loki zem acīm izpletušies vēl platāki, viņa izskatās pa­visam vājiņa un nogurusi, turklāt nepārtraukti klepo, kaklā dziļi kaut kam ieguldzoties. Esmu par viņu ļoti noraizējies, jo pirms kāda laika Katī, kas uz brīdi bija nolaidusies zemes virsū, mani brīdināja, ka parasti tādā veidā Evelīnai sākoties astmas lēkmes.

Tad piesarcis un steidzīgs parādās Tomā.

—        Kā tad tu tā? — es apjautājos. — Viens, bez Katī?

—' Kā redzi, — viņš samulsis nomurmina.

Un tad atkal apklust. Es izeju no steliņģa, nesdams sev līdzi seglus, un Tomā, neviena vārda nesacīdams, velkas man nopakaļ. E-ē, puis, tu šeit esi ieradies kādā uzdevumā. Turklāt ne visai patīkamā, jo citādi tu ne­būtu viens. Tevi atsūtījusi Katī, par to nevar būt ne­kādu šaubu.

Es aizveru steliņģa durvis, ar muguru atspiežos pret tā sienu un, rokas kabatās sabāzis, blenžu uz savu zābaku purngaliem.

—        Redzi, ir tāda padarīšana, — beidzot Tomā ne­skanīgā balsī novervelē, — ar istabu.

—   Ar istabu? — es pārjautāju. — Ar kādu istabu?

—       Ar istabu, kur man ar Katī pēc salaulāšanās dzīvot.

—       Vai tu gribētu manējo? — es skaļā balsī vai­cāju.

—       Nē, taču ne jau, — Tomā sašutis atbild. — Ne­viens negrib atņemt tev istabu.

—   Tad varbūt Mjetai viņas istabu?

—   Nē, nē. Mjetai istaba vajadzīga.

Laimīgā kārtā, viņš vēl spēj to apjēgt. Taču pēc Turnā balss nojaušu, ka no Mjetas viņš jau attālinajies. Arī no manis, tikai gan citā jomā. Cik ļoti Tomā ir pārvērties! Es par to reizē priecājos un skumstu, turklāt esmu ari greizsirdīgs. Noskatos uz viņu. Pui­sis pavisam sašļucis. Nu, pietiks viņu zobot.

—        Ja es tevi pareizi saprotu, — smaidīdams saku, un Tomā seja tūlīt noskaidrojas, — tad tu gribētu ap­mesties trešā stāva istabā, kura atrodas blakus manē­jai, vai ne?

—   Jā.

—        Un tu gribētu, lai es palūdzu savus biedrus no turienes aizvākties un pārcelties uz pastāvīgu dzīvi vārtu torņa trešajā stāvā?

Tomā nokremšļojas.

—       Jā, lai gan tādu vārdu kā «aizvākties» es ne­lietotu.

Es pasmejos par šo mazo divkosību.

—        Labi. Es paskatīšos, kas dotajā virzienā darāms. Vai tavs uzdevums ar to izpildīts? — es labsirdīgi apvaicājos. — Tev nekas cits no manis nav vajadzīgs?

—   Nē.

—   Kāpēc Katī nenāca tev līdzi?

—   Viņa no tevis baidās. Tu esot jestrs cilvēks.

—   Jestrs pret vinu?

—   Jā.

—       Es taču nevaru lakstoties ap tavu nākamo lau« leni. Ja jau tu esi nolēmis doties laulības ostā.

—       O, es neesmu greizsirdīgs, — iesmiedamies Tomā piebilst.

Paskaties, cik drošs viņš par sevi, šis jaunais gai­lēns.

—   Vācies ratā. Es paskatīšos, kas izdarāms.

Tomā patiesi aizvācas, un, es nezinu, kādā kārtā, bet manā saujā atkal jau iegūlusies silta roķele.

—        Vai tu domā, — Evelīna jautā, pacēlusi pret mani savu biklo sejiņu, — ka manas krūtis arī kādreiz piebriedis? Tādas, kādas ir Katī? Vai pat Mjetai, kurai tās vēl pilnīgākas?

—   Neraizējies, Evelīn, gan jau ar laiku piebriedis.

—        Tu tā domā? Esmu tik kaulaina. — Viņa bezce­rīgi nopūšas, kreiso roku uzlikdama sev uz krūtīm. — Paskaties, tās tik plakanas, gluži kā puikām.

—        Nav svarīgi, vai tu esi kaulaina vai tukla, gan jau krūtis piebriedis.

—   Vai tu esi drošs par to?

—   Jā, pavisam drošs.

—       Ai, cik labi, — Evelīna saka un atkal nopūšas. Un tūlīt sāk klepot.

Sajā brīdī piesardzīgi iešķindas vārtu zvans. Pietrūkstos kājās. Acumirklī esmu pie vārtiem un uzma­nīgi par dažiem milimetriem atbīdu novērošanas lo­dziņa aizvaru. Tas ir Armāns uz viena no Larokas zir­giem. Viņš izskatās sadrūmis, plecā viņam bise.

—        A, tu tas esi, Armān, — es draudzīgā balsī saku. — Tev brītiņu jāpagaida, kamēr atnesīšu atslēgu.

Aizvaru atbīdu atkal vietā. Protams, atslēgas ir te­pat pie rokas, taču man nepieciešams kāds brīdis laika. Steigšus ateju no vārtiem un izrīkoju Evelīnu:

—         Aiztec uz māju un pasaki Menū, lai atnes uz vārtu torni glāzes un pudeli vīna.

—        Vai Armāns grib vest mani atpakaļ? — Evelīna jautā. Viņa ir nobālusi un klepo.

—        Nē jau. Tev nav ko bažīties. Ja viņš gribēs vest tevi prom, mēs viņu sodīsim ar zobenu rokā.

Es iesmejos. Smejas arī Evelīna, taču savādi aiz­smakušā balsī un klepodama.

—        Paklau, pasaki vēl Katī un Tomā, lai nerādās, un arī pati paliec pie viņiem.

Evelīna aizskrien. Es ieeju sargtorņa pirmajā stāvā, kur visi, atskaitot Tomā, kārto no Kolēna darbnīcas atvestās mantas.

—        Pie mums ieradies ciemiņš — Armāns. Lai Peisū un Meisonjē nāk man līdzi uz vārtu torni, apbruņo­jušies ar bisēm. Tikai piesardzības dēļ, nekādas bries­mas jau nedraud.

—   Es gribētu parunāties ar šo lopu, — Kolēns saka.

—       Nē, nē, ne tu, ne Žakē, ne Tomā. Pats zini, kā­pēc.

Kolēns ieirgojas. Patīkami viņu redzēt tik labā omā. Neilgā saruna ar Aņesu Pimonu viņam nākusi par

labu.

Otrā pagalmā ieraugu Tomā, kurš vēja ātrumā jož šurp no dzīvojamās mājas.

—   Esmu klāt.

—       Kā tā? — es strupi noprasu. — Es piekodināju lev nerādīties.

—        Katī taču ir mana sieva, vai ne? viņš jautā, acis nozibsnīdams.

Redzu, ka man neizdosies viņu aizraidīt.

—       Labi, vari nākt, bet tikai ar vienu noteikumu: tu nedrīksti bilst ne vārda.

—   Vīrs un vārds.

—   Lai ko ari es sacītu, tu nedrīksti vērt vaļā muti.

—   Es jau tev apsolīju.

Steidzos atpakaļ pie vārtiem. Tīšām ar atslēgu paklinkšķinājies slēdzenē, es atveru vārtus. Paspiežu Ar­mānam roku, kuras mazajā pirkstiņā redzams mans gredzens. Viņš stāv manā priekšā ar savu ūdeņaino skatienu, balsenajām uzacīm, mūsaino viepli un pusmilitāro ietērpu. Viņam blakus mans nabaga jaukais Faraons. Es noglāstu zirga purnu un pasaku viņam dažus laipnus vārdus. Viņš patiešām izskatās nožēlojams — nav taču nekāda prieka nēsāt uz muguras jāt­nieku, kurš ar iemauktu dzelžiem tā saplosa sava zirga lūpas. Neraugoties uz stingro taupības režīmu, kurš pie mums noteikts, es kabatā sameklēju cukura graudu, ko Faraons ar maigām lupām tūlīt satver. Pa to laiku jau atnākusi Menū ar savu dēlu un atnesusi pudeli un glāzes. Es nododu Faraonu Momo gādībā, pieko­dinādams izņemt zirgam no mutes iemauktu dzelžus un iebērt tam mēriņu miežu. Par šādu izšķērdību Menū tūlīt sāk kurnēt, taču es izliekos nedzirdam.

Mēs sēžam vārtu torņa virtuves telpā, kopā ar mums ir ari Meisonjē un Peisū, abi ļoti draudzīgā noskaņo­jumā, taču apbruņoti. Armāns, paceldams pilno glāzi, izskatās diezgan apmulsis, protams, ne jau glāzes pēc, bet par to, kas viņam sakāms. Es izmantoju šo brīdi un pāreju uzbrukumā, ķerdamies uzreiz vērsim pie ra­giem.

—    Priecājos tevi redzēt, Armān, — es saku, ar viņu saskandinādams (glāzi iztukšot es nedomāju, jo ne­kad šajā stundā nedzeru; tāpēc apslapinu tikai lūpas un pārpalikumu atstāju Momo, kurš tūlīt to izmetīs līdz pēdējai lāsītei). — Es nupat gribēju nosūtīt kādu no saviem ļaudīm pie jums, lai nomierinātu Marselu. Viņš, nabadziņš, droši vien pavisam noraizējies.

—    Tātad viņas ir šeit? — Armāns ierunājas tā kā vaicājošā, tā kā apsūdzošā balsī.

— Protams, kur gan citur viņas varētu būt? Abas smalki izdomājušas, kā rīkoties! Mēs viņas ieraudzī­jām ar čemodāniem Rigudī krustcelēs. Un Kati man paziņoja, ka gribot paciemoties pāris nedēļas pie sa­vas vecmāmuļas. Iedomājies sevi manā vietā — vai tev sirds būtu atļāvusi dzīt viņas prom?

—   Viņām nebija tiesību tā rīkoties, — Armāns bargi nosaka.

Pienācis brīdis dot viņam pamatīgu belzienu, tomēr saglabājot draudzīgu stāju. Es paceļu rokas pret de­besīm.

—        Nebija tiesību! Tiesību šīm neesot bijis! Kā tu, Armān, to domā? Vai patiesi viņām nebūtu bijis tiesību pāris nedēļas paciemoties pie savas vecmāmuļas?

Tomā, Meisonjē, Peisū un Menū ar mēmu nosodī­jumu nolūkojas uz Armānu. Arī es noskatos viņā. Mūsu pusē ir ģimenes svētums! Viss radniecisko saišu svēlums!

Lai slēptu apmulsumu, Armāns iebāž glāzē savu plakano degunu un izdzer tās saturu līdz pēdējai lā­sītei.

—   Vai ieliet vēl vienu, Arinān?

—   Nenosmādēšu.

Menū pie sevis kaut ko noburkšķ, taču glāzi viņam piepilda. Mēs saskandinām, bet es nedzeru.

—        Nepareizi viņas gan rīkojušās tajā ziņā, — es mierīgā un nosvērtā balsī saku, — ka nav palūgušas atļauju Marselam.

—       Un Filbēram, — piebilst Armāns, kurš otro glāzi jau pa pusei iztukšojis.

Tomēr es nedomāju viņam pat daļēji piekāpties.

—        Marselam, kurš, savukārt, būtu to paziņojis Fil­bēram.

Armāns nav tāds muļķis, lai nesaprastu, kāda ir šīs nianses jēga. Taču Malvilā atsaukties uz Larokas dekretiem viņš īsti neiedrošinās. Vienā guldzienā viņš iz­dzer glāzi un noliek to uz galda. Momo var laizīties, cik viņam tīk — glāzē vairs nav nevienas pilītes.

—   Labi, bet kas būs tālāk?

—        Kas būs tālāk? — es pārjautāju un pieceļos. — Pēc divām nedēļām mēs nogādāsim viņas atpakaļ uz Laroku. Pasaki 'to manā vārdā Filbēram,

Es neiedrošinos paskatīties uz kaktu, kurā apsēdies Tomā. Armāns nolūkojas uz pudeli, bet, tā kā es nedo­māju piepildīt trešo glāzi, pieceļas ari viņš un neatva­dījies, pat nepateicies par cienastu, iziet pa durvīm. Manuprāt, tas notiek aiz apjukuma: ja viņš neiedveš cilvēkiem bailes, tad vairs nezina, kā izturēties.

Momo ieliek dzelžus mutē laimīgajam Faraonam. Miežus viņš traukā izēdis līdz pēdējam graudiņam, pēc tam vēl rūpīgi to izlaizījis. Jātnieks un zirgs šķiras no šejienes, abi krietni iestiprinājušies. Taču pateicīgs ir vienīgi Faraons. Viņš Malvilas pili neaizmirsīs.

—   Uz redzēšanos, Armān!

—   Uz redzēšanos, — noņurd jātnieks.

Vārtus es tūlīt neaizveru, kādu brīdi vēl noskatos viņam pakaļ. Es vēlos, lai Armāns būtu pēc iespējas tālāk, kad Tomā beidzot eksplodēs. Vilcinādamies aiz­veru vārtus, aizbīdu šautras, pagriežu slēdzenē milzīgo atslēgu.

Eksplozija ir vēl spēcīgāka, nekā biju gaidījis.

—   Kas tā par cūkošanos? — Tomā kliedz, ar izval­bītām acīm nākdams man virsū.

Es izslejos, ne vārda nesacīdams, paskatos uz viņu, pagriežos un eju uz paceļamā tilta pusi. Sev aiz mu­guras dzirdu, ka Peisū viņu kaunina.

—   Eh, puis, kāda gan jēga no tavām augstajām sko­lām, ja tu esi tik neaptēsts stulbenis! Vai tu patiesi domā, ka Emanuēls grasās skuķus atdot? Tad tu viņa nepazīsti!

—   Bet kāda velna pēc, — Tomā kliedz (viņš patiesi kliedz!), — tāda māžošanās?

—   To tu pajautā viņam, — Meisonjē strupi nosaka.

Dzirdu sev aiz muguras skrejošu soļu dipoņu. Pa­lūk, Tomā jau klāt. Viņš pienāk man blakus. Es viņu, protams, neredzu un skatos tikai uz paceļamo tiltu. Eju

ātriem soļiem, rokas kabatās sabāzis, zodu augšup

paslējis.

—       Atvaino, lūdzu, — Tomā ierunājas aizsmakušā balsī.

—       Man uzspļaut uz tavu atvainošanos, mēs neesam nekādā augstāko aprindu salonā.

' Sākums ir Tomā visai nelabvēlīgs. Taču ko gan lai ' viņš citu dara — atlaisties nedrīkst.

—   Peisū saka, ka tu meitenes neatdošot.

—       Peisū maldās. Es rītdien tevi salaulāšu, bet pēc divām nedēļām nosūtīšu Katī uz Laroku, Filbēram uz kārā zoba.

Tas, protams, ir diezgan apšaubāmas gaumes joks, taču Tomā tūlīt nomierinās.

—        Bet kāpēc tad spēlēt šādu komēdiju? — Tomā jautā pavisam žēlā balsī, kas citādi viņam nepavisam nav raksturīga. — Es neko nesaprotu.

—       Tu neko nesaproti tāpēc, ka domā tikai pats par sevi.

—   Es domāju tikai pats par sevi?

—       Bet par Marselu? Vai par Marselu tu esi pado­mājis?

—   Un kāpēc man vajadzētu domāt par viņu?

—   Tāpēc, ka Marselam viss būs jāizcieš.

—   Kā — jāizcieš?

—       Visi spaidi, pārtikas devas samazināšana un tā tālāk.

Uz mirkli iestājas klusums.

—   AI To es nezināju, — Tomā bēdīgi nosaka.

Es turpinu:

—        Tikai tāpēc es spiedu šim draņķim roku un visu iztēloju kā abu meiteņu aušību. Gribēju novelt vainu no Marsela.

—   Bet kas notiks pēc divām nedēļām?

Sis nelga vēl nav gluži nomierinājies.

—   Nāks laiks, nāks padoms. Es aizrakstīšu Filbē­ram, ka jūs esat viens otru iemīlējuši, es jūs esmu sa­laulājis un Katī, protams, jāpaliek pie sava laulātā drauga.

—   Bet vai pēc tā Filbērs nepielietos pret Marselu spaidus?

—   Kāpēc lai viņš to darītu? Notikumi pieņēmuši ne­gaidītu pavērsienu, un tas Filbēru atbruņo. Nekāda sazvērestība nav notikusi. Marsels nekur nav vaino­jams.

Vēsā balsī es vēl piebilstu:

—    Tāpēc bija nepieciešama šī māžošanās, kā tev labpatika izteikties.

Ilgs klusuma brīdis.

—   Emanuel, vai tu dusmojies?

Es paraustu plecus, uzgriežu viņam muguru un eju atpakaļ pie Peisū un Meisonjē. Vēl taču jānokārto jau­tājums par Tomā vajadzīgo istabu. Sie abi ir krietni puiši. Viņi ne tikai kā neņem ļaunā to, ka jāizvācas no savas istabas, bet pat vēl nopriecājas. «Lai jau nu abi balodīši iekārto sev ligzdiņu,» Peisū labsirdīgi nosaka, aizmirsdams, ka nule vienu no balodīšiem nosaucis par «neaptēstu stulbeni».

Kad es nākamajā dienā lielajā zālē laulāju Katī ar Tomā, visi ir vēl vairāk aizkustināti. Iekārtojamies tā­pat kā Filbēra noturētā dievkalpojuma laikā: es stāvu ar muguru pret abiem plašajiem logiem, galds noder par altāri, bet tam otrā pusē iepretim man divās rindās sēž visi Malvilas pils iemītnieki. Menū kļuvusi nepa­rasti izšķērdīga un uzlikusi uz galda divas lielas sve­ces, lai gan diena ir skaidra un saules spožums strau­mēm ieplūst pa lielajiem, spraišļotajiem logiem, uz ak­mens kula izveidodams divus milzīgus ēnu krustus.

Visiem, pat vīriešiem, acis ir valgas. Kad pienāk laiks pieņemt svēto vakarēdienu, tajā piedalās arī Meisonjē. Menū lej asaru straumes — vēlāk es paskaidrošu, kā­pēc. Pavisam citādas ir Mjetas lietās asaras. Meitene uiud klusēdama, un pāri viņas ziedošajiem vaigiem rit lielas lāses. Nabaga Mjeta! Arī es sajūtu, ka visās šajās svinīgajās un spožajās izdarībās, ar kurām tiek J-ildināta sievietes apņēmība piederēt tikai vienam vie­nīgam, ir kaut kas netaisnīgs.

Pēc laulības ceremonijas pavedu Meisonjē sāņus un mēs izejam iekšējā pagalmā, kur bridi pastaigājamies. Ar Meisonjē notikusi kāda tikko jūtama pārmaiņa. Viņa seja vēl tikpat gara, nopietna, ar tuvu stāvošām acīm, kas satraukuma brīžos aši jo aši mirkšķinās. Nē, citādu izskatu viņam piešķir neparastā matu sasuka. Tā kā friziera mums nav, viņa cekuls, kā jau tiku pieminējis, sākumā slējās tieši pret debesīm, bet .tagad tas izau­dzis garāks un mati vieglā viļņojumā noslīd lejup, vies­dami viņa fizionomijā agrāk nebijušu līniju liegumu.

—   Es ievēroju, ka tu arī piedalījies pie svētā vakar­ēdiena, — es vienaldzīgā balsī ierunājos. — Vai drīkstu zināt, kāpēc tu to darīji?

Meisonjē godīgajā sejā iesitas viegls sārtums, skrop­stas viņam sāk aši jo aši mirkšķināties.

—    Pats nezināju, kā rīkoties, — viņš pēc brītiņa saka. — Tad nodomāju, ka mana atraušanās varētu apvainot pārējos. Es negribēju būt izlēcējs,

—    Tu pareizi esi izlēmis, — es piezīmēju. — Var taču dievgaldam piešķirt arī šādu jēgu. Uzskatīt to par kopības apliecinājumu.

Meisonjē paskatās uz mani ar izbrīnītām acīm.

—   Vai gribi teikt, ka, piekopdams šo rituālu, tu pie­šķir tam tieši tādu jēgu?

—        Protams. Svētā vakarēdiena sociālā būtība man šķiet ļoti svarīga.

—   Svarīgāka par visu citu?

Tas ir viltīgs jautājums. Tā vien liekas, ka Meisonjē nemanāmi grib mani pārvilkt savā pusē. Es atbildu noliedzoši, taču tuvāk savu domu nepaskaidroju.

—        Arī es savukārt gribu tev ko pajautāt, — Mei­sonjē saka. — Vai tu centies kļūt par Malvilas abatu tikai tāpēc, lai nobīdītu pie malās Gaselu?

Ja šo jautājumu man būtu uzdevis Tomā, es atbildi vēl un vēlreiz pārdomātu un tikai tad izteiktu. Bet par Meisonjē esmu drošs, ka viņš neizdarīs pārsteidzīgus secinājumus. Viņš ilgi un rūpīgi apsvērs visu, ko es sacīšu, un savos spriedumos būs piesardzīgs. Tādēļ es tūlīt, gan rūpīgi izvēlēdamies vārdus, atbildu ar šādu apsvērumu:

—        Teiksim tā: manuprāt, katrai civilizācijai ir ne­pieciešama sava dvēsele.

—   Un šī dvēsele būtu reliģija?

Teikdams šos vārdus, Meisonjē saviebjas. Viņam derdzas divi vārdi — «dvēsele» un «reliģija». Abi tie jau «novecojušies». Meisonjē ir izglītots aktīvists, jo beidzis partijas kadru skolu.

—   Pašreizējā posmā — jā.

Meisonjē apsver šo atbildi, kura reizē ir gan ap­stiprinājums, gan arī ierobežojums. Viņa doma rosās pagausi, soli pa solītim. Taču viņš savos spriedumos nav paviršs, viņam vēl nepieciešams precizējums.

—       Tā būtu civilizācijas dvēsele pašreizējā brīdī, šeit pie mums, Malvilā?

No balss jūtams, ka Meisonjē vārdu «dvēsele» liek pēdiņās un pieskaras tam piesardzīgi, it kā ar pinceti.

—   Jā.

—       Tu gribi sacīt, ka par šo dvēseli uzskatāmi Malviļas pils iemītnieku vairākuma ticējumi?

—       Ne tikai. Lai gan reizē tie ir arī tieši mūsu paš­reizējai civilizācijas pakāpei atbilstošā dvēsele.

Patiesībā viss ir drusku sarežģītāk. Es jautājumu vienkāršoju, lai Meisonjē neuztrauktu. Taču viņš jau kļuvis nemierīgs. Viņš pietvīkst un sāk aši blisināt acis, tātad tūlīt dosies pretuzbrukumā.

—       Bet šī «dvēsele», lietojot tavu apzīmējumu, varētu būt arī kāds filozofijas virziens. Piemēram, marksisms.

Te nu bija!

—       Marksisms atvedināms no industrializētas sabied­rības. Marksisms nav derīgs pirmatnējam agrāram ko­munismam.

Meisonjē pārstāj soļot, pagriežas pret mani un lū­kojas man sejā. Mani vārdi liekas viņu ietekmējuši. Jo vairāk tāpēc, ka es savu domu pateicu mierīgi, it kā zināmu faktu konstatēdams.

—       Un kā tu definē mūsu mazo Malvilas pils sabied­rību? Kā pirmatnēju agrāro komunismu?

—   Kā gan citādi?

Diezgan apbēdināts viņš turpina;

—        Bet pirmatnējais agrārais komunisms taču nav nekāds īsts komunisms?

—   Ne jau man tevi mācīt.

—       Tas taču būtu atkritiens zemākā attīstības pa­kāpē?

—   Tu pats to labi zini.

Tas ir tik dīvaini. Iznāk, ka viņš vairāk paļaujas uz manu spriedumu nekā uz savējo, lai gan es neesmu marksists. Šķiet, no maniem vārdiem viņam kļuvis vieglāk. Ja nu viņš arī vairs nevar tiekties pēc patiesā komunisma, tad drīkst to vismaz saglabāt savā dvē­selē kā cildenu ideālu.

Pēc brīža es atkal atsāku:

— Atkritiens zemākā attīstības pakāpē tādā nozīmē, ka zinātne un tehnika ir iznīcināta. Tātad cilvēka ek­sistence kļuvusi nedrošāka, vieglāk ievainojama. Bet tas nenozīmē, ka cilvēks būtu kļuvis nelaimīgāks. Drī­zāk gan otrādi.

To pateicis, gribēju sev vai mēlē iekost, jo es taču runāju ar cilvēku, kurš tikai pirms diviem mēnešiem zaudējis visus tuviniekus. Tomēr Meisonjē, liekas, par to šobrīd nedomā, viņš neizskatās arī aizvainots. Manī nolūkodamies, viņš lēnām pamāj ar galvu, taču nesaka ne vārda. Tātad viņš tāpat sajutis, ka kopš Notikuma dienas mīlestība pret dzīvi kļuvusi kvēlāka un sabied­riskais prieks dziļāks.

Arī es klusēju. Un domāju. Vērtību mēraukla tagad ir cita, un tas viss. Piemēram, Malvila. Agrāk tā bija kaut kas diezgan samākslots — atjaunota senlaiku pils. Es tajā mitinājos viens. Es ar savu pili lepojos un, vadīdamies pa pusei no godkāres, pa pusei no prak­tiskiem apsvērumiem, biju nolēmis to atvērt tūristiem. Bet tagad Malvilas pils ir pavisam kas cits. Tagad Malvila ir cilts — ar savu zemi, ar kustoņiem, ar lop­barības un pārtikas krājumiem, ar vīriešiem, kuri savā starpā cieši vienoti, tikpat kā vienas rokas pirksti, ar sievietēm, kuras mums dzemdēs bērnus. Un reizē tā ir arī mūsu patvērums, mūsu mājoklis, mūsu ērgļa ligzda. Mēs esam patvērušies aiz tās mūriem un zinām, ka tur arī tiksim apbedīti.

Vakarā Evelīna, kas gandrīz nemitīgi klepo, nosēz­damās man labajā pusē, izspiež Tomā no viņa ierastās vietas. Bez jebkādiem iebildumiem viņš pāriet vienu vietu tālāk. No viņa pa labi apsēžas Katī. Nu mēs pie galda esam jau divpadsmit cilvēku. Visi pārējie pali­kuši agrākajās vietās, izņemot Momo, kurš nez kāpēc

Apmeties galda viņā galā, kur agrāk sēdēja Menū. Viņa iekārtojusies Kolēnam kreisajā pusē. Momo straicģiskā pozīcija ir apskaužama. Kad pienāks ziema, viņš būs siltumā, jo turpat aiz muguras ir kamīns. Bet tc'igad Momo acis iepriecē kā Katī, kura sēž pa kreisi, la arī Mjeta galda pretējā pusē. Stūķēdams sev mutē cdmaņu, viņš pārmaiņus blenž vienā un otrā. Taču Momo uz katru no meitenēm nolūkojas ar atšķirīgām acīm. Uz Katī viņš noskatās laimīgā pārsteigumā, gluži sultāns, kurš savā harēmā pamanījis jaunu seju. Turpretim Mjetā viņš noraugās ar dievinājumu.

Momo tuvums Katī ne mazākā mērā netraucē. Viņai I atīk redzēt, ka atradusi piekrišanu. Citi Tomā biedri viņai šķiet pārāk atturīgi. Bet Momo ir pavisam citāds. Viņa acīs zaigo reizē bērna nevainība un satīra bez­kaunība. Un vispār viņa tuvums vairs nav atbaidošs. Kopš Mjeta ņēmusies Momo apmazgāt, no viņa vairs nenāk pretīgā smaka. Nepatīkami tikai tas, ka viņš bāž mutē pārāk lielus kumosus, lai pēc tam ar pirk­stiem tos iestūķētu dziļāk. Seit Katī tomēr visai spa­rīgi iejaucas. Viņa paņem Momo šķīvi un sagriež šķiņķi sīkos kumosos, tāpat arī maizi, un pēc tam no­liek viņam priekšā. Momo sajūsmināts ļauj meitenei rīkoties. Kad Katī beigusi, viņš pastiepj savas garās pērtiķa rokas, vairāk reižu paplikšķina meitenei pa plecu un paslavē: «Zirtsbuģīd, zirtsbuģīd, zirtsbuģīd!» (Sirdspuķīti) Menū šajās izdarībās neiejaucas.

Kad es pārvedu Katī un Evelīnu, visvairāk nobažījies biju par to, kā izturēsies Menū. Taču pavisam negai­dītā kārtā nekas sevišķs nenotika. «Nabaga Emanuel,» viņa' tikai noteica, «atkal tu esi pārvedis divas čurti spindzeles un divas ķēves.» Citiem vārdiem izsako­ties — liekus ēdājus. Bet tagad, kad Rinas tīrumā sē­jums sadīdzis, Menū vairs tik ļoti nebaidās no bada.

Pēc Malvilā notikušajām laulībām viņa jau jūtas kā septītajas debesīs. Menū vienmēr patikušas laulību ce­remonijas. Agrāk, tēvoča laikos, ja Malžakā kāds pāris tika laulāts, kaut arī tie būtu pilnīgi sveši ļaudis, Menū atmeta ar roku visiem darbiem, sēdās savā velosipēdā un traucās uz baznīcu. «Vecā grezele,» tēvocis tad mē­dza sacīt, «atkal aizskrējusi izbimbāties.» Un tā patiesi arī bija. Menū nostājās baznīcas priekšnamā — tā kā viņa bija sanīdusies ar mācītāju, kurš atteicās pielaist Momo pie dievgalda, tad Menū pašā baznīcā nespēra ne kāju —, un, tikko parādījās laulājamais pāris, sā­kās asaru plūdi. Vispār Menū bija ļoti praktiska sie­viete, tādēļ es par šīm asaru straumēm biju ļoti izbrī­nījies.

Momo met acis arī uz Evelīnu, taču meitene neveltī viņam nekādu vērību. Viņa nenovērš skatienu no ma­nis. Pagriežot galvu uz meitenes pusi, redzu, ka viņa nolūkojas manī, bet, arī galvu nepagriezis, es sajūtu viņas skatienu. Tā vien liekas, ka mans profils meite­nes acu svelmē sakaitīs. Bet, ja es nolieku dakšiņu šķīvī un izplāju uz galda delnu, tūlīt samanu, ka zem tās paspraucas sīki pirkstiņi.

Pēc azaida, kad pieceļos, lai paietos dažus soļus pa zāli un izlocītu kājas, pie manis pienāk Katī.

—   Es gribētu ar tevi parunāties.

—   Kā tad tā? Vai tu vairs no manis nebaidies?

—   Pats redzi, — Katī man uzsmaida.

Lai gan viņas acīs nav tās dzīvnieciskās padevības, kas raksturīga Mjetai, abas māsas tomēr ļoti līdzīgas. Sakarā ar laulību Katī novilkusi savas raibās luoatas un ieģērbusies pavisam vienkāršā zilā kleitiņā ar baltu apkaklīti. Tā Katī izskatās daudz glītāka. Viņas sejā jaušams uzvaras prieks un laime. Es negribētu tajā redzēt nekā cita kā vien laimes mirdzumu. Taču ar visu to Katī izstaro gaismu, kas ikvienu ietver savā sil­tumā. Manuprāt, tajā izpaužas zināms sirds dāsnums. 0, nepavisam ne tāds, kāds piemīt Mjetai, kura ir pati atdevība. Tomēr es atceros, kā Katī sagrieza maizi un gaļu Momo šķīvī un cik nemierīgām acīm viņa palie­cās uz Evelīnas pusi, kad meitenītei uznāca klepus.

—   Vai tu vēl domā, ka es izturos pret tevi pārāk vēsi? — es jautāju, ar roku apskaudams Katī kaklu un noskūpstīdams viņu uz vaiga.

—  0-o, skatieties, ļautiņi! — Peisū iesaucas. — Tomā, piesargies!

Uzbrāzmo smiekli. Katī man atbild ar skūpstu pa pusei jau uz lūpām un lēnām atraisās no manis, prie­cīga, ka varējusi sev pie jostas līdzās citiem piekari­nāt arī manu skalpu. Arī es visumā esmu tīri apmieri­nāts. Zinu, ka nekad negulēšu ar Katī, un tas mūsu attiecībām piešķir tīkamu vieglumu.

—   Vispirms, — viņa saka, — paldies par istabu.

—   Nu, par to tev vispirms jāpateicas tiem puišiem, kuri istabu atbrīvoja.

—    To jau es esmu nokārtojusi, — Katī ķircinās. — Bet tev, Emanuel, paldies par to, ka iebildi manā labā kādu vārdu-. Un vēl paldies par to, ka pieņēmi mani Malvilas pilī. Un visbeidzot, — viņa nosaka ar zināmu mulsu, — paldies par visu kopā.

Es noģiežu, ka tas ir mājiens uz mazo ķīviņu ar Tomā, par ko viņš Katī pastāstījis, un pasmaidu.

—   Es gribēju tevi brīdināt, —Katī jau klusāk ieru­nājas, — ka Evelīnai šonakt droši vien uznāks lēkme. Viņa jau divas dienas gandrīz nepārtraukti klepo.

—   Un, ja tā sākas, kas tādā reizē darāms? es jautāju.

—        Nekas liels. Tev tikai jābūt pie viņas, viņa jāno­mierina un, ja vien tev ir kāda lāsīte odekolona, ar to viņai jāsamitrina piere un krūtis.

Es ievēroju šo «tev». Tāpat no Katī sejas redzu, ka visgrūtāko viņa vēl nav pateikusi. Apņemos viņai pa­līdzēt.

—   Un tu gribētu, lai šonakt es viņu pielūkoju?

—        Jā, — Katī atvieglota atzīstas. — Tu pats saproti, ka mana vecmāmuļa uztrauksies, sāks rosīties,-nemi­tīgi kladzinās, ar vārdu sakot, darīs taisni to, ko ne­drīkstētu.

Neko sacīt, Katī trāpīgi raksturo Falvinu. Es piekrī­toši pamāju.

—        Tātad es vecmāmuļai varu teikt, lai viņa pasauc tevi, ja Evelīnai uznāk lēkme?

Es papurinu galvu.

—        Tā nekas nesanāks. Naktī sargtorņa durvis no iekšpuses vienmēr ir noslēgtas.

—   Bet vai tad šovakar nevarētu?…

—        Nekādā ziņā, — es stingrā balsī nosaku. — Dro­šības jautājumos nedrīkst būt nekādi izņēmumi,

Katī paskatās uz mani, neslēpdama vilšanos.

—        Ir cita izeja, — es saku. — Lai Evelīna pārnak­šņo manā istabā uz kušetes, kur līdz šim gulēja Tomā.

—   Vai tu būtu ar mieru?! — Katī priecīgi iesaucas.

—   Kāpēc ne?

—        Es tevi brīdinu, — Katī godīgi saka. — Ja šo­nakt viņa pārgulēs tavā istabā, tad ir beigas. Viņu no turienes vairs laukā nedabūs.

Es pasmaidu.

—   Neraizējies. Gan jau kādu dienu dabūsim.

Ari Katī pasmaida. Un es redzu, ka viņa jūtas ļoti atvieglota.

Evelīna pirmo nakti pēc ierašanās Malvilā bija pār­gulējusi dzīvojamās mājas trešā stāva istabā pie Falvinas un Žakē. Uzzinājuši, ka es viņu pieņemšu savā istabā, meitenīte aiz prieka nezina kur dēties. Taču tas nav uz ilgu laiku. Tikko viņa atgūlusies uz kušetes un no istabas izgājusi Mjeta, kura man palīdzēja uz­klāt Evelīnas guļvietu, sākas astmas lēkme. Meitenī­tei trūkst elpas. Deguntiņš kļūst pavisam smails, sviedri straumēm plūst no pieres. Es nekad vēl nebiju redzējis cilvēku, kuram uznākusi astmas lēkme, un re­dzētā aina man ir briesmīga — dzīvam cilvēkam vairs nav elpas. Iekāms apvaldu uztraukumu, paiet vairākas minūtes. Taču nomierināties ir nepieciešams. Evelīna nolūkojas manī ar izbaiļu pilnām acīm, un, lai viņu nomierinātu, es pats nedrīkstu izrādīt satraukumu. Mē­ģinu meitenīti nosēdināt tā, lai viņa ar muguru at­laistos pret spilvenu, taču tas neizdodas, jo kušetei nav pagalvja paliktņa. Tad es viņu aiznesu uz savu gultu. Tā ir no tēvoča mantota plata divguļu gulta ar polsterētu pagalvi, pret kuru tagad atbalstu mazo slimnieci. Es izvairos skatīties uz viņu. Redzot meite­nīti tvarstām elpu, man liekas, ka viņa tūlīt nosmaks. Kvēpeklis met tikai nespodru gaismas loku, taču nakts ir gaiša un ciešanās sašķiebtā meitenes seja ir skaidri saskatāma. Atveru līdz galam vaļā logu un skapī sa­meklēju savu pēdējo odekolona flakoniņu. Samērcēju tajā mazgājamo cimdu un ar to noberzēju meitenes pieri un plecus. Evelīna vairs uz mani neskatās. Viņa nespēj pat parunāt. Ar atpakaļ atgāztu galvu viņa stingi blenž kaut kur sev priekšā, aizgūtnēm klepo un tvarsta elpu, sviedriem straumēm plūstot pār vaigiem. Tā kā pāri pierei lēkšķēm noslīgušie mati viņu traucē, es rakstāmgalda atvilktnē sameklēju kādu aukliņu un tos sasienu.

Un tas ari viss, ko es mazajai sirdzžjal varu palī­dzēt — flakoniņš odekolona un 'auklas gabaliņš. Man nav nevienas medicīnas rokasgrāmatas, manas zināša­nas šajā jomā līdzinās nullei, un es baidos, ka no tē­voča mantotā Larusa enciklopēdija desmit sējumos man šajā gadījumā neko nedos. Tomēr nespodrajā kvēpekļa gaismā ar pūlēm pārlasu, kas attiecīgajā šķirklī sacīts par astmu. Nekā cita tajā neatrodu kā vien ta­gad izzudušu medikamentu sarakstu: beladonna, atropīns,_ novokaīns. Ne vārda tajā, protams, nav par tau­tas ārstniecības līdzekļiem. Lai gan šobrīd vienīgi tie varētu ko līdzēt.

Es paskatos uz Evelīnu un tīri fiziski sajūtu, cik nevarīgi un nabadzīgi mēs esam kļuvuši. Iedomājos ari to, kas notiktu, ja man uznāktu jauna aklās zarnas iekaisuma lēkme, jo aiz nevīžības es nebiju ļāvis lieko piedēkli izoperēt, kamēr vēl pastāvēja tāda iespēja.

Apsēžos pie Evelīnas. Meitene uzmet man skatu, kurā viešas tādas izbailes, ka man aizžņaudzas kakls. Es ierunājos, ka drīz viss būs pāri, bet, kolīdz Evelīnas acis vairs neskatās manējās, es viņu slepšus novēroju. Pamanu, ka mazajai slimniecei lielākas grūtības sa­gādā izelpa, nevis ieelpa. Nez kāpēc es biju iedomājies pretējo. Ja pareizi esmu sapratis, meitenīte sjnok it kā divu iemeslu pēc: gan tālab, ka viņai neizdodas pietiekami ātri atbrīvot krūškurvi no ieelpotā, vairs ne­derīgā gaisa, gan arī tālab, ka krūtīs vajadzīgajā āt­rumā neieplūst svaigs gaiss. Taču traucējumi šķiet lie­lāki izelpojot, nekā ieelpojot. Turklāt slimnieci moka klepus. Liekas, ka to izraisa mēģinājumi atbrīvoties no elpošanas kavēkļiem. Klepus ir sauss, viņa visa dreb un ātri nogurst, taču nespēj neko atklepot.

Redzot meitenītes vājo krūškurvi ieplokam un tad atkal paceļamies, man prātā iešaujas doma. Ja nu es mehāniski palīdzētu viņai elpošanas procesā? Nevis noguldot slimnieci augšpēdus, bet tādā pašā stāvoklī, kādā viņa atrodas pašreiz, kad vieglāk ir klepot un vajadzības gadījumā arī izspļaut krēpas. Iesēžos gultā, ar muguru atspiežos pret pagalvja paliktni, paceļu slimnieci uz augšu, turot starp kājām ar muguru pret sevi, un, abas rokas viņai uz krūškurvja uzlicis, ar divkāršu kustību pastiprinu katru izelpu, reizē pavirzī­dams slimniecei uz priekšu plecus un viduklī viņu saliekdams. Ieelpas veicināšanai es pavelku slimnieces plecus atpakaļ un paliecu vidukli uz otru pusi, līdz viņas mugura pieskaras manām krūtīm.

Nezinu, vai rīkojos pareizi. Varbūt mediķi par ma­nām manipulācijām tikai pasmietos. Tomēr kaut kādu atvieglinājumu Evelīnai es sagādāju, vismaz morāli, jo viņa vārgā, tikko sadzirdamā balsī nosaka: «Pal­dies, Emanuēli»

Turpinu, kā sācis. Mazā slimniece pilnīgi paļaujas manu roku kustībām, taču pēc brīža jūtu, ka, nerau­goties uz meitenītes pavisam niecīgo svaru, rokas man sāk pagurt. Liekas, es mirkļiem pat iesnaužos, jo pēk­šņi ievēroju, ka gaismeklis eļļas trūkuma dēļ izdzisis, taču es to nebiju pamanījis.

Varēja būt ap pusnakti — savu pulksteni es biju nolicis uz rakstāmgalda un līdz ar to zaudējis jebkuru priekšstatu par laika tecējumu —, kad Evelīnai uz­nāca ilga mokoša klepus lēkme un viņa nespodrā, vāja balsī palūdza man mutautiņu. Dzirdu, ka viņa, attīrī­dama sev kaklu, ilgi krēpojas. Klepus lēkme vairāk reižu atkārtojas, un meitenīte aizvien sēcoši atkremšļojas. Līdz beidzot pārguruši, taču atvieglota atslīgst pret manām krūtīm.

Kad es atkal paveru acis, ir jau liela diena un saules palu pilna visa istaba. Neērtā pozā esmu izstiepies šķērsām pāri gultai, bet Evelīna guļ dziļā miegā ma­nās rokās. Es droši vien biju iemidzis tāpat sēdus, pēc tam sakņupis guļus un tā palicis. Piecēlies jūtu, ka viss kreisais gurns notirpis un pa to tekalē tikpat kā skudriņas. Tā kā Evelīna arī saliekusies trejos līkumos, es noguldu viņu ērtāk un uzmanīgi izraisu no viņas matiem aukliņu, ko vakarā biju iesējis. Evelīnai ap acīm zili apļi, vaigi iekrituši, seja bāla, elpa nav dzir­dama. Varētu domāt, ka viņa ir mirusi.

Pulksten vienpadsmitos es no dzīvojamās mājas at­nesu uz mazas paplātes krūzīti saldināta silta piena un sviestmaizes šķēlīti un pamodinu meiteni. Taču pa­nākt, lai viņa kādu kumosu iebaudītu vai malciņu iedzertu, nav nemaz tik viegli. Beidzot, pārmaiņus lie­tojot glaimus un draudus, man tas izdodas. Patiesībā es viņai draudēju tikai ar vienu — tāpēc daudzskaitlis šeit nav īsti vietā —, un proti, ka nekavējoties, vēl šovakar pat, likšu pārnest viņas guļvietu uz trešo stāvu, ja viņa tūlīt neēdīs. Tas palīdzēja, jo Evelīna dažus kumosus iebaudīja, taču tūlīt pēc tam gluži ne­ticamā atjautībā uz manu šantāžu atbildēja ar pretšantāžu: piedraudēja pavisam atsacīties no pārtikas, ja es neapsolīšos paturēt viņu savā istabā. Galu galā mēs vienojāmies par kompromisu. Par katru iedzertu piena malciņu es apsolījos paturēt viņu pie sevis vienu dienu. Par katru no sviestmaizes rieciena nokostu ku­mosiņu — vēl vienu. Taču tikai pēc lielas kaulēšanās mums izdevās vienoties, kādam īsti jābūt piena malci­ņam un kādam — maizes kumosiņam.

Kad Evelīna beidza brokastot, viņa drīkstēja vēl div­desmit divas dienas baudīt manu viesmīlību. Bet, tā kā es baidījos, ka turpmāk varu nokļūt pilnīgi viņas varā, paturēju sev tiesības šo dienu skaitu samazināt ik reizi, kad viņa nākamajā azaida reizē neapēdīs savu liesu. «Ir gan viltībnieks!» Evelīna iesaucās. «Tā jau tu vari nezkādas ēdamā kaudzes sakraut uz mana šķīvja!» Man vajadzēja galvot, ka blēdīšanās nenotiek, hot porciju lielums būs atbilstošs viņas vecumam un saskaņots ar pārējiem pie galda sēdošajiem. Acīmre­dzot Evelīnas trauslajā augumiņā slēpās lielas spēka rezerves, ja viņa pēc grūti pavadītās nakts spēja tik mundri ķīvēties ar mani. Tikai pašās beigās meitenīte it kā pagura. Viņa gribēja celties no gultas, taču es neatļāvu. Uzstāju, ka jāguļ līdz pusdienas laikam, kad es viņai atnākšu pakaļ. «Vīrs un vārds, Emanuel?» lis stingri to apsolu. Kad eju laukā pa durvīm, mazā slimniece nolūkojas man pakaļ. Viņas bālā sejiņa uz spilvena šķiet gluži bez jebkāda svara. Iezīmējas tikai divas milzīgas acis. Liekas', viņai nemaz nav auguma, nav sejas, ir acis vien.

Kad es kāpju lejup, nesdams paplāti ar tukšo krū­zīti, pagalmā pie sardzes torņa ievēroju cilvēku bariņu. Tur ir Tomā, Peisū, Kolēns, kurš sabāzis rokas kaba­tās, un Mjeta. Viņa, liekas, gaida mani. Un patiesi, kolīdz Mjeta mani pamana, viņa izņem man no rokām paplāti un pagriežas, lai to nestu prom, taču aizie­dama uzmet man savādu skatienu.

—    Zini, Emanuel, kas par desām, — ierunājas Peisū, — atvestie Kolēna dzelži visi sakārtoti. Un mums vairs nav nekāda darba.

—   Ko dara Meisonjē?

—   Kas Meisonjē nekaiš, — Peisū atbild. — Viņam darba pilnas rokas, jo ir ko noņemties ar šaujamiem lokiem, kurus tu liki uztaisīt. 2akē un Momo apkopj kustoņus. Bet ko lai iesākam mēs? Nevar taču visu Jaiku noskatīties, kā zeļ mūsu tīrumiņš.

—       Varētu vēl likt meitiešiem, — ar savu šķelmīgo smaidu piebilst Kolēns, — lai no rītiem ilgāk pavalstās migā, un mēs šām pienestu gultā brokastis.

Visi iesmejas.

—   Kolēn, — es noprasu, — vai tava pēcpuse kāro pēc pamatīga kājas spēriena?

—   Lai nu kā, — ierunājas Tomā, — bet sava tais­nība viņam ir. Tāda dīkā nīkšana briesmīgi nomāc.

Es noskatos uz Tomā. Viņš nepavisam neizskatās nomākts. Drīzāk ir nomiegojies. Un neizskatās arī pār­lieku noilgojies pēc darba. Vismaz šorīt. Un, ja ari viņš dirn šeit un piebalso dīkā palikušo korim, nerau­goties uz kvēlo vēlēšanos būt pavisam kur citur, tad tikai tāpēc, lai biedri nedomātu, ka viņš ieķēries sa­vas jaunās sievas brunčos.

Es atkal atsāku:

— Labi, ka jūs to pateicāt, jo man padomā plaša programma. Pirmkārt, visiem jāmācās jāt. Otrkārt: jā­vingrinās šaušanā. Treškārt: aizsargmūris pie vārtu torņa jāuztaisa augstāks, lai tam nevarētu pārkjūt pāri ar kāpnēm.

—  Jāvingrinās šaušanā? — Kolēns novelk. — Bet tā jau mēs izniekosim patronas. Mums nemaz nav tik lieli krājumi.

—   Neko neizniekosim. Tu taču zini, ka tēvocis man savā laikā uzdāvināja mazkalibra šauteni. Es to atkal atradu. Uz bēniņiem, ar lielu daudzumu patronu. Tre­niņiem to vairāk nekā pietiekami.

Peisū interesējas galvenokārt par vārtu torņa mūri. Viņa tēvs bijis mūrnieks, arī pats Peisū pieprot dažā­dus amatus un tāpēc labprāt uzņemas šo darbu. Tur­klāt cementa mums netrūkst, to bijām atveduši no «Dīķiem». Arī smilšu bez sava gala, tāpat akmeņu. Peisū jau pats par to esot iedomājies. Lai gan..,

—   Lai gan, — viņš paskaidro, — nedrīkst sabojāt pils izskatu. Ceļot mūri vienkārši uz augšu, ietu zu­dumā izrobojums. Bet bez tā pilij vairs nebūtu nekāda paskata. Lietpratīga acs tūdaļ manītu, ka kaut kā

trūkst.

—    Gan jau tu ko sagudrosi, — es viņu mierinu. — Atradīsies taču veids, kā savienot ārējo izskatu ar drošības apsvērumiem.

Peisū savelk domīgu seju un nogroza galvu. Tomēr es pazīstu mūsu Peisū — šāds uzdevums viņu ieprie­cina. Dienu un nakti viņš lauzīs galvu, līdz galīgam pagurumam. Rasēs plānus. Nodosies jaunradei. Un vē­lāk, kad mūris būs gatavs, ik reizi, atgriezdamies no tīruma, pie ieejas pilī nodomās, nekad gan nevienam to neizteikdams vārdos: «Tas esmu es, Peisū, kurš pa­veicis šo darbu.»

—   Tomā, — es saku, — parādi puišiem, kā apseglo­jams zirgs. Ņem visas trīs ķēves, tikai Daiļavu atstāj. Arī es tūlīt atnākšu uz kūti.

Aizeju uz dzīvojamo māju, kur čakli rosās visas čet­ras mūsu sievietes — abas večas un abas jaunuves.

Falvinas ģimenei tagad ir liels skaitlisks pār­svars — trīs pret vienu. Taču Menū nav tāda, kas ļautu sev kāpt uz kakla. Paverot durvis, es dzirdu, ka viņa uzkliedz Falvinai. Abas jaunās meitas cieš klusu — viena tāpēc, ka ir mēma, bet otra tāpēc, ka ir gudra.

—   Mjeta, vai vari iznāld uz brītiņu?

Mjeta teciņus pieskrien pie manis. Es viņu izvedu un aizveru durvis. īsi, nolāpīti vilnas bruncīši, noval­kāta blūzīte ar īsām piedurknēm, taču viss ir ļoti tīrs, basas kājas. Mjeta tikko mazgājusi zāles klonu un nav paguvusi vēl neko uzaut. Es paskatos uz pagalma bruģi un meitenes basajām kājām, pēc tam uz viņas krāšņo melno matu ērkuli un beidzot ielūkojos viņai acīs, kas veras man pretim labestīgā padevībā — kā zirgam, kurš pieķēries savam saimniekam. Tad no jauna noraugos viņas basajās kājās. Nezinu, kālab, bet tās. mani aizkustina, lai gan pašām par sevi Mjetas stin­grajām un spēcīgajām kājām nekas aizkustinošs nepie; mīt. Droši vien tas notiek tāpēc, ka ar kailajiem stil­biem Mjeta vēl vairāk atgādina bērnišķīgu mežonēnu, nekā man bija licies šorīt no rīta. Un man tā vien šķiet, ka esmu sastapis no gadsimtu dzīlēm izkāpušu akmens laikmeta Ievu. Stulba iedoma. «Seksuāls pār­spīlējums,» sacītu Tomā. It kā viņš pats šobrīd jau nebūtu seksuāla pārspīlējuma varā!

—  Mjeta, vai tu dusmojies uz mani?

Meitene papurina galvu. Nē, viņa nedusmojoties.

—   Kas tad tev noticis?

Viņa atkal noliedzoši paskurina galvu. Nekas viņai neesot noticis.

—        Bet, Mjeta, pirmīt tu uz mani tik savādi noska­tījies.

Meitene stāv manā priekšā paklausīga, taču sevī no­slēgusies.

—       Mjeta, parunā ar mani, pasaki, ko neesmu tev pa prātam izdarījis.

Meitenes acīs, kas nekustīgi veras manī, es samanu vieglu pārmetumu.

—       Mjeta, nu paskaidro, kas noticis. Ar ko esmu tevi aizvainojis?

Rokas gar sāniem nolaidusi, meitene nolūkojas manī. Taču neatbild ne ar vienu kustību, ne ar vienu sejas vaibstu. Viņa ir divkārši mēma.

—        Mjeta, ja esmu ko nepareizi darījis, tev vajag to man pateikt, tu taču zini, cik Joti es tevi mīlu.

Mjeta paceļ galvu. Protams, tas viņai zināms.

—   Nu, bet kas tad noticis?

Tāds pats nekustīgs sastingums.

— Mjeta?

Es meiteni satveru pie pleciem, pievelku sev klat un noskūpstu uz vaiga. Un tad viņa piepeši apmet rokas man ap kaklu, cieši sažņaudz, taču nenoskūpsta, bet pati tūlīt atraisās un skriešus aizsteidzas atpakaļ uz dzīvojamo māju.

Tas norisinās tik ātri, ka es vēl kādu brīdi stāvu, stingi nolūkodamies smagajās ozola durvīs, kuras viņa steigā nav aizvērusi.

Kad vēlāk domāju par tiem diviem mēnešiem, kuri sekoja tārīta notikumiem, mani visvairāk pārsteidz to gausais ritējums. Gauss ne jau tāpēc, ka mums būtu trūcis darba. Šaušanas un jāšanas apmācības, ārējās sētas uzmūrēšana (šajā darbā mēs visi esam Peisū padoti palīgstrādnieki), turklāt es vēl mācu Evelīnai vingrošanu, pareizrakstību un rēķināšanu.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palieli­nājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglinā­šanai, — automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagariņātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. — savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Ma­šīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs.

Piemēram; man būtu vajadzējis minūtes desmit, lai ar automašīnu nokļūtu Larokā un paziņotu Filbēram, ka viņu Katī apprecējusies ar Tomā, ja vien es to vi­ņam nebūtu uzreiz pateicis pa tālruni. Bet tagad kopā ar Koiēnu, kurš mani uz turieni pavadīja — bez šau­bām, lai redzētu Aņesu —, mums nācās izjāt agri no rīta un ceļā pavadīt vairāk nekā stundu. Kad es šo

ziņu biju pavēstījis Fabrelatram — Filbērs vēl gu­lēja —, mēs nevarējām tūlīt doties mājup, jo pēc piec­padsmit kilometru garā ceļa vajadzēja atpūtināt zir­gus. Turklāt, lai saudzētu zirgiem kājas, atpakaļ mēs jājām nevis vairs pa šķembām klāto šoseju, bet pa meža takām, kur mūs jo bieži aizkavēja kritušie koki. Ar vārdu sakot, mēs izjājām agrā rīta stundā, bet at­griezāmies vēlā pēcpusdienā, noguruši, taču visumā apmierināti. Kolēns bija parunājies ar Aņesu, bet es biju redzējis, ka vietumis no zemes spraucas ārā zaļi asni un pat šķietami nokaltušos kokos piebrieduši pumpuri.

Ievēroju, ka gausākas kļuvušas arī mūsu kustības, jo tās pieskaņojušās dzīves ritmam. No zirga muguras neviens nenokāpj tā, kā izlec no automašīnas. Tagad nav nekādas vajadzības pa galvu pa kaklu, durvis blīkšķinot, skriet pa kāpnēm, kā darījām agrāk, dzirdot atskanam telefona zvanu. Iejājis pa vārtiem, es noļ kāpju no Amarantas, soļos ievedu ķēvīti steliņģī, nosegloju, apglāstu, pagaidu, līdz tā apžuvuši, un tikai tad padzirdinu. Tas viss prasa minūtes trīsdesmit laika.

Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma — ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

Laikam aizritot gausākā tecējumā, arī mūsu attie­cības ar citiem cilvēkiem ievērojami bagātinājušās. Pie­tiek tikai salīdzināt! Piemēram, Zermēns, mans na­baga Zermēns, kurš sprādziena dienā nomira mūsu acu priekšā! Lai gan viņš ilgus gadus bija mans tu­vākais līdzstrādnieks, es par viņu taču tikpat kā neko nezināju jeb, un tas bija visļaunākais, zināju vienīgi tik daudz, cik bija nepieciešams viņa iemantošanai.

Cik nežēlīgs ir vārds «izmantošana», ja runājam par citu cilvēku! Bet es biju tāds pats kā visi, man gluži vienkārši nebija laika. Mūždien telefona zvani, pasta sūtījumi, braucieni ar auto, gadskārtējie zirgu iepir­kumi daždažādās pilsētās, norēķini, sarakstīšanās, pār­runas ar nodokļu inspektoriem… Dzīvojot šādā dru­džainā ritmā, cilvēcīgās attieksmes pagaisa.

Augusta sākumā mūs apciemoja vecais Pužess, kurš savā kārtējā ikdienas izbraucienā ar velosipēdu ieradās pie mums. Es nevaru neapbrīnot šā septiņdesmit pie­cus gadus vecā cilvēka uzņēmību: nobraukt pa sabo­jātu ceļu trīsdesmit kilometru, lai iedzertu pāris glā­zes vīna! Manuprāt, viņš tās bija godam pelnījis. Taču nevar sacīt, ka Menū viņu būtu sagaidījusi ar atples­tām rokām. Izņēmis vecenītei vīna pudeli no rokām, es viņu aizsūtu prom uz dzīvojamo māju. «Ko gan es šai esmu nodarījis?» Pužess man jautā žēlā balsī, ga­rās ūsas uzvirpodams. «Itin neko,» es atbildu, «nepie­vērs viņai uzmanību, vecu sievu niķi.» Patiesībā es gluži labi zinu, kāpēc Menū viņu neieredz: pirms kā­diem četrdesmit septiņiem gadiem Pužess viņas nelaiķi vīru bija aizvedis pie Adelaidas. Sim notikumam bija smagas sekas Menū ģimenes dzīvē, un tās vēl tagad atspoguļojas vārdā, kādā viņa mēdz nodēvēt savas sivēnmātes. Aizritējušais pusgadsimts izrādījies par īsu, lai atmaidzinātu Menū sirdi. «Kā tu uzdrīkstējies uz­ņemt šo tēviņu!» viņa pirms vakariņām mani nostfostēja. «Tādu dienaszagli, žūpu un vazaņķi!» — «Ej nu ej, Menū,» es pūlējos viņu nomierināt. «Kur tad nu šis tā vazājas, vienīgi ar velosipēdu vēl apmet kādu līku­miņu! Un dzert viņš nemaz nedzer vairāk par tevi pašu.»

Pužess man pastāstīja Larokas jaunumus. Svētdien dievkalpojuma laikā Filbērs sprediķī runājis par manu divkosību, kā viņam labpaticies apzīmēt manu izturē­šanos, un, protams, sadevis sutu arī Katī. Pužess tūlīt nopratis, ka tā ir provokācija. Marsels laimīgā kārtā sēdējis blakus Judītei — tie abi, kā redzams, esot drau­gos —, un, l<ad Marsels niknumā piesarcis, Judīte uz­likusi viņam roku uz delma, pagriezusies pret Filbēru un tieši sprediķa laikā spērusi vaļā: «Mācītāja kungs, lūdzu, atvainojiet, bet es esmu ieradusies baznīcā, lai noklausītos dievvārdus, nevis jūsu ķīviņus 'ar Konta kungu nezkāda tur skuķa pēc.» Vajadzējis tikai dzir­dēt, kā Judīte to gāzusi laukā — skaidri un gaiši, tik­pat kā no grāmatas. Vārdi gan bijuši pavisam pieklā­jīgi, bet tie pateikti ģenerāļa balsī. Uz to tagadiņ varot saskandināt.

—   Uz tavu veselību!

—   Bet otrā dienā Filbērs viņai samazināja pārtikasdevu. Tad velna meitietis apstaigāja pilsētiņu un parā­dīja visiem, kādu devu saņēmusi, bet Fabrelatram tei­kusi, lai paziņojot mācītāja kungam, ka viņa pateico­ties par piespiedu gavēni, taču, ja rīt viņai neizsnieg­šot pilnu devu, šī iešot uz Malvilu ubagos. Un, tici vai «e, Emanuel, nākamajā dienā viņa saņēma tikpat daudz ēdmaņas kā citi.

—   Tas tikai pierāda, ka dažu labu reizi nemaz nav vērts ieraut asti kājstarpā, — es teicu, zīmīgi uz viņu noskatīdamies.

—   Var jau būt, var jau būt, — vecais Pužess izvai­rīgi atbild, izviikdams no kabatas mutautu un noslau­cīdams savas garās, galos bālgani nodzeltējušās ūsas.

Viņš to dara ne tik daudz aiz tīrības kā tāpēc, lai pievērstu manu uzmanību tam, ka viņa glāze ir tukša. Otro reizi pieleju to pilnu līdz malām. Bet tad ar sausu knakšķi aizdaru pudeli. Tas nozīmē — uz nākamo glāzi vairs neceri.

Pirmo glāzi tukšodams, Pužess visu laiku ar mani sarunājās. Tagad viņš acīmredzot nodomā, ka atlīdzi­nājis man pietiekami daudz, un klusē. Otrā glāze, tā sakot, tiek izsniegta bez maksas, tāpat kā savā laikā pie Adelaidas. Tā iebaudāma klusumā. Es izmantoju šo brīdi, lai uzrakstītu vēstuli Marselam — Pužess ap­loksni iemetīs kastītē pie vārtiem, bet pēc tam par to pačukstēs adresātam. Tādā veidā viņš pret sevi nekā­das aizdomas neradīs. Vēstulē es iesaku Marselam or­ganizēt divēju veidu opozīciju — vienu atklātu un laipnā toni ieturētu pret Filbēru, kuru vajadzētu vadīt Judītei, bet otru, slepenu un nesaudzīgu, vērst pret Fabrelatru.

Kad Peisū savā laikā apgalvoja, ka ar lielu noka­vēšanos Rinas tīrumā iesētā labība «centīsies» panākt nokavēto, izrādās, ka viņam bijusi taisnība salīdzinā­jumā ar citiem, skeptiskāk noskaņotiem biedriem. Tiesa, vārpas gan sariesās ļoti vēlu, tikai piecpadsmitajā au­gustā, bet ap divdesmit piekto tās jau sāka nobriest, un tieši tad Peisū pamanīja, ka Rinai vistuvākajā lauk­malē labība noviļata, vārpas izkremstas un augsne iz­mīdīta.

—    Tas būs bijis āpsis, — Peisū saka, — turklāt varen liels. Paskat, cik platas atstarpes starp pēdām.

—   Āpši ēd kukurūzu, — piezīmē Kolēns. — Vai arī vīnogas.

Peisū parausta plecus.

—   Negribas strīdēties, — viņš saka, uzsākdams strīdu. — Ko tad āpsis ēdīs, ja kukurūzas navl Sprā­dziena laikā droši vien būs gulējis savā migā. Apšu alas ir ļoti dziļas.

—   Bet ko tad viņš ēdis visu šo laiku? — iejautājas Žakē.

Peisū parausta plecus.

— Neko. Jādomā, būs gulējis.

Man šķiet, ka Peisū ir taisnība. Tiesa, mūsu apvidū, kur klimats ir maigs un barība viegli atrodama, āpši ziemas guļā neiet. Taču varētu būt, ka tie saglabā­juši spēju bada laikos snaust alās un pārtikt no uz­krātajiem taukiem, līdz atkal pienāk labākas drenas.

Mēs sapulcējamies kara padomē. Agrāk zemnieki mēdza tīrumu malās aizdedzināt ugunskurus, lai aiz­baidītu āpšus. Taču šāda rīcība mums liekas pārāk maiga. Mēs jau gribam nekrietno dzīvnieku nevis tikai aizbaidīt, bet gan nogalināt. Senais zemnieka naids pret visu, kas varētu apdraudēt viņa ražu, mūsos uzkvēlo jo sīvā niknumā.

Rinas krasta nogāzē pārdesmit soļu no tīruma mēs ierīkojam slēpni, izrokot zemē bedri un pārsedzot to ar nojumi. Pārsegums vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai zem tā paslēptos mednieks, bet arī patvērumam no lie­tus un vēja. Meisonjē, kurš izstrādāja slēpņa plānu, ērtību meklējumos nogāja pat tik tālu, ka bedres di­benu noklāja ar režģu grīdu, lai slēpnī sēdošais med­nieks neciestu no zemes drēgnuma. «Lai cik biezas arī būtu gumijas zābaku zoles,» viņš teica, «vēsums pa tām iesūcas visās miesas porās.»

Dežūrām mazajā slēpnī mēs sadalījāmies pa pāriem, ' neatbrīvojot no šī pienākuma arī sievietes, vismaz abas jaunākās, kuras pāris mēnešos bija iemācījušās tīri labi' šaut un varēja būt mums lieti noderīgas. Katī, pro­tams, tika iedalīta vienā pārī ar Tomā. Es cerēju, ka Mjeta izvēlēsies mani, bet viņa deva priekšroku Žakē. Tā kā Žakē jau bija aizņemts, Peisū palika pārī ar Kolēnu, bet es — ar Meisonjē. Sakarā ar sadali Eve­līna sarīkoja scēnu — Mjeta, liekas, to jau bija pare­dzējusi —, pieprasīdama, lai viņu norīko kopā ar mani.

Kad es šo prasību kategoriski noraidīju, viņa pieteica bada streiku, un man vajadzēja piekāpties.

Apritēja kāda nedēļa. Taču āpsis nerādījās. Lai gan šis dzīvnieks neganti smird, viņam droši vien ir tik jutīgs deguns, ka viņš mūs saož. Un no āpša redzes viedokļa varbūt mēs esam pretīgi smerdeļi. Taču, lai būtu kā būdams, dežūras slēpnī mēs turpinām.

Tā gausā plūdumā, līdzīgi nesteidzīgam upes tecēju­mam, aizvelkas laiks. Kopš pieturas jaukas dienas, es logu naktīs atstājuvaļā. Rītos pamostoties man patīk vērot, cik spirgti sazaļojusi pretējā nokalne. Pārmaiņa ir gluži pārsteidzoša. Kurš gan pirms pāris mēnešiem būtu ticējis, ka mēs tik drīz varēsim iepriecēt acis ar zaļu zālīti un pat lapām — to gan mazāk uz kokiem, jo no tiem reti kāds atspirga, toties milzīgā daudzumā sazēluši dažādi krūmi, kuri tagad atbrīvojušies no sa­viem lielajiem kaimiņiem. Paraugos Evelīnā, kura guļ uz kādreizējās Tomā kušetes. Saskaņā ar mūsu nolī­gumu, ka par apēstiem maizes kumosiņiem un izdzer­tiem piena malkiem viņa gūst tiesības zināmu laiku palikt manā istabā, Evelīna šeit mitinās jau divus mē­nešus, lai gan sākotnēji es viņu pieņēmu tikai uz vienu nakti. Taču es neiedrošinos šo nolīgumu lauzt, jo mei­tenīte, pateicoties tam, krietni atspirgusi. Vaigi viņai kļuvuši apaļāki un tvirtāki, viss augums piebriedis. Pretēji manam pareģojumam, meitenes krūtis gan vēl aizvien tikpat plakanas, taču vingrošana viņu darījusi spēcīgāku. Jāšanas māku Evelīna apguvusi ātrāk par visiem citiem, jo zirga mugurā viņa nepazīst baiļu — viņa auļo, ar savām mazajām kājām uzsperdama pa zirga sāniem, gaišmatainajām bizēm gaisā plīvojot. Pirms izjādes sapīt matus bizēs es viņai liku pēc tam, kad reiz, uzkāpusi mugurā Morgānai, Evelīna pacēla augšup labo roku, lai atglaustu vējā plīvojošos garos matus, bet ķēvīte to saprata tā, kā bija mācītā, un sāka izdarīt vispārgalvīgākos lēcienus, nomezdama mazo jāt­nieci nelielā krūmu audzē, kur viņa laimīgā kārtā pa­lika neskarta.

Tieši tajā brīdī, kad Evelīna, sajutusi manu skatienu, paver acis, pēkšņi noblīkšķ šāviens, pēc tam otrs un mirkli vēlāk — vēl viens. Mans pārsteigums uzreiz izvēršas satraukumā. Slēpnī šonakt vajadzēja būt Peisū un Kolēnam, bet pašlaik viņi varēja būt ceļā uz mā­jām. Dienas gaismā āpsis nekad labības tīrumā nerā­dītos. Un, ja tas arī būtu ieradies, Kolēnam un Peisū nebūtu vajadzējis tērēt veselas trīs patronas. Pielēcis no guļvietas, es rauju kājās bikses.

—   Evelīn, skrej uz vārtu torni un pasaki Meisonjē, lai viņš paņem bisi, atver vārtus un pagaida mani.

Pirms kāda mēneša es biju nācis pie atziņas, ka la­bāk ueroci izsniegt katram uzglabāšanai savā istabā. Pēkšņa uzbrukuma gadījumā naktī vārtu tornī tad būtu trīs bises, tāpat trīs galvenajā sargtornī, bet Žakē izsniegtais ierocis atrastos dzīvojamā mājā, protams, izņemot tos gadījumus, kad viņš, kā šoreiz, pārnak­šņotu pie Mjetas.

Evelīna aizjož basām kājām, vienā kreklā. Kad es, vēl pogādamies, izeju no savas istabas, atveras arī Tomā durvis un viņš izsteidzas pidžamas biksēs, līdz pusei kails.

—   Kas noticis?

—    Paņemiet abi bises un nostājieties postenī pie vārtu torņa. No turienes prom neejiet. Palieciet, lai aiz­sargātu Malvilas pili. Tikai labi žigli! Apģērbties nav nekādas vajadzības!

Lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, es drā­žos lejup pa vītņu kāpnēm un uzskrienu virsū Žakē, kurš pašreiz izsteidzas no Mjetas istabas. Viņš reaģē­jis ātrāk nekā Tomā, jo ir jau biksēs, ar bisi rokās. Ne vārda nepārmijuši, mēs abi skrienam tālāk;

Kad esam pirmā pagalma vidū, uz Rinas pusi norīb piektais šāviens. Apstājos, piesviežu šauteni pie pleca un izšauju gaisā. Tad atkal metos skriešus. Priekšā ieraugu Meisonjē, kurš, bisi rokā turēdams, slēdz vaļā vārtus. Jau no tālienes es viņam uzsaucu:

—   Skrej ātrāk! Ātrāk! Es tev līdzi!

Kamēr es biju apstājies, lai izšautu gaisā, Žakē aiz­jozis garām un tagad skrien man pa priekšu. Kad esmu jau aiz vārtiem un pilnā sparā drāžos lejup pa nogāzi, dzirdu aiz muguras kādu elsojam. Pagriezies atpakaļ, ieraugu Evelīnu, kura, vēl tāpat basām kājām un kreklā, visiem spēkiem pūlas mani panākt.

Manī uzbango neprātīgs niknums, es apstājos, sa­grābju meiteni aiz rokām, sapurinu un uzkliedzu:

—    Velns parāvis! Kur tu skrien! Tūlīt atpakaļ! Vei­cīgāk!

Acis izvalbījusi, meitene sauc:

—   Nē! Nē! Es gribu pie tevis!

Es uzbrēcu:

—   Tūlīt atpakaļ!

Pārmetis šauteni kreisā rokā, ar labo no visa spēka iecērtu Evelīnai divus pliķus. Viņa paklausa kā nopērts dzīvnieks un velkas atpakaļ uz vārtiem, taču dara to neiedomājami gausi, ar izbiedētām acīm manī noska­tīdamās. Es uzkliedzu:

—   Ātrāk!

Zudumā iet tik dārgās sekundes! Un arī Katī ar Tomā vēl nerādās! Turklāt viņiem es tā kā tā neva­rētu meiteni uzticēt. Tāpat arī Menū, kuru ieraugu at­vērtajos vārtos ar abām rokām Momo kreklā ieķērušos un cīnāmies ar viņu.

Satvēris Evelīnu un uzmetis plecos kā maisu, es aiz­skrienu līdz vārtiem un nometu viņu pagalmā,

5ajā pašā brīdī redzu, ka Momo krekls pārplīst un viņš drāžas uz priekšu, lejup pa Rinas ce]u.

— Momo! Momo! — Menū izmisušā balsī kliedz, mezdamās dēlam pakaj.

Bet mūsu jaunlaulātais pāris vēl arvien nav ma­nāms! Deviņi pērkoni! Sī spindzele droši vien uzpoš smukumu, bet Tomā stāv un blenž viņā!

Atstājis Evelīnu pagalmā, es jožu pa ce]u atpaka). Paskrienu garām Menū, kura tipina ar savām maza­jām, izdēdējušajām kājelēm, un pats sāku saukt: «Momo! Momo!» Taču man skaidrs, ka viņu es nepa­nākšu. Momo skrien tā, kā to dara mazi bērni, — kā­jas no zemes gandrīz neatraudams, taču drāžas vēja ātrumā. Ka viņam varētu pietrūkt elpas, uz to nav ko cerēt.

Nokļuvis asajā līkumā, kur Rinas vecgultnē ceļš pavēršas gandrīz pilnīgi atpakaļ, es nepagriezdamies re­dzu līdztekus man, tikai pretējā virzienā, no visa spēka jožam Menū, bet viņai nopakaļ — Evelīnu! Sī nepa­klausību virkne dara mani gandrīz vai traku. Pats nezinu, kāpēc, bet esmu pārliecināts, ka arī Katī ar Tomā nepaklausīs manam rīkojumam un pametīs pos­teni, lai skrietu mums pakaļ. Tādā gadījumā Malvilas pils paliktu bez apsardzības. Visa mūsu bagātība, visi krājumi, visi mūsu mājdzīvnieki! Lai nāk un pievāc, kam vien tīk. Izmisis skrienu, juzdams, ka sirds man krūtīs kūleņo, skrienu zobus sakodis un līdz sāpēm aizžņaugtu rīkli. Aiz niknuma un briesmīga satrau­kuma vairs nezinu, ko iesākt.

Sasniedzis Rinas ieplaku, es jau pa gabalu ieraugu ar muguru pret mani nekustīgi rindā stāvam Peisū, Kolēnu, Meisonjē un Žakē. Viņi stāv ar bisēm rokā kā sastinguši, neizdvesdami nevienas skaņas. Varētu domāt, ka mani biedri pārvērtušies akmens tēlos. Kāpēc tas noticis, nevaru uzminēt, jo neredzu nekā cita kā vien viņu muguras. Katrā ziņā viņi neizskatās pēc cil­vēkiem, kuriem draudētu briesmas, kuriem vajadzētu aizsargāties, kuri no kā bītos. Viņi ir mēmi un nekus­tīgi kā statujas, un pat manu so|u troksnis neliek vi­ņiem paskatīties atpakaļ.

Beidzot esmu klāt, taču neviens nesarosās, neliekas mani ne manām. Un tad es pēdīgi ieraugu.

Metrus desmit no mums lēzenā nogāzē pārdesmit noskrandušu, līdz pēdējam izģindušu cilvēku, kurieni no vaigiem ļengani nokārusies āda vairs nav pat bāla, bet ir zaļgani dzeltena, aiz vārguma baismīgi šķielē­dami, sagumuši vai nokrituši kņūpus mūsu sējumā, bikli smilkstēdami, rij puspiebriedušās vārpas. Viņi ne­atdala graudus no akotiem, bet aprij visu. Es ievēroju, ka mutes visiem noķēpātas zaļas — tātad pirms nokļū­šanas mūsu tīrumā tie mēģinājuši ēst zāli. Viņi maz vairs līdzinās cilvēkiem, drīzāk atgādina ķēmīgus dzīv­nieku ģilteņus. Šķielējošajās acīs gail bailes un bries­mīga alkatība. Drausmīgā steigā stūķēdami mutē vār­pas, viņi iesāņus blenž uz mums. Aizrijusies tie savu zelējamo izgārdz saujās un tad atkal žļebina to no jauna. Viņu vidū ir arī sievietes. Tās atšķiramas tikai pēc garajiem matiem, jo viņu miesas tik kārnas, ka jebkuras ārējās dzimuma pazīmes izzudušas. Nevie­nam no tiem nav šaujamo ieroču. Taču līdzās starp la­bības stiebriem redzamas dakšas un rungas.

Aina ir tik derdzīga, ka es uz mirkli pilnīgi aizmir­stu, ka ceturtā daļa mūsu sējuma ir jau nopostīta un drīz vien aizies bojā viss, ja mēs nekavējoties neie­jauksimies. Un ne jau tāpēc vien, ka viņi aprīs visas vārpas. Daudz vairāk posta viņi nodara, tās sabradājot un izviļājot stiebrus. Bet no šajā tīrumiņā ievācamās ražas ir atkarīga mūsu dzīvība. Ja mēs atļausim vi­ņiem nesodīti iznīcināt Malvilas sējumu, tad drīz vien arī paši kļūsim par izbadojušos, apkārt klimstošu bandu. Esmu pārliecināts, ka pašreiz mūsu pusē ieklī­dusi varza nav vienīgā. Doties pārtikas meklējumos viņus paskubinājis visapkārt atkal sazaļojušais āugājs.

Blakus man stāv Peisū. Viņš, liekas, nemana manu klātieni. Pāri sejai viņam straumēm plūst sviedri.

—    Mēs visādi izmēģinājāmies, — sāpju un dusmu aizžņaugtā balsī ierunājas Kolēns. — Pūlējāmies viņus atrunāt ar labu, draudējām lietot ieročus, šāvām gaisā, metām viņiem ar akmeņiem. Iedomājies — ar akme,ņiem. Taču viņi neliekas ne zinis — aizsedz galvu ar vienu roku, bet ar otru turpina raust vārpas mutē.

—    Kas tie īsti ir par ļaudīm? — Meisonjē jautā tādā stulbumā, kas citu reizi man liktos smieklīgs. — Un no kurienes viņi nāk?

Nevarīgā niknumā viņš vietējā dialektā tiem uz­brēc:

—   Velns parāvis, vācieties prom no tīruma! Vai jums acu pierē nav un neredzat, ka visu nopostāt? Ko tad mēs paši ēdīsim?

—   Eh, ko tur, — Kolēns nosaka, — viņiem tas viens pīpis, bļausties, kādā valodā gribi. Viņi ij ausu neceļ, tikai turpina_rīt. Un mēs vainojām nabaga āpsi!

—   Bet ja nu mēs pamēģinātu viņus padzīt ar laidēm? — aizsmakušā balsī ieminas Peisū.

Es noliedzoši papurinu galvu. Nedrīkst paļauties uz to, ka viņi tik novājējuši. No bezizejas stāvoklī nokļu­vušiem cilvēkiem sagaidāms viss kas. Turklāt šauteņu laides nav nekāds ierocis pret dakšām. Nē, tas neko nedos. Es labi apzinos, kāds ir vienīgais līdzeklis, pie kura vajadzētu ķerties. Arī maniem biedriem tas skaidrs. Tomēr es neesmu spējīgs to izdarīt. Stāvu tī­ruma malā ar šauteni rokā, drošinātāju atbīdījis, pat­ronu stobrā ielaidis, ar pirkstu uz sprūda. Sacīt, ka es vilcinos, būtu par maz. Mani pārņēmis absolūts sa­stingums, tas paralizē jebkuru kustību, lai gan prāts saka, kas būtu darāms. Es nevaru, jo esmu pārvērties akmens statujā.

