Man ne vaig aukšā rakstīt ATSKAITE katru dienu vaig tikai kad prof Neimars pa ņem vecās projām. Vaig tik uz rakstīt datumu. Tā iet ātrāk. Laba doma. Es varu gūltā sēdēt un skatīties pa logu uz zāli un kokiem. To tievo māsiņu sauc Hilda viņa ir dikti mīlīga. Viņa nes man ēst un sa kārto man gūltu un viņ tejca ka es esu ļoti drosmīks ka es tā at ļāvu līst man galvā. Viņ tejca ka viņa gan ne par kādu naudu ne ļautu darīties ar viņas smadzeņu. Es tejcu tas ne bija par naudu. Es no tā palikšu guders. Bet viņa tejca var būt mani ne mazām ne drīkst pa tajsīt guderu ja dies gribētu ka es esu guders tat tak es tāc jau būtu piecimis. Vajta ne viens vairāk ne aceras par ādemu un Ievu un grēku un adzišans koku un kā tajie kas ēd to āboli pa galam ir. Var būt prof Neimar un dakter Stross lien tādās lietās kur viņiem ne mazām nav brīv līst.

Viņir dikti tieva unka viņ runā viņs sej paliek pa visam sarkana. Viņa tejca ka man vaig lūkt lai dies pie dot to ko ar manīm iz darija. Es tak ne kādus āboļus ne ēdu un ne kādu grēku ne dariju. Bet tagat man ir bailes. Var būt man ne vaidzēj at ļaut ka man uperē smadzeņu ja viņ saka ka dievam tas ne patīk. Es ne gribu ka dies ir dusmīks.

Šodien dien man ir cita māsiņa. Ši tā māsiņa ir smuka. Viņu sauc Lusila viņ man pa rādija kā to raksta lai es atskaitē us rakstu pa rejzi un viņai ir dzeltani mati un zilas acis. Es prasiju kurta Hilda un viņtejca Hilda šaijā slimnicas daļā vairāk ne strādā. Viņ tagat ir ir dzemdibu daļā pie bebišiem tur viņvar runāt cik tik tīk.

Es prasiju ko no zīmē dzemdibu un viņtejca tas ir tur kur dabū bebišus bet kat es prasiju kā tos bebišus dabū tat viņ palika galīg sarkan takā Hilda ar palika sarkana un viņtejca ka viņai jājiet citam slīm niekam vaig iedot terom meteru. Ne viens man ne grib teikt kā dabū bebišus. Var būt tat ja visbūs labi un es palikšu guders tad es dabūšu zināt.

Mis Kinjan šodien dien at nāca pie manīm viņtejca Čārlij tu is skaties lieliski. Es tejcu ka es jūtos labi bet guders gan vel ne jūtos. Es tak domāju ka pec opirāci-jas kad man no ņems tajos pāri seijus no acīm es būšu guders un visko zināšu un mācēšu lasīt un runāt par svarigām lietām takā visi citi.

Bet viņtejca Čārlij tātas ne notiek. Guderība nāk lēnām un prasa dauc dareba.

Kāpēc esto ne zināju. Ja vaig dauc dareba tatkapē man vaidzēja tajsīt tajo opirāciju. Viņa tejca ka viņa īsti ne zin bet to opirācij tajsija lai tadka es čakali strādāsu lai kļūtu guders laitat visko es zinu ais ķeras man smadzenē agrāk man aiz ķērās slikti.

A es viņaj tejcu tas gan ir bēdigi tapēcka es tak domāju ka es us reis būšu guders un varēšu aiz iet us mais-nicu un tur visi redzēs kāc es guders es mācēšu runāt un var būt pat mani ieliks par maisnieka palīgu. Un tat es meigināšu at rast mamu un papu. Viņi brīnīsies kad redzēs kāc es guders mana mama dikti gribēja lai es esmu guders. Var būt tad mani vairs ne sūtīs projām no mājas ja es būšu palicis guders. Es tejcu mis Kinjan ka es dikti centīšos palikt guders centīšos cik tik var. Viņ glavdija man roku un tejca es zinu. Es teu ticu Čārlij.

Es biju pustdienās ar Bertu kolidžas resteranā. Tur ir vis visādi garšīgi ēdeni un man nepar ko nevaidzēja maksāt. Man patīk tā sēdēt un skatīties uz koldižas pui-kiem un meitinēm. Daž reizi viņi drusku muļķojās bet pa rasti viņi runā par vis visādām lietām tā pat kā maisnieki Donner maisnicā. Bērts tejca ka viņi runājas par mākselu un pulitiku un rilidziju. Kas tas visir es nezinu es tik zinu ka rilidzija ir dies. Mama man stāstija par viņu un viskā viņs radija pa sauli. Mama tejca ka man vien mēr vaig dievu mīlēt un lūkt. Es vairāk neaceros kā vaidzēj viņu lūkt man tik liekās mama lika lūkt viņu daudz kades biju mass lai viņš mani pa taisa vesalu nevis slīmu. Es gan nemazām ne aceros ka es biju slīms. Man liekas mamai ne patika ka es neesu guders.

Bet Bērts tejca ja ekspiremenc iz dosies tad es mācēšu sa prast visko studinti tur runā un es prasiju tu domāka es būšu tācpac guders kā viņi bet Bērts smējās un tejca šitie jau nau guderi tu tiksi viņiem garām itkā viņi stāvētu us vietu.

Viņš man ie pazistlnaja ar dauc studintiem un daži skatijās us manīm jocīgi takā man te koldezā ne mazām ne būtu jā būt. Es gan drīz aiz miršu un jau sāku stāstīt ka es drīz būšu ļoti guders tāc pac kā viņi bet Bērts par trauca mani viņš tejca ka es tīru sikologijas labor-toriju. Pēctam viņš man tejca ka ne drīkst pie ļaut ka sākas runas. Tas no zīmē ka tas ir no slēpums. Es nu gan ne saprotu kāpēc nav brīv stāstīt. Bērts tejca ja nu gadijumā esperimenc ne iznāks labi tat prof Neimars ne grib ka visi smējās vis vairāk ka smējās tajie civlēki no velberfunda kas viņam iedeva naudas projiktam. Es tejcu man gan viena alga ka par manīm smējās. Par manīm smējās daudzi civlēki un mes esam lieli draugi un mumsīm ir jautri. Bērts uz lika roku man uz pleca un tejca ne jau par teu Neimars domā. Neimars ne grib ka smējās par viņu.

Es nu gan ne domāju ka civlēki var smieties par prof Neimaru viņš tak ir zināt nieks kolidzā bet Bērts tejca ka zināt nieks ar ir tikaj civlēks viņam ir ko lēgi un daktir tanti. Bērts ir dakter tantis viņam ir madzistara grāc psiholoģijā takā tas vārc kas ir uz labortorijs durvīm. Es ne mazām ne zināju ka civlēkiem ar ir grādi es domāju ka tikaj terometeriem.

Bet cerams es jau drīz palikšu guders tāpēc ka es gribu sa mācīties visu kas pa saulē ir takā tie koldezas puiki. Vispār mākselu un pulitiku un dievu.

Šo rit kad es pa modos es jau domāju ka esu palicis guders bet ne kā. Es visus rītus domā ka jav esu guders bet ne kas ne notiek. Var būt ka ekspirmenc nau sanācis kā vaig. Var būt es ne mazām ne palikšu guders un man vaidzēs dzīvot Voren patevrsemē. Man riebej tajie testi un man riebej tas rabirinc un man riebej aldžirnons.

Agerāk es ne zināju ka es esu stūlbāks kā pele. Man vairāk ne gribās rakstīt ne kādas atskaites. Es visu āz mirstu un kat es rakstu burtnicā tad ar dažrejs ne varu islasīt ko es tur rakstu tas ir dikti grūti. Mis Kinjan saka man vaig drusku pa ciest ies bet man vis riebej. Un man vislaik sāp galva. Es grib apakaļ us maisnic grib tur strādāt un ne rakstīt ne kāc atskaites.

Es akai iešu strādāt maisnicā. Dakter Stros teica prof Neimaram ka šitā būs labāk būs labāk ka es iešu apakaļ strādāt bet man tik untā nav brīv ne vienam teikt kas tā bij par opirāciju un visas dienas pec darba man vaig nākt uz labortoriju uz 2 stundām taisīt testus un rakstīt šitās stūlbās atskaites. Man par to kateru nedēļu maksās naudu tapēcka tāc bij noteikums kat velberfonc iedeva viņiem naudu. Kas tas velberfonc ir es nezin. Mis Kinjan man stāstija bet es tik untā ne sapratu. Sanāk ka es nepalieku guders tad kāpēc viņi liek man rakstīt šitās stūlbās atskaites. Labija viņi man par to maksā naudu es rakstīšu ar. Bet rakstīt ir dikti grūti.

Es esu priecīks ka akai iešu us maisnicu man gribas strādāt un gribas pie visiem maniem draugiem mums tur ir tik jauteri.

Dakter Stros teica lai es turu burtnicu kabatā un tur rakstu visko aceros. Un šitās atskaites man nevaig rakstīt kateru dienu tikai tat kat es par kauko domāju vai ir kaukāc svarīks notikums. Es teicu man nau nekādu notikumu un man liekas sitas ekspirmenc ar ne mazām nau svarīks vistak ir pa vecam. Viņš tejca ne zaudē dūšu Čārlij tas ne notiek usrejz bet pa mazam un nau takā tūlī-tās var redzēt. Viņš teica Aldžimonam ar pagāja daudz laiks un tikai tat viņš palika 3 reizes guderāks.

Tāpēc Aldžimons kateru reizi uzvar tai rabilinta sa-censibā tāpēc ka viņam ar bija tāda opirācija. Viņš nav parasts pele viņš ira pirmajs dzivnieks kurš pec opirācijas tik ilgi paliek guders. Tat jau nekas. Ja viņš būtu parasts pele es to raberintu drošvien istaisītu pirmais. Var būt kaukad es Aldžernon uz varēšu. Tas tik būs joks. Dakter Stros saka ka pa gaidām isskatās ka Aldžimons tācpac guders ar paliks viņš saka tas ir labi tāpēc ka mums ar viņu bija vienāda opirācija.

Šodien mums maiznicā gāja jautri. Džo Karps teica ei paskat kur Čārlijs akta teu bij opirācija ko tev iz darija Čārlij ielika tev galvā drusku smadzeņu. Es jau gribēju pateikt ka tagat es būšu guders bet atcerējos ka prof Neimars teica ka nau brīv. Frenks Reilis teica ko tu dariji Čārlij atver tak durvis ar otru galu. Man sanāca smiekli. Viņi ir man draugi viņi mani labi ieredz.

Man tur bija daudz darbi. Neviens neko nebija tīri-jis tapēcka tas ir mans darbs bet ir jauns puika Ernis viņs nes pirkumus tas ar agrāk bija mans darbs. Mister

Donners teica viņš to Erni paturēs lai es varu at pūsties un tik traki ne strādāt. Es teicu nevaig es varu nest pirkumus un tīrīt ta kā vislaiku bet mister Donners saka tas puika paliks un strādās.

Es prasiju ko ta es darīšu. Un mister Donners ussita man pa plecu un prasija Čārlij cik teu gadi. Es tejcu 32 gadi pēctam būs 33. Un cik ilgi tu te pie mums esi viņš prasija. Es nezin es tejcu. Viņš teica tu atnāci pirms septiņ pacmit gadiem. Tavs onkuls Hermans lai dievs melo viņa dveseli bija mans labākais drauks. Viņš tevi atveda un teica lai es teu dodu darbu un pieskatu kā savu paša bērnu. Ta pēc 2 gadi viņš nomira un māte tevi aisūtija uz Vorens patversmi bet es tevi dabuju laukā tapēcka tu pie manis strādā. Septiņ pacmit gadi Čārlij un tev jā zin ka maiznicai nejiet diezcik spoži bet paliek kā es teicu teute būs darbs līdz mūžgalam.

Tāpēc ne ustraucies ka es pieņemu kādu darīt tavu darbu. Uz to Vorens patversmi teu ne vaidzēs iet apakaļ. Es jau ne ustraucos bet kāpēc viņam vaig tajo Erni kāpēc tas ernis nes pirkumus un strādā es tak vislaik labi tiku galā. Viņš teica zēnam vaig naudu Čārlij tāpēc es viņu te paturu viņš būs māceklis un mācīsies būt par maisnieku. Tu vari būt viņa asistenc un palīdzēt viņam ar pirkumiem kad viņam vaig.

Es nekat agrāk neesu bijis asistenc. Ernis ir dikti guders bet citiem maisnicā viņš ne diezcik patīk. Mes esam lieli draugi mes kopīgi taisam jokus un smejam.

Dašreiz kāds saka ej paskat Frenks vai Džo vai pat Džimpis. Takā Čārlijs Gordons. Es ne saprotu kāpēc viņi tā saka bet viņi vienmēr smej un es arī smeju. No rīta Džimpis viņš ir galvenais maisnieks un viņam ir slima kāja viņš ir klips viņš ar teica manu vārdu kad kliedza uz Erni tapēcka Ernis pa zaudēja dzimšandienas torti. Viņš teica erni kasartevi tu laikam meigini būt takā Čārlij s Gordons. Es nezin kāpēc viņš tā teica. Es nekat nevienu pirkumu ne pazaudēju.

Es prasiju mister Donneram vai es ar varu būt mācekls tā pat kā Ernis. Es tak noteikti varu iemācīties.

Mister Donners ilgi skatijās uz manīm tā drusku jocīgi drošvien tāpēc ka pa rasti es tik daudz ne runāju. Un Frenks dzirdēja un smējās un smējās un mister Donneram vaidzēja viņam teikt iz beidz un ej pie krāsenes. Pec tam mister Donners teica nestrep karstu Čārlij tu visu vel pa spēsi. Maisnieka darbs ir ļoti svarīks un ļoti sarešgīts labāk lai tev nesāp galva par tādām lietām.

Žēl ka man nav brīv mister Donneram un visiem citiem stāstīt kāda opirācija man īstenibā bija. Man dikti gribās lai vis jav ir sanācis un es varētu būt guders ta kā visi citi civlēki.

Vakarā Prof Neimars un dakter Stros atnāca pie manīm paprasīt kāpēc es ne nāku uz rabortoriju man ir jā nāk. Es teicu ka es vairāk ne gribu sacensīties ar Aldžernonu man pietiek. Prof Neimars teica labi kād laiciņu tev to nevaidzes darīt bet uz labortoriju vaig nākt. Viņš man atnesa dāvanu tikaj tā nau īsta dāvana viņš man tikaj to iedeva. Viņš teica ka tā ir mācīšanās mašina kaukas tāckā televizors. Tur runā un rāda bildes un man to vaig ieslēgt iekšā kad es eju gulēt. Tanugan es teicu nevaig taisīt jokus. Kāpēc man vaig ieslēgt iekšā televizoru ja es eju gulēt. Bet prof Neimars teica ja tu gribi palikt guders tad klausi ko es saku. Nu es viņam pateicu man liekas es nemazām ar nepalikšu guders.

Tad dakter Stros pienāca pie manīm un uz lika roku uz pleca un viņš teica Čārlij tu pats to vel neredzi bet tu pa druskai jau paliec guderāks. Tu vel kādu laiku pats to nemanīsi tu tak nemani kā iet uz priekšu pūlkstena rāditājs. Teu galvā ar viss mainās tā lēnām. Tik lēnām ka tu pats neredzi. Bet mes redzam pēc taviem testiem un pēc tā kā tu uzvedies un runā un pēc tavām atskaitēm. Viņš teica Čārlij teu vaig ticēt ka visir labi tici pats seu un mums. Mes vel nezinām vai uz labojums būs pa liekošš bet nau šaubu tu drīz būsi ļoti guders jauneklis.

Es teicu ka nu labi un prof Neimars man parādija kā vaig ieslēgt to televizoru īstenībā tas nemazam nav televizors. Es prasiju kāds man no viņa būs labums. Sākumā prof Neimurs bija dusmīks ka es prasu ka man vaig pastāstīt un viņš teica dari kā tev liek. Bet dakter Stros teica vaig viņam paskaidrot viņš sāk apšaubīt aut-ritāti. Es nezinu kas tas ir bet prof Neimaram bij tāda seja it kā viņš grib nokost nost sev lūpu. Pēctam viņš sāka man ļoti lēnām stāstīt ka šitā mašina iedarbojas uz manu smadzeņu. Kauko tā iedarbo kad es miegu ciet nu māca man visko sākumā kad esu dikti miegains un drusku vel pec tam kad jau miegu ciet tāpēc ka es vel dzirdu ko viņa saka tasnekaska bildes vairāk neredzu. Un vel viņa pa nakti rādīs man sapiņus un es visko accerē-šos visādas lietas kas bija kat es biju pa visam maziņš.

No tā man ir bailes.

Ui, es gandrīz aizmirsu. Paprasiju prof Neimaram kad es akai varēšu iet pie mis Kinjan uz vakar skolu un viņš teica ka mis Kinjan nāks uz testu centeru un mācīs man vienu pašu. Tas gan ir labi. Pēc tās opirācijas es viņu maz dabūju redzēt bet viņa ir jauka.

Tas stūlbais televizors visnakti neļauj man gulēt. Kā civlēks var aizmigt ka visnakti ausī bļaun visādas stūl-bības. Un vel tās nenormālās bildes. Arprāc. Es tak pa dienu nesaprotu kas tas vispār ir kā tad es varu saprast kad gūļu. Es prasiju Bertām bet viņš saka tas nekas. Viņš saka mans smadzens mācās kad es miegu ciet un tāpēc man būs vieglāk kad mis Kinjan nāks mani mācīt uz testu centeru. Testu centers nav zvēru slimnica es tikai agrāk tā domāju. Testu centers ir zināteniska labortorija. Kas tas zinātenisks tāds ir es nezinu bet es palīdzu zinātenei ar šitajo spirimentu.

Nūja bet par tajo televizoru es nezin. Man liekas tasir ārprāc. Ja civlēks var palikt guders pamiegam tad kāpēc vispār vaig iet skolā. Man liekas tasir priekš kaķiem. Es vislaik pirms gulēšanas skatijos pa televizoru vakara raidijumus un filmas un nemazam ne paliku guderāks. Var būt ne visas filmas pataisa guderāku. Var būt tikai visāds viktorīns.

Kā lai es varu pa dienu strādāt ja tā kaste man vis nakti traucē gulēt. Kaukad pa nakti es pamodos un vairāk nevareju aizmigt tapēcka tur vislaiku teica acceries... acceries... acceries... Nuka manlieks es kauko accerējos ar. Es tā labi ne acceros ko bet kauko par mis Kinjan un to skolu kur es mācijos lasīt. Kā es uz turieni aizgāju.

Jau sen apakaļ es vien reiz prasiju Džo Karpam kā viņš iemācijās lasīt es ar gribu mācēt lasīt. Viņš smējās viņš viemēr smējās kad es pasaku kauko jocigu un viņš man saka Čārlij nauko patukšo ākstīties ja civlēkam nau sma-dzens tad nav tur neko nevar darīt. Bet Fani Bērden to dzirdēja un paprasija savai māsicai kas mācās Bikmenas koldežā un viņa man pastāstija par vakar skolu garigi apalikušiem pie augušiem kas ir tai koldežā.

Viņa man to nosaukumu uzrakstija uz papīri un Frenks smējās un teica skaties nepaliec tik mācīts ka teu vairāk nebūs parko runāt ar veciem draugiem. Es teicu tu nebaidies man vienmēr paliks mani veci draugi patja es mācēšu lasīt un rakstīt. Viņš smējās un Džo Karps smējās bet tad atnāca Džimpis un teica lai viņi iet taisīt kriņģeļus. Viņi man ir labi draugi.

Pec darba es sāku iet uz to skolu jaiet seši kvartali un man bija bailes. Es biju tik priecigs ka mācēšu lasīt ka nopirku avīzi es gribēju to vakarā mājā lasīt kad mācēšu lasīt. Es aizgāju un tur bij liela gara izstaba un daudz daudz cilvēki. Man palika bailes ka es kaut ko ne tā pateikšu un es gribēju iet mājā. Bet kaukā pats nezinkā pagriezos un akai iegāju iekšā.

Es tur gaidiju un gaidīju un tat visi civlēki aizgāja projām tikaj daži palika pie tāda liela pulksteņa ar spiežamu pogu mums maiznicā ar tāds ir un es vienai tantei paprasiju vai drīkst mācīties lasīt un rakstīt es gribu lasīt visu kas ir avīzē un parādīju viņai tajo avizi. Tā tante bija mis Kinjan es tikai to nezināju. Viņa teica atnāc akai rīt tad tevi pierakstīs un es sākšu tev mācīt lasīt. Tikai tev jā zin tas nejies tik ātri var būt vaidzēs mācīties gadu vai divus. Es teicu es nezināju ka tas iet tik ilgi bet vis-viens gribu mācīties tapēcka es daudzreiz mānijos. Es mānijos ka lasu lai citi civlēki domā ka es māku lasīt bet es nemāku tāpēc es gribu iemācīties. Viņa paspieda man roku un teica priecājos par iepazīšanos mistre Gordon. Es būšu tav skolotājā. Mani sauc mis Kinjan. Nūja šitā es sāku iet vakar skolā un satiku mis Kinjan.

Domāt un atcerēties ir dikti grūti un tagat es arī nedabūju pagulēt cik vaig. Tas televizors runā pārāk skaļi.

Ta kā man tagat rādās tie sapiņi un es visko aceros prof Neimars saka ka man jājiet pie dakter Strosa uz terāpi sejānsiem. Viņš saka terāpi sejānsi tas ir tā ka tad kad civlēks jūtās slikti viņš runā un tad viņam paliek labāk. Es teicu ka es nemazām nejūtos slikti un es vis-laiku runāju katru dienu kāpēc man vaig tādu terāpi bet viņš palika dusmīks un teica ka jājiet un vis.

Tā terāpij ir tā ka es noguļos uz tādas gūltas un dakter Stros nosēžas tur pat us krēsla un tad man jā runā viskas man ienāk prātā. Es tur daudz laiku gulējun ne ko ne teicu tapēcka man ne kas ne nāca prātā. Pēctam es viņam stāstiju par maiznicu un kā tur vis strādā. Bet tas ir dumi kāpēc man jājiet pie viņa us kabinetu un jaguļās uz tās gūltas es tā pat visu rakstu atskaitēs un viņštak var iz lasīt. Tāpēc šodien dien es paņemu līdz atskaiti un viņam teicu paklau var būt tu paņem un lasi un es pa to laiku pagulēšu uz tās gūltas. Es biju dikti piekusis tapēcka tas televizors man visnakti ne ļāva pa gulēt bet viņš teica ka ne ne tā vis ne varēs. Man vaigot runāt. Labi es runāju ar bet beigās es vienalga aizmigu uz tās gultas runāju runāju un aizmigu.

Man sāp galva. Šo reiz tas nau no televizora. Dakter Stros man parādīja kā no griest to televizoru klusāk tāka es varu gulēt. Kades guļu es ne ko nedzirdu. Un es tā pat nesaprotu ko tur runā. Es daž reiz no rīta pagriežu nosākuma es gribu zināt ko es pa vakaru esu iemācījies bet es nemazām ne saprotu tos vārdus. Var būt tur runā kādā citā valodā. Man jav liekas ka parasti tur runā amerikāņu valodā. Bet tur runā par ātri.

Es pa prasiju dakter Strosam kāpēc man vaig palikt guderam kades guļu ja es gribu būt guders kad es neguļu. Viņš saka tas ir viensuntas pats tapēcka man ir divi prāti. Man ir kaukas APZINĀTS un kaukas NEAPZINĀTS (tāto pareizi raksta) un viņi viens otram nesaka ko viņi dara. Viņi vispārībā ne runājas. Tāpēc man rādās sapini. Uj kādi traki sapini man rādās. Uj uj. Visu laiku kopš man ir tas nakc televizors. Tādas nakc filmas vēlu vēlu pa nakti.

Es tik aizmirsu dakter Strosam pa prasīt vaj tādi divi prāti ir visiem cilvēkiem vaj tikaj man.

(Es tiko paskatijo to vārdu vārdnicā ko dakter Stross man iedeva. NEAPZINĀTS Tāds, kas nav pakļauts apziņai, saprātam, piem., neapzināts vēlmju konflikts.) Turir vel bet es tik un tā ne saprotu kotas nozīmē. Šitā nav ļoti laba vārdnica tādiem dumiķiem kā es.

Bettā galva man sāp no dzeršanas. Pēc darba Džo Karps un Frenks Reilis teica lai es eju viņiem līdz uz

Haloran bāru iedzert. Man ne garšo viskis bet viņi teica nāc būs ļoti jautri. Man tur patika. Mēs spēlējāmies es dancoju uz bāra Iets man galvā bij lampas abižūrs un visi smējās.

Pēctam Džo Karps teica lai es mejtenēm parādu kā es maiznīcā mazgaju toleti un iedeva birsti. Es parādiju un visi smējās kades pa teicu ka mister Donner saka es esu pac labākais darbinieks tapēcka man patīk strādāt es nekat ne kavēju darbu tik taj dienā kad man bija opirācija.

Vel es teicu ka mis Kinjan man vislaik saka Čārlij tu vari lepoties ar savu darbu tāpēc ka tu strādā labi.

Visi smējās un Frenks teica tai mis Kinjan laikam vis nau mājā ka viņšitā pielien Čārlim un Džo teica ei Čārlij vai tu ņem viņpriekšā. Es teicu es ne saprotu ko tas nozīmē. Viņman vislaik lēja glāzi pilnu un Džo teica Čārlij s tas tikir skac kad viņšir pilā. Man liekas tas nozīmēka es viņiem patīku. Mums gāja labi bet man briesmīgi gribas būt tik pat guderam kā mani draugi Džo Karps un Frenks Reilis.

Kastur bija tālāk es neaceros bet aceros ka viņi man teica aiz iet aiz stūra pa skatīties vai ne līst lietus bet kades atnācu apakaļ ne viena vairāk ne bija. Viņi laikam gāja mani meklēt. Es ar viņus meklēju un ne varēju atrast dikti ilgi meklēju. Bet es ap maldījos un biju bēdīks ka es tā ap maldos tāpēc ka Aldžimons gan pa šitām ielām varētu skriet simc reizes un nemaz ne ap maldītos.

Kas bija pēctam es neaceros bet misis Flin saka ka mani at veda uz māju viens jauks polisists.

Pa nakti man rādijās sapins par mamu un papu tikai viņas seju es neparko nevareju redzēt tur visbija balc un viņai apkārt bij migela. Es raudāju tapēcka mes bijām lielā vejkalā un es biju pazudis un es nevareju viņus atrast un skrajdiju un skrajdiju ap visām tām lielām letēm. Tad atnāca viens onkolis un az veda mani uz tādu lielu izstabu ar soliem un iedeva man konpekti ko laizīt un teica tāc liels puika nevaig raudāt mamma un paps tūli-ņās atnāks un vis būs labi.

Tāds sapins man rādijās un man sāp galva un man ir liels punc un melli un zili zilumi. Džo Karps saka var būt man pa ņēmuši pie dziesmas vaj var būt polisists paklapējis. Es nedomāju ka polisisti dara tādas lietas. Bet man liekas viski es vairāk nedzeršu.

Es uz varēju Aldžirnonu. Es ne maz nezināju ka es viņu uz varēju bet tad Bērts Seldens man pa teica. Otru reizi es zaudēju tapēcka biju dikti priecīks. Bet pēctam es viņu uz varēju vel 8 reizes. Es lai kam pa lieku guders ja es varu uz varēt tik guderu peli kā Aldžirnons. Bet es ne jūtos guderāks.

Man gribējās sacensties vel bet Bērts teica vienai dienai pietiks. Viņš at ļāva man drusku pa turēt Aldžirnonu. Aldžirnons ir jauks pēlis. Mīkstiņš kā vate. Viņš mirškina aces un kad viņš tās aces at ver viņas ir mellas un garmalām rozajas.

Es prasiju vaj drīkst viņu pabarot tapēcka man bij žēlka es viņu uz varēju un es gribēju būt labs un draudzēties. Bet Bērts teica nē Aldžernons nav parasts pēlis viņam arī bija opirācija tā pat kā man. Viņš ir pirmais dzīunieks kas tik ilgi paliek guders un Bērts saka ka

Aldžimons ir tik guders ka katru reizi at risina uz devumu ar to aclēgu kas vislaiku maiņas kad viņš iet ēst tapēcka viņam vislaik vaig mācīties kauko jaunu savādāk viņš ne dabū ēst. Tad es paliku bēdīks tāpēc ka iznāk ka ja viņš ne var iemācīties tad viņš ne dabū ēst un viņam ir tukš vēdars.

Man neliekās tas pareizi ka vaig nolikt testu lai dabūtu ēst. Diezkā Bertām patiktos likt testus katreiz pirms ēšanas. Manliekās Aldžimons man būs draugs.

A, tagat es acerējos velvienu lietu. Dakter Stros saka ka man vaig pierakstīt visus sapņus kas man rādās un visko es domāju un pēctam es iešu pie viņa visu stāstīt. Es teicu es vēl nemāku domāt bet viņš teica runa ir par vistām lietām ko es rakstu par mammu un papu un par kā es sāku iet skolā pie mis Kinjan un viskas notikās pirms opirācijas tas vis ir domāšana un es par to rakstu atskaitēs.

Es ne maz ne zināju ka es domāju un aceros. Var būt tas nozīmē ka ar manīm kaukas notiekās. Es ne ko nejūtu bet man ir tāc prieks ka es nevaru aizmikt.

Dakter Stros iedeva man rozajas tabletiņas lai es labāk guļu. Viņš saka man kārtīgi ja izguļās tapēcka pa miegam notiekās pašas svarīgākās lietas man smadzinēs. Drošvien tā arir tapēcka Hermaņ onkuls vislaik gulēja pie mums mājā uz vecā dīvāna vies izstabā kad viņš ne strādaja. Viņš bij resens un viņam bij grūti dabūt darbu tapēcka viņš bij krāsotāis un ne varēja ātri skriet pa kāpinēm aukšā lejā.

Es vien reiz teicu mammai esar gribu būt krāsotās kā Hermaņ onkuls un manmāsa Norma teica kātad Čārlij s mums ģimenē būs tas mākslinieks. Un paps iesita viņaj pa seju un teica nēesi tik riebīga. Es ne zinu kas ir māk slinieks bet ja Normaj pa tādu teikšanu sitpa seju tad lai kam ne kas laps. Es vislaiku biju bēdīks kad Norma dabūja sodu partoka viņa runāja nejauki. Kad es palikšu guders aiz iešu pie viņas ciemos.

Šodien vakarā pēc darba uz klasi to kas ir blakus laro-batorijai atnāca mis Kinjan. Viņa bija priecīga bet isska-tījās ka viņa ustraucas. Viņa isskatās jaunāka kā man agrāk likās. Es teicu ka es ļoti čakali cenšos palikt guders. Viņa teica es ticu ka tev isdosies Čārlij tu vis laiku esi bijis centīks tu tik ļoti gribēji lasīt un rakstīt vis labāk visā klasē. Es ne šavbos ka tu to spēsi. Sliktākā gadijumā uz labojums nebūs pa liekošs bet tas nau tikai dēļ tevīm tas palīdzēs visiem garīgi apalikušajiem cilvēkiem.

Mes sākam lasīt ļoti grūtu grāmatu. To sauc Robin-sons Krūzo par vienu onkuli kurš nonāk uz vientuļas salas. Viņš ir guders un māk visko izdomāt tāpēc viņš usceļ māju un dabū ko ēst un vēl viņš māk peldēt. Bet man ir viņu žēl tapēcka viņš tur ir viens pats viņam tur nau draugi. Bet man liekas tur tajā vientuļā salā ir vel cilvēki tapēcka tur ir bilde viņš ar jocīgu lietusargu skatās smiltēs uz pēdām. Cerams viņš dabūs draugu un tad tā sala vairāk nebūs vientuļa.

Mis Kinjan māca man labāk rakstīt. Viņa saka paskaties uz vārdu un aizver aces un saki daudz reizes pēc kārtas ka mēr atceries. Man ar vārdiem iet grūti visi saka acceries bet vaig rakstīt ATCERIES. Saka nau bet raksta NAV, un saka guders bet raksta GUDRS. Es ar tā rakstiju kamēr nesāku palikt gudrs. Man viss jūk kopā bet mis Kinjan saka nevaig ustraukties dažreiz saka tā bet raksta savādāk.

Pabeidzu lasīt Robinsonu Krūzo. Man gribas zināt kas notika tālāk bet mis Kinjan saka tur vairāk nekā nav. KĀPĒC.

Mis Kinjan saka ka es mācos labi un ātri. Viņa palasīja dažas manas atskaites un tad tā jocīgi uz mani skatijās. Viņa saka es esmu brašs puisis un es viņiem visiem vēl parādīšu. Es prasīju kāpēc. Viņa teica nau svarīgi galvenais lai es nebēdājos ja atklāsies ka visi nav tik jauki cilvēki kā man liekās. Viņa teica Dieviņš tev tik maz devis bet tu esi izdarijis vairāk nekā cilvēki kuriem smadzenes ir bet no ne lietošanas sarūsēšas. Es teicu ka man visi draugi ir gudri cilvēki un labi cilvēki. Viņi mani labi ieredz un ne kad ne dara nejaucības. Tad viņai kaut kas iekrita acī un viņa cēlās aukšā un aisskrēja uz dāmu izstabu.

Kad es sēdēju klasē un gaidiju es domāju ka mis Kinjan ir jauka viņa ir takā agrāk bija mamma. Man liekas es atceros ka mamma man teica lai es esmu labs un draudzīgs. Tā viņa teica bet vel viņa teica ka vaig uzmanīties jo daž reiz cilvēki nesaprot un var domāt ka tu cūkojies.

Vel es atceros kā mammai vaidzēja iet prom un mani actāja pie misis Lerojas viņa ir mumsim kaimiņiene. Mamma aizbrauca uz slimnicu. Paps teica ka viņa nav slima vis ir kārtībā viņa tik aizbrauca uz slimnicu tāpēc ka grib atvest man māsiņu vai brālīti. (Es vis laiku nesaprotu kā to dara) Es teicu ka es gribu brālīti lai man ir ar ko spēlēties un es nesaprotu kāpēc viņi man atveda māsiņu bet viņa bija smuka kā lelīte. Viņa tik vis laiku raudāja.

Es viņai pāri nedariju nekad nekad.

Māsiņai nolika mazu gultiņu viņu izstabā un vien reiz es dzirdēju ka paps saka ne baidies Čārlijs viņai pāri nedarīs.

Viņa bija satīta rozā sedziņā un daž reiz tā raudāja ka es nevareju pagulēt Un kad es aismigu viņa raudāja un mani pa modināja. Vien reiz kad viņi bija virtuvē un es biju gultā viņa sāka raudāt. Es gāju un viņu paņēmu un auklēju ta kā mamma lai viņa vairāk ne raud. Bet tad mamma ieskrēja viņa kliedza un man viņu atņēma. Un viņa man iesita tik stipri ka es nokritu uz gultas.

Tad viņa sāka bļaut. Lai tu viņu vairs ne aizstiktu. Tu viņai nodarīsi pāri. Viņa ir maziņa. Tev nav brīv viņu aizstikt. To reiz es ne sapratu bet tagat man liekas es saprotu ka viņa domāja ka es nodarīšu pāri māsiņai tāpēc ka es biju par dumu un nesapratu ko daru. Tagat man ir žēl tāpēc ka es tak ne darītu pāri tādai maziņai.

Tad kad iešu pie dakter Strosa es viņam to isstāstīšu.

Šo dien, es, iemācijos, kommatu, šis ir, kommats (,) punkts, ar, astīti, mis Kinjan, saka, tas ir, svarīgi, tāpēc ka, tā, rakstīt ir, labāk, viņa teica, ja kommats, nav, pareizā vietā, cilvēks, var, zaudēt, daudz naudas, man, ir, drusku naudas, es esmu, sakrājis, no darba, un arī, fonds man, maksā, bet, ne daudz un, es, nesaprotu, kā ar, kommatu, to var, nepazaudēt,

Bet viņa saka, visi, liek, kommatus, tad, es, arī likšu,,,,,,

Es tos komatus liku nepareizi. Komati ir pieturzīmes. Mis Kinjan lika man garus vārdus meklēt vārdnīcā tad es viņus rakstīšu pareizi. Es teicu kāpēc vaig tu tak tā pat vari izlasīt. Bet viņa teica ka tādas lietas ir jamācās tāpēc es tagat skatīšos vārdnīcā visus vārdus ko es nemāku rakstīt. Tā iet ilgāk bet man liekas es jau daudz atceros.

Tā es pareizi uzrakstīju to vārdu komats un arī pieturzīmes. Tā ir vārdnīcā. Mis Kinjan saka ka punkts arī ir pieturzīme un vēl ir daudz visādu pieturzīmu kas jāmācās. Es teicu man likās tu teici ka visiem punktiem jāpieliek astīte tad viņi būs komati. Bet viņa teica nē.

Viņa teica; vaig, likt. visādas? pie-turzīmes: Viņa! parādīja? man” kā, jāliek! visas; pieturzīmes, un tagat! es varu. (likt visas? pieturzī-mes! kad es, rakstu? Ir “ jāmācās, daudzi; likumi? bet. es pa’mazām iemācīšos:

Viena lieta? kas, man patīk: Cienījamā mis Kinjan: (tā) raksta? darba; vēstulēs (ja man! kādreiz-būs tāds” darbs ka jā: raksta vēstules?) vienmēr ‘paskaidro “ kad es - prasu, Viņa ir ģēnijs! Es ar’ī gribu būt: tik, pat gudrs;

man, patīk: likt? pieturzīmes!

Es nu gan esmu stulbenis! Es vispār nesapratu, ko viņa saka. Vakar es izlasīju gramatikas grāmatu, un tur viss ir izstāstīts. Tad es sapratu, ka mis Kinjana man stāstīja tieši tā pat, es tikai neko nesapratu. Naktī es pamodos, un pēkšņi man viss bija skaidrs.

Mis Kinjana teica, ka man palīdzēja televizors, kas bija ieslēgts visu nakti, kamēr es gulēju. Viņa teica, ka es esmu nonācis stabilā līmenī. Tas nozīmē, ka manas zināšanas nav šķobīgas.

Kad biju sapratis, kā jāliek pieturzīmes, es pārlasīju visas vecās atskaites no paša sākuma. Ārprāts, es nu gan rakstīju drausmīgi! Es teicu mis Kinjanai, ka man visas tās atskaites vajag pārrakstīt, bet viņa teica: “Nē, Čārlij, profesors Neimars grib, lai viss ir tieši tā, kā ir. Tādēļ jau viņš paņem tikai kopijas - lai tu pats redzētu, kā tu ej uz priekšu. Un tu, Čārlij, ej uz priekšu ātri.”

Tas mani iepriecināja. Kad stunda bija beigusies, es aizgāju pie Aldžernona un paspēlējos ar viņu. Mēs vairs nesacenšamies, kurš pirmais.

Es nejūtos labi. Ne tā, ka vajag iet pie ārsta, bet man krūtīs ir tukšs, it kā kāds būtu iesitis un vēl man būtu arī grēmas.

Es netaisījos par to rakstīt, bet laikam vajag, tāpēc ka tas ir svarīgi.

Šodien es pirmo reizi negribēju iet uz darbu un neaizgāju.

Vakar Džo Karps un Frenks Reilijs paņēma mani līdzi ciemos. Tur bija daudz meiteņu, un tur bija arī Džimpijs un Ēmijs. Es atcerējos, cik slikti man bija toreiz, kad es piedzēros, un es Džo teicu, ka negribu dzert, tāpēc viņš man iedeva kokakolu. Tā garšoja jocīgi, bet es nodomāju, ka man laikam mutē ir nelaba garša.

Kādu laiku mums gāja ļoti jautri.

“Ej padejo ar Ellenu,” teica Džo. “Viņa tev iemācīs.” Viņš sāka miegt Ellenai ar aci it kā viņam tur acī kaut kas būtu iekritis.

“Ei, liec viņu mierā!” teica Ellena.

Viņš uzsita man pa muguru. “Tas ir Čārlijs Gordons, mans draudziņš un darbabiedrs. Viņš nav nekāds nieka vīrs - nesen viņš ir paaugstināts un tagad strādā ar mīklas jaukšanas mašīnu. Es tikai tevi palūdzu ar viņu padejot. Kas tur slikts, ja cilvēks papriecāsies?”

Viņš piestūma mani Ellenai pavisam klāt. Viņa aizgāja ar mani dejot. Es trīs reizes nokritu un nesapratu, kāpēc, jo neviens cits nedejoja, tikai mēs ar Ellenu. Bet es visu laiku klupu un kritu, jo visu laiku aizķēros aiz kāda kājas.

Viņi stāvēja apkārt un smiedamies skatījās, kā mēs dejojam. Katru reizi, kad es nokritu, viņi smējās vēl skaļāk, un es arī smējos, jo tas bija ļoti smieklīgi. Bet pēdējo reizi es nesmējos. Es piecēlos augšā, un Džo atkal nogrūda mani zemē. Tad es ieraudzīju, kā Džo uz mani skatās, un man vēderā uzradās ļoti dīvaina sajūta.

“Ir nu gan jampampiņš!” teica viena no tām meitenēm. Visi smējās.

“0, Frenk, tev bija taisnība,” Ellena caur smiekliem teica. “Tīrais cirks, man trūkst vārdu.” Tad viņa teica: “Ei, Čārlij, ņem ābolu!” viņa iedeva man ābolu, bet es iekodu, un izrādījās, ka tas nav īsts. Frenks sāka smieties un teica:

“Es tak teicu, ka viņš ēdīs! Iedomājieties, kāds ir tik stulbs, ka ēd vaska ābolu!”

Džo teica:

“Es tā neesmu smējies kopš tās reizes Halorana bārā, kad mēs viņam likām aiziet aiz stūra un paskatīties, vai nelīst, bet paši tikmēr nosvīdām.”

Tai brīdī man atmiņā atnāca, kā toreiz, kad es vēl biju mazs un citi bērni pieņēma mani barā, mēs spēlējām paslēpes un man bija jāiet meklēt. Es daudzas reizes uz pirkstiem izskaitīju līdz desmit un gāju meklēt. Es meklēju un meklēju, līdz kļuva tumšs un auksts, un bija jāiet mājās.

Es viņus neatradu un tā arī nesapratu, kāpēc.

Tagad, kad Frenks tā pateica, es atcerējos. Tieši tas pats notika toreiz Halorana bārā. Tagad skaidrs, ko darīja Frenks un visa šī kompānija. Viņi par mani smējās. Un bērni, ar kuriem es gribēju spēlēt paslēpes, arī smējās, mani izmuļķojuši.

Man acu priekšā viss aizmiglojās, redzēju tikai izplūdušas sejas, kas skatījās, kā es tur guļu uz grīdas, un smējās.

“Jūs tikai paskatieties! Viņš ir galīgi sarkans!”

“Viņš ir nosarcis! Čārlijs ir nosarcis!”

“Ei, Ellen, ko tu mūsu Čārlijam izdarīji? Viņš tā vēl nekad nav uzvedies!”

“Padomā tik, Ellena laikam būs viņu uzbudinājusi!” Es nezināju, ko lai dara un kur lai liekas. No tā, kā viņa gar mani berzējās, man bija dīvaina sajūta. Visi par mani smējās, un man pēkšņi likās, ka es tur esmu kails. Gribējās paslēpties, lai viņi mani neredzētu. Es izskrēju ārā pa durvīm. Tas bija liels īresnams, tajā bija daudz gaiteņu, un es nevarēju atrast kāpnes. Par liftu tai brīdī vienkārši neiedomājos. Galu galā man izdevās atrast kāpnes, es noskrēju lejā un ilgi staigāju pa ielām. Līdz šim brīdim nebiju zinājis, ka Džo, Frenks un visi pārējie ņem mani līdzi tikai tāpēc, lai paņirgātos.

Tagad bija skaidrs, ko nozīmē “tā kā Čārlijs Gordons”, šis izteiciens, ko viņi bija tik ļoti iemīļojuši.

Man ir tāds kauns.

Un vēl viena lieta. Sapnī man rādījās, ka tā meitene, Ellena, ar mani dejo un berzējas gar mani, un, kad es pamodos, gulta bija slapja un savandīta.

Joprojām neesmu atsācis iet uz maiznīcu. Aizgāju pie dzīvokļa saimnieces misis Flinnas un palūdzu, lai viņa piezvana misteram Donneram, ka esu slims. Misis Flinna pēdējā laikā skatās uz mani tā, it kā viņai no manis būtu bail.

Man liekas, labi, ka es beidzot esmu uzzinājis, ka visi par mani smejas. Es par to daudz domāju. Visi smejas tāpēc, ka es esmu stulbs, bet pats to nemaz nezinu. Cilvēkiem šķiet smieklīgi, ka stulbenis neprot uzvesties tāpat kā viņi.

Nekas, tagad es zinu, ka ar katru dienu kļūstu mazliet gudrāks. Es protu lietot pieturzīmes, arī ar pareizrakstību tieku galā. Man patīk meklēt grūtos vārdus vārdnīcā, un es tos labi atceros. Es cenšos šīs atskaites rakstīt ļoti uzmanīgi, lai gan tas nav viegli. Es daudz lasu, un mis Kinjana apgalvo, ka lasu ļoti ātri. Turklāt es pat saprotu ļoti daudz no tā, ko lasu, un izlasītais paliek man atmiņā. Reizēm, kad es aizveru acis un domāju par kādu lappusi, tā parādās man acu priekšā kā fotogrāfija.

Taču man prātā nāk arī citas ainas. Reizēm, kad esmu aizvēris acis, tās ir ļoti skaidras. Šorīt, tikko pamodies, es gulēju gultā ar vaļā acīm. Manas apziņas sienās pēkšņi bija liels caurums, un es pa to izgāju... Man liekas, tas ir ļoti, ļoti sen... kad tikko biju sācis strādāt Donnera maiznīcā. Es redzu ielu, kurā atrodas maiznīca. Sākumā viss ir miglains, tad migla sadriskājas, un tas, ko es redzu, vietām ir tik spilgts un skaidrs, it kā atrastos tieši man acu priekšā, bet citur migla neizklīst, un es nezinu, kas tur ir...

Sīks vecītis ar bērnu ratiņiem, ko viņš izmanto kā ķerru, tajā ir ogļu plītiņa, smaržo pēc ceptiem kastaņiem, iela ir apsniguši. Izkāmējis zeņķis ar platām acīm un izbiedētu seju stāv, atgāzis galvu, skatās uz izkārtni. Kas tur rakstīts? Burti ir izplūduši, izlasīt neko nevar. Tagad es zinu, ka uz izkārtnes rakstīts DONNERA MAIZNĪCA, bet, raugoties atpakaļ savā atmiņā, ar viņa acīm es šos vārdus nespēju izlasīt. Man liekas, šis zeņķis ar baiļu pilno skatienu esmu es.

Spožas neona gaismas. Ziemsvētku eglītes un ielu tirgotāji. Ļaudis siltos mēteļos, saslējuši apkakles un sati-nušies šallēs. Zeņķim nav cimdu. Viņam salst rokas, un viņš noliek zemē smagu brūnu papīra turzu saini. Viņš ir apstājies paskatīties uz mehāniskajām rotaļlietām, ko citu pēc citas uzvelk tirgotājs - lācis grozās, suns lec, ronis uz degungala virpina bumbu. Mantiņas grozās, lec, virpina. Ja tikai viņam būtu visas šīs mantiņas, viņš būtu laimīgākais cilvēks uz pasaules.

Viņam gribas palūgt sarkanģīmim tirgotājam, kuram no brūnajiem kokvilnas cimdiem rēgojas pirkstu gali, vai viņš drīkstētu drusciņ paturēt rokā grozīgo lāci, taču viņam ir bail. Viņš paņem no zemes tūtu kravu un uzliek to uz pleca. Lai gan izkāmējis, viņš ir spēcīgs, gadu gadiem strādājis smagu darbu.

“Čārli, Čārli! Čārlis-cālis-kālis!"

Viņam visriņķī stāv bērni, tie smejas un ķircina viņu kā šuneļi, kas kampj aiz kājas. Čārlijs smaida. Viņš labprāt noliktu savu nesamo un paspēlētos ar bērniem, taču, kad viņš par to domā, āda uz skausta sāk kņudēt, un viņš jūtas tāpat kā tajās reizēs, kad lielākie zēni viņu apmētā ar drazām.

Dr. Stross uzskata, ka ir ļoti svarīgi atcerēties pagātnes notikumus, tieši tā, kā man gadījās vakar, - atcerēties un pierakstīt. Pēc tam mēs to varēsim pārrunāt viņa kabinetā.

Dr. Stross ir psihiatrs un neiroķirurgs. Es to nezināju. Biju domājis, ka viņš ir parasts ārsts. Bet šorīt, kad pie viņa aizgāju, viņš man izskaidroja, cik svarīgi man ir uzzināt pēc iespējas vairāk par sevi, jo tad es sapratīšu savas problēmas. Es teicu, ka man nav problēmu.

Viņš sāka smieties, tad piecēlās un piegāja pie loga. “Jo vairāk attīstīsies tavas prāta spējas, Čārlij, jo vairāk tev būs problēmu. Tava intelektuālā izaugsme būs ātrāka nekā emocionālā. Un es domāju, ka attīstīdamies tu atklāsi arvien vairāk tēmu, kuras gribēsi ar mani pārrunāt. Es vienkārši gribu, lai tu atceries, ka brīžos, kad tev ir vajadzīga palīdzība, tu droši vari nākt šurp.”

Man joprojām nav skaidrs, kas ar mani notiek, bet viņš teica, ka tas nekas. Kaut arī es nesaprotu savus sapņus un atmiņas un nesaprotu, kāpēc man tas viss jāredz, agri vai vēlu tie izveidos ķēdi un man kļūs skaidrāks, kas es esmu. Viņš teica, ka pats galvenais ir izdibināt, ko īsti saka tie cilvēki manās atmiņās. Tas viss ir saistīts ar mani bērnībā, un man jāatceras, kas toreiz notika.

Agrāk es neko par to visu nezināju. Laikam ir tā - ja manas prāta spējas reiz būs pietiekami attīstījušās, es sapratīšu tos vārdus, kas ir kaut kur manā apziņā, sapratīšu visu par tiem puišeļiem tumšajās parādes durvīs, par tēvoci Hermani, par tēvu un māti. Bet viņš apgalvo, ka tad es jutīšos riebīgi un varbūt manas smadzenes kļūs slimas.

Tādēļ man vajag divas reizes nedēļā iet pie viņa, lai izstāstītu visu, kas man nedod miera. Mēs vienkārši sēžam, es runāju, un Dr. Stross klausās. To sauc par terapiju, terapija ir šī runāšana par visu, un no tās man kļūs labāk. Es viņam izstāstīju, ka viena lieta, kas mani uztrauc, ir tas, ka es neko nesaprotu no sievietēm. Nu, kā toreiz, dejojot ar to Ellenu, kas ar mani toreiz notika. Tad mēs par to parunājām, un runājot man kļuva pavisam jocīgi, es svīdu aukstus sviedrus, galvā kaut kas dūca, un man likās, ka es izvemšos. Varbūt tāpēc, ka es vienmēr esmu domājis, ka tādas lietas ir netīras un par tām nedrīkst runāt. Bet Dr. Stross paskaidroja, ka man pēc tās ballītes rādījās tas, ko sauc par slapjo sapni, zēniem tādi mēdzot rādīties.

Kā tad iznāk - manas prāta spējas attīstās, un es uzzinu daudz jauna, bet viņš domā, ka sieviešu lietās es joprojām esmu zēns. Kaut kā savādi, bet gan jau es drīz uzzināšu visu par savu dzīvi.

Es pēdējā laikā daudz lasu, un gandrīz viss iespiežas man atmiņā. Mis Kinjana uzskata, ka papildus vēsturei, ģeogrāfijai un aritmētikai man jāsāk mācīties arī svešvalodas. Prof. Neimars iedeva man vēl dažas lentes, ko atskaņot, kad es guļu. No šīm apziņas un zemapziņas lietām es joprojām neko nesaprotu, bet Dr. Stross teica, lai pagaidām par to neuztraucos. Viņš lika man apsolīties, ka pagaidām, kamēr vēl neesmu sācis mācīties koledžas priekšmetus - tas notiks pēc dažām nedēļām -, es grāmatas par psiholoģiju nelasīšu: tas ir, nelasīšu, kamēr viņš man neatļaus. Viņš teica, ka tas man tikai sajauks galvu un pavedinās prātot par psiholoģijas teorijām, nevis par manis paša domām un izjūtām. Tas nekas, es drīkstu lasīt romānus. Šonedēļ izlasīju “Lielo Getsbiju”, “Amerikāņu traģēdiju” un “Skaties uz mājām, eņģei”. Man ne prātā nebija ienācis, ka vīrieši un sievietes dara kaut ko tādu.

Šodien es jūtos daudz labāk, bet joprojām esmu dusmīgs, ka visi agrāk par mani smējās un ņirgājās. Kad es kļūšu tik gudrs, kā saka prof. Neimars - kad mans IQ būs divreiz augstāks par 70 -, tad varbūt es visiem patikšu un visi gribēs ar mani draudzēties.

Tikai es nezinu, kas šis IQ īsti ir. Prof. Neimars teica, ka tas ir veids, kā mēra prāta spējas - apmēram tāpat kā svari aptiekā mēra mārciņas. Bet Dr. Stross viņam pikti iebilda, teikdams, ka IQ nav nekāds prāta spēju mērs. Viņš teica, ka IQ cilvēka prāta spējas parāda tieši tikpat labi kā cipari uz mērkrūzes. Tai krūzē tomēr kaut ko vajag arī iebērt vai ieliet.

Tad es pajautāju Bērtam Seldenam, kurš man liek pildīt prāta spēju testus un trenē Aldžernonu, un Bērts teica tā: vēl citi sacītu, ka nevienam no viņiem nav taisnība; viņš, piemēram, esot lasījis, ka IQ ļauj izmērīt dažnedažādas lietas, ieskaitot arī tādas, ko tu jau zini, un tātad iznāk, ka tas vispār neder prāta spēju mērīšanai.

Tāpēc es joprojām nezinu, kas ir IQ, katrs apgalvo kaut ko citu. Bet mans IQ šobrīd ir apmēram simts, drīz būs pāri simt piecdesmit, bet manī vēl arvien vajag liet un liet zināšanas. Man neko tādu negribas teikt, bet tomēr, ja reiz viņi paši nezina, kas tas tāds ir un kur to meklēt, tad kā viņi var zināt, cik liels tas ir.

Prof. Neimars teica, ka aizparīt man vajadzēs veikt Roršaha testu. Interesanti, kas tas tāds.

Naktī man rādījās murgs, un, no rīta pamodies, es ļāvos brīvām asociācijām - tā man iemācīja darīt Dr. Stross, lai es labāk atcerētos sapņus. Vajag domāt par sapni un vienkārši ļaut, lai domas klejo, tad prātā ienāks arī slēptās domas. Dr. Stross apgalvo, ka tas nozīmē -es esmu nonācis tik tālu, ka mana zemapziņa cenšas neļaut apziņai atcerēties. Tā ir kā siena starp tagadni un pagātni. Reizēm šī siena ir nepārvarama, bet reizēm tai izdodas izlauzties cauri, un tad es varu atcerēties to, kas atrodas viņā pusē.

Tā bija šorīt.

Sapnī es redzēju, ka mis Kinjana lasa manas atskaites. Sapņoju, ka apsēžos un gribu rakstīt, bet pēkšņi vairs neprotu ne rakstīt, ne lasīt. Nemaz. Es nobīstos un lūdzu, lai manā vietā raksta Džimpijs no maiznīcas. Bet, kad mis Kinjana izlasa manu atskaiti, viņa ļoti sadusmojas un visu saplēš, jo tur ir visādas rupjības.

Tad es atnāku mājās, un tur mani gaida prof. Neimars un Dr. Stross, un viņi mani iekausta par to, ka esmu atskaitē sarakstījis neķītrības. Pēc tam viņi aiziet, es savācu saplēstos papīrus, bet tie pārvēršas par mežģīņo-tām Valentīna dienas kartiņām, tikai tās ir viscaur notraipītas ar asinīm.

Tas bija briesmīgs sapnis, bet es piecēlos un visu pierakstīju, un pēc tam sāku ļauties brīvām asociācijām.

Maiznīca... maizes cepšana... trumulis... kāds man iesper... es nokrītu... viscaur asiņains... rakstu... ar lielu zīmuli uz sarkanas Valentīna dienas kartiņas... zelta sirsniņa... medaljons... ķēdīte... viss asiņains... un viņš par mani smejas...

Ķēdīte ir no medaljona... tas virpinās... spīdina man acīs sauli. Un man patīk skatīties, kā tas virpinās... skatīties uz aukliņu... uzskrien augšā, griežas, virpinās... uz mani skatās meitene. Viņu sauc mis Kin... nē, Harieta.

“Harieta... Harieta... mums visiem patīk Harieta.”

Pēc tam - nekā. Atkal tukšums.

Mis Kinjana man pār plecu lasa atskaiti.

Tad mēs esam vakarskolā garīgi atpalikušiem pieaugušajiem, es rakstu sacirejumus sacerējumus, un viņa lasa man pār plecu.

Skola mainās, tagad tā ir numur 13, man ir vienpadsmit gadu un mis Kinjanai arī ir vienpadsmit, bet viņa vairs nav mis Kinjana. Viņa ir meitenīte ar garām matu cirtām un bedrītēm vaigos, un viņu sauc Harieta. Mums visiem patīk Harieta. Ir Valentīna diena.

Es atceros...

Es atceros, kas notika trīspadsmitajā skolā, kāpēc mani no tās izņēma un pārcēla uz divsimt divdesmit otro. Harietas dēļ.

