Džo Aberkrombijs
Pusķēniņš
Triloģijas "Sašķeltā jūra"1. daļa
Princis Jārve nespēj noturēt vairogu vai vicināt kara cirvi. Ļaužu acīs viņš ir vārgulis. Lai pierādītu, ka ir cienīgs būt par ķēniņu, viņam nākas asināt prātu. Bet ne tikai...
Vispirms princis sastapsies ar nodevību, izcietīs nežēlību, tiks iekalts važās un būs spiests pārvarēt nāvējošos Sašķeltās jūras ūdeņus. Un tas viss būs jāpaveic tikai ar vienu veselu roku.
Atradis savādus draugus atstumto pasaulē, princis saņem no tiem negaidītu palīdzību.
"Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām, kuru esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt obligāti."
Šis romāns ir daiļliteratūras darbs. Varoņu vārdi un attēlotie notikumi ir autora iztēles auglis. Jebkāda līdzība ar reālām personām - dzīvām vai mirušām - notikumiem vai vietām ir absolūti nejauša.
No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe
Vāka dizainu adaptēja Ilze Isaka
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv
©Tulkojums latviešu valodā, Ligita Lukstraupe, 2016 ©
.
..
DŽO ABERKROMBIJS dzimis Lankasterā 1974. gada pēdējā dienā. Bērnības gadus aizvadījis lielākoties iztēles pasaulē, viņš pabeidza skolu, lieliski protot fantazēt. Pārcēlie uz lielpilsētu, viņš iemācījās pārliecinoši runāt un kļuva par televīzijas raidījumu redaktoru, kā arī veidoja dokumentālas filmas un dažādu grupu koncertu ierakstus.
Tomēr tumšajās nakts stundās Džo turpināja fantazēt, un 2006. gadā nāca klajā viņa pirmā grāmata
Romāns "Pusķēniņš" 2015. gadā saņēmis
“Triloģija “Sašķeltā jūra” ir pārliecinoši iekarojusi vietu ļoti ekskluzīvā kopienā - manu mīļāko grāmatu topā. Grāmatai ir perfekts ritms, reālistiski un dziļi tēli, bagātīga un autentiska pasaule, neparedzamiem pavērsieniem pilns sižets. Es burtiski apriju visas trīs grāmatas un ceru, ka kādudien Džo Aberkrombijs atgriezīsies šajā valdzinošajā pasaulē.”
Džeimss Dašners, grāmatas “Labirinta gūstā” autors
“Tiklīdz sižets iecērt tevī zobus, tas vaļā vairs nelaidīs... Aberkrombija meistarīgais stāstnieka talants nozīmē, ka lasītāju apburs viss - sākot no varoņiem, kurus tas vienlaikus mīlēs un ienīdīs, un beidzot ar pasauli, kurā tas viss notiek.”
“Kā visās Aberkrombija grāmatās, šeit draugi izrādās ienaidnieki, bet ienaidnieki kļūst par draugiem, robeža starp labo un ļauno ir gauži svārstīga, un nekas nenotiek tā, kā mēs sagaidām. Sižeta pavērsieni, kas liek acīm izsprāgt no pieres, un kolosāli spraiga darbība - “Pusķēniņš” ir pilnvērtīgs piedzīvojums!”
Riks Riordans, grāmatas “Zibens zaglis” autors
“Grāmata, kuru lasot piedzīvosiet ne vienu vien bezmiega nakti.”
Robina Hoba, rakstniece
“Ass un līdz mirdzumam nopulēts - Aberkrombija līdz šim visspožākais romāns. Izaicinu jūs izlasīt pirmo nodaļu un mēģināt nešķirt lappuses tālāk. Neizdosies!”
Hāvamāla, Visaugstākā runa
1.MELNAIS TRONIS
.
../
LIELĀKAIS NO LABUMIEM
Tonakt, kad Jārvi uzzināja, ka kļuvis par ķēniņu, precīzāk, par pusķēniņu, plosījās skarba vētra.
Getlandieši to sauca par meklējošo vēju, jo tam izdevās atrast ikvienu spraudziņu un atslēgas caurumu, lai iepūstu katrā mājoklī stindzinoši auksto un kaucošo Jūras mātes elpu, lai cik augstu slietos sakurtās uguns liesmas vai cik cieši ļaudis būtu saspiedušies kopā.
Vējš atrāva vaļā visus slēģus, kas aizklāja Mātes Gun-dringas istabas šauros logus, un grabināja pret stenderi dzelzī kaltās durvis. Tas pluinīja kamīna liesmas, kas dusmīgi spļaudījās un krakšķēja, svaidīdamas glūnīgas ēnas pār kaltētajām zālītēm, kas karājās pie griestiem, un drebelīgi nolaizīja gaismiņu pār sakni, ko Māte Gundringa turēja mezglainajos pirkstos.
— Un šī?
Vispār jau gums atgādināja vien zemes piku, bet Jārvi zināja ko vairāk. - Melnmēles sakne.
— Un kāpēc gan tā varētu noderēt maģistram, mans princi?
— Maģistrs cer, ka tā nenoderēs. Ūdens novārījumam nav ne krāsas, ne garšas, bet tas ir nāvējoši indīgs.
Māte Gundringa aizmeta sakni prom. - Maģistriem dažbrīd nākas ņemt talkā tumsas palīdzību.
- Maģistriem jāizvēlas mazākais no ļaunumiem, -Jārvi piebilda.
- Un jāizsver lielākais no labumiem. Piecas pareizas atbildes no piecām. - Māte Gundringa atzinīgi pamāja ar galvu, un Jārvi lepni pietvīka. Getlandes maģistres atzinība nebija viegli iegūstama. - Un pārbaudījumā mīklas būs vieglākas.
- Pārbaudījumā. - Jārvi bažīgi saberzēja kroplās rokas greizo delnu ar veselās īkšķi.
- Tu to izturēsi.
- Par to nevar būt drošs.
- Tikai maģistrs ir tiesīgs mūžam šaubīties...
- Vienmēr iedvešot pārliecību, - zēns pabeidza Mātes Gundringas vietā.
- Nu re! Es taču tevi pazīstu. - Tas bija tiesa. Neviens viņu nepazina labāk, pat ģimenes locekļi ne. īpaši jau ģimenes locekļi. - Man nav bijis gudrāka audzēkņa par tevi. Tu nokārtosi eksāmenu jau pirmajā reizē.
- Un vairs nebūšu princis Jārvi. - Šī atklāsme izrādījās pārsteidzoši atvieglojoša. - Man vairs nebūs ne ģimenes, ne pirmdzimtā tiesību.
- Tu būsi Brālis Jārvi, un Maģistrāts būs tava ģimene. - Kamīna uguns iezīmēja grumbiņas pie Mātes Gundringas acīm, kad tā pasmaidīja. - Augi, grāmatas un laipni pateikts vārds būs tavas pirmdzimtā tiesības. Tu atcerēsies un dosi padomus, dziedināsi un runāsi patiesību, tu zināsi slepenos ceļus un iesildīsi ikvienu mēli Miera tēva atnākšanai. Tā, kā esmu centusies es. Vēl cēlāka darba nemēdz būt, lai ko tie muskuļu nomocītie mulki tur, mācību laukumā, sludinātu.
- Ja atrodies mācību laukumā starp tiem muskuļu nomocītajiem muļķiem, viņus ir grūtāk neņemt vērā.
- Nūja. - Viņa apklusa, saritināja mēli tūtiņā un iespļāva ugunī. - Tiklīdz būsi izturējis pārbaudījumu, tev atliks vien parūpēties par kādu cietušu galvu, kad spēlīte kļūs pārlieku karsta. Pienāks diena, kad tu pārņemsi manas lietas. - Māte Gundringa pamāja uz šauro, rakstiem kalto un rūdīto elfu metāla asmeni, kas slējās pret sienu. - Kādu dienu tu sēdēsi blakus Melnajam tronim un būsi Tēvs Jārvi.
- Tēvs Jārvi. — Puisis sadīdījās sēdeklī, to apdomājis. — Man trūkst vieduma. — Jārvi gribēja teikt, ka viņam trūkst drosmes, tomēr pietrūka dūšas to atzīt.
- Viedums ir apgūstams, mans princi.
Viņš pacēla kreiso roku, kāda nu tā bija, pret gaismu. - Un rokas? Vai arī tās ir apgūstamas?
- Tev varbūt pietrūkst stipru roku, bet dievi tev dāvājuši daudz retāk sastopamas bagātības.
Zēns nosprauslājās. - Vai jūs domājat manu dziedamo balsi?
- Un par ko ne? Vēl arī asu prātu, līdzjūtību un spēku. Tikai šis spēks padarīs tevi par dižu maģistru, nevis dižu ķēniņu. Miera tēvs ir tevi aplaimojis, Jārvi. Vienmēr paturi prātā: stipru vīru ir daudz, bet gudri ir tikai daži.
- Nav nekādu šaubu, kāpēc no sievietēm iznāk labāki maģistri.
- Vispār jau viņas ari labāk gatavo tēju. - Gundringa iedzēra malku no krūzes, ko Jārvi bija atnesis kā katru vakaru, un vēlreiz atzinīgi pamāja. - Tomēr ari tējas gatavošana ir viens no taviem lieliskajiem talantiem.
- Tad nu gan varoņa darbs. Vai tad, kad būšu no prinča pārtapis maģistrā, jūs pārstāsiet man glaimot?
- Tu saņemsi tik daudz labu vārdu, cik būsi pelnījis, bet visā pārējā laikā - no manis pa pakaļu.
Jārvi nopūtās. - Ir lietas, kas nemainās.
- Labāk pievērsīsimies vēsturei. - Māte Gundringa izvilka no plaukta kādu grāmatu, un dārgakmeņi uz tās zeltītās muguriņas nozibēja te zaļi, te sarkani.
- Vai tagad? Man jāceļas līdz ar Saules māti, lai pabarotu jūsu dūjas. Cerēju līdz tam mazliet pagulēt...
- Es tev ļaušu izgulēties tad, kad būsi izturējis pārbaudījumu.
- Nē, tā jūs nedarīsiet.
- Tev taisnība, nedarīšu. - Viņa nolaizīja pirkstu, un senais papīrs krakšķēja, pāršķirot lappuses. - Saki, mans princi, cik daudzās šķēpelēs elfi sašķēla Dievu?
- Četrsimt deviņās. Četrsimt mazajos dievos, sešos Augstajos dievos, pirmajā vīrietī un sievietē un Nāvē, kas apsargā Beidzamās durvis. Bet vai tas neattiecas drīzāk uz lūgšanu audēju, nevis maģistru?
- Uz maģistru atteicas viss, jo tikai to, kas zināms, iespējams kontrolēt. Nosauc sešus Augstos dievus!
- Jūras māte un Zemes tēvs, Saules māte un Mēness tēvs, Kara māte un...
Durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un vējš kā medību suns iebrāzās telpā. Liesmas kamīnā salēcās gluži tāpat kā
Jārvi un izklīda atblāzmu dejā pa krūkām un pudelēm, kas simtu simtiem rindojās plauktos. Pa kāpnēm augšup klupdams krizdams virzījās kāds stāvs, šūpojot aiz sevis zālīšu saišķus kā pakārtus vīrus.
Tas bija Jārvi tēvocis Odems, viņa mati lietū bija pielipuši pie bālās sejas un krūtis smagi cilājās. Odems platām acīm lūkojās uz Jārvi un jau pavēra lūpas, tomēr nebilda ne vārda. Pat tie, kas nebija apveltīti ar līdzcietību, būtu sapratuši, ka vīru nospiež smaga vēsts.
- Kas lēcies? - Jārvi iekliedzās bailēs aizžņaugtu rīkli.
Tēvocis noslīga ceļos un nobraucīja slapjos rugājus.
Viņš nolieca galvu un klusi izdvesa divus vārdus:
- Mans kēnin.
Un Jārvi saprata, ka viņa tēvs un brālis ir miruši.
PIENĀKUMS
Viņi nemaz neizskatījās miruši.
Abi tikai pavisam bāli atdusējās aukstajā telpā uz vēsajiem akmens bluķiem. Līķauti tos sedza līdz pat padusēm, un kailie zobeni gailēja uz krūtīm. Jārvi neatrāva acis no brāļa lūpām, cerot, ka tās miegā sakustēsies, ka tēva acis plaši atvērsies un palūkosies dēlā ar pazīstamo izsmējīgo izteiksmi. Bet tā nenotika. Un vairs nekad nenotiks.
Nāve bija pavērusi abiem Beidzamās durvis, un no šī portāla nemēdz atgriezties.
- Kā tas notika? - Jārvi dzirdēja māti vaicājam, stāvot uz durvju sliekšņa. Viņas balss kā vienmēr skanēja rimti.
- Nodevība, manu ķēniņien, - nočukstēja tēvocis Odems.
- Es vairs neesmu kēniniene.
- Protams... Man loti žēl, Leitlina.
Jārvi pastiepa roku un viegli skāra tēva plecu. Tas bija tik auksts. Nez kad viņš beidzamoreiz bija pieskāries tēvam? Vai vispār bija to jebkad darījis? Jārvi diezgan labi atcerējās to reizi, kad viņi runājās par kaut ko svarīgu. Pirms daudziem mēnešiem.
Un tagad ķēniņš Ūtriks ir miris, un viņa Ķēniņa kronis, steigā pielāgots, nospieda Jārvi pieri. Šī nasta bija daudz smagāka, nekā plānai zelta stīpai pienāktos.
- Es vaicāju, kā viņi aizgāja, - māte atkārtoja.
- Viņi bija devušies sarunāt mieru ar Gromgil-gormu.
- Miers ar nolādētajiem vensteriešiem nav iespējams, - atskanēja Hūrika, Jārvi mātes izredzētā vairog-neša, zemā balss.
- Viņi jāatriebj, - sacīja Leitlina.
Tēvocis mēģināja apklusināt briestošo vētru. - Vispirms, protams, viņi jāapraud. Augstais karalis ir aizliedzis atklātu karu, iekams...
- Atriebe! - Leitlinas tonis grieza kā stikla lauska.
- Ātra kā zibens, karsta kā uguns.
Jārvi skatiens atgriezās pie brāļa līķa. Tur nu tas bija -straujš un karstasinīgs. Reiz bija. Spēcīgu žokli un masīvu kaklu, tumšiem, tikko izdīgušiem bārdas rugājiem gluži kā tēvam. Tik atšķirīgs no Jārvi, cik atšķirīgs vispār var būt. Brālis viņu bija mīlējis, Jārvi tā šķita. Ar skarbu mīlestību, kur katrs glāsts izpaužas drīzāk kā pliķis. Ar mīlestību, kādu vienmēr velta tam, kas zemāks par tevi.
- Atriebi! - ierēcās Hūriks. - Vensteriešiem par to būs jāsamaksā.
- Pie velna vensteriešus! - Jārvi māte atcirta. — Mūsu pašu cilvēkiem jāliek kalpot. Viņiem jāredz, ka jaunajam ķēniņam ir dzelzs roka. Tiklīdz viņi sajutīsies nospiesti uz ceļiem, varēs ļaut tiem liet asaras.
Jārvi tēvocis smagi nopūtās. - Tad jau atriebe. Bat vai viņš ir tai gatavs, Leitlina? Viņš nekad nav bijis karotājs...
- Viņam jākaro, ir vai nav gatavs! - māte atcirta. Cilvēki bija raduši runāt Jārvi klātbūtnē tā, it kā viņš būtu ne tikai kropls, bet arī kurls. Šķita, ka pēkšņā nonākšana pie varas nebija šo ieradumu grozījusi. - Gatavojieties garam ceļam!
- Kur mēs uzbruksim? - Hūriks jautāja.
- Svarīgi ir tikai tas, ka uzbruksim. Atstāj mūs vienus!
Jārvi dzirdēja durvis aizveramies un mātes soļus tuvojamies pa auksto grīdu.
- Beidz raudāt, - viņa sacīja. Tikai tobrīd puisis pamanīja, ka acis mirkst asarās, viņš tās noslaucīja un izšņauca degunu. Jārvi bija kauns. Kā vienmēr.
Leitiina satvēra dēlu aiz pleciem. - Galvu augšā, Jārvi!
- Piedod, - viņš teica, cenzdamies izriest krūtis, kā būtu darījis viņa brālis. Kā ierasts, viņš lūdza piedošanu.
- Tagad tu esi ķēniņš. - Leitlina, pagriezusi sašķiebto apmetņa sprādzi taisni, centās pieglaust dēla bāli gaišos, īsi apgrieztos, tomēr nepaklausīgos matus, līdz beidzot piekļāva vēsos pirkstus viņa vaigam. - Tev nekad nav jālūdz piedošana. Tev jānes sava tēva zobens un jāved karaspēks karā pret vensteriešiem.
Jārvi norija kamolu. Doma par došanos karot zēnam vienmēr bija uzdzinusi bailes. Bet lai viņš kādu vadītu?
Odems pirmais pamanīja šīs bailes. - Es vienmēr pielikšu tev savu plecu, mans karali, vienmēr būšu tev blakus ar mūžam gatavu vairogu. Es tev palīdzēšu, kā vien spēšu, apsolu.
- Es pateicos, - Jārvi nomurmināja. Vienīgā palīdzība, kādu viņš vēlējās, bija tikt nosūtītam uz Skekenmuižu, lai nokārtotu maģistra pārbaudījumu un drīzāk sēdētu grāmatu pustumsā, nevis tiktu iemests cīņas gaismā. Bet nu šī vēlēšanās bija sairusi pīšļos. Viņa cerībām bija lemts tikt samaltām gluži kā starp dzirnakmeņiem.
- Tev jāliek Gromgilgormam par to ciest, - sacīja Leitlina. - Un pēc tam jāapprec sava māsīca.
Jārvi spēja vien vērties mātes tēraudpelēkajās acīs. Bija jāskatās mazliet augšup, jo viņa joprojām bija nedaudz garāka par dēlu. — Ko?
Maigais pieskāriens zodam pārtapa neatraujamā tvērienā. - Ieklausies manī, Jārvi, labi ieklausies! Tu esi ķēniņš. Iespējams, to nevēlējās neviens no mums, bet tā nu tas ir. Visu mūsu cerības tagad ir tavās rokās, un tu tās turi virs bezdibeņa malas. Tevi neciena. Tev ir maz sabiedroto. Tev jāsatur kopā mūsu dzimta un jāapprec Odina meita Isriuna tā, kā to būtu darījis tavs brālis. Mēs esam par to runājuši. Tas ir izlemts.
Tēvocis Odems pasteidzās stindzinošo vārdu ledu kliedēt ar maigumu. - Nekas mani tik ļoti neiepriecinātu kā iespēja būt jūsu vedējam, mans ķēniņ, un redzēt, kā mūsu ģimenes vienojas uz mūžu.
Par Isriunas jūtām netika bilsts ne vārda, Jārvi to pamanīja. Tāpat kā par viņa jūtām. - Bet...
Mātes piere draudīgi satumsa. Leitlina piemiedza acis. Jārvi bija redzējis varoņus notrīsam, šī skatiena dzeltus, bet viņš nekādā gadījumā nebija varonis. - Es biju saderināta ar tavu tēvoci Ūtilu, par kura varoņdarbiem kareivji joprojām runā. Ar tavu tēvoci Utilu, kuram bija jākļūst par ķēniņu. Leitlinas balss aizlūza, it kā šie vārdi radītu sāpes. - Kad Jūras māte viņu paņēma un izspļāva krastā tukšo kuģi, es apprecējos ar tavu tēvu. Es noliku malā savas jūtas un pildīju pienākumu. Tāpat jārīkojas arī tev.
Jārvi skatiens atgriezās pie brāļa vīrišķīgā auguma; zēns brīnījās, kā māte spēj tik mierīgi kalt plānus, kad izstieptas rokas attālumā zemē guļ viņas mirušais vīrs un dēls. - Vai tu par viņiem nesēro?
Pēkšņa jūtu lēkme sagrāba mātes seju, un sabruka visa rūpīgi sakārtotā daile: zobi atņirdzās, acis ieurbās debesīs, dzīslas izvagoja kaklu. īsu, briesmīgu mirkli Jārvi nezināja, vai māte cirtīs viņam pliķi vai arī sāpju pilnās elsās sabruks zemē, un kas būtu biedējošāk. Tad Leitlina ievilka saraustītu elpu, nolika vietā atrisušo zeltīto matu cirtu un bija atguvusi savaldību.
- Vismaz vienam no mums jābūt kā vīram. — Tad viņa karaliski pagriezās un steidzīgiem soļiem izgāja no istabas.
Jārvi pirksti sažņaudzās dūrēs. Pareizāk būtu teikt -sažņaudzās viena dūre. Otrai rokai dūrē savilkās īkšķis ar pirksta stumbeni.
- Paldies par iedrošinājumu, māt.
Viņš vienmēr dusmojās, līdz bija jau par vēlu kaut ko vērst par labu.
Jārvi dzirdēja, kā tēvocis pienāca viņam klāt, un ierunājās tik maigi, kā vēršoties pie tramīga kumeļa. - Tu zini, ka māte tevi mīl.
- Vai es to zinu?
- Viņai jābūt stiprai. Tevis dēļ. Mūsu zemes dēļ. Tava tēva dēl.
>
Jārvi pavērās vispirms tēva, tad tēvoča sejā. Tik līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi. - Paldies dieviem, tu esi šeit, -viņš teica, un vārdi asi skrāpējās kaklā. Vismaz viens cilvēks šajā ģimenē jūt viņam līdzi.
- Man ļoti žēl, Jārvi. Nudien ļoti žēl. - Odems uzlika plaukstu uz Jārvi pleca, asara nozibēja viņa acīs. — Bet Leitlinai taisnība. Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Get-landei. Mums jānoliek savas jūtas malā.
Pār Jārvi lūpām izlauzās vaids. - Es zinu.
Viņa jūtas tika atliktas malā, kopš vien zēns sevi atcerējās.
IESPĒJA UZVARĒT
- Keimdāl, tu būsi ķēniņa cīņu partneris.
Jārvi nācās apspiest muļķīgu smieklu, dzirdot, kā cīņu maģistrs šos vārdus attiecina uz viņu. Visticamāk, arī četri jaunie, rētu klātie kareivji, kas stāvēja iepretim, apslēpa smieklus. Iespējams, viņi smietos pavisam atklāti, ja nāktos ieraudzīt savu ķēniņu kaujas laukā, un pavisam skaidrs, ka Jārvi tobrīd smiekli nemaz nenāktu prātā.
Tagad tie, protams, bija viņa pavalstnieki. Viņa kalpi. Viņa vīri, kas visi kā viens bija zvērējuši viņa dēļ doties nāvē. Un tomēr tobrīd viņi atgādināja nicīgu ienaidnieku ierindu vēl vairāk nekā tad, kad viņš stājās tiem pretī, vēl zēns būdams.
Viņš joprojām jutās kā puika. Vairāk nekā jebkad.
- Tas būs man liels gods. - Keimdāls nešķita īpaši pagodināts, kad, atrāvies no biedriem, izgāja mācību laukumā, bruņukreklā kustēdamies viegli kā jaunava lina kreklā. Pacēlis vairogu un koka mācību zobenu, viņš sāka draudīgi šķelt gaisu. Nebūdams pat gadu vecāks par Jārvi, no skata Keimdāls šķita vismaz par pieciem gadiem nobriedušāks: pusi galvas tiesas garāks, krūtīs un plecos krietni masīvāks un lepni izslietu spēcīgu, rudiem rugājiem klātu zodu.
- Vai esat gatavs, mans ķēniņ? — Odems nočukstēja Jārvi pie auss.
- Protams, ne! - Jārvi nošņāca, bet viņam nebija kur sprukt. Getlandes ķēniņam jābūt mīlošam Kara mātes dēlam, lai cik ļoti viņš būtu nepiemērots šim godam. Viņam jāpierāda gados vecākiem kareivjiem, kas bija nostājušies ierindā visapkārt laukumam, ka viņš spēj ko vairāk nekā tikai būt par vienroci, kas maisās citiem pa kājām. Viņam jāatrod veids, kā uzvarēt. - Izeja ir vienmēr, - māte mēdza teikt.
Tomēr, par spīti tādām neapšaubāmi lieliskām dotībām kā ass prāts, spēja just līdzi un laba dziedamā balss, Jārvi nespēja to rast.
vŠodien mācību laukums bija iezīmēts liedagā - astoņus soļus plats smilšu klajums, kuram katrā stūrī iedurts pa šķēpam. Ik reizi vīri atrada laukumam citu vietu -klinti, mežu, purvu, Torlbijas šaurās ieliņas, pat upi —, jo getlandietim jābūt vienlīdz gatavam cīnīties visur, lai kur viņš nonāktu. Vai Jārvi gadījumā - vienlīdz negatavam.
Iomēr visbiežāk kaujas par Sašķelto jūru risinājās ūdens izrobotajos krastos, tāpēc vairumā gadījumu mācību kaujas notika pludmalē, un savulaik Jārvi bija spiests saēsties gana daudz smilšu, lai ieņemtu pretinieka galeru. Pieredzējušākie karotāji mēdza trenēties kaujas mākslā, līdz ceļiem mirkstot sāļajā jūrā līdz pat brīdim, kad Saules māte aizslīdēja aiz pakalniem. Taču todien bēgums bija atkāpies, atstājot aiz sevis spoguļdzidras peļķu strēmeles, un vienīgo miklumu atnesa sāļā vēja stiprās brāzmas un paša Jārvi sviedri, kas pilēja no bruņu smaguma, kuru svaru viņš līdz šim nebija izjutis.
Augstie dievi, cik ļoti viņš ienīda bruņas! Kā viņš ienīda Hūnanu - kauju meistaru, kurš tik ilgus gadus iejutās viņa galvenā mocītāja ādā. Kā viņš neieredzēja zobenus un vairogus, cik ļoti nicināja mācību laukumu un cik lielu riebumu izjuta pret kareivjiem, kuriem tas bija kļuvis par mājvietu. Bet vairāk par visu viņš ienīda parodiju par savu roku, kas apliecināja, ka viņš nekad nespēs kļūt par vienu no viņiem.
- Sargiet pēdas, mans ķēniņ, - Odems nočukstēja.
- Ar kājām man nebūs problēmu, - Jārvi atcirta.
- Vismaz tās man ir divas.
Trīs gadus viņš gandrīz nebija pieskāries zobenam, jo vai katru nomoda stundu aizvadīja Mātes Gundrin-gas apartamentos, apgūstot augu pielietojumu un tālu zemju mēles. Viņš mācījās mazo dievu vārdus un īpaši lielas pūles pielika, apgūstot rakstības mākslu. Iemācījies izārstēt šo puišu gūtās brūces, viņš ar rūgtumu atskārta, ka šie vīri savukārt veltījuši visas pūles, lai iemācītos gūt savainojumus.
Odems iedrošinoši uzsita Jārvi pa plecu un gandrīz nogāza to no kājām. - Turi vairogu gaisā. Gaidi iespēju.
Jārvi nosprauslājās. Ja viņš gaidīs savu iespēju, nāksies palikt liedagā, līdz paisums visus noslīcinās. Vairogs ar neskaitāmām auklām bija cieši piesiets pie kalsnā augšdelma, un spalā Jārvi bija iekampies ar īkšķi un vienīgā pirksta stumbeni. No centieniem iešūpot nolādēto ieroci roka jau sāpēja līdz pat plecam.
- Mūsu ķēniņš kādu laiku nav bijis cīņas laukā, -maģistrs Hūnans iesaucās un saviebās, it kā vārdi, kas plūda pār lūpām, būtu rūgti. - Šodien esiet iecietīgi.
- Centīšos viņam pārlieku nenodarīt pāri! - nokliedza Jārvi.
Ieskanējās tādi kā smiekli, bet viņš tajos saklausīja nievājošu pieskaņu. Joks nevar aizstāt stingrus muskuļus un tēraudeietu roku. Jārvi ieskatījās Keimdāla acīs un, ieraudzījis rajās drošu pārliecību, mēģināja sev atgādināt, ka stipru vīru ir daudz, bet gudru - pavisam maz. Taču šī doma pat paša galvā atbalsojās kā tukšumā.
Meistars Hūnans nepasmaidīja. Neviens joks nebija gana smieklīgs, neviens mazulis — gana jauks vai sieviete - pietiekami skaista, lai šīs dzelzī kaltās lūpas izliektu smaidā. Hūnans vērās zēnā tikpat ilgi un cieši kā parasti — mēmā nicinājumā, vienalga, vai Jārvi būtu princis vai ķēniņš. - Uz priekšu! - viņš norēcās.
Ja ātrums varētu sniegt žēlastību, tad šis nudien bija žēlsirdīgs cīniņš.
Jau pirmais sitiens sašķaidīja Jārvi vairogu, izrāva zobenu no vārgā tvēriena tā, ka asmens trāpīja pa lūpām un gandrīz nogāza puisi no kājām. Vien vāra intuīcija palīdzēja Jārvi atvairīt nākamo sitienu, bet tas padarīja roku stīvu no pleca uz leju, un trešo cirtienu viņš pat neredzēja, tikai juta, ka apdullinoša sāpe izsit pamatu zem kājām un nogāž uz lāpstiņām. Elpa izplūda no plaušām kā gaiss no pārgrieztām plēšām.
Kādu brīdi Jārvi tā gulēja, blisinot acis. Par tēvoča Ūtila varoņdarbiem kaujas laukā joprojām klīda leģendas. Šķita, ka Jārvi pieminēs tikai tik ilgi, kamēr viņš būs dzīvs. Tiesa, pavisam citu iemeslu dēļ.
Keimdāls nosvieda savu koka zobenu smiltīs un pasniedza roku. - Mans ķēniņ! - Daudz neskaidrāk nekā iepriekš, tomēr Jārvi pamanīja izsmiekla bedrīti viņa lūpu kaktiņā.
— Tu esi kļuvis prasmīgāks, - Jārvi izspieda caur sakostajiem zobiem un izvilka sakropļoto roku no nekam nederīgajām vairoga saitēm tā, ka Keimdālam nekas cits neatlika kā uzraut zēnu kājās.
- Jūs arī, mans ķēniņ. — Jārvi redzēja Keimdāla riebumu, pieskaroties mezglā savītajam pirkstam, un uz atvadām ar to paskrubināja maģistra plaukstu. It kā sīka kustība, bet vārgajiem nākas samierināties ar sīku atriebi.
- Esmu kļuvis vārgāks, - Jārvi nomurmināja, kamēr Keimdāls atgriezās pie saviem vecajiem. - Ja tas vispār iespējams.
Jaunāko mācekļu rindās Jārvi pamanīja kādas meitenes seju. Gadus trīspadsmit veca, tumšu matu ērkuļa ieskautiem asiem vaigukauliem un skarbu skatienu. Jārvi bija gluži vai pateicīgs, ka Hūnans nebija izvēlējies skuķi, lai tā viņu sakautu. Tas varētu būt nākamais solis pazemojumu ķēdē.
Cīņu meistars aizgriezies nicinoši nogrozīja galvu, un Jārvi uzvirmoja trakas dusmas. Brālis, iespējams, bija pilnībā mantojis tēva spēku, bet viņam mantojumā ticis viss tēva naids.
- Vēl vienu cīniņu? - viņš uzsauca pāri laukumam.
Keimdāls izbrīnā sarauca pieri, tad, paraustījis platos
plecus, paņēma zobenu un vairogu. - Kā teiksiet.
- Es jau saku.
No vecāko vīru puses atskanēja murdoņa, un Hūnana sejā iegrima vēl dziļāka rieva. Vai tiešām jāturpina šis pazemojošais farss? Ja reiz apkaunots bija viņu ķēniņš, apkaunoti bija arī viņi, un šķita, ka ar Jārvi nesto pazemojumu tiem pietiks līdz mūža beigām.
Jārvi sajuta tēvoci maigi saņemam viņa roku. - Mans ķēniņ, - Odems nočukstēja klusi un mierinoši - viņš
vienmēr bija maigs un mierinošs kā vēja pūsma vasaras dienā. - Varbūt nevajadzētu pārpūlēties...
- Tev, protams, taisnība, - Jārvi atzina.
Iestājās klusums, un visu acis pievērsās ķēniņienes izvēlētajam vairognesim, kurš varens un kluss sēdēja uz grebumiem izrotātā krēsla, kas to izcēla Getlandes visgodājamāko kareivju vidū, un lielā rēta virs bārdas iezīmējās pavisam balta.
- Mans ķēniņ, — viņš norūca un iebāza roku zemē nokritušā vairoga sapiņķētajās saitēs. Jārvi pasniedza Hūrikam savu mācību zobenu. Varenajā, rētām klātajā dūrē tas šķita kā rotaļlieta. Noklaudzēja soļi, Hūriks nostājās iepretī Keimdālam un pēkšņi pa īstam līdzinājās sešpadsmit gadus jaunam puisim. Viņš ieliecās ceļos, iegrozīja pēdas dziļāk smiltīs, tad atņirdza zobus un zemā, pulsējošā balsī aizvien skaļāk izkliedza kaujas saucienu, līdz šķita, ka tas satricina visu laukumu. Tad Jārvi pamanīja Keimdāla šaubās un bailēs plaši ieplestās acis - tieši tādas viņš bija cerējis tās kādreiz ieraudzīt.
- Aiziet! - viņš teica.
Šis cīniņš bija galā vēl ātrāk nekā iepriekšējais, bet neviens neuzdrošinātos to saukt par žēlīgu.
Jāatzīst, ka Keimdāls drosmīgi metās uz priekšu, bet Hūriks ar savu zobenu uzņēma cirtienu, koka asmeni nočīkstēja, un tad jaunais puisis izklupa ātri kā šautra, par spīti varenajam augumam, un izsita Keimdālam zemi no kājapakšas. Keimdāls krītot iebļāvās, bet Hūrika vairoga mala jau ar dobju troksni trāpīja pa aci, un kareivis zaudēja samaņu. Hūriks pasmaidīja, spēra soli uz priekšu un uzlika kāju uz Keimdāla zobena, tad iemina to zemē. Keimdāls ievaidējās, puse sejas bija ierakta smiltīs, otra no pārsistās uzacs klājās asinīm.
Meitenes, iespējams, nepiekristu, bet Jārvi šķita, ka Keimdāls nekad nav izskatījies labāk.
Tad viņš uzmeta kareivjiem kvēlojošu skatienu. Tā viņa māte mēdza paskatīties uz tiem, kas nerīkojās viņai pa prātam. - Viens nulle manā labā, - viņš noteica, tad pārkāpa pār Keimdāla zemē nosviesto zobenu un pameta laukumu, izvēloties ceļu tā, ka maģistram Hūnanam nācās neveikli mesties malā.
- Tas nebija augstsirdīgi, mans ķēniņ, — piezīmēja tēvocis Odems, pievienojies Jārvi soli solī, - bet jautri gan.
- Man prieks, ka liku jums smieties, — Jārvi norūca.
- Daudz vairāk - tu darīji mani lepnu.
Jārvi palūkojās sānis un pamanīja, ka tēvocis mierīgi un nosvērti atskatās - viņš bija mierīgs un nosvērts kā nupat uzkritis sniegs.
- Par godpilnām uzvarām sacer smalkas odas, Jārvi, bet negodprātīgās nav sliktākas, lai arī dziesminieki par tām nebeidzami neatgādina. Tikmēr godpilni zaudējumi ir un paliek tikai zaudējumi.
- Kaujas laukā likumu nav, - piebilda Jārvi, atsaucis atmiņā to, ko tēvs reiz, piedzēries un apnicis klaigāt uz suņiem, bija viņam sacījis.
- Tieši tā. - Odems uzlika stipro roku Jārvi plecam, un viņš iedomājās, cik daudz laimīgāk klātos, ja viņa tēvs būtu tēvocis. — Ķēniņam jāuzvar. Pārējais ir vien pīšļi.
STARP DIEVIEM UN CILVĒKIEM
- Saules māte un Mēness tēvs, apspīdiet ar zelta un sudraba gaismu šo savienību starp Jārvi, Leitlinas dēlu, un Isriunu, Odema meitu...
Sešu Augsto dievu staltās statujas no augšas nežēlīgi nolūkojās savām granātu acīm. Virs tiem griestu kupola nišās gailēja mazo dievu dzintara figūras. Visi novērtēja Jārvi un nešaubīgi atrada to par tikpat briesmīgi nederīgu kā viņi paši.
Jārvi savilka čokurā sažuvušo roku un centās to noslēpt vēl dziļāk piedurknē. Ikviens Dievzālē esošais gana labi zināja, kas slēpjas šīs rokas galā un kā tur nebija.
Un tomēr Jārvi centās to noslēpt.
- Jūras māte un Zemes tēvs, piešķir tiem savus augļus un savu bagātību, sūti tiem labvēlīgu laiku un labvēlīgu kaujas spēku...
Zāles centrā uz paaugstinājuma slējās Melnais tronis. Tā bija elfu senlieta no laikiem, kad Dievs vēl bija vienots. Troni kāds nezināms meistars bija darinājis no vesela metāla gabala tik neiespējami smalku un neticami stipru, ka neskaitāmi gadi nebija spējuši atstāt uz tā nevienu skrambu.
Ķēniņu sēdeklis — starp dieviem un cilvēkiem. Pārlieku augsts, lai tajā sēdētu tik nožēlojams radījums kā Jārvi. Viņš nejutās pat gana tiesīgs uz to nolūkoties.
- Kara māte un Miera tēvs, dod viņiem spēku stāties pretī it visam, ko Liktenis nesīs...
Viņš bija cerējis kļūt par maģistru. Gandrīz bez šaubīšanās atteikties no sievas un bērniem. Skūpsts novecojušajai veckundzei Veksenai uz vaiga pēc pārbaudījuma nokārtošanas bija tuvākais jebkādām romantiskām izpausmēm, uz ko Jārvi bija cerējis. Tagad viņam būs jādala sava dzīve, kāda nu tā būs, ar meiteni, kuru viņš tik tikko pazina.
Isriunas plauksta svīda blakus viņējai, un svētais audums ap viņu rokām vijās neveiklā murckulī. Viņi bija pieķērušies viens otram un sasieti kopā, viņus vienoja vecāku sapņi un Getlandes vajadzības, un tomēr šķita, ka abus šķir nepārvarams bezdibenis.
- Asnu tēvs, dod viņiem veselīgus pēcnācējus...
Jārvi zināja, ko domā ikviens viesis.
Viņš bija tikai otrs labākais. Šī svētku diena visiem nozīmēja sēras. Traģisks kompromiss.
- Atslēgu māte, paturi drošībā viņu saimniecību...
Tikai lūgšanu audējs Brinjolfs jutās labi. Vienu garlaicīgu svētību viņš jau bija savērpis, Isriunai saderinoties ar Jārvi brāli, un tagad - sev, ne meitenei par prieku -viņam bija iespēja radīt otru. Brinjolfa balss iedūcās, aicinot Augstos dievus un mazos dieves gādāt par auglību jaunā pāra laukos un padevīgus vergus, un nevienu neizbrīnītu vēl kāds lūgums. Jārvi uzmeta kūkumu, pleci saguma zem smagajām zvērādām, ko viņa tēvs bija valkājis, un bailēs no Brinjolfa diženās svētības un pašas kāzu ceremonijas.
- Ak, Ūdeņu māte, apveltī šo pāri, viņu vecākus un pavalstniekus un visu Getlandi ar labklājību!
Lūgšanu audējs atkāpās, pedantiski ievērojot ceremoniju gluži kā jauns saimnieks, un viņa zods nozuda tauku krokā.
- Teikšu īsi, - sacīja Māte Gundringa un uzmeta Jārvi īsu, zīmīgu skatienu. Viņš apspieda smieklu, tad ieskatījās sievietei acīs, kas vērās ledaini kā jūra ziemā, un smiekli vairs nenāca.
- Karaliste balstās uz diviem pīlāriem, - ierunājās vecā maģistre. - Mums jau ir stiprs ķēniņš. - Neviens nesmējās. Apbrīnojama paškontrole. - Pavisam drīz, ar dievpalīgu mums būs arī stipra ķēniņiene. - Jārvi pamanīja Isriunas bālo ādu pie kakla notrīsam, kad tā norija smagu kamolu.
Māte Gundringa paaicināja Jārvi māti un tēvoci Odemu - viņš vienīgais bija priecīgs būt klāt un dot savu svētību, uzliekot jaunā pāra plaukstas auduma vijumam. Tad maģistre ar piepūli pacēla scepteri, cilindru un fas-ciju, kas bija darināti no tā paša elfu metāla kā Melnais tronis, un iesaucās: - Viņi ir apsolīti viens otram!
Tas nu bija darīts. Isriunas viedoklis par notiekošo nevienu neinteresēja gluži tāpat kā Jārvi domas. Šķita, ka ķēniņu uzskati izraisa niecīgu interesi un šī valdnieka domas - nekādu. Nedaudz vairāk par simtu sapulcējušos klātesošo atturīgi aplaudēja. Vīrieši - dažu Getlan-des dižāko dzimtu galvas - ar zobenu spaliem un zelta apmetņa sprādzēm bruņojušies, atzinībā sita ar smagām dūrēm sev pa platajām krūtīm. Otrā telpas galā sievietes - ar eļļā svaigi ieziestiem spīdīgiem matiem un dārgakmeņiem rotātām ķēdēm, kurās karājās saimniecības atslēgas, - pieklājīgi plaukšķināja ar pirkstu galiem pa iesmaržinātajām plaukstām.
Māte Gundringa atlocīja svēto vīstokli, un Jārvi atbrīvoja veselo roku, kas izrādījās lipīga, piesārtusi un notirpusi. Tēvocis satvēra puisi aiz pleciem un iečukstēja ausī: - Malacis! - lai gan Jārvi neko nebija darījis, vien stāvējis un noskaitījis dažus solījumus, kurus tik tikko pats izprata.
Viesi sāka plūst laukā no zāles, un Brinjolfs ar blīkšķi aizcirta durvis, atstādams Jārvi un lsriunu vienus dievu, Melnā troņa un neskaidrās nākotnes nastas priekšā, ko ieskāva neveikla klusuma okeāns.
Isriuna viegli saberzēja plaukstu, kurā nupat bija turējusi Jārvi roku, un, acis nolaidusi, vērās lejup. Arī viņš palūkojās uz grīdu, un ne jau tāpēc, ka tur būtu kas ļoti interesants, ko redzēt. Jārvi nokremšļojās. Sakārtoja zobena jostu. Tā joprojām īsti nederēja. Jārvi šķita, ka tā būs mūžam. - Atvaino, - viņš galu galā sacīja.
Isriuna pacēla skatienu, un acis iegailējās smacējošajā tumsā. - Par ko tu atvainojies? - un kā atcerējusies nepārliecināti piebilda: — Mans ķēniņ.
Jārvi gandrīz atbildēja:
— Pie svētku galda ikviens ir priecīgs tikt pie kausa. -Meitenes lūpās iezagās sājš smaidiņš. — Jāatvainojas būtu man. Tikai iedomājies: es — un ķēniņiene! — Viņa nosprauslojās, it kā muļķīgāks joks nebūtu dzirdēts.
- Iedomājies: es - un ķēniņš!
- Tu jau esi ķēniņš.
Jārvi samulsa. Viņš bija tik ļoti pārņemts ar saviem trūkumiem, ka pat nepieļāva domu, ka meitene pārdzīvo par savējiem. Šāda atklāsme, kā jau citu nelaime, radīja nedaudz labāku sajūtu.
- Tu pārvaldi sava tēva saimniecību. - Jārvi pavērās lejup uz zelta atslēgu, kas karājās Isriunai uz krūtīm.
- Tas nav nieka pienākums.
- Bet ķēniņiene pārvalda visu valsti! Visi saka, tavai mātei tas lieti padodas. Leitlina, Zelta ķēniņiene! -Isriuna izrunāja šo vārdu kā maģisku burvestību. - Tā runā, ka tūkstošiem tūkstoši esot parādā viņai labvēlību, ka ir gods būt viņas parādniekam. Tā runā, ka tirgotāji viņas vārdu vērtē augstāk nekā zeltu, jo zelta vērtība var kristies, bet viņas vārda vērtē nekad. Mēdz teikt, ka daži tirgotāji no tālajiem ziemeļiem esot pārstājuši pielūgt dievus un tā vietā sākuši pielūgt viņu, - Isriuna bēra vārdus aizvien ātrāk un ātrāk, tad sāka grauzt nagus un cieši sakļāva tievās rokas. Plati ieplestām acīm meitene piebilda: — Klīst baumas, ka viņa pat dējot sudraba olas.
Jārvi nespēja novaldīt smieklus. - Tas nu gan nebūs tiesa, par to esmu pavisam pārliecināts.
- Bet viņa taču pārvalda apcirkņus, liek rakt jaunus kanālus un apart aizvien vairāk atmatu, lai nekad vairs nebūtu jācieš bads un lai ļaudīm nebūtu jāvelk lozes, lai noskaidrotu, kuram jāmeklē jauna mājvieta otrpus jūrai. - Runājot Isriunas pleci tiecās aizvien augstāk, līdz pacēlās virs ausīm. — Un ļaudis plūst uz Torlbiju no malu malām, lai tirgotos, un pilsēta ir trīsreiz pieņēmusies apmērā un izpletusies ārpus mūriem, un tava māte likusi uzcelt jaunus mūrus, un pilsēta atkal izpletusies ārpus tiem...
- Tas tiesa, tikai...
- Esmu dzirdējusi, ka viņa radījusi ietekmīgu plānu, kā kalt visas monētas vienā svarā un tās laist apgrozībā visās zemēs ap Sašķeltās jūras krastiem, lai ikviens darījums tiktu apstiprināts ar viņas ģīmetni un darītu viņu vēl bagātāku pat par Augsto Skekenmuižas karali! Kā gan... Kā gan
- Izeja ir vienmēr. - Jārvi satvēra Isriunas plaukstu, iekams tā atkal būtu noslēpusi pirkstu galus starp zobiem. — Mana māte tev palīdzēs. Viņa taču ir tava krustmāte, vai ne?
-
Jārvi pasmaidīja, bet nenoliedza teikto. - Tev paveicies. Mans tēvocis vienmēr ir mierīgs kā ūdens klājs.
Isriuna bažīgi pavērās uz durvīm. - Tu nepazīsti manu tēvu tik labi kā es.
- Tādā gadījumā... es tev palīdzēšu. — Viņš jau visu rītu bija noturējis meitenes plaukstu savā sasvīdušajā saujā, kur tā šķita kā beigta zivs. Tagad Isriunas roka bija gluži citāda - spēcīga, vēsa un ļoti dzīva. — Vai tad tāda nav laulību jēga?
- Ne tikai tāda. - Pēkšņi Isriuna šķita Jārvi tik tuva, vaska sveces liesmiņa atspoguļojās viņas acu kaktiņos, un baltie zobi vizēja starp pavērtajām lūpām.
Viņai piemita īpaša smarža - ne salda, ne rūgtena, viņš nespēja to raksturot. Pavisam gaistoša, tomēr puiša sirdij lika salēkties.
Jārvi nezināja, vai būtu jāaizver acis, tad acis aizvēra viņa, un viņš darīja tāpat, un abu deguni neveikli sadūrās.
Viņas elpa kutināja puiša vaigu un svilināja ādu. Biedējoši svilināja.
Viņas lūpas tik tikko pieskārās viņējām, kad Jārvi atsprāga nost cēli kā izbiedēts zaķis, ar kāju uzkāpa savam zobenam un gandrīz paklupa.
- Atvaino, — viņa nomurmināja un, blenžot zemē, kāpās atpakaļ.
- Jāatvainojas būtu man. - Būdams karalis, Jārvi pārlieku daudz laika veltīja, lai atvainotos. - Es esmu visnožēlojamākais cilvēks visā Getlandē. Skaidrs, ka mans brālis sniedza tev labāku skūpstu. Laikam taču... piere-dzējušāks.
- Tavs brālis mēdza tikai runāt par uzvarētām kaujām, - meitene nočukstēja, neatraujot acis no zemes.
- No manas puses tas tev nedraud. - Jārvi nespētu paskaidrot, kāpēc tā teica - lai meiteni šokētu vai lai atmaksātu par neizdevušos skūpstu, vai vienkārši gribēja būt godīgs -, bet viņš pacēla gaisā kroplo delnu un nopurināja piedurkni tā, ka delna slējās starp abiem visā savā neglītumā.
Puisis gaidīja, ka viņa atrausies, nobālēs, spers soli atpakaļ, bet Isriuna tikai domīgi to vēroja. — Vai tev sāp?
- Ne īpaši... reizēm.
Viņa pasniedzās, pārskrēja pirkstiem pār cieši savilktajiem pirkstu kauliņiem un piespieda īkšķi kroplajai delnai. Jārvi elpa uz bridi apstājās. Neviens ne reizi nebija skāris šo roku tā, it kā tā būtu vienkārši roka. Tāds pats jūtu pārpilns miesas gabals kā visi citi.
- Tā runā, ka tu laukumā pat pievārēji Keimdālu, — Isriuna sacīja.
- Es tikai devu pavēli. Jau sen esmu sapratis, ka godīgā cīņā man diez kas nespīd.
- Kareivis cīnās, - viņa turpināja, ieskatījusies puisim cieši acīs, - bet ķēniņš pavēl. - Un pasmaidījusi viņa uzvilka Jārvi uz paaugstinājuma. Viņš neveikli sekoja, lai gan šī bija viņa teritorija; ar katru soli Jārvi aizvien vairāk jutās kā iebrucējs.
- Melnais tronis, - Jārvi nočukstēja, kad abi bija nonākuši līdz tam.
- Tavs tronis, - Isriuna izlaboja un, pārbiedējot puisi, skaļi nošvīkstināja ar pirkstu galiem pār klasiski skaisto metāla paroceni. Viņam uzmetās zosāda. - Grūti noticēt, ka tā šeit ir vissenākā lieta. Elfu rokas to darinājušas vēl pirms Pasaules sabrukuma.
- Tu interesējies par elfiem? - viņš iebrēcās bailēs, ka meitene varētu likt arī viņam pieskarties tronim vai vēl briesmīgāk - apsēsties tajā, tomēr daudz izmisīgāk viņš meklēja kaut ko, kurp novirzīt sarunu.
- Esmu izlasījusi visas grāmatas par elfiem, kādas vien ir Mātes Gundringas plauktos.
Jārvi apstulba. — Tu proti lasīt?
- Savulaik es mācījos, lai kļūtu par maģistri. Biju Mātes Gundringas mācekle vēl pirms tevis. Biju nodevusies dzīvei ar grāmatām, augiem un maigiem vārdiem.
- Viņa man par to neko nav stāstījusi. - Izrādījās, ka viņiem bija vairāk kopīga, nekā Jārvi tika domājis.
- Tad mani apsolīja tavam brālim, un ar to viss bija galā. Mums jārīkojas tā kā labāk Getlandei.
Abi gandrīz vienlaikus un vienlīdz smagi nopūtās.
- Tā man visi saka, - Jārvi piebilda. - Mēs abi esam palikuši bez Maģistrāta.
- Bet ieguvuši viens otru. Un arī šo. - Isriunas acis iegailējās, vēlreiz pirkstu galiem noglāstot Melnā troņa paroceņa ideālo izliekumu. - Nemaz nav slikta kāzu dāvana. - Vieglie pirkstu gali pārslīdēja no metāla uz puiša delnas virsmu, un Jārvi pamanīja, ka viņam tik ļoti tīk šis pieskāriens. - Par to mums bija paredzēts runāt, kad būsim precēti.
- Tiklīdz būšu atgriezies, — viņš piebilda, mazliet piesmacis.
Isriuna beidzamo reizi saspieda sažuvušo delnu un palaida to vaļā. - Ceru, ka pēc uzvaras tavs skūpsts būs jau labāks, mans ķēniņ.
Vērojot meiteni aizejam, Jārvi gluži vai priecājās, ka neviens no viņiem nebija kļuvis par maģistru. - Es centīšos nepaklupt pār zobenu! - viņš sauca, kad Isriuna jau atradās pie durvīm.
Viņa uzsmaidīja saderinātajam pār plecu un izlavījās laukā, saules gaismai savijot nimbu ap meitenes galvu. Tad durvis klusi aizvērās. Tumši piesarkušais Jārvi palika uz paaugstinājuma klusuma apņemtās telpas vidū, un pēkšņi šaubas uzšāvās vēl augstāk par Augstajiem dieviem virs galvas. Kādu bridi viņam nācās pārvarēt bailes, lai saņemtos un vēlreiz paskatītos uz Melno troni.
Vai tiešām viņš spēs tajā sēdēt - starp dieviem un cilvēkiem? Viņš, kuram tik tikko izdevās piespiest sevi ar kroplo roku pieskarties metālam? Jārvi saņēmās un stiepa roku uz priekšu, elpa dvašoja pavisam sekli. Viņš piespieda sevi pielikt trīsošo vienīgā pirksta galu pie metāla.
Ļoti auksts un ļoti ciets. Tieši tāds, kādam jābūt valdniekam.
Tieši tāds bija Jārvi tēvs, kad tur sēdēja ar ķēniņa kroni virs sarauktās pieres. Rētām klātās plaukstas cieši turēja vairogu, un zobena spals vienmēr atradās pa rokai. Tagad šis zobens karājās pie Jārvi jostas un vilka pie zemes ar neierastu smagumu.
Jārvi pierausās kājās no tukšā troņa vēl necienīgāk nekā tad, kad tajā sēdēja viņa tēvs. Viņš metās ne jau uz Dievzāles durvju pusi, aiz kurām to gaidīja pūlis, bet prom pie Miera tēva statujas un piekļāvās akmenim, ar pirkstiem ieurbies spraugā aiz maģistru Dievu dieva akmens kājas. Klusi atsprāga apslēptas durvis, un Jārvi aizmuka kā zaglis no nozieguma vietas, nozūdot tumsā.
Citadelē netrūka slepeno eju, bet visnoslēpumainākās veda uz Dievzāli. Gaiteņi vijās zem grīdas, starp sienām un līdz pat kupolam. Senos laikos maģistri tos izmantoja, lai izrādītu dievu gribu ar sensenu brīnumu - lejup lidojošām spalviņām vai dūmiem, kas aiz statuju mugurām cēlās gaisā. Reiz asinis izlija pār Getlandes karot negribošo kareivju galvām, kad ķēniņš bija izsludinājis karu.
Ejas bija tumšas un trokšņainas, bet Jārvi nebaidījās. Šie tuneļi jau izsenis bijuši viņa valstība. Tur viņš bija slēpies tumsā no tēva nevaldāmajām dusmām. No brāļa postošās mīlestības. No mātes ledainās vilšanās. Viņš prata nokļūt no viena citadeles gala otrā, ne reizi neiznākot gaismā.
Te viņš zināja visus ceļus, kā klātos labam maģistram.
Te viņš bija drošībā.
DŪJAS
Baložu būda atradās paša augstākā citadeles torņa spicē, ko no iekšpuses un ārpuses klāja gadsimtiem seni baložu mēsli, bet pa daudzajiem logiem pūta stindzinošs vējš.
Barot baložus bija Jārvi pienākums, kā jau Mātes Gundringas māceklim piedien. Viņš tiem deva ēst un mācīja mutiski nodot ziņas, zēns vēroja tos paceļamies debesīs un aiznesam jaunumus, piedāvājumus un draudus citiem maģistriem Sašķeltās jūras krastos.
Tagad no daudzajiem būriem, kas rindojās gar sienām, uz Jārvi nolūkojās dūjas un viens bronzas nokrāsas sudrabspalvu ērglis, kas, visticamāk, bija atnesis vēsti no Augstā Skekenpils karaļa. Tagad tas bija vienīgais cilvēks, kurš bija tiesīgs kaut ko pieprasīt no Jārvi. Un tomēr puisis sēdēja, atslējies pret baložu mēslu klāto sienu, un ar nagu skrubināja kroplo delnu, sagumis zem smagās prasību nastas, ko viņš nekādi nespēs īstenot.
Būdams vājš, kopš iecelšanas ķēniņa kārtā Jārvi bija pa īstam iepazinis bezspēcību.
Viņš sadzirdēja uz kāpnēm Mātes Gundringas šļūcošos soļus. Smagi elsojot, tā ienāca pa zemajām durtiņām.
- Man šķita, ka šeit jūs mani nekad nemeklēsiet, -viņš teica.
>
- Mans ķēniņ, - sirmā maģistre ierunājās, atguvusi elpu. - Jūs gaidīja ārā pie Dievzāles.
- Vai tad pazemes ejas nav domātas ķēniņa nozušanai?
- No bruņotiem ienaidniekiem. Bet vai jūs grasījāties bēgt no savas ģimenes un pavalstniekiem, nemaz nerunājot par topošo līgavu? — Gundringa pavērās augšup uz griestu kupolu, kur dievi attēloti kā putni, kas paceļas spožās debesīs. - Vai jūs gatavojāties bēgt?
- Uz Katāliju vai varbūt aljuku zemi, iespējams, augšup pa Dievu upi uz Kaljivu. - Jārvi paraustīja plecus. - Bet man pat nav divu veselu roku, nemaz nerunājot par veselu spārnu pāri.
Māte Gundringa pamāja. - Galu galā ikvienam no mums jāpaliek tādiem, kādi esam.
- Un kas tad es esmu?
- Getlandes kēninš.
Jārvi norija smagu kamolu, sapratis, cik ļoti vīlusies bija vecā maģistre. Cik ļoti vīlies viņš bija pats sevī. Karaļi, par kuriem dzied dziesmās, reti mēdz aizlavīties, lai noslēptos no savas tautas. Aizgriezies viņš ieraudzīja ērgli, kas milzīgs un mierpilns tupēja būrī.
- Vai veckundze Veksena atsūtījusi kādu vēsti?
- Vēsti, - atbalsoja kāds balodis izsmiekla pilnā ķērcošā balsī. - Vēsti. Vēsti.
Māte Gundringa sarauca pieri un pavērās augšup uz ērgli, kas tupēja stīvs kā izbāzenis. - Tas atlidoja no Skekenpils pirms piecām dienām. Veckundze Veksena vēlējās zināt, vai jūs ieradīsieties uz pārbaudījumu.
Jārvi atcerējās, kā vienīgo reizi redzēja pašu galveno maģistri; tas notika dažus gadus pirms Augstā karaļa vizītes Torlbijā. Augstais karalis radīja veca, drūma un alkatīga vīra iespaidu, kurš šķita aizvainots par itin visu. Jārvi mātes pienākums bija viņu mierināt, kad kāds pavalstnieks bija paklanījies ne gluži tā, kā patiktu valdniekam. Jārvi brālis pēc tam nosmējās, ka tik vārgam vīrelim ar matu kušķi uz galvas būtu jāvalda pār Sašķelto jūru, bet smiekli drīz vien pagaisa, kad viņš ieraudzīja, cik liels kareivju pūlis šim sirmgalvim seko. Jārvi tēvs bija nikns, ka Augstais karalis no visiem pieņēma dāvanas, neko nedodot pretī. Savukārt Māte Gundringa tikai noteica: - Jo bagātāks cilvēks, jo vairāk viņš alkst pēc bagātības.
Veckundze Veksena toreiz gandrīz ne uz brīdi nepameta sev pienākošos vietu blakus Augstajam karalim, un laipns vecmāmiņas smaids nenozuda no viņas lūpām. Kad Jārvi nometās ceļos tās priekšā, sirmā kundze uzmeta acis kroplajai rokai un, pieliekusies uz priekšu, nočukstēja: — Mans princi, vai esat domājis par iestāšanos Maģistrātā? - īsu brīdi Jārvi pamanīja alkatīgu spožumu sievietes acīs, kas to nobiedēja vairāk nekā visi Augstā karaļa smīnošie kareivji.
- Tik liela interese no galvenās maģistres puses? -zēns nomurmināja, norijis baiļu pēcgaršu, kas bija saglabājusies kopš tās senās dienas.
Māte Gundringa paraustīja plecus. - Maģistrātā pavisam reti iestājas kāds augstdzimis princis.
- Nešaubos, ka viņa būs vīlusies gluži tāpat kā visi citi, ka Maģistrāta vietā ieņemšu vietu uz Melnā troņa.
- Veckundze Veksena ir gana gudra, lai gūtu labāko no tā, ko dievi viņai devuši. Tāpat kā droši vien mēs visi.
Jārvi skatiens pārskrēja pārējiem būriem, meklējot kaut ko, kam pievērst uzmanību. Lai cik maz šie putni pazītu žēlastību, bija vieglāk izturēt viņu skatienus nekā vērties vilšanās pārņemtu pavalstnieku acīs.
- Kurš balodis atnesa vēsti no Gromgilgorma?
- Es to aizsūtīju atpakaļ uz Vensterzemi, lai aiznes turienes maģistrei Mātei Skērai jūsu tēva piekrišanu sarunām.
- Kur šīm sarunām paredzēts notikt?
- Uz robežas netālu no Āmvendas. Jūsu tēvs tik tālu tā arī netika.
- Vai viņš iekrita slēpnī uz Getlandes zemes?
- Tā izskatās.
- Nemaz neizskatās pēc mana tēva - tā gribēt izbeigt karu.
- Karu, - ieķērcās kāds balodis, - izbeigt karu.
Māte Gundringa drūmi pavērās uz pelēko, noķēzīto
grīdu. — Es viņam ieteicu tā rīkoties. Augstais karalis bija licis noslēpt visus zobenus makstīs līdz brīdim, kad būs pabeigts viņa Vienīgajai dievietei veltītais templis. Man neienāca prātā, ka pat tāds mežonis kā Gromgilgorma vadonis lauztu svētu solījumu. - Māte Gundringa savilka pirkstus dūrē, it kā gribētu iesist pati sev, tad lēnītēm tos atlaida. - Sagatavot ceļu Miera tēvam ir maģistra pienākums.
- Vai tad neviens no vīriem nepavadīja manu tēvu? Vai viņam...
- Mans ķēniņ! - Maģistre pavērās uz puisi, grumbās savilkusi pieri. - Mums jādodas lejup.
Jārvi norija siekalas, šķita, ka vēdera saturs sacēlies līdz pat rīklei, un tad izskaloja muti ar spēju spļāvienu.
- Es neesmu gatavs.
- Neviens jau nekad nav gatavs. Arī jūsu tēvs nebija.
Jārvi izdotā skaņa īsti nelīdzinājās ne smiekliem, ne raudām, viņš noslaucīja asaras ar kroplās delnas virspusi. - Vai mans tēvs raudāja, kad tika saderināts ar manu māti?
- Patiesību sakot, raudāja gan, - Māte Gundringa atbildēja. - Vairākus gadus. Toties viņa...
Jārvi smiekli tomēr izlauzās par spīti paša gribai.
- Mana māte ar asarām ir pat vēl skopāka nekā ar zeltu. — Viņš pavērās augšup uz šo sievieti - savu agrāko skolotāju, kura nu kļūs par viņa maģistri. Vērojot šo maiguma rievām izvagoto seju un rūpēm pierietējušās spožās acis, Jārvi pamanīja, ka nočukstējis: - Jūs man esat bijusi mātes vietā.
- Un jūs man bijāt ka dēls. Man žēl, Jārvi, man tiešām ļoti žēl visa, kas noticis, bet... tas ir noticis lielākā labuma vārdā.
- Mazākā ļaunuma vārdā. - Jārvi saberzēja pirksta stumbeni un pavērās uz putniem. Tik daudz baložu un viens vienīgs dižērglis. - Kurš tos tagad baros?
- Gan jau kādu atradīšu. - Māte Gundringa pasniedza kaulaino roku, lai palīdzētu zēnam piecelties. - Mans kēnin!
»
SOLĪJUMI
Tā bija milzu avantūra.
Vēsts par ķēniņa Ūtrika nāvi varēja sasniegt daudzas ietekmīgas dzimtas no Getlandes tālākajiem nostūriem gandrīz teju pirms apglabāšanas, un viņus tracinātu liegtā iespēja izrādīt savu svarīgumu notikumā, kas tik ilgi paliks tautas atmiņā.
Nebija nekādu šaubu, ka Augstais karalis, kura sēdeklis atradās Skekenpilī, nemaz nerunājot par vienmēr labi informēto veckundzi Veksenu viņam pie sāna, diez vai priecāsies, ka nav saņēmuši ielūgumu, un Māte Gundringa uz to vērīgi norādīja. Tomēr Jārvi māte tikai izgrūda caur sakostiem zobiem: - Man viņu dusmas ir kā pīšļi. - Lai arī Leitlina vairs īsti nebija ķēniņiene, nekāds cits tituls viņai nepiestāvēja, un Hūriks, joprojām milzīgs un kluss, no viņas netkāpās ne soli, zvērējis mūžam būt tās rīcībā. Tiklīdz Leitlina vēra muti vaļā, viņas teiktais
>
jau bija noticis fakts.
Bēru procesija virzījās no Dievzāles caur citadeles pagalmu, kur katrs zāles stiebrs atcerējās Jārvi neskaitāmās neveiksmes, un gar milzīgo ciedru priedi, zem kuras zariem brālis mēdza apsmiet Jārvi par to, ka tas nespēj uzrāpties kokā.
Protams, Jārvi gāja pašā priekšgalā, bet māte viņam līdzās dēlu visādā ziņā aizēnoja. Māte Gundringa centās turēt līdzi, saliekusies pār savu zizli. Tēvocis Odems gāja pa priekšu ķēniņa galmam, kareivjiem un vislabākajās drānās tērptām dāmām. Tām sekoja vergi, grabinādami važas un nodūruši acis turp, kur bija to īstā vieta.
Jārvi satraukti pavērās visapkārt, kad viņi iegāja vienas ieejas tunelī, ieraudzīja tālumā tumsā pavīdam Vaidu vārtus, kas bija gatavi aizkrist un noslēgt citadeli jebkura ienaidnieka priekšā. Tā runāja, ka līdz šim tie krituši lejā tikai vienreiz, bet ilgi pirms viņa dzimšanas, tomēr Jārvi ik reizi bažīgi norija kamolu, kad nācās iet caur šiem vārtiem. Virs galvas, tikai vienas bultas kavēts, karājās īsts nospodrināta vara klucis un kairināja ļaužu nervus.
īpaši brīdī, kad kāds gatavojās atdot ugunij pusi ģimenes.
- Tu labi turies, - tēvocis Odems nočukstēja zēnam pie auss.
- Es tikai eju uz priekšu.
- Tu ej kā ķēniņš.
- Es esmu ķēniņš un eju uz priekšu. Vai gan varētu būt kā citādi?
Odems pasmaidīja. — Labi teikts, mans ķēniņ!
Pār tēvoča plecu Jārvi pamanīja arī sev veltītu Isriunas smaidu, viņas nestā lāpa iekrāsoja meitenes acis un ap kaklu aplikto ķēdi spožā kvēlē. Pavisam drīz tajā karāsies Getlandes dārgumu glabātavas atslēga un viņa būs ķēniņiene.
Ikvienam rokā bija lāpa, un uguntiņas kā gaismas čūska izvijās caur biezējošo tumsu, lai gan līdz brīdim, kad procesija izgāja pa pilsētas vārtiem pakalnu klajumā, vējš jau bija noslāpējis pusi liesmu.
Ķīlim iegraužot smiltīs dziļu, vijīgu ieri, godājamie kareivji izvilka kāpu ielokā izvēlētajā vietā paša ķēniņa kuģi: dižāko no Torlbijas pārpildītās ostas laivām ar divdesmit airu vietām katrā sānā, augstu priekšgalu un pakaļgalu, kas bija tikpat smalkiem kokgriezumiem rotāts kā Dievzāles iekārtojums. Ar šo pašu kuģi ķēniņš Ūtriks bija šķērsojis Sašķelto jūru savā slavenajā karagājienā uz Sagenmarku. Šis pats kuģis bija dziļi iegrimis no iegūto vergu svara un laupījuma, kad ķēniņš ar triumfu atgriezās.
Ķēniņa un tā mantinieka bālos ķermeņus novietoja uz klāja pāri smalku zobenu režģim, jo Ūtrika karotāja slava tikai pavisam maz atpalika no viņa nelaiķa brāļa Utila sasniegumiem. Jārvi iešāvās prātā viena vienīga doma: slaveni un diži karavīri mirst tieši tāpat kā citi cilvēki.
Un parasti tas notiek krietni agrāk.
Bagātīgi ziedojumi tika izlikti visapkārt nelaiķiem tā, kā, pēc lūgšanu audēja domām, dieviem patiktu vislabāk. Tur gūlās ieroči un vairogi, ko valdnieks bija izcīnījis kaujas laukā. Zelta aproces, sudraba monētas un citas vērtslietas krājās mirdzošā kaudzē. Jārvi ielika dārgakmeņiem rotātu kausu brāļa rokās, māte uzklāja baltu kažokādu mirušā ķēniņa pleciem un uzlika roku uz viņa krūtīm. Tā viņa arī palika stāvam, veroties lejup, cieši saspringtu žokli, līdz Jārvi sacīja: - Māt?
Neteikusi ne vārda, Leitlina pagriezās un veda dēlu uz pakalnu, kur atradās augstie krēsli. Jūras vējš plosīja brūngano zāli un plandīja to gar gājēju kājām. Jārvi centās ērtāk iesēsties cietajā, augstajā sēdeklī, māte ieņēma vietu un sastinga viņam blakus, bet Hūriks kā milzu ēna vīdēja aiz Leitlinas muguras. Māte Gundringa apmetās uz sola, kas bija novietots no Jārvi pa kreisi, saķērusi kaulainajā rokā izliekto metāla spieķi, kurā dzīvi spoguļojās nemierīgās lāpu gaismas.
Jārvi sēdēja starp abām mātēm. Viena viņam ticēja, otra bija devusi dzīvību.
Tad Māte Gundringa pieliecās pie Jārvi un klusi sacīja: - Man ļoti žēl, mans ķēniņ. Ne jau tādu nākotni es jums vēlēju.
Jārvi vairs nedrīkstēja izrādīt vājumu. — Mums visiem spēkiem jāliek lietā dievu atvēlētais, - viņš teica. - Pat kēniniem.
> >
- īpaši ķēniņiem, - norūca Leitlina un deva signālu.
Pakaviem klaudzot pret dēļiem, divi duči zirgu tika uzvesti uz kuģa un noslaktēti, to asinis skalojās pār visu klāju. Visi bija vienisprātis, ka Nāve izvadīs ķēniņu Ūtriku un viņa dēlu pa Beidzamajām durvīm ar godu un mirušo pasaulē tie tiks uzņemti kā diženi ļaudis.
Tēvocis Odems ar lāpu rokā iznāca liedaga smiltīs sanākušo un kaujai gatavo kareivju vienību priekšā. Sudrabotajā bruņukreklā un spārniem rotātajā ķiverē, sarkanajam apmetnim plandot vējā, viņš nudien atgādināja karalisku dēlu, brāli un tēvoci. Viņš svinīgi nolieca galvu Jārvi priekšā, un Jārvi pamāja pretī, sajutis mātes tvērienu ap labo roku savelkamies ciešā spiedienā.
Odems pielika lāpu piķa piesūcinātajam iekuram. Liesmas laizījās ap kuģi un jau pēc mirkļa bija apņēmušas to lielā sārtā, sāpīgs vaids atbalsojās pūlī. Skuma visi: godātie un bagātie no augstās terases Torlbijas mūru priekšā; amatnieki un tirgotāji zem tās; svešzemnieki un zemnieki vēl zemāk; ubagi un vergi, patvērušies spraugās no vēja, - ikviens atradās tur, kur, pēc dievu domām, bija to īstā vieta.
Un Jārvi norija rūgtu atziņas malku, pēkšņi atskārtis, ka viņa tēvs nekad neatgriezīsies un kopš šī brīža viņam nudien būs jākļūst par ķēniņu līdz dienai, kad pats tiks sadedzināts.
Tā viņš tur sēdēja, nosalis un nelabuma pārņemts, pārlicis zobenu pār ceļiem, kamēr parādījās Mēness tēvs līdz ar meitām zvaigznēm, un degošā kuģa, svilstošo ziedojumu un viņa tuvāko radinieku degošo augumu liesmas izgaismoja tūkstošiem sērojošo sejas. Noklīduši gaismas stari slīdēja pār pilsētas mūra ēkām, mimozu piesegtajām būdām mūru pakājē un pakalna galā uzslietās citadeles torņiem. Viņa citadeles torņiem, lai gan Jārvi tā līdz šim vairāk bija atgādinājusi cietumu.
Bija jāizcieš varonīga cīņa, lai neaizmigtu. Iepriekšējā naktī Jārvi nebija gulējis gandrīz nemaz tāpat kā visas citas naktis, kopš viņa galvā tika likts ķēniņa kronis. Šķita, ka tēva tukšās guļamistabas aukstajos, ēnu apņemtajos stūros pulcējas bailes, un, ievērojot senu tradīciju, šai telpai nebija durvju, ko aizbultēt, jo Getlandes ķēniņš ir vienots ar tautu un neko nedrīkst slēpt no tās.
Tāda greznība kā noslēpumi un guļamistabas durvis bija rezervēta veiksmīgākiem cilvēkiem nekā karaļi.
Kara bruņās tērptu brīvo kareivju rindas un brīvās sievietes ar nospodrinātām atslēgām kaklā, no kurām dažas bija sagādājušas nepatikšanas, ķēniņam Ūtrikam vēl dzīvam esot, pasteidzās garām Jārvi un viņa mātei, lai sērās lauzītu rokas, spiestu pie sirds uzkrītošas bēru veltes un pieklusinātā balsī apspriestu mirušā ķēniņa varoņdarbus. Viņi sēroja par to, ka Getlande nekad vairs neko tamlīdzīgu nepieredzēs, tad atģidās un paklanījās, lūpām bilstot
Leitlina veltīja Jārvi tikai retus šņācienus. - Turi taisnu muguru! Tu esi ķēniņš! Neatvainojies! Tu esi ķēniņš. Sakārto apmetņa sprādzi! Tu esi ķēniņš. Tu
Sašķeltās jūras krasti nekad nebija pieredzējuši vēl viltīgāku tirgotāju, bet Jārvi šaubījās, vai pat viņai izdosies pārdot ko tādu kā viņš ķēniņa ādā.
Tā viņi sēdēja, līdz liesmas sāka plēnēt un pūķa veidolā grieztais ķīlis saira kvēlojošos pelnos. Tad mākoņos iezīmējās pirmā dubļainā ausmas rūsa, varā iedegās Dievzāles kupols, un pamodinātie jūras putni uzsāka rīta dziesmas. Tad māte sasita plaukstas un vergi ar žvadzošām ķēdēm ap kaklu sāka rakt zemi joprojām dūmojošā sārta vietā, saceldami gaisā tik augstu pelnu mākoni, ka tajā ierindā sastājās jūras vētrā paņemtā Jārvi tēvoča Ūtila, vectēva Brevēra un vecvectēva Engalfa Sķeltkāja gari. Zāles kumšķi plājās tālāk pa kāpām kā ierindā un izgaisa miglā līdz laikiem, kad Rakstu māte vēl nebija uzticējusi cilvēkam burtu prasmi un maģistri slepeni iemūžināja aizgājušo vārdus savās augstajās grāmatās.
Tad Saules māte parādīja savu žilbinošo vaigu un iededza ūdens virsu. Pavisam drīz bēgums atkāpsies, ņemot līdzi daudzos uz sēkļa uzskrējušos kuģus ar tik smailiem priekšgaliem, ka tie aizpeldēs līdzi straumei tikpat ātri, kā ieradušies, gatavi aiznest karotājus līdz Vensterze-mei, kur tie cirtīs atriebes zīmes Gromgilgormas ļaužu rindās.
Tēvocis Odems uzkāpa kalna galā, stingri turot plaukstu uz zobena spala, vieglais smaids savilkās karavīra smīnā.
— Ir laiks, — viņš sacīja.
Jārvi cēlās kājās, pagāja garām tēvocim, cēla augstu virs galvas aizlienēto zobenu, norīdams bailes, un iekliedzās pret vēju, cik vien skaļi spēja: - Es, Jārvi, Ūtrilca un Leitlinas dēls, Getlandes ķēniņš, apzvēru! Es zvēru pie Saules un pie Mēness. Es zvēru pie Soģes, pie Piemiņas tēva un Likteņa mātes. Lai mans brālis, tēvs un mani senči, kas še apbedīti, ir mani liecinieki. Lai mani liecinieki ir Visuredzošais tēvs un Rakstu māte. Lai jūs visi esat mani liecinieki. Lai tas karājas man kaklā kā ķēde un mājo sirdī kā dzinulis. Es atriebšos sava tēva un brāļa slepkavām! Es zvēru!
