Mobijs Diks jeb Baltais valis

fb2

Hermanis Melvils

Mobijs Diks jeb Baltais valis

Izcilā amerikāņu rakstnieka

Hermaņa Melvila

(1819-1891)

romāns Mobijs Diks jeb Baltais valis (185i), kurš tiek dēvēts arī par amerikāņu nacionālo eposu, ir viens no amerikāņu literatūras izcilākajiem darbiem un citētākajiem tekstiem pasaules literatūrā. H interpretāciju skaits, dažādība un vēstījuma neaptveramība līdzi­nās ūžeimsa Džoisa Ulisam. Viljams Folkners 1927. gadā sacījis, ka Mobijs Diks ir grāmata, kuru viņš vēlētos būt sarakstījis. Ārēji tas ir piedzīvojumu romāns, bet tā dziļākā jēga, tāpat kā Džozefa Konrā­da jūras piedzīvojumu aprakstos, ir eksistenciāla.

Romāna centrā ir sātaniskais, nevis dievišķais; tas prasa no lasī­tāja aktīvu līdzdalību teksta interpretācijā, jo H. Meivila romāns nav paskaidrojošs, tas nesniedz atrisinājumu, nedod atbildi, bet ierosina, aktivizē un pat izsit no līdzsvara.

Romāna centrālais tēls Ahābs ir mednieks, atriebējs, apsēstais, bet, tāpat kā Mobija Dika tēls, viņš nav nedz viennozīmīgi ļauns, nedz labs, nedz upuris, nedz upurētājs. Kā savā pētījumā apgalvo Luiss Mamfords: "Ahābs sirds dziļumos ir cildena būtne, kuras tra­ģiskie maldi ir tie, ka viņš cīnās pret ļaunumu tā vietā, lai cīnītos par mīlestību." Vai kā saka pats Ahābs".. es jūtu, ka mans lielākais diženums slēpjas manā vislielākajā postā".

tā savādā aina,

kādu varēja vērot, KAŠALOTAM MIRSTOT,

tik mierpilnā vakarā KĀ šis AHĀBAM šķita nozīmīga un BRĪNUMAINA kā nekad.

Kādā vēstulē Natenjelam Hotornam Melvils rakstīja, ka pabeidzis "nekrietnu grāmatu", ar to domādams romānā atainoto ļaunā un labā pretnostatījumu, turklāt ļaunā, nežēlīgā un vājprātā vadmotīvi Melvila teksta dominē, un pats autors reiz izteicies, ka darbs tapis nevis "Dieva, bet Satana kristīts". Romāns ir pilns šādu un citu paradoksu, un, kaut par hrestomatisku kļuvis uzskats, ka Mobijs Diks ir amerikaņu literatūras pērle, Melvila darbs tiek bieži vērtēts arī ļoti kritiski, un par iemeslu tam ir visai vienkāršs fakts, ka Melvila romāns ir piesātināts un pārbagāts ar notiku­miem, aprakstiem un pārstāstiem, nereti pat tādiem, kas līdzinās zinātniskiem traktātiem (piemēram, vaļu klasifikācija), daudziem tēliem, kuri reizēm parādās tekstā, tad atkal pazūd, ar duālistiskiem simboliem, un tas viss drīzāk norada uz pretrunām cilvēka dabā, nevis ir apliecinājums Melvila kā rakst­nieka nepilnībām.

MOBIJS DIKS JEB BALTAIS VALIS

NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI DAGNIJA DREIKA

Grāmata izdota ar KULTŪRKAPITĀLA FONDA atbalstu

Noformējumā izmantotas ROKVĒLA KENTA grafikas

Mākslinieciskā izveide ALDIS ALEKS

Nodaļas "Cetoloģija" zinātniskais konsultants ANDRIS PITERANS, Mag. biol. Redaktore MIRDZA GULBE Maketetāja ILZE REITERE

ISBN 9984—741 —21 —4

© Dagnija Dreika, tulkojums, 2003

© Viktors Freibcrgs, pēcvārds, 2003

© Aldis Aleks, mākslinieciskā izveide, 2003

© Apgāds ..Daugava", izdevums, 2003

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Kā pierādījumu savai jūsmai par viņa ģēniju veltīju šo grāmatu NATENJELAM HOTORNAM

Hermanis Melvils

MOBIJS DIKS JEB BALTAIS VALIS

.

.

...

1. nodaļa

APRISES

Sauciet mani par Ismaēlu1 . Priekš dažiem gadiem - tieši kad, nav svarīgi - pēc atklājuma, ka nauda man makā tikpat kā cauri, bet krastā nav palicis gandrīz vai nekas tāds, kam vel būtu ta vara mani piesaistīt, es nospriedu, ka nebūs par ļaunu pakuģot, lai iepazītu pasaules ūdeņus. Tas man ir tāds pārbaudīts paņēmiens, kā atbrīvoties no grūtsirdības un atjaunot asinsriti.

Vienmēr, kad ievēroju nīgras rievas iegulstam ap muti, kad manā dvēselē valda drēgnais slapjdraņķa novembris; kad pieķeru sevi neviļus apstājamies pie zārcinieku izkārtnēm un pievienojamies sastaptajiem bēru gājieniem; bet it sevišķi tad, kad grūtsirdība ņēmusi virsroku pār mani un vienīgi nelokāmie morāles principi liedz man, uz ielas izgājušam, visiem garām­gājējiem raut nost cepures, es saprotu, ka ir pēdējais laiks doties jūrā, turklāt jo ātrāk, jo labāk. Tas man aizstāj lodi un pistoli. Katons" filozofiskā mierā metas ar krūti uz zobena; es turpretī mierīgi kāpju uz kuģa klāja. Te nav nekā pārsteidzoša. Ja vien cilvēki apzinātos, ka lielais vairums no viņiem agrāk

Dievs dzird (senebr. vai.). (Tulk. piezīme.) Šeit un turpmāk personu vārdi, kas ņemti 110 Bībeles, atveidoti pēc "Bībeles enciklopēdiskās vārdnīcas" ļ. Sīkstuļa redakcijā ("Jumava", 1999).

Katons Jaunākais (95—46 pr. Kr.) - Senās Romas valsts darbinieks. Pirmā triumvirāta laikā (60-53) Jūlija Cēzara pretinieks. Pēc tā uzvaras pie Tapsas (46) Katons nonāvējās.

vai vēlāk - un katrs citādi - sāks izjust pret okeānu kaut ko līdzīgu tam, ko izjūtu es.

Te, jūsu acu priekšā, ir Manhatanas pilsēta uz salas, to vis­apkārt apjož kuģu piestātnes - gluži kā koraļļu rifi Indijas salas; tirdzniecība to pārplūdinājusi, ieslēdzot mutuļojošā lokā. Griezies pa labi vai pa kreisi, visas ielas novedīs pie ūdens. Pašā pilsētas galā ir Beterijskvērs3 , tur dižo molu apskalo viļņi un pārstaigā svaigi vēji, kas vēl pirms dažām stundām bija no sauszemes ļoti tālu. Paverieties, cik daudz ūdenī lūkotāji te sapulcējušies!

Apstaigājiet pilsētu miegainā svētījamas dienas pēcpusdienā. Aizsoļojiet no Korliershuksas līdz Koentisdokiem, bet no turienes pa Vaitholu'1 uz ziemeļiem. Ko jūs redzat? Visapkārt pilsētai mēmiem sargkareivjiem līdzīgus mirstīgo stāvus tūkstošiem un atkal tūksto­šiem grimstam okeāna sapņojumos. Vieni atspieduši elkoņus pret margām, otri piesēdušies uz mola akmeņiem, trešie raugās tālē, pētīdami no Ķīnas pienākušos kuģus; daži pat uzrāpušies pa vantīm, lai redzētu tālāk.

Turklāt tie visi ir sauszemes ļautiņi, darbdienās nedēļām ilgi četrās sienās ieslēgti, kā pieauguši pie letēm, pienagloti pie soliem, nolīkuši pār rakstāmgaldiem. Kas par lietu? Vai tad zaļu pļavu aptrūcies? Ko viņi dara šeit?

Bet raugiet! Ļaužu pūļi dodas šurp, laužot ceļu tuvāk ūdenim, itin kā ienirt gatavodamies. Dīvaini gan! Viņi apmierināsies, tikai vistālāko zemes strēmeli sasnieguši, paklaiņot spīķera aizvējā viņiem ir par maz. Kur nu! Viņiem jātiek tik tuvu pie ūdens, cik vien iespējams, neiekrītot iekšā. Tā viņi tur stāv, jūdzēm un atkal jūdzēm gar krastmalu. Iekšzemes pilsētu iedzīvotāji, kas atstei­gusies šurp no prospektiem un bulvāriem, ielām un alejām - no ziemeļiem, austrumiem, dienvidiem un rietumiem. Taču te viņi visi apvienojušies. Sakiet man, - vai tās ir visu kuģu kompasu adatas, kas ar magnētisku spēku velk viņus šurp?

Skvērs, kas atrodas Manhatanas salas dienviddaļā, kādreizējā holandiešu cietokšņa vietā. (Tulk. piezīme.) ',"

Ielas nosaukums. (Tulk. piezīme.)

Vai atkal… Teiksim, jūs esat laukos, kādā augstākā apvidu ar ezeriem. Izvēlieties jebkuru taciņu, ejiet pa to - un deviņos gadījumos no desmit tā vedīs lejup ielejā un izzudīs tieši tur, kur avotiņš kļūst par upīti. Te ir kaut kas no burvestības. Atrodiet cilvēku - visizklaidīgāko, visdziļākajos sapņos iegrimušo - piece­liet stāvus un pastumiet, lai kājas nes viņu uz priekšu, un viņš nekļūdīgi aizvedīs jūs pie ūdens, ja vien ūdens tajā apvidū vispār atrodams. Varbūt jums kādreiz gadīsies mocīties slāpēs plašajā Amerikas tuksnesī, tad izmēģiniet šo eksperimentu, ja vien jūsu karavānā atradīsies kāds metafiziski noskaņots profesors. Jānudien, visi zina, ka meditēšana un ūdens lieliski sadzīvos vienmēr.

Vai, piemēram, mākslinieks. Viņam radusies vēlēšanās jums uzgleznot vissapņaināko, ēnaināko, mierpilnāko, visaizgrābjošāko romantisko ainavu visā Sako' ielejā. Ko viņš gleznos vispirms? Ieskicēs kokus ar tādiem dobumiem, kur varētu iemitināt vien­tuļnieku, svēto ar visu krucifiksu; te miegaina pļava ar snaudošu ganāmpulku; te dūmi slinki ceļas augšup tur no tā namiņa. Gleznas dziļumā aizritinās līkumota taciņa caur mežaini līdz pat kalnu grēdām ar spožā zilumā mērktām smailēm. Kaut arī šī glezna rosinās gremdēties sapņos, kaut arī priede ļaus savām nopūtām kā skujām lidināties lejup ganam pār galvu, - viss būs velti, kamēr gana acis neatspoguļosies maģiskais ūdens atspīdums no strautiņa viņam pie kājām. Apmeklējiet prērijas jūnijā, kad jūdžu jūdzēm var līdz ceļiem brist pa tīģerlilijām, - kā jums pietrūks? Ūdens - tur nav ne pilītes ūdens! Ja Niagara būtu smilšu kritums, - vai jūs brauktu tūkstošiem jūdžu tālu to apskatīt? Kādēļ nabaga dzejnieks no Tenesī, necerēti saņēmis divas riekšavas sudraba, nekādi nevarēja izšķirties, vai pirkt mēteli, kas tik tiešām bija viņam ļoti vajadzīgs, vai ziedot šo naudu pārgajienam uz Rokvejbīču6 ? Kādēļ ikviens spēcīgs un veselīgs zēns ar spēkpilnu un veselīgu puikas dvēseli agri vai vēlu top traks aiz jūrābraukšanas ilgām? Kādēļ jūs pašu, pirmo reizi ar pasa­žieru kuģi jurā izbraucot, pārņem mistiski drebuļi, kad jums paziņo,

Sako upe iVlAias šratā. (Tulk. piezīme.)

Longailendas salas dienviddaļa Atlantijas okeāna krastā. (Tulk. piezīme.)

ka esat atklātā jūrā? Kādēļ senie persieši jūru turēja svētu? Kādēļ grieķi tai piešķīra īpašu dievību - paša Jupitera brāli? Bez šaubām, tas viss nav bez nozīmes. Un vēl dziļāka jēga ir stāstam par Narcišu, kas, nespēdams notvert mokošo, izplūdušo attēlu, metās ūdenī un noslīka. Šo pašu attēlu taču arī mes redzam visās upēs un okeānos. Tas ir dzīves nenotveramā rēga tēls; tā arī ir atslēga šai mīklai.

Šimbrīžam, kad teicu, ka mēdzu doties jūrā ik reizi, kad man aizmiglojas acis un plaušas liek sevi manīt, es ar to nedomāju došanos ceļojumā ar pasažieru kuģi. Lai kļūtu par pasažieri, jums nepieciešams zutenis, bet zutenis ir tikai nožēlojama skranda, ja tajā nekā nav iekšā. Bez tam pasažieri mēdz sirgt ar jūrasslimību, top kašķīgi, naktīs neguļ un vispār gūst maz prieka - nē, es negribu būt pasažieris; kaut gan esmu jūrnieks, nekad neesmu bijis ne komodors', ne kapteinis, ne koks. Atstāju šiem amatiem piederīgo slavu un godu tiem, kam tādi tīk. Man turpretī riebj jebkādi ievērojami, godājami darbi, darīšanas un izdarības. Pilnīgi pietiek ar to, ka tieku galā pats ar sevi, nerūpējoties vēl arī par burukuģiem, barkām", brigām', šoneriem1 " un citām tamlīdzīgām tupelēm. Kas attiecas uz koka pienākumiem - kaut arī es šo amatu atzīstu visnotaļ par godājamu, jo koks uz kuģa nav mazākā vērtē par virsnieku, - tomēr cepināt uz iesma putnus man ne visai tīk, turpretī tad, kad tie, kā pienākas, apbrūnināti, prasmīgi iespeķoti, pienācīgi sālīti un piparoti - neatrastos neviens, kas cepeti apce­rētu ar lielāku cienību, lai neteiktu - pielūgsmi kā es.

Jums jāpateicas seno ēģiptiešu pagāniskajām elku pielūgšanam - ceptiem ibisiem un sautētiem nīlzirgiem, par to, ka vēl tagad varat aplūkot šo radību mūmijas milzīgajās ceptuvēs - piramīdās.

Komodors (angļu vai. commodore) - kuģu vienības komandieris, kam nav admirāļa pakāpes. (Tulk. piezīme.)

s Barka (hoL, angl.) - liels burukuģis ar trijiem, četriem, pieciem mastiem, kuram pēdējā mastā slīpās buras, bet pārējos - taisnās. (Tulk. piezīme.)

Briga (angl.) - divmastu burukuģis ar taisnām burām abos mastos.

(Tulk. piezīme.)

'"Šoneris (angl.) - divu vai triju mastu burukuģis ar slīpām burām.

(Tulk. piezīme.)

Nē, kad es braucu jurā, tad braucu par vienkāršu matrozi, kas gatavs rausties mastā, nokāpt priekšvadni vai rāpties pa vantīm. Tiesa, mani mēdz izdzenāt šurpu turpu, liek lēkāt no rājas uz rāju" kā sienāzim pa maija pļavu. No sākta gala, protams, tas ir gana nepatīkami. Tas aizskar goda jutas, it sevišķi tad, ja esat cēlies no senas, godātas dzimtas - no van Ranseleriem, Randolfiem vai Hardikanutiem. Vēl jo vairāk tad, ja pavisam nesen, pirms brīža, kad vajadzēja bāzt roku darvas mucā, esat bijis laukos par skolmeistaru un iedzinis bijību pat augumā diženiem zeņķiem. Pārvērtība no skolmeistara par matrozi ir visai strauja, varu galvot: atliek vienīgi ķerties pie spēcīga zāļu novārījuma no Senekas un stoiķiem12 , lai pārciestu to ar smaidu. Bet arī šis līdzeklis ar laiku zaudē spēku.

Kas par to, ja viens vecs kraķis - kapteinis liek man ņemt slotu un berzt klāju? Vai patiešām šis pazemojums ir tik smags, lai to svērtu Jaunās Derības svaros? Vai jums šķiet, ka ercenģelis Gabriels domās par mani sliktāk, ja es tagadiņ ātri un paklausīgi pildīšu vecā kraķa pavēles? Kurš no mums nav vergs? Pasakiet, ja zināt. Šā vai tā, lai kā arī mani pazemotu vecie kapteiņi - pat nostrostējot un pa reizei iedunkājot, es varu mierināt sevi ar domu, ka viss ir kārtībā, ka ikviens šādā vai tādā ceļā saņem apmēram to pašu - fiziskā vai metafiziskā nozīmē; tātad visvarenais belziens iet pa riņķi, katrs sajutīs visdrīzāk otra elkoni, nevis plecu, un ar to mums jābūt mierā.

Es vienmēr braucu jūrā par matrozi tāpēc, ka man par manām pūlēm samaksā, turpretī pasažieriem, cik mati zināms, nekad neviens nav samaksājis ne graša. Gluži otrādi, pasažieriem pašiem jāmaksā. Tev maksā vai tu maksā - tā ir liela atšķirība. Maksāšana, kā rādās, ir visnepatīkamākais sods, kāds mūs piemeklējis par abu paradīzes ābolzagļu grēkiem. Toties - kas var atsvērt to, ka tev

Rāja (hol.) - dzelzs vai koka šķērskoks pie masta; pie rājas nostiprina tais­nās buras, uz tās pacel signālkarodziņus. (Tulk. piezīme.)

Acīmredzot domāti romiešu stoiķi, filozofi, kas aicināja padoties liktenim. Stoiķis - cilvēks, kas pacietīgi panes dzīves likstas. (Tulk. piezime.) maksā? Izcilā rosība, ar kādu cilvēks saņem naudu, nudien ir apbrīnas vērta, it īpaši, ja patur prātā mūsu nešaubīgo pārliecību, ka nauda ir visu ļaunumu sakne un ka naudīgajiem nav ko cerēt uz tikšanu debesīs. Ak vai, cik dzīvespriecīgi mēs ļaujamies mūžīgai pazudināšanai!

Visbeidzot, es vienmēr braucu jūrā par matrozi, jo darbs svaigā gaisā, uz klāja kuģa priekšgalā, nāk par labu manai veselībai. Šajā pasaulē vēji visbiežāk pūš no kuģa priekšgala, nevis otrādi (ja vien esat vienisprātis ar Pitagoru), un tādējādi komodors uz kapteiņa tiltiņa ieelpo svaigu gaisu tikai pēc matrožiem kuģa priekšgalā. Viņš domājas elpojam pirmais, bet nekā nebija. Tādā kārtā tauta apsteidz savus vadoņus arīdzan citās jomās, kamēr viņi to pat neapzinās. Bet kādēļ es, agrāk ne vienreiz vien šķērsojis jūru uz tirdzniecības kuģiem, pēkšņi sadomāju doties uz vaļu mednieku kuģi, to jums labāk par jebkuru citu varētu izskaidrot neredzamais Fātuma" kārtības sargs, kas mani nepārtraukti uzrauga, nedzirdami izseko un nemanāmi ietekmē. Varat nešaubīties, ka mana došanās vaļu medības ir kāda daļa no lielās Providences programmas, kas sastādīta jau sen. Tā noderēja par nelielu intermēdiju un solonumuru citu - plašāku priekšnesumu vidū. Es iedomājos, ka uz afišas tas varētu izskatīties apmēram šādi:

Partiju cīņa Savienoto Valstu Prezidenta vēlēšanās Kāda Ismaēla došanās vaļu medībās Asiņaini cīniņi Afganistānā

Es gan nevaru pasacīt, kālab šis režisors Fātums savā izrādē iedalījis man nožēlojamu lomu vaļu medībās, turpretī citi spēlē galvenos varoņus augsta stila traģēdijās, vai arī saņēmuši vieglas, nelielas lomiņas smalkās komēdijās, vai ākstās farsos. Taču es nevaru pateikt, kāpēc iznācis tā un ne citādi; tagad, atsaucot atmiņā visus apstākļus, es domāju apjaušam kaut ko no apslēptajām atspe­rītēm un motīviem, kuri, zem dažādām maskām un neredzami, mani

Fātums (Int. vai. fatum) - neatvairāms liktenis. (Tulk. piezīme.)

PRIEKŠ DAUDZIEM GADIEM ES NOSPRIEDU, KA NEBŪS PAR ĻAUNU PAKUĢOT, LAI IEPAZĪTU PASAULES ŪDEŅUS.

ir pamudinājuši nospēlēt šo lomu, turklāt vēl liekot man noticēt, ka esmu rīkojies labprātīgi un saprāta apsvērumu mudināts.

Galvenā loma šo motīvu vidū bija visu pārmācošā ideja par pašu milzīgo vali. Tik mīklains un noslēpumains briesmonis bija modinājis manu ziņkāri. Un kur tad vēl bangainās tālās jūras, kuru ūdeņos, šūpodamās līdzīgi salām, peld neradījuma miesas un prātam neaprakstāmās nāves briesmas vaļa veidolā; kopā ar neskai­tāmajiem Patagonijas jaukumiem, brīnišķīgām krastu ainavām un daudzbalsīgām skaņām tas viss tikai stiprināja manu apņemšanos. Kādam citam, ļoti iespējams, tādas lietas necik pievilcīgas neliktos, bet es turpretī gan esmu ilgojies pēc neiepazītā. Man tīk kuģot pa aizliegtiem ūdeņiem un izkāpt mežonīgos krastos. Neaizmirstot labo, es jūtīgi uztveru ļauno un spēju ar to mierīgi sadzīvot - ja vien tas tiek man ļauts, - jo pienākas taču dzīvot saticībā ar visiem tiem, ar kuriem lemts dalīt pajumti.

Šo iemeslu dēļ es biju gatavs doties medīt vaļus; man acu priekšā atvērās lielās slūžas uz brīnumu pasauli, un iedomu tēlu drūzmā, kas vilināja mani tuvāk mērķim, rindā pa divi manas dvēseles dziļumos iznira bezgalgara vaļu procesija, un to vidū - viens balts milzu rēgs, izslējies gaisā līdzīgi sniegotai kalnu virsotnei.

2. nodala

AUDEKLA CEĻASOMA

Iesviedis pārīti kreklu savā vecajā audekla somā, es pasitu to padusē un devos ceļā uz Hornas ragu un Kluso okeānu. Pametis veco, labo Manhatanu, es savlaicīgi ierados Ņūbedlordā. Tas bija kādā sestdienas vakara, decembrī. Jutos ļoti vīlies, kad uzzināju, ka mazais kuģītis uz Nantaketu jau aizgājis un līdz nākamajai pirmdienai tur nokļūt nav nekādu cerību.

Lielais vairums grūtību un neērtibu meklētāju - jaunizcepto vaļu mednieku - mēdza apmesties tepat Ņūbedfordā un no šejienes doties ceļā, bet man nekas tāds nenāca ne prātā. Biju nolēmis izbraukt tikai ar Nantaketas kuģi; manuprāt, jautās kāds nenosakāms, satraucošs vilinājums visā, kam sakars ar šo veco, izdaudzināto salu, bezgalīgi pievilcīgs un neatvairāms. Bez tam, lai arī Ņūbedforda pamazām pārņēmusi vaļu medības savā ziņā un vecā, labā Nantaketa ir stipri vien atpalikusi, šā vai tā Nantaketa ir un paliek pats pirm­sākums, tapat kā Tira bija pirms Kartāgas, vieta, kur Amerikā tika izvilkts krastā pirmais beigtais valis. No Nantaketas - kā gan citādi - sarkanādainie mednieki savās kanoe laiviņās pirmoreiz devās vajāt Leviatānu. No Nantaketas, bez šaubām, sāka savu ceļu pirmais mazais, bezbailīgais vienmasta burinieks, kurš, kā stāsta, esot bijis pa pusei pielādēts akmeņiem, lai mestu ar tiem vaļiem un tādējādi pārliecinātos, vai vērts sviest harpūnu no bugsprita'\ vŠā vai tā - pirms varēšu doties uz man nolemto ostu, nakts, diena un vēl nākamā nakts jāpavada Ņūbedfordā, tālab radās nepiecieša­mība uzmeklēt mājvietu, kur varētu paēst un izgulēties. Nakts bija visnotaļ šaubīga, patiesību sakot, visai tumša, nemīlīga, salta un baismu pilna. Te man nebija neviena pazīstama. Ar saliektiem pirkstiem kā ķekšiem, bažīgi grābājoties pa kabatām, izdevās sagramstīt tikai dažus sudraba gabalus. "Tātad, Ismaēl, lai kurp tu dotos," es sacīju pats sev, stāvēdams uz drūmās ielas ar somu plecā un salīdzinādams tumsu ziemeļpusē ar melno nakti dienvidpusē, "lai kurp tu savā pašpārliecinātībā dotos meklēt naktsmājas, mans dārgais Ismaēl, drošības labad paprasi cenu un neesi pārāk izvēlīgs."

Bailīgi soļodams pa ielām, pagāju garām izkārtnei "Zem sakrustotām harpūnām" - diemžēl šis iestādījums likās pārāk dārgs un labiekārtots. Mazliet tālāk spīdēja viesnīcas "Zobenzivs" sarkanīgie logi; karstā gaisma, kas no tiem sūcās, šķita kausējam sniegu un ledu mājas priekšā, bet visapkārt desmit collu biezais apledojums atgādināja asfaltētu bruģi, turklāt visai apgrūtinošu, soļojot pa nelīdzenajiem akmeņiem, jo pēc garās, nepārtrauktās kalpošanas manu zābaku zoles bija visnožēlojamākajā stāvoklī.

1 ' Bugsprits (boegspriet hol. vai.) - horizontāls vai slīps, no burukuģa priekšgala uz priekšu izvirzīts baļķis, pie kura piestiprina priekšburas, lai palielinātu kuģa manevrēšanas spējas. (Tulk. piezime.)

"Tāpat pārāk dārgi un par daudz līksmi," es atkal nodomāju, mirkli piestājis palūkoties gaismas atspīdumos uz bruģa un paklausīties, ka iekšpusē šķind glāzes. "Ej vien tālāk, Ismaēl," beigu beigās sacīju sev, "vai dzirdi? Vācies prom no durvju priekšas, tavas ielāpainās tupeles aizšķērso ceļu!" Un devos tālāk. Tagad es neviļus nogriezos pa ielām, kas veda pie ūdens, jo tur, bez šaubām, atrodamas lētākas, lai arī ne tik vilinošas mājvietas.

Cik drūmas ielas! Tumsības kvartāli namu vietā pa abi roki, vienīgi šur un tur pa sīciņai gaismiņai itin kā no svecītes, kuru kāds nēsā pa kapeņu ejām. Šajā nakts stundā, nedēļas pēdējā dienā, šī pilsētas daļa likās gandrīz vai tuksnesīga. Bet te es pamanīju nespodru gaismu krītam no kādas zemas, platas celtnes, kuras durvis aicinoši bija pamestas vaļā. Ēka izskatījās nolaista, bet te noteikti jābūt koplietošanas telpām; iegājis iekšā, es vispirms priekš­nama paklupu pār kasti ar pelniem. "Ha!" es nodomāju (klusībā pie sevis pasmējies), turpat vai smakdams nost uzvirpuļojošajās plēkās. "Ha! Vai tikai tie nav nodedzinātās Gomoras pilsētas pelni? Jau bija gan "Zem sakrustotām harpūnām", gan "Zobenzivs". Šīs te varētu būt "Lamatas"." Lai būtu kā būdams, cēlos augšā un, iekšā skaļu balsi dzirdot, atgrūdu otrās - iekšējās durvis.

Izskatījās, ka esmu nokļuvis Melnā parlamenta sanāksmē, pekles dibenā. Kādas simt brīnpilnas, tumšas sejas pagriezās pret mani, bet aiz tām melns Nāves eņģelis kancelē zvetēja pa atšķirtu grāmatu. Šī bija nēģeru baznīca, un sludinātājs vēstīja, cik melna ir tumsība, kurā var dzirdēt tik vien kā raudas, vaidus un zobu griešanu. "Hē, Ismaēl," es nomurmināju, atpakaļ kāpdamies, "šajās "Lamatās" tevi gaida ne visai tīkamas izpriecas!"

Klejodams tālāk, es visbeidzot nokļuvu līdz kaut kādai bālga­nai gaismiņai piestātnes tuvumā un saklausīju tikko dzirdamu čīkstoņu; palūkojies augšup, ieraudzīju virs durvīm šūpojamies izkārtni, uz kuras ar baltu krāsu bija uzmālēts kaut kas līdzīgs slaikam, dūmakainam fontānam, bet zem tā rakstīts: "Valzivs strūklaka. Pīters Kofins15 ."

1 ' Coffin (angļu vai.) - zārks. (Tulk. piezīme.)

"Zārks? Valzivs strūklaka? Šajos apstākļos izklausās diezgan draudīgi," es nodomāju. "Bet Nantaketā tāds uzvārds ir visai izplatīts, droši vien šis Piters pārcēlies šurp no turienes." Gaismiņa likās tik nespodra, apkārtne tik mierīga un pussabrukusl koka mājele tik bēdīga, it kā būtu šurp atvesta no kāda ugunsnelaimes piemeklēta apgabala, un izkārtne grabēja tik žēlīgi, ka es šķitos beidzot atradis pietiekami lētu mājvietu, kur iebaudīt zirņu kafiju.

Tik tiešām dīvaina apmešanās vieta - veca būda ar smailu čukuru, tizla un nošķiebušies uz vienu pusi. Tā bija iespiesta tukšā, nemīlīgā kakta, kur negantais vējš Eiroklidons gaudoja bez apstājas vēl briesmīgāk nekā savā laikā ap nabaga apustuļa Pāvila nožēlo­jamo kuģeli. Eiroklidons jeb austrenis ir visnotaļ tīkams zefīrs tiem, kas sēž istabā pie kamīna, pirms gulētiešanas mājīgi sildot kājas. "Lai novērtētu šo vēju negantnieku, kas saucas par Eiroklidonu," teicis kāds klasiķis, kura rakstu vienīgais eksemplārs atrodas manā īpašumā, "jāatzīmē, ka ir būtiska starpība, vai to redz caur logu, kad saltums paliek viņpus stikla, vai ari caur to logu bez rāmjiem, kurš apsarmo gan no Šīs, gan tās puses - logu, kuru var iestiklot vienīgi kāds, kas saucas Nāve."

"Patiešām gan," es nodomāju, šīm rindām ataustot atmiņā, "tu runā patiesību, veco manuskripti Tiesa, šīs acis ir logi, un šis ķermenis, kas man pieder, - māja. Zēl gan, ka nav pienācīgi aizdrī­vētas visas spraugas un aizbāzti caurumi, derētu šur un tur nedaudz šarpijas. Bet ir jau par vēlu kaut ko pilnveidot. Visums jau pabeigts; debesīm pamatakmens ielikts, un šķembas ir aizvestas orē pirms miljoniem gadu. Nabaga Lācars, klabinādams zobus uz sava akmens spilvena un nodrebinādams pēdējos lanckarus nost no stingstošām miesām, var aizbāzt ausis ar lupatām, bet muti - ar kukurūzas vālīti, tomēr no F.iroklidona viņam tik un tā nepaglābties."

"Eiroklidon!" saka vecs Bagātnieks sarkanā zīda rītasvārkā (vēlāk viņš iegādājās vēl vienu, sarkanāku). "U-ū, Pū-ūt! Kas par jauku pliksala naksniņu! Cik spožs Orions! Kādi kāvi karo! Lai pļāpā veseli par savu mūžīgo austrumu vasaru, nemainīgu un nebeidzamu, tikai lai atstāj man prieku uzturēt pašam savu vasaru ar paša oglēm pavardā!"

IESVIEDIS PARIS KREKLU SAVĀ VECAJĀ AUDEKLA SOMĀ, ES DEVOS CEĻĀ UZ HORNAS RAGU UN KLUSO OKEĀNU.

Bet ko domā Lācars? Vai viņam izdosies apsildīt sazilējušās rokas, paceļot tās augšup pret vareno ziemeļblāzmu? Varbūt L.ācaram labāk gribētos būt Sumatrā, nevis šeit? Iespējams, viņš ar prieku izstieptos visā augumā uz ekvatora, vai, ak dievi, nolaistos pašos ugunīgākajos bezdibeņos, lai paglābtos no sala?

Bet šobrīd Lācaram jāguļ garšļaukus uz bruģa pie Bagātnieka sliekšņa kā valim sausumā, tas ir vēl brīnumaināk, nekā ieraudzīt aisbergu atpeldam līdz Moluku salām. Taču pats Bagātnieks dzīvo kā cars ledus pilī, kas celta uz sasalušām nopūtām, un, būdams atturības biedrības prezidents, dzer vienīgi siltas bāreņu asaras.

Bet pietiek gremzties, mēs dodamies vaļu medībās, un mums vēl daudz kas priekšā. Labāk norausīsim ledu no apsalušajām pazolēm un palūkosim, kas īsti ir "Valzivs strūklaka".

3. nodaļa

MĀJVIETA "VALZIVS STRŪKLAKA"

Ienākot mājvietā "Valzivs strūklaka" ar smailo čukuru, jūs nokļūstat zemā un plašā telpā ar veclaicīgiem koka paneļiem apšūtām sienām; tā atsauc atmiņā sagrabējuša spoku kuģa klāju. Pie vienas sienas karājas milzīga eļļas glezna, tiktāl nomelnējusi un izdzisusi, ka jūs, aplūkojot to šajā nespodrajā iešķērsajā gaismā, tikai pec ilgas un pamatīgas pētīšanas, atgriežoties pie tās atkal un atkal, kā arī izvaicājot kaimiņus, beigu beigās sākat saprast, kas tajā attēlots. Ēnu un tumsas tur ir tik daudz, ka pirmajā mirklī jūs iedomājaties skatām jauna, daudzsološa mākslinieka darbu, kurā attēlots sabats tajos laikos, kad Jaunanglija mudžēja no raganām. Taču pēc ilgām un garām pārdomām un atkārtotas iedziļināšanās, it īpaši pēc tam, kad attopaties atvērt mazo lodziņu pretī ieejas durvīm, jūs galu galā secināt, ka šī ideja, lai cik bezjēdzīga, tomēr nav gluži bez pamata.

Bet visvairāk jūs mulsina tin pārsteidz kaut kāda gara, lokana, draudīga, melna masa, kas izplūdusi pašā gleznas centrā virs trim iezilganām, neskaidrām perpendikulārām līnijām, peldošām neiz­protamā putojošā virpulī. Plūstoša, kūstoša, valkana glezna, tik tiešām spējīga nervozāku cilvēku novest līdz ārprātam. Un tajā pašā laikā tur ir kaut kas netverams, tikai pa pusei nojaušams, kāds neiedomājams diženums, kas jus pievelk vēl un vēlreiz, līdz jūs neapzināti apsolāt pats sev noskaidrot, ko īsti šis lieliskais gleznojums nozīmē. Reizi pa reizei jums prātā iešaujas spoža, bet - ak vai! - maldīga doma. - Tā ir Melnā jūra vētrainā pusnaktī. - Tas ir četru pamatelementu pretdabisks cīniņš. - Tas ir vēja nopostīts tīrelis. - Tā ir Hiperborejas16 ziemas ainava. - Tā ir ledus iešana Laika upes ledainajā straumē. Bet visas šīs iedomas atkāpjas, sastopot šo kaut ko gleznas vidusdaļā. Ja vien izdotos izprast TO, tad viss pārējais tūdaļ kļūtu skaidrs pats no sevis. Bet pagaidiet; vai tikai tas neatgādina gigantisku zivi? Varbūt pašu Leviatānu1 ?

Īstenībā mākslinieka iecere, pēc manām domām, kā arī pēc vairāku padzīvojušu cilvēku ieskatiem, ar kuriem tiku par šo lietu runājis, varētu būt šāda. Gleznā attēlota vētra pie Hornas raga un grimstošs kuģis, no kura vairs redzami tikai trīs kailie masti; satra­cināts valis mēģina lēkt tam pāri un ir ticis iemūžināts šausmīgajā mirklī, kad nupat, nupat uzdursies uz mastiem kā trim iesmiem.

Pretējā siena bija visgarām apkarināta ar mežoņu izgrezno­jumiem, rungām un šķēpiem. Daži no tiem bija bagātīgi rotāti spīdīgiem zobiem, kas izskatījās pēc kaulu zāģiem; citus greznoja pušķi no cilvēku matiem; viens rīks bija sirpjveidīgs, ar milzīgu liku rokturi, un atgādināja loku, kādu no svaigi pļautās zāles veido izkapts ar garu asmeni. Jūs nodrebināties, to uzlūkodami, un brīnāties, kads negants mežonis cilvēkēdājs pļāvis savu drausmīgo pļauju ar šo ieroci. Turpat blakus karājas arī veci, sarūsējuši vaļu duramie un harpūnas, visi kā viens saliekti un salauzti. Daži ieroči kļuvuši leģendāri. Lūk, ar šo te, kādreiz tik garo un taisno, bet šimbrīžam neganti saliekto un savīto duramo pirms pussimt

11 I liperboreja - pēc seno grieķu ticējumiem - teiksmaina ziemeļzeme, tālāk par Boreju. (Tulk. piezīme.)

' Leviatāns - bībelisks jūras nezvērs. (Tulk. piezīme.) gadiem Nātans Sveins nogalējis piecpadsmit vaļus laikā no saules lēkta līdz rietam. Bet šī te harpūna - tā tagad tik ļoti līdzinās korķu viļķim - reiz tapa izmesta kaut kur pie Javas un aizpeldēja projām, ieķērusies mugurā valim, kas pēc gadiem tika nogalināts pie Blanko raga. Harpūna bija iedūrusies astē un līdzīgi adatai cilvēka ķermeni veikusi kādas četrdesmit pēdas garu ceļu līdz skaustam, kur tika atrasta iestrēgusi.

Šķērsojot krēslaino priekštelpu un izejot cauri zemai, velvētai ejai, kas senākos laikos varbūt bijusi varens dūmvads vairākiem pavardiem, jūs nonākat viesistabā. Šī vieta ir vēl tumšāka, ar tik pamatīgām sijām zemu virs galvas un vecu nelīdzenu dēļu grīdu, ka jūs tīri viegli varat iztēloties sevi veca kuģa starpklājā, jo sevišķi tādā vētrainā naktī kā šī, kad vecais šķirsts neganti zvārojas, līdzīgā nostūrī noenkurojies.

Pie vienas sienas stāvēja garš, zems, rifveidīgs galds, apkrauts saplaisājuša stikla kastēm, pilnām noputējušu retumu, kas savākti kopā no plašās pasaules nomaļākajiem nostūriem. Istabas tālākajā kaktā iezīmējās tumsnējs caurums - bufete, īstas vaļa galvas rupjš atdarinājums. Lai cik dīvaini neliktos, patiešām izrādījās, ka tas ir milzīgs arkveidīgs vaļa žokļa kauls - tik augsts, ka gandrīz vai ar karieti varētu izbraukt tam cauri. Iekšpusē atradās apdrupuši plaukti, visgarām apkrauti veclaicīgām karafēm, pudelēm un blašķēm. Šajos visēdājos žokļos kā otrs Jona (tā viņu arī dēvēja) rosījās sīks, krunkains večuks, kas jūrniekiem par viņu pašu naudu dārgi tirgoja dzēruma trakumu un nāves zāles.

Tās bija atbaidošas glazēs, kurās viņš pildīja savu nāvekli. No ārpuses gluži kā cilindri, bet iekšpusē zaļais stikls viltīgi sašauri- nājas pret glāzes apakšu. Rupji iegravēti paralēli meridiāni apjoza šos laupītāju kausus. Iepildīt līdz šai atzīmei maksās peniju; līdz tai tur - jau peniju vairāk, un tā, līdz glāze pilna - Hornas raga mēriņš, kuru var norīt vienā malkā par vienu šiliņu.

Ienākot šajā telpā, es ieraudzīju vairākus jaunus jūrniekus sēžam ap galdu un nespodrajā gaismā aplūkojam aizjūras gliemežnīcas un zivju zobus. Sameklēju saimnieku un, izteicis viņam savu vēlēšanos noīrēt istabu, dzirdēju atbildi, ka mājvieta esot pilna - nevienas neaizņemtas gultas. - Bet pagaidiet, - viņš piemetināja, piesitis sev pie pieres, - jums taču nebūs nekas pretī gulēt kopā ar vienu harpunētāju? Kā rādās, jūs taisāties medīt vaļus, tad jau jums vajadzētu pieradināties pie tādas kārtības.

Sacīju viņam, ka man nepatīk gulēt ar kādu vienā gultā; lai piekristu, man jāapskatās, kas par cilvēku ir šis harpunētājs; ja nu saimniekam tik tiešām nebūtu nekā cita, ko piedāvāt un izrādītos, ka harpunētājs ir daudzmaz pieņemams, tad ar mīļāku prātu, nekā blandīties apkārt pa svešu pilsētu tādā drēgnā nakti, es būtu ar mieru gulēt zem vienas segas ar jebkuru godīgu cilvēku.

-    Tā jau es domāju. Tad viss kārtībā, sēdieties taču. Un vakariņas? Jūs taču gribat vakariņas? Tās tūdaļ būs gatavas.

Es apsēdos uz veca koka sēdekļa, ko rotaja griezumi tāpat kā Beterijskvēra solus. Sēžamā viņā galā deviņos līkumos bija saliecies apcerīgi noskaņots jūras vilks, plati iepletis kājas, tas cītīgi apstrā- daja solu ar kabatas nazi. Viņš iemēģināja roku, lai attēlotu pilnās burās traucošu kuģi, bet, manuprāt, sekmes gan bija visai vājas.

Beigu beigās mūs - četrus vai piecus cilvēkus - aicināja ieturēt maltīti blakusistabā. Tur valdīja tāds aukstums kā Islandē, pavards nebija kurināts, pēc saimnieka vārdiem, viņš to nevarot atļauties. Vienīgi divas tumšas tauku sveces līpinājās vītos svečturos. Mums nācās cieši aizpogāt vamžus un pussastingušiem pirkstiem celt pie lupām krūzītes ar verdošu tēju. Taču ēdiens bija lielisks - ne tikai kartupeļi ar gaļu, bet ari ķiļķeni, augstā debess! Ķiļķeni vakariņās! Jauns cilvēks zaļa lietusmētelī visnotaļ sirdīgi uzklupa ķiļķeniem.

-     Manu zēn! - saimnieks aizrādīja. - Kā rādās, tu šonakt murgosi.

-    Saimniek, - es čukstus pajautāju, - vai šis gadījumā nav mans vaļu mednieks?

-     Nē, nē, - viņš atbildēja, velnišķīgi smīkņādams, - tas ir melnīgsnējs, labi noaudzis! Tāds ķiļķeniem ne virsū neskatās un ēd tikai bifštekus, turklāt asiņainus.

-    Gatavais velns, - es teicu, - bet kur tad viņš ir? Tepat?

-    Viņam drīz jābūt klāt, - skanēja atbilde.

Es vairs neko nevarēju grozīt, taču pamazām sāku just neuz­ticību pret šo "melnīgsnējo, labi noaugušo" harpunētāju. Drošs paliek nedrošs, nolēma - ja mums patiesi vajadzēs gulēt kopa, jāpagaida, līdz viņš izģērbjas un ielien gultā pirms manis.

Vakariņas bija galā, visa sabiedrība atgriezās viesistabā, un es, nezinādams, ko iesākt, nolēmu pavadīt atlikušo vakara daļu, vērojot pārējos.

Pēkšņi izdzirdējām ārpusē kņadu, kas tuvojās. Saimnieks pielēca kājās un iesaucās: - Tā ir "Vētrasputna" komanda! Es redzēju ziņojumu par viņu pārrašanos pēc triju gadu brauciena - ar pilnu kuģi. Urā, zēni, tūdaļ mēs dabūsim zināt, kas jauns Fidži salās!

Jūrnieku zābaku klaudzoņa jau bija dzirdama priekšnamā; durvis tika atrautas vaļā, un iekšā iebruka vesels bars mežonīgu jūras vilku. Pinkainajos puskažokos, galvas vilnas šallēm aptinuši, vienās skrandās un ielāpos, lāsteku pilnām bārdām tie atgādināja uzbrūkošus Labradoras lāčus. Nupat nokāpuši no kuģa, un šī ir pirmā māja, kur tie iegriežas. Nav ko brīnīties, ka atnācēji devās taisnā ceļā uz vaļa muti - bufeti, kur mazais, krunkainais Jona tūdaļ pakalpīgi pildīja viņu glāzes līdz malām. Kāds pažēlojās, ka esot apaukstējies, un šim gadījumam Jona sajauca viņam piķveidīgu džina un melases maisījumu, ieteikdams šo līdzekli kā visspēcīgu jebkādu saaukstēšanās un kataru gadījumos, lai tie būtu nezin cik ielaisti, saķerti pie Labradoras vai arī kāda aisberga vēja pusē. Šis šķidrums viņiem ātri vien sakāpa galvā, kā tas mēdz nolikt pat ar visrūdītākajiem žūpām, nule kā krastā nokāpušiem, un viņi sāka trokšņaini kluburot apkārt.

Lobrīd ievēroju vienu no viņiem turamies savrup; kaut gan viņš, ka likās, nevēlējās traucēt biedru jautrību, rādot atturīgu seju, tomēr trokšņoja mazāk nekā citi. Šis vīrs tūdaļ mani ieinteresēja; vēlāk jūras dievi lēma viņam kļūt par manu ceļabiedru (gan tikai par pasīvu līdzdalībnieku, ciktāl šis stāstījums sniedzas), un es mēģināšu viņu šoviet mazliet aprakstīt. Viņš bija pilnas sešas pēdas garš, vareniem pleciem un krūškurvi kā ūdenslīdēju zvanu. Laime redzēt tādu spēkavīru man nav bieži uzsmaidījusi. Viņa seja bija iedegusi tumša, baltie zobi pretstatā ar to spīdēja apžilbinoši, bet acu ēnainajos dziļumos uzpeldēja kādas atmiņas, kas nelikās viņu iepriecinām. Pēc runas viņā viegli varēja sazīmēt dienvidnieku, bet cēlā stāja lika domāt, ka manā priekšā ir viens no staltajiem Virdžīnijas iedzīvotājiem - Alegeinu kalniešiem. Kad biedru līksmība sita visaugstāko vilni, šis cilvēks nemanīts izslīdēja laukā, un es vairs netiku viņu redzējis līdz tam laikam, kad sastapāmies uz jūras. Tomēr pēc dažām minūtēm biedriem viņa pietrūka; šķita, ka viņš kaut kādu iemeslu dēļ baudīja vispārēju cieņu, un ar saucieniem: "Balkington! Balkington! Kur ir Balkingtons?" - visi devās laukā no mājvietas, sekodami viņam.

Pulkstenis jau rādīja gandrīz deviņi, istabā pēc šīs orģijas iestājās gandrīz pārdabisks klusums, un es apsveicu pats sevi ar nelielu plānu, kas īsi pirms jūrnieku ierašanās bija iešāvies man prātā.

Nav cilvēka, kam patiktu gulēt divatā. Tik tiešām, jums droši vien nebūtu patīkami gulēt kopā pat ar miesīgo brāli. Es nezinu, kas tur par lietu, bet cilvēki vislabprātāk paliek vieni, kad guļ. Ja vēl iznāk gulēt kopā ar nepazīstamu cilvēku svešā vietā, svešā pilsētā, turklāt nepazīstamais ir vaļu mednieks, jūsu iebildumi neapšaubāmi pavairosies. Bez tam jūrniekiem uz kuģa iznāk gulēt kopā ne biežāk kā neprecētiem karaļiem uz sauszemes. Protams, visi guļ vienā telpā, bet katram ir savs guļamais, katrs apsedzas ar savu segu un guļ savā paša ādā.

Jo vairāk izprātojos par šo harpunētāju, jo nepatīkamāka man šķita doma par gulēšanu ar viņu kopā. Likās gluži iespējams, ka, būdams harpunētājs, viņš nevar vis lepoties ar diezin cik tīru un nekādā gadījumā ne smalku audekla vai flaneļa apakšveļu. Es jau priekšlaicīgi sāku skurināties. Turklāt bija vēls, un manam godīga­jam harpunētājam būtu laiks atgriezties mājvietā un likties gulēt. Iedomājieties tikai, ja nu viņš uzgāžas man virsū nakts vidū - kā lai es zinātu, no kādas netīrumu bedres izlīdis?

-     Saimniek! Esmu pārdomājis par to harpunētāju. Es negulēšu ar viņu kopā. Pamēģināšu izstiepties tepat uz sola.

-     Kā vēlaties. Diemžēl nevarēšu jums pagādāt galdadrānu gultasmaisa vietā, bet dēļi ir pēc velna zaraini - vienos robos un grumbuļos. Bet pag, draudziņ, te plauktā vajadzētu būt ēvelei - pagaidiet, es saku, tūdaļ es jūs iekārtošu, kā pienākas! - Tā runādams, viņš sadabūja ēveli un, vispirms notraucis no sola putekļus ar savu veco zīda kabatdrānu, ņēmās ēvelēt manu guļamvietu, cik tik jaudāja, turklāt ņirdza zobus ka viens mērkaķis. Skaidas lidoja pa abi roki, līdz ēveles asmens atdūrās pret nepadevīgu zara vietu. Saimnieks gandrīz izmežģīja roku, un es ņēmos viņu lūgties, lai, Dieva dēļ, met mieru: man šī gulta šķita mīksta diezgan, un es nudien nezinu, kā būtu jāēvelē, lai no priežkoka dēļa iztaisītu dūnu pēli. Tad viņš, joprojām vaibstīdamies, uzlasīja skaidas, sasvieda tās lielā krāsnī, kas atradās istabas vidū, un devās savās darīšanās, pametot mani, drūmās domās iegrimušu.

Es noņēmu mēru solam un pamanīju, ka tas ir vismaz pēdas tiesu par šauru; turklāt otrs sols, kas atradās šajā istabā, bija turpat vai četras collas augstāks par apēvelēto, tādēļ salikt tos kopā arī nebija iespējams. Tad es piebīdīju savu solu pie vienīgās brīvās sienas, atstājot starp to un solu kādu nieku telpas, lai tur mēģinātu atspiest muguru. Tomēr drīz vien sajutu vēsumu velkam no palodzes spraugām un apjēdzu, ka mans plāns izrādījies nekam nederīgs, it īpaši tāpēc, ka otra vēsā gaisa plūsma vilka caur šķirbai­najām durvīm un, sastapdamās ar pirmo, veidoja mazu viesulīšu virpuli tieši blakām vietai, kur biju cerējis pavadīt nakti.

"Kaut velns parautu to harpunētāju!" es nodomāju. "Bet pag, es taču varētu aizsteigties viņam priekšā - aizšaujamā bulta ir durvju iekšpusē, es ielīdīšu viņa gultā un nebūšu pamodināms, lai cik neganti klaudzinātu!" Tā likās prātīga izeja; tomēr pēc pārdomu brīža es to atmetu. Kas lai zina - varbūt otrā rītā, man nākot no istabas laukā, vaļu mednieks stāvēs durvīs, sagatavojies dot man pamatīgu belzienu?

No jauna palūkojos apkārt un, joprojām neredzot citas iespējas, kā ciešami pavadīt nakti vienīgi svešā gultā, sāku domāt, ka varbūt esmu nepamatoti aizspriedumains pret šo nepazīstamo harpunētāju. Nolēmu vēl brīdi pagaidīt, droši vien viņam drīz jābūt klāt. Es viņu pamatīgi apskatīšu, varbūt mēs itin priecīgu prātu liksimies gulēt kopā, kas zina.

Tikmēr citi viesi pa vienam, diviem un trim izklīda un devās pie miera, bet no mana harpunētāja nebija ne ziņas, ne miņas.

-    Saimniek, - es ierunājos, - kāds tas puisis ir? Vai viņš vienmēr tik vēlu nāk mājās?

Bija jau turpat vai divpadsmit. Saimnieks atkal palaida savu klukstošo smiekliņu, it kā viņu varen uzjautrinātu kaut kas ārpus manas saprašanas.

-    Nē, - viņš atbildēja, - parasti tas ir agrais putniņš - agri iet gulēt un agri ceļas, jānudien, rīta putnam zelts mutē, - bet šovakar viņš devās tirgoties, un es netieku gudrs, kur šis tik vēlu var mētāties apkārt, ja nu vienīgi viņam nav izdevies pārdot to savu galvu.

-    Nav izdevies pārdot savu galvu? Kādas blēņas jūs man te stāstāt? - Manas dusmas auga augumā. - Vai jūs, saimniek, gribat teikt, ka šis harpunētājs šobrīd, šajā sestdienas naktī vai drīzāk svēt­rītā, nodarbojas ar to, ka nēsā savu galvu pa pilsētu, lai to pārdotu?

-    Taisni tā, - saimnieks apstiprināja, - es jau viņam teicu, ka šite to pārdot neizdosies, tirgus pārpilns ar tādām.

-    Ar ko? - es iebrēcos.

-    Taču jau, ar galvām. Vai šajā pasaulē nav par daudz galvu?

-    Saimniek, teikšu jums no visas tiesas, - es pavisam mierīgi sacīju, - labāk beidziet pūst pīlītes, es neesmu zaļš puika.

-    Varbūt neesat arī, - viņš teica, drāžot no skaliņa zobu bak­stāmo, - bet, man domāt, jūs tiksiet zili melns, ja tas harpunētājs padzirdēs jūs šitā ceļam neslavu viņa galvai.

-    Es ielauzīšu tai pauri, - norūcu, no jauna saniknojies, saim­nieka nesakarīgajā melšanā klausoties.

-     Ir jau ielauzts, - viņš iebilda.

-     Ielauzts? - es brīnījos. - Ielauzts, jūs teicāt?

-    Tiešām gan, laikam tāpēc viņam neizdodas to iztirgot.

-    Saimniek, - es turpināju, tuvodamies vīram, auksts kā Hekla"1 sniega vētrā, - saimniek, beidziet drāzt to bakstīkli! Mums jātiek skaidrībā vienam ar otru, un tūdaļ pat. Es ienāku jūsu mājvietā un prasu gultu, jūs sakāt, ka varat man piedāvāt tikai pusi, ka otra puse pienākas kaut kādam harpunētājam. Un par šo harpunētāju, kuru es vēl neesmu redzējis ne tuvu, jūs neatlaidīgi

Hekla - vulkāns Islandē. (Tulk. piezīme.) stāstāt neticamas un neiedomājamas lietas, itin kā tīši censtos manī modināt nepatiku pret šo cilvēku, kam jātop par manu gultas- biedru, tātad jābūt man tuvam un vislielākajā mērā uzticamam. Tāpēc es prasu, lai jūs klājat vaļā visu un pastāstāt, kāds tas harpu­nētājs īsti ir; vai man nekas nedraudēs, ja gulēšu ar viņu kopā. Pirmām kārtām, esiet tik laipns un atzīstiet, ka stāsts par galvas pārdošanu ir izdomāts, vai arī būšu spiests uzskatīt to par liecību, ka tam harpunētājam nav visi mājās, bet man nenāk ne prātā gulēt kopā ar prātā jukušu; es jūs, saimniek, jā, ser, tieši jūs varu saukt pie tiesas par tīšu manis maldināšanu.

-     Skat vien, - sacīja saimnieks, gari vilkdams elpu, - cik garš sprediķis zellim, kas laiku pa laikam mīļuprāt padzen velnu. Esiet mierīgs, tas vaļu mednieks, par kuru runāju, nesen pārbrauca no dienvidjūrām, kur savācis lērumu iebalzamētu jaunzēlandiešu galvu; tās ir lieli retumi, jūs to noteikti zināt, viņš paguvis jau visas iztirgot, viena vēl palikusi, to šis mēģina pārdot šovakar, jo rīt ir svētdiena un neklājas tirgot cilvēku galvas uz ielām, pa kurām ļaudis iet uz baznīcu. Viņš grasījās tā darīt pagājšsvētdien, bet es viņu apstādināju, kad šis gāja laukā pa durvīm, četras galvas auklā uzvēris - gatavā sīpolu virtene, jānudien.

Paskaidrojums ieviesa skaidrību visādi citādi mīklainajā lietā un parādīja, ka saimniekam nav bijis nolūka mani muļķot; tajā pašā laikā - ko es varēju domāt par harpūnsviedēju, kas pavada nakti no sestdienas uz svētdienu, piekopjot tādu cilvēkēdāja amatu kā nobeigtu pagānu galvu pārdošana?

-    Varat man ticēt, saimniek, tas harpunētājs ir bīstams.

-     Viņš maksā kārtīgi, - skanēja atbilde, - bet nudien, nupat ir šausmīgi vēls, jūs darītu labāk, likdamies uz auss, - gulta ir lieliska, mēs ar Salliju pavadījām tajā savu kāzu nakti. Diviem tur ir vietas diezgan - spārdieties, cik uziet; tā ir viena varena gulta. Ko t' sacīt, kamēr mēs to lietojām, Sallija guldīja mūsu Semu un mazo Džoniju kājgalī. Bet es vienreiz samurgojos un izspēru Semu uz grīdas, šis tik tikko nesalauza roku. Pēc tam Sallija teica, ka tā nevarot turpināties. Nāciet, es jums pagaismošu! - Viņš aizdedza sveci un pastiepa to uz manu pusi, piedāvādamies rādīt ceļu. Taču es nekustējos no vietas, nezinādams, ko iesākt; te viņš palūkojās pulksteni, kas atradās istabas stūri, un izsaucās: - Skat vien, jau svētdiena! Jūs gribējāt šonaksniņ redzēt to harpūnsviedeju? Viņš būs noenkurojies kaut kur citur, iesim! Nāksiet vai nenāksiet?

Es padomāju vēl brīsniņu, pirms mēs devāmies augšā pa kāpnēm, un mani ielaida istabiņā, aukstā kā gliemežnica, kuru turpat vai visu aizņēma tik milzīga gulta, ka tajā vienlaikus varētu noguldīt vismaz četrus harpūnsviedējus.

-     Tas ir šite, - sacīja saimnieks, nostiprinādams sveci uz vecas jūrnieku lādes, kura derēja gan par galdu, gan mazgājamā trauka uzlikšanai.

-     Šite, varat iekārtoties pēc iespējas omulīgi. Arlabunakti.

Es pārtraucu gultas aplūkošanu un pagriezos, bet viņš jau bija nozudis.

Atlocījis segu, es noliecos pār gultu. Nebūdama necik smalka, tā tomēr, kā izrādījās, bija tīri ciešama. Ņēmos pētīt istabu, taču ieraudzīju tikai gultu un lādi; nekādas citas mēbeles nemanīja, vienīgi pavisam vienkāršu plauktiņu, četras sienas un dēļiem apšūtu kamīnu. Tā aizsegs bija aplīmēts ar papīru, uz kura saskatīju zīmējumu, kas attēloja cilvēku, kurš pieveic vali. Te atradās ari dažas lietas, kas nepiederēja pie istabas iekārtas - kaktā iemests saritināts gultasmaiss, tad vēl pamatīgs jūrnieka maiss ar harpu- nētāja drēbēm - tas, bez šaubām, aizstāja ceļasomu. Uz plaukta virs kamīna karājās saišķis ar neparastiem kaula makšķerāķiem, un gultas galvgalī bija pieslieta gara harpūna.

Bet kas tad tas - uz lādes? Es paņēmu šo kaut ko rokās, aplūkoju pie gaismas, taustīju, ostīju un visādā veidā mēģināju tikt skaidrībā, kas liktos daudzmaz ticama. Varu šo kaut ko salīdzināt vienīgi ar lielu pītu kājslauķi, visgarām izrotātu skanošiem karekļiem, kas atgādināja daudzkrāsainas dzeloņcūkas adatas pie indiāņu mokasīniem. Kājslauķa vidū bija caurums vai varbūt iegriezums, kādu droši vien esat redzējuši dienvidamerikāņu pončo. Vai tas iespējams, ka viens cik necik prātīgs harpunētājs būtu spējīgs doties pastaigā pa kristiešu pilsētas ielām, ielīdis kājslauķi? Es to apvilku, lai piemērītu, bet slauķis lieca mani pie zemes kā piekrauts ceļagrozs, būdams neparasti sarains un biezs, turklāt, kā man likās, mazlietiņ mitrs, itin kā noslēpumainais harpunētājs būtu tajā pastaigājies lietū. Šajā ietērpā es tuvojos sienā iestiprinātai spoguļa lauskai; jāteic - tādu skatu nekad mūžā vairs nav izdevies redzēt. Rāvu to nost tik steidzīgi, ka gandrīz aizžņaudzu sev kaklu.

Apsēdies uz gultas malas, sāku apcerēt šo harpunētāju, kas tirgo galvas, un viņa grīdsegu. Kādu laiku palauzījis galvu, uz gultas sēžot, es piecēlos, novilku kamzoli un, stāvēdams istabas vidū, nepārtraukti domāju. Pēc tam novilku svārkus un turpināju prā­tot vienā kreklā. Tā kā biju puskails, man drīz sāka salt; atcerē­damies saimnieka sacīto par harpunētāja varbūtējo nepārnākšanu šonakt, jo ir ļoti vēls, es bez lielas šaubīšanās izkāpu no biksēm un kurpēm, nopūtu sveci, iekritu gultā un paļāvos uz debesu gādību.

Ar ko bija piebāzts gultasmaiss - ar kukuruzas vālītēm vai sadauzītiem traukiem, nezinu teikt; taču es ilgi grozījos no vieniem sāniem uz otriem un nevarēju aizmigt. Beigu beigās ieslīgu vieglā snaudā un jau biju gatavs kuģot uz čučumuižu, kad pēkšņi izdzirdu gaiteni smagu soļu dipoņu un manīju pa durvju apakšu iespīdam gaismas strēli.

"Dievs, stāvi man klāt," nodomāju, "tam vajag būt harpūnsvie- dējam, nolādētajam galvu tirgonim." Bet pats gulēju un nekustējos, apņēmies nebilst ne vārda, kamēr mani neuzrunās. Nesdams vienā rokā sveci, bet otrā to pašu jaunzēlandieša galvu, svešais ienāca istabā, uz gultu pat nepalūkojies, nolika sveci labi tālu no manis - istabas kaktā uz grīdas - un ķērās pie jau aprakstītā maisa auklu atmezglošanas. Es bezgala kāroju redzēt viņa seju, bet viņš bija aizgriezies prom un kādu laiku darbojās ap maisu. To atraisījis, virs pagriezās - un, ak debess, kas par skatu! Tāds ģīmis! Tas bija tumši sarkans, turklāt dzeltenīgs, vietumis lieliem, melniem kvad­rātiem klāts. Jānudien, kā jau tiku paredzējis, mans gultasbiedrs izskatījās atbaidošs; acīmredzot piedalījies kautiņā, viņam sagraizījuši visu seju, un viņš atnācis, nupat ķirurga apstrādāts. Bet topašbrīd viņš pagrieza seju pret gaismu, un es varēju skaidri saskatīt, ka melnie plankumi uz viņa vaigiem nebūt nav plāksteri. Tie bija kaut kādi krāsu traipi. Sākumā nezināju, ko domāt, bet drīz vien nojautu patiesību. Atminējos nostāstu par kādu balto vīru - arīdzan vaļu mednieku, kas nokļuvis cilvēkēdāju gūstā un tur ticis tetovēts. Nospriedu, ka šis harpunētājs savos tālajos kuģojumos droši vien būs pieredzējis ko līdzīgu. "Un kas par to," es domāju, "galu galā! Tas ir tikai viņa ārējais izskats; jebkurā ādā var būt godīgs cilvēks." Tomēr - kā lai izskaidro šo nedabisko sejas krāsu - tās vietas visapkārt plankumiem, kuras palikušas tetovējumu neskartas? Tiesa gan, tas varētu būt arī tumšs tropiskais iedegums, bet neatceros dzirdējis, ka saules staru ietekmē baltais cilvēks varētu tapt sarkandzeltens. Kaut gan man vēl nekad nebija gadījies pabūt dienvidjūrās; var jau būt, ka tur dienvidu saule tik neiedomājami ietekmē ādu. Pa to laiku, kamēr visi šie apsvērumi zibenīgā ātrumā izšāvās man caur galvu, harpunētājs joprojām nelikās mani redzam. Ar pūlēm dabūjis vaļā maisu un parakņājies tajā, viņš pēc brīža izvilka no tā kaut ko tomahaukam līdzīgu un roņādas maisiņu - ar spalvu uz āru. Novietojis to visu uz vecās lādes istabas vidū, viņš paņēma jaunzēlandieša galvu - visai spocīgu, tas jāatzīst, un iestūķēja to maisā. Pēc tam noņēma cepuri - jaunu bebrādas cepuri -, un es teju teju vai iekaucos aiz pārsteiguma: uz šīs galvas nebija matu - nekā tamlīdzīga, vienīgi plāna šķipsna savīta mezglā uz pieres. Plikais, purpursarkanais pakausis uz mata līdzinājās apsūbējušam galvaskausam. Ja svešais nestāvējis starp mani un durvīm, es izsprāgtu no istabas kā izsviests, ātrāk, nekā jebkad esmu ticis galā ar pusdienām.

Bet šādos apstākļos es sāku drudžaini domāt, kā nemanāmi izmesties pa logu, taču mēs atradāmies trešajā stāvā. Neesmu zaķ- pastala, tomēr nekādi nespēju apjēgt, ko iesākt ar šo sarkanādaino laupītāju, kas tirgojas ar cilvēku galvām. Neziņa dzemdina bailes; būdams galīgi samulsināts un apjucis, atzīstos, ka nobijos no viņa tik ļoti, itin kā nakts vidū pats nelabais būtu ielauzies pie manis istabā.

Īstenībā es biju tā pārbijies, ka nespēju viņu uzrunāt un lūgt paskaidrojumu par to, kas man likās neizprotams.

Pa to laiku viņš turpināja izģērbties un galu galā atsedza krūtis un rokas. Zvēru pie savas dzīvības, ka šīs ķermeņa daļas, tāpat kā seju, klāja tumšie kvadrāti; arī mugura, izrādījās, bija viscaur sarūtota, it kā tās īpašnieks nesen būtu cīnījies Trīsdesmitgadu karā un atgriezies, plāksteriem nolipināts. Vēl trakāk - pat viņa kājas bija izraibinātas - varētu domāt, ka tur vesels bars zaļo varžu rāpjas augšā pa jaunu palmu stumbriem. Bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir visīstākais mežonis, dienvidjūrās uzrāpies uz vaļu medību kuģa un tādējādi nokļuvis kristīgajā pasaulē. Šī doma lika man nodrebēt. Bez tam viņš tirgojas ar galvām - varbūt savu miesīgo brāļu galvām. Ja nu viņam iepatīkas arī manējā, ak debess! Paskat, kas par tomahauku!

Bet drebināties nebija laika, jo mežoņa izdarības piesaistīja visu manu uzmanību, un es varēju pārliecināties, ka manu acu priekšā tik tiešām ir visīstākais pagāns. Pasniedzies pēc sava smagā apģērba gabala - apmetņa vai apsega, ko iepriekš bija pārmetis krēsla atzveltnei, viņš sāka grābāties pa kabatām, līdz izvilka nelielu greizu un kuprainu tēliņu, trīs dienas veca Kongo jaundzimušā krāsā. Atminoties iebalzamēto galvu, tūdaļ biju gatavs noticēt, ka melnā skulptūriņa ir īsts mazulis, apstrādāts līdzīgā veidā. Taču, ievērojis, ka tas ir ciets un spīd kā labi nopulēts melnkoks, nospriedu, ka tam vajag būt koka elkam, un šis pieņēmums tūdaļ apstiprinājās. Jo mežonis devās taisnā ceļā pie tukšā kamīna, pastūma sānis dēli ar gleznojumu un ielika savu kupraino koka dieviņu kā ķegli zem pavarda velves. Kamīna sienas, tāpat kā visus ķieģeļus tā iekšienē, klāja sodrēji, un es nodomāju, ka šis kamīns ir ļoti piemērots altāris vai svētnīca tādam Kongo dieviņam.

Ņēmos blenzt uz pusapslēpto elku, kaut gan ar sevišķi izcilu pašsajūtu tobrīd nevarēju lielīties - gribēju redzēt, kas tagad sekos. Sākumam viņš izvilka no apmetņa kabatas riekšavu skaidu un rūpīgi izbārstīja tās koka dieviņa priekšā; pēc tam, uzlicis pašā virsū gabalu sausiņa, ar gaismekli aizdedzināja šo upursārtu. Vairākkārt steidzīgi pagramstījies ugunī un tikpat steidzīgi atrāvies atpakaļ (turklāt pirkstu gali rādījās jūtami apsviluši), viņš galu galā izvilka sausiņu no uguns, uzpūta tam, lai notrauktu pelnus, un godbijīgi piedāvāja cienastu mazajam morītim. Taču mazais sātaniņš nelikās necik priecīgs par tādu sausu kārumu; tas pat nepakustināja lūpas. Visas šīs dīvainās darbības pavadīja vēl dīvainākas rīkles skaņas no upurētāja puses, kurš likās dziedošā balsī skaitām lūgšanas vai īdam savus pagāniskos psalmus, izvaibstot visnedabiskākos viepļus. Beigu beigās viņš nodzēsa uguni, bez kādām ceremonijām izvilka elku no krāsns mutes un iebāza to atpakaļ apmetņa kabatā ar tik nevērīgu žestu, ar kādu mednieks ieslidina somā nošautu sloku.

Šādas mīklainas izdarības tikai pastiprināja manu samulsumu; pēc nešaubīgi drošām pazīmēm spriežot, darīšanas tuvojās beigām, un tūdaļ svešiniekam vajadzēja likties pie manis gultā; nodo­māju: tagad vai nekad - kamēr gaisma vēl nav nodzēsta, laiks izbeigt burvību, kas tik ilgi mani saistījusi.

taču izrādījās, ka laika sprīdis, kuru pavadīju, apsvērdams, ko sacīt, bija liktenīgs. Paņēmis no galda tomahauku, svešais brīdi to aplūkoja, pēc tam tuvināja ugunij, galu mutē turēdams, un izpūta kuplu tabakas dūmu mutuli. Mirkli vēlāk gaisma tika nodzēsta, un briesmīgais cilvēkēdājs ar tomahauku zobos iezvēlās pie manis gultā. Es šausmās iekaucos, jo tas gāja pāri maniem spēkiem, bet viņš izbrīnīti ieņurdējās un ņēmās mani aptaustīt.

Murminādams kaut ko nesaprotamu, es aizvēlos pie sienas, cik tālu vien iespējams, un zvērināju viņu, lai kas viņš arī būtu, ļaut man piecelties un no jauna iedegt uguni. Taču atbildes vietā izgrūstās rīkles skaņas liecināja, ka viņš manus vārdus nav lāgā sapratis.

-    Kas tavs būt, velis tāc? - viņš beidzot noburkšķēja. - Runās, vai es sit nost, ne veli nezi!

Pie šiem vārdiem degošais tomahauks tumsā nozvārojās virs manas galvas.

-    Saimniek! Dieva dēļ, Pīter Zārciniek! - es vēkšķēju. - Saimniek! Palīgā! Kofin! Debesu eņģeļi, glābiet!

-    Tavs runāt! Teiks, kas tāds, vai es sit nost, ka veli nezi! - kanibāls murdēja, kareivīgi vicinādams tomahauku un bārstīdams pār mani karstus pelnus, tā ka mana veļa tikko nesāka gruzdēt. To pašu mirkli - lai slavētas debesis! — istabā ienāca saimnieks ar gaismekli, un es metos laukā no gultas viņam klāt.

-    Nav ko bīties, - viņš teica, joprojām vaikstīdamies, - Kvīkegs neaiztiks ne matiņu uz jūsu galvas.

-    Beidziet šķobīties! - es brēcu. - Kāpēc jūs man nepateicāt, ka tas nolāpītais harpunētājs ir kanibāls?

-     Domāju, ka jūs to sapratāt - vai tad netiku stāstījis, ka viņš pilsētā pārdod galvas? Bet palieciet mierā un lieniet migā! Kvīkeg, skat šur, vai tu saprot, ko es sak, - tas te cilvēks grib gulēt pie tev', - tu saprot?

-     Mans daudz saprot! - Kvikegs norūca, sēdēdams gultā un pakšķinādams pīpi.

-     Tavs lien šite! - viņš piemetināja, pašūpodams tomahauku uz manu pusi un atsegdams gultu. Nudien, viņš to teica ne tikai cilvēcīgi, bet patiesi laipni un visžēlīgi. Es mirkli stāvēju, nolūko­damies viņā. Neņemot vērā tetovējumus, tas bija visnotaļ tīrīgs, patīkama izskata kanibāls. "Nez kāpēc sacēlu tādu brēku," klusībā nodomāju. "Viņš ir tāds pats cilvēks kā es; viņam ir tikpat daudz iemeslu bīties no manis kā man - bīties no viņa. Labāk gulēt kopā ar nedzērušu cilvēkēdāju nekā ar piedzērušu kristieti."

-     Saimniek, - es teicu, - vēliet viņam likt nost to pīpi jeb tomahauku - kā nu jūs to dēvējat, īsāk - sakiet viņam, lai beidz pīpēt, un es līdīšu gultā. Nevaru ciest, ja jāguļ kopā ar kādu, kas gultā pīpē. Tas ir bīstami. Pie tam es neesmu apdrošinājies.

Tas rika atstāstīts Kvīkegam, viņš tūdaļ izpildīja manu vēlēšanos un vēlreiz ar pieklājīgu mājienu aicināja mani gultā, atvirzījies līdz pašai sienai, itin kā teikdams: "Es pat tavai kājai nepieskaršos."

-    Arlabunakti, saimniek, - es sacīju, - varat iet.

Tad es ielīdu gultā un, jāatzīst, nekad savā mūžā neesmu labāk gulējis.

4. nodala VATĒTĀ SEGA

Pamodies no rīta līdz ar ausmu, atklāju, ka mani visai vēlīgi un aizgadnieciski apņēmusi Kvīkega roka. Varētu nodomāt, ka esmu viņam pielaulātā sieva. Vatētā sega bija sašūstīta no lupatām - no liela daudzuma mazu kvadrātiņu un trīsstūrīšu visvisādās krāsās; šī roka, viscaur klāta tetovētiem rakstiem kā nebeidzamiem Krētas labirintiem; turklāt nebija divu raksta elementu vienādā toni - es domāju, tam par iemeslu varētu būt nevienmērīgs iede­gums, jūrā krekla piedurknes uzlokot te augstāk, te zemāk, - šī pati roka, es teiktu, visvairāk pasaulē līdzinājās mūsu lupatsegai. Tiešām gan, rokai guļot uz segas, ar pūlēm varēju to atšķirt - krāsas bija sajaukušās kopā, un tikai pēc smaguma un spiediena pamanīju, ka Kvīkega roka mani apskāvusi.

Jušana bija neparasta. Ar jūsu atļauju mēģināšu to aprakstīt. Kad biju vēl bērns, atminos piedzīvojis kaut ko līdzīgu; vai tas bija īstenībā vai pa sapņiem, es nekad neesmu varējis izprast. Pats notikums bija šāds: man gadījās pastrādāt blēņas - domājams, ka mēģināju pa skursteni izrāpties uz jumta, jo pirms dažām dienām biju redzējis tā darām mazo skursteņslauķi; un mana pamāte, kas šāda vai tāda iemesla dēļ vienmēr mēdza mani iepērt vai sūtīt gulēt bez vakariņām, - pamāte aiz kājām izvilka mani no dūmvada un vēlēja likties gultā, kaut gan bija tikai divi pēc pusdienas, turklāt vēl divdesmit pirmajā jūnijā, mūsu puslodes visgarākajā dienā. Es jutos drausmīgi, bet uz palīdzību cerēt neredzēju jēgas; vilkos augšā pa kāpnēm uz savu mazo kabūzīti trešajā stāvā, izģērbos, cik lēni vien varēdams, lai nosistu laiku, un ar smagu nopūtu palīdu zem segas.

Es gulēju un skumīgi lēsu, ka jāpaiet vēl kādām sešpadsmit stundām, līdz drīkstēšu gaidīt augšāmcelšanos. Sešpadsmit gultā pavadītu stundu! Man sāka sāpēt mugura jau no šīs domas vien. Bez tam vēl bija tik gaišs, saule spīdēja iekšā pa logu, no ielas varēja dzirdēt atsperratu rīboņu, un visā mājā skanēja priekpilnas balsis. Es jutos aizvien sliktāk un sliktāk, līdz beidzot cēlos augšā, apģērbos, klusītēm vienās zeķēs nolavījos lejā pa kāpnēm, uzmeklēju pamāti, negaidot metos viņai pie kājām un ņēmos lūgties sevišķu lab­vēlību - iemizot mani par nepaklausību, būdams gatavs paciest visu ko, lai tikai nebūtu tik neizturami ilgi jāguļ gultā. Bet viņa bija vislabākā un apzinīgākā no pamātēm, vajadzēja vien man vilkties uz savu kabūzi atpakaļ. Tur es novalstījos bez miega vairākas stundas, juzdamies neciešamāk nekā jebkad vēlāk, pat vislielākajās nelaimēs, kādas mani piemeklējušas. Beigu beigās laikam biju ieslīdzis mur­gainā nomiedzī; un, lēnām mostoties no tā - pa pusei vēl snaudā es atvēru acis, kad mana pirmāk saules pielietā istaba grima no ārpasaules uzplūdušajā tumsā. Pēkšņi es jutu drebuļus pārskrienam pār visām miesām; nebiju neko ne redzējis, ne dzirdējis, bet jutu savā rokā kādu bezmiesīgu roku. Mana roka gulēja uz segas, un kāds bezvārda, bezveida gars, klusa būtne, kam piederēja šī roka, ko jutu savējā, bija mēmi apmeties uz manas gultas malas. Bezgala ilgi, kā likās, gadsimtiem un atkal gadsimtiem es gulēju, sastindzis neizsakāmās šausmās, nespēdams atraut roku, turklāt apzinādamies, ka pietiktu to kaut mazlietiņ pakustināt, lai drausmīgā apmātība pazustu kā nebijusi. Galu galā šī sajūta nemanot no manis atkāpās, bet, no rīta pamodies, es to tūdaļ nodrebēdams atsaucu atmiņā. Un vairākas dienas, nedēļas un mēnešus pēc tam mokoši mēģināju noslēpumu izskaidrot. Nudien, es vēl tagad reizumis lauzu galvu par to.

Un tā, ja atmestu drausmīgās izbailes, manas jušanas tobrīd, kad sajutu pārdabisko roku savējā, rādījās visai līdzīgas šīm te, kuras pārdzīvoju, pamostoties un atklājot, ka Kvīkega pagāniskā roka mani apskāvusi. Bet pamazām, pagājušās nakts notikumiem citam pēc cita ataustot prātā, es sapratu sava stāvokļa smieklīgumu, lai kā es mēģināju nostumt nost roku un pārraut šādu jaunlaulāto apkampienu, viņš pat netaisījās mosties un turēja mani cieši apskautu; it kā vienīgi nāve vairs spētu mūs šķirt. Es mēģināju viņu pamodināt: - Kvīkeg! - bet stipra krākšana bija vienīgā atbilde. Tad es pagriezos uz sāniem, gluži kā ar sakām kaklā, un piepeši sajutu vieglu skrāpējumu. Pacēlis segu, ieraudzīju mežonim pie sāna guļam viņa tomahauku, gluži kā mazuli ar smailu ģīmīti. "Tad ta jocīga būšana, no tiesas!" es nodomāju. "Tu guli te, svešā mājā, gaišā dienas laikā kopā ar kanibālu un tomahauku!" - Kvīkeg! Dieva dēļ, Kvīkeg! Mosties!

Beidzot, locīdamies, cik spēdams, un nepārtraukti skaļi kurnē­dams pret šiem jaunlaulāto apkampieniem nevietā, izdabūju no viņa kaut kādus nesaprotamus ņurdienus; drīz vien viņš aizvāca roku, nopurinājās līdzīgi ņūfaundlendietim pēc peldes, uzslējās gultā sēdus - stīvi, kā slotaskātu norijis, blenza manī un bolīja acis, itin kā nesaprastu, kā esmu te iekļuvis, kaut gan nenoteikta, aizplīvurota atmiņa par mani pamazām atausa viņa skatienā. I'a to laiku es gulēju, mierīgi lūkodamies viņā bez kādām bažām, un izmantoju izdevību pamatīgi izpētīt tik dīvainu būtni. Galu galā viņš, kā rādās, sāka izprast savu gultasbiedru, samierināties un piejaucēties - izlēca no gultas, lai ar zīmēm un izsaucieniem liktu saprast, ka ir gatavs, ja man būtu tāda vēlēšanās, savīkšties pirmais un ļaut man ģērbties vientulībā, atstājot istabu manā rīcībā.

Domāju gan, Kvīkeg, ka šajos apstākļos tas bija visai cilvēcīgs sakums; patiesībā šiem mežoņiem piemīt iedzimts smalkums. Sakiet, ko gribat, tas ir apbrīnojami, cik viņi var būt izmeklēti pieklājīgi. Es tik slavinoši atsaucos par Kvīkegu tādēļ, ka viņš izturējās pret mani tik laipni un pretimnākoši laikā, kad es pats uzvedos ne visai smalki: pētīju viņu, gultā guļot, novēroju katru kustību, viņam ģērbjoties, — šajā reizē ziņkārība ņēma virsroku pār smalkjūtību. Jo tādu cilvēku kā Kvīkegs katru dienu vis negadās redzēt - viņš un viņa paradumi pelna, lai tos izpētītu ar vislielāko rūpību.

Ģērbties viņš sāka no augšas, uzliekot galvā diezgan augsto bebrādas cepuri, un pēc tam, bikses vēl neuzvilcis, ņēmās dzīt rokā tupeles - kālab, debesu pērkoni, viņš to darīja, es neņemos teikt, bet pēc brītiņa viņš ar cepuri galvā un apaviem rokā palīda zem gultas; tur, pēc smagajiem elpas vilcieniem un stenēšanas spriežot, viņš rūpīgi vilka kurpes kājas; kaut gan neesmu dzirdējis par tādiem priekšrakstiem, pēc kuriem cilvēkam būtu jāpaliek vienatnē, apaujot kajas. Bet Kvīkegs, vai zināt, bija būtne tādā kā starp­stadijā - ne īsti kāpurs, ne tauriņš. Viņš bija civilizēts tieši tik daudz, lai izrādītu savu mežonību visdīvainākajos veidos. Viņa izglītība nebija pabeigta. Viņš vēl tikai mācījās. Ja viņš nebūtu jau nedaudz civilizēts, droši vien vispār neapgrūtinātu sevi ar kurpēm; turpretī ja viņš joprojām nebūtu mežonis, nemūžam neiedomātos apaut kājas zem gultas. Galu galā viņš izlīda no pagultes ar samī­cītu un pār acīm nobrukušu cepuri, pēc tam kliboja pa istabu čīkstēdams un grabēdams, laikam gan nebūdams necik apradis ar apaviem, turklāt mitrās un sakrunkotās vēršādas tupeles droši vien nav šūtas pēc mēra un šajā nemīlīgajā, saltajā rītā visdrīzāk mokoši spiež un rīvē viņam kājas.

Redzēdams, ka logam priekšā nav aizkaru, bet no mājas šaurās ieliņas otrajā pusē lieliski pārskatāms viss mūsu istabiņā notiekošais, turklāt Kvīkegs, kas staigāja apkārt vienās tupelēs un ar cepuri galvā, izskatījās visai atbaidoši, es mēģināju viņu, cik vien varēju sapro­tami pierunāt, lai kaut cik pasteidzina savest sevi kārtībā, apvelk bikses, - jo ātrāk, jo labāk. Viņš paklausīja un ķērās pie mazgāšanās. Šajā rīta stundā katrs kristietis būtu vispirms nomazgājis seju; toties Kvīkegs, man par brīnumu, aprobežojās ar to, ka noskaloja krūtis, plecus un rokas. Pēc tam uzģērba vesti, paņēma cietu ziepju gabalu no lādes, kas kalpoja par mazgājamo galdiņu, apslapināja seju un sāka ieziepēt. Es stāvēju un skatījos, no kurienes tiks izvilkts bārdas nazis. Tad viņš paņēma harpūnu no kakta gultas galā, noskrūvēja garo koka rokturi, atsedza asmeni, ar to vairākkārt pārvilka pār savas kurpes pazoli un, nostājies pretī spoguļa lauskai, sāka veicīgi skūties vai, pareizāk sakot, harpunēt sev vaigus. Domāju gan, Kvīkeg, ka tu vareni izmantoji Rodžera firmas labākos asmeņus. Vēlāk es vairs tik ļoti nebrīnījos, uzzinājis, no cik augstvērtīga tērauda izgatavo harpūnas un cik neiedomājami asi tiek uzasināti to garie, taisnie asmeņi.

Kvīkega tualetes atlikusi daļa drīz vien tika pabeigta, un viņš celi devās laukā 110 istabas, ietērpies garā loča apmetnī, nesdams rokā harpūnu kā maršala zizli.

5. nodaļa brokastis

Es veicīgi sekoju viņam un viesistabā visnotaļ laipni pasvei­cināju smīnošo saimnieku. Neizjutu nekādu nepatiku - ar visu to, ka pagājušajā naktī viņš no sirds uzjautrinājās par mani un manu gultasbiedru.

Patiešām, cik laba lieta ir veselīgi smiekli - laba, bet reta; žēl gan. Tāpēc, ja kāds ar savu personu dod vielu labam jokam, nelieciet viņam justies neveikli, lai viņš līksmu prātu nododas savam un citu priekam. Varat būt drošs, ka cilvēks, kam dots citus smīdināt, ir nozīmīgāks, nekā jūs varbūt domājat.

Viesistaba pa šo laiku pildījās ar viesiem, kuri bija ieradušies nakti un kurus es tāpēc netiku redzējis. Te bija gandrīz vienīgi vaļu mednieki, pirmie, otrie un trešie kapteiņu palīgi, kuģu namdari un mucinieki, kalēji, sargi, harpunētāji, airētāji - muskuļaini, tumšādaini, mežonīgām bārdām apauguši; pinkaina, noplukuši komanda, tērpusies nevis jūrnieku kamzoļos, bet rītasvārkos.

Jums nebūtu grūti noteikt, cik sen tas vai cits no viņiem nokāpis krastā. Šā jaunā puiša veselīgie vaigi līdzinās saules pielijušiem bum­bieriem un, kā rādās, tikpat saldi smaržo pēc muskusa- vēl ne trīs dienas nav pagājušas, kopš viņš pārbraucis no Indijas. Nākamais vīrs pēc viņa liekas par toni gaišādaināks - jūs teiksiet, ka sarkankoka meži viņu skāruši ar savu elpu. Trešajam vēl turas tropiskais iede­gums, bet jau pamatīgi pabalējis; viņš droši vien jau kādas nedēļas uzkavējies krastā. Bet kas gan vēl varētu sacensties ar Kvikegu, kura dažnedažādu līniju izvagotais vaigs, kā šķiet, līdzīgi Andu rietumu nogāzei, vienuviet apkopo pilnīgi pretējus klimatus - joslu pēc joslas.

- Ēdiens galdā! - beidzot sauca saimnieks, atvēris durvis, un mēs devāmies brokastot.

Mēdz teikt, ka cilvēki, kas redzējuši pasauli, izturas nepiespiesti un sabiedrībā neapjūk. Taču ne vienmēr: Ledjards", lielais ceļotājs no Jaunanglijas un skots Mungo Pārks20 nekad nav varējuši lepoties ar pašpārliecinātību viesistabās. Var gan būt, ka Ledjarda Sibīrijas šķērsošana suņu pajūgā vai garās vientuļās pastaigas tukšā dūšā Āfrikas melnajā sirdī - nabaga Mungo vienīgie sasniegumi, - šādi ceļojumi, es teiktu, nav labākais veids, kā iemācīties spīdēt sabiedrībā. Tomēr pa lielākai daļai tāda veida spīdekļi nav nekāds retums.

Šīs parādības ierosināja apstāklis, ka tad, kad mēs visi apsē­dāmies pie galda un es jau biju sagatavojies klausīties stāstus par vaļu medībām, man par lielu brīnumu, gandrīz visi cieta klusu.

Tas vēl nebija viss - viņi turklāt izskatījās tādi kā sakautrējušies. Jā gan, te sēdēja jūras vilki, kuri bez jebkāda apjukuma vilka tauvā milzīgus vaļus pa jūru jūrām, ne drusciņas tās nepārzinot, un izcīnīja ar tiem nāves cīniņus, nemirkšķinot ne aci; toties tagad viņi sēdēja te pie kopīga brokastgalda - visi viena darba darītāji ar līdzīgu gaumi -, lūkodamies cits citā tik muļķīgām acīm, it kā nekad nebūtu pabijuši ārpus aitu kūts kaut kur Zaļajos kalnos. Tavu dīvainu skatu - tādi sakautrējušies lāči un nedroši cīnītāji - vaļu mednieki!

Ja runājam par Kvīkegu - Kvīkegs sēdēja starp viņiem gadījuma pēc galda galā, aukstasinīgs kā lāsteka. Pats par sevi saprotams, es nekādi nevaru slavinoši izteikties par tādu izturēšanās veidu. Pat karstākais viņa pielūdzējs nespētu no visas sirds atbalstīt harpūnas klātieni pie brokastgalda un tās lietošanu bez kautrēšanās, stiepjoties pāri visam galdam un apdraudot ne vienu vien galvu, lai nohar- punētu un pievilktu sev klāt bifštekus. Bet tas viss tika darīts ļoti aukstasinīgi; un katrs zina, ka, pēc ļaužu vairākuma uzskatiem, darīt kaut ko aukstasinīgi nozīmē to pašu, ko darīt pieklājīgi.

Neapspriedīsim šeit visas Kvīkega dīvainības; tā, piemēram, izvairīšanos no kafijas ar smalkmaizītēm, bet nedalītas uzmanības pievēršanu pusjēliem bifštekiem. Pietiks ar to, ka brokastu beigās viņš kopā ar pārējiem izgāja viesistabā, aizdedza savu tomahauka pīpi un palika tur sēžam pīpējot, nodevies ēdiena sagremošanai, kamēr es izgāju pastaigāties.

6. nodaļa IELA

Ja es jutos izbrīnījies, pirmoreiz redzot kaut ko tik savādu kā Kvīkega apgrozīšanās civilizētas pilsētas pieklājīgā sabiedrībā, šis izbrīns drīz vien izzuda, kad dienas laikā izgāju pastaigāties pa Ņūbedfordas ielām.

Alejās piestātņu tuvumā katrā lielākā ostas pilsētā var aplūkot neaprakstāmus dīvaiņus no visām pasaules malām. Pat Brodvejā un Česnatstrītā gadās redzēt Vidusjūras kuģiniekus grūstām pārbiedētas amerikāņu lēdijas. Rīdžentstrīta nav sveša jūrniekiem no Indijas un Malajas; Bombejā īsti jenkiji reižreizēm Apollo- grinā nobiedējuši iedzimtos. Bet Ņūbedforda pārspēj visu - gan Voterstrītu, gan Vopingu. Nule minētās vietās jūs redzat gluži vienkārši jūrniekus, bet Ņūbedfordā uz ielu stūriem stāv un tērzē cilvēkēdāji, visīstākie mežoņi ar nekristītu miesu uz kauliem. Svešiniekiem par brīnumu.

Bet, nepieminot Fidži, Tongatapu, Eromangas, Panandži un Braitdži[1] saliniekus un arī mežonīgos vaļu medniekus, kas šeit klīst apkārt pa ielām, nesaistīdami neviena uzmanību, jūs varat ieraudzīt daudz ko neiedomājamāku un, protams, komiskāku. Ik nedēļu te ierodas milzums jaunpienācēju no Vērmontas un Ņūhempšlras, kuri sapņo par vaļu zvejas godu un slavu. Lielāko­ties tie ir jauni, labi noauguši puiši, meža cirtēji no siliem, kuri ieradušies apmainīt cirvjus pret vaļu medību rīkiem. Vairākums ir tikpat zaļi kā Zaļie kalni, no kurienes viņi nāk. Dažos gadījumos var likties, ka tie nupat kā piedzimuši. Paraugieties šurp! Uz to puisi, kas nogriežas ap ielas stūri, krūtis izgāzis. Viņam galvā bebrādas cepure, bet mugurā frakai līdzīgs mētelis, ar tādu kā šķeltu bezdelīgas asti, toties viņš apjozis jūrnieka jostu ar nazi makstī. Un tur nāk vēl viens vējjakā un pusvadmalas kamzolī.

Neviens pilsētas dendijs lauku dendijam netiek ne tuvu - es domāju īstu, lempīgu švītu, kas iet uz pļaviņu pāris akru lielumā pļaut sienu ar briežādas cimdiem rokās, lai pasargatu tās no iedeguma. Ja tādam ciemata dendijam ienāks prātā izcelties un viņš sadomās doties medīt vaļus, tad tikai būs ko redzēt - cik smieklīgi viņš izrīkosies, ostā ieradies. Pasūtot jūrnieka ģērbu, viņš liks vestei piešūt modīgas zvār- guļpogas un buru audekla biksēm - siksniņas. Nabaga lauķis! Tās neglābjami notrūks un saplīsīs, tiklīdz uzpūtīs pirmā svaigā brīzīte, kad viņu kopā ar švītīgajām siksniņām un pogām papluinīs vētra.

tikai nedomājiet, ka šī slavas vainagotā pilsēta var lepoties vienīgi ar harpūnsviedējiem, kanibāliem un laukiem. Nebūt ne.

Ņūbedforda ir patiešām brīnumaina pilsēta. Ja nebijis mūsu - vaļu mednieku, šī vieta varbūt vēl šodien izskatītos tikpat bēdīgi kā labradoras krasti. Pat vēl tagad attālākas nomales piepilsētā izskatās atbaidošas - kā no plikiem kauliem. Pati pilsēta, iespējams, ir tīkamākā dzīvesvieta visā Jaunanglijā. īsta zeme, kur svaidāmā eļļa tek; taču ne Kānaāna; tur ir arī maize un vīns. Piens, protams, pa ielām neputo, nedz arī pavasarī tās ar svaigām olām bruģē. Tomēr visā Amerikā neatrast lepnākas mājas, nedz arī greznākus parkus un dārzus kā Ņūbedfordā. Kur tie radušies? Kā ieauguši te - šajā vēl nesen izkaltušajā un izdegušajā zemē?

Ejiet un aplūkojiet uzmanīgi žogu no dzelzs stieņiem harpūnu veidā tur ap to savrupmāju - un uz jūsu uzdoto jautājumu atbilde gatava. Tieši tā: visas šīs dižās celtnes un lieliskie dārzi nāk no Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna - visus kā vienu tos uzdūruši uz harpūnām un atvilkuši šurp vaļu mednieki no jūras dziļumiem. Diezin vai pats Aleksandra kungs spētu paveikt tādu varoņdarbu?

Ņūbedfordas tēvi, kā stāsta, meitām pūrā dodot vaļus un krustmeitas apdāvinot ar delfīniem. Aizbrauciet uz Ņūbedfordu un noskatieties patiešām spožas kāzu svinības; tur, kā stāsta, katrā mājā esot rezervuārs ar vaļa taukiem, un katru nakti neskopo­joties tiekot dedzinātas spermaceta sveces cilvēka augumā.

Vasarā pilsēta ir sevišķi tīkama skatienam; varenām kļavām pilna, - garas, zaļas un zeltainas alejas. Taču augustā augstu gaisā brīnišķīgas, kuplas kastaņas līdzīgi svečturiem stiepj pāri gājējiem savus ziedu konusus kā sveces. Visvarena ir šī māksla, kas Ņūbed­fordā radījusi ziedošas puķu terases uz kailām, neauglīgām klintīm, sagāztām šeit pasaules radīšanas beidzamajā dienā.

Un Ņūbedfordas sievietes zied līdzīgi viņu pašu stādītajām sarkanajām rozēm! Taču rozes zied tikai vasarā, toties viņu vaigu neļķes kvēlo visu gadu gluži kā saule septītajās debesīs. Tādu ziedēšanu nekur neatrast, ja nu vienīgi Seilemā, kur, kā stāsta, jaunu meiteņu elpa tā smaržojot pēc muskusa, ka viņu iemīļotie jūrnieki vairākas jūdzes no krasta jūtot šo jaunavu tuvumu, it kā tuvotos smaržainajām Moluku salām, nevis puritā­niskiem smiltājiem.

7. nodaļa kapela

Tajā pašā Ņūbedfordā ir vaļu mednieku kapela, un nebūs daudz bargo jūrnieku, kas, gatavodamies drīzumā doties braucienā pa Indijas vai Kluso okeānu, svētdienas dienā te neiegrieztos. Vismaz es devos turp.

Pārnācis no savas pirmās rīta pastaigas, es no jauna izgāju laukā tāpēc vien, lai to apmeklētu. Skaidrā, saulainā, bet aukstā debess bija apmiglojusies un sācies slapjdraņķis. Ciešāk ievīstījies sarainajā kamzolī no auduma, ko dēvē par lāčādu, es lauzos cauri negantai vētrai. Kapelā ienācis, atradu priekšā nelielu bariņu jūr­nieku, kā arī jūrnieku sievu un atraitņu. Valdīja dziļš klusums, ko brīdi pa brīdim pārtrauca vienīgi vētras brāzieni. Katrs klusais dievlūdzējs, kā likās, tīšām bija apsēdies atstatu no pārējiem, itin kā viņa mēmā nelaime būtu citiem neizprotama un neizstāstāma. Kapelāns vēl nebija atnācis, tikai šie vīrieši un sievietes sēdēja gluži kā klusas salas un skatījās, neatraujot acis no melni ierāmētām marmora plāksnēm, kas rēgojās, iemūrētas sienā pa abi roki no kanceles. Trīs no tām. izskatījās apmēram šādi, lai gan es varbūt neatceros visu pilnībā.

DŽONA TALBOTA piemiņai,

kas savā astoņpadsmitajā gadā gāja bojā aiz kuģa borta netālu no Bezcerības salas, pie Patagonijas krastiem 1836. gada novembra pirmajā dienā.

Šo plāksni viņa piemiņai uzstādījusi viņa māsa

PIEMINOT

Robertu Longu, Villisu Elleriju, Natanu Koulmenu, Volteru Kenniju, Setu Meisiju un Semjuelu Gleigu no kuģa "Elīza", kuri bija vaļu medību laivas komandā un tika aizvilkti atklātā jūrā no Klusā okeāna piekrastes 1839. gada 31. decembrī.

Šo plāksni viņiem uzstādījuši dzīvajos palikušie biedri

Nelaika kapteiņa ECEKIELA HĀRDIJA piemiņai,

kuru laivas priekšgalā nogalēja kašalots pie Japānas krastiem 1833. gada augusta trešajā dienā.

Šo plāksni kapteiņa piemiņai uzstādījusi viņa atraitne

Nopurinājis slapjumu no apledojušās cepures un kamzoļa, apsēdos netālu no durvīm un, apkārt lūkodamies, sev par brīnumu ieraudzīju Kvīkegu. Svinīgas noskaņas pārņemts, viņš uzmanīgi skatījās apkārt ar ziņkāri neuzticīgu sejas izteiksmi. Mežonis izrādījās vienīgais cilvēks, kas likās ievērojis manu iera­šanos, jo viņš vienīgais neprata lasīt, tātad nebija nogrimis šo bezkaislīgo uzrakstu pētīšanā. Vai klātesošie bija to jūrnieku radinieki, kuru vārdus varēja lasīt uz sienām, es nezinu, bet jūrā notiek tik daudz nelaimes gadījumu un tik daudzas sie­vietes šeit nesa neglābjamas nelaimes uzspiestu zīmogu ja ne apģērbā, tad sejā, ka es varēju būt pārliecināts: te sanākuši tie, kuru sirdīs šīs saltās plāksnes liek atkal asiņot vecajām nesa- dzijušajām rētām.

Ak! Jūs, kuru aizgājēji dus zem zaļajām velēnām; stāvot starp puķēm, jūs varat sacīt: te, te guļ mūsu mīļie; jums nesaprast šādu grūtsirdību. Cik daudz neaizņemtu vietu starp melni ierāmētajām plāksnēm, zem kurām neatdusas pīšļi! Kāds izmisums šajos saltajos uzrakstos! Kāds nāves tukšums un neiedomājama bezdievība šajās rindās, kas sašķoba jebkādu ticību un atrauj cerību uz augšāmcelšanos tiem, kuri gājuši bojā nezināmos tālumos un nav tikuši apglabāti kapos. Šīs plāksnes labāk iederētos alu tempļos Elefantas salā22 , nevis šeit.

Kādos dzīvajo sarakstos mūsu miroņi ierakstīti? Kālab vispār­zināms sakāmvārds teic, ka kapi ir mēmi, lai arī tie glabā vēl vairāk noslēpumu nekā Gudvina smiltāji? Kā izskaidrot to, ka mēs citā pasaulē aizgājušo vārdiem pievienojam tik nozīmīgus un izteiksmīgus uzrakstus, bet negodājam tāpat tos, kuri kuģo prom uz vistālākajiem pasaules nostūriem? Kāpēc gan Dzīvības apdrošināšanas sabiedrības izmaksā naudu nemirstīgo bojāejas gadījumos? Kādā mūžīgā, nezūdīgā paradīzē un nāvīgā, bezcerīgā transā šobrīd guļ senais Ādams, miris pirms apaļiem sešdesmit gadu simtiem? Kādēļ mēs nevaldāmi apraudam un nožēlojam tos, kurus, pēc mūsu pašu apgalvojumiem, gaida mūžīga svētlaime? Kāpēc viss dzīvais tā cenšas piespiest klusēt visu mirušo? Kādēļ neskaidras baumas par klaudzieniem kapličā spēj šausmināt veselu pilsētu? Tas viss nav bez nozīmes, nudien.

Taču ticība līdzīgi šakālim barojas kapos un pat no šīm nāves šaubām spej iegūt dzīvinošāko cerību.

Diezin vai būtu nepieciešams skaidrot, ar kādu jušanu es aplūkoju šīs marmora plāksnes dienu pirms izbraukšanas uz Nantaketu un lasīju drūmās, grūtsirdīgās dienas dziestošajā gaismā to vaļu mednieku likteņus, kuri pirms manis devušies šajā ceļā. Jā, Ismaēl, var gadīties, ka arī tevi gaida tāds pats liktenis. Taču mazpamazām es atkal atplauku. Tik vilinošs piedā­vājums, tik lieliska iespēja kaut ko sasniegt: kā rādās, sadragāta laiva mani paaugstinās un padarīs nemirstīgu. Jā, patiesi, nāve vaļu medībās nav reta parādība - īsa, acumirklīga cilvēka iegrū­šana Mūžībā. Un tad? Manuprāt, mēs kaut kur pamatīgi šaujam greizi attiecībā uz Dzīvību un Nāvi. Man domāt, tas, ko dēvē par manu ēnu šeit uz zemes, patiesībā ir mana īstenā būtība. Man šķiet, aplūkojot garīgās parādības, mēs visi līdzinā­mies austerēm, kas skatās saulē caur ūdeni un domā, ka šis duļķainais ūdens ir vistīrākais gaiss. Man liekas, mans ķermenis ir tikai manas augstākās būtības nogulsne. Tiešām gan, lai manu ķermeni pievāc, kas grib, parauj, kas grib, es saku - tas neesmu es. Un tādēļ trīskārt lai dzīvo Nantaketa, kā arī ielauzts laivas dibens vai ielauzts galvaskauss, jo manu dvēseli nesalauzt pat pašam Jupiteram!

8. nodala KANCELE

Netiku necik ilgi tā sēdējis, kad ienāca godajama izskata spēcīgs virs; tiklīdz vētras brāziens aizcirta durvis, visu klātesošo uzmanīgie skatieni pievērsās viņam, apliecinot, ka šis vecīgais godavīrs ir kapelāns. Jā gan, tas izrādījās slavenais tēvs Mepls, kā viņu dēvēja vaļu mednieki, kuru vidū viņš bija ļoti iecienīts. Jaunībā braucis jūrā un medījis vaļus, taču jau pirms daudziem gadiem veltījis savu dzīvi kalpošanai Dievam. Laikā, par kuru es rakstu, tēvs Mepls bija iegājis veselīgu vecumdienu mundrajā ziemā: tādu vecumdienu, kad cilvēks liekas atkal atgriežamies ziedošajā jaunībā, jo viņa krunku izvagotajā sejā varēja nojaust atspīdam vieglu jaunas ziedēšanas atblāzmu - gluži kā pavasarigu zaļumu dīgstam februāra sniegiem cauri. Neatrast neviena, kas, šo dzīvesstāstu iepriekš dzirdējis, vislielākajā mērā neieinteresētos par tēva Mepla personu, jo Dieva kalpa izturēšanās veidā dūrās acīs dažas īpat­nības, izskaidrojamas droši vien ar sūro kuģinieka dzīvi, kādu viņš bija dzīvojis. Svētajam tēvam ienākot, es uzreiz pamanīju, ka viņam nav lietussarga, turklāt šis vīrs noteikti nebija ieradies savā ekipāžā, jo no viņa brezenta cepures pilēja slapjums, bet platais loča kamzolis likās spiežam viņu pie zemes ar lielā ūdens daudzuma smagumu, ko tas uzsūcis sevī. Neraugoties uz to, cepure, kamzolis un galošas tika novilkti cits pēc cita un novietoti kaktā; pēc tam, ietērpies atbilstošās drānās, viņš mierīgi tuvojās kancelei.