Es redzu Čārliju, kad viņam ir vienpadsmit gadu. Viņam ir mazs medaljons zelta krāsā, reiz atrasts uz ielas. Ķēdītes nav, bet viņš ir to uzvēris uz aukliņas, un viņam patīk medaljonu virpināt tā, ka tas uzskrien augšā pa aukliņu, un tad skatīties, kā tas griezdamies atritinās un spīdina viņam acīs sauleszaķīšus.

Reizēm bērni, spēlēdamies ar bumbu, ļauj viņam stāvēt pa vidu, un viņš cenšas bumbu noķert pirmais. Viņam patīk stāvēt pa vidu arī tad, ja viņš ne reizi nenoķer, un vienreiz, kad Haimijam Rotām bumba izkrita no rokām un viņš to pacēla, pārējie neļāva viņam mest, viņam atkal vajadzēja iet vidū.

Kad garām iet Harieta, zēni aizmirst par bumbu un skatās uz Harietu. Visiem zēniem patīk Harieta. Kad viņa purina galvu, cirtas lēkā augšā lejā, un vaigos viņai ir bedrītes. Čārlijs nesaprot, kāpēc viena tāda meitene ir tik trakoti svarīga un kāpēc zēni vienmēr grib viņu uzrunāt (viņš jau nu drīzāk gribētu spēlēt bumbu, paslēpes vai ķeriņus), bet visi zēni mīl Harietu, tādēļ arī viņš Harietu mīl.

Harieta nekad viņu neķircina, ne tā kā citi bērni, un Čārlijs viņai rāda jokus. Kad skolotāja ir izgājusi no klases, viņš staigā pa solu virsmām. Viņš met laukā pa logu dzēšgumijas, apraksta tāfeli un sienas. Harieta vienmēr spiedz un ķiķina: “Ai, paskat, Čārlijs! Viņš ir tik smieklīgs! Viņš ir tik jocīgs!”

Ir Valentīna diena, zēni savā starpā runā, kādas kartiņas kurš sūtīs Harietai, un Čārlijs pievienojas: “Es arī Harietai aizsūtīšu kartiņu.”

Viņi smejas, un Berijs saka:

“Kur tu taisies dabūt kartiņu?”

“Es dabūšu dikti smuku. Pagaidiet, jūs redzēsiet.” Bet viņam nav naudas, par ko nopirkt Valentīna dienas kartiņu, tādēļ viņš nolemj uzdāvināt Harietai savu medaljonu - tas ir sirds formā tāpat kā dāvaniņas veikalu skatlogos. Vakarā viņš paņem no mātes atvilktnes zīdpapīru un ilgi, ilgi noņemas, ietīdams medaljonu un apsiedams to ar sarkanu lenti. Nākamajā dienā garajā starpbrīdī viņš aiziet pie Haimija Rota un lūdz, lai Hai-mijs uz dāvaniņas uzraksta vēlējumu.

Viņš saka Haimijam, kas jāraksta: “Mīļā Harieta, es domāju, ka tu esi visskaistākā meitene pasaulē. Tu man ļoti patīc, un es tevi mīlu. Es gribu, lai tu esi mana draudzene. Tavs draugs Čārlijs Gordons.”

Haimijs, nepārtraukti smiedamies, lieliem, drukātiem burtiem cītīgi raksta uz zīdpapīra un Čārlijam saka: “0, viņai acis izlēks no pieres! Pagaidi tikai, kad viņa izlasīs!” Čārlijam ir bail, bet viņam gribas uzdāvināt Harietai medaljonu, tādēļ viņš pēc skolas iet meitenei pakaļ līdz mājām un nogaida, līdz viņa ieies iekšā. Viņš uzļāvās uz lieveņa un uzkar sainīti uz durvju roktura. Tad divas reizes nošķindina zvanu un metas prom, pārskrien pāri ielai un paslēpjas aiz koka.

Harieta atver durvis un meklē zvanītāju. Tad viņa ierauga sainīti. Viņa paņem sainīti un kāpj atkal augšā. Čārlijs iet uz mājām un dabū pērienu par to, ka bez atļaujas paņēmis no mātes atvilktnes zīdpapīru un lenti. Bet viņš nebēdā. Rīt Harietai kaklā būs medaljons, un viņa visiem zēniem pateiks, kurš viņai to uzdāvinājis. Tad tikai viņi redzēs.

No rīta viņš visu ceļu uz skolu skrien skriešus, bet ir ieradies pārāk agri. Harietas vēl nav, un viņš nespēj vien sagaidīt.

Bet, kad Harieta atnāk, viņa uz Čārliju pat nepaskatās. Medaljona viņai kaklā nav. Un viņa izskatās dusmīga.

Kad misis Džensona neskatās, Čārlijs dara, ko var. Viņš šķoba ģīmi. Skaļi iesmejas. Uzkāpj uz krēsla un groza pakaļu. Pat iemet Haroldam ar krītu. Tomēr Harieta ne reizi uz viņu nepaskatās. Varbūt viņa ir aizmirsusi. Varbūt viņa to uzkārs kaklā rīt. Gaitenī viņa paiet garām, bet, kad Čārlijs pieiet klāt un grib pajautāt, viņa aizskrien prom, ne vārdiņu nepateikusi.

Skolas pagalmā Čārliju gaida abi Harietas vecākie brāļi.

Gass viņu pagrūž. “Tu, sīkais riebekli, tad tu biji tas, kas māsai atsūtīja to nepieklājīgo vēstuli?”

Čārlijs atbild, ka nekādas nepieklājīgas vēstules nav rakstījis. “Es tikai uzdāvināju viņai dāvanu Valentīna dienā.”

Oskars, kas vidusskolā spēlēja futbola komandā, saķer Čārliju aiz krekla un izplēš divas pogas. “Nelien klāt manai māšelei, deģenerāt! Tev šajā skolā vispār nav ko darīt!”

Viņš pagrūž Čārliju uz Gasa pusi, tas saķer viņu aiz rīkles. Čārlijam ir ļoti bail, viņš sāk raudāt.

Tad abi sāk viņam darīt pāri. Oskars iezveļ pa degunu, Gass nogāž zemē un iesper pa sānu, tad viņi spārda abi divi, un daži no pagalma bērniem - Čārlija draugiem -skrien šurp, sizdami plaukstas un kliegdami: “Viņi te kaujas! Viņi kaujas! Čārliju sit!”

Viņa drēbes ir saplēstas, deguns asiņo, viens zobs ir izlauzts, un, kad Gass un Oskars aiziet, viņš apsēžas uz ietves un raud. Asinīm ir skāņa garša. Bērni tikai smejas un klaigā: “Čārlijs dabūja pa mizu! Čārlijs dabūja pa mizu!” Atnāk misters Vāgners, viens no skolas sargiem.

Viņš aizdzen bērnus prom, aizved Čārliju uz zēnu tualeti un liek nomazgāt asiņaino un netīro seju un rokas, tāds taču mājās nevar iet...

Es laikam biju ļoti stulbs, jo ticēju tam, ko citi man teica. Kā es varēju tā uzticēties Haimijam un viņiem visiem.

Biju to pilnīgi aizmirsis, bet šodien visu atcerējos, domādams par savu sapni. Man liekas, kaut kādā ziņā tas bija tāpēc, ka mis Kinjana tur lasīja manas atskaites. Es tiešām priecājos, ka man vairs nav jālūdz, lai kāds raksta manā vietā. Tagad pats visu varu uzrakstīt.

Bet es tikko kaut ko sapratu. Medaljons tā arī palika pie Harietas.

Es uzzināju, kas ir Roršahs. Tintes traipu tests, tāds, kādu man vajadzēja izpildīt pirms operācijas. Līdzko es to ieraudzīju, mani pārņēma bailes. Zināju, ka Bērts gribēs, lai es ieraugu bildes, un zināju, ka nespēšu. Izmisīgi domāju - ja kaut kā varētu izdibināt, kādas bildes tur ir ieslēptas. Varbūt tur vispār nekādu bilžu nav. Varbūt tas tieši tāpēc arī ir izdomāts, lai redzētu, vai esmu tik stulbs, ka centīšos ieraudzīt ko tādu, kā tur vispār nav. Par to domādams, arvien vairāk noskaitos uz Bērtu.

“Tad sākam, Čārlij,” viņš teica. “Atceries, tu šīs kartiņas jau esi redzējis.”

“Skaidrs, ka atceros.”

Es to pateicu tā, ka viņš uzreiz saprata, ka esmu īgns, un pārsteigts pacēla galvu.

“Čārlij, tu par kaut ko dusmojies?”

“Nē, viss kārtībā. Tie traipi mani kaitina.”

Viņš pasmaidīja un pašūpoja galvu. “Neuztraucies! Tas ir standarta personības tests. Lūdzu, paskaties uz šo kartiņu! Kas tas varētu būt? Ko tu tur redzi? Cilvēki šajos traipos saskata dažnedažādas lietas. Pasaki: kā tev šķiet, kas tur varētu būt - ko tas tev atgādina?”

Es biju satriekts. Skatījos uz kartiņu, tad palūkojos uz viņu. Neko tādu nebiju gaidījis. “Tu gribi teikt, ka šajos traipos nemaz nav ieslēptas nekādas bildes?”

Bērts savilka uzacis un noņēma brilles.

“Ko?”

“Bildes! Ieslēptas tajos traipos! Pagājušajā reizē tu teici, ka tur ir bildes, ka visi tās redz un tu gribi, lai es arī tās atrodu.”

“Nē, Čārlij. Neko tamlīdzīgu es noteikti neteicu.”

“Ko tu te runā?” es kliedzu. Man bija tik briesmīgi bail no šie traipiem, ka biju ļoti nikns uz sevi un arī uz Bērtu. “Tieši tā tu man teici. Jā, jā, tu esi varen gudrs un beidzis koledžu, bet tas vēl nenozīmē, ka tu vari par mani ņirgāties. Man ir apriebies, ka visi par mani smejas.” Neatceros, ka jebkad dzīvē es būtu tā niknojies. Man nešķiet, ka biju nikns tieši uz Bērtu, vienkārši pēkšņi vairs nevarēju to visu izturēt. Nosviedu Roršaha kartiņas uz galda un izmetos pa durvīm. Tajā brīdī pa gaiteni gāja profesors Neimars, un, kad es tā paskrēju garām, pat nesasveicinādamies, viņš noprata, ka laikam kaut kas nav labi. Viņi abi ar Bērtu mani panāca, kad jau grasījos kāpt liftā.

“Čārlij!” Neimars mani saķēra aiz rokas. “Pagaidi! Kas par lietu?”

Es izrāvos un pamāju ar galvu uz Bērta pusi: “Man ir apriebies, ka visi par mani ņirgājas. Tas arī viss. Varbūt agrāk es biju stulbs un nesapratu, bet tagad saprotu, un man tas nepatīk.”

“Čārlij, te neviens par tevi neņirgājas,” Neimars taisnojās.

“Ak tā? Un tie tintes klekši? Bērts man pagājušajā reizē teica, ka tur esot bildes - visi tās redzot -, bet es...” “Čārlij, tu vari noklausīties, ko tieši Bērts teica un ko tu atbildēji, gribi? Jūsu saruna ir ierakstīta magnetofona lentē. To var atskaņot, tad tu dzirdēsi, kas īsti tika sacīts.” Es kopā ar viņiem devos atpakaļ uz psihologa kabinetu, taču pats nesapratu, kā jūtos. Biju pārliecināts, ka toreiz, kamēr biju tik stulbs un neko nesapratu, viņi ir par mani ņirgājušies un mani muļķojuši. Būt tik dusmīgam bija ļoti patīkami, tik lēti es nepadošos. Biju gatavs cīnīties.

Neimars piegāja pie skapja, lai sameklētu magnetofona lenti, un Bērts tikmēr skaidroja: “Pagājušajā reizē es tev teicu gandrīz precīzi to pašu ko šodien. Veicot šos testus, procedūrai obligāti jābūt vienādai.”

“Ticēšu, kad būšu dzirdējis savām ausīm.”

Tie abi saskatījās. Man atkal asinis saskrēja galvā. Viņi par mani smejas! Tomēr uzreiz pēc tam es atskārtu, ko nupat biju pateicis, un sapratu arī, kāpēc viņi saskatījās. Viņi nebūt nesmējās. Neimars un Bērts saprata, kas ar mani notiek. Biju nonācis nākamajā līmenī, tagad mana pirmā reakcija uz apkārtējo pasauli bija dusmas un aizdomas.

No magnetofona sāka dārdēt Bērta balss:

“Čārlij, paskaties, lūdzu, uz šo kartiņu! Kas tas varētu būt? Ko tu tur saskati? Cilvēki šajos traipos ierauga dažnedažādas lietas. Pastāsti, ko tie tev atgādina...”

Tie paši vārdi, gandrīz tās pašas intonācijas kā pirms brīža laboratorijā. Tad es izdzirdēju savas atbildes - kaut kādas bērnišķīgas nejēdzības. Bez spēka atkritu uz krēsla pie profesora Neimara rakstāmgalda.

“Tas tiešām biju es?”

Kopā ar Bērtu atgriezos laboratorijā, un mēs ķērāmies pie Roršaha. Ņēmām kartiņu pēc kartiņas. Šoreiz es atbildēju citādi. Šajos traipos “redzēju” tēlus. Divus cīkstiņā saķērušos sikspārņus. Divus paukotājus. Iztēlojos dažnedažādas lietas. Tomēr manīju, ka vairs īsti neuzticos Bērtam. Katru kartiņu apgriezu otrādi, skatījos, vai aizmugurē kaut kā nav norādīts, kas man jāierauga.

Pūlējos saskatīt, ko viņš pieraksta, taču tur viss bija šifrēts un izskatījās apmēram šādi: VF+Dz RdF-Dzd oriģ. VF Dz-LF+obj.

Kāpēc šis tests vispār vajadzīgs, man vienalga nav skaidrs. Kurš katrs taču var sastāstīt visu ko, patiesībā neko neredzēdams. Kā viņi zina, ka es nemeloju, ja nu es īstenībā vispār neko neiztēlojos?

Varbūt es kaut ko sapratīšu, kad Dr. Stross man atļaus sākt lasīt grāmatas par psiholoģiju. Kļūst arvien grūtāk pierakstīt manas domas un izjūtas, apzinoties, ka pēc tam citi to lasīs. Iespējams, dažas no šīm atskaitēm uzreiz nevajadzētu iesniegt. Pajautāšu Dr. Strosam.

Kāpēc tas mani pēkšņi uztrauc?

Mani maiznīcas darbabiedri pret mani sākuši izturēties citādi. Tā nav tikai nelikšanās zinis. Es jūtu viņu naidīgumu. Donners risina sarunas par manu iestāšanos maiznieku arodbiedrībā, viņš atkal palielināja man algu. Stulbi, ka nav nekāda prieka, jo pārējie mani ienīst. Kaut kādā ziņā viņus nevar vainot. Viņi nesaprot, kas ar mani noticis, un es nedrīkstu stāstīt. Agrāk domāju, ka biedri ar mani leposies, bet tā nav. Nepavisam nav.

Man tomēr vajag kādu, ar ko parunāties. Uzaicināšu mis Kinjanu rītvakar aiziet uz kino, lai tā nosvinētu algas pielikumu. Ja man pietiks dūšas.

Beidzot mums ar Dr. Strosu izdevās profesoru Nei-maru pārliecināt, ka es nespēju rakstīt par visu, kas man uz sirds, ja zinu, ka to uzreiz izlasīs psihologi. Es ļoti cenšos rakstīt caurcaurēm godīgi, tomēr ir tādas lietas, kuras es varu uz papīra izlikt tikai tad, ja tās nenonāk nekur tālāk - vismaz pagaidām.

Man tika atļauts personiskākās atskaites neiesniegt, taču profesors Neimars pirms galīgās atskaitīšanās Vel-berga fondam izlasīs visu un izlems, cik lielā mērā to vajag nodot atklātībai.

Laboratorijā šodien piedzīvoju ļoti nepatīkamus brīžus.

Pievakarē aizgāju uz universitāti, gribēdams Dr. Stro-sam vai profesoram Neimaram pavaicāt viņu viedokli par to, ka gribu uzaicināt Alisi Kinjanu uz kino, taču, grasīdamies pieklauvēt pie kabineta durvīm, izdzirdu viņus iekšā strīdamies. Man nevajadzēja palikt un klausīties, taču no šī paraduma ir grūti atbrīvoties, jo agrāk visi runāja un uzvedās tā, it kā manis tur nemaz nebūtu, it kā viņiem būtu vienalga, vai es dzirdu vai ne.

Ar blīkšķi galdā tika cirsta dūre, un profesors Neimars kliedza: “Es jau organizatoriem paziņoju, ka mēs Čikāgā uzstāsimies ar referātu!”

Tad atskanēja Dr. Strosa balss: “Bet, Harold, tā nedrīkst! Ar pusotru mēnesi no šā brīža ir par maz. Viņš joprojām mainās.”

Pēc tam atkal Neimars: “Līdz šim mēs attīstību esam prognozējuši pilnīgi pareizi. Tādēļ mēs drīkstam nākt klajā ar līdz šim gūtajiem rezultātiem. Džej, varat man ticēt, nav iemesla bažīties. Eksperiments ir izdevies. Viss rit lieliski. Neveiksme vairs nav iespējama.”

Stross: “Tas mums visiem ir ļoti nozīmīgs darbs, nedrīkst par to izbazūnēt priekšlaikus. Jūs patvaļīgi...” Neimars: “Jūs aizmirstat, ka es esmu šī projekta vadītājs!”

Stross: “Un jūs aizmirstat, ka uz spēles ir likta ne tikai jūsu reputācija! Ja mēs tagad pārsteigsimies, būs apdraudēta visa hipotēze!”

Neimars: “Regress vairs nav iespējams, es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Esmu visu pārbaudījis nez cik reižu. Mēs droši varam stāstīt par līdz šim paveikto. Vairs nekas nevar noiet greizi.”

Ar to strīds nebeidzās. Stross paziņoja, ka Neimars sev noskatījis Holstonas psiholoģijas fakultātes dekāna vietiņu, bet Neimars brēca, ka Stross vispār tikai izmantojot viņa psiholoģisko pētījumu rezultātus. Stross uz to atcirta, ka viņa neiroķirurģijas metodēm un enzīmu injekciju grafikam šajā projektā ir tieši tikpat liela nozīme cik Neimara teorijām un nākotnē viņa paņēmienus izmantos tūkstošiem neiroķirurgu visā pasaulē, taču Neimars viņu pārtrauca, aizrādīdams, ka bez viņa ori-ģinālteorijas nekādu jaunu paņēmienu vispār nebūtu.

Viņi lamājās, kliedza viens uz otru - oportūnists, ciniķis, pesimists -, un man uzmācās bailes. Es pēkšņi sapratu, ka vairs nedrīkstu stāvēt pie kabineta durvīm un slepus noklausīties. Agrāk, kad es biju pārāk dumjš, lai kaut ko saprastu, viņiem būtu vienalga, turpretim tagad viņi noteikti iebilstu. Devos prom, neuzzinājis, ar ko viss beidzās.

Jau bija tumšs, un es ilgi gāju kājām, pūlēdamies tikt skaidrībā, kāpēc es tā pārbijos. Pirmo reizi es viņus redzēju patiesajā gaismā - viņi nebija dievi, pat ne varoņi, tikai divi cilvēki, kas grib, lai viņu darbam būtu kaut kāds rezultāts. Bet ja nu Neimaram ir taisnība un eksperiments vainagojies ar panākumiem? Kas tagad būs? Tik daudz varēs izdarīt, tik lielas lietas.

Par to, vai vest mis Kinjanu uz kino nosvinēt algas pielikumu, viņiem pajautāšu rīt.

Es zinu, ka nedrīkstētu klimst pa koledžu, kad mans darbiņš laboratorijā ir padarīts, bet nespēju vienaldzīgi noskatīties uz šiem jaunajiem puišiem un meitenēm, kas staigā šurpu turpu ar grāmatām, nespēju mierīgi noklausīties, kā viņi pārspriež lekcijās uzzināto. Kaut es varētu kopā ar viņiem sēdēt universitātes kafetērijā, kurp viņi iet strīdēties par grāmatām, politiku un idejām. Ir tik aizraujoši dzirdēt, kā viņi runā par dzeju, zinātni un filozofiju... par Šekspīru un Miltonu, par Ņūtonu, Einšteinu un Freidu, par Platonu, Hēgeli un Kantu... kā viņi piemin visus tos dižos vārdus, kas man prātā dun kā baznīcas zvani.

Dažreiz es noklausos sarunas pie blakusgaldiņiem, izlikdamies, ka arī mācos koledžā, kaut ari esmu daudz vecāks par viņiem. Es staigāju apkārt ar grāmatām un esmu sācis smēķēt pīpi. Tas ir bērnišķīgi, taču, kopš man jānāk uz laboratoriju, jūtos tā, it kā arī es būtu piederīgs universitātei. Kā man negribas iet mājās, uz to vientulīgo istabu.

Koledžas kafejnīcā sadraudzējos ar dažiem zēniem. Viņi strīdējās, vai Šekspīra lugas tiešām ir sarakstījis Šekspīrs. Viens no zēniem - resnis ar nosvīdušu seju -apgalvoja, ka visas Šekspīra lugas patiesībā sarakstījis Mārlovs. Turpretim Lenijs, tāds sīks puikiņš ar tumšām brillēm, atcirta: kāds Mārlovs, blēņas, visi taču zina, ka lugu īstais autors ir sers Frensiss Bēkons, jo Šekspīrs nebija mācījies koledžā un viņam trūka tās izglītības, kas manāma lugās. Tad iejaucās zēns ar otrkursnieka cepurīti; viņš teica, vīriešu tualetē daži čaļi runājuši, ka Šekspīra lugas patiesībā sarakstījusi sieviete.

Un pēc tam viņi runāja par politiku, par mākslu un Dievu. Pirmo reizi dzirdēju, ka Dieva varbūt nemaz nav. Tas bija baigi, jo es nekad agrāk nebiju domājis par to, kas ir Dievs.

Tagad es saprotu, kāpēc jāmācās koledžā un jāiegūst izglītība. Kaut vai tāpēc, lai atklātu, ka tas, kam tu visu dzīvi esi ticējis, īstenībā ir tukša skaņa, un nekas nav tā, kā izskatās.

Viņi runāja un runāja, un es jutu, kā manī kūsā satraukums. Tieši to es tik ļoti gribēju - mācīties koledžā, klausīties, kā cilvēki runā par svarīgām lietām.

Gandrīz visu brīvo laiku es pavadu bibliotēkā, es lasu un kā sūklis uzsūcu visu, ko var atrast grāmatās. Neesmu koncentrējies uz kaut ko īpašu, vienkārši lasu daudz daiļliteratūras - Dostojevski, Flobēru, Dikensu, Hemingveju, Folkneru - visu, ko vien varu dabūt, lai kaut kā apmierinātu savu neremdināmo izsalkumu.

Vakarnakt sapnī dzirdēju, kā mamma kliedz uz papu un skolotāju no 13. pamatskolas (tā bija mana pirmā skola, pēc tam mani pārcēla uz divsimt divdesmit otro)...

“Viņš ir normāls! Pilnīgi normāls! Kad izaugs, viņš būs tāds pats kā visi! Vēl labāks!” Viņa mēģināja ar nagiem ieķerties skolotājai sejā, bet paps viņu turēja ciet. “Viņš mācīsies koledžā! Viņš darīs lielas lietas!” Viņa kliedza un kliedza, skrāpēdama papu, lai tas viņu palaistu vaļā. “Viņš mācīsies koledžā un darīs lielas lietas!”

Mēs atradāmies direktora kabinetā, tur bija vēl daudz cilvēku, kas jutās manāmi neveikli, taču direktora vietnieks smaidīja - un skatījās sānis, lai neviens to neredzētu.

Direktoram manā sapnī bija gara bārda un viņš lidinājās pa gaisu, rādīdams uz mani ar pirkstu: “Viņam jāiet palīgskolā! Sūtiet viņu uz Vorenas patversmi un palīgskolu! Mēs viņu te nevaram paturēt.”

Paps vilka mammu ārā no direktora kabineta, viņa reizē kliedza un raudāja. Viņas seju es neredzēju, bet man virsū plakšķēdamas krita lielas, sarkanas asaras...

No rīta pamodies, es atcerējos šo sapni, bet atcerējos ne tikai to - cauri miglai atkal nonācu tur, kur man bija seši gadi, kur tas viss notika. Tieši pirms Normas piedzimšanas. Redzu mammu - kalsnu, tumšmatainu sievieti, kas runā pārāk ātri un pārāk daudz vicina rokas. Viņas seja, kā vienmēr, ir izplūdusi. Mati viņai sasieti mezglā, un viņas roka atkal un atkal aizšaujas tiem pieskarties, nogludināt, it kā pārliecinoties, ka tie nekur nav pazuduši. Atceros, kā viņa vienmēr plivinājās apkārt tēvam kā liels, balts putns, bet viņš bija pārāk smagnējs un pārāk noguris, lai izvairītos no knābāšanas.

Redzu Čārliju. Viņš stāv virtuves vidū un spēlējas ar savu griežuli - uz auklas savērtām košām zīlītēm un riņķiem. Turēdams auklu aiz gala, viņš griež riņķus, un tie kā koši zibšņi ritinās šurpu un turpu. Viņš var stundām ilgi skatīties uz griežuli. Nezinu, kurš viņam to uztaisīja un kas ar šo mantiņu noticis, taču redzu, kā viņš tur stāv un nespēj atraut acis, bet aukliņa atritinās un riņķi virpuļo...

Mamma uz viņu kliedz, nē, viņa kliedz uz tēvu. “Es neņemšu viņu ārā! Viņam nekas nekaiš!”

“Roza, nav jēgas vēl arī turpmāk izlikties, ka viņam nekas nekaiš. Tu paskaties uz viņu, Roza! Viņam ir seši gadi, un viņš...”

“Viņš nav stulbs! Viņš ir normāls. Viņš būs tāds pats kā visi.”

Tēvs skumji skatās uz dēlu, kas stāv ar griežuli rokā, un Čārlijs pasmaida. Viņš paceļ savu spēlīti augšā, lai paps redzētu, cik skaisti viss griežas un virpuļo.

7C

“Liec nost tās blēņas!” mamma pēkšņi iebrēcas, izsit griežuli Čārlijam no rokas, un tas žvadzēdams nokrīt uz virtuves grīdas. “Ej un spēlējies ar alfabēta klucīšiem!” Viņš stāv un nekustas, mammas piepešās dusmas ir viņu pārbiedējušas. Viņš uzmet kūkumu, nezinādams, ko viņa tālāk darīs. Sāk drebēt pie visām miesām. Viņi strīdas, dusmīgās balsis, šaudīdamās šurpu turpu, spiež viņu no iekšpuses, izbailes kļūst arvien lielākas.

“Čārlij, marš, uz tualeti! Nemaz nemēģini pietaisīt biksēs!”

Viņš grib paklausīt, taču kājas ir pārāk mīkstas, tās nekustas. Rokas pašas paceļas, lai sargātos no sitieniem.

“Roza, Dieva dēļ, liec viņu mierā! Viņš jau ir līdz nāvei pārbaidīts. Kāpēc tu vienmēr tā dari, nabaga bērns...” “Tad kāpēc tu man nepalīdzi? Man viss vienai pašai jādara! Katru dienu cenšos viņu mācīt, lai viņš varētu panākt pārējos. Viņš vienkārši ir gausāks, tas arī viss. Bet viņš var mācīties tāpat kā visi.”

“Roza, tu sevi māni. Izlikties, ka viņš ir normāls, nav taisnīgi ne pret mums, ne pret viņu. Tu viņu dresē, it kā viņš būtu lopiņš, kas var iemācīties taisīt trikus. Liec taču vienreiz viņu mierā!”

“Es gribu, lai viņš būtu tāds kā visi!”

Viņi strīdas un strīdas, un spiediens Čārlijam iekšā kļūst arvien lielāks. Viņam šķiet, ka iekšas tūlīt pārsprāgs, un viņš zina, ka jāiet uz tualeti, mamma tik daudzas reizes ir viņam to teikusi. Bet viņš nevar paiet. Ja varētu pietupties tepat virtuvē, bet nē, tā nedrīkst, tad mamma viņu sitīs. Viņš grib griežuli. Ja viņam rokā būtu griežulis un viņš varētu skatīties, kā riņķi un zīlītes virpuļo, tad viņš noteikti nepietaisītu bikses. Bet griežulis ir salauzts, daži riņķi ir pagaldē, daži zem izlietnes, un aukliņa pie plīts.

Ļoti savādi ir tas, ka viņu balsis es atceros pavisam skaidri, taču sejas joprojām ir izplūdušas, un es redzu tikai viņu aprises. Paps ir liels un uzkumpis. Mamma kalsna un žigla. Tagad, viņpus aizritējušiem gadiem, klausoties, kā abi strīdas, man gribas uzkliegt: “Paskatieties uz viņu! Tur, lejā! Paskatieties taču uz Čārliju! Viņam vajag uz tualeti!” Čārlijs žņaudza un rausta sava sarkanrūtainā krekla stērbeli, pieaugušie viņam virs galvas strīdas. Vārdi kā niknas dzirksteles lido viņam pāri... dusmas un vainas apziņa, taču to viņš nepazīst.

“Septembrī viņš atkal ies uz trīspadsmito skolu un vēlreiz mācīsies šajā pašā klasē!”

“Kāpēc tu atsakies skatīties patiesībai acīs? Skolotāja teica, ka viņš netiek galā ar mācībām parastā klasē.” “Tā govs? Atradusies skolotāja, man jau nu būtu, ko par viņu pateikt. Lai tikai viņa vēlreiz pamēģina man piesieties, tad man nebūs diezgan tikai ar vēstuli izglītības padomei! Tad es tai slampai acis izskrāpēšu! Čārlij, ko tu tur gories? Marš, uz tualeti! Ej, ej viens pats! Tu visu māki...”

“Tu neredzi, ka viņš grib, lai tu viņu aizved? Viņam ir bail.”

“Nelien, kur tevi nelūdz! Viņš lieliski prot pats aiziet uz tualeti. Grāmatā rakstīts, ka tas vairo viņa pašapziņu un viņš jūtas lepns, ka ir spējis to izdarīt.”

Šaušalas, kas uzglūn aukstajā, flīzētajā kambarī, ir pārāk lielas. Viņam bail vienam uz turieni iet. Viņš izstiepj roku un sten: “Ka-ka...” bet mamma pasit viņa roku nost.

“Nekā nebūs,” viņa bargi paziņo. “Tu jau esi liels. Pats vari visu izdarīt. Marš, marš, uz tualeti un novelc bikses, kā es tev mācīju. Es tevi brīdinu, ja pietaisīsi biksēs, dabūsi pērienu.”

Es arī tagad varu sajust, kā viņa iekšās viss stiepjas un sametas mezglā, bet pieaugušie stāv blakus un gaida, ko viņš darīs. Stenēšana kļūst par klusām raudām, jo pēkšņi viņš vairs nevar izturēt, viņš smilkst un, aizsedzis seju ar rokām, aptaisās. Kakas ir mīkstas un siltas, viņu pārņem atvieglojums un bailes. Tās ir viņa kakas, bet mamma tās viņam atņems, viņa vienmēr atņem un paslēpj. Un viņš dabūs pērienu. Mamma nāk viņam virsū, kliegdama, ka viņš ir slikts puika, un Čārlijs skrien pie tēva pēc glābiņa.

Pēkšņi es atceros, ka mammu sauca Roza un tēvu -Mets. Savādi, ka var tā aizmirst tēva un mātes vārdus. Normu taču es atcerējos. Savādi, ka es tik ilgi vispār nebiju par viņiem domājis. Man ļoti gribētos redzēt Meta seju, gribas zināt, ko viņš tobrīd domāja. Atceros vienīgi to, ka brīdī, kad viņa sāka mani pērt, Mets Gordons pagriezās un izgāja no dzīvokļa.

Žēl, ka viņu sejas redzu tik neskaidri.

Sastopoties ar pagātni, mani ļoti mulsina tas, ka nekad nevar zināt, vai tā tiešām ir bijis, - varbūt man toreiz tikai tā likās, bet varbūt es tikai esmu to izdomājis. Es esmu kā cilvēks, kas savu dzīvi nodzīvojis pusmiegā un tagad cenšas saprast, kāds viņš bijis pirms pamošanās. Viss ir savādi gausināts un izplūdis.

Vakarnakt man rādījās murgs, un pamodies es kaut ko atcerējos.

Bet vispirms par pašu murgu: es skrienu pa garu gaiteni, gandrīz neko neredzēdams, jo man sejā triecas putekļu vērpetes. Brīžiem skrienu uz priekšu, bet tad gaisā pagriežos un skrienu atmuguriski. Man ļoti bail, jo esmu kaut ko paslēpis kabatā. Nezinu, kas man tur ir un kur esmu to dabūjis, taču ir skaidrs, ka man to grib atņemt.

Siena sabrūk, un manā priekšā pēkšņi ir rudmataina meitene. Viņa stiepj man pretī rokas... sejas vietā viņai ir tukšums. Viņa mani apskauj, skūpsta un glāsta, es gribu piespiest viņu sev klāt, taču man ir bail. Jo dedzīgāk viņa mani samīļo, jo lielākas bailes mani pārņem, es taču zinu, ka nedrīkstu pieskarties meitenēm. Jūtot, kā viņa gar mani berzējas, manī sākas dīvaina burbuļošana un kņudoņa, man kļūst karsti. Taču, pacēlis acis, es ieraugu, ka viņai rokā ir asiņains nazis.

Es skrienu un gribu kliegt, taču man no mutes neizlaužas ne skaņas, un manas kabatas ir tukšas. Es rakņājos un meklēju, taču nezinu, ko esmu pazaudējis, un nesaprotu, kāpēc tas bija jāslēpj. Zinu vienīgi, ka tā vairs nav, un arī manas rokas ir asiņainas.

Pamodies es sāku domāt par Alisi, un mani pārņēma tādas pašas milzu izbailes kā sapnī. No kā es baidos? Man jātiek skaidrībā, kas tur bija ar to nazi.

Uzvārīju kafiju un aizsmēķēju cigareti. Šāds sapnis man rādījās pirmo reizi mūžā, un es sapratu, ka to izraisījis vakars, ko pavadīju kopā ar Alisi. Esmu sācis par viņu domāt citādi.

Man joprojām ir grūti ļauties brīvām asociācijām, jo nav viegli nekontrolēt to, kurp virzās domas... vienkārši atvērt prātu un ļaut, lai nāk kas nākdams... virspusē burbuļodami izlaužas tēli... sieviete mazgājas... meitene... Norma ir vannā... es skatos pa atslēgas caurumu... kad viņa izkāpj un sāk slaucīties, es ieraugu, ka viņas ķermenis ir citāds nekā manējais. Kaut kā trūkst.

Es skrienu pa gaiteni... man dzenas pakaļ... tas nav cilvēks... liels, zibošs virtuves nazis, un man ir ļoti bail, es raudu, taču neatskan ne pīkstiens, jo man pārgriezta rīkle, līst asinis...

“Mammu, Čārlijs lūrēja uz mani pa atslēgas caurumu...”

Kāpēc viņa nav tāda kā es? Kas viņai nodarīts? ... Asinis... asiņu straumes... tumšs kambaris...

Trīs akli pelēni... trīs akli pelēni...

Paskat, kā tie skrien! Paskat, kā tie skrien!

Ap saimnieka sievu tie skraidīja,

Tā lielu nazi ņēma un astes tiem nocirta,

Kur vēl tādas lietas dzīvē ir redzētas,

Ka trīs... akli... pelēni?

Čārlijs viens pats virtuvē rīta agrumā. Visi vēl guļ, un viņš izklaidējas, spēlēdamies ar savu griežuli. Kad viņš pieliecas, kreklam iztrūkst poga. Tā lēkādama aizripo pa virtuves rakstaino linoleju, un viņš dodas tai pakaļ, bet pie vannasistabas durvīm vairs nespēj atrast. Kur palika poga? Viņš iet vannasistabā meklēt. Vannasis-tabā ir skapis, kurā stāv netīrās veļas grozs, un viņam patīk ņemt ārā drēbes un skatīties uz tām. Tēva drēbes, mātes drēbes... Normas kleitas... Viņam gribētos uzvilkt kādu kleitu un tēlot, ka viņš ir Norma; vienreiz viņš tā izdarīja un dabūja no mātes pērienu. Veļas grozā viņš uziet Normas apakšveļu ar piekaltušām asinīm. Ko viņa nogrēkojusies? Čārliju pārņem milzīgas bailes. Briesmonis, kurš tā mocījis Normu, atnāks un sagrābs arī viņu...

Kāpēc tieši šis bērnības notikums tik dziļi iespiedies man atmiņā un kāpēc tas mani tagad tik ļoti biedē? Vai tas ir saistīts ar manām jūtām pret Alisi?

Tagad, par to domājot, es saprotu, kāpēc man ir iedresēts netuvoties sievietēm. Es nedrīkstēju izpaust Alisei savas jūtas. Man nav brīv tā domāt par sievietēm... vēl ne.

Un tomēr, jau rakstot šos vārdus, manī kaut kas kliedz, ka tā nav taisnīgi. Es esmu cilvēks. Biju cilvēks arī pirms tam, kad man pieskārās ķirurga nazis. Man vajag kādu mīlēt, es citādi nevaru.

Es atklāju, kas te notiek, misteram Donneram nezinot, bet man joprojām tam grūti noticēt. Pirmo reizi kaut ko nelādzīgu pamanīju pirms divām dienām brīdī, kad te viss gāja ņigu ņegu. Džimpijs stāvēja pie letes, ietīdams dzimšanas dienas torti vienam no mūsu pastāvīgajiem klientiem. Tāda torte maksā trīs dolārus un deviņdesmit piecus centus, taču, kad Džimpijs izsita čeku, kases aparāta lodziņā bija tikai divi dolāri un deviņdesmit pieci centi. Es jau gribēju pateikt, ka viņam misējies, taču spogulī aiz letes pamanīju, kā klients piemiedz ar aci un pasmaida, un Džimpijs nosmaida pretī. Pircējs paņēma atlikumu, un es redzēju, kā nozib liela sudraba monēta, ap kuru uzreiz sakļāvās Džimpija pirksti, uzreiz veikli ieslidinot pusdolāru kabatā.

“Čārlij!” mani no aizmugures uzrunāja pircēja. “Vai eklēri vēl ir?”

“Aiziešu apskatīties.”

Biju priecīgs par viņas iejaukšanos, jo tā es varēju netraucēti pārdomāt redzēto. Bija skaidrs, ka Džimpijs nebija nejauši pārrēķinājies. Viņš bija tīši iekasējis mazāku summu, un pircējs to bija gaidījis.

Es atšļuku pret sienu, pūlēdamies saprast, ko lai dara. Džimpijs pie mistera Donnera strādā jau piecpadsmit gadu, un misters Donners pret saviem darbiniekiem izturas kā pret draugiem vai tuviniekiem... Džimpijs ar sievu vairākas reizes ir bijis ielūgts pie viņa pusdienās. Kad viņam kaut kur jāiziet, viņš bieži atstāj Džimpiju veikalā, un man ir gadījies dzirdēt, ka Donners ir vairākkārt iedevis Džimpijam naudu un sūtījis samaksāt rēķinus par viņa sievas ārstēšanos.

Kā viņam sirdsapziņa ļauj apzagt tādu cilvēku? Nē, es noteikti pārskatījos. Izsizdams čeku, Džimpijs tiešām kļūdījās, un tas pusdolārs bija dzeramnauda. Vai varbūt misters Donners ir piešķīris īpašas atlaides šim klientam, kurš regulāri pirka putukrējuma tortes. Vienalga, kas, es atsakos ticēt, ka Džimpijs ir zaglis. Džimpijs pret mani allaž izturējās tik lādzīgi.

Es vairs neko negribēju zināt. Atgriezies ar eklēriem, cītīgi neskatījos uz kases aparāta pusi. Sāku likt plauktos cepumus, smalkmaizītes un kūkas, taču, kad veikalā ienāca sīkā rudmate - viņa mūždien knieba man vaigā un jokoja, ka sameklēšot man draudzeni, - uzreiz atskārtu, ka viņa visbiežāk nāk tad, kad Donners izgājis pusdienās un pie letes stāv Džimpijs. A, un Džimpijs mani bieži sūtīja nogādāt viņai pirkumus...

Prātā automātiski aprēķināju viņas pirkumu kopsummu - četri dolāri un piecdesmit trīs centi. Aizgriezos, lai neredzētu, cik Džimpijs viņai izsitīs. Man gribējās saprast, kas te notiek, taču reizē baidījos uzzināt patiesību.

“Divi četrdesmit pieci, misis Vīlere,” viņš teica.

Kases aparāta džinkstoņa. Monētu džinkstoņa. Atvilktne aizcērtas.

“Paldies, misis Vīlere!” Es pagriezos un paspēju pamanīt, kā viņš iebāž roku kabatā; klusi nošķindēja naudas gabali.

Un cik bieži viņš kā starpnieku izmantoja mani, lika man nogādāt viņai pirkumus, par kuriem iekasēja nepietiekamu summu, lai vēlāk kopā ar viņu sadalītu starpību! Vai visus šos gadus esmu bijis viņa zādzību līdzdalībnieks?

Nespēju novērst skatienu no Džimpija, kurš, smago zābaku rībinādams, nosvīdis rosījās aiz letes. Papīra cepurīte bija sašķiebusies, viņš izskatījās mundrs un omulīgs, taču, pacēlis galvu un ieraudzījis manu seju, savilka uzacis un aizgriezās.

Man gribējās viņam iesist. Gribējās aiziet aiz letes un sadot viņam pa ģīmi. Man liekas, es nekad mūžā nevienu neesmu ienīdis, bet šorīt Džimpiju ienīdu līdz sirds dziļumiem.

Arī tagad, kad savas istabas klusumā esmu to visu izlicis uz papīra, mans niknums nav noplacis. Kā tikai iedomājos, ka Džimpijs apzog misteru Donneru, man gribas zvelt. Labi, ka es, liekas, neesmu spējīgs uz vardarbīgu rīcību. Nedomāju, ka savā dzīvē esmu kādam iesitis.

Tomēr man jāizlemj, kā rīkoties. Pastāstīt Donneram, ka darbinieks, kuram viņš tik ļoti uzticas, visus šos gadus viņu apzadzis? Džimpijs to neatzīs, un es neko nespēšu pierādīt. Un kāds labums no tā būs misteram Donneram? Nezinu, ko lai iesāk.

Naktī nespēju gulēt. Tas mani pārāk dziļi aizķēris. Misters Donners ir tik daudz darījis manā labā, es vienkārši nespēju mierīgi noskatīties, kā viņu aplaupa. To noklusēdams, es būšu Džimpija līdzzinātājs. Tomēr - vai man ir tiesības viņu nosūdzēt? Visvairāk mani uztrauc tas, ka, sūtīdams mani pie pircējiem, viņš Donneru apzaga ar manu palīdzību. Toreiz es neko nesapratu, tādēļ manas vainas tur nav, tomēr tagad, visu zinādams, es ar savu klusēšanu esmu līdzvainīgs.

No otras puses, Džimpijs ir mans darbabiedrs. Viņam ir trīs bērni. Kas notiks, ja Donners viņu atlaidīs? Nevar zināt, vai viņam izdosies atrast darbu, turklāt ar tādu kroplu kāju. Bet vai tā ir mana darīšana?

Kas šajā gadījumā ir pareizi? Cik dīvaini, ka nekāda gudrība nepalīdz atrast atbildi.

Pajautāju profesoram Neimaram, un viņš apgalvoja, ka tas viss uz mani neattiecas un nav nekādas vajadzības iejaukties potenciāli nepatīkamā situācijā. Tas, ka esmu izmantots kā starpnieks, viņu, liekas, it nemaz neuztrauc. Es taču toreiz neko nesapratu, viņš paziņoja, tātad nekas nav noticis. Mani nevar vainot, tāpat kā nazis nav vainīgs noduršanā un automobilis nav vainīgs sadursmē.

“Bet es neesmu priekšmets,” es iebildu. “Es esmu cilvēks.”

Viņš, liekas, sākumā nesaprata, bet pēc tam sāka smieties.

“Jā, Čārlij, protams! Bet es nerunāju par to, kā ir šobrīd. Es domāju - pirms operācijas.”

Viņš bija tik pašapmierināts, tik uzpūtīgs - man atkal gribējās sist.

“Arī pirms operācijas es biju cilvēks. Gadījumā ja jūs esat aizmirsis...”

“Jā, Čārlij, protams, Čārlij. Nepārproti mani! Bet tas bija citādi...” Te viņš atcerējās, ka viņam jāpārbauda kaut kādi grafiki.

Dr. Stross terapijas seansos daudz nerunā, tomēr šodien, kad es par to pastāstīju, viņš teica, ka mans goda pienākums esot pateikt misteram Donneram. Jo vairāk es par to domāju, jo sarežģītāks viss izskatās. Jāpastāsta vēl kādam, lai saprastu, kuram no viņiem galu galā ir taisnība, un vienīgais cilvēks, kam es varu pastāstīt, ir Alise.

Pusvienpadsmitos vakarā es vairs nespēju izturēt. Trīs reizes griezu viņas numuru, katru reizi noliku klausuli. Galu galā ceturtajā piegājienā man izdevās sagaidīt viņas atbildi.

Sākumā viņa par tikšanos ne dzirdēt negribēja, bet es lūgšus lūdzos, lai viņa atnāk uz to kafetēriju, kur mēs toreiz ēdām vakariņas. “Es tevi cienu... tu vienmēr dod man vērtīgus padomus.” Viņa vēl aizvien šaubījās, taču es neatlaidos: “Tev man jāpalīdz! Daļēji arī tu esi atbildīga. Tu pati tā teici. Bez tevis man šo problēmu vispār nebūtu. Tu nedrīksti tagad no manis atkratīties!”

Acīmredzot viņa saprata, ka lieta ir svarīga, un piekrita atnākt. Es noliku klausuli un paliku sēžam un blenžam uz telefonu. Kāpēc man tik ļoti vajag uzzināt, ko viņa domā, kādas ir viņas izjūtas? Ilgāk nekā gadu mācoties vakarskolā, man par visu vairāk gribējās viņu iepriecināt. Tad varbūt es tikai tādēļ vien arī piekritu operācijai?

Es staigāju gar kafetērijas durvīm tik ilgi, kamēr policists sāka mest uz mani aizdomīgus skatienus. Tad iegāju iekšā un paņēmu kafiju. Par laimi, galdiņš, pie kura mēs iepriekšējā reizē sēdējām, bija brīvs. Viņa noteikti zinās, ka mani jāmeklē šajā stūrī.

Pamanījusi mani, viņa pamāja ar roku, taču vispirms piegāja pie letes paņemt kafiju. Nākdama uz manu pusi, viņa smaidīja, un es zināju, kāpēc: jo biju apsēdies pie tā paša galdiņa. Muļķīgs, romantisks žests.

“Zinu, ka ir vēls,” es atvainojos, “bet, goda vārds, es vienkārši juku prātā. Man noteikti vajadzēja ar tevi aprunāties.”

Sāku stāstīt, kā atklāju Džimpija blēdības, aprakstīju savu reakciju, izklāstīju pretrunīgos padomus, ko man deva laboratorijā, bet viņa tikmēr lēni dzēra savu kafiju un klusiņām klausījās. Kad beidzot apklusu, viņa atlieca muguru un papurināja galvu.

“Čārlij, tu tiešām mani pārsteidz. Tu taču esi tik ļoti progresējis, un tomēr, kad par kaut ko jāizšķiras, tu joprojām esi bērns. Čārlij, es nevaru izlemt tavā vietā. Šajā gadījumā pareizo atbildi nevar atrast grāmatās -un nevar arī izprasīt no citiem. Ja nu vienīgi tu gribi līdz mūža galam palikt mazs bērns. Atbildi tev pateiks priekšā tava sirds - ieklausies, un tu sapratīsi, kā jārīkojas. Sāc sev uzticēties, Čārlij!”

Sākumā mani viņas sprediķis kaitināja, bet tad pēkšņi viss nostājās savā vietā.

“Tu gribi teikt, ka man pašam jāizlemj?”

Viņa pamāja.

“Zini,” es teicu, “man tagad pēkšņi šķiet, ka es laikam jau esmu izlēmis! Vismaz kaut kādā mērā! Man liekas, ne Neimaram, ne Strosam nav taisnība!”

Viņa uzmanīgi, satraukti skatījās man acīs.

“Čārlij, ar tevi kaut kas notiek! Žēl, ka tu pats neredzi, kāda tev ir seja.”

“Sasodīts, jā, jā, kaut kas notiek! Visu laiku man acu priekšā bija tāds kā dūmu mākonis, un tu ar vienu pūtienu to izklīdināji! Cik vienkārša doma! Uzticēties sev. Kā man pašam tas neienāca prātā!”

“Čārlij, tu esi brīnišķīgs.”

Es saņēmu viņas roku un nelaidu vaļā.

“Nē, tu esi brīnišķīga. Tu pieskāries manām acīm, un es kļuvu redzīgs.”

Viņa nosarka un atvilka roku.

“Kad mēs iepriekšējo reizi te bijām, es teicu, ka tu man patīc. Man vajadzēja sev uzticēties un teikt, ka es tevi mīlu.”

“Nevajag, Čārlij. Ne tagad.”

“Ne tagad?” es iekliedzos. “Tieši tāpat tu teici toreiz. Kāpēc tad ne?”

“Kuš... Mazliet pagaidi, Čārlij. Pabeidz mācības. Tad tu redzēsi, kur būsi nonācis. Tu pārāk ātri mainies.”

“Kāds mācībām ar to sakars? Kas par to, ka manas prāta spējas attīstās, jūtas pret tevi tādēļ nemainīsies. Es tikai mīlēšu tevi vēl vairāk.”

“Tu mainies arī emocionālā ziņā. Varētu sacīt, ka es esmu pirmā sieviete, kuru tu tā īsti esi pamanījis... šajā nozīmē. Līdz šim es biju tava skolotāja, tu no manis gaidīji palīdzību un padomu. Tu gribot negribot domā, ka esi manī iemīlējies. Tev jāiepazīstas ar citām sievietēm. Nesteidzies!”

“Tu gribi teikt, ka zēni vienmēr iemīlas skolotājās: tas ir, ka emocionālās attīstības ziņā es vēl aizvien esmu puišelis.”

“Tu sagrozi manus vārdus. Nē, es tevi neuzskatu par puišeli.”

“Labi - par emocionāli atpalikušu.”

“Nē.”

“Bet kāpēc tad?”

“Čārlij, netirdi mani! Es nezinu. Tu jau esi pārsniedzis manu intelektuālo līmeni. Pēc dažiem mēnešiem vai pat nedēļām tu būsi pilnīgi cits cilvēks. Kad tavs prāts būs pilnīgi nobriedis, mēs, iespējams, vispār nespēsim sarunāties. Kad tavas emocijas sasniegs briedumu, tu mani varbūt vispār negribēsi. Man jādomā arī par sevi, Čārlij. Pagaidīsim un redzēsim. Neesi tik nepacietīgs.” Viņa runāja prātīgi, bet es negribēju dzirdēt. “Aizvakar...” es iesāku, balsij žņaudzoties. “Tu nespēj iedomāties, cik ļoti es gaidīju to randiņu. Es vai prātā juku, domādams, kā man jāizturas, kas jāsaka, man gribējās atstāt pēc iespējas labāku iespaidu, un es paniski baidījos, ka sarunāšu muļķības un tu sadusmosies.”

“Tu nesarunāji muļķības, un es nesadusmojos. Jutos glaimota.”

“Ā! Kad mēs atkal tiksimies?”

“Man nav tiesību ļaut, lai tu man pieķeries.”

“Bet es jau esmu pieķēries!” es kliedzu. Cilvēki uz mums atskatījās, tādēļ pieklusināju balsi, un tā drebēja no apslāpētām dusmām. “Es esmu cilvēks - vīrietis -, man nepietiek tikai ar grāmatām, magnetofona lentēm un elektroniskiem labirintiem. “Iepazīsties ar citām sievietēm,” tu teici. Kā lai es to izdaru, ja es nevienu citu sievieti nepazīstu? Manī kaut kas deg, es nezinu, kas tās par liesmām, zinu vienīgi, ka tās liek man domāt par tevi. Es esmu lappuses vidū un redzu tajā tavu seju, nevis izplūdušu - kā cilvēkiem no manas pagātnes -, bet skaidru un dzīvu. Es pieskaros lappusei, bet tava seja pazūd, un man gribas šo grāmatu saplēst un aizmest.”

“Čārlij, es tevi lūdzu...”

“Mums jāsatiekas!”

“Rīt laboratorijā.”

“Tu labi zini, ka ne jau par to es runāju. Ne laboratorijā. Ne universitātē. Divatā.”

Redzēju, ka viņai gribas piekrist. Viņu pārsteidza mana neatlaidība. Ari mani pašu tā pārsteidza. Lai gan zināju, ka nedrīkstu atkāpties, viņu lūdzoties, man rīkli sažņaudza panika. Delnas kļuva miklas. No kā es baidījos? No tā, ka viņa pateiks “nē”, vai no tā, ka piekritīs? Vēl brīdis, un es droši vien noģībtu, taču viņa ar savu atbildi izklīdināja šo spriedzi.

“Labi, Čārlij. Ne laboratorijā un ne universitātē, bet ari ne divatā. Es nedomāju, ka mums vajadzētu palikt vieniem pašiem.”

“Kur teiksi,” es izdvesu. “Galvenais, lai es varu būt kopā ar tevi un nedomāt par testiem... statistiku... jautājumiem... atbildēm...”

Viņa brīdi domāja, raukdama uzacis. “Labi. Centrāl-parkā pavasari notiek bezmaksas koncerti. Nākamnedēļ tu vari mani uz kādu aizvest.”

Kad mēs apstājāmies pie viņas nama durvīm, viņa žigli pagriezās un noskūpstīja mani uz vaiga. “Arlabu-nakti, Čārlij! Priecājos, ka tu man piezvanīji. Tiksimies laboratorijā!”

Viņa aizvēra durvis. Es stāvēju pie viņas nama un skatījos uz gaismu viņas logā tik ilgi, līdz tā nodzisa. Vairs nav ne mazāko šaubu. Es viņu mīlu.

Pēc visas šīs domāšanas un galvas lauzīšanas esmu sapratis, ka Alisei bija taisnība. Man jāpaļaujas uz savu intuīciju.

Maiznīcā paturēju Džimpiju acīs. Šodien trīs reizes redzēju, kā viņš izsit čeku par nepietiekamu summu un daļu starpības piesavinās. Tā viņš rīkojās tikai tad, kad apkalpoja pastāvīgos pircējus, un man beidzot kļuva skaidrs, ka arī viņi ir vainīgi zādzībā. Bez viņu piekrišanas nekas tāds nenotiktu. Kāpēc lai Džimpijs kļūtu par vienīgo grēkāzi?

Tad arī izšķīros par kompromisu. Jā, varbūt tas nebija ideāls risinājums, tomēr tā es nolēmu, un, ņemot vērā visus apstākļus, tas nemaz nav sliktākais variants. Es pateikšu Džimpijam, ka visu zinu un lai viņš izbeidz.

Sagaidīju brīdi, kad viņš būs aizgājis uz tualeti un būs tur viens pats. Kad pienācu viņam klāt, viņš pakāpās prom.

“Es ar tevi gribu pārrunāt vienu svarīgu lietu,” es teicu. “Gribu palūgt, lai tu pasaki, kā rīkoties kādam manam draugam, kurš nonācis grūtā situācijā. Viņš ir atklājis, ka viņa darbabiedrs krāpj priekšnieku, un nezina, ko tagad lai dara. Viņam negribētos biedru nosūdzēt un samaitāt tam dzīvi, bet viņš nav arī ar mieru palikt malā un noskatīties, kā priekšnieks - kurš pret viņiem abiem vienmēr ir izturējies ļoti labi - tiek krāpts.”

Džimpijs cieši skatījās man acīs.

“Ko tavs draugs domā darīt?”

“Tieši tur jau ir tas grūtums. Viņš negrib darīt neko. Viņam šķiet tā: ja zagšana neturpināsies, tad vienkārši nav nekādas vajadzības iet un runāt ar priekšnieku. Tad viņš par to aizmirsīs.”

“Tavs draugs varētu nebāzt degunu citu darīšanās,” Džimpijs mīņājās, smagi pārlikdams kroplo kāju. “Uz tādām lietām viņš mierīgi varētu pievērt acis, paturot prātā, kas ir viņa īstie draugi. Priekšniecība ir priekšniecība, bet darba cilvēkiem jāturas kopā.”

“Manam draugam tā nešķiet.”

“Kas viņam par daļu?”

“Viņam šķiet, ka, zinādams par tādām lietām, viņš arī pa daļai ir atbildīgs. Tādēļ viņš ir izlēmis tā: ja šai būšanai tiks pielikts punkts, viņam nebūs, ko teikt. Ja ne, - viņš visu izstāstīs. Es gribēju pavaicāt, ko tu par to domā. Kā tev šķiet, vai šādā situācijā zaglis mitēsies?” Viņš tikai ar lielām pūlēm valdīja dusmas. Redzēju, ka viņš labprāt man iesistu, tomēr nē, viņš tikai žņaudzīja dūri.

“Vari savam draugam pateikt, ka tam cilvēkam droši vien nekas cits neatliks.”

“Tad jau labi,” es atsaucos. “Mans draugs ļoti priecāsies.”

Džimpijs gribēja iet prom, taču pie durvīm apstājās un atskatījās.

“Tas tavs draugs... vai viņš gadījumā negrib savu tiesu? Varbūt tādēļ viņš ir tik ļoti norūpējies?”