Vienīgais, kurš nespēj norimties uz vietas, ir Momo. Es zinu, cik viegli viņš uztraucas, bet tādā niknuma lēkmē vēl nekad neesmu viņu redzējis. Momo spārdās ar kājām, izstiepis rokas pret debesīm, vicina dūres un spiedz. Viss neprātīgu dusmu varā, viņš pavērš pret mani savu izpūrušo galvu, kurā drudžaini liesmo abas acis, brēkdams un ar rokām vicinādamies, aicina mani darīt galu neprātīgajiem posta darbiem. Spalgā balsī Momo brēc:

— Maisīde! Maīsīde! (Maizīte! Maizīte!)

Atklīdušie sirotāji kāvušies savā starpā vai arī cīnī­jušies ar kādu citu bandu, jo drēbes viņiem saplosītas un zem netīrajām, zemes krāsā nosmulētajām skran­dām viežami kaulaini gurni, izdēdējuši vidukļi, izģindušas muguras. Ievēroju kādu nelaimīgu sievieti, ku­ras izžuvušās, ļenganai tarbai līdzīgās krūtis šļūkā­jas pa zemi, kad viņa, kņūpus nometusies, rāpo, vārpas vākdama. Sievietei vēl kājā kaut kas kurpēm līdzīgs, bet pārējiem pēdas savīstītas lupatās. Viņu vidū nav ne bērnu, ne pusaudžu, ne arī vecāku cilvēku. Ma­zāk izturīgie droši vien apmiruši. Redzami tikai tādi, par kuriem varētu teikt, ka tie ir «spēka gados». Lai gan attiecināt šo apzīmējumu uz staigājošiem skele­tiem ir nežēlīgi. Visvairāk mani pārsteidz stūrainie bļodas kauli, piemilzušās ceļgalu locītavas, izspiedu­šās lāpstiņas un pleci. Kad viņi zelē vārpas, skaidri saskatāmas žokļu cīpslas, bet āda atgādina sakrun­kojušos maisu, ar kuru pārklāts skelets. No tīrumā mudžošā bara uzdv.ako skāņa, šķebinoša smirdoņa, kas aizsit elpu.

—    Maisīde! Maisīdel — Momo atkal iebrēcas, ar abām rokām ieķerdamies sev matos, it kā gribētu tos izplūkt.

Ar labo roku esmu sažņaudzis šauteni, stobru pa­vērsis uz leju. Piemest šauteni pie pleca es tomēr ne­spēju. Pret svešajiem iebrucējiem manī kvēlo tikai spīvs naids, jo viņi aprij to, kas nepieciešams mūsu dzīvības uzturēšanai. Un vēl arī tāpēc, ka tie jo skaidri parāda, par ko mēs ātri varam pārvērsties, ja tīrumiņa postīšana turpināsies. Bet tajā pašā laikā kaut kur manī ieslēpusies ar nicināšanu jaukta līdzjūtība, kas līdzsvaro naidu un neļauj man rīkoties.

—   Maisīde! Maisīde! — Momo gaudo jau pavisam neprātīgā niknumā.

Un pēkšņi dažos lēcienos viņš pārvar metrus desmit lielo atstarpi, kas mūs atdala no iebrucēju pūļa, metas virsū tuvākajam druvas postītājam, sit to ar dūrēm un spārda ar kājām.

—   Momo! Momo! — Menū kliedz.

Kāds iesmejas, liekas, Peisū. Arī rnan gribas smie­ties. Aiz draudzības pret Momo, jo šāda, tik bērnišķīga un smieklīga izrīcība, ir raksturīga tikai viņam. Un vēl arī tāpēc, ka visu, ko dara Momo, neviens neņem nopietni. Momo it kā iznests ārpus dzīves nopietnības iekavām, un mums visiem viņš ir tikai prātiņā paviegls vientiesītis. Turklāt neviens ari netic, ka Momo kādreiz varētu notikt kas ļauns. Jo viņu taču mūždien visi pa­sargājuši — gan Menū, gan nelaiķa tēvocis, gan es pats, gan arī mani biedri.

Pussekundi par vēlu es pamanu nozibsnījam kāda sirotāja nikno skatienu. Sekundes ceturto daļu par vēlu — dakšas triecienu. Es biju pārliecināts, ka pagūšu izšaut. Tomēr nepaspēju. Dakša bija jau ietriekta Momo sirdī, kad mana lode ķēra viņa pretinieku kaklā, to saplosīdama.

Viņi abi nokrīt reizē. Dzirdu necilvēcīgu kliedzienu, un Menū, klāt pieskrējusi, saļimst pār dēla liķi. Arī es kā automāts metos uz priekšu, reizē šaudams. Tāpat mani biedri pa kreisi un labi šaudami panāk tuvāk. Mēs šaujam pūlī netēmēdami. Man galvā tukšums. Prātā viena vienīga doma: Momo ir miris. Taču es neko nejūtu. Es tikai eju un šauju. Esam jau tik tuvu, ka nebūtu nekādas vajadzības iet vēl tālāk. Taču mēs kā neapziņā soli pa solim virzāmies uz priekšu, tikpat kā pļaujā vālu dzīdami.

Neviens vairs nekustas, taču mēs vēl aizvien šau­jam. Šaujam, līdz mums izbeidzas patronas.

Izņemot Menū, pirmajā laikā neviens nejuta Momo trūkumu. Vispirms jau tādēļ, ka sākumā tā kā lāgā negribējās ticēt viņa bojāejai, turklāt sirotāju bandas iebrukums mums sagādāja tik daudz darba, ka pāris nedēļas nācās nopūlēties sviedriem vaigā.

Pirmām kārtām vajadzēja apbedīt kritušos. Tas bija baismīgs darbs, vēl jo grūtāk paveicams tādēļ, ka es biju aizliedzis mirušajiem pieskarties. Baidījos, ka tiem varētu būt epidēmijas izplatoši parazīti, jo cīņai pret slimībām mums nebija nekādu līdzekļu. No agrākajiem laikiem atcerējos, ka blusas pārnēsā mēra baciļus, bet utis — izsitumu tīfu. īpaši piesardzīgiem vajadzēja būt tāpēc, ka kritušo izskats bija pārāk nožēlojams un lu­patas, ar kurām apvīstītas viņu kājas, liecināja, ka tie nākuši no tālienes.

Turpat kaujas lauka tuvumā mēs izrakām dziļu grāvi, vairākās kārtās salikām tajā žagaru klēpjus, bet virs tiem malkas pagales tā, lai krāvums sniegtos līdz.bed­res malām. Pēc tam garas kārts galā piestiprinājām cilpu, no tālienes uzmaucām to katram mironim ap kā­jām un citu pēc cita aizvilkām visus uz sagatavoto sārtu. Pavisam bija astoņpadsmit kritušo, to skaitā pie­cas sievietes.

Pulkstenis bija jau astoņi vakarā, kad uz vēl silta­jiem pelniem uzmetām pēdējās smilšu lāpstas. Es ne­gribēju pieļaut, ka mēs Malvilā atgriežamies tajās pa­šās drēbēs, kuras mums bija mugurā, darot šo darbu. Piezvanīju pie vārtu torņa ieejas un, kad parādījās Katī, teicu, lai viņa kopā ar Mjetu iznes mums divus veļas katlus ar sārmu. Kad tas bija izdarīts, mēs novilkām visas drēbes, arī miesas veļu, un tās iemērcām sārmā, bet paši gluži kaili devāmies pilī uz vannas istabu, lai tur nomazgātos zem dušas. Rūpīgi pārbau­dījām cits citam visas maliņas, vai kur nav patvēries kāds parazīts, taču neko neatradām. Nākamajā dienā zem abiem veļas katliem pie vārtu torņa sakūrām lie­lus sārtus, iemērktās drēbes pamatīgi izvārījām un tikai pēc tam izkārām pagalmā saulītē.

Mēs seši ieturējām pusdienas dzīvojamās mājas lie­lajā zālē. Mūs apkalpoja Katī. Turpat bija arī Evelīna, bet es ar meiteninerunāju, un viņa pati neiedrošinā­jās man tuvoties. Mjeta, Falvina un Menū apstāvēja Momo vārtu tornī. Pusdienojām, ne vārda nepārmidami. Biju ļoti noguris, un visas sajūtas šķita notruli­nātas. Ēšana un dzeršana, kas atjaunoja miesas spē­kus, sagādāja tikai tīri dzīvniecisku patiku, bet reizē ar to sajutu briesmīgu kāri gulēt.

Taču par gulēšanu nevarēja būt ne runas. Bija jāpārrunā svarīgi jautājumi, un tāpēc tūlīt pēc ieturē­tajām pusdienām sasaucām sapulci. Šoreiz es negri­bēju, lai tajā piedalītos arī sievietes. Tā kā bija nepie­ciešams izsacīt Tomā nopietnus pārmetumus, es negri­bēju, lai tos dzirdētu Katī. Tāpat es nevēlējos, lai mūsu pārrunas dzirdētu Evelīna, kuru es gan nebiju padzi­nis no savas istabas, taču ar viņu vaii;s nerunāju.

Visapkārt man sēdošo biedru sejās bija jaušams nogu'rums un raizes. Es sāku runāt mierīgā un ļoti pie­sardzīgā tonī. Teicu, ka esam pieredzējuši gaužām grūtus brīžus. Tāpat esam pieļāvuši ne mazumu kļūdu. Tagad to vajadzētu pārrunāt, tāpēc lūdzu biedrus iz­teikties, kādās domās ir katrs par visiem šiem notiku­miem.

Kad ilgāku laiku bija valdījis klusums, es pievērsos Kolēnam:

—   Vārds tev, Kolēn.

—   Nu, ko tur lai saka, — Kolēns aizžņaugtā balsī teica. — Man, protams, žēl Momo, bet tāpat arī sāp sirds par visiem nogalinātajiem.

—   Meisonjē?

—   Manuprāt, organizatoriski mēs neesam bijuši pie­nācīgā augstumā un tāpat esam pieļāvuši vairākus dis­ciplīnas pārkāpumus.

Meisonjē to paziņoja, ne uz vienu nepaskatīdamies.

—   Peisū?

Peisū uzrauj savus platos plecus un izplāj uz galda varenās rokas.

—   Nav vārdam vietas, — viņš ierunājas. — Nabaga Momo, tā sacīt, tikpat kā tīšām meklēja sev galu. Bet, lai nu būtu kā būdams, esmu vienis pratis ar Ko-< lēnu ..,

Un apkfust.

—   Žakē?.

—   Es pievienojos Kolena domam.

—   Tomā?

Es viņu izsaucu pēdējo, lai pasvītrotu savu neap­mierinātību. Taču viņš pats to jau iepriekš apzinājies, jo apsēdies tālāk, nevis blakus man Evelīnas vietā, kas tagad ir tukša. Tomā izslējās krēslā taisni. Viņš nepagriež galvu uz manu pusi, bet veras tieši uz priekšu, tā ka redžu viņu tikai sānskatā. Lai gan Tomā sēž kā sastindzis, abas rokas viņš sabāzis kabatās, ko parasti nemēdz darīt. Esmu pārliecināts: viņš rokas noslēpis tāpēc, ka tās dreb, nevis izrādīdams va|ību.

Ar pūlēm apvaldīdams balsi, Tomā paskaidro:

—  Tā kā Meisonjē pieminēja disciplīnas pārkāpumus, man jāatzīstas, ka divos gadījumos es tādos esmu vai­nojams. Pirmkārt, atskanot šāvienam, Emanuēls man teica nekavēt laiku ģērbjoties, bet paķert bisi un skriet lejup tādā pašā izskatā, kādā biju. Taču es apģērbos, tālab pārāk vēlu nonācu pie vārtu torņa un nevarēju palīdzēt Menū noturēt Momo.

Un Tomā norij siekalas.

—   Otrkārt, es ar Katī nepaliku uz mūra, lai sargātu pili, kā Emanuēls lika, bet patvaļīgi izlēmu steigties palīgā biedriem pie Rinas. Atzīstu, ka izdarīju smagu kļūdu, jo atstāju Malvilas pili bez jebkādas apsardzes. Ja uzbrucēji būtu bijuši kaut cik organizēti, viņi va­rēja sadalīties divās grupās: viena no tām, postīdama tīrumu, piesaistītu sev mūsu uzmanību, bet otra grupa pa to laiku sagrābtu pili.

Ja es tik labi nepazītu Tomā, tad būtu nodomājis, ka viņš aizstāvas visai izmanīgi. Pats sevi apsūdzē­dams, Tomā mūs atbruņoja. Kā lai vēl ceļ apsūdzību pret cilvēku, kurš jau pats sevi apsūdz? Patiesībā — un to es labi zināju — viņš tā darīja tikai aiz nelokā­mas stingrības pret sevi. Viņa vienīgais viltus — ja par tādu šajā gadījumā vispār varēja runāt — bija tas, ka Tomā pūlējās noņemt atbildību no savas sie­vas. Tā bija simpātiska, bet reizē ar to visai bīstama rīcība. Jo man par Katī lomu visos šajos pārkāpumos, ko Tomā atzina, bija savas domas, kuras es gribēju darīt zināmas.

Un tāpēc es mierīgā balsī ieminējos:

—   Es augsti vērtēju tavu atklātību, Tomā. Tikai man liekas, ka tu mazliet par daudz pūlies nosegt Katī. Tā­lab es tev tieši jautāju: vai tā nebija viņa, kas piepra­sīja, lai jūs vispirms apģērbtos?

Es nolūkojos uz Tomā. Zinu, ka viņš nepazemosies līdz meliem.

—   Jā, tā bija viņa, — Tomā atbild mazliet drebošā balsī. — Bet, tā kā es viņai piekritu, tad vainīgs par mūsu nokavēšanos esmu vienīgi es.

Sī atzīšanās Tomā nav viegla. Iekšēji viņš ir dziļi aizvainots. Taču es nedrīkstu piekāpties.

—   Un, kad jūs bijāt jau uz mūra, vai tā nebija Katī, kura ierosināja labāk doties uz Rinas krastmalu, lai redzētu, kas tur notiek?

—   Jā, tā bija viņa, — Tomā apstiprina, dziļi nosark­dams. — Bet vaina tomēr ir mana, jo es tam piekritu. Arī par šo kļūdu atbildīgs esmu vienīgi es.

Skarbā balsī es attraucu:

—   Atbildīgi esat jūs abi. Katī ir tādas pašas tiesī­bas un tādi paši pienākumi kā ikvienam no mums.

—   Izņemot to, — lūpas sakniebis, Tomā atcērt, —ka viņai nav tiesību būt klāt, kad sapulcē tu viņai izsaki pārmetumus.

—       Es gribēju viņai to aiztaupīt. Bet, ja tu domā, ka mums vajadzētu uzklausīt ari Katī, tad ved viņu šurp. Mēs pagaidīsim.

Klusums. Visi noskatās uz Tomā. Acis viņam nodur­tas, rokas dziļi kabatās sabāztas, lūpas dreb,

—   Nav vērts, — beidzot viņš nosaka.

—       Tādā gadījumā es ierosinu apspriest Kolēna iz­teiktās domas. Ja nemaldos, tādos pašos uzskatos ir arī Peisū un Žakē.

—   Es vēl neesmu beidzis, — Tomā iebilst.

—        Lai notiek. Klāj vien vaļā! — es nepacietīgi saku, — Tu pats visu laiku mani pārtrauci. Neviens tev ne­liedz runāt!

Tomā atsāk:

—        Esmu ar mieru saņemt sodu par savām kļūdām un kopā ar Katī aiziet no Malvilas.

Es paraustu plecus un, tā kā viņš atkal apklusis, apjautājos:

—   Vai tagad tu beidzi?

—       Nē, — Tomā aizsmakušā balsī atbild. — Tā kā līdz turpmākam es vēl skaitos pilntiesīgs Malvilas pils kolektīva loceklis, man ir tiesības izsacīt savas domas jautājumā, kuru mēs pārspriežam.

—   Labi, izsaki vien! Kas tev to liedz?

Brīdi klusējis, Tomā atsāk jau drošāk:

—        Es nepiekrītu Kolēna viedoklim. Es domāju, ka nav ko žēlot nogalinātos laupītājus. Taisni otrādi — man liekas, Emanuēls izdarīja kļūdu, neatklādams uguni ātrāk. Ja viņš nebūtu tik ilgi vilcinājies, Momo vēl tagad dzīvotu.

Neatskan neviens izsauciens, neviens «O-o!» vai «Pa­skat tik!», tāpat neiestājas tāda situācija, kādu parasti dēvē par «satraukumu zālē», taču visu klātesošo sejās lasāms nosodījums. Bet šoreiz es nospriežu, ka nav vērts izdarīt aplinkus gājienus vai izmantot man lab­vēlīgo noskaņojumu. Jautājums ir pārāk nopietns. Un es līdzsvarotā balsī ierunājos:

—   Tu izsakies mazliet netaktiski, Tomā, taču tev vi­sumā ir taisnība. Es tikai gribētu izdarīt kādu koriģē­jumu: man pierakstāma nevis viena kļūda, bet veselas divas.

Klusēdams paskatos uz saviem biedriem. Es varu atļauties klusēt. Esmu līdz pēdējam sakāpinājis viņu ziņkāri.

Tad es atkal atsāku:

—    Pirmā kļūda i-r vispārēja rakstura. Esmu bijis pārāk pieļāvīgs attiecībā uz Evelīnu. Pieļaudams, ka pieaugušu vīrieti tin ap pirkstu pusauga skuķēns, esmu mūsu kolektīvā ieviesis bezrūpīgu noskaņojumu un ra­dījis labvēlīgu gaisotni disciplīnas pārkāpumiem. Un šīs bezrūpības konkrētais rezultāts ir šāds: ja man tajā brīdī, kad bija nepieciešams no Malvilas pils skriet uz Rinas piekrasti, nebūtu vajadzējis nopiņķēties ar Eve­līnu, es būtu varējis palīdzēt Menū savaldīt Momo — vismaz līdz tam brīdim, kamēr ierastos Tomā,

Ieturējis pauzi, es piebilstu:

—   To sakot, Tomā, es nemaz nedomāju dižoties ar paškritisku noskaņojumu. Savu nostāju atklāti izsaku vienīgi tāpēc, lai tev parādītu, ka es cenšos sabalansēt manu vājību pret Evelīnu ar tavu vājību pret Katī.

—  Tikai ar to atšķirību, ka Evelīna nav tava sieva, — Tomā piezīmē.

Es vēsi apvaicājos:

—   Vai tu to piemini kā vainu palielinošu apstākli?

Samulsis viņš apklust — manuprāt, Tomā gribēja

teikt, ka apprecēšanās ar Katī viņam uzskatāma par vainu mīkstinošu apstākli. Taču tieši paskaidrot viņš to nevar, jo tad atklātos viņa vājā puse, un proti, pār­lieku konvencionālais un šajā konkrētajā gadījumā ab­solūti nepamatotais uzskats par vīriešu noteicēja lomu laulības dzīvē.

—        Otra kļūda ir tā, uz kuru Tomā jau aizrādīja:' man patiesi būtu vajadzējis ātrāk atklāt uguni uz siro­tājiem.

Meisonjē pastiepj abas rokas augšup.

—       Mums tomēr jābūt taisnīgiem! — viņš skaļi iesau­cas. — Ja tur arī tika pielaista kāda kļūda, tad vaino­jams neesi tu vien! Nevienam no mums nepacēlās roka, lai šautu uz šiem nabaga ļaudīm. Viņi taču bija tik izbadojušies! Un viņiem tā gribējās ēst!

Es jautāju:

—   Saki, Tomā, vai arī tu kaut ko tādu izjuti?

—   Jā, — viņš nevilcinādamies atbild.

Man patīk šī viņam piemītošā godprātība: viņš ne­melos pat tad, ja, patiesību teikdams, varētu sev kaitēt.

—        Tādā gadījumā jāsecina, ka kļūdu esam pielai­duši mēs visi, viss kolektīvs.

—       Jā, — Tomā saka, — bet tu esi lielākā mērā at­bildīgs nekā jebkurš cits, jo tu mūs vadi.

Es paceļu abas rokas un apņēmīgi iesaucos:

—        Redzi nu! Tieši te ir jautājuma būtība! Vai tad es esmu vadītājs? Kas es par izrīkotāju, ja divi no mūsu grupas pieaugušajiem locekļiem, kuriem vaja­dzētu man pakļauties, kritiskā brīdī to nedara?!

Iestājas klusums. Es to nepārtraucu. Lai jau paklusē vien! Un lai Tomā mazlietiņ pavārās pats savā sulā!

—        Manuprāt, — iesāk Kolēns, — šis jautājums ne­pavisam nav tik skaidrs. Mēs Malvilā rīkojam sapul­ces, kurās kopīgi tiek izlemti visi jautājumi. Labi. Sa­jās sapulcēs Emanuēlam ir izcila loma. Taču ar to vēl nav teikts, ka ārkārtējos gadījumos, kad nepagūstam kopīgi apspriesties, Emanuēls būtu mūsu vadītājs. Bet,

pēc manām domām, tieši tā šo Jautājumu vajadzētu izlemt Lai visiem būtu zināms, ka patiesi steidzamās reizēs, kad apspriesties nav iespējams, mums jāpakļau­jas Emanuēla rīkojumiem.

Meisonjē paceļ roku.

—   Redziet nu, — viņš apmierinātā balsī ierunājas, tieši to es arī gribēju sacīt, kad pirmīt ieminējos, ka mēs neesam bijuši pietiekami organizēti. Es teiktu pat vēl vairāk — mēs izturējāmies pavisam čābiski. Skraidījām katrs uz savu pusi, nevienam nepaklausī­dami. Un galu galā, ja nāktos atvairīt uzbrukumu Mal­vilas pilij, to būtu vajadzējis darīt Falvinai ar Mjetu. Turklāt Mjeta šaut gan prot, taču ieroča viņai nav!

—   Tev taisnība, — Peisū piezīmē un papurina savu smagnējo galvu. — Visnejēdzīgākā šļura! Rinas pie­krastē uzstājās Momo, kuram tur nebija ko meklēt.; tā­pat Menū — bet viņa bija atjozusi paka] Momo. Ema­nuēlam bikšu starā ieķērusies, tur vēl jaucās Evelīna. Turklāt…

Peisū piepeši nosarkst līdz pat matu galiem un ap­klust. Aizrautībai ļaudamies, viņš savā uzskaitījumā aizmirsis pieminēt Tomā. Bet Tomā, rokas kabatās sa­bāzis, neskatās ne uz vienu. Kolēns, acis mirkšķinā­dams, veltī man savu šķelmīgo smaidiņu.

—   Tu nu gan arī gāz podus, — Peisū pēkšņi saka, pāri visam galdam pastiepdams uz Tomā pusi savu milzīgo ķetnu. — Kas tā par muldēšanu — tu ar Katī varot no Malvilas aizvākties, — pērkonīgā balsī viņš nogranda. — Taisni kā tāds karstas putras strēbējs!

—   Esmu tieši tādās pašās domās, — es nekavējoties viņu atbalstu.

—   Un kur tad tu īsti dētos, sēnalu pakausi tāds? — Peisū jautā, apvainojošajā vārdā ielikdams neticami daudz siltuma un sirsnības.

Kolēns iesmejas — kā aizvien tieši vajadzīgajā brīdi un tādā noskaņojumā, kāds nepieciešams. Kolēns uz­devis toni, un. mēs visi viņam piebalsojam. Mūsu smiekli tik lielā mērā atspriego gaisotni, ka smaids pa­rādās pat Tomā sakniebtajās lūpās. Pamanu arī, ka viņa augums zaudē saspringtību un viņš izņem rokas no kabatām.

Izsmējušies mēs ķeramies pie balsošanas, un visi vienprātīgi — izņemot mani, jo es izvirzu Meisonjē kandidatūru — par militāro vadītāju «briesmu gadīju­mos, kad nepieciešama ātra rīcība», ievēl mani. Pro­tams, tādās reizēs, kad nav steigas, arī turpmāk visus lēmumus — pat tos, kuri attiecas uz drošības jautāju­miem — pieņems kopsapulce. Es pateicos par uzticību un pieprasu, lai Meisonjē tiktu iecelts par manu viet­nieku un aizstājēju gadījumam, ja es ievainojuma dēļ nespētu izpildīt savus pienākumus. Balsojam vēlreiz, un notiek, kā es vēlējos. Draudzīgā kņadā visi atvieglo nospiestās sirdis, un tikai pēc laba brīža es atgriežos pie pārspriežamajiem jautājumiem.

—   Man gribētos pakavēties pie nostājas, — es saku, — kuru izteica Kolēns mūsu apspriedes sākumā. Mēs visi izjutām, cik briesmīgi ir šaut uz šiem nabaga ļau­dīm, un tāpēc arī vilcinājāmies. Bet šeit es gribu ko piebilst. Tas, ka mūsu vilcināšanās maksāja dzīvību Momo, liecina, ka tā nebija vietā. Kopš sprādziena die­nas mēs vairs nedzīvojam agrākajā pasaulē — to mēs vēl neesam pilnā mērā apzinājušies un tāpēc neesam īsti piemērojušies jaunajiem apstākļiem.

—   Ko tas nozīmē — «mēs vairs nedzīvojam agrā­kajā pasaulē»? — jautā Peisū.

—   Es tev to paskaidrošu ar piemēru, — es pievēršos viņam. — Pieņemsim, ka agrāk, pirms sprādziena, naktī tavās mājās ierastos kāds nelietis un aiz atrieblbas nodedzinātu tev pūni ar visu sienu un tāpat arī kūti, kurā stāv govis.

—   Nu, es viņam gan parāditu velnu! — Peisū iesau­cas, aizmirsdams, ka jau sen visu zaudējis.

—   Pieņemsim, ka viņam tas izdevies. Tu atzītu, ka tev nodarīts smags zaudējums, taču tava dzīvība ar to vēl netiktu apdraudēta. Vispirms, manta taču "būtu ap­drošināta. Un, ja sabiedrība arī vilcinātos tev izmaksāt pienākošos summu, tu izmantotu lauksaimniecības kre­dīta iespējas, lai iegādātos citas govis un vajadzīgo lopbarību. Bet tagad — liec to aiz auss —, ja kāds nelietis nozog tev govi, aizved tavu zirgu vai noposta sējumus, nekas vairs nav par labu vēršams un agrāk vai vēlāk tu nomirsi badā. Kas senāk bija zādzība, tagad kļūst par slepkavību. Bet par slepkavību nekavē­joties jāsoda ar nāvi.

Es ievēroju, ka 2akē dīvaini raustās seja, taču, at­tīstīdams savu domu, tam nepievēršu uzmanību. Pēc Momo nogalināšanas atziņa, ka slepkava sodāms ar nāvi, man šķita jau gandrīz vai pati par sevi sapro­tama. Un tomēr es zināju, ka pie tās vajadzēs atgriez­ties vēl ne reizi vien, jo ne es pats, ne mani biedri nevarēsim tik viegli pierast pie šādas attieksmes pret cilvēka dzīvību. Lai cik spēcīgs būtu instinkts un paš­aizsardzības nosacītie apsvērumi, cieņu pret cilvēka dzīvību dažu dienu laikā tie nespēs izdeldēt.

—   Tā jau nu gan būtu, — Kolēns skumji piebilst. — Tomēr — nogalināt citus cilvēkus!

—   Ir nepieciešams to darīt, — es saku, balsi nepa­celdams. — To prasa jaunais laikmets. Runa ir par cilvēkiem, kuri noposta tavu sējumu, pacēluši roku pret tavu dzīvību. Tev taču nav vieglāk mirt nekā viņiem.

Kolēns cieš klusu. Tāpat arī visi pārējie. Nezinu, vai esmu viņus pārliecinājis. Taču notikušais runā pats par sevi. Tas iegulsies viņu dvēselēs un pamazām kā viņu, tā arī, vispirms, manā rīcībā palīdzēs iesakņo­ties refleksam, ar kādu jebkurš dzīvnieks acumirklī un bez jebkādas žēlastības vēršas pret saviem ienaidnie­kiem.

Beidzot es tomēr pamanu, ka Žakē pietvīcis tumši sarkans un piere viņam norasojusi ar lielām sviedru lāsēm, kas plūst lejup pa deniņiem. Es sāku smieties.

—   Nomierinies, Žakē! Lēmumiem, kurus mēs tagad pieņemam, nav atpakaļejoša spēka!

—   Ko nozīmē — «nav atpakaļejoša spēka»? — Žakē jautā, vērdamies manī ar savām labsirdīgajām kastaņkrāsas acīm.

—  Tas nozīmē, ka šie lēmumi nav piemērojami tam, kas noticis pirms to pieņemšanas.

—   Ā-a, tas gan labi! — Žakē atviegloti izdveš.

—   Svētā vientiesība! — Peisū piezīmē.

Noskatīdamies uz Žakē, mēs visi smejamies gluži tā­pat, kā nule vēl bijām smējušies par Tomā. Es nebūtu ticējis, ka šādi jautrības uzplūdi iespējami drīz pēc tam, kad esam izlējuši tik daudz pretinieka asiņu un ari paši tās zaudējuši. Taču tā nav vienkārši jautrī­bas izpausme. 5iem smiekliem ir sociāla jēga. Tie ap­liecina mūsu saliedētību. Tomā, neraugoties uz viņa kļūdām, ir mūsējais. Tāpat arī Žakē. Kopiena pēc vi­siem pārbaudījumiem pārkārtojas, sakārtojas, nostip­rinās.

Momo apbedīšana nolikta uz dienasvidu, un mēs esam vienojušies, ka pirms tam notiks grēksūdze. Pēc apspriedes es savā istabā sagaidu tos, kuri vēlas izsū­dzēt grēkus.

Esmu jau uzklausījis Kolēnu, Žakē un Peisū. Viņiem nemaz vēl nevajadzēja pavērt muti, kad es jau uzmi­nēju, kas viņus nomāc. Ko tur sacīt — labi vien ir, ja viņi dzīvo tajā pārliecībā, ka es spēju viņus atvieg­lot no pašpārmetumu sloga. «Lai grēki tiek piedoti tiem, kuriefn jūs tos piedodat, un paturēti tiem, kuriem jūs tos paturat.» Pasarg dievs, ka es tagad vai kādreiz Vēlāk piedēvētu sev šādu neaptveramu varu! Reizēm šaubos, vai pat maz dieva spēkos ir šķīstīt cilvēka sirdsapziņu. Taču tālāk šajā virzienā domāt sev neat­ļauju. Negribu, lai manas ķecerības kādam saduļķotu dvēseles mieru. Jo sevišķi tāpēc, ka šajā jomā es ne­nieka neapjēdzu.

Kad Kolēns beidzis grēksūdzi, viņš pavīpsnādams inan saka:

—   Peisū stāsta, ka Filbērs grēksūdzes laikā uzdodot daudz jautājumu. Rakņājoties cilvēkam līdz pašām īkstīm. Tev ir cita metode.

Tagad pasmaidu arī es.

—   Kā gan citādi. Ja tu nāc uz grēksūdzi, tad gribi atvieglot sirdi. Bet es nedrīkstu tev šo apņemšanos ap­grūtināt.

Man par lielu izbrīnu, Kolēna seja pēkšņi samācas.

—   Es nenāku uz grēksūdzi tikai tāpēc vien. Izsūdzu grēkus vēl arī tāpēc, lai kļūtu labāks.

To sacīdams, Kolēns nosarkst, jo šī frāze viņam lie­kas smieklīga. Es šaubīdamies nogrozu galvu.

—   Tu netici, ka tas ir iespējams?

—   Tavā gadījumā tas varētu tā būt. Bet parasti gan ne.

—   Kāpēc?

—   Redzi, cilvēki viegli iemanās pat paši sev noslēpt savus trūkumus. Tālab viņu grēksūdzei arī nav nekā­das jēgas. Piemēram, Menū. Ņem vērā, ka viņa pie manis uz grēksūdzi nav nākusi, citādi es par to neru­nātu. Menū aizvien sev pārmet, ka esot pārāk «neiecie­tīga» pret Momo, bet nepiemin nekrietno izturēšanos pret Falvinu. Pēc Menū domām, tur pat nekādas ne­krietnības nav, jo viņas rīcība pašai liekas pilnīgi pie­ļauj ama, » .

Kolēns iesmejas. Bet es attopos, ka esmu runājis par Momo tā, it kā viņš vēl dzīvotu, un tas uzsit mani spēju sāpju vilni. Tad es atkal turpinu:

—   Esmu uzrakstījis Filbēram zīmīti, ka mūsu pusē parādījušies laupītāji. Ieteicu spert drošības soļus La« rokas aizstāvēšanai, sevišķi naktī. Vai tev nepatiktos šo zīmīti nogādāt uz Laroku?

Kolēns atkal nosarkst.

—   Vai pēc tam, ko es pastāstīju, tev tas neliekas mazliet …

Viņš neizrunā teikumu līdz galam.

—   Man liekas, ka tev Larokā ir bērnības draudzene un tev sagādā prieku redzēšanās ar viņu. Un kas par to? Kur šeit būtu kāds ļaunums?

Pēc maniem trim vīriešiem es grēksūdzē pieņemu Katī. Tikko ienākusi istabā, viņa krīt man ap kaklu. Lai gan viņas ciešais apskāviens nepaliek bez iedarbes, es izliekos to uzņemam kā joku un smiedamies at­raisos.

—   Lēnāk pār tiltu. Tu.atnāci grēkus izsūdzēt, nevis grēkot. Sēdies, tikai galda pretējā pusē, lai es kaut cik būtu drošībā.

Tāda sagaidīšana Katī sajūsmina. Viņa bija baidīju­sies, ka es izturēšos vēsāk. Un tūlīt pilnā sparā viņa sāk izklāstīt savus grēkus. Es mierīgi klausos, jo zinu, ka viņa nav ieradusies tāpēc vien. Kamēr Katī grēksū­dzes veidā melš man visādas blēņas, kas viņas sirds­apziņu ne mazākā mērā nevarētu apgrūtināt, es ievē­roju, ka meitene ieēnojusi sev acis. Tikko manāmi, taču uzskaistinājusi visu: uzacis, skropstas un plakstus. Katī

iztiek ar to nelielo krāšju krājumu, kas viņai palicis pāri pēc bumbas sprādziena.

Kad Kati savu blēņu stāstījumu beigusi, es klusē­dams nogaidu. Un, lai šī nogaidīšana būtu neitrālāka, ēš uz viņu neskatos. Paņēmis zīmuli, uz dzēšpapīra kricelēju visādus ķiņķēziņus. Rakstāmpapīru izniekot nedrīkstu — tas tagad ir pārāk dārgs.

—       Vai tu vēl uz mani dusmojies? — Katī beidzot iejautājas.

Es kricelēju.

—   Dusmojos? Nē, dusmoties es nedusmojos.

Un, tā kā neko vairāk-es nepaskaidroju, Katī atsāk:

—  Tu izskaties neapmierināts.

—   Tāds es arī esmu.

. Klusums. Es vēl aizvien kricelēju.

— Un vai tu esi neapmierināts ar mani, Ema­nuel? — viņa ieminas pēc iespējas jo maigākā balsī.

Katī droši vien savilkusi viskārdinošāko vieplīti un mēģina mani iekvēlināt ar saldsērīgiem skatieniem. Veltīgas pūles. Uz viņu es neskatos. Nolūkojos eņģeiitī, kuru beidzot esmu uzzīmējis.

—       Esmu neapmierināts ar tavu grēksūdzi, — es no­pietnā balsī paziņoju.

Un tad pēkšņi paceļu galvu un paskatos uz viņu, Katī, liekas, šādu paskaidrojumu nav gaidījusi. Šķiet, ka viņa pret mani kā Malvilas abatu neizturas diezcik nopietni.

—       Tā bija slikta grēksūdze, — es tajā pašā nopiet­najā balsī turpinu. — Tu savu galveno vainu nemaz nepieminēji.

—        Un kāda tad tā, tavuprāt, būtu? — Katī apjau­tājas gandrīz jau neapvaldītā izaicinājumā.

—   Koķetērija.

O, tad tā gan! — Kati novelk.

—   Jā, tā gan! <— es atkārtoju. — Tev tas liekas sī­kums. Tu mīli savu vīru, tu zini, ka viņu nepievilsi (pie šiem vārdiem Katī zobgalīgi pavīpsnā), tālab tu pati sev saki: «Lai notiek, mazdrusciņ es varu arī padrais­koties!» Bet nelaimīgā kārtā šī paniekošanās tādā ko-"" lektīvā, kurš sastāv no sešiem vīriešiem un tikai divām jaunām sievietēm, ir ļoti bīstama. Ja es tavu koķetēriju neapvaldīšu, tad Malvila pārvērtīsies par "velns zina ko. Manuprāt, jau tagad Peisū blenž uz tevi īstām runča acīm.

—   Tev tā liekas? — Katī iepriecināta apjautājas.

Viņa staro! Viņa neatrod par vajadzīgu pat tikai

izlikties apbēdinātai!

— Jā, tā man liekas gan! Un arī pret citiem tu iztu­ries pavedinoši. Tikai, par laimi, viņiem no tā ne silts, ne auksts!

—   Tu gribi teikt, ka tev no tā ne silts, ne auksts! — Katī izaicinoši atcērt. — It kā es tevi nepazītu! Tev patīk tikai resnas mucas, tādas kā plikais sievišķis, ko tu esi pielipinājis gultas galvgalī. Nav vārdam vie­tas, labs mums dvēseļu gans! Tev tur būtu vajadzējis uzkarināt krustā sistā tēlu!

Ir gan sievišķim asi zobi, nudien!

—   Tā ir Renuāra gleznas reprodukcija, — es saku, pats brīnīdamies par to, ka pēkšņi esmu spiests aiz­stāvēties. — Tev mākslā nav nekādas sajēgas.

—   Un vācietes bilde uz tava rakstāmgalda? Vai tā arī ir māksla? Pretīga mātīte! īsta govs! Bet tu jau vari visam uzspļaut, tev jau ir sava Evelīna.

Gatavā čūska! Saltā mierā es jautāju:

—   Ko tas nozīmē — man esot sava Evelīna? Ko tu gribi ar to sacīt? Vai tu mani nesajauc ar Vārvurdu?

Un, ar skatienu ieurbies viņas acīs, es metu zibeņus. Katī piesardzīgi uz pirkstgaliem atkāpjas no kaujas lauka.

.— Es nekad neesmu teikusi to, ko tu tagad domā! -— .viņa atvairas. — Tas man ne prātā nav nācis.

Ak šai ne prātā tas neesot nācis! Taču pamazītēm es nomierinos. Paņemu zīmuli un mazajam eņģelītim piezīmēju spārniņus. Pēc tam — vēl mazus radziņus un lielu asti. Varenu asti, gluži kā mērkaķim. Un, to darīdams, sev acu priekšā redzu Katī, kura izgorās, lai saskatītu, ko es tādu tur zīmēju. Cik pašpārliecināta par savu sievišķīgo pievilcību ir šī sasodītā vējaslota! Un cik ļoti viņa kāro ik uz soļa sajust savu varu! Es paceļu galvu un cieši nolūkojos viņā.

—        Patiesībā tu dzenies tikai pēc viena — lai visi Malvilas vīrieši tevī samīlētos un tevis dēļ kristu iz­misumā. Bet tu pa to laiku mīlētu tikai un vienīgi savu Tomā.

Esmu trāpījis mērķī, vismaz pagaidām man tā lie­kas. Jo viņas acu dzīlēs atkal redzu iedzalkstamies niknuma dzirkstis.

—        Ko lai dara? — viņa atcērt. — Visas sievietes nevar būt tādas palaistuves kā tava Mjeta.

Klusums. Balsi nepaceldams, es saku:

—   Tu gan jauki izsakies par savu māsu. Bravo!

Katī savā dziļākajā būtībā nemaz nav ļauna mei­tene. Viņa n'osarkst un pirmo reizi grēksūdzes laikā izskatās patiesi sarūgtināta.

—   Es viņu ļoti mīlu. Vari man ticēt.

Un pēc garāka klusuma brīža piebilst:

—   Tu laikam domā, ka es esmu ļoti nejauka.

Uzsmaidu viņai:

—   Es domāju, ka tu esi loti jauna un neapdomīga.

Viņa neko nesaka, droši vien pārsteigta par to, ka pēc visām nekrietnībām, ko man pateikusi, es vēl tik laipni runāju, tādēļ es piebilstu:

—        Ņemsim Tomā. Viņš tevī ieķēries līdz ausim, bet, tā kā tu esi jauna un nepieredzējusi, tu aplam to iz­manto. Tu viņu komandē, un tas ir nepareizi, jo Tomā nav nekāds lupata. Viņš ir īsts vīrietis un drīz viЈn sāks uz tevi dusmoties.

—   Viņš jau tagad dusmojas.

—       Par tām aplamībām, uz kurām tu viņu esi pave­dinājusi?

—   Nuja!

Es pieceļos un atkal viņai uzsmaidu.

—       Tas nokārtosies. Sapulcē viņš nostājās pilnīgi tavā pusē. Un cīnījās kā lauva.

Katī noskatās manī ar mirdzošām acīm.

—       Tu jau arī sapulcē nemaz neesot bijis pārlieku nikns.

—       Lai nu kā, bet es gribētu tevi brīdināt. Peisū dēļ. Esi drusku atturīgāka.

—        To es nevaru tev apsolīt, — Katī saka ar tādu vaļsirdību, ka jūtos pārsteigts. — Nekad neesmu va­rējusi pretoties vīriešiem.

Es noskatos uz Katī. Viņa mani galīgi samulsinā­jusi. Liekas, es nepavisam neesmu sapratis šo meiteni. Ja viss, ko viņa saka, ir patiesība, tad mana analīze nekam neder. Bet Katī savukārt piebilst:

—       Zini, tu nemaz nebūtu tik slikts dvēseļu gans, lai gan patiesībā esi meitu mednieks. Es ņemu atpakaļ visus nesmukumus, ko tiku tev sarunājusi, jo sevišķi to par… Ar vārdu sakot, ņemu visu atpakaļ. Tu esi lā­dzīgs puisis. Nelaime tikai tā, ka es nevaru mēli no­valdīt. Vai drīkstu tevi noskūpstīt?

Un viņa patiesi mani noskūpsta. Gan pavisam ci­tādi nekā ienākot. Taču nepārspīlēsim un neapgalvo­

sim, ka skūpsts būtu bijis gluži nevainīgs. Tas mani satraucis, un Katī, to manīdama, klusām ieirdzas. At­veru durvis, un viņa izspurdz laukā, pārskrien pāri tukšajam priekšnamam, bet pie vītņu kāpnēm pagrie­žas un pamāj man ar roku.

Momo mēs apbedījām blakus Zermēnam, turpat pie iepriekšējās kapu kopiņas, kur atdusējās tas mazumiņš, kas bija palicis pāri no mūsu biedru ģimenēm. Šīs kap­sētas aizsākums radās sprādziena dienā, tātad bija jaunā laikmeta daļa, un mēs zinājām, ka šeit apbedīs mūs visus. Kapsēta atradās ārpus pirmā pagalma, kād­reizējā automašīnu stāvvietā. Tur sākās neliels klintī nolīdzināts laukumiņš, kurš metrus četrdesmit tālāk sašaurinājās un saplūda ar ceļu starp klinti un kraujo nogāzi, bet tālāk gandrīz taisnā leņķī nosliecās pa labi.

Tieši šeit, šaurajā joslā starp bezdibeni un tai pāri izslējušos klints blīvu, mēs nolēmām ierīkot palisādi, lai pasargātu pirmo pagalmu no pēkšņiem nakts iebru­kumiem. Tā bija uz priekšu izvirzīta, no cieši kopā sa­laistiem bieziem ozola dēļiem celta sēta. Palisādes vārtu apakšējā daļā ierīkojām tik zemas durtiņas, ka pa tām cilvēks varēja izspraukties tikai četrrāpus. Tās bija domātas apmeklētājiem — pēc tam kad mēs tos būtu nopētījuši pa speciālu līdzās novērošanas logam ierīkotu actiņu. Pašu novērošanas loga aizvēri mēs atdarītu tikai galējas nepieciešamības gadījumā, jo pa to mūs viegli varēja apdraudēt.

Tāpat mēs spērām piesardzības soļus, lai pienācīgi pasargātu jaunuzcelto palisādi. Virs tās tika savīts četrkārtīgs dzeloņstiepļu aizžogs, kurš virs vārtiem bija noceļams, lai vajadzības gadījumā varētu iekļūt iekšā ar aizjūgu. Pieskaroties stieplēm, skaļi sāka žvankstēt tām speciāli pierīkotas skārda bundžas. Draudzīgi

apmeklētāji, protams, varēja izmantot zvaniņu, ko Kolēns bija sameistarojis no savā darbnīcā atrastām detaļām un piestiprinājis līdzās novērošanas lodzi­ņam.

Šauro strēli starp palisādi un pils ārējā mūra grāv­jiem Meisonjē nosauca par priekšposteņa aizsardzītfas zonu jeb PAZ.

Pēc viņa ieteikuma mēs nospriedām tur ierīkot pamīši izkārtotas segtas lamatu bedres. AizSarggrāvja ārpusē mēs atstājām trīs metrus platu brīvu joslu, kura gar klints laukumiņu un kapsētu aizvijās līdz palisādei. Lamatu bedres jeb «muļķu slazdi», kā tos iedē­vēja Meisonjē, bija visparastākā tipa — centimetrus sešdesmit dziļas bedres, kuru dibenā ieraka ugunī ap­dedzinātus smailus mietus vai arī dēļu galus ar tajos sadzītām garām naglām. No augšas šīs lamatas no­maskēja, pārklājot ar papi un virsū saberot augsni.

Tajā pašā laikā Peisū beidza darbus pie ārējā pa­galma mūra nostiprināšanas. Virs masīvām, pāri ambrazūru ierobiem noguldītām sijām tagad pacēlās vēl pusotra metra augsts papildu mūris. Pēc Peisū iero­sinājuma Meisonjē nosedza ambrazūras ar bieziem koka atvairiem, kas bija paverami tikai no apakšas uz augšu un ārieni. «Tādā kārtā būs iespējams apkniebt visus uzbrucējus mūra piekājē, nebaidoties, ka no tā­lienes kāds draņķis varētu tev ietriekt lodi ribās.» Bet, lai šaujamo lūku skaits būtu divtik liels, ari katra atvaira apakšā atstāta vajadzīgā platuma sprauga.

Pats par sevi saprotams, Peisū — tāpat kā mēs visi — savos apsvērumos vadījās no pieņēmuma, ka varbūtējie uzbrucēji būs bruņojušies tikai ar skrotenēm, pret kurām biezie ozola dēļi bija pietiekami drošs aizsargs. Taču turpmākie notikumi šo gandrīz vai pasu par sevi saprotamo pieņēmumu apgāza.

Kādu ritu, kad es viens atrados PAZ'ā, kur paiisāde jau bija pabeigta, taču lamatu bedru ierīkošana vēl turpinājās, notrinkšķēja zvans. Izrādījās, ka uz Filbēra lielā, pelēkā ēzeļa pie mums atjājis Gasels. Tikko es atdarīju novērošanas lodziņu, viņš nokāpa no ēzeļa un savilka seju laipnā, taču visai saltā smaidā.

Noraidījis uzaicinājumu «iebaudīt glāzi vīna», viņš tāpat pa lodziņu pasniedza Filbēra vēstuli un paziņoja, ka nogaidīšot atbildi. Taisnību sakot, man nemaz ne­būtu paticis, ja viņš ienāktu PAZ'ā, kur darbi vēl ne tuvu nebija pabeigti, tāpēc es neko lielu arī neuzstāju.

Filbēra vēstule bija šāda satura:

«Dargais Emanuel,

pateicos, ka Tu inani brīdināji no laupītāju ban­dām. Mūsu pusē tās vēl nav manītas. Tiesa, mēs gan neesam tik pārtikuši kā Malvilas pils iemīt­nieki.

Lūdzu, nodod manu līdzjūtību Menu sakarā ar viņas dēla nāvi un pasaki, ka es mirušo allaž pieminēšu savās aizlūgšanās.

Turklāt man ir tas gods Tev paziņot, ka Larokas ticīgo draudze nupat mani ievēlējusi par bīs­kapu.

Tādējādi man dotas tiesības Gasela kungu iesvētīt garīdznieka kārtā un iecelt par Malvilas abatu.

Neraugoties uz to, ka negribu Tev nodarīt neko nepatīkamu, es tomēr nebūtu izpildījis savu pie­nākumu, ja turpinātu atzīt Tavas dvēseļu gana tiesības, kuras uzņemties Tu esi uzskatījis par pieļaujamu.

Abats Uasela kungs nākamajā svētdienā iera­dīsies Malvilā noturēt dievkalpojumu. Ceru, ka Tu viņu laipni uzņemsi.

Lūdzu Tevi, Emanuel, ticēt manām vissiltāka­jām kristieša jūtām.

Filbērs Leno, Larokas bīskaps.

P. S. Tā kā Armāns ir saslimis un viņam jāpa­liek gultā, es uzdodu Gasela kungam nogādāt Tev šo vēstuli un atvest man Tavu atbildi!»

Kad biju beidzis lasīt šo apbrīnojamo mīlas vēstuli, es atkal atdarīju novērošanas lodziņu. Tūlīt pēc vēstu­les saņemšanas es to biju aizvēris, jo negribēju, lai Gasels redzētu lamatu bedres, ko tur bijām izrakņā­juši. Mans draugs Gasels stāvēja pie aizžoga, un viņa hermafrodītiskajā klauna sejā bija sastingusi sasprin­gta baiļu izteiksme.

—   Gasel, — es viņam teicu, — nevaru tev tūlīt uz­rakstīt atbildi, jo man iepriekš jāapspriežas ar citiem Malvilas iemītniekiem. Kolēns manu atbildi Filbēram rīt aizgādās uz Laroku.

—   Tādā gadījumā es labāk rīt no rīta atkal ieradī­šos pats, — Gasels noteica savā spiedzīgajā balsī.

—   Nē, nē, es negribu, ka tu tā nopūlies, divas dienas no vietas nojādams uz ēzeļa trīsdesmit kilometru. Ko­lēns vēstuli rīt aizvedīs uz Laroku.

Iestājās klusums. Gasels, acis mirkšķinādams, bei­dzot kaunīgi paziņoja:

—   Atvaino mani, bet mēs Larokā vairs neielaižam pie draudzes nepiederīgus ļaudis.

—   Ko? — es neticīgi pārjautāju. — Un šie nepie­derīgie ļaudis būtu mēs?

—    Ne jau nu tieši jūs, — acis nodurdams, Gaseis

atteica.

Sašutis es izsaucos:

—       Ir gan jums gudra draudzes padome! Vai tad tai nav nācis prātā, ka mēs Malvilā šo pašu noteikumu varētu attiecināt uz Larokas iedzīvotājiem?

Gāsels, acis vēl aizvien nodūris, klusēja kā krustā sistā tēls. Viņš droši vien pārdzīvoja, kā sacītu Filbērs, «ciešanu pilnu mirkli». Bet es turpināju:

—        Tu taču nevari nezināt, ka Filbērs nākamo svēt­dien grib tevi atsūtīt uz Malvilu, lai tu mums noturētu dievkalpojumu.

—   To es zinu, — Gasels paskaidroja.

—       Tātad iznāk, ka tu gan drīkstētu ienākt Malvilā, bet man nebūtu tiesību ieiet Larokā!

—       Galu galā, — Gasels .teica, — tas ir tikai pa­gaidu lēmums.

—        Saki nu viens cilvēks! Un kāpēc šim lēmumam būtu pagaidu raksturs?

—        To es nezinu, — Gasels atbildēja, taču no viņa sejas es redzēju, ka tas nav tiesa.

—         Labi, tātad līdz rītam, — es ledainā tonī nosacīju.

Gasels pateica: «Uz redzēšanos» — un uzgrieza man muguru, lai sēstos savā ēzelī. Es pasaucu:

—   Gasel!

Viņš panācās atpakaļ.

—   Ar ko saslimis Armāns?

Man bija iešāvies prātā,' ka Larokā.varbūt izcēlusies kāda epidēmija un aizliegums tajā ieiet radies tāpēc, lai slimība neizplatītos tālāk. Taču, labāk apsverot, tā šķita muļķīga iedoma. Kopš kura laika gan Filbērs būtu raizējies par citiem?

Mana jautājuma ietekme tomēr bija pavisam nepa­rasta. Gasels piesarka, viņam iedrebējās lūpas un acis vērsās sāņus, lai par katru cenu izvairītos no mana skatiena.

—   Es nezinu, — viņš nomurmulēja.

—   Kā — tu nezini?

—   Viņa gaišība pats kopj Armānu.

Pagāja kāds mirklis, iekāms es apjēdzu, ka «Viņa gaišība» zīmējas uz Filbēru. Katrā ziņā viens bija skaidrs: ja jau pati «Viņa gaišība» kopj Armānu, tad slimība nevar būt lipīga. Es aUaidu Gaselu un pēc vakara azaida sapulcēju pils iemītniekus, lai' apspriestu no Filbēra saņemto vēstuli.

Paskaidroju sapulcētajiem, ka mani visvairāk sa­trauc Filbēra muļķīgās pretenzijas. Manuprāt, ikvienā vēstules teikumā atspoguļojas viņa rakstura nelīdzsva­rotība un pat lieluma mānija. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš licis sevi ievēlēt par bīskapu tāpēc vien, lai nostātos augstāk par mani, ieceltu Gaselu par Mal­vilas abatu un tādā kārtā nobīdītu pie malas savu sān­censi garīgo amatu hierarhijā. šajā varas kārē bija kaut kas bērnišķīgi vientiesīgs. Viņš nerūpējās vis par Larokas aizsardzības nostiprināšanu pret iespējamo laupītāju bandu uzbrukumu, kas bija visai svarīgs uz­devums, bet uzsāka cīņu pret mani, lai gan es viņu biju brīdinājis par iespējamu sirotāju parādīšanos. Turklāt viņš šo cīņu uzsāka bez jebkādām izredzēm tajā uzvarēt, jo vienīgais viņa laicīgās varas balsts bija Armāns, bet tas taču kļuvis par savādas slimības upuri un saistīts pie gultas.

Man par visu šo notikumu gribējās pasmieties, taču biedri to nebūt neuzskatīja par smieklīgu. Viņi kūsāja sašutumā. Filbērs apvainojis Malvilu. Tikpat kā no­pulgojis mūsu karogu (kura mums nemaz nebija un kuru tfk T nākotnē vēl vajadzēja izdomāt), Filbērs iedrošinājies nonievāt Malvilas abatu un kopsapulci, kas to ievēlējusi! «Ko tas āksts galu galā iedomājas!» šķendējās mazais Kolēns, kurš parasti izvairījās no rupjiem izteicieniem. Meisonjē paziņoja, ka šim uzpū­tīgajam nelgām vajadzētu gluži vienkārši sadot pa zobiem. Bet Peisū piebilda — ja Gasels iedrošināsies nākamo svētdien parādīties, viņš tam svētītā ūdens slacekli iespraudīšot — zini, kurā vietā? Ar vārdu sa­kot, tā vien likās, ka esam atgriezušies senajās Kopas dienās, kad katoļu līgas piekritēji, Meisonjē vadībā sa­pulcējušies mūra pakājē, un Emanuēla hugenoti, uz mūra stāvēdami, pirms kaujas apsaukāja cits citu vis­negantākajiem vārdiem (izrādīdami izcilu atjautību). «Jā, jā, ietriekšu šim viņa slacekli līdz pašām ķeskām,» Peisū atkārtoja, ar dūri pa galdu zveldams, «nudien, līdz pašām ķeskām!»

Mazliet, izbrīnījies par šādu malviliešu natriotisko jūtu eksploziju, es biedriem nolasīju savu atDildes vēs­tījumu, ko pecpusdienā biju sacerējis un tagad nodevu vispārības apspriešanai.

«Filbēram Leno, Larokas mācītājām.

Dārgais Filbēr,

pēc mūsu rīcībā esošajiem Malvilas pils doku­mentiem, kuri attiecas uz 15. gadsimtu, redzams, ka tolaik Larokā patiesi sācis darboties bīskaps, kuru 1452. gadā ciemata baznīcā amatā ievedis Malvilas senjors Larokas barons.

No šiem pašiem dokumentiem redzams, ka Mal­vilas abatija nav bijusi nekādā atkarībā no Laro­kas bīskapa, jo Malvilas abatus iecēlis Malvilas

senjors, izvēlēdamies šim amatam savas ģimenes locekļus vai kopā ar viņu pilī dzīvojošas vīriešu kārtas personas, parasti gan kādu no saviem dē­liem va arī jaunāko brāli. No šās kārtības atkā­pies tikai Larokas barons Sižistnons, kurš — tā kā viņam nav bijis ne dēlu, ne brāļa — 1476. ; gadā pats sevi iecēlis par Malvilas abatu. Kopš tā laika līdz pat mūsu dienām Malvilas senjors juridiski aizvien bijis Malvilas abats — pat tad, kad viņš savu amata pienākumu izpildi uzticējis citam.

Nevar būt nekādu šaubu, ka Emanuēls Kants, būdams pašreizējais Malvilas pils īpašnieks, man­tojis visas ar pils piederību saistītās prerogatī­vas. To ņēmusi vērā arī pilī mītošo kristiešukop­sapulce, vienprātīgi apstiprinādama viņu Malvi­las abata amatā un pienākumos.

No otras puses, Malvilas pilij nav iespējams atzīt par likumīgi amatā stājušos tādu bīskapu, kura iecelšanai pils īpašnieks nav saņēmis Viņa Svētības pāvesta piekrišanu un pēc tam šo per­sonu nav ievedis amatā Larokas miestiņā, kas ir daļa no viņa lēņu teritorijas.

Malvilas pils apņēmusies saglabāt neskartas savas tiesības uz Laroku kā minētās pils lēņu īpašumu, lai gan, tiekdamās pēc miera un labām kaimiņu attiecībām, tā pašreiz necenšas pēc strik­tas šo tiesību izmantošanas.

Tomēr mēs uzskatām, ka ikvienai Larokā dzī­vojošai personai, kurai šķiet, ka Larokā pastāvošā faktiskā vara aizskar tās likumīgo statusu, ir tie­sības griezties pie Malvilas pils, lai panāktu liku­mības nodrošināšanu.

Tāpat mēs paliekam tajos uzskatos, ka esam tiesīgi jebkurā laikā ierasties Larokā un ieeja tajā mums nedrīkst būt liegta, rupji nepārkāpjot Malvilas pils pārstāvja tiesības.

Dārgo Filbēr, es Tevi lūdzu pieņemt manus vis­kvēlākos jūtu apliecinājumus.

Emanuēls Kants, Malvilas abats.»

Atzīstu par nepieciešamu šeit uzsvērt, ka es pats šo vēstījumu uzskatīju tikai par izspēli, kuras nolūks bija atvairīt Filbēra pretenzijas, tām pretim nostādot viņa lieluma mānijas smieklīgu parodiju. Šķiet, ir lieki pieminēt to, ka es nekad un nekādā veidā nebiju ap­liecinājis sevi par Malvilas senjoru tiesību mantinieku. Tāpat arī nopietni nedomāju, ka es varētu pretendēt uz Larokas lēņu īpašumu. Tomēr savu vēstuli es nola­sīju dziļā nopietnībā, domādams, ka tajā ietvertais hu­mors maniem biedriem tāpat būs jo skaidri jūtams. [6]

Taču es maldījos. Biedri nesaprata tās īsto jēgu. Viņi apbrīnoja vēstules toni («Tikpat kā ar pirkstu acī,» Kolēns teica) un nevarēja vien nopriecāties par saturu. Viņi gribēja redzēt dokumentus, uz kuriem es atsau­cos, un man vajadzēja iet dzīvojamās mājas zālē un vitrīnā sameklēt šos pagātnes pieminekļus, tāpat ari to tulkojumus mūsdienu franču valodā, kurus tēvocis savā laikā bija licis izdarīt.

Tagad tikai sākas īstie sajūsmas uzplūdi! Vairāk reižu bija jāpārlasa tās vietas, kuras pierādīja, ka Laroka ir mūsu lēņu īpašums, tāpat arī vēsturiskais Sižismona lēmums, ar kuru viņš sevi iecēlis par Malvilas abatu. «Paskat tik,» Peisū priecājās, «bet es domāju, ka mēs tevi tā uz zaķa vien esam ievēlējuši. Tev būtu vajadzējis mums ātrāk parādīt šos papīrus!»

Manu tiesību dziļais vēsturiskais sakņojums izraisīja aizrautības vētru. «Padomā vien,» Kolēns brīnījās, «ve­seli pieci gadsimti! Pirms pieciem simtiem gadu tev jau dotas tiesības būt par Malvilas abatu!» — «Nu, nu, nav ko pārspīlēt,» ierunājās Meisonjē, kurš centās būt godīgs. «Tu runā tā, it kā franču revolūcijas nemaz nebūtu bijis!» — «Jā, bet tā ilga tikai īsu laiciņu,» Kolēns nepiekāpās, «nemaz nevar salīdzināt!»

Tomēr visvairāk viņus sajūsmināja tas, ka Malvilas senjors bīskapu bija «ievedis amatā» mūsu lēņu īpa­šumā Larokā. Pēc Peisū lūguma es šo izteicienu iz­skaidroju, cik nu labi prazdams. «Skaidra padarīšana,» Peisū paziņo, «tā kā tu, Emanuel, neesi Filbēru ieve­dis amatā, tad viņš ir tāds pats bīskaps kā mana sē­žamvieta.» ( 'Kvēla piekrišana.) Pēc tam jau sākās ru­nas par to, ka vajadzētu rīkot ekspedīciju uz Laroku, lai atmaksātu par mums nodarīto apvainojumu un at­jaunotu mūsu sizerēna tiesības.

Klusēdams es vēroju šo nacionālistisko jūtu uzban­gojumu, ko pats biju izraisījis. Kā jūtu, tagad būtu par vēlu paskaidrot biedriem, ka mans vēstījums do­māts tikai kā parodija. Viņi bija jau par daudz iedegu­šies un būtu to ņēmuši ļaunā. Taču pārāk iekaisušos es gan visādi mēģinu nomierināt. Ar Tomā un Mei­sonjē, bet pēc tam, kad svinīgi tika nolemts, ka mēs nekad neatstāsim nelaimē «savus Larokas draugus» (Kolēna formulējums), arī ar Kolēna palīdzību man tas izdevās. Savā lēmumā mēs vēlreiz uzsvērām, ka Malvila iejauksies, ja mūsu draugiem Larokā tiktu no

n>

darītas pārestības vai tiktu ierobežotas viņu tiesības,— kā jau bija norādīts arī manis uzrakstītajā vēstījumā.

Nākamajā dienā Gasels atkal bija klāt. Neviena vārda neteikdams, es viņam pasniedzu vēstuli, un viņš aizjāja. Divas dienas vēlāk mēs beidzām iekārtot PAZ, un pa to laiku arī labība bija nobriedusi pļaujai.

Tas bija ilgs un grūts darbs, kamēr ar sirpi nopļā­vām savu tīrumu, sasējām kviešus kūlīšos, pēc tam atvedām uz pili, ārējā pagalmā iekārtojām oiedarbu un ar spriguļiem izkūlām graudus. Visi spēki tika mo­bilizēti ražas novākšanai, un, kad šis sūrais darbs bija pabeigts, Bībeles vārdi par maizi, kas ēdama vaiga sviedros, mums bija ieguvuši jaunu un dziļāku nozīmi.

Vajadzēja atzīt, ka guvums ir bijis pūļu vērts. Ne­raugoties uz to, ka daļu ražas bija nopostījuši siro­tāji, mēs tomēr ieguvām desmit maisus uz vienu izsēto, kopā pavisam vienu tūkstoti divi simti piecdesmit kilo­gramu graudu. Salīdzinājumā ar mūsu prāvajām re­zervēm (galvenokārt no «Dīķiem» uz Malvilas pili at­vestā labība) to nevarēja uzskatīt par nekādu lielo daudzumu, taču tā bija mūsu pirmā raža pēc sprā­dziena dienas, līdz ar to solījums nākotnei.

Naktī pēc ražas novākšanas mani uzmodināja savā­das skaņas kaut kur turpat līdzās — pareizāk sakot, es pamodos no tā, ka pusmiegā nevarēju aptvert, no kurienes šis troksnis nāk. Bet, kad biju pilnīgi atvēris acis, tad, nakts tumsā gan neko neredzēdams, sapratu, ka uz kušetes pie loga, galvu spilvenā iespiedusi, ap­rauti šņukst Evelīna.

—   Vai tu raudi? — es pusbalsī apjautājos.

—   Jā.

—   Un kāpēc tu raudi?

Pēc ilgākās šnukstešanas un šnaukašanas naca at­bilde:

—   Tāpēc, ka man bēdas.

—   Nāc šurp un pastāsti man, kas tev par bēdām.

Tas nebija divi reizes sakāms — vienā lēcienā viņa-

bija no savas kušetes manā gultā un saritinājās mazā kamoliņā man rokās. Lai gan Evelīna ir drusku atkopusies, viņa liekas pavisam viegliņa. It kā man pie pleca butu piekļāvies kaķēns. Meitene vēl aizvien šņukst.

—        Tu taču mani pagalam izmērcēsi! īsta strūklaka! Mēģini apturēt šos plūdus!

Pasniedzu Evelīnai savu mutautiņu, un viņa godīgi mēģina apvaldīt raudas, tomēr vēl joprojām šņau­kājas.

—   Nu — kas tad noticis?

Klusums. Atkal šņaukāšanās.

—   Izšņauc degunu un beidz šņukstēt!

—   Es jau izšņaucu.

—   Tad dari to vēlreiz!

Evelīna patiesi vēl pašņaukājas, taču, pēc dzirda­mās skaņas spriežot, tas neko nelīdz, jo šņuksti tūlīt atsākas no jauna. Tās laikam ir histēriskas raudas, jo nevaldāmas trīsas purina visu viņas augumu. Varbūt atkal sākas astma. Pēc sirotāju uzbrukuma mūsu tīru mam un Momo nāves Evelīnai bija uznākusi ļoti spē­cīga lēkme. Baidos, ka tagad varētu sākties tāda pati. Iekļauju meitenīti ciešāk savās rokās.

—   Pasaki taču man, kas tev noticis? — es jautāju.

Klusums.

—    Man žēl nogalināto, — Evelīna beidzot izdveš.

Esmu pārsteigts. To es nebiju gaidījis.

—   Un tāpēc tu raudi?

—   Jā. .

Tā kā es klusēju, viņa atkal ierunājas:

—   Jā, tāpēc. Vai tu par to brīnies, Emanuel?

—       Jā. Es domāju, tu teiksi, ka raudi tāpēc, ka es tevis vairs nemīlu.

—        O, nē, — viņa atbild. — Tu mani mīli tāpat, es to jūtu. Tikai tu esi kļuvis pret mani stingrāks. Bet tā man labāk patīk.

—   Tev tā labāk patīk?

Klusums. Evelīna pārdomā, apsver savu atbildi un dara to tādā sasprindzinājumā, ka pārstājusi pat dre­bēt.

—       Jā, — viņa beidzot nosaka. — Tā es jūtu drošāku pamatu zem kājām.

Ielāgoju šo atbildi un klusēju.

—        Vai tad svešiniekus, kurus mēs nogalinājām, ne­varēja uzņemt pilī? Seit taču tik daudz vietas.

—        Svarīgi ir nevis tas, cik mums vietas, bet gan — cik pārtikas. Mēs šeit esam jau vienpadsmit ēdāji. Pats lielākais, ko mēs varētu vēl paēdināt, ir divi vai trīs cilvēki, bet nekādā ziņā ne divdesmit.

—   Tādā gadījumā varēja ļaut, lai viņi noēd labību.

—   Un ko iesākt ar citiem?

—   Ar kādiem — citiem?

—        Ar tiem, kuri parādīsies vēlāk. Tiem tad jau va­jadzētu atļaut nokaut mūsu cūkas, apēst mūsu govis, aizvest mūsu zirgus. Bet pašiem mums pēc tam pāri paliktu tikai zāle.

Mana zobgalība Evelīnu neietekmē.

—        Tu taču teici, ka Rinas tīrumiņā nekas liels ne­esot paaudzies.

—        Jā, paldies dievam — nekas liels tikai salīdzinā­jumā ar mūsu krājumiem. Tomēr sava tiesa maizes sa­nāks arī no pašu izaudzētajiem tūkstoš divi simti piec­desmit kilogramiem.

—         Bet sliktākā gadījumā mēs bez tās varētu arī iztikt — tu pats teici, — Evelīna apsūdzētājas degsmē steigšus piebilst.

Viss, ko es kādreiz esmu teicis, uz mūžīgiem laikiem iespiedies viņai atmiņā.

—        Sliktākā gadījumā — jā. Taču nav zināms, kāda būs nākamā gada raža. Vienmēr labāk, ja kāds mazu­miņš ir iekrāts. Tad jau mēs vajadzības reizē varētu palīdzēt arī saviem draugiem Larokā.

—   Bet kāpēc mēs'nepalīdzējām šiem atnācējiem?

—   Viņu bija pārāk daudz, es taču tev jau teicu.

—   Larokā nav mazāk iedzīvotāju.

—   Bet larokiešus mēs vismaz pazīstam.

Un, tā kā Evelīna klusē, es sāku uzskaitīt:

— Pimorjs, Aņesa Pimona, Lanuaijs, Judīte, tavs au­džutēvs Marsels.

—       Jā, — Evelīna piebilst. — Un vēl arī vecais Pu­žess. Bet viņš vairs nav redzēts.

Tas tiesa. Jau kādas desmit dienas vecais šķelmis nav rādījies, lai apmērcētu ūsu galus mūsu vīnā. Sāds paņēmiens beigt strīdu bez jebkāda slēdziena un nekur nepiekāpjoties Evelīnai visai raksturīgs. Es biju joti pārsteigts, ka viņa spriež gluži kā pieaudzis cilvēks. Meitenes iebildēs nebija nekā bērnišķīga. Un krietni labāka kļuvusi arī viņas franču valoda. Kopš es pret viņu esmu kļuvis stingrāks (runājot pašas Evelīnas vārdiem), viņa pārstājusi izlikties bērnišķīga.

—       Labi, — es saku. — Audience beigusies. Ej atpa­kaļ uz savu kušeti. Es vēl gribu pagulēt.

Evelīna pietveras man.

—        Vai es nevarētu vēl mazu drusciņ pasildīties, Emanuel? — viņa jau atkal ierunājas bērna balsi.

— Nē, to tu nevari. Vācies!

Evelīna aizvācas. Un aizvācas bez vārda runas, pat ar zināmu degsmi, it kā būtu apņēmusies visu mūžu pavadīt pie maniem sāniem skurbā paklausībā.

Jā, meitenē ir kaut kas tāds, ko es lāgā nespēju iz­prast. Viņa nobēdājusies par Rinas tīrumā nogalinā­tajiem svešiniekiem, taču ne ar vārdu nepiemin Momo.

Arī Menū vairs nerunā par dēlu. Momo nāves dienā es visādi biju izprātojies, kā viņa turpmāk varētu iztu­rēties, taču neviens no šiem paredzējumiem nepiepildī­jās. Menū neļāvās bezcerībai un trulam izmisumam. Malvilas saimniecības grožus viņa vēl tikpat stingri tur savās rokās. Tāpat kā agrāk, viņa izrīko pilī dzī­vojošās sievietes, vislabprātāk uzknābdama vecajai klukstei Falvinai, bet vajadzības reizē netaupa ari abas jaunās cibiņas, taču ievērojot zināmu piesardzību, jo sevišķi pret Katī, tāpēc ka tai pašai arī diezgan ass knābītis. Menū tāpat nav zaudējusi savu labo ēstgribu un visai ņipri izrīkojas ar dakšiņu, pa reizei iemez­dama kādu glāzīti, lai gan viņai acīmredzot nav lemts iedzīvoties kaut cik kuplākās miesās. Viņa vēl jopro­jām ir tāds pats ļoti tīrīgs, labi kopts mazs ģiltenītis, kur visiem muskuļiem un orgāniem ir iespējami mini­mālākie izmēri, ar savu izžuvušo mūmijas galviņu un allaž rūpīgi atpakaļ atsukātiem matiem, aizvien spodro virsblūzi, kuras izgriezums uz neiedomājami plakana­jām krūtīm sašaurināts ar veselu virkni saspraužamo adatu. Visbeidzot, bez jebkādām pārmaiņām saglabāju­sies arī viņai raksturīgā gaita — tāpat kā agrāk, Menū aši jo aši sīkos solīšos tipina savas kārnās kājelēs ar pārāk lielajām pēdām, izdēdējušo cīpslaino kaklu uz priekšu pastiepusi.

Galdu parasti klāj Katī vai Mjeta, bet katram pie šķīvja servjeti noliek Menū. Aiz higiēnas apsvērumiem viņa ikvienai servjetei iešuvusi atšķirības zīmi, kuru pazīst tikai viņa pati. Kādu dienu, sēžoties pie galda, es diezgan satraukts ievēroju, ka galda galā, agrākajā Momo vietā, kāds nolicis šķīvi un servjeti. Redzu, ka arī Kolēns to pamanījis un, galvu drūmi nogrozīdams, pamirkšķina man ar aci. Tomēr, vēl sēzdamies, es sa­skaitu vienpadsmit, nevis divpadsmit šķīvjus. Turklāt galdu klājusi Katī, un grūti iedomāties, ka viņa būtu kļūdījusies. Kad es pieliecos, lai ar skatienu Katī to pavaicātu, viņa ar labās rokas rādītāja pirkstu dod man noliedzošu zīrni. -

Visi jau sasēdušies pie galda, izņemot Žakē, kurš, rokas gar sāniem nolaidis, žēli noskatās, ka viņa vieta palikusi tukša, bez galda piederumiem. Žakē zeltaini brūnajās acīs ielīst bažas, un viņš uzmet man paze­mīgu skatienu, it kā vaicādams, ko gan tādu nogrēko­jis, ka esmu nolēmis viņu atstāt bez pusdienām. Žakē tagad atgādina bezgala padevīgu suni, kurš agrāk dzī­vojis pie ļauna saimnieka, bet pēc tam pieņemts lab­sirdīgā ģimenē, kurā visi to mīl un lutina, un tāpēc nabaga dzīvnieks dreb aiz bailēm kādu dienu pamos­ties un redzēt, ka šo laimi zaudējis, turklāt viņa bailes jo lielākas tāpēc, ka viņš sevi neuzskata par šādas lai­mes cienīgu un pats lāgā neapzinās, vai tas viss ir īstenība vai arī tikai sapnis. Ja es Žakē būtu atstājis bez ēšanas, viņš nemaz to neuzskatītu par pārestību. Ja tā rīkojos es, tad tas var būt tikai taisnīgi. Un, kad mēs, no galda piecēlušies, atkal dotos darbā, viņš pat ar tukšu vēderu nāktu mums līdzi.

Lāi Žakē iedrošinātu, es viņam uzsmaidu un jau grasos iejaukties, bet tad Menū noburkšķ:

— Vai tu, puisīt, meklē, kur tavs šķīvis? Tas ir tur.

Un ar zodu viņa norāda uz vietu, kur agrāk tika sēdējis Momo.

Iestājas dziļš klusums. Apmulsušais Žakē veras manī,

Es piekrītoši pamāju ar galvu, un Žakē aiziet uz galda otru galu un apsēžas kādreizējā Momo vietā. Būdams kautras dabas un vienmēr sargādamies sev pievērst citu uzmanību, puisis mokoši izjūt, ka visi noskatās

uz viņu.

Kolēns ar lielu takta izjūtu uzsāk pārrunu par tēmu, kurā ieinteresēti visi klātesošie. Lieta tāda, ka ar zemi apbērtie papes gabali, kuri nosedz PAZ lamatu bedres, mums sagādā grūtības. Lietainā laikā tie izmirkst, zaudē izturību un zem uzbērtās augsnes svara ieliecas. Tad jau nu iebrucējiem skaidri redzams, ka tur ierī­koti slazdi. Peisū ir ierosinājis papes gabalos sadurt caurumus, pa kuriem lietus ūdens satecētu bedrēs, uz papes nesakrādamies. Bet, pēc Meisonjē domām, katru bedri vajadzētu nosegt ar diviem saplākšņiem, apakšā paliekot tievu šķērsīti, kurš zem ienaidnieka svara pārlūztu.

Es pietiekami vērīgi ieklausos šajās pārrunās, lai pie reizes tajās ar pāris vārdiem varētu iejaukties, to­mēr vienlaikus nopūlos sadzirdēt arī to, kas notiek galda viņā galā. Žakē, no kauna samulsis un pār šķīvi noliecies, klusēdams ēd, bet Menū pusbalsī viņu nemi­tīgi urda ar visādām pamācībām. «Sēdi taisnāk! Žēlī­gais dievs, neripini taču visu laiku maizes bumbiņas! Beidz vienreiz tik skaļi šļurkstināties! Kur tu īsti atro­dies? Tev ir servjete, tāpēc neslauki muti ar delnu!» Turklāt, izsakot rupjās piezīmes, Menū katru reizi no­sauc Žakē vārdā, it kā gribēdama mums parādīt, ka nav noticis nekāds pārpratums un nekas netiek sa­jaukts, bet viņa nelaimīgo un samulsušo puisi apzi­nāti ņēmusi savā aizgādībā. Ka Menū prātā nekas nav samežģījies, lieku reizi pierāda vēl tas, ka nevienu no savām pamācībām viņa neizsaka Žakē nesaprota­majā vietējā dialektā.

Četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad PAZ darbi bija pabeigti un mēs visi jau atsākuši šaušanas apmā­cības (es šeit runāju par vingrināšanos ar lokiem!, uz sava senlaicīgā velosipēda atkal parādījās vecaf? Pu­žess. Viņam nemaz nepatika mesties četrrāpus, lai pa palisādes vārtu apakšējo atveri iesprauktos pie'mums. Vēl mazāk prieka ciemiņam sagādāja tas, ka tūlīt vi­ņam aizsējām acis un tikai tad izvedām cauri lamatbedru joslai. Apsēdies vārtu torņa virtuvē, viņš neka­vējoties lika mums saprast, ka to visu nepieciešams kompensēt. Es saku «mums» tāpēc, ka, uzzinot par Pužesa ierašanos, visi pils iemītnieki tūlīt sanāca vir­tuvē, lai dzirdētu, ko jaunu ciemiņš pastāstīs.

—   Nudien, iekļūt pie tevis, Emanuel, nav nemaz iik viegli, — Pužess saka, uzvirpinādams savas dzelteni sirmās ūsas. — Un, rasi, izkļūšana no tejienes tāpatās nebūs nekāda bērnu spēle.

Un, lepodamies par viņam pievērsto uzmanību, ve­čuks aplaida skatienu visapkārt.

—   Tagadiņ tikt laukā no Larokas gan arīdzan ne­maz nav tik viegli, — viņš turpina. — Filbērs pie abiem vārtiem nolicis sargus. Tici vai ne, bet staigāt pa Malvilas šoseju vairs nedrīkst. Filbērs ar dekrētu to aizliedzis. Labi vēl, ka drīkstu pabraukāties pa vie­tējo ceļu. Bet tad, par laimi, es atcerējos kādu taku, kura iznāk uz tava ceļa. Caur Fožū kādreizējo sētu, ja tas tev nav izbiris no prāta.

—   Ko? Tu brauci caur Fožū sētu? — pārsteigts es jautāju. — Ar velosipēdu?

—    Vietām jau gan vajadzēja sasodīto vellapēdu stiept uz kumbra, — večuks paskaidroja. — Uz mata kā krosa braucienā kādam čempionam! Un tas manos gados! Man domāt, — pēc dramatisma pilnas pauzes viņš atsāk, pārlaizdams skatienu visiem ldātesošajiem,

—   tu, Emanuel, šoreiz nebūsi tāds skopulis kā allažiņ un nesteigsies pēc pāris glāzēm aizkorķēt pudeli. Ne­aizmirsti, kādas ciešanas man vajadzējis pieredzēt.