Kā liela daļa veclaicīgu kanceļu, arī šī bija ļoti augsta, un, tā kā vienkārši pakāpieni līdz tādiem augstumiem droši vien aizņemtu daudz vietas, pamatīgi samazinot jau tā nelielo kapelu, arhitekts, droši vien paša tēva Mepla pamudināts, atstāja kanceli bez pakā­pieniem, piestiprinot vienīgi piekarināmās kāpnes vienā pusē, līdzīgas tām, kādas lieto, lai no laivas nokļūtu uz kuģa klāja. Kāda vaļu mednieku kapteiņa sieva ziedoja kapelai divas lieliskas lauvas no sarkanas vilnas par margām šīm kāpnēm, kas, augšpusē izrotātas un nobeicētas sarkankoka tonī, ņemot vērā kapelas vispārējo stilu, likās visnotaļ iederīgs un atbilstošs izgudrojums. Mirkli pakavējies kāpņu pakājē, abām rokām iekrampējies tauvu galu pušķos, tēvs Mepls palūkojās augšup un pēc tam ar īsta jūrnieka cienīgu, godājamu stāju kāpa augšā, pieturēdamies tā, it kā raustos sava kuģa visaugstākajā mastā.

Šā trapa perpendikulārās daļas, kā tas mēdz būt ar virvju kāpnēm, izrādījās ar vaskadrānu apšūtas tauvas, vienīgi pakāpieni bija no koka, un katrs posms piesiets pie nākamā. Jau pirmajā brīdī, acis kancelei uzmetis, nodomāju, ka tāds ierīkojums node­rētu uz kuģa, bet te šobrīd liekas tā kā nevietā. Nekādi negaidīju, ka tēvs Mepls, ticis galā, cienīgi pagriezīsies un, pār kanceles malu pārliecies, nesteidzīgi uzvilks kāpnes pie sevis - posmu pa posmam, kamēr tās visas atradīsies augšā, padarot nepieejamu šo savu mazo Kvebeku.

Kādu laiku pavadīju, neizpratnē prātodams par redzētā cēloņiem. Tēvu Meplu uzskatīja par vienkāršu un svētu cilvēku, tāpēc nevarēju turēt viņu aizdomās par cenšanos pēc popularitātes ar lētu triku palīdzību. "Nē," es domāju, "te jābūt kam vairāk, kādam sevišķam iemeslam; tā varētu būt kāda grūti saskatāma simbolika. Vai, pilnīgi iespējams, ar šo fizisko izolēšanās aktu viņš uzsver savu garīgo atkāpšanos, uz kādu laiku saraudams visas saites un sakarus ar ārpasauli? Patiesi, īstam Dieva kalpam, kas pārpilns ar vārdu krājumiem kā vīnu un gaļu, šī kancele, kā redzams, varētu būt neieņemams cietoksnis, cēla Ērenbreitšteina[2], kuras sienās nekad neizsīkst mūžīgais avots."

Virvju kāpnes šajā vietā nebija vienīgā kapelāna jūrasbrau- cienos iemantotā dīvainība. Starp marmora piemiņas plāksnēm, izvietotām pa abi roki no kanceles, pie sienas karājās liels glezno­jums, kas attēloja staltu kuģi cīnāmies ar vētru, kura dzen to tieši uz melnajām krasta klintīm, milzu bangās ar sniegbaltām galotnēm, bet augstumos virs lidojošiem debešiem un melnām tūcēm redzama maza, saulaina gaišuma sala un tajā - eņģeļa seja; no spožās sejas mazs, starojošs gaismas laukumiņš krīt uz kuģa klāja tālu lejā - gluži kā sudraba plāksnīte uz "Viktorijas" klāja tajā vietā, kur krita Nelsons. "Ak, cēlais kuģi!" eņģelis šķiet sakām. "Turies, turies, drosmīgais kuģi! Lai sīksti pretojas viļņiem tava stūre! Rau, tur! Jau parādās saule; mākoņi iet savu ceļu - jau redzama mierpilna, zila debess!"

Bet arī pašā kancelē varēja just kaut ko no jūras gara, kas bija radījis virvju kāpnes un šo gleznojumu. No priekšpuses, dēļiem apšūta, tā izskatījās pēc stāva kuģa priekšgala, un Bībele atdusējās uz spirālveida kokgriezuma kā uz smaila snīpja.

Kas varētu būt vēl zīmīgāk? Jo kancele taču vienmēr bijusi pasaules priekšgalā; viss cits seko tai, kancele vada pasauli. No šejienes ļaudis vispirmāk jūt vētru - šīs dieva dusmas tuvojamies, un kuģa priekšgals pirmais saņem vēja brāzienus. No šejienes vēju un vētru Dievs tiek lūgts sūtīt labvēlīgu ceļavēju. Patiesi, pasaule ir kuģis, kas devies ceļā nezināmos ūdeņos, bet kuģa priekšgalā ir sludinātāja kancele.

9. nodaļa sprediĶis

Tēvs Mepls piecēlās un maigā, neuzbāzīgā balsī vēlēja izklīdu­šajiem ļaudīm sanākt vienkopus: "No labā borta - uz kreiso laipu - šurpmāk! No kreisā borta - uz laipu pa labi! Uz vidu! Uz vidu!"

Sākās dobja smago zvejnieku zābaku klaudzoņa ejās starp soliem, tik tikko dzirdama sieviešu kurpju švīkstoņa, un atkal iestājās klusums, kad katrs acu skatiens apstājās pie sludinātāja.

Viņš brīdi kavējās pārdomās; tad, nometies ceļos kanceles priekšgalā, sakrustoja lielās, brūnās rokas uz krūtīm un, paceldams augšup aizvērtas acis, ņēmās skaitīt lūgšanu - tik dziļi dievbijīgi, itin kā piesauktu debesis, stāvēdams uz ceļiem jūras dibenā.

Lūgšanu beidzis, viņš stieptā un svinīgā balsī - tik sērīgā kā grimstoša kuģa zvans miglā - sāka lasīt sekojošu himnu, turklāt mainīdams izteiksmi lasīšanas gaitā, un, ticis līdz noslēguma pantiem, nobeidza skanīgi un pacilāti:

Virs manis valzivs ribu jumts

Jūt drūmās velvēs šausmas dzimstam,

Kad debess saule vilnī gulst,

Tā mani atstāj, lai es grimstu.

Vai pati pekle rīkli ver,

Kur rūpesti un bēdas mita.

Par redzēto jums stāstīt der, Kā es tur izmisumā kritu.

Sai postā steidzu pielūgt Dievu, Ja biju cienīgs, lai tas dzird.

Dievs uzklausīja, ko tam lūdzu:

Mans cietums - valzivs — beigta ir.

Kungs steidzās palīgā pa jūru, To tiesa delfīns starojošs,

Tik cienīgs, gaišs un briesmīgs sejā Dievs mani žilbināja spožs.

Lai mana dziesma mūžam sveiciens

Tam brītiņam, kas baiss un vēlīgs;

Dievs kungs, lai tevi augstu teicu, Kas esi visvarens un žēlīgs.

Gandrīz visi klātesošie pievienoja savas balsis šai himnai, kas pletās plašumā, celdamās augšup un pārmākdama vētras gaudas, pēc tam iestājās īss klusuma brīdis, sludinātājs lēnām pāršķīra Bībeles lapas, līdz beidzot, salicis rokas uz aizvērtās grāmatas, sacīja: "Dārgie brāļi kuģinieki, lai ņemam, piemēram, pēdējās rin­diņas no pravieša Jonas grāmatas pirmās nodaļas: "Un radīja Dievs lielu zivi un sūtīja to aprīt Jonu.""

Brāļi kuģinieki, šī grāmata, kas aptver nieka četras nodaļas - četrus stāstus - ir tikai smalkākais pavediens varenajā Svēto Rakstu tauvā. Toties kādas dvēseles dzīles aizsniedz Jonas dziļumu mērī­tāja lote! Cik pamācošu piemēru mums rāda šis pravietis! Kāda cēla himna tapusi zivs vēderā! Kā tā atgādina jūras viļņošanos un cik diža paceļas savā varenībā! Mēs jūtam pludus gāžamies sev pāri; mēs kopā ar to nogrimstam jūras dūņainajā dibenā, kur visapkārt mums tikai jūraszāles un dūņas! Bet -kāds ir tas piemērs, ko mums māca Jonas grāmata? Brāļi kuģinieki, piemērs ir divējāds; piemērs visiem mums, grēcīgajiem ļautiņiem, un ari man, dzīvā Dieva stūresvlram. Grēcīgiem ļaudīm tāpēc, ka te runāts par grēku, bezjūtlbu, piepeši mostošām bailēm, drīzu sodu, nožēlu, lūgšanām, un, visbeidzot, par Jonas glābšanos un iepriecināšanu. Gluži kā pie citiem grēciniekiem Amitājusa24 dēla apgrēcība bija paštaisnā nepaklausībā Dieva gribai - šobrīd nav svarīgi, kāda bija šī griba un kādā veidā tapa viņam darīta zināma, - ka viņš atrada to par grūti izpildāmu. Taču viss, ko Dievs no mums sa­gaida, ir grūti pildāms, - ielāgojiet to - tas tāpēc, ka viņš biežāk pavēl mums, nekā cenšas mūs pārliecināt. Un, paklausīdami Dieva gribai, mēs neklausām paši savējai; lūk, šajā nepaklausībā sev pašiem ari ir visa dievbijības jēga.

"Bet Jona cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Tarsisā, un nonāca līdz Jafai" - uzņēmies nepaklausības grēku, mēģināja izbēgt no Visvarenā, domādams, ka cilvēku būvēts kuģis var nogādāt viņu zemēs, kur valdītu nevis Dievs, bet šis pasaules Kapteiņi. Viņš ložņāja pa Jafas piestātnēm, meklēdams kuģi, kas dotos uz Tarsisu! Te, iespējams, slēpjas kāda sevišķa, vēl neizprasta jēga. Pēc visa spriežot, Tarsisai jābūt tagadējai Kadisai un nekam citam. Tāds ir mācītu vīru viedoklis. Un kur atrodas Kadisa, mani brāļi? Kadisa ir Spānijā - tik tālu no Jafas, cik tālu vien Jona varētu pa jūru aizkuģot tajās senajās dienās, kad cilvēce Atlantiju tikpat kā nepazina. Tādēļ, ka Jafa - šodienējā Java, brāļi kuģinieki, atrodas vistālāk Vidusjūras austrumu krastā, Sīrijā; turklāt Tarsisa jeb Kadisa atrodas vairāk nekā divtūkstoš jūdžu attālumā uz rietumiem, jau aiz Gibraltāra šauruma. Mani brāļi, jūs redzat, ka Jona mēģināja bēgt no Dieva Tā Kunga uz otru pasaules galu? Nelaimīgais! Ak, nožēlojamais un nicināmais cilvēks, kas ar cepuri uz acīm un vai­nīgu skatienu slapstās no sava Dieva un lodā gar kuģu piestātnēm līdzīgi zemiskam ļaundarim, steigdamies šķērsot jūru. Viņš izskatās tik nemierīgs un pašapsūdzošs, ka, bijusi tolaik policija, Jona jau sava izskata dēļ vien tiktu saņemts ciet, uz kuģa neuzkāpis. Viņā viegli sazīmēt noziedznieku: viņam nav bagāžas, nevienas cepuru kārbas, nedz ceļasomas vai maišeļa, nedz pavadītāju draugu, kas atvadītos no viņa piestātnē. Galu galā, pēc gariem briesmu pilniem meklējumiem vīrs atrod kuģi uz Tarsisu brīdī, kad iekraušanas darbi tuvojas beigām; kad viņš uzkāpj uz klāja, lai kajītē aprunātos ar kapteini, visa kuģa komanda uz mirkli pārtrauc darbu, pamana, ka svešiniekam ir ļauna acs. Jona to ievēro, bet velti viņš cenšas izlikties mierīgs un pārliecināts par sevi, velti mēģina pasmaidīt samocītu smaidu. Cilvēka nemaldīgā nojauta iedveš jūrniekiem, ka viņš nevar būt nevainīgs. Savā rotaļīgajā, bet tajā pašā laikā nopietnajā toni viņi pačukst cits citam: "Džek, tas būs aptīrījis kādu atraitni" vai "Džo, ievēro viņu, tas būs piekopis divsievību", vai "Klau, Harij, man rādās, ka šis te laulības pārkāpējs izmucis no vecās Gomoras cietuma vai ir slepkava no Sodomas!" Kāds no jūrniekiem steidzas uz piestātni, kurai šis kuģis pietauvojies, lai pārlasītu stabam uzlīmētu sludi­nājumu, kas apsola piecsimt zelta gabalus par tēva slepkavas notveršanu un aprāda noziedznieka pazīmes. Viņš lasa un blenž te Jonā, te papīrā, bet viņa līdzbiedri tobrīd drūzmējas ap Jonu, gatavi kuru katru brīdi viņu aizturēt. Nobiedētais Jona drebēdams sauc talkā visu savu drosmi un mēģina rādīt savaldīgu seju, taču izska­tās vēl gļēvulīgāks. Viņš nevēlas pat sev pašam atzīties, ka tiek turēts aizdomās, bet tas vien jau liekas aizdomīgi. Un viņš turpina tā stāvēt, kamēr jūrnieki, pārliecinājušies, ka šis virs nav tas, par kuru sludinājumā rakstīts, ļauj viņam paiet garām un nokāpt kajītē.

"Kas tur ir?" sauc kapteinis, noliecies pār savu apkrauto galdu, pie kura viņš steigšus kārto muitas papīrus. "Kas tur ir?" Šis nevainīgais jautājums, kā tas ievaino Jonu! Šajā brīdī viņš ir gatavs apgriezties un doties prom. Bet viņš savaldās.

"Es gribētu ar šo kuģi nokļūt Tarsisā, - vai jūs drīz dodaties ceļā?"

Līdz tam aizņemtais kapteinis nemaz nebija palūkojies augšup uz Jonu, kas stāv tepat, viņa priekšā; bet tagad, izdzirdis aizsma- kušo balsi, viņš tūdaļ ieurbjas Jonā ar savu pētošo skatienu.

"Mēs dosimies ceļā līdz ar nākamo paisumu," beidzot skan nesteidzīga atbilde; viņš joprojām uzmanīgi noskata ienācēju.

"Un nekādi ne drīzāk, ser?"

"Tas ir pietiekami drīz jebkuram godīgam pasažierim." Tā! Jona, tevi trāpījis vēl viens spēriens. Bet viņš steigšus novirza sarunu citā gultnē.

"Es braukšu jums līdzi!" viņš saka. "Cik man jāmaksā? Es tūdaļ pat iedošu naudu."

Tādēļ te taisni tā arī rakstīts, brāļi kuģinieki, un tas nav bez jēgas šinī līdzībā, ka viņš "samaksāja braucamo naudu" pirms tam, kad kuģis pacēla enkuru. Un šajā sakarībā tas ir ļoti nozīmīgi.

Šis Jonas kapteinis, brāļi kuģinieki, bija tāds cilvēks, kas redzētu cauri jebkuram noziedzniekam, taču savā alkatībā atmas­kotu tikai tos, kam nav ne penija. Šajā saulē, brāļi, grēks, kam pietiek naudas, var ceļot brīvi un bez pases, kurpretī tikums, būdams nabadzīgs, tiks aizturēts pie ikkatras robežas. Tā nu Jonas kapteinis gatavojas pārbaudīt, cik dziļas ir Jona kabatas, pirms izsaka savas domas par viņu. Viņš pieprasa trīskārtīgu samaksu, un abi ir vienojušies. Kapteinis domājas esam pārliecinājies, ka Jona ir izbēdzis noziedznieks; un tajā pašā laikā nolemj palīdzēt bēglim, kas bruģē sev ceļu ar zeltu. Tomēr, kad Jona bez svārstīšanās attaisa maku, kapteinis top piesardzīgs un aizdomīgs. Katru naudas gabalu viņš met galdā, lai pārbaudītu, vai tas nav viltots. "Vismaz naudas viltotājs tas nebūs," viņš saka pats sev, un tā Jona iekļūst pasa­žieru skaitā. "Ierādiet man manu kajīti, ser," Jona saka. "Esmu piekusis, šurp nākdams, man jāizguļas!" - "Tā izskatās," kapteinis atbild. "Tu vari ierīkoties, lūk, tur." Jona ieiet kajītē un grasās aiz­slēgt durvis, taču neatrod atslēgu. Dzirdot viņu muļķīgi grābājamies gar durvīm, kapteinis klusītēm irgājas un murmulē kaut ko par cietuma kameru durvīm, kuras nav atļauts slēgt ciet no iekšpuses. Neizģerbies un putekļains, kā bijis, Jona atstiepjas kojā un redz, ka mazā kambarīša griesti turpat vai skar viņa pieri. Saspiestajā gaisā Jonam trūkst elpas jau šobrīd, šajā šaurajā alā, kas atrodas zem ūdenslīnijas, Jonu pārņem viedīgas nojautas par to smacējošo stundu, kad valzivs ieslodzīs viņu savu iekšu šaurajā cietumā.

Pie starpsienas pieskrūvētā lampa šūpodamās apgaismo Jonas kajīti; kuģis pēc pēdējo saiņu iekraušanas sasvēries uz piestātnes pusi, tādēļ lampa ar visu liesmiņu šobrīd attiecībā pret kajīti atrodas nedaudz slīpi; īstenībā tā piestiprināta pilnīgi taisni, tikai dara acīm redzamu to līmeņu melīgumu, kuru starpā karājas. Lampa uztrauc un biedē Jonu; zvilnēdams savā kojā, viņš ciešanu pilnām acīm lūkojas apkārt, bet šimbrīžam veiksmīgā bēgļa nemierpilnās acis nekur neatrod patvēruma. Un šī pretrunīgā lampa iedveš viņam aizvien lielākas bailes. Grīda, griesti, sienas - viss ir greizs. "Ak! Gluži tāpat sašķiebusies sirdsapziņa manī!" bēglis vaid. "Taisni augšup pavērsta lampas liesma, bet manas dvēseles kambari sagrie­zušies šķērsām."

Kā cilvēks, kas pēc uzdzīvē aizvadītas nakts steidzas nokļūt gultā - ar apreibušu galvu, kamēr pašpārmetumi jau cērt viņā savus kāšus līdzīgi dzeloņiem romiešu zirgu iejūgā: jo auļotājs diktāk raujas uz priekšu, jo tie dziļāk iegraužas krūtīs; gluži tāpat kā šis cilvēks paģiru nelabumā lokās un grozās savā guļamvietā, izlūdzoties no Dieva nebūtību, līdz ciešanu lēkme pāri, un beigu beigās nelaimīgo pārņem dziļš stingums līdzīgi tam, kāds mēdz pārmākt noasiņojušu mirēju, jo sirdsapziņa ir ievainota, un šo asiņošanu nekas nespēj apturēt - raugiet, tā pēc mokošas mētāšanās pa koju bēdas briesmīgā smaguma nospiestais Jona visbeidzot nogrimst, noslīkdams miega dziļumos.

Un, lūk, paisuma laiks ir pienācis; kuģa kabeļtauvas atraisītas; no tukšās piestātnes, uz vieniem sāniem nošķiebies, gāzelēdamies aizpeld kuģis, kas dodas uz Tarsisu. Šis kuģis, mani draugi, bija pirmais grāmatā aprakstītais kontrabandistu kuģis. Un kontra­banda bija Jona. Bet jūra dumpojas, tā nevēlas nest nolādētu kravu. Uznāk drausmīga vētra, un kuģis grasās salūst. Bet šajā brīdi, kad bocmanis sauc visus vīrus palīgā, kad kastes, saiņi un krūkas dārdē­damas krīt pār kuģa malu, vējam kaucot un ļaudīm gaužoties, kad pa grīdas dēļiem virs Jonas galvas rībina smagi soļi - visā šajā negantajā kņadā Jona guļ savu šausmīgo miegu. Viņš neredz satumsušās debesis un trakojošo jūru, nejāt, kā sagriežas šķērsām sijas, un nedz jauš, nedz mana iztālēm tuvojamies vareno valzivi, kas jau tagad ar atplestu rīkli šķeļ jūru, sekodama viņam. Kā teikts, brāļi kuģinieki, "Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā," un pārbaidītais šķiperis skrien pie viņa, kliegdams taisni miegpilnajā ausī: "Ka tu vari tik cieši gulēt? Celies!" Šo drausmīgo kliedzienu sadzirdējis, Jona atmos­tas no sava nāves miega, slejas kājās, klupdams un grīļodamies izrāpjas uz klāja, kur, pie tauvas pieķēries, lūkojas uz jūru. Tajā pašā mirklī viņam pār kuģa malu uzgāžas panterai līdzīgs milzu vilnis. Vilnis pēc viļņa brāžas pār kuģi, neatrodot izeju - tas rēkdams veļas te uz priekšgalu, te pakaļgalu, - līdz jūrnieki gandrīz apslīkst, kaut kuģis vēl turas virs ūdens. Un ikreiz, kad bālais mēness parāda savu baiļpilno seju iz bezdibenīgajām gultnēm, no tumsas tur, augšā, drausmu pārņemtais Jona redz bugspritu izslejamies taisni augšup, lai tas tūdaļ no jauna nirtu lejup pretī satrakotajiem dziļumiem.

Bailes un vēlreiz bailes kliegdamas urbjas cauri viņa dvēselei. Lai kā viņš līstu un lodātu, šis no Dieva bēgošais šobrīd stāv kails un ieraugāms visu acu priekšā. Kuģinieki ievēro bēgli, viņu aizdomas aizvien pieņemas spēkā, līdz beidzot, galvenokārt tālab, lai šo acīm redzamo patiesību pārbaudītu, paļaujoties uz debesu taisno spriedumu, viņi teic cits uz citu, ka būtu jāmet kauliņi, lai izzinātu, kurš ir vainīgs, ka viņiem klājas tik ļauni. Kad, kauliņus metot, vaina krīt uz Jonu, viņi neganti uzbrūk nelaimīgajam ar saviem jautājumiem: "Kāda tava nodarbošanās, no kurienes tu nāc? Kādas tu zemes un tautas?" Tagad ielāgojiet, mani brāļi, ko nabaga Jona dara. Uztrauktie jūrnieki taujā tikai, kas viņš ir un no kurienes ieradies, tomēr viņi saņem ne tikai atbildes uz saviem jautājumiem, bet arī pavisam citu atbildi, ko no Jonas krūtīm izrāvusi pār viņu paceltā Dieva roka.

"Es esmu ebrejs," viņš kliedz un nerimstas, "es bīstos Tā Kunga, debesu Dieva, kas radījis jūru un sauszemi!" Tu bīsties viņa, ak Jona? Tā gan, tev tagad nākas Dievu Kungu bijāt! 1 epat uz vietas viņš nekavējoties metas izsūdzēt nodarījumu; viņu uzklausīdami, jūrnieki izbīstas aizvien vairāk, taču tajā pašā laikā žēlo viņu. Kad Jona, vēl neuzdrīkstēdamies lūgt Dievu apžēloties, jo viņam paša apgrēcības smagums vislabāk zināms, kad nelaimī­gais Jona kliegšus kliedz uz tiem, lai tie ņem viņu un iesviež jūrā, jo viņa vainas dēļ sacēlusies šī lielā vētra, viņi, Jonu saudzēdami, aizgriežas un mēģina glābt kuģi citiem līdzekļiem. Bet viss velti; satrakotā jūra bija saviļņojusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām; un tad, vienu roku pacēluši pret debesīm, lai piesauktu Dievu, otru paši pret savu gribu viņi pacēla pret Jonu. Un Jona top pacelts kā enkurs un mests jūrā; topašbrīd miers kā eļļa sāk plūst no austrumpuses, līdz jūra kļūst gluži mierīga; Jona ar visu vētru ir palicis aiz borta, aiz sevis atstādams visnotaļ mierīgus ūdeņus. Viņš iet dibenā negantam virpulim pa vidu un, pagalam apmulsis būdams, ne manīt nemana, ka nonāk gaidošajos, plati atplestajos žokļos; valzivs mute aizkrīt, nospīdot baltiem zobiem, itin kā cietuma durvju aizšaujamiem bez skaita, un Jona no zivs ķermeņa iekšienes raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības. Bet pievērsiet uzmanību viņa lūgšanai un lieciet vērā to derīgo mācību, kas no tās izriet. Lai cik grēcīgs būdams, Jona negaužas un neizlūdzas svabadībā tikt. Viņš sajūt, ka šis drausmīgais sods ir pelnīts. Viņš atstāj savu atbrīvošanu Dieva Tā Kunga ziņā, apmierinādamies ar to, ka no mokām un ciešanām ceļ savu skatienu uz Viņa augsto dievnamu. Un šeit, kuģabiedri, ir tā patiesā un īstenākā grēku nožēla, kas nediedelē pēc piedošanas, bet pateicas par saņemto taisno sodu. To, cik tīkama tāda Jonas rīcība bija Dievam, rāda viņa vēlākā atpestīšana un paglābšana no juras un valzivs. Brāļi kuģinieki, es neminu Jonu jums visiem par atdarināšanas cienīgu paraugu viņa grēku dēļ. Nebūt ne; bet, ja jūs esat grēcīgi bijuši, tad nožēlojiet to līdzīgi Jonam."

Sludinātājam šos vārdus sakot, sniegputeņa sirdi plosošās gaudas tur, ārā, likās piešķiram viņa runai jaunu, sevišķu spēku; viņam aprakstot Jonas dēkas vētrainajā jūrā, varēja iedomāties viņu pašu trakojošās aukas apņemtu. Viņa platās krūtis cilājās kā viļņiem viļņojoties; paceltās rokas šķita divas nevaldāmas stihijas; pērkoni ducināja sarauktajā pierē, bet acis mētāja zibeņus. Tas viss lika vientiesīgajiem klausītājiem uzlūkot viņu ar bailīgu cienību, kādu tie nebija raduši izjust.

Te viņa skatienā parādījās apsīkums; vīrs klusēdams pāršķīra Svēto Rakstu lapaspuses un, visbeidzot, acis aizvēris, brīdi palika nekustīgi stāvam, droši vien sazinādamies ar Dievu un sevi pašu.

Tad mācītājs atkal pievērsās savai draudzei, aizvien zemāk noliecot galvu visdziļākajā un vīrišķīgākajā pazemībā, un teica tādus vārdus: "Brāļi kuģinieki, Dievs uzlicis jums tikai vienu roku, bet mani viņš spiež pie zemes abām rokām. Es nolasīju jums šajā niecīgajā gaismā, kāda man dota, to mācību, ko Jona devis visiem grēciniekiem, tostarp arī jums, bet vēl jo vairāk - man, tāpēc ka esmu grēcīgākais jūsu starpā. Cik laimīgs es būtu, ja drīkstētu nokāpt no šā masta un apsēsties uz klāja, kur jūs sēžat, lai klausītos, kā jūs klausāties, kamēr kāds no jums lasītu man priekšā to otro, vēl ietekmīgāko mācību, kādu Jona radījis par pamācīšanu man kā dzīvā Dieva stūrmanim. Tā, būdams svaidīts par stūresvīru - pravieti, tiesas un taisnības sludinātāju, Jona, Dieva sūtīts izteikt netīkamas patiesības grēkos grimušajai Nīnivei, bet, bīdamies ienaida, kādu viņš varētu izraisīt, vairījās savas misijas, cenzdamies aizbēgt no pienākuma un sava Dieva, kāpdams kuģī Jafā. Taču Dievs ir visur, un Tarsisu bēglis nesa­sniedza. Kā mēs redzējām, Dievs viņu panāca valzivs izskatā un nogrūda pazudināšanas mutuļainajā bezdibenī, pēc tam ātri ierija un aizrāva sev līdzi dzelmē pašā jūras vidū, kur straumes viņu apņēma, iesūkdamas tūkstoš jūdžu dziļumos, kur niedres bija apvijušās ap viņa galvu, bet visas skumju bangas un viļņu kalni vēlās pāri. Bet arī no turienes, no pazemes dziļumiem, kurus ne ar kādu loti25 neaizsniegt, no pekles dziļumiem, kur valis nolaidās līdz pat zemes aizsprostiem - no turienes Dievs izdzirda iz dziļumiem grēku nožēlnieka pravieša balsi saucam. Un Tas Kungs pavēlēja zivij - no saltās, mutuļojošās jūras tumsības tā iznira pretī siltajai, tīkamajai saulei, visiem debess un zemes brīnumiem, lai izspļautu Jonu malā. Tad Dieva vārds atskanēja otrreiz, un Jona - savainots un apdauzīts, jo viņa ausīs kā divās gliemežnīcās joprojām daudzbalsīgi dudināja okeāns, - Jona pildīja visaugstākā pavēli. Un kas bija viņam vēlēts, brāļi kuģinieki? Vēstīt Taisnību, Nepatiesībai sejā lūkojoties! Tā tas bija!

Šī, brāļi kuģinieki, šī ir tā otrā mācība; posts un bēdas pie­meklēs to dzīvā Dieva stūresvīru, kas neliks šo mācību lietā. Posts un bēdas pār to, kas pasaulīgā dēļ no dievišķā pienākuma novērsis vaigu! Posts un bēdas pār viņu, kas izlies elji pār ūdeņiem, kad Dievs noteicis vētrai būt! Posts un nelaime tam, kas meklē glaimu runas teikt, lai biedinātu! Vai viņam! kas labo vārdu augstāk par labiem darbiem turēs! Vai tam! kas šajā pasaulē vairījies bezgodību tiesāt! Vai tam! kas no patiesības novērsies, pat tad, ja meli būtu pēdējais glābiņš! Jā gan, posts tam, kas, lielā stūresvīra Pāvila vārdiem runājot, uzmetas citiem par sludinātāju, pats necie­nīgs palikdams!"

Viņš nodūra galvu un, kā šķita, kādu brīdi gremdējās aiz­mirstībā; tad atkal, pievērsis tiem dziļas apskaidrības skarto vaigu, dievišķā aizrautībā iesaucās: "Ak, brāļi kuģinieki! Uz laba borta līdzās jebkurai nelaimei neizbēgami atrodama laime - un laimes virsotne sniedzas jo augstāk, jo nelaimes dziļumi dziļāki. Vai gan grotmasts nesniedz tālāk par visgarāko ķīli? Svētlaime, kas augstu uzbango un dziļi dziļumos ietiecas - svētlaime tam, kas vienmēr nelokāms stājas pretī lepnīgiem dievekļiem un šīs­zemes valdniekiem. Svētlaime viņam, kura stiprās rokas vēl cenšas turēties, kad nodevīgās, nelietīgās pasaules kuģis grimst dibenā zem viņa kājām. Apskaidrots tas, kas neatkāpsies ne soli no taisnības, bet kaus, dedzinās un graus grēku, pat tad, ja nešķīs­tība slēptos zem senatoru un tiesnešu mantijām. Svētlaime kā marss26 , svētlaime tam, kas neatzīst cita likuma, nedz kunga, vien savu Kungu Dievu, par savu vienīgo tēviju turēdams debesis. Svētlaime tam, kuru nekādu drūzmu viļņojumi ļaužu jūrā nespēj noskalot no šā drošā gadsimtu kuģa. Mūžīga svētlaime un prieks ir viņa daļa, ja tas, savu pēdējo dvašu izdvesdams, varēs teikt: "Ak, Tēvs! Visbiežāk pamanītais pēc tavu rikšu sitieniem,

2 Marss (hol.) - izbūve masta galā apvāršņa novērošanai. (Tulk. piezīme.)

mirstīgs vai nemirstīgs, te nu es dodos pie Tevis. Es centos būt piederīgs Tev viscaur, drīzāk kā šai pasaulei vai sev pašam. Bet tas nav nekas, es atstāju mūžību Tev, jo kas gan ir cilvēks, ka viņam butu jāpārdzīvo savs Dievs?"

Dieva kalps nesacīja vairāk neko, tikai lēnām ar žestu svētīja klātesošos, paslēpa seju rokās un palika tā, nometies ceļos, līdz visi izklīda un viņš bija viens.

10. nodala

SIRDSDRAUGS

Atgriezies no kapelas "Strūklakā", es atradu Kvīkegu vienu pašu; viņš bija izgājis no kapelas kādu laiciņu pirms svētības saņemšanas. Kvīkegs sēdēja uz sola pie uguns, uzlicis kājas uz restēm, un, vienā rokā tuvu pie acīm pacēlis, turēja savu mazo, melno dieviņu; vērīgi lūkodamies tam sejā un ar nazi vieglītēm skrubinādams elciņam degunu, viņš kaut ko dungoja - tikko dzirdami savā mežoņa vīzē.

Iztraucēts mežonis nolika teliņu sānis, piegāja pie galda, un paņēmis biezu grāmatu, nolika to sev uz ceļiem un ņēmās uzma­nīgi pārskaitīt lapas; pēc katrām pussimt lapām manīju viņu uz brīdi pārtraucam šo nodarbību, izbrīnīti palūkojamies apkārt, gari un svelpjoši nopūšamies vai ievaidamies. Pēc tam viņš ķērās pie nākamā pussimta, kā likās, otrreiz atsākot no sākuma, it kā neprastu skaitīt tālāk par pieciem desmitiem, un viņa izbrīns par lapu daudzumu grāmatā butu izskaidrojams vienīgi ar to, ka iznāk daudzreiz pa piecdesmit.

Es vēroju Kvīkegu ar lielu interesi. Lai arī viņš bija mežonis un viņa seju, manā uztverē, protams, briesmīgi izķēmoja tetovējumi, tomēr šajā ārienē bija kaut kas patīkams. Dvēseli taču nekādi nav iespējams noslēpt. Zem atbaidošajiem tetovējumiem, es domāju, ka esmu manījis vienkāršas un godīgas sirds pazīmes; 110 viņa lielajām, dziļi iegrimušajām acīm, tik ugunīgi melnām un bezbailīgām, pretī lūkojās gars, kam neliktu nodrebēt pat tūkstoš velnu. Bez tam pagāna kustībās bija kaut kas cēls, nekāda neveik­lība nespēja to aizēnot. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas nekad nav vergojis un nekad nav palicis nevienam parādā. Varbūt tāpēc, ka galva bija gludi noskūta, piere izcēlās un likās sevišķi ietilpīga; neņemos neko apgalvot, bet neapšaubāmi no frenologa viedokļa viņa galva bija lieliska. Tas varētu izklausīties smieklīgi, bet tā man atgādināja ģenerāļa Vašingtona galvu — tādu, kāda atveidota populārajā krūšutēlā. Viņam bija tāda pati augsta, pareizi veidota slīpa piere virs uzacīm, kas tāpat līdzinājās diviem gariem, biezi apmežotiem zemes šaurumiem. Kvīkegs bija Džordža Vašingtona kanibaliskais līdzinieks.

Kamēr es viņu vērīgi pētīju, izlikdamies, ka raugos ārā pa logu, kur ārdījās sniegputenis, viņš nelikās mani redzam, ne reizi pat nepavērās uz manu pusi, likdamies pilnīgi nogrimis savā dīvainā grāmatas lappušu skaitīšanā. Atcerēdamies, cik draudzīgi mēs pagājušajā naktī kopā gulējām, un jo sevišķi viņa roku, kas tik maigi bija mani apskāvusi, no rīta mostoties, es nodomāju, ka šāda vienaldzība no viņa puses ir visai dīvaina. Taču mežoņi ir neizprotamas būtnes; reizēm nav tik viegli uzminēt, kā ar tādām apieties. Sākumā viņi mums iedveš bijību, viņu vienkāršība un savaldība šķiet gatavā Sokrātā gudrība. Es ievēroju, ka Kvīkegs viesnīcā tikpat kā nemaz nebiedrojas ar citiem jūrniekiem. Viņš neizrādīja nekādu vēlēšanos tuvināties, it kā nejustu ne mazāko patiku dibināt jaunas pazīšanās. Tas man šķita visnotaļ neparasti; taču pēc neilgām pārdomām es sapratu, ka savā ziņā tā ir garīga pārākuma pazīme. Te bija cilvēks tūkstošiem jūdžu attālumā no savām mājām, apbraucis Hornas zemesragu - cita ceļa šurp nevarēja būt, - viens starp ļaudīm, kas viņam likās tik sveši, it kā viņš atrastos uz Jupitera; un tomēr viņš nelikās apjucis, saglabājot pilnīgu aukstasinību, samierinoties ar savu paša sabiedrību, vienmēr palikdams uzticīgs sev. Patiesi, tas liecināja par dziļu filozofiju, kaut gan, skaidra lieta, viņam nekad neko par tādu nav gadījies dzirdēt. Bet var gan būt, ka mēs, mirstīgie, spējam būt patiesi filo­zofi vienīgi tad, kad dzīvojam, necenšoties pēc tās. Kad dzirdu kādu dēvējam sevi par filozofu, es nodomāju, ka viņš, lidzigi vecenei ar nenoregulētu vēdera izeju, "cieš no gremošanas traucējumiem".

Es sēdēju šajā istabā, kur pēkšņi sajutos vientulīgi; uguns pavardā tik tikko kvēloja - pēc tam kad pirmais karstums bija iesildījis telpu un tik vien palicis, lai būtu, kur domīgi lūkoties, vakaru ēnām un rēgiem drūzmējoties aiz loga un glūnot iekšā, kur mēs sēdējām divatā, klusēdami un vientuļi; sniega auka aiz sienas te svinīgi pieņēmās spēkā, te pieklusa, un mani pārņēma savādas jušanas. Jutu kaut ko sevī atkūstam. Mana nocietinātā sirds un nevaldāmā roka vairs neturpināja karot ar šo vilku pasauli. Šis miermīlīgais mežonis bija tās atpestījis. Te viņš sēdēja, un viņa nesa­tricināmais miers liecināja par raksturu, kam sveša civilizācijas liekulība un pieklājīgie meli. Mežonīgs viņš bija, ķēmigāks par ķēmīgu, bet es jutu kādu noslēpumainu pievilkšanas spēku velkam mani pie viņa. Tas, kas jebkuru citu atstumtu un atbaidītu, bija kā magnēts, kas mani pievilka. "Pamēģināšu iedraudzēties ar mežoni!" es nodomāju. "Ja jau kristiešu līdzcietība izrādījusies tikai par tukšvārdīgu pieklājību." Piestūmu savu ķebli viņam tuvāk un parādīju dažas draudzīgas zīmes un laipnus žestus, izrādot labu gribu, lai sāktu ar viņu runāties.

Sākumā viņš nelikās manām tuvošanos; bet pēc tam, kad biju atgādinājis viņa pagājušās nakts viesmīlību, mežonis pavaicāja, vai ari šajā naktī mēs gulēšot kopā. Atbildēju piekrītoši, un pēc tam viņš likās esam iepriecināts, pat tā kā pagodināts.

Tagad grāmatu šķirstījām mēs abi kopā; es mēģināju viņam paskaidrot, kāpēc grāmatas tiek iespiestas un kas redzams nedau- dzajās ilustrācijās, tādējādi man drīz vien izdevās viņu ieinteresēt; un drīz vien mēs bijām tik tālu, ka moži tērzējām, kā prazdami, par visām tām neparastajām lietām, kas redzamas šajā lieliskajā pilsētiņā. Driz es ierosināju izpīpēt miera pīpi; izvilcis savu tabakmaku un tomahauku, viņš laipni piedāvāja ievilkt dūmu. Tā mēs sēdējām, pa kārtai kūpinādami viņa pagānisko pīpi un laiku pa laikam sniegdami to no rokas rokā.

Līdz tam mana pagāna krūtīs vēl nebija izkusis vienaldzības ledus, bet šis tīkamais, spirgtais dūms drīz vien aiznesa to projām, padarīdams mūs par sirsnīgiem draugiem. Viņš, kā likās, juta pret mani tādu pašu dabisku un nepiespiestu draudzīgumu kā es pret viņu; kad pīpe bija izpīpēta, viņš piespieda savu pieri pie manējās un apķērās man ap vidu, sacīdams, ka tagad mēs būšot kā salaulāti; šim viņa zemē pieņemtajam izteicienam vajadzēja nozīmēt, ka mēs esam tapuši sirdsdraugi: viņš ar prieku atdotu dzīvību manis dēļ, ja tas būtu vajadzīgs. No mana tautieša puses šāds draudzības uzliesmojums liktos visai nepārdomāts un vērā neņemams, tomēr uz šo taisnprātīgo mežoni tādi mēri nebija attiecināmi.

Pēc vakariņām un vēl vienas miera pīpes un patērzēšanas mēs kopa atgriezāmies istabā. Viņš pasniedza man dāvanu - balzamēto galvu; izvilcis milzīgo tabakmaku un pagrābājies pa tabaku, izvilka sudraba naudu - apmēram trīsdesmit dolāru, sarindoja tos uz galda, sadalīja divās vienādās daļās, no kurām vienu piebīdīja man, teikdams, ka tā ir manējā. Els mēģināju atteikties, taču viņš klusēdams iebēra naudu man bikšu kabatās. Es ļāvu tai tur palikt. Pēc tam viņš sāka gatavoties vakara lūgšanai, izņēma elkdieviņu un atvilka papīra aizsegu… Pēc dažādām pazīmēm un izdarībām nopratu, ka viņam būtu patīkami, ja es pievienotos; bet, zinādams visu, kas sekos, es sāku pārdomāt, vai gadījumā, ja viņš mani aicinātu, piekrist vai atteikties.

Es biju kārtīgs kristietis, dzimis un audzis nemaldīgās prezbi- terianu baznīcas klēpī. Kā es varētu pievienoties pagātnes elku godatājam un kopā ar viņu pielūgt kādu koka gabalu? "Bet - kas gan ir pielūgt?" es domāju. "Vai tu, Ismaēl, pieļauj tādu iespēju, ka augstais debesu un zemes Dievs, valdnieks arī pār mākoņiem un visu citu, varētu būt greizsirdīgs uz nenozīmīgu melna koka gabalu? Neiespējami! Ko nozīmē - pielūgt? Pildīt Dieva gribu - tas ir pielūgt. Un kas ir Dieva griba? Darīt savam tuvākam to, ko es vēlētos viņu man darām - tā ir Dieva griba. Tagad Kvīkegs ir mans tuvākais. Un ko es vēlētos, lai Kvīkegs man darītu? Protama lieta - lai viņš pieņemtu manu, prezbiteriānisko lūgšanas veidu. Tālab man šobrīd jāpieņem viņa lūgšanas veids, ergo17 man jāpielūdz

Ergo (latiņu vai.) - tātad. (Tulk. piezīme.)

elkudievs. Tāpēc es aizdedzināju skaidas, palīdzēju novietot niecīgo, nekaitīgo elkdieviņu; kopā ar Kvīkegu uzcienāju to ar apgruz- dušu sausiņu, paklanījos tam divkārt vai trīskārt un nobučoju uz deguna; to nodarījusi, mēs izģērbāmies un likāmies gulēt, būdami saskaņā katrs ar savu sirdsapziņu un visu pasauli kopumā. Bet pirms iemigšanas mēs vēl mazliet patērzējām.

Nezinu, kāpēc tā, bet nav otras tik piemērotas vietas atklā­tām sarunām draugu starpā kā kopēja gulta. Vīrs un sieva, mēdz teikt, te atklāj viens otram sevi līdz dvēseles dziļumiem, un dažs labs padzīvojis precēts pāris reižreizēm līdz pat rītam nomodā runājas par aizgājušiem laikiem. Tā arī mēs ar Kvīkegu gulējām mūsu dvēseļu medusmēnesī - kā omulīgs mīlas pāris.

11. nodaļa NAKTSKREKLS

Tā mēs gulējām gultā, pa brīdim parunādamies, pa brīdim laizdamies miegā, juzdamies tik brīvi un draudzīgi, ka Kvīkegs laiku pa laikam savas brūnās, tetovētās kājas laipnīgi izbāza no segas apakšas pāri manām un atkal novietoja atpakaļ; tik neno­gurdinošas, draudzīgas un brīvas bija sarunas mūsu starpā, kad mēs izturējāmies tik atklāti, ka aizgainīja snaudu projām, - mēs jutāmies gatavi celties augšā tūlīt pat, kaut arī gaismiņa vēl neausa un rīts bija tālā nākamībā.

Jā gan, mēs bijām modri un nomodā; piekusuši gulēt, drīz vien mazpamazām slējāmies sēdus, tīstījāmies segās, muguras atspieduši pret koka gultas galu, cieši saspieduši kopā abus ceļgalu pārus un uz tiem nokāruši degunus, it kā cerēdami sasildīties. Mēs jutāmies bezgala ērti un patīkami, jo vairāk tāpēc, ka ārā neganti sala, un ari istabā uguns nedega. Es teicu "jo vairāk tāpēc", jo siltumu pa īstam iespējams izbaudīt tikai tad, ja kāda ķermeņa daļiņa paliek aukstumā; vienkārši mūsu pasaulē nav tādas kvalitātes, kas turpi­nātu eksistet bez sava pretmeta. Nekas nepastāv pats par sevi. Ja jūs iegalvojat sev, ka jums viscaur ir labi un ērti, un turpināt to iestāstīt ilgāku laiku, jums nav ne labi, ne ērti. Bet ja jums, kā man un Kvīkegam, salst degungals vai galvas virsa, jūs patiesi izjūtat viscaur tīkamu un ne ar ko nesalīdzināmu siltumu. Šā iemesla dēj guļamistabai nekad nevajadzētu būt pārkurinātai - tā ir viena no bagāto greznajām neērtībām. Augstākā šāda veida bauda ir, ja starp jums un jūsu siltumu un ārpusi ar tās aukstumu atrodas tikai vilnas sega. Tad jūs guļat tur kā viena vienīga silta dzirksts pašā Arktikas kristāla sirdī.

Mēs bijām sēdējuši tādā stāvoklī diezgan ilgi, kad beidzot nolēmu atvērt acis; lieta tāda, ka gultā - vai tā būtu diena vai nakts, miegs vai nomods - esmu paradis acis turēt aizvērtas, lai vieglāk apkopotu domas un izbaudītu atrašanos zem segas. Jo cilvēks spēj līdz galam izjust savu esību tikai tad, ja ir aizvēris acis; itin kā mūsu īstenā stihija būtu tumsa, nevis gaisma, kas daudz tīkamāka mūsu kustīgajam apvalkam. Atvēris acis, es no savas pašradītās tīkamās tumsības nokļuvu man uzspiestajā nemīlīgajā pusnakts krēslībā, tādējādi piedzīvodams netīkamu pārvērtību. Tāpēc nemaz neiebildu, kad Kvīkegs ieminējās, ka varbūt labāk iedegt gaismu, ja reiz mēs tik un tā neguļam; bez tam viņš jūtot lielu kāri ievilkt kādu mierīgu dūmu no sava tomahauka. Jāteic, ka pagājušajā naktī biju pārliecināts preti- nieks-viņa pīpēšanai gultā, taču jūs redzat, cik pieļāvīgi top mūsu visnoteiktākie uzskati, kad tos ietekmē cilvēku starpā radusies mīlestība. Šobrīd man nekas nelikās tīkamāks par manā tuvumā smēķējošu Kvīkegu, pat tad, ja viņš smēķētu gultā, jo viņam bija tik apmierināts, omulīgs, mierpilns izskats. Es vairs nejutos nobažījies par mājvietas saimnieka apdrošināšanas polisi. Vienīgi dziļi aizkustināts, dalīdams segu un pīpi ar īstu draugu. Uzmetuši plecos mūsu vilnainās virsjakas, mēs sniedzām viens otram kūpošo tomahauku, kamēr pamazītēm un nemanāmi virs mūsu galvām izauga zils dūmu baldahīns, šūpodamies iedegtās lampas gaismā.

Varbūt šī viļņošanās kā šūpot aizšūpoja mežoni domās pie tāliem krastiem, nezinu sacīt; taču viņš piepeši sāka runāt par savu dzimto salu; tā kā man ļoti gribējās dzirdēt viņa dzīves­stāstu, palūdzu, lai viņš turpina un izstāsta visu. Viņš ar prieku piekrita. Un, kaut gan tobrīd es vēl tikai puslīdz sapratu daudzu mežoņa izteikumu jēgu, vairāki atklājumi, kas nāca pēc tam, tuvāk iepazīstoties ar viņa aprautajiem izteicieniem, ļauj man šobrīd pasniegt šo stāstu tādā veidā, kādā es to saīsinātu te piedāvāju.

12. nodaļa BIOGRĀFISKĀ

Kvīkegs bija Kokovoko salas iedzimtais; šī sala atrodas tālu, dienvidrietumpusē. Tā nav atzīmēta nevienā kartē, jo īstie stūrīši tajās nemēdz būt atrodami.

Būdams nule kā izšķīlies mežonēns un brīvi skraidīdams apkārt pa dzimtajām birzīm salmu priekšautiņā, kuru lūkoja apgrauzt viņu apstājušās kazas, it kā viņš būtu zaļa atvasīte - jau tad Kvīkegs savas godkārās dvēseles dziļumos izjuta vēlmi tuvāk aplūkot kristiešu pasauli, neapmierinoties ar divu triju tur piestājušo vaļu medību kuģu apskati. Viņa tēvs bija virsaišu Virsaitis, kungs un ķēniņš; tēvocis bija Virspriesteris; no mātes puses viņš varēja palepoties ar krustmātēm, neuzvaramu karotāju sievām. Tādējādi viņa dzīslās ritēja augstvērtīgas, patiešām karaliskas asinis; kaut gan baidos, ka tās bēdīgā kārtā samaitāja cilvēkēdāja tieksmes, kuras viņš varēja brīvi apmierināt savās jaunajās dienās.

Reiz tēva pārvaldīto līci apciemoja kuģis no Saghārboras, un Kvīkegs prasījās līdzi uz kristiešu zemi. Taču kuģa komanda bija pilna skaitā un viņa lūgumi neatrada dzirdīgas ausis, pat karaliskā tēva ietekme neko nespēja mainīt. Tomēr Kvīkegs nozvērējās panākt savu. Viens savā kanoe laiviņā viņš aizīrās līdz tālam šaurumam, caur kuru bija jāiziet kuģim, kad tas pametīs salu. Gar šauruma vienu pusi stiepās koraļļu rifs, gar otru - zemesstrēle, biezi apaugusi mangrovēm, kas lida ārā ne tikai no zemes, bet ari no ūdens. Kvīkegs paslēpa savu laiviņu, novietodams to ar priekšgalu pret jūru šajā biezokni, un apsēdās laivas pakaļgalā, turēdams rokā airi; kad kuģis slīdēja garām, viņš zibenīgi pieirās tam klāt, pieķērās pie borta, ar vienu kājas spērienu apgāza un nogremdēja laiviņu, uzkāpa uz klāja, izstiepās tur visā garumā un ieķērās dzelzs gredzenā, nozvērēdamies neatlaist rokas pat tad, ja viņu cirstu gabalos.

Veltīgi kapteinis draudēja izsviest viņu pār bortu, velti vēzēja cirvi virs viņa kailajām rokām; Kvīkegs bija valdnieka dēls, un Kvīkegs palika nelokāms. Viņa izmisīgās drosmes uz­veikts, pārsteigts no tik negantas vēlēšanās redzēt kristīgo pasauli, kapteinis visbeidzot apžēlojās, atļaudams palikt uz kuģa un justies kā mājās. Taču šis augstdzimušais jaunais mežonis, jūras Velsas princis, netika skatījis kapteiņa kajīti ne tuvu. Viņu novietoja pie citiem kuģiniekiem un padarīja par vaļu med­nieku. Līdzīgi caram Pēterim, kas ar prieku strādāja galdniek- darbus svešzemju kuģu būvētavās, Kvīkegs nenievāja nevienu, pat ne pašu necilāko darbu, ja vien tas viņam deva iespēju apgaismot savu tautiešu tumšos prātus. Jo, kā viņš man atzinās - dvēseles dziļumos viņu vadījusi arī svētīga vēlme kristiešu vidū apgūt dažādas mākas, lai darītu savu tautu laimīgāku; vēl vairak - lai darītu to labāku, nekā tā bijusi. Bet, ak vai! Vaļu mednieka dzīve drīz vien pārliecināja viņu, ka ari kristieši var būt nožēlojami un zemiski; pat nesalīdzināmi nožēlojamāki un zemiskāki par jebkuru pagānu, viņa tēva pavalstnieku. Kad beidzot viņš nokļuva Saghārborā un redzēja, kā jūrasbraucēji tur uzvedas, bet pēc tam, ticis līdz Nantaketai, novēroja, par ko viņi izdod savu nopelnīto naudu arī šajā pilsētā, nabaga Kvīkegs atmeta visam ar roku. Viņš nodomāja, ka ļaunums šajā pasaulē mitinās jebkuros platuma grādos un labāk tomēr nomirt kā pagānam.

Tā notika - viņš, savā sirdī būdams pārliecināts elku pielū­dzējs, dzivoja kristiešu vidū, nesāja tādas pašas drēbes kā tic un mēģināja runāt viņu mēlē. Tādēļ arī visas šīs viņa dīvainības, kaut gan bija pagajis jau labs laiciņš kopš aiziešanas no mājām.

Pēc iespējas smalkjūtīgi pavaicāju, vai Kvīkegs nedomā doties atpakaļ un kronēties par valdnieku; šobrīd viņš varētu būt gandrīz vai pārliecināts, ka viņa tēvs jau miris, pēc visiem rēķiniem būdams stipri gados. Viņš atbildēja, ka nē - vēl ne, un piemetināja, ka baidās, vai kristietība, pareizāk sakot, kristieši, nav viņu samaitājuši, padarot necienīgu kāpt tēva tīrajā un neapgānītajā tronī, kur pirms viņa jau sēdējuši trīspadsmit pagānu valdnieki. Taču kaut kad - viņš sacīja - noteikti gribētu atgriezties. Tiklīdz jutīšot sevi attīrītu no grēkiem. Bet pagaidām esot nodomājis pakuģot apkārt un palūkoties, kā izskatās visi četri okeāni. Viņu esot izmācījuši par harpunētāju, un tagad šis atskabargainais dzelzis viņam būšot sceptera vietā.

Es taujāju, kādi varētu būt mežoņa nodomi tuvākajai nākotnei. Viņš atteica, ka atkal došoties jūrā, pildīdams savu pierasto amatu. To dzirdot, paziņoju, ka arī es esmu nodomājis doties vaļus medīt, paskaidrodams, ka gatavojos šajā nolūkā doties uz Nantaketu - visdaudzsološāko ostu jaunizceptam vaļu medniekam, piedzīvojumu meklētājam. Viņš tūdaļ nolēma pavadīt mani līdz šai salai, pieteikties darbā uz tā paša kuģa, tikt ar mani vienā laivā, vienā sardzes maiņā, pie viena galda - īsi sakot, dalīties ar mani liktenī, lai mēs varētu, rokās saķērušies, droši smelt no visa, ko mums priekšā cels Vecā un Jaunā pasaule. Es ar prieku piekritu - pat neņemot vērā to patikšanu, kādu tagad pret viņu izjutu, Kvīkegs bija vēl arī pieredzējis harpunētājs un tātad neatvietojams biedrs jūras braucienā tādam kuģotājam kā man, jo es biju pilnīgi nepieredzējis, vaļu medību noslēpumus nepār­zinādams, jebšu biju pazīstams ar jūrām tiktāl, cik tās var būt iepazinis jūrnieks no tirdzniecības kuģa.

Beidzis savu stāstījumu un ievilcis pēdējo dūmu no savas pīpes, Kvīkegs mani apskāva, piespiezdams savu pieri pie ma­nējas, pēc tam mēs nodzēsām gaismu un drīz vien cieši gulējām, atrāvušies viens no otra - katrs savā gultas pusē.

13. nodaļa ĶERRA

Nākamajā rītā - pirmdienā, pēc tam kad biju iemānījis balzamēto galvu bārddzinim par manekenu parūku izstādīšanai, es samaksāju savu un biedra viesnīcas rēķinu, izlietojot šim nolūkam viņa naudiņu. Smīnošais mājvietas turētājs, tāpat kā jūrnieki, kas tajā mitinājās, šķita bezgala uzjautrināti par pēkšņo draudzību starp mani un Kvīkegu, jebšu Pītera Kofina brīnumstāsti agrāk mani stipri vien atbaidīja no cilvēka, ar kuru es tagad biedrojos.

Mēs noīrējām ķerru, sakrāvām tajā mantas, tostarp manu nožē­lojamo audekla somu un Kvīkega aizsaini ar sarullēto guļammaisu - un stūmām to uz piestātni, no kuras atgāja "Ķērpis" - mazais Nantaketas pasažieru šoneritis, kas bija pietauvojies krastmalā. Mums pārvietojoties, garāmgājēji apstājās un blenza nopakaļ - ne tik daudz uz Kvīkegu - viņiem te uz ielas jau bija šad un tad gadījies redzēt tamlīdzīgus kanibālus, - drīzāk gan viņi brīnījās, redzēdami mūs abus kopā, tik tuvās attiecībās esam. Toties mēs neveltījām tiem ne skatiena, tikai soļojām uz priekšu, pēc kārtas ripinādami ķerru, kamēr Kvīkegs reižreizēm apstājās, lai sakārtotu savas atkārpainās harpūnas apvalku. Tiku viņam vaicājis, kāpēc viņš nopūlas, nēsā­dams sev visur līdzi tādu neērtu lietu, kad uz jebkura vaļu medību kuģa var atrast harpūnu, cik uziet. Uz to tika atbildēts, ka man, saprotams, ir sava taisnība, taču viņam esot dārga šī harpūna, jo tās asmens esot no īpaši rūdīta tērauda, tas labi pazīstot vaļu sirdis, jo esot izmēģināts ne vienā vien cīniņā uz dzīvību un nāvi. Tā sakot, līdzīgi daudziem pļāvējiem, kas dodas uz saimnieka pļavām ar pašu izkaptīm un sirpjiem bruņojušies, kaut gan no viņiem nebūt netiek prasīts ņemt tos līdzi, - tieši tāpat Kvīkegs kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ deva priekšroku savai harpūnai.

Atņemdams man ķerras rokturus, viņš pastāstīja jocīgu atgadī­jumu par to, kā pirmoreiz sastapies ar ķerru. Tas noticis Saghārborā, kuģa īpašnieki iedevuši viņam ķerru, lai būtu ar ko pārvest smago ceļa lādi uz jūrnieku mājvietu. Neizrādot savu nezināšanu šajā lietā - jo patiesībā mežonim nebija ne jausmas, kā stumjamais rīks jālieto, — Kvīkegs uzlicis lādi uz tās, pamatīgi piesējis, tad cēlis lādi ar visu ķerru plecos un nesis uz piestātni. - Kā tā? - es noprasīju. - Tu, Kvīkeg, taču neesi nemaz tik neapķērīgs, kā liekas. Vai ļautiņi tevi neapsmēja?

Tad viņš pastāstīja man vēl vienu jocīgu gadījumu. Viņa salā Rokovoko, ja nemaldos, kāzu svinības vīkšot, iedzimtie esot paraduši iepildīt jaunu kokosriekstu saldo pienu lielā, izkrāsotā ķirbī ar dobu vidu - tādā kā boles traukā; un šis punša ķobis vienmēr tiekot novietots uz izrotātas mašas, pašā goda vietā starp cienasta traukiem. Reiz kāds liels tirdzniecības kuģis piestā­jis Rokovoko, bet kapteinis, pēc visa spriežot, visnotaļ cienījams džentlmenis - cik vien cienījams kuģa kapteinis var būt - šis jūras vilks ticis ielūgts uz Kvīkega māsas, jaunas un apburošas princeses kāzām - viņa tikko bija sasniegusi desmit gadu vecumu. Un, lūk, kad visi kāzu viesi sapulcējušies līgavas bambusu būdā, šis kapteinis ienācis un apsēdies viņam paredzētajā goda vietā, tieši pretī ķirbja boles traukam - starp Virspriesteri un Viņa Majestāti valdnieku, Kvīkega tēvu. Tikusi noskaitīta lūgšana, - šiem ļautiņiem arī ir savas lūgšanas, gluži tāpat kā mums, tikai, — Kvīkegs stāstīja, - atšķirībā no mums, kas lūgšanas laikā raugāmies lejup - savos šķīvjos, viņi darot otrādi un kā pīles blenžot augšup uz Visu Cienastu Devēju, - kā jau teikts, lūgšana tikusi noskaitīta, un Virspriesteris atklājis svinības, izpildot mūžsenu šai salai piederīgu ceremoniju, tas ir, iemērcot savus apsvētītos un svētīgos pirkstus traukā, bet pēc tam šo svētīto dzērienu bija paredzēts laist apkārt no rokas rokā. Sēdēdams blakus priesterim, viesis šo izda­rību noskatījies un nodomājis, ka viņam, kuģa kapteinim, visādā ziņā dodama priekšroka kaut kāda tur saliņas valdnieka klātbūtnē, turklāt valdnieks atrodas paša mājās, tāpēc mūsu kapteinis vienā mierā mērcis pirkstus boles traukā, domādams to roku mazgāšanas vajadzībai tur noliktu. - Ko tagad, - Kvīkegs vaicāja, - ko tu tagad sacīt? Kā lai mūsu ļaudis nesmietu?

Beigu beigās, samaksājuši par braucienu un novietojuši bagāžu, mēs nostājāmies uz šonera klāja. Paceltām burām tas slīdēja lejup pa Akušnetas upi. Vienā pusē slējās Ņūbedforda ar savām ielu terasēm, apledojušiem koku zariem vizmojot aukstajā, caurspīdī­gajā gaisā. Piestātnē kalnu kalniem citcitai virsū bija sagāztas mucas, un turpat sānu pie sāna klusi stāvēja vaļu medību kuģi, pa visu pasauli izklejojušies un beidzot ostā tikuši pie miera; taču uz viena otra klāja jau cēla troksni galdnieku un mucinieku darbarīki, draudzīgā saskaņā gaudoja ēzes un ugunskuri, kur kausēja darvu, - viss liecināja, ka notiek gatavošanās jauniem braucieniem, ka viena ilga un briesmu pilna kuģojuma beigas ir tikai otra sākums; šā otrā nobeigums ir sākums trešajam, un tā joprojām - bez gala un mūžīgi. Lūk, jums nebeidzamais, ak, neizturamais visu šlspasaules pūliņu veltīgums!

Mums nonākot tālāk atklātos ūdeņos, svaigs vējiņš pieņēmās spēka; mazais "Ķērpis" ar degunu bakstījās cauri putu vērpetēm līdzīgi sprauslājošam zirga bērnam. Cik alkatīgi es ieelpoju šo ellišķīgo gaisu! Cik nicīgi es steidzu prom no žogiem norobežotās pasaules - šī izbradātā lielceļa, kas viscaur pakavu un vergu pazoļu nopēdots, lai sajūsminātos par diženo jūru, kura neatstāj ne pēdu uz savām miesām.

Tajā pašā putu vērpetē, kā rādās, kopā ar mani veldzējās un šūpojās arī Kvīkegs. Viņa melnīgsnējās nāsis iepletās, un atņirdzās līdzenie, smaili noasinātie zobi. Mēs traucāmies uz priekšu, uz priekšu» vien; atklātā jūrā ticis, "Ķērpis" zemu noliecās vēja brāzmai, ierakdamies ar snīpi vilni kā vergs pie sultāna kājām. Nolīkuši uz vienu pusi, mēs sāniski traucāmies nez kurp, ikkatra nostieptā tauva strinkšķēja kā stiga, bet divi garie masti vējā locījās kā Indijas niedres viesuļvētrā. Mēs bijām tā apmāti no šis ainas, pie nirstošā bugsprita stāvēdami, ka tikai pēc laba laiciņa ievērojām ņirgu skatienus, kādus mums veltija pasažieru - sauszemes žurku un lempju bariņš, kas nesaprata, ka divi cilvēki var būt tik draudzīgi; it kā baltais nebūtu tas pats nēģeris, tikai balti nomazgāts. Viņu vidū bija neaptēsti zaļknābji - zaļāki par zaļiem, it kā nupat būtu birzi nolauzti. Kvīkegs nogrāba vienu tādu pienapuiku tobrīd, kad tas viņam aiz muguras verkšķīja viepļus. Es jau domāju memmes- dēliņa pēdīgo stundiņu pienākušu. Izlaidis harpūnu no rokām, muskuļotais mežonis nokampa viņu, ar apbrīnojamu veiklību un spēku pasvieda gaisā, kur viegls spēriens pa pēcpusi lika nelaimī­gajam apmest divkāršu kūleni, pēc tam zaļknābis aizelsies sveiks un vesels nonāca lejā pats uz savām kājām, bet Kvīkegs pagrieza viņam muguru un, aizdedzinājis savu tomahauka pīpi, pasniedza man - ievilkt dūmu.

-    Kaptein, kapteini - ieaurējās neaptēstais puiša gabals, mezdamies pie virsnieka. - Kaptein, tas ir pats nelabais!

-     Klausieties, jūs, ser! - uzsauca kapteinis, izdēdējis kā branga, tuvodamies Kvikegam. - Kāda velna pēc jūs tā darījāt? Vai jums nešķiet, ka varējāt viņu nogalēt?

-     Ko šitens teic? - Kvīkegs pārvaicāja, laipni pievērsies man.

-    Viņš teic: tu grasījies nogalēt to tur! - attraucu, norādot uz notālēm drebošo nīkuli.

-    No-galēt? Es? - iebļāvās Kvīkegs, neiedomājami nicīgi saviebis tetovēto seju. - Kā! Titik mazu zivs? Kvīkegs ne-galē tik sīks zivs, Kvīkegs galē liels valzivs!

-    Paklausies, - kapteinis ietaurējās, - es no-galēšu t e v i , tu kanibāls tāds, ja vēl dzīsi vellu šite uz klāja! Pielūko!

Taču izrādījās, ka tobrīd pašam kapteinim bija īstais laiks pielūkot. Negantais vējš, grotburā iegūlies, pārrāva šoti, un milzī­gais bomis tagad vēzējās no vienas klāja puses līdz otrai, lidojumā pārstaigājot visu kuģa pakaļgalu. Nelaimīgais, ar kuru tik nežēlīgi apgājās Kvīkegs, tika aizslaucīts pār bortu, visu komandu pārņēma panika; jebkādi pūliņi trakojošo bomi apturēt likās neprātība. Zveņģele zvēlās no vienas puses uz otru tik acumirklīgi, ka likās - nupat, nupat sašķīdīs gabalu gabalos. Neviens neko nedarīja, un šķita, ka te nav ko iesākt; visi, kas atradās uz klāja, sadrūzmējās kuģa priekšgalā un no turienes nekustēdamies vēroja ar acīm bomi, it kā tas būtu satrakota vaļa žoklis; šajā vispārējā apjukumā un pārbīlī Kvīkegs, laiku lieki netērējot, nometās ceļos, parāpās zem zveņģeles, izvilka no kravas telpas virves galu, nostiprināja to pie balsta, izveidoja no tā kaut ko līdzīgu laso, uzmeta bomim, kas tieši tobrīd lidoja pāri viņa galvai, taisīja pamatīgu rāvienu… ar to pašu bomis bija sagūstīts un visi - drošībā. Šoneris pagriezās pa vējam, daudzas rokas sāka rosīties ap laivu, bet Kvīkegs, līdz jostas vietai kails, jau pārlēca pār bortu, apmetot gaisā garu, dzīvu loku. Kādas trīs minūtes viņu redzēja peldam kā suni, garajām rokām airējamies un cauri stindzinošajām putām vienu pēc otra izceļam no ūdens savus varenos plecus. Es lūkojos šajā dižajā, lieliskajā cilvēkā, taču neredzēju nevienu, ko glābt. Zaļknābis jau bija nogājis dibenā. Izslējies stāvus no ūdens, Kvīkegs pavērās apkārt un, kā rādās, kaut ko ieraudzīja, jo ienira un nozuda skatienam. Pagāja dažas minūtes, un viņš atkal iznira, ar vienu roku spēcīgi irdamies, bet ar otru vilkdams sev līdzi ļenganu ķermeni. Laiva drīz vien viņus uzņēma. Nabaga mūlāps bija glābts! Visi jūrnieki vienprātīgi slavināja cēlo glābēju Kvīkegu, un kapteinis lūdza viņam piedošanu. No tā brīža es turējos pie Kvīkega līdzīgi gliemim pie kuģa sāna - līdz tai dienai, kad nabaga Kvīkegs ienira pēdējoreiz un nozuda uz visiem laikiem.

Viņš nelikās apzināmies savus nopelnus. Nekādi nevarēja noskārst, vai mežonis iedomājās par to, ka būtu pelnījis medaļu no visām iespējamajām cilvēkmīlestības un glābšanas biedrībām. Viņš tikai palūdza ūdeni — saldūdeni, lai noskalotu sāli; to izdarījis, apvilka sausas drēbes, aizkūpināja pīpi un stāvēja dūmo­dams, pie borta pieslējies, vēlīgi lūkodamies apkārtējos, it kā sacīdams pats sev: - Šī ir savstarpējas izpalīdzēšanas pasaule, visos platuma grādos. Mums, cilvēkēdājiem, jāpalīdz šiem nabaga kristiešiem.

14. nodala NANTAKETA

Vairāk nekas ievērības cienīgs ceļā ar mums neatgadījās; kuģodami ar labu ceļavēju, mēs nonācām Nantaketā.

Nantaketa! Izklājiet karti un uzmeklējiet to! Vai redzat, cik attālā pasaules nostūrī tā atrodas, kā tā stāv nomaļus no piekrastes, vēl vientulīgāka par Edistonas bāku. Aplūkojiet to - neievērojamo pakalnu, smilšu saujiņu… vienu vienīgu krastu bez īstas cietzemes. Te ir vairāk smilšu nekā jūs varētu divdesmit gados izlietot dzēšpapīra vietā. Uz jokiem noskaņoti mēlneši papaudīs jums, ka viņiem vajadzējis pat nezāles šeit iestādīt, jo dabiskā ceļā arī tās neieaugtu; ka viņi vedot šurp no Kanādas dadžus; ka nākoties sūtīt pakaļ tapai uz aizjūrām, kad jāaiz­spundē ciet muca ar vaļa taukiem; ka te kurš katrs kociņš tiekot aprūpēts cītīgāk, nekā Tā Kunga krusta šķēpeles Romā; ka šejienes ļaudis stādot suņusēnes savu māju priekšā, lai tveicīgā laikā atvēsinātos to ēnā; ka te viens zāles stiebriņš esot oāze, bet trīs zāļu stiebriņi dienas gājuma attālumā cits no cita jau nozīmējot prēriju; ka šeit cilvēki slidinoties pa smilti uz luģēm, kas atgādinot sniegakurpes, ko lietojot lapi; ka viņi te esot tik nomaļi, visādā ziņā noslēgti, ūdens apjozti, okeāna aplenkti un norobežoti, saliņā pārvērstā vietā - reižreizēm varot uziet pie krēsliem un galdiem piesūkušos gliemežus gluži kā pie jūras bruņurupuču bruņām. Bet visas šīs neparastības vienīgi norāda uz to, ka Nantaketa nav Ilinoisa.

Tagad atskatīsimies uz brīnumainu nostāstu par to, kā šajā salā apmetās sarkanādainie. Leģenda ceļo no mutes mutē. Vecos laikos kāds ērglis nolaidies Jaunanglijas krastā, sagrābis nagos un aiznesis indiāņu bērnu. Ar sirdi plosošām vaimanām vecāki nolūkojušies, ka viņu atvase tiek aiznesta pār ūdeņiem un nozūd skatienam. Viņi nolēmuši dzīties pakaļ. Iekāpuši laiviņās un pēc briesmu pilna ceļojuma ieraudzījuši nezināmu salu, kur atraduši izkaltušu kaulukambarīti - nabaga mazā indiānīša skeletiņu.

Kas tur ko brīnīties, ka nantaketieši - jūras krastā dzimušie, mēģina no jūras izdabūt sev uzturu? Sākumā viņi gūstīja krabjus un austeres smiltīs; drosmei augot augumā, laidās ūdenī iekšā līdz jostasvietai, lai ar tīkliem zvejotu makreles; ieguvuši zināmu pieredzi, viņi sēdās laivās un īrās ķert mencas; visbeidzot, nolaiduši ūdenī veselu flotili lielu kuģu, viņi ņēmās pētīt šo ūdeņaino pasauli - apjoza to neskaitāmiem braucieniem apkārt pasaulei; ielūkojās viņpus Bēringa šauruma, visos gadalaikos un visos okeānos izcīnīja nebeidzamu karu ar visdiženāko, visbriesmīgāko un masīvāko dzīvo masu, kas pārdzīvojusi Grēku plūdus! Šis Himalaju milzenis, sāļūdens mastodonts, nodro­šināts ar negantu spēku, bija tik neiedomājami varens, ka viņa iedvestās šausmas nodarīja lielāku postu, nekā visniknākie un viltīgākie uzbrukumi!

Un šie plikatas nantaketieši, šie jūras vientuļnieki, nākdami no sava skudrupūznīša jūras vidū, aptvēra un pakļāva ūdens pasauli, mērodamies ar daudziem Aleksandriem, sadalot savā starpā Atlantijas, Kluso un Indijas okeānu, kā trīs pirātvalstis Poliju. Lai Amerika pievieno Meksiku Teksasai, lai Kanāda pievāc Kubu, lai visu Indiju pārplūdina angļi un uzkarina savu žilbinošo karogu kaut uz pašas saules; divas trešdaļas zemeslodes pieder Nantaketai. Jo jūra ir viņas, tā pieder viņai kā impērija imperatoram; citiem jūrniekiem atvēlētas vien tiesības to šķērsot. Tirdzniecības kuģi ir tie paši tilti, to peldošie turpinājumi; kara­kuģi nav nekas vairāk kā peldoši cietokšņi; pat pirāti un korsāri kā lielceļa laupītāji, sirojot pa jūrām, laupa tikai svešus kuģus - tādas zemes atlūzas, kādi ir viņi paši, nemeklēdami uzturu tur, bezdibenīgajos dziļumos. Tikai Nantaketas kuģinieks - viņš vie­nīgais dzīvo jūrā un barojas no tās; vienīgi viņš, Bībeles valodā runājot, savos kuģos traucas pa ūdeņiem, vagojot tos no viena gala līdz otram kā savu paša lauku. T E ir viņa mājas, T E viņa darāmais, ko darīt netraucētu pat Noasa grēku plūdi, arī tad ne, ja tie apslīcinātu visus ķīniešu miljonus Ķīnā. Viņš dzīvo jūrā kā paipala druvā; viņš slēpjas aiz viļņiem, viņš uzrāpjas tajos kā briežu mednieki rāpjas Alpos. Gadiem viņš neredz zemi; kad viņš beigu beigās nonāk uz cietzemes, te viņam šķiet smaržojam pavisam svešādi, kā citpasaulē, varbūt svešādāk, nekā Mēness liktos smaržojam ienācējam no Zemes. Kā tāljūru kaija viņš, saulei rietot, sakļauj spārnus un aizmieg tālu no krasta, viļņos šūpodamies; naktij nākot, Nantaketas kuģinieks satin buras un iemieg, likdams galvu uz spilvena, zem kura bariem vien peld šurpu turpu roņi un vaļi.

15. nodaļa ĒDMAŅA

Bija jau vēls vakars, kad mazais "Ķērpis" pamazītēm izmeta enkuru, un mēs ar Kvīkegu tikām krastā, tādēļ todien vairs nevarējām neko uzsākt, ja nu vienīgi pavakariņot un likties gulēt. "Vaļa strūklakas" saimnieks bija ieteicis mums savu brālēnu Hosē Haziju no "Spodrajiem kastroļiem". Viņš dievojās, ka tas esot gandrīz vai vislabākās viesnīcas īpašnieks Nantaketā, un šī māj­vieta turklāt vēl kļuvusi slavena ar savām maltītēm. īsi sakot, viņš lika mums noprast, ka mēs darīsim visprātīgāk, ja nomēģināsim spodro kastroļu saturu "Spodrajos kastroļos". Taču viņa norā­dījumi - turēties tā, lai dzeltenie spīķeri paliktu borta labajā pusē, kamēr pa kreisi roki no borta parādīsies balta baznīciņa; arī turpmāk, atstājot baznīciņu aiz kreisā borta, pagriezties tauvas tiesu pa labi un pavaicāt pirmajam pretimnācējam, kur atrodas mājvieta - šie stūrainie norādījumi mums šķita visai mīklaini un mulsinoši, it īpaši sākumā, kad Kvīkegs ņēmās apgalvot, ka dzeltenais spīķeris - mūsu pirmais pieturas punkts, esot jāatstāj aiz kreisā borta, turpretī es atminējos dzirdējis, ka Pīters Zārks ieteica to atstāt pa labi. Lai kā tas būtu, kādu laiciņu maldījušies pa tumsu, brītiņu pa brītiņam kādu no šejieniešiem, kas jau bija devušies pie miera, izceldami no gultas, lai apvaicātos pēc pareizā ceļa, mēs galu galā bez kādas ceļa taujāšanas attapāmies īstajā vietā.

Divi milzīgi, melni koka podi bija pakarināti aiz osām pie veca topmasta šķērskokiem. Šķērskoku gali otrā pusē bija nozā­ģēti; tādējādi šis vecais topmasts visnotaļ līdzinājās karātavām. Varbūt es tobrīd biju pārlieku jūtīgs pret tāda veida iespaidiem, bet nekādi nevarēju uzlūkot šo ierīkojumu bez neskaidrām nelaimes nojautām. Greizi savilktu kaklu aplūkoju šos divus šķērskokus; jā gan - tieši divus - vienu Kvīkegam, otru man paredzētu. "Tā nav laba zīme!" es nodomāju. "Jau pašā sākumā ZĀRKS man par saimnieku pirmajā mājvietā, kur apmetos, devies vaļu medībās; akmens kapa plāksnes man pretī vaļu mednieku kapelā, un tagad vēl karātavas! Ar pārīti melnu podu piedevām! Vai šie pēdējie gadījumā nebūs maigs mājiens par pekles kambariem?"

No šim pārdomām mani īstenībā atsauca vasarraibumaina būtne rudiem matiem un rūsganā kleitā, nostādamās uz viesnīcas sliekšņa zem nespodra tumšsarkana luktura, kas atgādināja uzsistu aci, un visā galvā gānīdama kādu viru sārti violetā vilnainā jakā.

-    Taisies ka tiec prom no šejienes! - viņa uzbļāva šim vīram. - Vai arī es tev sadošu pa purslām!

-     Ejam, Kvīkeg! - es sacīju. - Viss kārtībā. Tā ir misis Hazija.

Izrādījās, ka neesmu maldījies; misters Hosē Hazijs mājās

nebija, viņš mājvietu bija atstājis par visu skaidrībā esošās misis Hazijas rīcībā. Kad mēs bijām viņai izteikuši savu vēlēšanos paēst vakariņas un pārlaist mājvietā nakti, misis Hazija atlika lamāšanos uz vēlāku laiku, ieveda mūs mazā istabiņā, apsēdināja pie neno­kopta galda, pie kura vēl nesen bija ieturējuši maltīti, pagriezās pret mums un uzsauca:

-    Austeres vai mencu?

-    Ko jūs teicāt par mencām, cienītā? - es ļoti pieklājīgi pārvaicāju.

-    Austeres vai mencu? - viņa atkārtoja.

-    Austeri vakariņās? Aukstu gliemi - vai tiešām jūs t ā gribē­jāt sacīt, misis Hazij? - es iesaucos. - Vai tāda ēdmaņa nav par glumu^ aukstu un lipīgu ziemas laikā, misis Hazij?

Bet viņa, laikam aiz nepacietības pabeigt laipnību apmaiņu ar viru sārti violetajā jakā, kurš gaidīja pie durvīm, kā likās, bija palaidusi gar ausīm visu citu, iegaumējot tikai "austeres", tāpēc uzsauca pusatvērtajām virtuves durvīm: "Austeri, divkārt!" - un nozuda.

-     Kvīkeg! - es ieminējos. - Kā tu domā, vai mēs varēsim ieturēties, vakariņās apēzdami vienu austeri?

Taču silta gaisa straume no virtuves kaut kādā mērā atspēkoja manu nelāgo paredzēšanu. Kad kūpošais ēdiens nonāca pie mums, mīklas atminējums izrādījās visnotaļ labvēlīgs. Ak, mīļie draugi! Paklausieties. Tie bija mazi, sulīgi moluskiņi, tik tikko kastaņa lielumā, ar saberztiem kuģa sausiņiem un sīki sagrieztu sālītu speķi; tas viss peldēja sviestā, bagātīgi sālīts un piparots. Mūsu ēstgribu bija rosinājis brauciens aukstumā; īpaši iepriecināts likās Kvīkegs, pēkšņi ieraugot savā priekšā zvejnieku iecienīto ēdmaņu, turklāt cienasts izrādījās varen garšīgs - mēs ļoti veicīgi tikām ar to galā; kad uz mirkli atlaidos krēslā, atcerējos, kā misis Hazija uzsauca: "Austeri vai mencu!" Un nolēmu izmēģināt laimi. Piegājis pie virtuves durvīm, es izjusti izrunāju: - Mencu! - Un atkal apsēdos. Pēc maza brītiņa atkal nosmaržoja, tikai drusku citādi, un pēc kāda laika sprīža galdā parādījās lieliska vārīta menca.

Mēs atsākām savu nodarbību, naski cilādami karotes; te pēkšņi iedomājos, ka trauka saturs sakāpis mums galvā - kaut kādas muļķības par cilvēkiem ar zivs acīm. "Palūk, Kvīkeg, vai tas nav dzīvs zutis tavā šķīvi? Kur tava harpūna?

Zivīgākā no zivīgajām bija šī vieta - "Spodrie kastroļi", kas izrādījās sava vārda cienīgi; visos kastroļos te patiešām bez mitas vārījās ēdmaņas no zivīm. Zivis brokastīs, zivis pusdienās un launagā, kamēr gribas pataustīt, vai asakas neduras drēbēm cauri. Laukums mājas priekšā bija bruģēts austeru vākiem. Misis Hazija nēsāja kaklarotu no pulētiem mencu mugurkaulu skriemeļiem, bet mistera Hazija rēķinu grāmatas bija iesietas vecā, labā haizivs ādā. Te pienam bija zivju piegarša, par ko es ilgi lauzīju galvu un netiku skaidrībā, kamēr, kādu rītu, krastmalā pastaigādamies, starp dažām zvejnieku laivām uzdūros saimnieka plankumainajai govij - govs tiesāja zivju atliekas un klumzāja pa smiltīm ar katrā kājā uzmauktu nogrieztu mencas galvu - es jums saku, izskatījās tā, it kā govs valkātu kurpes ar nomītiem papēžiem.

Kad vakariņas bija galā, mēs no misis Hazijas saņēmām lampu kopā ar norādījumiem, kā visātrāk atrast gultu; taču, kad Kvīkegs grasījās kāpt augšā pa kāpnēm, viņa pastiepa roku, sniegdamās pēc harpūnas: viņa neatļaujot turēt istabās harpūnas.

-     Kāpēc tā? - es vaicāju. - Katrs kārtīgs vaļu zvejnieks gulēt ejot ņem līdzi savu harpūnu. Kāpēc lai neņemtu?

-     Tāpēc, ka tas ir bīstami, - viņa sacīja, - pēc tās reizes, kad jauno Stigsu pēc neizdevīga reisa, kad viņš kuģoja kādus četrarpus gadus, bet pārveda tikai trīs mučeles tā smāķa, - kopš viņu atrada

otrajā stāva beigtu, ar harpūnu sānos - no tās dienas es nakts laikā neļauju kuģiniekiem ņemt līdzi istabās tādus bistamus rīkus. Tā kā, mister Kvīkeg (viņa jau bija paguvusi izdibināt vārdu), es paņemšu jūsu duramo pie sevis - līdz ritam, tad varēsiet saņemt to atpakaļ. Un kādu ēdmaņu jūs gribēsiet brokastis - austeri vai mencu?

- Abas! Un vēl pārīti žāvētu siļķu, lai būtu dažādība! - es attraucu.

16. nodaļa KUĢIS

Gultā ielīduši, mēs sākām pārdomāt rītdienas plānus. Man par izbrīnu un bažām, Kvīkegs lika noprast, ka viņš paspējis pamatīgi apspriesties ar Jodžo - tā sauca mazo, melno eleiņu - un Jodžo trīsreiz vai četrreiz pēc kārtas neatlaidīgi atkārtojis vienu un to pašu norādījumu: nebūtu vēlams, lai mēs abi kopā dotos uzmeklēt piemērotu vaļu medību kuģi piestātnē. Jodžo uzstājis, ka kuģa izvēle pilnībā jāatstājot manā ziņā. Šajā gadījumā Jodžo nodomājis ņemt mūs savā aizgādībā; šo nodomu īstenodams, viņš jau nolūkojis kādu kuģi, kam es, Ismaēls, darbodamies pats uz savu roku, noteikti pievērstos, it kā šis kuģis būtu vienīgais pasaulē; uz šā kuģa man nekavējoties jāaizrunājot sev vieta, par Kvīkegu tobrīd īpaši galvu nelaužot.

Es aizmirsu piebilst, ka daudzās lietās Kvīkegs pilnīgi paļāvās uz Jodžo spriedumu nemaldīgumu un pārsteidzošajiem pareģoju-, miem; viņš izturējās pret dieviņu ar izteiktu cienību - kā pret tādu dievību, kas pēc iespējas vēlētos vērst visu uz labu, taču ne vienmēr spēj īstenot šos savus cēlos nolūkus.

Taču šis Kvīkega, vai, pareizāk sakot, Jodžo kuģa izvēles plāns man nepavisam nepatika. Es visādā ziņā biju cerējis, ka Kvīkegs, pieredzējis būdams, norādīs uz vispiemērotāko kuģi, kam uzticēt mūsu likteņus. Tomēr mani iebildumi netika uzklausīti,

man vajadzēja piekāpties, un es gatavojos veicīgi darboties, lai vienā paņēmienā nokārtotu šo sīkumu. Nakamajā rītā agri, atstājis Kvīkegu kopā ar Jodžo ieslēgušos mūsu mazajā guļamistabā - tas laikam nozīmēja kāda gavēņa jeb ramadana, vai citādas miesīgas mērdēšanas vai lūgšanu laiku; kas tas īsti bija, man noskaidrot neizdevās nekad; lai kā es centos, vairākkārt mēģinādams tur iedziļināties, man nekādi nekļuva saprotama šī liturģija ar XXXIX ticības apliecinājumiem; atstājis Kvīkegu gavējam un pīpējam tomahauka pīpi, bet Jodžo sildāmies pie upuruguns no skaidiņām, es izgāju no mājvietas un devos uz ostu. Pēc diezgan ilgas blandīšanās un taujāšanas noskaidroju, ka trīs kuģi gata­vojas doties trīs gadu kuģojumā - "Vellata", "Gardais kumosiņš" un "Pekvods". "Vellatas" izcelsmi man neizdevās izdibināt, "Gardais kumosiņš" nevienam nerada šaubas, bet pekvodi, kā jūs droši vien atceraties, bija Masačūsetsas indiāņi, kas tagad izmiruši līdzīgi senajiem mēdiešiem[3]. es aplūkoju un nopētīju "Vellatu", pēc tam apskatīju "Gardo kumosiņu", līdz beidzot nonācu uz "Pekvoda" klāja, pavēros visapkārt un nospriedu, ka šis būs mums vispie­mērotākais kuģis.

Jums varbūt jūsu mūžā gadījies redzēt visas iespējamās tupeles: strupdegunu buriniekus, smagnējās japāņu džonkas, galeras kā mērces traukus un diezin ko vēl, bet dodu jums goda vārdu, ka nevienam nebūs gadījies redzēt otru tik dīvainu tupeli kā vecais "Pekvods". Tas bija būvēts pēc veclaicīga parauga, drīzāk mazs, nekā liels, vēderains, aizvēsturiskam plēsējputnam līdzīgs. Ilgi rūdījies taifūnos un bezvējā visos četros okeānos, vecais korpuss bija tumsnējs kā tāda franču grenadiera vaigs, kam iznācis cīnīties gan Ēģiptē, gan Sibīrijā. Godājamais snīpis likās ar bārdu aizaudzis. Masti, salūkoti kaut kur pie Japānas krastiem, kad iepriekšējos bija norāvusi vētra, slējās taisni un nelokāmi kā triju austrumu ķēniņu2 '' muguras Ķelnes katedrālē. Vecie klāji bija nodiluši un grumbu­ļaini kā svētceļnieku nodeldētās Kenterberijas katedrāles akmens plāksnes, uz kurām noasiņoja Toms Bekets30 . Bet visām šīm vecajām zīmēm vēl pievienojās citas - jaunas un brīnumainas zīmes, kuras uzspiedusi mežonīgā nodarbošanās, kādu tas piekopis vairāk nekā pusi gadsimta. Vecais kapteinis Pelegs, kas daudzus gadus sabija par kapteiņa pirmo palīgu, pirms pārņēma kādu citu kuģi, un kas tagad jau atvaļināts, skaitījās viens no "Pekvoda" līdzīpašniekiem. Šis vecais Pelegs, būdams vēl kapteiņa palīgs, tika visādi veicinājis tā vienreizīgo neatkārtojamību, viscaur to izrotādams grebumiem, kurus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar Torkila Rīkļurāvēja[4]griezumiem rotāto vairogu un gultu - tas bija izrotāts kā barbars, Etiopijas valdnieks, kam kaklā uzkarināti smagi pulēta kaula karekli. Tas bija pārpilns trofejām. īsts kanibālu kuģis, izrotāts ar nobeigto ienaidnieku kauliem. Kailos bortus kā milzu žokļus rotāja gari un asi kašalota zobi, kas bija te iedzīti, lai pie tiem varētu nostiprināt kaņepāju dzīslas un šķiedras. Šie dzīslojumi stiepās nevis pār zemes- koku baļķēniem, bet gan slīdēja pa skriemeļiem no jūras ziloņkaula. Nicīgi noraidījis parasto stūresratu, šis godājamais kuģis labāk izvēlējās viengabala stūri, izgrieztu no sava dzimts ienaidnieka žokļa. Stūresvīram, kas vētrā stājās pie šādas stūres, droši vien likās, ka viņš kā tatārs valda savu satrakoto zirgu, ieķēries tam atvāztajā žoklī. Dižens kuģis, taču tāds kā padrūms! Viss diženais droši vien mēdz būt padrūms.

Lūkodamies uz kuģa pakaļgalu, cerot ieraudzīt kādu, kam būtu teikšana un kam varētu piedāvāties par brauciena līdzgaitnieku, es sākumā neredzēju neviena paša, taču nevarēju neievērot turpat aiz grotmasta slejamies dīvainu telteni, kaut ko vigvamam līdzīgu. Tā likās īslaicīgi uzrīkota tikai šim laika sprīdim, kamēr kuģis uzka­vējās ostā. Tā bija konusveidīga, apmēram desmit pēdas augsta, salikta no garām, lokanām melna kaula plāksnēm, kādas izņem no visīstākā vaļa žokļa vidusdaļas un augšdaļas. Savienotas apļveidā, ar platāko galu uz leju, cieši kopā sabīdītas, šīs vaļa ūsu plāksnes, augstāk sašaurinādamās, sakļāvās, izveidojot asu smaili, un beidzās ar lokanu, sarainu pavedienu kušķi, kas plivinājās šurpu turpu līdzīgi spalvu pušķim veca potavatomi indiāņu virsaiša galvvidū. Trīsstūrveida atvere vērās uz kuģa priekšgalu, un pa to no iekšpuses varēja redzēt visu, kas priekšā.

Šajā dīvainajā slēpnī, pa pusei neredzamu, es beigu beigās pamanīju to, kam te varēja būt teikšana un kas šobrīd, dienvidū, kad kuģa darbi bija apdarīti, likās atvieglots, nometis rīkošanas nastu. Viņš sēdēja veclaicīgā ozolkoka krēslā, ko viscaur klāja nere­dzēti rotājumi; tā sēdekli veidoja tāda pati līgana plāksne kā tās, no kurām bija būvēts vigvams.

Nekā īpaša, iespējams, šajā padzīvojušajā vīrā netiku saskatījis; viņš bija melnīgsnējs un dzīslains kā kurš katrs vecs jūrnieks, cieši ievīkstījies zilā loča ģērbā, piegrieztā pēc kvēkeru[5] modes; vienīgi zem acīm tīklojās smalku, tik tikko saskatāmu krunciņu savijumi, kas varētu būt radušies ilgajos, vētrainajos kuģojumos, kad viņš mūždien stāvējis ar seju pret vēju - no tā muskuļi ap acīm vienmēr saspringst un savelkas. Tādas krunkas dara bargu acu skatienu vēl iespaidīgāku.

-    Vai jūs būtu "Pekvoda" kapteinis? - vaicāju, tuvodamies telts ieejai.

-    Ja nu tā būtu, ka esu "Pekvoda" kapteinis, ko't no viņa velies? - viņš vaicāja pretī.

-     Domāju pieteikties uz kuģošanu.

-     Tā, tā - kuģot, tu saki? Kā t'ir - tu nebūsi vis no Nanta­ketas - vai't esi pabijis caurā laivā?

-     Nē, ser, nav gadījies.

-     No vaļu medībām tu neko nejēdz - vai ne tā?

-     Neko, ser, bet nešaubos, ka drīz sajēgšu. Esmu vairākkārt braucis uz tirdzniecības kuģa un domāju, ka…

-    Velis parauj tirdzniecības kuģi, tu man nerunā tādas blēņas, vai redzējies, es izraušu tev kājas no pakaļborta, ja vēl ko dzirdēšu par tirdzniecības kuģiem! Tirdzinieku kuģi, ko neteiksi! Kā rādās, tu esi varen lepns uz savu vizināšanos uz tirgus tupeles, zibeņi un pērkoni! Cilvēk, kas tevi dzen medīt vaļus? Izskatās maķenīt aiz­domīgi, va't ne? Būsi bijis pirāts, ko? Va't aptīrīji savu kapteini? F.si nodomājis pārgriezt rīkles virsniekiem, kolīdz iziesi jūrā?

Es liedzos un sacījos esam bez vainas, tādu noziegumu nesastrā- dājis. Taču redzēju, ka zem puslīdz pa jokam izteikto apvainojumu maskas vecais jūras vilks, kvēkeriskais nantaketietis slēpj salinieka neuzticēšanos svešiniekam un aizspriedumus pret visiem atbrau­cējiem, kas nenāk no Keipkodas un Vainjardas.

-     Kas't galu galā spiež tevi doties medīt vaļus? Gribu tikt par to skaidrībā, pirms izlemju, vai tevi nolīgt.

-     Lai notiek, ser, es gribu izdibināt, kas ir vaļu medības. Gribu skatīt pasauli.

-    Gribi redzēt vaļu medības, ko? Vai kapteini Ahābu satiki?

-     Kas tas par kapteini, ser?

-    Skat vien, tā jau domāju. Ahābs ir šitā kuģa kapteinis.

-    Tad esmu kļūdījies. Tiku domājis, ka runāju ar pašu kapteini.

-     Tu runā ar kapteini Pelegu, tā, lūk, puis. Man un kapteinim Bildadam jāsagatavo kuģis ceļam, jāsadabū viss nepieciešamais, tātad arī ekipāža. Mēs esam kuģa līdzīpašnieki un aģenti. Teikšu tā: ja tu gribi uzzināt, kā medī vaļus, varu tev kādu nieku no tā pa­rādīt, pirms esi saistījies pavisam un galīgi. Apskaties uz kapteini Ahābu, jaunekli, tu redzēsi, ka viņam ir tikai viena kāja.

-     Ko jūs ar to gribat sacīt, ser? Vai otru kāju viņam nokodusi valzivs?

-     Nokodusi valzivs? Jaunieti, panāc tuvāk! To aprija, sakošļāja, nograuza visbriesmīgākais kašalots, kāds jebkad sašķaidījis laivu! Ak vai!

Mani mazliet satrauca viņa diktā runa, varbūt arī aizkustināja patiesās sirdssāpes beigu izsaucienā, taču es teicu, cik mierīgi vien spēdams:

-     Tas, ko jūs sakāt, bez šaubām, ir taisnība, ser, bet… kā man zināt, ka tieši tas valis ir tāds negantnieks? Patiesībā, es domāju, tas bija nelaimes gadījums.

-     Paklau, jaunais cilvēk, tev tāda liega balss, man domāt, tu nemaz nerunā kā jūrnieks. Vai patiesi tu esi braucis jūrā? Va't esi par to pārliecināts?

-     Ser, - es atbildēju, - cik atceros, tiku jums stāstījis, ka braucu uz tirdzniecības kuģa.

-     Kuš! Va't neatceries, ko teicu par tirdzniecības kuģiem? Nekaitini mani, es to necietīšu. Mēģināsim viens otru saprast. Es tev maķenīt apstāstīju, kas ir vaļu medības, - vai tās vēl joprojām tevi vilina?

-    Jā, ser.

-     Lieliski. Labi. Va't esi gatavs mest harpūnu dzīvam valim rīklē un lēkt tai pakaļ?

-     Esmu, ser, ja būs nepieciešams, tas ir, ja bez tā nevarēs iztikt, par ko es šaubos.

-     Labs ir. Bet tu tak gribēji doties jūrā ne tikai medīt vaļus, bet arī apskatīt pasauli? Tā tu teici, va't ne? Arī es tiku tā domājis. Tad ej taisni uz priekšu un pablenz aiz borta, pēc tam nāksi atpakaļ un pateiksi, ko redzēji.

Kādu brīdi es izbrīnījies stāvēju un vilcinājos - nesteidzos izpildīt šo dīvaino pavēli, nezinādams, vai uzņemt to kā joku vai nopietnību. Taču kapteinis Pelegs ar savām bargajām vārnaskājām deniņos tūdaļ piespieda mani paklausīt.

Aizgāju līdz kuģa priekšgalam un palūkojos aiz borta. Redzēju kuģi zvalstāmies pie enkurķēdes, ar priekšgalu slīpi pret okeānu. Plašums bija bezgalīgs, brīnum vienveidīgs un biedējošs; nekā, kur skatienam aizķerties.

-     Tātad - ko tu redzēji? - Pelegs noprasīja, kad atgriezos. - Klāj vajā!

-     Neko daudz, - atbildēju, - tikai ūdeni; apvārsnis labi pārskatāms, man domāt, būs pūtiens.

-     Ko'r tagad teiksi par pasaules apskatīšanu? Vai vērts apbraukt Hornas ragu. lai redzētu tik, cik pirmīt? Va't nav labāk redzams no turienes, kur tu stāvi?

Jutos nedaudz aizskarts, taču joprojām noskaņots doties vaļu medībās; "Pekvods" bija pilnīgi piemērots kuģis - es pat teiktu: visatbilstošākais - to es atkārtoju kapteinim Pelegam. Redzēdams manu apņēmību, viņš apliecināja gatavību mani nolīgt.

- Varam tūliņās parakstīt visus papīrus, - kapteinis sacīja. - Nāc līdzi!

To pavēstījis, viņš nokāpa kajītē, un es sekoju. Te ieraudzīju uz kāda karkasa sēžam visai neparastu un pārsteidzošu figūru. Tam vajadzēja būt kapteinim Bildadam, kas kopā ar kapteini Pelegu pārvaldīja šo kuģi; pārējās akcijas, kā mēdz gadīties šādā ostā, piederēja daudziem jo daudziem veciem rentniekiem, atrait­nēm, bāreņiem, naktssargiem; katra īpašums nepārsniedza baļķa, dēļa, vai dažu naglu vērtību. Nantaketas iedzīvotāji iegulda savu naudu vaļu medību kuģos, tāpat kā jūs ieguldāt savējo valsts vērtspapīros, kas nes labu peļņu.

Šis Bildads, tāpat kā Pelegs un daudzi citi nantaketieši, bija kvēkers; no laika gala saliņu apdzīvoja šai sektai piederīgie; un līdz šai dienai liela dāļa šejienes iedzīvotāju pamatā saglabājuši kvēkeru iezīmes, sagrozīdami tās reizumis visnotaļ daudzveidīgi un neparasti, papildinādami ar svešādām un neviendabīgām ietekmēm. Jo daudziem no šiem kvēkeriem dzīve ir asiņaināka par jebkuru citu jūrnieku un mednieku dzīvi. Tie ir kvēkeri - karotaji»J<vēkeri - atriebēji.

Viņu vidū mēdz gadīties tādi, kas saucas bībeliskos vārdos, kā salā parasts - kopš bērnu dienām raduši pie pacilātās un dramatiskās kvēkeru izteiksmes, uzrunājot visus uz tu, kamēr bezgala daudzie bīstamie piedzīvojumi viņu dzīves laikā rada dīvainu sajaukumu no šīm izsenajām īpatnībām un bezgala daudzām pārdroša rakstura izpausmēm, kas visdrīzāk varētu piede­rēties skandināvu jūras konungiem vai poētiski noskaņotiem romiešu pagāniem. Tam visam apvienojoties cilvēkā, kam piemīt liels dzīvesspēks, kam smadzenes ietilpīgas un sirdij svars; cilvēkā, kuru ilgā naktssardzes stundu nošķirtība un klusums tālos ūdeņos zem zvaigznājiem, kādus neredzēt te, ziemeļos, iemācījuši domāt brīvi un neatkarīgi, uztverot visus tīkamos un nežēlīgos dabas iespaidus tieši no tās jaunavīgajām krūtīm, kas atklājas un uzticas, pie reizes ļaujot iepazīt drosmīgo un satraucošo augsto valodu - šis cilvēks var būt viens vienīgs no veselas tautas - cēla, lieliska būtne, radīta dižām traģēdijām. No drāmas viedokļa raugoties, viņa priekšrocības nezūd arī tad, ja viņš no dzimšanas vai citu apstākļu ietekmē ir slimīgs, varbūt pat pats to neapzinādamies. Visi traģiskie lielie cilvēki tādi kļuvuši kādas neveselības dēļ, vari būt pārliecināts par to, jaunais godkāri: jebkāds mirstīgā diženums nāk no slimības. Taču līdz šim brīdim mums vēl nav darīšana ar tādu cilvēku, bet ar pavisam citādu, ne mazāk iespaidīgu; šis vīrs ir citas kvēkerisma stadijas radīts sevišķu apstākļu iespaidā.

Tāpat kā kapteinis Pelegs, arī kapteinis Bildads bija labi nodro­šināts un jau atvaļināts vaļu mednieks. Taču atšķirībā no kapteiņa Pelega, kas necentās rūpēties par tā saucamajām nopietnajām lietām, uzlūkodams šīs nopietnās būšanas par nesvarīgiem niekiem, kapteinis Bildads bija ne tikai izglītots atbilstoši visstingrākajai kvēkeru sektai, bet ari viņa vēlākā jūrnieka dzīve un taipus Hornas ragam redzētās kailās, valdzinošās salinieces ne par matu nespēja satricināt šo dzimušo kvēkeru pat ne tikdaudz, lai viņš atāķētu vienu savas vestes āķi. Tomēr ar visu šo nelokāmību kaut kas viņā neatbilda šai vispārējai izturētībai. Kaut gan viņam sirdsapziņa neļāva ņemt rokā ieroci, lai cīnītos pret sauszemes uzbrucējiem, toties viņš devās neskaitāmos uzbrukumos Atlantijas un Klusajam okeānam; būdams nesamierināms asinsizliešanas pretinieks, nenovelkot savu taisnā piegriezuma svārku, viņš izlēja tonnām Leviatāna asiņu.

Kā šobrīd, apcerīgajā mūža vakarā, dievbijīgajam Bildadam izdevās samierināt šādas ainas savā atmiņā, es nezinu; bet tās nelikās viņu īpaši nodarbinām, un ir ļoti iespējams, ka viņš jau sen bija nonācis pie dziļdomīgā un prātīgā slēdziena, ka reliģija ir viens, bet šī praktiskā pasaule pavisam kas cits. Šajā pasaulē izmaksā peļņas daļu. Iesācis kā mazs kuģapuika īsā, izbalējušā svārciņā, viņš vēlāk kļuva harpunētājs un apvilka platu kvēkera vesti, iegūdams zivs siluetu, pēc tam sabija par iesācēju laivas komandieri, kapteiņa palīgu, kapteini - un, visbeidzot, kļuva kuģa īpašnieks; Bildads, kā jau tiku minējis, beidza savu piedzīvojumiem bagāto karjeru, pilnībā atvaļinādamies no darbīgās dzīves cienīja­mos sešdesmit gados un veltīdams atlikušās mūža dienas godam nopelnīto ienākumu mierīgai uzkrāšanai.

Šobrīd Bildadu daudzināja, ar nožēlu atļaušos teikt, esam nelabojamu vecu skopuli un kopš viņa kuģošanas laikiem - bargu, nežēlīgu izrīkotāju. Nantaketā man stāstīja visai dīvainas lietas - ka, viņam kuģojot uz vecā vaļu mednieku kuģa "Kategate", pēc piebraukšanas krastā gandrīz visus viņa apakšniekus vajadzējis vest tieši uz slimnīcu - tik ļoti tie bijuši nodzīti un izmocīti.

Dievbijīgam cilvēkam, turklāt vēl kvēkeram, protams, tik cieta sirds, maigi izsakoties, nepiestāvēja. Viņš gan nekad neesot lietojis lamuvārdus, visi apgalvoja, tomēr pamanījies kaut kādi piedabūt viņus neganti, neizmērojami daudz strādāt. Vēl tad, kad Bildads bija kapteiņa palīgs, viņam pietika jums pievērst nespodro acu skatienu un uzmanīgāk palūkoties, lai jūs pārņemtu nemiers - līdz brīdim, kad jūs kamptu, kas gadītos pa rokai, - kādu veseri vai tapu - un sāktu drudžaini darboties, steidzot darīt šo vai to, lai tikai nestāvētu dīkā. No viņa skatiena laiskums un slinkums izgaisa. Viņš bija īsts prakticisma iemiesojums. Tievais, izkāmējušais ķermenis liekas miesas nepazina; nekādas pārliecīgas bārdas - tikai uz zoda nedaudzas mīkstas pūkas, līdzīgas pūkām uz viņa platās cepures malām.

Tāds, lūk, bija virs, ko ieraudzīju, kad nopakaļ kapteinim Pelegam ienācu kajītē. Klāji atradās tuvu viens otram; te, izslējies taisns ka miets, sēdēja vecais Bildads, kas mēdza sēdēt tikai tā, lai neburzītos mēteļa ieloces. Viņa platmale gulēja turpat blakus; kājas bija stīvi sakrustotas, brūnganpelēkais svārks likās aizpogāts līdz pašam zodam; uzāķējis acenes uz deguna, viņš, šķiet, bija iegrimis pamatīga sējuma lasīšanā.