Sanākušie kareivji trieca bārkstaino kaujas cirvju pieres pret ķiverēm un dūres pret rakstiem klātajiem vairogiem, tie spēra zābakos autās kājas pret Zemes tēva krūtīm mēmā atzinībā.
Jārvi tēvocis atplauka smaidā. — Tas ir smags zvērests, mans kēnin.
> »
- Lai gan es esmu puse no vīra, - Jārvi attrauca, pūloties iedabūt zobenu atpakaļ aitādas makstī, - bet dot pilnvērtīgu zvērestu es esmu spējīgs. Vismaz vīri to novērtēja.
- Šie ir Getlandes vīri, - piebilda Hūriks, - viņi novērtē darbus.
- Man šķiet, ka šis bija labs zvērests. — Isriuna nostājās turpat blakus, zeltainajiem matiem plīvojot vējā.
- Ķēniņa cienīgs zvērests.
Jārvi priecājās, redzot meiteni sev blakus. Viņš vēlējās, kaut neviena cita nebūtu tuvumā, tad viņš varētu vēlreiz noskūpstīt Isriunu, un, iespējams, šoreiz viņam izdotos labāk. Bet Jārvi atlika vien smaidīt un vārgi pacelt pus-roku neveiklā atvadu žestā.
Skūpstiem laiks būs tad, kad viņi atkal tiksies.
- Mans ķēniņ. — Šķita, ka Mātes Gundringas acis, kas vienmēr palika sausas pat sīvākajos dūmos, putekļos un laikapstākļos, mirka asarās. - Lai dievi sūta jums labu ceļavēju un vēl labāku veiksmi kaujā!
- Neuztraucieties, mana maģistre, vienmēr jau pastāv iespēja, ka es izdzīvošu, - Jārvi piebilda.
Viņa īstā māte asaras nelēja. Tā tikai vēlreiz ciešāk saslēdza dēla apmetņa saktu un teica: - Turies kā ķēniņš, Jārvi. Runā kā kēninš. Cīnies kā kēninš.
- Es esmu ķēniņš, — zēns atbildēja, lai cik neatbilstoši redzamajam tas izklausījās, un izdvesa caur aizžņaugto rīkli: - Jūs varēsiet ar mani lepoties, - lai gan viņam nebija ne jausmas, kā to panākt.
Tomēr viņš atskatījās, ejot līdzās tēvocim, kura stingrā roka dusēja maigā apkampienā uz krustdēla pleca, kareivju straumes kā spīdīgas tērauda čūskas tiecās uz jūru, un Jārvi pamanīja savu māti saķeram Hūriku aiz bruņukrekla un pievelkam sev cieši klāt, lai cik spēcīgs šis vīrs bija.
- Pieskati manu dēlu, Hūrik, - viņš dzirdēja mātes aizlūstošo balsi. — Viņš ir viss, kas man atlicis.
> 7
Un tad Zelta ķēniņiene bija prom uz pilsētas pusi ar visiem saviem sargiem, kalpotājiem un neskaitāmajiem vergiem, bet Jārvi palsajā saullēktā devās pretī kuģiem, kuru mastu mežs skrāpēja iekaisušās debesis. Viņš centās iet tā, kā bija gājis tēvs, - cīnīties gribošs, lai gan patiesībā bija mazdūšīgs, apaukstējies puika ar piesarkušām acīm un šaubu māktu sirdi. Dūmi joprojām koda Jārvi degunā.
Viņš atstāja Miera tēvu, lai tas apraud pelnus, un pats metās Kara mātes dzelzs apskāvienos.
VĪRA DARBS
Ikviens Jūras mātes vilnītis pacēla arī Jārvi gaisā, iešūpoja un ciešāk savilka zēna izmirkušās drānas, liekot nemierīgi dīdīties, it kā viņš centos piecelties. Katrs vilnis šņākdams nesa ķermeni pa liedagu uz priekšu, ļaujot kājām iegrimt krasta zemē, sapinkātajiem, putu un smilšu pilnajiem matiem salipt uz sejas kā jūraszāļu lēkškiem uz oļiem.
j >
Jārvi vērās pats uz sevi un nepazina. Kas tas tāds vai kas tas reiz bijis? Puika vai vīrs? Vai viņš nomiris skrienot vai tomēr drosmīgi cīnījies?
Vai tam vispār vairs ir nozīme?
Ķīlis iegrauzās smiltīs, klājs nodrebēja, un Jārvi paklupa, viņam nekas cits neatlika kā pieķerties Hūrika rokai, lai noturētos kājās. Ar dobju būkšķi vīri nometa airus, atsprādzēja vairogus un metās pāri kuģa bortiem liedagā, sadrūmuši, ka beidzot nonākuši uz sauszemes, lai gan pārlieku vēlu, lai būtu vērts atzīmēt to ar slavu vai laupījumu. Ūtrika laikā kalpot uz ķēniņa kuģa būtu liels gods.
Ķēniņa Jārvi laikā ar to nevarēja lepoties.
Daži vīri satvēra priekšgala tauvu un aizvilka kuģi garām peldošajam līķim augstāk krastā, citi nometa zemē ieročus un steigšus metās uz Āmvendas pusi. Pilsēta jau dega liesmās.
Jārvi iekoda lūpā, cenšoties mesties pār bortu ar karaliskas stājas atblāzmu, bet apzeltītā vairoga rokturis vārgajā tvērienā sagriezās, ieķērās apmetnī un gandrīz notrieca puisi sāļajā ūdenī ar seju pa priekšu.
- Dievu nolādēts ķēniņš! - Jārvi atsprādzēja siksnas, izņēma vairogu no kroplās rokas un aizsvieda aiz lādēm, uz kurām vīri sēdēja airējot.
- Mans ķēniņ, - ierunājās Keimdāls. - Jums jāpatur vairogs pie sevis. Nav droši...
- Tu esi cīnījies manā vietā un zini, cik mans vairogs ir vērts. Ja kāds man uzbruks un es nevarēšu to apturēt tikai ar zobenu, man drīzāk jāmetas bēgt. Un bez vairoga es varēšu paskriet ātrāk.
- Bet, mans kēnin...
7 > )
- Viņš ir kēninš, — norūca Hūriks un izbrauca res-
> > > 7
nos pirkstus caur sirmām svītrām iekrāsoto bārdu. — Ja
viņš saka, ka mums visiem jāliek vairogi malā, tā tam arī jānotiek.
- Tie, kam ir divas veselas rokas, ir laipni aicināti savus paturēt, - Jārvi iebilda un ieslīdēja piekrastes sēkļa seklumā, bet tūlīt pat nolādējās, jo vēl viens auksts vilnis to izmērcēja līdz pat viduklim.
Tur, kur smiltīs iestiepās jūraszāles, bija sasieti daži jauniegūti vergi un jau gaidīja, kad tiks dzīti uz kāda no kuģiem. Sakumpuši un sodrējiem nosmērējušies, viņi vērās baiļu, sāpju vai neticības pilnām acīm uz tiem, kuri bija metušies krastā un nolaupījuši viņiem dzīvi. Nedaudz tālāk bariņš Jārvi kareivju meta kauliņus, kuram tiks vergu drēbes.
- Tēvocis Odems pēc jums vaicā, mans ķēniņ, - kāds sacīja, sarauca pieri un iespēra raudošam sirmgalvim pa seju.
- Kur? - Jārvi jautāja, mēlei līpot pie aukslējām - tik izkaltusi bija viņa mute.
- Tur aiz zemesraga. — Vīrs norādīja uz akmens krāvuma torni, kas slējās uz kailas klints virs pilsētas. No vienas puses tā pamatus nikni skaloja viļņi, otrā izliecās putās sakults līcītis.
- Vai viņi atstāja vārtus vaļā? - Keimdāls painteresējās.
- Neatstāja vis, bet pilsētā bija palikuši trīs vadoņa dēli, un Odems vienam pāršķēla rīkli un draudēja nogalēt arī nākamo, ja vārti netiks atvērti.
- Un vaļā bija, - piebilda kāds cits kareivis un priekā noklakšķināja mēli, kad pienāca viņa loze. — Jaunas zeķes!
Jārvi samulsa. Viņam nebija ienācis prātā, ka mūžam smaidīgais tēvocis varētu būt nežēlīgs. Bet Odems bija dzimis no tās pašas sēklas, kas radīja gan Jārvi tēvu, kura niknuma atstātās pēdas joprojām nebija zudušas no zēna miesas, gan viņa noslīkušo brāli Ūtilu, kuru pieminot vislabākie zobencīņu meistari mācību laukumā joprojām nobirdināja pa asarai. Galu galā reizēm klusi ūdeņi slēpj skaudras zemstraumes.
- Esi nolādēts!
Kāda sieviete bija attipinājusi nostāk no pārējiem vergiem, cik to pieļāva virve, vienu tās vaigu sedza asinīs izmirkušie mati.
- Ķēniņš bastards no bastardu zemes, lai Jūras māte aprij...
Kāds kareivis piespieda sievieti pie zemes.
- Nogrieziet viņai mēli! - izmeta kāds cits un parāva gulošo aiz matiem, kamēr trešais izvilka dunci.
- Nē! - iekliedzās Jārvi. Vīri sarauktām pierēm palūkojās uz viņu. Ja tika apstrīdēts viņu valdnieka gods, tika apstrīdēts arī viņu pašu gods, un šādā gadījumā nebija vietas žēlastībai. — Ar mēli par viņu varēs prasīt lielāku cenu. - Jārvi aizgriezās, bruņas smagi novilka plecus, bet viņš saņēmās un virzījās uz torņa pusi.
- Jūs esat savas mātes dēls, mans ķēniņ, - Hūriks piezīmēja.
- Kas gan vēl es varētu būt?
Viņa tēva un brāļa acis vienmēr iegailējās, gremdējoties stāstos par agrāko laiku karagājieniem, dižiem varoņdarbiem un gūtām balvām, tikmēr Jārvi slēpās ēnā zem galda, cerot pats reiz piedalīties vīru lietās. Un te beidzot tas bija piepildījies, un iekarotais zemes pleķis nebūt nešķita apskaužams.
Kauja bija galā, ja to vispār varēja tā nosaukt, bet Jārvi joprojām šķita, ka viņš nonācis murgā: puisis svīda zem bruņām un, iekodis mēlē, salēcās no negaidīta trokšņa. Viņu biedēja saucieni un smiekli, virs krāsmatām virmojošie dūmi un smakas, kas krājās rīklē. Vārnas ķērkdamas meta lokus virs galvas un sveica uzvarētājus. Šī bija lielākoties viņu uzvara. Todien aiz prieka dejā metās Kara māte un Vārnu māte, kas sapulcina mirušos un savelk pirkstus dūrē. Tikmēr Miera tēvs kaut kur noslēpās un apraudāja notikušo. Šeit, pie nenospraustās robežas starp Vensterzemi un Getlandi, Miera tēvs bieži raudāja.
Tornis uz zemesraga melns slējās virs iekarotājiem, un tālu lejā atbalsojās viļņi, kas no abām pusēm šķēlās pret tā pamatiem.
- Stāt! — smagi elsodams, Jārvi iesaucās; viņam reiba galva un seja mirka sviedros. - Atsvabiniet mani no bruņām!
- Mans ķēniņ, — sacēlās Keimdāls, — man jāiebilst!
- Iebilsti, ja vēlies, bet pēc tam dari, kā es lieku.
- Mans pienākums ir gādāt par jūsu drošību...
- Tad iztēlojies, kādā negodā kritīsi, ja es miršu pusceļā līdz tornim tāpēc, ka būšu pārlieku nosvīdis! Attaisi sprādzes!
- Mans ķēniņ! - Vīri atsprādzēja bruņukreklu, un Hūriks to pārmeta pār savu vareno plecu.
- Ko apstājies? - Jārvi uzšņāca Keimdālam, cenšoties ar nekam nederīgo roku atsvabināties no tēva neveiklā apmetņa, kas dēlam bija pārlieku liels un smags, turklāt sprādzes eņģe ieķērusies stīva kā...
Jārvi sastinga, ieraudzījis to, kas viņus sagaidīja aiz atvērtajiem vārtiem.
- Lūk, arī raža, - Hūriks noteica.
Šaurais laukumiņš torņa priekšā bija nosēts līķiem. To bija tik daudz, ka Jārvi nācās meklēt brīvāku pleķīti, kur nolikt kāju. Tur bija arī sievietes un bērni. Virs līķiem spindzēja mušas, un zēns sajuta nelabumu kāpjam augšup, tomēr viņam izdevās to pievārēt.
Galu galā viņš bija ķēniņš, un ķēniņi priecājas par ienaidnieku līkiem.
»
Kāds no tēvoča kareivjiem pie torņa ieejas tīrīja savu kara cirvi tik mierīgi, it kā būtu piesēdis uz mirkli mācību laukumā.
- Kur ir Odems? - Jārvi klusi vaicāja.
Vīrs pasmaidīja, piemiedzis aci, un norādīja uz torni.
- Tur augšā, mans ķēniņ.
Jārvi metās kareivim garām, puiša elpa atbalsojās kāpņu telpā un pēdas skrienot švīkstēja gar pakāpieniem, viņš norija nelāgo kamolu kaklā.
Sīcošajā tumsā Jārvi rāpās aizvien augstāk un augstāk, Hūriks un Keimdāls viņam sekoja. Puisis apstājās pie šauras loga ailas, lai sajustu vēja pieskārienu svilstošajai sejai, ievēroja viļņus sašķīstam pret klinti tur, tālu lejā, un atgaiņāja bailes.
Torņa galā pletās uz baļķiem balstīts laukumiņš, tāds kā koka parapets, kas sniedzās ne augstāk par Jārvi augšstilbu. Tas nebija necik augsts, tomēr Jārvi atgriezās nelabums. Visapkārt pletās Zemes tēva un Jūras mātes valstība, tiesa, samērā neliela, un nedaudz tālāk līdz horizontam aizvijās Vensterzemes meži.
Jārvi tēvocis Odems mierīgi stāvēja un vēroja, kā Āmvenda deg un dūmu stabi ceļas tēraudpelēkajās debesīs, sīkie karavīri nododas posta darbiem un mazie kuģīši, sastājušies ierindā uz jūras un oļu robežas, gatavi uzņemt asiņaino ražu. Ducis visrūdītāko vīru grūda uz ceļiem kādu gūstekni smalkā dzeltenā tērpā, vīrietis bija sasiets, viņa mute - aizbāzta, seja bija pietūkusi un savainojumiem klāta, bet garie mati mirka asinīs.
- Labi padarīts darbiņš, - Odems iesaucās un pār plecu uzsmaidīja krustdēlam. — Esam ieguvuši divsimt gūstekņu, lopus, šo to salaupījuši un nodedzinājuši vienu no Gromgilgorma pilsētām.
- Un kā ar pašu Gormu? - Jārvi vaicāja, cenšoties atgūt elpu pēc stāvā kāpiena un vismaz runāt kā ķēniņš, ja reiz stāja un cīņas prasme nebija viņa stiprā puse.
Odems saviebās. - Zobenlauzis būs cēlies kājās, vai ne, Hūrik?
- Skaidrs kā diena. - Hūriks atkāpās no trepēm un nostājās visā augumā. - To veco lāci kauja pievelk tāpat kā mušas.
- Mums jāsapulcē vīri un stundas laikā jābūt atpakaļ krastmalā, - Odems paziņoja.
- Mēs jau ejam prom? Tik agri? - vaicāja Keimdāls.
Jārvi manīja: viņu pārņem niknums. Noguris un slims
viņš dusmojās pats par savu vājumu un apkārtējās pasaules nežēlību. — Vai tāda būs mūsu atriebe, Odem? - Jārvi ar veselo roku pamāja uz degošās pilsētas pusi. - Pret sievietēm, bērniem un veciem zemniekiem?
Tēvoča balss skanēja maigi, kā vienmēr. Maigi kā pavasara lietutiņš. - Atriebe jāveic soli pa solim. Bet tev par to vairs nav jāuztraucas.
- Vai tad es neesmu zvērējis? - Jārvi norūca. Divas beidzamās dienas viņš nodrebēja ik reizi, kad kāds to uzrunāja
- Tu zvērēji. Es to dzirdēju un uzskatu, ka tev šis zvērests ir pārāk smags, lai to pildītu. - Odems norādīja uz zemē nogrūsto gūstekni, kurš smagi rīstījās. - Bet mēs tevi paglābsim no šīs nastas.
- Kas viņš ir?
>
- Amvendas vadonis. Tas, kurš tevi nogalināja.
Jārvi nesaprata. - Ko?
- Es centos viņu apturēt, bet tas gļēvulis bija paslēpis nazi. — Odems pacēla roku, kurā atradās duncis. Garš tutenis ar spilgti melnu spalu. Par spīti karstumam un nesenajam kāpienam, viņš pēkšņi sasala kā ledū no zābaku zolēm līdz pat matu galiem.
- Vairāk par visu es nožēlošu, ka pārāk vēlu metos uz priekšu, lai glābtu savu tik ļoti mīlēto krustdēlu. -Un nevērīgi, kā cepeti griežot, viņš trieca dunci vīrietim kaklā virs pleca un iespēra pa seju. Asinis noklāja laukumu.
- Ko tas nozīmē? — Jārvi vārdi skanēja kā smags trieciens; pēkšņi viņš atskārta, cik daudz tēvoča kareivju atradās viņam visapkārt, visi bruņoti un bruņās tērpušies.
Odems mierīgi, pavisam mierīgi tuvojās Jārvi, kurš trīcošiem ceļgaliem kāpās atpakaļ aizvien tuvāk zemajam parapetam un dziļajam kritienam aiz tā.
- Atceros nakti, kad tu piedzimi. - Tēvoča balss nu jau bija salta un līdzena kā ledus, kas ziemā klāj ezeru.
- Tavs tēvs vainoja dievus par to, ko ieraudzīja tev rokas vietā. Tomēr tu man vienmēr esi licis smaidīt. No tevis iznāktu labs āksts. — Odems sarauca pieri un nopūtās.
- Bet vai manai meitai tik tiešām jāņem par vīru vārgulis ar vienu roku? Vai Getlandei tiešām būs pusķēniņš? Kropla marionete, kas karājas mātes novilktā diegā? Nē, krustdēl, tam... es... nevaru piekrist.
Keimdāls sagrāba Jārvi aiz rokas un vilka atpakaļ; nošķindēja metāls, kad tas izvilka zobenu. — Aiz manis, mans...
Asinis šķīda pār Jārvi seju, viņš vairs neredzēja gandrīz neko. Keimdāls noslīga ceļos, spļāva asinis, gārdza un ķēra pie rīkles, starp viņa pirkstiem šļācās melna asins. Jārvi pavērās sānis un saskatījās ar Hūriku, kura rokā atradās duncis, Keimdāla asins klāts. Viņš ļāva Jārvi bruņām nokrist zemē.
- Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Getlandei, - sacīja Odems. - Nogaliniet viņu!
Jārvi kāpās atpakaļ pavērtu muti, un Hūriks sagrāba zēna apmetni.
Ar krakšķi tēva smagā, zeltītā sakta atsprāga vaļā. Pēkšņi brīvs, Jārvi metās apkārt.
Parapeta mala sāpīgi atsitās pret ceļiem, un viņš aizrautu elpu pārvēlās pār to.
Acu priekšā sagriezās klints siena, ūdens un debesis, tur aizvien ātrāk lejup lidoja Getlandes ķēniņš, līdz sastapās ar ūdeni, kas to sagaidīja tā, kā veseris triecas pret dzelzi.
Un Jūras māte ledaini apskāva Jārvi miesu.
IENAIDNIEKS
Jārvi atguvās tumsā, kuru gaišāku darīja gaisa burbu-llši, un viņš sāka grozīties, šaudīties un dīdīties, lai tikai paliktu dzīvs.
Acīmredzot dievi nosprieda, ka Jārvi vēl varētu noderēt, jo brīdī, kad šķita, ka ribas salūzīs un izšķirsies, ko zēns ieelpos - ūdeni vai gaisu —, viņa galva iznira virs ūdens. Viļņi piešļāca acis, puisis klepoja un spirinājās, straume to vilka zem ūdens, mētāja un svaidīja.
Spējš vilnis izsvieda Jārvi krastā uz klints. Viņš ķērās pie glumajām, zaļajām jūraszālēm, kas bija pilnas ar sa-driskātiem vēzīšiem, un turējās tieši tik ilgi, lai vēlreiz ievilktu plaušās gaisu. Puisis atbrīvojās no zobena siksnas nāvējošā tvēriena, kas vilka zem ūdens, un aizspēra svina smagos zābakus, līdz pēdas sāka svilt nežēlīgi aukstajā jūras ūdenī.
Jārvi saņēma visus atlikušos spēkus un brīdī, kad uznāca nākamais vilnis, trīcot no piepūles, metās augšup uz šauru, sāļu šļakatu apskalotu akmens dzegu, kur mētājās medūzas un moluski ar asām čaulām.
Jārvi nešaubīgi bija paveicies: viņš bija palicis dzīvs, liet nemaz nejutās laimīgs.
Viņš atradās mazajā līcītī uz ziemeļiem no zemesraga, ko ieskāva izrobota klinšu siena, kurā nikni grauzās un akmeni drupināja putojoši viļņi. Tie plīkšķēja, sašķīda un uzlidoja gaisā kā mirdzošas strūklakas. Jārvi atglauda 110 acīm slapjos matus un izspļāva sāli. Rīkle bija jēla kā izskrāpēta, svilinoši sāpēja savainotā veselā un arī kroplā roka.
Pārdrošais lēmums novilkt bruņas bija glābis viņam dzīvību, tomēr jūras ūdens bija izmērcējis polsterēto jaku. Jārvi parāva saites, līdz beidzot atbrīvojās no bruņām. Puisis drebēdams sarāvās čokurā.
- Vai redzējāt viņu? - Balss atskanēja tik tuvu, ka Jārvi pieplaka pie slidenās klints un iekoda mēlē.
- Skaidrs, ka būs beigts. — Vēl viena balss. - Sašķīdis pret klinti. Jūras māte viņu noteikti jau paņēmusi.
- Odems lika atnest līki.
>
- Lai tad pats Odems arī nirst tam pakaļ.
Nu jau trešā balss. — Vai arī Hūriks. Viņš ļāva tam kroplim nokrist.
- Un kuram tu liksi nirt vispirms — Odemam vai Hūrikam?
Atskanēja smiekli. - Gorms jau ir ceļā. Mums nav laika krāmēties ar beigtiem vienročiem.
- Atpakaļ uz kuģiem! Un sakiet ķēniņam Odemam, ka viņa krustdēls nogrimis dzīlēs... - Balsis attālinājās un izdzisa.
Vina māte.
Jārvi vāri iešņukstējās, iedomājies par viņu. Zelta ķēniņiene vienmēr zināja, kas jādara. Bet kā lai tiek pie viņas? Getlandiešu kuģi jau devās prom. Pavisam drīz būs klāt vensterieši. Jārvi atlika vien gaidīt, līdz satumsīs, un tad atrast ceļu, kā tikt pāri dienvidu robežai uz Torlbiju.
Ja būs jānoiet simts jūdzes pa mežu basām kājām, viņš to izdarīs. Viņš atriebsies nelietīgajam tēvocim un nodevējam Hūrikam, viņš atgūs Melno troni. Jārvi to apzvērēja vēl un vēlreiz, līdz Saules māte noslēpa savu vaigu aiz klintīm un ēnas stiepās aizvien garākas.
Tomēr viņš nebija rēķinājies ar nežēlīgāko no atriebējiem - paisumu. Jau pavisam drīz ledaini viļņi skalojās pār klinšu pārkari, kur puisis bija pieķēries. Aukstais ūdens cēlās aizvien augstāk, apklājot basās kājas. Tas jau sniedzās pāri potītēm, virs ceļiem, un pēc īsa mirkļa jūra plosījās šaurajā līcītī vēl spēcīgāk nekā iepriekš. Jārvi labprāt būtu izvērtējis iespējas, bet šim nolūkam būtu nepieciešamas vismaz divas.
Tāpēc viņš rāpās augšup. Drebot no pārguruma, sāpēm un aukstuma, viņš raudāja un lāstiem piesauca Odema vārdu pie katra soļa vai tvēriena, cīnoties augšup pa slideno klinti. Risks bija baiss, tomēr labāk tā, nekā paļauties uz Jūras mātes žēlastību, jo ikvienam jūrniekam ir zināms, ka rādu viņa nepazīst.
Pēdējiem spēkiem Jārvi pārmetās pār kraujas malu un kādu brīdi atvilka elpu tur augošajos brikšņos, tad vaidēdams pārvēlās uz sāniem un sāka slieties kājās.
Galvā kaut kas nokrakšķēja, zēns iekliedzās, tad acu priekšā uzliesmoja. Zeme visapkārt sagriezās, un kaut kas trāpīja pa deniņiem. Jārvi rāpās uz priekšu kā piedzēries, rijot mutē sakrājušās asinis.
- Spriežot pēc matiem, getlandiešu suns. - Jārvi iekaucās, kad kāds to pierāva kājās.
- Drīzāk kucēns. - Zābaks atsitās pret zēna dibenu, un viņš nokrita uz sejas. Jārvi parāpās uz priekšu pāris soļu, bet jau atkal tika nogrūsts zemē. Viņu dzenāja divi vīri. Divi bruņukreklos tērpušies kareivji ar šķēpiem. Nebija šaubu, ka tie ir vensterieši, lai gan, ja neņemtu vērā garās bizes, kas ieskāva skarbās sejas, viņi mazliet atšķīrās no tiem kareivjiem, kuri bija apsmējuši Jārvi mācību laukumā.
Neapbruņotajam visi bruņotie vīri izskatās vienādi.
- Celies! - teica viens, ar kārtējo spērienu nogāzis Jārvi zemē.
- Tad beidziet mani spert zemē, - viņš novaidēja.
Par to zēns saņēma ar šķēpu pa otru vaigu un nolēma
vairs nejokot. Viens no svešiniekiem aiz saplēstā krekla apkakles pierāva viņu kājās un tā kā vilka tupus rāpus, tā kā veda uz priekšu.
Karavīri bija visapkārt, daži zirga mugurā. Tur atradās arī zemnieki, iespējams, pilsētnieki, kas bija aizmukuši, ieraugot kuģus. Tie, nosmērējušies ar sodrējiem un izmirkuši asarās, atgriezās savu māju krāsmatās, lai sāktu savest kārtībā postažu. Kritušo miesas tika saliktas vienuviet, lai sadedzinātu, jūras vējš pluinīja un raustīja mirušo līķautus.
>
Bet Jārvi bija visa sava līdzjūtība nepieciešama pašam.
- Meties ceļos, suns! - Viņš vēlreiz izstiepās uz zemes visā garumā un šoreiz vairs neredzēja īpašu vajadzību slieties kājās, katram elpas vilcienam sekoja vaids, sasistās lūpas bija pārvērtušās vienā lielā vātī.
- Ko jūs man atvedāt? - pavisam tuvu atskanēja dzidra un augsta balss, it kā notiekošajā ieinteresētais saimnieks vārdus izdziedātu.
- Getlandieti. Tas izrāpās no jūras pie zemesraga, mans karali.
- Ūdeņu māte mēdz izskalot savādas bagātības. Skaties uz mani, jūras radījum!
Nesteidzīgi, bažīgi un sāpīgi Jārvi pacēla galvu un ieraudzīja divus milzīgus, ar nodilušu dzelzi apkaltus zābakus. Pēc tam skatienam atklājās paplatas sarkanbalti svītrotas bikses. Tad - smaga josta ar zeltītu sprādzi, liela zobena spals un četri dunči. Beigās Jārvi ieraudzīja dzelzs bruņukreklu ar zeltā ievītu zigzaga līniju rakstu. Un visbeidzot skatiens apstājās pie platiem pleciem, ko klāja baltas ādas apmetnis ar vilka galvu, kur tukšo acu dobumos bija iestrādāti granāti. Virs tā krustu šķērsu karājās zelta un sudraba ķēdes, kurās mirdzēja iestrādāti dārgakmeņi: no kritušo pretinieku zobeniem norauti spali. To bija tik daudz, ka ķēde, trīsreiz apmesta ap masīvo kaklu, tik un tā smagi vilkās lejup. Beigu beigās augstu virs Jārvi izslējās milzīgs vīrs ar klintī cirstiem sejas vaibstiem, greizs kā vēja liekts koks, ar gariem matiem un nekoptu bārdu, kurā iezīmējās sirmas švīkas, bet šķībajā mutē un acīs virs tās pazibēja smaids. Tā smaida vīri, pētot vaboles un prātojot, kuru sašķaidīt vispirms.
- Kas tu esi, cilvēk? - milzis jautāja.
- Pavāra zellis. - Vārdi neveikli vēlās pār Jārvi asinīm pierietējušajām lūpām; viņš centās kroplo roku slapjā krekla piedurknē ievilkt dziļāk, lai tā viņu nenodotu. -Es iekritu jūrā. “
- Vai minēsim mīklas? - Milzis savirpināja garo matu šķipsnu ap pirkstu. - Kāds varētu būt mans vārds?
Jārvi norija malku. Nebija vajadzības minēt. - Jūs esat Gromgilgorms, Zobenlauzis un Bāreņu radītājs, Vensterzemes karalis.
- Tu vinnēji! - Gorms sasita masīvās plaukstas. - Lai gan tas, ko ieguvi, ir skaidri redzams. Es
- Vai tas tev šķiet taisnīgi, pavāra zelli?
- Nē, - Jārvi norūca un nebūt nemeloja.
Kāda sieviete nostājās blakus karalim. Viņas mati bija noskūti, atstājot vien iesirmus rugājus, bet garās un baltās rokas no pleciem līdz pirkstiem klāja zili raksti. Dažas zīmes Jārvi pazina, jo bija par tām mācījies: zvaigžņu kartes, ar ko nosaka nākotni; koncentrēti, aizvien lielāki apļi, ar kuru palīdzību skaidro mazo dievu attiecības; rūnas, kas stāsta par laikiem, attālumiem un apjomiem, mūsdienās atļautiem un aizliegtiem. Uz vienas rokas augšdelma bija uztetovētas piecas elfu saktas - piemiņas zīmes no dižā laikmeta, darinātas no zelta, tērauda un spoža, spilgta stikla; talismani, ko rotāja sen laika dzīlēs grimušas nozīmes simboli.
Jārvi zināja, ka šī, visticamāk, ir Māte Skēra, Gorma maģistre. Tieši viņa bija nosūtījusi balodi Gundringai, ar miera solījumiem ievilinot Jārvi tēvu nāvē.
- Kurš Getlandes ķēniņš deva pavēli šādam slaktiņam? - viņa jautāja, un balss skanēja tikpat spalgi kā balodim.
- Odems. - Jārvi sāpīgi atskārta, ka runājis patiesību.
Skēras lūpas saviebās, kā sagaršojot ko sūru. - Tātad lapsa nogalēja savu brāli vilku.
- Nodevīgie zvēri. - Gorms nopūtās un, domās nogrimis, nemitējās grozīt kādu ķēdē iekārto zobena spalu.
— Tam bija jānotiek. Tikpat droši, kā Saules māte seko Mēness tēvam pa debesjumu.
- Jūs nogalinājāt ķēniņu Ūtriku. - Jārvi pamanīja, ka izspļāvis asinis.
- Vai klīst tādas runas? - Gorms pacēla masīvās rokas, sašūpodams pie jostas piekārtos ieročus. - Tad kāpēc es ar to nelepojos? Kāpēc mani skaldi vēl nav iemūžinājuši to balādēs? Vai tad es nepārvērstu triumfu jautrās dziesmās? — Gorms iesmējās un ļāva rokām atšļukt atpakaļ klēpī. — Manas rokas mirkst asinīs līdz elkoņiem, pavāra zelli, jo asinis man sagādā vislielāko prieku. Bet ar skumjām nākas atzīt, ka ne visus vīrus, kas krituši, esmu nogalinājis tieši es.
Kāds no dunčiem bija savilcis Gorma ietērpa jostu uz priekšu, un tā raga spals norādīja tieši uz Jārvi. Viņš to varētu sagrābt. Būtu viņš tāds kā tēvs, brālis vai drosmīgais Keimdāls, kurš krita, mēģinot aizstāvēt savu ķēniņu, Jārvi mestos pēc šī naža un ietriektu to Gromgilgorma vēderā, tā īstenojot savu svēto atriebes zvērestu.
— Vai tu domā par šo te nieku? - Gorms tūlīt pat izvilka dunci un sniedza Jārvi, turot aiz spožā asmens.
— Tad ņem to! Bet tev jāzina, ka Kara māte man uzpūta dvesmu, kad biju vēl šūpulī. Jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no vīrieša rokas.
Cik varens viņš šķita uz baltās debess fona, matiem plīvojot un bruņām mirdzot, bet kaujās cietušajā sejā pletās silts smaids. Vai Jārvi bija devis zvērestu atriebties šim milzim? Viņš - puse no vīra ar vienu smalku un baltu roku? Ja netrīcētu aiz aukstuma un bailēm, Jārvi pasmietos par tādu neprātu.
— Viņš būtu jāuzkar turpat pludmalē ar izlaistām iekšām vārnām par prieku, - sacīja Gorma maģistre, zilās acis nenolaižot no Jārvi.
— Tā jau tu parasti saki, Māte Skēra. — Gorms iebāza dunci atpakaļ makstī. - Bet vārnas ne reizi nav man pateikušās. Šis ir tikai mazs puika. Diez vai tāds neprāts būtu radies viņa galvā. - Tā nu bija balta patiesība. - Atšķirībā no cēlā ķēniņa Odema man nav vajadzības vairot slavu, nogalinot vārgus radījumus.
- Un kā tad taisnā tiesa? — Maģistre palūkojās uz līķautu klātajiem ķermeņiem, muskuļiem nervozi ņudzot pie noskūtajiem deniņiem. - Vienkāršā tauta ir izslāpusi pēc atriebes.
Gorms nosprauslājās. - Vienkāršā tauta vienmēr ir izslāpusi. Vai tu neko neesi mācījusies no Getlandes Zelta ķēniņienes, gudrās un daiļās Leitlinas? Kāpēc nogalināt to, ko var pārdot? Lieciet tam ķēdi ap kaklu, un prom pie pārējiem!
Jārvi iekliedzās, kad kāds vīrs pavilka viņu augšā, kamēr otrs aizcirta ap kaklu dzelzs skavu.
- Ja tu pārdomāsi par to nazi, - Gorms nosauca pakaļ zēnam, smaidam nenozūdot no lūpām, - uzmeklē mani. Visu labu, bijušais pavāra zelli!
- Pagaidiet! - Jārvi nošņāca, sapratis, kas sekos, un drudžaini centās izdomāt kādu triku, kā glābties. - Pagaidiet!
- Kamdēļ? - vaicāja Māte Skēra. - Izbeidz blēt!
Spēriens pa vēderu aizcirta elpu. Viņi uzmeta ļengano
Jārvi uz kāda veca celma, un, kamēr viens vīrs turēja kliedzošo puiku, cits atnesa no kalves ugunīgi karstu cemmi un ar knaiblēm saslēdza kaklariņķi. Pirmais uzsita pa cemmi ar veseri, lai nostiprinātu, bet netrāpīja, tad vērīgi palūkojās uz verķi un uzmeta uzkarsēto dzelzi uz zēna kakla.
Nekad agrāk Jārvi nebija pieredzējis tādas sāpes. Viņš brēca, raudāja, kaut ko murmināja un grozījās kā iekritis verdoša ūdens katlā. Kāds no vensteriešiem parāva puisi aiz krekla un iemeta samazgu bedrē, lai dzelzs šņākdama atdzistu.
— Par vienu pavāra zelli mazāk. - Mātes Skēras seja bija bāla kā piens un gluda kā marmors, viņas acis bez žēlastības vērās zilas kā ziemas debesis. - Par vienu vergu vairāk.
II DIENVIDVĒJŠ
.
.
LĒTĀKAIS PIEDĀVĀJUMS
Jārvi tupēja smirdīgajā tumsā un taustīja jēlās brūces uz kakla un svaigās skrambas uz nemākulīgi noskūtās galvas. Dienā viņš svīda no karstuma un naktī drebēja no sala, ieklausījās desmitiem valodās skanošajos vaidos, smilkstos un lūgšanās, kas tā arī netika uzklausītas. Tās plūda no sadragātajām cilvēku atlieku rīklēm un visskaļāk no viņa paša rīkles.
Virszemē vērtīgākie vergi tika turēti tīri un labi baroti, nostādīti uz ielas garā rindā ar nopulētiem kaklariņ-ķiem, tie pievilināja pircējus. Veikala dziļumā vājākie un mazāk prasmīgie vai neizskatīgie bija piekalti pie margām un tika sisti, līdz tie uzsmaidīja kādam pircējam. Te, lejā, tumsā un smirdoņā turēja vecos, slimos, vājprātīgos un kroplos, kur tie pārtika no ēdiena atliekām gluži kā cūkas.
Vensterzemes galvaspilsētas Vulsgārdas plaukstošajā vergu tirgū katram bija sava cena, un neviens nešķieda naudu par tiem, kas nespētu naudu ienest. Vienkāršs izdevumu un ieņēmumu saldo, nekāda sentimenta. Te varēja uzzināt, ko katrs patiesi vērts, un Jārvi te noskaidroja to, ko bija nojautis jau sen.
Viņa vērtība līdzinājās gandrīz nullei.
Iesākumā pa galvu šaudījās atriebes plāni, stratēģijas un fantāzijas. Jārvi nomocīja miljons lietu, ko viņš būtu varējis darīt citādi. Bet neko no tā viņš tagad nevarēja īstenot. Pat ja viņš sāktu kliegt, ka ir pilntiesīgais Getlandes ķēniņš, kurš gan tam noticētu? Jārvi pats bija tam knapi noticējis. Un ja nu viņš atrastu veidu, kā tos pārliecināt? Šo ļaužu nodarbe bija cilvēku tirdzniecība. Viņi, protams, pieprasītu par Jārvi izpirkuma maksu. Vai ķēniņš Odems priecātos atkal laipni uzņemties rūpes par pazudušo brāļadēlu? Skaidrs, ka ne. Viņš tikai smaidītu mierīgi un nesatricināmi kā tikko uzsnidzis sniegs.
Un tā Jārvi tupēja neciešamajā netīrībā un brīnījās, pie kā tik cilvēks nav spējīgs pierast.
Jau otrajā dienā viņš vairs gandrīz nejuta smaku.
Trešajā naktī viņš pateicīgi piespiedās saviem Dieva aizmirstajiem bēdubrāļiem, tverdamies pēc siltuma.
Pēc četrām dienām Jārvi metās pie ēdienreizē atmestajām samazgām tikpat kāri kā visi bedrē tupošie.
Piektajā dienā viņš vairs tik tikko atcerējās vispazīstamāko cilvēku sejas. Zēnam juka miesīgās mātes un Mātes Gundringas seja, nodevīgā tēvoča un mirušā tēva vaibsti saplūda vienā, viņš vairs nespētu atšķirt Hūriku no Keimdāla, bet Isriunas tēls bija pagaisis kā rēgs.
Savādi, cik ātri karalis pārvēršas lopā.
Vai drīzāk pusķēniņš - puslopā. Iespējams, pat tie, kurus ceļam vai debesīs, necik tālāk par rensteli netiek.
Tas bija septītās dienas vakarā ne īpaši ilgi pēc saulrieta, kad šajā cilvēka radītajā ellē starp mirušu kareivju bruņās tērpušos vergu tirgotāju kliedzieniem blakusmājā, kas sāka jau mazliet pārkliegt kaiju brēkšanu, Jārvi sadzirdēja aiz mūriem kādu balsi.
- Mēs meklējam vīrus, kas spēj cilāt airi. - Tā skanēja zema un nosvērta. Šīs balss īpašnieks bija radis runāt tiešu valodu un noslēgt skaidrus darījumus.
- Deviņus roku pārus, - piebilda maigāka un klusāka balss. - Drudzis iecirtis mūsu airētāju rindās dažus robus.
- Protams, mani draugi! - iedziedājās tirgotavas īpašnieka - nu jau arī Jārvi īpašnieka - kā silts medus lipīgais un lišķīgais tonis. - Kā būtu ar Namevu no Šen-das - savas cilts stiprāko, ko mēs ieguvām kā gūstekni pēc kādas kaujas? Vai redzat, cik tas garš? Paskatieties tik, kas par pleciem! Viņš viens pats varētu pavilkt jūsu kuģi. Jūs neatradīsiet neko labāku...
Pirmais pircējs norukšķēja kā kuilis. - Ja mēs meklētu ko labāku, skatītos ielas otrā galā.
- Ratu asi neviens neiesmērē ar labāko ellu, - ierunā-
>> 7
jās otras balss īpašnieks.
Augšā norībēja soļi, nobira putekļi, un pa dēļu šķirbām Jārvi virs galvas sakustējās gaismēnas. Apkārt sēdošie vergi sastinga, aizturējuši elpu, lai labāk dzirdētu. Tirgotavas īpašnieka teiktais nebija skaidri saklausāms, bet balss nu jau vairs neskanēja tik salkani.
- Te būs seši spēcīgi inglieši. Viņi ļoti slikti zina mūsu valodu, bet itin labi saprot pātagu. Laba izvēle smagam darbam par lielisku cenu...
- Ratu asi neviens neiesmērē arī ar labiem sūdiem, -novilka otrs pircējs.
- Parādiet mums savu bedri un cūkkūti, miesas tirgoni, - norūca pirmais.
Mitrās eņģes iekviecās, un durvis kāpņu galā atvērās, visi vergi kā viens instinktīvi metās gaismas apkampienos, un Jārvi tiem līdzi. Lai gan pavisam nesen kļuvis par vergu, padevību viņš bija labi apguvis. Izgrūdis neskaitāmus lāstus un bliezis nūju pa labi, pa kreisi, vergu tirgonis beigu beigās panāca, ka tie sastājās nelīdzenā rindā, ķēdēm nožēlojami žvadzot.
- Paslēp to roku, - viņš nošņāca, un Jārvi ierāva kroplo ekstremitāti dziļāk piedurknē. Tobrīd viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt nopirktam, kļūt par kāda īpašumu un izkulties laukā no šīs smirdošās elles Saules mātes gaismā.
Abi pircēji taustījās lejup pa kāpnēm. Pirmais bija dūšīgs plikpauris ar apkaltai jostai piesietu pātagu. Viņš glūnēja zem kuplajām uzacīm, kā brīdinot, ka ar viņu nav ieteicams dzīt jokus. Otrais bija daudz jaunāks, augumā garāks, slaidāks un izskatīgāks ar reti sadīgušu bārdu un tādu kā sāju izteiksmi plānajā lūpu svītrā. Jārvi pamanīja tā spožo metāla riņķi ap kaklu. Tad jau šis pats ir vergs, lai gan, spriežot pēc apģērba, itin labi ieredzēts.
Vergu tirgotājs paklanījās un ar nūju norādīja uz gūstekņu ierindu. - Mans lētākais piedāvājums. - Viņš pat necentās neko piepušķot. Tādā vietā smalki vārdi būtu absurdi.
- Tad nu gan sasodītas paliekas, - vergs nosprieda un sarauca degunu no smakas.
Viņa būdīgais kompanjons pretīgumu nejuta. Ar vienu muskuļoto roku tas izvilka kādu vergu gaismas ielokā un klusi uzrunāja hāliešu valodā. - Mums vajadzīgi airētāji, nevis karaļi. - Šajā valodā runāja Sagen-markā un dažās salās, bet Jārvi tika gatavots maģistra amatam un pieprata gandrīz visas Sašķeltās jūras krastos runātās mēles.
- Kapteine nav nekāda muļķe, Trig, - sacīja izskatīgais vergs, nemierīgi taustīdams kaklariņķi. - Ja nu viņa pamanīs, ka esam to piekrāpuši?
- Teiksim, ka šie bija labākie no piedāvātā. - Triga tukšās acis novērtēja nožēlojamo ierindu. - Tad tu iedosi vēl vienu pudeli, un viņa visu aizmirsīs. Vai arī tev nevajag sudrabu, Ankran?
- Tu zini, ka vajag gan. — Ankrans nopurināja Triga roku, saviebies vēl lielākā riebumā. Tik tikko uzmetis tiem acis, viņš izvilka vergus no ierindas. - Šo... šo... šo... - verga roka kavējās pie Jārvi, tad sāka virzīties tālāk.
- Es protu airēt, kungs. - Tie bija lielākie meli, kādus Jārvi bija jebkad izteicis. - Es biju zvejnieka māceklis.
Beigu beigās Ankrans izvēlējās deviņus. To vidū bija akls trovenlandietis, kuru paša tēvs bija pārdevis govs vietā; vecs islandietis ar kupri un klibs vesterlandietis, kurš pēdējiem spēkiem turējās, lai nekāsētu pietiekami ilgi un tiktu nopirkts.
Jā, un arī Jārvi - pilntiesīgais Getlandes ķēniņš.
Strīds par cenu izrādījās neauglīgs, bet beigu beigās Trigs un Ankrans nonāca pie kopsaucēja ar vergu tirgoni. Tā plaukstās iebira spožu, džinkstošu sudraba stienīšu strūkla, vēl mazliet palika makā, bet lielāko tiesu abi pircēji sadalīja pa pašu kabatām un, kā Jārvi noprata, nozaga savai kapteinei.
Pēc šādiem aprēķiniem, Jārvi tika pārdots par mazāku naudu nekā labas aitas cena.
Par cenu viņš nežēlojās.
VIENA ĢIMENE
>
Salīdzinājumā ar ātrajām un slaidajām Getlandes liellaivām
- Laipni lūgts mājās, -Trigs sacīja un pagrCida Jārvi starp diviem ņirdzošiem sargiem uz trapa pusi.
Jauna tumšādaina sieviete sēdēja uz pakaļgala virsbūves jumta un kūļāja kāju, vērojot dzenam šurp jaunos vergus. - Un tas bija labākais, ko atradāt? - viņa ierunājās ar tik tikko manāmu akcentu un veikli nolēca lejā. Arī viņai ap kaklu bija riņķis, tiesa, savīts no stieplēm, un pie tā karājās vaļīga un viegla ķēde, pa vidu aptīta ap roku tā, it kā tā būtu pašas izraudzīta rotaslieta. Tad jau šī verdzene būs vēl labāk ieredzēta par Ankranu.
Sieviete ieskatījās klepojošā vensterieša mutē, noklak-šķināja mēli, palūrēja uz šendieša līko muguru un sašutumā piepūta vaigus. — Kapteine gan nebūs sajūsmā par šiem atkritumiem.
- Un kur tad ir mūsu slavenā vadone? - Ankrans noteica tā, it kā jau zinātu atbildi.
- Guļ.
- Guļ piedzērusies?
Meitene apdomājās, kustinot lūpas tā, it kā prātotu, ko teikt. — Nē, skaidrā.
- Tu labāk uztraucies par kursu, Sūmaela, - norūca Trigs un kārtējo reizi pagrūda Jārvi bēdubrāļus uz priekšu. — Airētāji ir manā ziņā.
Kad Jārvi pavilkās garām, Sūmaela piemiedza tumšās acis. Viņas sašķeltā augšlūpa atsedza baltu zobu trīsstūri. Puisis nodomāja: nez no kuras dienvidu zemes viņa nāk un kā nokļuvusi šeit? Meičas mati bija apgriezti tik īsi, ka bija grūti pateikt, vai viņa ir vecāka vai jaunāka par Jārvi.
Meitene ātri pašāva roku uz priekšu un saķēra puisi aiz delnas, tad parāva to ārā no saplēstās piedurknes.
- Šim ir kropla roka. - Nekādas ņirgāšanās — vienkārša fakta konstatācija, it kā viņa būtu pamanījusi ganāmpulkā klibu govi. - Un tikai viens pirksts. - Jārvi mēģināja izrauties, bet meiča bija stiprāka, nekā šķita.
— Šis gan izskatās švaks.
- Nolādētais vergu tirgonis! - Ankrans lauzās uz priekšu, lai sagrābtu Jārvi delnu un apskatītu to. - Tu teici, ka proti airēt!
Jārvi atlika vien paraustīt plecus un piebilst: - Es jau neteicu, ka labi.
- Šķiet, ka nevienam vairs nevar uzticēties, - Sūmaela secināja, saraukusi melno uzaci. - Kā viņš airēs ar vienu roku?
- Būs vien kaut kā jāairē, - nosprieda Trigs un pienāca klāt. - Mums ir deviņi brīvi airi un deviņi vergi. -Viņš draudīgi nostājās virs Sūmaelas un ierunājās, piebāzis strupo degunu viņas uzrautajam deguntiņam vien pirksta attālumā. - Ja vien tu neesi ar mieru sēsties viņa vietā?
Meitene nolaizīja sašķelto lūpu un piesardzīgi atvirzījās. - Es domāšu par kursu, vai ne?
- Laba doma. Pieķēdējiet to kropli Džoda airim.
Tie aizvilka Jārvi gar augsto pūpi līdz klāja viducim,
kur abās pusēs rindojās sēdekļi. Pie katra milzīgā aira sēdēja trīs vīri - gludi noskūtām galvām, ar riņķi ap kaklu, un izkāmējuši tie vēroja puisi katrs savā noskaņā: ar žēlumu pret viņu un sevi, garlaikotību un riebumu.
Kāds vīrs bija nometies uz visām četrām un berza klāja dēļus, tā seju aizsedza sapinkātu matu ērkulis un nenosakāmas krāsas bārda. Viņš izskatījās tik nožēlojami, ka pat visizdēdējušākie airētāji uz viņa fona atgādināja prinčus. Kāds no sargiem nevērīgi iespēra tam gluži kā klaiņojošam sunim, un nabags aizrāpoja tālāk, vilkdams līdzi pārlieku smagu ķēdi. Šķita, ka kopumā kuģis nav īpaši labi aprīkots, bet ķēžu gan uz tā netrūka.
Jārvi tika pārlieku nežēlīgi nogrūsts zemē starp diviem citiem vergiem, kas izrādījās iedvesmojošs pārītis. Aira galā sēdēja lempīgs dienvidnieks ar biezu muskuļu masu tur, kur būtu jāatrodas kaklam. Atgāzis galvu, tas vēroja virs kuģa riņķojošos putnus. Tuvāk dulliem sēdēja vecs un iecirtīgs maza auguma drukns vīrs, kura muskuļotos augšdelmus klāja sirmas spalvas un vaigus vagoja satrūkuši asinsvadi, liecinot par ilgiem vējā pavadītiem gadiem. Šis skrubināja tulznas platajās saujās.
- Lai dievi nogrābstās, — norūca vecais un nogrozīja galvu, kad sargi pieķēdēja Jārvi blakus sēdeklim, - dabūjām kropli pie sava aira.
- Tu taču lūdzies pēc palīdzības, vai ne? - atcirta dienvidnieks, pat nepaskatījies uz Jārvi. - Te tev būs palīdzība.
- Es lūdzos pēc palīdzības ar divām rokām.
- Esiet pateicīgs, ka dabūjāt pusi no lūgtā, - ierunājās Jārvi. -Ticiet man, es neko tamlīdzīgu nelūdzos.
Varenā vīra lūpās pavīdēja tāds kā smaids, kad tas iesāņus pavēroja Jārvi. - Kad jāceļ smagums, labāk to celt, nevis raudāt. Mani sauc Džods. Tavs skarbais pārinieks ir Ralfs.
- Mans vārds ir Jorvs, - Jārvi bilda, jau iepriekš izdomājis sev citu dzīvesstāstu.
Ar labi ierastu mēles kustību un galvas pagriezienu vecais vīrs nospļāvās pār kuģa sānu. - Tagad tu esi nekas, ar to viss arī pateikts. Aizmirsti par visu, izņemot nākamo airu vēzienu. Tā ir nedaudz vieglāk.
Džods nopūtās. - Neļauj Ralfam iznīcināt tevī vēlmi pasmieties. Viņš ir skarbs kā čili pipars, bet labs cilvēks, uz kuru var paļauties un kuram ļaut iet aiz muguras. -Vecais piepūta vaigus. — Lai gan jāatzīst, kopš esi pieķēdēts Ralfam blakus, tas vairs nebūs iespējams.
Jārvi skumji iesmējās, iespējams, pirmoreiz, kopš bija kļuvis par vergu. Varbūt pat pirmoreiz, kopš bija kļuvis par ķēniņu. Bet smiekli nebija ilgi.
Pūpes durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un kāda sieviete iztenterēja gaismā, pameta rokas gaisā kā uzvarētāja un iebrēcās: - Esmu pamodusies!
Viņa bija ļoti gara auguma ar asu ērgļa degunu un bālu rētu pāri iedegušajam vaigam, mati saņemti nevērīgā copē. Viņa bija tērpusies uzkrītoši - neskaitāmu tautu visnepraktiskāko apģērba gabalu apvienojumā: plandījās zīda blūze ar izbalējušu izšuvumu, sudrabains kažoks plīvoja vējā, vienā rokā dižojās cimds bez pirkstiem, bet otra bija gredzeniem nosēta, un kristāliem rotāta josta ar apzeltītu galu, kas sitās pret izliekto zobena spalu, karājās smieklīgi zemu.
Sieviete paspēra malā sev tuvāk esošo airētāju, lai uzliktu spico zābaka purnu uz tā sēdekļa, un drūmi nopētīja visu kuģi, zibinot zelta zobus.
Vergi, sargi un jūrnieki sāka aplaudēt visi kā viens. Nepievienojās tikai Sūmaela, kura sēdēja uz pūpes jumta un ar mēli bakstīja vaigu, ubags, kurš joprojām pēdējiem spēkiem skrubināja klāju, un Jārvi, agrākais Getlandes ķēniņš.
- Nolādētā kuce! - Ralfs izspieda nekustīgu smaidu, sizdams plaukstas.
- Tu labāk aplaudē, - nočukstēja Džods.
Jārvi pacēla plaukstas. - Priekš tā es esmu sliktāk ekipēts nekā tam, lai airētu.
- Mani mazulīši! Mani mazulīši! - sieviete iesaucās, aizkustinājumā piespiedusi apgredzenoto roku pie krūtīm. — Jūs man izrādāt pārlieku lielu godu! Tomēr tas nenozīmē, ka jums būtu jāpārstāj aplaudēt. Tiem, kas mums pievienojušies nesen, es esmu Ebdela Ārika Sadik-širama - jūsu kapteine un aprūpētāja. Visticamāk, būsiet jau dzirdējuši par mani, jo mans vārds ir slavens visos Sašķeltās jūras krastos un daudz tālāk līdz pat pašas senākās pilsētas mūriem, pat vēl tālāk.
Viņas slava nebija sasniegusi Jārvi ausis, bet Māte Gundringa parasti mēdza teikt, ka
- Es varētu jūs izklaidēt ar aizraujošiem stāstiem par savu raibo pagātni, - kapteine turpināja, spēlēdamās ar zelta un spalvu auskaru, kas stiepās krietni zemāk par pleciem. - Par to, kā es vadīju imperatores uzvarām vainagoto floti kaujā pie Fulkas, kā labu laiku biju paša Mike-das grāfa mīļākā un favorīte, tomēr atteicos kļūt par viņa sievu, kā pārrāvu Inčimas blokādi, izvedu kuģus krastā pēc lielākās vētras kopš Dieva sašķelšanas, kā izpeldēju krastā uz vaļa muguras, un tā joprojām, tikai kāda jēga? -Viņa mīlīgi paplikšķināja pa tuvākā verga vaigu, tomēr gana stipri, lai pliķis būtu skaidri dzirdams. - Būšu pavisam īsa: tagad šis kuģis ir jūsu pasaule, un uz tā klāja es esmu dižena, bet jūs - pazemīgi padotie.
- Mēs esam diženi, - Trigs atsaucās gluži kā atbalss, ar skatienu noslaukot airu solus, - jūs esat pazemīgi padotie.
- Šodien man ienākusies laba peļņa, lai gan diemžēl nācās aizstāt dažus jūsu brāļus. — Neskaitāmās sprādzes nodžinkstēja pie kapteines zābakiem, kad tā sāka dižoties starp soliem. - Šovakar visi dabūsiet kumosu maizes un vīnu.
Šur tur kāds iesmējās par tik ievērojamu devību. - Lai gan jūs esat mans īpašums...
Trigs skaļi nokremšļojās.
- ... un pārējo mūsu drošsirdīgā kuģa līdzīpašnieku īpašums...
Trigs pamāja piesardzīgi, bet atzinīgi.
- ... tomēr man patīk domāt, ka mēs esam viena ģimene! - Kapteine gluži vai saņēma kuģi plaukstās, platajām piedurknēm plandot vējā, it kā būtu kāds rets un milzīgs jūras putns, kas gatavojas pacelties spārnos. -Es - iecietīgā vecmāmuļa, Trigs un viņa sargi - laipnie tēvoči, un jūs - nepatikšanas gādājošie pēcnācēji. Vienoti pret nežēlīgo Jūras māti - visu jūrnieku mūžīgo ļaunāko ienaidnieci! Jūs esat mazi, veiksmīgi kaķēni, jo žēlastība, labdarība un laipnība vienmēr bijušas manas lielākās vājības. — Ralfs flegmatiski nokremšļojās, to dzirdot.
- Vairākums būs tik gudri un sapratīs, ka jābūt paklausīgiem pēcnācējiem, bet... iespējams... - smaids nozuda 110 Šadikširamas sejas, atstājot vien smieklīgu aizvainojuma izteiksmi, - jūsu vidū atradīsies kāds dumpinieks, kurš gribēs rīkoties uz savu galvu.
Trigs nosodoši nokrekšķēja.
- Un uzgriezīs savai saimei muguru. Gribēs šķirties no saviem brāļiem un māsām. Vienā vai otrā ostā mēģinās
- Varbūt pat nolems nodevīgā kārtā pacelt roku pret saviem labvēļiem.
Trigs draudīgi nošņācās.
- Gadījumā ja kāds nelabais kārdinās jūs ar šādu domu... - kapteine noliecās tuvāk klājam, - atcerieties to, kurš beidzamais mēģināja tā darīt. - Viņa piegāja pie smagās ķēdes un nikni to parāva, pieraujot kājās netīro grīdas berzēju, kurš aizlidoja pa gaisu kā locekļu, skrandu un matu lēkšķis. - Nekādā gadījumā neļaujiet šim nepateicīgajam radījumam nonākt jebkāda asmeņa tuvumā! - Viņa tuvojās gulošajam nabadziņam. - Ne galda nazim, ne nažu asināmajam, pat ne makšķer-āķim! - Kapteine pārgāja pāri vergam, augstajiem papēžiem ieduroties tā mugurā, tā ne mirkli nezaudējot līdzsvaru par spīti nelīdzenajai virsmai. - Šis te ir
- Nolādētā kuce! - Ralfs vēlreiz nomurmināja, kad Šadikširama viegli nolēca no ubaga pakauša.
Jārvi vēroja, kā nelaimīgais grīdas berzējs rausās kājās, noslaucīja asinis no lūpām, paņēma savu birsti un, neiz-dvesis ne skaņas, stīvi atgriezās pie darba. Tikai acumirkli caur pinkainajiem matiem spožas kā zvaigznes pazibēja vīrieša acis, kad tas palūkojās uz kapteines muguru.
- Uz priekšu! - Šadikširama iekliedzās un bez mazākās piepūles uzskrēja uz pūpes jumta, kur apstājās un sāka grozīt gredzeniem klātos pirkstus. - Uz dienvidiem, uz Torlbiju, mani maziņie! Mūs gaida peļņa! Vai ne, Ankran?
- Klausos, kaptein! - Ankrans paklanījās tik zemu, ka gandrīz atsita pieri pret klāju.
- Atnes vīnu, man izkaltusi rīkle visā šajā jezgā.
- Vai dzirdēji, ko teica vecmāmiņa! - ierēcās Trigs un paķēra pātagu.
Visapkārt sāka klaudzēt, cilvēki sasaucās, virves šņāca un dēļi čīkstēja, kad daži brīvie matroži ķērās pie darba, lai sagatavotu
- Kas tagad būs? - Jārvi nočukstēja.
Ralfs sāpīgi nošņāca par tādu muļķību.
- Tagad? - Džods iespļāva plaukstās un ar stiprajiem pirkstiem apņēma nogludināto airi. — Airēsim.
VIENS-DIV!
Jau pavisam drīz Jārvi nožēloja, ka nav palicis vergu tirgotāja pagrabā.
- Viens-div!
Triga zābaku papēdis sita nežēlīgu ritmu, tā īpašniekam ložņājot pa klāju, pātaga atdusējās gaļīgajās plaukstās, acis glūnēja pāri soliem, meklējot vergus, kas būtu jāuzmundrina, un strupā balss auroja nežēlīgā ritmā.
— Viens-div!
Nebija nekāds pārsteigums, ka Jārvi sakaltusī roka milzu aira satveršanai bija vēl nepiemērotāka nekā vairoga turēšanai. Bet salīdzinājumā ar Trigu meistars Hūnans šķita kā mīloša aukle. Pātaga tam bija pirmā atbilde uz jebkādu problēmu, bet, tā kā tā nespēja pieaudzēt plaukstai vairāk pirkstu, Trigs pienagloja puiša kroplo delnu pie aira ar knaiblēm, kas nežēlīgi berza.
— Viens-div!
Ar katru neiespējamo briesmīgā aira vēzienu Jārvi rokas, pleci un mugura svila vēl sāpīgāk. Lai gan iepriekšējie airētāji bija nogludinājuši sēdekļa malas kā zīdu un nospodrinājuši aira rokturi, ar katru vēzienu Jārvi sēžamvieta smeldza aizvien skarbāk un plaukstās uzburba jauna tulzna. Ar katru airu vēzienu pātagas cirstās brūces un nedzīstošais apdegums pie cietā kaklariņķa no sāļā jūras ūdens un sviedriem svila aizvien vairāk.
- Viens-div!
Mokas manāmi pārsniedza cilvēka izturības robežas, kādas Jārvi tās bija iztēlojies, un atlika vien brīnīties, cik satriecoši pārcilvēciskus pūliņus varēja panākt prasmīgās rokās nonākusi pātaga. Drīz vien jau tās plīkšķis vai pat tikai Triga soļu tuvošanās pa klāju lika Jārvi sarauties un smilkstot vēzēt airi vēl stiprāk, siekalām tekot caur sakostajiem zobiem.
- Tas puika ilgi neturēs, — Ralfs norūca.
- Pa vienam vēzienam vien, - Džods maigi mierināja, nebeidzami spēcīgi, vienmērīgi un regulāri velkot airi pie krūtīm, it kā viņš būtu darināts no koka un dzelzs.
— Elpo lēni. Ieelpo līdz ar vēzienu. Pa vienam vēzienam vien.
Jārvi nespētu izskaidrot, kāpēc, bet šie vārdi mazliet palīdzēja.
- Viens-div!
Dulli klabēja, ķēdes žvadzēja, virves čīkstēja, un airi īdēja, tiem piekaltie vergi vaidēja, lādējās, skaitīja lūgsnas vai drūmi klusēja, virzot
- Pa vienam vēzienam vien. — Džoda maigā balss kā smalks pavediens palīdzēja izkļūt no izmisuma. - Pa vienam vēzienam vien.
Jārvi īsti nesaprata, kas sagādā trakākas mocības -pātagas cirtieni vai nobrāztā āda, svilstošie muskuļi vai izsalkums, aukstums vai netīrība. Un tomēr nebeidzamā skrāpēšanās pa klāja dēļiem un vārdu zaudējušā naba-dziņa virzīšanās šurpu turpu ar beržamo akmeni rokās, tā saskretušo matu šūpošanās un rētām klātā mugura, kas vīdēja caur skrandām, un dzeltenos zobus atsegušo lūpu raustīšanās puisim atgādināja, ka var būt vēl ļaunāk.
Vienmēr var būt vēl ļaunāk.
>
- Viens-div!
Dažbrīd dievi apžēlojās par tik nožēlojamu stāvokli un atsūtīja labvēlīga vēja brīzi. Tad Sadikširama atplauka zeltzobu smaidā un, sajutusies kā ilgi cietusi māte, kas nespēj nelutināt savas nepateicīgās atvases, deva pavēli likt airus malā un atritināt ādas sloksnēm neveikli apsietās buras. Kapteine arī nepalaida garām izdevību skaļi atgādināt, ka žēlsirdība ir viņas lielākā vājība.
Pateicības asaras birdinot, Jārvi tad atzvēlās pret aizmugurē esošo airi un vēroja, kā bura piepūšas un nostiepjas virs galvas, un ieelpoja pavisam tuvu sēdošo sviedrus, izmisumā un ciešanās mirkstošo līdzbiedru smārdu.
- Kad varēsim nomazgāties? - Jārvi nočukstēja kādā no svētlaimes brīžiem.
- Kad Jūras māte par to gādās, - norūca Ralfs.
Un tā gadījās nebūt ne reti. Ledainie viļņi, kas triecās pret kuģa sāniem, regulāri šļakstījās, smidzināja un izmērcēja viņus līdz ādai. Jūras māte turpināja mazgāt klāju un plūst zem kāju paliktņiem, līdz bija visu noklājusi ar cietu, sālu garozu.
- Viens-div!
Katrs trijnieks bija saķēdēts kopā un ar vienu atslēgu pieslēgts pie sola; atslēga bija tikai Trigam un kapteinei. Katru vakaru airu vergi notiesāja nožēlojamās porcijas, joprojām pieķēdēti pie sēdekļiem. Katru rītu viņi tupās virs sadauzīta spaiņa, arī tas bija pieķēdēts pie sola. Tie gulēja pieķēdēti, apsegušies ar smirdīgām segām un plikām ādām; gaisu piepildīja vaidi un krākšana, kurnēšana un smakojoša elpa. Reizi nedēļā tie sēdēja, pieķēdēti pie sēdekļa, kamēr kāds ar neasu nazi cirpa tiem matus un bārdu, lai pasargātu no utīm, kas nemaz nesmādēja izdēdējušos jūrasbraucējus.
Trigs vienīgo reizi negribīgi izvilka atslēgu un atslēdza slēdzeni kādā stindzinošā rītā, kad klepojošo vensterieti atrada beigtu. Nelaiķis tika izvilkts no emocijas zaudējošo bēdubrāļu vidus un pārvelts pār bortu.
Vienīgais, kurš pieminēja šī vīra nāvi, bija Ankrans, kurš, kasīdams šķidro bārdeli, piebilda: - Būs jāmeklē aizstājējs.
Acumirkli Jārvi bažījās, ka atlikušajiem nāksies smagāk strādāt aizgājēja vietā. Pēc tam viņš sevi mierināja ar cerību, ka pārējiem atliks mazliet vairāk ēdiena. Vēl vēlāk puisis mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka ļāvies šādām domām.
Tomēr brīžos, kad sirdsapziņa pieklusa, viņš nebūtu ar mieru uzņemties vensterieša likteni, ja kāds piedāvātu.
- Viens-div!
Jārvi bija zaudējis skaitu, cik nakšu pagāja ļenganā pārgurumā; cik rītu viņš bija pamodies, vaidot aiz sāpēm un iepriekšējās dienas pārpūles radītā stīvuma, lai tikai saņemtu jaunus pātagas cirtienus; cik dienu pagājis, domājot tikai par nākamo aira vēzienu. Galu galā kādu vakaru viņš uzreiz neiegrima nemaņā, kas nesolīja pat sapņus. Puiša muskuļi sāka nobriest, pirmās jēlās tulznas bija pārsprāgušas, un pātaga jau retāk atsitās pret viņa muguru.
- Ņemot vērā, ka tev ir tikai viena roka, — Džods ierunājās, kad nožvadzēja ķēde, viņam uzceļot kāju uz aira, — tu šodien airēji itin labi.
- Aha! - Ralfs nospļāvās caur airu dulli, un Mēness tēva sirpja mestajā gaismā viņa platajā sejā atplauka smaids. - Laikam tomēr izdosies no tevis iztaisīt pusai-rētāju.
Lai gan viens no šiem vīriem bija dzimis tālās zemēs, bet otrs - tālā laikā, lai gan Jārvi maz ko zināja par viņiem, izņemot to, kas bija lasāms abu sejās, lai gan vēzēt airi pieķēdētam pie beņķa uz vergu kuģa Getlan-des ķēniņa Ūtrika dēlam nebija nekāds lielais gods, Jārvi juta sevī uzbangojam lepnumu tik spēji, ka acīs gandrīz sakāpa asaras. Starp viena aira vēzētājiem nudien izveidojas savāda spēcīga saikne.
Kad esi pieķēdēts blakus citam vīram un dalies ar viņu ēdienā un nelaimē, kad abi kopā saņemat pārrauga sitienus un Jūras mātes pļaukas, kad pielāgojaties viens otra ritmam, lai kustinātu vienu un to pašu milzu baļķi un kopīgi airētu pretī ledainai naktij un vienaldzīgam aukstumam, tad tu pa īstam iepazīsti cilvēku. Lai gan tikai nedēļa bija pagājusi, kopš Jārvi tika pieķēdēts solam starp Ralfu un Džodu, puisis bija spiests secināt, ka diez vai jebkad viņam bijuši labāki draugi.
Lai gan šī atziņa, iespējams, pateica vairāk par viņa līdzšinējo dzīvi nekā par šībrīža komandas biedriem.
Nākamajā dienā
Iekams Sūmaela smaidot nebija nostājusies uz pūpes jumta, vadījusi, stūrējusi un izlodājusi ar plato galeru starp trokšņainajām piestātnēm, Jārvi vairs tik tikko ticēja, ka viņš varētu atgriezties tajā pasaulē, kur savulaik bija ķēniņš. Un tomēr tas bija noticis. Viņš bija mājās.
Cita aiz citas rindojās pazīstamās pelēkās mājas; tās drūzmējās uz stāvajām nogāzēm vecākas un lielākas, nekā Jārvi tās bija paturējis prātā. Viņa skatiens slīdēja pār klintī izcirsto tuneli, kas melnēja uz baltās debess fona; viņš ieraudzīja citadeli, kur bija uzaudzis. Puiša acīm pavērās sešstūrainais tornis, kur atradās Mātes Gundrin-gas telpas, kurās viņa bija to mācījusi, kur Jārvi minēja mīklas un kala laimīgas nākotnes plānus maģistra ādā. Jārvi ieraudzīja vizošo Dievzāles vara kupolu, zem kura viņš tika saderināts ar savu māsīcu Isriunu, kur viņi turēja viens otra roku un viņas lūpas skāra viņējās. Jārvi vēroja pakalnu un senču kuģu atliekas, pie kurām, dieviem un cilvēkiem dzirdot, viņš bija zvērējis atriebties sava tēva slepkavām.
Vai tagad ķēniņš Odems jau ērti sēdēja Melnajā tronī un bija mīlēts un atzīts valdnieks savu pavalstnieku vidū, kas beidzot bija dabūjuši tādu ķēniņu, kuru varētu apbrīnot? Skaidrs, ka tā.
Vai Māte Gundringa kalpoja viņam par maģistri un deva viedus padomus? Visticamāk, jā.
Vai kāds cits māceklis bija ieņēmis Jārvi vietu un kļuvis par viņa sekotāju, sēdēja uz viņa sola, baroja viņa dūjas un katru vakaru pasniedza kūpošu tēju? Kā gan citādi.
Vai Isriuna lēja rūgtas asaras tāpēc, ka viņas kroplais saderinātais tā ari nav atgriezies? Visticamāk, viņa bija aizmirsusi Jārvi tāpat kā viņa brāli.
Iespējams, māte vienīgā skumst pēc dēla. Un varbūt arī tāpēc, ka, par spīti alkatībai un tieksmei pēc varas, viņai noteikti pietrūkst dēla marionetes, kam būtu jāsēž rotaļu krēslā.
>
Vai viņi sadedzināja kuģi un uzcēla tukšu piemiņas kapliču, lai godinātu Jārvi tāpat kā viņa noslīkušo tēvoci Ūtilu? Nez kāpēc viņš nebija par to pārliecināts.
Jārvi pamanīja, ka sakaltusī delna pārvērtusies trīsošā, bet mezglā sasietā dūrē.
- Kas tevi nomāc? - vaicāja Džods.
- Te bija manas mājas.
Ralfs nopūtās. - Mācies no gudrajiem, pavāra zelli. Pagātni vislabāk aizmirst.
- Es devu zvērestu, - Jārvi skaidroja. - Zvērestu, ko nevar aizmirst.
Ralfs vēlreiz nopūtās. - Mācies no gudrajiem, pavāra zelli. Nekādā gadījumā nezvēri.
- Bet, ja reiz esi zvērējis, ko tad? - Džods neatstājās.
Jārvi drūmi pavērās uz citadeli kalna galā, un žokļi
saspringa sāpīgi cieši. Bet ja nu dievi viņam bija sūtījuši šo smago pārbaudījumu kā sodu? Par to, ka tas bijis pārlieku paļāvīgs, pārlieku iedomīgs un vājš? Toties dievi bija saglabājuši viņa dzīvību. Dievi bija devuši iespēju īstenot zvērestu, iespēju liet nodevīgā tēvoča asinis. Iespēju atgūt Melno troni.
Bet dievi nebūs ar mieru gaidīt mūžīgi. Līdz ar katru jauno rītausmu bālēs atmiņas par tēvu, ar katru pēcpusdienu panīks viņa mātes spēki, ar katru nokrēslu stiprāka taps viņa tēvoča vara pār Getlandi. Līdz ar katru jaunu saulrietu Jārvi iespējas gaisis nebūtībā.
Piesiets pie aira un piekalts pie sola, viņš nevarēs atriebties un atgūt savu karalisti, tas nu bija skaidrs.
Jārvi jākļūst brīvam.
MAĢISTRA INSTRUMENTI
>
Vēzienu pēc vēziena Torlbija, mājas un Jārvi vecā dzīve ieslīdēja pagātnē. Dienvidu vējš pūta
Turpinājās arī Jārvi nežēlīgā, spēkus deldējošā cīņa
ar airi, cīna sakostiem zobiem. Nevarētu teikt, ka viņš
to uzvarēja. Uzvarētāju nebija. Tomēr Jārvi zaudējumi nemaz nebija tik viennozīmīgi.
Ejot garām Helmas upes ietekai, Sūmaela virzīja kuģi pavisam tuvu krastam, un uz klāja sāka zumēt pieklusinātas lūgšanas. Airētāji meta bažīgus skatienus uz jūru, kur vērpās un debesis pušu plēsa melna mākoņu spirāle. Aiz tās nebija saskatāmi smailie elfu torņi uz atšķeltajām saliņām, bet visi zināja, ka tie slejas virs apvāršņa.
- Strokoma, - Jārvi nočukstēja, sasprindzinot skatienu un vienlaikus baidoties to acumirklī ieraudzīt. Ilgus gadsimtus ļaudis bija veduši svētlietas no šīm nolādētajām elfu laiku drupām, bet to panākumi drīz vien pārvērtās slimībā un nāvē, līdz beidzot Maģistrāts aizliedza tur spert kāju.
- Lai Miera tēvs mūs pasargā! - Ralfs noburkšķēja zem deguna, ar pirkstiem zīmēdams pie sirds maģisku simbolu virtenes; nebija vajadzīga pat pātaga, lai vergi airētu ar divkāršu spēku un šī ēna ātrāk paliktu aiz muguras.
“Tā bija likteņa ironija,” Jārvi nodomāja. Viņš pa šo maršrutu būtu devies, lai nokārtotu maģistra pārbaudījumu. Tajā ceļā princis Jārvi ar grezni rotātu segu pār pleciem un grāmatām klēpī pat neiedomātos par vergu ciešanām. Tagad, piekalts pie sola, viņš izmantoja
Ebdela Ārika Sadikširama, pašpasludinātā tirgotāja, mīlniece un jūras kapteine, laiku vadīja lielākoties dzērumā un atpūtās, izguļot dzērumu. Dažbrīd viņas krākšana bija dzirdama aiz pūpē izbūvētās kajītes durvīm, tā netieši mērot laiku, kas aizritēja airējot. Reizēm viņa nostājās uz pakaļgala virsbūves jumta un melanholiskā noskaņā, vienu roku iestutējusi sānā un otrā turot pustukšu pudeli, drūmi vērās vējā, it kā mudinot to pūst stiprāk.