“Nē, viņš vienkārši grib, lai tas vairs neturpinātos.” Džimpija acis dusmās nozibsnīja.

“Zini, tu šo okšķerēšanos vēl nožēlosi. Padomā tikai, es vienmēr nostājos tavā pusē! Man laikam ar galvu kaut kas nav kārtībā.” Un viņš aizkliboja prom.

Nezinu, varbūt man tomēr vajadzēja visu pastāstīt Donneram, lai viņš Džimpiju atlaiž no darba. Tam, kā es šo problēmu atrisināju, bija savi plusi. Zādzībām ir pielikts punkts, tās vairs neatkārtosies. Bet cik daudz ir tādu kā Džimpijs, cik daudzi izmanto citus sava labuma dēļ?

Ar mācībām sokas labi. Universitātes bibliotēka ir kļuvusi par manām otrajām mājām. Man piešķīra atsevišķu telpu, jo lappusi es spēju izlasīt vienas sekundes laikā, un ap mani mūždien stāvēja ziņkārīgi studenti, kas blenza, kā es šķirstu grāmatas.

Visvairāk mani šobrīd interesē seno valodu etimoloģijas, jaunākie pētījumi variāciju rēķinu jomā un hinduisma vēsture. Apbrīnojami, kādas sakarības pastāv starp šķietami nesaistītām parādībām. Esmu sasniedzis atkal jaunu līmeni, un šobrīd dažnedažādas jomas šķiet tuvojamies cita citai, it kā tām visām būtu viens avots.

Ērmoti, cik bērnišķīgs man izklausās viss, ko es dzirdu, sēdēdams koledžas kafetērijā, kur studenti strīdas par vēsturi, politiku un reliģiju.

Iztirzāt idejas tik elementārā līmenī man vairs nav nekāda prieka. Cilvēkiem ļoti nepatīk, ja viņiem parāda, ka viņi ne tuvu neizprot, cik sarežģīts ir kāds jautājums, -viņi pat nenojauš par dzīļu norisēm, kas pastāv zem virspusējās ņirbas. Arī augstākā līmenī nekas nav ne par mata tiesu labāk, un ar Bīkmenas profesoriem es vairs pat nemēģinu par šīm lietām runāt.

Bērts mani kafetērijā iepazīstināja ar ekonomikas pasniedzēju, kurš ir iemantojis lielu ievērību ar pētījumiem par ekonomisko faktoru ietekmi uz procentu likmēm. Man jau sen gribējās ar kādu ekonomistu parunāt par dažām idejām, kurām biju uzdūries, lasīdams grāmatas. Man nedeva mieru jautājums, cik ētiski attaisnojama ir militāras blokādes izmantošana miera laikos. Pavaicāju profesoram, ko viņš domā par dažu senatoru ierosinājumu vienu otru kareivīgu valstiņu padarīt rāmu, liekot lietā “melnos sarakstus” un preventīvu militāras kontrabandas kontroli - taktiskus paņēmienus, kas tika izmantoti Pirmajā un Otrajā pasaules karā.

Viņš visu noklausījās, skatīdamies man garām, un es biju pārliecināts, ka viņš sakopo domas, lai man atbildētu, taču, vēl labu brīdi klusējis, viņš nokremšļojās un papurināja galvu. Šie jautājumi, viņš kā atvainodamies paskaidroja, neietilpst jomā, ar kuru viņš nodarbojas. Viņa specializācija esot procentu likmes, un par militāro ekonomiku viņš īpaši neesot interesējies. Viņš varot man ieteikt aprunāties ar doktoru Visiju, kurš reiz publicējis rakstu par militārās tirdzniecības līgumiem Otrā pasaules kara laikā. Tas, iespējams, zināšot, ko man atbildēt.

Vairs neļaudams man bilst ne vārda, viņš saķēra un pakratīja manu roku. Bijis liels prieks ar mani iepazīties, taču viņam vajagot pārskatīt lekcijas piezīmes. Un prom viņš bija.

Viss bija tieši tāpat, kad es mēģināju ar amerikāņu literatūras speciālistu parunāt par Čoseru, orientālistam uzdevu jautājumus par Trobriāna salu iedzīvotājiem un gribēju uzzināt, ko par automatizācijas izraistīto bezdarbu domā sociālais psihologs, kura specializācija bija sabiedriskās domas aptaujas saistībā ar pusaudžu uzvedību. Visi vienmēr atrada kādu ieganstu aizšmaukt, baidīdamies, ka citādi atklāsies, cik ierobežotas ir viņu zināšanas.

Cik ļoti citādi man viņi visi tagad izskatās! Un kāds muļķis es biju, iedomādamies, ka profesori ir gara milži! Viņi bija cilvēki - un ļoti baidījās, ka visi pārējie to uzzinās. Alise arī ir cilvēks - sieviete, nevis dieviete -, un rītvakar es viņu vedīšu uz koncertu.

Jau gandrīz rīts, bet es nespēju aizmigt. Man jātiek skaidrībā ar to, kas ar mani notika koncertā.

Sākumā viss bija tīri labi. Centrālparka Esplanāde jau bija ļaužu pilna, un mēs ar Alisi ilgi līkumojām starp pārīšiem, kas bija ērti izstiepušies zālienā. Galu galā mēs atradām brīvu koku patālu no celiņa; laternu gaisma tik tālu nesniedzās, un par citu pāru klātbūtni liecināja tikai protestējoši sieviešu smiekli un cigarešu uguntiņas.

“Gluži laba vieta,” Alise teica. “Nav nekādas vajadzības sēdēt tieši orķestrantiem uz galvas.”

“Ko viņi šobrīd spēlē?” es vaicāju.

“Debisī La mer. Tev patīk?”

Es apsēdos viņai blakus.

“Es šādu mūziku gandrīz nemaz nepazīstu. Man vēl jāpadomā.”

“Nedomā!” viņa čukstēja. “To vajag izjust. Ļauj, lai tā skalojas tev pāri kā jūra, un nepūlies neko saprast.” Viņa atlaidās zālē un pagrieza galvu uz to pusi, no kuras skanēja mūzika.

Kā es varēju zināt, ko viņa no manis gaida? Cik tālu šis viss bija no uzdevumu risināšanas un sistemātiskas zināšanu apguves tīrajām līnijām. Es atkal un atkal sev teicu, ka nosvīdušās delnas, spiediens krūtīs, nepārvaramā vēlēšanās viņu apkampt - tas viss ir tikai bioķīmiskas reakcijas. Pat uztaustīju stimulu un reakciju ķēdīti, kas padarīja mani tik nervozu un satrauktu. Tomēr viss bija miglains un neizprotams. Tad man viņu apkampt vai ne? Vai viņa gaida, ka es to darīšu? Vai viņa ņems ļaunā? Bija skaidrs, ka joprojām uzvedos kā pusaudzis, un tas mani ļoti ērcināja.

1 A1

“Klau,” es izdvesu, “vai tu negribi iekārtoties ērtāk? Uzliec galvu man uz pleca!” Viņa ļāva, lai es aplieku roku viņai ap pleciem, taču nepagrieza galvu uz manu pusi. Laikam mūzika viņu bija tā aizrāvusi, ka viņa pat nepamanīja, ko es daru. Vai viņa vēlas to apskāvienu vai to piecieš? Apņemdams Alisi ap vidukli, jutu, ka viņa nodreb, taču viņas skatiens joprojām bija vērsts uz orķestra pusi. Viņa tēloja, ka uzmanīgi klausās mūziku, jo tad nevajadzēja reaģēt uz to, ko es daru. Viņa negribēja zināt, kas notiek. Raugoties prom un klausoties varēja izlikties, ka mana tuvošanās, manas rokas ap viņas augumu - tas viss ir noticis, viņai nezinot, bez viņas piekrišanas. Viņa gribēja, lai es mīlinos ar viņas ķermeni, bet viņas domas tikmēr lidināsies augstākās sfērās. Es pieliecos klāt un, visai rupji saņēmis viņu aiz zoda, pagriezu uz savu pusi. “Kāpēc tu uz mani neskaties? Tu izliecies, ka manis nav?”

“Nē, Čārlij,” viņa čukstēja. “Es izliekos, ka manis nav.”

Es pieskāros viņas plecam, viņa saspringa un nodrebēja, taču es pievilku viņu pavisam klāt. Bet tad... Viss sākās ar žņerkstoņu ausīs... elektriskais zāģis... kaut kur tālumā. Pēc tam nāca aukstums: rokas un kājas kņudēja, pirksti notirpa. Pēkšņi sajutu, ka uz mani kāds skatās. Uztvere vienā mirklī pārslēdzās. Es it kā atrados kaut kur tumsā aiz koka un redzēju, kā mēs ar Alisi guļam apskāvušies.

Pacēlis galvu, ieraudzīju tuvumā slapstāmies puišeli, gadus piecpadsmit vai sešpadsmit vecu.

“Ei!” es uzkliedzu. Kad viņš piecēlās, redzēju, ka viņa bikšu priekša ir vaļā un daikts rēgojas ārā.

“Kas notiek?” izdvesa Alise.

Es pielēcu kājās, un zeņķis nozuda tumsā. “Tu viņu redzēji?”

“Nē,” viņa nervozi nogludināja svārkus. “Es nevienu neredzēju.”

“Tepat aiz koka. Blenza uz mums. Tik tuvu, ka būtu varējis tev pieskarties.”

“Čārlij, kur tu skrien?”

“Nekur tālu viņš nebūs ticis.”

“Lai taču viņš skrien, Čārlij. Nav svarīgi.”

Nē, man tas bija svarīgi. Klupdams pāri iztraucētiem pārīšiem, skraidīju pa tumsu, taču nebija nekādu cerību uzminēt, uz kuru pusi viņš aizmucis. Jo vairāk es par viņu domāju, jo lielāks nelabums mani pārņēma, likās, kuru katru brīdi varu paģībt. Viens un apmaldījies svešā malā. Tad man tomēr izdevās saņemties, un es devos atpakaļ. Alise bija piecēlusies sēdus un lūkojās man pretī.

“Tu viņu atradi?”

“Nē, bet viņš te bija. Es viņu redzēju.”

Viņa skatījās uz mani kaut kā savādi.

“Tu nejūties labi?”

“Jā... tūlīt pāries... Tā nolāpītā džinkstoņa ausīs.” “Zini, labāk iesim prom.”

Visu ceļu līdz viņas mājai spēju domāt tikai par zeņķi, kas tupēja tumsā, un kā es vienu īsu mirkli biju ieraudzījis to, ko redzēja viņš: mani un Alisi apskāvušos. “Varbūt ienāksi? Es uzvārīšu kafiju.”

Man gribējās piekrist, taču kaut kāda iekšēja balss neļāva.

“Labāk ne. Man šovakar vēl daudz darāmā.”

“Čārlij, es kaut ko ne tā pateicu vai izdarīju?”

im

“Nē taču. Mani vienkārši izsita no sliedēm tas zeņķis, kas tur lūrēja.”

Viņa stāvēja man pavisam blakus, gaidīdama skūpstu. Es apņēmu viņas plecus, bet atkal sākās. Tūliņ pat jātiek prom, citādi nolikšos ģībonī.

“Čārlij, tu neizskaties vesels.”

“Tu viņu redzēji? Alise, saki godīgi...”

Viņa noliedzot pagrozīja galvu.

“Nē. Tur bija pārāk tumšs. Bet es ticu...”

“Man jāskrien. Es tev piezvanīšu.” Un es aizmetos prom, baidīdamies, ka viņa mani aizturēs. Jātiek laukā no šī nama, citādi viss nogrūs man pāri.

Par visu to domājot, esmu gluži pārliecināts, ka tā bija halucinācija. Dr. Strosam šķiet, ka emocionālā ziņā es joprojām esmu pusaudža stadijā, kad sievietes tuvums un domas par seksu izraisa trauksmes stāvokli, paniskas bailes, pat halucinācijas. Viņš domā, ka mana straujā intelektuālā attīstība ir iedvesusi man maldīgu pārliecību, ka es spēju dzīvot normālu jūtu dzīvi. Taču nav jēgas noliegt, ka bailes un aiztures, kas manī pamostas šādās seksuāli nospriegotās situācijās, liecina, ka emocionāli es vēl aizvien esmu pusaudzis - seksuāli atpalicis. Es saprotu, ko viņš ar to grib teikt: ka es neesmu gatavs attiecībām ar tādu sievieti kā Alise Kinjana. Ne tagad.

Mani atlaida no darba maiznīcā. Es pats saprotu, ka tā tverties pie pagātnes ir muļķīgi, taču tajās cepļa svelmes nobrūninātajās balto ķieģeļu sienās bija kaut kas tāds... Tās bija manas mājas.

Par ko viņi mani tik ļoti neieredz?

Par Donneru nevaru teikt neviena slikta vārda. Viņam jādomā par uzņēmumu un par citiem darbiniekiem. Tomēr viņš man bija mīļāks par miesīgu tēvu.

Viņš iesauca mani savā kabinetā, novāca rēķinu kaudzi no vienīgā krēsla, kas stāvēja pie viņa sekretera, un, neskatīdamies man acīs, teica: “Es jau sen gribēju ar tevi parunāt. Lai tak vienreiz viss ir pateikts, cik tad var atlikt.” Šobrīd tas šķiet muļķīgi, bet brīdī, kad viņš - drukns, apaļiem vaigiem, nelīdzenām brūnganām ūsām jocīgi nokarājoties pār augšlūpu - skatījās manī, šķita, ka uz tā krēsla sēž abi divi Čārliji, gan vecais, gan jaunais; sēž un šausmās gaida, ko tagad teiks vecais misters Donners.

“Čārlij, es biju lielos draugos ar tavu tēvoci Hermani. Es apsolīju, ka tev vienmēr atradīsies darbs pie manis gan labos, gan sliktos laikos, lai tev nekad netrūktu pāris dolāru kabatā, lai tev būtu jumts virs galvas un nebūtu jānīkst tajā patversmē.”

“Maiznīca ir manas mājas...”

“Un es uzņēmu tevi, it kā tu būtu mans miesīgs dēls, kurš nolika galvu par dzimteni. Un, kad Hermanis nomira - cik tad tev bija gadu? septiņpadsmit? tu vairāk atgādināji sešgadīgu -, es nozvērējos... Es sev teicu: Artur Donner, kamēr tev ir šī maiznīca un darba pietiek, tu pieskatīsi Čārliju. Viņam būs darbs, viņam būs gulta, kur gulēt, viņam būs maizes rieciens. Kad tevi iebāza tajā Vorenā, es paziņoju, ka tu strādā pie manis un es par tevi gādāšu. Vēl nebija pienācis vakars, kad es jau biju dabūjis tevi laukā no tās patversmes. Sagādāju tev istabu un pieskatīju kā dēlu. Saki pats, vai es savu zvērestu esmu turējis?”

Es palocīju galvu, taču, redzēdams, kā viņš saritina un atritina savus rēķinus, nopratu, ka viņam nav viegli. Un, lai kā man negribējās to zināt - es zināju.

“Es ļoti centos. Strādāju, cik spēka...”

“Zinu, Čārlij. Par tavu darbu nevaru teikt neviena slikta vārda. Bet ar tevi kaut kas ir atgadījies, un es neko nesaprotu. Ne tikai es. Visi par to runā. Pēdējās pāris nedēļās viņi pie manis te ir nākuši vismaz desmit reizes. Nevienam tas nepatīk. Čārlij, man jālūdz tevi aiziet.”

Gribēju viņu pārtraukt, taču viņš pašūpoja galvu.

“Vakar pie manis ieradās vesela delegācija. Čārlij, es nevaru riskēt ar uzņēmumu.” Viņš raudzījās lejup uz savām rokām, kas grozīja rēķinu gan tā, gan šitā, it kā cerētu tur ieraudzīt kaut ko nebijušu. “Piedod, Čārlij.”

“Bet kur lai es liekos?”

Pirmo reizi, kopš mēs bijām iegājuši viņa niecīgajā kabinetā, viņš pacēla galvu un paskatījās uz mani.

“Mēs abi lieliski zinām, ka tev vairs nav nekādas vajadzības te strādāt.”

“Mister Donner, es nekad neesmu strādājis nekur citur.”

“Runāsim skaidru valodu. Tu neesi tas Čārlijs, kas šeit pirmo reizi parādījās pirms septiņpadsmit gadiem - pat ne tas Čārlijs, kas tu biji pirms četriem mēnešiem. Tu neko nestāsti. Kā gribi. Varbūt ir noticis kāds brīnums -kas to lai zina? Bet tu esi mainījies un kļuvis par ļoti gudru jaunekli. Mīklas maisīšana un pirkumu nogādāšana nav gudram jauneklim piemērots darbs.”

Viņam, protams, bija pilnīga taisnība, bet kaut kas manī ļoti gribēja, lai viņš pārdomātu.

“Mister Donner, jūs nedrīkstat mani dzīt prom. Ļaujiet man tomēr mēģināt! Jūs pats teicāt, jūs tēvocim Hermanim apsolījāt, ka es varēšu te strādāt, kamēr vien man tas būs vajadzīgs. Man tas joprojām ir vajadzīgs, mister Donner.”

“Nē, Čārlij, nav. Ja tā būtu, tad es viņiem paziņotu, ka man vienalga, tad viņi varētu sūtīt savas delegācijas un petīcijas, cik tik uziet, es nostātos tavā pusē pret viņiem visiem. Bet šobrīd ir tā, ka visi nelabi baidās no tevis. Man jādomā arī par savu ģimeni.”

“Ja nu viņi pārdomā? Lūdzu, es mēģināšu viņus pierunāt!” Es nepadevos tik viegli, kā viņš bija domājis. Pats zināju, ka man jārimstas, taču neko nespēju līdzēt. “Es ar viņiem parunāšu, viņi visu sapratīs!” lūgšus lūdzos.

“Labi,” viņš beigu beigās nopūtās. “Pamēģini. Bet nekas cits kā sirdssāpes tur nevar iznākt.”

Kad es iznācu no viņa kabineta, garām pagāja Frenks Reilijs un Džo Karps, un es uzreiz sapratu, ka Donneram ir taisnība. Jau tas vien, ka es šeit esmu, ka viņiem uz mani jāskatās, viņiem bija pārāk smags pārbaudījums. Viņi visi manis dēļ jutās nelāgi.

Frenks tik tikko bija paņēmis paplāti ar kliņģeriem, tomēr gan viņš, gan Džo pagriezās, kad es pasaucu. “Paklau, Čārlij, man nav laika. Varbūt vēlāk...”

“Nē,” es neatlaidos. “Tagad... tūlīt pat. Jūs abi jau kādu laiku no manis izvairāties. Kāpēc?”

Frenks, lielais donžuāns un viltnieks, kuram pēc vārda kabatā nekad nebija jāmeklē, brīdi pētīgi skatījās manī un tad nolika paplāti uz galda. “Kāpēc? Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka pēkšņi tu mums te esi varen smalks kundziņš, gudrelis, visu tu zini! īsts prātvēders, ja, kur nu mums līdz tavam līmenim! Vienmēr līdzi grāmatiņa,

vienmēr atbilde gatava! Zini, es tev kaut ko pateikšu. Tu domā, ka esi labāks par visiem pārējiem? Vācies!” “Bet ko es jums esmu nodarījis?”

“Ko viņš ir nodarījis? Džo, tu dzirdēji? Es tev pateikšu, ko tu esi nodarījis, mister Gordon. Tu te valkājies apkārt ar savām idejām, stāsti, kā vajag strādāt, un mēs visi uzreiz izskatāmies pēc stulbeņu bara. Bet es tev kaut ko pateikšu. Manās acīs tu joprojām esi kretīns. Es varbūt nemāku visus tos gudros vārdiņus un nelasu tādas smalkas grāmatas, bet es neesmu sliktāks par tevi - vai zini ko, es esmu labāks.”

“Kā tad!” Džo palocīja galvu un, meklēdams piekrišanu, pagriezās pret Džimpiju, kas nupat bija pienācis no aizmugures.

“Es taču nelūdzu, lai jūs ar mani draudzējaties,” es teicu. “Jūs varat vispār nelikties par mani zinis. Bet nedzeniet mani prom no darba! Misters Donners teica, ka tas ir atkarīgs no jums.”

Džimpijs iznīcinoši skatījās uz mani un riebumā nogrozīja galvu.”Tev laikam kauna nemaz nav, ko?” viņš iekliedzās. “Vācies pie velna!” Viņš pagriezās un aizgāja, smagi pievilkdams kāju.

Un tā joprojām. Gandrīz visi domāja tāpat kā Džo, Frenks un Džimpijs. Kamēr viņi par mani smējās un iztaisījās gudri uz mana rēķina, viss bija labi, bet tagad viņi kretīna dēļ jutās kā niecības. Sāku saprast, ka ar savu negaidīto izaugsmi biju viņus pazemojis un licis ieraudzīt viņu trūcīgās prāta spējas. Es biju pievīlis viņu uzticēšanos, un viņi mani par to ienīda.

Vienīgā, kas neuzskatīja, ka mani vajag padzīt, bija Fanija Bērdena, un, lai kā pārējie uzstāja un draudēja, viņa vienīgā nebija parakstījusi petīciju.

“Ar to gan es negribu teikt, Čārlij,” viņa bilda, “ka es domāju citādi - ar tevi tiešām kaut kas ir briesmīgi savādi. Kā tu esi pārvērties! Es nezinu. Agrāk tu biji kārtīgs, uzticams puisis - pavisam parasts, varbūt ne pārāk gudrs, bet godīgs... kas to lai zina, ko tādu tu esi pastrādājis, ka pēkšņi esi kļuvis tik gudrs. Visi pareizi saka - tur kaut kas nav kārtībā.”

“Bet kas tur slikts, ka cilvēks grib būt gudrāks, grib apgūt zināšanas un saprast sevi un pasauli?”

“Čārlij, ja tu būtu lasījis Bībeli, tad zinātu, ka cilvēkam nevajadzēja zināt vairāk, nekā Tas Kungs viņam jau no sākuma bija devis. Tā koka augļus cilvēkam nebija brīv ēst. Čārlij, ja tu esi izdarījis kaut ko sliktu - tu pats saproti, par ko es runāju, nu, ar sātanu vai kaut kā tamlīdzīgi -, varbūt vēl nav par vēlu atgriezties. Varbūt tu vēl vari atkal kļūt tas kārtīgais, vienkāršais puisis.” “Fanij, ceļa atpakaļ nav. Es neko sliktu neesmu izdarījis. Es esmu kā tas, kurš bijis akls kopš dzimšanas, un tad viņam tapa dots ieraudzīt gaismu. Tas nevar būt grēks. Drīz visā pasaulē būs miljoniem tādu kā es. To spēj panākt zinātne, Fanij!”

Viņa skatījās uz līgavu un līgavaini uz kāzu tortes, kuru patlaban garnēja, un, tik tikko kustinādama lūpas, nočukstēja: “Kad Ādams un Ieva ēda no Atzīšanas koka, tas bija uz ļaunu. Kad viņi ieraudzīja, ka ir kaili, un atklāja kārības un kaunu, tas bija uz ļaunu. Viņus izdzina no paradīzes, un vārti aizvērās viņu priekšā. Ja nebūtu šī viņu grēka, mēs visi dzīvotu, nepazīdami vecumu, slimības un nāvi.”

Man vairs nebija, ko teikt, - ne viņai, ne kādam citam. Neviens neskatījās man acīs. Es joprojām jūtu viņu naidīgumu. Agrāk viņi par mani smējās, nicinādami manu neldzību un trulumu; tagad viņi mani ienīst par zināšanām un gudrību. Kāpēc? Dieva dēļ, ko viņiem no manis vajag?

Gudrība ir iedzinusi ķīli starp mani un visiem, ko es pazinu un milēju, tās dēļ esmu izdzīts no maiznīcas. Vēl nekad neesmu bijis tik vientuļš. Gribētos zināt, kas notiktu, ja Aldžernonu ieliktu atpakaļ lielajā būrī pie citām pelēm. Vai tās viņu neieredzētu?

Tagad es zinu, kā cilvēks sāk sevi nicināt, - kad pats apzinās, ka rīkojas, kā nedrīkst, un tomēr nespēj tā nedarīt. Pret savu gribu devos pie Alises. Viņa bija pārsteigta, tomēr ļāva man ienākt.

“Tu esi slapjš līdz ādai. Ūdens straumēm tek tev pa seju.”

“Ārā līst. Puķēm tāds laiks patīk.”

“Nāc iekšā! Tūlīt atnesīšu dvieli. Citādi tu dabūsi plaušu karsoni.”

“Tu esi vienīgā, ar ko es varu parunāt,” es teicu. “Nesūti mani prom!”

“Man uz plīts ir tikko uzvārīta kafija. Ej un noslaukies, pēc tam aprunāsimies.”

Viņa aizgāja pēc kafijas, un es tikmēr skatījos apkārt. Pirmo reizi biju spēris kāju pār viņas dzīvokļa slieksni. Tas bija patīkami, taču kaut kas šajā istabā mani uztrauca.

Viss bija kārtīgs. Porcelāna figūriņas taisnā rindā uz palodzes, visas skatās vienā virzienā. Un “nevērīgi nomestie” spilveni uz dīvāna nepavisam nebija nomesti -tie bija vienādos attālumos izkārtoti uz polietilēna pārsegiem, kas sargāja mēbeli. Uz diviem maziem galdiņiem bija žurnāli, sakārtoti tā, lai uzreiz varētu redzēt nosaukumus. Uz viena galdiņa: The Reporter, The Saturday Review, The New Yorker: uz otra: Mademoiselle, House Beautifiil un Reader’s Digest.

Pie sienas iepretim dīvānam bija greznā ietvarā ierāmēta Pikaso “Mātes un bērna” reprodukcija, bet tai tieši pretī, virs dīvāna - glezna, kurā švītīgs renesanses laikmeta galminieks - maskā, ar zobenu rokā - aizstāvēja izbiedētu sārtvaidzi jaunavu. Tas viss negāja kopā. Likās, Alise nespēj izlemt, kas viņa ir un kādā pasaulē vēlas dzīvot.

“Tu jau vairākas dienas neesi rādījies laboratorijā,” viņa no virtuves uzsauca. “Profesors Neimars uztraucas.” “Man nav spēka skatīties viņiem acīs,” atbildēju. “Pats zinu, man nav jājūtas apkaunotam, tomēr, kad diendienā nav jāiet uz darbu, kad es vairs neredzu veikalu, krāsnis, tos cilvēkus - tas ir tāds tukšums... Es netieku galā. Vakar un aizvakar man murgos rādījās, ka slīkstu.”

Viņa nolika paplāti galdiņa vidū - salvetes salocītas trijstūra veidā, cepumi izkārtoti aplī.

“Nepārdzīvo tik ļoti, Čārlij! Tā galīgi nav tava vaina.” “Es varu to sev teikt, cik uziet, - nelīdz. Tie cilvēki... visus šos gadus viņi man bija ģimenes vietā. Es jūtos kā izdzīts no mājām.”

“Tieši tā,” viņa piekrita. “Simboliski atkārtojās tas, ko tu pieredzēji bērnībā. Kā vecāki tevi atstūma... atdeva svešiem cilvēkiem...”

“Ak, izbeidz! Labi, tam var piekarināt glītu nosaukumu, bet kas par to? Zini, kas ir svarīgi? Tas, ka pirms iesaistīšanās šajā eksperimentā man bija draugi, cilvēki, kuriem es rūpēju. Tagad baidos...”

“Tev ari tagad ir draugi.”

“Tas ir citādi.”

“Bailes ir gluži dabiska reakcija.”

“Šoreiz ir citādi. Man ari agrāk ir bijis bail. Bail, ka dabūšu pērienu, jo neesmu piekāpies Normai, bail iet pa Houelsstritu, jo tur bija tādas zeņķu bandas, kas mani tramdīja un grūstīja. Man bija bail no skolotājas misis Libijas, jo viņa sasēja man rokas, lai es visu laiku nekrā-mētos ar mantām, kas stāvēja uz sola. Bet tas viss bija īsts - man bija iemesls no tā baidīties. Šausmas, kas saistās ar padzīšanu no maiznīcas, ir netveramas, es tās nespēju saprast.”

“Saņemies!”

“Ne jau tev jāpieredz tādas šausmas.”

“Bet, Čārlij, tas bija gaidāms. Tu tikai nesen esi iemācījies peldēt, un tagad tev jālec no laipas ūdenī, bet tu baidies zaudēt drošo pamatu zem kājām. Misters Don-ners pret tevi tiešām izturējās labi, tev tik tiešām visus šos gadus bija droša pajumte. Tas, ka tevi no maiznīcas izraidīja šādi, tev bija negaidīts šoks.”

“Jā, ar prātu es visu saprotu, bet tas nelīdz. Es vairs nevaru nosēdēt savā istabā. Augu dienu un nakti klīstu pa ielām, pats nezinu, ko meklēju... klīstu, līdz apmaldos... un attopos pie maiznīcas. Vakarnakt es no Vašingtona laukuma aizgāju līdz pat Centrālparkam un turpat parkā arī nolikos gulēt. Ko man vajag, velns parāvis? Ko es meklēju?”

Jo ilgāk es runāju, jo nelaimīgāka viņa izskatījās.

“Kā es tev varu palīdzēt, Čārlij?”

“Nezinu. Es esmu kā dzīvnieks, kas vairs netiek iekšā savā jaukajā, drošajā krātiņā.”

Viņa apsēdās man blakus.

“Tevi pārāk ātri dzen uz priekšu. Tu netiec līdzi. Tev gribas būt pieaugušam, bet tevī joprojām ir mazs zēns. Vientuļš un nobijies.” Viņa mierinot uzlika manu galvu sev uz pleca, un, kad viņa sāka glāstīt man matus, es sapratu, ka arī viņai vajag mani tāpat kā man ir vajadzīga viņa.

“Čārlij...” viņa pēc brīža čukstēja, “es nezinu, ko tu gribi, bet... nebaidies no manis...”

Nespēju viņai pateikt, ka gaidu, kad mani pārņems panika.

Reiz - ieradies pie klientes ar pirkumu - Čārlij s gandrīz paģība, kad pusmūža sieviete, nule izkāpusi no vannas, sagādāja sev prieciņu, viņa priekšā pavērdama halātu. Vai viņš kādreiz ir redzējis kailu sievieti? Vai viņš prot mīlēties? Čārlijs pārbijās līdz nemaņai... Čārlijs tikai kunkstēja vien... tas laikam sievieti iztrūcināja, jo viņa saņēma kopā halāta malas un iedeva Čārlijam ceturt-daļdolāru, lai viņš aizmirstot, kas tikko notika. Tā esot bijusi tikai pārbaude... lai zinātu, vai viņš ir labs zēns.

Es cenšos būt labs, viņš tai teica, es cenšos neskatīties uz sievietēm, jo vienmēr, kad man biksēs tā gadījās, māte mani sita...

Šoreiz viņš pavisam skaidri redz Čārlija māti, tā uz viņu kliedz, tai rokā ir siksna, tēvs mēģina viņu savaldīt. “Rimsties, Roza! Tu viņu nositīsi! Liec viņu mierā!” Māte raujas uz priekšu un atvēzējas, bet vairs netiek viņam klāt, siksna nošvīkst zēnam garām, viņš locīdamies rāpjas prom pa grīdu.

“Tu tikai paskaties uz viņu!” Roza kliedz. “Ne rakstīt, ne lasīt viņš nevar iemācīties, bet uz meitenēm tā skatīties gan viņš prot! Es viņam tās neķītrības izsitīšu no prāta!”

“Viņam vienkārši bija erekcija, viņš tur neko nevar līdzēt. Tas ir normāli. Viņš neko nedarīja.”

“Viņam nav brīv tā domāt par meitenēm! Pie māsas atnāk draudzene, un viņš sāk domāt tādas domas! Es viņu tā pārmācīšu, ka viņš nemūžam neaizmirsīs. Tu dzirdēji? Ja tu kaut reizi pieskarsies meitenei, es tevi kā tādu zvēru ielikšu būrī, un tu tur tupēsi līdz mūža galam. Tu dzirdi, ko es saku?...”

Dzirdu. Vēl aizvien dzirdu. Bet varbūt es tagad esmu brīvs. Varbūt šīs bailes un nelabums vairs nav jūra, kurā es noslīkšu, bet tikai dīķis, kura virsmā pagātne atspoguļojas līdzās tagadnei. Vai esmu brīvs?

Ja varētu paspēt nokļūt pie Alises - nedomājot, pirms pār mani nogrūst pagātne -, tad varbūt milzīgās bailes izpaliktu. Kaut es spētu pilnīgi iztukšot savu prātu! Man kaut kā izdevās izdvest: “Tu... tu pirmā! Apskauj mani!” Un, ātrāk, nekā es paspēju saprast, kas notiek, viņa jau mani skūpstīja, apskāva tik cieši kā vēl nekad mūžā. Taču brīdī, kad man vajadzēja būt vistuvāk, tas viss atsākās: džinkstoņa, aukstums, nelabums. Es atrāvos un aizgriezos.

Viņa centās mani mierināt, teica, ka tas nekas, ka nevajag sevi vainot. Bet man bija kauns, un, vairs nespēdams izturēt šīs mokas, es sāku raudāt. Viņas skavās es raudāju, līdz aizmigu, un sapnī man rādījās galminieks un sārtvaidze jaunava. Taču manā sapnī zobens bija jaunavas rokā.

Neimars dusmojas, jo es gandrīz divas nedēļas neesmu iesniedzis nevienu pašu atskaiti (un viņam ir tiesības dusmoties, jo Velberga fonds no projekta finansējuma ir sācis man maksāt algu, lai man nevajadzētu meklēt darbu). Vairs tikai nedēļa atlikusi līdz Starptautiskajai Psihologu konferencei Čikāgā. Viņš grib sagatavoties pēc iespējas labāk, jo mēs ar Aldžernonu esam viņa uzstāšanās galvenie rekvizīti.

Mūsu attiecības kļūst arvien saspringtākas. Es nespēju ciest, ka Neimars par mani vienmēr runā kā par laboratorijas trusīti. Viņā klausoties, sāk likties, ka pirms eksperimenta es nemaz nebiju cilvēks.

Pateicu Strosam, ka biju pārāk aizņemts, domādams, lasīdams un rakņādamies sevī, lai beidzot saprastu, kas īsti es esmu, bet rakstīšana ir tik gausa nodarbe, ka man nebija pacietības fiksēt savas domas. Viņš ierosināja, lai iemācos drukāt ar rakstāmmašīnu, un tagad, drukājot ar ātrumu gandrīz septiņdesmit pieci vārdi minūtē, ir vieglāk to visu izlikt uz papīra.

Stross kārtējo reizi atgādināja, ka vajag runāt un rakstīt vienkārši, lai cilvēki varētu mani saprast. Kā viņš izsakās, reizēm valoda ir nevis ceļš, bet šķērslis. Zīmīgi, protams, ka tagad es atrodos šī intelektuālā žoga otrā pusē.

Reizēm tiekos ar Alisi, taču par notikušo mēs nerunājam. Mūsu attiecības joprojām ir platoniskas. Tomēr pēc tam, kad mani padzina no maiznīcas, man trīs naktis pēc kārtas rādījās murgi. Neiedomājami, pagājušas tikai divas nedēļas.

Ir nakts, es skrienu pa tukšām ielām, un man pakaļ dzenas rēgaini tēli. Es atkal un atkal nonāku pie maiznīcas, taču durvis ir ciet, un tie, kas rosās iekšā, nekad nepaskatās uz manu pusi. Līgavainis un līgava uz kāzu tortes cauri skatlogam rāda uz mani un smejas... no viņu smiekliem man apkārt viss sāk sprakšķēt, es vairs nevaru to izturēt... divi amori vicina liesmojošas bultas. Es kliedzu. Dauzos pie durvīm, taču nav dzirdama ne skaņa. No iekšpuses uz mani skatās Čārlijs. Vai tas ir tikai atspulgs? Mani sagrābj aiz kājām un aizvelk prom no maiznīcas, ievelk tumšā sānieliņā, pār mani sāk tecēt kaut kas stīgrs, un es pamostos.

Citās reizēs maiznīcas logs kļūst par logu uz pagātni, es skatos tajā un redzu citus notikumus, citus cilvēkus.

Apbrīnojami, cik labi esmu sācis atcerēties. Pagaidām nespēju pār šīm norisēm valdīt, taču dažkārt, kad spraigi lasu vai risinu kādu uzdevumu, manas domas pēkšņi kļūst ārkārtīgi skaidras un spilgtas.

Es zinu, ka šādi zemapziņa sūta man brīdinājuma signālu, un tagad vairs negaidu, kad kaut kas uzpeldēs atmiņā, - es aizveru acis un eju to meklēt. Reiz man izdosies atcerēšanos padarīt par pilnīgi apzinātu norisi, un tad es varēšu pētīt ne tikai visu to, kas ar mani ir noticis pagātnē, bet arī prāta neskartās iespējas.

Arī šobrīd, par to domājot, es sajūtu šo skaudro nekustību. Redzu maiznīcas logu... izstiepju roku un tam pieskaros... stikls ir auksts un tikko manāmi dreb, tad kļūst siltāks... karsts... pirksti svilst. Logs, kurā es redzu savu attēlu, sāk zaigot, stikls kļūst par spoguli, un es ieraugu mazo Čārliju Gordonu - viņam ir četrpadsmit vai piecpadsmit gadu - viņš skatās uz mani pa savas mājas logu, un es jūtos divtik savādi, atskāršot, cik ļoti citāds viņš bija...

Viņš gaida māsu pārnākam no skolas un, ieraudzījis to iegriežamies Mārksstritā, māj ar roku, sauc un izskrien uz kāpnēm viņai pretī.

Norma vicina pa gaisu papīra lapu. “Es vēstures kontroldarbā dabūju A! Zināju visas atbildes! Misis Balina teica, ka mans darbs bija vislabākais!”

Viņa ir glīta meitene ar brūnganiem matiem, kas sapīti kārtīgās bizēs un apvīti ap galvu kā kronis; skatoties uz vecāko brāli, viņas smaids pārtop īgnā grimasē, un viņa aizmūk, vienā stiepienā uzskrien pa kāpnēm un nozūd aiz durvīm.

Čārlijs smaida un iet māsai pakaļ.

Māte un tēvs ir virtuvē, un Čārlijs, vai plīsdams aiz sajūsmas par Normas sasniegumu, sper vaļā, neļaudams viņai pat muti atvērt:

“Norma dabūja A! Norma dabūja A!”

“Nē!” māsa iebrēcas. “Ne tu! Tu nestāstīsi! Tā ir mana atzīme, es pati pateikšu!”

“Paga, paga, jaunkundzīt!” Mets noliek avīzi un bargi uzrunā meitu. “Kas tā runā ar brāli?”

“Viņam nebija brīv stāstīt!”

“Un kas par to?” Mets brīdinot krata pirkstu un izskatās dusmīgs. “Viņš tā nedarīja aiz ļauna prāta, tādēļ nevajag uz viņu kliegt.”

Norma meklē atbalstu pie mātes:

“Es dabūju A - labāko atzīmi visā klasē. Tagad tu man nopirksi suni? Tu apsolīji! Tu teici: ja man kontroldarbā būs laba atzīme! Un es dabūju A! Brūnu suni ar baltiem plankumiem! Un es viņu nosaukšu par Napoleonu, jo uz to jautājumu es atbildēju vislabāk! Napoleonu sakāva kaujā pie Vaterlo.”

Roza paloka galvu.

“Ej uz verandu un paspēlējies ar Čārliju. Viņš jau vairāk nekā stundu gaida, kad tu pārnāksi no skolas.”

“Es negribu ar viņu spēlēties.”

“Ej uz verandu,” atkārto Mets.

Norma skatās uz tēvu, tad paskatās uz Čārliju.

“Man nav obligāti jāiet. Māte teica - ja es negribu ar viņu spēlēties, tad varu nespēlēties.”

“Zini ko, jaunkundzīt...” Mets pieceļas un pieiet pie meitas. “Tu palūgsi brālim piedošanu.”

“Nē!” viņa brēc, aizmukdama aiz mātes krēsla. “Viņš ir kā bēbis! Viņš nemāk spēlēt ne “Monopolu”, ne dambreti, vispār neko... viņš visu putro! Es ar viņu vairāk nespēlēšos!”

“Tad, marš, uz savu istabu!”

“Mammu, es varēšu dabūt suni?”

Mets zveļ ar dūri pa galdu.

“Jaunkundzīt, kamēr tu tā uzvedīsies, šajā mājā nebūs nekādu suņu!”

“Es apsolīju... ja viņai skolā būs labas sekmes, viņa dabūs suni...”

“Brūnu ar baltiem plankumiem!” Norma papildina. Mets norāda uz Čārliju, kas stāv turpat pie sienas. “Vai esi aizmirsusi, kā tu savam dēlam teici, ka viņš nedabūs suni, jo mums te nav vietas un nevienam nebūs

vaļas par to rūpēties? Ko, neatceries? Kad viņš lūdzās suni? Vai tu ņemsi atpakaļ savus vārdus?”

“Bet es pati varu rūpēties par savu suni!” uzstāj Norma. “Es viņu barošu un mazgāšu, un vedīšu staigāt...” Pēkšņi ierunājas ari Čārlijs, kas visu laiku ir stāvējis turpat pie galda un spēlējies ar lielo, sarkano pogu aukliņas galā:

“Es viņai palīdzēšu rūpēties par suni! Es viņai palīdzēšu viņu barot un ķemmēt, un neļaušu, lai citi suņi viņam kož!”

“Nē!” Norma iebrēcas, iekams Mets vai Roza ir paspējuši ko atbildēt. “Tas būs mans suns! Tikai mans!”

“Tu redzi?” Mets paloka galvu.

Roza apsēžas meitai blakus un glauda viņai galvu, lai nomierinātu.

“Mīlulīt, vajag dalīties. Čārlijs tev palīdzēs par suni rūpēties.”

“Nē! Tas būs tikai mans suns!... Es dabūju vēsturē A, es, nevis viņš! Viņš vispār nekad nedabū labas atzīmes, kāpēc jūs gribat ļaut, lai viņš rūpējas par suni? Tad viņš sunim patiks labāk nekā es, un iznāks, ka tas ir viņa suns, nevis manējais! Nē! Ja es to nevaru dabūt sev, tad man to vispār nevajag!”

“Viss skaidrs,” Mets paziņo, paņem avīzi un apsēžas savā vietā. “Nekāda suņa nebūs.”

Norma vienā lēcienā pielec no dīvāna un paķer vēstures kontroldarbu, ko tikai pirms brīža tik priecīgi pārnesusi mājās. Viņa to saplēš un driskās iemet Čārlija apstulbušajā sejā. “Riebeklis! Riebeklis!”

“Norma! Tūlīt pat izbeidz!” Roza saķer viņu aiz elkoņiem, bet meitene raujas laukā.

“Un es ienīstu skolu! Ienīstu! Es vairs nemācīšos un būšu tāda pati stulbene kā viņš. Aizmirsīšu visu, ko zinu, un es būšu kā viņš!” Viņa izskrien pa durvīm brēkdama: “Jau sākas! Es visu aizmirstu... aizmirstu... Es vairs nemaz neatceros, ko zināju!”

Roza šausmās skrien viņai pakaļ. Mets sēž un skatās uz klēpī nolikto avīzi. Čārlijs, histērijas un kliegšanas pārbiedēts, saraujas čokurā un klusi šņukst. Ko viņš nogrēkojies? Un, juzdams slapjumu biksēs un straumīti, kas notek gar kāju, viņš sēž un gaida pļauku, ko noteikti dabūs, mātei atgriežoties.

Aina izbalē, taču kopš tās dienas Norma brīvos brīžus pavadīja kopā ar draudzenēm vai spēlējās viena pati savā istabā. Durvis viņa turēja ciet, un man bez viņas atļaujas nebija brīv iet iekšā. Atceros, kā reiz noklausījos Normu kliedzam, kad viņa ar draudzeni spēlējās savā istabā: “Viņš īstenībā nav mans brālis! Mēs vienkārši viņu pieņēmām mūsu mājās, jo mums viņa bija žēl. Mamma tā teica, viņa teica, ka es tagad visiem varu stāstīt, ka viņš nemaz nav mans brālis!”

Kaut atmiņas būtu fotogrāfijas, tad es varētu tās saplēst un iemest viņai sejā. Man gribas viņai uzsaukt pāri tagadnei un pagātnei, pateikt, ka es negribēju, lai viņa manis dēļ paliek bez suņa. Viņa būtu varējusi to dabūt tikai sev, es to nebarotu un neķemmētu, un nespēlētos ar to, es nemūžam negribētu, lai suns vairāk mīl mani, nevis viņu. Man gribējās tikai vienu - lai viņa ar mani spēlējas tāpat kā agrāk. Es nemūžam nenodarītu viņai pāri.

Šodien pirmo reizi nopietni sastrīdējos ar Alisi. Vainīgs. Vēlējos viņu satikt. Pēc mokošām atmiņām vai sapņiem bieži ir tā, ka man pietiek tikai ar viņu parunāties -kaut pabūt viņai blakus -, un es jau jūtos labāk. Bet nevajadzēja braukt uz vakarskolu viņai pretī.

Kopš operācijas vakarskolā garīgi atpalikušiem pieaugušajiem nebiju rādījies, un jau doma vien, ka to atkal redzēšu, bija ļoti satraucoša. Skola atrodas Divdesmit trešajā ielā, austrumos no Piektās avēnijas, agrākajā skolas ēkā, kurā Bīkmenas Universitātes klīnika pirms pieciem gadiem bija ierīkojusi eksperimentālu izglītības centru psihiski nepilnvērtīgajiem. Pie vecajiem, ar asiem pīķiem rotātajiem vārtiem bija mirdzoša misiņa plāksne ar kodolīgu uzrakstu VGAP Bīkmenas filiāle.

Alises stunda beidzās astoņos, bet man gribējās redzēt klasi, kur es - vēl tik nesen - elsdams pūzdams lasīju, rakstīju un mācījos saskaitīt dolāra sīknaudu.

Iegāju skolā, pielavījos pie durvīm un, uzmanīdamies, lai no iekšpuses mani nevarētu redzēt, paskatījos pa logu. Alise sēdēja pie sava galda, un viņai blakus kluknēja nepazīstama sieviete ar sīku seju. Viņas sarauktā piere pauda neslēptu apjukumu, un man sagribējās zināt, ko Alise mēģina izskaidrot.

Vistuvāk tāfelei bija Maiks Dorni ratiņkrēslā, savā parastajā vietā - pirmajā solā - sēdēja Lesters Brauns, kā Alise stāstīja, gudrākais no viņas skolēniem. Lesters bija viegli apguvis vielu, ar kuru es toreiz tiku galā ar lielām pūlēm, taču viņš nāca uz skolu, kad viņam labpatika, vai nenāca un pelnījās, vaskodams grīdas. Ja viņš būtu gribējis - ja viņam tas būtu bijis tikpat svarīgi cik man -,

eksperimentā droši vien varēja izmantot ari viņu. Klasē bija ari jaunas sejas, cilvēki, kurus es nebiju redzējis. Vispēdīgi saņēmu dūšu un gāju iekšā.

“Čārlijs!” Maiks iesaucās, pagriezdamies ar visu ratiņ-krēslu. Es pamāju viņam ar roku.

Bernisa, glīta gaišmate ar tukšām acīm, pacēla galvu un nedzīvi uzsmaidīja:

“Kur tu biji, Čārlij? Smukas drēbes.”

Pārējie, kurus es atcerējos, māja man ar roku, un es pamāju pretī. Pēc Alises sejas izteiksmes piepeši nopratu, ka viņa ir pikta. “Pulkstenis jau ir gandrīz astoņi,” viņa paziņoja. “Sakārtosim klasi!”

Katram bija savs pienākums - nolikt vietā krītu, dzē-šamgumijas, papīru, grāmatas, zīmuļus, piezīmju lapiņas, krāsas un uzskates līdzekļus. Visi zināja, kas viņiem darāms, un lepojās, cik labi to paveic. Alises skolēni sāka rosīties, vienīgi Bernisa nekustējās. Viņa skatījās uz mani.

“Kāpēc Čārlijs nenāk uz skolu?” viņa jautāja. “Par ko tā, Čārlij? Tu nāksi atpakaļ?”

Arī visi pārējie pagriezās pret mani. Es skatījos uz Alisi, domādams, ka viņa atbildēs manā vietā, un klusums ieilga. Ko es varēju atbildēt, lai viņus neapbēdinātu?

“Es tikai atnācu ciemos,” sacīju. Viena no meitenēm ieķiķinājās - Fransīne, Alisei par viņu visu laiku bija nemierīgs prāts. Vēl nesasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, viņa bija dzemdējusi trīs bērnus, tad vecāki panāca, lai viņai izdara histerektomiju. Viņa nebija skaista -salīdzinot ar Bernisu, pavisam necila -, taču viņa bija viegls ķēriens desmitiem vīriešu, kuri nopirka viņai kādu spīdīgu mantiņu vai aizveda uz kino. Fransīne dzīvoja

Vorenas patversmes atzītā pansijā, un vakaros viņai bija atļauts nākt mācīties. Divas reizes viņa nebija ieradusies -pa ceļam uz skolu viņu bija aizveduši līdzi virieši un tagad viņai no mājām bija atļauts iziet tikai ar pavadoni. “Viņš jau runā kā liels vīrs,” Fransīne hihināja.

“Tā!” asi iejaucās Alise. “Stundas ir beigušās. Tiekamies rītvakar pulksten sešos.”

Visi devās prom, un pēc tā, kā viņa meta savas mantas skapītī, es sapratu, ka viņa ir ļoti dusmīga.

“Piedod!” es atvainojos. “Es gribēju tevi pagaidīt lejā, bet briesmīgi sagribējās redzēt manu veco klasi. Manu alma mater. Es grasījos tikai paskatīties pa logu, bet nepaspēju ne attapties, kad jau spēros iekšā pa durvīm. Kas tevi tik ļoti apbēdina?”

“Nekas - mani nekas neapbēdina.”

“Nevajag! Tavas dusmas ir daudz lielākas par manu nodarījumu. Tev kaut kas ir uz sirds.”

Viņa ar blīkšķi nometa uz galda grāmatu.

“Labi! Gribi dzirdēt? Tu esi citāds. Tu esi pārvērties. Un es nerunāju par tavu IQ. Tava attieksme pret citiem -tu vairs neesi tas pats cilvēks...”

“Ai, nu nesāc! Nevajag...”

“Nepārtrauc mani!” Patiesais niknums viņas balsī mani acumirklī apklusināja. “Es zinu, ko runāju. Agrāk tevī bija kaut kas tāds... Es nezinu... sirsnība, atklātība, laipnība... Visi tevi labi ieredzēja un gribēja ar tevi saieties. Tagad, kad tu esi tik gudrs un zinīgs, tevī ir notikušas pārmaiņas, kas...”

Es nespēju to noklausīties.

“Bet ko tad tu gaidīji? Tu domāji, ka es arī turpmāk palikšu paklausīgs kucēns, kurš tikai luncinās asti un

laizīs zābaku, kas tam iespēris? Protams, ka es tagad esmu citāds un arī pats sevi uztveru citādi. Man vairs nav jārij nost tie sūdi, ko man visu mūžu laipni atmeta.” “Cilvēki tev neko ļaunu nav nodarījuši.”

“Interesanti, kā tu to zini? Paklau, labākajā gadījumā viņi pret mani izturējās vīzdegunīgi un aizbildnieciski -izmantojot mani, lai paši justos pārāki un lieli savā garā. Uz kretīna fona kurš katrs jūtas varen gudrs.” Kad tas bija pateikts, es uzreiz atskārtu, ka viņa manus vārdus pārpratīs.

“Arī mani tu, jādomā, pieskaiti šai kategorijai.” “Nerunā muļķības! Nolāpīts, tu ļoti labi zini, ka es...” “Kaut kādā ziņā tev, protams, ir taisnība. Salīdzinājumā ar tevi es neesmu diez cik attapīga. Pēdējā laikā pēc tikšanās ar tevi es katru reizi eju mājās kā nelaimes čupiņa, kā čamma un nejēga. Es atceros visu, ko esmu teikusi, un tad man prātā nāk visvisādas ģeniālas un asprātīgas lietas, ko man patiesībā vajadzēja pateikt, un man gribas sev iespert, jo tavā klātbūtnē es neko tādu nespēju izdvest.”

“Tā ir ar visiem.”

“Man tagad pēkšņi gribas tevi pārsteigt ar gudrību, lai gan agrāk man nekas tāds ne prātā neienāca. Taču saskarsme ar tevi ir iznīcinājusi manu pašpaļāvību. Tagad es sevi nemitīgi tirdu, kāpēc es kaut ko daru, ko es ar to gribu panākt...”

Mēģināju mainīt sarunas tēmu, taču viņa visu laiku pie tās atgriezās.

“Rimsties, es šurp nenācu, lai ar tevi strīdētos,” es pēdīgi teicu. “Drīkst, es tevi pavadīšu uz mājām? Man vajag ar kādu aprunāties.”

“Man arī. Bet pēdējā laikā es ar tevi nesarunājos. Es tikai klausos un māju ar galvu un tēloju, ka visu saprotu par visām šim lietām - kultūru daudzveidību, Būla funkciju minimizāciju un postsimbolisko loģiku, bet patiesībā jūtos kā pēdējā stulbene, un, kad tu esi aizgājis, man jānostājas spoguļa priekšā un jākliedz pašai uz sevi: “Nē, tu ar katru dienu nekļūsti stulbāka! Tu neesi sākusi zaudēt savas prāta spējas! Tu nekļūsti marasmātiska un trula! Tā nav tava vaina, Čārlijs vienkārši joņo uz priekšu tādā ātrumā, ka tev šķiet, ka tu šļūc atpakaļ.” Tā es sev iegalvoju, Čārlij, bet, kad mēs satiekamies un tu man kaut ko nepacietīgi pierādi, es zinu, ka esmu smieklīga.

Un tad tu man kaut ko skaidro, bet es nespēju paturēt to prātā, un tu uzskati, ka mani nekas neinteresē un man ir slinkums domāt. Bet tu nezini, kā es sevi tirdu, kad tevis nav blakus. Tu nezini, kā es esmu urbusies grāmatās, kādas lekcijas klausījusies Bīkmenā, un tomēr, tev kaut ko stāstot, es redzu, cik tu kļūsti neiecietīgs, it kā tās visas būtu bērnišķīgas blēņas. Es gribēju, lai tu kļūsti gudrs. Gribēju tev palīdzēt un ar tevi dalīties - un tagad tu no manis norobežojies.”

Es klausījos, un man mazpamazām kļuva skaidrs, cik milzīga taisnība ir viņas sacītajā. Biju tā pārņemts ar sevi un visu to, kas ar mani notiek, ka vispār nebiju iedomājies par to, kas notiek ar viņu.

Mēs izgājām no skolas. Viņa klusi raudāja, un man nebija, ko teikt. Autobusā es visu ceļu domāju, kā viss ir apgriezies kājām gaisā. Viņai bija no manis bail. Ledus mums zem kājām bija saplaisājis, un mēs arvien vairāk attālinājāmies, jo mana prāta straume mani lielā ātrumā nesa atklātā jūrā.

Viņai bija tiesības nevēlēties būt ar mani kopā, jo mūsu saskarsme viņai sagādāja mokas. Mums vairs nebija nekā kopīga. Pat vienkāršas sarunas bija saspringtas. Tagad starp mums bija tikai neveikla klusēšana un neapmierinātas ilgas tumšā istabā.

“Tu izskaties ļoti nopietns,” viņa pirmā paskatījās man acīs, apvaldījusi savas bēdas.

“Es domāju par mums ar tevi.”

“Neuztver to tik nopietni! Es negribēju tevi izsist no līdzsvara. Tev dzīvē šobrīd ir ļoti grūts laiks.” Viņa centās pasmaidīt.

“Tev tomēr tas izdevās. Diemžēl es nezinu, ko te var iesākt.”

Kad mēs no pieturas gājām uz viņas mājas pusi, viņa atkal ierunājās:

“Es nebraukšu kopā ar jums uz to konferenci. Šorīt piezvanīju profesoram Neimaram un pateicu. Tev tur tāpat pietiks, ko darīt. Interesanti cilvēki... satraukums, nonākot uzmanības centrā... Es negribu maisīties pa kājām...”

“Alise...”

“... saki, ko gribi, es zinu, ka tieši tā es justos, tādēļ piedod, ja vari, es palikšu mājās un auklēšu savu daudz-cietušo ego... paldies.”

“Tu pārspīlē. Es skaidri zinu, ja tu mazdrusciņ...”

“Ak tad tu zini? Tu skaidri zini?” Stāvēdama uz nama sliekšņa, viņa pagriezās un, acīm zvērojot, skatījās man tieši sejā. “Tu tiešām esi kļuvis neciešams! Kā tu vari zināt, kā es jūtos? Tu vispār vairs necieni citu jūtas. Tu neko nevari zināt - ne kā es jūtos, ne ko es jūtu, ne kāpēc tas tā ir.”

Viņa metās iekšā, taču vēlreiz atskatījās un teica, balsij trīcot:

“Kad tu atgriezīsies, es tepat vien būšu. Es vienkārši netieku galā un gribētu, lai, kamēr tu būsi pietiekami tālu, mēs abi par to padomātu.”

Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņa neaicināja mani ienākt. Es paliku stāvam un skatījos uz aizvērtajām durvīm, manīdams, kā manī briest niknums. Man gribējās sarīkot scēnu, dauzīt durvis, tās vienkārši izlauzt. Kaut šis nams degtu zilās ugunīs!

Tomēr, kad sāku iet, dusmas pamazām saruka, es nomierinājos, un pēdīgi mani pārņēma atvieglojums. Gāju ļoti ātri, it kā lidoju pa ielām, un vasaras vakara vēsma man sejā dvesa atveldzi. Pēkšņi brīvs.

