Herberts V. Franke

Kiberpilsēta Dienvidi

Herberts V. Franke

KIBERPILSĒTA DIENVIDI

PILSĒTA IR NOLĀDĒTA, teica vecais. Neskaitāmas reizes la iekarota, sagrauta, pamesta, atkal uzcelta, dibināta no jauna, apdzī­vota un atkal sagrauta. Tas atkārtojas ik pēc septiņpadsmit gadiem, tā sacīts rakstos tāds ir pilsētas liktenis, tāda ir pilsētas vēsturē, tās pagātne un nākotne. Un tie, kas dzīvo šajā pilsēta, ir tikai figūras spele, vai viņi paši to apjauš vai neapjauš.

Viņi gulēja karstajās smiltis kāpas virsotne un lūkojas pāri tās malai. Abi valkāja baltu, vaļīgu aitvilnas apģērbu tādu pašu, kādu valkāja viņu senči daudzu paaudžu garumā. Viens bija vecs un gudrs, otrs jauns un ziņkārīgs. Virs viņu galvām pletās spiedīgs saules zvīlu ms, un ja u dažus soļus aiz viņiem sakas bālganas miglas jūra, no kuras aizsega tie bija uzdrīkstējušies izlīst.

-      Kas ir tie ļaudis, kas tagad dzīvo pilsētā? jaunais jautā­ja. No kurienes viņi ir atnākuši? Ko viņi tur dara?

-      Tu pārak daudz jauta, sacīja vecais, bet viņa smaids lieci­nāju, ka zēna ziņkāre ir viņam saprotama. Tie ir svešinieki, viņi ir atnākuši no tālienes. Šie svešinieki iekaroja pilsētu: neticīgie, kam šeit nav ko meklēt. Kopš tā laika pilsētā ierodas cilvēki no visas pasaules. Dievs vien zina, ko viņi tur grib un kādas ir viņu darī­šanas.

Zēns pavirzījās vēl mazliet uz priekšu, lai varētu labāk redzei, bet vecais ar rokas mājienu lika viņam nezaudēt piesardzību.

-     Sipilsēta izskatos pavisam citāda neka tās citas, par kuram tu stāsti, zēns iebilda. Vai redzi tos torņus, kas sniedzas līdz debesim? Redzi gaismu, kas plīvo tai pari? Tā ir gaišaka par dienu. Un šis dīvainais troksnis…

Viņš pacēla plaukstu pie auss, un tiešam, tur varēja saklausīt skaņu lēverus, ko šurp atdzina vējš tas bija balsis, dziedošana vai kliedzieni? Bungas vai veseru dārdoņa? Kaujas troksnis un ieroču šķindu?

-     Tas viss ir pārejošs, vecais pavēstīja. Tas pastavēs īsu laiku. Paris gadu. Drīz atkal tai jāklust sagrautai, šai pilsētai. Paš­laik to ieņem nelgas. Tie dzīvo pārpilnība, šķiež savus krājumus, iznieko ūdeni. Tā ir gaisīga dzīvošana. liet viņi ir nolemti bojāejai. Viņi paši sevi iznīcinās.

Zēns tomēr nelikās miera.

-     Bet pilsēta taču pastāv jau ilgāk nekā .septiņpads m it gadus!

Vecais pavērās viņa un maigi uzsmaidīja.

-     Ielāgo labi, mans dēls. Pravietojumus nevajag uztvert bur­tiski. Bet agri vai veļu tie piepildās.

AVIORIPA NOPE1LĒJA norādīto piezemēšanās cilindru un mīksti sazvēlās sāniski, sākot nolaišanos pārāk gausi nepacietīgajiem reisa viesiem no visas pasaules, kuri, beidzot nonākuši pie mērķa, vairs negribēja paciesties vēl dažas atlikušās minūtes līdz lidojuma beigām. Skaļruni vēlreiz atskanēja kapteiņa balss, bet taja neviens vairs neklausījās. Tad beidzot gaidītā dobjā nosēšanās, un jau pēc pāris sekundēm hidrauliski atvērto durvju šņākoņa.

Pasažieri uzbudināti spiedās uz izejām. Pagaidām tie vēl atradās ierastajā vidē, iespiesti tehniski stilizētā interjerā, kuram vajadzēja piešķirt Eiropas pasažieru lainerim greznuma šķietamību. Tagad vairs tikai daži soļi šķira viņus no dēkas, no brīnuma, no visu sapņu piepildījuma. Bet jau šobrīd, spraukdamies cits citam garām uz izejām, cilvēki sajuta neparastā dvašu, siltu gaisa plusmu, smaržu, kuru tie uztvēra ka austrumniecisku, jo šādu aromātu par austrum­niecisku dēvēja parfimērijas veikalos.

Lai gan no visa, kas gaidīja ārpusē, vēl nekas nebija redzams, toties jau varēja sadzirdēt mūziku, kas izklausījās eksotiska, tomēr vienlaikus ari jauka un labskanīga, nudien tā šķita pat mazliet svinīga, un mūzikas skaņām piejaucās dzidras, aizvien skaļākas balsis.

Maida ciešāk satvēra savu somiņu. Tur glabājās viņas doku­menti, magnētkartes ar fiksētajam priekšapmaksas summām, kas ietvēra art pārskaitījumus atpakaļceļam un viesnīcai, apdrošināšanu slimības un nelaimes gadījumam, ka an daži privāti papīri, elektro­niskais ceļvedis, izklaižu saraksts, kuras viņa velējās apmeklēt, un tēva vecās vēstules, kuras viņš savulaik bija sūtījis no šejienes uz dzimteni.

Tikai tagad, kad visi bija piecēlušies no saviem nolaižamajiem sēdekļiem, viņa pirmo reizi varēja mierīgi aplūkot savus divu pēdējo stundu ceļabiedrus. Tie manāmi atšķīrās cits no cita pēc vecuma un izcelsmes, bet visi bija labi ģērbušies, vieni gan atbilstošāk sportis­kajai modei, virtuālsērfotāju paaudze, citi konservatīvi smalkajā itā­liešu stila, bet katrs izskatijas pēc tada, kurš var atļauties un arī grib maksāt par savu uzturēšanos Kiberpilsētā Dienvidi.

Maida' neviļus salīdzināja sevi ar citiem. Ārēji, protams, viņa diez vai atšķiras no visiem pārējiem, un tieši tads ari bija viņas no­doms. Viņas apģērbs varbūt nebija gluži tik izmeklēts, un viņas rotas bija pirktas lētās tirgotavas, kas liela skaitā atrodamas jebkuras lielpilsētas nomalē, robežjosla starp bagātajiem un trūcīgajiem, bet jaunai, divdesmitpiecgadīgai un visnotaļ izskatīgai sievietei tas bija piedodams. Visādā ziņā nekādi nebija manāms, ka viņai prātā ir kas vairāk par vienkāršu vēlmi izpriecāties par katru cenu.

Ar neuzkrītošu eleganci tērptais vīrietis, kas bija sēdējis viņai blakus, atskatījās uz viņu un novēlēja daudz jauku brīžu.

Varbūt vēl tiekamies, viņš noteica.

Jā, kas zina, Maida atbildēja.

Lidojuma laikā abi itin rosīgi sarunājās, viņš jau vairākkārt bija šeit uzturējies un izstāstīja Maidai par Kiberpilsētu Dienvidi šo to tādu, ko viņa vēl nezināja… ka tā ir mūžsena pilsēta, kas pieejama rietumu kultūrai tikai pec pēdējā arabu kara; ka tagad, kad naftas bizness jau iet uz galu, jauns ienākuma avots ir sameklēts ārzemju tūristos un ši attālā pilsēta Arābijas pussalas dienvidaustrumos, an starptautiskā mērogā vērtējot, var lepoties ar vismodernāko izprie­cu kvartalu, kuram nav līdzīga visa pasaulē. Protams, Maida šim vīrietim izstāstīja ari šo to par sevi: ka viņai radusies ideja doties šajā ceļojumā un ko viņa ieplānojusi tuvākajām dienām-

Maidai radās iespaids, ka (ieraus tā viņš stādījās priekšā lab­prāt turpinātu pazīšanos, bet viņa nejutās gatava jau pirmajā diena uzņemties noteiktas saistības, lai kādas tas būtu vai nebutu.

Gerans, viņam varēja but starp 35 un 40, nāca no Skandināvi­jas, agrākās Zviedrijas, un izskatījās tieši tads, kādu parasti iedomā­jās zviedru. Bet Maidai īstenībā nemaz tik loti negāja pie dūšas šie gaišmatainie tipi, kuri tā lepojās ar savām blondajām cirtām. Tur­klāt vai šis nebija viņai drusku par vecu? Sava atvaļinājuma Maida vēlējās vairāk laika pavadīt kopā ar vienaudžiem. Tā un viņa atva­dījās laipni, bet apņēmīgi un novēlēja Geranam patīkami atpūsties.

Šaurās ejas starp sedeklu rindām bija izkārtotas zvaigžņveidīgi, un pēc pirmajām drūzmēšanās sekundēm izkāpšana turpinājās raiti. Maida nepaspēja ne apskatīties, kad jau bija ārā uz apaļās pe­rona platformas, kuras virsma bez pakāpieniem piekļāvās pasažieru telpas grīdai. Viņa lūkoja orientēties, pameta acis apkārt, meklējot norāžu bultas, bet viņu jau aplenca kaut kādi kalsni, raibi ģērbušies cilvēki brūnādains ļaužu birums. Pusaudži vai klonēti radījumi no gēnu laboratorijas? Pēc auguma spriežot, tie varēja būt jaunieši, bet viņu sejas bija vecas. Netrūka gan ari jaunu un izcili glītu meiteņu, kas smaidīgas apsmidzināja atbraucējus ar atvēsinošām esencēm.

Aiz pasažieru telpas sienām burzma maziņajās, atbraucēji stā­vēja rindā, kas lēnām, bet raiti virzījās uz priekšu. Kāds piesprauda Maidai žetonu, kads cits iespieda viņai plaukstā transformlelli mazu kareivi zeltītā mundieri, un trešais aplika viņai ap pleciem plānu sudraboti mirdzošu apmetni. Tad līdzās uzradās jauneklis za|ā drošības dienesta formastērpā un, pirms Maida paspēja protes­tēt, atņēma viņai rokassomiņu un iespieda plaukstā numurētu talonu c

Šeit, lūdzu. Viņa gala bus bagāžas izsniegšana un izeja. Tur jūs saņemsiet savu somiņu. Tīkamu izklaidi.

Drošībnieks izvadīja viņu cauri raibi ģērbtu meiteņu pūlītim un norādīja uz kādu gaiteni.

Maida ka apdullusi ļāva, lai viss gluži vienkārši notiek. Viņa aiz­vien vēl juta nomierinošās tabletes iedarbību, kuru pasažieriem drošības apsvērumu dēļ lika iedzert pirms starta. Viņa vilcinādamās iegaja gaitenī, un visi apkārtnes trokšņi gandrīz zibenīgi noplaka. Viens solis, un viņa jau atradās citā pasaulē. Kliedēts apgaismo­jums, gaisma gūla uz virsmām ka putekli, likai šķautnes šķita ka iezīmētas ar melnu tušu. Tālu priekšā viņa paspēja pamanīt vēl kādu atbraucēju, bet ari tas tūlīt nozuda aiz stūra. Viņa bija viena, un vispirms vajadzēja atgūties. Turēdama sauja ielikto lelli, Maida atsāka iešanu savā čaukstošajā apmetnī. Viņa mēģināja to novilkt, bet tas bija cieši nostiprināts ap kaklu, noraujams tikai ar plēšanu, un viņa atmeta savu nodomu.

Maida pagriezās ap stūri, kuru bija saskatījusi jau pa gabalu, bet no priekšgājēja vairs nebija ne miņas. Laikam tas kustējās veicīgāk, un art Maida neviļus paātrināja soļus. Gaitenis sadalījās, kāpnes veda lejup, otrs atzars turpinājās horizontālā virzienā. Virs ta bija norādes plāksnīte, kas Maidai neko nelīdzēja, jo uzraksts bija svešā, viņai nesaprotamā valodā. Ko nu? Tuvumā nemanīja nevienu, kam varētu pajautāt. Mazliet nedroši viņa devās tālāk pa horizontālo eju.

Tad vēl kādi divi trīs pagriezieni, un Maida sāka bažīties var­būt viņa ir izvēlējusies aplamu ceļu? Uz mirkli viņa nokļuva spo­žākā gaismā, bet mirklis bija tik īss, ka tikpat labi tas varēja but art pašapmāns. Gaitenis kļuva šaurāks, gaisma šķita vēl vairāk vājinā­mies… vai arī tā tikai likās? Viņa sajuta gaisa plūsmu, kas nesa sev līdzi savādu smaržu. Vaniļa? Maida atskatījās, jau saka domāt, vai negriezties atpakaļ. Tad viņa tomēr nolēma paiet vel gabaliņu uz priekšu. Krēsla, kas viņu tagad apņēma, pilnīgi sagrozīja perspek­tīvu: gaitenis šķita bezgalīgi vedam kaut kur nezināmajā. Bet piepeši viņa jau atradās lielā zālē plašā katedrālei līdzīgā telpa, kas sada­līta vairākos ar kāpnēm savienotos stāvos.

Maida nepaspēja ne apdomaties, kad izdzirda troksni, šņāciena ievadītu rībienu, ieraudzīja pretim traucošu gaismas švīku un tad sajuta triecienu pret savu apmetni.

Nākamajā mirklī pret viņu nograbēja vesela šāviņu krusa. No­pratusi, ka apmetnis viņu sargā šāviņi atlēca no tā virsmas , Maida uzrāva galvā kapuci. Vienlaikus meklējot papildu aizsegu, viņa saskatīja sienā nišu, kurā tūlīt ari iespruka. Ārpusē garām aiz­vien vēl lidoja gaismas šautras, bet nišā viņa bija pasargata, un bridi vēlāk uzbrukums beidzās.

Maidas plaukstā kaut kas sakustējās. Tikai tagad viņa pamanīja, ka joprojām tur transformlelli, bet nu tā vairs nebija lelle: rokas sa­ruka, no ķermeņa izauga stobrs, rumpis sašaurinajas, pārtapdams pistoles spalā, un Maidas pirkstam pieplaka šaujammēlīte.

Viņai aizvien vēl nebija laika pārdomāt, kas notiek. Ārpusē kaut kas kustējās, un viņa ieraudzīja trīs robotkareivjus baismīgās mas­kas, kuri pamazam nāca tuvāk. Tie turēja lāzerpistoles šaušanas ga­tavība un atkaļ atklāja uguni. Bet nu Maidas noskaņojums pēkšņi mainījās, bija skaidrs, ka šeit kaut kas sagajis šķērsām, un, gluži vienalga, lai kas tas būtu, viņa bija gatava pārņemt iniciatīvu un aiz­stāvēties. Izlēkusi no aizsega ar ieroci rokā, viņa jau spieda mēlīti un trieca šāviņu zalvi pret uzbrucējiem. Metāla ķermeņi iegailējās un vienā sekundē sabirza pelnos.

Apkārtne tūlīt krasi mainījās. Dārdoši aplausi, cilvēki, kas viņai māja ar rokām, vīrietis livrejā pasniedza puķu pušķi un reklāmkaršu grāmatiņu. Kāds cits pasniedza viņai somiņu un izņēma no rokas pistoli, kas atkal bija pārvērtusies par lelli. Tad apkārt viss aši no­rima. Gandrīz neviens vairs nepievērsa viņai nekādu uzmanību. Maida palēnām atguvās. Viņa stāvēja uzgaidāmajā zālē, kam pie­kļāvās nākamā telpa, kur acīmredzot izsniedza bagāžu. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja visu dibensienu aptverošu holoekrānu, kurā varēja vērot divus jaunekļus sudrabotos apmetņos gausi ejam pa krēslainu gaiteni to pašu gaiteni, kura nupat bija atradusies viņa.

Negaidīts pārsteigums, vai ne? Nu jums ir radies kaut neliels priekšstats par Kiberpilsetu Dienvidi.

Blakus stāvēja nosvīdis tūrists, kurā Maida pazina kādu no saviem ceļa biedriem. Tas nolūkojās viņa ar saprotošu smaidu, kurā gan vidēja neliela pārākuma apziņa.

Jūs arī to piedzīvojāt? Maida pajautāja.

Ja, iepriekšējo reizi, kad atbraucu. Šoreiz negadījās. Spēles dalībniekus izlozē.

Maida neatbildēja, pūlēdamās ar vienu roku noturēt puķes, bet ar otru iestūķēt somiņā reklāmkartes.

Vērodams viņu, vīrietis ieteicās:

Noglabājiet to labi, tur ir brīvbiļetes uz piedzīvojumu trasi, laja jūs dabūsiet izbaudīt ne tādu spriedzi vien.

Varu no tās arī atteikties, aizvien vēl nespēdama attapties no pārsteiguma, Maida novaidējās. Vai tiešām viņiem šeit tas vien prātā ka muļķīgi apgrūtināt atbraucējus!

Svešinieks pakratīja galvu.

Tik muļķīgi tas nemaz nav. Šadi pie viena pārbauda, vai ne­vedāt līdzi ieročus un citas aizliegtas lietas. Tiek pārbaudīta jūsu identitāte un analizēts veselības stāvoklis. Turklāt to visu izdara spē­lēs veidā, atbrīvojot jūs no nepatīkamas gaidīšanas un parastajiem ieceļošanas un drošības kontroles apgrūtinājumiem. Spoža ideja!

Maida uzmeta vīrietim īsu skatienu vai tiešām viņš runā no­pietni? īpaši iedziļināties sacītajā gan nebija vēlēšanās, tāpēc viņa tikai izklaidīgi pamāja un novērsās. Maida jutās iztukšota un sagu­rusi, un vajadzēja koncentrēties gaidāmajiem bagāžas meklējumiem pēc pieprasījuma. Vienu Kiberpilsētas Dienvidi brīnumu viņa tātad jau bija pieredzējusi un ari izturējusi pārbaudi, ja tāda tiešām šeit bija sarīkota. Nu ko, viņa būs gatava ari turpmākiem pārsteigu­miem, un jādomā, nākotnē sagaidāms ari kas prātīgāks ta viņa cerēja…

Maida bija gatavojusies ilgākai bagāžas gaidīšanai, bet, liklidz viņa iebāza nolasītājā savu lidojuma biļeti, tūlīt atvērās lūka, un viņa varēja noņemt no rotējošās ripas savu koferi un pārcelt to uz automātiski vadītiem bagāžas ratiņiem, kas ripoja viņai pa pēdām bez kādas stumdīšanas vai vilkšanas. Meklējot viesnīcai piederošo maršruta taksometru, Maida vadījās pēc ceļa zīmēm un gaidīta elektromobiļa vietā atrada liellaivu ar vairāku viesnīcu emblēmām, kuru vidū greznojās arī vajadzīgā…

Viņa noskatījās, ka kalpotājs ielādē viņas bagāžu kravas tilpnē, iekāpa plašajā laiva un iekārtojās kadā brīvā vietā. Tūlīt līdzas ap­sēdās kāds vīrietis tas bija Gerans.

Jūs an dzīvosiet «Seimūrā»? nedaudz pārsteigtā, Maida iejautājās.

Ne, bet laiva apkalpo vairākas viesnīcas, tostarp manējo.

Pēc dažām minūtēm liellaiva jau bija gaisa. Neilgti brīdi ceļš veda pāri tukšam, dīvaina autoriepu atstāta tīklojuma līkločiem pārklātam smilšu līdzenumam, aiz kura bija dažas brūnu, zemu un cieši sabūvētu māju rindas.

Tikai pa gabalu bija manāms ari augstaku ēku kopojums, laikam jau vecpilsētas centrs. Beidzot viņi tuvojās varenam mūrim, kurš no iekšpuses tomēr izrādījās gluži nemateriāls veidojums: ņirbošas spoguļvirsmas, gaismas punktu kaskades, skrejoši attēli un reklāmteksti…

Gerans paskaidroja Maidai, ka tā ir aizsegbarjera, kurai jānošķir viesnīcu un izpriecu kvartāls no pārējās pasaules. U11 viss, kas tur atklājās skatam, tik tiešām veidoja krasu pretstatu tam, kas vēl bija saglabājies no senās, vēsturiski ievērojamās pilsētas. Maida bija daudz lasījusi par Kiberpilsētu Dienvidi, par fantastiskajam cel­tnēm, kas iekļāva ari virtuālus elementus, par deju pilīm un pano­rāmas kino, par brīvdabas koncertu futūrisko aprīkojumu, par spēlēm un sportam domātam pļavām ar raibi krāsainu mākslīgās zāles segumu, par mākslīgi veidotiem liedagiem, ūdens tilpnēm ar dresētiem delfīniem un vēl daudz ko citu, bet nezināja, ka ir runa par pilnīgi atsevišķu, no citām pilsētas daļām nošķirtu apvidu.

Lidojums ieilga, jo bija jāapstājas pie vairākām viesnīcām un ik reizi pagāja krietns brīdis, līdz atvizinātie pasažieri izkāpa.

Kamēr Maida mazliet nepacietīgi gaidī ja brauciena beigas, Gerans lūkoja viņu nedaudz uzmundrināt un izklaidēt ar plašākiem Kiberpilsētas aprakstiem.

Viņš apjautājās, vai Maida vairāk interesējas par sportu vai ari par mūziku, un ieminējās par izrādēm, kurās uzstājas izcilākie spīdekļi no visas pasaules. Kad Maida aprobežojās tikai ar vienzil bīgām atbildēm, viņš atgriezās pie ta, ko viņa tam bija stāstījusi lido­juma laikā.

Jus taču gribējāt ievākt ziņas par savu pazudušo tēvu. Esat jau izdomājusi, ka pie šīs lietas ķerties?

Noteikta plāna man nav, Maida atteica. Gribu vienkārši palūkot, vai ir iespējams iegūt kādu informāciju par to, kas šeit no­tika kauju laika.

Tie gan ir seni notikumi, Gerans ieteicās. Bet man nāk prātā, ka vēl aizvien turpinās kara noziedznieku procesi, kuros mē­ģina rekonstruēt sadursmju laika norises. Šis izrādes ir publiski pie­ejamas. Varbūt jūs uzzināsiet tur kaut ko noderīgu.

Izklausās interesanti, Maida nodomāja un sāka atbildēt uz Gerana jautājumiem mazliet laipnāk. Šķita, ka viņam ir radusies inte­rese par to, ko Maidas tēvs tolaik šeit darījis.

Daudz neko es gan nezinu. Par darbu viņš savās vēstulēs tik­pat ka nerakstīja. Tikai pēdēja minēja, ka kaut kur tuksnesī esot atradis ūdeni… avotu vai kaut ko līdzīgu. Ari par to man nekas sīkāk nav zināms.

Kur tad šis avots atrodas? Skaidrāku norāžu nav?

Maidai nebija nekādas patikas iedziļināties šajā jautājumā.

Neko vairak es nezinu, viņa atkārtoja mazliet izklaidīgi, jo tobrīd jau atskanēja paziņojums, kas pieteica nākamo pieturvietu viņas viesnīcu.

Viņa novčlčja Geranamjauki pavadīt laiku, daudz panakumu… uz mirkli viņai iešāvās prātā, ka īstenībā viņš gandrīz neko nav teicis par savas ierašanās mērķi vienīgi to, ka ir brīvais žurnālists un strādā kādai ziņu aģentūrai, tas ari viss…

Gerans iespieda viņai saujā savas viesnīcas vizītkarti.

Ja varu jums kaut ka noderēt…

Bet Maida jau steidzas. Viņa pamaja sveicienu un saka sprauk­ties uz priekšu, lai laikus tiktu pie bagāžas.

Viesnīcas numurs, kas bija rezervēts «Seimūra meridiāna», izrā­dījās krietni pompozāks, nekā viņa gaidīja. Celtne pēc formas bija uz virsotnes stāvošs konuss, kam īpašu veidolu piešķīra daudzās no sānsienu pārkarēm izvirzītās stiklotās liftu šahtas, kas stiepās svērteniski lejup un šķita balstām visu šo konstrukciju. To, ka ši dīvainā t-ka ir viņas īsā pārlidojuma mērķis, \laida saprata tikai taja brīdī, kad liellaiva sāka nosēšanos uz plašā un plakanā jumta, kur atradās piezemēšanās laukums.

Jaunos viesus jau gaidīja kalpotāji, kas paņēma bagāžu un nogā­dāja to istabas, kamēr atbraucējiem pasniedza dzērienus turpat uz apaļās terases jumta malā. Meitenes gaiši zaļos formastērpos izda­līja informācijas materiālus un izvaicāja viesus par viņu īpašajām vēlmēm.

Šķita, ka apkalpojoša personāla šeit netrūkst. Tie bija maza auguma ļaudis ar laipniem sejas vaibstiem, gaužām līdzīgi tiem, ku­rus Maida ievēroja jau lidosta. Viņi izskatījās tik vienādi kā brāļi un māsas. Laikam gan tomēr biolaboratoriju produkts mēreni inteliģenti, uzticami, izturīgi un apmierināti.

Pienāca ierēdnis zila uzvalka ar uzvārda plāksnīti zeltīta ietvarā pie žaketes atloka un stadijas priekšā ka viesu apkalpošanas dienesta darbinieks droši vien viņš bijā identificējis Maidu pēc kaut kur dabūtas fotogrāfijas. Kad vīrietis atvēra mapi, lai pasniegtu viesnī­cas plānu ar tajā iezīmētajām avārijas kāpnēm un rezerves izejam, viņa paspēja uzmest aci šai fotogrāfijai spriežot pēc fona, tā bija uzņemta lidosta. Vēl interesantāks bija sarkanais spiedogs uz

Kiberpilseta Dienvidi. Baudiet austrumu brīnumus!

Aizmirstiet «Atakamas parku» un «Bagātību salu», aizmirstiet «Antar­ktikas lielceļu» un «Tropisko ziedu pasauli», aizmirstiet seno Lasvegasas godību. Pēdējais modes kliedziens ir Kiberpilseta Dienvidi! Kiberpilseta Dienvidi ir ultrapluss! Sanāciet Kiberpilsētā Dienvidi!

Pilsēta pašos tuksneša dienvidos, kur «Tūkstoš un vienas nakts» brī­numi kļūst par patiesību. Pilsēta, kas pārspēj visu līdz šim bijušo; pilsēta, kas ir atbrīvojusies no realitātes žņaugiem šī sapņu pasaule ir reālāka par realitāti. Apmeklētājs ienirst hipertelpā un izjūt vēl neizjusto, piedzīvo vēl nepiedzīvoto, izbauda vislielāko dēku.

Izpriecu parki, izjūtu pasaules, laimes oāzes šeit apvienots viss, ko mediju tehnika vispār spēj uzburt. Arhitektūra šeit ir tās absurdās loģikas izpausme, kas rodas no līksmes par neiespējamo. Fizikas likumi šeit ir atcelti, ir pārvarēts smaguma spēks, laiks un telpa, šeit jūs iesiet caur sie­nām. Ļaujieties neiespējamībai un izkļūstiet no tās sveikā. Atdzimstiet! Mobilitāte un virtualitāte ir vienotas sinerģijā, izzūd robeža, kas šķir garu no miesas, un pasaule ir jūsu gribas produkts! Jūs gaida visvarenība!

Nāciet uz Kiberpilsētu Dienvidi un kļūstiet laimīgi!

Plašs sortiments par pieņemamām cenām visos tūrisma birojos un ceļojumu aģentūrās! Grupām lielas atlaides! Izdevīgs tarifs nedēju nogalēs! Bērniem un senioriem divreiz lētāk!

Maidu pamodināja klusa muziķa. Nakts jau garām? Aptumšotā rūts lēnām kļuva caurspīdīga, istabā ieplūda saules gaisma. Kāda balss novēlēja labrītu. Maida bija gulējusi ciešā miegā, un vajadzēja vēl izrēķināt, cik ilgi. Cikos tad īsti viņa šeit ieradās? Turklāt vēl laika starpība… Vairāk par četrām stundām viņa nevarēja būt gulē­jusi. Tomēr Maida jutās brīnišķīgi nomierinājusies un nemanīja ne mazāko nogurumu. Bet nu gan augšā, augšā vai tad tā drīkst no­sist vērtīgo laiku!

Maida izvēlās no gultas, iemetās vannas istabā un noskaloja seju aukstā ūdenī. Tagad viņa bija gatava uz visu un dega nepacietībā iepazīt šo brīnumpasauli, kurā viņa būs aprūpēta viešņa veselas divas nedēļas.

Viņa atvēra koferi, pārcilāja drēbes un izvēlējās kostīmu lavandas krāsa. Pašūts no plana auduma, tas bija domāts karstām die­nām, un ara zem klajas debess bija kaisli iepriekšeja diena viņa par to pārliecinājās uz atklātās jumta terases , un nepavisam neiz­skatījās, ka šajā ziņā kaut kas varētu mainīties. Viņa nopētīja sevi spoguli, un redzētais apmierināja.

Maida plānoja ieturēt nelielas brokastis, bet vispirms dereja ap­mierināt slāpes, un viņa atvēra sava istabas bāra durvis. Viņa izbi­jās, izdzirdot balsi, kas atskanēja no skapja, bet tas bija tikai auto­māts, kas piedāvāja nogaršot medus kēksus, grauzdētu riekstu tāfelites un maigi sālītu mājas šokolādi. Maida aši paķēra augļu sulas pudeli un steigšus aizvēra durvis kaul vai tāpēc, lai liktu šai balsij apklust.

Kur pazudusi somiņa? Tā bija uz maza galdiņa līdzās komseta pultij. Vai viņā to tiešam tur nolika? Maida pārliecinājās, ka kredīt­karte ir vietā, un ielika somiņā ari magnētisko stienīti, kas atvēra durvju slēdzeni. Tagad varēja mesties dēkās.

Maida iekāpa slīpajā lifta, kas veda lejup uz galveno foajē, jo nebija pārliecināta, vai pirms iziešanas nevajag kaut kur atzīmē­ties, bet portjē tikai pasmaidīja un papurināja galvu. Vel viņš izsniedza Maidai pieres apsēju ar iešūtiem burtiem CCS Cyber City South logo, kurā ārējais C aptvēra iekšējo, bet tas savukārt ieskāva burtu S.

Šis apsējs apliecināja, ka viņa ir jaunpienācēja, un ļāva izmantot viesnīcas piedāvātos bezmaksas pakalpojumus: uzkodas, masāžu, piekļuvi fttncsa zālēm un dažādām vietēja mēroga izklaidēm, kuras viesnīca rīkoja saviem iemītniekiem. Ar galvas apsēju Maida šķita sev smieklīga, taču viņa bija labā noskaņojuma un, nepievērsdama tam uzmanību, devas ceļā.

Uz kurieni vispirms? Maida šķērsoja viesnīcas dārzu ar tā peld­baseiniem un minigolfa laukumiem un vienkārši turpināja iet taisni uz priekšu pa plato ielu, tuvodamās ēku kompleksam, kura krasainās gaismas reklāmas solīja pārsteigumus.

Šķita, ka viņa virzās uz pašu notikumu centru, jo cilvēki strau­mēm plūda no visām pusēm, saspiežoties aizvien ciešāk, līdz bei­dzot viņiem vajadzēja jau gandrīz ar varu lauzt ceļu cauri bur­zmai… un tikai pēdējā brīdī nāca gaidītā atbrīvošana: atvērti vārti, eskalatoru kāpnes augšup un lejup, kustīgas ietves, kas uztvēra līdz šejienei atcīnījušos ļaudis un vēja ātrumā nogādāja tos tālāk, aši sadalot viņus pa vairākiem stāviem. Augstāk varēja saskatīt starta rampu, kur sākas desmitceliņu nobraucientrase, no kuras atverēm, kas rāva apmeklētājus savās dzīlēs, skanēja baiļu vai gaviļu? klie­dzieni.

Maida palika apakšstāvā, viņu bīdīja tālāk, priekša stāvošie cil­vēki sēdas jāšus uz kāda zvīņota ķermeņa, un Maida ieraudzīja, ka tā ir milzīga čūska, kas nes cieši citu aiz cita satupušos cilvēkus cel­tnes iekšienē. Viņa sajuta slideno, lunkani vijīgo ķermeni zem sevis un nobrīnījās, kāpēc vēl aizvien nav nošļukusi no čūskas muguras, lai gan ceļš izlocījās ik bridi vairāk. Tad sākās pekle tūristi nokļuva mūžamežā, viņiem uzklupa insektu mākoņi, galvu ķerstīja vīteņ­augi, no sāniem uzbruka leopardi, pa lapotnes spraugām glūnēja melnas, ķēmigi krāsotas sejas. Tad viņi taisnā ceļa traucās pret uguns sienu, un tūlīt jau arī tos apņēma liesmas, kas savā žilbinošajā spo/.me aprāva skatu un laupīja elpu. Bija karsti, bet pēc pirmā no­bīļa Maida apjauta, ka īstenībā ir nejūtīga pret svelmi un arī pelnu lietus, kas tagad gāzās pāri, nespēj nodarīt neko ļaunu. Tas viss ir ilūzija, viņa mierināja sevi un tomēr veltīgi lūkoja atvairīt arhaiskās bailes, kādas cilvēkā izraisa uguns. Maida izmisīgi pūlējās savaldī­ties, bet viņas centieni bija velti, un beidzot viņa pārstāja pretoties un vienkārši ļāvās notikumiem…

Kaut kad tas mitējās. Viņa atjēdzās cilvēku pūlī, kuri acīmredzot bija tikpat pārņemti kā viņa pati, bet, kamēr Maida tikai palēnām atgriezās realitātē, citi atguvās ātrāk un jau sāka aplaudēt, smieties un gavilēt kā pēc jauka un nevainīga pārdzīvojuma. Tāpat ka pēc pirmās līdzīgās dēkas lidosta Maida pukojās, ka ir ļāvusi sevi tā pār­steigt, jo vairāk tāpēc, ka pati taču jau pirmīt bija pilnīgi pārlieci­nātā, ka viss, kas notiek, nav īstenība. Apmāns tomēr atkal bija tik perfekts, ka raisīja visnotaļ īstas izjūtas un nepārvaramu iekšēju dziņu vairīties.

Maida pārlaida plaukstu pār savu jaku un, kaut gan tas bija tikai loģiski, citādi taču nemaz ari nevarēja but, izbrīnā konstatēja, ka viņas apģērbā nav ne mazāko sviluma pēdu. Viņa joprojām vēl bija šis pretrunas gūstā: uguns ilūzija, arī pelnu lietus ne vairāk kā ilū­zija.. . tomēr uztveres līmenī viss tik īstens. Ka to var panākt? Prātot par to bija bezjēdzīgi. Atlika tikai to pieņemt un neapzināties, ka atšķirība starp reālo un nereālo izplūst ik bridi vairāk.

Ierāvusies savas skepses čaulā, viņa stāvēja spiedzošās publikas vidū un mēģināja uztvert visapkārt redzamo reakciju uz nule pie­dzīvoto kā kaut ko primitīvu un muļķīgu. Tad tomēr viņa bija spiesta atzīt, ka šāda prieka izpausme ir īstāka un pirmatnējāka par daudz ko tādu, ko viņai līdzīgos apstākļos līdz šim ir gadījies vērot, un radas jautājums, kāpēc lai cilvēks nepriecātos no sirds pēc pār­ciestās dēkas, vienalga, vai tā ir bijusi reāla vai virtuāla. Vai tad ir vēl lielāka līksme par to, ka esi izsprucis sveikā no briesmām un tur­pini dzīvot? Viņa pati taču arī jutās tāpat: izjuta prieku, ka tas bijis tikai joks un tagad var par to pasmieties tad arī viņai izlauzās līdz šim apspiestais smējiens, un viņa uzgavilēja kopā ar pārējiem, bar­jera, ko viņa bija mākslīgi uzcēlusi ap sevi, salūza, un Maida pēkšņi kļuva par daļiņu puļa, juzdamās tuva ikvienam, jo tagad šeit visus vienoja kaut kas kopīgs.

Pārvarējusi savu nedrošību, viņa varēja bezrūpīgi ļauties iespai­diem. Visu dienu Maida nostaigāja pa pilsētu bez mazākā bikluma pret izjūtu teātriem jau drīz viņa pilnīgi aprada ar šo i/.klaides veidu, un prieks, ko tas sagādāja, bija tik liels, ka nekas vairs viņu nespēja iebiedet.

Ap pusdienlaiku viņa sev atvēlēja nelielu uzkodu, kas maksāja tikai atgriezumu no viņas kuponu grāmatiņas, l'ec tam viņa turpi­nāja izpētes gājienu, lidz iesmeldzās kājas. Bet šeit bija gādāts ari par to, lai pagurušie viesi varētu mazliet atpūsties, neatsakoties no izklaides: atkal un atkal viņa uzgāja arēnas, kuras varēja atlaisties ērtā sēdekli un noskatīties vai paklausīties kaut ko interesantu cirka priekšnesumus, mūziku, sporta sacensības, kabarē. Izrāžu vadītāju un mākslinieku vidū netrūka tādu, kas bija redzēti koncertos vai tele­vīzijā, un Maida atzina, ka slavenību parāde ir tiešām iespaidīga.

Tikai kad debesis satumsa, iestājās klusa, gandrīz vai nemanāma dekorāciju maiņa. Varbūt vaina bija tur, ka visi tie tūkstoši spuldžu, kuriem vajadzēja aizstāt dienas gaismu, tomēr nespēja izgaiņāt mel­nās ēnas no nišām? Katrā ziņā tā atvērtība un nepiespiestība, ko­pīga noskaņa, kas visas dienas garuma bija raisījusi Maida tik tīka­mas izjūtas, tagad mazinājās. Pēkšņi saka uzmākties citādu izklaižu reklāmas: bari, deju lokāli, erotikas šovi un pirmām kārtām jau pār­dzīvojumu piedāvājumi interesentiem virtuālu vai reālu pārdzīvo­jumu… ej nu sazini. Ari ielas un bulvārus tagad pildīja citāda pub­lika tieši tāda, kam šādi piedāvājumi bija adresēti.

Klusībā Maida jau vairākkārt bija sev jautājusi, vai tad šī pil­sēta lai ari atradās tajā pasaules daļā, kur stingri ievēro labos liku­mus, tiešam var atļauties ignorēt šādas izpriecas, un līdz šim viss šķita apliecinām, ka tas tā ir. Nu viņa saprata, ka ir alojusies. Kad daži vīrieši viņu vēl lūkoja uzbilst pavisam nepārprotami, Maida nolēma atgriezties viesnīcā. Automātiskajā bāra viņa pagādāja sev lielu šķīvi salatu un ar apetīti to iztukšoja.

Ar labpatiku novannojusies, viņa uzvilka peldmēteli un iekārto­jas dziļajā atzveltnī pie telesienas. Dažādās programmas nepiedavaja neko tādu, ko viņa nevarētu noskatīties ari mājās. Beidzot viņa uzdūrās CCS videotekstam, kura šķirtnē «Kultūra» bija publicēts kara noziedznieku procesa šodienas sēdes protokols. Si lasāmviela atgādināja Maidai viņas nodomu, kurš pēc ierašanās viesnīcā bija pavisam izkūpējis no prāta. Lai gan iztiesāja atsevišķu lietu, kon­krētā prasība tomēr sniedza pirmo izteiksmīgo priekšstatu par ap­stākļiem, kādi tolaik valdīja šajā apvidu.

Varbūt deretu pavērot šo procesu klātienē?

Process. Akta numurs 3328/544

Izrādes vadītājs: Lūdzu, ievērojiet klusumu… lūdzu, klusumu. Paldies par aplausiem. Ķersimies atkal pie lietas. Dāmas un kungi, ieņemiet vietas, lūdzu. Šodien ies spraigi, bet tikai, kad beidzot varēsim sākt. Pateicos, dārgie viesi.

Apsūdzētais Abāss Borgefa, kādreizējais policijas pulkvedis Jaunagibas armijā, kopš kara beigām bija iekļauts visvairāk meklēto personu sarakstā, kuras pretojās brīvās pasaules kārtībai. Viņš sešpadsmit gadus ar viltotu vārdu dzīvoja pilsētas trūcīgo kvartālā un tika apcietināts pēc ilgas mek­lēšanas. Tā izrādījās ārkārtīgi grūta, jo viņš bija veicis plastisko operāciju, izmainot sejas vaibstus. Galu galā viņu izdevās atrast, izmantojot olfaktortehniku iedzīvotāju profilaktiskās medicīniskās pārbaudes ietvaros, un identificēt pēc DNS analīzēm. Visi izmeklēšanas protokoli ir tiesas rīcībā. Četrus gadus un deviņas dienas apsūdzētais atrodas pirmstiesas apcieti­nājumā. Viņa veselības stāvoklis ir labs, un viņš spēj sekot procesa gaitai ar skaidru apziņu. Jautājums tiesai: vai pirmstiesas izmeklēšana ir apstipri­nājusi dažādo pušu iesniegtos apsūdzības punktus un process var sākties?

Prokurors: Līdz šim iesniegto materiālu ir pietiekami daudz, lai prāvu varētu procesuāli pabeigt. Ir runa par masu slepkavībām, spīdzināšanu un mantas piesavināšanos noziegumiem, kas bija vērsti pret paša tautu. Atbilstoši starptautiskās tiesas noteiktajām vadlīnijām pagaidām netiek aplūkoti kara un atbrīvošanas akciju laikā pret okupācijas karaspēku pastrādātie noziegumi.

Izrādes vadītājs: Tādā gadījumā es dodu vārdu tiesas priekšsēdētājam Dr. Tasilo Koredo, kura vadībā savu taisnīgo sodu ir saņēmuši jau daudzi kara noziedznieki.

Tiesnesis: Tautas vārdā un kalpojot taisnīgas tiesas principam, paslu­dinu tiesas procesu par atklātu. Lūdzu nolasīt apsūdzību.

Sekretārs: Oficiāli Abāss Borgefa un viņam pakļautā armijas daļa pēdējā pirmskara gadā apsargāja strādnieku grupu, kas tika nodarbināta slepena projekta īstenošanā. Tomēr, kā izrādās, vairāk var runāt par gūs­tekņu uzraudzību, nevis par apsardzi. Pasākuma vietu un mērķi nav izde­vies noskaidrot. Strādniekus, 36 vīriešus vecumā no 18 līdz 40 gadiem, mobilizēja slepena darba veikšanai. Bez iepriekšēja brīdinājuma viņus ar galvā uzmauktu kapuci iesēdināja kravas automašīnās un aizveda nezi­nāmā virzienā. Neviens no viņiem vēlāk vairs dzīvs nav redzēts. Tikai pēc kara tālu aiz pilsētas robežām atklāja masu kapu. Tajā atrada 34 daļēji sadedzinātu vīriešu līķus, kurus lielāko tiesu izdevās identificēt visi miru­šie bija šīs īpašās vienības strādnieki. Ir noskaidrots, ka par šo slepkavību un līķu slēpšanu ir atbildīgs Abāss Borgefa. Par to viņš tagad tiek apsū­dzēts.

Tiesnesis: Iesākumā apsūdzētajam ir tiesības sniegt procesuāla rak­stura paziņojumu. Vārds apsūdzētajam.

Borgefa: Es neatzīstu šo tā saucamo tiesu. Tas, kas šeit notiek ir klajā pretrunā ar visām starptautisko tiesību normām. Tā nav tiesa, tas ir farss. Es aicinu starptautisko sabiedrību atbrīvot mani no viltvāržu rokām, kuri uzurpē tiesības, kādu tiem nav. Šī izrāde ir sazvērestības daļa…

Tiesnesis: Es liedzu apsūdzētajam vārdu. Viņa paziņojums ir aizvaino­jošs un nekādi neveicina tiesiskās kārtības ievērošanu. Sākam pierādījumu izskatīšanu.

Izrādes vadīcajs: Lūdzu aicināt pirmo liecinieku.

Sekretārs: Pirmā lieciniece ir Raika Omrani, nozieguma izdarīšanas brīdi divdesmit divus gadus veca vīrieša māte, kura mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapā un ir neapstrīdami identificētas.

Prokurors: Omrani kundze, jūs savām acīm redzējāt, kā jūsu dēlu aiz­veda. Izstāstiet, lūdzu, kā tas notika.

Lieciniece Omrani: Atbrauca smagā mašīna. Kravas kastē es ieraudzīju vairākus jaunus vīriešus. Visiem bija aizsietas acis. No kabīnes izkāpa vīrietis formastērpā un jautāja, kur ir Saids, mans dēls. Viņš bija mājās. To­laik viņš strādāja ceļu būvniecībā, bet pirms dažām dienām pēkšņi sa­ņēma atvaļinājumu. Tas bija negaidīti. Mēs nesapratām, kāpēc. Domājām, ka varbūt viņu grib iesaukt armijā…

Prokurors: Kas notika tālāk?

Lieciniece Omrani: Viņam lika kāpt mašīnā, kravas kastē pie pārējiem. Neļāva neko ņemt līdzi. Viņš gribēja no manis atvadīties, bet viņu aizvilka projām. Es vairs nekad viņu neesmu redzējusi.

Prokurors: Jūs tomēr ar viņu vēl reizi runājāt. Izstāstiet, kā tas gadījās.

Lieciniece Omrani: Pa telefonu. Kādu vakaru piezvanīja, tas bija Saīds. Nebija viegli saprast, viņš runāja klusi, satraukti…

Prokurors: Ko viņš teica?

Lieciniece Omrani: Ka esot sadabūjis mobilo telefonu. Ka viņam jāuz­manās. Es jautāju, kur viņš atrodas. Taču viņš pats to nezināja, teica, ka esot ieslodzīts. Viņu spiežot strādāt, kaut kur pazemē. Viņus tur turot kā vergus,-viņu un pārējos. Viņš baidījās, ka vairs netiks no turienes ārā.

Prokurors: Neko sikak par savu darbu viņš nestastīja?

Lieciniece Omrani: Es gribēju jaucāt, bet viņš neatbildēja… Es vairākas reizes pasaucu viņu vārdā… nekādas atbildes. Tad saklausīju kaut kādus trokšņus, kliedzienu… Tad telefons atslēdzās. Kopš tā laika vairs ne ziņas.

Prokurors: Pateicos, Omrani kundze. Palieciet, lūdzu, vietā, aizstāvja kungam ir vēl daži jautājumi.

Aizstāvis: Omrani kundze, jūs attēlojat šo starpgadījumu es domāju jūsu dēla aizvešanu tā, it kā viņam būtu nodarīta netaisnība. Es vēlētos klātesošajiem norādīt, ka šeit ir runa par pirmskara mobilizāciju, acīm­redzot par stingri slepenu projektu, kura veikšanai bija izraudzīts apsūdzē­tais. Pastāvošās darba klausības apstākļos bija visnotaļ pieņemts rīkoties tā, kā to stāscīja lieciniece. Es vēlos tikai pajautāt lieciniecei, vai viņai nav zināmi arī citi līdzīgi gadījumi.

Omrani kundze: Jā, es biju par tādiem dzirdējusi.

Aizstāvis: Tātad tas, kas notika ar jūsu dēlu, nebija nekas ārkārtējs un visnotaļ risinājās parasto normu ietvaros, vai ne?

Omrani kundze: Jā, varētu teikt arī tā…

Aizstāvis: Šis notikums tādējādi ir tipisks tiem laikiem un nevar tikt inkriminēts manam klientam. Tādēļ es labāk vēlētos atgriezties pie kādas detaļas, kas tika pavirši pieminēta un neizpelnījās lielāku ievērību. Tai tomēr ir īpaša nozīme izskatāmajā gadījumā es domāju mobilā telefona zvanu. Ir taču saprotams, ka slepenā projektā iesaistītie strādnieki drošī­bas apsvērumu dēļ nedrīkst kontaktēties ar ārpasauli, un tāpēc viņiem aizliegts izmantot telefonus. Acīmredzot jūsu dēls ir ignorējis šo aizlie­gumu. Jā, rodas iespaids, ka viņš pat nozadzis mobilo telefonu…

Prokurors: Protestēju, aizstāvja kungs mēģina apšaubīt režīma upura godprātību.

Tiesnesis: Procests noraidīts.

Aizstāvis: Kolēģis nemaz tik ļoti nekļūdās: es gribu norādīt, ka Saīds Omrani ir pārkāpis noteiktos priekšrakstus un tādējādi apdraudējis sva­rīga militāra projekta īstenošanu. Toreizējos apstākļos tas bija smags no­darījums, par kuru pienācās bargs sods. Ja Saidam bija tieksme ignorēt pastāvošos priekšrakstus, šādi pārkāpumi varēja atkārtoties arī viņa turp­mākajā dienesta laikā un galu galā novest līdz nāves sodam. Tātad šis gadījums nekādi nevar tikt izmantots mana klienta vainas konstruē­šanā…

Prokurors: Tie ir pieņēmumi es lūdzu svītrot pēdējos aizstāvja kunga teikumus no protokola.

Tiesnesis: Protests tiek apmierināts. Lūdzu aizstāvja kungu turpmāk pieturēties pie faktiem. Lūdzu, turpiniet liecinieces nopratināšanu.

Aizstāvis: Paldies, tiesneša kungs. Man vairs nav jautājumu šai lieciniecei.

Tiesnesis: Tad mums ir iespēja ievietot reklāmas pauzi. Tiesas sēde turpināsies pēc 20 minūtēm.

(Izraksts no protokola)

Šī pilsēta ir kā skurbulis, Maida domāja. Var saprast, ka dažs krīt tā varā. Nu jau trīs dienas viņa atradās Kiberpilsētā Dienvidi, un viņai šķita, ka pat trīs mēnešu būtu par maz, lai izmēģinātu visu, kas šeit tiek piedāvāts apmeklētājiem.

Pirmajās dienās Maida gandrīz neglābjami bija sapinusies uzbrukošo iespaidu valgos. Protams, šeit bija ari labi zināmas atrakcijas, piemēram, virtuālās dekorācijas, ar kurām varēja izrīkoties gandrīz pēc paša patikas. Līdzīgu iespēju sniedza visā pasaulē izplatītās datorspēles, bet šajā pilsētā viss bija novests līdz pilnībai. Dažkārt tie bija tikai papildinoši sīkumi, bet tieši šie šķietami niecīgie uzlabo­jumi radīja neticamu realitātes iespaida kāpinājumu. Braucieni sacīkšu automašīnās, lidojumi ar slīdripām, sacensības ar ūdens­slēpēm mehāniski triki visur nodrošināja vajadzīgo joņošanas iespaidu. Viltoto norises īstumu nespēja deldēt pat apziņa, ka tas viss ir tikai ilūzija. Elpu aizraujošs ātrums, asi pagriezieni, veselu minūti ilgs brīvs kritiens, kratīšana un virpināšana atpūtnieku vai­rākumam tas bija pilnīgi jauns pārdzīvojums, kuram tie nodevās, izjūtot dīvainu labpatikas un baiļu mistrojumu. Tam vēl pievienojās īpašas variācijas šo uzvedumu organizācijā, kas Maidai šķita gluži vai negodīgas: apvēršot kopējo apmāna stratēģiju, apmeklētājus ik pa brīdim dīvainā kārtā konfrontēja ar situācijām, kurām, pēc visa spriežot, vajadzēja būt iluzorām, bet negaidot tās izrādījās reālas.

Agrāk Maida uzskatīja sevi par imūnu pret šādām izpriecām, tomēr ar laiku viņa aizvien dziļāk ieslīga valdzinošajā sapņu pa­saulē, kurā bez miesīgiem kaitējumiem varēja pārciest visbīstamā­kās dēkas un vienmēr gūt uzvaru. Sākumā viņa izvēlējās piedāvāju­mus, kas šķita nevainīgāki «ieeja ari jauniešiem», bet, pieaugot dūšai, pamazām sāka pievērsties pārdrošākām atrakcijām un ne bez lepnuma — atklāja sevī skaidri jaušamu nocietināšanos. Viņa tikpat kā vairs neskaitīja savus finanšu līdzekļus, tikai skaidrākos atskurbuma brīžos konstatēja, ka tie nejauki ātri izsīkst. Viņa gan laiku pa laikam atcerējās savu nodomu aplūkot ari pagātnes kultū­ras liecības, tomēr nākamajā dienā vēlme izmēģināt citas nekad vēl ar līdzīgu intensitāti nebaudītas izjūtas bija tik uzvaroša, ka viņa pa­kļāvās savai dziņai un atkal metās dēkās.

Jā, Maida saprata ļaudis, kas krita atrakciju varā tik ļoti, ka zau­dēja katru savaldību, līdz bija iztērēts pēdējais dolārs un izsmelts pē­dējais kredīts. Tāpat kā visās līdzīgās vietās, arī šeit bija spēļu zāles, kurās meklēja glābiņu tādi, kuriem nauda gāja uz beigām. Un, ka jau to varēja gaidīt, tur viņi zaudēja savas pēdējās rezerves. Dažs izmisīgi vēl mēģināja izbēgt no apkaunojošās izmešanas no spēļu zāles, bet diez vai tas kādam izdevās. Līdz ar to, protams, priekšlai­cīgi beidzās arī uzturēšanās Kiberpilsēta Dienvidi.

Maidai nejauši gadījās novērot, kā izvada dažus šādus finansiāli noasiņojušus neveiksminiekus. Viss notika diskrēti, viņiem neļāva atgriezties savas viesnīcas numurā, slēgtā transportierī tos nogādāja lidostā, kur viņiem pašrocīgi vajadzēja sameklēt savu bagāžu kontei­nerā, un tad viņus aizsūtīja turp, no kurienes tie bija nākuši. Nebija nekādas piespiedu kārtā veiktas paradu piedzīšanas, nekādas oficiā­las apsūdzības par krāpšanos tā būtu slikta reklāma un varbūt pat atturētu dažu apdomīgo no pilsētas apmeklējuma. Tomēr šķita, ka pilsētas finanšu pārvalde labi pārzina apmeklētāju naudas rezerves, jo iejaukšanās vienmēr bija savlaicīga: ne agrāk, pirms bija izdots pēdējais dolārs, bet tad gan nekavējoties un bez žēlastības.

Šo informāciju Maida ieguva no kāda viesnīcas darbinieka, kuru ar saviem jautājumiem pārsteidza nesagatavotu. Šķita, ka viņa pie­nākums ir mazliet pieskatīt apkalpojošo personālu, viņš runāja visās civilizētajās zemēs izplatītajā beizikinglišā un jau vairākkārt bija snie­dzis Maidai dažādas ziņas. Šoreiz viņš vilcinājās, un Maidai katrs vārds no viņa bija jāvelk ar vilkšanu. Savādi, bet pēc šīs sarunas viņa to nekur vairs nesastapa. Varbūt ierēdnis bija izpļāpājis par daudz?

Maida bija tik savaldīga, lai spētu saglabāt vēsu prātu un pašas spēkiem izrautos no šā izjūtu badīguma. Viņa pārskaitīja savu naudu ārkārtīgi taupot, šeit varēja palikt vēl nedēļu. Mazliet kau­nīgi viņa atcerējās, ka galu galā šurpbraucot bija iecerējusi apjautā­ties arī par sava tēva likteni.

Nākamajā dienā Maida konstatēja, ka ir notrulusi pret vilinoša­jiem apkārtnes piedāvājumiem. Ilgākā laikā tomēr bija vienmuļi uzturēties šajā vidē pilnīgi vienai. Gribējās, lai līdzās būtu vismaz kāda draudzene.

Viņa tieši patlaban kavējās šādā noskaņā, kad blakus uzradās ceļabiedrs Gerans, sēdvietas kaimiņš avioripā, un, kad tas satvēra viņas plaukstu un pakratīja, Maida atbildēja šim rokas spiedienam. Gerans raudzījās viņā ar manāmu prieku, viņa atmeta visu biklumu un viņam atsmaidīja.

Tagad Maidai vairs nebija iebildumu pavadīt nedaudz laika kopā ar viņu, viņa ļāvās tā vadībai, un labais noskaņojums nezuda. Bija gluži patīkami uzklausīt skaidrojumus par daudzām šeit redza­majām lietām un, iespējams, arī brīdinājumus, ja atkal gadītos kaut kas ekstrēms.

Varēja doties vairākos virzienos, un viņi vienkārši pievienojās ļaužu grupai, kas ļāva sevi nest slīdošajai ietvei. To veidoja vairāki līdztekus izvietoti celiņi, kas kustējās dažādos ātrumos, tā ka brau­ciena laikā varēja pārkāpt no viena uz nākamo un izvēlēties sev tīkamu tempu. Tas gan prasīja veiklību, un reizēm dažs klupa, bet ari tas tikai sniedza kārtējo iemeslu jautrībai.

Iecienīts mērķis šķita kāds olveidīgs nams, ap kura zilgani sudra­boto virsmu vijās spuldzīšu virtenes.

Tur notiek kosmosa kuģu kaujas, Gerans paskaidroja. Ap­meklētāji sēž kaujas raķetēs un cenšas notriekt savus pretiniekus. Iespaids ir ļoti reāls.

Maida saviebās.

-     Vai tad bez kaujām nemaz nevar iztikt? Ilgstoši tas nav man domāts. Nekā miermīlīgāka nav?

Mirkli pagudrojis, Gerans norādīja uz kādu sānu aleju, kas izskatījās daudz rāmāka par plašajiem laukumiem.

-     Tur atrodas psihoteātris, un izjūtas tiešām ir iespaidīgas. Var­būt pamēģināsim?

Kad Maida vēl vilcinājās, viņš apliecināja, ka nelāgi pārsteigumi nav gaidāmi, bet uzvedums noteikti ir apmeklējuma vērts.

Kaut kas pavisam īpašs.

Pēc brīža viņi jau bija tur un iesēdās garenos divvietīgos ratiņos. Tas sākās kā autosacīkstes, brauciens tumsā, bet tad abiem pasažie­riem radās savāds iespaids, ka telpa ap viņiem paplašinās vai arī ka viņi paši sarūk. Drīz abās pusēs uznira kaut kādas figūras, difuzas, gaisā peldošas masas, kas, braucamrīkam tuvojoties, pārveidojās par tīkliem, kuri mēģināja ap viņiem sakļauties, tā ka tikai ar grūtī­bām izdevās izvairīties. Turklāt palika nesaprotams, kā tas notiek, jo ratiņiem nebija ne stūres rata, ne vadības sviru. Tad tomēr kāds tīkls tos notvēra, un pēkšņi viņi atradās mijkrēslī ārpus laika. Viņiem nevajadzēja skaidrot, kas noticis, viņi zināja, ka ir atstājuši fizikālo telpu un iekļuvuši psihē. Viņi redzēja neparasti nozīmīgas lietas, priekšmetus, ar kādiem iznāk sastapties arī ikdienas dzīvē, bet viņi tos redzēja it kā no citas puses. Lietām piemita forma un krāsa, un ari citas zināmas īpašības, bet ne jau tas bija galvenais, svarīgas bija ar lietām saistītās nozīmes. Mūzikas instruments viņi to varēja sa­tvert un atskaņot melodiju, kas bija skaistākā no visām jebkad dzir­dētajām. Viņi ieraudzīja kristālu un tas pārnesa viņus uz kalna virsotni, no kuras varēja pārskatīt visu pasauli. Viņi ieraudzīja grā­matu, un tā dāvāja viņiem nedzirdētas zināšanas visu dzīves mīklu atminējumu.

Kad atkal viņus apņēma gaisma un brauciens bija galā, pagāja vēl labs bridis, līdz viņi atgriezās īstenībā. Viņi bija iznākuši lielā, ar ziedu stendiem rotātā laukumā.

Neticami, cik spēcīgu iespaidu tas atstāj, Maida ierunā­jās. Sajā braucienā es pēkšņi sapratu lietas, kuras nekad līdz šim nebiju pratusi izskaidrot. Bet nu jau viss ir atkal pačibējis. Žēl.

Tas tāpēc, ka iespaidiem, kurus šeit veido, nav satura tās ir vistīrākās emocijas un nekas vairāk.

Un kā tas tiek panākts?

Gerans bija jau prātojis ari par šo jautājumu.

Tas interesēja arī mani, bet viņi jau savas metodes neatklāj. Man ir aizdomas, ka uz smadzenēm iedarbojas ar ķīmiskiem līdzek­ļiem. Daži no izmantotajiem efektiem tikai ar elektroniku vien nav uzburami, un esmu pārliecināts, ka šeit lieto arī psihotropos prepa­rātus. Bet, kā jau teicu, neko smalkāk es nezinu.

Manuprat, pārdzīvojums ir neaizmirstams. Nebūtu domā­jusi, ka šeit piedāvā kaut ko tādu.

Tas tiešām ir izņēmums. Atrakcijās viss lielākoties grozās ap dēkām vai azartspēlēm, un arī tas vilina ļaudis uz šejieni.

Sajā nostūrī valdīja ievērojami rāmāka gaisotne, ari muziķa uz­krītoši atšķīrās no citos laukumos dzirdētās tā skanēja klusināti, gandrīz svinīgi, un Maidai šķita, ka saklausāmas pat ērģeļu skaņas. Arī pārējie apmeklētāji, kas kopā ar viņiem bija iznākuši laukumā, izskatījās vēl pilnīgi atrodamies uzveduma atstātā iespaida varā un sarunājās slāpētās balsīs, visur skanošie bērnu un jauniešu smiekli un klaigāšana bija mitējusies.

Vairāki paveci vīrieši un sievietes garos, brīvi krītošos zila samta apģērbos vēroja Maidu un ari grasījās uzrunāt.

Ko viņi grib? Maida apprasījās.

Cilvēki uzkrītoši atšķīrās no citiem parka kalpotājiem, kas pa­rasti bija jaunāki un valkāja košākas drēbes.

Gerans norādīja uz platu vārtu velvi, kuru rotāja lokveidā izliekta mirdzošu zvaigžņu rinda.

Tie ir no «D un S» centra, D nozīmē dievs, S sātans. Viņi izmanto cilvēku noskaņojumu un mēģina pierunāt tos iegriezties. Pēc neilgas aptaujas, kuru veic automāti, katram tiek piedāvāts individuāli visatbilstošākais ticības virziens, kuram tūlīt arī iespē­jams pievienoties. Var izvēlēties no vairāk nekā simts dažādām reli­ģijām un sektām. Jūs tas interesē?

Maida noraidoši atmāja, ilgāk gremdēties dziļdomībā un apcerē viņa nevēlējās. Pamanījusi kādu cienīgu, vecu kungu, kurš izskatījās pēc zilā kažokā ģērbta Ziemsvētku vecīša un acīm redzami bija jau ņēmis uz grauda Geranu, viņa satvēra savu pavadoni aiz rokas un uzvilka to uz slīdlentes, kas ļāva ašāk nozust no skatuves.

Ceļš veda starp milzīgiem holoekraniem, kas slavinaja dažadas atrakcijas, un drīz viņus atkal apņēma parastā kņada. Slidlente bija tos nogādājusi lielā hallē bez sānsienām, īstenība tas bija tikai uz kolonnām balstīts, velvēts sauljums. Daudzi cilvēki drūzmējās ap stendiem: tirgus laukums ar daudzveidīgu suvenīru, izjokošanai do­mātu preču, uzkodu un atspirdzinājumu klāstu, bet nedaudz aug­stāk uz eksotiskiem ērkšķaugiem rotātas terases atradās restorāns. Iekārtojušies melni epoksēta alumīnija krēslos, viņi apsprieda dzē­rienu karti. Gerans ieteica pasūtīt kokteili «Tropiskais mikslis», kas, spriežot pēc uzraksta, bija pildīts Kanadā.

Atslābināti vērojot apkārtnes burzmu, viņi tērzēja par to, kas pa­vērās skatienam: raibs tautu mistrojums, kam prātā ir tikai viens izklaidēties par katru cenu. Citādā ziņā acīs vairāk gan dūrās atšķi­rības: dažāda ādas krāsa, dažādi apģērbi, pat dažāda attieksme pret lietām pašapzinīga vai atturīga, vai neslēptu ziņkāri un sajūsmu apliecinoša.

Kopīgais tomēr izpaudās dažās modes precēs, kurām šeit ne­pārprotami bija labs noiets turbāniem līdzīgas galvassegas ar uz­rakstu CCS, kakla ķēdes no neīsta lazurīta, apģērba uzlīmes ar zibo­šām gaismas diodēm un spīguļi, kuri pielipa ādai, tiklīdz tos piekļāva vēlamajā vietā.

Gerans pievērsa Maidas uzmanību neparastai frizūrai, kādu ne­sāja daudzas jaunākas sievietes: mati bija uzkasīti augšup, veidojot spirālē savītu pušķi, kas vizuļoja sārtos un gaišzilos toņos.

-    Jaunākais modes kliedziens, viņš paskaidroja. Turklāt labi sargā no saules.

-      Neizskatās nemaz tik slikti, Maida konstatēja.

Arī jums labi piestāvētu, Gerans piezīmēja, ar skatienu pavadot garām ejošu meiteni, kuras matos pretgaisma sacēla veselu vizuļu kaskādi.

Maidai tas nepaslidēja garām, un viņa pie sevis nodomāja, ka Gerans gan varēja būt pieklājīgāks un tik klaji neizrādīt interesi par garāmgājēju.

-     Gan jau izdomāšu prātīgāku veidu, kā tikt vaļā no savas nau­das.

Meitene nozuda pūlī, un Gerans atkal pievērsās Maidai.

Kuponu grāmatiņa jums vēl ir saglabājusies? Tajā ir ari frizē­tavas talons. Un tur, viņš pamāja pa labi, kur stiepās skatlogu rin­da, es redzu matu kopšanas salonu. Varbūt tomēr izmēģiniet, es labprāt šeit uzkavēšos un atvēlēšu sev vēl vienu «Tropisko miksli».

Maida vēl mirkli vilcinājās.

-   Nu labi, viņa beidzot noteica. Pamēģināšu ari.

Gerans pavadīja viņu līdz salonam. Telpa, kurā viņi iegāja, bija gaiša un tīra. Gar sienu rindojās frizieru darba vietas, kuras citu no citas norobežoja puķu plaukti. Tās bija aprīkotas ar visādu futūris­tiska izskata aparatūru, kuras izmantojumu Maida tik vienkārši nemaz neprata noteikt.

Lai gan citu klientu salonā nebija, viņai lika brītiņu gaidīt. Var­būt tāpēc, lai viņa paspētu pienācīgi aplūkot visu piedāvājumu klāstu, tostarp P-Glandine-Creme, kurš it kā lika augt skropstām, un Nail-Omat, kas programmēti mainīja nagu krāsu.

Pēc pāris minūtēm Maidai tuvojās izskatīga nenosakāma vecu­ma sieviete. Viņa valkāja sudrabpelēku darba halātu, tikai apkaklīte bija pieskaņota pašreizējai modei ar sārtu un gaišzilu svītriņu rak­stu. Vecuma noteikšanu īpaši apgrūtināja dāsni lietotā kosmētika.

-     Es esmu stiliste Bridžita, viņa pavēstīja.

Redzot, kā viņa pamāj Geranam, Maida pirmajā brīdī nodo­māja, ka abi ir pazīstami. Laikam viņa tomēr maldījās, jo zviedrs nekādi to neapstiprināja un tikai pavirši atņēma sveicienu.

Maida izteica savu vēlmi, un viņu ieveda kādā nišā.

-    Es pagaidīšu ārā, pirms viņa apsēdās, Gerans vēl uzsauca.

Uzsegtais apmetnis ietina Maidu no kakla līdz ceļgaliem, un tad

viņas seju aizklāja maska. Neomulības pārņemtā, viņa jau nožēloja, ka ielaidusies šajā padarīšanā. Viņa mēģināja iebilst, bet spēja izda­būt cauri maskai tikai dažus gārdzienus.

-     Ko jūs darāt? Kam tas…

Viss kārtībā, vēl tikai dažas sekundes, kāda meitene atbil­dēja. Lai ķimikālijas labāk iedarbotos, mēs padarām matus raupjakus ar stikla putekļiem. Maska ir tikai drošībai, lai nekas nenokļūst acīs vai mutē. Viss notiek ļoti ātri…

Viņas balsi noslāpēja ass šņāciens, Maida sajuta vieglu vēsmu uz galvas ādas, tad dzirdēja strebjošu skaņu, un iestājās īsa pauze.

-      … jau cauri. Mēs vēl nosūcām atlikumu.

Meitene noņēma Maidai masku un apmainīja apmetni.

Maida jutās nedaudz aizelsusies procedūras laikā paelpot va­rēja tikai ar grūtībām. Pienāca cita meitene, maigi izlaida ķemmi caur Maidas matiem un apsmidzināja tos ar asi, bet gluži tīkami smaržojošu esenci. Kad siltā gaisa straume no fena bija tos atkal apžāvējusi, kāda meitene aizgāja pasaukt Bridžitu, kas šoreiz ieradās nekavējoties.

Tiktāl nu būtu, viņa noteica. Varam sākt veidošanu.

Bridžita pamāja savām kolēģēm, kas gandrīz svinīgi pasniedza viņai divas dīvaini izliektas ķemmes, no kurām aizstiepās elektrības vadi. Viņa tās ieslēdza, atskanēja klusa dūkoņa, un, ašu, veiklu kus­tību vadīts, sākās radīšanas akts.

Maida spogulī varēja vērot, kā viņas mati savērpjas gredzenā, pamazām iegūstot gliemeža formu. Beigās Bridžita vēl uzklāja matu galiņiem putainu masu.

Tad viņa pārbīdīja spoguli: Maida pirmo reizi ieraudzīja savu jauno veidolu, un tas lika piemirst uzvilnījušo īgnumu. Tik tiešām neizskatījās slikti. Kāda meitene vēl izķemmēja no matiem atlikušās putas, apgaismoja Maidas galvu no mugurpuses, un cirtu galiņi krāsaini uzzvīļoja kā ņirboši dimanti. Maidai vajadzēja atzīt, ka viņa ir apmierināta.

Kad meitene mazliet pagrieza krēslu, lai ar birstīti vēl pieglaustu klientes matus ap deniņiem, Maidai spogulī pavērās salona dibenplāns, un viņa ieraudzīja tur stāvam līdzās Bridžitu un Geranu. Vai viņš būtu zaudējis pacietību un atnācis pasteidzināt?

-      Esam beiguši? viņa pajautāja.

Vēl tikai desmit minūtes, matus nepieciešams impregnēt, citādi krāšņums jau rit būs pagalam. Nāciet.

Tagad kāds jauneklis ieveda viņu slēgtā kabīnē. Tur bija sēdeklis, kas pēc izskata atgādināja zobārsta krēslu. Virs tā karājās milzīgs kupols. Maidai lika atlaisties polsterētā atzveltnī un atbalstīt rokas uz sānu paliktņiem.

Ludzu, piespiediet galvu ciešāk pie atzveltnes, kalpotājs uzaicināja. Es uzlikšu jums acu apsēju, tas pasargās jūs no ultra­violetā starojuma.

Kāpēc vēl vajag ultravioleto starojumu, Maida nobrīnījās, bet tad atcerējās, ka to izmanto sintētikas cietināšanai…

Nebīstieties, es tagad nolaidīšu lejup šo kupolu. Tajā ir stereoskaļrunis, kas izklaidēs jūs ar mūziku, lai gaidīšana nešķiet tik ilga.

Man nevajag nekādu mūziku, Maida paziņoja, bet balss iz­skanēja dobji, galvu jau laikam apsedza kupols, un viņu nesadzirdēja.

Maidas seju noglauda tik tikko jaušama gaisa plūsma, un tad kupolu piepildīja augsta, skanīga melodija, kas apņēma galvu kā šalkojošs ūdens. No kopuma palēnām izfiltrējās atsevišķi toņi, pie­ņēmās spēkā, atkal pieklusa un, uzslāņojoties citiem, savijās nepa­rastās harmonijās. Tad uzradās balsis. Sākumā tā bija tikai nesapro­tama murmināšana, kas tomēr iedarbojās nomierinoši tā aijāja miegā, bet vienlaikus gumdīja. Smagais gaiss, siltums un mūzika darīja Maidu dīvaini gļēvu. Uzmācās miegainība, un tad arī klāt bija sapņu tēli, kas radās no vārdiem, no jautājumiem:

… Austrumi… sveša zeme… aizmirst rūpes… atslābināties jā, es esmu svešā zemē un jūtos labi… šeit var atpūsties… … tik daudz ko redzēt, tik neparasti, tik uzbudinoši šeit redzamais robežojas ar brīnumu, es gribu to izjust, es atveros visam, ko piedāvā…

… tomēr būt gluži vienai… draugi un paziņas tālu… māte mātes vairs nav starp dzīvajiem… kāpēc es tagad par to tā skumstu? Mēs nekur kopā nebraucām… bet kāda nu tam vairs nozīme, tas jau ir pagātnē…

… un jūsu tēvs, cienījams vīrs -

tēvs, es viņu gandrīz pat neatceros… Viņš reti bija mājās… Pēdējais ceļojums… viņš no tā neatgriezās… neviens nezina, kas ar viņu notika… … viņš varētu būt šeit… vai citur… būtu jāmeklē, bet kur ak jā, man bija tāds nodoms… es viņu meklēšu… viņš bija šeit, šajā pilsētā…

…ko viņš šeit darīja, viņam taču bija svarīgs uzdevums!

ūdens, bija runa par ūdeni… viņš meklēja ūdeni…

… un viņš to atrada… viņš taču atrada ūdeni -

jā, viņš to atrada… viņš bija cītīgs… viņš mīlēja savu profesiju…

… ūdens tuksnesī, cilvēki nevar bez ūdens… Kur ir tas avots?

avota nav…

…bet ir vēstules -

vēstules… jā, ir dažas vēstules… es lūkošu izdibināt… kas noticis ar manu tēvu…

… kur ir avoti?… tev tas jāpasaka…

es nezinu… nezinu…

… ir vietas apraksts? Varbūt ir plāns?

tikai skice, daži skaitļi… es nezinu, ko tie nozīmē…

Maida sapņoja. Viņas sapni veidojās tēli, uznira jautājumi. Jau­tājumi, kas virzīja pagātnē, jautājumi, kas raisīja skumjas. Un jautā­jumi, kas skāra tagadni, arī tādi, kas iezīmeja problēmas…

Tie bija uzmācīgi jautājumi tādi, kas guļošo izrauj no dusas… Maida pamodās. Viņa zināja, ka no krēslas starp miegu un no­modu viņu ir izrāvis mokošs sapnis, bet vairs neatcerējās, kas šajā sapnī bija… Katrā ziņā viņa no kaut kā tur vairījās… Nu jau viss pagaisis… Nē, tomēr ne gluži, viņa aizprātojās, saspringti apdo­māja… daži šā sapņa fragmenti atkal uznira virspusē… Viņa tur atcerējās tēvu, pēc tam domas pievērsās plānam, un kāds vēl gribēja uzzināt kaut ko vairāk… Par to nu nevienam nav nekādas daļas! Līdz šim viņa tomēr ir apgājusies ar plānu nevērīgi… Vajadzētu to noglabāt drošāk. Tas ir vērtīgs. Vērtīgs viņai kā piemiņa, kā novē­lējums. Bet tas taču noteikti ir vērtīgs ari citiem!

Pēkšņi pazuda visa miegainība. Kas pirmīt ar viņu šeit notika? Tas tiešām bija tikai nevainīgs sapnis? Cik ilgi viņa jau sēž zem šā kupola? Tas varēja ilgt tikai dažas minūtes, bet viņai šķita, ka atro­das šeit krietni ilgāk. Maidai bija apnikusi šī spīdzināšana, viņa pašļūca savā sēdekli mazliet uz priekšu, lai varētu izvilkt galvu no kupola apakšas, un lūkoja piecelties…

Kabīni pildīja žilbinoša gaisma, durvīs uznira Bridžita un tūlīt aiz viņas jaunais kalpotājs.

Ko jūs darāt? Vēl taču jāsēž, Bridžita uzsauca. Jūsu fri­zūra ilgi neturēsies…

Vienalga, Maida attrauca, pietiek, man nelabi.

Viņa izvilka no somiņas talonu un nometa to uz kases galdiņa. Vairs nebilduši ne vārda, viņa aizsoļoja garām apjukušajam kalpo­tājam un atstāja salonu.

Viņa pameta skatienu apkārt, meklējot Geranu. Tas sēdēja tur­pat, kur Maida to atstāja, un neizskatījās, ka viņš būtu izkustējies no vietas. Acīmredzot viņa bija pārskatījusies, pirmīt iedomādamās, ka viņš sarunājas ar Bridžitu.

Arī Gerans jau bija viņu pamanījis un, piecēlies kājās, pastiepa pretī rokas.

Jūs esat žilbinoša, mana dārgā, viņš ierunājās.

Satvēris Maidu aiz pleciem, viņš pagrozīja to šurpu turpu.

Jā, viņš apstiprināja. Tas bija to vērts, vienkārši lieliski, tiešām.

Tikai kad Maida nedaudz īdzīgi izlocījās no viņa rokām, Gerans laikam pamanīja, ka kaut kas nav īsti, kā vajag, un apprasījās, kas lēcies.

-    Tas bija diezgan nogurdinoši, Maida izvairīgi atbildēja.

Nebija patikas stāstīt sīkāk. Kad Gerans piedāvāja, ka varētu vēl

kādu brīdi pasēdēt kopā, varbūt ari nedaudz iedzert, viņa enerģiski pakratīja galvu.

-   Tā bija gara diena, es tiešām jūtos sagurusi. Gribētos ātrāk atgriezties viesnīcā un mazliet nosnausties.

Gerans pamāja viesmīlim un lika atskaitīt rēķinu no savas kar­tes. Viņš pavadīja Maidu līdz lidlaivas piestātnei, bet, kad ari viņš grasījās braukt līdzi, Maida pateicās un paziņoja, ka tagad vēlētos pabūt vienatnē. Gerans spēja to saprast un tikai ieminējās, ka lab­prāt tiktos ar viņu vēlreiz.

Tad jau manīsim, Maida atteica un iekāpa lidlaivā.

Apsēdusies pie loga, viņa noskatījās, kā Gerans vēl neilgu brīdi tur pastāv un veras pakaļ, tad pagriežas un steidzīgi aiziet.

Maida jutās apjukusi un gurdena. Labā oma bija pazudusi, visi Kiberpilsētas vilinājumi pēkšņi kļuvuši vienaldzīgi. Viņa devās taisnā ceļā uz viesnīcu.

Ar ārējo liftu viņa uzbrauca divdesmitajā stāvā, kur atradās viņas istaba. Tur viņa kādu laiciņu pārlūkoja prospektus, pavēstes un brīvbiļetes, kas pa šo laiku bija sakrājušās uz šaurā rakstāmgalda, tad, ilgi nedomājusi, ielidināja to visu utilizācijas šahtā. Izvilkusi no seifa ceļojuma somu, viņa parakņājās tās sānkabatā. Tur viņa pē­dējā brīdī pirms aizbraukšanas bija iebāzusi tēva vēstules, kuras savulaik atrada mātes vecajos papīros. Sākotnēji šīm vēstulēm gan nebija nekāda sakara ar viņas nodomu apmeklēt Kiberpilsētu. Vēlmi kādreiz šurp atbraukt nobriedināja lasītie apraksti, gandrīz ik dienu televīzijā redzēti videosižeti un pirmām kārtām jau šeit bijušo paziņu stāsti. Tikai pēc tam Maida atģidās, ka viņas tēvs šeit uztu­rējās vēl tolaik, kad no kibernētiskajiem brīnumiem nebija ne mi­ņas. Viņš studēja hidrotehniku un vēlāk specializējās atsāļošanas iekārtu izveidē un ūdenskrātuvju apgūšanā sausajos apvidos. Šeit viņu pārsteidza pēdējā arābu pasaules krīze, un kopš tā laika par viņu nekas vairs nebija dzirdēts. Maidas māte gadiem ilgi centās iegūt kaut nedaudz informācijas par viņa likteni un nebeidza cerēt, ka kādu dienu viņš uzradīsies, bet Maida jau bērnībā bija tik saprā­tīga, lai aprastu ar domu, ka tēvs ir miris. Maida tikai miglaini atce­rējās viņu kā klusu, nopietnu vīrieti, kurš reti bija mājās.

Tikai sapratusi, ka grasās apmeklēt pilsētu, kurā pazuda viņas tēvs, Maida iedomājās, ka varētu ari mēģināt sadzīt tam pēdas. Vai ari tā bija tikai aizbildināšanās, lai attaisnotos sev pašai par visu to lielo naudu, ko izmaksāja šis ceļojums?

Tagad, kad viņa pēc pēdējā nepatīkamā pārdzīvojuma atvēlēja sev nelielu atelpu, domas atkal pievērsās tēvam un nolūkam, kuru viņa vairāk vai mazāk nopietni saistīja ar šo ceļojumu. Pilnīgi no­teikti vainīgs bija sapnis, kurš viņu mocīja frizētavā. Jābrīnās tomēr, ka šādās situācijās šķietami patvaļīgi un pilnīgi nejauši virspusē ne­gaidot uzpeld kaut kur tumšākās dzīlēs glabātas atmiņas. Vai arī tā nemaz nebija nejaušība? Varbūt tas bija netīras sirdsapziņas uz­plūds, kuru nomodā nebija grūti apspiest, bet kurš izlauzās gaismā, kontrolei atslābstot? Jā, tas tiešām varēja būt šā dīvainā sapņa cēlo­nis. Bet bija vēl kaut kas mulsinošs. Tajā situācijā viņa izjuta tādu kā spiedienu, ārēju iedarbību, kurai nebija nekāda sakara ar sapni vai netīru sirdsapziņu. Varbūt arī šī dēka ietilpa Kiberpilsētas Dienvidi repertuārā? Vai tik aiz tās pat neslēpās nodoms izdibināt atšķirību starp viņu un citiem tūristiem? Tad tur varēja būt tikai viens kute­līgs moments: viņas tēva kādreizējā darbība, kurai it kā jau sen vaja­dzēja būt aizmirstai.