—   Iekamp pa malkam, — es saku, piebīdīdams vi­ņam pudeli. — Tu to esi godam nopelnījis.

—    Kā nu ne, — večuks piekrīt. — Kulties ar vellapēdu pa Fožū taku ir elles numurs. Un ja tu vēl zi­nātu, ar kādiem jaunumiem man pilna galva! Taisni vai pušu plīst, tāpat kā kājas no pedāļu mīdīšanas.

—   Tu jau esi brangi iedīdljies, — iejaucas Menū,

—   Atceries visas tās reizes, kad esi braukājis no La­rokas uz Malžaku pie savas padauzas.

—   Uz veselībām, Emanuel, — večuks cienīgi nosaka, lai gan iekšēji ir gauži noskaities par Menū nievājo­šajiem vārdiem, kas aptumšo viņa slavas stundu.

—    Menū, — es stingrā balsī pavēlu, — pasniedz taču ciemiņam ko uzkodām.

—    Es neapsmādētu vis, — vecais Pužess piebilst.

—   … Pēc šitenās nomocīšanās pa Fožū taku.

Menū atver sienas skapi pavarda labajā pusē, spa­rīgi noliek večukam priekšā šķīvi, pēc tam nogriež plānu jo plānu šķiņķa šķēiīti un, saņēmusi to starp īkšķi un rādītāja pirkstu, pa gabalu uzmet uz šķīvja.

Es bargi paveros uz Menū, taču viņa izliekas manu skatienu neredzam. Tagad Menū dos ciemiņam maizes šķēli — viņa pūlas to nogriezt pavisam plāniņu, kas nemaz nav tik viegli, jo maize ir svaigi cepta. Veik­dama šo grūto operāciju, viņa pusbalsī visu laiku kaut ko purpina. Bet, tā kā Pužess apklusis, jo pašlaik, no­lūkodamies uz pudeli savā priekšā, tukšo pirmo glāzi, un arī mēs visi, gaidīdami, kādas ziņas viņš mums pavēstīs, klusējam, tad skaidri sadzirdams viss, ko Menū burkšķ, un veltīgi es nopūlos viņu pārtraukt.

—   Ir pasaulē Jauži, — uz mani pat nepaskatīdamās, Menū kurn, — kas vēl negantāk par blaktīm sūc asi­nis no citiem. Teiksim, šitenā pati Adelaida. Varētu sacīt, kāda nu tur liela muiža no tādas slampas, un es arīdzan tā teiktu. Pašauj visiem, kas vien gadās priekšā. Bet dažs labs, kam dievs devis vieglāku prā-' tinu, krita kā muša uz medusmaizi. Kamēr jaudāja, palaizījās, bet, kad varēšanas vairs nebija, tempa par baltu velti. Nebija jau arī palaistuvei nekāda prieka no tādiem, tikai viena vienīga izputēšana.

Večuks noliek glāzi, izslējās un ar kreiso roku norauš ūsas.

—   Emanuel, — viņš pašapzinīgi nosaka, — negribu tev neko pārmest, tomēr nav smuki, ka tava kalpone tik necienīgi izsakās par ciemiņiem, kas uzturas zem tava jumta.

—   Saki nu viens cilvēks, un šitentādam vēl vajadzētu nezkādu cienīšanu! — Menū atcērt.

Nobālusi aiz dusmām par to, ka nosaukta par kal­poni, Menū nosviež uz galda maizes šķēli, sakrusto rokas uz savām plakanajām krūtīm un caururbj veco Pužesu ar acīm, kuras met zibšņus. Bet večuks mierīgi iebauda otro glāzi, reizē tīksminādamies par savu izlē­cienu, un abi tam šķiet vienādi saldi.

—    Menū nav nekāda kalpone, — es stingri saku. — Viņai ir pašai savs īpašums. Un pie manis viņa strādā par saimniecības vadītāju, nevis par kalponi. Es, protams, runāju par laiku pirms bumbas sprā­dziena.

—   Jā, par Menū varētu teikt, ka viņa ir mācītāja kunga mājas pārzine, — Kolēns piezīmē.

Visi, izņemot Menū, sāk smieties, un tas izkliedē saspringto gaisotni.

To izmantodams, es pieceļos, aizeju pie Menū un viņai iečukstu: «Ja tu vēl turpināsi tādā garā, es tevi, visiem redzot, izmetīšu no virtuves.» Menū neatbild. Ar niknumā dzalkstošām acīm, sakniebtām lūpām un drebošām nāsīm viņa ātri elpo. Pēc visa, kas pēdējā laikā noticis, es savā ziņā pat priecājos, redzēdams Menū šādu.

Es atkal apsēstos. Vecais Pužess beidz ēst savu mai­zes kumosu un iztukšo trešo glāzi, bet tas velkas bez­gala ilgi. Dzert viņš dzer ātri, toties košļā pamazītēm.

Izdzēris trešo glāzi, Pužess uzvirpo ūsas un klusē­dams blenž vīna pudelē. Vēlreiz piepildu viņarn glāzi un ar asu cirtienu aizkorķēju pudeli. Vaicājoši viņš nolūkojas manī, pēc tam piepildītajā glāzē, taču to ne­aizskar. Pagaidām ne. Pēdējo glāzi viņš mēdz izdzert klusēdams. Vajadzīgs, lai viņš sāktu runāt tūlīt. Ta kā večuks vilcinās jau pārāk ilgi, es viņam izlieku ēsmu:

—   Tātad Armāns esot saslimis?

Vecais Pužess papurina galvu.

—   Armāns nav slims, — večuks saka balsī, kurā jau­šama zinātāja necienība pret nejēgu. Tajā pašā laikā tā rāda, cik nepatīkami viņam pašreiz sarunāties. Kaut vai mums ziņas sniedzot.

—    Kas tad ar viņu noticis? — es neatlaižos, tādē­jādi atgādinādams, ka viņam arī no savas puses jā­pilda mūsu noruna.

—   Notikušas pavisam trakas lietas, — Pužess iemi­nas un tad piebilst: — Notikusi asins izliešana.

Galvu pacēlis, viņš noskatās uz mums.

—    Pimons uzskrējis virsū, kad Armāns mēģinājis izmeņģēt Aņesu.

—   Ar varu? — iejautājas nobālušais Kolēns.

—   Ar varu vai ar nevaru, ta piķis to zin, — večuks nosaka tik kodīgi, ka tā vien gribas viņam reizi zvelt. — Aņesa apgalvo, ka bijis ar varu. Kāda man tur daļa. Tev pašam šitenās padarīšanas jāzin labāk, pņisk tu jau ar Aņesu pinies.

—   īsāk, — es pikti paskubinu.

—   īsāk iznācis tā, ka Pimonam asinis sākušas kū­sāt, viņš paķēris virtuves nazi un ietriecis Armānam mugurā. Bet šim no tā — tici vai netici — ne s'ilts, ne auksts. Tikai pagriezies atpakaļ un uzbļāvis: «Tu te vēl kausies un grūdīsi man ar dūri mugurā, draņķi tāds!» Un kā kūris no sava šaujamā Pimonam virsū, tā šim smadzeņu pods suķu suķēs un viss smukums izķēmots. Saskrēja ļaudis, taču Armāns, lai gan bāls pie ģīmja, bet citādi taisns kā miets, nostājas uz sliek­šņa un atkal velk savu meldiņu, ka Pimons iegāzis vi­ņam ar dūri pa muguru. Bet pēc tam uzkliedz, lai ļau­dis vācoties pie velna, citādi viņš visus nolaidīšot no kātiem, un ar savu šaujamo rokās atmuguriski kāpjas atpakaļ līdz pašai pilij. Un zini, Emanuel, tikai tur, kad Armāns pagriezās, lai atvērtu vārtus, ļaudis ierauga, ka viņam mugurā iedurts nazis. Un redzams tas pārlieku skaidri, jo šis uzcirties melnā svārkā, bet naža s als sarkans. Un tā nu viņš aiziet ar visu mu­gurpuse iedurto tuteni!

—   Un ko Aņesa? — Kolēns jautā.

—   Pats vari iedomāties, — Pužess atsāk pavisam vienaldzīgā balsī. — Sievišķis tikpat kā trakā prātā. Pielaulāts vīrs pagalam izspokots, purns sašķaidīts, un uz parketa tāda asins pančka, it kā tur bullis būtu noslaktēts. Par laimi, Aņesu ar visu knauķi pievāca Judīte. Bet, pag, pag, — večuks piepeši attopas, it kā būtu piemirsis pašu galveno, — nepateicu līdz galam par Armānu. Sis iegājis pilī un klājis vaļā visu Filbēram, bet turpat bijuši arīdzan Zozefa un Gasels. Tad Zozefa savā jocīgajā mēlē iesaukusies: «Bet, Armāna kungs, jums taču mugurpusē iedurts tutenis!» Sis ne­gribējis ticēt, pagrābstījies ar roku gar spalu un tad gāzies uz deguna zemē. Pavisam jaubez atmaņas. To mums pastāstīja Zozefa.

iUn tālāk? — es nepacietīgi skubinu.

—   Tātāk vairs nekas, — večuks paskaidro, blenz­dams uz pilno glāzi.

—    Kā — nekas? Vai tad jūs, larokteši, esat tādi lupatas? Pie jums gaišā dienas laikā visiem acu priekšā nogalina cilvēku, slepkava visiem zināms, bet neviens nesaka ne vārda? Pat Marsels? Un arī Judīte?

—   A, šitie abi! — vecais Pužess nevērīgi noburkšķ, taču izvairās uz mani paskatīties. — Arī šitie nekā cita nedarīja, kā vien sasauca ciemata ļaudis sapulcē un noņēmās tur ar balsošanu. Tā sacīt, Armānu vajagot tiesāt un sodīt par slepkavību.

—   Un tā tev liekas tik mazsvarīga lieta? — sašutis es jautāju. — Tu vari teikt, ka viņi neko nav darī­juši? — Un lielās dusmās es vēl piebilstu: — Tu bal­sošanas laikā droši vien atkal atturējies, vai ne?

Ūsas raustīdams, vecais Pužess noskatās manī ar pārmetošām acīm.

—   Tas taču tevis labā, Emanuel. Vai tad es varu pārmērīgi turēt Marsela kanti, ja gribu vēl kādu reizi ar vellapēdu atrullēt pie tevis?

To sacīdams, viņš šķelmīgi man mirkšķina ar aci.

—   Un ko Filbērs teica par šo balsošanu?

—   Teica, ka nekas neiznākšot. Viņš to paziņoja mums pa lūciņu pils vārtos. Tā esot bijusi likumīga pašaizsardzība, un nekādas tiesu padarīšanas nevarot būt. Vīri tad maķenīt pabļaustījās. Filbēram gan kopš tās reizes kaut kas biksēs pasprucis, jo Armāns taču

ari nolicies gultā. Edmaņu viņš tagad mums izsniedz pa lodziņu pils vārtos, un pats ārā nerādās. Gaida, kamēr viss aprimsies. Uz tavu veselību, Emanuel!

Pēdējie vārdi skan kā ierastā laipnības formula, taču to jēga pilnīgi pretēja. Patiesībā tie nozīmē: «Tagad es dzeršu, bet jūs visi pastāviet pie ratiem! Savu uz­devumu esmu izpildījis, un ar to jums gana!»

Iestājās klusums. Arī mēs neviens neteicām ne vārda.Tie nebija vajadzīgi. Mēs zinājām, ka prātā mums visiem viena doma un ka slepkavību mēs neatstāsim nesodītu. Pienācis laiks nodibināt kārtību Larokā.

Ekspedīcija uz Laroku gan notika, taču daudz vē­lāk, nekā bijām paredzējuši, un pirms tās mums pa­šiem vēl vajadzēja piedzīvot lielas briesmas. Tāpēc es arī atļaujos pārtraukt Emanuēla stāstījumu ar savām piezīmēm, kuras tālāk, kad risināsies jau pavisam citi notikumi, būtu nevietā.

Vispirms jāsaka — mani ļoti satrauc nosodošais to­nis, kādā Emanuēls šajās lappusēs runā par Katī. Es nekad nebūtu domājis, ka Emanuēls varētu būt tik netaisnīgs. Runādams par grēksūdzi, viņš Katī pār­met koķetēšanu un aiziet pat tik tālu, ka spēj uzrak­stīt šādus vārdus: «Cik pašpārliecināta par savu sie­višķīgo pievilcību ir šī sasodītā vējaslota!»

Te man gribas pavaicāt: kāpēc lai viņa tāda nebūtu? Lai man būtu atļauts kaut vai aplinkus norādīt — Katī šajā jomā viena pati ir vairāk vērta nekā vesels ducis Mjetu.

Turklāt, runādams par Katī koķetēšanu, Emanuēls pieļauj psiholoģisku aplamību. Sis jautājums ir daudz nopietnāks. Katī nemaz nav tik koķetīga. Gluži vienkārsi viņa nespēj noskatīties uz patikamu vīrieti, ne­kārojot tam atdoties. Galu galā, Katī labprātīgi un aiz patikas dara to pašu, ko viņas māsa aiz pienākuma

apziņas.

Sajā jautājumā, tāpat kā visos citos, Katī ir pilnīgi vaļsirdīga. Pirms mūsu kāzām viņa pati man teica: «Vienīgais, ko es tev nevaru apsolīt — būt tev uzti­cīga.»

Tātad es tiku brīdināts, un, ņemot to vērā, būtu muļķīgi, ja es izrādītu greizsirdību. Jo vairāk tāpēc, ka, apprecot Katī, esmu ieguvis pārāk lielas priekšro­cības. Kad Emanuēls atgriezās no «Dīķiem», uz zirga muguras vezdams sev līdzi Mjetu, ari viņš būtu varē­jis visiem paziņot: «Mjeta pieder man.» Un pati Mjeta, protams, nekā labāka nebūtu vēlējusies. Bet Emanuēls to nedarīja. Taisni otrādi — viņš it kā pakāpās sāņus, un Mjeta saprata, ko Emanuēls no viņas sagaida. Tā ka augstsirdību šajā gadījumā pirmā neparadīja vis Mjeta, bet galvenokārt Emanuēls.

Šajā ziņā viņš patiešām bija gudrs un spēcīgs. Tur­pretim es izturējos pavisam citādi. Aizmirsis faktu, ka Mjeta pieder mums visiem kopīgi, es gribēju Katī pa­turēt vienīgi sev. Kolektīvā, kurā ir seši vīrieši, vienīgo vērtīgo sievieti, es atkārtoju, vienīgo vērtīgo sievieti es pievācu sev, dibinādamies uz tā iegansta, ka es šo sie­vieti mīlu.

Divu domu nevar būt — esmu viņai pateicīgs, un manī pret viņu saglabājušās draudzības jūtas. Bet ta­gad, kad pirmā iekāre apdzisusi, vai varu apgalvot, ka es viņu mīlu? Tas ir — vai es viņu mīlu vairāk nekā Emanuēlu, Peisū un Meisonjē? Un kāpēc gan lai vīrietis kādu sievieti mīlētu vairāk nekā savus drau­gus tikai tāpēc vien, ka viņš ar šo sievieti guļ? Manī rodas aizdomas, ka šajā vulgarizētajā romantisma iz­pratnē ir pārāk daudz vispārpieņemtu melu un nosa­cītības.

Vēl otrs jautājums: vai tas fakts, ka vīrietis «mīl» kādu sievieti, dod viņam tiesības to pievākt tikai sev tādā sabiedrībā, kur sieviešu skaits ir ļoti ierobežots? Ja uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, tad jau Peisū, kuram, tāpat kā man, pret Katī nepārprotami ir spēcī­gas jūtas, arī būtu tiesības paturēt viņu vienīgi sev. Un, kas attiecas uz pašu Katī, tad, ņemot vērā uz laukiem augušas meitenes gaumi, varbūt viņa Peisū pat dotu priekšroku salīdzinājumā ar mani. Tā vien liekas, ka esmu iepiņķējies pavisam nelāgā situācijā un mans pašlepnums tiks krietni vien paplucināts. Katī nesaglabās man uzticību, to es zinu pavisam noteikti, un tāpēc man jāmācās būt iecietīgam. Lai cik pie­dauzīga šāda nostāja liktos, to izvērtējot no pagājušo laikmetu mentalitātes viedokļa, Emanuēlam ir taisnība: tādā sabiedrībā, kur viss atkarīgs no šīs sabiedrības locekļu savstarpējās saprašanās un saticības, kaut kā­das ekskluzīvas attieksmes starp vīrieti un sievieti vairs nebūtu īsti vietā.

Tagad vēl par nepatiku, ko Emanuēls izjūt pret Katī. Tā rada Malvilas pilī diezgan smagu gaisotni. Katī apbrīno Emanuēlu, un viņu sāpina Emanuēla nicīgā izturēšanās. Viņai liekas, ka Emanuēls viņu nemitīgi salīdzina ar Mjetu un atzīst, ka Mjeta ir pārāka. Man šķiet, no tā izriet ari viņas iecirtība un nedisciplinē­tība. Manuprāt, Katī izturētos citādi, ja Emanuēls augstāk vērtētu viņas cilvēciskās īpašības.

Tālāk man jāsaka daži vārdi par Evelīnu. šajā jau­tājumā es gribētu būt pilnīgi atklāts, reizē izsargājo­ties no aizspriedumainības.

Sākšu ar to, ka izteikšu savu visstingrāko pārliečību: fiziskās tuvības ziņā starp Evelīnu un Emanuēlu nav itin nekā, gluži nekā.

Katī ilgāku laiku domāja pretējo, un mēs bieži par to esam strīdējušies. v

Visi šie spriedelējumi sākās sakarā ar kādu gluži pārsteidzošu starpgadījumu, kas notika laika posmā starp mūsu atgriešanos no Larokas un laupītāju iebru­kumu mūsu tīrumā. Emanuēls klusēdams pagājis šim gadījumam garām. Starp citu, kā jau tiku sacījis, tā nav pirmā reize, kad Emanuēls nepiemin kaut ko tādu, kas viņu samulsinājis.

Malvilas pils parastais dzīves ritms mums jau zināms: pēc katra kopīgi pavadīta vakara Mjeta paņem pie ro­kas un aizved sev līdzi to no mūsu biedriem, kuru viņa izvēlējusies. Jāatzīstas, ka šis rituāls sākumā man šķita visai piedauzīgs. Bet vēlāk, kad jau nepacietībā dažu labu reizi biju gaidījis pienākam savu kārtu, es pie tā pieradu. Tagad, kad esmu apsievojies un baudu ar to saistītās priekšrocības, man — vismaz pagaidām — tas atkal sāk likties pretīgs. Jā, es zinu, kādu iebil­dumu šeit tūlīt izvirzīs. Ka vīriešiem ir divas morālas mērauklas — atkarībā no tā, vai par piedauzīgu apzī­mētais akts viņam dod kādu labumu vai ne.

īsāk izsakoties, apmēram mēnesi pēc Evelīnas iera­šanās Malvilā kādu vakaru Mjeta piegāja pie Ema­nuēla un, liegi smaidīdama, satvēra viņu aiz rokas. Evelīna, kura bija stāvējusi kājās Emanuēlam kreisajā pusē, pārgāja labajā un, neviena vārda nebilzdama, tādā spēkā un apņēmībā, kas pārsteidza mūs visus, iz­šķīra Mjetas un Emanuēla rokas. Izbrīnījusies un ap­bēdināta par to, ka Emanuēls ļāvis kaut kam tādam notikt, Mjeta nepretojās. Viņa raudzījās uz Emanuēlu, bet tas nepakustējās un neteica arī neviena vienīga vārda. Viņš tikai ļoti vērīgi nolūkojās Evelīnā, it kā pūlēdamies saprast, kas noteicis meitenes rīcību, lai gan visiem citiem tas bija pilnīgi skaidrs. Un, kad Evelīna savā ķepiņā satvēra viņa roku, ko nupat bija atbrīvojusi no Mjetas skāviena, viņš ļāva tam notikt.

Neesmu aizmirsis, ar kādām acīm Evelīna toreiz no­skatījās uz Mjetu. Tas nebija bērna, bet gan jau sie­vietes skatiens. Un tas tikpat skaidri kā vārdos izteikta doma pauda tikai vienu: «Viņš pieder man.»

Nav grūti iedomāties, kā šo starpgadījumu iztulkoja Mjeta. Taču viņa nekādā veidā par to neizteicās. Kad atkal bija pienākusi Emanuēla reize, viņa to palaida garām, un Emanuēls izlikās neko nemanām.

Un tad, lūk, arī sākās mūsu strīdi ar Katī par Ema­nuēla un Evelīnas iespējamiem intīmiem sakariem. Katī apgalvoja, ka Emanuēls nu gan nav tas vīrietis, kurš saglabātu atturību pēc tam, kad Mjeta viņu vairs ne­aicina.

Kolēnam, kuram es pastāstīju par šīm domstarpībām, bija savs spriedums. «Nav tiesa, ka Emanuēls nespētu ievērot atturību,» viņš teica. «Kad Emanuēlam bija gadu divdesmit, viņš veselus divus gadus nodzīvoja, nepieskardamies nevienai sievietei. Divus gadus! Meitu mīlnieks viņš bija agrāk, meitu mīlnieks bija arī vēlāk, turklāt kāds vēl! Bet divus gadus viņš nodzīvoja bešā. Ja gribi zināt, varu pateikt, ka tolaik viņam kāda sirds­puķīte bija gauži nodarījusi pāri.»

Pēc tam Kolēns vēl piebilda: «Lieta tāda, ka tu nepazīsti Emanuēlu. Viņam pārāk smalkjūtīga sirds: Uz kaut ko tādu viņš nemaz nav spējīgs. Un nekad nenodarīs meitenei pāri. Drīzāk gan otrādi — meitieši var izmuļķot viņu. Un nekādā ziņā viņš šādos nolūkos neizmantos savu stāvokli. Kaut ko tādu — nemūžam!»

Tad es pajautāju, kāda viņam liekas visa šī. situā­cija. «Skaidrs,» Kolēns teica, «viņš meiteni mīl, tikai, kādā īsti veidā, es nevaru iedomāties. Maķenīt jocīgi jau tas ir, ņemot vērā, ka Evelīna ir kārns kaķēns, bet Emanuēlam līdz šim patikuši tumīgi meitieši, tādas, kurām ir, ko apčamdīt. Savādi arī tas, ka Evelīnai tikai četrpadsmit gadu un viņa nemaz nav izskatīga, vienīgi acis, tās nu viņai ir. Bet klāt skuķim viņš gan nekad neskarsies, neparko. Uz to var krustu pārmest! Kaut kas tāds nav viņa gaumē.»

Jāpiezīmē, ka vēlāk Katī arī bija tādās pašās domās. Kādu laiku viņa bija spraudusi sev par uzdevumu vi­ņus «novērot», taču nekad nebija varējusi atrast neko tādu, kas apstiprinātu agrākās aizdomas.

Treškārt. Kopsapulce, kuru Emanuēls apraksta attie­cīgajā nodaļā, bija svarīga ne tikai ar pāreju uz sting­rāku, jaunajiem apstākļiem piemērotāku kārtību, bet arī tajā ziņā, ka tā izvēlēja Emanuēlu par mūsu mili­tāro vadītāju ārkārtējā gadījumā, kad nepieciešama tū­lītēja rīcība. Un, tā kā šādu gadījumu nākamajos mē­nešos saradās arvien vairāk, tad Emanuēls, kurš jau bija ievēlēts par Malvilas abatu, galu galā sakopoja savās rokās visu garīgo un laicīgo varu mūsu kolek­tīvā.

Vai šeit būtu vietā runāt par Emanuēla «uzkundzē­šanos» un vienkāršu atgriešanos pie feodālās pagāt­nes? Es tā nedomāju. Manuprāt, Malvilas pilī izveido­jusies iekšējā sabiedriskā iekārta uzskatāma par gluži mūsdienīgu, un tādās domās bijām mēs visi. Un mūs­dienu normām atbilstoša ir Emanuēla rīcība, kad viņš cenšas neko nepasākt, ja nav pārliecināts, ka mēs visi tam piekrītam. Un runa šeit nevar būt par pazemīgu pakļaušanos — es ciest nevaru šādu mazohistisku fra­zeoloģiju —, bet drīzāk jau Emanuēls un kopā ar viņu mēs visi, uzklausīdami citu domas, kaut kādā veidā paceļamies pāri savam «es».

Divas dienas pēc Pužesa apciemojuma es liku rīt­ausmā izlūkot pieejas Larokas mūriem. Pārliecinājos, ka Filbērs nemaz nav parūpējies par pilsētiņas aiz­sardzību un mēs to ieņemsim jo viegli. Pie abiem vār­tiem gan bija nolikti sargposteņi, taču garais mūris starp tiem nekur netika apsargāts, lai arī tas bija pa­zems un viegli pārvarams, ņemot palīgā kāpnes vai pat virves ar galā iesietām atkarpēm.

Ekspedīcijā uz Laroku mums vajadzēja doties jau nākamajā dienā, taču, neraugoties uz to, es noteicu, ka Malvilā izliktajiem posteņiem jāuzmana pieejas pi­lij līdz pat gaismas svīdumam, lai gan visi bija pārlie­cināti, ka darīt to nav nekādas vajadzības. Tā kā pēc labības novākšanas Rinas piekrastē nekas vairs nebija sargājams, tagad naktīs sardzi izlikām tikai šim nolū­kam izraktā zemnīcā «Septiņu dižskābaržu» pakalnē, no kurienes lieliski bija pārskatāms kā ceļš, tā arī palisāde pie pils mūra.

Redzot, ka mani biedri naktī pirms ekspedīcijas uz Laroku nelabprāt grib stāvēt sardzē ārpus pils mū­riem, atsaukdamies uz to, ka pirms tik nopietna pasakuma vajagot kārtīgi atpūsties, es nolēmu rādīt viņiem priekšzīmi un pats kopā ar Meisonjē devos uz zem­nīcu.

Nekas nevar būt garlaicīgāks par nakts sardzi. Vis­svarīgākais te ir rutīna un disciplīna. Jākvern stun­dām ilgi, gaidot, vai kaut kas neatgadīsies, bet parasti nekas nenotiek. Tomā un Katī tas bija vieglāk iztu­rams, jo viņi, stāvot sardzē, varēja pamīlināties, lai gan zemnīciņa, neraugoties uz visām Meisonjē pūlēm to iekārtot pēc iespējas ērtāku, šim nolūkam īsti pie­mērota nebija. Tāpat kā Rinas piekrastē, arī šeit sie­nas nosegtas ar žagaru saišķiem, grīda noklāta ar pa­liktņiem, turklāt tā izrakta ieslīpi un ar grāvīti vidū, lai notecētu zemnīcā iekļuvušais lietus ūdens. Jumts šeit bija segts ne tikai ar koku zariem, bet vēl aplikts ar skārdu, un tam uzbērta virsū zemes kārtiņa. Ar vie­tumis sazēlušajiem zāles puduriem zemnīca neatšķīrās no apkārtējā pameža, kas pēc vēlā pavasarī notikušā sprādziena bija paguvis jo lekni sazaļot. Tuvumā mēs vēl sastādījām kupli salapojušus krūmiņus, kuri, ne­maz netraucēdami apkārtnes pārskatīšanu, zemnīcu to­mēr tik labi nomaskēja, ka no Malvilas ceļa tā nav atšķirama, pat skatoties ar binokli, — tā pilnīgi sa­plūda ar ainavai raksturīgajiem apdegušu koku stum­briem un sazaļojošo zemsedzi.

Lai vieglāk pārredzētu pieeju palisādei un vajadzī­bas gadījumā to turētu zem uguns, ziemeļu un aus­trumu pusē zemnīca cilvēka krūšu augstumā bija va­ļēja. Taču nelaimīgā kārtā taisni no ziemeļiem un aus­trumiem nāca mūsu apvidū valdošie vēji un lietus brāzmas. Tāpēc, neraugoties uz pajumes paplašinājumu šajā virzienā, bieži vien izmirkām caurcaurēm slapji. Turklāt negaiss it kā tīšām visbiežāk sākās taisni naktīs.

Dežūras un atpūtas stundas es ar Meisonjē biju izkārtojis tā, lai man vajadzētu būt nomodā, rītausmai svīstot, jo es šo posmu uzskatīju par bīstamāko. Katrs kaut cik saprātīgs pretinieks uzbrukumam taču izvēlē­sies tādu laiku, kad apkārtne un uzbrukuma objekts ir kaut cik pārredzami.

Taču es nedzirdēju ne mazākā troksnīša. Viss nori­sinājās gluži kā mēmajā filmā. Man likās, ka uz Mal­vilas ceļa palisādes virzienā it kā pavīdētu divas ēnas. Es saku «man likās» tāpēc, ka pats tūlīt sāku par to šaubīties. Septiņdesmit metru attālumā cilvēks patiesi ir diezgan pasīks, un, kad šis palsais sīkums rītausmas pals,ajā dūmakā pavisam neskaidri ieēnojas pret palso klinšu sienu, tad grūti pasacīt, vai tas noticis īstenībā vai arī novērotāju pievīlusi redze. Bez tam — vai tikai es pats uz mirkli nebiju iesnaudies? Droši vien, jo vē­sais pieskāriens, paceļot pret acīm binokli, lika man satrūkties, un, mēģinādams to pielāgot redzes asu­mam — miglā un rītausmas mijkrēslī tas nemaz nebija tik viegli izdarāms —, es neganti sāku svīst, lai gan rīts bija dzestrs. Zeme tomēr laikam sāka atsilt. Ci­tādi no kurienes varētu rasties miglas vāli, kas iepla­kās savēlās kamolos, bet gar klints sienu aizstīgoja ērmīgās šķieznās. Beidzot noregulējis binokli, es pa­vērsu to vispirms pret palisādi, bet tad pa klints sienu pamazītēm virzīju uz rietumiem.

Pretiniekus nodeva viņu sejas. Viscaur palsajā fonā es pamanīju divus apaļus iesārtus triepumus. Rītaus­mas dūmakā un miglājā abi šie sīkie lāsumi bija pa­visam skaidri atšķirami, lai gan cilvēku augumi, kas droši vien bija ieģērbti neitrālas krāsas drēbēs, sa­plūda ar klints blīvu. Bet tagad, kad es varēju vadī­ties no viņu sejām, es neskaidri nomanīju arī tuvojo­šos stāvus.

Viņi lēnām nāca pa Malvilas ceļu un, kā man likās, centās pēc iespējas ciešāk piekļauties pie pils sienas. Tagad jau atšķīru arī viņu augumus. Viens no viņiem izskatījās krietni lielāks un spēcīgāks par otru. Abiem rokās bija šautenes, un tās visvairāk piesaistīja manu uzmanību, jo neizskatījās pēc medību bisēm.

Sapurināju Meisonjē, bet, līdzko viņš pavēra acis, uz­liku roku viņam uz mutes un klusītēm teicu:

— Nerunā. Pie palisādes pieiavījušies divi tipi.

Meisonjē samirkšķināja acis, tad noņēma manu roku no mutes un nočukstēja:

—   Apbruņoti?

—   Jā.

Pasniedzu viņam binokli. Meisonjē to noregulēja un klusām kaut ko sacīja, taču es nesapratu viņa vār­dus.

—   Ko tu teici?

—   Viņiem nav nekādas uzkabes, — viņš paskaid­roja, atdodams man binokli.

Pirmajā mirklī viņa piezīme mani nepārsteidza. Ti­kai pēc laba brīža es sapratu tās jēgu. Atkal pieliku binokli pie acīm. Nakts birga bija izklīdusi, un abu atnācēju sejas vairs nelikās izplūduši lāsumi, varēja samanīt jau skaidrus apveidus. Viņi nepavisam neiz­skatījās izkāmējuši un ne ar ko neatgādināja Rinas tīrumā iebrukušos badā pamirušos klaidoņus. Sie abi bija jauni, spēcīgi, labi paēduši. Redzēju augumā lie­lāko pieejam tuvāk palisādei, un pēc viņa pozas tūlīt uzminēju, ka viņš grib izlasīt pie vārtiem uzlikto uz­rakstu varbūtējiem apmeklētājiem. Kolēns uz balti no­krāsota saplākšņa gabala ar melnu krāsu bija izzīmē­jis šādu uzrakstu:

«Ja Jūs esat ieradušies draudzīgā nolūkā, zvaniet. Tiks šauts uz katru, kurš mēģinās pārkļūt pāri sētai.

Malvilas pils.»

Kolēns darbu bija veicis ļoti rūpīgi. Katru burtu sā­kumā viņš uzzīmēja ar zīmuli, pēc tam izkrāsoja, ar šķērītēm iepriekš rūpīgi apgriezis otas sarus, lai ne­rastos traipi. Zem paraksta «Malvilas pils» Kolēns gribēja uzzīmēt miroņgalvu ar sakrustotiem stilba kau­liem, taču es to neļāvu, jo lakoniskais teksts man likās pietiekami iespaidīgs.

Abi atnācēji, katrs savā pusē vārtiem, veltīgi mek­lēja kādu spraudziņu, pa kuru ielūkoties laukumā aiz palisādes. Viens pat izvilka no kabatas nazi un sāka urbināt cieto ozola koksni. Binoklis tobrīd atradās pie Meisonjē. Sniegdams to man, viņš klusā balsī līdzjū­tīgi piezīmēja:

— Paskaties uz šo nožēlojamo nejēgu.

Kamēr es noregulēju binokli, svešais jau bija atsa­cījies no veltīgajām pūlēm. Viņš piegāja tuvāk savam biedram, un abi, galvas kopā sabāzuši, sāka par kaut ko apspriesties. Liekas, viņi nebija vienis pratis. Pēc rokas mājieniem uz ceļa pusi man šķita, ka augumā lielākais ierosināja iet prom, bet mazākais tam nepie­krita un laikam ieteica neatlaisties. Bet ko gan viņi īsti gribēja? Tas nepavisam nebija skaidrs. Viņi taču nebūs sagudrojuši divatā uzbrukt Malvilas pilij?

Beidzot, pēc visa spriežot, abi bija vienojušies, jo viens pēc otra uzkāra šautenes plecā. (Atkal es nobrīnījos, kas tie viņiem īsti par ieročiem.) Pēc tam lielā­kais atspiedās pret palisādi, salika abas rokas vidukļa augstumā un pieliecās, tādējādi dodams biedram iespēju pakāpties viņam uz pleciem. Un tieši šajā brīdī es piepeši atcerējos Meisonjē piezīmi, ka viņiem nav nekādas uzkabes, un man atausa gaisma. Atnācēji ne­rīkojās uz savu galvu. Viņiem nebija nodoma ne ieņemt Malvilas pili, ne pat tajā iekļūt. Viņi piederēja pie kādas bandas un bija ieradušies pirms uzbrukuma izlūkos, tāpat kā vakar mēs to bijām darījuši La­rokā.

Noliku binokli sāņus un aši pačukstēju Meisonjē:

—  Mazāko es nokniebšu, bet garāko pamēģināšu sagūstīt.

—   Tas ir pretrunā ar instrukciju, — Meisonjē iebilda.

—   Instrukcija tiek grozīta, — es stingri noteicu.

Paskatījos uz Meisonjē un, lai gan brīdis bija pa­visam nepiemērots, bezmaz iesmējos. Meisonjē godpratīgajā sejā skaidri atspoguļojās mokoša cīņa starp in­strukcijas ievērošanu un pakļaušanos priekšnieka pa­vēlei. Tādā pašā skarbā balsī es piebildu:

—   Tu nekādā ziņā nedrīksti šaut. Tā ir pavēle.

Pieliku šauteni pie pleca. Optiskajā tēmēklī skaidri

saredzēju svešā seju. Stāvēdams savam biedram uz pleciem un turēdamies pie palisādes, viņš centimetru pēc centimetra pamazām slēja galvu augšup, lai acis sasniegtu žoga augšmalu un varētu paskatīties tam pāri. Tik nelielā attālumā, turklāt no šautenes ar op­tisko tēmēkli netrāpīt viņam bija grūti. Prātā man uz­plaiksnīja doma: šim jaunajam un veselīgajam puisim dzīvot vēl atlicis tikai pāris sekundes. Ne jau tāpēc, ka viņš mēģinātu pārrausties pāri "palisādei, jo tāda nodoma viņam nemaz nebija, bet gan tāpēc, ka viņa galvā bija uzbrucējiem noderīga informācija. No mana springfīlda izšauta lode tūlīt to sašķaidīs kā rieksta čaumalu.

Puisis ilgi un rūpīgi pētīja pieeju pilij, nenojauz­dams, ka visam tam vairs nav gluži nekādas nozīmes. Notēmēju viņam ausī un nospiedu sprūdu. Viņš it kā palēcās uz augšu, tad saliecās uz priekšu un novēlās zemē. Viņa biedrs uz mirkli sastinga, pēc tam apcirtās apkārt un metās bēgt pa Malvilas ceļu. Es uzsaucu:

—   Stāvi!

Viņš tikai skrēja tālāk. Es pilnā balsī uzkliedzu vēl­reiz:

—   Ei, garais, stāvi!

Piemetu šauteni pie pleca. Tieši tajā brīdī, kad es notēmēju viņam mugurā, puisis, man par lielu pārstei­gumu, apstājās. Es uzsaucu:

—   Saliec rokas aiz pakauša! Un ej atpakaļ pie pali­sādes!

Lēnām puisis slāja atpakaļ. Šautene viņam vēl aizvien bija siksnā uz muguras. Es vērīgi viņu uzma­nīju, lai pie jebkuras aizdomīgas kustības tūlīt šautu.

Taču nekas nenotika. Ievēroju, ka puisis apstājas gabaliņu no palisādes, un sapratu, ka viņš izvairās skatīties uz sava biedra sašķaidīto galvaskausu. šajā brīdī sparīgi sāka skanēt vārtu torņa zvans. Nogaidīju zvanu apklustam, tad pavēlēju:

—   Nostājies ar seju pret klinti un nekustiesl

Puisis paklausīja. Es pasniedzu savu šauteni Mei­sonjē un paņēmu no viņa bisi, aši paskaidrodams:

—   Turi viņu uz grauda, līdz es no otras puses būšu piegājis klāt. Pēc tam tūlīt nāc šurp arī pats.

—   Vai tu domā, ka viņi ieradušies kādas bandas uz­devumā? — Meisonjē iejautājās, lūpas samitrinādams.

—   Esmu par to pārliecināts.

Sajā brīdī kāds — man liekas, tas bija Peisū — no vārtu torņa mums uzsauca:

—   Ei, Kont! Meisonjē! Kas jums tur ir?

—   Viss kārtībā! — es atbildēju.

Pagāja krietna minūte, iekāms es no «Septiņu diž­skābaržu» pakalnes nonācu lejā, bet pēc tam pa pre­tējo nogāzi atkal uzkāpu augšā. Puisis nebija pakus­tējies. Viņš stāvēja ar seju pret klinti, rokas aiz pa­kauša salicis. Svešais bija Žakē augumā, tikai mazliet šmaugāks. Spēcīgs, taču smuidrs. Ģērbies šejienes lau­cinieku ikdienas drēbēs: zilos džinsos, puszābakos un rūtainā vilnas kreklā, tikai viņam šis ikdienas tērps izskatījās elegants, jo visa viņa stāja bija eleganta. Pat šajā pazemojošajā pozā, kādā es biju viņu piespie­dis stāvējt, viņš saglabāja zināmu cieņu. Ievēroju, ka viņam kājas sīki dreb. Aiz palisādes Peisū balss jau­tājas

—   Vai vērt vaļā vārtus?

—   Vēl ne. Es gaidu Meisonjē.

Kad Meisonjē bija pienācis man līdzās, es viņam teicu:

—   Paņem svešā ieroci.

Piespiedu gūsteknim pie muguras šautenes stobru. Nenogaidījis pavēli, viņš pats pacēla rokas, lai Mei­sonjē vieglāk varētu nomaukt ieroča siksnu pāri viņa galvai. ļ

—        Kara šautene, — Meisonjē ar cieņu ņoteica. —Trīsdesmit sestā gada modelis.

Izņēmu no kabatas mutautiņu, salocīju to un gūstek­nim teicu:

— Es tev aizsiešu acis. Noliec galvu.

Viņš paklausīja.

—   Tā, tagad vari apgriezties.

Gūsteknis pagriezās, un es ieraudzīju viņa seju, pro­tams, ar aizsietām acīm. Viņam varēja būt ne vairāk kā divdesmit gadu. Gludi izskūti vaigi, bet uz zoda maza melna, rūpīgi apcirpta ķīļbārdiņa. Izskats no­pietns un pieklājīgs. Protams, vēl gan vajadzēja re­dzēt viņa acis.

—       Meisonjē, — es teicu. — Pievāc kritušā šauteni, tāpat arī munīciju.

Meisonjē kaut ko noburkšķēja. Viņš visu laiku izvai­rījās skatīties uz nošautā sašķaidīto galvu. Tāpat arī es pats.

—   Peisū, vari vērt valā.

Nočirkstēja vārtu augšējā bulta, pēc tam apakšējā, pēc tam abi šķērsaizbīdņi. Tad vēl viens klankšķis — tas no priekškaramās atslēgas.

—        Vēl otra tāda paša tipa kara šautene, —Mei­sonjē teica izsliedamies.

Parādījās Peisū, paskatījās uz zemē gulošo līķi, un

viņa iedegusi seja nobālēja. Tad viņš paņēma no Mei­sonjē abas trīsdesmit sestā gada modeļa šautenes.

—    Vai šis tā apstrādats ar springfīldu? — Peisū iejautājās.

Meisonjē neatbildēja.

—   Vai tu šāvi? — Peisū neatlaidās, redzēdams springfīldu Meisonjē rokās.

Meisonjē noliedzoši purināja galvu.

—    Nē, tas biju es, — īgni paskaidroju.

Plaukstu gūsteknim uz muguras uzlicis, es viņu pa­bīdīju uz priekšu. Peisū atkal aizdarija vārtus. Paņē­mis gūstekni pie rokas, apgriezu viņu divas vai trīs reizes apkārt, un tikai tad vedu tālāk joslā, kur lamatu bedres nebija iekārtotas. Līdz vārtu tornim es šo ope­rāciju atkārtoju kādas trīs četras reizes. Peisū ar Mei­sonjē nāca man pakaļ, ne vārda neteikdami. Meisonjē cieta klusu, jo viņam pēc mirušā kabatu pārmeklēša­nas nebija nekādas patikas runāt, bet Peisū tāpēc, ka es viņam tik skarbi tiku atbildējis.

Uz mūra pie ieejas torņa divi dēļu atvairi, kas no­sedza šaujamlūkas starp senajiem ierobiem, bija pa­vērti. Es pie tiem pamanīju pavīdam vairākas sejas. Galvu pacēlis, brīdinoši pieliku pirkstu pie lūpām.

Kolēns atvēra vārtu torņa durvis. Nogaidījis, kamēr viņš atkal tās bija aizdarījis, es palaidu vaļā gūstekņa roku, pavilku Meisonjē sāņus un viņam iečukstēju:

—   Aizved gūstekni uz dzīvojamo māju, metot līku­mus, bet tikai ar mēru. Es atnākšu vēlāk.

Kad Meisonjē ar gūstekni bija gabaliņu pagājis, es devu zīmi Kolēnam un Peisū sekot viņiem, taču nesa­runāties.

Abas večas, Mjeta, Katī, Evelīna, Tomā un Žakē pa akmens kāpnēm nonāca lejup no mūra. Arī viņiem devu

zīmi nerunāt. Kad viņi bija pienākuši klāt, es klusā balsī izrīkoju:

—        Tomā, Mjeta un Katī, palieciet uz mūra. Arī tu, Evelīn. Žakē, atdod savu ieroci Mjetai un nāc man līdzi. Menū un Falvina arī var nākt.

—   Bet kāpēc es ne? — Katī jautāja.

—       Tu savus «kāpēc» varēsi izsacīt vēlāk, — Tomā strupi noteica.

Evelīna, manī noskatīdamās, košļāja lūpas, taču ne­teica ne vārda.

—       Tas nav taisnīgi, — Katī niknā balsī klusām kur­nēja. — Visi varēs apskatīt gūstekni, tikai mēs ne!

—        Tieši tā, — es piekritu. — Negribu, lai gūsteknis jūs redzētu, tevi un Mjetu.

—       Vai tad tu domā viņu palaist vaļā? —Katī dzīvi apvaicājās.

—   Ja vien būs iespējams, es to darīšu.

—       Vēl labāk! — Katī sašutumā iesaucās. —_ Puisi palaidīs vaļā, un mēs viņa nebūsim nemaz redzējušas!

—        Skaties uz mani! — es nikni noteicu. — Ar to tev nepietiek? Tev vajag vēl izrādīties šim tipam? Kurš turklāt ir mūsu ienaidnieks!

—       Kas tev to teicis, ka es kāroju viņam izrādīties? — Katī spīvi atcirta, un acīs viņai pazibēja asaras. — Vai reiz nepietiks rīvēt man degunā vienas un tās pašas muļķības?

Mjeta, kura bija vērojusi šo scēnu aizvien augošā nepatikā, pēkšņi izdarīja ko negaidītu — spēji apskā­vusi Katī plecus ar kreiso roku, viņa labās delnu uz­spieda māsai uz mutes. Katī plosījās kā tīģeriene. To­mēr Mjeta spēcīgi turēja māsu, un tā drīz vien mēma un paļāvīga viņai pakļāvās.

Uzmetu acis Evelīnai, kas mani visu laiku bija vē­rojusi. Viņas skatiens bija tik padevīgs, ka meitene likās sakām» «Redzi, cik es esmu paklausīga. Es taču neviena vārdiņa nerunāju pretim.» Veltīju mazajai vilt­niecei īsu smaidu.

—   Ejam, Žakē.

Žakē bija apmulsis. Es viņam biju teicis atstāt savu ieroci Mjetai, bet viņai taču abas rokas aizņemtas.

—   Dod bisi Tomā, — jau iedams prom, es izmetu.

Izdzirdēju kādu skrējām man nopakaļ. Tas bija Žakē.

—   Viņa vienmēr tāda bijusi, — mani panācis, Žakē pusbalsī teica. — Jau divpadsmit gadu vecumā. Vien­mēr ķiķinājusies. Tālab jau arī ar tēvu tā iznāca to­reiz pie mums «Dīķos». Bet neko no tā viņa nav mā­cījusies.

Pēc brīža Žakē vēl piebilda:

—    Nē, viņa nav pat Mjetas mazā pirkstiņa vērta. Nepavisam ar ne.

Es neko nesaku. Man negribas skaļi izteikt savas domas, jo tās varētu uzzināt arī citi. Taču es esmu ļoti neapmierināts. Tomā ir sapratis, bet Katī ne. Vismaz pagaidām. Disciplīnas pārkāpumi vēl aizvien turpinās.

Gūsteknis sēž dzīvojamās mājas lielajā zālē galda galā, kādreizējā Momo, bet tagad Žakē vietā, ar mu­guru pret kamīnu. Diena jau ataususi, taču saule vēl nav redzama. Logs gūstekņa tuvumā ir pusatvērts. Pa to ieplūst manāmi sasilis gaiss. Diena solās būt jauka.

Pamāju biedriem apsēsties. Visi apsēžas parastajās vietās, bises starp kājām turēdami. Abas večas paliek stāvam. Falvina šoreiz, kā par brīnumu, klusē. Pašreiz ir brokasta laiks, un azaids jau gatavs. Piens uz pa­varda uzkūsājis, krūzītes saliktas uz galda, tāpat ari maize un pašdarinātais sviests. Jūtu vēderu iešmeldzamies.

—   Kolēn, noņem viņam aizsēju,

Parādās gūstekņa acis. Tās aši mirkšķinās, taču pamazām pierod pie gaismas. Vispirms viņš paskatās uz mani, tad uz pārējiem klātesošajiem, pēc tam uz krū­zītēm, maizes klaipu un sviestu. Man viņa acis patīk. Patīk arī viņa izturēšanās. Tā ir lieliska. Seja gan bāla, taču drosmīga. Lūpas sausas, bet sejas vaibsti tvirti.

—   Vai gribi ko nodzerties? — es vienaldzīgā balsī apjautājos

—   Jā.

—   Ko labāk vēlies — vīnu vai pienu?

—   Pienu.

—   Vai ēst tev arī gribas?

Puisis vilcinās. Es atkārtoju jautājumu:

—   Vai ēst gribi?

—   Gribētos gan.

Viņš runā klusā balsī. Un labāk dzer pienu nekā vīnu. Tātad viņš nav laucinieks, lai gan, manuprāt, ir tepat kaut kur no mūsu puses.

Pamāju Menū. Viņa ielej gūsteknim krūzītē pienu un nogriež krietni biezāku maizes riecienu, nekā toreiz bija pasviedusi vecajam Pužesam. I<ā jau es agrāk teicu, Menū ir vājība pret glītiem puišiem, Un mūsu gūsteknis ir izskatīgs dēlietis. Melnas acis un mati, melna arī mazā ķīļbārdiņa, kas labi izceļas uz blāvās ādas. Viņš ir smuidrs, bet reizē spēcīgs. Tas ir sva­rīgi, jo Menū novērtē vīriešus arī pēc tā, kāds tiem nags darbā.

Viņa apziež maizes riecienu ar sviestu un pasniedz gūsteknim. To saņemdams, puisis pagriežas iesāņus pret Menū, uzsmaida viņai kā mātei un sirsnīgi patei­cas. Mans spriedums par gūstekni jau gatavs, lai gan cs vēl aizvien izturos vēsi un piesardzīgi. Kad Kolēns paskatās uz mani, es redzu, ka viņš ir tādās pašās domās kā es, un tas manu spriedumu vēl apstiprina.

Klusēdami mēs ēdam Menū pasniegtās brokastis. Es nodomāju, ka būtu varējis notikt arī pavisam citādi — ja mūsu gūsteknis pie palisādes būtu uzrāpies mugurā mazākajam, tad viņš tagad nesēdētu šeit pie galda, bet gulētu ar sašķaidītu galvaskausu. Tā ir muļķīga, uzmācīga iedoma, kuru es pūlos atvairīt, jo tā nevie­nam neko nedod, tikai dara mani drūmu. Taču laiku pa laikam tā uznirst aizvien no jauna un sabojā man visas brokastis.-

Mūsu gūsteknis jau beidzis ēst. Rokas uz galda sa­licis, viņš nogaida. Ēdiens viņam nācis par labu. Vaigi puisim kļuvuši sārtāki. Un savādi — viņš izskatās laimīgs par to, ka ir kopā ar mums. Laimīgs un at­vieglots.

Sāku viņu iztaujāt. Puisis atbild tūlīt, bez jebkādas vilcināšanās, un neko nenoklusē. Viņš pat izskatās apmierināts ar to, ka var sniegt man informāciju.

Ziņas, ko no viņa dzirdam, gan nav iepriecinošas. Izrādās, ka mums darīšana ar spēcīgu, no septiņpa­dsmit cilvēkiem sastāvošu bandu, kuru vada kāds Vilmēns, kurš uzdodas par bijušo gaisa desanta karaspēka virsnieku. Banda stingri iedalīta rekrūšos un veterā­nos, pie kam pirmie otrajiem ir tikpat kā vergi. Discip­līna bandā ārkārtīgi stingra. Tur pazīst tikai trīs so­dus: nopēršanu ar Nujam, karceri bez ēšanas un dzer­šanas, rīkles pārgriešanu ierindas priekšā. Vilmēna rīcībā ir bazuka ar kādu duci nelielu šāviņu un div­desmit šauteņu.

Ervē Legrāns — tā sauc gūstekni — mums pastāsta, kādā veidā viņš nokļuvis bandā. Vilmēns ieņēmis viņu ciematiņu dienvidrietumos no Fimelas, kur Ervē uztu­rējies. Tā kā uzbrukuma laikā banda cietusi zaudēju» mus, Vilmēns gribējis papildināt tās sastāvu.

—        Viņš ieskaitīja bandā Renē, Morisu un mani, — Ervē paskaidro. — Mūs visus atveda uz laukumu cie­mata centrā. Tur Vilmēns jautāja Renē: «Vai tu esi ar mieru iestāties manā karaspēkā?» Renē atbildēja, ka ne. Brāļi Feiraki viņu tūlīt nospieda uz ceļiem un Bebela viņam pārgrieza rīkli.

—   Bebela — vai tad tā ir sieviete?

—   Nē. īstenībā jau ne.

—   Kāds šis cilvēks izskatās?

—       Metru sešdesmit pieci centimetri garš, gari gaiši rnati, smalki sejas vaibsti. Tievs viduklis. Kājas un ro­kas mazas. Labprāt staigā sieviešu drēbēs. Tad katrs viņu noturēs par meitieti.

—   Un Vilmēns vinu par tādu arī uzskata?

—   Jā.

—   Vai viņš vien?

—   Nē, kur nu!

—   Vai bandas locekļi baidās no Vilmēna?

—   Vēl vairāk visi baidās no Bebelas.

Un Ervē paskaidro:

—       Viņš varen veikli rīkojas ar nazi. No visiem ve­terāniem Bebela šajā ziņā ir pārākais.

Nolūkojos uz Ervē.

—   Kādā kārtā rekrūtis kļūst par veterānu?

—       Vilmēns visiem paziņoja, ka nav svarīgi, cik ilgu laiku kāds sastāvējis bandā.

—   Bet kā tad tas notiek?

—   Piesakoties brīvprātīgi dažādu uzdevumu izpildei.

Strupā balsī es jautāju:

—        Un tāpēc tad tu arī pieteicies iet izlūkos uz Mal­vilas pili?

—   Nē. Mēs ar Morisu gribējām jus brīdināt un de­zertēt.

—   Bet kāpēc tu to nedarīji?

Ne mirkli nevilcinādamies, viņš paskaidro;

—   Tāpēc, ka es nebiju kopā ar Morisu. Tas notika tā; šorīt Vilmēns pieprasīja, lai divu uzdevumu veik­šanai brīvprātīgi piesakās četri vīri — viens pāris izlū­kos uz Kursežaku, otrs — uz Malvilas pili. No ierin­das iznācām tikai mēs ar Morisu, abi rekrūši. Tad Vil­mēns sakliedza uz veterāniem, un beidzot pieteicās arī divi no tiem. Vilmēns mani salika kopā ar vienu, bet Morisu — ar otru. Morisam iznāca iet uz Kursežaku.

—   Vienu lietu es tomēr nesaprotu. Tātad Vilmēns šorīt izsūtījis izlūkus uz Kursežaku un Malvilas pili. Bet kāpēc ne uz Laroku?

Klusuma mirklis. Ervē noskatās uz mani.

—   Bet, — viņš gausā balsī novelk, — Laroku mēs taču jau esam ieņēmuši.

—   Ko?! — es iesaucos un tajā pašā brīdī, pats nezi­nādams, kāpēc, pa pusei pielecu no krēsla. — Ko? Jūs esat ieņēmuši Laroku? Kad īsti?

Mans jautājums ir bezjēdzīgs. Nav svarīgi, kad Vil­mēns to izdarījis. Svarīgi ir tas, ķa viņš atrodas tur. Ar savām trīsdesmit sestā gada modeļa kara šaute­nēm, ar saviem kaujās norūdītajiem vīriem, ar savu bazuku un ar savu militāro pieredzi.

Redzu, ka .mani biedri nobālējuši.

—   Vilmēna banda, — Ervē saka, — Laroku ieņēma vakar, saulei rietot.

Es pieceļos un paeju nost no galda. Esmu satriekts. Es liku izlūkot Larokas aizsardzību vakar no rīta, bet ap saulrieta laiku tā jau bija ieņemta, tikai to bijām izdarījuši nevis mēs, bet pavisam citi vīri! Un, ja man šorīt nebūtu ienācis prātā saņemt gūstekni, neraugo­ties uz Meisonjē iebildumiem, kurš par varītēm gribēja turēties pie manis agrāk izdotajiem idiotiskajiem priekšrakstiem, tad vēlāk mēs būtu ieradušies pie Laro­kas mūriem pārliecībā, ka mūs sagaida viegla uzvara. Par nelaimi, man piemīt pārāk dzīva iztēle, un es tūlīt redzu mūs visus sagūlušus klajā vietā zem iznī­cinošas septiņpadsmit kara šauteņu uguns.

Jūtu, ka man dreb kājas. Sabāžu rokas kabatās, uz­griežu muguru galdam un pieeju pie loga. Atveru līdz galam vaļā abas loga puses un dziļi ievelku elpu. At­cerējies, ka gūsteknis mani novēro, es visiem spēkiem pūlos savaldīties. Mūsu dzīvība bijusi atkarīga no gluži sīkas nejaušības, patiesību sakot, no divām nejaušī­bām — vienas nelaimīgas un otras laimīgas, pie kam otrā anulējusi pirmo. Vilmēns ieņēmis Laroku tās die­nas priekšvakarā, kad es biju nodomājis rīkot ekspe­dīciju uz turieni, bet es, savukārt, sagūstīju viņa ban­das locekli dažas stundas pirms došanās uzbrukumā. Apziņa, ka mūsu dzīvība ir atkarīga no tik muļķīgām sakritībām, gribot negribot pasargā cilvēku no iedo­mības.

Ar noslēgtu sejas izteiksmi es atkal apsēžos savā vietā un strupi saku:

— Turpini.

Ervē mums pastāsta, kā tikusi ieņemta Laroka, Be­bela, ģērbies sieviešu drēbēs un mazu aizsainīti rokā turēdams, novakarē ieradies pie pilsētiņas dienvidu vār­tiem. Cilvēks, kurš apsargājis vārtus —vēlāk mēs uz­zinājām, ka tas bijis Lanuaijs —, ļāvis atnācējam ieiet pilsētiņā. Kad Bebela redzējis, ka sargs ir viens, viņš aši ar nazi pāršņāpis tam rīkli. Pēc tam bijis pavērts ceļš visai bandai. Laroka ieņemta bez neviena šāviena.

Tad Meisonjē lūdz vārdu, un es viņam to dodu.

—        Cik jums ir trīsdesmit sestā gada modeļa šau­teņu? — viņš jautā, pagriezdamies pret gūstekni.

—   Divdesmit.

— Un munīcijas pietiek?

—       Jā, liekas gan. Patronas izsniedz ar skaitu, taču sevišķi netaupa.

Ervē piebilst:

—        Vilmēna princips ir tāds — rūpēties, lai uz div­desmit šautenēm arvien būtu divdesmit vīru.

Pēc Meisonjē uzaicinājuma Ervē sīkāk pastāsta par bazuku. Kad viņš beidz, iejaucos es.

—        Man gribētos precizēt vienu lietu — cik daudz jūsu īsti ir? Divdesmit vai septiņpadsmit?

—        Principā mēs esam divdesmit. Taču pēc Fimelas zaudējām trīs vīrus, tā ka palikām septiņpadsmit. Pēc tam tu nošāvi vienu, līdz ar to skaits samazinājās līdz sešpadsmit. Turklāt es kritu gūstā, tātad paliek piec­padsmit.

Par Ervē nevarēja būt ne mazāko šaubu — viņš ir ļoti apmierināts, ka nokļuvis pie mums.

Pēc brītiņa es jautāju:

—        Vai Morisu, ar kuru reizē tevi ieskaitīja bandā, tu jau sen pazīsti?

—        Kur tas laiks! — Ervē atdzīvodamies iesaucas. — Jau kopš bērnības esam draugi. Bumbas sprādziena laikā biju atbraucis pie viņa ciemos.

—   Vai jūs esat labi draugi?

—   Un kādi vēl!

Es noskatos viņā.

—        Bet tad jau tu nedrīksti atstāt viņu vienā pusē, pats atrazdamies otrā. Tas taču nav iedomājams: kā gan tu varēsi šaut uz viņu, ja Vilmēns mums uz­bruks?

Ervē nosarkst, un viņa sejā izpaužas divējādas jū­tas — puisis ir laimīgs, ka esmu gatavs izsniegt tam ieroci, lai viņš cīnītos kopā ar mums, bet nokaunējies par to, ka aizmirsis savu draugu Morisu. Es ar deinu viegli noplakšķinu pa galdu.

—        Zini, ko es tev teikšu, Ervē. Mēs tevi palaidīsim vaļā.

Ervē aiz pārsteiguma pietrūkstas. Laikam gan ne­kad neviens gūsteknis nebūs bijis tik maz iepriecināts par savu atbrīvošanu. Ar vienas acs kakliņu redzu, ka arī mani biedri visai atšķirīgi uztver šo paziņojumu.

Es noskatos uz Ervē. Puisim no sejas atplūdušas visas asinis. Tāpēc apvaicājos:

—   Vai tev kaut kas nav pa prātam?

Ervē piekrītoši pamāj ar galvu.

—        Ja tu palaid mani vaļā bez šautenes, tas man ir tikpat kā nāves spriedums.

—   To es saprotu. Šauteni es tev atdošu.

Tagad mani biedri sarosās jau pavisam nemierīgi. Es izliekos neko neredzam un turpinu:

—       Zini, kas tev būs jādara? Tu, protams, nestāstīsi, ka esi bijis gūstā. Saki, ka tavs biedrs nošauts, skato­ties pāri palisādei, bet tev laimējies aizbēgt, lai gan pakaļ izšauta vesela ložu krusa.

Vēl piebilstu:

—   Saki, ka, tavuprāt, šauts no sargtorņa augšas.

Nekādā ziņā es negribētu, lai Vilmēns pirms uzbru­kuma ko uzzinātu par mūsu ierakumu «Septiņu dižskā­baržu» pakalnē.

<— Ielāgo to labi, tas ir ļoti svarīgi.

—   Es atcerēšos, — Ervē apgalvo.

—        Labi. Bet pēc tam pie pirmās izdevības tu ar Morisu …

—   Skaidrs. Varu iedomāties, — Ervē mani pārtrauc.

—   Vēl pēdējais jautājums, Ervē. Pa kādu ceļu tu nāci šurp no Larokas?

—   Protams, pa šoseju, — Ervē mazliet izbrīnījies atbild. — Vai tad ir vēl kāds cits ceļš?

Es neko neatbildu. Viss jau pasacīts. Nav vairs ko runāt. Ervē gaida, nolūkodamies visos ar savām mel­najām, vaļsirdīgajām un. sirsnīgajām acīm. Puisim tik labi piestāv mazā ķīļbārdiņa. Tā piešķir viņam cienī­gāku un vecāku izskatu. Ervē noskatās uz mums, no­skatās uz Menū — viņš tūlīt nojautis, ka patīk vi­ņai —, noskatās uz spraišļotajiem logiem, uz trofeju ieročiem pie sienām, uz monumentālo kamīnu. Viņa ādamābols kaklā staigā augšup un lejup, un, lai cik braši viņš arī turas, es labi redzu, ka zēns — patie­sībā viņš zēns vien vēl ir — ļoti uztraucies. Un baidās tikai vienu — baidās zaudēt ļaudis, kas viņu jau uz­ņēmuši savā vidū. Baidās zaudēt Malvilas pili.

Es pieceļos.

—   Ir laiks, Ervē.

Ervē pieceļas. Es pieeju pie puiša, lai aizsietu vi­ņam acis.

Mēs visi pavadām Ervē līdz vārtu tornim, no turie­nes līdz palisādei viņam līdzi ejam tikai mēs ar Mei­sonjē. Izlaižam savu gūstekni pa vārtu apakšas at­veri. Nošautā līķis nokritis tālāk uz aizas pusi, tāpēc Ervē, noliecoties, lai četrrāpus izlīstu pa atveri, lai­mīgā kārtā nav spiests pierāpot tam pārāk tuvu klāt. Pa vārtu apakšu pasniedzu Ervē viņa šauteni. Kājās piecēlies, viņš mums uz atvadām pamāj ar roku un bērnišķīgi plati uzsmaida, bet tad ātriem soļiem aiz­steidzas. Es nolūkojos viņam nopakaļ pa novērošanas lodziņu.

—    Iespējams, ka mēs zaudējam vienu šauteni, —« Meisonjē klusām nosaka.

Es paskatos uz viņu.

— Bet divas varbūt saņemsim atpakaļ.

Taču pats galvenais ir tas, ka mēs varam cerēt ari uz diviem vīriem. Šaujamo ieroču, ieskaitot kritušā šauteni, mums jau ir astoņi. Tā ka tagad varam apbru­ņot ne tikai sešus vīrus, bet arī Mjetu un Katī. Jā, visvairāk vajadzīgi mums šobrīd ir vīrieši. Ja Ervē un Morisam palaimēsies, Vilmēnam paliks tikai četrpa­dsmit vīru. Bet mūsu tādā gadījumā jau būs desmit. Un apšaudīšanās kaujā cīnītāju skaitam ir ļoti liela nozīme.

To tad es arī paskaidroju sanāksmē, ko tūlīt pēc Ervē aiziešanas mēs sasaucam vārtu tornī. Žakē pa to laiku aiz palisādes izrok kapu kritušajam, bet Peisū, simt metru tālāk paslēpies ceļa nogāzē, viņu apsargā. «Tu tikai labi rūpīgi nomaskējies,» Meisonjē pamāca. «Iekārtojies tā, lai tu visu redzētu, bet tevi pašu ne­viens nemanītu.»

Militārajos jautājumos Meisonjē ir lietpratējs. Viņš taču ir vecs karavīrs. Lai arī komunists, bet guvis mi­litāru apmācību. Meisonjē acīmredzot bijis tanī pār­liecībā, ka zināšanas aizvien ir labas, alga viena, no kurienes tās nāk. Mūsu sanāksmi ievadot, Meisonjē tad nu arī paskaidro, ka otrā pasaules kara sākumā trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautene bijusi franču armijas apbruņojumā. Pēc tam tā gan uzlabota, taču arī trīsdesmit sestā gada modelis nav no slikta­jiem. Attiecībā uz bazuku viņš pastāsta, ka 1942. gadā amerikāņi to sākuši ražot kā prettanku ieroci. Tā sniedzamības robeža esot apmēram 60 metru. Malvilas pils mūrus bazuka apdraudēt nespēj, jo tie ir pārāk biezi. Ja klāt būtu Peisū, viņš piebilstu, ka tie mūrēti ar kaļķi. Un seši simti gadu vecs kaļķis sacietējot kļuvis izturīgāks par akmeni.

—   Taču ar palisādi ir pavisam cita lieta, — Mei­sonjē, galvu paceldams, piebilst. — Un tāpat ar ārējā pagalma vārtiem un tiltu pie ieejas!…

Mēs saskatāmies. Es izliekos optimistiski noskaņots, lai gan nemaz tāds neesmu.

—   Nav nekāda pamata bažām, — es drošā balsī no­saku. — Palisādi, protams, vajadzēs upurēt. Patie­sībā tā jau arī uzcelta tikai maskēšanās nolūkā, lai novērstu pēkšņu triecienu. Uzbrucējam vajadzēs to no­postīt, tādējādi tas aizkavēsies un sevi atklās. Turpre­tim torņa vārtus gan vajadzētu nostiprināt, tūlīt aiz tiem uzceļot kādu metru biezu un metrus trīs augstu mūri. Bet starp to un tiltu atstāt tikai tādu vien spraugu, lai cauri varētu izkļūt jātnieks ar zirgu, tur­klāt … Turklāt pagalmā mums smilšu diezgan, un pagrabā netrūkst arī tukšu maisu. Mēs varam tos pie­bērt un sakraut pie aizžoga.

Man par lielu atvieglojumu, Meisonjē šo ierosinājumu atbalsta — pēc tehniskajiem paskaidrojumiem, ko viņš nule mums sniedzis, viņa nostājai ir liela nozīme.

Pirms ķerties pie darba, saku vēl dažus vārdus. At­gādinu, ka. iepriekšējā vakarā, kad es gribēju izlikt nakts posteņus, vispārējais noskaņojums bija pret mani. Labi, ka es nepiekāpos, tomēr tagad atrodu par vaja­dzīgu uzsvērt, ka šāda biedru nostāja bijusi slēpts dis­ciplīnas pārkāpšanas fakts. Un par tādu, lai neteiktu vairāk, uzskatāma arī Katī uzvedība, kad es viņai liku stāvēt sardzē uz mūra, kamēr tiks nopratināts gūstek­nis. Seit es mazliet paceļu balsi: turpmāk līdzīga iztu­rēšanās vairs nav ciešama! Ja es dodu rīkojumu, tad negribu zaudēt laiku, tielējoties ar visādām vīzdegunēm!

Pēc tam es pieceļos. Apspriede, kura nav ilgusi pat desmit minūtes, beigusies. Nav nozīmes lieki kulstīt mēles.

Katī nesaka neviena vārda, taču uzmet man savādu skatienu. Kas tajā viežams — vai nepatika un īgnums? Nepavisam! Drīzāk kaut kas tāds kā «pagaidi vien, kūmiņ, gan tu vēl redzēsi!». Turklāt šis «pagaidi vien» nekādā ziņā nav piedraudējums. Drīzāk gan solījums.

Kad kaps izrakts un kritušais apbedīts, es noņemu tagad mums tik nepieciešamo Peisū no Larokas ceļa posteņa un tajā vietā norīkoju Kolēnu, jo nevēlos, ka mūsu darbu pārtrauktu pēkšņs uzbrukums, lai gan gaišā dienas laikā tas nezvai gaidāms. Strādātājus es sadalu divās grupās. Viena, Peisū vadīta, piegādās viņam jau apstrādātus akmens bluķus, kuri ārējā pa­galmā sagāzti kaudzēm. Otra, sieviešu grupa, kurā ieskaitu arī Evelīnu, bērs maisos smiltis, aizsies tos un atgādās pie aizsarggrāvjiem, kur tos vēlāk sakrausim valnī. Mūsu rīcībā ir divas metāla ķerras, darbs ar tām tagad nerimsies augu dienu.

Lai zaudētu mazāk laika un palisādes tuvumā aiz­vien būtu pēc iespējas lielāks skaits cilvēku, es iero­sinu pagaidām, kamēr pie mums kaujas trauksme, te­pat vārtu torņa virtuvē maiņās iekost pa šķiņķa maizei, jo Menū un Falvinai nav laika gatavot azaidu.

Iekāms Peisū ieguldījis pirmo pamatakmeni, es lieku izvest abējus ratus — mūsējos un otrus, «Dīķos» iegū­tos — kādreizējā automašīnu stāvvietā un atstāt tos no lamatu bedrēm brīvajā zonā. Seit tie netraucēs ap­šaudi, turklāt būs aizvien pieejami, jo pēc tam, kad būs uzcelts jaunais mūris, kuru es uzskatu par palie­kamu mūsu nocietinājumu daļu, rati pa šauro pietiltes spraugu nebūs izbraucami. Ja mums kādu dienu uz­bruktu banda, kurai nebūtu bazukas, ieejas torņa lielie koka vārti tomēr paliek visvieglāk ievainojamā vieta visā pils aizsardzības sistēmā, jo ienaidnieks aizvien var tos aizdedzināt vai sadragāt. Tāpēc bija tik svarīgi tūlīt ,aiz vārtiem uzcelt mūri, kas neļautu uzbrucējiem iekļūt pagalmā, jo šaurā sprauga bija viegli nosargā­jama ar intensīvu šauteņu uguni.

Viduslaiku mūrnieki, aptēšot akmens bluķus, nav tos taupījuši. Mēs šos bluķus ņemam no vecās apmetnes drupām, kura (tolaik, kad Malvilas pilij bijis pašai savs miertiesnesis) atradusies priekšējā pagalmā. Ak­mens bluķi ir lieli. Nav n <āds vieglais darbs tos uz­dabūt sev uz ceļgaliem, lai tad, visas paceles cīpslas līdz pēdējam sasprindzinot, pieceltos un smagumu ieveltu ķerrā. Reizēm tas izdarāms tikai divatā. Ko­lēnu es ar nolūku aizsūtīju sardzē, lai viņam aiztaupītu šo neliela auguma vīram pārmērīgi smago darbu. Pat Tomā, neraugoties uz viņa fizisko spēku, klājas visai grūti. Arī Meisonjē vienos sviedros. Tikai Žakē ar viņa varenajām gorillas rokām šāds darbiņš šķietas tīrais nieks, jo viņš pavisam viegli viens pats paceļ tādus bluķus, pie kuriem esmu viņu aicinājis sev palīgā.

Paša veikums mani nekādā ziņā neapmierina, tur­klāt, kā aizvien līdzīgos gadījumos, uzrodas savāda izjūta. Trīsdesmit gadu vecumā es mierīgi būtu kon­statējis, ka noguruma dēļ neesmu vajadzīgajā formā, bet tagad iedomājos, ka klāt jau vecums, un šī apziņa nomāc. Taču tas nav ilgi, jo drīz vien atskārstu, ka iepriekšējā naktī tikpat kā neesmu gulējis un esmu piedzīvojis satraukuma pilnus brīžus. Sī atziņa mani nomierina. Jauni spēki gan no tās nerodas, bet morāls atbalsts ir gūts un, ieturot vajadzīgo ritmu, es varu turpināt darbu, lai gan sviedri man plūst straumēm, saule nežēlīgi svilina, nagi atlauzti, rokas sāp un kā­jās ielijis tikpat kā svins.

Ap pulksten vieniem dienā Meisonjē, atsaukdamies uz mūsu abu dežūru iepriekšējā naktī, aizslāj «brītiņu» nosnausties. Trijos es ar lepnumu konstatēju, ka par simts divdesmit minūtēm esmu pārspējis Meisonjē iz­turības rekordu, bet tūlīt pagurstu un savukārt aizeju atvilkt elpu. Turklāt Peisū piegādāts jau vairāk bluķu nekā nepieciešams un Žakē tagad viņam vajadzīgs pa­līgā pie mūrēšanas. Nododu vadību Meisonjē, kurš tieši tobrīd — ar divu stundu nokavēšanos — ierodas no savas «brītiņu» ilgās snaudas. Skaļā balsi, tieši gan ne pie viena negriezdamies, paziņoju, ka iešu drusku atpūsties. Jau prom iedams, vēl dzirdu, ka Meisonjē pagalam pārgurušo Tomā aizsūta uz Larokas ceļu No­mainīt postenī stāvošo Kolēnu.

Istabā man tikko pietiek spēka izģērbties. Neraugo­ties uz dzestrumu, kas dveš no biezajiem mūriem, telpa ir ļoti silta. Gluži nevarīgs, ar smagām kājām un smel­dzošām rokām es iekritu gultā un iemiegu. Tā ir ne­mierīga, uz beigām murgu caurausta snauda. Nav vērts tos pārstāstīt. īstenajā pasaulē šausmu jau tā pietie­kami daudz. Bez tam līdzīgus murgus, kuros tevi kāds vajā un grib nogalināt, ikviens pats būs redzējis. Kad slepkavas tevi panāk, tu aizstāvies, bet tavi sitieni ir vāji, pavisam nespēcīgi. Bijusi tā tikai atsevišķa epi­zode, tas vēl būtu izturams, bet nē, līdzīgi murgi at­kārtojas. Un tieši tas visvairāk nomoka. Visnējēdzīgākais, ka man uzbrūk Bebela, ģērbies brunčos, ar gariem, plīvojošiem blondiem matiem un tuteni rokā.

Pamostos tieši tajā brīdī, kad dūča asmenis pieska­ras manam kaklam. Paveru acis. Istabā patiešām ir kāda sieviete, taču, paldies dievam, nevis Bebela, bet gan Katī.

Katī stāv pie manas gultas. Viņas acīs zibsnī val­šķība. Ne vārda nesacīdama, viņa nolūkojas mani. Tad pēkšņi metas virsū, uzgulstas visā augumā un ar lū­pām pieplok manai mutei.

Esmu vēl pa pusei aizmidzis un gandrīz varētu iedo­māties, ka notiekošais ir tikai sapnis, jo vairāk tāpēc, ka viņa visu izdara pati, turklāt ar gluži pārsteidzošu veiklību. Kad beidzot es pilnīgi pamostos, ir jau par vēlu, jo viss aizgājis pārāk tālu. Nožēla uzplūst reizē ar baudu, bet, saldkaislei pastiprinoties, izgaist. Kvē­lais lieglaimes skurbulis sakāpinās līdz neprātam; man to dāvādama un pati tam ļaudamās, Katī absolūti zau­dējusi jebkādas robežas un, sasniegusi baudas augstā­kos kalngalus, pēc tam vēl vairāk reižu pamirst un at­dzimst no jauna, līdz es atkal esmu atkritis gurdā aprimtībā.

Ar pūlēm atvilkdams elpu, es noraugos jaunajā sie­vietē. Nekad vēl neesmu redzējis viņu tik skaistu. Lie­kas, es uz viņu tagad nolūkojos ar pavisam citām acīm. Sakveldēta un izpūrusi viņa šķiet bezgala pievil­cīga. Taču drīz vien sirdsapziņa tomēr gūst virsroku un es pārmetoši — lai gan pārmetums ir visai maigs —' viņai saku?

—   Kāpēc tu tā darīji, Katī?

Tas izklausās diezgan gļēvi. Turklāt arī liekulīgi, jo darītāja taču viņa nebija viena pati.

Katī tūlīt sparīgā bezbēdībā attrauc:

—   Vispirms, Emanuel, tāpēc, ka tu man patīc, lai gan esi jau vecs. (Paldies!) Nudien, ja man vajadzētu kādu no jums izvēlēties, izņemot Tomā, tad tūlīt pēc Peisū es ņemtu tevi. (Vēlreiz paldies!)

Katī uz mirkli apklust, tad izslej galvu, un acis vi­ņai iedzalkstās.

—   Bet, pats galvenais, Emanuel, es gribēju, lai tu zinātu, ko vērta ir Katī. Katī nav nekāda vīzdegune, kā tu biji iedomājies. Katī ir īsta sieviete, turklāt kāda vēl!

Atstāsim bez ievērības nepiedienīgo mājienu. (Na­baga Mjeta!) Katī tupēja manā gultā ar sajauktiem

piatiem, piesarkušiem vaigiem, kailām mazām, tvirtām krūtīm un lepnumā mirdzošām acīm uzvaroši nolūko­jās manī. Pirmajā brīdī var likties muļķīgi, ka viņa tā lepojās ar savām mīlnieces spējām, pie kurām pašai nav nekāda nopelna, jo tās saņemtas jau piedzimstot. Bet vai tad mēs — arī es — savukārt nelepojamies ar savu vīrietību? Turklāt dižodamies kā pāvi izplājam jo košu asti. Galu galā tas nemaz nav tik muļķīgi. Es pats taču kopš nedaudz minūtēm Katī vērtēju krietni augstāk, nekā agrāk tiku to darījis, jo tagad atzīstu, ka viņa ir «meiča uz goda». Ja nebūtu Tomā un šo nelaimīgo kremtošo sirdsapziņas pārmetumu, es kā­rotu, lai šādas diendusas atkārtotos pēc iespējas biežāk.

Kurš kādreiz bija iedrošinājies apgalvot, ka Katī ne­esot gudra? Ieurbusies manī ar acīm, kurās es vēl pirms īsa brīža lasīju nevaldāmu prieku par pašas justo baudu un arī bezgalīgu lepnumu par man dāvāto, viņa tagad izsekoja visām manām domām un to spē­jajiem pavērsieniem. Katī skaidri redz vai ari atskārst — nav svarīgi, kādā veidā tas notiek —, ka manu agrāko necieņu pret viņu nomainījis pavisam cits, daudz aug­stāks vērtējums. šajā atziņā ietvertais solījums Katī reibina. Viņa sēž, galvu atpakaļ atmetusi, ar puspavērtām lūpām un dzirkstošām acīm. Savu triumfu viņa dzer kāriem malkiem kā spirdzinošu vīnu.

Es aizsmakušā balsī ierunājos:

—   Lai nu kā, bet par notikušo vajadzēs pastāstīt Tomā.

Sī doma uz mani iedarbojas kā auksta ūdens šalts, bet Katī par to neuztraucas ne vismazākā mērā. Iesmie­damās viņa saka:

—  Par to tu neraizējies. Es pati visu nokārtošu. Vari būt mierīgs.