Tagad es saprotu, ka manas jūtas pret Alisi ir bijušas pretējas mana prāta izaugsmes straumei, no dievināšanas pārtapušas mīlestībā, tad kļuvušas par pieķeršanos, bet pēc tam - par pateicību un atbildības izjūtu. Nesaprazdams, ko patiesībā jūtu, es netiku uz priekšu un tvēros pie viņas bailēs, ka citādi palikšu viens ar savu likteni.

Taču līdz ar brīvību nāca skumjas. Es gribēju viņu mīlēt. Gribēju pārvarēt savas bailes no jūtām un fiziskas tuvības, gribēju apprecēties, gribēju bērnus un normālu dzīvi.

Tas vairs nav iespējams. Tagad, kad mans IQ ir 185, es no Alises esmu tikpat tālu kā toreiz, kad tas bija 70. Un šoreiz to zinām mēs abi.

Kas trenc mani ārā no mājām un liek klaiņot pa pilsētu? Es viens pats vazājos pa ielām - tā nav tīkama pastaiga vasaras vakarā, man nav miera, es skrienu -kurp? Klīstu pa tumšiem nostūriem, ieskatos pa durvīm, lūru gar logu slēģiem, ceru, ka mani kāds uzrunās, un reizē no tā baidos. Krustām šķērsām pa šo bezgalīgo labirintu, triecoties pret pilsētas neona krātiņu. Meklējot... ko?

Centrālparkā sastapu sievieti. Viņa sēdēja uz soliņa netālu no ezera, tīstīdamās mētelī, lai gan vakars bija sutīgs. Viņa uzsmaidīja un pamāja, lai sēžos blakus. Mēs skatījāmies uz mirdzošajām namu aprisēm Centrālparka dienvidos, gaismas šūnu kārēm melnajā tumsā, un es ilgojos, kaut spētu to visu uzsūkt un paturēt.

Jā, es viņai teicu, es esmu ņujorkietis. Nē, Ņūport-ņūzā Virdžīnijas štatā, nekad neesmu bijis. Viņa bija no turienes, tur viņa bija izgājusi par sievu pie jūrnieka, tas bija jūrā, un viņa jau divarpus gadus nebija to redzējusi.

Viņa virpināja un tīstīja mutautu, laiku pa laikam ar to noslaucīdama sviedrus, kas mirdzēja uz pieres. Pat šajā blāvajā, no ezera virsmas atstarotajā gaismā varēja redzēt, ka viņa nav taupījusi krāšļus, tomēr viņa izskatījās jauka, ar gariem, tumšiem matiem līdz pleciem -vienīgi sievietes seja bija pietūkusi, it kā viņa tikai nupat būtu pamodusies. Viņa gribēja stāstīt par sevi, un es gribēju klausīties.

Tēvs bija viņai nodrošinājis labu bērnību, izglītību, visu, ko turīgs kuģu būvētājs var dot savai vienīgajai meitai, - izņemot piedošanu. Aizbēgšanu ar jūrnieku viņš tā arī nebija piedevis.

Stāstīdama viņa satvēra manu roku un nolika galvu man uz pleca. “Manā kāzu naktī,” viņa čukstēja, “es biju pārbijusies jaunava. Un Gērijs satrakojās. Vispirms viņš gribēja mani sist un pļaukāt. Pēc tam viņš mani paņēma nesamiļojis. Tā bija pēdējā reize, kad mēs bijām kopā. Es vairs neļāvu, ka viņš man pieskaras.”

Pēc tā, kā drebēja mana roka, viņa noteikti nomanīja, kā es izbīstos. Tas bija pārāk vardarbīgi, pārāk intīmi... Viņa satvēra to ciešāk, it kā viņai noteikti vajadzētu pastāstīt visu, viņa vēl nevarēja laist mani prom. Tas viņai bija svarīgi, un es sēdēju klusiņām, it kā no manas delnas graudus knābātu putns.

“Nē, man patīk vīrieši!” viņa vientiesīgā atklātībā apgalvoja. “Es esmu gulējusi ar citiem. Ar viņu ne, bet ar daudziem citiem. Gandrīz visi vīrieši ar sievieti ir maigi un pacietīgi. Viņi tevi paņem lēnām, sākumā glāsta un skūpsta.” Viņa zīmīgi skatījās manī, slidinādama savu delnu pa manējo.

Tieši tā, kā es biju dzirdējis, lasījis, sapņojis. Nezināju, kā viņu sauc, un viņa nevaicāja pēc mana vārda. Viņa gribēja, lai es viņu aizvedu uz kādu vietu, kur mēs būtu divi vien. Ko teiktu Alise, man ienāca prātā.

Es neveikli glāstīju viņu un noskūpstīju tik nedroši, ka viņa pacēla galvu. “Kas tad nu?” viņa čukstēja. “Par ko tu domā?”

“Par tevi.”

“Vai tev ir, kur mēs varam aiziet?”

Katrs solis jāsper uzmanīgi. Kurš būs tas brīdis, kad zeme zem kājām pazudīs un es noslīkšu trauksmē? Kaut kas dzina mani uz priekšu, gribējās zināt, kā es turos.

“Ja tev nav dzīvokļa, tā viesnīca Piecdesmit trešajā ielā nav pārāk dārga. Un, ja tu samaksāsi uz priekšu, viņi neprasīs, kur tava bagāža.”

“Man ir istaba...”

Viņas acīs pavīdēja cieņa.

“Ā, tas ir labi.”

Joprojām nesākas. Tas jau vien bija interesanti. Cik tālu es tikšu, pirms mani sagrābs panika? Kad mēs ieiesim istabā un aizvērsim durvis? Kad viņa izģērbsies? Kad ieraudzīšu viņas augumu? Kad mēs kopā gulēsim gultā?

Pēkšņi man bija ļoti svarīgi uzzināt, vai es varu būt tāds pats kā visi vīrieši, vai es kādreiz varēšu aicināt sievieti ienākt manā dzīvē. Ar prāta spējām un zināšanām dzīvē ir par maz. Es gribēju ari šīs lietas. Man likās, ka mani nekas nesaista, nekas neliedz, ka tas ir iespējams. Uzbudinājums, kas mani pārņēma, viņu vēlreiz noskūpstot, pieauga, un es ticēju, ka ar viņu spēšu būt normāls. Viņa nebija Alise. Viņa bija sieviete, kas dzīvē šo to pieredzējusi.

Pēkšņi viņas balss skanēja citādi, tā bija nedroša:

“Pirms mēs ejam... Tikai viena lieta...” Viņa piecēlās un, laternas gaismas aplī paspērusi soli uz manu pusi, pavēra mēteli. Es ieraudzīju viņas ķermeņa aprises - ne tādas, kā biju iztēlojies, kamēr mēs cieši blakus sēdējām pustumsā. “Tikai piektais mēnesis,” viņa teica. “Tas nekas. Tevi taču tas netraucēs?”

Tā stāvēdama ar pavērtu mēteli, viņa kā divkāršā ekspozīcijā uzklājās pa virsu tai fotogrāfijai, kurā pusmūža sieviete, tikko izkāpusi no vannas, paver halātu, lai Čārlijs redzētu viņas kailumu. Un es gaidīju, kā zaimotājs gaida zibens spērienu. Es novērsu acis. To es nebiju gaidījis, lai gan tīstīšanos mētelī tik karstā naktī būtu varējis saprast kā brīdinājumu.

“Tas nav no mana vīra,” viņa steidzās paskaidrot. “Es tev pirmīt nemeloju. Gadiem ilgi neesmu viņu redzējusi.

Tas ir no viena komivojažiera, ar kuru es iepazinos pirms astoņiem mēnešiem. Mēs ar viņu dzīvojām kopā. Es vairs negribu viņu redzēt, bet bērnu es paturēšu. Mums ar tevi tikai vajadzēs uzmanīties - nedrīkstēs rupji, un tādā garā. Bet vispār tu vari neuztraukties.”

Viņa nomanīja manu niknumu un runāja arvien klusāk.

“Tā ir cūcība!” es kliedzu. “Tev vajadzētu kaunēties!” Viņa atrāvās un steigšus ietīstījās mētelī, sargādama to, kas bija tur iekšā.

Redzot viņas žestu, manu acu priekšā parādījās vēl viens dubultattēls: māte neilgi pirms manas māsas dzimšanas, dienās, kad viņa apskāva mani retāk, mazāk sildīja mani ar savu balsi un rokām, vairs necentās aizsargāt mani pret katru, kas uzdrīkstējās apgalvot, ka neesmu normāls.

Laikam saķēru viņu aiz pleca - īsti nezinu, bet viņa sāka kliegt, un es vienā mirklī atgriezos realitātē, nomanīdams briesmas. Gribēju viņai pateikt, ka neko ļaunu negribēju - ka es nespēju nodarīt pāri - ne viņai, ne kādam citam, nevienam. “Nekliedz, lūdzu!”

Bet viņa kliedza, un uz tumšā celiņa jau dipēja skrejoša cilvēka soļi. Nebija vērts domāt, ka mani kāds sapratīs. Es metos tumsā, gribēju tikt ārā no parka, skraidīju šurpu turpu pa celiņiem. Parku nepazinu, un pēkšņi kaut kam uzskrēju virsū un aizlidoju atpakaļ. Stiepļu pinuma žogs -strupceļš. Tad ieraudzīju šūpoles un slidkalniņus un sapratu, ka tas ir bērnu rotaļlaukums, aizslēgts uz nakti. Sāku iet gar žogu, pa pusei skriedams, klupdams pāri greizajām saknēm. Pie ezera, kura krasts bija pie paša bērnu laukuma, griezos atpakaļ, iznācu uz cita celiņa, pārskrēju pāri tiltiņam, nogriezos, nonācu patiltē. Netiku projām.

“Kas notika? Kundze, kas atgadījies?”

“Maniaks?”

“Jums nekas nekaiš?”

“Uz kuru pusi viņš aizbēga?”

Biju nonācis turpat, kur sākumā. Aizlavījos aiz liela klints atseguma, nometos uz vēdera aiz kazenāju pudura.

“Pasauciet policiju! Kāpēc nekad, kad vajag, tuvumā nav neviena policista?”

“Kas noticis?”

“Kāds deģenerāts mēģināja viņu izvarot!” “Skatieties, tur kāds dzenas viņam pakaļ! Stāvi!” “Skrieniet! Noķeriet to mūdzi, lai viņš neizmūk no parka!”

“Uzmanīgi! Viņam ir nazis un šaujamais...”

Bija skaidrs, ka bļaustīšanās pievilināja nakts blan-doņas, jo kliedziens “Stāvi!” vēlreiz atskanēja man aiz muguras un, atskatīdamies no sava slēpņa, redzēju, kā vientuļš skrējējs no apgaismotā celiņa tiek iedzīts tumsā. Pēc mirkļa vēl viena ēna nozibēja garām klintij un nozuda. Varēju iztēloties, kā šī iekarsusī varza dzenas man pakaļ, notver, sit un saplosa. Biju to pelnījis. Es gandrīz to gribēju.

Piecēlos, nopurināju no drēbēm lapas un zemi un lēni gāju pa celiņu uz to pusi, no kuras biju atnācis. Biju gatavs, ka mani kuru katru brīdi sagrābs, nogāzīs zemē netīrumos un tumsā, taču jau pavisam drīz ieraudzīju Piecdesmit devītās ielas un Piektās avēnijas spožās ugunis un tad jau izgāju no parka.

Tagad, domājot par to, sēžot istabā, kur man nekas nedraud, mani satriec, cik tas bija rupji un dziļi. Atcerēties, kā māte izskatījās grūtniecības beigās, ir baigi. Bet vēl baigāka ir nojauta, ka es gribēju, lai mani noķer un sit. Kāpēc es gribēju saņemt sodu? No pagātnes izlīdušas ēnas tvarsta mani aiz kājām un velk lejā. Atveru muti kliedzienam, bet man nav balss. Rokas trīc, man ir auksti, un ausīs skan tāla džinkstoņa.

Mēs sēžam Strato lidmašīnā un tūlīt celsimies gaisā, lai dotos uz Čikāgu. Šī atskaite top, pateicoties Bērtam, kuram radās atjautīgā ideja, ka es to varu ierunāt tranzistoru magnetofonā un Čikāgā nodot kādā mašīnrakstītāju birojā nodrukāt. Neimaram šī doma patīk. Vispār viņš vēlas, lai es diktēju magnetofonā līdz pēdējam brīdim. Viņam šķiet, ka viņa referāts būs pilnvērtīgāks, ja beigās tiks atskaņots pats pēdējais ieraksts.

Tā nu es esmu lidmašīnā, kas tūlīt dosies uz Čikāgu, vienatnē sēžu mums atvēlētajā nodalījumā un cenšos pieradināties pie domāšanas skaļi un pie manas balss skaņas. Mašīnrakstītāja droši vien neiedrukās visus šos ē, mm un ā, un uz papīra tas viss izskatīsies pareizi (neko nevar darīt, domājot, ka vārdus, kurus es tagad izrunāju, klausīsies simtiem cilvēku, es jūtos kā paralizēts).

Mans prāts ir tukšs. Šobrīd svarīgāks par visu ir tas, kā es jūtos.

Mani ārkārtīgi biedē doma, ka vajadzēs lidot pa gaisu.

Man liekas, pirms operācijas es vispār nebiju sapratis, kas ir lidmašīnas. Lidmašīnu tuvplānus filmās un televīzijā nekad nebiju sasaistījis ar tām rūcošajām būšanām gaisā. Tagad, kad mēs kuru katru bridi pacelsimies, es spēju domāt vienīgi par to, kas notiks, ja mēs nogāzīsimies. Aukstums kaulos, un doma, ka es negribu mirt. Atmiņā nāk tās sarunas par Dievu.

Pēdējās nedēļās daudz domāju par nāvi, bet par Dievu īsti ne. Māte mani reizēm veda uz baznīcu, taču neatceros, ka būtu to kaut kā saistījis ar domu par Dievu. Māte Viņu diezgan bieži pieminēja, un man vakaros vajadzēja Viņu lūgt, bet es par to daudz nedomāju. Atceros Viņu kā tālīnu radinieku, tēvoci tronī ar garu bārdu (kā San-taklausu, kas universālveikalā sēž lielā krēslā, uzsēdina tevi uz ceļgala un jautā, vai tu esi bijis labs bērns un kādu dāvanu tu gribi). Māte no Viņa baidījās, un tomēr Viņam lūdza visādus labumus. Tēvs Viņu nemēdza pieminēt - it kā Dievs būtu kāds no Rozas radiniekiem, un viņš ar tādu nevēlētos saieties.

*

“Mēs tūlīt pacelsimies, ser. Vai drīkstu jums palīdzēt aizsprādzēt drošības jostu?”

“Vai tas katrā ziņā ir jādara? Man nepatīk būt piesietam.”

“Jā, kamēr būsim sasnieguši lidojuma augstumu.” “Es labprāt to nedarītu, ja tas nav ļoti nepieciešams. Man ir paniskas bailes no piesiešanas. Var gadīties, ka man kļūs nelabi.”

“Tādi ir noteikumi, ser. Ļaujiet, es jums palīdzēšu.” “Nē! Es pats.”

“Nē... šo te vajag ievērt šeit.”

“Tūlīt... ē... Labi.”

*

Vienkārši smieklīgi. Bailēm nav pamata. Drošības josta nav pārāk cieša, tā nespiež. Kāpēc šīs sasodītās jostas aizsprādzēšana iedveš tādas šausmas? Un vēl ari tas, kā lidmašīna paceldamās vibrē. Trauksme, kas ir daudz lielāka, nekā šajā situācijā būtu vietā... droši vien tur kaut kas ir... kas?... pacelšanās un lidošana tumšos mākoņos... aizsprādzējiet drošības jostas... piesiets... raujos prom... ādas mēbele smird pēc sviedriem... vibrācijas un rēkoņa man ausīs...

Pa logu - mākoņos - es redzu Čārliju. Vecumu grūti noteikt, apmēram pieci gadi. Pirms Normas...

*

“Vai jūs abi beidzot esat gatavi?” Viņa tēvs apstājas uz sliekšņa, smagnējs un mucīgs, sejas un kakla miesa noļukusi. Viņš izskatās noguris. “Vai jūs esat gatavi, es jautāju?”

“Tūlīt,” Roza atbild. “Es jau lieku galvā cepuri. Paskaties, vai viņa krekls ir aizpogāts, un sasien kurpju saites.” “Taisies ātrāk, lai tas vienreiz ir izdarīts.”

“Kur?” Čārlijs jautā. “Kur... Čārlis... iet?”

Tēvs skatās uz viņu un sarauc pieri. Mets Gordons nekad nezina, kā reaģēt uz dēla jautājumiem.

Roza parādās savas guļamistabas durvis, piekārtodama cepures plīvuriņu. Viņa atgādina putnu, un šādi, kad rokas ir paceltas pie galvas, izvērstie elkoņi līdzinās spārniem.

“Mēs ejam pie daktera, kurš tev palīdzēs kļūt gudram.” Plīvura dēļ izskatās, ka viņa lūkojas cauri stiepļu pinumam. Viņš vienmēr ļoti baidās, kad viņi tā sapošas iziešanai, jo zina, ka vajadzēs satikties ar svešiem cilvēkiem un māte būs bēdīga un dusmosies.

Viņš grib bēgt, bet nav, uz kurieni.

“Kāpēc tev vajadzēja viņam to teikt?” prasa Mets. “Tāpēc, ka tā ir. Dakteris Garīno var viņam palīdzēt.” Mets sāk staigāt pa istabu kā cilvēks, kas ir atmetis cerības, bet vēl pēdējo reizi mēģinās kaut ko ieskaidrot.

“Kā tu zini? Ko tu vispār par viņu zini? Ja kaut kas būtu līdzams, ārsti mums jau sen to būtu pateikuši.” “Tā nerunā!” viņa iespiedzas. “Nesaki, ka nekas nav darāms.” Viņa saķer Čārliju un piespiež tā galvu pie krūtīm. “Viņš būs normāls, lai tas prasa ko prasīdams, vienalga, cik tas maksās.”

“Tādas lietas par naudu nevar nopirkt.”

“Es runāju par Čārliju! Par tavu dēlu... tavu vienīgo dēlu.” Roza šūpo viņu šurpu turpu, jau gandrīz histēriska. “Es negribu dzirdēt tādas runas! Viņi neko nejēdz, tādēļ arī apgalvo, ka nekas nav līdzams. Dakteris Garīno man visu paskaidroja. Viņa izgudrojumam liedz atbalstu, jo tad atklāsies, ka viņiem nav taisnība. Tāpat kā agrāk bija ar citiem zinātniekiem, ar Pastēru un Dženingsu, ar visiem pārējiem. Viņš man tā arī pateica, taviem smalkajiem dakteriem vienkārši bail no progresa.”

Tā strīdēdamās ar Metu, viņa nomierinās un atgūst pašpārliecību. Kad viņa Čārliju palaiž vaļā, viņš pārbijies ielien kaktā un trīcēdams stāv, pagriezies pret sienu.

“Skaties, ko tu izdarīji,” viņa saka, “tu viņu atkal nobiedēji.”

“Es?”

“Tu vienmēr sāc par to runāt viņa klātbūtnē.”

“Ak Kungs! Tad ejam taču, lai tas vienreiz ir nodarīts, un miers.”

Visu ceļu pie daktera Garīno viņi nesarunājas. Klusē autobusā un klusē, iedami tos trīs kvartālus no pieturas līdz biroju namam pilsētas centrā. Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm dakteris Garino iznāk pie viņiem uzgaidāmajā telpā. Viņš ir resns un plikpaurains, izskatās, ka viņš tūlīt izsprāgs ārā no sava baltā uzsvārča. Čārlijs nespēj atraut skatienu no biezajām, baltajām uzacīm un baltajām ūsām, kas laiku pa laikam noraustās. Dažreiz vispirms noraustās ūsas un pēc tam paceļas abas uzacis, bet citreiz atkal vispirms paceļas uzacis un pēc tam noraustās ūsas.

Lielā, baltā telpa, kurā Garino viņus ieved, ož pēc svaigas krāsas, un tajā gandrīz nekā nav - vienā pusē ir divi rakstāmgaldi un otrā - liels aparāts ar vairākām rindām ciparnīcu un četrām garām rokām, tādiem kā zobārsta urbjiem. Blakus ir melna ādas kušete ar biezām, plēvainām siksnām.

“Tā, tā, tā,” Garīno saka, uzraukdams uzacis, “tātad šis ir Čārlijs.” Viņš cieši saņem zēnu aiz pleciem. “Mēs būsim draugi.”

“Doktor Garīno, vai jūs tiešām varat kaut kā līdzēt?” ierunājas Mets. “Vai jūs jau kādreiz esat ārstējis šādu problēmu? Mums nav daudz naudas.”

Uzacis nolaižas kā slēģi, Garīno sarauc pieri.

“Mister Gordon, vai es jau esmu teicis kaut vārdu par to, ko es varu izdarīt? Vai man vispirms nevajadzētu viņu izmeklēt? Varbūt kaut ko var līdzēt, varbūt nevar.

Sākumā jāveic fizisko un prāta spēju pārbaude, lai noteiktu patoloģijas cēloņus. Par prognozēm varēs runāt vēlāk. Vispār es patlaban esmu ļoti aizņemts. Šim gadi-jumam piekritu uzmest aci tikai tāpēc, ka šobrīd pētu tieši šo neiroloģiskās atpalicības paveidu. Protams, ja jums ir bažas, tad varbūt...” Viņš skumīgi pieklust un aizgriežas, bet Roza Gordona iecērt elkoni Metam sānā.

“Doktor Garīno, mans vīrs nemaz tā nedomāja. Viņš pārāk daudz runā.” Viņa vēlreiz nikni paskatās uz Metu, lai tas prastos un atvainotos.

Mets nopūšas. “Ja ir izredzes, ka jūs varat Čārlijam palīdzēt, mēs darīsim visu, ko jūs teiksit. Šie ir grūti laiki. Es pārdodu frizieru darbarīkus, cik nu man tās rocības ir, es, protams...”

“Ir viens noteikums, un tas ir kategorisks,” Garino saka, sakniebdams lūpas, it kā pieņemdams kādu lēmumu. “Kad būsim sākuši ārstēšanu, tā jāturpina līdz beigām. Šī paveida gadījumos rezultāti bieži iestājas pēkšņi pēc tam, kad daudzus mēnešus nav bijis nekādu uzlabojuma pazīmju. Tikai ņemiet vērā, es jums neko nesolu. Nav nekādu garantiju. Bet ārstēšana prasīs laiku, ar to rēķinieties, citādi labāk vispār nemaz nesākt.”

Viņš bargi skatās, lai tie abi ņemtu viņa brīdinājumu nopietni, un viņa uzacis ir baltas ēnas, no kuru dziļumiem lūkojas spoži zilās acis.

“Tā, varbūt esiet tik laipni un uzgaidiet ārā, kamēr es izmeklēju zēnu.”

Metam negribas atstāt Čārliju vienu ar šo dakteri, taču Garīno svarīgi paloka galvu.

“Tā ir vislabāk,” viņš saka, vedinādams abus ārā uz priekšistabu. “Rezultāti vienmēr ir nozīmīgāki, ja psihosubstanciācijas analīze tiek veikta, kad mēs ar pacientu esam divi vien. Ārējas distrakcijas destruktīvi ietekmē ramificētus nolasījumus.”

Roza, triumfējoši smaidīdama, skatās uz vīru, un Mets padevīgi iet viņai līdzi.

Palicis divatā ar Čārliju, dakteris Garīno noglauda viņam galvu. Laipni smaida.

“Labs ir, mazais. Uz kušetes!”

Kad Čārlijs neko nedara, viņš to paceļ un saudzīgi nogulda uz ādas kušetes, tad kārtīgi piesprādzē ar plē-vainajām siksnām. Kušete smird pēc veciem sviedriem un ādas.

“Māāāā!”

“Viņa ir aiz durvīm. Nebaidies, Čārlij! Nebūs sāpīgi.” “Gribu mā!” Nespēdams pat pakustēties, Čārlijs ir apstulbis. Viņš nesaprot, kas ar viņu tiek darīts, bet jau ir bijuši citi dakteri, kuri nebija necik saudzīgi, kad vecāki bija izgājuši no kabineta.

Garīno mēģina viņu nomierināt.

“Neuztraucies, mazais! Nav, no kā baidīties. Redzi to lielo mašīnu? Zini, ko es ar to darīšu?” Čārlijs izbailēs saraujas, tad atceras, ko teica māte.

“Taisīsi, ka es palieku guders.”

“Pilnīgi pareizi. Labi, ka tu zini, kāpēc te atrodies. Tagad aizver acis un atslābinies, bet es pagriezīšu šīs sviras. Būs skaļa rūkoņa, kā lidmašīna, bet tas nebūs sāpīgi. Un tad palūkosim, vai mēs varam tevi padarīt kādu nieku gudrāku nekā šobrīd.”

Garino parauj slēdzi, un lielā mašīna sāk rūkt, ņirbinās sarkanas un zilas lampiņas. Čārlijs ir pārbijies. Viņš raustās un dreb, taču siksnas tur viņu cieši piespiestu pie galda. Viņš sāk kliegt, taču Garīno veikli aizbāž viņam muti ar vīkšķi.

“Kuš, kuš, Čārlij. Kas tad nu! Tu būsi labs puika. Es taču teicu, nebūs sāpīgi.”

Viņš atkal mēģina pakliegt, taču iznāk tikai apslāpēta rīstīšanās, un viņam gribas vemt. Viņš jūt ap ciskām slapjumu un lipīgumu, un pēc smakas zina, ka māte viņu par bikšu pietaisīšanu nopērs un ieliks kaktā. Bet viņš tur neko nevar darīt. Sasiets un pārbijies viņš zaudē kontroli un aptaisās. Trūkst elpas... nelabi... vēmiens... un viss kļūst melns...

Nav ne jausmas, cik ilgs laiks tā paiet, taču, kad Čārlijs atver acis, vīkšķis no mutes ir izvilkts un siksnas noņemtas. Dakteris Garīno izliekas nemanām smirdoņu. “Nu, nebija taču sāpīgi, ko?”

“N-ne-e.”

“Ko tad tu tā trīci? Es tikai ieslēdzu mašīnu, lai pataisītu tevi gudrāku. Kāda tad ir sajūta tagad, kad tu esi gudrāks nekā pirmīt?”

Piemirsis savas šausmas, Čārlijs platām acīm skatās uz mašīnu.

“Es tagad esu guders?”

“Kā gan citādi! Uff, paliec tur, kur tu stāvi. Kāda ir sajūta?”

“Slapija. Es aptaisījos.”

“Jā, nu, ē, nākamreiz tā nedari, labi? Tev vairs nebūs bail, tagad tu jau zini, ka tas nav sāpīgi. Tā, ej un pastāsti savai mātei, cik tu esi gudrs, un lai viņa tevi divreiz nedēļā ved šurp uz īsviļņu encefaloreparāciju, un tu kļūsi arvien gudrāks un gudrāks.”

Čārlijs smaida.

“Es māku iet ar muguru pa priekšu.”

“Ak tā? Parādi!” Garino tēlotā sajūsmā aizver mapi. “Es gribu redzēt.”

Čārlijs lēnām un ar lielām pūlēm pasper dažus soļus atmuguriski un uzskrien virsū kušetei. Garino smaida un māj ar galvu.

“Jā, tas tiešām ir vareni! Pagaidi tikai! Nepaies ne ilgs laiks, un tu būsi gudrākais puika visā savā ielā.”

No uzslavas un atzinīgā skatiena Čārlijs pietvīkst. Negadās bieži, ka cilvēki viņam uzsmaida un slavē, jo viņš kaut ko ir izdarījis labi. Pat briesmīgās bailes no tās mašīnas un piesiešanas vairs nav tik stipras.

“Visā ielā?” Šī doma viņu pārņem ar tādu spēku, ka viņš vairs nemaz nespēj ievilkt elpu, lai kā cenšas. “Vēl guderāks nekā Haimijs?” Garīno atkal smaida un māj ar galvu.

“Gudrāks nekā Haimijs.”

Čārlijs ar jaunu apbrīnu un godbijību skatās uz mašīnu. Šī mašīna viņu pataisīs gudrāku par Haimiju, kurš dzīvo divas mājas tālāk, prot lasīt un rakstīt un ir uzņemts skautos.

“Šitā ir tava mašina?”

“Vēl ne. Tā pieder bankai. Bet drīz tā būs mana, un tad es varēšu pataisīt par gudriniekiem daudzus tādus puikas kā tu.” Viņš noglauda Čārlijam galvu un saka: “Tu esi daudz jaukāks nekā dažs labs no tiem normālajiem puišeļiem, kurus mātes ved šurp, domādamas, ka es varu paaugstināt viņu IQ un tad viņi būs ģēniji.”

“Tu viņus aukstini, un tad viņiem ir ģīmiji?” Viņš piespiež rokas pie sejas, gribēdams zināt, vai tā jau ir aukstāka. “Man arī būs ģīmijs?”

Garīno laipni smejas un saspiež Čārlija plecu.

“Nē, Čārlij. Nebaidies! ĢImijus dabū tikai nejauki mazi ēzeļi. Tu paliksi tāds, kāds tu esi - jauks puika.” Tad attapies piebilst: “Protams, mazliet gudrāks nekā tu tagad esi.”

Viņš atslēdz durvis un aizved Čārliju pie vecākiem. “Saņemiet viņu atpakaļ. Nekas slikts nav noticis. Labs zēns. Manuprāt, mēs būsim lieli draugi, ko, Čārlij?” Čārlijs paloka galvu. Viņš grib, lai dakteris Garīno par viņu domātu labi, bet ierauga mātes seju un pārbīstas. “Čārlij! Ko tu esi sastrādājis?”

“Tikai neliels starpgadījums, misis Gordona. Pirmajā reizē viņam bija bail. Nevajag viņu vainot vai sodīt. Es nevēlos, lai nākšana uz šejieni viņam saistītos ar sodiem.” Taču Rozai Gordonai no kauna ir nelabi.

“Cik pretīgi! Dakter, es nezinu, ko lai iesāk. Pat mājās viņam aizmirstas, un reizēm ari tad, kad mums ir ciemiņi. Es nezinu, kur dēties, kad viņš tā izdara.” Mātes sejā ir tāds derdzīgums, ka viņš sāk drebēt pie visām miesām. Viņam bija piemirsies, cik slikts puika viņš ir, kā vecākiem viņa dēļ jācieš. Viņš nesaprot, ko tas nozīmē, bet viņam ir bail, kad māte saka - tu liec man ciest, un, kad viņa raud un kliedz, viņš pagriežas ar seju pret sienu un klusiņām kunkst.

“Nomierinieties, misis Gordona, un nesatrauciet viņu! Vediet viņu šurp katru otrdienu un ceturtdienu šajā pašā laikā.”

“Bet vai no tā tiešām būs kāds labums?” jautā Mets. “Desmit dolāru ir liela...”

“Met!” viņa saķer to aiz piedurknes. “Vai tev tiešām tā ir jāsaka? Viņš ir kauls no tevis paša kaula, un varbūt, pateicoties dakterim Garīno, viņš būs tāds pats kā citi bērni, lai Dievs dod, bet tu te runā par naudu!”

Mets Gordons grib kaut ko paskaidrot, taču atsakās no šīs domas un izvelk naudasmaku.

“Lūdzami...” Garīno nopūšas, it kā viņam būtu neērti skatīties uz naudu. “Ar finansiālajiem aspektiem nodarbojas mana sekretāre, jūs viņu atradīsit pie ieejas durvīm. Pateicos!” Viņš viegli paklanās Rozai, paspiež roku Metam un papliķē Čārlijam pa skaustu. “Jauks zēns. Ļoti jauks.” Viņš atkal pasmaida un nozūd aiz sava kabineta durvīm.

Visu ceļu līdz mājām viņi strīdas, Mets gaužas, ka frizieru darbarīkus gandrīz neviens nepērk un no viņu ietaupījumiem tūlīt nekas nebūs palicis pāri, Roza kliedz pretī, ka tas, lai Čārlijs būtu normāls, ir svarīgāks par visu citu.

Briesmīgi nobijies no viņu ķildošanās, Čārlijs činkst. Viņš nespēj izturēt dusmas, kas skan viņu balsīs. Tikko viņi ir iegājuši pa durvīm, viņš izraujas, ieskrien virtuvē un, nostājies aizdurvē, piespiež galvu pie flīzēm un trīc, un kunkst.

Tie neliekas manām. Pavisam aizmirsuši, ka viņu vajag nomazgāt un pārģērbt.

“Tā nav nekāda histērija! Man vienkārši ir apriebies, ka vienmēr, kad es mēģinu kaut ko darīt tava dēla labā, tu ņaudi pretī! Tev ir vienalga! Tu vienkārši par viņu neliecies zinis!”

“Nerunā muļķības! Bet es saprotu, ka mēs te neko nevaram iesākt. Tāds bērns ir krusts, to vajag nest un mīlēt. Es varu viņu nest, bet es nevaru izturēt tavu māžošanos. Gandrīz visi mūsu ietaupījumi jau ir nonākuši pie blēžiem un šarlatāniem - ar šo naudu es būtu varējis sākt strādāt patstāvīgi. Jā! Nemaz neskaties tā uz mani! Par visu naudu, ko tu esi izmetusi renstelē, gribēdama panākt neiespējamo, es būtu varējis ierīkot savu frizētavu, nevis desmit stundas dienā vergot, vazājoties apkārt gar svešiem sliekšņiem! Man būtu sava frizētava, un citi strādātu manā labā!”

“Beidz vienreiz kliegt! Paskaties uz viņu, viņš ir nobijies!”

“Brauc ellē! Es beidzot sapratu, kurš te ir idiots! Es! Jo es to visu paciešu!” Viņš izskrien ārā un aizcērt durvis.

*

“Piedodiet, ka jūs traucēju, ser, bet mēs pēc dažām minūtēm nolaidīsimies. Lūdzu, no jauna aizsprādzējiet drošības jostu... A, tā jau ir aizsprādzēta. Jūs tā esat nosēdējis visu ceļu no Ņujorkas. Gandrīz divas stundas.”

“Biju pavisam piemirsis. Lai jau tagad paliek, kamēr būsim nosēdušies. Acīmredzot tā mani vairs netraucē.”

*

Tagad es saprotu, no kurienes man šī neparasti dedzīgā vēlme, kas sākumā visus tik ļoti pārsteidza, vēlme kļūt gudram. Roza Gordona ne par ko citu nespēja domāt. Viņai bija bail, viņa jutās vainīga, viņai bija kauns, ka Čārlijs ir kretīns. Viņa cerēja, ka to var kaut kā labot. Viņa visu laiku mocījās, domādama: kura vaina tā ir, viņas vai Meta? Tikai pēc tam, kad ar Normu pierādījās, ka viņai var būt normāli bērni un ka es esmu nenormāls, viņa vairs nepūlējās par visām varēm mani pārtaisīt. Toties manī gan laikam nekad neizzuda vēlme kļūt par to gudro zēnu, kuru viņai vajadzēja, kuru viņa mīlētu.

Ar Garino ir jocīgi. Man vajadzētu uz viņu dusmoties -par to, ko viņš man nodarīja, un par to, kā viņš vazāja aiz deguna Rozu un Metu, bet dusmu nav. Pēc tās pirmās dienas viņš vienmēr pret mani izturējās jauki. Vienmēr bija uzsitiens pa plecu, smaids, uzmundrinājums - ko tādu man tik reti gadījās dzirdēt.

Viņš pret mani - arī toreiz - izturējās kā pret cilvēku.

Varbūt tas izklausās pēc nepateicības, bet tā ir viena lieta, ko es nespēju paciest - pret mani te izturas kā pret izmēģinājumu trusīti. Neimara mūžīgā kladzināšana, ka viņš mani pataisījis par cilvēku, ka dienās vēl citi tādi paši beidzot kļūs par cilvēkiem.

Kā lai lieku viņam saprast, ka viņš nav mani radījis?

Viņš dzīvo tādos pašos maldos kā visi citi, kas skatās uz garīgi atpalikušu cilvēku un smejas, jo nesaprot, ka tam arī ir cilvēciskas jūtas. Viņš neapjēdz, ka es biju cilvēks jau pirms tam, kad ierados laboratorijā.

Es mācos apvaldīt savu aizvainojumu, iegrožot nepacietību, nogaidīt. Acīmredzot es kļūstu pieaudzis. Katru dienu uzzinu par sevi arvien vairāk un vairāk, un atmiņas, kas sākumā bija viegli vilnīši, tagad gāžas pār mani kā vētras vāli...

Viss aizgāja ņigu ņegu ar to pašu brīdi, kad, ieradušies Čikāgas Chalmers viesnīcā, mēs atklājām, ka ir gadījies misēklis, mūsu istabas atbrīvosies tikai rītvakar un līdz tam laikam mums vajadzēs dzīvot “Neatkarības viesnīcā” turpat netālu. Neimars bija pārskaities. Viņš to uztvēra kā personisku apvainojumu un kliedza uz visiem pēc kārtas, sākot ar izsūtāmo zēnu un beidzot ar direktoru. Mēs stāvējām vestibilā, un viesnīcas darbinieki cits pēc cita gāja meklēt katrs savu priekšniecību, tā mēģinot kaut ko darīt lietas labā.

Apkārt valdīja rosība un juceklis - saradās arvien vairāk čemodānu, kas tika krauti kaudzēs, izsūtāmie ar saviem ratiņiem skraidīja šurpu turpu, gadu neredzējušies konferences dalībnieki sasaucās un sveicinājās, bet mēs stāvējām tam visam pa vidu un jutāmies arvien neērtāk, savukārt Neimars mēģināja atrast kādu, kas būtu no Starptautiskās Psihologu asociācijas.

Beigu beigās kļuva skaidrs, ka nekas nav līdzams, un viņš samierinājās ar to, ka pirmo nakti Čikāgā mums vajadzēs vien pavadīt “Neatkarības viesnīcā”.

Kā izrādījās, “Neatkarības viesnīcā” bija izmitināti gandrīz visi gados jaunākie psihologi, un tur ar lielu sajūsmu tika svinēts konferences pirmais vakars. Tur gandrīz visi bija dzirdējuši par eksperimentu un zināja, kas es esmu. Lai kur mēs gājām, kāds noteikti pienāca klāt un gribēja dzirdēt manas domas par visu, sākot ar jaunā nodokļa ietekmi uz ekonomiku un beidzot ar arheologu pēdējiem atradumiem Somijā. Tas bija interesanti, un es ar savu vispārējo zināšanu bagāžu spēju runāt par gandrīz jebkuru jautājumu. Taču pēc kāda laika manīju, ka Neimaru ērcina tas, ka man tiek pievērsta tik liela uzmanība.

Kad jauna, glīta klīniskā psiholoģe no Falmatas koledžas lūdza, vai es varētu izskaidrot dažus no manu garīgās attīstības traucējumu cēloņiem, es atteicu, ka īstais cilvēks, kam jāuzdot šādi jautājumi, ir profesors Neimars.

Tieši to, iespēju parādīt savu viszinību, viņš bija gaidījis, un pirmo reizi, kopš bijām pazīstami, viņš uzlika roku man uz pleca.

“Lai gan mums nav zināms, kas īsti izraisa to fenil-ketonūrijas paveidu, ar ko Čārlijs sirga bērnībā, - kāda neparasta bioķīmiska vai ģenētiska situācija, iespējams, jonizējošais starojums, dabiskā radiācija vai varbūt pat vīrusa infekcija embrija stadijā -, ir skaidrs, ka iznākums bija bojāts gēns, kas izstrādāja, sacīsim tā, “patvaļīgu enzīmu”, kurš rada defektīvas bioķīmiskās reakcijas. Šīs jaunās aminoskābes, protams, cīnās ar normālajiem enzīmiem, un tā rodas smadzeņu bojājumi.”

Meitene sapīka. Viņai nebija nekādas vēlēšanās noklausīties lekciju, taču Neimars bija ieskrējies un turpināja tādā pašā garā. “Es to saucu par enzīmu kompetitīvo nomākšanu. Tūlīt paskaidrošu, kā tas izpaužas. Iztēlojieties, ka bojātā gēna izstrādātais enzīms ir nederīga atslēga, kas gan ir iebāžama centrālās nervu sistēmas ķīmiskajā slēdzenē, taču pagriezt to nav iespējams. Bet tā tur atrodas, un tādēļ īstā atslēga - pareizais enzīms -slēdzenei netiek klāt. Tā ir nobloķēta. Rezultāts? Neatgriezeniska olbaltumvielu bojāeja smadzeņu audos.”

“Bet, ja tā ir neatgriezeniska,” iejaucās cits psihologs, kas bija piebiedrojies nelielajam klausītāju pulciņam, “tad kā iespējams, ka misters Gordons vairs nav garīgi atpalicis?”

“Ā!” iegavilējās Neimars, “es teicu, ka neatgriezeniska ir audu bojāeja, nevis pats process. Daudziem pētniekiem ir izdevies anulēt šo procesu, injicējot ķīmiskas vielas, kuras mijiedarbojas ar defektīvajiem enzīmiem un izmaina traucējošās atslēgas molekulāro veidojumu. Arī mūsu metodē tas ir centālais elements. Taču pirmām kārtām mēs izoperējam bojātos smadzeņu segmentus un ļaujam implantētajiem smadzeņu audiem, kas pirms tam ir ķīmiski revitalizēti, izstrādāt smadzeņu proteīnus daudzkārt palielinātā ātrumā...”

“Atļaujiet, profesor Neimar,” es iejaucos, pārtraukdams viņu šīs spožās runas kulminācijas brīdī. “Bet ko jūs sakāt par rezultātiem, pie kuriem šajā jomā nonācis Rāhadžamāti?”

“Kas?” Varēja redzēt, ka šis vārds viņam neko neizsaka.

“Rāhadžamāti. Viņš savā rakstā kritizē Tanidas en-zīmu fūzijas teoriju - ideju par ķīmiskās struktūras mainīšanu šim enzīmam, kas aizšķērsojis piekļuvi vielmaiņas ceļam.”

Viņš saīga. “Kur tas raksts bija tulkots?”

“Tas vēl nav tulkots. Es tikai pirms pāris dienām izlasīju hindi valodā, indiešu psihopatoloģijas žurnālā.” Viņš paskatījās uz saviem klausītājiem un mēģināja izlikties, ka tas nav nekas svarīgs.

“Nu, es nedomāju, ka te ir kādi zemūdens akmeņi. Mūsu rezultāti ir pietiekami pārliecinoši.”

“Bet tieši Tanida pirmais ierosināja, ka patvaļīgo en-zīmu var apturēt ar mijiedarbības palīdzību, un tagad viņš norāda...”

“Liecies mierā, Čārlij. Tas vien, ka viņš pirmais izstrādājis teoriju, vēl nenozīmē, ka viņam pieder galavārds tās eksperimentālajā attīstīšanā. Es domāju, visi klātesošie piekritīs, ka ASV un Lielbritānijā veiktie pētījumi ir daudzkārt pārāki par tiem, kas notiek Indijā un Japānā. Mums galu galā ir pasaulē labākās laboratorijas un instrumenti.”

“Vienalga, paliek spēkā Rāhadžamāti iebildums, ka...” “Nav īstais brīdis to iztirzāt. Nešaubos, ka visi šie apsvērumi tiks pienācīgi apspriesti rītdienas sēdē.” Viņš

pagriezās pret kādu un uzsāka sarunu par senu koledžas laiku draugu, atstādams mani tur stāvam kā muļķi. Man izdevās pavilkt maliņā Strosu, un es sāku viņu tērpināt.

“Klau, tagad atbildiet! Jūs man visu laiku sakāt, ka es pārāk ņemu pie sirds to, ko viņš saka. Bet ko es tādu pateicu, ka viņš tā noskaitās?”

“Tu nostādīji viņu muļķa lomā, un viņš to necieš.” “Dieva dēļ, es runāju nopietni. Pasakiet, ko es izdarīju nepareizi!”

“Čārlij, tev vienreiz jāizbeidz domāt, ka visi par tevi smejas. Neimars nevarēja runāt par šiem rakstiem, jo viņš tos nav lasījis. Viņš nelasa tādās valodās.”

“Viņš nelasa hindi un japāniski? Nevar būt!”

“Čārlij, ne visiem uz valodām ir tāds talants kā tev.” “Bet tad kā viņš var noraidīt Rāhadžamāti kritiku un Tanidas šaubas par to, vai šāda iejaukšanās ir pietiekami pamatota? Viņam taču jāzina...”

“Nē...” Stross domīgi novilka. “Acīmredzot tie ir pavisam svaigi raksti. Tie vēl nav pārtulkoti.”

“Jūs gribat teikt, ka arī jūs tos neesat lasījis?”

Viņš paraustīja plecus.

“Man ar valodām ir vēl bēdīgāk nekā viņam. Bet es nešaubos, ka pirms galīgo atskaišu iesniegšanas tiks izķemmēti visi žurnāli, un, ja kaut kur būs vēl kādi dati, mēs tos ņemsim vērā.”

Man trūka vārdu. Strosa atzīšanās, ka viņu zināšanās par pašu pētāmo jomu ir milzīgi balti plankumi, mani vienkārši šausmināja.

“Kādas valodas jūs zināt?” es jautāju.

“Franču, vācu, spāņu, itāļu un puslīdz zviedru - tā, ka varu saprast.”

“Bet krievu, ķīniešu, portugāļu?”

Viņš man atgādināja, ka ir praktizējošs psihiatrs un neiroķirurgs, tādēļ valodām viņam atliek gaužām maz laika. Un no senajām valodām viņš spēja lasīt vienīgi latīniski un grieķiski. Par seno Austrumu valodām viņam nebija ne mazākās sajēgas.

Bija redzams, ka viņš grib šo sarunu izbeigt, tomēr es nespēju rimties. Bija jātiek skaidrībā, cik daudz viņš zina.

Un es noskaidroju.

Fizika: tikai līdz kvantu lauku teorijai. Ģeoloģija: ne mazākā priekšstata par ģeomorfoloģiju, stratigrāfiju vai pat petroloģiju. Mikroekonomikas un makroekonomikas teorijā - nulle. Matemātikā - gandrīz nekā vairāk par elementāru variāciju skaitļošanu, Banaha algebrā un Rīmaņa telpā - tukšpadsmit. Tā bija pirmā no daudzajām atklāsmēm, kas mani gaidīja šajās pāris dienās.

Vairs nespēju palikt šajā līksmībā. Neuzkrītoši aizslīdēju, lai pastaigātos un padomātu. Krāpnieki, viņi abi ir krāpnieki. Viņi izlikās par ģēnijiem, bet bija pavisam parasti cilvēki. Viņi darbojās taustīdamies, bet izlikās, ka spēj liet gaismu tumsībā. Kāpēc visi melo? Neviens no tiem, ko es pazīstu, nav tāds, kā izliekas.

Nogriezdamies gar stūri, pār plecu pamanīju, ka man nopakaļ iet Bērts.

“Ko tas nozīmē?” jautāju, kad viņš pienāca klāt. “Vai jūs mani izsekojat?”

Viņš paraustīja plecus un neveikli pasmējās.

“Pats galvenais rekvizīts, izrādes zvaigzne. Mēs nevaram pieļaut, ka viens no šiem motorizētajiem Čikāgas kovbojiem tevi sabrauc vai kaut kur Steitstrītā aptīra un turpat arī pamet.”

“Man nepatīk, ka mani uzrauga.”

Viņš gāja man blakus un neskatījās man acīs, dziļi iebāzis rokas kabatās.

“Nekašķējies, Čārlij. Vecais ir traki satraucies. Šī konference viņam ir ļoti svarīga. Uz spēles likta viņa reputācija.”

“Nezināju, ka viņš jums tik mīļš un dārgs,” es dzēlīgi atcirtu, atminēdamies visas tās reizes, kad Bērts bija īgņojies par profesora aprobežotību un uzstājību.

“Man viņš nav ne mīļš, ne dārgs.” Bērts izaicinoši pacēla galvu. “Bet viņš šai lietai ir atdevis visu savu dzīvi. Viņš nav nedz Freids vai Jungs, nedz Pavlovs vai Votsons, bet viņš dara svarīgu darbu un es cienu to, kā viņš to dara, - varbūt cienu vēl vairāk tieši tāpēc, ka viņš ir viduvējība, kas pūlas tikt galā ar ģēniju darbu, jo visi ģēniji ir aizņemti ar bumbu taisīšanu.”

“Gribētu dzirdēt, kā jūs viņu taisni acīs nosaucat par viduvējību.”

“Ko viņš pats par sevi domā, tas nav svarīgi. Jā, viņš ir egoists, un kas par to? Lai lūkotu paveikt ko tādu, ir vajadzīgs iespaidīgs ego. Tādus kā viņš esmu redzējis pietiekami daudz, lai zinātu, ka tādai uzpūtībai un pašpārliecinātībai piejaukta pamatīga porcija nedrošības un baiļu.”

“Un māžošanās, un sekluma,” es papildināju. “Beidzot es redzu, kas viņi īstenībā ir: krāpnieki. Par Neimaru man jau bija tādas aizdomas. Visu laiku izskatījās, ka viņam no kaut kā briesmīgi bail. Bet Stross mani pārsteidza.”

Bērts apstājās un izpūta garu elpas strāvu. Mēs iegriezāmies kafetērijā, un, lai gan es neredzēju viņa seju, šis pūtiens liecināja, ka viņš ir saskaities.

“Jūs gribat teikt, ka man nav taisnība?”

“Zini, tu diezgan ātri esi nogājis garu ceļu,” viņš teica. “Tagad tev ir pirmšķirīgs prāts, intelekts, ko nemaz nevar aprēķināt, tu jau esi apguvis vairāk zināšanu nekā lielais vairums cilvēku visa mūža garumā. Bet tu esi vienpusīgs. Tu daudz zini. Tu daudz redzi. Bet tev vēl nav saprašanas un - man gribot negribot tā jāsaka - iecietības. Tu saukā viņus par krāpniekiem, bet kad, lūdzu, kāds no viņiem ir uzdevies par pilnību vai pārcilvēku? Viņi ir parasti cilvēki. Ģēnijs mums te esi tu.”

Viņš apmulsis apklusa, pēkšņi atskārtis, ka sprediķo. “Turpini!”

“Tev ir gadījies redzēt Neimara sievu?”

“Nē.”

“Ja gribi saprast, kāpēc viņš visu laiku tā raustās, - arī tad, kad laboratorijā un ar studentiem viss iet labi, -tev būtu jāredz Berta Neimara. Tu zināji, ka profesora amatu viņam izgādāja Berta? Zināji, ka Velberga fonda naudu dabūja viņa, izmantojot sava tēva ietekmi? Nu un tagad viņa ir piespiedusi veco uzstāties ar šo priekšlaicīgo ziņojumu te, šajā konferencē. Kamēr tev uz kumbra nav sēdējis tāds sievišķis kā viņa, neiedomājies, ka tu spēj saprast cilvēku, kas ar tādu ir precējies.”

Es neko neteicu, redzēdams, ka viņš grib atgriezties viesnīcā. Visu ceļu mēs nogājām klusēdami.

* * *

Vai es esmu ģēnijs? Man tā neliekas. Pagaidām noteikti neesmu. Kā, zobodamies par pedagoģiskā žargona eifēmismiem, teiktu Bērts, es esmu nestandarta -tas ir demokrātisks apzīmējums, ko lieto, lai nebūtu jāpiekarina birkas apdāvināts un nesekmīgs (agrāk tas nozīmēja spējīgs un stulbs), un, kolīdz nestandarta sāks kaut ko nozīmēt, tā ieviesīs jaunu terminu. Acīmredzot doma ir tāda: nosaukumu drīkst lietot vienīgi tikmēr, kamēr tas nevienam neko nenozīmē. Nestandarta der abiem spektra galiem, tā nu es visu mūžu esmu bijis nestandarta.

Ar mācīšanos ir dīvaini: jo tālāk es eju, jo vairāk redzu tādas lietas, par kuru esamību agrāk vispār nezināju. Pavisam nesen es muļķīgi domāju, ka varu apgūt visu -visas pasaules zināšanas. Tagad es ceru kaut vai uzzināt, ka tās pastāv, un saprast vienu kripatiņu no tām.

Vai man pietiks laika?

Bērts uz mani piktojas. Viņš uzskata, ka man trūkst pacietības, droši vien visiem pārējiem liekas tāpat. Bet viņi mani aiztur un pūlas noturēt uz vietas. Kur ir mana vieta? Kas es tagad esmu, kāds esmu? Vai es esmu manas dzīves summa vai tikai pēdējo mēnešu rezultāts? Ā, cik nepacietīgi viņi kļūst, kad es lūkoju par to parunāties! Viņiem negribas atzīt, ka viņi nezina. Paradoksāli, ka tāda viduvējība kā Neimars uzdrošinās veltīt savu dzīvi tam, lai citus padarītu par ģēnijiem. Viņš vēlētos, lai viņu uzskata par jaunu mācīšanās likumu atklājēju - tādu psiholoģijas Einšteinu. Un viņam piemīt skolotāja bailes, ka skolnieks var izrādīties gudrāks, meistara lielās bažas, ka māceklis var iegrūst kaunā viņa darbu. (Lai gan es, protams, būtībā nemaz neesmu Neimara skolnieks vai māceklis atšķirībā no Bērta, kurš tāds ir.)

Droši vien var saprast Neimara bailes no atmaskošanas - atklāsies, ka viņš ir uzrāpies ķekatās un staigā starp milžiem. Neveiksme šobrīd viņam būtu katastrofa. Viņš ir pārāk vecs, lai sāktu visu no sākuma.

Lai cik liels šoks ir atklāt patiesību par cilvēkiem, kurus es biju cienījis un bijājis, Bērtam droši vien ir taisnība. Es nedrīkstu izturēties pret viņiem pārāk neiecietīgi. Šis eksperiments ir noticis tāpēc, ka viņiem bija šīs idejas un viņi tās spoži īstenoja. Man jābūt modram pret šo dabisko noslieci tagad, kad esmu viņus pārspējis, izturēties pret viņiem vīzdegunīgi.

Man ir jāsaprot, ka, pastāvīgi mudinādami mani runāt un rakstīt vienkārši, lai cilvēki, kas lasa šīs atskaites, mani saprastu, viņi domā arī par sevi. Tomēr tas ir baisi - atskārst, ka manu likteni nosaka cilvēki, kuri nav tādi milži, kā man agrāk likās, cilvēki, kuri nezina visas atbildes.

Es diktēju milzīgā emocionālā spriedzē. Esmu no tā visa aizgājis. Sēžu lidmašīnā, viens pats dodos atpakaļ uz Ņujorku, un man nav ne jausmas, ko es darīšu, kad būšu tur nonācis. Sākumā, saku godīgi, es ar lielu bijību domāju par starptautisku konferenci, zinātniekiem un pētniekiem, kas sanākuši kopā, lai dalītos idejās. Tieši te, es toreiz domāju, kaut kas patiešām notiek. Te viss būs citādi nekā neauglīgajās koledžas diskusijās, jo šie cilvēki psiholoģijas zinātnē un izglītībā ir sasnieguši visaugstāko līmeni, viņi ir zinātnieki, kas raksta grāmatas un uzstājas ar priekšlasījumiem, autoritātes, uz kurām citi atsaucas. Labi, Neimars un Stross ir viduvējības, kas strādā viņpus savu spēju robežas, toties pārējie, es par to nešaubījos, pārējie taču būs pavisam citādi.

Kad bija jāiet uz sēdi, Neimars izveda mūs cauri gigantiskajam vestibilam ar smagnējām barokālām mēbelēm un grandiozām liektām marmora kāpnēm, un mēs sākām virzīties cauri arvien blīvākiem roku spiedēju, galvu klanītāju un smaidītāju mezgliem. Pie mums pienāca vēl divi Bīkmenas profesori, kas tikai šorīt bija ieradušies Čikāgā. Pa priekšu gāja Neimars un Stross, mazdrusciņ pa labi un kādu soli iepakaļ turējās profesors Vaits un profesors Klingers, bet mēs ar Bērtu veidojām arjer-gardu.

Stāvvietās paklausīties sanākušie pašķīrās, un mēs iesoļojām Lielajā zālē. Neimars vēlīgi māja ar roku žurnālistiem un fotogrāfiem, kas bija atsteigušies, lai no pirmavotiem uzzinātu par brīnumu lietām, kas nieka triju mēnešu laikā bija paveiktas ar pieaugušu kretīnu.

Acīmredzot Neimars savlaicīgi bija izsūtījis paziņojumus presei.

Vairāki sēdē nolasītie referāti bija iespaidīgi. Grupa psihologu no Aļaskas parādīja, kā dažādu smadzeņu reģionu stimulēšana būtiski palielina mācīšanās spējas, un grupa no Jaunzēlandes bija kartējusi tos smadzeņu reģionus, kas kontrolē uztveri un stimulu saglabāšanu.

Taču bija arī citādi referāti. P. T. Zellermana pētījums par to, kā pieaug balto žurku mācīšanās ilgums, ja labirinta stūri ir nošļaupti, nevis taisni, vai Vorfela referāts par prāta spēju līmeņa iespaidu uz rēzuspērtiķu reakcijas laiku. Šādi priekšlasījumi mani saniknoja. Nauda, laiks un enerģija izšķiesta, sīki un smalki analizējot niekus. Bērts pamatoti slavināja Neimaru un Strosu, kuri pašaizliedzīgi nodarbojās ar kaut ko svarīgu un neskaidru, nevis knibinājās ar lietām, kas bija nenozīmīgas un prognozējamas.

Ja vēl Neimars skatītos uz mani kā uz cilvēku!