Nereti Šadikširama klīda starp airētāju rindām un sita ar pletni, plēsdama jokus, it kā viņa un tās vergi būtu seni draugi. Ejot garām vārdu zaudējušajam klāja berzējam, viņa ne reizi neizlaida iespēju tam iespert, nabagu pažņaugt vai izliet pār viņu naktspodu. Pēc tam kapteine iemalkoja vīnu un ierēcās: - Uz jaunām uzvarām! — Un airētāji tai atsaucās īpaši atzinīgi, it kā paši piedalītos vīna baudīšanā. Ja kāds klusēja, tas riskēja nobaudīt Triga pātagu.
Trigs bija uzraugs, ķēžu meistars, vagars, kapteines vietnieks un pilntiesīgs kuģa akciju turētājs. Viņš komandēja sargus - to bija aptuveni ducis - un pieskatīja vergus, kā arī gādāja, lai tie uzturētu tādu kuģa ātrumu, kāds bija pa prātam kapteinei. Tas bija nežēlīgs cilvēks, tomēr viņam piemita arī tāds kā baiss taisnīgums. Trigam nebija favorītu, viņš necieta izņēmumus. Visi saņēma ar pātagu vienlīdz bieži.
Ankrans bija noliktavas pārzinis, kurš savukārt nemaz nepazina taisnīgumu. Viņš gulēja zem klāja blakus krājumiem un bija vienīgais vergs, kuram regulāri tika ļauts nokāpt no kuģa uz sauszemes. Viņa pienākums bija iegādāties pārtiku un drēbes un pēc tam tās izdalīt. Katru dienu Ankrans veica tūkstošiem sīku krāpniecisku darījumu: pirka iesmakušu gaļu, samazināja porcijas un lika vergiem lāpīt drēbes, kas jau sen bija pārvērtušās skrandās, bet ietaupīto naudu sadalīja uz pusēm ar Trigu.
Ikreiz, kad Ankrans pagāja garām, Ralfs nospļāvās īpašā riebumā. - Priekš kam tam netīrajam nelietim nauda?
- Dažiem vienkārši patīk nauda, - Džods mierīgi atbildēja.
- Pat vergiem?
- Vergiem piemīt tāda pati apetīte kā citiem cilvēkiem. Tikai tiem nav dota iespēja to likt lietā.
- Tas gan tiesa, - Ralfs atzina un domīgi pavērās uz Sūmaelu.
Stūrmanes diena lielākoties aizritēja uz kādas virsbūves jumta, ieskatoties kartēs un instrumentu skalās vai veroties saulē un zvaigznēs, uz pirkstiem veikli kaut ko rēķinot, kā arī norādot uz kādu klinti vai viļņa galotni, mākoni vai straumi un izkliedzot brīdinājumus. Kamēr
Reizēm Sūmaela klīda starp airētājiem un nevērīgi kāpa pāri vīriem, airiem un soliem, lai pārbaudītu kādu savienojumu vai ko citu vai arī pārliektos pār kuģa sānu un ar mezglainu loti mērītu dziļumu. Vienīgo reizi Jārvi bija manījis šo meiteni smaidām, kad tā bija uzrāpusies masta galā, vējš pluinīja īsos matus un viņa, spožā misiņa tālskatī pētot krastu, šķita tik laimīga gluži kā Jārvi savulaik pie Mātes Gundringas kamīna.
Toreiz tas bija Trovenlandes krasts ar pelēkām, alkatīgu viļņu ielenktām klintīm, pelēkām pludmalēm, kur jūras viļņi laizīja oļus: pelēkām pilsētām, kur šķēpneši pelēkās bruņās no piestātnēm lūrēja uz garām slīdošajiem kuģiem.
- Te netālu bija manas mājas, - Ralfs ierunājās, kad kādā pelēkā rītā vergi ievilka airus un smalks lietus visu noklāja sīkām lāsēm. - Divu dienu cītīgā braucienā zirga mugurā. Man piederēja laba lauku sēta ar labu akmens dūmeni un labu sievu, kura man dzemdēja divus labus dēlus.
- Kā tu nonāci te? - Jārvi vaicāja, bezmērķīgi pluinot ap kreiso delnu apsieto saiti.
- Es biju karotājs. Vasaras mēnešos - loka šāvējs, jūrnieks, zobenvīrs un sirotājs. - Ralfs pakasīja smago žokli, ko klāja sirmi rugāji, jo šķita, ka bārda tam izdīgst jau stundu pēc skūšanās. - Kādu duci sezonu es kalpoju kap-tenim Halstamam, ar to puisi varēja labi saprasties. Es kļuvu par viņa stūrmani, un kopā ar Hopki Līkpirksd, Zilo Jenneru un vēl dažiem noderīgiem vīriem mums lieliski veicās sirojumos, tik labi, ka visu ziemu varēju sēdēt pie plīts, sildīt pēdas un dzert alu.
- Alus man nekad nav garšojis, bet izklausās pēc laimīgas dzīves, - Džods novilka, veroties tālē un, iespējams, atceroties pats savus laimīgos gadus.
- Dieviem patīk pasmieties par laimīgiem cilvēkiem. - Ralfs skaļi nokraukājās un nospļāvās pār kuģa bortu. - Kādu ziemu Halstams nokrita no zirga un nositās, laikam bija par daudz iedzēris, un kuģi mantoja viņa vecākais dēls, jaunais Halstams, kas bija pavisam cits cilvēks - viena vienīga lepnība, tukši vārdi un pavisam maz prāta.
- Reizēm dēli nemaz tik loti nelīdzinās saviem tē-
>
viem, - Jārvi nomurmināja.
- Lai gan nojauta jau brīdināja, es piekritu būt par viņa stūrmani, un nebijām pat nedēļu prom no ostas, kad tas neņēma vērā manu ieteikumu un mēģināja iekarot labi apsargātu tirdzniecības kuģi. Todien aiz Hopkes, Jennera un citu mugurām aizvērās Beidzamās durvis. Es biju viens no dzīvi palikušās saujiņas, kas krita gūstā un tika pārdoti. Tas notika pirms divām vasarām, un kopš tā laika es airēju Triga kuģi.
- Skumjas beigas, - Jārvi piebilda.
- Kā daudziem jaukiem stāstiem, - sacīja Džods.
Ralfs paraustīja plecus. - Nedrīkstu sūdzēties. Sirojot
esmu nolaupījis un pārdevis verdzībā desmit ingliešus, lai pēc tam laimīgi notriektu sapelnīto. - Vecais sirotājs paberzēja raupjo plaukstu pret airi. - Ko sēsi - to pļausi, kā mēdz teikt, un tā tik tiešām ir patiesība.
- Vai tu bēgtu prom, ja varētu? - Jārvi čukstus vaicāja un palūrēja uz Trigu, lai pārliecinātos, ka tas nedzird.
Džods nosprauslājās. — Tai ciemā, kur es agrāk dzīvoju, bija aka ar gardāko ūdeni pasaulē. - Viņš pievēra acis un nolaizīja lūpas, it kā sagaršotu. - Es atdotu visu, lai tikai atkal varētu padzerties no tās akas. — Vecais vīrs iepleta rokas. - Bet man nav nekā, ko dot. Un paskatieties, kas notika ar pēdējo, kurš mēģināja aizbēgt. — Viņš norādīja uz grīdas berzēju, kurš nepārstāja ar akmeni skrubināt klāja dēļus, grabināt smago ķēdi pret grīdu, stīvi rāpojot uz noberztajiem ceļiem nekurienes virzienā.
- Kas viņš īsti ir? - Jārvi painteresējās.
- Vārdu es nezinu, mēs viņu saucam par Neko. Kad es nokļuvu uz
Jārvi blenza uz šļūcošo klāja berzēju. - Un to visu viņš paveica ar vienu dunci?
- Un nebūt ne lielu. Trigs gribēja šo pakārt pie masta, bet Sadikširama nolēma atstāt dzīvu - par biedēkli mums pārējiem.
- Žēlsirdība vienmēr bijusi viņas vājība, - Ralfs noteica un iesmējās pavisam skumji.
- Viņa sašuva to brūci, - Džods turpināja, - piekabināja nabagam milzu ķēdi, nolīga vēl vairāk sargu un piekodināja nekādā gadījumā neļaut tam tuvoties nekam asam. Un kopš tā laika šis arī berž grīdu, es neesmu dzirdējis, ka viņš bilstu pat vārdu.
- Un kā tu pats? — Jārvi neatstājās.
Džods pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu. - Es runāju tad, kad man ir kas vērtīgs, ko teikt.
- Nē, es domāju, kāds ir tavs stāsts.
- Agrāk es biju beķeris. - Virves nošņāca, enkuram ceļoties, Džods nopūtās un pieķērās pie aira roktura, ko pats savām plaukstām bija nopulējis spožu. - Tagad mans stāsts vēsta par aira cilāšanu.
MULK1S UZBRŪK
>
Džods ķērās pie aira tāpat kā Jārvi, un tulznas biezēja pat uz kroplās rokas. Viņa sejas āda, vēja appūsta, sacietēja, un augums kļuva slaids un tvirts kā Triga pātaga.
Līdz Beilzpointai viņus aiznesa vēja brāzma, kas iekodās miesā līdz kaulam, un lietus dēļ drūmais cietoksnis bija tik tikko redzams. Pēc tam kuģis pagriezās austrumu virzienā un nonāca mierīgākos ūdeņos, kur šaudījās visdažādāko izmēru un valstu kuģi. Jārvi grozījās un raustīja airi, cenšoties saskatīt Skekenpili.
Vispirms viņš, protams, ieraudzīja elfu drupas. Augstie mūri pie pamata slējās neskarti un Jūras mātes nesabojāti, bet augstāk - jau sadrupināti, tie spraugās atsedza savītas metāla troses gluži kā sašķeltus kaulus atvērtā brūcē, bet pašā augšgalā vīdēja nesen būvēti mūra izro-bojumi un lepni plīvoja Augstā karaļa karogi.
Pāri visam slējās Maģistrāta tornis. Tas pārraudzīja katru ēku Sašķeltās jūras krastos, izņemot Strokomas vai Lanangādas drupas, kur neviens neuzdrošinājās bāzt degunu. Lielākā daļa šī diženā troņa bija vēl elfu būvētas - precīzi akmens kubu krāvuma pīlāri, ideāli stabili ar milzīgiem melna elfu stikla ielaidumiem, kas joprojām mirguļoja dažās plašo logu ailās.
Aptuveni piecu Torlbijas citadeles torņu augstumā elfu krautie akmeni izbeidzās, sašķaidīti un sairuši kā
> 7 > milzīgas asaras, kas lija pēc Dieva sašķelšanas. Virs drupām daudzas maģistru paaudzes bija uzsēdinājušas no koka un akmens plāksnēm darinātu neregulāru kroni -tornīšus, platformas, nolaidenus jumtus un balkonus, virs kuriem slējās aktīvi dūmeņi. Turklāt tas viss bija izrotāts nokarenām virvēm un ķēdēm, ko bija skārušas laika pēdas un klāja putnu izkārnījumi, - šis neglītais cilvēka roku darbs šķita nožēlojams salīdzinājumā ar absolūto pilnību, kas bija vērojama zemāk.
Augstākos kupolus izraibināja pelēki traipi. Iespējams, pie vainas bija tādi paši baloži kā tie, par kuriem savulaik rūpējās Jārvi. Gluži kā tā dūja, kas ievilināja viņa tēvu nāvē. Putni sludināja pasaulei daudzo Sašķeltās jūras krastos mītošo maģistru vēstis. Vai turpat nesēdēja savādais bronzas krāsas spalvām rotātais ērglis, kas nogādāja atpakaļ Augstā karaļa vēlmes?
Šajā senajā tornī Jārvi būtu izturējis pārbaudījumu. Tur viņš pēc eksāmena būtu skūpstījis veckundzes Vek-senas vaigu. Tur beigtos viņa prinča dzīve un sāktos maģistra mūžs, un nožēlojamais verga liktenis nebūtu pat iespējams.
- Airus ūdenī! — iesaucās Sūmaela.
- Airus ūdenī! - auroja Trigs, lai pārliecinātos, ka visi redz, kurš te dod pavēles.
- Airus ūdenī, airus ūdenī, - Ralfs burkšķēja. - Varētu domāt, ka airi varētu tos neliešus vest pie prāta.
- Skekenpils. - Jārvi saberzēja sārtos, jēlos plankumus uz delnas, kad
- Pasaules centrs.
Džods nosprauslājās. - Salīdzinājumā ar dižajām Katālijas pilsētām šī ir stallis.
- Mēs neesam Katālijā.
- Neesam gan, - varenais vīrs izdvesa smagu nopūtu. - Diemžēl.
Dokos smirdēja pēc seniem puvekļiem un sāļiem atkritumiem tik stipri, ka nomāca pat Jārvi un viņa bēdubrāļu smirdoņu. Daudzas enkurvietas bija brīvas. Grūstošo ēku logu ailas blenza tukšas un tumšas. Blakus dokiem gulēja milzīga uzzēlusi un uzdīgusi sabojātu graudu kaudze. Augstā karaļa polsterētajās livrejās tērpušies sargi dīki sēdēja un mētāja kauliņus. Paēnā dirnēja sakumpuši ubagi. Šī, iespējams, bija lielāka pilsēta, bet tai nepiemita nekā no Torlbijai raksturīgā spara un vitalitātes, nedz arī jaunbūves kņadas.
Elfu atstātās drupas varētu dēvēt par pārsteidzošām, savukārt cilvēka roku radītā Skekenpils izraisīja diezgan stipru vilšanos. Jārvi savilka mēli tūtiņā un kārtīgi nospļāvās pār kuģa bortu.
- Malacis. - Ralfs atzinīgi pamāja. — Ar airēšanu tev vēl iet, kā iet, bet svarīgās lietās tu esi krietni audzis.
- Pūlieties līdz ar mani, maziņie! - Šadikširama cienīgi izsoļoja no savas kajītes, ģērbusies uzkrītošākajā no tērpiem un uzmaukusi vienā vai divos pirkstos vēl pa gredzenam. - Mani gaida Maģistrāta tornī!
- Tur gaida mūsu naudu, - norūca Trigs. — Cik šogad jāatdod par tiesībām?
- Domāju, ka mazliet vairāk nekā pagājušogad. - Šadikširama nolaizīja pirksta kauliņu, lai dabūtu tam pāri kādu īpaši spilgtu gredzenu. - Vispārējā tendence liecina par Augstā karaļa takses palielināšanos.
- Labāk izmest naudu Jūras mātes klēpī nekā Maģistrāta šakāļiem.
»
- Es tevi iemestu jūrā, ja nebūtu pārliecināta, ka tā uzreiz atmetīs tevi atpakaļ. — Šadikširama izstiepa dārgakmeņiem klāto roku, lai patīksminātos. - Ar tiesībām mēs varam tirgoties viscaur Sašķeltās jūras krastos. Bez tām - tukšpadsmit. - Un viņa it kā aizpūta visu nopelnīto caur pirkstiem.
- Augstais karalis negrib zaudēt ienākumus, - Džods nomurmināja.
- Protams, negrib, - Ralfs piebalsoja, kamēr visi vēroja, kā kapteine laiski atzvēzējas spērienam pa Nekā sēžamvietu un pēc tam aiziet pa līgano trapa dēli. Ankrans tipināja viņai pakaļ, piesiets īsā ķēdē. - Tieši ienākumi dara viņu Augstu. Bez tiem viņš atsistos pret zemi tāpat kā mēs visi.
- Lieliem vīriem arī vajag lielus ienaidniekus, -Džods piebilda, - un karš ir sasodīti dārga izklaide.
- Gandrīz tikpat dārga kā tempļu būvniecība. - Ralfs pamāja uz milzīgas ēkas karkasu, kas slējās virs tuvākajiem jumtiem un bija tik blīvi noklāts ar visdažādāko sastatņu, celtņu un platformu mudžekli, ka Jārvi tik tikko izdevās nojaust tās veidolu.
- Vai tas ir Augstā karaļa templis?
- Veltīts viņa jaunajam dievam. - Ralfs nospļāvās caur dulliem, bet netrāpījis noķēzīja kuģa sānus. - Piemineklis paša uzpūtībai. Jau četrus gadus būvē un vēl nav tikuši pat līdz pusei.
- Dažbrīd man šķiet, ka tādu dievu varbūt nemaz nav, — sprieda Džods, domīgi berzēdams sakniebtās lūpas. - Es arī nevaru saprast, kas padarījis manu dzīvi par tādu elli.
- Kāds vecais dievs, — Jārvi bilda. - Ne jau jaunais.
- Kā tu to domā? - painteresējās Ralfs.
- Iekams elfi uzsāka karu pret Dievieti, viņa bija viena vienīgā. Bet savā muļķībā viņi lika lietā tik stipras burvestības, kas parāva vaļā Beidzamās durvis, visus nogalināja un sašķaidīja Vienīgo dievieti daudzos mazos dievos. - Jārvi pamāja uz milzu būvlaukuma pusi. - Daži dienvidnieki domā, ka Vienīgā dieviete nemaz nav dalāma. Ka daudzie dievi patiesībā ir dažādi Vienīgās aspekti. Šķiet, ka Augstais karalis ir saskatījis šajā teoloģijā vērtību vai vismaz to novērtē veckundze Veksena. - Puisis apdomājās. - Vai arī Veksena saskata priekšrocības iespējā saņemt kādu Dienvidu imperatores labvēlību, ja lūgsies tāpat kā viņa. - Jārvi atsauca atmiņā alkatīgo spīdumu vecās sievietes acīs, kad bija nometies ceļos tās priekšā.
- Vai arī viņa uzskata, ka ļaudis, kas pielūdz vienu dievu, vieglāk lieks ceļus arī viena Augstā karaļa priekšā.
Ralfs atkal nospļāvās. - Pēdējais Augstais karalis bija gana ļauns, bet viņš sevi uzskatīja par pirmo starp līdzīgajiem. Tagadējais - jo vecāks kļūst, jo vairāk tīksminās ar savu varu. Viņš un tā nolāpītais maģistrs nemaz nepriecāsies, kamēr vien nenostādīs savu Vienīgo dievieti augstāk par citiem tā, lai visa pasaule mestos ceļos viņu sašļukušo pakaļu priekšā.
- Tas, kurš pielūdz Vienīgo dievieti, nemaz nevar izvēlēties savu ceļu, viņš to saņem no augšas, - Jārvi apcerēja. - Viņš nevar atteikt lūgumiem, bet ir spiests liekties pavēļu priekšā. - Puisis pavilka labu gabalu savas ķēdes un to drūmi nopētīja. - Vienīgā dieviete savij vienā ķēdē mūs visus šajā pasaulē — no Augstā karaļa līdz mazajiem karaļiem un mums pārējiem, un katrs posms ir īstajā vietā. Visi tiekam padarīti par vergiem.
Džods šķībi pasmaidīja. — Tu gan esi liels domātājs, Jorv.
Jārvi paraustīja plecus un ļāva ķēdei nokrist zemē.
- No tā mazāk jēgas nekā no veselas rokas, ja jāairē.
- Starp citu, kā gan viens dievs var pārvaldīt visu pasaules kārtību? - Ralfs pastiepa rokas uz priekšu, kā apskaudams visu trūdošo pilsētu un tās iemītniekus.
- Kā gan viens dievs var gādāt par lopiem un zivīm, jūru un debesim, par karu un par mieru ar’? Pagalam lielas
muļķības.
) >
- Varbūt tā Vienīgā dieviete ir tāda kā es. - Sūma-ela atlaidās guļus uz pūpes un, atbalstījusies uz elkoņa, atslēja galvu un pašūpoja kāju.
- Tu domā - slinka? — Džods izmeta.
Meitene pasmaidīja. - Viņa izvēlas ceļu, bet airēšanai pieķēdējusi daudz mazo dievību.
- Es ļoti atvainojos, Visvarenā, - sacīja Jārvi, - bet no turienes, kur es sēžu, redzams, ka tev pašai ir sava ķēde ap kaklu.
- Pagaidām, - meitene attrauca un pārmeta ķēdes cilpu pār plecu kā šalli.
- Viena dieviete, - Ralfs kārtējo reizi nošņācās un, nepārstājis grozīt galvu, vērās uz daļēji uzcelto templi.
- Labāk viena nekā neviena, — Trigs, ejot garām, norūca.
To dzirdot, airu vergi apklusa, jo visi zināja, ka turpmāk maršruts tos vedīs garām Šendu zemei, kas pret svešiniekiem nepazīst žēlastības, nepielūdz nevienu dievu un nemetas ceļos nekāda karaļa priekšā, lai cik augstu tas pats sevi celtu.
Liela bīstamība savukārt nozīmē lielu peļņu - tā Šadikširama paziņoja apkalpei, nolēkusi atpakaļ uz klāja, augstu paceltajā rokā turot rūnām izrakstītās tiesības. Viņas acis tik spoži mirdzēja uzvaras priekā, ka varētu domāt - viņa licenci saņēmusi no paša Augstā karaļa rokām.
- Tas papīrs mūs nepasargās no šendiem, — kāds norūca no tālākā sola. - Tie nomauc gūstekņiem ādu un ēd paši savus nelaiķus.
Jārvi nosprauslojās. Viņš bija apguvis gandrīz visu tautu valodas un ieražas Sašķeltās jūras krastos.
- Šendi necieš svešiniekus tāpēc, ka mes vienmēr tos nolaupām un pārdodam verdzībā. Viņi nav lielāki mežoņi kā jebkura cita cilts.
- Vai tad tik traki? - nomurmināja Džods, vērojot Trigu, kurš jau vilka laukā pātagu.
Todien viņi īrās uz austrumiem ar jaunu licenci un jaunu kravu, bet ar tām pašām vecajām važām, atstājot aiz muguras dūmakā grimstošo Maģistrāta torni. Līdz ar saulrietu kuģis kāda līča aizvējā izmeta enkuru, Saules māte tobrīd bēra pār ūdeņiem zeltu, grimdama aiz pasaules malas un ietonēdama mākoņus savādās nokrāsās.
- Man tās debesis nepatīk! — Sūmaela bija uzrāpusies kādā no mastiem un pētīja apvārsni, pārkarinājusi kājas pār rāju. — Rīt būs jāpaliek tepat!
Šadikširama atgaiņājās no stūrmanes aizdomām kā no mušām. - Šajā dīķī nemēdz būt nopietnu vētru, un man vienmēr izcili veicies ar laiku. Mēs iesim tālāk. - Un viņa, ielidinājusi tukšo pudeli jūrā, uzsauca, lai Ankrans atnes jaunu, vairs nepievēršot uzmanību Sūmaelas bažām un draudīgajām debesīm.
Kamēr
Pievienojās vēl kāds vīrs ar sulīgu basu, un atskanēja dziesma par celtnieku Beilu, kurš patiesībā nebija uzcēlis neko vairāk par līķu kaudzi un ar uguni, zobenu un ikvienam veltītu skarbu vārdu pats sevi iecēlis pirmā Augstā karaļa kārtā. Senāko laiku tirāni tomēr izskatās krietni labāk, kad uz tiem atskatās ar laika distanci, un pavisam drīz dziedātājam pievienojās citas balsis. Pēc kāda brīža Beils jau krita kādā kaujā, kā jau varoņiem pienākas, un arī dziesma bija galā, kā dziesmām piedien, un tās izpildītājs tika atalgots ar kārtējo dūru sišanu pa kuģa sānu.
- Kuram vēl kāds meldiņš prātā?
Visiem un pašam sev par pārsteigumu, tas izrādījās Jārvi. Šo dziesmu māte savulaik viņam vēl mazam dziedāja vakarā pirms aizmigšanas, lai puika pārstātu baidīties no tumsas. Jārvi nezināja, kāpēc tā ienākusi prātā tieši tagad, bet balss plūda augsta un brīva tālu prom no smirdīgā kuģa turp, kur valdīja lietas, par kurām šie vīri jau sen bija aizmirsuši. Džods pārsteigts paskatījās uz Jārvi, arī Ralfs dziļdomīgi vērās, un puisim šķita: par spīti tam, ka bija pieķēdēts un bezspēcīgs šajā trūdošajā toverī, vēl nekad viņš nebija dziedājis tik labi.
Kad Jārvi dziesma beidzās, iestājās klusums, vien kuģis klusītēm krakšķēja nemierīgajos ūdeņos, vējš šņāca takelāžā un augstu debesīs klaigāja kaijas.
- Uzdziedi vēl vienu, - kāds aicināja.
Un Jārvi dziedāja vēl un vēl, pēc tam vēl pāris dziesmu. Viņš dziedāja par atrastu un zaudētu mīlestību, par cēliem darbiem un zemiskiem nedarbiem. Balādi par Froki, kurš bijis tik aukstasinīgs, ka nogulējis visu kaujas laiku, dziesmu par Ešenlīru, kurai bija tik laba redze, ka tā varēja saskaitīt visus smilšu graudus pludmalē. Jārvi dziedāja par lielo ceļotāju Horaldu, kurš sacīkstēs pieveica melnādaino Daibas ķēniņu un beigu beigās aizburāja tik tālu, ka nokrita no pasaules malas. Viņš apdziedāja Engalfu Šķeltkāji, vensteriešu Veseri, pat nepieminējis, ka šis vīrs bija viņa vecvectēvs.
Ik reizi, kad dziesma bija galā, vīri uzreiz pieprasīja nākamo, līdz Mēness tēva sirpis iznira virs pakalniem un zvaigznes sāka lūkoties caur debesu šķidrautu. Tad arī izkūpēja dūmakainajā gaisā beidzamā nots, kas vēstīja par Beregu, kurš gājis bojā, dibinot Maģistrātu un sargājot pasauli no burvju varas.
- Kā tāds putniņš ar vienu spārnu, - Šadikširama noteica un, piekārtojot matu ērkulī saspraustās sprādzes, vērās uz dziedošo puisi, kad tas palūkojās uz kapteini.
- Smuki dziedāja, vai ne, Trig?
Uzraugs nošņaukājās, ar delnas virspusi noslaucīja acis un emociju aizžņaugtā balsī sacīja: - Nekad neko līdzīgu nebiju dzirdējis.
un uzrunāja Šadikširamu viņas dzimtajā valodā. Viņš to neprata labi, bet labs maģistrs jebkuram spēs veltīt jauku sveicienu.
- Man ir tas gods, - viņš saldi sacīja, vienlaikus apdomājot, kā pievienos kapteines vīnam melnmēles sakni,
- dziedāt tik slavenai personai.
Šadikširama piemiedza acis. - Tu gan proti pārsteigt, - aizmeta puisim gandrīz tukšo pudeli un aizgāja, dungojot tik šķībi, ka viņš spēja vien minēt, vai tā ir tā pati balāde par Froki.
Būtu šis vīns pasniegts pie tēva galda, Jārvi to iespļautu vergam sejā, bet tagad tas šķita garšīgākais, kāds jebkad malkots, kā saules pielieta un augļiem bagāta brīvība. Bija sāpīgi ar kādu dalīties nožēlojamajā šļūkā, kas viņam tikusi, bet, ieraudzījis Ralfa plato smaidu pēc malka norīšanas, Jārvi saprata, ka devība bijusi tā vērta.
Kad visi gatavojās naktsmieram, Jārvi pamanīja, ka pārējie vergi viņu uzlūko citādi. Vai, precīzāk sakot, viņi beidzot puisi pamanīja. Pat Sūmaela viņu domīgi pētīja, apsēdusies savā vietā blakus kapteines kajītei, it kā viņš būtu neizprotama mīkla.
- Kāpēc viņi uz mani tā skatās? - Jārvi čukstus vaicāja Džodam.
- Viņiem reti atlec kas vērtīgs, un tu viņiem to devi.
Jārvi smaidīja, vilkdams smirdīgo apsegu līdz zodam.
Viņš negrasījās uzbrukt sargiem ar galda nazi; dievi, visticamāk, bija dāvājuši tam labākus ieročus. Laiks draudīgi steidzās, tomēr Jārvi pietrūka dažu lietu pilnam komplektam. Viņš nedrīkstēja zaudēt pacietību. Tai jābūt nesatricināmai kā ziemai.
Reiz, kad tēvs bija niknumā viņam iesitis, Jārvi māte atrada dēlu raudam.
MEŽONI
>
Jārvi bija vēl mazs zēns, kad tam uzdāvināja no korķa darinātu kuģīti. Brālis to puikam atņēma un iemeta jūrā, tad Jārvi nogūlās uz asās klints dzegas un no augšas vēroja, kā viļņi mētā, groza un spēlējas ar kuģīti, līdz tas pazuda pavisam.
Tagad Jūras māte bija padarījusi
Kuņģa saturs saskrēja Jārvi mutē, kad liellaiva pacēlās milzīga viļņa galotnē, un atgriezās atpakaļ pēcpusē, kad kuģis ievēlās dziļajā, putojošajā ieplakā un grima aizvien dziļāk un dziļāk, līdz to no visām pusēm ieskāva augsti jūras vaļņi, lai saķertu un ievilktu nezināmajā dzīlē jau kā slīkoni, ne cilvēku.
Ralfs vairs neteica, ka redzējis kaut ko vēl trakāku. Bet Jārvi tik un tā nespētu saklausīt viņa sakāmo. Būtu grūti aprakstīt vārdiem viļņu rēkoņu, nospriegtās takelāžas elsas un pārpūlēto tauvu un cilvēku vaidus.
Džods vairs neatkārtoja, ka, viņaprāt, debesis sāk noskaidroties. Vairs nemaz nebija iespējams noteikt, kur beidzas jūras pātagas un sākas lietus pletnes, - visa pasaule bija pārvērtusies stindzinošā fūrijā, kur Jārvi tik tikko varēja saskatīt tuvāko mastu. Un tad vētru izgaismoja uzliesmojums, kas uz mirkli iemūžināja kuģi un tā sarāvušos komandu kontrastainā, melnbaltā uzņēmumā.
Džoda seju klāja stinga un drūma izteiksme - viens vienīgs rievotu muskuļu līdzenums, kas cīnās ar airi. Ralfa acis no cīņai veltītās pārpūles bija gandrīz izlīdušas no orbītām. Sūmaela, pieplakusi kaklariņķim, kam tika piekalta, kad kuģis atradās ostā, kaut ko kliedza, bet apdullinošajā vējā neviens to nesadzirdēja.
Sadikširama bija gatava kaut ko saklausīt vēl mazāk nekā jebkad. Ar vienu roku apķērusies mastam tā, it kā tas būtu iedzēris
Tobrīd pavēlēm tik un tā nebūtu nekādas nozīmes. Airi uzvedās kā satrakoti dzīvnieki un raustīja Jārvi aiz siksnām, līdzīgi kā māte to bērnībā vilka aiz rokas. Mute bija sāļa no jūras un paša asiņu sāls no aira pārsistās lūpas.
Nekad agrāk Jārvi nebija tik ārkārtīgi pārbijies un piedzīvojis tādu bezspēcību. Pat ne tad, kad no tēva slēpās citadeles slepenajos nostūros. Nedz tad, kad vērās Hūrika asinīm pierietējušajās acīs, vai mirklī, kad Odems bija sacījis:
Nākamais uzplaiksnījums izgaismoja krasta līniju, negantos viļņus, kas šaustīja liedagu, tumšos kokus un melnās klintis, kas izgaroja baltu dvašu.
- Lai dievi mums palīdz! — Jārvi nočukstēja un aiz-žmiedza acis. Kuģis noraustījās un trieca puisi ar muguru pret airi, pārsitot viņam galvu. Vīri slīdēja pa klāju un saķērās ķekaros, karājās ķēdēs tālu no saviem soliem un ķērās pie visa, kas tos pasargātu no uzkāršanās kaklariņ-ķos. Jārvi sajuta spēcīgo Ralfa roku sev uz pleca, draugs viņu cieši piespieda pie sola, un zēnu pārņēma dīvains mierinājums, ka, aizejot no šīs pasaules, viņam pieskaras dzīvs cilvēks.
Jārvi lūdzās tā kā nekad līdz šim, viņš vērsās pie visiem dieviem, kādus vien varēja iedomāties: vai tas būtu augsts vai sīks. Jārvi nelūdzās vis Melno troni vai atriebību nodevīgajam tēvocim, ne veiksmīgāku skūpstu sev apsolītajai Isriunai, pat ne atbrīvošanu no kaklariņķa.
Viņš lūdzās vien dzīvību.
Apdullinošs dārds lika baļķiem nodrebēt, un kuģis nosliecās sānis. Airi lūza kā koka zari. Milzu vilnis noskaloja klāju un vilka Jārvi aiz drēbēm. Viņš saprata, ka ies bojā nežēlīgās jūras dzelmē tāpat kā tēvocis Ūtils...
Ausma pienāca netīra un vienaldzīga.
Vētra tumsā bija aiztraukusies tālāk uz austrumiem, bāli zilajā rīta gaismā joprojām pūta salts vējš, un lietus aizvien vēl nežēlīgi plīkšķēja pār nabaga airu vergu mugurām. Vairums kunkstēja par nobrāzumiem, citi vaidēja par daudz ļaunākiem savainojumiem. Kāds sols bija pilnībā norauts no skrūvēm un pazudis dzelmē, nešaubīgi paķerot līdzi trīs neveiksminiekus, kuri tonakt izgāja pa Beidzamajām durvīm.
- Mums paveicās, - ierunājās Sūmaela.
Šadikširama uzsita stūrmanei pa muguru, gandrīz
nogāžot no kājām. - Es taču teicu, ka man vienmēr izcili veicas ar laikapstākļiem! - Šķita, ka pēc vienpusējā čīkstina ar jūru kapteinei ir lielisks garastāvoklis.
Jārvi vēroja, kā abas nopēta kuģi. Apskatot un droši aptaustot postījumus, iesprāgušos vai skaidās sašķēpelē-tos baļķus, Sūmaela bija izbāzusi mēles galiņu pa pāršķeltās lūpas spraugu. - Vismaz ķīlis un masti ir veseli. Esam zaudējuši divpadsmit salauztus airus un trīs sašķaidītus solus.
- Nemaz nerunājot par trim vergiem, - norūca Trigs, kurš ļoti pārdzīvoja zaudējumus. - Vēl divi nožņaugušies savās ķēdēs, bet seši vairs nav spējīgi airēt, varbūt nespēs vairs nekad.
- Visvairāk jāuztraucas par korpusā izsisto caurumu, - piebilda Ankrans. - Kravas telpās ieplūst gaisma. Tas caurums jāaizlāpa un jānodarvo, iekams sākam domāt par iešanu jūrā.
- Kur gan mēs dabūsim kokmateriālus? - Šadikširama pamāja uz aizvēsturiskā meža pusi, kas no visām pusēm ieskāva liedagu.
- Tas mežs pieder šendiem. — Trigs pavērās uz ēnaino mežu ar krietni mazāku aizrautību. - Ja viņi mūs te atradīs, pārvilks visiem ādu pār acīm.
- Tad labāk ķeries pie darba, Trig! Tu jau ar nenovilktu ādu neesi nekāds skaistulis. Ja veiksme mani nepametīs, salabosim kuģi un prom būsim, iekams šendi paspēs uzasināt savus nažus. Aiziet! - Šadikširama piegāja pie Nekā, kurš uz ceļiem tupēja oļiem klātajās smiltīs, un ar spērienu pa ribām nogāza nelaimīgo uz muguras.
- Nelieti, kāpēc tu neberz klāju?
Nekas līda uz priekšu, velkot pa sašķiebto klāju smago ķēdi, gluži kā slaucīdams nodegušas mājas pavardu, un, pārvarot sāpes, ķērās pie parastās nodarbes.
Ankrans un Sūmaela apmainījās ar bažīgiem skatieniem un tad paši sāka strādāt, kamēr Šadikširama aizgāja pēc darbarīkiem. Pareizāk sakot, pēc pudeles vīna, ko tā sāka lakt tik steidzīgi, ka aizlēja aiz apkakles, atzvēlusies uz netālu guloša akmens.
Trigs atslēdza dažas ķēdes - nudien rets gadījums -, un airētāji, kas nedēļām ilgi nebija pametuši savus solus, tika pieķēdēti garākās važās un saņēma no Ankrana darbarīkus. Džodam un Ralfam uzticēja kastu sadalīšanu dēļos ar ķīļa un koka āmura palīdzību. Līdzko dēļi bija brīvi, Jārvi pa vienam tos vilka uz cauro kuģa sānu, kur stāvēja Sūmaela un saspringtu seju glīti pielīdzināja dēļus ar cirvīti.
- Par ko tu smaidi? — stūrmane vaicāja Jārvi.
Puiša plaukstas bija vienās vātīs no airēšanas, galva sāpēja pēc trieciena pret airi, un skabargas klāja visu ķermeni. Tomēr smaids pletās aizvien platāks. Piekaltam garākā ķēdē viss izskatījās daudz cerīgāk, un Sūmaela nekādā gadījumā nebija izņēmums.
- Es esmu ticis prom no beņķa, - viņš atbildēja.
- Ak tā. - Meitene sarauca pieri. - Tikai nesāc pierast.
- Skatieties! - Spalgs kliedziens ietriecās ausīs kā duncis gaļas dēlī. Viens no sargiem pavisam bāls norādīja uz salas vidieni.
Meža ielokā tur stāvēja kāds cilvēks. Par spīti vēsajam laikam, tas bija līdz viduklim kails, nomālējies viscaur balts, izņemot melno matu ērkuli. Plecā vīrietim karā-jās loks, bet pie sāna - īss cirvis. Tas nemaz nekustējās, draudīgi nekliedza, tikai mierīgi vērās uz kuģi un tā labošanā iesaistītajiem vergiem, tad nesteidzīgi pagriezās un nozuda paēnā. Tomēr viņam bija izdevies radīt paniku, kas diez vai būtu lielāka, ja blakus atrastos apbruņots karaspēks.
- Lai dievi mums palīdz, - Ankrans nočukstēja un saraustīja kaklariņķi, it kā tas būtu tik ciešs, ka traucētu elpot.
- Pasteidzieties! - nošnāca Sadikširama, kas aiz sa-
>
Viņi metās darbā ar divkāršu jaudu, nemitīgi atskatoties uz kokiem, vai neredzēs vēl kādu nelūgtu viesi. Tad jūrā parādījās kuģis, un divi matroži metās viļņos, vicināja rokas un sauca pēc palīdzības. Sīka figūriņa pamāja pretī, bet kuģis pat nedomāja apstāties.
Ralfs noslaucīja sviedrus no pieres. - Es ar’ nebūtu apstājies.
- Arī es ne, — Džods bija vienisprātis. — Būs vien pašiem sevi jāglābj.
Jārvi atlika tikai piekrītoši pamāt. - Es pat nebūtu mājis pretī.
Un tieši tobrīd no koku paēnas izlīda vēl daži šendi. Vispirms trīs, tad seši un vēl divpadsmit - visi bruņoti līdz. zobiem. Tāpat kā visiem pārējiem, katra jauna vīra parādīšanās vairoja Jārvi bailes. Pat ja grāmatās viņš bija lasījis, ka šendi ir gana miermīlīgi, šie nebūt neradīja iespaidu, ka būtu lasījuši tās pašas grāmatas.
- Turpiniet strādāt! - Trigs ieaurojās, sagrāba kādu vergu aiz apkakles un grūda atpakaļ pie nogāztā koka, ko tas bija mizojis. - Mums tie jāaizdzen prom. Pa īstam jānobiedē.
Šadikširama pret oļiem sašķaidīja pēdējo pudeli.
- Uz katru redzamo kāds desmits noteikti vēl ir noslēpies. Man tādas aizdomas, ka nobiedēti tiksiet jūs. Tomēr pacentieties gan, cik varat. Es paskatīšos.
- Ko mēs galu galā īsti iesāksim? - Ankrans pie sevis nomurmināja.
- Es darīšu visu, lai neatstātu tiem ne piles vīna. -Kapteine izvilka korķi no nākamās pudeles. — Ja vēlies tiem kaut kā palīdzēt, tu varētu sākt vilkt ādu pār acīm pats sev. - Un vīns noklunkšķēja Sadikširamas rīklē.
Trigs pamāja uz Neko, kurš joprojām tupēja zemē un berza grīdu. - Vai arī iedosim kādu asmeni tam tur.
Sadikširamas smiekli acumirklī pieklusa. — Neparko.
- Kapteine, — ierunājās Jārvi, nolika dēli zemē un pazemīgi tuvojās Sadikširamai. - Man ir priekšlikums.
- Vai tu taisies viņiem uzdziedāt, kropli? - Trigs ieņirdzās.
- Parunāt ar viņiem.
>
Šadikširama piemiegtām acīm apātiski nopētīja Jārvi.
- Vai tu proti viņu mēli?
- Ar to pietiks, lai glābtu mums dzīvību. Varbūt pat izdosies patirgoties ar viņiem.
Uzraugs pabakstīja ar resno rādītājpirkstu uz krāšļoto kaujinieku pūli, kas aizvien pieauga. - Vai tu domā, ka tie mežoņi ieklausīsies veselajā saprātā?
- Es zinu, ka tā notiks. - Jārvi vēlējās, kaut pats būtu tik pārliecināts, kāds gribēja izklausīties.
- Neprāts! - pavīpsnāja Ankrans.
Šadikširamas skatiens apstājās pie noliktavas pārziņa. - Es labprāt dzirdētu tavu priekšlikumu. - Ankrans pārsteigts aizmirsa aizvērt muti un nervozi žņaudzīja rokas. Bet kapteine izbolīja acis. — Mūsdienās atlicis tik maz varoņu. Trig, nogādā mūsu vienroci sūtni līdz
sarunu vietai. Ankran, tu velcies viņiem līdzi.
- Vai es?
- Nez cik daudz gļēvuļu, vārdā Ankrans, man pieder? Tu taču iepērcies un piepildi noliktavas, vai ne? Tad ej un tirgojies!
- Bet ar šendiem neviens netirgojas!
- Tādā gadījumā vienošanās, ko panāksi, ieies vēsturē. — Šadikš irama pieslējās kājās. — Visiem kaut ko vajag. Tas arī padara tirgotāju nodarbi tik jauku. Sūma-ela tev pateiks, kas mums vajadzīgs. - Kapteine pieliecās tuvāk Jārvi, uzpūta smagu dvingu un papliķēja pa vaigu. - Uzdziedi viņiem, puis! Tikpat jauki kā pagāju-šonakt. Izdziedi sev dzīvību.
Vienā brīdī Jārvi apjauta, ka nesteidzīgi dodas uz koku pusi, augstu pacēlis tukšās rokas, kamēr Trigs stingri tur īso ķēdi gaļīgajās rokās un izmisīgi cenšas sevi pārliecināt, ka liela bīstamība nozīmē lielu peļņu.
Nostāk sapulcējušies šendi klusēdami vēroja notiekošo. Aiz muguras Ankrans hāliešu valodā murmināja: — Ja nu tam kroplim izdosies panākt vienošanos, prasīsim parasto cenu?
- Par ko ne? - Trigs atbildēja un parāva Jārvi ķēdi. Puisis nespēja noticēt, ka pat šādā brīdī tie abi domā par naudu, bet, iespējams, visi atklāj savu patieso vaigu, kad nostājušies Beidzamo durvju priekšā. Galu galā viņš pats grasījās rādīt savu maģistra gudrību. Tas gan bija apšaubāms vairogs, jo izkrāsotie šendu mežoņi ar katru soli atradās aizvien tuvāk.
Tie neklaigāja un nevicināja ieročus. Jau tāpat viņi šķita gana draudīgi. Šendi vienkārši atkāpās, lai atbrīvotu Jārvi vietu, jo viņš Triga pavadībā jau tuvojās caur koku audzi. Ieraudzīja ap ugunskuru sapulcējušos mežoņus, Jārvi norija smagu kamolu, aptvēris, cik negaidīti daudz to bija. Visticamāk, trīsreiz vairāk nekā visa
Starp šendiem sēdēja arī kāda sieviete, kas ar spožu nazi drāza stibu. Kaklā tai bija pakārts ādas auklā iesiets elfu amulets - melniem dārgakmeņiem rotāta zaļa plāksnīte, izrakstīta nesaprotamām zīmēm un smalkām, zeltītām līnijām.
Vispirms maģistrs iemācās atzīt varu: izprast skatienus, stāju un kustību valodu, kā arī balss nianses, kas atšķir sekotājus no vadoņa. Galu galā - kāpēc lai tērētu laiku padotajiem? Tāpēc Jārvi virzījās uz priekšu starp vīriešiem tā, it kā tie būtu neredzami, un lūkojās tikai sievietes vērīgajās acīs. Kareivji sakustējās un ieskāva viņu, Trigu un Ankranu biezā kailas dzelzs ielenkumā.
īsu bridi Jārvi vilcinājās. Viņš drīzāk izbaudīja Triga un Ankrana šausmas nekā pārdzīvoja pats. Šajā mirklī viņa rokās bija vara pār tiem, un izrādījās, ka šī sajūta ir jauka.
- Runā! - nošņāca Trigs.
Jārvi pārlika, vai pastāv kāda iespēja uzraugu nogalināt. Izmantot šendus, lai atgūtu brīvību sev un varbūt arī Ralfam un Džodam... Bet likmes bija pārlieku augstas un izredzes - smieklīgi niecīgas. Gudrs maģistrs izvēlas augstāko labumu un mazāko ļaunumu, tas visiem līdzekļiem nogludina ceļu Miera tēvam. Tāpēc Jārvi metās zemē un gluži vai iedūra vienu celi dūksnājā. Sažuvušo roku viņš lika pie krūts un veselo - pie pieres tā, kā Māte Gund-ringa bija mācījusi, lai rādītu, ka runās patiesību.
Pat ja pār lūpām nāktos laist melus.
- Mani sauc Jorvs, - viņš iesāka šendu valodā, - un esmu padevīgi nācis un meties uz ceļa ne kā svešinieks, bet lai izlūgtos ciemiņa tiesības sev un saviem pavadoņiem.
j
Sieviete turpināja raudzīties Jārvi, vēl ciešāk piemiegusi acis. Tad viņa uzmeta skatienu saviem vīriem, uzmanīgi ielika nazi makstī un iemeta stibu ugunī. — Nolādēts!
- Ciemiņa tiesības? - nomurmināja kāds kareivis, šaubīgi norādīdams uz krastā izmesto kuģi. - Šiem mežoņiem?
>
- Tev ir nevainojama izruna. - Sieviete pacēla delnas pret debesim. - Es esmu Švidura, no šendiem. Piecelies kājās, Jorv, un esi sveicināts pie mūsu uguns - nekas tev nedraud.
Kāds cits kareivis dusmīgi nometa cirvi zemē un ielā-čoja mežā.
Svidura noskatījās tam pakaļ. - Mēs ļoti gribējām jūs nogalēt un sagrābt jūsu kravu. Mums jāņem viss, ko varam dabūt, jo, tiklīdz iestāsies pavasaris, Augstais karalis atkal nāks pret mums ar karu. Tas cilvēks ir taisīts no alkatības. Zvēru, man nav ne jausmas, kas mums piederētu tāds, ko viņš gribētu iegūt.
Jārvi atskatījās uz Ankranu, kurš vēroja sarunu ar vislielākajām aizdomām. - Mani novērojumi diemžēl rāda, ka dažiem vienmēr vajag vairāk.
- Tā viņš ir. - Sieviete atslēja elkoni pret celi un vēroja, kā viņas nomāktie kareivji cits pēc cita sašutuši apsēžas zemē, un viens jau plēsa sūnas, lai noslaucītu kara krāsas. - Šī varēja būt ienesīga diena.
- Un joprojām var tāda būt. — Jārvi pieslējās kājās un salika plaukstas tā, kā darīja māte, pirms sāka kaulēties.
- Mana kapteine par šo to gribētu patirgoties...
SĪKIE NEGLĪTIE NOSLĒPUMI
Šadikširamas kajīte bija šaura un spilgti krāsota, pa trim logu šķirbām tajā ieplūda maz gaismas, un ēnas krita no maisiem un somām, kas karājās pie zemajām griestu sijām. Ar palagiem, kažokādām un netīriem spilveniem piekrautā gulta aizņēma gandrīz visu telpu. Gandrīz visu pārējo grīdu nosedza milzīga dzelzī apkalta lāde. Visos kaktos mētājās tukšas pudeles. Tur dvakoja pēc piķa, sāls un smaržvielām, sastāvējušiem sviedriem un novadējuša vīna. Un tomēr salīdzinājumā ar apstākļiem, kādos dzīvoja Jārvi - ja to vispār varēja nosaukt par dzīvi -, puisim šī telpa šķita kā nesasniedzami greznības augstumi.
- Remonts drīz būs galā, - Sūmaela ierunājās. - Mums jāatgriežas Skekenmuižā.
- Brīnišķīgākā Sašķeltās jūras iezīme ir tāda, ka tā ir apaļa. — Šadikširama apvilka gaisā apli ar pudeles dibenu. - Mēs nonāksim Skekenmuižā, lai kurā virzienā ietu.
Sūmaela nesaprata. - Bet vienā virzienā - pēc dažām dienām, pretējā - pēc vairākiem mēnešiem!
- Tu tikai rādi ceļu kā parasti. Jūra ir jūrnieka lielākais ienaidnieks, bet koks taču peld pa virsu, vai ne? Kas gan tur varētu būt tik grūts? Dosimies tikai uz priekšu. -Šadikširamas skatiens pievērsās Jārvi, kurš bija pieliecis galvu zem zemās pārkares. — Ak, mans sūtni! Ja reiz mums neviens vēl nav nomaucis ādu, tā rādās, ka viss beigsies labi, ko?
- Man ar jums jārunā, kapteinī - Jārvi iesāka, nodūris skatienu tieši tā, kā maģistri runā ar savu valdnieku.
- Divatā.
- Hm. - Viņa atšāva apakšlūpu un sāka to plucināt, kā muzikants rausta stīgu. - Mani vienmēr intriģējuši vīrieši, kas vēlas tikties zem četrām acīm, pat ja tie ir tik jauni, kropli un visādi citādi nepievilcīgi kā tu. Ej pie savas ķites un dēļiem, Sūmaela, es gribu, lai mēs jau no rīta atkal atrastos jūrā.
Muskuļi izvijās meitenes vaigā - tik cieši tā sakoda zobus. - Uz vairoga vai zem tā. - Viņa aizsteidzās garām Jārvi un ārā no kajītes.
- Nu? - Šadikširama nesteidzīgi iemalkoja vīnu un aizripināja pudeli pa grīdu.
- Es izlūdzos šendiem ciemiņa tiesības, mana kapteine. Viņiem ir svēta tradīcija neliegt to svešiniekam, kurš prot palūgt, kā nākas.
- Apķērīgi, — atzina Šadikširama un abām rokām saņēma sirmot sākušos melnos matus.
j
- Un es panācu vienošanos par lietām, kas mums vajadzīgas, un, kā šķiet, arī sarunāju mums izdevīgas cenas.
- Ļoti apķērīgi, - kapteine sacīja, savijusi matus ierastajā mezglā.
Bija pienācis brīdis, kad apķērība būtu patiesi vajadzīga Jārvi. - Jums gan šis darījums varētu nešķist tik izdevīgs kā man, kaptein.
Viņa piemiedza acis. - Par ko tā?
- Jūsu noliktavas pārzinis un uzraugs paņēma daļu peļņas sev.
Sekoja ilga pauze; Šadikširama klusēdama rūpīgi sastiprināja matus ar matadatām. Viņas sejā nemainījās ne sīkākais vaibsts, un tomēr Jārvi piepeši sajuta, ka atrodas bezdibeņa malā.
j
- Vai tiešām? - kapteine vaicāja.
Jārvi bija gaidījis jebkādu reakciju, tikai ne tik nevērīgu vēsumu. Vai kapteine to bija jau zinājusi un tai bija vienalga? Vai viņa to tagad sūtīs atpakaļ pie airiem, lai kas būtu noticis? Vai Trigs un Ankrans uzzinās, ka viņš tos nodevis? Jārvi nolaizīja lūpas, apzinoties, ka atrodas uz izmisīgi plāna ledus. Tomēr viņam nebija citas izvēles kā virzīties tālāk un cerēt brīnumainā kārtā nonākt līdz drošam pamatam zem kājām.
- Un ne pirmo reizi, - viņš nočukstēja.
- Ak tā?
- Vulsgārdā jūs iedevāt naudu veselīgiem airu vergiem, bet viņi nopirka lētākās pabiras, kādas izdevās atrast, tostarp ari mani. Es minēšu, ka jūs dabūjāt atpakaļ niecīgu sīknaudu.
- Nožēlojami niecīgu. - Šadikširama pacēla pudeli divos pirkstos un iedzēra lielu malku. - Tikai es sāku domāt, vai man nāksies tirgoties arī ar tevi.
Jārvi pārņēma savāda vēlme visu ātri nobērt, bet viņš saņēmās un runāja mierīgi un atklāti - tieši tā, kā maģistram pienākas. - Viņi to visu sarunāja hāliešu valodā, domājot, ka neviens nesaprot. Bet es runāju arī tajā mēlē.
- Un noteikti arī dziedi. Tu pārlieku daudz ko proti, lai būtu airu vergs.
Maģistram jāprot izvairīties no jautājumiem, uz kuriem tie nezina atbildi, un Jārvi šim gadījumam bija sagatavota mānīšanās. - Mana māte bija maģistre.
- Maģistra jostai vienmēr jābūt aizsprādzētai. - Šadikširama ievilka plaušās gaisu caur tūtiņā sakļautajām lūpām. - Cik sīks, neglīts noslēpums.
- Dzīvē tādu netrūkst.
- Tā gan, manu zēn, tā gan.
- Māte man iemācīja valodas un skaitļu zinības, augu īpašības un daudz ko citu. Un tas varētu noderēt jums, kaptein.
- Nudien noderīgs puisis. Jā, lai cīnītos ar kādu, ir vajadzīgas abas rokas, bet pietiek ar vienu, lai ietriektu dunci tam mugurā, vai ne? Ankran! - Šadikširama iedziedājās pa atvērto durvju spraugu. - Ankran, kapteine grib ar tevi runāt!
Noliktavas pārziņa soļi nozibēja ātri, bet Jārvi sirds pukstēja vēl straujāk. - Es pārbaudīju krājumus, kaptein, un tur trūkst viena cirvja... - Ankrans iebrāzās kajītē un ieraudzīja Jārvi. Viņa seja noraustījās vispirms šokā, tad aizdomās, līdz beigu beigās tas izspieda smaidu.
- Vai atnest jums vēl vīnu?
- Nekad vairs. - Iestājās neveikla pauze. Kapteine smaidīja un raudzījās spožām acīm, krāsa strauji pameta Ankrana seju, bet asinis Jārvi deniņos klaudzināja aizvien skaļāk. - Es jau gaidīju, ka Trigs mani apzags, viņš ir brīvs cilvēks, kam jāaizstāv pašam savas intereses. Bet tu? Lai mani aplaupītu manis pašas īpašums? - Šadikširama izdzēra pudeli sausu, nolaizīja beidzamās lāses no kakliņa un dīki pasvārstīja to plaukstā. - Piekritīsi - tas taču ir mulsinoši.
Noliktavas pārziņa plānās lūpas nodrebēja. - Kaptein, viņš melo!
- Tikai viņa meli tik precīzi saskan ar manām aizdomām.
- To visu...
Jārvi tik tikko pamanīja, drīzāk tikai dzirdēja dobju būkšķi, kā Šadikširama iebelž Ankranam ar pudeles dibenu. Ar vaidu tas novēlās uz grīdas un palika guļam, blisinot acis, kamēr asinis plūda pār seju. Kapteine spēra soli uz priekšu, pacēla zābaku virs gulošā galvas un mierīgi, bet neatlaidīgi sāka ar to spārdīt, vērīgi lūkojoties Ankrana sejā.
- Mani piekrāpt? — viņa šņāca caur sakostajiem zobiem, kamēr zābaks iešķēla Ankrana vaigā platu vāti.
- Mani apzagt? - Zābaks pieplacināja noliktavas pārziņa degunu uz sāniem. - Uzskatīt mani par muļķi?
Jārvi aizgriezās un vērās kajītes stūrī, līdz ar elpu kaklā sakāpa nelabums.
- Pēc visa... ko es... esmu
Sadikširama nometās tupus, ar apakšdelmiem atspiedās pret ceļiem un sāka vicināt rokas. Kapteines zods izslējās uz priekšu, un viņa aizpūta matu šķipsnu, kas bija pārkritusi pār seju. - Kārtējo reizi nākas vilties cilvēku nožēlojamajā dabā.
- Mana sieva, - Ankrans nočukstēja, tā pievēršot Jārvi skatienu savai sasistajai sejai. Uz lūpām izveidojās asiņains burbulis, tad pārsprāga. - Mana sieva... un mans dēls.
- Kas ir ar viņiem? - Sadikširama atcirta, tad pamanīja sarkanu traipu uz savas delnas un noslaucīja to Ankrana drānās.
- Tas vergu tirgotājs... no kura jūs mani nopirkāt... Torlbijā, - Ankrans šņukstēja. - Joverfels. Viņš tos paturēja. - Noliktavas pārzinis sāka klepot un ar mēli izbīdīja no mutes izsistu zobu. - Viņš solījās tiem neko nenodarīt... kamēr es viņam maksāšu... ik reizi, kad iegriezīsimies šajā pilsētā. Ja es nemaksāšu...
Jārvi ceļi saļodzījās. Viņš sajutās tik vārgs, ka gandrīz pakrita. Tobrīd puisis saprata, kādiem mērķiem Ankra-nam bija vajadzīgs tik daudz naudas.
Bet Sadikširama tikai paraustīja plecus. - Kāds tam sakars ar mani? - Viņa saņēma Ankrana matu cirtu starp pirkstiem un izvilka aiz jostas aizbāzto nazi.
- Pagaidiet! - Jārvi iesaucās.
Kapteine neiecietīgi pavērās uz viņu. - Tiešām? Tu esi pārliecināts?
Jārvi saņēma pēdējos atlikušos spēkus, lai piespiestu sevi lišķīgi pasmaidīt. - Kāpēc nogalināt to, ko var pārdot?
Šadikširama mirkli palika tupus un vērās uz Jārvi, kurš centās saprast, vai kapteine nogalinās viņus abus. Tad viņa izgrūda nicīgus smieklus un nolaida nazi. - Paziņoju oficiāli: reiz man nāksies ciest par savu labo sirdi. Trig!
Uzraugs mirkli nogaidīja, ienācis kajītē un ieraudzījis Ankranu guļam zemē ar lupatās sasistu seju.
- Izrādās, mans noliktavas pārzinis mani apzog, -kapteine sacīja.
Trigs drūmi pavērās uz Ankranu, tad uz Šadikširamu un visbeidzot jau pēc ilgāka brīža uz Jārvi. - Tā šķiet, ka daži cilvēki domā tikai par sevi.
- Un es domāju, ka esam viena ģimene. - Kapteine piecēlās kājās un notrausa putekļus no ceļiem. - Mums ir jauns noliktavas pārzinis. Sagādā viņam labāku kakla-riņķi. - Viņa aizritināja Ankranu līdz durvīm, pasperot ar kāju. - Un šo te liec brīvajā vietā pie Džoda aira.
- Klausos, kapteinī - Trigs izvilka Ankranu no kajītes aiz rokas un ar kāju aizspēra durvis.
- Redzi, cik es esmu žēlsirdīga. — Šadikširama saulaini pasmaidīja un ar žestiem izrādīja žēlastību, lai gan nazis joprojām atradās asiņainajās rokās. - Žēlsirdība ir mana vājība.
- Žēlsirdība ir diženuma pazīme, - Jārvi pamanījās nočiepstēt.
Šadikširama piekrītoši pamāja, to dzirdot. - Vai ne? Bet, lai cik dižena es būtu... tomēr teikšu, ka Ankrans ir pārtērējis visu manu šim gadam atvēlēto žēlsirdību. -Kapteine aplika garo roku ap Jārvi pleciem, aizāķēja īkšķi aiz tā kaklariņķa un pievilka sev klāt. Tik tuvu, ka viņš sasmaržoja vīna elpu. — Ja vēl kāds noliktavas pārzinis nodos manu uzticību... - Viņa noslēpās klusumā, kas izrādījās daiļrunīgāks par vārdiem.
- Jums ne par ko nav jāuztraucas, manu kaptein. -Jārvi ieskatījās viņas sejā tik tuvu, ka šķita: melnās acis saplūst vienā. - Man nav sievas vai bērnu, kas novērstu uzmanību. - Tikai tēvocis, kas jānogalina, un viņa meita, kas jāapprec, kā arī Getlandes Melnais tronis, kas jāatgūst. - Esmu jūsu rīcībā.
- Tu vēl īsti neesi vīrietis, bet citādi - lieliski! -Sadikširama noslaucīja nazi Jārvi kreklā no vienas, tad otras puses. - Taisies, ka tiec, uz savu noliktavu, mans mazais vienroci maģistr, izošņā, kur Ankrans slēpa manu naudu, pēc tam atnes man vēl vīnu! Un pasmaidi, manu zēn! - Šadikširama nonēma sev no kakla zeltītu ķēdi un
> > uzkāra uz gultas rāmja. Tajā karājās atslēga. Airu vergu slēdzeņu atslēga. - Man patīk, ja mani draugi smaida, bet ienaidnieki ir beigti! - Viņa plaši iepleta rokas, saberzēja pirkstus un atmuguriski atkrita uz gultas izklātajās kažokādās. - Šodien saule uzlēca ar tik niecīgām cerībām, - kapteine blenza griestos. - Bet beigu beigās katrs saņēma, ko gribēja.
Jārvi noprata, ka nebūtu prātīgi norādīt, ka Ankrans, visticamāk, nesaņems to, ko vēlējās, nemaz nerunājot par vina sievu un bērnu. Viņš aizsteidzās uz durvīm.
IENAIDNIEKI UN SABIEDROTIE
Nevienu nepārsteidza fakts, ka Jārvi izrādījās krietni piemērotāks noliktavai, nevis airiem.
Iesākumā viņš tik tikko spēja ielīst savā tumšajā, skaņu pilnajā jaunajā valstībā zem klāja, kur mucas un kastes, pārbāztas lādes un pie griestiem piekārtas tarbas veidoja neaptveramu jucekli. Bet jau pēc dienas divām viņš bija ieviesis tur tādu kārtību, kāda valdīja Mātes Gundringas pasaulē, par spīti tam, ka jaunie, baltie dēji joprojām piesūcās ar jūras ūdeni. Nebija patīkams darbs ik rītu izsmelt tur sakrājušos sāļo peļķi.
Tomēr tas bija daudz labāk nekā atgriezties uz soliem.
Jārvi sameklēja garu, ieliektu dzelzs stieni, ar ko iesita atpakaļ katru naglu, kas draudēja līst laukā, un centās nedomāt par to, ka uzreiz aiz nospriegtā, raupji zāģētā atskabargainā koka Jūras māte ar iznīcinošu spēku atgādina par sevi.
saulē apsvilušās apkalpes. Viri, kas nedēļām ilgi bija airējuši liellaivas pret straumi un virzījuši uz priekšu pat vēl smagākus traļus, uz vienu divām naktīm bija atkabināti no savādajām kravām, lai ļautos vienkāršām baudām. Kamēr Sūmaela lādējās un mēģināja aizlāpīt steigā liktos ielāpus, kur veidojās sūce, Trigs aizveda pieķēdēto Jārvi uz sauszemi, lai sameklētu bodītes un airu vergus, ar ko aizstāt vētras radītos zaudējumus.
Šaurās ieliņās, kur ņudzēja visu formu un krāsu ļautiņi, Jārvi kaulējās par cenu. Viņš bija vērojis, kā to dara viņa māte Leitlina, Zelta ķēniņiene, par kuru nebija vērīgākas acs un veiklākas mēles visos Sašķeltās jūras krastos, un atklāja, ka pašam pat bez piepūles padodas viņai raksturīgie triki. Jārvi brīvi runāja sešās valodās, un tirgotāji bija mēmi, izdzirdot savus slepenos ieročus pavērstus pret pašiem. Jaunais noliktavas pārzinis glaimoja un auroja, izsmieklā sprauslāja par nosaukto cenu un nicinoši izteicās par slikto kvalitāti, viņš piecirta kāju un aizgāja, bet tika uzstājīgi aicināts atgriezties. Iesākumā Jārvi bija pielaidīgs kā iesmērēts, pēc tam nepierunājams kā dzelzs, atstājot aiz sevis raudošu pārdevēju baru.
Trigs turēja ķēdi tik brīvi, ka Jārvi gandrīz aizmirsa, ka ir piekalts, iekams kādu dienu, kad viņi bija beiguši darbus un ietaupītie sudraba stienīši iedžinkstēja atpakaļ kapteines zutenī, uzrauga čuksti pēkšņi kutināja puisim pie auss un lika sacelties gaisā visām spalvām.
- Tu gan esi viens mazs kropls plēsoņa, vai ne?
Jārvi mirkli neteica neko un meklēja pēc padoma, ko atbildēt. - Man ir... zināma izpratne.
- Skaidrs, ka ir. Ir skaidrs, ka tu saprati, ko mēs ar Ankranu runājām, un pastāstīji par to kapteinei. Viņa aizsvilās un atriebās, vai ne? Tās pasakas, ko viņa par sevi stāsta, iespējams, ir tīrie meli, bet es tev teikšu, ka arī patiesība izbrīnītu tevi ne mazāk. Reiz es redzēju, kā viņa nogalina kādu vīru par to, ka tas bija uzkāpis šai uz kājas. Un tas bija dikti milzīgs vīrs.
- Varbūt tieši lielā svara dēj viņai bija tik sāpīgi.
Trigs parāva ķēdi, un riņķis nežēlīgi iegrauzās Jārvi
kaklā, liekot puisim spalgi iebrēkties. - Pārlieku neizaicini manu labsirdību, puis.
Šķita, ka uzrauga labā sirds patiesi ir pārlieku vāja, lai daudz paciestu. - Es izmantoju iespēju, kas man tika dota, - Jārvi izdvesa.
- Tā mēs visi darām, - Trigs norūca. — Ankrans savējo švaki izmantoja un par to arī samaksāja. Es negrasos kļūdīties tāpat. Tāpēc piedāvāšu tev tādu pašu kārtību: tu man atdosi pusi no tā, ko saņemsi no Šadikširamas.
- Un ja nu man nekas neatlēks?
Trigs nošņācās. - Visiem kaut kas atlec, puis. Daļu no tā, ko iedosi man, es nodošu tālāk sargiem, un visi būs draudzīgi. Smaidi visapkārt. Ja neko man nedosi, iedzīvosies ienaidniekos, un tas ir bīstami. — Viņš aptina Jārvi ķēdi ap masīvo roku un pierāva vēl tuvāk. - Paturi prātā, ka alkatīgie un stulbie noslīkst līdzīgi.
Jārvi vēlreiz norija smagu kamolu. Māte Gundringa mēdza sacīt, ka
- Kapteine mani pieskata. Viņa man vēl neuzticas. Dod man mazliet laika.
Trigs pagrūda Jārvi uz
Ar to Jārvi bija diezgan. Vecie draugi Torlbijā negaidīs viņu mūžīgi, nemaz nerunājot par vecajiem naidniekiem. Lai cik labas attiecības būtu izveidojušās ar uzraugu, Jārvi tomēr ļoti cerēja drīzumā atbrīvoties no viņa kompānijas.
Pie Roistokas viņi nogriezās uz ziemeļiem.
Kuģis pagāja garām zemēm, kurām neviens nezināja nosaukumu, kur dumbrāji un peļķes, gludas kā spoguļi, pletās nezināmi tālu, kur tūkstošiem mākoņu lāšu šķīda pār visu aizmirstiem zemes un jūras plašumiem un vientuļi putni klaigāja virs kailajiem tīreļiem. Jārvi dziļi ievilka plaušās sāļo, auksto gaisu ilgās pēc mājām.
Viņš bieži domāja par Isriunu un centās atsaukt atmiņā meitenes smaržu, kad tā pieliecās tuvāk, viņas lūpu pieskārienu un smaidu. Viņš sapņoja par saules apspīdētajiem Isriunas matiem, kad tā stāvēja Dievzāles durvīs. Skopas atmiņas, kas, pārcilātas atkal un atkal, bija nodilušas plikas kā ubaga skrandas.
Vai viņa jau bija apsolīta kādam labākam vīram? Vai viņa uzsmaidīja kādam citam? Vai viņa skūpstījās ar citu mīļoto? Jārvi cieši sakoda zobus. Viņam jātiek atpakaļ mājās.
Ikvienu brīvu brīdi viņš veltīja bēgšanas plāniem.
Kādā tirgotavā, kur sienas bija tik neēvelētas, ka, paejot garām, varēja ieraut skabargu, Jārvi norādīja Trigam uz kādu kalpu meiču un pēc tam, kamēr bija novērsta uzrauga uzmanība, līdz ar sāli un garšvielām iegādājās ko vairāk. Viņam jau bija diezgan daudz viskija, lai padarītu visus kuģa apsargus lēnus un neveiklus un varbūt pat iemidzinātu, ja deva būtu pietiekama.
- Kā būs ar naudu, puis? — Trigs nošņāca atpakaļceļā uz
- Man ir savs plāniņš, - Jārvi bikli pasmaidīja, vienlaikus iztēlojoties, kā pa ceļam pārvelt Trigu pār kuģa sānu.
Kā noliktavas pārzini Jārvi novērtēja krietni augstāk un cienīja vairāk, nekā savulaik esot ķēniņa ādā, un, godīgi sakot, šajā amatā viņš arī bija krietni noderīgāks. Airu vergiem bija diezgan ēdamā un siltākas drēbes, tie arī neslēpa atzinību, kad Jārvi gāja garām. Patiesībā viņš vadīja kuģa gaitu, kad tas atradās jūrā, bet lielā brīvība gluži kā negausis mudināja puiša iekāri panākt vēl vairāk.
Kad Jārvi domāja, ka neviens neredz, viņš nometa garozas pie Nekā rokas un pagaidīja, līdz tas ātri paslēpj ēdamo savās skrandās. Kad vēlāk abu skatieni sastapās, Jārvi netika skaidrs, vai klāja berzējs vispār vairs spēj būt pateicīgs, jo šķita, ka aiz dīvainā, spožā iekritušo acu skatiena viņā saglabājies pavisam maz cilvēcības.
Māte Gundringa gan vienmēr atkārtoja, ka
Sadikširama priecājās par aizvien smagāku naudas maku un vēl krasāku vīna kvalitātes uzlabošanos, kas zināmā mērā tika panākta, pateicoties Jārvi spējai iegādāties vairumā.
- Šim ir labāka
Jārvi dziļi paklanījās. - Tas atbilst jūsu panākumu līmenim. - Bet aiz uzspēlētā smaida viņš iztēlojās, kā tad, kad būs atguvis vietu uz Melnā troņa, pār Vaidu vārtiem vēros viņas galvu un nolādēto kuģi pārvēršamies pīšļos.
Dažbrīd līdz ar tumsas iestāšanos Sadikširama pastiepa kāju, lai Jārvi novilktu viņai zābakus, kamēr pati gremdējās kārtējā stāstā par veco laiku slavu, kurā ar katru nākamo stāstīšanas reizi kā eļļas traips ūdenī mainījās gan vārdi, gan detaļas. Pēc tam kapteine nosauca Jārvi par labu un noderīgu puiku un piebilda: ja pa īstam paveiksies, viņam atlēks arī šis tas no viņas galda, neaizmirstot atgādināt, ka viņai, nabadzītei,
Kad bija iespējams, Jārvi aiznesa ēdienu Džodam, kurš tālāk nodeva to Ralfam, savukārt Ankrans starp abiem palika sēžam un blenžam vienā punktā ar skūšanā sagrieztu pakausi un sakropļotu seju, kas manāmi atšķīrās no šī vīra izskata, pirms viņš bija saskāries ar Sadik-širamas zābaku.
- Dievi, - Ralfs rūca, — aizvāciet šo stulbo divroci no mūsu aira un dodiet atpakaļ Jorvu!
Apkārtējie airu vergi par to smējās, bet Ankrans sēdēja stīvs kā koka dieviņš, un Jārvi prātoja: nez vai viņš nekaļ atriebes plānus? Puisis palūkojās augšup un ieraudzīja Sūmaelu domīgi veramies no sēdekļa uz pūpes. Viņa nemitīgi vēroja un vērtēja notiekošo tā, it kā kaut ko nespētu pieņemt. Lai gan naktī abi tika piekalti pie viena riņķa ārpus kapteines kajītes, viņa Jārvi neko neteica, tikai savādi nopūtās.
- Pie airiem! - spēji iebrēcās Trigs un padrāzās garām Jārvi, uzgrūzdams to airim, ko puisis agrāk cilāja.
Laikam taču viņš bija ieguvis ne tikai draugus, bet ari ienaidniekus.
Māte gan mēdza teikt, ka
Jārvi sarāvās kā saņēmis pliķi. Domas bija aizklīdušas pavisam tālu, un tā notika bieži. Tās klaiņoja pa uzkalnu, kura pakājē sadega tēva kuģis un kur viņš pats dievu priekšā zvērēja atriebties. Jārvi bija atgriezies uz Amven-das zemesraga, un deguma smaka koda nāsīs. Jau atkal acu priekšā vīdēja tēvoča mierīgi smaidīgā seja.
- Jorv!
Jārvi izrausās no segapakšas un, līdzi vilkdams ķēdi, pārkāpa pāri Sūmaelai, kura bija saritinājusies savā tīklā, tumšā seja miegā raustījās. Aukstums pieņēmās spēkā, jo viņi virzījās uz ziemeļiem, un spējš vējš atnesa naksnīgas sniegpārslas, kas baltas noklāja kažokādas, zem kurām gulēja airu vergi. Sargi bija pārstājuši patrulēt, un vienīgie divi, kas vēl bija nomodā, bija sakņupuši pār krāsniņu blakus kuģa priekšgala virsbūvei, to sakarsušās sejas liesmā krāsojās oranžas.
- Tie zābaki ir vairāk vērti nekā tu, nolādēts!
Sadikširama vīna pielietām acīm sēdēja uz gultas un
centās pieliekties, lai satvertu savu pēdu, bet reibums bija tik liels, ka nekas nesanāca. Ieraudzījusi Jārvi, viņa atkrita matracī.
- Padod man roku, ja?
- Ja vien tev nevajadzēs divas, - Jārvi atsmēja.
Noguldzēja kapteines smiekli. — Tu gan esi viens gudrs nelietis ar vienu roku, vai ne? Esmu gatava apzvērēt, ka dievi man tevi atsūtīja. Atsūtīja, lai... tu novilktu man zābakus. — Smiekli pārvērtās krākšanā, un mirkli, kad Jārvi novilka otru zābaku un iecēla kāju gultā, Sadik-širama jau bija cieši aizmigusi ar atpakaļ atgāztu galvu. Ar katru šņācošo elpu paplivinājās pār muti pārkritušie mati.
Jārvi sastinga kā akmens. Kapteines krekla apkakle bija atpogāta, 110 izgriezuma izslīdēja ķēde. Blakus guļošās galvai uz kažokādas mirdzēja atslēga, ar kuru varēja atslēgt visas slēdzenes uz kuģa.
Jārvi uzmeta acis durvīm, kas bija palikušas pusvirus, - aiz tām virpuļoja sniegpārslas. Viņš nocēla lampas kupolu un nopūta liesmu, kajīte iegrima tumsā. Risks bija briesmīgs, bet cilvēks, kuram laiks nav sabiedrotais, reizēm ir spiests izmest kauliņus.
Jārvi apmeta loku ap gultu un, zosādai ceļoties, pabāza kroplo delnu zem Šadikširamas galvas.
Pavisam maigi viņš to pacēla un bija šokēts par to, cik galva izrādījās smaga. Sakodis zobus, puisis centās kustēties pēc iespējas lēnāk. Jārvi saviebās, kad kapteine sagrozījās un iekrācās, būdams pārliecināts, ka viņa tūlīt atvērs acis, un iztēlojās, kā tās zābaka papēdis sašķaida viņa seju tāpat, kā tas bija noticis ar Ankranu.
Jārvi dziļi ievilka un aizturēja elpu, tad pasniedzās pēc atslēgas, kura iezibējās pēkšņa Mēness tēva raidīta stara gaismā, kas iespīdēja pa šaurajiem logiem. Viņš saspringa... bet tirpstošie pirkstu gali izrādījās par īsiem.
Kakls smacējoši sažņaudzās. Ķēde bija kaut kur aizķērusies. Viņš pagriezās, lai to parautu, kad durvīs ieraudzīja stāvam Sūmaelu, kas sakostiem zobiem bija sagrābusi viņa ķēdi un cieši turēja.