Sāda bezbēdība mani pārsteidz.

—        Bet, Katī, tas nav tik vienkārši. Viņš jutīsies aiz­vainots, spers zemes gaisā…

Katī papurina galvu.

—   Nē. Nepavisam ne. Viņš tevi ļoti mīl.

—        Tāpat es viņu, —es saku un tikai tad -attopos, cik ļoti nevietā pašlaik tā runāt.

—        O, to es zinu! — Katī piebilst, un viņas vārdos jaušams kaut kas no agrākā sarūgtinājuma. — Tu mīlēji visus Malvilas pils iemītniekus, tikai mani ne!

Tad, ieirgodamās mazā smiekliņā, viņa piebilsts

— Bet tagad būs citādi!

Katī pieceļas un sakārtojas. To darīdama, viņa manī noskatās ar īpašnieces acīm, it kā nupat pilsētas uni­versālveikalā būtu nopirkusi vērtīgu mantu un, to padusē iespiedusi, tagad atgrieztos savās mājās. Bet var­būt arī manējās. Viņa pārlaiž saimniecēs skatienu ista­bai, ar acīm brīdi pakavējas pie rakstāmgalda (vācie­tes bilde!), pēc tam jau ilgāk noskatās uz kušeti pie loga. Abos gadījumos viņas seja mazlietiņ saviebjas.

—        Vari priecāties, >— viņa ierunājas, — ka es bei­dzot ņemšu tevi savā aizgādībā. Nabaga Emanuel, ne­varētu sacīt, ka tu būtu diezcik labi apkopts!

Un pēkšņi Katī skatiens atkal iedzirkstas, Ar nekau­nībā spīdošām acīm viņa nolūkojas manī.

—Un ar Evelīnu tu vēl aizvien neesi ticis galā?

Nudien, Katī iedomājusies, ka tagad viņa visu var atļauties!

Es sadusmojos. Tomēr nē, kālab gan lai melotu, es nemaz neesmu tik ļoti saskaities. Katrā ziņā daudz mazāk, nekā vēl nesen līdzīgā gadījumā būtu noticis. Taisni brīnums, cik piekāpīgu viņa mani padarījusi! Katī, starp citu, to labi redz un neatlaižas.

>— Kāpēc tu neatbildi?

—    Ko lai tev saku? Viņai taču tikai trīspadsmit gadul

—    Četrpadsmit. Esmu redzējusi Evelīnas doku­mentus.

—   Nu, lai ari būtu tā, Evelīna tomēr vēl bērns,

Katī paceļ rokas,

—> Bērns? Viņa ir sieviete. Turklāt tāda, kura labi apzinās, ko grib panākt!

— Un ko tad viņa tādu grib panākt?

—   Pievākt tevi, piķis ar ārā!

Katī uzvaras priekā skaļi iesmejas.

— Un viņa tevi arī dabūs! Tāpat kā es to izdarīju, Malvilas abati

Tā ir partiešu bulta, taču Katī to neizšauj uz mani bēgdama, gluži otrādi — viņa metas man ap kaklu un apklāj seju ašiem skūpstiem.

—> Es redzu, Emanuel, ka tevi māc bažas. Tu, na­badziņ, domā: tagad visa disciplīna vējā! Nevajadzēja ielaisties ar šo aušu! Bet nomierinies! Būs pavisam ot­rādi. Gan tu redzēsi! Iešu kā pa diedziņu! Tikpat kā labi izdīdīts zaldātiņš! Bet tagad es laižos!

Patiesi, uguns, ne meitietis! Noblākšķ durvis. Ap­mulsis, nokaunējies un reizē sajūsmināts, es palieku viens savā istabā. Uzmetu uz pleca dvieli un nokāpju otrajā stāvā, lai atsvaidzinātos zem dušas un atgūtu prāta skaidrību. Taču arī pēc tam galvā tāds pats ju­ceklis. Bet galu galā tas arī vienalga. Skaidrs ir tikai viens: veselu stundu es neesmu domājis paf Vilmēnu, es jūtos atspirdzis, jauna spēka piestrāvots, pašpār­liecināts un noskaņots visai optimistiski.

Būvlaukumā biedri mani sagaida tāpat kā parasti, taču to nevar sacīt par sievietēm. Viņas visu nojauš. Un droši vien nodomā, ka Tomā tīšām aizsūtīts uz tālo Larokas ceļa posteni, lai man būtu brīvas rokas.

Bet dievs ar viņām, es taču neesmu vainīgs — Tomā uz turieni nozīmēju nevis es, bet gan Meisonjē.

Vispirms es uztveru Evelīnas skatienu. Tas ir pavi­sam tumšs, neraugoties us meitenes dzidro acu zi­lumu. Tad Falvinas skatiens — saprotošs, mazliet tā kā sazvērniecisks. Menū paceļ galvu un pie sevis no­burkšķ kādu man ļoti nelabvēlīgu monologu, taču ne­laimīgā kārtā viņa nevar runāt skaļāk, tā, lai arī es to sadzirdētu, jo turpat tuvumā ir Evelīna. Vienīgi Mje­tas skatienu es nevaru notvert, un šāda viņas izturē­šanās mani sāpina.

Katī satur maisu, un Mjeta tajā ar liekšķeri ber smiltis. Katī, maisu plaši pavērusi, izturas pašapzinīgi, kā jau uzvarētāja, bet Mjeta strādā kā verdzenīte, tur­klāt ne tikai mēma, bet arī akla verdzenīte, jo es paeju garām pāris soļu attālumā, taču Mjeta nepaceļ acis un neapveltī mani ar savu parasti tik tīkamo smaidu.

—   Nu, Emanuel, vai labi izgulējies? — Katī apjau­tājas mierīgā nekaunībā.

Viņa to dara tīšām! Gribētos viņai kaut ko strupi at­cirst. Parādīt, lai nemaz neceļ tik augstu savu snīpi, dižodamās ar to, ka ir «mani dabūjusi». Apliecināt, ka es arī tagad, vismaz daļēji, dodu priekšroku Mjetai. Taču Katī acis ar savu nemitīgo atgādinājumu mani mulsina un ir tik iedarbīgas, ka es novēršu galvu un kā pēdīgais tūļa novāvuļoju:

—   Sveiciens abām māsām!

Katī iesmejas, bet Mjeta neizdveš ne skaņas. Viņa ir mēma un akla. Turklāt vēl arī kurla. Manī uzvilnī tāda vainas apziņa, it kā es viņu būtu pametis un atstājis. Tā vien liekas, ka kopš tā brīža, kad es ar citām acīm skatos uz Katī, es Mjetai kaut ko būtu atņēmis.

Izgājis pa torņa vārtiem, es nonāku pie vīriešiem. Tie ir pavisam citi ļaudis. Viņi dara savu darbu, par pārējo nelikdamies ne zinis. Un arī domā tikai par darbu. Pateicīgi es noskatos uz čakli strādājoša­jiem vīriem.

Pienācis darba pēdējais — visilgākais un visvairāk pūļu prasošais — posms. Mēs bijām nolēmuši uzcelt trīs metrus augstu mūri, un tagad palicis pāri pēdējais metrs. Lai to paveiktu, pie mūra pieslietas divas kāp­nes, un Peisū ar Žakē, katrs uzvēlis sev platajos ple­cos akmens bluķi, lēnām, no pakāpiena uz pakāpienu, raušas augšup, lai noguldītu savu nešļavu vajadzīgajā vietā. Tikai Peisū un Žakē tas ir pa spēkam. Kolēns pēc kārtas palīdz katram no mūsu spēkavīriem uzkraut plecos lielo smagumu. Meisonjē, kuram šādā darbā pie­trūkst Kolēnam raksturīgās izmanības, pašreiz nav ko darīt, jo mūra uzcelšanai vajadzīgie bluķi jau piegā­dāti.

Es viņu uzaicinu nākt līdzi patruļas gājienā, un Mei­sonjē ir ar mieru. Taču iepriekš man no Menū jāizlūdz pāris metru šujamā diega.

—   Man pašai tāds mazumiņš vien ir, — Menū saka, un es redzu, ka viņas iedubušās acis vēl pārmetumu pilnas. — Kad tas būs iztērēts, ar ko tad es šūšu?

—    Ej nu ej, Menū, man vajag tikai pāris metru, un arī ne jau paša priekam!

Arvien sirdīgāk burkšķēdama, Menū steberē uz vārtu torņa virtuvi, un es neapdomīgā kārtā viņai sekoju, jo tagad, kad tuvumā neviena vairs nav, piedevām pie šujamā diega, ko Menū vēl aizvien meklē, es tieku pie­nācīgi nostrostēts.

—   Nabaga Emanuel, — Menū iesāk, izdvesdama ve­selu sēriju liekulīgu nopūtu, jo manis izbāršana viņai sagādā lielu prieku. — Nemaz tu nedomā laboties. Vēl aizvien skraidi pakaļ visiem brunčiem! Mats matā kā tavs tēvocis Samucls! Vai tev kauna nemaz nav? Ar meiteni, ko tu pats esi pielaulājis savam .draugam! Ir nu gan dvēseļu gans! Un es vēl pie tevis eju uz grēk­sūdzi! Nezinu, kuram kuru teitan vajadzētu uzklausīt! Tev, rasi, būtu daudz vairāk grēku nekā man! Sagādā gan tu daudz prieka mūsu debesu tēvam! Ielāgo, es nemaz nepieminu šiteno — tpū, šiteno, es jau ciešu klusu, es nesaku neviena vārda, negribu pieķērnāt muti ar visādām nešķīstībām. Bet domāt neviens man nevar aizliegt! Kas tad mums tagadiņ vainas, tagadiņ jau ir kur apdzēst, kolīdz zināmā vietā iesvilstas. Tālab lai svilst vien. Un kur vēl tādam jaunam skuķim tik ne­ganta čūskas mēle radusies! Vienā ziņā gan tu vari būt drošs — šitenā vējaslota neuzsēdīsies uz kakla tikai tev vienam vien. Kur nu! Pēc tevis uzmauksies Peisū, pēc Peisū rinda pienāks Žakē un arīdzan visiem ci­tiem! Lai salīdzinātu, kāda nu kuram tā būšana un izdarīšana! (Šajos vārdos, man šķiet, ieskanas jau skaudības nots.)

Tāpat kā savā laikā tēvocis, tā-es tagad klausos un klusēju. Un, tāpat kā tēvocis, spēlēju šajā mazajā ko­mēdijā man ierādīto niecīgo lomu. Es raucu uzacis, raustu plecus, nogrozu galvu, ar vārdu sakot, izrādu visas ārējās neapmierinātības pazīmes, lai gan patie­sībā tādu nemaz nejūtu. Pēc uzlēciena vecajam Pužesam tā ir jau otra Menū šāda veida uzstāšanās kopš Momo nāves. Menū atkal pilnā mērā atguvusi parasto drosmi, spēku, uzbrukuma sparu. Reti kad sīkais ģiltenītis bija izrādījis tādu možumu. Taču bāriens vēl ne­pavisam nenozīmē, ka Menū mani nosodītu. Taisni ot­rādi — ja es meitiešu mīlēšanā būtu kāds nevarībnieks, tad gan Menū mani nicinātu. Viņas uzskati ir vien­kārši: bullis priekš tam radīts, lai aplēktu govi. Palaistuve šajā gadījumā ir govs. Vismaz tādās reizēs, kad ta pati meklejusies pec buļļa, nevis pieklājīgi gai­dījusi to parādāmies.

Menū sašutuma izplūdi ir cikliski. Jau otro reizi viņa ieminas par iesvilšanos zināmā vietā un manām tiesī­bām to apdzēst. Kad redzu, ka Menū sāk atkārtoties un nekā jauna vairs sagudrot nespēj, es iejaucos viņas penterējumā. Tā kā paredzētajā lomā man ir tiesības uz pēdējo vārdu, es skarbi noprasu:

—   Vai man vēl ilgi vajadzēs gaidīt diegu?

Pēc mana uzbrēciena diegi acumirklī atrodas. Tie, protams, ir turpat uz galda. Kā īsta sīkstule Menū īgni nomēri man vajadzīgo gabalu. Viņa vēl ko burkšķ, taču aizvien klusāk un klusāk, līdz beidzot nekas vairs nav dzirdams. Kad izeju no virtuves, ausīs man vēl aizvien dūc, un es nobrīnos, ka mūsu dzīve Malvilas pilī nav zaudējusi savu ierasto ritējumu pat tagad, kad visiem draud iznīcība,

—    Zini, kas man ienāca prātā, — Peisū saka no augšas, kur viņš pakāpies, lai iegrozītu vajadzīgā vietā kādu milzīgu akmens bluķi, — smilšu maisus vaja­dzētu sakraut tā, lai tie nosedz visu mūri. Tad Vilmēns nodomātu, ka tur ir tikai smiltis, un ātrāk iebāztu galvu cilpā.

Es Peisū ierosinājumam piekrītu. Dodamies ar Mei­sonjē patruļas gājienā, komandēšanu nododu Kolē­nam, kurš mūs pavada līdz vārtu apakšā ierīkotajām durtiņām un pēc tam tās aizslēdz. Taisnību sakot, četr­rāpus līst pa vārtu apakšu ir diezgan pazemojoši, taču es biju apņēmies rādīt priekšzīmi, lai tas mums kļūtu par ieradumu. Atvērtos vārtos acumirklī varētu iebrukt vesela orda, bet ne pa šauro spraugu pašā apakšā, kur — esmu piemirsis to pateikt — iestiprināta asi iz» trīta izkapts.

Vispirms ejam pa Larokas ceļu. Tomā tur kaut kur paslēpies un modri uzmana apkārtni, jo tūlīt izdzir­dam uzsaucienu: «Kurp jūs ejat?», taču viņa paša vēl neredzam. Viņš iznirst no paslēptuves turpat mūsu acu priekšā, ar savu kailo vidukli un vērīgi saspringto sejas izteiksmi vēl vairāk nekā parasti atgādinādams sengrieķu statujas.

—   Mēs ejam izlūkot meža taku. Ja gribi, atceļā es tevi nomainīšu.

—   Nav nekādas vajadzības, — Tomā atbild. — Es šeit tikai valstos un pārlūkoju apkārtni. Tas, ko darīji tu, katrā ziņā prasīja daudz lielāku piepūli.

Es nosarkstu un jūtos kā nelietīgs nodevējs.

—   Man tomēr jāparunā ar tevi, — es nomurminu.

Esmu šo lēmumu pieņēmis, iepriekš neko nepārdo­mādams, tomēr jūtos apmierināts. Es negribu slēpties aiz Katī muguras. Ja arī notiks eksplozija, tad gribu būt pirmais, kurš no tās cietīs. Pamāju Tomā ar roku un eju tālāk savu ceļu. Meisonjē turas man kreisajā pusē, Koki pa lielākai daļai apdeguši, un lapas tajos nav saplaukušas, toties pamežs, izmantodams saulaino un lietaino dienu secīgo nomaiņu pēdējā mēnesī, sazē­lis īsti leknā sparā. Visapkārt slienas metrus trīs aug­stas papardes ar stumbriem gandrjz cilvēka stilba res­numā, kā necaurejama siena sazēluši dzelkšņaini krūmi, mežrožu audzes atgādina koku birzis, bet kastaņu un gobu dzinumi zarojas jau pāri manai galvai.

Meža takas sākums pie Larokas ceļa šajā gadalaikā nav saskatāms, taču es jau sen esmu ievērojis vaja­dzīgās pazīmes un atrodu to bez jebkādām grūtībām. Pirms bumbas sprādziena dienas es šo taku bieži iz­mantoju izjādēm, kad vajadzētu dot iespēju zirgiem izvingrināt kājas. Augsne šeit irdena un mīksta, zirga kāju nagiem patīkama, turklāt visai izdevīgā kārtā šeit

mijač pauguri ar ielejām un līdzenu noru strēlēm. Es šo taku uzturēju kārtībā, ik gadus apgriezdams dzelk­šņu krūmus un traucējošus koku zarus, lai gan mežs nebija mans īpašums. Larokā nevienam es par šo taku nestāstīju, jo baidījos, ka manu maršrutu savām izjā­dēm varētu izvēlēties Lormio ļaudis. Visbeidzot, vēl pavisam nesen es no tās biju novācis apdegušo koku stumbrus, kuri bija tik nepatīkams traucēklis, mums abiem ar Kolēnu atgriežoties no Larokas, kur bijām aizjājuši, lai Filbēram paziņotu par Katī apprecēšanos ar Tomā.

N dienu, liekas, bija pārcietuši tikai alu dzīvnieki. Toties putni, izņemot Kra-kra, kurš gan kopš šā rīta šāviena arī vairs nav manāms, pilnīgi izzuduši. Dī­vaina saltuma sajūta pārņem cilvēku, ejot pa mežu, kur nav dzirdamas putnu dziesmas un tāpat arī ku­kaiņu dūkšana.

Es eju pirmais, rūpīgi vērodams, vai kaut kur mīk­stajā irdnē nemanīšu kādas pēdas, taču nekas nav re­dzams. Neticu, ka Larokā kāds no dzīvajos palikuša­jiem iedzīvotājiem zinātu šo taku un būtu varējis to parādīt Vilmēnam, jo turienes zemkopji bija turīgi ļau­dis, kuri ne paši spēra kāju, ne arī braukāja ar saviem traktoriem pa Malžakas pauguraini. Tāpat šis ceļš ne­bija iezīmēts tolaik jau krietni novecojušās ģenerāl­štāba kartēs, jo tas bija iebraukts samērā nesen, kad mežkopjiem vajadzēja izvest no cirsmām kokmateriā­lus. Tātad maz ticams, ka Vilmēns" kādreiz šeit būtu parādījies. Taču drošības dēļ es vēlreiz gribēju par to pārliecināties, — tā es pēc kādu stundu ilga gājiena pa nomācoši kluso mežu pusbalsī paskaidroju Mei­sonjē.

Es nemanu nekā aizdomīga — ne pēdu, ne pieliekta zāļu stiebriņa, ne aizlauzta zariņa, bet, ja arī kas tamlīdzīgs saskatāms, tad jau ar krietnām vītuma pazī­mēm, kopš pēdējās reizes, kad mēs ar Kolēnu jājām mājup.

Tagad es parūpējos par vairākām iezīmēm, pēc ku­rām, no jauna lietojot meža taku, būs iespējams pār­liecināties, ka neviens cits šeit nav parādījies. Sādā nolūkā es pāri ceļam cilvēka vidukļa augstumā no­liecu lokanu atvasi un ar melno diegu piesienu pie kāda koka zara takas pretējā pusē. Vēja pūsmu šāds aizšķērslis izturēs, bet gājējs, pats neko nemanīdams, to pārraus. Ja izdevīgā vietā aug dzelkšņu krūms, es aizioku kādu no daudzajām ķerstīgajām stīgām pāri takai, kur tā tūlīt alkatīgi savijas ar pirmo sīkāko pa­zarīti.

Tas viss tik ļoti atgādina kādreizējos Kopas laikus, k.a Meisonjē tūlīt par tiem ierunājas. Tikai šoreiz uz spēles ir mūsu dzīvība. Taču nevienam no mums negri­bas sacīt kaut ko tik dramatisku. Gluži kā vienojušies,, mēs sarunu ieturam visparastākās ikdienības sliedēs. Pēc divu stundu ilga pārgājiena atsēžamies zālītē uz kāda paugura, no kura pārredzams jau Larokas ceļš. Taču pameža biežņā no ceļa mūs neviens nevarētu pa­manīt pat tad, ja mēs būtu jāšus. «Redzam, paši palie­kot neredzami,» — tā teiktu Meisonjē.

—    Domāju, ka mēs izkulsimies ar veselu ādu, — viņš saka.

Meisonjē samirkšķina plakstus savā šaurajā sejā, kura no piepūles un sasprindzinājuma šķiet pastiepu­sies vēl garāka, taču citādi ir gluži mierīga. Es klusē­dams piekrītoši pamāju ar galvu, bet Meisonjē atkal ,atsāk:

—   Es mēģinu iztēloties, kā tas viss notiks. Vilmēns ierodas ar savu bazuku. Vienā spērienā viņš izārda pa­lisādi un izlaužas tai cauri. Priekšā viņš redz smilšu

maisu grēdu, domā, ka ar to nosegti vārti, un atkal sāk šaut. Vienreiz, otrreiz, bet jēgas nekādas. Viņam ir tikai divpadsmit šāviņu. Skaidrs, tos visus viņš negrib izniekot. Un tāpēc dod signālu atkāpties.

Es paceļu galvu.

—    Zini, no tā es visvairāk baidos. Ja ari viņš aiz­vāktos, tad tas mūs vēl neglābtu. Taisni otrādi. Vil­mēns savu amatu pieprot. Tikko viņš manīs, ka ir tintē, tūlīt dosies atpakaļ uz Laroku un uzsāks pret mums slēpņu karu.

—    Mēs pret viņu varam uzsākt tādu pašu slēpņu karu, — Meisonjē iebilst. — Mums apkārtne labāk pa­zīstama.

—    Arī viņš to ātri iepazīs. So meža taku atradīs jau pavisam drīz. Nē, Meisonjē, ja sāksies šāda veida karš, tad mums ir visas izredzes to zaudēt. Vilmēnam vai­rāk cilvēku nekā mums, arī apbruņojums viņam labāks. Lielākā daļa no mūsu skrotenēm velk tikai līdz četr­desmit metriemj bet viņa kara šauteņu sniedzamība ir četri simti metru.

—   Un pat vēl tālāk, — Meisonjē piezīmē.

Es apklustu, un pēc mirkļa viņš ievaicājas:

—   Bet ko tad tu ierosini iesākt?

—   Pagaidām neko. Viss labi jāapsver.

Kad mēs atkal izejam uz Larokas ceļa, saule jau sliecas uz rietu un tās gaisma kļuvusi zeltaini rēna.

—   Tomā!

—    Esmu šeit! — Tomā atsaucas un paceļ roku, tā­dējādi atklādams slēpni nogāzē, no kura pārskatāms ceļš.

Laiks ir rāms un skaidrs, taču es jūtos pavisam ci­tādi, kad, ar rokas mājienu atvadījies no Meisonjē, kurš dodas uz Malvilas pili, pieeju klāt Tomā.

Tomā nomaskējies tā, lai pārlūkotu vismaz simt met­rus garu ceļa gabalu. Ieroci viņš uzlicis uz diviem pla­kaniem akmeņiem. Nogulstos viņam līdzās.

—    Draņķīga padarīšana tāds karš, — Tomā saka.

—   Es jūs redzēju jau no tālienes. Būtu varējis ņernl uz grauda un nokniebt kā likts, vienu pēc otra.

Paldies par šo ņemšanu uz grauda. Bijis es māņti­cīgs, nodomātu, ka tas nav nekāds labais sākums sa­runai, kura mūs gaida.

—Tomā, man ar tevi jāparunā.

—       Labi, tad runā vien, — viņš saka, juzdams manu samulsumu.

Un es viņam izstāstu visu. Tas ir, ne gluži visu, jo es cenšos noklusēt to, kas būtu pavēršams pret Kati. Mana versija ir šāda: Katī ienākusi manā istabā, kad jau biju pamodies no diendusas, droši vien, lai ar mani aprunātos. Un tad tas noticis. Es nespēju novaldīties.

Pavērsis šāvu skaisto seju uz manu pusi, Tomā vē­rīgi manī noskatās.

—   Tu nevarēji novaldīties?

Apstiprinoši paloku galvu.

—   Nu redzi, — viņš pavisam mierīgā balsī piebilst.

—   Katī nemaz nav tik slikta, tu aizvien viņu vērtēji pārāk zemu.

Arī viņš to saka! Esmu pārsteigts, ka Tomā notikušo uztver šādā veidā. Acis nodūris, es blenžu zemē.

—       Tu izskaties vīlies, — Tomā saka, vērdamies man sejā.

—       Vīlies — tas nav īstais vārds. Izbrīnījies, jā gan. Mazliet.

— Lieta tāda, ka mans uzskats šajos jautājumos ir mainījies, — Tomā paskaidro. — Tikai es nepaguvu tev to darīt zināmu. Vai atceries mūsu strīdu kopsa­pulcē, kad tu uz Malvilas pili atvedi Mjetu? Vai viņai būs viens vīrs vai arī vairāki. Uzstādamies pret tevi, es biju par monogāmiju. Toreiz tu paliki mazākumā, un tas tev ļoti nepatika.

Tomā pavīpsnā un tad turpina.

—   Ar vārdu sakot, šodien es skatos citādi. Atzīstu, ka tev bija taisnība. Neviens nedrīkst pievākt meitieti tikai sev vienam, ja uz sešiem vīriešiem ir divas sie­vietes.

Es ar izbrīnu nolūkojos viņa stingrajā profilā. Biju pārliecināts, ka Tomā vēl aizvien iestājas par savām tnonogāmiskajām tiesībām. Un pēkšņi no viņa mutes dzirdu manis paša argumentus.

—    Turklāt Katī nemaz nevar būt mans īpašums. Viņa ir cilvēks un var rīkoties, kā pašai patīk. Nekad viņa nav solījusi būt man uzticīga, un man nemaz nav tiesību zināt, ko viņa šopēcpusdien ir darījusi.

Un gluži mierīgā balsī viņš nosaka:

—   Nerunāsim vairs par to.

Ja Tomā nebūtu pateicis šos pēdējos vārdus, es no­domātu, ka viņam notikums ir vienaldzīgs. Bet tā nepa­visam nav. Lūpas viņam tikko manāmi dreb. Esmu pārliecināts, ka viņš Katī neuzticību bija jau paredzē­jis un nobruņojies ar veselu kaudzi argumentu, tos aizņemdamies no -manis. Pēc šādas izrīcības pazīstu savu veco Tomā! Stingrs, taču ne bezjūtīgs. Izstiepies viņam līdzās un vērīgi nolūkodamies uz ceļu, kuru mums vajadzēja uzmanīt, es pēkšņi jūtu sevī uzvilnī­jam pret viņu siltas draudzības jūtas. Notikušo gan es nepavisam nenožēloju. Vienkārši, man liekas, ka nav kopējas mērauklas pēcpusdienā pieredzētajam ar tām izjūtām, kuras manī uzradušās tagad.

Tā kā klusums man šķiet ieilgstam, es paslienos uz elkoņa augšup.

—   Ja gribi, es tevi nomainīšu un tu vari iet uz mājām.

—   Nē, — Tomā iebilst, — Malvilā tu esi vairāk va« jadzīgs nekā es. Jāpārbauda, vai jaunuzceltais mūris iznācis tāds, kādu tu gribēji. . j

—   Jā, — es saku, — tev taisnība. Tikai nepaliec postenī līdz mijkrēslim. Tam nebūtu nekādas jēgas. Nakts sardzēm mums ir zemnīca.

—   Un kam kārta šonakt tur dežurēt?

—   Peisū un Kolēnam.

—   Labi, — Tomā piebilst, — tumsai iestājoties, es iešu uz mājām.

Vienīgā klaji manāmā saspringtības pazīme ir tā, ka mēs sarunājamies pārspīlēti ikdienišķīgās balsīs, it kā tāpat vien patērzēdami.

—   Paliec vesels, — aiziedams es nosaku tādā vaļībā, kas jau man pašam liekas samākslota. Starp citu, šādu atvadīšanās sveicienu mēs parasti nekad nelietojam. Savstarpējās attieksmēs mēs neesam tik izsmalcināti.

Paātrinu soli. Piezvanu pie palisādes vārtiem, un Peisū atdara man apakšas atveri.

—   Tā, — Peisū ierunājas, kad es viņam līdzās atkal esmu piecēlies kājās. — Sis darbiņš padarīts. Vai nav nostrādāts gods godam? Apskaties, kas par mūri! Pat nostājoties sāņus, vienalga, kapu vai kraujas pusē, sa­laiduma vietas nekur nemanīsi. Un vai nav vareni nomaskēts, ko? Nekur neviena akmens neredz, tikai smilšu maisus. Te nu gan Vilmēns aplauzīs zobus

Peisū ir mazliet aizelsies, un, lai gan pievakare ir pavēsa, viņš vēl drusku svīst. Viņa lielās, muskuļu ka­moliem klātās rokas pa pusei saliektas, it kā viņš vēl nebūtu paguvis tās iztaisnot. Pamanu, ka delnas viņam sarkanīgas — neraugoties uz sarepējušo ādu, tās vie­tumis nobrāztas jēlas.

—   Un padomā tikai, — viņš neatlaižas, — tas viss

padarīts vienā dienā! Tikai vienā dienā! Nekad es tam nebūtu ticējis! Tiesa, akmeņi gan bija jau aptēsti un mēs rāvāmies melnās miesās, veseli seši gabali, pa­reizāk sakot, gan tikai pieci, bet klāt pieskaitāmi būtu vēl četri sievišķi.

Izņemot abas večas un sardzē palikušo Tomā, pie jaunceltā mūra sapulcējušies visi Malvilas pils iemīt­nieki, lai rieta saules gaismā apbrīnotu paši savu darbu. Katī, uzraususies uz kāpnēm, vēl beidz nolīdzināt smilšu maisu grēdas augšējo rindu. Viņa pagriezusi mums muguru.

—   Branga odziņa, — Peisū pusbalsī ieminas.

—   Mjeta labāka.

—   Lai nu kā, — Peisū turpina, — Tomā tomēr bi­jusi cūkas laime. Un nemaz meitietis neslien degunu gaisā. Labprāt ar visiem patērzē. Un karsta uz meņģēšanos. Vienu otru bučiņu nemaz nežēlo, lai gan es aiz kauna nezinu, kur acis likt.

Mijkrēslī redzu Peisū pietvīkstam. Tad viņš tur­pina;

—   Zini, ko es tev, Emanuel, teikšu. Ja mums rītdien paredzams kautiņš un dažam labam var iznākt nolikt karoti, vai šovakar nevajadzētu iet pie dievgalda un izsūdzēt grēkus? Es runāju par sevi un Kolēnu»

Savās lielajās rokās viņš groza vārtu durtiņu priekš­karamo slēdzeni, ko vēl aizvien nav atlicis atpakaļ vietā.

—   Par to jāpadomā.

Taču padomāt man nav laika. Pēkšņi norīb šāviens. Es sastingstu.

—  Taisi vaļā! — es uzsaucu Peisū. — Tas ir Tomā. Skriešu pie viņa.

—   Bet ja nu tas nav viņš?

—   Ver ātrāk vaļā!

Peisū paceļ durtiņas. Līzdams cauri, es viņam vēl uzsaucu:

—   Neviens cits lai laukā nerādās!

Ar šauteni rokā metos skriet. Cik gari ir šie simts metri! Pie otrā pagrieziena es palēninu soli. Pa grāvi steidzos jau divos līkumos saliecies. Ceļa vidū ieraugu nekustīgi stāvam Tomā ar šauteni padusē. Viņš pa­griezis man muguru. Viņam pie kājām guļ kaut kas gaišs.

—   Tomā!

Viņš pagriežas, taču ir jau patumšs, un es lāgā ne­varu saredzēt viņa vaibstus. Pieeju tuvāk.

Zemē gulošais gaišais augums ir sieviete. Saredzu brunčus, baltu blūzīti un garus blondus matus. Krūtīs viņai tumša brūce.

—   Bebela, — Tomā ieminas.

—   Vai tu esi drošs?

Pustumsā redzu viņu paraustām plecus.

— Pēc Ervē apraksta es Bebelu tūlīt pazinu. Un arī pēc gaitas. Viņš domāja, ka neviens viņu neredz, tā­pēc nemaz nepūlējās iet sievišķīgākā solī.

Tomā apklust un norij siekalas.

—   Nu, un tālāk?

—        Ļāvu viņam paiet garām, pēc tam piecēlos, atbal­stījos pret to tur koka stumbru un paklusā balsī, tā, kā es tagad runāju, uzsaucu: «Bebel!» Viņš apcirtās apkārt, it kā viņam stilbos būtu ieklupis suns, un iegrūda labo roku mazā sainītī, ko net>a, pie vēdera piespiedis. Vēl uzsaucu: «Rokas aiz pakauša, Bebell», bet šajā mirklī viņš jau meta nazi.

—   Tu izvairījies no tā?

—   Pats nezinu. Nezinu, vai izvairījos vai arī Bebelu maldināja koks. Tas varēja būt aiz pieraduma, jo vingrinoties viņš droši vien būs nazi metis koku stum­bros. Lai nu kā, bet bija ietriecies kokā, dažu centi­metru attālumā no manām krūtīm. Tad es šāvu. Luk, kur nazis, tātad sapņojis es neesmu.

Pasvārstu nazi delnā un ar kāju pavelku augšup Bebelas brunčus līdz viduklim. Pec tam noliecos un pēdējā dienas gai'smas atspīdumā ielūkojos viņam sejā. Tā ir skaista, ar smalkiem, pareiziem vaibstiem, garu gaišu matu ieskauta. Viņa seja varēja maldināt. Tā, Bebel, tev viss beidzies. Nāve visam pielikusi pun­ktu. Apbedīsim tevi kā sievieti.

—  Vilmēns droši vien gribējis atkārtot Larokā lietoto paņēmienu.

Es papurinu galvu.

—   Nedomāju vis. Tādā gadījumā viņš pats būtu jau klāt.

Taču prātīgāk ir šeit ilgi neuzkavēties. Bebelam ap­bedīšanu vajadzēs mazliet pagaidīt. Tomā līdzi vilk­dams, es skriešus atgriežos Malvilas pilī. Žakē nolieku sardzē uz mūra.

Sapulcējamies visi vārtu torņa virtuvē, kur sasēžamies ap galdu, uz kura spožu gaismu met petrolejas spuldze, ko Falvina atnesusi no dzīvojamās mājas. Klu­sēdami veramies cits citā. Ieročus esam saslējuši gar sienu. Ar patronām piestūķētas visas mūsu džinsu un zilo darba blūžu plašās kabatas. Mums ir tikai divas patronu somas, un tās izsniegtas Mjetai ar Katī.

Ieturam pavisam vienkāršas vakariņas: maize, sviests, šķiņķis un pēc patikas piens vai vīns.

Tomā atkal jāatkārto savs stāsts. Visi noklausās viņu dziļā uzmanībā, bet Kati ar tādu apbrīnu, ka man sirdī kas ieduras. Tā tikai vēl trūka, lai es ļautos greiz­sirdībai. Visiem spēkiem pūlos atvairīt šo sajūtu, taču tas nemaz nav tik viegli.

Kad Tomā beidzis, visi nonāk pie vienprātīga seci­nājuma, ka patiesi Vilmēna tuvumā nevar būt. Pre­tējā gadījumā, izdzirdējis šāvienu un zinādams, ka Bebelam šautenes nav līdzi, viņš būtu Tomā uzbrucis. Bebelas uzdevums būs bijis nevis pārgriezt rīkli sardzes vīram un atvērt vārtus, kā bija noticis Larokā, bet gan vienkārši izlūkošana. Tāpat kā abiem šorīt atsūtī­tajiem puišiem.

Sarunas pamazām noplok, un iestājas ilgs, bažīgu pārdomu pilns klusums.

Kad vakariņas paēstas, ierunājos es;

—       Tikko galds būs novākts, sākšu pieņemt pie svētā vakarēdiena. Ja nevienam nav iebildumu.

Visi izsaka piekrišanu, tikai Toma un Meisonjē cieš klusu. Kamēr sievietes nokopj galdu, Peisū izvelk mani pagalmā.

—   Zini, es gribētu tev izsūdzēt grēkus,

—   Tūlīt?

—   Nuja.

Es paceļu rokas.

—Bet visus tavus grēkus, mans nabaga Peisū, es jau zinu no galvas!

—        Klāt nācis jauns grēks, — Peisū saka. — Pie tam liels.

Klusums. Man žēl, ka ir tāda tumsa un es nevaru labi saredzēt viņa seju. Esam metru piecpadsmit no mūra, un es neredzu pat sardzē stāvošo Žakē.

—   Liels? — es pārvaicāju.

—   Jā, — Peisū apstiprina, — diezgan liels.

Atkal klusums. Rāmiem soļiem mēs ejam uz māj­dzīvnieku novietnes pusi.

—   Vai sakarā ar Katī?

—   Jā.

—   Domās?

—   Jā! — Peisū nopūšas.

Es apsveru šo nopūtu. Mēs esam jau aizgājuši līdz kūtīm. Amaranta, kura mani neredz, taču ir saodusi, mīlīgi iebubinās. Pieeju tuvāk un ar rokām sataustu ķēves lielo galvu, lai noglāstītu. Zem maniem pirkstiem tās tīkami siltās un mīkstās purslas.

—   Tātad, tu saki, Katī karsta uz parneņģēšanos?

—   Jā.

—   Un viņa ar tevi skūpstās?

—   Jā, jo bieži vien.

—   Un kā viņa tevi skūpsta?

—   Varen jauki, — Peisū paskaidro.

—       Viņa apliek tev rokas ap kaklu un apber seju ašiem skūpstiem?

—   Bet kā tu to zini? — Peisū izbrīnītā balsī jautā.

—   Un tajā pašā laikā tev jo cieši piekļaujas?

—       Jā, — Peisū apstiprina, — tikpat kā plakšus pie­plok! Un pati spirinās vien.

Sajā brīdī man pilnīgi skaidrs, kā izturētos Filbērs, ja viņš būtu manā ādā. Un tūlīt man iešaujas prātā — tā tik tiešām ir laba mēraukla — jāizturas pilnīgi pre­tēji tam, kā šajā brīdī rīkotos Filbērs. Bet pie laba gala tas tomēr nenoved.

—   Zini, ne tikai ev vienam tā klājas, — es saku.

—   Ko!? — Peisū iesaucas. — Tev tā pati liksta?

—       Jā gan, tā pati. — Vēl tikai mazlietiņ jāsaņemas. Un tad es savā antifilbērismā būšu nogājis līdz ga­lam. — Un pat vēl daudz ļaunāk.

—    Pat vēl daudz ļaunāk? — kā atbalss Peisū at­kārto.

Es viņam pastāstu, kā pavadīju savu diendusu. Ru­nādamies ar viņu, es atspiežu muguru pret Amarantas steliņģa pusžogu. Ķēvīte nogulda galvu man uz pleca, bet es ar roku bužinu tās mīksto pakakli. Parasti tik draiskulīgā Amaranta izturas pavisam mierīgi un ar savām mīkstajām lūpām tikai liegi aptausta man kaklu.

—    Nu, redzi, kā sanāca, — es beigās nosaku, — tu gribēji man izsūdzēt grēkus, bet es tev izsūdzēju sa­vējos.

—   Jā, — Peisū piekrīt, — tikai man nav tiesību dot tev grēku atlaidi,

—   Kāda tam nozīme, — es aši iebilstu. — Svarīga ir iespēja izklāstīt draugam, kas tev nospiež sirdi, un pakļauties viņa tiesai.

Klusums.

—    Es tev neesmu nekāds tiesnesis, — Peisū saka. — Līdzīgā situācijā es būtu darījis to pašu.

—   Tagad jau pavisam labi, — es piebilstu. — Tu man atzinies savā apgrēcībā. Bet es savukārt izsūdzēju grēkus tev.

Es nesaku, ka Peisū visai drīz, lietojot viņa paša izteicienu, atradīsies «līdzīgā situācijā». Šādas domas uzurda manī greizsirdību. Labi, lai tad arī notiek — es būšu greizsirdīgs, taču pacentīšos šīs jūtas apval­dīt, tāpat kā rīkojas Tomā. Ja mēs Malvilas pilī gribam dzīvot mierā un saticībā, reiz par visām reizēm jāiemā­cās atsacīties no privātīpašnieciskām tieksmēm.

—   Tas nu gan ir numurs, — Peisū piebilst. — Tu esi salaidis ar Katī, bet man likās, ka tev pietiktu ar Evelīnu.

Tā kā es klusēju, Peisū pēc brīža turpina;

—   Es gan nekā tāda nedomāju.

—   Tu dari pareizi, nekā tāda nedomādams.

—   Manuprāt, tu ar viņu tapat vien paķiķinies, tikpat kā tēvs ar meitu.

—   Pat ne tik daudz, —_es strupi piebilstu.

Peisū apklust, izbijies par to, ka, neraugoties uz savu parasto atturību, ielaidies tik delikātā sarunā. Satveru viņu aiz augšdelma un jūtu, ka viņš sasprindzinās, lai es labāk sajustu viņa varenos bicepsus. Mūsu vecais Peisū! So paradumu viņš saglabājis vēl no senajiem Kopas laikiem.

—    Iesim atpakaļ, — es saku. — Mūs droši vien gaida.

Zinu, ka Peisū labprātāk būtu saņēmis pēc visas for­mas sniegtu grēku atlaidi, taču es no tādas izvairos. Katru reizi, kad Menū man to pieprasa, es jūtos gau­žām neveikli. Taču šajā jautājumā savas domas tiku izteicis jau agrāk.

Galds ir nokopts, drupačas noraustas, tā virsma no­slaucīta. Tumšais riekstkoks blāvi vizmo. Uz galda manā priekšā liela glāze ar vīnu. Bet uz šķīvja mazi maizes gabaliņi, kurus Menū nule sagriezusi. Neapzi­nāti es tos pārskaitu. Divpadsmit. Viņa mūsu skaitā ietvērusi arī Momo.

Vārtu torņa istabā galds ir krietni mazāks nekā dzīvojamās mājas zālē. Mēs esam tik cieši saspiedu­šies kopā, ka elkoņi, mums saskaras. Klusums. Mēs visi esam pamanījuši Menū kļūdu, un tā ikvienam at­gādina, ka rītdien pie vakariņu galda biedriem varbūt kā lieku vajadzēs novākt vēl kādu šķīvi. Sī atskārsme kā smags slogs gulstas uz dvēseli. Un nomāc ne tik daudz domas par nāvi, bet galvenokārt apziņa, ka vairs nebūsi kopā ar citiem.

Pirms svētā vakarēdiena es saku pāris vārdu, ku­ros izvairos no jebkuras retorikas, nemaz nerunājot par svētulību. Es pūlos visu pasacīt visierastākajā tonī. Ne­cenšos būt daiļrunīgs, drīzāk gan otrādi — bez izskais­tinājumiem pateikt to, kas man uz sirds.

—   Manuprāt, — es saku, — visam, ko mēs Malvilas pilī darām, ir tikai viena jēga — mēs cenšamies izdzī­vot, pārtiekot no zemes augļiem un tā, ko mums sniedz mājkustoņi. Turpretim tādi cilvēki kā Vilmēns un Be­bela uz dzīvi raugās negatīvi. Viņi nemēģina to uzcelt no jauna. Viņi nonāvē, laupa un posta. Vilmēns grib sagrābt Malvilas pili, lai viņam būtu bāze turpmā­kiem sirojumiem. Ja cilvēku dzimumam lemts turpinā­ties, tad tas notiks, dibinoties uz tādām ļaužu kopām, kuras līdzīgi mums cenšas reorganizēt sabiedrības iedīgli. Bet Vilmēnam un Bebelam līdzīgi cilvēki ir pa­razīti un plēsoņas. Tādiem jātiek izdeldētiem.

—  Taču tas, ka mēs iestājamies par taisnīgu lietu, — es turpinu, — vēl nav nekāda ķīla mūsu uzvarai. Un tāpat arī, ja es sāktu skandināt: «Augstais dievs debe­sīs, dod mums uzvaru», tā mums vēl nebūtu nodro­šināta.

Sādi vārdi Malvilas abata mutē dažā labā no klāt­esošajiem izraisa izbrīnu. Taču es to teicu ar nodomu.

—Lai gūtu uzvaru, — es runāju tālāk, — mums jā­būt bezgala modriem. Tikpat nepieciešama asa un at­jautīga izdoma. Jūs mani esat izvēlējuši par vadītāju briesmu brīžos. Bet tas nenozīmē, ka jūs paši drīkstētu atsacīties no ierosmes. Ja kādam ienāk prātā jauna, mums līdz šim nezināma kaujas viltība, izmanīgs pie­gājiens, veiksmīgs taktisks paņēmiens, lamatas, kurās varētu ievilināt ienaidnieku, tūlīt man to pastāstiet. Un, ja vien pretinieks mums dos laiku, tad kopīgi apsprie­dīsim šos ierosinājumus.

Es gribēju šādā lietišķā tonī norunāt līdz galam, taču pārdomāju. Kājās stāvēdams, ar abām rokām pret galdu atbalstījies, es noskatos savos biedros, kas sa­sēdušies ap iedegto lampu. Viņi saspiedušies tik cieši, ka izskatās kā kopā sametināti. Viengabala kausējumā saliedēti. Sejas visiem saspringtas un mazliet nobažī­jušās, taču mani apšalc laimes sajūta par to, ka esam tik vienoti, un es gribu šo sajūtu izpaust vārdos.

— Jūs zināt mūsu pusē lietoto parunu: viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. (Es to vispirms pasaku dialekta, bet pēc tam Tomā dēļ pārtulkoju literārajā franču va­lodā.) šajā ziņā mums, Malvilas pils iemītniekiem, pa­laimējies. Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: mūs vienojošās saites ir tik stipras, ka nezvai kāds no mums gribētu vēl dzīvot, ja pārējie aizietu bojā. Un tāpēc es dievam vēlētos izlūgties vienu — lai pēc gūtās uzva­ras mēs visi sveiki un veseli atkal atrastos Malvilas pilī.

Es svētīju maizi un vīnu. Vispirms no glāzes iebaudu es, bet pēc tam tā iet no rokas rokā, tāpat šķī­vis ar maizes kumosiņiem. Tas viss notiek dziļā klu­sumā. Es domāju par to, cik dziļa plaisa ir starp vār­diem, ko nule tiku teicis, un skaudro jūtu viļņojumu manā dvēselē. Un tomēr liekas, ka man izdevies tādu pašu izraisīt arī biedru sirdīs. Es to noskārstu no no­pietnības skatienos, no apņēmības kustībās. Savā uz­runā sevišķi uzsveru mūsu atbildību cilvēces nākotnes priekšā, lai arī tādi pārliecināti ateisti kā Meisonjē un Tomā varētu vienoties ar mums kopējā cerībā. Galu galā dievišķīgais apjaušams, pat nemaz neticot die­vam, un tas var izpausties arī Malvilas pilī mītošo cil­vēku savstarpējās attieksmēs. Dzerdams savu vīna malku, Meisonjē samirkšķina acis. Kad es pieliecos, lai pavaicātu, ko viņš par visu to domā, Meisonjē ar parasto nopietnību atbild: «Manuprāt, mēs iesvētām mūsu ieroču brālību.»

Es šādus vārdus nebūtu lietojis, jo tie izklausās jau pārāk dramatiski, taču patiesībā viņa sacītais atbilst pašreizējai situācijai. Profesionāls garīdznieks runātu par dvēseļu vienotību. Lai arī šie vārdi diezgan nova­zāti, būtībā tie ir skaisti. Tajos ietvertā jēga ir gandrīz vai ar acīm skatāma. No izkliedētības cilvēks atkal at­griežas sevī, lai rastu mieru pēc apkārtējās pasaules kņadas. Piemēram, Katī, kura parasti ir tik bezbēdīga, šobrīd nemaz nedomā par baudu, ko viņa varētu gūt no sava daiļuma, reizē tādu pašu sniegdama citiem. Viņa iegrimusi pārdomās. Tas viss. Un, tā kā Katī nav paradusi to darīt, viņa izskatās diezgan nogurusi.

Pie galda jūtams vienots noskaņojums, kopējas rū­pes un atbildība. Un reizē ar to arī drosme. Tā izpau­žas vispirms spējā klusēt un bezbailīgi noraudzīties sejā mūsu šāvakara viešņai. Neviens no mums šo viešņu vārdā nav nosaucis, taču tās klātiene jūtama nepār­protami.

Tomā, kurš sava stāstījuma laikā bija pietvīcis, ta­gad ir gluži bāls. Bebelas nogalināšana viņu ir sa­traukuši. Varbūt viņu kremt arī domas-par to, ka, Be­belas mestā naža asmenim novirzoties dažus centimet­rus sāņus, viņš nesēdētu šeit pie galda kopā ar mums visiem, kas esam tik trausli, tik viegli nāvei aizsnie­dzami un kam nav cita spēka kā vien savstarpējā vie­notība.

Kolīdz Menū saņēmusi svēto vakarēdienu, es viņu aizsūtu pēc 2akē, kurš stāv uz pils mūra sardzē. Menū ir ļoti izbrīnījusies, jo taču ne jau viņai puisis jāno­maina. Tomēr viņa paklausa bez vārda runas. Tikko Menū izgājusi, es lūdzu Tomā, kurš pašreiz tur rokās šķīvi ar maizes gabaliņiem, paņemt no tiem vēl vienu un, līdzko Žakē būs ienācis, iet viņa vietā postenī.

Kad viss beidzies, mēs nolemjam, ka Falvina, Evelina un Menū, kuras kaujā nepiedalīsies, ies pārgulēt dzīvojamās mājas otrajā stāvā, bet mēs pārējie šo nakti pavadīsim tepat vārtu tornī. Te ir piecas guļvietas, un vairāk mums nemaz nav vajadzīgs, jo Kolēns un Peisu, tumsai iestājoties, ies uz sardzes posteni zemnīcā. Uz mūra, manuprāt, pietiek ar vienu vīru. Šķiršanās no manis Evelīnu ļoti sarūgtina, taču viņa paklausa, nebilzdama neviena vārda.

Žigli, labā kārtībā un pēc iespējas klusām aiziet tie, kuriem jādodas vai nu uz posteni zemnīcā, vai pārnakšņošanu dzīvojamā mājā. Tomā aiziet sardzē uz mūra. Paliekam mēs pieci — Mjeta, Katī, 2akē, Mei­sonjē un es. Uz papīra atzīmēju kārtību, kādā mainī­sies posteņi, sarakstu nolieku zem lampas pamatnes un nogriežu mazāku gaismu. Pats es biju nodomājis stāvēt sardzē pēc pulksten četriem, bet pārējiem pieko­dinu mani pēc katra posteņa nomaiņas pamodināt. Tas gan būs ļoti nepatīkami un traucējoši, taču esmu pār­liecināts, ka sardzē stāvošie šādā gadījumā neļausies snaudai. Es biju lūdzis Žakē atnest man matraci un tagad izklāju to virtuves kaktā. Pārējie četri biedri sa­dalījās pa pārējiem vārtu torņa stāviem, kur tāpat ar visām drēbēm atgūlās, šauteni noliekot pa ķērienam turpat līdzās.

Es šonakt guļu pavisam slikti, vai arī man tikai tā liekas, taču galu galā tas ir viens un tas pats. Mani vajā visādi murgi, līdzīgi šās dienas notikumam ar Bebelu. Aizsargājos no briesmoņiem, kuri man uz­brūk, bet, kad zveļu tiem ar šautenes laidi, tā iziet cauri viņu galvaskausiem, nekādu ļaunumu nenodarī­dama. Sākumā man liekas, ka nomoda brīžos es at­pūšos labāk, bet tad, pārdomājot aizsardzības pasāku­mus, pēkšņi atskārstu, ka esmu pieļāvis rupjas kļūdas. Piemēram, neesmu norādījis, kāda vieta katram vispā­rējās trauksmes gadījumā būtu ieņemama uz pils mūra. Tāpat katram nav dots konkrēts uzdevums.

Neesmu paredzējis vēl kādu citu visai svarīgu pro­blēmu — kā mēs uzturēsim sakarus starp slēpni nokalnes zemnīcā un uz pils mūriem palikušajiem. Ļoti svarīgi, lai zemnīcas slēpnī norīkotie biedri, kuri pir­mie pamanīs ienaidnieka tuvošanos, varētu mūs brīdi­nāt ar kādu pretiniekam nemanāmu signālu. Tādā ga­dījumā mēs iegūtu tik dārgo laiku mūsu kaujinieku izvietošanai uz pils mūra.

Nakts otrā puse man paiet, lauzot galvu ap šo pro­blēmu, tomēr nekā jēdzīga nevaru izdomāt. Ka ir pāri pusnaktij, es noprotu no tā, ka, saskaņā ar dotajiem norādījumiem, pēc sardzes nomaiņas mani vispirms pamodināja Mjeta, bet pēc tam Meisonjē. Visu šo laiku esmu kaldinājis muļķīgus plānus, piemēram, ka līdz zemnīcai vajadzētu aizvilkt aplīšos iestiprinātu stiepli. Šķiet, uz brīdi biju arī iesnaudies un pat redzējis sap­ņus, jo nejēdzīgie murgi turpinās. Kādu mirkli es prie­cīgs nodomāju, ka esmu atradis atrisinājumu un saka­rus mēs uzturēsim pa radio, bet tikai pēc tam atjēdzos, ka mums nekādas radioaparatūras nav.

Beidzot es tomēr laikam biju aizmidzis pa īstam, jo uztrūkstos, kad Katī pieliekusies mani sapurina aiz ple­ciem un iečukst, ka tagad mana kārta, pie reizes iz­mantodama izdevību un viegli iekozdama man ausī.

Katī atstājusi vaļā kādu šaujamlūkas aizvērtni. Ne­zinu, kurš, droši vien Meisonjē, atnesis šurp mazu ķeblīti. Tā bijusi laimīga iedoma, jo ambrazūra ir tik zema, ka, stāvot kājās, tā grūti izmantojama. Vairāk reižu dziļi krūtīs ievelku gaisu. Pēc šās nemiera pil­nās nakts tas ir apbrīnojami spirdzinošs. Esmu pār­liecināts, ka Vilmēns mums noteikti uzbruks. Nogali­nāts taču viņa Bebela, un viņš gribēs mūs sodīt. Tikai neesmu gluži drošs, vai Vilmēns dosies uzbrukumā, iepriekš vēl pēdējo reizi nepamēģinājis izdarīt izlūko­šanu, lai uztaustītu mūsu aizsardzību. No Ervē uzzi­nājis par palisādi, viņš droši vien bažīgi lauza galvu, kas gan aiz tās varētu slēpties. Ja vien esmu pareizi izpratis šā varmācīgā kaušļa noskaņojumu, prestiža apsvērumi liek viņam atriebt Bebelas nāvi, bet profe­sionāla piesardzība neļauj traukties uzbrukumā uz labu laimi.

Rīta gaisma svīst bezgala gausi, un es nr pūlēm saskatu metrus četrdesmit attālo pnlisadi, jo vecie pal­sie materiāli, no kuriem tā celta, saplūst ai apkaimes pelēcību. Sliktās redzamības dēļ šāds sasprindzinājums ir ārkārtīgi nogurdinošs, un es vairāk reižu ar kreisas rokas pirkstiem saviebdamies noraušu pār acīm.

Mani vēl aizvien māc miegainība, tādēļ pieceļos un paejos dažus soļus pa mūri, skaitīdams Lafontēna fa­bulas, kādas vien varu atcerēties. Tad nožāvājos un apsēžos. «Septiņu dižskābaržu» nokalnes pusē debesīs atplaiksnās spēja gaismas atblāzma. Tas mani ļoti pār­steidz, jo laiks nepavisam nav uz pērkona negaisu, un tikai pēc krietna brīža apjēdzu, ka Peisū un Kolēns mums signalizējuši ar elektrisko laterniņu. Tajā pašā brīdī divas reizes nošķind palisādes vārtu zvans.

Es izslienos, sirds man krūtīs spēcīgi lēkā, deniņos pulsē asinis, delnas sasvīst. Vai nevajadzētu iet pie vārtiem? Varbūt tā ir tikai viltība? Vilmēna izlikti slazdi? Un ja nu viņš izšauj no bazukas tieši tajā brīdī, kad es paveru palisādē ierīkoto novērošanas lodziņu?

Vārtu torņa durvīs parādās Meisonjē ar šauteni rokā. Viņš paskatās uz mani. No Meisonjē skatiena redzams, ka viņš gaida, lai es rīkotos, un tas palīdz man atgūt aukstasinību. Klusinātā balsī es ieminos;

— Vai visi piecēlušies?

—   Pasauc viņus šurp.

Taču nav nekādas vajadzības nevienu saukt. Pamanu, ka pēc zvana visi jau sapulcējušies šeit, ar ieročiem rokā. Esmu apmierināts, ka biedri reaģējuši tik ātri un izturas klusu un mierīgi. Pusbalsī es izrīkoju:

—   Mjeta un Katī — pie abām vārtu torņa ambrazūrām. Tornā un Žakē — uz mūra aiz izciļņiem. Šaut pēc Meisonjē pavēles, Žakē, tu atvērsi vārtus un, kolīdz es būšu izgājis, tos atkal aizdarīsi.

—   Vai tu iesi viens? — Meisonjē jautā,

—   Jā, — es strupi atbildu. _

Meisonjē klusē. Palīdzu Žakē piesardzīgi atbultēt vārtus. Meisonjē pieskaras manam plecam. Puskrēslā redzu, ka viņš man pastiepj kādu priekšmetu, es to pa­ņemu — tā ir palisādes vārtu apakšas atslēga. Mei­sonjē noskatās manī. Ja viņš iedrošinātos, tad piedā> vātos iet manā vietā.

—   Pamazītēm, Žakē.

Neraugoties uz centīgo eļļošanu, vārtu viras, kolīdz pavērums pārsniedz četrdesmit piecus grādus, vienmēr neganti čīkst. Paveru tik vien daudz, lai, vēderu ievil­cis, ar pūlēm sāniski varētu izspraukties cauri.

Nakts ir dzestra, taču pār vaigiem man straumēm plūst sviedri. Pāreju pāri mazajam tiltiņam, tālāk vir­zos starp mūri un aizsarggrāvi, bet tad apstājos, lai novilktu puszābakus. Uz pirkstgaliem aizskrienu līdz palisādei, cenzdamies elpot pēc iespējas mierīgāk. Pašā pēdējā mirklī es nepaceļu vis novērošanas lodziņa aizvērtni, bet, elpu aizturējis, paglūnu pa Kolēna ierī­koto mazo drošības actiņu. Ārpusē stāv Ervē un vēl kāds mazāka auguma puisis. Neviena cita tuvumā nav. Es paveru novērošanas lodziņu.

—   Vai tu tas esi, Ervē?

—Jā gan.

—   Kas ir kopā ar tevi?

—   JVferiss.

—   Labi. Klausies, ko teikšu. Es tūlīt atdarīšu pa­vārti. Jūs pa to vispirms iebīdīsiet šautenes. Pēc tam lai nāk Ervē viens. Viens, es atkārtoju. Moriss lai pa­gaida.

—   Skaidrs, — Ervē atbild.

Es atslēdzu durtiņas, paceļu tās augšup un aizkarinu. Parādās abas šautenes. Es īsi pavēlu;

—   Pabīdiet tālāk. Ar stobru pa priekšu. Dziļāk uz pagalma pusi.

Viņi paklausa, un es nolaižu durtiņas. Vienu pēc otra atvelku šauteņu aizslēgus. Patronu nav ne stobrā, ne aptverē. Pieslienu abas šautenes pie aizžoga un pa­ņemu rokās savu springfīldu, ko līdz šim nēsāju siksnā uz pleca.

Pēc tam ļauju ierāpties Ervē un durtiņas atkal no­laižu, aizvedu puisi līdz torņa durvīm, lieku ieiet iekšā un tikai tad, kad durvis aiz Ervē aizvērušās, atgriežos pēc viņa biedra.

Līdz šīs dienas rītam man nebija īsti skaidrs, kā mēs izlietosim PAZ. Patiesībā tā mums noderēs kā «slūžu ierīce». Pateicoties šai zonai, mēs varbūtējus apmeklētājus varam ielaist pilī citu pēc cita, iepriekš tos atbruņojuši. Atgriezies vārtu tornī, es paņemu pa­pīru, uz kura biju sarakstījis sardžu maiņas, un tagad uz tā otrās puses ar zīmuli sastādu jaunu sarakstu, lai gan ar Ervē vēl nemaz neesmu runājis.

Kamēr es rakstu, ierodas Menū, Falvina un Evelīna. Menū tūlīt sāk kurt uguni, strupā balsī pavēlēdama Falvinai iet izslaukt govis, lai gan skaidri redzams, ka tā labprāt uzkavētos tepat. Bet Evelīna ar visu au­gumu pieplok man pie sāna un, tā kā es viņu nedzenu prom, paņem manu kreiso roku un apliek sev ap vi­dukli, to cieši aiz īkšķa saturēdama. Viņa stāv pavisam mierīgi un klusītēm nolūkojas, kā es rakstu, jo bīstas, ka var tikt padzīta un zaudēt savu privileģēto stāvokli, ja sāks man uzplīties. Apstājies pie kāda vārda, es pa­ceļu acis no papīra lapas un redzu, ka mūsu ciemiņi ar dziļu interesi noskatās uz Mjetu un Katī. Pavēries uz Katī, es nomanu, ka interese ir abpusēja. Viņa no­stājusies ļoti kareivīgā pozā, ar kreiso roku atspie­dusies uz savu šauteni, bet labās īkšķi aizkabinājusi aiz patronu somas. Bezkaunīgi blenzdama uz Ervē, viņā ik pa brīdim sagorās gurnos.

Seit ir tikai nedaudzi no mūsējiem, jo Peisū un Ko­lēns vēl atrodas «Septiņu dižskābaržu» nokalnes zem­nīcā, bet Žakē — sardzē uz mūra. Es ievēroju, ka Tomā, kas nosēdies galda otrā galā, uz Katī neskatās. Mei­sonjē, stāvēdams man aiz muguras, pāri manam ple­cam lasa, ko es rakstu. Tādā kārtā viņš visiem parāda, ' ka nav mans vietnieks tikai vārda pēc.

Tikko pabeidzu savus «rakstu darbus», Menū tūlīt nopūš petrolejas lampu, bet es sāku iztaujāt Ervē.

Viņš pastāsta interesantus jaunumus. Vakarvakarā, nākdams uz Malvilas pili izlūkos, Bebela neesot bijis viens. Viņam līdzi gājis kāds no veterāniem. Abi divi iztraukuši no Larokas ar velosipēdiem. Bebela savējo noslēpis pāris simtu metru attālumā no Malvilas pils un piekodinājis biedram nekādā gadījumā neiejaukties, vienalga, lai kas arī notiktu. Veterāns paslēpies, dzir­dējis šāvienu, redzējis Bebelu nokrītam un steidzies at­pakaļ uz Laroku. Vilmēns tūlīt paziņojis, ka Malvilas iemītnieki nogalinājuši divus «puišus» un par to tiem vajadzēšot «samaksāt». Taču iepriekš «aizmugures no­drošināšanai» — un varbūt arī tamdēļ, lai pēdējais notikums nebūtu neveiksme — pavēlējis doties nakts ekspedīcijā uz Kursežaku. Turp norīkoti seši ierindnieki brāļu Feiraku vadībā. Nelaimīgā kārtā vēl to pašu rītu veterāns, kurš kopā ar Morisu bija gājis uz Kursežaku izlūkos, tur nočiepis divas vistas. Tāpēc Kursežakas vī­rieši bijuši modri, tūlīt pamanījuši uzbrucējus, atklā­juši uguni un nošāvuši Dānieļu Feiraku. Zans Feiraks par to līdz nāvei pārskaities, pavēlējis triecienā ieņemt Kursežakas viensētu un visus tās iedzīvotājus nonāvēt,

—   Inozīmē — «visus»?

—       Divus puišus, abus vecīšus, kā arī jauno sievieti ar bērnu.

Klusums. Mēs saskatāmies.

Pēc brīža es ierunājos;

—  Un ko par to teica Vilmēns?

—        «Pareizi darīts. Ja nogalina kādu no mūsu pui­šiem, par atmaksu jānobeidz visi turienes iedzīvotāji.»

Atkal klusums. Dodu Ervē zīmi turpināt. Viņš nokremšļojas, lai attīrītu balsi.

—       Tūlīt pēc Kursežakas ieņemšanas Vilmēns gribēja uzbrukt Malvilai. Bet veterāni nebija ar mieru. Arī Zans Feiraks ne — nevarot tā uz labu laimi gāzties virsū Malvilas pilij, iepriekš jāizdarot izlūkošana.

—   Un Zans Feiraks tā teica?

—   Jā.

Mani pārņem bezgalīgs riebums. «Jānobeidz visi tu­rienes iedzīvotāji» — jā, kad tas viegli izdarāms. Taču ar Malvilas pili ir citādi. Seit viņiem nāksies palauzīt galvu. Un Vilmēns to saprot. Kad viņš atkal uzaicinā­jis pieteikties brīvprātīgos, no veterāniem neviens ne­esot atsaucies. Un tāpēc Ervē un Morisam nav bijis grūti panākt, lai izlūkos nosūta viņus.

— Ko Vilmēns teica?

i— «Ja šiem zeļļiem paveiksies, abi tiks ieskaitīti ve­terānos. Bet, ja viņi dabūs lodi ribās, vajadzēs uzbrukt tāpat, skaidrs?»

—   Un ko veterāni?

—   Sevišķi sajūsmināti jau nu nebija.

—       Ja Vilmēns pavēlēs iet uzbrukumā, vai viņi to darīs?

—   Jā. Pagaidām vēl viņi no Vilmēna baidās.

—   Kāpēc — «pagaidām»?

—   Kopš vakarvakara viņi kļuvuši drošāki.

—   Tas ir — kopš Bebela kritis?

—        Kopš krituši Bebela un Daniels Feiraks. Norūdīto rīkļurāvēju skaits kļuvis krietni mazāks. Tā vismaz es to saprotu.

Manuprāt, viņš saprot pareizi. Es turpinu iztaujāt:

—       Ja Vilmēns kristu, vai būtu kāds, kurš stātos viņa vietā?

— Zans Feiraks.

—   Un ja nonāvētu Feiraku?

—   Tad nebūtu neviena.

—   Un banda izjuktu?

—   Jā, .liekas gan.

Brokastis ir gatavas. Uz galda nospodrinātās riekst­koka virsmas kūp krūzītes. Cik mierīga aina, bet da­žus kilometrus no šejienes fermas pagalmā vāļājās seši līķi, no kuriem viens vēl pavisam maziņš. Mūs stin­dzina šausmas un neizpratne. Cik satriecoši gan uz cilvēku iedarbojas zvērīgums, ja jau ziņa vien par to spēj uzvandīt tādas izjūtas! Pietiktu ar nicinājumu. Taču šoreiz pārsteidz ne tikai drausmīgā cietsirdība, bet gan visvairāk tās nejēdzīgums. Tas, ka cilvēki tādā nežēlībā vēršas cits pret citu, savstarpējos slaktiņos iznīcinādami sev līdzīgos.

Pievelku tuvāk savu krūzīti. Negribu vairs domāt par Kursežaku. Vēlreiz apsveru sagaidāmo kauju. Mēs ēdam

klusēdami. Klusumu traucē vienīgi nerimtīgie vārdu plūdi, ko izverd Falvina, kas jau atgriezusies no slauk­šanas. Tiesa, viņa nav dzirdējusi stāstījumu par Kurse­žakas [aužu nežēlīgo apslepkavošanu un tāpēc nespēj iekļauties mūsu noskaņojumā. Šorīt viņas pļurkšķēšana ir neciešamāka nekā jebkad agrāk. Kad Menū ir labā omā, viņa Falvinas pļeperēšanu salīdzina ar dzirnavu džerkstēšanu, ūdenskrituma žļudzēšanu, ripzāģa žvink tēšanu, bet drūmākā noskaņojumā — ar caurejas ra­dītiem burkšķiem. Tagad, pēc visa dzirdētā par asins­darbiem mums tik labi pazīstamajā fermā, mēs domās esam tur un pie galda nepārmijain ne vārda. Vispārējā klusumā Falvinas nebeidzamā, nevienam ncadresētā tergāšana vēl vairāk griežas ausīs, un, tā kā viņai ne­viens neatbild, liekas, ka tai nekad nebūs gala. Tā iedarbojas kā gluži svešs, ar mūsu izjūtām nesaistīts troksnis — līdzīgi no jumta tekošas ūdens strūklas žļurkstiem pret pagalma akmeņiem, kādreiz Malžakā darbojošās betona javas maisītāja blarkšķiem vai lentzaģa spindzēšanai. Un, lai gan šis skaņu jūklis sastāv no vārdiem, šķiet, ka tam nav nekā kopīga ar cilvēka domām vai izjūtām un tas nekādā ziņā nav arī uzska­tāms par savstarpējas sazināšanās līdzekli, jo ir pilnīgi nevajadzīgs, traucējošs un tālab, visu noraidīts, aiz­plūst dīkā paštecē.

Laikam tāpēc, ka iepriekšējā bezmiega nakts mani nogurdinājusi un pašlaik jau saspringti apsveru priekšā stāvošos notikumus, es beidzot vairs neizturu un, riskēdams sniegt Menū rokās jaunus ieročus, Falvinai saku:

— Vai tu reiz nevarētu apklust! Tu traucē man do­māt.

Kā tad! Tagad sākas asaru pali. Nevaru teikt, ka tie būtu daudz labāki par līdzšinējiem vārdu plūdiem.

Ja vismaz tas notiktu klusām! Bet kur nu! Elsas, no­pūtas, šņuksti, šņaukāšanās! Es sēžu ar muguru pret Falvinu, tāpēc viņu neredzu. Toties visu dzirdu. ŠTs gaudas kļūst vēl ļaunākas nekā nerimtīgā tērgāšana. Jo vairāk vēl tāpēc, ka tagad sāk murkšķēt arī Menū, lai gan viņas sacīto es nevaru sadzirdēt. Taču Falvina visu dzird un saprot, un tas, liekas, ir tikpat kā brūcei uzbērta sāls. Ja tas turpināsies, tūlīt iejauksies arī Katī. Ne jau tāpēc, ka viņa tik ļoti žēlotu Falvinu, jo pati pie reizes tai uzknābj. Bet — lai nu kā — tā tomēr ir viņas vecmāmuļa. Un asins balss viņai ne­ļaus mierīgi noskatīties, ka visu acu priekšā tiek no­plucināta miesīga vecmāmuļa, nelaižot darbā pašai savu knābi un piešus. Starp citu, Katī šāda salēkšanās pa­tīk. Viņa ir nežēlīga un žigla. Turklāt knābis viņai ass, lai gan pati vēl ir gluži cālēns. Kāds nelabais mani kūdīja šajā vistu kūtī iemest akmeni! Tūlīt sāksies kla­dzināšana, pašķīdīs spalvas, plakšķēs spārni, šļāksies asinis! Un tāds būs manis kārotais klusums! Paldies tev, Mjeta, ka tu esi mēma. Un paldies arī tev, Eve­līna, ka tu vēl bīsties no manis (drīz gan tas pār­ies!) un klusē, kad es metu zibšņus.

Steigšus jāsper piesardzības soļi. Pašā iedīglī es atvairu nenovēršamo Katī pretuzbrukumu,

—   Katī, vai tu jau esi paēdusi?

—   Jā,

— Un tu, Falvina?

—   Nuja, Emanuel, tu jau pats redzi, ka esmu pa­ēdusi,

Viņa nav Katī. Lai atbildētu, viņai nepietiek ar vienu vārdu, vajadzīgi vismaz deviņi.

—   Tad ejiet abas izmēzt zirgu staļļus. Žakē šorīt to nevarēs izdarīt.

Katī tūlīt paklausa un pieceļas. Viņa tur vakar doto solījumu — gluži kā mazs zaldātiņš.

—   Bet kā tad būs ar trauku mazgāšanu? — pārspī­lētā centībā apjautājas Falvina.

—   Traukus nomazgās Menu ar Mjetu.

—   Un arī es, — piebilst Evelīna.

—   Šodien gan dikti daudz trauku, —> Falvina lieku­ļotā pašaizliedzībā tiepjas.

—   Ej taču! — Menū pikti uzsauc. — Tikšu galā arī bez tevis.

—   Nāc vien, vecmāmuļ, — pikti nosaka ari Katf.

Un Katī iziet, naska un trausla kā šautra, mzvilkdama sev līdzi vecmāmuļas milzīgo tauku lodi, kura, zvāļodamās uz savām varen resnajām kājām, aizripo nopakaļ mazmeitai.

Uzņemdamās tikt galā ar lielo trauku kaudzi, Menū kļuvusi par vienīgo noteicēju virtuvē. Taču viņa ne­domā, ka par to maksātā cena būtu pārlieku augsta. So uzskatu Menū pauž pēdējos izburkšķienos, taču tas tiek darīts visai piesardzīgi, izvairoties no pārmērībām, kas varētu izraisīt manus pārmetumus un līdz ar to kaitēt nule gūtajam pārsvaram. Menū vervelēšana pa­mazām pierimst, līdz iestājas klusums un es beidzot varu nodoties savām pārdomām.

Cīņa, kura mūs sagaida, jau vairs nebūs tik nevien­līdzīga. Vilmēns zaudējis trīs veterānus, bet divi re­krūši dezertējuši. Viņa bandā, kurā vēl aizvakar bija septiņpadsmit vīru, tagad palikuši tikai divpadsmit. Bet mūsu pusē, ieskaitot Ervē un Morisu, ir desmit kauji­nieku. Un arī mūsu bruņojums kļuvis krietni labāks, jo mums tagad ir jau trīs gabalas trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenes.

Ja ticam Ervē vārdiem, tad Vihnēna autoritāte ir sašķobījusies. Pēc trīs vīru zaudēšanas bandas morā­lais stāvoklis pazeminājies. Un tas noplaks vēl vairāk p§C Morisa un Ervē dezertēšanas, jo ari tos abus pie­skaitīs zaudējumiem.

Man izvirzās trīs problēmas.

—  Atrast tādu spēku izvietojumu kaujai, kas jautu maksimāli izmantot vides sniegtās priekšrocības.

—  Sagudrot kādu viltību, lai iespēju robežās vēl pa­ātrinātu pretinieka demoralizāciju.

—  Ja ienaidnieks atkāpjas, par katru cenu aizkavēt tā atiešanu uz Laroku, lai tas no turienes nevarētu uz­sākt pret mums slēpņu karu.

Un tieši šis pēdējais punkts man šķiet jo sevišķi sva­rīgs.

Pēc tam kad esmu aizsūtījis Falvinu un Katī uz zirgu staļļiem, vārtu torņa virtuvē valda nepārtraukta rosme, jo visu laiku kāds nāk un iet. Tomā iziet, lai stātos sardzē uz Larokas ceļa, bet 2akē atnācis paēst bro­kastis. Meisonjē aiziet pakaļ Peisū un Kolēnam, at­griežas ar abiem, bet tad atkal kopā ar Ervē iet ap­rakt Bebelu.

Ervē aiziešanu es biju gaidījis, jo tagad varu sākt iztaujāt Morisu. Lai pārliecinātos, vai Ervē stāstījums apstiprināsies, es ar Morisu gribēju aprunāties, kamēr to nedzird viņa biedrs.

Moriss ir ar aziātu asins piejaukumu. Kaut arī au­gumā viņš tikai pāris centimetru garāks par Kolēnu, tomēr izskatās krietni lielāks, jo ir šmaugs, ar tievu vidukli un šauriem gurniem. Turpretim pleci Morisam samērā plati (lai gan kaulos viņš smalks), un tas vi­ņam piešķir senēģiptiešu ciļņos vērojamo siluetu ele­ganci. Viņa ādai ir dzintara mirdzums. Gluži melni taisni mati, kas apcirpti līdzīgi Zannas d'Arkas sasukai, ieskauj viņa smalko nopietno seju, kurā tikai pa­retam pavīd nesatricināmi laipns smaids. Vispār viņš ir caurcaurēm pieklājīgs — no matu saknēm līdz kāju pirkstu galiem. Un tā vien liekas, ka pat pie labākās gribas viņš nespētu kļūt skarbs.

Moriss paskaidro, ka viņa tēvs ir francūzis, kurš ap­precējies ar kādu indoķīniešu meiteni no Sentlivradas Lo un Garonnas departamentā. Tēvam Firnelas tu­vumā piederējis neliels uzņēmums, un Ervē Lieldienās ieradies pie Viņa uz dažām dienām ciemos, bet tad no­ticis bumbas sprādziens. Kopš šā brīža Morisa stāstī­jums vārds vārdā apstiprina Ervē izteicienus, lai kā es arī nopūlos atklāt kādas pretrunas. Vienīga atšķi­rība ir tā, ka Morisam vairāk pie sirds ķērusies viņ i drauga Renē nogalināšana un viņš Vilmēnu nīst vel spīvāk nekā Ervē. Taču savu ienaidu vārdos viņš ne­izsaka. Tikai, atceroties Renē nogalināšanu, Morisa piķa melnajos redzok|os iezalgojas briesmīgs naids un viņa iešķībās acis samiedzas šaurā spraudziņā. Tāpat kā Ervē, viņš uz mani atstāj labu iespaidu. Pat vēl labāku. Ervē ir runīgs un sajūsmīgs, ar noslieci uz aktieriskumu. Moriss nav ar tādu spozmi, bet jūtams, ka viņš ir tēraudcieta rūdījuma cilvēks. ~

Es pagriežos pret Peisū.

—   Peisū, kad tu paēdīsi, man būs tev kāds darbiņš.

—   Klausos.

—   Mums noliktavā ir važu apļi. Es gribētu, lai jūs ar Morisu tos iestiprinātu pagraba mūrī. Tur vaja­dzētu pa kaujas laiku piesiet vērsi, govis un Daiļavu. Tāpat es gribētu, lai tu Adelaidai uztaisi pagaidu aiz­galdu.

—  Vai tad mēs tur novietosim Daiļavu vien? — Peisū jautā. — Un kā būs ar citiem zirgiem?

—   Atstāsim novietnē, jo tie varbūt būs mums vaja­dzīgi. Kad tu beidz, tad pasaki man, lai mēs pa visiem varētu sanest pagrabā sienu.

Peisū, degunu krūzītē iebāzis, pāri tās rnalam ar izbiedētām acīm noskatās manī.

—   Vai tu domā, ka ārējo pagalmu mums vajadzēsatstāt?

—   Nekā tāda es nedomāju, speru tikai piesardzības soļus. — Un es pieceļos. — Menū, uz brītiņu atstāj savus traukus un nāc man līdzi.

Menū paķer no Mjetas virtuves dvieli, noslauka ma­zās, mezglainās rokas un nāk man pakaļ. Viņa neat­paliek ne sprīdi, lai gan viens mans solis mērojams ar viņas diviem. Aizvedu Menū uz torņa telpu, kur atro­das tilta pacelšanas mehānisms.

—    Vai nepieciešamības gadījumā tu varētu viena šeit visu izdarīt? Varbūt norīkot tev palīgā Falvinu?

—  Man nav nekādas vajadzības pēc šā tauku blāķa,— Menū atcērt.

Es viņai ierādu, kas un kā darāms. Pēc pāris mēģi­nājumiem, savu kārno augumiņu trejos līkumos saliekusi un zobus sakodusi, Menū jau gluži labi tiek galā ar grieztuves kloķiem. Tilta pacelšanas ierīces tagad tiek iedarbinātas pirmo reizi kopš 1977. gada Lieldie­nām, kad mēs kopā ar Polā kungu pārspriedām paš­valdību vēlēšanas. Resno, labi ieeļļoto ķēžu žvadzoņa neparasti spilgti atsauc man atmiņā šos pagātnes no­tikumus. Bet lai jau! Nav laika ļauties atcerēm un skumjām.

Kad Menū pēc tilta pacelšanas to atkal nolaiž, es viņai iesaku palēnināt vinčas apgriezienus, lai tilta kopne viegli nogultos uz aizsarggrāvja akmens apma­les. Pa mehānismu telpas mazo kvadrātveida lodziņu es redzu, ka vārtu torņa durvīs parādās Peisū un Ko­lēns un noskatās uz mūsu pusi. Ķēžu žvadzoņa droši .vien arī viņos izraisa pagātnes atmiņas.

—   Seit būs tavs cīņas postenis, Menū. Tikko iedegas kauja, steidzies šurp un nogaidi. Ja kaut kas saiet grīstē un mēs atkāpjamies uz iekšējo pagalmu, tu ne­kavējoties pacel tiltu. Varbūt vēl kādu reizi pamēģināt? Vai arī tu tāpat visu atcerēsies?