Kad sēdes vadītājs bija paziņojis, ka tagad uzstāsies Bīkmenas Universitātes pārstāvji, mēs uzkāpām uz paaugstinājuma un sasēdāmies pie garā galda - Aldžer-nons savā būrī starp mani un Bērtu. Mēs bijām vakara galvenais numurs, un, kad bijām iekārtojušies, priekšsēdētājs teica ievadvārdus. Es biju puslīdz sagatavojies, ka viņš nobrēksies: Dāāāāmas ūūūn kūūūūngīīīī! Nāciet šurp, nepalaidiet garām šo cirku! Zinātnes pasaulē tāda izrāde vēl nav redzēta! Pele un idiots jūsu acu priekšā kļūst par ģēnijiem!

Neliegšos, biju ieradies kašķīgā noskaņojumā. Patiesībā viņš pateica vienīgi: “Nākamajam referātam ievadvārdi laikam nav vajadzīgi. Mēs visi esam dzirdējuši par apbrīnojamo darbu, kas ar Velberga fonda ziedojumu atbalstu tiek darīts Bīkmenas Universitātē Psiholoģijas katedras vadītāja profesora Neimara vadībā, sadarbībā ar doktoru Strosu no Bīkmenas Neiropsihiatrijas centra. Lieki sacīt, ka mēs visi šo referātu gaidām ar vislielāko interesi. Dodu vārdu profesoram Neimaram un doktoram Strosam.”

Klausīdamies priekšsēdētāja cildinošos ievadvārdus, Neimars laipni palocīja galvu un, izbaudīdams mirkļa triumfu, piemiedza ar aci Strosam.

No bīkmeniešiem pirmais uzstājās profesors Klingers.

Es kļuvu arvien īgnāks un redzēju, ka Aldžernons, kuram nepatika dūmi, dūkoņa un svešā vieta, satraukti skraida pa būri. Mani pārņēma ārkārtīgi savāda vēlme: atvērt būri un izlaist viņu ārā. Tā bija bezjēdzīga doma -drīzāk jau tieksme, nevis doma -, un es centos par to nelikties zinis. Tomēr, klausīdamies profesora Kliņģera caurcaurēm prognozējamo priekšlasījumu “Pa kreisi izvietotie balvas nodalījumi T veida labirintā salīdzinājumā ar pa labi izvietotajiem balvas nodalījumiem T veida labirintā”, vienu brīdi pamanīju, ka spēlējos ar Aldžernona būra slēdzenes mehānismu.

Jau pavisam drīz uzstāsies Bērts, stāstīdams par prāta spēju piešķiršanas procedūru un rezultātiem, kā arī par mācīšanās testiem, kurus viņš bija izdomājis Aldžerno-nam (Stross un Neimars uzstāsies pēc tam, viņu sasniegumiem pienākas vainagojuma vieta). Tad nāks demonstrējums - Aldžernonam būs jāparāda, kā viņš risina uzdevumu, lai par to dabūtu barību (man tas vienmēr bija riebies un joprojām riebjas!).

Vispār jau man pret Bērtu nebija nekādu iebildumu. Viņš ar mani vienmēr bija runājis atklāti - tiešāk nekā pārējie -, tomēr par šo balto peli, kurai bija dāvātas prāta spējas, viņš runāja tieši tikpat pompozi un nedabiski kā citi. It kā viņš tādos brīžos pielaikotu savu skolotāja mantiju. Tobrīd es valdījos drīzāk tāpēc, ka Bērts man bija tāds kā draugs, nevis kāda cita iemesla dēļ. Izlaižot Aldžernonu no būra, zālē sāktos haoss, bet šī tomēr bija Bērta pirmā iesaistīšanās cīņā par vietu uz augstāka akadēmiskā pakāpiena.

Turēju pirkstu uz būra durtiņu aizšaujamā un skatījos, kā Aldžernons ar savām sārtajām acīm vēro manas rokas kustības. Esmu pārliecināts, ka viņš zināja, par ko es domāju. Tajā brīdī Bērts paņēma būri savam demonstrējumam. Viņš norādīja uz to, cik sarežģīta ir slēdzene un kā jālauza galva ikreiz, lai to atdabūtu vaļā. (Sīkas plastmasas bultas aizkrita ciet ikreiz citādi, un pelei vajadzēja tās kontrolēt, vienā un tajā pašā secībā nospiežot vairākas sviras.) Aldžernona prāta spējām pieaugot, viņš ar šo uzdevumu tika galā arvien ātrāk - tas arī tāpat bija skaidrs. Taču pēc tam Bērts pateica ko tādu, ko es līdz šim nezināju.

Kopš Aldžernona prāta spējas bija sasniegušas visaugstāko līmeni, viņa sniegums vairs nebija pastāvīgs. Kā ziņoja Bērts, reizēm Aldžernons vispār atteicās kaut ko darīt - kaut arī nepārprotami bija izsalcis -, bet dažkārt, ticis galā ar slēdzeni, viņš nevis paņēma savu balvas siera gabalu, bet, sarāvies kamoliņā, piespiedās pie būra sienas.

Kāds no klausītājiem Bērtam vaicāja, vai viņš grib sacīt, ka šīs dīvainās uzvedības cēlonis ir tieši pieaugušās prāta spējas, taču Bērts izvairījās no atbildes. “Ciktāl es varu spriest,” viņš sacīja, “trūkst pierādījumu, kas apstiprinātu šādu slēdzienu. Mums ir ari citas hipotēzes. Ļoti iespējams, ka gan palielinātās prāta spējas, gan dīvainā uzvedība šajā līmenī ir operācijas rezultāts, nevis prāta spējas ir uzvedības funkcija. Tikpat labi ir iespējams, ka šī dīvainā uzvedība ir Aldžernona unikāla īpatnība. Ne ar vienu citu peli mēs neko tamlīdzīgu neesam redzējuši, taču jāņem vērā, ka nevienai no tām prāta spējas nav attīstījušās līdz šādam līmenim un nevienai tās nav saglabājušās tik ilgi kā Aldžernonam.”

Es uzreiz sapratu, ka šie fakti no manis ir slēpti. Puslīdz bija skaidrs, kāpēc, un tas mani sadusmoja, bet tas vēl nebija nekas. Kad viņi uzlika filmas, tad gan es pārskaitos ne pa jokam.

Man neviens nebija teicis, ka mana agrīnā darbošanās laboratorijā un mani testi tiek filmēti. Un, lūk, tas esmu es, es, apstulbis un muti iepletis, sēžu pie galda blakus Bērtam ar elektrisko irbuli rokā un bakstos, mēģinādams atrast labirinta izeju. Katru reizi, kad dabūju triecienu, mana sejas izteiksme kļūst bezjēdzīga un acis ieplešas, pēc tam es atkal dumji smaidu. Klausītāji smējās locīdamies. Mēģinājums pēc mēģinājuma, trieciens pēc trieciena, un smiekli ar katru reizi kļuva arvien smagāki.

Es sev atgādināju, ka šie te nav acis izbolījuši cirka apmeklētāji, bet pētnieki, kas alkst pēc zināšanām. Viņiem šie skati gribot negribot liekas smieklīgi, - un tomēr, kad Bērts, uzķēris noskaņojumu, sāka filmas papildināt ar uzjautrinošiem komentāriem, man neizturami sagribējās kaut ko izstrādāt. Būtu taču vēl smieklīgāk, ja Aldžernons izbēgtu no būra un viņi visi skraidītu un mestos četrrāpus, ķerstīdami baltu, žiglu ģēniju.

Tomēr es savaldījos, un, kad katedrā nostājās Stross, dziņa bija pārgājusi.

Stross runāja pārsvarā par neiroķirurģijas teoriju un metodēm, visai smalki izklāstīdams, kā ar jauniem pētījumiem hormonu kontroles centru iezīmēšanā spējis šos centrus izolēt un stimulēt, vienlaikus izoperējot to smadzeņu garozas daļu, kur notiek hormonu inhibitoru sintēze. Iztirzājis enzīmu barjeras teoriju, viņš aprakstīja manu fizisko stāvokli pirms un pēc operācijas. Tika izdalītas fotogrāfijas (es nezināju, ka esmu fotografēts), viņš tās komentēja, un pēc galvu klanīšanas un Smaidiem es nopratu, ka lielais vairums klātesošo piekrīt, ka “tukšā, trulā sejas izteiksme” ir pārvērsta “modrā, saprātīgā izskatā”. Tad Stross iztirzāja mūsu terapijas seansu rele-vantos aspektus, īpašu uzmanību pievērsdams tam, kā izmainījusies mana attieksme pret brīvām asociācijām uz kušetes.

Biju devies šurp kā zinātniska referāta elements, biju gatavs, ka mani izliks apskatei, taču visi par mani runāja tā, it kā es būtu kaut kāds jaunums, ko viņi izrāda zinātnes pasaulei. Nevienam šajā zālē neienāca prātā, ka es varētu būt dzīvs cilvēks, ka es esmu personība. Nemitīgi skanēja vārdi “Aldžernons un Čārlijs”, “Čārlijs un Aldžernons”, un man bija skaidrs, ka mūs abus uzskata par izmēģinājuma dzīvniekiem, kuru vieta ir tikai un vienīgi laboratorijā. Un tomēr, lai cik nikns es jutos, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tajā visā kaut kas ir aplam.

Pēdīgi pienāca Neimara kārta rezumēt paveikto - projekta vadītājam un ģeniāla eksperimenta autoram vajadzēja iznākt uz skatuves paklanīties. Ilgi gaidītais brīdis bija klāt.

Iznācis priekšā, viņš izskatījās caurcaurēm iespaidīgi, un, klausīdamies viņa runu, es neviļus sāku māt ar galvu, jo zināju, ka tā tiešām ir. Gari un plaši tika aprakstītas pārbaudes, eksperiments, operācija un mana garīgā attīstība, viņa referātu kuplināja citāti no manām atskaitēm. Ne reizi vien biju spiests klausīties, kā šai publikai tiek nolasīts kaut kas personisks vai muļķīgs. Labi, ka man bija pieticis prāta neiesniegt viņam piezīmes par manām attiecībām ar Alisi.

Un tad pienāca brīdis, kad viņš to pateica: “Mēs, projektā iesaistītie Bīkmenas Universitātes līdzstrādnieki, esam gandarīti, apzinoties, ka mūsu rokās nonākušo dabas kļūdu ar savām jaunajām metodēm esam pārvērtuši par izcilu cilvēcisku būtni. Kad Čārlijs nokļuva pie mums, viņš bija sabiedrības izstumtais, viens pats lielā pilsētā, par viņu nerūpējās nedz draugi, nedz tuvinieki, viņam trūka prāta spēju, kas nepieciešamas normālai dzīvei.

Viņam nebija pagātnes, nebija saskares ar tagadni, nebija cerību uz nākotni. Varētu sacīt, ka pirms šī eksperimenta Čārlija Gordona vispār nebija...”

Pats nezinu, kāpēc mani tik ārkārtīgi aizvainoja, ka viņi mani uzskata par jaunu, spožu mantiņu savā spēļu kambarī, taču ir skaidrs - man par to nav ne mazāko šaubu -, ka te kārtējo reizi atbalsojās doma, kas man prātā skanēja jau kopš tā brīža, kad mēs bijām tikko ieradušies Čikāgā. Man gribējās piecelties kājās un parādīt visiem, kāds viņš ir stulbenis, man gribējās kliegt uz viņu: es esmu cilvēks - man ir vecāki, atmiņas un dzīvesstāsts -, es biju cilvēks arī pirms tam, kad tu mani iestūmi operāciju zālē!

Taču vienlaikus kaut kur turpat mana niknuma kvēlē arvien skaidrāka kļuva atskārta, kas man nedeva mieru jau tad, kad uzstājās Stross, un arī pēc tam, kad savus datus izklāstīja Neimars. Viņu aprēķinos bija kļūda - nu, protams! Statistiskās aplēses par to, cik ilgs nogaidīšanas periods nepieciešams, lai pierādītu, ka pārmaiņas ir neatgriezeniskas, viņi balstīja uz agrākiem eksperimentiem garīgās attīstības un zināšanu apguves sfērā, uz nogaidīšanas periodiem, kuri bija raksturīgi normāli nesaprātīgiem vai normāli apķērīgiem dzīvniekiem. Bet ir taču acīmredzams, ka gadījumos, ja dzīvnieka prāta spējas ir divas vai trīs reizes lielākas, šim nogaidīšanas periodam jābūt garākam!

Neimara secinājumi bija priekšlaicīgi. Gan manā, gan Aldžernona gadījumā būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai pārliecinātos, ka rezultāti ir neatgriezeniski. Profesori bija alojušies, un neviens to nebija pamanījis. Man gribējās pielēkt kājās un viņiem to pateikt, taču es nespēju pakustēties. Arī es, tāpat kā Aldžernons, sēdēju būrī, ko viņi bija ap mani uzbūvējuši.

Tagad sāksies jautājumu un atbilžu daļa, un pēc tam man līdz vakariņām vajadzēs šo smalko sapulci izklaidēt ar trikiem. Nē. Vajag tikt prom.

“...Savā ziņā viņš ir mūsdienīga psiholoģiska eksperimenta rezultāts. No agrākās kretīniskās čaulas, kas bija tikai apgrūtinājums sabiedrībai, jo visiem vajadzēja baidīties no viņa bezatbildīgās uzvedības, mēs esam izveidojuši pašapzinīgu un emocionālu cilvēku, kurš ir gatavs ieņemt savu vietu sabiedrībā un dot savu ieguldījumu tās izaugsmē. Es vēlētos, lai Čārlijs Gordons jums teiktu dažus vārdus...”

Mūlāps. Viņš pats nesajēdz, ko runā. Es vairs nespēju savaldīties. Acis nenovērsdams, skatījos, kā mana roka neatkarīgi no manas gribas nospiež Aldžernona būra bultu. Kad es atvēru durtiņas, viņš pacēla galvu un sastinga, skatīdamies man acīs. Tad pagriezās, izšāvās no būra un aizdrāzās pa garo galdu.

Sākumā viņš uz damasta galdauta pazuda, balts ņir-bums uz balta, bet pēc mirkļa kāda sieviete, kas sēdēja pie galda, iebrēcās un pielēca kājās, apgāzdama krēslu. Tūlīt sāka gāzties karafes, un atskanēja Bērta kliedziens: “Aldžernons izbēdzis!” Aldžernons nolēca no galda, aizskrēja pa paaugstinājumu un tad tālāk pa grīdu.

“Ķeriet! Ķeriet viņu!” Neimars kvieca, bet zālē rokas un kājas gāja pa gaisu, jo klausītāju mērķi atšķīrās. Dažas sievietes (neeksperimentālās psiholoģes?) centās nostāties uz nestabilajiem salokāmajiem krēsliem, savukārt citi, pūlēdamies nomedīt Aldžernonu, gāza viņas gar zemi.

“Aizveriet tās durvis!” kliedza Bērts, sapratis, ka Aldžernons ir gana gudrs, lai dotos uz rezerves izeju.

“Skrien!” es dzirdēju pats savu balsi. “Ir vēl otras durvis!”

“Viņš ir izmucis pa otrām durvīm!” kāds piebalsoja.

“Ķeriet! Ķeriet!” lūdzās Neimars.

Viss bars izmetās no lielās zāles, un sākās lieliskas medības, kuras vadīja Aldžernons, visiem pa priekšu jozdams pa rūsgano gaiteņa paklāju. Apakš Ludviķa XIV stila galdiem, apkārt palmu podiem, augšā pa kāpnēm, gar stūriem, lejā pa kāpnēm, galvenajā vestibilā, pa ceļam piepulcējot arvien jaunus dalībniekus. Kā viņi visi skraidīja pa vestibilu, dzīdamies pakaļ baltai pelei, kas bija gudrāka par lielo vairumu ķērēju, - neko tik smieklīgu sen nebiju redzējis.

“Jā, smejies, smejies!” uzšņāca Neimars, gandrīz ieskrējis man krūtīs, “bet, ja mēs viņu neatradīsim, nav skaidrs, kas notiks ar visu eksperimentu!”

Es tēloju, ka meklēju Aldžernonu zem atkritumu urnas.

“Zināt ko?” es viņam teicu. “Jūs esat kļūdījušies. Un pēc šīs dienas tam varbūt vispār vairs nebūs nekādas nozīmes.”

Pēc dažām sekundēm kāds pusducis sieviešu izmetās no dāmistabas, spiegdamas un drudžaini žņaudzīdamas svārkus ap stilbiem.

“Viņš ir tur!” kāds iekliedzās. Taču dzinējus uz brīdi apturēja ugunīgie burti Dāmas. Es pirmais šķērsoju neredzamo barjeru un iegāju pa svētnīcas vārtiem.

Aldžernons tupēja uz izlietnes un skatījās spogulī.

“Nāc!” es teicu. “Mēs abi no viņiem aizlaidīsimies.”

Viņš ļāva, lai viņu paņemu un ielieku kabatā. “Sēdi klusiņām, es tev pateikšu, kad viss būs cauri.”

Pa durvīm ielauzās pārējie, izskatīdamies vainīgi, it kā gaidītu, ka te viņus spiegdamas sagaidīs kailas sievietes. Viņi metās pārmeklēt tualetes, un, iedams ārā, es dzirdēju Bērtu sakām: “Ventilatorā ir caurums. Varbūt viņš izmucis pa turieni.”

“Paskatieties, uz kurieni tas ved,” teica Stross.

“Ejiet uz otro stāvu!” Neimars, vicinādams rokas, komandēja Strosu. “Es nokāpšu pagrabā.”

Viss bars izdrāzās no dāmistabas un pašķīrās. Es kopā ar Strosa vienību devos uz otro stāvu, kur viņi pūlējās tikt skaidrībā, kurp ved ventilatora šahta. Kad Stross un Vaits ar pusduci sekotāju nogriezās pa labi B gaitenī, es devos pa kreisi C gaitenī, iekāpu liftā un atgriezos savā istabā.

Aizvēris durvis, vieglītēm uzsitu pa kabatu. No tās parādījās sārts purniņš un balta, pūkaina galviņa, kas grozīdamās skatījās apkārt.

“Es tikai savākšu mantas,” teicu, “un tad mēs abi dosimies prom - divi pašaudzēti ģēniji laidīsies lapās.” Izsaucu izsūtāmo zēnu, kurš aiznesa somas un magnetofonu uz taksometru, samaksāju rēķinu un pa grozāmajām durvīm izsoļoju ārā ar visu meklējamo objektu, kurš ērti sēdēja manā kabatā. Lidmašīnas biļete atpakaļ uz Ņujorku man bija, vajadzēja tikai nomainīt datumu.

Esmu nolēmis neatgriezties mājās, bet uz pāris dienām apmesties kādā viesnīcā. Tā būs mūsu bāzes nometne, kamēr es atradīšu mēbelētu dzīvokli kaut kur pilsētas centrā. Man gribējās būt netālu no Taimskvēra.

To visu izstāstījis, es jūtos daudz labāk - tas pat ir drusciņ muļķīgi. īsti nezinu, kāpēc es tā satrakojos un kāpēc tagad sēžu lidmašīnā un dodos atpakaļ uz Ņujorku kopā ar Aldžernonu, kas kurpju kastē tup zem mana sēdekļa. Nedrīkstu zaudēt galvu. Varbūt tā kļūda nenozīmē neko dramatisku. Vienkārši viss nav tik skaidrs un gaišs, kā uzskata Neimars. Bet ko lai es tagad daru? Vispirms jāapciemo vecāki. Cik drīz vien iespējams. Varbūt man ir daudz mazāk laika, nekā biju domājis...

Piezvanīju Alisei, bet noliku klausuli, nesagaidījis atbildi.

Šodien atradu mēbelētu dzīvokli. Deviņdesmit pieci dolāri mēnesī - tas ir vairāk, nekā biju plānojis, taču nams atrodas Četrdesmit trešās ielas un Desmitās avēnijas stūrī, un līdz bibliotēkai ir desmit minūšu gājiens: es varēšu arī turpmāk lasīt un mācīties. Dzīvoklis ir ceturtajā stāvā, četras istabas, un tajā ir nomātas klavieres. Saimniece teica, ka tuvākajās dienās nomas darbinieki tās aizvedīs, bet varbūt tikmēr paspēšu iemācīties spēlēt.

Aldžernons ir patīkams biedrs. Kad es ēdu, viņš sēž uz mazā galdiņa. Viņam garšo ūdenskliņģeri, un šodien, kad mēs televīzijā skatījāmies beisbolu, viņš pagaršoja malciņu alus. Man liekas, viņš juta līdzi Yankees.

Es izvākšu no otras guļamistabas lielāko daļu mēbeļu, un tad tā būs Aldžernona istaba. Grasos viņam uztaisīt trīsdimensiju labirintu no plastmasas gabaliem, kurus centrā var dabūt par lētu naudu. Gribu, lai viņš apgūst dažus sarežģītākus labirinta variantus, arī viņam vajag vingrināties. Bet jāizdomā kāda cita motivācija, nevis ēdamais. Noteikti ir vēl citas balvas, kas viņu varētu pamudināt risināt uzdevumus.

Dzīvodams viens, es varu lasīt un domāt. Atkal izlaužas atmiņas, un es varu no jauna atklāt savu pagātni, izdibināt, kas es patiesībā esmu. Ja šī lieta labi nebeigsies, vismaz tas man būs bijis.

Iepazinos ar Feju Lilmenu - kaimiņieni, kas dzīvo vestibila otrā pusē. Atgriezos mājās ar pilnu klēpi pārtikas produktu un atklāju, ka esmu aizmirsis atslēgas, bet tad atcerējos, ka ugunsdzēsēju kāpnes pie manas dzīvojamās istabas loga ved gar dzīvokli, kas atrodas tieši iepretim.

Tur skaļi dārdēja radio, tādēļ es pieklauvēju - vispirms klusi, pēc tam skaļāk.

“Iekšā! Durvis nav aizslēgtas!”

Es pavēru durvis un sastingu, jo tur pie molberta ar otu rokā stāvēja slaika gaišmate rozā krūšturī un biksītēs.

“Piedošanu!” es izdvesu un aizvēru durvis. Tad no vestibila saucu: “Es esmu jūsu kaimiņš no pretējām durvīm. Aizmirsu atslēgu un gribēju izrāpties uz ugunsdzēsēju kāpnēm, lai tiktu iekšā pa logu.”

Durvis atsprāga, un viņa stāvēja manā priekšā, joprojām tāpat apakšveļā, katrā rokā turēdama pa otai un iespiedusi dūres sānos.

“Vai tu nedzirdēji? Es teicu - iekšā!” Viņa ieaicināja mani dzīvoklī, pastumdama malā atkritumiem piekrautu papes kasti. “Sitām drazām vienkārši pārkāp pāri!” Viņa laikam bija aizmirsusi - vai nebija aptvērusi -, ka nav apģērbusies, un es nezināju, kur likt acis. Centos skatīties viņai garām, raudzīties uz sienām, uz griestiem -jebkur, tikai ne uz viņu.

Dzīvoklī valdīja baiga nekārtība. Desmitiem salokāmu galdiņu no vienas vietas nokrauti ar sažņaudzītām krāsu tūbiņām, lielākoties apkaltušām kā sažuvušas čūskas, bet daža laba vēl bija dzīva un pilināja krāsu lentes. Visur mētājās tūbiņas, otas, burkas, lupatas, rāmju un audeklu daļas. Gaisā vējoja blīvs smārds, ko radīja krāsa, linsēklu eļļa un terpentīns - pēc brīža samanīju ari netveramo veca alus aromu. Uz trim mīkstiem krēsliem un zaļa, noskranduša dīvāna bija milzīgas drēbju kaudzes, visa grīda bija piemētāta ar kurpēm, zeķēm un apakšveļas gabaliem, it kā viņa būtu paradusi izģērbties, staigādama šurpu turpu. Visu klāja plāna putekļu kārta.

“Tātad tu esi tas misters Gordons,” viņa teica, mani nopētīdama no galvas līdz kājām. “Jau kopš tu te ievācies, man briesmīgi gribējās tevi apskatīt. Sēdies!” Novākusi no viena krēsla drēbju kaudzi, viņa to nosvieda uz pārapdzīvotā dīvāna. “Ak tad beidzot nolēmi apciemot kaimiņus. Kaut ko dzersi?”

“Tu esi māksliniece,” es nobubināju, neko labāku nespēdams pateikt. Mani uztrauca doma, ka viņa kuru katru brīdi atjēgsies, ka ir puskaila, un tad kliegs un metīsies uz guļamistabu. Lai uz viņu neblenztu, skatījos apkārt - visur kur, tikai ne uz viņu.

“Tumšo alu vai gaišo? Nekā cita man šobrīd nav, vēl vienīgi šerijs kulinārām vajadzībām. Tu taču negribēsi šeriju kulinārām vajadzībām, ko?”

“Man jāiet,” es beidzot biju saņēmies un neatrāvu skatienu no dzimumzīmītes viņas zoda kreisajā pusē. “Es aizmirsu atslēgas dzīvoklī. Gribēju tikt iekšā pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Tās iet gar tavu logu.”

“Katrā laikā!” viņa iedrošināja. “Šīs draņķa patentslē-dzenes ir tīrais murgs. Pirmajā nedēļā, kad es sāku te dzīvot, man trīs reizes atslēga palika iekšā - un vienreiz es dabūju pusstundu stāvēt vestibilā pilnīgi kaila. Izgāju paņemt pienu, un tās nolāpītās durvis aizcirtās. Tad es to nolāpīto slēdzeni norāvu nost, un kopš tā laika man durvis stāv vaļā.”

Es laikam savilku uzacis, jo viņa sāka smieties.

“Nu, tu taču pats redzi, kā ar tām stulbajām slēdzenēm ir. Viņas aizcērtas, un tu paliec ārā, toties sargāt jau nu gan viņas necik daudz nesargā! Pērn šajā nolāpītajā namā bija piecpadsmit ielaušanās gadījumi, visi kā viens -aizslēgtos dzīvokļos. Šeit neviens nav lauzies iekšā, kaut arī durvis visu laiku ir vaļā. Bet nu, arī kaut ko zogamu te būtu pagrūti atrast.”

Viņa atkal uzstājīgi aicināja, lai es kopā ar viņu iedzeru kādu alu, un es piekritu. Kamēr viņa bija virtuvē, vēlreiz pārlaidu skatienu istabai. Pirmīt nebiju pamanījis, ka pie sienas man aiz muguras nekā nav - visas mēbeles bija nostumtas malā vai sabīdītas istabas vidū, un siena (apmetums bija noplēsts, atsedzot mūri) kalpoja kā mākslas galerija. Gleznas bija sakārtas cita pie citas līdz pašiem griestiem, vēl krietni daudzas bija atbalstītas uz grīdas. Tur bija vairāki pašportreti, tostarp divi akti. Glezna, pie kuras viņa bija strādājusi, kad es ienācu - tā, kas stāvēja uz molberta -, bija akts pusaugumā, viņas mati tajā bija izlaisti (ne tādi, kā tagad, gaišās bizes apvītas ap galvu kā kronis) un krita pā pleciem, dažas garās cirtas vijās starp krūtīm. Savas krūtis viņa bija uzgleznojusi paslietas un stingras, galiņi bija koši, nedabīgi sarkani. Dzirdēdams viņu nākam atpakaļ ar alu, es, paklupdams pār dažām grāmatām, žigli uzgriezu molbertam muguru un tēloju, ka pētu nelielu rudens ainavu, kas bija piekārta pie sienas.

Atvieglots redzēju, ka viņa bija uzvilkusi plānus, noplīsušus rītasvārkus - tiem bija caurumi visur, kur nevajag, bet tas bija tīrais sīkums, - tagad es pirmo reizi varēju neslapstoties uz viņu paskatīties. Gluži skaistule viņa nebija, zilo acu un moži uzrauktā degunteļa dēļ mazliet atgādināja kaķi, vienīgi kustības bija sparīgas un atlētiskas. Trīsdesmit pieci gadi, slaida un labi veidota. Nolikusi alus skārdenes uz koka grīdas, viņa nometās turpat blakus dīvāna priekšā un ar mājienu aicināja mani darīt tāpat.

“Manuprāt, uz grīdas ir ērtāk nekā uz krēsla,” viņa teica, iedzērusi malku alus. “Kā tev liekas?”

Teicu, ka neesmu par to domājis, un viņa sāka smieties un paziņoja, ka man esot godīga seja. Viņai gribējās pastāstīt par sevi. Viņa turoties tālāk no Griničvilidžas, jo tur viņa nevis gleznotu, bet augām dienām dirnētu bāros un kafejnīcās. “Tad jau labāk šeit, te vismaz nav viltvāržu un diletantu. Te es varu darīt, ko gribu, un neviens nestaigā apkārt un nevīpsnā. Tu taču neesi no vīpsnātājiem, ko?”

Paraustīju plecus, cenzdamies nepievērst uzmanību tam, ka manas bikses un rokas jau ir vienos putekļos. “Gan jau mēs katrs par kaut ko vīpsnājam. Tu pati taču vīpsnā par viltvāržiem un diletantiem.”

Pēc kāda brīža sacīju, ka laikam došos uz savu dzīvokli. Viņa pastūma nost no loga grāmatu kaudzi - un es pārkāpu pāri avīzēm un lielām turzām, kas bija pilnas ar alus pudelēm. “Kādudien,” viņa nopūtās, “es tās aiznesīšu nodot.”

Uzrāpos uz palodzes un izlīdu uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Dabūjis vaļā savu logu, atgriezos pēc turzām ar pirkumiem, taču, kad grasījos pateikties un atvadīties, viņa izkāpa man līdzi uz ugunsdzēsēju kāpnēm.

“Paskatīsimies, kā tu dzīvo! Es tur nekad neesmu bijusi. Pirms tevis tur mitinājās tās divas vecās Vāgnerītes, tās man neteica ne labrīt, ne sveiki.”

Viņa ierāpās man pakaļ pa logu un apsēdās uz palodzes.

“Nāc iekšā!” es aicināju, nolikdams iepirkumus uz galda. “Alus man nav, bet es varu tev uzvārīt kafiju.” Taču viņa skatījās man garām, neticīgi iepletusi acis.

“Ak debess! Nekad neesmu redzējusi tik kārtīgu dzīvokli! Kuram varētu ienākt prātā, ka vientuļam vīrietim mājās būs tāda kārtība?”

“Agrāk es tāds nebiju,” atvainodamies atbildēju. “Tikai tagad, kad te ievācos. Viss bija kārtīgs, un man par varēm gribējās, lai tā arī paliek. Šobrīd mani kaitina, ja kaut kas nestāv savā vietā.”

Viņa nokāpa no palodzes un devās izpētīt dzīvokli. “Ei,” viņa piepeši iejautājās, “tev patīk dejot? Ak...” viņa izpleta rokas un, dungodama kaut kādu latīņame-rikāņu meldiju, izdejoja sarežģītu soli. “Pasaki man, ka tu proti dejot, un es būšu pagalam!”

“Tikai fokstrotu,” es atteicu, “un arī ne pārāk labi.” Viņa paraustīja plecus.

“Man nenormāli patīk dejot, bet es nekad neesmu sastapusi nevienu, kas man patiktu un būtu labs dejotājs. Dažreiz es uzcērtos un dodos uz centru, uz Stardust deju zāli. Vīrieši, kas tur apgrozās, parasti ir diezgan murgaini, bet dejot viņi prot.”

Viņa nopūtās un skatījās apkārt.

“Es tev pateikšu, kas man nepatīk tik nolāpīti kārtīgā dzīvoklī. Zini, es tomēr esmu māksliniece... tās taisnās līnijas man krīt uz nerviem. Visas šīs sienas, grīdas, stūri, kas atgādina zārkus... Lai tās kastes netraucētu, man vajag iedzert. Tad visas līnijas kļūst viļņotas un šūpīgas, un tā man visa pasaule jau patīk daudz labāk. Kad viss ir tāds taisns un sarindots, es kļūstu slima. UfF! Lai te dzīvotu, man visu laiku vajadzētu būt vieglā žvingulī.”

Viņa pēkšņi apcirtās un nostājās man tieši pretim.

“Paklau, vai tu varētu man aizdot piecīti līdz divdesmitajam? Tad pienāks mans alimentu čeks. Parasti es tik tālu nenodzīvojos, bet pirms nedēļas man bija nelielas ziepes.”

Iekams paspēju atbildēt, viņa iespiegusies metās pie klavierēm, kas stāvēja stūrī.

“Es kādreiz spēlēju klavieres! Dažas reizes dzirdēju, kā tu te plinkšķini, un es sev teicu: tam čalim nu gan sanāk! Tādēļ jau es gribēju ar tevi iepazīties jau tad, kad vēl nebiju tevi redzējusi. Nolāpīts, man tik ilgi nav iznācis spēlēt!” Viņa sāka kaut ko klimperēt, bet es devos uz virtuvi vārīt kafiju.

“Droši vari nākt un spēlēt, kad vien tev gribas,” es teicu. Pats nezinu, kāpēc pēkšņi tik dāsni piedāvāju savu dzīvokli, taču viņā bija kaut kas tāds, kas paģērēja pilnīgu nesavtību. “Durvis es pagaidām vēl pieslēdzu, bet logs ir vaļā. Ja manis nav mājās, tu mierīgi vari ierasties pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Tev kafiju ar cukuru un pienu?”

Viņa neatbildēja, un es atgriezos dzīvojamā istabā. Viņas tur nebija, un es jau gribēju doties uz loga pusi, kad piepeši viņas balss atskanēja no Aldžernona istabas.

“Ei, kas tas?” viņa pētīja manu trīsdimensionālo plastmasas labirintu. Apskatījusi to no visām pusēm, atkal iespiedzās. “Modernā tēlniecība! Vienas vienīgas kastes un taisnas līnijas!”

“Tas ir tāds labirints,” es paskaidroju. “Sarežģīts tre-niņrīks Aldžernonam.”

Bet viņa sajūsmināta staigāja tam apkārt. “Modernās mākslas muzejs būs traks aiz priekiem!”

“Tā nav skulptūra,” es vēlreiz skaidroju. Atvēru durtiņas, aiz kurām atradās Aldžernona būris, un ielaidu viņu labirintā.

“Ak Dievs!” viņa nočukstēja. “Skulptūra ar dzīvu elementu! Čārlij, nekas tik ģeniāls nav redzēts jau kopš krāmmākslas un bundžārta!”

Es pūlējos viņai kaut ko ieskaidrot, taču viņa ietiepīgi apgalvoja, ka mans dzīvais elements ieies tēlniecības vēsturē. Tikai pēc brīža, pamanījis viņas draiskajās acīs smieklus, apjēdzu, ka viņa mani ķircina. “Tā varētu būt pašatražojoša māksla,” viņa nerimās, “mākslas mīļotājs varētu radoši piedalīties. Ievies vēl vienu peli, un, kad piedzims pelēni, vienmēr vienu paturi: tā dzīvais elements tiks reproducēts. Tavs mākslas darbs kļūst nemirstīgs, un smalkajās aprindās visi gribēs tādu nopirkt, lai būtu, par ko parunāt. Kā tu taisies to nosaukt?”

“Labi jau, labi,” es nopūtos. “Es padodos...”

“Nē!” viņa spurca, ar pirksta galu sizdama pa plastmasas kupolu, kurā Aldžernons bija atradis ceļu uz mērķi. “”Es padodos” - tas ir pārāk banāli. Labāk, piemēram, tā: “Dzīve ir tikai labirintu kaste”?”

“Tu nu gan esi dulna!”

“Kā tad!” viņa apcirtās un pakniksēja. “Es visu laiku gaidīju, kad tu beidzot to pamanīsi.”

Tobrīd kafija pārvārījās.

Izdzērusi savu krūzi līdz pusei, viņa noelsās un paziņoja, ka esot jāskrien, jo pirms pusstundas bijis norunāts randiņš ar vīrieti, kuru viņa sastapusi izstādē.

“Tu gribēji drusku aizņemties,” es teicu. Viņa parakņājās manā puspavērtajā kabatas portfelī un izvilka piecu dolāru banknoti.

“Līdz jaunnedēļai,” viņa teica, “tad es dabūšu savu čeku. Miljonreiz paldies!”

Viņa saņurcīja naudaszīmi, pameta Aldžernonam gaisa skūpstu un, iekams biju paspējis atvērt muti, jau bija izlīdusi uz ugunsdzēsēju kāpnēm un nozudusi. Es stāvēju kā muļķis un noskatījos viņai pakaļ.

Sasodīts, cik pievilcīga. Pārpilna dzīvības un aizrautības. Viņas balss, viņas acis - viss viņā vilina. Un dzīvo turpat aiz loga, ugunsdzēsēju kāpņu attālumā.

20. jūnijs

Varbūt man nevajadzēja iet pie Meta tik drīz; vai varbūt vispār nevajadzēja pie viņa iet. Nezinu. Galu galā nekas nav tā, kā esmu iedomājies. Zinot, ka Mets ir kaut kur Bronksā atvēris frizētavu, viņu atrast bija vieglāk par vieglu. Man prātā bija palicis, ka agrāk viņš bija komivojažieris kādā Ņujorkas frizieru piederumu kompānijā. Tā es atradu “Ņujorkas Frizieru Piederumus”, un viņu kantorgrāmatās bija minēts “Gordona salons” Bronksā, Ventvortstritā.

Mets bieži tika runājis par to, kā viņam gribētos pašam savu frizētavu. Cik ļoti viņam derdzās tirgošanās! Kā viņi par to plēsās! Roza brēca, ka komivojažieris vismaz ir cienījams darbs, turpretim frizieri par vīru viņa nemūžam necietīšot. Mī un žē, kā Mārgareta Finneja zvaigāšot par “friziera sieviņu”! Un ko teiks Loisa Meinere, kuras vīrs strādā apdrošināšanas firmā par pretenziju izmeklētāju? Tai nu gan būs deguns gaisā!

Visus tos gadus, ko Mets staigāja apkārt, tirgodams frizierrīkus, diendienā ienīzdams šo darbu (jo vairāk pēc tam, kad kino bija redzējis Komivojažiera nāvi), viņš sapņoja par to, ka reiz būs pats sev saimnieks. Šī doma viņam bija prātā ik reizi, kad viņš runāja par naudas taupīšanu un pagrabā grieza man matus. Un grieza labi, viņš pats lielījās, daudz labāk, nekā apgrieztu tajā lētajā Skeilzavēnijas frizētavā. Pamezdams Rozu, viņš pameta ari tirgošanos, un es viņu par to apbrīnoju.

Doma, ka viņu satikšu, mani saviļņoja. Mets man bija palicis sirsnīgā piemiņā. Viņš bija gatavs mani pieņemt tādu, kāds es biju. Viņš mani aizstāvēja. Pirms Normas -tajās reizēs, kad viņi neplēsās par naudu vai par to, ko padomās kaimiņi, viņš vienmēr uzstāja: liec to bērnu mierā, nespied viņu darīt to, ko dara citi bērni. Un pēc Normas: arī viņam ir tiesības dzīvot savu dzīvi, kaut arī viņš nav tāds kā citi bērni. Nespēju vien sagaidīt, kad ieraudzīšu, kādu seju viņš rādīs. Viņš bija viens no nedaudzajiem, kuriem man gribējās visu izstāstīt.

Ventvortstritā bija Bronksas noplukušajā galā. Gandrīz visiem veikaliem skatlogos bija zīmes “Izīrē”, pārējie vienkārši bija ciet. Taču puskvartāla attālumā no autobusu pieturas bija svītrainā frizētavas zīme, kas atstarotajā gaismā laistījās kā ledene uz kociņa.

Salonā bija vienīgi pats frizieris, kurš lasīja avīzi, sēdēdams krēslā, kas atradās vistuvāk skatlogam. Kad viņš pacēla galvu, es uzreiz pazinu Metu - druknu, sarkaniem vaigiem, daudz vecāku un gandrīz plikpaurainu, ar sirmu matu joslu gar deniņiem, - taču tas tik un tā bija Mets. Ieraudzījis mani stāvam pie durvīm, viņš nometa žurnālu.

“Gaidīt nevajadzēs. Jūs esat nākamais.”

Es vilcinājos, un viņš mani pārprata.

“Parasti, mister, mēs tik vēlu nestrādājam. Viens no pastāvīgajiem klientiem bija pieteicies atnākt, bet tā arī neparādījās. Jau taisījos slēgt ciet. Jums paveicās, ka es apsēdos atpūtināt kājas. Labākais griezums un skūšana Bronksā.”

Es ļāvu, lai viņš mani ieaicina iekšā, un viņš sāka šaudīties, vākdams kopā šķēres, ķemmes un tīru dvieli.

“Viss ir higiēnisks, kā jūs pats redzat, un par lielāko daļu salonu šajā apkaimē to nevarētu sacīt. Apgriezt un noskūt?”

Es apsēdos krēslā. Neticami, ka viņš mani nepazīst, turpretim es uzreiz zināju, ka tas ir viņš. Tad sev atgādināju, ka viņš mani nav redzējis vairāk nekā piecpadsmit gadu un dažu pēdējo mēnešu laikā esmu ļoti mainījies. Apsedzis mani ar svītrainu dvieli, viņš spogulī pētīja manu seju un sarauca pieri: laikam tomēr kaut ko atminējās.

“Visu pēc kārtas,” sacīju, pamādams uz cenrādi. “Apgriezt, noskūt, šampūnu, “kalnu saulīti”...”

Viņš pārsteigts savilka uzacis.

“Man jātiekas ar cilvēku, ko sen neesmu redzējis,” es apgalvoju, “un gribu izskatīties pēc iespējas labāk.”

Viņš atkal grieza man matus - tas bija diezgan baigi. Pēc brīža, kad viņš tecināja nazi, man pārskrēja šermuļi. Noliecu galvu, paklausīdams viņa rokas vieglajam spiedienam, un jutu, kā asmens uzmanīgi skrāpē man kaklu. Aizvēru acis un gaidīju. Bija sajūta, ka atkal atrodos uz operāciju galda.

Mani kakla muskuļi savilkās mezglā un negaidot noraustījās. Asmens iecirtās tieši virs ādamābola.

“Ei!” viņš iekliedzās. “Jēziņ... mierīgi! Jūs pakustējāties. Paklau, es ļoti atvainojos.”

Viņš metās pie izlietnes samitrināt dvieli.

Skatījos spogulī uz koši sarkano burbuli un smalko lāšu stīdziņu, kas ritēja lejup man pa kaklu. Satraukts, visu laiku atvainodamies, viņš to apturēja, iekams asinis bija notecējušas līdz dvielim.

Raudzīdamies, kā viņš rosās - visai veikli, ņemot vērā viņa druknumu un smagnējību, - jutos vainīgs, ka viņu mānu. Gribējās kaut kā likt viņam noprast, kas es esmu, gribējās, lai viņš apliek roku man ap pleciem, lai mēs varam parunāt par tiem senajiem laikiem. Bet es sēdēju un ļāvu, lai viņš apstrādā brūci ar kodīgu pulveri.

Viņš klusēdams pabeidza mani skūt, tad pievilka klāt iedeguma lampu un uzlika man uz acīm vēsas, ar burvj-lazdas ziedūdeni piesūcinātas vates piciņas. Tur, šajā koš-sarkanajā iekšējā tumsā, es redzēju, kas notika tonakt, kad viņš mani aizveda prom no mājām...

Čārlijs blakus istabā guļ, taču pamostas no mātes spiedzieniem un kliedzieniem. Viņš jau ir iemanījies ķīviņu laikā gulēt - šajā mājā kaut kas tāds notiek katru dienu. Tomēr šonakt viņas histērija ir sevišķi briesmīga. Viņš iespiež galvu spilvenā un klausās.

“Es tur neko nevaru darīt! Viņam jāpazūd! Mums jādomā par meitu! Es negribu, lai viņa katru dienu nāk mājās raudādama, jo bērni par viņu smejas. Mēs nedrīkstam liegt viņai normālu dzīvi tādēļ vien, ka...”

“Ko tu gribi? Izlikt viņu uz ielas?”

“Aizsūtīt prom. Uz Vorenas palīgskolu!”

“Parunāsim par to no rīta.”

“Nē! Tu vienmēr tikai runā un runā, un nekad neko nedari. Es vairs ne dienu negribu viņu te redzēt. Viss, vairs nekādas stiepšanas garumā - šonakt pat.”

“Roza, attopies! Ir vēls, tagad neko nevar darīt. Tu kliedz tik skaļi, ka visi kaimiņi dzirdēs.”

“Man vienalga! Lai viņš aizvācas šovakar pat. Es vairs nespēju uz viņu skatīties.”

“Roza, nerunā muļķības. Ko tu dari?”

“Es tevi brīdinu. Aizvāc viņu no šejienes!”

“Liec nost nazi!”

“Es nepieļaušu, ka viņas dzīve tiek sabojāta.”

“Tu esi traka. Liec nost to nazi!”

“Kaut viņš labāk būtu miris! Viņš nemūžam nespēs dzīvot normālu dzīvi. Lai es viņu vairs...”

“Tev galīgi prātiņš samežģījies. Dieva dēļ, atjēdzies!” “Tad aizved viņu prom! Šovakar pat!”

“Labi. Es tagad viņu aizvedīšu pie Hermaņa, un rīt pamēģināsim noskaidrot, kā viņu var iedabūt Vorenas patversmē.”

Klusums. Es tumsā jūtu, kā visa māja nodreb, un tad atskan Meta balss, tā nav tik šausmīga.

“Es zinu, ko tev ar viņu ir vajadzējis pārdzīvot, un nepārmetu tev, ka tu baidies. Bet tu nedrīksti tā uzvesties. Es viņu aizvedīšu pie Hermaņa. Vai tad tu būsi apmierināta?”

“Neko citu es nemaz nelūdzu. Arī tavai meitai ir tiesības uz normālu dzīvi.”

Mets ienāk Čārlija istabā un apģērbj dēlu. Zēns nesaprot, kas notiek, taču viņam ir bail. Kad viņi iziet no istabas, Roza aizgriežas un neskatās. Varbūt viņa cenšas sev iegalvot, ka viņš jau ir pazudis no viņas dzīves, ka viņa vairs nav. Pa ceļam uz ārdurvīm Čārlijs uz virtuves galda redz garo tuteni, ar kuru viņa griež gaļu, un neapzināti nojauš, ka viņa ir gribējusi viņam nodarīt pāri. Roza ir gribējusi viņam kaut ko atņemt un iedot Normai.

Kad viņš atskatās, Roza ir paņēmusi drāniņu un grasās mazgāt virtuves izlietni...

Kad viss - griešana, skūšana, sauļošanās un tā tālāk -bija beidzies, es ļengani sēdēju krēslā, juzdamies viegls, gludens un tīrs. Mets noraisīja dvieli un pienāca klāt ar otru spoguli, lai varu apskatīt pakausi. Skatījos uz sevi lielajā spogulī skatāmies uz sevi mazajā spogulī, ko viņš turēja rokā tādā leņķī, ka radās dziļuma ilūzija: neskaitāmas telpas... kurās es skatos uz sevi... skatos uz sevi... skatos... uz sevi... skatos...

Kur? Kur esmu es?

Nospriedu viņam neteikt. Kas būs labāk, ja viņš zinās? Iešu prom, neatklādams, kas esmu. Tad atcerējos, ka gribēju, lai viņš zina. Viņam jāatzīst, ka esmu dzīvs, ka esmu pilnvērtīgs cilvēks. Vēlējos, lai rīt, apcirpdams un skūdams klientus, viņš lielīgi stāsta par savu dēlu. Tad tas viss būtu īsts. Ja viņš zinās, ka es esmu viņa dēls, tad es kaut kas būšu.

“Tagad, kad mana seja atkal ir tīra, jūs varbūt mani pazīsit?” bildu, piecēlies kājās, un gaidīju, ka viņš beidzot sapratīs.

Viņš savilka uzacis.

“Kas tad nu? Vai jūs mani āzējat?”

Es apgalvoju, ka nepavisam nejokoju un, ja viņš ieskatīsies uzmanīgāk un padomās, tad noteikti mani pazīs. Viņš paraustīja plecus un, uzgriezis man muguru, sāka likt pa vietām ķemmes un šķēres.

“Man nav laika minēt. Darba laiks ir beidzies. Nojums trīs piecdesmit.”

Ja nu viņš mani neatceras? Ja nu tas viss ir tikai tukšas fantāzijas? Viņš izstiepa roku pēc naudas, bet es pat nemēģināju izvilkt kabatas portfeli. Viņam mani jāatceras. Viņam mani jāpazīst.

Taču nē... protams, nē... juzdams, kā mutē uzrodas skāņums un delnas nosvīst, es nopratu, ka man tūlīt kļūs nelabi. Es negribēju, lai tas notiek viņa klātbūtnē. “Ē, jūs nejūtaties labi?”

“Viss kārtībā... tikai... tūlīt...” Klupšus iekritu vienā no hromētajiem krēsliem un salīku, tvarstīdams elpu, gaidīdams, kad galvā atgriezīsies asinis. Vēderā viss griezās. Ak Dievs, tikai nenoģībt, ne tagad. Es negribu viņa acīs kļūt smieklīgs.

“Ūdeni... glāzi ūdens, lūdzu...” Ne tik daudz dzeršanas pēc, vienkārši, lai viņš uz mani neskatītos. Tā tikai vēl trūka, lai pēc visiem šiem gadiem viņš redzētu mani šādu. Kad viņš atgriezās ar glāzi, jau jutos mazliet labāk.

“Ņemiet, padzerieties! Pasēdiet un atpūtieties. Tūlīt jau būs labāk.”

Kamēr dzēru, viņš uz mani skatījās, un es redzēju, kā viņam uzmācas pusaizmirstas atmiņas.

“Vai es tiešām jūs jau agrāk esmu redzējis?”

“Nē... Man jau ir labāk. Tūlīt celšos un iešu.”

Kā es varēju viņam pateikt? Ko lai es sacītu? Lūdzu, paskaties uz mani, es esmu Čārlijs, tavs dēls, no kura tu atteicies? Es tevi nevainoju, bet skaties, te es esmu, sadakterēts tā, ka labāk vairs nevar būt! Pārbaudi mani! Izjautā! Es protu divdesmit valodas, dzīvas un mirušas; matemātikā esmu izcilība un patlaban rakstu klavierkoncertu, kura dēļ mani pieminēs arī nākamās paaudzes.

Kā es varēju viņam pateikt?

Cik stulbi es te sēžu viņa frizētavā, gaidīdams, kad viņš man paglaudīs galvu un teiks “Malacis!”. Es gribēju viņa atzinību, tādu pašu platu gandarījuma smaidu, kāds viņa sejā parādījās, kad biju iemācījies saauklot kurpes un aizpogāt jaku. Biju atnācis, cerēdams to ieraudzīt viņa sejā, taču bija skaidrs, ka palikšu gribam.

“Varbūt man izsaukt ārstu?”

Es nebiju viņa dēls. Tas bija cits Čārlijs. Gudrība un zināšanas bija mani pārvērtušas, un es viņam riebšos -kā toreiz riebos visiem maiznīcā -, jo ar savu izaugsmi būšu padarījis viņu sīku. Nē. To es negribēju.

“Ir jau labi,” sacīju. “Piedodiet par apgrūtinājumu!” Piecēlos un palūkoju, kā turos uz kājām. “Būšu kaut ko nelāgu apēdis. Tagad nu iešu, lai jūs varat slēgt ciet.”

Devos uz durvju pusi, taču viņš no aizmugures asi uzsauca:

“Ē, paga!” Viņš skatījās uz mani ar aizdomām. “Kas tie par gājieniem?”

“Kā, lūdzu?”

Viņš izstiepa roku, berzēdams īkšķi pret rādītājpirkstu.

“Jūs esat man parādā trīs piecdesmit.”

Atvainodamies samaksāju, taču redzēju, ka viņš man netic. Iedevu viņam piecus dolārus, teicu, ka atlikumu nevajag, un neatskatīdamies izsteidzos no salona.

Papildināju trīsdimensionālo labirintu ar vēl sarežģītākām laika sekvencēm, un Aldžernons tās apgūst bez grūtībām. Viņu nevajag skubināt ar kārumiem vai ūdeni. Izskatās, ka viņš mācās tāpēc, ka viņam patīk tikt galā ar grūtībām, - balva ir sekmes pašas par sevi.

Tomēr, kā jau konferencē norādīja Bērts, viņa uzvedība nav konsekventa. Reizēm pēc skrējiena vai pat jau skriešanas laikā viņš satrakojas un sāk triekties pret labirinta sienām vai saraujas kamoliņā un vispār atsakās darboties. Iestājies apnikums? Vai tomēr tas ir kas vairāk?

pīkst. 17:30

Tā trakā Feja ieradās pa ugunsdzēsēju kāpnēm, un viņai līdzi bija balta pelīte - uz pusi mazāka par Aldžernonu: lai viņam šajās vientulīgajās vasaras naktīs būtu draudzene. Viņa ātri atspēkoja visus manus iebildumus un iestāstīja, ka Aldžernonam sabiedrība nāks par labu. Pārliecinājies, ka “Minnija” ir vesela un uzvedīga, es piekritu. Man pašam gribējās zināt, ko viņš darīs, sastapis mātīti. Taču, kad mēs ielikām Minniju Aldžernona būri, Feja saķēra mani aiz rokas un izvilka no istabas.

“Vai tiešām tu nesaproti, ka mīlētājiem jāpaliek diviem vien?” viņa uzstājīgi noprasīja. Tad ieslēdza radio un draudīgi nāca man klāt. “Es tev iemācīšu jaunākos soļus!”

Kā lai dusmojas uz tādu meiteni kā Feja?

Un vispār - es priecājos, ka Aldžernons vairs nav viens.

Vakar vēlu - smiekli vestibilā un klauvējiens pie manām durvīm. Feja un kāds vīrietis.

“Hei, Čārlij!” viņa ķiķināja, mani ieraudzījusi. “Leroj, iepazīsties ar Čārliju! Viņš ir mans kaimiņš. Brīnišķīgs mākslinieks. Viņš taisa skulptūras ar dzīvu elementu.”

Leroj s viņu saķēra, neļaudams ietriekties sienā. Tad raizīgi paskatījās uz mani un nobubināja sveicienu.

“Mēs iepazināmies Stardust deju zālē,” Feja paskaidroja. “Lerojs ir super dejotājs.” Viņa pagriezās un devās uz sava dzīvokļa durvju pusi, tad pavilka savu pavadoni atpakaļ. “Ei,” viņa ķiķināja, “kā būtu, ja mēs uzaicinātu Čārliju pie mums un sarīkotu ballīti?”

Lerojam nešķita, ka tā būtu laba doma.

Es šā tā atvainojos un atgriezos savā dzīvoklī. Cauri aizvērtajām durvīm dzirdēju, kā viņi smejas, līdz nozūd Fejas miteklī, un, lai gan centos lasīt, prātā visu laiku uznira ainas: liela, balta gulta... balti, vēsi palagi... un viņi abi viens otra skavās.

Gribējās piezvanīt Alisei, taču es nezvanīju. Kāpēc sevi mocīt? Es nemaz nespēju atsaukt atmiņā Alises seju. Feju spēju iztēloties visādi, gan apģērbtu, gan izģērbtu, viņas možās, zilās acis un gaišos matus, kas bija sapīti un apvīti ap galvu kā kronis. Feja bija spilgta, bet Alise -miglā tīta.

Pēc kādas stundas Fejas dzīvoklī atskanēja paceltas balsis, tad viņa kliedza un kaut kas tika mests pa gaisu, taču, kad jau grasījos lēkt ārā no gultas un skriet piedāvāt palīdzību, viņas durvis aizcirtās un Lerojs lamādamies devās prom. Pagāja dažas minūtes, un pie manas dzīvojamās istabas loga klauvēja. Logs bija vaļā, un Feja, ieslīdējusi iekšā, apsēdās uz palodzes, melnam zīda kimono atsedzot glītās kājas.

“Hei,” viņa čukstēja, “tev ir kāds smēķis?”

Iedevu viņai cigareti, un viņa, nošļūkusi no palodzes, ierīkojās uz dīvāna.

“Uff!” viņa nopūtās. “Parasti es lieliski tieku galā, bet daži ir tā nogribējušies, ka viņus var vienīgi patriekt.”

“Ā,” es novilku, “tu viņu atvedi mājās tādēļ, lai patriektu.”

Saklausījusi, kādā tonī es to saku, viņa uzreiz pacēla galvu.

“Tev ir iebildumi?”

“Kādi man var būt iebildumi? Bet, ja tu ved mājās deju zālē sastaptu vīrieti, ir taču skaidrs, ka viņš gribēs turpinājumu. Viņam ir tiesības mēģināt.”

Feja papurināja galvu.

“Es eju uz Stardust, jo man patīk dejot, un diez vai tādēļ vien, ka esmu atļāvusi čalim mani pavadīt uz mājām, man ir jāliekas ar viņu gultā. Tu taču nedomā, ka es ar viņu gulēju?”

Mana iztēles aina, kurā tie abi gulēja viens otra skavās, pārsprāga kā ziepju burbulis.

“Ja viņa vietā būtu bijis tu, būtu citādi.”

“Kā tad tas būtu jāsaprot?”

“Tieši tā, kā tika sacīts. Ja tu mani aicinātu, es ar tevi gulētu.”

Centos palikt mierīgs.

“Paldies!” sacīju. “Es to paturēšu prātā. Uzvārīt tev kafiju?”

“Čārlij, es tevi nespēju atšifrēt. Parasti es vīriešiem vai nu patīku, vai nepatīku, un man tas uzreiz ir skaidrs. Bet tu it kā no manis baidies. Tu taču neesi homoseksuāls?”

“Ko tu runā!”

“Nu, ja tu esi, vari no manis to neslēpt, jo tad mēs vienkārši būsim draugi. Bet man jāzina.”

“Es neesmu homoseksuāls. Šovakar, kad tu iegāji iekšā ar to čali, man gribējās būt viņa vietā.”