Muļķības, Maida sevi aprāja, tās ir šis rotaļas uz realitātes un šķituma robežas, kas padara mani nedrošu un rosina saskatīt māžus aiz visiem iespējamiem notikumiem, kuri īstenībā ir gluži nevainīgi.

Nu viņa atkal bija atguvusi mieru un lietišķību… ar viņu tas neies cauri, viņa neļausies visādiem maldinājumiem. Tomēr mod­rība bija modusies. Viņa iebāza savu kredītkarti televizora spraugā, lai nopirktu nedaudz miera, tad izvilka no somiņas vēstules, apgūlās gultā un sāka lasīt.

Mīla Karla,

nu jau esmu šeit divus mēnešus un esmu labi iedzīvojies. Karstais klimats mani netraucē, un ar darba devējiem sapro­tos labi. Sie cilvēki peldas naudā, neticami, bet viņi visu dara ar vērienu un ir ļoti atsaucīgi. Viņi gribēja mani iemitināt kāda lielā viesnīcā pilsētas mala, bet es atradu citu, kas man patīk labāk. Tā vēl ir saglabājusi tradicionālo stilu ēka atrodas pašā Vecpilsētas vidū, un apkart ir tikai mazi, no pelēka māla būvēti vienstāva namiņi. Istaba mēbelēta vec­modīgi, bet šeit ir klusi, pavisam citādi neka Hiltona un Bestvesterna masu uzņēmumos. Vakaros šeit var sēdēt kopta dārzā un baudīt eksotisku ziedu smaržu.

Darbs ir interesants. Jau pirmie mērījumi apstiprināja manu agrako pieredzi, kuru esmu uzkrājis citās tuksnešu reģiona pilsētās: cilvēki nesaprot, ka viņi izmanto fosilo ūdeni. Senāk šeit bijuši aktīvie avoti, kas uznesa ūdeni virs­pusē dabiska iekšēja spiediena ietekme. Tagad viņi pumpē to augšup pa urbumiem, un, kad ūdens ir izsīcis, urbjas vēl dzi­ļāk, lai turpinātu to pašu. Es gan lēšu, ka drīz tam būs gals. Pēc maniem aprēķiniem, krājumu pietiks vēl, maksimali, ioo gadiem.

Bet nu jau es atkal esmu pievērsies savām amata problē­mām., kas Tevi noteikti garlaiko. Piedod, lūdzu, daru to vien­kārši tāpēc, ka būtība tas ir vienīgais, kas mani šeit nodar­bina un interesē. Nav nekā cita, par ko Tev rakstīt.

Tātad es, lielos vilcienos ņemot, varētu būt šeit ar visu ap­mierināts, ja vien ne ilgā atšķirtība no Tevis un Maidas. Kā viņai sokas skolā? Ceru, ka atzīmes svešvalodās ir uzlabo­jušās.

Sveicini Maidu no manis, un daudz sveicienu arī Tev pašai.

Tavs Fricis

Maida nolika vēstuli malā. Tā bija gluži parasta vēstule, tieši tāda, kādu varētu gaidīt no vīra un tēva, kurš atrodas svešumā. To­mēr Maidu pārņēma sajūta, it kā viņa līdz šim nebūtu lasījusi to uz­manīgi-un tikai tagad uzzinājusi šo to tādu, kas agrāk ir paslīdējis garām. Tas bija īpaši sakāms par rindām, kurās tēvs pieskārās savai profesionālajai darbībai. Viņai pašai tas šķita nedaudz absurdi, bet pašlaik viņa jutās tik tuva savam tēvam kā nekad iepriekš varbūt tāpēc, ka tagad pati atradās šajā pilsētā tālu no dzimtenes, kurā viņš dzīvoja un strādāja vairākus mēnešus… un kurā viņš pazuda.

Viņas tēvam bija darīšana ar ūdeni, vielu, kuras esamība un pie­ejamība viņai vienmēr bija šķitusi pašsaprotama. Dzeramais ūdens pudelēs, apstrādātais saimniecības ūdens mazgāšanai un vannām šķita, nav jūtams nekāds tā trūkums. Un šeit, tuksnesī? Arī šeit viņa nemanīja ne mazāko ūdens trūkumu.

Maida piecēlās un piegāja pie loga. Tur lejā pletās mākslīgais ezers, kurā pār akmeņu kaskādēm nemitīgi plūda ūdens, no ezera virsmas pacēlās augšup vairākas izklaidus izvietotas strūklakas, kurus no apakšas izgaismoja tik spoži, ka šķita, tie paši spīd cauru dienu, bet vidū atradās sprauslu komplekss, kas no izšļāktā ūdens veidoja mainīgas mākslinieciskas figūras. Un bija ne tikai šis ezers, bet arī neskaitāmas mazākas ūdenskrātuves apkārtnes rotāšanai, spēlēm un sporta nodarbībām… Vai tēvs savās krājumu aplēsēs būtu kļūdījies? Maida gan bija gatava viņam ticēt arī pēc gadu des­mitiem. Tas droši vien bija skaidrojams ar īpašo meitas attieksmi pret savu tēvu, ar agrā bērnībā radušos un vēl līdz galam neizgaisušo ticību vecāku nemaldībai, kas iespaidoja pat tagad. Arī viņas māte gan skumstot, ka lielāko daļu laika vīrs pavada tālās zemēs, vienmēr atzinīgi izteicās par viņa zināšanām un spējām. Šobrīd, varbūt pirmo reizi kopš bērnības gadiem, Maidā bija modusies interese, viņa atkal iekārtojās ērtāk un ķērās pie nākamās vēstules.

Mīļā Karla,

man izdevās atrunāt valdīšanu no jauna pilsētas kvar­tāla būvēšanas, kas pārāk žigli izsmeltu ūdens krājumus. Godīgi sakot, tik ātru piekrišanu nebiju gaidījis, jo šīs zemes varenie visai nelabprāt atsakās no saviem plāniem, ja reiz

kaut ko ir ieņēmuši galvā. Es uztveru to kā iepriecinošu uzti­cības pierādījumu šķiet, ka manas profesionālās zināšanas tiek augstu vērtētas.

To pierāda arī jaunais uzdevums, kas tieši izrietēja no radušās situācijas: proti, man tagad ir jāmeklē pilsētas tuvā­kajā un tālākajā apkaimē jaunas, vēl neapgūtas ūdens iegu­las -plānoto apbūvi cer sākt to tuvumā, un celtniecība tiešām ir nepieciešama, jo iedzīvotāju skaits pēdējos gados ir stipri pieaudzis.

Ekskursijā došos jau rīt. Tā būs neliela karavāna, ko vei­dos apvidus mašīnas, tiklab kravas, ka arī pasažieru auto. Gulēsim teltīs. Vajadzīgo daudzumu ūdens un pārtikas esam jau iekrāvuši. Gribu ar eholotiem sistemātiski parbaudīt ap­kārtnes ieplakas, meklējot ūdeni saturošus slāņus. Tātad man vajadzēs pavadīt tuksnesī ilgāku laiku, un es vairs nevarēšu Tev rakstīt tik regulāri.

Domāju, gan jau Tu sapratīsi, ka nevaru atteikties no šā uzdevuma, kurš, nemaz neliegšos, ir arī ļoti pievilcīgs man pašam. Tādējādi man, protams, vajadzēs šeit aizkavēties dažas nedēļas ilgāk, bet to es Tev stingri apsolu pēc tam es pārbraukšu mājās uz ilgāku laiku, un mēs sev atvēlēsim jauku atvaļinājumu.

Skauju un skūpstu Tevi un Maidu.

Tavs Fricis

Ar augošu interesi Maida satvēra trešo vēstuli.

Mīļā Karla,

sen neesmu devis par sevi nekādu vēsti visu šo laiku biju tuksnesī, tā man ir pirmā reize un neaprakstāms pārdzīvo­jums. Sis plašums, šī vienatnība…

Ak jā, gandrīz vai aizmirsu pastāstīt par savu darbu. Pārvietojamā eholotierīce darbojas lieliski. Mēs izvietojam

sprāgstvielu gar taisnēm, spridzinām un mērām zemes slāņu atstarotos viļņus. Man tiešām žēl traucēt klusumu ar mūsu rībināšanu, bet pēc dažām sekundēm viss jau atkal ir pa vecam un nerodas sajūta, ka mēs ar savu darbošanos varētu nodarīt kaut ko tuksneša diženumam. Nūja, no līkņu vir­ziena mēs varam… bet tas taču Tevi noteikti neinteresē. Pa­gaidām nekādus lielos atklājumus gan neesam veikuši, atra­dām tikai dažus ne pārāk bagātus naftas slāņus, ar kuriem maz ko var iesākt.

Šo vēstuli gribu dot līdzi kādam kolēģim, kurš atgriežas pilsētā apārstēt zobus, tadeļ es rakstu steigā.

Visu to labāko, daudz skūpstu Maidai un Tev.

Tavs Fricis

Maida paņčma ceturto vēstuli, pēdējo, kuru saņēma viņas māte. Nu viņa ar vislielāko vērību pievērsās rindām, kurām līdz šim bija tikai pavirši pārskrējusi ar acīm.

Mīļā Karla,

pārsteidzošs panākums: pilnīgi negaidītā vietā esmu atklājis lielu pazemes ūdens iegulu. Patiesība jau gribējām beigt šo meklēšanu, apvidus, kurā bijām nonākuši, man ne­šķita īpaši perspektīvs, bet pilnības labad nolēmām tomēr veikt vēl vienu mērījumu, un tad tas notika: atstarojums lie­cina, ka šeit ir jābūt milzīgam dzīvinošā šķidruma baseinam.

Tuvākās dienas rādīs, kas no tā visa iznāks. Lūdzu, ne­stāsti par to nevienam, lai gan pagaidām nekāda īpaša noslē­puma, kas būtu jāglabā, nemaz nav, jo šobrīd ūdens iegulas atrašanās vieta nevienam nav zināma, pat man pašam. Precīzi pozicionēt es varēšu tikai pēc tam, kad būšu izvērtējis datus, atbalss līkņu diagrammas un saskaņojis to visu ar ģeo­loģiskajām kartēm. Mēģināšu to paveikt pēc iespējas ātrāk, un tad jau redzēs, ko darīt tālāk.

Kamēr biju tuksnesi, diemžēl ir pasliktinājies politiskais stāvoklis. Nemierīgi gan bijis vienmēr, bet nu jau pat runa par karu, un tāpēc patlaban gandrīz nevienu mans atklā­jums neinteresē. Un tagad bēdīga vēsts: par mūsu plānoto atvaļinājumu pašlaik vairs nav ko domāt. Zinātnieki un teh­niķi ir pakļauti kara laika likumiem, un man pat liek manīt, ka tikšu mobilizēts kaut kāda īpaša uzdevuma veikšanai.

So vēstuli es nodošu kādam paziņam, kuram nav nekāda sakara ar hidrotehniku, un viņš neko nezina par mūsu darbu. Tātad, es Tevi lūdzu ciest klusu par manu atklājumu. Vietējie šajās lietās nekādus jokus nesaprot.

Steigšus sirsnīgi skūpstu Tevi un Maidu.

Tavs bēdīgais Fricis

P. S. Tikko ka pētīju diagrammas un lūkoju radīt sev pirmo priekšstatu par ūdens slāņa novietojumu. Iezīmēju mērījumus apvidus skicē. Rezultāts izskatās labs. Tur apakšā varētu būt neparasti liela ūdens krātuve. Apskatīšu to ap­kārtni vēlreiz un smalkāk. Neviens nevar pateikt, kā te viss izvērtīsies, tāpēc es pievienoju plānu šai vēstulei, jo man negribētos, lai tas iet zudumā. Lūdzu, glabā to labi. Un, lūdzu, neraizējies, nemieri noteikti drīz vien beigsies, un tad mēs atgūsim savu atvaļinājumu.

F.

Maida vēl mirkli palika gultā. Līdz šim viņa nebija interesējusies par sava tēva darbu, bet tagad tas viņai šķita izcili aizraujošs. Kas gan ir visi šīs pilsētas vilinājumi, salīdzinot ar jautājumu par tēva lik­teni! Līdz šim viņa pieņēma, ka viņš ir kritis par upuri karam. Bet pēdējā vēstule, kurā bija runa par noslēpuma glabāšanu, viesa ne­drošību. Nebija šaubu tēva liktenis varēja pavērsties visādi, tomēr vienu viņa bija sapratusi: ūdens iegulas atklājums tuksnesī noteikti bija kaut kas ļoti svarīgs, un, lai sīkāk noskaidrotu to ģeogrāfisko stāvokli, dažs varēja izmantot ari noziedzīgus līdzekļus. Varbūt šā iemesla dēļ viņas tēvu aizturēja un, iespējams, pat novāca?

Maida vēlreiz paņēma vēstules un aplūkoja tās smalkāk. Pirmās trīs bija publiskā pasta tīkla izdrukas, toties ceturtā oriģināls, vec­modīgā formā veidots vēstījums, rakstīts ar roku, salocīts un ievie­tots aploksnē. Aploksnē glabājās arī tēva pieminētais plāns, necila skice. Pirmo reizi Maida apskatīja apdzeltējušo papīra gabalu sīkāk. Tā bija topogrāfiskā karte, melnbalta reprodukcija, uz kuras ar roku bija uzvilktas kaut kādas līnijas, zīmes un skaitļi. Maida ar to neko neprata iesākt un tikai aši vēl pameta skatienu otrā pusē. Tik tie­šām: tur bija kaut kas uzkricelēts… Tas varēja būt cilvēka vārds un adrese, bet saburtot bija grūti. Viņa iebāza plānu atpakaļ aploksnē.

Uzraksts plāna otrā pusē tomēr uzvedināja uz kādu domu, viņa vēlreiz satvēra pirmo elektroniskās vēstules izdruku un pievērsās augšmalai, kuru līdz šim bija atstājusi bez ievērības… Un tiešām, tur līdzās citiem datiem bija norādīta ari atpakaļadrese Vecpil­sētas viesnīca, kuru tēvs pieminēja savā vēstulē. Vai tas nesniedza ievirzi, kam sekot? Pēkšņi bija atgriezies Maidas parastais darbī­gums, šeit viņa gribēja sākt savus pētījumus.

Viņa jau grasījās nolikt vēstules turpat uz galda pie pārējiem pa­pīriem, kad spēji apdomājās: varbūt bija prātīgāk neļaut tām atklāti mētāties apkārt? Stāvot pie seifa, uzmācās šaubas ej nu sazini, kas tam var piekļūt. Viņa palaida skatienu apkārt… un pamanīja, ka starp seifu, kas piestiprināts pie sienas, un grīdu ir šaura sprauga, aši izlēmusi, viņa iestūma vēstules taja. Ja kādu tiešām interesēs viņas papīri, tad taču viņš tos meklēs seifa, nevis zem tā.

SEŠPADSMIT VĪRIEŠI bija sapulcējušies telpa Ai, lielākajā pasaules telpā viņu pasaules telpā. Tā bija spartiski iekārtota, priekšā pults un mazs galdiņš ar ūdens glāzi, bet iepretī paaugstinājumam solu rinda ar caurumota skārda sēdvirsmu. Sienas no tā paša stiklveidīgā, pelēkbrūnā materiāla, kas veidoja grīdu, un, tāpat kā grīda, sienas bija ciešs vienlaidus klājums bez logiem un šķirbām.

Daži vīrieši bija veci: grumbainas sejas, nosirmojuši mati un bārdas. Citi, to bija vairāk nekā veco, šķita jaunākas paaudzes ļau­dis: gludu ādu, bez bārdām, īsi apcirptiem matiem. Visi bija ieradu­šies savlaicīgi un tagad gaidīja, neizrādot ne mazāko nepacietību. Viņi nesarunājās, tikai nekustīgām sejām raudzījās kaut kur sev priekšā, tomēr skaidrāk par skaidru varēja sajust spriedzi, kuru tie lūkoja noslēpt.

Tad beidzot iestūma ratiņkrēslu ar tajā sēdošo Edrisu. Sirmgal­vis plāniem, netīri baltiem matiem zvilnēja, saļimis uz vieniem sāniem. Izskatījās, ka viņš jebkurā brīdī var nošļukt no salocītās un sēdeklim uzklātās segas. Viņš bija pa pusei paralizēts, viņam vaja­dzēja pastāvīgu kopšanu, un tikai ar pūlēm viņš jaudāja pacelt roku vai atvērt acis, tomēr aiz krunkainās pieres joprojām darbojās rosīgs gars tāds vismaz bija kopīgais viedoklis. Sapulcējušies vīrieši jau sen nebija viņu redzējuši vaigā, bet ne brīdi nešaubījās, ka šodien viņš pārtrauks savu vientulību. Kurš cits tad vēl varētu viņus uzrunāt?

Edrisu iestūma viņa kopējs, ārsts Arefs. Viņš apstādināja ratiņkrēslu blakus vadības pultij un pakāpās soli atpakaļ. Tas droši vien nebija nekas vairāk kā žests, un tomēr izskatījās, it kā viņš dotu zīmi, ka jāsāk.

Edrisa augums noraustījās, un katra nākamā trīsa saslēja viņu mazliet taisnāk, pakāpeniski pievēršot klausītājiem. Acis aizvien vēl bija aizvērtas, bet viņš ierunājās:

-     Gābers vecuma ziņā varēja būt mans dēls, un visu šo laiku, kopš esam šeit patvērušies, es viņu mīlēju kā paša dēlu.

Gandrīz jau šķita, ka viņa spēki atkal ir galā, tomēr viņš turpināja:

-     Dievs bija lēmis aizsaukt Gāberu pie sevis un man kādu bridi vēl atļaut dzīvot.

It kā gribēdams pasvītrot teikto, viņš pamāja ar galvu, bet šķita, ka ir ieslēdzies tāds ka automāts, jo vecais, reiz sācis, vairs nespēja apstāties. Kopējs, kas stāvēja aiz muguras, pastiepa roku pār Edrisa plecu un izvilka mazu memofoliju, kuru nolika viņam priekšā uz galda. Varbūt viņš bija paslepus vecajam iebakstījis vai ari pietika ar šo žestu, lai Edriss atcerētos, kas jādara? Edriss mitējās klanīt galvu un noliecās pāri galdam. Viņš samirkšķināja acis, pablenza folijā un sāka lasīt. Sacīto tik tikko varēja saprast, bet šķita, ka tur ari nav nekā vairāk par dažiem datiem.

Tad vecais aprāvās. Viņš pastūma bloku malā, un viņa seja savil­kās tādā kā izmisīgā piepūlē. Pēkšņi viņa acis plati iepletās, un kat­ram šeit sēdošajam šķita, ka Edriss uzlūko tieši viņu.

Man uzdots jums paziņot Gābera pēdējo gribu. Viņš pats ar jums runās.

Zāli pāršalca murdoņa. Nodzisa gaisma, pāris sekunžu zālē val­dīja melna tumsa, un tad uz pretējās sienas parādījās milzīga Gābera seja. Daži neviļus sarāvās, jo hologrāfiskā projekcija radīja izcili dzīvu un ticamu iespaidu. Viņa sejā nemanīja nekādas slimī­bas pēdas, lai gan tas varēja būt arī kosmētikas vai digitālās apstrā­des efekts. Kādu mirkli Gābera lūpas kustējās mēmi, bet tad laikam tehniķi bija noregulējuši skaļumu, un tagad šeit sapulcējušies varēja vērot notiekošo, kas uz tiem iedarbojās kā runa no viņpasaules.

Es pavēlēju ārstam sacīt man kailu patiesību. Tā ir šāda: man atlicis dzīvot pavisam neilgu laiku…

Gābera lūpas tik tikko kustējās, balss bija klusa, bet labi sapro­tama. Daži blakustrokšņi lika noprast, ka ieraksta skaļums ir visai augsts. Turklāt varēja saklausīt sīkus klikšķus it kā būtu izgriezti skaņas traucējumi.

Mēs visi esam izraudzīti diženai sūtībai, un šajā ziņā, lai kas arī notiktu, nekas nemainīsies. Mūsu sūtība ir svarīgāka par visu, tā nosaka mūsu esības vadlīniju. To apzinās visi, un tādēļ es paļāvīgi šķiros no šīszemes dzīvošanas.

Viņiem jau gana bieži bija vārdots par diženo sūtību, un to vīru absolūtā griba, kas viņus vadīja un virzīja, atkal un atkal bija tos stiprinājusi viņu ticībā, bet reti viņi jutās tik stipri iespaidoti kā šo­reiz, kad viņiem nodeva dižā parauga pēdējo gribu. Tomēr aiz visa tā slēpās vēl kāds liels jautājums, ko nebija iespējams izgaiņāt no prāta: kurš tiks aicināts stāties Gābera vietā?

Nu jau varēja manīt, kādas pūles Gāberam prasa šī pēdējā uz­stāšanās, un šķita, ka viņš vēlreiz sakopo zūdošos spēkus tas bija pēdējais pienākums, kuru tam vajadzēja vēl veikt. Tad beidzot nāca glābjošais teikums, lēmums, no kura tik daudz kas izrietēja jo visiem bija pilnīgi skaidrs, ka viņu sūtība ir grūta, teju vai nepiepil­dāma. Un tagad tiem vajadzēja to paveikt bez vīra, ar kuru līdz šim bija saistītas visas cerības, visa paļāvība. Tagad atbildība būs jāpār­ņem Gābera pēctecim. Vai šeit bija kāds vīrs, kurš spēs nest šādu nastu? Vai Gābers būs atradis īsto?

Beidzot nāca pēdējais un izšķirošais teikums.

Par savu pēcteci es ieceļu…

Vai tur neieskanējās tāda ka neizlēmība?

… ieceļu savu līdzšinējo asistentu Kāsimu.

Slimnieka galva noslīga lejup, it kā pēdējie spēki, kas viņam vēl ļāva saglabāt stāju, nu būtu izsīkuši, un attēls izdzisa.

Šķita, ka zālē izskan visu sapulcējušos kopīga nopūta, it kā va­rētu saklausīt spriedzes un neziņas atplūdu, kas atbrīvo vietu zināša­nai. Nebija aplausu, nebija ari ne miņas no īgnuma. Varbūt tā bija viņu disciplīna, kas lika visiem akceptēt mirušā gribu kā pēdējo pa­vēli?

Tik visaptveroša gan nemēdz būt arī paklausība, lai itin nekur, ne tajā, ne citā, pat nomaļākajā apziņas stūrītī nespētu iezagties klu­sas šaubas, aizdomu ēna vai noraidījuma atspulgs. Tomēr ārēji tas neizpaudās, kad viņi visi atstāja zāli tikpat klusi, kā bija šeit iera­dušies.

Ārēji nekas nemainījās. Katrs atkal atgriezās savā vietā, kur viņam tobrīd vajadzēja būt atbilstoši dienas režīmam: mācību kabi­netā, vingrinājumu telpā vai treniņzālē, un ierindas kareivji vispār neuzzināja neko par liktenīgo sapulci. Izņemot, protams, to, kurš šajā dienā bija norīkots Edrisa kopšanai, bet tas nebilda ne vārda pat ne tāpēc, ka viņam būtu pavēlēts klusēt, bet paklausot ieradu­mam, kas atzina par peļamu jebkādu tērgāšanu.

Savos 28 gados Gorijs bija vidējās paaudzes pārstāvis, kuru vei­doja desmit personas. Tātad viņš varēja pieskaitīt sevi vadoņu elitei. Kad nonāks tik talu, viņš necīnīsies ar ieroci rokā, nešaus un perso­nīgi nepiedalīsies ēku ieņemšanā. Tomēr viņš prata šo māku līdz pēdējam sīkumam un tieši to arī mācīja saviem kareivjiem. Lai arī viņi jau kopš gadiem bija šo prasmi visnotaļ apguvuši, viņu izveicība tika joprojām pilnveidota, un, kad vairs nebija ko pilnveidot, svarīgi kļuva turēt tos pastāvīgā kaujas gatavībā dižajai cīņas dienai.

Gorijs jutās laimīgs, ka viņam ir ticis svarīgāks uzdevums, kurš, tāpat kā vienkāršajiem ierindniekiem lemtais, ir virzīts uz to pašu pēdējo mērķi. Viņš pavēlēs, viņam mācīja pavēlēt, un tas ari aiz­ņēma visas viņa domas. Protams, viņš ari apzinājās, ka ir augstāk kvalificēts par jaunāko, no inkubatoriem nākušo paaudzi, un ar to lepojās.

Šajā pēcpusdienā Gorijam bija grūti koncentrēties. Tieši tādēļ, ka viņa pienākums bija ne tikai klausīt pavēlēm, bet arī pašam uz­ņemties atbildību atbildība nozīmē domāt uz priekšu, domāt par nākotni —, viņš tagad mēģināja iztēloties, kādas sekas būs Kāsima iecelšanai par virspavēlnieku. Viņš bija spiests atzīt, ka ir noraizē­jies, neapmierināts un noskaities. Vai pārējie jutās līdzīgi, vai an viņš bija vienīgais, kuru jaunā situācija ir izsitusi no līdzsvara?

Viņš gribēja to noskaidrot. Stratēģijas variantu, kuru viņš vēlējās izmēģināt mākslīgi modelētā kaujas situācijā, varēja pārbaudīt ari vēlāk. Aši izlēmis, viņš piecēlās un devās uz pretējo telpas galu, kur atradās Bastana darba kabīne. Ar Bastanu viņš sapratās labi; Bastans bija vienīgais, ar kuru viņš varēja runāt pilnīgi atklati.

Bastans bija galvas tiesu garāks par Goriju, un viņam pakļautie kareivji dziļi cienīja savu komandieri. Uz Bastanu varēja paļauties, viņš bija godīgs un necentrējās uz saviem uzdevumiem tik stīvi ka pārējie. Reiz abi pat mēģināja kopīgi atcerēties senāku pagātni, bet izrādījās, ka viņiem atmiņā saglabājušies tikai neskaidri priekšstati par gaismu, siltumu, kustību un balsīm, kuras neizdodas pat aprak­stīt tuvāk, kur nu vēl piešķirt tiem kaut kādu nozīmi.

Kad Gorijs atvēra durvis, Bastans dīvaini sarāvās, it kā nupat būtu darījis kaut ko aizliegtu.

Gorijs pajokoja par šo tēmu, bet Bastans pat neatsmaidīja.

Man šis tas liek aizdomāties, Gorijs ieminējās. Gribētos zināt, vai tev nav tāpat.

Gorijs nospieda pogu, lai iedarbinātu skaņas barjeru, kas aizsar­gāja no ārienes trokšņiem, bet vienlaikus neļāva sadzirdēt to, kas notika kabīnes iekšienē. Tad viņš pavilka tuvāk ķeblīti un apsēdās. Sienā ielaistais ekrāns bija tumšs, un viņš secināja, ka Bastans nav strādājis.

Dažas sekundes abi neomulīgi klusēja; viņi nejutās pārliecināti, vai drīkst domāt tās domas, kas šobrīd nāk prātā, un vai būs prātīgi izteikt tās skaļi.

Beidzot Gorijs atmeta šaubas un sāka:

Kasima iecelšana… Man tas jauc galvu… kas tagad būs, kad viņš ir noteicējs.

Šķita, ka Bastans joprojām nevar vien izšķirties, vai būtu jārunā atklāti.

Viņš ir inteliģents. Ar stipru gribu. Tāpat kā visi, arī viņš neatkāpsies ne soli no mūsu diženā mērķa. Viņš darīs visu, lai vestu mūs pretī uzvarai…

Bastans runāja, nedaudz vilcinādamies, it kā nejustos pārlieci­nāts par teikto. Tās bija vispārīgas frāzes, ko varētu izteikt jebkurš no viņiem.

… vēl viņš ir svaidīgs un neaprēķināms, iebilda Gorijs, apzināti pārkāpdams kārtulu, kas aizliedza kritizēt priekšniecī­bu. Viņš gatavs uz visu, lai tikai panāktu savu. Ja viņš kaut ko ap­ņemas, tad arī grib to izplēst, vienalga, vai tas būtu pareizi vai arī aplami darīts… Viņš var kļūt par draudu mums visiem… un ari mūsu sūtībai.

Nu viņš bija to pateicis, lai arī šaubas vēl nezuda kā gan Bas­tans uztvers viņa vaļsirdību? Tad viņš tomēr ar atvieglojumu no­prata, ka tas negrasās iebilst.

Tu domā tāpat, Gorijs turpināja, un man liekas, ka ari pārējiem bija tas jāsaprot. Un…

Viņš neviļus pacēla balsi, kas piešķīra ipašu nozīmi turpmākajam:

… un arī Edrisam vajadzēja to zināt.

Nedaudz apjukuši, viņi paskatijās viens otrā. Tad Bastans iemi­nējās:

Varbūt viņam vissvarīgāk šķita izvirzīt tādu, kuram ir nepie­ciešamā enerģija lauzt katru pretestību, vienalga, no kuras puses tā ari nāktu. Varbūt turpmāk mūs gaida tik lielas grūtības, ka ar inte­liģenci un piesardzību vien būs par maz, lai tās pārvarētu.

… inteliģence un piesardzība. Tu domā par Hārisu, Gorijs atsaucās.

Jā gan. Lai ari neviens neiebilda, visi gaidīja, ka tieši viņš nāks Gābera vietā.

-    Es arī to gaidīju. Cik ļoti gan tomēr var maldīties!

Bastans satvēra mikrofonu un izteica dažas norādes.

Noklausīsimies vēlreiz, viņš ierosināja.

Kāpēc? — Gorijs noprasīja. Kas tev ir prātā?

Ekrāns iegaismojās. Viņu priekšā, aizpildot visu platību, uznira Gābera nekustīgā seja, iespaidīga pat plaknes projekcijā. Lūpas, kas veidoja pirmos vārdus, sākumā vēl bez skaņas, un tad arī balss, vāja, bet skaidri saprotama.

Es pavēlēju ārstam sacīt man kailu patiesību. Tā ir šāda: man atlicis dzīvot pavisam neilgu laiku…

Abi noskatījās ierakstu līdz galam.

Ka tu zināji, ka viņa runa jau atrodas arhīvā? Gorijs jautāja.

-  Nu padomā taču pats: to ierakstīja pirms viņa nāves, pirms vairākām dienām. Un es zinu, kā apieties ar skaņu ierakstiem, pat ja ir jāuzlauž aizsargkods.

Jā, arī Gorijs to zināja, sava izglītības kursa ietvaros abi kādu laiku bija strādājuši arī ziņu centrā. Uz ekrāna tagad parādījās pro­grammu saraksts.

-    Tev nekas nešķita dīvains? Bastans pajautāja.

Gorijs domīgi pakratīja galvu.

Bastans piespieda klaviatūras taustiņu un deva īsu komandu.

-    Noskatīsimies vēlreiz nobeigumu, viņš piedāvāja.

Viņš atskaņoja pēdējo izšķirošo teikumu:

Par savu pēcteci es ieceļu… ieceļu manu līdzšinējo asistentu Kāsimu.

-     Vēlreiz, Bastans pasludināja.

Un atkal viņi raudzījās Gābera sejā, klausījās viņa vārdos.

Nu es saprotu, ko tu domā! Gorijs uztraukti ierunājās. Šī mazā pauze, iekams viņš izšķiras nosaukt Kāsima vārdu.

Tas izskatās pēc pauzes. Bet to var izskaidrot ari citādi, Bastans atbildēja.

Tu domā… Gorijs neuzdrīkstējās izsacīt savas aizdomas skaļi, bet Bastans saprata.

Jā, tieši tā es domāju, viņš paziņoja.

Mirkli klusējuši, abi ilgāku laiku uzbudināti sačukstējās, it kā bitos, ka pat caur skaņu aizkaru kāds var saklausīt viņu ķecerīgās runas. Jo ilgāk viņi diskutēja, jo skaidrāk saprata, ka nav alojušies. Pētot ierakstu palēninājumā, varēja manīt, ka skaņa un lūpu kustī­bas nav gluži sinhronas, un grafiskajā skaņas ainā starp vārdiem vei­dojās šauri, tik tikko manāmi izvirzījumi, kādi ir sastopami sintē­tiskas valodas akustiskajos spektros. Visbeidzot Bastans pamēģināja pakārtot lūpu kustībām atbilstošākas skaņas, un pēkšņi Gābers uz­runāja tos atkal, metāliskā, bet šoreiz neviltotā balsī:

Par savu pēcteci es ieceļu līdzšinējo pārvaldnieku Hārisu.

Izskanēja trešā svilpe, un lampas satumsa naktsmiers. Visi bija izklīduši pa savām dzīvojamām nišām, un arī Gorijs nebija izņē­mums. Patlaban viņam jau vajadzēja gulēt savā guļamsilē, miesas temperatūrai atbilstošā šķīdumā, kas raisīja tīkamu gurdumu un no­stiprināja veselību. Šķīdums saturēja barības vielas un medikamen­tus, kas caur ādu iekļuva ķermenī, lai izvērstu savu dzīvību uzturošo iedarbību. Bet Gorijs šobrīd nedomāja par miegu, viņš bija pārāk uztraukts un nemierīgs. Vispirms vajadzēja sakārtot savas juceklīgi virpuļojošās domas.

Viņš sēdēja tumsā uz sava ķeblīša un vēlreiz atsauca prātā šīs­dienas notikumus. Pamazām viņš sāka apjēgt, ka dienas gaitā ir daudz ko darījis nepareizi, un viņā pamodās sirdsapziņa. Viņš bija runājis vārdus, kurus izrunāt bija aizliegts, un bija ļāvies domām, kurām ļauties nedrīkstēja. Nevienam gan īpaši nevajadzēja uzsvērt, ka tas ir aizliegts, un arī viņa skološanās laikā nekas tāds netika minēts, bet vai tad tas bija jāsaka. Viņš bija tā audzināts, ka saprata to bez teikšanas un tagad kaunējās. Neraugoties uz to, viņš netika vaļā no dilemmas, kurā negribot bija nonācis. Jo aiz šim atziņām, pret kurām viņš dumpojās, gluži kā nesagraujams bastions slējās viņa pārliecībā, ka jādara viss, lai sasniegtu mērķi, un galu galā viņam nedeva mieru raizes par to, ka diženais mērķis, kam viņi zie­doja sevi bez atlikuma, varētu palikt nesasniegts viltota lēmuma dēļ.

Tikai tad Gorijam ienāca prātā, ka viņu turklāt gaida ari sods, un viņš juta sevī uzvirmojam stindzinošas bailes. Karcera smacīgā gai­sotne, izolācija no ikdienības, sāpīgā pāraudzināšana īpašā mācību kabīnē, kas ne tikai sniedza zināšanu, bet an lika tai pagaist… Bija tādi gadījumi, nedaudzi, bet bija… Arī viņam būs jāiet tam cauri?

Viņa šaubas līdz šim skāra īpašo situāciju, kada viņš ne no šā, ne no tā bija nonācis, bet tagad viņš spēji iedomājās par sevi pašu par sevi pašu, it kā nebūtu nekā svarīgāka. Bet tā nu tas bija, vai viņš to gribēja vai negribēja. Raizes, kas viņu tā mocīja, piepeši bija mainī­jušas virzību un pievērsušās paša liktenim. Kas tagad notiks ar viņu? Nu ko, viņš bija noziedzies pret nerakstītajiem likumiem, un savu vainu vajadzēs izpirkt.

Bet te nu viņš atkal saminstinājās, jo jaunais, pilnīgi neierastais redzējums, kurā kopība atkāpās dibenplānā, bija pārsteigusi viņu pavisam nesagatavotu. Viņš aizprātojās, vai citi manīs ar viņu noti­kušo pārmaiņu it kā viņam uz pieres nupat būtu radusies ķemīga zīme. Pirmo reizi Gorijs pretstatīja sevi kolektīvam. Tad ari pats no sevis uzradās jautājums, vai kāds būtu varējis noklausīties viņa un Bastana sarunu. Protams, viņš ieslēdza skaņu barjeru, iespējams, gribēdams apslāpēt āra trokšņus, bet galu galā tur bija gana daudz mikrofonu, kurus varēja aktivizēt no visām iespējamām vietām. Un jautājot tālāk: varbūt pastāvēja pat iespēja reģistrēt viņa domas? Galu galā viņš jau bija saskāries ar ierīcēm, kas kontrolēja sma­dzeņu darbību, piemēram, sekmības pārbaudēs, kurām visus regu­lāri pakļāva mācību gaitā…

Gorijs šļūkāja uz sava neērtā ķeblīša un nekādi nespēja nomieri­nāties* Varbūt viņam ir vajāšanas mānija? Kuram te būtu vajadzība viņu noklausīties vai lasīt viņa domas? Viņš vēl ne reizi nebija sagrēkojies, viņa stabilitātes koeficients ir 98 procenti. Kāpēc kādam vajadzētu viņu uzraudzīt? Viņš manīja, ka sāk nomierināties. Jā, viņu pasargāja tas, ka nevienam nebija iemesla turēt aizdomās tieši viņu. No tā izrietēja, ka viņš nav pārkāpis pieļaujamā riska robežas un varētu diezgan droši turpināt iesākto, ja nolemtu tik vienkārši neatstāt kopā ar Bastanu atklāto lietu un darīt kaut ko, lai noregu­lētu kļūmīgo situāciju. It kā izšķiršanās jau būtu risinājums, kas pa­dara lieku jebkuru tālāku prātošanu, viņš pēkšņi jutās mierīgs un apņēmīgs: viņam ir kaut kas jādara.

Bija jau pāri pusnaktij, kad Gorijs piecēlās un klusi atstāja savu dzīvojamo nišu. Viņš neatcerējās, ka noteiktā naktsmiera laikā būtu kaut reizi palicis nomodā, un izbrīnā konstatēja, ka nemaz nejūt īpašu nogurumu. Droši vien pietrūka siles šķīduma iemidzinošās iedarbības. Ierindas sastāva telpu gaitenis, no kura varēja nokļūt ne tikai kareivju guļamzālē, bet arī koridorā, gar kuru rindojās vidējā posma komandieru dzīvojamās nišas, bija blāvi apgaismots un tukšs. Gorijs ieklausījās klusumā, kas bija tik neierasts un pat biedē­jošs. Šķita, ka gaisā var samanīt vāju vēsmiņu… Vai tik tur neieskanējās tāda kā klusa šļūkāšana? Viņš ieklausījās vērīgāk, bet vairs neko nedzirdēja.

Gorijs pagriezās pa labi, kur gaitenis veda uz mācību kabīnēm, darba telpām un noliktavām, un kaut kur aiz tām mitinājās un nak­šņoja augstākais vadības ešelons, kuru veidoja pieci vecākās paau­dzes vīri. Tikai šiem pieciem bija neierobežota pieeja informācijai, vienīgi viņiem bija pilns pārskats par kopības organizāciju, vienīgi viņi līdz pēdējam sīkumam zināja atbrīvošanas plānu, kā ari agrā­kos notikumus, kas viņus visus ir noveduši līdz situācijai, kad tiem ir kopīgi jādzīvo šajā šaurībā, pilnīgā izolācijā no ārpasaules. Vidējā komandsastāva mācekļiem tika skaidrots, ka detaļas, kas atrodas ārpus viņu tiešās kompetences, jātur noslēpumā, lai neapdraudētu plāna izdošanos. Viņiem bija iemācīts neuzdot jautājumus, viņi pat nezināja savu uzvārdu un atsaucās tikai uz priekšvārdu. Nemaz nerunājot par ierindniekiem. Tie bija izaudzēti no atsevišķām dzimumšūnām, un vienotā ģenētiskā ievirze lika tiem visiem bez ieru­nām klausīt augstākstāvošo pavēlēm. Ģenētiskā ievirze noteica ari pilnīgu intereses trūkumu par visu, kas neietilpa viņu pienākumu kanonā. Kopš iznākšanas no inkubatoriem viņus nemitīgi gatavoja tam, ko vajadzēs darīt atbrīvošanas laikā.

Gaitenis pagriezās, un Gorijs ieraudzīja ugunsdrošas durvis, kuras atvērt nebija grūti. Viņš pabīdīja tās augšup un vilcinādamies devās tālāk līdz šim viņš bija šeit rādījies gaužām reti. Tomēr šķita, ka viņš vēl atceras, kur ir Hārisa dzīvoklis viņa gājiena mērķis. Pirms daudziem gadiem, vēl bērnībā, Gorijs vienreiz tur ciemojās, vecākais bija ataicinājis viņu pie sevis un ilgāku laiku ar viņu runājās. Nekas svarīgs tur pārspriests netika, runa bija vairāk par lietām, kas varētu interesēt bērnu: mācības, ediens, kopdzīve ar citiem audzēkņiem. Tomēr Gorijs paturēja prātā, ka šeit ir kāds, kuram viņš rūp.

Nu bija pienācis brīdis, kad cilvēks, kurš viņam vēl labu, var no­derēt. Gorijs lieliski saprata, ka vienatnē neko daudz izdarīt nespēs. Turklāt svarīgi bija uzzināt ko tādu, kas būtu vajadzīgs turpmākās rīcības plānošanai. Viņš bija brīdi vilcinājies, pirms nolēma vērst savas domas darbībā, bet tad tas iznāca gluži vai pats no sevis: galu galā Hariss bija tas, kuru šeit apkrāpa, un tieši viņam butu vislabāk jāzina, kā uz to reaģēt.

Tagad vajadzēja būt īpaši piesardzīgam, jo piecus augstākā ranga vadoņus noteikti nesaistīja pienākums noteiktā laikā doties pie miera, un tādēļ briesmas kādu sastapt šeit bija lielākas nekā ierindas sastāva gaitenī. Gorijs ik pa brīdim apstājās, ieklausījās, pazagās dažus soļus tālāk un ausījās atkal… Pēkšņi viņš izdzirda nočīkstam durvis un noklakšķam slēdzeni… Tad atskanēja soļi, tie tuvojās.

Šobrīd Gorijs atradās taisnā gaiteņa posmā, kur viņu varēja pa­manīt jau pa gabalu… Aši pametis skatienu apkārt, viņš netālu ierau­dzīja durvis, uz kurām ar krītu kāds bija uzšņāpis «Kontroltelpa».

Ilgi nedomājis, viņš satvēra rokturi, paspieda lejup durvis atvērās, un viņš iespruka iekšā.

Viņš uzelpoja: telpā neviena nebija. Ja dzirdētais cilvēks nenāca tieši šurp, viņš varēja palikt nepamanīts.

Ar acu kaktiņu Gorijs pamanīja kaut kādu kustību un paskatījās apkārt. Šeit bija izvietoti divi duči mazu ekrānu, un vienā no tiem viņš ieraudzīja gaiteņa daļu. Tur gāja kāds vīrs ar nesamo rokā. Viņš tuvojās, uz mirkli aizņēma visu ekrānu un tad atkal attālinājās. Tikai tagad Gorijs saprata, ka vēro gaiteņa posmu ap kontroltelpu, kurā patlaban atrodas. Viņš ekrānā redzēja durvis ar uzrakstu.

Garāmgājēja formastērps liecināja, ka tas ir ierindnieks. Viņš nebija ģērbies kaujas tērpā, kādu kareivji valkāja dienā, bet brūnajā kombinezonā, kas vienlaikus bija apakšveļa un apģērbs, ko valkāja brīvajā laikā. Sastapšanās ar viņu gan nebūtu pārāk riskanta, jo vienkāršam kareivim nebija nekādas daļas, kur kādā brīdi atrodas priekšniecība, bet, protams, labāk bija to nesastapt vispār.

Gorijs jau gribēja atstāt telpu, kad pamanīja ko tādu, kas varbūt varēja likt viņam grozīt līdzšinējos plānus. Viņš aplūkoja ekrānus tuvāk. Lielākoties tie rādīja tukšas telpas, tostarp vairākus darba ka­binetus, ieroču noliktavu, reaktora telpu, kādu kameru ar daudziem vadiem un grīdā ielaistu vannu, kurā plunkšķēja ūdens, kā ari vai­rākas durvis un gaiteņa daļas. Bet turpat līdzās varēja vērot an dažas privāttelpas un tajās esošos cilvēkus; vairākums rāmi gulēja, bet divi vēl bija nomodā, viens kaut ko atzīmēja pjezoblokā, bet otrs skatījās videoarhīvā atrastu programmu. Tur bija ari Hāriss, kurš sēdēja pie galda, balstīdams galvu rokā… nomodā vai snaudā?

Tātad uzraudzība, par kuras esamību Gorijam sen bija aizdomas, tiešām pastāvēja, un tai bija pakļauti ari vadītāji. Pašlaik neviena novērotāja gan šeit nebija, bet Gorijs redzēja ari ieslēgtos videomag­netofonus viss tika ierakstīts un vēlāk droši vien ari apskatīts.

Spējas iedomas pārņemts, Gorijs metās meklet ekrānu, kurā būtu redzama Bastana darba niša, un bez grūtībām to arī atrada. Cik labi, ka viņš māk apieties ar šīm iekārtām tādas pašas lietoja ari programmētajās mācībās. Steigšus spaidīdams vadības tausti­ņus, kas ļāva reproducēt ierakstus, viņš ar laikrādi parādīja ekrānā pagājušo pēcpusdienu… Un tad viņš ieraudzīja sevi sēžam blakus Bastanam un varēja noklausīties visu, ko abi runāja.

Pirmajā brīdī Gorijs izbijās, bet tad piespieda sevi lietišķi apsvērt situāciju, un pēkšņi apjukumu nomainīja paļāvība un cerība. Ne­viens taču acīmredzot vēl nebija interesējies par ierakstu, un, ja reiz tā, viņš vēl varēja iejaukties, kaut kā padarīt notikušo par nebijušu. Viņš apsēdās pie klaviatūras, pārlaida skatienu taustiņiem nebija grūti atcerēties vajadzīgās komandas, kuras viņš savulaik apguva. Lielākais nopelns tur bija mācību principam, kurš prasīja, lai mā­cību automāti pēc regulāriem starplaikiem atprasītu reiz apgūto vielu un vajadzības gadījumā atsvaidzinātu piemirstās zināšanas. Tādēļ Gorijs bez pūlēm spēja izdzēst delikāto ierakstu no datu bāzes un aizvietot to ar ilgstošu tukšas telpas attēlu.

Gorijs uzelpoja: viņa pārkāpuma pierādījums nu bija iznīcināts. Tagad viņš varēja mierīgi ķerties pie savu turpmāko soļu plānoša­nas, un jau pēc brīža viņam atklājās neticamā iespēja, kādu dāvāja nejaušība. Viņš taču varēja ne tikai mainīt jau uzkrātos datus, bet pat pavērst sistēmu pret tās iniciatoriem: iegūt informāciju par visu, kas notiek šaurajā pasaulē, kurā viņš eksistē. Šīs atziņas ietekmē viņa pašsajūta mainījās vēlreiz, un nu jau viņš izjuta gandrīz vai tādu kā triumfu. Kaut kas neticams šī pāreja no paša bezspēcības atskārsmes uz fantāzijām par savu pārākumu!

Gorijs pievērsās ekrāniem, lai gūtu pārskatu par vietām, kas pa­kļautas novērošanai. Protams, pirmām kārtām viņu interesēja uz­raugāmās personas. Vispirms viņš noskaidroja, ka uzraugāmo skaitā ir tikai divi no augstākās vadības: Hāriss un, viņam par izbrīnu, vecais Edriss. Turpretim no viņa paša grupas novēroja astoņus. Vai no šīs izvēles varēja secināt, kurus Kāsims tur aizdomās vai vismaz kurus neuzskata par pilnīgi uzticamiem?

Gorijs sāka ar to, ka apstrādāja ierakstu, kas tika veikts viņa guļamkabīnē, un aizstāja pašreizējo tā daļu, kas rādīja tukšu telpu, ar pagājušās nakts fragmentu, kura viņš bija skatāms aizmidzis savā silē. Tad viņš pievērsās ekrānam, kurā Hāriss aizvien vēl sēdēja pie sava galda. Ari tur Gorijs ievietoja izgriezumu no senāka laika, kurš nevarēja radit nekādas aizdomas. Tagad viss bija sagatavots, un atlika tikai izmantot izdevību. Viņš atstāja kontroltelpu un, pagājis vēl kādu gabaliņu uz priekšu, sāka lūkoties apkārt pēc Hārisa mā­jokļa. Nu jau pulkstenis bija trīs naktī, un briesmas uzdurties kādam gaitenī šķita niecīgas.

Hārisa istabu izdevās atrast viegli. Gorijs vieglītēm pieklauvēja un gaidīja.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad durvīs pavērās sprauga. Gorijs paspieda to platāk un garām Hārisam iespruka iekšā.

Man tev kas jāsaka, viņš klusi ierunājās. Tā lente, kuru mums vakar rādīja…

Pirmajā mirklī Hariss šķita apmulsis, bet tad atsaucās: Jā, tas ir labi, ka esi atnācis.

Vienlaikus viņš pameta ar roku, it kā norādot uz kādu neno­teiktu vietu pie griestiem, un neapraudamies runaja tālāk.

Mums visiem ir prieks, ka Gāberam tagad rasts cienīgs pēcte­cis. Līdz ar to nedrošības laiks…

Gorijs jau bija pamanījis mazo, pie griestiem piestiprināto ka­meru, kurai Hāriss gribēja pievērst viņa uzmanību. Viņš bramanīgi pārtrauca Hārisu.

Nekādu briesmu vairs nav, es izslēdzu novērošanu!

Hārisa sejā pavīdēja klajas bailes. Viņš paceltā balsī turpināja: Būs jau labi, mēs varam rit…

Gorijs paspēra soli tuvāk un aizsedza Hārisam muti ar plaukstu. Es izdarīju tā, lai novērošanas sistēma kādu laiciņu nedarbo­tos, neviens nevar mūs noklausīties, mēs esam drošībā!

Šķita, ka Hāriss pamazām saprot. Viņš bija atslīdzis savā krēslā un tagad lēnām atguvās no izbīļa. Viņš pamāja Gorijam, aicinā­dams to apsēsties uz gultas. Hāriss neizskatījās labi, bet varbūt vaina nebija tikai Gorija negaidītaja apciemojumā: Hārisa seja bija sasarkusi, acu plakstiņi uztūkuši, uz galda virsmas, pret kuru viņš smagi balstījās, stāvēja saulesbrilles un ziedes tūbiņa.

Beidzot viņš pacēla skatienu augšup.

-     Ko tev vajag no manis?

-  Tas ir svarīgi, Gorijs atbildēja. Tev tas ir jāzina: uzruna, kuru mēs klausījāmies, Gābera pēdējā griba ir tīrākais viltojums.

Hāriss pavērās Gorijā lielām acīm un pakratīja galvu.

Tas nav iespējams, es neko tādu negribu dzirdēt. Tev šeit nav ko meklēt. Ej projām.

-  Vai tad tu nesaproti? Gābers gribēja tevi iecelt par savu pēc­teci, nevis Kāsimu. Kāds, visticamāk, jau pats Kāsims, ir apmainījis vārdu. Ieraksts ir viltots.

Pagāja krietns bridis, jo Gorija vārdu jēga laikam tik ātri nespēja aizsniegt Hārisa apziņu.

Nespēju noticēt, viņš nočukstēja.

Es varu to pierādīt, Gorijs piedāvāja.

Hārisa klusēšana atkal ieilga. Gorijs nenocietās.

Nu, ko tu darīsi? viņš noprasīja.

-     Neko, — Hāriss atbildēja.

-     Bet tā ir netaisnība!

Var jau būt, Hāriss atzina, bet tagad priekšgalā ir Kāsims. Kurš nu var izvērtēt, vai viņš tā rīkojies savtīgos nolūkos. Es pie­ļauju, ka viņš uzskata sevi par labāku komandieri, un tad viņam vajadzēja rīkoties tā, kā viņš nkojies.

Tu būtu labāks, Gorijs klusi iebilda.

Manāmi vīlies, viņš piecēlās.

-     Tu ziņosi par mani?

Nē, Hāriss atbildēja. Galu galā tu rīkojies labu nodomu vadīts, ticēdams pareizajam un patiesajam… Un varbūt vēl kāda iemesla dēļ.

Kāds ir šis iemesls? Gorijs apjautājās.

Viņš manīja pārmaiņu Hārisa balsi, maigāku toni. Izpratni? Aizkustinājumu?

Tev mazliet vēl jāpaciešas, Hāriss ieteica. Diža diena pie­nāks, varbūt jau drīz. Kas zina, kurš no mums izdzīvos. Tādēļ tev jāzina: tu nāc no ģimenes, kuru ar manējo saistīja cieša draudzība. Tavs tēvs un citi piederīgie gāja bojā cīnu laikā, tu esi pēdējais savas ģimenes pārstāvis, un tāpēc es toreiz darīju visu, lai tevi glābtu. Es tevi atvedu šurp. Drošībā.

Kas toreiz notika? Kāpēc es neatceros?

Tu biji vēl bērns, bet piedzīvoji visdrausmīgāko. Uzbrukumu un bombardēšanas pārcieta tikai pavisam nedaudzi valdošo ģimeņu jaunieši. Viņi ir tie, kam vēlāk vajadzēs pārņemt vadību. Mēs nolē­mām izdeldēt no jūsu atmiņas visus šos notikumus. Jums jābūt brī­viem no katra sloga, lai varat pilnīgi koncentrēties uz savu sūtību.

Mūsu sūtība…

Tu to zini, Hariss uzsvērti atbildēja. Mums jāatgūst sava dzimtene, jāatbrīvo sava pilsēta. Tā ir mūsu dzimtene, mūsu senču pilsēta. Toreiz daudzi ticēja, ka pietiks ar drošsirdību un apņēmību, lai taisnība uzvarētu, un paļāvās uz Dievu. Tas bija Edriss, kurš jau laikus saprata, ka mūsu tautai nav izredžu. Ienaidnieks bija pārāks. Mums nebija gandrīz nekā, ko likt pretī viņu ieročiem. Un mūsu izmisīgā pretošanās tikai padarīja situāciju vēl ļaunāku. Pilsētu sabombardēja un tad galīgi sašķaidīja ar tankiem. Pilsētas aizstāvji… reti kurš paglabās. Bet Edriss mums ieskaidroja, ka drošsirdībai un apņēmībai ir jāaicina talkā gudrība un pacietība. Viņš paredzēja, kas notiks, un gatavojās tam savlaicīgi. Viņš padomāja par visu: krā­jumi, ieroči, kareivji un patvērums, par kuru neviens no palikuša­jiem pat nenojauš. Plāns bija skaidrs no paša sākuma. Mēs tikai šķietami esam aizbēguši. Mēs atgūsim to, kas mums pieder, un iznī­cināsim ienaidnieku, kad tas būs ieaijājis sevi drošībā.

Gorijs klausījās un brīnījās. Viņš gan zināja šo to par dižo plānu, ciktāl tas skāra cīņu, kurai jābeidzas ar uzvaru. Viņš pārzināja ielu kaujās noderīgo taktiku, zināja, kā ieņemt ēkas un kā aizstāvēt ieņemto teritoriju. Bet viņam nebija ne jausmas par to, kas noticis iepriekš, un viņš nezināja arī to, kam jānotiek vēlāk. Viņa atmiņas bija izdzēstas, un varbūt reizē ar tām bija nonāvētas ari kaut kādas citas zināšanas un gaidas? Viņš jutās satricināts, un tas bija ma­nāms.

Hāriss pienāca klāt un apskāva viņu ap pleciem.

Tagad tev jāiet, mums visiem ir jāpilda savs pienākums, ikvie­nam ir jādod sava artava kopīgās sūtības labad, lai tā būtu veik­smīga. Viss pārējais ir otršķirīgs.

Viņš pavadīja Goriju līdz durvīm un noraudzījās tam pakaļ vēl ilgi pēc tam, kad tas jau bija nozudis aiz tuvākā pagrieziena.

Nebija pagājušas vēl 24 stundas kopš testamenta izsludināšanas, bet pietika arī ar tām, lai padarītu Goriju par pilnīgi jaunu cilvēku. Turklāt viltojuma atklāšana bija tikai pirmais grūdiens. Izšķirošais bija turpmākie notikumi, un tieši tie bija noveduši līdz pārmaiņām, kuras viņš tagad ar izbrīnu sevī konstatēja. īsa saruna, dažas norā­des un atklāsmes ar to bija gana, lai laupītu pamatu viņa līdzšinē­jai eksistencei. Tomēr galvenais bija vārdos neizsacītais, secinājumi, kādus viņš izdarīja no atsevišķām starp citu izteiktām piezīmēm, varbūt arī zemapziņā nogrimušās atmiņas, kas tagad bija atmodi­nātas… Viņa nemainīgā vienveidībā veģetējošā pasaule bija guvusi pagātni un nākotni. Pagaidām viņam vēl vajadzēja apmierināties ar aptuveniem mājieniem, bet aiz tiem jau iezīmējās slēpta jēga, pēc kuras līdz šim neviens vēl nebija taujājis. No tā arī radās kaut neliela nojausma par ārpuse esošo, par pasauli, kurā ietilpa arī Hārisa minētā pilsēta, kuras liktenim vajadzēja būt cieši savītam kopā ar viņējo.

Vēl izšķirošāka Gorijam tomēr šķita mentālā pārvērtība, kas bija skārusi viņu pēdējās stundās. Pārmaiņa, kas viņu darīja tiklab bezpalīdzīgu, kā ari stipru. Bezpalīdzīgu, jo viņš piepeši izjuta mul­sinošas atbildības slogu. Vairs nebija iespējams nedomājot pakļau­ties sastingušam plānam, klausīt instrukcijām un šaubu brīžos pašam vilkt sevi saņemto pavēļu pavadā. Daudzas līdz šim gluži pašsaprotamas lietas tagad radīja jautājumus, un priekšā pavērās plašs visdažādāko alternatīvu mērķu un rīcības veidu spektrs. Bez­palīdzīgu, bet arī stipru. Tieši no tā ari izauga viņa jauniegūtais stip­rums: tagad Gorijs varēja iejaukties notikumu gaitā, iegrozīt norises tā, kā tas pašam šķiet pareizāk, vai arī piešķirt tām pilnīgi jaunu vir­zību. Vai tad to varēja nosaukt kā citādi, nevis par milzīgu spēka un varas pieplūdumu?

Gorija pārvērtība nebūtu pilnīga, ja viņš tagad nedomātu arī par cēloņiem. Viņa sarunā ar Hārisu tika skarts arī šis jautājums, neuzkrītoši, vienā vienīgā teikumā, bet tāpēc tas neizskanēja mazāk satriecoši. Tur bija runa par atmiņas izdzēšanu. Vai tad nebija tik­pat viegli atslēgt gribu, zinātkāri, līdzcietību, spēju uzņemties inicia­tīvu? Gorijs iedomājās ierindniekus, par kuriem līdz šim nekad ne­bija īpaši prātojis. Lai gan tie nāca no inkubatoriem, ari viņi taču bija cilvēki, un, ja tos, pēc visa spriežot, vēl vairāk, daudz vairāk nekā vidējā komandsastāva virsniekus raksturoja patstāvības trū­kums un absolūta paklausība, tad viņi acīmredzot bija tādi paši psi­hisko īpašību izveides upuri kā viņš pats.

Kareivju gadījumā tā droši vien bija ģenetiskā programmēšana, kas nozīmēja neatgriezenisku iznākumu. Ar viņu acīmredzot bija citādi, dažās stundās viņš kā nekā bija atbrīvojies. Varbūt aizsardzī­bas reakciju izraisīja blēdīgais testamenta viltojums? Varbūt tas bija jauno atziņu radītais šoks sarunas laikā ar Hārisu? Vai arī un, jau tverdams šo domu, viņš bija pārliecināts, ka ticis uz pareizām pē­dām, miega fazē viņam iebaro kaut kādus preparātus, kas iedar­bojas uz psihi? Tā tiešām varēja būt. Bija taču zināms, ka guļošā ķermenis uzsūc no barojošā siles šķīduma minerālvielas un vitamī­nus, un Gorijs bija pat dzirdējis, ka tīkamo nogurumu, kurš garantē dziļu miegu bez sapņiem, izraisa miega zāles. Nudien, viņš taču aiz­vien vēl sēdēja uz sava ķeblīša un šonakt nebija nācis saskarē ar silto, patīkami smaržojošo šķidrumu. No miegainības ne vēsts.

Nu Gorijs bija pārliecināts, ka viņa minējums ir pareizs: domu apvāršņa sašaurinātību, kuru viņš tikai tagad atskārta, tāpat kā dziļo miegu izraisa psihogēnas zāles. Atšķirībā no ierindniekiem viņu un viņa likteņbiedrus nevarēja manipulēt pastāvīgi citādi pēc atbrīvošanas viņu kopībā vairs nebūtu neviena brīvi domājoša un lemtspējīga vīra. Vecie taču nedzīvos mūžīgi.

Šīs izrīkošanās loģika bija satriecoša, bet lika Gorijam meklēt atbildi uz vēl vienu jautājumu: kā izvairīties no tādas ietekmēšanas? Viņš brīvprātīgi vairs negribeja atgriezties psihiskā mijkrēšļa stā­voklī, kurš tik ilgu laiku bija pilnīgi pašsaprotams, bet tagad šķita vienkārši neizturams. Vajadzēja rast izeju. Viņš nosēdēja uz sava ķeblīša līdz rīta jundai, un, lai an mugura smeldza, prāts palika možs un rosīgs.

Gorijam nebija viegli atkal iekļauties normālajā dienas ritma. Nolēmis šonakt vairs nekāpt silē, viņš gatavojās maksāt par to ar nogurumu vai nespēku tieši tas padarīja tik nepatīkamas biežās nakts mācības. Bet šorīt, pašam par apmierinājumu, viņš neko tādu nejuta.

Diena kā vienmēr sākās ar sporta nodarbībām, kurām galveno­kārt bija jāvairo spēks un izturība. Daudzi uzdevumi bija konstruēti tādējādi, ka to veikšanai vajadzēja arī drosmi: lēcieni tumšos bezdi­beņos, šķēršļu skrējieni ar aizsietam acīm, divcīņas ar automātiem, kas bija spēcīgāki un ātrāki par mācekļiem un nepavisam neļāva tiem vienmēr uzvarēt, bieži sagādājot arī zaudējumus un sāpes. Tādās reizēs vienmēr tika gaidīts, lai uzvarētais brīvprātīgi piepra­sītu revanša iespēju. Galu galā pamattēze bija viena: «Tikai tas, kurš zaudē pēdējo cīņu, ir sakauts.»

Turpmākās stundas bija veltītas teorētiskām nodarbībām, kas nozīmēja pilnīgu pakļautību mācību automātiem, kuru varā bija slavēt un sodīt. Uzslava izpaudās pluspunktos, par kuriem neviens gan neprata pateikt, kāds no tiem labums; sodīts tika tieši, iedarbo­joties uz mugurkaula smadzenēm ar elektrošoka metodi un pakāpe­niski paaugstinot spriegumu. To tiešām varēja atzīt par veiksmi, ka viņu rīcībā bija šie automāti, kas tobrīd, kad viņi devās trimdā, bija modernākie no visa tirgus piedāvājuma. Automātiskais zināšanu transfers reducēja apguves laiku līdz minimumam no tā, kas būtu vajadzīgs, lietojot vecmodīgāku mācību veidu. Tādējādi vairs atlika tikai panākt, lai atmiņā uzkrātās zinības būtu ik bridi aktualizēja­mas. Aktualizējamas atbilstoši noteiktiem problēmsituāciju risināša­nas uzdevumiem, kas, protams, visi kā viens tika formulēti kaut kādā saistībā ar gatavošanos X dienai.

Kāpinot sportisko rūdījumu, Gorijs bija spiests pilnīgi koncen­trēties uz vingrinājumiem, un tas viņam nāca tikai par labu, jo vis­maz uz laiku novirzīja domas sāņus. Programmētajās mācībās tas jau sekmējās sliktāk, un par savu nevērību viņš izpelnījās dažus ne­jaukus strāvas belzienus. Tad viņš tomēr sev aizrādīja, ka visas zinā­šanas ir guvis tikai no šiem briesmīgajiem automātiem un tādēļ ari tagad ir jāsadarbojas ar tiem tikpat vērīgi kā vienmēr. Viņš pats bieži brīnījās par to, cik daudz zina. Viņam bija solīdas zināšanas dabas zinātnēs un tehnikā, kuras papildināja lērums visādas infor­mācijas par vēsturi, etnoloģiju, literatūru un mākslu. Varbūt šīs zināšanas kādreiz vēl noderēs.

Tikai pusdienlaikā radās pirmā izdevība pārrunāt pagājušās nakts notikumus ar Bastanu. Gorijs sastapa viņu pie ēdienu transportlentes, un abi iekārtojās pie galdiņa ēdnīcas stun nedaudz no­stāk no pārējiem.

Kad Gorijs pabeidza savu stāstu, Bastans neviļus pameta acis apkārt, meklēdams mikrofonus un kameras.

-     Šeit novērošanas nav, Gorijs viņu nomierināja. Es pār­baudīju.

-     Es brīnos par Hārisu… ka viņš to uztver tik mierīgi, Bas­tans ierunājās.

Gorijs pamāja.

Es arī pabrīnījos. Bet gan jau viņš zinās, ko iesākt.

-    Ko tad viņš vispār var iesākt? Un kāda tam būtu jēga?

-     Tāda, ka tiktu pildīta Gābera pēdējā griba.

Gorijs neviļus pacēla balsi, bet, pamanījis pie blakus galdiņiem sēdošo jaunekļu skatienus, tūlīt to pieklusināja.

Tas tiesa, Bastans piekrita, bet tā ir viņa darīšana. Tu esi darījis visu, ko varēji, turklāt ar lielu risku sev pašam. Tāpēc es tagad tev ieteiktu likties mierā.

Gorijs sparīgi pakratīja galvu.

Kā tu vari tā runāt! Tu taču nedoma to nopietni. Zini, kur ir tā vaina? Tu esi sazāļots ar to barības šķīdumu, kas mūs padara vienaldzīgus un gurdenus. Es to noteikti vairs negribu pieļaut. Turpmāk pirms gulētiešanas iztukšošu sili. Tev ari vajadzētu darīt tāpat. Redzēsi, kā tu mainīsies. Tu varēsi brīvi domāt. Un tad tu atzīsi, ka man taisnība.

Bastans domīgi pavērās savā biedrā. Tad viņš ierunājās:

-    Kāpēc man būtu tā jādara?

Vai tad nav skaidrs? Gorijs noprasīja. Tu tiksi vaļā no visas tās apslēptās iespaidošanas, varēsi brīvi domāt un rīkoties.

-     Tas panākams ari citādi, Bastans runāja gausi, it kā kaut kas traucētu viņu izteikties. Ierīvē ādu ar taukainu krēmu, un tad tie līdzekļi nevarēs tevī iesūkties.

Tas bija pārsteidzošs atklājums: tātad Bastans jau agrāk bija to atskārtis un pat izgudrojis ērtāku un nemanāmāku veidu, kā izvairī­ties no nevēlamām ietekmēm.

-      Kāpēc tu man līdz šim neko neesi teicis? Gorijs noprasīja.

Tad nu pajautāji! Bastans attrauca. Tavs pienākums taču

būtu mani nodot.

Sā atklājuma ietekmē Gorijs labprāt būtu parunājies ar draugu ilgāk, bet bija laiks iet, un viņš bija spiests atlikt šo vēlmi. Tūlīt vaja­dzēja sākties nākamajai stundai, kas bija veltīta psihiskās noturības stiprināšanai. Tur atkārtoti atskaņoja agrākās Gābera, Edrisa un Kāsima uzrunas, viņi klausījās pamattēzes un korī tās atkārtoja, kā ari dziedāja dziesmas, daudzinot savu gatavību un gribu uzvarēt.

Tas viss jau bija tik cieši iesēdies prātā, ka Gorijs varēja piedalī­ties mācību stundā, daudz nedomājot par tēmu. Atlika pietiekami daudz laika brīdi pa brīdim apsvērt jauno situāciju. Būtībā Bastana aplinkus izteiktais brīdinājums bija pareizs: agrak Gorijs mēmā pār­liecībā pildīja pienākumu, bet tagad viņš lika sev nokauties ar gluži citām problēmām. Tomēr nekas nespēja atturēt viņu no vēlmes vei­cināt taisnīgumu, vienalga, vai Bastans palīdz vai nepalīdz.

Tomēr viens jautājums joprojām palika atklāts: ko varētu darīt? Šo nedrošību galvenokārt noteica tas, ka viņš zināja krietni par maz, lai varētu pilnīgi novērtēt situāciju. Tātad vispirms vajadzēja turēt acis vaļā, lai iegūtu informāciju, kuru slēpa no viņa un pārē­jiem jaunās maiņas pārstāvjiem.

Vienu iespēju uzzināt kaut ko, kas citādi diezin vai kļūtu zināms, Gorijs jau bija atklājis: kontroltelpa. Ar tālrādes sistēmas starpnie­cību no turienes varēja ielūkoties visās telpās un noklausīties tur ru­nāto. Gorijs to atskārta, nejauši kļuvis par liecinieku divu augstākā ranga vadoņu sarunai. Tādēļ turpmākajās dienās viņš izmantoja brīvās stundas starp vakariņām un guļamlaiku, lai lavītos turp. Ticis iekšā, Gorijs jutās drošībā: ar vienu aci viņš varēja vērot ekrānu, kurš uzraudzīja gaiteņu sistēmas, un steidzīgi pamest kontroltelpu, tiklīdz tuvojās kāds, no kura vajadzēja sargāties. Riskantāk bija ieiet kontroltelpā, jo no ārpuses nevarēja zināt, vai tur kāds tobrīd jau atrodas. Tādēļ viņš iepriekš vēl kādu laiku pakavējās gaiteņa posmā pirms kontroltelpas, lai vismaz pārliecinātos, ka neviens tur nupat nav iegājis un arī nenāk ārā. Līdz šim vēl ne reizi tā nebija gadījies. Viņa izlūkgājienu guvums pagaidām gan nebija nekāds dižais.

Toties šovakar viņam veicās. Viņš pieslēdzās Kāsima dzīvokļa novērošanas kamerai tieši tobrīd, kad Kāsimam bija viesis. Ārsts Arefs. Abi vīri sēdēja pie galda un mielojās ar augļiem, kurus Gorijs pazina no mācību programmas, bet dzīvē ne reizi vēl nebija redzējis. Vai kaut kur te glabātos tikai vecajiem pieejams pārtikas krājums?

Sākumā saruna šķita pavisam nenozīmīga, bet tad Kāsims iemi­nējās:

-     Viss taču iet, kā vajag.

Komanda veic savus pienākumus, ārsta balss skanēja neskaidri, jo tieši patlaban viņš koda apaļā, sarkandzelteni lāsainā auglī. Bet, ja man jāsaka godīgi, drusku ir bažas par Edrisu.

Kāsims saausījās.

Kas tad nu? Neraugoties uz visām kaitēm, viņa stāvoklis šķiet gluži apmierinošs.

Miesīgi jā, Arefs atbildēja. Bet?

Nu, viņš uzvedas dīvaini. Arefs paraustīja plecus, it kā nezi­nātu, ko sacīt.

Kā tas izpaužas? Viņš mainījis viedokli?

-     To nu noteikti ne. Drīzāk otrādi: viņš pilnīgi aizmirstas savās cerībās un gaidās. Šķiet, ka viņš īsti vairs neatšķir sapņus no reali­tātes. Viņš iedomājas sevi par pravieti, kurš spēj ielūkoties nākotnē. Turklāt vēl turas pie tradīcijām, kas savu mūžu sen nodzīvojušas un mūsdienās ir gluži bezvērtīgas.

Viņš ir vecs un gribētu to vēl pieredzēt. Viņš dara visu, lai saīsinātu gaidīšanu. Visvairāk viņš vēlētos uzbrukt jau rit. Galu galā viņš taču to visu izdomāja kopā ar Gāberu. Kurš gan var viņam pārmest nepacietību! Kamēr viņš mūs netraucē…

Arefs pameta ar roku.

Nē, nē, traucēt viņš netraucē. Droši vien atkal sēž komand­punktā un nododas savām fantāzijām.

Saruna pievērsās citām tēmām, kas Goriju interesēja mazāk. Bet tas, ko viņš tikko kā dzirdēja par Edrisu, varēja noderēt. Galu galā Edriss bija cilvēks, kurš zināja šīs mazās kopienas vēsturi labāk par visiem… Varbūt ar zināmu veiklību no viņa izdotos kaut ko izvilkt? Tur tika pieminets komandpunkts. Gorijs jau agrāk bija dzirdējis par šo telpu, kurā drīkstēja ieiet tikai augstākā vadība. Tā bija cen­trāle, no kuras reiz tiks dots sākumsignāls un ievadīts uzbrukums. No turienes iedarbinās jau izvietotos spridzekļus un radioaktīvās bumbas, no turienes nāks norādījumi kara darbības laikā. Lai visu to varētu darīt mērķtiecīgi, vajadzēja taču būt iespējai no turienes pārredzēt visu kaujas lauku.

Gorijs kā dzelts pielēca kājās un izmetās gaitenī. Viņš zināja, kur ir šis komandpunkts, un nepagāja ne minūte, kad viņš jau bija klāt. Drošības svira bija pacelta kāds bija tur iekšā, un kurš tad vēl cits, ja ne Edriss? Vai viņš ir aizslēdzis durvis aiz sevis? Gorijs nevilcinā­jās un piesardzīgi, lai neizraisītu nevajadzīgu troksni, pagrieza riteņveida rokturi pa kreisi. Smagās metāla durvis tiešām pavērās, un Gorijs iegāja iekšā.

Edriss sēdēja ar muguru pret durvīm. Viņš bija dziļi ieslīdzis ratiņkrēslā, un viņa galva atradās vienā līmenī ar vairākus metrus garo plauktu, uz kura atradās dažādi trīsdimensiju monitori ar atbilstošām klaviatūrām un mikrofoniem. Bet augstāk, un tas bija visu pārējo nomācošs iespaids, visā pretējās sienas garumā stiepās panorāmas logs, aiz kura pavērās grandiozs skats. Tur pletās kos­moss: spožie zvaigžņu spieti, pasteļkrāsas miglāji, iegareni un spirāl­veidīgi, bet apakšmalā riņķveidā izliekta kontūra, kas apņēma ziliem un zaļiem krāsu plankumiem pārklātu lodi.

Pirmajā mirklī Gorijam šķita, ka Edriss nemana viņa klātbūtni, bet tad tas atskatījās nekādi gan neizrādot, vai pazinis ienācēju, un atkal pievērsās grandiozajai panorāmai.

Ir jauki, ka mani kāds apciemo, viņš ierunājās. Man prieks, ka jaunie ļaudis grib zināt, kas notiek. Es jau no sākta gala apšaubīju visus tos psiholoģiskos paņēmienus. Katram der zināt, kāds ir tas ienaidnieks, pret ko viņš cīnās. Katram ir jāapzinās, ko ienaidnieks ir mums nodarījis un ka tas pelnījis atriebību. Vai tad citādi var to ienīst?

Mēs esam kosmosā… Gorijs izstomīja.

Līdzīgus skatus viņš bija redzējis videolekcijās, bet izrādījās, ka tie nesniedz ne mazāko priekšstatu par to plašumu un bezgalību, kas šobrīd atklājās acīm.

Tagad redzes laukā parādījās sudraboti mirdzošs rats, kas lēnām griezās ap antenam apspraudītu asi. Viens no šiem antenu spieķiem stiepās taisni abu vērotāju virzienā, un viņiem tieši iepretim, viņpus asij stiprinājās viengabalains, metāliski vizošs, cilindrisks ķermenis.

Es izspēlēju to atkal un atkal, visos iespējamos variantos, Edriss paskaidroja. Mūs gaida vienreizēja cīņa, tā ir cīņa starp labo un ļauno, kas jāizcīna vienmēr no jauna, visos laikos un visās vietās: tā varētu risināties tiklab uz Zemes, kā kosmosā. Neviens nezina, kur notiks pēdējā kauja un kāds būs tās iznākums.

Vecais vīrs pievērsās vadības pultij, viņa izkaltušie pirksti sakus­tējās virs svirām un taustiņiem, un attēls atkal pārbīdījās, tagad to pilnīgi aizņēma Zeme, apaļa bumba, un nu tā tuvojās, ārējās kontū­ras izzuda ārpus ekrāna robežām, zaļais un zilais nošķīrās viens no otra, līdz beidzot palika tikai zaļganu toņu maisījums, no kura tik spēji izauga smilšbrūns klajums, ka gluži vai šķita: tas traucas pretī, un viņi tūlīt tajā ietrieksies… Tad tomēr ātrums saruka, kritiena sajūta atkāpās, redzamo detaļu skaits strauji pieauga, un beidzot skatienam atklājās pilsēta, celtnes, ielas, laukumi, apstādījumi… Dīvainā kārtā tas viss šķita nedzīvs, sastindzis.

Tas ir mūsu mērķis? Gorijs iejautājās. Sī ir tā pilsēta?

Edriss atslīga savā krēslā. Līdz šim viņš nebija izrādījis ne ma­zāko vārguma pazīmi, bet nu viņa gribasspēks bija galā. Viņš mēģi­nāja ierunāties, aprāvās, dziļi ievilka elpu un sāka no jauna, šoreiz klusi un monotoni:

-     Kad līdz tam nonāks, šo vietu ieņems kāds cits. Viņš labāk tiks galā ar uzdevumu, nekā to varētu es. Bet es būšu līdzās, kad pie­pildīsies tas, ko esmu paredzējis, izplānojis un sagatavojis. Un ma­nas izredzes to piedzīvot pieaug no dienas uz dienu, jo atmaksas stunda ir tuvu. Līdz tai es izturēšu. Es došu zīmi sākt, turpmākais būs jūsu rokās, un likteņa gaita kļūs neapturama.

Uz mirkli iestājās klusums. Edriss šķita par vārgu, lai vēl ko teiktu, bet Gorijs bija pārāk saviļņots.

Tad Edriss ar tik tikko manāmu rokas kustību uzsita pa sava ratiņkrēsla atzveltni un nočukstēja:

— Ved mani atpakaļ.

BlJA VĒL AGRS, deviņi no rīta. Maida nupat bija atgriezusies savā istabā pēc brokastīm, kuras ieturēja kādā no tuvākajām spēļu zālēm, un tagad nedaudz svārstīgi lūkojās laukā pa logu. Pēc neil­gām pārdomām viņa atkal izvilka tēva vēstules un sameklēja lapu ar viesnīcas adresi. Viņa atzīmēja to savā blopskrīnā. Tad viņa atkal novietoja vēstules paslēptuvē zem seifa.

Atstājusi savu istabu, Maida ātrgaitas liftā nobrauca lejup vesti­bilā. Tur viņa apsēdās pie kāda uzziņu automāta un pieprasīja pilsētas plānu. Viņa jau bija to gandrīz gaidījusi: plāns aptvēra tikai vienu pil­sētas daļu, proti, izpriecu kvartalu. Viņa tomēr uzsita uz klaviatūras to adreses daļu, kas šķita pilsētas rajona nosaukums, un nekavējoties saņēma atbildi: nav informācijas. Tad viņa pamēģināja samazināt mērogu, cerot iespiest ekrānā lielāku pilsētas daļu, bet tas izrādījās tikpat neiespējami kā sāniski pabīdīt plānu Vecpilsētas virzienā.

Baidos, ka jums tas neizdosies.

Viņai aiz muguras stāvēja melnīgsnējs maza auguma vīrietis fantastiskā formastērpā.

Maida atskatījās.

Ko jums vajag?

Vēlos jums palīdzēt, kalpotājs atbildēja. Iztikšu bez jūsu palīdzības, Maida rupji atcirta, un nelūg­tais palīgs nozuda.

Sekundi vēlāk viņai līdzās uzradās cits vīrietis, šoreiz baltais tumšzila uzvalkā ar zeltītiem atlokiem.

Lūdzu piedošanu, manam kolēģim bija vislabākie nodomi. Es atvainojos. Tomēr viņam ir taisnība, jūs tiešām velti zaudējat laiku. Tūristus nelaiž ārpus turistu kvartāla. Tas arī viss, ko jums gribēju norādīt.

Pēc visa spriežot, jaunais sarunu biedrs bija pirmītējā priekš­nieks, viņš runāja uzsvērti pieklājīgi, bet vienlaikus arī noteikti un pašpārliecināti. Maidu nedaudz mulsināja kas cits: savos neveiksmī­gajos pūliņos izdabūt kaut ko no automāta viņa aizsedza monitoru ar savu augumu, un neviens nevarēja redzēt, ar ko viņa nodarbojas. Ka tad šis varēja zināt…?

Maidai šķita, ka iekšienē ieskanas trauksmes signāls. Viņa uz­smaidīja blakus stāvētājam un ierunājās:

Man šeit ir pierakstīta kāda adrese, tai it kā vajadzētu būt jau­kai viesnīcai Vecpilsētā. Klasiskaja stilā. Es labprāt to apskatītu.

Es esmu portjē, vīrietis paskaidroja. Nāciet, es palukošu, vai varu jums palīdzēt.

Viņš pavadīja Maidu līdz letei ar marmora apšuvumu un piedā­vāja apsēsties kādā augstkāju krēslā, kas rindojās gar letes malu. Ka­mēr viņš apgāja pulti, lai ieņemtu savu vietu pretējā pusē, Maida paspēja paliekties uz priekšu un uzmest skatienu monitora ekrā­nam. Tik tiešām: tur bija redzams tāds pats pilsētas plāns, kādu pir­mīt viņai izsniedza uzziņu automāts. Aizdomas bija apstiprinājušās, sēžot pie pults, varēja kontrolēt viesus un pārbaudīt, ko tie tur dara.

Portjē bija apsēdies un pajautāja: Kur tad šī viesnīca atrodas?

Maida atvēra savu blopskrīnu un izburtoja adreses pēdējo vārdu. •

Man liekas, te domāta pilsētas daļa. Cik nu es varu atšifrēt, to sauc Bīrelsalama.

-     Agrāk bija rajons ar šādu nosaukumu. Bet nedomāju, ka tur vēl ir palicis pāri kaut kas no vecajām ēkām. Toreiz kara laikā lie­lākā daļa Vecpilsētas tika sagrauta. Tagad tur ir tikai dažas primitī­vas, no mala ķieģeļiem celtas mājas.