īsu mirkli viņi tā palika sastinguši. Un tad meitene sāka vilkt puisi sev klāt.
Viņš ļāva Šadikširamas galvai atkrist spilvenā, cik saudzīgi vien iespējams, tad satvēra ķēdi veselajā plaukstā un sēkdams rāva to uz savu pusi. Sūmaelas tvēriens kļuva stiprāks, un gredzens iegrauzās Jārvi kaklā, bet ķēdes posmi plēsa roku tā, ka viņam nācās iekosties lūpā, lai nekliegtu.
Tas atgādināja virves vilkšanas sacensības, ar kādām puikas aizrāvās Torlbijas pludmalē, bet šajā gadījumā tikai vienam vilcējam bija abas rokas un viens gals bija apvīts ap Jārvi kaklu.
Puisis grozījās un cīnījās, bet Sūmaela bija pārāk spēcīga un klusēdama to vilka sev aizvien tuvāk, Jārvi zolēm slīdot pa grīdu un aizķerot kādu pudeli, kas aizripoja tālāk, līdz beigu beigās meitene sagrāba viņu aiz riņķa un pievilka sev cieši klāt, bet pēc tam izstūma laukā nakts melnumā.
- Tu, nolādētais muļķi! - Sūmaela šņāca viņam sejā.
- Vai gribi sev padarīt galu?
- Kas tev par daļu? - Jārvi nošņāca pretī. Viņa bija iekrampējusies baltiem pirkstu kauliņiem puiša kak-
larinkī. Bet viņš - arī baltiem kauliņiem — meitenes
>
delnā.
- Man ir daļa, jo viņi nomainīs visas slēdzenes tāpēc, ka tu nozagi atslēgu, idiot!
Iestājās ilga pauze, kamēr abi tumsā vērās viens otrā, līdz viņš saprata, cik tuvu tie atradās. Sūmaela bija tik tuvu, ka viņš redzēja niknuma ievilktās rievas pie meitenes deguna un zobus mirdzam aiz pāršķeltās lūpas un sajuta viņas siltumu. Tik tuvu, ka Jārvi sasmaržoja meitenes ātro, mazliet skābeno elpu, kas nemaz nešķita nepatīkama. Sūmaela stāvēja tik tuvu, ka gandrīz varētu noskūpstīt. Šķiet, ka vienlaikus meitenei radās līdzīga doma, jo tā palaida vaļā Jārvi kaklarinķi, it kā tas būtu pārmēru sakarsis, atkāpās un atsvabināja savu delnu no viņa tvēriena.
Puisis vēl un vēlreiz pārlika viņas teikto, līdz beidzot pienāca atklāsme.
- Nomainītas slēdzenes sagādātu problēmas tikai tam, kam jau ir atslēga. Varbūt kādam, kuram izdevies uztaisīt kopiju... - Viņš apsēdās savā ierastajā vietā un sāka ar labo roku berzēt vecās rētas un iededzinātās zīmes uz kakla, bet kroplo noslēpa paduses siltumā. - Bet vergam atslēga ir vajadzīga tikai vienam mērķim - lai bēgtu.
- Aizver muti! - Sūmaela apsēdās viņam blakus, un jau atkal iestājās klusums. Sniegpārslas krita un nolaidās uz meitenes matiem un klēpī.
Viņa ierunājās tikai tad, kad Jārvi bija nolēmis, ka vairs nekad nedzirdēs tās balsi. Tā skanēja tik klusi, ka tik tikko varēja saklausīt vējā bilstos vārdus. - Vergs, kuram ir atslēga, varētu atbrīvot arī citus vergus, varbūt pat visus. Un apjukumā, kas zin, kādam izdotos arī aizbēgt...
- Izlītu daudz asiņu, - Jārvi čukstus atbildēja. - Un vēl apjukumā nevar zināt, kā asins tā būtu. Daudz drošāk iemidzināt sargus. - Sūmaela uzmeta Jārvi asu skatienu, viņš ieraudzīja, kā mirdz meitenes acis un dvaša ceļas pret debesim. - Vergs, kas pazīst zālītes, lējis sargiem alu un pircis kapteinei vīnu, iespējams, atrastu izeju. - Jārvi apzinājās risku, bet ar Sūmaelas palīdzību viss varētu izdoties daudz vieglāk, un cilvēkam, kuram laiks nav sabiedrotais, reizēm jāizmet kauliņi. - Varbūt divi vergi apvienojušies varētu panākt...
- To, kas vienam nav pa spēkam, - Sūmaela pabeidza teikumu viņa vietā. - Vislabāk būtu laisties no kuģa, kad tas stāv ostā.
Jārvi atzinīgi pamāja. - Es arī tā domāju. - Dienām ilgi viņš bija prātojis gandrīz tikai par to.
- Skekenmuižā varētu būt vislabākā izdevība. Pilsētā valda rosība, bet sargi būs slinki, jo kapteine ar Trigu daudz laika pavadīs ārpus kuģa...
- Ja vien kādam nav draugi kur citur Sašķeltās jūras krastos, - Jārvi izmeta ēsmu.
Sūmaela to norija veselu. - Draugi, kas varētu sniegt pajumti pārim izbēgušu vergu?
- Tieši tā. Teiksim... Torlbijā?
-
Arī savā balsi viņš nespēja to noslēpt. - Un jau tik drīz tas vergs ar atslēgu... un tas, kurš pazīst zālītes... varētu būt brīvi.
Tā viņi sēdēja aukstajā nakti kā daudzas naktis pirms tam. Taču šonakt, veroties Mēness tēva bālajā gaismā,
Jārvi pamanīja vārgu smaida atblāzmu Sūmaelas mutes kaktiņā.
j
Viņš nosprieda, ka meitenei tas piestāv.
VIENS DRAUGS
Vergu cilātie airi jau virzīja
- Es cenšos saglabāt sirdī mīlestību. - Džods ar abām plaukstām sagrāba Jārvi pasniegto zupu. - Bet - dievi mani liecinieki - es ienīstu ziemeļus.
>
- Tālāk uz ziemeļiem jau vairs nav, kurp iet, - Ralfs atsaucās un saberzēja ausis, veroties krasta baltajā segā.
Kā jau ierasts, Ankrans nepiebilda neko.
Jūra pletās kā ledū kalts tukšums, vien neveiklu roņu bariņi viņos skumji nolūkojās no klinšainās piekrastes. Tie sastapa arī citus kuģus, un šādos gadījumos Trigs nikni skatījās uz tiem, uzlicis plaukstu uz zobena spala, līdz kuģi kā sīki punktiņi nozuda tālē. Lai cik pārliecināts par savu varu bija Augstais karalis, te, jūrā, viņa piešķirtās tiesības nevienu nepasargātu.
- Vairumam tirgotāju pietrūkst drosmes kuģot šajos ūdeņos. - Šadikširama nevērīgi uzlika zābaku uz kāda airu vīra kājas. - Bet es neesmu kā vairums. - Jārvi klusībā pateicās, ka tā tiešām ir. - Banji, kas dzīvo šajā ledus ellē, mani pielūdz kā dievieti, jo manis atvestos katlus, nažus un dzelzs darbarīkus tie uzskata par elfu buramrī-kiem, turklāt pretī es prasu vien ādas un dzintaru, un tā šeit ir tik daudz, ka tiem gandrīz nav nekādas vērtības. Manis dēļ viņi darīs jebko, nabaga radījumi. - Kapteine saberzēja plaukstas un dedzīgi iešņācās. - Te arī rodas mana lielākā peļņa.
Banji patiesi jau gaidīja
- Četras dienas manis nebūs. - Šadikširama pārlēca pār kuģa sānu, sagāžot uz mola sakrautu šķību un līku baļķu kaudzi.
- Kuģis būs labākā stāvoklī, nekā tu to tagad atstāj, -uzraugs ar smaidu atsaucās.
- Četras bezdarbības pilnas dienas, - nošņāca Jārvi, raustot kaklariņķi, kad beidzamais gaismas stars iekrāsoja debesis sarkanas. Šķita, ka katra uz šīs trūdošās tupeles pavadītā diena kaitina puisi aizvien vairāk.
- Esi pacietīgs, - Sūmaela izgrūda caur zobiem, tik tikko kustinot sakropļotās lūpas un nenolaižot acis no sargiem, īpaši no Triga. - Paies dažas nedēļas, un, iespējams, mēs abi jau būsim pie taviem Torlbijas draugiem. -Viņa pagriezās un veltīja puisim ierasto smaidu. - Kaut nu tev Torlbijā būtu šādi draugi!
- Tu būsi pārsteigta par to, ko tik es pazīstu. - Jārvi ieritinājās ādās. - Uzticies man!
Sūmaela nosprauslojās. — Uzticēties?
Jārvi uzgrieza viņai muguru. Lai gan Sūmaela mēdza būt asa kā ezis, viņai tomēr piemita izturība un ass prāts, turklāt nevienu uz šī kuģa Jārvi nevēlētos sev blakus viņas vietā. Jārvi bija nepieciešams sabiedrotais, nevis draugs, un stūrmane zināja, kas un kad jādara.
Viņš uz to raudzījās kā uz jau padarītu darbu un katru vakaru ieaijāja sevi miegā, par to domājot. Jārvi iztēlojās, kā
Jārvi pasmaidīja, iztēlojoties mātes seju, kad tā ieraudzīs dēlu. Smaids pletās vēl platāks, iedomājoties Odemu mirklī, kad Jārvi ietrieks dunci tā iekšās...
Jārvi dūra un grieza, un atkal dūra, delnas bija karsti lipīgas no nodevēja asinīm, un tēvocis kvieca kā aizkauta cūka.
- Pilntiesīgais Getlandes ķēniņš! - kāds iesaucās, un visi aplaudēja, bet visskaļāk Gromgilgorms, ar katru vareno plaukstu sitienu sildīdams asmeni. Māte Skēra priekā spiedza un lēkāja, līdz pārvērtās spārnus plivinošu dūju barā.
Aplausi pārvērtās sēcošās skaņās, un Jārvi uzmeta skatienu brālim, kurš bāls atdusējās uz aukstajām akmens plāksnēm. Isriuna bija tam pārliekusies un nepārstāja skūpstīt savu mirušo līgavaini.
Viņa uzsmaidīja Jārvi caur nokareno matu priekškaru. Kas par smaidu! - Gaidīšu tevi atgriežamies ar uzvaru un labāku skūpstu.
Odems atslējās uz elkoņiem. — Cik ilgi vēl?
- Nogalini viņu! - sacīja Jārvi māte. - Vismaz kādam no mums jārīkojas kā vīram.
- Es esmu vīrs! - Jārvi nošņāca un turpināja durt, līdz rokas jau smeldza no piepūles. - Vai tikai puse no vīra?
Hūriks sarauca pieri. - Tik daudz?
Slidenais nazis slīdēja laukā no Jārvi satvēriena, un baloži neciešami traucēja ar ciešajiem skatieniem tāpat kā bronzas krāsas ērglis, kas bija atnesis vēsti no veckundzes Veksenas.
- Vai esi apdomājies un atgriezīsies Maģistrātā? -veckundze nočiepstēja.
- Es esmu ķēniņš! - Jārvi sēca, vaigiem degot, un noslēpa aiz muguras nekam nederīgo rokas parodiju.
- Ķēniņš mīt starp dieviem un cilvēkiem, - sacīja Keimdāls, asinīm plūstot no savainotās rīkles.
- Ķēniņš ir viens pats, - piebilda Jārvi tēvs un tiecās uz Melno troni. Viņa sausās brūces atsāka asiņot, un sarkana straume noklāja Dievzāles grīdu.
Odema brēcieni atgādināja smieklus. - No tevis iznāktu labs āksts.
- Esi nolādēts! - Jārvi šņāca un centās triekt dunci vēl stiprāk, bet tas bija tik smags, ka puisim tik tikko izdevās to izkustināt.
- Ko tu dari? - vaicāja Māte Gundringa izbiedētā balsī.
- Aizveries, kuce! - uzkliedza Odems, tad sagrāba Jārvi aiz rīkles un žņaudza...
Jārvi pamodās no smaga sitiena, un Triga pirksti jau žņaudza tā kaklu.
»
Ļaunu smaidu pusmēneši sastājās visapkārt, lāpu gaismā zibinot zobus. Jārvi izlocījās un grozījās, bet tvēriens bija ciešs kā mušai, kas iestigusi medū.
- Puis, tev vajadzēja pieņemt piedāvājumu.
- Ko jūs darāt? - Sūmaela atkārtoja. Jārvi nekad agrāk nebija dzirdējis viņu tik izbiedētu, tomēr viņš pats bija pārbijies nesalīdzināmi vairāk.
- Es tev teicu:
Sūmaela atslīga uz savas segas. Viņa zināja, kas un kad jādara. Varbūt draugs tomēr noderētu viņam labāk nekā sabiedrotais, bet bija jau par vēlu tādu meklēt.
- Es taču tev teicu, ka gudri bērni noslīkst tāpat kā dumjie. - Trigs iebāza atslēgu slēdzenē un atslēdza Jārvi kaklariņķi. Viņu gaidīja brīvība, tiesa, citāda, nekā puisis bija iztēlojies. - Metīsim tevi ūdenī, lai pārbaudītu, vai šai teicienā ir taisnība.
Kā noplūktu cālēnu, kas jau gatavs krist katlā, Trigs pārvilka Jārvi pār klāju garām uz soliem aizmigušajiem airu vīriem, no kuriem kāds palūrēja no plikādas segas apakšas. Neviens pat nepakustējās, lai Jārvi palīdzētu. Kāpēc lai viņi to darītu? Kā gan viņi to spētu?
Jārvi papēži bezpalīdzīgi sitās pret klāja dēļiem. Tikpat bezjēdzīga bija kā veselās, tā kroplās rokas cīņa arTrigu. Puisim vajadzētu drīzāk atpirkties, blefot vai glaimot, lai tiktu brīvībā, bet sāpju plosītās krūtis spēja ievilkt tikai tik gaisa, lai izdvestu vārgu skaņu, tādu kā purkšķi.
Šis mirklis pierādīja, ka pat maģistra smalkajām prasmēm ir ierobežotas iespējas.
- Mēs noslēdzām derības, - Trigs ierunājās, - par to, cik ātri tu noslīksi.
Jārvi raustīja Triga roku un nagiem skrāpēja tam plecu, bet uzraugs to gandrīz nemanīja. Ar raudošās acs kaktiņu viņš ievēroja Sūmaelu, kas bija piecēlusies kājās un nometusi segu. Atslēdzot Jārvi kaklariņķi, Trigs bija nonēmis arī Sūmaelas važas.
>
Tomēr Jārvi apzinājās, ka nevar gaidīt no stūrmanes nekādu palīdzību. Viņam vispār nebija vairs neviena, no kā gaidīt palīdzību.
- Tas būs par mācību jums visiem! - Trigs piesita sev pie krūtīm ar brīvo īkšķi. - Šis ir mans kuģis. Nepakļausieties man, un jums būs gals klāt.
- Laid vinu vaļā! - kāds norūca. - Viņš tev nav noda-
> > > rijis nekā ļauna. - Jārvi pamanīja, ka to teicis Džods, bet neviens lielajam vīram nepievērsa uzmanību. Turpat blakus no Jārvi vecās vietas, līko degunu berzēdams, viņā nolūkojās Ankrans. Tobrīd šī vieta nešķita nemaz tik slikta.
- Tev bija jāpieņem mans piedāvājums. - Kā lupatu maisu Trigs pārmeta Jārvi pāri kaudzē sakrautajiem airiem. - Labam dziedātājam es varu piedot daudz, bet...
Ar pēkšņu smilkstu uzraugs atradās uz grīdas, palaižot vaļā tvērienu. Jārvi acumirklī trieca kroplās rokas mazo pirkstiņu Trigam acī, izveicīgi iespēra pa krūtīm un bija brīvs.
Trigs bija paklupis pār Nekā smago ķēdi, kas pēkšņi bija cieši novilkta. Klāja berzējs dziļā izklupienā slēpās tumsā, caur nokarenajām matu lēkšķēm zibinot acis.
- Mūc! - viņš nočukstēja.
Laikam taču viens draugs Jārvi tomēr bija.
Galva sagriezās no pirmās dziļās ieelpas. Jārvi elsdams pielēca kājās un šņākdams metās caur soliem un pusnomodā guļošajiem airu vīriem, rāpās pāri un līda zem airiem.
Ļaudis kliedza, bet Jārvi tik tikko dzirdēja atsevišķus vārdus - tik skaļi pie deniņiem dārdēja asinis gluži kā pērkons neprātīgā vētrā.
Klupdams krizdams un drebēdams viņš pamanīja lūku kuģa priekšgalā. Pirksti jau sakļāvās ap rokturi un atrāva lūku vaļā. Jārvi metās ar galvu pa priekšu tumsā.
NĀVE JAU GAIDA
Jārvi krita, sagrūda plecu un sasita galvu, tad aizķērās aiz maisiem un novēlās ar seju pret grīdu.
Vaigs bija slapjš. Viņš atradās kravas telpā.
Saņēmis spēkus, Jārvi vēlās un rāpās uz priekšu, līdz noslēpās tumsā.
Te, lejā, gaismas nebija nemaz, visapkārt valdīja piķa melna tumsa, bet maģistram jāzina ceļi, un Jārvi tos tagad meklēja ar pirkstu galiem.
Viņš dzirdēja sargu klaigas, un šausmas svila kā krūtīs, tā ikvienā ķermeņa šūnā. Bet viņam bija jātiek ar tām galā un jādomā.
Jārvi dzirdēja sargus kliedzam, kad tie ielūkojās kravas nodalījumā, - tuvu, pārlieku tuvu tie bija. Viņš vilka ķēdi sev līdzi, līzdams starp noliktavā sakrautajiem ratiem un mucām, kamēr no augšas zibošie laternu starmeši mētāja starus un lokus, rādot ceļu aizvien dziļāk kravas nodalījumā.
Jārvi ielīda pa durvīm un tālāk starp plauktiem un kastēm, mirkstot stindzinošajā peļķē, kas pa dienu bija sasūkusies caur kuģa ielāpu. Viņš tuvojās kuģa aukstajiem sāniem elšot un gārdzot; gaismas bija vairāk, par to gādāja lejā nokāpušo sargu lukturi.
— Kur viņš ir?
Izejai jābūt. Nebija šaubu, ka, ielīduši kravas nodalījumā pa pakaļējo lūku, pavisam drīz tie tuvosies arī no otras puses. Jārvi līda uz otru trepju pusi.
Izejai kaut kur jābūt. Nebija laika kalt plānus, turklāt visi jau izkaltie bija izkūpējuši gaisā. Trigs noteikti gaida. Trigs būs nikns.
Jārvi atskatījās uz katru troksni, katru gaismas stariņu, izmisīgi meklēdams iespēju bēgt, kaut kur noslēpties, bet tādas nebija. Viņam vajadzēja sabiedroto. Puisis nespēkā atslējās pret koka sienu, sajuta ledaino miklumu un ieklausījās sāļo ūdens lāšu pilēšanā. Un tad viņam ausīs atskanēja Mātes Gundringas balss, maiga un piesardzīga, kā parasti pie uguns.
Jārvi palīda zem tuvākā plaukta un taustījās tumsā, līdz pirksti sakļāvās ap dzelzs stieni, ko viņš glabāja naglu sišanai.
- Kur tu esi, puis?
Tumsā tik tikko samanījis Sūmaelas uzliktā ielāpa kontūras, Jārvi iebāza lauzni starp kuģa korpusu un jaunajiem dēļiem un visiem spēkiem parāva to sānis. Sakodis zobus, viņš virzīja dzelzi vēl dziļāk, izgāžot visu niknumu, sāpes un bezpalīdzību. Jārvi plosīja lauzni tā, it kā tas būtu Trigs, Odems un Gromgilgorms vienā personā. Viņš to rāva, lieca, aptvēris ar sažuvušās rokas delnu, un samocītais koka dēlis kauca. Pa gaisu grabēdami aizlidoja katli un kastes, ko puisis bija aizskāris ar plecu.
Tagad sargu balsis skanēja jau pavisam tuvu, kravas nodalījumā spīdēja to lukturi, bet durvju ailā vīdēja saliektās muguras un spožie dunči.
- Kropli, lien laukā!
Jārvi iekliedzās, pēdējiem pārgurušo muskuļu spēkiem uzguļoties lauznim. Piepeši dēļi padevās, un Jārvi aizlidoja sāņus, cik spēji šņācošās Jūras mātes velnišķīgā jauda iebrāzās tilpnē.
Viņš salauza kādu plauktu, acumirklī izmirka ledainajā ūdenī un kliegdams aizvēlās uz aizmugures lūkas pusi, virs kuras uz klāja valdīja dārdoša kliedzošu cilvēku, mežonīgas jūras un lūstoša koka kakofonija.
Vilnis aiznesa Jārvi līdz kāpnēm, ūdens jau skalojās līdz ceļiem. Sargs viņam pie kājām tumsā ķēra pēc kāda balsta. Jārvi tam meta ar lauzni, un vīrs ielidoja ūdens mutulī, kas ierāva ķermeni atvarā kā sīku mantiņu. Kuģī bija radušās jaunas sūces, jūra nu plosīja to no visām pusēm, un aurojošo sargu balsis bija tik tikko sadzirdamas uz jūras apdullinošās rēkoņas fona.
Jārvi ar spēku uzvilkās pāris pakāpienu augstāk, atspieda vaļā lūku un izlīda uz klāja. Nostājies uz drebošajām kājām, viņš centās aptvert, vai pa cīņas burzmu kāds burvju spēks nav gadījumā iznesis viņu uz cita kuģa klāja.
Ejas starp soliem ņudzēja no rāpojošiem vīriem, kas cīnījās par dzīvību degošas eļļas gaismā, kas, visticamāk, bija izlijusi pār virsbūvi no kādas saplēstas lampas. Liesmu atspīdumi ņirbēja melnajā ūdenī, panikas pārņemto vergu tumšajās acīs un uz sargu atkailināto dunču asmeņiem. Jārvi pamanīja, kā Džods sagrābj vienu no sargiem un ielidina jūrā.
Viņš neatradās pie sava sola. Vergi bija palaisti brīvībā.
Vismaz daži. Lielākā daļa, joprojām iekalti važās, drūzmējās pie dulliem, cerot izbēgt no vardarbības. Daži noasiņoja klāja ejā. Citi jau tagad metās pār bortu, lai izmēģinātu Jūras mātes labvēlību, nevis stātos pretī Triga vīriem, kas tos sita bez žēlastības.
Jārvi redzēja, kā Ralfs iebliež ar galvu kādam apsargam sejā, un dzirdēja, kā deguns lūst un zobens aizlido prom pa klāju.
Viņam bija jāpalīdz saviem aira biedriem. Veselās rokas pirksti paši vilkās dūrē un vērās vaļā. Bija jāpalīdz - tikai kā? Dažu beidzamo mēnešu laikā Jārvi senais priekšstats par to, ka viņš nav varonis, tikai pieņēmās spēkā. Viņu bija krietni mazāk, turklāt bez ieročiem. Puisis parāvās malā, kad kāds sargs iešķēla bezpalīdzīgam vergam ar cirvi, paverot baisu vāti. Viņš juta klāju zem kājām vienā galā grimstam, jo jūra ieplūda
Jau lidojumā kāds aiz kaklariņķa to parāva atpakaļ. Pasaule nodrebēja, kad Jārvi ķermenis triecās pret klāja dēļiem, tverdams pēc gaisa kā zivs, kas izmesta krastā.
Virs Jārvi stāvēja Trigs, sagrābis dūrē ķēdes galu. - Tu nekur nespruksi, puis.
Uzraugs pieliecās un pabāza otru plaukstu zem kaklariņķa tā, ka metāls iegriezās Jārvi zodā un sažņaudza pat vēl stiprāk. Trigs pierāva Jārvi gaisā, tā pēdas spārdīdamās tik tikko skāra grīdu, bet seja tika pagriezta tā, lai tas redzētu kuģi pārņēmušo asinspirti. Miruši vīri un ievainotie, bet pa vidu divi apsargi ar nūjām dauza vergu.
- Vai redzi, kādas problēmas tu man esi sagādājis? — Trigs ķērca, un viena tā acs bija apsarkusi un asaroja pēc tikšanās ar Jārvi pirkstu. Sargi kliedza cits par citu skaļāk.
- Kur ir Džods un tas draņķis Ralfs?
> >
- Metās dzelmē. Bet tie sasals ragā, tas ir skaidrs.
- Ak Kungs, mani pirksti!
- Kā vini tika brīvi?
- Tai sīkajai maitai bija atslēga.
- Kur viņa, ellē, to cirvi dabūja?
- Nošķēla man pirkstus! Kur tie palika?
- Kāda starpība. Tie tik un tā vairs nekam neder!
- Viņš izsita korpusā caurumu! - iegārdzās izmircis apsargs, izrāpies no kravas nodalījuma. - Tur laužas iekšā ūdens!
Lai to pierādītu,
- Lai dievi mums palīdz! - iebrēcās kāds no joprojām pieķēdētajiem vergiem, ķerdams pie kaklariņķa.
- Vai mēs grimstam? — vaicāja kāds cits, izvalbījis acis.
- Kā mēs to paskaidrosim Šadikširamai?
- Lai dievi nogrābstās! — Trigs ierēcās un trieca Jārvi galvu pret tuvākā aira resno galu. Puisim gar acīm pašķīda dzirksteles un mutē sakāpa nelabums, viņš nokrita uz klāja un sāka nevaldāmi rīstīties.
Jārvi cīnījās jau neapzināti, uzraugs bija uzkritis tam virsū ar visu svaru, un puisis nevarēja paelpot, viņš redzēja tikai gārdzošo Trigu, un pat tas kļuva neskaidrāks, it kā paliktu tuneļa galā, pa kuru Jārvi tika rauts prom aizvien ātrāk.
Dažu pēdējo nedēļu laikā viņam bija izdevies pusduci reižu piemānīt Nāvi, bet, lai cik stiprs vai gudrs tu esi, lai cik ļoti tev veicas ar ieročiem vai laikapstākļiem, neviens nespēj to piemānīt mūžīgi. Beigu beigās pa Beidzamajām durvīm iziet visi: varoņi un augstie kungi, pat Maģistrāta veckundzes. Tā neparedz izņēmumus puikām ar vienu roku, lielu muti un nevaldāmu dabu. Melnais tronis paliks Odemam, tēvs netiks atriebts, un zvērests nebūs īstenots...
Un tad caur deniņos dunošajām asinīm Jārvi izdzirdēja balsi.
Tie bija vārgie čuksti, gluži kā grīdas beršana. Puisis nebūtu pārsteigts, ja tā skanētu Nāves balss, tikai tā pateica gan ko negaidītu.
- Vai tu nedzirdēji, ko Sadikširama teica?
Jārvi saņēma pēdējos spēkus un pavērās uz runātāju.
Klāja vidū stāvēja Nekas. Netīrie, saķepušie mati bija atglausti no sejas, un Jārvi to redzēja pirmoreiz - šķību un greizu, rētām un sasitumiem klātu, sakropļotu un sagrieztu. Plati ieplestās acis mikli mirdzēja. Ap vienu roku vīrs bija apvijis Jārvi smago ķēdi, tās galā karājās aizbīdnis ar izrauta dēļa galu un naglām. Otrā rokā viņš bija sagrābis zobenu, ko Ralfs pirms brīža izsita no sarga tvēriena.
Nekas smaidīja. Samocītais smaids atsedza aplūzušus zobus, pār lūpām skanēja lauzīti vārdi. - Viņa tev teica, lai nekas ass nekad nenonāk manās rokās.
- Liec zobenu
Bailes.
It kā Nāve tik tiešām stāvētu uz klāja viņa priekšā.
- Nē, Trig, nē. - Smaids Nekā sejā pletās aizvien lielāks un trakāks, asaras apņēma acis un pārlija pār daudz cietušajiem vaigiem, atstādamas spožas pēdas. - Es domāju, ka tas darīs tev galu.
Kāds sargs metās virsū Nekam.
Beržot klāju, Nekas šķita vecs un neiespējami gauss. Kā trausla palieka. Cilvēks, kas savīts no zariņiem un drātītēm.
Ar zobenu rokās Nekas plūda kā ūdens un dejoja kā mundra liesma. Šķita, ka zobenam bija pašam savi plāni. Ātrs un nežēlīgs kā zibens tas virzījās uz priekšu, raujot Neko sev līdzi.
Zobens metās uz priekšu, nomērķējis galu uz uzbrukumam gatavā sarga atslēgkaulam, un prom bija, atstājot pieveikto vīru grīļīgu un sēcošu, krūtīm piekļau-tām plaukstām. Kāds cits apsargs meta cirvi, bet Nekas pamuka malā un ļāva tam nocirst kāda sola stūri. Acumirklī cirvis jau bija atkal gaisā, un roka, kas nupat bija turējusi tā kātu, aizlidoja tumsā ar metālisku troksni. Apsargs noslīga uz ceļiem un izvalbīja acis, bet Nekā basā kāja to notrieca guļus.
Trešais sargs ar gaisā paceltu zobenu uzbruka no mugurpuses. Pat nepaskatījies Nekas trieca zobenu uz priekšu, trāpīja uzbrucējam pa kaklu un pameta to spļaujam asinis. Aptinis ap roku ķēdi, izsita no tvēriena rungu un iegrūda zobena spalu tā īpašnieka rīklē. Zobi šķīda uz visām pusēm, un pieveiktais bez skaņas saļima uz klāja, paķēris līdzi vēl vienu, kurš salauztām kājām ar seju pa priekšu aizlidoja tālāk pa grīdu.
Tas viss pazibēja vienā acumirklī, kamēr Jārvi paspēja vien ievilkt elpu. Ja vien viņš spētu to ievilkt.
Pirmais sargs joprojām stāvēja un tvēra pie pāršķeltajām krūtīm, cenšoties kaut ko pateikt, bet pār lūpām plūda vien sarkanas putas. Garām ejot, Nekas to viegli pagrūda malā ar delnas virspusi, basās kājas pārvietojās pa klāju bez skaņas. Pavēries uz asinīs mirkstošajiem grīdas dēļiem, tas noklakšķināja mēli.
- Cik ļoti netīrs klājs! - Nekas pavērās augšup, seju viscaur klāja melni sodrēji un sarkani traipi. - Vai man jāķeras pie tīrīšanas, Trig?
Uzraugs kāpās atpakaļ, un Jārvi bezspēcīgi ķepurojās tā tvērienā. - Tikai pienāc man tuvāk, un es viņu nogalināšu!
- Nogalini. — Nekas paraustīja plecus. — Nāve mūs visus gaida. - Sargs ar lauztajām kājām kaukdams rāpās uz priekšu pa sašķiebto ldāju. Iedams garām, Nekas iedūra tam mugurā. — Šodien tā gaida tevi. Viņa jau sniedzas pēc atslēgas, Trig, un slēdz vaļā Beidzamās durvis.
- Mēs taču varam sarunāt! — Trigs atkāpās, pacēlis gaisā vienu plaukstu. Klājs slējās aizvien stāvāk, un melns ūdens gāzās laukā no kravas nodalījuma. - Tikai mums jāparunā!
- Runājot tikai rodas vēl vairāk problēmu. - Nekas atvēzēja zobenu. - Tērauds vienmēr sniedz atbildi. - Viņš sagrozīja ieroci tā, ka asmens krāsojās sarkans, balts un dzeltens - visos uguns toņos. - Tērauds neprot glaimot vai panākt kompromisu. Tērauds nemēdz melot.
- Tikai dod man iespēju! - Trigs iekaucās, un ūdens jau vēlās pār kuģa bortu, aizplūstot starp soliem.
- Kāpēc?
- Man ir savi sapņi! Man ir savi plāni! Man ir...
Ar dobju būkšķi zobens pāršķēla Triga pauri līdz pat degunam. īsu mirkli lūpas vēl turpināja veidot vārdus, bet vairs nebija elpas, kas tiem piešķirtu skaņu. Uzraugs atkrita uz muguras, vēl mazliet paspārdījās, un Jārvi izrāva no atslābušā tvēriena savu notirpušo roku. Puisis tvēra pēc gaisa un kāsēja, mēģinot noraut kaklariņķi, lai varētu vieglāk paelpot.
- Iespējams, tā nevajadzēja darīt, - Nekas sacīja un izvilka zobenu no Triga galvas, - bet tagad es jūtos daudz labāk.
Visapkārt kliedza cilvēki. Daži vēl dzīvi palikušie sargi izvēlējās mesties jūrā, nevis sastapties ar Nekā zobenu. Daži vergi mēģināja rāpties pāri grimstošajiem soliem uz tiem, kas vēl atradās virs ūdens, citi cīnījās ar ķēdēm, jo ūdens cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pārējie vienkārši noraudzījās šausmās izvalbītām acīm, ar lūpām tverot pēc gaisa. Jārvi apzinājās, ka daļa vergu jau atrodas zem melnās ūdens virsas un, aizturējuši elpu, bezcerīgi cīnās ar slēdzenēm, cerot tās atvērt.
Jārvi noslīga četrrāpus un, balstoties uz rokas, gārgdams un ar reibstošu galvu rakājās pa Triga asinīm klātajām drēbēm, meklējot atslēgu. Viņš ccntās neskatīties uz pāršķelto seju, bet tik un tā īsu mirkli pamanīja sakropļotos vaibstus un gaļīgo miesu, kas pletās plati šķeltajā brūcē. Jārvi norija vēmekļus un turpināja meklēt atslēgu, pieķēdēto vergu kliedzieniem griežoties ausīs.
- Liecies mierā! - Nekā augums ar asinīm klātu zobenu rokā izslējās virs puiša, kurš nebija pat iedomājies, ka šis vīrs varētu būt tik stalts.
Jārvi neizpratnē pavērās augšup, tad uz stipri sasvērušos klāju un slīkstošajiem vergiem. - Bet viņi ies bojā. -Vārdi skanēja kā vārgs pīkstiens.
- Nāve gaida mūs visus.
Nekas sagrāba Jārvi aiz kaklariņķa, pacēla gaisā un pārmeta pār kuģa apmali. Jau atkal viņš nonāca Jūras mātes ledainajās skavās.
III TĀLAIS CELŠ
.
.
PAKLAUSANĀS APSTĀKĻIEM
Kāds pliķēja pa Jārvi seju. Viņš redzēja šo roku, dzirdēja troksni, bet gandrīz neko nejuta.
- Bēdz! - nošnāca Džoda balss.
>
Jārvi gan spēja vien drebelīgi vilkties uz priekšu, ar katru nākamo soli smagajai ķēdei un izmirkušajām drēbēm velkot pie zemes un oļiem krakšķot gar uzblīdušajiem zābakiem. Viņš bieži krita, bet ik reizi spēcīgas rokas to uzķēra un virzīja tālāk tumsā.
— Uz priekšu! — rūca Ralfs.
Pie sniega klātās pludmales Jārvi uzmeta īsu skatienu pār plecu un caur klabošajiem zobiem izspieda vien pāris vārdu: - Ak kungs!
Jūras māte kāri aprija
Liesmas bija apņēmušas priekšējo virsbūvi, un ārprātīgas uguns vērpetes plosījās masta galā, kur Sūmaela mēdza tupēt. Soli, uz kuriem Jārvi bija cīnījies par dzīvību, jau grima zem ūdens, un saķērušies airi bezpalīdzīgi slējās gaisā kā apgāztas vaboles kājas. Virs ūdens neskarts vīdēja vien pakaļgala pūpes jumts, un tajā atspīdēja uguns liesmas. Kuģa korpuss, kravas nodalījums un kapteines kajīte jau bija nogrimuši zemūdens klusumā.
Tumši stāvi krastā un uz mola vēroja notiekošo. Vai tie bija apsargi, kam izdevās paglābties no Nekā zobena? Vai varbūt vergi, kuri nez kā bija atbrīvojušies no važām? Jārvi nodomāja, vai vēja svilpienos nesadzirdēs vārgus kliedzienus. Vien slābani vaidi atskanēja uz krakšķošo liesmu fona. Nebija iespējams noskaidrot, kuru veiksme paglābusi no bojāejas ugunī un ūdenī, kurš palicis dzīvs, kurš gājis bojā. Jārvi bija arī tiktāl pārsalis, ka nespēja priecāties, ka izdzīvojis vēl vienā nelaimē. Nemaz nerunājot par skumjām, ka citu vairs nav... Nebija šaubu, ka pavisam drīz pienāks arī nožēla.
Ja viņš izdzīvos šo nakti.
- Kusties! - atskanēja Sūmaelas balss.
Viņi to pārmeta pār radzi, un Jārvi aizlidoja tālu prom, līdz piezemējās uz muguras, āda svila no uguns un aukstuma, ikviens ledainais pieskāriens rīklē grieza kā nazis. Viņš ieraudzīja plato Ralfa seju - viens tā vaigs lāsmoja oranžā atblāzmā - tad izkāmējušo Sūmaelu, kas vibrēja Mēness tēva atvēlētajā gaismā.
- Atstājiet mani, - viņš mēģināja pateikt, bet mēle bija pārlieku stinga, lai veidotu skaņas, zobi bija sasaluši līdz pat saknēm, un sanāca vien vārgs dvašas mākonītis.
- Mēs iesim visi kopā, — sacīja Sūmaela, — vai tad tāda nebija mūsu noruna?
- Man šķita, ka tā vairs nav spēkā, kopš Trigs sāka mani žņaugt.
- Nekā nebij’, tev neizdosies tik viegli tikt no mums vaļā. - Meitene satvēra vina saliekto delnu. - Celies!
> j
Jārvi bija piedzīvojis nodevību no paša ģimenes, savas tautas, bet no vergu pulka, kas nebija viņam parādā nekā, viņš saņēma uzticību. Jārvi bija tik nožēlojami aizkustināts, ka gribējās raudāt, tomēr sajūta, ka asaras noderēs vēlāk, izrādījās stiprāka.
Ar Sūmaelas palīdzību viņam izdevās pieslieties stāvus. Savukārt Ralfs un Džods līdzēja tikt uz priekšu, tikpat kā nedomājot par bēgšanas virzienu, izņemot nojautu, ka grimstošajam
- Vai tiešām bija jāizvēlas bēgšanai visaukstākā no dievu radītajām vietām? - norūca Ralfs. - Un arī visaukstākais gadalaiks?
- Man bija prātā kas labāks. - Šķita, ka arī Sūmaela nebūt nepriecājas par pilnīgi izjauktajiem plāniem. - Bet viss aizgāja bojā līdz ar
- Jāpielāgo? — burkšķēja Ralfs. - Tie ir pagalam iznīcināti.
- Re, kur! - Jārvi pacēla sasalušo pirksta stumbeni. Tālumā tumsā pret debesīm slējās vārgs kociņš, tā zaru augšpuse iezīmējās balta, bet apakša - bālā, pulsējoši oranžā krāsā. Jārvi tik tikko spēja noticēt savām acīm, bet metās uz priekšu, cik nu ātri bija spēka, izmisīgi klupdams krizdams. Tobrīd pat sapnis par uguni šķita labāks nekā nekas.
- Pagaidi! - nošņāca Sūmaela. - Nevar zināt, kas...
- Mums vienalga, - Ralfs nosauca un padrāzās garām.
Uguns bija sakurta ieplakā aiz līkā kociņa, lai mazliet patvertos aizvējā, bet salauztu ratu fragmenti rūpīgi sakrauti sārtā, kam pa vidu laizījās niecīga liesmiņa. Pārliecies pār to, ar dūmakainu dvašu uguni pūta Ankrans.
Ja Jārvi nāktos izvēlēties, kuru glābt, Ankrana vārds diez vai pirmais atskanētu no viņa mutes. Bet Ralfa un Džoda atbrīvošana nozīmēja palaist vaļā arī viņu aira biedru, un tobrīd Jārvi mestos uz ceļiem pat Odema priekšā, ja tikai tas piedāvātu siltumu. Puisis nokrita zemē un pastiepa trīcošās rokas pret uguni.
Džods sasprauda dūres sānos. - Tad tev tomēr izdevās.
- Sūdi jau peld pa virsu, - piezīmēja Ralfs.
Ankrans tikai saberzēja lauzto degunu. — Ja mana
smaka jums traucē, varat sameldēt paši savu uguni.
Cirvis klusi izslīdēja no Sūmaelas piedurknes, un iemirdzējās tā metāla vaigs. — Man patīk tepat.
Bijušais noliktavas pārzinis paraustīja plecus. - Es jau nu nebūšu tas, kurš atraida izmisušos. Visi un ikviens esiet sveicināti manos apartamentos!
Sūmaela jau bija uzrāpusies pa apsalušajiem akmeņiem līdz kādam kokam un mierīgi nolauzusi zaru. Tagad tā vilka stumbeni pa zemi tā, lai sīkākie zari iesniegtos liesmā. Meitene sasita knipi, vēršoties pie Jārvi. - Ģērbies nost!
- Mīlestība tomēr nav mirusi! — novilka Ralfs, blisinot acis pret debesīm.
Sūmaela izlikās nedzirdam. - Slapjas drēbes tevi naktī piebeigs gluži kā ienaidnieks.
Saltums pamazām atlaidās, un Jārvi sajuta savainojumus - muskuļi sāpēja visi kā viens, galva bija nobrāzta, bet kakls - viscaur jēls no Triga tvēriena. Pat ja gribētu, Jārvi nepietiktu spēka, lai iebilstu. Viņš novilka izmirkušās drēbes, kam vīles jau dažviet bija apledojušas, un pierāpās tik tuvu ugunij, cik nebija bail: gandrīz pavisam kails, ja neņem vērā kaklariņķi un ķēdi.
Ralfs apmeta puisim ap drebošajiem pleciem vecu aitādu. - Es tev to aizdodu, nevis atdodu pavisam, - viņš teica.
- Esmu ļoti pateicīgs... katrā ziņā, - Jārvi izspieda caur klabošajiem žokļiem, vērodams, kā Sūmaela uzkarina viņa drēbes virs liesmām, kur tās pamazām sāka kūpēt.
- Ja nu kāds ierauga uguni? - Džods bažījās un atskatījās turp, no kurienes viņi bija nākuši.
- Ja tu gribi labāk nosalt, sēdi tumsā. Tās te netrūkst. -Ankrans centās ar zaru uzvēdīt augstāku liesmu. - Personīgi es domāju, ka cīņa un tad degošais kuģis, kas pēc tam nogrima, būs mazinājis viņu vēlmi mūs meklēt.
- Ja vien līdz rīta gaismai mēs nebūsim jau gabalā, -piebilda Ralfs.
- Kur - gabalā? - Sūmaela jautāja un notupās blakus Jārvi.
Austrumu virziens šķita vispiemērotākais. Tālāk gar krastu uz austrumiem, kurp
- Uz austrumiem, protams, - sacīja Ralfs. - Cik sen mēs pagājām garām tirgus placim?
Sūmaela mirkli padomāja un skaitīja uz pirkstiem.
- Kājām mēs varētu to noiet trīs dienās.
- Tas būs grūts pārgājiens, - Ralfs ar nagiem pakasīja rugājiem klāto zodu. - Nolādēti smags ceļš un...
- Es došos uz rietumiem, - paziņoja Ankrans, sakodis sadragātos žokļus un neatraujot acis no ugunskura.
Iestājās klusums, un visi pavērās uz viņu. - T ieši uz kurieni rietumos?
- UzTorlbiju.
Jārvi atlika vien saraukt pieri par tik negaidītu piespēli. Ralfs iesmējās. - Paldies, ka devi man iemeslu no sirds izsmieties, pirms kristu, maģistr Ankran! Mūsu bijušais noliktavas pārvaldnieks ies uz Getlandi.
- Uz Vensterzemi. Tur mēģināšu atrast kuģi, kas mani uzņemtu.
Ralfs atkal uzjautrinājās. - Tad jau tu taisies iet tikai līdz Vulsgārdai? Un kā tev šķiet, prasmīgais navigator, cik ilgs gājiens tas būtu?
- Kājām vismaz mēnesi, — Sūmaela izgrūda tik spēji, ka noteikti bija jau pārdomājusi šādu iespēju.
- Vēl mēnesi! - Ralfs pameta ar masīvo roku uz sniega klātās nekurienes pusi, ko viņi jau bija pievārējuši, un Jārvi bija vien jāatzīst, ka šāda doma nemaz neiepriecināja. - Ar kādu ekipējumu?
- Man ir vairogs. — Džods nocēla to no pleca un uzsita ar dūri. Tā bija liela, apaļa plāksne no raupja koka ar dzelzs rozeti. — Es to grasījos izmantot kā plostu.
- Bet man kāds sargs aizdeva loku. - Ralfs paraustīja metāla stieni tā, it kā tā būtu arfas stīga. - Tikai bez bultām nekāda mūzika nesanāks. Varbūt kādam ir telts? Varbūt liekas drēbes? Segas? Slēpes? - Sekoja vien klusums un stindzinošā vēja kaucieni ārpus izgaismotās ieplakas. -Tad vēlu jums vislielāko veiksmi, maģistr Ankran! Man bija tas gods airēt jums blakus, bet tagad diemžēl mūsu celi šķiras. Mēs pārējie dosimies uz austrumiem.
- Kurš muļķis tev lika būt par lēmēju?
Visi metās apkārt, jo čīkstošā balss nāca no tumsas, bet tur stāvēja Nekas — nosmērējies ar sodrējiem vairāk nekā jebkad, arī skrandas, bārda un mati bija pieķepuši melni. Viņš bija apāvis Triga zābakus un apvilcis tā jaku, kuras plecs bija asinīm noplūdis. Pār otru plecu tas bija pārlicis milzīgu apsviluša audekla buru, bet ar otru roku, piekļāvis kā mazuli pie krūtīm, sargājot no tumsas, tas nesa zobenu, ar kuru Jārvi acu priekšā bija nogalinājis sešus vīrus.
Nekas, sakrustojis kājas, nometās pie ugunskura, it kā te notiktu sengaidīta sanāksme, un, apmierināti nopūties, izstiepa rokas pret ugunskuru. - Rietumu virziens un Getlande izklausās labi. Mums gan dzīsies pakaļ.
- Vai Trigs? - pavaicāja Sūmaela.
- Par mūsu uzraugu vairs nav jābažījas. Savu parādu viņam esmu atdevis. Bet rēķini ar Šadikširamu gan vēl nav nokārtoti. - Nekas nolaizīja pirkstu un noberzēja no zobena asmens kādu traipu. - Mums jāatraujas no viņas cik vien tālu iespējams.
- Mums? — izmeta Sūmaela, un Jārvi pamanīja, ka meitene sev aiz muguras jau tur gatavībā cirvi. - Tu pats sevi ielūdzi iet kopā ar mums?
Ugunskura liesmas iegailējās Nekā neprātīgajās acīs.
- Jā, ja kāds cits nav ar mieru mani aicināt.
Jārvi pacēla rokas starp abiem, kā atbrīvojot ceļu Miera tēvam. - Mums jāpieņem jebkura palīdzība, kāda vien tiek sniegta. Starp citu, kā tevi sauc?
Nekas pavērās naksnīgajās debesīs, it kā atbilde būtu rakstīta zvaigznēs. - Man bija trīs vārdi... varbūt pat četri... Bet neviens no tiem man nenesa laimi. Es negribētu, lai tie atnes nelaimi arī jums. Ja gribat ar mani runāt, būs gana labi ar Neko, bet es jau neesmu liels runātājs. Sadikširama mums sekos, un viņa domās, ka mēs dodamies uz austrumiem.
- Tāpēc, ka doties uz rietumiem ir neprāts! - Ralfs vērsās pie Sūmaelas. - Pasaki viņiem!
Meitene cieši sakļāva sakropļotās lūpas un, piemiegusi acis, vērās ugunī. - Austrumos tiksim uz priekšu ātrāk. Un vieglāk.
- Es taču teicu! — norūca Ralfs un uzsita pa kāju.
- Bet es iešu uz rietumiem, - piebilda Sūmaela.
- Ko?
- Austrumos mēs satiksim cilvēkus. Visus, kas izglābās no kuģa. Un tirgus placī mudžēt mudžēja no vergu tirgotājiem.
- Vai tad Vensterzemē tādu nav? - Ralfs iebilda. - Mēs taču tur vienmēr esam labi ietirgojuši no ingliešiem.
- Austrumos ir bīstami.
- Bet rietumos, nedēļām ilgi ejot, nav nekā!
- Tur ir mežs. Mežs nozīmē kurināmo. Iespējams, arī ēdienu. Austrumos ir tirgus placis un kas vēl? Tikai dumbrājs un tīreļi, simtiem jūdžu tālu. Rietumos ir Vens-terzeme. Rietumos ir civilizācija. Rietumos... varbūt ir... kuģi, kas iet vēl tālāk uz rietumiem. Kas iet uz mājām.
- Mājas. — Džods vērās ugunī, it kā tur saskatītu savu dzimto ciemu un aku, kas sargā visgardāko ūdeni pasaulē.
- Mēs dosimies dziļāk iekšzemē, — Sūmaela paziņoja, - kur mūs neredzēs neviens kuģis. Pēc tam uz rietumiem.
Ralfs pacēla rokas pret debesīm. — Kā gan tu atradīsi ceļu tur, kur ir tikai sniegs? Beigu beigās mēs iesim uz
rinki!
Sūmaela izvilka no azotes ādā satītu paciņu un atritināja, atsedzot tālskati un instrumentus. - Es ceļu atradīšu, vecais, par to vari būt mierīgs. Nevarētu teikt, ka es ilgotos doties kādā virzienā, īpaši šādā sabiedrībā. Bet rietumi varētu dot vairāk iespēju.
- Varētu?
Sūmaela paraustīja plecus. - Dažbrīd varbūtība ir lielākais, uz ko atliek cerēt.
- Trīs uz rietumiem. — Jārvi ieraudzīja Ankranu pasmaidām pirmoreiz, kopš Sadikširama izsita viņam divus priekšzobus. — Ko teiksi tu, lielais vīrs?
- Hm... - Džods domīgi atbalstīja zodu uz dūres un pārlaida skatienu aplī sasēdušajiem. - Hm... - Viņš vērīgi nopētīja ikvienu, tad palika pie Sūmaelas instrumentiem. - Ek! - Džods paraustīja smagos plecus un dziļi ievilka elpu. - Kaujā nevienu es nevēlētos sev aiz muguras, izņemot tevi, Ralf, bet, ja jāpārvietojas no vienas vietas uz otru... Es uzticos Sūmaelai. Es došos uz rietumiem. Ja ņemsi mani līdzi.
- Varēsi turēt savu vairogu man virs galvas, ja sāks snigt, - Sūmaela pajokoja.
- Ellē, jūs visi esat zaudējuši prātu! - Ralfs uzlika smago roku uz Jārvi pleca. — Tā šķiet, ka paliekam mēs ar tevi, Jorv.
- Jūtos ļoti pagodināts par piedāvājumu... - Jārvi izslīdēja no Ralfa tvēriena un aitādas un apvilka savu kreklu, kas bija jau gandrīz izžuvis. — Bet pirmais, kas mums jādara, ir jāturas kopā. Jāturas kopā vai arī pa vienam iesim bojā. - Tā bija, un Getlandē viņu gaidīja tronis, zvērests un atriebība, un, jo ilgāk tas viss gaidīja, jo mazāka saruka iespēja to jebkad sasniegt. - Mēs visi dosimies uz rietumiem. - Jārvi uzsmaidīja Ralfam un ar veselo roku papliķēja pa plecu. - Es gan lūdzu gados jaunāku palīdzību, bet būs vien jāņem, kas tiek dots.
- Augstie dievi! - Ralfs saspieda deniņus starp rokām. - Mums visiem nāksies to nožēlot.
- Būs manai nožēlu kolekcijai papildinājums. — Nekas vērās prom tumsā, it kā būtu ieraudzījis aiz uguns izgaismotā apļa rēgu. - To jau tā ir daudz.
BRĪVĪBA
Sūmaela skrēja pa priekšu mežonīgā solī, un visi kātoja viņai pakaļ, apstrīdot maršruta izvēli tikpat maz, cik tad, kad viņi airēja. Viņi maldījās pa melnām klintīm un sniegbaltiem klajumiem, kur greizi koki vējā bija ieņēmuši samocītas pozas un skumji klanījās jūrai.
— Cik vēl solu līdz Vensterzemei? - iesaucās Ralfs.
>
Klusībā kaut ko pie sevis murminot, Sūmaela pārbaudīja visus instrumentus, pavērās augšup uz tēraudpe-lēkajās debesīs vīdošo Saules māti un neatbildējusi devās tālāk uz priekšu.
Reti kurš Torlbijas citadeles iemītnieks uzskatītu to par dārgumu, bet Nekā appelējušais buru audekla baķis kļuva par bēgļu visvērtīgāko īpašumu. Rūpīgi, kā pirāti dala salaupīto mantu, viņi saplēsa audumu gabalos, ietinās tajā, zem drēbēm pasargājot apsalušās galvas un rokas, un to sabāza arī zābakos. Pusi audekla Džods staipīja līdzi tāpat, un, pienākot naktij, visi saritinājās zem tā. Šī teltene nudien pavisam maz pasargāja no mēmās tumsas visapkārt, bet visi labi apzinājās, ka jābūt pateicīgiem arī par mazumiņu.
Šis mazumiņš nozīmēja soli starp dzīvību un nāvi.
Viņi devās uz priekšu, pārmaiņus stājoties gājiena priekšgalā. Džods to darīja, nemaz nekurnēdams; Ralfs nežēloja lāstus sniegam, it kā tas būtu sens ienadnieks; Ankrans cīnījās, apņēmis sevi rokām. Nekas gāja pa priekšu augstu paceltu galvu un cieši satvertu zobenu, kā apliecinot, ka viņš pats darināts no tērauda un nekādi laikapstākļi nav spējīgi viņu nosaldēt vai uzkarsēt pat tad, kad, par spīti Jārvi lūgšanām, sniegs sakrājās uz nozagtās jakas pleciem.
- Sasodīti brīnišķīgi, - Ralfs uzrunāja debesis.
- Mums tas nāk par labu, - iebilda Ankrans. - Sniegs aizber pēdas un ļauj mums noslēpties. Ja paveiksies, mūsu vecā saimniece nospriedīs, ka esam te sasaluši ragā.
- Ja nepaveiksies, mēs patiešām sasalsim ragā, - nočukstēja Jārvi.
- Kāda starpība - tā vai šitā, - Ralfs atcirta. - Kurš gan būtu tik traks, lai mums sekotu šādā laikā.
- Ha! - ierēcās Nekas. - Sadikširama ir tik traka, ka darīs tieši tā. - Viņš pārmeta smagās ķēdes galu pār plecu kā šalli un izbeidza sarunu tikpat šerpi kā padarīja galu
Jārvi paraudzījās atpakaļ turp, no kurienes viņi nāca, un ievēroja pēdas, kas aizstiepās pelēkajā tālē. Nez vai Sadikširama atradīs sava kuģa vraku? Vēl viņš prātoja, ko kapteine iesāks, ja to atradīs. Tad norija smago kamolu un vicoja pakaļ pārējiem, cik vien ātri spēja.
Ap dienasvidu Saules māte vārgajā zenītā nebija pacēlusies augstāk par Džoda plecu, tās mestās garās ēnas vilkās pakaļ bēgļiem, un viņi nolēma atpūsties, cieši saspiedušies kopā kādā ieplakā.
- Gribas ēst, - Sūmaela novilka, tā skaļi izteikusi alkas, kas bija pārņēmušas ikvienu.
Bet neviens negribēja piebalsot. Visi zināja, ka te, laukā, ēdiens ir vērtīgāks par zeltu. Ankrans visus pārsteidza, pirmais izvilkdams no kažoka sālītu zivju saišķi.
Viņš paraustīja plecus. - Es ienīstu zivis.
- Tas, kurš mērdēja mūs badā, nu dod mums ēst, -secināja Ralfs. - Kurš teica, ka taisnības nav? - Viņš izvilka jau sen sabojājušos cepumus - ja tie vispār jebkad bijuši svaigi. Sūmaela tiem pievienoja pāris sakaltušu maizes klaipu.
Jārvi atlika vien izplest tukšās plaukstas un censties pasmaidīt. — Esmu pateicīgs... par jūsu devīgumu...
Ankrans viegli saberzēja lauzto degunu. - Tava pateicība man mazliet silda sirdi. Un kas ir jums abiem?
Džods paraustīja plecus. - Man bija pavisam maz laika sagatavoties.
Nekas pacēla gaisā zobenu. - Es varu piedāvāt nazi.
Viņi notiesāja nožēlojamo ēdienu, ar ko tik tikko pietika, lai sanāktu cik necik pieticīga maltīte visiem sešiem.
- Laikam man nāksies uzņemties mātes pienākumus, — sacīja Sūmaela.
Jārvi sēdēja un žēlabaini raudzījās kā suns, kas gaida pabiras, kamēr stūrmane sadalīja maizi baisi vienlīdzīgās un baisi mazās devās. Ralfs uzreiz aprija savus pāris kumosus un vēroja, kā Ankrans svētlaimē pievērtām acīm simtreiz sakošļā pēdējo drupaču.
- Mums vairāk nekā ēdama nav?
Sūmaela neko neatbildēja, sakniebtām lūpām atkal satina vērtīgo ēdmaņu lupatā un noslēpa azotē.
- Man pietrūkst Triga, - Ralfs sēri novilka.
No Sūmaelas būtu sanākusi laba maģistre. Bēgot no kuģa, viņa bija domājusi tik skaidru galvu, ka paķērusi dažas Sadikširamas pamestās vīna pudeles, un tagad viņi tās notīrīja no sniega un pārmaiņus nesa līdzi, noslēpuši zem drēbēm. Jārvi drīz iemācījās, ka jādzer pavisam maz, jo izģērbšanās, lai pačurātu, šādā salā bija varonības izpausme, ko pārējie sagaidītu ar urravām, un tomēr visi apzinājās, ka agri vai vēlu nāksies atsegt savu mantību svelošajam vējam.
Diena bija īsa, lai gan katra šķita kā mēnesi ilgas mocības, un, kad iestājās vakars, debesīs iemirdzējās zvaigznes - šie spožie dievu redzokļi, kas spīdēja kā dārgakmeņi un aizzibēja kā degošas astes. Sūmaela rādīja uz nepazīstamiem zvaigznājiem un katram zināja vārdu: Plikpaurainais Audējputns, Līkais Ceļš, Klauvējošais Svešinieks, Sapņu Zaglis... Meitene tumsā smaidīja, aizrautīgi par tiem stāstot, un viņas balss skanēja tik laimīgi, kādu Jārvi to vēl nebija dzirdējis. Arī viņš pasmaidīja.
- Cik soļu vēl palicis līdz Vensterzemei? - Jārvi pajautāja.
- Daži. - Sūmaela jau atkal pavērās uz apvārsni, laimes sajūta spēji izgaisa, un viņa ātrā gaitā metās ceļā.
Jārvi centās turēt līdzi meitenei. - Es vēl neesmu tev pateicis paldies.
- Tev vēl būs iespēja to izdarīt, ja mēs beigu beigās nepārvērtīsimies par diviem sasalušiem līķiem.
- Tā kā man šāda iespēja var arī nebūt... paldies. Tu varēji ari ļaut Trigam mani nogalināt.
- Ja es būtu kaut mirkli apdomājusies, tā arī darītu.
Jārvi nebija tiesību par to žēloties. Viņš nezināja, kā
pats būtu rīkojies, ja Trigs žņaugtu Sūmaelu, un negribējās ari to noskaidrot. — Tādā gadījumā es priecājos, ka tu tobrīd nedomāji.
Iestājās ilga pauze, tikai sniegs gurkstēja zem abu gājēju zābaku zolēm. Tad Jārvi pamanīja, ka Sūmaela pavērās pār plecu uz viņu, tad atkal aizgriezās un sacīja:
- Es arī priecājos.
Otrajā dienā viņi plēsa jokus, lai uzturētu garu.
- Tu atkal skopojies ar saviem krājumiem, Ankran! Liec atpakaļ to cepto cūku! - Un visi smējās.
- Visiem jāskrien līdz pat Vulsgārdai! Kurš pienāks pēdējais, tiks pārdots, lai pārējie varētu nopirkt alu! - Jau atkal smiekli.
- Ceru, ka Šadikširama atnesis ari vīnu, kad būs mūs panākusi. - Šoreiz neviens nesmējās, tikai pasmaidīja.
Kad bēgļi trešās dienas rītā izlīda no sasodītās telts, ja tik drūmi lietainu atblāzmu vispār varēja nosaukt par rītu, visi bija dusmīgi.
- Man pie kājas, kas notiks ar to veco sakārni, kas man velkas pa priekšu, — iebrēcās Nekas, jau trešoreiz paklupis pret Ralfa papēdi.
- Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā, ka man uz papēžiem min tas nenormālais ar zobenu, - Ralfs izmeta pār plecu.
- Tu vari ar to dabūt pa muguru, pavisam droši.
- Cik jums abiem gadu, ka jūs uzvedaties kā bērni? — Jārvi izlauzās uz priekšu un ieņēma vietu starp abiem.
- Vai nu palīdzēsim cits citam, vai arī ziema visus paņems sev.
Pavisam vārgi viņš saklausīja priekšgalā ejošās Sūma-elas piezīmi: — Pavisam reāli, ka tā tik un tā mūs visus paņems.
Jārvi domāja līdzīgi.
Ceturtajā dienā stindzinoša migla nosedza balto līdzenumu kā līķauts, un nu vairs nerunāja neviens. Bija dzirdams vien vaids, ja kāds paklupa, vai arī elsas, kad citi palīdzēja kritušajam piecelties un virzīties tālāk nekurienē. Seši klusējoši stāvi dižajā tukšumā, ledainajā nekurzemē katrs cīnījās pats ar savu saltas nelaimes nastu, velkot līdzi žņaudzošo kaklariņķi un vēl smagāko ķēdi. Katram bija pašam savas sāpes, izsalkums un bailes.
Iesākumā Jārvi domāja par vīriem, kas noslīka līdz ar kuģi. Cik daudzi gāja bojā? Dēļi lūza, un jūra ieplūda kuģī, tikai lai viņš izglābtos? Ķēdēs iekaltie vergi tvēra pēc pēdējā elpas vilciena, pirms Jūras māte tos ievilka aizvien dzilākās dzīlēs.
>
Viņa paša māte gan mēdza atkārtot, ka
Neko vairs nebija iespējams mainīt, un pamazām izbālēja kā vainas sajūta par pagātni, tā bažas par nākotni, atstājot vien neatlaidīgas atmiņas par ēdienu. Par četriem dučiem sivēnu, ko sacepa, gaidot Augstā karaļa ierašanos, - tik daudz vienam sīka auguma sirmam vīrelim un viņa maģistrei ar skarbo skatienu. Jārvi atcerējās dzīres, kad viņa brālis bija nokārtojis kareivja pārbaudījumu, kuru Jārvi tikai drusku pamēģināja, labi apzinoties, ka nekad nespēs tādu izturēt. Atmiņā nāca pludmale pirms nelaimīgā sirojuma, kur vīri gatavoja, iespējams, pēdējo maltīti, kur gaļa grozījās uz iesmiem virs simtiem ugunskuru liesmām, kas kā glāsti laizīja sanākušo sejas, kurās vīdēja izsalkuši smaidi, kur pilēja tauki un brūnēja cepešu ādiņa...
>
- Brīvība! — ieaurojās Ralfs un plati iepleta rokas, redzot plašo un balto bezgalību. - Brīvība nosalt, kur vien vēlies. Brīvība mirt badā, kad vien vēlies. Brīvība iet, līdz krīti.
Dzidrajā, asajā gaisā viņa balss ātri izdzisa.
- Visu pateici? - Nekas jautāja.
Ralfs ļāva rokām nokrist gar sāniem. — Jā. - Un viņi devās tālāk uz priekšu.
Ne jau domas par māti palīdzēja Jārvi iet tālāk soli pa nestabilam solim, kustību pēc sāpīgas kustības, kritienu pēc svilinoša kritiena, sekojot priekšā ejošo pēdām. Ne jau doma par mirušo tēvu, kuram tika atņemts tronis, un pat ne par paša soliņu blakus Mātes Gundringas kamīnam. Jārvi spēcināja doma par Odemu un tā smaidu, liekot roku uz krustdēla pleca. Par to, kurš solījās vienmēr sniegt atbalstu. Par Odemu, kurš laipni kā pavasara lietutiņš bija pavaicājis, vai kroplim būtu jākļūst par Get-landes kēninu.
> »
- Manuprāt,
Un soli pa mokošam solim Getlande tuvojās.
Piektā diena pienāca skaidra un salti dzidra, debesis pletās žilbinoši zilas, un Jārvi šķita, ka saskatāms viss ceļš līdz pat jūrai - melnai svītriņai tālu pie apvāršņa šajā melnbaltajā zemē.
- Esam labi gājuši, - viņš atzinīgi sacīja. - Tas jāatzīst.
Sūmaela vērās uz rietumiem, piesegusi acis no spožuma, un negrasījās neko atzīt. - Mums bija paveicies ar laiku.
- Es gan nejūtos kā veiksminieks, — iebilda Ralfs, sildoties pats savos apkampienos. - Vai tu jūties kā veiksminieks, Džod?
- Es jūtos kā nosalis, - Džods attrauca un saberzēja apsārtušās ausis.
Sūmaela grozīja galvu, vērdamās debesīs, kas bija neparasti dzidras, izņemot tumšo švīku tālu prom ziemeļos. -Jau šonakt vai rīt jūs droši vien uzzināsiet, kāds ir slikts laiks. Nāk vētra.
Ralfs saspicēja ausis. - Tu droši zini?
- Es taču tev nemācu krākt, ja? Tad nemāci man noteikt laikapstākļus.
Ralfs pavērās uz Jārvi un paraustīja plecus. Nebija vēl satumsis, kad apstiprinājās, ka Sūmaela zina, ko saka. Tumšais plankums pamalē auga augumā un kļuva aizvien drūmāks, līdz pārvērtās ļaunu vēstošos mākoņos.
- Dievi dusmojas, - Nekas nomurmināja un pavērās debesīs.
- Un kad viņi nedusmojas? - atcirta Jārvi.
Sāka snigt milzu pārslām, tās pārvērtās putenī un sniega mutulī. Vējš pūta kaucošām brāzmām, vienlaikus bliežot no visām pusēm un dzenājot bēgļus te pa kreisi, te pa labi. Jārvi pakrita un piecēlies pārējos vairs neredzēja. Panikā viņš klupa vēlreiz un uzvēlās Džoda mugurai.
- Mums jātiek laukā no vētras! - viņš kliedza, bet vējā pats gandrīz nedzirdēja savu balsi.
- Man nav, ko iebilst, - Džods brēca pretī.
- Mums nepieciešams dziļš sniegs!
- Sniega gan te netrūkst! - auroja Ankrans.
Viņi ietenterēja šauras upītes gravā, kas Jārvi šķita visdrošākais aizsegs, jo sniegs turpināja krist tik lieliem blāķiem, ka pārējie itin labi līdzinājās rēgiem. Viņš rakās sniegā kā zaķis un meta to prom starp kājām, pēc tam izmisīgi ienira kupenā visā garumā, lai jau pēc brīža izveidotu tuneli. Audekla rokauti samirka locītavu vietās un svilināja ādu, muskuļi smeldza no piepūles, bet Jārvi turpināja cīnīties. Viņš raka tā, kā rok, glābjot dzīvību.
Viņam izdevās.
>
Sūmaela kā tārps līda pakaļ Jārvi, rūkdama caur sakostajiem zobiem un izmantodama cirvi lāpstas vietā. Vispirms viņi izraka šauru aliņu, tad jau lielāku, līdz izveidojās neliela telpa. Aiz viņiem pa eju dziļāk spirinājās Ankrans, izbāzis mēles galu pa izsisto priekšzobu spraugu, un lieko sniegu saujām grūda aiz sevis. Tālāk aukstajā krēslā sekoja Ralfs, bet Džods aiz viņa ar platajiem pleciem padarīja alu vēl apjomīgāku. Visbeidzot galvu pabāza arī Nekas.
- Glīti, — viņš novērtēja.
- Ieejai jāpaliek tīrai, - Jārvi murmināja, - vai arī naktī tiksim aprakti. - Viņš saritinājās un atspiedās pret sapresēto sniegu, attina izmirkušos roku autus un uzpūta kopā saliktajām delnām. Viņam jau tā trūka diezgan daudz pirkstu, un nevarēja atļauties zaudēt vēl kādu.
- Kur tu to iemācījies? - Sūmaela vaicāja un apsēdās blakus Jārvi.
- Man tēvs iemācīja.
- Manuprāt, viņš ir glābis mums dzīvību.
- Noteikti pasaki viņam paldies, kad satiksi, - Ankrans iekārtojās ērtāk. Viņi cieši saspiedās kopā. Tā viņi turpināja gaidīt jau dienām ilgi. Te, nekurienē, nebija vietas lepnumam, nepatikai vai ienaidam.
Jārvi pievēra acis un atkal iedomājās par tēvu, kurš bāls un auksts gulēja uz akmens grīdas. - Mans tēvs ir miris.
- Jūtu līdzi, — atskanēja Džoda zemā balss.
— Labi, ka vismaz viens no mums jūt līdzi.
Jārvi ļāva rokai noslīgt lejā un jau nākamajā mirklī saprata, ka tā uzkritusi Sūmaelas plaukstai, jo meitenes augšup pavērstie pirksti piekļāvās viņa saujai. Tajā vietā, kur pieskārās viņas āda, bija labi un silti. Jārvi neatrāva roku. Arī Sūmaela ne.
Lēnītēm Jārvi savija savus pirkstus ar meitenes pirkstiem.
Iestājās ilgs klusums, vējš gaudoja ārpus viņu pajumtes sienām, un iekšā sāka trūkt gaisa. Zem šīs sapresētā sniega segas Jārvi pārņēma tikpat laba, silta un mājīga sajūta kā beidzamoreiz, sēžot pie Ankrana sakurtā ugunskura.
- Cik labi! - Viņš sajuta elpu uz sejas un maigo Sūmaelas plaukstu, kas saņēma viņa delnu. Jārvi spēji atvēra acis, bet tumsā nespēja saskatīt meitenes sejas izteiksmi.
Sūmaela pagrieza puiša delnu otrādi un kaut ko ielika. Sakaltusi un saskābusi, ne īsti mikla, ne sasalusi, bet tomēr maize; un dievi ir liecinieki, ka Jārvi bija laimīgs to saņemt.
Viņi sēdēja, saspiedušies kopā, katrs izvilka savu tiesu un sāka košļāt kā mierinājumu vai vismaz atvieglojumu. Cits pēc cita tie norija kumosu un sēdēja klusumā, tikai Jārvi palika, domājot, vai saņemsies drosmi un vēlreiz satvers Sūmaelas roku.
Un tad viņš teica: - Tagad esam apēduši visu.
Jau atkal klusums, bet šoreiz jau krietni netīkamāks.
Ieskanējās tumsas pieklusinātā Ralfa balss: - Cik tālu vēl līdz Vensterzemei?
Neviens neatbildēja.
VISLABĀKIE ĻAUDIS
)
- Gctlandiešiem ir vislabākie vīri, tie cīnās visi kā viens, - ieskanējās Nekā piesmakusī balss. - Un ikvienu sargā pārinieka vairogs.
- Getlandieši? Ha! - Ralfs nošņācās, un elpas mutulis izspruka no nāsīm, kamēr viņš cīnījās, lai tiktu augšā pa sniegoto uzkalni pakaļ Sūmaelai. - Stulbu aitu bars, kas blēdamas skrien tieši miesnieka rokās! Un kas notiek tad, ja blakusvīrs krīt? Troveniešiem gan iekšā uguns!
Tā viņi visu dienu strīdējās par to, kas stiprāks -zobens vai bulta. Vai Hemenholma atrodas uz dienvidiem no Grenmeras salas. Vai Jūras mātei labāk tīk krāsots vai ieeļļots koks un no kā jābūvē kuģi. Jārvi īsti nesaprata, pa kuru laiku tie ievelk elpu. Viņam tik tikko pietika gaisa, lai nenosmaktu.
- Trovenieši? — iebrēcās Nekas. — Ha! Un kas notiek tad, kad uguns izdziest? - Iesākumā strīdnieki plēsās par savu taisnību, pēc tam - par savu statusu un beigās - ar vēl ciešāku pārliecību - jau strīda pēc, kas bija pārvērties nicinošā rūkšanā. Neviens nepiekāpās ne par mata tiesu, kopš pameta grimstošo
Bija pagājušas trīs dienas kopš pēdējā kumosa, un Jārvi izsalkums svilināja iekšas, iznīcinot beidzamo cerību. Torīt, iztinis rokas no audekla gabala, viņš tik tikko tās pazina: plaukstas bija vienlaikus sačokurojušās un uztūkušas. Āda pirkstu galos atgādināja vasku un bija gandrīz nejutīga. Iekrituši bija pat Džoda vaigi. Ankrans kliboja un neveiksmīgi centās to slēpt. Ralfs elsa tik smagi, ka
Jārvi saviebās sāpēs. Nekā sarauktās uzacis bija sasalušas ledū. Ar katru pieveikto jūdzi Sūmaelas rētu klātās lūpas dila aizvien plānākas, pelēkākas un sakļāvās arvien ciešāk.
Kamēr vien turpinājās nolādēto cīniņš, Jārvi spēja domāt tikai par to, kurš no viņiem pirmais nomirs.
- Getlandieši zina, kas ir disciplīna, - Nekas rūca,
- getlandiešiem...
- Tas, sasodīts, interesē tikai muļķus! — Jārvi spējā niknuma lēkmē nošņāca, nostādīja abus vecos vīrus vienu otram pretī un bakstīja ar pirksta stumbeni abiem teju vai sejā. - Cilvēki ir tikai cilvēki un ir labi vai slikti atkarībā no tā, kā tiem paveicas. Tagad nedzesējiet elpu, lai pietiek spēka iet! - Viņš sabāza rokas atpakaļ padusēs un piespieda sevi rāpties augšā pa uzkalni.
- Pavāra zellis un filozofs vienā personā, - Ralfs noņurdēja.
- Tā arī nespēju izlemt, no kura te mazāka jēga, -murmināja Nekas. - Laikam vajadzēja ļaut Trigam viņu piebeigt. Getlandieši ir gatavie...
Pienācis pie apsalušās kores, viņš apkusa. Tāpat kā visi. Priekšā uz visām pusēm pletās mežs un pie apvāršņa saplūda pelēkā krītoša sniega šķidrautā.
- Koki? — Sūmaela nočukstēja, kā neuzdrošinoties noticēt savām acīm.
- Koki — tātad varbūt barība, - secināja Jārvi.
- Koki - tātad uguns, — piebilda Ankrans.
Nākamajā mirklī visi jau metās lejā no kalna, klaigādami kā bērni, kas tikuši brīvībā no mājas darbiem. Jārvi paklupa un krita, uzraujot sev virsū sniega dušu, bet tūlīt pat pielēca kājās. Viņi aizrautīgi klīda starp nīkulīgajiem kociņiem, bet drīz vien virs galvas slējās tik varenas egles, ka Jārvi neizdotos apņemt to stumbrus. Vareni pīlāri gluži kā svētvietā, kur viņi bija vien nelūgti iebrucēji.
Skrējiens pierima, līdz pārtapa piesardzīgos soļos. Augļi nekrita no retajiem zariem, stirnas pašas nemetās uz Nekā zobena. Visi atrastie kritušie koki bija piemirkuši vai satrūdējuši. Zem sniega slēpās viltīgu sakņu mudžeklis un neskaitāmus gadus krājušās skujas.
Smiekli apsīka, mežā valdīja pilnīgs klusums, pat putna čivināšana nepārtrauca smago klusumu.
- Augstie dievi, - čukstēja Ankrans, - tas nav pat par grasi labāk nekā tur, klajumā.
Jārvi uzrāpās kādā kokā un drebošiem pirkstiem plēsa nost apsalušas sēnes.
- Vai tu kaut ko atradi? - Džods vaicāja pavisam vārā cerībā.
- Nē. — Jārvi aizmeta sēnes. - Šīs nav ēdamas. - Un izmisums līdz ar sniegpārslām uzgūlās puiša pleciem vēl smagāk nekā iepriekš.
- Mums jāiekur ugunskurs, - viņš sacīja, cenšoties uzturēt dzīvu cerību. Uguns viņus sasildītu, uzmundrinātu un vienotu, tā ļaujot kaut vēl mazliet virzīties uz priekšu. Par to, kurp tā varētu viņus aizvest, Jārvi neuzdrošinājās domāt. Soli pa solim, kā mēdza atkārtot Džods.