Viņa pieliecās, un kimono pavērās, atsedzot krūtis. Viņa apvija rokas man apkārt un gaidīja, ka es kaut ko darīšu. Zināju, kas no manis tiek sagaidīts, un sacīju sev, ka nav iemesla to nedarīt. Iekšēji jutu, ka šoreiz nekritīšu panikā - ar Feju tā nebūs. Tuvojās taču viņa, nevis es. Un viņa bija pavisam citāda nekā tās sievietes, ko līdz šim biju pazinis. Varbūt šajā emocionālajā līmenī viņa ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Apliku rokas viņai apkārt.

“Tā jau ir labāk,” viņa dūdoja. “Es jau sāku domāt, ka tu negribi.”

“Es gribu,” čukstēju un noskūpstīju viņu uz kakla. Taču jau tajā pašā brīdī ieraudzīju mūs abus, it kā es būtu kāds trešais, kas stāv priekšnamā. Manā priekšā vīrietis un sieviete apkampās. Šoreiz, ieraugot sevi no malas, es paliku vienaldzīgs. Jā, man neuzmācās panika, taču nejutu arī nekādu satraukumu - nekādu iekāri. “Pie tevis vai pie manis?” viņa vaicāja.

“Pagaidi.”

“Kas tad nu?”

“Varbūt tomēr ne. Es šovakar nejūtos labi.”

Viņa skatījās uz mani, gudrodama, ko tas nozīmē. “Vai vajag ko citu?... Tu gribi, lai es kaut ko izdaru?... Man nav iebildumu.”

“Nē, ne jau par to ir runa,” asi aprāvu. “Es vienkārši nejūtos īsti labi.”

Man bija interesanti, ar kādiem līdzekļiem viņa panāk, ka vīrietis uzbudinās, bet šis nebija īstais brīdis nodoties eksperimentiem. Manas problēmas risinājums bija meklējams kur citur.

Nezināju, ko vēl lai viņai saku. Kaut nu viņa labāk ietu prom, taču pateikt es to nevarēju. Viņa uzmanīgi skatījās man acīs un galu galā ievaicājās:

“Paklau, tev nebūs iebildumu, ja es pārnakšņošu te?” “Kāpēc?”

Viņa paraustīja plecus.

“Tu man patīc. Nezinu. Var atgriezties Lerojs. Vai mazums iemeslu. Bet ja tu negribi...”

Viņai atkal bija izdevies mani pārsteigt. Būtu vismaz desmit iegansti, ar kuriem varētu viņu izlikt aiz durvīm, bet es padevos.

“Tev ir džins?” viņa jautāja.

“Nē, es gandrīz nedzeru.”

“Man ir. Tūlīt atnesīšu.”

Nepaspēju pateikt, ka nevajag pūlēties, - viņa jau bija laukā pa logu un pēc dažām minūtēm atgriezās ar pudeli, vēl diezgan pilnu, un citronu. Paņēmusi manā virtuvē divas glāzes, viņa abās ielēja džinu.

“Ņem!” viņa teica. “Tā tu jutīsies labāk. Tad tās taisnās līnijas vairs nebūs tik stīvas. Tādēļ jau tev ir tik grūti. Viss ir pārāk taisns un kārtīgs, un tu no tā netiec laukā. Gluži kā Aldžernons tajā tavā skulptūrā.”

Vispār es negribēju dzert, bet jutos tik draņķīgi, ka nolēmu: kāpēc ne. Sliktāk vienalga vairs nebūs, un varbūt džins aizmiglos to sajūtu, ka es skatos pats uz sevi no malas, nesaprazdams, ko es tur daru.

Viņa mani piedzirdīja.

Atceros, kā izdzēru pirmo glāzi un likos gulēt, un viņa ieslīdēja man blakus ar pudeli rokā. Un tas arī viss - līdz šodien jau krietni vēlu pamodos paģirains.

Viņa vēl gulēja, pagriezusies ar seju pret sienu, samur-dzījusi spilvenu pagalvī. Uz naktsgaldiņa blakus samīcītu izsmēķu pilnam pelnutraukam stāvēja tukšā pudele, lai gan pēdējais notikums, ko atcerējos, pirms širmis aizkrita ciet, bija tas, ka es noskatos uz sevi dzeram otro glāzi.

Viņa izstaipījās un pagriezās pret mani - kaila. Es parāvos atpakaļ un izkritu no gultas. Saķēru segu, lai tajā ietītos.

“Hei!” viņa nožāvājās. “Zini, ko es visā drīzumā gribētu darīt?”

“Ko?”

“Uzgleznot tavu aktu. Tādu kā Mikelandželo “Dāvids”. Tu būsi ļoti skaists. Kā tev ir - labāk?”

Es pamāju.

“Tikai galva sāp. Vai es, ē, vakar daudz izdzēru?”

Viņa sāka smieties un paslējusies atbalstījās uz elkoņa.

“Tu kārtīgi piemeties. Un, mī un žē, tu tiešām uzvedies savādi - ne jau kā zilais, tā es negribu teikt, bet ļoti dīvaini.”

“Ko...” es iesāku, pūlēdamies aptīt segu tā, lai varētu celties un iet, “...tas ir - kā? Ko es darīju?”

“Man ir gadījies redzēt visādus brīnumus, čaļi sapriecājas un sabēdājas, dažam uznāk miegs, citam gribas seksu, bet neviens nekad nav izdarījies tā, kā tu. Labi, ka tu neaizraujies ar dzeršanu. Debestiņ, žēl tikai, ka man nebija kameras! Kas tā būtu par filmiņu!”

“Saki taču beidzot, Dieva dēļ, ko es darīju?”

“Neko tādu, ko es būtu gaidījusi. Nelīdi gramstīties, neko tamlīdzīgu. Bet tas bija fenomenāli! Tāda izrāde! Tu izdarījies šausmīgi jocīgi. Tev būtu jāuzstājas publikas priekšā. Palace teātrī visi skatītos, mutes iepletuši. Iedomājies tikai, pieaudzis vīrietis sāk uzvesties kā bērns. Tu stāstīji, kā tev gribas iet skolā, mācīties lasīt un rakstīt, lai tu būtu tikpat gudrs kā citi bērni. Tādā garā. Tu biji pavisam cits cilvēks, pilnīgi iedzīvojies lomā, un visu laiku atkārtoji, ka tev nav brīv ar mani spēlēties, jo tad māte tev atņems riekstiņus un ieliks tevi būrī.” “Riekstiņus?”

“Jā! Palīgā!” viņa smējās un pakasīja galvu. “Un vēl tu visu laiku teici, ka nedosi man savus riekstiņus. Ērms kas ērms. Bet paklau, kā tu runāji! Kā tie kretīni, kas stāv uz ielu stūriem un kļūst traki no tā vien, ka garām iet kāda meitene. Pilnīgi cits cilvēks. Sākumā es domāju, ka tu vienkārši māžojies, bet tagad es drīzāk teiktu, ka tev ir kaut kāda mānija, vai. Viss šis kārtīgums un satrauk-šanās par katru sīkumu.”

Mani tas neapbēdināja, kaut arī to varēja gaidīt. Dzērums kaut kā uz laiciņu bija iznīcinājis apziņas barjeras, kas veco Čārliju Gordonu turēja iesprostotu mana prāta dzīlēs. Jau sen biju nojautis, ka viņš nav pavisam pazudis. Nekas no tā, kas ir mums prātā, patiesībā nezūd. Operācija bija viņu pārklājusi ar izglītības un kultūras kārtiņu, taču emocionālā ziņā viņš tepat vien bija - skatījās un gaidīja.

Ko viņš gaida?

“Tagad tev nekas nekaiš?”

Es atbildēju, ka viss ir kārtībā.

Viņa saķēra segu, kurā biju ietinies, un ievilka mani atpakaļ gultā. Negribēju ļauties, taču viņa jau bija mani apskāvusi un noskūpstīja.

“Čārlij, vakar man bija bail. Man likās, tev aizgājis ciet širmis. Esmu dzirdējusi par čaļiem, kuri ir nespējīgi, un viņiem tas pēkšņi sakāpj galvā, un viņi kļūst par maniakiem.”

“Kāpēc tad tu paliki?”

Viņa paraustīja plecus.

“Nu, tu biji kā nobijies bērns. Es zināju, ka tu man pāri nenodarīsi, bet baidījos, ka tu vari ko nodarīt sev. Nolēmu, ka būs labāk, ja es palikšu. Man tevis bija traki žēl. Un vispār, es turēju pa rokai šo te, katram gadījumam...” Viņa pavilka laukā smagu grāmatu, ko bija iestūķējusi starp gultu un sienu.

“Laikam jau tev nevajadzēja to likt lietā.”

Viņa papurināja galvu.

“Debestiņ, bērnībā tev laikam traki garšoja rieksti.” Viņa izkāpa no gultas un sāka ģērbties. Es paliku guļam un skatījos. Viņa kustējās manā priekšā, neizjuzdama nekādu kautrību vai neveiklību. Krūtis bija tikpat apaļīgas kā viņas gleznotajā pašportretā. Man gribējās tām pieskarties, taču es zināju, ka šīs ilgas ir veltīgas. Par spīti operācijai, Čārlijs joprojām bija manī.

Un Čārlijam bija bail palikt bez riekstiņiem.

Šodien piezvanīju Alisei. Biju uztraucies un droši vien runāju nesakarīgi, taču ļoti priecājos, dzirdēdams viņas balsi, un ari viņa, liekas, bija laimīga, ka esmu atradies. Viņa bija ar mieru tikties, un es ar taksometru devos uz pilsētas centru, piktodamies par to, cik lēni mēs tiekam uz priekšu.

Pat nepaspēju pieklauvēt, kad viņa jau atvēra durvis un metās mani apkampt. “Čārlij, mēs tā uztraucāmies! Man rādījās visādas šausmas - ka tu kādā ieliņā guli miris vai klīsti pa kaut kādiem drūmiem kaktiem, zaudējis atmiņu. Kāpēc tu nepaziņoji, ka ar tevi viss ir kārtībā? Tik daudz jau nu tu varēji izdarīt.”

“Nebaries. Man vajadzēja pabūt vienam un tikt skaidrībā par dažiem jautājumiem.”

“Nāc uz virtuvi! Es uzvārīšu kafiju. Ko tu visu šo laiku darīji?”

“Pa dienu domāju, lasīju un rakstīju, pa nakti - klejoju, meklēdams sevi. Un atklāju, ka Čārlijs uz mani skatās.” “Nerunā tādas šausmas,” viņa nodrebinājās. “Patiesībā nekā tāda nav. To skatīšanos tu esi izdomājis.”

“Es tur neko nevaru padarīt - man ir sajūta, ka es neesmu es. Esmu ar varu ieņēmis viņa vietu un izdzinis viņu tāpat, kā mani toreiz izdzina no maiznīcas. Saproti, pagātnē Čārlijs Gordons ir, un šī pagātne nekur nav pazudusi. Jaunu ēku nevar uzcelt, nenojaucot veco, bet veco Čārliju nevar iznīcināt. Viņš pastāv. Sākumā es viņu meklēju: biju aizgājis pie tēva - pie viņa tēva, pie manējā. Patiesībā es tikai gribēju pierādīt, ka Čārlijs pagātnē eksistēja, un tādējādi attaisnot manis paša eksistenci. Kad Neimars teica, ka viņš ir mani radījis, es apvainojos. Bet atklājās, ka Čārlijs eksistēja ne tikai pagātnē - viņš eksistē joprojām. Manī un man apkārt. Viņš visu laiku ir atradies starp mums. Agrāk man šķita, ka šo sienu ir uzcēlis mans attīstītais prāts - mana vīzdegunīgā, stulbā lepnība, iedoma, ka mums nav nekā kopīga, jo es esmu tevi apsteidzis. Tu pati man iedvesi šo domu. Bet tā nav. Barjera ir Čārlijs, tas mazais zēns, kas baidās no sievietēm, jo māte viņam ļoti nodarīja pāri. Tu saproti? Šajos mēnešos es gan intelektuāli pieaugu, bet emociju strāvojums manī joprojām ir no viņa, tā bērnišķīgā Čārlija. Un ik reizi, kad es pienācu tev klāt vai gribēju tuvoties, notika īssavienojums.”

Biju ļoti uzbudināts un ar saviem vārdu plūdiem šaustīju Alisi, līdz viņa sāka drebēt. Viņas seja pietvīka.

“Čārlij,” viņa čukstēja, “vai es kaut kā varu palīdzēt? Vienalga, kā?”

“Man liekas, es pa šīm nedēļām, būdams brīvs no laboratorijas apstākļiem, esmu mainījies,” atbildēju. “Sākumā nesapratu, kā to darīt, bet šonakt, staigājot apkārt pa pilsētu, man atausa gaisma. Es rīkojos muļķīgi, mēģinādams tikt galā viens pats. Jo dziļāk es iepiņķējos šajā sapņu un atmiņu masā, jo skaidrāk redzu, ka emocionālās problēmas nevar atrisināt tādā pašā ceļā kā intelektuālās. Vakarnakt es pēkšņi to sapratu. Es sev teicu, ka klīstu apkārt kā Dieva nepieņemts, un tad pats ieraudzīju, ka tiešām esmu nepieņemts.

Emocionāli kaut kā biju palicis viens pats un pilnīgā tukšumā. Un tajās tumšajās ielās - nolādēts, tur jau nu gan man bija vismazāk izredžu to atrast - es patiesībā meklēju veidu, kā emocionāli atkal iekļauties ļaužu blīvā, reizē saglabājot manu intelektuālo brīvību. Man jākļūst pieaugušam. Tas man ir pats galvenais...”

Es runāju un runāju, izgāzu visas šaubas un bailes, kas bija izlauzušās līdz apziņas virspusei. Alise bija mans rezonators, un viņa sēdēja kā hipnotizēta. Man kļuva arvien karstāk, drīz jau degu kā ugunī. Nāca ārā iekaisušie pūžņi, un blakus bija man dārgs cilvēks: tas bija vissvarīgākais.

Taču viņa nespēja to izturēt. Šoks, kas sākumā izpaudās drebuļos, tagad pārtapa asarās. Mans skatiens pārslīdēja pār gleznu, kas atradās virs dīvāna, - pār nelaimīgo sārtvaidzi jaunavu. Ko Alise šobrīd jūt? Zināju, ka viņa ir gatava man atdoties, un es viņu gribēju, bet ko lai iesāk ar Čārliju?

Ja es gribētu tuvoties Fejai, Čārlijs varbūt arī neiejauktos. Viņš droši vien paliktu stāvam uz sliekšņa un skatītos. Taču, kolīdz tuvojos Alisei, viņš neprātīgi pārbijās. Kāpēc viņam bija bail ļaut, lai es mīlu Alisi?

Viņa sēdēja uz dīvāna, lūkojās manī, gaidīdama, ko es darīšu. Bet ko es varēju darīt? Man gribējās viņu piespiest sev klāt un...

Tiklīdz sāku par to domāt, brīdinājums nebija ilgi jāgaida.

“Kas notika, Čārlij? Tu esi ļoti bāls.”

Apsēdos viņai blakus.

“Tikai neliels reibonis. Tūlīt pāries.” Bet es zināju, ka nepāries; kamēr Čārlijs baidīsies, ka es varu viņai tuvoties, būs tikai vēl ļaunāk.

Te man radās ideja. Pirmajā brīdī tā šķita kaut kas derdzīgs, bet pēkšņi es atskārtu, ka šo paralīzi varēs nepieļaut, vienīgi pārspējot viņu viltībā. Ja Čārlijam kaut kādu iemeslu pēc bija bail no Alises, turpretim no Fejas viņš nebaidījās, tad es varu izslēgt gaismu un izlikties, ka mīlējos ar Feju. Viņš nepamanīs atšķirību.

Tas bija nejēdzīgi, tas bija riebīgi - bet, ja man izdosies, tad būšu atbrīvojies no žņaudzošā tvēriena, kādā Čārlijs turēja manas emocijas. Pēc tam jau es apzināšos, ka esmu mīlējis Alisi, un sapratīšu, ka citādi nevarēja.

“Jau pārgāja. Pasēdēsim tumsā, labi?” sacīju un, izslēdzis gaismu, centos savākties. Nebūs viegli. Man vajadzēja sevi pārliecināt, iztēloties Feju, iedvest pašam sev pārliecību, ka tā, kas man šobrīd sēž blakus, ir Feja. Pat ja viņš iznāks no manis un skatīsies no ārpuses, tas viņam nelīdzēs, jo istabā būs tumšs.

Nogaidīju, vai neparādīsies brīdinošie panikas simptomi - pazīme, ka viņš ir nojautis ko nelabu. Taču nekā tāda nebija. Jutos gluži mierīgs un nezaudēju paškontroli. Apliku roku viņai ap pleciem.

“Čārlij, es...”

“Klusē!” es uzsaucu, un viņa izbiedēta atrāvās. “Lūdzu,” es rāmāk turpināju, “šobrīd nerunā. Klusām pasēdēsim tumsā, un es tevi apskaušu.” Pievilku viņu klāt un tumsā zem aizvērtajiem plakstiem uzbūru Feju - Feju ar garajiem, blondajiem matiem un gaišo ādu. Feju - tādu, kāda viņa bija gulējusi man blakus. Noskūpstīju Fejas matus, Fejas kaklu un tad jau biju nonācis līdz Fejas lūpām. Fejas rokas glāstīja man muguru un plecus, un es jutu, ka manī kļūst arvien mazāk vietas; vēl ne ar vienu sievieti man tā nebija bijis. Sāku viņu glāstīt - sākumā lēni un pēc tam ar nepacietīgu, aizvien pieaugošu uzbudinājumu, kam drīz vajadzēs izlauzties.

Iekņudējās matiņi man uz skausta. Vēl kāds bija te, kopā ar mums, kāds ar skatienu urbās tumsā, pūlējās kaut ko samanīt. Feja, es drudžaini domāju, vēl un vēlreiz. Feja! FEJA! Iztēlojos viņas seju - iztēlojos tik skaidri, ka nekas nevarēja nostāties starp mums. Bet tad, brīdī, kad viņa apkampa mani ciešāk, es iekliedzos un atgrūdu viņu.

“Čārlij!” Alises seju es neredzēju, taču jau balss vien pauda, cik ļoti sāpīgs viņai bija šis negaidītais trieciens.

“Nē, Alise! Es nevaru. Tu nesaproti.”

Pielēcu kājās un ieslēdzu gaismu. Gandrīz gaidīju, ka ieraudzīšu turpat blakus Čārliju. Taču nē, protams. Mēs bijām divi vien. Tas viss eksistēja tikai manā prātā.

Alise gulēja uz dīvāna, blūzīte, ko biju atpogājis, pavērta, seja pietvīkusi, acis neticīgi ieplestas.

“Es tevi mīlu...” no manas mutes izlauzās aizžņaugti vārdi, “bet es nevaru. Nespēju to izskaidrot, bet, ja es būtu turpinājis, tad ienīstu sevi līdz kapa malai. Neprasi, lai paskaidroju, tad arī tu mani ienīdīsi. Tas ir saistīts ar Čārliju. Es nezinu, kāpēc, bet viņš neļauj man tevi mīlēt.” Viņa aizgriezās un aizpogāja blūzīti.

“Šoreiz bija citādi,” viņa teica. “Tev neuznāca nelabums un panika, nekā tāda nebija. Tu mani gribēji.” “Jā, es tevi gribēju, bet patiesībā es nebiju kopā ar tevi. Es gribēju tevi... kaut kādā ziņā izmantot... nē, es nevaru to pastāstīt. Man pašam tas nav saprotams. Paliksim pie tā, ka es vēl neesmu gatavs. Un es nevaru tēlot, krāpties vai izlikties, ka viss ir kārtībā, ja patiesībā tā nemaz nav. Tas būtu kārtējais strupceļš.” Piecēlos un grasījos doties prom.

“Čārlij, tikai nevajag atkal aizbēgt!”

“Nē, ar bēgšanu ir cauri. Mani gaida darbs. Pasaki, ka es pēc pāris dienām atgriezīšos laboratorijā - kolīdz būšu saņēmies.”

Drudžainā steigā izskrēju pa durvīm. Uz ielas apstājos, nezinādams, kurp lai dodos. Vienalga, uz kuru pusi es pagriezos, mani gaidīja trieciens: tātad atkal biju kļūdījies. Visi ceļi man bija strupceļi. Ak Dievs... lai ko es darīju, lai kurp devos, priekšā bija aizslēgtas durvis.

Man nebija vietas. Mana nebija neviena iela, neviena istaba, neviena sieviete.

Beigu beigās kaut kā notenterēju lejā uz metro un aizbraucu uz Piecdesmit devīto ielu. Cilvēku bija maz, bet kāda blondīne ar gariem matiem man atgādināja Feju. Ejot uz autobusa pieturu, man iznāca iet garām dzērienu veikalam, un es nedomājot iegriezos un nopirku mazo pudeli džina. Gaidīdams autobusu, attaisīju pudeli un tāpat ar visu turzu, kā biju redzējis darām klaidoņus, iedzēru lielu, garu malku. Tas noslīdēja svilinādams, taču sajūta bija patīkama. Vēlreiz pieliku pudeli pie mutes -tikai mazu malciņu - un, kad pienāca autobuss, man jau pamatīgi kņudēja visa miesa. Es mitējos. Šobrīd negribēju piedzerties.

Uzkāpis augšā, pieklauvēju pie Fejas durvīm. Viņa neatsaucās. Pavēru durvis un ieskatījos iekšā. Viņas vēl nebija mājās, bet visur dega gaisma. Viņai tiešām viss bija vienalga. Kāpēc es nevarēju būt tāds pats?

Iegāju savā dzīvoklī gaidīt. Izģērbos, noskalojos dušā un ietinos rītasvārkos. Kaut nu šis nebūtu viens no tiem vakariem, kad viņa nepārnāk viena.

Ap pustrijiem naktī dzirdēju viņu nākam augšā. Paņēmu savu pudeli, izlīdu uz ugunsdzēsēju kāpnēm un pielavījos pie viņas loga tieši tajā brīdī, kad Feja atvēra durvis. Nebiju domājis tur tupēt un lūrēt. Grasījos pieklauvēt pie loga. Taču, kad pacēlu roku, lai pavēstītu par savu klātbūtni, redzēju, ka viņa nomet kurpes un sāk līksmi virpuļot. Viņa piegāja pie spoguļa un lēnītēm, pa vienam vien, vilka nost apģērba gabalus sev pašai dāvātā striptīzā. Iedzēru vēl vienu malku. Nē, es nevarēju atklāt, ka esmu uz viņu skatījies.

Staigāju pa savu dzīvokli, neieslēgdams gaismu. Pirmajā brīdī domāju uzaicināt viņu atnākt šurp, tomēr te viss bija pārāk kārtīgs un akurāts - būtu jāizdzēš pārāk daudz taisnu līniju; šeit nekas neizdosies. Tādēļ izgāju vestibilā. Pieklauvēju pie viņas durvīm - vispirms klusi, tad skaļāk.

“Durvis ir vaļā!” viņa uzsauca.

Viņa vienā apakšveļā gulēja uz grīdas, izstiepusi rokas un atbalstījusi kājas pret dīvānu. Pašķiebusi galvu atpakaļ, viņa ačgārni skatījās uz mani.

“Čārlij, mīļumiņ! Kāpēc tu stāvi uz galvas?” “Neliecies traucēties,” es atsaucos un izņēmu pudeli no turzas. “Līnijas un kastes ir pārāk taisnas, un es tā padomāju, ka tu varbūt palīdzēsi man tās padzēst.” “Vai var būt vēl labāks dzēšamāks,” viņa attrauca. “Koncentrējies uz to silto punktu, kas plešas plašumā no pakrūtes, un tad visas līnijas sāk izplūst.”

“Tieši tas jau notiek.”

“Burvīgi!” viņa pielēca kājās. “Man arī. Es šovakar dejoju ar pārāk daudziem kvadrātiem. Tūlīt mēs viņus izpludināsim!” Viņa paņēma glāzi, un es ielēju viņai džinu.

Kamēr viņa dzēra, apliku roku viņai ap pleciem un slidināju pirkstus pa kailo muguru.

“Rāmi, zēn, kas tad nu? Kas tev uznācis?”

“Es gaidīju, kad tu pārnāksi.”

Viņa pakāpās nostāk.

“Ē, Čārlīt, paga, paga. Šito mēs jau esam piedzīvojuši. Tu pats zini, ka pie laba gala tas nenovedīs. Nu, tu taču saproti - tu man ļoti patīc, un es uz līdzenas vietas ievilktu tevi gultā, ja domātu, ka no tā kas var sanākt.

Bet es negribu sacerēties un uzkurināties pa tukšo. Tā, Čārlij, nav godīgi.”

“Šoreiz būs citādi. Es tev apsolu.”

Pirms viņa bija paspējusi vēl ko pateikt, es jau biju viņu apskāvis un skūpstīju, glāstīju, izgāzdams visu sakrājušos uzbudinājumu, kas plēsa mani pušu. Centos atāķēt krūšturi, taču parāvu pārāk spēcīgi un izplēsu āķīti. “Dieva dēļ, Čārlij, mans krūšturis...”

“Nedomā par krūšturi...” es aizžņaugtā balsī izdvesu, palīdzēdams viņai to noņemt. “Nopirkšu tev jaunu. Šonakt es tev atlīdzināšu par visām iepriekšējām reizēm. Mīlēšu tevi līdz pašam rītam.”

Viņa atrāvās no manis.

“Čārlij, pirmo reizi dzirdu, ka tu tā runā. Un neskaties uz mani tā, it kā gribētu aprīt mani ar visām parpalām.” Viņa norāva no krēsla blūzīti un aizsedzās. “Es jūtos kā izģērbta.”

“Es gribu ar tevi mīlēties. Šonakt es to varu. Es zinu... jūtu. Neatraidi mani, Feja.”

“Labi,” viņa čukstēja, “iedzer vēl.”

Iedzēru pats un ielēju arī viņai, un, kamēr viņa dzēra, noklāju viņas plecu un kaklu ar skūpstiem. Fejas elpa kļuva smagāka, mans uzbudinājums sāka pārņemt arī viņu.

“Ak Dievs, Čārlij, ja tu mani atkal uzkurināsi un pievilsi... nezinu, ko es ar tevi izdarīšu. Es arī esmu cilvēks, vai zinies.”

Es noguldīju viņu sev blakus uz dīvāna, pa virsu viņas drēbju un apakšveļas kaudzei.

“Ne jau te, uz dīvāna, Čārlij,” viņa mēģināja piecelties. “Iesim uz gultu!”

“Nē, te!” es pieprasīju, izraudams viņai no rokām blūzīti. Viņa paskatījās uz mani, nolika savu glāzi uz grīdas un nometa apakšveļu. Feja stāvēja manā priekšā kaila.

“Es izslēgšu gaismu,” viņa čukstēja.

“Nē,” es atkal noguldīju viņu sev blakus. “Es gribu uz tevi skatīties.”

Viņa mani dziļi noskūpstīja un cieši apskāva.

“Tikai šoreiz nepievil mani, Čārlij. Labāk nemēģini.”

Viņa lēni nāca man pretim, un es zināju, ka šoreiz nekas mani netraucēs. Zināju, kas man jādara un kā to izdarīt. Viņa ievaidējās, nopūtās un izdvesa manu vārdu.

Vienu brīdi mani pārņēma tā saltā sajūta, ka viņš skatās. Pacēlis galvu, pāri dīvāna galam pamanīju viņa seju, kas blenza manī cauri tumsai no ugunsdzēsēju kāpnēm - no tās pašas vietas, kur pirms pavisam neilga brīža biju tupējis es pats. Uztvere pārslēdzās, un es atkal atrados aiz loga un skatījos, kā istabā uz dīvāna mīlējās kāds vīrietis un sieviete.

Ar mežonīgu gribas piepūli atgriezos pie viņas uz dīvāna - jā, lūk, viņas augums, lūk, mana neapturamā iekāre un gribēšana - un ieraudzīju pie loga rūts viņa seju alkaini skatāmies. Lūri vien, es nodomāju, lūri, tu nabaga murmuli. Mani tas vairs neuztrauc.

Un viņš skatījās, acis iepletis.

Pirms atgriešanās laboratorijā gribēju pabeigt darbus, kurus biju iesācis pēc aizbēgšanas no konferences. Interesēdamies par elektrona un pozitrona pāra kodola fotoefekta izmantošanu biofizikas pētījumos, sazvanīju

Landsdorfu no Jaunā Uzlaboto mācīšanās metožu institūta. Viņš sākumā noturēja mani par kārtējo nenormālo, taču, kad norādīju, kādas nepilnības ir viņa Jaunā institūta žurnālā publicētajā rakstā, viņš notērpināja mani gandrīz veselu stundu. Viņš grib, lai es ierodos institūtā un pārrunāju savas idejas ar viņa darba grupu. Varbūt es tiešām arī pieslēgšos viņam, kad būšu padarījis savu darāmo laboratorijā, - ja pietiks laika. Tā, protams, ir galvenā problēma. Es nezinu, cik daudz laika man būs. Mēnesis? Gads? Visa atlikusī dzīve? Atkarībā no tā, ko es uzzināšu par eksperimenta psihofiziskajiem blakus-efektiem.

30. jūnijs

Tagad, kad man ir Feja, es vairs neeju klīst pa ielām. Iedevu viņai sava dzīvokļa atslēgu. Viņa mani ķircina par to, ka es slēdzu durvis, bet es viņu - par haosu, kas valda viņas miteklī. Viņa nobrīdināja, lai nemēģinu viņu mainīt. Viņas vīrs pirms pieciem gadiem ierosināja šķiršanos, jo viņa neparko nebija piedabūjama savākt izmētātās mantas un rūpēties par māju.

Tāpat viņa izturas pret gandrīz visu, kas viņai nešķiet svarīgs. Viņa vienkārši neliekas zinis. Aizvakar es kaktā aiz krēsla uzgāju veselu kaudzi soda kvīšu par mašīnas atstāšanu neatļautā vietā - tādu kvīšu viņai bija vismaz četrdesmit vai piecdesmit. Kad viņa pārnāca ar alu, es pajautāju, kāpēc viņa tās krāj.

“Ā, tie papīri!” viņa sāka smieties. “Kad pienāks tie nolāpītie alimenti, es dažas samaksāšu. Tu pat nespēj iedomāties, kā mani to kvīšu dēļ moka sirdsapziņa. Turu tās aiz krēsla, jo citādi man uznāk briesmīga vainas apziņa vienmēr, kad es tās ieraugu. Bet ko es varu darīt? Lai kur es braucu, visur priekšā ir aizlieguma zīmes - stāvēt aizliegts! stāvēt aizliegts! - es taču nevaru apstāties un pētīt zīmes katru reizi, kad gribu izkāpt no mašīnas.”

Es apsolīju, ka nemēģināšu viņu pārtaisīt. Ar viņu ir interesanti. Viņai ir lieliska humora izjūta. Bet, galvenais, ka viņa ir tik brīva un neatkarīga. Ja nu vienīgi pēc kāda laika var sākt apnikt viņas trakā vēlēšanās iet dejot. Šonedēļ mēs katru nakti pārrodamies ap diviem vai trijiem. Man vairs nav tik daudz enerģijas.

Tā nav mīlestība - bet viņa man ir svarīga. Kad viņas nav mājās, es neviļus klausos, vai vestibilā neatskanēs soļi.

Čārlij s mūs vairs neizspiego.

Savu pirmo klavierkoncertu veltīju Fejai. Doma, ka viņai kaut kas veltīts, viņu sajūsmināja, bet es nedomāju, ka viņai tas patiešām patika. Šis fakts tikai pierāda, ka vienā sievietē nav iespējams atrast visu, ko gribi. Vēl viens arguments par labu poligāmijai.

Galvenais ir tas, ka Feja ir gudra un labsirdīga. Šodien noskaidrojās, kāpēc viņai šomēnes tik ātri beidzās nauda. Nedēļu pirms mūsu iepazīšanās viņa bija sadraudzējusies ar meiteni, ko bija satikusi Stardust deju zālē. Meitene stāstīja, ka viņai Ņujorkā neesot neviena tuvinieka, neesot ne kripatas naudas un jumta virs galvas, un Feja uzreiz aicināja, lai tā nāk dzīvot pie viņas. Pēc divām dienām meitene bija atradusi divsimt trīsdesmit piecus dolārus, ko Feja glabāja kumodes atvilktnē, un nozudusi ar visu naudu. Policijai Feja neziņoja, un, kā izrādījās, nemaz nezināja meitenes uzvārdu.

“Kuram būtu labāk, ja es paziņotu policijai?” viņa atrunājās. “Acīmredzot tai nabaga utei tiešām briesmīgi vajadzēja naudu, ja reiz viņa tā izdarīja. Netaisos sabojāt viņai dzīvi pārsimt dolāru dēļ. Nav tā, ka es peldētos naudā, bet man nav nekādas vēlēšanās viņai ieriebt, ja tu mani saproti.”

Jā, es viņu sapratu.

Vēl nekad nebiju sastapis tik pretimnākošu un paļāvīgu cilvēku. Feja ir tieši tas, kas man šobrīd visvairāk vajadzīgs. Biju izslāpis pēc vienkāršas cilvēciskas saskarsmes.

Neimars, Stross, Bērts un vēl vairāki projekta līdzstrādnieki sagaidīja mani psihiatra kabinetā. Viņi centās izturēties laipni, taču bija redzams, cik nepacietīgi Bērts vēlas dabūt atpakaļ Aldžernonu, un es viņam to atdevu. Neviens neko neteica, bet es tāpat zināju, ka Neimars man tik drīz nepiedos, ka es, viņu apiedams, biju vērsies pie Fonda. Tomēr man tā vajadzēja darīt. Pirms atgriešanās Bīkmenā man vajadzēja būt drošam, ka man atļaus uzsākt neatkarīgu pētījumu. Ja par visu, ko es daru, vajadzētu atskaitīties Neimaram, bezjēdzīgi tiktu izniekots pārāk daudz laika.

Viņš par Fonda lēmumu jau zināja un sagaidīja mani salti un oficiāli. Roku viņš gan pasniedza, taču no smaida viņa sejā nebija ne vēsts. “Čārlij,” viņš teica, “mēs visi priecājamies, ka tu esi atgriezies un strādāsi ar mums kopā. Līdzstrādnieki un laboratorija ir tavā rīcībā. Skaitļošanas centrs ir paziņojis, ka tavam pētījumam būs prioritātes statuss... un, protams, ja es kaut kā varu būt noderīgs...”

Viņš ārkārtīgi centās būt pretimnākošs, taču viņa seja pauda skepsi. Tik tiešām, vai tad man ir kāda pieredze eksperimentālajā psiholoģijā? Ko es vispār zinu par metodēm, kuras viņš izstrādājis daudzu gadu pētījumu gaitā? Nu, bet, kā jau es teicu, viņš šķita laipns un šķietami negrasījās mani kritizēt priekšlaikus. Vispār jau viņam nekas cits neatliek. Ja es neatradīšu izskaidrojumu Aldžernona uzvedībai, viss viņa darbs būs vējā, savukārt, ja atbildi atradīšu, visa pētnieku komanda sekos man.

Iegāju laboratorijā. Bērts bija ievietojis Aldžernonu vienā no daudzuzdevumu būriem un skatījās, kā pele tur skraida. Viņš nopūtās un pašūpoja galvu. “Viņš ir ļoti daudz aizmirsis. Izskatās, ka lielākā daļa komplekso reakciju ir izzudušas. Viņš strādā daudz primitīvāk, nekā es biju gaidījis.”

“Kādā ziņā?” es vaicāju.

“Nu, redzi, agrāk viņš spēja saskatīt vienkāršas sakarības - teiksim, tajā maršrutā ar durtiņām: katras otrās durvis, katras trešās durvis, sarkanās durvis, zaļās durvis... Tagad viņš to ir izgājis jau trīs reizes un joprojām rīkojas pēc mēģinājumu un kļūdu metodes.”

“Varbūt tāpēc, ka viņš ir atgriezies laboratorijā pēc tik ilga laika?”

“Varbūt. Lai viņš pagaidām aprod ar visu, un paskatīsimies, kā viņam klāsies rīt.”

Laboratorijā biju uzturējies daudzas reizes, taču šoreiz biju atnācis, lai apgūtu visu, ko tā spēja piedāvāt. Dažu dienu laikā man bija jāapgūst paņēmieni, kurus citi bija mācījušies gadiem.

Bērts četras stundas vadāja mani pa visām laboratorijas telpām pēc kārtas, un es centos saprast, kā te viss funkcionē. Kad jau visu biju redzējis, pamanīju kādas durvis, pa kurām mēs vēl nebijām ieskatījušies.

“Kas ir tur?”

“Saldētava un sadedzināšanas iekārta.” Viņš atvēra smagās durvis un ieslēdza gaismu. “Pirms sadedzināšanas mēs paraugus sasaldējam. Apturot trūdēšanas procesu, izdodas samazināt smaku.” Tad viņš gribēja doties prom, bet es vēl paliku stāvam.

“Aldžernonu - nē,” es teicu. “Paklau, ja... kad... nu, es negribu, lai viņš nonāk te. Atdod viņu man. Es pats viņu apglabāšu.”

Bērts nesmējās. Tikai palocīja galvu. Neimars bija viņam norādījis, ka kopš šīs dienas ir jāapmierina visas manas vēlēšanās.

Šķērslis ir laiks. Ja esmu apņēmies pats atrast atbildes uz visiem jautājumiem, tad pie darba jāķeras tūlīt pat. Paņēmu no Bērta literatūras sarakstu, no Strosa un Neimara dabūju piezīmes. Tad, jau ejot prom, man prātā iešāvās ērmota doma.

“Sakiet,” es uzrunāju Neimaru. “Man tikko parādīja jūsu sadedzināšanas iekārtu eksperimentos izmantoto dzīvnieku iznīcināšanai. Ko iecerēts darīt ar mani?” Jautājums viņu apstulbināja.

“Kā, lūdzu?”

“Esmu pārliecināts, ka jūs jau no paša sākuma esat paredzējis visas iespējamās vajadzības. Kas notiks ar mani?”

Viņš neatbildēja, taču es neatlaidos:

“Man ir tiesības zināt visu, kas ir saistīts ar eksperimentu, un tas attiecas arī uz manu nākotni.”

“Protams, protams, tu drīksti zināt visu.” Viņš apklusa un piešķīla uguni jau aizdedzinātai cigaretei. “Tu, protams, sapratīsi, ka sākumā mēs ļoti lielā mērā paļāvāmies uz to, ka rezultāti būs neatgriezeniski, mēs joprojām uz to paļaujamies... jā, pavisam noteikti...”

“Es ticu.”

“Pats par sevi saprotams, iesaistot šajā eksperimentā tevi, mēs uzņēmāmies milzīgu atbildību. Nezinu, cik daudz tu atceries un cik daudz tev ir izdevies secināt par to, kā viss bija projekta sākumā, bet mēs centāmies tev paskaidrot - pastāv liela varbūtība, ka tas būs tikai īslaicīgs uzlabojums.”

“Tas ir minēts manās atskaitēs,” es apstiprināju, “lai gan toreiz es nesapratu, ko tas nozīmē. Taču nav svarīgi, jo tagad es to zinu.”

“Tad nu redzi, mēs nolēmām riskēt,” viņš runāja tālāk, “jo spriedām, ka nopietns kaitējums tev, visticamāk,

netiks nodarīts un ir ļoti lielas izredzes tev tā vai citādi palīdzēt.”

“Nav vajadzības taisnoties.”

“Bet tu noteikti apzinies, ka mums vajadzēja saņemt atļauju no taviem tuviniekiem. Tu pats nebiji spējīgs dot pienācīgu piekrišanu.”

“Tas viss man ir zināms. Jūs sazinājāties ar manu māsu Normu. Es par to lasīju. Cik es viņu atceros, manuprāt, viņa piekristu arī nosēdināt mani elektriskajā krēslā.” Viņš savilka uzacis, tomēr nolēma neko neteikt. “Tad, lūk, mēs viņai sacījām, ka eksperimenta neveiksmes gadījumā mēs nevarēsim tevi nosūtīt atpakaļ - ne uz maiznīcu, ne uz to tavu istabu.”

“Kāpēc ne?”

“Pirmkārt, tu jau, iespējams, būsi cits cilvēks. Varēja gadīties, ka operācijas un hormonu injekciju sekas sāks parādīties tikai vēlāk. Kas zina, varbūt tevi pārāk spēcīgi iespaidotu pēcoperācijas periodā pārdzīvotais. Runa bija par iespējamiem emocionāliem traucējumiem, kas pastiprinātu tavu garīgo atpalicību; tu vienkārši vairs nebūtu tāds pats kā agrāk...”

“Vareni. It kā ar vienu krustu vien man būtu par maz.” “Otrkārt, nekādi nebija iespējams zināt, vai tavas prāta spējas atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Varēja notikt regress uz vēl primitīvāku funkcionēšanas līmeni.”

Viņš krāva man virsū vēl un vēl, atbrīvojās no tā, kas nomāca viņa sirdsapziņu.

“Tad jau stāstiet visu līdz galam,” es teicu, “kamēr vēl esmu spējīgs par to kaut ko pateikt. Ko ar mani bija plānots darīt?”

Viņš paraustīja plecus.

“Fonds vienojās ar Vorenas patversmi, tu tiktu nosūtīts uz turieni.”

“Ko?!”

“Līgumā ar tavu māsu bija punkts, ka tavas uzturēšanas izmaksas uzņemtos Fonds un tu visu atlikušo mūžu ik mēnesi saņemtu zināmu naudas summu tavu personisko vajadzību nodrošināšanai.”

“Bet kāpēc uz Vorenu? Es vienmēr esmu bijis spējīgs dzīvot patstāvīgu dzīvi, arī tad, kad viņi mani tur iebāza pēc tēvoča Hermaņa nāves, Donneram uzreiz izdevās dabūt mani no turienes laukā, un es gluži labi tiku galā, pats sevi uzturēdams. Kāpēc man pēkšņi jādodas atpakaļ?”

“Ja tu pats spētu par sevi parūpēties, tev nevajadzētu dzīvot Vorenā. Vieglākos gadījumos tiek atļauts nedzīvot skolas teritorijā. Bet mums vajadzēja paredzēt visas iespējas.”

Viņam bija taisnība. Maniem iebildumiem nebija pamata. Viņi bija padomājuši par visu. Vorena tiešām bija loģiska mītnes vieta - tāda kā saldētava, kurā mani varēja turēt līdz mūža galam.”

“Nu - labi, ka ne uz sadedzināšanas iekārtu,” es noteicu.

“Kā, lūdzu?”

“Tas nebija domāts jums. Pašam vien saprotams joks.” Tad man iešāvās prātā vēl kāda doma. “Sakiet, vai uz Vorenu var aizbraukt? Nu, ierasties tur kā apmeklētājam, izstaigāt un visu apskatīt?”

“Jā, man liekas, uz turieni visu laiku brauc cilvēki -viņi tur regulāri rīko ekskursijas, laikam uzskata, ka tā rada par sevi labu priekšstatu. Bet kāpēc?”

“Tāpēc, ka es gribu zināt. Man jāredz, kas notiks -kamēr vēl kaut kādā mērā spēju šai sakarā ko darīt. Esiet tik laipns, noorganizējiet man šo ekskursiju pēc iespējas drīz!”

Doma, ka es varētu doties uz Vorenu, viņam manāmi nepatika. It kā es savlaicīgi pasūtītu sev zārku un taisītos tajā sēdēt. Tomēr es viņam neko nepārmetu, jo viņš nesaprot, ka, cenšoties saprast, kas īsti es esmu - izdibināt visas manas eksistences jēgu -, man ir jāzina ne tikai pagātne, bet arī nākotnes iespējas, man jāzina, kur es biju un kur nonākšu. Kaut arī mēs zinām, ka labirinta galā gaida nāve (un tas man ir kas jauns - vēl pavisam nesen pusaudzis manī domāja, ka nāve gaida tikai citus, uz mani tā neattiecas), es tagad redzu, ka to, kas esmu, nosaka ceļš, kuru izvēlos šajā labirintā. Es esmu ne tikai kas, bet arī kā - viens no daudzajiem veidiem - un, zinot, pa kuriem ceļiem esmu gājis un kuri man vēl atlikuši, spēšu saprast, kas es būšu.

Tovakar un nākamajās dienās ierakos psiholoģijas grāmatās: studēju klīnisko psiholoģiju, personības psiholoģiju, psihometriju, zināšanu apguvi, eksperimentālo psiholoģiju, dzīvnieku psiholoģiju, fiziopsiholoģiju, bihei-viorismu, geštaltu, analītisko psiholoģiju, funkcionālo, dinamisko, organisko un visas pārējās senās un modernās nozares, skolas un teorētiskās koncepcijas. Bezgala nomācoši, ka tik daudzas idejas, ar kurām mūsu psihologi pamato savus uzskatus par cilvēka prātu, atmiņu un mācīšanās spēju ir gaisa pilis no viena gala līdz otram.

Feja vēlas atnākt uz laboratoriju, bet es teicu, ka esmu pret. Tā tikai man vēl trūka, lai Feja saskrietos ar Alisi. Uztraukumu arī tāpat ir diezgan.

Braucienam uz Vorenu bija trāpījusies nelādzīga diena - pelēka un lietaina varbūt tādēļ, to atceroties, man kļūst tik drūmi. Vai varbūt es sevi mānu un patiesībā mani dara drūmu doma, ka mani uz turieni var nosūtīt. Aizņēmos no Bērta mašīnu. Alise gribēja braukt līdzi, tomēr man to visu vajadzēja redzēt vienatnē. Fejai es nemaz neteicu, ka uz turieni braucu.

Vorena atrodas Longailendā, lauku apvidū, līdz kuram ir pusotru stundu ilgs brauciens. Atrast nebija grūti: plaša, pelēka teritorija, kas pasaulei atklājas tikai starp diviem betona stabiem šaura ceļa galā, uz spožas misiņa plāksnes ir minēts arī nosaukums: Vorenas Valsts patversme un palīgskola.

Ceļazīme pieprasīja 15 jūdzes stundā, tā nu es lēni ripināju garām ēkām, meklēdams administrāciju. Pāri pļavai brauca traktors, un divi vīri karājās tam aizmugurē. Pabāzis galvu, uzsaucu:

“Vai jūs nepateiktu, kur ir mistera Vinslova kabinets?”

Vadītājs apturēja traktoru un rādīja, ka jābrauc pa kreisi un uz priekšu.

“Galvenajā slimnīcas korpusā. Pa kreisi un tad pa labi roki.”

Gribot negribot ievēroju bolaci jaunekli, kas bija pieķēries pie margām traktora aizmugurē. Viņa seja bija apaugusi ar bārdas rugājiem, un tajā vīdēja tukšs smaids. Viņam galvā bija jūrnieka naģene, bērnišķīgi novilkta pār acīm, kā sargājoties no saules, kura nespīdēja. Uz brīdi mūsu skatieni sastapās - viņa platajās acīs vīdēja jautājums taču es aizgriezos. Kad traktors atkal izkustējās no vietas, atpakaļskata spogulītī manīju, ka viņš ziņkārīgi nolūkojas man pakaļ. Viņa skatiens man bija nepatīkams... jo tas man atgādināja Čārliju.

Biju ārkārtīgi pārsteigts, ieraugot, ka galvenais psihologs ir tik jauns: kalsns gara auguma vīrietis ar nogurušu seju. Tomēr mierīgās zilās acis lika noskārst, ka jauneklīgā āriene slēpj vērā ņemamu spēku.

Viņš ar savu mašīnu izvadāja mani pa teritoriju, parādīdams atpūtas zāli, slimnīcu, skolu, administrācijas korpusu un no ķieģeļiem būvētus divstāvu namus, ko viņš dēvēja par pacientu korpusiem.

“Es neredzēju, ka Vorenu apjoztu žogs,” bildu.

“Nē, mums te ir tikai vārti un dzīvžogi, lai ziņkārīgajiem nebūtu tik viegli iekļūt.”

“Bet kā jūs nodrošināt to, ka... viņi... neklaiņo... neatstāj teritoriju?”

Vinslovs paraustīja plecus un pasmaidīja.

“Vispār jau mēs to nespējam. Daži tiešām aizklīst, tomēr lielākā daļa atgriežas.”

“Vai jūs dzenaties viņiem pakaļ?”

Viņš ieskatījās man acīs, kā cenzdamies uzminēt jautājuma iemeslu.

“Nē. Ja viņi kaut ko sastrādā, mēs par to drīz uzzinām no pilsētniekiem - vai policija atved atpakaļ.”

“Un ja viņi neko tādu neizdara?”

“Ja mums ausīs nekas nenonāk un ja viņi paši ar mums nesazinās, mēs pieņemam, ka viņi veiksmīgi pielāgojušies un uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Mister Gordon, jums jāsaprot, ka šis nav cietums. Valsts mums uzliek par pienākumu saprāta robežās darīt visu, lai panāktu pacientu atgriešanos, taču mums nav ne mazākās iespējas pastāvīgi un rūpīgi uzraudzīt četrus tūkstošus cilvēku. Tie, kam izdodas izbēgt, ir augsta līmeņa kretīni -tādu mums pēdējā laikā nav daudz. Šobrīd pie mums lielākoties sūta smadzeņu bojājumu gadījumus, kuriem jānodrošina pastāvīga aprūpe, - turpretim augsta līmeņa kretīni brīvāk staigā apkārt un parasti, nodzīvojuši uz brīvām kājām kādu nedēļu, atgriežas, jo ir atklājuši, ka tur nav nekāda zelta dzīve. Pasaule viņus negrib, un viņi drīz to saprot.”

Izkāpuši no mašīnas, mēs devāmies uz vienu no korpusiem. Iekšā sienas klāja baltas flīzes un viss oda pēc dezinfekcijas šķidruma. No priekšnama taisnā ceļā varēja nokļūt atpūtas telpā, kurā, gaidot pusdienu zvanu, sēdēja vismaz septiņdesmit pieci zēni. Manu uzmanību uzreiz piesaistīja viens no vecākajiem zēniem, kas sēdēja stūrī un klēpī šūpoja jaunāku - gadus četrpadsmit vai piecpadsmit vecu. Kad mēs iegājām, visi uzreiz pagriezās uz mūsu pusi, un daži drosmīgākie pienāca klāt un skatījās uz mani.

“Nepievērsiet uzmanību,” Vinslovs teica, ieraudzījis manu sejas izteiksmi. “Viņi jums neko ļaunu nenodarīs.”

Pie mums pienāca stāva pārzine - pamatīgi veidota, glīta sieviete ar uzrotītām piedurknēm un džīnauduma priekšautu virs iecietinātā baltā krekla. Viņai pie jostas karājās atslēgu saišķis, kas katrā solī žvadzēja, un tikai tad, kad sieviete pagriezās, es ieraudzīju, ka pa visu kreiso vaigu un deniņiem viņai ir liela, vīnsarkana dzimumzīme.

“Šodien es viesus nebiju gaidījusi,” viņa teica. “Tu taču, Rej, savus ekskursantus parasti vadā ceturtdienās.”

“Telma, šis ir misters Gordons no Bīkmenas Universitātes. Viņš vienkārši grib pastaigāt apkārt, lai saprastu, kā mēs te strādājam. Es biju pārliecināts, ka tev, Telma, tas nebūs apgrūtinājums. Tev jau visas dienas labas.” “Jā," viņa omulīgi pasmējās, “bet trešdienās mēs grozām matračus. Ceturtdienās te ož daudz patīkamāk.” Es ievēroju, ka viņa cenšas iet man kreisajā pusē, lai es neredzētu plankumu, kas izķēmoja viņas seju. Telma izrādīja man guļamistabas, veļas mazgātavu, pieliekamos kambarus un ēdamistabu, kur galdi jau bija uzklāti un atlika vienīgi sagaidīt, kad no kafetērijas tiks atvests ēdiens. Stāstīdama viņa smaidīja, un, skatoties uz sievietes sejas izteiksmi un augsto matu mezglu, viņa man atgādināja Lotreka dejotāju, taču viņa ne reizi neieskatījās tieši man acīs. Kā būtu te dzīvot un atrasties viņas uzraudzībā?

“Šajā mājā viņi ir labulīši,” viņa teica. “Bet jūs jau pats saprotat. Trīssimt zēnu - pa septiņdesmit pieciem katrā stāvā -, un mēs esam tikai piecas. Paturēt viņus visus acīs nav viegli. Bet tajās smuļu mājās ir daudz ļaunāk. Tur darbinieki ilgi nenoturas. Ar zīdaiņiem tas nav tik traki, bet tad viņi izaug, un, kad pieaudzis cilvēks pats nevar sevi apkopt, tad tā var būt diezgan riebīga padarīšana.” “Jūs laikam esat ļoti labs cilvēks,” es bildu. “Zēniem ir palaimējies, ka tieši jūs esat viņu korpusa pārzine.” Viņa sirsnīgi smējās, joprojām skatīdamās taisni uz priekšu, taču baltie zobi zibēja vien.

“Es esmu tāda pati kā visi, ne labāka, ne sliktāka. Zēniem esmu ļoti pieķērusies. Darbiņš nav viegls, bet ir liels gandarījums, paturot prātā, cik ļoti esmu viņiem vajadzīga.” Smaids uz brīdi nozuda viņai no sejas.

“Parasti bērni pārāk ātri izaug, viņiem tevi vairs nevajag... viņi aiziet savā dzīvē... aizmirst tos, kas viņus mīlējuši un lolojuši. Bet šiem bērniem vajag visu, ko tu viņiem vari dot, - un vajadzēs vienmēr.” Viņa atkal iesmējās, sakautrējusies par tik nopietnu runu. “Šeit strādāt nav viegli, bet tas ir krietns darbs.”

Kad mēs atgriezāmies pirmajā stāvā, kur gaidīja Vinslovs, atskanēja pusdienu zvans, un zēni sanāca ēdamistabā. Pamanīju, ka lielais zēns, kas bija auklējis mazāko, tagad aiz rokas ved viņu pie galda.

“Cik neparasti,” ieminējos, ar galvas mājienu norādīdams uz zēna pusi.

Arī Vinslovs palocīja galvu.

“Lielais ir Džerijs, un tas otrs ir Dastijs. Šad un tad mums te gadās redzēt tādas lietas. Viņiem neviena nav, tādēļ dažreiz viņiem pietiek sajēgas meklēt cilvēcisku saskarsmi un mīļumu pie biedriem.”

Tālāk mēs devāmies uz skolu, un, ejot garām citam dzīvojamam korpusam, es izdzirdēju brēcienu, kas pārauga gaudošanā. To uztvēra vēl divas vai trīs balsis. Logiem priekšā bija restes.

Pirmo reizi Vinslovs itin kā sakaunējās.

“Tas ir stingrās uzraudzības korpuss,” viņš paskaidroja. “Emocionāli nestabili garīgi atpalikušie. Ja ir aizdomas, ka viņi var nodarīt ko ļaunu sev vai citiem, mēs viņus ievietojam šeit, K korpusā. Un ārā nelaižam.” “Jums te ir psihopāti? Vai tad viņu vieta nav psihiatriskajās slimnīcās?”

“Skaidra lieta,” viņš atsaucās, “bet tam ir grūti izsekot. Daži - tie, kam psihopātija ir uz robežas, - salūst tikai tad, kad jau kādu laiku te ir nodzīvojuši. Citus pie mums nosūta ar tiesas lēmumu, un mums atliek vienīgi viņus pieņemt, lai gan patiesībā esam pārslogoti. Vai jūs zināt, cik garš ir uzņemamo saraksts? Tūkstoš četrsimt dvēseļu. Gada beigās mēs varbūt varēsim uzņemt kādus divdesmit piecus vai trīsdesmit.”

“Kur šie tūkstoš četrsimt bērni atrodas šobrīd?” “Mājās. Gaida, kad būs brīva vieta - vai nu pie mums, vai kādā citā patversmē. Saprotiet, pie mums vietas trūkums nav gluži parastā slimnīcu pārslogotība. Pie mums pacienti parasti paliek visu mūžu.”

Mēs pienācām pie jaunuzceltās skolas - vienstāva betona ēkas ar milzīgiem logiem -, un es prātoju, kā būtu staigāt pa šiem gaiteņiem kā dziednīcas iemītniekam. Iztēlojos, kā stāvu kopā ar vīriem un zēniem, gaidīdams, kad mūs ielaidīs klasē. Varbūt es būšu viens no tiem, kas stumj klasesbiedra ratiņkrēslu, vai vedīšu kādu pie rokas, vai turēšu klēpī kādu mazāku zēnu.

Vienā no kokapstrādes klasēm pulciņš vecāku audzēkņu skolotāja uzraudzībā izgatavoja solus. Viņi sanāca mums apkārt un ziņkārīgi skatījās uz mani. Skolotājs nolika zāģi un devās uz mūsu pusi.

“Šis ir misters Gordons no Bīkmenas Universitātes,” teica Vinslovs. “Viņš vēlas izpētīt mūsu pacientus. Droši vien apsver, vai pirkt šo iestādi.”

Skolotājs sāka smieties un pamāja audzēkņiem ar roku.

“Nu, ja v-viņš t-to nop-pērk, viņam nāksies ņemt arī m-mūs. Un v-viņam v-vajad-dzēs sag-gādāt mums v-vai-rāk kokmat-teriālu.”

Kamēr viņš izrādīja man savu teritoriju, es ievēroju, cik klusi uzvedas šie zēni. Viņi atkal bija ķērušies pie solu slīpēšanas un lakošanas, taču savā starpā nepārmija ne vārdiņa.

“Šie t-te ir mani k-klusie z-zēni,” skolotājs teica, kā uzminējis manu vārdos neizteikto jautājumu. “K-kurl-m-mēmie.”

“Tādi mums te ir simt seši gabali,” paskaidroja Vinslovs, “federālās valdības apmaksāta pētījuma ietvaros.”