Būtu tomēr interesanti apskatīt to, kas vēl saglabājies, Maida ieminējās.

Portjē atmeta ar roku it kā atgaiņādamies.

-     Tūristiem tur nekā saistoša nav, viņš kategoriski paziņo­ja. Starp citu, viss ari stipri zem starptautisko standartu līmeņa. Ja gribat redzēt kaut ko no Vecpilsētas, es jums ieteiktu digitālo pano­rāmu tepat kiberparkā. Tur jūs atradīsiet pilnīgi precīzu rekonstruk­ciju visam, kas tagad sen sabrucis vai arī nopostīts. Varēsiet ne tikai aplūkot pilis no ārpuses, bet arī ieiet tajās un apbrīnot visus iekštelpu dārgumus.

-    Mani interesē nevis optiskās ilūzijas, bet īstenība.

-     Nu saprotiet taču: tur viss gāžas un brūk, apmeklētājiem tas ir bīstami. Visas agrākās reprezentācijas celtnes ir drupās. Dažās ir iemitinājušies tie, kas tur dzīvoja vēl pirms kara un pēc tam vēlējās atgriezties savās sagrautajās mājās. Daudzi strādā zemākos amatos mūsu uzņēmumos. Bet ir arī lērums bezdarbnieku ar šaubīgu nodarbošanos.

Jūs liekat man saprast, ka mani tur varētu aplaupīt?

-    Tas nu varbūt ari gluži tā nebūs, tomēr ar visādiem apgrūti­nājumiem jārēķinās. Jūs radīsiet ievērību, vecajā pilsētā svešie nerā­dās. Ari jums tur nekas nav meklējams, šī vispār ir pirmā reize, kad kāds izsaka šādu vēlēšanos. Ļaudis, kas apmeklē Kiberpilsētu, par tādām lietām neinteresējas, viņi grib iepazīt šejienes īpašās atrak­cijas.

Maida negrasījās tik viegli padoties.

Bet mani Vecpilsēta interesē. Vai tad nebūtu iespējams dabūt īpašu atļauju?

Tagad kalpotājs vairs necentās slēpt savu īgnumu.

Tūristiem nekādas īpašas atļaujas nepienākas, mēs nevaram uzņemties atbildību.

Jābūt taču kaut kādai varas iestādei, kas ir pilnvarota to darīt.

-     Mēs esam varas iestāde, portjē paziņoja, un viņa balss kļuva cieta. Mēs izsniedzam visus papīrus, gādājam par sabiedrisko kār­tību un organizējam veselības aizsardzību. Ja kārtojams kaut kas tāds, kas ietilpst valsts kompetencē, tad jums ir jāvēršas pie mums.

To jau es tagad daru, Maida iebilda. Es lūdzu jūs piešķirt man atļauju apmeklēt Vecpilsētu.

-     Labi, es pamēģināšu, portjē tagad runāja tonī, kādā mēdz runāt ar nesaprātīgiem bērniem. Bet īpaši neceriet. Mēs darām visu, lai piedāvātu saviem viesiem vislabāko. Visa jaunā pilsētas daļa ir domāta tam, lai jūs varētu piepildīt savas vēlmes, un šeit ir atrakcijas, kas citur nav atrodamas. Es nespēju saprast, kāpēc jūs tik uzstājīgi gribat apmeklēt sagrauto pilsētas daļu. Bet, ka jau teicu, es centīšos izgādāt īpašu atļauju. Kāds ir jūsu istabas numurs? Jūs sa­ņemsiet atbildi.

Maida pateicās. Atstājot viesnīcas halli, viņa aizprātojās, vai rīkojusies pareizi. Kas nu tur sevišķs, ka apmeklētājs grib apskatīt senas, vēsturiskas pilsētas vēsturisko centru. Tomēr portjē, nerau­goties uz visu māksloto pieklājību, skaidri parādīja, ka viņas vēlē­šanās ir pārmērīga. Galu galā tā nu nav mana problēma, Maida sev paziņoja, kādēļ man par to lauzīt galvu? Tā viņas bažas aši vien izklīda.

Kā pavadīt dienu? Īstenībā virtuālās izrādes Maidai jau bija ap­nikušas, un viņa nolēma pameklēt citas iespējas. Atgriezusies pie informācijas automātiem, viņa pieprasīja šodienas programmas pārskatu. Līdzās dāsnam virtuālo pārdzīvojumu teātra piedāvāju­mam tika afišētas arī daudzas citas izklaides: azartspēles, boksa cīņas, cirks, kā arī šis tas neparastāks, piemēram, ekskursija uz internēto nometni, kur turēja kara noziedzniekus, vai ari paraugcīņas, kurās cilvēku kārtas atlēti cīnījās ar robotzvēriem. Šajā klāstā Maida uzgāja ari aicinājumu piedalīties šodien paredzētajā kara noziedz­nieku tiesas sēdē. Turpat bija sniegtas dažas ziņas par šīs dienas apsūdzēto, kas pievērsa viņas uzmanību. Šim vīram savulaik bija darīšana ar zinātniskajiem un tehniskajiem viesstrādniekiem, un tiesas sēdē bija paredzēts pievērsties arī to liktenim. Lai gan tajā, ko Maida līdz šim bija dzirdējusi un redzējusi par tiesas procesiem pret agrākā režīma pārstāvjiem, netrūka arī atbaidošu detaļu, varēja taču gadīties, ka šajā pēcpusdienā viņai izdodas kaut ko uzzināt par savu tēvu.

Kara noziedznieku process. Akta numurs

3331/244

Izrādes vadītājs: Dāmas un kungi, ieņemiet vietas, tiesas sēde var sāk­ties. Lūdzu, ievērojiet klusumu… lūdzu, klusumu. Atgādinu, ka ienest dzē­rienus skatītāju zālē ir aizliegts. Lūdzu, uzmanību.

Apsūdzētais šeihs Mahmūds el Hamūda, kādreizējais īpašo uzdevumu nodaļas vadītājs Agibas drošības dienestā, bija iekļauts visvairāk meklēto personu sarakstā ar 67. kārtas numuru. Viņu apcietināja četrus mēnešus pēc kara, kad viņš mēģināja nelegāli atgriezties savā dzimtajā zemē no kai­miņvalsts, uz kuru bija aizbēdzis.

īpašo uzdevumu nodaļas priekšniekam savulaik tika uzticēta visdažā­dāko darbību veikšana, kas uzskatāmas par neatbilstošām starptautisko tiesību normām. Atsevišķa joma viņa pārziņā bija ar zinātni un tehniku saistītie ārkārtas pasākumi, kas nepārprotami atzīstami par starptautisko līgumu pārkāpumiem, piemēram, kodolsintēzes darbu izvēršana, pato­gēno materiālu izstrāde, psihogēno ieroču radīšana un klonu audzēšana īpašā nolūkā, kas uzskatāma par nepieļaujamu darbību un tika par tādu uzskatīta jau tolaik.

Par apsūdzētā identitāti nav šaubu, un arī viņš pats, starp citu, to ne­apstrīd. Šīs pārbaudes protokoli ir tiesas rīcībā. Lietas apstākļu noskaidro­šanu īpaši apgrūtināja datu slepenība un aplūkojamā materiāla specifika. Arī šoreiz ir iespējams izskatīt tikai daļu no izvirzītajām apsūdzībām, tātad apsūdzētais jebkurā gadījumā arī pēc procesa paliks apcietinājumā. Viņa veselības stāvoklis ir labs, un viņš spēj sekot procesa gaitai ar skaidru apziņu.

Jautājums tiesai: vai pirmstiesas izmeklēšana ir apstiprinājusi starptau­tisko institūciju iesniegtos apsūdzības punktus un process var sākties?

Prokurors: Līdz šim iesniegto materiālu ir pietiekami, lai noskaidrotu lietas apstākļus un pierādītu apsūdzētā vainu. Šajā prāvā tiks izskatīti ne tik daudz starptautisko tiesību pārkāpumi, cik ar tiem saistītā cilvēku no­laupīšana, brīvības atņemšana un slepkavība.

Izrādes vadītājs: Tādā gadījumā es dodu vārdu tiesas priekšsēdētājam Dr. Larsam Hendriksenam.

Tiesnesis: Tautas vārdā un kalpojot taisnīgas tiesas principam, paslu­dinu tiesas procesu par atklātu. Lūdzu nolasīt apsūdzību.

Sekretārs: Likumpārkāpumi, par kuriem atbildīgs apsūdzētais, sniedzas gandrīz desmit gadus senā pagātnē pirms kara. Ir pierādījumi, ka kopš tā laika Agibas Republikā ir apzināti ignorētas SZK (Starptautiskās zinātnes komisijas) direktīvas. Sākumā nelegālās aktivitātes noritēja slepus, bet vēlāk ar provokatīvu atklātību, kas beigu beigās arī noveda pie Atlantijas savienības ultimāta un tālākā karagājiena.

Tā kā tolaik vēl mazattīstītās valsts zinātniskais un tehniskais poten­ciāls bija nepietiekams, tika pieaicināti speciālisti no visas pasaules, kuri padomnieku statusā sekmēja atpalicības likvidēšanu, kas arī dažās jomās izdevās un radīja starptautiski bīstamu situāciju. Šo notikumu attīstības fonā tad arī jāaplūko apsūdzētā noziegums: kad starptautiskais stāvoklis saasinājās un bija jārēķinās ar apvienotā karaspēka iebrukumu, valdības dienestā esošos ārzemju zinātniekus un tehniķus internēja. Kopš tā laika no viņiem vairs nav ne miņas. Apsūdzība pierādīs, ka viņus nelikumīgi turēja apcietinājumā un nodarbināja spaidu kārtā. Kara jukās, kad galvas­pilsētai draudēja ieņemšana, viņi esot ar neskaidru mērķi evakuēti. Apsū­dzība sniegs pierādījumus, ka viņus iedzina kādā bunkurā un tur nonāvēja ar indīgu gāzi. Neilgi pēc tam šo apkārtni bombardēja sabiedroto aviācija, un tādēļ, atskaitot dažus nedegošus priekšmetus, nav izdevies atrast nekādas noslepkavoto atliekas. Šī akcija tika veikta pēc šeiha Mahmūda el Hamūdas rīkojuma, kurš šādi, visticamāk, vēlējās atbrīvoties no visiem lie­ciniekiem, kas varētu vēstīt par aizliegtajām zinātniski tehniskajām aktivi­tātēm Agibas Republikā. Par to viņš tagad tiek apsūdzēts.

Tiesnesis: Iesākumā apsūdzētajam ir tiesības sniegt procesuāla rak­stura paziņojumu. Vārds apsūdzētajam.

El Hamūda: Es paziņoju, ka esmu nevainīgs man izvirzītajā apsūdzībā. Es vienmēr esmu darbojies savas tēvzemes labā, it īpaši veicinot zinātnes attīstību un mūsu tehnikas modernizāciju. Šie panākumu vainagotie cen­tieni tika labvēlīgi novērtēti ne tikai mūsu valstī, tie izpelnījās arī manu Eiropas un Amerikas kolēģu atzinību. To apliecina aizstāvības rīcībā esoši lietišķie pierādījumi: starptautisko institūciju piešķirtās balvas un atzinī­bas raksti par manu darbu. Bez tam man neviens vēl nav atņēmis No­pelnu ordeni, kuru Starptautiskā komiteja saprašanās veicināšanai starp tautām piešķir par darbību, kas vērsta uz miera stiprināšanu pasaulē.

Tiesnesis: Apsūdzētais varētu izteikties īsāk viņa personālijas ir norā­dītas apsūdzības raksta pielikumā.

El Hamūda: Tad vēl es gribētu piebilst, ka manas darbības jomu ap­raksts, kuru pirmīt sniedza tiesneša kungs, ir nepilnīgs; man bija uzticēts gādāt arī par medicīnu, ieskaitot jaunu medikamentu izstrādi un plašu vakcinācijas programmu, par hidrotehniku, ūdensvadu un kanālu būvi, jaunu atradņu apguvi, kā arī vides un klimata aizsardzību. Tiesneša kungs apzināti aprobežojās ar tā dēvētajām kutelīgajām nozarēm. Mēs turpinā­jām sarunas par šo tēmu un bijām jau tuvu visas puses apmierinošam risi­nājumam, kad Atlantijas savienības militārā agresija aprāva mūsu mier­mīlīgo centienu īstenošanos. Ar šādu vienpusīgu redzējumu šeit acīm­redzot grib noskaņot sabiedrisko domu pret mani, un tādēļ es asi protestēju pret šādiem zemiskiem trikiem…

Tiesnesis: Es aicinu apsūdzēto izraudzīties vārdus, kas būtu atbilsto­šāki augstās tiesas godam.

El Hamūda: Neviens nevar aizliegt man runāt patiesību. Par īpaši apkaunojošu es atzīstu no zila gaisa grābto apsūdzību. Man vienmēr ir bijušas labas, pat draudzīgas attiecības ar mūsu kolēģiem no ārzemēm. Ne murgos man nenāktu prātā viņiem kaut kā kaitēt, kur nu vēl tīkot pēc viņu dzīvības. Gluži otrādi, es pastāvīgi tiem palīdzēju un vēl pēdējās pirmskara dienās darīju visu, lai viņus pasargātu. Varu to pierādīt ar sagla­bāto saraksti, kuru man tomēr…

Tiesnesis: Tuvāk pie lietas, tuvāk pie lietas.

El Hamūda: Man ir lietiskie pierādījumi, un varu pamatot patiesos lie­tas apstākļus arī ar liecinieku izteikumiem. Tas taču nevarētu būt mazsva­rīgi šā procesa ietvaros. Pilnīgi neatkarīgi no tā es tomēr apstrīdu jebkādu šīs tiesas kompetenci un pieprasu nekavējoties mani atbrīvot.

Tiesnesis: Es noraidu šo apgalvojumu. Šī tiesa leģitīmi veic savu uzde­vumu atbilstoši starptautisko tiesību normām. Sākam pierādījumu izska­tīšanu.

Izrādes vadītājs: Aizstāvja kungs vēlas sniegt īpašu paziņojumu. Vārds aizstāvja kungam.

Aizstāvis: Tas tiesa, ka Agibā tika veikti pētījumi dažās tehnikas noza­rēs, kurus atzīst par starptautiski aizliegtiem, lai gan dīvainā kārtā tā dēvētās lielvaras pilnīgi atklāti darīja to pašu un turpina darīt vēl tagad. Ir vesela rinda atzītu firmu, kas, neizjūtot nekādu varas iestāžu pretestību, pilnīgi netraucēti piegādāja aizliegto preču indeksā minētas mašīnas un materiālus. Līdz pat šim brīdim nav atradies neviens, kurš uzdrīkstētos izvirzīt apsūdzību un likt pie kauna staba šo nepārprotamo noziegšanos pret starptautiskajām tiesībām, tāpat kā neviena tiesa nav izskatījusi šos kliedzošos likuma apiešanas gadījumus. Tā kā šīs prāvas iznākums ir prin­cipiāli atkarīgs no atšķirībām likuma traktējumā, es aicinu tiesu atlikt pro­cesu līdz brīdim, kad strīdīgais jautājums būs noskaidrots.

Tiesnesis: Cilvēku nolaupīšana un slepkavība ir noziegums pilnīgi neatkarīgi no importa nosacījumiem un citiem starptautisko tiesību formālajiem jautājumiem. Starp citu, apsūdzētā izvirzītie jautājumi jau sen ir atbildēti. Tātad prasība tiek noraidīta. Es aicinu beidzot ķerties pie lietas.

Izrādes vadītājs: Lūdzu aicināt pirmo liecinieku.

Sekretārs: Aizstāvības izsauktais liecinieks ir Abs el Bāsits, apsūdzētā kolēģis drošības birojā. Viņa pienākums bija aprūpēt ārzemju speciālistus, zinātniekus un tehniķus, par kuru likteni ir runa šajā procesā.

Aizstāvis: El Bāsita kungs, tieši pirms kara jūs bijāt saistīts ar minēta­jiem speciālistiem.

Abs el Bāsits: Man bija ar viņiem darīšana, lai arī netieša. Es biju prak­tikants, kam ar laiku vajadzēja kļūt par štata darbinieku biroja kadru daļā. Bet tiktāl nenonāca.

Aizstāvis: Kādi bija jūsu darba pienākumi?

Abs el Bāsits: Galvenokārt man vajadzēja uzturēt kārtībā kadru anke­tas, lai tur viss atbilstu pēdējām pārmaiņām. Tad vēl es biju atbildīgs par apkalpošanas lietām, par viesu aprūpi: izmitināšanu, transportu un savlai­cīgu honorāru pārskaitīšanu par viņu darbu. Vēl man vajadzēja pieskatīt, lai tulkošanas automāti atbilstu jaunākajām prasībām, tie man reizēm sagādāja nepatikšanas…

Aizstāvis: Ārzemju speciālisti dzīvoja viesnīcā «Austrumu apelsīns» pilsētas nomalē, un katru dienu viņus nogādāja darbā ar autobusu. Nekas šajā ziņā nemainījās arī pēdējās dienās pirms karadarbības sākuma?

Abs el Bāsits: Gandrīz visi mājoja «Austrumu apelsīnā», tikai daži bija sev pagādājuši dzīvokļus pilsētā. Tie parasti brauca uz darbu ar takso­metru augstāko tehnoloģiju nodaļa atradās Tehniskajā augstskolā. Pēdējās dienās, kad vajadzēja rēķināties ar uzbrukumu, institūtus slēdza, un zinātnieki palika savās mājvietās, kuras viņi nedrīkstēja atstāt.

Aizstāvis: Kur tolaik uzturējāties jūs pats?

Abs el Bāsits: Lielāko daļu laika es pavadīju viesnīcā pie mūsu viesiem. Viņi bija ļoti nemierīgi un pieprasīja, lai viņus evakuē.

Aizstāvis: Kāpēc tas netika darīts?

Abs el Bāsits: Jau pirms lielā uzbrukuma sākās bombardēšana, kas gal­venokārt skāra stratēģiski svarīgos objektus. Bija sagrauti arī lidostas skrej­ceļi, un mēs vairs nevarējām aizgādāt viesus projām ar lidmašīnu. Tādēļ tika nolemts izvest viņus no pilsētas armijas konvoja aizsegā.

Aizstāvis: Tā arī notika?

Abs el Bāsits: Jā, jau nākamajā dienā pēc lidostas sagraušanas.

Aizstāvis: Jūs bijāt klāt, kad zinātnieki atstāja viesnīcu?

Abs el Bāsits: Protams. Es organizēju iekāpšanu, un bija grūti ieskaid­rot viņiem, ka līdzi var ņemt tikai rokas bagāžu. Radās vēl uztraukums, jo dažu trūka, bet tika nolemts tos negaidīt. Konvojam bija sagatavots ducis bruņumašīnu, tās jau gaidīja, cilvēki iekāpa autobusā, kam bija piestipri­nāts balts karogs, un tad viņi aizbrauca.

Aizstāvis: Vai šis brauciens nebija ļoti bīstams?

Abs el Bāsits: Tas notika dažas dienas pirms kara, bet sauszemes kara­spēka iebrukums vēl nebija sācies. Turklāt par konvoju tika ziņots ārzemju valdībām. Īstenībā visam vajadzēja iet gludi. Lai pasargātu mūsu viesus, mums obligāti vajadzēja izvest viņus no pilsētas, jo tur mēs nespētu garantēt viņiem dzīvību.

Aizstāvis: Tomēr tik gludi vis negāja…

Abs el Bāsits: Nē, konvojam uzbruka, vēlāk, kad tas jau bija ārā no pil­sētas. Atlantijas savienības vieglo kaujas bumbvedēju vilnis. Vispirms uz mašīnām nometa sprāgstvielu lādiņus un tad sašāva liesmās visu, kas vēl bija palicis pāri. Visi gāja bojā, gan zinātnieki, gan kareivji, kuriem tie bija jāapsargā.

Aizstāvis: Vai nevarēja būt tā, ka šīs uzbrūkošās lidmašīnas bija jūsu pašu valsts gaisa spēku eskadriļa?

Abs el Bāsits: Uz lidmašīnu spārniem un korpusa varēja skaidri saska­tīt zaļo riņķi uzbrucēju karaspēka simbolu.

Aizstāvis: Varbūt jūs zināt kaut ko par cēloņiem, kas izraisīja šo nelaimi?

Abs el Bāsits: Sākumā es to nekādi nespēju izskaidrot, bet vēlāk sa­pratu, ka zinātnieku nāve ir radījusi sekas, kurām ir liela nozīme arī šajā procesā.

Aizstāvis: Kā jus to domājāt?

Abs el Bāsits: Šie zinātnieki varēja liecināt, ka viņu darbam bija mier­mīlīgs mērķis. Bet nu mēs vairs nespējam aizstāvēties pret pārmetu­miem… Mums pārmet, ka slepenībā esam izstrādājuši aizliegtas ieroču sistēmas…

Prokurors: Protestēju. Tie ir liecinieka pieņēmumi, nevis fakti. Apsū­dzība pierādīs, ka zinātniekiem vajadzēja atstāt mašīnas pie pamestas akmeņlauztuves, kur viņus bija paredzēts likvidēt.

(Izraksts no protokola.)

Maida izmantoja izsludināto starpbrīdi, lai atstātu tiesas zāli. Vispirms bija jāsagremo tur redzētais un dzirdētais. Viņa izsauca lidkabīni ne gluži pats lētākais transporta līdzeklis vienam cilvē­kam un norādīja tai savas viesnīcas adresi. Tad viņa ērti ieslīga atzveltni un lika vest sevi, cik lēni un zemu vien iespējams. Maida jau agrāk bija pārliecinājusies, ka tā ir viena no nedaudzajām iespē­jām izbēgt no burzmas, trokšņa un visu to ļaužu pastāvīgās uzmācī­bas, kuri vēlējās ielūgt viņu uz visām iespējamām atrakcijām.

No pirmās, zemākās lidjoslas varēja labi vērot ielas un ēkas, ja šos arhitektoniskos monstrus, kas pletās apkārt, vispār gribējās uz­skatīt par ēkam. Futūristiskie darinājumi no alumīnija, tērauda, stikla un krāsainas plastmasas vēl bija pieskaitāmi normālākajiem šīs apkārtnes skatiem, un Maida jau bija apradusi ari ar daudzajiem kustīgajiem objektiem: mobiļiem, ūdens strūklām, spuldzīšu čūskām un robotorganismiem cilvēku, dzīvnieku, citplanētiešu un visdažā­dāko mitoloģijas, pasaku, fantastikas un šausmu tēlu veidolā. Toties viņa aizvien vēl nekādi netika galā ar reālās un virtuālās telpas ne­mitīgo miju, ar gāšanos bezdibeņos, ar inscenējumiem, kuros ap­meklētājus apdraudēja, nolaupīja un atkal atbrīvoja, ar alternatīva­jām pasaulēm, kurās nedarbojās nekādi šīszemes likumi un varēja vērot, kā paša ķermenis kļūst par rotaļbumbu dīvainu spēku varā, kā tas sabirst un putekļu mākoņa veidā izkliedējas bezgalīgos tālu­mos, līdz beidzot atrodas līdzās spēļu automātam, gardēžu resto­rānā vai eroscentrā. Pat lidkariete laiku pa laikam šķērsoja ilūziju iecirkņus, bet pasažierim vismaz bija tā priekšrocība, ka viņš bez sarežģījumiem jau pēc brīža varēja atgriezties realitātē.

Pastāvīgā skatu maiņa drīz kļuva apnicīga, un Maida aptumšoja caurspīdīgās lidlaivas sienas. Viņa izvilka no futrāļa blopskrinu un lika sev izsniegt uz pelēki mirdzošās folijas pirmīt redzētās sēdes protokolu.

Kara noziedznieku tribunāla atklātie tiesas procesi tika iztēloti par lielākajām atrakcijām. Nu viņa pati bija apmeklējusi šādu pro­cesu un atkal izjuta to pašu nedrošību, kas jau tik bieži bija piemek­lējusi viņu pēdējās trijās dienās. Vai vēl varēja cerēt, ka šajās prāvās izdosies uzzināt kaut ko vairāk par laiku, kas viņu interesēja, un galvenais, cik šīs ziņas būs patiesas? Ziņas par kara laiku, par tām dažām dienām, ar kurām pilnīgi pietika, lai sagrautu pilsētu drupās un padzītu vecā režīma valdītājus. Tiesas process bija atklājis visu to priekšstatu aplamību, kādi viņai līdz šim bija veidojušies par tiesas darbiem. Tiesas prāva kā izrāde Maida gan bija dzirdējusi par to jau agrāk, un galu galā tas bija vispārpieņemts, ka konflikta uzvarē­tāji dara visu, lai pēc iespējas pārliecinošāk demonstrētu savu kād­reizējo pretinieku nekrietnību un līdz ar to attaisnotu pašu militārās darbības. Bet notikumi Kiberpilsētā Dienvidi šķita pretrunā ar jeb­kādu nopietnību un tiesvedības normām. Tiesas process ar mūzikas pavadījumu un izrādes vadītāju, tiesas process ar kabarē stila ko­mentāriem un reklāmas iestarpinājumiem, dažādu prominenču ap­taujām un loterijām. Tiesas process kā milzīga televīzijas izrāde publiskās intervijas ar tiesnešiem, prokuroriem, aizstāvjiem un pat ar apsūdzētajiem. Sarunas ar viņu psihiatriem, ārstiem un uzrau­giem. Klātesošie skatītāji kā zvērinātie pie balsošanas ierīces, kuras pogas varēja spaidīt no katras sēdvietas. Turklāt vēl pavadošās pro­grammas, ko dienu un nakti pārraida vairākas televīzijas: sarunu šovi par procesa tematiku, biogrāfiskas filmas par apsūdzētajiem, viņu noziegumu rekonstrukcija ar virtuālo aktieru iesaistīšanu, viņu aresta dokumentācija, ekskursijas pa internēto nometni. Ieslodzī­juma vietās bija novietotas televīzijas kameras, un katrs varēja vērot cietumnieku ikdienu gluži kā realitātes šovā.

Tad vēl šī publikas līdzdalība. Skatītāji uzstājās ne tikai zvēri­nāto lomā, viņi jutās kā pilntiesīgi izrādes dalībnieki. Viņi aplaudēja un svilpa, pārtrauca tiesas sēdi ar starpsaucieniem tie varēja paust piekrišanu, bet tikpat labi tas varēja izpausties arī kā nekautra ties­nešu, prokuroru vai aizstāvju ķengāšana. Apsūdzētos zākāja vai ari uzmundrināja nepadoties. Ik pa brīdim kāds skatītājs pilnīgi zau­dēja savaldīšanos un izskrēja uz skatuves. Dažs pat mēģināja izlauz­ties tuvāk apsūdzētajam, un ne vienmēr varēja saprast nolūku vai viņš vēlas to atbrīvot vai ari nodarīt tam ko ļaunu. Protams, ne­miera cēlājam tūlīt uzklupa kārtības sargi, un sākās trokšņaina jezga, kurai uzgavilēja skatītāju rindas un kuru nekavējoties tuv­plānā parādīja uz lielā ekrāna. Neraugoties uz vispārējo satrau­kumu, radās iespaids, ka ari tā ir neatņemama izrādes sastāvdaļa un skatītāji bieži vien to pat gaida. Varbūt šos dumpīgos izlēcienus izraisīja pat speciāli, algojot aktierus, kuriem vajadzēja iejaukties, ja pati tiesas sēde sāka kļūt garlaicīga.

Maida to nespēja saprast, bet fakts bija nenoliedzams: šajos pro­cesos vēlējās piedalīties neskaitāmi ļaudis, to bija vairāk, nekā pie­ļāva ierobežotais vietu skaits zālē, un viņi nevairījās maksāt visnotaļ augsto cenu par ieejas biļetēm. Tā bija sensāciju kāre? Sajūta, ka viņi piesēdētāju statusā gādā, lai vainīgais saņemtu taisnīgu sodu? Vai arī tā bija iespēja pašausmināties, ka viņi atrodas tik tuvu šiem sātaniem cilvēka izskatā, kuri tup drošos būros? Bija gan arī caur­caurēm praktisks iemesls interesēties par tiesas procesiem, proti, totalizators, kurā varēja likt lielas summas uz «vainīgs» vai «nevai­nīgs», kā arī prognozēt piespriesto sodu. Gluži vai šķita, ka piedalī­ties tajā ir labais tonis, turklāt varēja arī laimēt vilinošas balvas. Bū­tībā Maidai tas viss gan būtu vienalga, ja viņa vismaz justos pārliecināta, ka tiesas atklājumi atbilst patiesībai. Bet tieši šīs pārliecības trūka varbūt tas viss bija iestudēts, varbūt tur darbojās tikai aktieri, un varbūt sižetus sacerēja profesionāli scenāristi. Šo ne­drošību nebija iespējams kliedēt, šaubas palika, un viņai vajadzēja rast citus ceļus, kā izdibināt to, ko viņa gribēja izdibināt.

Spējš rāviens iztrūcināja Maidu no pārdomām, lidlaiva bija no­sēdusies uz viesnīcas jumta rampas. Maida izvilka no spraugas savu kredītkarti un paskatījās uz displeja, cik viņai norēķināts. Viņas finansiālās rezerves ruka drausmīgi ātri. Pirmajās uzturēšanās dienās «brinumpilsētā» viņa dzīvoja taupīgi, bija izvēlējusies samērā lētu viesnīcu un pagaidām lielākoties apmeklēja bezmaksas atrakcijas. Tādu šeit netrūka, to galvenais uzdevums bija pavedināt publiku spēlēt uz likmēm, bet Maida zaudēja tikai par velti piešķirtos žeto­nus un neriskēja likt uz spēles nevienu interdolāru. Arī paēst varēja lēti, spēļu salonos bija atrodamas daudzas ātrās uzkostuves. Tā kā apmeklētāji nevēlējās pārāk ilgi uzturēties pa gabalu no lielajiem, horizontālajiem ekrāniem, uz kuriem piedāvāja dažādas spēles, ruleti, bakaru un pokeru, ēdieni nebija pārāk garšīgi un līdz ar to arī pārāk dārgi. Bet drīz viņa pārstāja apmierināties ar bezmaksas pie­dāvājumiem īpaši dārga bija ieeja pretenciozajās izjūtu pasaulēs.

Iestājās jauna diena, un Maida aizprātojās, ko viņai gribētos darīt. Viņa pilnīgi noteikti jutās nedaudz sagurusi un nepavisam nevēlējās kārtējo reizi mērot ceļu kājām.

Viņa nobrauca lejup vestibilā un apvaicājās, vai būtu iespējams doties tādā kā apskates braucienā pa Kiberpilsētu. Tūrisma centra pārstāvis bridi pagudroja.

Kā būtu ar ekskursiju laivā? Jūs izvizinās pa ezeriem un kanā­liem, kas paver lielisku skatu uz visām svarīgākajām celtnēm.

Viņš izskaidroja Maidai, kur atrodas tuvākā piestātne.

Izklausījās labi. Maida pateicās un izgāja ārā. Sekojot norādīju­miem, viņa atstāja viesnīcas apkārtni pa venēciešu stilā būvētu tiltu.

Tas veda pāri tādam kā nocietinājuma grāvim, un sludinājumu vai­rogs aicināja viesus doties izbraukumā ar laivu. Šo atrakciju viņa līdz šim vēl nebija ievērojusi varbūt tāpēc, ka to arī īpaši nerekla­mēja. Līgana slīdēšana pa ūdens virsmu Maidai patlaban bija īsti pa prātam: viņai gribējās kaut kur rast mieru, lai izdomātu, ko darīt tālāk.

Pamanījusi kāpnes, viņa nokāpa tuvāk pie ūdens un nedaudz nobrīnījās, ka piestātnē neredz nevienas laivas. Bija vēl kas pārstei­dzošs: veids, kādā gaismas atspulgi skrēja pār viļņiem tas notika ar regulāriem impulsiem, bet pietrūka kustības iespaida, ņirbošie punkti palika vienā un tajā pašā vietā kā piesieti.

Maida parakņājās somiņā un atrada vitamīnzirnīšu kārbiņu. Paslēpusi to saujā, viņa pārliecās pāri margām, izspieda vienu un neizlaida no acīm, līdz tas savā kritienā atsitās pret virsmu un palika turpat guļam. Ūdens bija viltots, tur lejā pletās tikai horizontāli izklāta luminiscējošā folija milzīgs ekrāns elektroniski uzburtu ainu attēlošanai. Šķietamo ūdens viļņošanos radīja vienkārša gra­fiskā programma.

Arī šeit īstenību aizstāja ilūzija. Tas Maidai jau bija līdz kaklam, bet, kad viņa pagriezās, lai dotos projām, piepeši līdzās nostājās jūraszirdziņa kostīmā tērpies cilvēks.

Vēlaties pavizināties laivā? Tas tiešām ir to vērts.

Ja, uz to pusi es domāju. Gribējās pašūpoties uz īsta ūdens, jūs saprotat? Mazliet atslābināties, bet… Maida pamāja lejup, šeit tas laikam nav iespējams.

Jūs pamanījāt? Taisnība ir, ūdens līmenis pēdējos mēnešos tik stipri pazeminājās, ka bijām spiesti kaut ko darīt. Izklājām ekrānpaklāju. Bet šādi mums izdevās arī kāpināt iespaidu. Pavērojiet taču šos atspulgus viļņos, tie vizuļo visās krāsās. Dabā šāda efekta nav, bet to var ieprogrammēt.

Dīvainā kārtā bija patīkami uzklausīt šo lietpratīgo skaidrojumu no smieklīgi ģērbtā cilvēka, kurš seju slēpa aiz papes maskas. Tāpat bija neparasti, ka var gluži normāli parunāties ar kādu vietējo kalpotāju. Šobrīd tas norādīja uz laivu, kas piepeši it kā no nekurie­nes bija uzradusies piestātnē.

-      Gan jau tas būs, ko jums vajag.

Viņš norādīja uz automātu pie ieejas.

-      Ielieciet savu kredītkarti, un brauciens sāksies.

Izbīdījās laipa, pa kuru varēja iekļūt laivā. Tur bija vietas desmit vai divpadsmit cilvēkiem, bet šobrīd neviens tajā nesēdēja.

Maida vilcinājās, bet pārģērbtais kalpotājs, zemu paklanījies, jau rādīja ceļu. Lai notiek, viņa nodomāja, būtībā taču vienalga, vai vēroju īstu apkārtni vai tikai tās atveidu. Viņa uzkāpa uz rampas un izraudzījās ērtāko sēdvietu. Aukstumstari šeit radīja tīkamu vēsu­mu, un viņa labpatikā izstiepa kājas.

. Maida rēķinājās ar to, ka būs ilgāku laiku jāgaida un jābruņojas ar pacietību, līdz sanāks kuplāks skaits pasažieru, bet brauciens sākās tūlīt. Laipa iebīdijās, Maidas augumu aptvēra stīpa, kas viņu cieši iespieda sēdeklī, iedūcās turbīna, laivas priekšgals saslējās augšup, un tā ar varenu lēcienu izkustējās no vietas. Sekoja vairāki pagrie­zieni, kanāls sākumā līkumoja starp ēku fasādēm, Maida pazina lielo viesnīcu fantastiskās aprises, «Venēciju», «Beladžo» un «Dullo karalisti», tālāk debesīs slējās «Zvaigžņu putekļu» kazino tornis, un varēja saskatīt ari daļu no turbodzelzceļa tas bija un palika neap­tverami, kā vagoniņi visaugstākajā vietā katapultējās bezdibenī un pēc trīskārša salto atkal piezemējās uz magnētiskajām sliedēm.

Ēku fasādes tomēr drīz pašķīrās, abās pusēs pacēlās pauguru grēdas, kalni, un kanāls pārtapa upē, kas sašaurinājās vairāk un vai­rāk, brāžot caur krācēm, kas purināja un raustīja laivu starp akme­ņiem, spiežot Maidas ķermeni pret cieto drošības stīpu. Tad ausis aizsniedza šalkoņa, kas nepielūdzami ātri pieņēmās spēkā… skatie­nam pavērās ūdenskritums, un laiva traucās tieši tam pretim.

Ilūzija, Maida sev uzsauca, nekā briesmīga, tikai triks, acu ap­māns… bet šī atziņa nelīdzēja, plaukstas pašas iekrampējās sēdekļa paroceņos, elpa aizrāvās, un visi pūliņi aizgaiņāt nepielūdzamās bailes bija veltīgi.

Tad brauciens pārtapa brīvā kritienā, un laivu apņēma ūdens blāķis, kas gāzās lejup tikpat strauji un izskatījās pēc šaudīgu kun­kuļu lēveņa. Beidzot trieciens, ūdens mutulis, putas un šļakatu lietus.

Šļakatas bija sausas, tās vispār nebija šļakatas. Tomēr Maida ne­viļus centās vairīties un vienlaikus dusmojās uz sevi par to, ka atkal ir ļāvusies apmānam. Nelabums, ko viņa juta, gan bija īsts, un Maidai atlika tikai cerēt, ka nekļūs vēl sliktāk.

Bet brauciens vēl nebija galā, laiva spēji pacirtās sāņus un devās tieši uz akmens mūri, kas kreisajā malā norobežoja ūdens virsmu, nā­kamajā mirklī jau ieurbās mūrī un izslīdēja tam cauri. Tagad Maida atradās vidē, kas vēl par dažiem grādiem kāpināja jau pirmīt uzra­dušos nelabumu: vesela rinda sacīkšu mašīnu, kas visas bez izņēmu­ma traucās atpakaļgaitā, spēļu kazino fasāde, kas pēkšņi sačervelējās kā lapa, dejojoši cilvēki, kuru raibais apģērbs negaidīti mainīja krāsu uz pretējo… Laiva pagriezās pa labi, iebraucot šaurā aizā starp bezlogu sienām, bet vienlaikus centrbēdzes spēks parādīja kreiso pagrie­zienu… Maidas kuņģis dumpojās, viņa pārstāja pretoties, pēdējā brīdī vēl paspēja pārliekties pāri bortam un izvēma brokastu atliekas.

Kad Maida atguva spēju pievērsties apkārtnei, viņa ieraudzīja, ka atrodas kādā angāra tipa celtnē. Viņas laiva stāvēja uz sliedēm, un labajā pusē rindojās citas laivas. Pa kreisi pie izejas stāvēja vīrie­tis brūnā formastērpā.

Maida Barlaha? Dodiet man savu karti.

Viņa pazina balsi tas bija kalpotājs, ar kuru pirms neilga laika tik jauki bija sarunājusies. Jūraszirdziņa ietērps karājās turpat uz āķa viņam aiz muguras.

Maida jutās vārga, iztukšota un neaizsargāta šis iespaids ne­bija mānīgs, viņas pretestības gars bija izdzisis. Viņa pasniedza vīrietim karti, kuru tas ielika plakanā, ar displeju aprīkotā kastītē.

Policija, viņš paskaidroja. Nāciet man līdzi!

Viņš satvēra apātisko Maidu aiz rokas un aizveda līdz vaļējam lidmobilim. Uz mašīnas plankumoti krāsotajiem sāniem bija ar ne­pazīstamām rakstu zīmēm darināts uzraksts. Rozetveida emblēmu

Maida jau bija redzējusi pirmo reizi lidostas muitā un vēlāk uz memoreksbloka, kurā viņa viesnīcas reģistratūrā fiksēja savus personas datus.

Apkārtne nemaz nelīdzinājās tam, ko viņa līdz šim bija redzējusi Kiberpilsētā Dienvidi. Viņi virzījās pa ielu, kas stiepās starp zemām māla ķieģeļu celtnēm, daudzas bija pavisam nolaistas, netrūka ari drupu un garāku gruvešiem klātu joslu. Dažas mājas izskatījās kā uzšķērstas ar nazi varēja ielūkoties istabās un virtuvēs un viena otra pat šķita apdzīvota.

Uz ielas uzturējās maz cilvēku, un tie bija ietinušies platos, viļņo­jošos tērpos, it kā vēlētos noslēpt kaut kādus auguma defektus. Transporta līdzekļus tikpat ka nemanīja: vieni ēzeļa vilkti, augstu piekrauti, sagrabējuši rateļi un viens šķērsielā novietots tanks. Visam pāri gūlās smacējoša tveice.

Policists nerunāja ne vārda un tikai raustīja plecus, kad Maida, palēnām atgūdamās, tam kaut ko pajautāja.

Tad apkārtne vērtās izskatīgāka, starp vienkāršajām, brūnajām būvēm šur tur kā svešķermeņi pacēlās staltas ēkas. Beidzot viņi sasniedza vārtus, kas bija izrotāti ar zaļiem un sarkaniem karogiem. Maidas pavadonis uzrādīja caurlaidi, un viņi nokļuva viņpus barje­rai. Pilsētas daļa, kurā tie atradās tagad, bija labā stāvoklī laikam gan valdības kvartāls, ko rādīja platās ielas, parki, mošejas un pilis.

Brauciens bridi vēl turpinājās, bet tad viņi sasniedza savu ceļamērķi. Tā bija liela, neizdaiļota celtne ar pelēku fasādi, kuru no ielas publiskās daļas šķīra tāda kā barikāde. Aiz tās blakus taisnstūr­veida ieejai stāvēja divi tanki.

Lidmobilis noslīga zemāk, ieņemot noteikto stāvvietas distanci desmit centimetrus virs zemes. Policistam atkal bija jāuzrāda caur­laide, un tad viņi kājāmgājēja tempā ieslīdēja pagalmā, no kurienes ēkā varēja iekļūt pa daudzām šaurām ieejām. Tur viņi izkāpa, kāda sieviete formastērpā iztaustīja Maidu, meklējot ieročus, tad viņai lika iziet starp metālu detektora rāmjiem, un lifts, kura skārda ka­bīne vairākkārt atsitās pret sienām, pacēla viņus dažus stāvus augstak. Vēl pāris soļu pa tukšu gaiteni, un policists bija nogādājis Maidu līdz vajadzīgajām durvīm. Tur viņu savā ziņā pārņēma kāds ierēdnis civiltērpā, kurš lika viņai apsēsties un gaidīt.

Nu Maidai vismaz bija laiks nomierināties un apsvērt situāciju. Viņa pavērās apkārt uzgaidāmajā telpā viņa nebija viena, uz koka soliem sēdēja vairāki vīrieši un sievietes, veidojot diezgan raibu kompāniju. Lielākoties tie bija dažāda vecuma iezemieši, vīrieši vec­modīgos džinsos, arī sievietes biksēs, izņemot vienu vecāku, kas no galvas līdz kājām bija ietinusies drānās, tā ka saskatīt varēja tikai acis. Tomēr šeit sēdēja arī daži, kas noteikti bija ārzemnieki: kāds pavecs, moderni ģērbies vīrietis, divi pusaudži, kas uzbudināti sačukstējās, un uzkrītoši krāsojusies, ne gluži vairs jauna sieviete.

Tā pašļūca tuvāk Maidai.

Tu esi šeit pirmo reizi? Par ko tad tu iekriti, sirsniņ? Es nezinu, kāpēc mani šurp atveduši, juzdamās nepatīkami aizskarta, Maida atbildēja un parāvās nostāk.

Svešā saprata viņas reakciju pareizi un noteica:

Necel nu snīpi tik augstu, maziņā. Gribi tēlot šeit dāmu? Tik un tā neviens neticēs. Ja tev ir vajadzīgs prātīgs padoms…

Atvērās kādas durvis, un viņa aprāvās. Ienakušais ierēdnis pār­laida acis gaidītājiem, kuri redzami sakņupa zem šā skatiena. Tad viņš pamāja kādam iezemietim, tas steidzīgi pietrūkās kājās un nozuda blakustelpā.

Gaidīšana ieilga. Ari pavecais kungs mēģināja iesaistīt Maidu sarunā, bet viņa nebija tajā ieinteresēta, atbildēja strupi, un viņš drīz atkāpās. Iesauca pusaudžus, tad atkal kādu no vietējiem. Gaiss oda pēc dūmiem un sviedriem, Maidai gribējās dzert, un viņa iedo­mājās, ka derētu uzmeklēt tualeti. Kad viņa, pārējo gaidītāju zag­līgo skatienu pavadīta, piegāja pie durvīm un mēģināja tās atvērt, izrādījās, ka durvis ir aizslēgtas.

Beidzot izsauca arī viņu. Skopi iekārtota telpa, rakstāmgalds, uz tā monitors, plastmasas ķeblītis, pienstikla logs… Sirmais ierēdnis, kurš viņu šeit ieaicināja, apsēdās galda pretējā pusē.

Pavērojis monitora ekrānu, viņš nokremšļojās.

Prostitūcija? viņš noprasīja.

Viņš lietoja jaunangļu valodā ierastu, nedaudz piedauzīgu iztei­cienu.

Ko jūs iedomājaties! Maida iesaucās. Es nezinu, kāpēc esmu šurp atvesta. Es protestēju pret tādu apiešanos.

Ierēdnis uzmeta viņai izbrīnītu skatienu un atkal pievērsās ekrānam.

-  A, pārkāpti ieceļošanas noteikumi, viņš nolasīja. Tas ir nopietni. Kāpēc uzreiz tā neteicāt?

Paklausieties, Maida sacīja. Es neesmu pārkāpusi nekā­dus noteikumus. Mani nolaupīja. Es šādu apiešanos necietīšu. Ne­kavējoties nogādājiet mani atpakaļ viesnīcā.

Viņa runāja paceltā balsī, un varbūt tādēļ atvērās durvis un ienāca kāds cits ierēdnis ar ordeni rotātā formastērpā.

Kas šeit notiek?

Viņš pienāca klāt un nopētīja Maidu no galvas līdz kājām. Tad viņš nostājās aiz sava kolēģa un ieskatījās monitorā.

Šo lietu pārņemšu es, viņš paziņoja. Nāciet man līdzi.

Viņš atvēra durvis un palaida Maidu pa priekšu. Viņa istaba bija mazliet lielāka, tur stāvēja ne tikai rakstāmgalds, bet arī četri krēsli, kas rindojās ap otru galdu. Viņš piedāvāja Maidai vienu no tiem un pats apsēdās blakus. Tikai tagad Maida pamanīja ekrānu uz pretējās sienas.

-   Es esmu majors Galals, ierēdnis stādījās priekšā. Pārjums ir saņemta sūdzība. Es nevaru to atstāt bez ievērības. Bet neuztrau­cieties, gan jau viss noskaidrosies.

Viņš pacēla komseta tālvades pulti un ieslēdza. Ekrānā parādījās Kiberpilsētas Dienvidi plāns, kuru Maidai izsniedza uzziņu auto­māts viesnīcā, bet šeit to papildināja dažas koda rindas, kas viņai neko neizteica.

Jūs mēģinājāt piekļūt dienesta dokumentiem.

Viņa skatiens bija nopietns un vērtējošs.

-     Es gribēju tikai apskatīt pilsētas plānu.

Jūs taču zinājāt, ka jūsu uzturēšanās atļauja der tikai tūrisma zonai.

-     Šajā attēlā nekas vairāk arī nav redzams.

Tomēr jūs vairākkārt mēģinājāt piekļūt Vecpilsētai… Nemaz nemelojiet! Redziet, viņš norādīja uz koda rindām attēla apakšēja stūri, tās ir komandas, kuras jūs ievadījāt, turklāt piecas reizes. Tātad tas noteikti nenotika aiz pārskatīšanās.

Es nezināju, ka tas ir aizliegts, Maida paziņoja, pūloties nezaudēt mieru. Bez tam man bija savs iemesls.

Nedaudz asākā tonī viņa piemetināja:

Gan jau jūs esat reģistrējuši ari to.

Majors neļāva sevi provocēt.

Jūsu paskaidrojums man, protams, ir zināms. Jūs minējāt kādu viesnīcu Vecpilsētā. Tā ir viena no nedaudzajām, kas karā netika nopostīta un tagad ir restaurēta. Mēs izmantojam to īpašos gadījumos, piemēram, ja ir jāizmitina ārvalstu pārstāvji, kuru iera­šanās jāpatur noslēpuma. Un tieši pašlaik mēs risinām dažas konfi­denciālas sarunas starptautiskā līmenī. Īstenībā esmu jau pateicis jums pārāk daudz. Bet tagad jums vajadzētu saprast, kāpēc esat izraisījusi mūsu interesi. Kas slēpjas aiz jūsu okšķerēšanas? Atbil­diet, lūdzu, un es jums ieteiktu sacīt patiesību. Mēs zinām dažas metodes, kas atraisa mēli arī nerunīgiem cilvēkiem.

Līdz šim Maidu nemāca īpašas bažas par pratināšanas iznā­kumu, bet tagad viņa nebūt vairs nejutās mierīga. Viesnīca, kurā slēpj augstu stāvošas personas, cik nejauka apstākļu sakritība. Viņa nevarēja to nojaust. Bet viņai bija pamatojums, neviens taču nevarēja pārmest, ka viņa grib noskaidrot sava tēva likteni, un īste­nībā nebija ari iemesla, kāpēc viņai šo savu vēlmi vajadzētu noklusēt.

Ir runa par manu tēvu, viņa pateica un izstāstīja, ka agrāk viņš strādājis šajā pilsētā, kopš kara ir pazudis bez vēsts un vienīgais pieturas punkts, no kura sākt meklējumus, ir tieši šī viesnīca.

Es ceru, ka tas ir patiesais iemesls, majors atbildēja.

Viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un saka spaidīt klaviatūras taustiņus. Savienojums ar sienas ekrānu netika izslēgts, un Maida varēja vērot, par ko tagad majors interesējas: uz ekrāna slīdēja datu un vārdu rindas. Pēc brīža kāda rindiņa iedegās sarkanā krāsā: tas bija viņas tēva vārds un ieceļošanas datums; izceļošanas datuma vietā stāvēja jautājuma zīme… Maida uzelpoja. Ar to laikam viss bija noskaidrots.

Majors Galals piecēlās no sava krēsla un izpleta rokas uz sāniem, it kā veiktu sportisku lokanības vingrinājumu. Viņa sejas izteiksme bija mainījusies, viņš gan joprojām vēl lūkojās Maidā mazliet vērtējoši, bet nu jau visnotaļ laipni. Arī Maida piecēlās kājās un pavērās viņam pretī. Īstenībā viņš bija patīkama izskata vīrietis: brūngana āda, īsi, nedaudz cirtaini, melni mati un tumšbrūnas acis.

Redziet, ari balss tonis bija mainījies, diemžēl man parasti jānoņemas ar visādiem blēžiem. Zagļi, krāpnieki, šuleri, un dažas sievietes pat mēģina gūt vieglu peļņu ar prostitūciju. Ik pa brīdim mēs noķeram arī kādu, kas darbojas šeit mūsu ienaidnieku uzde­vumā. Protams, mēs neliekam saviem viesiem tūristiem to manīt, bet ari mums ir sava vēsture, un netrūkst tādu, kurus neapmierina mūsu attīstība pēc pēdējā kara: viņi nevēl mums panākumus. Mēs esam iedibinājuši pasaulei atklātu režīmu un kļuvuši atvērti citām kultūrām un reliģijām. Mums tagad ir īsta demokrātija. Bet pastāv pretestība no otras puses, galvenokārt reliģiska rakstura iebildumi, ir aprindas, kuras vislabprātāk likvidētu tūrismu, kas ir mūsu vienī­gais ienākumu avots.

Kādēļ tā? apjautājās Maida, kurai šķita, ka būtu jāizrāda par to interese.

Ir daudzi iemesli, majors atbildēja, iekšēji un ārēji. Mūsu ārējie ienaidnieki ir tie paši, kas bijuši mums jau agrāk gadsimtu ga­rumā. Senu, vēsturē sakņotu naidu var apslēpt, un gadās, ka paiet ilgs laiks, pirms tas atkal izlaužas atklātībā. Bet tas var notikt jeb­kurā brīdī, un mums jābūt modriem. Tomēr vēl bīstamāki ir preti­nieki mūsu pašu rindās. Jus taču saprotat, tradīcijas. Daudzi mūsu tautieši aizvien vēl ir reliģiozi, un viņiem šķiet nosodāma tā pilsētas kņada. Tāpat vēl ir dzīvs ari senais nacionālais lepnums, daudzi izjūt svešzemnieku uzturēšanos pilsētā kā apkaunojumu, it īpaši to, kā viņi uzvedas, kā viņi noziedzas pret mūsu tikumiem. Nebeidz baumot, ka tiekot gatavota sacelšanās, uzbrukums mūsu valstij, kas padzīšot svešiniekus, sagraušot pašreizējo politisko sistēmu un radīšot jaunu impēriju, kurā senie likumi atgūs agrākās tiesības un atkal tiks celti godā. Bet tās tik tiešām ir baumas, varbūt tajās ir kāda daļiņa patiesības, bet varbūt nav.

Majors pienāca tuvāk Maidai.

Es ceru, ka tagad jūs saprotat mūsu piesardzību. Man prieks, ka spējām apmierinoši noskaidrot jūsu lietu.

Skaidrodams situāciju, viņš bija atvēlējis Maidai daudz laika, turklāt radīja inteliģenta un izglītota cilvēka iespaidu.

Gaisotnes maiņa iedrošināja Maidu spontānai idejai: varbūt va­rētu palūgt viņam palīdzību tēva meklēšanā? Viņa rīkojās diplomā­tiski, izrādīja interesi par majora skaidrojumiem, gribēja šo to uz­zināt sīkāk, un viņš ari labprāt atbildēja.

Beidzot Maida pārvarēja biklumu.

Es tagad daudz ko saprotu labāk, viņa ierunājās, arī situā­ciju, kādā atradās mans tēvs. Mani vēl interesētu… varbūt es drīk­stu jums palūgt… man gribētos uzzināt, kas ar viņu ir noticis. Maz gan cerību, ka viņš būtu vēl dzīvs, tomēr… šī neziņa mani nomoka. Varbūt jūs varētu man kaut kā palīdzēt, varbūt ir pieejama kaut kāda papildu informācija par manu tēvu? Jūs taču saprotat, ka man gribētos izdibināt, kāds bija viņa liktenis.

Majors bridi skatījās viņā klusēdams, it kā apdomātu vēl kādus svarīgus lietas aspektus.

Tad viņš ierunājās:

Raudzīsim, vai es varu jums kaut kā līdzēt. Ielūkosimies vēl­reiz iedzīvotāju reģistrā.

Viņš atgriezās pie datora, tāpat, kājās stāvot, atvēra katalogu un samekleja vajadzīgo adresi. Izskatījis dažus burtus un gada skaitļus, viņš laikam atrada īsto. Uz ekrāna redzamais teksts bija rakstīts ar arābu burtiem, kurus Maida neprata lasīt. Atlika gaidīt, ko sacīs virsnieks.

Fricis Barlahs, viņš izlasīja ekrānā, tam vajadzētu būt meklētajam…

Viņš atkal iedziļinājās tekstā. Pēc brīža viņš ierunājās.

Lielas cerības es jums nedošu. Taisnība ir, sākoties karam, viņš uzturējās šeit pilsētā. Viņš bija tehniķu grupā, kas strādāja mūsu labā, veicot dažādus īpašus uzdevumus. Gaidāmā uzbrukuma priekšvakarā visiem ārzemniekiem lika atstāt pilsētu. Tehniķu gru­pai organizēja konvoju, kuram vajadzēja nogādāt viņus līdz robežai. Tas ir viss, ko varu izdabūt no šiem datiem. Man ļoti žēl, bet nekādu precīzāku ziņu man nav. Labprāt būtu jums palīdzējis.

Maida jau gribēja jautāt, vai tagad ir brīva un drīkst doties pro­jām, kad viņai iešāvās prāta pārdroša doma. Varbūt šo palīdzības piedāvājumu tomēr varētu kaut kā izmantot šķita, ka viņai izde­vies majoram iepatikties. Maida gan lieliski saprata, ka grasās ielais­ties riskantā spēlē.

Par šo konvoju es jau dzirdēju kādā tiesas sēdē un zinu, ka mana tēva tur nebija, viņa pateica. Varbūt jūs tomēr man va­rētu palīdzēt vēl kādā lietā. Šķiet, ka tur būtu iespēja uzzināt kaut ko par manu tēvu. Es drīkstu jums pastāstīt sīkāk?

Lūdzu, es klausos, majors atbildēja un atkal apsēdās viņai blakus.

Mirkli padomājusi, Maida izstāstīja par redzēto tiesas sēdi un bijušo valsts ierēdni, kuram savulaik bija uzdots gādāt par ārzemju zinātniekiem un tehniķiem.

Tikpat kā nav šaubu, ka šeihs Mahmūds pazina manu tēvu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš varētu pateikt kaut ko vairāk par manu tēvu pēdējās dienās pirms pilsētas sagraušanas.

Majors bija aizdedzis cigareti un tagad izgrūda veselu dūmu mākoni.

Tur jums varētu būt taisnība. Bet ko tad jūs plānojat iesākt?

Butu vislabāk, ja es pati varētu ar viņu aprunāties.

Nu viņa bija to pateikusi. Maida nespeja spriest, vai viņas vēlme vispār ir reāla un kam butu jānotiek, lai tā īstenotos.

Majors pavērās Maidā no sāniem. Viņš nošūpoja galvu, ieklepo­jās, gribēja kaut ko sacīt, bet tad tomēr palika atbildi parādā.

Maida nolēma izteikties vēl skaidrāk:

Ir taču jābūt kaut kādai iespējai apmeklct apcietinātos.

Principā jā, majors novilka un atkal piecēlās. Viņš atrodas Roknelzeinā, cietumā ārpus pilsētas. Bet tā ir slēgtā zona.

Esmu dzirdējusi, ka uz turieni rīko pat tūristu ekskursijas, Maida iebilda.

Ekskursijām ar to nav nekada sakara. Tūristiem piedāvā kaut ko līdzīgu brīvdabas teātrim. Slēgtajā zonā tos nelaiž.

Bet ir taču personas, kurām ļauj apmeklēt ieslodzītos, piemē­ram, advokāti vai vēstniecību darbinieki…

Majors piegāja pie loga, pavēroja pienstikla rūtis, tad pagriezās un ievilka dūmu no savas cigaretes.

Tas tiesa, ir tādi gadījumi. Pirmām kārtām jau radiniekiem ir atvēlētas divas apmeklējuma dienas gadā. Bet jums diez vai izdosies iztēlot sevi par radinieci. Tad vēl ir žurnālisti, kas pastāvīgi izsaka tādu vēlēšanos, bet viņiem mēs principiāli atsakām.

Majors apklusa, un Maidai atkal vajadzēja viņu paskubināt.

Un kāda butu visperspektīvākā iespēja?

Bieži tas negadās… tomēr dažkārt uzrodas ārzemnieki, kuri grib apmeklēt cietumu un kuru velēšanos mēs nevaram tik vienkārši noraidīt. Diplomāti, kas vēlas pārbaudīt turienes apstākļus, funkcio­nāri no cilvēktiesību organizācijām. Tieši patlaban šeit viesojas daži ietekmīgi politiķi no dažādām valstīm, to vidū arī arābu valstu pār­stāvji, un parasti tieši viņi ir visvairāk ieinteresēti apskatīt cietumu.

Maidā iegailējās cerību stariņš, viņa jau nojauta to, ko majors vēl neuzdrīkstējās izteikt.

Sāda ekskursija taču būtu laba izdevība, es varētu vienkārši tai pievienoties.

Viegli pateikt, majors piezīmēja. Bet tā ir vienīgā iespēja. Nu labi, es pamēģināšu.

Viņš atkal uz bridi aizdomājās, un beidzot viņa seja kļuva gai­šāka Maidai radās iespaids, ka viņš ir atrisinājis problēmu.

-    Jums ir ideja? viņa pajautāja.

Tagad majors izskatījās gandrīz vai jautrs.

Man liekas, es zinu, ka nogādāt jūs cietumā. Vajadzīgajā brīdī es ar jums sazināšos. Tikai nestāstiet gan to nevienam. Es izpildīšu jūsu vēlēšanos, jo saprotu jūsu raizes. Galu galā jūs vada mīlestība uz tēvu. Bet man būs ļoti nepatīkami, ja kāds to uzzinās. Tātad pil­nīga klusēšana!

Maida gaidīja, ka viņš izskaidros savu plānu, bet majors atstāja viņas jautājumus bez ievērības un tikai atteica:

-    Jūs saņemsiet ziņu! Esiet gatava jebkurā brīdī.

Maida pamāja. Es tagad drīkstu iet?

Vienu mirkli, majors atsaucās. Vēl taču paliek noteikumu pārkāpums.

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un uzsita kaut ko uz klaviatūras. Klusi iedūcās printeris. Majors noplēsa papīra strēmeli, uzmeta tai īsu skatienu un pasniedza Maidai. Arī viņa ieskatījās tajā un papu­rināja galvu.

-      Bet…

Majors piecēlās.

Divsimt interdolāri, tos piedzen automātiski. Ieceļošanas no­teikumu pārkāpums. Saprotiet taču: man ir šī lieta jāslēdz oficiāli. Pagaidiet priekštelpā, es likšu jūs nogādāt atpakaļ viesnīcā.

Sagrabējis auto ar policijas emblēmu nogādāja Maidu pilsētas tūristu kvartālā un izsēdināja tieši pie viņas viesnīcas. Maidai bija zudusi jebkāda kāre pēc turpmākām dēkām, viņa juta steidzīgu vajadzību atgriezties savā istabā, lai atpūstos no visiem uztrauku­miem, un nekavējoties devās turp.

Stiklotā lifta kabīne, kas, saspiesta gaisa darbināta, lielā ātrumā braukāja augšup un lejup pa sliedēm gar viesnīcas ārējo sienu, pa­vēra plašu skatu uz apkārtni, bet Maida pagriezās pret durvīm un aizmiedza acis; viņa aizvien vēl cīnījās ar nepiekāpīgo galvas rei­boni.

Garo, viegli izliekto gaiteni apgaismoja lampas, kas skrēja viesim pa priekšu, brīžiem to arī apriņķoja un turklāt mainīja krāsu. Līdz šim tas Maidai patika, bet šoreiz kaitināja. Tomēr šos efektus diem­žēl nebija iespējams atslēgt.

Tālais ceļš pa garo gaiteni. Maida gāja, slidinot skatienu pāri istabu numuru plāksnītēm. Līdz viņas numuram bija atlikušas vairs tikai divas ieejas, kad tieši līdzās atvērās durvis, kāds sagrāba viņu aiz rokas un ievilka šaurā priekštelpā. Viņa automātiski centās izrauties, bet tad izdzirda mierinošu balsi un pagriezusies ieraudzīja moderni ģērbtu vidēja vecuma sievieti, kura, laizdama viņu vaļā no sava tvēriena, turpināja vārdot.

-      Nomierinieties, jums nekas nenotiks.

Smalkā dāma ar īsi cirptajiem, brūnajiem matiem neizskatījās bīstama, bet Maida bija diezgan pārskaitusies.

Viņa paspēra soli atpakaļ un uzkliedza: Ko tas nozīmē?

Es gribēju jums tikai palīdzēt! Nāciet, apsēdīsimies, un es jums visu paskaidrošu.

Maida pat nedomāja sekot šim aicinājumam.

-      Es gribu zināt, ko jums no manis vajag.

-     Nu labi, nepazīstamā sacīja. Jūsu pārsteigums ir sapro­tams. Es tikai gribēju kaut ko jums norādīt…

-      Un tas būtu?

-    Jūsu istabā kāds ir. Man šķita, ka nebūtu labi, ja jūs uzskrietu tiem virsū.

-      Kramplauži? Maida izbīlī noprasīja.

-     Tā gandrīz izskatās. Protams, tie varētu būt arī policisti civilā vai arī..: Varbūt jūs esat pastrādājusi kādu muļķību?

Maidas noskaņojums bija krasi mainījies. Nupat vēl šī nepazīs­tamā sieviete viņu biedēja, bet tagad šķita, ka tā kļūst par sabiedroto.

Mani sauc Zoselīne Greibona, nu nāciet taču.

Zoselīne juta, ka Maida ir atteikusies no nodoma pēc iespējas ātrāk atstāt šo plašo viesnīcas numuru un ir gatava viņai sekot. Iedama pa priekšu, viņa norādīja uz zemu galdiņu un piedāvāja Maidai vietu sev līdzās uz dīvāna.

Maida apsēdās un nosauca savu vārdu.

-     Es zinu, kas jūs esat, Zoselīne sacīja. Man reiz gadījās redzēt jūs izejam no savas istabas. Tāpēc man ari uzreiz tā iekrita acīs tie divi vīrieši…

Viņa vēlreiz norādīja uz galdiņu un mazo monitoru uz tā. Ekrānā bija redzama kāda istaba.

-     Tā taču manējā, Maida izbrīnā iesaucās.

Droši vien visas istabas šeit bija vienādas, bet viņa pazina savu mēteli, ceļojuma somu un pāris nieciņu. Tik tiešām: tur bija divi vīrieši, kas virināja skapjus un atvilktnes, rakņājās Maidas koferī un skatījās pat zem gultas.

Ko viņi tur grib? Maida nesaprata.

Jā, neizskatās, ka viņi gribētu kaut ko zagt, Zoselīne atbil­dēja. Viņi kaut ko meklē. Kas tas varētu būt? Jums taču pašai to vajadzētu zināt vislabāk.

Ko tie tur varētu meklēt? Maida aizdomājās… Kas ir aizliegts? Ieroči, alkohols, narkotikas…? Viņai nekā tāda nebija.

Zoselīne norādīja uz ekrānu.

-     Paskatieties, tie abi izvanda pat jūsu jakas kabatas. Tam vaja­dzētu būt kaut kam mazam, ko varētu ielikt kabatā. Varbūt kaut kādi papīri… vai mikroshēmas?

Papīri… Tikai tagad Maida atcerējās tēva vēstules… Vai varas iestādes interesētos par viņas tēvu? Vai arī un nu viņai pārskrēja karsts pār kauliem ir runa par plānu? Protams! Tas bija vienīgais, ko varētu kaut kā likt lietā. Plānam īstenībā joprojām vajadzēja atrasties paslēptuvē zem seifa, bet tagad Maidai šī paslēptuve šķita pilnīgi nedroša, un viņa baiļpilnā satraukumā uzmanīja katru šo vīriešu kustību savā istabā. Tie tomēr aizvien vēl meklēja, un tas nozīmēja, ka pagaidām viņiem nav veicies. Beidzot abi ķērās pie seifa, un Maida tik tikko spēja apvaldīt trīsas. Viņiem kaut kā izde­vās atvērt seifu, bet, izšķirstījuši Maidas ceļojuma dokumentus, tie nepārprotami šķita vīlušies. Viņi aizslēdza seifu un pievērsās citam istabas stūrim. Maida uzelpoja nu viņa spēja pat nedaudz pasmīk­ņāt par nelūgtajiem viesiem. Viņas paslēptuve, kā izrādījās, nebija nemaz tik slikta.

Žoselīne bija vērojusi Maidu un laikam manīja viņas noskaņo­juma maiņu, jo pajautāja:

Jums kaut kas ienāca prātā? Par ko jūs domājat?

Maida negrasījās pieminēt plānu, bet kaut ko atbildēt vajadzēja, un viņa nolēma izlīdzēties ar puspatiesību, pavēstīt Zoselīnei kaut ko par vēstulēm. Viņa izstāstīja par savu tēvu, par tā uzturēšanos šajā pilsētā.

Tas varētu būt izskaidrojums, Žoselīne noteica un domīgi pašūpoja galvu. Lai kas arī būtu sarīkojis šo ielaušanos, jus būsiet piesaistījusi viņa uzmanību ar to, ka esat Friča Barlaha meita, kas devusies šurp, lai liktu lietā savas zināšanas.

Maida iedomājās cilvēkus, kuriem bija stāstījusi par savu tēvu. Tādi bija tikai divi: Gerans un majors principā varēja būt runa par abiem, bet īstenība viņai nebija pamata domāt, ka kāds no viņiem būtu šeit iesaistīts. Maida nejuta ne mazāko vēlēšanos sniegt šai sievietei, kas sevi sauca par Zoselīni, kaut kādas papildu ziņas, tādēļ pasteidzās noraidīt šādas aizdomas. Protams, bija gan princi­piāli iespējams, ka pēc viņas ierašanās lidostā, kamēr notika dīvainā spēle virtuālajā telpā, kāds ir pārmeklējis viņas somu.

Tāpēc Maida izstāstīja šo dēku, bet Žoselīne apšaubīja, vai lid­ostā būtu interesējušies par viņas vēstulēm; tur drīzāk vērību pie­vērsa ieroču, dārgakmeņu vai narkotiku kontrabandai.

Maida aizvien vēl nespēja pilnīgi pārvarēt savu neuzticību sve­šajai sievietei. Pēc brīža viņa tomēr pajautāja:

Kāpēc jūs nolēmāt man palīdzēt? Ja tie tik tiešām izrādītos policijas darbinieki, jums varētu rasties nepatikšanas.

Zoselīne mierinoši pamāja.

-   Nu, mana pirmā doma, protams, bija par zagļiem. Es taču nevarēju pieļaut, lai manu viesnīcas kaimiņieni apzog.

Tāda informācija Maidai tomēr nešķita ticama. Šobrīd viņa jau bija atguvusies no pārsteiguma un spēja domāt skaidrāk. Mazliet provokatīvi viņa pajautāja:

Jūs vienmēr ņemat to līdzi, braukdama atpūsties?

Viņa ar zodu pamāja uz monitora pusi.

Zoselīne pasmaidīja.

Jums, protams, taisnība, droši vien tas izskatās drusku dīvaini. Varu jums paskaidrot: es strādāju drošības dienestā. Nē, ne jau vie­tējā, ir runa par kādu privātfirmu, kuras vadība pilnā sastāvā atro­das šeit, lai piedalītos svarīgā konferencē. Jums noteikti arī agrāk ir gadījies dzirdēt par HOH-AG.

-     Nosaukums tiešām šķiet pazīstams…

HOH ir ūdens ķīmiskā formula. Cilvēki varbūt pat neapzi­nās, cik bieži dzer mūsu minerālūdeni. Jūs taču zināt mūsu moto «Dzidrais spirgtums». Lūk, mūsu produktu, protams, piedāvā ari šeit.

Zoselīne bija piegājusi pie ledusskapja un atgriezās ar pudeli un glāzi.

-     Mums pieder trīs ceturtdaļas pasaules tirgus. Drīkst piedāvāt?

Maida pamāja. Viņa tiešām pazina šo marku: pudeles ar plast­masas vāciņu, kas darināts slīpēta dimanta formā, etiķetes ar reljefa veidotu ūdensrozi un neskaitāmās reklāmas, kurās laipns gariņš sniedz slāpju mocītam cilvēkam lielu pudeli dzidra spirgtuma. Maida domīgi iedzēra dažus nelielus malkus. Dzēriens bija vēss, dzidrs un bez kādas piegaršas.

-   Šeit tuksneša vidū ūdens ir īpaši nozīmīgs. Šajā pilsētā patērē ļoti daudz ūdens, un mēs varam labi nopelnīt. Tādēļ ari šī konfe­rence. Gribam ievērojami paplašināt mūsu sadarbību.

-     Bet ko šeit dara jūsu drošības dienests?

-      Ak, tīrā rutīna. Eksotiskās valstīs mēs labprātāk paļaujamies uz saviem spēkiem. Lai gan pēdējos gados šeit nekādi sarežģījumi nav radušies. Tādēļ es ari nobnnījos, nejauši pamanījusi ielaušanos jūsu istabā.

-      Es gan nekādi nespēju to izskaidrot, Maida norādīja uz mo­nitoru, bet tik un tā esmu jums parādā pateicību. Sūdzēšos viesnī­cas vadībai.

-      Šķiet, ka tie abi ir beiguši savu darbu, Zoselīne ietei­cās. Neizskatās, ka viņi ir atraduši, ko meklēja. Tomēr jums derētu rūpīgi pārlūkot savas mantas, varbūt kaut kā tomēr trūkst. Tālākais, protams, ir jūsu darīšana. Vajadzētu gan labi apsvērt, pirms sākat rīkoties. Ja aiz tā slēpjas kaut kas oficiāls, jūs varētu radīt sev liekas nepatikšanas.

Maida nevēlējās ielaisties tālākās runās. Viņa piecēlās.

Tā vai citādi, bet man jums jāsaka paldies.

Viņa paspieda Zoselīnei roku un pagriezās uz durvīm.

Ja varu jums ari turpmāk būt noderīga, tad tikai sakiet. Starp citu, es labprāt būtu ar mieru paglabāt jūsu papīrus vai arī izlīdzēt jums kā citādi, Zoselīne laipni atsaucās.

Viņa atvēra durvis un palūkojās pa labi un kreisi. Tad viņa pa­māja Maidai.

Ceļš bnvs. Un jaukas vēl atlikušās dienas Kiberpilsētā Dien­vidi!

Beidzot Maida varēja aizslēgt durvis aiz sevis, lai vismaz uz kādu laiku atstātu ārpusē šo savādo pasauli, kurā viņa bija nokļuvusi. Viņa jau gribēja mesties pie seifa, lai pārbaudītu, vai vēstules tiešām vēl ir turpat, bet tad attapās: acīmredzot šo istabu varēja novērot katrs, kurš vēlējās. Tādēļ viņa vispirms ielūkojās skapjos un koferī, tikai pēc tam atvēra seifu un, izlikdamās, ka pārbauda tur glabātos papīrus, neuzkrītoši iztaustīja spraugu zem seifa un atviegloti kon­statēja, ka viss vēl aizvien ir vietā.

Tikai tagad Maida saprata, cik nogurusi jūtas. Nupat vēl ilgoju­sies pēc atsvaidzinošas vannas, viņa vienkārši iekrita gultā. Šobrīd viņa nevēlējās neko citu kā tikai gulēt ar aizvērtām acīm un nedo­māt. Dažas minūtes viņa tiešām baudīja ķermeņa atslābinātību, bet, pamazām atspirgstot, aizvien uzstājīgāk par sevi atgādināja šodienas notikumi, kas neļāva aizmigt.

Pirmām kārtām jau šī ielaušanās, kas neizgāja no prāta: abi iebrucēji, un tas, kā tie pārmeklēja viņas istabu. Ko viņi meklēja? Viņas īpašumā nebija neka tāda, kas varētu interesēt kramplaužus vai slepenos aģentus. Ja nu vienīgi… Jā, vienīgā neparastā viņas mantība bija tēva vēstules… un pēdējai vēstulei pievienotā skice. Tas lika aizdomāties, un, jo vairāk Maida prātoja, jo ticamāks šķita šis risinājums. Jauns avots pilsētas ūdens apgādei vietas zinā­šana nebūtu ar zeltu atsverama. Kāda laime, ka iebrucēji neko neat­rada!

Bet kurš tad zināja, ka šāda skice ir? Viņa nevienam to nebija teikusi. Vai tomēr… ko viņa īsti pateica Geranam ceļā uz viesnīcu? Maida lūkoja atcerēties. Skici viņa noteikti nepieminēja, bet stāstīja gan, ka tēvam ir izdevies atrast avotu. Vai tiešām aiz visa tā slēptos blondais žurnālists? Viņš strādāja ziņu dienestam pats taču Maidai to izpauda. Varbūt viņš gribēja uztaisīt sižetu? Tāpēc viņš inte­resējās par vēstulēm?

Vai ari šī ielaušanās bija varas iestāžu roku darbs? Bet kā tad policija varēja uzzināt par skici? Tad jau, ticamāk, tā meklētu infor­māciju par viņu pašu. Varbūt tas bija kaut kā saistīts ar majoru? Vai viņa tam ieminējās, ka tēvs šeit meklēja ūdens atradnes?

Un Zoselīne? Ar to viņa iepazinās tikai tobrīd, kad iebrucēji jau atradās viņas istabā. Tomēr Maida tagad vairs neuzskatīja par neie­spējamu, ka aiz tā visa stāv Zoselīne. Varbūt tāds ari bija viņas uzdevums aizkavēt Maidu un neļaut tai atgriezties istabā, kamēr viņas kolēģi nav beiguši savu uzdevumu. Bet kāpēc lai Zoselīne inte­resētos par viņas tēva vēstulēm? Maida jutās pilnīgi apjukusi, viņa vairs nesaprata, kam te vēl var uzticēties.

Šodien piedzīvotais vismaz daļēji šķita nelāgs sapnis. Būtībā tikai turpinājās tas, ko šī pilsēta piedāvāja saviem viesiem: dīvainās pārejas no īstenības uz šķitumu, kas izdzēsa robežas abu starpa. Ja nu šodienas pārdzīvojumi arī bija tās spēles sastāvdaļa, kadu šeit spēlēja ar apmeklētājiem? Maida tomēr aši atmeta šo domu. Šis tas bija skarba realitāte proti, viss, kam bija kāds sakars ar tēvu un viņa profesiju.

Vecās viesnīcas meklēšana, viņas interese par tēvu… Grūti iedo­māties, ka gluži nevainīgi jautājumi var radīt tik iespaidīgas sekas. Šis nebija viņas pirmais ceļojums, agrāk Maida jau bija apmeklējusi dažus pazīstamus tūrisma centrus, bet ne reizi viņai vēl nebija gadī­jies piedzīvot neko tamlīdzīgu kā šodien. No otras puses: pavadot laiku Kanbu pludmalēs, Grenlandes ledainajos krastos, Jukatanas senpilsētu drupās un Nepālas kalnos, viņa allaž bija apmierinājusies ar parasto izklaižu un sporta nodarbību piedāvājumu. Tur viņai nebija nekāda iemesla ielūkoties šīs industrijas aizkulisēs un prašņāt par svešo zemju pamatiedzīvotājiem, prašņāt par viņu vēsturi, par viņu likteni; varbūt ari tur pastāvēja otra no tūristu teritorijas šķirta pasaule, kurā apmeklētājiem nebija ko meklēt. Kas zina, kā tur apietos ar viesiem, ja tie mēģinātu pārkāpt nospraustās robežas.

Maida paslējās augšup un sarausa spilvenus sev aiz muguras, lai būtu ērtāka sēdēšana. Pa logu pavērās fantastisks skats. Debesis jau bija satuinsušas, bet tieši tas padarīja mākslīgās gaismas jūru vēl spožāku. Un atkal tās bija pēdējo stundu atmiņas, kas neļāva Maidai izbaudīt šo skatu līdz galam. Bija jautājumi, kas viņu skāra daudz tiešāk nekā prašņāšana par vietējiem pamatiedzīvotājiem. Pirmām kārtām jau viņai vajadzēja padomāt par savām naudas rezervēm. Cik tad tur palika pēc soda naudas atskaitījuma? Jau aptuvena aplēse pauda, ka diez vai ir cita iespēja, kā tikai nekavējo­ties pārtraukt atvaļinājumu un atgriezties mājās.

Tādā gadījumā jautājums par viņas tēva likteni paliktu neno­skaidrots. Maida bija pavirzījusies uz priekšu tikai vienu niecīgu solīti: guvusi apstiprinājumu tam, ka viņš tiešām ir uzturējies norādītajā viesnīcā, bet viņa, protams, vēlējās uzzināt kaut ko vai­rāk. Agrāk tā bija tikai pieticīga interese, bet tagad jau problēma, kuru viņa noteikti gribēja atrisināt. Nodoms bija cieši iesēdies prātā, un viņa nekad tik viegli neatkāpās, ja bija kaut ko apņēmusies. Kas būtu darāms, lai tomēr sasniegtu mērķi? Tagad viņa nešaubījās, ka atbilde ir rodama nevis tūristu geto, bet tur, kur viņai nebija ko mek­lēt Vecpilsētā, varbūt pat tālākā apkārtnē, ārpus pilsētas, tuksnesi. Bet kā tur nokļūt? Neliels progress gan iezīmējās: viņa jau bija maz­drusciņ ieskatījusies aizliegtajā teritorijā, guvusi priekšstatu, kā tur izskatās. Varbūt jāmēģina nonākt tur vēlreiz, lai cik ari pārgalvīgi tas būtu?

Prātā šaudījās visas iespējamās idejas, bet neviena nešķita īsteno­jama. Absurdu plānu kalšana, briesmu un izredžu apsvēršana lai nu kā, bet tas gaiņāja gurdenumu, un viņa piecēlās no gultas. Nu gan derēja karsta vanna.

Maida iegāja greznības pārpildītajā telpā un atgrieza ūdens krānu. Tad viņa izģērbās, uzlika galvā peldcepuri un skapītī samek­lēja dušas želeju. Atkal pievērsusies vannai, viņa konstatēja, ka ūdens plūst gaužām gausi, ir pilns ar gaisa burbuļiem un turklāt vēl netīri brūnā krāsā. Viņa to paostīja… Tas šķita mazliet sasmacis, bet smaka nebija nepatīkama droši vien neliels zemes vai smilšu piejaukums. Maida nevēlējās atsacīties no peldes un izkratīja ūdenī puspudeli vannas šampūna. Pamazām vanna piepildījās, un burzguļojoši sāka darboties viļņmašīna. Dažās sekundēs radās duļķainu putu kalns, kas drīz jau grasījās kāpt pāri vannas malai. Maida iekāpa ūdenī un lūkoja baudīt tīksmi un siltumu.

Pelde apbrīnojami ātri aizdzina gurdumu. Maida varēja gluži vai vērot, kā mainās pašas noskaņojums: varbūt šī pilsēta viņu tā uzbudināja tikai tāpēc, ka viņa līdz šim bija dzīvojusi visīstākajos sil­tumnīcas apstākļos? Viņa taču daudzkārt bija alkusi izlauzties no ikdienības, un tagad šī vēlme piepildījās. Viņai vajadzēja uztvert visu ar pateicību: kā dēku, kā kaut ko tādu, ko viņa labprāt atcerē­sies visu mūžu. Maida gulēja vannā ar aizvērtām acīm un sapņoja savā nodabā, kad izdzirda troksni pie istabas durvīm. Sākumā tā bija klusa, tad skaļāka klauvēšana, un pēc brīža sākās švīkoņa un trīšanās. Maida jau grasījās uzraut peldmēteli un mesties pie durvīm, bet trokšņi apklusa, un viņa atslīga atpakaļ vannā.