- Bildad, - kapteinis Pelegs iesaucās, - va't vēl nemet mieru? Redzu tevi študējam Svētos Rakstus jau gadus trīsdesmit, to varu droši galvot. Ciktāl esi ticis?

Droši vien pieradis pie tādām sava ilggadējā kuģabiedra zaimu runām, Bildads nelikās manām negoddevigo uzrunu, mierīgi pacēla acis un, mani ieraudzījis, jautājoši uzlūkoja Pelegu.

-    Viš sakās esam mūsējs, Bildad, - Pelegs pavēstīja, - vis prasās uz kuģa.

-    Viš grib braukt jūrā? - Bildads dobji vaicāja, pagriezies uz manu pusi.

-    Grib gan, - teicu, pa pusei neapjēgdams, ko saku - tik ļoti kvēkerisks viņš likās.

-     Kā viš tev patīk, Bildad? - Pelegs noprasīja.

-    Derēs, - noteica Bildads, mani aplūkodams, un no jauna iedziļinājās grāmatā, lai skaļā balsī bokšterētu tālāk.

Nodomāju, ka tas ir visdīvainākais vecais kvēkers, kādu jebkad gadījies redzēt, jo vairāk tāpēc, ka Pelegs - viņa kuģabiedrs un draugs salīdzinājumā ar šo vīru izskatijas gluži bramanīgs. Taču nebildu ne vārda, tikai uzmanīgi lūkojos visapkārt. Pelegs attaisīja kādu lādīti, izvilka no tās kuģa papīrus un, apsēdies pie maza galdiņa, novietoja sev priekšā spalvu un tinti. Es nodomāju, ka pienācis laiks izlemt, ar kādiem noteikumiem piekritīšu strādāt uz kuģa. Man jau bija zināms, ka vaļu medniekiem algu nemaksā; te katrs, kapteini ieskaitot, saņem savu daļu peļņas, sauktu par "loni", ko izskaitļo, ņemot vērā tā pienākuma svaru, kādu koman­das loceklis veic. Zināju arī to, ka, būdams vēl gluži zaļš vaļu mednieks, nevaru cerēt uz lielu maksu; taču, tā kā jūra man nebija gluži sveša - pratu stūrēt, sasiet tauvas un tamlīdzīgi, - es nešau­bījos, ka man piedāvās vismaz divsimt septiņdesmit piekto loni - tas ir, vienu divsimt septiņdesmit piekto daļu no brauciena tīrā ienākuma, lai kāds tas būtu. Un, kaut gan šī divsimt septiņ­desmit piektā daļa bija, kā šeit parasts teikt, "garā lone", tā tomēr bija vairāk kā nekas; ja mums nedaudz palaimētos, tad puslīdz atmaksātos drēbju kārta, ko pa šo laiku nonēsāšu, nerunājot par uzturu un guļamvietu, par kuriem veselus trīs gadus man nebūs jāmaksā ne graša.

Varētu domāt, ka tāds ceļš tikt pie bagātības nav necik cerīgs, - tā arī ir, tik tiešām. Taču es esmu viens no tiem ļautiņiem, kam karaliskas bagātības necik nerūp; esmu pilnīgi apmierināts, ja šajā pasaulē atrodu, kur paēst un pārgulēt - kaut vai tepat, zem biedējošās zibeņu un pērkoņu izkārtnes. Visbeidzot, es domāju, divsimt septiņdesmit piektā daļa - tas būtu gluži taisnīgi, taču nejustos pārsteigts arī tad, ja man piedāvātu divsimto, ievērojot manus platos plecus un spēcīgo miesas būvi.

Tomēr viens apsvērums lika šaubīties par to, ka saņemšu pieklājīgu ienākuma daļu, tas ir: uz sauszemes tiku dzirdējis šo un to par kapteini Pelegu un viņa neaprēķināmo veco draugu Bildadu; būdami "Pekvoda" galvenie īpašnieki, viņi ar pārējo, mazāk svarīgo, izkliedēto līdzīpašnieku piekrišanu visas darīšanas kārtoja divatā. Nebiju drošs, vai skopais Bildads neteiks savu vārdu pie jūrnieku salīgšanas, it īpaši tagad, kad es viņu atrodu te, uz "Pekvoda" klāja, ierīkojušos kajītē kā savās mājās, lasām Bībeli kā pie sava paša pavarda. Taču tobrīd Pelegs velti pūlējās uzasināt spalvu ar saliekamo nazi, bet vecais Bildads nelikās par mums ne zinis, turpinot murmulēt to, kas bija viņa grāmatā lasāms: "… tev nebūs zemes virsū krāt mantu, ko rūsa un kodes…"

-    Klau, kaptein Bildad, - Pelegs ierunājās. - Ko't teiksi, kādu loni šitam jaunietim dosim?

-    Tev labāk zināms, - skanēja atbilde kā no kapličas, - sep­tiņsimt septiņdesmit septītā daļa - vai tas nebūs par daudz, kā radās? "Ko kodes un rūsa maitā…"

"Lone, patiesi, patiesi," es nodomāju, "tā tik ir manta! Septiņ­simt septiņdesmit septītā! Skaidrs, vecais Bildad, tu esi gauži norūpējies, lai es nekrātu mantu, ko kodes un rūsa maitā. Tā tiešām ir loti gara lone; kaut gan pirmajā mirklī lielais cipars var uzvedināt uz citādām domām, taču visparastākais aprēķins jums liks saprast, ka šis septiņsimt septiņdesmit septiņi ir visnotaļ liels skaitlis - kolīdz top par dalītāju, tas nozīmē to, ka viena septiņ­simt septiņdesmit septītā daļa fārtinga, lieliska daļa nudien, nav tas pats, kas septiņsimt septiņdesmit septiņi zelta dubloni," tā es tobrīd prātoju.

-    Vai die, ka tevi piķis, Bildad, - Pelegs iesaucās, - tu taču negribēsi apkrāpt šito jauno cilvēku? Viņam jāsaņem vairāk!

-    Septiņsimt septiņdesmit septīto, - Bildads atkārtoja, nepa­celdams skatienu, un atkal nomurdēja: - Jo, kā teikts, "kur jūsu manta, tur jūsu sirds".

-     Es pierakstīšu viņam trīssimto loni, - Pelegs paziņoja, - vadzi, Bildad? Trīssimto, es saku.

Bildads ļāva grāmatai noslīdēt klēpi un, svinīgi pievērsies viņam, attrauca:

-     Kapteini Peleg, tev ir laba sirds, bet tev jāpadomā par tavu pienākumu pret pārējiem kuģa īpašniekiem; viņu starpā ir daudzi bāri un atraitnes - ja pārāk devīgi apmaksāsim šā jaunekļa pūliņus, mēs atrausim maizes kumosu šiem bāriem un atraitnēm. Septiņ­simt septiņdesmit septīto loni, kapteini Peleg!

-     Paklau, Bildad! - Pelegs ierēcās, pieceldamies un dimdošiem soļiem rībinādams pa kajīti šurpu turpu. - Velis nolāpīts, kaptein Bildad, ja es šādās lietās būtu klausījis taviem padomiem, tad uz manas sirdsapziņas būtu sakrājusies tāda nasta, kas spētu nogrem­dēt vislielāko kuģi, kāds jebkad apbraucis Hornas ragu.

-     Kapteini Peleg, - Bildads stingri sacīja, - nevaru pateikt, vai tavas sirdsapziņas iegrime ir desmit collas vai desmit asis, bet tu esi nelabojams grēcinieks, kaptein Peleg; baidos, ka tavai sirds­apziņai ir sūce, un galu galā tu nogrimsi elles ugunīs, kaptein Peleg.

-    Ak elles ugunīs, ko? Elles ugunis! Tu mani ved ārā no pacie­tības, cilvēk! Tas ir nepiedodami, tas ir ellišķīgs apvainojums - teikt cilvēcīgam radījumam, ka tas nonāks ellē! Zibeņi un pērkoni! Bildad, pamēģini tikai atkārtot vēl kaut ko tādu, un es par sevi negalvoju, es… esmu gatavs norīt dzīvu āžlopu ar visiem ragiem un vilnu! Ārā no kabīnes, tu gaudulīgais liekuli, ūdeņainais skalgana bērns, taisnā ceļā, taisies, ka tiec!

Nokliedzis to visu, viņš metās Bildadam virsū, taču tas ar negaidītu veiklību izlocījās.

l'ik nešpetnas abu galveno, atbildīgo kuģu īpašnieku saķer­šanās pārsteigts, jau pārcilādams prātā, vai vērts salīgt uz kuģa ar tik apšaubāmiem saimniekiem un nenosvērtiem kapteiņiem, es atkāpos sānis no durvīm, dodams ceļu Bildadam, kas, bez šaubām, grasījās laisties lapās, bēgot no Pelega pēkšņajām dusmām. Taču, man par izbrīnu, viņš vienā mierā atkal apsēdās un, kā likās, nemaz negrasijās nozust. Viņš rādījās pilnīgi pieradis pie nelabo­jamā Pelega un viņa izlēcieniem. Kas attiecas uz Pelegu, tad viņš, izgāzis visu savu niknumu, kā paradis, likās pavisam nomierinā­jies un apsēdās, maigs kā jēriņš, gan joprojām vēl drebēdams aiz nenorimušā uzbudinājuma.

-     Ufffl - viņš visbeidzot nopūtās. - Brāzma, kā šķiet, aizgāja gar kreiso bortu. Bildad, vat' kādreiz nebiji meistars duramo rīku uzasināšanā? Esi tik labs, nodrāz man šito spalvu! iMans kabat- nazis prasa pēc galodas. Tā ja, paldies tev, Bildad. Kā ta būs, jaunais cilvēk, tu saucies Ismaēls, vai ne? Lai notiek, Ismaēl. Paliksim pie trīssimtās lones.

-     Kapteini Peleg, - es sacīju, - man ir līdzi draugs, kas ari gribētu salīgt uz kuģa. Vai es drīkstu viņu rīt atvest?

-    Protams, - Pelegs noteica. - Ved tik šur, mēs apskatīsimies.

-     Bet kādu loni viš prasīs? - Bildads ierūcās, paceldams skatienu no grāmatas, kurā no jauna bija paspējis iegremdēties.

-     Vat' tev par to jāuztraucas, Bildad? - Pelegs norūca. - Va viš jau kādreiz medījis vaļus? - kapteinis turpināja, vērsdamies pie manis.

-    Viņš nobeidzis tik daudz vaļu, ka nezina tiem skaitu, kaptein Peleg.

-     Lai notiek, ved viņu šur.

Un, kad papīri bija parakstīti, es devos projām, nebūt nešaubī­damies, ka šorīt esmu paveicis labu darbu un ka "Pekvods" ir tieši tas kuģjs, uz kura Jodžo mums ar Kvīkegu paredzējis apbraukt Llornas ragu. Taču es nebiju vēl necik tālu ticis, kad sāku aptvert, ka tā arī neesmu redzējis kapteini, ar kuru kopā man nāksies kuģot; kaut gan, kā zināms, daudzos gadījumos vaļu medību kuģis var būt pilnīgi apgādāts ar visu nepieciešamo un komanda salīgta, pirms parādās kapteinis pārņemt vadību savās rokās; reizēm šie braucieni mēdz būt visai ilgi, un laiciņš krastā tik īss, ka šis kapteinis, ja viņam ir ģimene vai kāda nopietna darīšana, neliekas ne zinis par savu ostā stāvošo kuģi, atstādams to īpašnieku ziņā, līdz viss būs sagatavots iziešanai jūrā. Lai gan nekad nav par ļaunu paskatīties uz šo kapteini, pirms pilnīgi nodot sevi viņa rīcībā. Atpakaļ pagriezies, es uzsaucu kapteinim Pelegam, vaicādams, kur varētu atrast kapteini Ahābu.

-     Kot' vajag no kapteiņa Ahāba? Viss ir kārtībā, tu esi salīgts!

-    Jā, bet es gribētu viņu redzēt.

-     Neticu, ka šobrīd tev tas izdosies. Es pat īsti nezinu, kas viņam lēcies, bet viš sēž mājā un nenāk ārā; laikam slims, kaut gan pēc izskata to nevarētu domāt. Pa īstam viš nebūs vis slims, jebšu par veselu arī viņu grūti nosaukt. Katrā ziņā viš ne vienmēr vēlas redzēt mani; neticu vis, ka viš gribēs redzēt tevi. Viš ir savādnieks, tas kapteinis Ahābs, tā daži uzskata, bet labs cilvēks. Viš tev patiks, nebaidies nekā. Viš ir dievīgs, kaut nav dievbijīgs, dievcilvēks, šis Ahābs; mazrunīgs, bet, kad runā, tad jāklausās. Ievēro, ešu tevi brīdinājis, Ahābs ir neparasts; Ahābs pabijis gan koledžās, gan pie kanibāliem, viņam zināmi noslēpumi, dziļāki par jūras dziļumiem, viš uz sava zibina asmins uzdūris briesmoņus, daudz bīstamākus ienaidniekus par vaļiem! Viņa duramais ir pats ātrākais un pats trāpīgākais visā salā! Ak vai, tas tev nav kapteinis Bildads, nedz arī kapteinis Pelegs, viš ir Ahābs, puis, vadzi, senos laikos Ahābs bija kronēts kēninš.

-     Pie tam visai neģēlīgs. Kad to grēkagabalu ķēniņu nogalēja, suņi laizīja viņa asinis, vai ne?

-     Panāc tuvāk - tuvāk, tuvāk! - Pelegs uzrūca tik zīmīgi, ka es gandrīz vai sabijos. - Pielūko, puis, nekad nerunā neko tādu uz "Pekvoda" klāja. Nesaki neko tamlīdzīgu nevienā vietā. Kapteinis Ahābs nav devis sev šo vārdu pats. Tā ir viņa mirušās mātes, atraitnes muļķīgā iegriba - māte nomira, kad viņam bija tikko gads. Tiesa gan, Geihedā veca indiāniete Tistiga pauda, ka šis vārds var izrādīties pravietisks. Varbūt vēl citi bezprāši, tādi paši kā viņa, paudīs kaut ko līdzīgu. Gribu tevi brīdināt. Tie ir meli. Es labi pazīstu kapteini Ahābu, esmu daudzus gadus braucis jura par viņa palīgu, es zinu, kāds viņš īstenībā ir - godavīrs, nebūdams dievbijīgs, tomēr godavīrs, kā Bildads, tikai mēdz lādēties, tāpat kā es; bet viņā ir vēl daudz kas vairāk. Nūjā, nūjā, zināms, viš nekad nav bijis diezko jautrs; zinu arī to, ka, mājā braucot, viš kādu laiku nelikās but pie pilna prāta, tak tur vainojamas asas, mokošas sāpes, tas kājas stumbenis asiņoja, skaidrs kā diena. Zinu - pēc tam, kad viš pedejā braucienā zaudēja kāju tā nolādētā vaļagabala dēļ, viš tapa drūms, briesmīgi drūms, brīžiem vai traks, tak tas pāries. Reizi par visām reizēm tev teikšu, ka labāk kuģot ar drūmu, bet kārtīgu kapteini, nekā ar zvigu, kas nekā nejēdz. Tagad paliec sveiks - un nedomā ļaunu par kapteini Ahābu tādēļ vien, ka viņam nelāga vārds. Bez tam, manu zēn, viņam ir sieva, priekš trim braucieniem viš to apņēma-jauku, mierīgu meiteni. Padomā par to: šai jaukajai meitenei ir brēkulis no vecā vīra - kā viš varētu būt bezcerīgi nejauks? Nē, nē, mans draugs. Ahābs ir sakropļots un izmocīts, bet cilvēcisks!

Promiedams biju tapis ļoti domīgs; tas, ko neviļus izdibināju par kapteini Ahābu, darīja man neizprotamas sāpes un iedvesa mokošu nemieru viņa dēļ. Tajā pašā laikā jutu pret viņu patiku un līdzjūtību - nezinu, kādēļ - diezin vai tikai tāpēc, ka viņš bija bēdīgā kārtā zaudējis kāju. Es jutu arī dīvainas bailes no viņa; bailes, kuras nekādi nevaru attēlot un pat neņemos saukt par bailēm; nudien nezinu, kas tās bija par apjausmām. Taču tas, ko izjutu, neattālināja mani no viņa, lai gan kļuvu nepacietīgs, jo mani vilināja ar viņu saistītā noslēpumainība, lai cik maz es toreiz vēl par viņu zināju. Kaut gan domas drīz pagriezās citā virzienā, un uz kādu laiku mīklainais Ahābs izkrita man no prāta.

17. nodaļa

RAMADANS

Tā kā Kvīkega ramadans jeb gavēnis ar grēku izsūdzēšanu droši vien ilgs visu dienu, es nemēģināju viņu traucēt pirms nakts iestāšanās; jo es bez gala izjutu bijību pret ikviena reliģis­kajām saistībām, lai cik smieklīgas tās liktos; es nespētu izturēties negodbijīgi pat pret skudru draudzi, kas pielūdz mušmiri, kur nu vēl pret citiem radījumiem dažādās pasaules malās, kas ar citviet nesastopamu dedzīgu pakalpību klanās kāda nelaiķa zemes īpašnieka tēla priekšā tāpēc, ka ar bagātībām joprojām rīkojas viņa vārdā.

Es teikšu, ka mums, kārtīgajiem prezbiteriāņu kristiešiem, vajadzētu būt iecietīgākiem un neiedomāties sevi tik ļoti pārākus par visiem citiem mirstīgajiem - pagāniem un pārējiem tikai tāpēc, ka viņu pieņēmumi liekas pa pusei bezprātīgi. Kaut vai Kvīkegs, kam droši vien bija visbezjēdzīgākās iedomas par Jodžo un šo ramadanu, - un kas tad būtu? Manuprāt, Kvīkegs liekas zinām, ko dara; viņš rādās apmierināts; liksim viņu mierā. Nekādi mūsu ķīviņi ar viņu neko nemainīs; ļausim viņam vaļu, es saku! Un lai debesis žēlīgas mums visiem - gan prezbiteriāņiem, gan pagāniem, jo savā ziņā mums visiem galvā kaut kas nav kārtībā. Un steidzami būtu jālabo.

Pret vakaru, kad beidzot jutos pārliecināts, ka visas viņa izdarības un rituāli varētu būt beigušies, es kāpu augšā un pieklauvēju pie istabas durvīm, bet neviens neatbildēja. Mēģināju atdarīt durvis, taču tās bija no iekšpuses aizslēgtas.

-     Kvīkeg! - es čukstus pasaucu caur atslēgas caurumu. Viss bija klusu.

-     Paklau, Kvīkeg! Kāpēc tu neatbildi? Tas esmu es - Ismaēls! - Taču viss joprojām bija klusu. Es jau sāku uztraukties. Tiku ļāvis viņam diezgan ilgu laiku izdarīties pēc sirds patikas; nodomāju, vai tikai viņu nebūs ķērusi trieka. Ielūkojos atslēgas caurumā, bet, tā kā durvis atradās pretī istabas stūrim, aina, ko varēju saskatīt, likās mulsinoša un ļaunu vēstoša. Redzēju vienīgi gultas galu un daļu sienas, vairāk neko. Izbrīnījies pamanīju sienai pieslietu Kvīkega harpūnas koka kātu - tās pašas harpūnas, kuru, viņam vakarvakarā pa kāpnēm augšā kāpjot, atņēma saimniece.

"Dīvaini," es nodomāju, "bet, ja reiz tā harpūna stāv te, bet Kvīkegs bez tās nesper ne soli, tad viņam jābūt tur iekšā, kļūdīties nav iespējams."

-     Kvīkeg, Kvīkeg! - Klusums. Kaut kas noticis. Trieka! Es pamēģināju izgāzt durvis, bet tās nepadevās. Noskrējis lejā pa kāpnēm, steidzīgi pastāstiju savas aizdomas pirmajam cilvēkam, kas gadījās ceļā - tā bija istabmeita.

-    Vai die, vai die! - viņa ievaimanājās. - Tā jau domāju, ka tur kaut kas atgadījies! Pēc brokasta gribēju ieiet, lai saklātu gultu, bet durvis bi ja aizslēgtas, nedzirdēja ne peli grabināmies, tik kluss bija! Bet es domāju, ka jūs varbūt esat izgājuši abi kopā un aizslēguši, lai mantas būtu drošībā. Vai, vai, saimnieci Slepkavība! Misis Hazij! Trieka! - tā brēkdama, viņa skriešus metās uz vir­tuves pusi, un es viņai sekoju.

Misis Hazija drīz vien parādījās ar sinepju trauku vienā rokā un etiķa pudeli otrā - viņa likās pārsteigta mirkli, kad gatavoja garšvielas, tajā pašā laikā bārdama savu mazo, melnādaino izsūtāmo.

-     Šķūnis! - es kliedzu. - Kā tikt uz šķūni? Skrieniet, Dieva dēl, un dabūjiet kaut ko tādu, ar ko varētu uzlauzt durvis, - cirvi, cirvi! Viņu ķērusi trieka, es galvoju! - To nobļāvis, es tukšām rokām bezjēdzīgi metos atkal pa kāpnēm augšā, bet misis Hazija aizspros­toja man ceļu ar sinepjtrauku, etiķi un savu ne mazāk skābo ģīmi.

-     Kas jums lēcies, jaunais cilvēk?

-    Dodiet man cirvi! Dieva dēļ, lai kāds skrien pēc daktera, kamēr es uzlauzīšu durvis!

-     Paklausieties, jaunais cilvēk, - saimniece sacīja, nolikdama uz pakāpiena etiķa pudeli, lai atbrīvotu kaut vai vienu roku. - Klausieties, vai jūs teicāt, ka gatavojaties uzlauzt durvis manā mājā? - Un viņa sagrāba mani aiz elkoņa. - Kas ar jums notiek? Kas noticis, kuģiniek?

Cik vien spēdams, mierīgi, bet steidzīgi es izstāstīju viņai notikušo. Apjukumā piespiedusi sinepjtrauku savam degunam, viņa bridi padomāja, tad iesaucās: - Nē, nudie, es neesmu to durekli vairs redzējusi, kopš atstāju tur! - Mājvietas saimniece metās pie maza būcenīša patrepē un, ielūkojusies tajā, paziņoja, ka Kvīkega harpūna tik tiešām pazudusi.

-    Viņš būs nodūries! - saimniece iebrēcās. - Tāpat kā nabaga Stigss! Vēl viena sega. pagalam! Ak, viņa nabaga māmulīte! Tā mana mājvieta aizies postā! Vai nabaga velnam bija māsa? Kur tas meitietis iekritis? Paklausies, Betij, aizej pie māldera Snarlsa un pasaki, lai uzķellē uzrakstu: "Te aizliegts izdarīt pašnāvības un smēķēt viesistabā." Divi zaķi būs nobliezti ar vienu bliezienu. Nokniebti… Dievs apžēlojies par viņa dvēseli! Kas tur par troksni? Ē, jaunais cilvēk, paejiet nost!

Uzskrējusi pa kāpnēm man pakaļ, viņa mani sagrāba tieši tobrīd, kad es atkal mēģināju ar spēku dabūt durvis vaļā.

-     To es neļaušu! Es nepieļaušu, ka izposta manu māju! Skrieniet pēc atslēdznieka, viens dzīvo kādu jūdzi no šejienes! Bet paga! - viņa iebāza roku sānkabatā. - Šī atslēga laikam der, tūdaļ palūkosim! - Topašbrīd viņa iebāza atslēgu atslēgas caurumā un apgrieza; taču, ak vai! - Kvīkegs no iekšpuses bija aizšāvis aizbīdni.

-     Nāksies tomēr spert vaļā, - es teicu un mazliet atkāpos no durvīm, lai varētu labāk ieskrieties, taču saimniece atkal ieķērās man drēbēs, kliegdama, lai nesagāžot viņas māju; bet es izrāvos, ieskrējos un pilnā sparā ar visu ķermeņa svaru gāzos durvīs.

Ar briesmīgu troksni durvis atsprāga vaļā, rokturim ietriecoties sienā, apmetuma mākonis uzvirpuļoja līdz griestiem; un tur - žēlīgā debess - Kvīkegs, sveiks un vesels, tupus čurnēja istabas vidū ar Jodžo uz galvas. Viņš pat nepakustējās, lai palūkotos uz vienu vai otru pusi, bet sēdēja kā nekustīgs tēls, nerādot nekādas dzīvības zīmes.

-     Kvīkeg, - es ierunājos, tuvodamies viņam, - Kvīkeg, kas tev lēcies?

-    Vat' šis būtu tā sēdējis visu dienu? — saimniece ievaicājās.

Taču, lai ko mēs teiktu, nespējām izdabūt no mežoņa ne

varda; jau biju gatavs nogrūst viņu uz grīdas, lai piespiestu mainīt stāvokli - tik neizturami saspringts un nedabisks tas likās, it īpaši, ja iedomājos, ka viņš tā notupējis astoņas vai visas desmit stundas, droši vien bez ēdienreizēm.

-     Misis Hazij, - es sacīju, - vismaz mēs pārliecinājāmies, ka viņš ir pie dzīvībai, tagad atstājiet mūs vienus, lūdzama. Tālāk mēģināšu noskaidrot šo dīvaino starpgadījumu viens pats.

Aizvēris durvis aiz saimnieces, es mēģināju pierunāt Kvīkegu apsēsties uz krēsla, taču viss velti. Viņš tupēja kā tupējis - neraugo­ties uz visu manu pieglaimošanos - negrasīdamies ne pakustēties, ne izteikt vienu vienīgu vārdiņu, pat ne paskatīties uz mani, nedz arī kā citādi izrādīt, ka ievērojis manu klātbūtni.

"Vai būru iespējams," es domāju, "ka tas viss ietilpst viņa ramadanā? Varbūt viņa dzimtajā salā visi gavē tupus? Droši vien;

varbūt tā ir viņu ticības būtiska sastāvdaļa? Lai būtu, liksim viņu mierā, agri vai vēlu viņš tik un tā celsies augšā. Tas nevar turpinā­ties mūžīgi un, paldies Dievam, tāds ramadans laikam atkārtojas reizi gadā, un es neticu, ka pilnīgi bez nobīdēm.

Es devos lejā vakariņot. Pēc tam kad biju labu laiciņu nosēdējis, klausīdamies garumgaros vēstījumus, ko stāstīja no "plūmpudiņa brauciena", kā to dēvēja pārradušies jūrnieki (tas ir, no īsa vaļu medību brauciena ar šoneri vai brigu, ziemeļvirzienā un tikai pa Atlantijas okeānu), noklausījies tos pudiņniekus gandrīz līdz pulksten vienpadsmitiem, es devos augšā pa kāpnēm, lai ietu gulēt, būdams pilnīgi pārliecināts, ka ap šo laiku Kvīkegs noteikti būs paspējis tikt ar savu ramadanu galā. Bet nekā - viņš atradās turpat, kur biju viņu atstājis - nepakustējies ne par collu. Es jau sāku dusmoties: likās pilnīgi bezjēdzīgi un neveselīgi tā kluknēt visu dienu un vēl pusi nakts aukstā istabā, turot koka gabalu uz galvas.

- Dieva dēļ, Kvīkeg, celies un saņem sevi rokās, ieēd kaut ko! Tu taču nomirsi, sevi badā nomērdēsi, Kvīkeg!

Taču viņš neteica ne vārda. Tad es, atmetis viņam ar roku, beidzot ielīdu gultā, nešaubīdamies, ka pēc laiciņa viņš man sekos. Pirms likšanās gultā es paņēmu savu vilnaino jaku un uzmetu mežonim, jo nakts solījās būt visai auksta, un viņam mugurā bija tikai parastie vieglie svārki.

Labu laiciņu man neizdevās pat iesnausties, lai kā es centos. Biju nopūtis sveci, taču tiklīdz iedomājos par Kvīkegu - kādu četru pēdu attālumā tupus tādā neērtā stāvoklī, vienu pašu aukstumā un tumsā - man no tiesas kļuva nelabi. Padomājiet tikai: gulēt visu nakti vienā istabā ar pagānu, kurš ne acu neaizvēris, tup un piekopj kādu briesmīgu, neizprotamu ramadanu! Tomēr galu galā kaut kā iegrimu miegā un neapjēdzu vairs neko līdz pašam rītam, kad, palūkojies apkārt, ieraudzīju Kvīkegu tajā pašā stāvoklī, it kā pie grīdas pieskrūvētu. Taču, kolīdz pa logu iespīdēja pirmie saules atspulgi, viņš tūlīt uzlēca kājās, notirpušajām locī­tavām krakšķot, toties izskatīdamies apmierināts; atkliboja līdz gultai, kur es gulēju, piespieda savu pieri pie manas un pavēstīja, ka viņa ramadans esot beidzies.

Kā jau tiku minējis, man nav aizspriedumu ne pret nevienu ticību, lai kāda tā būtu, kamēr ticīgais nenogalē vai neapvaino citus tāpēc vien, ka tie tic kaut kam citam. Taču, ja ticība noved cilvēku līdz neprātam, ja tā top par mocību - vārdu sakot, ja tā padara šosauli par neērtu iebraucamo vietu, tādā gadījumā, es domāju, derētu tādu ticīgo aizvest gabaliņu nostāk un no sirds ar viņu aprunāties.

Tieši tā es grasījos darīt ar Kvīkegu.

-     Kvīkeg, - es skubināju, - lien gultā un paklausies, ko tev teikšu! - Un es ķēros vērsim pie ragiem, sākdams no pirmatnējo reliģiju sākumiem, pieaugšanu un plēšanos spēkā, un nonākdams līdz ticību daudzveidībai šodien, visu laiku cenzdamies Kvīkegam iedvest, ka lielie gavēņi, ramadani un ilgstošas mērdēšanās tupus tumšās, nekurinātās istabās ir gluži vienkārši bezjēdzība, kaitē veselībai, neko nedod dvēselei, runā pretī jebkādiem higiēnas likumiem un veselajam saprātam. Sacīju, ka viņš, būdams citās lietās tik apķērīgs un saprātīgs mežonis, sāpina mani, pat ļoti sarūgtina, piespiežot noskatīties tādu pazemojošu muļķību kā šis smieklīgais ramadans. — Turklāt, - es pārliecinoši stāstīju, - no gavēšanas ķermenis vārgst, tātad arī gars top nīkulīgs, līdz ar to gavēņa radītās domas ir nepilnvērtīgas. Tas varētu būt iemesls parādībai,.ka ticīgie, kas cieš no gremošanas traucēju­miem, iecienījuši visbēdīgākos uzskatus par to, kas viņus sagaida pēc nāves.

-    Vārdu sakot, Kvīkeg, - es turpināju, mazliet novirzīdamies no tēmas, - doma par elli vispirmām kārtām radās kādam, kas bija pārēdies ābolus, un tika iemūžināta pārmantotu gremošanas traucējumu dēļ, kam paaudžu paaudzēs neļāva izzust ramadans. - Te es vaicāju Kvīkegam, vai viņu jebkad mocījuši gremošanas traucējumi, paskaidrodams savu domu pēc iespējas uzskatāmāk, lai viņš varētu saprast, par ko runāju. Viņš teica, ka ne — ja neņem vērā kādu neaizmirstamu gadījumu. Tas noticis pēc lielā mielasta, ko sarīkojis viņa valdnieciskais tēvs pēc ievērojamas uzvaras, kad pēcpusdienā pieci desmiti ienaidnieka kareivju bijuši pieveikti un tajā pašā vakarā izvārīti un apēsti.

- Pietiek, Kvīkeg! - es nodrebēdams iesaucos. - Diezgan! Jo es ari bez atgādinājuma zināju, ar ko tam vajadzēja beigties. Reiz pazinu kādu jūrnieku, kam gadījies pabūt tajā salā - viņš bija man stāstījis par šo paradumu, kad pēc uzvaras lielākā kaujā uzvarētājs savā pagalmā izcep uzvarētos, citu citam blakus sarindo uz lieliem koka cepeššķivjiem, garnē kā plovu ar maizeskoka augļiem un kokosriekstiem; ar mutē iespraustu pētersīļu pušķīti līdz ar vislabākajiem novēlējumiem tos nosūta visiem uzvarētāja draugiem, it kā šis dāvanas būtu visparastākie Ziemsvētku tītari.

Visbeidzot, es nedomāju vis, ka mani aizrādījumi par ticības lietām kaut kādi būtu Kvīkegu ietekmējuši. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš pamanījās tapt kurls, kolīdz sākām pārrunāt šo svarīgo jautā­jumu, neuzlūkojot to no viņa viedokļa; otrkārt, tāpēc, ka viņš spēja saprast apmēram trešdaļu no tā, ko teicu, lai cik vienkāršoti centos savu domu pasniegt; un, galu galā, mežonis nešaubījās, ka no patiesas ticības sajēdz daudz vairāk par mani. Viņš vērās mani ar tādu kā iecietīgu līdzjūtību, it kā ļoti nožēlotu, ka tik saprātīgs jauns cilvēks ir pilnīgi zudis svētajam pagānu evaņģē­lijam. Beidzās ar to, ka mēs piecēlāmies no gultas un sākām ģērbties. Kvīkegs ar lielu kāri notiesāja neiedomājami sātīgas brokastis no visādām vārītām un ceptām zivīm - saimniecei no viņa ramadana droši vien nekāds labums necēlās; pēc tam mēs devāmies uz "Pekvodu", nesteidzīgi soļodami un bakstīdami zobus ar butes asakām.

18. nodala VINA ZĪME

Mēs vēl bijām ceļā no piestātnes uz kuģi, Kvīkegam stiepjot savu žebērkli, kad kapteinis Pelegs no vigvama uzsauca mums savā aizsmakušajā balsī, ka neesot domājis manu draugu esam kanibālu, un tūlīt pat piemetināja, ka nelaižot cilvēkēdājus uz kuģa borta, kamēr tie neuzrādot savus papīrus.

-     Ko jūs ar to gribat teikt, kapteini Peleg? - es vaicāju, uzlēk­dams uz klāja un atstādams draugu stāvam piestātnē.

-     Es saku, - teica kapteinis, - lai viš parāda papīrus.

-     Tā gan, - dobji piebalsoja kapteinis Bildads, Pelegam aiz muguras izbāzis galvu no vigvama, - lai pierāda, ka viš ir atgrieztais! Tumsas dēls, - viņš piemetināja, pievērsies Kvīkegam, - vat' esi kristīgās draudzes loceklis?

-     Kā nu ne, - es paziņoju, - viņš ir pirmās kongregācijas loceklis. - Te jāpiezīmē, ka daudzi tetovētie mežoņi uz Nantaketas kuģiem tiek atgriezti īstenajā ticībā un nonāk baznīcas klēpī.

-     Pirmā kongregācija! - Bildads iesaucās. - Kā? Tie ir tie, kas sanāk diakona Deiteronomijas Koulmena mājā? - To pateicis, viņš noņēma brilles, notīrīja tās ar lielu, dzeltenraibu kaklautu, uzmanīgi uzsprauda uz deguna, iznāca no vigvama un, ar mokām pārliecies pāri bortam, ņēmās ilgi un pamatīgi pētīt Kvīkegu.

-    Vat' sen viš ir tai draudzē? - kapteinis vaicāja, pagriezies pret mani. - Nekādā ziņā ne ilgi, uz galvošanu, jaunais cilvēk!

-     Nē, - Pelegs piebalsoja, - viš nevar būt kristīts, kā nākas, citādi būtu nomazgājis kaut daļu tā vella ziluma no ģīmja.

-     Sakiet, jaunais cilvēk, - Bildads noprasīja, - vat' šitas fllis- tietis33 bieži mēdz apmeklēt diakona Deiteronomijas sanāksmes? Es neesmu viņu tur redzējis, kaut gan iegriežos tur ik svētdienu.

-     Es neko nezinu par diakonu Deiteronomiju un viņa sanākšanām, - es atteicu, - zinu tikai, ka Kvīkegs ir pirmās kon­gregācijas loceklis kopš dzimšanas, viņš pats ir diakons.

-    Jaunais cilvēk, - Bildads stingri sacīja, - tu ceri mani izjokot? Paskaidro, lūdzams, hetu[6] jaunekli, par kādu baznīcu ir runa? Atbildi!

Sajuties notverts un pie sienas piespiests, es atbildēju:

-     Ser, es domāju seno katoļu baznīcu, kurai piederīgi esam mēs visi - gan jūs, gan kapteinis Pelegs, gan es, gan šis Kvīkegs - katrs no mums, kas esam savas mātes dēli, un dvēseles, kas mums pieder; tā ir lielā un mūžigā pirmā draudze kristīgajā pasaulē, mēs visi esam tās locekļi; tiesa gan, dažus no mums šobrīd satrauc nesvarīgi ticības sīkumi, taču tā mūs visus vieno.

-     Saista, jūs gribējāt teikt, saista, - iesaucās Pelegs, - jaunekli, tev vajadzēja salīgt uz kuģa par misionāru, nevis par jūrnieku; nekad neesmu dzirdējis iespaidīgāku sprediķi. Diakonam Deitero- nomijam, kur nu - pašam tēvam Meplam to nepārspēt, bet viņš tak ir ko vērts! Nāciet šur, nāciet, pie joda papīrus! Es teicu, saki tam Kvebekam, vai kā viņu tur sauc - saki Kvehogam, lai nāk šur! Zvēru pie lielā enkura, tā tik ir harpūna, ko viš atnesis, izskatās varen pamatīga, un šis, kā liekas, mācēs ar to apieties… es prasu, Kohog, vai kā tevi tur sauc, vat' būsi stāvējis vaļu medību laivas priekšgalā? Vat' esi dūris valzivi, ko?

Neteicis ne vārda, savā mežoņa vīzē Kvīkegs vienā stiepienā uzlēca uz klāja, no turienes uz kuģa sānam piekārtās laivas priekšgala, atspiedās ar celi, atvēzēja žebērkli, nokliegdams:

-     Kapteins, tu redz to pilīt darvs tur uz ūden? Redz? Domā to par valzivs acs, lab, aiziet!

Pamatīgi nomērķējis, viņš aizlidināja savu dzelzs iesmu cieši pāri Bildada platmales malai; pārlidojis klāju, tas sašķaidīja spīdīgo darvas lāsīti bezgaldaudzās sīksīkās šļakatās.

-     Šitā, - noteica Kvīkegs, mierīgi vilkdams auklu, - ja tas bij valzivacs, taus valzivs jau beigts.

-     Aši, Bildad, - pavēlēja Pelegs savam līdzīpašniekam, kas, izbijies no tik tuvu garāmsvelpjošā durekļa, bija atkāpies līdz kajītei - veicīgi, Bildad, es saku, šurp kuģa reģistrus! Šito Lībeku mums vajag dabūt - kādai mūsu laivai. Skat šu, Kohog, mēs tev dodam deviņdes­mito loni, tas ir vairāk, nekā jebkad saņēmis Nantaketas harpunētājs!

Mēs nokāpām kajītē, un, man par lielu prieku, Kvīkegs drīz vien tika iegrāmatots tajos pašos sarakstos, kur jau biju ierakstīts es.

Kad formalitātes bija galā un Pelegs visu sagatavojis papīru parakstīšanai, viņš pagriezās pret mani un ierunājās:

-     Es varētu galvot, ka šis Kohorts neprot rakstīt, vai ne tā? Ei, Kohog, velis tāds! Tu rakstīsi savu vārdu vai vilksi krustu?

Šis jautājums nemaz nelikās nodarbinām Kvīkegu, kam jau dažas reizes bija gadījies piedalīties tamlīdzīgās izdarībās; paņēmis pasniegto spalvu, viņš uz papīra norādītajā vietā uzvilka tieši tādu mīklainu, lokveidīgu zīmi, kāda bija ietetovēta viņam uz rokas; tādējādi kapteiņa Pelega pastāvīgi kļūdainās Kvīkega vārda izrunas dēļ viss izskatījās aptuveni tā:

KOHOGS

Vina zīme

Pa to laiku kapteinis Bildads sēdēja un, skatienu nenovērs­dams, pētīja Kvīkegu, tad svinīgi piecēlās, parakņājies sava platā, dzeltenbrūnā svārka milzu kabatās, izvilka žūksnīti brošūru, izvēlējās vienu plānu grāmatiņu ar nosaukumu "Pēdējā Diena nāk jeb Nezaudējiet laiku", ielika to Kvīkegam rokās, bet pēc tam, satvēris tās savējās kopā ar grāmatu, pētoši ielūkojās viņam acīs un sacīja: - Tumsas dēls, man jāizpilda savs pienākumu pret tevi; esmu šā kuģa līdzīpašnieks un jūtu atbildību par dvēselēm uz tā klāja; ja tu joprojām staigā savus pagāna ceļus - baidos, ka tā tas ir, - es tevi zvērinu, nepaliec par Beliāla vergu. Atsakies no elka, no pretīgā pūķa, bēdz no nākamām dusmām, skaties abām acīm, es saku! Ak, Dievs, tavas žēlsirdības vārdā! Griez savus ceļus projām no ugunīgā bezdibeņa!

Kaut kas no jūras sāls vēl bija jūtams vecā Bildada runā, dīvaini samaisījies ar Bībeles un vietējiem izteicieniem.

-    Taisies, taisies, Bildad, ka tiec, un beidz bojāt mūsu harpu­nētāju! - Pelegs iesaucās. - Dievbijīgi harpunētāji nekam neder - dievvārdi atslābina viņu tvērienu; kāds labums no harpunētāja bez tvēriena? Te jau bija jaunais Nats Sveins, viens no drosmīgā­kajiem laivas vīriem visā Nantaketā un Vainjardā; viš sāka iet uz sapulcēm, un tas beidzās bēdīgi. Viš sāka tā bažīties par savas dvēseles glābiņu, ka muka no vaļiem aiz bailēm dabūt zvēlienu ar asti un nogāzties pa taisno pie elles lielkunga!

-     Peleg, Peleg! - Bildads noteica, pacēlis rokas un acis pret debesīm. - Tu tak, tāpat kā es, piedzīvoji visādus briesmu laikus, - tu tak ar zini, Peleg, kas ir bailes no nāves; kā tu vari runāt tādus zaimus? Tu aizliedz savu paša sirdi, Peleg. Saki, - vai toreiz, kad šis pats "Pekvods" taifūnā pie Japānas krastiem pazaudēja visus trīs mastus - tas bija tai pašā braucienā, kad tu kuģoji par kapteiņa Ahāba palīgu - vai tad tu nedomāji par nāvi un Dieva sodu?

- Paklausieties, paklausieties tikai viņā! - Pelegs iekliedzās, soļodams pa kajīti, sabāzis rokas dziļi kabatās. - Paklausieties, ko viš runā! Padomājiet tikai! Kad kuģis kuru katru brīdi varēja noiet dibena! Nāve un Dieva sods, ko? Kad visi trīs masti ar elles troksni strīķējās gar bortiem un katrs vilnis gāzās mums pāri priekšā un pakaļa! Un tad lai mēs domātu par nāvi un pastaro tiesu? Nu nē, tur nebija laika domāt par nāvi! Par dzīvi mēs tobrīd domājām, es un kapteinis Ahābs, par to, kā visiem paglābties, kā salabot mas­tus, kā tikt līdz tuvākajai ostai - tas bija tas, par ko mēs domājām!

Bildads nesacīja vairs neko, tikai, aizpogājis mēteli, cēli devās uz klāju, bet mēs viņam sekojām. Tur viņš palika stāvam, klusēdams un nolūkodamies, kā buru lāpītāji vidusklājā labo topburu[7]. Laiku pa laikam viņš pieliecās, lai paceltu gabaliņu buraudekla vai piķētas aukliņas, lai tie, nedod dies, neietu zudumā.

19. nodaļa PRAVIETIS

- Puiši, vai salīgāt uz šā kuģa?

Mēs ar Kvīkegu nule kā bijām nokāpuši no "Pekvoda" un lēnām attālinājāmies no ūdensmalas, tobrīd katrs savās domās iegrimis, kad izdzirdējām kādu svešinieku uzrunājam mūs šādiem vārdiem; viņš, nostājies tieši mums pretī, bija izstiepis vareno rādītājpirkstu jau minētā kuģa virzienā. Vīrs bija ģērbies trūcīgi, izbalējušā jakā un salāpītās biksēs, bet ap kaklu apsējis melna lakata skrandu. Viņa seju no vienas vietas klāja baku rētas,

padarīdamas to līdzīgu izžuvušas upes gultnei, kad ieplaku izgrau­zušie ūdeņi jau noskrējuši.

-    Vai esat uz tā salīguši darbā? - viņš atkārtoja.

-    Jūs runājat par "Pekvodu", kā rādās? - es noprasīju, cenzda­mies mazliet pavilkt garumā laiku, lai pagūtu viņu labāk aplūkot.

-    Nūjā, "Pekvodu" - tur to kuģi, - viņš apstiprināja, atraudams roku, lai to atkal izslietu tā, ka pastieptais pirksts kā durklis iedūrās tieši mērķī.

-    Jā, - es attraucu, - mēs jau parakstījām papīrus.

-    Vai tajos papīros ir kas teikts par jūsu dvēselēm?

-     Ko, ko?

-     Ak jā, jums droši vien tādu nav, - viņš steidzīgi piebilda. - Galu galā tam nav nekādas nozīmes; es pazīstu daudzus, kam to nav, viņiem ir veicies, viņiem ir vieglāk dzīvot. Dvēsele varētu būt tāds kā piektais ritenis ratiem.

-     Ko tu tur muldi, vecīt? - es brīnījos.

-      Viņam toties dots vairāk kā vajag, lai atsvērtu šo trūkumu pie visiem citiem! - negaidīti nobeidza nepazīstamais, nezin kāpēc uzsvērdams vārdu "viņam".

-     Kvīkeg, - es mudināju, - ejam, šis liekas no kaut kurienes izmucis; viņš runā par kaut ko tādu, kas mums nav saprotams.

-    Pag! - nepazīstamais iesaucās. - Jums taisnība, jūs tak vēl. neesat redzējuši veco zibeņzelli, vai ne?

-     Kas tas par veco zibeņzelli? - es noprasīju, viņa vājprātīgā toņa pārsteigts.

-     Kapteinis Ahābs.

-     Kas? Mūsu kuģa kapteinis, no "Pekvoda"?

-     Nūjā, daudzi no mums, vecajiem jūras vilkiem, viņu tā sauc. Jūs taču viņu vēl neredzējāt, ko?

-     Neredzējām vis. Mums teica, ka viņš slimojot, bet viņam jau esot labāk un drīz būšot pavisam labi.

-     Drīz - un pavisam labi? - svešinieks pasmējās tādu savādu, uzvaroši rūgtu smiekliņu. - Redz, kapteinim Ahābam būs pavisam labi, kad mana kreisā roka atkal būs vesela, ne ātrāk.

-     Ko jūs par viņu zināt?

-     Ko jums par viņu stāstīja, runājiet!

-     Neko daudz, gandrīz vai nenieka, dzirdēju tikai, ka viņš esot labs vaļu mednieks un labs kapteinis uz sava kuģa.

-    Kas tiesa, tas tiesa - gan viens, gan otrs ir patiesība. Bet, kad viņš pavēl, jāskrien pa kaklu pa galvu. Rūc vai nerūc, bet kusties - kapteiņa Ahāba vārds ir likums. Taču nekā no tā, kas ar viņu notika pie Hornas raga, tas bija sen, kad viņš trīs dienas un trīs naktis nogulēja kā beigts; nekā par nāves cīniņu ar spānieti pie altāra Santā jūs nezināt - nenieka no tā visa, vai ne? Ne vārda par sudraba krūku, kurā viņš iespļāva? Un kur nu vēl par to, ka viņš pēdējā braucienā zaudēja kāju, gluži kā pareģots? Vai tiešām jūs neesat ne vārdiņa dzirdējuši par to visu, un ne tikai to? Ko? Nūjā, kur ta' jūs to varējāt izdibināt, un kā gan? Kam tas viss zināms? Tak ne jau visai Nantaketai, to es varu zvērēt! Bet katrā ziņā jums būs gadījies kaut ko dzirdēt par to, kā viņš pazaudēja kāju, vai ne? Nu, protams, ka esat dzirdējuši, tas taču katram zināms - es domāju - tas, ka viņam tikai viena kāja, bet otru noēda kašalots.

-     Draudziņ, - es teicu, - ko jūs te gvelžat, es nezinu un negribu zināt; kā rādās, tad jūs esat kaut kur saspiedis galvu. Bet, ja runājam par kapteini Ahābu no tā tur kuģa "Pekvods", varu sacīt, ka par viņa zaudēto kāju zinu visu.

-      Visu - par to, un jūs pats tam ticat, ko?

-     Pilnīgi.

Pacēlis pirkstu un ar skatienu urbdamies "Pekvodā", nelaimīgais svešinieks kādu bridi stāvēja nekustīgi, it kā uztraucošā sapni gremdēdamies, pēc tam tikko manāmi nodrebēja un piemetināja: - Jūs taču jau esat salīgti, vai ne? Jūsu vārdi ierakstīti papīros? Lai paliek, kā ir, kas parakstīts, parakstīts, notiks tas, kam jānotiek, būs tas, kam jābūt, un, galu galā, varbūt nenotiks vis. Katrā ziņā viss jau izlemts un noteikts, tam vai šim jūrniekam taču jādodas viņam līdzi, tā es domāju - šiem vai kādiem citiem, Dievs, esi tiem žēlīgs! Palieciet sveiki, lai neizsakāmās debesis jūs svētī. Es atvainojos, ka jūs aizturēju.

-     Paklausieties, draudziņ, - es ieminējos, - ja jūs varat mums kaut ko svarīgu pavēstīt, tad klājiet vaļā; bet, ja jums prātā bija tikai dzīt nelāgus jokus, tad jums tie nav izdevušies, tas ir viss, ko gribēju pasacīt.

-    Labi teikts, man patīk, ka tik prātīgi runā, jūs esat viņam īstais vīrs - tādi kā jūs. Ardievu, kuģinieki, ardievu! Ak jā, kad nonāksiet tur, sakiet, ka es negribētu būt viens no viņiem.

-     Draudziņ, šitā jums mūs neiebiedēt, uz to neceriet! Nekas šinī pasaulē nav vieglāk izdarāms, kā izlikties glabājam lielu noslēpumu.

-     Sveiki, brālīši, sveiki!

-    Sveiki mēs esam, - es attraucu, — nāc, Kvīkeg, iesim prom no šā vājprātīgā! Bet pag, nosauciet man savu vārdu, lūdzami!

-     Ēlija.

-      Ēlija[8]! - es atkārtoju, un mēs devāmies projām, katrs pa savai modei izteikdamies par šo veco, noskrandušo jūrnieku; galu galā, mēs bijām vienisprātis, nolemdami, ka viņš ir tikai sīks blēdis, lai gan tēlo bubuli. Taču mēs nebijām nogājuši vēl ne simt jardu, kad, nogriežoties ap stūri un nejauši palūkojoties atpakaļ, es pamanīju, ka Ēlija mums seko, kaut arī iztālēm. Nez kāpēc tas mani tik ļoti satrauca, ka es neteicu Kvīkegam ne vārda, bet turpināju soļot viņam līdzās, degot ziņkārībā redzēt, vai svešais nogriezīsies ap stūri tāpat kā mēs. Viņš nogriezās; un tas, kā man šķita, nozīmēja, ka viņš mums seko, bet ar kādiem nolūkiem, to es nekādi nespēju saprast. Šis apstāklis, pievienojot to vīra div­domīgajam, aizplīvurotajam runasveidam, ar mīklainiem, pusne- saprotamiem, pusatmaskojošiem mājieniem, manī modināja dažnedažādas smagas aizdomas un neskaidras nojautas - un visas tās saistījās ar "Pekvodu" un kapteini Ahābu, viņa zaudēto kāju, Hornas ragu, sudraba krūku un kapteiņa Pelega teikto pirms tam, kad es vakar nokāpu no kuģa, indiānietes Tistigi pareģojumiem, ceļojumu, kas bija mums priekšā, un vēl tūkstošiem citu mīk­lainu lietu.

Biju nolēmis sev par apmierinājumu noskaidrot, vai tas skrandulācis Ēlija patiesi mums seko, tāpēc mēs abi kopā ar

Kvīkegu pārgājām ielas otrā pusē un devāmies pa savām pēdām atpakaļ. Taču Ēlija pagāja mums garām, izlikdamies mūs nemaz neievērojam. P2s jutos atvieglots un vēl reizi par visām reizēm, kā man likās, klusībā nolēmu, ka esam satikuši sīku krāpnieķeli.

20. nodaļa VISS KUSTĪBĀ

Pagāja diena vai divas, un uz "Pekvoda" klāja sākās liela rosība. Te ne tikai laboja vecās buras, bet uz borta parādījās arī jaunas, kopā ar buraudekla baķiem un burvilku striķiem saišķos - īsi sakot, viss liecināja, ka sagatavošanās darbi uz kuģa steidzīgi tuvojās beigām. Kapteinis Pelegs tagad tikpat kā nemaz vairs nenokāpa krastā, tikai sēdēja savā vigvamā, ar asu aci pielūkodams kuģa- ļaužu darbošanos; Bildads bija aizņemts ar iepirkumiem un pārtikas sagādi, bet citi uz klāja un kravas telpās rāvās melnās miesās līdz vēlai naktij.

Nākamajā dienā, pēc tam kad Kvīkegs parakstīja papīrus, visās mājvietās, kur bija apmetušies "Pekvoda" kuģinieki, tika izzi­ņots, ka jūrnieku lādēm līdz vakaram jābūt uz kuģa, jo nebija iespējams pateikt, cik drīz kuģis dosies jūrā. Tāpēc mēs ar Kvīkegu nogādājām uz kuģa savu iedzīvi, tomēr paši nolēmām līdz pēdējam mirklim nakšņot krastā. Kā parasti, izbraukšana jūrā tika izziņota krietni iepriekš, un kuģis vēl vairākas dienas nepacēla enkuru. Tur nebija ko brīnīties - vajadzēja paveikt bezgaldaudzus darbus un parūpēties par daudzām jo daudzām lietām, pirms "Pekvods" varēja iziet jūrā.

Katram zināms, kāds lērums dažādu mantu - gultu, pannu, nažu un dakšiņu, lāpstu un knaibļu, salvešu, riekstkožu un tamlīdzīgu piederumu vajadzīgs saimniecībā. Tāpat vaļu medību braucienā veselus trīs gadus jāsaimnieko okeāna vidū, tālu no bodniekiem, preču iznēsātājiem, dziedniekiem, maizniekiem un baņķieriem. Un, kaut gan tas attiecas arī uz tirdzniecības kuģiem, taču ne jau tādā mērā kā uz vaļu medniekiem. Turklāt braucieni turpinās ilgi, tātad ikdienišķi nepieciešamo priekšmetu un zvejas riku skaits ir ļoti liels; turklāt tos nav iespējams papildināt tajās tālajās ostās, kur šie kuģi piestāj - jāpatur prātā ari, ka no visu veidu kuģiem tieši vaļu mednieku tupeles pakļautas dažnedažādiem negadījumiem, kad var aiziet postā zvejas rīki, no kuriem atkarīga medību veiksme. Tāpēc jāņem līdzi liekas laivas, lieki burvilku striķi un tauvas, lieki žebērkļi - viss, kas iespējams, ja nu vienīgi nesavikšot aizstājējus pašam kuģim un kapteinim.

Bridi, kad mēs ieradāmies salā, "Pekvoda" kravas telpas bija jau gandrīz pilnīgi pielādētas: gaļa, maize, dzeramais ūdens, kurināmais, dzelzs stīpas, mucu un toveru dēļi. Ar visu to, ko jau tiku iepriekš minējis, vēl kādu laiku turpinājās visvisādu rīku pievešana, un uz borta nāca klāt mazi un lieli priekšmeti.

Šos apgādes un piegādes darījumus vadīja kapteiņa Bildada māsa - izkāmējusi veca lēdija ar varen nenogurdināmu un uzņē­mīgu garu; ļoti sirsnīga būdama, viņa likās izlēmusi, ka, ciktāl tas no viņas atkarīgs, uz "Pekvoda" pēc aiziešanas jūrā visam jābūt pārpārēm. Kādubrid viņa parādījās uz klāja ar sālījumu toveri virtuves noliktavai; citreiz atsteidzās ar spalvu saišķi, lai tās novie­totu uz kapteiņa palīga galda, kur parasti tika izdarīti ieraksti kuģa grāmatā; vēl citreiz viņa nesa padusē flaneļa baķi, kas varēja noderēt, ja kādu mocītu reimatisms. Nekad nevienai sievietei nebija dots tik atbilstošs un pelnīts vārds - viņa saucās Čerita - krustmāte Harita, ka visi viņu dēvēja. Kā žēlsirdīgā māsa šī krustmāte Žēlsirdība rosījās te un tur, gatava pielikt roku vai ielikt darbā sirdi, veicinot jebko, lai varētu sniegt drošību, ērtības vai mierinājumu tiem, kas atradās uz šā kuģa, ar kuru saistījās viņas mīļā brāļa Bildada intereses un kurā viņa pati bija ieguldījusi pārdesmit sūri un grūti iekrātu dolāru.

l āču gluži satriecoši izskatījās šī lieliskā kvēkeriene ar plašo sirdi pēdējā dienā, kad viņa uzkāpa uz borta ar garu vaļa tauku smeļamo vienā rokā un vēl garāku žebērkli otrā. Nedz kapteinis Bildads, nedz Pelegs neatpalika no viņas. Kaut vai Bildads, kas bija sarūpējis garu nepieciešamo priekšmetu sarakstu un pēc katra pieveduma atzīmēja ikvienu jaunieguvumu ar ķeksīti. Ik pa laiciņam Pelegs klupdams krizdams izlēca no sava vaļa kaulu patvē­ruma, aurēja pa lūku uz tiem, kas strādāja lejā kravas telpās; aurēja augšup uz tiem, kas rāvās pa mastiem, un, visbeidzot, jopro­jām aurēdams, ielīda atpakaļ savā midzenī.

Šajās ceļā pošanās dienās mēs ar Kvīkegu bieži parādījāmies uz kuģa, un tikpat bieži es apvaicājos pēc kapteiņa Ahāba, taujādams par viņa veselību un nodomiem ierasties uz kuģa. Uz visiem vaicā­jumiem saņēmu atbildi, ka viņam klājoties aizvien labāk un labāk, ka viņu gaidot ierodamies uz borta kuru katru dienu, bet pagaidām abi kapteiņi - Pelegs ar Bildadu rūpēšoties par visu braucienam nepieciešamo. Bijis es līdz galam godīgs pats pret sevi, tad sirds dziļumos būtu skaidri jutis nemieru, dodoties tik garā braucienā, ne reizi neskatījis vaigā to vīru, kam lemts būt par pilntiesīgu pavēlnieku, kolīdz kuģis būs izgājis atklātā jūrā. Taču, ja cilvēks nojauš ko nelāgu - un reizēm tā gadās, kad jau par vēlu izstāties no apšaubāmā darījuma, - viņš neapzināti cenšas noslēpt šīs aizdomas pat no sevis paša. Kaut kas tamlīdzīgs notika arī ar mani. Es neteicu neko un centos neko nedomāt.

Beidzot kļuva zināms, ka nākamajā dienā kuģis noteikti izies jūrā. Tāpēc mēs ar Kvīkegu bijām kājās ļoti agri.

21. nodaļa UZKĀPŠANA UZ KUĢA

Bija turpat vai pulksten seši, taču mūs ceļā uz piestātni sagaidīja tikai pelēka, izplūdusi un miglaina ausma.

-    Ja es pareizi redzu, tad mums pa priekšu skrien kaut kādi jūrnieki, - es sacīju Kvīkegam, - tās nevar būt tikai ēnas; droši vien kuģis aties, saulei lecot, ejam ātrāk!

-    Stājiet! - uzsauca kāda balss, un tās īpašnieks tajā pašā brīdī, nemanāmi pienācis klāt no aizmugures, uzlika rokas mūsu pleciem un izspraucās mums pa vidu; tā stāvēdams, mazliet salīcis uz priekšu, viņš neskaidrajā dūmakā aplūkoja mūs abus pēc kārtas ar neizpro­tamu, savādu skatienu. Tas bija Ēlija.

-    Jūs kāpjat uz kuģa?

-     Pievāciet rokas, lūdzami! - es iebļāvos.

-     Lasās prom! - norūca Kvīkegs. - Zūd kokos!

-    Jūs nekāpsiet uz kuģa?

-     Kāpsim gan, - es atbildēju, - bet kāda jums tur daļa? Vai zināt, mister Ēlija, man domāt, jūs esat diezgan apnicīgs!

-    Nē, nē, to es nezināju, - Ēlija nomurmināja, lēnīgi un izbrīnīti lūkodamies te manī, te Kvīkegā ar savu neizdibināmo skatienu.

-    Ēlija, - es teicu, - dariet man un manam draugam to prieku un pazūdiet! Mēs esam ceļā uz Indijas un Kluso okeānu, tāpēc negribētu tikt aizkavēti.

-     Šitā? Vai jūs būsiet atpakaļ uz brokastīm?

-     Viņš ir saspiedis galvu, Kvīkeg, - es norūcu, - ejam.

-     Ei, jūs! - Ēlija nepakustēdamies uzsauca, kad mēs bijām atgājuši dažus soļus nostāk.

-     Nepievērs viņam uzmanību, Kvīkeg, - es steidzināju, - iesim!

Taču viņš atkal nemanot panāca mūs un, piepeši uzsitis man uz

pleca, sacīja: - Vai jums nešķiet, ka uz kuģa nupat uzkāpa kaut kādi ļaudis?

Tiešā jautājuma pārsteigts, es atbildēju: - Jā, man likās, ka redzēju četrus vai piecus vīrus, bet bija tik tumšs, ka neņemos neko apgalvot.

-    Tumša lieta, tumša lieta, - Ēlija nobubināja, - palieciet sveiki!

Mēs atstājām viņu stāvam, bet viņš vēlreiz nemanot panāca mūs un, atkal pieskāries manam plecam, izmeta: - Kā rādās, vai varēsiet viņus ieraudzīt, ko?

-     Ko tad?

-     Esiet sveiki! Esiet sveiki! - viņš atkārtoja, grasīdamies aiziet. - Ak jā! Es gribēju tikai jūs brīdināt par… bet nav nozīmes, nekādas nozīmes… tā ir ģimenes lieta. Šorīt gan salst, vai ne? Visu labu! Tagad mēs tik drīz neredzēsimies, to varu galvot, ja nu vienīgi pastarās tiesas priekšā. - Un pēc šiem vājprātīgā vārdiem viņš beidzot nozuda, atstādams mani lielā izbrīnā par tādu apmātā uzmācību.

Kad beidzot uzkāpām uz "Pekvoda" klāja, tur valdīja pilnīgs klusums, nekur neredzēja ne dvēseles. Kapteiņa kajīte bija aizslēgta no iekšpuses; visas lūkas bija ciet, aizkrautas ar tauvu rituļiem. Mēs nonācām kuģa priekšgalā un tur ieraudzījām kādu vaļēju lūku. Redzēdami tur gaismu spīdam, nokāpām lejā, taču atradām tikai vecu, kankarainā ādas jakā ievīstījušos jūrnieku. Vīrs gulēja, izstiepies visā garumā, paslēpis seju sakļautajās plaukstās. Viņš bija iegrimis dziļā miegā.

-     Tie jūrnieki, kurus mēs redzējām, Kvīkeg, - kur viņi varēja palikt? - es vaicāju, šaubīgi uzlūkodams gulētāju. Taču Kvīkegs piestātnē nelikās neko ievērojis, un tagad es jau biju gatavs noticēt, ka esmu redzējis māņus, ja nebijis Elijas ar savu dīvaino jautājumu. Taču es apslāpēju sevī šo jušanu un, vēlreiz norādīdams uz guļošo, pa jokam sacīju Kvīkegam, ka mums būtu labāk palikt tepat un sargāt gulētāju, ieteikdams viņam iekār­toties ērtāk. Viņš uzlika roku gulētājam uz pēcpuses, it kā pārliecinādamies, vai tā pietiekami mīksta, un bez garām runām uzsēdās virsū.

-     Dievs tēvs, Kvīkeg, nesēdi tā! - es iesaucos.

-     Ka - tā? - Kvīkegs iebilda. - Mans salā tā sēd. Ērti, un sejs paliek vesels.

-     Sejs! - es sacīju. - Tu to sauc par seju? Varen vēlīga izteiksme tādā sejā, bet tagad paklausies, cik smagi viņš elpo; viņš ceļas, rāpies nost, Kvīkeg, tu esi smags un saspiedīsi viņa seju kā plāceni! Rāpies nost, Kvīkeg! Skaties, viņš tevi tūdaļ nometīs. Brīnums, ka viņš vēl nav pamodies!

Kvīkegs nokāpa, apsēdās gulētājam galvgalī un aizdedzināja savu tomahauka pīpi. Es apmetos kājgalī. Mēs sniedzām pīpi no rokas rokā pāri guļošajam. Mums tā sēžot, Kvīkegs savā lauzītajā mēlē pastāstīja man, ka viņa zemē, kur nepazīst nekādus zviļņus, nedz sofas, valdnieks, virsaiši un augstmaņi paraduši dīvānu vietā nobarot sev padotos; vēlēdamies ērti iekārtot māju, mēdzot nopirkt astoņus līdz desmit sliņķus un izvietot pēc patikas nišās un kaktos. Bez tam tas esot ļoti ērti pārgājienā - daudz ērtāk nekā saliekamie krēsli; vajadzības gadījumā saimnieks pasaucot savu pavadoni un tas pēc pavēles pārvēršoties sēdeklī kaut kur zaraina koka ēnā, varbūt pat purvainā vai mitrā vietā.

Stāstīdams man visu to, Kvīkegs katrreiz, saņemot no manis pīpi, vēzēja aso galu pāri gulētāja galvai.

-     Kāpēc tu tā dari, Kvīkeg?

-     Ātri nobeidz - ļoti ātri nogalē - e! - Un viņš turpināja, atsaukdams atmiņā šādus tādus uzbudinošus notikumus, saistītus ar šo tomahauka pīpi, kas, kā rādās, savā divējādajā būtībā ne tikai mierināja viņa dvēseli, bet arī skaldīja galvaskausus ienaid­niekiem; taču te mūsu uzmanību beidzot piesaistīja guļošais. Biezie dūmi, kas pa šo laiku bija piepildījuši telpu, sāka uz vīru iedarboties. Viņš tagad elpoja ļoti smagi, bet tad, šķiet, vīram sāka kņudināt degunā, viņš sāka grozīties un visbeidzot uzrausās sēdus, izberzē­dams acis.

-     Ei, jūs, - viņš izgrūda, - pīpmaņi, kas jūs tādi?

-    Jūrnieki, - es atbildēju. - Kad iesim jūrā?

-    Tā, tā. Jūs salīgāt uz "Pekvoda", ko? Mēs izbraucam šodien. Naktī ieradās kapteinis.

-     Kurš kapteinis? Ahābs?

-     Bet kurš gan cits?

Es grasījos viņam uzdot dažus jautājumus par šo kapteini, kad mēs izdzirdējām uz klāja troksni.

-     Ehē, Starbeks jau saimnieko, - vecais norūca, - tas ir viņš, rosīgs vīrs, kapteiņa palīgs, kārtīgs puika, pie tam bīstas Dieva, bet es redzu, ka visi jau augšā, man arī laiks! - To pateicis, viņš devās uz klāju, un mēs viņam sekojām.

Lēca saule, un bija jau gaišs. Drīz jūrnieki pa diviem trim sāka lasīties uz klāja, vairāki darbojās ap takelāžu; kapteiņa palīgi rosīgi ķērās pie darba, daudzi joprojām stiepa uz klāju šādus tādus pēdējos sīkumus. Tikai kapteinis Ahābs arī pa šo laiku palika neredzams, ieslēdzies savā kajītē.

22. nodaļa PRIECĪGUS ZIEMSVĒTKUS!

Visbeidzot ap dienas vidu - pēc tam, kad takelāžas rīkotāji pameta klāju, "Pekvods" atvirzījās gabaliņu nost no piestātnes, un laivā attālinājās nemainīgi rūpīgā krustmāte Harita, kas bija nogādā­jusi uz kuģa savas pēdējās veltes, - naktscepuri kapteiņa palīgam Stabsam - viņas svainim, un vēl vienu Bībeli kokam, - tad abi kapteiņi, Pelegs ar Bildadu, iznākuši no kapteiņa kajītes, pagriezās pret pirmo palīgu, un Pelegs sacīja:

-     Mister Starbek, vai esat pārliecināts, ka viss kārtībā? Kapteinis Ahābs ir gatavs, nupat ar viņu runājām. Vai krastā nekas nav aiz­mirsies? Tad sauciet visus šurp, lieciet šiem nostāties rindā uz klāja, velis šos rāvis!

-     Bet, Peleg, neņemiet mutē nelāgus vārdus, lai kāda būtu steiga, - noburkšķēja Bildads, - veicīgāk, draudziņ Starbek, pildiet, kas pavēlēts!

Neko teikt! Pat jūrā iziešanas brīdī kapteinis Pelegs un kapteinis Bildads joprojām dod rīkojumus uz klāja, it kā sagata­vojušies komandēt uz jūras, tāpat kā kuģim ostā stāvot. Turpretī kapteinis Ahābs nav izrādījis nekādas dzīvības zīmes; par viņu tik vien.zināms, ka viņš atrodas kajītē. Varētu nodomāt, ka viņa klātbūtne nebūt nav nepieciešama, lai iekustinātu kuģi un izvestu to atklātā jūrā. Tik tiešām, tas neietilpst viņa pienākumos - to dara locis, ne kapteinis; un ja vēl viņš nav pilnīgi atveseļojies, kā tika paskaidrots, tad visai saprātīgi no kapteiņa Ahāba puses ir palikt turpat lejā. Tas šķita ļoti dabiski, it īpaši tāpēc, ka arī uz tirdzniecības kuģiem daudzi kapteiņi nerādās uz klāja vēl labu laiciņu pēc enkura pacelšanas, uzkavēdamies kajītē pie galda un jautri atzīmēdami atvadīšanos kopā ar draugiem, kas pēc tam pamet kuģi kopā ar loci.

Taču pamatīgāk palauzīt galvu šajā virzienā nebija nekādas iespējas, jo kapteinis Pelegs rosīgi ķērās pie darīšanas - kā rādās, vairāk rīkojās un dalīja pavēles viņš, nevis Bildads.

-    Uz pakaļgalu, pie stūres, jūs memmesdēliņi! - viņš uzbrēca matrožiem, kas kavējās pie grotmasta. - Mister Starbek, trieciet viņus uz pakaļgalu!

-    Aizvākt telti! - skanēja nākamā pavēle. Kā jau sacīju, vaļa kaulu slietenis uz klāja tika uzrīkots tikai tam laikam, kamēr kuģis stāvēja ostā, un uz "Pekvoda" jau gadus trīsdesmit bija parasts, ka pavēle novākt telti nozīmē arī pavēli pacelt enkuru.

-    Pie vinčas! Asiņi un pērkoni! Skrejiet! - tika nobrēkts rīkojums, un puiši metās pie kloķiem.

Paceļot enkuru, locim pienākas stāvēt kuģa priekšgalā. Te Bildads, kas, lai jums būtu zināms, bez visiem citiem pienākumiem pildīja ari loča amatu - pastāvēja viedoklis, ka viņš iegādājies loča titulu, lai ietaupītu, nealgojot Nantaketas ločus saviem kuģiem, jo nemūžam viņš neizvadīja no ostas citu kuģus - Bildads, kā jau teicu, pārliecās pāri bortam, modri sekodams ar acīm enkuram, kas tuvojās; laiku pa laikam viņš uzvilka kādu bēdīgu psalmu, lai uzmundrinātu vīrus pie enkurspilves, kuri daudzbalsīgi auroja pretī kaut kādu piedziedājumu par Būblalejas skuķiem - pilnā rīklē un ar patiesu prieku, kaut gan vēl pirms dienām trim Bildads bija viņiem izskaidrojis, ka ģeķīgas dziesmas uz "Pekvoda" klāja netiek paciestas, it īpaši pie enkura pacelšanas; bet viņa māsa Harita uz katra matroža kojas bija nolikusi nelielu Votsa himnu krājumu.

Tobrīd, aplūkodams pārējo kuģa daļu, kapteinis Pelegs auroja un lādējās negantāk par negantu. Es jau nodomāju, ka viņš nolaidīs kuģi dibenā, pirms mēs būsim paspējuši pacelt enkuru; neviļus palaidis vaļā satverto rokturi, es ieteicu Kvīkegam darīt tāpat, domājot par briesmām, kādās mēs varam nonākt, sākot braucienu tāda velniš­ķīga pavēlnieka vadībā. Mierināju sevi tikai ar to, ka varbūt kāds glābiņš gaidāms dievbijīgā Bildada personā, jebšu viņš grasījās ieviest septiņsimt septiņdesmit septīto loni; te pēkšņi es sajutu pamatīgu belzienu pa mugurgalu un, pagriezies atpakaļ, šausmās sarāvos, redzēdams kapteini Pelegu nolaižam kāju pēc šīs pašas kājas ciešās saskares ar manu pēcpusi. Biju saņēmis pirmo spērienu pa dibenu.

-    Ta šitā griež vinču uz tirdzniecības kuģiem? - viņš ierēcās. - Griez, aitasgalva, riņķī, lai kauli krakšķ! Jūs tur, guļat, vai?

Kustieties, es teicu! Kohog! Kusties, tu tur, ar rudajām ūsām, kusties, tu skotu mice, kusties, zaļbiksi! Kustieties veicīgāk, lai acis sprāgst no pieres laukā! - Tā bļaudams, viņš grozījās ap vinču, te un tur visnotaļ ļaudams savai kājai vaļu, kamēr Bildads, nelikdamies trau­cēties, turpināja psalmošanu. Bet es nodomāju, ka Pelegs šodien pamanījies pamatīgi iekampt.

Beidzot enkurs bija pacelts, buras uzvilktas, un mēs slīdējām prom. Bija spalgs sals, Ziemsvētki, īsā ziemeļu diena ātri vērtās naktī, un mēs pēkšņi attapāmies plašajā, saltajā okeānā, kur stingstošie vižņi iekala mūs ledū kā nopulētās bruņās. Garas vaļu zobu rindas visgarām bortam laistījās mēness gaismā, bet priekšgalā kā balti milzu ziloņu ilkņi nokarājās garas, līkas lāstekas.

Miesās izdilušais Bildads, uzstādamies kā locis, izrīkoja pirmo sardzi; šad un tad, vecajam kuģim dziļi iegrimstot zaļajā vilnī, kas to viscaur apšļāca ledainām šļakatām, vējiem kaucot un tauvām strinkšķot, varēja dzirdēt viņu klusām dziedam:

Zied lauks aiz viesuļa, kas zūdigs - Tā apsolītā zeme iraid. Tur Kānaānu skata jūdi, Ko Jordāna no viņiem šķir.

Vēl nekad šie dziesmu vārdi manām ausīm nebija skanējuši tik glāstoši( Tajos slēpās cerība un piepildījums. Par spīti šai aukstajai, ziemīgajai naktij vētrainajā Atlantijā, par spīti manām slapjajām kājām un vēl slapjākajai jakai, mani, kā man šķita, gaidīja vēl dau­dzas vilinošas ostas, nevīstošas pļavas un mūžzaļi lauki, kur pavasarī no zemes izaugusī zāle stāv neskarta un svaiga vēl vasaras vidū.

Beidzot mēs bijām jau tik tālu no krasta, ka nekāda loča mums vairs nevajadzēja. Kuģim pietuvojās burulaiva, kas bija mūs pavadījusi.

I.ikās pārsteidzoši un savā ziņā pat aizkustinoši vērot, kā Pelegs un Bildads tobrīd satraucās; kapteinis Bildads jo sevišķi. Viņam negribējās aiziet, jānudien, ļoti negribējās pamest šo kuģi, kas devās tik ilgā un bīstamā braucienā aiz abiem vētrainajiem zemes­ragiem, - kuģi, kurā ieguldīti vairāki tūkstoši viņa grūti pelnīto dolāru;

kuģi, uz kura par kapteini aizbrauc viņa senais kuģabiedrs, gandrīz tikpat vecs kā viņš pats, atkal reiz mezdamies pretī briesmām - rīklē, kas nepazīst līdzjūtības; nožēlodams, ka jāatvadās no kuģa, kura liktenī viņš ieinteresēts visādā veidā, nabaga vecais Bildads ilgi tūļājās; viņš norūpējies pārstaigāja klāju, noskrēja lejā kajītē vēlreiz pateikt ardievas… atkal uzkāpa uz klāja, pārbaudīja vēja virzienu, raudzīdamies tumšajos, bezgalīgajos ūdeņos, kurus iero­bežo tikai tālīni, neredzami kontinenti austrumpusē; palūkojās masta virzienā, palūkojās augšup un palūkojās lejup, palūkojās pa labi roki un palūkojās pa kreisi roki, palūkojās visur un nekur; beigu beigās, neapzinādamies, ko dara, uztina uz tapiņas kādu aukliņu, krampjaini saķēra smagnējo Pelegu aiz rokas un, pacēlis lukturi, kādu mirkli stāvēja nekustīgi, apņēmīgi vērdamies tam sejā, it kā sacīdams: "Un tomēr, draugs Peleg, es to pārcietīšu. Jā, es to spēju."

Turpretī Pelegs izturējās pret visu filozofiskāk, taču, par spīti viņa filozofijai, kad lukturis tuvojās sejai, viņa acī mirdzēja asara.

Ari viņš skraidelēja no kajītes uz klāju un atpakaļ - te pametot vārdiņu lejā, te bilstot kādu pamācību kapteiņa palīgam Starbekam.

Visbeidzot viņš pagriezās pret savu biedru, pēdējoreiz pavēr­damies visapkārt.

-     Kaptein Bildad! Nāc, vecais draugs, mums jāiet! Ei, pagriezt grotrāju! Šurpmāk laivu! Sataisieties! Nākt tuvāk! Uzmanīgāk, uzmanīgāk! Nāc, Bildad, veco zēn, saki ardievas! Vēlu veiksmi, Starbek, vēlu veiksmi, Stabs! Veiksmi, mister Flask! Palieciet sveiki, visu labāko jums - pēc trim gadiem šajā pašā dienā gaidīšu jūs Nantaketā ar kārtīgām karstām pusdienām! Urā, uz priekšu!

-     Dievs lai jūs svētī, brāļi, lai Viņš stāv jums klāt! - tik tikko saprotami nomurmināja vecais Bildads. - Ceru, ka laiks uzlabosies un kapteinis Ahābs drīz varēs iznākt pie jums - silta saulīte ir tas, kas viņam vajadzīgs, un tās jums būs diezgan, braucot uz tropiem. Uzmanieties vajašanas laikā, zēni! Bez vajadzības negremdējiet laivas, harpunētāji, labam baltā ciedra dēlim šogad cena kāpusi par trim procentiem! Neaizmirstiet noskaitīt lūgšanas! Mister Starbek, pielūkojiet, lai mucinieks velti netērē mucas! Ak jā, buru adatas ir zaļajā kastītē. Daudz nemedījiet pa svētdienām, puiši, bet nepalaidiet garām labu izdevību, ja tāda gadltos - tā jūs atrai­dītu debesu dāvanu. Uzmaniet melases mucas, mister Stabs, kā rādās, tās mazlietiņ tek! Ja piestāsiet salās, mister Flask, sargieties izvirtību! Palieciet sveiki, visu labu! Neturiet sieru ilgi lejā, kravas telpā, tas sabojāsies! Taupiet sviestu, tas maksāja divdesmit centu mārciņā - paturiet prātā, ka…

- Nāc tak, kapteini Bildad, pietiek zobus vārdot, aiziet! - to pateicis, Pelegs piestūma viņu pie trapa, un abi nokāpa laivā.

Kuģis un laiva attālinājās viens no otra, saltā, drēgnā nakts- vēja dzīti; ķērcoša kaija aizplivinājās pāri; abus kuģus - lielo un mazo - neganti šūpoja; smagām sirdīm mēs trīskārt uzsaucām "urā" viņiem par godu un akli, gluži kā liktenis, ienirām tuksnesīgajā Atlantijā.

23. nodaļa VĒTRU KRASTS

Kādā no iepriekšējām nodaļām tikām pieminējuši kādu Bal- kingtonu - gara auguma jūrnieku, kuru tūlīt pēc nokāpšanas krastā satikām Ņūbedfordas mājvietā.

Kamēr šajā ledainajā ziemas naktī "Pekvods" triecās ar caurur­bjošo snīpi saltajos, viltus pilnajos viļņos, kā jūs domājat, ko es ieraudzīju stāvam pie stūres? To pašu Balkingtonu! Es ar patiku un cienību uzlūkoju vīru, kas ziemas vidū, nule paspējis nokāpt krastā pēc briesmu pilna ceļojuma četru gadu garumā, nenogur­dināms jau atkal dodas jūrā, tādā vētrainā braucienā. Kā rādījās, zeme dega viņam zem kājām. Par visdīvainākajām lietām nekad nerunā, dziļi noglabātām atmiņām nav vajadzīgas epitāfijas; šī īsā nodaļa lai ir Balkingtonam pieminekļa vietā. Pateikšu tikai to, ka viņam klājās kā kuģim vētrainā jūrā, kuru viesulis atdzinis pie vēju krasta. Osta labprāt sniegtu glābiņu, osta ir līdzcietīga, tajā gaida atelpa, ērtības, pavards, maltīte, siltas segas, draugi; viss, kas mīļš mūsu pasaulīgajai būtībai. Taču vētrā šī osta un zeme kuģim nozīmē vislielākās briesmas; tam jāvairās viesmīlības - pietiks vienu pašu reizi skart zemi, kaut vai tikai ar ķīli, lai tas sadrebētu caur un cauri. Visiem spēkiem kuģis saceļ buras, tiekdamies prom no krasta, cīnīdamies ar to pašu vēju, kas gādīgi dzina mājup; atkal laužas vētrainajā bezkrastu okeānā, glābiņu meklējot, metas pretī bojāejai, kad vienīgais sabiedrotais ir nāvīgākais ienaidnieks!

Tagad taču tu to zini, Balkington. Vai tu kaut cik apjaut nāvīgo, neizturamo patiesību - ka ikkura dziļa, nopietna doma ir tikai mūsu dvēseles drosmīgs mēģinājums noturēties neatkarības atklā­tajā jūrā brīdī, kad visnegantākie zemes un debesu vēji dzen to uz nodevīgo, verdzisko krastu?

Taču vienīgi bezkrastu ūdens klajumos ir tā augstākā patiesība - bezgalīga, nebeidzama kā Dievs, tāpēc labāk iet bojā sabangotā bezgalībā, nekā ar kaunu ļaut vējiem izmest sevi sausumā, pat ja tur būtu glābiņš! Jo tārpam līdzinās tas, kurš gļēvi izrāpo krastā. Ak, šausmu šausmas! Vai visas šīs mokas ir veltas? Saņem dūšu, sasparojies, ak Balkington! Esi nelokāms, drūmais pusdievs! Jo kopā ar okeāna pazudinošajām šļakatām augšup šļāc tava apoteoze.37

24. nodaļa aizstĀvĪba

Mēs ar Kvīkegu tagad bijām visā pilnībā nodevušies vaļu medībām, taču uz sauszemes vaļu medības nezin kāpēc tiek uzska­tītas par visnotaļ nedzejisku un pat nicināmu nodarbošanos; turpretī mani pārņēmusi kvēla vēlēšanās pārliecināt jūs, zemes ļautiņi, par to, ka šeit vaļu medniekiem tiek nodarīta pārestība.

Vispirms gribu atgādināt, kaut gan tas varbūt ir lieki, ka ļaudis lielākoties neuzskata vaļu mednieka amatu par cildināmu

1 Apoteoze (gr.) - svinīgs noslēgums; burtiski pasludināšana par dievu. (Tulk. piezīme.)

tā saucamo godājamo amatu vidū. Ja svešinieks tiks ievests jauktā lielpilsētas sabiedrībā, pieteicot viņu viesiem kā harpunētāju, viņa nopelnus klātesošo acīs tāds pieteikums nebūt necels; un, ja nu viņš sadomātu sekot jūras virsnieku piemēram un liktu uzdrukāt burtus K. Z. F. (kašalotu zvejas flote) uz savas vizītkartes, tāda pārdrošība varētu tikt uzskatīta par visai pašpārliecinātu un smieklīgu.

Nav jāšaubās, ka viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība nevēlas cienīt mūs, vaļu medniekus, ir šāds: tiek uzskatīts, ka mūsu aici­nājums ir kaut kas līdzīgs lopu kāvēju amatam, un, strādādami kā miesnieki mēs rakņājamies visvisādos netīrumos. Mēs, protams, esam miesnieki, tā ir taisnība. Taču miesnieki, vēl daudz asinaināki par mums, ir bijuši visi armiju virspavēlnieki, kurus pasaule vienmēr godinājusi. Kas attiecas uz mūsu darbam piedēvēto šmulību, tad drīz vien jums tiks dota iespēja ar tikpat kā nezi­nāmiem faktiem pārliecināties, ka vaļu medību kuģa klājs var ierindoties starp vistīrākajām vietām uz mūsu visnotaļ tīrās planētas.

Taču, pat pieņemot šo uzskatu par patiesu, kas gan ir slidenie, gļotainie vaļu medību kuģu klāji salīdzinājumā ar neaprakstāmiem līķu klājieniem tur, kauju laukos, no kuriem karotāji atgriežas izbaudīt dāmu aplausus? Un, ja tā ir doma par bojāejas draudiem, kas nodrošina karavīra amata nemainīgo popularitāti, es jums galvoju, ka daudzi no tiem kara veterāniem, kas drosmīgi maršējuši, nebīdamies artilērijas viesuļuguns, ātri vien atkāptos, ieraugot kašalota vareno asti parādāmies un aprakstām gaisā loku virs viņu galvām. Jo kas gan ir cilvēka saprātam izprotamās šausmas salīdzinājumā ar neaptveramajām šausmām, ar kādām mūs spēj pārsteigt Dievs!

Bet, lai arī pasaule nievā mūs, vaļu medniekus, tajā pašā laikā tā maksā mums visaugstākos meslus, to pat neapjaušot, jā gan, ar vispārēju pielūgsmi! Jo visi gaismekļi, lampas un sveces, kas deg uz zemeslodes, ir kā lampiņas pie relikviju šķirsta, kas iedegtas mūsu godam.

Taču palūkosimies uz šo jautājumu mazliet citā gaismā, izsvēr­sim to mazliet citādos svaros; redzat, kas mēs, vaļu mednieki, esam un esam bijuši!

Kādēļ holandieši de Vita'8 laikos savai vaļu medību flotilei vadībā nozīmēja admirāļus? Kāpēc franču karalis Ludviķis XVI par personiskajiem līdzekļiem apgādāja vaļu medību kuģus no Dankērkas un laipni ielūdza apmesties šajā pilsētā pāris duču ģimeņu no mūsu pašu saliņas - Nantaketas? Kādēļ Britānija no 1750. līdz 1788. gadam izmaksāja saviem vaļu medniekiem papildus veselu miljonu mārciņu? Un, visbeidzot, kādēļ mūsu, amerikāņu, vaļu mednieku skaits ir lielāks, nekā visu pārējo valstu vaļu mednieku skaits, kopā ņemot; kālab mūsu rīcībā ir vesela flote - kādi septiņsimt kuģu, ar kuriem kuģo apmēram astoņpadsmit- tūkstoš vīru, katru gadu par četriem miljoniem dolāru; un kuģu vērtība kuģošanas laikā ir divdesmit miljoni dolāru; tie katru gadu pārved mūsu ostās pamatīgu ražu, - apmēram septiņus miljonus dolāru? Kā to paveiktu, ja vaļu medības nebūtu viena varena lieta?

Taču es vēl ne pusi neesmu pasacījis, klausieties tālāk.

Es atļaujos apgalvot, ka fdozofs kosmopolīts nemūžam, pat par savas dzīvības cenu, neņemtos nosaukt vēl kādu cilvēka nodar­bošanos, kas pēdējo sešdesmit gadu laikā ietekmētu šo pasauli būtiskāk kā dižās un lieliskās vaļu medības. Šā vai tā, tās radījušas tik ievērojamas pārmaiņas, kuras savukārt izsaukušas tik vērā ņemamas sekas, ka šo nodarbību var uzlūkot kā to senēģiptiešu ciltsmāti, kas laidusi pasaulē meitas, kuras jau bijušas mātes cerībās. Būtu bezcerīgi un apnicīgi noņemties ar šo seku uzskaitīšanu. Pietiks nosaukt kaut vai dažas no tām.

Ilgu laiku vaļu mednieku kuģi bijuši tālu un nezināmu zemju atklājēji. Tie atklājuši jūras un arhipelāgus, kas nav iezīmēti nevienā kartē; tie atraduši zemes, kur ne Kukam, ne Vankūveram''' nav gadījies pabūt. Ja amerikāņu un eiropiešu kara­kuģi šobrīd mierīgi iekuģo savlaik naidīgajās mežoņu ostās, tiem pienāktos šaut no lielgabaliem par godu vaļu medniekiem, kas parādīja ceļu un sabija par pirmajiem tulkiem. Tiem būtu jāslavina

Jans dc Vits (1625-1672) - nīdcrlandiešu valstsvīrs, Holandes pārval­dītājs 1650.-1672. g. (Tulk. piezīme.)

Vankūvers Džordžs (1757-1798) - angļu jūrasbraucējs. (Tulk. piezīme.) pētnieku ekspedīciju varonigie viri, šie kuki un krūzenšterni10 ; es saku, ka duči nezināmo kapteiņu, kas devušies jūrā no Nantaketas, bijuši tikpat ieverojami kā kuki un krūzenšterni, varbūt pat ievērojamāki. Tāpēc, ka plikām rokām, tikpat kā neapbruņoti, viņi haizivju pilnos mežoņu ūdeņos un pie nezināmu salu piķu apsargātajiem krastiem cīnījušies ar pirmatnējiem noslēpumiem un šausmām, ko Kuks ar visiem saviem lielgabaliem un musketēm neuzņemtos apkarot. Viss, ko tik krāsaini mēdz aprakstīt, stāstot par dienvidjūru apceļošanu, mūsu varonīgajiem nantaketiešiem ir pierasts un ikdienišķs. Bieži vien piedzīvojumi, kam Vankūvers velti veselas trīs nodaļas, šiem viriem nešķiet vispār pieminēšanas vērti - necienīgi, lai tos atzīmētu kuģa dienasgrāmatā. Ak, pasaule, pasaulīti

Kamēr vaļu mednieki nebija apbraukuši Hornas zemesragu, nepastāvēja citas tirdzniecības, tikai koloniālā; tikpat kā nebija sakaru, ja nepieminam koloniālos - ar Spāniju - starp Eiropu un ziedošajam spāņu provincēm Klusā okeāna krastā. Tie bija vaļu mednieki, kas pirmie izlauzās cauri uzmanīgajai spāņu kroņa uzrau­dzībai līdz kolonijām; ja te pietiktu vietas, es varētu uzskatāmi pierādīt, kā ar vaļu mednieku atbalstu no vecās Spānijas jūga tika atbrīvotas Peru, Čile un Bolīvija - šajās notālajās vietās nodibi­nājās noturiga demokrātija.

Un lielā Amerika otrpus zemeslodei, tas ir - Austrālija, ari bija vaļu mednieku ieguvums apgaismotajai pasaulei. Pēc tam kad to pirmoreiz kļūdas dēļ atklāja kāds holandietis, visi kuģi vēl ilgi vairījās piestāt šajos mežonīgajos krastos, it kā bītos tur aplipināties ar mēri; taču vaļu medību kuģis piestāja. Šis vaļu medību kuģis ir jaundzimušās kolonijas īstenais radītājs. Vēl vairāk - Austrālijā agrīnajā ieceļošanas laikā pirmie ieceļotāji ne vienu reizi vien glābās no bada nāves tikai ar sausiņiem no vaļu mednieku kuģa, kam laimīgā kārtā gadījās ieklīst šajos ūdeņos. Cilvēki neskaitāmās Poli- nēzijas salās atzīst, ka ar tām noticis kas līdzīgs, un atdod godu vaļu mednieku kuģiem, kas pavēra uz turieni ceļu misionāriem un

,u Krūzenšterns Ivans (1770-1846) - Baltijas vācu izcelsmes krievu jūras­braucējs un ģeogrāfs. (Tulk. piezīme.)

tirgotājiem, daudzos gadījumos pat atvedot pirmos misionārus pildīt viņiem lemto sūtību. Un, ja vispār Japāna, šī ar dubultatslēgu aizslēgtā zeme, jebkad taps viesmīlīga, tas notiks vienīgi ar vaļu mednieku kuģa svētību, kurš to uzvedīs uz viesmīlības ceļa.

Bet ja nu arī pēc visa iepriekš minētā jūs joprojām apgalvojat, ka vaļu medības nesaistās ne ar kādām estētiskām un cēlām jušanām, esmu gatavs kaut vai piecdesmit reižu cīnīties ar pīķiem un katru reizi apņemos izsist jūs no segliem, ar pīķi izsitot caurumu jūsu ķiverei.

Valis nekad nav interesējis nevienu ievērojamu autoru, un vaļu medības nav aprakstījis neviens hronists, jūs teiksiet.

Valis nekad nav interesējis nevienu ievērojamu autoru, un vaļu medības nav aprakstījis neviens hronists? Bet kurš pats pirmais attē­loja mūsu Leviatānu? Kas gan, ja ne diženais Ijabs? Un kas aprak­stīja pirmo vaļu medību braucienu? Neviens cits, kā pats Alfrēds Lielais[9] ar savu karalisko spalvu pierakstīja, ko runājis Oters - norvēģu tālaika vaļu mednieks! Un kas pagodināja mūs ar slavas dziesmām savā runā Parlamentā? Neviens cits kā Edmunds Bērks!

Tiesa gan, bet nabaga velni vaļu mednieki paši ir nožēlojami ļautiņi, viņu dzīslās nav ne pilītes zilo asiņu.

Nav ne pilītes zilo asiņu? Tur ir asinis, kas pārspēj karaliskās. Bendžamina Franklina[10] vecmāmiņa bija Mērija Morela, vēlāk, pēc laulībām, Mērija Foldžera - viena no senajiem Nantaketas ieceļo­tājiem, ciltsmāte garum garam harpunētāju Foldžeru atzaram - visi tie bija lielā Bendžamina asinsradinieki, kas vēl patlaban mētā atkārpaino dzelzi no vienas pasaules malas līdz otrai.

Pieņemsim, bet visi uzskata, ka vaļu medības nav godājama nodarbošanās.

Vaļu medības nav godājama nodarbošanās'! Tā ir karaliska nodar­bošanās! Jo sensens angļu likums nosaka: valis ir "karaliska zivs"[11]

Ak, tās taču tikai runas! Valzivs nav nekāda iespaidīgā zivs.

Valzivs nav nekāda iespaidīgā zivs? Kādā svinīgā godināšanā, kas tika sarīkota par godu vienam no romiešu karaspēka pavēlniekiem, viņam atgriežoties pasaules galvaspilsētā, no Sīrijas krastiem atvestais vaļa skelets bija visiespaidīgākais piederums visā svētku gājienā.

Lai jau būtu, ja reiz tā apgalvots, tomēr, sakiet ko gribat, patiesu diženumu vaļu medībās nesaskatīt.

Patiesu diženumu vaļu medībās nesaskatīt? Mūsu sūtības diže­numu apliecina pašas debesis. Cetus - tātad Valis - saucas viens no dienvidu zvaigznājiem. Kā rādās, pietiekami. Noņemiet cepures, valdniekam klātesot, un noņemiet tās arī Kvīkega klātbūtnē! Diezgan! Pazīstu kādu vīru, kas savā mūžā pieveicis trīssimt un vēl pussimtu vaļu. Es uzskatu, ka viņš ir godājamāks par kaut kādu veco laiku karaspēka pavēlnieku, kas lepojas, ka ieņēmis diez cik tur nocietinātu cietokšņu.

Kas attiecas uz mani pašu, tad - ja manī vēl ir palicis kaut kas neatklāts un ja es jebkad tikšu patiesi cienīts šinī šaurajā, pārblī­vētajā un mīklainajā pasaulītē, ar kuru es varbūt ne gluži velti lepojos; ja nākamībā izdarīšu kaut ko tādu, kas visā visumā drīzāk jāpaveic, nekā jāatstāj nepaveikts; ja pēc manas nāves testamenta izpildītāji, vai, visdrīzāk, mani kreditori, atradīs manā rakstām­galdā kādu vērtīgu manuskriptu, tad es jau iepriekš visu godu un slavu piedēvēju vaļu medībām, jo vaļu medību kuģis bija mana Jeilas koledža un mana Hārvardas universitāte.

25. nodaļa POSTSKRIPTS

Lai pierādītu vaļu medību diženumu, es gribētu atsaukties tikai un vienīgi uz patiesiem notikumiem. Taču, ja aizstāvis, minējis šos laktus, noklusēs tos secinājumus, kas paši prasās pieminami un daiļrunīgi liecina aizstāvībai par labu, - vai tādā gadījumā šis aizstāvis neliksies nosodāms?

KAPTEIŅA PIRMAIS PALĪGS UZ «PEKVODA» BIJA STARBEKS.

Ir taču vispār zināms, ka, kronējot karaļus un karalienes, pat mūsdienu valdniekus, pirms nodod valdīšanu viņu rokās, tie tiek pakļauti kādai diezgan dīvainai izdarībai. Vai viņus apsāla no valsts sālnīcas, vai lieto citas garšvielas, kas to lai zina, kā un kādas, vienu es noteikti zinu - visas karaliskās galvas kronējot svinīgi top slacītas ar eļļu, gluži kā salātgalvas. Vai tas tiek darīts, lai tās ieeļļotu un tātad nodrošinātu mehānisma nekļūdīgāku darbību? Te varētu prātot daudz un plaši, apcerot šīs karaliskās procedūras īsteno lieliskumu, jo ikdienišķajā dzīvē mēs esam paraduši visnotaļ nicīgi uzlūkot tipus ar pomadētiem matiem un tos, kas ož pēc ziedēm. Patiesībā, ja pieaudzis vīrietis lieto matu eļļu ne tikai medicīniskiem nolūkiem, viņam ar galvu nav gluži viss kārtībā. Vispār, tāds parasti nav vērts ne tik, cik melns aiz naga.

Taču vienīgais, kas mūs šobrīd interesē, ir eļļa, kas tiek lietota valdnieku svaidīšanai. Ir skaidrs, ka tā nevar būt olīveļļa un vēl jo mazāk - dadžu eļļa, zivju eļļa vai rīcineļļa jau nu nepavisam, par mašīneļļu pat nerunājot.

Kas gan cits tādā gadījumā varētu te tikt minēts, ja ne sper- macets - neapstrādātā, dabiskā veidā - kašalota eļļa, maigākā no maigajām?

Padomājiet par to, jūs pazemīgie angļu pavalstnieki! Tie esam mēs, vaļu mednieki, kas apgādā jūsu karaļus un karalienes ar kronējamo vielu!

26. nodala

BRUŅINIEKI UN IEROČNESĒJI

Kapteiņa pirmais palīgs uz "Pekvoda" bija Starbeks, Nanta- ketas iedzimtais, pēc izcelsmes kvēkers. Viņš bija augumā liels, nopietns vīrs un, kaut gan piedzimis ledū kaltā krastā, tomēr paguvis pieradināties arī pie karstākiem platuma grādiem un bija izkaltis kā sausiņš. Arī aizvestas uz Indiju, viņa dzīvīgās asinis dzīslās nebojājās no karstuma, kā mēdz notikt ar alu pudelēs.

Viņš varētu būt nācis pasaulē liela sausuma un bada laikos vai varbūt vienā no gavēņiem, ar ko tapusi slavena viņa dzimtā vieta. Viņš bija piedzīvojis tikai kādas trīsdesmit sausas vasaras, kam izde­vies izžāvēt visu lieko šķidrumu no viņa ķermeņa. Taču šis tievums, ja tā atļauts izteikties, nelikās cēlies no spiedīgām rūpēm un raizēm, nedz ari norādīja uz kādu miesas vainu. Viņš gluži vienkārši bija blīvi veidots un nepavisam nelikās slimīgs, drīzāk otrādi. Viņa āda bija tīra un giuda, tā spraigi apņēma muskuļus. Viņš likās iebalza­mēts tādā veselībā un spēka pārpilnībā kā atdzīvojusies ēģiptieša mūmija; šis Starbeks bija gatavs pārlaist daudzus gadsimtus un izturēt ka allaž, vai lie būtu polārie sniegi vai dedzinoša saule, kā patenttermometrs viņa iekšējais dzīvības spēks nerimtīgi darbojās jebkādos laika apstākļos. Ielūkojoties viņa acīs, jums šķita, ka vēl redzat aizkavējušās ēnas no tūkstoš briesmām, kādas viņš neno­drebēdams savā mūžā pārlaidis. Viņš bija nosvērts, nelokāms cilvēks, kura dzīve pa lielākai daļai izskatījās kā daiļrunīga rīcība, nevis garlaicīgi vārdu plūdi. Un tomēr ar visu viņa nepakļāvīgo izturētību un rakstura stingrību viņam piemita arī dažas īpašības, kas laiku pa laikam izpaudās, bet dažos gadījumos likās atsveram visu citu.

Parasti apzinīgais jūrnieks, apveltīts ar dziļu un dabas dotu godbijību, ūdeņu pirmatnējā noslēgtībā nosliecās uz māņticības pusi, turklāt uz īpašu māņticību, kas cēlās, kā dažkārt mēdz gadī­ties, no^aprāta, nevis no nezināšanas. Viņš ticēja pareģojumiem un priekšnojautām. Un, ja reižu reizēm kādas zīmes spēja locīt viņa dzelžaino, rūdīto dvēseli, tad vēl jo vairāk to sekmēja tālīnas atmiņas par mājām, jauniņo sievu no zemesraga un bērnu - mīkstinot viņa iedabas sākotnējo bardzību un darot viņu pieejamu slepenajām ietekmēm, kas godprātīgā cilvēkā dažkārt apspiež to pārdrošības uzplūdu, kādu bieži vien izrāda citi bīstamajos nega­dījumos, kādi mēdz atgadīties zvejā. "Es neņemu savā laivā tādu viru," Siarbeks mēdza teikt, "kam nav bail no vaļiem." Viņš droši vien gribēja teikt ne tikai to, ka visnoderīgākā drosme, uz ko var paļauties, ir tā, kas dzimst no pienācīgas cieņas pret draudošajām briesmām, bet arī, ka pilnīgi bezbailīgs cilvēks ir daudz bīstamāks ceļabiedrs nekā gļēvulis.

- Nuja, nuja, - sacīja Stabss - kapteiņa otrais palīgs, - Starbeks ir visuzmanīgākais vīrs visās vaļu medībās. Taču drīz mēs uzzinā­sim, ko īsti nozīmē vārds "uzmanīgs". Ja šo vārdu lieto tāds vīrs kā Stabss vai jebkurš cits vaļu mednieks.

Starbeks nemeklēja briesmas līdzīgi krusta karotājam, viņa drosme nebija pacilājoša jušana, bet gan vienkārša nepieciešamība, kam jābūt pie rokas katrā nāves briesmu brīdī. Bez tam viņš laikam domāja, ka šajā vaļu medību būšanā drosmei ir jābūt pirmajā vietā galveno kuģa piederumu vidū, tāpat kā gaļai un maizei, ko neklājas izniekot bez vajadzības. Šā paša iemesla dēļ viņš nemēdza nolaist savu laivu ūdenī pēc saules rieta, nedz arī turpināt vaļa vajāšanu, ja tas pārāk neganti aizsargājās. "Jo," Starbeks domāja, "es esmu šeit, draudīgajā okeānā, lai pelnītu sev iztiku, nogalinot vaļus, nevis tāpēc, lai ļautu tiem nogalināt mani sev par iztiku." To, ka simtiem cilvēku tā gājuši bojā, Starbeks zināja ļoti labi. Kāds liktenis piemeklēja viņa paša tēvu? Kur, kādos nezināmos dziļumos, lai viņš meklētu sava brāļa saplosītos locekļus?

Tādu atmiņu varā būdams un, kas vēl dīvaināk, kā jau teicu, zināmai māņticībai paļāvies, šis Starbeks spēja saglabāt drosmi, kam vēl bija lemts plaukt pilnos ziedos, tātad patiesi viņš bija bezgala dūšīgs. Taču tas nelikās pašsaprotami šāda kaluma cilvē­kam ar tik briesmīgu dzīves pieredzi un atmiņām; nebija dabiski, ka, nevienam neredzams, viņā slēpās kāds spēks, kas zināmos apstākļos varētu izlauzties no slēpņa un izpostīt visu viņa saņemto dūšu. Lai cik pārgalvīgs viņš spētu būt, tā bija pārgalvība, kādu izrāda drosminieks, kas nenodrebēdams stājas pretī jūrai, vētrām, vaļiem un visām citām bezprātīgām pasaules šausmām, nespēdams pretoties daudz briesmīgākām, tas ir - garīgām šausmām, kādas varētu draudēt no saniknota, varena vīra sarauktās pieres.