Tas bija kaut kas neiedomājams! Cik daudz viņiem trūka no tā, kas bija dots citiem cilvēkiem! Garīgi atpalikuši, kurli, mēmi - un tomēr viņi čakli slīpēja solus. Viens, kas cītīgi noņēmās, iestiprinādams dēli skrūvspīlēs, viegli uzsita Vinslovam pa roku un norādīja uz kaktu, kurā plauktos žuva gatavie darinājumi. Zēns rādīja uz lampas paliktni uz otrā plaukta, tad piesita sev pie krūtīm. Paliktnis izskatījās bēdīgi, daudzviet bija redzams poru aizpildītājs, lakas kārta bija bieza un nelīdzena. Vinslovs un skolotājs to vienā mutē slavināja, un zēns, lepni smaidīdams, paskatījās uz mani, gaidīdams arī manu uzslavu.

“Jā,” es palocīju galvu, pārspīlēti artikulēdams vārdus, “ļoti labi... ļoti glīti.”

Es tā teicu, jo tā vajadzēja, taču jutos tukšs. Zēns man uzsmaidīja un, kad mēs dzīrāmies doties prom, pienāca klāt un pieskārās mani rokai - kā atvadīdamies. Man aizžņaudzās kakls, un es tikai ar lielām pūlēm apvaldīju savas emocijas, līdz mēs izgājām no klases.

Skolas direktore bija tukla, mātišķa kundzīte, kas nosēdināja mani pie glīti izrakstītas tabulas un norādīja, kādi slimnieki skolā mācās, cik skolotāju aprūpē katru kategoriju un kādi priekšmeti tiek apgūti.

“Saprotams,” viņa skaidroja, “audzēkņi ar augstāku intelektuālo koeficientu pie mums tagad nonāk reti. Tos, kuriem IQ ir sešdesmit un septiņdesmit, mūslaikos sūta uz speciālām klasēm parastās skolās vai uz īpašām pašvaldību iestādēm. Tie, kas nonāk pie mums, ir spējīgi izdzīvot audžumājās vai internātskolās un strādāt vienkāršus lauku darbus un melno darbu rūpnīcās vai veļas mazgātavās...”

“Vai maiznīcās,” es papildināju.

Viņa sarauca pieri.

“Jā, droši vien arī tas viņiem būtu pa spēkam. Jā, tātad mēs bērnus (es viņus visus saucu par bērniem, vecumam nav nozīmes, mums te visi ir bērni) iedalām arī tīrīgajos un netīrīgajos. Ja viņi dzīvo kopā ar citiem, kas ir tādā pašā līmenī, ir daudz vieglāk uzturēt kārtību korpusos. Netīrīgo vidū ir viens otrs ar smagiem smadzeņu bojājumiem, viņi ir uz gultas un tā arī tiks aprūpēti līdz mūža galam.”

“Vai tik ilgi, kamēr zinātne atklās, kā viņiem palīdzēt.” “Ak vai,” viņa smaidīdama paskaidroja, lai es beidzot saprastu. “Diemžēl šiem neviens nespēs palīdzēt.” “Bezcerīgu gadījumu nav.”

Viņa uzmanīgi skatījās man acīs, nezinādama, kā lai to saprot.

“Jā, jā, protams, jums taisnība. Cerība ir vienmēr.”

Es biju viņu izsitis no līdzsvara. Savā nodabā pasmaidīju, domādams par to, kā būtu, ja mani atsūtīs šurp un es kļūšu par vienu no viņas bērniem. Kur es nonākšu, starp tīrīgajiem vai netīrīgajiem?

Kad atgriezāmies Vinslova kabinetā, mums pasniedza kafiju un viņš stāstīja par savu darbu.

“ŠI ir laba iestāde,” viņš teica. “Mums te nav štata psihiatru - tikai konsultants, kas ierodas reizi divās nedēļās. Taču mēs tāpat tiekam galā. Visi mūsu psihologi ir sava darba fanātiķi. Es priecātos, ja mums būtu arī psihiatrs, bet par to algu es varu pieņemt darbā divus psihologus, kas nebaidās ziedoties šo cilvēku labā.”

“Nebaidās ziedoties? Tas ir kā?”

Viņš brīdi raudzījās manī, un tad cauri viņa nogurumam izlauzās aizkaitinājums.

“Ir daudz tādu cilvēku, kas ir gatavi ziedot naudu vai materiālus, bet ļoti maz tādu, kas ziedos laiku un mīlestību. Runa ir tieši par to.” Viņa balsī ieskanējās aizsmakums, un viņš norādīja uz tukšu zīdaiņa pudelīti, kas stāvēja uz grāmatplaukta.

“Vai redzat to pudelīti?”

Atbildēju, ka pamanīju to uzreiz pēc ienākšanas kabinetā un netiku gudrs, kam tā domāta.

“Cik jums pazīstamu cilvēku ir gatavi paņemt pieaugušu cilvēku uz rokām un barot no pudelītes? Riskējot, ka pacients viņus nočurās vai nokakās? Liekas, tas jūs pārsteidz. Jūs tur, sava zinātniskā ziloņkaula torņa augstumos, to nespējat saprast. Ko jūs vispār zināt par to, kā ir, kad cilvēkam liegta jebkāda cilvēciskas dzīves pieredze, - un tā ir ar lielāko daļu mūsu pacientu?”

Es nenovaldīju smaidu, un viņš acīmredzot mani pārprata, jo piecēlās, un mūsu saruna bija beigusies. Ja es šeit atgriezīšos kā pacients un viņš uzzinās manu dzīvesstāstu, viņš noteikti sapratīs. Viss liecina, ka viņš to spētu.

Braukdams prom no Vorenas, nespēju tikt skaidrībā par savām izjūtām. Mani apņēma salta pelēcība - tāda kā vispārēja rezignācija. Neviens nebija ieminējies par rehabilitāciju, par ārstēšanu, par cerību kaut kad nākotnē palaist šos cilvēkus pasaulē. Neviens nebija pieminējis cerību. It kā šejienes iemītnieki būtu dzīvi miroņi - vai, vēl ļaunāk, it kā viņi vispār nekad nebūtu patiešām dzīvojuši un to apzinājušies. Dvēseles kā saknē nokaltuši augi, kam lemts ikkatru viņu mūža dienu tukši skatīties laikā un telpā.

Es domāju par korpusa pārzini ar sarkana plankuma izķēmoto seju un par stostīgo kokapstrādes skolotāju, par mātišķo direktori un jauneklīgo, nogurušo psihologu: kaut es zinātu, kādi ceļi viņus atveduši šurp strādāt un ziedoties šiem mēmajiem prātiem! Tāpat kā zēns, kas auklēja savu jaunāko biedru, viņi smēlās piepildījumu, atdodot daļiņu no sevis tiem, kam bija dāvāts mazāk nekā viņiem.

Un kas bija palicis neparādīts?

Iespējams, es drīz atgriezīšos Vorenā un palikšu te, šajā pulkā, līdz mūža galam... gaidīdams.

Būtu jāapmeklē māte, taču es visu laiku to atlieku. Man gribas viņu satikt, bet vienlaikus es to nevēlos. Vismaz pagaidām, kamēr nezinu, kas ar mani notiks. Vispirms jāredz, kā veiksies mani pētījumi un ko es atklāšu.

Aldžernons vairs neskrien pa labirintu; viņš vienkārši negrib. Šodien atkal iegriezos pie viņa, un tur bija arī Stross. Viņi abi ar Neimaru ļoti bažīgi skatījās, kā Bērts piespiedu kārtā Aldžernonu baro. Tik savādi redzēt mazo, balto kamoliņu piesietu pie darbgalda un noraudzīties, kā Bērts ar pipeti pūlas iestumt viņam rīklē barību.

Ja tā turpināsies, viņu vajadzēs barot intravenozi. Piesietais Aldžernons raustījās, un man likās, ka smalkās saitītes žņaudz manis paša rokas un kājas. Man trūka elpas, sāku smakt un biju spiests iziet no laboratorijas svaigā gaisā. Man jābeidz ar viņu identificēties.

Aizbraucu uz Murray’s bāru un iedzēru dažas glāzes. Tad piezvanīju Fejai, un mēs devāmies vazāties pa krogiem. Feja piktojas, ka es vairs nevedu viņu dejot; vakar viņa noskaitās un aizmetās projām. Viņai nav ne mazākā priekšstata par to, ar ko es nodarbojos, tas viņu arī neinteresē, un, kad es mēģinu kaut ko pastāstīt, viņa pat nepūlas slēpt, ka ir garlaikota. Viņu tas necik neinteresē, un es viņu nevainoju. Manuprāt, viņu interesē tikai trīs lietas: dejošana, gleznošana un sekss. Un sekss arī ir vienīgais, kas mums īstenībā ir kopīgs. Ir bezjēdzīgi pūlēties viņu ieinteresēt par maniem pētījumiem. Tādēļ pēdējā laikā viņa iet dejot bez manis. Aizvakar viņa stāstīja, ka sapnī redzējusi - viņa ienāk manā dzīvoklī, pielaiž uguni visām manām grāmatām un papīriem, un mēs abi laižamies dejā apkārt šim sārtam. Jāuzmanās. Viņai sāk parādīties privātīpašnieciskas tieksmes. Šovakar es atskārtu, ka arī pie manis jau izskatās tāpat kā pie viņas - visu pārņem haoss. Nedrīkstu tik daudz dzert.

Dārgais profesor Neimar,

pievienotajā aploksnē nosūtu Jums rakstu par saviem pētījumiem ar nosaukumu ‘‘Aldžernona-Gordona efekts: mākslīgi attīstītu prāta spēju struktūra un funkcijas". Publicējiet, kā uzskatāt par nepieciešamu.

Kā Jūs zināt, esmu pabeidzis savus eksperimentus. Raksta pielikumā ir visas manas formulas un datu matemātiskā analīze. Protams, visu vajag pārbaudīt.

Rezultāti ir nepārprotami. Manas straujās izaugsmes sensacionālie aspekti nevar aizēnot faktus. Šobrīd ir skaidrs, ka Jūsu un Dr. Strosa izstrādātā metode, kuras pamatā ir ķirurģiska iejaukšanās un injekcijas, cilvēka prāta spēju attīstīšanai ir izmantojama nelielā mērā vai nav izmantojama vispār.

Pārskatiet datus par Aldžernonu: kaut arī fiziski viņš vēl ir jauns, viņa prāta spējas ir regresējušas. Viņa motoriskā darbība ir apgrūtināta, iekšējās sekrēcijas dziedzeri darbojas gausāk, strauji pasliktinās koordinācija, visas pazīmes liecina par progresējošu amnēziju.

Kā esmu demonstrējis savā rakstā, šos un citus fiziskās un mentālās veselības pasliktināšanās simptomus ar statistiski pārliecinošiem rezultātiem var prognozēt, izmantojot manu jauno formulu. Lai gan ķirurģiskā stimulācija, kurai mēs abi tikām pakļauti, izraisīja visu smadzeņu darbības procesu intensificēšanos un paātrināšanos, metodes nepilnība, ko esmu atļāvies nosaukt par “Aldžernona-Gordona efektu", ir loģisks krasas prāta spēju pastiprināšanas rezultāts. Manu hipotēzi var vienkāršoti izteikt šādi:

MĀKSLĪGI ATTĪSTĪTA INTELEKTA DEGRADĀCIJAS ĀTRUMS IR TIEŠI PROPORCIONĀLS ATTĪSTĪBAS LĪMENIM.

Kamēr būšu spējīgs rakstīt, turpināšu fiksēt savas domas un idejas atskaitēs, kuras iesniegšu Jums. To rakstīšana ir viens no nedaudzajiem manas vientuļnieka dzīves prieciņiem, un tās ir ārkārtīgi nepieciešamas šī pētījuma pabeigšanai. Tomēr visas pazīmes liecina, ka mana mentālā degradācija norisināsies ļoti lielā ātrumā.

Esmu vismaz desmit reizes pārbaudījis datus cerībā, ka tajos ir kļūda, taču diemžēl jāteic, ka manis iegūtie rezultāti ir nesatricināmi. Tomēr esmu pateicīgs par to mazumu, ar ko šādi papildinu zināšanas par smadzeņu darbību un likumiem, kuriem pakļauta prāta spēju mākslīga attīstīšana. Dr. Stross aizvakar sacīja, ka neveiksmīgi eksperimenti, teorijas atspēkošana zinātnes progresam ir tikpat nozīmīga kā panākumi. Tagad es zinu, ka tā tiešām ir. Tomēr man ir žēl, ka mans ieguldījums eksperimentālajā psiholoģijā balstās uz šī projekta līdzstrādnieku darba pelniem, un visvairāk man žēl, ka esmu sagādājis vilšanos tiem, kas tik daudz darījuši manā labā.

Ar cieņu,

Čārlzs Gordons Pielikumā: raksta eksemplārs Kopijas: Dr. Strosam Velberga fondam.

Jāsaglabā miers. Drīz jāparādās emocionālas nestabilitātes un aizmāršības pazīmēm, tās būs pirmie krīzes simptomi. Vai tad, kad tie parādīsies man, es spēšu tos pazīt? Šobrīd varu vienīgi turpināt pēc iespējas objektīvi aprakstīt savu psihisko stāvokli, apzinoties, ka šī būs pirmā un, ļoti iespējams, pēdējā šāda rakstura psiholoģiskā dienasgrāmata.

Šorīt Neimars lika Bērtam nogādāt manu rakstu un statistikas datus uz Holstonas Universitāti - tur strādā vislabākie eksperimentālās psiholoģijas speciālisti, kuri pārbaudīs manus secinājumus un formulas. Bērts visu pagājušo nedēļu noņēmās, pārskatīdams manus eksperimentus un metodoloģiskās shēmas. Man nevajadzētu īgņoties par to, ka viņi skatās man uz pirkstiem. Galu galā es te uzrados pēdējā brīdī, un Neimaram ir grūti atzīt, ka viņš varbūt nespēj pienācīgi izprast manu pētījumu. Viņš pats ir noticējis mītam par savu nesatricināmo autoritāti, un es tomēr esmu tikai jaunpienācējs.

Taisnību sakot, man jau ir vienalga, ko viņš domā - un vispār, ko viņi visi par to domā. Man nav laika. Darbs ir padarīts, rezultāti ir iegūti, un atliek vienīgi skatīties, vai esmu pareizi projicējis Aldžernona regresa līkni, lai paredzētu, kas notiks ar mani pašu.

Kad pastāstīju Alisei, viņa sāka raudāt un izskrēja pa durvīm. Vajag viņai kaut kā iedvest, ka tā ne mazākajā mērā nav viņas vaina.

Nepārprotamu pazīmju vēl nav. Es dzīvoju klusumā, spoži baltā gaismā. Man apkārt ir gaidīšana. Sapņos viens pats esmu kalna galā un skatos uz visām pusēm, zaļiem un dzelteniem plašumiem, un saule ir tieši man virs galvas, tā saspiež manu ēnu lodītē man ap kājām. Kad saule laižas uz rietu, ēna izritinās un stiepjas uz apvāršņa pusi, gara un šaura, un tālu man aiz muguras...

Gribu te vēlreiz pateikt to, ko jau teicu Dr. Strosam. Neviens ne mazākajā mērā nav vainīgs, ka tā ir noticis. Eksperiments bija labi sagatavots, pietiekami daudz testēts, izmantojot dzīvniekus, un statistiski pamatots. Nolemdami pirmo reizi pārbaudīt, vai metode ir izmantojama cilvēkiem, un izvēlēdamies mani, viņiem - iespēju robežās - bija pamats ticēt, ka mana fiziskā eksistence netiks apdraudēta. Psiholoģiskos zemūdens akmeņus neviens nevarēja paredzēt. Nevēlos, lai manis dēļ kādam būtu jācieš.

Vienīgais jautājums, kas vēl ir atlicis: cik ilgi es izvilkšu?

Sāku kļūt izklaidīgs. Nolieku mantas uz rakstāmgalda vai laboratorijas galdu atvilktnēs un pēc tam, vairs nevarēdams atrast, pārskaišos un izgāžu dusmas uz citiem. Pirmās pazīmes?

Pirms divām dienām nomira Aldžernons. Atradu viņu puspiecos no rīta, kad, ilgi klīdis gar upi, atkal ierados laboratorijā - Aldžernons gulēja būra stūrī, izstiepies uz sāna. It kā viņš pa miegam skrietu.

Sekcija apliecina, ka manas prognozes bija pareizas. Aldžernona smadzenes salīdzinājumā ar normālām smadzenēm bija sarukušas svarā, rievas bija izlīdzinājušās, krokas kļuvušas dziļākas un platākas.

Cik baigi ir domāt, ka tas pats šobrīd, visticamāk, norisinās manās smadzenēs. Redzot, kas noticis ar Aldžer-nonu, tas viss kļūst reāls. Pirmo reizi man ir bail no nākotnes.

Ieliku Aldžernona līķīti metāla kārbā un pārnesu mājās. Tā tikai vēl trūka, lai viņu iemestu sadedzināšanas iekārtā. Tas ir bērnišķīgi un muļķīgi, bet vakarnakt es viņu apglabāju sētaspuses pagalmā. Raudāju un noliku uz kapiņa savvaļas ziedu pušķi.

Rīt dodos uz Mārksstrītu apciemot māti. Vakarnakt man rādījās sapnis, kas izraisīja virkni atmiņu, izgaismoja lielu daļu manas pagātnes, un tagad to vajag pēc iespējas ātrāk pierakstīt, citādi es aizmirsīšu - pēc visa spriežot, mana atmiņa ir kļuvusi vājāka. Sapnis bija saistīts ar māti, un tagad - vēl vairāk nekā līdz šim - es gribu viņu saprast, uzzināt, kāda viņa bija un kāpēc tā rīkojās. Es nedrīkstu viņu ienīst.

Vajag atrast izlīgumu, pirms es pie viņas dodos, tad es būšu pret viņu iecietīgs un nesarunāšu nejaucības.

Šo man būtu vajadzējis pierakstīt uzreiz, jo šai dokumentācijai ir jābūt pilnīgai, tas ir ļoti svarīgi.

Pirms trim dienām biju aizbraucis pie Rozas. Beidzot. Saņēmos un atkal palūdzu Bērtam mašīnu. Man bija bail, taču zināju, ka tas ir jāizdara.

Nonākot Mārksstrītā, man pirmajā brīdī šķita, ka esmu kaut ko sajaucis. Nekas nebija tā, kā es atcerējos. Netīra iela. Tukši laukumi nojaukto namu vietā. Uz ietves -izmests ledusskapis ar norautu priekšpusi, renstelē -uzšķērsts matracis, no kura rēgojas atsperu zarnas. Dažu namu logi bija aiznagloti, citi drīzāk atgādināja piepu-cētas būdeles, nevis namus.

Atstāju mašīnu kvartāla attālumā no Rozas mājas un gāju kājām. Mārksstrītā uz ielas nebija bērnu - pavisam citādi nekā atmiņu ainā, kas bija mani pavadījusi: tur uz ielas spēlējās bērni, un Čārlijs skatījās uz viņiem pa logu (dīvaini, ka tik daudzām manām bērnības atmiņām apkārt ir loga rāmis un es pats vienmēr esmu iekšā, skatos, kā bērni spēlējas). Tagad te bija vienīgi veci ļaudis, kas stāvēja gurdenu verandu paēnā.

Tuvojoties Rozas mājai, mani ķēra vēl viens trieciens. Māte bija ārā uz lieveņa: ģērbusies vecā, brūnā svīterī, viņa mazgāja pirmā stāva logus, kaut arī diena bija auksta un vējaina. Tā viņa mūždien plēsās melnās miesās, lai kaimiņi redzētu, cik viņa laba sieva un māte.

Galvenais vienmēr bija, ko nodomās citi, - kaimiņi hierarhijā atradās augstāk gan par viņu pašu, gan par ģimeni. Un šajā ziņā viņa bija nepielūdzama. Mets dažu reizi mēģināja iestāstīt, ka tas, ko par tevi domā citi, dzīvē nav pats svarīgākais, taču viss velti. Normai bija vajadzīgas skaistas drēbītes; mēbelēm bija jābūt smalkām; Čārliju nedrīkst laist ārā, lai citi neuzzinātu, ka viņš nav normāls.

Es apstājos pie vārtiņiem un skatījos, kā viņa atliec muguru, lai atvilktu elpu. Ieraugot viņas seju, sāku trīcēt, lai gan tā bija cita seja, ne tā, ko es tik izmisīgi biju pūlējies atcerēties. Viņas mati bija nosirmojuši, tajos bija pa retai pelēkai šķipsnai; plāno vaigu āda bija grumbaina. Viņas piere spīdēja no sviedriem. Viņa bija mani pamanījusi un raudzījās pretim.

Es gribēju novērsties, griezties atpakaļ, iet prom -tomēr nē, biju braucis pārāk tālu. Es tikai pajautāšu ceļu, izlikšos, ka esmu iemaldījies svešā rajonā. Esmu viņu redzējis, ar to pietiks. Tomēr stāvēju un nekustējos, gaidīju, kad viņa pirmā kaut ko darīs. Un arī viņa tikai stāvēja un skatījās uz mani.

“Vai jūs ko vēlējāties?” Viņas aizsmakusi balss bija tā pati, tā sasniedza mani pa atmiņas ejām.

Atvēru muti, taču nespēju izdabūt ne skaņas. Zinu, ka mute kustējās, es pūlējos viņu uzrunāt, kaut ko pateikt, jo tieši tobrīd mātes acīs bija nomanāms, ka viņa mani tūlīt pazīs. Visam bija jānotiek pilnīgi citādi, ne jau tādu viņai vajadzēja mani ieraudzīt: ne jau tādu, kas stāv viņas priekšā kā nolēmēts un nespēj izteikt nevienu sakarīgu vārdu. Taču mēle visu laiku traucēja, tā bija milzīga, un mana mute bija gluži izkaltusi.

Beidzot man izdevās kaut ko izdvest. Ne tā, kā biju domājis (biju iecerējis pateikt kaut ko mierinošu un pārliecinošu, lai uzreiz kļūtu par situācijas noteicēju un ar dažiem vārdiem aizslaucītu prom visu pagātni un sāpes), taču no manas izžuvušās rīkles izlauzās tikai: “Māāā...”

Kur palika visas apgūtās zināšanās, visas valodas, kurās pratu runāt... viņai, kas stāvēja uz lieveņa un skatījās man pretim, es spēju pateikt tikai “Māāā”. Kā jērs, kas ar sausu muti sniedzas pie pupa.

Viņa ar delmu noslaucīja pieri un savilka uzacis, it kā nespēdama mani skaidri saskatīt. Es devos uz priekšu, iznācu uz taciņas un gāju uz lieveņa pusi. Viņa kāpās atpakaļ.

Sākumā nebiju pārliecināts, vai viņa tiešām ir mani pazinusi, bet tad viņa izdvesa: “Čārlij!..." Tas nebija ne kliedziens, ne čuksts. Viņa izdvesa šo vārdu - tā mēdz runāt cilvēki, kas mostas no miega.

“Mā...” es spēru soli uz kāpnītēm. “Tas esmu es...” Mana tuvošanās viņu iztrūcināja, viņa kāpās atpakaļ, ar kāju apgāza spaini, un ziepjūdens netīrā straumē gāzās lejup pa pakāpieniem.

“Ko tu te dari?”

“Es vienkārši gribēju tevi satikt... ar tevi parunāt...” Mēle visu laiku aizķērās, tādēļ balss no rīkles nāca ārā citādi, aizžņaugti un čīkstīgi, varbūt tā es runāju agrāk. “Neej prom,” es lūdzos. “Nebēdz no manis prom.” Taču viņa jau bija iegājusi iekšā un slēdza ciet durvis. Pēc mirkļa viņas baiļu pilnās acis parādījās pie durvju plānā, baltā aizkara malas. Viņas lūpas rūts otrā pusē veidoja vārdus:

“Ej prom! Liec mani mierā!”

Kāpēc? Kā viņa drīkst mani tā aizliegt? Ar kādām tiesībām viņa no manis novēršas?

“Laid iekšā! Es gribu ar tevi parunāt! Laid mani iekšā!” Es no visa spēka dauzīju pa durvju stiklu. Tas ieplaisāja, un plaisiņa vienā mirklī izauga par veselu tīklu, kas saķēra manu ādu un brīdi nelaida vaļā. Viņa noteikti domāja, ka es esmu sajucis prātā un ieradies viņu nosist. Atrāvusies no ārdurvīm, viņa skriešus aizmetās pa gaiteni uz dzīvokļa pusi.

Es atkal iezvēlu pa durvīm. Āķis neizturēja, un, nebūdams gatavs tam, ka durvis pēkšņi padosies, es klupdams ievēlos priekšnamā. Uz stikla sagrieztā roka asiņoja; es nezināju, ko lai dara, un iebāzu to kabatā, lai ar asinīm nenopilninātu tikko izberzto linoleju.

Devos iekšā, garām kāpnēm, kuras tik bieži biju redzējis murgos. Pa šīm garajām, šaurajām kāpnēm es bieži bēgu no dēmoniem, kas ķerstīja mani aiz kājām un rāva lejā, pagrabā; es kliedzu, bet man nebija balss, mēle mani smacēja, un es spēju tikai bez skaņas rīstīties. Tāpat kā mēmie zēni Vorenas skolā.

Otrā stāva iedzīvotāji - mūsu dzīvokļa saimnieki Mei-ersi - pret mani vienmēr bija izturējušies jauki. Viņi cienāja mani ar kofektēm un ļāva sēdēt viņu virtuvē un spēlēties ar suni. Labprāt būtu pie viņiem iegājis, taču ari bez teikšanas zināju, ka viņu vairs nav, viņi ir miruši, un otrajā stāvā dzīvo sveši cilvēki. Šis ceļš man bija liegts uz visiem laikiem.

Durvis gaiteņa galā, pa kurām bija iebēgusi Roza, bija aizslēgtas, un es uz brīdi neizlēmībā apstājos.

“Atver durvis!”

Atbildes vietā izdzirdēju spalgu šuneļa ķaukstēšanu. Tā mani pārsteidza nesagatavotu.

“Labi, labi,” es saucu. “Es tev neko ļaunu nedarīšu, nebaidies, bet esmu atbraucis no tālienes un neiešu prom, kamēr nebūšu ar tevi parunājis. Ja tu neatvērsi, es izlauzīšu durvis.”

Tad no otras puses atskanēja viņas balss:

“Kuš, Napij... Nāc šurp, nāc, ej iekšā istabā!”

Pēc brīža pagriezās atslēga. Durvis atvērās, viņa stāvēja uz sliekšņa man pretim.

“Mā,” es čukstēju, “es neko ļaunu nedarīšu. Vienkārši gribu ar tevi parunāt. Tu saproti, es vairs neesmu tāds, kāds agrāk biju. Esmu mainījies. Tagad es esmu normāls. Tu tiešām nesaproti? Es vairs neesmu garīgi atpalicis. Neesmu idiots. Esmu tāds pats kā visi. Normāls - tāds pats kā tu un Mets, un Norma.”

Runāju, kas gadījās uz mēles, lai kaut ko teiktu, lai viņa neaizvērtu durvis. Mēģināju tagad, uzreiz, pateikt viņai visu. “Mani izārstēja, man izdarīja operāciju, un tagad esmu pavisam cits cilvēks - tu taču vienmēr sapņoji, ka es tāds būšu. Vai tu par to nelasīji avīzēs? Jauns zinātnisks eksperiments, kas palielina cilvēka prāta spējas, es esmu pirmais, ar kuru tas ir noticis. Tu saproti? Kāpēc tu uz mani tā skaties? Es tagad esmu gudrs, gudrāks nekā Norma, gudrāks nekā tēvocis Hermanis un Mets. Es zinu tādas lietas, ko nezina pat koledžas profesori. Saki taču kaut ko! Tu tagad vari ar mani lepoties un stāstīt visiem kaimiņiem. Tev vairs nevajag mani slēpt pagrabā, kad atnāk ciemiņi. Lūdzu, saki kaut ko! Parunā ar mani kā toreiz, kad es biju mazs, parunā, neko vairāk man nevajag. Es tev pāri nedarīšu. Es neturu uz tevi ļaunu prātu. Bet man ir jāuzzina, kāds es esmu, jāsaprot, kas es esmu, citādi būs par vēlu. Saproti, es varu būt pilnvērtīgs cilvēks tikai tad, ja es saprotu sevi, un tu esi vienīgā visā pasaulē, kas var man palīdzēt. Ielaid mani iekšā, parunāsimies!”

Viņu noturēja uz vietas mani runas plūdi, ne jau tas, ko es teicu. Viņa stāvēja durvīs un nenovērsdamās skatījās uz mani. Nedomādams izvilku no kabatas asiņaino roku un sažņaudzu dūrē lūgdamies. Viņa paskatījās, un viņas seja mazliet atmaiga.

“Tu esi sagriezies...” Diez vai viņai kļuva manis žēl. Tāpat viņa būtu skatījusies uz suni, kas sadūris ķepu, vai uz kaķi, kas cīniņā saskrāpēts. Viņa atmaiga nevis tāpēc, ka es biju viņas Čārlijs, bet par spīti tam.

“Nāc iekšā un noskalo ar ūdeni. Es sadabūšu pārsēju un jodu.”

Gāju viņai līdzi pie saplaisājušās izlietnes ar robaino žāvēšanas virsmu. Te viņa tik bieži mazgāja man seju un rokas, kad biju ienācis iekšā no sētas puses pagalma, kad nācu ēst vai gāju gulēt. Viņa skatījās, kā es uzrotu piedurknes.

“Nu kāpēc vajadzēja sadauzīt to stiklu? Saimnieks dusmosies, un man nav naudas, ar ko samaksāt.” Tad, it kā nespēdama paciest manu čammāšanos, viņa izķēra man no saujas ziepes un pati nomazgāja man roku. Viņa tik ļoti koncentrējās uz mazgāšanu, ka es klusēju, baidīdamies iztraucēt. Brīžam viņa noklakšķināja mēli vai nopūtās: “Čārlij, Čārlij, mūždien ar tevi kaut kādas nepatikšanas. Kad tu beidzot iemācīsies pats sevi apkopt?” Viņa bija atgriezusies divdesmit piecus gadus tālā pagātnē, kad es biju viņas mazais Čārlijs un viņa bija gatava cīnīties par manu vietu zem saules.

Kad asinis bija nomazgātas un viņa bija noslaucījusi man rokas papīra dvieļos, Roza pacēla galvu, ieraudzīja mani, un viņas acis pārbīlī kļuva pilnīgi apaļas. “Ak Dievs!” viņa izdvesa un sāka kāpties atpakaļ.

Es atkal sāku runāt, klusi, pārliecinoši, lai iestāstītu viņai, ka viss ir kārtībā un es viņai pāri nedarīšu. Taču redzēju, ka viņa lāgā neklausās. Viņa grozīja galvu, tad pielika roku pie mutes un novaidējās, atkal palūkodamās uz mani. “Mājā ir tāda nekārtība,” viņa teica. “Es negaidīju ciemiņus. Tās rūtis un palodzes, kauna lieta.” “Nekas, mā. Neuztraucies.”

“Atkal pienācis laiks vaskot grīdas. Mājā jāvalda kārtībai.” Viņa pamanīja uz durvīm pirkstu nospiedumus un uzreiz paņēma lupatu un berza, līdz noberza. Pacēlusi acis un ieraudzījusi mani skatāmies, sarauca pieri: “Vai jūs esat atnācis tā elektrības rēķina dēļ?”

Es nepaspēju to noliegt, kad viņa jau kratīja pirkstu un rājās:

“Es vienmēr sūtu čeku pirmajā datumā, bet mans vīrs ir aizbraucis darba darīšanās. Es visu paskaidroju, nav nekādas vajadzības rīkot skandālus, mana meita šonedēļ saņems algu un mēs varēsim samaksāt visus rēķinus. Tādēļ nevajag te nākt un prasīt no manis naudu.”

“Vai viņa ir jūsu vienīgā meita? Citu bērnu jums nav?” Viņa nodrebēja, un tad viņas acis aizklīda tālumā. “Man bija dēls. Tik talantīgs, ka visas citas mātes mani apskauda. Un uzlika viņam lāstu. Viņas to sauca par aikiju, bet tas aikijs bija ļauns. Citādi viņš tagad būtu liels vīrs. Viņš patiešām bija neparasti talantīgs, izcils, tā man teica. Viņš būtu bijis ģēnijs...”

Viņa paķēra suku. “Jūs mani atvainosiet. Man te ir darbi darāmi. Mana meita ir uzaicinājusi pie mums vakariņās jaunekli, un man te viss jāsaved kārtībā.” Roza nometās uz ceļiem un sāka berzt jau tā spodro grīdu. Uz mani viņa vairs neskatījās.

Pēc brīža viņa sāka savā nodabā kaut ko bubināt, un es apsēdos pie virtuves galda. Sēdēšu šeit tik ilgi, līdz viņa attapsies, līdz viņa mani pazīs un sapratīs, kas es esmu. Neiešu prom, kamēr viņai nebūs skaidrs, ka esmu viņas Čārlijs. Kādam taču jāsaprot.

Viņa bija sākusi dungot skumīgu dziesmiņu, taču apklusa, un lupata palika pusceļā starp spaini un grīdu, it kā viņa pēkšņi būtu atskārtusi, ka es tur sēžu viņai aiz muguras. Roza pagriezās un piešķieba galvu. Viņas seja bija nogurusi un acis spožas.

“Kā tas var būt? Es nesaprotu. Man teica, ka tu visu mūžu paliksi tāds.”

“Man izdarīja operāciju, un tagad es esmu citāds. Es esmu slavens. Par mani runā visā pasaulē. Mammu, es tagad esmu gudrs. Protu lasīt un rakstīt, un zinu...”

“Paldies Dievam,” viņa čukstēja. “Manas lūgšanas... visus šos gadus es domāju, ka Viņš mani nedzird, bet Viņš dzirdēja, Viņš uzklausīja - Viņš tikai nogaidīja īsto brīdi, lai rīkotos pēc sava prāta.”

Roza noslaucīja seju priekšautā, es viņu apskāvu, un viņa no sirds apraudājās man uz pleca. Visas sāpes tika aizskalotas prom, un es biju priecīgs par to, ka šurp atbraucu.

“Es visiem pastāstīšu,” viņa smaidīdama teica, “visiem tiem skolotājiem! Ā, es gribu, lai tu redzi, kādus ģīmjus viņi rādīs, kad es pastāstīšu! Un kaimiņiem! Un tēvocim Hermanim - noteikti jāpastāsta tēvocim Hermanim. Viņš tā priecāsies! Drīz jau pārnāks tavs tēvs, un tava māsiņa! Ak, kā viņa priecāsies, tevi ieraugot! Tu nespēj pat iedomāties!”

Mani apkampusi, viņa aizrautīgi runāja, kala plānus jaunajai dzīvei, cik brīnišķīgi mēs visi te dzīvosim. Man pietrūka dūšas atgādināt, ka gandrīz neviens no maniem vecajiem skolotājiem šajā skolā vairs nestrādā, kaimiņi sen pārvākušies dzīvot citur, tēvocis Hermanis jau daudzus gadus ir miris, un mans tēvs no viņas aizgājis. Pietika jau ar pagātnes murgu. Gribēju redzēt viņu smaidām un apzināties, ka viņa tā priecājas manis dēļ. Pirmo reizi dzīvē biju viņas sejā izvilinājis smaidu.

Pēc kāda laika viņa domīgi apklusa, itin kā būtu ko atcerējusies. Nomanīju, ka viņas prāts atkal kļūst izklaidīgs. “Nē!” iesaucos, lai liktu viņai atgriezties realitātē. “Mā, pagaidi! Man tagad jāiet, bet es vēl gribu kaut ko izdarīt. Kaut ko tev iedot.”

“Tu iesi prom? Nē, tev jāpaliek!”

“Mā, man jāiet. Mani gaida darbs. Bet es tev rakstīšu vēstules un atsūtīšu naudu.”

“Bet kad tu atkal atnāksi?”

“Nezinu. Pagaidām nezinu. Bet es gribu tev uzdāvināt šo te.”

“Tas ir žurnāls?”

“Ne gluži. Tas ir zinātnisks raksts, ko esmu uzrakstījis. Ļoti specifisks. Skaties, tā nosaukums ir “Aldžernona-Gordona efekts”. Es izdarīju atklājumu, un tas daļēji ir nosaukts manā vārdā. Es gribu uzdāvināt tev šo rakstu, lai tu vari visiem cilvēkiem parādīt, ka no tava dēla dienās tomēr kaut kas iznāca.”

Viņa paņēma un skatījās ar lielu bijību.

“Tur... tur ir rakstīts tavs vārds! Es zināju, ka tā būs. Vienmēr teicu, ka agri vai vēlu tā notiks. Darīju visu, ko varēju. Tu biji pārāk mazs, tu neatcerēsies, bet es centos. Visiem stāstīju, ka tu iestāsies koledžā, izmācīsies un darīsi lielas lietas. Viņi smējās, bet es tā teicu.”

Viņa caur asarām man uzsmaidīja, bet pēc brītiņa jau vairs uz mani neskatījās. Paņēmusi lupatu, viņa ņēmās mazgāt virtuves durvis un kaut ko dungoja - jau priecīgāk, es nodomāju - kā sapņodama. Atkal ierējās suns. Ārdurvis atvērās un aizvērās, un sievietes balss uzsauca: “Mierā, Napij! Mierā, tā esmu es!” Suns satraukti lēkāja gar istabas durvīm.

Tagad es nevarēju aiziet un par to sadusmojos. Normu es nevēlējos redzēt. Mums nekas nebija runājams, un man negribējās sabojāt šo tikšanos. Otru durvju šajā dzīvoklī nebija. Varēju vienīgi izlīst pa virtuves logu un tad rāpties pāri žogam. Taču kāds vēl pamanīs un noturēs mani par kramplauzi.

Dzirdēdams pagriežamies atslēgu, pačukstēju mātei -pats nezinu, kāpēc:

“Norma mājās.” Pieskāros viņai pie elkoņa, taču viņa nelikās dzirdam. Pārāk aizrāvusies, berzdama vērtni.

Durvis atvērās. Norma ieraudzīja mani un savilka uzacis. Pirmajā brīdī viņa mani nepazina - virtuvē bija krēslains, gaisma nebija ieslēgta. Nolikusi iepirkumu turzu, viņa nospieda elektrības slēdzi.

“Kas jūs esat?...”

Taču, pirms biju paspējis kaut ko atbildēt, viņa piešāva roku pie mutes un atslīga pret durvīm.

“Čārlij!” Tieši tāpat kā pirmīt bija izdvesusi māte. Arī izskatījās viņa tāpat kā māte jaunībā - kalsna, asiem vaibstiem, glīta, līdzīga putnam. “Čārlij! Ak Dievs, kāds pārsteigums! Kāpēc tu iepriekš nepabrīdināji? Tu taču varēji piezvanīt! Nezinu, ko teikt...” Viņa skatījās uz māti, kas sēdēja uz grīdas turpat pie izlietnes. “Kā viņa to uztvēra? Tu viņu nepārbiedēji?...”

“Viņa bija uz brīdi attapusies. Mēs mazliet parunājām.” “Tad jau labi. Viņa vairs necik daudz neatceras. Vecuma senilitāte. Dakteris Portmens cenšas mani pierunāt, lai es viņu sūtu uz veco ļaužu mītni, bet es nespēju. Man sirds vai lūst, iedomājoties vien, ka viņa varētu dzīvot tādā iestādē.” Norma atvēra istabas durvis, izlaizdama laukā suni. Dzīvnieks aiz priekiem lēkāja un smilkstēja, un Norma paņēma to uz rokām un piespieda pie krūtīm. “Es vienkārši nespēju tā izrīkoties ar savu miesīgu māti.” Tad viņa nedroši uzsmaidīja man. “Bet tiešām, kāds pārsteigums! Nemūžam nebūtu domājusi! Ļauj apskatīt! Tevi nav iespējams pazīt. Uz ielas es tev noteikti paietu garām. Pavisam citāds.” Viņa nopūtās. “Es priecājos, tevi redzot, Čārlij.”

“Ak tā? Nebiju domājis, ka tu vēl kādreiz gribēsi mani redzēt.”

“Ak, Čārlij!” viņa saņēma mani aiz abām rokām. “Nevajag tā runāt! Es tiešām priecājos. Es tevi gaidīju. Nezināju, kad tu atnāksi, bet sirdī nojautu, ka agri vai vēlu tas notiks. Kopš izlasīju, kā tu Čikāgā no visiem aizbēgi.” Viņa pakāpās nostāk, lai labāk mani redzētu. “Tu nezini, cik daudz es par tevi domāju, prātoju, kur tu esi un kas ar tevi notiek. Pirms pie mums atnāca tas profesors -kad tas bija? Martā? Tikai pirms septiņiem mēnešiem?... Pirms tam es nemaz nezināju, ka tu esi dzīvs. Viņa man apgalvoja, ka tu Vorenā esi nomiris. Un es visus šos gadus ticēju. Kad man pateica, ka tu esi dzīvs un viņiem tevi vajag eksperimentam, es nezināju, ko darīt. Profesors... Neimars? tā viņu sauca? - neļāva man pie tevis aiziet. Viņš baidījās tevi pirms operācijas satraukt. Bet, kad es avīzēs izlasīju, ka viss izdevies labi un tu esi kļuvis par ģēniju, - ak pasaulīt! - tu nespēj iedomāties, kāda ir sajūta, kaut ko tādu uzzinot.

Es pastāstīju visiem darbā, un arī meitenēm bridža klubā. Visiem rādīju tavu fotogrāfiju avīzē un teicu, ka tagad tu noteikti atnāksi pie mums ciemos. Un tu atnāci. Tik tiešām atnāci. Tu neesi mūs aizmirsis.”

Viņa atkal mani apkampa. “Ak, Čārlij! Čārlij... cik brīnišķīgi ir tā pēkšņi atklāt, ka man ir vecākais brālis. Tu nespēj pat iedomāties. Apsēdies, es uztaisīšu kaut ko ēdamu. Tev noteikti jāpastāsta, kā tas bija un ko tu tagad taisies darīt. Es... es vienkārši nezinu, ko vispirms jautāt. Droši vien es runāju smieklīgi - kā maza meitene, kas piepeši atklājusi, ka viņas brālis ir varonis vai kinozvaigzne, kaut kā tā.”

Es nezināju, ko domāt. Šādu uzņemšanu no Normas nebiju gaidījis. Man nebija ienācis prātā, ka, dzīvojot kopā ar māti, viņa pa šiem gadiem būs mainījusies.

Protams, tas bija neizbēgami. Viņa vairs nebija tā izlutinātā nejaucene, ko es atcerējos. Norma bija pieaugusi, kļuvusi par sirsnīgu, līdzjūtīgu, mīļu sievieti.

Mēs sarunājāmies. Tas bija savādi - tā sēdēt kopā ar māsu un runāties par māti, kura tepat vien bija, -runāties tā, it kā viņas te nebūtu. Kad Norma stāstīja par to, kā viņas abas te dzīvojušas, es skatījos uz Rozu, gribēdams zināt, vai viņa klausās, taču māte bija iegājusi dziļi savā pasaulē, it kā nesaprastu mūsu valodu, it kā tas viss uz viņu vairs neattiektos. Viņa klīda pa virtuvi kā spoks, kaut ko paņēma, kaut ko nolika, taču mēs ne reizi nesastapāmies. Tas bija diezgan baigi.

Es skatījos, kā Norma baro suni.

“Tātad galu galā tu viņu dabūji. Napijs ir saīsinājums no Napoleona, pareizi?”

Viņa atliecās taisni un neizpratnē sarauca pieri.

“Kā tu to zini?”

Es paskaidroju, ka atceros: viņa reiz bija atnesusi mājās savu kontroldarbu, cerēdama izlūgties suni, bet Mets neļāva. Viņa klausījās, un rievas pierē kļuva vēl dziļākas.

“Es neko tādu neatceros. Ak, Čārlij, vai es tiešām pret tevi izturējos tik riebīgi?”

“Ir vienas atmiņas, par kurām es gribētu zināt ko vairāk. īsti nezinu, vai tās tiešām ir atmiņas - varbūt sapnis vai varbūt esmu to izdomājis. Par pēdējo reizi, kad mēs draudzīgi spēlējāmies kopā. Mēs dzīvojāmies pagrabā un, uzlikuši galvā lampu abažūrus, tēlojām, ka esam ķīniešu kūliji, un lēkājām pa vecu matraci. Tev laikam bija septiņi vai astoņi gadi, man bija apmēram trīspadsmit. Un es atceros, ka tu palēcienā sasiti galvu pret sienu. Tas nebija nekas briesmīgs - tikai puns -, bet mamma un tētis atskrēja pie mums, jo tu brēci un teici, ka es esot mēģinājis tevi nosist. Viņa lamāja Metu par to, ka viņš mani nepieskata, ka ļauj mums dzīvoties vieniem pašiem, un pēra mani ar siksnu gandrīz līdz bezsamaņai. Tu atceries? Tā tiešām bija?”

Norma kā noburta klausījās manā atmiņu stāstā -likās, tas viņā atmodina dusošas ainas.

“Tas viss ir ļoti miglains. Zini, es visu laiku domāju, ka esmu to nosapņojusi. Atceros, kā mums galvā bija abažūri un kā mēs lēkājām pa matraci.” Viņa skatījās laukā pa logu. “Es tevi nevarēju ciest, jo viņi visu laiku ar tevi noņēmās. Tu nekad nedabūji pērienu par slikti izpildītu mājasdarbu vai par to, ka nenes mājās vislabākās atzīmes. Tu vispār gandrīz negāji uz skolu un visu laiku spēlējies, bet man vajadzēja iet un mācīties. Ui, kā es tevi ienīdu! Skolā bērni zīmēja uz tāfeles puiku ar āksta cepuri un apakšā rakstīja “Normas brālis”. Arī skolas pagalmā uz asfalta viņi rakstīja - “idiota māsa”, “Gordoni ir stulbeņi”. Un tad pienāca tā diena, kad Emīlija Reskina mani neuzaicināja uz savu dzimšanas dienu, un es zināju, ka tas ir tevis dēļ. Tādēļ, kad mēs ar aba-žūriem galvā spēlējāmies tajā pagrabā, man par varītēm vajadzēja tev atriebies.” Viņa sāka raudāt. “Un es sameloju un pateicu, ka tu man iesiti. Ak, Čārlij, kāda es biju stulbene, kāda izlutināta draņķe. Man tik ļoti kauns...” “Nepārmet sev tik ļoti. Tev droši vien bija grūti, bija jāsadzīvo ar citiem bērniem. Man visa pasaule bija šī virtuve - un tā istaba. Viss pārējais nebija svarīgi, galvenais, ka šeit bija drošība. Tev vajadzēja stāties pretim visai pārējai pasaulei.”

“Čārlij, bet kāpēc tevi aizsūtīja prom? Kāpēc tu nevarēji palikt un dzīvot kopā ar mums? Es visu laiku pūlējos

to saprast. Ja es jautāju viņai, viņa vienmēr atbildēja, ka tas bija tevis paša labad.”

“Savā ziņā viņai bija taisnība.”

Norma papurināja galvu.

“Viņa tevi aizsūtīja prom manis dēļ, ja? Ak, Čārlij, kāpēc viss bija tā? Kāpēc mums vajadzēja to visu piedzīvot?”

Nezināju, ko viņai atbildēt. Kaut es būtu varējis sacīt, ka mēs, gluži kā Atreja vai Kadma dzimta, ciešam par mūsu tēvu grēkiem vai vienkārši kāds sengrieķu orākuls tā pareģojis. Bet man nebija atbildes - nedz viņai, nedz sev pašam.

“Kas bijis, izbijis,” es sacīju. “Labi, ka es tevi vēlreiz satiku. Viss uzreiz ir mazlietiņ vieglāk.”

Pēkšņi viņa saķēra mani aiz elkoņa.

“Čārlij, tu nezini, ko es te, kopā ar viņu, šajos gados esmu pārdzīvojusi. Šis dzīvoklis, šī iela, mans darbs. Tas viss bija viens vienīgs murgs - katru vakaru nākt mājās un nezināt, vai viņa vēl te būs, vai viņa nav sagriezusies ar nazi vai nokritusi, un justies vainīgai par tādām domām.”

Es piecēlos, viņa piespiedās man pie pleca un raudāja. “Ak, Čārlij! Cik labi, ka tu esi atgriezies. Mēs divas vairs netikām galā. Kā es esmu nogurusi...”

Es biju ilgojies pēc tāda brīža. Tagad tas bija pienācis, bet kāda jēga? Nevarēju taču viņai stāstīt, kas ar mani notiks. Un vispār, vai es spēju noticēt viņas sirsnībai? Kāpēc sevi mānīt? Ja es joprojām būtu vecais, dumjais, padevīgais Čārlijs, viņa ar mani tā nerunātu. Tad ar kādām tiesībām es to pieņemu? Drīz mana maska tiks norauta.

“Norma, neraudi! Viss būs labi,” mana mute izrunāja uzmundrinošas pliekanības. “Es mēģināšu pārjums abām rūpēties. Esmu cik necik iekrājis, un Fonds man pietiekami maksā, tādēļ es varēšu jums regulāri sūtīt naudu - vismaz kādu laiku.”

“Bet tu taču tagad neiesi prom? Tev jāpaliek pie mums...”

“Mani gaida daži braucieni, jāpabeidz pētījumi, jāuzstājas ar referātiem, bet es mēģināšu atkal atbraukt pie jums. Rūpējies par viņu! Viņai ir bijusi grūta dzīve. Kamēr vien varu, centīšos jums palīdzēt.”

“Čārlij! Nē, neej prom!” viņa ieķērās manī. “Man ir bail!”

Vecākais brālis: loma, kuru es vienmēr biju ilgojies spēlēt.

Tajā pašā brīdī es pamanīju, ka Roza, kas visu laiku bija klusi sēdējusi stūrī, nenovērš acis no mums. Viņas seja bija pārvērtusies. Redzokļi bija plaši ieplesti, un viņa, sēdēdama uz krēsla maliņas, liecās uz priekšu. Man prātā bija viena vienīga doma: kā vanags, kas gatavs mesties uzbrukumā.

Atgrūdu Normu, taču nepaspēju bilst ne vārda, kad Roza jau bija pietrūkusies kājās. Viņa pagrāba no galda virtuves nazi un pavērsa to pret mani.

“Ko tu tur ar viņu dari? Ej nost no viņas! Es tev jau teicu, ko es ar tevi izdarīšu, ja vēl kaut reizi pieķeršu tevi aiztiekam māsu! Neķītrelis! Tevi nedrīkst laist pie normāliem cilvēkiem!”

Mēs abi atlēcām nost. Vājprāts, taču es jutos vainīgs, kā pieķerts nedarbos, un zināju, ka arī Norma jūtas tāpat. It kā mātes apsūdzība to pārvērstu par īstenību - ka mēs būtu darījuši kaut ko neķītru.

“Māt! Liec nost to nazi!” Norma uz viņu kliedza.

Tas, kā Roza tur stāvēja ar nazi rokā, atsauca atmiņā ainu tonakt, kad viņa piespieda Metu aizvest mani prom no mājām. Šobrīd viņa vēlreiz bija tajā naktī. Nespēju izrunāt ne vārda, nespēju pakustēties. Mani pārņēma nelabums, tas smacējošais saspringums, ausīs džinkstēja, kuņģis te sarāvās, te izstiepās, it kā gribēdams izplēsties laukā no mana ķermeņa.

Viņai bija nazis, Alisei bija nazis, tēvam bija nazis, Dr. Strosam bija nazis...

Normai, par laimi, pietika veselā saprāta Rozai nazi atņemt, taču viņa nespēja izdzēst bailes Rozas acīs, kad māte uz mani kliedza:

“Lai viņa te vairs nebūtu! Viņš nedrīkst skatīties uz savu māsu ar neķītrībām prātā!” Roza kliedza un krišus atkrita uz krēsla raudādama.

Es nezināju, ko tagad lai saka, arī Normai trūka vārdu. Mums abiem bija neērti. Tagad viņa zināja, kāpēc mani aizsūtīja prom no mājām.

Vai kādreiz biju izdarījis ko tādu, kas attaisnoja mātes bailes? Es to nezināju. Tādu atmiņu man nebija, bet kā es varēju būt drošs, ka aiz manas izmocītās sirdsapziņas barjerām nebija briesmīgu domu? Kaut kur slēgtās ejās, aiz strupceļiem, tur, kur es nemūžam netikšu klāt. Visticamāk, es to neuzzināšu. Lai nu būtu kā būdams, nedrīkstu ienīst Rozu par to, ka viņa sargāja Normu. Man jāsaprot, kā viņa to visu uztvēra. Ja es viņai nepiedošu, man nepaliks nekas.

Norma drebēja.

“Neņem galvā,” es teicu. “Viņa nesaprot, ko dara. Ne jau uz mani viņa kliedza. Viņa kliedza uz veco Čār-liju. Baidīdamās, ka viņš tev var nodarīt pāri. Es viņu

nevainoju, viņa gribēja tevi pasargāt. Bet mums vairs nav par to jādomā, jo vecā Čārlija taču vairs nav.” Norma neklausījās. Viņas seja bija sapņaina.

“Man tikko bija tāda savāda sajūta - nu, kaut kas notiek, un tu skaidri zini, kas notiks, it kā tas viss jau būtu bijis, norisinājies tieši tāpat, un tagad tu to visu redzi vēlreiz...”

“Tā bieži mēdz gadīties.”

Viņa purināja galvu.

“Nē, nupat, kad es ieraudzīju viņu ar to nazi, tas bija kā sapnis, ko es redzēju kaut kad ļoti sen.”

Kāds labums būs, ja es viņai pateikšu, ka viņa droši vien tonakt bija nomodā un no savas istabas bērna acīm visu redzēja, - ka viņas apziņa to bija izspiedusi un sagrozījusi tik ļoti, ka viņa to uzskatīja par fantāziju. Kāpēc lai es viņu apgrūtinātu ar patiesību? Viņai tāpat pietiks bēdu, aprūpējot māti. Labprāt būtu gribējis uzņemties šo nastu un šīs sāpes, bet nebija jēgas uzsākt ko tādu, ko nespēšu pabeigt. Man būs jātiek galā ar savām ciešanām. Manos spēkos nebija nepieļaut, lai zināšanu smiltis vairs neslīd ārā no mana prāta pulksteņa.

“Man tagad jāiet,” es sacīju. “Esi prātīga, saudzē sevi un viņu.” Saspiedu Normas roku. Kad gāju ārā pa durvīm, Napoleons mani aprēja.

Valdījos, cik ilgi vien varēju, taču, kad izgāju uz ielas, tas jau vairs nebija iespējams. To grūti uzrakstīt, bet cilvēki uz ielas atskatījās, jo es gāju uz mašīnu, raudādams kā bērns. Es tur neko nevarēju darīt, un man bija vienalga.

Pa ceļam uz mašīnu man galvā atkal un atkal skanēja tie bezjēdzīgie vārdi, tie ritmiski atkārtojās, pārtapa vienmērīgā džinkstoņā:

Trīs akli pelēni... trīs akli pelēni...

Paskat, kā tie skrien! Paskat, kā tie skrien!

Ap saimnieka sievu tie skraidīja,

Tā ņēma lielu nazi un astes tiem nocirta,

Kur tādas lietas dzīvē ir redzētas,

Ka trīs... akli... pelēni?

Es pūlējos šo penteri nedzirdēt, taču nespēju, un, kad atskatījos uz māju un lieveni, redzēju zēnu, kas lūkojās uz mani, piespiedis seju pie loga rūts.

Jo tālāk, jo grūtāk. Domas par pašnāvību, aiziešanu tagad, kamēr es vēl tieku galā un apzinos apkārtējo pasauli. Bet tad es atceros Čārliju, kurš gaida pie loga. Man nav tiesību izniekot viņa dzīvi. Biju to uz neilgu laiku palienējis, un tagad to no manis atprasa.

Jāpatur prātā, ka es esmu vienīgais cilvēks, ar kuru kas tāds noticis. Kamēr vien to varu, jāturpina pierakstīt domas un izjūtas. Šīs atskaites ir Čārlija Gordona devums cilvēcei.

Esmu kļuvis nervozs un viegli aizkaitināms. Plēšos ar nama iemītniekiem par mūzikas klausīšanos vēlu naktī. Kopš vairs nespēlēju klavieres, pie manis visu laiku skan plates. Zinu, ka nevajag, bet es tā daru, lai neaizmigtu. Protams, man vajadzētu gulēt, bet man žēl katras sekundes, kad neesmu nomodā. Ne tikai tāpēc, ka rādās murgi; man bail no tā, kā viss izslīd man no rokām.

Saku sev, ka izgulēšos vēlāk, kad iestāsies tumsa.

Misters Vernors no apakšējā dzīvokļa nekad nav sūdzējies, bet pēdējā laikā viņš dauza pa caurulēm vai sava dzīvokļa griestiem, tā ka man zem kājām dun. Sākumā es nelikos zinis, bet vakarnakt viņš ieradās pie manis rīta-svārkos. Mēs sagājām ragos, un es aizcirtu durvis viņam deguna priekšā. Pēc stundas viņš ieradās vēlreiz kopā ar policistu, kurš man paziņoja, ka četros no rīta nedrīkst klausīties plates tādā skaļumā. Vernora smaidiņš mani tā satracināja, ka ar grūtībām noturējos nesitis. Kad viņi aizgāja, sadauzīju visas plates un atskaņotāju. Visviens es sevi mānīju. Patiesībā man tāda mūzika vairs nepatīk.

Tik dīvains terapijas seanss bija pirmoreiz. Stross dusmojās. Arī viņam tas bija kas negaidīts.

Man uznāca - diez vai tās bija atmiņas, tā es neteiktu -drīzāk kaut kāds savāds psihes fenomens vai halucinācija. Labāk nemēģināšu paskaidrot vai interpretēt, bet vienkārši pastāstīšu, kas notika Strosa kabinetā.