Šis starpgadījums vēlreiz atgādināja pirmīt piedzīvoto ielauša­nos. Varbūt tur atkal grabinājās kāds nelūgts viesis? Labi, ka viņa nostiprināja durvis ar aizbīdni!

Tikmēr ūdens jau bija atdzisis, uzskalotais smilšu piejaukums nosēdies un tagad skrāpēja muguru un dibenu. Maida izkāpa no vannas, izvilka korķi un sāka slaucīties. Pēkšņi ienāca prātā dzirdē­tais troksnis. Līdz galam nenoslaucījusies, viņa uzvilka peldmēteli un ielūkojās priekšnamā: varbūt apmeklētājs ir atstājis kādas pēdas? Viņa tūlīt arī pamanīja aploksni, kuru kāds bija pabāzis zem dur­vīm. Kad Maida to atvēra, zemē nokrita krāsaini apdrukāta, pārlo­cīta kartona lapa. Viņa to pacēla, un tas izrādījās ielūgums uz pie­ņemšanu, kuru firma HOH-AG šonakt rīkoja darījumu partneriem un darbiniekiem. Ielūguma malā bija divas ar roku rakstītas rindiņas:

Vai drīkstu Jūs ielūgt uz mūsu sarīkojumu?

Ļoti priecāšos. Zoselīne

Ballīte šonakt? Maida jau sliecās noraidīt tik absurdu ideju, bet tad vēlreiz uzmeta acis ielūgumam. Šķita, ka tur tiek plānots lepns pasākums, kurā droši vien piedalīsies visa firmas vadība, turklāt bija paredzēts ari svētku galds. To lasot, Maida atskārta, ka jūt izsal­kumu. Diena gan bija nogurdinoša, bet viņa galu galā neuzskatīja sevi par vecu sievu, kuru ir viegli izsist no sliedēm un kurai pēc pār­dzīvota uztraukuma ir vajadzīgs miers.

Maida pati pabrīnījās, cik ātri mainās viņas noskaņojums. Jā gan, pirms nedaudzām minūtēm viņa vēl pieskaitīja Zoselīni aizdo­mās turamajiem, bet, neraugoties uz dažiem aizdomīgiem momen­tiem, tā tomēr šķita gluži laipna persona, turklāt Maidu bija pārņē­musi ziņkāre. Šovakar vēlreiz sastopot Zoselīni, viņa varbūt uzzinās kaut ko vairāk par savu viesnīcas kaimiņieni. Turklāt Maidai līdz šim vēl nekad nebija iznācis apgrozīties tik smalkas aprindās, un tā būtu jauna pieredze. Nu jau Maida pat priecājās par gaidāmo pie­dzīvojumu.

Pieņemšana notika deju zālē, kas atradās viesnīcas apakšstāvā. Dodamās lejup pa kāpnēm, kas veda no vestibila uz sarīkojuma priekštelpu, Maida ieraudzīja sev priekšā spoguli un izbrīnā apstā­jās: svešādā sieviete garajā zilajā tērpā, kas lūkojās viņai pretī, bija viņa pati!

Ametistu kaklarota virs dziļā izgriezuma, ar zeltu izšūtā jostiņa, šaurās kurpes ar stikla papēžiem… par to visu viņa varēja pateikties Zoselīnei. Tikai sudraba rokassprādze bija no viņas pašas krāju­miem, to viņa savā divdesmitajā dzimšanas dienā saņēma no mātes, un tajā iestrādātais ametists labi pieskaņojās zilajiem tērpa toņiem un kaklarotai.

Zoselīne piezvanīja un apjautajās, vai Maida pieņem ielūgumu. Tad viņa arī ieminējās, ka varētu izpalīdzēt ar vakara tualeti. Viņa bija atvedusi līdzi apjomīgu koferi ar tērpiem, un tad nu abas Zoselīnes luksusa numurā jautrā noskaņa tos izcilāja un pielaikoja. Nemaz nepārvērtējot sevi, Maida atzina, ka iznākums ir izcils un lielajā spogulī viņa izskatās vēl labāk nekā ģērbtuvē.

Viņa gribēja turēties kopā ar Zoselīni, bet abas bija piemirsušas norunāt satikšanās vietu, un sākumā Maida bažījās, ka būs grūti to atrast. Tomēr jau tagad varēja manīt, ka viesu ir mazāk, nekā viņa bija iedomājusies, un īstenībā tieši tas arī pasvītroja šā pasākuma ekskluzīvo raksturu…

Kad Maida ienāca pa vārtiem un uzrādīja savu ielūgumu, kon­trolieris it ka saminstinājās, bet Zoselīne tūlīt bija klat un viņam kaut ko pačukstēja… Maidai uzspieda neredzamu zīmogu plauk­stas virspusē, kurš bija pamanāms tikai ultravioletajā apgaismo­jumā, un viņu ielaida zāle.

Arī Zoselīne izskatījās iespaidīgi, tomēr, kad Maida par to iemi­nējās, viņa tikai pasmējās un sacīja:

īstenībā es esmu darbā, tās, var teikt, ir manas darba drēbes. Oficiāli es šovakar skaitos tāda kā viesu sagaidītāja.

Zālē jau stāvēja vairākas viesu grupiņas, vīrieši galvenokārt bija ģērbušies melnos uzvalkos, bet dāmas greznojās vakarkleitās dekorejums, kas gadsimtu gaitā tikpat kā nemainījās. Šur tur gan manīja ari pa kādam vīrietim vietējā parauga drānās, un Maidai bija jāatzīst, ka arī šāds apģērbs iederas smalkajā kopaina.

Tur var dabūt kaut ko dzeramu, Zoselīne norādīja uz garu, ar pudelēm un glāzēm apkrautu galdu. Apkalpojies pati. Man jārūpējas par atnākušajiem viesiem.

Maida piegāja pie galda, kurš bija novietots gar sienu un apgais­mots no aizmugures. Uz tā rindojās pudeles ar HOH emblēmu, nekādu citu tur nebija, un Maida tikai tagad tā īsti aptvēra, ka šīs pudeles pazīst labāk par labu: tās bija redzamas visur, kur mēdza būt minerālūdens, viņa tikai nekad nebija īpaši skatījusies uz etiķetēm. Sešskaldņu pudeles, kas atgādināja kalnu kristālu formu, stāvēja plakanā porcelāna vannā, ko pildīja ledus gabaliņi, un bija izrotātas ar gaišsārtām ūdensrozēm. Tik plašu izvēli, kāda pavērās šeit, Maida nekad gan nebija redzējusi, un līdzās parastajām liela­jām pudelēm te bija arī mazākas, ko klātesošie viesi nepārprotami bija īpaši iecienījuši. Visi, kas drūzmējās ap galdu, ņēma tieši tās. Arī Maida paņēma vienu pudeli. Ūdens bija spirdzinošs, lai gan atstāja mutē neparastu pēcgaršu, kuru gan nekādi nevarēja dēvēt par nepatīkamu. Kas tas varēja būt? Garša bija nedaudz rūgtena, tā atgādināja greipfrūtu un citronu garšu.

Maidai neatlika daudz laika skatīties apkārt, jo priekšā uz neliela paaugstinājuma bija nostājies kāds jauneklis ar piespraustu žetonu ari tas atveidoja ūdensrozi un lūdza uzmanību. Kad balsu mur­doņa pieklusa, viņš pieteica HOH-AG šefu un dibinātāju. Tas pār­steidzoši lunkani veica dažus pakāpienus, kas veda uz podestu. Ari izturēšanās un runas veids lika tam izskatīties jaunākam, nekā va­rētu domāt, vērojot viņa sirmos matus un sīku krunciņu izvagoto seju.

Maida ieklausījās ar interesi, cerot uzzināt kaut ko vairāk par konferences norisi un tās aizkulisēm, bet sagaidīja tikai garu goda viesu uzskaitījumu ar attiecīgu sveikšanu: tika nosaukti daudzi val­dības locekļi, kā arī rūpniecības un tirdzniecības funkcionāri. Sā­kumā Maida pabrīnījās, ka minerālūdens, spriežot pēc visa, šeit radis tik svarīgu noieta tirgu, bet tad tomēr attapās, ka visapkārt plešas milzīga sausuma zona un šī pilsēta par savu eksistenci var pa­teikties vienīgi tam, ka dabas untuma dēļ zemes dzīlēs ir ūdens, kurš kopš sendienām padarījis šo pilsētu par auglības oāzi agresīvās vides ielenkumā. Bet kāpēc tad vajadzēja firmu, kas importē ūdeni no lielas tālienes?

Katrs apsveiktais viesis tika apveltīts ar aplausiem, un Maida cerēja, ka tagad nāks uzrunas informatīvā daļa, bet piedzīvoja vilša­nos. Viņa uzzināja tikai nedaudz par uzņēmuma vēsturi, kuras gaitā no maza minerālūdeņu realizētāja Eiropas ziemeļos bija izvei­dojusies pasaules mēroga firma. Tad tomēr kļuva interesantāk, jo izrādījās, ka sen vairs nav runa tikai par pudeļu pildīšanu un pie­gādi, bet arī par jaunu avotu meklēšanu un apguvi, ūdens attīrīšanu un sagatavošanu lietošanai, sadales centrāļu un transportvadu būvi. Vajadzības gadījumā firma spēja aizdambēt upes un mainīt to gultni, un veselai velkoņu flotei bija uzdots vilkt aisbergus no Arktikas uz ekvatoriālajiem apgabaliem. Šķita gluži vai neticami, ka šādas transportēšanas laikā, neraugoties uz intensīvajiem kušanas procesiem, paliek pāri tik daudz ledus, lai apgādātu tropiskos reģionus ar svaigu un ledaini aukstu ūdeni.

Kad sveicināšanas ceremonija bija galā un cilvēki sadrūzmējās ap bufeti, Zoselīne izbrīvēja sev nedaudz laika, lai parunātos ar Maidu.

-     Paldies Dievam, pagaidām viss iet gludi. Valsts pārvaldes for­mai, kas balstās absolūtisma tradīcijās, tomēr ir savas priekšrocības.

-      Ko tu ar to gribi sacīt? Maida apjautājās.

-     Dažās citās valstīs mums rodas grūtības, Zoselīne paskaid­roja. Ir bijušas protesta akcijas, mums pārmet iejaukšanos dabas norisēs, lai gan patiesībā skauž mūsu monopols. Tā nu tas ir, ka esam lielākais nozares uzņēmums, un dažs negrib saprast, ka, pie­gādājot cilvēkiem ūdeni, mēs veicam humānu misiju.

-     Tātad jūs šeit ne tikai tirgojaties ar dzērieniem.

Tu tā runā, Zoselīne apstiprināja. Skaļi par to gan ne­runā, bet varbūt tu pati jau būsi pamanījusi, ka šeit ir grūtības ar ūdens piegādi. Es nebūt nedomāju augstvērtīgo dzeramo ūdeni tūristiem. To mēs piedāvājam neierobežotā daudzuma. Nē, ir runa par plaša patēriņa ūdeni, par ūdens krājumiem, no kuriem dzīvo šī pilsēta. Sie krājumi sarūk, atradnes ir izsmeltas, un dziļāk urbties nav jēgas, tas neko nedos.

Jā, tagad, kad tu tā saki… Es ievēroju gan, bet tiktāl neaizdo­mājos.

-     Nāc nu, Zoselīne pamudināja un devās pie bufetes, kur gai­dītāju rindas sāka retināties. Iesaku latimēriju. Klāt ņem kaperu salātus.

Maidu aizvien vēl nodarbināja nupat dzirdētais.

Tātad HOH-AG grib atrisināt šeit ūdens problēmu.

Ap to jau grozās, Zoselīne atbildēja. Mēs tikai vēl nezi­nām, kā to panākt. Varbūt būvēsim atsāļošanas iekārtas pie jūras. Kaut kādu risinājumu atradīsim. Vispirms gan vēl jānoslēdz kon­trakts, un te nu ir jāņem vērā politiskā situācija un varbūtējā tās attīstība.

Nu jau abas stāvēja pie galda un piepildīja šķīvjus. Maida gan nebija īpaši naska, kāda sieviete nokampa viņai no deguna priekšas pēdējo latimērijas gabaliņu,un viņai vajadzēja samierināties ar hai­zivs fileju. Atsāļošanas iekārtas pie jūras, vairāk nekā 200 kilomet­rus garš cauruļvads… grūts uzdevums. Vai tad nebūtu vienkāršāk atrast tepat tuvumā kadu vēl neizmantotu ūdens slāni? Un pēkšņi viņa saprata, ka pati gribot negribot ir iepīta šajā spēlē. Noteikti nenāktu par ļaunu vēlreiz pārdomāt visu, kas pēdējās dienās ar viņu ir noticis Kiberpilsētā Dienvidi.

Haizivs bija sāļa, un Maida izcēla no ledus bļodas vēl vienu mi­nerālūdens pudelīti. Atkal šī īpašā piegarša… Ūdenim bija piejaukts kaut kas neparasts. Varbūt tāpēc viņa jutās tik viegla un spārnota? Pēkšņi viss šodien piedzīvotais šķita komisks, nu viņai par to gri­bējās pasmieties. Viņa jutās šeit labi, bija jauki, ka sākotnējais bik­lums ir pagaisis. Varbūt šī sajūta bija īstais iemesls, kāpēc arī citi viesi tik dedzīgi izrādīja šim dzērienam savu piekrišanu?

Kāds bija iesaistījis Zoselīni sarunā, un Maida palika viena ornamentāli rotātas kolonnas pakājē. Viņa juta vēlmi darboties un lūko­jās apkārt ko varētu iesākt? Laikam vajadzēja kaut kā tuvināties šiem ļaudīm.

Par laimi, zālē nebija lielas burzmas, telpa bija visai plaša aptu­veni trīsdesmit personām, lielākā daļa klātesošo šķita savstarpēji pazīstami, dažs meta acis uz Maidu, un īpaši jau to darīja vīrieši. Viņa pat klusībā sāka zīlēt, kurš no tiem viņu uzrunās, tomēr pati nekādi negrasījās tos iedrošināt. Tādēļ viņa mazliet nobrīnījās, ka tas izrādījās kāds jauneklis pēc izskata spriežot, jaunāks par viņu, jo Maida tam nedeva vairāk par divdesmit.

Jūs ēsat šeit vienīgā dāma bez pavadoņa, viņš sāka. Var­būt es drīkstu jums pakavēt laiku?

Tas nebija īpaši oriģināli, un Maida manīja svešā jaunekļa ne­drošību viņš lūkojās viņā nedaudz bailīgi, it kā gaidītu atraidī­jumu.

Tāpēc viņa atbildēja uzsvērti laipni:

-     Tas būtu jauki. Es šeit esmu pilnīga svešiniece.

Viņa nosauca savu vārdu un pajautāja:

-     Un kas būtu jūs? Jūs esat no HOH-AG?

-     Nē, nē, jauneklis aši atbildēja, it kā šo aplamo domu vaja­dzētu nožņaugt jau dīglī. Es esmu Kalīds Hasans el Afifs.

Izskatījās, ka viņš to uzskata par pilnīgi izsmeļošu informāciju.

Atvainojiet, es tiešām nevienu šeit nepazīstu, Maida uz­smaidīja.

Viņš bija glīts puisis, neapšaubāmi vietējais, lai gan ādas brūnums gandrīz nekrita acīs. Turklāt viņš šķita simpātisks un vēl aiz­vien nedaudz bikls.

-      Mans tēvs ir Hasans el Afifs, viņš pateica, bet tad attapās, ka Maidai droši vien neko neizsaka ari šis vārds, un ķērās pie skaid­rošanas.

Viņš nepārprotami bija bagātas un dižciltīgas ģimenes atvase, un, ja Maida saprata pareizi, viņa piederīgajiem un līdz ar to arī viņam pašam pilnīgi vai uz pajām piederēja vairāki starptautiski uzņēmumi, kas darbojās nekustamo īpašumu, satiksmes līdzekļu un enerģētikas tirgū. Protams, viņiem bija ari ciešs sakars ar ūdens biz­nesu: šai ģimenei piederēja reaktoru darbinātas sūkņu iekārtas, kas pumpēja ūdeni no pazemes.

Ari Kalīds vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Maidu, un viņa brīdi saminstinājās… Atzīties, ka viņa šeit nonākusi tīrās nejaušības dēļ? Viņai negribējās gudrot kaut kādas pasakas, bet galu galā viņa tomēr nebija tikai parasta tūriste. Šeit kādreiz strādāja viņas tēvs, un viņa centās sadzīt tam pēdas. Tad nu viņa izstāstīja Kalīdam par savu tēvu un pažēlojās, cik grūti ir kaut ko uzzināt.

Jauneklis sāka starot.

Tur es jums noteikti varu palīdzēt, viņš paziņoja un turpi­nāja stāstīt par savu ģimeni, par tās ietekmi, par tās īpašumiem un cieņu, kādu klans bauda šajā valstī.

-    Es padomāšu, ko mēs varētu darīt. Jūs varat uz mani paļauties.

Sākuma Maida negrasījās pavadīt vakaru kopā ar šo jaunekli,

bet drīz noprata, ka ir sastapusi kādu, kurš lieliski pārzina vietējos apstākļus un varbūt tiešām varētu palīdzēt viņas meklējumos. Tur­klāt tagad viņa tik un tā nevēlējās no viņa šķirties, Kalida sabiedrība bija viņai patīkama ne tikai solītās palīdzības dēļ. Viņam bija smalki veidota seja, trenēts augums, un kopumā viņš bija valdzinošs puisis.

Tikmēr uz paaugstinājuma jau bija iekārtojušies mūziķi, nepa­rasta sastāva orķestris: arābu lautas, cimboles un bungas, arī metāla pūšamo instrumentu grupa ar trompetēm un saksofoniem, bet gal­venais instruments bija sintezators, ko apkalpoja pianists un pro­grammētājs. Sākumā viņi nospēlēja dažus nopietnus, bet garlaicī­gus gabalus, tad pārgāja uz populārām dziesmiņām, īstajā bridi pieslēdzot labi zināmas, lai gan šobrīd klātneesošas dziedātājas balsi, un galu galā iznāca gluži ciešami. Maida sajuta asinīs pulsē­jam ritmu, un, kad Kalids kautrīgi ieminējās, ka viņam jau agrāk ir gadījies pabūt diskotēkā un dejot, Maida vairs nevilcinājās, izvilka viņu uz parketa paaugstinājuma priekšā un sāka kopā ar viņu līgani šūpoties mūzikas taktī.

Vēlāk kādā starpbrīdi, kad viņi mazliet aizelsušies stāvēja pārējo viesu vidū, kuri bija jau manāmi atdzīvojušies, Maida pēkšņi pama­nīja, ka Kalīds saraujas… Viņiem līdzās bija uzradušies divi bār­daini vīrieši, arābi: viens nevainojamā melnā uzvalkā, bet otrs baltā tautastērpā, turklāt šis otrs vēl nēsāja saulesbrilles, kas šajā vidē izskatījās diezgan dīvaini. Abi stāvēja iepretim Maidai un Kalidam un viņus atklāti pētīja.

Kalīds izrādīja nepārprotamu pazemību.

Tēvs, viņš ierunājās. Šī ir Maida Barlaha. Viņas tēvs kād­reiz pie mums strādāja.

Tad viņš pievērsās Maidai.

Tas ir mans tēvs Hasans el Afifs. Un tas ir viņa brālis, mans tēvocis Saīds.

Hasans el Afifs pamāja Maidai, tad, it kā būtu to aizmirsis, snie­dza viņai roku un īsi to paspieda. Saīds turpretim palika stāvam nekustīgi.

-     Kāds bija uzvārds? Hasans pārjautāja. Barlahs… Man šķiet, ka atceros… Tas bija sen. Vai viņam nebija kaut kāds sakars ar ūdenskrātuves izbūvi?

-     Pareizi, Maida apstiprināja.

Viņa gribēja vēl ko piebilst, bet Kalīds nelaida viņu pie vārda.

-     Viņš ir pazudis, Kalīds pateica, neatgriezās mājās no šejienes. Toreiz, pēdējā kara laikā. Maida grib mēģināt kaut ko par viņu uzzināt. Viņa ļoti godā savu tēvu.

Kalīda tēvs noklausījās, bet turpināja klusēt un lūkoties Maidā.

Tas būs grūti, viņš beidzot ierunājās. Tolaik te valdīja liels haoss, daudz kas no tālaika notikumiem nav noskaidrots vēl tagad.

Nelāgs un bēdīgs laiks, kuru nelabprāt piemin. Tomēr es vēlu jums veiksmi.

Viņš pamāja un pakāpās soli atpakaļ. Tad viņš pagriezās un devās prom. Kalīda tēvocis, kurš tā ari nebija pateicis ne vārda, aiz­gāja līdzi.

Kalidam šķita, ka vajadzētu sniegt paskaidrojumu.

Mans tēvs ir nedaudz vecmodīgs. īpaši pret sievietēm. Viņš nespēj pierast, ka sievietes rādās sabiedrībā.

Viņš izskatījās tik apjucis, ka Maidai sanāca smiekli.

-     Un tu pats? viņa pajautāja.

Tagad iesmējās ari Kalīds.

-     Es domāju gluži citādi.

Ar vāji slēptu lepnumu viņš piemetināja:

-     Es jau esmu bijis Londonā un Parīzē.

-     Tad jau viss labi, Maida attrauca.

Viņas labā oma bija atgriezusies. Tomēr satikšanās ar abiem vīriešiem bija atstājusi savu iespaidu.

-     Tavs tēvs ir stingrs? viņa pajautāja.

Kalida tēvs izskatījās ļoti autoritatīvs, to pauda jau viņa stāja un sejas izteiksme, un Maida nešaubījās, ka, reiz apņēmies panākt savu, viņš to arī panāk, neciešot nekādus iebildumus, pat ja tos izteiktu dēli.

-    Viņš ir ģimenes galva, Kalīds atbildēja un gandrīz neslēptā lepnumā piebilda: Es esmu viņa vecākais dēls.

Un kāds ir tavs tēvocis?

Nerunīgais vīrietis bija modinājis Maidas interesi droši vien tāpēc, ka tik uzkrītoši turējās dibenplānā. Lai gan abi brāļi izskatījās ļoti līdzīgi, skaidri izpaudās dažas atšķirības. Saīds neapšaubāmi bija vecāks. Viņš pirmīt šeit stāvēja pilnīgi nekustīgi, pat vienaldzīgi, it kā atrastos čaulā, kas atvaira visas ārējās ietekmes. Viņa acis slēpa saulesbrilles, tomēr, kad īsās sarunas beigās viņš novērsās, Maida no sāniem paspēja iemest skatienu aiz tumšajiem stikliem un pamanīja, ka Saīda plakstiņi ir uztūkuši un sarkani. Viņa āda, kas atklājās skatienam tikai uz sejas un rokām, gan bija gaiši brūna tāpat kā Hasanam, tomēr šķita bāla un izkaltusi.

Salds… Kalīds domīgi ieteicās. Viņš nedzīvo mūsu pil­sētā. Viņš ierodas tikai paretam un kaut kur no tālienes. Es viņu gandrīz nepazīstu. Bet zinu, ka viņš ir uzņēmies grūtu uzdevumu. Viņš tam ziedojis visu: ģimenes dzīvi un stāvokli sabiedrībā. Runa ir par mūsu visu nākotni. Bet tas ir noslēpums. Pat gribēdams nevaru pateikt ko vairāk, jo man tas nav uzticēts.

Noslēpums tas izklausījās savādi. Kas aiz tā varētu slēpties? Un kāpēc šim vīram kādā no retajām apmeklējuma reizēm ienācis prātā piedalīties šajā pieņemšanā, ko rīko minerālūdens piegādā­tājs? Bet, Maida atģidās, HOH-AG taču bija kas vairāk par dzē­rienu ražotāju. Tas bija uzņēmums, kurš ar savām aktivitātēm va­rēja padarīt auglīgus vai arī noplicināt veselus novadus. Varbūt šeit pastāvēja kaut kāda sakarība? Un tikai tagad līdz Maidas apziņai nonāca tas, ko Hasans teica par viņas tēvu: Hasans el Afifs bija pir­mais cilvēks, kurš laikam kaut ko par viņu zināja pirmais no visiem, ar kuriem Maida šeit bija tikusies. Varbūt, ja radīsies izde­vība, viņa varētu mēģināt uzdot tam dažus jautājumus?

Kas tev lēcies? Kalīds apvaicājās un uzlika plaukstu uz viņas rokas. Varbūt padejosim?

Maida uz mirkli apmulsa. Kur viņa atkal bija aizklīdusi savās domās? Un ko viņa darīja šeit? Nebija viegli koncentrēties. Bet kādēļ gan būtu jākoncentrējas? Tas taču neko nedeva. Kāds ļauns gars viņai vienmēr liek aizprātoties brīžos, kad viņa beidzot grib bezrū­pīgi papriecāties? Bet šodien viņa tam neļaus ņemt virsroku.

Pagaidi brīdi, viņa pavēlēja Kalīdam un ieķiķinājās, iedo­mājusies, ka viņš ir pieradis klausīt.

Viņa aizgāja līdz galdam un paņēma vēl divas mazās pudeles ar brinumdzērienu. Mums nāks par labu, viņa noteica.

Abiem tiešām slāpa, un viņi iztukšoja tās lieliem malkiem. Tad viņi atgriezās uz deju grīdas izbaudīt skurbumu, kurš tos pārņēma aizvien vairāk.

Nedaudz vēlāk, kad pirmie viesi jau devās projām, Maida pa­vilka savu partneri sāņus un iečukstēja viņam ausī:

Varbūt nāksi man līdzi? Man šeit ir istaba divdesmitajā stāvā. Tur mēs būsim vieni.

Atstājuši zāli, viņi apskāvās jau tukšajā vestibilā, un Maida juta, kā viņam dauzās sirds. Droši vien viņam vēl nav bijis nevienas mei­tenes, Maida nodomāja. Viņa jau tagad priecājās, ka varēs Kalidam parādīt kaut ko tādu, ko viņš vēl nezina.

Diena atkal sākās ar starojošu sauli. Maida jau vairākkart bija prātojusi, ka šis žilbinošais gaišums arī varētu būt pieskaitāms optis­kajiem trikiem, ar kādiem šeit aplaimo atpūtniekus. Bet laikam ar tādu pieņēmumu viņas fantāzija tomēr šāva pār strīpu.

Savā istabā Maida no laika apstākļiem neko daudz nemanīja, jo, kamēr viņa gulēja miegā, loga rūts, kuras krāsa automātiski pielāgo­jās situācijai, nelaida cauri gaismu. Tikai kad kustību detektors reģistrēja, ka viņa grasās mosties, rūts nedaudz izgaismojās, ļaujot saskatīt dīvaini nereālu, violetos un brūnganos toņos krāsotu ārpa­saules ainu.

Kalīds bija prom, tikai gaisā vēl bija jaušama viegla muskata smarža. Maida miglaini atcerējās, ka Kalīds agrā rītā mēģināja viņu modināt, bet ātri atmeta šo nodomu. Maidai šķita, ka viņš vēl pačukstēja, lai viņa gaidot ziņu, un viņu noskūpstīja, bet tad viņa atkal jau bija iesnaudusies.

Maidai vajadzēja labu brīdi, lai atsauktu atmiņā pagājušā vakara un nakts notikumus. Smaguma sajūta galvā gan neradīja sā­pes, bet domāšanu tā apgrūtināja, un, mēģinot piecelties, uznāca ne­liels reibonis. Tā viņa palika nekustīgi guļam un vislabprātāk atkal iesnaustos, tomēr atmiņas bija uzvilnījušas un vairs neļāva iemigt.

Domas atkal pievērsās Kalīdam. Nakts bija jauka, un viņa neko nenožēloja. Nebija arī neviena, kam glabāt uzticību. No sava ilgga­dējā drauga viņa bija šķīrusies jau pirms vairākiem mēnešiem, un varbūt ari tas bija iemesls doties šajā ceļojumā. Viņa sev atzinās, ka mazliet pat lepojas ar šo deku to varēja gandrīz uzskatīt par viņas patstāvīgās personības apliecinājumu, atbrīvošanās aktu, it kā pagā­jušajā naktī viņa būtu paplašinājusi sev nospraustās robežas. Parasti Maida nemēdza ielaisties šādās dēkās un diez vai to darītu ari vakar, ja nebutu mazajās pudelēs glabātā apreibināšanās līdzekļa atraiso­šās iedarbības. Derētu parunāt par to ar Zoselini.

Tad viņai ienāca prātā citi vakardienas notikumi, un tiem tik viegli atmest ar roku nevarēja. Tiklīdz galva būs kļuvusi skaidrāka, vajadzēs nopietni apsvērt tālāko rīcību. Jā, tieši tā viņa darīs, kad nejutīsies tik gurda… Tad viņa iesnaudās un vēlreiz iegrima dziļā miegā.

Maidu pamodināja komseta maigais akords, un, kad viņa piekrī­toši noņurdēja, ieslēdzās savienojums. Zvanīja Zoselīne, kas vēlējās ielūgt Maidu uz kādu dzērienu.

-     Tas atkal būs jūsu pārākais minerālūdens?

Maida nespēja atturēties no šā dzēliena, bet tūlīt piekrita. Viņa vēlējās uzdot Zoselīnei dažus jautājumus.

Zoselīne atstāja viņas mājienu bez ievērības.

-      Pēc desmit minūtēm jumta kafejnīcas terasē.

Bija saulrieta stunda. Atklātā vieta sniedza abām sievietēm lie­lisku iespēju vērot šo izrādi. No debesskrāpja augstuma starp izpriecu dzelzceļa estakādēm, lidlaivu piezemēšanās torņiem un ap­gaismojuma mastiem ar skatienu varēja aizsniegties pat līdz tuksne­sim, kurā patlaban it kā iegrima galvenā spīdekļa ugunsbumba.

-      … un tā ir tikai dabas varenība, Maida piezīmēja.

Šajā laikā restorāns bija gandrīz tukšs, un viņas sēdēja tieši pie neatstarojošā stikla sienas, kas savā caurspīdīgumā bija tikpat kā neredzama. Šķita, ka viņas neaizsargātas sēž pašā bezdibeņa malā.

Agrāk tas bija šīs pilsētas īpašais piedāvājums, Zoselīne pa­vēstīja. Saule, gaisma un zvaigznes naktī.

Viņa norādīja uz austrumiem, kur caur jumta kupolu vīdēja viena vienīga zvaigzne.

Venera, viņa noteica. Bet tā jau ir ari mums.

Viņa uzsmaidīja Maidai.

Ka tad šī vieta pārvērtās par izpriecu parku?

Taisnība ir, ari agrāk šī pilsēta bija austrumu pērle. To sauca Hadra, kas nozīmē 'zaļā'. Oāze nedzīva tuksneša vidū. Palmas, dār­zeņu plantācijas, ziedi pilsēta, kuras bagātību vairoja pati tās atra­šanās vieta. Šeit apstājās karavānas, lai papildinātu pārtikās krāju­mus un iegūtu barību kamieļiem. Lai apgādātos ar ūdeni. Šeit tās atguva spēkus un baudīja atpūtu pirms grūtību pilnā tālākceļa. Šeit bija lepnas viesu mājas un vietas, kur izmitināt kareivjus un vergus. Bagātajiem apmeklētājiem bija pirtis pie karstajiem avotiem un skaistas meitenes, kas viņus apkalpoja. Svešinieki šeit atstāja naudu un preces. Tā radās pilis un mošejas, izcili austrumu arhitektūras paraugi, kuru iekštelpas izrotāja ar mākslinieciski veidotām kerami­kas plātnēm un mozaīkām. Bet par to visu, par bagātību un grez­nību, varēja pateikties laimīgai nejaušībai, vienreizīgai dabas dāva­nai ūdenim, ko zemes virspusē iznesa ražīgi avoti.

Atkal jau esam nonākuši līdz ūdenim, Maida nodomāja.

Tagad tas jāsūknē ārā mākslīgi, — viņa ieminējās.

Zoseline pamāja.

Nu jau mēs esam tuvāk pie lietas. Jā, tagad tas vairs nav tik vienkārši kā agrāk. Pagrimuma pazīmes parādījās jau pirms simts gadiem, avoti izsīka, vajadzēja rakt akas un vilkt no tām ūdeni ārā ar spaiņiem. Bet tad lika lietā jaunāko tehniku, ar urbjmašīnām lau­zās aizvien dziļāk pazemes ūdens slāņos un valgmi sūknēja augšup ar dīzeļmotoriem. Tagad enerģiju dod kodolsintēzes reaktors. Šķita, ka pazemes ūdens ir neizsmeļams. Tomēr vairs nebija kā agrāk, kad ieguve neko nemaksāja, un nebija arī karavānu, kas senāk šeit vei­doja krājumus tuksneša šķērsojumam.

Bet tolaik vēl bija nafta, uz kuras balstījās šo valstu bagātī­ba, Maida izmeta.

Nafta gāja uz beigām, un palika tikai daži rajoni, kur tās ieguve atmaksājās. Niecīgās atliekas, ko vēl varēja izspiest, pilnā ap­jomā paņēma ķīmiskā rūpniecība. Nafta bija tik dārga, ka to vairs nevarēja izmantot apkures un autotransporta vajadzībām. Tiesa, tagad to varēja pārdot dārgāk, bet drīz tika izsmelti pēdējie krājumi. Bagātajām arābu naftas valstīm tuvojās grūti laiki.

-    Tad tāpēc Kiberpilsēta Dienvidi, Maida noteica.

Jā gan, vajadzēja atrast jaunu ienākumu avotu. Ideja virmoja gaisā: ari citās pasaules daļās tuksnesīgajos apvidos radās pilsētas, kas pievilināja tūristus no visas pasaules.

Tu domā tādas vietas kā «Atakamas parks», «Antarktikas tor­nis» un «Mēness alas»?

-   Tieši tā. Svarīgi bija gūt līdzīgu ievērību un varbūt to kaut kā pat pārspēt. Tādēļ pēdējos ienākumus no naftas biznesa pacentās ieguldīt tā, lai turpmākajos gados tie nestu peļņu. Par jaunu ienā­kumu avotu vajadzēja kļūt arī izpriecu pilsētai, kur apmeklētāji no visas pasaules varētu izbaudīt austrumu brīnumus, un šajā nolūkā lika lietā visjaunākos ilūzijtehnoloģijas sasniegumus.

-     Un tas ir izdevies.

Maida norādīja uz gaismas jūru, kas pletās visapkārt kustīgs, nemitīgi mainīgs gaismas plūsmu vērpums ar plandošiem krāsu aiz­kariem un debesis taustošiem lāzerstaru kūļiem.

Tas ir izdevies, Zoselīne apstiprināja. Pēc pēdējā kara šeit izdevās iedibināt pasaulei atvērtu režīmu. Tad arī Eiropas konsorciji varēja ķerties pie lietas. Tie arī tagad uztur visu šo industriju.

Tikmēr livrejā tērpies viesmīlis bija atnesis kafijas tases, šķīvi ar sīrupā mērcētām kūciņām un minerālūdens pudeli. Zoselīne piepil­dīja glāzes un vienu pastūma tuvāk Maidai.

Tu taču neļaunojies… par to? Zoselīne norādīja uz pudeli un pasmaidīja.

Maida viegli novaikstījās.

-     Man nebija ne jausmas, un nopratu par vēlu.

-     Bet nav taču nejauku seku? Vai tomēr ir?

Ka to ņem, Maida atbildēja, nespēdama pilnīgi noslēpt smaidu. Nebija slikti… vakar. Šorīt gan mostoties drusku sareiba galva. Ko jūs piejaucat dzērienam? Tas ir alkohols? Sods jūs nebiedē?

Šķita, ka Zoselīne ir uzjautrināta.

Tā bija slēgta sabiedrība, viņa paskaidroja. Ļaudis, kas apmeklē mūsu sarīkojumus, augstu vērtē šo īpašo pildījumu. Starp citu, tas arī nav nekas šaubīgs no veselības viedokļa. Kaitīgo iedar­bību, kas agrāk piemita alkoholam, radīja metilspirts, kas nelielā daudzumā rodas rūgšanas procesā. Tādēļ ir aizliegti tikai raudzējot iegūtie dzērieni.

Kā tad jūs iegūstat savu alkoholu?

Tas ir ķīmiski tīrs alkohols, kas rodas kā blakusprodukts sintē­tikas pārstrādē. Tas nesatur metilspirtu un tāpēc nerada paģiras. Starp citu, mēs neražojam to peļņas nolūka, tas ir tīrs pakalpojums mūsu draugiem un klientiem.

Uz mirkli saruna pārtrūka. Bija vērts pavērot gaismu spēli, kas nemitīgi dažādoja apkārtnes ainavu un fantastiskās arhitektūras for­mas šobrīd virs pilsētas melna, ar gaismas punktiņiem nosētā silueta pletās ugunīgi mirdzošu mākoņu spiets. Tomēr drīz Maidas domas atkal pievērsās šā brīža situācijai. Viņa jau vairākkārt bija prātojusi, kāds iemesls licis HOH-AG sasaukt šo konferenci. Neva­rēja taču būt runa tikai par dzērienu pārdošanu. Viņa pajautāja Zoselīnei.

Tā atrāvās no ainavisko iespaidu krāšanas un mazliet domīgi pa­vērās Maidā.

Īstenībā iemesls ir pašsaprotams, lai gan plašāka sabiedrība pagaidām to nav aptvērusi. Ar ūdeni ir apgājušies izšķērdīgi, nerē­ķinoties ar zudumiem. Līdz šim vienmēr pietika vēl kādu gabalu padziļināt urbumus, lai rastos jauns ūdens. Bet tagad, šķiet, pienācis gals. Mēs iegūstam vairs tikai uzvandītu smilšu un minerālšķīdumu zampu, kas diez vai ir attīrāma.

Es sapratu pareizi: ūdeni sūknē jūsu firma? Maida pār­trauca. .

Es taču teicu, mēs sen vairs neapmierināmies ar pudeļu pildī­šanu vien, Zoselīne turpināja. Hidrotehnisko iekārtu būve un ekspluatācija labu laiku ir viena no mūsu darbības jomām.

Tātad šī sanākšana ir sapulce krīzes risināšanai, Maida kon­statēja. Tādā gadījumā man jāteic, ka konferences dalībnieki, šķiet, bija gluži labā omā.

Nav ari pamata raizēties, Zoselīne attrauca. Mums šī situācija nozīmē jaunu iespēju. Ir izdevība paplašināt biznesu. Var­būt mēs uzbūvēsim atsāļošanas iekārtas pie jūras un transportēsim iegūto saldūdeni pa cauruļvadiem. Protams, mēs meklēsim arī jau­nas pazemes udeņu atradnes. Arī šejieniešiem būs labums, nevaja­dzēs vairs raizēties par Kiberpilsētas Dienvidi nākotni.

Viņa runāja gluži nepiespiesti, un Maidai iešāvās prātā: ja Zose­līne ir kaut kā saistīta ar mēģinājumu iegūt tēva vēstules, tad viņa ir lieliska aktrise.

Viņu tērgāšanu pārtrauca viesnīcas kalpotājs, kurš, turēdams saujā peilētāju, taisnā ceļā devās pie Maidas. Viņa jau zināja, ka izsniegtajā pieres apsējā ir ievietota antena, kas jebkurā brīdī ļauj noteikt nēsātāja atrašanās vietu.

Jums ziņa, kalpotājs pavēstīja. Kāds vēlas runāt ar jums personiski.

Droši vien Kalīds, Maida nodomāja un nopriecājās, ka klausuli nepasniedz tepat pie galda.

Vajadzētu uzzināt, par ko ir runa. Tu neapvainosies?

Ej vien, man arī tūlīt ir apspriede, vēl tikai izdzeršu kafiju.

Zoselīne noskatījās, kā Maida veikli izlīkumo starp galdiņiem un nozūd aiz durvīm.

Klausule gaidīja viesnīcas vestibila kabīnē. Maida iekāpa ātr­gaitas liftā un ieslēdza vislielāko ātrumu. Viņa aizbrāza lejup gar ēkas centrālo asi un gandrīz ar brīvā kritiena ātrumu nonāca apakš­stāvā.

Kad Maida gaidpilni paziņoja, ka klausās, atsaucās majors Galals, kurš gribēja pateikt, lai agri no rīta viņa ir gatava cietuma ap­meklējumam. Viņš velreiz piekodinaja Maidai ciest klusu un neteikt nevienam par savu nodomu.

Lai nogādātu valsts viesus līdz cietumam ar maksimālām ērtī­bām, bija norīkoti abi modernākie valdības būsi uz gaisa spilve­niem. Piloti nelīkumoja gar ceļu, kas reizumis vīdēja cauri sacelto putekļu mākoņiem, un vadīja busus taisni pār tuksneša smiltīm, turoties paralēli viens otram apmēram 50 metru atstatumā. Lai gan salonā ieplūda skaļa, šņācoša skaņa, līganā gaita radīja iespaidu, ka viņi nekustīgi karājas gaisā, kamēr apakšā lēnām slīd garām ap­kārtne. Tikai izgrūstā gaisa uzvirpuļotie putekļi vilkās līdzi kā gara aste.

Maida sēdēja pēdējās rindās blakus pavecam kungam indiešu tērpā, kurš laimīgā kārtā nevēlējās ar viņu sarunāties un tikai ap­rauti pavēstīja, ka brauciena laikā grib meditēt. Maidai gan izskatī­jās, ka viņš vienkārši cīnās ar miegu. Tā vai citādi, bet viņai vismaz nevajadzēja izmantot nekādas viltības, lai noslēptu, ka šajā sabied­rībā ir lieka. Ļaunākajā gadījumā viņa grasījās tēlot valodas nezinā­šanu un atbildēt ungāriski, savas mātes valodā; viņa gan prata tikai dažus vārdus, bet cerēja, ka tie izklausīsies visai atbaidoši un tikai nelabojams stūrgalvis nepārtrauks kontaktēšanās mēģinājumu. Pats svarīgākais bija viņas diplomātiskā pase, kas kā neliels žetons karā­jās ķēdītē viņai ap kaklu un bija izrotāts visiem iespējamiem zīmo­giem un gravējumiem.

Majors turēja vārdu. Viņam bija izdevies iekļaut Maidu apmek­lētāju sarakstā. Viņu pašu gan Maida nesastapa. Viņu sagaidīja kāds majora cilvēks, kurš ari sniedza dažus norādījumus.

Maida aizdomājās, kādēļ majors ir tik izpalīdzīgs. Patlaban tas nebija pārāk svarīgi, bet… Šobrīd viņai gan negribējās īpaši prātot, ko majors varētu prasīt par savu pakalpojumu. Daļējas aizdomas viņai bija Maida atcerējās, cik cieši tas sēdēja viņai blakus prati­nāšanas laikā, bet viņa cerēja kaut kā izkulties no šīs afēras. Mazliet vieglprātīgi tas, protams, bija, tomēr iespēja aprunāties ar ieslodzīto šķita riska vērta.

Maida sēdēja pie loga, bet no šīs vietas teju vai pašā aizmugurē nevarēja saskatīt neko vairāk par virmojošajiem putekļu mākoņiem, un tikai taisni priekšā brīžiem pavērās brīvāka sprauga, pa kuru gan arī vīdēja tikai brūns smilšu klajums. Brauciens ilga divdesmit

minūtes, tad viegla sašūpošanās lika noprast, ka buss sāk piezemē-

«

ties, un uz mirkli skatienam atklājās pelēku celtņu puduris. Tad mīksta nosēšanās. Pasažierus palūdza pagaidīt, kamēr noguls uzvirpuļotās smiltis, tad viņi beidzot saņēma atļauju izkāpt un nokļuva betona mūru ieskautā teritorijā.

Šeit viņus sagaidīja policijas virsnieks formastērpā, kurš pavadīja viesus līdz kādai ēkai. Gar vairākiem sardzes posteņiem viņi nonāca pie šauras ieejas. Tur bija jāpastāv rindā, lai ierēdnis ar rokas ske­neri varētu pārkopēt datus no apmeklētāju žetoniem. Procedūra ieilga; tikmēr bija klāt ari otra lidbusa pasažieri un pievienojās iepriekšējiem gaidītājiem.

īss gaitenis veda zālē, kuras dibensienu greznoja eksotiska izskata karogi ar iešūdinātām arābu rakstu zīmēm, bet vidū rindo­jās daži primitīvi koka galdi, uz kuriem stāvēja dzērieni un bļodiņas ar medus cepumiem.

Karstais un sausais gaiss lidbusu iekšienē bija uzdzinis viesiem slāpes, bet tūlīt tās dzesēt neizdevās, jo iepriekš vēl bija jāļauj cie­tuma direktoram teikt uzrunu. Viņš runāja par godu, kāds viņam tiek izrādīts ar šo apmeklējumu, un tad par prieku, ar kādu viņš izrādīs viesiem visu, ko viņi grib redzēt. Pēc tam viņš aprakstīja cie­tuma iekārtojumu un grūtības, ar kādām jāsaskaras, izmitinot un apgādājot tik daudzus ieslodzītos.

Mēs ciešam no katastrofala telpu trūkuma, un varu jums vie­nīgi izteikt lūgumu norādīt uz šo apstākli savos ziņojumos, kad stās­tīsiet par cietuma apmeklējumu. Tomēr jūs varēsiet pārliecināties, ka mēs cenšamies sagādāt visiem mums uzticētajiem vīriešiem un sievietēm cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Vairākums dzīvo divvie­tīgās kamerās, un tikai īslaicīgi mēs dažkārt ievietojam vienā telpā četrus vīriešus. Higiēnas apstākļi ir nevainojami, katru nedēļu no­tiek profilaktiska medicīniskā apskate. Trīs reizes dienā mēs izsnie­dzam siltu ēdienu un divas reizes nedēļā mainām gultas veļu. Ir arī sporta laukumi kustībām svaigā gaisā.

Šķita, ka patuklais cietuma direktors runā ar piepūli. Balss ska­nēja neskaidri, un laiku pa laikam to pārtrauca skaļi sēcieni.

Vispirms mēs lūgsim jūs iegriezties demonstrāciju zālē, kur uzskates materiāls sniegs jums kopējo pārskatu. Jūs esat izpildījuši anketas, kurās katrs ir norādījis savas īpašās intereses. Tādēļ pēc tam mēs jūs sadalīsim mazākās grupās, lai tālākā apskate notiktu atbilstoši izsacītajām vēlmēm. Bet iepriekš es lūdzu jūs mazliet atspirdzināties.

Maida klausījās uzrunu tikai ar vienu ausi. Viņa gaidīja zīmi, kas aicinās nošķirties no pārējiem apmeklētājiem bija solīts, ka tad viņu vedīs pie šeiha Mahmūda. Viņa neuzkrītoši lūkojās apkārt, bet nemanīja neko tādu, kas izskatītos pēc viņai domātas zīmes. Tad arī viņa paņēma tējas glāzi, kurā peldēja piparmētras stiebriņš zaļām lapiņām un nogaršoja medū saldināto cepumu.

Pēc tam viesi devās uz blakustelpu un sadalījās pa sēdekļu rin­dām. Maida turējās aizmugurē un apsēdās pašā malā uz kada vien­kāršākā sola.

Nodzisa gaisma, un priekšā uz ekrāna parādījās blāvs attēls. Tas bija skats uz cietuma galveno ēku no augšas, to nomainīja teritorijas plāns. Maida mēģināja to aptvert un iegaumēt ja viņa gribēja šeit kaut cik orientēties, tad tas varēja noderēt. Bet cietums aizņēma plašu teritoriju, un daudzu līniju nozīme palika tuvāk nepaskaid­rota.

Demonstrācija ilga jau vairāk nekā desmit minūtes, kad kāds no­stājās blakus un pavilka viņu aiz piedurknes. Lai gan Maida bija gaidījusi zīmi, viņa satrūkās, bet tad tūlīt pasteidzās piecelties. For­mastērpā ģērbtais stāvs jau bija attālinājies un nozuda kādās sāndurvīs. Maida uz pirkstgaliem sekoja, izgāja pa šīm durvīm tur viņu jau gaidīja. Cilvēks formastērpā izrādījās sieviete. Pie jostas viņai karājās īsstobra mašīnpistole un atslēgu saišķis. Viņa pasnie­dza Maidai dažus apģērba gabalus: zilu virsvalku un galvas lakatu, kas apsiets pilnīgi aizsedza seju.

Vēl Maida dabūja spaini un slotu.

Ņem to un ejam, policiste ierunājās. Tev būs jātēlo apko­pēja.

Viņa uzmeta Maidai vēl vienu pētošu skatienu.

Vairāk sagumsti plecos un pieliec galvu.

Ejot pa priekšu, viņa izveda Maidu cauri šauram, bezgala ga­ram gaitenim, kas beidzās ar abpus virināmām durvīm, aiz kurām atradās pagalms, kuru no trim pusēm apņēma blīvs dzeloņstiepļu žogs. Viņas šķērsoja to un nonāca pie režģu vārtiem, kur stāvēja trīs bruņoti sargi.

Policiste paziņoja:

Vēl viens pašnāvības mēģinājums. Parastā cūcība: viss vienās

asinīs.

Okay, viens atbildēja un pamāja policistei, ka ceļš ir brīvs.

Tālāk viņas devās abu pārējo sargu pavadība. Maida ievēroja, ka īsā saruna nenotika arābu, bet angļu valodā, turklāt ar savādu akcentu. Acīmredzot uzraugi nebija vietējie.

Apkārtne bija šokējoša, iespējams arī tāpēc, ka pavērās acīm tik pēkšņi, jo dzeloņstiepļu barjera noderēja ari kā skata aizsegs. Cik tālu vien varēja redzēt, ar žogu norobežoto platību aizņēma tikai visprimitīvākās pajumtes, cieši cita pie citas saspiestas teltis: ar iepa­kojuma foliju apvilktas, no skārda kannām saslietas sienas ar uz­klātu jumta papi, sastatnes, uz kurām karājās dažas drēbju un segu skrandas. Visapkārt mētājās atkritumi. Gaisu pildīja pretīga smir­doņa.

Nu arī Maida saprata, kāpēc viņām ir nepieciešama apsardze. Jo tagad no visām pusēm tuvojās cilvēki, lupatās ievīstījušies, izkā­mējuši stāvi izstieptām rokām… Maida netika gudra, vai viņi grib ubagot vai arī uzbrukt un laupīt. Visi trīs policisti bija izvilkuši iero­čus un ar stobriem grūstīja tos, kas nāca par tuvu. Šeit izskatījās kā tajās bēgļu nometnēs, kuras reizēm rādīja televīzijā, aicinot iedzīvo­tājus ziedot bada cietējiem. Vienīgā atšķirība, ka Maidai šeit vismaz nelika noraudzīties uz izģindušiem bērniem.

Tik tiešām, šeit aplokā bija sadzīti tikai vīrieši, sievietes droši vien turēja atsevišķi. Visi nēsāja cieši ap kreiso plaukstas locītavu sametinātu metāla lenti. Atšķirības zīme? Caurlaide? Uztvērējs pa­vēļu saņemšanai? Lai gan Maida labprāt būtu gribējusi pajautāt, viņa noliektu galvu sekoja pārējiem un tikai zagšus pameta pa kādam skatienam no lakata apakšas.

Ar rūgtu smaidu Maida atcerējās, kā sauc šo apvidu: Roknelzeina tas laikam nozīmēja 'jaukais stūrītis'.

Bija jānoiet krietns gabals, pirms viņi nonāca pie otriem apsar­gātiem vārtiem. Un atkal Maidu gaidīja pārsteigums. Salīdzinot ar nupat šķērsoto posta kvartālu, šis bija gluži vai plaukstošs dārzs. Te nu apvidus mīlīgais nosaukums tiešām šķita vietā.

Policiste un Maida devās tālāk, atstājot abus pavadoņus gaidām pie vārtiem. Viņas atradās pie ieejas ielejā, ieplakā, kas sākumā šķita šaura, bet drīz vien paplašinājās un lēzeni virzījās lejup. Ari šeit bija teltis, bet tās bija plašas un staltas, un laukumiņi to priekšā bija apgādāti ar guļamkrēsliem un galdiņiem. Turpat līdzās pļaviņā redzēja ganāmies ari vienu otru kamieli vai ēzeli. Šur tur zem sauljumiem zvilnēja vīrieši. Pie kādas telts Maida pamanīja uz koka statņa sēdošu piekūnu un kalpotāju, kurš patlaban to baroja. To visu varētu noturēt par senas, pārtikušas ganu tautas nometni, ja līdzās gandrīz vai katram mājoklim neslietos videofona un televi­zora antena.

Šķita, ka šeit vairs nekāda tieša apdraudējuma nav, un Maida mazliet nomierinājās. Nu viņa an uzdrošinājās pajautāt:

Kur mēs esam? Tas arī vēl ietilpst cietuma teritorijā?

Izskatījās, ka arī viņas pavadone izjūt atvieglojumu, ka izdevies tikt cauri posta nometnei sveikā. Tomēr īsti labā omā viņa laikam nebija, jo rupji atcirta:

Neuzdod stulbus jautājumus, tu taču zini, kāpēc esi šeit iera­dusies.

Maidu šāds uzbrēciens mazliet sakaitināja, bet viņa nolēma labāk paklusēt. Jau pēc dažām minūtēm viņas pavadone nogriezās sāņus un devās uz nedaudz atstatu izvietojušos dīvaina izskata ēku: tā atgādināja nekoptu paviljonu, kas labāk iederētos kādā zoodārzā, jo katrs varēja ielūkoties atsevišķajās kabīnēs, ko no ārpuses šķīra tikai dzelzs stieņi. Dažas šīs celles šķita tukšas, citās sēdēja vai stā­vēja sievietes un ziņkāri vērās pretī, kad policiste un Maida gāja tām garām. Visas sievietes bija ērmīgi ģērbtas tīkliņauduma apmetņos, ar spožām rotām, vairākkārt apvītām ķēdēm, kas mirdzēja līdzīgi zeltam vai sudrabam, un platajās zīda biksēs tās izskatījās pēc vietējām dejotājām.

Maidai par izbrīnu, policiste satvēra viņu aiz rokas un pa sāndurvīm iebīdīja šajā ēkā. Nu viņas stāvēja skopi apgaismotā gaitenī, uz kuru vērās apmēram ducis durvju ar melniem, pavirši uzkrāso­tiem numuriem.

Policiste izvilka no jakas kabatas atslēgu un palaida apkārt pē­tošu skatienu. Šķita, ka viņa meklē noteiktu istabas numuru. Tad laikam meklētais bija atrasts. Viņa pamāja Maidai, iebāza atslēgu slēdzenē, pagrieza to un atvēra durvis.

Ej iekšā, viņa pavēlēja.

Kad Maida vēl vilcinājās, sekoja spēcīgs grūdiens. Tad durvis ar troksni aizkrita viņai aiz muguras.

Pagāja brīdis, līdz Maidas acis aprada ar mijkrēsli. Viņa atradās priekštelpā, kas bija savienota ar kādu jau pirmīt no ārpuses skatītu celli. Maida redzēja divas guļvietas, šauru galdu ar solu un šauru sienas skapi. Uz plaukta stāvēja šķīvju kaudzīte, tases un papīra kārba ar galda piederumiem. Uz āķa karājās daži apģērba gabali, zemē čības un sandales, bet uz galda līdzās netīram šķīvim stāvēja skārda karote. Visbeidzot stūrī Maida pamanīja ari ūdenskrānu ar izlietni un zem tā plastmasas spaini. Ko tas varēja nozīmēt? Viņai šeit tagad būs jāgaida?

Ailē, kas savienoja priekštelpu ar atvērto celles daļu, bija nedzir­dami parādījies kāds stāvs. Maidu vēroja jauna, pilnīga sieviete.

Sveiki, Maida to uzrunāja. Es atvainojos par tādu ielau­šanos. Nezinu, ko šeit no manis grib.

Svešā vēl bridi turpināja viņu pētīt, tad pacēla roku un norādīja uz vienu gultu.

-     Tā ir tavējā, viņa pateica.

Sieviete runāja vienkāršā beizikinglišā, turklāt ar stipru akcentu.

-    Nedomāju, ka ilgi šeit uzkavēšos, Maida pavēstīja.

Celles iemītniece paskatījās Maidā ar lielām acīm.

-      Un šī skapja puse arī ir tavējā.

Paklau, Maida ierunājās. Izskatās, ka ir noticis kāds pār­pratums. Mums derētu mazliet aprunāties. Mani sauc Maida.

Viņa pavilka tuvāk krēslu un norādīja uz otru.

-    Sēdies taču. Un pasaki savu vārdu. Kā tevi sauc?

Mani sauc Rageda.

Rageda tomēr nolēma apsēsties tālāk no Maidas un piemetās uz gultas malas.

Kur es atrodos? Maida pajautāja. Tu esi cietumniece?

Viņai bija nelāgas aizdomas, lai gan teju vai pietrūka dūšas tās izsvērt līdz galam. Šīs krātiņveida kameras, šis savādais apģērbs… Varbūt ieslodzītās sievietes šeit piespiež nodarboties ar prostitūciju?

-      Nē, Rageda sacīja. Es šeit strādāju.

-     Par ko?

Šķita, ka Ragedai ir jāpārdomā šis jautājums.

Par laika kavētāju, viņa beidzot atbildēja.

Redzot, ka Maida nesaprot, viņa piemetināja:

Kungiem, kuri šeit dzīvo. Ja viņiem ir vēlēšanās, tie atnāk un izraugās kādu no mums. Tad viņi ņem mūs līdzi uz savām mājām.

Izklausījās, ka tas, no kā Maida baidījās, tiešām apstiprinās.

Un visas jūs esat šeit brīvprātīgi?

Ir ari apcietinātās, kuras šeit atstrādā savu sodu. Es tā skatos, ka tu laikam būsi no tām.

Ragedas tonī ieskanējās viegls nicinājums.

-   Nē, Maida paskaidroja. Es ierados kopā ar apmeklētāju grupu. Tad šī policiste uzaicināja mani nakt līdzi. Nezinu, ko šeit no manis grib.

Neizskatījās, ka viņai izdevies Ragedu pārliecināt.

Beidz nu liegties, Rageda sacīja. Kaut ko tu tomēr pastrā­dājusi esi. Tu esi svešiniece, varbūt tev radās sarežģījumi ar ārzem­nieku uzraudzības dienestu?

-   Kāpēc tu domā, ka tam ir kāds sakars ar ārzemnieku depar­tamentu?

-   Nav grūti noprast. Dažas no turienes savu sodu šeit jau ir izcietušas. Tas tomēr patīkamāk, nekā būt iespundētai masu ka­merā. Vairākums labprāt piekrīt.

-   Tikai ne es! Maida sašutumā iesaucās. Par ko tu mani turi?

Rageda reaģēja pikti:

Tu laikam esi briesmīgi smalka? Tad tikai saki, lai tevi pārved uz cietuma nodaļu, varbūt tur atradīsies vēl kāda vieta. Varēsi dzī­vot kopā ar divdesmit citām. Tad tu ātri mainīsi savas domas.

Maida attapās, ka uzvedas neveikli. Šobrīd Rageda bija vienī­gais cilvēks, ar kuru varēja aprunāties, no kura varēja kaut ko uz­zināt.

Pirmajā brīdī celles iemītniece radīja aprobežotas personas iespaidu, bet tagad, kad Rageda bija atmetusi sākotnējo biklumu, izrādījās, ka viņa ir visnotaļ spējīga pareizi novērtēt situāciju no sava redzes viedokļa. Maida nedrīkstēja izgāzt savu niknumu uz viņu.

-   Piedod, viņa pateica samiernieciskā tonī. Es vienkārši neko nesaprotu. Ja nu par ārzemnieku uzraudzību… taisnība ir, man pārmeta neatļautu darbību…

Tāpat kā tām citām, Rageda viņu pārtrauca.

-     Tu mani pārproti, Maida atteica.

Viņa norādīja uz savu ķēdītē iekarināto žetonu.

-     Lūk, mana caurlaide.

-      Laikam tu nezini, ka rotaslietas nēsāt ir aizliegts, to drīkst tikai darba laika. Vari jau izrādīt visiem to ķēdi, bet tad tu drīz no tās atvadīsies.

Rageda ieteica noņemt visas rotas un paslēpt tās kaut kur drē­bēs, un Maida paklausīja. Brīdi padomājusi, viņa ietina ķēdi un savu rokassprādzi lakatiņā un noglabāja iešūta jakas kabatā. Pama­zām kļuva skaidrs, ka viņa ir iekļuvusi lamatās. Tādēļ jo svarīgāk bija iegūt šīs jaunās sievietes uzticību. Varbūt viņa varētu palīdzēt. Kad Maida atsāka runāt, viņas tonis ne tuvu vairs nebija tik pašap­zinīgs.

Es meklēju savu tēvu tā ir tā neatļautā darbība, ko man grib aizliegt.

Viņa nolēma izstāstīt Ragedai to, ko jau zināja citi stāstu, kas veda pagātnē, kara laikā un beidzot bija novedis Maidu līdz nodo­mam tieši šeit, cietumā, meklēt ziņas par tēvu. Tā vismaz Maida to iztēloja, cerot, ka Rageda atmaigs.

Tas arī viss mans noziegums, viņa beidza stāstījumu, un nebija arī nekādas runas par arestu, man tikai lika samaksāt soda naudu.

Maidas aprēķins šķita attaisnojies, jo Ragedas sejā it kā pavīdēja izpratne un līdzjūtība.

Ko tur lai saka, viņa ierunājas. Šeit trūkst tieši balto mei­teņu, un daži vīrieši īpaši kāro pēc baltādainām. Ja kāds piegādā eiropieti, viņam samaksā labi. Tev nepaveicās, būsi uzkūlusies kā­dam, kurš gribēja piepelnīties. Bet nepārdzīvo, pēc pāris mēnešiem tevi izlaidīs. Varbūt pat iedos kādu mazumiņu no tā, ko vīrieši būs par tevi šeit samaksājuši.

Rageda piecēlās, paņēma no plaukta divas glāzes un piepildīja tās ar novadējušos ūdeni no krūzes. Pēc visiem uztraukumiem Maida pēkšņi sajuta slāpes un izdzēra glāzi vienā ņēmienā.

Rageda apsēdās un sāka savu stāstu.

-     Ari es uzaugu bez tēva, viņa teica. Mans tēvs un divi viņa brāļi krita pēdējā karā. Mātei nebija neviena, kurš varētu par viņu parūpēties. Turklāt viņai vajadzēja audzināt mani un manu māsu. Mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi. Tikai tagad mums sācis iet labāk. Māsa iet skolā. Kādreiz viņa būs pārdevēja vai strādās birojā.

Maidai vajadzēja sev atzīt, ka šādu situāciju nespēj pat īsti iztē­loties. Ragedas salīdzinājums lika viņai drusku nokaunēties: Ragedu tēva zaudējums taisnā ceļā noveda postā, bet viņas dzīvi tas manāmi nepasliktināja. Gandrīz vai sāka likties, ka viņa ir izmanto­jusi zemisku triku, lai izblēdītu šīs jaunās sievietes līdzcietību.

Tomēr Maida bija apņēmusies darīt visu, lai pamestu šo vietu pēc iespējas drīz. Tādēļ vien derēja iegūt sīkāku priekšstatu par vie­tējiem apstākļiem. Viņa lūdza Ragedu pastāstīt kaut ko vairāk. Vai šī ieleja, kā viņa nojauta, tiešām bija īpašs anklāvs cietuma iekšienē, kurā turīgākie ieslodzītie varēja nodrošināt sev ciešamu dzīvošanu?

Jā, Rageda apstiprināja. Seit mājo bagātie cietumnieki. Tie, kuriem pietiek naudas, lai dabūtu visu, ko iekārojas. Tie ir diž­ciltīgo ģimeņu pārstāvji, kas agrākās valdības laikā pa lielākai daļai ieņēma augstus amatus un kurus tagad apsūdz kara noziegumos. Dažiem ir veselas mājas ar kalpotājiem; nabadzīgie cietumnieki, kas dzīvo masu nometnē, tur var nopelnīt drusku naudas vai ēdamo. Nauda gan viņiem, protams, ir jāatdod sargiem, kas ļauj tiem šeit ienākt.

Jums ari ir jāatdod nauda? Maida painteresējās.

Rageda pamāja.

Tā ir visur. Īstenībā mēs nedrīkstam pieņemt nekādas dāva­nas, un dzeramnaudu pievāc cietuma pārvalde. Protams, tas viss nav oficiāli. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam, un nav ari nekādu īpašu noteikumu, kas skartu mantīgos. Apmeklētājus nekad šurp neved.

Tu domā tās ārzemju delegācijas?

Tādas uzrodas reti, un, protams, tām izrāda tikai paraugbūvi teritorijas austrumdaļā. Nē, es domāju ziņkārīgos no Kiberpilsētas, tūristus. Tie gan, protams, galvenokārt ierodas izrādes dēļ tu par to neesi dzirdējusi?

Maida pakratīja galvu.

Divreiz nedēļā šeit riko brīvdabas uzvedumu. Kad viesi ir izvadāti pa cietumu, viņi no tribīnēm var noskatīties ieslodzīto dumpi. Inscenējums ir ļoti reālistisks, it kā apmeklētāji tiešām pie­dzīvotu sacelšanos. Protams, tas ir tikai teātris. Tur šauj un kaujas, ieslodzītie mēģina bēgt, un viņus ķer. Beigās uzvar labais.

Ragedas runas veids skaidri rādīja, ko viņa domā par šādām izrādēm.

Maida izjautāja viņu par sieviešu stāvokli šajā cietumā, un dzir­dētais stipri plosīja nervus. Šķita, ka vīrieši, kuru patvaļai viņas ir pakļautas, ne no kā nekautrējas un ne ar ko nerēķinās.

-    Tu nekad neesi domājusi par bēgšanu? Maida pajautāja.

Viņa pati gan tūlīt saprata šā jautājuma bezjēdzību, jo Ragedai

taču nebija citas izejas kā tikai paciest to visu, neraugoties uz perso­niskajām vēlmēm. Tādēļ Maida pabrīnījās, kad jaunā sieviete tūlīt neatbildēja un aizdomājās.

Nu, vienreiz maz trūka. Manai māsai bija asinssaindēšanās, un es saņēmu ziņu, ka viņa var nomirt. Bet, pirms vēl paspēju kaut ko iesākt, viņas stāvoklis uzlabojās, un es atteicos no mēģinājuma.

-    Tātad pastāv iespēja tikt projām? Ko tu gribēji darīt?

Rageda mazliet vilcinājās, jo varēja taču iedomāties, kāpēc

Maida tā jautā, bet tad tomēr neliedza atbildi un izstāstīja plānu.

Abu sieviešu sarunu pārtrauca spalgs zvans. Maida vaicājoši pa­vērās Ragedā.

Neuztraucies, tā atsaucās. Tur tikai iezvana tās divas stundas, kuras mēs drīkstam pavadīt ārā, pagalmā kopā ar pārējām. Nāksi līdzi?

Maida atteicās viņa vēlējās piesaistīt pēc iespējas mazāk uzma­nības.

Es gan iešu, Rageda paziņoja. Varbūt man izdosies kaut ko izdarīt tavā labā.

Maida bija atlaidusies gultā un mazliet iesnaudusies. Tomēr, kad atvērās durvis un ienāca Rageda, viņa nekavējoties pamodās.

Dabūju, Rageda pavēstīja. Tu tiešām to darīsi? Būs vairāk kā nepatīkami.

-     Gribu tikt projām, cik drīz vien iespējams, Maida atbildēja un pieslējās kājās.

Viņa nebija rēķinājusies ar to, ka lēmumu vajadzēs pieņemt tik ātri, bet vilcināties nedrīkstēja. Ja viņa paliks šeit… Vakaros vīrieši nāca izraudzīties sev sievietes. Ja kādam ienāks prātā izvēlēties gaišādaino eiropieti? Maida labāk pat necentās iztēloties, kas tad varētu notikt.

-     Es nevaru gaidīt līdz rītam, viņa paziņoja, pūloties piešķirt balsij apņēmīgāku skanējumu. Tas jādara šodien.

Rageda saprata viņu arī bez skaidrojuma.

Viņa pasniedza Maidai paciņu, kuru līdz šim slēpa saujā. Tas bija plastmasas maisiņš, un Maida saskatīja tajā kaltētas, sasmalci­nātas lapas.

Izskatās pēc tējas.

Tā arī ir tēja, Rageda noteica. Tikai iedarbība ir nedaudz neparasta.

Viņa ieslēdza sildvirsmu un ielēja katliņā ūdeni. Abas sievietes klusi gaidīja, līdz ūdens sāka mest burbuļus, tad Rageda noņēma katliņu no sildvirsmas, nolika to uz šķīvja un iebēra maisiņa saturu. Viņas pagaidīja vēl piecas minūtes, tad Rageda ielēja šķidrumu tasē. Visapkārt izplatījās nepatīkama puvekļu smaka. Maida iesmēla uzvārījumu karotē un piesardzīgi nogaršoja, lai pārbaudītu tempe­ratūru.

Man liekas, būs labs, viņa noteica. Tas ātri iedarbojas?

-      Cik zinu, jā, Rageda atbildēja.

Maida pielika tasi pie lūpām un maziem malciņiem sāka dzert. Tas garšoja pretīgi, daudz pretīgāk, nekā viņa gaidīja, bet viņa varo­nīgi izdzēra tasi sausu.

Tu jutīsies drausmīgi, Rageda sacīja. Bet zini: tas nekaitē.

Maida sāka gatavoties gaidāmajam. Tad viņai ienāca prātā, ka jāuzdod vēl viens jautājums kas zina, vai viņa pēc brīža to vispār spēs izdarīt.

Tu pazīsti šeihu Mahmūdu el Hamūdu? Tieši no viņa es ce­rēju uzzināt kaut ko par tēvu žēl, ka nedabūju ar viņu parunāt.

Pazīstu gan, bet viņš šeit uzturas reti. Viņam nav grūti dabūt īpašu atvaļinājumu.

Un šobnd? Viņš pašreiz ir šeit?

Maidai vajadzēja saņemties, lai pajautātu, jo nu jau no kuņģa pa visu ķermeni izplatījās reibinošs nelabums.

Nē, Rageda atbildēja. Šonedēļ es viņu neesmu redzējusi. Droši vien atvaļinājumā, jo citādi viņš šurp nāk bieži.

Maida juta, ka sākas krampji, par kuriem Rageda jau bija brīdi­nājusi. Kas zina, cik ilgi vēl spēšu domāt, Maida nodomāja. Viņa iegrūda roku jakas kabatā, izvilka savu sudraba aproci un pastiepa to Ragedai.

Gribu tev pateikties… viņa nočukstēja.

Kad Rageda dzīrās dāvanu atraidīt, Maida satvēra viņas plauk­stu, iespieda aproci saujā un ar maigu spēku to aizvēra.

Rageda mirkli padomāja un pieņēma dāvanu.

Lai Dievs tevi sargā, viņa noteica.

Maidai redzami kļuva sliktāk, tomēr Rageda vēl gaidīja; bija aiz­ritējušas ne vairāk kā desmit minūtes, bet Maidai šis laiks šķita bez­galīgs. Tikai pēc tam, kad viņa sāka rīstīties, Rageda metās pie dur­vīm, ņēmās tās dauzīt un skaļi saukt sardzi. Kad divi bruņoti policisti atvēra durvis, Maida gulēja uz grīdas, pa muti un degunu plūda arā brūns šķidrums, un viņas seja bija kļuvusi olīvzaļa. Skats bija pārlie­cinošs, un policisti pa mobilo telefonu izsauca ātro palīdzību.

Turpmāko stundu notikumus Maida pēc tam spēja atcerēties tikai fragmentāri par laimi, kā viņa pati sev atzinās, jo arī to nedaudzo, kas bija aizķēries atmiņā, viņa labprāt būtu aizmirsusi. Pavisam noteikti viņa zināja, ka viņai bija neizsakāmi nelabi tas bija nelabums, kurš nepielūdzami apspieda visas pārējās izjūtas un domas. Nestuvju šūpošanās, uz kurām viņu iznesa no sieviešu mā­jokļa, ātrās palīdzības mašīna, kas lēkāja pa grambām, tumša kāpņu telpa, lifts, slimnīcas palāta… Katra kustība saasināja sāpes, kas bija izpletušās pa visu ķermeni. Turklāt pastāvīgās vemšanas lēkmes, kuras nesniedza nekādu atvieglojumu, jo viņas izmocītajam kuņģim nebija vairs ko izgrūst. Beidzot nonākusi gultā, viņa bija tik novār­gusi, ka tūlīt iekrita svētīgā bezsamaņā.

Prātā bija palikuši vēl daži izplūduši iespaidi: ārsta seja, pavisam tuvu virs viņas, ārsta rokas pie viņas auguma, un atkal šī seja, tik izkritusies kā mironim. Vēl bija medmāsa, kas iebāza viņai mutē gumijas caurulīti un stūma to dziļāk kaklā, un viņa juta, kā tā laužas aizvien dziļāk viņas iekšienē, radot paniku raisošu vēlmi aizsargāties pret šādu vardarbību. Beidzot viņas kuņģi pārplūdināja silts šķid­rums, un tas bija pirmais mirklis šīs mocību virknes laikā, kurš ļāva atslābt… sāpes atkāpās, nelabums mazinājās līdz ciešamai pakāpei, un viņas izmisīgo aizsardzības stāju pret visu, kas šeit ar viņu notiek, nomainīja atvieglojums, ko pavadīja pieaugošs gurdums… Un atkal sākās laika posms, no kura viņai nebija palikušas nekādas atmiņas.

Pēc dziļā aptumsuma fāzes Maida pamodās. Viņa tūlīt sajuta, ka viņas stāvoklis ir mainījies… uzlabojies! Nu atkal es esmu cilvēks, viņa nodomāja. Mēģinot piecelties sēdus, viņa gan aši konstatēja, ka vēl ir tālu no sava normālā stāvokļa. Galva ar vaidu atslīga atpakaļ uz cietā spilvena.

Tad atkal virs viņas parādījās šī zīmīgā, baisā seja ar pelēko, cieši ap vaigu kauliem apspīlēto ādu un apbrīnojamā pretstatā visam pārējam možām, tumšbrūnām acīm.

-      Es esmu doktors Favass, ārsts ierunājās. Gatavā sodība ar jums, vieglprātīgajiem skuķiem. Kļūt bagātai par katru cenu tur jums visi līdzekļi ir labi. Bet, tiklīdz tas izrādās mazliet nejaukāk, nekā jūs bijāt gaidījušas, tad tikai ātrāk prom.

-   Jūs maldāties, Maida atsaucās, lai gan tas vairāk bija čuksts, un šos divus vārdus izdevās pateikt tikai ar lielām pūlēm.

Jūs visas tā sakāt, ārsts iebilda. Tu vispār apjēdz, cik ļoti riskēji? Alkalolds, kuru tu noriji, varēja tevi nogalināt.

Es atveseļošos?

Nu jau runāšana veicās mazlietiņ labāk. Ārsts bija saklausījis jau­tājumā bailes, un viņa seja kļuva laipnāka. Viņš noglāstīja Maidai pieri.

-   Nu, protams, atveseļosies. Viss ir kārtībā, tu neesi pirmā, kuru man atved kā brēcošu nelaimes čupiņu. Tu vēl pabrīnīsies, cik ātri atlabsi.

-      Cik ilgi tas vilksies?

Nebūs ilgi, pāris dienu. Tad varēsi atsākt strādāt.

Maidas protesta gars bija sarosījies, un tas viņai deva enerģiju vēl vienam mēģinājumam izkliedēt ārsta maldus. Sakopojusi visus spēkus, viņa uzrausās sēdus.

Es neesmu no tām meitenēm, kuras šeit strādā par naudu. Es ierados Kiberpilsētā Dienvidi kā tūriste, un tikai pārpratumu virkne ir novedusi mani šeit.

Ārsts izslējās un noraidoši pakratīja galvu.

-   Es tādus stāstus esmu dzirdējis bieži. Esmu gatavs palīdzēt meitenēm, kuras šeit nonāk aiz posta. Bet tās, kas ieradušās šeit lab­prātīgi un savas mantkāres dzītas, lai pašas luko tikt galā ar situā­ciju. Tu paliksi šeit tik ilgi, līdz būsi atlabusi.

Viņš pagriezās un aizgāja. Maida nespēkā atslīga atpakaļ gultā. Izmisums bija tik liels, ka viņa nespēja apvaldīt asaras.

Turpmākās stundas Maida pavadīja kaut kur starp snaudulīgu nomodu un baismīgu sapņu mocītu miegu. Viņas guļvietu norobe­žoja aizslietņi. Spriežot pēc trokšņiem, kas ieplūda no ārpuses, viņa atradās kādā lielākā slimnīcas palātā.

īsajos možuma un aktivitātes starplaikos Maida domāja, kā pār­liecināt ārstu, ka viņa nemelo. Beidzot viņa atcerējās. Vēl juzdamās pārāk vārga, lai celtos kājās, viņa sagaidīja medmāsu, kas brokastīs atnesa plāceņmaizi un tēju, un palūdza savas drēbes; tās viņai bija novilktas un aizstātas ar vienkāršu linu kreklu. Bet pazudis nekas nebija, un jakas kabata Maida atrada meklēto žetonu, kas aplieci­nāja viņas oficiālās cietuma apmeklētājas statusu.

Kad nākamajā dienā doktors Favass ieradās rīta vizītē, viņa pa­cēla žetonu gaisā un palūdza:

Varbūt jūs būtu tik laipns un palūkotos?

Sākumā viņa izpelnījās tikai piktu skatienu, bet tad ārsts tomēr paņēma žetonu un aplūkoja gravējumu.

-      Kas tas ir? viņš noprasīja.

-      Si atšķirības zīme liecina, ka es šeit ierados delegācijas sa­stāvā. Es nemēģināšu vēlreiz jūs pārliecināt, bet būtu pateicīga, ja jūs to varētu pārbaudīt.

Doktors Favass uzmeta Maidai izbrīnītu, bet ari drusku nedrošu skatienu. Paņēmis ķēdi ar piekariņu, viņš aizgāja.

Jau pēc piecām minūtēm viņš bija atpakaļ un apsēdās uz Maidas gultas.

-     Laikam man jāatvainojas. Es ļoti nožēloju, ka izturējos tik no­raidoši. Kā tad jūs nokļuvāt šādā stāvoklī?

Es labi saprotu, ka jūs man negribējāt ticēt uz vārda. Apzinos arī, ka viss, kas ar mani ir noticis, jums varētu likties stipri apšau­bāms.

Nu viņai beidzot bija izdevība nākt klajā ar savu stāstu. Maida pavēstīja, kā viņa nolēma braukt uz Kiberpilsētu Dienvidi, kā viņā nobrieda doma meklēt tēvu un ko viņa šajā nolūkā līdz šim ir darī­jusi. Viņa stāstīja visu, kā ir, neko nenoklusējot un neizpušķojot. Viņa pati to nespēja izskaidrot, bet kaut kas lika teikt ārstam vistī­rāko patiesību.

Maida stāstīja sīki un detalizēti, jaušot, ka doktora Favasa attiek­sme pret viņu mainās. Beidzot stāsts bija galā.

-      Es nožēloju, ka esmu jums likusi nopūlēties, tomēr man gri­bētos neatlaidīgi lūgt jūs palīdzēt man arī turpmāk. Esmu dzirdē­jusi, ka esat jau izgādājis dažām sievietēm iespēju aizbēgt no šejie­nes. Jūs taču saprotat, ka man gribētos ātrāk atgriezties pilsētā. Nedomāju, ka vajadzētu iet oficiālo ceļu. Ej nu sazini, kas notiks, ja majors Galals padzirdēs par notikušo! Es nešaubos, ka aiz tā visa stāv viņš.

Tur jums noteikti ir taisnība. Mums jādabū jūs ārā kaut kā citādi.

Ārsts pagudroja un atrada iespēju.

Parit atkal būs kārtējais brīvdabas uzvedums, kuros piedalās daudzi sargi. Tad izejas tik stingri neapsargā. Tā ir laba izdevība teikt sveikas šai bēdu lejai. Līdz tam jums vajadzētu būt atguvušai spēkus, lai piepūle nav par lielu.

Ārsts uzmeta Maidai vēl vienu pētošu skatienu, tad nolika že­tonu uz kastes, kas aizvietoja naktsskapīti, un izgāja no palātas.

Situācija atkal bija mainījusies un šoreiz pat pozitīvā virzienā. No šā brīža Maida juta, ka atgriežas agrākā, viņai tik raksturīgā pašpaļāvība, un manīja arī, ka atlabst miesīgi.

Nākamajā dienā viņa jau bija kājās. Pārliecinājusies, ka tik tiešām atrodas plašā slimnīcas zālē, viņa tūlīt sajuta gultās gulošo sieviešu ziņkāros skatienus. Maida pasteidzās atstāt telpu; doktors Favass bija uzaicinājis viņu pie sevis, lai sīkāk pārrunātu bēgšanas plānu.

Ārsta darbistabā stāvēja tikai dažas vecmodīgas mēbeles, tostarp plats skapis un turku dīvāns; zem kamieļvilnas segas vīdēja gultas veļa. Gar sienām stiepās vienkārši dēļu plaukti, uz kuriem stāvēja sudraba trauki, ornamentāli inkrustētas koka lādītes un dažādas citas lietas, kuru nozīmi Maida ar vienu skatienu neprata noteikt. Ūdenspīpe? Riekstkodis? Turpat viņa pamanīja veselu rindu pude­līšu filigrāni veidotos apvalkos, kurās kādreiz droši vien glabājās parfīms, bet šeit tās, visticamāk, bija noliktas telpas rotāšanai vai piemiņai.

Pamanījis, ka Maida vēro šos priekšmetus, doktors Favass sau­dzīgi nocēla dažus no plaukta un paskaidroja to nozīmi.