Ja man turpmākajā stāstījumā vajadzētu aprakstīt nelaimīgā Starbeka vīrišķības pilnīgu pazemojumu, tad būtu grūti turpināt, jo nezinu neko nožēlojamāku un apkaunojošāku par cilvēka dvēseles cēluma bojāejas atsegšanu. Cilvēks var jums likties nicināms, kā dažas akciju sabiedrības vai nācijas, blēži, muļķi un slepkavas, viņš var būt sejā izkrities vai zemisks; taču cilvēks kā ideāls ir tik cēls un mirdzošs - tāda dižena un starojoša būtne, ka jebkuru apkaunojošu traipu viņa tuvākie metīsies aizsegt ar saviem dārgākajiem ģērbiem. Šo cilvēcisko, neaptraipīto vīrišķību mēs nesam sevī tik dziļi, ka tā paliek neskarta arī tad, kad ārējās pašcieņas izpausmes jau zudušas, - tā asiņo aiz vistīrākā izmisuma, redzot cilvēku, kuru pametusi drosme. Pati līdzcietība, skatot šo kaunpilno ainu, nespēj nesūtīt pārmetumus zvaigznēm, kas to pieļāvušas. Taču augstākais diženums, par ko es runāju, nav valdnieku un mantiju diženums, bet gan tā diženuma pilnība, kam nav vajadzīgi bagātīgi ietērpi. To var redzēt starojam no rokas, kura vēzē cērti vai dzen naglu; tas ir demokrātisks diženums, kas tiek visām delnām vienādi, bezgalīgi izstarodams no paša Dieva. Lielā, nemaldīgā Dieva! No katras vienlīdzības avota un vidus­punkta! Viņa visur klātesamība ir mūsu dievišķā vienlīdzība.

STABSS BIJA KAPTEIŅA OTRAIS PALĪGS.

27. nodaļa BRUŅINIEKI UN IEROČNESĒJI

Stabss bija kapteiņa otrais palīgs. Viņš cēlies no Keipkodas, tādēļ - pēc vietējā paraduma - viņu dēvēja par keipkodieti. Viņš bija laimes luteklis; ne zaķpastala, ne varonis, kas sagaidītu briesmas ar vienaldzīgu seju; ari pašā vajāšanas mutulī, visbīstamākajā mirklī saglabājot aukstasinību, viņš darīja savu darāmo vēsi un mierīgi kā algādzis, kas salīgts uz veselu gadu. Allaž labā garastā­vokli, bezrūpīgs, ļaunu nepieminēdams, viņš izrīkoja savu laivu, it kā visbriesmīgākā nāves cīņa nebūtu nekas vairāk kā pusdienas, bei viņa vīri - lūgtie viesi. It īpaši viņš rūpējās, lai ērti ierīkotos laivā - gluži kā vecs kučieris uz bukas. Nonākot tuvu valim pašā nāves cīniņa karstumā, viņš tikpat bezbailīgi un vēsi rīkojās ar savu duramo un nepazina žēlastības, kā skārdnieks, vēsā mierā svilpo­dams, vicinot savu āmuru. Līdzās satracinātam briesmonim viņš turpināja dūkt sev zem deguna iemīļotu ne visai pieklājīgu dzies­miņu. Ilggadīgā paraduma varā būdams, šis Stabss arī pašai nāvei žokļos jutās kā visērtākajā krēslā. Ko viņš domāja par nāvi, to es jums nezinu teikt. Jāvaicā, vai viņš vispār par to domāja, taču, ja viņam kādreiz pēc sātīgām pusdienām gadījās palauzīt galvu šajā virzienā, es nešaubos, ka šis drosmīgais jūrnieks iedomājās nāvi kā komandu mesties augšup, sasparojoties veikt kādu uzdevumu; ko tieši - to būs ļauts uzzināt tikai pēc pavēles izpildīšanas, ne ātrāk.

Ja pastāvēja vēl kaut kas tāds, kam, starp citu, bija lemts veidot Stabsu par laimes lutekli, bezbailīgu viru, kas, uzvēlis plecā dzīves nastu, bez kurnēšanas dodas pasaulē, kur ņudz drūmi preču iznē­sātāji, salīkuši stiepdami savas nastas; ja bija vēl kaut kas tāds, kam piemita spēja izraisīt viņa gluži bezdievīgo labsirdību, tai vajadzēja būt viņa pīpei. Jo, tāpat kā deguns, šī īsā, melnā pīpe bija viņa sejai piederīga. Jūs mazāk pārsteigtu, ja viņš pieceltos no kojas bez deguna, nekā bez pīpes. Viņam mūždien bija pa ķērienam vesels lēvenis pīpju, visas piebāztas, sarindotas pīpturī - pietika tikai pastiept roku; taisīdamies uz gulēšanu, viņš izpīpēja tās visas pēc kārtas, aizdegdams citu pēc citas - un tā līdz beidzamajai; tad viņš piebāza tās no jauna un atstāja gatavas lietošanai. Jo Stabss, no rīta piecēlies, iedams apvilkt bikses, iebāza mutē pīpi.

Es teiktu, ka šī nepārtrauktā pīpēšana varētu būt viens viņa labā garastāvokļa iemesls; katram taču zināms, ka šis agro rītu gaiss, vai tas būtu jurā vai uz sauszemes, ir bīstams, saindēts no to daudzo mirstīgo mokām, kas agrā stundā izlaiduši garu; un, tāpat kā holē­ras laikā daži staigā apkārt, turēdami pie mutes kamparā samērcētu kabatlakatu, tāpat pret visiem mirstīgo pārbaudījumiem, kā rādās, Stabsa tabakas dūmi kalpoja viņam par aizsarglīdzekli.

Kapteiņa trešais palīgs bija Flasks, dzimis Tisberijā, Martas Vainjardā. Strups, drukns un sārts jauns cilvēks, noskaņots kareivīgi pret vaļiem, viņš laikam domāja, ka varenie Leviatāni ir viņa perso­niskie un pārmantotie ienaidnieki, tāpēc viņš uzskatīja par goda lietu nobeigt tos, kad vien sastaptu. Viņam bija pilnīgi sveša jebkura bijība pret šo brīnumaino majestātisko milžu noslēpumainajiem ceļiem; viņā bija iznīkusi jebkura nojausma par iespējamajām briesmām, kas no tiem varēja draudēt, viņa aprobežotais priekš­stats par vali pielīdzināja to tādai kā milzīgai pelei, vislielākais - ūdensžurkai; vajag tikai kādu nieku veiklības un mazliet laika, lai to notvertu, nogalinātu un izvārītu. Šī nicīgā, neapzināti bezbailīgā attieksme darīja viņu mazliet vieglprātīgu; viņš vajāja vaļus joka pēc - ari brauciens ap Hornas ragu triju gadu garumā nebija nekas vairāk kā paildzināts joks. Kā namdaris vērtē naglas kaltajās un cirstajās, tāpat varētu tikt sadalīti cilvēki. Druknais Flasks bija viens no kaltajiem - izkalts, lai turētos cieši un ilgi. Uz "Pekvoda" viņu saukāja par viļņlauzi, jo pēc izskata viņš atgādināja šo īso, stūraino stabu, ko tādā vārdā iedēvējuši Arktikas vaļu zvejnieki; tas ar daudzajām tapām, kas slejas uz visām pusēm, paredzēts, lai līdzētu kuģim aizsargāties pret ledaino viļņu triecieniem.

Šie trīs - Starbeks, Stabss un Flasks bija ievērojami vīri. Viņu amati noteica, ka viņu pienākums ir izrīkot trīs "Pekvoda" laivas. Lielajā cīniņā, kurā kapteinis Ahābs sūtīs pretī vaļiem savu karaspēku, šiem trim jābūt viņa palīgiem. Kaut gan apbruņojušies gariem, atkārpainiem duramajiem, kas atgādināja pīķus, viņi izskatījās visdrīzāk pēc smalku ulānu trijotnes, bet harpunētāji ne ar ko neatšķīrās no šķēpnešiem.

Un šajās varenajās medībās katram kapteiņa palīgam - līdzīgi seno laiku gotu bruņiniekam, paredzēts savs ieroču nesējs, stūr­manis un harpunētājs, kas vajadzības gadījumā pasniedz viņam jaunu žebērkli, kad iepriekšējais bezcerīgi saliekts vai izsists no rokām; vēl vairāk, parasti šos divus saista tuva draudzība; tādēļ, es domāju, pienācis īstais brīdis pārlūkot "Pekvoda" harpunētājus un norādīt, kura kapteiņa palīga laivai katrs bija piesaistīts.

Pirmais no tiem bija Kvīkegs, kuru Starbeks izvēlējās sev par palīgu. Taču Kvīkegu jūs jau pazīstat.

Nākamais saucās Teštigo, tas bija tīrasiņu indiānis no Geihedas, Martas Vainjardas rietumgala, kur vēl joprojām saglabājušās pēdē­jās paliekas no sarkanādaino nometnes, kas ilgu laiku apgādāja kaimiņos esošo Nantaketas salu ar daudziem jo daudziem bez­bailīgiem harpunētājiem. Viņus uz vaļu medību kuģiem parasti dēvēja par geihediešiem. Teštigo garie, plānie, zilganmelnie mati, viņa izcilnie vaigu kauli un apaļās, melnās acis, kas šķita indiānim austrumnieciski lielas, ar gluži antarktisku spīdumu - tas viss pietiekami skaidri norādīja uz lepno mednieku un karotāju tiešo, likumīgo pēcteci un mantinieku - to vīru asiņu tālāknesēju, kuri kādreiz klejoja ar lokiem rokā pa Jaunanglijas neskartajiem mežiem, aļņiem pēdas dzīdami. Taču Teštigo vairs nedzina sauszemes meža zvēriem pēdas, bet gan vajāja pa jūrām milzu vaļus; uzticamais dēla žebērklis ar godu bija ieņēmis nekļūdīgās tēvu bultas vietu. Vērojot viņa brūno, muskuļoto ķermeni un locekļus, kas bija lokani kā čūskas, jūs būtu gatavi saprast dažu agrīno puritāņu māņticīgos priekšstatus un pa pusei noticēt, ka mežonīgais indiānis ir Gaisa spēku pavēlnieka pēctecis. Teštigo bija Stabsa, otrā palīga, ieročnesējs.

Trešais harpunētājs bija Degū - milzīga auguma mežonīgs nēģeris, melns kā ogle, ar lauvas gaitu, gatavais Ahasvērs[15] . Viņa ausīs karājās divi tik milzīgi zelta riņķi, ka citi jūrnieki tos dēvē­ja par gredzeniem, kur piesiet tauvu, lai pievilktu topburu.

Jaunībā Degu labprātīgi bija salīdzis darbā uz vaļu mednieku kuģa, kam gadījies piestāt vientulīgā līcītī viņa dzimtajā krastā. Viņam nebija iznācis pabūt nekur citur, tikai Āfrikā, Nantaketā un mežoņu ostās, kuras visbiežāk mēdz apmeklēt vaļu mednieki; viņš bija daudzus gadus pavadījis, varonīgi vajājot vaļus uz vaļu medību kuģiem, kuru īpašnieki mēdza uzmanīgi sarūpēt komandu, tāpēc Degū bija saglabājis visus mežoņu tikumus - viņš staigāja pa klāju, izslējies kā žirafe visā savā sešu pēdu un piecu collu garumā. Likās kaut kā fiziski pazemojoši lūkoties viņā no apakšas uz augšu; baltais cilvēks, stāvot viņam līdzās, izskatījās pēc baltā karoga, kas lūdz pamieru varenam cietoksnim. Tas ir smieklīgi, taču karalis­kais nēģeris, Ahasvērs Degū, pavadīja mazo Flasku, kas līdzās viņam likās ka niecīgs bandinieks.

Runājot par pārējo "Pekvoda" komandu, var sacīt, ka pat tagad diez vai puse jūrnieku uz amerikāņu vaļu mednieku kuģiem būs dzimuši amerikāņi, kaut gan amerikāņi gandrīz visi ir virsnieki. Arī par amerikāņu armiju, tirdzniecības un kara floti var sacīt to pašu, ko par vaļu medniekiem un par inženierspē- kiem, kuri nodarbojās ar kanālu un dzelzceļu būvniecību. To pašu - es teicu - tāpēc, ka visos šajos gadījumos dzimušie ameri­kāņi devīgi piegādā smadzenes, bet pārējās pasaules daļas dod muskuļus. Diezgan daudzi no šiem vaļu medniekiem nāk no Azoru salām, kur bieži vien piestāj Nantaketas kuģi, ceļā vēlē­damies papildināt savas komandas ar izturīgajiem šo klinšaino krastu zemniekiem. Tādā pašā veidā vaļu mednieki no Grenlandes iegriežas Šetlendu salās, lai papildinātu kuģi ar ļaudīm. Un mājupceļā viņi nogādā jaunpienākušos atpakaļ. Ar ko tas izskaid­rojams, nav zināms, taču salinieki aizvien mēdz būt labākie vaļu mednieki.Uz "Pekvoda" klāja gandrīz visi bija salinieki, vientuļnieki, kas neatzina vienotu ļaužu kopumu, un katrs no vientuļniekiem dzīvoja uz sava atsevišķa savas esības kontinenta. Taču šobrīd, sapulcināti uz viena klāja, virs viena ķīļa, tie visi bija vienoti -gatavā deputācija48, ko Anaharsis Klotzs4'' bija atvedis no visu jūru salām, no visām pasaules malām un kas uz "Pekvoda" pavadīja veco Ahābu, lai dotos apsūdzēt visas pasaules pārestības aiz tās tiesas barjeras, no kurienes tikai nedaudziem bija lemts pārnākt.

Mazais nēģerītis Pips - viņš, lūk, neatgriezās, kur nu! Viņš pameta mūs jau priekšlaikus. Nabaga puisēns no Alabamas! Drīz vien jūs varēsiet nolūkoties, kā viņš uz drūmā "Pekvoda" augšklāja sit savu tamburīnu, ieskandinot jau savlaicīgi mūžības stundu, kad viņu sauks uz klāja un liks rāpties augšā pie eņģeļiem, lai tur skandētu slavu ar tamburīnu, un, dēvēts par gļēvuli šeit, viņš tur kļūs par varoni.

28. nodala ahĀbs

Vēl vairākas dienas pēc izbraukšanas no Nantaketas no kapteiņa Ahāba uz klāja nebija ne ziņas, ne miņas. Palīgi kārtīgi nomainīja cits citu, stādamies sardzē, un, uzticoties tikai acīm redzamajam, varēja nodomāt, ka viņi ir vienīgie kuģa pavēlnieki, ja vien tie laiku pa laikam nebūtu iznākuši no kapteiņa kajītes ar tik negaidī­tām, bet noteiktām pavēlēm, ka tūlīt atklājās viņu varas nosacītība. Jā gan, viņu augstais kungs un pavēlnieks bija tepat, kaut gan līdz šai dienai neredzams nevienai acij, ja neņem vērā tos, kam bija ļauts ieiet kapteiņa kajītes svētajā patvērumā.

Katru reizi, atgriezdamies uz augšklāja pēc sardzes lejā, es steigšus uzmetu acis kapteiņa tiltiņam, lūkodamies, vai neierau- dzīšu neredzētu seju, jo agrākais nomācošais nemiers, kas man uzmācās, iedomājoties nezināmo kapteini, tagadējā jūras nošķirtībā bija kļuvis par tādu kā apsēstību. Tā vēl pieauga brīžos, kad man atmiņā atausa skrandainā Elijas velnišķīgi nesakarīgā gvelšana; netīši es atminējos to aizvien biežāk un skaidrāk. Visai vārgi es jaudāju šīm atmiņām pretoties -, ja daudz, tad priecīgākā garastā­voklī būdams, biju gatavs pasmaidīt par savādi svinīgo piestātnes pravieša muldēšanu. Taču, lai kā to nosauktu - par bažām vai nelāgām nojautām, tas nemiers, ko jutu, likās nepamatots, kad pametu skatienu apkārt un nopētīju klāju - nešķita prātīgi ļauties tādām iedomām. Tiesa gan, harpunētājus ieskaitot, komanda, izvei­dota lielākoties no mežoņiem un pagāniem, bija daudz raibāka par miermīlīgajām tirdzniecības kuģu apkalpēm, kādas man iepriekšējā pieredzē bija gadījies iepazīt, taču es to piedēvēju - un taisnīgi vien - tās negantās skandināvu nodarbošanās īpatnībām, kurai jau biju pilnīgi nodevies. Visu triju kapteiņa palīgu izskats likās gluži vai tīši piemeklēts, lai novērstu šādas neskaidras raizes par turpmāko, bet iedvestu uzticību vai možumu. Trīs vēl labākus vīrus - gan kā virsniekus, gan kā cilvēkus - katru savā veidā - būtu grūti sameklēt; viņi visi bija amerikāņi - nantaketietis, vainjardietis, keipkodietis. Tagad mūsu kuģis bija izgājis jūrā, tieši Ziemsvētkos, un kādu laiku mēs bijām svelošā polārā aukstuma varā, kaut gan visu laiku bēgām no tā uz dienvidpusi, ar katru platuma grādu un minūti, ko noskrējām, attālinoties no nežēlīgās ziemas un atstādami neciešamo salu aizmugurē. Kādā ne vairs tik neizturami saltā, taču joprojām pelēcīgā un mākoņainā rītā, kad laba ceļavēja dzītais kuģis apņēmīgi drūmiem lēcieniem triecās caur ūdeņiem, es pēc sardzes vīra sau­ciena uzkāpu uz klāja un, pacēlis skatienu pret treliņiem kuģa pakaļgalā, nodrebēju. Īstenība pārspēja nojausmas - kuģa pakaļ­galā stāvēja kapteinis Ahābs.

Neredzēja nekādu pēdu, kuras pēc nesenās izveseļošanās būtu varējis atstāt visparastākais mirstīgā savārgums. Viņš izskatījās kā cilvēks, kuram piespriests nāvessods, to dzīvu sadedzinot, bet kurš nocelts no sārta, kad uguns jau apsvilinājusi viņa locekļus, vēl nepaspēdama pārvērst tos pelnos, nedz arī pārogļot kādu daļu gadiem vienkop vāktā spēka. Viss kapteiņa staltais, varenais augums likās nekļūdīgi atliets tīrā bronzā, tādējādi iegūdams nemainīgu

…NOMĀCOŠO IESPAIDU LIELĀ MĒRĀ PASTIPRINĀJA BRIESMĪGĀ BALTĀ KĀJA. UZ KURAS VIŅŠ DAĻĒJI BALSTĪJĀS.

formu uz visiem laikiem kā Čellīni izlietais Persejs. Sākdamās pelēcīgajos matos, turpinādamās pāri vienai tumsnējās, vēju appūs­tās sejas pusei un pāri kaklam, tur nozuzdama zem drēbēm, acis krita šaura, zilganbāla svēdra. Šī rēta atgādināja tās vertikālās zīmes, kas redzamas lielu koku mizā pēc tam, kad postošs zibens pārstaigājis stumbru no augšas līdz lejai: nenoraujot ne zariņu, tas pāršķeļ tumšo mizu, norauj sloksni, pirms aiziet zemē un atstāj veco koku joprojām dzīvu un zaļojošu, taču iezīmētu. Vai viņš nesa šo zīmi jau no dzimšanas, vai tā bija kāda briesmīga ievainojuma rēta, to, protams, neviens nezinātu teikt. Pēc klusas vienošanās visa brauciena laikā par to gandrīz nerunāja, un kur nu vēl virsnieki. Tikai reizi vecs Geihedas indiānis, Teštigo novadnieks, ņēmās māņti­cīgi apgalvot, ka Ahābs izskatoties tāds iezīmēts kopš četrdesmit gadu vecuma, un šo rētu viņš ieguvis nevis kādā mirstīgo cīniņā, bet jūrā, dabas spēkiem trakojot. Taču šo mežonīgo apgalvojumu, kā šķita, atspēkoja sirms Menas salas jūrnieks, vecs vīrs, kas izska- tijas ka no kapa uzcēlies - viņš nekad agrāk nebija braucis uz Nantaketas kuģiem un arī briesmīgo kapteini Ahābu netika ne acīs redzējis, tomēr senseni jūrnieku paradumi, mūžam gudrie ticējumi, kurus bez skaita atminējās šis vecais no Menas, apkārtējo acīs apveltīja viņu ar pārdabisku gaišredzību. Tāpēc neviens no baltajiem kuģa ļaudīm neko neiebilda, viņam apgalvojot, ka gadī­jumā, ja kapteinim Ahābam būtu lemts tikt mierīgi apglabātam - kas gan ir maz ticams -, vecais nomurmināja, tie, kam vajadzēs izpildīt pēdējo pienākunrtu pret nelaiķi un viņu apmazgāt, pārlie­cināšoties, ka tā ir dzimumzīme, kas stiepjas no galvas līdz kājām.

Ahāba izskats un zilganbaltā josla, kas šķērsoja viņa seju, mani jūtami ietekmēja, un sākumā es tikai ar pūlēm aptvēru, ka nomācošo iespaidu lielā mērā pastiprina briesmīgā, baltā kāja, uz kuras viņš daļēji balstījās. Jau iepriekš tiku dzirdējis par to, kā šo kaula kaju viņam jūrā sameistarojuši no pulēta kašalota žokļa. - Tā ir, - viņš pazaudēja kāju pie japāņu krastiem, - vecais Geihedas indiānis apstiprināja, - bet viņa kuģis tur atstāja visus mastus, taču viņš sameistaroja sev gan mastus, gan kāju, nebraucot pēc tiem uz mājām. Viņam ir visa diezgan.

Mani pārsteidza poza, kādā šis virs stāvēja "Pekvoda" pakaļgalā. Katrā pusē klājam, pie vantīm[17]" grīdas segumā bija izurbti caurumi kādas puscollas dziļumā. Savu kaula kāju viņš bija iebāzis šajā caurumā un, pacēlis vienu roku, turējās pie vantīm; kapteinis Ahābs stāvēja, taisni izslējies, lūkodamies tikai uz priekšu, kur cēlās un grima asais kuģa snīpis. Šajā ciešajā, bezbailīgajā skatienā, kas neatlaidīgi bija vērsts uz priekšu vien, jautās neizsīkstoša, neiedra- gājama stingrība, neuzvarama un stūrgalvīga mērķtiecība. Kapteinis netika izteicis ne vārda, nedz ari palīgi kaut ko sacīja viņam, taču katra kustība un žests pilnā mērā atklāja, cik nepatīkami, pat sāpīgi viņiem ir darboties saimnieka caururbjošā acu skatiena dēļ. Vēl trakāk - drūmās domās nogrimušais Ahābs stāvēja viņu priekšā kā krustā sistais, tas bija rakstīts viņa sejā līdz ar bezgalīgām skumjām un neaprakstāmu, valdonīgu pašcieņu.

Drīz vien kapteinis pēc pirmās uzturēšanās svaigā gaisā atgrie­zās savā kajītē. Un kopš tā rīta kuģa ļaudis viņu redzēja katru dienu - vai nu stāvam, ierīkojušos ar kāju atbalsta caurumā, vai sēžam uz īpaša vaļa kaulu soliņa, vai arī smagi klibojam pa klāju. Jo debess tapa laipnīgāka un mazāk drūma, jo mazāk laika viņš pavadīja savā noslēgtībā, it kā kopš tā laika, kad kuģis izgāja jūrā, tikai nedzīvais ziemīgās jūras saltums būtu spiedis viņu pavadīt laiku vientulībā, un mazpamazām mēs pieradām, ka viņš gandrīz visu laiku uzturas svaigā gaisā; taču līdz šim viss, ko viņš varētu pasacīt vai izdarīt uz tagad jau saules pielietā klāja, likās tikpat nevajadzīgs kā lieks masts.

lāču "Pekvods" tikai devās ceļā uz medību vietām; īstais brauciens vēl bija priekšā, gandrīz visus sagatavošanās darbus spēja veikt palīgi, un nebija gandrīz nekā tāda, kur šobrid Ahābam vajadzētu iejaukties vai pielikt roku, lai izgaiņātu kaut vai uz bridi tumšos mākoņus, kas grēdu grēdām drūzmējās viņa pierē - kā daždien, izvēlēdamies augstākās virsotnes, ko aizsegt.

Tomēr driz vien siltā, skanīgā un tīkamā laika pārliecinošā tuvošanās šķita pamazītēm kapteini apburam un kliedējam slikto garastāvokli. Līdzīgi tam, kā sārtvaidži Aprīlis ar Maiju diedami pārnāk sastingušajos, drūmajos mežos un pat viskailākais, rēpuļai- nākais, zibens saspertais ozola vecis beidzot izdzen pārīti zaļu atvasīšu, lai apsveiktu tādus negaidītus ciemiņus - tā ari Ahābs beigu beigās tomēr padevās rotaļīgo, meitenīgo vēsmu vilināju­mam. Ne reizi vien viņa skatienā uzplauka tie vārie pumpuriņi, kas katrā citā cilvēkā drīz vien būtu uzziedinājuši smaidu.

29. nodaļa UZNĀK AHĀBS, PĒC VIŅA STABSS

Pagāja dažas dienas, ledi un leduskalni palika aiz muguras, "Pekvodam" ieslīdot spilgtā Kito pavasarī, kurš te, jūrā, mūžam un nepārtraukti valdīja uz tropu nebeidzamā augusta sliekšņa. Tveicīgas un dzestrākas, skaidras, skanīgas, smaržīgas, dāsnas, bagātīgas dienas bija kā kristāla glāzes ar persiešu šerbetu[18], līdz malām pilnas ar vieglītiņām rožūdens sniega pārslām. Zvaigžņainās, svētsvinīgās naktis atgādināja augstmanīgas dāmas samtā un briljantos lepnā vientulībā lolojam atmiņas par saviem promesošajiem bruņinie­kiem, iekarotājiem - spožajām saulēm zelta ķiverēs! Cilvēkam, kam gribējās gulēt, tā nebija viegla izvēle - starp tik valdzinošām dienām un vilinošām naktīm. Taču visas šā nevīstošā laika burves­tības no jauna darīja skaistu un visspēcīgu ne tikai apkārtējo pasauli. Tās iekļuva arī cilvēka dvēselē, jo sevišķi klusām un maigām vakarstundām tuvojoties; tad atmiņas apauga ar kristāliem kā skaidras leduslāstekas - beztrokšņa krēslas bērni. Un visi šie apslēptie spēki aizvien vairāk un vairāk ietekmēja Ahābu.

Vecums allaž mēdz būt nomodā, itin kā garāku dzīves ceļu nogājušais aizvien mazāk vēlētos saskarties ar kaut ko tādu, kas atgādina nāvi. No kuģu kapteiņiem sirmbārdainie vecie vīri biežāk par citiem ceļas no guļamvietas, lai uzmestu aci tumsā grimsto­šajam klajam. Tā bija arī ar Ahābu, vienīgi tagad, kad kapteinis tik daudz laika pavadīja svaigā gaisā, būtu pareizāk sacīt, ka viņš uz neilgu laiciņu pameta klāju, lai apmeklētu kajīti, nevis otrādi.

-     Tāda sajūta, kā nokāpjot kapā, - viņš pusbalsī sacīja pats sev,

-     kad tāds vecs kapteinis kā es kāpj lejā pa šauro trapu, lai liktos savās nāves cisās.

Un, lūk, gandrīz ikreiz pēc divdesmit četrām stundām, kad sākās nakts sardze un vīri uz klāja bija nomodā, sargādami lejā guļošos; kad, vilkdami tauvu uz baku'', puiši nemeta to uz dēļiem kā dienā, bet uzmanīgi nolaida vajadzīgajā vietā, bīdamies iztraucēt gulētājus - kad iestājās šis miers un klusums, mēmi stāvošais sardzesvīrs parasti pievērsās kajītes durvīm; drīz vien vecais nemai­nīgi parādījās lūkā, turēdamies pie dzelzs margām, lai atvieglotu sev uzklibošanu pa kāpnītēm. Kāda cilvēcīga uzmanība kapteinim nebija sveša: šajās stundās viņš parasti atturējās no soļošanas pa klāju, jo piekusušo palīgu ausīs, kuri centās atpūsties tepat, sešas collas zemāk, zem viņa kaula papēža tādi krakšķoši soļi, atbalso­damies visapkārt, liktu sapņot par haizivīm, kas šņirkstina zobus. Taču kādā reizē kapteinis bija tik dziļi iegrimis domās, ka piemirsa šādus sīkumus, smagajā un neveiklajā gaitā mērodams klāju no grotmasta līdz borta reliņam, kad Stabss - kapteiņa otrais palīgs, uzkāpa uz klāja un pa pusei nedroši, pa pusei pārmetoši tādā jokainā balsī ierunājās, ka nevienam neesot nekas iebilstams, ja kapteinim Ahābam griboties pastaigāt pa klāju, bet varbūt varot kaut kā apslāpēt troksni; šaubīgi un neskaidri murmulēdams, viņš ieteica kaula stumbeni ievīstīt kādā pakulu vīkšķi. Ak Stabs, tu toreiz vēl nepazini Ahābu!

- Vai es kāds lielgaballādiņš, ka tu ierosini vīstīt mani pakulās, Stabs? - Ahābs noprasīja. - Ej savu ceļu, es aizmirsos! Zūdi lejā savā iknakts kapā, kur tādi kā tu sūt zem līķautiem, savlaicīgi pie tiem pieradinādamies. Prom, suns! Būdā!

Baks (hol.) - kaste augšklāja priekšgalā, virsbūve. (Tulk. piezīme.)

NEESMU RADIS KA AR MANI TĀ RUNĀ, SER!

Apstulbis no negaidītā beigu uzkliedziena un vecā vira pēkšņa­jām dusmām, Stabss uz kādu mirkli zaudēja runasspējas, bet pēc tam uztraukumā izdvesa:

-    Neesmu radis, ka ar mani tā runā, ser! Tāda apiešanās man nav pa prātam, ser.

-     Pazudi! - Ahābs nošņirkstināja zobus un aši paspēra soli sānis, itin kā atvairīdams kādu uzmācīgu kārdinājumu.

-    Nē, ser, vēl ne! - sadūšojies turpināja Stabss. - Es netaisos mierīgi paciest, ka mani apsaukā par suni, ser.

-    Tad tu esi desmitkārt ēzelis, mūlis un auns! Vācies prom! Vai es atbrīvošu šo pasauli no tevis!

To pateicis, Ahābs tuvojās viņam tik draudīgi, ka Stabss neviļus atkāpās.

-      Nekad vēl neesmu piedzīvojis kaut ko tādu, neatmaksājot, kā nākas, - murmināja Stabss, kāpdams lejā pa trapu uz kajīti. - Cik dīvaini. Pag, Stabs, nudien nezinu, vai griezties atpakaļ un iekaustīt viņu, vai - ko tas nozīmē? Mesties tepat ceļos un lūgt par viņu? Nudien, taisni tā es nodomāju, bet tā tak būtu pirmā reize manā mūžā, kad es skaitītu lūgšanu. Dīvaini, pat ļoti dīvaini, nudien, skaties kā gribi, Stabs, tas ir visdīvainākais vecis, ar kādu tev gadījies kuģot! Un kā viņš metās man virsū! Acis kā pulver- mucas! Traks, vai? Katrā gadījumā, viņam kaut kas prātā, tas ir skaidrs. Tāpat ir skaidrs, ka uz klāja kaut kam jābūt, ja krakšķ. Viņš taču no divdesmit četrām stundām gultā pavada ne vairāk kā trīs, un arī tad neguļ. Tas Rausītis apkalpotājs man teica, ka no rītiem vecajam gulta esot sajaukta un savandīta, palagi aizspārdīti, sega gandrīz vai mezglā sasieta, bet spilvens tik karsts, it kā uz tā būtu gulējis sakarsēts ķieģelis. Kas par ugunīgu veci! Es varētu zvērēt, ka viņu moka tas, ko daži uz sauszemes sauc par sirds­apziņu - tāds sāpīgs krampis, kā dzird, līdzīgs zobu sāpēm. Nūjā, nūja; es nezinu, kā tas ir, bet lai Dies' sargā mani no tādas kaites! Viņš ir pilns mīklām, tu brīnums, ko viņš katru nakti meklē kravas telpā - vismaz tā licies Rausītim - ko viņš tur dara, es gribētu zināt! Kas ar viņu tur satiekas? Vai nav dīvaini? Neko teikt, ir nu gan spēlīte… Jāiet nosnaust. Pie vella, bija vērts nākt pasaulē kaut vai tāpēc vien, lai varētu brītiņu nosnaust. Kad tā padomā - paties', tas tak pats pirmais, ko dara jaundzimušie - dīvaini, nudien. Velis rāvis, pasaulē viss ir dīvaini, ja tā padomā. Tas gan neietilpst manos paradumos. "Nedomā!" - tas ir mans vienpadsmitais bauslis, un "Guli, kad vien vari," - divpadsmitais - tādēļ jāiet uz brītiņu vēl nolikties uz auss. Bet paga, paga! Vai viņš nenosauca mani par suni? Nolādēts! Viņš mani nosauca par desmitkārtīgu ēzeli un uzkrāva virsū vēl aunus ar mūļiem! Viņš taču tikpat labi varēja iespert man ar kāju, vienā mierā! Varbūt viņš pat to izdarīja, tikai es nemanīju - tā mani izsita no līdzsvara viņa paskats. Piere spīdēja kā vecs, nopulēts kauls. Kāds velns mani apsēdis? Es taču neturos uz kājām! It kā būtu sarāvies ar veco pa īstam, un tas man būtu novilcis ādu pār acīm. Dieviņ tētiņ, būšu sasapņojies! Tikai - kā tas var būt, kā? Atliek nobāzt to visu patālāk un likties slīpi, bet no rīta, dienas gaismā, mēs vēl paskatīsimies, kas tie par pesteļiem.

30. nodaļa pĪpe

Kad Stabss bija nozudis, Ahābs kādu brītiņu stāvēja, pārliecies pār borcu, pēc tam, kā pēdējā laikā paradis, pasauca sardzes vīru un aizsūtīja to pēc kaulā grieztā krēsla un pīpes. Aizdedzis pīpi pie luk­tura un nolicis sēdekli vēja pusē uz klāja, viņš apsēdās un aizpīpēja.

Seno vikingu laikos jūras mīļotāju dāņu karaļu troņi, kā liecina nostāsti, tikuši izgatavoti no narvaļa ilkņiem. Kā gan lai šobrīd uzlūkotu Ahābu tā sēžam uz kaula trijkāja, neiedomājoties par karaļvaru, ko viņš pārstāvēja? Jo Ahābs taču bija klāju hans, jūras ķēniņš, Leviatānu pavēlnieks.

Kādu laiku biezi dūmi ik pa brīdim nāca no viņa mutes biežiem, steidzīgiem mutulīšiem, kurus vējš nesa atpakaļ viņam sejā. "Kā tā?" viņš sacīja pats sev, izņēmis pīpi no mutes. "Pīpēšana vairs nespēj mani nomierināt. Ak vai, mana pīpe! Kā rādās, man klajas smagi, ja pat tavs mierinājums vairs nelīdz. Esmu te, lai nopūlētos, ne sava prieka pēc, bet neprātojot pīpēju pret vēju tādiem nervoziem grūdieniem kā mirstošs valis izgrūž pēdējās ūdens strūklas - visspēcīgākās un izmisīgākās. Ko lai daru ar šo pīpi? Tā paredzēta, lai mierpilnā klusumā savītu baltas dūmu grīstes virs baltiem, zīdainiem matiem, ne tādām cietām, pelēkām dzelzs plūksnām kā manējie. Es vairs nepīpēšu!"

Viņš iesvieda degošo pīpi jūrā. Uguntiņa nočūkstēja, ieslīdē­dama vilnī; vēl mirklis - un kuģis jau slīdēja pāri tai vietai, kur grimstošā pīpe bija atstājusi burzgulīšus. Ar cepuri uz acīm Ahābs atkal zvāļodamies soļoja pa klāju.

31. nodaļa KARALIENE MEBA

Nākamajā rītā Stabss stāstīja Flaskam: - Nemūžam nav gadījies redzēt tik dīvainu sapni, Viļņlauzēj. Vai zini, es sapņoju, ka vecais iespēra man ar savu kaula kāju, un, kad es savukārt mēģināju viņam iespert, vecīt - zvēru pie savas dvēseles, es aizspēru projām paša kaju! Un pēc tam - kaut kas traks! Ahābs stāvēja kā tāda piramīda, kam es kā muļķis pūlējos iespert. Bet, kas ir visdīvainā­kais, Elask, iedomājies tik, kādus brīnumus reizēm var nosapņot - ar visām savām dusmām es sāku klusībā apsvērt, ka tas nav nekāds smagais apvainojums, šis Ahāba spēriens. "Kāpēc tāds troksnis," prātoju, "tā nemaz nav īsta kāja, bet pielikta." Ir taču starpība starp dzīvu un nedzīvu kāju. Tādēļ pļauka, Flask, ir daudz lielāks apvai­nojums par belzienu ar nūju. Dzīvs pieskāriens dedzina, manu zēn. Un visu laiku es pie sevis gudroju, padomā tik, apdauzīdams kājas pirkstus pret to vella piramīdu - viens vienīgs juceklis - es tik apceru, ka tā nav nekāda kāja, bet kauls. Vaļa kauls; viņš man iesita tāpat pa jokam, ar kaula nūjiņu, nevis pa īstam. Un vēl, domāju, tā viņa kāja taču tik smaila; ja kāds fermeris būtu spēris ar lielu, basu pēdu, tad gan būtu ko apvainoties. Bet šite tikai tāds nieks, kaula smaile. Un tad nāca pats jocīgākais, Flask. Es vēl turpināju dauzīties ap to piramīdu, kad no aizmugures pienāk viens sirms vecis ar kupri, tāds kā ūdensvīrs, sagrābj mani aiz pleciem un pagriež, noprasīdams: "Ko tu dari?" Nudien, vecais, es traki nobijos. Tādu viepli! Tomēr kaut kā savācos un saku: "Kā - ko daru? Un kas tev tur par daļu, godājamais mister Līkmuguri? Vai arī tu ilgojies pēc spēriena?" Dievs mans liecinieks, Flask, tiklīdz es to pateicu, šis pagriež man muguru, pieliecas un parauj uz augšu ūdenszāles, - kā tu domā, ko es ieraugu? Vecais, kā es te stāvu, viņam visa pakaļa bija piedzīta īleniem, ar smailēm uz augšu. Es padomāju, padomāju un saku: "Nudien, es nesperšu tev pa dibenu, veco zēn." "Tas prātīgi, Stabs," šis atteic, "prāta darbs!" un ņēmās tā purpināt bez kāda gala, bet pats čāpstina kā riebēja skurstenī. Redzēdams, ka šis nekādi nevar beigt savu "Prāta darbs, prāta darbs", es nolemju, ka mierīgi varu atsākt spārdīt piramīdu. Tikko pacēlu kāju, šis auro: "Beidz spārdīties!" - "Ei tu," es saku, "ko tev vajag, kuprīt?" - "Skat šur," šis pretī. "Aprunāsimies. Kapteinis Ahābs tev iespēra, vai ne?" - "Nūjā," saku es, "kas tiesa, tas tiesa, šite." — "Lieliski," šis atbild, "ar kaula stumbeni, vai ne tā?" - "Tak jau," saku. "Tādā gadījumā," šis prašņā, "par ko tu sūdzies? Vai viņš neiespēra, labu gribēdams? Tā tev nebi­ja kaut kāda prasta priežkoka kāja, nebūt! Tev iebelza liels cilvēks, ar lielisku vaļakaula kāju, Stabs. Tevi pagodināja. Es saku, tev parādīja godu! Paklausies, esi prātīgs, Stabs! Vecajā, labajā Anglijā visaugstākie lordi uzskatīja par godu un slavu, ja karaliene viņus iekaustīja, lai ieceltu par bikšu lences ordeņa[19] kavalieriem; tu vari lepoties ar to, Stabs, ka esi saņēmis spērienu no vecā Ahāba, viņš tevi iecēlis prātīgu ļaužu kārtā! Atceries, ko tev teicu, lai viņš tevi iedunkā - tā viņš tevi ceļ godā, un neuzdrošinies spert pretī, tas nav tavos spēkos, prātīgais Stabs! Vai redzi šito piramīdu?" to pateicis, viņš kaut kādā nesaprotamā kārtā pēkšņi sāka attālināties no manis, aizpeldēdams pa gaisu. Es iekrācos, sāku grozīties - un pamodos sava kojā! Teic, ko tu domā par tādu sapni, Flask?

-     Nudien nezinu! Man domāt, tas sapnis ir tāds pamuļķigāks.

-    Var jau būt, var jau būt. Bet tas mani padarīja par prātīgu cilvēku, Flask. Re, kur stāv Ahābs un raugās kaut kur sānis, uz kuģa pakaļgalu? Tas labākais, ko mēs varam darīt, ir likt veco mierā, nekad nerunāt pretī, lai ko viņš teiktu. Pag, ko viņš tur kliedz? Ieklausies!

-    Veikli, mastos! Pielūkojiet uzmanīgi, visi! Šite vajag būt vaļiem! Kas ieraudzīs baltu vali, lai bļauj, cik plaušas tur!

-    Un ko tu tagad teiksi, Flask? Vai te nav nekā dīvaina? Balts valis - vai dzirdēji, vecīt? Es tev saku, tas vējš piepūtis ko nelabu. Sagatavojies, Flask. Ahābam kas bīstams padomā. Bet klusu, viņš nāk šurp.

32. nodaļa cetoloĢija

Mēs jau dūšīgi vagojam jūras klaidu, drīz pagaisīsim atklātā okeāna bezkrastu plašumos, kur nekādu ostu nesaskatīt. Taču, kamēr tas vēl nav noticis, kamēr ūdenszāļu apvītais "Pekvoda" sāns vēl nav pietuvojies gliemežu aplipinātajam Leviatāna rumpim, jau pašā sākumā būtu jāpievērš uzmanība kādam gandrīz vai neatliekami noskaidrojamam jautājumam; tas būtu jāizdara, lai dziļāk izprastu tos vispusīgos, īpaši leviatāniskos atklājumus un secinājumus, kuri vēl sekos.

Tā ir apkopota un plaša vaļveidīgo sistematizācija, ar ko es patlaban gribētu jūs iepazīstināt. Taču tas nav viegli paveicams uzdevums. Jo līdzinās mēģinājumam klasificēt haosa sastāvdaļas - ne vairāk un ne mazāk.

Uzklausiet, ko par šo tēmu pēdējā laikā sacījuši zinošākie lietpratēji.

"Neviena zooloģijas nozare nav tik sapiņķerēta, kāda ir tā, ko dēvē par cetoloģiju," apgalvo kapteinis Skorsbijs 1820. gadā pēc Kristus dzimšanas.

"Neesmu nodomājis - pat ja tāds uzdevums būtu man pa spēkam - sadalit vaļveidīgos - Cetacea dzimtās un ģintīs. Vēstur­nieku starpā par šo dzīvnieku (kašalotu) nav saprašanās," saka doktors Bils mūsu Kunga 1839. gadā.

"Nespēja turpināt pētījumus tik dziļos ūdeņos." "Necaurska­tāmi aizklāji neļauj mums iepazīt vaļveidīgos (Cetacea'.)."

"Izpētes lauks, kas pilns ērkšķājiem."

"Visi šie nepilnīgie dati tikai plosa mūsu, naturālistu, dvēseles."

Tā runā par vaļiem lielais Kivjē, Džons Hanters un Lesons - šie zooloģijas un anatomijas spīdekļi. Tomēr, lai gan zināšanu šajā jomā ir maz, grāmatu ir daudz; un daļa no tām ir arī par cetoloģiju - zinātni par vaļiem. Ir bijuši daudzi tādi cilvēki - dižāki un necilāki, senāk un nesenāk, sauszemes ļautiņi un jūrnieki, kuri izsmeļošāk vai mazāk izsmeļoši rakstījuši par vaļiem. Pārlū­kojiet kaut vai tikai dažus vārdus: Bībeles autori, Aristotelis, Plīnijs, Aldrovandi, sers Tomass Brauns, Gesners, Rejs, Linnejs, Rondelē, Villoubijs, Grīns, Artēdi, Sibalds, Brisons, Martēns, Lasepēds, Bonneters, Demarē, barons Kivjē, Frederiks Kivjē, Džons Hanters, Ovens, Skorsbijs, Bīls, Benets, Dž. Ross Brauns, "Mirjama Kofina" autors, Olmstīds un svētais tēvs T. Čīvers. Taču, kur noved visi šie darbi, rūpīgi apkopoti, mēs varam spriest pēc jau agrāk minē­tajiem citātiem.

No visiem te piesauktajiem autoriem vienīgi tie, kas seko pēc Ovena, ir redzējuši dzīvus vaļus; tikai viens no viņiem ir bijis īsts vaļu mednieks un profesionāls harpunētājs. Es domāju kapteini Skorsbiju. Vēstījot par atsevišķiem tematiem, kas saistīti ar īsto jeb Grenlandes vali, viņš ir viszinošākā autoritāte. Bet Skorsbijs neko nezināja un nav neko rakstījis par lielo kašalotu, salīdzinājumā ar to, Grenlandes valis gandrīz nav pieminēšanas vērts. Šoviet jāaizrāda, ka Grenlandes valis ir uzurpators, kas ieņēmis vietu uz jūru troņa. Tas pat nav lielākais no vaļiem. Tomēr, pamatojoties uz sense­najām pirmtiesībām un cilvēku dziļās neziņas dēļ, kāda vēl pirms septiņdesmit gadiem apņēma mītisko vai pilnīgi nepazīstamo vali - kašalotu un kāda lielā mērā valda visā pasaulē, ja nu vienīgi dažu zinātnieku mitekļos un vaļu mednieku ostās ne; šī uzurpācija ir bijusi visaptveroša. Pietiks ar to, ja jūs pārlūkosiet aizgājušo dienu dižo dzejnieku sacerējumus - tajās vietās, kur pieminēti leviatāni, un kļūs skaidrs, ka, viņuprāt, jūrās valdīja tikai Grenlandes valis - vienīgais monarhs bez sāncenšiem. Taču beidzot pienācis laiks paziņot jaunumus. Ši te ir Ceringkrosa - klausieties! Labie ļaudis, Grenlandes valis ir gāzts no troņa! Tagad varu pārņem dižais kašalots!

Ir tikai divas grāmatas, kurās mēģināts attēlot dzīvu kašalotu, un kaut kādā mērā tas izdarīts sekmīgi. Tās ir Bila un Beneta grāmatas; viņi abi savā laikā bija ārsti uz angļu vaļu mednieku kuģiem un braukāja pa dienvidjūrām. Abi ir kārtīgi un sakarīgi cilvēki. Viņu darbos atrodamo ziņu par kašalotu, protams, nav daudz, taču tas materiāls, kas tur atrodams, ir lielisks, kaut gan vairāk atgādina zinātniskus aprakstus. Tomēr līdz šai dienai kašalots ne zinātniskajā, ne daiļliteratūrā nav vispusīgi aplūkots.

Tagad vajadzētu saprotami un uzskatāmi sašķirot vaļus - patlaban kaut vai tikai pavirši, lai turpmākie darbi aizpildītu vietas, kas palikušas tukšas. Tā kā neviens no piemērotākiem vīriem nav pielicis roku tādam darbiņam, piedāvāju šim nolūkam savus neci­los pakalpojumus. Neko pilnīgi nobeigtu es jums nesolu, jo ikkatrs cilvēka veikums, kas pasludināts par gatavu, ar to pašu ir pagalam. Neuzņemos arī sniegt sīku anatomisku pārskatu par dažādu sugu pārstāvjiem, vai - vismaz šoviet - vispār sniegt kādu aprakstu. Mans mērķis šajā darbā ir uzmest cetoloģiskas sistematizācijas projektu. Esmu arhitekts, nevis celtnieks.

Taču tas ir grandiozs pasākums. Parastam vēstuļu šķirotājam pastā tas nav pa spēkam. Taustoties nolaisties tiem pakaļ jūras dibenā, ar rokām grābāties gar neattēlojamiem pirmsākumiem - ap pašas pasaules ribām un iegurni - ir biedējošs uzdevums. Kas es tāds esmu, ka man būtu ļauts uzkabināt uz āķa šo leviatānu? Briesmīgās ījaba pārdrošības varot mani atbaidīt. "Vai tas (leviatāns) ar tevi ir vienojies? Neceri uz viņu velti!" Taču es esmu peldējis cauri bibliotēkām un kuģojis pa okeāniem, man ir bijusi darīšana ar vaļiem, esmu tos skāris ar šīm pašām rokām. Es runāju nopietni un pacentīšos. Tikai vispirms jāatrisina daži jautājumi.

Pirmkārt: nenoteiktā un neizstrādātā zinātne cetoloģija jau pašā sākumā pamatojas uz fakta, ka daži līdz šai dienai uzskata par apstrīdamu apgalvojumu, ka valis ir zivs. Savā "Dabas sistematizā­cijā" A. D. 1776. Linnejs paziņo: "Es šoviet nošķiru vaļus no zivīm." Taču es no savas paša pieredzes zinu, ka līdz pat 1850. gadam haizivis un siļķes, sardīnes un mencas, pretēji Linneja norādīju­mam, joprojām mīt tajās pašās jūrās, kur leviatāni.Tas pamatojums, uz ko balstās Linnejs, lūkodams izdzīt vaļus no ūdens, ir šāds: "Tādēļ, ka tiem ir silta divkameru54 sirds, plaušas, kustīgi plakstiņi, iekšējās ausis, penem intrantem feminam mammis lactantem, "55 un, visbeidzot, "ex lege naturae jure meritoque. "56 Es iedevu to visu pārskatīšanai saviem draugiem - Saimonam Meisijam un Čārlzam Kofinam no Nantaketas -, tie abi bija mani ceļabiedri, ar kuriem reiz kopā kuģojām, un abi vienā balsī apgalvoja, ka ar šiem iemesliem nebūt nepietiekot. Bet parupjais Cārlijs pat norādīja, ka tās visas esot blēņas.

Lai jums būtu zināms, ka es, vairīdamies no jebkādiem strī­diem, pievienojos vecajam labajam uzskatam, ka valis ir zivs, un aicinu svēto Jonu mani atbalstīt. Kad šis pamatjautājums būtu nokārtots, nākamais ir - kādu iekšēju īpatnību dēļ valis atšķiras no citām zivīm; es jau minēju, ko par to teicis Linnejs. Taču, īsi sakot, tās ir šādas: plaušas un siltas asinis, turpretī visām citām zivīm plaušu nav, bet asinis ir aukstas.

Tālāk. Kādu raksturojumu varam dot valim, runājot par viņa ārējo izskatu, lai pielīmētu šim eksponātam etiķeti uz visiem laikiem? īsi sakot, valis ir strūklas izsprauslājoša zivs ar līmenisku asti. Tāds ir secinājums. Lai cik aprauta, šī definīcija ir plašu pārdomu iznākums. Valzirgs spļauj ārā ūdeni tāpat kā valis, taču nav zivs, jo ir abinieks[23]. īpaši pārliecinošs ir pēdējais apgalvojums, aplūkojot to kopā ar pirmo. Katram zināms, ka visas zivis, kas pazīstamas sauszemes cilvēkam, ir apveltītas nevis ar plakanisku, bet verti­kālu, atstāvošu asti. Turpretī zivīm, kas pūš strūklas, lai arī astes ir līdzīgi veidotas, tās nemainīgi atrodas horizontālā stāvoklī.

Iepriekš minētā definīcija par to, kas ir valis, tomēr neizslēdz no leviatānu brālības nevienu 110 tiem jūras radījumiem, kurus viszinošākie Nantaketas iedzīvotāji dēvē par vaļiem. No otras puses raugoties - tiem netiek piepulcēta neviena zivs, jo tās autoritatīvi tiek uzskatītas par tādiem nepiederīgām.Slt Ar to pašu arī visas mazās strūklu pūtējas un horizontāli novietoto astu īpašnieces būtu jāievieto cetoloģijas pamatplānā. Un tā, lūk, kur nāk visa vaļu karaspēka lielās divīzijas.

Priekšpiezīme: vērtējot pēc lieluma, es sākotnēji sašķiroju vaļus pa trim GRĀMATĀM ( sadalot tās nodaļās), un tās aptver visus šos radījumus - gan mazus, gan lielus.

I. Vaļi IN FOLIO; II. Vaļi IN OCTAVO; III. Vaļi IN DUODECIMO.

Kā vali IN FOLIO nosaukšu kašalotu, IN OCTAVO - zoben- vali jeb nažspuras delfīnu, IN DUODECIMO - cūkdelfinuy> .

IN FOLIO. Te ievietojamas šādas nodaļas: 1. Kašalots. 2. īstais jeb Crenlandes valis. 3. Finvalis. 4. Kuprvalis. 5. Kašalots. 6. Zobenvalis.

I GRĀMATA (In Folio), 1. nodaļa (Kašalots). Šis valis, ko angļi agrākajos laikos sauca par trampu, fizeteru un laktasgalvu, bet franči mūsdienās dēvē par kašalotu, vāciešiem ir Pottsfisch. Garo vārdu vārdnīcā tas nosaukts par Makrocefalu. Tas, bez šaubām, ir lielākais no zemeslodes apdzīvotājiem, iespaidīgākais

Man ir zināms, ka gandrīz vai līdz šim laikam daudzi naturālisti picpulcējuši vaļiem zivis, dēvētas par lamantīniem un dugongiem (cūkzivis un zāģzivis - pēc Nantaketas Kofinu terminoloģijas). Taču cūkzivis ir trokšņainas un nicināmas salašņas, kas parasti slēpjas upju grīvās un ēd slapju zāli, turklāt tās nepūš strūklas, tādēļ es noliedzu to piederību vaļiem un izsniedzu tām izceļošanas pases 110 Cetoloģijas karalistes. (Aut. piezīme.)

Runa ir par lamantīniem un dugongiem (juras govīm). Nosaukumi "cūkzivis" un "zāģzivis" mūsdienu izpratnē attiecas uz pavisam citiem dzīvniekiem. (Konsultanta piezīme.) no visiem vaļiem, kādus vien iespējams sastapt - majestātiskākais pēc izskata un, beigu beigās, vērtīgākais no komercijas viedokļa, jo ir vienīgais radījums, no kura var iegūt šo dārgo vielu - spermacetu. Par citām šā vaļa īpašībām es vēl runāšu vēlāk. Patlaban mani galve­nokārt nodarbina šā radījuma vārds. Filoloģiski aplūkojot, tas ir bezjēdzīgs. Pirms dažiem gadu simteņiem, kad kašalots kā atsevišķa individualitāte nebija pazīstams, bet šā kustoņa tauki tika iegūti reizēs, kad beigtu vali izskaloja krastā, cilvēkiem likās, ka šo vielu viņiem gādā radījums, kas Anglijā pazīstams kā īstais jeb Gren­landes valis. Tika uzskatīts ari, ka šis pats spermacets - kā var spriest pēc nosaukuma pirmās zilbes - ir tā pati substance, kas reizēm uzbudina Grenlandes vali. Turklāt tajos laikos spermacets bija liels retums, to lietoja nevis apgaismošanai, bet tikai ziedēm un ārstniecībā. To varēja dabūt vienīgi pie aptiekāriem - gluži tā, kā mūsdienās mēs pērkam unci rabarberu. Kad laika gaitā, kā šķiet, kļuva zināma spermaceta īstā daba, tirgotāji saglabāja tā sākotnējo nosaukumu - droši vien tāpēc, lai šā jēdziena zīmiguma dēļ sagla­bātu augstās cenas. Un tā šis nosaukums, gluži iespējams, dažkārt pārgāja arī uz pašu vali, no kura spermacets tiešām tika iegūts.

I GRAMATA (In Folio), 2. nodaļa. īstais jeb Grenlandes valis). Kaut kādā ziņā tas ir cienījamākais no leviatāniem un arī pirmais, ko cilvēks sāka regulāri medīt. No šā radījuma iegūst preci, ko dēvē par vaļakaulu jeb ūsām, un vaļa taukus - komercijas nozīmē tiem bija otršķirīga loma. Vaļu mednieki šo kustoni godā, lietojot visus turpmāk minētos titulus: par vali, Grenlandes vali, melno vali, īsteno vali, īsto vali. Taču patiesās robežas, kurās ietilpināmas tik daudzos vārdos sauktās būtnes, ir visai neskaidras. Kuru vali es esmu ievietojis iedalījuma in Folio otrajā nodaļā? Tas ir lielais valis, kuru angļu naturālisti dēvē par Great Mysticetus, angļu vaļu med­nieki - par Grenlandes vali, franču vaļu mednieki - par Baleine Ordinaire, zviedri - par Groivlands Walfish. Tas ir valis, kuru jau divus gadu simteņus pa Arktikas jūrām vajā holandieši un angļi; tas ir valis, ko amerikāņu mednieki jau sen trenkā pa Indijas okeānu, pie Brazīlijas sēkļiem, ziemeļrietumu krastiem un citām pasaules daļām, dēvētām par vaļu medību laukiem.

Daži apgalvo, ka ir atšķirība starp angļu Grenlandes vali un amerikāņu īsto vali. Taču viņi piekrīt, ka visas būtiskās šo radīju­mu īpašības pilnībā sakrīt; nevienam nekad nav izdevies pierādīt, ka šāda atšķirība pastāv. Visi šie nebeidzamie dalījumi balstās uz visnotaļ nemanāmām atšķirībām, tādēļ dažas dabaszinātņu nozares kļuvušas par gatavajiem režģījumiem un mežģījumiem. Mēs vēl runāsim par īsto vali, aplūkojot arī kašalotu.

I GRĀMATA (In Folio), 3. nodaļa (Finvalis). Ar šādu virsrakstu es ievietoju nodaļā briesmoni, kas tiek dēvēts dažādi - par finvali, spurmuguri, garstrūkli un Lielo Džonu; tas ir redzēts gandrīz visās jūrās, tā izmestās šļākas bieži skatījuši Ņujorkas tvaikoņu pasažieri, kuri šķērsojuši Atlantijas okeānu. Garumā šis finvalis-spurmuguris līdzinās īstajam valim, arī "ūsas" visnotaļ atgādina to, tomēr apkārtmērā nav tik resns un ir gaišākā tonī - gandrīz vai olīvkrāsā. Radījuma milzīgās lūpas it kā rotā vijīgi, iegrebti ornamenti - izlocītas ādas krokas, sapītas krunkas. Šā vaļa ievērojamākā atšķirības zīme ir liela spura, kas bieži redzama virs ūdens -tās dēļ šo radījumu sauc par Fin-Back vali. Šīs spuras garums ir trīs vai četras pēdas, trīsstūra veidā slejas vertikāli augšup no muguras beigu daļas, tās smaile ir ar ļoti asu galu. Arī tad, kad šis radījums atrodas zem ūdens, palikdams pilnīgi neredzams, spura reizumis rēgojas virspusē. Kad jūra ir samērā rāma un vienīgi līmeni tikko jaušami tirpina ņirbīgi apļi, pēkšņi no tiem izceļas šī rēgainā spura, metot ēnu pār savirpinātajiem ūdeņiem; var nodomāt, ka tur redzams saules pulkstenis ar ciparnīcu, kurā iegravētas viļņainas stundu līnijas. Un bieži vien ēna šajā dalījumā rāda nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Finvalis nav sabiedrisks. Liekas, ka šis radījums ir vaļu nīdējs - tāpat kā ir daži indivīdi - cilvēknīdēji. Tas ir visnotaļ bikls, allaž vientulīgs, negaidīti iznirst virspusē tālākajos un nemīlīgākajos ūdeņos; tā taisnā vienstrūklas šļāka uzšaujas augšup kā garš, draudīgs pīķis neauglīgā klajumā. Tā kā šis leviatāns prot likt lietā savu dabas doto spēku un spēju ātri peldēt, nav mūsdienu cilvēka spēkos to vajāt; tas šķiet mūžīgais no vaļu vides izraidītais Kains, kas nes uz skausta iedurtu šķēpu kā īpašu atšķirības zīmi. Tā kā mutē tam ir vaļa ūsa, Finvali dažkārt piepulcina īstajiem vaļiem kādā teorētiskā apakškārtā, dēvētā par vaļukaula vaļiem60, tas ir, ūsainajiem vaļiem. Un šie tā sauktie vaļukaula vaļi bija sadalīti vairākās ģintis, taču mums par tām tikpat kā nekas nav zināms. Platdegunu vaļi un knābjuvaļi, mazie smailgalvainie vaļi un kupr-vaļi, greizmutainie vaļi un aspurņi - tādi bija zvejnieku piešķirtie nosaukumi.

Sakarā ar apzīmējumu "vaļukaula vaļi" ir visai svarīgi pieme­tināt, ka tāda nomenklatūra gan var atvieglot kādas vaļu pasugas nosaukšanu vārdā, tomēr ir veltas pūles tā radīt skaidru leviatānu klasifikāciju, jo - lai ko mēs ņemtu par pamatu: ūsas, kupri, spuras vai zobus, sakārtot vaļus kādā noteiktā cetoloģijas sistēmā nav iespējams, neraugoties uz šim minētajām ķermeniskajām atšķirībām, uz kurām varētu balstīties. Kā tā? Vaļakauls, kupris, muguras spura un zobi - tas viss vaļu sugu starpā sadalīts bez jebkādas kārtības, neņemot vērā citas, svarīgākas īpatnības. Tā gan kašalotam, gan kuprvalim ir kupri, bet tā arī ir visa abu līdzība. Tad vēl - šis pats kuprvalis un arī Grenlandes valis ir apveltīti ar ūsām, taču - ar to pašu atkal līdzība beidzas. Tāpat ir ar visām pārējām jau minēta­jām atšķirībām. Dažādiem vaļiem tās piešķirtas tik daudzveidīgās kombinācijās un katram atsevišķi - tik savdabīgi, ka jebkādas pūles izveidot sistēmu uz šāda pamata ir veltas. Šai klintij uzdūrušies visi naturālisti — vaļu pētnieki.

Kā šķiet, varētu pieņemt, ka vaļa iekšas - tas ir, anatomija, derētu pareizai klasifikācijai. Taču nekā - kas gan, piemēram, Grenlandes vaļa anatomijā ir iespaidīgāks par vaļakaulu? Tomēr mēs jau redzējām, ka ūsas nevar būt par pamatu, lai iedalītu Grenlandes vali kādā pasugā. Un, ja jūs iedziļināsieties leviatānu iekšas, tad neatradīsiet tur pat piecdesmito daļu tādu sistemati­zēšanai noderīgu dotumu, kādus var saskatīt ārpusē. Kas tad vēl atliek? Nekas, tikai aplūkot vali kopumā, visā tā iespaidīgajā augumā, un droši klasificēt. Tieši tāda ir šoviet pielietotā bibliogrāfiskā sistēma - tā ir vienīgā, ko var veiksmīgi kaut kur izmantot, jo ir praktiski pielietojama.

I GRĀMATA In Folio), 4. nodaļa (Kuprvalis). Šis valis bieži manāms pie Amerikas ziemeļu krasta. Te tas nereti ticis notverts un ievilkts ostā. Tam kamiesi ir pamatīga nasta — kā ceļojošam sīkpreču tirgonim, pauniniekam. Varat to godāt par uzskatamu māj­vietas "Zilonis un Pils" izkārtni. Šā vai tā, visvairāk izplatītais nosaukums to nespēj gana labi raksturot, jo arī kašalotam ir kupris, kaut gan mazāks. Un tauki nav īpaši vērtīgi. Taču tam ir ūsas. No visiem vaļiem tas ir rotaļīgākais un vieglprātīgākais, allaž jautru šļakatu un baltu putu apņemts.

I GRĀMATA In Folio), 5. nodaļa (Kašalots - asmugurisj. Par šo vali nekas daudz nav zināms, gandrīz tikai šis nosaukums. Esmu to redzējis pie Hornas raga no liela attāluma. Tas cenšas palikt notālēm, bēgdams gan no medniekiem, gan no filozofiem. Šis valis nav gļēvulis, tomēr allaž rāda cilvēkiem tikai mugurpusi, kas paceļas no ūdens kā gara, šaura kalnu grēda. Lai tik peld vesels! Man par šo vali ir maz kas zināms, un nevienam citam arī nav nekā, ko teikt.

I GRĀMATA (In Folio), 6. nodaļa (Zobenvalis). Vēl viens atturīgs džentlmenis ar vēderu sēra dzeltenumā, un šo krāsu tas, bez šaubām, ieguvis elles dibenā, dziļāko ieniršanu laikā trīdamies gar pekles plāksnēm, ar kurām tā izlikta. Tas manīts reti, vismaz es esmu to redzējis vienīgi tālākajās dienvidu jūrās un arī tad parasti no tik liela attāluma, ka ģīmi nav izdevies apskatīt. Tas netiek vajāts, jo tik un tā aizbēgtu, aizvilkdams sev līdzi jebkuras tauvas. Par šo vali stāsta zilus brīnumus. Ardievu, sērvēdervali! Nevaru par tevi neko vairāk pastāstīt, nedz arī kāds cits no Nanta­ketas iedzīvotājiem te varētu kaut ko piebilst.

Te I grāmata In Folio) beidzas. Un sākas II In Octavo). IN OCTAVO[25]'.

Te ietilpināmi vidēja izmēra vaļi, no kuriem jānosauc: I. Pelēkais delfīns; II. Melnais delfīns; III. Narvalis; IV. Valis - slepkava; V. Amurzivs.

II GRĀMATA In Octavo), 1. nodaļa (Pelēkais delfīns). Kaut gan šis radījums, kura skaļā, skanīgā dvašošana, pareizāk sakot, strūklu pūšana sauszemes cilvēkiem kļuvusi gandrīz par izteicienu, ir plaši pazīstams dziļumu iemītnieks, tomēr vaļiem to parasti nemēdz piepulcēt. Taču, tā kā tas apveltīts ar visām leviatānam raksturīgajām īpašībām, naturālisti lielākoties minējuši to kopā ar vaļiem. Tas ir visnotaļ piemērotā in Octavo lielumā - no piec­padsmit līdz divdesmit piecām pēdām garumā un ar attiecīgi apaļīgu vidukli. Šie radījumi peld baros, netiek pastāvīgi medīti, lai gan tiem ir pietiekami daudz tauku, kas der gaismekļu eļļai. Daži zvejnieki uzskata šo delfīnu tuvošanos par lielā kašalota priekšvēstnesi.

II GRĀMATA In Octavo), 2. nodaļa. Melnais delfīns, grindvalis). Es lietoju tos nosaukumus, kas ir pazīstami zvejniekiem, jo tie mēdz būt atbilstošākie. Ja kāds no apzīmējumiem ir aptuvens vai neizteiksmīgs, es tā arī pateikšu un piedāvāšu citu. Tā, piemēram, ir šajā gadījumā ar melno delfīnu, jo melnā krāsa raksturīga gandrīz visiem vaļiem. Tāpēc varat to saukt par hiēnvali, ja vēlaties. Šā delfīna rijība ir labi pazīstama, turklāt tam lūpu kaktiņi uzliekti uz augšu, tāpēc liek tam allaž smaidīt pastāvīgu Mefistofeļa smaidu. Šis valis ir apmēram sešdesmit vai astoņdesmit pēdu garš. Tas sastopams gandrīz visos platuma grādos. Peldot šis delfīns mēdz īpatnējā veidā izbāzt no ūdens savu līko muguras spuru, kas atgādina romieša degunu. Kad nekā piemērotāka nav pie rokas, kašalotu mednieki dažkārt gūsta arī hiēnvali, lai papildinātu lēto tauku krājumus pašu vajadzībām — jo ir taupīgi saimnieki, kuri tajās reizēs, kad nav jāuzņem viesi, smaržīgu vaska sveču vietā dedzina smirdīgas tauku sveces. Lai gan šiem delfīniem tauku kārta ir visai plāna, daži no tiem tomēr var nodrošināt vairāk par trīsdesmit galoniem tauku.

II GRĀMATA In Octavo), 3. nodaļa Narvalis jeb ilkņdelfīns, saukts degunvalis). Vēl viens nepiemērota nosaukuma piemērs -šis valis tā iedēvēts, iespējams, smailā raga dēļ, kas kļūdaini ticis noturēts par degunu. Šis radījums ir aptuveni sešpadsmit pēdu garš, bet rags sasniedz vidēji piecu pēdu garumu, atsevišķos gadījumos desmit un pat piecpadsmit. Pareizāk sakot, tas nav rags, bet gan pagarāks ilknis, kas rēgojas tam laukā no rīkles taisnā līnijā, kas nav gluži horizontāla. Tomēr tas ir atrasts tikai kreisajā pusē, tāpēc piešķir tā īpašniekam tādu kā ļaunu vēstošu izskatu - kaut ko no lempīga kreiļa lamzacīguma. Kā precīzāk nosaukt šo ziloņkaul-balto ragu vai durkli, ir grūti pateikt. Neliekas gan, ka šis valis to liktu lietā tā, kā ar savu aso degunu rīkojas zobenzivs un šķēpzivs, kaut gan daži jūrnieki man stāstījuši, ka narvalis pielietojot šo ragu kā grābekli, lai ar to uzrakņātu jūras dibenu, meklējot barību. Čārlijs Kofins apgalvoja, ka rags narvalim esot vajadzīgs, lai izsistos cauri ledum, kad tas polārajās jūrās uzpeld un atklāj, ka ūdens virsma pārklāta ar ledus kārtu. Taču pierādīt šo pieņēmumu pareizību nav iespējams. Es uzskatu, ka narvaļa rags, lai kāds būtu šā vienā pusē novietotā asmeņa uzdevums, varētu lieliski noderēt papīrnaža vietā, uzšķēržot vēl neatgrieztas pamfletu lapas. Esmu dzirdējis, ka narvali dēvē arī par ilkņaino vali, ragvali un vienradž-vali. Tas neapšaubāmi ir aizraujošs vienradzisma piemērs - tāds, kādi allaž ir atrodami gandrīz visās dzīvās dabas valstībās. No dažu klostermūku - senu zinātnisko darbu autoru sacerējumiem zinu, kašā paša jūras vienradža rags tajos laikos ticis uzskatīts par spēcīgu līdzekli pret jebkuru indi, tādēļ zāļu gatavošana no tā nodrošinājusi pamatīgus ienākumus. No tā tikuši iztvaicēti arī ostāmie sāļi ģībstošām lēdijām - gluži tāpat kā tagad tādi tiek gatavoti no briežu ragiem. Kādreiz narvaļa rags ticis atzīts par lielu retumu un izraisījis vispārēju ziņkāri. Veclaicīgā, nomelnējušā foliantā - senā, ar gotiskiem burtiem rakstītā tekstā izlasīju, ka sers Mārtiņš Frobišers62 atgriezies no brauciena, kurā viņu izvadījusi karaliene Besa6\ laipni mādama ar gredzenoto roku no Grīnvičas pils loga, kamēr dūšīgais kuģis peldēja lejup pa Temzu. "Kad sers Mārtiņš pārradās no šā brauciena," foliants vēstīja, "jūrasbraucējs, locīdams ceļus, pasniedza Viņas Augstībai garumgaru narvaļa ragu, kas pēc tam ilgu laiku

62 Frobi.Sers Mārtiņš (1539-1594) - angļu jūrasbraucējs. (Tulk. piezīme.) Domāta Elizabete I (1533-1603), kas Grinvičas pilī pavadījusi bērnību un jaunību. (Tulk. piezīme.)

karājās Vindzoras pilī pie sienas." Kāds īru autors apgalvo, ka arī grāfs I .esters64 tāpat, ceļos nokritis, pasniedzis Viņas Augstībai ragu, kas nācis no kāda sauszemes vienradža.

Pēc izskata narvalis ir visai iespaidīgs, tas mazliet atgādina leopardu, būdams pienbaltā krāsā, ar skaidri saskatāmiem apaļiem un gareniem melniem plankumiem. Tauki tam ir ļoti vērtīgi, gaiši un caurspīdīgi, taču to ir maz, tāpēc narvalis netiek bieži medīts. Tas lielākoties mīt polārajos ūdeņos.

II GRĀMATA (In Octavo), 4. nodaļa (Zobenvalis). Par šo vali nantaketieši neko daudz nezina, un profesionālie dabas pētnieki jēdz vēl mazāk. Esmu to redzējis tikai iztālēm un varu apliecināt vienīgi to, ka slepkavīgais valis mēdz būt aptuveni tikpat liels kā pelēkais delfīns. Tas ir gana nešpetns — īsts Fidži mežonis. Tas reizēm ieķeras lūpā lielajam valim in Folio un karājas tur kā dēle, līdz milzis tiek izmocīts līdz nāvei. Šis valis - slepkava nekad netiek medīts. Nav gadījies dzirdēt, kādi ir šā vaļa tauki. Taču, ja runājam par tā vārdu - tas ir visnotaļ nepelnīts. Jo mēs visi esam slepkavas - gan uz zemes, gan jūras, Bonapartus un haizivis ieskaitot.

II GRĀMATA In Octavo), 5. nodaļa (Āmurzivs Šī augstdzimusī persona ir kļuvusi pazīstama astes dēļ, ar ko tā mēdz zvelt saviem ienaidniekiem. Tā ierīkojas uz vaļa in Folio muguras un, tā peldot, atmaksā ar pļaukām - kā daži skolotāji, kas dzīvē tiek uz priekšu ar līdzīgiem paņēmieniem. Par āmurzivi ir zināms vēl mazāk nekā par zobenvali. Abi šie radījumi ir ārpus likuma - pat jūrās, kurās likumu nav.

Te beidzas II GRĀMATA In Octavo). Un sākas III GRĀMATA (.Duodecimo).

IN DUODECIMO. Te ierindojami mazāki vaļi. 1. Urrādelfins. 2. Pirātdelfins. 3. Ziemeļu delfīns.

Tiem, kam nav gadījies īpaši iedziļināties šā temata studijās, varētu likties dīvaini, ka zivis, kuras garumā parasti nepārsniedz četras vai piecas pēdas, ierindojušās starp VAĻIEM, jo šis vārds tā vispārpieņemtajā nozīmē vienmēr uzvedina uz domām par milzu lielumu. Tomēr radības, kas pieminētas iedalījumā ar virsrakstu "in Duodecimo", neapšaubāmi ir piederīgas vaļiem, turklāt iekļaujas manā definīcijā, ka valis ir zivs, kas pūš strūklas un apveltīts ar līmeniski novietotu astes spuru.

III GRĀMATA In Duodecimo), 1. nodaļa (Urrādelfīns jeb parastais delfīns). Tas ir sastopams gandrīz uz visas zemeslodes. Šo vārdu es tam izvēlējos pats, jo ir dažādi delfīnu paveidi, tādēļ jādara kaut kas, lai tos būtu iespējams atšķirt. Šo es tā nodēvēju tāpēc, ka šie delfīni allaž peld pa jūru lielos un jautros baros, ik pa brītiņam lidodami debesīs kā gaisā pamestas cepures virs pūļa galvām Ceturtā jūlija svētkos. Jūrnieki parasti apsveic šo būtņu parādīšanos ar lielu prieku. Tie vienmēr jūtas pacilāti un rotaļāda­mies iznirst no vēja saceltajiem viļņiem vēja pusē. Šie zeļļi aizvien traucas ātrāk par vēju. Cilvēki to parādīšanos uzskata par labu zīmi. Ja arī jūs nesauksiet trīsreiz urā, ieraugot šo dzīvespriecīgo radījumu, tad lai debess jūs sargā, jo jums nav izprotams dievišķais jautrības gars. Labi paēdis, apaļīgs urrādelfīns dod veselu galonu lielisku šķidru tauku. Taču ārkārtīgi vērtīgs ir maigais, caurspīdī­gais šķidrums, kas atrodams šis būtnes žokļos. To iecienījuši juvelieri un pulksteņmeistari. Jūrnieki ieziež ar to savus striķus. Vai zināt - delfīnu gaļa ir brīnum garda. Iespējams, ka jūs nekad neesat par to iedomājušies, bet delfīni pūš strūklas. Tās gan ir nelielas, tādēļ nav viegli ieraugāmas. Tomēr nākamajā reizē, kad radīsies iespēja, pavērojiet - un pamanīsiet, ka tas ir lielais kaša­lots, tikai miniatūrā.

III GRĀMATA (In Duodecimo), 2. nodaļa (Pirātdelftns). Tas ir īsts pirāts. Gaužām negants. Manuprāt, sastopams tikai Klusajā okeānā. Tas ir lielāks par parasto - urrādelfīnu, apmēram tāda paša apveida. Ja tiktu nokaitināts, tas būtu gatavs uzbrukt pat haizivij. Esmu daudzreiz piedalījies tā vajāšanā, taču vēl nekad neesmu redzējis kādu no tiem notvertu.

III GRĀMATA (In Duodecimo), 3. nodaļa (Ziemeļu delfīns). Vislielākais delfīns un, cik zināms, atrodams tikai Klusajā okeānā.

Līdz šim laikam tas bija pazīstams tikai ar angļu nosaukumu, ko tam devuši zvejnieki - īstā jeb Grenlandes vaļa delfīns, laikam jau tāpēc, ka tas parasti pavada šo vaļveidīgo. Apveida ziņā tas mazliet atšķiras no urrādelfīna, viduklis nav tik apaļīgs, siluets ir džentlmeniskāks. Tam nav muguras spuru (citiem delfīniem lielā­koties ir), bet ir skaista aste un skumjas, riekstu brūnas indieša acis. Tā izskatu bojā tikai baltā rīkle. Kaut gan mugura līdz pašām sānspurām tam ir piķa melna, taču redzama gaiša līnija - kā uz kuģa korpusa, saukta par "spožo jostu", kas stiepjas no galvas līdz astei, nošķirot tumšo krāsu no gaišās - melnā ir augšā un baltā lejā. Baltums klāj daļu delfīna galvas un viņa muti, tāpēc tas izskatās tāds, it kā nule būtu aizsprucis no zaglīgas mielošanās pie miltu maisa. Vislielākajā mērā ļaunīgs un zaglīgs izskats! Tauki tam ir tādi paši kā parastajam delfīnam.

* * *

Tālāk par in Duodecimo šī klasifikācija nesniedzas, jo delfīni ir mazākie no vaļiem. Un tā mēs jau esam uzskaitījuši visus nozīmīgākos Leviatānus. Tomēr ir vēl veseli bari izplūdušu, nenoķeramu, gandrīz mītisku vaļu, par kuriem es, būdams amerikāņu vaļu mednieks, esmu tikai dzirdējis. Es nosaukšu to vārdus, kas tiek lietoti jūrnieku kajītēs - varbūt šis uzskaitījums noderēs nākamajiem pētniekiem, kuri gribēs pabeigt to, ko es šeit iesāku. Ja turpmāk kāds no'zemāk minētajiem vaļiem tiktu notverts un izmērīts, to būtu viegli pievienot šai sistēmai, iedalot tos pēc apmēriem - in Folio, in Octavo vai in Duodecimo. Pudeļdegunvalis66, grabažvalis, pudiņgalvas valis, kapučvalis, vadoņvalis, lielgabalvalis, liesais valis, varavalis, ziloņvalis, leduskalnvalis, moluskvalis, zilais valis67 un tā tālāk. Islandiešu, holandiešu un senlaiku angļu autori pieminējuši vēl daudzus citus nevienam nezināmus vaļu nosaukumus, kuri dažkārt ir pavisam neiedomājami. Taču es tos izlaidīšu kā pilnīgi novecojušus; man pat ir iemesls domāt, ka tie ir tikai tukšas skaņas, pilni leviatānisma, kas neko nenozīmē.

Beigu beigās atkārtošu to, ko teicu jau sākumā: mana klasifi­kācija šoviet netiks nedz pabeigta, nedz arī tūlīt pilnveidota. Kā jau noprotat, esmu turējis doto vārdu. Taču tagad es atstāju savu cetoloģisko sistēmu, nenovedot to līdz galam - apmēram tā, kā tika pamesta nenobeigta dižā Ķelnes katedrāle, kuras līdz galam neuzbūvētajā tornī tā arī palika stāvam krāns ar trīsi. Jo tikai mazas celtnes ir lemts pabeigt to sākotnējiem arhitektiem; lielo un patiesi diženo pilnveidošana allaž tikusi atstāta nākotnes cilvēku ziņā. Lai Dievs mani pasarga no jebkā pilnīgas pabeigšanas! Visa šī grāmata ir tikai melnraksts, ne vairāk, patiesībā melnraksta uzmetums. Ak, Laiks, Spēks, Nauda un Pacietība!

33. nodaļa SPEĶGRIEZĒJS

Ja runājam par virsniekiem uz vaļu medību kuģa, tad šoviet būs īstais brīdis minēt nelielu vietēju savādību uz šā borta, kura veidojusies, še klātesot virsniekiem - harpunētājiem, kādi nav atrodami nevienā citā flotē, tikai uz vaļu medību kuģiem.

Harpunētājam te vienmēr pievērsuši īpašu uzmanību - uz to norāda tas, ka pirms pārsimt gadiem vecajā holandiešu flotē vaļu medību kuģa vadība netika vis uzticēta vienam cilvēkam, ko šodien saucam par kapteini, bet gan dalīta starp viņu un virsnieku, dēvētu par speķsinderu. Burtiski šis vārds nozīmē "speķgriezējs"; pēc kāda laika šajā vārdā sāka saukt galveno harpunētāju. Tajos laikos kapteiņa darbalauks bija pati kuģošana un vispārēja kuģa vadība, turpretī ar vaļu medībām un visu, kas tām piederējās, nodarbojās speķgriezējs jeb galvenais harpunētājs. Britu Grenlan­des zvejas flotē, gan ar nedaudz izmainītu nosaukumu - speķieris, šis vecvecais holandiešu amats tiek piekopts joprojām, tikai tā agrākais spožums bēdīgā kārtā apsūbējis. Tagad to sauc vienkārši par vecāko harpunētāju, ko uzskata tikai par neievērojamu kapteiņa padoto. Tomēr, ievērojot, ka sekmīga harpunētāju darbošanās liela mērā nosaka brauciena veiksmi, turklāt amerikāņu flotē harpunētājs ir ne tikai svarīga persona laivā, bet zināmos apstākļos (naktssardzes medību apgabalos) tas arī komandē uz klāja - tādā kārtā jūras lielais sadzīviskais pamatlikums prasa, lai viņš dzīvotu atsevišķi, nevis kopā ar citiem, un tiktu cienīts kā labākais sava amata pratējs, kaut gan matroži viņu mēdz brālīgi uzlūkot par sev līdzīgu.

Jāteic, ka jūrā lielākā atšķirība starp virsnieku un vienkāršu jūrnieku ir tāda: pirmais dzīvo kuģa pakaļgalā, otrais - priekšgalā. Tāpēc arī uz vaļu medību kuģiem, tāpat kā uz tirdzniecības kuģiem, kapteiņa palīgi dzīvo turpat, kur kapteinis, un uz amerikāņu vaļu medību kuģiem arī harpunētāji lielākoties dzīvo kuģa pakaļgalā. Tas nozīmē, ka viņi ēd pie kapteiņa galda un guļ telpā, kas tieši savienota ar kapteiņa kajīti.

Visu garo kuģošanas laiku, medījot dienvidjūrās (visgarāko posmu no visiem kuģojumiem, kādus gadījies pieredzēt jebkā­diem jūrasbraucējiem), nāves briesmu tuvums un interešu vienotība ir visiem kopīga - gan augstajiem, gan zemajiem - tur visu noteic kopējā veiksme, nevis reizi par visām reizēm noteikts atalgojums, bet vispārēja modrība, uzņēmība un smags darbs pāri spēkiem, kaut tādi apstākļi reizēm patiesi padara disciplīnu slābanāku nekā uz tirdzniecības kuģiem, taču tas nav nekas, - vai nav jauki dzīvot saticībā kā senai Mezopotāmijas dzimtai? Lai kāda būtu patriarhālā sadzīve dažos primitīvākos gadījumos, ar visu to iedibinātā kārtība uz klāja, vismaz ārēji, nemēdz manāmi atslābt - un nekādā kārtā netiek atcelta. Patiesi, uz daudziem Nantaketas kuģiem var novērot, ka šķiperis kuģa pakaļgalā pastaigājas tik lepnā solī, kādu neredzēt pat kara flotē, un viņam parādītais gods varētu tikt rādīts imperatora purpuram, nevis izdilušam loča apmetnim.

Un kaut no visiem kuģa ļaudīm "Pekvoda" drūmais kaptei­nis bija vismazāk nosliecies uz sīkumainu augstprātību; kaut gan vienīgā pielūgsme, kādu viņš prasīja, bija acumirklīga bezierunu paklausība; kaut gan viņš nekad nevienam nelika novilkt kurpes, pirms ļāva uzkāpt pie viņa kuģa pakaļgalā; kaut gan ārkārtīgos apstākļos, par kuriem mēs vēlāk parunāsim sīkāk, viņš uzrunāja padotos mazliet nepierasti - vai tas būtu in terrorem[29] vai citādi, tomēr kapteinis Ahābs nekādi nepārkāpa uz jūras iedibinātos paradumus.

Varbūt vēlāk radīsies iespēja novērot, ka viņš slēpsies aiz šiem paradumiem kā zem maskas, citreiz izmantodams tos savās interesēs, ne tiem nolūkiem, kādiem tie tikuši iedibināti. Viņa augstprātība, kas citādi netika jūtami izpaudusies, ievērojot šo etiķeti, parādījās neatvairāmas tirānijas veidā.

Lai cik pārvarīgs būtu kāda cilvēka prāts, tas nekad nespēs pašapliecināties kā taustāms, īstens pārākums pār citiem, neizpa- līdzoties ar šādiem vai tādiem ārišķīgiem trikiem vai iemaņām, kas paši par sevi vienmēr ir vairāk vai mazāk zemiski un viltīgi. Tas, lūk, attur Dieva ieceltos īstenos Impēriju valdniekus no pasaulīgām vēlēšanu kņadām un piešķir visaugstākos pagodinājumus, kādi var tikt piešķirti šajā saulē tiem, kas drīzāk tapuši slaveni, nemai­nīgi būdami zemāk par slepeni izredzēto dievišķi bezdarbīgo ļaužu saujiņu, nekā ar savu neapšaubāmo pārākumu pār nedzīvo pūļa viduslīmeni. Šādiem sīkumiem ir tik liela ietekme - it īpaši galējā politiskā tuvredzībā, ka atsevišķos ievērības cienīgos gadījumos tie spēj plānprātiņam piešķirt valdnieciskumu.

Gadījumā, kad kroņa stīpa apņem dzimuša ķēniņa karaliskās smadzenes - kā tas bija ar caru Nikolaju, - plebeju bars pieklust un zemojas milža vienvaldnieka priekšā.

Taču Ahābs - mans kapteinis, joprojām stāv man acu priekšā visā savā nantaketiskajā sapīkumā un smagnējībā; un, kaut gan šoviet aizrunājos par imperatoriem un karaļiem, nevarēšu noslēpt, ka man ir darīšana tikai ar nabaga vecu vaļu mednieku, un tādēļ gar visām majestāšu mantijām un pilīm man nav nekādas daļas. Ak Ahāb! Tas, kas tevī būs liels, ir jānorauj no debesīm, jāizceļ no dziļumiem un jātēš no netverama gaisa!

34. nodaļa KAJĪTES GALDS

Ir dienvidus; apkalpotājs Rausītis, izbāzis balsnējo smalkmai- zīšģīmi pa lūku, lūdz pusdienās savu kungu un pavēlnieku, kas, sēdēdams kādā no glābšanas laivām, nule noteicis saules stāvokli, tagad pilnīgā klusumā izskaitļo platumgrādus, skribelēdams ciparus īpaši tādam nolūkam atvēlētā gludā medaljonveidigā laukumiņā uz savas kaula kājas. Tā kā viņš nevelti ielūgumam nekādu uzma­nību, var nodomāt, ka drūmais Ahābs nav neko dzirdējis. Taču drīz vien viņš pieceļas, turēdamies pie vantīm, tajās ieķēries, pārlingo augumu uz klāju un vienaldzīgā, neizteiksmīgā balsi nosaka:

- Pusdienās, mister Starbek! - un nozūd kapteiņa kajītē. Kad sultāna soļu atbalsis noklusušas un pirmais emīrs var būt pārliecināts, ka viņš apsēdies - Starbeks savukārt savīkšas, apmet pāris likumu pa klāju, paveras kompasā, pašapmierināti norūc: "Pusdienās, mister Stabs!" - un nokāpj kajītē. Otrais emīrs kādu laiciņu uzkavējas pie takelāžas69, pēc tam, paraustījis grotbrasi0 un pārliecinājies, ka viss kārtībā, noburkšķ, kā izsenis parasts: "Pusdienās, mister Flask!" - un seko saviem priekšgājējiem.

Taču trešais emīrs, atklājis, ka palicis kuģa pakaļgalā viens, šķiet manāmi atvieglots; blēdīgi pamezdams skatienu uz visām pusēm, viņš nomet tupeles un metas lēkt brāzmainu beztrokšņa dūdeļdanci tieši virs Dižturka galvas, pēc tam ar veiklu sviedienu uzlidina savu cepuri bezānmastā" kā uz pakaramā un dodas lejup, joprojām bramanīgi - vismaz tikmēr, kamēr no klāja viņu vēl var redzēt, - un noslēdz visu šo procesiju, nozūdot ar mūziku. Taču lejā, iekams spēra kāju pār kapteiņa kajītes slieksni, viņš apstājas, savaiksta citādu seju, un tad neatkarīgais jokupēteris Flasks stājas karaliskā Ahāba priekšā pazemīga kalpa izskatā.

Uz jūras pieņemtās mākslotās manieres noteic, ka virsnieki, kas uz klāja izturējušies pret augstāko neatkarīgi un droši, deviņos gadījumos no desmit pēcāk, kā parasts, nokāpuši pusdienās kap­teiņa kajītē, izskatās padevīgi, lai neteiktu lūdzoši un pazemīgi pret viņu, kas sēž galda galā; tas rada izbrīnu un reizēm pat uzjautrina. Kā radusies tik pēkšņa pārmaiņa? Uzminējāt? Nedomāju vis. Būt Baltazaram, Babilonijas valdniekam, turklāt vēl vienkārši Balta- zaram, nevis augstprātīgam, bet laipnīgam - te, protams, neiztikt bez pasaulīga diženuma. Bet tas, kurš īsteni karaliskā un saprātīgā garā sēžas sava paša pusdiengalda galā kopā ar lūgtiem viesiem, - tas ir izcils savā varā un ar pavaldoņa iespaidu pārspēj ķēnišķīgumā kuru katru Baltazaru, jebšu Baltazars nav tas lielākais cilvēku starpā. Kas kaut reizi cienājis savus draugus, būs dabūjis izjust, ko nozīmē būt Cēzaram. Tāds ir valdnieciskuma iespaids uz sabiedrību, un nekas ar to nespēj mēroties. Un, ja vēl šiem apsvērumiem pievie­notu kuģa virspavēlniekam nodoto likumīgo varu, tad atskārtīsiet cēloni jau minētajai uz jūras iedibinātajai paražai.

Ahābs sēdēja vaļa kauliem inkrustētā galda galā kā mēms, pinkains jūras lauva balto koraļļu krastmalā, savu kareivīgo, bet godbijīgo mazuļu ielenkts. Katrs pēc sava stāvokļa gaidīja savu kārtu, kad tiks apkalpots. Ahāba priekšā viņi bija kā mazi bērni, kaut gan Ahābs nebūt nelikās dižojamies ar savu pārākumu.

Kad viņš grieza cepeti, visu acis pilnīgā vienprātībā uzmanīja vecā vira nazi. Es neticu, ka par visiem pasaules labumiem kāds no viņiem uzdrīkstētos izjaukt šo svētbrīdi, izmetot visniecīgāko piezīmi, kaut vai par tik nenozīmīgu tēmu kā laiks. Kur nu! Kad Ahābs pacēla nazi un dakšiņu, starp tiem iespiedis gaļas gabalu, dodams zīmi Starbekam pastumt tuvāk savu šķīvi, palīgs saņēma šo gaļu kā žēlastības dāvanu, klusītēm to sagrieza, tikko manāmi nodrebēdams, ja nelaimīgā kārtā nazis nočirkstēja pret šķīvi; viņš košļāja bez trokšņa un piesardzīgi norija sakošļāto. Jo, līdzīgi svinī­gajam kronēšanas mielastam Frankfurtē, kad vācu imperators dziļdomīgi pusdieno kopā ar septiņiem saviem vēlētājiem[31], šīs kajītes maltītes bija visnotaļ svinīgas un tika ieturētas pilnīgā klu­sumā, kaut gan Ahābs nebija noliedzis pie galda sarunāties, tikai pats nebilda ne vārda.

Cik patīkama pārmaiņa aizdusas māktajam Stabsam šķita žurku sacelts jandāliņš lejā kravas telpā! Un nabaga mazais Flasks - viņš bija jaunākais dēls, mazais puisēns nomācošajās ģimenes viesībās. Viņam tika sālītās gaļas kauliņi; no vistas viņš noteikti dabūtu stilbiņus. Ja Flasks uzdrošinātos pats paņemt kaut ko un uzlikt sev uz šķīvja, tas viņa paša acīs nozīmētu zādzību. Paņēmis kaut ko no galda, viņš, bez šaubām, nemūžam vairs nespētu iziet godīgajā pasaulē ar paceltu galvu, kaut gan Ahābs ne reizi netika viņam to liedzis. Ja Flasks pats uzliktu ēdamo, visdrīzāk Ahābs to pat nepa­manītu. Vispēdīgā kārtā Flasks uzdrīkstētos ņemt sviestu. Vai viņš iedomājās, ka kuģa īpašnieki nenovēl viņam tādējādi bojāt gaišo, saulaino sejaskrāsu, vai varbūt uzskatīja, ka tik ilgā braucienā no ļaudīm tukšos ūdeņos sviests jātaupa vispirmām kārtām, tātad nepienākas viņam kā padotajam; lai kā tas arī būtu, Flasks, tā sacīt, nebija sviestēdājs. Vēl vairāk. Flasks sēdās pie pusdiengalda kā pēdējais un kā pirmais cēlās no tā. Ņemiet vērā! Jo tādēļ Flaska pusdienreizes laika ziņā pamatīgi saruka. Starbeks ar Stabsu abi divi sāka maltīti agrāk par viņu, un tiem arī pienācās priekšrocība uzka­vēties pie galda pēc viņa. Ja kādreiz gadījās, ka Stabss, būdams tikai vienu pakāpienu augstāks par viņu, nejutās izsalcis un gatavojās drīz vien maltīti beigt, Flaskam vajadzēja sasparoties, jo todien viņam nebija lemts iebaudīt vairāk par dažiem kumosiem, taču tas būtu pretrunā ar vissvētāko iedibināto paradumu, ja Stabss pirms Flaska parādītos uz klāja. Tādēļ reiz Flaskam gadījās atzīties, ka kopš tā laika, kad viņš izpelnījās pagodinājumu tikt paaugstinātam, viņam bijis jāaizmirst, kā jūtas cilvēks ar vairāk vai mazāk pilnu vēderu. Jo tas, ko viņš paguva apēst, nelikās remdējam viņa izsal­kumu, drīzāk gan to uzturam spēkā. "Miers un pārpilnība," Flasks domāja, "uz visiem laikiem pametuši manu kuņģi. Gan esmu celts godā, bet kā gribētos tikt pie vecā, labā gaļas gabala kā agrāk, kuģa priekšgalā par matrozi braucot." Te nu ir tie augšupejas augļi un pasaulīgo godinājumu veltīgums, te jums dzīves bezprāts! Ja nu uz "Pekvoda" atrastos kaut viens matrozis, kas turētu ļaunu prātu uz Flasku, nenovēlēdams viņam viņa amatu, šim matrozim pietiktu pusdienlaikā aiziet līdz stūresgalam un pamest acis kajītē, kur Flasks sēdēja biedējošā Ahāba priekšā kā mēli norijis dumiķis, lai viņš justos pilnīgi gandarīts.

Tādā vizē Ahābs un viņa treji palīgi veidoja, ja tā var sacīt, pirmo ēdāju maiņu "Pekvoda" kajītē. Pēc tam kad viņi bija aiz­gājuši otrādā kārtībā nekā ieradušies, apkalpotājs bālā ģīmi novāca galdu, pareizāk sakot, steidzīgi sakārtoja galdautu. Un tad kā likumīgie pēcnākamie uz mielastu tika aicināti trīs harpunētāji.

Viņi uz laiciņu pārvērta visnotaļ augstmanīgo kapteiņa kajīti par vienkāršu ēdamtelpu.

Dīvainā pretrunā bija nomācošā, piespiestā izturēšanās un slēptais bezvārdu pavēlnieciskums, kas valdīja pie kapteiņa galda, ar bezrūpīgo dabiskumu un patvaļu, to trako līdztiesību šo vienkāršo padoto un harpunētāju starpā. Kamēr viņu virsuzraugiem, kā rādās, iedzina baillbu pat pašu žokļu krakstēšana, harpunētāji košļāja barību ar tādu patiku, ka kraukšķēja vien. Tie pusdienoja kā kungi, piepildīdami vēderus kā Indijas kuģi, kas caurām dienām lādē iekšā garšvielas. Kvīkegam un Teštigo bija tik briesmīga apetīte, ka nabaga bālajam puikiņam apkalpotājam bija ko noņemties, aizpil­dot tukšumus, kas radušies iepriekšējās maltītes laikā, un stiepjot šurp tik pamatīgus blāķus sālītas liellopa gaļas, ka tie likās griezti no vesela vērša. Un, ja viņš turklāt izrādījās ne visai apsviedīgs un nepaspēja izveicīgi izskraidīt šurpu turpu, Teštigo bija savs, ne gluži džentlmenisks paņēmiens, kā viņu pasteidzināt, metot tam no muguras dakšiņu kā harpūnu. Reiz, pēkšņi sadomājis pajokoties, Degū nolēma palīdzēt Rausītim atbrīvoties no aizmāršības; ar joni pasitis šo padusē, viņš turēja nelaimīgā galvu uz liela, tukša maizes griežamā dēļa, kamēr Teštigo ar dūci rokā riņķoja ap noņemamo skalpu. No dabas bailīgs un drebelīgs šis zeņķis ar rauša ģīmi bija izputējuša maiznieka un slimnieku kopējas atvase. Pastāvīgi vēro­dams tumsnējo, biedējošo Ahābu un ik pa laikam triju mežoņu vētraino uzbrukumu ietramdlts, zeņķis Rausītis visu laiku dzīvoja vienā drebēšanā. Parasti pēc tam, kad bija apgādājis harpunētājus ar visu prasīto, šis mēģināja izšmaukt no viņu nagiem, nolīzdams savā nelielajā pieliekamajā, no turienes bailīgi lūrēdams caur durvju aizkariem, līdz maltīte bija cauri.

Tas tik bija skats - redzēt Kvīkegu pretī Teštigo un spīdinām savus apvīlētos zobus pretī indiāņa zobiem; bet slīpi viņiem pretī Degū sēdēja uz grīdas, jo sols paceltu viņa kraukļa spalvām rotāto galvu pie kajītes griestiem; ar katru viņa milzīgo locekļu kustību kajītes zemās sijas līgojās, it kā kuģī būtu iekāpis Āfrikas zilonis.

Bet ar visu to milzīgais nēģeris bija apbrīnojami ieturēts, lai neteiktu - izvēlīgs. Likās, grūti aptverams, ka ar tik maziem kumosiem izdodas uzturēt spēkus plūsmojam tādā masīvā, varenā un lieliskā būtnē. Bez šaubām, dižais mežonis jutās līdz kaklam pieēdies un pamatīgi padzēries no svaigā gaisa, caur platajām nāsīm ieelpodams augstāko pasauļu dzīvības dvesmu. Ne jau pasaulīgā gaļa un maize rada milžus un uztur tos spēkā. Turpretī Kvīkegs ēda gluži cilvēcīgi un pagāniski čāpstināja lūpām - tik tiešām atbaidošas skaņas, no kurām drebelīgais Rausīšpuika ik pa laikam pavērās uz savām plānajām roķelēm, lūkodams, vai neieraudzīs zobu pēdas. Un, dzirdēdams Teštigo saucam, lai viņš nāk šurp un ļauj apgrauzt sev kauliņus, vientiesīgais apkal­potājs sāka tā trīcēt, ka no šīs drebuļu lēkmes teju teju sašķīda drumslās kambari pie sienas sakarinātie trauki.

Arīdzan galodas, ko harpunētāji nēsāja kabatās, lai pēc vajadzī­bas uztrītu žebērkļus un citus varmācības rīkus - uz tām viņi pie pusdiengalda dižmanīgi asināja dunčus, - to strīķēšanas troksnis nebūt neveicināja nabaga Rausīša sirdsmieru. Kā lai viņš aiz­mirstu, ka savās salinieka dienās Kvīkegs droši vien pastrādājis kādus varmācīgus cilvēkēšanas grēku darbus. Ak jā, Rausīt puisīt, bālģīmim kalpotājam, kas aptekā kanibālus, nav nekāda vieglā dzīve. Ne jau servjeti viņam vajadzētu iekarināt kreisajā elkonī, bet gan vairogu. Beigu beigās, kad zēnam par lielu atvieglojumu trīs kareivīgie jūrasvīri beidzot cēlās no galda un gāja savu ceļu, viņa aizdomīgās, neiedomājami dzirdīgās ausis saklausīja viņu kaulus žvadzam pie katra soļa, līdzīgi mauru līkajiem zobeniem makstis.

Taču, kaut gan šie mežoņi ieturējās kapteiņa kajītē un pat tika uzskatīts, ka viņi tur dzīvo, tomēr, nebūdami nekādi sēdētāji uz vienas vietas, viņi parādījās vienīgi ēdienreizēs un īsi pirms gulēt­iešanas, iziedami cauri kajītei uz savu gujamtelpu.

Šajā jautājumā Ahābs nelikās atšķiramies no citiem ameri­kāņu vaļu mednieku kapteiņiem, kas lielākoties domāja, ka kajīte ir viņiem un tikai viņiem ar pilnām tiesībām izmantojama, un vienīgi viņu labvēlības dēļ citiem šad un tad atļauts tur ienākt. Tādējādi īstenībā kapteiņa palīgi un harpunētāji uz "Pekvoda" dzīvoja nevis kajītē, bet ārpus tās. Iekšā nākdami, viņi visdrīzāk līdzinājās mājas ārdurvīm, kas gan pieder arī iekšpusei, taču lielākoties atrodas ārpusē. Neba viņi tādēļ daudz zaudēja - kajīte nebija biedriskuma mājoklis, un Ahābs palika nepieejams. Kaut vārda pēc piederīgs kristietībai, viņš īstenībā bija tai svešs. Viņš dzīvoja šajā pasaulē kā pēdējais pelēkais lācis ieceļotāju apgūtajā Misūri. Tāpat kā pavasarim un vasarai aizejot, mežonīgais biezokņu Ļogans73 ierakās koka dobumā, lai tur mitinātos visu ziemu, sūkādams ķepu - tā bargajās, aukainajās vecumdienās Ahāba dvēsele, paslēpusies viņa ķermeņa dobumainajā kokā, īgni zīda tumsas ķepu.

35. nodaļa MASTĀ

Tas iegadījās vistīkamākajā laikā, kad pēc noteiktās secības pienāca mana kārta kāpt mastā.

Uz amerikāņu medību kuģiem novērotāji kāpj mastu galos lielākoties gandrīz vai ari vienlaikus ar kuģa iziešanu jūrā, pat ja būtu jānoskrien piecpadsmittūkstoš jūdžu vai vairāk, lai aiz­sniegtu nodomātās zvejas vietas. Un, ja gadās pēc triju, četru vai pat piecu gadu kuģojuma atgriezties ar kaut vienu nepiepildītu toveri uz klāja, tad vērotāji stāv mastu galos līdz pēdējam brīdim - kamēr masti, kas ietiecas debesīs, nenozūd ostā starp citu mastu smailēm un kuģi nepamet cerība dabūt rokā vēl vienu vali vairāk.

Tā kā mastuvīra novērotāja pienākums, tiklab ostā, kā klajā jūrā, ir aizraujošs un pazīstams jau ļoti sen, ar jūsu atļauju paka­vēšos pie tā ilgāk. Esmu pārliecināts, ka vispirmie mastos stāvētāji bija senie ēģiptieši, jo savos pētījumos neesmu atradis neviena, ko ieskatīt par viņu priekšgājēju. Kaut gan viņu senči - Bābeles torņa cēlāji, bez šaubām, tādējādi mēģināja uzcelt visaugstāko mastu visā Āzijā un Āfrikā; taču, vēl pirms tas tika uzsliets, viņu varenais akmens masts pārkrita pār bortu, Dieva dusmu saceltā viesuļa nogāzts; tāpēc mēs nevarēsim vis atzīt Bābeles torņa būvētājus par ēģiptiešu priekšgājējiem. Nosaukdams ēģiptiešus par mastā stāvētāju tautu, es balstos uz vispāratzīto arheologu uzskatu, ka piramīdas sākotnēji tikušas celtas zvaigžņu pētīšanas nolūkos; šo pieņēmumu visnotaļ apstiprina četršķautņaino būvju kāpņveida izskats; pa tām milzu lēcieniem senie zvaigžņu pētnieki traucās augšā, augstu kājas cilādami, lai no virsotnes skaļi izziņotu jaunu zvaigžņu atklāšanu, līdzīgi tam, kā uz šodienas kuģiem novērotāji izziņo buras vai vaļa parādīšanos pie apvāršņa. Svētais Mastinieks ir tas slavenais kristiešu vientuļnieks, kas senlaikos tuksnesī uzslēja sev augstu akmens stabu un pavadīja visu atlikušo dzīvi tā virsot­nē, uzvilkdams pārtiku augšā ar striķi; te mēs redzam bezbailīgu mastuvīru kā piemēru citiem - vīru, ko ne migla, ne sals, ne lieti, ne krusa, ne putenis nespēja nodabūt lejā un kas drosmīgi noturējās līdz galam, vārda tiešā nozīmē nomirdams savā postenī.

Mūslaikos mastuvīri ir nejūtīgi nelaiķi - no akmens, no dzelzs vai bronzas - kuri gan spēj nenodrebot negantai vētrai pretī- stāvēt, taču nekādi nevar saņemties, lai paziņotu, kādus brīnumus ieraudzījuši. Kaut vai Napoleons, kas stāv Vandomas kolonnas galā, rokas uz krūtīm sakrustojis, kādu simt piecdesmit pēdu augstumā, nelikdamies ne zinis par to, kas tagad komandē uz klāja - Luijs Filips, Luijs Blāns vai Luijs Viņa Augstība Nelabais. Arī lielais Vašingtons vienā mierā stāv savā grotmastā virs Baltimoras, un viņa kolonna, līdzīgi Hērakla stabam74 , iezīmē cilvēka diženuma robežu, kuru tikai retam mirstīgajam lemts pāraugt. Tāpat kā admirālis Nelsons lielgabalbronzas topā75 Trafalgarskvērā; katr­reiz, viscaur ietinies Londonas dūmos, viņš dod zīmi, ka - ari neredzams - varonis ir tepat, jo, kur ir dūmi, jābūt ugunij. Taču nedz lielais Vašingtons, nedz Napoleons, nedz Nelsons nekad neatsauksies, no lejas uzrunāti, lai kā sauktu pēc viņu padoma tie, kas izmisuši skraidelē pa klāju viņiem pie kājām, kaut gan viņi gara acīm noteikti spēj caur biezo nākamības dūmaku saskatīt sēkļus un rifus, kuri būtu jāapiet.