—   Es neesmu nekāds teļapakausis, — Menū atbild.

Bet tad pēkšņi viņas acīs sariešas asaras. Es jūtos

satriekts, jo saraudināt Menū nemaz nav tik viegli.

—   Ejam Menū.

—   Liec mani mierā, — viņa izdveš caur sakostiem zobiem.

Menū uz mani neskatās, bet blenž kaut kur tuk­šumā. Viņa stāv nekustīgi, taisni izslējusies, ar paceltu galvu. Asaras plūst pār viņas iedegušo seju (balta ir vienīgi piere, jo vasarās Menū galvu nosedz liela salmu platmale). Viņa satvērusi abās rokās grieztuves klo­ķus, it kā vadītu kuģi sabangotā jūrā. Polā kunga ap­ciemojuma dienā ar vinču bija rīkojies Momo. Viņš toreiz staroja un aiz sajūsmas lēkāja. Es domās to skaidri saredzu, arī Menū visu atceras un raud, zobus cieši sakodusi. Taču viņa nedomā gausties. Un nesāk pati sevi žēlot. Tas ir tikai mirklis, un tūlīt viss būs pāri. Menū izturēs vētrā, pārspēs negaisa brāzienus. Lai netraucētu, es viņai pagriežu muguru un skatos laukā pa logu. Taču ar vienu acu kaktiņu redzu viņas sparīgo mazo augumiņu ar augsti pacelto galvu — viņa raud plati atvērtām acīm, neizdvesdama neviena šņuksta. Menū stāvs atspoguļojas vaļējā lodziņa stiklā, un mani visvairāk pārsteidz tas, ka viņa visu laiku stingri rokās satvertus tur grieztuves kloķus, it kā ar. to apliecinādama savu apņēmību uzvarēt dzīves lik­stās.

Es atstāju Menū vienu. Man liekas, viņa tā veļas. Lieliem soļiem atgriežos sargtornī un ieeju savā istabā.

Nosēdies pie rakstāmgalda, es kādā no atvilktnēm, ku­ras tik sen neesmu pārlūkojis, atrodu to, ko meklēju,— divus krāsainus zīmuļus, vienu melnu, otru sarkanu. Atrodu vēl kaut ko tādu, ko nepavisam netiku meklejis, — lielu policijas svilpi, kuru es kādreiz neprātī­gas augstprātības uzplūdos uzdāvināju Peisū. Tas notika tajā dienā, kad mēs viņam pamatīgi bijām sade­vuši pa ādu, jo Peisū atkal kārtējo reizi tīkoja uzmes­ties par Kopas vadītāju. Svilpe atrodas pie manis tā­pēc, ka nākamajā dienā, nelietīgi izmantodams Peisū labsirdību, es par nelielu samaksu to atkal biju atgu­vis. Pat vēl šodien es ar lielu patiku grozu pirkstos šo nieciņu. Svilpe aizvien man šķitusi tīrais brīnums. Tās hromējums izturējis gadu pārbaudi, un spalgā, verveļojošā skaņa dzirdama tālu jo tālu. Ielieku svilpi krekla krūšu kabatā, bet pēc tam, nežēlodams lielu zīmējamā papīra loksni, ķēros pie nodomātā darba.

Nostrādāju ne vairāk kā piecas minūtes, kad pie dur­vīm kāds klauvē. Tā ir Katī.

—   Sēdies, Katī, — es saku, galvu nepaceldams.

Mans galds novietots gareniski pie loga, tāpēc Katī

jāapiet tam apkārt, lai apsēstos ar seju pret mani, bet muguru pret gaismu. Garām iedama, viņa ar kreiso roku it kā neviļus novelk man pār skaustu un kaklu. Reizē ar to viņa uzmet acis papīram, lai redzētu, ko es daru. Pūlos neizrādīt, kādu iespaidu viņas klātiene at­stājusi. Taču Kati nav vakarējā. Viņa apsēžas uz krēsla maliņas, vēderu uz priekšu izliekdama, un ar puspie­vērtām acīm, lūpas pussmaidā pavērusi, ņemas pētīt mani.

—   Nu, vai ar steliņģiem tikāt galā, Katī?

—   Jā, un es pat paguvu paskriet zem dušas.

Man liekas, tas nav sacīts gluži bez nodoma. Taču

es nepaceļu acis no papīra lapās. Kas piesargāsies pats, to arī dievs sargās.

—        Tu gribēji ar mani runāt? — es pēc brītiņa iejau­tājos.

—   Nuja, — Katī nopūzdamās atbild.

—   Un par ko?

—   Par Vilmēnu. Man uzradusies kāda doma.

Un piebilst:

—        Tu taču teici, ja kādam kas labs ienāk prātā, lai tev to pasaka.

—   Pareizi gan.

—        Nu redzi. Esmu ko sagudrojusi, — viņa kautrīgi paziņo.

—   Tad klāj vaļā, — es saku, papīra lapā vērdamies.

Klusums.

—        Man negribētos tevi traucēt, — Katī paskaidro, — tu izskaties tik aizņemts. Nudien! Ko tu tur tādu krecelē? — viņa turpina, pūlēdamās ačgārni izlasīt lie­los iespiedburtus, ko esmu izzīmējis ar krāsainajiem zīmuļiem. — Ko tu īsti dari, Emanuel? Vai tā būs afiša?

—   Aicinājums Vilmēnam un viņa bandai.

—   Un ko tu viņiem šajā aicinājumā saki?

—        Kaut ko tādu, kas Vilmēnam ļoti nepatiks, bet viņa vīriem var būt arī pieņemams.

Pēc mirkļa paskaidroju tuvāk:

—         Redzi, es gribu izmantot nelāgo noskaņojumu bandā un uzkūdīt to pret savu barvedi.

—   Vai tu domā, ka tam varētu būt kādi panākumi?

—       Ja viņu stāvoklis pasliktināsies, tad jā. Pretējā gadījumā gan ne. Lai nu šā vai tā, bet mums tas būs maksājis tikai vienu iztērētu papīra lapu.

Man aiz muguras kāds klauvē pie durvīm. Nepagriez­damies uzsaucu: «Iekšā!» — un turpinu savu darbu.

Pamanu, ka Kati krēslā izslienas, bet, tā kā joprojām valda klusums, es pagriežos atpakaļ, lai redzētu ienā­cēju. Ta ir Evelīna.

Es saraucu uzacis.

—   Kas tev vajadzīgs?

—       Meisonjē apracis Bebelu un atkal ir šeit, es at­nācu tev to paziņot.

—   Vai Meisonjē lika tev to darīt?

—   Nē.

—       Vai tad tu pati nepieteicies palīdzēt nomazgāt traukus?

<— Pieteicos gan.

—   Un trauki jau nomazgāti?

—   Nē.

—       Nu, tad ej palīdzēt. Ja uzsākts kāds darbs, ne­drīkst to nez kādu iedomu dēļ pamest pusratā.

—       Labi, es eju, — meitene saka, taču nekust ne no vietas un tikai noskatās manī ar savām lielajām, zila­jām acīm.

Parastos apstākļos par šādu vilcināšanos viņa sa­ņemtu krietnu uzbļāvienu, taču man negribas meiteni pazemot Katī klātienē.

—        Kāpēc tu vēl kavējies? — es jau laipnākā balsī jautāju.

Mana laipnība viņu atkausē.

—       Es jau eju, eju, — Evelīna nosaka, gandrīz vai raudādama, un aizver durvis aiz sevis.

—   Evelīn!

Meitene atkal parādās.

—       Pasaki Meisonjē, ka viņš man vajadzīgs. Lai tūlīt nāk šurp.

Evelīna starodama man uzsmaida un aiziet. Bet es ar vienu rībienu esmu nošāvis trīs zaķus: vispirms, Meisonjē man patiesi vajadzīgs, otrkārt, esmu nomieri­

nājis Evelīnu un, treškārt, tieku vaļā no Katī, jo baidos palikt ar viņu vienatnē. Patiesību sakot, ne jau nu bailes bija galvenā sajūta, kuru varā atrados, taču ci­tādi šobrīd rīkoties es nedrīkstēju.

Katī, tāpat kā pirms brīža, atzvcjas krēslā. Tomēr es uz viņu neskatos, vismaz izvairos ielūkoties viņai sejā. Es atkal esmu atsācis savu darbu. Laimīgā kārtā teksts man tikai jāpārzīmē, jo melnrakstā tas jau uz­mests uz nelielas papīra driksniņas. Kati klusām ieirgojas.

—   Redzi, ka viņa atjoza šurp! Iegrābusies tevī līdz

ausīm!

—   Un es viņā tāpat, — galvu paceldams, strupi no­saku.

Katī blenž ar tādu smaidiņu, kas mani padara vai traku.

—   Tādā gadījumā es nesaprotu, — viņa saka, — kā­pēc tu …

—   Tādā gadījumā tu gan man varētu pastāstīt, ko tu īsti esi sagudrojusi.

Viņa nopūšas, viņa izgorās krēslā, viņa pakasa sev kāju. Ar vārdu sakot, viņa jūtas apbēdināta, ka jāpār­trauc spriedelēt par tik intriģējošu tēmu kā manas at­tiecības ar Evelīnu.

—   Lai notiek, — Katī beidzot ierunājas. — Pieņem­sim, Vilmēns mums uzbrūk un, kā tu saki, aplauž sev ragus. (Tikai dievam vien zināms, kāpēc Katī iesme­jas.) Viņš atkāpjas uz Laroku un uzsāk pret mums slēpņu karu, kurš tev tik gauži nepatīk.

—  Vairāk kā nepatīk. Tā būtu katastrofa. Viņš mums var nodarīt lielu postu.

—   Nu, — Katī turpina, — tad jau nevajadzētu ļaut atiet ienaidniekam uz Laroku, bet mīt viņam uz pa­pēžiem.

—   Viņš taču būs mums lielu gabalu priekšā.

Katī nolūkojas manī ar uzvarošu skatienu,

—  Jā, bet mums taču ir zirgi!

Esmu satriekts. Tas nebija nekāds sagudrots iegansts, lai ierastos pie manis, viņai patiesi ir lieliska doma! Un es, kurš visu mūžu esmu noņēmies ar zir­giem, nekā tāda nebiju iedomājies! Izrādās, ka karš un zirgkopība manā prātā ir nesavienojami jēdzieni. Tomēr ne gluži tā. Vienu reizi, kauču arī vienu vienīgu, es tos biju savstarpēji saistījis — toreiz, kad nopūlē­jos pierunāt biedrus apmainīt govi pret Filbēra divām ķēvēm. Taču tas nebija nekas vairāk kā arguments strīdā. Bet tagad man salīdzinājumā ar Vilmēnu ir milzīgas priekšrocības: mūsu rīcībā ir kavalērija, tikai es nebiju iedomājies to izmantot!

Izslejos savā krēslā.

—   Katī, tu esi ģēnijs!

Viņa nosarkst, pēkšņā bērnišķīga prieka uzplūdā vi­ņai iemirdzas acis un paveras lūpas, un no visa tā es redzu, cik ļoti meitenei ķērusies pie sirds mana viegli nievājošā attieksme.

Es apsveru Katī ierosinājumu. Viņai gan es nesaku, ka tas vēl labi pārdomājams, jo nevar jau tā vien­kārši dzīties pa šoseju Vilmēna bandai pakaļ, zirgu pakaviem ceļa segumu rībinot. Viņi mūs tūlīt izdzir­dētu, kādā ceļa līkumā sagaidītu un nokniebtu kā zvirbuļus.

—   Bravo, Katī, — es saku, — bravo, es visu pārdo­māšu, bet pagaidām nesaki nevienam ne vārda.

—   Pats par sevi saprotams, — Katī lepni atbild.

Un, nostājusies uz šaurā un grūtā tikumības ceļa,

viņa citām savām labajām īpašībām pievieno vēl smalk­jūtību;

—   Labi, es redzu, ka tev jāstrādā, tad nu tagad iešu.

Es pieceļos, un tā izrādās visai nepārdomāta rīcība, jo, pagājusi galdam apkārt, Katī pēkšņi metas man ap kaklu un cieši piekļaujas ar visu augumu. Patiesi, Peisū ir taisnība: viņa spirinās.

Pie durvīm kāds klauvē. Neapdomājies es uzsaucu: «iekšā!» Ienāk Meisonjē. Tas ir savādi, taču nosarkst viņš un sāk blisināt skropstas. Es_ apmulstu tikai tā­pēc, ka esmu nostādījis viņu neērtā stāvoklī.

Katī izskrien, durvis aiz viņas noblākšķ, bet Mei­sonjē ne acu nepamirkšķina — ne izmet kādu zobga­līgu piezīmi, kā būtu darījis Peisū, ne arī nosmīn šķel­mīgu vīpsniņu, kas būtu raksturīgi Kolēnam.

—   Sēdies, — es saku, — un mazlietiņ pagaidi.

Meisonjē apsēžas Katī iesildītajā krēslā. Viņš sēž

taisni izslējies, klusēdams un nepakustēdamies. Cik pa­tīkami atkal būt kopā ar vīrieti. Es pabeidzu savu pla­kātu daudz ātrāk un labāk, nekā pats biju gaidījis.

—   Paskaties, — es saku, pasniegdams viņam izzī­mēto uzaicinājumu, — ko tu par to teiksi?

Meisonjē skaļā balsī lasa:

—   «Malvilas un Larokas apvidus vārdā. Zemāk mi­nētie noziedznieki tiek notiesāti uz nāvi: ārpus likuma izsludinātais bandas barvedis Vilmēns, Kursežakas bende Zans Feiraks. Ja pārējie bandas locekļi uz pirmo pieprasījumu noliek ieročus, viņi tiks izraidīti no mūsu apvidus, katram līdzi dodot pārtiku astoņām dienām. Emanuēls Kants, Malvilas abats.»

Izlasījis plakāta tekstu skaļā balsī, Meisonjē vēlreiz to pārlasa klusām. Es veros viņa šaurajā sejā ar ga­rām grumbām pāri vaigiem. «Apzinīgums» — šis vārds ir ierakstīts ikvienā viņa vaibstā. Viņš ir bijis krietns komunistu partijas darbinieks, bet tāpat būtu varējis būt krietns garīdznieks vai ārsts. Ar savu apzinīgumu un vērību pret sīkumiem viņš būtu arī lielisks adminis­trators. Cik žēl, ka Meisonjē toreiz nekļuva par 'Malžakas mēru! Esmu pārliecināts, ka pat tagad viņš rei­zēm to nožēlo.

—   Nu, ko tu par to teiksi?

—   Psiholoģiskā kara paņēmiens, — Meisonjē lietišķi piezīmē.

Pagaidām tā vēl ir tikai fakta konstatēšana. Novēr­tējums nāks vēlāk. Pagaidām viņš tikai sakopo domas. Bet lai nu apsver vien visu kā pienākas. Es zinu, ka viņš pieder pie gausajiem domātājiem, bet viņa pār­domu rezultāts ir vērts, lai to nogaidītu.

—   Manuprāt, tas iedarbosies tikai tad, ja Vilmēna un Feiraka vairs nebūs starp dzīvajiem. Tā kā šādā gadījumā vairs nebūs neviena barveža, tad bandas lo­cekļi uzskatīs par prātīgāku glābt savu dzīvību, nevis ielaisties kautiņā.

Es Katī teicu: «Ja viņu stāvoklis pasliktināsies.» Meisonjē izsakās skaidrāk: «Ja Vilmēna un Feiraka vairs nebūs starp dzīvajiem.» Viņam taisnība. Sī ni­anse ir svarīga. Tā man jāatceras, kad es, kaujai sāko­ties, došu pavēli atklāt uguni.

Es pieceļos.

—   Labi. Vai tu nevarētu sameklēt kādu saplākšņa gabalu, piestiprināt uz tā šo plakātu un augšā izurbt divus caurumus?

—  Tas ir pavisam viegls uzdevums, — Meisonjē no­saka un arī pieceļas.

Plakātu rokā turēdams, viņš panāk apkārt rakstām­galdam un nostājas man blakus.

—   Es tev gribētu ko pajautāt — vai tu vēl arvien domā, ka izlietojamas tikai starp mūra ierobiem ierīko­tās šaujamlūkas?

—   Jā. Kāpēc tu jautā?

—       Tādu šaujamlūku ir piecas. Ieskaitot vārtu torņa abas ambrazūras, sanāk septiņas, bet mūsu tagad jau ir desmit.

Es noskatos viņā.

—   Un ko tu no tā secini?

—        Ka ārpusē vajadzētu izvietot trīs puišus. Es tev to atgādinu tāpēc, ka zemnīca trim vīriem ir par mazu.

Pēc Katī tagad Meisonjē! Visi Malvilas pils iemīt­nieki lauza galvas, kaut ko meklē un izgudro. šajā brīdī man ir tāda sajūta, it kā es būtu tikai daļiņa no kāda manis komandēta kopuma, kuram es tajā pašā laikā esmu padots, būdams tikai viens no kopējā me­hānisma ritentiņiem, bet šis kopums domā un rīkojas patstāvīgi kā vienots dzīvs organisms. Tā ir reibinoša izjūta, kādu savā agrākajā dzīvē nekad nebiju pazinis, jo tad visas manas izdarības centrējās ap paša nožē­lojamo un sīko «es».

—       Tu izskaties briesmīgi pašapmierināts, — Meisonjē piezīmē.

—        Tāds es arī esmu. Man liekas, ka pie mums Mal­vilā viss iet kā pa diedziņu.

Izmezdams šo frāzi, es jūtu, cik niecīgā mērā tā at­bilst manam noskaņojumam, un tāpēc paša sacītais man šķiet smieklīgs.

—       Bet vai tev tomēr palaikam nenoskrien auksti šer­muļi pār kauliem? — Meisonjē jautā.

Es iesmejos.

—   Reizēm tā jau nu gan ir!

Arī Meisonjē pasmejas un piebilst:

—       Zini, ko tas man atgādina? Satraukumu pirms iz­laiduma eksāmeniem!

Es vēlreiz iesmejos un tad pavadu Meisonjē līdz vītņu kāpnēm, roku viņam uz pleca uzlicis. Meisonjē

aiziet, bet es atgriežos atpakaļ, lai paņemtu savu spring­fīldu un aizdarītu durvis.

Ārējā pagalmā mani sagaida Kolēns, Žakē un Ervē. Pēdējie divi vēl ar lāpstām. Kolēns ir ar tukšām rokām un turas mazliet nomaļus. Kopā ar abiem šiem mil­žiem viņš acīm redzami jūtas neērti sava sīkā auguma dēj.

—   Lāpstas prom nelieciet, — es saku. — Jums vēl būs kāds darbiņš. Tikai pagaidīsim Meisonjē.

Izdzirdējusi manu balsi, <no mājdzīvnieku novietnes iznāk Katī, vienā rokā turēdama skrāpi, otrā zirgu suku. Es zinū, ko Katī darījusi, — izmantodama to, ka Amarantai samesti tīri pakaiši, viņa sukājusi manu ķēvīti. Ar Amarantu gatavais negals — mūždien vi­ņai patīk izvārtīties, neraugoties uz to, vai steliņģis tīrs vai arī tajā sakrājušies mēsli. Falvina apsēdusies uz resna ērta celma pie ieejas alā, bet, mani ieraudzī­dama, pieceļas.

—  Sēdi vien, sēdi, Falvin. Tagad tava reize atpūsties.

—   Kas nu to dos, — viņa nosaka savādā ietiepībā, kas mani kaitina. — Vai tad man laika atpūtināt kaulus.

Veča paliek stāvam, taču ir tikpat bezdarbīga kā pirms brīža sēdot. Tomēr viņa klusē, tas nu gan tiesa. Tātad šārīta brāziens nav bijis gluži veltīgs.

Sāda izturēšanās aizdod dusmas arī Katī, jo vēl vai­rāk tāpēc, ka, pakaišus nesot, viņai vajadzējis — kā meitene izsakās — vienai rauties melnās miesās. Jū­tams, Katī ir noskaņota paknābāt savu vecmāmuļu, tā­pēc es iejaucos:

—   Vai tiki ar Amarantu galā?

—   Ar dievu uz pusēm! Kādu mēslu dvingu tur va­jadzēja sarīties — taisni briesmas! Nebija nekādas jē­gas šorīt iet zem dušas. Un vai tu domā, ka tas ir

S84 kāds vieglais darbs, ja pleco's siksnā karājas šauja­mais? (Pēdējo vārdu izrunādama, viņa nezkāpēc iesmejas.) Tāda negantniece — tā vien tīko kādu vistu nospert! Pie reizes varu ziņot, ka vienai atkal vakars! Jā, jā, viena vistiņa pagalam! Bet tad es gan tavai Amarantai tā sadevu, ka viņa ilgi to atcerēsies.

Gribu redzēt nelaimīgo upuri. Par laimi, tā ir veca klukste. Pasniedzu to Falvinai.

—   Ņem, Falvin, noplūc vistu, izķidā un aiznes Menū. Saņēmusi šo vieglo darbiņu, kas viņai pilnīgi pa kaulam, Falvina nomierinās.

Tātad mēs gaidām Meisonjē. Malvilas pilī turpinās ierastā dzīve. Žakē, kurš nav paradis nīkt dīkā, stāv rokas gar sāniem nolaidis un veras manī ar savām labsirdīgajām, skumji lūdzošajām un pieķērības pilna­jām suņa acīm. Ervē, eleganti atbalstījies uz vienas kājas, brauka savu pavedinošo ķīļbārdiņu un blenž uz Katī. Meitene gan uz viņu neskatās, bet daļēji puiša, daļēji manis dēļ visādi nopūlas izrādīt sava auguma kārdinošos apaļumus. Kolēns, pret mūri atspiedies, ar savu šķelmīgo vīpsnu no tālienes vēro šo ainu. Falvina atkal apsēdusies uz celma un tur vistu klēpī. Plūkt viņa to vēl nav sākusi, taču labs nākot ar gaidīšanu. Pagaidām viņa vēl tikai gatavojas.

—   Galu galā, tava Amaranta ir viens vienīgs niķu pūznis, — Katī saka, nepārtraukdama savu gorīšanos.

—   Viņa aušojas, vārtās mēslos, spārda vistas.

—   Varbūt tas tev nav svarīgi, bet neaizmirsti, ka Amaranta ir arī ļoti labs zirgs.

—  Nuja, tu jau viņu dievini! — Katī iecirtīgi nosaka.

—   Un viņa tevi tāpat! — Katī ieirgojas. — Bet vien­alga, gar steliņģa apakšu vajadzētu ierīkot režģus. Kāda jēga, ja mums mājās astoņi puisieši, bet nav ne­viena, kas vīžotu to izdarīt! — Katī smejas un ar acs kaktiņu iesāņus pašķielē uz Ervē.

Es lieliem soļiem dodos prom uz noliktavu galvenajā sargtornī, paņemu tur stieples rituli, knaibles un to visu pierakstu uz tāfeles Tomā zināšanai. To darīdams, es domāju par Katī un viņas ierosinājumu izmantot kaujā kavalēriju, tāpat arī par Meisonjē un viņa vēr­tīgo piezīmi attiecībā uz šaujamlūkām. Un pēkšņi es atskārstu, ka viss, ko mēs Malvilā pašlaik darām — un darām lielā steigā, jo vienīgi tā var mūs glābt —, patiesībā nozīmē tikai vienu — mēs mācāmies karot. Ir taču skaidrāks par skaidru, ka nekāda aizbildnieciska vara mūs vairs nepasargā. Vienīgais kārtības garants ir mūsu šautenes. Un ne tikai šautenes — arī pašu izmanība. Toreiz, pirms Lieldienām, mums bija vie­nas vienīgas rūpes — uzvarēt Malžakas mērijas vēlē­šanās, bet tagad mums cits pēc cita apgūstami pirmat­nējo cilšu nepielūdzamie karošanas likumi.

Nākdams ārā no noliktavas, es sastopu Meisonjē, kurš nes manu plakātu. Es to paņemu. Plakāts ir lie­lisks. Varētu pat teikt, māksliniecisks. Meisonjē papīra lapu uzlīmējis tā, ka tai apkārt kā ietvars šaurā slok­snē sniedzas saplākšņa malas. Kopā ar Meisonjē at­griezdamies ārējā pagalmā, es vēlreiz pārlasu aicinā­juma tekstu un pēkšņi sajūtu noskrienam tirpas pār kauliem. Bet tam nav nekādas nozīmes. Tas pāries.

Tikko esam pienākuši pie pārējiem, Katī jautā, kas uz plāksnes uzrakstīts, un es to pastiepju rokās, lai visi varētu izlasīt. Arī Kolēns panāk tuvāk.

—   Ko? Vai tad jūs esat abats? — iejautājas bezgala pārsteigtais Ervē, un mēs visi pasmaidām par viņa uzrunu «jūs».

—  Esmu ievēlēts par Malvilas abatu, tomēr vari mani uzrunāt ar «tu».

—   Lai notiek, — saka Ervē, atgūdams savu pašap­ziņu. — Tas ir labi, ka tu to esi uzrakstījis uz papīra, bandā ir puiši, uz kuriem aicinājums iedarbosies. Un tāpat esi pareizi darījis, izsludinādams Vilmēnu «ār­pus likuma». Sis maita visas savas nelietības izdau­dzina par likumīgām, dibinādamies uz savu kādreizējo dienesta pakāpi armijā.

Abas šīs piezīmes mani iepriecina. Tās apstiprina to, ko jau tiku nojautis: anarhiskajā juku laikā, kādā mēs dzīvojam, tomēr iedarbojas ne tikai tādi likumi, kuri dibinās uz spēku. Lai cik savādi tas arī būtu, liels svars vēl aizvien ir dienesta pakāpei, grādam, titulam, amatam. Vispārējā haosā cilvēkus pievelk jebkura no agrākās kārtības paliekām. Viņus apbur visniecīgākais likumības šķietums. Noraudams Vilmēnam —> kaut vai tikai uz papīra — virsnieka zīmotnes, esmu devis vi­ņam jūtamu triecienu.

—   Katī, tev vajadzēs pacelt aizvērtni un izlaist mūs laukā. Kamēr neesam atgriezušies, uzturies tepat vārtu torņa tuvumā. Bet tu, Falvin, brīdini Peisū, ka mēs esarn ārpusē. Peisū ar Morisu ir pagrabā.

— Vai tūlītās? — Falvina nepieceldamās apjautā­jas, neaizskarto vistu vēl aizvien klēpī turēdama.

—   Jā, tūlīt, — es strupi nosaku. — Un kusties vei­cīgāk.

Katī iesmejas un, savu smuidro augumu lokanajā vi­duklī izaicinoši salīgodama, noskatās uz vecmāmuļu, kura aizslāj, ļumēdama kā ķīselis.

Kad visi jau esam izgājuši uz ceļa, es paātrinu soli, lai mēs ar Meisonjē atrautos no pārējiem, un pusbalsī viņam dodu norādījumus. Runa ir par to, ka «Septiņu dižskābaržu» nokalnē turpat līdzās zemnīcai jāierīko individuāls ierakums vienam strēlniekam, no kura labi pārskatāmas būtu pieejas palisādei.

Meisonjē tam piekrīt. Viņam palīgā es norīkoju Ervē un Žakē, bet pats ar Kolēnu iegriežos meža takā. Eju pa priekšu un iesaku Kolēnam turēties cieši manās pē­dās — gadījumā ja uzduršos kādam no atsietajiem zariem, es nogriezīšos biezoknī, lai to nenorautu.

Visi atsietie zari ir neskarti. Tātad pretinieks nav atklājis uz Laroku vedošo meža taku. Es to biju gaidijis aiz iepriekš jau minētajiem iemesliem, taču patī­kami pārliecināties, ka man bijusi taisnība.

Vēl jāizpilda otrs uzdevums, kura dēļ esam uz še­jieni atnākuši. Kad mēs pēdējo reizi jāšus atgriezā­mies no Larokas, es ievēroju, ka vienā no ceļa sašau­rinājumiem starp kraujām nogāzēm abās tā pusēs sle­jas divi apogļojušies koku stumbri. Tagad es gribu starp abiem kokiem izvilkt līdzi paņemto stiepli un pie tās uzkarināt Vilmēna bandai adresēto aicinājumu. Ne­laime tikai tā, ka, pat pa taku ejot, līdz turienei krietns ceļa gabals. Dzirdu sev aiz muguras Kolēnu tusnījam un elšam, un tikai tad atceros, ka iepriekšējo nakti viņš pavadījis zemnīcā tikp.at kā bez miega. Juzdams sirds­apziņa? pārmetumus, apstājos un pagriežos atpakaļ.

—   Tu laikam esi drusku pārpūlējies?

—   Uz to pusi jau nu būtu gan.

— Vai spēsi vēl kādu pusstundiņu izturēt? Tikko es būšu uzkarinājis plakātu, mēs varēsim atvilkt elpu.

—   Neraizējies, — Kolēns saka, uzacis saraukdams un zodu uz priekšu pasliedams.

Lai gan Kolēnam ir vairāk nekā četrdesmit gadu, balamutēdamies viņš izskatās gluži bērnišķīgs. Taču es piesargos to viņam sacīt. Viņš augstu vērtē savu vī­rišķību — varbūt gluži ne tik bramanīgā kārtā kā Peisū, taču patiesībā ne mazāk.

Laiks ir ļoti silts, un es nežēlīgi svīstu. Atpogāji! apkakli un atrotu krekla piedurknes. Laiku pa laikam pagriežos atpakaļ un saturu kādu koka zaru, lai tas neiecirstos Kolēnam sejā. Redzu, ka viņš ir pavisam bāls, acis viņam iekritušas, lūpas cieši sakniebtas. Kad beidzot esam galā, jūtos ļoti atvieglots.

Sākumā noeja no takas uz ceļa ir visumā lēzena, bet pēc pāris desmit metriem kļūst krauja un akme­ņaina. Taču nogājiens sokas vēl samērā labi, lai gan vietumis jālaižas šļūkšus. Lielākās grūtības sāksies, kad vajadzēs rausties augšup. Nogāze otrā pusē ir tikpat stāva, un tas ceļu šajā vietā vērš drūmu. Tā vien lie­kas, ka abas kraujās krantis to it kā aizžņaudz.

Sļūciens lejup ir straujāks, nekā es butu vēlējies, un es spēcīgi atsitos pret ceļa apmali. Izvēris stiepli starp abiem saplāksnī izurbtajiem caurumiņiem, tās vienu galu piestiprinu pie apsvilušā koka stumbra, kas slejas ceļam šajā pusē, bet otru pēc tam piesiešu pie stumbeņa pretējā pusē. Kavēties es nedrīkstu. Kolēna gan neredzu, taču zinu, ka viņš paslēpies augšas pa­mežā un, šauteni gatavībā turēdams, nosedz mani no Larokas puses. Ja mums būtu darīšana tikai ar vienu cilvēku, šādu segumu varētu uzskatīt par diezgan drošu. Bet ja nu parādās vesela banda? Tad man klātos plāni, jo es atrodos pavisam klajā vietā, kur nav neviena krūmiņa, nevienas ieplakas līdz pat nākamajam ceļa likumam. Lai nokļūtu biežņā, man ienaidnieka acu priekšā vajadzētu rāpties metrus divdesmit pa gandrīz statenisku krauju kā ceļa vienā, tā otrā pusē.

Šautene karājas man siksnā uz muguras, tāpēc acu­mirklī es to nevarētu laist darbā, toties brīvas ir abas rokas, un, ar tām pieturēdamies, es atceļā, laiku pa laikam paslīdēdams, dažbrīd pat atpakaļ paveldamies, raušos augšup, lai gan — kā man pašam liekas — tikai bruņrupuča ātrumā.

Beidzot nokļuvis pašā krants virsotnē, es krūmos noslēpušos Kolēnu nekur nevaru ieraudzīt. Viņš mani, lez šaubām, redz, taču, bīdamies sacelt troksni, neuz­drošinās uzsaukt. Tad es pēkšņi izdzirdu pūces brē­cienu. Pārsteigumā apstājos. Kopš N dienas mežā taču valdīja klusums: ne kukaiņu dūkšanas, ne putnu balsu. Atkal pavisam tuvu ievaidas pūce. Eju uz to pusi un paklūpu pāri Kolēna kājām.

—   Ei, uzmanīgāk! Es tas esmu! — viņš pusbalsī uzsauc.

—   Vai tu dzirdēji brēcam pūci?

—   Tas biju es, — klusām iesmiedamies, saka Ko­lēns. — Es saucu tevi.

Un uzvaroši noklikšķina ieroča drošinātāju.

—   Tu? Tas gan tev izdevās vareni! Es nešaubījos, ka tā ir pūce.

—   Vai tad tu vairs neatceries, kā mēs Kopas laikos atdarinājām dzīvnieku balsis? Man tas padevās vis­labāk.

Kolēns ar to lepojas vēl šobaltdien. Viņš bija lie­lisks visās izdarībās, kas neprasīja lielu spēku: loka šaušanā, sviešanā ar lingu, bumbas spēlē, burvju māk­slinieka paņēmienos. Viņš lieliski prata žonglēt ar trim bumbiņām, no niedres stiebra izgriezt stabuli, uztaisīt no papes gabaliņa giljotīnu mušām, ar stiepli atdarīt slēdzeni, citus smīdinot, skolā uzrausties katedrā un no turienes novelties zemē.

Uzsmaidīju Kolēnam un teicu:

—   Desmit minūtes atpūtai. Vari likties uz auss.

—   Zini, Emanuel, par ko es domāju, tevi nosegdams? Seit ir lieliska vieta, lai ierīkotu slēpni, labāku pat iedomāties nav iespējams. Ja te paslēpjas četri vīri, pa divi katrā ceļa pusē, tad iespējams noslaucīt veselu bandu.

— Guli, guli, pēc tam varēsi nodarboties ar stratē­ģiju!

Lai Kolēns atrak aizmigtu, es paejos gabaliņu no­stāk, bet, bīdamies viņu atkal pazaudēt, šoreiz pamežā atstāju zīmes. Iedams palūkojos atpakaļ uz Kolēnu. Izstiepies uz dažām pie zemes pieliektām papardēm un šauteni kā mīļotu sievieti apskāvis, viņš tūlīt apklust.

Ielūkojos pulkstenī un sāku staigāt — dažus soļus turp, dažus šurp. Kājās man puszābaki, un es eju pilnīgi bez trokšņa. Nogāze, uz kuras atrodamies, pa­vērsta pret ziemeļiem un pēc nesenajām lietus gāzēm viscaur noaugusi ar sūnu. Mani atkal pārsteidz lekni sakuplojušais pamežs. Taču šis sazēlums ir vienvei­dīgs. Redzams, nevaldāmi audzelīgās papardes nomāc savus kaimiņus. Klusums un dzīvu radījumu trūkums dara mani drūmu. Cik ļoti es priecātos par jebkuru tirneklīti, jebkuru no zariņa uz zariņu pārmestu zirnekļa tīkla pavedieniņu. Taču baidos, ka mēs nekad vairs neredzēsim kukaiņus, ja nu vienīgi tie ieviestos šeit no citiem, sprādzienā mazāk cietušiem apvidiem. Un kā ar putniem? Ja putni arī būs kaut kur paglābušies, bez kukaiņiem tie nevarēs izdzīvot. Gadsimta ceturkšņa laikā mežs atjaunosies, tomēr daba uz visiem laikiem paliks izkropļota.

Mitrā pameža smacīgajā klusumā, kur vēja pūsmā neiečabas ne lapiņa, nezkādēļ es jūtos bezgala vientu­līgs, un mani pārņem pamestības sajūta. Ne tāpēc, ka rnums sagaidāma kauja. Es taču jau gluži labi. zinu, kā ir, kad aiz bailēm trīc kājas, šermuļi skrien pār muguru un dūša sašļūk papēžos. Nē, tas, ko es izjūtu pašreiz, ir daudz sliktāks. Uzmācas neizsakāmas bais­mas. Kolēns ir aizmidzis, bet bez viņa un bez citiem biedriem, tālu no Malvilas pils, es jūtos pavisam sīks un nevarīgs. Nožēlojama tukša čaula.

51 iztukšotlbas sajūta ir tik neizturama, ka es pa« modinu Kolēnu. Cik tas savtīgil Es to izdaru piecas minūtes pirms laika, ko pats biju noteicis. Kolēns pa­ver acis, izstaipās un vispirms pamatīgi mani izlamā. Alga viena, lai saka, ko grib, bet jau pēc pirmajiem viņa vārdiem es atgūstos. Un atkal esmu tāds pats kā aizvien. Ar vecajām draudzības saitēm, ar ierasto atbil­dību, ar apziņu par atbildību, kādu biedri man uzli­kuši, ar agrāko raksturu, kādu viņi man piedēvējuši. Es atkal it kā atgriežos savā agrākajā ādā, priecāda­mies, ka tāda man vispār ir.

—        Varēji mani vēl netraucēt, — Kolēns žēlā balsī nosaka. — Es redzēju tik jauku sapni.

Kolēns vai deg aiz nepacietības man izstāstīt sapnī redzēto, taču es viņam pamāju klusēt. Mēs esam pārāk tuvu ceļam. Ieejam tālāk pamežā, bet, kad beidzot esam uz takas, Kolēns sapni jau aizmirsis un prātā viņam atkal ierastās, zemapziņā aizvien urdīgās domas. Vis­pār zīmīgi ir tas, ka pat briesmu brīžos mēs nekad pil­nīgi neatbrīvojamies no ikdienas raizēm.

Uzacis uzrāvis viņš manī noskatās ar savu šķelmīgo vīpsnu.

—   Vai Katī tevi maķenīt nelenc?

—   Lenc jau gan.

, — Un tāpat Peisū?

— Vai tad tu arī to esi ievērojis?

—   Un arī Ervē?

—   Var jau būt.

Klusums.

—   Eh, bet ko par visu to saka Tomā?

—       Tomā saprot, ka Malvilā uz sešiem vīriešiem ir tikai divas sievietes.

—   Un kas par to?

—        Viņš sāk bažīties, vai darījis pareizi, apprecē­dams Katī.

Pēc īsa klusuma brīža Kolēns atsāk:

—       Ar ko, tavuprāt, izskaidrojams tas, ka pāri pali­cis tik maz sieviešu?

—        Apkārtklaiņojošajās bandās tas ir pats par sevi saprotams. Vai nu barveži tās nepieņem, vai viņas pašas fiziski aiziet bojā. Ja pārtikas pārāk maz, tad vispirms ēd spēcīgākie.

—   Bet pie mums līdzīgiem ļaudīm?

—   Tu gribi sacīt — pie tādiem, kuri dzīvo uz vietas?

—   Jā.

—       Tur, manuprāt, cēlonis ir cits. Pirms sprādziena dienas astoņdesmit procentu jauno sieviešu bija pārcē­lušās no laukiem uz pilsētu.

—   Un tu domā, ka visas pilsētas iznīcinātas?

—        Es to negribētu apgalvot. Taču līdz šim bandās, ar kurām esam saskārušies, bija laucinieki vien.

Klusums.

—       Draņķīga padarīšana, — Kolēns sadrūmis beidzot nosaka. — Tomēr būtu labāk, ja ikviens vīrietis varētu dzivot tikai pats ar savu sievu.

Līdzīgi prātojumi, dziļāk padomājot, Mjetai nav vi­sai glaimojoši. Nabaga meitene — atradies vēl viens, kuram viņas pakalpojumi jau sāk apnikt.

Es mainu sarunas tematu.

—        Kolēn, es gribētu, lai tu šopēcpusdien pamatīgi izgulētos.

l<ā jau biju paredzējis, Kolēns uzmet lūpu.

—        Un kāpēc tieši man pamatīgi jāizguļas? viņš, plecus izriesdams, noprasa.

Patiesi, kāpēc tieši viņam? Ne jau nu tāpēc, ka viņš augumā sīkāks.

Es nopietni paziņoju:

—       Tāpēc, ka mūsu aizsardzības sistēmā es gribu tev uzticēt ļoti svarīgu uzdevumu.

—   A-ā! — Kolēns atplaukst.

—        Es gribētu, lai tu atrastos individuālajā iera­kumā, ko Meisonjē pašreiz rok.

—   Kas tad atradisies zemnīcā?

—   Ervē un Moriss.

—   Un es tupēšu ierakumā?

—       Jā. Bet tas nozīmē, ka tev nakts jāpavada no­modā. Viņi abi pārmaiņus varēs nosnausties, bet tu aizmigt nedrīksti.

—        Nomodā pavadāma nakts mani nebiedē, — Ko­lēns nevērīgi izmet un tūlīt painteresējas:

—   Bet kādu ieroci tu man izsniegsi?

— Kara šauteni.

—    A-ā! — viņš apmierināti nosaka. Un paceļ galvu, lai paskatītos uz mani. — Un viņiem abiem?

—   Ervē ar Morisu?

—   Jā.

—   Viņiem bus pašiem savējas.

Klusums.

—   Kāpēc gan mums visiem trim kara šautenes?

—        Lai Vilmēna bandīti pēc skaņas nevarētu atšķirt jūsu šāvienus no savējiem, kad sāksiet kurt viņiem virsū.

Kolēns apstājas un blenž manī ar savu šķelmīgo vīpsnu.

—         Pēc skaņas neatšķirs, toties sajutīs uz savas ādas. — Un piebilst: — Jā, galva uz pleciem tev gan ir.

—   Tev tāpat.

—   Ko? Man?

—        Tūlīt es paskaidrošu. Neesmu tev vēl visu patei­cis. Uz šonakti es tev iedošu ari savu binokli.

—   A-ā! — Kolēns nopriecājas.

—       Domāju, ka Vilmēns mums uzbruks, gaismai svistot, — es turpinu. — Paļaujos uz tevi, ka tu pirmais viņu pamanīsi un dosi man signālu.

—   Ar elektrisko laterniņu?

—   Nekādā ziņā. Tā tu atklātu savu atrašanās vietu.

—   Kādā veidā tad?

Es noskatos uz viņu.

—   Brēcot pūces balsī.

Kolēns savukārt paskatās uz mani, un viņa smaids ir tik starojošs un izskats tik vientiesīgi lepns, ka man drauga kļūst pat mazliet žēl, lai gan es šādu reakciju biju gaidījis. Ja vien tas būtu iespējams, es labprāt atdotu Kolēnam pusi no saviem liekajiem centimetriem, lai viņam par nepadevušos augumu nevajadzētu meklēt gandarījumu nezkādos sīkumos.

—       Tu pirmīt ieminējies, ka man esot galva uz ple­ciem, — Kolēns pēc brīža ierunājas.

—       Gribēju sacīt, ka jums abiem ar Kati galva labi strādā!

—   Ko? Arī Katī būtu ko sagudrojusi?

—        Redzi nu, tu tam lāgā negribi ticēt, jo, tavu­prāt, viņa specializējusies tikai vienā virzienā.

Uz mirkli vīrietiskā divdomībā sasmaidāmies, un tad es turpinu:

—       Ja Vilmēns atkāpsies, mēs jāšus dzīsimies viņam pakaļ — gan ne pa ceļu, bet pa meža taku, kuru nu­pat izstaigājām. Pirms viņa mēs nonāksim tajā vietā, kur izkarinājām savu plakātu. Un tur slēpnī sagaidī­sim visu bandu.

—        Doma par slēpni ir mana! — Kolēns lepni no­saka. — Bet ko tad īsti sagudrojusi Katī?

—Katī ierosināja izmantot zirgus, lai aizsteigtos Vilmēnam priekšā. Bet man ienāca prātā, ka šim nolū­kam lieti noderīga būtu meža taka.

—   Un tu tici, ka mēs Vilmēnam norausim galvu?

—   Jā, tagad es tam ticu. Un vēl piebilstu:

—   Manas vienīgās bažas ir tās, ka viņš varētu ne­atnākt.

Arī šonakt, tāpat kā iepriekšējā, es sardzē stāvēšu rītausmā. Ir tikai viena pārmaiņa: Evelīnai atļauju pārgulēt maa blakus, uz matrača, kas nolikts vārtu torņa virtuvē uz grīdas, un būt kopā ar mani arī pēdē­jās sardzes laikā.

Evelīnai ir divi uzdevumi. Līdzko es meitenei sa­spiedīšu plecu, viņai jāskrien pamodināt visus pārējos vārtu tornī, bet pēc tam steliņģos tūlīt jāapseglo Ama­ranta un abas baltās ķēves, lai mēs jebkuru mirkli varētu sākt vajāt Vilmēna bandu. Malabāru līdzi ne­ņemsim, jo es baidos, ka viņš, atrazdamies kopā ar ķē­vēm, varētu sākt zviegt un tādā veidā mūs atklāt.

Pienākumi tagad jau visiem sadalīti. Menū atradī­sies pie paceļamā tilta grieztuves. Bet Falvina — pie pagrabā piesietajiem mājdzīvniekiem, lai viņas klātiene tos nomierinātu. Tādā visai izdevīgā kārtā mēs arī bū­sim pasargāti no viņas nemitīgās kladzināšanas,

Saujamlūkas sanumurētas virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem no viens līdz septiņi. Pie pirmās atradīsies Žakē. Pie otrās — Peisū. Pie trešās — Tomā. Pie ce­turtās — es pats. Pie piektās — Meisonjē. Bet pie ses­tās un septītās — Mjeta un Katī. Divas pēdējās -ambrazOras pieejamas no vārtu torņa iekštelpām. Tā kā tās nosedz gudri izdomāts izcilnis, mūsu kareivēm iespē­jams šaut, nebaidoties, ka viņas varētu ķert atbildes šāvieni. Mēs visi esam vienis prātis, ka sievietes ne­drīkstam pakļaut riskam, jo kolektīva nākotne atkarīga no viņām.

Ervē ar Morisu atrodas ārpus pils mūriem ierīkotajā nokalnes zemnīcā, bet Kolēns — individuālajā iera­kumā. Tieši viņam ar šāvienu jādod signāls uguns at­klāšanai, taču ne agrāk, līdz Vilmēns ar savu bandu būs pienācis pietiekami tuvu.

—   Es paņemšu līdzi arī loku, — Kolēns paziņoja iepriekšējā vakarā.

—   Ko tu iesāksi ar loku? Tev taču ir šautene!

—   Nu, un kas par to? — Kolēns tiepās. — Vari uz­skatīt, ka man ienākusi prātā vēl kāda laba viltība. Bandītiem jāiedzen pamatīgas bailes. Ne čiku ne grabu — un piepeši bulta tieši sirdī. Iedomājies, kas tas par izbīli! Un tikai pēc tam, bet ne agrāk, es vi­ņiem kurināšu virsū no šautenes.

Kolēns bija tik lepns uz savu izdomu, ka es piekā­pos. Vakarā mēs no pils mūra nolūkojāmies, kā viņš aiziet ar šauteni uz muguras, milzīgo loku atsaitē uz­kabinājis. Meisonjē paraustīja plecus, bet Tomā bija pārskaities.

—   Tu viņu pārmērīgi izlaid, — Tomā man pārmeta.

Naktī es guļu maz, bet rītausmā, kad pienākusi

mana kārta stāties sardzē, es apsēžos uz Meisonjē at­nestā ķeblīša pie ceturtās šaujamlūkas un jūtu uzplūstam možuma vilni. Sava springfīlda stobru esmu noli­cis uz apmales mūžsenajiem akmeņiem, bet laidi piespiedis gurnam. Vai nav dīvaini, ka es, divdesmitā gadsimta cilvēks, sēžu šeit, kur savā laikā nezcik reižu stāvējuši bruņās tērpti angļu karavīri vai hugenotu strēlnieki. Ja man blakus nebūtu Evelīna un tepat vārtu tornī negulētu uzticami biedri, tad nezvai es tik sīksti pieķertos šādai daždažādu nejaušību pilnai dzīvei. Ne­mitīga cīņa ar sirotāju bandām, notrulinoša garnizona ikdiena, nepieciešamība aizvien būt piesardzīgam — cik ilgi mums vēl būs jādzīvo šādā.trauksmē?

Evelīna sēž blakus uz sava iemīļotā mazā ķeblīša. Ar muguru viņa atbalstījusies pret manu kreiso kāju, galvu nolikusi man uz ceļgaliem. Meitene ir viegla kā spalviņa. Laiku pa laikam es ar kreiso roku noglāstu viņas kaklu un seju. Un tūlīt Evelīna ar delnu pieska­ras manai rokai. Noruna mums ir stingra — nekādas vārdu pārmaiņas.

Es zinu, manas attiecības ar Evelīnu biedriem šķiet ērmotas, lai gan viņi atzīst par labu to, ka es tik pa-' cietīgi kopju meiteni, kad viņai uznāk lēkmes, rūpējos par viņas izglītošanu, lieku nodarboties ar vingrošanu. Ja es Evelīnu būtu padarījis par savu sievu, biedri droši vien mani nosodītu, taču tas viņiem būtu saprota­māk. Patiesību sakot, es pats arī sevi vairs lāgā neiz­protu. Manas attiecības ar Evelīnu ir platoniskas, lai gan tās caurstrāvo jutekliski elementi. Es netiecos viņu iegūt, taču meitenes mazais augumiņš mani sajūsmina.. Tāpat viņas dzidrās acis un garie mati. Ja Evelīna kādu dienu kļūtu par daiļu jaunavu, tad es — ņemot vērā manu raksturu — laikam gan nenoturētos. Tomēr, liekas, tādā gadījumā es daudz zaudētu. Man simtreiz labāk patiktos, ja Evelīna saglabātos tāda, kāda viņa ir pašreiz, un mūsu attiecībās nekas nemainītos.

Šodien pēcpusdienā, kamēr es uz brīdi atlaidos snaudā, Evelīna «sakārtojusi» mana rakstāmgalda at­vilktni un tur atradusi mazu smailu un asu duncīti, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis papīra griešanai.

Kad es pamostos, Evelīna lūdz, lai es duncīti atdodu viņai.

—   Ko tu ar to darīsi?

—   Pats labi zini.

Un es patiesi zinu. Man negribas, lai meitene to izteiktu balsī. Tāpēc es piekrītoši pamāju ar galvu.

Tūlīt Evelīna iesien auklu duncīša maksts aplī un piekar šo ieroci sev pie jostas. Vakarā visi Malvilas pils iemītnieki meitehes bruņojumu jokodamies cildina un pār to visādi pazobojas. Arī es Evelīnai apjautājos, vai dūcītis viņai varētu būt noderīgs, lai Vilmēnu «so­dītu ar zobena asmeni». Es izliekos kopā ar citiem no­ticam, ka meitenei tā ir tikai bērnišķīga niekošanās. Taču patiesībā gluži labi atskārstu nopietno apņēmību, kas aiz visa tā slēpjas.

Nakts ir dzestra, un tās piķa melno tumsu tikai pa­mazītēm nomaina bāls gaismas svīdums. Caur ambrazūru mūra ,augšā maz kas saredzams. Tāpēc es galve­nokārt «paļaujos uz dzirdi», kā mēdz izteikties militāri izglītotais Meisonjē. Tā kā putnu vairs nav, rītausmas ir dīvaini klusas. Mūs pametis pat Kra-kra. Es gaidu. Sie kareivīgie nelgas droši vien uzbruks. Vilmēns solī­jies to darīt, un tagad viņam savi draudi jāpierāda darbos. Turklāt viņš akli paļaujas uz savu tehniskā bruņojuma pārākumu, ko pārstāv novecojušās parauga bazuka.

Sāda tipa cilvēki pretīgi vēl ar to, ka vienmēr iepriekš pasakāms, kāda īsti ir viņu domu gaita. «Man pieder bazuka, tātad noteicējs būšu es.» Un viņa no­teikšana ir tāda, ka mēs esam iznīcināmi. Esam taču nogalinājuši divus no viņa zeļļiem. Un par to Malvilas pilij jāsaņem sods.

Tomēr no tā nekas neiznāks. Dienas tecējumā man laiku pa laikam uzmācās bailes, bet tagad to vairs nav.

Mūsu plāns ir skaidrs. Un, ja neņem vērā atsevišķus mirkļus, ko varētu uzskatīt par vājiem iepriekšējo bažu recidīviem, esmu pavisam mierīgs. Gaidu, ka jebkuru mirkli atskanēs Kolēna pūces brēciens.

Es to gaidu, bet, kad brēciens atskan, tas mani tā pārsteidz, ka mirkli esmu tikpat kā paralizēts. Evelīna ar roku pieskaras man, un tikai tad es attopos, ka jā­saspiež viņas plecs. Tā arī izdaru, lai gan pats saprotu, cik tas ir smieklīgi, jo Evelīnai tā kā tā jau zināms, ka es to darīšu.

Meitene aizskrien, paķerdama līdzi savu ķeblīti, lai kāds steigā uz tā nepakluptu. Es nometos ceļos pie sava sēdekļa, atbalstu uz tā kreisās rokas elkoni un piespiežu šautenes laidi pie vaiga. Aiz muguras dzirdu ašu soļu dipoņu un, tā kā kļuvis jau krietni gaišāks, ar acs kaktiņu saredzu, ka biedri steidzas katrs pie viņam ierādītās šaujamlūkas. Tas viss norisinās pilnīgā klusurflā, taču ļoti ātri.

Pēc tam laiks sāk vilkties neizturami gausi. Vil­mēns nesteidzas atklāt uguni pret palisādi, un, lai cik savādi tas arī izklausītos, es dusmojos uz Vilmēnu, ka viņš" vilcinās spēlēt to lomu, kādu es viņam savā sce­nārijā esmu paredzējis. Neatceros, ka būtu šajos mirk­ļos kaut ko teicis, taču Meisonjē vēlāk apgalvoja, ka es klusā balsī nepārtraukti esot murminājis: «Velns ar ārā, ko viņš tur var ķēpāties?»

Beidzot nodārd ilgi gaidītais sprādziens. Kaut kādā ziņā mēs visi jūtamies vīlušies, jo tas nav nemaz tik spēcīgs, kā bijām domājuši. Droši vien vīlies jūtas arī Vilmēns, jo bazukas šāviņš nav izārdījis palisādi, nav pat izrāvis vārtu abas puses no virām, tikai izsitis vidū pusotra metra platu robainu caurumu. Iedragāto vārtu augšējā un apakšējā daļa palikušas stingri stā­vam savā vietā.

Kas notiks tālāk? Bija norunāts, ka es ar garu svil­pienu došu signālu uguns atklāšanai. Es to neizdaru, taču mēs visi, mani ieskaitot, sākam šaut, jo katrs domājam, ka biedrs kaut ko pamanījis. Patiesībā ne­viens nekā nav redzējis, jo nebija, ko redzēt. Pretinieks vārtu robā neparādījās.

Saņemtie gūstekņi vēlāk visi vienā balsī liecināja, ka tajā mirklī, kad mēs sākuši šaut, Vilmēna ļaudis sagūluši metrus desmit lejāk, kur mūsu šāvieni nevienu nevarēja ķert, jo uzbrucējus nosedza klints atradze. Bandīti pēc bazukas šāviena bija skrējuši pie vārtos izlauztā roba, taču mūsu pāragri atklātā un pilnīgi bezmērķīgā uguns tos apturējusi. Ne jau tāpēc, ka uz­brucējiem būtu nodarīti zaudējumi, bet gan bailēs no mūsu lodēm un medību bišu skrotīm, kas plakšķēdamas bez apstājas cirtušās iedragātās palisādes dēļos, tā ka skaidas vien jukušas. Tad pretinieks nogūlies un arī sācis šaut, lai gan tā pati klints atradze, kas viņus pasargāja, uzbrucēju skatieniem noslēpa arī mūs. Un tā divas viena otrai iepretim nogūlušās armijas izverda negantu elles uguni pret neredzamiem mēr­ķiem.

Beigās es attopos, kas noticis, un arī Meisonjē to saprot, jo viņš man saka:

— Sī nejēdzība jāizbeidz.

Es viņam pilnīgi piekrītu, bet, lai muļķīgajai šaudī­šanai darītu galu, man vajadzīga svilpīte (tā pati savā laikā Peisū uzdāvinātā), taču es to nevaru atrast, kaut gan,' aiz satraukuma svīzdams, izvandu visas kabatas. Neraugoties uz izbīli, es pilnīgi apzinos, cik smieklīgs esmu. Virspavēlnieks vairs nespēj komandēt savu ar­miju, tāpēc ka nezin kur nobāzis signālsvilpi! Es būtu varējis vienkārši uzkliegt: «Pārtraukt uguni!» Komandu dzirdētu pat Mjeta un Katī, kas atrodas vārtu torņa iekšpuse. Taču ne — pats nezinu, kapec, bet šaja mirklī man liekas svarīgi, lai viss notiktu, kā nākas.

Beidzot dārgo relikviju atrodu. Un nekāda noslē­puma tur nav, jo tā visu laiku bijusi turpat, kur pats to tiku ielicis, — krekla krūšu kabatā. Pāris trīs īsi svilpieni ar dažu sekunžu atstarpi, un mūsu ieroči tū­līt apklust.

Mani svilpieni, liekas, izraisījuši atbalsi arī Vilmēna kareivīgajā dvēselē, jo es dzirdu viņu uzbrēcam saviem vīriem: «Uz ko jūs īsti šaujat, sasodītie stulbeņi?»

Tagad jau abās pusēs neganto šaudīšanos -nomainī­jis klusums. «Nāves klusums» — tas būtu par stipru teikts, jo nevienā pusē neviens nav cietis. Kaujas iesā­kums bija izvērties farsā, un abas armijas tagad sa­stingušas bezdarbībā. Mēs nejūtam nekādu vajadzību atstāt Malvilas pili, lai sameklētu ienaidnieku, bet uz­brucēji negrib tuvoties vārtos izdragātajam robam, kur tos.sagaidītu mūsu lodes.

Turpmākos notikumus pats savām acīm neredzēju, bet tos man pastāstīja ārpus pils mūriem noslēpušies puiši.

Ervē un Moriss sākumā bijuši pavisam izmisuši savā alā. Izvēloties vietu zemnīcai, pielaists nopietns misēk­lis. No tās gan labi redzami uz Malvilas ceļa parādī­jušies cilvēki, bet tikai tad, ja tie ir stāvus. Kolīdz nā­cējs nogulstas, tas vairs nav saskatāms ar zāles pudu­riem apaugušajā ceļa apmales nogāzē. Tāpēc Ervē un Moriss nevar šaut. Un, ja kāds no pretiniekiem arī pieceltos, viņi tomēr vilcinātos atklāt uguni, jo, pēc norunas, tas jādara Kolēnam, bet viņa šautene klusē.

Toties Kolēns ierakumā iekārtojies īsti labi. Tieši pretim slejas Malvilas pils mūri un labi pārskatāms ari ceļš, kurš ved augšup līdz palisādei. Tikpat labi

Kolēns saredz klints pakājē sagulušos uzbrucējus. Kad pēc mana svilpiena Vilmēns pieceļas un saviem vīriem uzkliedz: «Uz ko jūs īsti šaujat, sasodītie stulbeņi?» — Kolēns viņu pēc Ervē apraksta tūlīt pazīst (gaišs, gludi noskūts pauris).

Kolēnam ienāk prātā doma Vilmēnu nokniebt. Pati par sevi tā būtu gluži pareiza ideja, bet, kad Kolēns mums vēlāk pastāsta, kā viņš savu .apņemšanos izpil­dījis, mēs kļūstam vai mēmi aiz šausmām.

Un patiesi, Kolēns ij nedomā izmantot savu šauteni. «Bandītiem jāiedzen pamatīgas bailes. Ne čiku ne grabu — un piepeši bulta tieši sirdi.» Viņš nolemj šaut ar loku.

Taču Kolēns augumā ir mazs, ierakums šaurs, loks—liels. Kolēns saprot, ka šajā «žurku alā» viņam neiz­dosies uzvilkt stiegru. Bet tas jau nu sīkums dieva vaiga priekšā! Ar loku rokā viņš izraušas no ierakuma un aizlien trīs metrus tālāk līdz kādam resnam apde­guša kastaņkoka stumbram. Patvēries aiz tā, viņš ērtī­bas dēļ pieceļas kājās un izslienas visā augumā! Jā, jā! Un tā vienā mierā rūpīgi nomērķē Vilmēnam mu­gurā.

Par nelaimi, Vilmēns pēdēja brīdī pagriežas, lai dotu kādu pavēli, tāpēc bulta, viņam tikai viegli pie­skardamās, ieurbjas mugurā blakus tupošajam vīram, kurš laikam ir šāviņu pienesējs bazukai, jo viņam no rokām izslīd vairāki nelieli lādiņi, paripo gabaliņu pa slīpo nogāzi un tad apstājas. Ievainotais drausmīgi iekliedzas, izslienas stāvus (tagad viņš saredzams arī no zemnīcas) un, līkločus mezdams, laižas skriet pa šoseju, tajā pašā laikā drudžaini izlocīdams visu au­gumu, lai ar roku aizsniegtu un izrautu iestrēgušo bultu. Jau pēc nedaudz metriem viņš nokrīt uz vēdera, ar abām rokām krampjaini zemi kārpīdams.

Kolēnam izdevies izpildīt savu iebiedēšanas plānu, taču tikai daļēji. Vilmēns paguvis ievērot, no kurie­nes bulta izšauta. Viņš izkliedz kādu pavēli, un tūlīt divpadsmit šautenes, viņa paša ieroci ieskaitot, iz­spļauj uguns šalti uz kastaņkoka stumbru, aiz kura, ze­mei pieplacis, guļ Kolēns. Atbildēt uz šāvieniem viņš nespēj, jo šautene palikusi trīs metrus attālajā iera­kumā, bet loku nevar izmantot tādēļ, ka guļus stāvoklī nav uzvelkama stiegra.

No mūra augšas es dzirdu sīvo apšaudīšanos, bet itin neko neredzu un nevaru pat izdibināt, kurš uz kuru šauj, jo ārpus pils izsūtītie puiši apbruņoti ar tāda "paša tipa šautenēm kā pretinieks. Uguns kauja starp mūsu trim un Vilmēna vīru divpadsmit šaute? nēm ir pārāk nevienlīdzīga, un es esmu ļoti uztraucies. Vilmēns sava skaitliskā pārsvara dēļ var manevrēt, lai mūsējos ielenktu, bet mēs savējiem nekā nevaram palī­dzēt, jo iziet ārpus pils būtu tīrais neprāts.

Ervē un Moriss, kas atrodas zemnīcā, vēl aizvien ienaidnieku neredz. Tā kā viņi nav manījuši Kolēnu izlienam no ierakuma, puiši nevar izskaidrot arī to, kā­pēc Vilmēns vērš tik sīvu uguni pret krūmāju, un tāpat nespēj saprast, kāpēc klusē Kolēna šautene: viņiem taču zināms — vismaz Ervē to zina noteikti, jo pats palīdzējis ierakumu iekārtot —, ka no turienes Malvi­las ceļš labi pārskatāms.

Visnemierīgākais, protams, ir pats šā kaujas pavēr» siena vaininieks, jo skaidri saprot, ka viņam nav tik­pat kā nekādu cerību glābt savu ādu. Aiz pārogļotā kastaņkoka stumbra, septiņdesmit metru attālumā no pretinieka viņš ir pilnīgi izolēts, tādēļ ka šautene pa­likusi ierakumā, bet atceļš uz turieni nogriezts. Viņš dzird kara šauteņu lodes ar spalgu plīkšķi iecērtamies koka stumbrā, no kura laiku pa laikam turpat viņam līdzās tās norauj pa mizas drīksnai. Taču viņš jau izlēmis, ko darīt, un tikai gaida uguni pierimstam, lai ielēktu savā ierakumā, kur atrodas pret žagaru saiš­ķiem rūpīgi atslietā šautene. Apšaude tomēr neaprimst. Kad lodes nekapā stumbru, tās, spalgi spindzēdamas, ar drausmīgu precizitāti iecērtas zemē turpat pa labi vai pa kreisi. «Tā bija vienīgā reize manā mūžā,» vē­lāk Kolēns atzinās, «kad es vēlējos sarauties vēl ma­zāks.»

Kā mums stāstīja saņemtie gūstekņi, Vilmēns pir­majā brīdī pēc tam, kad bulta bija ķērusi bazukas lā­diņu pienesēju, ļoti nobijies, saprazdams., ka viņiem aizmugurē arī atrodas pretinieks. Bet, tā kā tas uz šāvieniem nav atbildējis, Vilmēns atskārtis, ka ienaid­nieks ir neapbruņots, un nolēmis to izdabūt laukā no patvēruma aiz kastaņkoka. Viņš pavēlējis diviem ve­terāniem aizrāpties līdz piekalnei un apiet pretinieku no labās puses, kamēr četri no viņa labākajiem strēl­niekiem to turējuši zem šauteņu uguns, neļaudami piecelties. Tikko veterāni parāpušies pāris metru, Vil­mēns tomēr pārdomājis un pasaucis tos atpakaļ. «Pa­gaidiet,» viņš teicis «es pats samalšu šo zelli kot­letēs,» — un piecēlies. Jādomā, Vilmēns ar šādu lētu gājienu gribējis veterānu acīs atjaunot savu iedragāto autoritāti, jo nevarēja būt vairs nekādu šaubu, ka Mal­vilas pils nebūs tik viegli ieņemama.

Vilmēns piecēlies, un, tā kā visi viņa vīri gulējuši, barveža augums uzreiz šķitis it kā varonīgāks. Droša un veiklā solī, ar pistoli aiz jostas, šauteni rokā turē­dams, viņš aizlavījies pa nogāzi, lai tuvotos apdegu­šajam koka stumbram no sāniem. Daudz drosmes šā­dai izrīcībai nav vajadzīgs, jo Kolēns nespēj atšaudī­ties, bet no mums Vilmēnu pasargā klints atradze.

Ervē un Moriss līdz šim Vilmēnu nevarēja redzēt, tāpat kā pārējos viņa bandas vīrus. Bet, tikko Vilmēns pieceļas un dižodamies vingrā solī iziet uz nolaidenā ceļa, viņš abiem kļūst par labu mērķi. Ervē vēl aizvien gaida Kolēna signālu un tikai noskatās uz savu bijušo barvedi (vēlāk viņš mums lieliski atdarina tā brašo gaitu), bet Moriss, kura saltais naids ir daudz sīvāks, tūlīt ņem viņu uz grauda, ar šautenes stobru izseko bramanīgajam gājējam un, kad Vilmēns apstājas un piemet ieroci plecam, Moriss, uz pretinieka deniņiem notēmējis, izšauj.

Vilmēns sabrūk ar sašķaidītu galvaskausu. Viņu no­šāvis jaunkareivis, kuru pats vēl pirms kāda mēneša apmācījis šaušanā no balsta. Pret apdegušo stumbru vērstā šauteņu uguns apklust, un Kolēns ielec sava ierakumā. Tur viņu gaida kara šautene. Drošā aizsega viņš atklāj uguni. Kolēns ir labs strēlnieks. Ātri un precīzi šaudams, viņš vienu pēc otra ar divām lodēm nogulda vēl divus Vilmēna vīrus.

Dažu sekunžu laikā stāvoklis ir krasi pārmainījies. 2ans Feiraks — vēlāk gūstekņi stāstīja, ka viņš nepa­visam neesot bijis sajūsmināts par karagājienu pret Malvilas pili — dod atiešanas signālu. Tomēr preti­nieks tikai atkāpjas, nevis bēg. Pret Kolēna ierakuma malu brāžas ložu šalts, piespiezdama viņu noliekt galvu. Kad Kolēns to atkal paceļ, ienaidnieks ir pazu­dis, paņemot līdzi bazuku, tās šāviņus un kritušo šau­tenes.

Kolēns izgrūž uzvarošu pūces brēcienu. Nekad šis putns man nebija sagādājis tādu prieku. Tagad es zinu, ka ienaidnieks ir prom un vismaz Kolēnam nekas ļauns nav noticis.

Es uzsaucu Tomā atvērt vārtus un pats pa kāpnēm brāžos no mūra lejā tik strauji, ka gandrīz vai pa­kritu un pēdējie pieci pakāpieni man jānolec. Ar smagu blīkšķi triecos pret zemi un tūlīt metos skriet uz zirgu novietni. Meisonjē joņo man nopakaļ. Pāri plecam es viņam uzsaucu:

—   Tu ņem Meluzīni!

Skriedams es aizbīdu šautenes drošinātāju un uz­metu ieroci plecā. Evelīna jau izdzirdējusi manu balsi un iznāk no staļļa, vezdama sev līdzi Morgānu. Es sa­tveru pie pavadas Amarantu, bet tā nemierīgi palecas sāņus. Apvaldu savu uztraukumu, noglaudu ķēvīti un mierīgā balsī pasaku viņai dažus vārdus. Tagad Ama­ranta vairs nekādas grūtības nesagādā, bet nonākusi pie sašķaidītajiem palisādes vārtiem, tos aposta, tad apstājas kā zemē iemieta, atsperas ar priekškājām un, krēpēm noplīvojot, uzmet galvu gaisā, kaklu spītīga lokā izliekdama. Acumirklī man nosvīst seja. Es taču pazīstu Amarantu un tās ietiepību!

Man par lielu pārsteigumu un atvieglinājumu, pie­tiek ar dažiem pavadas pierāvieniem un mēles šmakstu, lai ķēvīte nomierinātos. Bet, kad Amaranta iet tālāk, tai nepretodamās seko arī abas pārējās ķēves.

Tikko pagūstu uzmest acis četriem kritušajiem ban­dītiem un ievērot, ka pretinieks aiznesis sev līdzi viņu šautenes, kad parādās mūsu puiši, kuri bija atradušies zemnīcā un ierakumā turpat blakus. Viņi atskrien pie­sarkuši, aizelsušies, satraukti. Es viņus apskauju, taču sarunām un prieka apliecinājumiem pašreiz nav laika. Palīdzu Morisam uzrausties uz zirga Meisonjē aizmu­gurē, tāpat arī Ervē, kurš man liekas krietni smagāks un tāpēc jās uz viena zirga ar Kolēnu. Tajā pašā mirklī ieraugu, ka Kolēns sev kaklā uzkarinājis ne tikai šau­teni, bet arī loku, kurš salīdzinājumā ar puiša sīko augumu izskatās milzīgi liels, jo sniedzas tālu pāri viņa galvai.

—   Met nost loku! Mežā tas tevi tikai traucēs!

—   Nē, nē! — aiz lepnuma piesarcis, attrauc Kolēns.

Kad es grasos kāpt zirgam mugurā, atceros, ka esm'u

aizmirsis valgus. Eh, atkal jāzaudē krietns brīdis, ka­mēr tie sameklēti!

—   Evelīna, tu jāsi mums līdzi!

—   Es?

—   Jā. Tev būs japieskata zirgi.

Meitene ir tik pārsteigta, ka aiz prieka pārvēršas akmens tēlā. Es viņu satveru pie vidukļa un gandrīz sviešus uzsviežu Amarantai mugurā, bet pēc tam pats iesēžos seglos aiz Evelīnas. Kolīdz esam aizjājuši līdz meža takas sākumam, es pagriežos atpakaļ un, ar roku pret Amarantas muguru atbalstījies, klusā balsī brīdinu Kolēnu:

— Piesargi savu loku. Mēs laidīsim auļos.

—   Neraizējies! — Kolēns atbild neparasti brašā uz­varētāja balsī.

Sajā brīdī es vēl nezinu, kāda loma Kolēnam bijusi nupat notikušajā kaujā, bet no viņa balss noprotu, ka nekāda niecīgā tā vis nav.

Amaranta jau divas dienas nebija izvesta izjādē. Tāpēc ķēvīte nav skubināma, tā pati deg nepacietībā izlocīt slaidās kājas. Ar saviem lieliem sajūtu zirga trauksmes brīnumaino sparu, un seju man apskalo spirdzinošā gaisa šalts. Manu roku saturētā Evelīna aiz sajūsmas vai pamirusi. Meitene zirgā sēž lieliski, viegli pie seglu loka turēdamās. Kad es pieliecos, lai izvairītos no kāda zara, zem mana svara viņa saplok uz priekšu, noņem rokas no segliem un atbalstās pret Amarantas kaklu. Ķēvītes plīvojošās krēpes ir gandrīz tikpat gaišas kā Evelīnas garie mati, kas aizvijas man gar kaklu. Nav neviena cita trokšņa — tikai pakavu dobjo klakstu ritms un zirga platās krūtežas pašķirto lapu šalkoņa, lokanajām atvasēm noslīdot gar kājām.

Aiz mums jau dobjāk dun pārējo zirgu pakavi, jo mu­gurā tiem smagākas nastas.

Morgāna un Meluzīne darbojas kā rūpīgi noskaņoti mehānismi. Bet Amaranta — tā ir uguns, asinis, tāles skurbums. Esmu ar viņu saplūdis nedalāmā vienībā, pats pārvērties zirgā, un Amarantas kustības ir arī manējās. Evelīna spalviņas vieglumā šūpojas tanī pašā rakstā. Uri mani apdvesmo nebijusi trauksmes, pilnestības un spēka izjūta. Es traucos, juzdams manām krū­tīm piepjokam Evelīnas sīko augumiņu, es traucos pre­tim ienaidnieka iznīcināšanai, Malvilas pils drošības nosargāšanai, Larokas pakļaušanai. Šobrīd mani ne­spēj skart ne vecums, ne nāve. Es traucos. Un man gri­bas aiz līksmes uzgavilēt.

Pamanu, ka esmu aizsteidzies tālu priekšā pārējiem, un sāku bažīties, ka abas ķēvītes, neredzēdamas vairs Amarantu, varētu zviegt un tādējādi mūs nodot. Kādā pakalnā es pāreju uz rikšiem. Tas nemaz nav tik viegli, jo Amaranta ar savām vingrajām kājām labprāt vēl turpinātu šķaidīt čagano augsni. Pakalna virsotnē taka nogriežas taisnā leņķī sāņus, un es apstājos, lai no­pakaļ auļojošie zirgi mūs nepazaudētu no acīm. La­bajā pusē man pāri galvai slejas milzu papardes, un cauri to robotajām lapām tālu lejā es ieraugu Laro­kas ceļa palso lentu, bet uz tās pēkšņi no kāda līkuma kā sauja graudu ašā solī izbirst Vilmēna vīru bariņš. Jau saredzams, ka vairāki no tiem nes divas šautenes.

Kad Kolēns un Meisonjē mūs panāk, es viņiem dodu zīmi klusēt un ar roku norādu uz tuvojošos ienaid­nieku. Elpu aizturējuši, mēs vairākas sekundes caur paparžu lapām vērojam vīrus, kurus grasāmies noga­lināt.

Meisonjē ar Meluzīni piejāj cieši blakus Amarantai un, pieliekdamies man klāt, tikko dzirdamā balsī no« čukst:

—  Viņu ir septiņi. Kur palicis astotais?

Tas ir tiesa. Es saskaitu, un arī man iznāk tikai sep­tiņi.

—  Droši vien atpalicis.

Es atkal palaižu Amarantu auļos, šoreiz gan visai mērenos. Tā jāju labu brīdi, jo biju ievērojis, ka abas pārējās ķēvītes nogurušas, turklāt trauksmes skurbums manī jau aprimis. Uzvarai nav vairs tā abstraktās sa­jūsmas reibinājuma, kas mani bija aizrāvis. Tagad tā parādās šo nabaga nogurušo vīru izskatā, kuri svīz­dami un aizelsdamies velkas pa Larokas ceļu.

Ir sasnifegta mana pēdējā atzīme meža takas malā. Pamanu to brīdī, kad atsējums jau tiek izjaukts. Tā, šeit jānokāpj no zirgiem.

—   Evelīna, vai redzi mazo klajumiņu? Tajā paliksi tu ar zirgiem.

—   Ar visiem trim? Vai drīkst tiem sasiet pavadas kopā?

Noliedzoši papurinu galvu. Klāt jau arī abas pārē­jās ķēvītes. Jātnieki nokāpj no zirgiem, un es Kolēnam un Meisonjē parādu, kā zirgam uz kakla atsaitējama pavada, lai tas nesapītos.

—   Vai abas ķēvītes atstāsi vaļā? — Meisonjē ap­jautājas.

—   Tās nekur tālu no Amarantas neaizies, bet Eve­līna turēs Amarantu pavadā. Kolēn, parādi puišiem, kā nokļūt pie ceļa.

Visi aiziet, bet es brīdi uzkavējos, lai Evelīnai pa­skaidrotu, kas darāms, ja Amaranta sāktu niķoties, — tādā gadījumā jākāpj tai mugurā un jāapjāj neliels lī­kums.

—   Vai es, Emanuel, drīkstu tevi noskūpstīt?

Es pieliecos, bet tieši šajā mirklī — tas ir Amarantas iemīļotākais paņēmiens — ķēvīte ar galvu no mugu­ras pagrūž mani. Es uzkrītu virsū Evelīnai, taču pa­gūstu vēl noturēties uz elkoņiem. Mēs abi esam tik saspringti, ka pat neiesmejamies. Es pieceļos. Arī Eve­līna dara to pašu. Pavadu viņa nav vaļā palaidusi. Meitenes seja kļuvusi manāmi vecāka, un tajā viežams satraukums.

—   Nenogalini viņus, Emanuel, — viņa klusā balsī saka. — Savā aicinājumā tu taču solies saudzēt viņu dzīvības.

—    Paklausies, Evelīna, — es ierunājos, ar pūlēm apvaldīdams balsi. — Viņu ir astoņi vīri, turklāt labi apbruņoti. Ja es uzsaukšu, lai viņi padodas, tie var nepaklausīt un uzsākt kauju. Ja tā notiek, tad ļoti iespē­jams, ka no mums kāds tiek nonāvēts vai ievainots. Vai tu gribi, lai es ielaižos uz tādu risku?

Evelīna noliec galvu un neatbild. Es aizeju, meiteni nenoskūpstījis, bet pēc dažiem metriem pagriežos atpa­kaļ un pamāju viņai ar roku. Evelīna man tūlīt atbild. Maza un trausla viņa stāv meža klajumiņā starp lie­lajiem dzīvniekiem, no kuru mugurām ceļas garaiņi, ar mazo duncīti pie jostas, bet matos viņai zibsnī saules stars. Sī ainava ir tik miermīlīga, ka man, aizejot, lai komandētu sagaidāmo slaktiņu, uz brīdi sažņaudzas sirds.

Puiši mani gaida kraujas malā. Es paskaidroju, kā rīkoties. Saut tikai pēc mana signālā, ko došu ar garu svilpienu. Uguns pārtraukuma pavēle ir cits citam se­kojoši trīs īsi svilpieni. Vēlreiz atgādinu mūsu spēku izvietojumu. Abi koki ar novilkto stiepli, pie kuras ka­rājas aicinājums, atrodas apmēram ceļa taisnā posma vidū. Mēs ar Kolēnu ieņemsim pozīcijas metrus div­desmit pirms plakāta, Kolēns ceļa viņā pusē, bet es

šajā. Meisonjē un Ervē noslēpsies pārdesmit metru aiz plakāta, pirmajam paliekot šajā pusē, bet Erve — pār­ejot uz ceļa otru malu.

Ātri mēs ieņemam katrs savu vietu. Lamatas aizcērtas. Ce|a posms starp abām augstajām krantlm atro­das zem mūsu krustuguns. Pretiniekam atkāpšanās nogriezta. Tāpat tam nav iespējams izrauties uz priekšu.

Es un Kolēns, kuru no manis šķir tikai Larokas ceļš, varam sazināties ar zīmēm. Sakariem ar vairāk nekā četrdesmit metrus attālo Meisonjē esmu paturējis pie sevis Morisu, kurš vajadzības gadījumā aizskries pie viņa, bet Meisonjē savukārt rīkojumus nodos savam pāriniekam Ervē ce|a viņā pusē.