Visa mana mantība, viņš noteica ar smaidu, kas Maidai izskatījās skumīgs.

Jūs šeit ari dzīvojat? Jums nav cita majokļa? Sēdieties taču, ārsts uzaicināja un ielēja tēju mazās glāzēs, kas stāvēja uz sudraba paliktņiem. Jums taisnība: es tiešām no šejienes izeju reti. Bet tas ir garš stāsts.

Varbūt izstāstīsiet? Maida pajautāja.

Viņas attieksme pret ārstu bija pilnīgi mainījusies. Sākumā viņu aizvainoja doktora Favasa noraidošā izturēšanās, bet tagad viņa šo cilvēku vērtēja gluži citādi. Viņai gribējās zināt, kas to šurp atvedis.

īstenībā man jau sen vajadzēja būt mirušam, sacīja sirmais vīrs ar izteiksmīgajām acīm.

Viņš pateica to pavisam rāmi, it kā runa būtu par pilnīgi nesva­rīgu sīkumu. Mirkli paklusējis, viņš turpināja:

Kara laikā es biju armijas ārsts. Man gadījās būt tuvuma, kad aviobumba ķēra kādas atomelektrostacijas reaktoru, un, lauzdamies cauri drupām pie ievainotajiem, mēs dabūjām pamatīgu radiācijas devu. Man deva tikai dažus mēnešus, un es mēģināju tos paildzināt ar asins konserviem. Bez tam man injicēja svaigas kaulu smadzenes. Es tomēr nenomiru un esmu dzīvs vēl tagad tas ir brīnums. Bet esmu pilnīgi atkarīgs no asins konserviem un medikamentiem, un esmu sagatavojies tam, ka gals var pienākt jebkuru brīdi.

Tad taču jums vairs nevajadzētu strādāt, Maida ieminējās. Varbūt tieši darbs mani uztur pie dzīvības. Tas sniedz sajūtu, ka esmu vajadzīgs.

Maidu atkal pārņēma sajūta, kas viņai pāris reižu jau bija uzmā­kušies: viņai bija žēl cilvēku, kuriem karš bija atņēmis dzīves laimi. Viņa labprāt būtu ārstam to pateikusi, bet pietrūka vārdu. Lai gan viņai nez kādēļ šķita, ka cilvēks, pie kura viņa viesojas, ari tāpat to saprot.

Kādu mirkli abi klusēja, tad doktors Favass paskaidroja, kas rīt­dien darāms, lai Maida izkļūtu brīvībā.

Maidai ierādīja istabiņu, pareizāk teikt, pieliekamo kambari, bet tur bija gulta, un viss pārējais šķita mazsvarīgs. Naktī viņa gulēja ne­mierīgi, jo atkal un atkal vajadzēja pārdomāt bēgšanas plānu un pārcilāt prātā visas detaļas, kuras doktors Favass bija piekodinājis neaizmirst. Tomēr nakamajā rītā viņa jutās gluži labi, nemanīja ne­kādu nogurumu un nešaubījās, ka ar visu tiks galā.

Turpmākās stundas šķita velkamies bezgalīgi, un Maidas pacie­tība tika smagi pārbaudīta. Beidzot tuvojās vakars, un ieradās ārsts, lai sapostu viņu ceļam. Viņš ieveda Maidu garderobē un izvilka no kastes baltu virsvalku.

Sājos uzvedumos iesaista arī mūs, ārstus: mums jānodrošina medicīniskā palīdzība. Galu galā tur rotaļājas ar uguni un šaujam­ieročiem. Dažkārt neiztiek bez ievainojumiem, un gadās pat tā, ka cieš arī skatītāji teiksim, ja ložu čaulītes ielido tribīnēs. Ir arī ap­meklētāji, kurus izrāde iespaido tik stipri, ka noved līdz infarktam. Mēs esam iekārtojuši pirmās palīdzības punktus un turam gatavībā lidlaivas smagāku pacientu pārvešanai uz slimnīcu. Tāpēc man ienāca prātā jūs pārģērbt par sanitāri šādi jūs varēsiet brīvi iekļūt skatītājiem atvēlētajā teritorijā. Tur jums noteikti būs izdevība iejukt starp apmeklētājiem un ar kādu transportlīdzekli atgriezties pilsētā.

Viņš pasniedza Maidai piedurknes apsēju ar Sarkanā Pusmē­ness simbolu.

Uzvelciet halātu virs savām drēbēm un aplieciet apsēju. Jūs esat gaišmate, uzsieniet arī šo lakatu un paveiciet vairāk uz sejas.

Maida paklausīja. Ārsts viņu vēlreiz nopētīja un apmierināts pa­māja.

Nāciet, es iepazīstināšu jūs ar komandu, kas pārjums parūpē­sies.

Tā bija maza grupiņa, kas jau gaidīja dežūrtelpā palīgārsts un divas sanitāres.

Šie ļaudis ir pilnīgi uzticami. Ibrāhīms jums paskaidros visu vajadzīgo.

Maida pamāja jaunajam palīgārstam, kurš izskatījās laipns un gudrs.

Varam iet, viņš paziņoja.

Maida pievērsās doktoram Favasam.

Kā man jums atlīdzināt? viņa pajautāja.

Ārsts atmeta ar roku.

Neko jūs man neesat parādā. Vēlu jums veiksmi un panāku­mus. Un esiet, lūdzu, piesardzīga.

Maida labprāt būtu viņu apskāvusi, bet viņa kolēģu klātbūtnē tas droši vien nebija ieteicams. Tāpēc viņa tikai paspieda tam roku un vēlreiz pateicās. Tad viņa kopā ar pārējiem devās ceļā.

Viņi izgāja no ēkas. Izrādījās, ka tā ir nomaļus stāvoša būve, kas ārēji bija vairāk līdzīga mašīnu angāram, nevis slimnīcai. To ap­ņēma žogs, un, atstājot pagalmu, bija jātiek garām sargpostenim. Tur gan nekādas grūtības neradās laikam viņas apģērbs ir derīga caurlaide. Arī pie tālākajiem posteņiem viss veicās gludi.

Beidzot viņi tuvojās tribīnēm, ko sāka piepildīt skatītāji; šķita, ka lielā izrāde tūlīt sāksies. Zem virsbūvēm bija uzslietas vairākas iekārtu novietnes, no dažām stiepās vadi un caurules, un turpat līdzās stāvēja arī divas minilidlaivas ar Sarkanā Pusmēness simbolu. Atsevišķa eja savienoja lidlaivu stāvvietu ar šauru platformu, no kuras varēja labi pārskatīt arēnu un tribīnes. Tur bija arī sols, uz kura sanitāres nolika savas somas.

Maida piegāja pie margām, kas atdalīja dežūrvietu no apmeklē­tāju zonas, un pavērās apkārt. Tribīņu ejās drūzmējās aizkavējušies skatītāji, kas mēģināja vēl nokampt labākās vietas. Uz liela projekci­jas ekrāna reklamēja dažādas Kiberpilsētas Dienvidi atrakcijas, no skaļruņiem dārdēja mūzika. Izrādei laikam drīz vajadzēja sākties, jo tribīnes pieklusa un gluži kā elektrizēts mākonis skatītāju rindas ap­ņēma saspringtas gaidas.

Tad ekrāns satumsa un apklusa arī mūzika. Dažas sekundes vēl varēja saklausīt izskanošo sarunu murdoņu, tad iestājās pilnīgs klu­sums. Arī Maida neviļus pievērsa saspringtu skatienu vakara mij­krēslī slīgstošajam laukumam, kuram vajadzēja kļūt par gaidāmā uzveduma skatuvi. No paaugstinājuma, kur viņa stāvēja, varēja sa­skatīt dažas savstarpēji nožogotas celtnes. Starp tām pacēlās masti ar antenām un kustīgām novērošanas kamerām cietuma butafo­rija īstas cietumnieku nometnes vidū, tāds pats absurda teātris ka daudz kas, ko piedāvāja tūristiem.

Izrāde sākās ar troksni: līdz šim vēl neskaidri redzamās skatuves vidū izauga uguns kolonna, un mirkli vēlāk skatītāju ausīs ietriecās apdullinošs grāviens. Ugunīgo strūklaku gaismā notikumu arēna kļuva pārskatama visās detaļās, un, kad uguns izkvēloja, to aizstāja neregulārā secībā uzliesmojoši prožektori atbilstoši spēles loģikai tie bija izsludinātās trauksmes sekas, bet akustisko pavadījumu izpil­dīja spalgas sirēnas. Vienlaikus prožektori izgaismoja skatuvi no sa­springtā miera spēji izrautajiem skatītājiem, uz kuriem troksnis un zibšņi iedarbojās kā šoks, tūlīt izraisot vēlamo adrenalīna izplūdi asinīs.

Apakšā bija uzradušies cilvēki, kas dalījās divās grupās, un pub­lika bez pūlēm varēja atšķirt sarkanbalti svītrotos kombinezonos tērptos ieslodzītos no viņu uzraugiem sudraboti melnos formastēr­pos. Darbojošās personas skraidīja šurpu turpu, apšaudīja savus pretiniekus ar jonu stariem, plaka pie zemes, atkal pielēca kājās un metās uzbrukumā. Gaisu pildīja visos virzienos traucošas gaismas šautru jūklis.

Pamazām sākotnējā haosā iezīmējās kaut kāda kārtība, un uzve­duma sižets kļuva skaidrāks: kada ieslodzīto grupa ir sākusi sacelša­nos un nocietinās barakā. Viņi sagrābj ķīlniekus un ar to apgrūtina celtnes ieņemšanu. Uzraugu vienība mēģina atbrīvot ķīlniekus, un, samierinoties ar upuriem abās pusēs, tas arī izdodas. Beidzot nocie­tināto baraku apņem liesmas, un no tām bēgošos sacelšanās dalīb­niekus sagūsta vai nošauj. Laimīgās beigas atzīmē ar svinīgu dziedā­šanu un ordeņu pasniegšanu.

Pašai negribot, Maidai vajadzēja atzīt, ka uzvedums tiešam ir iespaidīgs. Neraugoties uz to, ka prātā bija gluži kas cits, ari viņa no­nāca spraigās izrādes varā. Visas norises lejā bija precīzi inscenētas, izskatījās gluži kā filmās redzētās sacelšanās un pilnīgi atbilda pub­likas gaidām. Dekorācijas radīja reālistisku iespaidu un iesaistīja publiku visās norisēs daudz intensīvāk, nekā to spēja kino vai televīzija. Skatītāji ieelpoja pulvera dūmus, kurus pūta gaisā no tri­bīņu apakšas, un laiku pa laikam kāds skatuves strādnieks no lidlaivas kaisīja tribīnēs uzsildītus pelnus. Lai kāpinātu līdzdzīvošanas sajūtu vēl vairāk, uz lielā ekrāna demonstrēja iepriekš sagatavotas ainas, kas rādīja atsevišķus cilvēkus tuvplānā. Šādi skatītājus infor­mēja par to, kas it kā risinājās barakas iekšienē, ieslodzīto ka­merās, sardzes telpās un gaiteņu labirintos. Vēl svarīgāk bija perso­nificēt varoņus, tiklab labos, kā ļaunos, un tādējādi sniegt publikai iespēju just līdzi vienai vai otrai pusei protams, beigu beigās īpaši uzsvēra pilnvaroto ierēdņu varonību un uzticību savam pienāku­mam un izrāde beidzās labajam taču jāuzvar ar happy end.

Izrāde bija galā, un sanitārais dienests dabūja iejaukties tikai divreiz: pirmajā gadījumā vajadzēja apārstēt divu skatītāju brūces, kuri bija sastrīdējušies, nespējot sadalīt sēdekļa spilvenu, bet otrajā atveda kādu kundzi, kurai bija uznākusi alerģijas lēkme.

-     Tā iedarbojas ķimikālijas, kas imitē pulvera smaku, Ibrāhīms paskaidroja. Tādi gadījumi nav nemaz tik reti, un dažs pat nonāk šoka stāvoklī. Man liekas, ka vaina ir tajā dzīvsudraba kri­kumā, kas sadegot iztvaiko.

Sieviete saņēma injekciju un drīz atžirga.

Tribīnēs raisījās tipiskais haoss, ar kādu parasti beidzas masu pa­sākumi. Skatītāji cēlās augšā no savām vietām un drūzmēdamies steidzās uz bušu novietni.

-     Šķiet, ir īstais bridis, Maida noteica un jau grasījās vilkt nost sanitāres virsvalku, bet Ibrāhīms viņu aizkavēja.

Palīgārsts stāvēja pie dežūrplatformas margām un kaut ko vē­roja. Maida bez īpašām bažām nostājās viņam blakus un mēģināja izsekot viņa skatienam.

-     Kas tur ir?

Paskatieties zemāk, uz kāpņu lejgalu… ari tur tālāk…

Viņš pastiepa roku, norādot virzienu. Pirmajā brīdī Maida ievē­roja tikai to, ka šajās vietās ļaužu straume palēninās un kustība nav tik raita kā citur.

Apmeklētājus pārbauda… tas ir neparasti… jums derētu mazliet nogaidīt.

Nu ari Maida pamanīja, ka visās šaurākajās vietās stāv kontrolposteņi.

Ko tas varētu nozīmēt? viņa pajautāja.

Es arī nesaprotu, Ibrāhīms atteica. Tomēr būs labāk, ja nedaudz nogaidīsiet.

Spējš uzsauciens turpat aizmugurē atrāva abus no saspringtās tribīņu pētīšanas. Viņi atskatījās, un Maida neviļus pavilka lakatu vairāk uz sejas. Aiz viņiem bija uzradušies divi vīrieši formastēr­pos policisti.

Viens paspēra soli tuvāk Ibrāhīmam un kaut ko parādīja.

Jūs esat redzējis šo sievieti?

Maida nesaklausīja Ibrāhīma atbildi, jo otrs, izskatā mazliet jau­nāks policists jau stāvēja viņai pretim un turēja acu augstumā miniformāta blopskrīnu. Tur bija redzama kāda sieviete. Maidai šķita, ka sirds tūlīt apstāsies… Attēlā bija redzama viņa.

Policists uzmeta viņai nepacietīgu skatienu Maida uztrau­kumā nebija sadzirdējusi viņa jautājumu, bet bija tik apķērīga, lai pakratītu galvu un nomurminātu kaut ko, kas izklausījās pēc nolie­guma. Par laimi, baiļu brīdis neieilga, jo policists pamāja, pagriezās un kopā ar savu kolēģi devās projām.

Kad abi bija nozuduši, Maida pievērsa apjukušu skatienu jauna­jam ārstam, bet neizskatījās, ka tam būtu padomā gatavs risinā­jums.

— Jūs meklē, viņš tikai nočukstēja.

Ko tagad? viņa pajautāja. Agrakais plāns laikam ir jāaiz­mirst. Eh, nolādēts…

Maida izskatījās tik satriekta, ka Ibrāhīms pienāca klāt un pa­plikšķināja viņai pa roku.

Nomierinieties, viņš sacīja. Gan jau mēs kaut ko izgudro­sim.

Viņš mirkli domāja Maidai tā šķita vesela mūžība.

Oficiālais ceļš tagad atkrīt. Redziet, es biju jau sarūpējis jums caurlaidi.

Viņš izvilka no virsvalka kabatas piespraudi ar gravējumu un piebilda:

Nemanāmi noņēmu alerģijas slimniecei.

Un tagad viņai bus sarežģījumi, Maida ar netīru sirdsap­ziņu ieminējās.

Nekā tamlīdzīga, Ibrāhīms viņu nomierināja. Mēs viņu jau aizvedām projām, viņa taču nevarēja palikt sev kaitīgajā gaisā.

Viņš vēl brīdi padomāja, un tad viņa seja atplauka.

Man liekas, es zinu, kas jādara. Pavisam vienkārši: no šejienes mēs varam atstāt tribīnes pa atsevišķu izeju. Es iešu līdzi un aiz­vedīšu jūs līdz vietai, kur ārējais nožogojums ir tikai dzeloņstieple. Ar to es tikšu galā.

Viņš atvēra savu instrumentu somu un paņēma šķēres.

- Ja varam apiet kontrolpunktus… vai tad man nebūtu vien­kāršāk pēc tam iejukt starp apmeklētājiem un kopā ar citiem iekāpt busā?

-     Es to neieteiktu. Ļoti iespējams, ka kontrolēs arī iekāpjošos.

Mazliet padomājusi, Maida atzina, ka viņam taisnība.

Mums jāiet tūlīt. Ibrāhīms mudināja. Šobrīd vēl valda diezgan liels juceklis, un liela daļa sargu ir norīkoti apmeklētāju izvadīšanai. Tādu izdevību nedrīkst laist garām.

Viņš pateica dažus vārdus abām kolēģēm, kas piekrītoši pamāja, un atkal pievērsās Maidai.

Turieties aiz manis.

Tikmēr jau bija pavisam satumsis, un, kad apgaismotās tribīnes palika aiz muguras, viņus apņēma melna nakts. Šķita, ka Ibrāhīms tomēr labi redz apkārtni, lai gan Maidai pagāja krietns bridis, līdz acis aprada ar tumsu.

Viņi gāja ātri, ceļš bija grubuļains, un piedevām Maidu vēl trau­cēja platais virsvalks, kuru bija uzvilkusi virs savām rietumnieces drēbēm. Turklāt pa lakata spraugu maz ko varēja redzēt, tomēr

Ibrāhīms vēl aizvien neļāva viņai vilkt nost šos apģērba gabalus. Maida jau bija pavisam nosvīdusi, bet kļuva vēl sliktāk, kad viņi no­griezās sāņus no ceļa un soļoja tālāk pa akmeņainu lauku. Aizvien vairāk sevi lika manīt vārgums, kuru viņa jau gandrīz bija paspējusi aizmirst, un bieži, kad kāja kārtējo reizi aizķērās aiz kāda lielāka akmens un draudēja kritiens, viņa gribēja atmest visam ar roku un padoties. Tomēr viņa ik reizi piespieda sevi izturēt un iet tālāk ja vajadzēs, līdz pat galīgam spēku izsīkumam.

Tad priekšā izauga tumša masa, kas izrādījās dzeloņstiepļu nožogojums. Nelaimīgā kārtā tas nebija vienkāršs žogs, bet divus metrus augsts, cieši samezglots ritulis.

Ibrāhīms lika viņai apstāties un devās aplūkot šķērsli tuvāk. Bei­dzot viņš piesauca Maidu klāt.

Būtu vislabāk, ja tagad jūs apsēstos un mazliet atvilktu elpu.

Maida labprāt paklausīja šim rīkojumam. Elsdama viņa visā ga­rumā izstiepās kādā mīkstākā vietā, kur pamatni veidoja akmens gruži. Ibrāhīms jau bija paņēmis šķēres un knieba pušu durstīgo stiepļu šķeterējumu.

Juzdamās mazliet labāk, Maida uzslējās sēdus, lai varētu pavē­rot ārsta darbošanos. Viņu māca šaubas, vai mazās medicīniskās šķēres spēs veikt tādu uzdevumu, bet tas bija brīnums, cik veikli me­diķis rīkojās ar savu instrumentu.

Beidzot Ibrāhīms pierausās kājās un, klusi stenēdams, izstaipījās. Viņš pārlaida acis apkārtnei.

-     Paldies Dievam, neviena nav, mums izdevies palikt nemanī­tiem.

Viņš iebāza roku krūšu kabatā un izvilka aploksni.

-      Lūk, ņemiet to līdzi. Tā ir slimnīcas izziņa, ka esat tur ārstē­jusies no triekas. Jums vajadzēs to, lai nokļūtu atpakaļ tūristu kvar­tālā; uzrādiet arī savu žetonu, tas apliecinās, ka esat delegācijas locekle.

Ibrāhīms bija strādājis gumijas cimdos vājš aizsargs pret dze­loņstiepli, tomēr labāk nekā nekas. Tagad viņš pabāza roku zem apakšējās stiepļu šķeteres un vairākkārt aptina to ar marles saiti. Tad viņš pavilka aiz saites galiem, un šķetere mazliet pacēlās augšup, paverot spraugu virs zemes.

Gulieties uz vēdera, Ibrāhīms pavēlēja, un lieniet cauri. Jums jāiet pa kreisi, tur ir ceļš. Redzat starmešu gaismu? Tas nav tālu. Tur novelciet sanitāres tērpu, lai varētu redzēt, ka esat eiropiete. Apturiet kādu mašīnu, vislabāk privāto.

Jūs domājat, ka tur kāds apstāsies un paņems mani līdzi? Un man nekas nenotiks? Maida jautāja.

Jaunais vīrietis pavērās viņā nedaudz pārmetoši.

-      Izpalīdzība pie mums ir augstā godā. Un mani tautieši galve­nokārt ir godīgi cilvēki. Jūs varat nešaubīties: kāds jūs noteikti aizve­dīs līdz pilsētai, un nebūs ilgi jāgaida.

Maida izbijās, ka aizvainojusi Ibrāhīmu, kurš tik daudz ir riskējis viņas labā. Viņa atvainojās un mēģināja pateikties, bet Ibrāhīms viņu pārtrauca.

-      Es darīju to labprāt, galu galā ar jums taču izspēlēja nelāgu joku. Man žēl, ka mūsu zemē jums gadījās piedzīvot kaut ko tādu. Bet tagad pasteidzieties, man ari ir jāatgriežas pie sava darba.

Maidai gribējās vēl ko teikt, bet tad viņa tomēr nogūlās zemē un, liekot lietā kājas un elkoņus, sāka spraukties zem žoga. Pašai par pārsteigumu, tas veicās aši un īpašas grūtības nesagādāja. Tikai pie­cēlusies kājās, viņa juta, ka atkal ir gluži bez elpas. Viņa mēģināja palūkoties pāri stiepļu nožogojumam, lai pamātu pēdējo sveicienu Ibrāhimam, bet viņš vairs nebija redzams. Vai vajadzētu vēl paturēt mugurā sanitāres tērpu? Baltā krāsa naktī ir redzama tālu. Tāpēc Maida noģērba virsvalku un lakatu un paslēpa tos kādā bedrē. Lai pilnīgi nobēdzinātu tos no acīm, viņa vēl salika virsū akmeņus. Ja tagad viņu tomēr noķertu, aizdomas nedrīkstēja vērsties pret sanitā­riem un doktoru Favasu.

Tad Maida sāka soļot caur tuksnesi, kuram vajadzēja aizvest viņu līdz ceļam. Ibrāhīms teica, ka tas nav tālu, un viņa varēja sa­skatīt mašīnu starmešus. Tā ka mērķis bija acu priekšā, un tas deva speķu. Spēks tiešām bija vajadzīgs, jo iešana šķita nebeidzama, ap­kārtne aizvien necaurejamāka, un katrs solis vairoja neizsakāmu nogurumu. Sākumā viņa vēl meta acis uz visām pusēm, vērojot, vai tik kāds nedzenas pakaļ, bet tagad skatījās tikai zem kājām, lai nepakluptu. Ja pakritīsi, tad arī paliksi guļam, kaut kur iekšienē čuk­stēja nedzirdama balss.

Pienāca brīdis, kad bija pārvarēts pēdējais kāpums, un tieši priekšā pavērās ceļš, pa kuru kustējās autobusi, privātās mašīnas, motocikli un ēzeļu vilkti, petrolejas lampu apgaismoti rati. Maida gulēja ceļmalas grāvī un sēca aiz piepūles, bet viņa jutās laimīga. Viņa bija to paveikusi.

Pirmais, kas viņu pamanīja un apstājās, bija kāds vecs vīrs uz motocikla. Maida mēģināja tam paskaidrot situāciju, bet viņš tikai atteica kaut ko arābu valodā un lika saprast, ka nerunā angliski. Viņš norādīja uz aizmugures sēdekli, un tad Maida, turēdamās pie vecā, kas stipri oda pēc tabakas, beidzot iebrauca pilsētā. Vecais bez teikšanas nogādāja viņu līdz kādam caurlaides punktam starp senāko pilsētas daļu un tūristu kvartālu, pagaidīja, kamēr Maida nokāpa no motocikla, un, laipni uzsmaidījis, aizbrauca. Policisti, kurus viņa uzrunāja, visu vērību veltīja futbolam televizora ekrānā, bet jauneklis, kuram viņa, bndi pagaidījusi, beidzot parādīja savu žetonu, laikam tā arī nesaprata, ko Maida mēģina skaidrot, un tikai laipni pamāja, norādot ceļu viņa bija atgriezusies pārsteigumu un brīnumu pilsētā.

Nākamajā dienā Maida nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko darīt. Viņa vienkārši palika gultā un, manīdama, ka nogurums tomēr atkāpjas un atgriežas pēdējo dienu atmiņas, centās pretoties. Viņa aizvēra acis, gribēja justies nogurusi, gribēja gulēt… un, tā kā kaulos vēl sēdēja milzīgā pārslodze, tiešām aizmiga.

Vēlāk, kad Maidu pamodināja izsalkums, viņa lika minibāram uzgrauzdēt maizes šķēli un apēda to ar zemesriekstu sviestu un akācijas ziedu salātiem. Apspiest mokošās domas vairs neizdevās. Kas viņu gaida turpmāk? No majora vēl aizvien būtu jābīstas?

Bija jau vēla pecpusdiena, kad viņu no haotiskajiem sapņiem izrāva komseta dūkoņa. Ekrānā parādījās Kalīds, kurš ari šoreiz šķita nedrošs un samulsis un apliecināja Maidai, ka kopīgi pavadītās stundas ir viņa mūža skaistākais pārdzīvojums. Viņš atvainojās, ka ģimenisku pienākumu dēļ tik ilgi nav atgādinājis par sevi. Maidai tas bija īsti pa prātam: viņai nebija Kalidam nekas jāmelš par pēdē­jām četrām dienam, jo stāstīt par savu neizdevušos pasākumu valsts cietumā viņa nekādi negrasījās.

Kalīds neko arī neprašņāja, ko Maida ir darījusi pēdējās dienās, bet turpināja apliecināt viņai savas simpātijas un apbrīnu. Maida klausījās tikai ar vienu ausi un tad tomēr saausījās: Kalīds paziņoja, ka varētu apmierināt viņas vēlēšanos… viņas vēlēšanos… ko viņš ar to domāja? Tad viņa iedomājās, ka laikam ir likusi Kalīdam manīt, cik labprāt vēlētos apskatīt iekšpilsētu. Bet Kalīdam izdevās viņas gaidas pat pārspēt.

Tu dabūsi uzturēšanās atļauju savu ģimenes lietu kārtoša­nai, viņš pasludināja. Es pārrunāju tavu problēmu ar tēvu. Ģimene galvo par tevi.

Kaut viņa spētu atcerēties, ko īsti ir Kalīdam stāstījusi! Droši vien par tēvu, tas tik un tā vairs nebija paturams noslēpumā. Vai viņa būtu pieminējusi arī plānu?

Mirkli padomājusi, Maida šo iespēju atmeta: tovakar viņa gan bija eiforiskā stāvoklī, tomēr pie skaidras apziņas. Tātad droši vien nebija pamata bažām, atlika tikai priecāties par radušos iespēju tomēr nokļūt Vecpilsētā, un viņa izteica Kalīdam sirsnīgu pateicību.

Tad mēs varētu tikties vēlreiz, Kalīds ieminējās, un Maidai šķita, ka tiešām saklausa viņa balsī ilgas, par kurām viņš pirmīt runāja.

Kāpēc gan ne, Maida nodomāja un, sev par pārsteigumu, atskārta, ka pati priecājas par gaidāmo atkalredzēšanos. Tā tik vēl trūka, lai es šajā zēnā iemīlētos, viņa tūlīt sevi sabāra.

Kalīds aprakstīja dažas ievērojamākās vietas, kuras viņš varētu Maidai Vecpilsētā izrādīt, tostarp bazāru tur viņš gribēja izrau­dzīties viņai piemiņas dāvanu. Kalīds aizvien vēl tērgāja, kad izsau­kuma dūkoņa pieteica kādu, kurš vēlas ar viņu runāt. Tam vaja­dzēja būt kaut kam svarīgam, jo Kalīds steidzīgi atvainojās un beidza sarunu.

Es piezvanīšu, tiklīdz būs zināms kas vairāk, viņš piemeti­nāja un atvienojās.

PĒC ILGĀKA LAIKA vecais un jaunais atkal bija aizjājuši līdz kā­pām. Viņi atstāja savus kamieļus lejā un devās augšup pa nogāzi kājām. Vecajam iešana nevedās, viņš vairākkārt apstājās atvilkt elpu un tikai palēnam tika uz priekšu pa smiltīm, kas nemitīgi bruka un slīdēja lejup. Jaunais, kuru urdīja ziņkāre, to pat ne­manīja, viņš kustējās veikli un ātri, gluži kā lidinoties virs smiltīm un tās pat neskarot. Ticis augšā, viņš nekavējoties atkal pievērsa skatienu pilsētai, kura to vienlīdz valdzināja un biedēja. Debesu tālumā uznira sudraboti mirdzoša ripa, kas tuvojās pilsētai un, to sasniegusi, uz brīdi sastinga gaisā. Tad ta šķietami gausi sāk slīgt lejup, līdz nozuda kaut kur aiz pelēkas dīvaina izskata celtņu sienas.

Vecais tikai tagad sasniedza kāpas virsotni. Viņš noslīga smiltīs blakus jaunajam un nosodoši noskatījās, kā tas izvelk no plecā uz­kārtās somas binokli un pavērš tā stiklus pret savas ziņkāres un ne­miera serdi.

Kāpēc tev vajag šo priekšmetu? vecais noprasīja. Tavas acis nav gana gaišas, lai raudzītos tālumā?

-      Tās ir gaišas, jaunais atbildēja, bet tās nav gana gaišas, lai pievilktu tālumu tik tuvu, cik tas iespējams ar šiem stikliem.

-       Tā ir svešinieku manta, vecais nomurmināja, lai gan sen zināja, ka šis arguments vairs nelīdz.

Jo jaunais skaidri zināja, no kurienes radies binoklis: viņi to atrada apslēptā ieroču noliktavā, kas bija palikusi no pēdējā kara, kopā ar mašīnpistolēm, mīnām, granātām un dūmu ģeneratoriem, kurus viņi ieslēdza katru reizi, kad devās uz šejieni. Tā viņi radīja miglas mākoņus, kas izlūkgājienos piesedza viņus un neļāva pama­nīt arī no lidmašīnām.

Nu jaunais pavērsa seju pret veco un cieši ieskatījās tam acīs.

-      Viņi ir gudrāki, viņi zina vairak par mums, viņš pateica, un tas izklausījās pēc pārmetuma.

Vecais pakratīja galvu.

-       Arī viņi nezina vairāk par mums. Paskaties taču, kā viņi izmanto savas zināšanas, paskaties, par ko ir kļuvusi senā pilsēta! Viņiem nav ne jausmas par likumiem, kuriem paklausot cilvēkam jāveido sava dzīve. Mēs turpretim to zinām. Mēs zinām, kas tiešām ir svarīgs, lai dzīvotu dzīvi, kā pieklājas.

-       Viņi izvilka naftu no zemes, no šīs neauglīgās zemes, ko apdzī­voja tikai nabadzīgi gani, un ar to radīja bagātības. Viņi zina, kā izvilkt ūdeni no avotiem, pat ja tie sen jau ir izsīkuši, un ar to iegūt plaukstošus dārzus. Viņi…

Jaunā skatiens atkal pievērsās tālienei, kur tagad debesīs pacēlās sudrabota ripa, neilgu brīdi slīpi karājās gaisā un tad elegantā lokā aiztrauca uz ziemeļrietumiem. Viņi prot pat atrauties no zemes, viņi prot lidot.

-       Un ko tas dod? vecais atkal iebilda. Mēs vienkārši zinām citas lietas, kuras viņi nezina. Tu domā, viņi prot atšķirt trīsdesmit septiņas smilšu krāsas? Tu domā, viņi noteiks kamieļa vecumu pēc tā smakas?

-      Bet ko mums līdzēs prasme noteikt kamieļa vecumu pēc sma­kas, ja mūsu kamieļi nobeigsies aiz slāpēm?

Jaunais tagad jau bija par dažiem gadiem paaudzies un neva­rēja vairs izlikties neredzam, ka viņam par dažām lietām ir pašam savas domas.

-       Vai tad tu nemani, ka svešinieku zināšanas ir noziedzīgas? Visur, kur viņi tās izmanto, tās tikai noved postā. Vai tad naftu viņi izmantoja, lai visiem no tās tiek labums? Dažos gadu desmitos krā­jumi bija cauri, un nabadzība kļuva vēl lielāka nekā pirms tam. Vai tad tu nezini, ko viņi dara ar ūdeni?Jā gan, viņi to izvelk no dziļu­miem, kādus mes neprotam aizsniegt, bet tad viņi ūdeni iznieko. Viņi to izsmeļ tik lielos daudzumos, ka izsīkst pat mūsu avoti, un beigās ūdens vairs nebūs vispār ne viņiem, ne mums. Ko tas līdz, ka viņi prot lidot ? Cilvēks nav putns. Cilvēkam jāstāv uz zemes. Cil­vēkam nevajag tādu zināšanu, kas viņu tikai dzen pazušanā.

Jaunais atskatījās, lai noskaidrotu, vai vecais, viņa paraugs un skolotājs, ir sadusmojies… Bet vecā sejā varēja saskatīt tikai tādas kā skumjas. Tāpēc jaunais saņēma visu drosmi un pateica, ko viņš domā:

-      Dievs devis mums acis, ar kurām būs redzēt, un ausis, ar ku­rām būs dzirdēt. Un vēl viņš ir devis mums prātu, lai mēs varam domāt un vairot zināšanas. Vai tad tas nebūtu viņa gara izmantot zināšanas, lai pieaugtu cilvēku labklājība?

Tā bija pirmā reize, kad viņš uzdrīkstējās tik apņēmīgi apstrīdēt veco, un, tiklīdz tas bija noticis, viņš izbijās par savu pārdrošību un savu netaktiskumu.

Vecais neatbildēja. Ar savām pēdējos gados satumsušajām acīm viņš lūkojās nenosakāmos tālumos, laikam saskatot tur kaut ko tādu, kas visiem pārējiem palika neredzams. Bet viņš klusēja. Viņš nebeidza klusēt arī tad, kad viņi beidzot devās atpakaļceļā.

Atkal nakts klusumu pāršķēla griezīga svilpe, un, kā vien­mēr, kad izziņoja trauksmi, desmit vidējā komandsastāva virsnie­kiem bija tikai piecas minūtes laika, lai nonāktu savās vietās un iepa­zītos ar situāciju. Ari šoreiz viss grozījās ap to pašu, vienmēr no jauna veicamo uzdevumu: ēku un ēku kompleksu ieņemšana, akcija, kuru šoreiz apgrūtināja nosacījums, ka jādarbojas ar gāzi saindētā ap­vidu. Vingrinājums ka parasti notika sporta zālē, un Gorijam vaja­dzēja stipri pasteigties, lai ierastos tur pirms kareivjiem, kurus viņš komandēja. Holoekrāns jau mirgoja, un nu arī uznira dekorācijas, kuru fonā tika imitēta kaujas darbība. Tas bija gruvešu lauks, sadru­pušu ķieģeļu kaudzes, bumbu krāteri, dubļu paltis, vietumis ari lie­lākas mūru atliekas, un pari tam visam virmoja dzeltenzaļi miglas vāli ienaidnieka palaistā gāze. Sākotnēji tas nozīmēja tikai to, ka kareivjiem un vienību komandieriem jāuzvelk gāzmaskas.

Fahims, kurš veidoja mācību programmas, bija darījis visu, lai radītu pēc iespējas patiesāku iespaidu. Dekorācijas bija kustīgas, un perspektīvu maiņu noteica tas, ko kareivji darīja uz savām trapeces formā veidotajām pamatņu plātnēm. Sis plātnes, tāpat kā zālienu, klāja sensoru stari, un kareivji varēja uz tām stāvēt, skriet un vaja­dzības gadījumā, piemēram, šaujot, pietupties. Atkāpties gan bija aizliegts, un nedrīkstēja ari skart zemi ārpus plātnes. Priekšā holo­grāfiski izauga aizvien jauni un jauni ienaidnieki, kas vērsa pret uz­brucējiem visus iespējamos ieročus, un galvenais bija tos izsist no ierindas, iekams tie paspēj izšaut. Ari kareivju trāpīgumu pārbau­dīja automātiski ja bija tēmēts labi, ienaidnieks nogāzās vai ari tika saplosīts gaisā, turpretim, ja kareivis rīkojās gausi, trāpīja preti­nieks, un tas izpaudās strāvas triecienā, kuru ķivere raidīja tieši galvā un kurš reizumis bija tik spēcīgs, ka kareivis zaudēja samaņu.

Vienību komandieriem, tātad arī Gorijam un Bastanam, vaja­dzēja vadīt kaujas darbību un gādāt, lai uzbrukums būtu koordinēts un mērķtiecīgs. Viņi izkliedza savas komandas mikrofonā, un pa­dotie uztvēra tās caur ķiverēs iemontētiem skaļruņiem. Arī viņus apdraudēja ienaidnieka uguns, turklāt strāvas triecienus viņi varēja saņemt ari par kaujas darbību neizdošanos.

Gāzmaskas bija papildu nejaucība, kas apgrūtināja saprašanos ne mazāk kā parastais kaujas troksnis. Pamatos situācija bija nevai­nojami modelēta skaņu fons vien spētu galīgi pārbiedēt tādu, kurš pie tā nav pieradis. Ļaunākais tomēr bija apgrūtinātā elpošana, un jau pēc dažām minūtēm visi šie viri, kuri ar pilnu pašatdevi izcīnīja rēgaino un tomēr tik īsteno kauju, jau bija slapji no sviedriem un sēkdami kampa gaisu.

Vingrinājumi bieži turpinājās ilgāk par divdesmit četrām stun­dām, un ari tas bija līdzeklis, kurš, neraugoties uz ārkārtīgi ierobe­žotajiem nosacījumiem, ļāva imitēt situāciju pēc iespējas reālistis­kāk. Tie prasīja no dalībniekiem visu līdz pēdējam, bet vai tāpēc tie bija reālistiski? Tā Gorijs sev jautāja nedaudzajos atpūtas brīžos. Bet varbūt tas nemaz nebija tik svarīgi; galvenais bija, lai visi dalībnieki gūtu simtprocentīgu pārliecību par savu pārākumu. Tāda pārlie­cību viņos, protams, īpaši nostiprinājās, ja manevru uzdevums bija veikts atbilstoši visām prasībām. Ar laiku tas izdevās aizvien biežāk, un tagad viņu sagatavotība bija nevainojama.

Normālos apstākļos Gorijs arī šoreiz būtu apmierināts ar iznā­kumu, bet tagad uzmācās dīvainas šaubas. Jebkurā modelēšanā ap­kārtējos nosacījumus var izraudzīties tādus, lai uzrādītais rezultāts būtu labs vai slikts, un tādēļ pašapmierinātība, kurai viņš jau gan­drīz bija ļāvies, nebija nekas vairāk kā pašapmāns. Tieši tas efekts, pēc kura modelētāji tiecās: pārliecība, ka esi labākais, liek tev bez svārstīšanās mesties cīniņā.

Pirmo reizi savā neilgajā, galēji reducētu apstākļu izkārtotajā dzīvē Gorijs izjuta šaubas. Ja ienaidnieks savu karaspēku lai arī varbūt ar citādiem līdzekļiem audzina tādā pašā garā, tad, ap­sverot visu ar vēsu prātu, nav tāda labākā, kuram uzvara būtu no­drošināta, un viss tiešām ir atkarīgs no ārējiem nosacījumiem, no skaitliskā pārsvara, labākiem ieročiem un ārējo nosacījumu pār­zināšanas. Un te nu atkal radās jautājums: vai šādi vingrinājumi kā nupat veiktie nav pārāk atrauti no reālajiem nosacījumiem?

Šādas domas Gorijam agrāk bija pilnīgi svešas, un, to aptvēris, viņš apjukumā konstatēja, ka viņa pārliecības celtne ir sākusi grīļo­ties. Viņš izjuta gluži vai žēlumu, it kā grasītos zust kaut kas neat­gūstams it kā zeme slīdētu projām no kāju apakšas. Un tomēr viņš ne par kādu cenu nepiekristu piedāvājumam padarīt viņa nostājas maiņu par nenotikušu.

Šādos apstākļos atlika tikai paciesties līdz brīdim, kad atkal radī­sies iespēja aprunāties ar Bastanu. Varbūt arī Bastans ir nogājis tādu pašu ceļu kā viņš? Varbūt ari Bastans ir pārliecināts, ka situā­cijā, kadu radījis viltotais testaments, noteikti ir kaut kas jādara?

Pēc astoņpadsmit stundu ilgās mācību kaujas Gorijs jutās pilnīgi nokausēts un tikai nopriecājās, ka paspējis medikamentu noliktavā dabūt Bastana ieteikto taukkrēmu, jo tā nu gan nebūtu nekāda izprieca pavadīt nakti uz ķeblīša vai sausā silē, kad pierasts gulēt, ļaujoties šķīduma cēlējspēkam. Jau apgūlies ķermeņa temperatūrai pielāgotajā šķidrumā, viņš iedomājās, vai sirdsapziņas pārmetumi, kas viņu mocīja, vispār ļaus aizmigt, bet nepagāja ne minūte, kad viņš jau. iegrima dziļā bezsapņu miegā, kas līdzinājās bezsamaņai.

Nākamajā rītā pēc manevru analīzes, kurā piedalījās viss ko­mandējošais sastāvs, abi draugi beidzot atrada laiku sarunai. Atkal viņi sēdēja Bastana kabīnē un bija veikuši visus pasākumus, lai no­vērstu noklausīšanos.

Gorijs atgriezās pie komandpunktā piedzīvotā un pabeidza savu stāstu:

-     Tu padomā tikai, mēs esam kosmiskajā stacijā!

Tomēr, jau izrunājot šos vārdus, piezagās šaubas pietika kaut vai ieraudzīt Bastana sejas izteiksmi. Tajā vīdēja līdzjūtīgs izsmiekls.

Kā tad rodas smaguma spēks? Bastans apjautājās.

-    Es redzēju daļu korpusa, tur ir gredzens, kurš griežas ap asi. Centrbēdzes spēks varētu…

Eh, izbeidz, centrbēdzes spēks… Rotējošā ķermenī rodas ne tikai centrbēdzes spēks, bet arī spēki, kas vērsti perpendikulāri pret rotācijas asi. Tie manāmi, tikai izkustoties no rotācijas virziena. Tu kādreiz esi'manījis tādus spēkus?

-     Nē, Gorijs vilcinādamies atbildēja.

Viņš mirkli padomāja.

Atzīsties, tu jau agrāk esi prātojis par šo problēmu.

Bastans nedaudz pašapmierināti pamāja.

-    Dabiski. Ja galva strādā, tad taču šāda'iespēja pavīd. Bet tā nav īstā.

-     Ko tad tu izgudroji? Nu saki reiz beidzot!

Bastans tomēr vēl nesteidzās ar atbildi, laikam gribēdams uzku­rināt Gorija nepacietību. Tad viņš paziņoja:

-    Mēs atrodamies pazemē, tas ir vienīgais saprātīgais izskaidro­jums.

Kāpēc tu tā domā?

-    Ir vairākas pazīmes. Temperatūra visu gadu ir konstanta tas vien jau liek domāt par zemes iekšieni. Es varu tev pateikt pat precīzāk: mēs nevaram būt pārāk dziļi, jo gaiss, kuru elpojam, ir svaigs, un to pašu var sacīt par ūdeni. Turklāt mēs atrodamies ne pārāk tālu no ekvatora, jo mums nav nekādas apkures un gaisu ne­pārprotami dzesē tas ir vēsāks par sienām, pats vari pārliecināties.

Šķita, ka Gorijs ir zaudējis valodu. Tikai pēc laba brīža viņš pa­jautāja:

Un ko tu teiksi par to, ko es redzēju komandpunktā?

Ko es tur varu teikt? Varbūt Edriss patiešām ir kļuvis tik senils, ka vairs neatšķir patiesību no pasakām. Man gan šķiet tica­māk, ka viņš tevi tur izvazāja aiz deguna un tagad ķiķina saujā, ka viņam tik labi tas izdevies.

Kāpēc tu man to neteici agrāk… to, ko tu esi izprātojis?

Un kāpēc man būtu vajadzējis tev teikt, ja šādi jautājumi ir sākuši tevi interesēt tikai pirms pāris dienām? No mūsu misijas vie­dokļa ir ari gaužām mazsvarīgi, kur mēs atrodamies. Būtiskais ir tā pilsēta, kas mums jāiekaro, un, kad būs pienācis īstais bridis, mūs izlaidīs no šā pagraba. Lai kas arī slēptos aiz visa šā pasākuma, es jau tagad ar prieku gaidu, kad beidzot tikšu no šejienes ārā un va­rēšu apskatīt plašāku pasauli.

Gorijs nespēja saprast drauga vienaldzību.

Vai tad tu negribi zināt, par ko šeit īstenībā ir runa? Lai to sa­prastu, mums kaut kas jāzina par savu pagātni.

-     Gan jau mēs uzzināsim to savlaicīgi. Es pieņemu, ka mūsu atmiņas blokādi atcels, tiklīdz būs tāda vajadzība. Tad arī noskaid­rosies, kas bijis pagātnē. Bet vai tad tas ir tik svarīgi? Svarīgi taču ir tikai tas, kas mūs sagaida nākotnē.

Man šķiet, ka tu tomēr kaut ko aizmirsti, Gorijs pateica, un viņš pateica to tik nopietni, ka Bastans izbrīnā pacēla skatienu. Ja mēs nezinām visus apstākļus, tad arī nevaram izvērtēt, vai tas, ko šeit no mums gaida, ir pareizi: pilsētas iekarošana, tās sagraušana un kauja, kurā labajam jāgūst uzvara. Tas viss varētu būt ari apla­mība, maldi vai ārprātīga ideja, kas visus mūs iedzīs postā.

Pēc brīža Bastans atbildēja:

-     Tur tev, man liekas, varētu būt pat taisnība.

Turpmākajās dienās Gorijam un Bastanam neradās lielāka iespēja iztirzāt visu to jautājumu gūzmu, kas tagad nedeva viņiem mieru. Bet ari nedaudzie iestarpinātie vārdi, dažas frāzes, kuras izdevās pārmīt ēdamzālē vai ceļā uz viņu parastajām dienesta vie­tām, kur bija jāpilda dienas režīma uzliktie pienākumi, stiprināja viņu gribu nekad nebūt padevīgiem rīkiem, kurus iespējams ļaun­prātīgi izmantot, lai īstenotu šaubīgas pretenzijas uz varu.

Vidējā posma komandieri nupat bija saņēmuši jaunas direktīvas. Pēkšņi par svarīgāko dienas režīma daļu kļuva teorētiskās nodarbī­bas, fiziskie vingrinājumi un kaujas mācības kopā ar kareivjiem atkāpās dibenplānā.

Desmit vidējā komandējošā sastāva virsnieki tagad augām die­nām apguva un nostiprināja jaunās zināšanas, pat pusdienas pār­traukums, kurš vienlaikus skaitījās arī atpūta, tika saīsināts divas reizes.

Uzkrītošākais bija tas, ka mācību stundās viņi pirmo reizi kaut ko uzzināja arī par to notikumu priekšvēsturi, kuri bija noveduši līdz viņu pašreizējai situācijai, un sāka kaut nedaudz saprast šo to, kas agrāk bija jāpieņem kā aksioma.

Neraugoties uz intensīvo slodzi, Bastans un Gorijs joprojām tur­pināja savu slepeno noklausīšanās kampaņu, turklāt pastāvīgi atrada iespēju noklausīties jaunākos arhīva ierakstus. Līdz šim viņi nebija uzzinājuši neko tādu, kas varētu izraisīt lielāku interesi, bet tad kādu vakaru Bastans ieskatījās Gorija kabīnē un deva zīmi, ka uzradies ieraksts, ko būtu vērts paklausīties. Bija gan sācies nakts­miera laiks, un viņi nedrīkstēja atstāt savas guļvietas, bet ziņkāre pārspēja visas šaubas, un Gorijs sekoja Bastanam uz viņa darba kabīni.

Sede nr. 1266

Piedalās: Kāsims, Hāriss, Arefs, Fahims, Zakijs un Edriss (viesis)

Automātiski sastādīts protokols

Kāsims: Es atklāju manis sasaukto ārkārtas sēdi. Visi padomes locekļi ir ieradušies. īpaši vēlos sveikt Edrisu, kurš šajā sēdē piedalās tādēļ, ka izska­tāmais jautājums tiešām ir svarīgs. Mūsu apspriedes pamatā ir Zakija ziņojums. Lūdzu, Zakij.

Zakijs: Tehniskās iekārtas, par kuru darbību esmu atbildīgs, nodrošina mūs ari ar ūdeni. Līdz šim nav bijis nekāda iemesla reklamācijām. Plutonija baterijas darbinātais sūknis, kuru savulaik uzstādīja ārzemju speciā­lists, darbojās nevainojami. Šad tad gan radās neizbēgami traucējumi, kas uz neilgu laiku lika izslēgt sūkni, bet tos vienmēr bez grūtībām varēja no­vērst…

Arefs: Kādi bija šie traucējumi? Varbūt tie radās nepietiekami rūpīgas uzraudzības vai pat apzinātas pienākuma nepildīšanas dēļ?

Zakijs: Nekā tamlīdzīga. Visbiežāk tās bija kaļķa nogulsnes ūdens izteces vietās cauruļu galos. Dažas reizes ir mainīti attīrīšanas sistēmas filtri, bet tie mums ir pietiekamā krājumā…

Hāriss: Kas galu galā īsti ir lēcies?

Zakijs: Krīt ūdens kvalitāte. Pieaug sēra un fosfora sāļu daudzums, un aizvien biežāk duļķes aizķepē sietus. Bet sliktākais ir tas, ka sarūk ieguves apjoms. Aizvien biežāk caurules aizsprosto gaisa burbuļi, un tad ūdens padeve uz laiku pārtrūkst. Šie neveiksmes periodi kļūst aizvien ilgāki.

Arefs: Līdz šim mēs to neesam manījuši.

Zakijs: Mums ir liels ūdens rezervuārs, kas ļautu iztikt bez piegādes vairākas nedēļas… pat ilgāk, ja ierobežosim patēriņu. Bet kaut kad netālā nākotnē tas būs tukšs.

Kāsims: Cik ilgi mēs varam iztikt?

Zakijs: Augstākais, trīs mēnešus, ja būsim ārkārtīgi taupīgi.

Arefs: Un kas būs pēc tam?

Zakijs: Ko te lai saka? Mums vajag ūdeni. Un mēs esam atkarīgi no pie­gādes. Citas iespējas nav.

Kāsims: Tas izšķiroši maina situāciju. Tas spiež mūs rīkoties. Neviens taču nevar pateikt, cik ilgi vēl vispār varēsim kaut ko izsūknēt.

Hāriss: Es domāju tāpat. Mums nav citas iespējas kā tikai rīkoties.

Kāsims: Mēs plānojām savu akciju pēc gada. Bet kas mums liedz uz­brukt agrāk? Ja nekavējoties sāksim pēdējos sagatavošanās darbus, par ūdeni nebūs jāraizējas.

Hāriss: Nekas mūs nekavē iesniegt ultimātu tūlīt.

Zakijs: Man liekas, ka šajos apsvērumos mēs aizmirstam kaut ko bū­tisku. Pilsēta iegūst ūdeni no tiem pašiem slāņiem kā mēs.

Hāriss: Kas no tā izriet?

Zakijs: Lai tiktu pie ūdens, mēs pieslēdzāmies pilsētas ūdensvadam. Tur ūdens tiek patērēts tādos daudzumos, ka mūsu tiesu neviens pat ne­mana. Bet līdz ar to mūsu problēma ir arī pilsētas problēma: kad mums vairs nebūs ūdens, arī tie augšā būs sausā.

Hāriss: Kā tas var ietekmēt mūsu plānu?

Kāsims: Kas mums tur vispār par daļu?

Hāriss: Šī jaunā situācija ir mums pat izdevīga: pilsēta tagad ir divkārši apdraudēta. Ūdens trūkums apgrūtinās tās aizsardzību.

Arefs: Bet mūsu uzbrukumu tāpat.

Hāriss: Jāšaubās vispār, vai tagad ir jēga lietot spridzekļus. Situācija taču paver mums iespēju pārņemt pilsētu savās rokās bez postījumiem Ja iedzīvotājus nevarēs nodrošināt ar ūdeni, viņus vajadzēs izvest no pilsētas. Veiksmes gadījumā mums tikai jānogaida, līdz tie būs evakuēti, un tad mēs ieņemsim pilsētu bez spēka lietošanas.

Edriss: Pilsēta jāsagrauj!

Hariss: Arī tad, ja bez tā var iztikt?

Edriss: Es izsaku sašutumu, ka šāda ideja vispār ir radusies. Tā ir node­vība pret mūsu ticību, pret mūsu pārliecību. Divdesmit gadus mēs esam cietušies un gaidījuši brīdi, kad varēsim īstenot savu plānu. Visus spēkus mēs esam ziedojuši šim mērķim.

Hāriss: Mūsu mērķis ir pārņemt varu pilsētā, nevis sagraut visu…

Edriss: Mūsu mērķis ir sodīt! Mūsu mērķis ir atriebība! Mūsu ienaid­niekiem, kuri tik ilgi ir laupījuši mums dzimteni, jātop iznīcinātiem.

Hāriss: Bet ultimāts…

Kāsims: Es vienmēr esmu bijis pret tādu ultimātu. Un šobrīd jo vairāk. Tā mēs tikai zaudēsim vērtīgo laiku un palīdzēsim pretiniekam organizēt aizsardzību. Nē, mums jāuzbruk bez ultimāta, tā ir ,abākā metode. Visas citas var atņemt mums uzvaru.

Arefs: Es domāju gluži tāpat. Tie, kas tur tagad ir augšā, nav pelnījuši nekādu saudzību. Viņi ir sabiedrojušies ar mūsu ienaidnieku, viņi ir ienaid­nieka rokaspuiši un mūsu tautas nodevēji.

Kāsims: Mums vajadzīgs jauns sākums. Un tāpēc mums iepriekš viss jāsagrauj. Tā bijām apņēmušies. Un tā arī darīsim.

Hāriss: Ko mēs iesāksim ar pilsētu, kuras avoti ir izsīkuši? Ar pilsētu, kurā nav ūdens?

Fahims: Būs vienkārši jāurbj dziļāk. Bet tas ir otršķirīgs jautājums. Vis­pirms mums jāpārvērš pilsēta pīšļos un pelnos. Kad būsim uzvarējuši, gan jau laiks rādīs pareizo ceļu, pa kuru jāiet, lai paveiktu visu, kas vajadzīgs. Tāds ir mans uzskats.

Hāriss: Mēs sāksim visu no gala un būvēsim pilnīgi jaunu pilsētu. No visām pasaules malām atgriezīsies mūsu tautieši un palīdzēs jauncelsmes darbos. Tiklīdz svešinieki būs padzīti, dzīve uzreiz ies uz augšu.

Kāsims: Gluži manas domas. Un tādēļ es pavēlu bez kavēšanās sākt konkrētos trieciena priekšdarbus atbilstoši sākotnējam plānam. Zem pil­sētas izvietotie lādiņi tiks uzspridzināti. Tu, Zakij, vari vairs neuztraukties par ūdeni. Mēs nepaliksim šeit ilgi, un tikmēr rezervuāra krājumu pietiks. No šā brīža tu esi atbildīgs par spridzekļiem. Cik laika tev vajadzēs?

Zakijs: Vispirms ir jāpārliecinās, ka savienojumu vadi nav bojāti. Bet mēs visu laiku esam tos pārbaudījuši reizi trīs mēnešos, un līdz šim vien­mēr viss bijis kārtībā. Es tikšu galā pāris stundās.

Kasims: Labi. CikMaika mums vajag pārejiem sagatavošanas darbiem? Kā ir ar kaujas inventāru?

Zakijs: Atliek tikai nokomplektēt kareivju uzkabi un izsniegt ieročus. Viss ir vislabākajā kārtībā, un vairāk par dienu tas neprasīs.

Kāsims: Kas sakāms par personālo sastāvu?

Fahims: Ierindnieki jau sen ir pilnā kaujas gatavībā. Tomēr es ieteiktu vēlreiz izmēģināt pirmo uzbrukuma fāzi realitātei atbilstošos apstākļos. Mazliet vairāk laika vajadzēs, lai sniegtu vidējā posma komandieriem fona informāciju par pašreizējo situāciju, kas palīdzēs viņiem pieņemt noderī­gākus lēmumus. Tā kā drošības apsvērumu dēļ viņiem šādas zināšanas līdz šim nav sniegtas, tagad ir jāievieš īss, koncentrēts mācību kurss, kuru gan esam jau sākuši: viņi uzzinās šo to par pilsētas vēsturi, iedzīvotājiem, arī par pēdējo karu un tā tālāk. Sākotnēji mēs paredzējām tam astoņas nedēļas, bet, ja nepieciešams, varam iekļauties arī sešās.

Edriss: Muļķības, tik daudz laika mums nav. Arī virsniekiem jāzina tikai tas, pret ko viņiem jācīnās un kā vislabāk padarīt pretinieku nekaitīgu. Ja viņiem galvās nebūs lieka balasta, viņi cīnīsies labāk. Fahim, tev jāizstrādā saīsināta programma. Skološanai es dodu tev divas nedēļas. Tad lieki vairs nezaudēsim laiku nekāda ultimāta un uzspridzināsim bumbas. Pirmo triecienu dos fugasa bumbas, kas sagraus ēkas. Pēc trim minūtēm šķembu bumbas nopļaus visus, kas vēl kustēsies starp drupām. Un vēl pēc trim minūtēm iedarbināsim termīta lādiņus, lai sadedzinātu visu, kas nav no akmens un tērauda.

Hāriss: Tā mēs iznīcināsim visu, kas vēlāk mums pašiem būs akūti vajadzīgs…

Edriss: Tā rīkoties liek jau higiēnas apsvērumi vien. Šādi tiks dezinficēta apkārtne. Padomā taču par līķiem! Kad spridzekļi un degbumbas būs savu paveikušas, mums vajadzēs tikai pagaidīt, lai nodziest ugunsgrēki. Tas va­rētu ilgt trīs nedēļas, un tad atbrīvošanas diena būs klāt. Mēs atvērsim sagatavotās lūkas, izkāpsim un iesoļosim. Pēc tam es lemšu, kam jānotiek tālāk. Tagad vairs nav ko runāt. Pie darba!

Kasims: Pasludinu sēdi par slēgtu.

Dzirdētais padarīja Goriju un Bastanu pavisam domīgus. Bija grūti piespiest sevi atgriezties guļamtelpās, un viņi lūkoja saprast, ko nupat ir uzzinājuši.

Visvairāk es brīnos par to, ka viņiem nav vienota viedokļa. Man šķita, ka viss ir sen nolemts līdz pēdējam sīkumam, Bastans iesāka.

Gorijs pamāja.

Viņi pieminēja ultimātu. Vieniem tā ir pavisam formāla lieta, bez kuras var arī iztikt, bet citi saskata tajā iespēju sasniegt mērķi bez pilsētas sagraušanas.

Edrisam pastāv tikai pirmais ceļš. Viņam līdzeklis kļuvis par mērķi. Viņam ir vienaldzīgi, kas notiks pēc tam.

Varbūt tur vainīgs viņa vecums? Ko tad viņš iegūs no mierīga risinājuma? Man liekas, viņš alkst pēc atmaksas. Vai pat vēl vairāk: viņš saskata tajā visā kaut kādu augstāku zīmi, simbolisku aktu. Tas ari divdesmit gadus viņam ir devis sparu. Un tagad viņš domā, ka beidzot ir sagaidījis savu stundu.

Arī pārējiem bija jāgaida divdesmit gadi.

Jā, bet pārējiem tātad arī mums tas, kam jānotiek, nozīmē nevis galu, bet sākumu kaut kam jaunam. Un tad gan derētu labi apdomāt savas rīcības sekas.

Ir divas grupas, kas pārstāv dažādus viedokļus. Man šķiet, Hāriss un Zakijs ar saviem mērenajiem uzskatiem ir mazākumā. Viņiem nav izredžu panākt savu.

Droši vien arī Gābers izšķirtos par piesardzīgāku ceļu, bet

viņš…

Viņu diskusija spēji aprāvās: durvīs stāvēja Hāriss, un tagad runāja viņš.

-      Es dzirdēju jūsu sarunas pēdējo daļu. Jūs esat izcili nepiesar­dzīgi. Tikpat labi jūs varēja noklausīties kāds cits. Jau tā jūs ar savu vieglprātību esat izraisījuši aizdomas. Nāciet, man ar jums jārunā.

Abi draugi bija tik apjukuši, ka nezināja, ko sacīt. Viņi bez ieru­nām sekoja vecākajam. Tas ieveda viņus gaiteņa atzarā, kur bija izvietotas tehniskās iekārtas, un atvēra kādas durvis, aiz kurām grie­zās liels spara rats.

-     Šeit mēs esam drošībā, Hāriss paziņoja.

Viņš atslējās pret sienu un lika abiem apsēsties uz kādas lielākas kastes.

Es jūs uzmeklēju, jo vēlos kaut ko pateikt, Hāriss iesāka.

Kopš tu uzradies manā istabā, viņš vērsās pie Gorija, es tevi novēroju. Tu un tavs draugs esat pārkāpuši veselu rindu priekš­rakstu, un tas ir jo dīvaināk tāpēc, ka visi jūs slepeni tiekat pakļauti psihogēnu vielu iedarbībai, kas mazina pašiniciatīvu un līdz ar to veicina paklausību.

Gorijs gribēja kaut ko iespraust, bet Hāriss ar skatienu pavēlēja tam klusēt.

Es runāšu īsi, detaļas tagad nav svarīgas. Skaidri un gaiši, es jūtu, ka man draud briesmas. Jau toreiz, kad runājām par Gābera pēdējās gribas viltošanu, es nopratu, ka lieta nav tīra. Vēl dienu iepriekš Gābers man teica, ka iecels par savu pēcteci mani. Es gan nezināju, kā tieši šī krāpšana notikusi. Tikai tu, Gorij, man atvēri acis.

-     Tas bija Bastans, kurš saprata, Gorijs izmeta, bet Hāriss nelikās dzirdam.

Tā vai citādi, bet tagad es zinu, ka jūs esat cilvēki, kuri neat­zīst nodevību un krāpšanu. Neviena cita, kam es šeit varētu uzticē­ties, man nav, un tāpēc es lieku uz jums. Jo ir šis tas, ko vajadzēs izdarīt, ja ar mani kas notiks.

Hāriss uz mirkli apklusa, vērodams viņu reakciju uz tikko teikto. Bet laiku viņš nezaudēja.

Tas ir nopietni, viņš tūlīt turpināja. Es neko neizdomāju, un jus mani sapratīsiet labāk, ja pateikšu, ka Gābers nemira dabiskā nāvē. Viņu noindēja. Man tagad ir pierādījumi.

Viņš atkal neilgu bridi paklusēja, skatoties kaut kur sienā. Tad atkal aši atsāka:

Jums ilgi slēpa, kur atrodamies. Baidījās, ka kāds vēl sāks do­māt par bēgšanu. Jo mēs esam pavisam netālu no pilsētas, mūs no tās šķir ne vairāk kā divsimt metri tiesa gan, nevis horizontālā, bet vertikāla virzienā. Un mēs nebūt neesam no tās pilnīgi nošķirti, jo pastāv vairākas izejas virszemē. Viena satiksmes eja ved tieši augšup un beidzas mūra sienā ap kādu pili. Kaut vai stratēģisku apsvērumu dēļ ir nepieciešams pastāvīgi būt lietas kursā par visu, kas notiek pil­sētā, kuru mēs gribam iekarot. Es pats katru gadu vairākas dienas esmu uzturējies tur augšā.

Abiem jaunekļiem tas bija pārsteidzošs atklājums, un Gorijs ne­spēja valdīt ziņkāri ļoti gribējās uzzināt kaut ko vairāk.

Svarīgākais bija noteikt pareizo brīdi, kad izlauzties virszemē. Mūsu kaujas grupa gan ir lieliski apbruņota, bet mazskaitlīga, un tāpēc mums vajadzēja gaidīt tik ilgi, līdz augšā neviens vairs nerēķi­nāsies ar uzbrukumu. Man personīgi vēl bija svarīgi jau iepriekš parūpēties par laiku pēc pilsētas ieņemšanas. Atšķirībā no citiem es domāju arī par to, kā ātrāk izveidot funkcionējošu sistēmu, kurā val­dība, armija un ražošana darbotos tik saskaņoti, ka būtu iespējams mierīgi sākt atjaunošanas darbus. Bet pietiks, viņš sevi pārtrau­ca, mēs nedrīkstam tērēt laiku.

Hariss piecēlās, un abi klausītāji viņam sekoja. Viņš ieveda tos kādā reti apmeklētā telpā, kur atradās dažas tehniskas ierīces, kuru pielietojumu tā uzreiz nebija viegli noprast, un apstājās pie pus­tumsā slīgstošas sienas. Tur stāvēja skapis ar ciparu atslēgu. Hāriss uzspieda kādu skaitli, un skapja durvis aizslīdēja augšup. Viņi lūko­jās šaurā augšup vērstā caurulē, kurā karājās divas troses. Viena bija piestiprināta pie stiepļu groza, kurā atrastos vieta pusducim cilvēku.

Hāriss iekāpa grozā un norādīja uz sviru.

Tas ir pavisam vienkārši, viņš paskaidroja. Kad sviru no­spiež lejup, lifts sāk kustēties. Augšgalā atliek vien izkāpt.

Izlīdis no groza, viņš iespieda Gorijam saujā papīra strēmeli.

Tur ir koda numurs. Iemācieties no galvas un zirnīti iznīciniet.

Viņi atstāja lifta šahtu, un Hāriss aizslēdza skapja durvis.

-     Kas mums būs jādara? Gorijs pajautāja.

Esmu nolēmis neklausīt Kāsima aizliegumam un tomēr nosū­tīt ultimātu. Ja man kaut kas atgadīsies un es to nespēšu izdarīt, pil­sētas iemītniekus vajadzēs brīdināt kādam nojums.

Mēs to izdarīsim, Gorijs apsolīja, un Bastans, nedaudz pavilcinājies, apstiprinoši pamāja.

Abi saprata, ka cilvēkus virszemē nedrīkst bez brīdinājuma no­lemt iznīcībai.

Kur ir raidītājs? Bastans pajautāja.

-     Tas ir sagatavots, Hāriss atbildēja.

Viņš kopā ar abiem atgriezās mašīntelpā un parādīja plauktu. Tur stāvēja pelēki krāsota kaste. Hāriss to atvēra un paskaidroja, kā raidītāju ieslēgt un apkalpot.

Viņi vēl kādu brīdi palika turpat, jo Hārisam vajadzēja atbildēt uz dažiem Gorija jautājumiem, kurš uzstājīgi vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par pilsētu.

Tā jau sen ir atkal uzbuvēta no jauna, viņš pabeidza, bet aizvien vēl atrodas svešinieku rokās, kuriem šeit nav ko meklēt un kuri nedzīvo Dievam tīkamu dzīvi. Neatkarīgi no tā, kas ar mani šeit notiks, es uzskatu par savu uzdevumu mainīt šo stāvokli. Tas ne­būs iespējams bez vardarbības, tomēr es gribu iztikt bez nevajadzī­giem upuriem. Vardarbība nav pašmērķis galu galā ir taču jādzīvo tālāk.

Gorijs atcerējās Hārisa pirmītējo piezīmi.

-    Tātad bez lifta šahtas ir arī citas izejas virszemē?

Pareizi, Hāriss atsaucās. Gandrīz vai aizmirsu: man jums jāapraksta otrs ceļš uz virszemi. Var taču gadīties, ka Kāsimam ienāk prātā bloķēt pieeju šahtai.

Viņš bridi aizdomājās, it kā iepriekš vajadzētu apkopot atmiņas.

Šā pazemes bunkura būvēšanā mēs savulaik iesaistījām kādu hidrotehniķi, ārzemju speciālistu. Viņš pieslēdza bunkuru pilsētas ūdensvadam un uzbūvēja arī rezervuāru. Kad šeit ievācāmies, mums vajadzēja ņemt viņu līdzi kaut vai tāpēc, ka viņš zināja noslēpumu, un bija jāveic vēl daži papilddarbi. Gribējām, lai viņš pieskata ūdens piegādes sistēmu. Pēc dažām nedēļām viņš pazuda. Pastāvēja bēgšanas iespēja, kuru zināja vienīgi viņš; mēs tikai vēlāk izdibinājām, kā viņam tas ir izdevies. Viņš izrādījās nepateicīgs galu galā mēs taču nogādājām viņu drošībā un izglābām viņam dzī­vību.

Hāriss atkal uz mirkli apklusa, bet tad turpināja:

-     Ūdens uzkrāšanai mēs izmantojam dabiski radušos dobumu, veselu angāru, kurā senāk, pirms gadu tūkstošiem, atradās pazemes ezers. Tas ir ideāls rezervuārs, kas ļauj iztikt bez īpašas hermetizācijas tā mums skaidroja ārzemnieks. Un tad, mums nemanot, viņš kādu dienu nolaida ūdens līmeni par divām trešdaļām. Viņš vien­kārši bija aizblīvējis pieplūdes cauruli. Šādi viņš atsedza dobuma stūri, kur klinšu velve noslīgst tik zemu, ka parasti ir zem ūdens. Izrādījās, ka tur ir plaisa, pa kuru var nonākt virszemē, un viņš to izmantoja bēgšanai.

-      Kas ar viņu notika pēc tam? Bastans painteresējās.

To neviens nezina, Hāriss atbildēja. Es vairs neko par viņu neesmu dzirdējis. Tie nedaudzie mūsu draugi, kas vēl dzīvo pilsētā un zina mūsu noslēpumu, centās sadzīt kaut kādas pēdas, bet viņš ir pazudis. Mums palaimējās, jo ārzemnieks būtu varējis mūs nodot.

Pirms viņi atstāja mašīntelpu, Hāriss vēl piesardzīgi ielūkojās gaitenī un tikai tad deva zīmi, lai abi pārējie seko. Vēl pēc brīža viņi jau šķīrās un atgriezās savās guļamtelpās.

Šajā naktī Gorijs vēl ilgi gulēja nomodā. Viss uzzinātais jaucās pa galvu, un viņš nespēja aizdzīt tā raisīto domu gūzmu.

Divdesmit gadus dzīve pazemes telpās bija ritējusi nemainīgā vienmuļībā, un tagad pietika ar pāris dienām, lai rastos nemiers, kurš izpaudās visās jomās. Par to gan nebija īpaši jābrīnās, jo tuvojās diena, kad izolācijai vajadzēja beigties uzbrukuma diena, diena, uz kuru bija vērsti visi darbi un centieni, diena, ko visi šeit nepacie­tīgi gaidīja.

Tas tomēr laikam nebija vienīgais iemesls, un savu vainu vaja­dzēja uzņemties ari tiem, kuri līdz šim savas vadošās funkcijas īste­noja absolūti suverēni un neizrādīja ne mazāko nedrošības vai šaubu ēnu. Tas viņiem izdevās tāpēc, ka savā gribā tie vienmēr, vis­maz ārēji, bija vienoti. Tagad šī vienprātība bija zudusi, un, lai gan sparīgās diskusijas notika aiz slēgtām durvīm, spriedze tomēr lauzās uz āru un noveda pie tā, ka stundu plāns vairs netika ievērots un izvirzītos uzdevumus veica pa roku galam.

īpaši stipri kopības sairuma tendences izpaudās vidējā posma komandieru vidū. Gluži vai šķita, ka šie desmit cilvēki vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit gadiem pēkšņi ir atklājuši, ka pre­cīza pavēļu izpilde nepavisam nav pašsaprotama lieta, ka tās var apstrīdēt, apspriest vai pat elementāri atsacīties tām klausīt.

Sākumā tas bija manāms tikai pašas grupas ietvaros, radās dom­starpības, kas bieži izvērtās asos strīdos un noveda līdz roku palaiša­nai. Arī tas, ko sludināja mācību automāti, vairs netika akceptēts bez ierunām gadījās, ka tos vienkārši izslēdza, un dumpinieki pie­prasīja, lai priekšniecība izskaidro strīdīgos jautājumus un pretru­nas, kuras tie teicās atklājuši.

Pagāja krietns laiks, līdz augstākie vadītāji izdomāja, kā novērst disciplīnas pārkāpumus. Viņi izveidoja no ierindniekiem kaut ko līdzīgu policijas vienībai, apbruņoja tos ar elektrošoka pistolēm un, likuši apcietināt lielākos miera traucētājus, ieslodzīja tos noliktavā. Te nu nāca par labu tas, ka kareivji izrādījās pilnīgi nejūtīgi pret visiem traucējošajiem faktoriem izskatījās, ka viņi pat nemana situācijas maiņu. Viņiem bija iemācīts, kas te ir augstākā pavēlniečība, un tādēļ tie bija gatavi vērsties ari pret saviem tiešajiem priekš­niekiem, ja tāda pavēle nāca no pašas augšas.

Šādi vismaz uz laiku izdevās atkal ievirzīt dienas gaitu paredzē­tajās sliedēs, un Kāsims paveica pārējo. Viņš atcerējās, kā agrak turēja savus padotos grožos tolaik, kad neviens vēl nedomāja par psihi nomācošajiem līdzekļiem, proti, prasmīgi dozējot pārmaiņus pamudinājumus un sodus.

Tad nu viņš sasauca vidējā posma komandierus uz sapulci lielajā zālē un teica iejūsminošu runu kā jau to bija darījis agrākos laikos. Viņam tiešām izdevās iespaidot un pārliecināt lielāko daļu klausī­tāju. Kāsims runāja par gaidāmo pilsētas ieņemšanu, par kaujām, kurās katrs varēs pierādīt savas spējas, un pirmo reizi arī par tālāku nākotni, kurā tos gaida atalgojums par viņu pašatdevi. Viņš runāja par pilsētas atjaunošanu, kuru tie organizēs, un arī par bau­dām, kas lutinās nākotnes vadoņu eliti par maltītēm, kurās pa­sniegs vissmalkākos ēdienus, par dzērieniem, kas modinās neticamu dzīvesprieku, un par brīnumskaistām sievietēm, kas nolasīs viņiem no acīm jebkuru vēlēšanos. Turklāt tieši šo dzīves pusi, par kuru viņa klausītājiem nebija ne jausmas, Kāsims mācēja izdaudzināt par lieliskāko, ko viņiem var piedāvāt atgūtā brīvība.

Jauno ļaužu vidū, kas tagad atkal apmierināti un labā omā atstāja zāli, bija ari Gorijs un Bastans. Varbūt viņi jau bija nedaudz pārauguši pārējos, jo šķita vienīgie, kurus Kāsima uzruna nav iejūs­minājusi; viņi noprata, ko viņš ir gribējis panākt un acīmredzot ir ari panācis.

Nākamās dienas aizritēja drusku mierīgāk, bet tad izcēlās jauns nemiers. Šoreiz tās bija baumas par nopietnu konfliktu augstākajā vadības ešelonā, par atteikšanos pakļauties pavēlei, par sabotāžu un nodevību. Bijis jāiejaucas jaundibinātajai, no paklausīgajiem kareiv­jiem izveidotajai policijas vienībai, Hāriss un Zakijs esot iesēdināti mājas arestā viņi nedrīkstot atstāt savas telpas.

Tur varētu būt arī kaut kāda patiesība, sacīja Bastans, kad viņi sēdēja ēdnīcā.

Šādas sarunas tagad vairs īpaši nedūrās acis, ari vairāki viņu ko­lēģi kavēja nodarbibas un apsprieda notikumus.

Varbūt tie abi ir aizgājuši lidz atklātai pretestībai, mēs taču zinām, ka viņiem ir īpašs viedoklis.

Mēs nedrīkstam paļauties uz baumām, Gorijs atteica. Jā­noskaidro, kas īsti notiek.

Nezaudējot laiku, viņi devās uz Bastana darba kabīni un mēģi­nāja sazināties ar Hārisu pa komsetu, bet savienojumu dabūt neiz­devās. Ar Zakiju bija tāpat. Ari izlūkgājiens uz priekšnieku mitek­ļiem neko nedeva: jau pa gabalu viņi ieraudzīja pie Hārisa istabas durvīm divus bruņotus kareivjus. Viņi steidzīgi atgriezās Bastana darba kabīnē. Varbūt laimēsies noklausīties kādu sarunu, no kuras būs iespējams uzzināt kaut ko vairāk?

Šķita, ka labākas izredzes sniegtu Kāsima noklausīšanās, bet viņa istabā neviens nerunāja, un neko nedeva arī pārslēgšanās uz Arefa un Fahima telpām. Vairākkārt pamēģinājuši, viņi jau gribēja padoties, kad Bastans pamanīja komseta aktivēšanos un nekavējo­ties pieslēdzās. Tā viņi kļuva par lieciniekiem Arefa un Fahima sarunai.

Fahims: … diena, kuru tik ilgi gaidījām. Kopš sākusies laika atskaite, atpakaļceļa vairs nav.

Arefs: Man tomēr nav īstas pārliecības, ka ultimāts, kuru sākumā plā­nojām iesniegt, nebūtu mums to visu atvieglojis.

Fahims: Tā mēs tikai zaudētu lielu priekšrocību, proti, nebūtu pārstei­guma momenta. Tagad neviens tur augšā nav gatavs tādam pavērsienam. Mūsu uzrašanās pēc tik daudziem gadiem viņiem būs pilnīgi negaidīta. Pirmajos pēckara gados daudzi vēl rēķinājās ar to, ka tik noslēpumaini pazudusi elites grupa pēkšņi var uzrasties un atriebties. Pa šo laiku mēs esam pilnīgi aizmirsti. Būtu absurdi pašiem priekšlaicīgi izsludināt trauk­smi un brīdināt pretiniekus. Šādi mums ir labāka starta pozīcija.

Arefs: Vienalga, es raizējos. Nudien ir biedējoši, kā pēdējās dienās atslābst disciplīna. Agrāk nebija problēmu, jo padarījām tos jaunekļus rāmus ar medikamentiem. Tik pēkšņi atcelt psihogēno barjeru bez īpa­šiem piesardzības pasākumiem tas bija pārlieks risks. Domu brīvība vienmēr ir bīstama. Cilvēki nezina, ko iesākt ar iegūto brīvību un ir kā norāvušies no ķēdes. Mums tomēr vajadzēja atstāt visu, kā bija. Es savlai­cīgi brīdināju, bet jūs mani pārbalsojāt…

Fahims: Mums vajadzēja to darīt. Padomā taču par iepriekš nepare­dzamām situācijām, kādas var rasties ielu kaujās. Ar tām var tikt galā tikai tad, ja vienības komandieris spēj domāt un rīkoties patstāvīgi.

Arefs: Bet viņi to dara jau tagad un izdomā visādas muļķības.

Fahims: Kāsims ar savu runu ir atkal tos saucis pie kārtības. Tas viņam izdevās vienkārši lieliski.

Arefs: Lai nu tā būtu. Man tomēr ir tāds iespaids, ka dažs nemaz ne­taisās atgriezties ierindā. Un to nu mums vajag vismazāk, lai veidotos pre­testības perēkļi, kas kaitīgi ietekmē pārējos.

Fahims: Tam jādara gals, radikāli un nesaudzīgi. Bet kā to izdarīt? Mēs taču nezinām šos slepenos novirzniekus.

Arefs: Es pēdējās dienās tos jaunekļus īpaši novēroju un esmu pamanī­jis šo to aizdomīgu, kas būtu jāizpēta. Divus vai trīs esmu ņēmis uz grauda.

Fahims: Es ceru, ka tev veiksies. Ziņo, ja ir kas jauns.

Zaļā monitora gaisma izdzisa, saruna bija galā. Dzirdētā iespai­dā Gorijs un Bastans palika sēžam uz saviem ķeblīšiem gluži kā ap­dulluši. Abi saprata, ka pasīvās pretestības laiks ir beidzies: nogaidīt vairs nebija jēgas.

-    Esmu pārliecināts, ka viņš tur aizdomās mani, Gorijs izmeta.

Kāpčc tu tā domā? Bastans pajautāja.

-    Salasās kopā pa sīkumam. Man dažreiz jau šķitis, ka Arefs tā dīvaini skatās uz mani. Vienreiz viņš pēkšņi uzradās man aiz mugu­ras, un es vēl nodomāju, vai tik viņš nav man sekojis. Tagad, kad dzirdēju, ko viņš saka, esmu vēl pārliecinātāks, ka tā arī bija.

-    Ko lai mēs darām? Bastans jautāja.

No viņa sejas izteiksmes Gorijs noprata, ka draugam nav labi ap dūšu.

Nomierinies, viņš pateica. Esmu pārliecināts, ka tevi aiz­domās netur. Man gan viss var izvērsties nepatīkami.

-     Un kas no tā izriet?

Izriet tas, ka man jātaisās prom no šejienes. Tad itin viss atri­sināsies pats no sevis.

Bastans pavērās Gorijā lielām acīm.

-     Tu tiešām grasies…?

Šķita, viņš bīstas to izrunāt skaļi.

Tev bail, Gorijs nodomāja, tu esi gudrs, daudz gudrāks par mani, bet nezini, ko iesākt ar savām zināšanām, un man būs jārīko­jas vienam. Bet tādēļ viņš neļaunojās uz Bastanu, viņu pat pārņēma tāda kā līdzjūtība.

-   Tu taču dzirdēji, kas noticis, Gorijs pateica. Laika atskaite ir sākusies, un pilsēta vairs nav glābjama. Bet var kaut ko darīt turienes cilvēku labā. Es darīšu to, ko mums lūdza Hāriss. Tu nāksi līdzi?

Gorijam nebija jāgaida atbilde. To viegli varēja izlasīt drauga acīs. Viņš ari atbildi negaidīja.