- Lai iekurtu uguni, vajadzīga sausa malka, - sacīja Ankrans. - Varbūt pavāra zellim ir zināms, kur to ņemt?
- Torlbijā es zinātu, kur to var nopirkt, — Jārvi atcirta. Patiesībā viņš to, iespējams, arī nezinātu. Šim darbam viņam bija vergi.
- Jo augstāka vieta, jo sausāka. — Sūmaela metās skriet, un Jārvi joza viņai pakaļ lejā no kalna gravā, kur koki vairs neauga un krājās vien balts sniegs. - Varbūt tur augšā...
Meitene metās iekšā meža stigā, un Jārvi sekoja viņas veiklajām kājām. Viņš bija neizsakāmi pārguris un tik tikko juta pēdas. Šeit zeme šķita savāda - līdzena un cieta, to klāja plāna sniega kārtiņa, un šur tur vīdēja tumši plankumi. Nākamo Sūmaelas soli jau pavadīja savāds krakškis.
>
Viņa sastinga un pavērās zem kājām.
- Stāviet! - Nekas iznira abiem aiz muguras, satvēris koku vienā, bet zobenu - otrā rokā. - Tā ir upe!
Jārvi paskatījās lejup, un visas spalviņas šausmās sacēlās gaisā. Ledus čīkstēja, krakšķēja un sakustējās zem kājām. Tad tas gari novaidēja, un Sūmaela pagriezās pret Jārvi plati ieplestām acīm. Abus šķīra vien solis vai divi.
Jārvi drudžaini norija kamolu, tik tikko uzdrošinoties elpot, un pastiepa meitenei roku.
- Tikai viegliem soļiem, - viņš čukstēja.
Sūmaela spēra soli un, vēl vaidu izdvesusi, nozuda zem ledus.
Pirmajā mirklī Jārvi stāvēja kā sastindzis.
Tad nodrebēja, grasoties mesties uz priekšu.
Viņš noturējās, metās zemē uz visām četrām un rāpās turp, kur meitene bija nozudusi. Melnajā ūdenī peldēja vien ledus šķembas, bet nebija redzamas ne mazākās zīmes par Sūmaelu. Pār plecu Jārvi pamanīja, ka Džods skrien lejā no kalna, sacēlis aiz sevis sniega mākoni.
- Stāvi! - iebrēcās Jarvi. - Tu esi pārāk smags!
Šķita, ka zem ūdens kaut kas sakustas, un viņš šļūca
> 7
Uz upes ledus izskrēja Ankrans, plaši izpletis rokas, bet apstājās kā iemiets, tiklīdz ledus ievaidējās. Nekas kārpījās sniegā lejup pa straumi tuvāk kaila ledus laukumam, kur pret debesīm slējās atsegti akmeņi.
Iestājās baiss klusums.
- Kur viņa palika? - Jārvi kliedza. Ralfs krastā vērās uz jauno puisi, bezpalīdzīgi kustinot lūpas.
Cik ilgi cilvēks spēj aizturēt elpu? Skaidrs, ka tik ilgi
ne.
Jārvi redzēja Neko nolecam no krasta pāris soļu uz priekšu un virs galvas paceļam augšup vērstu zobenu.
- Vai tu esi jucis? - Jārvi šausmās nobrēca, iekams aptvēra notiekošo.
Skaidrs, ka jucis.
Zobens lidoja lejup, gaisā pacēlās strūklaka, un Nekas krita uz ledus un grūda otru roku ūdenī.
- Es viņu turu! - Viņš izvilka Sūmaelu no upes ļenganu kā lupatu lelle un kūpošu no ledainā ūdens; viņš to vilka uz krastu, kur jau gaidīja Džods un Ralfs.
- Viņa elpo? - Jārvi kliedza un rāpoja uz krastu, baidoties ielūzt pats.
- Kā to lai zina? - Džods sauca un nometās blakus meitenei.
- Pieliec vaigu viņas mutei!
- Šķiet, ka ne.
- Pacel gaisā viņas kājas! - Jārvi izrāpās no aizsalušās upes un ar varu vilka svina smagās kājas gar sniega klāto krastu.
- Ko?
- Gāz vinu uz mutes!
>
Džods truli pacēla Sūmaelu gaisā aiz potītēm, viņas galva vilkās pa sniegu, un Jārvi uzrāpās augstāk, iebāza divus pirkstus meitenei mutē un bīdīja tos augšā lejā pa rīkli.
- Nu taču! - viņš rēca, spļaudījās un cīnījās. - Elpo! -Jārvi reiz bija redzējis, kā Māte Gundringa elpina kādu puisēnu, kurš bija ievēlies dzirnavu dīķī.
Tas zēns toreiz nomira.
Sūmaela nekustējās. Viņa bija sasalusi ragā, auksta kā nāve, un Jārvi caur sakostajiem zobiem saraustīti skaitīja lūgšanas, pat īsti nezinādams, kam.
Viņš sajuta uz pleca Nekā roku. - Nāve mūs visus gaida.
Jārvi nopurināja roku un bāza pirkstus vēl dziļāk.
- Elpo!
Un Sūmaela atjēgusies noraustījās, gluži kā mazs bērns pamostas, ja tam iekniebj. Meitene atklepoja ūdeni, ierāva plaušās steidzīgu elpu un atklepoja vēl.
- Augstie dievi! - Apjukušais Ralfs soli atkāpās.
Jārvi bija gandrīz tikpat pārsteigts un, protams, laimīgāks kā vēl nekad, saņēmis saujā ledainu vēmekļu devu.
- Vai liksi mani zemē? - Sūmaela novaidēja un novērsās. Džods palaida meiteni vaļā, un tā, novēlusies sniegā, ķēra pie kaklariņķa, klepoja un spļāva, līdz sāka nevaldāmi drebēt.
Ralfs blenza, kā ieraudzījis brīnumu. - Tu esi burvis!
- Vai maģistrs, - nomurmināja Ankrans.
Jārvi nebija ne mazākās vēlēšanās klausīties tādās runās. - Mums viņa jāsasilda.
Visi metās iekurt ugunskuru un plēsa no kokiem ķērpjus iekuram, liekot lietā Ankrana sīko krama gabalu, bet viss bija izmircis un vārgās dzirksteles neuzšķīla uguni. Viņi mēģināja to piešķilt cits pēc cita, bet Sūmaela tikai skatījās kā vienmēr mirdzošām acīm un drebēja aizvien nevaldāmāk, līdz bija jau dzirdams, kā drēbes sitas pret meitenes miesu.
Džodam, kas savulaik katru rītu maizes ceptuvē bija kurinājis krāsni, nekas nesanāca; arī Ralfam, kurš bija pielaidis uguni pat vēja izpūstos un pielijušos liedagos visas Sašķeltās jūras krastos, neizdevās. Pat Jārvi velti cīnījās, berzējot kramu nekam nederīgās rokas saujā, līdz pirksti sāka asiņot. Bet Ankrans visu laiku veltīja lūgsnas Uguns tēvam.
Tomēr dievi todien vairs nebija gatavi jauniem brīnumiem.
- Varbūt varam izrakt aizsegu? - Džods sašūpojās uz papēžiem. - Tā, kā darījām vētras laikā.
- Par maz sniega, - Jārvi atcirta.
- Tad varbūt no zariem?
- Par daudz sniega.
- Jāiet uz priekšu, - Sūmaela pēkšņi rausās kājās, un Ralfa milzīgais kažoks novēlās sniegā aiz viņas. - Ļoti karsti, - viņa teica un noritināja audekla sloksni no delnām, atrāva vaļā kreklu un sāka raustīt ķēdi. - Man
7 > > šalle spiež. - Sūmaela spēra vēl pāris drebelīgu soļu un
novēlās zemē uz sejas. - Jāiet uz priekšu, - viņa murmināja sniegā.
Džods maigi pārvēla meiteni uz muguras, piecēla sēdus un apskāva ar vienu roku.
- Tēvs mūžam negaidīs, - Sūmaela čukstēja, vieglīti-ņai dvašai plūstot pār zili nosalušajām lūpām.
- Aukstums jau sāk kāpt viņai galvā. - Jārvi pielika plaukstu meitenes nosvīdušajai sejai un pamanīja, ka pašam trīc roka. Pat ja viņam izdevās to glābt no noslīkšanas, bez uguns vai malkas ziema tik un tā izvedīs Sūmaelu pa Beidzamajām durvīm, un viņš to neizturēs. Ko gan viņi iesāks bez stūrmanes?
Ko viņš iesāks bez Sūmaelas?
- Dari kaut ko! — šņāca Ralfs un cieši satvēra Jārvi roku.
Bet ko? Jārvi iekodās sasprēgājušajā lūpā un vērās uz mežu, it kā atbilde pati no sevis varētu parādīties starp kailajiem stumbriem.
Jārvi brīdi aizdomājās, tad tika vaļā no Ralfa un metās pie tuvākā koka, plēsdams rokautu no veselās delnas. No mizas viņš noplēsa kaut ko rūsganu, un jau atkal uzplaiksnīja cerības liesmiņa.
- Vilna, — Ankrans čukstēja un norāva vēl vienu kušķi. — Te ir garām gājušas aitas.
Ralfs to noplēsa no Ankrana pirkstiem. - Uz kurieni tās tika dzītas?
- Uz dienvidiem, - Jārvi atbildēja.
- Kā tu zini?
— Sūnas aug tajā pusē, kur nepūš vējš, - stumbra rietumu sānā.
— Aitas nozīmē siltumu, — piebilda Ralfs.
- Aitas nozīmē ēdienu, - izlaboja Džods.
Jārvi neteica, par ko domāja. Neteica, ka aitas nozīmē cilvēku ldātbūtni un ka cilvēki varētu arī nebūt draudzīgi noskaņoti. Tomēr, lai izsvērtu iespējas, tām jābūt vairāk nekā vienai.
— Es palikšu pie viņas, — ierosināja Ankrans. — Jūs ejiet pēc palīdzības, ja tādu atradīsiet.
- Nē, - Džods nebija ar mieru. — Iesim visi kopā. Tagad mēs visi esam pie viena aira.
- Kurš vinu nesīs?
>
Džods paraustīja plecus. - Kad krava jāpaceļ, labāk to celt nekā raudāt. - Viņš pabāza rokas zem Sūmaelas un novaikstījās, to paceļot, viegli paklupa, tad piespieda meitenes saviebto seju sev pie pleca un augstu paceltu galvu devās uz dienvidu pusi, vairs nebildis ne vārda. Visticamāk, neko daudz jau Sūmaela vairs nesvēra, bet tik pārsalušam, pārgurušam un izsalkušam puisim kā Jārvi tobrīd tas šķita gluži vai nepaveicams varoņdarbs.
- Kādu laiku jau esmu padzīvojis, - Ralfs bilda, blisinot acis uz Džoda muguru. - Bet nevaru teikt, ka esmu redzējis ko jaukāku.
— Es arī ne. — Jārvi uzstutējās kājās un steigšus sekoja Džodam. Kā gan viņš varētu žēloties, šaubīties vai vilcināties, ja tāda spēka paraugstunda risinājās viņa acu priekšā?
Kā gan to varētu kaut viens no viņiem?
LAIPNĪBA
Izgājuši caur mitro krūmāju, viņi lejā ieraudzīja vairākas ēkas.
Viena - būvēta no akmens - bija tik veca, ka grima zemē, un tieva dūmu strūkliņa cēlās augšup virs sniega ieliektā jumta. Siekalas saskrēja Jārvi mutē, un āda sāka kņudēt no neskaidrām atmiņām par ēdienu un siltumu. Otrā ēka, spriežot pēc palaikam dzirdamās apslāpētās blēšanas, bija kūts, kur turēja aitas. Šķita, ka tā uzslieta no kuģa korpusa, kas apgāzts uz mutes, lai gan nebija skaidrs, kā tas varēja nokļūt tik dziļi iekšzemē. Pārējās ēkas bija uz ātru roku sanagloti šķūņi, kas jau gandrīz pilnībā pazuda zem vēja sapūstajām kupenām, bet spraugas starp tām savienoja smaili notēstu baļķu žogs.
Ārā tieši pie ieejas durvīm sēdēja ādās satuntuļots mazs puika un ledū izcirstā āliņģī vaktēja uz diviem zariņiem atslietu makšķeri, ik pa brīdim skaļi šņaukdams degunu.
- Man tas nepatīk, - Džods čukstēja, - nez cik ļaužu vēl ir iekšā? Mēs par viņiem neko nezinām.
- Kā vien to, ka vini ir cilvēki un cilvēkiem nekad
nedrīkst uzticēties, - piebilda Nekas.
- Mēs zinām, ka viņiem ir kas ēdams, drēbes un jumts virs galvas. — Jārvi pavērās uz Sūmaelu, kas bija satīta visos drēbju gabalos, kurus vien kāds varēja meitenei ziedot un kuru tik un tā nepietika. Viņa drebēja tik stipri, ka zobi klabēja, lūpas bija pieņēmušas pelēcīgi zilganu nokrāsu, bet acu plakstiņi mazliet pacēlās, tad atkal aizkrita, lai uz mirkli pavērtos un atkal liptu ciet. - Tas, kas mums vajadzīgs, lai izdzīvotu.
- Tad jau pavisam vienkārši. - Nekas iztina zobenu no audekla gabala. - Tērauds dos atbildi.
Jārvi blenza uz Neko. - Tu grasies nogalināt to zēnu?
Ralfs neveikli sagrozīja plecus, bet Nekas tikai paraustīja savējos. - Ja jāizvēlas starp mūsu un viņa dzīvību, jā, es viņu nogalināšu tāpat kā visus pārējos, kas tur iekšā ir. Arī man viņu žēl. - Viņš cēlās kājās, bet Jārvi sagrāba vīrieti aiz skrandu stērbeles un novilka atpakaļ pie zemes, lai, pats sev par pārsteigumu, ieskatītos skarbajās, nesatricināmi pelēkajās acīs. Tuvplānā tās nešķita ne par kripatu saprātīgākas. Gluži pretēji.
- Tas pats attiecas uz tevi, pavāra zelli, - Nekas čukstēja.
Jārvi norija smagu kamolu, bet nenovērsa skatienu,
viņš negrasījās piekāpties. Uz
- Vispirms mēs mēģināsim sarunāt. — Viņš stāvēja un centās izdomāt kādu žestu, kas palīdzētu mazāk atgādināt noplukušu ubagu galēja izmisuma stāvoklī, bet nekas nenāca prātā.
- Vai tad, kad tie būs jau nogalinājuši tevi, tērauds vēl dos atbildi? - Nekas vaicāja.
Jārvi izgrūda smagu nopūtas dvašu. - Es ceru, ka jā. -Un viņš šļūca lejā no uzkalniņa uz ēku pusi.
Visapkārt valdīja miers. Nekas neliecināja par dzīvības klātbūtni, izņemot puiku. Jārvi apstājās kādus desmit solus nostāk.
>
- Sveiks!
Puika salēcās, apgāza makšķeri, spēra soli atpakaļ un gandriz pakrita, tad metās uz mājas pusi. Jārvi atlika vien gaidīt un trīcēt. Drebēt no aukstuma un bailēm par to, kas būs. No ļaudīm, kas mīt tik skarbos apstākļos, nevarētu gaidīt īpaši daudz laipnības.
Tie izbrāzās no akmens ēkas kā bites no salauzta stropa. Jārvi saskaitīja sešus ādās ietinušos cilvēkus, un visiem rokā bija pa šķēpam. Trim šķēpiem bija akmens, nevis metāla uzgaļi, bet visi bija sagrābti ar noteiktu skarbu mērķi. Klusējot viņi sastājās ap Jārvi puslokā un pavērsa uzgaļus pret viņu.
Jārvi atlika tikai pacelt rokas gaisā, kas bija tukšas, izņemot aptītās audekla strēmeles, un klusi vērsties ar lūgšanām pie Miera tēva un novaidēt: — Man vajadzīga jūsu palīdzība.
Centrā stāvošais cilvēks iedūra šķēpu zemē un lēni tuvojās Jārvi. Kad kapuce atkrita atpakaļ, skatienam pavērās sieviete ar pelēcīgi gaišiem matiem un dziļām grumbām klātu seju, kas bija cietusi smagā darbā un laikapstākļos. Kādu brīdi viņa pētīja Jārvi.
Tad sieviete spēra soli tuvāk un, iekams Jārvi paspēja palēkt malā, jau bija cieši apskāvusi puisi.
- Mani sauc Šidvala, - viņa sacīja tongu valodā. - Vai tu esi viens pats?
- Nē, - Jārvi čukstus atbildēja un visiem spēkiem valdījās, lai nesāktu raudāt no atvieglojuma. - Kopā ar mani ir arī kuģa biedri.
Iekšpusē māja izrādījās zemiem griestiem un šaura, tur valdīja sviedru un malkas dūmu smārds, un tā šķita kā pils. No nomelnējuša katla koka bļodā, kas gadu gaitā bija nospodrināta pavisam gluda, tika pārlikts sakņu un jēra gaļas sautējums. Jārvi tajā ieurbās ar pirkstiem, viņš nekad nebija ēdis ko gardāku. Gar izliektajām sienām rindojās soli; Jārvi ar draugiem sēdēja vienā pusē iekurtajam pavardam un saimnieki — Šidvala un četri vīri, ko viņš noturēja par sievetes dēliem, kā arī puika, ko viņi satika pie aizsalušā dīķa, - otrā. Zēns vērās uz Sūmaelu un Džodu tā, it kā tie būtu elfi, kas izkāpuši no leģendas.
Vēl Torlbijas laikos šie ļaudis Jārvi šķistu dzīvojam zem nabadzības robežas. Tagad šķita, ka telpa ir bagātību pārpilna. Koka un kaula darbarīki rindojās pie sienām, ikviena virsma bija klāta nežēlīgiem medību un zvejas rīkiem, dažādiem verķiem patvēruma rakšanai un pārtikšanai no ledus, vilka, roņa un kazādām. Viens no mājiniekiem - ar biezu, brūnu bārdu - pasmalstīja podā, lai ieliktu Džodam papildporciju; lielais vīrs pateicīgi pamāja un stūķēja māgā, svētlaimē pievēris acis.
Ankrans pieliecās tam klāt. - Man šķiet, ka esam apēduši visas vinu vakariņas.
> >
Džods sastinga ar pirkstiem mutē, bet bārdainis iesmējās un pārliecās pār uguni, lai papliķētu ciemiņam pa plecu.
- Atvainojiet, - sacīja Jārvi un pabīdīja savu bļodu malā.
- Tā izskatās, ka jūs esat izsalkušāki par mums, - ierunājās Šidvala. Mājinieki runāja tongu mēlē ar savādu izloksni. - Un arī ievērojamā attālumā no sava galapunkta.
- Mēs dodamies no banju zemes uz Vulsgārdu, — teica Ankrans.
Sieviete mirkli apdomāja dzirdēto. - Tad jau jūs esat diezgan tuvu galamērķim, bet es teiktu, ka jūsu maršruts bijis ļoti savāds.
Jārvi nevarēja nepiekrist. - Būtu mēs zinājuši, cik tas izrādīsies smags, izvēlētos citu.
- Tā jau gadās ar daudzām izvēlēm.
- Tagad mums atlicis vien noiet to līdz galam.
- Tā jau gadās ar daudzām izvēlēm.
Nekas pieliecās tuvāk Jārvi un pačukstēja pērkondim-došajā balsi: - Es viņiem neuzticos.
- Viņš vēlas jums pateikties par viesmīlību, - Jārvi ātri nobēra.
- Mēs visi esam pateicīgi, - Ankrans piebilda, - jums un jūsu mājas dieviem.
Jārvi noslaucīja pelnus no lūgšanu akmens pavarda viducī un izlasīja tajā iecirstās rūnas. - Puteņu māte.
- Labi teikts un labi izlasīts. - vŠidvala piemiedza acis. — Tur, no kurienes nākat, viņa ir mazās dievietes kārtā, vai ne?
Jārvi apstiprinoši pamāja. - Bet šeit laikam Augsto dievu kārtā.
- Gluži kā daudz kas, dievi šķiet lielāki, kad esi tiem tuvāk. Te pie mums Puteņu māte vienmēr stāv katram aiz pleca.
- No rīta viņa būs pirmā, kam veltīsim savas lūgšanas, - teica Ankrans.
- Gudri darīts, - Šidvala atbildēja.
- Un par jums aizlūgsim uzreiz pēc tam, - apsolīja Jārvi. - Jūs izglābāt mums dzīvību.
- Te pie mums jādraudzējas ar visu dzīvo. — Viņa pasmaidīja, dziļās rievas namamātes sejā Jārvi atgādināja Māti Gundringu, un īsu brīdi ārkārtīgi sagribējās atgriezties mājās. - Ziema ir pietiekami stiprs ienaidnieks mums visiem.
- To mēs zinām. - Jārvi pavērās uz Sūmaelu, kas bija sakņupusi pie pavarda un pievērtām acīm liegi šūpojās, apmetusi ap pleciem segu. Viņa bija gandrīz pilnībā atguvusi sejas krāsu.
- Jūs varat palikt pie mums un sagaidīt, līdz pāries ziema.
- Es nevaru, — Ankrana balss aizlūza, bet zods izlēmīgi izvirzījās uz priekšu. - Man jātiek pie savas ģimenes.
- Un man - pie savas, - piebalsoja Jārvi, kaut gan viņa neatliekamā vajadzība bija drīzāk nogalēt vienu no šīs ģimenes, nevis glābt. - Mums jādodas tālāk, bet trūkst tik daudz lietu...
Aptvērusi ciemiņu neapskaužamo stāvokli, Šidvala sarauca pieri. - Tā gan. Mēs ar prieku jums pārdotu.
Izdzirdot vārdu
Jārvi pavērās uz Ankranu, bet tas izpleta tukšās plaukstas. - Mums nav nekā, ko pārdot.
- Jums ir zobens.
Nekā skatiens saspringa vēl drūmāks, viņš piekļāva zobenu vēl tuvāk sev, un Jārvi pārņēma sāpīga atklāsme, ka vēl pavisam nesen šis vīrs bija gatavs šos cilvēkus nogalināt.
- Viņš no tā nešķirsies, - Jārvi paskaidroja.
- Ir kāda lieta, kas man lieti noderētu. - Vīrietis ar brūno bārdu pavērās pāri kamīnam uz Sūmaelu.
Džods sastinga, un Ralfs nebūt ne priecīgi ierūcās. Ankrans ierunājās, un pat viņa balsī ieskanējās asa nots: — Mēs nevienu no savējiem nepārdosim. Ne par kādu cenu.
Šidvala iesmējās. — Jūs pārpratāt. Metāls mūsu pusē ir liels retums. - Apmetusi loku ap uguni, sieviete pasniedzās pēc Sūmaelas kaklariņķa, kur jau pazibēja smalkā ķēde, kas arī tūlīt pat tika izvilkta laukā visā garumā.
- Mēs gribam šo te.
Jārvi juta, kā smaids plešas pār viņa seju. Kādu laiku tas tur nebija redzēts, un tagad sajūta bija jauka. - Tādā gadījumā... - Puisis attina pats savu apdilušo buraudekla šalli un izvilka vēl smagāku ķēdi. - Iespējams, jūs varētu interesēt arī šī te.
Bārdainā vīrieša acis iemirdzējās, viņš to pasvārstīja rokās, un tad mute pavērās, jo Nekas pavēra vaļā savu apkakli. — Man arī ir, — viņš teica un izvilka gaismā smagās važas.
Tagad jau smaidīja visi. Jārvi pieliecās pavisam tuvu ugunij un salika plaukstas tā, kā mēdza darīt viņa māte.
- Patirgosimies!
Arī Nekas pieliecās klāt Jārvi un nočukstēja pie auss:
- Es taču teicu, ka tērauds dos atbildi.
Ar beidzamo krakšķi sarūsējusī sakabe nolidoja nost, un Nekā kaklariņķis pavērās.
- Tā gan bija nepakļāvīga, - secināja bārdainis, nopētījis savu sabojāto kaltu.
Nekas pieslējās stāvus uz diezgan nestabilajām kājām un pacēla trīsošu roku, lai aptaustītu savu kaklu, kur āda gadu gaitā bija kļuvusi daudz biezāka.
- Divdesmit gadus esmu valkājis to riņķi, - viņš čukstus bilda, un asaras iemirdzējās vīrieša acīs.
Ralfs papliķēja Nekam pa plecu. - Es savējo nēsāju tikai trīs gadus un tik un tā bez tā tagad jūtos viegls kā pūka. Tev droši vien šķiet, ka tūlīt aizlidosi pa gaisu.
- Tā ir, - Nekas čukstēja. - Un tā būs.
Jārvi aizdomājies taustīja vecās rētas, kur savulaik bija atradies viņa paša kaklariņķis, un vēroja Ankranu kravājam par važām iegādātās mantas. Makšķere un zivju ēsma. No aļņa lāpstiņas darināta liekšķere. Bronzas nazis, kas izskatījās antīks, gluži kā tapis laikā pēc Dieva sašķelšanas. Deviņas bultas Ralfa lokam. Koka trauks dzerša-nai. Kaltētas sūnas iekuram. No vilnas savīta virve. Avs siers, jēra gaļa un kaltētas zivis. Arī kažokādas un no aitas vilnas šūdinātas raupjas virsdrēbes un vilna, ar ko šo apģērbu uzpolsterēt. Ādas maisi, kuros visu minēto pārnēsāt, un pat ragavas, uz kā likt maisu.
Savulaik tas viss šķistu kā ubaga krāmi un pilnīgas muļķības. Tagad tas bija dārgumu krājums.
Sūmaela gulēja pievērtām acīm, līdz pat zodam ietīta biezās, baltās kažokādās, un pavisam reti pasmaidīja, parādot baltos zobus pa iešķeltās lūpas spraugu.
- Kā jūties? - Džods pajautāja.
- Ir silti, - meitene čukstus atbildēja, nepavērusi acis. - Ja es sapņoju, nemodiniet mani.
Šidvala ar blīkšķi iesvieda Nekā noņemto kaklariņķi līdz ar ķēdi mucā. - Ja vēlaties padomu...
- Protams, - sacīja Ankrans.
- Ejiet uz ziemeļrietumiem. Divās dienās tiksiet līdz vietai, kur zeme spļauj karstu uguni. Tās nomalēs upēs tek silts ūdens un ir papilnam zivju.
- Esmu dzirdējis runājam par šādu zemi, - piebilda Jārvi, atsaucis atmiņā Mātes Gundringas dūcošo balsi pie kamīna.
- Mēs dosimies uz ziemeļrietumiem, - Ankrans apstiprināja.
Šidvala pamāja. - Un lai dievi jūs pavada! - Viņa pagriezās, lai ietu, bet Nekas pēkšņi metās ceļos, saņēma sievietes delnu un piespieda tai savas saplaisājušās lūpas.
- Es nemūžam neaizmirsīšu jūsu laipnību, — viņš teica un ar delnu notrausa asaras.
- Neviens no mums to neaizmirsīs, - teica Jārvi.
Pasmaidījis viņš piecēla Neko kājās un papliķēja pa
sirmajiem rugājiem klāto vaigu. - Tā jau pati par sevi ir dāvana.
PATIESĪBA
Ralfs iznāca no koku audzes ar platu smaidu sejā, pār vienu plecu pārmetis loku un šļauganu briedi — pār otru. Lai nevienam vairs nebūtu ne mazāko šaubu par viņa loka šāvēja prasmi, Ralfs bija atstājis neizņemtu sirdī trāpīto bultu.
Sūmaela raudzījās, saraukusi uzaci. - Tad jau tu neesi tikai smukulītis.
Vīrietis piemiedza aci. — Šāvējam visu nosaka bultas.
- Vai tu pats gribi nomaukt ādu, pavāra zelli, vai to izdarīt man? - Ankrans pasniedza nazi, un viņa sejā bija manāms vārs smaids, it kā zinātu, ka Jārvi atteiksies. Ankrans nebija muļķis. Tās dažas reizes, kad vīri aizvilka Jārvi sev līdzi medībās, viņa roka necēlās palaist bultu vai atvēzēt šķēpu, un, kad pienāca laiks sadalīt medījumu, puisim kļuva nelabi. Tēvs savulaik viņu par to rāja, brālis - izsmēja, bet vīri gandrīz nemaz neslēpa nicinājumu.
Un tā pagāja gandrīz visa Jārvi bērnība.
- Šoreiz nodīrā vien pats, - Jārvi atbildēja. - Es tev palīdzēšu ar padomu, ja kas noies greizi.
Kad visi bija paēduši, Džods apsēdās pie ugunskura, sacēlis gaisā pēdas, un iezieda taukus plaisās, kas vērās starp biezajiem pirkstiem. Ralfs aizmeta malā beidzamo kaulu un noslaucīja taukainās rokas aitas vilnas jakā.
- Ar sāli būtu garšīgāk.
Sūmaela nogrozīja galvu. - Vai vispār ir kas tāds, par ko tu nežēlotos?
- Ja nevar atrast, par ko sūdzēties, tas nozīmē, ka nav pietiekami labi meklēts. - Ralfs atlaidās zemē uz muguras un atbalstījās uz elkoņa. Smaidīdams tas vērās tumsā un kasīja biezi saaugušo bārdu. - Tomēr sieva man ne reizi nelika vilties. Man šķita, ka pie tā nolādētā aira es nomiršu. Bet, ja reiz joprojām mans stāvs met ēnu, man tā kā gribētos viņu vēlreiz satikt. Tikai lai pasveicinātu. Lai zinātu, ka viņai viss kārtībā.
7 j
- Ja viņai ir kaut mazākais saprāts, tā būs uzsākusi jaunu dzīvi, - Sūmaela piebilda.
- Tā viņai nekad nav trūcis. Par daudz, lai izšķiestu dzīvi gaidot, - Ralfs nošņāca un iespļāva ugunī. - Un nav grūti atrast vīru, kas būtu labāks par mani.
- Tur nu esam vienisprātis. - Nekas bija apsēdies mazliet tālāk 110 ugunskura, uzgriezis pārējiem stīvo muguru, ar lupatu pulēja klēpī ieliktā zobena asmeni.
Ralfs par to tikai pasmīnēja. - Un kā tad tu pats, Nekas? Tu gadiem ilgi berzi klāju. Vai pārējo dzīvi veltīsi, beržot šito zobenu? Ko tu iesāksi, kad būsim nokļuvuši
7 >
Vulsgārdā?
Jārvi pamanīja, ka pirmoreiz kopš
- Man jānokārto daži rēķini. Divdesmit gadu laikā tie nav zaudējuši svarīgumu. - Nekas atgriezās pie izmisīgās pulēšanas. - Pēc tam - kaut vai ūdens plūdi.
- Laiku varētu uzlabot tikai sniegs, - paziņoja Džods. - Es meklēšu ceļu tālāk uz dienvidiem, atpakaļ uz Katāliju. Manu ciemu sauc Nadžita, un tur akā ir pasaulē visgardākais ūdens. — Viņš salika rokas uz vēdera un pasmaidīja kā parasti, kad pieminēja šo vietu. — Es gribu padzerties no tās akas.
- Varbūt iešu tev līdzi, — teica Sūmaela. — Man sanāks teju pa ceļam.
- Pa ceļam uz kurieni? - Jārvi painteresējās. Lai gan viņi mēnešiem ilgi bija gulējuši viens otram blakus, viņš gandrīz neko nezināja par meitenes dzīvi un saprata, ka vēlētos uzzināt. Sūmaela viņam uzsmaidīja, kā apdomājot, vai vērt vaļā tik ilgi slēgtās durvis, bet tad paraustīja plecus.
- Laikam jau uz Galveno pilsētu, es tur uzaugu. Mans tēvs bija zināmā mērā slavens vīrs. Viņš būvēja imperatorei kuģus. Viņa brālis to joprojām dara... varbūt. Es tā ceru. Ja ir dzīvs. Kamēr esmu bijusi prom, tik daudz kas varētu būt mainījies.
Meitene apklusa un smaidot vērās ugunī tāpat kā Jārvi, kurš bija iegrimis domās par to, kas varētu būt mainījies Torlbijā, kopš viņa tur vairs nav.
- Es gan neatteikšos no jūsu kompānijas, - bilda Džods. - Garā ceļā var noderēt, ja kāds pa īstam prot noteikt, kurp jāiet. Un ko tu, Ankran?
- Torlbijā, Engalfa laukumā ir kāda vergu tirgotava. - Ankrans norūca uz liesmu pusi, kas meta pār kaulaino seju neskaitāmas ēnas. - Tā, kur Sadikširama mani nopirka. No kāda Joverfela. - Bijušais noliktavas pārzinis noraustījās, pieminot šo vārdu. Tāpat kā, iespējams, nodrebētu Jārvi, domājot par Odemu. — Pie viņa ir mana sieva un dēls. Man viņi jādabū laukā.
- Kā tu domā to izdarīt? - Ralfs gribēja zināt.
- Gan jau atradīšu, kā. - Ankrana pirksti savilkās dūrē, kas aizvien stiprāk sitās pret celi, līdz radīja sāpes.
- Man tas
Jārvi pāri liesmām pārsteigts vērās Ankranā. Ieraudzījis šo vīrieti pirmoreiz, viņš to ienīda. Pēc tam viņš bija to piekrāpis; noskatījies, kā to piekauj, un ar viltu ieņēmis Ankrana vietu. Vēl vēlāk Jārvi pieņēma Ankranu par draugu, gāja viņam blakus un izmantoja tā labdabību. Sāka viņam uzticēties. Tagad Jārvi atklāja to, kas nekādi nebūtu ienācis prātā, — viņš Ankranu apbrīnoja.
Jārvi bija visu darījis savā labā. Savas brīvības, savas atriebes, sava troņa vārdā. Ankrans rīkojās savas ģimenes labā.
- Es varētu palīdzēt, - Jārvi ierosināja.
Ankrans spēji pavērās augšup. - Tu?
- Man... Torlbijā ir draugi. Ietekmīgi draugi.
- Tu domā to pavāru, pie kā biji zellis? - nosmēja Ralfs.
- Nē.
Jārvi pats nesaprata, kāpēc izvēlējies atklāsmei tieši šo mirkli. Varbūt tāpēc, ka, jo sirdij tuvāka viņam kļuva šī nelaimes putnu grupiņa, jo smagāk nospieda meli. Varbūt tomēr bija saglabājusies kāda kripatiņa lepnuma - tā arī izvēlējās šo brīdi patiesībai. Varbūt viņam šķita, ka Ankrans tik un tā nojauš, kā ir īstenībā. Vai varbūt Jārvi vienkārši rīkojās muļķīgi.
- Leitlina, - Jārvi teica, - mirušā ķēniņa Ūtrika sieva.
Džods nopūtās baltiem garaiņiem un iekārtojās uz savas kažokādas. Ralfs neuzskatīja par vajadzīgu pat sprauslāt. - Un kas tu pats esi Getlandes Zelta ķēniņienei?
Jārvi centās noturēt balsi drošu, lai gan sirds piepeši smagi pukstēja. - Viņas jaunākais dēls.
Un tad apklusa itin visi.
Visvairāk apjucis bija pats Jārvi, jo tikai tagad atskārta, ka būtu varējis palikt pavāra zellis un doties jebkur. Bezmērķīgi sekot Ralfam, lai apsveicinātos ar viņa sievu, vai doties līdzi Nekam, lai cik neprātīga doma tam atkal būtu iešāvusies galvā. Kopā ar Džodu iet padzerties no tās akas Katālijā vai arī Sūmaelas sabiedrībā iepazīt Galvenās pilsētas brīnumus. Viņi abi, kopā...
Bet tagad nebija cita ceļa, kā atgriezties pie Melnā troņa. Izņemot iziešanu pa Beidzamajām durvīm.
- Mani sauc nevis Jorvs, bet Jārvi. Un es esmu likumīgais Getlandes ķēniņš.
Klusums ieilga. Pat Nekas piemirsa pulēt zobenu, dīdījās uz sava akmens un vērās drudžaini spožām acīm.
Ankrans klusi nokremšļojās. — Tas laikam izskaidro tavu derdzīgo gatavotprasmi.
- Tu taču nejoko, vai ne? - Sūmaela nespēja noticēt.
Jārvi ilgi un ar pārliecību izturēja meitenes skatienu.
- Vai tad tu dzirdi, ka es smietos?
- Tādā gadījumā, ja drīkstu vaicāt, ko gan Getlandes ķēniņš darīja, piesiets pie aira uz trūdoša tirdzniecības kuģa?
Jārvi savilka aitas jupķi ciešāk ap pleciem un vērās ugunskurā, kur liesmas iemiesojās sen pagājušu lietu un seju veidolos. - Savas rokas dēļ... Vai tāpēc, ka tās īsti nav, man bija jāatsakās no pirmdzimtības tiesībām un jāiestājas Maģistrātā. Bet tad tika nogalināts mans tēvs Ūtriks. Gromgilgorma un tā maģistres Mātes Skēras nodots... vai vismaz man tā teica. Es devos karagājienā pret viņiem ar divdesmit septiņiem kuģiem. Mans tēvocis Odems izkala šo plānu. - Viņš pamanīja, ka balss dreb. - Tostarp arī manis nogalināšanu un troņa nozagšanu.
- Princis Jārvi, - Ankrans murmināja, - Ūtrika jaunākais dēls. Viņam bija kropla roka. - Jārvi pacēla savējo pret gaismu, un Ankrans to nopētīja, domīgi berzēdams lauzto degunu. - Kad beidzamo reizi pabijām Torlbijā, tur runāja, ka viņš esot miris.
- Ar paziņojumu viņi mazliet pasteidzās. Es nokritu no torņa, un Jūras māte mani ieskaloja tieši rokās Grom-gilgormam. Es izlikos par pavāra zelli, bet viņš man aplika kaldariņķi un pārdeva Vulsgārdas vergu tirgotājiem.
- Un tur mēs ar Trigu tevi nopirkām, - apcerēja An-krans, apviļādams šo stāstu no visām pusēm, meklējot patiesību, līdzīgi kā tirgotājs groza gredzenu, lai noteiktu, cik daudz zelta ir sakausējumā. - Jo tu man teici, ka proti airēt.
Jārvi tikai paraustīja plecus un noslēpa kroplo delnu atpakaļ aitas ģērba siltumā. — Kā redzi, tie nebija mani lielākie meli.
Džods piepūta vaigus. - Skaidrs, ka noslēpumi ir ikvienam, bet tas nu ir trakākais, kas dzirdēts.
- Un nesalīdzināmi bīstamāks, - piemiegusi acis, piebilda Sūmaela. - Kāpēc tu tagad atzinies?
Jārvi mirkli apdomāja. - Jūs esat pelnījuši zināt patiesību. Es esmu pelnījis to atklāt. Un patiesība ir pelnījusi nākt gaismā.
Jau atkal klusums. Džods vēl iesmērēja pēdās taukus. Ankrans un Sūmaela apmainījās aizturētiem smaidiem. Tad Ralfs iebāza mēli starp lūpām un skaļi nosprauslo-jās. - Vai tiešām kāds tic tādām muļķībām?
- Es ticu. — Nekas pieslējās stāvus un augstu pacēla smago zobenu, melnajām acīm gailējot. - Un es zvēru. -Viņš ietrieca asmeni ugunī, un dzirksteles aizlidoja uz visām pusēm tā, ka visi pārsteigti metās katrs uz savu pusi. - Zvēru pie saules un pie mēness. Lai zvērests karājas man kaklā kā ķēde un dzen uz priekšu! Es nelikšos mierā, iekams Getlandes pilntiesīgais ķēniņš jau atkal sēdēs Melnajā tronī!
Sekoja vēl ilgāks klusuma brīdis, un Jārvi bija pārsteigtāks par visiem.
- Vai jums kaut reizi ir bijusi sajūta, ka esat nonākuši sapnī? - nočukstēja Ralfs.
Džods kārtējo reizi nopūtās. - Bieži.
- Murgā, — piebilda Sūmaela.
Agri nākamajā rītā viņi uzkāpa kalna korē un ieraudzīja ko līdzīgu sapnim. Vai drīzāk murgam. Balto pakalnu vietā priekšā pletās tāli un melni kalni, ko ieskāva rēgains tvaika mākonis.
- Karstā zeme, — teica Ankrans.
- Vieta, kur uguns un ledus dievi karo cits ar citu, — čukstēja Nekas.
- Izskatās diezgan piemērota vieta kaujas laukam, — piebilda Jārvi.
Starp balti klāto tīreli un melnajām klintīm bija ielauzusies plaukstoši zaļa strēmele, kur augi zvārojās līdzi vējam, lidinājās daudzkrāsaini putni un ūdens vizuļoja vārgajā saulē.
- Pavasara iebrukums ziemā, — sacīja Sūmaela.
- Es tam neticu, — norūca Nekas.
- Kam tu tici? - Jārvi iedzēla.
Nekas pacēla zobenu un ne tik daudz pasmaidīja, cik
vienkārši atņirdza zobus. — Tikai tam.
)
Visi kātoja tālāk un nepieminēja vakardienas atklāsmi, it kā tie nezinātu, vai ticēt Jārvi un ko iesākt tad, ja viņam noticētu; tāpēc bija palikuši pie izlikšanās, ka nekas nav noticis, un izturējās pret puisi tāpat kā līdz šim.
Vispār jau Jārvi tas itin labi gāja pie sirds, jo viņš vienmēr bija juties vairāk kā pavāra zellis, nevis ķē-ninš.
>
Sniegs zem skrandās saplēstajiem zābakiem kļuva aizvien plānāks, tad sāka kust un iesūkties pēdās, vēl pēc brīža Jārvi jau mina dubļus, un beigu beigās pazuda arī tie. Zemi klāja sūna, pēc tam - gara zāle, un vēl tālāk zālājā bija izbārstītas savvaļas puķes, kuru nosaukumus nezināja pat Jārvi. Visbeidzot viņi iznāca oļiem klātā kailā krastā pie plaša ezera, kur no siltā ūdens cēlās garaiņi un virs tiem līks koks pleta oranžu lapu zarus.
- Dažus beidzamos gadus, it īpaši beidzamās dienas, esmu centies saprast, ko esmu izdarījis, lai izpelnītos šādu sodu, - sacīja Džods. - Tagad es mēģinu aptvert, kā esmu nopelnījis šādu dāvanu.
- Dzīvē nav tik svarīgi, ko kurš pelnījis, bet gan tas, vai paspēsi paķert to, kas trāpās pa rokai, - teica Ralfs.
- Kur palika tā makšķere?
Vecais karotājs sāka vilkt laukā no mākoņiem klātās ūdens virsas bālas zivis, tik tikko paspēdams uzāķēt ēsmu. Bija atsācis snigt, bet sniegs nepalika uz siltās zemes. Visapkārt mētājās sausi koka gabali, un ceļotāji sakūra ugunskuru, bet Ankrans uz līdzena akmens visiem sarīkoja zivju banketu.
Pēc tam Jārvi atgūlās, salika rokas uz pilnā vēdera, mērcēja apdauzītās kājas siltajā ūdenī un mēģināja atcerēties, kad pēdējoreiz juties tik laimīgs. Tas noteikti nebija tad, kad bija jāizcieš kārtējais kaunpilnais zaudējums mācību laukumā. Arī ne tad, kad bija jāslēpjas no tēva pēriena vai mātes stindzinošā skatiena; pat ne tad, kad bija jāsēž pie Mātes Gundringas pavarda. Jārvi pacēla galvu un pārlaida skatienu tik ļoti nesaderīgo likteņa biedru sejām. Kuram kļūtu sliktāk, ja viņš neatgrieztos pie bijušā? Neizpildīts zvērests nav gluži tas pats, kas lauzts zvērests, tas nu bija skaidrs...
- Varbūt mums vienkārši jāpaliek šeit? - viņš nočukstēja.
Sūmaelas lūpu kaktiņā pazibēja izsmējīgs smaids.
- Kurš tādā gadījumā vedīs Getlandes ļaudis uz labāku nākotni?
- Mani māc sajūta, ka viņi paši tiks galā. Es varētu būt šī ezera ķēniņš, un tu — mana maģistre.
- Māte Sūmaela?
- Tu vienmēr zini pareizo ceļu. Tu varētu atrast mazāko ļaunumu un lielāko labumu.
>
Meitene nosmēja. - Tie nevienā kartē nav iezīmēti. Man gribas čurāt. - Jārvi noskatījās, kā Sūmaela aiziet pa dziļo zāli.
- Man šķiet, ka tev viņa patīk, - nomurmināja An-krans.
Jārvi sarāvās un pavērās uz runātāju. - Bet... mums taču visiem viņa patīk.
- Protams! - Džods atplauka smaidā. — Nebūtu viņas, mēs apmaldītos. Burtiski.
- Bet tev, - Ralfs norūca, pievēra acis un satvēra plaukstas aiz galvas, - viņa
Jārvi sāji saviebās, bet saprata, ka nevar to noliegt.
— Man ir kropla delna, pārējais joprojām darbojas.
Ankrans izdvesa ko smieklam līdzīgu. - Man šķiet, ka arī tu viņai patīc.
- Es? Viņa pret mani ir vēl skarbāka nekā pret citiem!
- Tieši tā. — Pasmaidīja arī Ralfs un apmierināti atspieda plecus pret zemi. - Ek, atceros, kā tas ir - būt jaunam...
- Jārvi? - Nekas stalti un stingri stāvēja uz kāda akmens blakus lēzenajam kokam un neinteresējās, kurš kuram patīk, bet vērās uz to pusi, no kurienes viņi bija atnākuši. - Manas acis ir vecas, bet tavējās - jaunas. Vai tie būtu dūmi?
Jārvi pat nopriecājās par novērsto uzmanību un uzrāpās blakus Nekam, lai pavērtos uz dienvidu pusi. Tomēr prieks nebija ilgs. Kā parasti. — Nevar saprast, - viņš teica. - Varbūt. Gandrīz noteikti.
Uz bālās debess fona bija saskatāmi neskaidri mākonīši.
Sūmaela atgriezās, ar vienu plaukstu piesegusi acis un neizrādot ne mazāko prieku. Viņas žokļu muskuļi saspringa. - Tic ceļas no Šidvalas apmetnes.
- Varbūt viņi iekūruši sārtu, - bilda Ralfs, bet arī viņa sejā smaidu vairs nemanīja.
- Vai arī to izdarījusi Šadikširama, - sprieda Nekas.
Nekas savilka lūpas, lai nopūstu puteklīti no sava zobena spožā asmens. — Tu taču zini, ka tā ir viņa.
Un tā bija viņa.
Nostājies uz klints, kas slējās virs ezera, Jārvi ar vienu aci palūrēja Sūmaelas savādajā apaļajā tālskatī un ieraudzīja sniegā tumšus punktus. Tie kustējās, un cerība aizplūda kā vīns no caurdurta ādas maisa. Runājot par cerību, Jārvi jau ilgu laiku atgādināja kuģi ar sūci.
- Es saskaitīju divus dučus, - teica Sūmaela. - Man izskatījās pēc banjiem un vēl dažiem
- Un nodoms mūs iznīcināt, - nočukstēja Jārvi.
- Vai nu tā, vai arī tie alkst novēlēt mums patiesi labu ceļavēju, - minēja Ralfs.
Jārvi nolaida tālskati. Bija grūti iedomāties, ka tikai pirms stundas viņi smējās. Tik apnicīgi ierastā saspringtā un bažu pilnā izteiksme atkal bija pārņēmusi draugu sejas.
To, protams, nevarēja teikt par Neko, kurš šķita tieši tikpat traks kā parasti.
- Cik tālu vini ir?
»
- Es teiktu: sešpadsmit jūdzes, — atbildēja Sūmaela.
Jārvi bija jau radis pieņemt meitenes minējumus kā
neapstrīdamus faktus. - Cik ilgā laikā viņi varētu tās pieveikt?
Meitenes lūpas klusi kustējās, kamēr viņa aprēķināja attālumu. - Ja stipri vilks uz priekšu ragavas, tie varētu būt klāt jau rīt līdz ar pirmo gaismiņu.
- Tad labāk mūkam, ko kājas nes, — ierosināja An krāns.
- Tā gan. — Jārvi novērsa acis no savas rimtās mazītiņās karaļvalsts un pavērās augšup uz kailo nogāzi un sabirzušiem akmeņiem klātajām klintīm. - Tikai karstajā zemē kamanas viņiem nemaz nepalīdzēs.
Nekas paskatījās baltajās debesīs un ar netīro nagu virspusi pakasīja kaklu: - Agrāk vai vēlāk tērauds dos atbildi. Kā vienmēr.
- Tādā gadījumā - lai tas notiek vēlāk. - Jārvi uzmeta plecos smago neslavu. - Tagad gan ņemam kājas pār pleciem!
BĒGŠANA
Viņi bēga.
Vai skrēja. Drīzāk gāzelēdamies vilkās uz priekšu un klupa, šļūca uz priekšu pa ellišķīgo vietu, kur nekas neaug un pat putni nelido. Zemes tēvs to bija pārvērtis karstā atmatā, kur dzīvība izrādījās tikpat neiespējama kā aukstuma karaļvalsti.
>
- Pēdējā laikā likteņa vēji mani aizpūtuši dažās brīnišķīgās vietās, - Ankrans sprieda, kad bēgļi bija pievārējuši kādu kalnu kori un to acīm pavērās kārtējā dūmojošā klinšu smaile.
- Vai viņi mums vēl seko? — painteresējās Džods.
- Tik akmeņainā vietā grūti saskatīt cilvēkus. -Sūmaela pielika pie acs tālskati, lai nopētītu aiz muguras atstāto pamestību, ko klāja smirdīgi garaiņi. - īpaši tos, kuri negrib būt redzami.
- Viņi varbūt pagriezušies atpakaļ. - Jārvi veltīja lūgšanu Likteņa tēvam, lūdzot kaut mazītiņu veiksmi.
- Varbūt Šadikširamai neizdevās pārliecināt banjus mums sekot.
Sūmaela notrausa no sejas netīrus sviedrus. Kurš gan negribētu šurp nākt?
- Tu nepazīsti Šadikširamu, - piebilda Nekas. - Viņa prot ārkārtīgi labi pārliecināt. Varena līdere.
- Es gan neesmu to īpaši pieredzējis, - iebilda Ralfs.
- Tevis nebija Fulku, kad viņa aizveda kaujā imperatores floti un uzvarēja.
- Varētu domāt, ka tu tur biji.
- Es cīnījos pretējā pusē, - Nekas atbildēja. - Es biju labākais aljuku karaļa kaujinieks.
Džoda pieri izvagoja neticības rievas. - Tu biji karaļa vadošais kaujinieks? - Skatoties uz šo vīrieti, bija grūti iztēloties minēto, bet Jārvi bija vērojis dižos karavīrus mācību laukumā un nebija redzējis neko varenāku par Nekā prasmi rīkoties ar zobenu.
- Mūsu flagmaņkuģis tika aizdedzināts. - Vecā vīra pirkstu kauliņi nobālēja - tik stipri viņš bija satvēris zobena spalu. - Pirmoreiz mēs ar Šadikširamu cīnījāmies desmit galeru ielenkumā uz kritušo asinīm un imperatores savainoto kareivju ķermeņiem klāta klāja. Es biju ļoti pārguris no kaujām un nesadzijušiem savainojumiem klāts, arī nepieradis pie kuģa šūpošanās. Sadikširama notēloja bezpalīdzīgu sievieti, un es savā iedomībā viņai noticēju, tad viņa nolaida man asinis. Tā es kļuvu par Šadikširamas vergu. Otrreiz mēs cīnījāmies viens pret otru, kad biju bada novārdzināts un Šadikširamai rokā atradās zobens, bet aiz muguras - spēcīgi vīri, savukārt es stāvēju viņu priekšā viens pats, bruņojies tikai ar galda nazi. Viņa nolaida man asinis jau otru reizi, bet šoreiz viņas iedomība lika atstāt mani dzīvu... — Nekā lūpās pazibēja ierastais trakais smaids, un siekalu šalts izsprāga uz visām pusēm, kad viņš ierēcās: - Tagad mēs tiksimies trešoreiz, un mani vairs nenospiež nekāda iedomība: kaujas vietu izvēlēšos es, un es nolaidīšu asinis viņai. Tā gan, Sadikširama!
Nekas pacēla zobenu augstu gaisā, un piesmakusī balss atbalsojās kailajās klintīs un aizklīda tālāk pa ieleju. — Tā diena ir klāt! Laiks pienācis! Nāk atmaksa!
- Vai tā varētu pienākt pēc tam, kad mēs būsim jau droši nonākuši Torlbijā? — vaicāja Jārvi.
Sūmaela drūmi savilka jostas sprādzi ciešāk. - Mums jāpasteidzas.
- Un ko tad mēs darījām līdz šim?
- Slaistījāmies.
- Un kādi ir tavi plāni? - painteresējās Ralfs.
- Varbūt nogalēt tevi un pamest līķi kā izlīguma dāvanu?
- Diez vai viņa nākusi tik tālu ceļu, lai piekristu mieram, kā tev šķiet?
7 >
Sūmaelas žokļu muskuli savilkās. - Diemžēl ne. Mans
> >
plāns ir pirmajiem nonākt Vensterzemē. — Un viņa metās lejā pa nogāzi, ar katru soli brucinādama zemē akmentiņus.
>
Tvaiks sagādāja gandrīz vēl smagākus pārbaudījumus nekā ledus. Lai gan sniga, kļuva aizvien karstāks un karstāks, un kārtu pēc kārtas bēgļi vilka nost negausīgā daudzumā savilktās drānas, līdz vilkās uz priekšu jau puskaili, izmirkuši sviedros un nosmērējušies ar putekļiem gluži kā ogļrači, kas izkāpuši no raktuvēm. Izsalkuma vietā nāca slāpes, un Ankrans sadalīja vienādās daļās pretīgi smakojošo ūdeni no divām pudelēm vēl skopāk nekā ēdienu U7.
Jau agrāk Jārvi pazina bailes, viņš nespēja atsaukt atmiņā nevienu brīdi, kad nebūtu baidījies. Bet senāk tās bija trulas bailes no sala, izsalkuma un pārguruma. Tagad viņu mocīja daudz dziļākas izjūtas: nāves bailes no uzasināta zobena, banju suņu asajiem zobiem un pat vēl nežēlīgākas no suņu saimnieces atriebes kāres.
Viņi gāja uz priekšu, līdz satumsa tik ļoti, ka Jārvi tik tikko varēja saskatīt izkaltušo roku tieši acu priekšā, Mēness tēva un tā meitu zvaigžņu gaisma izbālēja tumsā, un bēgļi ierāpoja kādā klinšu iedobē. Jārvi iekrita caurā miegā miegā, un viņam šķita, ka jau nākamajā brīdī tiek purinot modināts, lai izjustu, cik ļoti sāp un ir savainots ikviens ķermeņa stūrītis. Debesīs mirguļoja pirmās pelēkās saullēkta vēdas, un, nakts murgu šķembām joprojām neciešami uzmācoties, mocības atsākās.
Vienīgā bēgļu doma bija tikt pēc iespējas tālāk. Pasaule saruka līdz niecīgai kailās klinšainās zemes strēlei, kas šķīra viņu papēžus no sekotājiem, turklāt šis attālums aizvien samazinājās. Kādu laiku Ralfs vilka aiz muguras virvēs iesietas aitādas - vecs malumednieku triks, lai maldinātu suņus. Bet suni neļāvās maldināšanai. Drīz vien
> > > pēc simtiem kritienu un klupienu visi bija nobrāzumu, pušumu un asiņu klāti, bet Jārvi, kura rīcībā bija tikai viena vesela roka, klājās vissmagāk. Tomēr ik reizi, kad puisis paklupa, Ankrans bija klāt ar uzticamu roku un palīdzēja piecelties un iet tālāk.
— Paldies, - Jārvi sacīja, vairs neskaitīdams kritienus.
- Tev būs iespēja man atmaksāt, - Ankrans atbildēja. - Torlbijā, ja ne vēl agrāk.
Kādu brīdi abi turpināja rāpties uz priekšu, neveikli klusēdami, tad Jārvi neizturēja: - Piedod man!
- Piedot krišanu?
- Piedod to, kā es rīkojos uz
Arī Ankrans novaikstījās, un izsisto zobu starpā pavīdēja mēles galiņš. — Uz tā kuģa es visvairāk ienīdu nevis to, ko nodarīja man, bet gan to, ko es pats biju spiests darīt. Nē - to, ko es izvēlējos darīt. - Viņš mirkli apstājās, apturēja arī Jārvi un ieskatījās tam acīs. - Es agrāk sevi uzskatīju par labu cilvēku.
Jārvi uzlika plaukstu uz drauga pleca. — Es agrāk domāju, ka tu esi nelietis. Tagad manī rodas aizvien vairāk šaubu.
- Varēsiet apraudāt viens otra apslēpto cildenumu, kad būsim drošībā! - Sūmaela uzsauca un norādīja uz melnu svītru debesīs virs kāda laukakmena un vēl tālāk
>
pelēkajā dūmakā. - Pagaidām mums jānogriežas uz dienvidiem. Ja pirmie sasniegsim upi, būs jāatrod kāda iespēja to šķērsot. No akmeņiem un garaiņiem plostu neuzbūvēsi.
- Vai mēs tiksim līdz upei, negājuši bojā no slāpēm? - Ralfs vaicāja, izlaizījis beidzamās lāses un ieskatījies pudelē, cerot, ka kāda vēl varētu būt tur palikusi.
- Viņam slāpstot, - Nekas norūca. — Tev būtu jāuztraucas par banju šķēpu, kas drīz vien ietrieksies mugurā.
Bēgļi šļūca lejup pa neskaitāmām nobirumu klātām nogāzēm, lēkāja pa laukakmeņiem, kas sasniedza pat mājas lielumu, un rāpās pa melnām klintsradzēm, kas atgādināja sasalušu ūdenskritumu. Viņi šķērsoja ielejas, kur zeme bija tik karsta, ka rokas sāpīgi svila, tai pieskaroties, un sveloši tvaiki šņākdami cēlās gaisā no spraugām gluži kā no nelabā mutes, bet plančkās, ko nācās apiet, veidojās lipīga, daudzkrāsaina naftas kārtiņa. Viņi smagi kāpa aizvien augstāk, bet akmeņi kā apreibuši slīdēja zemē un atsitās pret sagrieztajiem pirkstu galiem. Ar nevarīgo roku Jārvi ķēra pēc atbalsta pie klinšu izvirzījumiem, lai beigu beigās no virsotnes atskatītos... un Sūmaelas tālskatī ieraudzītu, ka melnie punkti aizvien tuvojas un ir vēl lielāki nekā iepriekš.
- Viņi laikam nemaz nepagurst, - izmeta Džods un noslaucīja no sejas sviedrus. - Vai viņi nekad neapstāsies?
Nekas pasmaidīja. - Viņi apstāsies, kad būs beigti.
- Vai arī beigti būsim mēs, — piebilda Jārvi.
LEJUP PA UPI
Vispirms viņi upi izdzirdēja un tikai tad to ieraudzīja. Čuksti, kas skanēja caur kokiem, no jauna deva sabeigtajām Jārvi kājām mazliet spriganuma un modināja vārgu cerību viņa sāpju pārņemtajā sirdī. Tad čuksti pārvērtās rēcienā un pēc tam - kad bēgļi beidzot iznāca klajumā, smirdošu sviedru izmērcēti, putekļu un pelnu klāti, - sabangotā rēkoņā. Ralfs metās uz vēdera oļiem klātajā krastmalā un sāka lakt ūdeni kā suns. Pārējie darīja tāpat.
Kad dienām ilgās kāpelēšanas radītās slāpes bija cik necik remdētas, Jārvi apsēdās zemē un pavērās pāri upei uz kokiem otrā krastā tā, it kā tie būtu tādi paši kā virs galvas un tomēr pavisam citādi.
- Vensterzeme, - viņš nočukstēja. - Paldies dieviem!
- Teiksi tiem paldies, kad būsim otrā krastā, - Ralfs norūca jau tīru muti, vien bāli sirmā bārda darīja putekļu caurausto seju gaišāku. — Man kā kuģotājam šie ūdeņi nešķiet draudzīgi.
Tāpat kā Jārvi. Atvieglojums jau sāka pārvērsties šausmās, kad viņš novērtēja Rangheldas platumu, stāvo pretējo krastu, varbūt pāris bultu lidojuma atstatumā, un dziļo straumi, kurā bija saplūdis aiz muguras atstātās karstās zemes izkausētā sniega un ledus ūdens. Baltās putas uz melnās virsmas vijās ātrās straumītēs un straujos virpuļos, norādot uz neredzamiem zemūdens akmeņiem, nāvējošiem kā nodevēja dūriens.
- Vai tu varēsi uzbūvēt plostu, lai mēs to šķērsotu? -Jārvi nobubināja.
- Mans tēvs Galvenajā pilsētā bija galvenais kuģubū-vētājs, — Sūmaela sacīja, vērdamās mežā. — Tikai uzmetis acis, viņš prata noteikt, kura priede būs vislabākais ķīlis.
- Šaubos, vai mums pietiks laika izcirst priekšgalam kādu figūru. — Jārvi labsirdīgi smīkņāja.
- Varbūt mēs varētu likt priekšgalā tevi pašu, - ierosināja Ankrans.
- Mums vajadzēs sešus nelielus stumbrus pašam plostam un vienu lielāku - pārzāģētu uz pusēm - šķērskokiem. - Sūmaela steidzās pie tuvākās egles un noslidināja plaukstu pār mizu. - Šī labi derēs. Džod, tu pieturi, es cirtīšu.
- Es pieskatīšu, vai netuvojas mūsu vecā saimniece ar draugiem. - Ralfs nocēla loku no pleca un devās atpakaļ turp, no kurienes viņi bija nākuši. - Kā tev šķiet, cik tālu no mums viņi tagad ir?
- Pāris stundu attālumā, ja mums paveiksies, un parasti tā nenotiek. - Sūmaela izvilka cirvi. - Jārvi, sameklē virvi un atrodi vēl kokus, kas derētu airiem. Nekas, tiklīdz būsim nogāzuši kokus, tu dabū nost zarus.
Nekas smagi pasvārstīja zobenu. — Tas nav nekāds zāģis. Man tas būs vajadzīgs, kad Šadikširama būs klāt.
- Cerams, līdz tam brīdim būsim jau sen projām, — attrauca Jārvi. Puiša sāpošajā kuņģī skalinājās pārlieku daudz šķidruma, kamēr viņš mantu saiņos meklēja virvi.
Ankrans pastiepa roku. - Ja tu nelietosi zobenu, dod to man...
Ātrāk, nekā šķita iespējams, nenotraipītā asmens spice jau skāra Ankrana rugājiem klāto kaklu. - Tikai pamēģini paņemt, un es tev to iedošu ar asmeni pa priekšu, noliktavas pārzini, - norūca Nekas.
- Laiks min mums uz papēžiem, — Sūmaela nošņāca caur sakostiem zobiem, ar ātriem, īsiem cirtieniem šķiezdama uz visām pusēm skaidas no izvēlētā koka pamatnes. - Liec lietā zobenu vai pliku pakaļu, bet dabū nost tos sasodītos zarus! Dažus garos atstāj, lai būtu, pie kā pieturēties.
Drīz vien Jārvi labā roka bija asiņaina un netīra no garo koku vilkšanas, bet kreisā delna, uz kā viņš tos balstīja, - skabargām piesēta. Nekā zobenu klāja sveķi, Džoda matu ērkulis bija skaidām piebiris, Sūmaelas labā plauksta mirka asinīs no cirvja cilāšanas, tomēr meitene tikai turpināja to vicināt.
Viņi mirka sviedros un piekasījās viens otram caur sakostajiem, atņirgtajiem zobiem, nezinot, kurā brīdī banju suņi iecirtīs to miesās savus ilkņus, un neviens nešaubījās, ka tas notiks drīz.
Džods rūkdams pēdējiem spēkiem cēla baļķus stāvus, un vēnas uzblīda uz viņa masīvā kakla; Sūmaela izveicīgi kā skroderis vija starp baļķiem virvi, bet Nekas turēja brīvo galu. Jārvi stāvēja un vēroja, satrūkstoties pie katra trokšņa, un ne pirmo, ne pēdējo reizi nožēloja, ka viņa abas rokas nav veselas.
Ņemot vērā bēgļu rīcībā esošos darbarīkus un laiku, kura nebija nemaz, viņiem izdevās izgatavot teicamu plostu. Savukārt, ņemot vērā kūsājošo straumi, pa kuru nāksies plostot, tas bija briesmīgs - apcirsti un atska-bargaini koka stumbri, ko kopā saturēja negluds virves mudžeklis, un trīs airi: aļņa lāpstiņas liekšķere, Džoda vairogs un kāds slābans karotes formas zars, ko Jārvi izdevās atrast.
Salicis plaukstas uz zobena, Nekas skaļi pavēstīja to, ko Jārvi domāja: - Mani neuztrauc, kā kopā izskatās šis plosts un šī upe.
Dzīslas uz Sūmaclas kakla izspiedās, kad viņa sasēja beidzamo mezglu. - Tam ir tikai viens uzdevums: nenogrimt.
- Es nešaubos, ka tas turēsies uz ūdens, bet vai mēs noturēsimies uz tā?
- Tas būs atkarīgs no tā, cik stipri jūs turēsieties.
- Un ko tu teiksi tad, kad tas sadalīsies un tālāk peldēs uz jūru pa gabaliem?
- Es domāju, ka tobrīd jau sen būšu apklususi uz mūžiem, tomēr apmierināta par to, ka tad, kad slīkšu, Šadikširama būs tevi jau noslaktējusi te uz šī pamestā krasta. - Sūmaela palūkojās uz Neko, saraukusi uzaci.
- Vai arī tu nāksi kopā ar mums?
Nekas drūmi blenza uz pārējiem, tad atskatījās uz koku audzi, vienā rokā sašūpoja zobenu, tad nolādējās un ar visu svaru uzgūlās plostam starp Džodu un Jārvi. Plosts sāka lēnītēm slīdēt ūdenī, kamēr stūmēju kājas pa oļiem slīdēja atpakaļ. Jārvi panikā pakrita, kad no meža kāds pēkšņi izskrēja.
Tas bija Ankrans ar zvērojošu skatienu. - Viņi tuvojas!
- Kur ir Ralfs? - jautāja Jārvi.
- Man aiz muguras! Vai tas ir plosts?
- Nē, es jokoju, - šņāca Sūmaela. - Aiz tā koka es noslēpu kaujas galeru ar deviņdesmit airiem.
- Es tikai pajautāju.
- Izbeidz uzdot stulbus jautājumus un palīdzi mums iestumt to dranki!
> >
Ankrans uzvēlās plosta galam ar savu svaru, un, visiem vienlaikus grūžot, plosts ieslīdēja no krasta upē.
Sūmaela uzrāpās uz tā, trāpot ar kāju pa Jārvi žokli, kurš aiz sāpēm iekodās mēlē. Viņš joprojām stāvēja līdz viduklim ūdenī, kaut dzirdēja no meža cilvēku klaigas. Tad arī Nekas jau atradās uz plosta, sagrāba Jārvi vārgo roku un uzrāva puisi augšā, un kāds nenocirsts zars ieurbās viņam krūtīs. Ankrans pagrāba no liedaga mantas un sāka mest uz plosta.
- Augstie dievi! - Ralfs izbrāzās no meža, smagi pūzdams ik uz soļa. Jārvi redzēja ēnas, kas no biezokņa sekoja plecīgajam vīram, un sadzirdēja niknus kliedzienus nesaprotamā valodā. Tad ierējās suņi.
- Skrien, vecais muļķi! - viņš auroja. Ralfs metās uz priekšu pa oļiem un ievēlās ūdenī, bet Jārvi un Ankrans pa abiem uzvilka vīru uz plosta, kamēr Džods un Nekas sāka airēt kā prātu zaudējuši.
Vienīgais, ko viņi panāca, bija lēna griešanās upes vidū kā mutulī.
- Turieties taisni! - uzbļāva Sūmaela, jo plosts uzņēma ātrumu.
- Centies labāk! Varbūt tu pazīsti kādu jēdzīgu airētāju?
- Varbūt tev ir jēdzīgi airi?
- Aizver muti un airē! — Jārvi nošņāca, kad ūdens pārskalojās plosta virsmai un izmērcēja viņa ceļgalus. No meža izbrāzās suņi — tic šķita tik lieli kā aitas. Visi atņirgtiem zobiem un siekalu nošķiesti, tie riedami metās uz priekšu pa oļiem.
Tad parādījās cilvēki. Pametis īsu skatienu pār plecu, Jārvi nepaspēja tos saskaitīt. Nelīdzeni veidoli zibēja starp kokiem un jau krastmalā, nometušies uz ceļiem, izvilka lokus.
- Gulties! - Džods ieaurojās, pieplaka pie plosta un paslēpās aiz vairoga.
Jārvi dzirdēja stiegras nostiepjamies un redzēja melnās švīkas paceļamies gaisā. Viņš pietupās un kā apburts nespēja novērst skatienu no bultām. Šķita, ka paiet mūžība, līdz tās krita zemē, katra izdvešot maigu čukstu. Viena iedrāzās ūdenī dažu aira vēzienu attālumā. Tad atskanēja divi klusi klikšķi un pāris bultu ieurbās Džoda vairogā. Pēc tam trešā vibrēdama iecirtās plostā tieši blakus Jārvi kājai. Tikai plaukstas attālums uz vienu vai otru pusi, un tā būtu trāpījusi puiša ciskā. Viņš blenza uz to pavērtu muti.
Te arī bija atšķirība starp atrašanos vienā un otrā Beidzamo durvju pusē.
Jārvi juta, kā Nekā roka sagrābj viņu aiz apkakles un grūž uz plosta malu. — Airē!
No meža izskrēja vēl vairāk cilvēku. Šķita, ka to skaitam nav gala, iespējams, vēl vairāk.
- Paldies par bultām. - Ralfs paklanījās uz krasta pusi.
Viens no šāvējiem palaida vēl vienu šautru, bet plosts jau bija iekļuvis straujākos ūdeņos un lidojums to neaizsniedza. Kāda sieviete stāvēja un vēroja bēgļus, rokas sānos iespraudusi.
Viņa bija gara auguma, ar līku zobenu, un Jārvi pamanīja kristālu mirdzam nokarenajā jostā.
- Šadikširama, - nočukstēja Nekas. Viņam izrādījās taisnība. Kapteine bija dzinusies pakaļ bēgļiem visu garo ceļu. Un, lai gan Jārvi nedzirdēja, ka viņa izdvestu kaut skaņu, un no šāda attāluma nespēja saskatīt tās seju, viņš atskārta, ka Šadikširama neapstāsies.
Nekad.
TIKAI NELABAIS
Viņiem, iespējams, bija izdevies izvairīties no sadursmes ar Šadikširamu, bet pavisam drīz upe sāka izrādīt pat vēl lielāku pretsparu, nekā Nekas būtu spējis iztēloties.
Tā šļāca pār braucējiem aukstas ūdens šaltis, līdz kaulam izmērcēja viņu mantību un lika plostam lēkāt un raustīties kā neiejātam zirgam. Akmeņi sitās pret baļķiem, matos pinās nokareno koku zari, kas aizķērās aiz Ankrana kapuces un būtu vīru norāvuši no plosta, ja vien Jārvi neieķertos drauga plecā.
Krasti slējās augšup aizvien stāvāk, augstāk un tuvāk viens otram, līdz viņi jau traucās lejup pa klinšainu spraugu starp asiem akmens mūriem, ūdens šļācās caur spraugām starp baļķiem, un plosts mētājās pa straumi kā lapa par spīti Džoda centieniem izmantot bultām sašauto vairogu kā stūri. Upe izmērcēja virves un raustīja mezglus, kas kļuva aizvien slābanāki, plosts straumē deformējās un draudēja izjukt pavisam.
Jārvi neizdevās saklausīt Sūmaelas izkliegtās pavēles — tik skaļi dunēja upe, un viņš pārstāja izlikties, it kā varētu ietekmēt iznākumu, pievēra acis un turējās pie kailās dzīvības. No mežonīgās piepūles smeldza kā veselā, tā kroplā roka. Vienu brīdi puisis lādējās uz dieviem, kāpēc tie likuši viņam kāpt uz šī plosta, bet nākamajā jau lūdzās, lai tie saglabā viņam dzīvību. Plosts sagriezās, vēlās lejup, pazuda zem Jārvi ceļiem, un viņš aizžmiedza acis, gaidot galu.
Bet pēkšņi ūdeņi pierima.
Jārvi pavēra vienu aci. Visi bija salīduši nokritušā un grimstošā plosta viducī, pieķērušies pie zariem un pārmocīti drebinoties spiedās cits citam tuvāk, bet ūdens skalojās gar to ceļiem, plostam līgani griežoties upes vidū.
Sūmaela vērās Jārvi acīs un tvēra pēc gaisa, izmirkušie mati klāja meitenes seju.
- Nolādēts!
Jārvi spēja vien piekrītoši pamāt. Veselās rokas pirkstu atkabināšana no zara sagādāja milzu sāpes.
- Mēs esam dzīvi, - novaidējās Ralfs. - Vai mēs esam dzīvi?
- Būtu es zinājis, - murmināja Ankrans, - uz ko šī upe ir spējīga... es riskētu pārbaudīt likteni... un paliktu pie suņiem.
Saņēmies drosmi, Jārvi pavērās tālāk par nomocītajām sejām un ieraudzīja upi, kas bija kļuvusi daudz platāka un lēnāka. Priekšā tā pletās daudz varenāka, ūdens virsa bija pavisam gluda, gandrīz nekādas ņirboņas, un piekrastes spogulī atspīdēja lēzenajās nogāzēs augošie koki.
Vēl tālāk pa labi plaša un viesmīlīga pletās trūdošiem, izskalotiem kokiem klāta pludmale.
- Ķerieties pie airiem! - Sūmaela pavēlēja.
Cits pēc cita tie ieslīdēja ūdenī no irstošā plosta un turējās pie tā, cik tuvu krastam spēja, tad nocēla no baļķiem izmirkušās mantas, spēra vēl pāris soļu un bez vārdiem nokrita visā garumā uz oļiem blakus pārējiem komandas biedriem. Tiem nebija spēka pat nosvinēt izglābšanos, ja par tādu uzskata nekustīgu gulēšanu zemē un elpošanu.
- Nāve gaida mūs visus, — sacījas Nekas. - Bet vispirms tā paņem slinkos. - Nez kādas burvestības rezultātā viņš jau atkal atradās stāvus un vērās augšup pa straumi, vai neredzēs sekotājus. — Viņi mūs neliks mierā.
Ralfs piespieda sevi pacelties uz elkoņiem. - Ellē, kāpēc viņiem tas būtu jādara?
- Tāpēc, ka tā ir tikai upe. Tas, ka daži ļaudis šo krastu dēvē par Vensterzemi, banjiem nenozīmē neko. Skaidrs, ka Sadikširamai uz to noteikti nospļauties. Tagad pakaļdzīšanās viņus vienojusi tikpat stipri, kā mūs — bēgšana. Tie uzbūvēs paši savus plostus un sekos mums, un upe arī viņiem būs tikpat strauja, lai tie izceltos šajā pašā krastā. Un tad viņi būs klāt. - Nekas pasmaidīja. Šis smaids sāka tracināt Jārvi. - Un tie izkāps krastā pārguruši, izmirkuši un apdulluši - tieši tādi, kādi patlaban esam mēs, - un mēs tiem metīsimies virsū.
- Metīsimies virsū? - Jārvi pārvaicāja.
- Sešatā? - Ankrans precizēja.
- Pret viņu divdesmit vīriem? - nomurmināja Džods.
- Tostarp ar vienu vienroci puikas gados, sievieti un noliktavas pārzini? - novilka Ralfs.
- Tieši tā! — Smaids Nekā sejā pletās jo platāks. - Tu domā tāpat kā es!
Ralfs izslējās uz elkoņiem. - Neviens un nevienu mirkli nav domājis rāpat kā tu!
- Tev bail.
Vecā sirotāja krūtis noraustījās smieklos. - Ja tu esi blakus? Sasodīts, tev taisnība, es baidos.
- Tu man teici, ka troveniešiem ir uguns.
- Tu man teici, ka getlandiešiem ir disciplīna.