Mēs gaidām. Stiepli, kurā uzkarināts plakāts, ne­viens nav aizticis. Vilmēna vīri, kuriem droši vien nav bijis līdzi knaibļu, šorīt izgājuši cauri tai pa apakšu. Pēc dažām minūtēm viņi atkal būs klāt. Nav jūtama ne mazākā vēja pūsma. Nekustīgi saulē mirdzēdams, šķērsām pāri ceļam nokarājas plakāts. Ja man līdzi būtu binoklis, es varētu izlasīt paša izkrāsotos burtus. Prātā nāk Evelīna. Patiesi, apšaut Vilmēna vīrus kā trušus tieši zem tā paša plakāta, kurā esmu viņiem solījies saglabāt dzīvību, — tā ir rūgta ironija. Tomēr tieši Evelīna ir viens no iemesliem, kuru dēļ man tie jāiznīcina. Es taču nedrīkstu aizmirst, kas ar meiteni notiktu, ja viņiem izdotos ieņemt Malvilas pili.

Zeme, uz kuras guļu, vēl ir salta, bet galvu, plecus un rokas no augšas jau silda saule. Uz elkoņiem balstī­damies, Moriss izstiepies tepat blakus. Viņa paradums klusēt un nekustēties man patīk. Viņš nevienu ne ar ko neapgrūtina, pat ar savu klātieni ne. Pieliekuši. divus mazus krūmeļus, kuri mūs traucēja, mēs, neviena vārda nepārmīdami, guļam un gaidām. Mums pārre(izams ceļa posms kādu sešdesmit metru garumā starp abiem likumiem. Kolēnam tas pārskatāms garākā ga­balā, tādēļ ka viņš atrodas uz otrā likuma hordas un pagriezies var pārskatīt vēl trīsdesmit metru garu posmu, kurš mums nosegts.

Pirmais troksnis, kuru es izdzirdu, izraisa manī iz­brīnu. Tā ir dīvaina žņerkstoša skaņa un, liekas, nāk aizvien tuvāk. To nevarētu būt izraisījis neviens dzīv­nieks, jo tā šķiet tīri mehāniska un atgādina akas ķēdes žvadzēšanu, nolaižot vai izvelkot spaini. Tikai pārtraukumi ir pārāk regulāri.

Uzmetu skatienu Morisam un izbrīnā saraucu uz­acis. Moriss pieliecas man pie auss:

— Liekas, velosipēda ķēde?

Viņam taisnība. Un, mazliet padomājis, es sāku ba­žīties, vai tikai tas nav Bebelas velosipēds, ko viņš bija paslēpis kaut kur Malvilas pils tuvumā, bet kuru mēs nevīžojām sameklēt. Ja tā būtu, tad mēs esam izda­rījuši lielu kļūdu un tūlīt mums vajadzēs par to sa­maksāt.

Kad lejā no pirmā līkuma iznirst vientuļš augums, man Morisam nekas nav jāvaicā, jo es šo cilvēku jau pazīstu pēc Ervē apraksta. Vīrs ar melnajām vienlaidu uzacīm pāri visai pierei ir Zans Feiraks. Kamēr brau­cējs grūtā piepūlē min pedāļus augšup pa stāvo ceļu, es pamanu bazukas stobru, ko viņš piesējis pie velo­sipēda rāmja. Smagajā braucienā pret kalnu viņš tikai logu Jogiem virzās uz priekšu. Nav izslēgts, ka viņam vajadzēs nokāpt no velosipēda un nākt kājām. Tā­tad pagaidām mums vēl laika diezgan.

Laika diezgan — bet kādam nolūkam? Seja man pār­plūst ar sviedriem. Feiraks ir jaunais bandas barve­dis. Turklāt, pēc Ervē vārdiem, viņš ir apņēmīgs un nežēlīgs cilvēks. Viņu nedrīkst atstāt dzīvu. Bet, ja es uz viņu šaušu, tas būs brīdinājums pārējiem bandas locekļiem, kuri kāda kilometra attālumā kājām nāk pa šoseju. Izdzirdot šāvienu, viņa vīri aizbēgs no ceļa pamežā un — kas to lai zina? — vēl uzies Evelīnu un mūsu zirgus. Vispār mežā iet zudumā priekšrocī­bas, kādas mums ir šeit, slēpnī, — tur mums pie­ciem būtu jācīnās pret septiņiem bandas vīriem, un, kāds būtu iznākums, tas grūti pasakāms.

Kā jau es biju paredzējis, Feiraks, nonācis līdz pla­kātam, nokāpj no velosipēda un saliecies iziet pa stiep­les apakšu. Viņš ir drukna auguma, īsām kājām, ple­cīgs, ar drūmu un bargu seju. Viņu redzēdams, es ar šausmām atceros baismīgās slepkavības Kursežakas fermā. Taču citas izejas nav — neraugoties uz visiem Feiraka noziegumiem, neraugoties uz to, ka viņa rokās ir bazuka, viņš jāpalaiž garām neskarts. Barvedis bez bandas ir mazāk bīstams nekā seši vajāti vīri, kuri cī­nās par savu dzīvību.

Tagad Feiraks ir tepat līdzās. Mūs šķir tikai kraujas augstums. Viņš uzkāpj uz Pužesa vecā velosipēda, un atkal atsākas apnicīgā, griezīgā ķēdes žņerkstēšana. Tūlīt Feiraks būs ceļa līkumā un es viņu pazaudēšu no acīm. Turu savu springfīldu sažņaugtās rokās. Uz ieroča laides lāse pēc lāses pil mani sviedri.

Feiraks nonācis jau ceļa līkumā un pazūd no mana redzes lauka. Bet tad viss norisinās tādā ātrumā, ka es neticu savām acīm. Ieraugu, ka ceļa otrā pusē Ko­lēns pieceļas visā augumā, gluži kā treniņos pastiepj kreiso kāju uz priekšu, pēc visiem likumiem uzvelk loka stiegru un rūpīgi notēmē. Nosvelpj bulta, un pussekundi vēlāk dzirdams kritiena blīkšķis. Es nekā nere­dzu, bet Kolēnam ceļa pagrieziens pārskatāms. Viņš no krūmiem priecīgi māj man ar rokām. Bet es stāvu ar pavērtu muti,"

Esmu gandrīz ar mieru apgalvot, ka Kolēns ir ģē­nijs un ka man bijusi taisnība, piedodot viņam visas aušības, par ko Tomā ne reizi vien izsacījis pārmetu­mus. Pagaidām es vēl nezinu, ka Kolēns Malvilas pils mūru piekājē pametis ierakumu, tur atstādams arī šau­teni, lai uzticētu savu dzīvību iemīļotajam lokam. Maigi izsakoties, mēs to varētu nosaukt par aplamu izrīcību. Tomēr arī vēlāk, kad es visu uzzināju, mana cieņa pret loku, kas bija radusies «Dīķu» ekspedīcijas laikā, tomēr palika nesatricināta, un es to joprojām uzskatīju par drošu un klusu, slēpnī jo sevišķi noderīgu ieroci.

Mazpamazām es nomierinos. Tātad astotais vīrs bijis Feiraks. Neviena atpalicēja, pretēji manām domām, ne­bija bijis. Feiraks drosmīgi brauca savu atkāpjošos vīru priekšgalā. Manuprāt, tālu no tiem atrauties viņš ne­varēja, jo ceļā no Malvilas uz Laroku ir ne mazums stāvu kāpumu. Tātad manā rīcībā ir tikai nedaudz mi­nūšu. Tomēr laiks velkas gausi. Guļu uz vēdera papar­dēs, Moriss turpat man blakus.

Beidzot viņi ir klāt. Viņi nāk izklaidus, pietvīkuši, nosvīduši, aizelsušies, puszābakiem pret ceļa segumu klaudzot. Noskatos uz viņu laucinieciskajām sejām un sarkanajām rokām, vēroju viņu tūļīgo gaitu — apkau­šanai lemti cilvēciņi visos karos kopš laika gala, arī pašreiz notiekošajā. Ja Peisū būtu šeit, viņam droši vien liklos, ka jāšauj pašam uz sevi.

Trīs vīri nāk pa priekšu, un, manuprāt, tie ir diez­gan žirgti. Ar dažu metru atstarpi seko divi citi, bet attālāk jau gurdi čāpo pārējie. Saskaņā ar mūsu lē­mumu, nāve lemta priekšgalā nākošajiem un nopakaļus palikušajiem. Visspēcīgākajiem un visvājākajiem.

Paceļu svilpi pie lūpām, bet vaigu piespiežu pie šau­tenes laides. Ar Kolēnu esam norunājuši, ka šausim pārmaiņus, lai abi netēmētu uz vienu un to pašu mērķi.

Es šaušu uz priekšgalā nākošajiem ceļa pretējā malā, un viņš rīkosies gluži tāpat, tādējādi mēs nosegsim katrs vienu ceļa pusi. Morisam ir brīva izvēle. Tālāk aiz mums noslēpušies Meisonjē un Ervē ceļu apšaudīs līdzīgā kārtā.

Es nogaidu, kamēr grupas pirmie vīri pagājuši jau garām plakātam. Kad to sasnieguši abi vidējie, es dodu garu svilpes signālu un tūlīt arī izšauju. Šāvieni norīb gandrīz vienlaicīgi, saplūzdami kopējā detonācijā. Vienīgi Meisonjē karabīnes mazāk spēcīgais un sausākais blīkšķis drusku aizkavējas. Pieci vīri nokrīt. Viņi nenogāžas uzreiz, kā tas parasti redzams filmās par karu, bet saļimst lēnām, kā pagausinātos kadros. Divi vidējie, kas palikuši neskarti, nemaz nemēģina krist pie zemes, bet paliek stāvam, neapjēgdami, kas būtu darāms. Tikai pēc vairākām sekundēm viņi atto­pas pacelt rokas. Un ir jau arī laiks. Es signalizēju ar trim īsiem svilpieniem. Viss beidzies.

Pagriezies pret Morisu, es klusā balsī apjautājos:

—   Kas ir šie divi zeļļi?

—   Mazais plikpauris ar vēderiņu ir pavārs, vārdā Birs. Vājais — Zanē, Vilmēna raitnieks.

—   Vai viņi ir rekrūši?

—   Jā, abi divi.

Pats vēl nerādos, bet skaļā balsī uz ceļa stāvoša­jiem vīriem uzsaucu:

—   Seit runā Emanuēls Kants, Malvilas abats. Bir, Zanē! Savāciet savu biedru šautenes un pieslieniet tās pie ceļmalas krants!

Abi gūstekņi ir jauni puiši. Viņi stāv drūmā neiz­pratnē, kā pārakmeņojušies, ar drebošām rokām, bāli, neraugoties uz iedegumu. Manu balsi izdzirdējuši, viņi satrūkstas un izslien galvas. Uz abām stāvajam nogā­zēm, kas ietver ceļu, nepakustas ne lapiņa. Apmulsumā viņi skatās uz visām pusēm, uzmezdami acis pat ma­nam plakātam, it kā balss nāktu no turienes. Kā gan es varētu būt šeit, ja nule vēl biju ielenkumā Malvilas pilī! Turklāt es viņus saucu vārdā!

Gausām kustībām, vilcinādamies viņi paklausa pa­vēlei. Daži nošautie uzkrituši virsū savām šautenēm — lai tās atbrīvotu, līķi jāpaveļ sāņus. Ievēroju, ka viņi to dara ļoti saudzīgi, izvairīdamies iekāpt satecējušajās asins paltīs. Kad kritušo šautenes savāktas, es atkal ar Irltn svilpieniem dodu signālu. Pēc tam pa nogāzi nošļūcu lejā uz ceļa. Moriss man tūlit seko. To pašu dara Kolēns un metrus četrdesmit tālāk arī Ervē un Meisonjē.

Strupā balsī pavēlu gūstekņiem salikt rokas aiz pa­kauša. Tie mirklī paklausa. Redzu, ka Meisonjē rūpīgi pārbauda visus piecus kritušos, lai pārliecinātos, vai tie patiešām ir miruši. Esmu viņam pateicīgs, jo es pats to būtu darījis ļoti nelabprāt. Neviens nesaka ne vārda. Lai gan es nepārtraukti svīstu, kājas man ir aukstas un notirpušas. Paejos dažus soļus pa ceļu. Taču nekur tālu. Visur asins paltis. Es noskatos uz tām un jūtu sāju, šķebinošu smaku. Uz ceļa zilgani bālā seguma asinis šķiet koši sarkanas. Taču es zinu", ka drīz vien tās sarecēdamas nomelnēs. Ir gan cilvēki neizprotami radījumi! Tik dārgās asinis agrākajā pa­saulē tika iedalītas grupās, rūpīgi vāktas un uzkrātas, bet tajā pašā laikā ar tām nesaudzīgi slacīja zemi. Noskatos uz kritušajiem jaunekļiem. Viņi guļ asins peļ­ķēs, taču tuvumā nav manāma neviena muša, neviens kukainītis. Izliets tik daudz koši sarkanas asins, bet nevienam — pat ne kukaiņiem — tā nav vajadzīga.

—   Abata kungs, — pēkšņi ierunājas kalsenākais gūs­teknis.

—   Uzrunā iztiec bez šā «abata kunga»,

—   Vai es drīkstu nolaist rokas? Atvainojiet, bet man tūlīt būs jāvemj.

—   Ej vien, puis.

Grīļodamies viņš aizmeimuro sāņus, noslīgst uz ce­ļiem un ar abām rokām atbalstās pret zemi. Redzu viņa muguru krampjaini raustāmies, un mani pašu bezmaz sāk šķebināt. Sapurinos.

—   Ervē, pievāc velosipēdu un bazuku. Un pārlieci­nies, vai Feiraks ir miris.

Pievēršos gūstekņiem, atļauju tiem nolaist rokas un apsēsties. Tas viņiem ļoti nepieciešams. Mazais plik­pauris ar vēderiņu ir pavārs Birs. Viņam ir dzīvas, šķelmīgas melnas acis. Neveiklais tūļa, kuram bija sameties nelabi, ir Zanē. Viņi blenž manī ar māņticīgu cieņu.

Uzzinu no viņiem daudz jaunumu. Vakarrīt no sa­ņemtā naža dūriena miris Armāns. Vilmēns tūlīt pēc ievākšanās pilī no turienes padzinis Zozefu, jo nav vēiejies, ka viņu apkalpo sieviete. Ēdienu gatavojis Birs, bet uz galda to pasniedzis Zanē. Gasels pēc Vilmēna ierašanās pili atstājis brīvprātīgi, jo bijis sašutis par Lanuaija nogalināšanu.

Negribu ticēt savām ausīm. Lieku gūstekņiem atkār­tot šo ziņu. Bravo nabaga hermafrodītam! Kas to būtu domājis, ka viņš tik drosmīgs!

—    Tas jau nenotika tikai nogalinātā miesnieka pēc vien, — Birs paskaidro. — Gasels neatzina arī citas «pārmērības».

—   Pārmērības?

—   Nuja, daždažādas varmācības, — Birs piebilst. — Tā viņš tās dēvēja.

Atgriežas Ervē, stumdams velosipēdu ar uzsieto ba­zuku. Melnās bārdiņas nenosegtā sejas daļa viņam bāla, vaibstos jaušams gurdenums. Pieslējis velosipēdu pie kraujas ceļmalā un atbrīvojies no liekās šautenes, viņš pienāk klāt.

—       Feiraks nav miris, — Ervē nespodrā balsī saka. — Viņš ļoti mokās. Lūdza man ūdeni.

—   Nu, un tad?

—   Ko lai es daru?

Es noskatos uz Ervē.

—       Tas taču pavisam vienkārši. Ar automobili aiz­brauc uz Malžaku, no turienes piezvani uz slimnīcu, lai atsūta ātrās palīdzības mašīnu. Bet nākamo svēt­dien mēs ievainoto apciemosim un aiznesīsim viņam apelsīnus.

Jocīga lieta — lai gan esmu pārskaities, taču, izru­nājot visus šos ar pagājību saistītos vārdus, es jūtu, ka man uzmācas skumjas.

Ervē noliec galvu un ar kurpes purnu sāk švīkāt ceļa asfaltu.

Mums pienāk klāt Moriss.

—       Es to izdarīšu, — viņš saka, nolūkodamies manī ar savām puspievērtajām spoži melnajām acīm. Re­dzams, Moriss neko nav aizmirsis. Ne savu draugu Renē, ne Kursežakas fermu.

—   Nē, nē, es pats, — it kā atmozdamies saka Ervē.

Viņš noņem šauteni, kas karājas siksnā uz pleca, un

aiziet platiem, aizvien stingrākiem soļiem. Es labi sa­protu, kas noticis: Feiraks palūdza viņam ūdeni. Un kopš šā brīža iedarbojās cilvēciskā dzīvnieka instinkts. Feiraks kļuva tabu.

Pievēršos atkal gūstekņiem.

—        Precizēsim vēlreiz. Tātad Armāns ir miris, Zo­zefa padzīta, Gasels aizgājis pats. Bet kurš no agrāka­jiem iedzīvotājiem palicis pilī?

—   Filbērs taču, — Birs paskaidro.

—   Un Filbērs ēda pie viena galda ar Vilmēnu?

—   Nuja.

—    Neraugoties uz to, ka Lanuaijs nogalināts? Ne­raugoties uz «pārmērībām»? Saki, Zanē, tu taču apkal­poji pie galda …

—     Filbērs sēdēja pie galda starp Vilmēnu un Bebelu, — Zanē paskaidro, — un viss, ko es varu sacīt. Ir tas, ka viņš bija viens no pirmajiem ēšanā, dzeršanā un visādās līksmēs.

—   Viņš uzdzīvoja?

—    Jā, jo sevišķi ar Vilmēnu. Abi divi bija lielos draugos.

Tagad stāvoklis Larokā man jau rādījās pavisam citā gaismā. Un ne tikai man. Redzu, cik vērīgi ieklau­sās Kolēns, un arī Meisonjē seja ir pavisam sadrūmusi.

—    Paklausies, Zanē, es tev uzdošu joti svarīgu jau­tājumu. Atbildi man tikai tīru patiesību. Un nekādā ziņā itin neko nepārspīlē.

—   Es klausos.

—    Kā tu domā — vai Filbērs uzkūdīja Vilmēnu uz­brukt Malvilas pilij?

—    Nuja, tas jau skaidrs kā diena! — Zanē nevilci­nādamies atbild. — Es pats to savām ausīm tiku dzir­dējis.

—   Piemēram?

—    Viņš aizvien klāstīja, ka Malvilas pils neesot ne­kāds spēcīgais cietoksnis, bet bagātību tur bez sava gala.

«Bez sava gala» — tas ir labi sacīts. Filbēram no uzbrukuma Malvilai būtu divējāds labums: viņš atbrī­votos no Vilmēna aizbildniecības Larokā un būtu iznī­cinājis mūs. Diemžēl Filbēra sadarbība ar Vilmēnu da­žādās noziedzībās grūti pierādāma, jo neviens no larokiešiem nebija piedalījies viņu kopējās dzīrēs.

Norīb šāviens, kurš liekas neparasti spalgs, taču tajā pašā laikā mani it ka atvieglo. Tādu pašu atvieglojuma sajūtu es redzu pavīdam Meisonjē, Kolēna, Morisa un pat šodienas gūstekņu sejās. Varbūt viņi jūtas lielākā drošībā tagad, kad pēdējais no Feirakiem ir miris?

Atgriežas Ervē. Rokā viņš nes jostu, pie kifras mak­stī piestiprināts revolveris.

—   Tas ir Vilmēna revolveris, — Birs saka. — Fei­raks to pievāca un tikai tad deva pavēli atkāpties.

Paņemu šā bandas vadoņa ieroci. Man nav nekādas patikas to nēsāt. Vaicājoši paskatos uz Meisonjē, bet redzu, ka arī viņš to nevēlas. Bet es gan zinu kādu, kuram šis ierocis sagādās lielu prieku.

—   Revolveris pienākas tev, Kolēn. Tu taču pieveici Feiraku.

Aiz satraukuma piesarcis, Kolēns ap savu tievo vi­dukli vīrišķīgi apjož siksnu ar revolveri. Pamanu, ka Moriss pavīpsnā un viņa acis šķelmīgi nodzirkstī. To­brīd es vēl nezināju, ka Vilmēnu nošāvis viņš. Vēlāk, kad to uzzināju, biju viņam pateicīgs par klusēšanu un piekāpību.

Tālāk es īsi izrīkoju:

—    Lai gūstekņi aprok kritušos un savāc munīciju. Es atgriezīšos Malvilā pēc pajūga. Kolēns nāks man līdzi, bet Meisonjē paliks uzraudzīt kritušo apbedīšanu.

Kolēnu negaidīdams, es raušos augšup pa nogāzi. Kolīdz mani nosedz pameža krūmājs, metos skriešus. Tūlīt jau klāt mazais klajumiņš. Evelīna ir tur, viņas galva tikko sniedzas līdz Amarantas pleciem. Meitenes acis nolūkojas manī ar tādu laimes mirdzumu, ka jūtos dziļi aizkustināts. Viņa metas manās skavās, un es cieši jo cieši viņu pieglaužu. Mēs nerunājam ne vārda. Taču abi saprotam, ka neviens no mums nepārdzīvotu otra nāvi.

Nobrīkšķ zari, nošalc lapas. Tas ir Kolēns. Es atrai­sos no meitenes rokām un saku: «Tu jāsi ar Morgānu.» Vēlreiz paskatos uz viņu un uzsmaidu. īsi, taču uezgala prieka pilni ir šie laimes mirkļi.

Uzlēcu seglos, atļaudams arī Evelīnai to paveikt pa­šas spēkiem. Viņai tas sokas apbrīnojami ātri un veik­smīgi. Lai vieglāk aizsniegtu kāpsli, meitene pat ne­meklē celmu, tāpat nenostāda zirgu pie kāda paugurīša, kā to dara Kolēns. Tiesa, viņš gan ir smagi ap­krāvies ar ieročiem — mugurā šautene un loks, pāri pleciem uzkarināts pašdarināts bultu maks, ap vidukli josta ar Vilmēna pistoli, kaklā binoklis, ko viņš «aiz­mirsis» man atdot. Tā kā mežs šeit saaudzis jo biezs, es sākumā jāju soļos, lai pasaudzētu Kolēna loku. Morgāna nāk tūlīt aiz manis, ar purnu gandrīz pieskarda­mās mana zirga krustiem. Taču Amaranta, kas tik ne­ganti nikna uz vistām, nekad nav spērusi citiem zir­giem. Lielākais, tā otram iekož plecā, lai parādītu savu pārākumu. Jūtu, ka Evelīna noskatās uz mani. Pa­griežos seglos atpakaļ un redzu viņas acīs jautājumu. Es saku:

— Divus mēs saņēmām gūstā.

Bet pēc tam laižu Amarantu auļos. Pils tuvumā no slēpņa priekšposteņa sardzē iznirst Peisū ar rūpju pilnu seju. Es viņam uzsaucu: «Mēs visi esam dzīvi un ve­seli!» Peisū aiz prieka ieaurojas un savicina gaisā pa­celto šauteni. Amaranta izbīstas un pacērtas sāņus. Morgāna dara to pašu, un arī Meluzīne palecas, izmez­dama no segliem Kolēnu, kurš paliek jāteniski ķēvī­tei uz kakla. Viņš turas, ar abām rokām krampjaini krēpēs ieķēries. Par laimi, Meluzīne, redzēdama abus pārējos zirgus apstājamies, arī pati apstājas. Tagad Kolēns var atrausties atpakaļ seglos, ko viņš dara visai komiskā kārtā — ar dibenu satausta seglu loku, tad paslej savu pakaļpusi augšup un atkrīt tajos. Mēs visi smejamies.

—   Garais mērkaķi! — Kolēns šķendējas. — Vai ta­gad redzi, ko tu bezmaz izdarīji?

—   Tad ta liela muiža! — Peisū iepleš muti platā smaidā. — Es domāju, ka tu esi labāks jātnieks!

Es smejos tā, ka man gribot negribot jānokāpj no zirga. Tie ir puiciski smiekli, un es jūtos pārcelts trīs­desmit gadu senā pagātnē; šo sajūtu vēl pastiprina Peisū, sākdams mani grūstīt un bukņīt kģ milzīgs dogs, kurš neapjauš pats sava spēka. Es sakliedzu uz viņu, jo šis pintiķis ar savām ķetnām man nodara sā­pes. Par laimi, no viņa maiguma uzplūdiem mani pa­glābj Katī un Mjeta, kuras atskrien uz ceļa.

—    Es pazinu tavus smieklus! — Katī iesaucas. — Jau uz pils mūra!

Un viņa mani apkampj. Tas notiek jau daudz mai­gāk, varētu pat teikt, samtaināk. Bet Mjetas skavas ir tikpat kā dūnu pēlis.

—  Manu nabaga Emanuel, — brīdi vēlāk saka Menū, ar savām sausajām lūpām manam vaigam pieskarda­mās. Viņa teica «nabaga», it kā es jau būtu miris. Žakē noskatās uz mani, neviena vārda nesacīdams un lāpstu no rokas neizlaizdams, — viņš pašlaik rok kapu četriem kritušajiem ienaidniekiem. Tomā šķietamā vien­aldzībā paziņo:

—   Kājavus es viņiem novilku. Noliktavā ierīkoju at­sevišķu apavu sekciju.

Falvina mirkst vienos asaru plūdos. Slapjums viņai plūst no visām malām — tikpat kā saules svelmē izku­suši tauki. Atcerēdamās manu iepriekšējā vakara uzkliedzienu, viņa neiedrošinās pienākt tuvāk. Laipni es pieeju Falvinai klāt un īsi viņu nomutēju — tik laimlgs es jūtos, ka esmu atkal Malvilas pilī, mūsu kolek­tīvā, mūsu ģimenes klēpī.

—     Seši pagalam un divi saņemti gūstā, — paziņo mazais Kolēns, kurš lieliem soļiem pienāk klāt, roku uz pistoles maksts turēdams.

-— Izstāsti mums visu, Emanuel! — Peisū skubina.

Jau prom iedams, es paceļu rokas pret debesīm.

—     Nav laika! Mēs tūlīt braucam prom. Arī tev jā­brauc līdzi, tāpat Tomā un Žakē. Kolēns paliks Malvi­las pilī un uzņemsies virsvadību. Vai jūs jau esat pa­ēduši? — es apjautājos, pievērsdamies Peisū.

—   Tā nu iznāca gan, — Peisū nosaka, it kā es viņam būtu izteicis pārmetumu.

—   Pareizi esat rīkojušies. Menū, sagatavo mums sep« tinas sviestmaizes.

—     Septiņas? Kāpēc septiņas? — jautā Menū, kas jau sabozusies.

—    Kolēnam, man, Ervē, Morisam, Meisonjē un abiem gūstekņiem. ' -

—    Gūstekņiem? — Menū kurn. — Un tu vēl gribi šo odžu dzimumu ēdināt?

Žakē nosarkst, kā aizvien, ja izdarīts kāds mājiens, kuru varētu attiecināt uz viņa pagātni.

—    Dari, kā es teicu. Žakē, aizjūdz Malabāru. Vairāk zirgu līdzi neņemsim, brauksim visi pajūgā. Evelīn, kopā ar Katī noseglo ķēvītes. Es iešu noskalot seju.

Bet es noskaloju ne tikai seju vien. Visā augumā paeju zem dušas, izmazgāju galvu un noskujos. Visu to paveicu ļoti ātri. Turklāt sakarā ar Larokas apmek­lējumu es mazliet uzcērtos. Novelku vecās jātnieku ūzas un nobružātos zābakus, kurus valkāju visu laiku pēc N dienas, bet pēc tam uzpošos savās baltajās sa­cīkšu biksēs, apaujos gandrīz pilnīgi jaunos zābakos un ietērpjos baltā blūzē ar atlocītu apkakli. Svaigs un žilbinošs es atkal parādos ārējā pagalmā. Mani sa­gaida ar tādām gavilēm, ka Evelīna un Katī izsteidzas no zirgu steliņģiem ar skrāpjiem un salmu vīšķiem ro­kās. Surp atskrējusi Mjeta ar žestiem man apliecina savu apbrīnu. Vispirms viņa parausta sev matu cirtu un noglāsta vaigu (tu esi sasukājies un noskuvis bārdu). Pēc tam viņa ar vienu roku pieskaras savai blūzītei, otras delnu vairāk reižu atvērdama un sa­žņaugdama .(cik skaista blūze, un cik tā koši balta!). Tad, rokas uzlikusi sev uz vidukļa, viņa tās saspiež (jātnieku bikses vērš mani smuidrāku un padara neat­vairāmu — vīrišķīgi bezkaunīgs, šeit neaprakstāms žests). Bez ievērības nepaliek arī mani zābaki. Uz tiem nolūkodamās, Mjeta atkal vairākkārt atver un sa­žņaudz delnu — šis žests, simbolizēdams saules starus, izsaka, cik žilbinoši spoži ir zābaki, kas man kājās (tas pats jau tika sacīts par manu kreklu). Beidzot viņa saņem kopā visus rokas pirkstus, vairāk reižu paceļ tos pie lūpām (cik skaists tu, Emanuel, esi!) un tad mani noskūpsta.

Vīrieši no savas puses apber mani ar zobgalībām, tāpēc steidzos ātrāk prom, taču šo to no man adresē­tajām piezīmēm sadzirdu. Peisū, palicis padusē vīstoklīti ar sviestmaizēm, nāk nopakaļ, izsacīdams apbrīnu par manu svētsvinīgo ārieni — es izskatoties tā, it kā būtu saposies pirmo reizi iet pie dievgalda.

—   Nudien, — arī Katī nepaliek malā, — redzējusi es tevi tādu pirmo reizi Larokā, nemūžam nebūtu pre­cējusies ar Tomā, bet būtu nomakšķerējusi tevi!

—    Nu tad laimīgi esmu paglābies! — es atdzeļu, ielēkdams pajūgā un grasīdamies apsēsties.

—   Pagaidi! Pagaidi! — iebrēcas Žakē, pieskriedams ar vecu maisu rokā. Divkārši to pārlocījis, viņš maisu izklāj, lai es nenotrieptu lepnās bikses. Tagad jautrība jau kļūst vispārēja, bet es samulsušajam Žakē uz­smaidu.

Kolēns, kurš sākumā bija jaucies kopējā jezgā, tagad sadrūmis pagājis maliņā. Kad Malabārs jau izvelk pajūgu PAZ joslā, es pēkšņi atceros, ka nedēļu pirms bumbas sprādziena sakarā ar jāšanas sacīkstēm es biju ģērbies gluži tāpat, kā šodien un pēc sarīkojuma bei­gām ielūdzu Kolēnu ar viņa sievu restorānā. Neraugo­ties uz laulībā nodzīvotiem piecpadsmit gadiem, viņi vēl aizvien bija viens otram ļoti pieķērušies un tagad, kamēr es pasūtīju pusdienas, slēpa zem galda kopā sa­dotās rokas. Toreiz azaida laikā Kolēns man uzticēja savas bažas par desmit gadus veco Nikolu, kura gan­drīz vai katru mēnesi slimojot ar angīnu, un tāpat par Didjē (divpadsmit gadu), kuram nekādi neveicoties pa­reizrakstībā. Bet tagad viņi visi pārvērtušies pelnu saujiņā, kas kopā ar Peisū un Meisonjē ģimenes nie» čīgājām paliekām iebērta nelielā šķirstiņā.

—   Kolēn, — es skaļā balsī uzsaucu, — nav vērts gaidīt, kamēr mēs atgriezīsimies. Izstāsti pats, kā mums gāja. Tikai vienu gan ievēro: neviens nedrīkst spert ne soli ārpus pils mūriem. Viss pārējais tavā ziņā.

Kolēns it kā atjēdzas un pamāj man ar roku, taču paliek turpat stāvam, lai gan Evelīna, Katī un Mjeta pa palisādes saārdītajiem vārtiem izskrien līdzi pajū­gam uz ceļa. Cauri Malabāra pakavu klakstiem un ratu riteņu čīkstēšanai uzsaucu Mjetai, lai viņa pielūko Ko­lēnu, kuram uznākusi nelāga oma.

Žakē, grožus vadīdams, stāv pajūgā kājās, Tomā ap­sēdies man blakus, bet Peisū, garos stilbus izstiepis, iekārtojies mums iepretim.

—   Varu tev pastāstīt jaunumu, par kuru tu pabrīnī­sies, — Tomā ierunājas. — Es pārlūkoju Vilmēna do­kumentus. Viņš nav nekāds virsnieks, bet gan rēķin­vedis!

Es iesmejos, taču Tomā saglabā nopietnu sejas iz­teiksmi. Viņš te neredz nekā smieklīga. Ka Vilmēns melojis jautājumos, kas attiecas uz viņa personību, Tomā liekas tikai vēl pastiprinām šā cilvēka vainu. Man gan ne. Es pat neesmu sevišķi pārsteigts. ,Man jau vairākkārt licies, spriežot pēc Ervē nostāstiem, ka Vilmēna runā un izrīcībā manāma skaidra uzspēle. Bet kāds tur brīnums — viltus priesteris uz vienu roku ar viltus virsnieku! Divi nekaunīgi blēži! Vai tā būtu jaunā laikmeta iezīme?

Tomā pasniedz man Vilmēna darba apliecību. Ieska­tos tajā, bet pēc tam ielieku kabatas portfelī un savu­kārt pastāstu, kādu lomu Filbērs spēlējis notikumos, kurus nupat bijām pieredzējuši. Peisū aiz izbrīna laiku pa laikam ko iesaucas, bet Tomā cieši sakniebj lūpas.

Vietā, kur bijām ierīkojuši slēpņus, mūs sagaida Mei­sonjē, Ervē, Moriss un abi gūstekņi. Iesēdinām viņus pajūgā, tāpat tajā iekraujam šautenes, bazuku, munī­ciju un velosipēdu. Deviņi vīri — tā nav nekāda nieka krava pat tādam vezumnieku zirgam, kāds ir Malabārs, tāpēc stāvākās nogāzēs mēs visi, izņemot Žakē, kāp­jam laukā, lai vilcējam atvieglotu grūto darbu. Izman­todams to, es biedriem izklāstu savu plānu.

—    Vispirms, Bir, tev viens jautājums. Vai jūs ar Zanē Larokas iedzīvotājiem neesat aizdevuši dusmas?

—   Ar ko gan mēs viņiem būtu varējuši aizdot dus­mas? — Birs mazliet tā kā sašutis nobrīnās.

—  Vai nu mazums ar ko. Ar varmācīgu izturēšanos, ar «pārmērībām».

—   Zini, ko es tev teikšu, — Birs atbild kā pats tiku­mības augstais priesteris. — Varmācīga izturēšanās nav manā gaumē, tāpat tā nepatīk arī Zanē. Starp citu, — viņš vaļsirdības uzplūdā piebilst, — nebija jau mums arī izdevības. Jaunkareivim pie Vilmēna ne­bija nekādu tiesību. Ja es arī būtu gribējis nodoties «pārmērībām», veterāni tūlīt man būtu sadevuši pa ādu.

Ar vienu ausi dzirdu, ka Peisū aiz muguras apjau­tājas Meisonjē, ko nozīmē «pārmērības».

Es turpinu:

—        Otrs jautājums: vai dienvidu vārti Larokā ap­sargāti?

—       Jā, — Zanē atbild. — Vilmēns apsardzi tur uzde­vis — nu, kā viņu — kādam Fabra … Fabraputram …

—   Fabrelatram?

—   Nuja.

—       Ko? Ko? — dzirdot mani smejamies, Peisū pie­liecas tuvāk.

Es atkārtoju. Tagad reize smieties Peisū.

—   Un viņš Fabrelatram izsniedzis arī šauteni?

—   Jā.

Smiekli kļūst vēl skaļāki. Bet es turpinu:

—        Nu, tā nav nekāda problēma. Kad aizbrauksim līdz Larokai, pie vārtiem pieies tikai Birs, ar Zanē. Fabrelatrs atvērs. Tad mēs viņu atbruņosim, bet pie vārtiem atstāsim Žakē, pie reizes viņš uzmanīs arī Malabāru.

Es ieturu pauzi.

—       Un pēc tam sāksies teātris, — es piebilstu, ar aci jautri pamirkšķinādams Birām.

Birs man atsmaida pretim. Viņš ir sajūsmināts par sazvērnieciskajām attieksmēm, kas izveidojušās starp mums abiem. Viņam tā šķiet laba zīme nākotnei. Bet es pa to laiku attinu Peisū glabāto tīstokli un izdalu sviestmaizes. Birs un Zanē nevar vien nobrīnīties par maizi, jo sevišķi Birs, jo viņš taču ir pavārs.

—   Vai jus paši cepjat maizi? — viņš godbijīgi iejau­tājas.

—   Un kas tad tur liels? — Peisū iesaucas. — Mēs Malvilā visi esam amata meistari — gan maiznieki, gan mūrnieki, gan mēbeļu galdnieki, gan skārdnieki. Turklāt Emanuēls vēl ir kvalificēts priesteris. Bet mūr­nieks esmu es, — viņš kautrīgi piebilst.

Protams, Peisū jau nesāks dižoties ar to, ka viņš pie vārtu torņa uzmūrējis ajjgstāk ārējo sienu, bet es no­jaušu, ka viņam prātā šis meistardarbs, kas gadu sim­teņos saglabās viņa slavu.

—   Ķibele tikai ar raugu, — no saviem kučierētāja augstumiem sarunā iejaucas arī Žakē. — Drīz vien mums tā pietrūks.

—   Par to nav ko raizēties, Larokā rauga bez sava gala, — viņu nomierina Birs, priecādamies, ka ver mums izdarīt pakalpojumu.

Ar spēcīgiem, baltiem zobiem viņš iekožas riecienā un, spriežot pēc visa, ir gauži apmierināts, ka ticis kopā ar kārtīgiem vīriem.

—    Redzat, mans plāns ir tāds, — es paskaidroju. — Pēc tam kad Fabrelatrs būs novākts, Birs un Zanē ar šautenēm uz muguras vieni paši ieies Larokā. Tur viņi ieradīsies pie Filbēra un paziņos, ka Vilmēns ieņē­mis Malvilas pili, sagūstījis Emanuēlu Kontu un at­sūtījis viņu uz Laroku tiesāšanai. Filbēram tiesas sēde nekavējoties jānotur pils kapelā, tur sapulcējot visus pilsētiņas iedzīvotājus.

Mani biedri uz šo plānu reaģē dažādi. Peisū, Ervē, Moriss un abi gūstekņi ir pilnīgā neizpratnē. Meisonjē noskatās uz mani ar jautājošām acīm. Tomā, redzams, plānam nepiekrīt. Žakē, pagriezies ratos atpakaļ, veras manī, un ir skaidrs, ka viņš baidās.

Es turpinu:

—   Pārliecinājušies, ka kapelā sapulcēti visi Larokas iedzīvotāji, atnāciet man pakaļ pie dienvidu vārtiem. Birs, Zanē, Ervē un Moriss ar šautenēm uz muguras aizvedīs mani vienu un neapbruņotu uz kapelu, kur sāk­sies tiesas sēde. Ervē to vadīs kā Vilmēna pārstāvis, atļaudams man aizstāvēties un dodams vārdu arī tiem Larokas iedzīvotājiem, kuri gribēs izsacīties.

—   Bet ko tad mēs? — iejautājās Peisū, kurš ir ļoti neapmierināts, ka viņam šī izrāde ies secen.

—   Jūs ieradīsieties pašās beigās, pēc tam kad Mo­riss būs aizgājis jums pakaļ. Jūs atnāksiet visi četri reizē, atvedot līdzi arī Fabrelatru. Vai tev, Žakē, ir kāda virve, kurā piesiet Malabāru?

—  Jā, — Žakē atbild, un acis viņam bažu pilnas.

—    Biru es izvēlējos tāpēc, ka viņš bijis pavārs un kā tāds ir Filbēram labi pazīstams. Bet Ervē — viņa aktiera talanta pēc. Ervē būs vienīgais, kurš runās. Tāpēc neviens no jums nevarēs samuldēt aplamības.

Klusums. Ervē pašapmierināti glauda bārdiņu. Jūtu, ka viņš jau iedzīvojies savā lomā.

_— Varat kāpt atpakaļ ratos, — ierunājas Žakē, aptu­rēdams Malabāru.

—    Brauciet vien. — Es ar žestu paskubinu mūsu rekrūšus un gūstekņus. — Man vēl jāaprunājas ar biedriem.

Es jūtu, ka Tomā dvēselē tūkst augonis, un tas laikā jāuzgriež. Tikai vēl nogaidu, lai pajūgs pabrauc gaba­liņu tālāk. Tomā ir man kreisajā pusē, Meisonjē — labajā, bet Peisū — aiz Meisonjē. Ejam visi vienā rindiņā.

—   Kas tie tādi par kumēdiņiem? — Tomā iejautājas dobjā un sirdīgā balsī. — Kāda velna pēc visa šī āk­stīšanās? Tā taču pilnīgi nevajadzīga, šis zellis gluži vienkārši jāņem aiz apkakles, jānoliek pie sienas un jānošauj.

Pagriežos pret Meisonjē.

—   Vai tu esi vienis prātis ar šādu situācijas iz­pratni?

—   Viss atkarīgs no tā, ko mēs īsti gribam darīt Larokā.

—   Rīkosimies, kā esam norunājuši, — pārņemsim varu savās rokās.

—   Es jau arī tā domāju, — Meisonjē nosaka.

—   Mani tas gan nemaz nevilina, taču citas izejas nav. Larokas vājums dara vājus arī mūs, un no tā mums izriet nemitīgas briesmas. Pirmā uzklīduši banda var sagrābt Laroku un to izmantot par bāzi, lai uz­bruktu mums.

—   Turklāt, — piebilst Peisū, — Larokas apkārtnē ļoti auglīga zeme.

Arī es biju par to domājis, lai gan netiku pieminē­jis. Es negribēju dot Tomā ieganstu apvainot mani mantkārē. Nekas taču nebūtu tik aplam. Man svarīgi ir nevis materiālie ieguvumi, bet gan drošības apsvē­rumi. Dažu mēnešu laikā esmu pilnīgi atbrīvojies no privātīpašnieka instinktiem. Es pat vairs lāgā neatce­ros, ka Malvilas pils būtu kādreiz piederējusi man. Baidos vienīgi no tā, ka varētu uzrasties kāds ener­ģisks bandas vadonis, ieņemt Laroku un tās apkaimes auglīgās zemes padarīt par savas varas pamatu. Es negribu kaimiņa, kurš spētu uzkundzēties mums. Un arī pats negribu uzkundzēties Larokai. Es gribu divu vienlīdzīgu kopienu savienību, kas abas viena otru stiprinātu un atbalstītu, tajā pašā laikā katrai sagla­bājot savu īpatnējo seju. [7]

—       Tādā gadījumā, — Meisonjē saka, — Filbēru ne­drīkst nošaut.

—   Kāpēc tad ne? — sirdīgi noprasa Tomā.

—   Varu pārņemot, jāvairās izliet asinis.

—   Jo sevišķi priesteru asinis, — iejaucos es.

—   Viņš ir viltās priesteris, — Tomē iebilst.

—        Tas neko nenozīmē, ja ir ļaudis, kuri viņu uz­skata par īstu.

—        Pieņemsim, — Tomā noteic. — Tomēr es nesa­protu, kāda velna pēc vajadzīga visa šī teātra izrāde. Tā ir nenopietna, pavisam prasts balagāns.

—        Teātris tas jau nu gan ir. Taču ar ļoti noteiktu mērķi: panākt, lai Filbērs visu laroķiešu priekšā atklāj savu sadarbību ar Vilmēnu. Un, jo drošāk viņš jutīsies savās pozīcijās, jo ciniskākā atklātībā to izdarīs.

—   Bet pēc tam?

—        Filbēra atklājums mums noderēs kā pierādījums tajā procesā, ko mēs tūlīt sarīkosim pret viņu.

—   Tomēr nāves sods viņam netiks piespriests?

—        Tici man, ka es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņu notiesātu uz nāvi, taču šāds spriedums diemžēl nav iespējams.

—   Un kas ar viņu notiks tālāk?

—   Es nezinu, varbūt viņam piespriedīs izraidīšanu.

Tomā apstājas, un mēs apstājamies reizē ar viņu,

ļaujot pajūgam pabraukt vēl tālāk.

—        Un tādēļ vien, — viņš saka dobjā, sašutušā balsi, — lai panāktu tādu nieka sodu, tu savu dzīvību nodosi šo četru zeļļu rokās, par kuriem nezini galīgi nekā? Viņi visi četri taču bijuši Vilmēna bandā!

Noskatos uz Tomā un beidzot saprotu, kāds ir īstais iemesls viņa naidīgajam noskaņojumam pret manis sa­rīkojamo «balagānu». šajā ziņā viņiem abiem ar Žakē ir viena un tā pati nostāja. Viņš baidās, ka man varētu

kas notikt. Es paraustu plecus. Manuprāt, šeit nekādu briesmu nav. Ervē un Moriss kopš vakardienas nezcik reižu būtu varējuši mūs nodot. Taču viņi nav to darī­juši, bet godīgi cīnījušies kopā ar mums. Kas attiecas uz abiem pārējiem, tad tiem rūp vienīgi tas, kā pēc iespējas ātrāk iekļauties mūsu kopienā.

—   Un tomēr, viņi būs apbruņoti, bet tu kailām ro­kām.

—   Ervē un Morisam atstāsim šautenes ar pilnu ap­tveri. Birām un Zanē šautenes izsniegsim bez pat­ronām. Bet man būs šis, — un es izvelku no kabatas tēvoča mazo revolveri, ko pārģērbjoties biju paņēmis no sava rakstāmgalda atvilktnes. Tā gan ir tīrā rotaļlie­tiņa, bet, tā kā kopš sadursmes Rinas piekrastē esmu pieradis vienmēr nēsāt līdzi šauteni, es bez ieroča jūs­os tikpat kā pliks. Un es redzu, ka šī mazā rotaļlie­tiņa nomierina ari Tomā.

—   Man domāt, — saka Meisonjē, kurš šo problēmu beidzis izsvērt secīgi visās savās smadzeņu krokās, — tā ir laba ideja. Tā kā Zozefa un Gasels no pils aizgājuši, tad larokieši nevar zināt, cik lielā mērā Fil­bērs bijis uz vienu roku ar Vilmēnu. Bet, mēģinādams panākt tavu notiesāšanu, viņš sevi atmaskos. Tālab, — Meisonjē uzsver ar ļoti nopietnu un lietpratīgu sejas izteiksmi, — galu galā šī izrāde ir vajadzīga. Tā pie­spiedīs ienaidnieku atklāt savu īsto dabu.

Manai «tiesāšanai» vajadzēja notikt pils kapelā, jo baznīca pilsētiņas lejasdaļā sprādziena dienā bija no­degusi. Agrāk pils īpašnieki kapelā noturējuši dievkal­pojumus, pieaicinot kādu garīdznieku no savu draugu vidus, kā ari uz tiem ielūdzot Larokas un tās apkaimes augstāko aprindu pārstāvjus. Kopā ar sievām un bēr­niem dievkalpojumos pulcējās cilvēku divdesmit vietē­jās elites. Lormio taču nevarēja lūgt dievu kopā ar vienkāršajiem ļaudīm.

Kā jau tiku teicis, Larokas pils bija celta renesanses laikmetā, tātad salīdzinājumā ar Malvilu to varēja uz­skatīt par jaunu, bet kapela bija saglabājusies vēl no 12. gadsimta. Tās iekštelpu veidoja šaura un gara zāle ar šķautņainiem spraišļu griestiem un nesošajiem pīlā­riem, kuri balstījās uz ļoti bieziem mūriem ar pavisam šaurām, ambrazūrām līdzīgām logu ailām. Luktas pus-j aplim bija cits velvju veidojums, ko ārpusē saturēja masīvi sienu izciļņi, bet no iekšas — nelielas kolonnas. So agrāk jau pa pusei sabrukušo celtnes daļu arlielu māksliniecisku taktu bija atjaunojis kāds Parīzes arhi­tekts, tādējādi apliecinādams, ka par naudu pērkams viss, pat gaume.

Aiz altāra (vienkāršas, uz diviem pīlāriem balstītas marmora plāksnes) Lormio bija likuši atjaunot agrāk aizmūrēto ovālo logu, to izrotājot ar skaistām vitrā­žām. Atbilstoši iecerei, saules stariem no aizmugures vajadzēja apmirdzēt priesteri, kurš vada dievkalpojumu. Tikai Lormio bija aizmirsuši, ka vitrāža pavērsta pret rietumiem, tāpēc būtu jānotiek kādam brīnumam, lai saules spozmes oreols priekšpusdienas dievkalpojuma' laikā apņemtu priesteri. Tomēr neviens nevarēja noliegt,' ka šis papildu logs bija labi iecerēts, jo pa malējo sienu šaurajām logu rūtīm ieplūda pārāk maz gaismas un tāpēc kapela mūždien grima it kā pagraba pustumsā. Tagad šajā mistiskajā mijkrēslī, kur dievlūdzēju au­gumi vīdēja līdzīgi viņsaules ēnām, par kādām tie tikai vel gatavojās kļūt, skaidri saskatāms bija vismaz al­tāris.

Cik varu nojaust, visi Larokas iedzīvotāji tur jau sapulcējušies. No siltā un saulainā pēcpusdienas cē­liena iegājis šajā viduslaiku pazemē, kur cilvēku tūlīt apdveš mitrs saltums, es gandrīz neko neredzu. Sa­skaņā ar norunu, četru Vilmēna vīru sardze nosēdina mani uz luktas uzejas pakāpieniem. Turpat, pa divi katrā pusē, nosēžas arī viņi, ar bargām sejām, šaute­nes starp ceļgaliem turēdami. Aizmugurē atrodas mo­dernais, skopās līnijās ieturētais altāris, bet aiz tā — augstāk ierīkotais vitrāžas logs. Tā kā pulkstenis ir jau četri pēcpusdienā, tam vajadzētu zvīļot ieplūstošās gaismas spozmē, taču nekas tāds nenotiek, jo tieši tajā brīdī, kad mani ieveda kapelā, sauli aizsedza mā­koņi.

Atbalstos ar muguru pret uzejas augstāko pakā­pienu, sakrustoju rokas uz krūtīm un pūlos mijkrēslīatšķirt atsevišķas sejas. Pirmajā mirklī vietumis pa­manu iezalgojamies kādas acis, tāpat saredzu pavīdam baltus kreklus. Un tikai pamazām sāku pazīt vienu otru cilvēku. Ar sarūgtinājumu pamanu, ka vairāki iz­vairās no mana skatiena. To. vidū arī vecais Pužess. Bet kreisajā pusē pa šauro sānsienas logu mestajā trū­cīgajā gaismā saredzu bastionu, ko veido mani uztica­mie draugi — Marsels Falvins, Judīte Medāra, atrait­nes Aņesa Pimona un Marī Lanuaija, kā arī divi apkai­mes zemkopji, kuru vārdus es neatceros. Pirmajā rindā pamanu Gaselu. Viņš sēž, gļēvās roķeles klēpī salicis, bet virs pieres viņam sprogojaš skaistas cirtas tāpat kā savā laikā manām māsām.

Kad mani pa mazajām sāņdurvīm luktas tuvumā ieveda kapelā, es Filbēra neredzēju. Viņš droši vien staigāja pa centrālo eju un tieši tobrīd atradās tās viņējā galā pie lielajām ieejas durvīm. Arī nosēstoties es viņa nemanu, jo ejas otrs gals ir vistumšākais, tā­pēc ka tajā nay pat šauro sānlogu. Taču klusumā, kas bija iestājies pēc manas parādīšanās, vēl Filbēra nere. dzēdams, es izdzirdu uz lielajām akmens klona plāk­snēm noklaudzam viņa soļus. Filbērs pamazām iznirst no mijkrēšļa. Viņa tumšais uzvalks, pelēkais krekls un melnā kaklasaite maz ko no tā atdalās. Vispirms es ieraugu viņa bālo pieri, sirmo šķipsnu deniņos, kas iezīmējas gludajos melnajos matos, abus acu dobuļus un iekritušos vaigus. Pēc mirkļa iedzirkstas arī spožais krusts uz viņa cilvēcisko iekāru saviļņotajām krūtīm.

Nesteidzīgi, stingriem un vienmērīgiem soļiem, papē­žiem pret akmens plāksnēm valdnieciski klaudzot, izslieto galvu uz priekšu pastiepis, Filbērs nāk tuvāk un, liekas, gribētu mani vai dzīvu aprīt. Tomēr kādu trīs soļu attālumā viņš apstājas un, rokas aiz muguras salicis, viegli uz priekšu un atpakaļ līgodamies, no augšas noskatās manī, it kā iepriekš gribētu mani vēl hipnotizēt, tad viegli nogroza galvu. Pat šajā nelielajā attālumā es tikko atšķiru viņa auguma apveidus — tik » ļoti tumšais klerikālais ietērps saplūst ar kapelas krēs1 lainību. Turpretim Filbēra galvu, kas izskatās peldam tukšumā virs manis, es saredzu pavisam skaidri, un ļ mani pārsteidz skaisto šķielējošo acu skatiens. Tas, I liekas, izstaro vienīgi labestību, līdzjūtību un skumjas, un tāpat ari liegie galvas mājieni šķiet paužam vie| rūgi to, cik grūts viņam ir pašreiz pārdzīvojamais ļ mirklis.

Jūtos vīlies un pat satraukts. Ne jau tāpēc, ka es kaut vai uz brīdi noticētu viņa jūtu patiesīgumam, bet, : ja viņš līdz galam izspēlē šo evaņģēliskās žēlsirdības kārti, tad mans inscenējums kļūst bezjēdzīgs un iece­rētais plāns sabrūk, jo es taču nevaru apsūdzēt cilvēku, kurš nule atteicies būt mans soģis. Bet viņa līdzjūtīgā stāja it kā pauž atsacīšanos mani tiesāt.

Klusums ilgst vairākas sekundes. Larokieši nolūko­jas te manī, te Filbēra un ir izbrīnījušies par to, ka viņš nebilst neviena vārda. Bet es jau nomierinos, jo sāku saprast, ka klusums pirms uzstāšanās ir tikai veikls gājiens, lai piesaistītu sev klātesošo uzmanību, un reizē.arī — par to es lieku gandrīz vai galvu ķīlā— sadistisks paņēmiens apsūdzētajam iedvest nepamatotas cerības. Vērīgi iedziļinādamies uz mani vērstajā Fil­bēra skatienā, es tāpat pamanu, ka tas liekas šķielē­jošs ne vien tāpēc, ka katrs redzoklis raugās savā vir­zienā, bet arī tāpēc, ka katrai acij ir pavisam atšķirīga izteiksme. Kreisā acs, atbilstoši tēvišķīgajiem galvas mājieniem un lūpu sērīgajam sakļāvumam, ir pilna līdz­jūtības, bet labā spīgo |aunā niknumā, atsaukdama vi­sus kreisās acs dotos solījumus, — tas kļūst pilnīgi skaidrs, uzmetot kaut vai īsu mirkli viņa sejai un ne­ļaujot sevi maldināt tās šķietamajai labestībai.

Ar šo atklājumu esmu ļoti apmierināts, jo tas manās acīs papildina Filbēra divkosīgo Jānusa veidolu: lielas rokas ar plakanajiem pirkstiem, kuras tik krasā pret­statā viņa intelektuāļa galvai, tāpat arī kalsnā askēta seja, kura nekādi nesaderas ar aptaukojušos vidukli. Filbēra izskatā viss, pat acis, atklājas ka nejēdzīgs melu un reizē arī to atsegsmes sakopojums, jau pirms viņš muti pavēris.

Beidzot Filbērs ierunājas. Viņa balss skan dobji un dziļi, gluži kā čells.-Tā ir ļoti labskanīga, ļoti muzi­kāla. Bet ar savu saturu tā pārspēj visas manas cerī­bas. Viņam trūkstot vārdu, lai izsacītu savu nožēlu par situāciju, kādā viņš mani redzot. Viņu ta dziļi jo dziļi skumdinot (būtu varējis iepriekš saderēt, ka es izdzir­dēšu tieši šos vārdus!), tādēļ ka viņš pret mani izju­tis silti draudzīgas jūtas, jūtas, kuras es esot nopulgo, jis un no kurām viņam ar sāpošu sirdi vajadzējis at­teikties, jo augstprātība mani novedusi uz aplama ceļa, par ko man tagad vajadzēšot saņemt pelnīto sodu, kura viņš redzot izpaužamies dieva pirkstu .,,

Es saīsinu šo derdzīgo ievadu. Tam seko apsūdzības runa, kura arvien vairāk un vairāk attālinās no sā­kumā uzņemtā iecietīgā toņa. Taču jau pēc pirmās ap­sūdzības, ko viņš pret mani izvirza, — runa ir par tā saukto Katī aizvešanu — kapelā sākas kurnēšana, un tā aug augumā, neraugoties uz aizvien draudošākiem skatieniem, ko viņš met visapkārt, un bargākiem vār­diem, kas tiek lietoti manu daudzo pārkāpumu uzskai­tīšanai.

Šie pārkāpumi ir trejādi! vispirms, pārkāpjot drau­dzes padomes dekrētu, es no Larokas ar varu aizvedis jaunu meiteni, piesmējis to, bet pēc tam atdevis vie­nam no saviem vīriem, visu nomaskēdams ar viltus laulībām. Tālāk, es esot nonievājis svēto ticību, likdams saviem kalpotājiem izvēlēt sevi par abatu un kopīgi ar viņiem visādi nozaimodams baznīcas rituālus un svētu­mus. Starp citu, es savu stāvokli izmantojis, lai ļautu vaļu ķeceriskām nostādnēm svētā vakarēdiena iztulko­jumā gan vārdos, gan izrīcībā. Beidzot, es visiem spē­kiem esot uzkūdījis Larokā ļaunuma un dumpības ele­mentus, kuri atklāti uzstājušies pret savu dvēseļu ganu, pie tam es rakstveidā piedraudējis ar ieroču pie­lietošanu, ja pret šiem elementiem tikšot sperti kādi soļi. Tajā pašā laikā, dibinoties uz viltus dokumentiem, es pieprasījis, lai tiktu atzītas manas sizerēna tiesības uz Laroku. «Nevar būt nekādu šaubu,» Filbērs noslē­gumā saka, «ja kapteinis Vilmēns (tā Filbērs šo ban­dītu godā) nebūtu nostiprinājies šeit (kapelā kurnē­šana un saucieni: Lanuaijs! Lanuaijsl), tad Laroka jeb­kuru dienu kristu par upuri noziedzīgiem Malvilas pa­sākumiem ar visām viegli iedomājamām sekām mūsu pilsoņu brīvībām un dzīvībai.» (Skaji, neatlaidīgi sau­cieni: «Lanuaijs! Pimons! Kursežakal»)

Sajā brīdī sasprindzinājums kapelā sasniedzis jau visaugstāko pakāpi. Kādas trīs ceturtdaļas klātesošo sēž ar nodurtām acīm, naidīgi klusēdami, taču vismaz pagaidām vēl viņus iebiedējis Filbēra tonis un zibsnī­jošie skatieni, ar kādiem viņš veras auditorijā. Bet pā­rējā ceturtdaļa — Judīte, Aņesa Pimona, Marī Lanuaija, Marsels Falvins un abi zemkopji, kuru vārdus es veltīgi nopūlos atcerēties — nespēj novaldīties. Viņi izkliedz protesta saucienus un, kājas piecēlušies un uz priekšu saliekušies, pat krata dūres uz Filbēra pusi. Sevišķi sašutušas ir sievietes. Ja šeit nebūtu četru ap­bruņoto vīru, kuri mani it kā apsargā, tad, liekas, vi­ņas turpat kapelā mestos virsū savam mācītājam, lai to saplosītu gabalos.

Jūtu, ka mana tiesāšana iedarbojusies kā detonators. Tā izraisījusi pret Larokas vadību vērstās opozīcijas sašutuma eksploziju, kas turklāt notiek gaišā dienas laikā, tā ka Filbēru pilnīgi apstulbina.

Viņš tik veikli melojis, ka, šķiet, pats noticējis saviem meliem. Valdīdams Larokā, Filbērs nonācis tik tālu, ka vietējiem iedzīvotājiem iedzītās bailes sācis uzska­tīt par cieņas apliecinājumu. Vismaz nekādā ziņā viņš nav domājis, ka larokieši viņu tik bezgalīgi ienīst. Jo klātesošo vairums, kurš ir piesardzīgāks un savu no­stāju izpauž tikai īgnā murdoņā, viņam tikpat naidīgi noskaņots. Un šā naidīguma iedarbe ir satriecoša. Es redzu, ka Filbērs burtiski dreb — gluži tāpat kā no­trīs no pjedestāla lejup gāzta statuja. Pārmaiņus viņš nobāl un piesarkst, vīsta dūres, kaut ko nopūlas sacīt, neviena teikuma līdz galatn neizrunādams, viņa seja, konvulsīvi vaikstīdamās, it kā vēl vairāk saplok, acīs jaušamas bailes un niknums.

Taču Filbērs nav gļēvulis. Viņš izrāda pretestību. Stingriem soļiem viņš pienāk pie luktas uzejas un pa­kāpjas augšup, nostādamies starp Zanē un Morisu. Rokas uz priekšu pastiepis, viņš pieprasa klusumu. Un neticamā kārtā visi arī pārstāj trokšņot — tik dziļi larokiešos iesakņojusies paklausība Filbēram.

—    Es redzu, — viņš saka no dusmām un sašutuma ļļ drebošā balsī, — ka pienācis laiks šķitt graudus no pelavām. Teitan atrodas ļaudis, kuri gan sevi dēvē par ' kristiešiem, bet nav kaunējušies slepšus piedalīties pret viņu dvēseļu ganu vērstā sazvērestībā. Siem sazvērniekiem skaidri jāapzinās viens: es izpildīšu savu pienāI kurnu bez jebkādas žēlsirdības. Ja šeit ir ļaudis, kas 1 nododas musināšanai un samaitā draudzi, tad arī viņi ļ tiks izmesti no baznīcas klēpja. Es izmēzīšu tīru sava tēva namu! Kur atradīsies netīrumi un mēsli, es tos izslaucīšu! U

Sos draudus uzņem ar sašutuma un nikna protesta f saucieniem. Es dzirdu, ka Marī Lanuaija, kuru Marsels un Judīte tikai ar lielām pūlēm novalda, spalgā balsī i kliedz:

—   Netīrumi un mēsli — tie esi tu! Tu dzīroji pie ; viena galda ar mana vīra slepkavām!

Sēdēdams es redzu tikai Filbēra.labo aci. Tajā liesmo spīva naida uguns. Niknumā Filbērs pilnīgi zaudējis savaldīšanos un viņam ierasto izmanību. Viņš vairs necenšas manevrēt, bet dodas tiešā triecienā. Aizmirs­dams jebkuru piesardzību, viņš met izaicinājumu vi­siem. Pārliecināts, ka aiz viņa vēl ir Vilmēna bandas šautenes, viņš jūtas spēcīgs, tāpēc apņēmies larokiešus novest līdz galējībām un viņus salauzt.. Nevaldāmās dusmās svildams, Filbērs stāv pretim saviem līdzpil­soņiem. Viņam ir tikai viena vienīga vēlme — ar dzel­žainu dūri tos satriekt.

Kad Filbērs atkal pastiepj rokas, visi kaut cik pie­klust un viņš jau pavisam citādā, griezīgā, gandrīz histēriskā balsī, kurai nav vairs nekā kopīga ar ierasto čella skanējumu, izkliedz:

—    Kas attiecas uz visu šo dumpju īsto vaininieku, Emanuēlu Kontu, tad jūsu izturēšanās neatstāj man vairs izvēles brīvību! Draudzes padomes vārdā es vi­ņam pasludinu nāves spriedumu!

Tagad saceļas pilnīgi neiedomājama jezga. Es re­dzu, ka Ervē man labajā pusē kļūst nemierīgs, bīda­mies, ka saniknotie larokieši varētu uzbrukt viņam un viņa biedriem un visus atbruņot. Uz aktīvu rīcību viņi, manuprāt, nepāriet tikai tāpēc, ka nav tai sagatavo­jušies, turklāt trūkst viņiem arī vadītāju. Tāpat Filbērs ar savu klātieni, ar savu drosmi un sejā lasāmo atklāto naidu vēl aizvien larokiešus zināmā mērā ietekmē.

Kad viņa bijušais rnaizestēvs ierunājas par draudzes padomes lēmumu, Gasels nedroši sarosās. Galvu puri­nādams un ar gļēvajām roķelēm sev gar seju vicinā­dams, viņš it kā kaut ko nokliedz. Es pieliecos tuvāk Ervē un viņam iečukstu:

—   Dod vārdu Gaselam, man liekas, viņš grib runāt.

Ervē pieceļas un uzkar šauteni plecā, lai apliecinātu

savus miermīlīgos nodomus. Brīdi viņš stāv, iznesīgi uz vienas kājas atbalstījies un roku augšup pastiepis, it kā uzmanību izlūgdamies, un viņa jauneklīgajā sejā viežams tikai draudzīgums. Kad iestājies klusums, viņš rāmā un laipnā balsī, kas ir asā kontrastā ar tikko dzirdētajiem Filbēra izbrēcieniem, saka:

—   Man liekas,-ka Gasela kungs vēlas ko sacīt. Dodu vārdu viņam.

To pateicis, Ervē apsēžas. Viņa jauneklība, iznesība, nosvērtais un laipnais tonis, tāpat arī fakts, ka viņš bez Filbēra ziņas dod vārdu Gaselam, pārsteidz visus, taču jo sevišķi pašu Filbēru, kurš nevar saprast, kāpēc Vilmēna pārstāvis ļauj izteikties Gaselam, jo Gasels taču atklāti nosodījis Lanuaija nogalināšanu un Vil­mēna «pārmērības».

Arī pats Gasels acīm redzami apmulsis, dzirdēdams, ka viņam tiek dots vārds, kuru viņš nemaz nebija lū­dzis. Viņš taču labprāt būtu apmierinājies tikai ar žestos izpaustu protestu, jo tas ir mazāk kompromitē­jošs. Bet, tā kā kapelā sapulcējušies ļaudis, sauc: «Ru­nājiet, runājiet, Gasela kungs!» un, no otras puses, arī Ervē viņam uzmundrinoši pamāj, Gasels nolemj slie­ties kājās. Zem skaisti sacirtotajiem iesirmajiem matiem viņa garenā āksta seja izskatās pavisam sievišķīgi gļēva, un arī runā viņš nenoteiktā smalkā balstiņā, kuru nav iespējams klausīties nepavīpsnājot. Un tomēr viņš pasaka, kas viņam sakāms, visiem dzirdot un Filbēra klātienē, bet tas jau liecina par zināmu drosmi.

—   Es gribētu teikt tikai to, — Gasels paziņo, del­nas krūšu augstumā kopā sakļāvis, — ka pēc tam, kad es no pils aizgāju visu to negantību dēļ, kas Larokā notika, neviena draudzes padomes sēde vairs nav sa­saukta.

—    Un kāda mums tur daļa, — Filbērs tūlīt brūk virsū Gaselam ar bezgala lielu nicinājumu balsī, — ka tev līdzīgs nelga ir vai nav aizgājis no draudzes pa­domes?

Kaut kas nokustas Gasela izstīdzējušajā kaklā ar prāvo kāksli, un viņa seja pieņem tvirtāku izteiksmi. Sādi gļēvi'un kusli cilvēciņi citiem mēdz piedot daudz ko, izņemot viņu patmīlas aizskārumu.

—   Lūdzu atvainot, mācītāja kungs, — Gasels saka tagad jau citādā, griezīgā un spalgā vecmeitas balsī, — bet jūs teicāt, ka notiesājat Konta kungu draudzes padomes vārdā. Es jums iedrošinājos aizrādīt, ka drau­dzes padomes sēde nav notikusi un es esmu pret Konta kungam pasludināto spriedumu.

Gasela vārdus sveic skaļi aplausi. Aplaudē ne tikai pieci pie opozīcijas pieskaitāmie Larokas iedzīvotāji, bet arī daži no vairākuma, kuri, manuprāt, pēc Gasela uzstāšanās jūtas nokaunējušies. Pietvīcis un drebedams Gasels apsēžas, bet Filbērs tūlīt pret viņu vērš pērkonus un zibeņus.

—   Es varu iztikt bez tavas piekrišanas! Tu esi no­devis manu uzticību, nožēlojamais nelga! Es neaizmir­sīšu tavus vārdus, un tu man par tiem vēl samaksāsi!

Filbēra draudi izraisa protesta saucienus un svilpie­nus. Judīte, kura pēkšņi atcerējusies savu darbošanos kreiso kristiešu organizācijās, pilnā balsī kliedz: «Na­cists! Esesietis!» Marsels viņu gandrīz vairs nemaz neattur. Esmu noraizējies, kaut tikai Judīte nekļūtu par larokiešiem trūkstošo vaditāju un nesāktos uzbrukums, kas varētu apdraudēt bijušos Vilmēna bandas dalībnie­kus. Tāpēc pieceļos un skaļā balsī uzsaucu:

—   Es prasu vārdu!

—   Vari runāt, — Ervē redzami atvieglots tūlīt at­bild.

—    Ko? — Filbērs pārskaities pavēršas pret Ervē.

—   Tu dod vārdu šim nekrietnelim? Sim viltus_ prieste­rim! Dieva ienaidniekam! Vai tu pie pilna prāta? No­ziedzniekam, kuram es nupat pasludināju nāves sprie­dumu!

—   Jo vairāk tāpēc, — Ervē atbild, mierīgi savu bār­diņu braucīdams. — Viņam taču pienākas vismaz pē­dējais vārds.

—   Tā irnejēdzība! — Filbērs turpina šķendēties.

—   Ko tas viss nozīmē? Vai tā ir muļķība vai arī no­devība? Tu esi iedomājies nezko! Bet es tev pavēlu ne­ļaut notiesātajam runāt!

—   Man jūs neesat nekāds pavēlētājs, — Ervē paš­apzinīgi nosaka. — Un nekāds priekšnieks. Kamēr Vil­mēns ir prom, šeit nosaku es, — Ervē turpina, ar plauk­stu pa šautenes laidi noplikšķinādams. — Bet es at­jauju notiesātajam runāt. Un viņš runās tik ilgi, cik pašam patiks.

Tad notiek pavisam kas neiedomājams: Ervē vārdiem aplaudē jau krietna puse larokiešu. Tiesa gan, tā kā Ervē nav piedalījies nekādās bandas «negantībās», par kurām ieminējās Gasels, neviens par viņu nekā slikta nevar sacīt. Un tomēr — aplaudēt Vilmēna bandas lo­ceklim! Tas jau par traku!

—    Tā ir nejēdzība! — Filbērs kliedz, dūres vīstī­dams, un viņa šķielējošās acis, liekas, tūlīt izspiedīsies no dobuļiem. — Dodams vārdu šim cilvēkam, tu kļūsti par sazvērestības un dumpja līdzdalībnieku. Bet es nepieļaušu, ka viņš runā! Es brīdinu tevi, ka visu pa­ziņošu tavam priekšniekam un tu saņemsi pienācīgu sodu!

—   To gan man gribētos redzēt, — Ervē atbild tik neviltotā mierā, ka sāku bažīties, vai tikai viņš neaiziet pārāk tālu un Filbērs nesāk ko nojaust. — Bet, vien­alga, ko es teicu, pie tā palieku: vārds apsūdzētajam.

—   Tādā gadījumā es nemaz neklausos! — Filbērs kliedz. — Es eju prom! Es iešu uz mājām un sagaidīšu atgriežamies Vilmēnu!

Filbērs nokāpj no uzejas luktā un, opozīcijas izsau­cienu pavadīts, pa centrālo eju dodas uz durvīm. Tas nu vairs nepavisam neietilpst manos aprēķinos. Ja Fil­bērs aizies, man nebūs iespējams pret viņu ievadīt pretapsūdzību. Tāpēc skaļā balsī saucu viņam nonakaļ:

—   Vai tu bīsties no tā, ko es varētu pasacīt?" Tev nepietiek drosmes mani uzklausīt!

Filbērs apstājas, apcērtas uz papēžiem apkārt un no­skatās uz mani. Dzilgā balsi es turpinu:

—   Pašreiz pulkstenis ir ceturksnis pēc pieciem, Vil­mēns teica, ka viņš būšot šeit pussešos. Tātad man palikušas piecpadsmit minūtes ko dzīvot, bet tu baidies no manis, drebi kā lupata un gribi aiziet, lai paslēptos pagultē un tā sagaiditu savu pavēlnieku! Jā, jā, tieši ta, nevis gultā, bet zem tās!

Ervē nostāja bija Filbēru samulsinājusi. Paziņodams, ka Vilmēns ieradīsies pēc piecpadsmit minūtēm, es viņu iedrošinu. Turklāt viņu stipri aizskāris mans pār­metums gļēvulībā. Bailīgs viņš nav, to jau es tiku tei­cis. Taču viņa spēkam ir sava vājā puse. Kā visi dros­mīgi cilvēki, viņš ar savu bezbailību lepojas. Un uz manu izaicinājumu viņš atbild tā, kā es jau biju pa­redzējis, — to pieņemdams.

Nobālis, sastindzis, ar iekritušiem vaigiem, kvēlojo­šām acīm Filbērs paliek stāvam un nicinoši atbild:

—    Tu vari klāt vaļā kādas aplamības vien vēlies. Tās mani neskar. Izmanto iespēju, kamēr tev tāda vēl ir.

Un tūlīt arī es to izmantoju.

—   Vispirms es atspēkošu tavus apvainojumus. Kas attiecas uz Katī, tad paziņoju, ka neesmu meiteni piesmējis, kā tu iedrošinājies apgalvot. Tāpat es neesmu viņu nolaupījis. Tie ir skaidri meli. No brīvas gribas un saskaņā ar sava tēvoča atļauju («Pareizi!» — Marsels tūlīt iesaucas; tagad es vairs nebaidos viņu kompromi­tēt) viņa ieradās Malvilā, lai paciemotos pie savas vecmāmuļas, bet tur iemīlējās Tomā un apprecējās ar viņu. Tas tev, Filbēr, ļoti nepatika, jo tu pats biji metis acis uz meiteni un gribēji viņu dabūt pilī pie sevis it kā par istabeni.

Klātesošo vidū atskan izsmējīgas piezīmes, bet Fil. bērs iesaucas:

—   Tie ir salti melil

—   O, piedošanul — vārdu neizprasot, iejaucas kāda maza un krietni paresna, gadu piecdesmit veca sieviete.

Viņa pieceļas. Ta ir Zozefa, kādreizējā Filbēra saim« niece. Tā kā viņa ir portugāļu cilmes, tad larokieši, būdami kvēli nacionālisti, Zozefu principā diezko neie­redz, bet praktiski labprāt pacieš, jo viņa nav uz mu­tes kritusi un allaž «gāž tieši acīs visu, kas sakrājies 11/ sirds».

Zozefa nav skaista. Ada viņai tāda, it kā nekad ne­būtu redzējusi ūdeni un ziepes. Turklāt augumā viņa pazema, miesās, un jo sevišķi krūtis, izļumējusi. Taču veselīgie baltie zobi, spēcīgie žokļi, spoži melnās acis un kuplā matu kodaļa piešķir Zozefai īpatnēju dzīvnie­ciskas vitalitātes pievilcību.

—  Atvainošanu! — viņa turpina, izteikdamās ar vul­gāri aprautu akcentu, kas tomēr dara viņas vārdus sav­dabīgi ietekmīgus. — Kas tad, cientēv, tā par tādu ru­nāšanu, ja viss teiktais ir svēta patiesība! Cientēvam es biju apnikusi, un viņam iekārojās jaunā meitēniņa! Bet vai šī visu būtu tā piepratusi kā es, tas vēl nemaz nav teikts, — Zozefa piebilst tādā vientiesībā, ka man grūti pasacīt, vai tā patiesa vai liekuļota.

Uzbrāzmo zobgalīgu izsaucienu un smieklu šaltis, un Zozefa apsēžas. Es ievēroju, ka Filbērs neiedroši­nās viņu apsaukt. Droši vien pazīdams Zozefas aso mēli, Filbērs pievēršas man.

—  Es nezinu, ko tu iegūsti, — viņš augstprātīgi no­saka, — izgāzdams pār savu bīskapu visas šīs melīgās tenkas!

—   Tu man neesi nekāds bīskaps! Itin nekāds! Un iegūstu es to, ka atspēkoju ievis sagudrotos melus.

Vieni no tiem, turklāt visai svarīgi, ir tavs apgalvo­jums, ka es saviem kalpotājiem licis sevi ievēlēt par abatu. Vispirms tev vajadzētu zināt, ka man nekādu kalpotāju nav. Mēs visi esam draugi un tiesībās vienlī­dzīgi cilvēki. Un pretēji Larokā notiekošajam pie mums Malvilā neko nepasāk, iepriekš visu kopīgi neapsprie­duši. Kāpēc mani ievēlēja par abatu? Tūlīt es tev pa­teikšu: tas notika tāpēc, ka tu mums šajā amatā gribēji uzspiest Gasela kungu, bet mēs viņa nevēlējāmies. Es ceru, ka Gasela kungs neņems šos vārdus Jaunā. Lūk, tikai tāpēc biedri mani ievēlēja par abatu. Vai es biju labs vai slikts priesteris, par to pats neņemos spriest. Tiku ievēlēts, tāpat kā Gasela kungs. Un darīju visu, kas manos spēkos. Kā saka — ja nav naziņ', ēd ar nadziņ'. Es nedomāju, ka būtu sliktāks priesteris nekā Gasela kungs, bet, ka esmu labāks par tevi, par to man nav nekādu šaubu (smiekli un aplausi).

—  Augstprātība urda tevi tā runāti — Filbērs iesau­cas. — Tu esi viltus priesteris! Slikts priesteris! Dieva zaimotājs! Un tu pats to zini. Es nemaz nerunāju par tavu privāto dzīvi…

—   Un es par tavējo arī ne!

Filbērs šajā virzienā vairs tālāk neiet. Droši vien baidās, ka es varu pastāstīt par gadījumu ar Mjetu.

—    Pietiks ar vienu piemēru, — viņš nikni atsāk. — Tev grēksūdzes jautājumā ir pilnīgi ķeceriski uz­skati un tiem atbilstoša izrīcība!

—    Nevaru pateikt, — es bez jebkādas uzstājības saku, — vai mani uzskati ir ķecerīgi. Man nav pietie­kamas teoloģiskās izglītības, lai par to spriestu. Vie­nīgi varu teikt to, ka šajā jautājumā jābūt diezgan piesardzīgiem, jo grēksūdze nelietīga priestera rokās viegli var kļūt par izspiegošanas un uzkundzēšanās lī­dzekli.

—   Jurns taisnība, Konta kungs, — Judīte skalā balsi sauc no savas vietas. — Pie mums Larokā šis esesietis grēksūdzi par tādu jau padarījisl

—   Klusējiet! — Filbērs uzbrēc, pret viņu pagriezda­mies. — Jūs esat prātā jukusi, musinātāja, slikta kris­tiete!

—   Ka jums nav kauna, — Marsels savukārt kliedz, uz priekšu paliekdamies un ar abām rokām sēdekļa atzveltnē ieķerdamies, — tā runāt par sievieti, turklāt par tādu sievieti, kura ir par jums daudz izglītotāka un kura vēl nesen izlaboja aplamības, kādas jūs sa­muldējāt par Jēzus Kristus brāļiem un māsām.

—   Izlaboja! — Filbērs iebrēcas, rokas pret debesīm paceldams. — Ko šī vājprātīgā sajēdz no tādām lietām! «Brāļi un māsas» — tie ir tikai tulkojumā ieviesušās kļūdas, patiesībā runa ir par brālēniem un māsēniem, kā jau es jums to tiku paskaidrojis!

Kamēr pilnā sparā risinās šī diskusija par evaņģē­lija teksta iztulkojumiem, es klusā balsī saku Mo­risam:

—   Aizej sameklē mūsējos, — lai viņi nostājas pie ieejas un nogaida, kamēr es paziņošu, ka Vilmēns ir nošauts, bet pēc tam lai nāk dziļāk kapelā.