-   Viss kārtībā, Bastan, tu paliksi šeit. Ja paveiksies, gan jau drīz tiksimies.

Tad viņi izdarīja kaut ko tādu, kas agrāk ne reizi tiem nebija nā­cis pat prātā: viņi apskāvās aizkustināti un nedaudz samulsuši.

Vēl vienu reizi neilgā laika posmā Gorija stāvoklis bija izšķiroši mainījies. Šoreiz pārmaiņas skāra ne tikai domāšanu, bet visu viņa eksistenci. Kopš Gorijs sevi atcerējās, viņš vienmēr bija tādas kopie­nas daļa, kas noteica katru viņa soli, pat katru domu, bet nu viņš pēkšņi bija izlauzies no šā sargājošā priekšrakstu un laika režīmu būra un kļuvis par atkritēju. Toties viņš sajuta brīvības garšu, kas bija neparasti uzbudinoša, bet ari biedējoša.

Tādas domas jaucās viņam pa galvu šīs notikumiem bagātās die­nas vakarā, kad viņš sēdēja tumšā noliktavā un gaidīja nakti. Viņš bija izlēmis nogaidīt, lai neriskētu pēdējā bridi krist Arefa rokās. Šeit noliktavā aiz sagrēdotajām kastēm viņš jutās drošībā.

Gorijs jau bija paspējis kaut cik sagatavoties savam pasākumam. Viņš bija uzvilcis kaujas tērpu un nolicis pa tvērienam ķiveri ar pie­res lukturīti, kā arī biezzoļu zābakus iešanai šķēršļotā apvidū. Līdzās stāvēja ari kareivja mugursoma ar izdzīvošanas minimumu, vairā­kām neaizskaramās pārtikas devām un plastmasas maisiņiem ar katalītdzērieniem. To visu viņš bija atradis tepat plauktos. Ieroču noliktavā viņš bija dabūjis arī universālo pistoli.

Gorijs pavērās digitālajā pulkstenī, kas viņam pienācās kā vienī­bas komandierim: deviņi vakarā. Par spīti nepacietībai, dažas stun­das vēl vajadzēja izturēt. Viņš negribēja doties ceļā pirms pusnakts. Vēl pastāvēja iespēja sastapt ne tikai sardzes kareivjus, bet ari kādu no augstākā vadības ešelona.

Reiz nolēmis, viņš no šā plāna vairs neatkāpās ne sprīdi, lai ari cipari pulksteņa displejā mainīja cits citu daudz gausāk, nekā viņš bija gaidījis. Laiks šķita neizturami stiepjamies garumā. Beidzot pa­rādījās starta signāls: 03.00.00. Tagad, kad tas bija noticis, viņam vajadzēja sevi sapurināt, lai piespiestu celties kājās un atstāt paslēp­tuvi.

Ceļu viņš neviļus sāka zaglīgā gaitā un tikai pēc brīža saprata, cik tas ir bezjēdzīgi. Sastopot sargkareivi, viņam vajadzēja izskatīties drošam un pašapzinīgam tad būtu labas izredzes netraucētam tikt tālāk. Ja nu kāds tomēr gribētu viņu aizturēt, Gorijam kā nekā bija pistole.

Gaiteņi bija tukši, un ari mašīntelpas durvis nebija aizslēgtas. Gorijs iegāja… ari iekšā neviena. Viņš uzelpoja. Nu viņa plānā va­rēja iejaukties pirmais būtiskais nezināmais: vai Hārisa rādītais rai­dītājs vēl ir turpat, kur iepriekš? Viņš piegāja pie plaukta un ieslēdza pieres lukturīti… pelēkā kaste nebija izkustējusies no vietas. Vāks pacēlās viegli; vispirms acīm pavērās sabīdītā antena, tad ari pats raidītājs alumīnija apvalkā.

Gorijs nocēla kasti no plaukta un apmierināti pamāja. Tā nebija smaga un tiklab formas, kā lieluma ziņā viegli ietilpa mugursomā. Iepriekš gan vajadzēja ievietot akumulatoru. Skapī viņš atrada vai­rākus, un zaļās kontrollampiņas rādīja, ka tie ir nesen uzlādēti. Rai­dītāja sānos viņš sameklēja akumulatoram paredzēto nodalījumu un bez grūtībām iebīdīja to vietā. Būtībā tās bija gaužām vienkār­šas, aši veicamas kustības, bet šajos īpašajos apstākļos tās izvērtās neizturamā pacietības pārbaudē. Beidzot tas bija izdarīts.

Atlika vēl tikai noiet gabaliņu pa gaiteni līdz šahtas durvīm. Koda numuru Gorijs zināja no galvas un uzspieda momentāni… nekādas reakcijas. Vai viņš būtu nospiedis kādu aplamu ciparu? Go­rijs pamēģināja vēlreiz… atkal nekā. Viņš sāka uztraukties, rāva un spieda durvis, bet tās palika nekustīgas. Visticamāk, Kasims vai kāds viņa palīgs bija atslēdzis strāvu vai nomainījis kodu. Jebkurā gadījumā šis ceļš patlaban nepārprotami bija slēgts.

Sī atziņa nenāca gluži negaidīti, Gorijs bija rēķinājies ar tādu varbūtību un sava nodoma īstenošanas izredzes vērtētu krietni vien zemāk, ja iepriekš jau nebūtu apsvēris iespēju nokļūt virszemē pa otru ceļu. Tas bija ceļš, kuru izmantoja ārzemju tehniķis un kurš pēc tam daudzus gadus palika nepieejams. Pēc viņa bēgšanas blīvi, ar kuru viņš atslēdza ūdens padevi, lai šādi pazeminātu ūdens līmeni rezervuārā, protams, nekavējoties aizvāca. Bet tagad tas bija noticis pats no sevis: ūdens trūkums ne vien izraisīja pēdējo dienu noti­kumus, bet arī pazemināja ūdens līmeni rezervuārā. Tas savukārt nozīmēja, ka ceļš atkal ir vaļā un Gorijs to varēja izmantot sava uz­devuma veikšanai.

Tieši ap šo tik dēkaino ceļu tad arī riņķoja Gorija domas, kad viņš atkal soļoja pa tukšajiem gaiteņiem, tagad jau dodamies citā virzienā.

Nāca prātā arī dažādi iespējamie šķēršļi kaut vai tik primitīvi kā nevēlama sastapšanās ar sargkareivjiem vai aizslēgtas durvis. Varbūt viņš vispār ir kaut ko izsecinājis aplam vai palaidis garām ko būtisku? Tomēr viņš neļāvās šaubām un gāja tālāk ja vajadzēs pārvarēt kādu šķērsli, gan jau to laikus pamanīs.

Sūkņu stacijas durvis bija vaļā, un arī piekļūt rezervuāram nekas netraucēja. Gorijs stāvēja baseina malā un raudzījās tumsā. Viņš ieslēdza pieres lukturīti, bet pagāja vēl dažas sekundes, pirms viņam izdevās notēmēt šauro gaismas kūli pareizajā virzienā… Tur kaut kas uzmirdzēja, parādījās klints griestu atspulgs tie tumši un no­gludināti velvējās pāri šaurajai telpai. Ūdens, ko netraucēja nekāda pieplūde, bija pilnīgi nekustīgs, un, pagaismojis sev tieši pie kājām, Gorijs ieraudzīja duļķu nogulsnes rezervuāra dibenā. Viņam vaja­dzēja pieliekties, lai saskatītu, ka tur tomēr ir arī plāna kārtiņa ūdens.

Baseins tik tiešām bija gandrīz tukšs, gar malu varēja staigāt sau­sām kājām, bet nedaudz tālāk, kur telpa sašaurinājās, vajadzēja kāpt ūdenī, bet tas nešķita pārāk dziļš.

Tikai tagad, kad pulss bija kaut cik nomierinājies, Gorijs sa­prata, kā viņam visu šo laiku ir situsi sirds. Lai gan tas, ko viņš darīja pēc savas slēptuves atstāšanas, nebija prasījis nekādu īpašu piepūli, viņš tomēr juta vajadzību apsēsties uz mūrētās baseina apmales un atvilkt elpu.

Protams, viņš nepadevās šai dziņai, un viņam arī nevajadzēja fizisku atpūtu noguruma sajūtu bija radījusi psihiskā spriedze. Viņš dziļi ievilka elpu un atkal pievērsās noslēpumainajai tumsai, kurā slēpās telpas turpinājums. Nu viņu pārņēma gluži īpaša sajūta aizkustinājums, pacilātība, liktenīgas jēgas apjauta. Tā ir tumsa, kas jāpārvar, lai izkļūtu gaismā… Kaut kas tāds viņam rosījās prātā, lai arī vārdos viņš to nemaz neprata izteikt.

Nu Gorijs vairs nevilcinājās. Viņš pārlēca pāri apmales pakāpie­nam un devās tālāk gar sienu. Luktura gaisma drudžaini svaidījās šurpu turpu… viņam vispirms bija jāiemācās ar galvas kustību vir­zīt to turp, kur tā tieši tobrīd bija visvairāk vajadzīga.

Sākumā Gorijam tiešām nevajadzēja mērcēt kājas, bet tad telpa stipri sašaurinājās, un bija jābrien pa ūdeni, kas drīz kļuva tik dziļš, ka sāka smelties zābakos. Tas gan nebija nekas īpaši briesmīgs, jo temperatūra bija pieņemama, un tikai iešana kļuva grūtāka, jo daž­viet velve noslīga zemāk par galvas līmeni. Gorijam vajadzēja iet salīkušam, un mugursoma berzējās gar klints griestiem.

Par ezeru tagad vairs nebija ne runas, aizvien vairāk šī telpa sāka atgādināt pazemes strauta gultni ar stāvošu ūdeni. Pamatne bija nelīdzena, šad tad Gorija kājas atsitās pret lielākiem oļiem viņš nevarēja tos saredzēt, jo ūdens bija sakustinats un uzvandītās duļķes aizsedza skatu, pāris reižu viņš gandrīz paklupa.

Vēl nedaudzi soļi, telpa sašaurinājās aizvien vairāk, dažviet jau vajadzēja spraukties starp sienām, un sāka uzmākties nepatīkamas klaustrofobiskas izjūtas. Tad vairs pie labākās gribas tālāk virzīties nebija iespējams mēģinot izspiesties cauri pēdējam sašaurināju­mam Gorijs gandrīz vai iesprūda.

Par agru nopriecājos, viņš sevi norāja un lūkoja apspiest uzvilnī­jušo paniku. Viņš mēģināja domāt par to, kurš pirms daudziem ga­diem veiksmīgi bija izmantojis šo bēgšanas ceļu… vai ari viņš izbi­jās, kad tas ienāca prātā: varbūt tā senā bēgšana nemaz nebija veiksmīga? Varbūt ārzemnieks šeit, šajā vientuļajā un tumšajā telpā, aizgāja bojā noslīka vai nomira badā? Varbūt viņš apmaldījās, ieklīda strupceļā? Gorijs neviļus pameta acis apkārt, it kā meklē­dams apstiprinošu zīmi, kaulus vai apģērba atliekas. Bet nekā tam­līdzīga šeit nebija.

Viņš piespieda sevi nomierināties. Ko īsti Hāriss teica? Hāriss runāja par kanjonu, par augšup vērstu kuluāru. Varbūt viņš, Gorijs, bija pārāk koncentrējies uz iešanu un pievērsa pārāk maz vērības griestiem? Viņš paspīdināja augšup: tur tiešām vīdēja vairāki tumši caurumi. Kāpēc lai kāds no tiem nebūtu dziļāks un nevestu tālāk uz augšu? Tātad vajadzēja griezties atpakaļ un kārtīgi izpētīt klinšu velvi.

Pagāja krietns laiks, līdz Gorijs sameklēja kāpšanas vietu pir­mīt viņš vienkārši bija pagājis tai garām pa apakšu. No lejas griestu atvere izskatījās līdzīga citiem tumšajiem kaktiem, kādu šeit ne­trūka, tomēr ķiveres luktura gaismā uzreiz kļuva manāms, ka tā ved tālāk. Uz šaura klints plaukta apmēram plecu augstumā Gorijs tūlīt arī pamanīja švīku, ar mālu notrieptu vietu šķita, ka tai kaut kas slīdējis pāri, un turpat līdzās Gorijs gandrīz vai uzgavilēja va­rēja saskatīt pat zoles nospiedumu. Nu viņš vairs nešaubījās: atslē­gas vieta ir atrasta.

Tikai kā šo griestu atveri aizsniegt? Gorijs noskatīja vienu klints izcilni vienā un otru otrā pusē un, atspiezdamies ar elkoņiem pret abām sienārrt, lēnītēm rausās augšup, līdz varēja uz tiem nostāties. Arī tālāk bija izciļņi, klints pakāpieni un plaukti, daži gan visai šauri un birstoši, bet kopumā tie sniedza vajadzīgo atbalstu, lai, piepalī­dzot ar rokām, viņš spētu sprīdi pa sprīdim virzīties augšup. Drīz viņš jau atradās atveres caurulē, un vēl pēc brīža vertikālā plaisa noliecās sāņus, pārtopot par šauru, samērā lēzeni kāpjošu eju.

Tā bija atpūta atkal stabili stāvēt kājās un just zem tām drošu pamatni. Gorijs skatījās apkārt un visur manīja plūstoša ūdens atstātās pēdas: dziļākajā vietā izgrauztu reni, apaļus oļus, gludi slī­pētas sienu virsmas. Protams, tagad šeit viss bija sauss, ne miņas no plūstošā ūdens, kas kādreiz pirms neaptverami ilga laika droši vien bija barojis pazemes ezeru. Bet tad Gorijs pamanīja ko citu, kas šo­brīd viņam bija daudz svarīgāks: dažviet, kur akmens pamatni klāja māla vai smilšu nosēdumi, varēja saskatīt zoļu pēdas, un tas bija pats iepriecinošākais šīs pēdas rādīja ceļu, pa kuru jāiet.

Apkārtne, kurā viņš tagad atradās, nebūt vairs nešķita baisa. Eja kļuva platāka un vēl lēzenāka, sienas veidoja gaišpelēka klints, Gorija acis bija apradušas ar blāvo gaismu, viņš tagad redzēja gluži labi un jutās drošs.

Gorijs bija ceļā jau divas stundas un tagad apsēdās nedaudz atvilkt elpu. Viņš juta slāpes, nekavējoties izdzēra pudeli minerāl­ūdens, tad ari izsaiņoja kaut ko no saviem pārtikas krājumiem un mazliet ieēda. Slapjās bikšu staras jau bija izžuvušas, un pie mitra­jiem zābakiem viņš bija paspējis pierast.

Pēc stundas ceturkšņa atsākot ceļu, viņš jutās labi atpūties. Telpa paplašinājās, un nu jau viņš soļoja pa apjomīgu gaiteni, kura grīdu veidoja ciets sasprēgājuša māla klājums. Ejot tas čirkstēja zem kājām.

Apkārtne dažādojās, sienās pavērās sāneju atzari, un dažas atve­res bija tik platas, ka viegli varēja rasties šaubas, kura te īsti ir gal­venā eja, pa kuru jāiet, un kuras turpretim ved nezināmos labirinta dziļumos. Bet Gorijs aizvien vēl varēja sekot zoļu nospiedumiem, kas viņu pasargāja no maldīšanās. Pēdas bija tik skaidri saskatāmas, it kā būtu radušās tikai pirms dažām minūtēm.

Pēkšņi Goriju pārņēma dziļu pateicība svešiniekam, kurš šo pašu ceļu gāja pirms divdesmit gadiem. Atstātās pēdas bija visīstākā dāvana. Gorijs jutās tik tuvs šim vīram, ka gluži vai šķita: tas varētu gaidīt viņu aiz nākamā likuma, un tālāk viņi ies kopā…

Nu jau gājiens ilga krietnas tns stundas, un Gorijs lēsa, ka veicis vairāk kā desmit kilometrus, kad apkārtne sāka mainīties. Klints sie­nas šķita sadēdējušas, grīdu pārklāja akmeņu šķembas, un tad Go­rijs sajuta vāju gaisa plūsmu, kas drīz vien kļuva stiprāka. Šeit viņa priekšgājēja pēdas vairs nebija saskatāmas, tās pazuda sadrupušajā iezī, bet tagad Gorijs jau spēja orientēties pēc svaigās vēsmas, kas varēja nākt tikai no āra, un vēl pēc dažām minūtēm viņš ieraudzīja, ka tālu priekšā vīdošo klinšu krāvumu apņem blāvs gaismas vai­nags. Pirmā doma neviļus bija par kaut kādu noslēpumainu paze­mes gaismas avotu, bet tad viņš saprata, ka tā ir dienas gaisma. Gaišā saules gaisma, daudzkārt atstarojusies no sienām un vājināta, tomēr aizvien vēl tik stipra, lai radītu šo brīnumaino gaismas parādību starp klintīm. Dienas gaisma, ko viņš nekad vēl nebija ska­tījis savām acīm.

Gorijs pielika soli, eja kļuva stāvāka, un telpa aizvien vairāk sāka līdzināties aizai, kuru gan vēl klāja klints pārsegums, bet tālāk jau pazemes dūmakā iezīmējās gaismas ķīlis, žilbinoši balta debesu strēle.

Gorijs aplieca klinšu barjeru, pie kuras pirmīt pamanīja pirmo dienas vizmu, un turpināja ceļu pa šauru taku, kas aizstiepās augšup gar sienu. Gaisma kļuva gandrīz neizturama, un, piesedzis acis ar plaukstu, Gorijs centās tās pamazām pieradināt pie nere­dzētā spožuma.

Lēnām un piesardzīgi viņš gāja tālāk, soli pa solim virzoties pāri akmeņu šķembām un nobirām, līdz priekšā izauga stāvs smilšu kalns. Uzveikt brūkošo nogāzi nebija viegli, un, beidzot nokļuvis augšā, viņš jutās pilnīgi paguris. Gorijs nometa mugursomu un no­slīga sēdus uz mīkstās, neskaitāmu graudiņu veidotās virsmas, kuri iztecēja caur pirkstiem, kad viņš mēģināja stingrāk atbalstīties uz plaukstas. No nelielā paaugstinājuma pavērās tāls skats uz apkārtni. Pa kreisi līdz pašam apvārsnim stiepās smilšu līdzenums, bet labajā malā aiz tāda paša smilšaina klajuma viņš saskatīja tumšu joslu, kas veidoja robotu siluetu uz debesu fona. Tur tā bija, tas nevarēja būt nekas cits tā bija pilsēta!

Gorijs vēroja to ilgi un mēģināja saskatīt ari detaļas. Vidū slējās vairāki izklaidus stāvoši torņi, mošeju minareti. Kreisajā malā viņš redzēja savādas celtnes no materiāla, kas krāsaini zvīļoja saulē; šo būvju jēgu un nozīmi viņš nemācēja noteikt. Labajā malā pacēlās paugurs, uz kura stāvēja varena ēka ar zeltītu jumtu.

Pilsētas panorāmu Gorijs bija jau redzējis mācību stundās, tādēļ pilnīgi sveša tā viņam nebija. Tomēr šim skatam pievienojās jauni iespaidi, kas uznira kaut kur no apziņas dziļākajiem stūriem, it kā patlaban redzamais nupat būtu tos atmodinājis. Shematiski, bet skaidri viņš redzēja cilvēkus baltos tērpos, ēnainas ielas ar galdiem, uz kuriem izliktas preces, greznu namu apņemtus laukumus un ceļus gar palmu rindām. Varbūt tā bija mācību viela, ko viņam iedvesa miegā un kas tagad lauzās ārup? Vai arī viņa paša sensenās bērnības atmiņas? Vai tur nebija ari lakatā tinusies sieviete, kas viņu maigi uzrunāja? Nopietns vīrietis, kurš mīļi pieliecās viņam tuvāk? Vai nu tie bija sakropļotās atmiņas izolētie fragmenti, vai arī kas cits, bet šie tēli radīja viņā dīvainu jutoņu. Tie saistījās ar jēdzieniem «skumjas», «nostalģija», «simpātijas», «bailes» un «cerības».

Gorijs bija sasniedzis savu mērķi, bet paveiktais dīvainā kārtā šķita gluži vai neaptverams, tas līdzinājās brīnumam, kas jebkurā brīdī var izrādīties pašapmāns. Tomēr domām, kas gūzmējās prātā un lēca tur ērmīgu riņķa danci, aizvien jūtamāk piebiedrojās atbil­dības sajūta. Šī pilsēta iespējams, viņa dzimtā pilsēta, bija ap­draudēta. Tai pāri kā negaisa mākonis gūla nelaime, kas gan nebija ieraugāma ar acīm, bet viņš tik un tā to uztvēra gandrīz fiziski. Viņš, Gorijs, lai cik ari neticami tas šķita, bija vienīgais, kuram ir pa spē­kam šo apdraudējumu novērst. Viņš taču tieši tādēļ bija šurp nācis, un ko tad viņš šeit vēl vilcinās?

Gorijs pietupās, pievilka tuvāk mugursomu un to atvēra. No pu­deļu un paciņu kaudzes viņš izvilka raidītāja kasti. Viņš nocēla vāku un parāva lejup enerģijas padeves sviru zaļā lampiņa iedegās. Da­rāmais bija pavisam vienkāršs: viņš izvilka antenu, pavērsa to pil­sētas virzienā un nospieda pogu, kas ieslēdza automātiku. Viņš gan nedzirdēja, kas tagad tiek raidīts, bet varēja vērot zaļi pulsējošo zigzaga līniju displejā.

Aizritēja piecas vai desmit minūtes, un robotā līkne saplaka ne­kustīgā horizontālā līnijā vēsts bija nosūtīta, tas bija paveikts. Gorija skatiens aizvien vēl kavējās pie pilsētas silueta, kad tajā radās kaut kāda no tālienes sīkāk nenosakāma pārmaiņa… gaiši sarkans gaismas punkts, kas uzbrieda lodes lielumā šī aizvien vēl mēmā parādība aizņēma gluži niecīgu vietu pie apvāršņa. Tad pēkšņi atskanēja grāviens, kas ilga ne vairāk par dažām sekundēm, tomēr izraisīja daudzkārtēju, pamazām rimstošu atbalsi…

Tas bija noticis vietā, kur vēl pirms brīža slējās kādas pussabrukušas pils tornis, uz pakalna pilsētas dienvidu daļā. Tagad tur varēja

saskatīt tikai tumši pelēku mākoni, un, kad tas vējā izklīda, Gorijs ieraudzīja, ka celtne ir pazudusi.

Kādu laiku viņš palika turpat sēžam kā sastindzis. Galvā pletās melns tukšums. Beidzot viņš piecēlās, paņēma mugursomu un atgriezās pazemes patvērumā. Sienas pakājē viņš atrada iedobi smiltīs. Tur viņš apgūlās un aizvēra acis. Viņš bija nonācis gara ceļa beigās. Kam jānotiek, bija noticis.

ULTIMĀTS

Pēc ilgiem klusēšanas gadiem šeit atkal runā Atbrīvotāju brālība. Daudzi mūsu tautieši vairs neticēja solījumam, kas tika dots kara pēdējās dienās: pretestība turpināsies slepenībā, līdz ienaidnieks tiks satriekts un padzīts no mūsu dzimtenes. Bija jāgaida ilgi, bet nu šis brīdis ir klāt, mēs esam sagatavojušies, un prettrieciens sekos nekavējoties.

Tādēļ mēs vēršamies pie tā dēvētās Agibas Brīvās Republikas valdības,

kura patiesībā ir svešu varu kundzībai pakļauts pagaidu veidojums, pretēji visiem cilvēku likumiem okupēta valsts. Pēc senās un godājamās Anvaras pilsētas sagrābšanas plaši reklamētā varas nodošana vietējās pārvaldes rokās, ko sludināja iekarotāji, nav notikusi vēl tagad. Mēs dodam jums iespēju glābt savas nožēlojamās dzīvības. Mēs pieprasām bezierunu kapitulāciju. Piecu dienu laikā jums jāatstāj pilsēta un valsts.

Mēs vēršamies arī pie Agibas tautas. Brāļi un māsas: apspiestības laiks tuvojas beigām. Mēs ceram, ka mūsu ultimātam pakļausies, un tādā gadījumā viss ātri būs vēršams uz labu. Ja mūsu augstsirdīgo piedāvājumu turpretim laidīs gar ausīm, tad mūs gaida pēdējā kauja, kas prasīs daudzus upurus ne tikai pretinieka pusē, bet arī mūsu rindās. Mēs tomēr ticam, ka visi ir gatavi nest upurus taisnības un brīvības atjaunošanas vārdā.

Sešpadsmit šīs tā dēvētās valsts pastāvēšanas gados ir īstenota visaptveroša valsts izlaupīšana un iedzīvotāju ekspluatācija. Lauksaimniecība un rūpniecība atrodas ārzemju firmu rokās, kuras interesē tikai finansiālā peļņa. Mūsu naftas krājumi ir izsmelti, kādreiz

bagātās vara raktuves noplicinātas. Šīs agrāk tik pārtikušās valsts iedzīvotāji tagad ir pakļauti nabadzībai, viņiem ir liegta izglītība un nav pieejama apmierinoša medicīniskā aprūpe.

īpaša nožēla jāpauž par nevaldāmo tikumu pagrimumu, kurš drausmīgi

plešas plašumā. Vesela pilsētas daļa ir padarīta par izlaidības un netiklības centru ar Kiberpilsētas Dienvidi nosaukumu tā kļuvusi par bezdievīgu izpriecu un bezkaunības simbolu. Tur ierodas tūristi no visas pasaules, lai nodotos plītēšanai, miesas kārībām un spēlēm. Šo negoda vietu mēs noslaucīsim no zemes virsas, nākotnē nekas nedrīkst atgādināt par visu to peļamo, kas tur ir noticis. Katram kārtīgam cilvēkam tā izraisa šausmas un pretīgumu.

Tomēr ir arī neliela vietējo ļaužu grupa, kas biedrojas ar ienaidniekiem un nekaunas gūt no tā labumu. Šie nedaudzie dzīvo pārpilnībā un apspiež savus novadniekus. Uz viņu rēķina tie rauš sev bagātību un piesavinās viņu mājas un zemes īpašumus. Šos atkritējus ķers mūsu nesaudzīgās dusmas, mēs vajāsim viņus un nodosim tautas tiesai. Tie samaksās par saviem noziegumiem.

Agibas tauta: atbrīvošanas stunda tuvojas. Ne vēlāk kā pēc nedēļas, rēķinot no šīs vēsts saņemšanas brīža, mūsu valsts atkal kļūs neatkarīga un to vadīs likumīgās valdības pārstāvji. Mēs varam jūs iepriecināt ar ziņu, ka šādas valdības veidošanu aizvien vēl var uzņemties pilntiesīgi agrākās valdības reprezentanti, kuri pārstāv pēdējo valdību, kas tika iecelta legālā.ceļā un kurai joprojām kā vienīgajai ir likumīgas tiesības uz izpildvaru. Ir runa par Raijesu el Gadu Abu Ibrāhīmu, slepenā dienesta

vadītāju; šeihu Nabī ben Šahīdu, bruņoto spēku elites vienību komandieri; šeihu Salamu el Zaķī, valsts drošības ministru. Šie godājamie vīri gandrīz divdesmit mūža gadus ir upurējuši galvaspilsētas atkarošanai un gadiem ilgos pūliņos izstrādājuši plānu valsts organizācijas atjaunošanai pēc atbrīvošanas.

Mēs atkārtojam: ir tikai divas iespējas, un tādēļ mēs gaidām, ka svešinieki, kā arī visi nodevēji, kuri ar tiem ir sadarbojušies, piecās dienās aizvāksies no nelikumīgi anektētajām zemēm. Ja viņi tomēr paliks un pretosies, tad dabūs just mūsu kareivju drosmi un cīņas gribu, kā arī mūsu ieroču iznīcinošo spēku.

Atliek tikai cerēt, ka mūsu ultimātu uzklausīs. Ja tas nenotiks, mēs rīkosimies aktīvi, nerēķinoties ar cilvēkiem un materiālajām vērtībām. Tāpēc mēs iesakām visiem lojālajiem tautiešiem uz karadarbības laiku atstāt bīstamo zonu, kurā ietilpst pilsēta un tās apkārtne. Ja nonāks līdz apdzīvojamo platību postījumiem, visiem lojālajiem bēgļiem būs tiesības uz kompensāciju. Viņi varēs atgriezties un paši piedalīties atjaunošanas darbos. Jau drīz viņi tiks pie jaunām mājām.

Kas vētru sēj, tas vētru pļauj, un visi nelabojamie tā vai citādi saņems savu. Lai pierādītu savu nodomu nopietnību un spēju pārvērst pīšļos un

pelnos visus ienaidnieka bastionus, mēs šā ultimāta nosūtīšanas laikā uzspridzināsim «Neģēlības torni», kuru pirms gadsimtiem uzcēla naidīgi iebrucēji, kas divus gadus turēja pilsētu aplenkumā, un kurš ir uzskatāms par negoda piemiņas zīmi, kādai nav vietas mūsu jaunajā valstī. Mūsu uzbrukums sāksies tieši piecas dienas pēc tam, kad tornis būs uzsperts gaisā. Lai ienaidnieki skaita pēdējo lūgšanu, gatavodamies triecienam, kurš tos iznīcinās.

Uhvad al-Dahir Atbrīvotāju brālība

PAGĀJA DIVAS DIENAS, un Maida piedzīvoja apbrīnojamu pār­maiņu: viņa atstāja izpriecu parku, līdz ar to arī tūristu viesnīcu, un tagad jau atradās Vecpilsētā. Pārvākšanās aina bija iestudēta diez­gan pārsteidzoši tā to varēja izteikt vislabāk, jo notikumi tiešām atgādināja precīzi pārdomātu inscenējumu, tādu darbības gaitu, kas necieš nekādus iebildumus.

Lidlaiva uz viesnīcas jumta, neliela bruņotu vīru komanda for­mastērpos; Maidu aizveda, uzrādot arābu valodā rakstītu doku­mentu, kuru viņa neprata izlasīt, bet kurš ļāva nokārtot visas forma­litātes kā uz mājiena.

Pirmajā brīdī Maida nodomāja, ka viņu izraida vai ari apcie­tina, bet vienības komandieris, kurš runāja grūti saprotamā angļu valodā, izturējās tik pieklājīgi un godbijīgi, ka Maida mazliet nomie­rinājās. Tad viņa kopā ar apsardzes grupu iekāpa liftā, divi bruņoti vīri pavadīja viņu līdz jumta stāvvietai, kur gaidīja divas lidlaivas, viņas bagāžu nogādāja augšup ar dienesta liftu un iekrāva vienā liel­laivā. Viņa pati kopā ar komandieri un apsardzi iekāpa otrā, tūlīt iešņācās saspiestā gaisa strūkla, braucamais atrāvās no jumta, uz dažām sekundēm nekustīgi sastinga un tad pacēlās stāvus gaisā, augstu virs apkārtējo celtņu jumtiem. Pilsēta palika apakšā, un Maidai pavērās skats, kurš tālu pārsniedza izpriecu parka robežas. Si robežlīnija bija nepārprotama: šaipus raibais, dinamiskais Kiberpilsētas futūristiskās arhitektūras jūklis, viņpus rūtainā veco, pie­placināto ēku mozaīka ar šauro, ēnaino ieliņu kvadrātisko tīklojumu, ko tikai vietumis šķēla platās ielas, kas izskatījās pēc svešķermeņa pilsētas kodola noslēgtībā un atgādināja plaisas vai lauzuma līnijas, it kā celtnes būtu varmācīgi šķirtas un atrautas cita no citas, lai dotu vietu nedaudzajiem tur redzamajiem auto un motocikliem.

Tad horizontāli slīdošais lidaparāts līgani sašūpojās un sāka no­sēšanos. Apvidus, kuram tas tuvojās, atsauca atmiņā «Tūkstoš un vienas nakts» aprakstus. Areāls, ko apņēma okerkrāsas mūri un cel­tnes uz āru noslēgts un noraidošs, bet iekšēji atvērts un mājīgs. Taisnie celiņi, kas savienoja celtnes, veidoja daudzus leņķus ap puķu dobēm, palmu puduriem, mauriņiem un ūdens baseiniem. Lidlaivas piezemējās uz nedaudz atstatus stāvoša laukumiņa, un tikai tad Maida saprata, kas notiek. Viņu sagaidīja un ar ierašanos sveica pats viesnīcas kompleksa direktors.

Maida uzzināja, ka nonākusi «Bīrelsalamas viesnīcā» tajā pašā, kur savulaik dzīvojis viņas tēvs. Pamanījis viņas priecīgo pār­steigumu, direktors mazliet pastāstīja par viesnīcas vēsturi. Viesnīca pastāvēja tik ilgi, ka precīzu tās vecumu pat nebija iespējams no­teikt. Kara laikā šeit bija sprāgušas dažas bumbas, bet viesnīcas teri­torija bija tik plaša, ka lielākā daļa no izklaidus novietotajām ēkām palikusi neskarta. Pēdējos gados bija atjaunots arī sagrautais, un tikai aiz galvenās ēkas vēl pletās lielāks gruvešu laukums. Kopumā atkal veidojās senā aina, kas gadsimtiem ilgi padarīja šo viesnīcu tik īpašu pazinēju acīs.

Maidai pietrūka vārdu, lai izteiktu savu izbrīnu par laipno sagai­dīšanu.

Šeit ir brīnišķīgi, viņa izstomīja, tomēr man šķiet, ka ir noticis pārpratums. Baidos, ka manas finanses…

Direktors jau bija pamājis saviem palīgspēkiem, kas līdz šim turējās aizmugurē, un, iekrāvuši Maidas bagāžu ratiņos, tie tagad stūma viņas koferi un abas somas uz kādu mazāku ēku, kas roman­tiski slējās aiz dekoratīva akmeņu krāvuma apņemta dīķīša.

Par to jums nav jāraizējas, direktors pavēstīja. Jūs esat E1 Afifu klana viešņa.

Man negribētos, ka kāds maksā manus tēriņus, Maida iebilda.

Neviens arī nemaksās, direktors attrauca un pasmaidī­ja. Hasans el Afifs ir viesnīcas īpašnieks.

Nu Maida sēdēja uz turku dīvāna vesela spilvenu kalna ielen­kumā, žalūzijas bija nolaistas, un ventilators apvēdīja viņu ar vēsu gaisu. Telpa slēpās pustumsā, tomēr viņa varēja vērot dārgās, ar kokgriezumiem rotātās mēbeles, plato, dīvaini augsto gultu aiz priekškara un mākslinieciski flīzēto sienu, kas nebija īpaši veidots izgreznojums, bet senāka, restaurācijas darbos saudzēta, saglabāta un telpas kopējā interjerā iekļauta mūra daļa.

Pamazām viņa atguvās un sāka domāt skaidrāk. Vai aiz šā pār­steiguma slēpās pats Hasans el Afifs? Vai arī Kalīds bija viņai to sagādājis bez tēva ziņas? Vai viņa nenonāk atkarībā, ko varētu iztul­kot ari nepareizi?

Pavīdēja pat doma nekavējoties izvākties no šejienes, bet jau pēc mirkļa viņa saprata, ka tik radikālu soli nespers. Viņa gan vāji pārzi­nāja vietējās ieražas un tikumus, kurus šejienieši laikam aizvien vēl turēja godā, tomēr šķita, ka te ir runa par viesmīlību, un tādā gadī­jumā bija ieteicams izvairīties no aplamas rīcības, lai ar savu atrai­dījumu neaizvainotu kādu, kurš viņai ir vēlējis tikai labu. Maida zināja, ka viesmīlību šeit vērtē daudz augstāk nekā viņas dzimtajā Eiropā.

Tādēļ viņa izpakoja savas mantas un ievietoja tās skapjos un plauktos. Pēc tam viņa izvilka vēstules, kuras pārvākšanās laikā bija noglabājusi ceļasomā. Maida vēlreiz aplūkoja plāna otrā pusē rak­stīto adresi, kas viņai varbūt varēja noderēt turpmākos meklējumos.

Viņa pārkopēja to memoreksblokā, ko atrada uz sava naktsgaldiņa, jo bija nospriedusi, ka pašu plānu nevienam nerādīs.

Vajadzēja palauzīt galvu, lai izdomātu, kur paslēpt dokumentu, kurš pēdējās dienās bija kļuvis tik pārsteidzoši nozīmīgs. Vispirms viņa iedomājās seifu vai, pareizāk sakot, paslēptuvi zem seifa, kur tas tik veiksmīgi bija glabājies agrāk. Bet šeit seifa nebija, tādēļ Maida pagaidām atkal iebāza plānu un vēstules rokassomiņā.

Ko darīt tālāk? Viņa domīgi iekārtojās ērtāk uz turku dīvāna un pavilka tuvāk riekstu bļodiņu, kas stāvēja līdzās uz zema galdiņa. Tad viņa ielēja tēju, kuru kāds bija jau sagatavojis lietošanai un no­licis turpat pa tvērienam mākslinieciski izkaldinātā vara kannā. Maida pacēla augšup izskatā vienkāršo glāzi un paturēja to gaismā, lai varētu aplūkot labāk. Glāze smagi gūla plaukstā, un Maida atklāja, ka tā ir gaišzili tonēta un tās forma nav gluži regulāra; glāze droši vien bija ļoti sena. Ar bruņo cukuru iesaldinājusi dzērienu, kurā peldēja zaļas lapiņas, viņa lēnām un piesardzīgi iedzēra dažus malkus karstā zāļu uzlējuma. Kad viņa nolika glāzi ēnā, radās iespaids, ka tā izstaro maigu, zaļganu gaismu.

Maida atkal aizprātojās. Cieņa pret vietējiem tikumiem nebūt nebija vienīgais iemesls, kas viņai lika vismaz pagaidām pieņemt šo ielūgumu netrūka arī citu. Pirmām kārtām jau viņas nedrošais finansiālais stāvoklis: atsakoties no piedāvājuma, viņai nebūtu citas izejas kā vien nekavējoties atgriezties mājās. No otras puses, viņa beidzot bija nokļuvusi Vecpilsētā un varēja sameklēt skices otrā pusē rakstīto adresi, varbūt pat cilvēkus, kas pazina viņas tēvu. Tur­klāt viņa bija nonākusi viesnīcā, kur tēvs dzīvoja vairāk nekā gadu. Maida izstāstīja to Kalīdam, un tas acīmredzot to nebija aiz­mirsis.

Pēkšņi viņa atkal izjuta dziņu darboties. Varēja taču gadīties, ka šeit vēl strādā kāds kalpotājs, kurš atceras viņas tēvu. Tātad viņai vajadzēja pievērst uzmanību gados vecākiem viesnīcas darbinie­kiem. Iepriekš gan noteikti derēja iepazīt jauno apkārtni. Viņa sāka ar pašas istabu, kas bija iekārtota caurcaurēm senatnīgā stilā. Tur­pretim vannas istaba piedāvāja vislielāko komfortu, kādu var gaidīt no pieczvaigžņu viesnīcas.

Maida vairs nejutās labi aptumšotās istabas šaurībā. Viņa izgāja pa durvīm un krustām šķērsām izklaiņoja dārzu, apskatīja publiski pieejamo viesnīcas daļu, paņēma dažas trūcīgas informācijas lapas, ko piedāvāja vestibilā, un pavēroja nedaudzos viesus, kuri šeit uztu­rējās. Daži nacionālajos tērpos no visas pasaules zvilnēja guļamkrēslos zem palmām un sūca dažādus dzērienus, bet pāris cilvēku fan­tastiskās formās bija sapulcējušies terasē un sarunājās valodā, kuras izcelsmi Maida neprata noteikt. Viesmīļi un kalpotāji neuzkrītoši turējās dibenplanā, tomēr Maida ievēroja to vidū ari dažus vecākus ļaudis, galvenokārt zemākos amatos: bagāžas nesēji, šveicari, izsū­tāmie. Tā kā šiem cilvēkiem bieži iznāca darīšana ar viesiem, Maida cerēja ar viņiem kaut cik saprasties angļu valodā.

Viņa atstāja dārza centrālo daļu, peldbaseina apkārtni ar tur izvietotajiem guļamkrēsliem un sauljumiem un devās tālāk pa celiņu, kurš veda dziļāk eksotiskajā dārzā. Palmas ar dīvainas formas augļiem, agaves ar balti dzeltenu ziedu svečturveida ķe­kariem un milzīgs daudzums krāsainu, stipri smaržojošu puķu. Taciņa sašaurinājās, bieži to aizšķērsoja krūmu lapotne, un dažviet Maida tika tālāk vienīgi ar spraukšanos. Šķita, ka cilvēki šeit staigā reti.

Beidzot viņa apstājās pie plašā lokā izliekta mūrējuma: vidū uz cokola stāvēja mākslinieciski kaldināts trauks, kuru apņēma no dažādas krāsas akmeņiem veidots dambis, kas kādreiz droši vien norobežoja mazu dīķīti. Tagad tur nemanīja ne pilītes ūdens. Maida domīgi izcēla no apmales plakanu, balti un tumšsārti svēdrotu akmeni tas labi iederētos kā paliktnis uz vecā plaukta, ko viņa bija mantojusi no mātes. Tas izskatījās pēc marmora, malas bija raupji nošķeltas, viens stūris nolauzts, un akmens nevarēja būt īpaši vērtīgs. Varbūt pavaicāt kādam, vai viņa drīkst to paņemt par pie­miņu? Bet tad viņai iešāvās prātā gluži kas cits. Zem noņemtās plāt­nes bija atsedzies šaurs iedobums, un izskatījās, ka šis klints gabals ir nekustīgi šeit gulējis gadsimtiem ilgi, nevienam neradot vēlēšanos to pacelt. Vai tā nebija ideāla paslēptuve viņas vēstulēm?

Maida ilgi nedomāja. Daudz steidzīgāk, nekā bija nākusi šurp, viņa veica ceļu līdz savai istabai un atkal atpakaļ. Viņa vēlreiz pa­meta acis apkārt, vai tuvumā tiešām neviena nav… Tad viņa ielika aploksni spraugā un nosedza to ar akmeni.

Šis steidzīgi veiktais pasākums pievērsa viņu īstenībai. Maida kā nekā bija šo to apņēmusies un tagad vēlējās sākt savus meklējumus pēc iespējas ātrāk. Viņa ar skubu atgriezās viesnīcas rosīgajā daļā.

Jau grasoties uzrunāt sirmu kalpotāju, kurš kādā vestibila blakustelpā ar putekļu slotiņu apkopa greznumlietiņām pilnu vitrīnu, Maida pamanīja pie reģistratūras galda Kalīdu droši vien tas meklēja viņu. Maida devās tam klāt, un, lai ari viņi centās to neiz­rādīt, pirmajā atkalredzēšanās brīdī abus pārņēma neveiklības sajūta. Izgājuši dārzā, viņi apsēdās uz kāda nomaļa soliņa.

Nebija nemaz tik viegli pārvarēt pēkšņi radušos mulsumu. Pirmā atguvās Maida un sāka sarunu. Viņa paslavēja viesnīcu un apjautājās, vai tiešām tik vienkārši drīkstētu izmantot ģimenes vies­mīlību.

Kalīds mēģināja kliedēt viņas šaubas, norādīja, ka viesnīca tik un tā stāv pa pusei tukša, atgādināja par savas ģimenes bagātību un lika saprast, ka šajā gadījumā naudai nav nekādas nozīmes. Vissva­rīgākā šeit bijusi tēva piekrišana Kalīds bija ieminējies par Maidas meklējumiem, un viņa tēvs pats ierosinājis, ka vajadzētu palīdzēt. Kalīds vēl piemetināja, ka Maida acīmredzot ir atstājusi paliekošu iespaidu ari uz viņa tēvu.

Viņam aizvien vēl ir mazliet neierasti sastapt sievieti sabied­rībā. Bet tajā zilajā kleitā tu tiešām izskatījies neticami labi.

Pašlaik Maida atkal bija tērpusies pavisam ikdienišķi, īsi svārki un vienkārša celomola jaka, un viņa iedomājās, ka Kalīds šodien pirmo reizi redz viņu tik vienkārši ģērbušos.

Un šajās drēbēs es viņam vairs nepatiktu? Maida ar izaici­nošu smaidu pajautāja, un Kalīds aizkustinošā nopietnībā aplieci­nāja, ka viņa ir skaistākā sieviete, kadu viņš jebkad redzējis, un viņam ir gluži vienalga, kas tai ir mugurā.

Pēc tam viņi kādu laiku apsprieda, ko Maida tagad varētu iesākt. Maida gribēja apklausīties, vai kāds no viesnīcas personāla neat­ceras viņas tēvu, un nu viņa beidzot iedomājās ari adresi, ko bija no­kopējusi no plāna otras puses. Viņa izvilka memoreksbloku un at­vēra adreses kopiju. Kalīds lūkoja atšifrēt nedaudz padzisušo rakstu.

Cilvēka vārds nav salasāms, tik vien var saprast, ka sākas ar S. Toties man liekas, ka zinu šo ielu. Tā ir kāda šaura gājēju ietve. Var saskatīt ari mājas numuru.

Man noteikti vajag turp nokļūt, Maida pasludināja.

Viena tu galā netiksi, Kalīds pabrīdināja. Tas ir nomaļš kakts, svešinieki tur nerādās. Tātad man tevi būs jāpavada.

Savu auto, jaunākā modeļa vācu sporta mašīnu, Kalīds bija no­vietojis tepat pie viesnīcas, kādā blakusielā, un vispirms viņš aizvizi­nāja Maidu uz kazbu lai pārāk nedurtos acīs, viņai vajadzēja sarū­pēt vietējo apģērbu. Bazārā Kalīds sniedza Maidai dažus praktiskus iepirkšanās padomus, un tad viņa nozuda sieviešu apģērba nodaļā. Tur piedāvātās lietas Maidu gan nesajūsmināja, jo tās viņu ievīstīja no galvas līdz kājām, atstājot redzamas tikai acis. Savas ieceres īste­nošanas nolūkā šādi ietīties droši vien bija saprātīgi. Šķita, ka Kalīds ir apmierinats ar iznākumu, un, neklausīdamies Maidas protestos, viņš nekavējoties samaksāja rēķinu no savas kabatas.

Tālāk vajadzēja iet kājām. Jo vairāk viņi attālinājās no centra, jo šaurākas kļuva ielas, un automašīnas tur vairs nespēja iespraukties. Redzami pieauga apkārtnes nabadzība, daudzviet vēl manīja kara postījumus. Izskatījās, ka dzīves lielākā daļa šeit noris uz ielas. Tur vārīja ēdienu, tur arī sēdēja amatnieki, kas klaudzināja āmurus un zāģēja, jauca automašīnu daļas, skrūvēja vecus radioaparātus un televizorus un no gumijas riepām izgrieza apavu zoles.

Plāksnīšu ar ielu nosaukumiem šeit nebija, Kalīdam ik pa brī­dim vajadzēja taujāt ceļu, un Maida atzina, ka viena pati viņa šeit tiešām būtu pagalam.

Viņi atstāja amatnieku rajonu un nonāca šauru celiņu, taku un tiltiņu jūklī, kas veda pāri atkritumu kaudzēm un dubļu paltīm. Ne­daudzie pretimnācēji pētīja viņus ar neuzticīgiem skatieniem un zaglīgi nolūkojās pakaļ. Šeit bija grūti atrast kādu, kurš vēlētos sniegt derīgu izziņu.

-     Es nedomāju, ka šajā bagātajā pilsētā ir tik daudz trūcīgo, Maida nočukstēja.

-     Lielākā daļa ienākumu tiek ārzemju investoriem, arī Kalīds runāja neviļus pieklusinātā balsī. Mūsu ekonomika vēl nav atkopusies.

Kalīds atkal pajautāja ceļu, šoreiz kādai sievietei, kas ziņkāri izliecās pa logu, kad viņi gāja garām. Tā kaut ko atbildēja arābiski. Kalīds pateicās.

-     Tepat aiz nākamā stūra, viņš pavēstīja.

Viņi turpināja iet nedaudz vilcinoties, it kā jebkurā brīdī vaja­dzētu rēķināties ar nepatīkamu pārsteigumu… Tad arī pieteiktais stūris bija klāt, un aiz tā pavērās tumša ieeja, tāds kā caurums mūrī. Tas oda pēc svilušas gumijas.

Ar katru soli kļuva aizvien tumšāks, bet viņi taustījās tālāk, līdz atdūrās pret pieslietām durvīm. Kalīds pieklauvēja, un viņi iegāja. Šaurajā telpā, kas vienlaikus bija dzīvojamā istaba un virtuve, atra­dās seši vai septiņi cilvēki: resna sieviete pie pavarda, vecs vīrs ar vienu roku bambusa šūpuļkrēslā, divi pusaudži un daži bērni. Visi bija pagriezušies pret durvīm un blenza ienācējos.

Kalīds pateica pāris vārdu, sieviete, spriežot pēc intonācijas, atbildēja ar jautājumu, un Kalīds kaut ko atbildēja, vienlaikus norā­dīdams uz Maidu. Uz brīdi iestājās klusums, tad sieviete paceltā balsī sāka vaimanāt, aizvien skaļāk un uzbudinātāk, turklāt viņa vēl žestikulēja, draudīgi vēzējot rokas. Abi pusaudži nostājās viņai līdzās, it kā grasītos kopā ar viņu mesties uzbrukumā. Tikai vienro­cis palika stīvi sēžam, it kā pat neapjēgtu, kas notiek apkārt. Nu sie­viete tuvojās Kalīdam, mēģinot aizspraukties viņam garām ar skaidri redzamu nodomu uzbrukt Maidai ar dūrēm.

Ejam, Kalīds uzsauca Maidai, pastumjot sievieti atpa­kaļ. Nav jēgas!

Viņš pagriezās un, vilkdams Maidu sev līdzi, izgāja šaurajā gai­tenī, vienlaikus mēģinot aizvērt durvis, bet tas viņam neizdevās.

Visa ģimene dzinās pakaļ, un viņiem atlika tikai steidzīgi mesties bēgt. Viņi apstājās, tikai pamanījuši, ka vairs neviens tos nevajā.

Nedaudz vēl aizelsusies no skrējiena, Maida pajautāja:

-     Kas tiem cilvēkiem bija lēcies?

Es īsti nesapratu, vai vecā pazina tavu tēvu personīgi. Viņa lamāja visus tolaik šeit dzīvojošos ārzemniekus un teica, ka tie esot vainīgi viņas vīra nāvē. Neko vairāk es nesapratu.

-   Tas bija tukšs numurs, Maida noteica, un, kad viņa pa­skaidroja Kalīdam, kas ir tukšs numurs, pirmais šoks bija pārvarēts, un viņi varēja pasmieties.

-   Tev taisnība, Kalīds piekrita, tur mēs neko nenoskaidro­sim, lai gan tie cilvēki kaut ko zina. Žēl! Bet ko tu padarīsi.

Straujās atkāpšanās dēļ viņi vairs nesaprata, kur īsti atrodas. Abi lūkojās apkārt, mēģinot orientēties, kad pēkšņi līdzās kāds ierunā­jās:

-     Nesteidzieties, nevajag uzreiz tik ātri padoties.

No tumsas aizsega iznāca vienrocis, kuru pirmīt tie redzēja dzī­vojamā virtuvē. Varbūt viņu meklējumi tomēr vēl nebija beigušies neauglīgi?

Vecais runāja gluži saprotamā beizikinglišā, tā ka sarunā varēja piedalīties ari Maida.

-   Jūs sapratāt, ko es vēlos? viņa pajautāja un tūlīt paskaidro­ja: Mans tēvs šeit strādāja tieši pirms kara un neatgriezās no šejie­nes. Viņu sauca Fricis Barlahs. Man gribētos zināt, kas ar viņu ir noticis.

Vecais atspiedās pret sienu, un izskatījās, ka viņš kaut ko pie sevis apsver.

Cik tad jūs dotu par ziņām? viņš beidzot noprasīja, vērsdamies pie Kalīda.

Desmit dolārus, tas aši izmeta.

Simts dolārus, vienrocis paziņoja.

Kalids pamāja.

-      Lai būtu.

Tad runājiet taču! Maida nepacietīgi pieprasīja.

Nomierinies, pāris minūšu neko neizšķir, Kalīds viņu ap­klusināja.

Viņš pievērsās vienrocim:

-      Izstāstiet, lūdzu, kas jums ir zināms.

-     Vispirms naudu.

Vecais pastiepa sauju, un Kalīds ielika tajā dažas banknotes, ku­ras izvilka no sava apmetņa kabatas.

Vienrocis tās rūpīgi izpētīja. Tad viņš pārjautāja:

Barlahs, jūs sakāt? Eiropietis? Kalsns, sirms vīrietis?

-      Tieši tā, Maida atsaucās.

Šķita, ka vecais atkal aizdomajas.

Tas bija sen, viņš nomurmināja, bet tad minstinādamies sāka stāstīt.

-   Mana brāļasieva stipri satraucās. Viņa nav īsti pie pilnas sa­prašanas, kopš zaudēja vīru. Viņš bija spridzinātājs. Dažus mēnešus pirms kara viņš saņēma īpašu uzdevumu. Bija runa par priekšdar­biem, tur tika būvēts bunkurs vai kaut kas tamlīdzīgs. Atbildīgie bija izšķīrušies par labu karam un nedarīja neko, lai to novērstu. Viņi būtu varējuši vest sarunas… bet man liekas, ka viņi gribēja karu. Velns viņu zina, kāpēc…

Kāds sakars ar to manam tēvam? — Maida viņu pārtrauca.

-      Ļauj viņam runāt, Kalīds pačukstēja.

-    Viņi skaidri zināja, kas mūs gaida, vienrocis turpinā­ja. Bombardēšanas, minas, degbumbas, indīgā gāze, baktērijas… Protams, viņi zināja arī, kā no tā pasargāties. Viņi lika uzbūvēt bun­kuru sev un saviem draugiem, visiem tiem ārzemju salašņām… Kad gāja vaļā, viņi ielīda pazemē, kamēr mēs…

Maida vairs nespēja valdīt nepacietību.

Mans tēvs bija atbildīgs par ūdensvadiem, nevis par bunkuru būvēšanu.

Vecais apklusa, uzmeta Maidai šķību skatienu un šķita ieslīg­stam savā agrākajā sastingumā.

Mēs gribējām uzzināt kaut ko par Frici Barlahu. Tuvāk pie lietas, lūdzu, — Kalīds pamudināja.

Viņš brīdi vēl pagaidīja, tad iegrūda roku kabatā un pasniedza vecajam vēl dažas naudas zīmes. Tas atsāka runāt.

Mans brālis gāja bojā bombardēšanā. Kopš tā laika…

Viņš aprāvās un iegrima stūrgalvīgā klusēšanā. Kalīds piegāja viņam klāt, satvēra aiz pleciem un sapurināja. Turklāt viņš pateica kaut ko arābiski. Tas izklausījās pēc drauda.

Tas laikam iedarbojās, jo vienrocis apbnnojami ātri atdzīvojās.

- Jā, taisnība gan, es viņu pazinu, Frici Barlahu, to vīru tiešām tā sauca. Viņš dažas reizes bija mūsu mājā, kad nāca apciemot manu brāļadēlu Salāhu. Viņš dzīvoja augšstāvā.

Maida saausījās: vārds, kuru nosauca vecais… tas sākās ar S, tāpat kā plāna otrā pusē uzkricelētais vārds. Arī Kalīds to pamanī­jis? Tā varēja būt, lai gan viņš to nekādi neizrādīja.

Dzīvoja? Kur viņš ir tagad? Kalīds aizvien vēl turēja veco aiz piedurknes, un balss tonis lika noprast, ka viņš vairs neļaus tam vilcināties.

-  Es nezinu, vecais gaudulīgi atbildēja. Sen neesmu viņu redzējis.

Ar ko jūsu brāļadēls nodarbojas? Kas viņam bija kopīgs ar Frici Barlahu?

Ka lai es zinu? vecais nogaudās. Viņš ir fotogrāfs un zīmē­tājs. Viņš strādāja arhitektiem un pēdējā laikā arī zemes dienestam. Viņš ir arī gleznotājs. Taisa bildes, visvairāk Vecpilsētā.

Varbūt te veidojās tuvāka saistība?

Iespējams, tā nebija nejaušība: ja vienroča brāļadēls strādāja zemes dienestam, tad taču varēja gadīties, ka viņš ir gatavojis zīmējumus ari Maidas tēvam. Pirmo reizi šeit pavīdēja kaut kas, ko varēja dēvēt par daudzsološām pēdām. Maida juta, ka viņu pārņem medību drudzis.

Laikam arī Kalīds to uztvēra, vismaz Maida manīja viņa saspringtību. Vienu mirkli viņš kaut ko apsvēra. Tad viņš pavēlēja.

-     Tu viņu meklēsi, un tu viņu atradīsi. Pēc tam viņš pieteiksies. Te būs adrese. Viņam jānosauc tikai savs vārds. Man ziņos.

Kalīds uzšņāpa kaut ko uz papīra lapiņas.

Ja tuvākajās trīs dienās tas nenotiks, es iebāzīšu tevi aiz res­tēm. Un tagad pazūdi!

Maida izbrīnā vēroja, kā Kalīds mainās, cik autoritatīvi pēkšņi šis maigais jauneklis sācis runāt. Līdz šim viņa nespēja iedomāties Kalīdu kā klana virspavēlnieku lomā, kuru nākotnē viņam kā nekā vajadzēs uzņemties, bet nu viņa pārliecinājās, ka Kalīds visno­taļ spēj izrādīt stingrību un uzspiest savu gribu. Viņa līdzšinējā uz­vedība, viņa piekāpība un biklums laikam taču bija izņēmums, viņa īpašās attieksmes izpausme, un Maida gluži vai apjuka, sapratusi, ar kādu pietāti Kalīds pret viņu izturas. Kalīds bija jauks, patīkams sa­skarsmē, savā ziņā atklāts un vaļsirdīgs, Maida nodomāja, bet kas būs, ja es viņam likšu vilties? Apzināti es negribu viņu sāpināt. Bet līdz tam viegli var nonākt, ja pieļaušu, ka viņš man pieķeras vēl vai­rāk.

Tikmēr jau bija satumsis, un Kalīds skubināja ašāk pazust no šejienes. Viņam bija izdevies noorientēties vismaz tiktāl, lai noteiktu pareizo virzienu, un abi tik tiešām drīz iznāca uz lielākas ielas, kas izlauza platu robu starp mājām un virzīja taisni uz viesnīcu.

-     Tu domā, viņš tiešām pieteiksies, tas fotogrāfs, kā viņu īsti tur sauca… Maida pajautāja.

Salāhs, Kalīds atgādināja. Viņš pieteiksies. Vari nešaubī­ties.

Kāpēc tu esi tik pārliecināts?

Es uzrakstīju policijas centrāles adresi. Katram būs skaidrs, ka labāk ir paklausīt.

Kāpēc policijas centrāle? Kāds tev ar to sakars?

Ari valsts policijas priekšnieks ir manas ģimenes loceklis, Kalids to paziņoja kā kaut ko pašsaprotamu.

Viņi vēl pasēdēja viesnīcas restorānā un mazliet uzkoda. Un tad pēc neilgas dārza pastaigas pienāca brīdis, kas Maidu nedaudz nobiedēja. Viņi stāvēja starp puķu dobēm, un apkārt virmoja rožu aromāts. Ari Kalīds piepeši atkal sāka mulst. Maida pieskārās viņa rokai un pateica:

-      Sī bija grūta diena, un tu man daudz palīdzēji. Esmu tev ļoti pateicīga. Bet tagad es jūtos sagurusi. Tu nedusmosies, ja došos uz savu istabu?

Maida rēķinājās ar vīlušos vai īdzīgu reakciju, bet Kalīds pa­smaidīja.

-      Es nedrīkstu šeit tevi publiski apskaut, viņš sacīja. Lai gan ļoti gribētos. Es saku, lai tu to zinātu.

-     Es zinu, Maida atbildēja.

Viņa atsveicinājās no Kalīda tikai ar rokas spiedienu, lai gan ne­bija nemaz tik viegli būt konsekventai. Uzsvērtā apņēmībā viņa pa­griezās un devās uz ēku, kur atradās viņas istaba. Viņai nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, ka Kalīds noskatās viņai pakaļ. Maidai šķita, ka viņa jūt tā skatienu gluži kā maigu pieskārienu uz kakla un mu­guras.

Sākās jauna diena, debesis bija zilas, spīdēja saule, un tomēr bija pavisam citādi nevarēja ne salīdzināt ar otru pilsētas daļu, ar izklaižu kvartālu, kurš tagad šķita bezgala tāls. Brokastu galdi dārzā sen bija uzklāti, laipnie viesmīļi nepārvietojās skriešus, bet tas ari nebija vajadzīgs, jo nedaudzie viesi nekur nesteidzās.

Maida jutās labi. Viņa sēdēja ēnā un gaidīja, kad viņai atnesīs lipīgo medus rausi, kura nosaukumu viņa nespēja iegaumēt, un ka­fiju, ko bija pasūtījusi šeit ierastās tējas vietā. Viņa sēdēja un lūkojās puķu dobju apņemtajā zālienā, kura vidū pacēlās kolonnām rotāts, no dažādas krāsas akmeņiem būvēts tornītis.

Šeit tiešām varētu nodoties tīkamai dīkdienībai, viņa domāja, skaidri gan apzinoties, ka pati uz to nav spējīga. Vajadzēja izmantot laiku lietderīgi, atpakaļceļa vairs nebija, un viņa juta pienākumu turpināt savus meklējumus. Meklējumus, kuriem sākumā viņa no­devās tikai ar pussirdi, jo savas izredzes pati novērtēja kā niecīgas. Tomēr kaut kā viņa bija soli pa solim tikusi tālāk, un pēdējo stundu norādes, lai arī varbūt bikli, ļāva pat uzdīgt negaidītām cerībām.

Šobrīd viņu visvairāk interesēja tas, ko varētu pateikt fotogrāfs Salāhs. Vai viņš tiešām pieteiksies policijā? Līdz tam gan vēl varēja mēģināt paveikt kaut ko pēc savas iniciatīvas, piemēram, beidzot pameklēt kādu kalpotāju, kurš šajā viesnīcā strādājis vēl pirms kara. Tiklīdz kafijas tase bija iztukšota, Maida beidza baudīt rīta mīlīgo siltumu un cēlās kājās, lai ķertos pie meklēšanas. Visapkārt taču grozījās viesnīcas darbinieki, kuri, pēc visa spriežot, tā vien gaidīja izdevību pakalpot viesiem.

Maida dažus uzrunāja, bet tie viņai palīdzēt nespēja. Beidzot viņa pamanīja kādu zilā virsvalkā ģērbtu vīru, kurš rušinājās ap puķu dobēm laikam tas bija dārznieks. Viņam varēja dot kādus piecdesmit vai pat sešdesmit gadus, vismaz deniņi viņam jau bija nosirmojuši. Bija vērts pamēģināt.

Ievadījusi sarunu ar dažiem nevainīgiem jautājumiem, Maida ieminējās par savu tēvu.

-     Fricis Barlahs? dārznieks pārjautāja.

Viņš stāvēja pieliecies, it kā klanītos Maidai, un neslēpa izbrīnu.

-     Viesu vārdus man neviens nesaka. Bet Barlahs… tas gan ir dzirdēts. Kā viņš izskatījās?

Maida mēģināja aprakstīt tēva ārieni, bet tikai ieminoties, ka tas šeit vēl uzturējās pēdējās pirmskara dienās, kad pārējie viesi jau bija aizbēguši, dārzniekam kaut kas atausa atmiņā, un viņš spēja pa­vēstīt tādus sīkumus, kas lika Maidas sirdij ieklauvēties nu viņa bija droša, ka beidzot ir tikusi uz konkrētām pēdām.

Jā, viņš tiešām šeit palika ilgāk par citiem ārzemniekiem, dārznieks apstiprināja. Tas bija nelāgs laiks, visi zināja, ka iebru­kums ir neizbēgams. Pilsētā cēla barikādes un raka grāvjus. Tepat dārzā būvēja pazemes patvertni, it kā viesnīcas darbiniekiem un viesiem. Tur es pēdējo reizi ari redzēju jūsu tēvu, toreiz, kad lieta jau kļuva pavisam nopietna.

Maida saausījās: viņas sarunu biedrs savādi uzsvēra vārdiņus «it kā».

Kā tad tur bija ar šo patvertni? To tiešam izmantoja? Jūs arī tur bijāt?

Dārznieks izslējās taisnāk un atbalstījās uz zemē iedurtās lāpstas.

Būt jau tepat vien biju, bet slēptuvei mūs pat tuvuma nelaida. Drīkstēja ieiet tikai daži viesi un vēl pāris cilvēku no malas tie no ministrijām. Ieeju apsargāja armijas vīri.

Mans tēvs arī tur bija?

Bet dārznieks jau bija pilnīgi nonācis atmiņu varā un viņai neat­bildēja.

Gāja pavisam traki. Apkārt jau sprāga bumbas, sākumā gan vēl patālu, bet drīz ari tuvāk. Tad sāka dārdēt un rībēt gandrīz virs galvas. Mums bija bail. Daži mūsējie mēģināja ielauzties patvertnē ar varu, bet kareivji visus ar šaujamo resgaļiem dzina projām. Tad dzelzs durvis aizslēdza no iekšienes, un kareivji paši palika ārpusē. Tie uzreiz kļuva miermīlīgi. Nometa šaujamos un aizmuka kur kurais. Es toreiz ielīdu pagrabā un tikai tāpēc paliku dzīvs.

Maida manīja, ka ir aizskārusi jūtīgas stīgas. Viņa vēl brīdi pa­gaidīja, bet tad vēlreiz apprasījās par tēvu.

Viņš tur bija, es vēl atceros, ka viņu veda divi kareivji. Grūda ar grūšanu. Tāpēc vien atceros, ka viņš nemaz tur negribēja līst iekšā un pretojās.

Kā tas viss beidzās? Tie tajā bunkurā izdzīvoja?

Viņas jautājums laikam atsauca dārznieku tagadnē.

To nu es nezinu, viņš atbildēja. Mums ilgi nebija dūšas līst ārā no savām paslēptuvēm. Tikai pēc tam, kad viss pieklusa, gājām lūkot, kas noticis. Nebija nemaz tik traki, kā baidījāmies. Tikai viens mūsējais bija pagalam: pavāru nosita krītošs baļķis. Viesnīcas teritorijā bija nokritušas tikai dažas bumbas, dažas ēkas bija sagrau­tas, vairākums bojātas, bet kopumā mums bija laimējies.

— Bet bunkurs?

Tas bija vesels… cik nu es varu spriest. Ērmīgi tikai…

-    Kas tad tur bija tik ērmīgs? Maida, kas sākumā bija uzelpo­jusi, atkal kļuva nemierīga. Cilvēki pazemē… kas bija ar tiem?

Tur jau tas dīvainākais. Viņi pazuda. Uzbrukums sen bija beidzies, bet tur nekas nekustējās, durvis kā bija, tā palika ciet. Mēs sākumā nesapratām, ko iesākt. Tad uzlauzām dzelzs durvis, ko ne­maz nebija vienkārši izdarīt. Un tad… neviena tur nebija, bunkurs bija tukšs.

Maida apjuka: tātad viņas tēvs šajā bombardēšanā gājis bojā?

Kā tad tā? Bunkura jumts bija iebrucis? viņa steidzīgi praš­ņāja.

-   Es pats tur nebiju. Tikai dzirdēju, ka bunkurs bijis pilnīgi ne­skarts. Bet no tiem, kas tur ieslēdzās, ne miņas.

Maida mēģināja apspiest satraukumu un domāt skaidri. Izvil­kusi no maka dažus dolārus, viņa tos iespieda dārzniekam saujā. Vienlaikus Maida pajautāja:

Vai bunkurs vēl saglabājies? Es labprāt to apskatītu. To va­rētu izdarīt?

Dārznieks iebāza naudu kabatā.

-   Nemāku sacīt. Bet man ir kāds kolēģis, Mustafa. Viņš ir mūr­nieks un veic šeit nelielus remontus. Viņš labāk saprot šīs lietas un noteikti varētu jums palīdzēt. Arī šodien viņš ir tepat. Ja gribat, es viņu atsūtīšu pie jums.

-  Tas būtu jauki, Maida atbildēja un pateica savas istabas nu­muru. Es viņu gaidīšu.

Pateikusies par iegūtajām ziņām, viņa atgriezās mājā. Savā istabā viņa apgūlās uz turku dīvāna un pārdomāja dzirdēto. Vai viņas meklējumi jau tuvotos beigām? Varbūt jāgatavojas kaut kam nelāgam? Vai arī neziņas stāvoklis saglabāsies vēl ilgi?

Maidai tā bija neierasta situācija: lai gan viņa nedarīja neko ļaunu, prāts tomēr bija nemierīgs. Šī nomale naktī netika apgais­mota, un Mustafa bija ieteicis nelietot kabatas lukturīti, kamēr viņi vēl atrodas laukā. Vajadzēja paļauties tikai uz zvaigznēm, bet nepa­gāja ne minūte, kad Maida jau sāka pārsteidzoši labi saredzēt ap­kārtni. Šo apvidus daļu klāja gruvešu kaudzes, starp kurām kuploja nezāles. Viens laukuma stūris bija pārvērsts lūžņu izgāztuvē, un Maida nobrīnījās, cik daudz šeit ir samests visādu grabažu.

Vajadzēja nelielas pulēs un dažas dolāru banknotes, lai pieru­nātu mūrnieku piekrist šim pasākumam. Tas bija tumšādains pus­mūža vīrietis ar melnu rastafari frizūru, īsts milzenis, kuru labi varēja iedomāties ari kā bokseri vai cīkstoni. Laimīgā kārtā viņš tie­šām zināja šo to vairāk par pazemes patvertni nekā dārznieks. Jau­nekļa gados viņš pats bija piedalījies rakšanas darbos; izrādījās, ka pilsētas teritorijā bijušas vairākas līdzīgas pazemes būves. Pēdējā darbu posmā agrākās strādnieku brigādes vietā stājās citas, kas bija pakļautas armijas virsvadībai.

Tie strādāja ar visjaunāko tehniku, lika lietā akmeņu frēzes, kas sasmalcināja viscietāko klinti. Viņi ierīkoja skursteni, caur kuru nedēļām ilgi lidoja gaisā putekļi. Visu te noklāja pelēka kārta pirksta biezumā. Nevienu tur nelaida tuvumā, un pašu ieceri turēja stingrā noslēpumā.

Tikai pēc kara šī vieta atkal bija kļuvusi brīvi pieejama, bet vies­nīcas vadība ielika durvīs jaunu slēdzeni un bunkuru aizslēdza. Mustafa nebija dzirdējis, ka agrāk kāds būtu par pazemes telpām interesējies. Arī viņš tur ne reizi nebija bijis, bet zināja, kur glabājas atslēga, un paņēma to šim slepenajam apmeklējumam.

Uzmanieties, priekšā ir bumbas krāteris! viņš norādīja uz bedri, ko tagad acīm redzami izmantoja atkritumu glabāšanai. Dažas bumbas te nokrita. Plaisas ir pamatīgas, bet patvertne atro­das diezgan dziļi zem zemes, un nedomāju, ka tai kaut kas varēja notikt. .

Viņi bija nonākuši pie šaurām kāpnēm, kas veda dažus metrus lejup, sākumā vel zem klajas debess, bet tad tās piesedza jumta pār­klājums. Tur tiešām, kā tika solīts, bija dzelzs durvis, un atlika tikai noskaidrot, vai slēdzene vēl darbojas. Mustafa iebāza atslēgu cau­rumā, un ar pūlēm viņam izdevās to arī pagriezt. Izrādījās, ka dur­vis tomēr ir ieķīlējušās, un, cenšoties sacelt pēc iespējas mazāku troksni, Mustafa vairākas reizes zvēla pa metālu ar savu smago veseri. Beidzot durvīs pavērās šaura sprauga. Nebija viegli, tomēr kopīgiem spēkiem viņiem tās izdevās atspiest vaļā, un ceļš beidzot bija brīvs. Tikai tagad viņi ieslēdza kabatas lukturīšus… Aiz durvīm kāpnes turpināja vest lejup, un viņi piesardzīgi kāpa zemāk. Zem kājām čirkstēja, visur gulēja beigtas vaboles, un mazliet tālāk viņi uzdūrās čūskas skeletam, tomēr citādā ziņā grīda un sienas bija ap­brīnojami tīras.

Pēkšņi viņi apstājās gluži kā pēc komandas abi bija to sadzir­dējuši: dobji būkšķošu skaņu rindu… Skaņas neapšaubāmi nāca kaut kur no apakšas.

Kas tas varēja būt? Maršējoši cilvēki vai smagas mašīnas trok­snis? Varbūt šāvieni?

Viņi lēnām turpināja kāpt lejup, un, jo zemāk tie nāca, jo ska­ļāks kļuva šis troksnis, turklāt tagad tam piejaucās ari spalgāki toņi cilvēku kliedzieni vai ari dzīvnieku brēcieni…

-     Tā ir mūzika, Maida paziņoja un, ieraudzījusi Mustafas sejā neticību, piebilda: Tehno. Pirms kāda laika tas bija modē. Nav gadījies dzirdēt?

Viņas pavadonis pakratīja galvu un noteica:

-     Tad vismaz tas nav nekas bīstams! Tūlīt es palūkošu, kas tur ir ielavījies.

Vēl pāris pakāpienu, un viņi ieraudzīja otras durvis, kas atvērās bez grūtībām. Nu viņi atradās šaurā slūžu kamerā, kuru otrā galā noslēdza vēl vienas durvis. Tagad mūzika skanēja daudz skaidrāk, jo līdzās zemajām frekvencēm varēja labi saklausīt arī augstos toņus. Mustafa paspēra soli uz priekšu un nevilcinādamies atgrūda durvis vaļā vienā rokā viņš vēzēja savu veseri. Ar žēlu disonansi mūzika aprāvās.

Viņi bija sasnieguši savu ceļa mērķi, pazemes patvertni, kas izrā­dījās mazāka, nekā gaidīts. To apgaismoja krāsainu gaismas diožu virtene, un viņi lūkojās piecu vai sešu jauniešu izbīļa pilnajās sejās. Pēc īsa sastinguma brīža tie pielēca kājās, atstājot savus instrumen­tus, un metās uz telpas stūriem. Tur stāvēja pieslienamās kāpnes, kuru augšgals nozuda griestu plaisā, un muzikanti drūzmējās lejgalā, cenšoties ātrāk tikt augšā un nozust no draudīgā Mustafas acīm. Bija gandrīz vai neticami, cik ātri pazemes telpa iztukšojās.

Maida un Mustafa izbrīnā paskatījās viens otrā, un abiem uz­nāca smējiens.

Nav slikta mēģinājumu vieta, Maida piezīmēja.

Ir vēl viens iemesls slēpties pazemē, Mustafa sacīja. Rie­tumu mūzika pie mums ir aizliegta, bet jaunā paaudze ir ka traka uz visu, kas nāk no turienes.

Nu vismaz varam šeit visu mierīgi apskatīt, tie tik drīz neuz­drīkstēsies atgriezties.

Muzikanti bija pametuši ne tikai savus instrumentus; būtiskāk bija tas, ka joprojām dega lampas, kas sniedza pietiekami daudz gaismas.

Ko Maida īstenībā šeit cerēja atrast? Telpa bija tukša, šeit nebija pat krēslu vai solu, uz kuriem patvertnes iemītnieki varētu sēdēt, ne­runājot nemaz par kaut kādām ērtībām vai iekārtām dzīves norišu uzturēšanai. Klusībā Maida gatavojās ieraudzīt kaut ko drausmīgu, mūmijas, kaulus, pārogļojušās drēbes, bet nekā tamlīdzīga šeit ne­manīja. Jo labāk, viņa sev paziņoja, bet kur tad ir palikuši tie cilvēki, kas kādreiz, pirms divdesmit gadiem te meklēja patvērumu?

Otras izejas šeit nav, viņa pateica skaļi. Tā atvere griestos droši vien neskaitās.

Tolaik tās noteikti nebija, apstiprināja Mustafa, kurš jau bija paspējis apskatīt caurumu. Sākumā laikam tā bija bumbas izsista sprauga. Var labi redzēt, ka tikai vēlāk to kāds ir mākslīgi pa­plašinājis. Gan jau šie paši jukušie muzikanti.

-     Varbūt cilvēki toreiz atstāja bunkuru pa to pašu ceļu, pa kuru šeit ienāca?

-     Neiespējami, tad mēs būtu to pamanījuši.

-     Tādā gadījumā ir jābūt vēl kādai iespējai izkļūt no šejienes, Maidas secinājums izklausījās loģisks.

-     Nu ko, pameklēsim.

Mustafa atkabināja vienu baterijas baroto diožu lampu un ķērās pie rūpīgas izpētes. Viņš apgāja apkārt telpai, virzīdamies gar sie­nām. Tās veidoja dabiska klints, un nemanīja ne mazāko zīmi, ka kaut kur aiz tām būtu tukšums.

-     Tad atliek vienīgi grīda, Maida noteica.

To veidoja māla klons, zem kura nebūtu grūti paslēpt agrāk pa­stāvējušas atveres pēdas. Viņi pārmeklēja māla klājumu gabaliņu pa gabaliņam, un Mustafa ik pa brīdim uzsita ar savu veseri pa grīdu, cerot saklausīt dobjāku skaņu, kas liecinātu par apslēptu dobumu.

Tas bija garlaicīgs darbs un smaga pacietības pārbaude, bet bei­dzot viņi tika atalgoti: kārtējais vesera zvēliens radīja skaņu, kas ne­pārprotami atšķīrās no iepriekšējās: šī bija dobja, it kā apakšā slēp­tos milzīgas bungas. Tagad Mustafa vēzēja veseri ar pilnu sparu, māla garoza birža, un atlūzas šķīda uz visām pusēm. Divās minūtēs viņu skatienam atklājās betona vāks. Mustafa ieķērās divos iepretim stāvošos vāka padziļinājumos un sāka stīvēt smago disku augšup. Viņš elsa un stenēja, bet pamazām, centimetru pa centimetram, viņam izdevās pacelt to tik augstu, lai varētu aizķert ar celi un no­grūst malā. Zem vāka atradās apmēram divus metrus dziļš cilin­drisks dobums. Lejpusē šahtu noslēdza lieli klints bluķi, un spraugas starp tiem bija aizdrīvētas ar kaut kādu stiklainu masu. Spriežot pēc izskata, varēja domāt, ka tas ir izdarīts gluži nesen.

Viņu izlūkgājiens beidzās vēlu pēc pusnakts. Maida pateicās Mustafam, iespieda viņam saujā vēl dažas dolāru banknotes un netraucēti atgriezās savā istabā. Tur viņa vēl ilgi gulēja nomodā un mēģināja sagremot jaunās zināšanas. Pats svarīgākais un iepriecinošākais bija tas, ka viņas tēvs neatstāja pilsētu ar to konvoju, kuru bumbvedēji noslaucīja no zemes virsas. Citādā ziņā gan iegūtā informācija bija visnotaļ trūcīga. Viņa lūkoja to apkopot: pazemes patvertnē drīkstēja nokāpt tikai privileģētie, un šķita, ka viņas tēvs bijis to vidū. Bet kāpēc viņš mēģināja pretoties? Vēl lielāka mīkla: kur palikuši tie cilvēki, kas ielīda patvertnē? Vienīgo norādi sniedza šahta. Tātad pastāvēja otra iespēja atstāt bunkuru, varbūt tas bija glābšanās ceļš gadījumam, ja augšējā ieeja tiktu aizbērta. Bet kādēļ šo ceļu vajadzēja izmantot? Nebija taču nekāda iemesla, nebija ne­kāda tieša apdraudējuma. Un kā šo šahtu noslēdza? Tas bija apzi­nāts nodoms vai nelaimes gadījums? Varbūt ieslēgtie beigās tur tomēr aizgāja bojā?

Jautājums pēc jautājuma, un maz izredžu uz tiem atbildēt, vis­maz pagaidām, bez papildu pieturpunktiem nebija lielas jēgas turpināt prātošanu. Varbūt vēl radīsies citas iespējas noskaidrot no­slēpumu… Jaunā diena jau pieteica sevi ar blāvu gaismiņu, kad Maidai beidzot izdevās iemigt.

Viņa pamodās tikai brīdi pirms pusdienlaika un nopriecājās, ka vēl var dabūt brokastis. Nelaime tikai, ka šeit viņai nebija pieejams parastais komsets; Maida bija radusi maltīšu laikā pārlūkot videotekstu un jaunākās ziņas. Tomēr jau uzturoties Kiberpilsētā daudz kas no tā, kas viņai citkārt šķita tik būtisks, bija jūtami zaudējis savu agrāko nozīmību, un tagad Vecpilsētā šis dīvainais attieksmju kom­pleksa sairums tikai vēl vairāk pieņēmās spēkā. Tagad Maida pat nespēja vairs iedomāties, ka drīz atkal sēdēs birojā, studēs doku­mentus un piedalīsies neaptverami garlaicīgās apspriedēs. Šeit viņa bija saskārusies ar lietām, kam piemita gluži cits vēriens: starptautis­kās biznesa attiecības, notikumi ar vēsturisku nozīmi. Maida kon­statēja, ka sākusi iedzīvoties savā jaunajā lomā.

Droši vien šo patīkamo pārmaiņu viņas dzīvē veicināja arī jaunā vide: šī vieta, kas šķita pastāvam ārpus laika un it kā jau iedīglī nomāca katru pārējā pasaulē neizbēgamo drudžainās steigas simptomu. Sava nozīme, protams, bija ari tam, ka atkāpās nesenās bažas un nedrošība, jo viņas stāvoklis jūtami stabilizējās. Maida konstatēja, ka viņas kredītkonts bez viņas pašas līdzdalības ir krietni uzlabojies. Droši vien tas bija Kalīda pirksts, un viņa spēja šo atvieg­lojumu pieņemt bez lielas prātošanas. Nodrošinātais finansiālais stāvoklis ļāva uzkavēties šeit ilgāk un atstūma dibenplānā arī mājup­ceļa problēmu. Mieru un paļāvību veicināja ne tikai finansiā­lais atbalsts, vēl vairāk to sekmēja apziņa, ka viņai ir tik vareni aiz­bildņi.