Varētu likties nepieļaujama tāda sauszemes mastuvīru pielī­dzināšana jūras mastuvīriem, taču patiesībā tā tas nav, vismaz par to liecina kāds nieks, ko gaismā cēlis Obads Meisijs - vienīgais Nantaketas hronists. Cienījamais Obads stāsta, ka vaļu medību sākumos, senajos laikos, iekams kuģi sāka braukāt šurpu turpu, vajādami laupījumu, salinieki uzslēja garumgarus mastus visgarām piekrastei; tajos ar naglotu piešu palīdzību uzrausās novērotāji, līdzīgi vistām, kas raušas augšā laktā. Pirms dažiem gadiem šo paņē­mienu pārņēma Jaunzēlandes piekrastes vaļu mednieki - ieraugot medījumu, vērotāji deva ziņu laivām, kas jau saridātas gaidīja krastā. Taču šis paradums tagad izzudis, tādēļ atgriezīsimies pie vienīgā īstenā topa - vaļu mednieka kuģa masta jūrā. Mastaugšā trīs vērotāji stāv sardzē no saules lēkta līdz rietam, jūrnieki nomaina cits citu noteiktā kārtībā (tāpat kā pie stūres) - ik pa divām stundām. Tropu mīlīgajos apstākļos stāvēt mastgalā ir visnotaļ tīkama nodarbība; jānudien - cilvēkam, kas mīl pasapņot un gremdēties pārdomās, tā šķiet gatavā svētlaime. Te nu jūs stāvat - simt pēdu augstumā virs tukša klāja, soļojot pār dziļumiem, it kā masti būtu milzumgaras koka kājas, kamēr tur, apakšā, jums pa kājstarpi, tā sacīt, aizpeld visbriesmīgākie jūras nezvēri, gluži kā kuģi, kas

4 Hērakla stabi - divi kalni pie Gibraltāra jūras šauruma - viens Eiropas, otrs Āfrikas krastā; mīts vēstī, ka tos uzslējis Hērakls. Senie grieķi domāja, ka tur pasaule beidzas. (Tulk. piezīme.)

s Tops (šeit) - masta gals. (Tulk. piezīme.) kādreiz slīdēja starp slavenā Rodas kolosa zābakiem.76 Te nu jūs stāvat, nomaldījies jūras nebeidzamajos plašumos, tikai viļņiem traucējot bezgalīgo mieru. Snaudošais kuģis nemanāmi šūpojas, miegainiem pasātiem vējojot; itin viss vedina jūs pie miera. Pa lielakai daļai, medījot vaļus tropos, visapkārt valda pilnīga vienmu­ļība; jūs nedzirdat nekādas jaunākās ziņas, nelasāt laikrakstus, speciālizlaidumi velti nesatrauc jūs, saistoši apstāstot visparastākos notikumus; jūs nedzirdat runājam ne par tēvzemes grūtībām, ne par izputēšanām, ne akciju krišanos; ne mirkli jūs nesatrauc domas, ko šodien ēdīsiet pusdienās - it visas jūsu maltītes trīs un vairāk gadus uz priekšu ir nodrošinātas, sastampājot barību mučelēs, un jusu ēdienkarte visu šo laiku paliks nemainīga.

Uz tāda vaļu medību kuģa, kas trīs vai četrus gadus kuģo dienvidu ūdeņos, mēdz atgadīties, ka kopējais laiks, ko esat pava­dījis mastagalā, ir vairākus mēnešus garš. Atliek vienīgi nožēlot, ka vieta, kur jūs pavadāt tik lielu savas zemes dzīves daļu, bēdīgā kārtā nav apgādāta ne ar kādām labierīcībām, kas piešķir mājīgumu gultai, kojai, līķratiem, sargbūdai, kancelei, karietei un citiem līdzī­giem šauriem un ērtiem ierīkojumiem, kur ļautiņi reižreizēm mēdz uz laiku nolīst, lai nošķirtos no citiem. Te jums par apmešanās vietu parasti kalpo grotmasta gals, kur jūs stāvat uz diviem līdz­tekus novietotiem šķērskokiem (tādi mēdz būt uz visiem vaļu medību kuģiem), kurus sauc par toprājām. Te, jūras iešūpots un ieaijāts, iesācējs jūtas apmēram tā, it kā būtu nostājies bullim uz ragiem. Tiesa gan, aukstā laikā jūs varat sarūpēt sev līdzi būdu - virsjakas veidā, taču, patiesību sakot, pat visbiezākā virsjaka Ildzinās būdai ne vairāk par kailu miesu, jo, tāpat kā mūsu dvēsele iestiprināta savā miesīgajā patvērumā un nespēj tur brīvi pārvietoties, vēl jo vairāk - nākt ārā, neriskējot iet bojā (kā nepie­redzējis ceļinieks, ziemas laikā šķērsojot piesnigušus Alpus), tā ari virsjaka ir ne tik daudz mūsu mājvieta, cik apvalks vai papildu ādasslānis, kam mūs apsegt. Jūs nespējat ievietot grāmatplauktu, nedz ari kumodi savās miesās un vēl jo mazāk - iztaisīt no virsjakas ērtu kabinetu.

Pieņemot zināšanai to visu, vēl atliek no visas sirds nožēlot, ka dienvidjūru vaļu mednieku kuģis nav apgādāts ar tādu noderīgu telteni vai būdeli, sauktu par vārnuligzdu, kādās Grenlandes vaļu mednieku izlūkotāji meklē glābiņu ledaino jūru nelāgajā laikā.

Kapteiņa Slita sacerējumā, kas noderīgs palaslšanai pie pavarda un saucas "Ceļojums leduskalnos, dzenot pēdas Grenlandes valim un meklējot senās islandiešu apmetnes vecajā, labajā Grenlandē" - šajā vērtīgajā garadarbā aizraujoši un izsmeļoši apstāstīts, kā novē­rotāji mastu galos ierīkojušies tolaik jaunievestajās "vārnuligzdās" uz "Šļūdoņa", - tā saucās vecais, labais kapteiņa Slīta kuģis. Viņš nosauca jaunizgudrojumu par Slita vārnuligzdām, pagodinādams sevi pašu; būdams gan izgudrotājs, gan autorlbas turētājs šai lietai, turklāt vēl brīvs no jebkādas smieklīgas vai liekulīgas kautrības, paturot prātā, ka mēs dodam savu vārdu saviem bērniem (uzska­tīdami tēvus par izgudrotājiem un autoriem), kādēļ lai mēs nepiešķirtu savu vārdu arī citādiem veikumiem. Pēc skata Slīta vārnuligzda ir kaut kas līdzīgs mucai vai caurulei ar vaļēju augšu, kamēr bīdāma šķērssiena noder, lai pasargātu jūs no vēja nešpetnas vētras laikā. Tā ir piestiprināta pašā masta galotnē, un jūs tajā ielienat no apakšas pa mucas dibenā ierīkotu šauru lūku. Mucas apakšpusē ierīkots ērts sēdeklis, bet zem tā - lāde, kur glabāt lietussargus, vilnas šalles un kamzoļus. Priekšējā siena apgā­dāta ar ko līdzīgu ādas kabatai, kur ielikt skaļruni, pīpi, tālskati un citus jūrniecības rīkus. Kapteinis Slīts stāsta, ka tajās reizēs, kad viņam pašam iegadījies stāvēt masta galā savā vārnuligzdā, viņš ņēmis līdzi šaujamo, atbalstīdams to šajā ādas silē, un apgādājies ar pulvernīcu un skrotīm gadījumam, ja piepeši parādītos narvaļi vai klejojoši jūras vienradži, kas čum un mudž šajos ūdeņos; sekmīgi šaudīt tos no klāja nav iespējams ūdens viļņošanās dēļ, turpretī šaut no augšas ir pavisam cita lieta. Kapteinis Silts veicis īstu mīlestības darbu, aprakstīdams visos sīkumos savas vārnu­ligzdās ierīcības, taču, kaut gan viņš kavējas pie tām ilgi un pamatīgi, cienādams mūs ar visnotaļ zinātnisku aprakstu par saviem izmēģinājumiem ar mazo kompasu, kuru viņš turēja augšā vārnuligzdā, lai izvairītos no kļūmēm, kas ceļas, kā viņš izteicies, no "vietējās pievilkšanās", kura ietekmē visus magnētus - kļūdām, kādas izraisa gareniski klāja dēļos iedzītas naglas, dzelzs skrūves un skavas; bez tam vēl starp "Šļūdoņa" kuģa ļaudīm bija daudz izbijušu kalēju; es saku, neraugoties uz to, ka šoyiet kapteinis mēģinājis būt ļoti zinātnisks un ieturēts ar visiem saviem "magnētiskā azi­muta novērojumiem", "magnētiskajām nobīdēm" un "aptuvenajām novirzēm", viņš, šis kapteinis Slīts, lieliski apzinājās, ka dziļa gremdēšanās magnētiskajās meditācijās nebūt neizslēdz iespēju laiku pa laikam celt pie mutes pilnumpilnu blašķi, kas tik ērti vārnu­ligzdā atradās tieši viņam pa ķērienam. Jebšu, visā visumā, es augsti cienu un visnotaļ mīlu šo bezbailīgo, godīgo un augsti mācīto kapteini, tomēr domāju viņa rīcību visai nelādzīgu esam, tik pilnīgi un galīgi noklusējot šīs blašķes nopelnus, ja atminamies, cik uzticama draudzene un mierinātāja tā viņam bijusi, kad ar kapuci galvā un cimdiem rokās viņš nodarbojās ar aprēķiniem, dirnēdams šādā putnu ligzdā kādu desmito daļu kabeļtauvas[32] no pola.

Bet, lai arī vaļu zvejnieki netiek lutināti ar tādām ierīcībām kā kapteinis Slīts un viņa grenlandieši, tomēr šo zaudējumu krietni atsver rāmais dzidrums visapkārt tajās burvīgajās jūrās, pa kurām lielākoties kuģo šie vīri.

Manai kārtai pienākot, es mēdzu nesteidzīgi rāpties augšā pa vantīm, pakavēdamies topā, lai patērzētu ar Kvīkegu vai kādu citu sardzesvīru, kuru tur sastapu; pēc tam parāpos vēl mazliet, slinki pārmetis kāju pār grotrāju, pirmoreiz pārlaidu acis ūdeņu ganībām un beidzot biju pie galamērķa.

 Ar jūsu atļauju, tagad atvieglošu savu sirdsapziņu un vaļsirdīgi atzīšos, ka neesmu bijis priekšzīmīgs sardzesvīrs. Kā es varēju, paliekot vienatnē pats ar sevi domas rosinošos augstumos, kur Visuma mīkla nedod mieru, - kā es varēju visā pilnībā pakļauties rīkojumiem, kādus nodod uz katra vaļu mednieku kuģa: "Turi acis vaļā un ziņo par visu, ko redzi!" Ļaujiet man no visas sirds brīdināt jūs, Nantaketas kuģu īpašnieki! Vairieties nolīgt uz saviem

Kabeļcauva (hol.) -juras garummērs, vienāds ar 0,1 jūras jūdzi - 185,2 m. (Tulkmodrajiem kuģiem bālus zēnus ar augstām pierēm un iedubušām acīm, tādiem piemīt tieksme nevietā aizsapņoties, un tie piesakās darbā uz kuģa ar "Fēdonu"78, ne ar Bovdīču7'' pilnu galvu. Vairieties no tādiem, es saku, lai jūsu vaļus nogalētu, tos vispirms vajag ieraudzīt, bet šis jaunais platoniķis ar iekritušajām acīm desmitreiz vilks jūs tauvā ap visu zemeslodi, nepadarīdams ne par vienu pinti spermaceta bagātākus. Neba lieki izsaku jums šādu brīdinājumu. Mūsdienās vaļu medības sniedz patvērumu daudziem romantiskiem, melanholiskiem un izklaidīgiem jauniem cilvēkiem, kas, zemes dzīves rūpju nomākti, meklē mierinājumu pie piķa un trāna. Čailds Harolds ne reizi vien masta galā uz kāda neveiksmīga, katru cerību zaudējuša vaļu mednieku kuģa nīgri saucis:

Vel viļņus, zilais, dziļais ūden, vel!

Velts klidēja un trāna meklētāja ceļš?0

Bieži vien šo kuģu kapteiņi ņemas jaunos, izklaidīgos filozo­fus vest pie prāta, pārmezdami viņiem nepietiekamu interesi par braucienu, aizrādīdami uz bezcerīgu veselīgas godkāres trūkumu un teikdami, ka savās noslēgtajās dvēselēs viņi drīzāk lolo cerību neieraudzīt vali, nekā ieraudzīt. Taču viss velti, jaunajiem pla- toniķiem, kā liekas, nav nekāda labā redze - viņi ir tuvredzīgi; ko tādā gadījumā līdz sasprindzināt redzes nervu? Savus teātra binokļus viņi atstājuši mājās.

- Ei tu, mērkaķi, - kāds harpunētājs sacīja vienam tādam zeņķim, - drīz būs apkārt trīs gadi, kopš mēs kuģojam, bet tu vēl neesi izcēlis nevienu vali! Vaļus mēs redzēsim ne ātrāk kā vistas zobus, kamēr tu stāvēsi tur augšā.

Varbūt vaļi tiešām nerādās, bet varbūt tie pie apvāršņa rēgojas veseliem bariem, taču apdullušais un pret visu vienal­dzīgais izklaidīgais jauneklis, tukšo sapņu ieaijāts, domu un viļņu šūpās aizmirstas tiktāl, ka neapzinās vairs pats sevi; viņš redz noslēpumaino okeānu sev pie kājām kā dziļas, zilgas, bezga­līgas dvēseles atspulgu, piepildījumu gan cilvēcei, gan dabai. Un katrs dīvainais, tikai pa pusei saredzamais, skaistais un aizslīdošais nieks, kas nozūd skatienam, katra spuras smaile, kas, tikko ierau­gāma, izslējās no ūdens, viņam šķiet to netveramo domu iemie­sojums, kādas nemitīgi skrien caur cilvēka dvēseli. Tādā sapņainā noskaņā gars dodas turp, no kurienes radies, sadalās laikā un telpā kā izkaisītie panteistiskie Krenmera*1 pelni, kļūdami par katra krasta sastāvdaļu uz visas zemeslodes.

Un, lūk, jūsos vairs nav citas dzīvības, tikai tā, līganā, kas kuģa šūpās; no jūras smeltā - no jūras, šiem mīklainajiem uzplūdiem un atplūdiem, kādus noteic Dievs. Taču sapņojuma brīdī, miegā ar vaļējām acīm, pietiek mazdrusciņ pakustināt kāju vai roku, kaut vai mazo pirkstiņu, atlaist pirkstus - un jūsu šausminošā patība ir atgriezusies. Jūs lidināties virs Dekarta" viesuļiem. Un varbūt būs dienvidus, skaists laiciņš, kad ar pusapslāpētu kliedzienu jūs caurspīdīgajā gaisā lidosiet lejup, lai nozustu siltajā jūrā un vairs nekad neiznirtu. Iegaumējiet to labi, jūs, panteisti!8J

36. nodaļa

KUĢA PAKALGALĀ

(Uznāk Ahābs, pēcāk visi.)

Nebija pagājis necik ilgs laiks kopš atgadījuma ar pīpi, kad kādu rītu tūlīt pēc brokastīm Ahābs, kā paradis, no kajītes uzkāpa pa kāpnēm uz klāja. Lielākā daļa kapteiņu šajā stundā mēdz tur pastaigā­ties - kā džentlmeņi uz sauszemes pēc maltītes iziet pastaigāt dārzā.

sl Krenmers Tomass (1489-1556) - Kenterberijas arhibīskaps, sadedzināts uz sārta par ķecerību. (Tulk. piezīme.)

v Dekarts Renē (1596-1650) - franču filozofs, matemātiķis, dabaszināt­nieks. (Tulk. piezīme.)

M Panteisti - reliģiski filozofiskās mācības piekritēji, kas Dievu identificē ar dabu un aplūko pēdējo kā dievības iemiesojumu. (Tulk. piezīme.)

Drīz vien varēja dzirdēt viņa smagos kaulakājas soļus staigājam šurpu turpu, pa vecam paradumam riņķojam uz tik pierastajiem dēļiem, kas bija izvagoti no vienas vietas, līdzīgi ģeoloģiskiem akmens slāņiem glabādami šīs dīvainās gaitas atstātās zīmes. Ja jūs ciešāk pavērtos šajā grumbu izartajā, sarauktajā pierē, tad arī tur ieraudzītu nepierastas pēdas - tās pēdas, kuras atstājusi viena vienīga doma, klīstoša bez miera un miega.

Rītā, par kuru te runāts, Ahāba krunkas likās tapušas dziļākas, un smagāk, nekā parasti, viņa nemierīgie soļi mēroja klāju. Ahābs bija tā pārņemts no šīs savas domas, ka ik riņķi, ko viņš apmeta, metot lokus no grotmasta līdz kompasam un atpakaļ, jums šķita, ka redzat, kā doma riņķo viņā pašā, pagriezdamās kopā ar viņu un līdz ar viņu arī atsākdama soļot; no tiesas, tā bija pārmākusi viņu tik pamatīgi, ka likās čsam katras viņa kustības iekšējais satvars.

-     Paskat, ko šis dara, Flask, - Stabss pačukstēja, - kā rādās, cālītis drīz izšķilsies. Jau klauvē ar knābucīti.

Stundas aizritēja; Ahābs te ieslēdzās kajītē, te atkal soļoja pa klāju ar to pašu neiecietīgo apņēmību skatienā.

Diena gāja uz beigām. Te pēkšņi viņš sastinga pie borta, atspiedis savu kaula kāju grīdas padziļinājumā, un, ar roku ieķēries vantī, pavēlēja Starbekam saukt visus šurp.

-    Ser! - izbrīnījies izgrūda pirmais palīgs, aptvēris, ka šādas pavēles uz borta atskan tikai izņēmuma gadījumos.

-    Visi šurp, uz pakaļgalu! - Ahābs atkārtoja. - Mastuvīri, šurp! Kāpiet lejā!

Kad visi kuģa ļaudis sapulcējās vienkop brīnpilnām sejām, nesapratnē lūkodamies viņā, kas likās draudīgs kā vētru vēstošs padebess pamalē, Ahābs aši palūkojās pār bortu, pēc tam uzmeta skatienu sanākušajiem, paspēra soli uz priekšu un, itin kā neviena savā priekšā neredzēdams, atsāka smagnēji klibot pa klāju. Nodurtu galvu, ar cepuri uz acīm, viņš turpināja soļot, nelikdamies zinis par izbrīnītajiem čukstiem visapkārt, līdz beidzot Stabss neizturēja un klusītēm pačukstēja Flaskam ausī, ka Ahābs laikam atsaucis viņus visus šurp, lai padarītu par lieciniekiem vingrinājumam soļošanā. Taču tas neturpinājās ilgi. Pēkšņi apstājies, viņš uzsauca:

-     Ko jūs darāt, ieraudzījuši valzivi, zēni?

-     Dodam ziņu citiem! - bija saskanīga atbilde.

-     Labi! - iesaucās Ahābs ar dedzīgu atzinību balsī, lūkodamies vispārējā rosībā, kādu šis negaidītais jautājums bija izsaucis - kā uz burvja mājienu.

-     Un ko tālāk?

-     Nolaižam ūdenī laivas un dzenamies pakaļ!

-    Ar kādu meldiņu jūs airējat, puiši?

-     "Pagalam valzivs vai - pagalam laiva!"

Ar katru saucienu dīvainā kārtā viņa sejas izteiksme tapa aizvien atzinīgāka un priecīgāka, kamēr jūrnieki neizpratnē lūkojās cits citā, itin kā brīnīdamies, kādā kārtā viņus spējuši tā satraukt šķie­tami tik bezjēdzīgi jautājumi.

Tomēr viņi visi kā viens atkal nepacietīgi sakustējās, Ahābam pagriežoties savā gropē, roku vēl augstāk krampjaini iegrābjot vantīs un sakot:

-    Visi mastuvīri jau agrāk dzirdējuši manas pavēles par balto vali. Skat šur! Vat'redzat šito unci[34] spāņu zelta? - viņš pacēla lielu, spožu monētu un ļāva tai laistīties saulē. - Tās vērtība ir sešpa­dsmit dolāru! Vat' visi redzēja? Mister Starbek, dodiet šu' lielo veseri!

Kamēr palīgs gāja pēc lielā vesera, Ahābs klusu ciešot nestei­dzīgi trina zelta gabalu pret svārku malu, it kā spodrinādams, lai tas vēl spožāk spīdētu, un bez vārdiem kaut ko dungoja - šīs skaņas bija tik dīvainas, apslāpētas un nesakarīgas, it kā tur čerkstēdami grieztos viņa dzīvības neredzamie zobratiņi.

Paņēmis no Starbeka veseri, viņš tuvojās grotmastam, turē­dams to vienā rokā, bet zelta gabalu otrā, un spiedzīgā balsī skaļi uzkliedza: - Tas, kas ieraudzīs baltgalvaino vali ar krunkainu pieri un greizu žokli, kas paziņos man par šo baltgalvaino vali ar trim caurumiem astes spurā, labajā bortā - jūs tur, kurš no jums izcels man balto vali, dabūs šito unci zelta, mani zēni!

-    Urā! Urā! - kuģinieki sauca, vicinādami brezenta virsjakas un tādējādi atsaukdamies uz zelta gabala pienaglošanu pie masta.

-    Tas valis ir balts, es teicu, - Ahābs atkārtoja, nometis veseri. - Balts valis. Boliet acis, puiši, blenziet, kur balts ūdens; ja ierau­gāt kaut burzguli - bļaujiet!

Visu šo laiku Teštigo, Degū un Kvīkegs lūkojās viņā, izrādīdami daudz lielāku interesi un pārsteigumu, nekā pārējie; pieminot saraukto pieri un šķībo žokli, viņi sarāvās, it kā katram no tiem būtu kaut kas īpašs atausis atmiņā.

-    Kaptein Ahāb, - sacīja Teštigo, - tam baltam valzivam vajg būt tam pašam, ko daži sauc par Mobij Dik.

-     Mobijs Diks? - Ahābs iesaucās. - Tu tātad zini to vali, Teš?

-    Viš tā drusciņās jocīgāk vicina asti, ser, pirms gremdējas iekšā? - geihedietis moži vaicāja.

-    Un izspļauj tādu jocīgāku ūdeņstrūklu, ko? - piemetināja Degū. - Tādu pabiezu priekš kašalota un dikten ašu, kaptein Ahāb?

-    Un ādā šam ir iedurstīts viens, divs, trīs - vai man die, daudz labs durams, kaptein? - nesakarīgi nokliedza Kvīkegs. - Un viss durekls kā tāds sagriezts… tas saskrullēts - kā tas… - izmisīgi meklēdams īsto vārdu, viņš grozīja roku tā, it kā gribēdams atkorķēt pudeli. - Kā… kā…

-     Korķu velkamais! - Ahābs iesaucās. - Tā ja, Kvīkeg, viņā sadzītas daudzas harpūnas, visas saliektas un saskrūvētas; tā ja, Degū, viņa šļakatu strūkla ir pamatīga, kā viens labības kūlis un balta kā Nantaketas vilnas guba pēc lielās ikgadējās aitu cirpšanas; nūja, Teštigo, ienirdams viš plīkšķina asti kā vējš norautu klīveru[35]! Velns un elle! Puiši, tas ir Mobijs Diks, ko jūs esat redzējuši, Mobijs Diks, Mobijs Diks!

-     Kaptein Ahāb, - ieteicās Starbeks, kas visu laiku kopā ar Stabsu un Flasku bija stāvējis un lūkojies savā pavēlniekā aizvien pieaugošā izbrīnā un tagad beidzot likās atradis notiekošajam izskaidrojumu, - kaptein Ahāb, es esmu dzirdējis par Mobiju Diku - vai tas nav tas pats Mobijs Diks, kas noplēsa tev kāju?

-     Kas tev to teica? - Ahābs iesaucās, bet tad, acumirkli klusējis, piemetināja. - Viss pareizi, Starbek, tā ir, mani brašuļi, tas bija Mobijs Diks, kas nolauza manus mastus; man jāpateicas Mobijam Dikam par šito nedzīvo stumbeni, uz kā tagad stāvu. Jā, jā, - viņš izgrūda, skaļi, biedējoši un necilvēcīgi ieelsodamies, kā pašā sirdī ievainots alnis. — Nūja, ka tas ir viņš, nolādētais baltais valis, kas grieztin nogrieza manam kuģim mastus un pārvērta mani par nožēlojamu pussprāgušu klibiķi uz laiku laikiem!

Un, pacēlis abas rokas augšup, viņš izkliedza savus nebeidza­mos lāstus: - Jā! Un es viņu triekšu vēl ap Labās Cerības ragu, ap Hornas ragu un norvēģu Malstrēmu, vēl elles liesmās, kamēr dabūšu rokā! Tālab jūs esat uz šā kuģa, zēni! Lai vajātu balto vali visās zemes malās pa abām puslodēm, kamēr viņš spļaus melnu asini un uzpeldēs ar vēderu gaisā. Ko jūs par to sakāt, puiši, vai sitīsim saujā? Man domāt, jūs esat drosmīgi ļaudis.

-     Lai iet, lai iet! - sauca harpunētāji un matroži, saspiedušies ciešāk ap satracināto veco vīru. - Lūkosim abām acīm pēc baltā vaļa, uzdursim iesmā Mobiju Diku!

-      Lai Dievs jūs svētī! - viņš pa pusei elsoja, pa pusei kliedza. - Dievs lai jūs svētī, puiši! Stjuart! Stiep šurp lielo mēru ruma! Kāpēc tavs ģīmis stiepjas garumā, mister Starbek? Varbūt tu neesi ar mieru medīt balto zivi? Negribi mēroties spēkiem ar Mobiju Diku?

-     EjSfnu gatavs mēroties spēkiem ar to šķībo žokli un ar pašas Nāves žokļiem, kaptein Ahāb, ja tas vajadzīgs mūsu darbam, bet esmu te, lai medītu vaļus, nevis lai atriebtu savu kapteini. Cik mucu tu izspiedīsi no savas atriebšanas, pat ja tev izdosies to paveikt, kaptein Ahāb? Nantaketas tirgū neko daudz tā tev neienesīs.

-     Nantaketas tirgū! Tfū! Nāc tuvāk, Starbek, tev vajag tēmēt dziļāk! Cilvēk, kaut gan nauda ir tas mērs, kaut arī rēķinveži nokārtotu rēķinus savā lielajā kantorī, apjozdami visu zemeslodi ar ginejām[36], pa trim uz katru collu, es tomēr teikšu, ka mana atriebšana nesīs lielu peļņu arī šeit.

-    Viņš sic sev pie krūtīm! - nočukstēja Stabss. - Kam tas vajadzīgs? Man domāt, tā skaņa ir varena, bet tukša.

-    Atriebties radījumam, kam nav piešķirtas runasspējas! - Starbeks iesaucās. - Kas tev uzbruka aiz akla instinkta! Kāds neprāts! Lolot ienaidu pret mēmu radījumu, kaptein Ahāb, tas atgādina zaimošanu.

-     Vēlvienreiz ieklausies balsī no dziļumiem! Redzamie priekš­meti, cilvēk, nav nekas vairāk kā kartona maskas. Taču katrā iz­pausmē - dzīvas būtnes rīcībā, ko nevar apšaubīt, samanāma kāda mums sveša saprāta dzirksts, kas savā daudzveidībā slēpjas zem nesaprātīga radījuma maskas. Ja cilvēks grib to veikt, tas jāveic caur šo masku! Kā citādi lai gūsteknis tiek brīvībā, ja ne izlaužot sienu? Man baltais valis ir tāda siena, kas paceļas manā priekšā. Palaikam man liekas, ka viņā pusē nekā nav. Bet nav no svara. Tas mani tracina, tas mani izaicina, es viņā redzu briesmīgu spēku, neizdibināma ļau­numa varu - šis neizdibināmais ir tas, ko visvairāk nīstu; vai baltais valis būtu tikai ierocis vai pati būtība, es dodu vaļu savam naidam pret viņu. Nerunā par zaimošanu, vecīt, es esmu gatavs sodīt šo pašu sauli, ja tā man aizdos dusmas. Ja nu saule var tā darīt, tad arī es varu darīt pretī; katrai cīņai, sāncensībai starp visiem dzīviem radī­jumiem ir godīgas spēles noteikumi. Taču arī spēles noteikumi nav mani pakļāvuši, puis. Kas ir par mani augstāk? Taisnībai nav robežu. Neblenz uz mani tā! Vēl neizturamāks par ienaidnieka skatienu ir plānprātiņa skatiens. Ak tā, tu sarksti un bālē, es esmu iekarsis, liekot tev arī iekaist dusmās. Klau, Starbek, tas, kas teikts dusmās, nav ņemams vērā. Ir cilvēki, kas pat spļaujot dzīvu uguni nevienu neaizvaino. Es negribēju tevi aizskart. Lai tas paliek. Raug, paveries uz tiem apbrūnētajiem turku ģīmjiem, ko saule izrotājusi kustīgām dzīvām bildēm. Tie pagānu leopardi, bezprātīgie un bezdievīgie radījumi, kas dzīvo savu svelmaino dzīvi, bet nedz meklē, nedz skaidro, kāpēc! Kuģinieki, puis, kuģinieki! Vai tad viņi visi kā viens neies kopā ar Ahābu pret šo vali? Palūk, kā Stabss smejas! Paskaties uz tur to čīlieti. Viņš sprauslā, to iedomājoties vien. Vientuļš koks neizturēs tādu vispārēju vētru, Starbek. Un par ko tad ir runa? Padomā pats. Tikai jāpalīdz nobeigt vali; Starbekam tas nav nekas jauns. Kas tur liels? Tādas nieka medības taču Nantaketas labākais žebērkļvīrs nelaidīs garām, kad katrs matrozis jau lūko galodu. Ahā, tu samulsi, bangotne tevi aizrāvusi! Runā taču, runā! Tā gan, tā gan! Tu klusē, tas visu izsaka; (sānis) kaut ko no manas dvašas viņš ieelpoja. Tagad Starbeks ir manā varā, nespēs turēties pretī, ja nu vienīgi sacelt dumpi…

-     Dievs, pasargi mani… pasargi mūs visus, - Starbeks tikko dzirdami nomurmināja.

Taču palīga mulsās, mēmās padevības iepriecinātais Ahābs nedzirdēja viņa pravietisko izsaucienu, nedz slāpētos smieklus kravas telpā, nedz arī ļaunu vēstošās vēja vaimanas vantīs, un nemanīja sašļukušās buras mazdūšīgi plakšķinām gar mastiem.

Bet Starbeka zemu nodurtās acis atkal iedegās, apliecinot dzīves sparu; smiekli pazemē pieklusa; vēji atsāka pūst, ieguldami burās; kuģis cēlās un grima, līgodams uz priekšu, kā līdz šim. Ak, šīs brīdinājuma zīmes un priekšnojautas! Kāpēc jūs neuzkavē­jāties ilgāk, kad apmeklējāt mūs? Bet jūs drīzāk pareģojat, nekā brīdināt, ak, ēnas! Un ne tik daudz pareģojat, kam notikt ar mums, cik apliecināt norises, kas jau notikušas mūsos. Tāpēc, ka apkār­tējās norises tikai nedaudz ierobežo mūs, kamēr mūsu būtības iekšējie dzinuļi nepārtraukti dzen mūs uz priekšu.

-     Mēriņu, mēriņu! - Ahābs sauca.

Saņēmis līdz malām pilno alvas trauku, viņš pagriezās pret harpunētājiem un pavēlēja tiem izvilkt harpūnas. Pēc tam, nostā­dījis tos savā priekšā pie kabestāna[37], ar harpūnām rokās, kamēr trīs viņa

palīgi ar saviem duramajiem stāvēja tam blakus, bet pārējie kuģa ļaudis saspiedās ciešā lokā tiem apkārt; kapteinis kādu bridi stāvēja nekustīgi, pētoši aplūkodams ikvienu savu padoto. Bet viņu mežonīgās acis satikās ar viņa acīm - asinskāras un spīdīgas kā koijotiem, kuri uzlūko savu vadoni, pirms viņš metīsies dzīt mošusbriežu pēdas, stādamies bara priekšgalā; bet - ak vai! - nokļūdams indiāņa nomaskētajā slazdā.

-     Dzer un dod tālāk! - viņš nokliedza, sniegdams smago, pārpilno trauku blakusstāvētājam. - Tagad dzers komanda! Pa riņķi, laidiet pa riņķi! Veicīgi iekampiet, bet nesteidzīgi rijiet, puiši, tas dedzina kā spēriens ar Sātana pakavu. Tā, tā. Iet uz riņķi, kā nākas. Tas plūsmo jūsos, tas dzej no jūsu acīm kā čūskas dzelonis. Labs ir, jau rādās dibens. Kā aizceļoja taipusē, tā atgriezās šaipusē. Dod šurp, tas ir tukšs! Puiši, jūs esat kā gadi - pilnum pilnais dzīves kauss ir cauri, un prom. Stjuart, iepildi! Pagaidiet, mani brašuļi, es sasaucu jūs visus ap kabestānu; un jūs, palīgi, pavadāt mani ar saviem duramajiem, bet jūs, harpunētāji, stāvat tur ar savām harpūnām; jūs, bezbailīgie matroži, apstājiet mani, lai varu atkal atdzīvināt cildenu ieražu, kādu iedibinājuši zvej­nieki, mani senči. Puiši, jūs redzēsiet… Hā! Zēn, tu jau atpakaļ? Viltota nauda neatgriežas ātrāk. Dod to šurp. Es jau būtu to piepil­dījis un palaidis apkārt, ja nebūtu tava svētā Vita deja88 - lasies lapās, trīcekli!

Panāciet tuvāk, palīgi! Sakrustojiet savus duramos man pretī! Labs ir! Dodiet pieķert pie ass! - To teicis, viņš pastiepa roku un, satvēris trīs mirdzošos asmeņus to krustošanās vietā, negaidot spēcīgi parāva tos uz savu pusi, saspringti lūkodamies no Starbeka uz Stabsu un no Stabsa uz Flasku. Izskatījās tā, it kā viņš ar neap­rēķināmu, slēptu gribasspēku mēģinātu tiem iedvest tādu iekšēju uguni, kāda uzkrājusies viņa paša magnētiskās gara dzīves Leidenes traukā8 ". Visi trīs palīgi nodrebēja zem viņa cietā, stingrā, neiz­dibināmā skatiena. Stabss un Flasks novērsās, krietnais Starbeks nodūra acis.

-     Viss velti! - Ahābs iesaucās. - Bet varbūt tā arī labāk. Ja nu jūsu trijotne saņemtu triecienu no visa spēka, tad mans elek­triskais lādiņš būtu iztērēts. Iespējams, ka tas jūs nosistu uz vietas. Varbūt tā nevajadzētu. Nolaidiet duramos! Un tagad, mani palīgi, es jūs nozīmēju pienest kausus trim maniem pagānu radaga­baliem, tur tiem trim visnotaļ cildenajiem godavīriem, maniem bezbailīgajiem harpunētājiem. Jums netīk tāds pienākums? Bet kā tad viņa augstība pāvests mazgā nabagiem kājas, krūzes vietā izmantodams savu nāru90 ? Ak, mani vēlīgie kardināli! Jūs paši visžēlīgi nokāpsiet no saviem augstumiem. Es nebūt nepavēlu jums, jūs to darīsiet labprātīgi. Cērtiet bendzeles[38] un paceliet uzgaļus, harpunētāji!

Harpunētāji klusēdami izpildīja pavēli - atdalīja harpūnu kātus no uzgaļiem un nostājās, pastiepuši metāla uzgaļus uz priekšu, ar smailēm uz leju.

-    Nenoduriet mani ar saviem asajiem dzelžiem! Apgrieziet tos, apgrieziet otrādi! Vat'neesat redzējuši kausus? Pavērsiet ar aso galu uz leju! Tā, tā, uz priekšu, kausu pasniedzēji! Ņemiet dzelzis un turiet, kamēr es ieleju! - Tūlīt, nesteidzīgi iedams no viena pie otra, viņš apstaigāja palīgus, līdz malām piepildīdams harpūnu uzgaļus ar ugunsūdeni no kannas.

-     Un tagad nostājieties trīs pret trīs. Sniedziet nāvīgos kausus! Pieņemiet tos - jūs tagad esat vienoti nesaraujamām saitēm. Hē, Starbek! Lieta darīta! Saule, kas bija par liecinieci, var iet gulēt! Dzeriet un zvēriet, jūs, vīri, kam vieta nāvi nesējas laivas priekšgalā!

-v^Jāvi Mobijam Dikam! Dievs sodi mūs visus, ja mēs nevajāsim Mobiju Diku līdz pat viņa nāvei!

Garie, atkārpainie tērauda kausi tika pacelti un iztukšoti, kliedzot un lādot balto vali, visi vienlaicīgi norija dedzinošo šķidrumu. Starbeks nobāla un nodrebēdams novērsās. Un atkal, pēdējoreiz, līdz malām pilnā kanna ceļoja riņķī, no rokas rokā apstaigādama apdullušo kuģinieku pūli, kamēr Ahābs aizsūtīja visus prom ar vienu brīvās rokas mājienu un, kad visi bija nozuduši, nokāpa lejā savā kajītē.

37. nodaļa SAULRIETS

(Kajīte. Pie apgaismes lūkas dibenplānā sēžAhābs viens pats un lūkojas laukā.)

Es atstāju aiz sevis bālganu, duļķainu ķlļūdcns sliedi, nobālušus vaigus un bezkrāsas ūdeņus visur, kur esmu gājis pāri. Skaudīgi viļņi ceļas pa abi roki aizmēzt manas pēdas - lai jau; tikai vis­pirms es pāriešu.

Tur, tālumā, mūžam pārpilnā kausa malā, siltie viļņi sārto kā vīns, zeltīta piere grimst zilgmē. Nirēja saule lēnītēm nirst, no dienas vidus grimdama lejup, bet mana dvēsele kāpj augšup, pagurusi no sava nebeidzamā kāpiena. Vai patiesi tai būtu par smagu kronis, ko nesu - Lombardijas dzelzs kronis? Tomēr tas laistās jo daudzos dārgos akmeņos; es, tā nēsātājs, neredzu to spīdam, toties neskaidri jūtu, ka tas, ko nēsāju, satriec un žil­bina citus. Tas ir no dzelzs, nevis zelta, to zinu. Tas ir ieplaisājis - arī to jūtu; tā robotā stīpa berž, manas pulsējošās smadzenes liekas skaramies pie cietā metāla; ak jā, mans galvaskauss ir no dzelzs, tam lieka ķivere pat smagākajā cīniņā, kur dragā paurus!

Sauss karstums apņēmis man pieri. Ak! Bija laiks, kad saul­lēkts mani rosināja, bet saulriets nesa mieru. Tas ir beidzies. Šī apskaidrotā gaisma spīd, bet ne man; viss skaistais mani sāpina, jo man nav dots to baudīt.

Es esmu apveltīts ar dziļu uztveri, bet man ir nolaupīta spēja priecāties; es esmu nolādēts ar ļaunāko un mokošāko no lāstiem! Nolādētais paradīzes vidū! Labu nakti, labunakti!

(Atmetis ar roku, viņš attālinās no lūkas.)

Tas nesagādāja nekādas pūles. Es domāju, ka beidzot atra­dīsies kaut viens stūrgalvis, bet nē - mans zobrats izrādījās derīgs visiem ritentiņiem, visi sāka griezties. Vai, ja jums tīk, tie manā priekšā bija pulverkaudzītes, bet es tiem biju deglis. Ak, tas ir smagi - jo, lai citi uzliesmotu, deglim pašam jāsadeg. Es darīju, kā gribēju, un - kā es gribu, tā tam jābūt! Tie iedomājas

mani sajukušu - Starbeks noteikti; taču es esmu velnu apsēsts, trakakais no trakajiem! Tas ir tas nevaldāmais trakums, kas spēj aprimties vien tik, cik apcerēdams sevi pašu. Man tika pareģots, ka tapšu sakropļots, un - jā, es pazaudēju kāju. Es pats sev tagad pareģoju, ka sakropļošu savu kropļotāju. Pats būšu pra­vietis un pildīšu to, ko esmu pareģojis. Tas ir vairāk, nekā esat darījuši jūs, ak dižie dievi. Es pasmejos un izsvilpju jūs, kriketa un dūru ciņu cienītāji, kurlie Bērki92 , aklie Bendigo93 ! Es neteikšu kā skolaspuika saviem mocītājiem: "Ej meklē augumā sev atbil­stošu pretinieku, nesit mani!"Nē, nudien, jūs mani nogāzāt no kājām; esmu atkal ticis augšā, bet jūs aizbēgāt un paslēpāties. Nāciet ārā no saviem kokvilnas maisiem, man nav tik gara šaujamā, lai aizsniegtu jūs tur. Nāciet, kapteinis Ahābs liek jūs sveicināt; nāciet, palūkojieties, vai varat piespiest mani griezties sānis! Mani - novērsties? jūs nevarat - tad drīzāk paši noiesiet no ceļa! Jums ir darīšana ar cilvēku! Man - neturpināt ceļu? Tas ceļš, kas ved pie mana mērķa, noklāts dzelzs sliedēm, pa tām skrien mana dvēsele. Pāri bezdibenīgām aizām, cauri izurbtām kalnu serdēm, pa apakšu virpuļainu straumju gultnēm es nekļū­dīgi eju savu ceļu! Nekādu šķēršļu, nedz kādu pagriezienu manā dzelzs celā!

38. nodaļa KRĒSLA

(Pie grotmasta; Starbeks atspiedies pret to.)

Mans gars ir pakļauts, vēl vairāk - apspiests, un to izdarījis bezprātis! Kā paciest, ka veselajiem nolaižas rokas tādā cīņā? Viņš ieurbās manī līdz sirds dziļumiem un izķeksēja laukā visu manu saprātu. Kā rādās, es saskatu viņa necienīgo galu, bet jūtu, ka man lemts viņam palīdzēt to sasniegt. Vai es to gribu vai ne,

, 13 Bērks, Bendigo -Melvila laikā pazīstami dūru cīkstoņi. (Tulk. piezīme.)

neizprotamas saites mani piesaistījušas viņam! Viņš velk mani tauvā, un man nav tāda naža, kas spētu to pārcirst! Briesmīgais vecis! Viņš stāv man pāri! Viņš kliedz, ak vai, viņš būs līdzīgs ar augstākstāvošiem, bet palūkojiet, kā viņš apietas ar zemā­kajiem! Ak, es skaidri redzu savu nožēlojamo sūtību - saceļoties pakļauties; un vēl ļaunāk - ienīst un just līdzi reizē! Jo viņa acīs es lasu tādas drausmīgas ciešanas, kas mani rauj čokurā. Ir taču vēl kāda cerība. Laiks ārstē visu. Viņa nīstajam valim ir brīv peldēt, kur vien tas vēlas, pa visas pasaules ūdeņiem - kā zelta zivtiņai savā stikla bumbā. Viņa bezdievīgos plānus Dievs var satriekt drupās, no malas iejaukdamies. Es justos atvieglots, ja nebijusi mana sirds tik svina smaga. Taču mans pulkstenis nav uzvilkts, sirds kā bumba velk lejup, bet nav atslēgas, lai pulksteni uzvilktu.

(No baka atskan dzīru troksnis.)

Dievs tēvs! Braukt jūrā ar tādiem mežoņiem, kas neliekas dzimuši mātēm no cilvēku vidus! Tie, rādās, izlīduši no haizivju pilniem ūdeņiem. Tā baltā valzivs ir viņu Gorgona[39]! Dzi, kas par ellišķīgām orģijām! Bakā dzīro, bet pakaļgals kā izmiris! Man domāt, tā ir pati dzīve. Pa priekšu, pa vizmojošo jūru drāž līksmais, kareivīgais, ķircinošais priekšgals, lai vilktu sev nopakaļ drūmo Ahābu, tam perinot naidu savā pakaļgala midzenī virs nāves pilnā ķīļūdens, kas turklāt gaudo kā vilku bars. Šīs nebei­dzamās gaudas iet caur kauliem. Metiet mieru, jūs dzīrotāji, stājieties sardzē! Ak, dzīvīt, tādā stundā kā šī, kad gars top nomākts, paļaudamies atskārsmei par mežonīgām, rupjām parā­dībām, ar ko tam jāsamierinās - ak, dzīve! Tieši tagad es sāku nojaust tevī apslēptās šausmas! Taču tās nav manī! Tās šausmas ir ārpus manis! Vārgi samanot cilvēcisko sevī, es mēģināšu cīnīties ar tevi, tu spokainā un biedējošā nākotne! Stājieties man līdzās, atbalstiet mani, sajoziet mani, ak svētīgās ietekmes!

39. nodaļa PIRMĀ NAKTSSARDZE

Priekšklājs

(Topmarss. Stabss viens, velk brasi.)

Hā! Hā! Ha! Hā! Hm! Jāiztīra rīkle! Es visu laiku domāju par to, un te - ha, hā, ir viss, ko esmu izprātojis. Kādēļ? Taču tādēļ, ka smiekli ir vissaprātīgākā un visvieglākā atbilde tam, kas šķiet dīvains; lai nāk kas nākdams, viens mierinājums vienmēr paliek - viens mierinājums, uz ko paļauties - ka viss ir iepriekš izlemts. Es lāgā nesaklausīju, ko viņš Starbekam teica, taču manam neskolotajam prātam rādās, ka Starbekam neklājas neko vieglāk, kā man tanī vakarā. Ir skaidrs, ka vecais Mogols95 nolika arī viņu pie vietas. Es to jau jutu un zināju, pār mani nāca atklāsme - esmu gatavs kaut ko pravietot - kā uzmetu aci viņa galvaskausam, tā visu sapratu. Labs ir, Stabs, prātniek Stabs - tāds ir mans tituls - labs ir, Stabs, bet kas tev no tā? Pats galvenais, uz kā viss balstās, te ir redzams. Es nezinu, vai notiks, kam būs jānotiek, bet, lai notiek kas notikdams, es iešu tam pretī smiedamies. Visas tās šausmas, kas mums uzglūn, ir gaužām jocīgas! Smiekli nāk. La-lā, trallā-rallā! Diez, ko mana sulīgā odziņa mājās dara? Raud acis no pieres laukā? Vai varbūt cienā nule iebraukušos harpūnvīrus, tā sacīt, plivinās kā vim­pelis96 uz/regates9 ', kamēr es šite… la, lā-trallā, rallā! Ak…

Lai uzdzeram šonakt, kad sirdis prieks,

Tai mīlai, ko vilnis prom šūpo, Kā burbuli biķerī augšup skrien Un pārplīst, kad tiek uz lūpām.

Kāds varens pantiņš… kas sauca? Misters Starbeks? Jā, jā, ser (sānis), viņš mani izrīko, bet arī viņu kāds izrīko, ja nealojos. - Jā, ser, tas darbiņš padarīts, es nāku!

EI, PUIKAS, NEBŪSIM SENTIMENTĀLI, TAS NĀK PAR SLIKTU GREMOŠANAI!

40. nodala PUSNAKTS, BAKS HARPUNĒTĀJI UN MATROŽI

(Fokbura paceļas, un top redzama sardze - stāvus, sēdus, puszvilus - visdažādākajos stāvokļos; visi korī dzied.)

Ar to dieviņu, spāņu senjoras, Esiet sveikas, nu ardievas teikt! Mūsu kapteinis vēlēja visiem…

PIRMAIS NANTAKETAS JŪRNIEKS Ei, puikas, nebūsim sentimentāli, tas nāk par sliktu gremošanai! Raujiet līdzi, sparīgāk!

(Dzied, citiem piebalsojot.)

Uz kuģa klāja kapteinis, Kas raugās tālskatī, Bet jūrā dižās valzivis,

Kas kuģim apkārt slīd. jūs laivu, puiši, airējiet,

Lai skrien, ko nagi nes,

Lai ķeram dižo zivi ciet

Un izkidājam mēs! Uz priekšu, brašie jīirnieki. Lai nezūd dūša jums, Kad harpūnvīram iesmā durts Būs varens medījums!

KAPTEIŅA PALĪGA BALSS NO KUĢA PAKAĻGALA Jūs, bakā! Zvanīt astoņus! OTRAIS NANTAKETAS JŪRNIEKS Stāt, kori! Zvanīt astoņus! Ei, vai tu dzirdi, puiķel!? Ei, Pip, sit savu zvanu astoņreiz! Hei, melnais! Es tūdaļ saukšu sardzi. Man ir tāda maujamā rīkle - kā no mucas. Re, šitā (izbāž galvu pa lūku). Ei, sapņotāji, cel-ties! Jau sita astoņi! Aug-šā!

HOLANDIEŠU JŪRNIEKS

Tie gan šonakt guļ uz ausim, draudziņ, tavu biezu naksniņu! Man rādās, tas nāk no vecā Mogola vīna, kas vienus gāž gar zemi, bet otriem uzmet garu. Mēs, rau, dziedam, bet šitie guļ, izplāti kā plekstes, gatavie guļkoki. Uzbrēc vēl reiziti! Še, ņem trubu un iemauj tajā. Teic, lai beidz sapņot par brūtēm. Teic - laiks augšām­celties, lai nobučo šīs uz atvadām un ceļas uz pastaro tiesu. Tā, tā, šitā gan; tev rīkle nudien nav samaitāta no Amsterdamas sviesta ēšanas. FRANČU JŪRNIEKS

Dzi, puikas! Uzdancosim žīgu[40], pirms izmest enkuru zem segas. Ko teiksiet? Nāk otrā sardze. Visi kājās! Pip! Ei, mazais, Pip! Hei, šurp tamburīnu!

PIPS (Saīdzis un samiegojies.)

Nav ne jausmas, kur tas palicis. FRANČU JŪRNIEKS

Tad bungo sev pa vēderu un klapē ar ausīm! Es teicu, palēkā­sim, puiši, lai palīksmojam! Urā! Nolādēts, vai kustēsiet? Kā indiāņi, stājieties cits aiz cita, aiziet, lēkšiem un veicīgāk! Sapurinieties! Kustieties, izlocīsim kājas! ISLANDES JŪRNIEKS

Man, draudziņ, netīk tāda deju grīda, kas līgojas zem kājām, man domāt, es esmu radis dejot tik pa ledus grīdām. Es lūdzu mani atvainot, ka tevi atvēsinu; piedošanu! MALTAS JŪRNIEKS

Un es tāpat - kur mūsu meičas? Jābūt jukušam, lai ņemtu savu labo roku kreisajā un teiktu: - Kā tev sviežas? - Kur partneres? Man vajag partneri!

SICĪLIEŠU JŪRNIEKS

Ak jā - kaut butu meitenes un zāle! Tad lakstītu ar jums kā

sienāzis!

LONGAILENDAS JŪRNIEKS

Lai, lai, jūs nūģi, iztiksim bez jums! Lai pļaujam, kur vien varam, es saku! Drīz mūsu kājas pļaus. Ak tā, klāt mūzika. Aiziet!

AZORU SALU JŪRNIEKS

(Izkāpj no lūkas, papriekš izbāzdams tamburīnu.) Še, Pip, te būs, un te ir vinčas kloķi, rāpies augšā! Sākam, puiši!

(Puse no tiem dejo, tamburinam skanot; daži dodas lejā, kajītē, citi zviln uz klāja starp takelāžu, citi aizmiguši. Skan sulīgi lāsti.)

AZORU SALU JŪRNIEKS (Dejodams.)

Dzīvāk, Pip! Sit stiprāk, zvana sitēj! Zvetē skaļāk! Tālāk - laižam vaļā, puikiņ! Lai uguns lec, lai izbirst zvārguļi!

PIPS'

Jūs teicāt, zvārguļi? Redz, viens jau notrūka, tik stipri situ!

ĶĪNIEŠU JŪRNIEKS

Tad zobus klabini, un labi stipri! Pārvērties pagodā', '> !

FRANČU JŪRNIEKS

Lai dzīvo vājprāts! Pacel savu riņķi, Pip, es lēkšu cauri! Plīstiet, buras!

TEŠTIGO (Mierīgi pīpēdams.)

Jā, tas ir baltais, viņš šitā līksmojas. Hm… Es gan taupu sviedrus.

VECS MENAS SALAS JŪRNIEKS

Es šaubos, vai tie spriņģojošie zeļļi apjēdz, kas zem viņu kājām. "Es vēl dancošu uz tava kapa" - tas ir visbriesmīgākais lāsts, ko naktī gadās padzirdēt no ielasmeitas vējainā ielas stūrī. Ak tētīt! Pietiek tikai padomāt par aļģēm apaugušām flotilēm zem ūdens un nosūbējušiem galvaskausiem grēdās! Tā, tā. Var iztēloties, ka visa pasaule ir balle, kā saka skolotie; tad jau būs pareizi, ka šeitan taisa deju zāli. Dancojiet, puikiņi, kamēr jauni; es ar kādreiz tāds biju.

TREŠAIS NANTAKETAS JŪRNIEKS

Uf, metiet mieru! Tas ir nogurdinošāk, kā airēties bez vēja pakaļ valim - dod ievilkt dūmu, Teš.

(Viņi pārstāj dejot un sanāk pulciņos. Pa šo laiku debess apmā­kusies. Ceļas vējš.)

" Pagoda (port.) - budistu templis Ķīnā, Japānā, Indijā u.c. Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijas zemēs. (Tulk. piezīme.)

INDIEŠU MATROZIS

Pie Bramas! Zēni, drīz būs buras jāvāc nost. Tā debess Ganga uzplūduši, pārtapusi vējā! Tu pievērsi mums savu tumšo pieri, Šiva!

MAITAS JŪRNIEKS (Izstiepies uz klāja, apvēdinādamies ar mici.)

Pie tik ir viļņi - ar sniega cepurēm un ceļas dejot žīgu! Drīz tie sāks kratīt savus pušķus. Ja šitie viļņi būtu sievišķi, es nirtu iekšā ar šiem dzenāties, uz visiem laikiem! Uz zemes nav nekā tik svaiga, ar debesim pat nevar salīdzināt! Kā ieraudzītas karstas, kuplas krūtis mežonīgā dejā, kad pārkrustotas rokas aizsedz tādas sulīgas un pārgatavas ogas.

SICĪLIEŠU JŪRNIEKS (Paslējies uz elkoņa.)

Par to man nestāsti! Klau, zēniņ, - lidojumā savijušies locekļi - šūpošanās vijīga - un mulsums — un trīsas! Lūpas, sirds un gurni! Skar, nesavaldīgais, un ej! Bet neizgaršo, tikai aplūko, jo pēcāk būsi pārsātināts. F.k, pagān (piebaksta tam ar elkoni)\

TAITI JŪRNIEKS (Zvilnēdams uz masas.)

Sveiks, mūsu dejotāju svētais kailums! Hiv-hiva! Ak, grūtsirdīgi aizplīvurotā un augstu palmu apēnotā Taiti! Es guļu vēl joprojām te, uz tava pīteņa, bet mīkstā zeme aizslīdējusi! Es redzēju, kā tevi, maša, pina mežā. Vēl zaļu atgādāju tevi šurp, tak drīz vien apdili un sadzeltēji. Vai mums! Ne tev, ne man nav paciešama tāda pārmaiņa! Kas būs ar mums, kad pārcelsimies debesis? Bet ko es dzirdu? Vai rēcot straumes brāžas tur, no Pirohiti virsotnes pār klintīm, applūdinot ciematus? Kāds rāviens! Pūtiens! Slienies augšā, mugurkaulniek, stājies pretī! (Pielec kājās.) PORTUGĀĻU JŪRNIEKS

Kā jūra viļņodama dauza kuģa sānus! Mums, mīļie, jābūt gataviem uz rifiem! Tie vēji sakrustoja zobenus, nupat ies vaļā īstais ļembasts!

DĀŅU JŪRNIEKS

Krak, krak, tu vecā sile! Jo - kamēr kraksti, tikmēr turies! Labi darīts! Tas palīgs tevi vada tā, kā vajag. Šis nobijies ne vairāk par to cietoksni uz salas, kas pie Kategata, lai karotu pret Baltiju ar vētru izpūstajiem lielgabaliem, kuriem stobros sacietējis sāls!

CETURTAIS NANTAKETAS JŪRNIEKS

Viņš pilda pavēli, es teiktu. Dzirdēju, kā vecais Ahābs pamā­cīja lauzties cauri brāzmām - apmēram tā, kā šauj ar lielgabalu udensstabā - ar kuģi trāpīt pašā serdē!

ANGĻU JŪRNIEKS

Velis! Tas vecais gan ir zellis! Mums ir šam jāsadabū šitā zive!

VISI

Nūja! Nūja!

VECAIS MENAS SALAS JŪRNIEKS

Trīs mūsu masti līgojas kā priedes! No visiem kokiem priedēm ir visgrūtāk pierast, citā augsnē pārstādītām, un šite tik vien zemes, cik no kuģinieku nolādētiem pīšļiem. Drošu roku, stūrman, drošu roku! Tādā laikā drosmīgākās sirdis lūst uz zemes un jūrā šķeļas pušu kuģi. Bet mūsu kapteinis nes liktenīgu zīmi — skat, zēni, otra tāda pati ir debesīs - līķabāla, redz, un apkārt melis kā piķis.

DEGŪ

Un kas ta būtu? Kam ir bail no melluma, tam bail no manim. Es takš esu izlauzts tumsas gabals!

SPĀŅU JŪRNIEKS (Sānis.)

Šis cenšas iebiedēt, ak - un vecs aizvainojums mani kremt (tuvodamies) … Ei, harpunier, tā tava suga ir nenoslaukāms melns traips uz cilvēces - tāds pleķis, kas no paša nelabā. Tu neapvainojies.

DEGŪ (Draudīgi.)

Nē.

SANTJAGO JŪRNIEKS

Tas španiols ir dumjš vai pillā. Kā tas var būt? Vai varbūt šoreiz vecā Mogola ugunsūdens lēni iedarbojas?

PIEKTAIS NANTAKETAS JŪRNIEKS

Ko redzu spīdam? Zibeņo? Jā gan.

SPĀŅU JŪRNIEKS

Nē. Degū tur rāda zobus.

DEGŪ (Metas viņam virsū.)

Tev tavus iedzīs rīklē, putnu biedēkli! Tu, bālģīmi ar baltām aknām!

SPĀŅU JŪRNIEKS (Neatkāpjas.)

Es tevi sacaurumošu ar nazi! Liela būda, prāta maz!

VISI

Kautiņš! Kautiņš! Kautiņš!

TEŠTIGO (Izpūš dūmu mutuli.)

Kautiņš apakšā un kautiņš augšā - cilvēki un dievi - visi trokšņo. PfP.

JŪRNIEKS NO BELFĀSTAS

Kautiņš! Urā! Svētā Jaunava, kā kaujas! Pa kaklu, zvetē! ANGĻU JŪRNIEKS

Bet godīgi! Nost spāņa nazi! Riņķī, stājiet riņķī! VECAIS MENAS SALAS JŪRNIEKS

Sen izdarīts. Skat! Apvārsnis ir riņķis. Un riņķī Kains kauj Ābelu! Kāds varens darbs, kāds derīgs darbs! Nē? Kāpēc tad, Dievs, taisīji to riņķi?

KAPTEIŅA PALĪGA BALSS NO PAKAĻĒJĀ KLĀJA

Pie tauvām! Nost bramburas![41] Pie marša! Marsburām! VISI

Vētra! Vētra! Mīļie, veicīgāk!

(Visi prom.)

PIPS (Slēpjas zem kabestāna.)

Mīļie? Dievs, piedod šitiem mīļiem! Krikt-krakt - un klīvers pagalam! Bums! Bums! Dievs augstais! Lien dziļāk, Pip, tā bija bramrāja. Tas ir vēl trakāk, nekā gada beigu aukā mežā! Kas tagad rāptos pakaļ kastaņiem, ko? Tie tur rāpjas, turklāt lādēdamies, gauži nešpetni, bet es te tupu. Šie jau pa pusei debesīs, laimīgu ceļu! Turies cieši! Kāda vētra! Bet tie vecīši vēl briesmīgāki - paši trakāki par baltām bangām. Baltām bangām, baltiem vaļiem, brr! Es dzirdēju, ko viņi pļāpāja bez apstājas - par Balto Vali… Brr - tikai vienu reizi pieminēja viņu šovakar - un es jau drebinos. Tikpat kā tamburīns - tā vecā žņaudzējčūska lika visiem zvērēt, ka šo noķers! Ak, lielais balto Dievs, kas esi kaut kur tumsā, esi žēlīgs mazajam melnajam zēnam šite, lejā, un pasargi no visiem šitiem, kuriem nobīties nav dūšas!

41. nodaļa MOBIJS DIKS

Es, Ismaēls, biju viens no šiem kuģa ļaudīm un brēcu pret debesim kopā ar tiem citiem; mani lāsti saplūda ar viņējiem; es kliedzu jo skaļāk un lādējos jo negantāk tāpēc, ka baismas pildīja manu dvēseli.

Mani bija pārņēmusi visspēcīga, noslēpumaina, pacilāta jutoņa, Ahāba neremdējamais naids likās ieplūdis mani. Dzirdīgām ausīm es uzsūcu stāstījumu par slepkavīgo neradījumu, kam mēs visi - es un tie citi - bijām zvērējuši nesaudzīgu atriebi.

Jau kādu laiciņu ar lielākām vai mazākām atstarpēm vientu­ļais, no citiem nošķīries Baltais Valis apmeklēja tos neapdzīvotos ūdeņus, kur visbiežāk mēdza iegriezties tikai kašalotu zvejnieki. Ne visi viņi zināja par tā esamību; salīdzinoši tikai nedaudziem bija gadījies to ieraudzīt, kamēr tādu, kas bija sasparojušies, lai apzināti ar viņu cīnītos, izrādījās pavisam maz. Jo, ņemot vērā lielo daudzumu vaļu mednieku kuģu, kas bija izsvaidīti šur un tur ūdeņu plašumos, kamēr daudzi no tiem vētraini dzenāja savu laupījumu tuksnesīgos platuma grādos, kur visos divpadsmit vai vairāk mēnešos retu reizi var ieraudzīt vai vispār nepamanīt kādu vientulīgu, kaut ko jaunu pavēstošu buru, un katra kuģojuma neparastais ilgums, nenoteiktie izbraukšanas laiki - tas viss kopā ar citiem tiešiem un netiešiem apstākļiem ilgi apgrūtināja visas pasaules vaļu mednieku vidū tiešāku un sīkāku ziņu izplatīšanos par Mobiju Diku.

Neapšaubāmi, daži kuģi ziņoja, ka tādā laikā vai tādā un tādā meridiānā sastapuši neredzēti lielu un negantu kašalotu; šis valis, nodarījis pamatīgus zaudējumus uzbrucējiem, beigu beigās tiem izsprucis; jāsaka, daudziem pilnīgi noteikti šķita, ka piemi­nētais valis nevar būt neviens cits kā Mobijs Diks. Taču, tā kā vēlāk kašalotu zvejnieki atzīmēja daudzus un dažādus gadījumus, kad vajātais briesmonis izrādījis lielu negantību, veiklību un viltību, tie, kas negadījuma un nezināšanas dēļ uzbruka Mobijam Dikam, lielākoties bija noskaņoti pierakstīt vaļa izraisītās nepiedzīvotās šausmas lielākā mērā kašalotu zvejas grūtībām vispār, nekā tieši šim dzīvniekam. Tādā veidā lielākoties arī tika apsvērta Ahāba negantā sadursme ar šo vali.

Ja runājam par tiem, kas, iepriekš padzirdējuši par Balto Vali, nejauši to sastapa - sākumā viņi visi ikreiz drosmīgi un pašpa­ļāvīgi metās ar laivām dzīties tam pakaļ kā jebkuram citam valim. Taču vēlāk briesmīgās nelaimes, kādas atgadījās šais vajāšanās - ne tikai izmežģītas locītavas un potītes, lauzti locekļi, kāju un roku zaudējumi, bet visnotaļ liktenīgi atgadījumi, gauži postījumi un neatlaidīgs pretspars lika augt augumā viņu bailēm no Mobija Dika un uzturēja tās spēkā; tas viss padarīja svārstīgus daudzus bez­bailīgus vaļu medniekus, kam nāca ausīs stāsti par Balto Vali.

Visdažādākās pārspīlētās baumas, tās izpušķojot un sabie­zinot krāsas, darīja vēl briesmīgākus patiesos atgadījumus, kas beidzās ar nāvi. Jo neticamie nostāsti, gluži saprotami, barojas no šausminošiem un pārsteidzošiem notikumiem - no līķiem, kā nocirsts koks top par barotni sēnītēm; turklāt uz jūras izplatoties lielākos apmēros, nekā terra firmaw , briesmonīgie nostāsti augtin aug, ja vien tiem ir kaut niecīgākais īstenībā pastāvošais iemesls. Kā jūra pārspēj sauszemi, tā vaļu zvejnieki sit pušu visus pārē­jos jūrniekus ar neticamiem un šausminošiem nostāstiem, kādi izplatās viņu starpā. Jo vaļu mednieki ir ne tikai māņticīgi un neskoloti, kā jau jūrnieki vispār - viņi no visiem jūrniekiem visbiežāk un vistiešāk saskaras ar to, kas jūrā ir neizprotams un iedveš bailes; viņiem ne tikai iznāk satikties aci pret aci ar lielā­kajam un apbrīnojamākajām būtnēm, bet arī cīnīties, liekot lietā rokas pret zobainiem žokļiem. Nošķirtībā, ūdeņu plašumos, kur var noskriet tūkstošiem jūdžu, peldēt gar tūkstošiem krastu - un neatrast nevienu kalumiem rotātu pavarda plāksni, nedz kādu citu viesmīlības zīmi zem saules; šajos garuma un platuma grādos, kur tiem jāveic savs darbs, vaļu mednieki pakļauti tādām ietekmēm, kas veicina daudzu iespaidīgu iedomu rašanos viņu iztēlē.

"" Terra firma (lat.) - cietzeme. (Tulk. piezīme.)

… LIKTENĪGI ATGADĪJUMI UN GAUŽI POSTĪJUMI LIKA AUGT AUGUMA VII>IU BAILĒM NO MOBIJA Dl KA.

Nav ko brīnīties, ka uzpūstās baumas par Balto Vali, augda­mas augumā kā sniega bumba, veļoties no kalna, ritinājās tālāk un tālāk par ūdens plašumiem, beigu beigās apaugot ar visvisādiem neveselīgiem mājieniem un pusizteiktiem, iedīglī esošiem pieņēmumiem par pārdabisku spēku klātbūtni, kuri apveltījuši Mobiju Diku ar tādu neiedomājama briesmoņa slavu, kāda neva­rēja rasties no acīm redzamā vien. Tādējādi viņš mēdza iedvest tik paniskas bailes, ka tikai daži no tiem, kam bija gadījies dzirdēt runas par Balto Vali, - pavisam nedaudzi vaļu mednieki iedro­šinājās pakļaut sevi briesmām nokļūt viņa žokļos.

Bija vēl arī vairāki citi, svarīgāki un iedarbīgāki iemesli. Vaļu mednieku apziņā pat šodien vēl dzīva sensenā kašalota slava, kurš izceļas ar negantību visu pārējo Leviatānu starpā. Vēl šodien atgadās, ka saprātīgi un drosmīgi vīri no viņu vidus, citkārt gatavi cīkstēties ar īsto jeb Grenlandes vali, varbūt nepietiekamas pie­redzes, neapgūtu iemaņu vai nedrošības dēļ atkāpjas kašalota priekšā; katrā ziņā daudzi vaļu mednieki, it īpaši tie, kas nekuģo zem amerikāņu karoga un kam nekad nav gadījies sastapties ar kašalotu, uzskata šo Leviatānu par to pašu nelietīgo briesmoni, kuru izsenis trenkā ziemeļos; sēžot uz klāja, šie vīri alkatīgi un mutēm vaļā gatavi klausīties dīvainākos briesmu stāstus par vaļu medībām dienvidos, gluži kā bērni pie pavarda. Taču nekur tā neapjauš lielā kašalota nesalīdzināmo šausmīgumu kā uz kuģa borta, kurš dzenas tam pakaļ. Tā kā šobrīd vispārzināmais nezvēra diženums jau kopš neatminamiem laikiem metis tam pa priekšu ēnu, mēs varam salūkot kādus naturālistu - Olasena vai Povelsona darbus, kur apgalvots, ka šis valis ir ne tikai bie­dēklis visai pārējai dzīvajai radībai, kas mīt jūrā, bet arī mēdz būt neticami asinskārs, un tam nepārtraukti slāpst cilvēka asiņu. Pat neatkāpjoties tik tālā pagātnē, arī Kivjē apgalvo ko līdzīgu. Savā "Dabas vēsturē" šis pats barons raksta, ka, ieraugot kašalotu, visas zivis, haizivis ieskaitot, "pārņem dzīvas šausmas", un tās bieži bēgšanas steigā tik skaudri triecas pret klintīm, ka vienā mirklī iet bojā. Un, neraugoties uz to, ka zvejnieku pieredze, pamazām pilnveidodamās, izdarījusi labojumus tādos apgalvojumos kā šis, tomēr māņticīgie uzskati visā savā drausmīgumā un pat Povelsona .isiņainie apraksti atdzīvojas vaļu mednieku prātos, viņu darba īpašo apstākļu atmodināti.

Tādējādi, ietekmējoties no baumām un briesmu stāstiem par Mobiju Diku, daudzi zvejnieki atminējās kašalotu zvejas sendienas, kad bieži vien īsto gludvaļu medniekus bija grūti pārliecināt, lai viņi dodas pretī šīm nepierastajām briesmām; šie ļaudis atrunājās, ka pietiekot citu leviatānu, ko sekmīgi trenkāt, bet pacelt duramo pret tādu radību kā kašalots neesot mirstīgam vīram piemērots darbs. Censties to izdarīt nozīmētu tūlīt pat mesties plūstošajā mūžībā. Šajā jautājumā iespējams smelties ziņas daudzos ievērības cienīgos dokumentos.

Tomēr atradās arī tādi, kas bija gatavi mēroties spēkiem ar Mobiju Diku, neraugoties uz visu minēto; bet vēl vairāk bija tādu, kas, padzirdējuši par viņu iztālēm un kaut ko nenoteiktu, nepakavējušies pie sīkumiem un neticamiem izpušķojumiem, jutās pietiekami vīrišķīgi, lai nevairītos cīņas, ja iznāktu cīnīties.

Vienā no briesmīgajiem izdomājumiem, kādi saistījās ar Balto Vali māņticīgi noskaņotos prātos, tika apgalvots, ka Mobijs Diks visur esot klāt un ka viņu gadījies sastapt pretējos platuma grādos vienā un tajā pašā laika sprīdī.

Jāteic, ka lētticīgos prātos šis apgalvojums nelikās esam bez sava pārdabiska seguma. Jo jūras noslēpumainās straumes nav atklājušas pat ne visskolotāko zinību vīru prātiem; arī noslēpu­mainie kašalotu zemūdens ceļi lielākoties palikuši viņu vajātājiem apslēpti; laiku pa laikam uzrodas visdīvainākie un vispretrunīgākie pieņēmumi, it īpaši attiecībā uz mīklainajiem paņēmieniem, kuri pēc iegremdēšanās lielā dziļumā dod iespēju valim pārvietoties neticami īsā laikā līdz visai attālām vietām. Tas ir labi zināms uz amerikāņu un angļu vaļu medību kuģiem, turklāt vēl Skorsbijs minējis neapstrīdamus pierādījumus, ka Klusā okeāna ziemeļdaļā noķerti daži vaļi, kuru miesās atrastas harpūnas no Grenlandes jūrām. Turklāt nav iespējams noliegt, ka dažos gadījumos atstarpe starp iepriekšējo un vispēdējo harpūnas dūrienu nepārsniedz dažas dienas.

 Te daļa vaļu mednieku nonāca pie slēdziena, ka Ziemeļrietumu pāreja102, tik ilgu laiku būdama cilvēkiem nepieejama, vaļiem neradīja nekādas grūtības. Tātad šoviet dzīvo cilvēku dzīves pieredze neatpaliek no senlaiku nostāstiem par Strello103 kalnu Portugālē (tam galā, kā sacīts, esot ezers, kura virspusē mēdzot uzpeldēt jūrās nogrimušu kuģu vraki) vai vēl dīvaināka stāsta par Aretuzas avotu pie Sirakūzām (kura ūdeņi itin kā ieplūstot no Svētās Zemes pa pazemes eju) - šos teiksmainos nostāstus visā pilnībā pārspēj vaļu mednieku ikdiena.

Tāpēc nevajag īpaši brīnīties par to, ka daži vaļu mednieki, kas bija spiesti samierināties ar šādiem brīnumiem un zinādami, ka pēc atkārtotiem izmisīgiem uzbrukumiem Baltais Valis izsprucis dzīvs, savā māņticībā gāja vēl tālāk, teikdami, ka Mobijs Diks ne tikai atrodas visur, bet arī ir nemirstīgs (jo nemirstība - tā ir tikai klātesamība visur laikā); tie apgalvoja, ka, pat iestādot veselas žebērkļu birzis nezvēram sānos, tas aizpeldēs neskarts; un, ja arī briesmonis kādreiz sāktu sprauslot asinis, tad tas būtu tikai vel­nišķīgs acu apmāns, jo drīz vien simtiem līgu[44] attālumā dzidros viļņos atkal būšot redzama viņa caurspīdīgā burzgu strūkla.

Tomēr, pat atmetot pārdabiskos pieņēmumus, briesmoņa pasaulīgais veidols un nevaldāmā daba spēja pamatīgi satricināt cilvēka iztēli. Jo tā nebija tikai viņa neparasti lielā ķermeņa masa, ar ko tas atšķīrās no citiem kašalotiem, bet, kā jau iepriekš teikts, neredzētā, grumbās savilktā piere sniega baltumā un augstais, baltais kupris kā piramīda. Tās bija atšķirības zīmes, pēc kurām pat vistuksnesīgākajās, neapdzīvotākajās jūrās tie, kas šo vali pazina, pat no lielāka attāluma saprata, ar ko viņiem darīšana.

Viss pārējais vaļa ķermenis bija klāts svītrām un izraibināts tādiem kā līķa plankumiem, kuru dēļ beigu beigās šo dzīvnieku iedēvēja par Balto Vali - vārdā, kas likās tādam izskatam visnotaļ atbilstošs, kad to dienas vidū redzēja slīdam tumšzilajā ūdenī, atstā­jot aiz sevis iedzelteni putainu pienaceļu, pilnu zeltītiem atspulgiem.

Taču tas nebija vaļa neparastais lielums, tā uzkrītošā krāsa, nedz arī kroplīgais apakšžoklis, kas iedvesa šausmas - bet gan neredzētā ļaunprātība, ar kādu, kā stāsta, neradījums atkal un atkal uzbrucis saviem upuriem. Visvairāk biedēja vaļa nodevīgā atkāp­šanās, varbūt pat pārspējot visu citu. Jo tapa zināms, ka valis mēdzot bēgt no saviem līksmojošajiem sekotājiem, izlikdamies ietramdīts, bet tad pēkšņi griežoties apkārt un metoties tiem pretī, sadauzī­dams šķēpelēs vajātāju laivas, vai arī, vīriem par šausmām, velkot tās atpakaļ, tieši virsū kuģim.

Tas jau bija vainojams vairāku cilvēku bojāejā. Un, kaut gan tamlīdzīgas nelaimes, par kurām krastā daudzi nezina, vaļu medībās atgadās diezgan bieži, tomēr Baltā Vaļa izdarībās mednieki vis­biežāk saskatīja ar velnišķīgu nodomu izperinātu ļaundarību, tādēļ katrs sakropļošanas vai bojāejas gadījums, ko dzīvnieks izraisīja, nebūt netika uzlūkots kā nesaprātīgas būtnes nodarīts posts.

Tad nu iedomājieties paši, kādos dedzinoša, neprātīga niknuma bezdibeņos tika iedzīti nesekmīgo trenkātāju prāti, kad viņi uznira, pa vidu sašķaidīto laivu šķembām un saplosīto biedru locekļiem, izraudamies no drausmīgo dusmu baltā virpuļa pretī neizturami rāmai saules mirdzai, joprojām smaidīgai, it kā par godu jaunas būtnes dzimšanai vai kāzu dzīrēm.

Redzot sev apkārt visu triju laivu lauskas, airus un kuģa ļaudis virpuļojam ūdens mutuļos, kāds kapteinis pakampa no sadauzītās laivas priekšgala garu dūci un metās virsū valim kā Ārkanzasas duelants savam pretiniekam, akli lūkodams ar sešu collu asmeni aizsniegt vaļa dzīvības neizdibināmos dziļumus. Šis kapteinis bija Ahābs. Un tad tas notika - ar zibenīgu sirpjveidīgā apakšžokļa vēzienu Mobijs Diks nošņāpa Ahāba kāju kā pļāvējs zālesstiebru pļavā. Ne turks turbānā, ne algotais venēcietis, nedz malajietis nespētu viņu sakaut cietsirdīgāk. Nebūtu jēgas apšaubīt, ka tieši kopš šīs gandrīz vai liktenīgās sadursmes Ahābs loloja negantu atriebības kāri pret vali; tā viņu pārņēma aizvien vairāk, līdz beidzot šajā neprātīgajā, slimīgajā apmātībā viņš to sāka uzlūkot ne tikai par savu miesīgo vainu, bet arī par garīgo un dvēselisko ciešanu vaininieku. Baltais Valis peldēja viņa acu priekšā kā murgains visu ļaunumu iemiesojums, kādi vien lāgiem kremt dziļi jūtīgus cilvēkus, atstājot tos dzīvus ar pusi sirds un pusi plaušas. Tas bija pirmatnējais un netveramais tumsas spēks, kuram vēl šodien kristieši piedēvē varu pār pusi pasaules un kuru senie Ofiti'"5 Austrumos godāja kā ļaunā gara statuju. Ahābs nemetās zemē to pielūgt kā viņi, taču, savā apsēstībā pārvērtis to nīstamā Baltā Vaļa veidolā, sakropļots cēlās cīņā pret to. Viss, kas padara bezprātīgu un nomoka; viss, kas rauj pušu dzīslas un izsausē sma­dzenes; viss apslēptais dzīves un saprāta velnišķīgums - viss nelāgais apmātajam Ahābam bija kļuvis saskatāms un pat sasniedzams Mobijā Dikā. Viņš izgāza pār balto vaļa kupri visu niknumu un naidu, kādu vien cilvēce izjutusi kopš Ādama laikiem, un izšāva uz to savas karstās sirds lādiņu, it kā viņa krūtīs būtu mortīra106 .

Neliekas īpaši ticami, ka šī murgu iedoma ieperinājās viņā tajā pašā brīdī, kad viņš tika miesīgi sakropļots. Toreiz, uzbruk- dams briesmonim ar nazi rokā, viņš tikai ļāva izpausties pēkšņam, dedzīgam ķermeniskam dzinulim un, saņēmis šaušalīgo pretsi­tienu, droši vien nejuta neko vairāk, kā mokošas fiziskas ciešanas.

Taču, pēc šīs sadursmes spiests atgriezties mājās, Ahābs ilgus mēnešus, nedēļas un dienas novalstījās vienā guļamvietā ar savu izmisumu, kamēr ziemas vidū apbrauca drūmo, šausmīgo Patago- nijas zemesragu; tad arī notika, ka viņa savainotais gars un saplo­sītais ķermenis asiņodami saplūda vienkop un saplūzdami laupīja viņam prātu. Tas notika tikai mājupceļā, pēc sadursmes, kad šīs iedomas viņu apmāja - tas liekas esam puslīdz droši, ja atceramies, ka lāgu lāgiem pārbrauciena laikā viņam uznāca trakuma lēkmes; pat sakropļots, palicis bez kājas, viņš saglabāja savās faraona krūtīs tādu karstu dzīvessparu, ko viņa ārprāts tikai uzturēja spēkā, ka

Ofiti (gr.) - sena reliģiska sekta, kas pielūdza čūsku kā gudrības simbolu. (Tulk. ņiezime.)

1 ' Mortīra (hol.) - īsstobra lielgabals. (Tulk. piezīme.) palīgiem vajadzēja viņu šo lēkmju laikā vienkārši piesiet pie gultas. Tā, ieģērbts trakokreklā, viņš zvāļojās līdzi viļņu neprāta šūpām.

Kad kuģis nonāca ciešamākos platuma grādos, viegli atlaistām burām slīdēja cauri mierīgiem tropiem un, pēc visa spriežot, vecā vīra ārprāts šķita atkāpies līdz ar Hornas raga viesuļiem, viņš sāka rādīties gaismā un svētīgajā gaisā no sava tumšā midzeņa; taču arī tagad, kad viņa joprojām bālā piere likās nosvērta un apņēmīga, viņam atkal mierīgi izrīkojot ļaudis un palīgiem tencinot Dievu par to, ka ārprāts atkāpies - pat tagad Ahābs dvēseles dziļumos turpināja trakot.

Neprāts palaikam mēdz uzglūnēt cilvēkam viltīgi kā kaķis. Kad jums šķiet, ka tas jau gabalā, tas īstenībā izliekas citāds, nema­nāmāks. Ahāba apsēstība nebija atkāpusies, tikai sarāvusies un aizgājusi dziļumā līdzīgi nevaldāmajai Hudzonai, kad šī lepnā ziemeļniece tek pa šauru, bet bezdibenīgu kalnu aizu. Taču šaurā gultnē plūstošajā apmātībā neviena lāse no Ahāba sākotnējā plašā bezprāta nebija zudusi, tāpat kā viņa plašajā neprātā nelikās zaudēta ne lāsīte dziļā iedzimtā saprāta. Tikai agrāk tas valdīja pār viņu, kamēr tagad bija kļuvis par apsēstības darbarīku. Ja būtu pieņemts lietot tik neapvaldīti tēlainus izteicienus - varētu sacīt, ka īpatnais trakums triecienā ieņēmis visu viņa veselo saprātu un pagriezis sagrābto lielgabalu pret paša bezprāta mērķi; tādējādi nemaz negra- sīdamies zaudēt spēkus, Ahābs tagad viena mērķa sasniegšanai likās sevī apkopojam tūkstoškārt lielāku spēku, nekā, jebkad pie veselības būdams, varēja sakopot kādai saprātīgai rīcībai.

 Te jau daudz pateikts, taču vēl plašāka, tumšāka un dziļāka Ahāba būtnes daļa palikusi neatklāta. Taču darīt dziļumus visiem pieejamus nozīmē velti censties, bet visas patiesības slēpjas dziļumos. Tagad rāpieties lejā pa vītņukāpnēm no pašas de Kliņī savrupmājas107 sirds zem stāvā jumta, kur mēs stāvam - lai cik lieliski un brīnumaini te nebūtu, apmetiet tai riņķi un ejiet savu ceļu, jūs cildenās, skumīgās dvēseles - uz romiešu pirtīm ar plašajām zālēm, kur dziļi zem cilvēku lepnīgo gaisapiļu pasakainajiem torņiem

Kliņī savrupmāja - veclaicīga 15. gs. pils Parīzē. (Tulk. piezīme.)

akņojas diženums; pati atbaidošā cilvēka būtība te sēž senatnīga un bārdaina, zem senlietām apglabāta, uz troņa no senu statuju torsiem! Varenie dievi uzjautrinās par šo lausku troni ar sagūstīto valdnieku uz tā; kā kariatīde108 viņš tur pacietīgi sēž, ar savu sagrum-boto pieri atbalstīdams gadsimtu slāņu velves. Nokāpiet taču tur, jūs, lepnie, skumīgie gari! Izvaicājiet augstību, skumstošo valdnieku! Ģimeniska līdzība? Nūjā, viņš dzemdinājis jūs visus, jūs, jaunie, izraidītie valdnieki; un tikai no sava nīgrā ciltstēva jums izzināt seno valsts noslēpumu.

Sirds dziļumos Ahābs to apjauta, iegalvodams sev, ka darbojas, būdams ar veselu saprātu, taču viņa mērķis un rīcības jēga bija neprātīgi. Bet, nespēdams nedz ko mainīt, nedz izbeigt vai kā citādi aizbēgt no tā, viņš ļaužu priekšā pacentās ilgāku laiku tēlot, kaut kādā mērā liekuļodams joprojām. Sī izlikšanās nāca no viņa uztveres, tā nebija gribas diktēta. Tomēr tā viņam tik labi padevās, ka brīdī, kad viņš beidzot spēra savu raga kāju uz sauszemes, nantaketieši viņā saskatīja tikai gluži dabisku izmisumu par pēkšņo, briesmīgo nelaimi, kas bija viņu piemeklējusi.

Stāsti par acīm redzamo vājprātu, kas viņam uzmācies jūrā, izskaidroja arī pārlieko saīgumu, kas visu laiku līdz pat "Pekvoda" iziešanai jūrā bija un palika savilcies viņa pierē kā negaisa mākonis. Un liekas ļoti ticami, ka, vērodami tik neskaidras izpausmes, šīs saprātīgās salas taupīgie iedzīvotāji ne tuvu nenāca domai par viņa nederīgumu vaļu medībām veselības dēļ - drīzāk gan šo pašu iemeslu dēļ viņš tika uzlūkots kā labāk sagatavots un pilnā mērā noskaņots tādai negantai un asiņainai nodarbībai kā vaļu medības.

Uguns skarts gan no ārpuses, gan iekšienes, nedziedināmu iedomu ilkņiem nežēlīgi plosīts, šāds cilvēks, ja tāds atrastos, varētu likties īstais vīrs, lai mestu harpūnu vai atvēzētu žebērkli pret briesmīgāko no briesmoņiem. Ja arī kāda iemesla dēļ viņu uzskatītu par fiziski nespējīgu to veikt, viņš tomēr liktos noderī­gāks par noderīgu, lai uzkliedzieniem un pavēlēm pamudinātu savus padotos doties cīkstiņā. Lai būtu kā būdams, ir skaidrs, ka ar tāda nepārvarama naida noslēpumu, dziļi sevī ieslēgtu un noglabātu, Ahābs šoreiz devās ceļā īstenot vienu vienīgu mērķi, kas bija svarīgāks par visu - nomedīt Balto Vali. Ja vien kāds no viņa sensenajiem paziņām uz sauszemes kaut puslīdz sapnī būtu nore­dzējis, kas slēpjas viņa dvēselē, šīs taisnprātīgās dvēseles steigšus vien būtu izrāvušas kuģi tādam velna zellim no rokām!

Bet viņu prātus aizņēma brauciena veiksme un peļņa, kas ienesīs naudas kaltuves dolārus. Un kapteinis devās meklēt neprā­tīgu, nepiepildāmu, pārdabisku atriebi.

Te nu viņš bija, šis bezdievīgais vecais vīrs ar tēraudpelēkajiem matiem, kas, izkliegdams lāstus, dzenāja rokā pa pasauli Jonas vali un izrīkoja savus vīrus - vienkop savāktus jaukteņus atkritējus, izstumtos un kanibālus -, kuru tikumi tapa slābani blakus nemākulīgi godprātīgajam, bezpalīdzīgi taisnīgajam Starbekam, vienaldzīgajam un neapdomīgi bezrūpīgajam Stabsam un Flaska vispilnīgajai viduvējībai. Kā rādās, tādu komandu, ar tādiem varas­vīriem savu nodomu pildīt bija nolīdzis velnišķīgs liktenis, lai palīdzētu viņam īstenot izloloto atriebību. Kā varēja notikt, ka šie ļaudis bija gatavi atsaukties vecā vīra naidpilnajam saucienam - kāda velnišķa burvju vara pārņēmusi viņu dvēseles, ka brīžam viņa naids likās vērties vispārējā naidā, ka tie līdz nāvei ienīda Balto Vali - tikpat stipri kā viņš; kā tas varēja notikt, kas viņiem īstenībā bija Baltais Valis un kā viņu zemapziņas priekšstatos šis valis negaidīti un miglaini uznira, slīdēdams kā milzīgs ļaunais gars dzīves jūrā, - izskaidrot to nozīmētu ienirt dziļāk, nekā Ismaēlam pa spēkam.

Kā lai mēs, ieklausoties klusinātajā troksni, ko šur vai tur rada cērte, zinātu noteikt, kurp dzen savu apakšzemes eju tas pazemes racējs, kas rok katrā no mums? Kurš no mums nav sajutis uz sava pleca tās rokas spiedienu, kurai nevar pretoties?

Kura vieglītiņa laivele, piekabināta septiņdesmit četru liel­gabalu divklāju līnijkuģim, spētu nekustīgi palikt uz vietas?

Reizi par visām reizēm esmu nodevies laika un apstākļu varai; taču, lai cik nepacietīgi ilgojos sastapties ar Balto Vali, es nespēju saskatīt šajā lopā neko citu, kā vien nāves briesmas.

KAS AHĀBAM BIJA BALTAIS VALIS. PAR TO JAU TIKU MINĒJIS; KO TAS NOZĪMĒJA MAN, TO VĒL ATLIEK NOSKAIDROT.

42. nodaļa VAĻA BĀLGANUMS

Kas Ahābam bija Baltais Valis, par to jau tiku minējis; ko tas nozīmēja man, to vēl atliek noskaidrot.

Bez tiem acīm redzamajiem apsvērumiem, kas skāra Mobiju Diku un spētu radit satraukumu jebkura cilvēka dvēselē, bija vēl kāda iedoma, pareizāk sakot, nomācošas un neskaidras bailes, kas laiku pa laikam pieauga tādā mērā, ka pilnīgi atsvēra visu pārējo - tik noslēpumainas un neizsakāmas, ka man gandrīz nav cerību ietērpt tās kaut cik saprotamā vārdiskā formā. Vispirmām kārtām mani šausmināja tas, ka valis bija balts. Bet kā to izskaidrot - jo esmu spiests skaidrot, kaut vai aptuveni un juceklīgi, citādi visām šim nodaļām nebūs nekāda svara.

Kaut gan bālganums dabā daudzkārt izceļ un vairo skaistumu, itin kā papildinot to ar saviem īpašiem dotumiem - kā marmors, japāņu sakūra vai peries; kaut gan daudzas tautas šādā vai tādā veidā atdod godu šai karaliskajai krāsai; pat senie barbaru dižvaldnieki Pegu valstī[47] minēja "balto ziloņu pavēlniekus" pirms visiem citiem tituliem daudzvārdīgajos savas varenības attēlojumos; bet šolaiku Siāmas valdnieki šo pašu sniegbalto četrkājaini iemūžinājuši sava karogā; Hannoveres karogā redzams auļotājs sniega baltumā, kamēr dižā ķeizariska Austrijas impērija, visvarenās Romas manti­niece, atzinusi par savu šo pašu karalisko krāsu; un, kaut gan tās priekšrocības atzīmējusi visa cilvēce, uzlūkodama balto cilvēku par nepārspējamu meistardarbu citu, tumšādainu cilšu starpā; kaut, arī bez visa cita, baltā krāsa vienmēr nozīmējusi prieku - jau romieši ar baltu akmeni atzīmēja prieka dienas; kaut arī daudzos citos mirstīgo ļaužu radītos simbolos un priekšstatos šī krāsa bijusi par zīmi daudzām augstām, aizkustinošām lietām - līgavas nevainī­bai, svētīgam vecumam; kaut arī pie Amerikas sarkanādainajiem baltās vampumjostas pasniegšana skaitījās lielākais pagodinājums;

kaut arī daudzās valstīs baltās tiesnešu sermuliņādas mantijas iemieso visaugsto Tiesu un Taisnību un uztur spēkā karaļu un karalieņu ikdienišķo cēlumu, uzsēdinot tos jāšus uz pienbaltiem rikšotājiem; kaut arī vispacilājošāko reliģiju svētākajās mistērijās balts nozīmē neaptraipītu dievišķo varu; pie persiešu ugunspielūdzējiem balta, žuburaina liesma uz altāra tika uzskatīta par vissvētīgāko, bet grieķu mitoloģijā pats lielais Jupiters"0 pieņēma sniegbalta vērša izskatu; kaut arī pie cēlajiem irokēziem ziemas vidus upuris, ziedojot svētīto balto suni nozīmēja vissvinīgākos svētkus visā viņu teoloģijā - šo tīro, uzticīgo radījumu uzlūkojot par upurēšanas cienīgu, piemērotāko sūtīšanai pie Lielā Gara ar ikgadējo ziņojumu par viņu padevību; kaut arī tieši no latīņu vārda "albus", kas nozīmē "balts", visi kristīgo priesteri aizņēmušies nosaukumu kādam svētam apģērba gabalam - kreklam jeb tunikai, ko mēdz ģērbt zem sutanas (kādreiz virs); kaut arī Romas baznīcas dievišķajās svinībās balts sevišķi bieži tiek pielietots Tā Kunga ciešanu attēlojumā; kaut arī Svētā Jāņa atklāsmē baltās drānas valkā pestītie un div­desmit četri vecajie, baltā tērpušies, stāv balta troņa priekšā, kur sēž Visusvētais vilnas baltumā; neraugoties uz šīm vienkop uzkrā­tajām sakarībām ar to, kas labs, cēls un apgarots, šī krāsa slēpj kaut ko neizdibināmu un biedē dvēseli vēl vairāk, nekā ļaunu vēstošais asinu krāsas sarkanums.

Tādā kārtā neapjaušamais, bez minētajiem tīkamajiem priekšstatiem apvienodamies arī ar atbaidošo, līdz galējai robežai pastiprina nobīli. Uzlūkojiet balto polāro lāci un tropu balto haizivi; kas gan cits, ja ne viņu abu vienlaidu sniegainais baltums padara tos tik pārliecīgi atbaidošus? Spokainais bālganums piešķir riebīgu maigumu nesaprātīgajiem un rijīgajiem radījumiem, drīzāk iedvešot pretīgumu, nekā šausmas. Tādējādi pat zobenzobu tīģeris savā heraldiskajā ietērpā nespēj tā sašķobīt dūšu ka haizivs un lācis līķauta balsnumā.

Lai atceramies albatrosu - kur gan ceļas visi šie dvēseliskās neizpratnes padebeši un baltās šausmas, kur šis baltais rēgs lidinās visu iztēlē? Tas nebija Kolridžs1 ", kas pirmais piedēvēja tam burvju spēku, bet gan dievišķā laureāte neglaimotāja Daba.

1.     Kas attiecas uz polārlāci, iespējams, ka pēc pamatīgākas iedziļināšanās kāds ņemsies apgalvot, ka tas nav vis zvēra bālga- nums, kas uzdzen šermuļus, jo papētot atklājas, ka neizturamos drebuļus, tā sakot, rada apstāklis, ka šā radījuma nevaldāmais niknums nāk pretī, tērpies nevainībā un mīlībā; tātad - apvie­nojot mūsu apziņā divus pilnīgi pretējus priekšstatus, polārlācis mums iedveš šausmas ar tik nedabisku pretrunu. Taču, pat pieņemot, ka tā ir patiesība, ja lācis nebijis balts, viņa iedvestās šausmas nebūtu tik nepārvaramas.

Kas attiecas uz balto haizivi, tad, slīdot rēgainā nekustībā, kā šis radījums iemanījies, tas dīvainā kārtā atsauc atmiņā polārā četrkājaina īpašības. To vislielākā mērā raksturo vārds, kādu šai zivij devuši franči. Romas baznīcas aizlūgums par mirušajiem sākas ar vārdiem "Requiem aeternam""2 ; no tā viss aizlūgums ieguvis vārdu "Rekviēms" un arī cita bēru mūzika. Tad, lūk, netieši norā­dot uz zivs nāvesbalto, kluso nekustību un slepkavīgo pielavīšanos, franči to dēvē par Requin.

2.   Atceros, kā pirmoreiz ieraudzīju albatrosu. Tas bija ieilgušas vētras laikā Anktarktikas ūdeņos"3 .

Nostāvējis priekšpusdienas sardzē lejā, es uzkāpu uz mākoņainā klāja, un te uz lūkas vāka ieraudzīju karalisku, spalvainu būtni - nevainojami baltu, ar līku knābi kā romieša deguns. Laiku pa laikam būtne izpleta savus platos ercenģeļa spārnus, itin kā gata­votos slēgt apkampienos svēto šķirstu. To kratīja un tricināja savādi drebuļi. Būdams vesels un neievainots, spārnainis izdvesa tādus vaidienus kā pārdabisku ciešanu apņemts karaļa rēgs. Viņa dīvai­najās acīs, kas neko neizteica, es domāju, ka ir saskatāms noslēpums, kurš sniedz izpratni par pašu Dievu. Es noliecos kā Abraāms eņģeļu priekšā"[48] - tik balta bija baltganā būtne, tik visaptveroši tās spārni, ka šajos mūžīgās trimdas ūdeņos es pazaudēju nožēlo­jamās, pazemojošās atmiņas par pilsētām un ieražām audžu audzēs. Es ilgi lūkojos šajā spārnotajā brīnumā. Nevaru izstāstīt, tikai dot mājienu uz tām domām, kādas tobrīd šaudījās manā galvā. Beigās es attapos un pagriezies vaicāju kādam matrozim, kas tas par putnu. "Gounijs," viņš atbildēja, "vētrasputns." Nekad agrāk nebiju dzirdējis tādu vārdu; vai bija iespējams, ka zemes ļaudis nepazina tādu brīnišķu būtni? Nemūžam! Taču kādu laiciņu pēc tam es uzzināju, ka par gouniju jūrnieki reizēm sauc albatrosu.

Tādā kārtā tās nebija vis Kolridža vētrainās dzejas rindas, kas izraisīja noslēpumainas izjūtas, kādas piedzīvoju, ieraugot šo putnu uz kuģa klāja. Jo tobrīd es šo dzeju vēl nebiju lasījis, nedz arī zināju, ka putns ir albatross. Taču, to atstāstot, es netieši esmu to uzteicis, kaut mazliet uzspodrinādams gan dzejas, gan dzejnieka cildenos nopelnus.

Es apgalvoju, ka noslēpumainais valdzinājums slēpjas galvēnām kārtām brīnumainajā putna bālganumā; šo patiesību tikai apstip­rina kļūdainais nosaukums, kāds piešķirts putniem, ko dēvē par "pelēkajiem albatrosiem" - esmu tos redzējis vairākkārt, taču nekad man nav bijusi tāda jušana, ar kādu uzlūkoju Antarktikas lidoni.

Bet kā izdevās šo noslēpumaino būtni sagūstīt? Paturiet to pie sevis, un es jums pateikšu: ar nodevīgu auklu un āķi, kad putns peldēja pa jūru. Visbeidzot kapteinis padarīja to par pasta iznēsā­tāju: apsēja tam ap kaklu ādas sloksnīti ar norādījumiem par kuģa nosaukumu un atrašanās vietu un tad palaida to vaļā. Taču es nešaubos, ka adas sloksnīte, kas bija domāta cilvēkiem, tika aiznesta debesīs, kurp aizlaidās baltais putns, steigdamies pretī jūsmīgo eņģeļu aicinoši izplestajiem spārniem.

(Autora piezīmes)

 Mūsu Rietumu annālēs"5 un indiāņu nostāstos, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, visbiežāk dzirdams stāsts par Balto Prēriju Aidinieku, brīnišķīgu pienbaltu rumaku ar lielām acīm, mazu galvu, stāvām krūtīm, tūkstoš monarhu cienīgu lepnu stāju un dižmanīgu iznešanos. Tas bija vispāratzīts Kserkss"6 nepārredzamajos savvaļas zirgu baros, kuru ganības tolaik robežojās tikai ar Klinšu kalniem un Alegeinu kalnu grēdām. Ugunīgo pulku priekšgalā viņš lēkšoja uz rietiem līdzīgi tai izredzētajai zvaigznei, kas ik vakaru vada gaismas pulkus. Liesmaino krēpju kaskāde, aste kā krītoša komēta bija visgreznākās zirgsegas; nekādi zeltkaļi, nedz sudrabkaļi nebūtu spējuši tam apgādāt greznākas. Tā bija valdnie-ciska un debešķīga parādība mežonīgajā Rietumpasaulē, kas veco mednieku un traperu" acīm no jauna lika skatīt to pirmlaiku slavu, kad Ādams vēl staigāja zemes virsū augstcienīgi kā Dievs, tikpat stūrgalvīgs un bezbailīgs kā savvaļas auļotājs.

Vai tas aulekšoja, savu adjutantu un maršalu pavadīts, priekšgalā neskaitāmām kohortām"[51], kas nebeidzami plūda pa līdzenumiem kā Ohaio upe; vai, padoto visapkārt apņemts, tiem ganoties līdz pat apvārsnim, Baltais Aidinieks lēkšodams pārlūkoja tos, karstajām nāsīm sārtojot dzestrajā balsnumā; lai kādā veidā šis zirgs parādītos, drošsirdīgajiem indiāņiem tas vienmēr bija un palika bijājams un ar trīsām pielūdzams. Ja iedziļināmies leģendās, kas vēstī par šo dižo zirgu, pamanām, ka galvenokārt rēgainais balsnums darījis to dievišķu; un šis dievišķīgums, kaut izraisījis pielūgsmi, tajā pašā laikā iedvesis arī neizskaidrojamu bijāšanu.

taču ir vēl citi piemēri, kur bālganums zaudē pievilcīgo un savādo mirdzumu, kāds ietver Balto Aidinieku un Albatrosu.

Kas cilvēkā albīnā tik atbaidošs un acij netīkams, ka reizēm no viņa novēršas pat paša tuvinieki? Tā ir šī bezkrāsainība, kas devusi tam vārdu, ko viņš nes. Albīns ir padevies augumā kā kurš katrs cits cilvēks - bez acīm redzamām kroplības pazīmēm, un tomēr bālganums, kas viņu viscaur pārņēmis, dara viņu spokaināku un atbaidošāku par visķēmīgāko izdzimteni. Kāpēc tā notiek?

Arī gluži citādā veidā pati Daba savās mazāk taustāmajās, bet ne mazāk briesmīgajās izpausmēs nav kautrējusies izmantot šo piedevu atbaidošā kronēšanai. Vižņainais dienvidjūru rēgs bruņu- cimdos top dēvēts par Balto Brāzmu. Kā rāda daži vēsturiski piemēri, arī cilvēku ļaunums savas mākas neatteicas papildināt ar šo vareno papildlīdzekli. Cik nevaldāmi pieaug iespaids uz iztēli no Fruasāra atstāsta, kur Gentes baltie kapucieši"[52], slēpdamies zem savas kliķes balsnējiem simboliem, tirgus laukumā nodur grāfa pārvaldnieku!

Bez tam dažā ziņā arī vispārcilvēciskā, pārmantotā pieredze liecina par šīs krāsas pārdabiskajām īpašībām. Nenākas apšaubīt, ka, uzlūkojot mironi, nekas mums neiedveš lielākas šausmas kā nelaiķa marmorbālums; itin kā šis bālums būtu reizē aizkapa pasaules stinguma un šīszemes nāves baiļu zīme. No aizgājēju nāves bāluma mēs aizgūstam krāsu autiem, kuros tos ietinam. Māņticīgi būdami, mēs nekavējamies ievīstīt spokus sniegbaltos apmetņos, tērpjot baltā katru aizsaules viesi, kas izpeld no pienainās miglas. Jā gan, kamēr mūs pārņēmušas tādas šausmas, atminēsimies, ka pašu šausmu pavēlnieku evaņģēlists iemūžinājis sēžam palsā zirgā.

Tātad, lai cik pacilājošus un smalkus priekšstatus cilvēks citkārt nesaistītu ar balto krāsu, nevienam neizdosies noliegt, ka savā dziļākajā, tīrākajā nozīmē tā pacilā dvēseli neparastām jutoņām.

Bet - ja šis liecinājums taptu atzīts bez apšaubīšanas, kā gan mums, mirstīgajiem, to izskaidrot? Kaut ko salikt pa plauktiņiem, liekas, nav iespējams. Varbūt mēs varētu minēt šādu vai tādu piemēru, kad baltā krāsa - vai nu pilnīgi, vai lielākoties nošķirta no visiem šausmīgajiem priekšstatiem, - tomēr mūs apbur, tikai mazliet citādi, - iespējams, te atradīsim pavedienu, kas novestu mūs pie apslēptajiem cēloņiem, kurus meklējam?

Pamēģināsim. Tikai šādos gadījumos smalkums prasa smal­kumu pretī, un cilvēks bez fantāzijas nespēs izsekot otram šajās gaitās. Kaut gan nav jāšaubās par to, ka vismaz ar dažiem no iedomātajiem priekšstatiem, par kuriem būs runa, ir sastapušies liela daļa cilvēku, taču varbūt tikai nedaudzi laikus to apjēguši, un pārējie vairs nespēj neko tādu atsaukt atmiņā.

Kāpēc cilvēkam ar kūtru garīgo dzīvi - tādam, kam nemēdz būt ciešākas saskares ar Vasarsvētku svētdienu[53], vienkārša šīs svētku dienas pieminēšana liek iztēlē skatīt garu, skumīgi klusē­jošu bieza, nule sasniguša sniega apbirušu svētceļnieku gājienu, kas lēnām dodas ar augšup paceltu skatienu.

Kā izskaidrot to, ka vienkāršam tumsonim, protestantam no Vidusamerikas štatiem, pat nejauša Balto brāļu vai Baltās mūķenes piesaukšana liek gara acīm skatīt bezacu statuju?