Es jau ierados ērcīgs, bet viņš izlikās, ka to nemana. Uzreiz atgūlos uz kušetes, un viņš, kā vienmēr, apsēdās maliņā man aiz muguras - tieši tā, lai es viņu nevarētu redzēt -, gaidīdams, kad es, kā parasti, sākšu izgāzt visas indes, kas pa šo laiku bija uzkrājušās man prātā.

Mazliet pacēlu galvu un atskatījos uz viņu. Viņš šķita noguris un slābans un kaut kādā ziņā atgādināja Metu -kā viņš tur sēdēja friziera krēslā, gaidīdams klientus. Izstāstīju šo asociāciju Strosam; viņš palocīja galvu un gaidīja.

“Vai jūs ari gaidāt klientus?” es jautāju. “Šai jūsu kušetei vajadzētu būt kā friziera krēslam. Kad jums vajadzīgas brīvas asociācijas, jūs varētu izstiept pacientu taisnu kā frizieris, kurš ieziepē klientu, un, kad piecdesmit minūtes pagājušas, tad atkal sašķiebt krēslu uz priekšu un iedot viņam spoguli, lai viņš pats redz, kāda ir viņa āriene pēc tam, kad jūs esat noskuvis viņa ego.” Stross neko neteica. Man bija kauns, ka viņu tā tirdu, taču nespēju rimties.

“Tad jūsu pacienti varētu nākt uz seansiem un prasīt: “Mazliet pieīsiniet manu trauksmi, lūdzu,” vai “Apcēr-piet to superego, bet ne pārāk īsu, ja drīkst lūgt,” vai, teiksim, ierasties un gribēt egļu šampūnu, tas ir, nē, ego šampūnu! Ā! Dakter, vai jūs pamanījāt, kā es pārteicos? Pierakstiet! Es teicu, ka gribētu egļu šampūnu, lai gan patiesībā domāju par ego šampūnu. Vai tas nozīmē, ka es gribu būt balts un tīrs no visiem grēkiem? Ilgojos pēc atdzimšanas? Tas ir kristīšanas simbols? Vai mēs te jau staigājam pa bārdasnaža asmeni? Vai idiotam ir id?” Gribēju sagaidīt kādu reakciju, taču viņš sēdēja kā sēdējis.

“Vai jūs vēl esat nomodā?” noprasīju.

“Es klausos, Čārlij.”

“Tikai klausāties? Vai jums nekad neuznāk dusmas?” “Kāpēc tu gribi, lai es uz tevi dusmotos?”

Es nopūtos. “Mūžam nesatraucamais Stross. Es gribu jums kaut ko pateikt. Man ir apriebies šurp nākt. Kāds šobrīd labums no šīs terapijas? Mēs abi lieliski zinām, kas gaidāms.”

“Bet man šķiet, ka tu nevēlies pārtraukt,” viņš teica. “Tu taču gribi turpināt?”

“Tas ir stulbi. Mēs tikai velti izšķiežam manu un jūsu laiku.”

Es gulēju nespodri apgaismotajā telpā un skatījos uz kvadrātiem griestos... skaņu absorbējošas plāksnes ar tūkstošiem caurumiņu, kas uzsūc ikkatru vārdu. Skaņas, kas dzīvas tiek apglabātas griestu porās.

Man sāka reibt galva. Prāts bija gluži tukšs, un tas bija neparasti, jo terapijas seansos man nekad netrūka materiāla, ko izkratīt Strosa priekšā. Sapņi... atmiņas... asociācijas... problēmas... Šoreiz jutos viens un tukšs.

Tikai nesatricināmā Strosa elpa man aiz muguras.

“Es jūtos savādi,” ieminējos.

“Vai tu gribi par to parunāt?”

Ak, cik viņš bija gudrs, cik smalki viņš darbojās! Velns lai parauj, ko es vispār te meklēju, kāpēc ļauju, lai manas asociācijas iesūc mazie caurumiņi griestos un lielie caurumi manā terapeitā?

“Nezinu, vai gribu,” atbildēju. “Šodien mani ir pārņēmis neparasts naidīgums pret jums.” Tad pateicu, par ko nupat domāju.

Pat neatskatīdamies zināju, ka viņš klausīdamies māj ar galvu.

“To ir grūti aprakstīt,” es teicu. “Tāda sajūta man jau vienu vai divas reizes ir bijusi, tieši pirms ģīboņa. Tāds vieglums galvā... viss ļoti spilgts... bet viss ķermenis šķiet auksts un nejutīgs...”

“Turpini!” viņa balsī gandrīz ieskanējās satraukums. “Kas vēl?”

“Es vairs nejūtu savu ķermeni. Viss esmu nejutīgs. Man ir sajūta, ka Čārlijs ir kaut kur pavisam blakus. Man acis ir vaļā, ir taču? Pasakiet!”

“Jā, plati atvērtas.”

“Taču es redzu, ka sienas zaigo zilibaltā gaismā un griesti saripinās mirdzošā bumbā. Tagad tā karājas gaisā. Gaisma... spiežas man acīs... un smadzenēs... Viss, kas ir šajā kabinetā, mirgo... Man ir sajūta, ka es paceļos gaisā... nē, drīzāk izplešos, plešos augšup... bet, pat neskatīdamies lejup, es zinu, ka mans ķermenis joprojām ir tur, uz kušetes.”

Vai tā ir halucinācija?

“Čārlij, tev var kaut kā palīdzēt?”

Vai varbūt tas, par ko stāsta mistiķi?

Es dzirdu viņa balsi, taču negribu atbildēt. Mani kaitina, ka viņš te ir. Nevajag likties zinis. Vajag vienkārši ļauties, un lai šis - kaut kas - piepilda mani ar gaismu un iesūc.

“Čārlij, ko tu redzi? Kas ar tevi notiek?”

*

Augšup, līgani kā lapa siltā gaisa straumē. Arvien ātrāk, mana ķermeņa atomi traucas projām, katrs uz savu pusi. Kļūstu vieglāks, ne tik blīvs, un lielāks... vēl lielāks... es izsprāgstu pretim saulei. Es esmu visums, kas paplašinādamies peld augšup klusā jūrā. Sākumā biju mazs, man pietika vietas manā ķermenī, kabinetā, ēkā, pilsētā, valstī, bet tagad es zinu - ja paskatīšos lejup, mana ēna būs aizsegusi zemeslodi.

Viegls un nejutīgs. Slīdu un izplešos pa laiku un telpu.

Un tad, kad jūtu, ka tūlīt pāršķelšu eksistences čaulu, kā lidojošā zivs izlēkšu no savas esamības jūras, mani pavelk atpakaļ.

Es sadusmojos. Gribu izrauties brīvībā. Mirklī, kad tūlīt saplūdīšu ar Visumu, gar manas apziņas malām atskan čuksti. Un tas vieglais, vieglītiņais tvēriens patur mani ierobežotajā un mirstīgajā pasaulē, tur, lejā.

Gausi kā paisums, kas atkāpjas, mans milzenais gars atkal sarūk līdz zemes iemītnieka mērogiem - ne brīvprātīgi, nē, es gribētu atraisīties, bet mani velk no lejas, velk atpakaļ pie manis, ievelk manī, un uz īsu brīdi es vēlreiz guļu uz kušetes, pielāgodams savas apziņas pirkstus miesas cimdam. Es zinu, ka varu šos pirkstus pakustināt, varu pamirkšķināt aci - varu, ja gribu. Taču es negribu kustēties. Es nekustēšos!

Es nogaidu un atstāju sevi atvērtu, padevīgu, lai notiek kas notikdams. Čārlijs negrib, lai es izlaužos cauri prāta priekškaram. Čārlijs nevēlas zināt, kas atrodas otrā pusē.

Vai viņam bail ieraudzīt Dievu?

Vai neieraudzīt neko?

Guļu un gaidu; brīdis, kad es esmu es un esmu sevī, paiet, un atkal izgaist jebkādas fiziskas sajūtas un maņas. Čārlijs velk mani lejup, cenšas ievilkt manī. Es skatos iekšup, manas neredzošās acs centrā, kur sarkans lāsums pārvēršas puķē ar neskaitāmām ziedlapiņām - zaigojošā, virmainā, starojošā puķē, kas zied dziļi manas zemapziņas kodolā.

Es sarūku. Mana ķermeņa atomi nesatuvinās un nesa-blīvējas, notiek saplūšana - manis atomi sakūst mikrokosmā. Būs liels karstums un nepanesama gaisma - elle elles viducī, bet es neskatos uz šo gaismu, skatos tikai uz puķi, kas nevairojas, nesadalās, no daudziem atkal nekļūst par vienu. Vienu brīdi zaigojošā puķe ir zelta disks, kas griežas uz stīgas, tad tā kļūst par varavīkšņu virmas burbuli, un visbeidzot es atgriežos alā, kur viss ir kluss un tumšs, un peldu pa mitro labirintu, meklēdams kādu, kas mani pieņems... mani apņems... uzsūks... sevī.

Lai es varu sākties.

Pašā viducī es atkal redzu gaismu, izeju no vistumšākās alas, mazītiņu un ļoti tālu - teleskopa otrā galā -spožu, žilbinošu, zaigojošu, tad atkal puķi ar daudzajām ziedlapiņām (virmojošu lotosu, kas peld pie zemapziņas ieejas). Pie tās alas ieejas mani gaida atbilde, ja tikai man pietiks drosmes doties atpakaļ un tai cauri iekrist gaismas pilnajā grotā.

Ne tagad!

Man ir bail. Bail nevis no dzīves, no nāves, no tukšuma, bet no veltīguma, bail, ka vispār nebūšu bijis. Kad dodos uz gaismas pusi, ap mani sablīvējas spiediens, tas nežēlīgiem viļņiem dzen mani uz alas mutes pusi.

Tā ir pārāk maza! Es netieku cauri!

Un pēkšņi mani met pret sienām, vēl un vēlreiz, un ar varu iegrūž spraugā, kur gaisma tūlīt uzsprāgs man acīs. Es zinu, man atkal būs jāpārplēš čaula, lai nonāktu tajā svētajā gaismā. Tas ir par daudz. Neizsakāmas sāpes, aukstums un nelabums, virs galvas kaut kas dūc, it kā sistos tūkstoš spārnu. Gaisma ir pārāk stipra, es atveru acis. Un vicinu rokas, un drebu, un kliedzu.

♦

Es izkļuvu ārā, jo mani nesaudzīgi kratīja un purināja kāda roka. Doktors Stross.

“Paldies Dievam,” viņš noteica, kad mūsu skatieni sastapās. “Es nobijos.”

“Man nekas nekaiš.”

“Es teiktu - šodienai pietiks.”

Piecēlos un tik tikko noturējos kājās, atgūdams perspektīvas izjūtu. Kabinets šķita ļoti mazs.

“Ne tikai šodienai,” es atbildēju. “Nedomāju, ka man ari turpmāk būtu vajadzīgi šie seansi. Es vairs negribu redzēt.”

Strosam tas nepatika, tomēr viņš necentās mani atrunāt. Paņēmu cepuri un mēteli un devos prom.

Un tagad Platona vārdi izsmējīgi skan manī - pustumsā, uz pašas malas, viņpus liesmām:

“...tie, kas sēž alā, par viņu teiks, ka viņš uzkāpis augšā un atgriezies neredzīgs...”

Sēdēt un drukāt šīs atskaites ir grūti, bet, runājot diktofonā, es nespēju domāt. Visu dienu atlieku un atlieku, bet es saprotu, ka tas ir ļoti svarīgi un man ir jāraksta. Piedraudēju sev, ka nedabūšu vakariņas, iekams nebūšu apsēdies un kaut ko uzrakstījis.

No rīta profesors Neimars atkal aicināja mani uz laboratoriju. Viņš grib, lai es veicu dažus testus, tādus pašus kā vecos laikos. Sākumā man šķita, ka nekas cits neatliks, galu galā viņi man joprojām maksā algu un dokumentācijai jābūt pilnīgai, taču, kad biju aizbraucis uz Bīkmenu un kopā ar Bērtu apsēdos strādāt, es sapratu, ka nespēšu.

Pirmais bija uzzīmēts labirints. Man atausa atmiņā, kā es ar tādiem cīnījos, kad vēl nebiju iepraties ātri atrast izeju un sacentos ar Aldžernonu. Jutu, ka šodien ar labirintu noņemos daudz ilgāk. Bērts izstiepa roku, lai paņemtu no manis lapu, taču es to saplēsu un iemetu papīrgrozā.

“Tā bija pēdējā reize. Es vairs neskraidu pa labirintiem. Esmu strupceļā, un tur vairs nekas nav līdzams.”

Bērts baidījas, ka es aizmukšu, un ņemas mani mierināt.

“Tas nekas, Čārlij, viss ir labi. Neuztraucies!” “’’Neuztraucies”? Kā tu vari tā runāt? Tu nezini, kā tas ir.”

“Bet es varu iedomāties. Mums visiem ir ļoti nelāgi...” “Man nevajag tavu līdzjūtību. Liec mani mierā!” Viņš samulsa, un es beidzot apjēdzu, ka viņš nav vainīgs un es pret viņu izturos cūcīgi.

“Piedod, es uzsprāgu,” atvainojos. “Kā tev klājas? Disertācija jau uzrakstīta?”

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

“Patlaban tiek drukāta. Februāri būšu doktors.” “Malacis!” Uzsitu viņam uz pleca, lai parādītu, ka nedusmojos uz viņu. “Tā turpināt! Izglītība ir pats galvenais. Paklau, neņem galvā, ko es te sarunāju. Ja vajag, es strādāšu. Vienīgi labirintus gan vairs ne.”

"Nu, Neimars grib vienu roršahu.”

“Lai redzētu, kas notiek zemapziņas dzīlēs? Ko viņš cer tur atrast?”

Laikam izskatījos īgns, jo Bērts bija gatavs atteikties no šīs idejas.

“Tas nav obligāti. Tu šeit esi no brīvas gribas. Ja tu negribi...”

“Nekas, nekas. Ķeramies pie lietas. Izdali kārtis! Bet nestāsti, ko tu tur saskatīsi.”

Viņam nemaz nebija pienākums stāstīt.

Par Roršaha testu zināju pietiekami daudz, lai saprastu, ka galvenais ir nevis tas, ko tu šajās kartītēs saskati, bet tas, kā tu uz tām reaģē. Uz visu bildi, uz daļu, uz kustībām vai nekustīgiem tēliem, īpaši pievēršot uzmanību krāsu plankumiem vai neliekoties par tiem zinis, vai tev ir dažādas idejas vai tikai dažas stereotipiskas reakcijas...

“Tas neskaitīsies,” es teicu. “Man ir zināms, ko no manis gaida. Es zinu, kādām jābūt manām reakcijām, lai radītu noteiktu priekšstatu par to, kas notiek man prātā. Man vajag tikai...” Viņš skatījās uz mani un gaidīja turpinājumu. “Vajag tikai...”

Un te mani kā dūres sitiens pa deniņiem ķēra atskārta, ka es neatceros, kas man jādara. It kā es visu ļoti skaidri redzētu uz apziņas tāfeles, bet, kad pagriežos, lai izlasītu, kas tieši tur rakstīts, daļa jau ir nodzēsta un atlikušais pilnīgi bezjēdzīgs.

Pirmajā brīdī es nespēju noticēt. Paniski cilāju kartītes, tik ātri, ka vārdi iesprūda rīklē. Man gribējās saplēst šos tintes traipus, lai tie atklātu savu jēgu. Kaut kur šajos klekšos bija atbildes, kuras es pirms īsa brītiņa biju zinājis. Ne jau klekšos, protams, bet tajā mana prāta daļā, kura tiem piešķīra formu un nozīmi, projicēja uz tiem manas apziņas nospiedumu.

Un es to nespēju. Man neizdevās atcerēties, kas jāsaka. Viss bija izgaisis.

“Tā ir sieviete...” es teicu, “...nometusies uz ceļiem, mazgā grīdu. Nē, es gribu teikt... tas ir vīrietis ar nazi rokā.” Tajā pašā brīdī, kad to teicu, es sapratu, ko tas nozīmē, aprāvos un sāku no jauna: “Divi kaut ko velk katrs uz savu pusi... tādu kā lelli... velk no visa spēka, liekas, pārplēsīs uz pusēm, un... nē!... tur ir divas sejas, kas skatās viena uz otru pa logu, un...”

Es nomēzu kartītes no galda un piecēlos.

“Man pietiek. Vairs nebūs nekādu testu.”

“Labi, Čārlij, labi. Šodienai pietiks.”

“Ne tikai šodien. Es vairs uz šejieni nenākšu. To mazumu, kas mani vēl ir atlicis, jūs varēsiet uzzināt no atskaitēm. Nekādos labirintos es kāju nesperšu. Vairs neesmu izmēģinājuma trusītis. Savu esmu padarījis. Tagad lieciet mani mierā.”

“Labi, Čārlij. Es saprotu.”

“Nē, tu nesaproti, jo tas nenotiek ar tevi, un tādēļ to spēju saprast vienīgi es. Bet es tev neko nepārmetu. Tev ir jāstrādā un jādabū tavs doktora grāds, un... jā, protams, vari man neteikt, es tāpat zinu, ka tu šajā pasākumā piedalies aiz mīlas uz cilvēci, bet tev ir arī sava dzīve, un ir gadījies tā, ka mēs neatrodamies vienā līmenī. Es izbraucu cauri tavam stāvam pa ceļam uz augšu, tagad dodos lejup, un man nešķiet, ka es vēl kādreiz iekāpšu šajā liftā. Mēs varētu atvadīties.”

“Kā tev šķiet, varbūt vajadzētu aprunāties ar doktoru...”

“Atvadies no visiem manā vietā, labi? Man nevienu negribas satikt.”

Lai viņš nepaspētu pateikt vēl kaut ko, es izmetos no laboratorijas, iekāpu liftā un pēdējo reizi izgāju no Bīkmenas.

Šorīt atkal bija atnācis Stross, bet es neatvēru durvis. Man gribas, lai visi liek mani mierā.

Ir diezgan savādi atšķirt grāmatu, kuru tu pirms dažiem mēnešiem esi ar baudu lasījis, un atklāt, ka neko neatceries. Man palicis atmiņā, ka Miltons man šķita brīnišķīgs. Paņēmis “Zaudēto paradīzi”, spēju atcerēties vienīgi, ka tā bija par Ādamu, Ievu un Atzīšanas koku, bet tas viss man izskatījās pēc ķīniešu ābeces.

Piecēlos, aizvēru acis un ieraudzīju Čārliju - sevi pašu, sešus vai septiņus gadus vecu, sēžot pie ēdamgalda ar ābeci, mācoties lasīt, atkal un atkal atkārtojot vārdus. Viņam blakus, man blakus, ir māte...

“Mēģini vēl reizīti.”

“Tas ir Džeks. Džeks skrien. Džeks ir."

“Nē! Tur nav rakstīts “Džeks ir”! Tur rakstīts “Džeks skrien”!’’ Baksta ar beržot sarepējušu pirkstu.

“Tas ir Džeks. Džeks skrien. Ir Džeks."

“Nē! Tu necenties! Lasi vēlreiz!”

Lasi vēlreiz... lasi vēlreiz... lasi vēlreiz...

“Liec to puiku mierā. Viņš jau ir galīgi notramdīts.” “Viņam jāmācās! Viņš slinko un nekoncentrējas!” Džeks ir. Ir Džeks.... Džeks ir Džeks... Ir Džeks ir...

“Viņš visu neapgūst tikpat ātri kā citi bērni. Nestei-dzini viņu!”

“Viņš ir normāls. Tāds pats kā citi. Tikai slinks. Es viņu dzenāšu, kamēr viņš iemācīsies.”

Džeks ir Džeks... ir Džeks ir... ir Džeks ir... ir Džeks... Un tad, pacēlis galvu, es laikam ieraugu sevi ar Čārlija acīm, man rokās ir “Zaudētā paradīze”, un es apjēdzu, ka, no visa spēka spiezdams grāmatu, laužu vāciņu, it kā gribēdams to pārplēst uz pusēm. Norāvu sējumam muguriņu, izplēsu sauju lapu un aizlidināju visu pa gaisu uz to kaktu, kurā mētājās salauztās plates. Lai guļ tur un ar savām izplēstajām baltajām mēlēm smejas, smejas par mani, jo es nesaprotu, ko tās stāsta.

Jāmēģina saglabāt kaut ko no tā, ko esmu iemācījies. Mīļais Dievs, lūdzu, neatņem man visu.

Vakarā parasti es eju ārā, klīstu pa pilsētu. Pats nezinu, kāpēc. Varbūt, lai skatītos uz cilvēku sejām. Vakarnakt nespēju atcerēties, kur dzīvoju. Mani atveda mājās policists. Ir dīvaina sajūta, ka tas viss jau reiz ir bijis -kaut kad ļoti sen. Negribu par to rakstīt, bet visu laiku atgādinu sev, ka tikai es vienīgais visā pasaulē varu pastāstīt par to, kas tagad notiek.

Es nevis gāju, bet slīdēju pa gaisu, un apkārtne bija nevis spilgta un skaidra, bet visam pāri klājās it kā pelēka kārta. Es zinu, kas ar mani notiek, bet to nekā nevaru ietekmēt. Es eju - vai vienkārši stāvu uz ietves un skatos uz garāmgājējiem. Daži uz mani paskatās, citi ne, bet neviens neko nesaka... Tikai reiz viens vīrietis pienāca un jautāja, vai es gribu meiteni. Viņš mani kaut kur aizveda. Viņš paprasīja desmit dolārus, un es iedevu, bet viņš vairs neatgriezās.

Pēc tam es atcerējos, kāds muļķis esmu.

Kad šorīt pārnācu mājās, tur priekšā bija Alise. Viņa bija aizmigusi uz dīvāna. Dzīvoklis bija uzkopts, un pirmajā brīdī man šķita, ka tas nemaz nav mans, bet tad pamanīju, ka viņa nav aiztikusi sadauzītās plates, saplēstās grāmatas un notis istabas kaktā. Nočīkstēja grīda, viņa pamodās un pacēla galvu.

“Labrīt!” viņa iesmējās. “Tu nu gan esi pūce.”

“Ne jau pūce. Drīzāk dodo. Dumjš dodo. Kā tu tiki iekšā?” “Pa ugunsdzēsēju kāpnēm. No Fejas dzīvokļa. Es viņai piezvanīju, lai uzzinātu, kā tev klājas, un viņa teica, ka ir

nobažījusies. Tu pēdējā laikā dīvaini uzvedoties - rīkojot skandālus. Tā nu nolēmu, ka ir pienācis laiks parādīties. Es te drusciņ piekārtoju. Cerams, tev nav iebildumu.” “Man ir iebildumi... ļoti lieli. Man nevajag, lai te kāds nāk un mani žēlo.”

Viņa piegāja pie spoguļa un sāka sukāt matus.

“Es neatnācu tevi žēlot. Man drīzāk žēl sevis.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

“Neko,” viņa paraustīja plecus. “Tāpat vien - tas bija kā pantiņš. Man gribējās tevi redzēt.”

“Varēji aiziet uz zoodārzu.”

“Ai, nesāc, Čārlij. Nevajag ar mani cīnīties. Es pietiekami ilgi gaidīju, kamēr tu atnāksi man pakaļ. Un nolēmu pati atnākt pie tevis.”

“Kāpēc?”

“Tāpēc, ka vēl ir laiks. Un es tikmēr gribu būt kopā ar tevi.”

“Tas ir no kādas dziesmas?”

“Čārlij, nesmejies par mani.”

“Es nesmejos. Bet man nav laika būt ar kādu kopā -man tik tikko pietiek laika sev.”

“Es neticu, ka tu gribi būt pilnīgi viens.”

“Bet es gribu.”

“Mēs ļoti maz paspējām pabūt kopā. Mums bija, par ko runāt, un bija, ko darīt. Tas nebija ilgi, bet tomēr kaut kas. Klau, mēs zinājām, ka tā var notikt. Tas nebija noslēpums. Es neaizgāju, Čārlij, es vienkārši gaidīju. Tagad tu laikam atkal esi puslīdz manā līmenī.”

Es pārskaities šaudījos šurpu turpu.

“Bet tas ir stulbums! Nekas labs nav gaidāms. Es neuzdrošinos domāt uz priekšu - tikai atpakaļ. Pēc dažiem mēnešiem - nedēļām, dienām, kas to, pie velna, lai zina? -es atgriezīšos Vorenā. Tur tu man līdzi nevarēsi nākt.”

“Nevarēšu,” viņa neiebilda, “un droši vien pat ciemos nebraukšu. Kolīdz tu būsi Vorenā, es visiem spēkiem centīšos tevi aizmirst. Nemēģināšu to noliegt. Bet, kamēr tu vēl esi šeit, nevienam no mums nav jābūt vienam.”

Un es nepaspēju neko bilst, kad viņa jau mani noskūpstīja. Viņa apsēdās man blakus uz dīvāna un piespieda galvu man pie krūtīm. Es gaidīju, taču baiļu nebija. Alise bija sieviete, bet varbūt Čārlijs beidzot aptvers, ka Alise nav nedz viņa māte, nedz māsa.

Ar atvieglojumu, zinādams, ka grūtākais ir beidzies, es nopūtos. Mani vairs nekas neapturēs. Nebija īstais brīdis baidīties vai izlikties, jo tā ne ar vienu citu nekad nebūs. Visi aizsprosti bija izgaisuši. Es biju ritinājis viņas doto pavedienu, atradis ceļu labirintā un iznācis pie viņas. Mīlēju viņu vairāk nekā tikai ar savu ķermeni vien.

Nemēģināšu tēlot, ka es izprotu mīlestības mistēriju, bet šoreiz tas bija kas vairāk par seksu, kas vairāk par sievietes auguma izmantošanu. Tā bija pacelšanās virs zemes - tur, kur nav ne baiļu, ne moku, kur es biju daļa no kaut kā lielāka. Es tiku izvilkts no mana prāta tumšā cietuma un saplūdu ar otru cilvēku - gluži tāpat kā todien terapijas seansā, guļot uz kušetes. Tas bija pirmais solis ārup, Visumā - tālāk par Visumu, jo tajā un ar to mēs saplūdām, no jauna radījām un iemūžinājām cilvēka garu. Te kļuvām lielāki un lauzāmies ārā, te sarāvāmies un augām iekšup, mēs bijām esmes ritms -bijām elpa, sirdspuksti, bijām diena un nakts, un mūsu augumu ritms turpinājās manā prātā kā atbalss. Tāpat bija Strosa kabinetā, tajā dīvainajā vīzijā. Tumšā pelēcība palaida vaļā manu prātu, tai cauri smadzenēs kā šķēps ietriecās gaisma (cik savādi, ka gaisma var žilbināt!), un mans ķermenis atkal izkusa lielajā Visuma jūrā, nozuda tajā gluži kā savādā kristīšanas rituālā. Mans augums drebēja dodams, viņas augums drebēja pieņemdams.

Tā mēs mīlējām, līdz nakts kļuva par klusu dienu. Un, gulēdams viņai līdzās, es sapratu, cik svarīga ir fiziskā mīlestība, cik ļoti mums abiem vajag gulēt vienam otra skavās, dodot un ņemot. Visums eksplodē, ik daļiņa attālinās no pārējām, izplēšot mūs ārā, sviežot mūs tumšā vientulībā, izraujot bērnu no klēpja, atraujot draugu no drauga, raujot mūs prom citu no cita, katru pa savu ceļu triecot līdz labirinta izejai, kur gaida nāve vientulībā.

Un šis bija pretsvars, saistīšanās un turēšanās. Kā jūrnieki ieķeras cits citā, lai vētra nenoslaucītu viņus no klāja, tā mūsu saplūdušie augumi bija cilvēciskas ķēdes posms, kas noturēja mūs un neļāva ieraut tukšumā.

Mirkli pirms ieslīgšanas miegā atcerējos, kā tas bija ar Feju, un savā nodabā pasmaidīju. Nav brīnums, ka toreiz bija viegli. Tā bija tikai fizisko vajadzību apmierināšana. Ar Alisi tā bija mistērija.

Es pieliecos un noskūpstīju viņas acis.

Alise par mani zina visu un saprot, ka mēs būsim kopā pavisam neilgu laiku. Viņa piekrita aiziet, kad es viņu sūtīšu prom. Par to domāt ir mokoši, tomēr man šķiet, ka mums ir dots vairāk, nekā lielais vairums cilvēku atrod visā mūžā.

No rīta pamostos un nesaprotu, kur atrodos un ko te daru, bet tad ieraugu blakus viņu un atceros. Viņa nojauš, kad ar mani kaut kas notiek, un tādos brīžos staigā klusiņām, pagatavo brokastis, piekopj vai, neko nejautādama, iziet ārā un atstāj mani vienu.

Vakarā bijām aizgājuši uz koncertu, bet man apnika, un mēs vidū devāmies prom. Laikam vairs nespēju koncentrēties uz mūziku. Es gāju, zinādams, ka man agrāk patika Stravinskis, bet tagad man kaut kā vairs tam nepietiek pacietības.

Vienīgais, kas man nepatīk saistībā ar Alises klātbūtni, ir tas, ka man tagad gribas pretoties. Es vēlos apturēt laiku, sastindzis palikt šajā līmenī un nekad nešķirties no viņas.

Kāpēc es neatceros? Jāmēģina nepadoties šim slābanumam. Alise apgalvo, ka es augām dienām gulšņāju un, pēc visa spriežot, nezinu, kas esmu un kur atrodos. Brīžiem prāts noskaidrojas, es viņu pazīstu un atceros, kas notiek. Amnēzijas lēkmes. Atkal ieslīgstu bērnībā... kā to sauc? Senilitāte? Es redzu, kā tā tuvojas.

Viss ir tik nežēlīgi loģiski: tāds ir visu smadzeņu darbības procesu paātrināšanas iznākums. Es apguvu tik daudz un tik ātri, bet tagad manas prāta spējas strauji degradējas. Varbūt to nepieļaut? Varbūt vajag turēties pretim? Kaut vai padomājot par Vorenas iemītniekiem, par tiem tukšajiem Smaidiem, trulajām sejām: visi par viņiem smejas.

Pa logu uz mani skatās mazais Čārlijs Gordons; viņš gaida. Atkal. Lūdzu, lūdzu, tikai ne to!

18. oktobris

Sāku aizmirst lietas, ko zinu pavisam neilgu laiku. Laikam jau tā arī jābūt - vispirms aizmirstas jaunākā informācija. Vai tāda bija teorija? Drošības pēc jāpaskatās vēlreiz.

Pārlasīju savu rakstu par Aldžernona-Gordona efektu, un, kaut arī zināju, ka pats esmu to rakstījis, man visu laiku bija sajūta, ka autors ir kāds cits. Es vispār gandrīz neko nesapratu.

Tikai kāpēc es esmu tik īgns? Jo vairāk tāpēc, ka Alise mani tā lolo? Viņa uztur dzīvokli tīru un kārtīgu, visas mantas noliek vietā, mazgā traukus un berž grīdas. Nevajadzēja šorīt uz viņu kliegt, jo viņa sāka raudāt, un tā es negribēju. Bet viņai nevajadzēja savākt salauztās plates, notis un grāmatas, nevajadzēja to visu kārtīgi salikt kastē. Es pārskaitos. Negribu, lai kāds tam visam skaras klāt. Vēlos, lai šī lūžņa tur mētājas kaudzē. Lai atgādina man, no kā es atvados. Iespēru pa kasti, izsvaidīju drazas pa visu istabu un pavēlēju, lai viņa atstāj, kā ir.

Tas bija dumji. Nevajadzēja tā darīt. Droši vien es saskaitos, zinādams, ka, pēc viņas domām, tādu lūžņu glabāt ir muļķīgi, taču viņa man nepateica, ka viņa tā domā. Viņa izlikās, ka tas ir gluži normāli. Viņa man izdabā. Ieraudzījis kasti, uzreiz atcerējos to zēnu Vorenā, to draņķīgo lampas paliktni, ko viņš bija uztaisījis, un mēs visi, viņam iztapdami, izlikāmies, ka viņš ir izdarījis kaut ko vienreizēju.

Tieši tā viņa izturējās pret mani, un es to nespēju paciest.

Kad viņa raudādama iegāja guļamistabā, man bija kauns un es viņai teicu, ka pats pie visa esmu vainīgs. Viņa ir pārāk laba, neesmu viņas cienīgs. Kāpēc es nespēju saņemt sevi rokās kaut tik daudz, lai turpinātu viņu mīlēt? Kaut tik vien.

Parādās motorikas traucējumi. Visu laiku klūpu, man viss krīt no rokām. Sākumā domāju, ka tas nav saistīts ar mani. Man šķita, ka viņa pārvieto priekšmetus. Papīrgrozs bija man ceļā, krēsli arī, un es nodomāju, ka viņa ir tos nolikusi nepareizā vietā.

Tagad ir skaidrs, ka man ir apgrūtināta kustību koordinācija. Jākustas lēnām un uzmanīgi. Un arvien grūtāk tikt galā ar rakstāmmašīnu. Kāpēc es visā vainoju Alisi? Un kāpēc viņa neiebilst? Tas mani kaitina vēl vairāk, jo viņas sejā redzu līdzjūtību.

Mans vienīgais prieks ir televizors. No rīta līdz vakaram skatos viktorīnas, vecas filmas, seriālus, pat bērnu raidījumus un multenes. Un arī vakarā nespēju to izslēgt. Pavisam vēlu rāda vecās filmas, šausmenes, pēc tam ir nakts raidījumi un vēl vēlāki nakts raidījumi, un pat neliels sprediķis, tad televīzija atvadās, spēlē “Zvaigznes un svītras” un fonā plīvo karogs, un pēc tam beidzot manā priekšā ir kvadrāti un apļi, kas skatās uz mani pa šo lodziņu, ne uz mirkli neaizverot aci...

Kāpēc es uz dzīvi vienmēr skatos pa logu?

Un tad, kad viss ir beidzies, es sev riebjos, jo ir atlicis pavisam maz laika lasīt, rakstīt un domāt, un es taču apjēdzu, ka nevajag aizmiglot prātu ar šiem māņiem, kas domāti bērnam manī. It sevišķi man, jo bērns, kas manī dzīvo, prasa atpakaļ manu prātu.

Es to visu ļoti labi zinu, bet, kad Alise mudina mani neiz-niekot laiku, apskaišos un brēcu, lai viņa liek mani mierā.

Man liekas, es skatos TV tāpēc, ka man ir ļoti svarīgi nedomāt, neatcerēties maiznīcu, neatcerēties māti un tēvu, un Normu. Es vairs negribu atcerēties pagātni.

Šodien piedzīvoju briesmīgu triecienu. Paņēmu rakstu, ko biju izmantojis pētījumos, Krigera Über Psychische Ganzheit, jo cerēju, ka tad varbūt labāk sapratīšu savu rakstu un ko es ar to esmu panācis. Vispirms man likās, ka acis lāgā nerāda. Pēc tam atskārtu, ka vairs nesaprotu vācu valodu. Izmēģināju ar citām valodām. Visas ir zudušas.

Alise aizgāja. Paskatīsimies, vai man izdosies atcerēties. Viss sākās ar to, ka viņa paziņoja - viņa tā nevarot dzīvot, grīda esot piemētāta ar saplēstām grāmatām un platēm, dzīvoklī esot baismīga nekārtība.

“Neaiztiec, lai viss stāv, kā ir!” es brīdināju.

“Kāpēc tu gribi tā dzīvot?”

“Es gribu, lai viss būtu tur, kur es nolieku. Gribu visu redzēt bez meklēšanas. Tu nezini, kā ir, kad tu dzīvo, un tev iekšā kaut kas notiek, bet tu neko neredzi un nespēj kontrolēt, tikai zini, ka viss izslīd tev starp pirkstiem.” “Protams, protams. Es nekad neesmu apgalvojusi, ka saprotu, kas ar tevi notiek. Ne tad, kad tu biji kļuvis pārāk gudrs, un ari tagad ne. Bet es gribu tev pateikt vienu. Pirms operācijas tu tāds nebiji. Tu nevārtījies pats savos netīrumos, sevi žēlodams, tu nepiegānīji savu prātu, dienu un nakti sēdēdams pie televizora, tu nerūci un neņurdēji uz cilvēkiem. Tevī bija kas tāds, ka cilvēki tevi cienīja - jā, cienīja tādu, kāds tu biji. Ar to tu atšķīries no visiem citiem garīgi atpalikušajiem.”

“Es nenožēloju, ka piedalījos šajā eksperimentā.”

“Es arī ne, bet tu esi zaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Tu prati smaidīt...”

“Tukšu, stulbu smaidu.”

“Nē, īstu, sirsnīgu smaidu, jo tu gribēji cilvēkiem patikt.”

“Un viņi nesa mani cauri un smējās par mani.”

“Jā, bet tu, pat nesaprazdams, par ko viņi smejas, nomanīji - ja viņi ir gatavi par tevi smieties, tad jau tu laikam viņiem patīc. Un tu gribēji viņiem patikt. Tu uzvedies kā bērns, pat smējies viņiem līdzi.”

“Šobrīd, ja tev nav iebildumu, man īsti negribas par sevi pasmieties.”

Viņa ļoti centās neraudāt. Man liekas, es gribēju viņu saraudināt. “Varbūt tieši tāpēc es tik ļoti gribēju mācīties. Biju iedomājies, ka tad es cilvēkiem patikšu. Cerēju, ka tad man būs draugi. Tiešām smieklīgi, vai nav tiesa?” “Ar to, ka tev ir augsts intelekta koeficients, vēl nepietiek.”

Par to es apskaitos. Visticamāk, tāpēc, ka nespēju saprast, ko viņa ar šiem mājieniem grib teikt. Šajās dienās viņa arvien biežāk runāja aplinkiem, nevis skaidri un gaiši. Viņa runāja riņķī un apkārt un gaidīja, ka es uzminēšu, par ko viņa domā. Un es klausījos, izlikdamies, ka man viss ir skaidrs, bet patiesībā man bija bail, ka viņa ieraudzīs - es pilnīgi neko neesmu sapratis.

“Man liekas, tev vajadzētu iet prom.”

Viņa koši nosarka.

“Čārlij, vēl ne! Vēl ir laiks. Nedzen mani projām.” “Ar tevi man viss ir tikai vēl grūtāk. Tu vienā laidā izliecies, ka es varu izdarīt un saprast tādas lietas, kas man jau ir daudz par grūtu. Tu mani tramdi. Tāpat kā mana māte...”

“Tā nav!”

“To pierāda viss, ko tu dari. Kā tu uzlasi mantas, ko es izmētāju, kā tu atstāj redzamā vietā grāmatas, ar kurām ceri mani atkal ieinteresēt par lasīšanu, kā tu runā par jaunākajām ziņām, lai piedabūtu mani domāt. Tu apgalvo, ka tas nav svarīgi, bet ar visu savu rīcību pierādi, ka ir gan svarīgi, ļoti svarīgi. Tu esi un paliec skolotāja. Es negribu iet uz koncertiem, muzejiem un ārzemju filmām, negribu darīt neko tādu, kas man liek piepūlēties un domāt par dzīvi vai mani pašu.”

“Čārlij...”

“Lūdzama, liec mani mierā! Es vairs neesmu es. No manis vairs nekas daudz nav palicis pāri, un es negribu, ka tu te esi.”

Te viņa apraudājās. Pēcpusdienā viņa sakravāja savas mantas un aizgāja. Dzīvoklī tagad ir kluss un tukšs.

Regress turpinās. Es vairs nepūlos drukāt ar rakstāmmašīnu. Kustību koordinācija ir pārāk slikta. Šīs atskaites turpmāk rakstīšu ar roku.

Daudz domāju par to visu, ko teica Alise, un tad man ienāca prātā - ja es turpināšu lasīt un mācīties ko jaunu, kaut vai paralēli aizmirsdams to, ko zināju agrāk, tad man izdosies saglabāt cik necik prāta spēju. Šobrīd atrados uz slīdošajām kāpnēm un braucu lejup. Ja nekustēšos, nobraukšu līdz pašam galam, bet, ja sākšu skriet augšup, varbūt man izdosies vismaz palikt uz vietas. Galvenais ir virzīties uz augšu, lai notiek kas notikdams.

Aizgāju uz bibliotēku un paņēmu veselu kaudzi grāmatu. Tagad es daudz lasu. Gandrīz visas grāmatas man ir par grūtu, bet tas nekas. Lasīdams es uzzināšu ko jaunu un neaizmirsīšu lasītprasmi. Tas ir pats svarīgākais. Ja visu laiku lasīšu, varbūt tomēr noturēšos.

Nākamajā dienā pēc Alises aiziešanas pie manis iegriezās Dr. Stross, droši vien viņa bija pastāstījusi, kā ar mani ir. Viņš apgalvoja, ka tikai gribot paņemt atskaites, bet es pateicu, ka aizsūtīšu pa pastu. Negribu, lai viņš te piestaigā. Teicu, lai viņš par mani neuztraucas - kad jutīšu, ka vairs nespēju patstāvīgi tikt galā, uzreiz kāpšu vilcienā un braukšu uz Vorenu.

Un vislabāk viens pats.

Mēģināju parunāties ar Feju, taču jūtu, ka viņai no manis bail. Droši vien viņa domā, ka esmu sajucis prātā. Vakarnakt viņa nepārnāca viena - un tas otrs izskatījās ļoti jauniņš.

Šorīt mana dzīvokļa saimniece misis Mūnija atnesa bļodu vistas zupas un dažus cepta cāļa gabalus. Teica, ka tikai gribējusi palūkoties, kā man te klājas. Es apgalvoju, ka man mājās ir pārpārēm ēdamā, tomēr viņa atnesto atstāja, un labi, ka tā. Viņa tēloja, ka tas viņai pašai ienācis prātā, bet es vēl neesmu tik stulbs. Laikam taču Alise vai Stross palūguši, lai viņa pie manis laiku pa laikam iegriežas. Nu labi. Viņa ir jauka vecīte, runā ar īru akcentu un labprāt papļāpā par nama iemītniekiem. Par piemētāto grīdu viņa neko neteica. Droši vien viņu tas neuztrauc.

Vesela nedēļa kopš iepriekšējās reizes, kad saņēmos rakstīt. Nesaprotu kur paliek laiks. Šodien ir svētdiena es zinu jo pa logu redzu cilvēki iet uz baznīcu pāri ielai. Man liekas es visu nedēļu gulšņāju bet atceros, ka misis Mūnija man dažas reizes atnesa paēst un jautāja vai neesmu slims.

Ko lai es iesāku? Nevaru tā visu laiku viens pats nīkt un skatīties pa logu. Ir jāsaņemas. Es visu laiku atkārtoju ka ir kaut kas jādara bet pēc tam aizmirstu vai varbūt ir vieglāk runāt un neko nedarīt.

Man vēl ir dažas bibliotēkas grāmatas bet gandrīz visas man ir par grūtu. Tagad es daudz lasu detektīvu romānus un grāmatas par veco laiku karaļiem un karalienēm. Izlasīju grāmatu kurā viens domāja, ka ir bruņinieks un sēdās vecā zirgā un devās pasaulē kopā ar draugu. Bet beigās viņu vienmēr sita un viņam sāpēja. Piemēram, kad viņš domāja, ka vējdzirnavas ir pūķi. Sākumā es domāju, ka tā ir muļķīga grāmata ja viņš nav traks tad taču viņš redz ka vējdzirnavas nav pūķi un nekādu burvju un apburtu piļu nemaz nav bet tad atcerējos ka tur noteikti ir vēl kāda nozīme kaut kas tāds, kas nav uzrakstīts ar vārdiem. Tā mēdz būt ka ir vēl citas nozīmes. Bet es nezinu kādas. Tādēļ es dusmojos jo man liekas agrāk es tādas lietas zināju. Bet es vienalga lasu un katru dienu uzzinu kaut ko jaunu tas man noteikti palīdzēs.

Es zinu man jau agrāk vajadzēja rakstīt atskaites lai viņi zina kas ar mani notiek. Bet rakstīt ir grūtāk. Man jāskatās vārdnīcā kā raksta ļoti vienkāršus vārdus un tādēļ es uz sevi dusmojos.

Vakar aizmirsu uzrakstīt par to sievieti kas dzīvo otrā pusē vienu stāvu zemāk. Pagājušajā nedēļā redzēju viņu pa virtuves logu. Nezinu kā viņu sauc un pat nezinu kā viņa izskatās no augšpuses bet katru vakaru ap viem-padsmitiem viņa ieiet vannas istabā un mazgājās vannā.

Viņa nevelk ciet aiskarus un es kad izslēdzu gaismu pa logu redzu viņu no kakla uz leju kad viņa izkāp no vannas slaucīties.

Tad man uznāk karstums bet viņa izslēdz gaismu un es palieku viens un vīlies. Man gribas kādreiz redzēt kāda viņai seja vai viņa ir smuka vai nav. Es zinu, ka nav labi tā slepeni skatīties uz sievieti bet man ļoti gribas. Un viņai tak ir vienalga viņa nezina, ka es skatos. Tagad ir gandrīz viempacmit. Viņa mazgāsies. Es eju skatīties...

Misis Mūnija par manīm ļoti ustraucas. Viņa saka es augām dienām guļu un neko nedaru es viņai atgādinu viņas dēlu pirms viņa to vēl izmeta no mājas. Viņa teica viņai nepatīk slīmesti. Ja es esmu slims tas nekas bet ja es esmu slimests tā vis nevar tad viņai tādu nevajag. Es teicu man liekas es esmu slims.

Es mēģinu katru dienu drusciņ palasīt es daudzāk lasu pasakas bet dažreiz man vajag lasīt vēl reizi un vēl reizi jo es nesaprotu par ko tur ir. Un rakstīt ir grūti. Es zinu ka vajag skatīties vārdnīcā kā vārdus pareizi raksta bet man nav spēka.

Tad es izdomāju ka rakstīšu tikai vienkāršus vārdus nevis garus un grūtus. Tā iet ātrāk. Ārā ir auksti bet es vienalga lieku puķes Aldžernonam uz kapa. Misis Mūnija domā ka tas ir dumji likt puķes uz peles kapa bet es teicu ka Aldžernons nebija parasta pele.

Gribēju aiziet ciemos pie Fejas viņa dzīvo man kaimiņos. Bet viņa mani aizdzina prom un teica lai es vairāk nenāku. Viņai durvīs ir jauna aclēga.

Atkal svēdiena. Man nav ko darīt tāpēc ka televizors ir salausts un es visu laiku aismirstu issaukt meistaru. Man liekas es pazaudēju novembra čeku no koledžas. Nevaru acerēties.

Man briesmīgi sāp galva un asperins nelīdz. Tagad misis Mūnija tic ka es esu slims nevis slimests un viņa mani žēlo. Ja cilvēks ir slims viņa ir ļoti laba. Ārā ir tik auksti ka man jāvelk divi sviteri.

Sieviete otrā pusē tagad aizvelk ciet aiskarus un es viņu vairs nevaru skatīties. Man neveicas.

Misis Mūnija atveda pie manis svešu dakteri. Viņa baidijās ka es nomiršu. Es pateicu dakterim ka neesmu tik slims man tikai dažreiz aismirstas. Viņš prasija vai man ir draugi un tuvinieki un es teicu nav neviens. Teicu ka man agrāk bija draugs Aldžernons bet viņš bija pele un mes kopā skrējām kurš pirmais. Viņam bija jociga seja viņš laikam domāja ka es esu traks.

Tad es viņam teicu ka agrāk biju ģēnijs bet viņš smai-dija. Viņš runāja ar mani kā ar mazu bērnu un mirkšināja ar aci misis Mūnijai. Es paliku nikns jo viņš par mani ņirgājas un smējās un isdzinu viņu laukā un aislēdzu durvis.

Man liekas es zin kāpēc man tā neiet. Tāpēc ka es pazaudēju truša ķepu un pakavu. Vajag labi ātri dabūt jaunu truša ķepu.

Dakters Stross šodien bija pie durvīm un Alise arī bet es nelaidu viņus iekšā. Es teicu es negribu ka pie manis nāk. Lai mani liek mierā. Pēc tam misis Mūnija atnāca viņa atnesa ēst un teica viņi samaksāja par dzīvokli un atstāja naudu lai viņa mani baro un pērk ko man vaig. Es teicu ka man to viņu naudu nevaig. Viņa teica nauda ir nauda un kādam ir jamaksā citādi viņa izliks mani laukā. Tad viņa teica ka man vaig iet strādāt nauko visu laiku tupēt mājā.

Es zinu tikai vienu darbu to darbu kas man agrāk bija maiznicā. Es negribu iet tur apakaļ tāpēc ka viņi mani pazina kad es biju gudrs un viņi var par mani smieties. Bet es nezin ko citu var darīt lai dabūt naudu. Un es gribu рас par visu maksāt. Man ir spēks es varu strādāt. Ja es nevaru sevi usturēt tad man jabrauc uz Vorenu. Man nevaig lai citi mani ustur.

Es lasiju vecās atskaites un tas bija ļoti jocīgi bet es nemāku islasīt kas man tur rakstīts. Dažus vārdus es varu islasīt bet neko nevar saprast. Man liekas es pats to rakstiju bet es tik labi neaceros.

Es mēģinu lasīt grāmatas es nopirku tās grāmatas aptiekā bet man ātri apnīk. Tikai tās ar smukām meitenēm ne apnīk. Man patīk uz viņām skatīties bet tad pēc tam ir jocigi sapņi. Tas nau labi. Vairāk ne pirkšu. Vienā no tām grāmatam es redzeju ir tāds burju pulvers ar kuru civlēks var kļūt stiprs un gudrs un visu ko darīt. Es domāju var būt es aisūtīšu naudu lai man ari ir tāc pulvers.

Alis akai bij klauvējās bet es teicu ei prom es tevi ne gribu redzēt. Viņa raudāja un es ar raudāju bet es ne laidu viņu tāpēc ka es ne gribu ka viņa par mani smējās. Es teicu tu man vairāk ne patīc un guders ari es vairāk ne gribu būt. Bet tas nau taisniba. Es viņu visu laiku mīlu un gudrs ari gribu būt bet man bij tā j asaka lai viņa iet prom. Misis Munija teica ka Alis atnesa vel naudu lai viņa mani baro un maksāt par dzīvokli. Tā es ne gribu. Man jājiet strādādāt.

Lūdzu... lūdzu... kaut es neaizmirstu lasīt un rakstīt...

Misters Donners bija dikti laipns kad es atnācu un teicu vai es varu akai dabūt apakaļ savu dabru. No sākuma viņš tā kā ne gribēja bet es patejcu kas ar mani ir un tad viņš bija dikti bēdigs un uzlika roku man uz pleca un teica Čārlij tu nepadodies malacis.

Visi skatijās uz mani kad es nogāj lejā un sāku strādāt slauciju toleti tā pat kā agrāk. Es seu teicu Čārlij ja viņi smejas neesi dusmīgs tāpēc ka tu tak aceries viņi nau tik gudri kā tu agrāk domāji. Un viņi agrāk bij teu draugi un ja viņi smējās tas nekas jo tu tak viņiem patiki.

Viņiem te ir viens jauns viņu sauc Meijers Kļaus viņš ir atnācis kad es aizgāju viņš man izdarija pāri. Viņš pienāca pie manis klāt kad es krāu miltu maisus un viņš teica ej Čārlij es dzirdēju tu esi traki liels gudernieks tāds kā tie pa televizoru. Pasaki kau ko gudru. Man bij slikti tāpēc ka es redzeju ka viņš tikai par mani smējās. Tāpēc es neko neteicu tikai strādāju tik tālāk. Bet tad viņš pienāca pa visam klāt un sagrāba aiz rokas ļoti stipri un klieca uz mani. Klausies kad es ar tev runāju puika viņš klieca. Citādi es teu salauzīšu roku. Viņš sāka griest man roku ļoti sāpīgi un man palika bail ka viņš salauzīs tā kā viņš teica. Un viņš tik smējās un grieš un es ne zinu ko lai dara. Man palika tik ļoti bail es domāju ka sākšu raudāt bet es ne sāku un tad man vaidzēja us toleti kaukas briesmīgs. Man vēdars vis griezās iekša tā kā es pārsprākšu ja tūlīt nejiešu... es nevarju isturēt.

Es teicu lūdzu laid man vaļā tāpēc ka man vaig uz toleti bet viņš tik smējās un es nezin ko lai dara. Tāpēc es sāku ravdāt. Laid mani. Laid mani. Un tad es aptaisijos. Tas tika man biksēs un tas bija smirdīgi un es ravdāju. Viņš palaida mani vaļā un sataisīja riebīgu seju un tad bailīgu seju. Viņš teica dieva dēļ Čārlij es tak neko tādu negribēju.

Bet tad Džo Karps atnāca un saņēma Kļaus ciet aiz krekla un teica liec viņu mierā tu riebekli vai es tev apgriesīšu sprandu. Čārlij s ir laps puika un tu tikai pamēģini viņu aistikt dabūsi atbildēt. Man bij kauns un es aiskrēju uz toleti nomazgāties un uzvilkt tīras drēbs.

Kad isnācu laukā tur bij Frenks un Džo viņam visu stāstija un tad atnāca Dzimpīs un viņi pastāstija viņam un viņš teica tas Kļaus te vairāk nestrādās. Viņi taisijās misteram Donneram pateikt lai dzen to Kļaus prom. Es teicu ka nevaig viņu dzit prom ka viņam jameklē cic darbs viņam ir sieva un bebis. Un viņš tak teica ka neko tādu ne gribēja. Un es aceros cik es bij bēdigs kad man dzina prom no maisnicas un man vairāk nebij darbs. Es teicu lai Kļaus paliek viņš man vairāk ne ko sliktu nedarīs.

Pēc tam Dzimpīs atnāca vilgdams savu slīmo kāju un teica Čārlij ja tevi baksta vai kāp uz galvu tu pasauc mani vai Džo vai Frenku mēs viņam parādisim. Mes visi gribam ka tu zini ka tev te ir draugi tu to nedrīkst ais-mirst. Esteicu paldies Dzimpī. Tad es bij priecīgs.

Labi ka ir draugi...

šodie es isdariju dumi es aismirsu ka es vairs neeju pie mis Kinjan vakar skolā takā agrāk. Es tur aisgāju un nosēdos savā vecā vietā klases bejgās un viņa skatijās jocigi un tejca Čālij kur tu bi. Tad es teicu sveiki mis Kinjan esu gatavs mācīties tik atvaino esu pazaudēs grāmatu.

Viņa sāk raudāt un isskrien laukā un visi uz mani skatas un es redzu tur daudz ir tādi kas nav tie paši kas bij ar mani klasē.

Tad es usreizi aceros kau ko par opirāciju un kā es paliku guders un es saku nu gan joki takā tāds Čārlis Gordons. Tad es gāju laukā kamēr viņa vēl nav apakaļ.

Tāpēc es braucu prom uz visiem laikiem uz Vorena skolu. Es ne gribu ka akai ir kaukas tāds. Es negribu ka mis Kinjan mani žēl. Es zinka maisnicā visiem mani žēl un tā ari ne gribu tāpēc braucu tur kur ir daudzi tādi kā es un ne vienu ne intersē ka Čālij s Gordons agrāk bij ģēnis un tagad viņš nevar pat lasīt grāmatu un rakstīt labi.

Es ņemu līdza dažas grāmatas tas nekas ka es ne māku viņas lasīt es mācīšos un centīšos un tad var būt bez nekādas opirācijas palikšu drusku guderāks kā biju pirms opirācijas. Man ir jauna truša ķepa un laimīgā naudiņa un vēl pat drusku no tā burju pulvera var būt viņi man pa līdzēs.

Mis Kinjan ja tu šito lasi nevaig mani žēlot. Man prieks ka man dzīvē bija tāda iespēja takā tu tejci ka es biju guders joes daudz uz zināju tādas lietas kādas ne maz nezināju ka ir un paldies ka es dabuju to redzēt kautvai drusku. Un man prieks ka es visu uz zināju par manu ģimeni un par mani. Agrāk bija tā ka man ne maz nebija ģimene bet tad es acerējos un viņus redzeju un tagad es zinu ka man ari man bija ģimene es biju cilvēks tā pat kā visi.

Es ne zinu kāpēc es akai esu dumš un ko es izdarīju ne pareizi. Var būt es centos par maz bet var būt kāds man uzlika lāstu. Bet ja es centišos un būšu čakals tad var būt palikšu maz drusciņ gudrāks tades zināšu visus vārdus. Es drusku aceros cik bija labi ar to zilu grāmatu ar sa plēstu vāku. Kad es aiz veru acis un domāju par to kurš sa plēsa to grāmatu viņš isskatās tā kā es tikai isskatās savādāk un runā savādāk bet es ne domāju ka viņš ira es tāpēc ka es viņu redzu pa logu.

Nūja tāpēc es visu laiku centīšos palikt guders lai man akai ir tāda sajūta. Ir jauki visu ko zināt un būt gudram un es gribu zināt visu uz pasaules. Kā es gribu ka es tagat us reiz būt gudrs. Es gribu visu lajku tikaj sēdēt un lasīt.

Nūja es tak esu pirmajs dumajs civlēks uz pasaules kas ir atklājis kauko svarīgu priekš zinātines. Es kauko atklāju es tikai neaceros ko. Bet es laikam to izdariju priekš visiem dumajiem civlēkiem Vorenā un visur uz pasaules. Attā mis Kin jan un dakter Stros attā visi...

P. S. Lūdzu pasakat prof Neimaram ka nevaig būt tādam pūcigam kad civlēki parviņu smējās un tad viņam būs daudzāk draugi. Ja tu ļauj ka civlēki par teu smējās tev ir daudzāk draugi. Man Vorenā būs daudz draugi.

P. S. lūdzu ja var palūgt noliekat puķes Aldžernonam uz kapu tas ir sētā.