- Apžēlojies, tikai ne to! - Jārvi piecēlies nošņāca. Viņu pārņēma nevis spējas un neprātīgas dusmas, kādas bija raksturīgas viņa tēvam vai brālim. Tās bija Jārvi mātes dusmas - saprātīgas un pacietīgas, ledainas kā ziema, un tobrīd tās vairs neatstāja ne mazāko iespēju bailēm.
- Ja mums jācīnās, — jauneklis sacīja, — jāatrod piemērotāka vieta par šo.
- Un kur mēs atradīsim šo slavas lauku, mans kē-niņ? - Sūmaela vaicāja, uzmetusi lūpu.
Jārvi pavērās uz kokiem. Nudien - kur?
- Varbūt tur? - Ankrans norādīja uz klintsradzi, kas bija pārkārusies pāri upei. Aiz tās spoži spīdēja saule, un bija grūti pateikt, vai nojauta ir pareiza, bet, tuvojoties klintij, Jārvi šķita, ka uz tās varētu atrasties drupas.
- Kas te savulaik bijis? - Džods jautāja, ielavījies caur arku. Putni izspurdza no slēptuvēm un aizlidoja prom pa caurumoto mūri, izdzirdējuši viņa balsi.
- Tās ir elfu laiku drupas, - Jārvi atbildēja.
- Augstie dievi, - nomurmināja Ralfs un apzīmogoja pats sevi ar neskaitāmām zīmēm, kas pasargā no nelabā.
- Esi mierīgs! — Sūmaela nevērīgi spārdīja satrūdējušu lapu kaudzi. — Diez vai te kāds elfs vēl mitinās.
- Pēc tūkstošu tūkstošiem gadu... - Jārvi nobrauca plaukstu pār mūri. Tas bija celts nevis no kaltiem akmeņiem, bet gan vienlaidus sakrauts bez mazākās javas vai spraudziņas tā, it kā siena būtu izlieta, nevis uzbūvēta. No apdrupušās virsmas kā nepakļāvīgi pamuļķa mati uz visām pusēm līda laukā sarūsējuši metāla stieņi. - Vismaz kopš Dieva sašķelšanas laikiem ne.
Savulaik šeit bija atradusies plaša zāle, kuras abos sānos lepni slējās pīlāru rindas, bet pa labi un pa kreisi uz istabām veda arkveida ejas. Pīlāri gan jau sen bija sagāzušies, un sakaltušas mežvīna stīgas biezā slānī noklāja mūrus. Galējā siena bija izzudusi gandrīz pavisam un nogrimusi tālu lejā plūstošajā upē. Jumts bija iegruvis pirms daudziem gadsimtiem, un virs galvas vīdēja vien baltas debesis un efejām apaudzis pussagruvis tornis.
- Man te patīk, - paziņoja Nekas, klīzdams pa gruvešiem nobārstīto zemi, kur biezā segā trūdēja koku lapas un putnu izkārnījumi.
- Jūs visi gribējāt palikt lejā pludmalē, - norādīja Ralfs.
- Tā bija, bet šeit ir labāka pozīcija.
- Man patiktu vēl labāk, ja te būtu droši vārti.
- Vārti tikai attālina neizbēgamo. - Nekas salika netīrā īkšķa un rādītājpirksta galus gredzenā un caur to ar mirdzošu aci vērās tālē, kas pletās aiz tukšās arkas. - Šis izaicinājums nesīs viņiem postu. Viņi iekļūs piltuvē, kur lielajam vīru skaitam vairs nebūs priekšroka. Te mums ir iespēja uzvarēt!
- Tātad tavs iepriekšējais plāns nozīmētu drošu nāvi? - vaicāja Jārvi.
Nekas pasmīnēja. - Nāve ir dzīves vienīgā drošā lieta.
- Tu nu gan proti moralizēt! — nočukstēja Sūmaela.
- Mūsu ir četrreiz mazāk, un lielākā dala nav nekādi
cīnītāji! - Ankrana izvalbītajās acīs pazibēja izmisums.
- Es nevaru atļauties šeit mirt! Mana ģimene...
- Saņemies vairāk pārliecības, noliktavas pārzini! -Nekas apmeta vienu roku ap Ankrana, otru - ap Jārvi kaklu un ar negaidītu spēku pievilka abus sev klāt. - Ja ne pats sevis, tad mūsu visu dēļ. Tagad mēs esam tava ģimene!
Šie vārdi skanēja vēl nepārliecinošāk nekā jebkas, ko savulaik Šadikširama viņiem teica vēl uz
- Jebkurā gadījumā - tagad vairs nav citas izejas, un labi, ka tā. Cilvēki cīnās visspēcīgāk, kad nav izejas. -Nekas kā uz atvadām vēlreiz apskāva abus puišus, tad uzlēca uz nolūzuša pīlāra paliekām un pavērsa kailā zobena galu uz ieejas pusi. - Te stāvēšu es un ņemšu uz sevi viņu uzbrukuma galveno spēku. Vismaz to suņi nebūs izturējuši braucienu pa upi. Ralf, tu ar loku uzrāpsies tajā tornī.
Ralfs pavērās augšup uz pusizjukušo būvi, tad uz pārējiem klātesošajiem, un beigu beigās skaļa nopūta izlauzās no piepūstajiem iesirmajiem vaigiem. - Uzdrīkstēšos sacīt, ka māc skumjas, domājot par dzejnieka nāvi, bet es esmu karotājs, un šajā arodā jākrīt agrāk vai vēlāk.
Nekas iesmējās pavisam savādi un nedabiski. - Es uzdrīkstēšos teikt, ka mēs abi esam palikuši virs zemes
ilgāk, nekā esam pelnījuši! Kopā mēs drosmīgi pārvarējām sniegu un badu, tvaiku un slāpes, un kopā mēs paliksim. Šeit! Un tagad!
Bija grūti noticēt, ka šis vīrs, kurš tur stāvēja stalts un varens, pacēlis zobenu augstu gaisā, un, atglaudis nevaldāmos matus, mirdzošām acīm vērās tālē, varētu būt tas pats nožēlojamais ubags, kuram Jārvi bija kāpis pāri, nonākot uz
- Džod, ķeries pie sava vairoga! - Nekas turpināja.
- Sūmaela ar cirvi sargās kreiso flangu. Tur ir mūsu vājākā vieta. Neļaujiet nevienam tikt man garām. Turiet viņus tā, lai es un mans zobens tiem veras tieši acīs. Ankran, tu un Jārvi sargāsiet mūsu labo flangu. Liekšķere noderēs kā vāle: ar to var nogalināt ikvienu, ja tikai met pietiekami stipri. Dod nazi Jārvi, jo viņam ir tikai viena roka, kurā to turēt. Varbūt tikai viena roka, bet vinā rit karaliskas
7 >
asinis!
- Es uztraucos tieši par to, kā nepievilt šīs asinis, — Jārvi pavisam klusu nočukstēja.
- Tad mēs abi kopā, - Ankrans pasniedza viņam nazi. Tas bija pašdarināts rīks ar krustveida rokturi, ar ādas sloksni aptīts koka gabals ar zaļganu pieri, bet diezgan asu asmeni.
- Mēs abi kopā, — Jārvi apstiprināja, paņēma nazi un cieši satvēra. Pirmoreiz uzmetot acis noliktavas pārzinim vēl smirdīgajā Vulsgārdas vergu tirgotavā, viņš nekādi nebūtu noticējis, ka pienāks diena, kad viņš kļūs par
Ankrana pārinieku, bet, par spīti bailēm, puisis lepojās, ka tas jādara.
- Man šķiet, ka labvēlīga iznākuma gadījumā par šo ceļojumu taps kāda jauka dziesma. - Nekas pacēla gaisā brīvo roku un iepleta pirkstus uz arku, pa kuru Sadikši-rama un viņas banju kaujinieki nešaubīgi brāzīsies iekšā ar mērķi nogalināt. - Drosmīgu kompanjonu vienība, kas pavada pilntiesīgo Getlandes ķēniņu līdz nolaupītajam tronim! Pēdējā cīņa sendienu elfu drupās! Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.
- Velna nelabais, - nočukstēja Sūmaela, sasprindzinot un atslābinot žokļu muskuļus un svārstot plaukstā savu cirvi.
- Ja esi nonācis ellē, tikai nelabais var tev parādīt izeju, - nočukstēja Jārvi.
PĒDĒJĀ CĪŅA
Ralfa kliedziens sašķēla klusumu: - Viņi nāk! - Jārvi šķita, ka sirds pa muti izlēks.
- Cik daudz? - Nekas dedzīgi painteresējās.
Ralfs vilcinājās. - Varbūt divdesmit!
- Augstie dievi, - iekodies lūpā, čukstēja Ankrans. Līdz šim brīdim pastāvēja cerība, ka kāds varētu būt
devies atpakaļ vai noslīcis upē, bet tā izplēnēja tāpat kā ļoti daudzas Jārvi cerības.
- Jo lielāks to skaits, jo dižāka mūsu slava! - iesaucās Nekas. Jo melnāks posts, jo laimīgāks viņš kļuva. Tobrīd šķita, ka gana pateikts par kaunpilnu izdzīvošanu, bet izvēle tika izdarīta tieši tad, ja tāda vispār pastāvēja.
Vairs nekādas bēgšanas vai mānīšanās.
Dažās beidzamajās minūtēs Jārvi bija vērsies ar desmitiem lūgšanu pie ikviena dieva, augsta vai maza, kurš varētu kaut nedaudz palīdzēt. Bet tagad viņš pievēra acis un domās nosūtīja vēl vienu lūgsnu. Iespējams, viņam savu svētību bija devis Miera tēvs, tomēr šoreiz puisis vērsās tikai pie Kara mātes. Viņš lūdza pasargāt savus draugus, aira biedrus, savu ģimeni. Ikkatrs no viņiem bija savā veidā pierādījis, ka ir glābšanas vērts.
Vēl Jārvi lūdzās, lai ienaidniekiem šī būtu sarkanā diena, jo Kara mātei patīk, ja to uzrunā asins krāsā, tas nevienam nav noslēpums.
- Cīnies vai mirsti, - pie sevis noteica Ankrans un pasniedza roku. Jārvi deva pretī savējo, lai cik nespējīga tā būtu. Viņi ieskatījās viens otram acīs - Jārvi un vīrs, ko viņš bija ienīdis un kam bija licis ciest; vīrs, kurš viņa acu priekšā tika sists, bet pēc tam plecu pie pleca ar Jārvi cīnījies par izdzīvošanu tukšajā pamestībā un kuru viņš bija sācis saprast.
- Ja man neizdosies gūt slavu, bet... to otru, - Ankrans turpināja, - lūdzu, atrodi veidu, kā palīdzēt manai ģimenei!
Jārvi apstiprinoši pamāja. - Es zvēru. - Galu galā kāda starpība, vai viņam neizdosies turēt vēl vienu zvērestu... Nolādēt jau var tikai vienreiz. — Ja man būs jāpiedzīvo tas otrs... - Lūgums Ankranam nogalināt viņa tēvoci būtu pārmēru daudz prasīts. Jārvi notrīsēja. - Manis dēļ pieraudāsi upi?
Ankrans pasmaidīja. Nedrošais smaids tikai atklāja trūkstošo priekšzobu vietas, tomēr viņam izdevās dabūt pār lūpām to, kas tobrīd šķita kā apbrīnojama varonība: - Jūras māte celsies no manām asarām.
Klusums ieilga, un tikai Jārvi sirdspuksti to sadalīja sāpīgos nogriežņos.
- Ko tad, ja mēs abi kritīsim? - viņš nočukstēja.
Nekā asā balss apsteidza atbildi: — Ebdela Ārika
Šadikširama! Laipni lūgta uz mana sliekšņa!
- Tā sliekšņa labākie laiki sen pagājuši tāpat kā tavējie, - atskanēja Sadikširamas balss.
Jārvi piekļāvās spraugai sienā un palūrēja uz arku.
- Mēs visi esam kaut ko zaudējuši no tā, kas mums reiz bija, — sauca Nekas. — Savulaik tu biji admirāle, pēc tam kapteine. Un tagad...
- Tagad esmu nekas tāpat kā tu. - Jārvi viņu ieraudzīja arkas ēnā, mirdzošām acīm veroties šurp. Šadikširama centās aplēst, kas tur iekšā atrodas un tieši cik.
- Tukša krūka. Sagrauts kuģis ar jūras aizskalotām cerībām. — Jārvi zināja, ka Šadikširama viņu neredz, bet tik un tā aiz drūpošā elfu akmens sarāvās vēl mazāks.
- Jūtu līdzi! - Nekas sauca pretī. - Ir sāpīgi visu zaudēt. Kurš gan to zinātu labāk par mani?
- Un kā tev šķiet, cik vērta ir Nekā līdzi jušana nekam?
Nekas iesmējās. - Nekā.
- Kas tur vēl ir kopā ar tevi? Vai tā mazā, melīgā kuce, kas savulaik rāpās manu mastu galos? Un tas nekrietnais kāpurs, kam rācenis rokas vietā?
- Es par viņiem esmu augstākās domās nekā tu, tomēr ne. Viņi devās tālāk. Es esmu viens pats.
Šadikširama skaļi nozviedzās, to dzirdot, un brīdī, kad tā parādījās arkā, Jārvi pamanīja mirdzam izvilktu zobenu. - Nē, neesi vis. Bet drīz būsi viens pats. - Jārvi palūkojās augšup uz torni un pamanīja, ka Ralfa lokam pilnībā novilkta stīga. Tomēr Šadikširama bija pārāk viltīga, lai ļautu sev trāpīt. — Man ir pārlieku mīksta sirds! Tādēļ man vienmēr nācies ciest. Man vajadzēja tevi nogalināt jau sen.
- Pamēģini to izdarīt šodien! Jau divreiz mēs esam tikušies kaujas laukā, bet šoreiz man...
- Vari to stāstīt maniem suņiem. - Šadikširama griezīgi iesvilpās.
Arkā iebrāzās cilvēki vai drīzāk cilvēkveidīgi radījumi. Banji. Mežonīgas un noplukušas ēnas. Šur tur pavīdēja pa bālai sejai, uzspīdēja kāds dzintara gabals vai atņirgts zobs un atmirdzēja nopulēti ieroči, darināti no akmens, valzirga ilkņiem un vaļu žokļa kaula. Tie skaļi klaigāja un kauca, izdvešot neprātīgas skaņas gluži kā zvēri vai nelabais, it kā šī arka būtu ieeja ellē un viss, kas palicis ārpusē, tiktu izvemts atpakaļ uz zemes.
Pirmais radījums nokrita zemē gārgdams, jo Ralfa bulta bija caururbusi tā krūtis, bet pārējie metās iekšā drupās, un Jārvi paklupa pie mūra spraugas, kā saņēmis sitienu. Vēlme bēgt šķita nepārvarama, bet tieši tobrīd viņš sajuta uz pleca Ankrana plaukstu un izslēja augumu, drebot kā apšu lapa un velkot plaušās gaisu, lai nešņuk-stētu.
Bet nostājās.
Sākās klaigāšana. Tai sekoja dzelzs ldaudzoņa, niknuma un sāpju vaidi, kas šķita vēl baisāki, jo nebija iespējams saprast, kurš tos izdveš un kāpēc. Jārvi dzirdēja banju spiegšanu, bet Nekā balss dārdēja vēl baigāk. Kā guldzošs vaids, čukstu nopūta un saplosīts rēciens. Kā pēdējā elpas vilciena švīkas.
Vai varbūt tie bija smiekli?
- Vai iesim palīgā? - Jārvi čukstēja, lai gan bažījās, vai spētu izkustināt klintī teju ieaugušās pēdas.
- Viņš lika nogaidīt. - Ankrana pārvērstā seja baloja kā krīts. - Vai gaidīsim?
Jārvi atskatījās un pāri Ankrana plecam ieraudzīja kādu krītam no mūra.
Tas drīzāk bija vēl puika, ne vīrs, tikai mazliet vecāks par Jārvi. Viens no
- Skaties! - viņš nosīca, un Ankrans pagriezās tieši tajā mirklī, kad zemē vēlās vēl viens vīrs - kāds cits matrozis - augumā lielāks un bārdains ar vāli rokā -, kuram galvu sedza spoža tērauda ķivere. Jārvi manīja, ka nespēj atraut acis no šī ieroča masīvā svara, un prātoja, ko tas varētu nodarīt viņa galvaskausam, ja niknumā tiktu pacelts. Pretinieks pasmaidīja, it kā būtu lasījis Jārvi domas, tad metās virsū Ankranam, un abi nogāzās un ripoja zemē, saķērušies šņācošā ņudzeklī.
Jārvi apzinājās, ka viņam jāatdod parāds un jāmetas palīgā savam draugam un pāriniekam, bet tā vietā pagriezās un ieskatījās sejā citam pretiniekam, it kā tie būtu dejotāju pāris ražas svētku danču laikā, kuri cenšas sajust, kāds ir īstais pretinieks.
Tie meta lokus kā deju zālē, izstiepuši priekšā nažus, un lēkāja uz priekšu un atpakaļ, kā pārbaudot, vai nav pienācis īstais brīdis. Viņi tikai riņķoja un riņķoja, ignorējot bārdaiņa un Ankrana šņākšanu un cīniņu; viņu abu kauja uz dzīvību un nāvi it kā tika uz mirkli atlikta, jo acīmredzot bija sveloša nepieciešamība izdzīvot vēl dažus nākamos mirkļus. Dubļu kārta un atņirgtie zobi slēpa izbiedētu zēnu. Gandrīz tikpat pārbijušos kā Jārvi. Viņi meta aizvien jaunus lokus, šaudīdami skatienu no mirdzošā naža uz...
Tad pretinieks izklupa uz priekšu un dūra, bet Jārvi paspēja nedroši atkāpties, ar papēdi atsitās pret sakni un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Puisis uzbruka vēlreiz, bet Jārvi izvairījās, nazis šķēla tukšu gaisu, un uzbrucējs nozvāro-jās uz mūra pusi.
Vai tiešām vienam no viņiem bija otrs jānogalina? Jāpicliek punkts visam, kas tam piederēja, jāiznīcina visi tā sapņi?
Šķita, ka tā. Tomēr bija grūti saskatīt šādā iznākumā slavu.
Puisis metās uz priekšu vēlreiz, un Jārvi pamanīja naža asmeni šķeļam gaismas kūli. Vien neskaidra, mācību laukā attīstīta intuīcija ļāva Jārvi to uzķert ar savu dunci un noelsties; asmeņi iegriezās viens otrā. Uzbrucējs trāpīja Jārvi ar plecu, un tas atkrita ar muguru pret sienu.
Abi spļaudījās un šņāca viens otram sejā, pretinieks atradās tik tuvu, ka Jārvi saskatīja melnās poras uz tā
deguna un sarkanos asinsvadus izvalbītajās acīs: tik tuvu, ka Jārvi varētu izbāzt mēli un to nolaizīt.
Puiši spēkojās, rūca un drebēja, un Jārvi apzinājās, ka ir vājāks. Viņš mēģināja iebakstīt pirkstu uzbrucējam sejā, bet kroplā delna tika uzreiz notverta un izgriezta. Asmeņi atkal nošķindēja, un Jārvi sajuta svelošas grieztas sāpes delnas virspusē un naža spico galu nobraucam gar vēderu. Tā aukstums bija manāms pat caur apģērbu.
- Nē, - viņš čukstēja. - Lūdzu, nē!
Tad kaut kas aizbrāzās gar viņa vaigu, un spiediens noplaka. Pretinieks atkāpās pāris soļu, pielika drebošu roku pie kakla, un Jārvi pamanīja tajā ieurbušos bultu. Pret viņu pavērstajā bultas galā pilēja asinis; tās tecēja strūklā arī pa puiša kaklu un iesūcās apkaklē. Seja piesarka, vaigi sāka drebēt, un viņš nokrita uz ceļiem.
Caur spraugu drūpošajā elfu mūrī Jārvi pamanīja Ralfu tupam torņa galā un liekam lokā jaunu šautru. Sašautā puiša seja pietvīka karmīnsarkana, tas tvēra pēc gaisa un aizrijās, lādēdams Jārvi, lūgdams palīdzību vai arī dievu žēlastību. Tomēr pāri lūpām plūda tikai asinis.
— Man ļoti žēl, - Jārvi nočukstēja.
- Un būs vēl žēlāk.
Izdrupušajā arkā tikai dažu soļu attālumā stāvēja Sadikširama.
— Man šķita, ka tu esi gudrs puika, — viņa sacīja.
— Bet izrādās, ka māki sagādāt tikai vilšanos.
Krāšņais ietērps bija dubļiem klāts, sprādzes sen pazaudētas, mati krita pinkainās lēkšķēs pār seju, un dziļajā dobumā pavīdēja viena zvērojoša acs. Bet garais un līkais Sadikširamas zobena asmens nāvējoši mirdzēja.
- Un šobrīd tā ir tikai beidzamā garajā vilšanās ķēdē. — Šadikširama iespēra mirstošajam puisim pa muguru un pārkāpa pāri tā trīcošajām kājām. Tā lika soļus un virzījās uz priekšu bez mazākā satraukuma vai steigas. Tieši tāpat viņa bija pastaigājusies pa
Jārvi pakāpās atpakaļ un ieliecās ceļos. Smagi elsdams, viņš šaudīja skatienu pār drupu mūriem, meklējot izeju, bet tādas nebija.
Viņam būs jācīnās ar Šadikširamu.
- Mana sirds ir pārāk mīksta tik nežēlīgai pasaulei, kādā dzīvojam. - Sieviete pavērās sānis, kur pa spraugu lidoja Ralfa izšautā bulta, un veikli pieliecās. - Tā vienmēr ir bijusi mana vienīgā vājība.
Jārvi kāpās atpakaļ pa sadrupušajiem akmeņiem, ciešo dunča tvērienu apskaloja sviedri, kas lija aumaļām. Viņš sadzirdēja kliedzienus un cīniņa trokšņus. Pārējie bija vairāk nekā aizņemti, cīnoties paši par savu dzīvību uz asinīm klātajiem pakāpieniem Beidzamo durvju priekšā, īsu brīdi pār plecu mestais skatiens pieķērās vietai, kur spēji beidzās pussagruvusī elfu pils siena un ieaugušie koki stiepa zarus pār upi tukšumā.
- Nevaru tev pat izteikt, cik ļoti lielu prieku man sagādā iespēja atvadīties. - Šadikširama pasmaidīja. - Visu labu!
Nebija šaubu, ka agrākā kapteine ir labāk bruņota nekā Jārvi. Turklāt augumā garāka, prasmīgāka un vairāk pieredzējusi, nemaz neminot ievērojamo priekšrocību, ja ņem vērā izmantojamo roku skaitu. Par spīti svinīgajiem paziņojumiem, puisim nešķita, ka labsirdība nospiestu tās sirdi.
Sadikširama sarauca uzacis, it kā aprēķinātu cīņas iznākumu, un nonāca pie tāda paša secinājuma. - Varbūt vienkārši lec zemē?
Viņa spēra vēl vienu soli, lēnītēm dzīdama puisi tuvāk malai, un nozibināja saulē sava zobena galu. Jārvi sāka pietrūkt zemes zem kājām, viņš jau manīja bezdibeni paveramies sev aiz muguras, un vēsa brīze uzpūta tā skaustam. Viņš sadzirdēja nikno upi graužamies klintī tālu zemē.
- Lec, kropli!
Jārvi spēra vēl soli atpakaļ un izdzirdēja akmeņus nokrītam bezdibenī un pamatu izšļūkam zem kājām.
- Lec! - iebrēcās Sadikširama, siekalām šļācoties no
7 >
zobiem.
Un tad Jārvi ar acs kaktiņu pamanīja kustību. An-krana bālā seja parādījās aiz drūpošā mūra stūra. Viņš lavījās tuvāk, mēli iebāzis izsisto zobu spraugā un virs galvas pacēlis vāli. Jārvi skatiens šaudījās no Ankrana pie Šadikširamas.
Šadikširamas pierē ievilkās grumbas.
Viņa metās apkārt kā mudīga kaķene, izvairījās no grebtās aļņa kaula liekšķeres, kas aizlidoja pār viņas plecu, un bez īpašām pūlēm un trokšņa ietrieca zobenu Ankranam tieši krūtīs.
Ankrans drebelīgi ievilka plaušās gaisu, viņa acis izlīda no dobumiem.
Šadikširama izgrūda lāstu un izvilka zobenu.
Acumirklī viņš metās virsū agrākajai kapteinei. Jārvi pasita kroplo roku viņai padusē un piespieda zobenu, rētām klātā plauksta pieķērās pie viņas kakla, bet labā dūre trieca, zvēla un blieza.
Siekalas šķīda uz visām pusēm, viņi spļaudījās un šņaukājās, kvieca, spiedza un raustījās, sievietes mati līda puisim mutē. Viņa grozījās un rūca, bet viņš tikai pie-plaka vēl ciešāk un turpināja sist. Viņa izrāvās no tvēriena un ieblieza viņam ar elkoni pa degunu, kas sāpīgi nokrakšķēja, pasita galvu augšup, un viņš atsitās ar muguru pret zemi.
Kaut kur tālu prom atskanēja saucieni. Atbalsojās
tērauda klaudzona.
Tālumā noritēja cīņa. Kaut kas svarīgs.
Viņam jānostāv. Nedrīkst pievilt māti.
Jabūt vīram. Tēvocis viņu jau gaida.
Jārvi centās noskurināt nelabumu, un debesis uzliesmoja, kad tas apmetās uz vēdera.
Roka trāpīja tukšumā, kur tālu lejā melnēja upe ar baltiem putu gredzeniem akmeņu galos.
Gluži kā jūra Āmvendas torņa pakājē. Jūra, kurā viņš bija ielēcis.
Elpa iebrāzās plaušās, un Jārvi atjēdzās. Viņš rāpās prom no drūpošā mūra malas. Galva griezās, seja sāpēja, papēži slīdēja pa zemi, bet mutē krājās sāļa asins garša.
Jārvi ieraudzīja Ankranu, atkritušu uz muguras, plaši pavērtām rokām. Jārvi iekaucās un, rāpjoties tuvāk draugam, sniedzās pēc viņa. Bet trīsošie pirksti apstājās pie asinīm pieplūdušā krekla. Beidzamās durvis bija jau vērušās viņa priekšā. Ankranam vairs nevarēja palīdzēt.
Šadikširama gulēja akmeņu šķembās tam blakus, mēģināja piecelties sēdus un šķita ārkārtīgi pārsteigta, ka tas neizdodas. Kreisās rokas pirksti bija sakļāvušies ap zobena spalu. Labā plauksta bija piespiesta pie sāna. Viņa to atrāva, un plauksta izrādījās pierietējusi asinīm. Jārvi pavērās lejup pats uz savu labo roku. Tā joprojām nelaida vaļā nazi, un asmens, pirksti, delna un roka mirka asinīs līdz pat elkonim.
- Nē! - Šadikširama šņāca un mēģināja pacelt zobenu, bet tas izrādījās pārmēru smags.
- Tikai ne tā. Tikai ne šeit. - Sievietes asinīm klātās lūpas noraustījās, viņa pavērās augšup uz Jārvi. - Tikai ne no tavas rokas.
- Šeit, - viņš atcirta. - No manas rokas. Ko tu reiz teici? Ka vajadzīgas divas rokas, lai kādu pieveiktu. Bet tikai viena, lai ietriektu dunci mugurā.
Un tad Jārvi atskārta, ka viņš bija neskaitāmas reizes zaudējis mācību laukumā nevis tāpēc, ka viņam trūktu prasmes, fiziska spēka vai pat otras rokas. Viņam trūka gribasspēka. Un nu viņš bija to atradis kaut kur pa ceļam no
- Es taču komandēju imperatores kuģus, - Šadikširama gārdza, un asinis pilnībā klāja jau visus labos sānus. - Es biju Mikedas grāfa... izredzētā mīļotā. Pasaule atradās man pie kājām.
— Tas bija sen.
— Tev taisnība. Tu esi gudrs puika. Man ir pārlieku mīksta sirds. — Sadikširamas galva atkrita, un acis vērās debesīs. — Tā ir... mana vienīgā...
Elfu pils drupas bija kritušo nosētas.
Pa gabalu banji šķita kā nelabie. Tuvcīņā atklājās viņu vājums. Augumā sīki un kaulaini kā bērni, lupatu vīkšķos satinušies un vaļa ilkņu gabaliem rotājušies, tie izrādījās nepasargāti Nekā žēlastību nepazīstošā zobena priekšā.
Vienīgais, kurš vēl vilka elpu, sniedzās pēc Jārvi, ar otru roku satvēris starp ribām iestrēgušo bultu. Viņa acīs nemanīja ienaida, tikai šaubas, bailes un sāpes. Tieši tāpat kā Ankrana sejā, kad Sadikširama viņu nogalināja.
Nu tie bija tikai cilvēki, kurus Nāve izveda pa Beidzamajām durvīm, tāpat kā vedīs visus citus.
Jārvi mēģināja kaut ko pateikt, kad Nekas pienāca klāt. Purinot galvu, viņš centās bilst vienu vienīgu vārdu.
Nekas pielika pirkstus pie puiša lūpām. - Klusē... -Un iedūra banjam tieši sirdī.
— Uzvara! — ierēcās Ralfs un nolēca zemē no akmens.
- Nekad mūžā neesmu redzējis tik prasmīgu darbošanos ar zobenu!
— Un es - tik varenu darbošanos ar loku un bultām! -atbildēja Nekas un spēcīgi apskāva Ralfu. Tagad viņi bija vistuvākie draugi, kurus vienojis slaktiņš.
Sūmaela stāvēja zem arkas, saķērusi plecu, un asinis tecēja zemē līdz pat pirkstu galiem. - Kur Ankrans? — viņa jautāja.
Jārvi nogrozīja galvu. Viņš neuzdrošinājās bilst kaut vārdu, ja nu pār lūpām izlauztos nelabums vai viņš sāktu raudāt. Vai varbūt pat notiktu viss vienlaikus. Aiz sāpēm un gaistošā niknuma. Aiz atvieglojuma, ka viņš palicis dzīvs. Aiz bēdām, ka drauga vairs nav. Un šīs bēdas ik mirkli saguma aizvien smagākas.
Džods sakņupa uz kāda nogāzta elfu akmens fragmenta un ļāva daudz cietušajam vairogam izšļukt no rokas. Sūmaela uzlika asiņaino roku uz viņa drebošā pleca.
- Tagad es no brīvas gribas atzīstu, ka getlandieši ir vislabākie! - noguldzināja Ralfs.
- Es gan sāku par to šaubīties! — Nekas pavērās uz viņu. - Es gaidīju Šadikširamu.
Jārvi paskatījās lejup, kur rokā kā pierādījumu aizvien vēl turēja kapteines līko zobenu. - Es viņu nogalināju.
Jārvi, iespējams, būtu jāmetas ceļos un jāpateicas dieviem par absolūti necerēto uzvaru, bet asiņainā zobena novāktā un bultu cauršautā raža uz drupu fona nešķita pateicības cienīga. Tāpēc viņš apsēdās blakus pārējiem un noskrubināja zem salauztā deguna sakaltušās asinis.
Galu galā viņš taču bija Getlandes ķēniņš, vai tad ne?
Diezgan viņš bija meties ceļos.
KRITUŠO SADEDZINĀŠANA
Kritušie sadega.
Liesmas, kas tos aprija, meta pār elfu pils drupām savādas ēnas un sūtīja iesārtajās debesīs dūmu mākoņus, kas bija itin piemērota pateicība Kara mātei par gūto uzvaru. Tā teica Nekas, un reti kurš bija tuvākās attiecībās ar šo dievību. Jārvi šķita: ja pietiekami stipri piemiegtu acis, sārtā joprojām varētu saskatīt mirušo kaulus - deviņu beigto banju, trīs nogalināto matrožu, kā arī Ankrana un Šadikširamas augumus.
- Es skumšu pēc viņa. - Jārvi pēdējiem spēkiem valdīja asaras.
- Kā mēs visi, - piebilda Džods un ar delnu noslaucīja acis.
Nekas ļāva asarām brīvi ritēt pār rētu izvagotajiem vaigiem un māja ar galvu, veroties liesmās. - Es skumšu pēc viņas.
Ralfs nosprauslojās. — Es gan, sasodīts, ne!
- Tad jau tu esi lielāks muļķis, nekā man iesākumā šķita. Nav iespējams saņemt no dieviem labāku dāvanu par labu ienaidnieku. Gluži kā asmenim dāvāt labu galodu. - Nekas palūkojās uz savu zobenu, kas jau bija notīrīts no asinīm, lai gan tās joprojām kalta aiz nagiem, un čīkstot vēlreiz novilka galodu pār asmeni. — Labs ienaidnieks nekad neliek zaudēt asumu.
- Es labāk jūtos neass, - norūca Džods.
- Izvēlies ienaidniekus daudz piesardzīgāk nekā draugus, - Nekas murmināja, skatoties ugunī. - Viņi būs kopā ar tevi ilgāku laiku.
- Nesatraucies! - Ralfs uzsita Nekam pa plecu. — Vienu gan dzīve man ir iemācījusi: uz nākamo ienaidnieku nekad nav jāgaida pārāk ilgi.
- Vienmēr jau draugus var pārvērst par ienaidniekiem, - sacīja Sūmaela un ciešāk pārvilka pār pleciem
Šadikširamas kažoku. - Pārvērst ienaidniekus par draugiem ir daudz grūtāks uzdevums.
Jārvi zināja, ka tā ir patiesība. - Vai, tavuprāt, Ankrans būtu to gribējis? - viņš čukstēja.
- Nomirt? - vaicāja Džods. - Diez vai.
- Tikt sadedzinātam, - paskaidroja Jārvi.
Džods pavērās uz Neko un paraustīja plecus. - Tiklīdz nežēlīgam cilvēkam radies kāds priekšstats, viņu grūti pārliecināt par pretējo. īpaši, ja nāsīs joprojām jūtama asins smaka.
- Kāpēc gan tas būtu jādara? - Sūmaela vēlreiz pakasīja netīros apsējus, ar ko Jārvi bija aptinis meitenes savainoto roku. - Miris ir miris. Viņa iebildumus viegli nenemt vērā.
>
- Jārvi, tu labi cīnījies, - iesaucās Nekas. - Kā īsts kēninš.
> >
- Vai tad ķēniņš ļauj saviem draugiem nolikt galvu savā vietā? - Jārvi uzmeta vainas pilnu skatienu Šadikširamas zobenam un atcerējās sajūtu, kāda pārņēma,
atkal un atkal ar sarkanu roku triecot tās miesā asinaino
nazi, un nodrebēja zem nolaupītā apmetņa. - Vai ķēniņš triektu dunci sievietei mugurā?
Asaras vēl nebija nožuvušas Nekā daudz cietušajā sejā. - Labs ķēniņš uzvarai ziedo visu un dur ikvienam, kas pagadās pa rokai. Dižs karotājs joprojām elpo, kad vārnas jau rīko dzīres. Dižens ķēniņš vēro, kā sadeg viņa ienaidnieku līķi. Lai Miera xēvs lej asaras pār metodēm, -Kara māte priecāsies par rezultātiem.
- Tā teiktu mans tēvocis.
- Tad jau viņš ir gudrs vīrs un vērtīgs ienaidnieks. Varbūt tu vēl viņam ietrieksi dunci mugurā un mēs visi kopā vērosim sadegam tā līķi.
Jārvi saudzīgi pakasīja pietūkušā deguna pamatni. Doma par vēl lielāku līķu kaudzi sagādāja niecīgu mierinājumu, lai kurai pusei tie piederētu. Vēl un vēlreiz viņam acu priekšā pazibēja Ankrans, no kura viņš novērsās, tad Sadikširama metās apkārt un cirta ar zobenu. Vēl un vēlreiz Jārvi pārlika, ko viņš būtu varējis darīt citādi, un tāpēc draugs varbūt nebūtu zaudējis dzīvību, bet labi zināja, ka velti ļauties šaubām.
Atpakaļceļa nebija.
Sūmaela pagriezās un ieskatījās naktī. - Vai dzirdējāt...
- Stāt! - no tumsas atbalsojās rēciens, ass kā pātaga. Jārvi metās riņķī, un sirds saskrēja papēžos, kad puisis ieraudzīja gara auguma karotāju ienākam pa drupu arku. Līķu sārta atblāzmā viņš šķita īpaši garš ar spožu ķiveri un bruņām, spīdīgu zobenu un tikpat spīdīgu vairogu.
- Atdodiet ieročus! - iesaucās kāds cits, un no ēnas iznāca otrs vīrietis ar nomērķētu loku rokās. Garas bizes nokarājās gar viņa seju - tātad vensterietis. Viņam sekoja vēl citi, un vienā acumirklī uzvarētāji atradās divpadsmit kareivju pusloka ielenkumā.
Jārvi pat prātā nebija nācis, ka iespējams vēl vairāk zaudēt cerību. Tikai tagad viņš novērtēja, cik smagi kļūdījies.
Ralfs, ar skatienu nomērījis attālumu, saprata, ka loks atrodas ārpus tvēriena, un atlaidās atpakaļ uz elkoņa. - Kur ir vensteriešu vieta tavā visvērtīgāko karotāju sarakstā?
Nekas atzinīgi pamāja uz ielencēju pusi. - Šādā skaitā - diezgan augstu.
Todien Jārvi jau bija licis lietā vairāk spēka, nekā dievi viņam devuši. Viņš paspēra malā Sadikširamas zobenu. Džotis pacēla gaisā tukšās rokas. Sūmaela satvēra cirvi starp īkšķi un rādītājpirkstu un iemeta to paēnā.
- Un tu, vecais? - vaicāja pirmais vensterietis.
- Es apsveru savu stāvokli. — Nekas vēlreiz pateicīgi noglāstīja zobenu ar galodu. Jārvi bažījās, ka tas varētu tikt likts lietā.
- Ja tērauds nes atbildi, tad viņiem tā ir daudz vairāk, - vecais nomurmināja.
- Liec zemē! - Otrais vensterietis atvilka bultu. - Vai arī mēs sadedzināsim tavu līķi kopā ar pārējiem.
Nekas ietrieca savu zobenu taisni zemē un nopūtās.
- Viņš māk labi pārliecināt.
Trīs vensterieši devās uz priekšu, lai savāktu ieročus un pārmeklētu, vai nav vēl, kamēr viņu kapteinis noskatījās. - Kas jūs piecus atvedis uz Vensterzemi?
- Mēs esam ceļotāji... - sacīja Jārvi, vērodams, kā kareivis izkrata viņa pauniņas nožēlojamo saturu, - ... un dodamies uz Vulsgārdu.
Loka šāvējs sarauca pieri un pavērās uz sārtu. - Ceļotāji, kas dedzina līķus?
- Kurp gan pasaule iet, ja godīgs cilvēks vairs nevar sadedzināt līķus, neradot aizdomas? - vaicāja Nekas.
- Mums uzbruka bandīti, — uz labu laimi sacīja Jārvi, cenšoties domāt pēc iespējas ātrāk.
- Jums būtu jāgādā, lai pa jūsu zemi būtu droši ceļot, - norādīja Ralfs.
- Jā, paldies, ka darījāt mūsu zemi drošāku. - Kapteinis palūrēja uz Jārvi kaklu, tad parāva nost Džoda apkakli, lai ieraudzītu rētas. - Vergi.
- Tagad brīvi cilvēki, - bilda Sūmaela. - Viņi piederēja man, esmu tirgotāja. - Meitene iebāza roku kabatā un piesardzīgi izvilka saņurcītu pergamenta rulli. - Mani sauc Ebdela Ārika Šadikširama.
Vīrietis uzmeta acis Augstā karaļa izsniegtajām tiesībām, kas pavisam nesen tika izņemtas no to pilntiesīgās īpašnieces kabatas. - Tu esi pārlieku skrandaina, lai būtu tirgotāja.
- Es jau neteicu, ka man labi veicas.
- Un pārāk jauna, - kapteinis piebilda.
- Es jau neteicu, ka esmu veca.
- Kur ir tavs kuģis?
- Jūrā.
- Kāpēc neesi uz tā klāja?
- Man šķita prātīgāk pamest kuģi, iekams tas nogrimst dzelmē.
- Nudien neveiksmīga tirgotāja, — kāds nomurmināja.
- Ar veselu melu kravu, — norūca cits.
Kapteinis paraustīja plecus. - Lai karalis izlemj, kam ticēt. Sasieniet viņus!
>
- Karalis? — Jārvi pārjautāja, pasniedzis delnas uz priekšu.
Vīrietis pavisam sāji pasmaidīja. - Gromgilgorms ieradies ziemeļos, lai pamedītu.
Tātad šķiet, ka Ralfam taisnība. Nākamais ienaidnieks ir vēl tuvāk, nekā kādam no viņiem pirms mirkļa šķita.
>
PELDOŠIE SALMIŅI
>
Jārvi bija gana redzējis skarbus vīrus. Tāds bija viņa tēvs un arī brālis. Vēl vairāki desmiti katru dienu bija satikti Torlbijas mācību laukumā. Simtiem tādu bija sanākuši, lai redzētu sadegam ķēniņa Ūtrika kuģi. Vēl citi bija kuģojuši kopā ar Jārvi nelaimei nolemto sirojumā uz Āmvendu. Šo cilvēku sejas smaidīja tikai kaujas laukā, un rokas bija pieņēmušas sava ieroča apveidu.
Bet Jārvi nebija redzējis nevienu, kas līdzinātos pulkam, kas Gromgilgormu pavadīja medībās.
- Nekad neesmu manījis tik daudz vensteriešu vienuviet, - murmināja Ralfs. - Un es veselu gadu pavadīju Vulsgārdā.
- Armija, - norūca Nekas.
- Un visai nejauka, - piebilda Džods.
Šie vīri bija apkārušies ar ieročiem un piepūtušies no draudīguma, viņu vietā runāja dunči un zobeni. Rētas tie nēsāja tikpat lepni, kā princese - dārgakmeņus, bet, runājot par mūziku: sievietes balsī, asā kā galoda, skanēja mīlas dziesma Kara mātei, slavinot izlietās asinis, izrobotos zobenus un pāragri zaudētās dzīvības.
Šīs vilkubedres viducī starp ugunskuriem, virs kuriem cepās un sarkani suloja svaigi medījumi, sasieti bez spēka kliboja Jārvi un viņa draugi, kurus nemitējās dzīt uz priekšu asi šķēpu uzgaļi.
- Ja tev ir kāds plāns, — nošņāca Sūmaela, — šis būtu ideāls brīdis.
- Man ir plāns, - paziņoja Nekas.
- Vai tas kaut kā saistīts ar zobenu? - vaicāja Džods.
Iestājās klusums. - Kā visi mani plāni.
- Vai tev ir zobens?
Atkal pauze. — Nav.
- Kā tu ceri tikt galā bez tā? — Sūmaela čukstus vaicāja.
Trešā pauze. - Nāve mūs visus gaida.
Jārvi ievēroja, ka visciešākais pūlis drūzmējas ap milzu troni, kurā sēdēja izcila figūra ar milzīgu kausu varenā ķetnā. Agrāk šādos apstākļos viņu būtu pārņēmušas bailes, turpretī tagad puisis saskatīja izdevību. Nevis plānu, pat ne gluži ideju, bet, kā Māte Gundringa mēdza atkārtot,
Nekas nosprauslojās. - Un kādas tās būtu?
- Padarīt viņus par sabiedrotajiem. - Jārvi dziļi ievilka elpu un iekliedzās: - Gromgilgorm! - Viņa balss skanēja spalgi un aizlūzusi, un tā nemaz neatgādināja ķēniņu, bet bija gana skaļa, lai tiktu sadzirdēta visā nometnē, un tas bija svarīgākais. Viņam pievērsās simtiem seju, ugunskuru izgaismotu. - Vensterzemes karali! Asiņainākais no Kara mātes dēliem! Zobenlauzi un Bāreņu radītāj, te nu mēs atkal tiekamies! Es...
Labi tēmēts sitiens pa vēderu pārvērta Jārvi elpu skumjā nopūtā. - Pievaldi mēli, vai arī es tev to izraušu, puis! - nošņāca kapteinis un nogrūda kāsējošo Jārvi uz celiem.
>
Bet viņa teiktais bija panācis savu.
Vispirms iestājās nospiedošs klusums; smagi soļi nāca aizvien tuvāk, un beigu beigās atskanēja paša Gromgil-gorma monotonā balss: - Tu atvedi mums ciemiņus!
- Bet izskatās pēc ubagiem. - Un, lai gan nedzirdējis Māti Skēru kopš dienas, kad Jārvi kaklam aplika verga važas, viņš tajā dzirdēja pazīstamās intonācijas, kas viņu vajāja murgos.
- Mēs tos atradām elfu drupās pie upes, mans karali, - paziņoja kapteinis.
- Nemaz neizskatās pēc elfiem, - bilda Gorma maģistre.
- Viņi tur dedzināja līķus.
- Cēls pasākums, ja vien dedzina īstos, - sacīja Gorms. - Tu runā tā, it kā mēs būtu pazīstami, puis. Vai liksi man uzminēt savu vārdu?
Kampdams plaušās gaisu, lai varētu parunāt, Jārvi pacēla galvu, kārtējo reizi novērtēja zābakus, jostu, trīskāršo ķēdi un visbeidzot augstu virs tās gluži kā klintī cirstos Vensterzemes karaļa - sava tēva, valsts un tautas ienaidnieka - vaibstus.
- Kad tikāmies pēdējoreiz... tu man piedāvāji savu nazi. - Un Jārvi vērīgi ieskatījās Gormam acīs. Nogrūsts uz ceļiem, skrandains un asinīm klāts, sasists un sasiets viņš nenovērsa skatienu. - Tu man ieteici tevi sameklēt,
>
ja pārdomāšu. Vai tagad tu man to dosi?
Vensterzemes karalis vērīgi raudzījās, pirkstos grozīdams ap masīvo kaklu aplikto ķēdi, kurā karājās nogalināto vīru zobenu spali, ar otru piesardzīgi kārtojot aiz jostas aizbāztos dunčus. - Diez vai tas būtu prātīgi darīts.
- Man šķita: Kara māte tev vēl šūpuli uzpūta dvesmu, un esot paredzēts, ka tu nevari krist no vira rokas?
- Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. - Māte Skēra sagrāba Jārvi žokli asajās ķetnās un pagrieza tā seju pret gaismu. - Tas ir tas pavāra zellis, ko notvērām pie Āmvendas.
- Tā gan, - ņurdēja Gorms. - Tikai viņš ir pārvērties, tagad tam ir nelokāms skatiens.
Māte Skēra piemiedza acis. - Un ari pazaudējis manis doto rinki.
- Tas man berza. Es neesmu dzimis būt par vergu.
- Un tomēr tu atkal tupi uz ceļiem manā priekšā, -norādīja Gorms. - Kādam mērķim tad tu esi dzimis?
Viņa vīri izplūda siekalainā rēkšanā, bet Jārvi bija visu mūžu cietis no izsmiekla un vairs nejuta tā nežēlību.
- Būt par Getlandes ķēniņu, — Jārvi teica, un šoreiz balss skanēja auksti un cieti kā pats Melnais tronis.
- Augstie dievi! - Jārvi dzirdēja Sūmaelas nopūtu.
- Mums ir gals klāt.
Gorms vareni izsmējās. — Odem! Tu izskaties jaunāks, nekā tevi atceros.
- Es esmu Odema krustdēls. Ūtrika dēls.
Kapteinis iezvēla Jārvi pa pakausi un nogrūda zemē
ar lauzto degunu pa priekšu. Bezpalīdzība bija absolūta, jo ar sasietām rokām puisis nekādi nevarētu sevi pasargāt no kritiena. - Ūtrika dēls krita līdz ar vinu!
>
- Viņam bija vēl viens dēls, muļķi! - Jārvi atkal uzrausās tupus uz ceļiem, mute bija pilna asinīm. Šī garša jau sāka apnikt.
Pirksti sagrāba Jārvi aiz matiem un parāva stāvus. - Ko man darīt - nolīgt tevi par ākstu vai pakārt kā spiegu?
- Ne tev par to lemt. - Māte Skēra pacēla tikai vienu pirkstu, un iegrabējās elfu aproces, bet kapteinis atsprāga malā kā iepļaukāts. - Ūtrikam bija arī otrs dēls - princis Jārvi. Viņš gatavojās kļūt par maģistru.
- Bet tā arī nenokārtoja pārbaudījumu, - Jārvi pabeidza. — Tā vietā es ieņēmu vietu uz Melnā troņa.
> >
- Tā, lai Zelta ķēniņiene varētu paturēt varu.
- Leitlina ir mana māte.
Māte Skēra ilgi vērās Jārvi, kurš pacēla zodu un vērās pretī ar gandrīz karalisku stāju, cik to pieļāva asiņojošais deguns, sasietās rokas un smirdīgās skrandas. Iespējams, ar to bija diezgan, lai iesētu šaubu sēklu.
- Atsieniet viņam rokas!
>
Jārvi juta, kā virves tiek pārgrieztas, un attiecīgajam brīdim teatrāli lēnītēm pacēla kreiso roku pret gaismu. Ieraugot kroplo ekstremitāti, murdoņa ap ugunskuriem kļuva itin atzinīga.
- Vai to tu gribēji redzēt? - viņš jautāja.
Māte Skēra saņēma delnu savā, pagrieza un piespieda ar stingrajiem pirkstiem. - Ja tu biji Mātes Gundringas audzēknis, kas bija viņas skolotājs?
Jārvi nevilcinājās. - Viņa mācījās pie Mātes Veksenas, tolaik Trovenlandes karaļa Fina maģistres, tagad - Maģistrāta veckundzes un pirmās paša Augstā karaļa kalpones!
- Cik daudz dūju viņa tur?
- Trīs dučus un vēl vienu ar melnu plankumu pie uzacs, kas nogādās vēsti līdz Skekenmuižai, kad Nāve pavērs Beidzamās durvis viņas pašas priekšā.
- No kāda koka gatavotas Getlandes ķēniņa guļamistabas durvis?
Jārvi pasmaidīja. - Tur nav durvju, jo ķēniņš ir vienots ar savu zemi un tautu un viņam nav noslēpumu no tās.
Neticības pilnais skatiens Mātes Skēras acīs sagādāja Jārvi sen nepieredzētu labsajūtu.
Gromgilgorms sarāva uzaci jumtiņā. - Viņš atbildēja pareizi?
- Tieši tā, - nočukstēja maģistre.
- Tad jau... šis kroplais kucēns tik tiešām ir Jārvi, Ūtrika un Leitlinas dēls, pilntiesīgais Getlandes ķē-ninš?
>
- Tā izskatās.
- Vai tā tiešām ir? - nosēca Ralfs.
- Tā tiešām ir, - noelsa Sūmaela.
Gorms bija aizrāvies ar smiekliem. — Tad jau šīs ir manas veiksmīgākās medības ilgu gadu laikā! Māte Skēra, aizsūti putnu un noskaidro, ko ķēniņš Odems mums dos, lai atgūtu noklīdušo krustdēlu! - Vensterze-mes karalis grasījās aiziet.
Jārvi to apturēja, spēji ieņirdzies. - Dižais un briesmīgais Gromgilgorm! Getlandē tevi sauc par neprāti, kas pārdzēries asiņu. Trovenlandē tevi dēvē par mežoņu ķēniņu no mežoņu zemes. Skekenmuižā, Augstā karaļa elfu būvētajās zālēs... nu, tur tevi pat nepiemin.
Jārvi dzirdēja Ralfa satraukto rūcienu; kapteinis ņurdēja, tik tikko valdīdams niknumu, bet Gorms tikai domīgi glāstīja bārdu. - Ja mēģināji man glaimot, esi trāpījis garām. Ko tu gribi teikt?
- Vai tu pierādīsi, ka viņiem taisnība, un samierināsies ar tik sīku ieguvumu, kad dievi tev devuši zelta izdevību?
Vensterzemes karalis pavērās uz savu maģistri sarauktu pieri!- Esmu gatavs lielākiem ieguvumiem.
- Tas nav nekāds noslēpums.
- Kā būs šopavasar?
Gorms saknieba lūpas. - Iespējams, ir kāds plāniņš. Kara māte prasa atriebi par tava tēvoča aizvainojošo iebrukumu Āmvendā.
Jārvi šķita lieki atgādināt, ka šī iebrukuma sākumā viņš pats bijis ķēniņš, pat ja nobeigumā tāds vairs nebija. - Es tikai aicinātu tevi šogad iebrukt mazliet dziļāk, līdz pat pašas Torlbijas mūriem.
Māte Skēra riebumā nošņāca: - Tik vien?
Bet Gorma ziņkāre bija pamodināta. - Kas man būs par šādu pretimnākšanu?
Tādi lepni vīri kā Jārvi nelaiķa tēvs, nogalinātais brālis un noslīkušais tēvocis Otils līdz ar pēdējo elpas vilcienu būtu nešaubīgi iespļāvuši Gromgilgormam sejā, nevis lūguši viņam palīdzību. Bet Jārvi nepiemita lepnums. Viņa tēvs, kauninādams dēlu, bija iznīcinājis šo iezīmi. Odems to bija izvīlis ar viltu. Uz
Visu mūžu viņš bija rāpojis uz ceļiem, un pasēdēt šādā pozā vēl mazliet ilgāk nebija grūti.
- Palīdzi man atgūt troni, Gromgilgorm, un es
Nekas pieliecās Jārvi pavisam klāt un nošņāca caur sakostajiem zobiem: - Pārāk augsta cena!
Jārvi izlikās nedzirdot. - Ūtils, Ūtriks un Odems. Trīs brāļi - tavi lielākie ienaidnieki - būs visi izgājuši pa Beidzamajām durvīm, un Sašķeltās jūras krastos tu varas ziņā ieņemsi otro vietu aiz paša Augstā karaļa. Iespējams... pēc kāda laika... pat vēl augstāku vietu.
Gorms bija mazliet aizsmacis: — Tas būtu jauki.
- Nudien jauki, - Māte Skēra piekrita un pavērās uz Jārvi vēl vairāk piemiegtām acīm nekā līdz šim. - Ja to varētu nokārtot.
- Pikai ļaujiet man un maniem kompanjoniem nokļūt Torlbijā, un es mēģināšu to panākt.
- Tev gan izdevies iegūt dīvainus vasaļus, — Māte Skēra piebilda, tos vienaldzīgi nopētot.
- Kā jau dīvainos apstākļos.
- Kas tas par greizo radījumu? - Gorms pavaicāja. Pārējie klusējot lūkojās zemē, bet Nekas nenolaida skatienu un nenolieca galvu, acīm spoži spīdot.
- Esmu lepns getlandietis.
- Ak, viens no tiem, - Gorms pasmaidīja. - Te, pie mums, ierasts redzēt apkaunotus un asiņojošus getlan-diešus.
- Nepievērs viņam uzmanību, mans karali, viņš ir Nekas. - Jārvi no jauna sev piesaistīja Gorma uzmanību ar medussaldo balsi, kādu viņa māte mēdza izmantot, -jo vardarbīgi vīri atplaukst niknumā, bet apjūk, sastapušies ar argumentiem un veselo saprātu. - Ja man neizdosies, tev tik un tā paliks dienvidu sirojumā salaupītais.
Nekas riebumā rūca, bet mazliet arī brīnījās. Te runāja par Getlandes pilsētu nodedzināšanu, zemes izlaupīšanu un cilvēku nodošanu verdzībā. Tā bija Jārvi zeme, tie bija Jārvi ļaudis, bet viņš tobrīd bija pārņemts ar vēlmi atgriezties. Visas citas iespējas bija izsmeltas, atlika vien mēģināt un noslīkt vai arī iznirt otrā krastā dubļu klātam, toties dzīvam. Lai atgūtu Melno troni, Jārvi bija nepieciešams karaspēks, un Kara māte jau bija ielikusi zobenu viņa sažuvušajā rokā vai arī... uzlikusi karavīru zābaku zoles viņa rētām klātajam kaklam.
- Tu vari iegūt visu, - puisis pavisam maigi pierunāja, - un neko nezaudēt.
- Bet pastāv taču Augstā karaļa rīkojums, - Māte Skēra atgādināja, — pielikt punktu jebkādai karadarbībai līdz brīdim, kad būs pabeigta viņa tempļa celtniecība...
- Savulaik veckundzes Veksenas ērgļi atnesa lūgumus, — Gorma monotonajā balsī ieskanējās niknums,
- pēc tam tie jau piegādāja prasības. Tagad viņa nosūta pavēles. Ar ko tas viss beigsies, Māte Skēra?
Maģistres atbilde atskanēja klusi: - Tagad Augstais karalis panācis, ka zemmalieši un gandrīz visi inglieši pielūdz viņa Vienīgo dievieti, un tie ir gatavi cīnīties un nolikt galvu pēc viņa pavēles...
- Vai tad Augstais karalis valda arī Vensterzemē? -Jārvi zobojās. - Vai tomēr te valda Gromgilgorms?
Māte Skēra saknieba lūpas. - Nelien pārāk tuvu ugunij, puis! Mēs visi esam kādam padoti.
Bet Gorma domas jau bija aiztraukušās tālē, viņš jau nešaubīgi dedzināja un slepkavoja Getlandes lauku sētas. - Torlbijas mūri ir stingri, - viņš murmināja pie sevis, - viņiem ir ari daudz spēcīgu karotāju, kas tos aizstāvēs. Pārāk daudz. Ja es spētu iekarot to pilsētu, mani dziesminieki jau tagad apdziedātu manu uzvaru.
- Tam nenotikt, - čukstēja Nekas, bet neviens viņā neklausījās. Vienošanās jau bija panākta.
- Lieliska izvēle, - nodūca Jārvi. - Tev būs tikai jāpagaida aiz mūriem. Es tev atdošu Torlbiju.
IV PILNTIESĪGAIS KĒNINŠ
.
.
VĀRNAS
Jārvi savilka augstāk aizlienētā apmetņa apkakli, lai pasargātos no vēja, un sarauca degunu, sajutis jūras sāļo smārdu. To un airus cilājošo vergu smirdoņu. Esot viens no viņiem, Jārvi jau bija pieradis pie smakas, jo bija gulējis, slēpjot seju Ralfa padusē, un tik tikko to manījis. Tolaik viņš smirdēja tāpat kā visi pārējie un to apzinājās. Šobrīd atmiņas nedarīja smārdu tīkamāku.
Patiesībā tās tikai kāpināja derdzīgā aromāta spēku.
- Nabaga suņi, - Džods vērās pāri virsbūves malai uz vīriem, kas lejā cīnījās. Cik jūtīga sirds tik stipram vīram...
Ralfs skrubināja iesirmi brūnos matus virs ausīm, lai gan pauris bija kails kā parasti. - Esi labs un dod viņiem brīvību.
- Un kā mēs tad tiksim līdz Torlbijai? - Jārvi atbildēja ar jautājumu. - Kādam jāsēž pie airiem. Vai tu esi gatavs to darīt?
Abi agrākie aira biedri uzmeta Jārvi asu skatienu.
- Tu esi mainījies, - teica Džods.
- Man nekas cits neatlika, - viņš uzgrieza muguru abiem vīriem un soliem, uz kādiem pats reiz bija mocījies. Sūmaela stāvēja pie stūres ar platu smaidu sejā; sāļais vējš plandīja tās kraukļa melnos matus, kas pa šo laiku bija paaugušies garāki.
- Šķiet, ka esi priecīga. - Jārvi bija laimīgs, ka meitene jūtas labi, lai gan viņam nebija bieži nācies to pieredzēt.
- Man prieks atkal iet jūrā. - Sūmaela plaši pavēra rokas un izlocīja pirkstus. - Un vēl bez važām!
Jārvi juta smaidu nozūdam no paša lūpām, jo viņu joprojām turēja piekaltu nesaraujamas važas. Viņš pats tās bija sev aplicis, dodot zvērestu, kas vilka atpakaļ uz Torlbiju un saistīja ar Melno troni. Viņš arī apzinājās, ka agri vai vēlu Sūmaela stāsies pie cita kuģa stūres, kas aizvedīs meiteni atpakaļ uz Galveno pilsētu un atņems viņam uz visiem laikiem.
Izgaisa arī Sūmaelas smaids, it kā viņa vienlaikus būtu iedomājusies to pašu, un abi aizgriezās, lai, neveikli klusējot, vērtos Zemes tēva īpašumos, kam slīdēja garām.
Divas tik nesamierināmi naidīgās zemes - Getlande un Vensterzeme - ārēji bija ļoti līdzīgas. Kailas pludmales, meži un dumbrāji. Viņš manīja dažus cilvēkus, kas steidzās prom no krasta, nobijušies no ieraudzītā kuģa. Piemiedzis acis, dienvidu pusē Jārvi pamanīja zemesragu ar mazītiņu paaugstinājumu, kur dūmi no māju skursteņiem pieķēzīja baltās debesis.
- Kas tā par pilsētu? - Jārvi jautāja Sūmaelai.
- Amvenda, - viņa atbildēja. — Pie pašas robežas.
Amvenda - tur viņš uzsāka sirojumu. Vai vismaz
nokāpa no kuģa bez vairoga un uzreiz iekļuva lamatās, lūr arī tornis, pie kura gāja bojā Keimdāls. Kur Hūriks viņu nodeva. No kura Odems nogrūda Jārvi nežēlīgajā jūrā un vēl nežēlīgākā verdzībā.
Jārvi pamanīja, ka tik stipri ieķēries margās, ka tulznu klātā plauksta iesāpējās. Viņš novērsās no sauszemes un ieskatījās kuģa saceltajās putās, ko airi atstāja ūdenī un kas drīz vien izzuda, neatstājot ne zīmes. Vai ar viņu notiks tāpat? Viņš izgaisīs un tiks aizmirsts?
Māsa Ouda - mācekle, ko Māte Skēra bija nosūtījusi viņiem līdzi, - vērās Jārvi tieši sejā. Bet zaglīgais skatiens ātri atkal pievērsās tam, ko meitene ar ogles gabalu rakstīja uz šauras papīra strēmeles, kuru vēja brāzma parāva un sāka pluinīt.
Jārvi lēni piegāja pie Oudas. - Tu mani novēro?
- Tu taču to zini, - viņa sacīja, pat nepacēlusi skatienu. — Tāpēc jau esmu šeit.
- Vai tu man neuzticies?
- Es tikai ziņoju Mātei Skērai par to, ko redzu. Viņa izvēlas — ticēt vai ne.
Ouda bija maza auguma meitene ar apaļu seju - no tiem ļaudīm, kam grūti noteikt vecumu, bet Jārvi tik un tā nedomāja, ka ir vecāks par viņu. - Kad tu nokārtoji maģistra pārbaudījumu?
- Pirms diviem gadiem, - Ouda atbildēja un ar plecu piesedza sīko papīra strēmeli.
Jārvi pārstāja mēģināt kaut ko salasīt. Maģistriem tik un tā ir savs slepenais raksts, diez vai viņš spētu to saprast. - Kā bija?
- Ne īpaši sarežģīti, ja esi sagatavojies.
- Es biju sagatavojies, - Jārvi novilka, atsaukdams atmiņā vakaru, kad Odems ienāca telpās, glābjoties no lietus. Liesmas tad atspoguļojās krūkās, Mātes Gundrin-gas smaidā, jautājuma un pēc tam ari atbildes pareizībā. Tobrīd Jārvi sajuta ilgas pēc vienkāršas dzīves, kur tēvoči nenogalina, nav jātur dotie zvēresti vai jāizdara sarežģīta izvēle. Ilgas pēc grāmatām, augiem un laipniem vārdiem. Bija grūti noslēpt šīs ilgas. Tobrīd Jārvi nevarēja atļauties ilgoties. - Man tikai nebija iespēju to nokārtot.
- Neesi daudz zaudējis, tikai bezgalīgu rosību aiz durvīm un vecu sieviešu neatlaidīgos skatienus, - Ouda noteica un sāka ritināt papīru sīkā lodītē. - Un vēl godu saņemt veckundzes Veksenas skūpstu.
- Un kāds tas bija?
Māsa Ouda piepūta vaigus un gari izelpoja. - Viņa, iespējams, ir gudrākā no sievietēm, bet cerēju pēdējo skūpstu saņemt no jaunāka cilvēka. Es redzēju Augsto karali - pa gabalu.
- Arī es. Vienreiz. Viņš šķita sīks, vecs un alkatīgs, arī nemitīgi žēlojās un baidījās no tā, ko viņam deva ēst. Toties viņu pavadīja daudzi spēcīgi kareivji.
- Tad jau laiks viņu nemaz nav mainījis. Ja neņem vērā Vienīgās dievietes pielūgšanu, viņš ir vēl pārņemtāks ar varaskāri nekā jebkad agrāk, un nav šaubu, ka tas nespēj palikt nomodā ilgāk par vienu stundu. Arī kareivju viņam ir vēl vairāk. - Māsa Ouda atritināja audeklu, kas bija pārklāts būrim.
Putni krātiņā nesakustējās un nesatrūkās no pēkšņās gaismas, tikai mierīgi vērās uz Jārvi sešām nekustīgām acīm. Melni putni.
Jārvi pievērsās tiem. - Vārnas?
- Ja. - Masa Ouda atrofija piedurkni, atvēra durtiņas un iebāza balto roku būrī, saņēma vārnu aiz krūtīm un izvilka ārā. Putns joprojām kluss un mierīgs sēdēja kā no ogles darināts. - Māte Skēra jau gadiem ilgi neizmanto baložus.
- Nemaz?
- Vismaz, kopš es esmu viņas mācekle, ne. - Ouda cieši piesēja zīmīti putna kājai un klusi turpināja:
- Runā, ka viens Mātes Gundringas sūtītais balodis reiz mēģinājis saskrāpēt viņai seju. Māte Skēra vairs neuzticas baložiem. — Meitene pieliecās pie melnās vārnas un nodūdoja: - Mēs atrodamies dienas lidojumā no Torlbijas.
- Torlbija, - vārna noķērca, tad māsa Ouda palaida to debesis, kur putns sasita spārnus un prom bija ziemeļu virzienā.
- Vārnas, - Jārvi nočukstēja, vērojot, kā putns aizlido pār baltajām viļņu putām.
- Tu solīji paklausību savam kungam Gromgilgor-mam? - Nekas stāvēja blakus Jārvi, apskāvis savu zobenu kā mīļoto, lai gan bija ieguvis tam ideālu apvalku.
- Viņš ir mans sabiedrotais, nevis kungs, - Jārvi attrauca.
- Protams. Tu vairs neesi vergs. - Nekas viegli pakasīja rētas, kas viscaur klāja rugājiem noaugušo kaklu.
- Atceros, kā tajā draudzīgajā lauku sētā krita mūsu važas. Iekams Šadikširama to nodedzināja. Tu vairs neesi vergs un tomēr meties ceļos, lai noslēgtu darījumu ar vensteriešiem.
- Tobrīd mēs visi atradāmies uz ceļiem, — norūca Jārvi.
- Es tikai gribētu zināt, vai joprojām neesam piecēlušies kājās. Tu iegūsi pavisam maz draugu, ja atgūsi Melno troni ar Getlandes lielākā ienaidnieka palīdzību.
- Es meklēšu draugus, tiklīdz sēdēšu tajā tronī. Patlaban man rūp ienaidnieku padzīšana no tā. Ko gan citu es varēju darīt? Ļaut vensteriešiem mūs sadedzināt?
- Varbūt tomēr bija kāds vidusceļš starp ļaušanos Gorma kareivju zobeniem un mūsu dzimtās zemes iztirgošanu.
- Pēdējā laikā aizvien grūtāk atrast vidusceļu, - Jārvi izspieda caur sakostajiem zobiem.
- Tā ir vienmēr, bet kēnina uzdevums ir to sameklēt.
' > >
Tev nāksies par to samaksāt, tā es domāju.
- Nekas, tu steidzies uzdot jautājumus, bet ar atbildēm kavējies. Vai tad tu nezvērēji man palīdzēt?
Nekas uzlūkoja Jārvi cieši piemiegtām acīm, vējš parāva gaisā un sāka plandīt sirmos matus, kas ieskāva kaujās daudz cietušo seju. - Es esmu zvērējis un zvērestu turēšu vai arī miršu.
- Jauki. - Jārvi novērsās. - Turēšu tevi pie vārda.
Stāvu zemāk uz soliem, mirkdami sviedros un zobus
sakoduši, smagi strādāja airiem piekaltie vergi. Tie reizē ierūcās, kad pārraugs klīda starp rindām, satvēris pātagu aiz muguras. 'Pieši tāpat Trigs savulaik pastaigājās pa
Jo tuvāk nāca Melnais tronis, jo smagāk nospieda dotais zvērests un ātrāk saruka Jārvi pacietība.
- Pielikt tempu! - viņš uzrēca pārraugam.
IENAIDNIEKA MAJA
Sūmaela nolēca no klāja un metās cauri pūlim pie galda, kur sargu ielenkumā sēdēja Torlbijas doku priekšniece. Jārvi tai sekoja pa dēļu eju: pa zemi, kurai bija jāpieder viņam, ar krietni mazāku sparu un mazāk pārliecinošu izteiksmi. Viņš bija nodūris acis un dziļi uzvilcis kapuci, pārējie cieši sekoja.
- Mans vārds ir Šadikširama, - Sūmaela paziņoja, nevērīgi atrāva vaļā dokumentu rulli un uzmeta to uz galda, - un man pieder Augstā karaļa piešķirtas tiesības tirgoties, ko ar rūnu zīmogu apzīmogojusi pati veckun-dze Veksena.
Viņi bija nogaidījuši, līdz pie galda vietu ieņēma gados daudz jaunākā priekšnieces vietniece, cerot, ka tā viņiem nepievērsīs lielu uzmanību. Tomēr tā pētīja tiesības tik ilgi, ka nervozitāte pārņēma itin visus, bet sieviete tik turpināja virpināt starp pirkstiem divas kaklā pakārtās atslēgas — no māju un kantora durvīm. Valdot nokaitētos nervus, Jārvi pamanīja vienā dokumenta stūrī sakaltušu asiņu traipu. Tās tik tiešām bija licences likumīgās īpašnieces asinis, ko bija lējusi viņa paša roka. Doka pārvaldnieces vietniece pavērās augšup uz Sūmaelu un pateica to, no kā meitene baidījās visvairāk.
— Tu taču neesi Šadikširama. - Kāds apsargs steigšus uzlika cimdā tērpto plaukstu uz sava šķēpa roktura, un Nekas tikpat veikli pasniedzās aiz jostas pēc zobena. Jārvi nelabums pārauga šausmās. Vai tiešām viss beigsies šeit, dokos, ar neglītu sadursmi? - Esmu viņu bieži redzējusi klīstam pa šo krastu, un parasti dzērumā...
Sūmaela metās pāri galdam ar baisu spēku un iešņāca doka priekšniecei tieši sejā, tā savukārt izbiedēta parāvās atpakaļ. - Tu runā par manu māti, Ebdelu Āriku Šadik-širamu, un tev būs izrādīt lielāku cieņu! Viņa izgāja pa Beidzamajām durvīm. Noslīka ledainajos Ziemeļu ūdeņos. - Meitenes balss aizlūza, un tā ar delnu noslaucīja asaras. - Māte uzticēja savu rūpalu man, savai mīļajai meitai Sūmaelai Šadikširamai. - Sūmaela paķēra no galda dokumentu un vēlreiz iekliedzās, nošļācot doka priekšnieci, apsargus un Jārvi ar siekalu šalti: - Un man ir darīšanas ar Kēninieni Leitlinu!
> >
- Viņa vairs nav...
- Tu zini, par ko es runāju! Kur ir Leitlina?
- Savā kantorī, kā parasti.
- Man ar viņu jārunā! - Sūmaela pagriezās uz papēža un steidzīgi aizgāja prom pa doku.
- Viņa nepieņem ciemiņus... — doku priekšniece klusi nomurmināja aizejošajai mugurai.
Māsa Ouda samiernieciski paplikšķināja pa galdu, kamēr Jārvi un pārējie pasteidzās garām. -Tā viņa izturas pret visiem, ja tas jūs kaut nedaudz mierina.
- Pārliecinoša izrāde! - Jārvi sacīja, panācis Sūmaelu, kura steidzās uz priekšu gar izkārtajām zivīm, kaudzēs samestajiem tīkliem un zvejniekiem, kas izkliedza rīta loma cenu. - Ko mēs iesāktu bez tevis?
- Es gandrīz piečurāju bikses, - meitene nošņāca,
- vai mums kāds seko?
- Pat nepaskatījās pakaļ.
Doka priekšnieces vietniece bija aizņemta, izgāžot niknumu pār nākamo apmeklētāju, un drīz vien viņi bija jau gabalā.
Beidzot atgriezies mājās, Jārvi tomēr jutās kā svešinieks. Viss šķita krietni mazāks, nekā palicis atmiņā, un tukšāks - piestātnes un tirgotavas bija pamestas, arī ēkās neviens nedzīvoja. Sirds salēcās ik reizi, kad puisis ieraudzīja pazīstamu seju, un viņš ierāvās dziļāk kapucē kā zaglis, kas lavās garām nozieguma vietai, un, lai gan bija diezgan auksts, mugura mirka sviedros.
Ja kāds viņu pazītu, drīz vien par to uzzinātu ķēniņš Odems un nekavētos pabeigt to, ko iesāka uz Āmvendas torņa jumta.
- Tad te ir tavu senču zeme?
Nekas caur ataugušo matu aizkaru lūrēja uz ziemeļiem - pāri garajai un vientuļajai liedaga strēlei un retajiem sasalušās zāles kumšķiem, kas tikai pēc dažiem mēnešiem sazaļos kā spilgti ielāpi.
- Mana nogalinātā tēva Ūtrika, - Jārvi žoklis noraustījās, - un noslīkušā tēvoča Ūtila zeme, un visu Getlan-des ķēniņu zeme, kuru vārdi izzuduši pagātnes tumsā.
Nekas pakasīja rugājiem klāto vaigu. - Viņu priekšā tu devi zvērestu.
- Tāpat kā manā priekšā zvērēji tu.
- Tikai nebaidies! - Nekas pasmaidīja, kad viņi iegāja pa ļaužu pilnajiem vārtiem un nokļuva nocietinājuma mūru iekšpusē. Šis neprātīgais smaids uz spoži mirdzošu acu fona Jārvi vairāk biedēja nekā uzmundrināja. - Miesa, iespējams, aizmirst, bet tērauds - nekad.
Šķita, ka māsa Ouda pārzina Torlbijas ielas pat labāk par Jārvi, tās iedzimto dēlu. Tās ķēniņu. Meitene tos vadīja pa šaurajām ieliņām, kas zigzagā veda pār stāvo uzkalnu, virzoties starp augstajiem un šaurajiem namiem, kas slējās starp klintsradzēm - tās kā pelēki Getlandes kauli izspīlēja pilsētas ādu. Māsa Ouda viņus veda pāri tiltiem, kas šķērsoja mutuļojošas upes, kurp vergi devās rindām vien, lai ar ūdeni piepildītu bagātnieku traukus. Beigu beigās viņa tos aizveda līdz iegarenam, šauram, ēnu ieskautam pagalmam citadeles zemākajā daļā, kur Jārvi piedzima, uzauga un dienu no dienas izcieta pazemojumus; kur viņš mācījās, lai kļūtu par maģistru, un uzzināja, ka kļuvis par ķēniņu.
- Tas tur nams, — sacīja māsa Ouda. Ēka stāvēja atstatus, un Jārvi savulaik tai bieži bija gājis garām.
- Kādēļ Gorma maģistrei vajadzīga māja Torlbijā?
- Māte Skēra mēdz teikt, ka gudra maģistre pazīst ienaidnieka māju labāk nekā savējo.
- Mātei Skērai ir tieksme bārstīt zīmīgus teicienus tāpat kā Mātei Gundringai, — Jārvi norūca.
Ouda atslēdza durvis. - Tāda jau ir Maģistrāta jēga.
- Lai Džods iet tev līdzi, — Jārvi pavilka Sūmaelu malā un klusi uzrunāja. — Ej uz kantori un parunā ar manu māti. - Ja paveiksies arī turpmāk, Hūriks šajā stundā atradīsies mācību laukumā.
- Un ko lai viņai saku? — Sūmaela gribēja zināt. — Ka pārradies viņas mirušais dēls un sauc palīgā?
- Vēl arī to, ka viņš beidzot iemācījies saslēgt apmetņa sprādzi. Ved viņu šurp!
- Un ja nu viņa man neticēs?
Jārvi iztēlojās mātes seju - kā viņa mēdza vērties uz dēlu no augšas - un nolēma, ka, visticamāk, Leitlina šaubīsies. - Tad mums būs jāizdomā kas cits.