Kas ir tas, neminot nostāstus par gūstniecībā turētiem kara­kalpiem un karaļiem (kurus šajā gadījumā nebūtu jāņem par pilnu), kas liek Londonas Tauera Baltajam tornim daudz spēcīgāk iedar­boties uz maz ceļojušo amerikāņu iztēli, nekā to spēj pārējās leģen­dārās celtnes tam līdzās - Sāntornis un pat Asiņainais tornis?

Un vēl augstākie torņi par šiem - Ņūhempšīras Baltie kalni - kādēļ, dīvainā kārtā, tikai pieminot tos, dvēseli pārņem milzonīgs un spokains redzējums, kamēr doma par Virdžīnijas Zilo kalnu grēdu rada atturīgi maigu un spirdzinošu sapņainību? Un kāpēc, neņemot vērā nekādus garuma un platuma grādus, Baltā jūra izraisa mūsu dvēselēs kādu rēgainu jutoņu, turpretī Dzeltenā jūra ieaijā mūs ar šīszemes iedomām par garumgariem, tīkamiem novakariem, līgojot lakotos viļņos un pēcāk gozējoties košākajos, sapņainākajos saulrietos? Vai arī, izvēloties piemēru no šīs zemes un vēršoties tikai pie iztēles - diezin kāpēc, lasot vecās Viduseiropas pasakas, kur Garais Bālais Virs Harca mežos, caurspīdīgs un nedzir­dams, slīdēdams pa zaļām birztalām, šķiet iedvešam daudz lielākas bailes nekā visi ūjinošie Bloksbergas121 nešķīsteņi.

Nedz tās ir atmiņas par zemestrīcēm baznīcu postītājām, nedz satrakotas jūras nevaldāmie uzplūdi; nedz bezasaru debess skopulība, kas neatvēl un neatvēl lietu; nedz skats uz sašķiebtu torņu klājienu, izkustinātām akmens plātnēm un sagāztiem krustiem (kā noenkurotas flotiles nošķiebušās rājas), ar piepilsētu, kur māju sienas gulst cita citai virsū kā kārtis izmētātā kāršu kavā - neba tas viss dara Limu par dīvaināko un skumigāko pil­sētu, kāda jebkad redzēta. Jo Lima apklājusies ar baltu mūķenes autu, un šis sēru baltums iedveš patiesas šausmas. Veca kā pats Pizarro'22 , baltā krāsa dara šis drupas mūžam jaunas, neļaujot vaļu pilnīga sabrukuma dzīvespriecīgajam zaļumam, izlejot pār nocieti­nājumu gruvešiem apopleksijas121 bālo stingumu un iemūžinot tās savilkto grimasi.

Es zinu, ka pēc vispārpieņemta atzinuma baltais netop uzskatīts par baismu pirmcēloni, ja bailes iedveš parādība, kas ir šausmīga pati par sevi, un ka ļautiņi, kam trūkst fantāzijas, nesaskata neko šausmīgu tādās parādībās, kur citus šausmina tieši baltais - it īpaši gadījumos, kad tas parādās citādi, mēmi, visaptveroši. Ko es ar to domāju, varbūt uzskatāmi parādīs šāds piemērs.

Pirmkārt, jūrasbraucējs, tuvodamies svešzemju krastiem un sadzirdējis nakts laikā bangas gāžamies pār zemūdens klintīm, modri lec augšā, un izjustās baismas tikai saasina viņa spēju darboties; taču gluži tādos pašos apstākļos, piecelts no gultas un redzēdams kuģi peldam pa pusnakts jūru piena baltumā, itin kā veseli bari balto lāču no tuvējiem zemesragiem peldētu kuģim visaplik - viņš izjutis mēmas, pārdabiskas šausmas; spokaini

'' Brokena kalna nosaukums tautā; tur mēdzot salidot uz sabatu visas Vācijas raganas. (Tulk. piezīme.)

1 Pizarro Fransisko (starp 1470 un 1475-1541) - spāņu konkistadors, kas iekaroja Peru un 1535. g. dibināja Limas pilsētu. (Tulk. piezīme.) '' Apopleksija - trieka. (Tulk. piezīme.)

pllvurainie, balsnējie ūdeņi biedē kā īstens rēgs; velti lote[54]" cenšas viņu pārliecināt, ka dibenu joprojām nesasniegt: ne sirds, ne stūre viņam vairs neklausīs, un nebūs miera, līdz apakšā atkal vīdēs zili ūdeņi. Taču - kur ir tāds jūrnieks, kas atzīsies jums: "Ser, es sabijos ne tik daudz no zemūdens rifiem, kā no šitā riebīgā balsnuma - tas mani satrauc!"

Otrkārt, indiānim, Peru iedzimtajam, nemainīga sniegoto Andu vērošana neizraisa baismas; ja nu vienīgi, aptverot mūžīgo ledu vientulību, kāda valda tur, augšā, un gluži dabisku izbīli, iedomā­joties, ka varētu nomaldīties tādā neapdzīvotā nošķirtībā. Tāpat Rietumu mežinieki salīdzinoši vienaldzīgi lūkojas bezgalīgajā prērijā, kad to pārklājis sniegs, neredzot ne kociņa - pat ne rīkstītes mestu ēnu, kas ielauztos šajā baltajā vienmuļībā. Taču to nevar sacīt par jūrnieku, kas skata Antarktikas ūdeņus, kur reizēm, velnišķīgus trikus rādot, sarmainie gaisi viņam, ragā sasalušam un puslīdz nogājušām pa burbuli, tai vietā, lai redzētu dardcdzi nesam cerību un mierinājumu postā, jāskata kaut kas līdzīgs bezgalīgam baznīcas pagalmam, kas ņirdzīgi lepojas ar šķībiem un greiziem ledus kapakmeņiem, kam nošķelti krusti.

Sakiet vien, ka, jūsuprāt, šī balsnējā nodaļa par balto krāsu ir kā baltais karogs, ko izkārusi zaķpastalas dvēsele; tu esi padevies grūtsirdībai, Ismaēl!

Tad atbildiet - kādēļ šis jaunais spēkpilnais kumeļš, kas nācis pasaulē kaut kur miera ielejā, Vermontā, tālu no jebkādiem bīstamiem kustoņiem - kādēļ saulainā dienā jums pietiks tikai pavicināt tam gar purnu svaigi nodīrātu bifeļādu, pat ja viņš to neredzētu, tikai saostu mežonīgā lopa muskusa smaku - kādēļ tas nodrebēs, iekrāksies un izvelbtām acīm spārdīs zemi nevaldāmās bailēs? Kumeļš taču neatceras savvaļas dzīvniekus badāmies savā zaļajā dzimtenē ziemeļos, tātad šī dīvainā muskusa smaka nevarētu atsaukt atmiņā nekādas jutoņas, kas saistītas ar sen pārdzīvotām briesmām; jo ko gan šis Jaunanglijas kumeļš var zināt par tālās Oregonas melnajiem bizoņiem?

Protams, nē; taču jūs redzat, ka pat radījumam, kam nav atvēlētas runasspējas, dots nest sevi iedzimtu pasaules negantības apjautu.

Kaut gan Oregona atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā, viņam pietiek paostīt mežonīgo muskusu, lai negantie un nevaldāmie bizoņi tam kļūtu tikpat reāli kā noklīdušam savvaļas zirgabērnam prērijā, kuru tie tobrīd iemīda putekļos.

Tāpat ir ar putās sakultu jūras ūdeņu klusinātu rēkoņu, ar sarmas pinumu vižņaino čaboņu kalnos, ar sniega sērīgo švīk­stēšanu prērijā, kad vēji vējo sniegus šurpu turpu, - tas viss Ismaēlam nozīmē to pašu, ko vēršādas plandīšanās pārbaidītajam kumeļam!

Kaut gan ne viens, ne otrs mēs nezinām, kur slēpjas tās neuzminamās briesmas, kuras mums abiem noslēpumainā kārtā ļauts nojaust; jo gan man, gan kumeļam ir skaidrs, ka tām kaut kur jābūt. Kaut daudzējādā ziņā šī acīm redzamā pasaule šķiet dibināta uz mīlestību, toties tas, kas neredzams, dibinās uz bailēm.

Bet arī tagad vēl neesam atminējuši baltās krāsas mīklainās burvības, nedz uzzinājuši, kā tai izdodas pārņemt dvēseli savā varā. Vēl dīvaināk un neizprotamāk šķiet - kāpēc tā, kā redzējām, būdama visa garīgā zimīgākais simbols, pat dievišķuma zīme kristīgo apziņā, tajā pašā laikā pastiprina baismas, kuras vajā cilvēku dzimumu.

Vai tas būtu tādēļ, ka ar savu bezgalīgumu tā ļauj mums gremdēties Visuma tukšajos bezdvēseles plašumos - uzbrūk mums no mugurpuses, pārsteidz mūs nesagatavotus, pametot mums domu par iznīcību, kad mēs lūkojamies Piena Ceļa bālganajos dziļumos?

Vai arī visa vaina - ka savā būtībā baltā krāsa nozīmē nevis krāsu, bet acīm redzamu bezkrāsainibu, kas tajā pašā laikā iemieso visas krāsas; varbūt šā iemesla dēļ mēmais baltums šķiet tik daudznozīmīgs, tukšā sniegāju ainavā veroties, - bezdievīgi bezkrā­saina krāsainība, kas liek mums atkāpties? Un, ja atcerēsimies citādu natūrfilozofu teoriju - ka visas citas šīszemes krāsas, košās un aci priecējošās emblēmas, maigās saulrieta debess un mežu nokrā­sas, pat samtainie zeltoto tauriņu svārki un jaunu meiteņu tauriņsamtainie vaigi - tas viss ir tikai viltīgs acu apmāns, jo īpašības, kādas parādībām patiesībā nepiemīt, tikai top uzliktas no ārpuses; tādēļ visa dievinātā daba īstenībā ir uzkrāsota kā staigule, kuras kārdinājumi neslēpj neko citu kā kapeņu velves. Ja vēl atminēsimies, ka pats noslēpumainais skaistumkopšanas līdzeklis, kas piešķir tai visas krāsas - dižā Gaisma - pati mūžam bijusi balta jeb bezkrāsaina; tieši un bez kādas starpniecības apgaismodama priekšmetus, tā visu, kam pieskartos - pat rozes un tulpes - padarītu sev līdzīgas - neizteiksmīgi blāvas; iedo­mājoties to visu, paralizētais Visums nogulst mūsu priekšā kā lepras saēsts; un, kā iespītīgs Lapzemes apceļotājs, kas atteicies uzlikt uz acīm iekrāsotas brilles, nabaga neticīgais zaudēs acu gaismu, ieraudzījis milzīgo, balto līķautu, kurš sedz apkārtni. Albīnā valzivs iemiesoja sevī to visu. Kas tur ko brīnīties, ka vajāšana solījās būt sīva?

43. nodaļa CST!

- Cst! Vai tu dzirdēji to troksni, Kabako?

Tas bija naktssardzes laikā, rāmā mēnesnīcā; matroži stāvēja ķede no dzeramā ūdens mučelēm līdz tukšajai mucai pie lūkas kuģa pakaļgalā. Tā viņi pildīja mucu, sniegdami spaiņus cits citam.

Lielākā dala no viņiem stāvēja vissvētajā kuģa pakaļgalā, cenzdamies neizrunāt ne vārdiņa un nešvīkāt kājām. Dziļā klusumā spaiņi ceļoja no rokas rokā, un šo klusumu palaikam iztraucēja vienīgi buras plīkšķi vējā un vienmērīga ūdens murmulēšana zem ķīļa, kas neapstādamies traucās uz priekšu.

Un šajā dziļajā klusumā Ārčijs, kas stāvēja sardzē netālu no kuģa pakaļgala lūkas, pačukstēja savam kaimiņam metisam:

-    Cst! Vai tu dzirdēji to troksni, Kabako?

-    Še spainis, Arčij, ņem! Kādu troksni?

-    Re, jau atkal - tur, zem lūkas, - vadzi, tā kā klepus - man rādās, viens klepoja.

-     Klepus? Nolāpīts! Do' šu' spaini, tas nāk atpakaļ.

-    Vadzi, atkal bija! - izklausās, it kā divi vai trīs gulētāji tur krāktu un grozītos no viena sāna uz otru.

-    Karamba'"! Mitējies gvelzt, vecīt. Tur tie trīs sausiņi, ko tu vakariņās nolocīji, grozās tev pa vēderu - nekas cits. Uzmani spaini!

-    Saki ko gribi, veco zēn, man ir asa dzirde.

-    Nūja, tu tak saklausīji savas vecās kvēkerienes adāmadatas džinkstam, vēl būdams jūrā, pussimt jūdžu no Nantaketas? Ko, vai tas nebiji tu?

-    Beidz ņirgt, mēs vēl redzēsim, kas būs tālāk! Dzi, Kabako, tur apakšā kravas telpā ir kāds, kas vēl uz klāja nav rādījies; man rādās, tas mūsu vecais Mogols tur jēdz vairāk par mums. Es dzirdēju, ka Stabss vienā rīta sardzē teica Flaskam, ka vējš pūšot no tās puses.

-     Kuš! Še spainis!

44. nodaļa KARTE

Ja jūs būtu sekojuši kapteinim Ahābam - pēc pūtiena, kas brāzās pār kuģi tās dienas naktī, kad viņa nolūkus tik mežonīgā kārtā kuģa ļaudis atzina par labiem, un nokāpuši lejā kajītē, jūs būtu redzējuši viņu pieejam pie lādes, izņemam no tās lielu sadzel­tējušu un sakrunkotu jūras karšu tīstokli un atritinām tās sev priekšā uz grīdai pieskrūvētā galda.

Pēc tam redzētu viņu apsēžamies pie tām un uzmanīgi iedziļi­nāmies visdažādākajās līnijās un krāsainajos laukumos, kas bija

' Caramba! (spān.) - Velns lai parauj! (Tulk. piezime.) viņa acu priekšā; lēni, bet nešaubīgi viņš ar zīmuli ievilka papildu virzienus līdz šim zīmuļa neskartajos plašumos. Ik pa brītiņam viņš ielūkojās vecajās kuģa dienasgrāmatās, kas bija sakrautas grēdā turpat blakus: tur bija atrodamas atzīmes, kādos gadalaikos un kur šādi vai tādi jūrasbraucēji no šādiem vai tādiem kuģiem redzē­juši vai nomedījuši kašalotu.

Kādu laiku kapteinis tā darbojās, kamēr smagā, alvotā lampa, karādamās ķēdēs virs viņa galvas, vienmērīgi zvārojās līdz ar kuģa šūpām, visu laiku plājot ēnu joslas un kustīgus gaismas atspulgus uz šīs sarauktās pieres, līdz sāka likties, ka šai laikā, kamēr viņš velk līnijas un atzīmē virzienus grubuļainajās kartēs, kāds nere­dzams zīmētājs savukārt velk līnijas un virzienus viņa pieres dziļi iezīmētajā kartē.

Tā nebija pirmā nakts, kad savā kajītes vientulībā Ahābs gremdējās kartēs. Turpat vai katru nakti tās tika vilktas laukā; gandrīz katru nakti tika nodzēsti vieni zīmuļa vilcieni, un vietā nāca citi. Jo, izklājis sev priekšā visu četru okeānu kartes, Ahābs atzīmēja tur straumju un virpuļstraumju labirintus tikai tāpēc, lai tādējādi nodrošinātu savas vienvienīgās domas apsēstās dvēseles atvieglošanu.

Jāteic, ka cilvēkam, kas nebūtu pilnā mērā iepazinis Levia- tānu gaitas, varētu likties bezjēdzīgi un bezcerīgi mēģināt tādā veidā izsekot vienu vienīgu radījumu nekādu stīpu neapstī- potajos pasaules okeānos. Taču Ahābam tā nelikās - viņam bija zināmi visu uzplūdu, atplūdu un straumju virzieni; tātad, izskaitļojot, kā pārvietojas kašalotu ēsma un pēc aculiecinieku atzīmēm atsaucot atmiņā, ar kādām atstarpēm un kādos pla­tuma grādos tie medīti, varēja gadīties, ka, saprātīgi aplēšot, viņš visai tuvu, pat noteiktā dienā apjaustu, kur un kad meklēt savu laupījumu.

Patiesībā tik tiešām ir pierādīts, ka kašaloti zināmos laikos parādās noteiktos ūdeņos, un daudzi mednieki tic, ka, ja būtu iespējams novērot un izpētīt visas pasaules kašalotus, ja cītīgi salīdzinātu ierakstus kuģu dienasgrāmatās vaļu medību braucienu laikā, atklātos, ka kašalotu pārvietošanās ir tikpat nemainīga kā siļķu bara ceļi vai bezdelīgu pārlidojumi. Balstoties uz šiem apsvē­rumiem, jau ir mēģinājuši izstrādāt kašalotu migrāciju kartes.'26

Bez tam, pārvietodamies no viena ganibu apgabala uz otru, kašaloti, nekļūdīga instinkta vadīti, vai, drīzāk, kā sacīt jāsaka, pēc noslēpumainiem norādījumiem no augšas, lielākoties peld pa tādiem kā kanāliem - dzīslām, kā mēdz teikt, turpinādami pārvietoties dotajā virzienā tik pārliecinoši un nekļūdīgi, kā neva­rētu iespēt neviens kuģis, lai ar kādām kartēm tas būtu apgādāts. Kaut gan šajos gadījumos virziens, kādu izvēlējies katrs atsevišķs dzīvnieks, vienmēr būs taisns kā mērnieka novilkts un dzīties tam pakaļ nozīmē nemainīgi turēties viņa ķīļūdeņos, patvaļīgi izvē­lētais kanāls, pa kuru tas peld, mēdz būt ar piecu jūdžu'' platām atkāpēm (vairāk vai mazāk, jo kanāls, iespējams, izplešas vai sašaurinās), taču nekad tas nepārsniedz redzeslauku, kāds pārska­tāms no vaļu medību kuģa mastaugšas, kuģim piesardzīgi slīdot gar šo maģisko joslu. Tādējādi noteiktā gadalaikā šeit, šā gaiteņa garuma un platuma robežās, visnotaļ cerīgi var aplūkoties pēc šurpu turpu peldošiem vaļiem.

Tāpēc Ahābs varēja pārsteigt savu laupījumu ne tikai noteiktā laikā visiem zināmos atsevišķos ganību laukos, bet ar tādām mākām arī šķērsot tukšos ūdens plašumus starp šīm ganībām un nezaudēt cerību uz sastapšanos.

Tomēr bija kāds apstāklis, kas no pirmā acu uzmetiena likās apgrūtinām viņa murgainos, bet visnotaļ rūpīgi apsvērtos nodomus. Taču patiesībā droši vien tā nemaz nebija. Jebšu barā peldošie

'"" Pēc tam, kad augstāk minētais jau bija uzrakstīts, 1851. gada 16. aprīlī Vašingtonā leitnants Mori no Nacionālās observatorijas publicēja oficiālu paziņojumu. Paziņojumā bija teikts, ka šāda karte tiek sastādīta; turpat bija skatā­ma arī daļa no kartes.

"Ši karte sadala okeānu apgabalos piecu grādu platumā un piecu grādu garumā - katrs šāds apgabals perpendikulāri sadalīts divpadsmit joslās - pa vienai katram no divpadsmit mēnešiem; tās savukārt pārdalītas trim gareniskām līnijām - viena, lai norādītu katra mēneša dienu skaitu, kāds pavadīts apgabalā, bet divas citas - lai aprādītu dienas, kurās te redzēti vaļi - kašaloti jeb īstie gludvaļi." (Tulk. piezīme.)

12 Jūras jūdze - 1852 m. (Tulk. piezīme.) kašaloti mēdz pavadīt noteiktu laika sprīdi noteiktā apgabalā, tomēr visā visumā nav iespējams galvot, ka tieši tas bars, kas atradies tādos un tādos garuma un platuma grādos pagājušajā gadā, kā teikts, atgriezīsies tajā vietā šogad; kaut gan ir atsevišķas neapgā­žamas liecības par gadījumiem, kad noticis tieši tā. Visumā tas pats, tikai daudz šaurākā nozīmē, attiecas uz vienpatņiem un vientuļniekiem - nobriedušiem, gados vecākiem kašalotiem. Tādā kārtā, pat ja Mobijs Diks, piemēram, pērngad būtu pamanīts Seišeļu apkaimē Indijas okeānā vai Vulkāniskajā līcī pie Japānas krastiem, tas nebūt nenozīmēja, ka, "Pekvodam" apmeklējot šīs vietas atbilstošā gadalaikā, noteikti izdotos viņu tur sastapt. Tur, vai arī kādos citos ganību laukos, kur tas laiku pa laikam parādījies. Tās visas likās esam tikai viņa pagaidu apmetnes, tā sacīt, okeāna viesnīcas, nevis ilgstošas uzturēšanās vietas. Un līdzšinējās runas par Ahāba iespējām sasniegt mērķi skāra tikai priekšdarbus, papil­dus sagatavošanos pa ceļam, pirms būs saskaņots laiks un vieta, kur vēlamais taps par iespējamo un, kā Ahābs ticēja un cerēja, - visi nodomi būs īstenojami. Šī īstenā laika un vietas vienība tika apzīmēta ar jēdzienu "ekvatora sezona". Jo tieši tur un tieši tad jau vairākus gadus pēc kārtas Mobijs Diks ik pa laiciņam bija pama­nīts uzturamies šajos ūdeņos līdzīgi tam, kā saule savos ikgadējos saulgriežos zināmā laika sprīdī uzkavējas kādā no Zodiaka zīmēm. Tieši tur lielākoties bija notikušas sadursmes uz dzīvību un nāvi, sastopoties ar Balto Vali; te viļņi zinātu stāstīt daudz ko par viņa briesmu darbiem; tepat bija atrodama liktenīgā vieta, kur apsēsto veco viru tika pārņēmusi viņa nepārvaramā tieksme atriebt. Taču vērīgā piesardzība un nenogurdināmā modrība, ar ko Ahābs gumdīja savu sadrūmušo dvēseli šai neatlaidīgajai vajāšanai, viņam neļautu likt visas cerības tikai uz iepriekš minēto, kaut tas liktos diezin cik daudzsološi; nedz ari bezmiegā apcerēdams savu zvērestu, viņš spēja klusināt nemierpilno sirdi, lai atliktu uz vēlāku laiku citus meklējumus.

Patlaban "Pekvods" bija izbraucis no Nantaketas pašā "ekva­tora sezonas" sākumā. Nekādas pārcilvēcīgas pūles nespētu līdzēt kuģa kapteinim tik ātrā laikā aizkuģot uz dienvidpusi, apiet Hornas ragu un, nonākot sešdesmit platuma grādus lejāk, nokļūt Klusā okeāna ekvatoriālajos ūdeņos, lai tur pamedītu. Tādā kārtā viņam vajadzēja gaidīt nākamo sezonu. Taču šķietami priekšlaicīgā "Pekvoda" iziešana jūrā, gluži iespējams, bija Ahāba lietpratīgi izvēlēta, ņemot vērā viņa grūti īstenojamo nolūku. Jo viņa rīcībā bija trīssimt sešdesmit piecas dienas un naktis - laiks, ko viņš, tā vietā, lai nepacietīgi un bezdarbīgi dirnētu krastā, varēs veltīt gadī­juma medībām - ja nu sagadītos, ka Baltais Valis devies atpūtā patālāk no savām ierastajām ganību vietām, pabāztu no ūdens saraukto pieri Persijas vai Bengālijas līcī, Ķīnas jūrās vai jebkā­dos citos ūdeņos, kurus mēdz apmeklēt viņa ciltsbrāļi. Tādā veidā musoni, pampero128 , Nordvesti, harmatani129 , pasāti130 - jebkādi vēji, ja neskaita levantieti131 un sarnumu'32 , varētu aplinkiem atpūst Mobiju Diku "Pekvoda" zigzagiem iezīmētajā, putās sakul­tajā ceļā apkārt pasaulei. Bet, ja arī tā būtu - vai, tikpat mierīgi un aukstasinīgi apsverot, neliksies visai neprātīga šāda doma - sastopot plašajā, nepārredzamajā okeānā kādu noteiktu vali, med­niekam mēģināt to atšķirt un pazīt, it kā tas būtu baltbārdains muftijs'33 ļaužu pilnās Konstantinopoles ieliņās? Jā gan. Atceroties Mobija Dika pieri un tikpat sniegbalto kupri, maldīties nebūtu iespējams. "Un vai gan es netiku šo vali iezīmējis," Ahābs varētu sacīt pats sev pēc tam, kad, ilgi pāri pusnaktij nosēdējis, ieracies savās kartēs, atkal nodotos sapņošanai. "Es viņu iezīmēju, bet viņš man izspruks? Viņa platās spuras ir sadurstītas un izrobotas kā noklīdušas avs ausis!" Un te kapteiņa neprāts sāka pakaļdzīšanos

'2b Pampero (sp.) - vējš Argentīnā, Urugvajā, kas pūš no zālainām stepem - pampām. (Tulk. piezīme.)

'"' Harmatans (sp.) - sauss, karsts vējš Gvinejas piekrastē, Āfrikā; tas nes no Sahāras sarkanus putekļus. (Tulk. piezīme.)

'Pasāts (vāc.) - tropu vējš. (Tulk. piezīme.)

' M Levantietis (it.) - Tuvo Austrumu, Vidusjūras austrumu piekrastes vējš.

(Tulk. piezīme.)

1 Samums (arābu) - tveicīgs, sauss tuksneša vējš, kas nes smilšu un putekļu mākoņus. (Tulk. piezīme.)

Muftijs (arābu) - musulmaņu tiesībnieks un garīdznieks, korāna iztulkotājs. (Tulk. piezīme.) bez atelpas, lidz pārmāca nespēks un nogurums, tad viņš devās svaigā gaisā, lai uz klāja atjaunotu spēkus. Augstais Dievs! Kādas mocības jāizcieš vīram, ko pārņēmusi vienvienīga nepiepildāma atriebības kāre. Viņš guļ ar sakrampētām dūrēm, un, kad pamostas, viņa delnās iedzīto nagu panadzes pilnas paša asinīm.

Bieži vien viņu naktī piecēla no guļamvietas mokoši un neciešami dzīvi redzējumi, kas, pārtverdami nepagurstošās dieniš­ķās domas, rāva tās sev līdzi neprāta murgos, liekot tām griezties, virpuļu virpuļiem riņķot iekaisušajās smadzenēs, kamēr paša sirds­puksti kļuva neizturami; kad, kā reizēm atgadījās, šajos dvēseles viesuļos viņa būtne tika atrauta no zemes, tajā atvērās bezdibenis, kas izverda liesmas ar zibeņiem; tur atbaidoši nejauceņi ar zīmēm aicināja viņu kāpt lejā un piebiedroties tiem; kad šī elle viņā pašā atvērās turpat pie kājām, pa visu kuģi nošalca šausmu kliedziens, un ar spīdīgām acīm Ahābs metās laukā no kajītes, it kā viņa cisās būtu iemetusies uguns.

Tās nelikās esam slepena savārguma pazīmes, nedz arī bailes no paša nodomātā, drīzāk gan vērā ņemams pierādījums tam, cik šī apņēmība dziļi iesakņojusies. Jo šādās reizēs ne jau vājprātīgais Ahābs, apdomāti, bezbailīgi un neatlaidīgi vajādams Balto Vali - ne jau šis Ahābs, kas aizgāja gulēt, bija iemesls, kurš lika atkal šausmās lēkt augšā. Drīzāk tas bija mūžīgi dzīvais viņā, viņa dvēsele; miegā, būdama uz brītiņu svabada no prāta spaidiem, kas citkārt to izmantoja savu nodomu sasniegšanai, tā spontāni mēģināja atbrīvoties no pastāvīgās, dedzinošās neprāta klātbūtnes, uz kādu laiku nebūdama vairs ar to veselā vienībā. Taču prāts nevar pastāvēt, nebūdams vienots ar dvēseli, tādēļ šajā gadījumā ar Ahābu, kas visas savas prāta spējas un gribasspēku bija nodevis viena augstāka mērķa īstenošanai, šis mērķis, sakņodamies dziļi viņa būtnē, vērsās pret visiem dieviem un velniem, kļūdams neat­karīgs un dzīvodams pats savu dzīvi. Tagad tas varēja zelt un plaukt, degdams degt, kamēr dzīve, kas laidusi to pasaulē, baiļu pārņemta plūda prom, vairīdamās no nevēlamā nelikumīgi dzimušā. Tādējādi izmisušais gars, kas vērās pretī no ķermeniskajām acīm, kad tas, kas likās esam Ahābs, izmetās no kajītes, tajā pašā laikā bija tikai tukša čaula, bezveidīga mēnessērdzīga būtne, dzīvās gaismas stars, kam nav nekā, ko apgaismot, tādēļ ir bezkrāsains. Dievs, apžēlojies par viņu, vecu vīru, kura domas dzemdinājušas jaunu būtni viņā pašā; bet tas, kura nerimtīga doma vērtusi Prometejā, mūžīgi mūžos baros maitu ērgļus ar savu sirdi; un maitu ērglis ir katrs radījums, kas viņa paša radīts.

45. nodaļa LIECINĀJUMS

Ciktāl par to runāts šajā grāmatā, kas netieši apskata šādas tādas visnotaļ interesantas un savdabīgas kašalotu ieražu īpatnības, tad iepriekšējā nodaļa ir tikpat nozīmīga kā jebkura cita sējumā; tomēr galvenais, par ko te jārunā, - viss vēl pamatīgāk, tuvāk un plašāk jāizklāsta, lai tiktu saprasts pareizi, vēl vairāk - lai tiktu novērsta jebkura neticība, kas aiz dziļas nezināšanas šādās lietās varētu apmāt kādam prātus, ja aprakstītais liktos pagalam neda­bisks un neticams.

Es nebūt netaisos ķerties pie lietas pārdomāti; apmierināšos, sasniegdams vēlamo iespaidu ar atsevišķu ziņu pārstāstu, kuras esmu uzkrājis no vaļu mednieka pieredzes vai nostāstiem, kam var ticēt; es pieminēšu tos, un secinājumi, gluži dabiski, izrietēs paši no sevis.

Pirmkārt. Man pašam zināmi trīs gadījumi, kad valis ticis harpunēts un aizbēdzis ar visu harpūnu, bet pēc kāda laiciņa (vienā gadījumā pēc trim gadiem) to nogalējuši tie paši mednieki, izvilkdami no medījuma kautķermeņa divus ar vienu un to pašu zīmi iezīmētus duramos. Šo gadījumu, kad starp diviem harpūnu trāpījumiem bija atstarpe triju gadu garumā, var būt ir pat vairāk; virs, ar kuru tas atgadījās, tostarp iestājās darbā uz tirdzniecības kuģa, kas kuģoja uz Āfriku, tur nokāpa krastā, pievienojās pētnie­kiem, kopā ar tiem nonāca tālu pašā kontinenta dziļumā, kur ceļoja apkārt gandrīz divus gadus, kaudamies ar čūskām, mežoņiem, tīģeriem, indīgiem izgarojumiem un visādām citādām briesmām, kādas mēdz uzbrukt tiem, kas ieklīduši nezināmu zemju sirdī. Pa to laiku viņa harpunētais valis ceļoja tāpat kā viņš; nav jāšaubās, ka tas apriņķoja zemeslodi reizes trīs, skardams ar sānbortiem arī Āfrikas krastus, taču viss bija velti. Šis cilvēks atkal sastapa vali, un pirmais nobeidza otro. Es teicu, ka man zināmi trīs līdzīgi gadījumi; tas nozīmē, ka divos no tiem es pats redzēju, ka vaļi tika harpunēti un ka otrā uzbrukuma laikā no beigto vaļu kautķer­meņiem tika izvilktas iezīmētas harpūnas. Tajā gadījumā, kad šos notikumus šķīra triju gadu atstarpe, es abas reizes sēdēju laivā - gan pirmajā, gan otrajā reizē skaidri saskatīju valim zem acs ko līdzīgu pamatīgai dzimumzīmei, kuru biju ievērojis jau pirms trim gadiem. Es teicu - trim gadiem, kaut gan esmu pilnīgi pārlie­cināts, ka īstenībā šis laika sprīdis bija garāks. Te jums būtu trīs notikumi, par kuru patiesīgumu pats pārliecinājos; taču esmu dzirdējis vēl par vairākiem citiem līdzīgiem atgadījumiem - no ļaudīm, kuru vārdu patiesīgumu man nav nekāda pamata apšaubīt.

Otrkārt. Vaļu zvejniekiem ir labi zināms, kaut gan uz saus­zemes varbūt to nezina, ka piedzīvoti vairāki pieminēšanas vērti vēsturiski atgadījumi, kad viens un tas pats valis okeāna plašumos dažādos laikos un dažādās vietās bijis visiem redzams un pazīstams. Iemesli, kāpēc šis valis tā izcēlies, kopumā nav izskaidrojami ar miesīgajām īpatnībām, kas to atšķīrušas no citiem vaļiem; lai cik nozīmīgas tās būtu bijušas, tām drīz vien pienāca gals, jo valis tika nogalēts un pārkausēts īpaši vērtīgos taukos. Nē, tam bija cits iemesls, un, proti: zvejnieku bēdīgās pieredzes gaitā radusies baiļpilnā bijāšana; tādu vaļu slava līdzinājās Rinaldo Rinaldīm13 "1 slavai, tādēļ pa lielākai daļai vaļu zvejnieki, jūrā tos pazinuši, aprobežojās ar to, ka sveiciena vietā cēla roku pie cepures, necenzdamies ar tiem nodibināt tuvākas attiecības. Tā uz sauszemes dažs nabaga neveiksminieks, kam gadījies būt pazīstamam ar viegli nokaitināmu lielu vīru, uz ielas neuzbāzīgi sveicina viņu no attāluma, bīdamies, ka, tuvumā turpinot ciešāku pazīšanos, dabūs pa kaklu par tādu pašpārliecību.

Taču katrs no šiem izdaudzinātajiem vaļiem ne tikai top plaši slavināts - var sacīt, tas bauda vispārokeānisku atzīšanu; valis ne tikai top slavens savas dzīves laikā, bet turpina dzīvot jūrnieku nostāstos, arī miris būdams; tam arī ļauts izmantot tiesības, priekšrocības un atšķirības zīmes, kādas piešķir plaši pazīstams vārds; šis vārds nudien neskan sliktāk kā Kambiza135 vai Cēzara vārds. Vai tad tā nav, ak Timoras136 Tom, tu slavenākais no Leviatāniem, viscaur apskrambāts kā aisbergs, tik ilgi slapstl- jies austrumu jūras šaurumā, kas tā arī saucas, kur tavu šļakatu strūklu bieži vien manījuši, no palmām apaugušā Ombajas137 krasta lūkojot? Vai tā nav, ak jaunzēlandieti Džek, tu biedēkli visiem jūrasbraucējiem, kas braukā krustu šķērsu visriņķī teto­vēto zemei? Vai tā nav, ak Morkvan, tu Japānas valdniek, kura dižā šļakatu strūkla, kā stāsta, reizēm iezīmējusies pret debesīm kā sniegbalts krucifikss? Vai tā nav, ak Don Migel, tu Čīles vaļuvali, kam mugura klāta mistiskiem hieroglifiem kā veca bruņurupuča vairogs? Prozaiski runājot, te jums būs četri vaļi, kas tikpat labi zināmi vaļu vēstures studētājiem kā Marija vai Sullas vārdi klasiskās vēstures pētniekiem.

Bet tas vēl nav viss. Jaunzēlandes Tomam"8 un Donam Migelam,, pēc daudzkārtējiem postošiem uzbrukumiem dažādu kuģu laivām tika pārdomāti dzītas pēdas; šajās neatlaidīgajās medībās to panāca un nogalēja drosmīgi vaļu mednieku kapteiņi, kuri, jau paceļot enkuru, bija apņēmušies īstenot nodomāto kā savlaik kapteinis Batlers stājās vajātāju priekšgalā, lai Naragansetas biezokņos notvertu izdaudzināto slepkavīgo mežoni Annavonu, indiāņu karaļa Filipa[55]*' karotāju virsvadoni.

Es nezinu, kur vēl varētu atrast piemērotāku vietu par šo te, lai minētu vienu divus piemērus, jo tie līdzēs man drukātā veidā apstiprināt Baltā Vaļa dzīvesgājuma patiesīgumu, un - it īpaši - viņa bojāeju. Tādēļ, ka tas ir viens no īsteni bēdīgajiem atgadījumiem, kad patiesība prasa, lai to apstiprina - ne mazāk par maldiem. Jo lielākā daļa sauszemes iedzīvotāju ir tik nezinoši, ja runājam par acīm redzamiem un visnotaļ taustāmiem pasaules brīnumiem, ka bez dažu vaļu zvejas pagātnes un tagadnes apstākļu minēšanas tie varētu uzlūkot Mobiju Diku kā briesmonīgu mītu vai, kas vēl ļaunāk un briesmīgāk - par neizsakāmi atbaidošu alegoriju[56].

Pirmkārt. Kaut ari daudziem cilvēkiem ir miglaina un virs­pusēja apjēga par šīs diženās zvejas nozares bīstamību, tie īsti nezina neko noteiktu par šīm briesmām un to biežumu. Iemesls, kāpēc tā notiek, varētu būt tas, ka labi ja viens no piecdesmit nāves gadījumiem vaļu zvejā tiek plaši izziņots pašmāju ļaudīm, kaut vai uz īsu mirkli, lai tūlīt pat tiktu aizmirsts. Vai domājat, ka naba­ga nelaimīgais, kurš varbūt šo pašu brīdi trāpījies valim ceļā kaut kur pie Jaungvinejas krastiem un, ienirstot Leviatānam, top ierauts līdzi jūras dzīlēs, - vai domājat, ka nabadziņa vārds būs lasāms avīzes sludinājumā, kad pārlūkosiet to pie brokastīm? Nē, jo pasta sakari starp šejieni un Jaungvineju ir visai neregulāri. Un vai jums vispār gadījies dzirdēt jaunas ziņas tieši no Jaungvinejas? Vēl pateikšu to, ka, starp citu, vienā braucienā pa Kluso okeānu mēs sastapām trīsdesmit dažādus kuģus, un katrs, vajājot vali, bija zaudējis kādu komandas locekli; vairāki ne tikai vienu vien, bet trīs no tiem - visu laivas komandu. Dieva dēļ, rīkojieties taupīgi, dedzinādami savas lampas un sveces! Katrs galons[57], ko jūs izdedzināt, ir aizmaksāts vismaz ar vienu lāsi cilvēka asinu.

Otrkārt. Krasta ļaudīm, protama lieta, būs kāda neskaidra jausma par to, ka valis ir milzīgs radījums ar milzu spēku; taču vienmēr, kad mēģināju pastāstīt kādu raksturīgu piemēru, kur parādītos šis divkāršais dižums, tie zīmīgi uzteica manu asprātību, kaut gan, zvēru pie savas dvēseles glābšanas, es centos būt asprātīgs ne vairāk kā Mozus, kad viņš aprakstīja mēri Ēģiptē.

Bet - laimīgā kārtā - tas, ko es īpaši vēlētos te parādīt, var tikt dibināts uz liecībām, kas nekādi nav atkarīgas no manējās. Tas ir: kašalots atsevišķos gadījumos ir pietiekami spēcīgs, zinošs un apzi­nāti ļaunprātīgs, lai ar tīšu nodomu pāršķeltu, pilnīgi sadauzītu un nogremdētu lielu kuģi; vēl vairāk, kašalots ir to izdarījis.

Pirmkārt. 1820. gadā kuģis "Eseksa" ar kapteini Pollardu no Nantaketas kuģoja pa Kluso okeānu. Kādu dienu tika pamanītas šļakatu strūklas, tika nolaistas laivas, un sākās kašalotu bara vajā­šana. Drīz vien vairāki vaļi bija ievainoti; te pēkšņi milzīgs valis, apiedams laivas, atdalījās no bara un peldēja tieši uz kuģi. Pilnā gaitā ietriecies ar pieri bortā, tas izsita caurumu, un nebija pagā­jušas ne desmit minūtes, kad kuģis jau apgāzās un grima dibenā. Ne šķēpeles no tā neviens vairs nav redzējis līdz šai dienai. Pēc visbriesmīgākajām ciešanām daļa komandas laivās sasniedza ciet­zemi. Beigu beigās atgriezies mājās, kapteinis Pollards vēlreiz devās kuģojumā pa Kluso okeānu ar citu kuģi, taču dievi atkal lēma viņa kuģim bojāeju nogrimstot - pēc tam, kad tas bija uzskrējis nezi­nāmiem rifiem un zemūdens klintīm; otrreiz pazaudējis kuģi, viņš nozvērējās atsacīties no jūrasbraucieniem un tika turējis vārdu, vairs nekrizdams kārdinājumā kuģot. Kapteinis vēl šobaltdien mitinās Ņantaketā. Esmu ticies ar Ovenu Čeisu, kas brauca par kapteiņa pirmo palīgu uz "Eseksas" laikā, kad notika šī traģēdija; tiku lasījis viņa vienkāršo un patieso notikumu atstāstu; runājos arī ar viņa dēlu, un tas viss notika dažas jūdzes no katastrofas vietas.[58]

Citviet - 45. lappusē - viņš runā par "neizprotamo un nāvi nesošo zvēra uzbrukumu".

Otrkārt. Kuģis "Vienība", ari no Nantaketas, 1807. gadā tika pazudināts pie Azoru salām līdzīgos apstākļos, taču ticamas liecības par šā kuģa bojāeju man nekad nav gadījies uziet, kaut gan vaļu medniekus esmu dzirdējis šad un tad to pieminam.

Treškārt. Pirms astoņpadsmit vai divdesmit gadiem komo- dors Dž., kas toreiz komandēja pirmklasīgu amerikāņu kara korveti, reiz pusdienoja kopā ar vaļu mednieku kapteiņiem uz Nantaketas kuģa borta, Oahu ostā Sendviču salās'43 . Kad saruna pievērsās vaļiem, komodors atļāvās sev prieku skeptiski uzņemt klātesošo džentlmeņu - profesionāļu stāstus par tiem piemītošo milzu spēku. Viņš pārliecināts apgalvoja, piemēram, ka neviens valis nespētu tik spēcīgi iezvelt pa viņa izturīgo korveti, lai tajā rastos sūce kaut vai uzpirksteņa lielumā. Labi jau labi, bet tas vēl nav viss. Dažas nedēļas vēlāk komodors savā necaursitamajā kuģī uzvilktām burām devās uz Valparaiso. Taču ceļā viņam stājās pamatīgs valis, lūgdams veltīt mirkli uzmanības neatliekamai personiskai darīšanai. Darīšana nozī­mēja to, ka komodora kuģis saņēma tādu belzienu, pēc kura atlika tikai iedarbināt visus sūkņus un pilnā gaitā steigt uz tuvāko ostu, lai tur piestātu un nodotos kuģa labošanai. Nees­mu māņticīgs, taču šā komodora tikšanās ar vali man šķiet likteņa pirksts. Vai tad Zauls no Tarsisas[59] netika atgriezts no neticības, saņemot tamlīdzīgu izbīli? Es jums saku, kašalots jokus neprot.

Tagad es jums atgādināšu Langsdorfa115 "Ceļojumus", minot kādu sīku apstākli sakarā ar to, kas liekas sevišķi interesants šīs grāmatas rakstītājam. Langsdorfs, kā jums droši vien jau zināms, piedalījās krievu admirāļa Krūzenšterna slavenajā pētniecības ekspe­dīcijā šā gadsimta sākumā. Kapteinis Langsdorfs sāk 17. nodaļu šādi: "Trīspadsmitajā maijā mūsu kuģis bija gatavs ceļam, un nāka­majā dienā mēs jau bijām atklātā jūrā, kuģodami uz Ohotsku. Laiks bija skaidrs un kluss, bet tik neciešami auksts, ka mums vajadzēja paturēt mugurā kažokus. Vairākas dienas tikpat kā nebija vēja; vienīgi deviņpadsmitajā no ziemeļrietumiem pēkšņi uzpūta svaigs vējiņš.

Neredzēti liels valis gulēja ūdens virspusē, garāks par pašu kuģi, taču uz borta neviens viņu nepamanīja līdz pat brīdim, kad kuģis, iedams pilnās burās, bija jau tam gluži klāt, un sadursmi novērst nebija iespējams. Mums visiem draudēja ārkārtējas briesmas, jo gigantiskais radījums, izliecis muguru, pacēla kuģi vismaz trīs pēdas laukā no ūdens. Masti saļodzījās, buras sakrita; vienā mirklī mēs, kas atradāmies lejā, izlēcām uz klāja, nodomājuši, ka kuģis uzskrējis zemūdens klintij; tajā vietā mēs ieraudzījām briesmoni dižmanīgi un svinīgi peldam projām.

Kapteinis D'Volfs146 tūlīt pat sauca vīrus pie sūkņiem, lai pārlie­cinātos, vai kuģis nav cietis no trieciena, taču noskaidrojās, ka mēs laimīgā ķjīrtā esam tikuši cauri sveikā bez kādiem postījumiem."

Šis kapteinis D'Volfs, kas te minēts kā kuģa komandieris, nāk no Jaunanglijas un pēc gara, visādu piedzīvojumu pārbagāta kapteiņa mūža uz jūras šodien mitinās Dorčesteras ciematā, netālu no Bostonas. Man ir tas gods būt viņa krustdēlam. Es tiku viņam izprasījis visus sīkumus par šo vietu Langsdorfa sacerējumā. Viņš apstiprināja katru vārdu. Kuģis nav bijis no lielākajiem: krievu kuģelis, būvēts Sibīrijas piekrastē, un mans tēvocis to nopircis pēc tam, kad bija iztirgojis kuģi, ar kuru viņš atbrauca no dzimtenes.

Vēl citā vīrišķīga gara piesātinātā veclaiku piedzīvojumu grāmatā, kas pārpilna godprātīgiem brīnumu aprakstiem - "Laionela Veifera ceļojumos", kurš bija viens no vecā Dempira[60]senajiem līdzgaitniekiem - es atradu kādu gabaliņu, kas tik ļoti līdzinās nupat Langsdorfa minētajam, ka nenoturējos, neievieto­jis to te apstiprinošo piemēru, ja tāds izrādītos nepieciešams.

Laionels, kā rādās, bijis ceļā uz "Džonu Ferdinando", kā viņš pats dēvē vēlāko "Huanu Fernandesu". "Turpceļā," viņš stāsta, "ap četriem no rīta, kad mēs atradāmies kādas simt piecdesmit jūdzes no Amerikas kontinenta, mūsu kuģis juta briesmīgu triecienu, kas iedzina kuģa ļaudīm tādas bailes, ka tie nezināja, ko teikt, ko darīt; ikviens gatavojās mirt. Trieciens nudien bija tik negaidīts un spēcīgs, ka mēs nešaubīgi domājām, ka kuģis uzskrējis zemūdens klintij; taču, kad pirmais nobīlis bija pāri, mēs izmetām loti, taču dibenu sasniegt neizdevās. …Pēkšņais trieciens lika lielgabaliem palēkties uz balstiem, un daži no kuģa ļaudīm tika izlidināti no kojām. Kapteini Dēvisu, kas gulēja ar šaujamo galvgalī, vienkārši izsvieda no kajītes!"

Tālāk Laionels mēģina izskaidrot triecienu ar zemestrīci, atsaukdamies uz to, ka apmēram tajā pašā laikā pamatīga ze­mestrīce patiešām bija nodarījusi lielu postu visgarām Spānijas piekrastei. Taču es daudz nebrīnītos, ja pie tā būtu vainojams šīs agrās rīta stundas pustumsā nepamanīts valis, stāvus uznirdams no dziļumiem un ietriekdamies kuģa korpusā.

Es varētu pierādīt kašalota vareno spēku un ļaunprātību, minēdams vēl vairākus piemērus, kas šādā vai tādā veidā man nākuši zināmi. Vairākkārt gadījies dzirdēt, ka valis ne tikai aizdzi­nis uzbrūkošās laivas atpakaļ pie kuģa, bet vajājis arī pašu kuģi, nelikdamies ne zinis par žebērkļiem, kas bira pār viņu no klāja. Angļu kuģa "Puzilhola" komanda varētu pastāstīt par tādu gadījumu; bet, runājot par dzīvnieka spēku, atļaujiet man atgā­dināt, ka ir dzirdēti piemēri, kad ar virvi, kas piesieta vaļa skaustā iedurtai harpūnai, bezvēja laikā to uzmetot un nostiprinot pie borta, valis vilcis lielo kuģi sev līdzi pa ūdeni kā vezumnieks ratus. Bez tam ļoti bieži gadījies novērot, ka kašalots, ja tam ļauj atgūties, rīkojas nevis aklā niknumā, bet apzināti ļaunprātīgi, lai pazudi­nātu savus vajātājus; ne bez daiļrunības ir kāds norādījums par vaļa raksturu: kad tam uzbrūk, tas mēdz plati atvērt muti un labu brīdi paliek tāda draudīgā izskatā. Taču man jāapmierinās ar vienu vienīgu vispēdīgo piemēru; tas ir pietiekami nozīmīgs un pārliecinošs, lai parādītu jums, ka šajā grāmatā aprakstītais brī­numainais notikums ne tikai sasaucas ar šodienējiem notikumiem, bet ka šie brīnumi (tāpat kā visi citi brīnumi) ir tikai senāko atkārtojums; tādā kārtā varam miljono reizi sacīt "āmen" kopā ar Zālamanu - patiesi, patiesi, nav nekā jauna zem saules.

Sestajā gadsimtā pēc Kristus dzīvoja Prokopijs - kristiešu maģistrāts[61] Konstantinopolē tajās dienās, kad Justiniāns I bija imperators, bet Belizārijs - karaspēka virspavēlnieks. Kā zināms, Prokopijs rakstīja sava laika vēsturi, visādā ziņā neparasti vērtīgu darbu. Labākie pazinēji vienmēr viņu uzlūkojuši par vislielākajā mērā patiesīgu un vērā ņemamu vēsturnieku, ja neskaita dažus sīku­mus; tas nekādā ziņā neattiecas uz to, par ko te šobrīd būs runa.

Tātad šajā vēsturiskajā darbā Prokopijs raksta, ka viņa prefek­tūras laikā Konstantinopolē no netālās Propontīdas jeb Marmora juras tika izvilkts liels jūras briesmonis, kas bija palaikam gremdējis kuģus šajos ūdeņos vairāk nekā piecdesmit gadu. Šo faktu, kas neizdzēšami ierakstīts vēsturē, nebūs viegli apšaubīt. Neba arī būtu kāds iemesls tā rīkoties. Tieši kādai sugai piederīgs bijis šis bries­monis, tur nav minēts. Taču, ja tas gremdēja kuģus, tāpat, ņemot vērā citus apsvērumus, tam vajadzētu būt bijušam valim; es esmu cieši pārliecināts, ka tas bijis kašalots. Es jums pateikšu, kāpēc. Ilgu laiku domāju, ka Vidusjūrā kašaloti nekad nav redzēti, tāpat tuvējos dziļūdeņos. Pat tagad vēl esmu pārliecināts, ka šajās jūrās nav un tagadējos apstākļos droši vien nevar būt uzturēšanās vietas viņu bariem. Taču nesenie pamatīgie pētījumi man pārliecinoši pierādīja, ka šajos kūkos bijuši atsevišķi gadījumi, kad kašaloti parā­dījušies Vidusjūrā.

Esmu dzirdējis no ticamiem avotiem, ka Barbaru piekrastē'"19 britu komodors Dēviss uzgājis kašalota skeletu. Un, ja jau kara­kuģis brīvi tiek cauri Dardaneļiem, tad arī kašalots varētu pa to pašu ceļu no Vidusjūras iekļūt Propontīdā.

Propontīdā, ciktāl man izdevies noskaidrot, nav tās īpašās vielas, ko sauc par planktonu'[62], - vaļu barības. Taču man ir pamats ticēt, ka kašalotu barība - kalmāri un astoņkāji lielos daudzumos slēpjas šīs jūras dziļumos, jo lielākie no šiem radījumiem, jebšu varbūt ne lielākie no lielākajiem, ir tikuši pamanīti virspusē. Ja nu jus tagad aplūkosiet visu minēto kopumā un mazliet padomāsiet, jums taps skaidrs, ka Prokopija jūras briesmonis, kas pusgadsimtu gremdēja Romas impērijas kuģus, droši vien bijis kašalots.

46. nodala MINĒJUMI

Kaut gan savas apmātības ugunīs degošais Ahābs katru savu domu un rīcību bija pakļāvis nodomam notvert Mobiju Diku, kaut arī viņš likās gatavs upurēt šai vienai kaislībai visas pasaulīgās intereses, viņš tomēr pēc savas dabas un ilggadīgiem ieradumiem bija pārāk cieši saistīts ar vaļu medībām, lai pa ceļam pilnīgi atteik­tos no izdevīga blakusķēriena. Ja nu tā nenotika, tad viņam bija daudzi vēl nozīmīgāki iemesli. Laikam būtu nedaudz pārgudri uzskatīt, pat ņemot vērā viņa apsēstību, ka naids pret Balto Vali varētu kaut kādā veidā tikt attiecināts ari uz visiem pārējiem kašalotiem, vai arī, ka ikviens nomedītais briesmonis palielināja viņa izredzes nākamajā reizē uzdurties tieši tam, nīstajam, ko viņš meklēja. Bet, ja arī tāda hipotēze izrādītos pieņemama, bija vēl papildu apsvērumi, kuri, gan nebūdami saskaņoti ar viņu pārņēmušo mežonīgo kaislību, tomēr neapšaubāmi izrādījās nozīmīgi.

Lai piepildītu nodomāto, Ahābam bija nepieciešami ieroči; bet no visiem ieročiem, kādus lieto zemes virsū zem saules, visātrāk iziet no ierindas cilvēki. Viņš, piemēram, zināja, ka, lai cik magnē­tiski šāda vara iedarbotos uz Starbeku, tā tomēr nespēj pilnībā pakļaut sev dvēselisku būtni - ne vairāk kā fizisks pārspēks, kas reizēm ir pamatā arī garīgam pārspēkam; jo arī tīri garīgais savā ziņā atkarīgs no ķermeniskā. Starbeka ķermenis un pārmāktā griba pakļāvās Ahābam tik ilgi, kamēr Ahābs turēja magnētu viņam pie deniņiem; tomēr viņš zināja, ka palīgs dvēseles dziļumos šausminās par kapteiņa nodomiem; ja būtu iespējams, viņš ar prieku norobežotos, pat traucētu tiem. Var gadīties, ka paies prāvs laiks, kamēr Balto Vali ieraudzīs. Pa šo ilgo laiku, var izrādīties, Starbeks ne vienmēr spēs ikkurā brīdī pakļauties sava kapteiņa virsvadībai, ja vien viņa prātu neaizņems kādas sīkas ikdienišķas gadījuma rūpes. Tikai tas vēl nav viss; Ahāba slimīgā apmātība ar domu par Mobiju Diku viszīmīgāk izpaudās šajā modrībā un saasinātajā apdomībā, viņam paredzot, ka šimbrīžam medības jāatbrīvo no bezdievīgām iedomām, kādas, gluži dabiski, tām bija visapkārt; ka brauciena šausmīgais nolūks jāpaslēpj pagrīdes tumsībā (jo reta vīra dūša noturēsies pretī ilgstošām pārdomām, kas netop pārtrauktas ar kādu rīcību); ka viņa palīgiem un matrožiem, kad viņi stāv garajās nakts sardzēs, jādomā par kaut ko tuvāku nekā Mobijs Diks. Jo, lai cik vētrai­ni un neapvaldīti viņam uzgavilēja mežonīgā komanda, šīs medības izziņojot, tomēr visi pasaules jūrnieki ir vairāk vai mazāk nepastāvīgi un nenosvērti - viņus ietekmē laika pār­maiņas, tie pārņem laika nenoturību - ja viņiem nerimtīgi jādzenas pēc miglaina mērķa, kas zvidzinās tālāk un tālāk, - lai kādus dzīves priekus un baudas tas pēcgalā solītu, vispirmām kārtām nepieciešams, lai ikdienišķie rūpesti un nodarbības pa starpām tos veselīgi turētu gatavus izšķirošam čīkstinām.

Ahābs zināja arī vēl ko citu. Liela uzbudinājuma brīžos cilvē­ki mēdz noniecināt visus zemākos dzinuļus; taču tādi brīži ir ātri pārejoši. Pierastais, dabiskais stāvoklis šim dieva radījumam, Ahābs domāja, ir savtīgums. Pieņemsim, ka Baltais Valis ir iekvēlinājis manu mežonīgo kuģa ļaužu sirdis un pat modinājis viņu bezdie­vīgajās sirdīs kaut ko līdzīgu bruņnieciskumam; tomēr, šādi iedvesmoti, dzenādami Mobiju Diku, tie vēlētos arī apmierināt savas parastās, dienišķās vēlmes. Jo pat augstsirdīgie un bruņnie­ciskie krusta karotāji vecos laikos netika veikuši divtūkstoš jūdžu attālumu pa sauszemi, lai cīnītos par svēto kapavietu bez ielaušanās, zagšanas, kabatu tukšošanas un citiem "dievbijīgiem" blakusdar­biem pa ceļam peļņas nolūkos. Bijuši viņi spiesti krasi ierobežot savas vēlmes, apmierinoties tikai ar romantisko galamērķi, daudzi būtu ar riebumu no tā novērsušies. "Es neatnemšu šiem ļaudīm katru cerību," domāja Ahābs, "uz samaksu, nūjā, maksu. Šobrīd viņi varbūt noniecina to, bet paies daži mēneši, un, nesaņemot šādu pamudinājumu, šī pati snaudošā savtīgā atskārta par maksu kādubrīd viņos sadumposies, un tad nāksies maksāt Ahābam."

Bija arī vēl cits apsvērums, saistīts ar pašu Ahābu. Impulsīvi un varbūt mazliet priekšlaicīgi atklājis galveno, taču dziļi perso­nisko "Pekvoda" brauciena mērķi, Ahābs tagad skaidri saprata, ka, tā rīkodamies padarījis sevi neaizsargātu un nekādi nespēs vairs atspēkot apvainojumu uzurpācijā; tādā kārtā komanda pilnīgi nesodīta gan morāli, gan likumīgi — ja gribētu un spētu - varētu atteikties paklausīt un pat ar spēku atņemt viņam kuģa vadību. Cenzdamies norobežoties pat no neizteiktiem apvaino­jumiem patvarībā un to iespējamajām sekām, kādas varētu rasties, ja tamlīdzīgas apslēptas domas plestos plašumā, Ahābs saprata, ka viņam jābūt gatavam aizstāvēties. Šai aizsardzībai bija nepie­ciešami ne tikai valdonīgs prāts, sirds un roka, bet katru brīdi vēl vajadzēja neatlaidīgi un uzmanīgi ieklausīties vismazākajās komandas garastāvokļa svārstībās.

Līdz ar visiem šiem iemesliem un varbūt vēl citiem, pārāk sarežģītiem, lai tos te izklāstītu vārdos, Ahābs skaidri saprata, ka joprojām lielā mērā jāpieturas sākotnējam, dabiskajam "Pekvoda" brauciena nolūkam, ievērojot visus iedibinātos paradumus un ne tikai tos, bet sevi jāpiespiež, lai izrādītu ari savu visiem zināmo aizrautīgo interesi par ierasto nodarbošanos.

Lai būtu kā būdams, viņa balss tagad bieži vien bija dzirdama uz klāja - uzsaucam trim mastuvīriem, pavēlam tiem uzmanīgi vērot apvārsni, neaizmirstot ziņot pat tad,ja parādītos tikai delfīni. Šī modrība drīz vien tapa atalgota.

47. nodaļa MAŠU AUDĒJI

Tā bija apmākusies, tveicīga pēcpusdiena; matroži laiski slaistījās pa klāju vai izklaidīgi lūkojās svina krāsas ūdeņos aiz borta. Mēs ar Kvlkegu darbojāmies, auzdami mašu, ko dēvē par šķēpmašu, mūsu laivai. Visapkārt valdīja klusums; kaut kā sākums likās esam šajā ainā, un kāds prieka apsolījums vējoja gaisā, kamēr katrs pieklusušais jūrnieks likās iegrimis kādā nema­nāmā pašapcerē.

Es biju Kvīkega adjutants jeb pāžs pie paklāju aušanas. Kamēr laidu velkus starp audiem - gargariem dziju pavedieniem, lietodams savu paša roku par šaudīklu, Kvīkegs, sāniski pagrie­zies, ik pa laikam ieslidināja savu smago ozolkoka zobenu dziju starpā, lai, dīki lūkodamies pāri ūdeņiem, bezrūpīgi un bezdo- mīgi piedzītu katru pavedienu blīvi savā vietā; teikšu, pār jūru un kuģi klājās tik dīvaina sapņainība, kuru palaikam iztraucēja vienīgi koka zobena neskanīgie klaudzieni, ka izklausījās - tur klaudz Laika Aužamie Stāvi, bet es pats esmu tikai atspole, bez­gribas šaudīkla šurpu turpu ierīcē, kur aužas Likteņaudums. Manā priekšā bija uzvilkti pamatpavedieni, un viena vienīga nemainīga kustība, mūžam atkārtodamās, blīvi iepina tajos velkus krustu krustīm, visu cieši sasaistot kopā. Šis pamats likās esam nolemtība; te - es domāju - ar savu paša roku bīdu savu atspoli un ieaužu savu likteni šajos nekustīgajos audos. Bet tikmēr Kvīkega spējais, bezkaislīgais zobens citreiz piesit pavedienu stiprāk, citreiz vājāk, šķībāk vai greizāk - kā nu kuro reizi; un no šā beigu piesitiena ir atkarīgs, kāds galu galā izskatīsies audums; šis mežoņa zobens, es domāju, kas piešķir pabeigtu izskatu velku un audu pinumam; šis bezrūpīgais, vienaldzīgais zobens ir Liktenis - jā gan, Liktenis, brīva griba un uzspiestais, nebūdami nesavienojami, tik cieši sastrādāti kopā. Taisno audu kopums - nolemtība, kuru nekas nespēj piespiest mainīt virzienu, un nudien pat piesitienu mija tikai nostiprina to; brīvā griba, kam ļauts brīvi izaust cauri pama­tam ar savu atspoli, un gadījums, kaut arī tā rotaļai ar nolemtības taisnajām līnijām ir ierobežojumi un no sāniem Likteņa kustība arī vada pārmaiņus tos abus, un tam pieder pēdējais piesitiens, kam noteikt notikumu gaitu.

* * *

Tā mēs audām un audām vien uz priekšu, līdz es pēkšņi nodrebēju, izdzirdis dīvainu, gari stieptu skaņu - tik dziedošu un mežonīgu, tik necilvēcisku, ka brīvās gribas kamols izkrita man no rokas, un es sastingu, blenzdams mākoņos, no kurienes šī skaņa bija nolaidusies kā spārns. Augstumos, uz šķērsrājām stāvēja trakais geihedietis Teštigo. Ar visu augumu noliecies uz priekšu, izstiepis roku kā scepteri, viņš ar negaidītiem, īsiem pārtraukumiem turpi­nāja vēkšķēt. Jādomā, ka tādi paši saucieni to pašu brīdi bija sadzirdami visās apkārtējās jūrās, kur simtiem novērotāju vaļu medību kuģu mastos karājās augstu gaisā, bet reti kuram no tiem plaušas ļāva izkliegt šo seno saucienu ar tik iespaidīgām modu- lācijām kā indiānim Teštigo.

Viņš stāvēja, itin kā lidinādamies virs mums, pa pusei gaisā pakārts, tik neganti un dedzīgi ieurbies ar acīm apvārsnī, ka viņu varētu noturēt par pravieti vai gaišreģi, kas skata Likteņa ēnas un ar šiem mežonīgajiem brēcieniem vēstī to tuvošanos.

- Šis pūš! Šur! Šur! Šur! Pūš! Tur šis pūš!

-     Kur tad?

-    Aizvēja pusē, aiz bimsa, ap divi jūdzēm no šejienes!

Vienā mirklī sākās vispārēja rosība.

Kašalots izpūš šļakatu strūklu ar tādu pašu nelokāmu noteik­tību, ar kādu tikšķ pulkstenis. Tādējādi vaļu mednieki atšķir to no citiem līdzīgu sugu pārstāvjiem.

-    Astes spuras! - no jauna ieķērcās Teštigo; un vaļi pazuda zem ūdens.

-    Aši, stjuart! - uzsauca Ahābs. - Laiku! Laiku!

Rausītis ripot noripoja lejā, uzmeta acis pulkstenim un ar minūtes precizitāti paziņoja laiku Ahābam.

Kuģis tostarp bija palaists pa vējam un, vēja dzīts, mierīgi līgoja uz priekšu. Teštigo pavēstīja, ka vaļi ieniruši, turēdamies pa vējam, un mēs paļāvīgi cerējām tos atkal redzēt tieši mūsu degungalā. Jo savas neparastās mākas, kas piemīt kašalotiem, kad tie, ieniruši ar galvu vienā virzienā, zem ūdens paslēpušies apgriežas un veikli peld prom pilnīgi pretējā virzienā - šo viltīgo paņēmienu viņiem šobrīd nevajadzētu izmantot, jo nebija iemesla domāt, ka Teštigo pamanītā valzivs būtu kaut kādā veidā satraukusies vai vispār pamanījusi mūsu klātbūtni. Viens no matrožiem klāja vīriem, kam bija visu laiku jāpaliek uz kuģa, jo viņš neietilpa medību laivas komandā, pa šo laiku nomainīja indiāni grotmasta galā. Novērotāji no fokmasta un bezānmasta nokāpa lejā; virvju rituļi tika nostiprināti savās vietās, celtņi izgrūsti laukā, grotbura pagriezta, un trīs laivas jau šūpojās virs ūdens līdzīgi trim jūras- diļļu groziem pie augstām krasta klintīm. Ārā uz klāja laivu komandas jau stāvēja gatavībā, ar vienu roku tās turējās pie treliņiem, kamēr kājas jau nogaidoši atradās uz apmales. Izskatī­jās pēc karakuģa apkalpes ierindā, kas gatavojas pārmesties uz ienaidnieka kuģa borta.

Taču šajā liktenīgajā mirklī pēkšņi atskanējis sauciens lika visiem atraut acis no vaļa. Un nodrebēdami visi ieraudzīja tumsnējo Ahābu, ko bija ielenkuši pieci tumši rēgi, kuri šķita nupat kā radušies no tukša gaisa.

48. nodaļa PIRMĀ LAIVU NOLAIŠANA

Rēgi, jo viņi pēc tādiem izskatījās, virzījās pa klāja otru pusi un bez trokšņa veicīgi noņēma takelāžu un virves no laivas, kas tur karājās. Šī laiva vienmēr tika uzskatīta par rezerves laivu, kaut gan to dēvēja par kapteiņlaivu tādēļ, ka tā karājās kuģa pakaļgalā, pie labā borta. Tās priekšgalā tagad nostājās garš, melnīgsnējs stāvs, ar vienu vienīgu baltu zobu, kas velnišķīgi spīdēja starp metālis­kajām lūpām. Vīrs, kas bija tērpies saburzītā ķīniešu jakā no melna kokvilnas auduma un tāda paša auduma tumšās biksēs. Dīvainā kārtā šīs melnkoka krāsas sērudrānas kronēja saviņķelēts spīdīgi balts turbāns; viņa mati bija sapīti bizēs un apvīti ap galvu. Viņa līdzgaitnieki likās mazāk melnīgsnēji, drīzāk koši tīģerdzelteni — tāda sejaskrāsa raksturīga dažiem senseniem Filipīnu iedzimtajiem no Manilas - ciltij, kas slavena ar savu velnišķīgo viltību, kuras dēļ daži vientiesīgi baltie matroži uzlūko šos cilvēkus par algotiem spiegiem un paša nelabā slepenajiem aģentiem uz jūras, lai gan viņu pavēlnieka norēķinu kantoris, matrožuprāt, atrodas citur.

Kamēr kuģa komanda izbrīnījusies joprojām blenza uz svešajiem, Ahābs uzkliedza vecajam vīram ar balto turbānu, kas likās bija viņu virsvadonis:

-    Vai viss gatavs, Fēdallāh?

-     Gatavs! - sekoja šņācoša atbilde.

-     Laist laivas ūdenī! - tapa nokliegts pa visu klāju. - Vat' dzirdējāt? Nolaist laivas, es teicu!

Viņa balss noskanēja tik pērkonīgi, ka, neraugoties uz vispārējo apjukumu, matroži metās pāri treliņiem; čīkstēdamas sāka griezties vinčas, trīs laivas veicīgi nolaidās ūdenī; tajā pašā brīdī vīri tik veikli un bezbailīgi, kā neprot neviens cits, tikai jūrnieki, līdzīgi kalnu kazām salēca no borta laivās, kas šūpojās viļņos tālu lejā.

Bet viņi tikko bija paguvuši izairēties no kuģa aizvēja, kad gar tā pakaļgalu, pa vējam irdamās, parādījās ceturtā laiva ar pieciem svešiniekiem un Ahābu, kas, izslējies stāvus visā augumā laivas pakaļgalā, skaļi uzsauca Starbekam, Stabsam un Flaskam - turēties izklaidus patālāk citam no cita, lai aptvertu pēc iespējas lielāku apgabalu. Taču visu acu skatieni bija kā piekalti melnūksnējam Fēdallāham un viņa vīriem, tāpēc palīgi citās laivās nesaklausīja rīkojumu.

-     Kaptein Ahāb, kā jūs teicāt? - Starbeks pārvaicāja.

-    Patālāk, - Ahābs kliedza, - visas četras laivas izklaidus! Ei, Flask, griez lejāk pa vējam!

-     Nūjā, nūjā, ser, - atsaucīgi atbildēja strupais Viļņlauzis, plati vēzēdams savu milzīgo stūres airi. - Aiziet, puiši! - viņš izrīkoja savējos. - Tā! Tā! Vēl, vēl! Puikiņas, tur šie ir, taisni priekšā! Aiz-iet!

-    Vat' nekad neesi redzējis dzeltenģīmjus, Ārč', - ko tā blenz?

-     Es jau neko, ser, - atteica Ārčijs, - es jau agrāk to zināju. Vat' netiku dzirdējis šos kūņojamies rūmē? Vat' netiku teicis Kabako par šito? Ko t' tagad teiksi, Kabako? Tie ir bezbiļetnieki, mister Flask.

- Piespiediet, piespiediet, mani zibeņzeļļi, piespiediet, zēniņi mīļie! - mierinoši vārdus stiepdams, vienā elpas vilcienā novilka Stabss, pievērsies apkalpei, no kuras viens otrs joprojām izrādīja manāma satraukuma pazīmes.

-    Vat' jums vilkakauls mugurā, vai, elles kruķi? Ko blenžat? Uz tiem tur, kapteiņa laivā? Phē! Mums tikai būs par pieciem pāriem darbaroku vairāk, vai nav vienalga, no kurienes? Jo vairāk, jo labāk. Piespiediet, spiediet taču, piķis rāvis sēru, velli mēdz būt lāga zeļļi! Šitā, šitā, tā vajag — tas tik ir grūdiens par tūkstoš mārciņām, gatavās zirgu sacīkstes uz derībām! Urā, uz priekšu par vaļa tauku zelta kausu, mani dūšīgie! Trīsreiz urā, viri, sirds uztaisīšanai! Ei, vieglāk, vieglāk, nav ko steigt! Lauziet kopā airus, diedelnieki! lekodieties, suņi! Šitā, šitā - labs ir, mierīgāk, līdzenāk! Šitā gan, šitā gan! Dariet, ko varat. Atlaidiet, atlaidiet! Velis jūs rāvis, slaisti un lupatlaši, jūs tur guļat, vai? Beidziet krākt, slīmesti, un pievelciet! Piespiediet, es teicu! Piespiedīsiet, vai ne? Kam nekustat, grunduļgrauži, piparkūkrīļas? Piespiediet, lai kauli krakšķ! Spiediet, ka acis lien no pieres laukā! Ši-tā! - Un viņš izrāva asu dūci, kas rēgojās, aizbāzts aiz jostas. - Jūs, memmesdēliņi, velciet ārā dūčus un airējiet ar asmeņiem zobos! Šitā, rau, šitā! Beidzot jūs sākat kaut ko darīt, tā rādās, kopš sakodāt laužņus. Aiziet, aiziet, sudrabkarotīši! Saraujiet, elles kāši!

Stabsa uzruna viņa ekipāžai šeit atstāstīta visā pilnībā, jo viņam vispār bija raksturīgs stipri vien īpatnējs runasveids, kad viņš vērsās pie matrožiem, it īpaši, atkārtojot viņiem airēšanas baušļus. Taču, iepazīstoties ar viņa sprediķošanas paraugu, jums nevajag domāt, ka viņš laiku pa laikam ļāvās taisnām dusmām uz savu draudzi. Nepavisam, un tieši te slēpās šī savdabība. Viņš varētu teikt saviem vīriem briesmu lietas šādā zobgalīgā tonī, un dusmas liktos esam tikai asāka piedeva pie joku plēšanas; neviens no airuvīriem nespēja klausīties tādos izsaucienos, neairēdams uz priekšu, cik spēka, itin kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums, tajā pašā laikā to uztverdams tikai kā joku. Bez tam Stabss visu laiku uzvedās tik nepiespiesti, rādīdams bezrūpīgu ģīmi, tik lais­ki vēzēdams stūresairi un plati žāvādamies visā galvā, ka tāda žāvu mākta komandiera izskats vien pretstata dēļ iedarbojās uz apkalpi, to gluži kā apmājot. Turklāt viņš bija viens no vecajiem zēniem joku dzinējiem, kam joki pa reizei izdevās tik divdomīgi, ka vaja­dzēja ausis pastāvīgi turēt vaļā, lai nekļūdīgi izpildītu rīkojumus.

Paklausīdams Ahāba norādījumam, Starbeks lika airēt šķērsām pretī Stabsa laivai; un, kad uz īsu mirkli laivas pietuvinājās viena otrai, Stabss uzbilda vecāko kapteiņa palīgu:

-     Mister Starbek! Hei, aiz kreisā borta! Gribu pārmīt ar jums kādu vārdiņu, ser, ja atļaujat!

-     Klausos! - atsaucās Starbeks, nepagriezdamies ne par sprīdi un turpinādams klusītēm, taču neatlaidīgi mudināt savu apkalpi; viņa seja šķita cieta kā krams.

-     Ko jūs domājat par tiem dzeltenajiem brašuļiem, ser?

-     Kaut kā uzlavījušies uz borta pirms kuģa atiešanas (Piespie­diet, piespiediet, veči!), - viņš čukstēja saviem vīriem. Un atkal pilnā balsī: - Nelāga lieta, mister Stabs (Kulieties, kulieties, vecīši!), bet nav ko uztraukties, mister Stabs, tas var būt uz labu. Lai visi jūsu laivā airē, ko māk, lai nāk kas nākdams! (Rauj, vēl, vēlreiz!)

Mūs gaida mucas ar vaļa taukiem, mister Stabs, tādēļ mēs esam šite (Airējiet, vecie zēni!), tikai tauki ir no svara! Tas ir mūsu pienā­kums un peļņa, plecu pie pleca.

- Ak jā, ak jā, es ari tā domāju, - sāka valodot Stabss, kad laivas izšķīrās. - Kā uzmetu šim aci, tā ari nodomāju. Nūjā, tad tāpēc šis tik bieži kāpa lejā kravas telpās, kā Rausītim gadījās ievērot. Šitie bija tur paslēpti. Tas viss Baltā Vaļa dēļ. Lai jau, lai būtu! Neko darīt. Labs ir! Aiziet, puiši! Šodien tas vēl nav Baltais Valis! Aiziet!

Šo savādo svešinieku parādīšanās tik kritiskā mirklī kā laivu nolaišana ūdenī, gluži saprotami, bija modinājusi daudzos apkalpes vīros māņticīgu izbrīnu, taču Ārčija dīvainie atklājumi, par kuriem, izrādījās, visi iepriekš jau dzirdējuši, bet neviens nav ticējis, kaut kādā mērā viņus tomēr bija sagatavojuši notiekošajam. Tādēļ viņu izbrīns nelikās nekas īpašs; un tad vēl Stabss, sev raksturīgi mierīgi un pārliecinoši izskaidrodams viņu parādīšanos, uz laiku atbrīvoja matrožus no māņticīgām aizdomām; kaut gan joprojām pietika iemeslu vismežonīgākajiem minējumiem, cik lielā mērā no paša sākuma šajā lietā iejaukts pats tumsnējais Ahābs. Es toties cietu klusu, atsaucot atmiņā noslēpumainās ēnas, kuras manīju uzlavāinies uz "Pekvoda" klāja tajā miglainajā rītsvīdā Nantaketā, tāpat kā mīklainos mājienus, ko tika izteicis ārprātīgais Elija.

Tajā laikā Ahābs, kura balss vairs nespēja sasniegt viņa palīgu ausis, auazdamies vistālāk pa kreisi, turpināja irties uz priekšu, apsteidzot pārējās laivas - šis apstāklis norādīja uz viņa airētāju izveicību. Šie tīģerdzeltenie izdzimteņi likās viscaur no dzelzs un vaļukaula; kā pieci mehāniski veseri tie vienmērīgi cēlās un gūlās, vēzēdami airus un rāvieniem dzīdami laivu uz priekšu kā tvaika dzinējs Misisipi velkoni. Fēdallāhs, kas sēdēja pie harpunētāja aira, nometa savu melno jaku, un kļuva redzamas viņa neapsegtās krūtis - visa ķermeņa augšdaļa virs laivas malas, skaidri iezīmējās pret apvārsni uz ņirbošā ūdens fona; laivas otrā galā Ahābs, kā paukotājs atstiepis vienu roku, cenzdamies noturēt līdzsvaru, rīko­jās ar stūresairi tikpat pārliecinoši kā tūkstošiem reižu pirms tam, kad Baltais Valis bija viņu sakropļojis. Tad pēkšņi viņa atliektā roka krampjaini sakustējās un sastinga, bet visi airi reizē palika gaisā pacelti. Laiva ar viņa apkalpi nekustīgi šūpojās uz vietas. Tajā pašā mirklī apstājās arī trīs pārējās laivas. Vaļi atkal aizgāja zilgajā dziļumā - tā, ka no attāluma neizdevās saskatīt pat ieniršanas virzienu; taču, būdams tiem vistuvāk, Ahābs bija paspējis to noteikt.

-     Lai katrs uzmana savus airus! - Starbeks uzsauca. - Celies, Kvīkeg!

Veikli uzlēcis uz trīsstūrainā laukumiņa laivas priekšgalā, mežonis tur izslējās visā augumā un ar kāru skatienu ieurbās vietā, kur nupat vēl bija iezīmējies medījums. Gluži tāpat viņam pretī laivas priekšgalā, kur arī bija trīsstūraina platforma vienā augstumā ar apmali, stāvēja Starbeks, nosvērti un izveicīgi balansēdams līdzi sava skaidiņai līdzīgā kuģa šūpām, un klusējot lūkodamies milzī­gajā, zilajā okeāna acī.

Ne visai tālu tāpat bez dzīvības līgoja Flaska laiva; pats dros­mīgais komandieris stāvēja uz īpaša baļķēna, kurš ar apakšgalu balstās pie ķīļa, bet kura augšgals paceļas kādas divas pēdas virs laivas pakaļējā galdiņa. To lieto, lai aizturētu harpūnauklas attī- šanos. Baļķēna gals nav diezcik platāks par cilvēka plaukstu, un, stāvēdams uz šāda pamata, Flasks, šķita, ir paglābies uz grimstoša kuģa mastagala, kad pats kuģis jau pilnīgi nozudis zem ūdens.

Taču druknais Viļņlauzis gan bija augumā mazs un strups, tomēr tajā pašā laikā Viļņlauža godkāre bija liela un slējās augstu, tādēļ redzeslauks, kāds pavērās no šā paaugstinājuma, nelikās Viļņ- lauzi apmierinām.

-     Nevar redzēt tālāk par trešo vilni, do'šur' airi, raudzīšu rāpties uz tā!

To dzirdējis, Degū, ar abām rokām ieķēries laivas malā, lai nezaudētu līdzsvaru, veikli pārsviedās uz laivas pakaļgalu un, tur izslējies visā augumā, piedāvāja pjedestāla vietā savus cēlos plecus.

-    Te jums masts, ser, kas ne ar ko nav sliktāks par citiem. Rāpsieties augšā?

-     Protams, un paldies tev daudzkārt, draudziņ; es vienīgi vēlētos, lai tu būtu vēl piecdesmit pēdu garāks.

Atspiedies ar plati ieplestajām kājām pretējos laivas sānos, milzīgais nēģeris mazliet pieliecās un pasniedza Flaskam par kāpsli savu lēzeno plaukstu; pēc tam, uzlicis Flaska roku uz savas sēru spalvām rotātās galvas un pieteicis palēkties, lai pats varētu pamest viņu gaisā, ar vienu sparīgu grūdienu uzsvieda strupulīti Flasku dzīvu un veselu sev uz pleciem. Kad nu Flasks tur tā stāvēja, Degū pacēla roku par balstu, kur viņam atspiesties.

Jebkurā laikā iesācējam atliek ar izbrīnu nolūkoties, ar kādu pierasti neapzinātu veiklību vaļu mednieks saglabā līdzsvaru, stāvēdams laivā pat tad, kad to nevaldāmi mētā šurpu turpu visnegantākie viļņi. Vēl dīvaināka aina atklājas, noskatoties, kā viņš stāv galvu reibinošā stājā, balansēdams uz jau minētā baļķēngala. Taču strupulītis Flasks, stāvot uz milzīgā Degū pleciem, izskatījās pavisam savādi; turklāt vēl bija ko redzēt - cik vienaldzīgi, aukstasinīgi un bezrūpīgi, ar neapzinātu mežoņa valdnieciskumu cēlais nēģeris ritmā līgoja savu ķermeni, pieska­ņodams ik viļņu šūpai katru savu kustību. Viņam uz pleciem gaišmatainais Flasks izskatījās pēc sniegpārsliņas. Nesējs šķita diženāks par viņa pasažieri. Kaut gan dzīvīgais, nemierpilnais un bravūrīgais strupulītis Flasks šad un tad nepacietīgi piecirta kāju, ne reizi viņš nepiespieda nēģera vareno krūti izdvest lieku nopūtu. Man gadījies redzēt Kaislības un Godkāri spārdām ar kāju dzīvo, augstsirdīgo zemi, taču zeme tādēļ nemainīja gadalaiku miju, nedz savus paisumus un bēgumus.

Tajā brīdī kapteiņa otrais palīgs Stabss neizrādīja tādu tāl­redzīgu rūpību. Vaļi varēja būt ieniruši uz ilgu laiku, nevis tikai uz mirklīti nozuduši no ūdens virsas; ja būtu tā noticis, tad Stabss, kā vienmēr šādos gadījumos, likās noskaņots īsināt vienmuļo gaidu brīdi aizpīpēdams.

Viņš izvilka aiz cepures lentes aizbāzto pīpi, kur tā allaž rēgojās kā šķērsām iesprausta spalva. Piebāza to un visbeidzot piestampāja ar īkšķa galu; taču viņš tikko bija paguvis aizdedzināt sērkociņu, novilkdams ar to pa savu raupjo smilšpapīra plaukstu, kad viņa harpunētājs Teštigo, kura acis spīdēja vējā līdzīgi divām nekustīgām zvaigznēm, pēkšņi zibenīgi metās pie sava sēdekļa, trakā steigā neprātīgi brēkdams:

- Lejā, lejā airus, visi! Aiziet! Tur šie ir!

piespiediet, piespiediet, veči! starbeks izrīkoja savējos, KLUSĀM, bet saspringti čukstēdams.

Sauszemes cilvēks tobrīd nebūtu pamanījis nekādu vali, pat ne zīmes no nieka siļķes; vienīgi zaļganbaltu ūdeni vienās putās un vieglus, retus tvaika mākulīšus tam pāri, vēja aizrautus sānis, izgaistam līdzīgi izpluinītām vējdzītām šļakatu šķieznām no viļņu vāla. Pēkšņi gaiss visapkārt sadrebēja un uzvirmoja, kā mēdz garaiņot virs nokaitušas dzelzs plāksnes. Zem šiem virmuļiem un mutuļiem, plānā ūdensslāņa aizsegā gandrīz pilnīgi nosegti, peldēja vaļi. Ieraugāmi ātrāk par visām citām pazīmēm, vaļu izelpotie tvaika mākullši likās kalpojam par vēstnešiem un izziņojam to ierašanos.

Visas četras laivas tagad pilnā gaitā sekoja šai ūdens un gaisa virmai. Taču to panākt nebija viegli; tā trauca un trauca tālāk, kā putaina burzgu masa nevaldāmā straumē brāžas lejā no kalniem.

-     Piespiediet, piespiediet, veči! - Starbeks izrīkoja savējos, klusām,-bet saspringti čukstēdams; viņa asais, ciešais skatiens urbās taisni uz priekšu, apsteidzot laivu, līdzinādamies divām nekļūdīgu kuģa kompasu adatām. Viņš neko daudz neteica savai apkalpei; taču arī apkalpe neko daudz nesacīja viņam.

Klusumu laivā palaikam pārtrauca tikai viņa griezīgie čuksti, te skarbi pavēlēdami, te laipnīgi lūgdamies.

Pavisam citādi izskatījās pie jokupētera mazā Viļņlauža.

-     Nobrēc kādu nieku, puikiņi! Spied un dzied, zibeņzeļļi! Sarauj, mēs uzraus laivu uz šitiem melliem kamiešiem, puikas, dabūjiet to gatavu priekš manis, un es atdošu jums savu plantā­ciju Martas Vainjardā, ar visu sievuku un knauķiem! Velciet tak, velciet! Ak Dieviņ, tētiņ! Es te noiešu no prāta! Paskat, paskat, kāds balts ūdens! — tā bļaudams, viņš norāva cepuri no galvas, uzspēra tai ar kāju, pēc tam to pacēla un ielidināja tālu jūrā, beigu beigās sākdams mētāties un šaudīties pa laivas pakaļgalu kā apvaldu zaudējis kumeļš prērijā.

-     Palūk tik šito zelli, - apcerīgi norūca Stabss, kas ar visu savu neiedegto pīpi zobos viņu vēroja. - Vat' šim trakuma lēkme, vai, piesitusies, tam Flaskam?

-    Trakums? Nūja, ka trakums, mēs šiem rādīsim! Labi rūkts - traki sadosim šiem pa purslām. Brašāk, brašāk, drošuļi, vakariņās būs pudiņš, to tak visi zina, sparīgāk, es teicu! Piespiediet, bērniņi, piespiediet, memmīši - spie-diet, rei-zē! Kāds velis dzen tā steigt? Līdzenāk, mierīgāk un saskanīgāk, zēniņi! l īkai piespiediet, kā nākas, neko vairāk. Lauziet kaklus un grauziet nažus, tas viss. Slaidāk un maigāk, teicu, lai aknas un plaušas jūt!

Bet ko neizprotamais Ahābs sacīja savai tīģerdzelteno apkalpei, to mēs labāk te neminēsim; jo jūs taču dzīvojat evaņģēliskās pasau­les svētītajā gaismā. Tikai nešķīstās haizivis negantās jūrās varētu uzklausīt tādus vārdus, kādus ar satumsušu pieri, asiņu pieplū­dušām, slepkavīgām acīm un putām apkaltušām lūpām viņš teica, dzīdams pēdas savam laupījumam.

Tikmēr visas laivas traucās uz priekšu. Flasks atkārtoti piesauca "to vali", pieminēdams iedomātu briesmoni, kas, kā viņš apgalvoja, peldot taisni laivai degungalā, kaitinādams to ar savu asti - viņa runas reizumis skanēja tik pārliecinoši un ticami, ka viens otrs no apkalpes vīriem pasāka tramīgi lūkoties apkārt. Taču tas vairs neatbilda noteikumiem, jo airētājiem jāaizbāž acis un jāiedur iesms skaustā, noteikts, ka īrējam kritiskos brīžos nedrīkst būt citu maņu orgānu, tikai ausis, un citu locekļu, vienīgi rokas.

Tas bija brīnumains un šausminošs skats! Visvarenais okeāns vēla milzu viļņus; pieaugošā, dobjā rēkoņa, kādu tie sacēla, aizbango- dami zem astoņiem bortiem līdzīgi gigantiskām spēļu bumbām, tām aizripojot pa bezgalīgu mauru spēļlaukumā; īsā agonijas mirklī laiva pamira stāva naža asmenim līdzīga viļņa galotnē, kurš, kā likās, mēģināja pārgriezt to uz pusēm; pēkšņais kritiens ūdeņu ielejās un aizās, aizrautīga dzīšanās un traukšanās nākamajā uzkalnā, straujā slīdēšana kā kamanās pa nogāzi - tas viss, kopā ar stūrmaņa un harpunētāju kliedzieniem, airētāju sēcošo elpu un brīnumaino skatu uz vaļakaulu "Pekvodu", kas slīdēja taisni pie laivām ar nolaistām burām kā sabijusies perētāja, kura steidzas pakaļ savam čiepstošajam perējumam; tas bija saviļņojoši. Ne jauniesaukts rekrūtis, maršēdams no sievas apkampieniem taisni pirmās kaujas drudžaini kvēlajās ugunīs, ne aizgājēja dvēsele, sastapusi pirmo netveramo aizsaules iemītnieku - neviens no tiem nav spējīgāks uz dīvainākām un asākām izjūtām kā tas, kurš pirmoreiz attopas vaļu medību laivā, irdamies putās sakultajā burvju lokā, kas slēpj medījamo kašalotu.

Dejojošais baltais ūdens, ko bija uzvirmuļojusi pakaļdzīšanās, tapa arvien redzamāks, kļūstot aizvien melnākai tumsai no sabie­zējošām pelēkbrūnām mākoņu ēnām, kas klājās uz ūdens. Tvaiku mutulīši vairs nejaucās kopā, bet stīdzēja augšup visur, pa labi un pa kreisi roki; vaļi likās nolēmuši izklīst uz visām pusēm. Laivas attālinājās cita no citas, Starbekam dzenoties pakaļ trim vaļiem, kas peldēja pa vējam. Mēs uzvilkām buru un aizvien pieaugošā vējā traucāmies uz priekšu; laiva skrēja tik neprātīgā ātrumā, ka vēja pusē airētājiem vajadzēja ļoti veicīgi kustināt airus — tos gluži vai rāva no dulliem ārā.

Drīz vien mēs īrāmies caur plaši izplūdušu miglas plīvu - ne kuģis, ne kāda cita laiva nebija redzami.

-    Mierīgāk, zēni, - čukstus izrīkoja Starbeks, pievilkdams buru vēl tālāk atpakaļ, - mums pietiks laika piebeigt valzivi, pirms sāks pūst. Redz, kur atkal balts ūdens! Pavisam tuvu! Atsper-ties!

Drīz pēc tam divi kliedzieni viens pēc otra pa abi roki no mums ziņoja, ka divas citas laivas ir jau cieši klāt, taču, tiklīdz tās bija saklausītas, zibenīgs un svilpjošs Starbeka čuksts pavēlēja:

-     Stāvus! - Un Kvīkegs ar harpūnu rokā pielēca kājās.

Kaut gan neviens no airētājiem nevarēja saskatīt nāves briesmas,

kas atradās tik tuvu priekšā, tomēr, redzēdami vecākā kapteiņa palīga seju laivas pakaļgalā, viņi noprata, ka pienācis izšķirošais mirklis; bez tam viņi dzirdēja smagu plunkšķi, it kā pa pakaišiem ķepurotos pussimts ziloņu. Tikmēr laiva joprojām traucās caur miglu, viļņiem ritinoties un šņācot visapkārt ar izliektām mugurām kā satrakotu čūsku bars.

-     Reku šā kupris! Tur, tur, cērt iekšā! - Starbeks nočukstēja, īsa, brāzmaina skaņa nošalca iz laivas - tā bija Kvīkega sviestā harpūna. Tobrīd spēcīga viļņošanās deva grūdienu no pakaļgala, kamēr laivas priekšgalu itin kā uzmeta zemūdens klintij; bura, ar troksni uzvilnījusi, saplaka; blakus šāvās augšup dedzinoša tvaika plūsma; zem mums kaut kas zvārojās un līgojās, it kā būtu sāku­sies zemestrīce. Aizelsusies apkalpe tika izmētāta uz visām pusēm baltajā sakupušajā putu krāvumā. Gāzma, valis, harpūna - viss sajuka kopā; un valis, tikai viegli harpūnas ieskrambāts, aizgāja.

Laiva bija pamatīgi piesmēlusies ar ūdeni, tomēr gandrīz neskarta. Peldēdami ap to, mēs uzlasījām peldošos airus, piesējām tos pie malas un ierausāmies atpakaļ savās vietās. Tur mēs atra­dāmies līdz ceļiem ūdeni, tam pārklājot visas brangas un grīdu, tā ka mūsu uz leju nodurtajām acīm apstādinātā laiva izlikās koraļļu kuģis, kas izaudzis līdz mums no okeāna dibena.

Vējš pieauga līdz kaukoņai; viļņi sitās ar vairogiem kopā; brāzmas rēca, sazaroja, sprēgāja ap mums kā balta uguns prērijā, kurā mēs degām nesadegdami, nemirstīgi šajos nāves žokļos! Velti mēs saucām pēc citām laivām; tādā vētrā tikpat labi varētu saukt pēc oglēm no degoša pavarda, aurojot nokaitušas krāsns dūmvadā. Tikmēr putu šķieznas, lidojošās mākoņšķēles un migla aizvien vairāk satumsa, pievienojoties nakts ēnām; no kuģa nebija ne ziņas, ne miņas. Jūras viļņošanās pārtrauca jebkādus mēģinājumus izsmelt no laivas ūdeni. Airi vairs nederēja mums par dzinējspēku, tos varēja izlietot vienīgi glābšanas riņķu vietā. Pārcirtis siksnu, ar ko bija cieši notīta ūdensizturīga mučele ar sērkociņiem, Starbeks pēc daudzkārtīgiem neveiksmīgiem mēģinājumiem beigu beigās iededza lukturi; tad, uzkabinājis to kādas kārts galā, pasniedza kārti Kvīkegam kā vientulīgas cerības karognesējam. Tas apsēdās, pacēlis bezspēcīgo gaismas avotu visvarenās pamestības sirdī. Tā viņš tur sēdēja kā paļāvību zaudējuša cilvēka simbols, arī izmisumā bezcerīgi turēdamies pie cerības.

Slapji, viscaur izmirkuši un aukstumā drebēdami, vairs necerot ieraudzīt kuģi vai laivu, mēs pacēlām skatienus. Kad uzausa gaisma, migla joprojām klājās pār jūru, izdegušais lukturis sasists mētājās laivas dibenā. Pēkšņi Kvīkegs pielēca kājās, pielicis roku pie auss. Mēs visi izdzirdējām vāju troksni - itin kā mastu un take­lāžas krakstēšanu, ko līdz tam bija pārmākusi vētra. Troksnis nāca tuvāk un tuvāk, bieza migla plājās priekšā neskaidrajai, izplū­dušajai milzu kontūrai. Pārbijušies mēs visi salēcām ūdenī, kad beidzot visā godībā saredzamais kuģis nāca tieši mums virsū - tik tuvu, ka šis attālums nepārsniedza tā garumu.

Šūpodamies viļņos, mēs redzējām, kā mūsu pamestā laiva vēl mirkli svaidījās un rēgojās kuģa ķīļa priekšā kā skaida

…starbeks pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem beigu beigās iededza lukturi.

ūdenskrituma piekājē; pēc tam milzīgais ķīlis pargāja tai pāri, un tā nozuda skatienam, lai pēc tam parādītos kā lausku jūklis kuģim aizmugurē. Mēs atkal piepeldējām tai klāt, viļņu dauzīti pret šīm drazām, un beigu beigās tikām izķeksēti un uzvilkti uz klāja. Brāzienam tuvojoties, pārējo laivu apkalpes bija paguvušas pār­cirst harpūnu tauvas, atlaižot savu medījumu, un laivas atgriezās uz kuģa. Tur jau bija zaudējuši cerību mūs atrast, taču kuģis joprojām grozījās tepat, lai meklētu, līdz uzdurtos kādai mūsu bojāejas zīmei - airim vai žebērkļa kātam.

49. nodaļa HIĒNA

Šajā dīvaini samudžinātajā būšanā, ko mēs saucam par dzīvi, mēdz būt neizprotami brīži un apstākļi, kad viss plašais Visums cilvēkam šķiet tikai pamatīgs joks, kaut gan tajā slēpto asprātību viņš apjauš visai miglaini, un iemeslu domāt, ka ap­smiets tiek tikai viņš pats un neviens cits, viņam ir vairāk nekā pietiekamu

Tomēr viņš nekrīt izmisumā un nemeklē kašķi. Viņš norij visu notiekošo, visas ticības, ticējumus un pārliecības, visvisādas redzamas un neredzamas ķibeles, lai cik mezglains un atskabar- gains šis joks būtu: tā strauss ar lieliskajiem gremošanas orgāniem var mierīgi rīt lodes un kramenīcu kramus. Bet, kas attiecas uz sīkiem rūpestiem un pūliņiem, gaidāmām pēkšņām kata­klizmām, nāves draudiem un briesmām tikt sakropļotam - tas viss, arī pati nāve, viņam šķiet tikai vieglas labsirdīgas dunkas sānos, ar kurām viņu apveltī neredzams un bezatbildīgs vecs joku­pēteris. Tādi reti, neparasti garastāvokļi, par kuriem te runāju, mēdz pārņemt cilvēku tikai ārkārtēju pārbaudījumu brīžos; tie nāk par viņu visnopietnākajās likstās, un tas, kas pirms tam izlikās izcili nozīmīgs, tad šķiet tikai varena joka sastāvdaļa. Nekas tā nesekmē šo rotaļīgi vieglo, ģeniālo izmisuma filozofiju kā nāves draudi vaļu medībās, un tieši tādā gaismā es raugos uz visu "Pekvoda" braucienu un medījamo Balto Vali.

-     Kvīkeg, - es izgrūdu, kad mani pēdējo uzvilka uz klāja, kur veltīgi mēģināju izspaidīt no jakas ūdeni. - Kvīkeg, draugs, vai tiešām tādas lietas mēdz atgadīties bieži?

Bez lieka satraukuma, kaut gan viņš bija izmircis ne mazāk kā es, uzrunātais lika man saprast, ka tādi starpgadījumi tiešām notiek bieži.

-     Mister Stabs, - es teicu, pievērsies šim cienījamajam vīram, kas mierīgi stāvēja lietū aizpogātajā vaskadrēbes jakā un paķiķi­nāja pīpi, - mister Stabs, man liekas, es reiz dzirdēju jūs sakām, ka no visiem vaļu medniekiem, kādus jums gadījies sastapt, vecākais palīgs misters Starbeks esot visuzmanīgākais un prātīgākais. Tad, man domāt, brāzties pilnās burās iekšā miglā un vētrā taisni virsū peldošam valim ir vaļu mednieka piesardzības kalngals?

-     Protams. Man ir gadījies nolaist laivu vētrā pie Hornas raga - no kuģa, kam bija sūce.

-     Mister Flask, - es teicu, pievērsies strupulītim Viļņlauzim, kas stāvēja turpat blakus, - jūs esat pieredzējis šādās lietās, bet es neesmu. Vai jūs man nepateiktu, mister Flask, vai tiešām nepār­kāpjams amata likums paredz, ka airētājiem jāliec muguras, iroties pretī savai bojāejai, atmuguriski un tieši nāvei zobos?

-     Vai nevarētu bez pārspīlējumiem? - Flasks pārvaicāja. - Jā gan, nīs ir likums. Es gan gribētu redzēt laivas apkalpi, iroties pakaļ valim, ar seju uz to pusi! Ha, ha! Tad nu gan valis satiktos ar viņiem aci pret aci, to jūs varat ticēt!

Tā no trim neieinteresētiem lieciniekiem es dabūju dzirdēt apgalvojumus, kas apgaismoja šo lietu visā pilnībā. Tādējādi, iegau­mējis, ka vētras brāzieni, laivas apgāšanās ūdenī un nakšņošanas jūrā pēc tam ir visnotaļ ikdienišķi atgadījumi šim dzīvesveidam; ielāgojis, ka bīstamākajā vaļu medību mirklī man jānodod sava dzīvība stūresvīra rokās - bieži vien tas zellis tādā brīdī ir zaudējis galvu un uzbudinājumā būtu gatavs izspert laivai dibenu ar savām paša kājām; licis vērā, ka ar mūsu laivu nelaime notika galvenokārt tāpēc, ka Starbeks triecās pakaļ valim tieši vētrai žokļos, turklāt vēl šis Starbeks izslavēts ar savu piesardzību medībās; atcerējies, ka es piederu pie šā paša reti piesardzīgā Starbeka laivas apkalpes; un, beigu beigās, neaizmirstot, kādā velnišķīgā riņķa dancī iekļuvu Baltā Vaļa dēļ - to visu kopā ņemot, es teiktu, nebūtu slikti noiet lejā un uzskribelēt testamenta melnrakstu.

-     Kvīkeg, - es bildu, - ejam, tu būsi mans pilnvarotais, izpil­dītājs un mantinieks.

Varētu likties dīvaini, ka no visiem cilvēkiem tieši jūrnieki mīl noņemties ar saviem testamentiem un pēdējās gribas novēlē­jumiem - neviens visā pasaulē nejaudātu viņus pārspēt šajās izpriecās. Jau ceturto reizi savā jūrnieka dzīvē es pievērsos šai nodarbībai. Pēc tam, kad šī norise bija beigusies, es jutos atvieg­lots; it kā akmens būtu novēlies no sirds. Bez tam, visas dienas, ko man vēl izdosies nodzīvot, līdzināsies dienām, kuras Lācaram izdevās aizvadīt pēc augšāmcelšanās no miroņiem: piedevas tīrā peļņā tik un tik mēnešos vai nedēļās!

Biju pārdzīvojis pats sevi; mana nāves stunda un apbedīšana ieslēgtas manā lādē. Es lūkojos apkārt mierīgs un apmierināts, kā neuzmācīgs spoks ar tīru sirdsapziņu, sēdēdams aiz mājīgas ģimenes kapličas restēm.

"Lūk," es domāju, neapzināti uzlocīdams jakas piedurknes, "tagad lai tikai panāk priekšā nāve un iznīcība, mēs vēsi mēro­simies spēkiem, un lai velns parauj zaudētāju!"

50. nodaļa

AHĀBA LAIVA UN APKALPE. FĒDALIĀHS

-     Kas to būtu domājis, Flask! - iesaucās Stabss. - Ja man būtu tikai viena kāja, mani laivā pat ar koku neiedzītu, ja nu vienīgi aizbāzt dibenā izsistu caurumu ar kaula pēdu. Uh, tas ir viens apbrīnojams vecis!

-Es tur neka apbrīnojama neredzu, — atteica Flasks, — ja viņam kāja būtu nograuzta ar visu gurnu, tad cita lieta. Tad tas nebūtu viņa spēkos, bet viņam viens celis ir vesels un ari no otra, kā tev zināms, laba daļa ir atlikusi.

- Par tiem es neko nezinu, draudziņ, - nekad neesmu redzējis viņu metamies ceļos.

* * *

Vaļu mednieku starpā nereti radušās domstarpības, vai kap­teinim, kura dzīvība ir gluži vai neaizstājama, jo no tās atkarīgs veiksmīgs brauciena iznākums, ir vēlams likt savu dzīvību uz spēles, pakļaujot to visām pakaļdzīšanās briesmām. Tā Tamerlana[63]kareivji strīdējās līdz asarām, vai viņa neizsakāmi vērtīgo dzīvību drīkst sūtīt briesmās pašā kaujas mutuli.

Taču gadījumā ar Ahābu šis jautājums ieguva nedaudz citu jēgu. Ja atcerēsimies, ka cilvēkam briesmās pat uz divām kājām nav viegli noturēties stāvus; liekot vērā, ka vaļu vajāšana vienmēr saistīta ar ārkārtīgām grūtībām, kad katru mirkli, jānudien, var draudēt bojā­eja, - vai tādos apstākļos sakropļotam vīram ir prātīgi kāpt laivā, lai dzītos pakaļ valim? Pats par sevi saprotams, ka "Pekvoda" līdz­īpašnieki atbildētu noraidoši.

Ahābs labi saprata, ka viņa draugi mājās necik neuztrauktos, ja viņi uzzinātu, ka viņš laivā iras uz medību vietu, turēdamies drošā atstatumā, lai būtu klāt un pats visu izrīkotu; taču domas par to, ka Ahābam varētu būt pašam sava laiva, ar kuru viņš stūrētu medībās, un ka turklāt vēl viņa rīcībā varētu būt pieci lieki cilvēki - vesela laivas apkalpe viņš lieliski zināja, ka tik visaptverošas domas "Pekvoda" īpašniekiem nenāk ne prātā. Tāpēc viņš pat nemēģināja izkaulēt no viņiem laivas apkalpi, nedz arī kaut kādā veidā darīja tiem zināmas savas vēlēšanās šai jomā. Nē, viņš pats parūpējās par visu. Līdz Kabako atklājumiem jūrnieki neko neno­jauta, kaut arī droši vien kādu laiciņu pēc izbraukšanas jūrā, kad visi bija nodarbināti laivu gatavošanas darbos un Ahābs tika manīts šad tad pašrocīgi darbojamies ap dulliem laivai, kas karājās labajā pusē bortam un tika uzskatīta par rezerves laivu, pat rūpīgi grebjam mazas koka renites, ko iestiprināt gropēs laivas priekšgalā, lai pa tām varētu slidināt virvi, - to visu redzot, un it īpaši tālredzīgo rūpību, ar kādu viņš saridāja biezu pārsegu laivas dibenam, it kā tādēļ, lai tas drošāk izturētu viņa kaula kājas spie­dienu; ari bažas, kādas viņš izrādīja, pielāgojot dēli, kur atspiest kāju laivas priekšgaldiņā, kā reizēm top dēvēts līmeniskais ierīko­jums laivas priekšgalā, kur atspiest celi, metot harpūnu vai durot žebērkli; kad pamanījām viņu jo bieži šajā laivā atbalstām vienīgo celi pusapaļajā padziļinājumā un ar galdniekkaltu paurbinām un pieslīpējam šur un tur, - tas viss, es saku, izraisīja lielu ziņkāri un satraukumu reizē. Taču turpat vai katrs nosprieda, ka viņš tik rūpīgi vlkšas un seko laivas saridāšanai, domājot tikai par pēdējo cīniņu ar Mobiju Diku, jo vecais taču tika iepriekš paziņojis par savu apņemšanos nobeigt mirstīgo briesmoni pašrocīgi. Taču šie pieņēmumi nekādā veidā nesaistījās pat ar visniecīgākajām aiz­domām par kādu īpaši šai laivai nolīgtu apkalpi.