Moriss aizlavās klusītēm un lunkani kā kaķis, bet tagad es jau atļaujos pārtraukt Judīti, kura, aizmirs­dama laiku un vietu, ielaidusies ar Fiibēru kvēlā dis­putā par Jēzus Kristus radurakstiem.

—   Acumirkli! — es iesaucos. — Ļaujiet man pa­beigt!

Iestājas klusums, un Judīte, kura manu klātieni bija piemirsusi, vainīgi noskatās manī. Mierīgā balsī es tur­pinu:

—  Tagad par pēdējo apsūdzības punktu, kuru Filbērs izvirzīja pret mani. Es it kā esot viņam uzrakstījis vēstuli, kurā uzstādījis prasības pēc sizerēna tiesībām pār Laroku un piedraudējis ar bruņotu spēku okupēt pilsētu. 2ēl, ka Filbērs nav atradis par vajadzīgu vēs­tuli šeit visiem nolasīt, jo tad būtu redzams, ka tādu prasību tajā nemaz nav. Bet pieņemsim, ka tādas būtu bijušas. Pieņemsim, ka šajā vēstulē es būtu piedrau­dējis uzbrukt Larokai. Tūlīt rodas jautājums: vai tad es esmu to izdarījis? Vai es, tumsai iestājoties, esmu ielauzies Larokā un nogalinājis pie vārtiem nolikto sargu? Vai esmu izlaupījis Larokas pārtikas krājumus, nodarījis pāri Larokas iedzīvotājiem, izvarojis viņu sie­vas? Vai "tad es apkāvu Kursežakā līdz pēdējam visus ļaudis? Visu šo briesmu darbu patieso vaininieku Fil­bērs uzņem kā draugu, bet mani notiesā uz nāvi tāpēc, ka, pēc viņa vārdiem, man bijis nodoms tos izdarīt. Tāda, lūk, ir Filbēra taisnība: pasludināt nāvi nevai­nīgam, bet brāļoties ar noziedznieku.

Tieši tagad, īsti piemērotā brīdī, saules staru mir­dzumā iezaigojas man aizmugurē esošā vitrāža. Ervē vēl pēdējo reizi uzstājas savā algotņa lomā:

—   Ei, apsūdzētais, rāmāk! Nedrīkst tā izteikties par priekšnieku!

Bet es atcērtu:

—   Nepārtrauc mani, Ervē. Spēlīte beigusies!

Dzirdot mani tādā noteicēja balsī runājam ar ap­sargu, Filbērs aiz pārsteiguma gluži vai palecas, bet larokieši iepleš platas acis. Es izslejos. Pareizāk sa­kot — izriežu plecus. Ar patiku ļaujos caur vitrāžu ieplūstošajai saules spozmei. Jūtu, ka acis man kļūst redzīgākas un pēkšņajā gaismas ņirbā viss atplaukstu. Taisni neticami, cik tīkami siltā glāstā pat caur vit­rāžas stikliem saule spēj pieskarties pleciem un mugu­rai. Tas man tik ļoti vajadzīgs, jo drēgnais saltums bija stindzinājis līdz pat kauliem.

Bet, turpinot runāt, mans rāmais mierīgums izzūd. Es ļauju savai balsij skanēt pilnā spēkā, un tā atbal­sojas ikvienā kapelas nostūrī.

—   Kad Armāns mēģināja izvarot Pimona sievu un pēc tam Pimonu pašu nogalināja, tu viņu aizstāvēji.1 Kad Bebela nokāva Lanuaiju, tu slepkavu kopā ar Vil­mēnu sēdināji pie sava galda. Kad Žans Feiraks no­bendēja visus Kursežakas iedzīvotājus, tu turpināji žū­pot ar viņu. Kāpēc tu tā rīkojies? Vienīgi tāpēc, lai iz­dabātu Vilmēnam, jo ar viņa palīdzību tu arī pēc Armāna nāves cerēji turpināt savu kundzību Larokā, reizē atbrīvojoties kā no iekšējās opozīcijas, tā arī no Malvilas.

Mana pērkonīgā balss dun kapelā, kurā iestājies pil­nīgs klusums. Kad es beidzu runāt, redzu, ka Filbērs ir jau attapies.

—   Man gribētos zināt, — viņš atkal atguvis savu iepriekšējo čella skanējumam līdzīgo balsi, — kāda jēga visai šai mutes varonībai. Tā neko negrozīs tavā liktenī.

—   Jūs neesat atbildējis pēc būtības! — Judīte sauc, dusmās uz priekšu paliekusies.

No Judītes zilā pulovera atrotītās apkakles izslējās viņas stūrainais zods, zilās acis met zibeņus uz Filbēru.

—   Man nav grūti to izdarīt pāris vārdos, — Filbērs atbild, zagšus ielūkodamies pulkstenī. (Esmu pārlieci­nāts, ka viņam jau izdevies pārvarēt savas bažas un tagad viņš gaida jebkuru mirkli parādāmies Vilmēnu.) —Nav vajadzības sacīt, ka es nekādā ziņā neatzīstu par labu visu, ko šeit un arī citur darījis Vilmēns ar saviem ļaudīm. Taču karavīri jau visur ir un paliek karavīri, un tur mēs neko nevaram līdzēt. Tomēr man kā Larokas bīskapam ir pienākums apsvērt, kādu !a« bumu es varu iegūt no notikušā ļaunuma. Ja, pateico­ties kapteinim Vilmēnam, es varu izdeldēt ķecerību La­rokā un Malvilā, tad uzskatu, ka savu pienākumu esmu izpildījis.

Tagad kliedzieni un izsaucieni uzbango jau taisni ne­iedomājamā spēkā, un visa zāle šķiet verdam bezgalīgā niknumā. Auro jau ne tikai opozīcija vien, bet arī vai­rākums iesvelies dusmās par Filbēra cinisko paziņo­jumu. Es tomēr nedomāju to izmantot savā labā un klusēju. Jo, sev par dziļu izbrīnu, jūtu, ka Filbērs, iz­teikdams šādu nostāju, ir iekšēji gandrīz vai patiess. Protams, es gluži labi noģiežu, kāda loma šeit visā ir personiskai atriebes kārei. Taču reizē ar to šaja brīdī ir gandrīz vai ar roku taustāms arī tas, ka šis viltus priesteris, šis šarlatāns un avantūrists ir tā iedzīvojies savā lomā, ka bezmaz vai notic tam, ka viņš patiesi aizstāv reliģijas svētos, ortodoksālos prin­cipus!

Manas apsardzes piekāpīgo izturēšanos klātesošie pilnībā neizprot, taču tā viņus iedrošina, un tagad jau no visiem kapelas stūriem atskan pret Filbēru izkliegti apvainojumi un draudi, kuriem vietumis gan piejaucas sīku personisku motīvu diktēti pārmetumi, taču tie tiek izbrēkti ar tādu pašu niknumu. Tā es dzirdu vecā Pužesa balsi, kurš «pātarniekam» pārmet, ka tas kādu reizi atteicies viņu pacienāt ar glāzi vīna. Man liekas, tagad Filbērs ir vienīgais, kurš vēl tic, ka jebkuru mirkli ieradīsies Vilmēns. Viņš visiem spēkiem pieķē­ries šai iedomai. Sī cerība šķiet gūstam apstiprinājumu, kad viņam aiz muguras pie lielajām ieejas durvīm izce­ļas kņada. Filbērs pagriežas uz to pusi, bet tieši šajā brīdī pa sānu durvīm ienāk Moriss un pamāj man, ka mūsējie ir klāt.

Uz Filbēru, kurš sastindzis centrālajā ejā, veļas aiz­vien niknāka lāstu lavīna. Ja vārdi, skatieni un žesti spētu nonāvēt, viņš jau būtu gabalos saraustīts. Tomēr es vilcinos dot viņam pēdējo nāvējošo triecienu, jo labi zinu, kas notiks pēc tam, kad būšu to izdarījis. Es atļaujos brīdi vilcināties. Tā ir neliela piekāpšanās ma­nai sirdsapziņai, kura pēdējā brīdī tiecas saglabāties tikpat šķīsti balta, kāds ir mans tērps. Taču nekas vairs nav glābjams. Pats esmu izraisījis šos spēkus, kuri vairs nav apturami. Ja Filbērs domā, ka mani ne­pieciešams iznīcināt tāpēc, ka esmu ķeceris un nemiera cēlājs, tad es uzskatu, ka ar viņu jāizrēķinās, lai pa­nāktu vienotību starp Malvilu un Laroku un nosar­gātu mūsu kopējo drošibu. Atšķirība ir tikai tā, ka es patiesi viņu nogalināšu, bet bez jebkāda nāves sprie­duma, bez jebkādas tiesas procedūras, bez viena vienīga šāviena un pats nemaz nenotraipot rokas.

Filbēra balsi tagad jau pilnīgi nomāc viņa draudzes locekļu aurošana. Es apbrīnoju viņa drosmi, jo, nespē­dams panākt klusumu, viņš uz naidīgajiem skatieniem atbild ar vēl kvēlākā ienaidā degošiem. Kad uz mirkli iestājas klusums, viņam ir pietiekami spēka mest izai­cinājumu:

—   Pagaidiet, gan jūs dziedāsiet citu dziesmu, kad ieradīsies Vilmēns.

Tas ir tikpat kā man dots mājiens. Pienācis īstais brīdis izšķīrējam solim. Rīkojos gluži intuitīvi, noprie­cādamies par man sniegto izdevību. Pastiepju rokas, kā to nupat bija darījis Filbērs, un, kad negantā jezga aprimusies, es pēc iespējas mierīgākā balsī saku:

—    Nevaru saprast, kāpēc tu Vilmēnu tik ietiepīgi dēvē par kapteini. Viņš nekad nav bijis kapteinis (šo verba pagātnes formu es tikko manāmi uzsveru). Seit man ir dokuments (es izvelku grāmatiņu no pakaļējās

kabatas), kas to neapgāžami pierāda. Tā ir Vilmēna agrākā darba apliecība. Ar ļoti labu fotoattēlu. Visi, kas Vilmēnu kādreiz redzējuši, pēc tās tūlīt viņu pa­zīs. Un šajā apliecībā melns uz balta rakstīts, ka Vil­mēns ir rēķinvedis. Gasela kungs, vai jūs šo doku­mentu nepasniegtu Filbēram?

Piepeši iestājas kapa klusums. Visi klātesošie apbrī­nojamā saskaņā — lai gan pretējā virzienā, atkarībā no tā, kurā ejas pusē katrs sēž — izdara vienu un to pašu kustību, galvas pavērsdami un kaklus pastiep­dami Fiibēra virzienā. Viņš taču nav akls, lai gan šajā mirklī vēlētos tāds būt. Ja jau dokuments, kuru es liku viņam pasniegt, ir manās rokās, kas tad vēl būtu no šā fakta izsecināms? Filbērs paķer Gasela pasniegto apliecību. Viņam pietiek ar vienu acu uzmetienu. Fil­bēra seja saglabā mierīgu izteiksmi, tā pat nenobāl. Tikai roka, kura satvērusi dokumentu, sāk sīki un aši drebēt, un liekas, nekas nespēj šās trīsas apvaldīt. No Filbēra saspringtajiem vaibstiem es noprotu, ka viņš ar izmisīgām pūlēm cenšas dreboņu apvaldīt, taču vel­tīgi, jo papīra gabaliņš viņa pirkstos plīvo kā putna spārns. Klusuma brīdis ieilgst, Filbērs_ nespēj izrunāt ' neviena vārda. Tagad jau manā priekšā ir cilvēks, kas visiem spēkiem cīnās pret neatvairāmām šausmām. Pēkšņi mani sagrābj riebums pret šādu spīdzināšanu un es apņemos tai darīt galu.

Es cenšos runāt pietiekami skaļā balsī, lai mani vārdi būtu sadzirdami arī viņpus ieejas durvīm, kas atrodas Filbēra aizmugurē.

— Es redzu, ka esmu jums visiem parādā paskaid­rojumu. Četri apsargi, ko jūs redzat man līdzās, ir krietni puiši, kurus Vilmēns ar varu piespiedis iestāties viņa bandā. Divi no tiem pārnāca mūsu pusē jau pirms kaujas, bet pārējie divi iestājās manā dienestā tūlīt

pēc tās. No Vilmēna bandas loce1 '] ®em dzīvi paHVrt f tikai šie četri. Pašam Vilmēnam šobrīd pietiek ar čet­riem kvadrātmetriem Malvilas zemes.

Pāri visiem klātesošajiem nošalc pārsteiguma vilnis, un dzirdama tikai Marsela balss:

—   Vai tu ar to gribi teikt, ka viņš ir pagalam?

—   Jā, tieši to es gribu teikt. Zans Feiraks ir miris. Vilmēns ir miris. Izņemot šos četrus puišus, kuri kļu­vuši par mūsu draugiem, visi pārējie Vilmēna bandas locekļi ir nogalināti.

Tagad lielās ovālās durvis kapelas viņā galā pave­ras un pa tām cits pēc cita ienāk Meisonjē, Tomā, Peisū un Žakē. Viņi iesoļo, ieročus rokā turēdami. Es saku — iesoļo, jo viņi nepavisam kapelā neiebrūk. Viņu kustības ir lēnas, pat gausas. Ja viņiem rokās nebūtu šautenes, tad mūsu vīri izskatītos pavisam parasti mie­rīgi iedzīvotāji. Viņi pavirzās gabaliņu uz priekšu pa centrālo eju, bet tad es viņiem ar roku pamāju apstā­ties. Tāpat apsardzes vīri, kuriem es dodu zīmi, piece­ļas un saslēdzas ap mani, tālāk neiedami. Brīdi vēl valda pārsteigums, bet tad kapelā sapulcētie larokieši, skaļi aurodami, izkliedz Filbēram nāves draudus. Klusē tikai bruņoto vīru grupas, kuras nosprosto centrālo eju abos tās galos. Viss tālakais norisinās sekundes ceturt­daļā. Dzirdot iečīkstamies ieejas durvis, Filbērs bija apcirties apkārt un redzējis pagaistam savu pēdējo ce­rību. Pagriezies atkal pret mani ar šausmās saverkšķītu seju, viņš redz, ka mūsu vīri aizcirtuši lamatas, kurās tas atrodas. Viņa nervi vairs neiztur pēkšņo lejupkritienu no cerību kalngaliem, kuros es viņu biju uzmānījis. Viņš sabrūk. Viņam ir viena vienīga doma — bēgt, fiziski paglābties no šeit sapulcētajiem, naidā pret viņu svilstošajiem draudzes locekļiem. Un izbailēs viņš rīkojas pavisam aplam, mēģinādams no­kļūt pie sānu izejas pa labi caur solu rindu, kur sēž Marsels, Judīte un abas atraitnes. Kad Filbērs savā apstulbumā metas turp, Marsels nesit viņam ar dūri, tikai vienkārši atbīda viņu ar delnu, taču, to darīdams, neaprēķina savu spēku, un Filbērs no spēcīgā grūdiena nokrīt kapelas centrālajā ejā. Uzbrāzmo mežonīga rē­koņa. Soļus apgāzdams, pūlis no visām pusēm brūk virsū Filbēram, un viņš pazūd satracinātajā ņudzeklī. Dzirdu viņu divas reizes iekliedzamies. Ejas otrā galā Peisū ar riebumā un šausmās pārvērstu seju noskatās manī, it kā vaicādams, vai nevajadzētu iejaukties. Es noliedzoši papurinu galvu.

Linča tiesu nekad nav patīkami redzēt, taču šajā gadījumā tā man šķiet taisnīga. Tāpēc es negribu lie­kuļot un izlikties, it kā es mēģinātu apturēt vai noso­dīt to, ko patiesībā pats esmu izraisījis.

Kad larokiešu kliedzieni apklust, es zinu, ka viņu rokās ir līķis. Es nogaidu. Un ap Filbēru sadrūzmējušies ļaudis pamazām sāk izklīst. Visi atgriežas savas vietās un uzceļ zemē nogāztos sēdekļus, daži vēl pie­tvīkuši un elsodami, citi tā kā nokaunējušies, ar nodur­tām acīm. Sadalījušies mazās grupiņās, ļaudis par kaut ko apspriežas. ES neklausos, ko viņi runā. Es noska­tos uz ejas vidū pamesto nekustīgo cilvēka augumu. Pamāju ar roku saviem biedriem, lai nāk pie manis. To darīdami, viņi apiet ar līkumu apkārt nogalināta­jam. Vienīgi Tomā apstājas, lai tuvāk to apskatītu.

Mēs neviens nesakām ne vārda, lai gan no Vilmēna bandas pie mums pārnākušie smalkjūtīgi pagājuši malā. Kad Tomā, kurš nometies uz ceļiem zemē, pie­ceļas un nāk šurp, es paejos viņam pretim.

— Vai miris? — es klusā balsī jautāju.

Tomā pamāj ar galvu.

—   Nu, tad jau tu vari būt apmierināts, — es tāda pašā balsī turpinu. — Tu taču to vēlējies.

Tomā greizi pablenž uz mani. Un viņa skatienā jau­šams tas pats mīlestības un nepatikas sajaukums, ar kādu Toma aizvien izturējies pret mani.

—  Tāpat tu ari, — viņš strupi noskalda.

Es atkal pakāpjos luktas uzejā. Pagriežos pret ka­pelā sapulcētajiem, pamāju klusēt un tad saku:

—    Birs un Žanē aiznesīs Filbēru viņa istabā. Ga­sela kungu lūdzu iet viņiem līdzi un apstāvēt mirušo. Bet pārējiem, es domāju, pēc minūtēm desmit vaja­dzētu turpināt sapulci. Mums jāizlemj jautājumi, kuri ir vienādi svarīgi kā Larokai, tā Malvilai.

Kņada, kas sākumā vēl paklusa, pieņemas spēkā, tikko Birs un 2anē aiznes Filbēru. Liekas, ka ar to tiktu dzēsta kolektīvā izrīcība, kas viņam bija laupījusi dzīvību. Palūdzu savus biedrus, lai viņi laipni atvaira ļaudis, kas tiecas sadrūztnēties ap mani. Man steidzīgi ar dažiem jāaprunājas tādā veidā, lai nedzirdētu sve­šas ausis.

Noeju no luktas kāpnēm un dodos pie nemiernieku grupas, kura vienīgā kritiskā brīdī apliecināja drosmi, bet uzvarā — cieņu, jo neviens no viņiem, pat Marsels. nebija piedalījies Filbēra linčošanā. Pēc Filbēra atbīdīšanas viņš nebija no savas vietas izkustējies, tāpat Judīte, abas atraitnes un apkaimes zemkopji, kuru vār­dus es tagad uzzinu — viens ir Fožanē, otrs — Delpeirū. Filbēra nogalināšanā vislielāko aktivitāti bija izrādījuši agrākie gļēvuļi.

Aņesa Pimona un Marī Lanuaija mani apskauj un noskūpsta, Marselam sīkas asaru lāses ripo pa vaigiem, kuri ir tikpat raupji kā āda, no kuras viņš meistaro kājavus. Bet Judīte, vēl vīrišķīgāka nekā parasti, ma­nus delma muskuļus izknaibīdama, saka: «Konta kungs,

jūs bijāt lielisks. Baltajā uzvalkā tērpies, jūs izskatījā­ties pēc pasaku varoņa, kurš izkāpj no mirdzošās vitrā­žas, lai sašķaidītu galvu pūķim.» Un runādama viņa ar spēcīgiem pirkstiem visu laiku knaiba manu delmu — vēlāk es ievēroju, ka Judīte, runājot ar vīrieti, kurš vēl ir tajos gados, kad spēj viņai patikt (ievērojot Judī­tes pašas vecumu, šis laika intervāls ir visai plašs), nespēj nociesties, neiztaustījusi tā augšējo locekļu muskulatūru. Es atceros, ka iepazīstoties Judīte man stādījās priekšā par «neprecējušos», un tagad, izsakot viņai pateicību par aktīvo manis atbalstīšanu, es klu­sībā sev jautāju, vai kopš sprādziena dienas viņa butu spējusi palikt vienaldzīga pret Marsela varenajiem ple­ciem, bet Marsels, savukārt, — pret viņas raženo pie­vilcību. Es to saku bez jebkādas ironijas, jo Judīte pa­tiesi ir izskatīga.

—   Paklausieties, — es ierunājos klusinātā balsī un pavelku viņu sāņus, tāpat arī Fožanē un Delpeirū, ku­riem iepriekš tiku sirsnīgi paspiedis rokas, — mums ir pavisam maz laika. Jums vajadzētu organizēties. Ne­drīkst pieļaut, ka noteikšanu Larokā tagad savās rokās pārņemtu bijušie Filbēra pakaļlaižas. Ierosiniet izvēlēt pilsētas padomi. Uzrakstiet uz papīra savus sešus uz­vārdus un iesniedziet šo sarakstu sapulcei. Neviens ne­iedrošināsies ko iebilst.

—Manu vārdu gan nerakstiet, — Aņesa Pimona saka.

—   Un arī manējo ne, — tūlīt piebilst Marī Lanuaija.

—   Kāpēc?

—   Sanāks pārāk daudz sieviešu, un tas nepatiks. Bet Medāras kundzes vārdu gan rakstiet. Medāras kundze ir skolotāja.

—  Mazulīt, sauciet mani vienkārši par Judīti, — Me­dāras kundze ierosina, uzlikdama Aņesai roku uz pleca.

(Viņa nevar nociesties, neaptaustījusi pat sieviešu muskuļus.)

—  Man tā kā neērti, — Aņesa nosarkdama atbild.

Es noskatos uz Aņesu. Cik jauka izskatās gaišmate,

kad pietvīkst viņas maigā seja.

—       Bet ko mēs ievēlēsim par mēru? — Marsels vaicā. — Vienīgā, kura no mums spēj noturēt runu, ir Judīte. Tikai — es to nesaku, lai jūs apvainotu, — viņš Ju­dītei uzmet maigu, apbrīnas pilnu skatienu, — bet ļau­dis nebūs ar mieru, ka mēra amatā nāk sieviete. Jo sevišķi vēl tāpēc, ka tu (Marsels runā, jaukdams «tu» un «jūs», un, to atskārtis, nosarkst) nesaproti mūsu dialektu.

—        Man gribētos jums pavaicāt vienu lietu, — es iejaucos. — Vai jūs būtu ar mieru, ka par mēru nāktu kāds no Malvilas?

—   Vai tu pats? — cerību pilns iejautājas Marsels.

—       Nē, es pats gan ne. Domāju, kāds cits, varbūt Meisonjē.

Ar acs kaktiņu pamanu, ka Aņesa Pimona jūtas maz­liet vīlusies. Liekas, viņa gaidījusi, ka es minēšu kāda cita vārdu.

—        Nuja, — Marsels nosaka, —cilvēks viņš ir no­pietns, godīgs…

—        Un viņam ir militāras zināšanas, kas jums lieti noderēs, organizējot aizsardzību.

—   Es viņu pazīstu, — Fožanē piebilst.

—   Arī es, — noteic Delpeirū.

Vairāk viņi neko nesacīs. Noskatos viņu atklātajās, stūrainajās, tumši aprautajām sejās. «Es viņu pa­zīstu» — ar to pateikts viss.

—   Tikai… — Marsels ieminas.

—   Tikai?

—   Redziet, viņš ir komunists.

—        MarseI, nerunājiet aplamības, — iejaucas Judīte, — Kāds viņš var būt komunists, ja vairs nav komu­nistu partijas.

Judīte runā labi nostādītā skolotājas balsī, kas man, diendienā tiekoties, droši vien kristu uz nerviem, bet Marselu, liekas, tā ietekmē ļoti spēcīgi.

—       Tas tiesa, — viņš atteic, savu plikpauraino galvu nogrozīdams. — Bet diktatūru gan teitan nevajadzētu, diktatūra mums teitan jau līdz vienai vietai.

—       Tas nav Meisonjē dabā, — es paskaidroju. — Ne uz to pusi. Pat kaut ko tādu iedomāties vien viņam jau ir apvainojums.

—        Ko apvainoties gan tur nebūtu, — Marsels no­saka.

—        Bet tu aizmirsti, ka tagad mums pašiem būs šautenes, — ierunājas Fožanē.

Es noskatos uz viņu. Fožanē ir plata, šķautņaina seja saules izdedzinātas zemes krāsā. Šķautņaini ir arī viņa pleci. Bet puisis nav dumjš. Mani sajūsmina viņa piezīme par šautenēm, it kā šis jautājums jau būtu izlemts.

—       Manuprāt, — es saku, — viens no pirmajiem jau­tājumiem, kuru vajadzētu izlemt pilsētas padomei, ir par ieroču izsniegšanu Larokas iedzīvotājiem.

—   Nu tad jau viss kārtībā, — Marsels piebilst.

Mēs saskatāmies. Visi ir vienis prātis. Arī Judīte —

un tas mani pārsteidz — izturējusies ļoti taktiski, neie­jaukdamās gandrīz neviena jautājuma pārspriešanā.

—        Labi. — Es pasmaidu. — Tagad atliek tikai vēl pierunāt Meisonjē.

Jau dažus soļus pagājies, pēkšņi ko atceros, pagrie­žos atpakaļ un pamāju ar roku Marī Lanuaijai, ka es gribētu vēl ar viņu parunāt. Viņa tūlīt pienāk klāt. Marī ir trīsdesmit piecus gadus veca tumšmate, diezgan apaļīga un tvirta. Viņa nolūkojas uz mani no apakšas uz augšu, gaidīdama, ko es teikšu, bet mani šajā brīdī pārņem kvēla iekāre un grūti atvairāma tieksme slēgt viņu savās skavās. Tā kā es nekad ap Marī nebiju lakstojies un lidzīgas domas man vispār nekad nebija prata nākušas, es nezinu, ar ko šī pēkšņi uzradusies vēlme izskaidrojama, varbūt vienīgi ar karavīra alkām pēc kaujas ļauties atspriedzei. Lai gan vārds «atspriedze» šeit nav īsti vietā. Ir taču daudz mazāk nogur­dinošas izdarības. Mīlestība jau tāpat ir cīņa, taču ta vairā"k liekas atbilstam manī dziļāk ieslēptajiem in­stinktiem nekā nule izcīnītā, jo mīlas cīņa dzīvību neiz­nīcina, bet, taisni otrādi, rada.

Lai nu kā, pagaidām es atvairu pat kārdinājumu sa­žņaugt Marī apaļīgo mazo delmu (jo kārdinošāks tas tāpēc, ka viņas tērpam nav piedurkņu), kā to būtu da­rījusi mūsu lielā muskulatūras izknaibītāja Judīte.

—   Marī, — es ierunājos mazliet aizsmakušā balsī. — Tu pazīsti Meisonjē, viņš ir vienkāršs puisis. Viņam nepatiks dzīvot pilī. Tev ir liela māja. Vai tu viņu ne­varētu ņemt pie sevis?

Muti pavērusi, Marī noskatās manī. Taču jūtos iedro­šināts jau tāpēc vien, ka viņa tūlīt manu lūgumu ne­noraida.

—   Ēdienu viņam gatavot tev nevajadzēs. Viņš droši vien gribēs larokiešiem ierīkot kopgaldu. Tev vajadzētu tikai parūpēties par viņa veļu.

—   Nuja, — Marī atbild. — Man jau nebūtu nekas pretim. Bet tu taču zini, kādi ir ļaudis. Ja Meisonjē dzīvos pie manis, nebūs glābiņa no visādām nevalodām.

Es paraustu plecus.

—   Un kas tur liels, ja arī sāktos valodas? Pat tad, ja tām būtu pamats!

Marī vēl aizvien ar skumjām acīm noskatās manī. Viņa izslien galvu un, tā kā drēgnajā kapelā viņa no­salusi, paberzē delmu, ko es tik labprāt būtu noglās­tījis.

—    Taisnība jau ir, Emanuel, — nopūzdamās viņa saka. — Pēc visa, ko esam pārdzīvojuši!

Ieskatos viņai acīs.

<— Ar tādu mēru nevajadzētu mērot.

—   Protams, protams, — viņa piekrīt. — Tas nebūtu pareizi.

Es viņai uzsmaidu.

—   Vai Meisonjē savā laikā nebija viens no taviem pielūdzējiem?

— O, tā jau nu bija gan! — Marī atzīstas un, pa­gātni atcerēdamās, atplaukst. — Man jau arī nekas nebija pretim. Tikai tēvs nepiekāpās, Meisonjē uzskatu dēj.

Tātad Marī ir ar mieru. Pateicies viņai, es apvaicā­jos, kā klājas viņas meitiņai Natalī. Sakas minūtes piecas ilga saruna, no kuras es neko nedzirdu, pat ne to, ko pats saku. Taču noslēgumā sacītie Marī vārdi mani pārsteidz un liek man saausīties:

—    Nudien, es nezinu, ko iesākt. Pēc bumbas sprā­dziena bērns nav saņēmis nevienu poti. Un tāpat arī Aņesas mazā Kristīnīte. Es visu laiku raizējos — un ja nu bērns ar ko saslimst? Nav mums itin nekādu zāļu! Nav antibiotiku! Bet apkārt gaiss pilns ar visā­diem velna baciļiem, par kuriem agrāk, kad bija potes, nemaz neiedomājāmies. Tagad — līdzko mazulis iekunk­stas, es jau drebu. Man nav pat ūdeņraža pārskābes! Vai zini, kas man vienīgais no medicīnas pāri palicis? Termometrs!

— Pie kā tu tagad atstāji savu meitiņu?

—   Mums šeit ir viena vecenīte, viņa pielūko arī Kristīnīti,

Atvadīdamies no Marī, es lūdzu, lai viņa atsūta pie manis Aņesu. Un, lūk, viņa jau klāt. Ar Aņesu es jūtos pavisam citādi. Runādamies ar viņu, esmu lietišķs, au­toritatīvs un tajā pašā laikā slēpti maigs.

—  Aņesa, kad tu būsi nobalsojusi par Judīti, ej tūlīt uz mājām. Vispirms iegriezies aplūkot savu Kristīni, bet pēc tam esi mājās. Es pie tevis aiziešu. Mums jāparunājas.

Sis rīkojumu birums Aņesu mazliet mulsina, bet, kā jau es biju paredzējis, viņa paklausa. Mēs saskatā­mies, tikai vienu vienīgu reizi, un tad es eju sameklēt Meisonjē.

Meisonjē man ir ciets rieksts. Es izjūtu kaut ko lī­dzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, jo nav taču lādzīgi tā izrikoties ar citu cilvēku likteņiem, it sevišķi, ja runa ir par Meisonjē. Taču tas ir mūsu visu, kā malviliešu, tā larokiešu, interesēs. Tā vismaz es aizbildinos, kad reizēm paša izdarības kļūst pretīgas, kādas tās palai- kam ir arī Tomā. Ko es pieprasu no Meisonjē, taču ir kas nedzirdēts. Tāpēc es jūtos mazliet nokaunējies. To­mēr tas mani nemaz nekavē sarunā ar viņu mest uz galda visus manus trumpjus un šo pasākumu iztēlot kā kaut ko ļoti izdevīgu gan no viņa municipālās god­kāres, gan arī no personīgās dzīves izkārtojuma vie­dokļa.

Meisonjē uzklausa mani klusēdams, ar savu šauro seju, kura izskatās kā pats centības un pienākuma ap­ziņas iemiesojums, ar bieži mirkšķinošajām acīm un taisnajiem matiem (nesaprotu, kā viņam izdevies tos apcirpt). Es labi apzinos, ko daru, Meisonjē uz paplātes pasniegdams reizē Larokas vārtu un Marī Lanuaijas sirds zelta atslēgas. Tikai neesmu drošs, vai tās spēs

viņu iekārdināt. Šķiroties no Malvilas, viņam ir tikpat kā jāpārdala sava sirds. Taču izvēles man nav. Es ne­zinu Larokā neviena cilvēka, kurš spētu viņu aizvietot.

Kad esmu viņam visu paskaidrojis, Meisonjē nesaka ne «jā», ne «nē». Viņš tikai mani par visu iztaujā un visu apsver.

—        Cik es saprotu, man Larokā būtu divkāršs_ uzde­vums — izkārtot dzīvošanu kopienā un organizēt aiz­sardzību.

—   Pirmajā vietā būtu aizsardzība, — es paskaidroju,

Meisonjē pacel galvu.

—        Tas nav viegls uzdevums, jo mūris tik zems, ka ar kāpnēm viegli to pārvarēt. Turklāt posms starp dien­vidu un rietumu vārtiem ir pārāk garš, Tāpat trūkst cilvēku. Jo sevišķi gados jaunāku.

—   Es tev došu palīgā Biru un Zanē.

Meisonjē saviebjas.

—       Un kā ar ieročiem? Man vajadzētu no Vilmēna iegūtās kara šautenes.

—        Pavisam mums to divdesmit, sadalīsim savā starpā.

—   Man vajadzētu arī bazuku.

Es iesmejos.

—        Tu pārspīlē! Kas tas par tādu nacionālismu? Tu jau pārāk kvēli iestājies par Larokas interesēm!

—' Es vēl neesmu teicis, ka piekrītu tavam priekš­likumam, — Meisonjē atturīgi iebilst.

—        Tātad piedevām tu vēl nodarbojies arī ar šan­tāžu!

Taču Meisonjē pat nepasmaida.

—        Labi, — brītiņu padomājis, es saku. — Kad Laro­kas nocietināšana būs pabeigta, divas nedēļas katru mēnesi bazuka būs tavā rīcībā.

—        Nuja, Nuja! — Meisonjē novelk. Un šajos «Nuja, Nuja» jaušams tas nenoteiktais un neticīgais zemteksts, kādu mēs Malvilā šiem vārdiem tikām piešķīruši.

—        Ir vēl Kursežakā iegūtās mantas, ko Feiraks at­vedis uz šejieni. To ir diezgan daudz. Vai arī tās tu gribēsi pievākt? — Meisonjē turpina mani tincināt.

—   Kas tās īsti ir par mantām? Vai tev tas zināms?

—       Jā. Man tikko pastāstīja. Ir mājpuini, divas cūkas, divas govis, diezgan daudz siena un biešu. Siens atstāts šķūnī. Ka to nedrīkst nodedzināt, sajēguši pat šie salašņas.

—       Divas govis! Un es domāju, ka Kursežakā bijusi tikai viena govs.

—        Fermas iedzīvotāji vienu govi noslēpuši, lai ne­vajadzētu atdot Filbēram.

—        Ir gan cilvēki! Mazuļi Larokā var kaut vai no­beigties, ja vien pašu bērniem vēders pilns! Tomēr šī skopulība laimi viņiem nav nesusi.

—        Tatad, — Meisonjē lietišķi ievada sarunu vaja­dzīgajās sliedēs, — ko tu darīsi? Vai gribēsi pievākt savu daļu?

—        Vai es gribēšot pievākt savu daļu! Ir gan ne­kauņa! Visas šīs mantas pienākas Malvilai, jo Vilmēnu taču uzvarēja malvilieši!

—       Paklau, ko es tev teikšu, — Meisonjē saka pavi­sam nopietni. — Tu vari ņemt visas vistas…

—       Ej ratā ar savām vistām! Malvilā to vairāk nekā vajadzīgs. Turklāt tās briesmīgi rijīgas un patērē daudz graudu.

—       Pag, pag: tu vari ņemt vistas un abas cūkas, bet mēs paturēsim pārējo.

Es sāku smieties.

—    Malvilai divas cūkas, bet Larokai divas govis!

Tādu tu iedomājies taisnīgu sadali? Un kā ar sienu? Un bietēm?

Meisonjē nesaka neko. Neviena vienīga vārda. Pēc brīža es piebilstu.

—        Lai nu kā, viens es visu nevaru izlemt. Mums Malvilā tas jāpārrunā kopīgi.

Bet, tā kā Meisonjē vēl aizvien klusē un viņa acis jaušas bardzība, es diezgan īgni atsāku:

—        Ņemot vērā, ka jums Larokā tikai viena govs, šajā jautājumā mēs varbūt ari piekāpsimies.

—       Nuja! Nuja! — Meisonjē drūmi novelk, it kā viņš mūsu darījumā būtu zaudētājs.

Pēc tam mēs abi klusējam. Meisonjē atkal visu ap­sver.

Es viņu neskubinu.

—        Ja es pareizi saprotu, — viņš beidzot ierunājas sapīkušā balsī, — tad vajadzēs ievērot visas demokrā­tiskās formas, stundām ilgi apspriesties, uzklausīt vi­sus pārgudros kritizētājus, jo sevišķi tos, kas paši ne­vīžo dibenu no krēsla atraut un pakustināt kaut vai pirkstu.

—   Nepārspīlē, tev būs lieliska pilsētas padome.

—       Lieliska? Un šis mutīgais sievišķis, vai tad tā arī būtu lieliska?

—   Judīte Medāra?

—       Jā, jā, Judīte. Mēli kulstīt viņa jau varen na­dzīga. Un kas šis meitietis īsti ir par putnu? — Mei­sonjē aizdomīgi jautā. — Vai tikai nav no ultrakreisajiem?

—   Nepavisam. Viņa ir no kreisajiem kristiešiem.

Meisonjē seja noskaidrojas.

—       Tas jāu labāk. Ar šiem katoļticīgajiem es aizvien esmu labi sapraties. Viņi ir ideālisti, — Meisonjē maz­liet nicīgi piebilst.

It kā viņš pats nebūtu ideālists! Taču Meisonjē jau nomierinājies. Jo Marselu, Fožanē un Delpeirū viņš pazīst. Vienīgi Judīte viņam bijusi, tā sakot, lielais nezināmais.

—   Labi, esmu ar mieru, — viņš beidzot paziņo.

Tā kā Meisonjē manu piedāvājumu pieņēmis, tagad es sāku izvirzīt savus noteikumus.

—       Paklau, es tomēr gribētu, lai starp Larokas pilsē­tas padomi un Malvilu pastāvētu skaidrs nolīgums šādā jautājumā: no Vilinēna iegūtās desmit kara šau­tenes un, iespējams, arī abas Kursežakas govis nepāriet Larokas īpašumā, bet tiek nodotas personiski tavā rī­cībā, kamēr tu izpildi Larokā savus amata pienākumus.

Meisonjē noskatās manī ar kritisku aci.

—       Tas nozīmē, ka tu pieprasīsi to visu atpakaļ, ja larokieši mani padzītu?

—   Jā.

—   To nebūs tik viegli panākt.

—       Labi, tādā gadījumā jautājumu par šautenēm un govīm ietversim kā atsevišķu punktu vispārējā nolī­gumā.

—        Tātad tas būtu veikalniecisks darījums, ko? — Meisonjē jautā, un viņa balsī jūtams viegls pārmetums.

Visu laiku viņš izturas pret mani pavēsi. It kā at­svešinājies. Tas man nepatīk. Man ir sāpīgi atvadīties no biedra tā, it kā būtu aizmirstas siltās attiecības, kādas starp mums bija' pastāvējušas Malvilā.

—        Nu redzi, — pēc brītiņa es ierunājos uzspēlētā mundrumā, — tagad tu esi kļuvis par Larokas mēru. Vai jūties laimīgs?

Mans jautājums ir gluži nevietā, un es tūlīt to .at­skārstu. 7/,,' .

—        Ne, — viņš strupi atbild. Es ceru, ka bušu labs mērs, bet laimīgs es neesmu.

Vienreiz pasacīta muļķība ir slīpa plakne, pa kuru jāripinās aizvien tālāk.

—       Pat dzīvodams pie Marī Lanuaijas, tu nebūsi lai­mīgs?

—       Jā, pat dzīvodams pie Marī Lanuaijas, — viņš nepasmaidījis noskalda un uzgriež man muguru.

Es palieku viens. Biedra asais noraidījums kā slogs gulstas man uz sirds. Un nenieka šeit nepalīdz apziņa, ka esmu to pelnījis. Laime vienīgi tā, ka man nav laika rakņāties savās izjūtās. Fabrelatrs, viegli pieskardamies manam elkonim, pazemīgi, gandrīz vai lišķīgi lūdz atļauju parunāties ar mani. Nevaru sacīt, ka man pa­tiktu šī izstīdzējusī bālā maiksts ar ūsu kušķīti pade­gunē un drebelīgajiem plakstiem aiz acenēm dzelzs ietvaros. Turklāt viņa elpa nelabi smako.

—       Konta kungs, — viņš saka nespodrā balsī, — šeit ir ļaudis, kuri spriedelē, ka mani vajadzētu tiesāt un pakārt. Vai jūs domājat, ka tas būtu taisnīgi?

Es paraujos soli atpakaļ, un ne tikai tāpēc, lai noro­bežotos no viņa. Saltā tonī atbildu:

—        Fabrelatra kungs, es domāju, ka būtu netaisnīgi jūs pakārt pirms tiesas sprieduma.

Viņa lūpas iedrebas, un acis sāk skraidelēt. Man sa­metas žēl šā gļēvā vīreļa. «Un tomēr,» kā sacītu Mar­sels, «un tomēr — vai drīkstētu aizmirst viņa spiega lomu Larokā? Viņa līdzdalību Filbēra tirānijā?»

Es apvaicājos:

—   Kas ir šie ļaudis?

—       Kādi ļaudis, Konta kungs? — viņš tikko sadzir­dami pārjautā.

—        Ļaudis, kuri spriedelējot, ka jūs vajadzētu pa­kārt? '

Fabrelatrs man nosauc paris uzvārdu, un tie, pro­tams, ir cilvēki, kuri agrāk klusēja kā ūdeni mutē ieņē­muši. Bet tagad, kad Filbēra vara satriekta — pašiem pat ne mazo pirkstiņu nepakustinot —, šie ļautiņi uz­reiz pārvērtušies akmenscietos cīnītājos.

Gļēvais Fabrelatrs nemaz nav tik vientiesīgs, jo no­skārtis manu domu gaitu. Iztapīgi viņš ieminas:

—   Ko gan es esmu nodarījis vairāk ļauna nekā viņi paši? Es tikai klausīju pavēlēm.

Es paskatos uz viņu.

—   Varbūt, Fabrelatra kungs, jūs bijāt pārāk cītīgs pavēļu izpildītājs?

Augstais dievs, cik gļēvs ir šis cilvēks! Izdzirdējis manu pārmetumu, viņš noļengst kā gliemis. Bet gliem­jus es nekad, pat ar zābakiem kājās, neesmu varējis samīdīt, aizvien sausā spērienā esmu aizmetis tos ar apava purngalu.

—i Paklausieties, Fabrelatra kungs, prātīgākais būtu, ja jūs mazāk rādītos ļaudīm acīs, neuzplītos tiem ar taisnošanos un klusītēm dzīvotu kaktiņā ierāvies. Un par jūsu tiesāšanu — paskatīšos, ko es šajā ziņā varu darīt.

Tūlīt pēc tam izvadu viņu laukā ar visiem pateicības izplūdiem un pievēršos Birām, kurš no kapelas viņa gala nāk šurp, ar savām īsajām kājelēm lielus soļus sperdams, pavāra vēderiņu izgāzis, spožās, šķelmīgās ačeles zibsnīdams.

_—< Ai-ai-ai, — viņš aizelsdamies ierunājas, — ja jūs būtu dzirdējis šito traci! Gasels sacēla īstu ļembastu, kad pje viņa ieradās ļaudis, lai viņam aizliegtu skaitīt dievvārdus pie Filbēra kapa. Gasels ārdās kā pats ne­labais. Viņš man lika tūlīt par visu to ziņot jums.

Es stāvu ar vaļā pavērtu muti. šajā brīdī man lie­kas, ka cilvēku nelietībai un zemiskumam nav robežu.. Un prātā pavīd doma, vai maz vērts tik daudz nopū-

Ieties, lai paglābtu šo ļauno un sīko dzimumu. Pasaku Birām mani pagaidīt, jo es tūlīt kopā ar viņu aiziešu pie Gasela. Notveru Judīti, kura pagadījusies tuvumā, un pavelku viņu sāņus.

Es Judītei stāstu, kas man sakāms, bet viņa, pro­tams, pa to laiku izknaiba manu delmu. Neliekos to jūtam un ļaujos viņai.

—   Medāras kundze, — es saku, — ļaudis kļūst ne­pacietīgi, laika mums maz. Vai es drīkstētu jums uzdot dažus jautājumus?

Viņa piekrītoši paloka savu lielo galvu.

—    Vispirms. Padomes locekļu kandidātu sarakstu vajadzētu nolasīt Marselam. Un darīt to prasmīgi. Vai drīkstu būt pilnīgi atklāts?

—   Protams, Konta kungs, — Judīte saka, savā pla­tajā delnā manu muskuli žņaudzīdama.

—    Sarakstā ir divi vārdi, pie kuriem larokieši var piekasīties, — jūsējais, tāpēc ka jūs esat sieviete, un Meisonjē — tāpēc ka viņš bijis komunistu partijas biedrs.

—   Kas tā par diskrimināciju! — Judīte iesaucas.

Es Judīti mirklī pārtraucu, lai viņa nepagūtu izvēr­sties savos liberālajos spriedelējumos.

—   Izsakoties par jums, Marselam vajadzētu pasvīt­rot, cik svarīgi, lai padomes sastāvā būtu cilvēks ar izglītību. Bet Meisonjē viņam vajadzētu ieteikt kā mili­tāru speciālistu un visai noderīgu cilvēku labu attie­cību uzturēšanai ar Malvilu. Ka mums padomā viņu izvirzīt par kandidātu mēra amatam, to pagaidām ne­vajadzētu sacīt.

—    Man jāatzīstas, Konta kungs, ka es apbrīnoju jūsu taktu, — Judīte saka, taktiski sažņaugdama manu delmu.

Ar jūsu atļauju es labprāt vēl turpinātu. Ir cil­vēki, kuri gribētu tiesāt Fabrelatru. Ko jūs par to do­mājat?

—   Domāju, ka tie ir plānprātiņi, — Judīte nosaka vīrišķīgi skarbā balsī.

—   Esmu gluži tādās pašās domās. Pilnīgi pietiktu ar publisku nosodījumu. Bet ir vēl kādi citi vai ari varbūt tie paši cilvēki, kas Gaselam grib aizliegt apbe­dīt Filbēru .atbilstoši baznīcas paražām. Ar vārdu sa­kot, uzradušās briesmas, ka jums var iznākt sadursme ar mūsdienu Antigoni.

Judīte pasmaida par šo salīdzinājumu no antīkās senatnes.

—   Pateicos, Konta kungs, par jūsu brīdinājumu. Ja mūs ievēlēs,, t'ad darīsim visu nepieciešamo, lai līdzīgu idiotisku noskaņojumu iznīdētu pašā iedīglī.

—    Varbūt derētu — ja vien es drīkstētu tam pie­vērst jūsu uzmanību — vēl atcelt visus Filbēra de­krētus.

—   Pats par sevi saprotams.

—   Labi, pagaidām, lai nerastos iespaids, ka uz larokiešiem tiek izdarīts spiediens, pa balsošanas laiku es nerādīšos, bet aiziešu pie Gasela.

Es Judītei uzsmaidu, un, brītiņu vilcinājusies, viņa atlaiž manu delmu. Ar visiem saviem sīkajiem trūkumiņiem šī sieviete, nudien, ir daudz ko vērta. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka viņa labi sapratīsies ar Meisonjē,

Pa garu gaiteņu labirintu Birs mani aizved uz Fil­bēra istabu, kur es nomierinu mūsu Antigoni, kas pa­tiesi iedegusies nedzēšamā vēlmē sakautajam ienaid­niekam izrādīt pēdējo kristiešiem pienācīgo godu. Uz­metu skatienu Filbēra līķim un tūlīt novēršu acis. Viņa seja visa viena vienīga brūce. Kāds droši vien savam dvēseļu ganam krūtīs ietriecis dunci, jo uz tām rēgo­jas liels asins traips. Gasels, pārliecinājies, ka es viņa nodomu atbalstu, izsaka man viskvēlāko pateicību. Un, tā kā viņš sācis kārtot mirušā atstātos papīrus (man rodas aizdomas, ka, to darot, viņš lielā mērā vadījies rto vecmeitas ziņkārības), viņš piedāvājas man atdot vēstuli, kurā es vēstures vārdā esmu izsacījis savas pretenzijas uz sizerēna tiesībām pār Laroku. Es Ga­sela piedāvājumu pieņemu. Tas, kas agrāk lieti node­rēja Filbēra iebiedēšanai, tagad, jaunajos apstākļos, vairs īsti nav vietā. Turklāt es baidos — ja vēstuli at­stātu šeit, to kāds nelabvēlis varētu izmantot ļaunos nolūkos.

Kad eju pāri pils laukumam uz tumši zaļajiem vār­tiem, ienirstu saules palos, kas liegi apņem mani ar savu siltumu. Un es nodomāju, ka Lacokas pilsētas padomei iedzīvotāju kopsapulces vajadzētu noturēt pilī kaut vai kādā mazāk izskatīgā telpā, ja vien tā būtu gaišāka un ne tik drēgna kā kapelas zāle.

Aņesa Pimona dzīvo galvenajā ielā virs viņas vīram piederējušā grāmatu un rakstāmlietu veikaliņa. Tas ir ļoti senlaicīgs jauks namiņš, kur viss ir miniatūrs, ieskaitot stāvās vītņu kāpnītes, kas ved uz otro stāvu. Pagriezienos es pa tām varu izspraukties tikai sāniski. Aņesa mani sagaida kāpņu laukumiņā un ieved mazā saloniņā, kuru apgaismo tikpat mazs lodziņš. Tas viss atgādina leļļu namiņu, un šo iespaidu vēl pastiprina ielas pusē pie loga iekārtotais puķu galdiņš ar ģerā­nijām. Sienas apsistas ar džutas audumu veczelta krāsā, bet abi mazie, neiedomājami zemie, it kā grīdai pieplakušie zviļņu krēsli un dīvāns pārklāti ar debes­zilu drānu. Par abiem krēsliem viss būtu skaidrs, bet, kā šeit iedabūts dīvāns, to gan es nevaru apjēgt, jo ne pa šaurajām kāpnītēm, ne tikpat šauro lodziņu Fas nekādā ziņā nav izspraucams. Varbūt tas šeit stāvējis jau kopš sākta gala, pat pirms namiņa uzcelšanas. Iz­skats tam pietiekami vecs, stils nenosakāms, bet milzī­gajā akmens palodā virs ieejas durvīm iegravētais gadu skaitlis liecināja, ka namiņš celts jau Luija XIII valdīšanas laikā.

Uz saloniņa grīdas starp abiem zemajiem zviļņiem un dīvānu izklāta vilnas plīša grīdsega, virs tās Fran­cijā gatavots austrumniecisks paklājs, bet virs pa­klāja — balta mākslīga zvērāda. Paklāju un zvērādu Pimoni droši vien saņēmuši mantojumā un, tā kā ma­zajā dzīvoklīti tiem nekur vieta nav bijusi atrodama, tad izklājuši tos vienu virs otra. Tādējādi izveidota mīksta un silta ligzdiņa. Mīksta un silta ir arī Aņesas izturēšanās. Viņa ir svaiga, rožaina un blonda, ar skaistām gaišas kastaņkrāsas acīm, kuras nezkāpēc man aizvien šķitušas zilas. Aņesa nosēdina mani vienā no zviļņiem, un tajā es esmu tik zemu, tik tuvu balta­jai mākslīgajai zvērādai, ka tā vien liekas — es sēžu uz grīdas pie kājām Aņesai, kura novietojusies uz dī­vāna.

Viņas klātienē mani aizvien pārņem mazliet melan­holiska ciešas tuvības un uzticības izjūta. Es Aņesu savā laikā bezmaz apprecēju, un, lai gan mūsu kāzas izjuka, viņa man saglabājusi savu draudzību. Par to es viņu cienu. Reti viņas aprindās atrodama meitene, kura būtu izturējusies līdzīgi Aņesai. Bet es, viņu sa­tiekot, aizvien nodomāju: lūk, šeit ir viens no tiem ceļiem, pa kuriem būtu varējis ritēt tavs mūžs. Apsveru šo iespēju, un man uzmācas mokoši jautājumi, uz ku­riem es nerodu atbildi. Un vēlreiz es sev saku — ne­viens vīrietis nevar apgalvot, ka viņš ar kādu sievieti būtu bijis laimīgs, ja nav iedrošinājies praksē to izmē­ģināt. Bet, ja viņš to iedrošinājies, lai redzētu, kāda būtu viņa laime vai nelaime, tad līdz ar to mēģinā­jums jau mitējies tāds būt un parverties par pašu dzīvi.

Par vienu tomēr es katrā ziņā esmu drošs. Ja pirms piecpadsmit gadiem es būtu Aņesu apprecējis, manu guvumu varētu skaitīt par paliekamu. Aņesa tikpat kā nav kļuvusi vecāka. Vai, pareizāk sakot, viņa ir pratusi kļūt vecāka. Viņa nav novītusi, nav izkaltusi, bet, taisni otrādi, — pieļaujamās robežās kļuvusi sulī­gāka. Neraugoties uz Kristīnītes dzemdēšanu, viņas vi­duklis ir patīkami šmaugs un lokans, bet viss pārējais ir pievilcīgi apaļīgs, un viņa pati ar savu rožaino un svaigo ādu aizvien izskatās kā nule no vannas izkā­pusi. Pašreiz viņa ir rūpīgi sasukājusies un viegli iekrā­sojusies — acīmredzot manis dēļ. Mūsu sarunā tas nāks man par labu, jo apzinos, ka citādi pret mani vērsīsies visa izzudušās civilizācijas smagme.

Nekādas laucinieciskas viltības vai miglaini ievadī­jumi mums nav nepieciešami. Dzīvodama nelielā cie­matiņā, Aņesa tomēr ir īsta pilsētniece, lai gan viņas teikumu veidojums nav neko labāks par Menū runas veidu. Es ciešāk ieploku savā zvilnītī, ieurbjos Aņesā ar acīm un, nopūlēdamies apslāpēt sevī jebkādus jūtu uzplūdus, klāju tieši vaļā:

— Aņesa, vai tu gribētu nākt dzīvot pie mums Mal­vilas pilī?

Es saku «pie mums», nevis «pie manis». Taču es ne­zinu, vai pašreizējā sarunas stadijā Aņesa šo niansi uztvērusi, jo viņa caurcaurēm notvīkst un kvēls satrau­kuma vilnis viņā šķiet uzšalkojam no kāju pirkstiem līdz pat krūtīm. Iestājas dziļš klusums. Aņesa noskatās manī, bet es nopūlos, lai manās acīs neizpaustos kas vairāk, nekā pieļaujams, jo ļoti baidos, kaut tikai viņa mani nepārprastu.

Aņesa paver muti (tā viņai skaista un sulīga), tad atkal aizver, norij siekalas un, kad atgūst spēju runāt, izvairīgi atbild:

—   Ja tas tev sagādātu prieku, Emanuel.

No tā jau es baidījos — viņa visu ievada vienper­soniskās sliedēs. Nepieciešams izteikties skaidrāk,

p» Tu ne tikai man sagādātu prieku, Aņesa.

Aņesa salecas, it kā es viņai būtu iecirtis pliķi. Ko­šais sārtums viņas sejā atplūst, un, kad viņa ierunājas, balsī jaušama reizē vilšanās un pārmetums,

—   Vai tu runā par Kolēnu?

—   Es nerunāju par Kolēnu vien.

Un, tā kā viņa, neiedrošinādamās saprast, nolūkojās manī, es viņai stāstu par Mjetu, bet jo sevišķi par Katī un viņas neveiksmīgajām laulībām mūsu kopienā. To­mēr Aņesa arī šajā gadījumā nespēj atrauties no vien­personiskiem motīviem.

—       Nu, tas jau iepriekš bija paredzams, jo tāda mei­tene kā Katī…

Es viņu pārtraucu.

—        Atstāsim Katī mierā, te neviens nav vainojams. Malvilas pilī ir astoņi vīrieši un divas sievietes. Ja gribi, varam sacīt — trīs. Vai tādos apstākļos kāds vī­rietis drīkst pievākt sievieti tikai sev vien? Un, ja viņš to darītu, ko domātu pārējie?

—       Bet kādu nozīmi tad tu piešķir jūtām? — Aņesa iejautājās ar tādu sparu, kas jau tuvu rada sašutu­mam.

Jūtas. Protams, Aņesas pozīcijas ir stingras. Aiz vi­ņas es jūtu gadsimtiem ilgo mīlas galanto un roman­tisko izpratni. Es nolūkojos Aņesā.

'-— Tu mani neesi pareizi sapratusi, Aņesa. Neviens nespiedīs tevi darīt to, ko tu nevēlēsies. Tu pati varēsi izvēlēties savus partnerus.-

—   Partnerus! — Aņesa iesaucas.

Tas skan kā kliedziens. šajā lietvārda daudzskaitlī viņa ietilpina veselu lēveni man domātu pārmetumu, un ne tikai pārmetumus vien, jo nekad vēl viņa nav runājusi tā, ka to varētu uzskatīt gandrīz vai par atzī­šanos mīlestībā. Tas mani satrauc, un, ļaudamies maigu jūtu uzplūdiem, es bezmaz piekāpjos. Es vairs neskatos viņā. Es klusēju. Es sakopoju spēkus. Vaja­dzīgs krietns laika sprīdis, lai pārkļūtu pāri šim izsau cienām «partnerus!». Bet es pārāk skaidri saprotu, ka tas nav pareizais ceļš un ka atsevišķs pāris nekādā ziņā neatbilst kopienas dzīves pamatprincipiem. No šā redzes viedokļa neatbilstībai starp vīriešu un sieviešu skaitu, uz kuru es pārrunās aizvien balstos, nemaz nav būtiskas nozīmes. Patiesībā ir jāizvēlas: vai nu ģime­nes šūniņa, vai privātīpašnieciskām tieksmēm sveša kopiena.

Bet es taču nedrīkstu Aņesai atzīties, kādu upuri es nesu, atsacīdamies no tiesībām uz viņu. Ja es viņai to pasacītu, tad tikai nostiprinātu Aņesas apņēmību di­bināties uz «jūtām».

—  Aņesa, — es saku, uz priekšu paliekdamies, — jau Kolēna dēļ vien tas nav iespējams. Ja es ar tevi appre­cētos, viņš būtu briesmīgi satriekts un ļautos greiz­sirdībai. Bet, ja tevi apprecētu viņš, es būtu tikpat ne­laimīgs. Tomēr runa nav tikai par Kolēnu vien. Ir vēl citi.

Kolēns — šis arguments Aņesu ietekmē. Un, tā kā viņa turklāt redz, ka esmu nelokāms, bet Malvila viņai tomēr pat pēc šīs sarunas mīļāka par Laroku, Aņesa nezina, ko iesākt. Un beidzot izrīkojas tīri sievišķīgi, jo, galu galā, šis paņēmiens nav nemaz sliktāks par citiem iespējamiem, — viņa apklust un ļauj vaļu asa­rām. Es pieceļos no sava svijņa, apsēžos viņai līdzās uz dīvāna un saņemu viņas roku. Viņa raud. Es viņu saprotu. Tāpat kā man, arī viņai šajā brīdī nākas at­sacīties no kādas iespējas, par kuru ne mazums sap­ņots.

Kad redzu Aņesas asaras izsīkstam, es viņai pasnie­dzu savu mutautiņu un nogaidu. Viņa noskatās uz mani un klusā balsī ierunājas:

—   Es tiku izvarota. Vai tas tev zināms?

—   Nē. Bet aizdomas man bija.

—i Visas sievietes pilsētiņā tika izvarotas, pat ve­cās, piemēram, Žozefa.

Tā kā es klusēju, viņa atsāk:

—   Varbūt tu tāpēc…

—   Tu esi jukusi! — es iesaucos. — Ir tikai viens iemesls — tas, kuru es tev izklāstīju.

—  Tas tomēr būtu netaisnīgi, Emanuel. Lai arī esmu tikusi izvarota, mani nevar uzskatīt par padauzu.

—   Bet es taču to zinu, — es stingri nosaku. — Tā absolūti nav tava vaina, ne brīdi neesmu citādi do­mājis!

Es Aņesu apskauju un ar drebošu roku sāku glāstīt viņai vaigus un matus. Šobrīd manī vajadzētu būt tikai līdzjūtībai, bet es manu vienīgi iekāri. Tā uzbango pavisam negaidīti un ar tādu spēku, ka es pats nobīstos. Acis man aizmiglojas, elpa aizraujas. Taču tik daudz skaidrā saprāta vēl paliek, ka es apjēdzu — katrā ziņā jāpanāk Aņesas piekrišana, citādi būs tā, ka arī es viņu esmu izvarojis.

Es neatlaižos. Es viņu lūdzu man atbildēt. Lai gan Aņesa paļāvīgi gul manās rokās, viņa vēl vilcinās, vēl pretojas, un, kad beidzot viņa piekāpjas, tas liekas vairāk notiekam tāpēc, ka arī viņu pārņēmusi mana iekāre, nevis pārliecinājuši mani vārdi.

Mēs noslīdam uz baltās ādas, kas tagad ir īsti vietā, taču es nekādi neizrādu Aņesai savu maigumu. Es to it kā ieslēdzu savas sirds dzīlēs, lai tas netraucētu, un paņemu Aņesu rupji un varmācīgi.

Par savu neapvaldītību man tomēr jāsamaksā. Ja ir tiesa, ka cilvēks var būt laimīgs dažādos līmeņos, tad es tāds esmu tikai uz viszemākā. Bet vai pēc visām šīm sadursmēm un asins izliešanas vēl maz paliek pāri vieta citai laimei kā vien apziņai par to, ka tava grupa palikusi dzīva? Es vairs nepiederu pats sev — tā es arī saku Aņesai atvadoties, lai gan mani mazliet sarūgtina vēsums, ko viņa izrāda — gluži tāpat kā pirms kādas stundas Meisonjē.

Tomēr, kad es pēc sēdes beigām krēslainajā kapelā atkal satieku Meisonjē, viņš vairs nav tik saspringts un izturas draudzīgāk. Pienācis klāt, viņš paved mani nomaļus.

—   Kur tu biji? Tevi meklēja visās malu malās. To­mēr, — viņš savā parastajā smalkjūtībā piebilst, — tas nav svarīgi. Man ir labas ziņas. Sapulcē viss noritēja kā pa diedziņu. Ievēlēja visus sarakstā uzņemtos. Pēc Judītes priekšlikuma par abatu ievēlēja Gaselu, lai gan ar nelielu balsu vairākumu. Pie reizes tevi ievēlēja par Larokas bīskapu.

Aiz pārsteiguma esmu mēms. Tas taču par traku — par bīskapu tieši tajā pašā laikā, kad es nodarbojos nez ar ko! Ir jau gan tiesa, ka promesošiem vienmēr paveicas. Bet, ja es šajā apstāklī gribētu redzēt dieva pirkstu, tad man jāsecina, ka pret miesas apgrēcībām mūsu debesu tēvs ir iecietīgāks, nekā es biju domājis.

Tomēr šajā brīdī man prātā bija ne tikai ironiskas domas.

—   Mani — par Larokas bīskapu? Mana vieta taču ir Malvilā! Vai tad tu viņiem to neaizrādīji?

—    Pagaidi brītiņu, visi ļoti labi zināja, ka tu MaN viļas pili nepametīsi. Bet, ja es pareizi esmu sapratis, tad viņi vēlas, lai būtu kāda par Gaselu augstāka garīgā persona, kas vajadzības gadījumā viņam aplauztu ra­gus. Viņa pārlieku lielā centība rada bažas.

Es sāku smieties.

—_Tā ir Judītes iedoma, bet es pieliku ari savu roku, lai tā piepildītos.

Tu pieliki savu roku?

— Jā gan. Vispirms es domāju, ka patiešām nebūtu slikti, ja tu būtu Gasela priekšnieks. Otrkārt, es nodo­māju, ka tādā gadījumā es tevi biežāk sastapšu. — Un pusbalsī viņš piebilst: — Šķirties no Malvilas pils ne­maz nav tik viegli…

Mēs saskatāmies. Pēc brīža Meisonjē pagriež galvu sāņus. Es nezinu, ko sacīt. Lai gan labi saprotu, ko viņš izjūt. Kopš skolas gadiem mēs — Peisū, Kolēns, Meisonjē un es — nekad neesam šķīrušies. Piemēram, Kolēns. Viņš gan savu santehniķa darbnīcu atvēra Larokā, bet pats turpināja dzīvot Malžakā. Tagad tas bei­dzies. Mūsu Kopa izirst. Jo skaidri es to atskārstu tieši šajā brīdī. Arī mēs, Malvilā palikušie, jutīsim, ka neredzēt Meisonjē — tas mums ir sāpīgs zau'dējums.

Es sažņaudzu viņa plecu un apmulsis saku:

—   Gan pats redzēsi, Larokā tu izdarīsi lielas lietas.

It kā tas spētu kādam ko līdzēt.

Mums klāt pienāk Tomā un ar mazu vīpsniņu ap­sveic mani. Pēc tam ir Žakē kārta. Bet es neredzu Peisū. Meisonjē man viņu parāda — Peisū ir tepat, dažu metru attālumā, taču ļoti aizņemts. Judīte viņu piesaistījusi pie saviem sāniem, nopriecādamās, ka bei­dzot atradusi vīrieti, kurš veselu galvas tiesu garāks nekā viņa. Sarunādamās ar Peisū, viņa pārlaiž acis tā varenajam augumam. Apbrīns ir abpusējs, jo pēc atgriešanās Malvilas pilī Peisū man saka: «Nu, vai tu redzēji, kāds dižens sievišķis? Eh, ja tādu dabūtu pēļos, tad gan spalvas vien pajuktu!» Bet pagaidām viņi vēl pēļos nav. Pagaidām Judīte tikai izknaiba viņam delma muskuļus. Un es redzu, ka Peisū tos, protams, sasprindzina cik vien spēdams. Lai jau meitietim tiek savs prieciņš!

—   Nu, tad uz redzi, — Meisonjē atsāk. — Neņem ļaunā, ka es pirmīt tā. Dūša bija mazdrusciņ šļau­gana.

Mani dziļi aizkustina tas, ka viņš uzskata par vaja­dzīgu atvainoties pirmītējā vēsuma dēļ, bet es atkal nezinu, ko viņam īsti teikt, tādēļ klusēju.

— Saproti, — Meisonjē turpina, — kad tu mani at­stāji uz ceļa, kur bija ierīkoti mūsu slēpņi, un devies uz pili pakaļ citiem, es labu laiku pavadīju starp līķiem, un prātā man nāca visvisādas drūmas domas.

—   Kādas tad īsti?

—   Piemēram, par šo Feiraku, kuru mums vajadzēja nobeigt… Iedomājos, ka no mums kāds būtu varējis tikt smagi ievainots. Ko tad mēs iesāktu? Bez ārsta, bez zālēm, bez iespējas izdarīt operāciju. Būtu biedrs jāatstāj likteņa varā, jo mēs ne ar ko palīdzēt nespētu.

Es klusēju. Esmu par to jau domājis. Un Tomā arī, es to redzu no viņa sejas. Meisonjē turpina:

—   Mēs esam atmesti atpakaļ viduslaikos.

Es noliedzoši papurinu galvu.

—   Nē. Gluži tā nav. Tiesa, līdzīgas situācijas va­rēja būt arī viduslaikos. Bet tu aizmirsti vierļtt lietu. Mūsu izglītības līmenis ir nesalīdzināmi augstāks, ne­maz nerunājot par to visai ievērojamo zināšanu summu, kas ietverta manā mazajā Malvilas pils bibliotēkā. Tās mums saglabāsies, un šis apstāklis ir ļoti svarīgs. Kādu dienu tas mums dos iespēju zaudēto atgūt.

— Bet kad tas notiks? — Tomā īgni ieminas. — Pa­gaidām mums visi spēki jāpatērē, lai mēģinātu tikai izdzīvot. Šodien laupītāju un bada draudi. Rītdien epidēmijas. Meisonjē ir taisnība, mēs esam atmesti atpa­kaļ Žannas d'Arkas laikmetā.

—   Nu, nē, — es sparīgi iebilstu. — Kā tu, būdams tehniski izglītots cilvēks, vari pieļaut šādu kļūdu? Prāta attīstības ziņā mēs esam tālu priekšā toreizējā laik­meta cilvēkiem. Mums nebūs vajadzīgi gadu simteņi, lai sasniegtu agrāko tehnoloģijas limeni.

—    Un atkal sākt visu no gala? — Meisonjē ieru­nājas, uzacis kā šaubās saraukdams.

Acis blisinādams, viņš noskatās mani. Bet mani viņa jautājums satriec. Jo to uzdod Meisonjē — cilvēks, kurš ar visiem spēkiem iestājas par progresu. Un vēl tādēļ, ka es skaidri redzu, ko viņš saskata nākamībā. Sā atsākuma noslēgumā.

Šo stāstījumu iznāk pabeigt man.

Vispirms pāris vārdos personiska piebilde. Pēc Fil­bēra nolinčošanas Emanuēls raksta, ka manā attieksmē pret viņu jūtams «mīlestības un nepatikas sajaukums», ar kādu es aizvien pret viņu esot izturējies.

«Mīlestība» — šis vārds nav īsti vietā. Tāpat arī «nepatika». Pareizāk būtu runāt par apbrīnu un attu­rību.

Paskaidrošu šās atturības cēloņus. Kad sākās visi šie notikumi, man bija divdesmit pieci gadi un šim vecu­mam nepiemēroti maza dzīves pieredze. Tāpēc Ema­nuēla izmanība man derdzās. Es tajā saskatīju cinisku noslieci.

Kopš tā laika esmu nobriedis. Uz maniem pleciem gūlies atbildības slogs, un tagad es domāju citādi. Pretēji agrākajai nostājai man liekas, ka zināma deva makiavellisma nepieciešama ikvienam, kurš uzņemas vadīt savus tuvākos, — pat tad, ja viņš tos mīl. Kā tas no iepriekšējām lappusēm visnotaļ redzams, Ema­nuēls visumā aizvien bija pats ar sevi apmierināts un allaž uzskatīja, ka viņam taisnība. Šie Emanuēla trū­kumi tagad mani vairs nekaitina. Tie nav nekas cits kā viņam piemītošās pašpārliecinātības otrā, kreisā puse, bet bez šās pašpārliecinātības viņš nebūtu spējis mūs vadīt un izrīkot.

Vispārinot es gribētu sacīt sekojošo: es nepavisam nedomāju, ka ikviena sociāla grupa, vienalga, mazāka vai lielāka, nenovēršami izvirzītu tās vadībai izcilu personību. Tieši otrādi — vēsturē ne mazums tādu posmu, kad izveidojas baismīgs vakuums, jo nav pa­rādījies nepieciešamais vadītājs, un tādēļ viss sabrūk.

Pie mums, kaut arī mazā mērogā, problēma bija tāda pati. Malvilas pilij palaimējās, jo tur bija Ema­nuēls. Viņš nostiprināja mūsu vienotību un mācīja mūs cīnīties. Tāpat viņa vadībā Meisonjē nocietināja La­roku.

Lai gan Emanuēls, nosūtīdams Meisonjē uz Laroku, upurēja viņu, tā sakot, vispārības labā, jāatzīst, ka Meisonjē Larokas pilsētas «valdē» patiešām darbojās visai veiksmīgi. Viņš ne tikai gādāja, lai augstāks tiktu uzmūrēts pilsētas aizsargmūris, bet arī panāca to, ka vidū starp abiem nocietinātajiem vārtiem pilsētas iedzī­votāji uzcēla lielu četrstūra torni ar apsildāmu sardzes telpu trešajā stāvā, kur ierīkotās ambrazūras deva iespēju pārlūkot jo tālu apkārtni. No torņa uz abējiem vārtiem tagad gar aizsargmūri aizstiepās nepārtraukta koka galerija, kas ļoti atviegloja aizsardzību. Sīm celt­nēm nepieciešamo materiālu ieguva, nojaucot drupas izpostītajā pilsētas lejasdaļā, bet mūrēšanai cementa un kaļķu Vietā lietoja mālus.

Ārpusē visapkārt mūrim pēc Malvilas pils parauga Meisonjē vadībā tika ierīkota PAZ ar izvērstu lamatbedru un slazdu sistēmu. Kailais, lai gan visumā diez­gan paugurainais apvidus neļāva izveidot barikādes, bet Meisonjē pils noliktavās bija atradis aploku aizžogiem domātus dzeloņstiepļu tīstokļus, ko izmantoja abu pievadceļu nosprostošanai. Un tā gan Malvilas asfal­tētais ceļš, gan arī šoseja uz departamenta galvaspil­sētu tagad tika nosegti ar durstīgiem, vakaros uzstā­dāmiem un dienā noņemamiem «āžiem», kuri pasargāja pilsētiņu no pēkšņa iebrukuma.

Ar padomes locekļiem un citiem pilsētiņas iedzīvo­tājiem, lielā mērā pateicoties Judītei, kura Meisonjē jo augstu vērtēja, viņš sapratās labi. Taču ar Gaselu viņam izcēlās reliģiska rakstura domstarpības. Saskaņā ar Emanuēlam doto solījumu, Meisonjē turpināja ap­meklēt dievkalpojumus un piedalījās arī pie svētā va­karēdiena, taču atteicās no grēksūdzes. Bet Gasels, kurš no Filbēra bija pārņēmis nelokāma dogmatisma stafeti, uzskatīja, ka svētā vakarēdiena ceremonija jo cieši saistīta ar grēksūdzi. Parādīdams ievērojamu drosmi, Gasels ieradās pilsētas padomes sēdē, lai iztirzātu šo jautājumu, un, tā kā Meisonjē kategoriski atteicās piekāpties, strīds pieņēma visai asu veidu. «Ja esmu izdarījis aplamības,» Meisonjē skarbā tonī paziņoja, «tad varu publiski paškritikas veidā tās atzīt, bet es neredzu, kāpēc man vajadzētu tās izsūdzēt jums vie­nam klusībā.»

Galu galā strīdīgās puses griezās pie Emanuēla kā pie Larokas bīskapa, Emanuēls rīkojās augstākā mērā piesardzīgi un apdomīgi. Uzklausījis visus, kuri šajā jautājumā vēlējās izteikties, viņš ieveda pilnīgi jaunu, kopienas principos sakņotu atklātu grēksūdzi, kura no­tika reizi nedēļā svētdienas rītos. Ikvienam pēc kārtas publiski vajadzēja atzīties, kādos pārkāpumos vai ne­izdarībās viņš vaino sevi, kā arī uzrādīt aplamības citu rīcībā. Protams, ikvienam tādējādi nokritizētajam bija tiesības savukārt uzstāties un vai nu izsacītos pār­metumus noraidīt, vai arī atzīt savas kļūdas. Ema­nuēls kā novērotājs piedalījās šāda veida pirmajā pub liskajā grēksūdzē Larokā un bija ar tās norisi tik ap­mierināts, ka pārliecināja arī Malvilas pils iemītniekus ieviest pie se'Vis šo sistēmu.

Emanuēls to dēvēja par netīrās veļas mazgāšanu pašu ģimenes lokā. «Tas ir veselīgs un pat uzjautrinošs pasākums,» viņš man teica un pastāstīja, kā piecēlu­sies viena no Larokas sievietēm un pārmetuši Judītei, ka tā nespējot runāt ar vīriešiem, tiem neizknakstīdama muskuļus. «Sis pārmetums jau pats par sevi bija smiek­līgs,» Emanuēls sacīja, «bet visjocīgākā bija patiesi pārsteigtās Judītes izkoptā balsī izsacītā atbilde. Viņa teicās neapzinoties kaut ko tādu darām un jautāja, vai kāds šo apsūdzību varētu apstiprināt. Tas tikai vēl lieku reizi pierāda,» Emanuēls turpināja, «ka ir visai noderīgi, ja citi mums pasaka, kādi mēs izskatāmies viņu acīs, jo paši sevi no malas mēs taču neredzam.»

Par vienpersonisko grēksūdzi vairs nemaz runas ne­bija. Un Gaselam vajadzēja atteikties no viņam tik dārgās priekšrocības uzklausīt citu grēkus un tad tos «piedot» vai arī atstāt «neizpirktus». Turpretim Ema­nuēls, kā mēs atceramies, šo priekšrocību aizvien bija uzskatījis par neattaisnojamu un tikai ļoti nelabprāt kaut ko tādu darīja.

Iekāms Emanuēls nebija atradis šo asprātīgo atri­sinājumu, kurš darīja galu Larokas abata «inkvizitoriskajām» tieksmēm, viņš vairākas dienas bija loti noraizējies par Gasela un Meisonjē strīdu. Atceros, ka viņš ar mani bieži tika runājies par šo jautājumu. Se­višķi man iespiedusies prātā viena reize, kad mēs abi sēdējām viņa istabā, katrs savā pusē rakstāmgaldam, bet Evelīna, bāla un pavisam pagurusi pēc ļoti sma­gas astmas lēkmes (man aizdomas, ka to bija izraisi,.jusi Aņesas parādīšanās Malvilas pilī), gulēja platajā gultā.

—   Vienā kopienā, Tomā, nedrīkstētu būt divi vadī­tāji — viens garīgās un otrs laicīgās varas nesējs. Jā­iztiek ar vienu. Citādi strīdiem un saspīlējumam nekad nebūs gala. Tam, kurš ir noteicējs Malvilas pilī, jākļūst ari par abatu. Ja tevi pēc manas nāves kādu dienu ievē­lēs par militāro vadītāju, tev jāuzņemas arī abata pie­nākumi …

—  Ko tu vēl neiedomāsies! — es iesaucos. — Tas ne­atbilst manai pārliecībai!

Emanuēls nīgri mani pārtrauca:

—   Ej ratā ar savu personisko pārliecību! Nevienam tā nav svarīga! Svarīga ir Malvilas pils un tās iemīt­nieku vienotība. Tev vienreiz vajadzētu .apjēgt vien­kāršo patiesību — bez vienotības mēs neizdzīvosim!

—    Bet Emanuel! Tu taču nevari iedomāties mani kādu dienu pieceļamies, nostājamies vaigu vaigā pret biedriem un sākam skaitīt pātarus!

—   Un kāpēc ne?

—   Es sev liktos smieklīgs!

—   Un kāpēc tu sev liktos smieklīgs?

Emanuēls šos jautājumus izsacīja tik niknā balsī, ka es aprāvos. Bet pēc brīža viņš atsāka jau daudz mie-" rīgāk, it kā ne vairs ar mani, bet gan pats ar sevi runādamiesj

— Un vai tas vispār maz ir tik muļķīgi, ja mēs skai­tām lūgsnas? Visapkārt plešas nezināmais. Un, tā kā mums jābūt optimistiem, jo citādi izdzīvot nevaram, mēs pieņemam, ka šis nezināmais ir mums labvēlīgi noskaņots, un lūdzam viņu mums palīdzēt.

Tā kā Emanuēls šajā jautājumā nav atstājis nekādu neapstrīdamu pašrocīgi rakstītu liecību, tad attiecība uz viņa ticību mēs varam izvēlēties divas hipotēzes — vienu maksimālo, otru — minimālo. Es personiski ne­jūtu nekādu vajadzību izvēlēties vienu no tām. Tomēr es citēju viņa nule minētos vārdus kā apstiprinājumu minimālajai hipotēzei.

Par turpmākajiem notikumiem man sāpīgi rakstīt, tādēļ par tiem pastāstīšu ātri un sausi, izvairoties no detalizēta attēlojuma. Par nelaimi, es maģijai neticu, citādi — ja noklusējums spētu notikušo padarīt par nebijušu — es klusētu līdz mūža galam.

—          un 1979. gada pavasarī un vasarā Malvilā un Laroka ar apvienotiem spēkiem iznīcināja divas si­rotāju bandas. Ar saviem kaimiņiem mēs bijām ierī­kojuši redzamu un dzirdamu sazināšanās sistēmu, kas mums deva iespēju savstarpēji' paziņot par iespējamiem uzbrukumiem un nekavējoties steigties palīgā apdraudē­tajam.