- Un ja viņa nenotic un aizvainota liek mani sodīt ar nāvi?
Jārvi minstinājās. — Tad
- Kurš no jums piedzīvojis sliktus laikapstākļus vai neveiksmi zobenu cīņās? - no laukuma otra gala atskanēja dzidra balss. Pie diža paskata nesen uzceltas ēkas ar baltiem marmora pīlāriem bija sapulcējušies ļaudis. Mājas priekšā stāvēja maisauduma tērpā ģērbies garīdznieks un, plaši iepletis rokas, izkliedza vēsti: - Kurš no jums uzskata, ka jūsu lūgšanas daudziem dieviem palikušas neuzklausītas?
- Manas lūgšanas tikušas ignorētas tik daudz reižu, ka esmu pārstājis jebko lūgt, - nomurmināja Ralfs.
- Es jūs varbūt mazliet izbrīnīšu, - iesaucās garīdznieks, - bet Dieviete ir viena, nav vairāku dievu! Pat visas elfu burvestības nespēja viņu sašķelt! Vienīgās dievietes tempļa vārti un rokas ir plaši atvērtas ikvienam!
- Tempļa? - Jārvi sarauca pieri. - Mana māte to ēku uzcēla kā naudas kaltuvi un grasījās tur kalt monētas, kas visas būtu vienā svarā. - Virs parādes durvīm pacēlās septiņiem stariem apveltītā Vienīgās dievietes — Augstā karaļa dievietes - septiņstaru saules simbols.
- Viņa dāļā savu mierinājumu, žēlastību un pajumti bez maksas! — kliedza garīdznieks. - Vienīgā dievietes vēlme, lai jūs viņu mīlētu tāpat, kā viņa mīl jūs!
Nekas nospļāvās uz bruģakmeņiem. — Kāda dieviem saistība ar mīlestību?
- Šeit daudz kas mainījies, - Jārvi piebilda, pārlaidis skatienu laukumam un uzvilcis kapuci pār acīm.
- Jauns ķēniņš, — sacīja Sūmaela un nolaizīja sakropļoto lūpu, — jauna kārtība.
LIELAS LIKMES
Viņi dzirdēja durvis atveramies, un Jārvi sastinga. Priekšnamā atskanēja soļi, un Jārvi saņēmies norija smagu kamolu. Durvis atsprāga vaļā, un viņš spēra piesardzīgu soli to virzienā, tik tikko spēdams paelpot...
Telpā ieskrēja divi vergi ar zobeniem rokās - divi plecīgi inglieši ar sudraba kaklariņķiem. Nekas sarāvās, un jau nozibēja viņa zobens.
— Nē! — iekliedzās Jārvi. Viņš pazina šos vīrus. Tie bija viņa mātes vergi.
Un tad zālē ienāca arī to īpašniece, kurai uz papēžiem mina Sūmaela.
Leitlina nebija mainījusies.
Gara auguma un skarba, zeltainie mati ieziesti ar eļļu un sakārtoti mirdzošos mezglos. Viņa bija aplikusi maz dārgakmeņu, bet tie, kas bija, izcēlās ar varenu izmēru. Lielā ķēniņienes atslēga - Getlandes dārgumu krātuves atslēga - vairs nekarājās ķēdē; tās vietā glabājās mazāka, ar tumšiem rubīniem rotāta, gluži kā asins lāsēm klāta.
Varbūt Jārvi bija grūti pārliecināt savus biedrus par to, ka viņš ir ķēniņš, bet viņa māte piepildīja nelielo telpu ar nepiespiestu majestātiskumu līdz pašiem tālākajiem nostūriem.
- Augstie dievi, - Ralfs murmināja un satriekts metās ceļos, bet māsa Ouda, Džods un Sāmuela, kā arī abi vergi steigšus sekoja viņa piemēram. Nekas noslīga uz ceļiem pēdējais, pavērsis pret zemi gan skatienu, gan sava zobena smaili. Vairs tikai Jārvi un viņa māte palika stāvam.
Leitlina pārējos nemaz nemanīja. Viņa skatījās uz Jārvi, un viņš - uz māti, it kā telpā vairs neviena cita nebūtu. Viņa piegāja pie dēla nepasmaidījusi, tās lūpas pat nenotrīsēja, līdz abus šķīra viens solis. Māte šķita tik skaista, ka Jārvi sāpēja acis, uz viņu skatoties; puisis juta, kā acīs krājas svelošas asaras.
- Mans dēls, - Leitlina nočukstēja un apskāva Jārvi.
— Mans dēls. - Māte turēja viņu tik cieši, gandrīz sāpīgi, un asaras lija pār puiša galvu, kamēr viņa asaras mērcēja mātes plecu.
Jārvi bija pārnācis mājās.
Pagāja kāds laiks, iekams māte palaida dēlu vaļā, bet neatlaida viņa roku un uzmanīgi noslaucīja asaras. Jārvi saprata, ka vairs neveras mātē no lejas. Tātad viņš bija izaudzis. Daudzējādā ziņā izaudzis.
- Izrādās, tava draudzene runāja patiesību.
Jārvi lēni pamāja ar galvu. - Es esmu dzīvs.
- Un esi iemācījies saslēgt apmetņa sprādzi, - Leitlina piebilda, uz tausti pārbaudīja un pārliecinājās, ka tā turas cieši.
Klusējot Leitlina noklausījās dēla stāstu.
Klusējot viņa uzzināja par sirojumu un Āmvendas nodedzināšanu. Par Odema nodevību un Jārvi ilgo kritienu nežēlīgajā jūrā.
Klusējot Leitlina klausījās, kā Jārvi tika padarīts par vergu un pārdots, vienīgi acis pievērsās bālajām rētām uz dēla kakla.
Klusumā viņš stāstīja par bēgšanu, ilgajiem nežēlīgajiem pārbaudījumiem ledus klajumos, par cīņu uz dzīvību un nāvi elfu cietokšņa drupās un visu laiku nepārstāja domāt, kāda dziesma par to tiktu sacerēta, ja vien viņš izdzīvos līdz brīdim, kad tā būs gatava.
Ticis līdz Ankrana un pēc tam arī Šadikširamas nāvei, Jārvi atcerējās asiņaino dunci sev rokā, abu rēkšanu, sažņaugto rīkli un pievēra acis, vairs nespēdams parunāt.
Tad Jārvi sajuta mātes roku uz sava pleca. - Es lepojos. Tavs tēvs arī lepotos. Svarīgi ir tikai tas, ka tu esi atgriezies pie manis.
- Pateicoties šai četrotnei, - sacīja Jārvi un norija rūgtu malku.
Jārvi māte veltīja dēla pavadoņiem vērīgu skatienu.
- Es pateicos jums visiem.
- Nekas, nekas, - norūca Nekas, piekalis skatienu grīdai un noslēpis seju aiz matu ērkuļa.
- Man ir tas gods, - Džods dziļi nolieca galvu.
- Nebūtu Jārvi, mums nekas neizdotos, — nomurmināja Ralfs.
- Viņš man bija kā neciešama skabarga plikā pakaļā, cik ilgi vien bijām jūrā, — teica Sūmaela. - Ja tas būtu jāatkārto, es viņu atstātu tur.
- Un kur tad tu atrastu kuģi, ar ko aizkļūt mājās? -Jārvi pavaicāja un uzsmaidīja meitenei.
- Gan jau es kaut ko izdomātu, - viņa atcirta un pasmaidīja pretī.
Jārvi māte nesmaidīja. Viņa vērīgi nopētīja skatienus, kādus jaunieši viens otram veltīja, un piemiedza acis.
- Kas tev ir mans dēls, meitēn?
Sūmaela apjuka, viņas tumšie vaigi spēji piesarka.
- Man... - Jārvi nekad līdz šim nebija redzējis, ka Sūma-elai trūktu vārdu.
- Viņa ir mana draudzene, - puisis attrauca. - Sūmaela manis dēļ riskēja ar dzīvību. Viņa ir mana kuģa biedrene. — Viņš apklusa uz mirkli. — Viņa ir mana ģimene.
- Vai tā ir? - Jārvi māte joprojām spīdošām acīm vērās Sūmaelā, kas ar neatslābstošu interesi pētīja grīdu. - Tad jau viņai jābūt arī manā ģimenē.
Patiesībā Jārvi nemaz nebija tik pārliecināts, ko viņi viens otram nozīmē, un nemaz nevēlējās pakļaut šīs jūtas mātes pārbaudei. - Šeit daudz kas mainījies. — Jārvi pamāja uz logu, pa kuru telpā klusītiņām ieplūda Vienīgajai dievietei veltītas priestera lūgšanas.
- Te viss ir sagruvis. — Leitlinas un dēla skatieni atkal satikās, un šoreiz māte šķita vēl niknāka. — Biju tikai nupat beigusi nēsāt sēras par tavu nāvi, kad ērglis atnesa vēsti no Mātes Gundringas. Tas bija ielūgums uz Augstā karaļa laulību ceremoniju Skekenmuižā.
- Vai tu tur biji?
Viņa nosprauslājās. - Biju un braukšu vēl, lai kā negribas.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka veckundze Veksena iecerējusi mani par līgavu, Jārvi.
Puiša acis plaši iepletās. — Ak tā.
- Jā. Fui! Viņi domā, ka pieķēdēs mani tai vecajai, izkurtējušajai grabažai un es savērpšu salmus zeltā. Tikmēr tavs tēvocis, čūska, un viņa meita, pielīdēja, nepalaiž garām nevienu gadījumu, lai man traucētu, un dara visu, nolādēts, lai iznīcinātu to, ko esmu šeit radījusi.
- Isriuna? - Jārvi nočukstēja ar pavisam viegli aizkritušu balsi. Viņš gandrīz piebilda: - Mana saderinātā, -bet, uzmetis acis Sūmaelai, nolēma to nedarīt.
- Es zinu, kā viņu sauc, - māte norūca, - un labāk neizrunāju to vārdu. Viņi lauž līgumus, par kuriem ilgus gadus esam cīnījušies, acumirklī pārvērš smagi iegūtus draugus ienaidniekos, viņi nolaupa svešzemju tirgotāju kravas un padzen tos no tirgus. Ja viņu mērķis bijis iznīcināt Getlandi, labākus panākumus nav iespējams gūt. Viņi pat manu naudas kaltuvi pārvērtuši par templi Augstā karaļa viltus dievietei, vai tu pamanīji?
- Kaut ko tamlīdzīgu, jā...
- Viena dieviete stāvot pāri visiem pārējiem dieviem, gluži kā Augstais karalis — pāri pārējiem. — Leitlina izgrūda rūgtuma pilnus smieklus, un Jārvi salēcās. — Es turos viņiem pretī, bet zaudēju. Viņi neizprot, ko nozīmē kaujas lauks, bet ir sagrābuši Melno troni. Viņu rokās ir dārgumu krātuves atslēga. Esmu cīnījusies ar viņiem dienu no dienas ar visiem pieejamiem ieročiem un paņēmieniem...
- Izņemot zobenu, - norūca Nekas joprojām nodurtu galvu.
Jārvi pievērsa viņam skatienu dunča asumā. - Tas būs nākamais. Tikai Odems neriskē ar savu drošību, un viņa pusē nostājušies visi Getlandes karotāji. Manā padotībā ir tikai četri desmiti vīru. Vēl Hūriks...
- Nē, - Jārvi pārtrauca māti. - Hūriks ir Odema cilvēks. Viņš mēģināja mani nogalināt.
Mātes acis iepletās. - Hūriks ir mans izredzētais vai-rognesējs. Viņš mani nekad nenodotu...
- Mani viņš nodeva bez minstināšanās. - Jārvi atcerējās, kā Keimdāla asinis uzsļācās viņam uz sejas. - Tici man! To mirkli es nekad neaizmirsīšu.
Leitlina atņirdza zobus un uzlika trīsošo dūri uz
>
galda. - Likšu viņu noslīcināt muklājā. Bet būs nepieciešama armija, lai sakautu Odemu.
Jārvi aplaizīja lūpas. - Man tāda jau stāv gatavībā.
- Vai, zaudējot dēlu, esmu ieguvusi burvi? Kur tu to ņēmi?
>
- Vensterzemē, - sacīja Nekas.
Iestājās stindzinoša pauze. - Skaidrs. - Jārvi māte pievērsa gailējošo skatienu māsai Oudai, kas uzdrošinājās vainīgi pasmaidīt, tad nokremšļojās un nodūra galvu. Reti kurš skatījās kur citur, ja telpā atradās Leitlina. — Vai tu noslēdzi vienošanos ar Gromgilgormu - to cilvēku, kurš nogalināja tavu tēvu un tevi pašu pārdeva verdzībā?
- Viņš nenogalināja manu tēvu. Es to droši zinu. -Vismaz par trim ceturtdaļām droši. Odems nogalināja tavu vīru un dēlu - pats savu brāli un krustdēlu —, un mums jāizmanto sabiedrotie, ko vējš piespēlējis.
- Kāda ir Gorma prasītā cena?
Jārvi mute bija sausa, viņš mēģināja norīt siekalas. Viņam bija jāzina, ka Zelta ķēniņiene nepalaidīs garām nevienu sīkumu. - Lai es metos viņa priekšā ceļos un kļūstu par viņa vasali.
Nekas nikni ierūcās telpas stūrī.
Jārvi mātes plakstiņi notrīsēja. - Mūsu ķēniņš uz ceļiem visienīstākā naidnieka priekšā? Ko par šādu līgumu ar nelabo teiks mūsu ļaudis?
- Tiklīdz Odems būs noslīcināts renstelē, lai vini domā, ko grib. Labāk esmu karalis, kurš nometies ceļos, nekā ubags, kas stāv kājās. Es varēšu piecelties vēlāk.
Smaids pavīdēja Leitlinas lūpu kaktiņā. — Tu esi krietni vairāk mans nekā sava tēva dēls.
- Un ar to lepojos.
- Un tomēr — vai tu ļausi tam miesniekam plosīties Torlbijā un pārvērst mūsu pilsētu lopkautuvē?
- Viņš tikai kalpos par ēsmu pilsētas kareivjiem, — Jārvi paskaidroja. - Gorms izvilinās tos no citadeles, lai tur paliktu pavisam maz vīru. Mēs ieiesim pilsētā pa klintī cirstajiem tuneļiem, noslēgsim Vaidu vārtus un saņemsim ciet Odemu, kurš būs palicis bez apsardzes. Vai varēsi atrast pietiekami daudz labu vīru, lai to paveiktu?
- Iespējams. Šķiet, ka jā. Bet tavs tēvocis nav muļķis - ja nu viņš neiekrīt tavās lamatās? Ja nu viņš patur savus vīrus citadelē un paliek dusēt drošībā?
- Un izrādās gļēvulis, kamēr Zobenlauzis par viņu ņirgājas pie viņa mājas sliekšņa? — Jārvi piesēdās tuvāk mātei un ieskatījās viņai acīs. - Nē. Es esmu atradies viņa vietā un zinu, kas viņam prātā. Odems Melnajā tronī sēž nesen. Viņa krājumā nav dižu uzvaru, ko apdziedāt balādēs. Turklāt viņam jāsacenšas ar atmiņām par manam tēvam un tēvocim Ūtilam veltītajām leģendām. - Jārvi pasmaidīja, jo zināja, ko nozīmē vienmēr tupēt sava slavenā brāļa ēnā. - Odems nepalaidīs garām lielisku izdevību paveikt to, kas tā arī nav izrādījies pa spēkam viņa brāļiem, - sakaut Gromgilgormu un visiem pierādīt, ka viņš ir varens karavadonis.
Mātes smaids pletās aizvien plašāks, un Jārvi mēģināja atcerēties, vai Leitlina jebkad agrāk ir vērusies viņā ar apbrīnu. — Tavs brālis bija apveltīts ar izcilu kaujas prasmi, savukārt tev dievi bija pataupījuši izcilas prāta spējas. Tu esi izaudzis par īsti viltīgu vīru, Jārvi.
Izrādījās, ka gudri izmantota empātija var pārvērsties nāvējošā ierocī. — Es neesmu palaidis vējā ilgos gadus, kamēr gatavojos Maģistrātam. Un tomēr Odemam pietuvināta cilvēka palīdzība krietni uzlabotu mūsu izredzes. Varbūt lūgsim Māti Gundringu...
- Nē. Viņa ir Odema maģistre.
- Viņa ir mana maģistre.
Jārvi māte nogrozīja galvu. — Labākajā gadījumā viņa gribētu palikt uzticīga jums abiem. Kas to zin’, ko viņa uzskatītu par lielāko labumu? Jau tā ir ārkārtīgi daudz varbūtību, ka viss var noiet greizi.
- Bet tikpat daudz izredžu uzvarēt. Augstas likmes nozīmē lielu risku.
- Tas tiesa. - Leitlina piecēlās kājās, nopurināja svārkus un izbrīnā pavērās uz sēdošo Jārvi. - Pa kuru laiku mans mīļais dēls ir kļuvis par spēlmani?
- Kopš brīža, kad tēvocis iemeta mani jūrā un nolaupīja likumīgi piederošo troni.
- Viņš pienācīgi nenovērtēja tevi, dēls. Tāpat kā es. Bet tagad esmu priecīga mācīties no pašas kļūdām. -Smaids pagaisa no Leitlinas lūpām, un balsī ieskanējās nāvējoša nokrāsa. - Lai viņa paša izvēle atnes tam asiņainu atklāsmi. Nosūti savu putnu Gromgilgormam, mazo māsiņ. Un saki, ka mēs nepacietīgi gaidām viņa ierašanos.
Māsa Ouda ļoti dziļi paklanījās. - Nosūtīšu, mana ķēniņiene, tikai... tiklīdz tas būs darīts, atpakaļceļa vairs nebūs.
Jārvi māte atbildēja ar rūgtiem smiekliem. - Saki to savai kundzei, māsa. Atkāpšanās nav manā dabā. - Leitlina pasniedzās pāri galdam un uzlika stipro plaukstu Jārvi sažuvušajai delnai. — Un arī mana dēla dabā ne.
TUMSĀ
- Sasodīti riskanti, - Ralfs nočukstēja, un viņa vārdi izgaisa tumsā.
- Visa dzīve ir riskanta, - Nekas atsaucās. - Kopš paša dzimšanas brīža...
- Cilvēka ziņā ir plikam mesties laukā pa Beidzamajām durvīm vai arī klusītiņām lavīties pretējā virzienā.
- Nāve mūs visus pavadīs šā vai ta, - piebilda Nekas. - Es izvēlos skatīties viņai acīs.
>
- Vai nākamreiz varēšu izvēlēties citu iespēju?
- Diezgan kašķu! - nošņāca Jārvi. - Plēšaties kā veci suņi par pēdējo kaulu!
- Ne jau visi prot iznesties kā karaļi, - ar neslēptu ironiju nomurmināja Ralfs. Laikam nemaz nav tik viegli pieņemt, ka cilvēks, kas tev blakus dienu no dienas kārtojis vajadzības spainī, pēkšņi atrod vietu starp dieviem un cilvēkiem.
Gadiem rūsējušās bultas nočīkstēja, un vārti atvērās, saceļot gaisā putekļu mākoni. Viens no mātei uzticīgajiem ingliešiem bija noslēpies šaurajā arkā aiz vārtiem un vērās uz telpā esošajiem.
- Vai tevi kāds redzēja? — Jārvi jautāja.
Vergs nogrozīja galvu, pagriezās un lēni vilkās augšup pa šaurajām kāpnēm, pieliecies zem zemajiem griestiem. Jārvi bažījās, vai šim cilvēkam var uzticēties. Viņa māte uzskatīja, ka var, bet viņa taču uzticējās arī Hūrikam. Jārvi bija pietiekami pieaudzis, lai vairs nebūtu pārliecināts, ka vecāki zina visu.
Dažu pēdējo mēnešu laikā viņš bija pāraudzis visdažādākos agrākos pieņēmumus.
Kāpnes aizveda līdz plašai alai, kur negludos klintī cirstos griestus klāja kaļķu stalagmīti un katra galā vizēja lāse, atmirdzot lāpu gaismā.
- Vai mēs atrodamies zem citadeles? - Ralfs vaicāja, nervozi veroties uz neiedomājami smago akmens masu virs galvas.
- Klintī ir daudz eju, — Jārvi skaidroja, — ar seniem tuneļiem no elfu laikiem un nesen raktiem pagrabiem. Ar slepenām durvīm un novērošanas lūkām. Ķēniņi un maģistri dažbrīd vēlas pārvietoties, neviena nemanīti. Bet neviens nepazīst šīs ejas labāk par mani. Šajā pustumsā es pavadīju pusi bērnības. Te es slēpos no tēva un brāļa, ložņājot pa neskaitāmiem nevienam nezināmiem nostūriem. Es visu redzēju, vienlaikus paliekot neredzams, un izlikos, ka esmu daļa no tā, ko redzu. Es izgudroju dzīvi, kurā man nebija atvēlēta atstumtā loma.
- Skumjš stāsts, - Nekas nomurmināja.
- Nežēlīgs. — Jārvi atcerējās, kā agrāk bija raudājis tumsā un gaidījis, lai kāds viņu atrod, kaut gan labi zināja, ka viņš nevienu neinteresē un tāpēc viņu nemeklēs. Jārvi nopurinājās riebumā par to, cik agrāk bijis vājš. — Tomēr tam vēl iespējams uzrakstīt laimīgas beigas.
- Varbūt. - Nekas novilka ar plaukstu pa blakus esošo sienu. Tūkstošiem gadu senie elfu laiku akmeņi bija gludi, it kā būtu sakrauti mūrī bez stiprinājuma vēl vakar. - Pa šo eju tavas mātes kareivji var nemanīti iekļūt citadelē.
- Kamēr Odema apsargi metīsies laukā, lai stātos pretī Gromgilgormam.
Inglietis pacēla roku gaisā, lai visus apturētu.
Eja strauji beidzās pie apaļas akas. Augstu virs galvas vīdēja mazītiņš gaismas aplītis, tālu lejā vārgi mirguļoja ūdens. Ap to virzījās tik šauri pakāpieni, ka Jārvi bija jāiet tālāk sānis, mugurai berzējoties gar gludo akmens mūri, bet zābaku purngali nolūkojās pāri malai un sviedri izspiedās uz pieres. Viņš bija ticis līdz pusei, kad no augšas atskanēja dūkšana. Puisis salēcās, un kaut kas
aizlidoja lejup tieši gar seju. Jārvi būtu iekritis akā, ja Ralfs vinu nenoķertu aiz rokas, j >
- Es negribētu, lai tavai valdīšanai punktu pieliek spainis.
Tālu lejā spainis ar šļakstu ievēlās ūdenī, un Jārvi smagi nopūtās. Mazāk par visu viņam bija vajadzīgs tur vēlreiz iekrist.
Visapkārt atbalsojās negaidīti skaļas sieviešu balsis.
- ... viņa joprojām saka nē.
- Vai tu būtu ar mieru precēt to veco piepi pēc tam, kad esi bijusi sieva tādam vīram kā Ūtriks?
- Kāda nozīme tam, ko viņa grib vai negrib. Ja ķēniņš atrodas starp dieviem un cilvēkiem, tad Augstais karalis atrodas starp karaļiem un dieviem. Neviena nespēs tam mūžīgi teikt nē...
Viņi virzījās tālāk uz priekšu. Nāca jaunas ēnas, jauni pakāpieni, vēl vairāk kaunpilnu atmiņu un raupju akmens mūru, ko savulaik cēluši ļaudis, kas šķita vecāki, bet patiesībā dzīvojuši tūkstošiem gadu pēc pazemes tuneļu celtniecības. Dienasgaisma mirguļoja ejā caur tuvu griestiem izvietotajām atverēm.
- Cik daudz vīru ķēniņiene atvedusi? - painteresējās Ralfs.
- Trīsdesmit trīs, - inglietis izmeta neatskatoties.
- Pagaidām.
- Vai labus vīrus?
- Tie vīri, - inglietis paraustīja plecus, - nogalinās vai ies nāvē, ja nepaveiksies.
- Par cik daudziem Odems varētu teikt to pašu? -vaicāja Nekas.
- Par daudziem, - atbildēja inglietis.
- Tas nozīmē kādu ceturto daļu. - Jārvi tālāk virzījās uz pirkstgaliem, lai caur režģi paraudzītos gaismā.
Todien mācību laukums bija ierīkots citadeles iekšpa-galmā, kur vienā stūrī auga sensens ciedru koks. Kareivji apguva cīņu ar vairogu, ierindu un ķīļu veidošanu, kā arī izretināšanos. Zobeni mirdzēja bālajā saulē un triecās pret koku, veiklas kājas mēroja zemi. Aukstajā gaisā meistars Hūnans nervozi deva pavēles veidot no vairogiem vienlaidu sienu, turēties plecu pie pleca un brēca zemā balsī tieši tā, kā savulaik bija rēcis uz Jārvi, neko īsti nepanākdams.
- Tur ir ļoti daudz vīru, - izmeta Nekas, apzināti nepilnīgi novērtējot situāciju.
- Labi apmācīti un kaujās norūdīti vīri paši uz savas zemes, - piebilda Ralfs.
- Uz manas zemes, - Jārvi izgrūda caur cieši sacirstajiem zobiem. Viņš veda vīrus tālāk, soli pa solim, akmeni pēc akmens, aizvien labāk pazīdams apkaimi. - Vai redzi: tur? — Viņš pievilka Ralfu sev klāt un piespieda pie kārtējās šaurās ailas, no kuras pavērās skats uz citadeles vienīgajiem ieejas vārtiem. Dzelzī apkaltie vārti bija atvērti, to sānos atradās kareivji, bet ēnā arkas pakājē pazibēja nopulēts varš.
- Vaidu vārti, - viņš nočukstēja.
- Kāpēc tāds nosaukums? - Ralfs gribēja zināt. - Vai par godu mūsu vaidiem tad, kad būsim zaudējuši cīņā?
- Kāda nozīme nosaukumam? Tie nolaižas no augšas un noslēdz pieeju citadelei. Mehānismu radīja seši maģistri. Tos gaisā notur viena vienīga tapa. Tie tiek nemitīgi apsargāti, bet slepenas kāpnes ved uz iekštelpu. Tiklīdz sāksies diena, mēs kopā ar Neko un duci vīru tos pārņemsim savā varā. Ralf, tu ar loka šāvējiem kāpsi uz jumta, lai pārvērstu mana tēvoča sargus adatu spilventiņos!
- Nešaubos, ka tie izdosies lieliski.
- Tiklīdz pienāks īstais brīdis, mēs izrausim tapu, vārti nolaidīsies lejā un Odems būs iesprostots krātiņā. — Jārvi iztēlojās šausmas tēvoča sejā, Vaidu vārtiem krītot, un kārtējo reizi vēlējās, kaut to būtu tikpat viegli izdarīt kā pateikt.
- Odems iesprostots krātiņā... - Tumsā pazibēja Nekā acis. — Un mēs arī.
Pagalmā atskanēja priecīgi izsaucieni, jo treniņš bija galā. Viena puse bija uzvarējusi, otra - piespiesta pie zemes.
Jārvi pamāja uz klusējošā inglieša pusi. - Manas mātes vergs jums parādīs ceļu. Paturiet to prātā!
- Un kur paliksi tu? — Ralfs jautāja. Tad nedroši piebilda: - Mans kēnin.
> >
- Man ir kas darāms.
*
Aizturējis elpu, lai pat sīkākais troksnītis nenodotu, Jārvi aizlavījās pa sasmakušo tumsu līdz slepenajām durvīm, kas atradās starp Miera tēva kājām, iespraucās novērošanas spraugā un ielūkojās Dievzālē.
Vēl nebija pusdienlaiks, un Getlandes ķēniņš atradās savā vietā — Melnajā tronī. Jārvi stāvēja aiz tā atzveltnes un neredzēja Odema seju, tikai plecu līniju un mirdzošo ķēniņa kroni tam galvā. Māte Gundringa sēdēja uz sola pie labās valdnieka kājas un trīcošajā rokā centās noturēt savu maģistres zizli.
Pie paaugstinājuma pletās vāji izgaismotu seju rinda: tur atradās Getlandes gods un slava vai vismaz viduvējības un nepilnvērtīgie, uzcirtuši mugurā labākās drānas, nopulējuši atslēgas un uzlikuši sejai pakalpīgus smaidus. Šie paši vīri un sievas bija raudājuši, kad tika sadedzināts Jārvi tēva līķis, un sprieduši: nez kad atkal izdosies atrast viņam līdzinieku. Ne jau kroplajā pamuļķī, viņa jaunākajā dēlā, viņš meklējams, tas nu bija skaidrs.
Uz pakāpieniem, kas veda pie troņa, taisni izslējusies stāvēja Jārvi māte, bet Hūriks - viņai aiz muguras.
Jārvi neredzēja Odema seju, bet dzirdēja viltus ķēniņa teikto atbalsojamies dobjajā telpā. Tā skanēja tikpat mierpilna un nosvērta kā parasti. Vēsi atturīga kā ziema -Jārvi sajuta tās atnesto ziemeļa drebuli. - Vai drīkstu vaicāt mūsu godājamai māsai, kad viņa plāno doties uz Skekenmuižu?
- Tiklīdz būs iespējams, mans ķēniņ, - atbildēja Jārvi māte. - Man ir neatliekami darījumi, kas...
- Tagad dārgumu krātuves atslēga glabājas pie manis.
Jārvi pavērās pa šauro spraugu sānis un ieraudzīja
Isriunu sēžam pie otra Melnā troņa sāna. Viņa saderinātā.
Nemaz nerunājot par to, ka tā bijusi arī Jārvi brāļa saderinātā. Dārgumu krātuves atslēga karājās viņai kaklā, un, lai gan šķita smaga, tā izrādījās vieglāka, nekā meitene savulaik bažījās. - Es nokārtošu tavus darījumus, Leitlina.
Isriuna mazliet izklausījās pēc tā paša nervozā skuķēna, kas šajā pašā telpā bija skandējis nedrošus solījumus Jārvi. Viņš atcerējās tās acis, kas iemirdzējās, pieskaroties Melnajam tronim, un redzēja tās gailam arī tagad, kad Isriuna pavērās uz savu tēvu, kurš sēdēja šajā tronī.
Šķita, ka kopš došanās uz Amvendu mainījies ne tikai Jārvi.
- Nokārtojiet to pavisam drīz, — atskanēja Odema balss.
- Lai varētu ieņemt Augstās karalienes vietu pāri mums visiem, - piebilda Māte Gundringa un uz mirkli pacēla gaisā savu zizli. Tumši iegailējās elfu metāls.
- Vai arī liekt ceļus kā veckundzes Veksenas grāmatvede, - Leitlina atcirta.
Sekoja pauze, tad Odems klusi bilda: - Mēdz būt arī ļaunāki likteņa pavērsieni, māsa. Mums jāpilda pienākums. Mums jārīkojas tā, kā būtu labāk Getlandei, ņemiet to vērā.
>
- Mans ķēniņ, - Jārvi māte izspieda caur sakostajiem zobiem un paklanījās. Lai gan puisis bija bieži par to sapņojis, viņu pārņēma svelošs naids, redzot māti tik pazemotu.
- Tagad atstājiet mani dievu sabiedrībā. — Odems pamāja, lai vasaļi iet prom. Durvis atvērās, dižie vīri un sievas paklanījās bezgalīgā cieņā un izgāja gaismā. Viņu vidū bija arī Jārvi māte, Hūriks tai blakus, bet Māte Gundringa tiem sekoja, un beigu beigās no zāles izgāja Isriuna, durvju ailā uzsmaidījusi tēvam tāpat, kā savulaik bija smaidījusi Jārvi.
Durvis aizvērās ar blīkšķi, kas atbalsojās, tad iestājās dziļš klusums. Odems rūkdams piecēlās no Melnā troņa tā, it kā tas viņu svilinātu. Viņš pagriezās, un Jārvi pamanīja, ka elpa krūtīs apstājas.
Tēvoča seja bija tāda pati, kādu viņš to atcerējās: stipra, ar vaigos dzītām dziļām rievām un sudraba cauraustu bārdu. T ik ļoti līdzīgs Jārvi tēvam, bet ar maigumu un gādību, kādu pat dēls savulaik nemanīja sava miesīgā tēva - ķēniņa Ūtrika — sejā.
Ienaidam bija jādara savs un jāaizskalo Jārvi bailes, noslīcinot kaitinošās šaubas, vai Melnā troņa izraušana no tēvoča kampiena ir asiņu vērta, ko nešaubīgi nāksies izliet tā dēl.
Bet notika gluži pretējais - ieraugot sava ienaidnieka, tēva un brāļa slepkavas un karaļvalsts nolaupītāja seju, Jārvi sirds nodevīgi iepukstējās, un viņu pārņēma kas pavisam negaidīts - smacējošas alkas pēc mīlestības. Alkas pēc vienīgā ģimenes locekļa, kurš jebkad bija izrādījis viņam maigumu, kurš vienīgais ļāva sajust, ka viņš kādam patīk. Pēc vienīgā, kurš radīja sajūtu, ka Jārvi ir patikšanas vērts. Alkām pēc mīlestības sekoja smacējošas skumjas par šī cilvēka zaudēšanu, un Jārvi manīja asaras saskrienam acīs. Viņš iecirta savilktās dūres aukstajā akmenī un ienīda pats sevi par vājumu.
- Beidziet skatīties uz mani!
Jārvi atrāvās nost no ailas, bet Odema acis bija pavērstas augstu gaisā. Viņš spēra lēnus soļus, pēdu pieskārieniem atbalsojoties milzīgās telpas samtainajā krēslā.
- Vai esat no manis novērsušies? - Odems iesaucās.
- Tāpat kā es novērsos no jums?
Odems uzrunāja dzintara statujas, kas slējās augšup visapkārt jumta kupolam. Viņš runāja ar dieviem, un piesmakusī balss bija zaudējusi mieru. Tad viņš noņēma ķēniņa kroni, kas reiz bija likts galvā ari Jārvi, un saviebies saberzēja uz pieres atstātos nospiedumus.
- Kas man atlika? — viņš čukstēja tik klusu, ka Jārvi tik tikko saklausīja vārdus. - Mēs visi kādam kalpojam. Par visu nākas maksāt.
Un pēdējie vārdi, ko Odems bija tam veltījis, kā asi dunči iegriezās atmiņā.
Karsts un nesamierināms ienaids pārņēma Jārvi. Vai tad viņš nebija devis zvērestu? Sava tēva vārdā. Savas mātes vārdā.
Pats savā vārdā.
Ar vissīkāko džinkstu Šadikširamas zobens izlīda no maksts, un Jārvi piespieda kreisās rokas kroplo plaukstu pie slepenajām durvīm. Viņš zināja, ka būtu vajadzīgs viens labs grūdiens un tās atsprāgtu vaļā. Viens grūdiens, trīs soļi un trieciens ar zobenu varētu tam visam pielikt punktu. Viņš nolaizīja lūpas, ciešāk satvēra zobenu un sagatavoja plecus triecienam. Asinis saskrēja galvā...
- Diezgan! — Odema rēciens skaļi atbalsojās, un Jārvi atkal sastinga. Viņa tēvocis paķēra ķēniņa kroni un uzlika atpakaļ galvā. - Kas darīts, darīts! - Odems pacēla dūri pet griestiem. — Ja vēlējāties, lai notiek citādi, kāpēc mani neapturējāt? - Viņš pagriezās uz papēža un izgāja no zāles.
- Viņi atsūtīja mani, lai to paveiktu, - Jārvi nočukstēja un ieslidināja Šadikširamas zobenu atpakaļ maksti. Ne tagad. Vēl ne. Ne tik vienkārši. Toties šaubas bija pagaisušas.
Pat ja nāksies noslīcināt Torlbiju asinis.
Odemam jāmirst.
DRAUGA CĪNINŠ
>
Jārvi saguma pār airi, jo zināja, ka pātaga jau pacelta virs muguras. Viņš to rāva un rūca, pat bakstīja ar nekam nederīgās rokas vienīgo pirkstu, — kā gan lai viņš viens pats to izkustina?
Jūras māte rēkdama triecās pret
- Gudri bērni noslīkst tāpat kā dumjie, - izmeta Trigs, un asinis notecēja no glītā šķēluma viņa galvā.
Jārvi spēra vēl vienu vārgu soli žēlastību nepazīstošajā sniegā, paslīdēja un paklupa pār karstu akmeni, kas bija nospodrināts kā stikls. Lai kā viņš skrietu, suņi tik un tā jau klabināja zobus pie papēžiem.
Gromgilgorma atņirgtie zobi bija sarkani un seja mirka asinīs, bet Jārvi pirksti sniedzās pēc kaklariņķa.
— Es jau nāku, — viņš nodziedāja gluži kā dzidrs zva-ninš, — un Kara māte līdz ar mani!
>
- Vai esi gatavs mesties ceļos? - jautāja Māte Skēra, izrotājusi rokas elfu sprādzēm, un vārnas rikai smējās un smējās, sēdot uz maģistres pleciem.
- Viņš jau ir uz ceļiem, - Odems konstatēja, uzstutējis elkoņus uz Melnā troņa melnajiem paroceņiem.
- Kā vienmēr, - piebilda Isriuna un ari nepārstāja smaidīt.
- Mēs visi kādam kalpojam, - teica veckundze Vek-sena, kāri zibinādams acis.
- Diezgan! - nošņāca Jārvi. — Diezgan!
Viņš pagrūda vaļā slepenās durvis un ieskrēja zālē ar līko zobenu rokā. Ankrans izvalbīja acis, kad zobena asmens ieurbās tā miesā. - Tērauds sniegs atbildi, — viņš nokērca.
>
Sadikširama vaidēja un atgaiņājās ar elkoni, bet Jārvi tikai dūra, metāls šķaidīja miesu, un viņa tam uzsmaidīja pār plecu.
- Viņš jau tuvojas, - Sadikširama čukstēja, - viņš jau tuvojas.
Jārvi pamodās, izmircis sviedros, un pamanīja, ka, satinies palagos, viņš dursta matraci.
Nelabā vieplis neskaidri iezīmējās virs puiša galvas; tas veidojās no liesmām, ēnām un smirdīgiem dūmiem. Jārvi metās malā, tad atviegloti uzelpoja, sapratis, ka virs viņa tumsā noliecies Ralfs un tur rokā iedegtu lukturi.
- Gromgilgorms jau tuvojas, - viņš paziņoja.
Jārvi aizmeta palagus prom. Aiz loga skanēja slēģu slāpēti trokšņi: kaut kas plīsa, kāds kliedza. Iezvanījās zvani.
- Viņš šķērsoja robežu ar pāri par tūkstoti vīru. Iespējams, pat simt tūkstošiem, ja var ticēt baumām.
Jārvi centās atģisties no nesenā murga. - Tik drīz?
- Viņš virzās uz priekšu ātri kā uguns un rada milzu haosu. Ziņneši tik tikko to apsteidza. Viņš ir tikai trīs četru dienu gājienā no šejienes. VisaTorlbija sacelta kājās.
Stāvu zemāk pirmā pelēcīgā ausma spraucās caur slēģiem un klājās uz bālajām sejām. Jārvi deguns samanīja pavisam vāru dūmu smaku. Dūmu un baiļu smaku. Tik tikko bija dzirdami priestera piesmakušie aicinājumi liekt ceļus Vienīgās dievietes priekšā un saņemt pestīšanu.
Mesties ceļos Augstā karaļa priekšā un kļūt par vergiem.
- Tavas vārnas gan ātri lido, māsa Ouda, - Jārvi atzina.
- Kā jau solīju, mans ķēniņ. - Jārvi nodrebēja, to dzirdot. Šie vārdi viņa ausīs joprojām skanēja kā ņirgāšanās. Tādi tie arī paliks līdz brīdim, kad Odems būs miris.
Viņš ieskatījās savu kuģa biedru sejās. Sūmaela un Džods slēpa katrs savas izbailes. Nekas ar negantu smaidu uz lūpām un atņirgtiem zobiem spodrināja kailo zobenu.
- Šis būs mans cīniņš, — Jārvi paziņoja. — Ja kāds no jums vēlas doties prom, es nepārmetīšu.
- Un es esmu zvērējis likt savu zobenu lietā īstajam mērķim. - Nekas ar īkšķa galu paberzēja kādu traipu uz ieroča. — Mani apturēs tikai Beidzamās durvis.
Jārvi pamāja un ar veselo roku satvēra Nekā delnu.
— Neizlikšos — es nesaprotu tavu uzticību, bet esmu pateicīgs par to.
Pārējie izlēma lēnāk. - Es melotu, ja teiktu, ka izredzes mani nesatrauc, - sacīja Ralfs.
- Tās tevi satrauca jau uz robežas, - atgādināja Nekas, - un beigu beigās mēs sadedzinājām savu ienaidnieku līkus.
>
- Un viena mūsu drauga līķi. Mēs arī nokļuvām saniknotu vensteriešu pūļa rokās. Arī šeit būs darīšana ar saniknotiem vensteriešiem, un es šaubos, vai mums izdosies viņus pārliecināt ar vārdiem, lai cik veikla būtu jaunā ķēniņa mēle.
Jārvi uzlika sažuvušo delnu uz Šadikširamas zobena spala. - Tad mūsu vietā runās ieroči.
- Viegli tā teikt, iekams tie nav izrauti no maksts. -Sūmaela pavērās uz Džodu. - Manuprāt, mums būtu drīzāk jādodas uz dienvidiem, pirms zobeni sākuši runāt.
Džods nopētīja vispirms Jārvi, tad Sūmaelu un atgriezās pie Jārvi, viņa varenie pleci bija sagumuši. -
- Ejiet ar manu svētību, ja gribat, bet es labāk redzētu jūs sev blakus, - Jārvi sacīja. - Kopā mēs bijām drosmīgi uz
Sūmaela paraudzījās uz Džodu, tad pieliecās viņam tuvāk. - Tu neesi ne karotājs, ne karalis. Tu esi beķeris.
Džods sānis uzlūkoja Jārvi un nopūtās. — Un airu vīrs.
- Ne jau no paša gribas.
- Maz kas no dzīvē svarīgā atkarīgs no paša gribas. Kurš airu vīrs gan pametīs savu pārinieku?
- Šis nav mūsu cīniņš! - Sūmaela nošņāca dobjā balsī, kas nepieņēma iebildumus.
Džods paraustīja plecus. - Mana drauga cīniņš ir mans clninš.
- Vēlāk tas būs tikpat gards. Varbūt pat vēl gardāks. -Džods vāri uzsmaidīja Jārvi. - Kad smagums jāceļ, labāk to celt, nevis raudāt.
- Ka tik mums visiem galu galā nenākas raudāt. -Sūmaela spēra lēnu soli tuvāk Jārvi un nenolaida no viņa tumšās acis. Tad pacēla roku, lai pieskartos, un meitenes elpa skāra viņa kaklu. - Jorv, lūdzu...
- Mani sauc Jārvi. — Lai gan sāpēja, viņš raudzījās meitenē tā, kā to būtu darījusi viņa māte, - ciets kā krams. Viņš labprāt satvertu Sūmaelas roku un turētu to tā, kā bija darījis sniega klātajā tīrelī. Ļautos tai un aizkļūtu līdz Galvenajai pilsētai jau atkal kā Jorvs... Pie velna to Melno troni!
Viņš labprāt turētu Sūmaelas roku, bet nevarēja atļauties būt vājš. Nekādā ziņā. Jārvi bija devis zvērestu, un viņam bija nepieciešams pārinieku atbalsts. Viņam bija nepieciešams Džods. Un Sūmaela.
- Ko teiksi tu, Ralf? - Jārvi vaicāja.
Ralfs izskaloja muti, rūpīgi pārlaida mēli gar zobiem un nospļāvās caur atvērto logu. - Ja beķeris iet cīņā, ko gan vēl varētu darīt karotājs? - Platajā sejā atplauka smaids. - Mans loks ir tavā rīcībā.
Sūmaela ļāva rokai nokrist gar sāniem un vērās zemē, kustinādama sakropļotās lūpas. - Tad jau lai viss paliek Kara mātes ziņā. Ko gan vēl es varu darīt?
- Neko, — Nekas atcirta, — tik vienkārši.
KARA MĀTES LĪKOPS
Baložu būda joprojām atradās citadeles augstākā torņa smailē, un joprojām no iekšas un ārpusē to svītru svītrām noklāja gadsimtiem seni putnu mēsli. Tāpat kā agrāk, arī tagad pa tās daudzajiem logiem pūta stindzinošs vējš. Stindzinošāks nekā jebkad.
- Nolādētais aukstums, - nomurmināja Jārvi.
Sūmaela, cieši sakniebusi lūpas, neatrāvās no tālskata. - Gribi teikt, ka neesi salis vēl stiprāk?
- Tu zini, ka esmu. - Sniegotajos klajumos viņi abi bija nežēlīgi pārsaluši, tomēr šķita, ka tolaik tos sildīja starp abiem uzdzirkstījušās jūtas. Tagad Jārvi bija pamatīgi un dziļi apdzēsis šo dzirksteli.
- Piedod, - viņš teica, lai gan balss drīzāk izklausījās pēc īgnas nopūtas. Sūmaela turpināja klusēt, un Jārvi nekas cits neatlika kā turpināt neveikli meklēt vārdus. -Piedod, ka mana māte tev tā pateica... Piedod, ka lūdzu Džodam palikt šeit... ka ne...
Meitenes žoklis saspringa. - Ķēniņam gan nekādā ziņā nebūtu jālūdz piedošana.
Jārvi saviebās, to dzirdot. - Es esmu tas pats puisis, kam tu gulēji blakus uz
- Vai tiešām? — Sūmaela beidzot pievērsās Jārvi, bet skatienā nemanīja maiguma. - Tur, aiz tā pakalna, - viņa pasniedza tālskati, - kaut kas deg.
- Deg, - nočiepstēja kāds balodis. - Deg.
Sūmaela aizdomīgi nopētīja putnu, un baloži, acis
nemirkšķinot, vērās tai pretī no būriem, kas noklāja
sienas. Visi, izņemot milzīgo un karalisko bronzas krāsas ērgli, kas droši vien bija atnesis Jārvi mātei kārtējo veckundzes Veksenas precību piedāvājumu - vai prasību. Tas lepni kārtoja spalvas un nepagodināja ar atskatīšanos.
- Deg, deg, deg...
- Vai tu vari tos apklusināt? - Sūmaela lūdza.
- Tie tikai atkārto vēstis, ko viņiem iemācīts pateikt, -Jārvi skaidroja. — Neuztraucies! Tie nesaprot, ko saka. -Tomēr visas desmit acis atkal pievērsās viņam, kārtējo reizi liekot domāt, ka putni tomēr saprot vairāk nekā viņš. Jārvi atkal pavērās laukā pa logu, pielika tālskati pie acs un ieraudzīja paceļamies gaisā drebelīgu dūmu strūklu.
- Tajā pusē atrodas kāda lauku sēta. - Tās saimnieks bija pievienojies sērotāju ceremonijai Jārvi tēva kremācijas dienā. Jārvi centās nedomāt, vai šis vīrs bijis mājās Gromgilgorma ierašanās brīdī. Un, ja viņa tur nebija, kurš tad sagaidījis vensteriešus un kas ar tiem notika tālāk...
Jārvi aizvirzīja tālskati no degošajām mājām un nopētīja roboto apvārsni, līdz pamanīja saules starus atblāz-mojam ieroču asmeņos.
- Karotāji. - Tie tuvojās pa ceļu no ziemeļu puses un plūda laukā no kādas ielejas. No tāda attāluma šķita, ka viņi virzās lēni kā sasalis sīrups, un Jārvi pamanīja, ka iekodies lūpā un vēlas, kaut tie pasteigtos.
- Getlandes ķēniņš, - viņš klusībā murmināja, - steidzina vensteriešu karapulku ātrāk sasniegt Torlbiju.
- Dievi mēdz izvēlēties dīvainas receptes, - Sūmaela piebilda.
Jārvi pavērās augšup uz jumta kupolu, kur lobījās krāsa, ar ko dievi bija uzgleznoti kā putni. Vēstnesis, Zaru vējpūte un Pirmā un pēdējā vārda māte. Un visiem pa vidu ar sarkaniem spārniem un asinīm uz smaidošajām lūpām - Kara māte.
- Es zinu, esmu reti vērsies pie tevis ar lūgšanām, -Jārvi čukstus uzrunāja dievietes tēlu. - Parasti man labāk derēja Miera tēvs. Tomēr dod man šodien uzvaru! Atdod man Melno troni! Tu esi mani pārbaudījusi, un es esmu gatavs. Vairs neesmu nedz tāds muļķis kā agrāk, nedz arī vairs bērns. Es esmu pilntiesīgais Getlandes ķēniņš.
Kāda dūja izvēlējās tieši šo mirkli, lai nomestu mēslu čupu uz grīdas tieši blakus Jārvi. Ja nu tā bija Kara mātes atbilde?
Jārvi sakoda zobus. — Ja nolemsi nepadarīt mani par ķēniņu... Ja nolemsi šodien aizsūtīt mani pa Beidzamajām durvīm... vismaz ļauj man īstenot doto zvērestu! -Viņš savilka pirkstus dūrēs, kādas nu sanāca, līdz kauliņi kļuva balti. - Dod man Odema galvu! Dod man iespēju atriebt! Atvēli man tik daudz, un es būšu apmierināts.
Tā vis nebija saudzējoša lūgšana, kādas māca maģistriem. Sī lūgšana nesolīja ne ziedot, ne ko radīt. Kara mātei nav vajadzīga ne došana, ne jauna radīšana, tā pati paņem, salauž un padara par atraitni. Kara māti interesē tikai asinis.
- Ķēniņam jāmirst, - viņš čukstēja.
- Ķēniņam jāmirst, - noķērca ērglis, izslējās un izpleta spārnus tā, ka tie piepildīja visu būri, un šķita, ka telpā kļuvis tumšāks. - Ķēniņam jāmirst!
- Tas brīdis ir klāt, - Jārvi paziņoja.
- Labi, - sacīja Nekas metāliskā balsī, vārdiem izlaužoties pa šauro spraugu ķiverē, kas aizklāja gandrīz visu seju.
- Labi, - reizē atsaucās abi inglieši, un viens no viņiem žonglēja ar milzīgu cirvi tā, it kā tas būtu rotaļlieta.
- Labi, — pie sevis nomurmināja Džods, lai gan nemaz neizskatījās laimīgs. Viņš nejutās ērti aizlienētajās karavīra drānās, un diskomforts tikai pieņēmās spēkā, ieraugot savus kauju biedrus noslēpjamies tumšākajos elfu būvētā tuneļa nostūros.
Godīgi sakot, tie neiedvesa Jārvi īpašu pārliecību. Lai īstenotu viņa plānus, šo briesmīgo kompāniju bija kopā savedusi mātes nauda. Katra zeme Sašķeltās jūras krastos - un pat vēl tālāk — bija atvēlējusi savus vismazvērtīgākos dēlus. Te bija krāpnieki un rīkļurāvēji, jūras laupītāji un cietumnieki — par dažu noziegumiem liecināja tetovējumi uz pieres. Kādam tipam ar mūžam asarojošu aci zilie raksti noklāja visu seju. Šiem vīriem nebija ne karaļa, ne goda. Cilvēki bez sirdsapziņas un godaprāta, nemaz nerunājot par trim bezbailīgām šendu sievām, muskuļotām kā mūrnieki, kas zibināja dunčus un milzu labpatikā atņirdza kā adatas noasinātos zobus ikvienam, kas tikai uzmeta tām skatienu.
- Tie gan nebūtu ļaudis, kuriem es izvēlētos uzticēt savu dzīvību, — Ralfs nomurmināja, piesardzīgi izvairoties no acu kontakta.
- Par kādu godaprātu te var runāt, ja visi jēdzīgie ļaudis atrodas pretējā pusē? — sprieda Džods.
- Ir daudz uzdevumu, kuru veikšanai nepieciešami jēdzīgi ļaudis. — Nekas uzmanīgi grozīja savu ķiveri.
— Ķēniņa nogalināšana nav viens no tiem.
- Šī nebūs slepkavība, — norūca Jārvi. - Un Odems nav likumīgais ķēniņš.
- Kuš! - Sūmaela norādīja ar acīm uz griestiem.
Caur mūri telpā ielauzās tāli trokšņi - varbūt kliedzieni un ieroču žvadzoņa. Pavisam sīka trauksmes dvesma.
>
- Viņi zina, ka mūsu draugi ir klāt.
Jārvi norija smago kamolu, kas līdz ar nerviem bija sakāpis kaklā. - Visi savās vietās!
Viņi bija rūpīgi izkaluši rīcības plānu. Ralfs savā pārziņā ņēma duci vīru, kas labi prata šaut ar loku. Katrs no ingliešiem kopā ar vēl duci noslēpās tur, no kurienes varētu ātri iekļūt iekšpagalmā. Atlikušais ducis palika, satupuši uz vītņu kāpnēm līdzās Jārvi un Nekam. Visi nomērķējuši uz ķēžu telpu virs citadeles vienīgās ieejas -uz Vaidu vārtiem.
- Esiet saudzīgi, - apstājies pie slepenajām durvīm, Jārvi čukstēja, lai gan rīkle bija tā aizžņaugta, ka vārdi gandrīz nenāca pār lūpām. - Tie ļaudis tur iekšā nav mūsu ienaidnieki.
- Šodien vini tādi būs, - Nekas atcirta. - Un Kara māte ienīst saudzīgumu. - Viņš ar joni atspēra durvis vaļā un ienira blakustelpā.
- Nolādēts! - Jārvi nošņāca un līda tam pakaļ.
Ķēžu telpā valdīja pustumsa, gaisma blāvi lauzās pa
šaurajām logu ailām, un dunošie soļi skaļi atbalsojās no gaiteņa, kas atradās zemāk. Pie galda sēdēja divi vīri. Viens pagriezās, un smaids nozuda no lūpām, kad tas ieraudzīja Nekā kailo zobenu.
- Kas tu...
Tērauds pazibēja gaismas starā, un galva aizlidoja pa gaisu ar slapju klikšķi, līdz piezemējās stūrī. Tas šķita smieklīgi gluži kā kumēdiņu rādītāja joks pavasara gadatirgū, bet tobrīd bērnu smiekli neatskanēja. Nekas pasteidzās garām sagumušajam rumpim, satvēra aiz rokas otru vīru, kurš jau grasījās celties kājās, un ietrieca zobenu tam krūtīs. Savainotais iegārdzās un sniedzās pēc cirvja turpat blakus uz galda.
Nekas uzmanīgi ar vienu kāju paspēra galdu malā, tad izvilka zobenu un lēni nolaida vīru zemāk, lai tas atbalstītos pret sienu un, klusi drebot, gaidītu, kad Nāve viņa priekšā atvērs Beidzamās durvis.
- Ķēžu telpa ir mūsu rīcībā. - Nekas pavērās laukā pa arku tālākajā telpas galā, tad aizvēra durvis un aizcirta bultu.
Jārvi nometās ceļos blakus mirstošajam vīram. Viņš to pazina. Vai agrāk bija pazinis. Viņa vārds bija Ulv-dems. Ne gluži labākais draugs, bet arī ne ļaunākais ienaidnieks. Reiz tas bija pasmaidījis par Jārvi pateikto joku, tā iepriecinot puisi.
- Vai tev viņi bija jānogalina?
- Nē. - Nekas rūpīgi noslaucīja zobenu. - Mēs varētu atstāt ķēniņa troni Odemam.
Algotņi sāka izklīst, koncentrējoties uz telpas centru un galveno mērķi - Vaidu vārtiem. To apakšējā mala bija iegrimusi grīdā, bet augšējā - griestos. Pulētā vara siena maigi spīdēja, atspoguļojot simtiem seju, kas šņāca, vaidēja un kauca sāpēs, bailēs vai niknumā un saplūda cita citā gluži kā atspulgi ūdenī.
Sūmaela stāvēja un noskatījās tajā, saspraudusi rokas sānos. - Šķiet, ka tagad saprotu, kāpēc tie nosaukti par Vaidu vārtiem.
- Pretīgi, ka mums jābalsta savas cerības uz šādu lietu, - piebilda Džods.
Jārvi paberzēja ar pirkstu galiem augsto un baisi gludo metālu. - Briesmīga vieta, kur nolikt galvu, par to nu nav šaubu. - Blakus milzīgajai plāksnei apkārt piecpadsmit dievu vārdiem izrakstītam stabam vijās haotisks mehānismu, aprakstītu riteņu un savītu ķēžu mudžeklis, kura jēgu pat maģistrs nespēja izprast. Centrā atradās vienīgā tapa. — Tas arī ir tas mehānisms.
Džods pasniedzās uz priekšu. - Tikai jāizvelk tapa, un viss?
Jārvi uzsita pa drauga roku. — īstajā brīdī! Pēdējā brīdī. Jo vairāk Odema vīru aizies stāties pretī Gormam, jo labākas ir mūsu izredzes.
— Tavs tēvocis saka runu, - Nekas iesaucās no šaurās loga ailas.
Jārvi pavēra vaļā citas ailas slēģus un paskatījās lejup uz pagalmu: pazīstamais zaļais laukums augsto, pelēko akmens mūru ielenkumā un ciedrkoka izplestie zari vienā stūrī. Vīri bija sapulcējušies tieši tur: daudzi steigā kārtoja ieročus, citi jau bija gatavi kaujai. Jārvi acis iepletās, ieraugot, cik to daudz. Varētu būt kādi trīs simti, un viņš zināja, ka ārpus citadeles sienām gatavojas vēl daudzi citi. Stāvu augstāk uz Dievzāles marmora grīdas, kažokādās un sudrabainās bruņās tērpies, ar ķēniņa kroni galvā stāvēja Jārvi tēvocis Odems.
- Kas tagad stāv pie Torlbijas sienām? - Odems uzrēca sanākušajiem kareivjiem. - Tas ir Gromgilgorms, Zobenlauzis!
Vīri sita ar kāju pret zemi, netaupīja lāstus un neslēpa nicinājumu. - Tas, kurš nogalināja Ūtriku - jūsu ķēniņu un manu brāli! - Atskanēja nikni rēcieni, un Jārvi pašam nācās apturēt savu ienaida izpausmi, dzirdot šādus melus.
- Bet savā augstprātībā viņš ir atvedis šurp vien dažus vīrus! - Odems turpināja. - Mūsu pusē ir tiesības un zeme, mums karotāju ir daudz, un tie ir labi! Vai mēs ļausim šim neģēļu pulkam vēl mirkli ilgāk stāvēt blakus manu brāļu Ūtrika un Ūtila pīšļiem, mana vectēva Engalfa Sķeltkāja - vensteriešu iznīcinātāja — pīšļiem?
Karotāji grabināja ieročus pret vairogiem un vairogus pret bruņām, rēcot, ka to nepieļaus.
Odems pastiepa roku, uz ceļiem tupošais ieroču nesējs pasniedza valdniekam zobenu, kurš to arī paņēma un pacēla augstu virs galvas, un tērauds no ēnas izlauzās gaismā tik spoži, ka Jārvi uz mirkli novērsās. - Tad atdosim godu Kara mātei un iepriecināsim viņu ar sarkanu dienu! Atstāsim mūrus aiz muguras un metīsimies cīņā, lai līdz saulrietam Gromgilgorma un viņa vensteriešu suņu galvas uzmauktu pie saviem vārtiem!
- To mēs vēl redzēsim, kuram tā galva šovakar karāsies pie vārtiem! - Jārvi sacīja, bet pateikto apslāpēja
Getlandes kaujinieku urravas. To kaujinieku urravas, kuriem būtu jāgavilē un jāsveic Jārvi.
- Viņi dodas kaujā, - Nekas paziņoja, kad vīri sāka izklīst no iekšpagalma, tika izsaukti un stājās ierindā pie aizsargvaļņa. Ikviens zināja savu vietu un bija gatavs krist pārinieka dēļ. - Tu pareizi paredzēji sava tēvoča domas.
- Es neparedzēju, — Jārvi attrauca.
- Tavai mātei bija taisnība. - Jārvi pamanīja Nekā
acis tumsā iemirdzamies aiz ķiveres viziera. - Tu esi klu-
i >
vis par īsteni viltīgu vīru.
Pa priekšu gāja jaunākie kareivji, daži pat jaunāki par Jārvi, bet aiz viņiem — gados vecākie un kaujās rūdītākie. Tie virzījās caur Vaidu vārtiem, ekipējumam klaudzot un atbalsojoties ķēžu telpā. Ēnas klīda pār rētām klātajām Jārvi ļaundaru sejām, kad tie lūrēja lejup caur dēļu šķirbām, lai redzētu, kā labākie vīri iet cīņā. Līdz ar katru aizgājušo spēkā pieņēmās Jārvi prieks, jo viņš zināja, ka izredzes aizvien uzlabojas, tomēr pieauga arī bailes, jo viņš apzinājās, ka izšķirošais brīdis jau gandrīz pienācis.
Vina atriebes brīdis. Vai vina nāves brīdis.
> >
- Ķēniņš izkustējās no vietas, — Sūmaela sacīja, noslēpusies ēnā pie cita loga. Caur kauju veterānu rindām Odems devās uz vārtu pusi un, paejot garām, uzsita saviem vīriem pa plecu. Viņam sekoja vairoga nesējs, zobena nesējs un karognesējs.
- Vēl nav īstais brīdis, - nočukstēja Nekas.
- Es to redzu! - Jārvi šņāca. Soļi turpināja dimdēt, un vīri atstāja citadeli, bet pagalmā to joprojām bija pārlieku daudz.
Vai viņš to visu bija izcietis un tik daudz ziedojis, lai Odems beidzamajā mirklī bezbēdīgi norautos no āķa? Jārvi ar sažuvušās rokas vienīgo pirkstu noslaucīja sasvīdušos pirkstu galus.
- Vai izvilkt tapu? - sauca Džods.
- Vēl ne! - Jārvi čukstēja bailēs tikt dzirdētam caur dēlu šķirbām. - Vēl ne!
> >
Odems devās uz priekšu un drīz vien vairs nebija redzams lejasstāva gaitenī. Jārvi pacēla roku - gatavs to nolaist, lai dotu signālu Džodam, kurš palaistu vaļā Vaidu vārtus.
Pat ja tie viņiem visiem nozīmētu bojāeju.
- Mans ķēniņ! - Jārvi māte nostājās uz Dievzāles pakāpieniem. Hūriks palika viņai aiz muguras pie viena pleca, bet Māte Gundringa - pie otra. - Mans brāli!
Jārvi tēvocis apstājās, atskatījās un tad pagriezās.
- Odem, lūdzu! Man ar tevi jārunā!
Jārvi uzdrīkstējās tik tikko elpot, lai tikai nekas neizjauktu šī brīža smalko līdzsvaru. Laiks vilkās lēni. Odems pavērās uz vārtiem, tad uz Leitlinu, pēc tam nolādējās un atgriezās pie Jārvi mātes, bet tuvākie kalpotāji tam sekoja.
- Pagaidi! - Jārvi šņāca. Izbrīnā iepletis acis, Džods atrāva pirkstus no tapas.
Jārvi metās pie loga, un vēsa brīzīte noglāstīja viņa sviedriem klāto seju, tomēr no turienes nebija dzirdams, par ko tika runāts uz Dievzāles pakāpieniem. Leitlina metās ceļos pie Odema kājām, piespieda plaukstas pie sirds un pazemīgi nolieca galvu. Varbūt viņa nožēlā atvainojās par spītību un nepateicību savam brālim un
Augstajam karalim. Iespējams, viņa zvērēja paklausību un lūdza piedošanu. Tad Jārvi māte saņēma Odema delnu abās plaukstās un pielika sev pie lūpām. Jārvi uzmetās zosāda.
Tēvocis pavērās uz Māti Gundringu un gluži vai nemanāmi pamāja. Viņa maģistre atbildēja ar skatienu un pavisam viegli paraustīja plecus. Tad Odems pieskārās Jārvi mātes vaigam un devās atpakaļ uz vārtiem, bet kalpotāji un tuvākie sargi, steidzīgi sačukstoties, metās tam pakaļ.
Beidzamā kareivju vienība sekoja saviem brāļiem laukā no citadeles, un pagalmā bija palikuši ne vairāk kā trīs duči vīru. Jārvi māte sasita plaukstas un pavērās augšup uz vārtuvīru būceni. Jārvi pieļāva, ka viņi abi pat paspējuši saskatīties.
- Paldies, māt, - viņš čukstus sacīja un vēlreiz pacēla roku, lai dotu Džodam zīmi. Jau atkal viņš noskatījās, kā Odems pieiet pie vārtiem, bet šoreiz dievi nevis izjauca visus Jārvi plānus, bet gan deva īpašu iespēju.
- Pagaidi, - viņš čukstēja; karstā dvaša kutināja lūpas.
- Pagaidi! - Šī bija īstā diena. īstā stunda.
- Pagaidi! - Šis bija īstais mirklis.
- Aiziet! - Jārvi pamāja ar sažuvušo kroplo roku, un tajā bija milzīgs spēks.
Džods izrāva tapu, zobrati iegriezās, cieši novilkās ķēde, un pilnībā noskaidrojās, kāpēc vārtiem dots tieši šāds nosaukums. Vaidu vārti ieurbās zemē, kaucot kā visi ellē sapulcētie miroņi, vēja brāzma norāva Jārvi ķiveri no galvas un trieca puisi pret sienu.
Vārti piezemējās ar tādu blīkšķi, kas satricināja visu citadeli līdz pat elfu ieliktajiem pamatiem, un noslēdza ieeju ar tik smagu metāla plāksni, ka pats Zemes tēvs nopūlētos, lai to paceltu.
Grīda sagriezās, noraustījās, un Jārvi īsu mirkli domāja, ka līdz ar triecienu konvulsīvi sabruks arī paši vārti.
Viņš paklupa pret šķirbu grīdā, cenšoties izpurināt reibumu no galvas, kas zvanīja ausīs. Apakšstāva gaiteni piepildīja Odemam vistuvākie kalpotāji. Daži grīļojās, saķēruši galvu, citi grābstījās pēc ieročiem. Vēl citi drūzmējās pie vārtiem, vārstot mutes neskanīgā bļāvienā, kas klusi, stulbi un bezjēdzīgi atbalsojās kliedzošajās sejās. Viltus ķēniņš stāvēja pašā viducī un vērās augšup. Viņa acis satikās ar Jārvi skatienu un seja nobālēja, it kā Odems būtu ieraudzījis dēmonu, kas izrāpies laukā pa Beidzamajām durvīm.
Un Jārvi pasmaidīja.
Tad viņš sajuta: kāds stipri tur viņa plecu.
Nekas vilka viņu malā un kaut ko kliedza tieši sejā. Jārvi redzēja tā lūpas kustamies aiz ķiveres viziera, bet dzirdēja tikai vārgu šalkoņu.
Jārvi rāpās tam pakaļ, grīda atguva stabilitāti, un viņš klumpačoja lejup pa vītņu kāpnēm, atsitoties pret sienu, jo sekojošie vīri to grūda uz priekšu. Nekas plaši atvēra durvis - tumsā pavērās spilgta arka, un viņi izskrēja svaigā gaisā.
BEIDZAMĀS DURVIS
Citadeles iekšpagalmā valdīja haoss.
Ieroči šķēla gaisu, skaidas lidoja uz visām pusēm, tērauda asmeņi sadūrās, un sejas šņāca, bultas triecās, un ķermeņi krita, tam visam notiekot sapnim līdzīgā klusumā.
Gluži kā Jārvi plānā, viņa mātes algotņi izbrāzās pa slepenajām durvīm un pārsteidza Odema kauju veterānus no mugurpuses, uzreiz nogrūžot tos zemē vai neko nesaprotošus dzenājot pa pagalmu, lai pēc tam ik uz soļa pamestu asiņojošus ķermeņus.
Savukārt tie, kas bija pārcietuši pirmā brīža šoku, neganti turējās pretī, un kaujas lauks sadalījās mazās grupiņās, kas cīnījās līdz nāvei. Mēmā klusumā Jārvi vēroja, kā kāda šendu sieva nodur kareivi, kurš vienlaikus ar sava vairoga malu vairākkārt pāršķeļ viņas vaigu.
Jārvi redzēja, kā atbilstoši izplānotajam Ralfs un viņa strēlnieki no jumtiem raida bultu straumi. Tās klusēdamas pacēlās gaisā un traucās lejup, ietriecoties Odema tuvāko apsargu vairogos, kas ciešā mezglā bija ieskāvuši viņu ķēniņu. Kāds vīrs saņēma pa seju ar spalu, bet, to šķietami nemanījis, joprojām mērķēja ar zobenu uz Diev-zāli, izkliedzot vārdus, kurus nebija iespējams sadzirdēt. Kāds cits krita, satvēris sānā ieurbušos bultu, ķeroties pie kāda blakus stāvoša vīra kājas, bet tas tikai iespēra pa glābiņu meklējošo roku un nostājās drošāk. Jārvi tos abus pazina: šie godājamie vīri reiz bija stāvējuši sardzē pie ieejas ķēniņa apartamentos.
Vai ko tādu viņš bija plānojis? Par ko gan viņš bija lūdzies?
Jārvi bija plaši atvēris durvis un ielūdzis ciemos Kara māti. Viņš nespēja apturēt notiekošo. Tas nebūtu pa spēkam nevienam. Jau izdzīvošana izrādītos pietiekami liels pārbaudījums.
Jārvi redzēja, kā Nekas nocērt kājas kādam stāvošam vīram un pāršķeļ uz pusēm citu, kurš jau bija pagriezies, lai bēgtu, bet trešo tā pagrūž ar zobenu, ka tas aiztenterēja līdz zemajam nožogojumam un pārvēlās tam pāri bezdibenī, nozūdot skatienam.
Apdulluma klusumā viņš izvilka no maksts Sadikši-ramas zobenu. Tieši to taču vīrietis dara kaujas laukā, vai ne? Augstie dievi, cik smags tas pēkšņi bija kļuvis! Karavīri grūstīja Jārvi, steidzoties pievienoties ārprātam, bet viņš jutās kā piekalts pie zemes.
Viņš pamanīja, ka Dievzāles durvis palikušas atvērtas un Odema sargi lavās aiz šautru piedzītajiem vairogiem, pavadot viltus ķēniņu uz tumšo gaiteni.
Jārvi pacēla zobenu pret viņiem un iekliedzās: - Uz priekšu! - Klusums ausīs pagaisa. Ar to pietika, lai Jārvi sadzirdētu soļu dunoņu iegriežam laika ratu.
Neko vairāk viņš gan nespēja padarīt.
Tērauds triecās pret tēraudu, zobens tvērienā sagriezās un gandrīz tika izsists no rokas. Jārvi īsu mirkli pamanīja Hūrika rētām klāto seju, izdzirdēja tā dziļo rēcienu, bet tad jau vairogs tam ieblieza pa krūtīm, pacēla gaisā un vaidošu nogāza zemē pāris soļu tālāk.
Hūrika skatiens pavirzījās sānis, viņš pagriezās, lai ar vairogu uztvertu lidojošu cirvi, un skaidas aizlidoja pa gaisu no varenā trieciena. Uzlādējoties ar rēcienu, Džods palēcās gaisā kā prātu zaudējis malkas cirtējs pie bluķa. Hūriks parāvās malā, bloķēja nākamo sitienu, bet trešais bija neveikls, un viņš to uztvēra, jau pietupies gatavībā, pasita cirvi malā, un smagais asmens par plaukstas tiesu palidoja garām viņa plecam un ietriecās kūdrā. Brāžoties garām, Hūriks ieblieza ar vairoga kanti Džodam pa galvu un nogrūda no kājām, tad ar īsu zobena cirtienu izsita cirvi no vecā vīra rokas.
Šķita, ka beķeris nav līdzvērtīgs pretinieks ķēniņienes izraudzītajam aizstāvim, lai cik labs cilvēks beķeris būtu.
Hūrika atņirgtie zobi baloja uz melnās bārdas fona, viņa zobens nozibēja, iekams ietriecās Džoda krūtīs līdz pat spalam.
— Nē, — novaidējās Jārvi, cenšoties piecelties, bet ar gribēšanu reizēm ir par maz.
Džods noslīga uz ceļiem, un seja sažņaudzās sāpēs. Hūriks uzlika milzīgo zābaku uz viņa pleca, izvilka zobenu un iespēra Džodam tā, ka tas novēlās uz muguras. Hūriks pievērsās Jārvi.
- Pieliksim punktu Āmvendā iesāktajam.
Viņš panāca uz priekšu ar asiņainu zobenu virs galvas. Jārvi labprāt ar smaidu uz lūpām skatītos Nāvei sejā, bet tikai daži (pat ne visi karaļi) izrādās tik drosmīgi, kad to priekšā paveras Beidzamās durvis. Varbūt karaļiem drosmes izrādās vismazāk. Jārvi šļūca atpakaļ, pacēlis sažuvušo roku gaisā, it kā tā varētu atvairīt zobenu.
Hūrika lūpas nodrebēja. — Kas no tevis par karali...
- Redzēsim.
Hūrika galva tika parauta atpakaļ, un tērauda asmens jau skāra viņa iesirmo bārdu. Tas bija līdz ledainai spoz-mei nospodrināts duncis. Aiz tā parādījās Jārvi mātes seja ar piemiegtām acīm un sakostiem zobiem.
- Met zobenu zemē, Hūrik!
Mirkli viņš vilcinājās, tad Leitlina pieliecās tuvāk un nočukstēja pie Hūrika auss: - Tu mani pazīsti. Tik labi kā reti kurš. Vai tiešām... - viņa pavilka asmeni sānis, un tieva asins straumīte aizvijās lejup pa karavīra kaklu, - tu apšaubīsi manu gribu?
Hūriks norija kamolu un saviebās, jo gāmurs uz rugājiem klātā kakla saskārās ar dunci, tad ļāva zobenam aizdžinkstēt pa grīdu. Jārvi pierausās kājās, satvēris Šadikši-ramas zobenu, un nomērķēja tā spici uz Hūrika krūtīm.
- Pagaidi! - māte viņu apturēja. - Vispirms saki man tā: deviņpadsmit gadus tu biji manis izredzētais vairog-nesis. Kāpēc tu lauzi zvērestu?
Hūrika skatiens pievērsās Jārvi. Tobrīd viņa acis vērās skumji un satriekti. — Odems man teica, ka jāmirst vai nu puikam, vai tev.
- Un kāpēc tu uzreiz nenogalināji Odemu?
- Tāpēc, ka tā bija lēmis Augstais karalis! - Hūriks nošņāca. - Un Augstajam karalim nevar nepakļauties. Es zvērēju pasargāt tevi, Leitlina, - viņš parāva plecus atpakaļ un lēnītēm aizvēra acis, - nevis tavu kroplo dēlu.
- Tad vari uzskatīt, ka tavs zvērests vairs nav spēkā.
Nazis Leitlinas rokā pavisam viegli sakustējās, un Jārvi atlēca malā, jo uz vaiga šļācās asinis. Hūriks krita, tad ieurbās ar seju zemē. Jārvi stāvēja ar nošļukušu zobenu un vērās uz tumšās asins peļķi, kas sūcās zālē.
Puiša āda bija piesarkusi un jutīga. Aizķertā elpa smacēja rīkli. Uguntiņas plandīja gar acīm, locekļi vilka lejup, bet savainotās krūtis smagi elsoja. Viņš alka tikai apsēsties zemē. Sēdēt tumsā un raudāt.
Kritušie un ievainotie ar zobeniem sašķeltām un bultu cauraustām miesām mētājās pa zālāju, kur Jārvi bērnībā spēlējās. Savulaik lolotie zobeni un vairogi, diženu namu mantojums, bija izšļukuši no dzīvību zaudējušajiem pirkstiem un, asins slacīti, mētājās visapkārt. Dievzāles durvis bija slēgtas, un tie Jārvi vīri, kas joprojām spēja nostāvēt, pulcējās pie tām. Asinis mērcēja Ralfa seju, plūstot no brūces galvvidū. Divi ingliešu milži sparīgi vicināja cirvjus, bet smagās koka durvis stāvēja kā stāvējušas.
Atspiedis muguru pret kuplo ciedrkoku, zem kura zariem brālis bija smējies par Jārvi, jo tam bija bail uzrāpties kokā, sēdēja Džods, joprojām atmetis galvu; nedzīvās rokas nospieda asinīm klāto klēpi. Viņam blakus Sūma-ela, ceļos nometusies, nodūrusi galvu un zobus atņirgusi, ar asiņainu dūri raustīja Džodu aiz krekla stērbeles, it kā varētu to piecelt kājās. It kā spētu viņu nogādāt drošībā tāpat, kā reiz viņš bija glābis meiteni. Bet nebija, kurp Džodu nest, pat ja Sūmaelai atrastos tik daudz spēka.