Turpretī tagad, parādoties spokainajai apkalpei, jebkāds izbrīns pagaisa, jo uz vaļu medību kuģiem tas vienmēr ātri izgaist. Turklāt reizumis mēdz gadīties, ka vaļu mednieku - šo peldošo klaidoņu vidū ir tādi neiedomājami salašņas un neiespējami nāciju atkritumi, izlīduši no nezināmiem nostūriem un šīspasaules tumšākajiem caurumiem; bez tam kuģi reizēm uzlasa tādus šaubīgus tipus, kādus nēsā pa jūrām uz dēļu galiem, kuģu skambām, airiem, apgāztām laivām, smailītēm, japāņu džonkām un tamlīdzīgi; ja pats Belcebuls uzrāptos uz vaļu medību kuģa borta un ieietu kajītē aprunāties ar kapteini, tas uz klāja neradītu nekādu īpašu satraukumu.

Lai būtu kā būdams, ir skaidrs, ka tajā laikā, kamēr rēgu apkalpe drīz vien sarada ar kuģa komandu, kaut gan joprojām turējās savrup, Fēdallāhs ar matu turbānu uz galvas bija un palika neatminēta mīkla. Kur tāds radās šajā uzvedīgajā pasaulē, kādām neizprotamām saitēm viņš bija saistīts ar Ahāba neparasto likteni, pat likās viņu kaut kādi iespaidojam - Dievs vien zina, varbūt šim ērmam bija pat kāda vara pār kapteini - to nevarēja uzzināt. Taču neviens nespēja uzlūkot Fēdallāhu vienaldzīgi. Tāds radījums civilizētam, mājās uzaugušam cilvēkam mērena klimata joslā varētu rādīties vienīgi sapņos un arī visai miglaini; bet tamlī­dzīgas būtnes laiku pa laikam pavīd nemainīgi sastingušajās Āzijas kultūrās, jo sevišķi austrumu salās uz rietiem no konti­nenta - tajās savrupajās, aizmūžigajās bezpārmaiņu zemēs, kuras pat šajos jaunajos laikos saglabā daudz ko no agrīno tautu garīgās pirmatnības, kad vēl dzīvas un nesenas bija atmiņas par pirmo cilvēku, bet visi viņa pēcteči, nezinādami, no kurienes viņš uzra­dies, patiesi domāja cits citu esam pārdabisku būtni, vaicādami saulei un mēnesim, kam un kāpēc viņi radīti, kad - pēc Firmās Mozus grāmatas - eņģeļi ņēma par sievām cilvēku meitas, un arī velni, kā apgalvo nekanoniski rabīni, nodevušies pasaulīgai mīlestībai.

51. nodaļa SPOKAINĀ ŪDENSSTRŪKLA

Gāja dienas un nedēļas; ar rēvētām burām vaļukaulu "Pekvods" nesteidzīgā un cēlā gaitā šķērsoja četrus medību apgabalus: pie Azoru salām, pie Zaļā raga, uz tā dēvētās Plātes - tas ir, pie Laplatas upes, un Kerolgraundā, nenorobežotos ūdeņos uz dienvidiem no Svētās Helēnas salas.

Tas notika, kuģojot pēdējā no pieminētajām vietām klusā mēnesnīcas naktī, kad viļņi ritinājās kā sudraba tinumi un to mīlīgā, plūstošā urdzēšana likās vēstījam sidrabainu klusumu, nevis nošķirtību: šādā klusā naktī patālāk priekšā aiz baltajiem burzguļiem kuģa priekšgalā tika pamanīta sudrabaina strūklaka. Mēness apspīdēta, tā likās nākusi no debesīm - kā mirdzošām spalvām greznojusies jūras dievība. Pirmais šo strūklu pamanīja Fēdallāhs. Jo šajās mēnesnīcas naktīs viņš bija pasācis rāpties grotmastā un stāvēt tur, lūkojoties apkārt, it kā būtu gaiša diena. Taču naktī, pat ja tiktu pamanīts vesels vaļu bars, labi ja viens vaļu mednieks no simta uzdrošinātos nolaist ūdenī laivu. Tad nu

mēness apspīdēta, strūkla likās nākusi no debesīm - kā mirdzošam spalvām greznojusies jūras dievība.

varat iedomāties, ar kādām jušanām jūrnieki vēroja šo veco aziātu stāvam masta galā tādā neparastā laikā, viņa turbānam un mēnesim abiem kopā spidot pie debesim. Bet, kad viņš bija pavadījis tur parastajā sardzē vairākas naktis pēc kārtas, neizdvešot nevienu skaņu, un kad pēc šā ilgā klusuma pēkšņi atskanēja viņa balss, likdamās pārdabiska un ziņodama par sudrabainās strūklakas parādīšanos, kurai audās cauri mēnesnīcas gaisma, visi guļošie matroži pielēca kājās, itin kā kāds spārnots gars būtu nolaidies uz klāja un saucis mirstīgos kuģa ļaudis stāties sev pretī. "1'ur pūš!" Pat atskanot pastarajai bazūnei, viņus nebūtu pārņēmuši tādi drebuļi; taču tas, ko viņi izjuta, nebija izbīlis, drīzāk gan prieks. Jo, ari noskanējis nepiemērotā stundā, šis iekliedziens bija tik iespaidīgs, tik neprātīgi pacilājošs, ka ik dzīva dvēsele uz klāja juta neapzinātu vēlmi sākt vajāšanu.

Pārstaigādams klāju knašiem, zvalstīgiem soļiem, Ahābs pavēlēja uzvilkt bramburas'52 un marsburas[64], kā arī pacelt visas mazās buras. Pie stūres tika nolikts vislabākais stūrmanis. Ar mastuvīru katrā masta galā un uzvilktām burām kuģis traucās pa vējam. Nepierastais, pacilājošais ceļavējš tieši vai cēla augšup, pamatīgi iegūlis daudzajās burās, liekot peldošajam, svārstīgajam klājam līgoties zem kājām, itin kā tur būtu gaiss; tikmēr kuģis brāzās uz priekšu vien, it kā divi pretēji spēki te sacenstos - viens, cenšoties aizraut taisni debesīs, otrs - tālumā, pretī kādam mērķim pie apvāršņa. Būtu jūs redzējuši tonakt Ahāba seju, jūs nodomātu, ka arī viņā karo divas naidīgas varas. Kamēr viņa veselās kājas soļi lika uz klāja skanēt dzīvām atbalsīm, nedzīvā locekla klakški izskanēja kā āmura klaudzieni, naglojot ciet zārku. Šis vecais vīrs soļoja, balstīdamies uz dzīvību un nāvi. Bet, lai ari kuģis traucās tik ātri, lai arī no visu acīm kā bultas šāvās alkaini skatieni, tomēr sudrabainā šļakatu strūkla tajā naktī vairs netika redzēta. Katrs, matrozis varēja apzvērēt, ka to redzējis vienreiz, bet ne vairāk.

ŠI pusnakts strūkla jau bija teju teju aizmirsusies, kad pēc dažām dienām tādā pašā klusā stundā par to ziņoja no jauna; un visi atkal to ieraudzīja, bet, kad bija paceltas buras, lai dzītos pakaļ, tā vēlreiz nozuda kā nebijusi. Un tā notika nakti pēc nakts, līdz visi šo parādību uzlūkoja vairs tikai brīnīdamies. Noslēpumaini izšļākusies augšup vai nu skaidrā mēnesnīcā, vai zvaigžņu gaismā, kā kuro reizi, atkal nozuzdama uz dienu, divām vai trim, un nezin kāpēc ik reizi noteiktā laikā no jauna parādīdamās, tā šķita vairāk vai mazāk attālināmies. Šī vientulīgā strūklaka, vizuļodama mūsu priekšā, likās vilinām mūs projām, mūžībā.

Aiz māņticības, kas kopš neatminamiem laikiem raksturīga kuģotājiem, ņemot vērā pārdabisko noskaņojumu, kāds visādā ziņā likās valdām uz "Pekvoda", nenāktos grūti atrast jūrniekus, kas būtu gatavi zvērēt, ka, lai kad un kur ieraudzīta, lai ar kādām laika atstarpēm un kādos tālos garuma un platuma grādos šo nepanākamo strūklu izpūtis viens un tas pats valis, šis valis bijis Mobijs Diks. Laikā, kad tā parādījās, mūs pārņēma draudošu briesmu izjūta - slīdošā parādība itin kā nodevīgi aizvīla mūs tālāk un tālāk tādēļ vien, lai briesmonis beigu beigās atgriezies uzbruktu mums un saplosītu mūs tālīnās mežonīgās jūrās.

Šīs baismas, lik neskaidras un vienlaikus tik draudīgas, tapa jo sevišķi spēcīgas, kontrastējot ar kluso laiku, kas aiz zilgā mai­guma, cļažuprāt, slēpa velnišķīgus vilinājumus; un mēs kuģojām jo dienas, jo tālāk pa jūrām tādā gurdinošā, vientulīgā rāmumā, ka aiz mūsu lolotās atriebības iedvestā riebuma pats Visums likās atsacījies no visa dzīvā šā urnai līdzīgā ķīļa priekšā.

Taču, visbeidzot pagriežoties uz austrumiem, labās Cerības raga vējiem gaužot apkārt, bet mums ceļoties un grimstot plašajos, virmuļojošajos ūdeņos, kad "Pekvods" ar baltajiem, zilonīgajiem ilkņiem klanījās brāzmām un tik neganti badīja tumšos viļņus, ka putu pārslas līdzīgi sudraba šķembu lietum līņāja pār bortu; te izzuda šis visas dzīvības pamestais tukšums, dodams vietu vēl nospiedošākiem skatiem.

Tieši blakus mūsu bortiem pa ūdeni šurpu turpu šaudījās savādas būtnes; bet mums aizmugurē lidinājās noslēpumaini jūras kraukļi. Katrreiz mēs redzējām to barus rindām sasēdušus uz stagām'54 un leiterēm[65]; nelikdamies manām mūsu bļaustīšanos, tie ilgi un stūrgalvīgi apsēda tauvas, itin kā uzlūkodami mūsu kuģi par atstātu, neapdzīvotu priekšmetu, pamestu postā savam liktenim un tādēļ derīgu par apmešanās vietu tādiem bezmāju radījumiem kā viņi. Cilājās un bez mitas vēlās tumšie okeāna ūdeņi, itin kā plašais straumju plūdums iemiesotu sirdsapziņu; itin kā bezgala lielā pasaules dvēsele mocītos pašpārmetumos to iesīkstējušo grēku un ciešanu dēļ, ko tā radījusi.

Labās Cerības rags - vai tā tevi saukt? Drīzāk gan Vētru rags, kā tevi dēvēja agrākos laikos; ilga un mānīga bezvēja klusuma aijāti, mēs attālinājāmies šajos vētrainajos ūdeņos, kur grēcinieku dvēseles, pieņēmušas šo putnu un zivju veidolus, likās nolādētas mūžīgi peldēt bez kādas cerības piestāt kādā miera ostā, vai arī pludurot melnajos gaisos, nerodot apvārsni. Bet joprojām klusa, sniega balta un nemainīga pret debesīm šāvās šļakatu strūkla, kā pirmāk vilinādama mūs sev līdz - vienvienīga, līdzīga spalvu pušķim, brīdi pa brīdim parādīdamās skatienam.

Visu šo laiku melnajā pirmelementu cīniņā Ahābs, ņēmis savā ziņā izmirkušo, baismo klāju, gandrīz nepārtraukti izrīkoja, būdams nospiests un nelāgā garastāvoklī, tādēļ vēl retāk, kā parasti, uzrunā­dams savus padotos. Vētrainā laikā - tādā kā šis - pēc tam kad uz klāja augšā un apakšā viss noridāts un novāktas buras, neatliek vairs nekas cits, kā bezdarbīgi gaidīt vētru rimstam. Kapteinis un komanda top par fatālistiem. Tā, atbalstījis savu kaula kāju ierastajā iedobē, ar vienu roku spēcīgi iegrābies vantīs, Ahābs garas stundas varēja nostāvēt ar seju pret vēju, lūkodamies taisni uz priekšu, kamēr pēkšņie vēja brāzieni ar lietu un sniegu varēja sasaldēt kopā skropstas. Pa šo laiku matroži, kurus no baka bija padzinušas postīgās bangas, kas dārdēdamas plīsa ap bugspritu, sastājās ierindā visgarām bortiem, lai labāk aizsargātos pret viļņu sitieniem; katrs bija pārmetis sev pāri tādu kā virves cilpu, piesiedamies pie treliņiem, un šūpojās tajā kā vaļigā jostā. Tika runāts maz vai nemaz, un mēmais kuģis ar apkalpi - krāsainām vaska lellēm - diendienā traucās tālāk cauri dēmonisko viļņu bezprāta līksmībai. Naktīs valdīja tāds pats mēmums, cilvēki cieta klusu rēcošā okeāna vaiga priekšā; joprojām klusēdami, vīri šūpojās savās virvju cilpās, joprojām nerunīgs Ahābs stāja pretī vētrai. Pat tad, kad pati daba likās pagurumā lūdzam pēc atpūtas, viņš nelūkoja atpūsties savā kojā.

Starbeks nekad nevarēja aizmirst skatu, kas viņam atklājās, kad, kādunakt iegājis kajītē atzīmēt barometra rādījumus, ieraudzīja veco aizvērtām acīm sēžam, taisni izslējušos, savā grīdai pieskrū­vētajā krēslā; lietuslāses un kūstošs sniegs pēc vējpūteņa, no kura viņš nule bija ticis ārā, lēnām strūkloja lejup pār nenovilkto mēteli un cepuri. Uz galda viņam pretī gulēja neatritināta straumju un tecējumu karte - viena no tām, par kurām mēs jau iepriekš runājām. Cieši kapteiņa dūrē sažņaugts, zvārojās lukturis. Kaut gan viņa ķermenis turējās, taisni saslējies, galva bija atmesta atpakaļ, un aizvērtās acis šķietami joprojām vērās augšup kā piekaltas "ziņotāja"[66] adatai, tam šūpojoties pie griestu sijas.

"Šausmīgais vecis!" drebinādamies nodomāja Starbeks. "Pat iesnaužoties tādā vētrā, tavas acis nenovēršami tiecas pretim mērķim."

52. nodaļa albatross

Uz dienvidaustrumiem no Labās Cerības raga, pie attālajām Krozē salām, kur atrodami bagātīgi vaļu medību lauki, tieši priekšā parādījās burinieks, saukts "Gounijs" (Albatross). Tas lēnām slīdēja mums pretī, un no savas augstās laktas grotmasta galā es varēju labi redzēt šo iesācēja acij tik lielisko skatu - vaļu medību kuģi atklātā jūrā, jau labu laiku prombūtnē no mājām.

Viļņi, veldamies kā veltņi vadmalas veltuvē, bija izbalinājuši šo kuģi kā sausumā izmestu valzirga kaulkambari. Visgarām spokai­nās parādības bortiem iezīmējās garas sarkanīgas rūsas svēdras, kamēr viss galvenais klājs ar takelāžu līdzinājās pūkainā sarmā tērptai biezai koka zarotnei. Bija uzvilktas tikai apakšējās buras. Garām bārdām apaugušie mastuvīri visos trijos mastos izskatījās gluži mežonīgi. Tie likās ietinušies zvēru ādās - tik sadriskātas un ielāpiem klātas bija viņu drēbes pēc kuģojuma turpat četru gadu garumā. Stāvot pie mastiem pienaglotos dzelzs gredzenos, tie līgojās un zvārojās virs bezdibenīgā dziļuma; un, kaut arī mēs, seši novērotāji augstu gaisā, kuģim lēni slīdot garām mūsējam, bijām tik tuvu cits citam, ka būtu varējuši pārvietoties no viena kuģa mastiem otra mastos, šie nelaimes putni, garām slīdot truli mūs aplūkodami, nepateica neviena vārda mūsu mastuvīriem, tikai no lejas, no mūsu kuģa pakaļgala, atskanēja sauciens.

-     Ei, kuģinieki! Vai nemanījāt Balto Vali?

Taču, kad svešais kapteinis, pārliecies izbalējušiem treliņiem, lūkoja celt pie mutes runastauri, tā nezin kāpēc izšļuka viņam no rokām un iekrita jūrā; vējš atkal iesāka kaukt, un viņš velti mēģi­nāja pārkliegt vējoto gaudoņu. Pa to laiku viņa kuģis turpināja attālināties no mums. Tikmēr "Pekvoda" jūrnieki, klusu ciezdami, ielāgoja šo ļaunu vēstošo notikumu, kas gadījās, jau pirmoreiz pieminot Balto Vali cita kuģa jūrniekiem; Ahābs kādu mirkli cieta klusu; gandrīz vai likās, ka viņš būtu gatavs nolaist ūdenī laivu, lai pietauvotos svešā kuģa bortam, ja nebūtu šis vējš, kas pieņēmās spēkā. Taču, izmantodams to, ka atrodas vēja pusē, viņš paķēra tauri un, pēc svešā kuģa izskata nopratis, ka tas ir no Nantaketas un drīz vien tur atgriezīsies, skaļi uzsauca:

-     Ei, jūs! Šitas ir "Pekvods", mēs braucam apkārt pasaulei! Vēliet, lai sūta vēstules uz Kluso okeānu! Un pēc trim gadiem, ja es vēl neesmu mājās, lai sūta uz…

Sajā mirklī, kad abu kuģu ceļi šķīrās, saskaņā ar sev vien zināmiem paradumiem bars mazu, nekaitīgu zivteļu, kas jau vairākas dienas mierīgi peldēja mums blakām, metās prom, skurinot peld- spuras, un ielenca svešinieka sānus - no priekšas un no aizmugures.

Kaut gan savos nebeidzamajos braucienos Ahābam vajadzēja būt bieži vien redzējušam ko tamlīdzīgu, tomēr vienas vienīgas domas apsēstajam vīram pat visnenozīmīgākie nieki varēja negaidīti izlikties nozīmīgi.

-     Bēgat prom no manis, ko? - viņš nomurmulēja, blenzdams ūdenī. Šie vārdi nešķita neko lielu nozīmējam, taču balss skaņā paudās tāds dziļš un bezpalīdzīgs sarūgtinājums, kādu apmātais vecais vīrs nekad vēl nebija izrādījis. Taču, pagriezies pret stūres- vīru, kas nemitīgi turēja kuģi pret vēju, lai tas tik nevaldāmi netrauktos uz priekšu, viņš uzrēca savā veca jūraslauvas balsī:

-    Stūri grie-iezt! Kurss - apkārt pasaulei!

Apkārt pasaulei! Tādi vārdi liek justies lepnam, bet, — kurp gan ved brauciens apkārt pasaulei? Tikai cauri neskaitāmām briesmām - turp, no kurienes sākām savu ceļu un kur visu laiku atradās tie, ko mēs atstājām drošībā.

Ja ši pasaule būtu bezgalīgs klajš līdzenums un ja, kuģodami uz austrumiem, mēs redzētu atklājamies aizvien jaunus plašumus, aizvien skaistākas vietas par Cikladu vai ķēniņa Zālamana salām, tad gan tādam braucienam būtu jēga. Taču, kad mēs dzenamies pakaļ savu sapņu tālām mistērijām vai metamies izmisīgi vajāt dēmoniskus garus, kas agri vai vēlu ņemas kārdināt katra mirstīgā dvēseli, kad mēs dzenam tiem pēdas apkart zemeslodei, tie vis­drīzāk mūs aizviļ sev līdzi neauglīgos labirintos, vai arī pamet puscēļā ar ielauztiem sāniem.

53. nodaļa SADRŪZMA

Droši vien iemesls, kāpēc Ahābs netika uzkāpis uz jau minētā kuģa klāja, bija šāds: vējš un ūdeņi vēstīja vētru. Bet, ja arī tā nebūtu bijis, viņš, iespējams, tāpat nebūtu turp devies. Kā var spriest pēc viņa vēlākās uzvedības līdzīgos gadījumos - ja sasauk­šanās laikā būtu atskanējusi noliedzoša atbilde uz viņa uzdoto jautājumu. Jo, kā vēlāk noskaidrojās, viņš nejuta ne mazāko vaja­dzību tikties, pat ne uz piecām minūtēm, ar citu kuģu kapteiņiem, ja tie nevarētu sniegt nekādas ziņas viņu interesējošā jautājumā. Taču, lai viss te minētais tiktu attiecīgi novērtēts, ir nepieciešams mazliet pastāstīt par to, kā parasts uzvesties uz vaļu mednieku kuģiem, kad tie sastopas tālās jūrās, it īpaši - medību apgabalos.

Ja divi svešinieki šķērso Poinberensas tīreli Ņujorkas štatā vai tikpat tuksnesīgo Solsberi līdzenumu Anglijā un nejauši sastopas tādos neviesmīlīgos klajumos, tie abi nekādi nespēj izbēgt no sa­sveicināšanās un piestāšanas uz mirklīti, lai apspriestu jaunākās ziņas vai pat uz brītiņu kopā piesēstu atvilkt elpu; jo dabiskāk būtu, diviem vaļu medību kuģiem sastopoties nebeidzamajos jūras tīreļklajos, otrā pasaules galā pamanot vienam otru pie vientulī­gās Fanninga salas vai tālajās Ķēniņa Millsa (Gilberta) salās - vēl dabiskāk, es saku, ka šādos apstākļos abi kuģi ne tikai apmainās sveicieniem, bet stājas vēl ciešākos, draudzīgākos un laipnākos sakaros. It īpaši tajā gadījumā, ja kuģi nāk no vienas un tās pašas ostas, tātad viņu kapteiņi, kapteiņu palīgi un daudzi apkalpes locekļi ir savstarpēji pazīstami un tiem ir pārrunājams daudz dažādu lietu par mājām.

Kuģis, kas nesen izgājis jūrā, iespējams, ved vēstules tiem, kas atrodas uz otra, sen jūrā izgājušā kuģa borta; katrā ziņā uz tā varēs atrast dažas avīzes, par gadu vai diviem jaunākas, nekā visjaunā­kais izdevums pašu nosmulētajā un notašķītajā laikrakstu kaudzītē. Atbildot uz šo laipnību, nule medībās izgājušais kuģis saņems vajadzīgās norādes par medību apgabaliem, kurp nolēmis doties, un tās ir ļoti svarīgas ziņas. Kaut kādā mērā tas attiecas arī uz tiem vaļu medību kuģiem, kuru ceļi krustojas jau medību apgabalos, pat tad, ja tie aptuveni vienā laikā pametuši mājas. Jo viens kuģis varbūt ved vēstules no kāda trešā, kas tagad jau tālu, un dažas no tām var būt adresētas kādam uz sastaptā kuģa klāja. Turklāt vīri var apmainīties pieredzē par vaļu medībām un patīkami parunāties. Ne tikai tāpēc, ka viņus saista jūrnieku savstarpējas simpātijas, bet arī vieno tā savdabīgā radniecība, kas vieno amatbrāļus, vienādas briesmas un rūpestus pārcietušos.

Nav lielas starpības - pat tad, ja kuģi ir no dažādām valstīm, ja vien U7. klāja runā vienā valodā, kā, piemēram, angļi un amerikāņi. Kaut gan, protams, tādas tikšanās negadās bieži, jo angļiem nav daudz vaļu medību kuģu, taču tās tomēr notiek, un tad abi izturas visnotaļ piesardzīgi, jo angļu kuģinieks ir visai ieturēts, kamēr jeņķis ko tādu necieš ne acu galā, ja runa nav par viņu pašu. Bez tam angļu vaļu mednieki reižu reizēm mēdz izrādīt gluži vai valdniecisku pārākumu pār amerikāņiem, uzlūkodami augumā padevušos, izdēdējušo nantaketieti ar viņa neaprakstāmajām provin­ciāla ieražām par savdabīgu lauķi jūrnieku vidū. Kur slēpjas īstais iemesls šādai angļu vaļu mednieku pārākuma apziņai, grūti pateikt, ņemot vērā, ka jenkiji vienā dienā nobeidz vairāk vaļu, nekā visi angļi kopā desmit gados. Taču tā ir tikai maza, nekaitīga angļu vaļu mednieku vājibiņa, ko nantaketietis necik nopietni neņem pie sirds; varbūt tādēļ, ka viņam zināmas arī šādas tādas paša vājībiņas.

Te nu redzam, ka no visiem kuģiem, kas vienatnē peld pa jūrām, vaļu medniekiem ir visvairāk iemeslu biedroties, un viņi tā arī dara.

Tirdzniecības kuģis, šķērsodams otra ceļu Atlantijas vidū, reizumis aizslīd garām bez neviena sveiciena vārda, tiem aizgrie­žoties vienam no otra jūras vidū kā diviem švītiem Brodvejā, tajā pašā laikā, iespējams, atļaudamies smalki nopelt otra ietērpu. Ja runājam par karakuģiem, kam uzsmaidījusi laime jūrā sastapties, tie vispirmām kārtām uzsāk tik garas ceremonijas ar muļķīgu klanīšanos un apsveicināšanos, nolaižot flagas, ka neatliek vairs vietas īsteni sirsnīgai labvēlībai un brālīgai mīlestībai. Kas attiecas uz vergu tirgotāju kuģiem, tie vienmēr brāžas tādā neticamā steigā, ka, tikko satikušies, uz karstām pēdām skrien viens no otra projām, cik ātri vien iespējams. Toties jūraslaupītāji, kad tiem ir tā laime samest kopā savus sakrustotos kaulus, vispirms sauc: "Cik galvaskausu?" - tādā pašā veidā kā vaļu mednieki vaicā: "Cik mucu?" Un, kad uz šo jautājumu ir atbildēts, jūraslaupītāji tūlīt pat stūrē dažādos virzienos, būdami visi vienlīdz velnišķīgi rīkļurāvēji, tāpēc tiem nesagādā patikšanu ilgstoši aplūkot savus ļaundarīgos līdziniekus.

Bet paverieties uz labsirdīgo, godprātīgo, vienkāršo, viesmīlīgo un nepiespiesti brālīgo vaļu mednieku! Ko dara vaļu mednieks, kad viņš sastop otru vaļu mednieku jebkuros daudzmaz ciešamos laika apstākļos? Tas rīko "sadrūzmu" - kaut ko tik pilnīgi nepazīs­tamu visiem citiem kuģiem, ka tie pat tādu vārdu nav dzirdējuši; ja arī gadījumā padzirdētu, tad tikai pasmīkņājuši un ņemtos atkār­toti murmulēt kādas blēņas par "strūkllējējiem", "trāntoveriem" un citas tamlīdzīgas asprātības. Kāpēc notiek tā, ka visi tirdznie­cības kuģi, tāpat kā jūraslaupītāju, vergtirgotāju kuģi un karakuģi, izjūt pret vaļu medniekiem tādu nicinājumu? Tas ir jautājums, uz ko pagrūti atbildēt. Jo, piemēram, gadījumā ar jūraslaupītājiem, gribētos gan zināt, vai patiesi ar šādu profesiju būtu jālepojas. Dažkārt tā tik tiešām ved līdz paaugstinājumam, taču - tikai pie karātavām. Bet tur, ja cilvēks ticis uz augšu tādā dīvainā veidā, viņam šajos augstumos izsit atbalstu zem kājām. Tātad, es domāju, laupītājam nav pietiekama pamata, lai dižotos ar savu augsto stāvokli vaļu mednieku priekšā.

SADRŪZMA (lietvārds) - biedriska divu vai vairāku vaļu mednieku kuģu sastapšanās, pa lielākai daļai medību apgabalos, kad pēc apmainīšanās ar sveicieniem arī apkalpes ciemojas viena pie otras; abi kapteiņi pa šo laiku saietas uz viena kuģa, bet kapteiņu palīgi - uz otra.

Ir vēl kāds sīkums, ko nevajadzētu aizmirst, runājot par sa- drūzmu. Katram amatam ir savas sīkas īpatnības - ari vaļu zvejai. Pirātu, vergu tirgotāju tupeles vai karakuģa kapteinis, airēdamies savā laivā, mēdz sēdēt laivas pakaļgalā, bieži vien ērtā tur ierīkotā sēdeklī, un reizumis pats modes pēc rīkojas ar mazu, jauku stūri, rotātu bezbēdīgi raibām aukliņām un lentītēm.

Bet vaļu medību laivai pakaļgalā nav nekāda sēdekļa, nedz atzveltņa un nekādas stūres. Tad gan būtu pienākuši vareni laiki, ja vaļu mednieku kapteiņus kā sagrabējušus domniekus vadātu apkārt pa ūdeņiem zvilnī uz ritentiņiem. Un, ja runājam par stūri, tad ne­viena vaļu medību laiva nepieļaus tamlīdzīgu mīkstčaulību, turklāt uz sadrūzmas laiku kuģi pamet visa nolaistās laivas apkalpe, arī harpu- nētājs vai laivas stūrmanis - padotais, kas šādos gadījumos pilda stūresvīra pienākumus, un kapteinis, kam laivā nav vietas, kur sēdēt, dodas vizītē, stāvēdams taisns kā priede. Jums bieži būs izdevība ievērot, ka, apzinādamies visas apkārt redzamās pasaules acis no abiem kuģiem sev pievērstas, stāvošais kapteinis sakopo visus spēkus, lai nezaudētu cieņu un noturētos kājās. Tas nudien nav nekāds vieglais uzdevums, jo aiz muguras novietots lielais stūres airis, kas brīdi pa brīdim belž kapteinim pa krustiem, bet priekšā sēdošā airē- taja airis dauzās gar viņa ceļgaliem. Viņš ir pilnīgi ieķīlēts no priekšas un no aizmugures, un var izvērsties tikai sāniski, izplešot kājas; taču pēkšņa, neganta laivas sasvēršanās varētu viņu viegli nogāzt no kājām, jo garums, kurā iespējams balstīties, bez attiecīga platuma nav nekas. Tikai pamēģiniet sastatīt leņķi no divām izvērstām kārtīm - jums neizdosies tās noturēt stāvus. Taču savukārt nekādi nav iespējams, lai visas pasaules pētošo acu priekšā, nudien nav iespējams, es saku, ka šis ar izplestām kājām stāvošais kapteinis tiktu redzēts kaut drusciņ turamies pie kaut kā ar rokām; jānudien, vēl uzsvērdams savu pilnīgo un nesatricināmo pašsavaldīšanos, viņš parasti mēdz turēt rokas bikšu kabatās; bet iespējams, ka gandrīz visos gadījumos, būdamas lielas un smagas, tās viņam tur kalpo par balastu. Un tomēr ir gadījies, kā zināms no drošām liecībām, ka briesmu brīdī - reizi, varbūt divas - teiksim, pēkšņas vejbrāzmas laikā, vētrā, kapteinis ieķēries tuvākajam airētājam matos un neatlaidīgi turējies, nepielūdzams kā pati nāve.

54. nodaļa

STĀSTS PAR "TAUN-HO" (KĀ TAS TIKA STĀSTĪTS "ZELTA MĀJVIETĀ")

Labās Cerības rags un visi ūdeņi, kas ap to, ļoti līdzinās liel­ceļu krustojumam, kur var satikt vairāk ceļagājēju, nekā jebkur citur.

Tas notika neilgi pēc sasaukšanās ar "Gouniju" - mēs satikām vēl vienu mājupbraucošu vaļu medību kuģi "Taun-Ho",5,) . Gandrīz visa tā apkalpe bija polinēzieši. īsā sadrūzmā mēs no tiem dabūjām dzirdēt noteiktas ziņas par Mobiju Diku. Vispārējā interese par Mobiju Diku tagad nevaldāmi auga augumā, to izraisīja kāds apstāklis dzirdētajā stāstā par "Taun-Ho", kas, kā likās, miglaini saistīja ar vali kādu neizprotamu, nedabisku spēju spriest Dieva tiesu, kāda mēdz piemeklēt dažus cilvēkus. Šis pēdējais apstāklis kopā ar tā izraisītajām sekām veidojot, tā sakot, traģēdijas zem­tekstu, taps te pastāstīts un nekad nesasniedza Ahāba, nedz arī viņa palīgu ausis. Jo šā noslēpumainā stāsta daļa nebija zināma arī pašam "Taun-Ho" kapteinim. Tā bija tikai triju šā kuģa balto matrožu privāta lieta, no kuriem viens, kā rādās, atklāja to Teštigo, likdams nozvēreties pie visiem svētumiem, ka klusēs, taču nākamajā naktī Teštigo .miegā runāja, un tādā veidā daudz kas tika izpausts, tāpēc, vēlāk piecēlies, viņš vairs nevarēja nepateikt arī pārējo. Tomēr šī būšana spēcīgi ietekmēja "Pekvoda" jūrniekus, kas bija izzinājuši visu pilnībā, un viņus turklāt pārņēma tāda, varētu sacīt, neparasta smalkjūtība, ka viņi cieši glabāja šo noslēpumu, un tas nekad nenonāca aiz "Pekvoda" grotmasta. Iepinot tur, kur vajag, šo tumšo pavedienu visiem zināmajā stāstā, kā tas tika vēstīts uz kuģa klāja, es ķēros pie visa šā dīvainā notikuma iemūžināšanas.

Sev par prieku es saglabāšu to runas veidu, kādā reiz tiku to klāstījis Limā, savu spāniešu draugu pulciņā kādu svētku

1,9 Taun-Ho - senatnīgs izsauciens; tā mēdz saukties, kad no masta gala pamanīts valis; to joprojām lieto vaļu mednieki Galapagu salu apkaime. (Aut. piezīme.) priekšvakarā, draugiem sēžot man apkārt "Zelta Mājvietā" un pipējot bagātīgi apzeltītiem podiņiem izliktajā terasē. No šiem smalkajiem kavalieriem divi jaunekļi - dons Pedro un dons Sebastjans - bija man labi pazīstami, tādēļ tie laiku pa laikam pārtrauca mani, šo vai to vaicādami un arī tūlīt saņemdami atbildes.

Apmēram divus gadus pirms tam, kad pirmoreiz padzirdēju par notikumiem, kurus esmu nodomājis izstāstīt jums, džentlmeņi, "Taun-Ho" - kašalotu zvejaskuģis no Nantaketas, līkumoja šepat pa Kluso okeānu, dažu dienu brauciena attālumā no šīs te vecās, labās "Zelta Mājvietas" pajumtes. Tas atradās kaut kur uz ziemeļiem no ekvatora. Kādā rītā, kad, tāpat kā ik dienas, jūrnieki ķērās pie sūkņiem, tika pamanīts, ka ūdens lejā ir vairāk, nekā parasti. Tie nolēma, ka zobenzivs būs pārdūrusi kuģa sānu, džentl­meņi. Taču kapteinis, nezināmu iemeslu dēļ cerēdams, ka šajos platuma grādos viņu gaida nebijusi veiksme, negribēja tos pamest; sūce tobrīd vēl netika uzskatīta par bīstamu, kaut gan, jānudien, caurumu nekur nevarēja atrast, lai arī lejā viss tika pārmeklēts, cik labi vien iespējams tādā nelāgā laikā, un kuģis turpināja ceļu, matrožiem ar vērienu un īsiem pārtraukumiem darbojoties ap sūkņiem; taču gaidītā veiksme nenāca; pagāja dažas dienas, tomēr ne tikai neatradās sūces vieta, bet ūdens turpināja ieplūst vēl pamatīgāk. Tik brāzmaini, ka tagad jau nedaudz satrauktais kapteinis lika uzvilkt visas buras un doties uz tuvākajām salām, lai tur ostā izvilktu kuģi sausumā un salabotu.

Kaut gan priekšā vēl bija tāls ceļš, tomēr kapteinis nemaz nebaidījās, ka kuģis varētu nogrimt, ja vien visparastākā veiksme stāvētu klāt, jo sūkņi bija labākie no labākajiem, un, nomainīdami pie tiem cits citu, trīsdesmit seši matroži varēja bez īpašām pūlēm kuģi atbrīvot no ūdens arī tad, ja sūce palielinātos divkārt. Patiesi, vēji visu laiku bija labvēlīgi šim pārbraucienam, un "Taun-Ho" nešaubīgi būtu pilnīgā kārtībā nonācis ostā bez jebkādām bojā­ejas briesmām, ja nebijusi Vainjardas Rednija - kapteiņa pirmā palīga nešpetnā uzkundzēšanās un nežēlīgā atriebtkāre, kādu tā izraisīja Stīlkiltā - vīrā no ezeriem, no Bufalo.

-    Ezeriem! Bufalo! Dieva dēļ, kas tie par ezeriem, un kur ir Bufalo? - noprasīja dons Sebastjans, paslējies augšup savā līga­najā mašas šūpuļtīklā.

-      Mūsu Ēri ezera austrumu krastā, don, bet es lūdzu jūs būt pacietīgam - droši vien jums drīz gadīsies dzirdēt par to kaut ko vairāk. Tātad, džentlmeņi, tie zvejnieki, kas kuģo uz brigām ar četrstūrainām burām un trīsmastniekiem, kuri ir tikpat lieli un izturīgi kā jebkurš kuģis, kas pie jums peld no vecās Kaljao uz tālo Manilu - tie ezervīri pašā mūsu Amerikas sauszemes sirdī saņēmuši tādu brīvu korsāru audzināšanu, kādu mēdz piedēvēt atklātām jūrām. Jo šīs mūsu savstarpēji vienotās, lielās saldūdens jūras, kas ieplūst cita citā - Ēri ezers, Ontārio, Hūrons, Augšezers un Mičigans, - ir plašas kā pats okeāns, ar daudzām okeānam piemītošām cēlām īpašībām, visdažādāko rasu iedzīvotājiem krastos un atšķirīgiem klimatiem. Tur ir romantisku salu arhipelāgi lok- lokiem, kā Polinēzijas ūdeņos; tur dzīvo galvenokārt divas lielas un ļoti atšķirīgas tautas tāpat kā Atlantijā; tās gādā par garajiem jūrasceļiem uz mūsu daudzajām kolonijām no austrumiem, kuras atrodas šajos krastos; gan šur, gan tur draudīgi pretī veras dižgabalbaterijas, bet no nepieejamā Makinlija lejup lūkojas tur uzrāpušies lielgabali kā kalnu kazas; ezeri dzirdējuši rībinām skaļus salūtus par godu uzvarām uz ūdeņiem, laiku pa laikam lava savos krastos apmesties mežonīgiem barbariem, kuru sarkanās, izkrāsotās sejas rēgojās no viņu zvērādu vigvamiem; jūdžu jūdzēm tos apstāj mūžseni un neskarti meži, kur augstās priedes stāv ciešās rindās kā karaļi gotiskos ģenealoģiju sarakstos; šie paši biezokņi slēpj asinskārus Āfrikas plēsoņas un zvēriņus ar zīdainu spalvu, kuru ādiņas, aizvestas prom, grezno tatāru valdnieku ģērbus; tie atspoguļo bruģētās galvaspilsētas Bufalo un Klīvlendu, tāpat kā Vinnebago ciematus; to ūdeņi šūpo gan tirdzniecības kuģi ar pilnu takelāžu, gan apbruņotu valsts kreiseri, gan tvaikoni, gan skābarža smailīti; tos pārstaigā spārnotie Boreji - ziemeļvēji mastu lauzēji, tikpat neganti kā tie, kas uzvanda sāļās bangotnes; tie zina, kā gremdēt kuģus, jo tālu no zemes, lai arī zemes iekšienē atraz­damies, te nogrimis ne viens vien pusnakts kuģis ar visu aurojošo ekipāžu. Tātad, džentlmeņi, kaut ari nākdams no zemes vidienes, Stīlkilts bija dzimis un audzis jūrasvlrs, tikpat drosmīgs jūrnieks kā jebkurš cits. Toties Rednijs - kaut arī bērnībā vāļājies tuksne­sīgajā Nantaketas liedagā, pieplacis mātes barotājas jūras krūtij, vēlākajā dzīvē ilgi un gari vagoja mūsu nemīlīgo Atlantiju un jūsu sapņaino, Kluso okeānu; viņš bija tikpat atriebīgs un kašķīgs kā zeļļi no tālajiem mežiem, kuri nule ieradušies no tiem platuma grādiem, kur rēķinus noslēdz briežragu spalu medībdunči. Tomēr šim nantaketietim piemita arī dažas labas īpašības, un šis vīrs no ezeriem, jūrnieks, kaut arī būdams gatavais velns, ja pret viņu izturētos ar nelokāmu stingrību, ko mīkstinātu vien tās cilvēciskās cieņas atzīšana, uz kādu tiesības pat nelietīgākajam no vergiem; šādi vadīts, šis Stīlkilts būtu ilgu laiku turams paklausībā un padevībā. Katrā ziņā tāds viņš rādījās esam līdz šim; taču Rednija liktenis bija izlemts, viņam bija atņemts prāts, un Stīlkilts… bet, džentlmeņi, jūs visu paši dzirdēsiet.

Pagāja diena vai divas no tā brīža, kad "Taun-Ho" bija pagrie­zies ar priekšgalu pret salām, un sūce atkal likās vēl spēcīgāka, taču tikai tik daudz, lai ik dienas nāktos darboties ar sūkņiem par stundu vai vēl mazliet ilgāk. Jums jāzina, ka tādā rāmā un civilizētā okeānā, kāds ir mūsu Atlantijas okeāns, gadās piemēri, kad šķiperi pa visu kuģojuma laiku ir nedomā ķerties pie sūkņiem; kaut gan - ja klusā, sapņainā naktī sardzes priekšniekam aizmirsušies viņa pienākumi šajā jomā, var gadīties, ka biedri viņam to nekad vairs neatgādinās, jo visi maigi nolaidīsies dibenā. Bez tam tuksnesīgās un mežonīgās jūrās, tālu rietumos no jums, džentlmeņi, tas uz kuģiem nav nekas neparasts, ka visi pa kārtai darbojas ap sūkņiem pat diezgan ilga brauciena laikā, tas ir, ja ceļš ved gar daudzmaz pieejamu krastu, vai ir vēl kāds pieņemams atkāpšanās ceļš. Tikai tajā gadījumā, ja kuģis ar sūci atrodas kādos ļoti tālos, nomaļos ūdeņos, platuma grādos, kur nav tuvumā nekādas sauszemes, - tikai tad kapteinis sāk justies nemierīgi.

Kaut kas līdzīgs gadījās ar "Taun-Ho"; tādēļ, kad atklājās, ka ūdens ieplūde kļuvusi spēcīgāka, daži no komandas tik tiešām sāka izrādīt satraukumu, it īpaši Rednijs - kapteiņa palīgs. Viņš lika uzvilkt augšējās buras un pievilkt skotis160 , lai vēji pamatīgi iegultu tajās. Šis Rednijs, man šķiet, nebija nekāds zaķpastala, viņš bija tikpat maz noskaņots kaut kādi izrādīt nervozu satraukumu par savu drošību, kā jebkurš bezbailīgs, bezdomu radījums jūrā vai uz sauszemes, kādu vien varat iedomāties, džentlmeņi. Tādēļ, kad viņš sāka izrādīt šādas bažas par kuģa drošību, daži jūrnieki nosprieda, ka viņš to aprūpē, būdams kuģa līdzīpašnieks. Un, viņiem tovakar darbojoties ap sūkņiem, par šo tematu tika daudz un dažādi jokots, kamēr tie stāvēja, ar kājām visu laiku mirkdami plūstošā ūdenī, skaidrā kā kalnu strauts, džentlmeņi - tas burbulēja no sūkņiem, apliedams klāju un nebeidzamām straumēm aiztecēdams prom jūrā pa špigatēm[69].

Tātad, kā jums labi zināms, nereti mūsu nosacītību pilnajā pasaulītē - vai tas būtu uz sauszemes vai ūdens - gadās tā: ja cilvēks ieņem augstāku stāvokli par citiem un redz, ka viens no padotajiem to ievērojami pārspēj pašlepnā vīrišķībā, viņš sāk just pret šo vīru nepārvaramu rūgtumu un netīksmi; katrā piemērotā gadījumā viņš pacentīsies sagraut un saberzt pulverī šo lepnības torni, pārvēršot to saujiņā pīšļu.

Lai kā to ņem, džentlmeņi, katrā ziņā šis Stīlkilts bija augumā varens un iznesīgs radījums, ar romieša galvu un zeltainu bārdu, kas izplūda viņam uz krūtīm līdzīgi bārkstīm no jūsu pēdējā vicekaraļa ugunīgā jājamzirga seglu segas; gan viņa prāts, gan sirds un dvēsele, džentlmeņi, varētu padarīt Stīlkiltu par Kārli Lielo, ja vien viņš būtu dzimis Kārļa Lielā tēva dēls. Toties Rednijs, kapteiņa pirmais palīgs, bija atbaidošs kā zirgēzelis, turklāt tikpat cietpaurīgs, ļaunatminīgs un ietiepīgs. Viņš necieta Stīlkiltu, un Stīlkilts to zināja.

Redzēdams kapteiņa palīgu tuvojamies, kad viņš kopā ar pārējiem rāvās gar sūkņiem, vīrs no ezeriem izlikās viņu nere­dzējis un pārdroši turpināja jautro zobošanos.

"Vai die, vai die, puiki dulburi, balts līst virsū; do' šu' kādu krūķeli, to der pagaršot! Dieva dēļ, šito vaj'g pildīt pudelēs! Es jums saku, puiši, visa vecāzēna Reda daļa aiztecēs šitanī caurumā! Šis labi darītu, ja nogrieztu savu daļu no borta un stumtu uz māju. Zēni, lieta tā, ka šit'ntā zobenzivs tikai sākusi uzdarboties, šī atgriezusies kopā ar veselu bandu kuģgaldnieku - zāģa zivi, cirvja zivi, vīlzivi un citiem namdarmeistariem; tagad šitie amatnieki raujas melnās miesās, cērtot un zāģējot dibenu ārā, - un vedīs to darbiņu galā, man domāt! Ja vecais zēns Reds būtu te klāt, es šim teiktu, lai lec pār bortu un šīs izdzenā. Es šim teiktu, ka tur pats nelabais grib ievilkt viņa īpašumu. Tak šis ir gatavais vientiesis, tas Reds, un vēl smukulītis turklāt. Puikas, runā, ka pārējo īpašumu šis ieguldījis spoguļos. Kazi, vat' šis neuzdāvinātu man sava deguna kopiju?"

"Velns parāvis! Ko nesūknējat?" ierēcās Rednijs, izlikdamies jūrnieku runas nedzirdējis. "Pie darba, zibeņi un pērkoni!"

"Kā tad, kā tad, ser!" atbildēja Stīlkilts, dzīvespriecīgs kā circenis. "Veicīgāk, zēni, veicīgāk!" Un sūknis iesāka žvarkstēt kā piecdesmit ugunsdzēsēju sūkņu; matroži aizmeta cepures, un drīz vien bija dzirdami tādi dvašas vilcieni, kas liecināja par cilvēka dzīvības spēka vislielāko sasprindzinājumu. Pēcgalā, ar visu savu baru beidzis sūknēt, vīrs no ezeriem pagāja nost aizelsies un nosēdās uz kabestāna. Viņa seja bija pietvīkusi tumši sarkana, acis pielijušas asinīm, un viņš rauša nost sviedrus, kas ritēja pār pieri. Nezinu, kāds velns, džentlmeņi, apsēda to Redniju, dīdīdams viņu piesieties tik satracinātam cilvēkam, nudien nezinu, taču notika tieši tā. Neizturami dižmanīgi pārstaigādams klāju, vecākais kapteiņa palīgs pavēlēja viņam ņemt slotu un slaucīt klāju, kā arī ar liekšķeri aizvākt smirdīgos netīrumus, kurus atstājusi brīvībā pastaigāt izlaista cūka.

Te, džentlmeņi, jāpiezīmē, ka klāja bēršana uz jūras ir tāds saimniecisks darbiņš, ko veic katru vakaru un jebkuros laika apstākļos, vienīgi trakojošā vētrā ne; ir zināmi pat gadījumi, kad tas darīts uz grimstoša kuģa. Tādi, džentlmeņi, ir nemainīgi iedibinātie jūrnieku paradumi un instinktīvā tīrības mīlestība - viņu starpā ir tādi, kas negrims dibenā, pirms nebūs nomazgājuši muti. Taču uz visiem kuģiem šīs slotu būšanas piederas tikai kuģapuikām, ja vien tādi ir uz klāja. Bez tam spēcīgākie vīri uz "Taun-Ho" bija sadalīti grupiņās, kas mainījās pie sūkņiem, un Stīlkilts, būdams visplecīgākais no visiem, bieži vien tika nozīmēts par grupas virsvadītāju; tādēļ viņam, tāpat kā viņa biedriem, vajadzēja būt brīvam no sīkiem pienākumiem, kas nelikās īstena jūrnieka cienīgi. Visus šos papildinājumus minēju tāpēc, lai jūs pilnībā saprastu, kas notika šo divu vīru starpā.

Taču tas nebūt nebija viss: rīkojums ņemt liekšķeri nepār­protami tika izteikts, lai aizskartu un pazemotu Stīlkiltu, - tikpat labi Rednijs būtu varējis iespļaut viņam sejā. Katrs, kas braucis uz vaļu medību kuģa, to sapratīs; tāpat to un vēl daudz ko vairāk apjauta vīrs no ezeriem, dzirdēdams kapteiņa palīga izteikto rīko­jumu. Kādu mirkli, turpinot nekustīgi sēdēt un mierīgi lūkoties kapteiņa palīga negantajās acis, viņš juta sevī pulvermucu grēdu augam augumā un degli klusām izdegam tuvāk un tuvāk; viņš neviļus apjauta to visu, līdz ar savādu iecietību un nevēlēšanos vēl vairāk nokaitināt jau tā satracināto radījumu - tāda nepatika, ko lielākoties jūt, ja vispār jūt, patiesi vīrišķīgi ļaudis, pat tad, ja viņi ir saniknoti, - Stīlkiltu bija pārņēmusi vārdā nenosaucama, netve­rama jušana. Tādēļ viņš atbildēja savā parastajā tonī, vienīgi balss likās tāda kā aizsmakusi no tābrīža aizkusuma, sakot, ka klāja slaucīšana neesot viņa pienākums un viņš to nedarīšot. Pēc tam, ne ar vienu vārdu nepieminot liekšķeri, viņš norādīja uz trim puikām, kas parasti uzkopa klāju un, nebūdami nodarbināti pie sūkņiem, visu dienu nedarīja gandrīz neko. Taču Rednija atbilde bija lāsti, viņš visnotaļ pavēlnieciski un apvainojoši pieprasīja bez iebildu­miem pildīt rīkojumu; un, paņēmis no tuvākās mucas stīpojamo veseri, ar to rokā tuvojās sēdošajam ezeru vīram.

Aizkusušajam un uzbudinātajam, sviedros mirkstošajam Stīlkiltam pēc spraigās darbošanās pie sūkņa, ar visu pirmītējo neaprakstāmo iecietību nebija viegli paciest tādu kapteiņa palīga izturēšanos; taču, joprojām cenzdamies kaut kā nomākt sevī gruz­došo uguni, viņš sēdēja, nerunādams ne vārda un nepakustoties, it kā būtu pieaudzis pie sēdekļa, līdz nokaitinātais Rednijs novicināja veseri tikai dažas collas no viņa sejas, trakās dusmās pieprasīdams pakļaušanos rīkojumam.

Stīlkilts piecēlās un lēnām atkāpās aiz kabestāna, kapteiņa palīgam ar paceltu āmuru rokā sekojot viņam pa pēdām, un mierīgi atkārtoja, ka apņēmies nepakļauties. Redzēdams turklāt, ka viņa pacietība neko nelīdz, viņš ar draudīgu, neaprakstāmu saliektas rokas kustību mēģināja atturēt neprātīgo apmāto, taču viss velti. Tā viņi abi lēnām riņķoja ap kabestānu, kamēr, nolēmis izbeigt atkāpšanos un domādams, ka izrādījis visu iecietību, uz kādu vien bijis spējīgs, vīrs no ezeriem nostājās uz lūkas vāka un sacīja kapteiņa palīgam:

"Mister Rednij, es jums nepakļaušos. Lieciet nost āmuru vai piesargieties!"

Taču kapteiņa palīgs, kura liktenis bija izlemts, piegāja vēl tuvāk nekustīgi stāvošajam Stīlkiltam, novicinādams smago āmuru turpat collu no viņa zobiem un nemitēdamies atkārtot nepacieša­mus lāstu vārdus. Neatkāpies ne par collas tūkstošdaļu, urbdamies viņā ar savu skatienu kā nelokāmu asmeni, Stīlkilts aiz muguras sažņaudza dūrē labo roku un, lēnām to paceldams, sacīja savam vajātājam, ka, āmuram tikai aizskarot viņa vaigu, viņš uzbrucēju nositīšot. Taču, džentlmeņi, to muļķi dievi jau bija nolēmuši nokau­šanai. Tūlīt veseris skāra vaigu, un nākamajā mirklī kapteiņa palīgs ar salauztu žokli valstījās pa klāju, sprauslādams asinis kā valis.

IeCams kliedzieni paguva aizskanēt līdz kapteiņa kajītei, Stīl­kilts jau bija sagrābis stagu, kas stiepās augšup, kur mastu galos stāvēja divi viņa biedri. Abi bija kanālieši.

-     Kanālieši! - iesaucās dons Pedro. - Mēs esam redzējuši daudzus vaļu medību kuģus savās ostās, taču par jūsu kanāliešiem dzirdēt nav gadījies. Lūgtum piedošanu, - kas tie tādi un ar ko nodarbojas?

-     Kanālieši, don, ir laivinieki no mūsu lielā Ēri kanāla. Par to taču jums būs gadījies dzirdēt?

-     Nē, senjor, šajā apnicīgajā, karstajā, aplam laiskajā un senatnīgajā zemē mēs par jūsu izdarīgajiem ziemeļiem nezinām gandrīz neko.

Jo kaut kā īpaši liktenīgi mēdz notikt, ka, līdzīgi jūsu galvas­pilsētu pirātiem, kas aizvien drūzmējas ap tiesu pilīm, grēcinieki, džentlmeņi, pulcējas ap svētajām vietām.

-     Vai tas ir mūks, kas tur nāk? - jokodams satraukti ieprasījās dons Pedro, lūkodamies lejup ļaužu pilnajā laukumā.

-     Mūsu ziemeļnieku draugam par laimi, karalienes Izabel­las inkvizīcija Limā sāk mazināties! - dons Sebastjans iesmējās.

-    Turpiniet, senjor.

-    Vienu mirklīti! Atvainojiet! - iesaucās kāds no klātesošajiem.

-    Mūsu visu, limiešu, vārdā gribēju tikai apliecināt jums, ser jūrniek, ka mēs nepalaidām garām neievērotu jūsu smalkjūtību, kad, runā­jot par samaitātību, jūs atturējāties minēt senās Venēcijas vietā šodienīgo Limu! Ak, neklanieties un netēlojiet pārsteigumu, jūs taču zināt šajā piekrastē parasto pateicienu: "Netikla kā Ļima"!

Tas tikai apstiprina jūsu teikto; baznīcu te ir vairāk, nekā biljard- galdu, tās vienmēr ir vajā, un - "netiklas kā Lima"! Tāpat ir ar Venēciju; esmu tur bijis - svētajā svētlaimīgā evaņģēlista, svētā Marka pilsētā! Svētais Dominik, šķīsti to no grēkiem! Jūsu glāzi, ser! Tencinu, es vēlreiz to piepildīju, tagad jūs atkal varat to tukšot.

-      Brīvi attēlots darbībā, džentlmeņi, kanālietis varētu būt drāmas galvenais varonis - tik iespaidīgi un mākslinieciski samai­tāts viņš ir. Kā Marks Antonijs, kas diendienā peldēja pa zaļzie- došo Nīlu un neslēpti draiskojās ar sārtvaidzi Kleopatru, viņš kūtri slīd pār ūdeņiem, cepinādams savus aprikozstilbus uz saules pielietā klāja. Taču krastā šī mīkstčaulība pazūd kā nebijusi. Kanālietis lepodamies nēsā laupītāja drānas: uz acīm uzmaukta cepure ar nolaistām malām un krāsainām lentēm papildina viņa lieliskos sejas pantus. Viņš iedzen šausmas to ciematu smaidīga­jām nevainībām, kuriem cauri kuģo; no viņa melnīgsnējā vaiga un pašapzinīgās plātības izvairās arī pilsētās. Reiz, kad klaidoju pa šo kanālu, viens no šiem kanāliešiem man izdarīja vērtīgu pakal­pojumu; es viņu sirsnīgi tencinu, nevēlēdamies būt nepateicīgs; tā taču ir īpašība, kuras dēļ laupītājam var daudz ko piedot - šī gatavība nelaimē pasniegt roku nabaga svešiniekam, kā arī aplaupīt bagāto. īsi sakot, džentlmeņi, te mežonīgā kanālu dzīve top daiļ­runīgi apliecināta; un mūsu mežonīgā vaļu zvejas flote uzņēmusi sevī tik daudzus spējīgākos šīs skolas beidzējus, ka diez vai ir vēl kāda cilvēku pasuga, ja neņemam vērā vīrus no Sidnejas, uz kuriem vaļu mednieku kapteiņi lūkotos ar lielāku neuzticību. Un šī lieta nebūt netop mazāk pārsteidzoša no tā, ka daudziem tūkstošiem mūsu lauku puiku un jaunekļu, kas dzimuši šajos krastos, pārbaudījumu pilnā Lielā Kanāla dzīve ir tas vienīgais starpposms, kas ved no mierīgas pļaujas kristīgā druvā pie pārgal­vīgas ūdeņu vagošanas vismežonīgākajās jūrās.

-     Skaidrs! Skaidrs! - nesavaldīgi iesaucās dons Pedro, izšļak- stīdams čiču uz savām sudrabainajām, kruzuļotajām aprocēm. - Ceļo vai neceļo! Visa pasaule ir tā pati Lima! Biju domājis, ka jūsu apvaldītajos ziemeļos ļaudis ir auksti un bezkaislīgi kā kalni. Bet stāstiet taču!

- Es paliku, džentlmeņi, pie vira no ezeriem, kas parāva stagu. Tiklīdz viņš bija paguvis to izdarīt, viņu acumirklī ielenca trīs jaunākie kapteiņa palīgi un četri harpunētāji, likdami viņam atkāp­ties pie borta. Taču, nolaidušies lejā pa vantīm līdzīgi krītošām draudīgām komētām, divi kanālieši metās ņudzeklī, cenzdamies izvilkt savējo no turienes bakā. Citi jūrnieki metās viņiem palīgā, un sākās vispārējs juceklis, kamēr drošsirdīgais kapteinis, turēdamies drošā attālumā, lēkāja augšā un lejā ar žebērkli rokā, uzkūdīdams palīgus, kā nākas, nomizot to šausmīgo neģēli un uzvilkt viņu uz kapteiņa tiltiņa. Laiku pa laikam, pieskrējis pie paša cilvēku kamola, kas valstījās pa zemi, viņš bakstīja tam pa vidu ar savu duramo, cenzdamies trāpīt ienīstajam vīram un izķeksēt to no murskuļa. Taču ar Stīlkiltu un viņa cīņasbiedriem tikt galā tiem, izrādījās, nebija pa spēkam: viņam izdevās izlauzties bakā, kur, veicīgi sarin­dojuši trīs četras lielas mucas vienā rindā ar kabestānu, šie jūras parīzieši paslēpās aiz barikādes.

"Lieniet ārā no turienes, laupītāji!" draudīgi ierēcās kapteinis, turēdams katrā rokā pa pistolei - tās viņam nule bija atnesis apkalpotājs. "Lieniet ārā, rīkļurāvēji!"

Stīlkilts uzlēca uz barikādes un, soļodams pa to šurpu turpu, parādīja, ka nebīstas no pistolēm, skaidri ļaujot kapteinim noprast, ka viņa (Stīlkilta) nāve būs signāls slepkavīgam jūrnieku dumpim. Savā sirdī nobažījies, ka tā varētu patiešām notikt, kapteinis maz­liet atvēsa, pavēlēdams dumpiniekiem tūlīt pat ķerties pie darba.

"Vai apsolāt neaiztikt mūs, ja paklausīsim?" viņu vadonis noprasīja.

"Pie darba! Pie darba! Es neko neapsolu - dariet, kas jādara! Vai gribat nogremdēt kuģi, šādā brīdi dumpodamies? Pie darba!" Un kapteinis atkal pacēla pistoli.

"Nogremdēt kuģi?" pārvaicāja Stīlkilts. "Ak jā, lai tik grimst. Neviens no mums nepieliks tur roku, iekams nezvērēsiet neaizskart mūs pat ar linu diedziņu! Ko teiksiet, vīri?" viņš vaicāja, pagriezies pret saviem biedriem. Par atbildi atskanēja sajūsmināti kliedzieni.

Vīrs no ezeriem apgāja barikādi, ne mirkli neatraujot skatienu no kapteiņa un izmetot apmēram šādus teikumus:

"Tā nav mūsu vaina, mēs to negribējām; es viņam teicu, lai liek nost āmuru, tas pat bērnam skaidrs; viņš taču mani pazina, es viņam teicu, lai nekaitina bifeli; kā rādās, būšu salauzis pirkstu pret viņa nolāpito žokli; vai lejā, bakā, ir kapājamie naži, puikas? Palūkojiet sev pa lauznim, zēni! Dieva dēļ, kaptein, sakiet savu vārdu, nedariet muļķību, aizmirstiet to visu; mēs esam gatavi ķerties pie darba; izturieties pret mums cilvēcīgi, un mēs esam jūsu rīcībā, bet pērienam gan neļausimies.

-     Pie darba! Es neko nesolu, pie darba, es teicu!

-    Paklausieties, jūs, - uzsauca vīrs no ezeriem, izstiepdams roku pret kapteini, - mēs te esam vairāki (un es tanī starpā), kas tikām salīgti šim vienam braucienam, vai ne tā; kā jums labi zināms, ser, mēs varam pieprasīt atlaišanu, kolīdz izmetīsim enkuru; mēs nemeklējam kašķi, tas nav mūsu interesēs; mēs gribam mieru un esam gatavi strādāt, bet pērienam neļausimies.

"Pie darba!" kapteinis auroja.

Stīlkilts kādu mirkli lūkojās viņā, tad sacīja: "Es jums kaut ko pateikšu, kaptein - ja mēs jūs nosistu, tad pēc tam nonāktu pie karātavām, tāpēc nepacelsim roku pret jums, kamēr pats mums neuzbruksiet. Bet, iekams nezvērēsiet mūs nepērt, mēs nekustinā­sim ne pirksta."

"Tad pazūdiet lejā, es atstāšu jūs tur, kamēr nāksiet pie prāta. Lasieties lejā!"

"Vai ejam?" vadonis uzkliedza saviem vīriem. Lielākā daļa nepiekrita, taču beigu beigās, paklausīdami Stīlkiltam, tie sekoja viņam lejā tumšajā caurumā un, neapmierināti rūkņādami, nozuda tur kā lāči alā.

Kad ezeru vīra neapsegtā galva bija vienā līmenī ar klāju, kapteinis un viņējie pārlēca barikādei un, steidzīgi nolaiduši lūkas vāku, visi kopā uzgūla tam, uzsaukdami apkalpotājam nest šurp smago misiņa priekškaramo atslēgu no aizmugures trapa. Tad, nedaudz pavēris vāku, kapteinis pačukstēja kaut ko spraugā, aizvēra lūku un apgrieza atslēgu aiz viņiem - to bija desmit -, atstādams uz klāja divdesmit vai vairāk cilvēku, kas līdz tam brīdim bija izturējušies neitrāli.

Visu nakti kapteiņa palīgi, acis neaizvēruši, stāvēja sardzē gan kuģa priekšgalā, gan pakaļgalā, un jo īpaši pie baka un lūkas kuģa priekšgalā, kur baidījās ieraudzīt parādāmies dumpiniekus, ja tie būtu sadomājuši izlauzties cauri starpsienai. Taču nakts stundas pagāja mierīgi; tie jūrnieki, kas turpināja darbu, smagi strādāja pie sūkņiem, to žvandzēšanai un žvakstēšanai ik pa brīdim šajā drūvīgajā naktī skanot pa visu kuģi.

Saulei lecot, kapteinis devās uz kuģa priekšgalu un, pieklau­dzinājis pie lūkas, aicināja ieslodzītos uz darbu; taču tie ar skaļiem kliedzieniem atteicās. Tad viņiem tika nolaists dzeramais ūdens un dažas riekšavas sausiņu; pēc tam kapteinis atkal apgrieza atslēgu, ielika to kabatā un atgriezās uz kapteiņa tiltiņa. Tas atkārtojās trīs dienas, pa divām reizēm dienā, bet ceturtajā rītā, kad gūstekņiem tika izteikts kārtējais aicinājums, bija dzirdama skaļa ķīvēšanās un pēc tam arī stumdīšanās; tad pēkšņi četri vīri iznira no lūkas, sacīdami, ka ir gatavi ķerties pie darba. Smacējošais gaiss un bada maize līdz ar bailēm no neizbēgamās atmaksas lika viņiem bez ierunām padoties. Šādas rīcības iedrošinātais kapteinis atkal atkār­toja savu aicinājumu pārējiem, taču Stīlkilts draudīgi uzbļāva viņam no lejas, lai beidzot blenkšēt un taisoties, kur nācis. Piektajā rītā trīs citi dumpinieki izrāvās svaigā gaisā no biedru pieķērī­gajām rokām, kuras izmisīgi mēģināja viņus aizturēt. Palika vairs tikai trīs.

"Vai nebūtu labāk iet darbā, ko?" ņirdzīgi uzsauca bezjūtīgais kapteinis.

"Slēdz tik ciet, vat' redzējies!" atsaucās Stīlkilts.

"Bet, protams!" noteica kapteinis, un atslēga noklikšķēja.

Tobrīd, džentlmeņi, saniknots par septiņu savu neseno sabied­roto nodevību, ņirdzīgās balss aizskarts, kura nupat vēl viņu uzrunāja, un novests līdz trakumam, būdams tik ilgi aprakts šajā vietā - tik tumšā kā izmisuma bezdibeņi, - Stīlkilts piedāvāja abiem kanāliešiem, kas līdz tam likās esam visā ar viņu vienis­prātis, nākamajā garnizona sasaukšanas reizē izrauties no cauruma un, apbruņotiem ar asajiem kapājamajiem nažiem (gariem, izliek­tiem, smagiem rīkiem, kam abos galos bija rokturi), neprātīgā skrējienā brāžoties no bugsprita līdz treliņiem kuģa pakaļgalā - ja izdotos to īstenot ar velnišķīgu izmisuma drosmi, - sagrābt kuģi. Viņš sacīja, ka paveikšot to viens pats, vai abi pārējie viņam piebiedrošoties vai ne. Šī esot pēdējā nakts, ko viņš pavadot šinī caurumā. Taču plāns nesastapa nekādu pretestību no abu puses; tie nozvērējās, ka esot gatavi darīt to vai kādu citu neprātību - īsi sakot, bija mierā ar visu, tikai ne ar padošanos. Vēl vairāk - katrs no tiem vēlējās būt pirmais uz klāja, kad pienāks laiks izlauzties. Tomēr viņu vadonis tam pretojās, atstādams šo priekšrocību pats sev, jo vairāk tāpēc, ka neviens no abiem pārējiem negribēja otram šajā ziņā piekāpties; taču abi reizē tie nevarēja būt pirmie, jo pa lūku varēja izspraukties tikai viens cilvēks.

Bet te, džentlmeņi, ir jāatklāj šo neģēļu divkosīgā spēle. Padzirdē­juši par sava vadoņa neprātīgo plānu, tie katrs savā dvēselē tūdaļ sāka lolot vienu un to pašu nodevīgo nodomu, tas ir: būt pirma­jam uz klāja, apsteidzot pārējos divus, un pievienoties tiem desmit, kas jau bija padevušies, tādā kārtā saglabājot sev kaut vai nelielu cerību uz piedošanu, ko varētu izpelnīties ar šādu rīcību. Taču, kad Stīlkilts darīja viņiem zināmu savu nodomu būt priekšgalā līdz beigām, abi kaut kādā veidā ar viltīgu nelietības alķīmiju sapratās, savienodami savus līdz tam noslēpumā turētos nodevības plānus; un, kad viņu vadonis iegrima snaudā, dažos teikumos atklāja viens otram savu dvēseli, sasēja guļošo ar virvēm, aizbāza tam muti ar pakulām un pusnaktī sauca pēc kapteiņa.

Domādams, ka notiek slepkavošana un tumsā ož pēc asins­izliešanas, kapteinis kopā ar apbruņotajiem palīgiem un harpu- nētājiem metās uz baku. Vienā mirklī lūka tika atvērta, un ar sasietām rokām un kājām vadoni, kas joprojām pretojās, viņa nodevīgie līdzdalībnieki izmeta uz klāja, piedēvēdami sev godu būt par tā vīra sagūstītājiem, kurš nodomājis izliet asinis. Taču arī viņus sagrāba un aizvilka pa klāju kā kaujamus lopus; citu citam blakus tos pakarināja pie bezānmasta kā trīs kautķermeņus, kur tie turpināja karāties līdz pat rītam.

"Kaut jūs izčibētu!" kliedza kapteinis, soļodams šurpu turpu viņiem pretī. "Pat maitasputni jūs neknābā, nelieši!"

Saulei lecot, viņš sapulcināja visus matrožus un, atšķīris dum­piniekus no tiem, kuri nebija dumpojušies, paziņoja pirmajiem, ka sākumā nolēmis tos visus nopērt, būdams pārliecināts, ka tā arī izdarīs, nekas cits neatliekot - to prasot taisnīgums; taču šobrīd, ņemot vērā savlaicīgo pakļaušanos, viņš domājot aprobežoties ar rājienu, kurš tūlīt visnotaļ spēcīgos vārdos arī tika izteikts.

"Bet jūs, maitas musinātāji," viņš uzkliedza, pievērsies trim pie masta pakarinātajiem, "es likšu sakapāt un iemest tauku toveros!" Un, paķēris virves galu, ņēmās no visa spēka zvetēt pa abu nodevēju mugurām, līdz tie aprimās kaukt un viņu galvas bezspēcīgi noslīga sānis, līdzīgi tam, kā mēdz attēlot divus krustā sistos laupītājus.

"Esmu izgriezis delnas locītavu jūsu dēļ!" kapteinis visbeidzot nokliedza. "Bet te vēl ir virves gals tev, karātavu putniņ, kas negri­bēji klausīt! Izvelciet to vīkšķi šim no mutes, lai varam noklausīties, ko viņš teiks sev par attaisnojumu!"

Kādu mirkli izmocītais nemiernieks krampjaini mēģināja pakustināt stīvos žokļus, pēc tam - ne bez sāpēm pagriezis galvu, viņš svelpjoši nočukstēja:

"Bus, kā teicu - iegaumējiet labi - ja jūs mani sitīsiet, es jūs nobeigšu."

"Ak tā tu runā? Skat vien, kā mani nobiedēji!" un kapteinis atvēzēja virves galu.

"Labāk nevajag," nošņāca vīrs no ezeriem.

"Vajag gan!" un virve atkal tika pacelta sitienam.

Te Stīlkilts nočukstēja kaut ko tādu, ko nesaklausīja neviens cits, tikai kapteinis, kas visiem par brīnumu atkāpās un, divas vai trīs reizes ašiem soļiem mērojis klāju, pēkšņi nometa virvi, noteikdams:

"Es to nedarīšu, - lai viņš iet, laidiet viņu vaļā, vai dzirdat?"

Taču, jaunākajiem kapteiņa palīgiem jau steidzot pildīt rīko­jumu, viņus apturēja bāls vīrs ar nosaitētu galvu - kapteiņa pirmais palīgs Rednijs. Kopš sadursmes viņš bija nogulējis savā kojā; taču torīt, dzirdēdams traci uz klāja, izlīdis ārā un līdz šim nolūkojies notiekošajā. Viņa mute bija tik greiza, ka viņš tikko varēja parunāt; tomēr, nomurmulējis kaut ko par to, ka viņš gan spējot un darīšot to, ko kapteinis neuzdrošinoties - paķēra virvi un tuvojās savam sasaistītajam pretiniekam.

"Gļēvulis!" nošņāca vīrs no ezeriem.

"Lai esmu, bet še tev!" kapteiņa palīgs jau dzīrās sist, kad vēl viens sēciens aizturēja viņa pacelto roku. Viņš bridi vilcinājās, taču pēc mirkļa, vairs nevilcinoties, darīja, kā teicis, neraugoties uz Stīlkilta draudiem, lai kādi tie bija.

Tad trīs vīri tika atbrīvoti, visi atsāka strādāt, un, nīgrajiem matrožiem īdzīgi darbojoties ap dzelzs sūkņiem, tie atkal atsāka žvakstēt kā pirmāk.

Tajā pašā dienā, kolīdz satumsa un nomainītā sardze nokāpa lejā, no baka puses atskanēja skaļas klaigas, un abi nodevēji, trīcēdami un drebēdami, apsēda kajītes durvis, gauzdamies, ka neuzdrošinoties palikt kopā ar pārējo komandu. Ne pierunāšana, ne dunkas, nedz ari kājas spērieni nespēja panākt, lai tie griežas atpakaļ, līdz beidzot pēc pašu lūguma tos iespundēja kravas telpā, lai paglābtu viņu dzīvības. Pārējā komanda neizrādīja nekādu vēlēšanos dumpoties. Gluži pretēji - kā likās, pēc Stīlkilta ierosi­nājuma, viņi bija nolēmuši pilnīgā mierā izpildīt visas pavēles līdz pēdējai un, kad kuģis sasniegs kādu ostu, visi kopā to pamest. Tālab, lai braucienu drīzāk vestu galā, vīri bija norunājuši vēl kaut ko - tas ir, nedot ziņu par vaļiem, ja tādi tiktu pamanīti. Jo, neraugoties uz sūci un citām nebūšanām, "Taun-Ho" mastos visu laiku sēdēja novērotāji, kapteinis bija gatavs nolaist laivu, lai vajātu vali, tāpat kā tajā dienā, kad viņa kuģis pirmoreiz nonāca medību laukos; un arī kapteiņa pirmais palīgs Rednijs bija gatavs nomainīt koju pret laivu un ar visu savu apsaitēto žokli iedzīt nāvīgu spundi veselajos vaļa žokļos.

Taču, kaut gan Stīlkilts bija pierunājis jūrniekus neko neuzsākt, viņš pats klusībā (līdz pat brīdim, kad viss bija galā) loloja atriebības plānus pret cilvēku, kas ievainoja viņu pašā sirdī. Viņš bija ieskaitīts kapteiņa pirmā palīga Rednija sardzes maiņā, un šis apmāktais, itin kā steigdamies pretī savai nolem­tībai pēc notikumiem uz klāja, neuzklausot kapteiņa brīdinājumu, tomēr uzstājīgi vēlējās komandēt naktssardzi. Uz šī te un vēl citiem apstākļiem arī pamatojās Stīlkilta nemitīgi lolotais atrie­bības nodoms.

Naktīs Rednijs jūrniekam neparastā veidā mēdza sēdēt uz kapteiņa tiltiņa, atbalstījis elkoni pret tur piekarinātās laivas sānbortu. Bija labi zināms, ka viņš palaikam, tā sēdēdams, aiz­snaudās. Starp laivu un kuģa bortu bija paliels atstatums, bet lejā - jūra. Stīlkilts aprēķināja laiku un aplēsa, ka viņa rinda stāvēt pie stūres pienāks pulksten divos, trešajā dienā pēc tam, kad viņš tapa nodots. Savus vaļasbrīžus viņš izmantoja, lai, lejā sardzē stāvot, pīņātu kādu pītni.

"Ko tu tur dari?" kāds jūrnieks vaicāja.

"Un kā tu domā? Ko tas atgādina?"

"Tā kā somas rokturi, tikai tādu neparastu."

"Nūja, ka neparastu," noteica virs no ezeriem, turēdams pītni izstieptā rokā, "bet es domāju, tas derēs. Draudziņ, man aptrūkās auklas, vai tev neatrastos kāds nieks?"

Taču aukla neatradās.

"Būs jāaiziet aizņemties no vecā Reda," un Stīlkilts piecēlās, lai dotos uz kuģa pakaļgalu.

"Tu tak nedomā prasīt to viņarrū" kāds jūrnieks izsaucās.

"Kāpēc gan ne? Tu domā, šis neizdarīs man nieka pakalpo­jumu, draudziņ, ja tas darbiņš galu galā domāts viņam pašam?" Un, piegājis pie kapteiņa palīga, viņš mierīgi to uzlūkoja un palūdza auklu, lai būtu ar ko sašūstīt guļamo. Tā viņam tika iedota, taču ne aukla, ne pīņājums vairs nekrita nevienam acīs, līdz nākamajā naktī, kad viņš spilvena vietā satūcīja savu vilnas jaku, no kabatas izvēlās dzelzs lode, iepīņāta ciešā auklas tīkliņā. Pēc divdesmit četrām stundām viņam bija jāstājas naktssardzē, tuvu cilvēkam, kurš mēdza snauduļot blakus kapa bedrei, kas vienmēr stāvēja vaļā, gatava uzņemt jūrnieku; nāca liktenīgā stunda, un Stīlkilta nepacietīgajā iztēlē kapteiņa palīgs jau gulēja stīvs kā līķis ar pārsistu pieri.

Taču, džentlmeņi, kāds dulburis paglāba nākamo slepkav- nieku no viņa nodomātā asinsdarba. Un tomēr, pats nebūdams atriebējs, viņš tika atriebts. Kā rādās, pildīdamas noslēpumainu likteņa lēmumu, pašas debesis iejaucās un izņēma viņam no rokām noziedzīgo darbu, kuru viņš dzīrās pastrādāt.

Tas notika nākamās dienas rītā starp ausmu un saules lēktu, kad kuģinieki mazgāja klāju, kāds stulbenis no Tenerifes, kas pie grotvantīm smalstīja ūdeni, pēkšņi nobrēca:

"Reku zvalstās! Tur šī zvāļājas! Jēzu, kas par valzivi!"

Tas bija Mobijs Diks.

"Mobijs Diks!" iesaucās dons Sebastjans. "Svētais Dominik! Ser jūrniek, vai tad vaļiem ir kristīti vārdi? Ko tad jūs saucat par Mobiju Diku?"

"Ļoti baltu un ļoti slavenu, nāvīgu un nemirstīgu briesmoni, don, bet tas būtu visai garš stāsts."

"Ko? Ko?" sauca jaunie spānieši, drūzmēdamies ap mani.

"Nē, nē, senjori, to nē! Es nevaru tagad tanī visā iedziļināties. Nenosmacējiet mani, senjori!"

"Ciču! Čiču!" uzsauca dons Pedro. "Mūsu nenogurdināmais draugs, kā rādās, jūtas saguris - piepildiet viņa tukšo glāzi!"

- Nav vajadzīgs, džentlmeņi, vienu mirklīti - un es stāstīšu tālāk. Tātad šis vīrs no Tenerifes, tik negaidīti ieraudzījis snieg­baltu valzivi piecdesmit jardu attālumā no kuģa, aizmirsa jūrnieku norunu - ieraudzījis šo radījumu, tābrīža pārsteigumā instinktīvi ierēcās un pret paša gribu, kaut gan to jau labu laiciņu varēja redzēt trīs klusējošie novērotāji mastos. Tagad visi satraucās.

"Baltais Valis! Baltais Valis!" bļāva kapteinis, bļāva kapteiņa palīgi un harpunētāji, kuri, baiso nostāstu neiebiedēti, alka nomedīt tik izdaudzinātu un vērtīgu vali; turpretī sadrūmusī komanda lādēdamās glūnēja uz atbaidoši skaisto, milzīgo pienbalto masu, kas, uzlecošās saules apspīdēta, slīdēja uz priekšu, laistīdamās kā dzīvs opāls zilajā rīta jūrā. Senjori, visos šajos notikumos ir kaut kas liktenīgs, itin kā tie patiesi būtu sagatavoti jau tad, kad pati šī pasaule vēl nebija iezīmēta nevienā kartē. Dumpinieks bija Rednija laivas priekšairētājs; kad valzivī bija trāpījusi harpūna, viņa pienā­kumos ietilpa sēdēt blakus kapteiņa palīgam, kamēr tas ar žebērkli stāvēja laivas priekšgalā, un pēc komandas atritināt vai saritināt virvi. Vēl vairāk - kad visas četras laivas tika nolaistas ūdenī, kapteiņa palīga laiva pirmā iesāka vajāšanu; un neviens cits kā Stīlkilts airēja negantāk par visiem, aiz sajūsmas aurodams nebalsī. Pēc ilgākas vajāšanas viņu harpunētājs trāpīja valzivij, un Rednijs nostājās laivas priekšgalā ar žebērkli rokā. Kā rādās, laivā viņš vienmēr ir bijis varen sirdīgs vīrs. Tagad viņš cauri apsējiem bļāva, lai airējot laivu taisni valim uz skausta. Ar lielāko prieku priekš­airētājs dzina laivu tālāk un tālāk - cauri apžilbinošām putu šļākām, vēl baltākām par vaļa baltumu, līdz piepeši laiva atsitās pret tādu kā zemūdens klinti un, sazvilot uz priekšu, izmeta kājās stāvošo kapteiņa palīgu pār bortu. Tajā brīdī, kad viņš atjēdzās uz vaļa slidenā kupra, laiva atgriezās sākuma stāvoklī, un to aizrāva sānis spēcīgs vilnis, ieskalodams Redniju jūrā otrpus valim. Viņš iznira putu vērpetēs, un kādu mirkli neskaidri cauri šim šļāku plīvuram varēja redzēt viņu izmisīgi mēģinām nozust no Mobija Dika redzes loka. Taču valis piepeši sagriezās uz riņķi kā ūdens virpulī, sagrāba peldošo žokļos un, palēcies gaisā, ar galvu uz leju ienira un nozuda zem ūdens.

Pa to laiku Stīlkilts pēc pirmā trieciena pa laivas dibenu attina virvi, lai tiktu ārā no virpuļa, un mierīgi vēroja notiekošo, domā­dams savas domas. Taču līdz ar pēkšņu, briesmīgu rāvienu uz leju viņš ātri paķēra nazi un pārgrieza virvi. Valis tagad bija brīvs. Gabaliņu tālāk Mobijs Diks atkal iznira ar Rednija sarkanā vilnas krekla skrandām zobos, kas bija kapteiņa palīgu iznīcinājuši. Visas četras laivas atsāka pakaļdzīšanos, taču valis izvairījās no tām un drīz vien nozuda pavisam.

Pēc laba laiciņa "Taun-Ho" sasniedza ostu - mežonīgu, nomaļu vietu, kur nemita neviena civilizēta būtne. Tur Stīlkilta vadībā visi matroži, atstājot uz kuģa piecus vai sešus mastuvīrus, nokāpa krastā un nesteidzīgi nozuda starp palmām; beigu beigās, kā noskaidrojās, viņi sagrāba divas lielas iedzimto kaujas laivas - pirogas un aizzēģelēja meklēt kādu citu ostu.

Kuģa komandai tādējādi sarūkot līdz ļaužu saujiņai, kapteinis aicināja iedzimtos palīgā, lai paveiktu grūto darbu - apvērstu kuģi uz sāniem un salabotu vietu, kur bija sūce. Taču mazajai balto cilvēku grupiņai vajadzēja tik vērīgi sekot saviem bīstamajiem palīgiem un darbs bija tik grūts, ka, buriniekam gatavojoties iziešanai jūrā, jūrnieki izrādījās gaužām novārdzināti, un viņu kapteinis neuzdrošinājās ar tādiem tik smagā kuģī izbraukt jūrā. Apspriedies ār saviem palīgiem, viņš noenkuroja "Taun-Ho" pēc iespējas tālāk no krasta, izvilka un uzstādīja priekšgalā divus pielā­dētus lielgabalus, novietoja kuģa pakaļgalā uz krāģiem musketes[73]un, piekodinājis iezemiešiem netuvoties kuģim, ja tiem dzīvība mīla, kopā ar vēl vienu vīru uzvilka buru savas labākās vaļu medību laivas mastā un aizkuģoja taisni pa vējam piecsimt jūdžu attālās Taiti virzienā, lai sadabūtu savējiem papildspēkus.

Ceturtajā brauciena dienā viņi ieraudzīja lielu vienkoci, acīmredzot piestājušu pie zemas koraļļu saliņas. Kapteinis centās attālināties no tā, taču iezemiešu laiva tam sekoja, un drīz vien Stīlkilta balss uzsauca, lai apstājoties, ja negribot nogrimt dibenā. Kapteinis izvilka pistoli. Stīlkilts, ar izplestām kājām atspēries divu kopā sasietu kaujas laivu priekšgalos, par atbildi nicīgi iesmējās, piebilzdams, ka šaujamā aizslēgam noklikšķot vien, viņš noslīci­nāšot kapteini putās un burzguļos.

"Ko tu no manis gribi?" kapteinis uzsauca.

"Uz kurieni jūs dodaties? Un kādēļ?" Stīlkilts noprasīja. "Tikai bez muldēšanas."

"Braucu uz Taiti pēc palīgiem."

"Tas labi. Atļauj man uz mirkli pārkāpt tavā laivā. Nāku miermīlīgos nolūkos," to sacīdams, viņš izlēca no vienkoča, pie­peldēja pie laivas un, pārrāpies pār bortu, nostājās aci pret aci ar kapteini.

"Saliec rokas krustām un galvu atpakaļ, ser. Un tagad at­kārto: tiklīdz Stīlkilts mani atstās, zvēru, ka izvilkšu laivu uz saliņas un palikšu tur sešas dienas! Lai mani pērkons sasper, ja tā neizdaru!"

"Priekšzīmīgs skolnieks!" vīrs no ezeriem pasmējās. "Adios, senor![74] - un, ielēcis jūrā, aizpeldēja atpakaļ pie savējiem.

Viņš vēroja laivu, kamēr tā piebrauca krasta un tika izvilkta sausumā - līdz pat kokospalmu saknēm; tad Stīlkilts atsāka ceļu, pēc kāda laika piestādams malā Taiti, kas bija arī viņa ceļamērķis. Tur viņam uzsmaidīja laime: divi kuģi gatavojās doties ceļā uz Franciju, un liktenis izrīkojās tā, ka tiem trūka tieši tik daudz vīru, cik bija Stīlkilta rīcībā. Viņi salīga darbā un tādā kārtā uz visiem laikiem izbēga no sava bijušā kapteiņa, ja gadījumā tas būtu noskaņots ar viņiem likumīgi izrēķināties.

Kad pēc franču kuģu iziešanas jūrā bija pagājušas apmēram desmit dienas, Taiti ieradās vaļu medību laiva, un kapteinis bija spiests nolīgt darbā kādus daudzmaz civilizētākus iezemiešus, kas bija cik necik pazīstami ar jūrniecību. Noīrējis nelielu vietējo šoneri, viņš kopā ar tiem atgriezās pie sava kuģa un, atradis visu pilnīgā kārtībā, no jauna devās ceļā.

Kur šobrīd atrodas Stīlkilts, nevienam nav zināms, senjori; taču Nantaketas salā Rednija atraitne visu laiku lūkojas jūrā, kas ir nedomā atdot viņas mirušo, un nemitīgi sapņos redz briesmīgo Balto Vali, kurš aprija viņas vīru."

-     Vai jūs beidzāt? - klusītēm pavaicāja dons Sebastjans.

-     Beidzu, senjor.

-     Tad sakiet, lūdzami, vai jūs patiesi esat pārliecināts, ka šis nostāsts savā būtībā ir patiess? Tas taču ir pilnīgi neticams! Vai jūs dzirdējāt to no drošiem avotiem? Piedodiet, lūdzami, manu uzmācību.

-     Piedodiet arī mums, ser jūrniek, mēs visi pievienojamies donam Sebastjanam! - ar neslēptu ziņkāri iesaucās arī pārējie.

-     Senjori, vai "Zelta Mājvietā" ir atrodami Svētie Raksti?

-     Nav, - dons Sebastjans atteica, - taču es pazīstu vienu svēto tēvu, tepat netālu, viņš neliks mums ilgi gaidīt, ja es palūgšu. Es dodos pakaļ Rakstiem, bet vai jūs esat visu labi pārdomājis? Šī var izvērsties par ļoti nopietnu lietu.

-     Vai jūs nebūtu tik laipns un neatvestu arī šo priesteri sev līdzi, senjor?

-     Kaut gan Limā ķecerus vairs nededzina uz sārta, - sacīja viens no jaunajiem cilvēkiem kādam citam, - baidos, ka mūsu draugam jūrniekam var iznākt darīšana ar arhibīskapu. Labāk taisīsimies prom no šīs mēness apspīdētās vietas. Es neredzu jēgas tam visam.

-    Piedodiet, don Sebastjan, ka dzenos jums pakaļ; bet vai drīkstu jūs lūgt - sameklējiet vislielāko Evaņģēliju, kāds tur atradīsies!

-    Te ir svētais tēvs ar visu Evaņģēliju, - sacīja dons Sebastjans visnotaļ svinīgi, atgriezies augumā liela un iznesīga vīra pavadībā.

-    Vai atļausiet - es noņemšu cepuri? Bet tagad, cienīgtēvs, panāciet tuvāk - gaismā - un paturiet manā priekšā Svētos Rakstus, lai varu tiem pieskarties.

-    Lai Dievs man palīdz, zvēru pie sava goda, ka stāsts, kuru pavēstīju jums, senjori, ir visā visumā un galvenajās līnijās patiess. Zinu, ka tas ir patiess; tas notika te, uz mūsu zemeslodes; pats esmu spēris kāju uz tā kuģa klāja, pazinu tos jūrniekus; esmu ticies un runājies ar Stīlkiltu - jau pēc Rednija nāves.

55. nodaļa

PAR BIEDĒJOŠIEM VAĻU ATTĒLIEM

Es lielos vilcienos attēlošu, ciktāl to iespejams izdarīt bez audekla, ko līdzīgu vaļa īstenajam atveidam, kāds tas visā savā veidola parādās līdzās vaļu medību kuģim, tik cieši piespiedies pie borta, ka varētu gluži vai kājām iet tam pa muguru. Šādā sakarā var būt ir vērts iepriekš pievērsties tiem pārsteidzošajiem iedomu tēliem, kādi pat vēl mūsu dienās sekmīgi iedarbojas uz sauszemes ļautiņu iztēli. Ir pienācis laiks ieviest pasaulē skaidrību šajā lietā, pierādot attiecīgo vaļu attēlu neatbilstību.

Iespējams, ka šo murgu tēlu pirmavots varētu būt atrodams seno indiešu, ēģiptiešu un grieķu skulptūrās. Kopš tiem laikiem, kad netrūka izdomas spējas un kad neaizrāvās ar iedziļināšanos sīkumos, kad uz tempļu marmora plāksnēm, statuju pjedestāliem, vairogiem, medaljoniem, kausiem un monētām delfīnu attēloja bruņās līdzīgi Saladinam'67 un ar ķiveri galvā, līdzīgu Svētajam Jurim, kopš tiem laikiem šāda veida vaļības bija parastas ne tikai tautā izplatītos vaļu attēlos, bet daudzkārt pat zinātniskajos.

Citu starpā vissenākais no pastāvošajiem attēliem, kas parāda kaut ko līdzīgu valim, atrodams slavenajā Elefantalā - pagodā Indijā. Bramini apgalvo, ka šajās aizlaiku pagodas neskaitāmajās statujās atrodami visi amati un nodarbošanās, katra cilvēka aicinā­jums, kādu vien var iedomāties, un profesijas tikušas tur iemiesotas daudzus gadsimtus pirms tam, kad kāda no tām patiesībā radās. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tur kaut kādā veidā varētu būt attēlota arī mūsu - vaļu mednieku cildenā nodarbošanās.

Indijas valis, par kuru te runāts, tur sastopams uz atsevišķa sienas posma, kur parādīta Višnu iemiesošanās Leviatāna veidolā, kas mācītiem vīriem pazīstams kā Matse Avatārs. Taču, kaut arī šī skulptūra ir puscilvēks-pusvalis, turklāt no pēdējā redzama tikai aste, tomēr pat šī niecīgā ķermeņa daļa parādīta pilnīgi nepareizi. Tā drīzāk izskatās pēc smailas anakondas astes, nevis platajām īsta vaļa majestātisko peldspuru airlāpstām.

 Bet tagad pastaigājiet pa vecām galerijām un aplūkojiet, kā šo zivi tēlo dižs kristiešu gleznotājs; viņš nav pietuvojies lielākai ticamības pakāpei kā pirmsdilūvija indietis. Tā ir Gvido16* glezna, kas attēlo Perseju glābjam Andromedu no jūras briesmoņa - vaļa. Kur gan Gvido sadabūjis modeli tik dīvainam radījumam kā šis? Un arī Hogārts169, gleznodams to pašu ainu savā "Perseja nokāpšanā", nav necik tālu ticis. Hogārta briesmoņa uzpūstais ķermenis izniris virspusē, labi ja ar collas iegrimi. Tam uz muguras ir kaut kas ziloņseglu baldahīnam līdzīgs, un plati atplesto ilkņoto muti, kurā veļas bangotnes, varētu noturēt par Nodevēju Vārtiem, kas ved no Temzas uz Taueru. Bez tam vēl ir vecā skota Sibalda

16 Salah ed Dins, Saladīns (1138-1193) - Ēģiptes valdnieks, karavadonis, cīnījies pret krustnešiem (1187-1192). (Tulk. piezīme.)

prodromu170 vaļi un Jonas valis, kādu to attēlo gravīrās vecās Bībelēs un lasāmgrāmatās. Ko jūs teiksiet par tām? Vai arī grāmatsējēju vaļi, kas līdzīgi vīnājiem apvij jūrā nolaižamos enkurus, kādi zeltījumos rotā daudzu vecu un jaunu sējumu muguriņas un titullapas - tie ir varen mākslinieciski, taču pilnīgi safantazēti radījumi, aizgūti, es teiktu, no veidojumiem uz antīkām vāzēm; kaut gan viscaur tie top dēvēti par delfīniem, tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka tie ir grāmatsējēju pūliņi attēlot valzivis; jo tā bija domāts sākumā, kad šī zīme tika ieviesta. To izdarīja kāds vecs itāļu grāmatizdevējs kaut kad ap 15. gadu simteni, zinību atdzimšanas laikos, un pat vēl samērā nesen bija pieņemts delfīnus uzskatīt par Leviatāna paveidu.

Vinjetēs un citos senos grāmatu rotājumos jums reizi pa reizei izdosies atrast visai pārsteidzošus mēģinājumus attēlot vaļus, no kuru neiztukšojamajiem galvaskausiem burzguļodamas šaujas augšup visas iespējamās šļakatu strūklas, strūklakas, karsti un auksti geizeri, Saratogas1'1 un Bādenbādenes172 avoti. Arī "Lielās zinātņu restaurācijas"17' oriģinālizdevuma titullapā jūs atradīsiet dažus neiedomājamus vaļus.

 Taču atliksim malā visus šos neprofesionālos mēģinājumus un pievērsīsim skatienus tiem Leviatānu attēliem, kuri varētu būt patiesi, zinātniski pamatoti, lietpratēju darināti. Vecā Herisa ceļo­jumu aprakstu krājumā ir atrodami vairāki vaļu attēli, kas ņemti no holandiešu ceļojumu apraksta, kurš izdots mūsu ēras 1671. gadā un saucas: "Vaļu medību brauciens uz Špicbergenu kuģī "Jona Val­zivs Vēderā", ar Frīzijas Pēteri Pētersonu par šķiperi". Vienā no šīm gravīrām vaļi kā lieli baļķu plosti attēloti peldam starp ledus kal­niem, kamēr pa vaļu dzīvības pilnajām mugurām skraidelē baltie lāči. Otrajā gravīrā ārkārtīgi kļūdaini valis attēlots ar perpendi­kulāru astes spuru.

 Vai atkal - ir tāds iespaidīgs iespieddarbs - kvarta1'4, kura autors, kāds Kolnets, angļu flotes augsta ranga kapteinis, to nosaucis "Kuģojums ap Hornas ragu dienvidu jūrās, spermaceta vaļu medību paplašināšanas nolūkā". Šajā grāmatā ir ieskicējums, kas liekas esam "Fizetera vai kašalota attēls, kam izmēri ņemti no vaļa, kas nogalēts pie Meksikas krastiem tā 1793. gada augustā un uzvilkts uz klāja". Es nešaubos, ka šis kapteinis, sagādādams tādu patiesīgu attēlu, ir cerējis gūt labumu savai flotei; ar jūsu atļauju piebildīšu tikai tik daudz, ka, bijusi valim tāda acs, tad, piemērojot to pēc attiecīgajiem mērogiem pieaugušam kašalotam, acs vietā sanāktu velvēts logs kādu piecu pēdu garumā. Ak vai, mans drosmīgais kapteini, - kam neliki vēl Jonam lūkoties laukā pa šo logu?

Pat visgodprātīgākā aizgūšana dabaszinātņu vēsturē, kas īstenota kuslās jaunības labad, nav brīva no šādām atbaidošām kļūdām. Ielūkosimies tādā izdaudzinātā darbā kā Goldsmita "Apdvēseļotā daba". Saīsinātā 1807. gada Londonas izdevumā atro­damas ilustrācijas, kas attēlo it kā "vali" un "narvali". Es negribētu kļūt rupjš, taču šis neizskatīgais valis izskatās visdrīzāk pēc sivēn- mātes, kam apcirstas kājas; kas attiecas uz narvali, tad pietiek tam uzmest vienu skatienu, lai izbrīnītos, kā šajā 19. apgaismības gadsimtā varēja gadīties, ka tādu hipokrifu175 mēģināts uzdot par neviltotu inteliģentai skolēnu auditorijai.

Tālāk atkal: 1825. gadā Bernārs Žermēns, grāfs de Lasepēds, pazīstams dabaszinātnieks, publicēja zinātniski sistematizētu rokas­grāmatu par vaļiem, ar vairākām ilustrācijām, kas attēlo dažādus Leviatānu paveidus. Tie visi ir kļūdaini, bet, ja runājam par Balaena Mysticetus jeb Grenlandes vaļa paveidu, tad pat Skorsbijs - cilvēks ar lielu pieredzi šā vaļa paveida pētīšanā - liedzas, ka dabā būtu redzējis šādam radījumam līdzinieku.

Taču kroni visam šajās samudžinātajās būšanās uzlicis mācīts vīrs Frederiks Kivjē, slavenā barona brālis. 1836. gadā viņš publi­cēja savu "Vaļu dabaszinātnisko vēsturi", kurā atrodams kaut kas, ko viņš pats dēvē par kašalota attēlu. Pirms parādāt tādu attēlu kādam nantaketietim, jums labāk būtu jau iepriekš parūpēties, kā ar godu atkāpties no Nantaketas. Vārdu sakot, Frederika Kivjē kašalots nav nekāds kašalots, bet gan ķirbis. Protams, autoram nav bijusi tā laimīgā iespēja piedalīties vaļu medību braucienā (tādiem vīriem šāda izdevība bieži negadās), bet kas pateiks, kur viņš ņēmis tamlīdzīgu attēlu? Varbūt viņš darījis tāpat kā viņa zinātniskais priekštecis šajā pašā darbības laukā - Dernarē'76 , kas aizguvis savus neatkārtojamos izdzimteņus no ķīniešu zīmējumiem? Un kas par dzīvespriecīgiem ļautiņiem ir šie ar zīmuļiem bruņojušies ķīnieši, par to mēs varam pārlieci­nāties, aplūkojot lielus daudzumus visneiedomājamāko šķīvīšu un tasīšu.

Un ko tad lai saka par vaļiem, kādi redzami uz izkārtnēm karājamies ielās virs eļļas tirgoņu bodīšu durvīm? Lielākoties tie ir vaļu Ričardi III'77 , ar dromedāru kupriem un izskatā neganti, brokastīs ieturēdamies ar trim vai četrām matrožmaizītēm, tas ir, vaļu medību laivām, kas pilnas matrožiem; to izspīlētās vaļa tauku miesas plunčājas asiņu un zilas krāsas jūrā.

Taču šīs neskaitāmās kļūdas vaļu portretējumos galu galā nav nekas īpaši pārsteidzošs. Apdomājiet! Pa lielākai daļai zinātniskos zīmējumos redzami beigti sprāgoņi, un tie ir apmēram tikpat ticami, cik nogrimuša kuģa attēlojums ar ielauztiem sāniem spēj pareizi attēlot tā cēlo iznešanos pilnā godībā ar visu korpusu un klāju. Ziloņiem ir gadījies stāvēt par modeļiem portretētajiem pilnā augumā, taču dzīvi Leviatāni nekad nav vēlīgi pozējuši saviem portretējumiem. Dzīvs valis visā savā majestātiskumā un nozī­mīgumā ieraugāms tikai jūrā, bezgaldziļos ūdeņos; tā lieliskās peldošās miesas nozūd skatienam kā ātrgaitas līnijkuģis; mirstī­gam cilvēkam nemūžam nav iespējams šo ķermeni izcelt no viņa stihijas, nesavainojot tā uzkalnus un nelīdzenumus. Nemaz nerunājot par ļoti nozīmīgu starpību aprisēs starp vaļu zīdaini un pilnīgi pieaugušu platonisku Leviatānu; pat ja vienu no šiem jau- nuļiem valēniem izdotos izvilkt uz kuģa klāja, tad viņa pārdabisko, zušveidīgo, izlocīto, mainīgo apveidu un izteiksmi pats velns nespētu aptvert.

Varētu domāt, ka no beigta vaļa kaula skeleta iespējams smelties precīzus norādījumus par radījuma īsteno apveidu. Nebūt ne. Tā ir viena no visdīvainākajām Leviatāna īpašībām, ka skelets spēj sniegt tikai ļoti niecīgu priekšstatu par viņa vispārējo izskatu. Ja Džeremija Bentema178 skelets, karādamies par lustru bibliotēkā kādam viņa pēdējās gribas izpildītājam, gluži pareizi atveido veco utilitārieti - cietpauraino džentlmeni ar visām citām viņa personai piemītošajām pazīmēm, tad itin neko tādu nebūs iespējams izsecināt no sadalītiem Leviatāna kauliem. Patiesi, kā saka lielais Hanters, tīram vaļa skeletam pret dzīvnieku pilnā ietērpā ar visu oderējumu ir tāda pati attiecība kā kukainim pret to kūniņu, kas viņu ietīņājusi. Šī īpatnība vispārlieci­nošāk izteikta galvas uzbūvē - to tālāk apstiprinās šis stāstījums. Tā visai pārsteidzošā veidā parādās arī sānspurā, kuras kauli gandrīz pilnīgi atbilst cilvēka rokas kauliem, tikai bez īkšķa. Šī spura sastāv no četriem kaula pirkstiem: rādītājpirksta, vidējā pirksta, zeltneša un mazā pirkstiņa. Taču tie uz visu mūžu paslēpti cimdā, kas veidots no miesas - tāpat kā cilvēka pirksti mākslīgi darinātā dūrainī. "Lai cik neuzmanīgi valis reizēm ar mums izrīkojas," kādudien iebildīs uz jokiem noskaņotais Stabss, "nekad nevar sacīt, ka viņš ķertos mums klāt plikām rokām."

Visu šo iemeslu dēļ, lai kā uz to skatītos, jāsecina, ka milzu Leviatāns ir vienīgais radījums zemes virsū, kas paliks neattēlots. Tiesa gan, dažs portrets var izrādīties vairāk izdevies par kādu citu, taču neviens no tiem nesasniegs vērā ņemamu ticamības pakāpi. Tādā kārtā nav pasaulīgas iespējas precīzi uzzināt, kāds īsti izskatās valis. Vienī­gais veids, kas sniegtu jums izdevību kaut cik tuvu aplūkot to dzīvā apveidā, ir doties vaļu medībās, taču, tā darīdami, jūs dodaties lielās briesmās, jebkurā bridi riskēdami dabūt sūci un noiet dibenā. Lūk, tāpēc man šķiet, ka attiecībā uz I^viatānu jums pašiem būs labāk, ja nebūsiet pārāk ziņkārīgs.

56. nodaļa

PAR MAZĀK KĻŪDAINIEM VAĻU ATTĒLIEM UN PATIESAM VAĻU MEDĪBU AINĀM

Sakarā ar briesmīgajiem vaļu attēliem es jūtu lielu kārdinājumu šoviet vēl pamatīgāk iedziļināties briesmonīgākajos nostāstos - no tiem, kādus var atrast dažās grāmatās - kā senās, tā nesenās, jo sevišķi Plīnija, Parčesa, Llekljuita, Herisa, Kivjē un citu rakstos. Taču tos es izlaižu.

Man zināmi tikai četri lielā kašalota attēli: Kolneta, Haginsa, Frederika Kivjē un Bīla attēls. Iepriekšējā nodaļā jau minēju Kolnetu un Kivjē. Haginsa darbs ir daudz labāks par viņu darbiem; taču vislabākais neapšaubāmi ir Bilam. Visi Bīla zīmējumi, kas attēlo šo vali, ir labi, ja neņem vērā vidējo no trim vaļiem dažādos stāvokļos otrās nodaļas sākumā. Titullapā redzamas laivas, kas uzbrūk kašalotiem; kaut šis attēls, bez šaubām, darināts, lai izrai­sītu pieklājīgu skepsi dažos salonu apmeklētājos, visā visumā tas ir apbrīnojami pilnīgs - gluži kā dzīvē. Daži kašalotu zīmējumi Dž. Rosām Braunam ir diezgan pareizām līnijām veidoti, taču gra­vīras nav izdevušās. Tā gan nav viņa vaina.