Pēcpusdienā ieradās Kalīds ar ziņu, ka Salāhs ir pieteicies ja Maidai nav iebildumu, viņi tūlīt arī abi kopā varētu pie tā doties. Izrādījās, ka Salāham pieder mazs veikaliņš kazbā.

Ceļu atkal vajadzēja veikt kājām, un atkal Maida varēja iepazīt interesantu Vecpilsētas daļu. Viņai agrāk pat nenāca prātā, ka pa­saulē kaut kur vēl varētu būt šāds iepirkšanās centrs, kura veidols laikam gan nebija mainījies gadsimtiem ilgi: šauras ieliņas starp vecām, izskatā brūkošām mājām, gar kurām stiepās neskaitāmu bo­dīšu rindas, kas bija pedantiski izkārtotas pa nozarēm pārtikas produkti, apģērbs, greznumlietas, stikls, varš un amatniecības izstrādājumi šā vārda senākajā nozīmē, proti, preces šeit tiešām tika darinātas uz vietas ar rokām. Lai kā ari Maidu valdzināja šī jaunā pieredze, viņa tomēr nepacietīgi gaidīja, ko pavēstīs Salāhs, un ne­ļāva Kalīdam sīki izrādīt viņai daudzās kairinošās mantas: sudraba ķēdītes, ar dārgakmeņiem rotātas rokassprādzes, elegantus apģēr­bus un zīda paklājus…

Tā viņi itin drīz nonāca gleznotāju ielā, kur, sakrautas kastēs un piespraustas papes rāmjiem, bija izstādītas neskaitāmas gleznas un zīmējumi. Kalīds bez grūtībām atrada Salāhu. Tas bija stalts, burnusā, turbānā un sandalēs tērpies vīrs ar garu, vietām jau iesirmu bārdu. Viņš sēdēja uz ķeblīša, atspiedis muguru pret sava veikaliņa durvīm. Kad Kalīds stādījās priekšā, viņš piecēlās un sacīja:

Jūs noteikti neesat nākuši šurp manu bilžu dēļ. Ar ko varu pakalpot?

Maida uzelpoja, dzirdot, cik labi viņš runā beizikinglišā. Tas nozīmēja, ka viņa pati var vadīt sarunu.

Salāhs vērīgi viņu uzklausīja.

Jūsu tēvu es pazinu labi, viņš paziņoja un ieaicināja abus apmeklētājus veikaliņā.

Tas slīga pustumsā un bija ļoti šaurs, bet viņiem pietika vietas, lai iekārtotos uz spilveniem ap zemu galdiņu. Salāhs atnesa kannu ar piparmētru tēju un iepildīja to glāzēs ar zeltītām apmalēm. Tad viņš apjautājās, kā Maida nākusi viņam uz pēdām, un izdzirdējis par vēstulēm, atcerējās.

-     Taisnība gan: kad tikāmies pēdējo reizi pirms viņa pazušanas, viņš man iedeva sievai rakstītu vēstuli. Savukārt es to iedevu kādam uzticamam paziņam, kurš kopā ar citiem bēgļiem posās uz Eiropu. Līdz pat šim brīdim gan nezināju, vai vēstule ir sasniegusi adresātu.

Maida jutās sasniegusi savu vēlmju robežu: tepat pretī sēdēja cilvēks, kurš labi pazina viņas tēvu droši vien labāk, nekā bija atvēlēts viņai pašai.

-     Kā jūs ar viņu iepazināties? viņa pajautāja.

Es viņu sastapu, kad viņš saņēma jaunu uzdevumu. Pirms tam viņš vadīja urbšanas darbus, lai aizsniegtu dziļākus ūdens iegu­ves slāņus, un tas viņam arī izdevās. Fricis gan vienmēr uzsvēra, ka tas vēl nav problēmas risinājums, jo pilsētai līdzās esošie krājumi tik un tā drīz būs izsmelti. Bet, viņš paskatījās Maidā, jums jau to vajadzētu zināt.

Īstenībā es zinu ļoti maz, Maida atzinās. Tolaik es biju vēl maza meitene. Mana māte drīz nomira un neko daudz man nepa­spēja izstāstīt. Es tomēr zinu, ka, sākoties karam, mans tēvs bija šeit, bet tad viņš pazuda. Es labprāt gribētu uzzināt, kas ar viņu ir noti­cis.

Salāhs iemalkoja tēju, un Maidai šķita, ka šādi viņš vēlas iegūt laiku, lai atsauktu atmiņā senās pagātnes notikumus.

Fricis bija mans draugs, viņš beidzot ierunājās. Ari es lab­prāt uzzinātu, kas šeit ar viņu notika. Tā ir, viņš pazuda bez vēsts.

Tāpat kā vesela rinda citu šis pilsētas ļaužu, par kuriem nekas nav zināms. Baumo visādi, bet fakts ir tāds, ka patiesību neviens nezina.

Vai tiešām ari šeit viņas pētījumi jau nonākuši strupceļā? Maida vēl negribēja padoties.

-   Izstāstiet vismaz, kādus darbus jūs veicāt mana tēva uzde­vumā!

Salāhs atspiedās pret sienu un pievērsa skatienu kādam pun­ktam telpas dziļumā. Tad viņš sāka stāstīt. Tolaik viņš bieži kā zīmē­tājs bija nodarbināts kartogrāfijas darbos un iepazinās ar Frici Barlahu, kad tika būvēti jauni urbšanas torņi ūdens ieguvei. Salāhs zīmēja plānus.

-    Vēlāk, kad Fricis meklēja jaunas atradnes, mēs bieži ilgāku laiku uzturējāmies kopā dažādās tuksneša nometnēs. Meklēšanā izmantojām eholota principu. Mīnējām zemes virskārtu, spridzinā­jām un mērijām laiku, kāds paiet, līdz atstarotais vilnis atgriežas virspusē. Pēc tā var aprēķināt slāņu dziļumu. Noteikti viļņa rakstur­lielumi ļauj arī noteikt, vai apakšā ir sauss iezis vai ūdeni saturoši slāņi.

Salāhs pacēla skatienu augšup, un gluži vai šķita, ka tikai tagad viņš atskārš, ko Maida no viņa grib dzirdēt.

īsi sakot, es izgatavoju ģeoloģiskās kartes un iezīmēju pun­ktus, kuros mēs spridzinājām. Bez tā nav iespējams izvērtēt rezultā­tus.

Jūs atradāt ūdeni? Kalīds, kuru plašie skaidrojumi laikam jau sāka garlaikot, pajautāja.

Salāhs domīgi pavērās viņā.

-   Vai tad jūs esat dzirdējis kaut ko par jaunām atradnēm? viņš tam noprasīja.

Kalīds papurināja galvu.

-   Nu, lūk, Salāhs turpināja. Ja būtu atraduši, tad mums šeit būtu par dažām problēmām mazāk.

Un tomēr… viņš atkal pievērsās Maidai, turpat jau vien

bijām.

Viņš atkal ieturēja domīgu pauzi. Varbūt viņš apsvēra, vai būtu jāsaka viss, ko viņš zina? Tad tomēr šķita, ka viņš ir ticis galā ar sa­vām šaubām.

Sākumā tiešām mums nebija veiksmes, un gandrīz jau gribē­jām padoties. Bet tad kadā vietā, kas pirmajā brīdī nemaz nešķita daudzsološa, iegūtie dati uzrādīja pazemes ūdens klātbūtni. Sprie­žot pēc pirmajiem mērījumiem, tā šķita bagāta atradne. Bet iejau­cās karš, un bijām spiesti darbus pārtraukt. Ārzemnieki vairs netika ārā no pilsētas. Fricis pazuda tieši pirms pirmajiem uzbrukumiem. Es vairs neko par viņu neesmu dzirdējis.

Pēc īsas pauzes viņš pamāja Maidai un piebilda:

-      Man ļoti žēl.

Viņi nosēdēja tur diezgan ilgi un turpinādami sarunas. Maida vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par tēvu, un Salāhs pastāstīja šo to par viņu kopīgo dzīvi tuksneša nometnēs. Kad Kalīds pajautāja, ar ko Salāhs nodarbojas tagad, tas pavēstīja, ka darba uzdevumus no zemes dienesta vairs nesaņem un tāpēc dzīvo rāmu, lai arī pieticīgu mākslinieka un fotogrāfa dzīvi.

-     Visas zinātniskās un tehniskās aktivitātes tagad ir ārzemnieku rokās, Salāhs piemetināja, un viesi saklausīja viņa balsī nožēlu.

Saruna tuvojās beigām, un Maida iedomājās, ka derētu Salāham ieminēties par plānu, bet tad to uzzinātu arī Kalids, un viņa negribēja riskēt; Kalīds bija pārāk atkarīgs no savas ģimenes. Tā šķita ieinteresēta darījumos ar ūdeni, un Kalīdam varētu rasties sirdsapziņas problēmas. Maida nolēma vismaz pagaidām klusēt.

Izskatījās, ka Salāhs tagad gūst patiesu prieku no iespējas dalīties savās atmiņās, viņš attēloja ekspedīcijas darbu detaļas, runāja par apvidus formām, par spridzināšanas seismiku, par skaņas ātrumu dažādās vidēs, bet neslēpa arī darba grūtības, pieminēja apkaimē dzīvojošos zemniekus un ganus, kas sūkstījās par troksni, un ari poli­cijas patruļu, kas viņus gribēja apcietināt par neatļautu sprāgstvielu glabāšanu. Maidai tā bija pirmā iespēja gūt vismaz nelielu priekš­statu par sava tēva darbu un dzīves veidu. Tas nebija darbs pie rakstāmgalda, sēdēšana pie datora vai laboratorijā, bet dēkaina dzīve svešos, vientuļos nostūros. Varbūt tieši tas ari gumdīja viņas tēvu atkal un atkal atstāt dzimteni un ģimeni, lai dotos uz eksotis­kām zemēm? Tas droši vien bija iemesls, kāpēc viņa uzauga bez tēva, bet viņa spēja tēvu ari saprast. Vai tik šīs tāluma alkas, kas Maidu jau vairākkārt bija mudinājušas doties ceļojumos, nebija pār­mantotas no tēva? Pirmo reizi viņa izjuta svelošu nožēlu, ka nav izdevies iepazīt tēvu tuvāk.

Salāhs sevi sauca par tēva draugu un noteikti varēja daudz ko vēl stāstīt par laiku, kad viņi bija kopā. Maida labprāt būtu gatava klausīties vēl un vēl. Bet vai šī tikšanās sniedza arī kaut kādas jaunas ziņas par Friča Barlaha likteni? Šis jautājums bija viegli atbildams: viņa nebija tikusi tālāk ne gabaliņu. Taču aizvien vēl nezuda cerības atvasināt no Salāha atmiņām kādu jaunu norādi, varbūt viņš varēja nosaukt kādu personu, kuru būtu vērts iztaujāt. Piepeši radās ideja.

Varbūt mēs varētu izbraukt tuksnesī? viņa pajautāja. Es labprāt apskatītu to apvidu, kurā mans tēvs uzturējās pēdējās dienās pirms savas pazušanas.

Nedomāju, ka tas būs iespējams, Salāhs atbildēja. Tuk­snesis ir militārs objekts, kas slēgts visiem apmeklētājiem. Es pats tur nekad pēc tam neesmu bijis.

Es varu to izkārtot, iejaucās Kalīds.

Viņš runāja, it kā tas būtu gatavais sīkums. Tas bija nopietni do­māts?

Vislabāk to darīt ar lidlaivu, viņš pievērsās Salāham. Jums jābrauc mums līdzi un jārāda ceļš.

Tas nebija uzaicinājums vai lūgums, tā gluži vienkārši bija pa­vēle. Maida pamanīja, ka zīmētāja sejā uz mirkli uzplaiksni dusmas, un viņa gaidīja, ka tas atteiksies.

Tomēr Salāhs tikai paskatījās viņai acīs un mierīgi noteica:

Es labprāt piedalīšos.

Kalīds jau gribēja atvadīties, bet Salāhs piedāvāja viņam un Maidai vēl aplūkot dažas gleznas un zīmējumus, kas bija izlikti pār­došanai. Galvenokārt šie darbi šķita pielāgoti vienkāršās publikas gaumei, ģimenes ainiņas, mošejas, bērni un dzīvnieki, bet bija ari daži tušas zīmējumi, galvenokārt ainavas, un Salāhs ieminējās, ka tos viņš vairāk darina paša priekam, jo pārdot tos diemžēl izdodas reti.

Jums patīk? viņš pajautāja un ieraudzījis, ka Maida pamāj, izvēlējās divus motīvus un viņai uzdāvināja.

-     Tur attēlots apvidus, kuru mēs apmeklējām kopā ar jūsu tēvu. Šeit vairākas dienas atradās mūsu nometne, un šajā ielejā mēs bei­dzām savus mērījumus.

Salāhs uzmeta acis Kalīdam, kurš šobrīd pārlapoja krāsainu lito­grāfiju mapi, un it kā grasījās vēl kaut ko piebilst, bet Kalīds jau bija pagriezies pret viņiem un tuvojās.

-     Nu gan mums jāiet, viņš paskubināja Maidu.

Salāhs izvilka no kādas atvilktnes fajansa flīzīti, skaistu darinā­jumu ar iededzinātu ornamentu zilos un zaļos toņos. Viņš pasnie­dza to Kalīdam.

-      Par piemiņu.

Kalids pateicās un uz atvadām pavirši pameta Salāham ar galvu. Kad tuksneša lidojums būs sagatavots, viņš došot ziņu.

Kalīds nebija solījis neiespējamo jau nākamajā dienā lidojums pilsētas apkārtnes apskatīšanai bija noorganizēts. Kopā ar viņu un Maidu tajā tik tiešām, kā paredzēts, piedalījās ari Salāhs, un viņiem pievienojās pilots formastērpā. Maida nespēja noteikt, vai tas ir armijnieks vai policists, bet, kad viņa pajautāja, Kalīds pasmējās un paskaidroja, ka šis vīrs ir firmas kalpotājs.

No avioripas Maidai pēdējā lidojuma posmā pirms pašas nosē­šanās jau bija radusies iespēja uzmest skatienu tuksnesim. Toreiz viņa redzēja melnu un brūnu pauguru formācijas ar māla krāsas zemienēm starp tiem, šo vienādo ainavu tikai šur tur pārtrauca sirpjveida kāpu rindas, un tas viss radīja pirmām kārtām jau bezgalības iespaidu. Tagad no lidlaivas ainava izskatījās pavisam citāda. Tā bija stipri daudzveidīgāka, nekā šķita no dažu kilometru augstuma, pat plašos smiltājus šur tur pāršķēla klinšu radzes, un cit­viet skatienam pavērās gareni padziļinājumi, kas atgādināja izžuvu­šas upju gultnes. Pat nekustības iespaids noturējās tikai līdz brīdim, kad Maida pēkšņi atklāja vēja uzvirpuļoto masu šķeterējumu, augšup un lejup plandošo rakstu, kas veidojās aizvien no jauna, mainīja formu un pārsedza tuksneša virsmu ar bultas ātrumā trau­cošām svītrām un veseliem pinumiem. No lidlaivas raugoties, arī pauguru virknes ieguva gluži citādu seju: tie vairs nebija mēreni augsti, zemei pieplacināti reljefa paaugstinājumi, bet gan stalti kalni ar asām smailēm un korēm.

Pilots pateica kaut ko arābiski, un Salāhs atbildēja, nožēlā pa­raustot plecus. Tad viņš pārgāja uz angļu valodu.

-     Tā varētu būt šī ieleja vai arī nākamā, vai pat aiznākamā. Tās tik līdzīgas cita citai. Es vairs nemāku atšķirt, galu galā pēdējo reizi šeit biju gandrīz pirms divdesmit gadiem.

Sekoja mulsa klusēšana, tad tomēr Salāhs turpināja:

-      Īstenībā tur ari nav ko redzēt. Pat mūsu sprādzienu pēdas no­teikti sen pazudušas zem smiltīm. Bet es varētu jūs aizvest uz mūsu galvenās nometnes vietu. Tā atradās zem lielas klinšu pārkares, klusā aizvējā. Tur visam vajadzētu izskatīties tāpat kā agrāk. Droši vien tur vēl mētājas kaut kādi darba rīki un ilgstoši uzglabājamie konservi. Mērnieku komandai toreiz vajadzēja doties projām mil­zīgā steigā.

Tas būtu interesanti, Maida atsaucās. Mēs varēsim tur nosēsties?

Salāhs palūdza apvidus karti un, drīz vien atradis veco no­metnes vietu, parādīja to pilotam.

Viņi atkal pacēlās mazliet augstāk, šķērsoja divas pauguru grēdas, un tad Salāhs norādīja lejup. Pilots no jauna samazināja augstumu, īsu bridi šķita, ka viņi tūlīt aizķers kādu klinšu virsotni, bet lidlaiva turpināja ceļu gar nogāzi, dažviet pietuvodamās bīstami tuvu sa­plaisājušo klinšu sienai. Ieleja paplašinājās, no augšas vēl varēja pār­skatīt vienu otru pauguru virkni, bet, kad viņi beidzot sāka slīgt lejup pie kādas klints sienas, smilšu klajums aizstiepās tālu nezināmajā, sniedzoties pretim vēl zemu stāvošajai rīta saulei. Tad gaiss ap viņiem kļuva nespodrs, un lidlaiva piezemējās uzvirpuļoto smilšu mākoni.

Vajadzēja paciesties dažas minūtes, līdz gaiss noskaidrojās tiktāl, ka viņi varēja izkāpt.

Maidai tā bija īpaša, gluži vai satraucoša sajūta stāvēt vietā, kur viņas tēvs ir pavadījis tik daudzas naktis. Šķita, ka arī Salahs ir aizkustināts; viņam tā bija atgriešanās pagātnē. Kalīds, kurš pir­majā brīdi izrādīja ziņkāri, tagad gan izskatījās vīlies: veca uguns­kura vieta, satrunējis pītenis, dažas ielocītas skārda bundžas nekā uzbudinoša. Pilots apsēdās ēnā ar paštītu cigareti.

Salāhs norādīja uz milzīgu klints bluķi, kurš droši vien kādreiz pirms ilgiem gadiem bija atdalījies no kalna un nogāzies lejā. Virs tā stiepās dabisks klinšu pārkares veidots jumts.

Viņā pusē ir pilnīgs aizvējš, tur mēs iekārtojāmies ar visām ērtībām. Nāciet!

Viņš aizsoļoja pa priekšu, Maida un Kalīds sekoja.

Redziet to plaisu klintī? Tā ir mūsu pārtikas noliktava.

Viņš piegāja pie klints, pietupās un nocēla malā dažus akmeņus.

Nudien, tepat vien tie ir, mūsu konservi! Metāls gan nedaudz oksidējies, bet varu derēt, ka tie joprojām ir ēdami. Re, gaļa un zivis… un re, ari augļi un dārzeņi! Varbūt kāds vēlas uzcienāties?

Tas bija joks, jo iepakojums nešķita īpaši kārdinošs. Pirmo reizi Maida redzēja Salāhu tik līksmu laikam šis atradums atsauca viņam atmiņā labākus laikus, tos laikus, kad viņš bija kopā ar Frici Barlahu. Tūlīt šis emociju uzvilnījums gan noplaka. Salāhs rami no­lika akmeņus agrākajā vietā, it kā būtu kaut kāda jēga aizvien vēl glabāt seno pārtikas krājumu.

Tikmēr Maida bija pamanījusi citas nometnes atstātās pēdas.

Kas tas? viņa pajautāja, rādot uz vairākiem citiem padziļi­nājumiem smiltīs.

-     Šeit mēs tolaik izklājām savus guļammaisus, Salāhs paskai­droja. Un te jau ir vēl šis tas, ko esam atstājuši.

Tās bija visparastāko priekšmetu atliekas, kādas mēdz palikt no­metņu vietās, tukša kārbiņa, dažas papīra glāzes, saplēsta, pa pusei ar smiltīm apbiruši avīze. Maida to izvilka ārā burtus vēl va­rēja salasīt, teksts bija angļu valodā, pirmajā lappusē pletās liels virs­raksts:

Armijas tuvojas Agiba kara priekšvakarā?

Salāhs bija nostājies viņai aiz muguras, palūkojās Maidai pār plecu un norādīja uz datumu.

-     Šis numurs ir iznācis tikai dažas dienas pirms darbu galīgās pārtraukšanas. Es atgriezos pilsētā jau kādu nedēļu iepriekš. Jā, atceros gan, šeit bija iekārtojies jūsu tēvs, tā ir viņa guļvieta. Viņš vienīgais pasūtīja angļu avīzes.

Viņi uzkavējās nometnes vietā vēl dažas minūtes, meklējot citus atceres priekšmetus. Viņi pārvietojās tik piesardzīgi, it kā vajadzētu saglabāt nākamām paaudzēm arheoloģiskus atradumus. Nekas īpašs gan nebija atrodams: karote, kabatas lukturītis un dažas tukšas fotofilmu kārbiņas. Visvērtīgākais bija kabatas nazis, kuru Maida paņēma piemiņai. Salāhs paturēja sev kabatas lukturīti. Tas bija neticami: kad viņš nospieda slēdzi, lampiņa vārgi iespīdējās.

Salāhs paskatījās, kur šobrīd ir abi pārējie: Kalīds bija pagājis mazliet nostāk un sarunājās ar pilotu. Abi lūkojās kaut kur tuksnesī.

Salāhs aši pieliecās tuvāk Maidai un čukstus pateica kaut ko tādu, ko viņa pirmajā brīdī nesaprata. Tikai ar nokavēšanos viņa atskārta teiktā jēgu.

Uzmanieties, Salāhs atkārtoja un turpināja: Jūs zināt, ka ūdens tirdzniecība ir E1 Afifu ģimenes bizness? Šie ļaudis nerēķinās ne ar ko.

Maida apstulbusi skatījās viņā, gribēja kaut ko jautāt, bet Salāhs ar žestu pavēlēja tai klusēt.

Mums jāaprunājas, viņš nočukstēja, aizvien vēl skatoties kaut kur projām. Atnāciet uz manu veikalu tikai viena!

Maida atkal grasījās jautāt, bet Salāhs ar galvas kustību lika tai piesargāties; viņš pieliecās, nometās ceļos un sāka rakņāties smiltīs, it kā būtu tur kaut ko pamanījis.

Nu arī Maida ieraudzīja, ka tuvojas Kalīds, un pienācis klāt, viņš atrada abus sijājam smiltis caur pirkstiem.

-     Nu, kaut ko atradāt?

Maidai vajadzēja saņemties, lai neizrādītu savu satraukumu.

Pāris sīkumu, viņa pavēstīja. Neko jau tas nedod, bet būs vismaz piemiņa.

Viņa parādīja Kalīdam kabatas nazi. Asmeni vēl varēja atvāzt.

-     Tas arī viss? Tu esi apmierināta?

-   Tas mani saviļņo vairāk, nekā tu vari iedomāties, Maida atbildēja.

Viņa tā sacīja arī tāpēc, lai pamatotu savu dvēseles stāvokli, kuru pilnīgi noslēpt droši vien neizdevās: viņa jutās tik apjukusi, it kā zeme zustu no kāju apakšas.

Man gribētos vēl kadu bridi uzkavēties šeit tuksnesī. Man tas ir kaut kas pavisam īpašs.

-   Tur tālāk ir dziļa aiza, Salāhs ieminējās, un var arī ieiet alā. Tajā ir stalaktīti, tiešām vērts redzēt.

Mani tas interesētu, Maida paziņoja. Tas ir tālu?

-   Varam lidot, Salāhs atbildēja. Bet var arī, protams, aiz­staigāt kājām. Būs kādu divdesmit minūšu gājiens, varbūt pat tikai ceturtdaļstundas.

-   Tad iesim kājām, Maida uzsvērti mundri iesaucās. Nevie­nam nav iebildumu?

Klusībā viņa cerēja, ka ceļā radīsies iespēja izprašņāt Salāhu sīkāk. Viņai bija milzīgi daudz ko jautāt.

-     Labi, ejam, Kalīds laipni piekrita.

Maida konstatēja, ka tagad vairs nespēj nepiespiesti priecāties par viņa centieniem viņai izpatikt.

Ceļš izrādījās grūtāks, nekā viņi to iedomājās izņemot, pro­tams, Salāhu, kurš labi zināja, ko nozīmē brist pa smiltīm, un, šķie­tami smagi cilādams kājas, apbrīnojami raiti tika uz priekšu. Pilots nenāca līdzi, viņš negribēja atstāt lidlaivu bez uzraudzības.

Maida sekoja Salāham, cik naski vien spēdama. Viņa gaidīja izdevīgu bridi, kad varēs netraucēti pārmīt ar to kaut nedaudzus vārdus. Bet arī Kalīds netaupīja pūles, lai neatpaliktu.

Vienu reizi Salāhs atļāva saviem pavadoņiem nedaudz atvilkt elpu, un viņi apsēdās uz kāda klints pakāpiena.

-    Jūs man neticēsiet, viņš ierunājās, bet šajā apvidū ik uz soļa var saskatīt pēdas, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu ir atstā­jis ūdens. Tur tālāk tā līnija, kas stiepjas uz ielejas dibenu… tā ir se­nas notekas gultne, pēdējā palieka no tiem laikiem, kad šeit vēl bija lietains klimats. Strauts plūda vairāk pa kreisi, iepretim vietai, kur tagad jau varat saskatīt aizas galu. Agrāk tur bijis iespaidīgs ūdens­kritums, to vēl tagad apliecina gludais akmeņu slīpējums.

Pēc stundas ceturkšņa viņi sasniedza Salāha aprakstīto vietu. Tas tiešām bija īsts dabas brīnums, kas varētu kļūt par plaši zināmu apskates objektu ja vien cilvēki vispār kādreiz šo vietu apmek­lētu. Viņi piepeši bija nonākuši bezdibeņa malā, no kuras pavērās galvu reibinošs skats uz katlieni tālu lejā. Nebija grūti iztēloties, kā senlaikos ūdens dārdēdams gāzās dziļumā. Droši vien lejā veidojās pamatīgs ezers. Bet kur bija ezera noteka? Maida pajautāja Salā­ham.

-    Tur, dibenplānā… Redzat to ierobu klintīs? Mēs ar jūsu tēvu reiz nolaidāmies lejā pa virvi. Tur sākas kanjons, kas noved milzīgā pazemes zālē un izzūd kaut kur zemes dziļumos.

Viņi atvēlēja sev tik daudz laika, lai kārtīgi izbaudītu šo skatu, un tad Salāhs norādīja uz kādu klints sienas daļu, kas slēpās zem jumtveida pārkares.

-    Tur ir ala, mēs varētu kādu gabalu tajā ieiet, cik tālu sniegsies gaisma. Es nedomāju, ka mēs šeit nokļūsim, citādi būtu paņēmis līdzi lukturīti. Bet kaut cik var noderēt arī tas, ko es atradu. Iesim!

Ieeja bija zema, un alā varēja iekļūt, tikai stipri pieliecoties. Tur bija tik tumšs, ka sākumā viņi neredzēja gandrīz neko, tomēr pama­zām no tumsas aizsega izlobījās ērmīgas formas veidojumi. Tie bija stalaktīti, kurus Maida līdz šim pazina tikai no mācību grāmatām: konusi un kolonnas, vieni gludi, citi rievoti, un starp tiem pletās lie­lāki, kaļķa garozas pārklāti grīdas laukumi.

Salāhs norādīja uz baltu kaļķa bļodu, kuras iekšieni klāja smaili kristāla izaugumi.

Arī to radījis ūdens. Tas lāsoja lejup no stalaktītiem un pilēja

bļodā.

Viņš pieliecās un pacēla kaut ko, kas izskatījās pēc plakanas akmens šķembas.

Māla lauska, viņš noteica. Piemiņai no cilvēkiem, kas senatnē nāca šurp pēc ūdens.

Viņš pasniedza to Maidai.

Citkārt Maidu neatstātu vienaldzīgu šis aizvēsturiskās kultūras piemineklis, bet tagad viņa tikai uzmeta ašu skatienu apdedzinātā māla gabalam un nolika turpat, kur Salāhs to paņēma. Viņai nelika mieru tas, ko tēva draugs pirmīt pačukstēja. Varbūt viņš jutās atbil­dīgs par sava kādreizējā drauga meitu, bet varbūt pats kāroja uz­zināt ūdens atradnes precīzās koordinātas? Maidai bija sajūta, ka Salāhs ir godīgs pret viņu, bet droši zināt viņa to, protams, nevarēja.

Vai Salāha paustās aizdomas pret Kalīda ģimeni būtu pamato­tas? Kaut kur apziņas dzīlēs ložņāja šokējoša doma, kuru viņa nevi­ļus mēģināja apspiest: kā ar to visu ir saistīts pats Kalīds? Viņš bija pārāk jauns, lai būtu iejaukts šajā lietā pats personīgi, tomēr viņš neapšaubāmi pārstāvēja savas ģimenes intereses. Vai Kalīda intere­sei par viņu būtu arī kāds cits izskaidrojums, ne tikai viņa pastāvīgi uzsvērtās simpātijas?

Maidai noteikti vajadzēja tuvāk aprunāties ar Salāhu. Tas jopro­jām stāstīja par pazemes dobuma formu bagātību, bet viņa vairs ne­klausījās, un tā vien šķita, ka ari pats Salāhs runā vairāk runāšanas pēc.

Kad trijotne beidzot devās atpakaļ dienas gaismā, Kalīds gāja pa priekšu, un Maida tīšām palēnināja soļus, izlikdamās, ka viņu aizkavē ceļā guļošās akmens atlūzas. Kad Kalīds vairs nebija ma­nāms, viņa atskatījās uz Salāhu, bet tas apsteidza viņas jautājumus, pačukstēdams:

Tad es jūs gaidu…

Kalīds jau ārpusē viņus sauca, tādēļ Maida tikai pamāja Salāham, un abi atstāja alu.

Kalīds steidzināja. Viņš bija saņēmis radioziņu tur bija kaut kas par politiku, un viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atgriezties pilī. Jau pēc brīža lidlaiva bija ceļā uz pilsētu.

Kad tā piezemējās pagalmā aiz pils, Kalīds iespieda Salāham saujā aploksni un paziņoja, ka viņš var būt brīvs. Maidai tā ari nera­dās iespēja pārmīt ar viņu kaut vārdu.

Cerams, ka rītdien es varēšu veltīt tev vairāk laika, Kalīds sacīja. Man gribētos tevi aizvest uz veco Korāna skolu, tur ir brī­nišķīgas freskas. Varbūt mēs varētu tikties šeit? Vislabāk jau deviņos no rīta.

Maida izteica savu piekrišanu, Kalīds steidzīgi atvadījās, un šoferis Kalida automašīnā nogādāja viņu atpakaļ viesnīcā.

Maidai tas bija gluži pa prātam. Tā viņa varēja mierīgi apdomāt šajā izbraukumā gūtos iespaidus. Vairāk par visu viņas domas tomēr aizņēma Salāha teiktais. Viņa nolēma apciemot to pēc iespējas drī­zāk un uzdot tam dažus jautājumus.

Naktī Maida gulēja nemierīgi. No rīta viņa atcerējās, ka redzē­jusi juceklīgus sapņus, bet apziņā bija aizķērušās tikai atsevišķas de­taļas. Tomēr pietika arī ar tām, lai rastos neskaidra kaut kādas drau­došas nelaimes priekšnojauta.

Tūlīt pēc brokastīm viņa nekavējoties devās ceļā. Nelielo gaba­liņu līdz pilij viņa nogāja kājām, vajadzēja tikai izmest līkumu ap kvartālu, kurš apņēma tiklab viesnīcas teritoriju, kā ari pili.

Tas, ko šeit sauca par pili, īstenībā bija vesels celtņu komplekss, kas tiešām ietvēra dažas greznas ēkas, bet netrūka arī daudzu zemu, cieši kopā saspiestu mitekļu, kuros droši vien dzīvoja kalpotāji. To visu apņēma vecs, bet labi saglabāts akmens mūris, un izskatī­jās, ka vienīgo iespēju iekļūt iekšpusē piedāvā lielie galvenās ēkas vārti.

Kā jau to varēja gaidīt, Maidu apstādināja sardze. Viņai tuvojās divi vīri, kas bija bruņojušies ar līkiem zobeniem, kurus rotāja krā­saini dārgakmeņi. Pirmajā bridi varēja domāt, ka vārtu sardze ir tīrā dekorācija, bet nedaudz tālāk, neuzkrītoši turoties ēnā, stāvēja vairāki citi, un tiem bija mašīnpistoles.

Es vēlos runāt ar Kalidu el Afifu, Maida pieprasīja, jau bīs­toties, ka viņu rupji dzīs projām, tomēr šķita, ka šeit viņu pazīst, jo palūdza tikai brītiņu uzgaidīt.

Viens iegāja blakustelpā, laikam, lai ziņotu par viņas ierašanos pa telefonu. Maida izmantoja izdevību mazliet aplūkot apkārtni. Caur vārtu velvi viņa varēja ielūkoties plašā zālē, kuras vidū atradās aka. Pa vairākām mazām atverēm slīpajā akmens sienā strūkloja ūdens, kas izplūda pa zilajām grīdas flīzēm un mazliet tālāk savācās vienkop nelielā baseinā. Gar tā malām grupējās izklaidus nolikti ādas spilveni sēdēšanai. Uz maziem galdiņiem stāvēja vara trauki un augļu paplātes.

Aizgājušais sargs atgriezās, un viņam sekoja halātā tērpies kal­potājs ar turbānu galvā; aiz jostas tam bija aizbāzts īss zobens. Lai­kam viņš ieņēma augstu vietu pārējo saimes ļaužu vidū. Viņš uzai­cināja Maidu sekot un devās pa priekšu, rādīdams ceļu. Nu Maida varēja aplūkot grezno ēku no iekšienes. Viņi šķērsoja zāli, kuras sie­nas rotāja savītu lenšu ornaments. Krāsas bija košas, bet rūpīgi sa­skaņotas un nepavisam nešķita kliedzošas; tas nepārprotami bija izkoptas gaumes radīts mākslas darbs. Gaismas kūļi krita lejup no šaurajiem, augstu pie griestiem novietotajiem logiem. Neraugoties uz visu šo krāšņumu, telpa tomēr atstāja saltu un noraidošu, nevis viesmīlīgu iespaidu.

Kāds gaitenis aizveda viņus līdz durvīm, kas vērās uz iekšpagalmu. Arī šeit netrūka greznības, tomēr noskaņa bija pavisam citāda. Varbūt to radīja augi: dzelteni, sārti un oranži lāsotas puķes ar smailām, brūnganām lapām, palmas ar bālganu ogu čemuriem un daži lodveidīgi krūmi, kas šķita sastāvam tikai no ziediem. Arī šeit varēja pasēdēt, polsterētie sēdekļi bija diezgan plati, lai tā vien aicinātu tajos atslīgt. Starp augiem pletās zaļi leknas, īsi apcirptas zāles mauriņi.

Kalpotājs aizveda Maidu līdz kādai sēdekļu grupai un pavilka plakano spilvenu nedaudz nostāk no galdiņa, lai viņa varētu ērti apsēsties. Maida apjautājās par Kalīdu, bet viņas pavadonis tikai mēmi parādīja, ka nesaprot. Viņš nozuda, bet tūlīt atgriezās ar tēj­kannu, medus bļodiņu un riekstiem. Nolicis uz galdiņa ari glāzi, viņš ielēja tajā zaļgano šķidrumu. Strūkla no augstu paceltās tēj­kannas bija tik gara, ka glāzes piepildīšana šķita īsts burvju triks.

Šeit valdīja klusums, lielāko troksni radīja sīkie putneļi, kuri lai­delējās starp palmu lapām. Maida palika vienatnē. Ar zelta karotīti viņa ietecināja tējā medu un lēnām to apmaisīja. Viņa iemalkoja karsto dzērienu, kurš stipri smaržoja pēc piparmētrām, un nogar­šoja grauzdētās, maigi rūgtenās mandeles. Šī bija īstā vieta, lai aiz­mirstu visu, kas notiek plašajā pasaulē. Īstenībā Maidai vajadzēja būt piktai, ka viņai liek gaidīt, bet dusmas nez kādēļ nenāca. Arī, kad pēc brīža viņai tuvojās kāds vīrietis elegantā rietumu uzvalkā un imitēja rokas skūpstu, tas šķita visnotaļ iederamies kopējā gai­sotnē.

-     Esmu ģimenes draugs, viņš pavēstīja, it kā ar to būtu diez­gan, un pasmaidījis pajautāja: Drīkst jums piebiedroties?

-     Bet protams, Maida atbildēja.

Nekas cits ari neatlika kā piekrist, viņa taču bija šeit tikai viešņa bez kādām tiesībām atraidīt ģimenes draugu, pat ja to gribētu darīt. Viņa uzmanīgāk pavērās šajā vīrietī… tas šķita kaut kur jau redzēts.

Pirmajā acu uzmetienā viņam varēja dot kādus 40 vai 50 gadus, bet, apskatot tuvāk, vajadzēja atzīt, ka ir jau ap 60. Gaišbrūna ādas krāsa, noteikti vietējais, lai gan, pēc izturēšanās spriežot, viņš tikpat labi varētu but ieradies taisnā ceļā no Londonas, Parīzes vai Ņujor­kas. Viņš nepiespiesti izstāstīja, ka pamanījis Maidu pa savas istabas logu, bijis pārsteigts, redzot šeit vientuļu jaunu dāmu, un, ziņkāres urdīts, nolēmis ar viņu iepazīties. Viņš vēl piebilda, ka vietā, kur viņam pēdējā laikā iznācis uzturēties, vispār nav sieviešu, kur nu vēl ar tik žilbinošu ārieni kā Maidai.

Ko viņš ar to domāja? Zinātnisku ekspedīciju? Klosteri? Varbūt cietumu…? Nu Maida atcerējās: viņa šo vīrieti bija redzējusi tiesas zālē kā apsūdzēto kara noziedznieku procesā! Rietumnieka apģērbā viņš izskatījās citāds, bet viņa vairs nešaubījās tas bija vecā režīma politiķis, kuru viņa gribēja apmeklēt cietumā! Nu viņus bija save­dusi kopā nejaušība.

Dīvainā kārtā viņai nebija ne silts, ne auksts, ka atrodas noziedz­nieka sabiedrībā. Turklāt, vai tiešām viņš bija noziedznieks? Šis vīrietis nepavisam pēc tāda neizskatījās, un laikam viņš ari nemaz vēl nebija notiesāts.

Maida jau grasījās apbērt viņu ar visiem jautājumiem, kas bija sakrājušies uz sirds, bet tad apdomājās. Prātīgāk bija nogaidīt pie­mērotu izdevību vai neuzkrītoši novirzīt sarunu vēlamā virzienā. Vai šis šeihs Mahmūds… kā viņu īsti tur sauca? lepojas, ka ir izkļuvis brīvībā, vai ari kaunas, ka bijis cietumā? Vai viņš vispār vēlēsies runāt par pagātnes notikumiem? Tādēļ Maida nolēma pa­gaidām necilāt tik smagas tēmas un pievērsties kaut kam nevainīgā­kam. Viņš ir E1 Afifu ģimenes loceklis vai ari viesis?

Es esmu šeihs Mahmūds el Hamūda. Varbūt jums kādreiz jau gadījies dzirdēt šo vārdu?

Viņš pagaidīja, kā Maida reaģēs, bet viņa tikai raudzījās vīrietī ar vērīgu skatienu. Tad nu viņš turpināja:

Es šeit tikai viesojos. El Afifu ģimene ir ļoti laipna. Tā ļauj man šeit pavadīt atvaļinājumu. Esmu nolēmis mazliet atpūsties.

Tātad viņš negrasās stāstīt par sevi neko vairāk, Maida nodo­māja, bet es neapmierināšos…

-      Beidzot atcerējos, kur esmu jūs redzējusi: jūs taču uzstājāties ar runu pirms divām nedēļām… kad jūs nopratināja tiesā, Maida viņam laipni uzsmaidīja.

Nu viņa bija to atsēdinājusi un nopriecājās, ka vismaz uz brīdi ir izdevies izsist viņu no līdzsvara.

Tad jau jūs laikam attaisnoja?

Viņš atguvās ātri.

-     Nē, protams, nē.

Viņš izvilka no žaketes kabatas plakanu sudraba portsigāru un šķiltavas. Paņēmis cigareti, viņš rūpīgi to aizdedzināja. Maidu viņš neizlaida no acīm, it kā vajadzētu no viņas uzmanīties. Viņš dziļi ievilka dūmu un tikai tad turpināja:

Jūs taču neuzskatāt to teātri par godīgu tiesas procesu? Jāat­zīst gan, ka pirmajos gados pēc mūsu pilsētas iekarošanas kaut cik vēl centās saglabat skaisto fasādi. Prāvas bija izpelnījušās plašu ievē­rību, un daudzi cerēja, ka tiks godīgi noskaidrots, kas šeit noticis pat manu tautiešu vidū bija daži naivāki ļaudis, kas tam ticēja. Bet īstenībā, protams, runa bija tikai par to, kā padarīt kādu vainīgu.

Seihs Mahmūds saspringti sūca cigareti un sparīgi izpūta dumus. Tā bija vienīgā pazīme, ka šī tematika viņu tomēr uztrauc.

Bet kļuva vēl ļaunāk. Vispirms atslāba interese par proce­siem, un atbildīgie centās kaut kā atgūt plašāku publicitāti. To izde­vās paveikt, iesaistot tā dēvētos mediju konsultantus, un jūs jau redzējāt viņu devumu: viņi pārvērta tiesas procesus par izrādēm, kurās būtiska bija nevis taisnība vai netaisnība, bet iedarbība uz publiku un presi. Vēl ļaunāk viss izvērtās, kad četrus gadus pēc kara atvēra Kiberpilsētu: tiesas sēdes padarīja par publiskām atrakcijām. Tagad tās tiek piedāvātas kā izklaižu veids. Ar plašu vērienu iesais­tījās televīzija, priekšplānā izvirzījās skatītāju skaits un kvotas. Uz­cēla īpašu teātri, kurā demonstrēt apsūdzētos. Pret viņiem uzstājas ar aktiera talantu apveltīti tiesneši, prokurori un liecinieki, un viņu vainu pierāda ar viltotiem dokumentiem. Starpbrīžos atskaņo mū­ziku. Sen vairs nav runas par sprieduma pasludināšanu; galvenais tagad ir izgudrot veidu, kā publikai iepatikušos prāvu pēc iespējas pastiept garumā, lai seriāls varētu turpināties vēl ilgi.

-   Tātad ir maz cerību, ka jūsu process drīz beigsies. Tādēļ jums piešķīra atvaļinājumu?

Šeihs Mahmuds klusi nokremšļojās, viņš šķita samulsis.

-   Mans atvaļinājums… tas ir neoficiāls. Ja tev ir vajadzīgie sakari… Man jāatrod kāds, kurš ir ar mieru pasēdēt manā vietā, tad to var nokārtot diezgan neuzkrītoši. Gluži par velti tas, protams, panākams nav, bet cietuma policistiem ir ļoti mazas algas.

Tātad cietumā jūs atgriežaties tikai tad, kad izskata jūsu lie­tu, Maida konstatēja, un šeihs Mahmūds neiebilda.

-    Man jau likās, ka tiesa ir tāda dīvaina, Maida piezīmē­ja. Bet visas tās aizkulises es, protams, nezināju.

Varbūt jūs ari esat no tiem, kas uztver visu, kas tur notiek, kā izklaidi?

Seiha Mahmūda balsī tagad vairs nebija saklausāms nekas no tā laipnā, rotaļīgā toņa, kādā viņš sāka sarunu.

-   Nē, Maida atbildēja un ari vairs nesmaidīja. Man tā nav izklaide. Es ļoti labi saprotu, ka runa ir par nopietnām lietām, par ciešanām un nāvi, par sāpēm un bēdām. Tas, kas tur notiek, ir sa­triecoši, un veids, kā tas notiek, vēl vairāk.

Seihs Mahmūds pētoši pavērās viņā.

Kāpēc tad gājāt to skatīties?

-     Man bija savs iemesls, Maida atbildēja.

Nu viņa beidzot bija nonākusi līdz tam, ko vēlējās… Šādu pa­vērsienu viņa gaidīja jau kopš brīža, kad pazina savu sarunu biedru.

-   Es meklēju savu tēvu. Tolaik, kad sākās karš, viņš atradās šajā pilsētā. Sakari pazuda, un kopš tā laika mēs, mana māte un es, neko vairs par viņu neesam dzirdējušas. Es ierados šeit, jo gribēju izdibi­nāt, kas ar viņu ir noticis… un Kalīds vēlas man palīdzēt, viņa piemetināja.

To es nevarēju zināt, šeihs Mahmūds noteica. Ko jūsu tēvs šeit .darīja?

Maida izstāstīja viņam, ko zināja par sava tēva darbu. Tad viņa piebilda:

Jūs saprotat, ka mani ieinteresēja prāva, kurā ir runa par tolaik šeit strādājušajiem ārzemniekiem. Bet tas, ko tur dzirdēju… Es pieņemu, ka jūs pazināt manu tēvu?

Seiham Mahmūdam nebija ilgi jādomā.

Jā, es viņu atceros. Jūsu tēvam bija svarīga loma man uzticē­tajā zinātniskās tehnikas programmā. Es vairākkārt esmu ar viņu ticies.

Tajā tiesas sēdē varēja dzirdēt briesmīgas lietas par zinātnieku likteni. Bija runa par konvoju, kuru sabombardēja…

Šeihs Mahmūds viņu pārtrauca.

Man ir jums laba vēsts, lai arī ne gluži bez ierunām…

Ko jūs ar to gribat sacīt? Kādas ierunas?

Jūsu tēva tajā konvojā nebija, šeihs Mahmūds paziņoja.

Tagad viņš runāja klusi un nomierinoši.

Jums jāsaprot, ka es vadīju civilu iestādi un bija runa par vai­rākiem projektiem, kuriem vajadzēja uzlabot iedzīvotāju dzīves ap­stākļus…

Vai tad tur nebija runa ari par ieročiem? Maida izmeta.

Ieroči ir sena pasaciņa, šeihs Mahmūds atbildēja. Šie meli ari pēc daudziem gadiem nekļūs par patiesību. Mums nebija nekā­das vajadzības izstrādāt vai ražot kaut kādus ieročus. Visus iespēja­mos ieročus mums piedāvāja pirkt gatavā veidā, un piedāvājumi nāca no visām malām. Atbilstoši jūsu pasaulē valdošajiem kapitā­lisma likumiem, kas ir tikai pašlabuma sinonīms. Un tolaik mums vēl bija ienākumi no naftas tirdzniecības. Pēdējos gados tā bija ļoti pieprasīta jēlviela ķīmiskajā rūpniecībā, un cena turējās atbilstoši augsta. Nē, bija runa par pilsētbūvi, transportu, enerģiju un, pro­tams, par ūdeni. Tas ir visa pamatā bez ūdens visiem citiem plāniem nav jēgas, šeihs Mahmūds aprāvās un pavērās Maidā. Jums ari ir kaut kāds sakars ar hidrotehniku?

Nē, Maida atbildēja. Bet esmu jau sapratusi, cik tas svarīgi.

Šeihs Mahmūds pamāja.

Ūdens bija svarīgs jau toreiz, un tāds tas ir arī tagad. Tas sa­kāms par visām dzīves jomām un, protams, ari par valsts aizsar­dzību. Teikšu īsi: pēdējās nedēļās jūsu tēvs vairs nestrādāja man pa­kļautajā resorā. Es biju spiests viņu atdot armijniekiem.

Tā bija pārsteidzoša informācija, tikai kā to vērtēt pozitīvi vai negatīvi?

Kā to saprast? Viņš taču bija ārzemnieks, ko tad viņš darīja armijā?

To es jums nevaru pateikt. Tas bija īpaši slepens projekts. Ari es neko sīkāk nezināju. Cik gadījās dzirdēt, tad lieta grozījās ap izdzīvošanas sistēmas veidošanu, kaut kādām patvertnēm un tām nepieciešamo aprīkojumu it kā lai pasargātu no iznīcināšanas bruņoto spēku elites vienības, kurām gods neļāva bēgt no valsts. Neko vairāk par Frici Barlahu neesmu dzirdējis. Bet… viņš iejū­tīgi ielūkojās Maidai acīs, saprotiet taču: viņš nebija to vidū, kurus gribēja izvest no valsts un kuri šajā braucienā gāja bojā. Neko vai­rāk es pateikt jums nevaru, es nezinu, vai jūsu tēvs ir dzīvs, bet un uzskatiet to par labu vēsti es neesmu arī dzirdējis, ka viņš būtu miris. Gluži iespējams, ka viņam izdevās nokļūt drošībā.

Viņš apklusa, ļaujot Maidai apdomāt dzirdēto. Kādu bridi viņi sēdēja klusēdami, šeihs Mahmūds smēķēja, un Maida dzēra tēju. Tas, ko viņa nupat šeit uzklausīja… pēc tik daudziem gadiem diez vai vēl bija cerība ieraudzīt tēvu dzīvu. Tā sacīja prāts. Bet dziļi iek­šienē vēl kvēloja maza cerību dzirksts, un tas kādu mirkli darīja viņu mierīgu un apmierinātu.

Beidzot iekšpagalmā ienāca Kalids, palūkojās apkārt un devās pie viņiem. Maida izbrīnā ieraudzīja, ka mugurā viņam ir formas­tērps, un, spriežot pēc zīmotnēm, viņš pat bija augsta ranga virs­nieks. Viņš pasveicināja Maidu, mazliet paklanīdamies, turpretim šeihu Mahmūdu sirsnīgi apskāva. Tad abi vīrieši pārmija dažus vār­dus arābu valodā. Maida norādīja uz sēdekli sev līdzās, bet Kalīds pakratīja galvu.

Man ir tikai dažas minūtes laika kā redzi, esmu iesaukts armijā.

— Kas noticis? Maida bažīgi pajautāja.

Nevaru neko pateikt, Kalīds izvairīgi atbildēja. Pagaidām tās ir tikai baumas. It kā gaidāmi terora akti, varbūt pat svešzemju iebrukums. Neviens neko skaidrāk nezina. Iesim, es tevi pavadīšu.

Viņš atvainojās šeiham Mahmūdam, pagaidīja, līdz no tā atva­dās Maida, un kopā ar viņu atstāja pagalmu.

-     Atvaino, lūdzu, viņš pateica. Esmu saņēmis svarīgus uz­devumus. Vecpilsētā īsts haoss, kas viegli var pāriet panikā. Izpriecu parkā vēl sliktāk. Visas atrakcijas gan darbojas, bet svešzemniekiem zudusi katra interese, viņi grib ātrāk atgriezties mājās.

Es labprāt ar tevi aprunātos, Maida ieminējās, bet Kalīds paskaidroja, ka visu dienu būs aizņemts.

Kalīds gan piedāvāja, ka varētu atstat viņas rīcībā savu auto un šoferi. Un tad vakarpusē viņš labprāt ar Maidu tiktos. Viņš došot tai ziņu… Maida piedāvājumu pieņēma.

Viņi bija jau nonākuši pie vārtiem un, sargkareivjiem redzot, atvadījās īsi un formāli. Maida nemaz arī nedusmojās, ka izrunāša­nās ar Kalīdu tiek pārcelta uz vakaru tas pat bija izdevīgi, jo tad viņa būs labāk sagatavojusies.

Kad Maida atgriezās viesnīcā, bija jau pusdienlaiks, saule karā­jās gandrīz svērteniski virs pilsētas, un tās žilbinošā gaisma kā šķid­rums pārplūdināja zālājus un celiņus, ielienot katrā spraugā. Iekš­telpas pretstatā šķita tumšas, tur nemanīja nevienu viesi, un Maida sastapa tikai dažus dīkā stāvošus kalpotājus.

Viņa jutās neparasti sagurusi. Katra kustība radīja muskuļu sāpes tā sevi atgādināja vakardienas nogurdinošā pastaiga smiltīs. Viņa devās taisnā ceļa uz savu istabu, pie kuras griestiem griezās ventilatora lāpstiņas. Tās bija izgatavotas no caurumota metāla un kulstīja gaisu, neradot īstu vēsumu. Maida pabrīnījās, ka šeit, šajā luksusa viesnīcā, viesiem liedz pašu vienkāršāko tehnisko komfortu, bet tad tomēr skapī atrada siltuma absorbētāju, kuru uzstādīja līdzās gultai. Dažās minūtēs istabā kļuva patīkami vēss, un viņa izslēdza ventilatoru, jo pastāvīgā gaisa pūsma virs galvas radīja nepatīkamu sajūtu. Šī ierīce, liekas, labi noderēja tikai istabas rotašanai.

Maida apgūlās, un drīz viņu pārmāca snaudiens, kurš atveda līdzi sapņu tēlus dīvainus, neizskaidrojamus un arī biedējošus.

Kaut kad viņa uztrūkās sēdus… bija nogulēts diezgan ilgi. Viņa paskatījās pulkstenī, bija jau vēla pēcpusdiena, drīz vajadzēja sākt krēslot. Pēdējais laiks doties pie Salāha. Maida uzvilka savu arābie­tes tērpu un šoreiz ļoti nopriecājās, ka apmetnis pilnīgi noslēpj augumu un zem galvas lakata atsegtas ir tikai acis nevarēja pa­teikt, ka viņa ir svešzemniece.

Lai viņu nepamanītu Kalīda mašīnā sēdošais šoferis, Maida atstāja viesnīcu pa sāneju, kuru parasti izmantoja kalpotāji. Iedama viņa centās saglabāt sagubušu, pazemīgu stāju, kādu šeit bija pie­ņemts redzēt sievietēm. Savādi: šajā pasaules malā, tieši kaimiņos zaigojošajam tehnoparkam bija saglabājusies viduslaiku atlūza.

Bija jāpapūlas, lai atrastu īsto ceļu šauro ieliņu labirintā. Viņa gāja garām veikaliņiem, kas citos apstākļos ar savu raibo daudzvei­dību noteikti piesaistītu viņas uzmanību. Šeit varēja apbrīnot daž­dažādas preces, līdzās apģērbam, darba rīkiem un traukiem ari tehniskas lietas aizvēsturiskus radioaparātus un televizorus, vec­modīgas šujmašīnas un rakstāmmašīnas, kabatas kalkulatorus un lempīgus mobilos telefonus -, un tas viss bija izplāts un tā sagrēdots, ka būtu veltīgi meklēt jebkādu izkārtojuma principu.

Paklāju iela, smaržvielu un garšvielu iela, porcelāna izstrādā­jumu iela… un beidzot, kad Maida pagriezās ap kārtējo stūri, ska­tienam atklājās ari papīrpreču un grāmatu iela. Tepat jau bija ari Salāha veikaliņš. Maida jau tuvojās durvīm, kad veikaliņā iegāja kāds vīrietis. Ar Salāhu viņa gribēja runāt netraucēti, tādēļ nolēma pagaidīt, kad apmeklētājs atkal iznāks uz ielas. Pieliektu galvu viņa pagāja garām gleznu un litogrāfiju kaudzēm, kas bija sakrautas Salāha bodītes priekšā. Nogājusi kādu gabaliņu pa šauro un līku­moto ieliņu, Maida pagriezās atpakaļ.

Kaulēšanās tur iekšā laikam ieilga, jo klients aizvien vēl nenāca ārā. Vēl vairāk, Maida ieraudzīja divus citus vīriešus, kas apstājās pie Salāha veikaliņa, pameta acis apkārt un arī iegāja iekšā. Droši vien viņa bija izvēlējusies savam apmeklējumam neizdevīgu laiku. Maida nolēma pagaidīt vēl kādu brīdi un apstājās pie papīrpreču letes. Vēstuļu papīrs, aploksnes, resni zīmuļi, eļļas krāsas ievārījuma burkās…

Beidzot šķita, ka Salāha bodītē kaut kas ir izkustējies no vietas, jo pa durvīm iznāca kāds vecāks vīrs, kuru Maida iepriekš pat ne­bija redzējusi, un iejuka starp cilvēkiem, kas tikai tagad, vakarpusē, laikam tā īsti sāka plūst uz bazāru.

Maidas prātošana tika spēji pārtraukta. Bez kāda brīdinājuma viņas sejai uzgūla mitra lupata, un vienlaikus viņu satvēra, pacēla gaisā un kaut kur nesa. Maida cīnījās pēc elpas, bet ieelpoja ari sa­slapinātās lupatas izgarojumus. Viņa vēl paspēja nodomāt, ka lai­kam tūlīt zaudēs samaņu…

Maida pamodās ar briesmīgām galvas sāpēm. Viņa gulēja uz zemē izklāta salmu pīteņa un pūlējās pacelt galvu. Tā šķita neticami smaga.

Viņa dzirdēja balsis. Kāds teica:

-     Tā ir svešzemniece.

Kāds cits atsaucās:

-      Ko tā te meklē?

Beidzot Maida spēja mazliet paslieties augšup. Lokā ap viņu stā­vēja vairāki vīrieši. Vietējie džinsos un teniskreklos, daži ari garpiedurkņu uzsvārčos. Gan vecāki, gan jauni.

… iedzīvosimies nepatikšanās, kāds pabeidza teikumu. Kāds cits turpināja:

Mums jātiek no viņas vaļā.

Maida turpināja ar mokām rausties kājās, vīrieši mēmi un nekustīgi noskatījās. Beidzot viņa grīļīgi notupās ceļos uz pīteņa un juta, ka palēnām atžilbst. Tikai tagad viņa spēja saskatīt apkārtni. Viņa atradās kādā pagrabtelpā, ko blāvi apgaismoja tikai dažas sve­ces. Pie vienas sienas bija piestiprināts plaukts, piekrauts ar dažāda formāta papīra loksnēm, pie otras stāvēja kaut kādas mašīnas, kuru pielietojumu Maida neprata noteikt.

Viens vīrietis pienāca tuvāk.

Ko tu te ložņā? Ko tu izspiegoji?

Viņš runāja lauzītā beizikinglišā.

Maida pūlējās atbildēt, bet balss bija aizkritusi, un viņa spēja tikai pasēkt. Beidzot viņai izdevās izspiest no sevis kaut ko sapro­tamu.

Es nespiegoju. Tas ir pārpratums, laidiet mani vaļā.

Nemelo, mēs tevi novērojām. Tu novēroji veikalu. Ko tev te

vajag?

Kāds jauneklis noliecās viņai pāri, norāva galvas lakatu, sagrāba aiz matiem un papurināja. Kāds cits gan satvēra to aiz rokas un pa­rāva atpakaļ.

Es gribēju sastapt Salāhu, uztraukumā trīcot, Maida atzi­nās. Mums bija norunāta tikšanās.

Iejaucās vīrietis ar pinkainu, melnu bārdu, kurš līdz šim bija turējies nomaļus.

Varbūt mēs tiešām esam kļūdījušies, viņš ieteicās. Jājautā Salāham.

Ja, pasauciet viņu, Maida pieprasīja. Viņš apstiprinās.

Paklausot bārdaiņa mājienam, kāds no jaunekļiem izgāja, pā­rējie palika gaidīt. Viens palīdzēja Maidai piecelties un aizveda viņu līdz matracim, uz kura sēdošie tūlīt atbrīvoja vietu, it kā viņa būtu spitālīgā. Maida jutās pavisam vārga un bija tikai priecīga, ka var notupties. Viņai tas bija neierasts un ne pārāk ērts sēdēšanas veids, bet šeit laikam tā bija pieņemts.

Beidzot Maidai bija laiks aplūkot visu sīkāk. Telpa gan šķita padrūma, un to apgaismoja tikai divas griestu lampas ar zaļiem stikla abažūriem, bet tā bija tīra, un izskatījās, ka to izmanto bieži. Vienā stun stāvēja ūdens tvertne lielas stikla pudeles veidolā, kuras iek­šienē varēja saskatīt ieslietu smeļamo kausiņu, līdzās atradās vai­rākas cita uz citas uzmauktas papes glāzes, bet uz maza galdiņa bija novietots kāds priekšmets, no kura stiepās vairākas gumijas cauru­lītes ar iemušiem galos tā droši vien bija ūdenspīpe.

Apkārt stāvošie vai tupošie vīrieši… īstenībā tie neizskatījās pēc lielceļa laupītājiem, vairāk atgādināja trūcīgi ģērbtus intelektuāļus. Nu jau gandrīz vai šķita, ka viņi ir gatavi atzīt, ka, uzbrūkot Maidai, tiem misējies. Viens pasniedza viņai ūdens glāzi, otrs nolika spil­venu, lai viņai būtu kur atspiesties.

Tad dzelzs skārda durvis atvērās, un ienāca Salāhs.

-     Man izstāstīja, kas noticis, viņš ierunājās, vēl neatvilcis elpu, un izskatījās, ka visu ceļu līdz šejienei viņš ir skrējis. Man ļoti žēl, ka tā iznācis.

Sākās saruna arābu valodā, no kuras Maida nesaprata ne vārda, tomēr varēja nojaust, ka Salāhs izsaka pārējiem rājienu. Vīrietis ar nesukāto bārdu, kurš izskatījās pēc grupas vadoņa, pienāca pie Maidas un atvainojās.

-     Pēdējās dienās mēs visi esam nedaudz nervozi, viņš pie­bilda. Mēģiniet, lūdzu, saprast mūsu situāciju.

Maida labprāt būtu uzzinājusi, kas tā par situāciju, bet iejaucās Salāhs, kurš apjautājās, vai viņa ir kaut cik atguvusies, un, kad Maida atbildēja apstiprinoši, lūdza to sekot. Viņi atstāja šo telpu un izgāja šaurā gaitenī, kurš turklāt bija tik zems, ka dažviet vajadzēja stipri pieliekties.

Šeit arī nebija nekāda apgaismojuma, un Salāhs rādīja ceļu ar petrolejas lampu. Beidzot viņi nonāca pie īsām redeļu kāpnēm, virs kurām varēja saskatīt lūkas vāku. Salāhs to atgrūda vaļā un uzkāpa augšā.

-    Viss kārtībā, viņš paziņoja. Lūdzu, nāciet.

Šis neparastais ceļš bija novedis viņus Salāha veikaliņā. Saim­nieks piedāvāja Maidai apsēsties un sabikstīja mazo ugunskuru bļoda, kur bija sabērti vaskveida graudi, kas dega ar intensīvu, dzel­tenu liesmu. Virs bļodas ierīkotā āķī Salāhs uzkarināja ūdens kat­liņu. Tad viņš apsēdās iepretim Maidai un vēlreiz atvainojās par savu draugu kļūmi.

Jūs droši vien ievērojāt iespiedmašīnas, viņš teica. Mums tur ir ierīkots neliels ziņu dienests. Nelegāls, protams, jo viss, ko va­rētu dēvēt par izdevējdarbību, ir tikai valdības privilēģija.

Ko tad jūs īsti tur darāt? Maida pajautāja.

Nu jau viņa atkal jutās samērā labi, tikai pulsējošā sāpe bija dziļi ieperinājusies galvaskausā.

Nu jā, viss šeit ir savstarpēji saistīts.

Pat nepieceldamies kājās, Salāhs pasniedzās pēc glāzēm ar zel­tīto apmali, kuras Maida jau pazina, un nolika divas uz galda. Ra­dās iespaids, ka viņš šādi cenšas iegūt laiku neilgām pārdomām.

- Jūs esat drauga meita, viņš uzsvērti pateica, un es jums uzticos. Šķiet, ka esmu jums parādā dažus skaidrojumus.

Jūs mani vakar ļoti pārbiedējāt, Maida paziņoja. Kas jums ir pret Afifu klanu?

Salāhs iemeta tējkannā kaltētas lapas un uzlēja tām verdošu ūdeni.

-  Mēs pārstāvam pretējas nometnes klans un es. Vēl tagad esmu pārliecināts, ka šai ģimenei bija vistiešākais sakars ar tiem, kas gribēja izspiest no manis informāciju par ūdens atradnes vietu.

Maida pārsteigti paskatījās viņā.

Nespēju noticēt… Kāpēc jums ir tādas aizdomas?

Salāhs steidzīgi turpināja:

-  Es pazīstu dažus šīs ģimenes locekļus no agrākiem laikiem. Tas bija tūlīt pēc kara. Kādu dienu mani apcietināja un ieslodzīja. Pēc bezmiega nakts netīrā kamerā mani ieveda citā, drusku lielākā telpā bez logiem. Atkal man lika ilgi gaidīt, un tad ienāca vairāki cil­vēki, kas apsēdās uz sola. Man bija jāstāv kājās. Galveno runātāju es

pazinu: tas bija Hasans el Afifs. Viņš taujāja, kur ir atradne, un lika man aprakstīt vietu. Kad negribēju ielaisties nekādās sarunās, man sarīkoja īstu nopratināšanu, jāsaka, visai nepatīkamu… Jūs tomēr neizpaudāt koordinātas?

-     Es tās neizpaudu. Nevarēju tās izpaust, jo es taču nemaz tās nezināju. Ja gan, es zīmēju apvidus karti, un Fricis ierakstīja tur mē­rījumu datus, bet viņam vairs nebija laika tos izvērtēt. Vai tad es va­rēju paturēt prātā visus tos daudzos skaitļus, kas man neko neiz­teica? Dieva dēļ, neuzskatiet mani par varoni ar stipru gribasspēku: es būtu pateicis visu, ja kaut ko zinātu. Jau pirmajā dienā es būtu visu pateicis.

Salāha sejā bija lasāms, cik ļoti viņu vēl tagad saviļņo atmiņas par briesmīgo situāciju, kādā viņš toreiz atradās. Maida juta viņam līdzi un, neraugoties uz ziņkāri, pacietīgi gaidīja, kad Salāhs atkal būs spējīgs runāt. Maidai uz mēles bija jautājums, kuru viņa gan­drīz vai neuzdrīkstējās uzdot, tomēr viņai vajadzēja uzzināt atbildi.

Aiz uztraukuma piesmakušā balsī viņa to pateica: Kalīds ari tur piedalījās?

Salāhs uz mirkli pacēla acis, tad atbildēja tik klusi, ka Maida tik tikko saklausīja:

Tas jauneklis? Nē, viņš taču tolaik vēl bija mazs bērns.

Iestājās ilgāks klusums. Maidai vispirms vajadzēja sagremot jau dzirdēto. Pēc kāda brīža abi bija saņēmušies tiktāl, ka spēja turpināt sarunu.

Protams, Maidu interesēja arī notikumu aizkulises, it īpaši tas, kādu lomu tur spēlēja ģimene, kuras viesmīlību viņa patlaban bau­dīja.

-     Tad man ir jāsāk ar atkāpi. Ūdens mums tradicionāli vien­mēr ir bijis kaut kas svēts, Dieva dāvana cilvēkiem, lai viņi spētu izdzīvot, Salāha skatiens aizklīda kaut kur projām, paliekot pie­vērsts apslēptiem tālumiem. — Ūdens vienmēr ir piederējis visiem. Pat ienaidniekam pirms kaujas ir brīva pieeja avotam.

Salāhs apklusa un ielēja tēju. Viņš atkal bija atgriezies tagadnē.

-     Ari cilvēki, kas mīt citās klimata zonās, kādreiz uzskatīja tāpat. Bet tagad ar tehnikas palīdzību tajās zemēs ir izdevies sagādāt ūdeni pārpilnībā un padarīt to pieejamu visiem. Viņi kausē ledājus, uzkrāj iegūto ūdeni rezervuāros un izmanto savā mājturībā. Viņi savāc lietus ūdeni un aplaista savus laukus. Viņi attīra upju ūdeni un novada to uz savām pirtīm. Viņi velk aisbergus no Arktikas ledus laukiem uz sausajiem apgabaliem un tos pārdod. Ūdens kļuvis par tirgus preci, par apgrozāmo kapitālu, par biržas spekulāciju ob­jektu. Tāpat kā agrāk nafta. Pats ļaunākais ir tas, ka tajā iesaistīju­šies ari daži mūsu tautieši. Viņi nodod vērtīgāko, kas mums pieder. Viņi to izšķiež, lai gūtu peļņu, un šādi rada deficītu, kas stiprina viņu varu.

Salāhs ielēja tēju, kūpošu, tīkami smaržīgu šķidrumu. Maida gan šobrīd nespēja to pienācīgi novērtēt.

E1 Afīfu klans piedalās šajos darījumos. Tas ir sabiedrojies ar HOH koncernu. Visas pazīmes liecina, ka abiem šiem grupēju­miem ir padomā pamatīgs kampiens. Mēs tikai nesaprotam, kā viņi grasās visu šeit pārņemt savās rokās. Jo viņiem ir spēcīgs konku­rents: mūsu valdība, aiz kuras, protams, stāv briti un amerikāņi.

-     Un HOH grupai?

… franči ar rezidenci Kanādā. Tātad viņi it kā ir stipri vājāki. Tur jau tas noslēpums: kā viņi grasās padzīt amerikāņus? Bet aiz­vien vairāk baumo, ka nu jau viss uzņēmis gaitu, drīz notikšot kaut kas izšķirošs, kas padzīšot marionešu valdību no mūsu zemes uz mūžīgiem laikiem.

Jā, ari Maida bija pamanījusi kaut kādu nemieru. Netveramus draudus, kas izplatās līdzīgi slimībai: sākumā gluži nevainīgi, bez skaidriem simptomiem, bet pēc tam… Nu neba Maidai atrisināt šo problēmu. Bet arī viņu bija skārušas šīs jukas, pati negribēdama viņa bija tur iekšā…

-     Kā to var novērst? viņa pajautāja.

-    To mēģināja jau jūsu tēvs, atkal un atkal norādīdams, ka ūdens krājumi drausmīgā ātrumā izsīkst. Tautas masas to neapjēdz.

Tur ari mēs saskatām savu uzdevumu: mēs bakstām ar pirkstu mēs izskaidrojam. Savā mazajā tipogrāfijā mēs drukājam skrej­lapas, kuras izplatām pilsētā. Tagad jūs saprotat, cik ļoti mums jāuz­manās. Mēs cīnāmies uzreiz pret diviem nesalīdzināmi stiprākiem pretiniekiem. Mēs nedrīkstam ļaut sevi pieķert. Tad mēs būsim pa­galam.

Svarīgākais bija pateikts. Ari tēja bija atdzisusi tiktāl, ka to jau varēja iedzert, neapdedzinot lūpas.

Maida domīgi noteica:

-     Šķiet, ka mans tēvs būtu jūsu pusē.

Par to es nešaubos, Salāhs apstiprināja.

Maida nolika tējas glāzi un piecēlās kājās.

Tagad es saprotu labāk šo to no visa, kas šeit ar mani ir noticis. Nezinu, kā tieši, bet kādam ir izdevies uzzināt kaut ko par mana tēva atstāto plānu.

Izskatījās, ka Salāhs nesaprot, ko viņa domā, jo viņš raudzījās Maidā ar lielām acīm. Nu Maida bija izlēmusi un izstāstīja viņam, ko pēdējās dienās ir piedzīvojusi šajā pilsētā. Viņa izstāstīja ari par plānu, kuru līdz šim bija izdevies pasargāt no svešiem tīkojumiem.

Man negribētos, lai skice nonāktu nekautrīgu šeftmaņu ro­kās, Maida paziņoja. Tagad es zinu, ko ar to darīt: atdošu plānu jums. Esmu pārliecināta, ka pratīsiet to pareizi izmantot.

-      Kur ir šis plāns? Salāhs pajautāja.

-     Drošā vietā. Es to paslēpu.

Salāhs klusēdams ilgi lūkojās viņā.

-  Jūs esat labi padomājusi? Esat pārliecināta, ka vēlāk nenožē­losiet? Nav šaubu, ka par šo informāciju jūs varētu dabūt veselu kaudzi naudas.

Jā, Maida apliecināja. Tas man ir skaidrs. Bet saprotiet taču: šis plāns man nepieder, nerunājot nemaz par ūdeni, kuram tas ļautu piekļūt. Tas pieder cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, un to vajag izmantot prātīgi. Jūs jau nu zināsiet labāk par visiem, kas jādara, lai šo mērķi sasniegtu.

Viņi pasēdēja kopā vēl kādu bridi. Maida apsolīja atnākt nāka­majā dienā un atnest plānu.

Bija jau vēls. Maida cēlās kājās, lai atvadītos, piecēlās arī Salāhs.

Ko jūs darīsiet pēc tam? viņš pajautāja.

Pēc iespējas ātrāk braukšu mājās, viņa atbildēja.

Tēvu vairs nemeklēsiet?

Neticu, ka ir vēl kaut kādas izredzes. Man tomēr ir sajūta, ka izdevies paveikt kaut ko nozīmīgu. Esmu izpildījusi viņa novēlē­jumu. Tas ir vairāk, nekā uzdrošinājos cerēt.

Salāhs pavadīja viņu gandrīz līdz viesnīcai. Tad Maida paspieda viņam roku un atvadījās. Jau bija satumsis, tikai zvaigznes vēl rai­dīja lejup savu gaismu, un nekas nevēstīja neko ļaunu.

Tas bija kā pērkona grāviens, ko pavadīja ilga, gandrīz tikpat skaļa dunēšana, kas izrāva Maidu no miega. Izklausījās pēc eksplo­zijas šķita, ka sprādziens ir noticis tepat blakus, un Maida jau nodomāja, ka tūlīt pa galvu, pa kaklu būs jāmetas bēgt. Viņa pie­lēca pie loga un ieraudzīja dažus uztrauktus cilvēkus, kas apjukuši lūkojās apkārt. Citādā ziņā tur nebija manāms nekas biedējošs.

Tātad viesnīca un tuvākā apkārtne nebija tieši skarta, un Maida varēja uzelpot. Tomēr palika kaut kāda tumša draudošas nelaimes nojauta.

Maida bija pamodusies, jutās pavisam moža un nemaz vairs nevēlējās atgriezties gultā. Viņa aši saģērbās un izgāja ārā. Reģistra­tūrā viņa apvaicājās, kas noticis. Gados jaunā dežurante pieaicināja viņu pie loga, no kura pavērās skats uz dienvidiem un pajautāja:

Nekas jums neduras acīs?

Viņa rādīja noteiktā virzienā: austrumi-dienvidaustrumi.

Pirmajā brīdī Maida nesaprata, kam būtu jāduras acīs, neko īpašu viņa tur neredzēja. Tikai vērīgāk aplūkojot apvārsni, viņa ievēroja kliedētu dūmu plīvuru tālu ārpus pilsētas. Tam būtu jāpie­vērš uzņianība?

Meitene palīdzēja: Drupas…

Tikai tagad Maida pamanīja: drupu vairs nebija, ne miņas no tālu redzamā torņa, kas slējās uz augstākā dienvidu pakalna kores un bija plaši pazīstams kā senās pilsētas mainīgo likteņgaitu zīme.

Kas noticis? viņa apjukumā noprasīja.

Tā īsti vēl nezinām… Tikai baumas: vulkāna izvirdums, meteorīta trāpījums…Viens gan ir droši: viss, kas vēl bija palicis pāri no pils, tagad ir pārvērties putekļos.

Maida tikai pamāja meitenei. Gan jau vēl izdosies uzzināt, kas noticis. Tieši tādēļ, ka neviens neko noteiktu nezināja, visus nomāca nelaimes sajūta. Maida domīgi izgāja dārzā, kur uzklāti galdi gai­dīja viesus, kas šodien te ieradās tikai niecīgā skaitā. Varēja nogaršot siltus raušus, dažādus ievārījumus un eksotiskus augļus, bet Maida domās bija pavisam citur. Viņa nolēma atdot Salāham plānu neka­vējoties, neskaidras nojautas lika pasteigties. Ej nu sazini, kas vēl var notikt vairāk par visu viņa gribēja turēt solījumu.

Viņa uzvilka savu arābietes kostīmu, izņēma plānu no paslēptu­ves tā šķita neskarta un devās ceļā. Pretēji gaidītajam, papīrpreču ielu izdevās atrast ātri, un turpat priekšā jau varēja saskatīt ari Salāha veikaliņu. Bet Maida jau iztālēm pamanīja ari divus vīriešus formastērpos, kas apsargāja ieeju. Grozos nevienas preces, nevienas krāsaini drukātu bildīšu kaudzītes. Zaļganzilās durvis šķībi karājās vienā eņģē, uz tām varēja saskatīt cirvja atstātas pēdas. Šķērsām durvju ailei stiepās sarkanbalti svītrota lente, blakus pie sienas pielipināta papīra loksne. Maida garāmejot uzmeta aci: veid­lapa arābu valodā, apakšā kaut kāds zīmogs. Gabaliņu tālāk pul­cējās ziņkārīgie. Tie uzbudināti diskutēja, bridi pa brīdim lūkoda­mies uz Salāha veikaliņu.

Tas neko labu neliecināja. Maidai uzreiz iešāvās prātā slepenā tipogrāfija. Tā būtu atrasta? Kas noticis ar Salāhu?

Kāds parāva viņu aiz apmetņa malas, viņa atskatījās un ierau­dzīja mazu zēnu. Tas iegrūda viņai saujā papīra strēmeli un zebiek­stes ātrumā nozuda, iekams Maida paspēja kaut ko pajautāt.

«Pie akas» tur bija rakstīts, apakšā paraksts, kaut kāds ķeburs, kas Maidai izteica tikpat maz kā oficiālu iespaidu raisošais vēstījums pie Salāha durvīm. Kada aka? Maida atcerējās, ka pirmajā dienā, meklējot ceļu uz šejieni, pagāja garām kaut kam līdzīgam varbūt derēja tur apskatīties. Nepagāja ne piecas minūtes, kad viņa bija tur, bet tuvumā nemanīja nevienu, ko viņa pazītu. No tumšākā stūra iznira kāds vīrietis un, iedams garām, pačukstēja: Nāciet līdzi!

Viņš gāja pa priekšu, Maida ar savu zemu uz acīm uzvilkto gal­vas lakatu sekoja. Tad nepazīstamais apstājās un ievilka viņu kādu namdurvju tumsā.

Man jāuzmanās, viņš runāja čukstus. Salāhu arestēja, pa­ņēma arī dažus viņa draugus. Neko vairāk es nezinu.

Viņš pamāja ar galvu un metās projām. Pēc mirkļa viņš bija bez pēdām nozudis pūlī.

Maidai atlika tikai atgriezties viesnīcā. Nu viņa bija uzskatāmi pārliecinājusies, ka Salāha bažas nav bijušas nepamatotas. Vai viņa varēja kaut ko darīt tā labā?

Šodien vēl vajadzēja izrunāties ar Kalidu. Maida piezvanīja viņam tūlīt no reģistratūras, bet izrādījās, ka pretēji gaidītajam viņš tomēr nevarēs šovakar izbrīvēt viņai laiku. Kalīds gan palūdza Maidu jau rītdien no paša rīta ierasties pilī. Tad viņš varēšot veltīt tai kādu stundu.

Nākamajā rītā Maida jau agri bija kājās un prātoja, kā būtu jāiz­turas pret Kalīdu. Tomēr pie noteikta viedokļa tā ari neizdevās no­nākt. Labākais laikam bija ļaut viņam izskaidroties.

Tūlīt pēc deviņiem viņa bija saposusies un devās uz pili. Atkal viņu ieveda gleznainajā iekšpagalmā, un šoreiz pat nevajadzēja gai­dīt: Kalīds jau nāca pretim, arī šodien viņš bija formastērpā, un viņi iekārtojās tajā pašā stūrī, kur sēdēja vakar. Seihs Mahmūds el Hamūda gan nekur nebija manāms.

Kalīds izskatījās gurdens, it kā pagājušajā naktī nemaz nebūtu gulējis, un šķita dīvaini mainījies.

Maida bija apņēmusies runāt ar viņu ļoti privāti. Viņa gribēja uzzināt, kas noticis ar Salāhu. Visvairāk viņa vēlējās atsaukt tam atmiņā vakaru, kad abi iepazinās, un pajautāt, vai viņus tiešām sa­veda kopā nejaušība. Līdz šim Maidai nebija iemesla to apšaubīt, tomēr, kopš viņa bija uzzinājusi no Salāha kaut ko vairāk par Kalīda ģimeni, aizvien vairāk uzmācās cits skaidrojums: vai tik Kalīds nemeklēja tuvību sava klana uzdevumā, lai noprastu viņas nodo­mus un atņemtu viņai plānu. Bet pārliecības par to nebija… Galu galā viņa bija iepazinusi Kalīdu tik tuvu, lai negribētos ticēt kaut kā­dam slepenam nolūkam, un patiesībā aiz visa, ko viņa dzīrās Kalidam prasīt, glabājās cerība, ka viņš izgaiņās visas nelāgās aizdomas.

Kalīds klusēja, tātad sarunu vajadzēja vadīt viņai, un Maida sāka ar citu, tepat pa rokai pagadījušos jautājumu: kas tad tur no­tika agri no rīta?

Kaut kas ir nogājis galīgi šķībi, Kalīds pateica un atkal ap­klusa.

Ko tu ar to gribi sacīt? Maida nelikās mierā. Sis sprā­dziens, pils iznīcināšana… tu zini ko vairāk?

Kalīds ar rokas kustību padzina kalpotāju, kas bija atnācis pajau­tāt, vai viņi kaut ko nevēlas. Viņš skumji pavērās Maidā un noteica: Pats sprādziens ir blakus parādība. Tam tikai vajadzēja aplie­cināt vēstījuma nopietnību, kurš tika izziņots vienlaicīgi.

Maidai atkal vajadzēja viņu pabikstīt, lai iegūtu papildu skaid­rojumu.

Tas bija sauss paziņojums: pilsētu gaida uzbrukums. Pēc pie­cām dienām tā pārvērtīsies pīšļos un putekļos.