Nekur, izņemot laukā pa Beidzamajām durvīm.
Un tobrīd Jārvi aptvēra, ka Nāve personīgi nepakla-nās katram, kurš paiet viņai garām, tā nepasniedz cieņ-pilnu roku, lai parādītu ceļu, nerunā dziļdomīgus vārdus un neatver bultas. Atslēga, kas karājas Nāvei kaklā, izrādās nevajadzīga, jo Beidzamās durvis vienmēr ir atvērtas. Nāve dzen mirušos nepacietīgi uz priekšu neatkarīgi no ranga, slavas vai vērtības. Viņai jātiek galā ar bezgalīgu rindu. Šai aklo procesijai nav paredzams gals.
- Ko es esmu izdarījis... — Jārvi čukstēja, spēris piesardzīgu soli tuvāk Džodam un Sūmaelai.
- To, kas tev bija jādara. - Viņa roka sastinga dzelžainā mātes tvērienā. — Tagad nav īstais laiks sērot, dēls. Mans ķēniņ! - Viena Leitlinas sejas puse bija bāla, otra -asinīm nošļakstīta; tobrīd viņa nudien atgādināja Kara māti. — Atrodi Odemu! - Leitlinas roka sažņaudzās vēl
ciešāk. - Nogalini viņu un atgūsti Melno troni!
Jārvi saņēmās un pamāja. Griezties atpakaļ nebija iespējams.
- Izbeidziet! - viņš uzsauca ingliešiem. - To var izdarīt citādi. - Vīri nolaida cirvjus un drūmi pavērās uz Jārvi. - Māt, paliec pie viņiem un uzmani durvis. Gādā, lai neviens pa tām netiek laukā.
- Iekams Odems nebūs nogalināts, - viņa atbildēja.
- Nekas, Ralf, izvēlies duci vīru un sekojiet man!
Ralfs, smagi elsdams, nopētīja citadeles pagalmā sarīkoto asinspirti. Ievainotos un mirstošos, drudža kratītos un asiņojošos. Un Džodu, drošsirdīgo Džodu, savu agrāko aira biedru, kurš nu sēdēja, atslējis muguru pret ciedrkoka stumbru, bez aira, ko cilāt, bez nastas, ko celt, bez iedrošinājuma, ko sniegt.
- Vai atradīsies vēl ducis cik necik spējīgo? — Ralfs čukstus bilda.
Jārvi novērsās. - Ņem tik, cik atradīsi.
VIENTUĻŠ SĒDEKLIS
>
- Gatavi? — čukstus vaicāja Jārvi.
- Kā vienmēr, - attrauca Nekas.
Ralfs pavērās uz vienu, tad uz otru pusi, un ēnā asinis uz viņa sejas šķita melnas. - Neredzu nevienu, kas varētu būt vēl gatavāks.
Jārvi ievilka plaušās milzīgu malku gaisa un izpūta, vienlaikus ar sažuvušo delnu aizķēra bultu un, ar plecu atbīdījis vaļā slepenās durvis, iebrāzās Dievzāles svētajos plašumos.
Uz paaugstinājuma tajā atradās tukšs Melnais tronis; uz to mirdzošām dārgakmeņu acīm noraudzījās Augstie dievi. Virs tiem gandrīz pie paša kupola mazo dievu dzintara statujas vēroja cilvēku nožēlojamo rīcību, neko nekomentējot, neizrādot ne mazākās emocijas, pat ne interesi.
Odema rīcībā bija atlikuši vien desmit vīri, un tie paši neapskaužamā stāvoklī bija sapulcējušies pie durvīm un vārgi centās noturēties pretī grūdieniem no ārpuses. Divi pūlējās tās atspiest atpakaļ ar šķēpiem; vēl pāris, noslaucījuši no gadu gaitā nospodrinātā galda svētos ziedojumus, stiepa to uz durvīm kā barikādi. Pārējie apmulsuši sēdēja zemē vai stāvēja, sastinguši neziņā par to, kā bariņš ļaundaru viņu ķēniņu varēja saņemt gūstā viņa paša citadeles pašā sirdī. Māte Gundringa bija sakņupusi blakus Odemam un atbalstījās pret ķēniņa karognesēja asiņojošo roku.
- Pie ķēniņa! - tas iekliedzās, ieraudzījis Jārvi ielaužamies Dievzālē. Odema vīri saspiedās ap savu kungu un pacēla vairogus un kaujai gatavus ieročus. Vīrs, kuram bulta bija trāpījusi sejā, bija to nolauzis, un asiņainais kāts joprojām līda laukā no vaiga. Tikko grīļīgi balstījies pret savu zobenu, nu tas, turot to drebelīgajā rokā, bija pavērsis pret Jārvi.
Nekas piesteidzās pie puiša kreisā pleca, Ralfs - pie labā, un tie vergi un algotņi, kas vēl spēja cīnīties, izretinājās apkārt, apbruņojušies ar uzasinātiem ieročiem.
Spļaudīdamies un izldiegdami lāstus pusducī valodu, tie ielenca Melno troni un ieņēma vietas uz pakāpieniem, kas veda uz paaugstinājumu. Odems mudināja savus vīrus doties uz priekšu, un abas puses šķīra desmit soļu uz akmens grīdas, tad jau astoņi, bet drīz - seši. Gaidāmā vardarbība kā negaisa mākonis smagi brieda klusajā Dievzāles gaisā.
Tad Māte Gundringa pašķielēja uz Jārvi, un viņas acis plaši iepletās. - Stāt! — maģistre ldiedza un sita ar savu elfu zizli pa grīdu; troksnis dārdoši atbalsojās augstajā kupolā virs galvas. — Stāt!
īsu brīdi vīri kavējās, vērodami notiekošo, kaut nagi niezēja likt lietā ieročus, un Jārvi izmantoja mazītiņo iespējas spraudziņu, ko vecā maģistre bija viņam devusi.
- Getlandes vīri! - viņš sauca. - Jūs mani pazīstat! Es esmu Jārvi, Ūtrika dēls! - Ar kroplās delnas līko pirkstu viņš norādīja uz Odemu. - Sis nodevīgais
- Vai tā sievietes karikatūra? - Odems uzspļāva Jārvi. - Pusķēniņš? Kropļu karalis?
Jārvi nepaspēja izkliegt atbildi, jo smaga roka uzgūla viņa plecam un pavilka malā. Nekas paspraucās uz priekšu un atsprādzēja ķiveres siksnu. - Nē, pilntiesīgais ķēniņš ir te! - viņš norāva ķiveri un aizlidināja pa gaisu, pēc tam tā, dzelžaini grabēdama, aizripoja pa Dievzāles akmens grīdu.
Viņš bija nocirpis mežonīgo matu ērkuli līdz īsam, sirmam “ezītim” un gludi noskuvis biezo bārdu. Visiem atklājās stūraina un nežēlīgām rievām izvagota seja ar salauztiem kauliem, bet apņēmīga, darbā un skarbos laikapstākļos norūdīta, sitienu un kaujās cirstu brūču klāta. Žagaru ubaga vietā nu stāvēja cīnītājs - ciets kā ozols un dzelzs, mainījušās nebija vien dziļajos dobumos grimstošās acis.
Tajās joprojām gailēja gluži vai neprāta dzirksts. Kaislāk nekā jebkad.
Pēkšņi Jārvi atskārta, ka vairs nemaz nezina, kas īsti ir šis cilvēks, ar kuru plecu pie pleca bija kuģojis, cīnījies un dalījis pēdējā... Viņš vairs nebija pārliecināts par to, ko īsti bija atvedis sev līdzi uz Getlandes citadeli pie paša
Melnā troņa.
> .
Jārvi apjucis un pēkšņu šaubu pārņemts pavērās apkārt. Jaunie Getlandes aizstāvji joprojām izaicinoši ņurdēja. Vecākie vīri gan, ieskatījušies Nekā sejā, piepeši īpatni mainījās.
Žokļi atslāba, ieroči nedroši ietrīsējās, acis plati iepletās, dažiem pat saskrēja asaras acīs, līdz drebošās lūpas sāka čukstēt zvērestus. Kopš brīža, kad ieraudzīja Jārvi,
Odems bija nobālējis vēl vairāk. Tāda izteiksme piedien cilvēkam, kurš ieskatījies savā beidzamajā stundiņā.
- Vai tā kāda burvestība? - Ralfs čukstus vaicāja, bet Jārvi nespēja atbildēt.
No elfu metāla darinātais zizlis izšļuka no Mātes
Gundringas stīvajiem pirkstiem un novēlās zemē, troksnim atbalsojoties kapa klusumā.
- Ūtils, - maģistre nočukstēja.
- Jā. - Nekas veltīja neprātīgo smaidu Odemam.
- Lieliska sagaidīšana, brāl.
Tiklīdz šis vārds tika izrunāts, Jārvi pamanīja abu vīriešu apbrīnojamo līdzību, un auksti drebuļi noskrēja līdz pat pirkstu galiem.
Tas bija viņa tēvocis Ūtils, kura neatkārtojamai kaujas prasmei karavīri sauca urravas pirms katras mācību cīņas, kura jūras nežēlīgi paņemtās miesas tā arī netika izskalotas krastā, kura kuģa karkass joprojām rēgojās vēja izpūstajā liedagā.
Tēvocis Ūtils bija stāvējis viņam blakus jau mēnešiem ilgi.
Tagad tēvocis Ūtils bija nostājies viņa priekšā.
- Atmaksas brīdis ir klāt, - sacīja Nekas. Sacīja Ūtils un spēra soli uz priekšu ar stingri satvertu zobenu rokā.
- Dievzālē nebūs nekādas asins izliešanas! — iekliedzās Māte Gundringa.
Ūtils tikai pasmaidīja. - Vairāk par visu dieviem tīk tieši asinis, mana maģistre. Vai var būt vēl labāka vieta, lai tās izlietu?
- Nogaliniet viņu! - iekviecās Odems. Viņa balsī nemaz vairs nemanīja mieru, tomēr neviens nesteidzās pildīt pavēli. Neviens pat nebilda ne vārda. - Es esmu jūsu ķēniņš!
Vara tomēr izrādās trausla padarīšana. Lēnītēm un uzmanīgi, it kā tos vadītu vienots prāts, kareivji atkāpās no viņa un nostājās puslokā.
- Melnais tronis nudien ir vientuļa vieta, — Utils piebilda un pavērās uz sēdekli, kas tukšs stāvēja uz paaugstinājuma.
Muskuļi Odema vaigos vibrēja, viņam nolūkojoties uz visapkārt redzamo drūmo seju loku, tostarp paša sargiem un pretinieka algotņiem, Māti Gundringu un Jārvi, un visbeidzot uz Ūtilu, kas tik ļoti līdzinājās viņam pašam, tikai atspoguļoja vēl arī divdesmit gadus ilgas ciešanas. Viņš nokremšļojās un nospļāvās uz svētajiem akmeņiem pie brāļa kājām.
- Lai nu tā būtu! - Odems paķēra no nesēja rokām apzeltīto, dārgakmeņiem rotāto vairogu un pastūma pārējos malā.
Ralfs piedāvāja savu vairogu, bet Nekas atteicās.
- Kokam koka vieta, bet šeit lai runā tērauds! - Viņš pacēla gaisā savu zobenu - to pašu vienkāršo asmeni, ko bija rūpīgi sargājis sniegotajos klajumos un nospodrinājis līdz ledainam spīdumam.
- Tu tik ilgi biji prom,
Viņš metās uz priekšu ātri kā skorpions, un Jārvi aizelsies pakāpās atpakaļ, kā sekodams tēvoča kustībām.
Odems uzbruka vel un vēl, viņš šņākdams blieza ar
zobenu augstu un zemu tik spēcīgi, ka varētu pāršķelt pretinieku uz pusēm. Un tomēr, lai cik ātrs un nežēlīgs viņš bija, brālis izrādījās veiklāks. Kā dūmi nevaldāmā vējā Ūtils izvairījās, izlocījās un griezās; spožais asmens šķēla gaisu, bet viņu pat neskāra.
- Vai atceries, kad pēdējoreiz abi tikāmies? - Ūtils vaicāja un viegli kā dejā atkal aizmuka no dūriena.
— Toreiz, vētrā, mūsu tēva kuģa priekšgalā? Es smējos aukai sejā, bet brāļi stāvēja man aiz muguras.
- Tev vienmēr interesējuši tikai paša smiekli! -Odems vēlreiz metās cīņā, cirta pa labi un pa kreisi tā, ka uzmanīgajiem sargiem bija jābēg malā. Tomēr Ūtils veiksmīgi izvairījās, pat nepacēlis zobenu.
- Vai tāpēc jūs abi ar Ūtriku iemetāt mani negantajā jūrā? Vai arī gribējāt man atņemt pirmdzimtības tiesības? Un savukārt tu tās nolaupīji viņam?
- Melnais tronis pieder man! - Odema zobens kā mirdzoša arka pacēlās virs galvas, bet Ūtils to uztvēra ar savu zobenu. Metāls skarbi nodžinkstēja. Ūtils notvēra arī Odema vairogu, un īsu mirkli abi Jārvi tēvoči bija kā sameldēti kopā; vaidēja tikai to zobeni. Tad Ūtils nolaida zemāk plecu un parāva vairogu gaisā - stīpa ietriecās Odema žoklī. Iegriezis otru plecu, Ūtils pagrūda brāli malā, Odema papēži atsitās pret akmens grīdu, un viņš atmuguriski ievēlās aiz muguras stāvošajos vīros.
Vīri to pagrūda atpakaļ, un Odems sarāvās čokurā aiz sava vairoga, kamēr Ūtils galu galā pilntiesīgi un droši stāvēja apļa vidū. - Pat ja mana sadedzinātā kuģa vraks tukšs mētājas liedagā, es neesmu noslīcis. Vergu tirgotāji mani izvilka no jūras un iemeta bedrē, kur man bija jācīnās par dzīvību. Šajos tumsā pavadītajos gados, par prieku asinis padzērušiem zvēriem, es nogalināju deviņdesmit deviņus vīrus. - Ūtils pielika pirkstu pie auss un īsu brīdi atkal atgādināja Neko. - Reizēm es dzirdu viņu čukstus. Vai tu dzirdi, kā tie čukst, Odem?
- Tu esi jucis! - Odems nospļāvās pār asinīm klātajām lūpām.
Smaids Ūtila sejā tikai pletās vēl platāks. - Kā gan citādi? Mēdz teikt, ka simtā uzvara nes brīvību, bet mani piekrāpa un pārdeva vēlreiz. - Odems meta apli ap brāli, saliecies ceļos kā mednieks un piesedzies ar vairogu. Sviedri lija pār viņa pieri no smagās sudraboto bruņu nastas. Ūtils stāvēja brīvi pilnā augumā un viegli grozīja zobenu delnā, pat viņa elpa plūda gluži līdzeni. - Es biju karagūsteknis, tad airu vergs un tad jau... nekas. Divpadsmit smagus gadus es pavadīju uz ceļiem. Lieliska poza, lai domātu.
- Te tev būs, par ko padomāt! - Odems atsāka uzbrukumu, izspļāvis asinis, izdarīja māņu kustību, kam sekoja šņācošs trieciens asā lenkī. Bet Ūtils to atsita, un asmens
Odems ievaidējās, paklupa un centās pēc trieciena atgūt līdzsvaru. Ūtils atkāpās un ar baisu precizitāti ietrieca zobenu brālim rokā tieši virs vairoga dārgakmeņiem rotātās malas.
>
Odems iekaucās, bezgaumīgais priekšmets izslīdēja no spēku zaudējušās kreisās rokas, un asinis jau lija no nedzīvajiem pirkstu galiem. Plaši pavērtām acīm viņš paraudzījās augšup uz Ūtilu. - Es biju labākais no mums trijiem! Man bija jākļūst par ķēniņu! Ūtrikam nebija nekā, vien nežēlība, bet tev - plika uzpūtība!
- Tas tiesa. - Ūtils sarauca pieri un sāka rūpīgi slaucīt piedurknē abas zobena asmens puses. - Cik dievi mani par to skarbi sodīja! Kādu mācību esmu no viņiem guvis, Odem. Un tagad viņi mani atsūtījuši dot mācību tev. Par ķēniņu nekļūst labākais, bet gan pirmdzimtais. -Viņš pamāja uz Jārvi. - Un mūsu brāļadēlam vienā ziņā taisnība. Uzurpatoram ilgi neļaus sēdēt Melnajā tronī. -Utils atņirdza zobus un nošņāca: - Tas pieder
Viņš lēca uz priekšu, kur jau gaidīja niknumā zvērojošais Odems. Zobeni satikās reizi, tad vēl, tie kustējās ātrāk, nekā Jārvi spēja izsekot. Trešo sitienu Ūtils novirzīja zemāk un iešķēla brāļa kāju, bet pats izvairījās no rēcošā atbildes trieciena. Odems saviebās, kāja vairs neturēja, un viņš saglabāja līdzsvaru, tikai atbalstījies pret zobenu kā kruki.
>
- Beidzamās durvis tevi jau gaida, - Ūtils teica.
Odems atguva līdzsvaru, krūtis smagi cilājās, un Jārvi
pamanīja, ka sudrabotās bruņas uz kājas kļūst sarkanas, asinis strauji plūst no zābaka un lavās prom starp grīdas akmens plāksnēm.
- Es zinu. — Odems izslēja zodu, un Jārvi ieraudzīja asaru izspraucamies no acs kaktiņa un notekam pār vaigu. - Tās bija pavērtas man aiz muguras jau visus šos gadus. - Izdvesis ko līdzīgu šņācienam vai elsām, viņš aizmeta zobenu, kas grabēdams nozuda tumsā. - Kopš tās vētrainās dienas.
Asinis sāka dunēt Jārvi deniņos, kad Ūtils augstu pacēla zobenu, un gaismas stars viņu apžilbināja ar ledainu mirdzumu.
- Tikai pasaki man vienu... - Odems elsa, nenolaižot acis no nāves, kas karājās viņam virs galvas.
Kādu mirkli Ūtils vilcinājās. Zobens novirzījās un noslīga lejā. Tad viņš ierunājās, izbrīnā saraucis uzaci:
- Runā, brāl!
Jārvi manīja Odema drebošo roku vieglītēm virzāmies aiz muguras un satveram pie jostas piekārtā dunča spalu. Nazis bija garš ar melnā ahāta gardu. Tas pats, ko viņš rādīja Jārvi uz Āmvendas torņa jumta.
Vienā lēcienā Jārvi bija lejā pa pakāpieniem.
Mācību laukumā viņš neizcēlās ar asāko reakciju, bet labi zināja, kā nodurt cilvēku. Viņš saķēra Odemu aiz rokas un caur brunukreklu ietrieca Šadikširamas līkā
>
zobena asmeni tēvoča miesā, neizdvesis ne skaņas.
- Lai kāds būtu tavs jautājums, manu atbildi nes tērauds! - Viņš atkāpās un izvilka zobenu.
Odems iegārdzās, asinis rijot. Pēc viena nestabila soļa viņš sabruka uz ceļiem, tad lēni pagrieza galvu un uz mirkli neticīgām acīm pār plecu paskatījās uz Jārvi. Tad novēlās uz sāniem. Tā viņš gulēja uz svētajiem akmeņiem postamenta pakājē dievu acu priekšā un cilvēku loka ieskauts, bet Jārvi un Ūtils stāvēja pie viņa līķa un vērās viens otrā.
- Šķiet, arī starp mums ir kāds nenokārtots jautājums, krustdēl, - sacīja vienīgais dzīvs palikušais Jārvi tēvocis, joprojām saraucis uzaci. - Vai ļausim tēraudam nest atbildi?
Jārvi skatiens pievērsās Melnajam tronim, kas kluss pacēlās pār abiem.
Lai cik grūti, - vai kaut kas varētu būt grūtāks par atrašanos uz
Augsto dievu statujas nolūkojās no augšas, kā lēmumu gaidot, un Jārvi ieskatījās aizvien jaunā akmens sejā, tad ilgi vilka plaušās gaisu. Māte Gundringa parasti mēdza teikt, ka viņam uzsmaidījis Miera tēvs, un Jārvi zināja, ka maģistrei taisnība.
Viņš nekad nebija pa īstam vēlējies nokļūt Melnajā tronī. Kāpēc lai par to cīnītos? Kāpēc lai mirtu tā dēļ? Lai Getlandei būtu pusķēniņš?
Jārvi atlaida sažņaugtos pirkstus un ļāva Sadikširamas zobenam grabot aizripot pa asinīm ldāto akmens grīdu.
- Es esmu atriebies, - viņš teica. - Melnais tronis ir 7 >
tavs. - Jārvi lēnītēm noslīga ceļos Ūtila priekšā un nolieca galvu. - Mans ķēniņ!
VAINA
Gromgilgorms - Vensterzemes karalis, asiņainākais Kara mātes dēls, Zobenlauzis un Bāreņu radītājs - iesoļoja Dievzālē kopā ar savu maģistri un desmit nežēlīgās kaujās rūdītiem vīriem aiz muguras, atslējis vareno roku pret milzīgā zobena gardu.
Jārvi pamanīja uz viņa pleciem jaunu, baltu kažokādu un vēl neredzētu gredzenu ar dārgakmeni apjomīgajā rādītājpirkstā, arī trīskārt ap kaklu apmestā ķēde bija nosvērusies zemāk dažu jauno piekaru dēļ — piemiņas lietas par sirojumu caur Getlandi, kurā Jārvi bija to uzaicinājis, un kas nešaubīgi atņemtas to nevainīgajiem īpašniekiem līdz ar dzīvību.
Tomēr, ienākot pa samaitātajām durvīm ienaidnieka namā, visvarenākais bija Gorma smaids. Tā smaida uzvarētājs, kurš redz savus plānus īstenojamies, pretiniekus, nospiestus uz ceļiem, un kauliņus apstājamies uz viņam nepieciešamā skaitļa. Tā smaida cilvēks, kurš bauda dievu labvēlību.
Tad viņš pamanīja Jārvi stāvam uz paaugstinājuma pakāpieniem starp savu māti un Māti Gundringu, un smaids novīta. Tikai pēc tam Gorms ieraudzīja, kas sēž Melnajā tronī, un saplaka pavisam. Apjucis viņš pēkšņi apstājās plašās zāles vidū gandrīz tajā pašā vietā, kur Odema asinis joprojām krāsojās akmens plaisās, no visām pusēm Getlandes dižāko personu naidīgo skatienu ielenkts.
Pakasījis vaigu, viņš teica: - Tas gan nav tas ķēniņš, kuru mēs cerējām ieraudzīt.
- Droši vien daudzi teiktu to pašu, - Jārvi attrauca,
— bet šis tik un tā ir likumīgais šīs zemes valdnieks. Ķēniņš Ūtils - mans vecākais tēvocis - ir atgriezies.
- Ūtils, — Māte Skēra nošņāca caur zobiem. — Lepnais getlandietis. Man jau likās, ka pazīstu to seju.
- Varēji mani pabrīdināt. - Gorms drūmi nopētīja klātesošos kareivjus un dāmas, tumsā mirguļojošās tērpu sprādzes un izdvesa smagu nopūtu. - Mani māc netīkama sajūta, ka tu nemetīsies manā priekšā uz ceļiem kā vasalis.
- Esmu bijis uz ceļiem gana ilgi. - Ūtils piecēlās kājās, joprojām neizlaidis no rokām zobenu. To pašu vienkāršo zobenu, ko viņš paķēra līdzi no
Gorms atrāva zābaku purngalus no grīdas un sāka uz tiem blenzt. - Tā varētu šķist. Tikai man vienmēr bijuši stīvi locekli. Laikam atteikšos.
>
- Cik žēl! Ar savu zobenu es varētu padarīt tos lunkanākus, kad vasarā iegriezīšos Vulsgārdā.
Gorma seja saspringa. — Ak tā? Es ikvienam getlan-dietim, kurš šķērsos robežu, garantēju siltu uzņemšanu.
- Kāpēc lai mums būtu jāgaida līdz vasarai? - Ūtils kāpa lejā pakāpienu pēc pakāpiena, līdz atradās uz zemākā, un ielūkojās Gormam acīs - nu viņš bija ar to vienā acu augstumā. — Cīnīsimies tūlīt.
Gorma acs kaktiņš sāka raustīties, līdz drebēja jau viss vaigs. Jārvi pamanīja pirkstu kauliņus nobālam ciešajā zobena tvērienā; kareivja skatiens klīda pa zāli, un sanākušie getlandieši vērās pretī aizvien naidīgāk. - Tu taču zini, ka Kara māte mani svētīja, vēl šūpulī esot, -ierēcās Vensterzemes karalis. - Tas ir jau iepriekš paredzēts, ka es nevaru krist no vīra rokas...
- Tad stājies man pretī, tu, suns! - auroja Ūtils, un atbalss satrieca visu zāli un ikvienu klātesošo, kas stāvēja, aizturējuši elpu, it kā tā būtu pēdējā. Jārvi ienāca prātā, vai nāksies vienas dienas laikā būt par liecinieku jau otra kēnina nāvei Dievzālē, un viņš neuzdrošinātos likt uz to, > > 7 >
Tad Māte Skēra maigi uzlika šauro delnu uz Gorma dūres un pačukstēja: — Dievi sargā tos, kuri paši sevi sargā.
Vensterzemes karalis dziļi ieelpoja. Pleci atslāba, viņš izlaida zobenu no tvēriena un maigi izbrauca pirkstus caur bārdu. - Jaunais ķēniņš gan ir ļoti rupjš, - viņš piebilda.
- Tāds viņš ir, - Māte Skēra piekrita. — Tu tā arī neiemācīji viņam diplomātiju, Māte Gundringa?
Vecā maģistre bargi noraudzījās no paaugstinājuma blakus Melnajam tronim. — Iemācīju gan. Kā arī to, kurš ir pelnījis diplomātiju.
- Cik noprotu, viņa grib teikt, ka mēs to neesam pelnījuši, - secināja Gorms.
- Es pieļauju, ka tieši tā, - Māte Skēra piebilda. - Un arī viņa ir nepieklājīga.
- Vai tā tu turi doto vārdu, princi Jārvi?
Šo zāli piepildījušie bija reiz stājušies ierindā, lai noskūpstītu Jārvi roku. Tagad šķita, ka tie labprāt sastātos rindā, lai pārgrieztu viņam rīkli. Jārvi paraustīja plecus. - Es vairs neesmu princis un esmu turējis vārdu, cik tas bija manos spēkos. Kurš gan būtu varējis paredzēt šādu pavērsienu...
- Dzīvē gadās neparedzēti pavērsieni, - Māte Skēra piekrita, - ne vienmēr tā plūst pa gultni, ko esi tai sagatavojis.
- Tad tu necīnīsies ar mani? - vaicāja Ūtils.
- Kāpēc tu esi tik asinskārs? — Gorms izstiepa apakšlūpu. - Tu šajā amatā esi nesen, bet drīz vien sapratīsi, ka ķēniņš ir kas vairāk nekā tikai slepkava. Atvēlēsim šo laiku Miera tēvam, pakļausimies Skekenmuižas Augstā karaļa vēlmei un atvērsim dūri draudzīgā plaukstā. Vasarā varbūt man ērtākā teritorijā arī tu varētu pārbaudīt Kara mātes labvēlību. — Gorms aizgriezās un devās uz durvīm savas maģistres un kareivju pavadībā. - Pateicos par aizkustinošo viesmīlību, getlandieši! Jūs par mani vēl dzirdēsiet! — Uz sliekšņa viņš vēl mirkli pakavējās kā milzīgs melns siluets uz gaišās dienas fona. - Un todien es runāšu pērkona balsī.
Dievzāles durvis aiz viņiem aizcirtās.
>
- Varbūt pienāks diena, kad mēs vēlēsimies, kaut būtu viņu šodien šeit nogalējuši, - pie sevis nomurmināja Jārvi māte.
- Nāve gaida mūs visus, - piezīmēja Ūtils un atsēdās Melnajā tronī, joprojām neizlaidis zobenu no rokām. Viņš sēdēja valdnieka krēslā tik brīvi un nesaspringti, kā Jārvi nekad nespētu. - Un mums ir citas lietas, ko nokārtot. - Ķēniņa skatiens pievērsās Jārvi tikpat spožs kā todien, kad abi pirmoreiz tikās uz
- Nekas, — Jārvi sacīja, lepni izslējis zodu.
Utils pavisam vāri pasmaidīja. īsu mirkli pazibēja tas vīrs, ar kuru Jārvi bija kopā cīnījies ledājos, ar kuru bija dalījies pēdējā garozā un plecu pie pleca skatījies nāvei acīs. Jau nākamajā mirklī viņā vērās ķēniņa seja - asa kā zobens un cieta kā cirvis.
- Tu noslēdzi līgumu ar Gromgilgormu, — viņš iesāka, un zālē atskanēja dusmīga sačukstēšanās.
Maģistre pavērās vispirms uz jauno ķēniņu, tad savu agrāko mācekli, un Jārvi sajuta mātes pirkstus savijamies ciešāk ap savu delnu, jo abi zināja atbildi. - Nāvi, mans ķēniņ, - Māte Gundringa izdvesa, atbalstījusies pret zizli. - Vai vismaz izsūtījumu.
- Nāvi! — tumsā iekliedzās kāda sieviete, un asa atbalss atsaucās no akmens sienām gluži kā kapā.
Jārvi jau agrāk bija skatījies Nāvei acīs. Līdz šim brīdim viņa vairākas reizes bija pavērusi Beidzamās durvis jaunekļa priekšā, bet viņa stāvs joprojām meta ēnu. Lai gan tās stindzinošajā klātbūtnē Jārvi nebūt nejutās labi, pieredze bija uzlabojusi viņa prasmes. Kaut arī sirds smagi pukstēja un mute bija pagalam izkaltusi, šoreiz viņš to sagaidīja stāvot un runāja droši.
- Es kļūdījos! - Jārvi iesaucās. — Daudzreiz. Es to zinu. Bet es biju devis zvērestu! Es to devu dievu priekšā.
Es zvērēju pie saules un mēness un neatradu citu veidu, kā to īstenot. Lai atriebtos par sava tēva un brāļa slepkavību. Lai padzītu nodevēju Odemu no Melnā troņa. Un, lai gan jūtos vainīgs par izlietajām asinīm, pateicoties dievu labvēlībai... - Jārvi pavērās augšup, tad pazemīgi lejup un padevībā iepleta rokas. — Pilntiesīgais ķēniņš ir atgriezies.
Ūtils drūmi pavērās uz savu delnu, kas atdusējās uz Melnā troņa metāla paroceņa. Neliels atgādinājums, ka viņš ir parādā Jārvi par tā atgūšanu, taču nenāks par ļaunu. Dusmīgā murdoņa atsākās, pieņēmās spēkā un skaļumā, līdz Ūtils pacēla roku gaisā, lai visi apklustu.
- Tas tiesa: Odems izraisīja tavu atriebību, - viņš iesāka. - Tā noziegumi ir nesalīdzināmi smagāki par tavējiem, un tu jau esi gādājis, lai viņš saņemtu taisnīgu tiesu. Tev bija iemesli rīkoties tā, kā tu rīkojies, un man šķiet, ka šajā zemē pietiks nāves. Tava nāve nebūtu taisnīga.
Jārvi turēja galvu, zemu noliektu, un atviegloti norija rūgtu kamolu. Lai cik smagi pārbaudījumi to būtu piemeklējuši dažos pēdējos mēnešos, viņam patika dzīvot. Un tagad vairāk nekā jebkad.
- Tomēr rēķini ir jānokārto. - Šķita, ka Ūtila acīs iezogas skumjas. - Man žēl, patiesi, ļoti žēl, bet tavs sods būs izsūtījums, jo tas, kurš reiz sēdējis Melnajā tronī, vienmēr gribēs to atgūt.
- Neteiktu, ka tajā būtu ļoti ērti. - Jārvi spēra soli tuvāk paaugstinājumam. Viņš zināja, kas jādara. Jārvi to apzinājās kopš brīža, kad Odems beigts krita viņam pie kājām un viņš ieraudzīja Miera tēva seju sev virs galvas.
Izsūtījumā bija zināma pievilcība. Tur varēji nevienam nebūt parādā, tur varēji būt jebkas. Tomēr viņš bija gana ilgi klīdis apkārt. Šeit bija Jārvi mājas, un viņš nekur neies.
- Es nekad neesmu kārojis pēc Melnā troņa. Neesmu cerējis to saņemt. - Jārvi pacēla gaisā kreiso roku un sapurināja tā, ka vienīgais pirksts vāļājās šurpu turpu.
- Neviens nevēlētos tādu ķēniņu kā es, un es pats jau vismazāk. - Viņš klusi nometās ceļos. - Es piedāvāju citu risinājumu.
Ūtils piemiedza acis, un Jārvi sāka lūgties Miera tēvu, lai tēvocis meklē veidu, kā piedot krustdēlam.
- Runā!
- Ļauj man rīkoties tā, kā būtu labāk Getlandei. Ļauj man uz visiem laikiem atteikties no jebkādām prasībām pēc troņa. Ļauj man nokārtot maģistra pārbaudījumu, ko grasījos darīt pirms tēva nāves. Ļauj man atteikties no visiem tituliem un mantojuma, lai Maģistrāts kļūst par manu vienīgo ģimeni. Mana vieta ir šeit, Dievzālē, nevis Melnajā tronī, bet tam blakus. Izrādi savu varenību ar žēlastību, mans ķēniņ, un ļauj man samaksāt par savām kļūdām, kalpojot tev un šai zemei!
Ūtils drūmu skatienu lēnītēm atlaidās sēdeklī, klusums ieilga. Visbeidzot ķēniņš pieliecās tuvāk maģistrei.
- Ko tu par to domā, Māte Gundringa?
- Man ir risinājums, kas iepriecēs Miera tēvu, - viņa čukstus atbildēja. - Esmu vienmēr bijusi pārliecināta, ka no Jārvi sanāktu labs maģistrs, un joprojām tā domāju. Viņš jau ir pierādījis, ka ir īsteni viltīgs vīrs.
- Tiktāl es piekrītu. - Tomēr Ūtils joprojām svārstījās un aizdomājies saberzēja izciļņo zodu.
Tad māte palaida vaļā Jārvi roku un aizsteidzās uz Melnā troņa pusi, sarkanās kleitas trēns noklāja pakāpienus, kad tā metās ceļos pie Ūtila kājām. — Dižs ķēniņš ir augstsirdīgs, - viņa čukstēja. - Lūdzu, mans ķēniņ, neatņem man vienīgo dēlu!
Ūtils nemierīgi sagrozījās, viņa mute pavērās, tomēr vārdi pār lūpām nenāca. Viņam netrūka drosmes, lai stātos pretī Gromgilgormam, toties, sastopoties aci pret aci ar Jārvi māti, viņš notrīsēja.
- Reiz mēs bijām apsolīti viens otram, - Leitlina turpināja. Skaļāk ievilkta elpa tobrīd Dievzālē būtu izklausījusies kā pērkona grāviens, bet visi bija to aizturējuši. - Tevi uzskatīja par mirušu... Bet dievi ir atveduši tevi atpakaļ tur, kur ir tava īstā vieta... - Viņa maigi uzlika plaukstu rētām klātajai Ūtila delnai, kas atdusējās uz Melnā troņa paroceņa, un Ūtils vērīgi ieskatījās Jārvi mātei acīs. - Mana kvēlākā vēlēšanās, lai šis solījums piepildītos.
Māte Gundringa piesteidzās tuvāk abiem un ierunājās pavisam klusi: - Augstais karalis vairāk nekā vienu reizi bildinājis Leitlinu, viņam tas nemaz nepatiks...
Ūtils pat nepaskatījās uz maģistri. Viņa balss bija piesmakusi. - Mūsu solījums ir par divdesmit gadiem senāks nekā Augstā karaļa bildinājums.
- Bet veckundze Veksena vēl šodien atsūtīja šurp vēl vienu ērgli ar...
- Kurš sēž Melnajā tronī - es vai veckundze Veksena? - Ūtils beidzot pievērsās maģistrei.
- Jūs. - Māte Gundringa nodūra skatienu. Gudra maģistre pierunā, lišķē, strīdas, dod padomus, un gudra maģistre piekāpjas.
- Tad sūti putnu atpakaļ pie veckundzes Veksenas līdz ar ielūgumu uz mūsu kāzām. - Utils pagrieza delnu tā, lai saņemtu Jārvi mātes roku savā raupjajā plaukstā, kas bija nodeldēta kā grīdas skrāpis. - Tu nēsāsi manas dārgumu krātuves atslēgu, Leitlina, un pārvaldīsi tās jomas, kur savas spējas jau esi lieliski apliecinājusi.
- Ar prieku, - atbildēja Jārvi māte. - Un kā būs ar manu dēlu?
Ķēniņš Ūtils ilgi raudzījās uz Jārvi. Tad pamāja un teica: - Viņš atgriezīsies pie Mātes Gundringas kā māceklis. - Acumirklī Ūtilam izdevās radīt vienlaikus stingru un žēlsirdīgu iespaidu.
Jārvi atsāka elpot. - Vismaz Getlandei ir ķēniņš, ar ko tā var lepoties. Es katru dienu pateikšos Jūras mātei par to, ka izglāba tevi no savām dzīlēm.
Jārvi piecēlās kājās un devās uz durvīm, pa kurām nesen bija izgājis Gromgilgorms. Viņš pasmaidīja par dzēlīgajām piezīmēm, irgošanu un murdoņu un ļāva brīvi nokarāties sažuvušajai rokai, nevis to noslēpa piedurknē, kā bija ieradis darīt tik ilgus gadus. Salīdzinājumā ar vergu aploku Vulsgārdā, Iriga pātagas mokošajiem sitieniem un bezgalīgajos sniega klajumos pārciesto salu un izsalkumu muļķu nicinājumu nebija nemaz tik grūti paciest.
Ar vienas un otras mātes nelielu palīdzību, kur katra rīkojās nešaubīgi pati savās interesēs, Jārvi izgāja no
Dievzāles dzīvs. Jau atkal kropls izraidītais, bet nolemts Maģistrātam. Tur bija viņa īstā vieta.
Viņš bija nogājis pilnu apli: aizgājis kā zēns, bet atgriezies jau kā vīrs.
Kritušie bija noguldīti uz vēsā akmens aukstā klintī izcirstā pagrabā. Jārvi negribējās tos skaitīt. Diezgan - tik daudz to bija. Viņa rūpīgi kalto plānu rezultāts. Viņa neapdomīgi dotā zvēresta upuri. Tiem nebija seju, tikai līķauti pacēlās augšup tur, kur reiz bija atradies deguns, zods un kāju pirksti. Nebija iespējams atšķirt mātes nolīgtos slepkavas no Getlandes godājamajiem cīnītājiem. Iespējams, nebija arī starpības, jo viņi bija izgājuši pa Beidzamajām durvīm.
Jārvi tomēr zināja, kurš bija Džoda līķis. Viņa drauga, viņa airu biedra līķis. Tā cilvēka, kurš bija ieminis sniegā taku, lai viņš varētu sekot. Vīrs, kurš bija klusi atkārtojis pie aira šņukstošajam Jārvi:
- Tava māte atrada man vietu uz kāda kuģa, - viņa teica, nepacēlusi skatienu, un balss skanēja tik mīļi, pie kā Jārvi nekādi nebija radis.
- Labi stūrmaņi vienmēr ir pieprasīti, - Jārvi atbildēja. Dievi zināja, cik labi viņam noderētu kāds, kas rādīs ceļu.
- Līdz ar gaismiņu mēs dosimies uz Skekenmuižu un pēc tam jau tālāk.
- Uz mājām? - viņš pajautāja.
Sūmaela pievēra acis un pamāja, sakropļoto lūpu kaktiņā noslēpās vārs smaids. - Uz mājām. - Pirmoreiz ieraugot meiteni, viņam tā nešķita skaista, bet tagad -īsta daiļava. Tik skaista, ka viņš nespēja novērst acis.
- Vai esi domājusi, ka varbūt... tu varētu palikt šeit? - Jārvi ienīda pats sevi kaut vai tikai tāpēc, ka bija to pajautājis. Ka bija licis viņai sevi noraidīt. Lai nu kā, viņš bija nolemts Maģistrātam. Jārvi neko nevarēja Sūmaelai piedāvāt. Un starp viņiem gulēja Džoda līķis - barjera, ko nebija iespējams pārvarēt.
- Man jāiet, - viņa teica. - Es gandrīz vairs neatceros, kāda reiz biju.
Jārvi varētu par sevi teikt to pašu. - Jā, bet nozīme ir tikai tam, kāda esi tagad.
- To otru sevi es gandrīz nemaz nepazīstu. Turklāt Džods mani stiepa pa sniegu. - Meitenes roka notrīsēja, kā tiecoties satvert līķautu, bet viņa to tā arī nepacēla par milzīgu atvieglojumu Jārvi. - Pēdējais, ko varu izdarīt, ir aizvest viņa pelnus. Es tos atstāšu Džoda ciemā. Varbūt pat padzeršos no viņa akas. Padzeršos par mums abiem. -Viņa norija smagu kamolu, un visu sarunas laiku Jārvi nez kāpēc juta sevī briestam ledainas dusmas. - Kā gan es varētu nepagaršot gardāko ūdeni...
- Viņš nolēma palikt šeit, — Jārvi atcirta.
Sūmaela lēni pamāja, tā arī nepalūkojusies augšup.
- Kā mēs visi.
- Es viņu nepiespiedu.
- Nē.
- Ja būtu padomājusi vairak, varēji braukt prom un nemt vinu līdzi.
Sūmaela beidzot pacēla skatienu, bet tajā nemaz nebija niknuma, ko Jārvi tik labi pazina, vien pašai savas vainas apziņa. - Tev taisnība - tā būs mana nasta.
Jārvi novērsās, un piepeši acis pieplūda asarām. Viņš bija tik daudz paveicis, tik daudz izvēļu izdarījis, un ik reizi tā šķita mazākais no ļaunumiem, bet nez kāpēc viņš bija nonācis tik tālu. Vai tiešām kādam citam tas būtu lielākais no labumiem?
- Tu taču mani neienīsti? - viņš čukstus vaicāja.
- Vienu draugu jau esmu zaudējusi, negribu atteikties no otra. — Sūmaela maigi uzlika roku uz puiša pleca.
- Man diez kā neizdodas jaunu draugu atrašana.
Jārvi uzlika plaukstu uz Sūmaelas delnas, cerot viņu noturēt. Savādi, ka tikai brīdī, kad vairs nevari kādu paturēt, tu saproti, cik ļoti to vēlies.
- Tu mani nevaino? - viņš čukstēja.
- Par ko gan? — Sūmaela pēdējoreiz uz atvadām saspieda Jārvi plecu un palaida vaļā. - Būs labāk, ja tu vainosi mani.
DAŽI TIEK GLĀBTI
- Priecājos, ka atnāci, - Jārvi teica. - Manu draugu pulks strauji sarūk.
- Es to daru ar prieku tevis un Ankrana dēļ, - Ralfs atbildēja. - Nevarētu gan teikt, ka es mīlēju to kaulaino nelieti, kad viņš bija noliktavas priekšnieks. - Viņš uzsmaidīja Jārvi, un lielais kraupis virs acs izkustējās.
- Dažiem gadās pieķerties uzreiz, bet visilgāk turas pie tiem, pie kuriem pierod lēnāk. Iesim izvēlēties vergus?
Atskanēja murdoņa un krekšķēšana, važas nožvadzēja, kad pieķēdētie slējās kājās, lai tiktu nopētīti. Ikviens acu pāris raudzījās atnācējos kauna un baiļu, cerību un bezcerības pilnām acīm, un Jārvi pieķēra pats sevi berzējam blāvās rētas, kas kņudēja tur, kur vēl nesen atradās viņa kaklariņķis. Tirgū valdošā smirdoņa atsauca atmiņas, ko viņš labprāt būtu pēc iespējas drīzāk aizmirsis. Savādi, cik apbrīnojami ātri viņš bija atkal pieradis pie brīvības gaisa.
- Princi Jārvi! - īpašnieks piesteidzās no tumšās palīgtelpas, un lielais vīrs ar maigu, bālu seju šķita mazliet pazīstams. Viņš bija viens no pūļa, kas procesijā bija zemojies viņa priekšā tēva bērēs. Tagad viņam bija iespēja zemoties vēlreiz.
- Es vairs neesmu princis, — Jārvi attrauca, — bet pārējais atbilst patiesībai. Vai tu būtu Joverfels?
Vergu tirgotājs lepni piepūtās, ka ticis pazīts. - Esmu gan un jūtos ļoti pagodināts par jūsu vizīti! Vai drīkstētu jautāt, tieši kādu vergu jūs...
- Vai tev ko izsaka vārds Ankrans?
Tirgoņa skatiens šaudīgi pievērsās Ralfam, kurš drūms un nesatricināms stāvēja, aizbāzis īkšķus aiz sudrabā kaltās jostas. — Ankrans?
- Es uzspodrināšu tev atmiņu, tāpat kā tavas bodes smārds pamodināja manējo. Tu pārdevi kādu vīru, vārdā
Ankrans, un pēc tam izspiedi no viņa naudu, lai tā sieva un bērns paliktu drošībā.
Joverfels nokremšļojās. - Es neesmu pārkāpis nevienu likumu...
- Arī es nepārkāpšu, kad pieprasīšu tev atdot parādu.
Krāsa pameta tirgoņa seju. - Es neko neesmu jums
parādā...
Jārvi noklakšķināja mēli. - Man? Neesi. Bet manai mātei Leitlinai, kas pavisam drīz atkal kļūs par Getlandes Zelta ķēniņieni un dārgumu krātuves atslēgas glabātāju... Kā noprotu, viņai gan tu esi drusku parādā?
Gāmurs kārnajā tirgoņa kaklā noraustījās, kad tas norija kamolu. — Es esmu savas ķēniņienes vispazemīgākais kalpotājs...
- Es gan tevi sauktu par viņas vergu. Pat ja pārdotu visu, kas tev pieder, tu pat daļēji nespētu atdot to, ko esi viņai parādā.
- Tādā gadījumā — viņas vergs. — Joverfels rūgti nosprauslājās. — Ja reiz esi ieinteresējies par maniem darījumiem, tad man bija jāizspiež no Ankrana viss iespējamais, lai viņas aizdevumi gūtu peļņu. Es negribēju to darīt...
- Bet tu ignorēji pats savas vēlēšanās... - Jārvi attrauca. - Cik cēli!
- Ko jūs gribat?
- Iesākumā to sievieti un viņas bērnu.
- Ļoti labi. - Acis nodūris, tirgonis zaglīgi nozuda tumsā. Jārvi pavērās uz Ralfu, un vecais kareivis sarauca uzacis. Vienlaikus viņos noraudzījās klusējošie vergi. Jārvi pat šķita: kāds pasmaidīja.
Viņš nebija pārliecināts, ko īsti bija cerējis ieraudzīt. Izcilu skaistuli, satriecošu grāciju vai kādu, kas acumirkli salauztu viņam sirdi. Tomēr Ankrana ģimene izrādījās parasti ļaudis, kādi mums pārsvarā šķiet tie, kurus nepazīstam. Sieva bija maza auguma un smalkas miesasbūves ar spēcīgi izvirzītu zodu. Ankrana dēlam bija gaiši mati tāpat kā tēvam un zemei piekalts skatiens.
Joverfels bīdīja abus uz priekšu, tad sāka nervozi lauzīt pirkstus. - Veseli un labi apgādāti, kā biju solījis. Tie pieder jums, protams, kā dāvana, ar maniem laba vēlējumiem.
- Tos vēlējumus vari paturēt sev, - Jārvi atcirta. - Bet tūliņ pat savāksi savu iedzīvi un pārcelsies ar visu bodi uz Vulsgārdu.
- Uz Vulsgārdu?
- Jā. Tur ir daudz miesas tirgoņu, un tu jutīsies kā starp savējiem.
- Bet kāpēc?
- Lai pieskatītu Gromgilgorma darījumus. Esmu dzirdējis kādu sakām, ka ienaidnieka māja jāpazīst labāk par savējo.
Ralfs piekrītoši norūca, mazliet izrieza krūtis un sakustināja aiz zobena jostas aizbāzto plaukstu.
- Tikai tā, - Jārvi piebilda, - vai arī tu tiksi pārdots pats savā bodē. Kā tev šķiet, cik daudz par tevi maksātu?
Joverfels nokremšļojās. — Es visu nokārtošu.
- Pasteidzies, - Jārvi vēl pateica, tad strauji pagriezās un devās laukā no smirdoņas, lai, acis pievēris, ievilktu plaušās svaigu gaisu.
- Vai jūs... tagad būsiet mūsu jaunais saimnieks?
Ankrana sieva nostājās blakus Jārvi, aizbāzusi pirkstu aiz kaklarinka.
- Nē. Mani sauc Jārvi, un šis ir Ralfs.
- Mēs bijām tava vīra draugi, - Ralfs teica un sabužināja zēna matus. Puika sajutās neērti.
- Kur? — sieviete pajautāja. — Kur ir Ankrans?
Jārvi norija siekalas, nezinot, kā lai pavēstī jaunumus, un meklēja īstos vārdus...
- Viņš ir miris, - Ralfs pateica pavisam vienkārši.
- Man ļoti žēl, - Jārvi piebilda. - Viņš krita, glābjot dzīvību man, un tas pat mani satriec kā nevienlīdzīgs darījums. Bet jūs esat brīvi.
- Brīvi? - Viņa neticēja.
-Jā.
- Es negribu būt brīva, es gribu atrasties drošībā.
Jārvi apjuka, to dzirdot; tad juta, ka lūpas pletās
skumjā smaidā. Viņš pats nekad nebija vēlējies neko vairāk. - Vispār jau man noderētu kalpone, ja esi ar mieru strādāt.
- To es vienmēr esmu vēlējusies, - Ankrana sieva atbildēja.
Jārvi apstājās pie kādas smēdes un uzmeta monētu uz letes, kas bija nokrauta ar laivu darinātāja darbarīkiem. Tā bija viena no jaunā tipa monētām - apaļa un nevainojama, un vienu tās pusi rotāja viņa mātes domīgā seja.
- Noņemiet viņiem važas!
Ankrana ģimene nepateicās par atgūto brīvību, bet vesera un kalta klaudzēšana vien sagādāja Jārvi gana lielu pateicību. Ralfs uz visu noraudzījās, atbalstījis vienu kāju uz zema nožogojuma un sakrustojis delnas uz ceļa.
- Es neesmu nekāds augstais taisnīgas tiesas spriedējs.
- Un kurš tad ir?
- Bet man šķiet, ka šis ir labs lēmums.
- Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.
- Mani centieni, izrādās, izgāzušies.
- Varēja būt daudz ļaunāk. - Ralfs, sarullējis mēli tūtiņā, nospļāvās. - Un tu esi jauns, mēģini vēlreiz! Varbūt izdosies labāk.
Jārvi piemiegtām acīm paraudzījās uz kareivi. - Pa kuru laiku tu esi kļuvis tik gudrs?
- Es vienmēr esmu bijis neparasti tālredzīgs, tikai tu biji apžilbis no paša gudrības.
- Parastā valdnieku kļūda. Cerams, esmu arī pietiekami jauns, lai iemācītos pazemību.
- Vismaz vienam no mums tā noderētu.
- Un ko tu pats iesāksi, vecais? - Jārvi painteresējās.
- Tā gadījies, ka dižais ķēniņš Ūtils man piedāvāja vietu savā apsardzē.
- Kāds smirdīgs gods! Vai tu to pieņemsi?
- Es jau pateicu nē.
- Tiešām?
— Gods ir muļķa mierinājums, un man rodas sajūta, ka Ūtils ir no tiem kungiem, kura tuvumā esošajiem kalpotājiem vienmēr gadīsies iet bojā.
— Aizvien gudrāks un gudrāks, — Jārvi piebilda.
- Pavisam nesen man šķita, ka dzīve ir galā, bet, kopš tā sākusies no jauna, esmu pamanījis, ka man nav nevaldāmas vēlmes tai drīzāk pielikt punktu. — Jārvi pavērās sāņus un pamanīja, ka Ralfs arī pagriezis galvu un veras viņam pretī. - Man ienāca prātā, varbūt tev vajadzēs laivas biedru.
- Man?
- Kas tik neizrādītos pa spēkam maģistram ar vienu roku un blēdim, kura labākais vecums jau piecpadsmit gadus kā pagājis...
Reizē ar beidzamo sitienu kaklariņķis atsprāga vaļā, un Ankrana dēls apjucis braucīja kaklu, līdz viņa māte apskāva zēnu un noskūpstīja tā galvu.
— Es neesmu viens, - Jārvi nočukstēja.
Ralfs aplika roku viņam ap pleciem un cieši apskāva.
- Vismaz, kamēr esmu dzīvs, mans laivas biedr!
Pasākums izdevās varens.
Daudzas ietekmīgas dzimtas Getlandes tālākajos nostūros būtu aizkaitinātas, uzzinot, ka vēstis par ķēniņa Utila atgriešanos viņus sasniegušas pavisam īsu brīdi pirms kāzām, tā liedzot iespēju pierādīt savu svarīgumu, esot klāt pasākumā, kas tik ilgi dzīvos ļaužu atmiņā.
Nebija ne mazāko šaubu, ka Augstais karalis savā Skekenmuižas augstajā tronī un, protams, visu zinošā veckundze Veksena viņam pie sāniem nebūt nepriecātos par jaunumiem, uz ko aizrautīgi norādīja Māte Gund-ringa.
Jārvi māte gan noraidīja jebkādus iebildumus, atmeta ar roku un teica: - Man viņu dusmas ir kā putekļi.
- Leitlina jau atkal bija Zelta ķēniņiene. Ikviens viņas pateiktais vārds tika atbalstīts, pirms vēl izskanējis.
Un tā Dievzālē esošās statujas tika rotātas ar pirmo pavasara ziedu virtenēm un kāzu dāvanas krājās kaudzē ap Melno troni bezgaumīgā pārmērībā; ļaudīm bija jāsa-spiežas zem kupola cieši kā aitām ziemas mēnešos, līdz gaiss jau kļuva mikls no viņu elpas.
Svētītais pāris skandēja solījumus viens otram dievu un cilvēku priekšā, no kupola krītošajiem gaismas šķēpiem uzšķeļot dzirksteles pret ķēniņa pulētajām bruņām un ķēniņienes biedējošajiem dārgakmeņiem, un visi aplaudēja, lai gan, pēc Jārvi domām, Ūtilam nebija īpaši spēcīgas dziedamās balss, Leitlinai dziesma izdevās mazliet labāk. Tad Brinjolfs nodūca visizsmalcinātāko lūgsnu, ko līdz šim nebija piedzīvojusi pat tik svētīta vieta, bet Māte Gundringa tam blakus pat vēl nepacietīgāk sita ritmu ar savu zizli, un visi zemāk dusošās pilsētas zvani uzsāka priecīgu dziesmu.
Cik tā bija laimīga diena!
Kā gan Ūtils varētu nepriecāties? Viņš bija ticis pie Melnā troņa un labākās sievas, kādu vīrietis vispār varētu vēlēties, turklāt viņu arī bija iekārojis pats Augstais karalis. Kā gan Leitlina lai nepriecātos? Viņas jostas ķēdē jau atkal karājās Getlandes dārgumu krātuves atslēga, un Vienīgās dievietes priesteri bija padzīti no viņai piederošās naudas kaltuves un ar pātagām aiztrenkti caur visu
Torlbiju līdz pat jūrai. Kā gan Getlandes ļaudis lai negavilētu? Viņiem bija Dzelzs ķēniņš un Zelta ķēniņiene — valdnieki, kam uzticēties un ar ko lepoties. Valdnieki ar švakām balsīm - lai tā būtu - bet abiem bija divas rokas.
Tomēr, par spīti lielajai laimei vai, precīzāk sakot, pateicoties tai, diez vai Jārvi saviļņojums par mātes laulībām bija lielāks nekā par sava tēva bērēm. No tā pasākuma viņš nebija varējis izvairīties. Ja kāds arī pamanītu viņu aizlavāmies no šiem svētkiem, diez vai tas īpaši skumtu.
Laikapstākļi ārā vairāk piederējās Jārvi noskaņojumam nekā ziedlapiņu piesmaržotais gaiss telpās. Todien no pelēkās jūras pūta meklējošs vējš, kas kauca, vijoties ap citadeles mūra izrobojumiem, un iešļāca Jārvi sejā sāļas šļakatas, kad viņš klīda augšup pa nodeldētajiem pakāpieniem un tukšajiem gaiteņiem.
Viņš jau no tālienes to ieraudzīja stāvam uz Dievzā-les jumta, lietū izmirkušās pārlieku plānās drānas bija pieplakušas augumam, bet brīze spēcīgi pluinīja matus. Viņš to pamanīja laikus. Jārvi varēja doties arī tālāk un atrast citu vietu, no kurienes vērties debesīs, bet kājas to atveda pie viņas.
- Princi Jārvi, - meitene sacīja, viņam tuvojoties, tad ar zobiem noplēsa aizlauztu naga šķēpeli un aizspļāva pa vējam. — Kāds gods!
Jārvi nopūtās. Pēdējā laikā tas jau kļuva par mokošu ieradumu. — Isriuna, es vairs neesmu princis.
- Neesi? Lava māte taču jau atkal ir ķēniņiene, vai ne? Vai tad viņas ķēdē nekarājas Getlandes dārgumu krātuves atslēga? - Isriunas bālā delna palika pie krūtīm, ko vairs nerotāja ne atslēga, ne ķēde - nekas. - Kas tad vēl ir ķēniņienes dēls, ja ne princis?
- Varbūt kropls āksts, - Jārvi nomurmināja.
- Tāds tu biji, kad mēs satikāmies, un noteikti tāds paliksi vienmēr. Lai neteiktu ari - nodevējas dēls.
- Tad jau mums ir vairāk kopīga nekā jebkad, - Jārvi atcirta un acumirldī nožēloja pateikto, ieraudzījis meitenes bālo seju notrīsam. Ja viss būtu tikai mazliet citādi, tur, lejā, viņi abi tiktu iecelti slavas saulē. Jārvi sēdētu Melnajā tronī, Isriuna - uz sola tam blakus un spoži mirdzošām acīm, maigi saņemot plaukstā puiša savītušo delnu, ļautos labākam skūpstam, kādu tā bija lūgusi sniegt, kad Jārvi atgriezīsies...
Bet bija tā, kā bija. Šodien nebūs nekādu skūpstu. Ne šodien, ne kādu citu dienu. Jārvi aizgriezās un pavērās uz nemierīgo jūru, ar dūrēm atspiedies pret parapetu. - Es nenācu, lai strīdētos.
- Kāpēc tad tu atnāci?
- Man gribējās tev pastāstīt, ja reiz... - Viņš cieši sakoda zobus un pavērās lejup uz sažuvušo roku, kas balta atdusējās uz slapjā akmens. Ja reiz - kas?
Isriuna iesmējās pret vēju. - Cik pazīstami! Man nav ne draugu, ne pūra, ne tēva. - Tad viņa pagriezās un ieskatījās Jārvi acīs. Viņam sametās nelabi, ieraugot, cik nevaldāmā naidā gail meitenes acis. - Viņa līķis tika noslīcināts mēslu kaudzē.
Tas varētu iepriecināt Jārvi: tik bieži viņš bija par to sapņojis un veltījis tam visas lūgšanas un domu spēku. Viņš bija izpostījis visu, tā vārdā ziedojis pat paša draugu un draudzību. Bet, raugoties Isriunas sejā un pieraudātajās, dziļi dobumos iegrimušajās acīs, viņš neizjuta gandarījumu.
- Man loti žēl. Nevis vina - tevis.
Meitenes lūpas novaikstījās nicinājumā. — Kā tev šķiet, cik daudz man tas nozīmē?
- Neko. Bet man tik un tā žēl. - Jārvi atrāva rokas no parapeta, uzgrieza muguru savai saderinātajai un devās uz kāpņu pusi.
- Es devu zvērestu!
Jārvi apstājās. Viņš ļoti vēlējās nozust no vēju plosītā jumta un nekad neatgriezties, bet āda pie kakla iesmeldzās, un viņš pagriezās atpakaļ pats sev par spīti. - Zvērestu?
- Es zvērēju pie saules un mēness. - Acis liesmoja bālajā Isriunas sejā, un slapjie mati plīkšķēja pret seju.
- Es zvērēju pie Soģes, Piemiņas tēva un Likteņa mātes. Mani liecinieki bija senči, kas aprakti tur, pludmalē. Mani liecinieki bija Visuredzošais tēvs un Rakstu māte. Tagad tu, Jārvi, esi mans liecinieks. Tas būs kā ķēde kaklā un dzinulis sirdī. Es atriebšos sava tēva slepkavām. Es to apzvērēju!
Isriuna sāpīgi pasmaidīja. Pavīdēja tāds pats izsmiekls kā todien, kad viņa izgāja no Dievzāles uzreiz pēc saderināšanās. - Tagad tu redzi, ka sieviete var zvērēt tieši tāpat kā vīrietis.
- Ja ir tik liela muļķe. - Jārvi aizgriezās.
MAZĀKAIS ĻAUNUMS
>
Tovakar, kad Brālis Jārvi atgriezās mājās, Saules māte smaidīja pat bridi, kad grima aiz apvāršņa.
Getlandieši to bija pasludinājuši par pirmo vasaras dienu, un kaķi gozējās uz uzkarsušajiem Torlbijas jumtiem, jūras putni slinki saklaigājās, un pat visvārākā brī-zīte aiznesa sāļu smaržu līdz pilsētas stāvajām ieliņām un atvērtajiem logiem.
Tā ieplūda arī Mātes Gundringas apartamentos, kad Jārvi beidzot bija izdevies ar kroplo roku atlauzt vaļā smago bultu.
- Klejotājs atgriezies, — vecā maģistre teica un nolika lasīto grāmatu, saceļot gaisā putekļu mākoni.
- Māte Gundringa! - Jārvi dziļi paklanījās un pasniedza savai skolotājai krūzi.
- Tu man atnesi tēju. - Viņa pievēra acis un pasmaržoja garaiņus, tad iemalkoja un norija. Dziļām rievām izvagotajā sejā parādījās smaids, kas Jārvi allaž lika sajusties ļoti lepnam. - Bez tevis viss bija pavisam citādi.
- Vismaz tējas jums vairs nekad nepietrūks.
- Tad jau būsi nokārtojis pārbaudījumu?
- Vai tad jūs par to kaut brīdi šaubījāties?
- Es ne, Brāli Jārvi, es ne. Un tomēr tev joprojām ir zobens. - Māte Gundringa pavērās uz Šadikširamas līko zobenu, kas karājās pie puiša jostas. - Laipns vārds atvaira gandrīz visus triecienus.
- Es to nēsāju citu dēļ. Tas man atgādina, no kurienes esmu nācis. Maģistrs pārstāv Miera tēvu, bet labs maģistrs pazīst arī Kara māti.
- Kā tad! Tas nu gan tiesa. - Māte Gundringa ar roku norādīja uz solu otrā pusē kamīnam, kur Jārvi tik bieži bija sēdējis, ar neslāpstošu interesi klausoties vecās maģistres stāstos, apgūstot valodas un vēsturi, mācoties par augu īpašībām un to, kā jāsarunājas ar karali. Vai tiešām bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņš tur pēdējoreiz sēdēja? Šķita, ka tas noticis citā pasaulē vai sapnī.
Un tagad Jārvi bija pamodies.
- Es priecājos, ka esi atgriezies, un ne tikai tējas dēļ. Mums Torlbijā daudz kas darāms.
- Nešķiet, ka šejienieši mani mīlētu.
Māte Gundringa nopurinājās. - Jau sāk aizmirst. Tautai ir īsa atmina.
>
- Maģistra pienākums ir atcerēties.
- Kā arī dot padomu, ārstēt, runāt patiesību un zināt slepenos veidus, kā atrast mazāko ļaunumu un izvērtēt lielāko labumu, ikvienā mēlē nogludināt ceļu Miera tēvam, sacerēt teikas...
- Vai sacerēt kādu teiku arī jums?
- Kādu teiku, Brāli Jārvi?
- Par asinīm un nodevību, par naudu un slepkavību, zemiskumu un varu.
Māte Gundringa iesmējās un iemalkoja tēju no krūzes. - Man patīk tikai tādas. Vai tajā būs arī elfi? Pūķi? Varbūt trolli?
Jārvi nogrozīja galvu. - Cilvēki paši var nodarīt visu mums vajadzīgo ļaunumu.
- Arī tiesa. Vai tu to dzirdēji Skekenmuižā?
- Daļēji. Es jau ilgi strādāju pie šis teikas. Kopš tās nakts, kad gāja bojā mans tēvs. Bet šobrīd šķiet, ka esmu to sacerējis no sākuma līdz beigām.
- Zinot, cik esi apdāvināts, tai noteikti jābūt lieliskai teikai.
- Jūs būsiet sajūsmā, Māte Gundringa.
- Tad sāc stāstīt!
Jārvi piesēdās tuvāk, ielūkojās liesmās un ar īkšķi saberzēja sažuvušo delnu. Viņš bija gatavojies šim brīdim kopš mirkļa, kad nokārtoja pārbaudījumu, atteicās no pirmdzimtības tiesībām un tika uzņemts Maģistrātā. Kopš brīža, kad noskūpstīja veckundzes Veksenas vaigu, ielūkojās viņai acīs, redzēja, ka tās mirdz spožāk un alkatīgāk nekā jebkad, un apzinājās patiesību. - Es īsti nezinu, ar ko sākt.
- Ar notikumu vietu. Iezīmē, kur un kad tas norisinājās.
- Labs padoms, - Jārvi atzina, - bet tādi jau jums bijuši vienmēr. Tāpēc... Augstais karalis, kam jaunība sen jau aiz muguras, un Maģistrāta veckundze - abi tik tuvi viens otram, ka tuvāki vairs nevar būt, - un vēl tik greizsirdīgi par savās rokās esošo varu, kā jau varu ieguvušajiem pieņemts... Viņi palūkojās uz ziemeļiem no Skeken-muižas un ieraudzīja apdraudējumu savam diženumam. Tas nebija varens vīrs, tēraudā un dzelzī kalts, bet gan diža sieva, zeltā un sudrabā rotājusies. Zelta ķēniņiene, kas bija nolēmusi kalt vienāda svara monētas tā, lai visi Sašķeltās jūras krastos veiktie darījumi tiktu apliecināti ar viņas profilu.
Māte Gundringa iesēdās dziļāk krēslā, un daudzās grumbas uz viņas pieres padziļinājās, jo viņa iegrima domās. - Tas stāsts šķiet makten patiess.
- Kā jau labākie stāsti. Jūs man tā mācījāt. - Tiklīdz Jārvi iesāka runāt, vārdi viegli plūda pār lūpām. - Augstais karalis un viņa maģistre redzēja, ka tirgotāji pamet viņu ostas, lai pārceltos uz ziemeļu valdniecei piederošajām, to ienākumi ruka mēnesi pēc mēneša. Līdz ar to saruka arī abu vara. Kaut kas bija jādara. Vai tiešām jānogalina sieviete, kas kaisīja no debesīm zeltu? Nē. Viņas vīrs bija pārlieku lepns un nikns, lai ar to jokotos. Jānogalina šis ziemeļu valdnieks, jāgāž ķēniņiene no cēlā troņa un jāieceļ pašiem savā tronī, lai tā bārsta zeltu jau virs viņu galvām. Tāds bija viņu plāns.
- Nogalināt ķēniņu? - Māte Gundringa nočukstēja un skarbi pavērās uz Jārvi pār krūzes malu.
Viņš paraustīja plecus. - Tā jau šādi stāsti bieži sākas.
- Bet ķēniņi ir piesardzīgi un labi apsargāti.
- Un šis jo īpaši. Viņiem bija nepieciešams palīgā kāds, kuram varētu uzticēties. — Jārvi pasēdās uz priekšu, un uguns apņēma seju. — Un tāpēc tie iemācīja bronzas krāsas ērglim vēstījumu: - Ķēniņam jāmirst! - un nosūtīja to viņa maģistrei.
Māte Gundringa aizdomājās un pavisam lēnītēm norija kārtējo tējas malku. - Smags uzdevums maģistrei - nogalināt valdnieku, kuram tā zvērējusi uzticību.
- Bet vai tad viņa nebija zvērējusi kalpot arī Augstajam karalim un viņa veckundzei?
- Kā mēs visi, — Māte Gundringa čukstus atzina.
- Arī tu, Brāl Jārvi.
- Es vispār esmu devis tik daudz zvērestu, ka vairs nemaz nezinu, kurus no tiem ievērot. Šai maģistrei bija līdzīgas problēmas, tomēr, ja karalis atrodas starp dieviem un cilvēkiem, tad Augstais karalis - starp dieviem un karaļiem - un beidzamajā laikā iedomājies sevi esam vēl augstāku. Maģistre apzinājās, ka viņu nav iespējams noliegt, tāpēc tā izkala plānu: aizstāt savu ķēniņu ar tā brāli, ar kuru būtu daudz vieglāk vienoties. Iznīcināt ikvienu mantinieku, kurš varētu radīt sarežģījumus. Vainot kādu senu ienaidnieku no galējiem ziemeļiem, kur reti ieklīst pat civilizētu ļaužu domas. Paziņot, ka balodis atnesis kādas citas maģistres miera piedāvājumu un uzbrukt straujajam ķēniņam no slēpņa...
- Iespējams, tas bija mazākais no ļaunumiem, — sacīja Māte Gundringa. - Iespējams, tā bija vienīgā izvēle vai arī Kara māte izplestu asiņainos spārnus pāri visai Sašķeltajai jūrai.
- Mazākais ļaunums un lielākais labums. — Jārvi ilgi vilka elpu; šķita, ka dziļi krūtīs iemetusies sāpe, un viņš atcerējās melnos putnus mirkšķinām acis māsas Oudas būrī. - Bet maģistre bija aizliegusi jebkad izmantot baložus. T ikai vārnas.
Māte Gundringa sastinga, un krūze palika pusceļā līdz lūpām. - Vārnas?
- Cik bieži mūsu plāni sagrūst tikai tāpēc, ka neesam pievērsuši uzmanību sīkumiem.
- Nūja, nepatikšanas slēpjas sīkumos. - Mātes Gund-ringas acs noraustījās, kad viņa, pavērusies tējas krūzē, iedzēra lielāku malku. Kādu brīdi viņi sēdēja klusumā, tikai pagales krakšķēja un starp viņiem pazibēja kāda
dzirkstele. - Man jau šķita, ka tu pēc kāda laika to atšķetināsi, bet ne jau tik drīz...
Jārvi nosprauslojās. - Vispirms es Āmvendā gāju bojā...
- Ne mirkli neesmu to vēlējusies! - iesaucās vecā maģistre, kas vienmēr viņam bijusi mātes vietā. - Tev bija jānokārto pārbaudījumi, jāatsakās no pirmdzimtības tiesībām un ar laiku jāieņem mana vieta, kā bijām plānojuši. Bet Odems man neuzticējās, viņš rīkojās pārāk ātri. Es nevarēju apturēt tavu māti, kas gribēja iesēdināt tevi Melnajā tronī. - Sieviete smagi nopūtās. - Un veckundze Veksena nekādā gadījumā nebūtu apmierināta ar šādu iznākumu.
- Tāpēc tu ļāvi man iekļūt Odema izliktajās lamatās.
- Un to ārkārtīgi nožēloju, bet, manuprāt, tas bija mazākais ļaunums. — Māte Gundringa nolika tukšo krūzi sev blakus. - Kādas ir šī stāsta beigas, Brāl Jārvi?
- Tās jau izskanējušas. Ārkārtīga nožēla. - Viņš atrāva skatienu no liesmām un pavērās maģistres acīs. - Un tagad tās sauc — Tēvs Jārvi.
Vecā maģistre skatījās uz Jārvi, tad pievērsās viņa atnestajai krūzei. — Melnmēles sakne?
- Es devu zvērestu, Māte Gundringa, atriebties sava tēva slepkavām. Varbūt esmu tikai puse no vīra, bet manis dotais zvērests ir pilnvērtīgs.
Liesmas kamīnā notrīsēja, un to atspulga oranžās uguntiņas ievizējās uz plauktos esošajām stikla krūzēm.
- Tavam tēvam un brālim, - izdvesa Māte Gundringa. - Odemam un viņa vīriem. Tik daudziem citiem. Tagad Beidzamās durvis atveras man. Un tas viss... tikai monētu dēļ.
Maģistre samirkšķināja acis, salīgojās uz uguns pusi, Jārvi metās uz priekšu un maigi satvēra veco sievieti ar kreiso roku, bet ar labo paklāja tai spilvenu. Ar lielu rūpību viņš apsēdināja Māti Gundringu krēslā. - Izrādās, ka monētas var būt itin nāvējošas.
- Piedod man, - maģistre nočukstēja, un elpa sāka gurt.
- Piedodiet arī man. Visā Gctlandē neatradīsiet cilvēku, kuram šobrīd būtu žēl vairāk nekā man.
- Es tā vis nedomāju. - Māte Gundringa pavisam vārgi pasmaidīja. - No tevis iznāks labs maģistrs, Tēvs Jārvi.
- Es centīšos.
Viņa neatbildēja.
Jārvi ievilka saraustītu elpu un aizvēra vecās kundzes acis, sakrustoja viņas rokas klēpī un pats, smagi pārguris, atkrita uz sola. Tur viņš joprojām sēdēja, kad durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā un pa kāpnēm augšup klupdams krizdams virzījās kāds stāvs, šūpojot aiz sevis zālīšu saišķus kā pakārtus vīrus.
Tas bija viens no gados jaunākajiem kareivjiem, kas nupat bija nokārtojis pārbaudījumus. Vēl jaunāks par Jārvi. Kad viņš aizkavējās durvju ailā, kamīna liesmas pārskrēja pār seju, kas vēl nepazina rugājus.
- Ķēniņš Ūtils vēlas tikties ar savu maģistri, - kareivis bilda.
- Vai tiešām viņš to vēlas? - Jārvi iešļāca neizdzerto tēju šņācošajā kamīnā un sakļāva veselās delnas pirkstus ap Mātes Gundringas zizli. Nu tas bija viņa zizlis, un aukstais elfu metāls piekļāvās ādai.
Jārvi piecēlās kājās. - Saki ķēniņam, ka es jau nāku.
PATEICĪBAS
Kā vienmēr, es pateicos četriem cilvēkiem:
Brenam Aberkrombijam,
kura acis iekaisušas, lasot šo grāmatu;
Nikam Aberkrombijam,
kura ausis iekaisušas, par to klausoties;
Robam Aberkrombijam, kura pirksti nodiluši, to šķirstot;
Lū Aberkrombijam,
kura rokas pārgurušas, mani atbalstot.
Tāpēc ka neviens cilvēks nav vientuļa sala, un īpaši jau es, no visas sirds pateicos
Nikam Leikam par manas idejas aizmetņa attīstīšanu; Robertam Kērbijam par to, ka viņš gādāja, lai dzinums izaugtu par koku;
Džeinai Džonsonei par to, ka rūpējās, lai šis koks nestu zelta augļus.
Ja reiz augļa metafora tā iesakņojusies, es saku paldies visiem, kas palīdzēja man radīt, maketēt, izdot, publicēt, popularizēt, ilustrēt, tulkot un galvenokārt -
Bārdonei, Emmai Kūdai, Benam Nortam, Trišai Nar-vani, Džonatanam Laionsam un Džindžerai Klārkai.
Māksliniekiem, kuriem nez kā izdevās pievārēt neiespējamo izaicinājumu padarīt manu izskatu smalku: Nikoletai un Terensam Keivcniem, Maikam Braienam un Dominikam Forbsam.
Par neizsīkstošo aizrautību un atbalstu jebkādos laikapstākļos paldies Džilianai Redfērnai.
Paldies arī visiem rakstniekiem, ar kuriem man laimējies satikties internetā, kādā bārā vai dažos gadījumos pat uz iespiesta teksta lapām un kuri smējušies kopā ar mani un snieguši man palīdzību, padomu un neskaitāmas idejas, kuras vērts nozagt.
Jūs paši zināt, kā jūs sauc...
Džo Aberkrombijs PUSĶĒNIŅŠ