—        gada 17. martā notika viena no visnopietnāka­jām trauksmēm. Rītausmā pilnā spēkā sāka zvanīt La­rokas zvanu tornis un tik ilgi nerimās, ka sapratām — šoreiz briesmas ir sevišķi lielas. Malvilas aizsardzībai Emanuēls atstāja 2akē un divas sievietes, bet visi pā­rējie pēc trīsceturtdaļstundas ilga strauja skrējiena pa meža taku nonāca metrus simts dziļā ienaidnieku aiz­mugurē. Ieraudzījuši šeit notiekošo, mēs aiz pārsteigupia sastingām. Neraugoties uz lamatu bedrēm, slaz­diem, dzeloņstiepļu aizsprostiem un pilsētiņas aizstāvju nepārtraukto šauteņu uguni, uzbrucēji bija jau pieslē­juši pie aizsargmūra piecas vai sešas kāpnes. Banda sastāvēja no piecdesmit apņēmīgiem vīriem, no kuriem, kā mēs vēlāk uzzinājām, kādi divpadsmit jau bija iekļu­vuši pilsētiņā. šajā brīdī ieradāmies mēs un atklājām spēcīgu uguni pret uzbrucējiem, laizdami darbā arī bazuku (tā tobrīd atradās mūsu rīcībā). Uzbrucēji cieta lielus zaudējumus un drīz vien metās bēgt, sadalīda­mies nelielās, bet vēl bīstamās grupās, kas noslēpās apkārtējā pamežā. Emanuēls nekavējoties organizēja pretinieka vajāšanu. Tā ilga veselu nedēļu, un šajā laikā mēs krustām un šķērsām izjādelējām visu ap­kaimi, gandrīz nenokāpdami no zirgiem.

Divdesmit piektajā martā pārliecinājāmies, ka pēdē­jais sirotājs ir beigts. Nokāpdams no savas Amarantas, Emanuēls šajā dienā sajuta griezīgas sāpes vēderā, viņam atkārtoti uznāca vēmiens, sakāpa arī tempera­tūra un vajadzēja likties gultā. Pēc Emanuēla lūguma es iztaustīju viņa vēderu. Kad paspiedu ar pirkstiem vietu, kuru viņš norādīja, slimnieks iekliedzās, taču tūlīt savaldījās un nolūkojās manī ar ilgu skatienu, ko es nekad neaizmirsīšu. Neskanīgā balsī viņš noteica: «Nav jēgas turpināt, tā ir aklās zarnas iekaisuma lēkme, jau trešā.»

Nākamajās dienās Emanuēls man pastāstīja, ka vi­ņam 1976. gadā jau bijušas divas lēkmes un Ziemsvēt­kos vajadzējis ierasties slimnīcā uz operāciju. Viss bi­jis norunāts, rezervēta arī vieta, bet, tā kā viņam kļu­vis labāk un sagadījies arī ļoti daudz darba, viņš atli­cis operāciju uz Lieldienām. Bet tagad, kā Emanuēls pats izteicās, viņam par šo nolaidību jāsamaksā.

Pēc 25. marta smagās lēkmes Emanuēls tomēr atkal tika uz kājām un sāka ēst. Taču es ievēroju, ka viņš vairs nekāpj zirgam mugurā un tāpat izvairās no sma­gākas piepūles. Starp citu, viņš ari ēda visai maz, bieži atgūlās un sūdzējās par nelabu sajūtu. Pagāja pāris mēnešu. Mēs cerējām, ka sākusies atveseļošanās, taču tā patiesībā bija tikai īslaicīga stāvokļa uzlabošanās. 27. maijā, kad mēs sēdējām pie galda, viņam uznāca briesmīga sāpju lēkme. Mēs Emanuēlu aiznesām uz istabu. Slimnieku kratīja drudzis, termometrs rādīja, ka temperatūra sakāpusi līdz četrdesmit vienam grā­dam. Vēders viņam bija piepūsts un ciets. Turpmākajās dienās stāvoklis pasliktinājās. Sāpes, ko viņam vaja­dzēja paciest, bija briesmīgas. Mani pārsteidza strau­jums, kādā mainījās Emanuēla izskats. Nepilnu triju dienu laikā acis viņam iegrima dziļi dobuļos un cit­kārt veselīgā, tvirtā seja izdēdēja un pieņēma palsu pelnu krāsu. Bet mēs ne ar ko nespējām atvieglot Ema­nuēla ciešanas, jo mums nebija pat nevienas tabletītes aspirīna. Klīdām ap viņa istabu un raudājām aiz dus­mām un bezspēcības, apzinādamies, ka Emanuēlam jā­mirst no kaites, kuras novēršanai agrāk būtu pieticis ar desmit minūšu ilgu operāciju.

Sestajā dienā slimniekam sāpes pierima. Viņš iz­dzēra puskrūzīti piena, ko es viņam no rīta atnesu, un teica:

— Man ir četrdesmit trīs gadu. Esmu spēcīgs vīrie­tis. Bet, zini, par ko es visvairāk brīnos — kāpēc ķer­menis, kurš man savā laikā sniedzis daudz prieka un baudas, tagad, pirms aiziešanas, piedzen no manis tik bargu maksu? — Emanuēls nolūkojās manī ar savām iedubušajām acīm, savilka bālās lūpas pussmaidā un piebilda: — Pirms aiziešanas — tas gan nav īsti pa­reizi teikts. Drīzāk ir tāda sajūta, ka es pats un mans ķermenis šķiramies abi reizē.

Pēcpusdienas cēlienā apmeklēt Emanuēlu no Larokas ieradās Meisonjē, kurš to mēdza darīt katru dienu.

Emanuēls jutās ļoti nespēcīgs, taču apjautājās, kā iz­kārtojušās Meisonjē attiecības ar Gaselu, un ļoti no­priecājās, dzirdēdams, ka tās uzlabojušās. Prāts viņam bija pilnīgi skaidrs. Novakarē viņš mani palūdza sa­pulcēt pie viņa gultas visus Malvilas pils iemītniekus. Kad bijām sanākuši, viņš pēc kārtas visos vērīgi no­skatījās, it kā gribēdams savā atmiņā uz mūžu iegra­vēt mūsu vaibstus. Lai gan Emanuēls spēja runāt, viņš neteica neviena vienīga vārda. Varbūt viņš baidījās, ka, sākdams runāt, varētu zaudēt pašsavaldīšanos un mēs redzētu viņu raudam. Lai nu būtu kā būdams — viņš tikai nolūkojās mūsos ar bezgalīgi sāpīgu pieķer­šanos un žēlumu. Pēc tam viņš pamāja ar roku, lai ejam, aizvēra, tad atkal atvēra acis, un, kad mēs gā­jām laukā, lūdza mani un Evelīnu vēl uzkavēties. Vai­rāk viņš ne vārda neteica. Ap pulksten septiņiem va­karā Emanuēls spēcīgi paspieda Evelīnas roku un no­mira.

Evelīna lūdza, lai mēs atļaujam viņai pirmajai pa­likt nomodā pie mirušā. Tā kā meitene savu lūgumu izsacīja mierīgā balsī un bez asarām, man nekādas aizdomas neradās un es necēlu iebildumus. Pēc divām stundām viņu atrada guļam uz Emanuēla. Meitene bija sev iedūrusi sirdī ar mazo dūcīti, ko viņa nēsāja pie jostas.

Lai gan neviens no Malvilas pils iemītniekiem neat­zina pašnāvību, tomēr Evelīnas rīcība nevienam nebija pārsteigums un neviens meiteni nenosodīja. Neraugo­ties uz visām Emanuēla pūlēm, meitene nebija atvese­ļojusies, un mums visiem bija iespaids, ka viņa pieķeras dzīvei tikai tāpēc, lai nevajadzētu no viņa šķirties. Savstarpēji apspriedušies, mēs vienbalsīgi — atskaitot Kolēnu — nolēmām meiteni nešķirt no Emanuēla un apbedīt viņus kopā. Kolēns savu negatīvo nostāju, kura

visos izraisīja sašutumu, motivēja ar reliģiskiem ap­svērumiem, un tā bija viena no pirmajām ķildām, ku­ras sākās drīz vien pēc Emanuēla nāves.

Vēlāk es bieži domāju par Emanuēla un Evelīnas at­tiecībām un pārstāju par tām brīnīties. Lai gan Ema­nuēls jau agrāk bija uzstājies pret monogāmiju un arī vēlāk palika pie saviem uzskatiem, vadīdamies no ap­svērumiem, kurus viņš mums vairākkārt tika izklāstī­jis, man liekas, ka viņa sirdī nebija izzudušas ilgas pēc lielas un vienreizīgas mīlas. Sis sapnis tad nu arī rada piepildījumu viņa platoniskajā mīlā pret Evelīnu, jo meitenē viņš beidzot bija atradis būtni, kuru varēja mīlēt visiem dvēseles spēkiem. Taču viņa vēl nebija no­briedusi sieviete, un tāpēc viņu vienotību par laulību nevarēja uzskatīt.

Uz Emanuēla bērēm ieradās arī visi larokieši, izņe­mot divus vīrus, kurus Meisonjē bija atstājis sardzē uz mūra, lai gan attālums šurp un atpakaļ pat pa tais­nāko meža taku ir divdesmit pieci kilometri. Šis bija pirmais larokiešu svētceļojums pie Emanuēla kapa, kas vēlāk, godinot sava atbrīvotāja piemiņu, viņiem kļuva par gadskārtēju tradīciju.

Pēc pilsētas padomes lūguma Judīte Medāra pie Ema­nuēla kapa noturēja garu runu. Tajā bija ne mazums izteicienu, kas auditorijai palika nesaprotami. Uzsvēr­dama Emanuēla humānismu, Judīte, piemēram, runāja par viņa «fanātisko mīlestību pret cilvēkiem un gan­drīz animālu pieķeršanos cilvēces sugas turpināšanai». Man šī frāze iespiedusies atmiņā tādēļ, ka es uzskatīju to par pareizu, varbūt vēl arī tāpēc, ka, manuprāt, tā palika nesaprasta. Uz beigām Judītei vajadzēja runu pārtraukt, lai noslaucītu asaras. Par izrādīto aizkusti­nājumu visi Judītei bija pateicīgi un tāpat arī par viņas runas nesaprotamākajām vietām, jo tās piešķīra apstākļiem atbilstošu svinīgumu.

Taču ar to mūsu nedienas vēl nebeidzās. Kādu ne­dēļu pēc Emanuēla apbedīšanas Menū pārtrauca visus sakarus ar citiem cilvēkiem, mitējās pat ēst un iegrima pagurumā un nerunīgumā, no kura viņu neviens ne­spēja izraut. Menū nebija paaugstināta temperatūra, viņa nesūdzējās par sāpēm, nemanīja viņai vispār it nekādu slimības simptomu. Viņa pat nenolikās gultā. Cauru dienu Menū sēdēja pie kamīna, ar sakniebtām lūpām un neko neredzošām acīm ugunī vērdamās. Sā­kumā, kad viņu aicināja piecelties un nākt ēst, Menū atbildēja gluži tāpat, kā savā laikā neskaitāmas reizes bija darījis Momo: «Dieva dēļ, lieciet mani mierā!» Vēlāk viņa pamazām pārstāja pat atbildēt, līdz kādu dienu, kad mēs visi sēdējām pie galda, noslīdēja no sava sēdekļa un ievēlās ugunī. Mirklī piesteidzāmies klāt, bet Menū jau bija mirusi.

Viņas nāve mūs satrieca. Mēs bijām cerējuši, ka dzīvesspars palīdzēs Menū pārdzīvot Emanuēla nāvi tā­pat, kā viņa bija pārcietusi Momo nāvi. Taču mēs ne­bijām ņēmuši vērā, ka divi tik smagi viens otram seko­joši zaudējumi ir pāri viņas spēkiem. Tāpat, man lie­kas, mēs lāgā nebijām sapratuši, ka Menū bija nepie­ciešams atbalsts un to viņai tika sniedzis Emanueis.

Pēc bērēm Malvilas pils iemītnieku kopsapulce gri­bēja mani izvēlēt par militāro vadītāju, bet Kolēnu — par abatu. Es atteicos, atsaukdamies uz Emanuēla no­raidošo nostāju pret garīgās varas atdalīšanu no laicī­gās. Tad man piedāvāja uzņemties ari Malvilas garīdznieka pienākumus. 5o priekšlikumu es tāpat no­raidīju. Es vēl pārlieku biju pieķēries saviem sīkajiem personiskajiem uzskatiem, kā jau man to savā laikā .bija pārmetis Emanuēls,

Tā no manas puses bija liela kļūda. Jo tagad Ko­lēna rokās nonāca kā laicīgā, tā garīgā vara.

Emanuēla dzīves laikā Kolēns šķita patīkams šķel­mīgs, laipns un izpalīdzīgs puisis. Bet tāds viņš likās tāpēc, ka mūždien varēja gozēties Emanuēla draudzī­bas un labvēlīgās aizgādības saulītē. Pēc Emanuēla nāves Kolēns sevi iztēlojās par otru Emanuēlu. Bet, tā kā Kolēnam nebija ne sava priekšteča autoritātes, ne arī spējas citus pārliecināt, viņš kļuva despotisks, kas cieņu pret viņu nekādā ziņā nevairoja. Un es vēl savā laikā biju noraizējies par Emanuēla «uzkundzēšanās» briesmām! Salīdzinājumā ar savu pēcteci Emanuēls taču bija pats demokrātijas eņģelis! Turpretim Kolēns tūlīt pēc ievēlēšanas pārstāja sasaukt pils iemītnieku kopsapulces un sāka valdīt vienpersoniski.

Malvilas pilī gandrīz vai katru dienu «šefam» izcēlās nopietnas ķildas ar Peisū, ar mani, ar Ervē, ar Morisu, jā, pat ar 2akē. Kolēns sanaidojās ne tikai ar vīrie­šiem vien, labāk viņam neveicās arī ar pils sievietēm. Vispirms ķīviņi sākās ar Aņesu Pimonu, jo Kolēns vel­tīgi mēģināja ierobežot viņas izvēles brīvību. Nelaimē­jās Kolēnam arī Larokā, jo tās iedzīvotāji, uzzinājuši no mums par viņa patvaldnieciskajām tieksmēm, attei­cās viņu ievēlēt par bīskapu. Tas Kolēnu bezgala sa­rūgtināja, viņš pa pusei sanaidojās pat ar Meisonjē, veltīgi nopūlēdamies šajos strīdos iesaistīt arī mūs.

Protams, būt par Emanuēla pēcteci nebija viegls uz­devums, taču Kolēna iedomība un tieksme par katru cenu uzpūst savu «es» robežojās jau ar patoloģiju. Līdzko viņš bija ievēlēts par Malvilas abatu un mili­tāro vadītāju, Kolēns sāka runāt dobjākā balsī, atsve­šinājās no visiem pārējiem, pie galda tinās augstprātī­gas klusēšanas togā un pikti rauca uzacis, ja kāds cits viņa klātbūtnē iedrošinājās pavērt muti. Mēs ievēro

jām, ka pamazām viņš ieviesa veselu bērnišķīgi sīku privilēģiju un priekšrocību sistēmu, kuru visiem, kas vien negribēja viņu kaitināt, vajadzēja jo stingri ievē­rot. Kolēna jūtīgums, kuru Emanuēls savā laikā tika tā cildinājis, viņam nepalīdzēja koriģēt savu aplamo uzvedību, bet lika vienīgi skaidrāk samanīt mūsu no­raidošo nostāju. Viņš domāja, ka visi viņu ienīst. Un jutās vientuļš, jo pats bija no pārējiem norobežojies.

Nesaticība kļuva par Malvilas pils dzīves ikdienas sastāvdaļu. Greizi skatieni, neciešams saspīlējums, nai­dīga klusēšana. Aņesa Pimona un Katī pāris reižu ierunājās par atgriešanos Larokā. šķelšanās draudi ne­padarīja Kolēnu piekāpīgāku. Gluži pretēji — viņš pārstaja sarunāties ar saviem biedriem, tikai izsacīja pa­vēles. Beidzot nonāca tiktāl, ka Kolēns jutās fiziski ap­draudēts un sāka pastāvīgi nēsāt pie jostas pistoli, to nenoņemdams pat pie galda. Azaida laikā viņš visos blenza ar naidīgiem un neuzticīgiem skatieniem.

Tā kā Kolēns katru vārdu ņēma ļaunā, mēs pie galda nemaz vairs nesarunājāmies, taču gaisotne Malvilas pilī no tā neuzlabojās. Pat augstie un biezie pils mūri šķita izdvešam bailes un īgnumu.

Kolēns visvairāk baidījās, ka mēs pret viņu varētu sākt rīkot sazvērestības, un galu galā tā arī iznāca. Bijām jau nodomājuši bez viņa ziņas sanākt kopsa­pulcē un pieņemt lēmumu par Kolēna atcelšanu no amatiem. Taču nepaguvām to izdarīt, jo īsi pirms sa­pulces sasaukšanas viņš krita sadursmē ar mazu, tikai no kādiem sešiem cilvēkiem sastāvošu un vāji apbru­ņotu sirotāju bandu. Kolēns, droši vien cerēdams mūsu acīs atgūt kaut ko no senākās drosmes mirdzuma, iztu­rējās tikpat neapdomīgi kā toreiz, Vilmēna uzbrukuma laikā, un saņēma tieši krūtīs lādiņu no medību bises. Nāvē viņa seja atguva kādreizējo bērnišķīgo izskatu un lūpās atkal parādījās senais šķelmīgais smaids, kura dēļ Emanuēls pret viņu allaž bija izturējies ar tādu iecietību.

Pēc Kolēna nāves es piekritu uzņemties abus Malvi­las pilī pastāvošos sabiedriskos amatus. Arī ar Laroku atjaunoju draudzīgās attiecības, kuras Kolēns bija pār­traucis, un pēc gada larokieši mani izvēlēja par bīs­kapu.

1978. gadā mēs ievācām labu ražu, bet 1979. gads bija vēl bagātīgāks. Vajadzēja krietni papūlēties, lai larokiešus pierunātu uzskatīt ievākto ražu par kopēju īpašumu un turpmāk to sadalīt proporcionāli katras kopienas iedzīvotāju skaitam — divas trešdaļas Larokai un vienu trešdaļu Malvilai, jo larokiešu skaits bija divdesmit cilvēku, bet malviliešu — desmit. Normālos apstākļos tas mums bija ļoti izdevīgi, jo tagad mēs guvām savu daļu arī no leknajās Larokas apkaimes sanesu augsnēs iegūtās ražas. Man bija izdevies larokiešiem ieskaidrot — un, mūsuprāt, visai dibinātā kārtā —, ka viņu līdzenumā ierīkotie tīrumi ir daudz vairāk apdraudēti nekā Malvilas pauguraines. Ja ta­gad kādu dienu viņu druvas nopostītu sirotāji, larokieši varēja saņemt divas trešdaļas no Malvilas zemēs iegū­tās ražas.

5o pārrunu laikā Meisonjē, kurš bija kļuvis kvēls Larokas interešu aizstāvis, izrādījās visai nepiekāpīgs. Taču es bruņojos ar pacietību un, Emanuēla vārdiem runājot, pratu būt «nepiekāpībā lokans». Kad es veik­smīgi biju nokārtojis šo darījumu, malviliešu kopsa­pulce mani apsveica visai siltiem vārdiem. «Emanuēls to nemaz nebūtu labāk izdarījis,» Peisū teica. «Vai at­ceries viņa kaulēšanos ar Filbēru govs dēļ?»

Jau Emanuēla laikā, pēc tam kad 1977. gadā uz Mal­vilas pili pārcēlās toreiz desmit mēnešus vecā Kristīne

Pimona, pie mums bija ieviesies īsts bērnu kults. Ma­zulis sirmajos pils mūros šķita tik kusls, ka mēs paši savām acīm negribējām ticēt. Lai gan Kristīne nāca, tā sakot, no ārpuses, viņa bija mums pirmais bērns un tūlīt tika uzņemta ar neiedomājamu sajūsmu. Iesākumā mazā meitenīte gāja no rokas rokā, visi viņu loloja, lutināja un žūžoja, tā ka drīz vien Kristīnīte visas Malvils pils sievietes dēvēja par «mammu», bet vīriešus — par «tēti», Kad mani ievēlēja par vadītāju, es ar biedru piekrišanu šo spontāni nodibinājušos kārtību pārvērtu likumā, jo pēc 1977. gada mums parādījās arī vēl citi bērni — Mjetas dēls Žerārs, Katī meita Biržita un Aņe­sas dēls Marsels, kurš piedzima četrus mēnešus pēc Emanuēla nāves. Skaidri nojaušamu apsvērumu dēļ Aņesa savu dēlu gribēja nosaukt par Emanuēlu, taču man izdevās viņu no tā atrunāt. Tāpat pēc mana iero­sinājuma kopsapulce pieņēma lēmumu, ar kuru tika aizliegts bērnos meklēt fizisku līdzību ar vecākiem, ko tik bieži mēdz darīt, lai gan, manuprāt, tā ir nepieļau­jama jau pat pāru laulības iekārtā, nemaz nerunājot par tādu kopienu, kādā dzīvojām mēs.

Aņesas Pimonas pārcelšanās pēc Filbēra nāves uz Malvilas pili izjauca spēku līdzsvaru mūsu sieviešu vidū. Aņesai ātri vien iepatikās Emanuēla pieļautā brī­vība, taču viņa nekad neizturējās vienādi pret visiem, kā to darīja Mjeta. Līdzīgi Katī, viņa laiku pa laikam bija labvēlīgāka vienam vai otram, klīrējās un gražo­jās. Tikai Aņesa to darīja smalkāk un apdomīgāk. Katī skavās bija sajūta, ka atrodies uz vulkāna, kurš teju, teju sāks darboties, visu sadedzinādams izverduma lies­mās. Aņesa, par kuru Emanuēls bija izteicies, ka tā esot spirgta un dzidra kā strautiņš aprīlī, sākumā ap­būra ar savu svaigumu un tikai pēc tam ierāva uguns kvēlē.

Sacensība starp abām jaunajām sievietēm, kura Ema­nuēla laikā tikai gailēja, pēc Menū nāves izvērtās at­klātā cīņā par varu. Pirmajās nedēļās abas laida darbā savas asās mēles, bet drīz vien nonāca līdz dūru cīņai. Tad iejaucās Mjeta, kura abām sāncensēm — vienīgā aculiecinieka Peisū klātbūtnē — pamatīgi sadevusi «pa kaklu». Protams, tūlīt pēc tam Mjeta abas nolūgusies, apkampuši, skūpstījusi un samierinājusi, tādā kārtā ne tik daudz ar spēku, cik labestību nodibinādama savu varu.

Kolēns ar savu tirāniju abu sāncenšu izlīgumu no­stiprināja, padarīdams tās par savām ienaidniecēm. Vi­ņas noslēdza savienību pret Kolēnu un sāka to visādi izsmiet un piezobot. Par nelaimi, šī spēlīte abām svilpastēm iepatikās, viņas sāka savas zobgalības vērst arī pret citiem Malvilas pils iemītniekiem un pēc Kolēna nāves kļuva pavisam nevaldāmas. Lai kareivīgās gaisagrābsles atbruņotu, man vajadzēja ne mazumu pa­cietības un reizē arī stingrības. Brīžiem pat radās aiz­domas, ka viņas uz mums dusmojas par tām piešķirto izvēles brīvību, bet tajā pašā laikā nekad nebūtu sa­mierinājušās ar šīs brīvības ierobežošanu. Tāpat man likās, ka ar Emanuēla nāvi abām bija zudusi sava veida tēvišķīga aizgādība un viņas to jo sāpīgi izjuta. Uzzināju, ka visas mūsu trīs sievietes palaikam nezkāpēc sapulcējoties Mjetas istabā, un kādu dienu pats viņas tur pārsteidzu raudam un ceļos nometušās skai­tām lūgsnas pie gultas, uz kuras līdzīgi svētbildei bija novietots Emanuēla attēls. Nezinu, vai es darīju pa­reizi vai arī tas bija aplam, taču ļāvu viņām brīvi rīko­ties. Un tā galu galā, iesaistīdamas savās izdarībās arī Larokā dzīvojošās sievietes, viņas radīja kaut ko līdzīgu miruša varoņa kultam, kas pie mums ar laiku kļuva par otru reliģiju.

1979. gadā, pateicoties labai ražai, kā ari daļēji sa­dales nolīgumam, ko bijām noslēguši ar Laroku, Mal­vilas pili varēja dēvēt par bagātu, ja vien par bagā­tību uzskata lielus graudu un lopbarības krājumus un kuplu ganāmpulku. 1979. gadā mēs piedzīvojām tikai vienu sirotāju iebrukumu — to pašu, kurā dzīvību zau­dēja Kolēns. Vērīgi rūpēdamies par savu ārējo dro­šību, mēs tajā pašā laikā apspriedāmies ar larokiešiem, ka lietderīgi izmantot miera dienas jeb, pareizāk sakot, tos mierīgos starpbrīžus, kādi varbūt mums būs lemti, ja mitēsies sirotāju bandu iebrukumi.

Sajā nolūkā vispirms notika privāta apspriede, kurā piedalījās Meisonjē, Judīte Medāra un es, bet pēc tam atklāta sapulce apstiprināja lēmumus, par kuriem mēs bijām vienojušies.

Patiesībā tas bija tas pats jautājums, kurš uzradās Emanuēlam un Meisonjē todien, kad mēs atbrīvojām Laroku no Filbēra tirānijas. Bez mazās bibliotēkas Mal­vilā mūsu rīcībā vēl bija Larokas pils bibliotēka, kura lielāko tiesu sastāvēja no zinātniskām grāmatām, jo Lormio kungs savā laikā bija studējis politehniskajā augstskolā. Jautājums bija tāds — vai mums vajadzēja atziņas, kuras ietvertas šajās grāmatās, un tāpat mūsu visai pieticīgās zināšanas izmantot darbarīku uzlaboša­nai, lai atvieglotu mūsu dzīvi, kā arī ieroču pilnveido­šanai, kas labāk palīdzētu šo dzīvi nosargāt? Jeb vai, ņemot vērā mūsu pašu drausmīgo pieredzi, kura jo skaidri atsegusi briesmas, kādas nes sev līdzi tehnolo­ģijas attīstība, reizi par visām reizēm pasludināt ārpus likuma jebkuru zinātnisku progresu un mašīnu ražo­šanu?

Esmu pārliecināts, ka mēs izvēlētos šo otro alterna­tīvu, ja vien būtu pārliecināti, ka to pašu darīs arī pārējās vai nu Francijā, vai citās zemēs pie dzīvības palikušās ļaužu grupas. Pretējā gadījumā šīs grupas, izmantodamas savu nomācošo tehnisko pārākumu, va­rētu ļauties kārdinājumam mūs paverdzināt.

Tādēļ mēs izšķīrāmies par zinātnes attīstību, taču bez jebkāda optimisma un bez jebkādām kaut vai visniecī­gākajām ilūzijām, būdami pārliecināti, ka zinātne pati par sevi gan ir laba, taču tā aizvien tiks nelietīgi iz­mantota.

Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulcē, kur šis jautājums tika apspriests, Fabrelatrs — larokieši viņu bija iecēluši par noliktavas pārzini — pievērsa mūsu uzmanību tam faktam, ka drīz izbeigsies 1936. gada modeļa kara šauteņu munīcijas krājumi un pēc pēdējās patronas izlietošanas tās kļūs pilnīgi nederī­gas. Tad Meisonjē aizrādīja, ka šaujamo pulveri mēs droši vien spētu izgatavot, jo netālu atradās kāda veca ogļu raktuve, sērs būtu iegūstams no diviem apkaime esošiem sēravotiem, bet salpetri mēs varētu savākt no pagrabu sienām un citiem veciem mūriem. Arī par me­tāla trūkumu nevarētu žēloties, jo Fabrelatra kādreizēja dzelzslietu tirgotavā, kā arī Kolēna santehnikas un at­slēdznieku darbnīciņā tā ir pietiekami. Vajadzēja tikai atrisināt metālkausēšanas un patronu uzpildes problē­mas, taču pārāk grūtas tās nevarētu būt.

Un tā galu galā Larokas un Malvilas pils iedzīvo­tāju kopsapulce 1980. gada 18. augustā nolēma, ka vispirms steidzamības kārtā jāķeras pie munīcijas ra­žošanas trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenēm.

Kopš tā laika apritējis gads, un šodien es varu sa­cīt, ka panākumi šajā ziņā jau tālu pārspējuši mūsu cerības un aizsardzības jomā mēs sākam lolot vēl daudz tālākejošus plānus. Tātad mēs varam ar paļāvību rau­dzīties nākotnē. Ja vien «paļāvība» šajā gadījumā būtu piemērots vārds.

Kad 1949. gadā iznāca tagad plaši pazīstamā franču rakstnieka Robēra Merla pirmais romāns Nedēļas no­gale Dienvidu piekrastē», viņam bija jau četrdesmit ot­rais mūža gads, stabila vieta sabiedrībā un bagāta dzī­ves pieredze, Filozofijas licenciāla un literatūrzinātņu doktora Robēra Merla vārds gluži svešs nebija ari rakstniecībā, jo savā specialitātē — angļu literatūras vēsturē — viņš jau gadu iepriekš bija publicējis plašu pētījumu par Oskaru Vaildu.

Taču Robēra Merla turpmākās literārās darbības dzi­ļākais sakņojums meklējams nevis tajā intelektuālajā gaisotnē, kurā viņš ilgus gadus pavadījis, darbodamies kā mācību spēks vairākās Francijas universitātēs, bet gan ar otro pasaules karu saistītajos dramatiskajos notikumos. Jau draudošās fašistiskās agresijas priekšnojausmās, kas dziļi saviļņoja pasaules sabiedrisko un politisko dzivi, ikvienam domājošam cilvēkam nācās meklēt savu nostāju un viedokli, bet baismīgā slaktiņa sākšanās apcerīgu malā stāvēšanu padarīja gandrīz pilnīgi neiespējamu. Uz Robēru Merlu ši laikmeta pra­sība iedarbojās ar sevišķi kategorisku spēku, jo viņš kā mobilizēts karavīrs tika tieši ierauts kara notikumu virpuli, piedalījās traģiskajā Dinkerkas kaujā un no­kļuva vācu gūstā, kur pavadīja trīs gadus, lidz mielēm iepazldams šeit valdošo necilvēcību.

Vēsturiskās īstenības un atsevišķa cilvēka nostājas sarežģītā mijiedarbe tad nu ari kļūst par topošā rakst­nieka literārās darbības centrālo pavedienu, kas aizvien jaunos izlokos un aizvien augstākā pacēlumā vijas cauri visiem viņa nozīmīgākajiem romāniem, saauzdamies noteiktā vēstures koncepcijā.

šīs koncepcijas izstrāde aizsākas jau Robēra Merla pirmajā daiļdarbā «Nedēļas nogale Dienvidu piekrastē», kurā rakstnieks attēlo angļu un franču karaspēka sa­grāvi Lamanša piekrastē. Notikumus rakstnieks šeit rāda vēl nevarīga, lai gan humānistiski un pacifistiski noskaņota inteliģenta Ziljēna Maija skatījumā. Karš viņu pārsteidzis kā asiņaina haosa un absurda iemie­sojums, pārvilkdams svītru cilvēces krietnākajiem cen­tieniem un iznicinādams jebkuras nākotnes cerības. At­sevišķs indivīds šajā varmācības atmosfērā ir bezspē­cīga skaidiņa, kas ne tikai kā nespēj ietekmēt apkārt notiekošo, bet pat zaudē kontroli pats par savu rīcību un pārvēršas iebiedētā dzīvniekā, kuram nav citas iz­ejas kā nāve. Jebkurš varmācīgu līdzekļu lietojums un cilvēka dzīvības aizskārums nozimē cilvēka degradēšanos, un tāpēc Merla varonis nomokās ar pašpār­metumiem par to, ka nogalinājis divus neliešus, kas uzbrukuši meitenei un apdraudējuši arī viņu pašu.

Neraugoties uz šādām pārprasta humānisma ieska­ņām, Robēra Merla pirmais romāns iegūst lielu popu­laritāti, saņem brāļu Gonkūru prēmiju un tiek pārtul­kots daudzās valodās. Ne tikai romāna problemātikā, bet arī mākslinieciskajā formā, kas atbilstoši varoņa traģiskajām izjūtām veidota vaļīgā kompozīcijā un eksistenciālistiskai literatūrai raksturīgā ekspresīva stila izstrādē, kara šausmas pārdzīvojusī cilvēce vispirms uz­tvēra tās tieksmēm atbilstošo karam pasludināto noso­dījumu.

Robēra Merla otrais romāns «Mans amats ir Nāve» uzskatāms par lielu soli uz priekšu rakstnieka filozo­fisko un politisko uzskatu briedumā. Seit Robērs Merls vairs nepauž tikai sašutumu pret kara izraisīto necil­vēcīgo vardarbību, bet apsūdz konkrētus ļaunuma ne­sējus, izpētīdams politiskās tirānijas iedarbes mehā­nismu, kas cilvēku no patstāvīgi domājošas un jūtošas saprātīgas būtnes pārvērš aklā pavēļu izpildītājā, kuram svešs pat visniecīgākais kritiskas domas mazu­miņš.

Romānam «Mans amats ir Nāve» Robērs Merls par galvenā varoņa Rūdolfa Langes prototipu izvēlējies Osvencimas nāves nometnes komandantu Rūdolfu Hesu. Dibinādamies uz Vācijā gūto personisko pieredzi, no­vērojumiem kara noziedznieku Nirnbergas prāvā, kā ari uz Hesa dienasgrāmatu, kuru Francijā publicēja pēc Osvencimas oberbendes notiesāšanas un nāves soda izpildes, rakstnieks romānā izvirzījis sev uzdevumu iz­pētīt, kā radušies tīdzigi uz masu slepkavībām spējīgi necilvēki. šajā nolūkā Robērs Merls savu personāžu konfrontē ar mūsu laikmeta galvenajiem politiskajiem notikumiem, tos sniegdams uz plaši izvērsta Vācijas vēstures politiskā fona no pirmā pasaules kara sākuma lidz hitlerisma sagrāvei.

Tajā pašā laikā šis romāns, kurš uzrakstīts galvenā personāža Langes vārdā, ir iezīmīgs ar cilvēcības zau­dēšanas izsekojumu cilvēka psiholoģijā, lidz tas pār­vēršas nejūtīgā automātā bez jebkādām kritiskas, pat­stāvīgas domāšanas paliekām. Viņa prāts rosās tikai ieprogrammētā virzienā un raksturojas ar atbaidošu necilvēcīgu tehnicismu: kā labāk organizēt augstākstā­vošo instanču sniegto kontrolskaitļu izpildīšanu cilvēku nogalināšanā? Ķā pilnveidot gāzes krāšņu efektivitāti? Ķā veiksmīgāk un ekonomiskāk novākt vai izmantot produkcijas galarezultātu — līkus? Nesamierinādamies ar ierasto rutīnu, Lange cenšas pēc tehniska progresa un prāto radīt industriālu agregātu, kurā kompleksi būtu vienots viss «darba» process — sākot ar to bridi, kad «apstrādājamais materiāls» tiek ievests attiecīgā telpā, lai to atstātu jau tikai pelnu kaudzes veidā. Vēlāk, kad satriekts politiskais režīms, kurš Langi

uzaudzinājis un kuram Lange kalpojis, liesas izmeklē­tājs mēģina izdibināt, ko Lange domājis un izjutis, sūtīdams nāvē tūkstošiem un tūkstošiem gluži nevai­nīgu cilvēku. Taču uz līdzīgiem jautājumiem Lange at­bildēt nedz spēj, nedz veļas. «Ķada nozīme tam, ko domāju personiski es, mans pienākums — izpildīt pa­vēles,» — skan viņa atbilde. Par kroplīgu automāta pārvērstā cilvēciskā būtne taču zaudējusi būtiskās cil­vēka iezīmes — spēju patstāvīgi domāt, just līdzi ci­tiem, taisnības un patiesības atskārtu. Tāpēc ari Ro­bērs Merls, runādams par savu romānu, pasvītro, ka viņa sniegtais varmācības mehānisma iedarbes pētī­jums nav attiecināms vienīgi uz pagātni un vienīgi uz vācu fašismu. «Osvencima neizvirza vācu problēmu …», saka rakstnieks, «tā izvirza cilvēka problēmu … Mums jācenšas pēc tā, lai bezgalīgajam naida trulumam ne­dotu iespēju no jauna uzkundzēties pasaulē un noda­rīt tai tik daudz ļauna.» Atbilstoši šiem vārdiem, pats rakstnieks savos turpmākajos darbos meklē līdzekļus cīņai pret cilvēci apdraudošo ļaunumu un pauž pārlie' čību, ka mūsu spēkos ir aizstāvēt pašiem sevi un savus

līdzcilvēkus.

Noteikts solis šajā virzienā ir 1962. gadā publicētais romāns «Sala», kas daudzējādā ziņā uzskatāms par sava veida tiltu no Robēra Merla iepriekšējiem dar­biem uz tādiem plaši pazīstamiem politiski fantastiskā žanrā uzrakstītiem romāniem kā «Saprātīgais dzīv­nieks» un «Malvilas pils».

Vispirms, atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, kas sakņojas pavisam konkrētā vēsturiskā, gandrīz vai strikti dokumentētā vidē, «Salas» pamatā rakstnieks licis intriģējošu nostāstu par jūrnieku dumpi 18. gad­simtā uz kāda angļu kuģa un viņu turpmāko dzivi vientuļā Dienvidu jūras salā kopā ar nedaudziem iezemiešiem. Sāds zināmā mērā nosacīts notikumu fons Ķobēra Merla grāmatai piešķir acīm redzamu roman­tisku valdzinājumu, bet reizē ar to ļauj lielākā, no no­teiktas vēsturiskas vides un apstākļiem atraisītā risi­nājumā pasniegt problēmas izstrādi. Piedzīvojumu ro­mānu garā veidotie notikumi uz angļu trīsmastu buri­nieka, vientuļā Dienvidjūras sala un robinsoniāde uz tās ir tikai ārējais ietērps rakstnieka galvenā varoņa leitnanta Ādama Persela garīgās pārveidošanās izsekojumam. No sākta gala mēs viņu redzam kā krietnu un vīrišķīgu cilvēku, kas liek uz spēles savu dzīvību, vērsdamies pret varmācīgo kuģa kapteini. Arī vēlāk, dzīvodams uz salas, viņš tikpat nesavtīgi iestājas par iezemiešiem, kurus pārējie pie balto rases piederīgie kuģa ļaudis cenšas paverdzināt. Taču reizē ar to viņā vēl ir kaut kas no Robēra Merla pirmā romāna varoņa Ziljēna Maija abstraktā humānisma nostādnēm. Ari viņš sākotnēji atsakās izliet cita asinis, lai gan tas noved pie brēcošās netaisnības nostiprināšanās. Nežēlīgā sa­dursmē viņa rokas paliek «tīras», toties bojā iet daudz citu krietnu cilvēku. Taču pati dzīves loģika leitnantam Perselam liek atskārst, ka šāda, šķietami humāna, no­stāja tikai veicina ļaunumu, reizē kultivējot gļēvumu un izvairību. Un, šis atziņas vadīts, leitnants Persels tad arī noteikti, bez vilcināšanās un līdz galam nostā­jas apspiesto pusē, lai ar visiem līdzekļiem, pat ar ieroču varu, cīnītos pret netaisnību.

Literatūrkritikā vairākkārt atzīmēts, ka leitnanta Persela ceļš zināmā mērā raksturo paša Robēra Merla noieto atziņu ceļu. Viņa pirmais romāns noliedz asins­izliešanu un vardarbību principā, neatkarīgi no tā, kas tos izraisījis un pret ko tie vēršas, otrais atsedz necil­vēcības vēsturisko un psiholoģisko mehānismu, lai at­rastu skaidras pozīcijas cīņā pret ļaunuma nesējiem, bet trešajā viņš konsekventi nosoda tos principus, uz kuriem atsaukdamies pat šķietami godīgs cilvēks at­taisno savu pasivitāti un izvairību, tā kļūdams par vēs­turiskā un morālā ļaunuma veicinātāju.

Robēra Merla daiļrades turpmākā attīstība dibinās jau uz šā pamata. Tādējādi viņš nostiprina sev izcilu vietu to franču rakstnieku vidū, kuriem raksturīga kvēla interese par mūsdienu visaktuālākajām, cilvēces turp­mākā likteņa pagriezienos būtiski svarīgām problēmām. Reizēm šī interese ir tik tieša, ka rakstnieks pievēršas klajam publicistiskam izklāstam, kā viņš to darījis savā 1965. gadā izdotajā grāmatā «Monkāda», kurā dedzīgi iestājas par Kubas atbrīvošanās cīņu sākotnējo periodu. Reizēm, dominējošajai tēmai plašā domas lido­jumā organiski pievidams daudzas citas ar to saistītas, viņš rada izcilus žanriski gluži jauna paveida literārus darbus, kuri kā griezīgs trauksmes signāls pāršķeļ ik­dienas dzīves ritējuma ierastību, jundīdami vēstures likteņgaitās vēl nepieredzētas pašas cilvēces un pat vi­sas dzīvās radības eksistenci apdraudošas vēsturiskas briesmas. Pēc savas tematiskās ievirzes pie šādiem mūsdienu fundamentālai problemātikai veltītiem dar­biem jāpieskaita abi Robēra Merla politiski fantastiskie romāni «Cilvēcīgais dzīvnieks» (1967) un «Malvilas pils» (1972).

Vēsturiskā situācija, kurā tapuši šie darbi, jau radi­kāli atšķiras no tā laikmeta, kas bija rosinājis rakst­nieka domu un iztēli viņa iepriekšējās grāmatās. Ja agrāk vēsturiskās atbildības trūkums nozīmēja cilvēcī­bas degradāciju un iepriekšējās attīstības gaitā uzkrāto garīgo vērtību pagrimumu, tad tagad jau apdraudētas cilvēces tiesības dzīvot, pastāvēt, kopt jauno paaudzi, meklēt jaunus attīstības ceļus.

Pirmais brīdinājums par vēsturē nekad vēl nepiereāzētajām briesmām bija atskanējis 1945. gada augustā, kad amerikāņu lidmašīnas nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki Japānā, uz vietas nogalinot vai­rāk nekā 150000 cilvēku. Taču dzīvus sadedzinātos un sprādziena viļņa iznicinātos cilvēkus vēl varēja uz­skatīt par laimīgiem, jo turpmākajos gadu desmitos no staru slimības lielās mokās mira vēl tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku.

Skiet, šo drausmīgo faktu priekšā vajadzēja nodrebēt nākamā pasaules kara gatavotāju saprātam un rokai. Taču notika pretējais — ūdeņraža bumbas rašanās iz­raisīja tik drudžainu kodolieroču bruņošanās sacen­sību, ka savu brīdinošo balsi vajadzēja pacelt pasaules zinātniekiem. Tā radās 1955. gada 9. jūlijā Londonā publicētais Rasēta un Einšteitia manifests, kuru parak­stīja vēl deviņi izcili zinātnieki no sešām valstīm, to skaitā arī tādi, kuri bija pieredzējuši, ka viņu pētījumi tiek izmantoti cilvēcei nevis par svētibu, bet gan par postu. Ierosinādams pasaules zinātniekiem sanākt kon­ferencē, lai apspriestu ceļus, kā novērst draudošo kodolkatastrofu, manifests tajā pašā laikā aicināja visu zemju valdības apzināties, ka cilvēce iegājusi jaunā attīstības stadijā, kurā domstarpības valstu starpā iz­šķiramas tikai mierīgiem līdzekļiem, jo kodolkarā uz­varētāju nebūs. «Mēs šajā gadījumā runājam ne kā vienas vai otras valsts, kontinenta vai ideoloģijas pār­stāvji,» manifestā bija uzsvērts, «bet kā ierindas cil­vēki, kas pārstāv cilvēku cilti, kuras turpmākā eksis­tence ir apdraudēta… Visi cilvēki atrodas vienādās briesmās, bet, ja mēs šās briesmas apzināsimies, tad ir cerība, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies tās no­vērst.»

Cik grūts un pretrunu pilns ir briesmu novēršanas process, rāda turpmāko gadu notikumi. Tiesa, šeit at­zīmējami atsevišķi nenoliedzami cilvēces progresīvo spēku panākumi. Ja piecdesmitajos gados pastāvēja tāda iespēja, ka atombumbu izmēģinājumi apkārtējo vidi saindēs tik lielā mērā, ka cilvēces nākotnei radī­sies nopietni draudi pat bez kara izcelšanās, tad vēlāk, pateicoties galveno kodolieroču lielvalstu nolīgumam par šo ieroču izmēģinājumu aizliegumu trijās vidēs, tādas briesmas ievērojami samazinājās. Tāpat nenolie­dzama nozīme jauna kara draudu mazināšanā bija vai­rākus gadus ilgstošajam dialogam un ar to saistītiem svarīgiem nolīgumiem par attiecību nokārtošanu starp Rietumiem un Austrumiem. Taču, neraugoties uz vi­siem šiem pasākumiem, kad Holandē 1980. gada vasarā sapulcējās progresīvi noskaņoti zinātnieki un atklātī­bas darbinieki, lai izvērtētu, kādi panākumi atomkara briesmu novēršanā gūti divdesmit piecos gados kopš Rasēta un Einšteina ierosinātā manifesta publicēšanas, stāvoklis izrādījās visai satraucošs. Angļu zinātnieks radiācijas bioloģijas speciālists Dž. Rotblats atklāti pa­ziņoja: «Apsveicot sevi ar to, ka pagaidām mums vēl laimējies saglabāt dzīvību, un pārlaižot skaidru ska­tienu šodienas pasaulei, mēs nevaram nenonākt pie se­cinājuma, ka briesmas nav novērstas. Vēl vairāk — es apgalvoju, ka šodienas pasaulē stāvoklis ir bīsta­māks nekā pirms divdesmit pieciem gadiem. Kodolkara izcelšanās varbūtība astoņdesmitajos gados ir ārkār­tīgi liela. Divdesmit piecu gadu laikā kodolarsenāli pa­lielinājušies vairāk nekā simts reižu, un tagad uz katru zemes virsū dzīvojošu vīrieti, sievieti un bērnu ekviva­lentā pārlēsē iznāk jau pa piecām tonnām spridzekļu.» Teorētiski tas dod iespēju dzīvību virs zemes iznīcināt trīsdesmit minūtēs, turklāt šis potenciāls ir pietiekami liels, lai to atkārtotu veselas piecpadsmit reizes.

Par sevišķi kaitīgu konferences dalībnieki atzina sa­biedriskās domas iemidzināšanu ar aplamām stratē­ģiskām koncepcijām par ierobežota kodolkara iespēju, lietojot tikai taktiskus, mazas jaudas kodolieročus un neitronu bumbas, kas iznicinātu vienīgi dzīvo spēku, minimālus postījumus nodarot materiālām vērtībām. Šādas propagandas rezultātā atsevišķos cilvēkos tiek radītas aplamas ilūzijas vai ari nostiprināts fatālistisks noskaņojums, ka kodolkara gadījumā vismaz ne­vajadzēs ilgi ciest, jo nāve iestāsies acumirklī. Bet jau Rasēta un Einšteitia manifestā zinātnieki brīdināja, kāda būs drausmīgā patiesība: «Vispārēja bojāeja gan, taču acumirklīga tikai mazākumam, vairākumam tā būs ilgstošas, slimību un sabrukuma izraisītas mokas. Tādos apstākļos pasīvās aizsardzības sistēmas pasā­kumi vienīgi palielinās lēnā un mokošā nāvē mirstošo cilvēku skaitu.»

Neapvaldītais bruņošanās drudzis un ar kodolkara draudiem saistītais politiskais un sociālais neprāts, pro­tams, nevarēja neietekmēt visas mūsdienu cilvēces ga­rīgās dzīves sfēras. Tas skaidri jaušams tajā intelek­tuālajā gaisotnē, kura izveidojās otrā pasaules kara traģisko notikumu un tam sekojošo dziļo kolīziju rezul­tātā. Apmulsums, neizpratne, jebkuras orientācijas trū­kums un ar to saistīta neticība cilvēces nākotnei sama­nāma daudzu subjektīvi godīgu, bet vēsturiskas per­spektīvas zaudējušu Rietumu rakstnieku daiļradē. Taču reizē ar to, asā konfrontācijā sacērtotiep ideoloģiskiem pamatstrāvojumiem, noteiktāk cilvēces tiākotnes sardzē nostājas tie intelektuālie spēki, kurus pastāvošo briesmu atskarsme paskubina uz lielāku modrību un aktīvāku rīcību.

Tikpat skaidri šīs pretējās nostādnes izpaužas tajos zinātniski vai politiski fantastiskās literatūras žanrā uzrakstītajos darbos, kuri tieši pievēršas kodolkatastrofas un tās seku attēlojumam. Atšķirības šeit iezī­mējas gan autoru filozofiskajā koncepcijā, gan viņu at­tieksmē pret saviem līdzcilvēkiem, gan arī pašā kodolkatastrofas notikumu atainojumā, kas nereti tomēr, pašiem autoriem to varbūt nemaz negribot, dīvainā kārtā noved pie vienpusīgiem secinājumiem.

Par visklasiskāko «kodolfantastikas» darbu Rietu­mos uzskata amerikāņu rakstnieka V, Millera-Jaunākā romānu «Himna Leibovicam», kurā dziļi pesimistiskās nostādnes jau iet pāri globālajām robežām un sasnieclž kosmiskus mērogus. Tā darbības norise, pasniegta vēs­turiskas hronikas veidā, tālu aiztiecas ne tikai telpā, bet, aptverdama vairākus gadsimtus, arī laikā. Tālab melnas bezcerības izmisums šeit pārvēršas jau univer­sālā, visu esamību nomācošā kategorijā.

Pēc kodoltermiskā kara atsevišķas cilvēku grupas gan saglabājušās, bet tās spiestas dzīvot teokrātiskā, fašismam līdzīgā iekārtā. Kādreizējā Savienoto Valstu teritorijā radusies jauna katoliska Roma ar absolūtu varu, jauni garīgi un laicīgi feodāļi, kuri nežēlīgi ap­spiež gara tumsā un nabadzībā iegrimušos līdzcilvēkus. Pa visu zemi klaiņo sirotāju bandas un plēsīgu zvēru bari. Vampīri un cita veida izdzimteņi, kurus senatnē radija neizglītota cilvēka tumšā iztēle, tagad kļuvuši par realitāti. Radiācijas izraisīto mutāciju ietekmē ra­dušies kropli izdzimteņi, kuri katram normālam cilvē­kam atriebj savu postu. Jebkuri izglītības iedīgļi tiek nežēlīgi vajāti, jo cilvēku acīs drausmīgajā katastrofā vainojama galvenokārt zinātne un zinātnieki. Un tikai pēc daudziem jo daudziem gadsimtiem, ap 4. gadu tūk­stoša beigām, pamazām sāk atdzimt civilizācija, taču atkal ar visām antagonistiskai sabiedrībai raksturīga­jām īpašībām. Tas noved pie tā, ka cilvēce otro reizi iet bojā kodolkara liesmās. Vienīgi mazs pulciņš mūku zvaigžņu kuģi dodas kosmosā, lai tā dzīlēs — Alfa Centaura sistēmā — dibinātu jauno Romu, kuru, iespē­jams, sagaida tāds pats liktenis. Viņu garīgais vadonis nolād cilvēci un paziņo, ka Zeme ir Lucifera planēta, bet cilvēku cilts — ļaundari, sātana sēkla. Pirmajai kodoltermiskajai apokalipsei vēl bijis iespējams rast kādu attaisnojumu, dibinoties uz to, ka cilvēki nav pil­nībā paredzējuši savas rīcības velnišķīgās sekas, tur­pretim otrajam pastarajam galam nav un nevar būt nekāda jēdzīga izskaidrojuma. Bezizejas noskaņojums, uzskats, ka cilvēks ir absolūti bezspēcīgs pret sociālo netaisnību un ļaunumu, šajā darbā izvēršas jau izmi­suma kliedzienā.

Robēra Merla romāns «Malvilas pils», kas parādījās gadu desmit vēlāk, lielā mērā ir polemiski virzīts pret šādām absolūta pesimisma izpausmēm. Viņa pasaules uztvere, sociālie ideāli, līdz ar to vēstures koncepcija, kā arī pašu pesimisma vai optimisma jēdzienu izpratne ir pavisam citāda.

Cilvēka attieksme pret sava laika īstenību, cilvēks vēstures krustcelēs — tā, kā jau redzējām, ir Robēra Merla tēma kopš pašiem viņa literārās darbības aizsā­kumiem. Rakstnieka daiļrades iekšējās attīstības loģika nevarēja viņu nenovest līdz cilvēces bojāejas vai turp­mākas pastāvēšanas dilemmai, ko mūsu dienās ar ne­atvairāmu spēku izvirza draudošais kodolkarš. Par pie­eju šīs kardinālās problēmas izstrādei uzskatāms jau 1967. gada rudenī iznākušais Robēra Merla romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks». Arēji tur gan sižets centrēts it kā uz delfinotoģijas centieniem rast valodisku kon­taktu starp cilvēkiem un dzīvnieku pasauli, tā gūstot pilnīgi jaunu priekšstatu par cilvēka vietu dzīvās pa­saules hierarhijā. Taču izrādās, ka pat šis absolūti mier­mīlīgais pasākums, tāpat kā daudzi citi zinātnes sa­sniegumi, tiek nodots gatavojamā kodolkara kalpībā un agrāk pilnīgi apolitiskajam zinātniekam profesoram Seviljatn jāieņem noteikta nostāja, kad viņa sasniegumus cilvēcei naidīgi spēki cenšas izmantot kodolkonflikta izraisīšanai.

Veselā recenziju straumē, kas dažu nedēļu laikā pa­rādījās pēc romāna publicēšanas, tas tika pasludināts par dziļi pesimistisku. Paviršākā acu uzmetienā tā ari varētu likties. Profesors Sevilja, gulēdams pie ložme­tēja, lai atvairītu uzbrucējus, kuri grib novākt viņu no ceļa, ar dziļu rūgtumu domā par vēstures dīvainībām. Paša nāve zinātnieku uztrauc vismazāk. «Svarīgākais nav dzīvot par katru cenu, svarīgi ir zināt, par ko mirst, ja mani šonakt nogalinās, kā lai zinu, vai mans mūžs ir izdevies vai nav, kurš to pasacīs, kas to lie­cina, kāds ir kritērijs? vai slava? bet slava apbalvo ari dziedoņus, kuriem nav balss, aktierus, kam nav ta­lanta, politikāņus, kam nav saprāta, un zinātniekus šar­latānus, protams, es varu sacīt, ka esmu vismaz kaut ko paveicis, es esmu cilvēks, kurš iemācījis dzīvniekus runāt, bet jādomā, arī Prometejs priecājās par to, ka devis cilvēkiem uguni, kamēr viņš vēl nezināja, ko cil­vēki ar to darīs.»

Rūgtas ir ne tikai profesora Seviljas pārdomas, ne­kāda tieša norādījuma uz laimīgām beigām neatrodam ari romāna sižetiskajā noslēgumā. Vai izdosies novērst kodolkaru, nav zināms. Tumšā nakti delfīnu vilktā gu­mijas laivā profesors dodas jūrā, lai brīdinātu pasauli, taču izredzes ir visai nenoteiktas. «Viņš nebija tik naivs, lai domātu, ka taisnai lietai kairā ziņā jāuz­var, bet viņš nevarēja atļauties greznību būt pesimis­tam, nebija cita ceļa, vienīgi cerība, viņi nesa patie­sību, kas varēja aizkavēt pasaules bojāeju.» Tāda ir Robēra Merla optimisma un pesimisma jēdzienu iz­pratne. Viņam tie nav sastingušas, viena otrai abso­lūtos pretmetos pretstatāmas kategorijas. Viņa optimis­mam nav nekā kopīga ar gluclu risinājumu, laimīgām beigām, obligātu labā uzvaru. Viņa optimisms ir cī­ņas, aktīvas rīcības, noteiktas nostājas, patiesas cilvē­cības optimisma. Un Robēra Merla šķietamais pesi­misms tāpat ir svešs jebkuram neatvairāmam fatālismarn un tāpēc jo bieži vien nav nekas cits, kā sava veida saasināts brīdinājums par draudošām briesmām, lai pievērstu tām uzmanību un izraisītu aktīvu pretricību, kas galu galā aizvien ir vēstures procesa notei­cējs spēks. Jo skaidri tas redzams arī viņa romānā «Malvilas pils».

Ja «Cilvēcīgo dzīvnieku» kritika savā laikā novērtēja kā pesimistisku darbu, tad ar «Malvilas pili» paradok­sālā kārtā notika pretējais. Ietekmīgajā franču avīzē «Le Monde» pēc šā romāna iznākšanas 1972. gadā tika publicēta recenzija, kurā tās autors rakstīja: «Es ne­zinu, kāpēc šo rakstnieku jo bieži parāda kā pesimistu. Ar viņam īpatnējo ticību dzīvei un cilvēkiem viņš spēj pamodināt pat vismirušākos starp mirušajiem. Un vai tad tieši tas nebūtu optimisms?»

Tāpat kā, izvērtējot romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», vārds «pesimisms» nav īsti vietā, pārspriedumos par «Malvilas pili» tomēr negribētos lietot apzīmējumu «optimisms». Noticis taču kodolkarš, pat ne īsti karš, un tas iepriekšējās pasaules bojāeju vērš ne tikai tra­ģisku, bet pat bezjēdzīgu. Ja Francija arī iesaistījusies karā, tad nemaz nav paguvusi to apzināties. Atliek ti­kai minējums, ka pretinieks nometis uz Franciju «tīru» bumbu, lai varētu ieņemt tās teritoriju, bet pēc tam prettriecienā pats gājis bojā.

Rakstnieka nolūks ir parādīt pēc kodolkatastrofas sa­glabājušos cilvēku grupu turpmāko evolūciju, lai tās gaismā izvērtētu šodienu. Tāpēc viņš nav centies sniegt detalizētu šausmu aprakstu, turklāt jau pati «tīrās» bumbas iedarbe, kas nenes sev līdzi radiāciju un visas ar to saistītās lēnās nāves mokas, viņa romānā ir lite­rāri nosacīta, taču pat paskopi zīmētās ainas ir pietie­kami drausmīgas.

Visai problemātiskas ir arī varbūtējās attīstības per­spektīvas, kas iezīmējas pēc tam, kad aiz Malvilas pils biezajiem mūriem klints pārkares pasargātajai cilvēku grupiņai ir radusies iespēja ar pirmatnēju lopkopību un zemkopību paglābties no tiešiem bada nāves draudiem. Ķad Malvilas pils iemītniekiem un viņu tuvākajiem draudzīgajiem kaimiņiem pēc kāda laika izbeidzas šauteņu patronu krājumi, viņiem jāizlemj jautājums, vai pašu zināšanas un pilī saglabājušās grāmatās ietvertās atziņas būtu izmantojamas darbarīku un līdz ar to ari ieroču uzlabošanai jeb vai, ņemot vērā draus­mīgo pieredzi, kura jo skaidri atsegusi briesmas, kā­das nes sev līdzi tehnoloģijas attīstība, reizi par visām reizēm pasludināt ārpus likuma jebkuru tehnisko pro­gresu. Seit nav svarīgi, vai šāda jautājuma nostādne ir zinātniski pareiza. Svarīgi tas, ka Malvilas pils iemīt­nieki to šādā veidā formulē. Drausmīgās pieredzes iebiedēti, viņi radušos alternatīvu izšķirtu ar tehniskā progresa aizliegumu, ja vien būtu pārliecināti, ka to pašu darīs arī pārējās vai nu kādreizējā Francijā, vai citās zemēs pie dzīvības palikušās ļaužu grupas. Pre­tējā gadījumā tās, izmantodamas savu tehnisko pārā­kumu, varētu ļauties kārdinājumam paverdzināt vā­jākās.

«Tādēļ mēs izšķīrāmies par zinātnes attīstību,» saka Malvilas pils ļaužu vadītājs, «taču bez jebkāda opti­misma un bez jebkādām kaut vai visniecīgākajām ilū­zijām, būdami pārliecināti, ka zinātne pati par sevi gan ir laba, taču tā aizvien tiks nelietīgi izmantota.» Un tā Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulce 1980. gada 18. augustā nolemj, ka vispirms steidzamī­bas kārtā jāķeras pie munīcijas ražošanas 1936. gada modeļa kara šautenēm. Romāns beidzas ar šādu zīmīgu stāstītāja piebildi: «Ķopš tā laika apritējis gads, un šodien es varu sacīt, ka panākumi šajā ziņā jau tālu pārspējuši mūsu cerības un aizsardzības jomā mēs sā­kam lolot vēl daudz tālākejošus plānus. Tātad mēs varam ar paļāvību raudzīties nākotnē. Ja vien «paļā­vība» šajā gadījumā būtu piemērots vārds.»

Neraugoties uz šādu ne visai optimistisku izskaņu, Robēra Merla romāns neatstāj nomācošu, cilvēka dvē­seles spēkus stindzinošu fatālas bezcerības iespaidu. Kur meklējams izskaidrojums šim paradoksam? Pro­tams, lielā mērā jau minētajos avīzes «Le Monde» re­cenzenta vārdos, ka Robēram Merlam raksturīgā ti­cība dzīvei un cilvēkiem «spēj pamodināt pat vismirušākos no mirušajiem».

Tāda žanra darbos kā «Malvilas pils» rakstnieka uz­devums nav sniegt cilvēku raksturu dziļu atklāsmi, jo notikumu norise šeit daudz mazākā mērā saistīta ar atsevišķu vienpatņu psihiskajām savdabībām nekā ierastās reālistiskās līnijās izturētos daiļdarbos. Bet, tā kā Robēra Merla romāna izejas punkts līdz «N dienai» sakņots ikdienišķās dzīves norisēs un arī pēc darbības ievērpuma jaunajos, jau nosacītos «civilizāci­jas bojāejas» apstākļos rakstnieks saglabājis reālistis­ka vēstījuma iekrāsotu toni, viņam izdevies izveidot prātā paliekošus, pilnasinīgus cilvēku tēlus. Tas vis­pirms sakāms par notikumu centrā izvirzīto bēr­nības un vīra gadu draugu trijotni, jo sevišķi par ro­māna galveno varoni Emanuēlu Kontu, kurš daudzē­jādā ziņā uzskatāms par paša rakstnieka ideju uji atziņu nesēju. Visi romāna galvenie varoņi ir parasti mazas pilsētiņas iedzīvotāji — zemkopji, amatnieki,, vienkārša darba darītāji. Viņi dzīvo ciešā saskarē ar dzimto zemi, tās dabu, saviem mājkustoņiem. Ķodolkatastrofa viņus pārsteidz Malvilas pils pagrabos uz­pildot vīnu. Par mala tiesu atrazdamies no nāves un pārciezdami lielas fiziskas un pēc tam ari morālas mo­kas, viņi tikai pamazām atskārst, kas īsti noticis. Taču ļauties izmisumam nedrīkst, jāturpina dzīve, jādara savs darbs. Vienreizēji spilgtu iemiesojumu šī darba tautas mūžsenā gudrība atradusi krāsainajā Menū tēlā. Pēc pirmajām pusnesamaņā pavadītajām stundām vecā sieviete, it kā nekas nebūtu noticis, turpina purtraukto darbu un atrod spēku mierināt savus izmisušos biedrus, ja kādam no tiem nāk prātā, ka izeja varbūt meklējama brīvprātīgā nāvē. «… Ne jau mums klā­jas izspriest — dzīvot vai arīdzan mirt. Bet, kamēr esam dzīvi, mums jādzivo. Ar dzīvošanu ir tāpatās kā ar strādāšanu. Tā izturama līdz galam, nevis pame­tama pusratā, kad škietas pārlieku grūta.» Sī_ atziņa pauž možumu un apņēmību izturēt pat visgrūtākajos apstākļos.

Jautājumam par sava romāna filozofisko skanējumu pievērsies arī pats Robērs Merts. Sarunā ar «Ļiteraturnaja gazeta» korespondentu drīz pēc romāna iznāk­šanas viņš paskaidro: «Par autora optimismu vai pesi­mismu — ja jau mēs esam izlēmuši lietot šos katego­riskos jēdzienus — jāspriež pēc rakstnieka attieksmes pret cilvēkiem. Un šajā nozīmē «Cilvēcīgais dzīvnieks», tāpat kā «Malvilas pils», ja jums tā patīk, ir optimis­tiski darbi.» Bet tūlīt Robērs Merts arī piebilst: «Tikai ņemiet vērā, ka ir daudz lielāks pamats manu pēdējo romānu salīdzināt nevis ar «Cilvēcīgo dzīvnieku», bet i'gan ar romānu «Sala» …»

Šķiet, taisni šajā piebildē meklējama «Malvilas pils» izpratnes īstenā atslēga. Intriģējošo sižetu par angļu jūrnieku dumpi 18. gadsimtā un viņu robinsoniādi kopā ar iezemiešiem eksotiskajā Dienvidu jūras salā, kā jau tika minēts, Robērs Merls izmantojis tikai kā literāru paņēmienu, lai risinātu 20. gadsimta vidū aktuālo pro­blēmu par atsevišķa cilvēka attieksmi pret sava laik­meta vēsiurisko īstenību un parādītu viņa izaugsmi no pasīvi vērojoša un moralizējoša notikumu vērtētāja līdz aktīva cinitāja nostājai. Šāds netiešā atspoguļo­juma paņēmiens pasaules literatūrā izmantots jau labi pasen un visspilgtāko izpausmi guvis varbūt tieši angļu literatūrā, par kuru Robērs Merls ilgāku laiku lasījis lekcijas. Pie līdzīga veida literatūras darbiem, kā zi­nāms, pieder pat Daniela Defo pazīstamais stāstījums par neapdzīvotā salā nokļuvušo angļu jūrnieku, jo Robinsons Ķruzo taču vēlāk atgriežas savā salā brīvprā­tīgi, gribēdams tur ieviest kristīgo ticību un nodibināt saviem ideāliem atbilstošu sabiedrisko iekārtu. Tāpat otrs angļu literatūras klasiķis, Džonatans Svifts, ap šo pašu laiku savos «Gulivera ceļojumos» liliputu sa­las nosacīto vidi izmanto, lai asai kritikai pakļautu sava laikmeta iekārtas un sabiedrības nejēdzības. Seit inte­resanti atzīmēt, ka jau literārās darbības sākuma posmā Robērs Merls franciski pilnā apjomā pārtulkojis Džonatana Svifta slaveno darbu, un tā ietekme nepārpro­tami samanāma viņa daiļradē, varbūt vistiešāk romānā «Malvilas pils». Raksturīgi sakritības momenti šeit vē­rojami ne tikai ideālu ievirzē, bet kaut kādā mērā ari visā darba pamatstruktūrā, kur reālistiskās detaļās ska­tītais nav pašmērķis, bet gan līdzeklis domas iesaistījumam plašākos un dziļākos kopsakaros.

Pie Robēra Merla darba vienpusīga noplicinājuma, neapšaubāmi, novestu apgalvojums, ka kodolkatastrofa, pēc kuras Zemes virsū saglabājas tikai atsevišķas, sav­starpēji izolētas cilvēku grupiņas, nav nekas cits kā literārs paņēmiens, kas rakstniekam dod iespēju parā­dīt mums savdabīgu un pamācošu atomlaikmeta robinsoniādi. Taču tikpat vienpusīgs būtu uzskats, ka šis romāns sniedz zinātniski, politiski un psiholoģiski pre­cīzu kodolkatastrofas norises un tās seku atainojumu. Patiesībā Robēra Merla romāns ir ne tik daudz noti­kušas realitātes kā reālas iespējas attēlojums. No tu izriet arī romāna optimistiskais pamattonis, nrraugo­ties uz finālā ietvertajiem brīdinājumiem par briesmu atkārtošanās draudiem. Taču šis brīdinājums mūs vairs nenomāc ar absolūtu bezcerību. Nekas taču vel nav noticis, viss vēl mūsu rokās, pat cilvēces «būt vai ne­būt». Jo Robēra Merla romāns nesaraujamām saliem vieno tagadni ar nākotni, pat tad, kad viņš šo tugadni it kā pārsvītro. Tātad būtībā tas ir romāns par musdienu cilvēces ceļajūtīm, kas brīdinoši izgaismotas ar draudīgas nākotnes prožektora staru.

Ar kodīgu ironiju pret tagadni vēršas jau — ja tu varētu izteikties — nepārprotamais liliputizējums, kādu sava romāna sākumā Robērs Merls rāda mūsdienu pasaules pseidodemokrātiju un sikpolitikānismu. /<« civilizācijas bojāejas priekšvakarā, kad vienā cirtieni! draud pārtrūkt visas līdzšinējās vēstures tece jum.. Francijā prātus satrauc pašvaldību vēlēšanas ar .w kām dažādu politisku grupējumu ķildām un ķīviņiem Neviens tās neuztver kā sadursmi lielākā principu />cīņā, bet nododas mazsvarīgiem reformistiskiem plu niem.

Robēra Merla uztverē draudošo kodolkata strofu ievada mūsdienu kapitālistiskās pasaules, his veidotu struktūru un vērtību sistēmu bankrots, par kuru atbil­dīga tā politiskā sistēma, kas ne tikai kā nespēj un ne­grib civilizācijai radušos draudus novērst, bet egoistis­kas šaursirdības neprātā tos vēl uzkurina. Tāpēc ari Robēra Merla romāna idejiskā ass, pat attēlojot noti­kumus, kas risinās jau pēc kodolkataslrofas, centrēta šodien pastāvošās īstenības kritikā.

Vispirms tas sakāms par diametrāli pretējiem divu sabiedrisko iekārtu pamatprincipiem, pēc kuriem pie dzīvības palikušās cilvēku grupas mēģina atjaunot dzīvi. Vienu no tiem iemieso Malvilas pils komūnas va­dītājs Emanuēls Kants, otro — avantūrista Filbēra oligarhiskā diktatūra. Kā Emanuēls Kants, tā Filbērs ir veidojušies mūsdienu sabiedrībā un savā rīcībā dibi­nās uz agrākajos vēstures posmos jau izkoptām meto­dēm. Kad kodolkatastrofas rezultātā cilvēki atmesti at­pakaļ pavisam primitīvā sociālās attīstības pakāpē, ra­žošanas spēku līmenis un to tālākas izkoptības iespējas ir apmēram vienādas kā Emanuēla vadītajā Malvilas komūnā, tā arī Larokā, kur pie dzīvības palikušajiem cilvēkiem uzkundzējies Filbērs. Tātad par kādu sociālu determinismu šeit runa nevarētu būt. Izdzīvot nelie­tajām cilvēku grupām gan iespējams, tikai turoties kopā, un tas tad nu ari noved pie pirmatnējā komu­nisma, jo saglabājušās materiālo vērtību paliekas par kopīpašumu kļūst ne tikai demokrātiskajā Malvilas pilī, bet arī autarkiskajā Larokā. Taču šo vecās sabiedrības deliktu un reizē jaunās sabiedrības iedīgļu politiskās formas nav tieši atvedināmas no materiālajiem sadzī­ves apstākļiem. Larokā kopīpašuma princips realizējas tādā veidā, ka patiesībā sabiedrības locekļi tiek aplau­pīti un viņiem piederošās vērtības nonāk uzkundzēju­šos varmāku nekontrolētā rīcībā. Turpretim Malvilā nodibinājusies demokrātiskā kārtība, kur visu izšķir pats darba kolektīvs, iezīmē jaunas attīstības aizsāku­mus. Ja Larokā drīz vien sākas kurnēšana un tikai ar varas līdzekļiem apspiežama neapmierinātība, kas kļūst par nepārvaramu kavēkli vēl gluži kuslo jaunas sabied­rības aizsākumu nostiprināšanai, tad Malvilas pils vie­notajā demokrātiskajā komūnā ar brīvi izvēlētām pār­valdes formām izraisās katra atsevišķa vienpatņa ierosme, kas kļūst par drošāko kilu turpmākajam dzī­ves atjaunošanas procesam. Konfliktā starp Laroku un Malvilu, kas vispirmā kārtā ir šo divu pretējo principu sadursme, protams, nevar neuzvarēt Malvila. Novirze no efektīvas demokrātijas pēc Emanuēla Konta nāves uz īsu laiku gan apdraud arī Malvilas ļaužu vienotību un līdz ar to turpmākās nākotnes izredzes, taču jaun­attīstības virziens iezīmējies jau pietiekami skaidri, lai šīm briesmām darītu galu.

Ap šo divu pretējo principu sadursmi, kas Robēra Merla romānā kļuvusi par centrālo sižetisko serdi noti­kumu risinājumam pēc atomkatastrofas, saistās daudzu mūsdienu it kā stingri iedibinātu vērtību kritisks izsvērums. Jau centrālie romāna tēli ar savu dabiskumu un vienkāršību izskan kā protests pret modernās pa­saules samākslotību. Tikai šādā nozīmē izprotams ari Emanuēla Konta atzinums, ka pēc kodolkatastrofas cil­vēki atkrituši zemākā attīstības pakāpē vienīgi tādā ziņā, ka iznicināta tehnika un zinātne, līdz ar ko viņu eksistence kļuvusi nedrošāka, vieglāk ievainojama, bet tas nenozīmē, ka cilvēks kļuvis nelaimīgāks, drīzāk gan otrādi. Apgalvojums, ka kopš N dienas mīlestība pret dzīvi kļuvusi kvēlāka, prieks dziļāks, nepavisam neno­zīmē primitīvo apstākļu sacildinājumu — tas ir bargs spriedums tā laikmeta īstenībai, kas novedusi līdz kodolkatastrofai.

Ar līdzīgu mūsdienu pasaules īstenības nosodījumu tāpat sastopamies arī visur tur, kur Robērs Merls liek saviem varoņiem risināt jautājumu par ģimenes formu pārmaiņu pēc N dienas. Atsacīšanās no monogāmijas un pievēršanās grupu laulībām nepavisam nav tiešas atomkatastrofas sekas, kad sieviešu palicis daudz ma­zāk nekā vīriešu, nedz arī atkritiens uz zemākas attīs­tības pakāpes, bet protests pret agrākās pasaules lie­kulībuMorālās divkosības atmaskojums šeit skaidri saskatāms kaut vai tajā ziņā, ka jauno ģimenes formu izvirzē Malvilas pils iemītniekiem pietrūkst īstas kon­sekvences. Ja jau sievietei tiek dota pilna izvēles brī­vība un viņas stāšanās sakaros ar vairākiem vīriešiem nav ne juridisks, ne morāls pienākums, jārēķinās ar iespēju, ka viņa no grupas izvēlas tikai vienu vīrieti, un tādā gadījumā monogāmija būtu atcelta tikai for­māli, bet ne pēc būtības. Regulārā partneru maiņa, pie kuras pieturas Mjeta, tad jau būtu nevis kāda jauna norma, bet gan vienkārši novirze no vecās, kas izskaid­rojama ar zināmām īpatnībām meitenes fiziskajā un psihiskajā struktūrā. Turklāt arī pats Emanuēls, ku­ram ir svešs jebkurš puritānisms, šāda veida attiecības nepavisam neuzskata par ideālām, jo sirdi viņš sagla­bājis ilgas pēc lielas mīlas un kaut kādu tās surogātu atradis dīvainajās attiecībās ar Evelīnu.

Varbūt vistiešāk «Malvilas pils» izaugsmi no aktuālās tagadnības un tās orientāciju uz šodienas problēmu ri­sinājumu pierāda izcilā vērība, kāda romānā veltīta reliģijas jautājumam. Tā tieši saistīta pat ne jau tikdaudz ar mūsdienu pasaules īpatnībām globālā mē­rogā, cik ar specifisku šā jautājuma nozīmīgumu Fran­cijā un citās katolicisma zemēs, kur progresa spēku pa­reizai nostājai pret plašās tautas masās iesakņotajām tradīcijām ir būtiska nozīme. Emanuēls Ķonts savu at­tieksmi pret reliģiju izvērtē kā taktikas jautājumu fun­damentālākā demokrātijas un tirānijas principu sadur­smē. Pats viņš pret ortodoksālajām reliģijas formām ir vienaldzīgs, ja ne atklāti naidīgs, piemēram, praktiski svarīgajā grēksūdzes jautājumā. Svešs un nepatīkams viņam gan ir arī Meisonjē un Tomā antireliģiskais dog­matisms, kas dotajos apstākļos kļūst pat bīstams, jo kavē Filbēra izolāciju un sakāvi. Bez ticības nākotnei cilvēkam patiesi grūti dzīvot. Ja vien tā nekļūst par ti« čību pārdabiskiem spēkiem.

Robēra Merla romāns «Malvilas pils» ir tik savdabīga, reizē rosinoša literāra un sabiedriski aktuāla pa­rādība, ka aplam tajā būtu meklēt nevainojamu pilnveidību visās apdares šķautnēs. Ir zināma patiesība, ka atsevišķas parādības vai cilvēka vājās puses nav nekas cits kā spēcīgo pušu pārspīlējums. To pašu varētu sa­cīt arī par Robēra Merla romānu. Racionāli loģiskais domas izvērpums tajā skaidrs, bet ne visur panākts vajadzīgais plastiskums un detalizētākā tēlainības iz­kopē. Tā, piemēram, bez pārliecinošāka izstrādājumā palikusi Emanuēla un Evelīnas attieksmju līnija. Pa­stiepti, virspusēja pārstāstījuma līmenī tapai pa­sniegta Emanuēla triumfa un Filbēra bojāejas aina La­rokas kapelā, turpretim romāna fināls aprauts pārak strupi. Acīmredzot tam ir vairāki iemesli. «Malvilas pils» rakstīta kā avīžu romāns, ko turpinājumos sniedza Francijas Komunistiskās partijas centrālorgāns. Tāpat bez ietekmes uz darba kopskanējumu nevarēja palikt vietumis pārlieku klajā publicistiskā ievirze, kā arī darbības saškēlums atšķirīgās šodienīguma un nāka­mības plāksnēs, bez stingrākas organiskas vienotības. Taču ar visu to varam būt droši, ka lasītāju vidū jau­nais Robēra Merla romāns iemantos tādu pašu popula­ritāti kā viņa jau agrāk latviski tulkotie darbi.

Voldemārs Meļinovskis

Robērs Merls MALVILAS PILS

Redaktore Z, Kļc'jlņa. Mākslinieks A. Galeviuss. Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs. Tehniskā redaktore A. Pelikša. Korektore L. Brahmane. HB Ns 856

Nodota salikšanai 27.04.81. Parakstīta iespiešanai 06.07.81. Formāts 70X106/32. Tipogr. papīrs Nr. 3. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 22,50 fiz. iespiedi.; 31,50 uzsk. iespiedi.; 34,48 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. Nr. 974-D. Maksā -3-T7 _.5&~trr Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīgā, Turgeņeva ielā 19. iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gra matu tirdzniecības lietu komitejas tipogra» fijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

[1] masu informācijas līdzekļi. (Angļu vai).

[2] emanuēla uzvārds «Kants» franciski skan tāpat kā vārds «grāfs»,

[3] franču vai. — sīkaliņa, drupačiņa.

[4] franču vai. — lauku cīrulītis.

[5] ievērojiet, cik izvairīgi, tikai ar vienu aplinkus izteiktu frāzi, Kmanuels šeit ieminas par Mjetas daudzvīrību. — Tomā piezīme.

[6] varbūt man patiešām — tā vismaz atzīst Emanuēls — nav ne mazākās humora izjūtas, taču es neesmu īsti pārliecināts, ka tā bija tikai «izspēle», kā Emanuēls mums grib iegalvot. — Tomā piezīme.

[7] turpmāk šos vārdus bieži citējām gan mēs, gan larokieši, reizumis gan aizstāvot gluži pretējus viedokļus, — Tomā piezīme.