Maidai šķita, ka viņa nav kaut ko īsti saklausījusi:

… pīšļos un putekļos kā to saprast? Tas ir pravietojums? Kaut kādu reliģisko murgotāju piedraudējums?

Nē, diemžēl ne. Tas ir… Kalīds sastomījās, it kā nezinātu, kā labāk to izteikt. Ir bruņoti spēki, pagrīdes armija, kas alkst atriebties. Atriebties svešzemniekiem, kuri ir iekarojuši pilsētu un šeit ieperinājušies. Atriebties ari vietējiem, kuri ir sadarbojušies ar iekarotājiem.

Bet karš taču beidzies pirms divdesmit gadiem!

-   Viņi gaidīja. Gaidīja, kad visi atbildīgie būs ieaijājuši sevi dro­šībā. Bet visu laiku tie gatavojās uzbrukumam. Nu viņi ir sagaidī­juši. Neviens vairs ar viņiem nerēķinājās, un tagad ir īstais bridis. To varēja jau paredzēt.

Maida tik un tā nesaprata.

-     Ko varēja paredzēt?

-   Savulaik, kad pēdējais karš bija beidzies, vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki pazuda bez vēsts. Armijas virsnieki, slepeno dienestu ļaudis, vadoši valdības locekļi. Neviens neko tuvāk nezināja, bet klīda visādas baumas… Bija arī pavisam fantastiskas: runāja par tādu kā augšāmcelšanos, par svētu akciju, kas atjaunos pilsētas seno godību, šķīstīs visu ar uguni un zobenu…

-  Tas taču nav nopietni! Maida protestēja, bet Kalīds pat ne­klausījās.

Kaut kad tam apvērsumam vajadzēja notikt. Baumoja taču, čukstējās pa kaktiem, klīda visādas runas, runāja par slēptākiem ziņu avotiem, par cilvēkiem, kuri zina, kas notiek, bet lieki nerunā…

Maidai iešāvās prātā pavisam noteiktas aizdomas.

-     Tavs tēvs arī ir no tiem, kas daudz zina, bet lieki nerunā?

Šķita, ka Kalīds ir pārsteigts. Viņš domīgi nošūpoja galvu.

Mans tēvs tiešām daudz zina, viņš beidzot ierunājās. Arī tas skaidrs, ka nejau visu viņš pasaka skaļi.Ja arī kaut ko stāsta, tad vecajo sapulcei. Mani tur nelaiž.

Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev nav ne jausmas, kas šeit tiek brūvēts. Pasaki taču, kas īsti notiek?

Kalīds bija iedzīts stūrī. Viņš dzīrās runāt, tad atkal pārdo­māja. .. Beidzot viņš pateica:

-   Ultimātu mēs gaidījām, proti, brīdinājumu, kam vajadzēja izraisīt pretinieka atkāpšanos. Mēs rēķinājāmies ar to, ka agri vai vēlu patriotiskie spēki pārņems varu šeit pilsētā. Tam bija jākļūst par jaunu, miermīlīgu sākotni. Bet tā… Ja tiešām notiks tas, ar ko mums piedraud, tad tas ir gals.

Tātad tu šo vēstījumu uztver nopietni? Maida pārjautāja.

-     Es uztveru to nopietni, Kalīds atbildēja.

-     Un ko tu darīsi?

-   To nolems mans tēvs. Man liekas, ka jāatstāj pilsēta. Kas cits mums atliek?

Salīdzinot ar to, kas šeit milža, savas problēmas Maidai piepeši šķita maznozīmīgas. Tomēr viņai gribējās uzzināt vēl kaut ko, uzzi­nāt kaut ko tādu, kas citiem varbūt liktos pavisam mazsvarīgs, bet viņai tas bija izšķirošākais…

Man tomēr gribas tev pajautāt vēl kādu sīkumu, Maida paziņoja.

Izdzirdējis viņas jautājumu, Kalīds uz brīdi sastinga. Tad viņš ierunājās:

-   Vai tad tik svarīgi, vai mēs iepazināmies nejauši vai ari kāds pievērsa tev manu uzmanību?

Tagad Kalīds vairs neizskatījās sastindzis un vienaldzīgs, vairāk gan bailīgs un satraukts.

-   Tātad kāds lika tev ar mani iepazīties, Maida ārēji mierīgi konstatēja.

Iekšēji viņa jutās dziļi aizskarta. Kalīds ar nodurtu skatienu rau­dzījās zemē.

Tas bija mans tēvs… Parasti viņš nemaz neņem mani līdzi uz tādiem sarīkojumiem. Es pats biju izbrīnīts. Un tad…

-     Tu uzrunāji mani tāpēc, ka viņš tev pavēlēja.

Tagad Kalīds bija redzami apjucis. Viņš piegāja Maidai klāt, izstiepa roku un aptvēra Maidas gurnus, lai pievilktu viņu tuvāk.

-  Jā, sākumā tas bija iemesls, viņš izstomlja. Bet tad, tas no­tika tik ātri… Tu iepatikies man no pirmā skatiena. Tu taču zini, Maida: es tevī iemīlējos. Man tā nekad vēl nebija gadījies.

Maida atstūma viņu un pārtrauca.

Tu ar viltu ieguvi manu uzticību un ziņoji savam tēvam, ko biji no manis uzzinājis.

Šāds pārmetums sāpēja, tas bija lasāms Kalīda sejā. Šķita, viņš zaudējis savaldīšanos. Viņš nometās ceļos un mēģināja satvert Maidas rokas. Viņš apzvērēja savu jutu godīgumu, norādīja sava stā­vokļa īpatnību. Viņš apliecināja savu mīlestību, bet Maida palika noraidoša. Viņai vairs nebija nekas sakāms.

Abi pat nemanīja, ka līdzās ir apstājies vīrietis raibā formas­tērpā. Tas noklepojās, un, kad viņi atrāvās viens no otra, uzrunāja Maidu:

Mans kungs jūs aicina, Hasans el Afifs vēlas ar jums runāt.

Tas nāca negaidīti, turklāt pavisam neīstā brīdī.

Ļoti pateicos, bet šobrīd nejūtos spējīga…

Kalīds steigšus pielēca kājās un izbijies pavērās viņā.

Tu nedrīksti atteikties, viņš čukstēja. Aicinājums jāpieņem.

Maida atskārta, ka gandrīz ir izdarījusi kaut ko zaimojošu. Hasana el Afifa griba šeit bija likums. Tas nebija ielūgums, tā bija pa­vēle. Viņa pamāja kalpotājam, lai tas rāda ceļu, un mēmi sekoja. Kalīds soļoja nopakaļ.

Viņi nonāca pils daļā, kur Maidai vēl nebija gadījies pabūt. Grīdu sedza paklāji, sienas bija izliktas ar intarsijām, bet griestus veidoja mākslinieciski slīpētu pasteļkrāsas ahātu mozaīka. Stūros stāvēja vāzes, no kurām plūda stipri smaržojošs tvaiks. Šeit nedzir­dēja pat soļu skaņu, valdīja pilnīgs klusums.

Pie durvīm gaiteņa galā stāvēja divi sargkareivji, kas mēmi pa­kāpās sāņus, ieraugot formā tērpto un abus tā pavadoņus. Viņi iegāja zālē, kas bija tik liela, ka radīja gluži vai pagalma iespaidu. Sienas bija tumšas un šķita ļoti talas, uz apaļā grīdas paklāja bija izkaisīti ziedi. Tik un tā te pārņēma tukšuma iespaids.

Hasans el Afifs sēdēja uz paaugstinājuma pašā zāles dziļumā. Kalīds un Maida šķērsoja zāli, augstā ranga kalpotājs, kas bija viņus šurp atvedis, palika ārpusē. Hasans uzmeta skatienu Kalīdam un pateica:

-     Gaidi aiz durvīm.

Dēls mēmi paklausīja un izgāja. Maida saņēma mājienu apsēs­ties uz ķeblīša iepretī klana pavēlniekam.

-    Gribu jums kaut ko pavēstīt. Apstākļi iegrozījušies tā, ka esmu spiests to darīt agrāk, nekā biju plānojis. Ir runa par manu vecāko dēlu Kalīdu. Jums jāsaprot, ka nekādas attiecības starp viņu un jums nav iespējamas.

Maida uz mirkli zaudēja valodu. Tūlīt gan atguvusies, viņa vēsi atbildēja:

Jūs taču pats viņu pamudinājāt meklēt manu sabiedrību.

Ko jūs gribat ar to sacīt? Es nevarēju nojaust, ka jūs tik aši bū­siet gatava iet tik tālu. Man nebija skaidra priekšstata par to, cik pa­grimuši ir jūsu tikumi.

Vai tad vēl nosodāmāk nav tas, ka jūs izmantojat paša dēlu, lai piekļūtu mana tēva piezīmēm?

-     Nu labi, tad esam nonākuši pie mūsu sarunas otrā punkta.

Viņš sasita plaukstas, un tūlīt atkal parādījās kalpotājs. Hasans

pateica kaut ko arābiski, un vīrietis livrejā nozuda. Piepeši kaut kur no aizmugures uznira Zoselīne. Viņa mierīgi pasveicināja Maidu, it kā šī būtu gluži ikdienišķa sastapšanās, un apsēdās viņai līdzās.

-   Mūsu partneri no HOH koncerna jūs jau pazīstat, Hasans paziņoja. Ir runa par darījumu, kurš visiem mums ir ļoti svarīgs.

Mums jānodrošina ūdens piegāde, Zoselīne izmeta, un Ha­sans pavērās viņā, it kā sieviete būtu izdarījusi kaut ko nepiedienīgu.

- Jums, Maida, ir plāns, kurš varētu sniegt mums pieeju lie­liem, vēl neapgūtiem ūdens krājumiem. Sis plāns ir nonācis jūsu īpašumā nelikumīgi. Tādēļ es pieprasu, lai jūs labprātīgi to atdodat.

Atkal iejaucās Zoselīne.

Jūsu tēvs strādāja toreizējās valdības uzdevumā, un viņam labi maksāja.

Tikai tad Maida tika pie vārda.

-   Kāpēc tu iedomājies, ka šāds plāns vispār pastāv? Es nekad par to neesmu ieminējusies.

-     Šāds plāns pastāv, par to nav šaubu. Šeit iespējams nopirkt un iegūt jebkādu informāciju, tev vajadzētu būt sen to sapratušai.

Šeit iespējams nopirkt un iegūt jebkādu informāciju vai Maida vēl nesen nebija kaut ko dzirdējusi par tirgošanos ar informāciju? Šobrīd gan nebija laika to pārdomāt. Tagad vajadzēja kaut kā izkļūt no sprukām, viss bija atkarīgs tikai no tā, cik veikli viņa pratīs vest sarunas. Visādā ziņā šķita bezjēdzīgi turpināt noliegt plāna eksis­tenci.

Pat ja tā būtu, tev nav nekādu tiesību uz šo plānu un Hasanam arī nav. Jebkurā gadījumā es atsakos to atdot. Ūdens pieder šīs zemes iedzīvotājiem, bet jums ir svarīga tikai peļņa. Es negrasos jums palīdzēt.

-     Izklausās milzīgi cēli, Zoselīne indīgā pārākumā notei­ca. Tu tikai esi piemirsusi, ka pazemes ūdeņi nav tik vienkārši aiz­sniedzami. Vajag plaša vēriena tehnisko…

Pietiek! Hasans uzkliedza; kaut kas viņu bija sanikno­jis. Mums nav laika debatēm. īsi un skaidri: Zoselīne ir aizlikusi par jums labu vārdu, un mēs esam ar mieru piedāvāt jums labu cenu par plānu. Desmit miljonus interdolāru. Mēs darām to labprātīgi, man nebūtu grūti likt plānu jums vienkārši konfiscēt. Jūs pateiksiet, kur tas ir noslēpts, citādi atradīsies metodes, kas atraisa cilvēkiem mēli.

Maidai nebija ilgi jādomā: šādā darījumā viņa neielaidīsies nekad, tur neko nemainīja ari piedāvātās summas lielums. Vai viņa tiešām bija tik cēla? Nē, ne jau tur tā lieta — viņa apzinājās, ka gal­venais iemesls ir pavisam cits: tas bija spīts, nepārsūdzama griba pretoties jebkādiem spaidiem. Viņa nebija ar mieru pārdoties.

Maida jau dzīrās noraidīt piedāvājumu, bet laikus vēl ienāca prātā, ka tad viņa tiešām var piedzīvot nepatīkamus brīžus. Gudrāk laikam bija pavilcināt laiku. Viņa gan saprata, ka ilgi tas nebūs iespējams.

-    Tas ir tik negaidīti, viņa noteica. Man nedaudz jāapdo­mājas. •

Hasans gandrīz vairs nespēja valdīt nepacietību.

Acīmredzot jūs neapjēdzat situāciju. Mums nav laika, ko izdāļāt. Jums vajag…

Zoselīne viņu pārtrauca.

Par šo darījumu atbildīga ir mūsu firma, un mēs arī dodam naudu.

Viņa piecēlās kājās, un radās iespaids, ka ar savu nepieklājīgo jaukšanos sarunā viņa grib pasvītrot savas tiesības uzstāties kā līdz­vērtīgam E1 Afifu klana partnerim.

Viena stunda, viņa paziņoja. Es dodu tev stundu laika. Esmu pārliecināta, ka atmetīsi savu spītību un nāksi pie prāta.

īsu mirkli Hasans apjucis skatījās Zoselīnē un izgrūda dažus ne­saprotamus vārdus, kas izklausījās pēc aprautām lamām, bet tad tomēr šķita samierināmies ar neizbēgamo. Viņš sasita plaukstas, un atkal mēmi parādījās kalpotājs formastērpā. Viņš saņēma dažus norādījumus, paklanījās un pievērsās Maidai, likdams tai sekot.

Viņu gājienam pievienojās divi kareivji, un tas parādīja pavisam skaidri, ka aizmukt no šejienes nebūs viegli. Arī telpa, kurā Maidu ieveda, nesniedza nekādu bēgšanas iespēju: tas bija šaurs kambaris ar vienu logu, pa kuru varēja saskatīt ar brikšņiem aizaugušu dārza daļu.

Durvis viņai aiz muguras aizslēdza, un Maida palika viena. Viņa pavērās apkārt: telpa bija pilnīgi tukša, tikai vienā stūrī stāvēja daži kopā sabīdīti saliekamie krēsli. Maida pamēģināja atvērt logu, un ar nelielu piepūli tas ari izdevās. Par bēgšanu gan nebija ko do­māt: līdz zemei bija vairāki metri, un mūra siena izrādījās pilnīgi gluda diemžēl ne vēsts no glābjošiem efeju treliņiem, kas līdzīgās situācijās tik lieliski apliecina savu noderību piedzīvojumu filmās. Humora izjūtu tomēr vēl neesmu zaudējusi, Maida nodomāja, kad prātā iešāvās šī doma. Vai nu tā būs, ka neizkulšos no visas šīs ķezas.

Viņa izvilka vienu krēslu un apsēdās. Lai nu kā, bet Maida bija ieguvusi laiku pārdomām. Labākā iespēja laikam bija sākumā izlik­ties, ka viņa pieņem piedāvājumu. Bet kas būs pēc tam? Vai te maz varēja cerēt uz godīgu attieksmi? Viņai taču nebija nekādu spēka līdzekļu, lai piespiestu ar sevi rēķināties. Tiklīdz velnišķīgā HOH koncerna un Afifu klana alianse būs dabūjusi plānu savos nagos…

Maida iztrūkās no saviem prātojumiem… vai tur nebija kaut kāda skaņa? Jā, tā atskanēja no loga puses: kluss klauvējiens. Tagad tur uznira ari tumšs stāvs.

Maida metās pie loga un uz mirkli pārstāja ticēt saviem jutek­ļiem, jo acu priekšā lidinājās Kalīds… Nē, viņš, protams, nelidinājās; viņš stāvēja uz pieslietām kāpnēm un balstījās uz palodzes.

Es visu zinu, viņš pavēstīja. Noklausījos, ko jūs tur runā­jāt. Tu pieņemsi piedāvājumu?

Nekādā ziņā, Maida pateica. To nu tev vajadzētu saprast. Bet varbūt man izlikties…

Kalīds viņu pārtrauca.

Es jau tā domāju, ka nepieņemsi. Izlikties? Nē, pat nemēģini. Mans tēvs ir radis vienmēr panākt savu. Es negribu, lai tev kaut kas notiktu. Es tev palīdzēšu. Tev jātiek no šejienes projām, cik ātri vien iespējams. Nāc, es nogādāšu tevi drošībā. Nokāpšu un, tiklīdz būšu lejā, kāp tu.

Maidai neatlika laika pārdomām, un viņa vienkārši sekoja Kalīda norādījumiem. Trepes sašūpojās, tiklīdz Maida uz tām uzkāpa, un viņa izbīli palika stāvam uz kāda pakapiena, ar abām rokām iekrampējušies citā šķērskokā. Kalīds, kurš vēroja viņu no apakšas, slāpētā balsī mudināja pasteigties, un Maida piesardzīgi turpināja kāpšanu, līdz beidzot atviegloti uzelpoja viņam līdzās. Viņa grasījās kaut ko teikt, bet Kalīds pačukstēja:

Pēc tam! Ašāk, mums jātiek projām.

Kalīds iestūma kāpnes brikšņos, un tad viņi, nesaudzējot drēbes, sāka lauzt ceļu caur krūmiem un agavēm, kas stiepās cilvēka augumā, līdz sasniedza kādu taciņu. Tā viņus izveda pagalmā, kuru acīmredzot izmantoja kā vecu automašīnu stāvvietu. Kreisajā pusē pacēlās brūkošs šķūnis, labajā malā varēja saskatīt ārējā mūra posmu. •

-     Tev jābēg, Kalīds paziņoja.

Kā? Maida pakāpās soli atpakaļ, bet tas nekavēja Kalīdu satvert viņu aiz rokas un noturēt.

-     Es sagatavoju tev apvidus mašīnu.

Viņš norādīja uz džipu, kas stāvēja šķūni. Atšķirībā no citām mašīnām tas izskatījās braucams.

Bagāžas nodalījumā ir ūdens pudeles, sausā pārtika un ben­zīna kannas. Pēc iespējas ātrāk paņem savas mantas no viesnīcas un brauc ārā no pilsētas rietumu virzienā.

Viņš piegāja pie koka vārtiem mun, kurus Maida līdz tam vēl nebija pamanījusi, un atvilka aizbīdni.

Maida uz mirkli aizdomājās… tāds brauciens vienatnē cauri tuksnesim. Tur varēja rasties visādi šķēršļi.

Mani neaizturēs?

Esmu sagādājis tev arī caurlaidi, Kalīds iespieda viņai saujā plānu mapīti. Tur ir arī apvidus karte, kurā iezīmētas trases, kas ved ārā no pilsētas. Bēgļu straume jau sakustējusies. Pamatīgs haoss, visi mēģina izkļūt no pilsētas. Tev tomēr derētu mazliet vēl nogaidīt un tikai tad doties ceļā. Vislabāk noliec mašīnu kādā blakusiela un sagaidi tumsu.

Tu nebaidies? Maida pajautāja. Kas notiks, ja kādam ienāks prātā, ka esi man palīdzējis?

Kalīds mirkli vilcinājās. Tad viņš atbildēja:

Neviens man neko nepierādīs. Apģērbu es apmainīšu.

Viņš norādīja uz savu saplēsto formastērpu un mirkli pat pa­smaidīja.

Protams, tavu bēgšanu pamanīs ne vēlāk kā pēc pusstundas, bet tad vairs nevienam nebūs laika pētīt šo lietu tuvāk. Mūsu ģime­nes bēgšana no pilsētas ir sagatavota, mēs izmantosim savu privāto lidmašīnu. Izlidojam jau šovakar. Patversimies vietā, kur varēsim nogaidīt. Joprojām ceram, ka spridzekļi sagraus tikai izpriecu kvar­tālu un Vecpilsēta tiks saudzēta. Tad mūsu uzdevums būs atjaunot pilsētu un gādāt, lai tā nekad vairs nenonāk svešu varu ietekmē.

Kalīds aizvien vēl turēja Maidas roku, nu viņš pievilka Maidu tuvāk un noskūpstīja. Pirmajā brīdī viņa mēģināja vairīties, bet tad ļāva viņam vaļu. Acīs tam bija asaras, un Maidai sametās viņa žēl. Viņa nespēja uz Kalīdu ļaunoties, ģimenes saites šeit tomēr bija tik ciešas, ka katrs varēja tajās bezcerīgi sapīties.

Maida teju vai fiziski juta, kā viņas dusmas uz Kalidu izkūp. Viņa gandrīz jau maigi pajautāja:

Varbūt paliksi kopā ar mani? Mēs varētu bēgt ar šo mašīnu

kopā.

Vēl neizrunājusi līdz galam, viņa jau saprata, ka šis priekšlikums paliks tikai romantisks sapnis.

Neiespējami, Kalīds piesmakušā balsī izspieda. Viņš mēģināja savaldīties un palaida Maidu vaļā.

-     Es esmu armijas virsnieks, mans tēvs ir mans virspavēlnieks. Nē, tas ir neiespējami.

Es tiešām ticu, ka tu nespēj rīkoties citādi, Maida noteica, Viņa runāja vairāk ar sevi nekā ar Kalīdu. Viņa piegāja tam klāt un vēlreiz ielūkojās Kalīda tumšajās, izteiksmīgajās un tagad tik skumīgajās acīs.

-      Paldies, viņa to noskūpstīja. Dzīvo vesels un pieskati sevi. Nu Kalīds apņēmīgi pagriezās, atvēra čīkstošās džipa durvis un

pamāja Maidai, lai viņa kāpj iekšā. Viņa tikai pavirši uzmeta acis sadales dēlim un svirām, vadības sistēma bija mazliet neierasta, bet viņa tika galā. Atslēga jau bija iebāzta, viņa to pagrieza, un motors tūlīt ierūcās. Maida atlaida bremzi un piesardzīgi nospieda gāzes pedāli. Auto sakustējās. Bija jāpapūlas, lai izstūrētu to cauri šaura­jiem vārtiem, un, kad viņa atskatījās, tie jau bija ciet.

Aiz muguras nupat bija palicis svarīgs viņas mūža posms.

Laiku tiešām nedrīkstēja zaudēt. Maida mirkli apsvēra, vai labāk neatteikties no apstāšanās pie viesnīcas, bet aši šo domu atmeta: Istabā bija palicis šis tas, no kā negribējās gluži tāpat vien atteikties, un galu galā viņa taču nevarēja tur atstāt visu kāroto plānu. Maida uzmeta skatienu pulkstenim: viņai atvēlētā stunda vēl nebija galā, un tātad varēja cerēt, ka viņu vēl neaizturēs.

Lai gan viesnīcas teritorija tieši piekļāvās pils apkārtnei, un ceļā uz turieni Maidai nevajadzēja šķērsot lielākas ielas, viņa tomēr ievēroja, ka pilsētas iemītnieki ir ļoti uztraukušies. Garām steidzās daudzi ar somām un saiņiem apkrāvušies ļaudis, grupās vai vie­natnē. Tātad ari viņai ar gudru ziņu vajadzēja aprobežoties tikai ar nepieciešamāko.

Izskatījās, ka viesnīcā gandrīz neviena vairs nav. Tikai aiz mājas stūra viņa pamanīja kādu vecāku viru uz soliņa; tas apātiski rau­dzījās kaut kur sev priekšā.

Jo labāk, tātad nebūs jāatbild uz liekiem jautājumiem… Pirmīt viņa jau prātoja, vai tik kāds neziņos E1 Afifa ļaudīm uz pili par viņas aizbraukšanu.

Pasteigties tomēr vajadzēja jebkurā gadījumā. Seifs šķita ne­skarts, tie daži dokumenti un rotaslietas, ko viņa tur glabāja, aizvien vēl bija turpat. Viņa sarausa visu to kopā un iegrūda savas rokas­somiņas sānu nodalījumā. Tad viņa iepakoja ari dažus tualetes pie­derumus un vienkāršākus apģērba gabalus. Visbeidzot viņa aizjo­ņoja līdz dekoratīvajai akai un atviegloti uzelpoja, kad ieraudzīja tur noglabātos papīrus neskartus guļam turpat, kur viņa bija tos atstājusi.

Maida atstāja viesnīcas teritoriju caur sānu vārtiņiem, un ne­viens nelikās par viņu zinis. Jau sēžot mašīnā, viņa konstatēja, ka viņas palīgs blakus citām kartēm uz līdzbraucēja sēdekļa ir nolicis ari pilsētas plānu, kurš labi ļāva šeit orientēties.

Jau iepriekš nojaustais apstiprinājās. Galvenajās ielās valdīja dzīva satiksme. Cits citam traucēja ne tikai auto un motocikli, bet arī vienkāršākie vietējā parauga satiksmes līdzekļi, sākot ar ēzeļu pajūgiem un beidzot ar visādiem avārijas stumjamajiem, kas variējās no riteņotiem lielveikalu iepirkumgroziem līdz pakām un sai­ņiem piekrautiem bērnu ratiņiem. Katrs lauza sev ceļu cauri vispā­rējam haosam, un neviens nepievērsa nekādu vērību Maidai un viņas džipam. Jautājums bija tikai, kā tikt uz priekšu. Maida nesau­dzīgi darbināja autotauri, lai pasteidzinātu atpalicējus pamukt malā.

Pagāja divas stundas, līdz viņa veica netālo gabaliņu līdz pilsētas robežai, un tur iznāca pārvarēt vēl vienu sastrēgumu, proti, pilsētas vārtus, pa kuriem visai satiksmei bija jāizlien kā diegam caur adatas aci. Viņā pusē gan šķēršļi mazinājās, ceļš kļuva platāks, un katrs, kurš bija izspriedies cauri, varēja kāpināt ātrumu. Kādu brīdi Maida labi tika uz priekšu.

Diemžēl prieks nebija ilgs. Ceļš gan nešaurinājās, bet, tiklīdz abpus tam aizmugure palika pēdējās mājas un satiksmes straume izkļuva plašumā, gar malām aizvien vairāk savu varenību izpauda smiltis. Maida gandrīz iestrēga savā mēģinājumā apsteigt virtenē iesietu nastu nesēju dzīvnieku rindu.

Tā nu apmēram stundas laikā viņa kā pa ciņiem pavirzījās dažus kilometrus uz priekšu, tad spēji satumsa, Maida vairs īsti nespēja saskatīt ceļu, un atlika tikai pusakli vilkties pārējiem nopakaļ. Pēc kāda brīža debesīs uzlēca mēness, un, jo augstāk tas kāpa, jo gaišāka kļuva tā gaisma. Maida spēja saskatīt kaut ko tālāk un atkal jutās drošāka braucēja.

Tad atkal iezīmējās kaut kāds šķērslis, drusku tālāk atkal satik­sme sablīvējās. Maida pamanīja, ka dažas automašīnas pamet trasi un dodas tuksnesī. Viņa atcerējās, ka ari viņas džipam ir četrriteņu piedziņa viņa taču bija ievērojusi sviru, un tagad piesardzīgi pa­stūma to uz priekšu… šķita, ka mainījās tikai motora troksnis.

Kamēr Maida vēl apsvēra, vai novirzīties no ceļa, viņa jau atkal bija nokļuvusi sastrēgumā. Ne mazākās iespējas pavirzīties uz priekšu. Tālāk viņa pamanīja sarkanu gaismu, un tad arī atskanēja rejošas šāvienu zalves. No turienes skriešus tuvojās vairāki vīrieši, kas laikam tīkoja sagrābt autotransportu, jo Maida ieraudzīja, ka divdesmit metrus tālāk viņi izdzina cilvēkus no izskatā diezgan sta­bilas kravas automašīnas. To vietā iekāpa uzbrucēji. Bandīti vai kareivji? No sāniem uznira vēl viena grupa, četri stāvi tumšos ap­metņos vēzēja mašīnpistoles, un viens ar stobru jau rādīja viņas vir­zienā.

Maidas džips bija iesprūdis starp pilnīgi dažādiem braucam­rīkiem, priekšā stāvēja zirgu pajūgs, un dzīvnieki nemierīgi mīņājās. Bruņotie vīrieši tuvojās, un viens izšāva ložu kārtu. Zirgi, kas laikam bieži gan nebija jūgti ratos, satrūkās un rāvās uz priekšu. Kučierim izdevās paraut tos sāņus, izvairoties no sadursmes ar priekšā stāvošo motociklu. Rindā radās robs, un Maida nelaida garām iespēju. Viņa nospieda gāzes pedāli, parāva stūri pa kreisi un ietriecās ceļ­malas smiltīs. Aiz muguras rībēja šāvieni, un Maida saklausīja, kā sašķīst pakaļējais stikls. Viņa trenca mašīnu pilnā ātrumā, zinot, ka tas dod vislielākās cerības neiestigt smiltājā.

Šāvieni apklusa, ceļš ar iestrēgušo automašīnu lērumu palika tālu aizmugurē. Maida aizvien vēl trakā ātrumā traucās pa smilšu klajumu un, beidzot riskējusi pamest skatienu atpakaļ, ieraudzīja tikai pašas saceltās smilšu vērpetes, kas stiepās līdzi kā stāvi aiz­mugures spārni. Viņa bija drošībā, tomēr neuzdrīkstējās apstāties; bija bail pēc tam vairs neizrauties no smilšu gūsta.

Tā nu viņa uz labu laimi turpināja braukt tālāk, aizvien dziļāk nezinamajā, jo vairs nebija ne jausmas, kur viņa šobrīd atrodas. Pēc kāda brīža mašīna sāka lēkāt un kratīties, un Maida steigšus pie­bremzēja smilšu vietā zem auto bija klinšaina pamatne. Atpakaļ pamestais skatiens liecināja, ka viņa ir diezgan patālu no ceļa. Bei­dzot varēja apstāties un apdomāties.

Sākumā Maida vienkārši sēdēja mašīnā. Viņa dziļi elpoja, lai nomierinātos. Joņojošais pulss palēnam pierima.

Maida atvēra durvis un izkāpa. Pirmām kārtām viņa pārliecinā­jās, vai tiešām ir viena. Aizmugurē stiepās līdzens smilšu klajums ar dažām kāpām, kuras viņa bija apbraukusi. Priekšā slējās tumšs ma­sīvs pauguru virkne. Šie silueti, kas melni iezīmējās pret zvaig­znēm nosēto debesi viņa tos pazina! Tepat garām viņa lidoja lidlaivā kopā ar Kalīdu un Salāhu. Ja viņa tagad stūrēs tieši uz klinšu ierobu labajā pusē, tad būtu jānonāk pie aizas un alas, kuru rādīja Salāhs.

No šīs prātošanas Maidu izrāva stipra benzīna dvaka. Viņa stā­vēja pie džipa priekšgala, un vējš pūta no aizmugures… Neko labu tas laikam nenozīmēja… Varbūt viņa tomēr nav izsprukusi gluži sveikā? Maida aizgaja līdz mašīnas pakaļgalam, nogūlās smiltīs… Tumsā neko īsti nevarēja saskatīt, bet viņa dzirdēja ašu pilēšanu…

Maidas apmierinātā noskaņa spēji pārtapa nemierā: lodes bija sacaurumojušas benzīna tvertni, un tas nozīmēja, ka viņas bēgšana ir piedzīvojusi neveiksmi.

Maida neizlēmīgi stāvēja pie sava braucamā un jutās tik bezpa­līdzīga kā vēl nekad. Tad uzradās doma: varbūt vēl iespējams nobraukt kādu gabaliņu… tad viņa varētu sasniegt sava tēva veco nometnes vietu tur galu galā vēl atrodas viņa atstātie krājumi. Savāda sakritība: tie tagad lieti noderēs viņa meitai!

Maida iekāpa mašīnā, piesardzīgi piedeva gāzi. Sakumā šķita, ka motors nepielēks, tas tikai grabināja un tarkšķēja, bet tad brau­camais tomēr izkustējās no vieta. Maida uzmanīgi nospieda gāzes pedāli, mašīna lēni uzņēma gaitu viņa virzījās uz jau zināmo ieleju.

Katru šā brauciena minūti viņu mocīja raizes, ka tas varētu beigties priekšlaicīgi, tomēr veiksme bija viņas sabiedrotā: Maida bez grūtībām sasniedza klinšu pārkāri, kas veidoja stāvu jumtu virs nometnes vietas, un viņai pat izdevās novietot savu auto aiz klintīm, kas padarīja to neredzamu no tālienes.

Vai viņa bija tikusi diezgan tālu no pilsētas, lai būtu pasargāta arī no sprādzienu draudiem? Cik plašs būs postījumu loks? Nu viņa atcerējās piezīmi, kuru Kalīds pēdējās sarunas laikā izmeta gluži starp citu… viņējie atradīsies «pietiekami tālu no sprādzienu cen­tra» izklausījās, ka viņš ir diezgan informēts, lai spētu to noteikt. Bet cik tālu bija šis «pietiekami tālu»? Maida nolēma vienkārši paļauties uz to, ka viņa šeit būs drošībā.

Viņa apzinājās, ka vajadzēs pavadīt šajā nomaļajā tuksneša nostūrī vairākas dienas, varbūt pat ilgāku laiku. Tomēr šķita, ka vismaz pagaidām ir izdevies izbēgt no nelaimes, tātad nebija iemesla piktoties uz likteni.

Sasteigtās bēgšanas spriedze aizvien vēl turēja Maidu savā varā, un tikai pamazām viņa atguva savu parasto nosvērtību. Sī bija pār­dzīvojumiem pārpilnākā viņas mūža diena, un tagad, kad uztrau­kums noplaka, viņa sajuta izsalkumu un milzīgu nogurumu. Viņa izvilka dažus raušus no iepakojuma, kuru pirmīt bija sagatavojusi atpūtas brīdim, un uzdzēra tiem pāris malku ūdens. Pēc tam no­laida blakussēdētāja sēdekli, uzklāja tam dažus apģērba gabalus no savas somas, un, lai gan guļvieta nešķita diez cik ērta, jutās ar to puslīdz apmierināta.

Viņa vēlreiz izlīda no mašīnas un pavērās apkārt: vietai piemita tāds kā mājīgums, šeit viņa jutās drošībā: vai tad kāds viņu šeit va­rētu traucēt? Pēdējais skatiens augšup uz zvaigžņoto debesi tik ne­aprakstāmu krāšņumu viņa vēl nebija redzējusi. Nepazīstamie debess ķermeņi izstaroja nomierinošu gaismu. Tādu, kam bija sakars ar stabilitāti un mūžību.

Maida ielīda sava pagaidu guļvieta un drīz iemiga dziļa pagu­ruma miegā bez sapņiem.

gorijs šeit uzturējās jau divas dienas. Viņam vajadzēja laiku, lai aprastu ar jauno situāciju, kas joprojām nebeidza viņu biedēt.

Vislabāk viņš jutās alas patvērumā. Lai cik ļoti tā atšķīrās no viņa ierastās vides, tā tomēr bija slēgta telpa, kas solīja aizsardzību un drošību. Viņš bija kaut kā iekārtojies šajā dabiskajā, klinšu vei­dotajā pajumtē, pielīdzinājis zemi guļvietai un sakrāvis citu uz cita dažus plakanus akmeņus, kas tagad veidoja kaut ko līdzīgu galdam, uz kura viņš izplāja savu mantību. Seit viņš pavadīja lielāko daļu laika, parasti tumsā, jo nezināja, cik ilgi vēl darbosies luktura bate­rijas.

Ala ļoti atšķīrās no viņa agrākās dzīves vietas, tomēr šī atšķirība nebija nekas, salīdzinot ar āra iespaidiem. Ik reizi, kad Gorijs izgāja no alas un ieraudzīja virs galvas klajas debesis, viņam uznāca reibo­nis. Viņš jutās neaizsargāts, ievainojams un bezpalīdzīgi pakļauts visām ārējām ietekmēm. Augām dienām dedzināja sveloša saule, tā apņēma viņu ar gaismu un karstumu, viņa āda kļuva sarkana, lobī­jās, un rožainie jaunās ādas plankumi sūrstēja. Galvā dunēja trula sāpe. .

Ari vējš, kas šeit nemitigi pūta, bija traucējošs, nemieru raisošs, tas raustija viņa drēbes un mocīja viņu ar smilšu graudiņiem. Tie līda zem apģērba, grauza acis un piebēra apavus līdz malām. Ari zemi klāja smiltis, un, ja kaut kur gadījās uziet klaju klints pamatni, tā bija tik nelīdzena, ka Gorijs tika uz priekšu tikai klupdams.

Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu laiku pa laikam atstāt alas patvērumu, lai izpētītu tuvāko apkārtni. Viņš gan negrasījās uz­turēties šeit ilgi tas nebija iespējams kaut vai tāpēc, ka viņa krā­jumi aši mazinājās, bet droši vien derēja vispirms sagaidīt sprādzie­nus; Gorijs cerēja, ka šeit viņš atrodas patālu no pilsētas un tātad ari no bīstamās zonas. Pēc Hārisa atstādināšanas sprādzieni bija neno­vēršami. Pēc tam Gorijs bija stingri nolēmis tūlīt doties uz pilsētu un uzņemt sakarus ar savējiem. Varbūt viņu gaidīja bargs sods par izdarīto, bet viņš bija gatavs to izciest galu galā viņš taču bija kopī­bas loceklis. Lai cik nelāgi viņam tur klātos, tas viņu tomēr atbrīvotu no šīs drausmīgās vientulības, kas pievienojās vēl visiem pārējiem neparastajiem un grūti izturamajiem iespaidiem.

Visvairāk ārpasauli raksturoja pilnīgs robežu trūkums: tā stiepās līdz pašam apvārsnim un, cik Gorijs zināja, turpinājās vēl tālāk. Gorijs, protams, lūkojās apkārt, vai kaut kur nav manāmi cilvēki, ienaidnieka armijas daļas, kas viņu varētu sagūstīt, bet tuksnesis bija un palika tukšs.

Lai pavērtos plašāks skats, Gorijs pagāja tālāk, šķērsojot lēzenu, tikai vietām ar smiltīm nosegtu akmeņu lauku, bet tad kājas sāka dziļi grimt mīkstu, birstošu smilšu masā. Tāda brišana drīz vien ap­nika, un viņš pagriezās pret melnbrūnu pauguru virkni, kuru izskats nelika domāt, ka tajos varētu būt alas un iekšēji dobumi. Ne tuvu, ne tālu nemanīja nevienu ceļu un arī ne mazākās dzīvības pazīmes. Tikai atpakaļceļā Gorijs pamanīja cilvēku kāju nospiedumus. Tā viņam bija jauna atziņa, ka cilvēki atstāj pēdas, pēc kurām var rekonstruēt to staigātos ceļus. Dažas pēdu virtenes veda dziļāk tuk­snesī un drīz kļuva nesaskatamas, jo vietās, kur vējš varēja izvērsties netraucēti, tas aši vien aizvilka pēdas ar smiltīm. Vieglāk bija izsekot tās pretējā virzienā pakalna klinšainās nogāzes šķita veidojam dabisku aizsegu pret vēju, un kāju nospiedumus varēja labi saskatīt līdz pat vietai, kur sākās cietāka pamatne.

Nākamajā dienā Gorijs turpināja savu izlūkgājienu, šoreiz gar pakalna pakāji. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik daudzveidīga ir klinšu siena, ko pārklāja robi, plaisas un caurumi; dažviet viņš uzdurās portāliem, kas izskatījās pēc alu ieejām, tomēr visus šos dobu­mus jau pēc dažiem metriem aizsedza smiltis un klinšu atlūzas.

Zem kādas varenas klinšu arkas Gorijs pamanīja dažas akmens plātnes, kas bija sarindotas tik regulāri, ka tas diez vai varēja būt dabas veidojums. Vienā galā, kur zemes virsma jau aizsliecās augšup, no acīmredzami salasītu un sakrautu akmeņu kaudzes vīdēja kaut kas spīdīgs. Tā izrādījās skārda kārba, un, atvēris vāku, Gorijs atrada vecmodīgu pulksteni, ogles zīmuli un piezīmju grā­matiņu ar stipri izbalējušiem, rokrakstā veidotiem ierakstiem. Vai tas būtu kaps? Gorijs vēl nebija redzējis nevienu kapu, nedaudzo viņa mirušo likteņbiedru ķermeņi atbilstoši pazemes dzīvesveida nerakstītajiem likumiem vienmēr nonāca utilizatorā. Tomēr savā izglītības kursā viņš no mācību automāta bija uzzinājis arī šo to par kapiem un apbedīšanas ieražām.

Pirms došanās atpakaļceļā Gorijs vēl dažas minūtes domīgi pa­stāvēja turpat uz vietas. Viņam vajadzēja bīties no dzīviem cilvē­kiem, nevis no miroņiem.

Nākamajā nakti, vēl nomodā guļot savā smilšu iedobumā, Go­rijs saklausīja troksni, nevienmērīgu rūkoņu, kas brīžiem kļuva ska­ļāka, tad atkal klusāka… Viņš pielēca kājās un, piesedzis sava luktu­rīša gaismu, metās uz alas izeju, no kuras tūlīt arī ieraudzīja trokšņa cēloni: tas bija transportlīdzeklis, kura formu gan saskatīt neizdevās, jo acis žilbināja starmeši. Braucamais tuvojās līkločiem, pa priekšu skrejošie gaismas kūļi slīdēja pāri smiltīm un taustīja pakalna klin­šaino nogāzi, kas svieda tiem pretī dziļas ēnas. Beidzot tas sasniedza pauguru virkni un izzuda skatienam; tikai gaismas spīdums, kurš tagad vairs nekustējās, rādīja vietu, kur mašīna apstājusies.

Bija skaidrs, ka Gorijam jāuzzina kas vairāk par negaidītā traucējuma vaininieku, un tādēļ, cik vien klusi spēdams, viņš sāka zagties starp klintīm, līdz beidzot varēja apskatīt braucamrīku no tuvāka attāluma: tas bija mazs auto ar uzkrītoši lieliem riteņiem. Gorijs bija redzējis šādas mašīnas attēlos. Auto bija novietots nišā starp divām augstām klintīm.

Atbraucējs bija viens. No mašīnas izkāpa neskaidri vīdošs stāvs un, notupies blakus auto, paspīdināja zem tā ar kabatas lukturīti. Varbūt mašīna bija bojāta? Varbūt tāpēc brauciens ir beidzies šeit?

Gorijs gulēja uz neliela paaugstinājuma klints aizsegā, kas snie­dza labu iespēju novērošanai, tikai daudz ko vērot vairs nebija. Braucējs iekāpa atpakaļ mašīnā un brīdi tur rosījās. Tad gaisma no­dzisa, un nekas vairs nekustējās.

Gorijs nogaidīja pusstundu, līdz uzdrošinājās nokāpt no sava no­vērošanas posteņa un aplūkot mašīnu tuvumā. Lietot savu lukturīti viņš neriskēja un tādēļ nespēja labāk apskatīt cilvēku, kurš bija noli­cies mašīnā gulēt.

Beidzot Gorijs tāpat zagšus atgriezās savā patvērumā. Viņš ne­gribēja neko sasteigt. Varbūt svešinieks atkal aizbrauks, bet ja ne… tad Gorijs būs spiests kaut ko darīt, lai ieviestu skaidrību situācijā.

Bija vēl agrs rīts, kad Maida pamodās. Šādos apstākļos varēja sacīt, ka viņa ir labi izgulējusies un jūtas puslīdz atpūtusies.

Saullēkta gaismā viņa pa logu varēja aplūkot apvidu, kurā bija nokļuvusi: tukšs, vienmuļš smilšu klajums, kura vienādību izjauca tikai dažas kāpas.

Acīmredzot viņa atradās tālu no ceļiem, kas veda uz apdzīvotām vietām un kurus patlaban pildīja bēgļu straumes. Viņas stāvoklis nebija saucams par gluži iepriecinošu, tomēr pagaidām galvenais bija tas, ka izdevies nokļūt drošībā. Maida šeit varēja mierīgi nogai­dīt, vai izsludinātā spridzināšana tiešām notiks; tikai pēc tam bija kaut kāda jēga lauzīt galvu par turpmāko rīcību.

Vispirms vajadzēja atrast netālu noglabātos pārtikas krājumus un pārliecināties, vai tie vēl ir lietojami. Dažas dienas viņa varēja iztikt ar Kalīda iepakotajiem produktiem un ūdeni, bet tad vajadzēs ķerties pie citām rezervēm.

Maida jutās ļoti izsalkusi. Vēl guļus stāvoklī viņa atvēra aizslēg­tās mašīnas durvis un izkāpa. Nolaidusi basās kājas smiltīs, viņa atzina silto, mīksto virsmu par gluži patīkamu. Apgājusi mašīnu, lai paņemtu kaut ko saviem krājumiem, viņa satrūkās: smiltīs bija pēdas, un tās nekādi nevarēja būt viņējās! Pēdas izskatījās tik svai­gas, ka viņa pat varēja labi saskatīt zoles nospiedumu. Maida pa­ņēma savu kurpi šai zolei bija pavisam citāds raksts. Nakti viņai ir bijis nezināms apmeklētājs, kāds ložņājis ap mašīnu! Labā oma vienā rāvienā bija projām kā nebijusi, šeit viņa vairs nevarēja justies drošībā. Bet nebija nemaz tik vienkārši tikt prom no šejienes. Tātad kopš šā brīža viņai ir jābūt modrai. Maida atkal pievērsās svešajām pēdām, lai noskaidrotu, ko viņas apmeklētājs ir darījis un no kurie­nes tas ir uzradies.

Šajā naktī Gorija situācija bija krasi mainījusies. Bezjēdzīgās gai­dīšanas laiks bija beidzies: viņam atkal bija uzdevums. Vajadzēja pasargāt sevi no briesmām, nodrošināties pret traucējošiem apstāk­ļiem. Gorijs lūkoja atsaukt atmiņā izturēšanās likumus, kas bija ap­gūti daudzajos skološanās gados. Bet kuri no tiem būtu jāizmanto šajā īpašajā gadījumā? Ielu kaujas? Tas nederēja. Sadursme ar ienaidnieku? Jau labāk. Tuvcīņa vienam pret vienu: ieraugot ienaid­nieku, nevilcināties ne mirkli… viņš daudzreiz bija to mēģinājis treniņzālē. Rīkoties bez domāšanas.

Pašreizējos apstākļos tas gan bija grūti. Viņš taču nezināja, kas ir tas otrs. Varbūt tas varētu izrādīties pat sabiedrotais? Tikai nedo­māt pārāk ilgi! Šajā gadījumā šis likums laikam būs apstiprinājies: kurš domā, tas nespēj rīkoties tā viņam visu laiku ir mācīts. Viss cits būtu sodāma vieglprātība. Bet pagaidām viņš nevarēja neko darīt, vajadzēja sagaidīt gaismu. Gorijs ilgi gulēja nomodā, līdz bei­dzot iekrita nemierīgā miegā.

Kad viņš pamodās, no ārpuses alā jau ieplūda spoža gaisma. Pulkstenis rādija gandrīz astoņus rītā viņš bija aizgulējies. Ilgāk palikt guļus vairs nevarēja. Gorijs piecēlās sēdus, apēda dažas kon­centrāta šķēles un atvēra plastmasas maisiņu ar slāpes remdējošo un atspirdzinošo elektrolītisko šķidrumu. Tas garšoja sāji, un viņš alka pēc vēsa vitamīndzēriena.

Ko darīt? Gaidīt? Tam trūka pacietības. Aši nolēmis, viņš izvilka savu universālo pistoli. Gorijs atcerējās, ka to vajadzēja tīrīt katru dienu, bet viņš to nebija darījis jau divas dienas. Viņš izjauca pistoli, ar tīrāmo foliju apslaucīja visas detaļas un atkal salika kopā. Viņš uzmeta vēl vienu skatienu pulkstenim: zaudēts vēl vairāk laika. Go­rijs žigli uzvilka bikses un jaku, ielīda apavos un uzmauca galvā melnu vilnas masku. Tad paņēma pistoli un uzstādīja atsevišķu šāvienu apdullināšanas režīmā. Tā viņš saglabāja iespēju preti­nieku nopratināt.

Varbūt mašīna pa šo laiku ir aizbraukusi… viņš klusībā vēlējās, kaut tā patiešām būtu, jo tad šī problēma, kas viņu padarīja tik ne­drošu, atrisinātos pati no sevis.

Viņš atkal aizlavījās gar nogāzi līdz savam novērošanas pun­ktam, turklāt pēdējo ceļa posmu norāpoja uz visām četrām, lai ne­tiktu pamanīts jau pa gabalu. Gorijs patlaban jau grasījās pavērties lejup, kad aizķēra kaut kādu auklu un tajā pašā bridi kaut kas gra­bēdams noripoja viņam no apakšas lejup pa nogāzi.

Pirmajā mirkli viņš sarāvās, tad pacēla skatienu augšup, lai palū­kotos apkārt. Auto aizvien vēl stāvēja agrākajā vietā, bet no atbrau­cēja nebija ne miņas.

Piepeši aizmugurē atskanēja augsta balss:

Nekustēties, citādi šaušu!

Gorijs joprojām nevienu neredzēja, tikai uzsauciens rādīja vir­zienu, bet, kad viņš atkal pacēla galvu, atskanēja jauna pavēle: Nomest ieroci! Ilgi būs jāgaida?

Visi intensīvie vingrinājumi, trenējoties visdažādākajām cīņas situācijām, tagad neko vairs nelīdzēja, un Gorijam vajadzēja pašam izdomāt kaut ko tādu, kas varētu uzlabot viņa stāvokli. Varbūt palī­dzēs viltība? Ja viņš nometis pistoli, vēl taču paliks iespēja izraut kaujas nazi un pārsteigt pretinieku. Tāpēc viņš nometa pistoli sev priekšā un pacēla rokas.

Maida bija izcīnījusi mazu triumfu: vienīgais viņas ierocis bija mašīnas instrumentu kastē atrastais lauznis, tomēr viņai bija izde­vies pievarēt kareivi pilna kaujas tērpā. Viņa piecēlās kājās no sava tupus stāvokļa un paspēra dažus soļus uz priekšu, aizvien vēl turo­ties klinšu aizsegā. Viņas mērķis bija nomestā pistole, un līdz tai atlika vairs tikai divi metri… Divi trīs soļi, bet viņa jau izdzirda kau­jas saucienu un ieraudzīja, ka tas, kurš augšā bija slēpies aiz klints izciļņa, jau sagatavojies lēcienam un gāžas pretim ar nazi rokā. Maida nevilcinājās ne sekundi, parāva lauzni augšup un trieca no visa spēka pret roku, kas turēja nazi. Nākamajā mirklī viņas preti­nieks jau gulēja viņai virsū un turēja ciešā tvērienā, tomēr nazi bija izlaidis no pirkstiem un skaļi stenēja aiz sāpēm.

Nu abi cīnītāji bija viens otram pavisam tuvu, viņu galvas šķīra tikai sprīdis. Maida gan varēja saskatīt tikai uzbrucēja acis, visu pā­rējo seju aizsedza melna drāna. Tas nebija racionāli izskaidrojams, bet tieši šī aizklātā seja Maidu saniknoja. Ar izmisīgu spēka piepūli viņa atbrīvoja roku no žņaudzošā tvēriena un norāva melno masku, it kā ar šādu simbolisku žestu varētu galīgi satriekt pretinieku.

Viņa ieraudzīja bezgala izbrīnītu jauna vīrieša seju, kurš tagad bija paslējies augšup un turēja viņu pie zemes tikai ar vienu roku.

Tu taču esi sieviete! viņš iesaucās beizikinglišā ar dīvainu akcentu.

Tad viņš atlaida ari otras rokas tvērienu…

Maida, kas aizvien vēl krampjaini turēja lauzni, būtu varējusi sist vēlreiz, bet šķita, ka tas vairs nav vajadzīgs. Par ko viņš tik ļoti brīnījās? Par to, ka viņa ir sieviete? Īstenībā šis vīrietis izskatījās itin laipns un inteliģents. Kāpēc, ieraugot sievieti, viņš ir tā apjucis?

Maida gan nesaprata iemeslu, bet sadursme bija galā. Viņa pa­cēla pistoli un aizmeta to smiltīs, tad aizsvieda tai nopakaļ nazi un visbeidzot ari savu lauzni. Vīrietis mierīgi ļāva tam notikt. Maida bija novērtējusi situāciju pareizi.

-     Parādi savu roku, viņa pavēlēja. Man ļoti žēl, ka tik stipri tev iesitu. Mašīnā man ir aptieciņa, es tevi pārsiešu. Pēc tam tu izstāstīsi, no kurienes esi nācis un kāpēc gribēji man kaut ko no­darīt.

Maida aizgāja līdz mašīnai un atnesa aptieciņu, bet svešinieks pat nepakustējās. Viņa atrotīja tā piedurkni, pārklāja plēsto brūci ar reģenerācijas ziedi, uzsmidzināja segkārtu un visu vēl nostiprināja ar marles apsēju.

Tad viņa paziņoja:

-     Mani sauc Maida. Kā sauc tevi?

Nu viņa dabūja pirmo atbildi.

Mani sauc Gorijs.

Šķita, ka tas ir salauzis dambi. Gorijs bija ar mieru atbildēt uz Maidas jautājumiem. Pēc pusstundas abi jau sēdēja pie prīmusa, kuru baroja deglodītes. Maida uz zilajām liesmiņām uzvārīja ūdeni tējai un ievēroja, ka jaunais vīrietis vēro šo norisi ar lielām acīm, it kā līdz šim vēl nekad nebūtu redzējis ne sievieti, ne tējas prīmusu. Viņš piesardzīgi izstiepa roku, lai sajustu liesmu siltumu.

Kamēr abi dzēra karsto šķidrumu un piekoda sāļus cepumus, viņi uzzināja mazliet vairāk viens par otru. Neizskatījās, ka Gorijs prastu visu pareizi skaidrot un klasificēt, bet jau šajās pirmajās pāris stundās daudz kas no tā, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par neapgā­žamu, sāka ļodzīties pašos pamatos.

Šīs neaizmirstamas sarunas laikā Maida gan centas tureties droši un izrādīt savu pārākumu, tomēr apzinājās risku, kādā ielaižas.

Viņš bija svešinieks un nešķita gluži aprēķināms. Tātad pastāvēja iespēja, ka šis Gorijs atkal var uzbrukt, un Maida sākumā paturēja acīs šķietami nevērīgi aizsviestos ieročus. Tomēr tas izrādījās neva­jadzīgi, un, jo ilgāk viņi runājās, jo stiprāka kļuva Maidas pārlie­cība, ka nekas ļauns notikt nevar. Kad abi sāka saprast, no kurienes katrs šeit uzradies un kas viņus atvedis šurp, zuda arī jebkāds loģisks pamats uzbrukumam. Maida un Gorijs sāka viens otram uzticēties.

Vakarā viņi atgriezās katrs savā naktsmītnē. Maida ne mirkli neapšaubīja šāda aranžējuma lietderību: šķita, ka Gorijs izjūt daudz lielākas bailes no sievietēm nekā no jebkura bruņota ienaidnieka. Tomēr jau nākamajā rītā viņi kopīgi paēda brokastis un atsāka sarunu.

Lai gan pats Gorijs tikai pavisam nesen bija sācis apjēgt situā­ciju, kas līdz šim noteica visu viņa dzīvi, viņš tomēr spēja pastāstīt ne vien par savas dzīves ārējiem apstākļiem, bet arī kaut ko par tās iekšējo jēgu. Maida apjukumā mēģināja iztēloties eksistenci paze­mes bunkura nošķirtībā, nepielūdzamo pakārtotibu šim vienam uzdevumam, ko varēja būt izperinājušas tikai slimas smadzenes. Viņa izjuta augošu līdzjutību pret jaunekli, ar kuru kopā viņu ir savedis liktenis. Viņam bija izkrāpuši jaunību, bija mēģinājuši apspiest visas viņa individuālās tieksmes, viņam bija atņēmuši visu, kas vajadzīgs patstāvīgi domājošas, nobriedušas būtnes attīstībai. Viss viņam iemācītais bija vērsts tikai uz cīņu un atriebību, uz cil­vēku un materiālo vērtību iznīcināšanu. Tomēr viņš bija spējis atbrīvoties no šādiem spaidiem, lēmis patstāvīgi un pats no sevis rīkojies atbilstoši morāles principiem. Maida izjuta to kā brīnumu.

Aizvien biežāk viņi pievērsās personiski svarīgām lietām, savām vēlmēm, bailēm un izjūtām. Maida stāstīja par savu dzīvi, kaut gan apzinājās, ka viss, ko viņa var vēstīt par sevi, salīdzinot ar Gorija piedzīvoto, ir gaužām triviāls. Bet laikam tas nebija tik svarīgi, jo viss, ko attēloja Maida, Gorijam šķita pavisam neticams.

Sis tas no viņu stāstītā bija saliekams kopā kā mozaīkas daļas. Abiem, tā bija negaidīta atskārsme, noskaidrojot, ka Gorijs ir dzirdējis par Maidas tēvu. Apstiprinājās tas, ko viņa bija jau nojau­tusi: pagrīdē aizgājusi grupa bija aizvilkusi Frici Barlahu sev līdzi pazemes trimdā, lai viņš tur gādātu par ūdens piegādi. Turklāt izrā­dījās, ka Gorijs šo to zina ari par hidrotehnikas inženiera bēgšanas apstākļiem.

Pēkšņi Gorijs kļuva domīgs, un šķita, ka viņš vairs klausās tikai ar vienu ausi. Maidai tas nepalika nepamanīts, un viņa pajautāja, kāds tam ir iemesls.

Gorijs pavilcinājās ar atbildi.

-     Es nejauši esmu kaut kam šeit uzdūries, un tas tev varētu būt svarīgi. Nezinu tikai, vai tas tevi nepadarīs ļoti bēdīgu.

Kas tad tas varētu būt? Tam ir kaut kāds sakars ar manu

tēvu?

-    Jā. Tu vēl nopietni ceri, ka viņš ir dzīvs?

Maidai nebija ilgi jādomā.

Ja padomā vēsi, tad niecīga iespēja varbūt vēl ir. Tomēr saki, ja tu kaut ko zini. Skaidrība ir labāka par atkal un atkal zūdošu cerību.

Tad Gorijs izstāstīja par atrasto kapu. Maida pieprasīja, ka nekavējoties grib to redzēt. Gorijs aizveda viņu turp.

Drīz viņi abi stāvēja pie šaurās zemes kopiņas, kas bija apsegta ar akmens plātnēm. Nu arī Maida atvēra skārda kārbu, kuru Gorijs bija pārlūkojis jau iepriekšējā dienā, un piesardzīgi, it kā baidītos kaut ko sabojāt, izvilka tajā noglabātos priekšmetus. Pulkstenis šķita pazīstams, bet pilnīgi pārliecināta viņa nebija. Toties piezīmju grā­matiņa ieviesa pilnu skaidrību: neko daudz tajā salasīt vairs neva­rēja, bet arī nedaudzās nebojātās rindas neapstrīdami apliecināja, ka tas ir Friča Barlaha rokraksts.

Maida stāvēja nekustīgi, bet juta, kā viņā milst aizkustinājums un sēras, kas grasās jau viņu pārmākt. Tad sāka ritēt asaras. Un saņēmis visu savu drosmi, Gorijs apskāva viņu ap pleciem.

Maida atstāja kapu tādu pašu, kādu to ieraudzīja, un paņēma tikai piezīmju grāmatiņu. Varbūt tajā vēl varēja atšifrēt kaut ko būtisku par viņas tēva pēdējām dienām, kuras viņš pavadījis paze­mes cietokšņa atšķirtībā.

Beidzot tomēr viņa mīklainais liktenis bija noskaidrots. Maida pat nespēja pateikt, vai viņa izjūt vilšanos vai atvieglojumu. Vai tad viņa nopietni gaidīja kaut ko citu, varbūt brīnumu? Vai atmaksājās tas viss, ko viņa bija darījusi un uzņēmusies?

Maida pavēlēja sev saņemties. Būtībā jau viņa bija gaidījusi šādu iznākumu, un tikai atklājuma pēkšņums izsita viņu no līdzsvara. Viena mīkla gan palika neatminēta: kas ir apbedījis Frici Barlahu?

Bija jau nakts, bet viņi aizvien vēl sēdēja kopā. Beidzot Gorijs ierunājās:

Tu saproti, ka rit agri, jau pulksten astoņos, ir pasludināts pil­sētas gals?

Tik tiešām, pēdējo stundu iespaidā Maida par to pat nebija iedomājusies.

Neesmu pārliecināts, vai šī vieta zem klajas debess būs dro­ša, Gorijs noteica. Gruveši gan tik tālu neatlidos, bet gaisa vilnis varētu nodarīt postu ari šeit. Klinšu sienas pakājē tu būsi neaizsar­gāta no akmeņu nogruvuma. Pie manis ir drošāk. Varbūt rīt no rīta tu laikus atnāksi pie manis? Kalna iekšienē mēs varam pārlaist sprā­dzienus.

Maida uzmeta viņam neilgu vērtējošu skatienu Gorija seja pauda tikai raizēšanos.

Man šonakt negribētos būt vienai, viņa pateica. Es drīk­stu doties tev līdzi tūlīt?

Nāc, viņš sacīja un satvēra viņas roku.

Viņi neskatījās pulkstenī. Viņi gulēja, cieši apskāvušies, un šādi tiem izdevās kaut kā klusināt bailes un neļaut tām uzkundzēties. Ne Gorijam, ne Maidai nebija nekāda priekšstata, cik stipra būs eksplo­zija… varbūt tā izraisīs zemestrīci, kas iesniegsies pat kalna dzīlēs? Beidzot nelaimi pieteica tik tikko jūtama vibrācija, kas ievadīja visa klinšu masīva sakustēšanos, kura aizsardzībai viņi bija sevi uzticējuši un kurš tagad trīcēja kā ļengana masa. Tikai tad atplūda ilga un draudīga dārdoņa, ko pavadīja daudzkārtēja atbalss, līdz uzvandī­tais gaiss atkal nomierinājās un iestājās klusums, ko gandrīz varēja dēvēt par nāvējošu.

Tikai pēc stundas ceturkšņa Gorijs un Maida uzdrošinājās atstāt pazemes telpu. Viņi gāja pieliekušies, it kā klinšu griesti kuru katru brīdi varētu sabrukt pār viņu galvām. Viņi piesardzīgi tuvojās alas ieejai. Pretēji gaidītajam ainava nešķita mainījusies, tikai Gorijs bija uzminējis nogāzes lejpusē gulēja klinšu gruveši, lieli, masīvi nupat izlauzti akmeņi un daudzas atsevišķas gaišas šķembas, kas bija izsējušās plašā apkārtnē. Šad tad atskanēja čirkstoņa, un lejup rībināja kāds atpalicis gabals, pārvēlās pāri citiem gruvešiem un tad smagnēji apstājās.

Paredzamais tātad bija noticis, nevaldāmā spēkā, varmācīgi un visaptveroši.

Ja viss notiek pēc plāna, tad tagad viņi lien ārā pa izspridzinātiem caurumiem un pārņem šo iznīcību savās rokās, Gorija balsī skanēja rūgtums.

-     Tu aizvien vēl grasies viņiem pievienoties?

Maida vienreiz jau bija uzdevusi šo jautājumu, un tad Gorijs nespēja atbildēt. Tagad viņš notikušā iespaidā bija izšķīries.

-     Nē, viņš paziņoja. Pēc visa, kas noticis, es vairs neticu savām agrākajām saistībām. Līdz šim vēl vilcinājos ar lēmumu, jo nespēju to iedomāties. Domāju, varbūt tomēr… Pats nezinu, ko es domāju… nenoteikta, pilnīgi nepamatota cerība.

Gorijs bija dziļi satriekts, un Maida mēģināja viņu mierināt.

Lai nu kā, bet tev izdevās glābt daudzu savu tautiešu dzīvības. Cilvēki pilsētā nepalika, viņi nopietni uztvēra brīdinājumu.

-    Cilvēki, kas palikuši bez dzimtenes. Tam nevajadzēja tā notikt.

-    Nebēdājies, Maida bezpalīdzīgi noteica.

Viņai vajadzēja sev atzīties, ka ari pati līdz pēdējam brīdim bija cerējusi, ka tas varbūt paies garām bez smagām sekām aprobežo­sies ar simbolisku aktu, pāris sabrukušām celtnēm, ar bungu sitienu, kas varbūt pat liks ļaudīm aizdomāties, ka dzīves mērķis nav dzīša­nās pēc naudas un izpriecām. Bija iznācis citādi, un pirmām kār­tām jau bija skaidrs, ka atgriezties pilsētā nav iespējams.

Maida to izteica skaļi:

-     Nolemts: nav jēgas uzkavēties te ilgāk. Mēs ari nevaram cerēt uz glābējiem. Neviens nezina, ka šeit kāds ir, un mūsu krājumi drīz beigsies.

Tu atgriezīsies mājās, Gorijs sacīja. Bet ko lai es daru? Man māju nav.

-     Tev taisnība, ja izkļūsim no šejienes, es braukšu uz Eiropu. Bet es šeit atgriezīšos. Galu galā man pieder kaut kas šajā pasaules daļā ļoti vērtīgs. Gribu parūpēties, lai mana tēva atklājums kalpo labam mērķim un nenonāk nekaunīgu veikalnieku rokās.

Gorijs pamāja, paklusēja, grasījās ierunāties, bet tā ari neko nepateica. Tikai pēc brīža viņš lietišķā tonī pateica:

Šobrīd nav lielas jēgas to apspriest. Vispirms jāskatās, kā tikt projām no šejienes. Tas varētu būt diezgan grūti.

Izredzes tiešām nebija nekādas labās. Gorijs prātoja iedarbināt savu raidītāju, lai noraidītu palīgā saucienu, bet izrādījās, ka raidī­tāja jauda der tikai nelieliem attālumiem, turklāt frekvenci nevar pārregulēt.

Viņu vienīgā cerība bija Maidas apvidus automašīna. Benzīna tvertne gan bija sacaurumota, bet varbūt izdotos caurumus kaut kā aizlāpīt. Instrumentu kastē viņi atrada aerosolu, kas bija domāts bo­jātu riepu aizblīvēšanai. Ja paveiktos, tas varbūt noderētu arī, lai aiztaisītu caurumus benzīna tvertnē. Nekāds cits risinājums prātā nenāca, un viņi ķērās pie darba. Viņi noņēma tvertni un pārsedza caurumus ar skārda gabaliem, kurus izgrieza no pārtikas produktu kastes. Ielāpus viņi pārklāja ar šķidro plastmasu, kurai saskarsmē ar gaisu vajadzēja sacietēt.

Lai pārliecinātos par savas metodes derīgumu, viņi lika benzī­nam visas nakts garumā iedarboties uz aizlāpītajām vietām. No nta izrādījās, ka nekas nav iztecējis, lai gan benzīns bija līmējošo masu atkal atmiekšķējis. Varbūt riskēt? Beidzot abi nolēma uzdrīkstēties. Nākamajā dienā viņi gribēja mēģināt.

Visu līdzi ņemamo Maida un Gorijs iekrāva bagāžas nodalī­jumā, arī dzērienu konteineru. Daudz gan tajā vairs nebija palicis, bet divām dienām vajadzēja pietikt, un karte rādīja, ka dienas laikā viņi sasniegs oāzi ar degvielas uzpildes staciju. Tur noteikti būs arī veikals, kur varētu dabūt visu pārējo, kas vajadzīgs tuksneša pārbraucienam.

Tas bija savāds vakars. Lai gan šī vieta tuksnesī lika manīt visu būtisko sīkumu trūkumu, bez kuriem cilvēkam grūti saskatīt dzīves jaukumu, abi izjuta nelielas skumjas, ka tagad to vajadzēs atstāt.

Pēc nelielām vakariņām viņi pasēdēja kopā pie atklātas uguns, lai nedaudz sasildītos. Drīz vien aukstais vējš padarīja nepatīkamu ari sēdēšanu pie uguns, un, it kā tas būtu gluži pašsaprotami, Maida devās līdzi Gorijam uz viņa klinšu istabu. Gorijs bija zaudējis bailes no sievietēm, un, kad Maida tam tuvojās, mīlēja viņu ar tādu mai­gumu, kas Maidai uz dažām stundām lika pilnīgi aizmirst situāciju, kādā viņi atradās.

Nākamajā dienā Maida un Gorijs devās ceļā no paša rīta. Šai tuksneša vietai viņi vairs neveltīja nekādas sērīgas domas, tagad viņi jau bija cerību varā, ka drīz izdosies atgūt brīvību.

Sākumā viņi tika uz priekšu labi, bet tad smiltis kļuva dziļākas, un mašīna vairākkārt iestiga. Viņi gan ikreiz to atkal atbrīvoja, tomēr zaudēja daudz laika. Vajadzēja līkumot, abiem drīz zuda vir­ziena sajūta, un bija jāorientējas tikai pēc saules. Tagad viņi atradās apvidū, kuram piemita īpatnējs, drūms skaistums. Vienā malā stie­pās tāla kalnu grēda, bet otrā pusē pacēlās vesela kāpu rinda, pirmā un lielākā bija īsts milzenis, vairāk nekā simts metrus augsta, vērsta pret viņiem ar stāvo nogāzi, un aiz tās debesīs kāpa dūmaka. Aiz­mugurē aizvien vēl nenosakāmi pelēka svītra aizsedza to, kas kād­reiz bija pilsēta. Viņi brīnījās, ka vēl nav atstājuši to tālāk aiz sevis varbūt viņi brauca pa riņķi?

Pēkšņi motors sāka klepot, aizrijās, atkal ierūcās, aizrijās vēlreiz uz ilgāku laiku, un tad auto galīgi apstājās plakanu akmeņu klajuma vidu.

Gorijs un Maida ātri atrada iemeslu: tvertne atkal laida cauri, un benzīns tecēja ārā. Viņi pamēģināja to vēlreiz aizdrīvēt, ielēja degvielu, cerot, ka izdosies tikt vēl kādu gabalu tuvāk ceļam, bet jau pēc neilga brīža mašīna atkal apstājās. Nu viņi stāvēja tuksneša vidū un apjukuši lūkojās viens otrā. Pamazām iekšienē brieda nomācošas bailes, un tās neatkāpās arī tad, kad Gorijs cieši apskāva Maidu.

Akmeņu klajums bija karsti nokaitēts, un debesīs versmoja saule. Tā spīdēja gandrīz vertikāli lejup, un šķita, ka stari kveldē no visām pusēm uzreiz. Bija pusdienlaiks.

Viņi nolēma pārlaist karstākās stundas tepat un tad turpināt ceļu kājām. Maidai šķita, ka viņa zina, kādā virzienā atrodas trase, no kuras viņa nobrauca, un noiet šos pāris kilometrus viņiem taču vajadzēja būt pa spēkam. Bet pēc tam? Atlika tikai cerēt, ka uz ceļa vēl izdosies sastapt kādu mašīnu, varbūt armijniekus vai policiju… Iepriekš šis ceļš gan vēl bija jāsasniedz.

Ņemsim līdzi tikai dzeramo, Maida noteica un uzmeta ba­žīgu skatienu nedaudzajiem vēl atlikušajiem plastmasas maisiņiem.

Pēc divām stundām vēl nebija kļuvis vēsāks, tomēr iešanu vairs nevarēja atlikt. Viņi salika kopā visu vēl atlikušo ūdens krājumu un nespēja noticēt, ieraugot kā tas izsīcis. Neiznāca pat viena pilna pu­dele. Gorijs ievietoja to somā kopā ar dažām tāfelītēm vīnogu cu­kura, un Maida aši vēl pievienoja mapīti ar tēva vēstulēm un plānu.

Gorijs paņēma somu un sāka soļot, Maida sekoja. Klinšainā pa­matne ļāva iet veicīgi, bet jau pēc stundas ceturkšņa zem kājām atkal parādījās smiltis. Sākumā tā vēl bija plāna kārta, bet drīz vien kļuva dziļāka kājas pie katra soļa iegrima pāri potītēm.

Maidai sākās ikru krampji, un ari Gorijam tas bija neierasts un grūts pārvietošanās veids. Abi mēģināja slēpt savu nogurumu viens no otra, bet vēl pēc stundas ceturkšņa viņi jutās tik piekusuši, ka vajadzēja atpūsties. Viņi atlaidās nokaisušajās smiltīs un atvēlēja sev dažus malkus vērtīgā ūdens.

Pēc desmit minūtēm viņi atsāka iešanu, bet atpūtas pauze neko lielu nebija līdzējusi, un jau drīz vien abi bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr viņi nepadevās un vilkās talak.

Slāpes kļuva ik brīdi ļaunākas. Viņi bija nonākuši stāvoklī, kad muskuļu sāpes atkāpās un tagad viņi pūlējās apspiest vairs tikai dziņu padzerties.

Maida padevās pirmā. Viņa noslīga ceļos, atbalstījās ar plauk­stām pret smiltīm un aizvēra acis. «Es vairs nespēju,» viņa gribēja uzsaukt, bet mute un rīkle bija tik izkaltusi, ka neizdevās izspiest ne skaņas. Gorijs, kurš brida dažus soļus pa priekšu, uzreiz nepamanīja Maidas atpalikšanu. Viņš skatījās taisni uz priekšu un pēkšņi ierau­dzīja to, kas pirmajā mirkli šķita sapnis: tuksneša vidū, tuvu apvār­snim vīdēja josla, kas neapšaubāmi bija tumšāka par bāli bruņo smilšu klajumu krāsas tonis svārstījās starp pelēku un zilu, bet vai­rāk par visu acīs dūrās nemierīgā virsma, kas atgādināja liegu viļņo­šanos. Ūdenskrātuve… ezers!

Gorijs izberzēja acis, paskatījās vēlreiz nekādas maldīšanās. Tas bija glābiņš! Viņš atskatījas un ieraudzīja smiltīs tupošo Maidu.

Gorijs steigšus atgriezās pie viņas.

Ūdens, viņš aizsmakušā balsī uzsauca, tur priekšā!

Šķita, ka Maida uzreiz pat nesaprot, un viņš aprakstīja, ko redzējis. Viņa apjēdza tikai pēc brīža. Tomēr līdz galam viņa to sa­prata tikai tad, kad Gorijs atvēra ūdens pudeli, mudināja dzert un pateica, ka nu vairs nav jātaupa. Neticami, cik dzīvinoša bija šī ziņa! Gorijam pat nevajadzēja Maidu skubināt, viņa jau cēlās kājās un atsāka iešanu.

Turpmākajās minūtēs viņi nejuta ne nogurumu, ne slāpes, spēji atplaukusī cerība nesa tos pretim ezeram, kurš solīja glābiņu…

Un tad viņi varēja vērot, kā pelēkzilais klajums sāk gaist. Izskatī­jās, ka ūdens izsīkst, lai dotu vietu atkal smiltij, un mirkli vēlāk mirāža bija pagaisusi. Pāri palika tikai karstumā ņirbošs, nebei­dzams līdzenums.

Viņi automātiski nogāja vēl pāris soļu. Tad abi apstājās un pa­skatījās viens otrā. Viņi sapratās bez vārdiem tās bija beigas. Nu viņi bija gatavi padoties liktenim. Dažus soļus sāņus pacēlās kāda mazāka kāpa, un saule jau atradās tik zemu, ka pāri kāpas priekš­pusei slīga neliela ēna. Viņi aizvilkās līdz turienei un nokrita smiltīs.

Pēc brīža viņi palīda viens otram tuvāk, un Maida noguldīja galvu uz Gorija pleca. Tā viņi palika guļam, un abiem vairs tikai šķita, ka viņi slīkst gaismas un svelmes jūrā. Cerības un bažas sāka dzist…

JAUNAIS VĪRIETIS koši baltajā burnusā, kurš senāk bieži gulēja kāpas virsotnē blakus savam vectēvam, vairs nebija tik jauns kā kād­reiz, kad vectēvs pirmo reizi paņēma viņu līdzi uz šo novērošanas vie­tu. Vectēvs nomira pirms dažiem mēnešiem. Pēdējo dienu notikumi gan tieši neietekmēja mazās kopienas dzīvi, bet jaunekli vienmēr bija interesējis pilsētas liktenis, un pretstatā savas cilts vecajiem, viņu šurp vilka ne tikai noraidīšanas vēlme, bet arī klusībā izjusts, varbūt pat pašam neizprotams, neskaidrs valdzinājums, ko raisīja tehniskās lietas, ko no šāda attāluma saskatīt gan nevarēja, bet tikai apjaust.

Tagad pilsēta bija sagrauta un līdz ar to arī visas šo savā ziņā drosmīgo vizionāru radītās lietas, ko viņa draugi vienprātīgi sauca par grēka darbiem. Tādēļ tie jutās apstiprināti savās domās proti, ka Dievs agri vai vēlu soda tādus zaimotājus, un vectēva pravieto­jums bija piepildījies.

Patlaban tur lejā redzamais noteikti bija šā notikuma sekas. Bet vai cietēji bija vainīgie, kurus ir ķēris taisnīgs sods, vai arī nevai­nīgie, kas pavisam nejauši ierauti notikumu virpulī un kuriem tagad draud bojā eja ?

Izdzirdējis par katastrofu, viņš katru dienu nāca šurp, lai vērotu redzamās norises. Galu galā viņš ticēja taisnīgumam, kas, biezi gan palikdams nepazīstams, slēpjas aiz daudzām žēlumu raisošām norisēm. Bet, ja reiz tā varbūt tā bija ķecerīga doma tad taču nekas nemainītos, ja mēģinātu mīkstināt likteņa trieciena ļaunās sekas.

Protams, bija vēl kāds iemesls neļaut visam vienkārši iet savu gaitu, proti, palīdzības bauslis, kas piemērojams pat agrākam ienaidniekam, kad tas ir sakauts un bezpalīdzīgs. So bausli ļoti aug­stu godāja arī viņa vectēvs. Būdams pavisam vēl bērns, viņš piere­dzēja, kā vectēvs palika uzticīgs šim palīgā nākšanas bauslim par spīti visiem pretēji vērstajiem impulsiem: toreiz, gadu pēc kara, kad zeme izspļāva vienu no pazudušajiem, kas bija nolīduši kaut kur nezināmā dzīlē. Tas cilvēks iznāca dienas gaismā ievainots, vārgs un ievainots, un, uzzinājis par notikušo no tiem neskaidrajiem avo­tiem, kuri nes pasaulē tiešām svarīgu norišu vēstis, vectēvs darīja visu iespējamo, lai glābtu viņa dzīvību. Bet svešinieks savā ceļā caur tumšajām dzīlēm bija kritis, viņa samocītajā ķermenī rēgojās atklātu lūzumu vietas, un bija sākusies gangrēna. Viņi to kopa, bet viņš tomēr nomira, un viņi to guldīja kapā.

Viņš, toreiz pavisam vēl bērns, no visas sirds cerēja, ka ievaino­tais atveseļosies. Uz to viņu mudināja ne tikai labestība un cilvēk­mīlestība, bet arī vismazāk viņš vēlējās slēpt savas vājības sev pašam kvēla vēlēšanās uzzināt no svešinieka kaut ko vēl nedzir­dētu. Sarunas, kuras viņš noklausījās, liecināja, ka svešais ir mācīts vīrs. Varēja nešaubīties, ka viņam ir tādas zināšanas, kurām visgud­rākie vīri savu zinību vienpusībā nespēja likt pretim neko līdzvēr­tīgu. Svešinieks nerunātu par jautājumiem, kas skāra nesasniedza­mās paradīzes nozīmību, bet palīdzētu izprast šīssaules lietas: tas varētu stāstīt par zemi, par ūdeni un vēju. Viņš jau kopš mazām die­nām bija vērojis, kā viņa cilts dzīves apstākļi pasliktinās aizvien vai­rāk, un viņa acīs tādas zinības bija dārgums, kas varētu nozīmēt glā­biņu.

Nu bija gadījies kaut kas līdzīgs. Varbūt tas nozīmē vēl vienu iespēju? Kāds laikam atkal ir izkļuvis no tumšajām, dzīlēm, un atkal tam pari lidinās nāves eņģelis. Tas ir brīdis, kad visi pārējie rīcības vadmotīvi zaudē savu nozīmību. Izšķirošais kļūst cilvēcības bauslis.

Vairs ne tik jaunais vīrietis, kam tagad vajadzēja lemt vienam pašam, bija izšķīries. Tie abi tur lejā, kas izmisīgā piepūlē cīnījās pret slāpju nāvi, jau bija tuvu galam un līdz ar to nodoti Dieva rokās. Tas bija brīdis, kad viņš drīkstēja iejaukties un viņam vaja­dzēja iejaukties. Viņš klusi iesvilpās… aiz kāpas kores uznira divi kamieļi un rikšoja šurp. Viens nesa divus smagus ūdens maisus, viņš uzsēdās mugurā otram un devās ceļā.

Es PATEICOS savam draugam, diplomētam inženerim Salāham Eldinam Abdallāham par padomiem, kas palīdzēja man atrisināt arābu valodas radītās problēmas.

VĒJA SUŅA ROMĀNS

Luīze Velsa Montāžas telpa

Benjamins Leberts Crazy

Petra Hammesfara Leļļu kapracis

Deivids Daltons un Marianna Feitfula Uzticīgā

Zoe Helere Skandāla piezīmes

Kerola Šīldsa Mīlestības republika

Diīns Veingartens Hipohondriķa ceļvedis dzīvē. Un nāvē

Petra Hammesfara Māte

Andra Manfelde Adata

WWW.IZDEVN I EC I BA.COM

VĒJA SUNA ROMANS

Ians Koldvels un Dastins Tomesons Četru likums

Jergs Kastners Eņģeļpāvests

Niks Makdonels Divpadsmit

Anna Pačeta Bel canto

Sigits Paruļskis Trīs sekundes debesu

Petra Hammesfara Grēciniece

Rju Murakami Gandrīz caurspīdīga zilgme

Vladimirs Kaminers Ceļojums uz Tralalā

Dions Ridlijs Visi deg ellē

www.izdevnieciba.com