Vislabākie vaļa uzmetumi ir Skorsbijam, taču tie uzzīmēti pārāk mazi, lai radītu vēlamo iespaidu. Viņam ir viena pati vaļu medību aina, un atliek vienīgi nožēlot, jo tikai no šādām ainām, ja tās vispār ir labi izdevušās, iespējams iegūt kaut ko līdzīgu apjausmai par dzīvu vali, kādu to skata dzīvie mednieki.

Taču, visu kopā ņemot, kaut gan dažviet sīkumos ne pārāk precīzi, labākie no labākajiem vaļu portretiem un medību attēlo­jumiem, ko iespējams aplūkot, ir divās lielās un labi nostrādātās franču gravīrās, kas nozīmētas no kāda Garnēri gleznām. Tās vērā ņemami attēlo uzbrukumus kašalotam un īstajam valim. Pirmajā gravīrā parādīts varens kašalots visā savā majestātiskajā godībā, kurš tieši tobrīd izniris no okeāna dzīlēm, uznesot uz skausta augstu gaisā atbaidošas sadraskātu laivas dēļu skambalas. Laivas priekšgals daļēji palicis vesels, tas skatāms šūpojamies uz briesmoņa mugurkaula; bet uz priekšgaldiņa jūs varat saredzēt priekšairētāju, kas tur nostājies uz vienu vienīgu netveramu mirkli, pa pusei vaļa versmainās, kūpošās elpas aizsegā, gatavodamies mesties lejup, gluži kā no kraujas. Visa šī aina atveidota apbrīnojami patiesi un lieliski. Pa pusei iztukšotā mučele ar virvēm aizpeld pa balsnējo jūru; satraikšķīti harpūnu koka kāti rēgojas ieslīpi virs ūdens; peldošo jūrnieku galvas redzamas šur un tur ap vali, sejās lasāmas visdažādākās šausmu izteiksmes, kamēr no tumšās, vētrainās tāles steidz šurp kuģis. Varētu atrast nopietnas kļūmes vaļa anatomijā, taču lai tās paliek; pat ja mana dzīvība būtu no tā atkarīga, es nespētu uzzīmēt labāk.

Otrā gravīra attēlo laivu tajā brīdī, kad tā, pilnā gaitā iedama, pietuvojusies sānu pie sāna milzīgam, gliemju aplipinātam valim, kas pludina pa jūru savas melnās, jūraszālēm apvītās miesas līdzīgi apsūnojušai klints virsotnei no Patagonijas kalniem. Vaļa dvašas strūkla ir taisna, kupla un melna kā sodrēji, tik biezam dūmu sta­bam paceļoties no dūmeņa; varētu nodomāt, ka lejā lielos kādos vārās pamatīgas vakariņas. Jūras putni knābā sīkus vēzīšus un gliemjus, un citus jūras gardumus un saldumus, kādus valis palaikam vizina uz savas nāvi nesošās muguras. Bet biezlūpu Leviatāns visu laiku šķeļ jūras dzīles, atstādams aiz sevis veselām tonnām sakultas baltu putu pītes un likdams zvalstīgajai laivai līgot kā vienkocim, kam pagadījies iekļūt okeāna tvaikoņa spararata saceltajos viļņos. Tādējādi gleznas priekšplānā viss ir viena vienīga kustība, bet dibenplānā - gluži kā lieliskam mākslinieciskam kontrastam attē­lota spoguļgluda, mierīga jūra, sašļukušas un nokārušās bezspēcīgā kuģa buras un nobeigta vaļa miesas kā nekustīga masa - šis ieņemtais cietoksnis ar uzvaras zīmi - karogu, kas slinki plivinās pie garas kārts, kura iesprausta vaļa nāsī.

Es nezinu, kas bijis vai ir šis gleznotājs Garnēri. Taču zvēru pie savas dzīvības, ka viņš vai nu ir labi attēloto notikumu pazinējs no paša pieredzes, vai viņu brīnišķā kārtā pamācījis kāds piedzī­vojis vaļu mednieks. Franči vispār lieliski attēlo darbību. Ejiet un pārlūkojiet visus Eiropas gleznojumus - kur vēl jūs atradīsiet uz audekla tādu dzīvības pilnu, elpojošu kustību kā triumfa zālē Versaļā, kur skatītājam jālaužas cauri te šādām, te tādām lielis­kām kaujām par Franciju, kur katrs zobens šķiet kāvu atblāzmas uzmirdziens, bet daudzie bruņotie karaļi un ķeizari cits pakaļ citam paskrien garām kā kronētu kentauru kavalērija? Jūras kauju ainas, kuras attēlojusi Garnēri ota, nudien nav mazāk cienīgas atrasties šajā galerijā.

Franču iedzimtā spēja tvert lietas no mākslinieciskās puses, kā liekas, it īpaši izpaužas viņu gleznās un gravīrās, kas attēlo vaļu medības. Nebūdami ne desmito tiesu tik pieredzējuši šajās būšanās kā angļi un ne par tūkstošo tiesu tik piedzīvojuši kā amerikāņi, viņi tomēr apgādājuši abas šīs tautas ar vienīgajiem pabeigtajiem zīmējumiem, kas spēj kaut cik dot apjēgu par vaļu medību īsteno garu. Pa lielākai daļai angļu un amerikāņu zīmētāji apmierinās ar to, ka atveido sastingušas priekšmetu aprises, piemēram, tukšu vaļa kontūru profilā, kas, ja runājam par sasniegto glezniecisko iespaidu, ir tikpat pamatīgs kā piramīdas uzmetums profilā. Pat Skorsbijs - vaļu mednieks, kas bauda pelnītu slavu un ir devis mums Grenlandes vaļa parādes portretu visā augumā un divas vai trīs smalkas delfīnu un narvaļu miniatūras, cienā mūs ar veselu sēriju klasisku gravīru, kurās attēlo laivu ķekšus, kapājamos nažus un enkurus, ar Lēvenhūka'/ ') sīkumaino rūpību sniedz salstošajai pasaulei izpētes objektu - deviņdesmit sešus faksimilus[78] ar palieli­nātiem Arktikas sniega kristāliem. Nedomāju mazināt tāda slavena ceļotāja nopelnus (jo cienu viņu kā veterānu), taču tik svarīgā lietā, bez šaubām, tikai neuzmanības dēļ viņš nav apgādājis katram kristālam ar zvērestu apliecinātu apliecību no Grenlandes miertiesas.

Bez šīm vispilnīgajām Garnēri gravīrām ir vēl divas citas uzma­nības vērtas franču gravīras, kuras darinājis kāds, kas parakstās kā A. Dirāns. Viena no tām, kaut gan pilnībā neatbilst mūsu pašreizējam tematam, tomēr ir pelnījusi, lai to pieminam citā sakarībā. Tā ir mierpilna ainava no Klusā okeāna dienvidu salām: franču vaļu medību kuģis noenkurojies klusā līcītī, slinki uzņem­dams dzeramo ūdeni; kuģa saplakušās buras, tāpat kā dibenplānā redzamo palmu garenās lapas, nokārušās bezvēja bulā. Tas ir ļoti iespaidīgi, ja ņemam vērā, ka te attēloti drošsirdīgie vaļu mednieki vienā no retajiem austrumnieciskajiem atpūtas mirkļiem. Otra gravīra ir gluži citāda: kuģis atklātā jūrā, iestrēdzis pašā Leviatānu dzīves serdē, ar vali pie borta; kuģis (attēlots laupījuma apstrādes mirklī), šķiet, piestājies pie briesmoņa kā pie piekrastes; bet viena no laivām, steidzīgi airēdamās prom no šīs rosības, dodas vajāt citus vaļus tālumā. Harpūnas un žebērkļi ir gatavi lietošanai; trīs airuvīri jau uzslējuši mastu, bet pēkšņa viļņošanās likusi laiviņai izslieties no ūdens kā zirgam, kas sacēlies pakaļkājās. No kuģa, kur katlos tiek kausēti vaļa tauki, kūp dūmi kā no sādžas, kas pilna smēdēm, bet vēja pusē milzt melni vētru un lietu vēstoši mākoņi, itin kā mudinādami iekarsušos jūrniekus pasteigties.

57. nodaļa

PAR VAĻU GLEZNOJUMIEM, KAULA GREBUMIEM, KOKGRIEZUMIEM, VAĻIEM UZ SKĀRDA UN AKMENĪ;

PAR VAĻIEM KALNOS UN ZVAIGZNĒS

Tauerhilā, nokāpjot līdz Londonas dokiem, jums varbūt gadījies redzēt klibu ubagu (vai enkurīti, kā mēdz sacīt jūrnieki) turam rokā dēlīti, uz kura ar krāsām attēlots traģiskais notikums, kurā viņš zaudējis kāju. Tur redzami trīs vaļi un trīs laivas, no kurām vienu (tajā acīmredzot atrodas arī trūkstošā kāja, kāda tā bijusi) tieši tobrīd sašķaida tuvākā vaļa žokļi. Pēdējos desmit gados jebkuros laika apstākļos, kā man stāstīts, šis cilvēks turējis rokā attēlu, rādīdams kājas stumbeni neticīgajai publikai. Taču tikai tagad pienācis laiks kaut ko liecināt nabadziņam par labu. Viņa trīs vaļi nebūt nav sliktāk attēloti par tiem, kādi vien jebkad redzēti Vopinga iespieddarbos; un viņa stumbenis ir tikpat neap­šaubāms kā kurš katrs celms rietumu izcirtumos. Taču, kaut gan šis nabaga vaļu mednieks spiests līdz mūža galam stāvēt uz šīs koka tribīnes, viņš nekad nesaka runas, tikai nodurtām acīm stāv, skumīgi vērdamies savā kroplībā.

Visur ap Kluso okeānu, kā arī Nantaketā, Ņūbedfordā, Saghārborā, iespējams uzdurties dzīvu vaļu attēliem un vaļu medību ainām, kas pašu mednieku izgrebtas uz kašalotu zobiem, dāmu korsešu kaula stīpām un citiem līdzīgiem kaulāgrebēju izstrādājumiem, kā vaļu mednieki dēvē daudzus sīkos, dīvainos nieciņus, kurus tie pa vaļasbrīžiem okeānā ar izdomu darina no dabiskā materiāla. Dažiem no tiem pieder nelieli darbarīku šķirstiņi ar rīkiem, kas atgādina zobārsta darbarīkus un ir piemē­roti šādai skrubināšanai. Taču visvairāk izplatīta ir grebšana ar saliekamajiem kabatnažiem; ar šiem gandrīz visu varošajiem jūr­nieku darbarīkiem viņi spēj darināt jebko, ko vien gribat - savā, jūrnieku vīzē.

Ilga prombūtne no kristīgās pasaules un civilizācijas neiz­bēgami noved cilvēku atpakaļ tajā stāvoklī, kādu Dievs viņam paredzējis, tas ir - padara par tā saukto mežoni. īstens vaļu mednieks ir tikpat īsts mežonis kā irokēzs. Arī es pats esmu me­žonis, kas varētu būt uzticams pavalstnieks vienīgi cilvēkēdāju karalim, un tomēr jebkurā mirklī esmu gatavs dumpoties arī pret viņu.

Tā, viena no mājāssēdētāja mežoņa rakstura īpatnībām ir viņa apbrīnojamā pacietība, darbu darot. Vai tā būtu sensenā havajiešu kaujas vāle vai duramairis visā savā griezumu un rotāju­mu bagātībā, tā būs tikpat ievērojama cilvēka pacietības trofeja kā latīņu leksikons. Jo, vai šis brīnumainais koka mežģīņu režģījums apdarināts ar gliemežvāka šķembām vai haizivs zobiem, tas aizmaksāts ar pacietīga darba gadiem.

Ar balto mežoni jūrnieku viss notiek gluži tāpat kā ar havajieti. Ar tādu pašu apbrīnojamu pacietību, ar to pašu vienvienīgo haizivs zobu - savu necilo nabaga kabatnazi - viņš jums darinās, varbūt ne pārāk smalki izstrādātus, taču tāpat viscaur zīmējumiem noklātus kaula grebumus kā sengrieķu mežoņa grebto Ahilleja vairogu; tikpat barbariska gara piesātinātus un piesaistošus kā izsmalcinātā, vecā vācu mežoņa Albrehta Dīrera gravīras.

Koka vaļi vai vaļu profili, kas izgriezti no mazām, tumšām dienvidjūru lietaskoka plāksnītēm, ir bieži vien ieraugāmi ameri­kāņu vaļu medību kuģu priekšgalos. Daži no tiem ir ļoti labi nostrādāti.

Nereti vecās lauku mājās ar čukurainiem jumtiem var ieraudzīt aiz astēm pakarinātus misiņa vaļus kalpojam par klaudzināmajiem āmuriņiem pie ārdurvīm. Ja durvju sargs ir miegamice, tad vislabāk noderētu lakstīgalvalis. Tomēr šīs klau- dzinātājvalzivis reti kad izrādās uzmanības vērtas, ja runājam par darinājuma patiesīgumu. Dažu veclaicīgu baznīcu torņos var redzēt skārda vējrāžvaļus, taču tie atrodas tik augstu, bez tam, no visām pusēm aplūkojot, tos aizsargā uzraksts "rokām neaizskart", tādēļ nav nekādas iespējas tādus tuvāk aplūkot, lai spriestu par to vērtību.

Kaulainajos, brangainajos šīszemes nostūros, kur pie augsto kalnu nobrukušajām kraujām līdzenumos fantastiski sagrupētas izmētātas klinšu radzes, bieži vien pamanīsiet tādus kā pārakme­ņotu Leviatānu tēlus - krāvumus, kas daļēji ieauguši zālē, kura vējainās dienās triecas pret tiem līganā, zaļā vilnī.

 Tad vēl - kalnainos apvidos, kur ceļinieku visapkārt apņem amfiteātru augstumi, šur tur no kāda veiksmīgi izvēlēta redzes-punkta var ieraudzīt viļņotajās kalnu aprisēs iezīmējamies peldošus vaļus sānskatā. Taču ir jābūt caur un cauri vaļu medniekam, lai šādus skatus novērtētu; turklāt, ja rastos vēlēšanās no jauna pētīt šādas ainas, drošs paliek drošs, derētu izmērīt garuma un platuma grādus vietā, no kuras pirmāk vērāties, jo šīs kalnu aplūkošanas tādā mērā ir gadījuma ziņā, ka jūsu redzespunkts var būt visai darbietilpīgi jāmeklē, lai to no jauna atklātu, - tāpat kā Zālamana salas, kuras joprojām paliek nezināmas, kaut gan tās pārstaigājis Mendanja181 augstajā kruzuļapkaklē un aprakstījis vecais Figeroa.182

Bet kad jūs jutīsieties bezgala pacilāti, iztirzājot šīs tēmas, paceliet skatienu uz augšu un aplūkojiet milzu vaļus zvaigžņo­tajās debesis un ari to trenkātājas laivas - tāpat kā sensenos laikos kareivīgu domu pārņemtie austrumnieki mākoņos redzēja karotājus cīnāmies. Tā ziemeļos es trencu Leviatānu uz riņķi apkārt polam, tas apļoja, iemiesojies spīdīgajos punktos, kuri man pirmoreiz apzīmēja viņa aprises. Bet zem spīdekļu pilnajām Antarktikas debesīm es uz kuģa "Argo" pievienojos zvaigžņuvaļa CETUS dzenātajiem tālu aiz Hidras un Lidojošās Zivs.

Bijuši man fregates enkuri laužņu vietā un harpūnas par piešiem, es labprāt būtu apseglojis šo vali un aizauļojis visaug­stākajās debesīs paraudzīties, vai tur patiesi uzslietas neskaitāmas paradīzes teltis - paliekama vieta, nesasniedzama manam mir­stīgajam skatienam.

58. nodaļa PLANKTONS

Burājot uz ziemeļaustrumiem no Krozē salām, mēs iekļuvām plašās planktona pļavās - smalkā, dzeltenā masā, no kuras gal­venokārt pārtiek īstais valis. Jūdžu jūdzēm tā viļņoja ap mums, tā ka mēs jutāmies, itin kā peldot cauri nepārredzamiem zeltainu, nobriedušu kviešu tīrumiem.

Otrajā dienā tika pamanīti vairāki vaļi, kas, nebīdamies tāda kašalotu medību kuģa kā "Pekvods", ar atvāztiem žokļiem slinki peldēja caur planktona masu, kura, nonākot tādās kā venēciešu žalūzijās, starp bārkstīm vaļu mutē, tika atdalīta no ūdens, tam aiztekot pār lūpām.

Kā agrīni pļāvēji plecu pie pleca nesteidzīgi un brīvi švīkstina izkaptis garajā, rasotajā līču pļavu zālē, tā peldēja uz priekšu šie briesmoņi - ar dīvainu, pļautas zāles švīkoņai līdzīgu skaņu, atstādami aiz sevis dzeltenīgajā jūrā nebeidzamus zilus vālus.183

Taču tikai skaņa, ar kādu vaļi izkāsa no ūdens planktonu, atsauca atmiņā pļāvējus. Aplūkoti no augšas, no mastugaliem, it īpaši tobrīd, kad tie pagausināja gaitu, kādu mirkli mitēdamies peldēt, to milzīgie melnie ķermeņi visvairāk atgādināja nedzīvus klinšu krāvumus. Un - gluži kā lielajos medību apgabalos Indijā - ārzemnieks pa reizei paies garām turpat līdzenumā guļošiem ziloņiem, pat nenojaušot, ka tie tur ir, noturēdams tos par kailiem, nomelnējušiem zemes uzkalniem; tāpat notiek ar tiem, kas pirmoreiz skata šos Leviatānus jūrā. Un, pat tos beidzot saskatot, grūti noticēt, ka šādas milzīgas un izpletušās miesas ir tikpat dzī­vības pilnas kā suņa vai zirga miesas.

Patiesībā, no citāda viedokļa raugoties, ir grūti uzlūkot dziļumu iemītniekus ar tādām pašām izjūtām kā sauszemes zvērus. Jo, kaut gan senatnē daži dabaszinātnieki apgalvojuši, ka visiem saus­zemes dzīvniekiem jūrā atrodami atbilstoši līdzinieki; un, kaut gan šo pieņēmumu pamatīgāk izvērtējot, tā var izrādīties patiesība, tomēr, ja pievērstos sīkākai aplūkošanai, - kur lai okeāns mums sadabū zivi, kas savā vēlībā un gudrībā līdzinātos sunim? Vienīgi par nolādēto haizivi varētu teikt, ka tā kaut kādā veidā tam līdzinās.

Kaut gan visā visumā zemes ļautiņi uzlūko jūras ļaudis ar netīksmi un neuzticību; kaut gan ir zināms, ka jūra mums ir mūžīgā terra incognitam , Kolumbs kuģoja pāri neskaitāmām nezināmām pasaulēm tālab, lai virspusē atklātu vienu vienīgo nezināmo Rietumpasauli; kaut gan kopš neatminamiem laikiem visbriesmīgākās no visām dzīvību apdraudošajām ķibelēm bez jeb­kādas izšķirības nākušas pār tiem simtiem un tūkstošiem cilvēku, kas devušies kuģot pa jūrām; kaut gan pietiek ar vienu pārdomu mirkli saprašanai - lai kā šis mazulītis autiņos - cilvēks - lielītos ar savām zinātnēm un mākām, lai kā tās pieaugtu vēlīgajā nākamībā, - vienalga, mūžīgi mūžos, līdz pat pasaules galam, jūra viņu niecinās un galēs nost, sadraskājot pīšļos visstaltāko un stip­rāko fregati, kādu vien viņa spēkos uzbūvēt; neraugoties uz to, cilvēks, pastāvīgi atkārtodams šīs zināmās lietas, ir zaudējis to sākotnējo bijību, kādu jūra, gluži dabiski, viņā izraisījusi.

Pirmā laiva, par kuru gadījies lasīt, peldēja pa okeānu, kas ar īsti portugālisku atriebības kāri pārklāja visu pasauli, neatstājot pat atraitnes pie dzīvības. Tas pats okeāns vēl šobaltdien veļ savus viļņus; tas pats okeāns arī šajā gadā gremdē mūsu kuģus. Tā ja, jūs vientiesīgie mirstīgie, Noasa plūdi vēl nav galā, tie vēl tagad klāj divas trešdaļas šīs skaistās zemes.

Kas gan tik būtiski atšķir zemi un jūru, ka zemes brīnums ūdenī pārstāj būt pārsteidzošs? Ebrejus pārņēma pārdabiskas šausmas, kad zeme atdarīja savu muti pie Koraha185 kājām, aprī- dama viņu, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie viņa, uz visiem laikiem, kamēr šajos jaunākajos laikos saule ne reizes nav laidu­sies pret rietu, neredzējusi dzīvo ūdeni jūrā atveramies un tieši tādā pašā veidā aprijam kuģus un to apkalpes.

Taču jūra ir tik naidīgi noskaņota ne tikai pret cilvēku, kas viņai svešs; tā ir naidīga arī pret saviem radījumiem; nežēlīgāka par to persieti, kas nogalēja savus paša viesus; tā nesaudzē pat būtnes, kuras pati radījusi. Kā nevaldāma tīģeriene, šaudīdamās pa džungļiem, saplosa savus mazuļus, tā arī jūra izmet uz klintīm visspēcīgākos vaļus un atstāj tos tur kopā ar satraikšķītiem kuģu vrakiem. Jūra nepazīst žēlastību un neatzīst citas varas, tikai savējo. Krākdams un sprauslodams kā satracināts kaujas rumaks, kas nometis jātnieku, mūsu zemeslodi pārplūdina bezsaimnieka okeāns.

Ceuurrā Mozus grām., 16. nodaļa. (Tulk. piezīme.)

Lieciet vērā jūras divkosīgo dabu: tās visšausmīgākie radījumi slīd pa ūdens apakšu, lielākoties neredzami, nodevīgi apslēpdamies zem visskaistākajām zilgmes nokrāsām. Lieciet vērā, cik velnišķīgi, starojoši skaisti mēdz būt daudzi no tās plēsīgākajiem iemītnie­kiem - kā brīnum skaistās un izsmalcinātās dažādu haizivju sugas. Lieciet vērā vēl arī viscaur jūrā izplatīto kanibālismu: tur visi radī­jumi aprij cits citu, karodami savā starpā kopš pasaules sākumiem.

Apsveriet to visu, bet pēc tam paverieties uz mūsu zaļo, vēlīgo, uzvedīgo zemi - salīdziniet tās abas - zemi un jūru; vai nesaska­tīsiet dīvainu analoģiju ar kaut ko jūsos pašos? Jo, līdzīgi tam, kā šis biedīgais okeāns visapkārt apskalo ziedošo zemi, arī cilvēka dvēselē ir sava Taiti sala, kur valda miers un prieks, bet to ielenc visas iespējamās šausmas no tās dzīves, kuru mēs pazīstam tikai pa pusei. Lai Dievs jūs sargā! Nepametiet šo salu, jo jums nekad vairs nebūs lemts tur atgriezties!

59. nodaļa DESMITKĀJIS

Lēni virzīdamies caur planktona pļavām, "Pekvods" devās tālāk uz ziemeļaustrumiem Javas salas virzienā; vēlīga brīzīte vir­zīja kuģa ķīli, un mierā, kāds valdīja visapkārt, trīs garie, smailie masti līgoja vieglajā vējiņā kā trīs līganas palmas klajumā. Un joprojām laiku pa laikam sudrabainajā naktī varēja pamanīt vientuļu, vilinošu strūklu.

Taču kādā zilgani caurspīdīgā rītā, kad pār jūru bija nogūlis gandrīz vai nedabisks klusums, gan nelīdzinādamies kapa klusu­mam; kad saules atspulgi saņirbināja ūdenī garu saulesceliņu pār ūdeni, līdzīgu zeltītam pirkstam, kas brīdinoši pielikts pie lūpām, zvērinot klusēt; kad gludenie viļņi sačukstējās, mierīgi ritinā­damies uz priekšu; šajā dziļajā klusumā, kas valdīja visur, cik tālu acs spēja sniegt, Degū no grotmasta gala ieraudzīja dīvainu parādību.

Notālēm lēnām iznira liela, balta masa, kas, celdamās augstāk un augstāk, atdaloties no ūdeņu zilgmes, beigu beigās atmirdzēja tieši priekšā kā nule no kalniem nošļūkusi sniega lavīna. Tā tur kadu brītiņu laistījās, tad tikpat lēni noplaka un nozuda skatienam. Pēc tam tā atkal iznira un balsnīja klusumā. Tā neizskatījās pēc valzivs. "Varbūt tomēr tas ir Mobijs Diks? " nodomāja Degū. Un vēlreiz parādība ienira, bet, tai atkal parādoties, nēģeris iebrēcās tik spalgā balsī kā abpusgriezīgs dūcis, izraudams visus no mie­gainības: - Tur! Un tur! Re, kur ir! Taisni priekšā! Baltais Valis! Baltais Valis!

To dzirdot, jūrnieki metās pie brasēm kā bišu spiets pie zara. Dedzinošajā saulē Ahābs stāvēja uz bugsprita ar kailu galvu, atstiepis vienu roku, gatavodamies dot zīmi stūresvīram, un, acis nenovērsis, alkaini lūkojās turp, kur norādīja augstumos nekustīgi sastingusi Degū roka.

Vai nu no mums pastāvīgi aizslīdošā mēmā un vientulīgā strūkla tik ļoti ietekmēja Ahābu, ka viņš jau bija gatavs saistīt jebkuru domu par klusumu un mieru ar pirmo tā vaļa parādī­šanos, kuru viņš vajāja; lai būtu kā būdams, viņu varēja piemānīt paša nepacietība, un pietika daudzmaz skaidri saskatīt balto masu, kad steigšus tika dota pavēle to pašu mirkli nolaist laivas.

Drīz vien visas četras laivas atradās ūdenī; Ahāba laiva stājās tām priekšgalā, un tās visas ātri tuvojās upurim. Tas drīz ienira, un kādu brīdi ar paceltiem airiem mēs gaidījām to atkal parā­dāmies - rau! Tas lēnām uznira tajā pašā vietā, kur bija ieniris. Uz mirkli aizmirsuši visas domas par Mobiju Diku, mēs blen­zām uz visdīvaināko parādību, kādu vien līdz šim noslēpumainie jūras dziļumi cilvēkam ļāvuši skatīt. Milzīga gaļīga masa - astotdaļjudzi186 gara un tikpat plata, spīdīgā krēmkrāsā, vilnīdama gulēja uz ūdens; no tās viduča stiepās uz visām pusēm neskai­tāmi gari locekļi, staipīdamies un locīdamies kā vesels anakondu midzenis, it kā lūkotu akli sagrābāt visu, kas tuvumā. Tai nebija nekāda acīm redzama apveida, nedz galvas, arī nekādu jutekļu,

180 201 m. (Tulk. piezīme.) nedz instinkta pazīmju, tā tikai gumzījās viļņos ka bezveida, bez- jēgas dzīvs redzējums ne no šīs pasaules.

Kad tā ar klusu, guldzošu skaņu atkal pazuda, kā lēnām ūdeņu iesūkta, Starbeks, joprojām blenzdams sakultajā ūdenī, kur tā bija nozudusi, briesmīgā balsī iesaucās:

-    Tad labāk es būtu matījis Mobiju Diku un cīnījies ar to, ne redzējis tevi, tu baltais spoks!

-     Kas tas bija, ser? - pavaicāja Flasks.

-     Liels un dzīvs desmitkājis, par kuru mēdz sacīt, ka nav daudz tādu vaļu medību kuģu, kuri, to skatījuši, pēc tam atgriežas ostā redzēto pastāstīt.

Ahābs nesacīja neko; apgriezis laivu, viņš īrās atpakaļ uz kuģi; parejie klusēdami sekoja viņam.

Lai kādi būtu vaļu mednieku ticējumi sakarā ar šā bubuļa parādīšanos, viens ir skaidrs: tādu ieraudzīt nozīmē kaut ko tik neparastu, ka šāds gadījums pats par sevi liekas ļaunu vēstošs. Tie ir aplūkojami tik reti, kaut gan visi kā viens tos uzskata par lielākajām dzīvajām būtnēm okeānā, tomēr tikai nedaudziem ir kāds miglains priekšstats par to patieso izskatu un dabu; un tomēr viņi tic, ka tie ir kašalotu vienīgā barība. Tas ir tāpēc, ka visi citi vaļi meklē barību ūdens virspusē un cilvēks var novērot tos barojamies, turpretī kašalots sadabū sev barību nezināmos dziļumos, zem ūdens; un atliek vien minēt, kas ir šī barība, jo nav neviena, kas to zinātu pateikt. Palaikam neatlaidīgās vajāšanās gadās, ka šis valis izspļauj kaut ko līdzīgu apkošļātiem moluska locekļiem, turklāt daži no tiem, šādā veidā atklājušies cilvēka skatienam, sasnieguši divdesmit līdz trīsdesmit pēdu garumu. Daži iedomājas, ka briesmonis, kam šie locekļi piederīgi, mēdz ar tiem turēties pie okeāna dibena un ka kašalotam atšķirībā no citiem Leviatāniem ir zobi tālab, lai uzbruktu šim moluskam un to saplosītu.

Varbūt ir pietiekams pamats uzskatīt, ka bīskapa Pontopi- dana18 lielais Krakens varētu beigu beigās izrādīties desmitkājis.

Is Pontopidans F.riks (1698-1764) - Bergenas bīskaps, savā darbā par Norvē­ģijas dabaszinātņu vēsturi aprakstījis Krakenu - jūras briesmoni. (Tulk. piezīme.)

Tādu, kā bīskaps to aprakstījis, - ar visu ieniršanu un iznir- šanu - un vēl citas viņa minētās pazīmes ir visnotaļ atbilstošas. Tikai lielā mērā jāsamazina neticamie izmēri, kādus bīskaps tam piešķīris.

Daži dabaszinātnieki, saklausījušies šo un to par noslēpumaino būtni, kas te aprakstīta, pieskaita to tinteszivīm, kurām, pēc dažām ārējām pazīmēm lūkojot, radījums varētu likties piederīgs, taču tikai kā Anāks188 no šīs pašas cilts.

60. nodaļa VIRVE

Sakarā ar vaļu medību ainu, kura te visā drīzumā tiks attēlota, kā arī lai labāk saprastu visas pārējās ainas, kas aprakstītas citviet, man jāpastāsta par maģisko, reizēm pat šausmīgo vaļu medību virvi.

Tauva, kādu no sākta gala lietojuši šai nolūkā, tika vīta no vislabākajām kaņepēm, apsvēpētām ar darvu, bet ne piesūcinātām ar to, kā mēdz apstrādāt kaņepājus parastajām tauvām; jo darva, ko parasti lieto darvošanai, gan dara kaņepāju pītes lokanākas virves vijēja rokās un atvieglo tās lietošanu jūrniekiem ikdienā uz kuģa, bet parastais darvas daudzums ne tikai pārāk sastīvina vaļu mednieka tauvu, kurai jābūt cieši saritinātai, bet arī, kā pārliecinā­jušies daudzi jūrasbraucēji, darva vispār nepalielina virves izturību, nedz kalpošanas ilgumu, kaut arī spēj darīt to gludu un spīdīgu.

Pēdējos gados uz amerikāņu vaļu medību kuģiem tauvas no Manilas šķiedras gandrīz pilnīgi aizstājušas kaņepāju virves, jo abakas189 šķiedra, gan nebūdama tik izturīga kā kaņepāji, tomēr ir rupja, viegla, ļoti stipra un elastīgāka; turklāt piebildīšu (tā kā jebkurai lietai piemīt sava estētika), šis tauvas ir daudz izskatī­gākas un labāk piestāv laivai nekā kaņepāju virves. Kaņepājs ir kā drūvīgs, tumsnējs cilvēks, kaut kas līdzīgs indiānim, toties Manila izskatās kā zeltmate čerkesiete.

Vaļu medībās lietotās virves resnums ir tikai divas trešdaļas  collas. No pirmā acu uzmetiena tā jums neliksies tik stipra, kā istenībā ir.

To izmēģinot, atklājas, ka no tās piecdesmit vienas šķiedras katra spēj noturēt simt divdesmit mārciņu smagumu, tātad visa virve kopā var noturēt turpat vai trīs tonnas. Vaļu medībās lietotā virve garumā mēdz būt ap divsimt asu. Tā, saritināta kā spirāle, atrodas toverī laivas pakaļgalā - ne tādos gredzenos kā kandžas aparāta caurule, bet apaļā, sierveidīgā ritulī, cieši novītām kārtām, bez jebkādām spraugām, ja neņem verā "serdi" - šauru vertikālu atveri, kas izveidojas virvessiera viducī. Un, tā kā vismazākais mezgliņš vai cilpiņa, virvei izritinoties, var aizraut pār bortu kādu roku, kāju vai pat visu cilvēku, virves ievietošana toverī noris ar vislielāko rūpību. Daži harpunētāji šai nodarbībai ziedo veselu priekšpusdienu, uzvelkot virvi augstu mastā un laižot to lejā pa trīsi uz toveri, lai saritinoties tajā neveidotos nekādi samezglojumi, nedz piņķeri.

Angļu laivās viena tovera vietā mēdz stāvēt divi, un tā pati virve tiek saritināta abos. Tam ir savas priekšrocības, jo abi vienādie toveri nav lieli un tādēļ tos vieglāk ievietot laivā, to īpaši nepār­slogojot; toties amerikāņu toveris, būdams diametrā trīs pēdas plats un proporcionāli dziļš, ir diezgan pasmaga nasta laivai, kuras dēļi ir tikko puscollu biezi; laivas dibens ir līdzīgs plānai ledus kārtiņai, kas notur visai smagu svaru, ja tas nav sakopots vienuviet. Kad uz amerikāņu virvju tovera tiek uzsegts krāsota audekla pārklājs, laiva izskatās tā, it kā vestu milzīgu kāzu torti valzivīm par dāvanu.

Virves abi gali ir redzami; apakšējais gals, ar acīti jeb cilpiņu stiepdamies no tovera dibena augšup pa sienu, brīvi nokarājas pāri tā malai. Tāds ierīkojums ir nepieciešams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt: lai atvieglotu papildu virves piestiprināšanu no otras laivas - gadījumā, ja harpūnas trāpītais valis ienirtu tik dziļi, ka aptrūktos virves, kas tai pirmāk piestiprināta. Tādos gadījumos laivas mēdz nodot vali cita citai kā alus kausu padod no rokas rokā; arī pirmā laiva visu laiku grozās tuvumā, lai palīdzētu otrajai. Otrkārt: tāds risinājums domāts pašu drošībai; ja gadās, ka virves apakšgals kaut kādā veidā piestiprināts laivai, bet ievainotais valis vienā mirklī izritina virvi līdz galam, kā tas palaikam notiek, ar to vien viss nebeigsies — nezvērs ieraus iznīcībai nolemto laivu dziļumā, kur tādā gadījumā neviens ziņnesis to vairs nesasauktu.

Iekams nolaiž laivu, lai sāktu pakaļdzīšanos, virves augšgals tiek izvilkts no tovera, apmests apkārt stebenam kuģa pakaļ­galā, pēc tam virvi nostiepj visā laivas garumā, vīriem pa vidu tai pārkrustojot airu turekļus, tā ka airējot virve trinas gar delmiem airētājiem, kas sēž pamīšus gar abiem bortiem; tālāk tā nonāk laivas priekšgalā izdobtā svina gropē, kur koka tapa jeb puļķis parastas spoles lielumā neļauj tai izslīdēt ārā. No renes virve noka­rājas gar priekšgalu līdzīgi vītnei, pēc tam atkal atgriežas laivas iekšienē, kur desmit līdz divdesmit asu no tās garuma (tā saukto priekšstriķi) saritina cilpās un novieto uz priekšgaldiņa; atlikums tiek izritināts tālāk gar bortu uz pakaļgala pusi, kur to piestiprina pie īsās tauvas - virves, kas to savieno ar harpūnu; bet, pirms pievienojas harpūnai, īsā virve iziet cauri visvisādas mistērijas, kurasjr par daudz garlaicīgas, lai tās te sīkāk aprakstītu.

Tātad vaļu medību virve ar saviem sarežģītajiem piņķeriem vijas cauri visai laivai, izlocīdamās un izvīdamās gandrīz vai visos virzienos. Katru airētāju apvij tās pazudinošās cilpas, tāpēc sauszemes ļautiņu biklajās acīs jūrnieki izskatīsies pēc indiešu kumēdiņu rādītājiem, kas ar priecīgu prātu aptin savus locekļus ar visindīgāko čūsku vītnēm. Neviens mirstīgais, no sievietes dzi­mušais, pirmoreiz nosēdies pa vidu šīm kaņepāju cilpām un kādu brītiņu airējis vaiga sviedros, neiztiks, neiedomājies, ka kuru katru bridi var tikt mesta harpūna, un visi šie biedējošie savijumi vienā mirkli atdzīvosies, lai aizripotu kā apļveida zibeņi; viņš nespēj to iztēloties, nenodrebēdams līdz kaulu smadzenēm, kuras vinā draud pārtapt par trīcošu galertu. Taču pieradums ir viena jokaina būšana! Ko tik tas nedabū gatavu! Jūs savos sarkankoka zviļņos nemūžam nebūsiet dzirdējuši jautrākus stiķus, pigorus, skaņākus smieklus, trāpīgākas atbildes kā uz šiem puscolllgajiem baltā ciedra dēļiem vaļu medību laivā, kuras apkalpe atgādina cilpā pakārtos; un, līdzīgi tiem sešiem Kalē pilsoņiem, kas stājās karaļa Edvarda vaiga190 priekšā, var sacīt, ka seši apkalpes vīri līgo taisni nāvei rīklē ar striķi ap kaklu.

Varbūt tagad jums pietiks ar īsu pārdomu mirkli, lai saprastu, kādēļ notiek atkārtoti nelaimes gadījumi vaļu medībās - no kuriem tikai nedaudzi tiek reģistrēti, - kad to vai citu vīru virve aizrauj pār bortu pazušanā. Jo sēdēt laivā tobrīd, kad virve aizritinās pār bortu, ir apmēram tas pats, kas sēdēt tvaika mašīnā, kura darbojas ar pilnu jaudu, - kur svelpoņā gar jums strīķējas visi iešūpotie virzuļi, veltņi un ritentiņi.

Vēl ļaunāk - jums nav iespējams šīm briesmām pa vidu sēdēt nekustīgi, jo laiva zvāļojas kā mazbērna šūpulītis, bet jūs tiekat mētāts šurpu turpu bez kāda brīdinājuma; un tikai ar gribasspēku un labi ievingrinātām līdzsvara saglabāšanas iemaņām jūs varat izbēgt Mazepas'91 liktenim, nenogāžoties tur, kur pati visuredzošā saule nemūžam jūs nesalūkos.

Un vēl: līdzīgi tam, kā dziļš klusums, kas mēdz būt vētras priekšgājējs un vēstnesis, varbūt ir vēl briesmīgāks par pašu vētru, jo, jānudien, šis klusums ir tikai vētras apvāks un apvalks; tas ietver sevī vētru tāpat kā šķietami nekaitīgā bise ietver sevī nāvējošu pulveri, lodi un sprādzienu; tāpat graciozā, nekustīgā virve, kamēr tā klusītēm apvij airētājus, vēl nesākdama izritināties, lai veiktu savu veicamo, ir priekšmets, kas slēpj sevī daudz vairāk draudu, nekā jebkuras citas briesmas šajā bīstamajā pasākumā. Ko lai vēl saku? Visi cilvēki dzīvo vaļu medību virves vijumos. Visi mirstīgie

190 Simtgadu kara laikā (14.-15. gs.), kad franču pilsētu Kalē ieņēma angļi, seši cienījamākie pilsoņi ar virvēm ap kaklu ieradās pie Anglijas karaļa Edvarda III, piedāvādami ar savu nāvi izpirkt pilsētas glābšanu. (Tulk. piezīme.)

" Mazepa Ivans (1644-1709) - kazaku hetmanis. Kā stāsta leģenda, jaunībā ticis piesiets auļojošam zirgam un gandrīz gājis bojā; šo epizodi aprakstījis Bairons savā poēmā "Mazepa". (Tulk. piezīme.) dzimst ar striķiem ap kaklu; taču tikai tad, kad viņus pēkšņi notver savilkusies nāves cilpa, tie apjēdz klusos, apslēptos, mūžam klātesošos dzīves draudus. Un - ja tu esi filozofs, tad, arī sēdē­dams vaļu medību laivā, sirds dziļumos nebaiļosies vairāk kā vakarā atzvilus pie kamīna ar kruķi, nevis harpūnu pie sāna.

61. nodaļa STABSS NOGALINA VALI

Ja Starbekam desmitkāja parādīšanās likās ļaunu vēstoša, tad Kvīkegam tā nozīmēja gluži ko citu.

- Kad jūs sablenz šito daudzkājain, - sacīja mežonis, asinā­dams harpūnu gar savas laivas priekšgalu, kura karājās augstu pie kuģa borta, - tad jūs drīzumis redzēs kašalots.

Nākamā diena bija neparasti klusa un tveicīga; "Pekvoda" apkalpe, kam nebija nekā sevišķa ko darīt, nespēja turēties pretī snaudienam, kādu uzvēdīja tuksnesīgā jūra. Jo tā Indijas okeāna daļa, kurai cauri mēs tobrīd kuģojām, nebija "dzīvais apvidus", kā to dēvē vaļu mednieki; tas nozīmē, ka tur nevarēja pamanīt tik daudz delfīnu, lidojošo zivju un citu kustīgu ūdeņu iemītnieku kā pie Rio de Laplatas vai Peru piekrastē.

Bija mana rinda kāpt fokmasta galā; ar pleciem atspiedies vaļī­gajās bramvantīs, es dīki šūpojos šurpu turpu aizgrābjošajā gaisā. Nekāda apņēmība nespēja stāties tam pretī; iegrimdams sapņainībā, pilnīgi zaudēju apziņu; beigu beigās mans gars pameta miesu, kaut gan ķermenis joprojām turpināja svārstīties kā pendelis - vēl ilgi pēc tam, kad kāds spēks to iekustinājis.

Iekams pār mani nāca galēja aizmiršanās, es vēl paguvu pa­manīt, ka mastuvīri grotmastā un bezānmastā arī iesnaudušies. Tā beigu beigās mēs visi trīs kā bez dzīvības šūpojāmies vantīs, bet lejā mūsu šūpām līdzi klanījās snauduļojošais stūresvīrs. Arī viļņi līgojās, cekulus cilādami; un pāri tukšajiem jūras plašumiem austrumi māja rietumiem, bet saule - uz visām pusēm.

NĀKAMĀ DIENA RIJA NEPARASTI KLUSA UN TVEICĪGA.

Te pēkšņi tādi kā burbuļi nošķīda man gar aizvērtajām acīm, manas rokas kā knaibles ieķērās vantis; kāda neredzama, glāsmaina vara mani pasargāja - salēcies es atgriezos dzīvē. Un rau! gluži blakus, aizvēja pusē, ne vairāk kā četrdesmit asis no mums pa ūdens virsu peldēja milzīgs kašalots kā fregates korpuss ar ķīli gaisā; tā platā, spīdīgā mugura etiopiskā krāsā saules staros spīdēja kā spogulis. Slinki slīdēdams pa viļņu ieplakām, laiku pa laikam mierīgi izsviežot gaisā tvaikojošo ūdensstrūklu, šis valis izskatījās pēc tukla birģera, kas siltā pēcpusdienā izpīpē savu pīpi. Bet šī pīpe nabaga valim bija pēdējā. It kā pēc burvju nūjiņas skāriena, miegainais kuģis un snaudošie kuģa ļaudis uzreiz pamodās; pāris duču balsu no visām kuģa malām vienlaicīgi ar trim mastuvīriem izkliedza tādās reizēs parasto saucienu, kamēr milzu radījums ik pa laiciņam nesteidzīgi izsprauslāja gaisā mirdzošu šļakatu stabu.

-    Nolaist laivas! Turēties vēja pusē! - norēca Ahābs. Un, pildot pats savu rīkojumu, pagrieza stūresratu, pirms stūresvlrs paspēja ieķerties spieķos.

Pēkšņie apkalpes izsaucieni droši vien bija satraukuši vali, jo, iekams laivas tika nolaistas ūdenī, tas majestātiski pagriezās un aizpeldēja pa aizvēja pusi - tādā nesatricināmā mierā un tik maz saviļņodams ūdeni, ka Ahābs domāja, ka valis ir nobiedēts, un deva rīkojumu necilāt airus, bet sarunāties tikai čukstus. Tā, uztupušies uz laivu bortiem kā Ontārio indiāņi, mēs klusi un veicīgi īrāmies ar īsām lāpstiņām, jo klusums neļāva bez trokšņa uzvilkt buras. Mums tādējādi sekojot valim, briesmonis pēkšņi stāvgrūdām izšāva no ūdens asti kādu četrdesmit piecu pēdu augstumā, bet pēc tam pazuda mums no acīm kā zemē iegrimis tornis.

-     Švitina asti! - atskanēja sauciens, un pēc šā paziņojuma Stabss kā vienmēr izvilka sērkociņus un aizkūpināja pīpi, jo tagad atpūtas brīdis bija nodrošināts. Kad bija aiztecējis parastais ienir- šanas laiks, valis atkal parādījās, tagad atrazdamies tieši pīpmaņa laivas priekšā, turklāt vēl tuvāk nekā jebkurai citai laivai, un Stabss varēja cerēt, ka to nomedīs. Tagad bija skaidri redzams, ka valis beidzot pamanījis savus vajātājus. Ievērot klusumu un citādi uzmanīties vairs nevajadzēja. Tika nomestas lāpstiņas un ar lielu troksni likti lietā airi. Joprojām pakšķinādams pīpi, Stabss sāka uzmundrināt savu apkalpi uzbrukumam.

Jā, ar vali patiesi bija notikusi spēja pārvērtība. Samanījis tuvo­jamies briesmas, tas peldēja ar paceltu galvu, kas ieslīpi rēgojās virs traki sakulčinātajām putām.1 ''2

-     Ķer ciet, ļautiņi, ķer rokā! Tikai rāmi, mums laika diezgan - ķer šo, ķer kā zibens spēriens, un viss! - sauca Stabss, izgrūžot turklāt dūmu mākuļus. - Dzen šo rokā, pievelc airi - stiprāk un ņiprāk, Teštigo, parādi šim, Teš, manu zēn - un jūs arī, puiši, tikai rāmi, lēnām un pamazām, svaigi kā gurķīši - vieglītēm, pama­zītēm - kā ņirgala kaulainā un irgoņas velni lai aprakti miroņi ceļas stāvus no zārkiem, puikiņi, cauri būs! Grāb ciet!

-    Vū-hū! Vā-hē! - par atbildi sēca Teštigo, raidīdams pret debesīm tādu kā senu kaujas saucienu; visi airētāji tika nejauši pasviesti atpakaļ no viena vienīga nepacietīgā indiāņa aira vēziena.

Taču Teštigo mežonīgajiem kaujas saucieniem atsaucās citi, tikpat mežonīgi. - Kī-ī-hī! Kīī-hī! - brēca Degū, mētādamies uz airsoliņa te uz priekšu, te atpakaļ kā tīģeris krātiņā.

-    Ka-la! Kuū-luū! - iegaudojās Kvīkegs, čamstinādams lūpas kā pēc pamatīga grenadiera bifšteka kumosa. Jūras līmeni graizīja laivu ķīļi, airi un brēcieni. Tikmēr Stabss, turēdamies citiem priekšā, turpināja iedrošināt savus ļaudis, nepārtraukti dūmo­dams pilnām mutēm. Tika izmisīgi airēts visiem spēkiem, līdz beidzot atskanēja ilgi gaidītais sauciens:

-     Stājies, Teštigo! Dur šim!

Harpūna aizšalca. - Atpakaļ! - Apkalpe iegūla airos; to pašu brīdi kaut kas karsts un svelpjošs sāka slīdēt pār viņu delmiem. Tā bija maģiskā virve. Kādu mirkli pirms tam Stabss bija aši apmetis

',J Citviet tiks redzams, no kādas vieglas substances ir milzīgā kašalota galva. Pēc izskata būdama vismasivākā, īstenībā galva ir visvieglākā vaļa ķermeņa daļa. Tādēļ kašalots tik veikli izceļ to gaisā un dara tā vienmēr, kad peld ar vislielāko ātrumu. Bez tam galvas augšpusē pieres daļa ir tik plata, turpretī apakšpuse tik nošļaupta. ka varētu sacīt - kašalots, paceldams galvu virs ūdens, pārtop no strupdegunainas lēngaitas galjonas [neliela galera, lielākoties tirdzniecībai (spān.)] smailā Ņujorkas loča laivā. (Aut. piezīme.) vēl divas cilpas ap stebenu, no kura tagad, ievērojot lielo virves atritināšanās ātrumu, cēlās iezilgani kaņepāju putekļu mākuļi, sa­jaukdamies ar mierīgajiem pīpes dūmiem. Virve tinās loku lokiem ap stebenu, bet pirms tam tā apdedzinādama slīdēja starp Stabsa delnām, no kurām nejauši nokrita cimdi - kopā sašūti audekla kvadrāti, darināti īpaši šim nolūkam. Tas nozīmēja tikpat kā turēties abām rokām pie abpusgriezīga zobena asmens, kuru ienaidnieks visu laiku pūlas izgriezt un izraut jums no rokām.

—  Saslapināt virvi! Saslapināt! - Stabss pavēlēja pie virves tinuma sēdošajam airuvīram, kas, norāvis cepuri, iesmēla tajā ūdeni.193

Tika apmestas vēl pāris cilpu, un virvi nostiprināja uz vietas. Tagad laiva lidoja cauri burzguļojošam ūdenim kā haizivs, peldē­dama, cik spēka. Stabss un Teštigo apmainījās vietām - Teštigo aizgāja uz laivas pakaļgalu, bet Stabss atnāca uz priekšgalu; tāda pārvietošanās bija visai slidena būšana, laivai tik neganti šūpojoties.

Vibrējošā virve bija nostiepta pāri laivas augšmalai un drebēja, nospriegota kā arfas stīga; varēja domāt, ka laivai ir divi ķīļi - viens šķērda ūdeni, bet otrs gaisu - tai triecoties uz priekšu cauri abiem naidīgajiem elementiem reizē. Laivas priekšgalā šļāca nerim­stoša ūdens kaskāde, nemitīgi mutuļojošs virpulis iezīmēja tās ceļu; katra visniecīgākā kustība iekšpusē, pat mazā pirkstiņa skāriens lika vibrējošajam, krakšķošajam kuģelim šķiebties un krampjaini nirt ūdenī ar bortu. Tā viņi traucās uz priekšu; katrs jūrnieks visiem spēkiem turējās pie sava airsoliņa, lai neizlidotu pār bortu putu vērpetēs, bet augumā staltais Teštigo pie stūres aira bija saliecies deviņos likumos, lai noturētu līdzsvaru. Jau sāka likties, ka būs pārskrieti gan Atlantijas okeāns, gan Klusais okeāns, kad beidzot valis nedaudz pagausināja gaitu.

-    Velc! Velc! - Stabss uzsauca priekšējam airuvīram, un visi, pagriezušies ar sejām pret vali, sāka vilkt laivu tam klāt, kaut gan tas turpināja vilkt laivu tauvā. Drīz vien valis un laiva peldēja

'" Lai parādītu tādas rīcības nepieciešamību, varam atzīmēt, ka senāk holandiešu jūrnieki virves slapināja ar beržamo suku; uz daudziem kuģiem tādam nolūkam turēja gatavībā smeļamo kausu no koka. Vispiemērotākā tomēr ir cepure. (Aut. piezīme.) sānu pie sāna, un Stabss, stingri atspiedis celi kuģa priekšgal- diņa iedobtajā dēlī, mērķēja cirtienu pēc cirtiena ar žebērkli; pēc kapteiņa palīga pavēles laiva te atkāpās, lai izvairītos no vaļa uzbangotajiem briesmīgajiem šļācieniem, te atkal pieairēja tuvāk, lai viņš varētu raidīt nākamo cirtienu.

Sarkanas straumes tagad pludoja lejup pa briesmoņa sāniem kā ūdenskritumi no kalniem. Savainotās miesas jau peldēja nevis ūdenī, bet asinīs, kas putoja un virda vēl vairākas asis tam aiz muguras. Slīpie saules stari rotaļājās šajā šarlaksarkanajā dīķī jūras vidū, atblāzmojoties cilvēku sejās un darot tos līdzīgus sarkan- ādainajiem. Visu šo laiku viens baltu tvaiku mākulis pēc otra krampjaini izlauzās no vaļa elpvada, bet no iekarsušā laivas virs- vadoņa mutes cits pēc cita plūda laukā dūmu mākoņi; pēc katra cirtiena Stabss izrāva saliekto asmeni aiz tam piestiprinātās virves, iztaisnoja ar pāris ašiem sitieniem pret laivas malu, lai atkal un atkal triektu to vaļa miesā.

- Pievelc! Klātāk! - viņš uzsauca priekšējam airuvīram, kad pagurstošā vaļa niknums sāka noplakt. - Velc! Vēl klātāk! — Līdz laiva nonāca cieši blakus vaļa sānam. Pārliecies tālu pāri laivas malai, Stabss iedūra valī savu garo, aso duramo un atstāja to tur, pagriezdams un atkal pagriezdams, cītīgi dzenot dziļāk un dziļāk, itin kā pūlēdamies uzmanīgi izmakšķerēt kādu zelta pulksteni, ko šī būtne būtu varējusi norit un ko viņš, ārā velkot, baidītos sabojāt. Taču zelta pulkstenis, ko viņš centās uztaustīt, bija vaļa iekšienē pulsējošā dzīvība. Un, lūk, viņš to sasniedza; atģidies no sastin­guma, briesmonis nonāca tajā neaprakstāmajā stāvoklī, ko dēvē par "svalbošanu", - tas drausmīgi svaidījās paša asinīs, necaurredzamā, trakā, verdošā šļakatu aizsegā, tā ka apdraudētā laiva tūlīt atīrās nostāk, un tai vajadzēja pamatīgi nopūlēties, lai izkļūtu no šīs draudīgās krēslības spilgtajā dienas gaismā.

Taču tagad "svalbošana" sāka pierimt, valis vēlreiz uznira, pārveldamies no viena sāna uz otru, tas krampjaini kampa gaisu, elpvadam izplešoties un saraujoties agonijas aprautajos, gārdzo­šajos dvašas vilcienos. Beidzot šausmu pārņemtajā gaisā izšļācās tumšsarkana, bieza asins strūkla - vēl un vēlreiz, kā sarkanvīna

VAJAG SPĒCĪGU UN JŪTĪGU ROKU. LAI IETRIEKTU VALĪ PIRMO IESMU.

purpura mieles; atkritusi atpakaļ uz nekustīgajām miesām, tā straumītēm ieplūda jūrā. Kašalota sirds bija pārplīsusi!

-     Beigts ir, mister Stabs! - noteica Degu.

-    Nūja, abas pīpes izpīpētas! - Un, izņēmis savējo no mutes, Stabss izkratīja pelnus ūdenī; kādu brīdi viņš domīgs palika nekustīgi stāvam, aplūkodams nekustīgo maitu - savu roku darbu.

62. nodaļa ŠAUTRA

Vēl jāpiebilst kāds vārdiņš par iepriekšējās nodaļas notikumiem.

Pakļaujoties nemainīgam paradumam, kāds iedibinājies vaļu medībās, laiva iras prom no kuģa ar vaļa nogalētāju kapteiņa palīgu pie stūres, bet harpunētājs, kura uzdevums ir paņemt vali tauvā, sēž pie priekšējā aira, dēvēta arī par harpunētājairi. Vajag spēcīgu un jutīgu roku, lai ietriektu valī pirmo iesmu; jo bieži gadās, ka tā saucamajā garajā stiepienā smagais dzelzs rīks jāaizmet div­simt vai trīssimt pēdu attālu. Tomēr, lai cik ilga un nogurdinoša būtu pakaļdzīšanās, harpunētājam vajag visu laiku bez mitas airēt; jānudien, viņam pienākas citiem rādīt priekšzīmi - tik tiešām pārcilvēcisku spēku, ne tikai nenogurstoši airējot, bet arī skaļi izkliedzot kareivīgus kaujas saucienus; ko nozīmē kliegt pilnā rīklē, kad visi muskuļi saspriegti līdz pēdējam un gandrīz trūkst pušu, ir zināms tikai tādam, kas to izmēģinājis. Es, piemēram, nespēju brēkt visā galvā, tajā pašā laikā aizrautīgi strādājot. Saspringti darbojoties un bļaujot, nomocītais harpunētājs, sēdēdams ar muguru pret vali, visbeidzot dzird komandu: — Celies un bliez! Tagad viņam jānoliek un jānostiprina airis, puspagriezienā jāpaķer no žubura harpūna un ar pēdējiem spēkiem jāmēģina to ietriekt valī. Vai tad jābrīnās, ka, visā vaļu zvejas flotē kopā ņemot, no pieciem desmitiem izmesto harpūnu labi ja piecas trāpa mērķī; kāds brīnums, ja ar lāstiem un lamām tiek padzīti tik daudzi neveiksmīgi harpunētāji; kāds brīnums, ja pēc četrus gadus ilgušas prombūtnes daži kuģi atgriežas ar četrām mučelēm eļļas; kāds brīnums, ka daudzi kuģu īpašnieki neuzskata vaļu medības par ienesīgu nozari, jo brauciena veiksme atkarīga no harpunētāja, - bet, ja viņam izspiež no krūtīm pēdējo dvašu, vai tad var cerēt, ka viņš to atgūs, kad tā viņam būs vairāk nekā nepieciešama?

Bez tam, ja šautra izmesta veiksmīgi, seko nākamais bīsta­mais mirklis - tas ir, kad valis uzsāk skrējienu, un arī kapteiņa palīgs un harpunētājs brāžas viens uz priekšgalu, bet otrs uz pakaļgalu, apdraudēdami paši sevi un visus pārējos. Tad viņi ap­mainās vietām, un mazā kuģa virspavēlnieks ieņem savu vietu kuģa priekšgalā.

Te es, nebūt necenzdamies uzzināt, vai kāds nedomā citādi, apgalvoju, ka tas viss ir muļķīgi un nevajadzīgi. Kapteiņa palīgam būtu jāstāv laivas priekšgalā no sākuma līdz beigām; viņam būtu jārīkojas gan ar harpūnu, gan ar žebērkli, toties viņam nekādā ziņā nebūtu jāairē - ja nu vienīgi apstākļos, kad tas jādara visiem. Zinu, ka reizēm tas novestu pie nelieliem laika zaudējumiem, dzenoties pakaļ valim, taču daudzu nāciju ilgā un daudzveidīgā pieredze pārliecinājusi mani, ka lielāko daļu neveiksmju vaļu zvejā izraisījusi ne tik daudz vaļa veiklība, kā jau iepriekš aprakstītais harpunētāja pagurums.

Lai nodrošinātu šautras trāpījumu mērķī, šīspasaules har- punģfājiem jāceļas kājās atpūtinātiem, nevis atrautiem no smaga darba.

63. nodaļa ŽUBURS

No stumbra izaug zari; no tiem savukārt atzarojumi. Tāpat nodaļas atzaro no auglīga temata.

Žuburs, kas minēts iepriekš, pelna īpašu uzmanību. Šis čačis ir apmēram divas pēdas garš, robots, savāda izskata stumbenis, kas stāvteku iestiprināts labajā bortā laivas priekšgalā; tas paredzēts kā balsts harpūnas koka kātam, kamēr tās kailais, atkārpainais dzelzs asmens slīpi rēgojas pāri laivas priekšgalam. Tādā kārtā ierocis ir vienmēr pie rokas tā lietotājam, kurš to izvelk no turie­nes tikpat veikli kā mežinieks norauj no sienas šaujamo. Ir parasts, ka žuburā atrodas divas harpūnas, sauktas attiecīgi par pirmo un otro dzelzi.

Bet katru no šīm harpūnām ar virvi saista atsevišķa aukla; tas ir tāpēc, lai abas - vienu pēc otras - varētu pie izdevības iedurt valim kamiesī; ja, dzīvniekam sākot raustīties, vienai gadītos izslīdēt, otra paliktu iedūrusies. Tā izredzes dubultotos. Tomēr diezgan bieži gadās, ka, valim pēc pirmā dzelža ieduršanas acu­mirklī drudžaini un nevaldāmi metoties bēgt, harpunētājs, pat zibens ātrumā kustoties, nepaspēj iedurt otro asmeni. Tomēr, tā kā otrā harpūna arī ir saistīta ar virvi, kas jau ritinās ārā, šim ierocim tāpat laikus jātop aizmestam patālāk no laivas - vienalga kur un vienalga kā, citādi visai apkalpei draudēs briesmīga nelaime. Tādās reizēs šo harpūnu izmet ūdenī; vairākumā gadījumu to ļauj izdarīt virves papildtinumi (par ko jau minēju iepriekšējā nodaļā). Taču šī bīstamā darbība ne vienmēr iztiek bez visai bēdīgām un liktenīgām sekām.

Vēl vairāk: jums jāzina, ka aiz borta izmestais otrais dzelzis uz vietas top par brīvi lidojošu, asi kaltu biedu, kas patvaļīgi līkumo ap laivu un vali, sapīdamies virvē vai pārcirzdams to, izraisot apjukumu visapkārt. Visā visumā to nav iespējams atkal apstādināt, kamēr valis netiek pieveikts un nepārvēršas maitā.

Tagad mēģiniet apjēgt, kā tas varētu izskatīties brīdī, kad četras laivas uzdūrušās neparasti spēcīgam, sparīgam un izma­nīgam valim, kad atkarībā no šīm īpašībām un kādam tūkstotim visvisādu sakrišanu, kas mēdz atgadīties tik bīstamās izrīcībās, vienlaikus tam apkārt var klejot astoņas vai desmit otrās harpūnas, kuras bijis iespējams piesiet virvei, ja pirmā izmesta neveiksmīgi un to nav izdevies atdabūt. Visi šie amata smalkumi te aprakstīti tik rūpīgi, lai tie nešaubīgi spētu izskaidrot vairākus visnotaļ svarīgus, toties sarežģītus ainu fragmentus, kas tiks attē­loti pēcāk.

64. nodaļa STABSA VAKARIŅAS

Stabss bija nobeidzis savu vali labu gabaliņu no kuģa. Valdīja dziļš klusums, un mēs, sajūguši kopā trīs laivas, sākām lēnītēm vilkt trofeju uz "Pekvodu". Un, kad mēs - astoņpadsmit vīru ar trīsdesmit sešām rokām un simt astoņdesmit pirkstiem - stundu pēc stundas lēnā gaitā vilkām uz priekšu pa jūru nekustīgo, samilzušo ķermeni, raudamies vai pušu, kā šķita, brīžam tas tikpat kā neļāvās kustināms un pavirzījās tikai izretis; tā bija lieliska izdevība pārliecināties, cik milzīga ir masa, ko velkam. Jo pa lielo Hang-Ho kanālu, vai kā nu to sauc tur, Ķīnā, četri vai pieci kūliji, iedami gar krastu kājām, velk uz priekšu smagi piekrautu džonku ar jūdzes ātrumu stundā; taču mūsu stieptā milzu barža virzījās tik smagi, it kā būtu līdz malām pilna ar svinu.

Sāka tumst, taču trīs "Pekvoda" grotmastā piekarinātie gaismekļi rādīja mums ceļu, līdz tuvāk tikuši, mēs ieraudzījām Ahābu izkarinām aiz borta vēl vienu papildu gaismekli. Kādu brīdi ar tukšu skatienu nolūkojoties valī, kas šūpojās viļņos, viņš, kā parasti, lika to nogādāt drošībā uz nakti un pēc tam, iedevis gaismekli kādam no kuģa ļaudīm, gāja savu ceļu - nokāpa kajītē un v^rs nerādījās līdz pat rītam.

Kaut gan kapteinis Ahābs, izrīkodams šā vaļa vajāšanu, izrādīja, tā sakot, parasto aizrautību, tomēr likās, ka tagad, kad radījums bija pagalam, kapteini no iekšienes grauza kāda neap­mierinātība, nepacietība vai vilšanās; itin kā šā līķa izskats viņam atgādinātu, ka vēl jānobeidz Mobijs Diks un ka visi tūkstoš bortam pievilktie vaļi ne par sprīdi netuvinās atrisinājumam lielo nodomu, kas bija viņu apmājis. Drīz vien, dzirdot trokšņus, kādi atskanēja uz "Pekvoda" klāja, varēja nodomāt, ka visa apkalpe gatavojas izmest enkuru dziļumā; pa klāju tika vilktas smagas ķēdes un, tām žvadzot, laistas lejā pa caurumiem bortā. Taču ar šim žvarkstošajām ķēdēm savažos milzu ķermeni, nevis kuģi. Pievilkts ar galvu pie kuģa pakaļgala un asti pie priekšgala, melnais vaļa vraks tagad gulēja cieši līdzās kuģa korpusam, un, vērojot cauri nakts tumsai, kas bija aizklājusi mastus un takelāžu, tie abi - kuģis un valis, izskatījās pēc diviem milzīgiem kopā sajūgtiem vēršiem - viens no tiem bija apgūlies, bet otrs - joprojām kājās.194

Sadrūvējies Ahābs tagad bija pati klusībā, vismaz tā viņš iztu­rējās uz klāja, bet Stabss - pirmais palīgs, savas uzvaras iekarsēts, izrādīja neparastu, bet visnotaļ labdabīgu uzbudinājumu. Viņš bija tik nepieredzēti rosīgs, ka līdzsvarotais Starbeks, kam viņš bija oficiāli pakļauts, klusēdams atkāpās un uz laiku atstāja viņa ziņā visas kārtojamās darīšanas. Drīz vien dīvainā kārtā atklājās kāds mazs sīkums, kas vēl papildus bija Stabsu ielīksmojis. Būdams gardēdis, Stabss gatavojās negausīgi tiesāt vaļa gaļu - kā visgardāko kumosu savā gaumē.

- Siteni, siteni pirms gulētiešanas! Ei, Degū! Rāpies pār bortu un nogriez man astes gabalu!

Jums jāzina, ka, lai gan šie mežonīgie vaļu zvejnieki nemēdz pēc visvarenās militārās doktrīnas pieprasīt no ienaidnieka tūlītēju kara izdevumu atlīdzināšanu (vismaz līdz brauciena guvuma realizēšanai), tomēr laiku pa laikam gadās nantaketieši, kam patiesi garšo kašalota gaļa - tieši no Stabsa minētās astes daļas, kur ķermenis sašaurinās.

Ap pusnakti sitenis bija izgriezts un izcepts; Stabss divu spermaceta eļļas lukturu gaismā svinīgi stājās pie savu kašalota vakariņu tiesāšanas, pieslējies pie kabestāna, it kā tas būtu bufete. Viņš nebija vienīgais, kas tajā naktī mielojās ar vaļa gaļu. Pievie­nodamas savu šņakstināšanu viņa šmakstināšanai, tūkstošiem un atkal tūkstošiem haizivju ņudzinājās apkārt beigtajam Leviatānam,

1,1 Te varētu minēt kādu niecīgu apstākli. Visdrošāk un visstiprāk piesiet vali pie kuģa var tieši aiz astes, jo sava pamatīgā biezuma dēj ši ķermeņa daļa ir attiecīgi pati smagākā, ja neņem vērā sānspuras, un visai lokana, pat pēc nāves, tāpēc tā nogrimst zem ūdens līmeņa, un to no laivas nav iespējams aizsniegt ar roku, lai apņemtu tai apkārt ķēdi. Taču šī grūtība ir uzveicama ar attapību: tiek sagatavota maza, izturīga virvīte ar koka pludiņu vienā galā un smagumu vidū; otrais gals tiek piestiprināts uz kuģa. Koka pludiņu veikli uzpeldina otrpus nekus­tīgajai masai, un, tādejādi to apjožot, iespējams ar virves palīdzību apņemt tai apkārt ari ķēdi; kad važa apņēmusi ķermeni, to beigu beigās savelk ap astes tievāko daļu - tajā vietā, kur tā sadalās platajās lāpstspūrās. (Aut. piezīme.) gardi dzīrojot ap viņa taukumiem. Nedaudzos gulētājus lejā, kojās, ne reizi vien pamodināja neganti haizivs astes belzieni pa kuģa korpusu, tikai dažu collu attālumā no gulētāja sirds. Pārkaroties pār malu, jūs varētu plēsoņas ieraudzīt (tāpat kā pirms tam dzirdējāt) ņurdzam melnajos, drūmajos ūdeņos un apgriežamies uz muguras ikreiz, kad tās izplēsa no vaJa miesas milzīgus tauku klunčus cil­vēka galvas lielumā. Tādas haizivju dzīres varētu likties neticamas. Kā gan viņām izdodas no tādas gludas, slidenas virsmas izraut tik simetriskus kumosus? Tā ir daļa no Visuma visaptverošās mīklas. Zīmes, kādas haizivis atstāj vaļu ķermenī, var pielīdzināt visdrīzāk caurumiem, kādus izurbj galdnieks, lai tajos ieskrūvētu skrūves.

Kaut gan dūmu apņemtā ellišķīgā jūras kaujā jūs redzat ilg- pilnas haizivis lūkojamies augšup uz kuģu klājiem kā ap galdu sasēdušos suņus, kamēr uz galda tiek sadalīta jēla gaļa, - tās ir gatavas norīt katru nogalināto, ko tām pametīs; un, kaut gan pa to laiku, kamēr drošsirdīgie miesnieki uz klājgalda ar apzeltītiem un izrotātiem nažiem kanibāliski graiza cits cita dzīvo gaļu, arī haizivis ar savām dārgakmeņu mutēm plēsdamās zem galda plosa gaļu, tikai jau mirušu; un, pat ja mēs apmainītu visus vietām, atkal iznāktu tieši tas pats - tā sakot, drausmīgi zvērīga būšana - kā vieniem, tā otriem; kaut gan haizivis ir visu vergu kuģu pakalpīgas pavadones, tiem šķērsojot Atlantiju, uzticīgi peldēdamas līdzās, lai būtu pie rokas, ja ievajadzētos kaut kur nosūtīt saini vai cienīgi apbeaīt mirušu vaņģinieku; un, kaut gan varētu minēt vēl šādus tādus piemērus, kur noliktā laikā, vietā un gadījumā salasās haizivju sabiedrība uz trokšņainām viesībām, tomēr nav iedomājams, kad un kur jūs vēl varētu tās ieraudzīt tik kuplā skaitā, priecīgākā prātā un veselīgākā garastāvoklī kā pie beigta Leviatāna, kas jūrā uz nakti pievilkts klāt vaļu medību kuģim.

Ja jums nekad nav gadījies šādu skatu novērot, tad atturieties no prātuļojumiem par Sātana pielūdzējiem un nelabā ieēdināšanu pielabināšanas nolūkos.

Taču tobrīd Stabss tādā pašā mērā likās dzirdam šmakstinā- šanu no lejas, no banketa, kas notika tik tuvu viņam, kā haizivis pievērsa uzmanību viņa epikūriskajai lūpu čāpstināšanai.

-     Kok! Kok! Kur tas vecais aitasgalva iekritis? - viņš piepeši iekliedzās, platāk iepletis kājas, it kā vēlēdamies pietiekamāku pamatu savām vakariņām un ietriekdams gaļas gabalā dakšiņu, it kā cilātu žebērkli.

-     Kok, ei, kok! Kuģo šurp, pavārniek!

Vecais nēģeris, būdams ne visai priecīgi noskaņots pēc tam, kad viņu izcēla no siltās gultas tik nepiemērotā laikā, zvāļodamies izklabažāja no kambīzes, jo viņam, kā daudziem melnādainajiem večukiem, kaut kas nebija kārtībā ar locītavu bļodiņām, kuras viņš neturēja tik spodras kā pārējās bļodas; vecais Sproggalvis, kā viņu dēvēja, steberēja, vilkdams kājas gar zemi un balstīdamies uz pavarda knaiblēm, kas bija raupji pagatavotas no iztaisnotām mucas stīpām; vecais moris atkleberēja un, paklausījis rīkojumam, palika stāvam Stabsa bufetes otrā pusē ar saliktām rokām, atspiedies uz sava div­kāršā spieķa, vēl zemāk noliecis salīkušo muguru, taču pašķiebis galvu sānis, lai priekšpusē būtu tā auss, ar kuru viņš labāk dzirdēja.

-     Kok, - sacīja Stabss, aši pacēlis pie mutes visai sarkanīgu gaļas gabalu, - vai tev neliekas, ka tas sitenis ir pārcepts? Tu to par daudz saklapēji, tas ir pārāk mīksts. Vai tad allaž neesmu tev teicis, ka labam vaļa sitenim jābūt pastingram? Tur ārā, aiz sānborta, ir haizivis, - vai neredzi, ka tām labāk tīk cietāka un sulīgāka gaļa? Kādu jandāliņu tās taisa! Kok, ej un aprunājies ar tām! Saki, ka neviens viņām neliedz pieklājīgi un sātīgi cienāties, tikai lai paliek klusu. Velns par stenderi, es pat savu paša balsi nevaru dzirdēt! Aiziet, pavārniek, nodod manu rīkojumu. Še, ņem lukturi, - Stabss paķēra vienu gaismekli no savas bufetes, - tagad ej un pasludini šīm, ko vēlēju!

Vaigā sadrūmis, vecais Sproggalvis paņēma pasniegto lukturi un aizkliboja pār klāju pie borta; tur, pastiepis roku ar lukturi pēc iespējas tuvāk ūdenim, lai labāk redzētu savu draudzi, ar otru roku svinīgi pacēla gaisā knaibles un, pārliecies tālu pār bortu, bezzobu muti čāpstinādams, ņēmās teikt uzrunu haizivīm, kamēr Stabss, nedzirdami piezadzies aizmugurē, noklausījās viņa vēstīto.

-     Mani višumlļie, man višužēlīgi vēlētš pavēš'tīt jumš, ka jums vajg izbeigt šitādš trokšnlš. Vai jūš dzird, ko eš šacīj? Šātanš, jums vajg stāt to šnakarēšanš! Mašša Štabš šacij, ka jūs var piestampāt kuņģis līdz lūkai, tak Dies sargi, kad jūš beigs to šaušmīg škandāl?

-     Kok, - iestarpināja Stabss, pavadīdams iebildi ar negaidītu grūdienu pa večuka plecu. - Kok, velna raušana, vai tad spredi­ķojot brīv šitā lādēties? Tā tu neatgriezīsi grēciniekus, kok.

-     Kuroš grēciniekš? Šitiem jūš var šprediķot paš! - nēģeris sadrūmējies novērsās, lai ietu.

-     Nekā, pavārniek, penterē tālāk!

-    Labš ir. Mani višudārgie brāļi iekš…

-     Pareizi ir, - iedrošināja Stabss, - vajag ar labu, varbūt sanāks.

Un Sproggalvis turpināja: - Jūš višš ir haiziviš un briesmo-

nīgš rīmš pēc dabaš, bet eš jumš teikš, višudārgāš haižuvš, ka šitādš rijīgumš - jūš pārštāj švitināt tāš nolādētāš ašteš! Kā jūš varēš man dzirdēt, ja taišīš tādš ellišķīgs žobgriešanš?

-    Kok! - uzbļāva Stabss, sagrābdams viņu aiz apkakles. - Es negribu dzirdēt šitādus lāstus! Runā pieklājīgi!

Un sprediķis atsākās vēlreiz: - Pie jūšu rijībš, višumīļie brālīšši un māsšiņš, jūš nav vainojamš, taš jumš no dabaš dotš, un tur nekaš nav līdzamš, bet jumš vajg gūt viršrok pār šitādš iedabš, tādš ir jautājumš. Jūš ir haiživiš, taš ir škaidrāk par škaidru, bet, ja jūš tikš galā ar tāš haiživiš, kaš šēž iekšā jūšoš, tad jūš būš gatavie eņģelīš, taš ir, ka ikkatrš eņģelš ir kā nākas pievārētš haiživiš. Paklaušiet, brālis! un pacentietieš uzveštieš šmalkāk, cienādamieš ar šito valzivš! Nekampiet ārā taukumš no šav kaimiņ rīkleš, šaku, vai ta viena haiživš ir tiešīgāk šarītieš pie valzivš, nekā otrš? Dievš man liecinieks, nevienai no jumš nav tiešīb uz šito valzivš, tā pieder vēl kādam. Man zināms, ka dažiem no jumš ir briešmotīg lielāš rīkliš, lielāks kā citiem; tak pie lielāš rīkles pa reizei ir maziņš vēderš. Tāš lielāš rīkleš nav priekš tam, lai rīt višu nošt, bet lai nokrimšt kādu nieku arī priekš maziņš haiživītš, kurāš pašš netiek klāt pacienātieš.

-    Tas ir ko vērts, vecais aitasgalva! - iesaucās Stabss. - Tas ir visnotaļ kristīgā garā! Tālāk, tālāk!

-    Nav jēgaš vēštlt tālāk, tāš nolāpītāš nelieteš tik un tā mudžināšieš pa šito ņurdzekliš un blieziš ar aštēm, mašša Štābs.

Šie nav dzirdējuš neviena vārda, nav jegaš sludināt šitādiem rīmām, tā šakot, kamēr šie nebūš pieštampājuš vēderš, bet vēderiš šiem ir bezdibenīgš, bet, kad šie beidzot būš to piepildījuš, tad nekāda uzklaušīšana nebūš; šie tūlītāš ieš zem ūdeniš un tur šnaudujoš kaut kur uz korāļiš un nedzirdēš itin neko, mūžīgi mūžoš.

-     Zvēru pie savas dvēseles, es domāju tāpat, tādēļ dod šīm savu svētību, aitasgalva, un es iešu atpakaļ pie savām vakariņām.

Te Sproggalvis, pastiepis abas rokas pār zivju ņudzekli, griezīgi iespiedzās:

-     Nolāpītāš avitiņaš! Taišiet tur viššaušmīgākš trokšņiš, kāduš vien var; pieštūķē pilluš šavuš šātan kuņģuš, kamēr tie plīšīš, un špragštiet nošt!

-     Bet tagad, kok, - sacīja Stabss, atsākdams vakariņot pie kabestāna, - apstājies tur, kur pirmiņ stāvēji, turpat man pretī, un klausies uzmanīgi.

-     Eš klaušoš! - nosvepstēja Sproggalvis, atkal nostādamies iemīļotajā pozā, uz knaiblēm atspiedies.

-     Labi, - teica Stabss, pa to laiku piebāzdams muti. - Atgrie­zīsimies pie šitenā siteņa. Vispirms, - cik vecs tu esi? kok?

-     Kādš tam šakarš ar šito šitenš? - vecais nēģeris īgni noprasīja.

-     Klusu! Cik vecs tu esi, kok?

-    Ap deviņdešmit, kā rādāš, - tas drūmi norūca.

-     Un tu esi nodzīvojis uz pasaules turpat simt gadu, bet vēl nemāki, kā nākas, izcept vaļa siteni? - to teikdams, Stabss ātri iebāza mutē vēl vienu kumosu, pie pēdējiem vārdiem šis gaļas gabals šķita esam izteiktā jautājuma turpinājums. - Kur tu esi dzimis, kok?

-     Pēc izbraukšanaš, uz prāmja, kaš peld pa Roanoko.

-     Uz prāmja!? Tas tik ir joks! Bet es gribēju zināt, kādā zemē tu esi dzimis, kok.

-    Vai ta eš neteicu, ka Roanoko? - koks atcirta.

-     Nē, neteici vis, kok, bet es tev tūlīt pateikšu, kādēļ to vaicāju. Tev ir jābrauc mājās un jāpiedzimst no jauna, ja tu vēl neesi iemācījies cept vaļa siteni.

-     Dievš šodi, ja eš vēl būš pie bifstekcepšanaš priekš jumš! - vecais pārskaities norūca, aizgriezdamies projām.

-     Griezies atpakaļ, kok, dod šurp savas knaibles! Tagad paņem drusku no šitā siteņa un pasaki, - vai tu domā, ka šitas sitenis ir izcepts, kā pienākas? Paņem, es teicu! - Un, pastiepdams nēģerim knaibles, piemetināja: - Ņem un pagaršo pats!

Kādu mirklīti bikli čamstinādams sakaltušās lūpas, vecais nēģeris nomurmulēja: - Višlabākaiš izceptaiš šiteniš, kādu ešu garšojiš, šulīgš, šaušmīgi šulīgš.

-     Kok, - teica Stabss, atkal plati izpletis kājas. - Vai tu uz baznīcu ej?

-    Vienreiz Keiptaunā ešu gājiš garām, - drūmi atrūca vecais.

-     Vienu reizi dzīvē gāji garām svētajai vietai Keiptaunā un tur, bez šaubām, padzirdēji, ka svētais tēvs uzrunā draudzi par vismīļa- jiem brāļiem - vai ne, kok? Un tagad tu nāc man stāstīt tādus briesmīgus melus kā nupat, ko? - penterēja Stabss. - Kur tu domā tā nonākt, kok?

-    Gultā, un pavisam drīz! - tas nomurdēja, pa pusei novērsies.

-     Stāt! Griezies atpakaļ! Es prasīju, kur tu domā nonākt pēc nāves, kok! Tas ir šausmīgs jautājums. Ko tu tagad teiksi?

-     Kad šitaš vecaiš melnādainiš nomirš, - lēnām sacīja nēģeris, un viss viņā pēkšņi likās pārmainījies - gan balss, gan izskats, - tad patš nekur nenākš, vienš švēdgaiš eņģelš ieradīšieš un paņemš šo līdz.

-     Paņems? Kā tad? Četrjūgā, kā pravieti Ēliju? Uz kurieni gan?

-     Uz augšieni, - teica Sproggalvis, pacēlis knaibles taisni augšup un svinīgi tās turēja gaisā.

-    Ak šitā, tu sagaidi, ka nonāksi grotmastā, kok, kad būsi miris? Vai tad nezini, ka, jo augstāk kāpsi, jo aukstāks tur būs? Grotmasta galā, ko neteiksi?!

-     Eš neko tādu netiku teiciš, - atkal sadrūmis, atteica Sproggalvis.

-      Teici, ka uz augšu, vai ne? Paskaties pats, kurp norāda tavas knaibles. Vai varbūt tu ceri tikt debesīs, izlīdis caur to suņabūdu? Nekas nebūs, pavārniek, tu nevari tur nokļūt citādi, kā pa parasto ceļu - pa vantīm uz augšu! Tas ir grūti, bet vajadzēs, citādi nekas nesanāks! Taču neviens no mums vēl nav debesīs. Liec nost knaibles un klausies, ko pavēlēšu. Vai dzirdēji? Ņem cepuri vienā rokā, bet otru liec uz sirds, kad es tevi izrīkoju, kok. Kā? Vai tad tev tur ir sirds? Tur ir zarnas! Augstāk, augstāk - tā ja, tā ir tur. Paliec tā un klausies uzmanīgi.

-    Eš klaušoš, - teica vecais nēģeris, turēdams abas rokas, kā pavēlēts, un velti grozīdams sirmo galvu, it kā cenzdamies pagriezt uz priekšu vienlaicīgi abas ausis reizē.

-    Tad redzi, kok, tas tavs vaļa sitenis bija tik nelāgs, ka es nopūlējos to iznīdēt pēc iespējas ātrāk - tu to redzēji, vai ne tā? Labi, tad nākamai reizei likšu pie sirds: kad tu cepsi vēl kādu vaļa šķēli manam galdam uz kabestāna, es tev pateikšu, kas jādara, lai to par daudz nesagruzdītu. Turi gaļu vienā rokā un, turēdams degošu oglīti otrā rokā, parādi to gaļai; tā izdarījis, vari likt to galdā, vai dzirdi? Un rīt, kok, kad mēs sadalīsim vali, pacenties būt klāt, lai nošņāptu peldspurām galus un tos iemarinētu. Astes spuras toties vari iesālīt, kok. Un tagad vari iet.

Taču Sproggalvis nebija paspējis vēl ne trīs soļus paspert, kad atkal tika pasaukts atpakaļ.

-    Ei, kok, sagatavo man rītvakar kotletes vakariņās, uz sardzes laiku, - vai dzirdēji? Un tagad vari airēt projām. Hallo! Stāt! Pirms promiešanas paklanies. Tagad diezgan! Vaļa frikadeles brokastīs - to neaizmirsti!

-     Dieva dēļ, kaut šo būtu apēdis taš vališ, neviš šis to valziviš! Vellš parāvis, ja šitaš nav lielāks haizivš par pašām haizivis, tas mašša Haiživiš, — murmināja vecais, kleberēdams projām; ar šādiem visgudriem vārdiem viņš devās gulēt.

65. nodaļa VALIS KA PAĒDIENS

Tas, ka mirstīgs cilvēks var ēst kustoni, no kura barojas arī viņa lampa, un ka Stabss gatavs notiesāt to viņa paša eļļas apgaismojumā, ja tā var izteikties, rādās tik necilvēcīgi, ka nepieciešama neliela iedziļināšanās tā vēsturē un filozofijā.

Vispār ir zināms, ka pirms trim gadsimtiem vaļa mēle Francijā tika uzskatīta par smalku delikatesi un tirgota par visai augstu cenu. Tāpat Indriķa VIII laikā kāds galma koks saņēma labu atalgo­jumu par to, ka izgudroja nepārspējamu mērci uz iesma ceptam delfīnam, kas, ja atceraties, ir piederīgs pie vaļiem.

Delfīni tik tiešām līdz pat šai dienai tiek uzskatīti par ļoti garšīgu paēdienu. Gaļa tiek savelta bumbuļos apmēram biljard- bumbu lielumā un, būdama, kā pienākas, savircota un izsautēta, var tikt noturēta par teļa gaļu vai bruņurupuča gaļu. Vecos laikos mūki no Danfērmlinas to ļoti cienīja. Viņi pat saņēma no kroņa pamatīgu delfīnu pabalstu.

Patiesība ir tāda, ka - vismaz starp vaļu zvejniekiem - valzivs gaļa tiktu viscaur uzskatīta par smalku ēdmaņu, ja tās nebijis tik daudz; ja jums gadītos piesēsties pie gaļas pīrāga turpat vai simt pēdu garumā, tas jums liktu zaudēt apetīti. Patlaban tikai vispārliecinātākie vaļu zvejnieki - tādi kā Stabss, ēd ceptu vali; eskimosi gan nav tik izlepuši. Mēs labi zinām, ka viņi pār­tiek no valzivīm, izsenis savācot un uzglabājot reti labu trānu. Zogranda - viens no viņu slavenākajiem dziedniekiem, iesaka vaļa tauku sloksnes kā visnotaļ sulīgu un barojošu paēdienu bērniem. Tas man atgādina stāstu par dažiem angļiem, kurus pirms daudziem gadiem nelaimīgā kārtā vaļu medību kuģis pameta Grenlandē un kuri pēc tam vairākus mēnešus dzīvoja, pārtikdami no pussatrūdējušām vaļa strēmelēm, kas bija palikušas krastā pēc trāna tecināšanas.

Holandiešu vaļu mednieki šīs strēmeles dēvē par "pankūkām", kam tās tik tiešām līdzinās, būdamas brūnas un kraukšķīgas, smaržodamas kā sensenie Amsterdamas namamāšu pīrāgi un cepumi, kamēr tie svaigi. Tiem ir tik kārdinošs izskats, ka pat visatturīgākie ēdāji nenoturēsies, tos nenogaršojuši.

Bet vēl vairāk vaļa gaļas vērtību civilizēta ēdāja acīs pazemina tās treknums. Tas ir milzīgs, godalgots jūras vērsis - par daudz trekns, lai būtu gards. Paverieties kaut vai uz vaļa kupri, kas varētu būt tikpat iecienīta ēdmaņa kā bifeļa kupris (kuru uzskata par retu gardumu), ja tas nebijis tikai stingra tauku piramīda. Un arī pats spermacets, tik balts un maigs kā caurspīdīgais, pa pusei sarecējušais, bālganais mīkstums kokosrieksta iekšpusē trīs mēnešus briedušā auglī; bet tas ir par treknu, lai aizstātu sviestu. Tomēr daudzi vaļu mednieki iemanījušies jaukt to ar kādu citu ēdamvielu un tad apēst. Garo tauku kausēšanas naktssardžu laikā jūrnieki ir pieraduši iemērkt sausiņus lielajos tauku toveros - un atstāj tos tur uz brītiņu, pirms apcep. Ne vienas vien lieliskas vakariņas esmu tā pagatavojis.

Ja runājam par nepieaugušu kašalotu, tad tāda smadzenes top uzlūkotas par izmeklētu gardumu. Galvaskauss tiek pāršķelts ar cirvi, un no turienes izvilktas divas apaļīgas, baltganas daivas (mats matā kā divi lieli pudiņi); tajās iemaisa miltus, un no tām gatavo lielisku paēdienu, kas pēc garšas nedaudz atgādina teļa smadzenes, kuras ir daudzu epikūriešu izdaudzināts gardums; un katram zināms, ka daži jaunuļi no epikūriešu vidus, ilgstoši baudīdami teļa smadzenes, mazpamazām sagādā arī paši sev kādu mazumiņu smadzeņu, vismaz tik daudz, lai spētu atšķirt teļa galvu no savējās, kam, patiesību sakot, nepieciešamas izcilas novērošanas spējas. Tas ir iemesls, kāpēc jaunais bucītis ar inteliģenta izskata teļa galvu šķīvī uz galda reizēm ir bēdīgākais skats, kādu vien var ieraudzīt. Galva lūkojas viņā nedaudz pārmetoši, itin kā teikdama: "Arī tu, Brut!"

Varbūt ne tikai pārmērīgais treknums vainīgs pie tā, ka sauszemes ļautiņi uzskata vaļa gaļu par kaut ko pretīgu; tas kaut kādi saistīts ar iepriekš minētajiem apsvērumiem: teiksim, kā lai cilvēks ēstu nupat nogalētu jūras radību, turklāt vēl pie pašas apgaismojuma. Taču nav jāšaubās, ka pirmais cilvēks, kas nokāva vērsi, tika uzskatīts par slepkavu; varbūt viņu pat pakāra; vismaz, ja viņu būtu tiesājuši vērši, tā nešaubīgi notiktu, ko viņš arī būtu pelnījis - kā kurš katrs slepkavnieks. Aizejiet uz tirgu, kur sestdienas vakarā tirgo gaļu, un paverieties uz dzīvu divkājainu drūzmu, kas appēta garas mirušu četrkājainu rindas. Vai jums nešķiet, ka tāds skats pārspēj Cilvēkēdāju izrīcības? Kanibālu? Kurš tad nav kanibāls? Es jums teikšu, ka pastarajā tiesā iecietīgāk tiks uzlūkots taupīgs Fidži salinieks, kas uz priekšdienām iesālījis savā pagrabā izkāmējušu misio­nāru, nekā tu, civilizētais un izglītotais gardēdi, kas pienaglo zosis pie grīdas, lai baudītu to aptaukojušās aknas zosu pastē­tes veidā.

Taču Stabss ēd vali paša vaļa gaismā - vai ne? Un šis apstāk­lis tikai pastiprina nodarījumu, vai ne?

Palūko sava naža spalu, mans civilizētais un izglītotais gar- dumlaiža, kas tiesā rostbifu, - no kā pagatavots šis spals? No kā gan cita, ja ne no tā paša vērša sugasbrāļa, ko tu notiesā? Un ar ko tu baksti zobus pēc tam, kad esi nogaršojis trekno zosi? Ar spalvu no tās pašas zoss. Un ar kādu spalvu Zosu aizsardzības biedrības sekretārs skribelē oficiālos apkārtrakstus? Tikai pēdējos mēnešos šī biedrība apstiprinājusi lēmumu lietot vienīgi metāla spalvas.

66. nodaļa HAIZIVJU SLAKTIŅŠ

Zvejojot dienvidjūrās, kad nomedītais kašalots pēc ilgas un smagas piepūles vēlā naktī top pieķēdēts pie kuģa, nav pieņemts, vismaz tūlīt uz vietas, ķerties pie vaļa sadalīšanas. Sī izdarība ir visai darbietilpīga, tā aizņem diezgan daudz laika, un tajā jāpiedalās visai komandai. Lūk, kāpēc ir parasts tādos gadījumos novākt visas buras, nostiprināt stūri aizvējā un sūtīt visus lejā pagulēt līdz dienas gaismai - ar noteikumu, ka visu šo laiku sardze stāvēs "uz enkura", tas ir, lai apkalpe pa pāriem ik pēc stundas iznāktu uz klāja un pārliecinātos, ka viss kārtībā.

Taču reižreizēm, it īpaši Klusā okeāna ekvatoriālajā joslā, no šā paraduma iznāk atteikties - tāpēc, ka apkārt piesietajam vaļa ķermenim salasās neskaitāmi haizivju pulki, un, atstājot to tur, teiksim, uz sešām stundām, no rīta redzams vairs tikai skelets. Tiesa gan, citās okeāna daļās, kur šo zivju nav tik daudz, to apbrīnojamo rijību palaikam iespējams ierobežot, spēcīgi kuļot ūdeni ar asajām lāpstiņām196 , kaut gan dažos gadījumos kulci- nāšana tikai pastiprina rīmu rosīgumu.

Taču šis - ar "Pekvoda" haizivīm - nebija tāds gadījums; lai pārliecinātos par to, katram pie tādiem skatiem nepieradušam vīram vajadzētu palūkoties aiz "Pekvoda" bortiem; viņam liktos, ka jūra ir viens vienīgs siera ritulis, kurā ņudzinās tārpi.

Tāpēc vien, kad Stabss pēc vakariņām nozīmēja "enkur- sardzi", bet Kvīkegs kopā ar kādu jūrnieku uzkāpa uz klāja, haizivis pamatīgi pārbijās, jo jūrnieki nolaida pār malu sastatnes vaļa sadalīšanai un trīs lukturus, kas meta garas gaismas strēles pār burzguļojošo ūdeni; abi jūrnieki ķērās pie garkātainajām lāpstiņām, bez apstājas slaktēdami haizivis un iecirzdami cieto metālu dziļi neradījumu galvaskausos, kuri, kā rādās, ir šo rīļu vienīgā vārīgā vieta. Taču putu vērpetēs, šausmoņu gūzmai savijoties kopā un cīnoties, cirtējiem ne vienmēr izdevās trāpīt; un te vēl skaidrāk tapa redzama šo briesmoņu asinskāre. Tie rijīgi kampa ne tikai cits cita izgāztās iekšas, bet, izliekdamies kā loki, plosīja savas pašu zarnas, līdz beidzot, kā šķiet, viena un tā pati rīkle atkal un atkal no jauna ierija savas iekšas, lai tās tūlīt pat izgāztos pa atvērušos brūci. Taču tas vēl nebija viss. Pat ar šo radījumu mirstīgajām atliekām un rēgiem ir bīstami ielaisties jebkādās darīšanās. Kaut kas no to iedzimtās panteistiskās dzīvot­spējas likās mājojam viņu atrautajās ķermeņu daļās un kaulos arī pēc tam, kad tā, ko varētu nosaukt par atsevišķa indivīda dzīvību, jau bija tos pametusi. Viena no haizivīm, nogalināta un uzvilkta uz klāja, lai nomauktu tai ādu, teju teju nenorāva roku nabaga Kvīkegam, kad viņš mēģināja aizspiest ciet mirušo plakstiņu tās slepkavīgajā žoklī.

'Jt| Lāpstiņa, ko lieto pie sadales, ir izgatavota no vislabākā tērauda; tā ir tik liela kā cilvēka delna ar izplestiem pirkstiem un atgādina dārznieka instrumentu ar līdzīgu nosaukumu, tikai tai ir pilnīgi lēzenas malas un augšgals daudz šaurāks par apakšējo galu. Šis ierocis vienmēr ir uzasināts, cik vien iespējams, un lietošanas laikā to aizvien mēdz uztrit līdzīgi bārdas nazim. Par rokturi tam kalpo izturīga kārts, divdesmit līdz trīsdesmit pēdu gara, kas iesprausta kātā. (Aut. piezīme.)

- Kvikegs negrib zināt, kāds ir tas die's, kas rādijs šitād haiziv, - teica mežonis, aiz sāpēm vicinādams roku augšup un lejup. - Vai Fidži die's vai Nantaketas die's, tak tas die's, kas iztaisīj šito haizivs, ir viens nolādēts mežonis!

67. nodaļa sadalĪŠana

Tas notika sestdienas naktī, taču kāda svētdiena iestājās pēc tam!

Visi vaļu mednieki ex officiom ir svētdienu svētīšanas priekš­rakstu pārkāpēji. Ziloņkaula krāsas "Pekvods" pārvērtās lopkautuvē, un katrs jūrnieks miesniekā. Varētu domāt, ka jūras dieviem tiek ziedoti desmittūkstoš sarkanu vēršu.

Pirmām kārtām tika uzstādīta milzīga sadales takelāža; līdz ar citām smagsvarīgām būšanām tur ietilpa zaļš trīšu ķekars, ko pacelt droši vien nebūtu viena cilvēka spēkos - šis pamatīgais vīnogķekars tapa uzvilkts augšā grotmasta topā un cieši nostipri­nāts pie grotmarsa - visdrošākajā vietā uz kuģa klāja. Troses gals, kas atgādināja kabeļtauvu, stiepās cauri visam šim juceklim līdz kabesiānam, bet milzīgais takelāžas saišķis apakšā nokarājās līdz pat valim; tam bija piestiprināts pamatīgs āķis, kas svēra ap simt mārciņām. Tagad abi kapteiņa palīgi - Starbeks un Stabss - uzkāpa uz laipām, kas bija nolaistas aiz borta, bruņojušies ar garām lāpstiņām, lai iešķeltu vaļa miesu virs tuvākās sānspuras un šķēlumā iestiprinātu āķi. Kad tas bija paveikts, ap šķēlumu puslokā tika izgriezts taukums, tur ieāķēja kāsi, un lielākā daļa apkalpes drūzmējoties sāka griezt kabestānu, daudzbalsīgi kaut ko mežonīgu aurodama.

Tajā pašā mirklī kuģis nošķiebās uz viena sāna; katra skrūvīte tajā sakustējās kā nagla spalgā lauska naktī vecas mājas sienā;

1,6 Ex officio (lat.) - pienākuma dēļ. (Tulk. piezīme.) kuģis raustījās un drebēja, baiļu pārņemtie masti klanījās debesīm: aizvien vairāk un vairāk tas noliecās uz vaļa pusi, katram sma­gajam kabestāna apgriezienam atsaucīgi līdzi cilājās viļņi, līdz beidzot bija dzirdams ātrs, biedējošs brākšķis; ar stieptu šļūkstu kuģis nostājās taisni, atbrīvojies no vaļa, bet aiz borta uzvaroši iznira āķis, velkot sev līdzi atrauto pusapaļo pirmās tauku slok­snes galu. Un, ņemot vērā, ka taukums ietver vali gluži tāpat kā miza apelsīnu, tas arī tiek nomizots līdzīgi apelsīnam - pa spirāli. Kabestāns velk un velk nepaguris, valis atkal un atkal apgrozās ūdenī, kamēr taukums visu laiku līdzenā kārtā ritinās nost pa līniju, ko dēvē par "šalli", kuru vienlaicīgi iešķeļ ar lāpstiņām abi kapteiņa palīgi - Starbeks ar Stabsu; tikpat ātri, cik ātri tā sloksnējas nost, taukuma joslai ritinoties, tā tiek vilkta augstāk un augstāk, kamēr tās augšgals aizsniedz topu; vīri pie kabestāna tad met griešanai mieru, un kādu laiciņu milzīgā, asiņainā masa šūpojas šurpu turpu, itin kā nolaidusies no debesīm, bet visiem klātesošajiem vajag uzmanīties, lai laikus atlēktu nost, tai zvāro- joties - jo tā var pamatīgi iezvelt pa ausi, izsviežot cilvēku pār bortu ar galvu pa priekšu.

Viens no klātesošajiem harpunētājiem tuvojas ar garu, asu ieroci, dēvētu par šķēpu, un izdevīgā mirklī šķeļ veiklu šķēlienu līgojošā masā, no apakšpuses izcērtot palielu iedobumu. Šajā caurumā tiek aizāķēts otrs milzu āķis, lai apturētu taukuma zvārošanos un sagatavotos tam, kas tagad sekos. Tobrīd izveicī­gais šķēpnieks, dodams zīmi visiem apkārtējiem atkāpties, vēlreiz meistarīgi uzbrūk šai masai, ar nedaudziem spēcīgiem, šķērsiem cirtieniem pārcērtot to divās daļās; kamēr īsākā apakšējā daļa vēl ir nekustīga, garā augšējā sloksne, saukta par "deķi", jau brīvi karājas, gatava laisties lejā. Ļaudis pie kabestāna atsāk savu dziesmošanu, un, kamēr viens bloks stiepj un ritina augšā nākamo vaļa taukuma sloksni, otrs lēnām tiek laists vaļīgāk, un pa gal­veno tilpnes lūku pirmā sloksne slīd lejup - taisni tukšā telpā, sauktā par "taukkambari". Šajā pustumšajā kabūzī veiklas rokas saritina garo "deķi" kā lielu dzīvu čūsku kamolu. Un tā darbs turpinās: abi āķi laižas augšup un lejup, valis un kabestāns griežas, griezēji dungo, "deķis" locīdamies ieklājas "taukkambarī", kur kambarnieki to sarullē; kapteiņa palīgi rīkojas ar šķeļamajām lāpstiņām, kuģis krakst, un katrs laiku pa laikam izlamājas, lai tādējādi izlādētu vispārējo sasprindzinājumu.

68. nodaļa

DEKIS

Esmu pievērsis diezgan daudz uzmanības visai plaši ap­spriestajam jautājumam par vaļa ādu. Esmu tērzējis par to ar pieredzējušiem vaļu medniekiem jūrā un ar mācītiem dabas pētniekiem uz sauszemes. Mans sākotnējais viedoklis ir palicis nemainīgs; taču tas ir tikai viens no viedokļiem.

Jautājums būtu šāds: kas ir vaļa āda, un kur tā ir? Jums jau zināms, kas ir tauku kārta. Šie tauki tvirtumā līdzinās cietiem, sīkšķiedrainiem vērša taukiem, taču tie ir vēl cietāki, elastīgāki un blīvāki: kārtas biezums svārstās no astoņām - desmit līdz divpadsmit un piecpadsmit collām.

Taču, kaut arī jums no pirmā acu uzmetiena šķiet nejēdzīga doma, ka šī radījuma āda ir tāda biezuma un tvirtuma, tomēr visā visumā tas nav pretarguments, kas atspēkotu šādu apgalvojumu; tāpēc vien, ka jums neizdosies nodīrāt no vaļa ķermeņa nekādu citu tvirtu apvalku, vienīgi šo taukumu; un kas gan cits ir dzīv­nieka āda, ja ne ārējais apvalks, kas to blīvi ietver? Tiesa gan, no neievainota miruša vaļa ķermeņa jums izdotos ar roku noskrāpēt bezgalplānu, caurspīdīgu plēvīti, tādu kā visplānāko želatīna kārtiņu, tikai tā ir gandrīz atlasa gludumā un tikpat maiga, tas ir, tikmēr, kamēr nav apžuvuši, jo tad tā ne tikai sakrunkojas un sabiezē, bet top visai cieta un trausla. Man ir daži tādi sažuvuši gabaliņi, ko es lietoju kā grāmatzīmes savām grāmatām par vaļiem. Tie ir caurspīdīgi, kā jau teicu, un reizēm, uzliekot kādu no tiem lappusei ar iespiestu tekstu, es izklaidējos, iedomādamies, ka tas ir palielināmais stikls. Katrā ziņā ir uzjautrinoši lasīt par vali, tā sacīt, caur viņa paša brillēm. Taču es vedinu, luk, uz ko. Šī pati bezgalplānā želatīnveidīgā substance, kas, ka jau minēju, ietver visu vaļa ķermeni, nav uzlūkojama par radījuma ādu, drīzāk par ādas virsslāni, ja tā var sacīt; jo ir gluži vienkārši smieklīgi sacīt, ka milzeņa vaļa āda īstenībā ir plānāka un maigāka par jaundzimuša bērna ādiņu. Taču pietiks par to.

Pieņemot, ka taukums ir vaļa āda, ir jāliek vērā, ka šī āda tad, ja kašalots pagadās ļoti liels, ļauj piepildīt ar trānu kādas simt mučelcs; atcerēsimies, ka trāns izkausētā stāvoklī svara un daudzuma ziņā sastāda tikai apmēram trīs ceturtdaļas no visa vaļa apvalka - tā var gūt kādu priekšstatu par šīs dzīvās masas milzu apmēriem, ja kāda daļa no tās ārējā apvalka satur veselu ezeru tāda šķidruma. Skaitot pa desmit mučelēm no tonnas, dabūsim desmit tonnu tīrsvara, tas ir, tikai trīs ceturtdaļas no visas vaļa ādas.

Dzīves laikā kašalota ķermeņa virsma ir viens no tā dau­dzajiem brīnumiem un nebūt ne pēdējais no tiem. Tā gandrīz vienmēr mēdz būt biezi izraibināta neskaitāmām krustu šķērsu joslām, kas līdzinās smalkās itāļu gravīrās redzamajām. Taču šīs līnijas neliekas vis iegravētas jau minētajā želatīnvielā, drīzāk gan šķiet redzamas tai cauri, it kā būtu iegrebtas pašā ķermenī. Un tas vēl nav viss. Dažos gadījumos ass novērotāja skatiens paspēs pamanīt gan šīs vienlaidu līnijas, gan kādas gluži citas aprises zem tām. Tās ir kā hieroglifi; tas ir, ja jau noslēpumainās zīmes uz piramīdu sienām sauc par hieroglifiem, tad šis ir īstais vārds šādam gadījumam. Esmu labi paturējis atmiņā hieroglifu uzrakstu uz viena īpaša kašalota, un biju ļoti pārsteigts, ieraudzī­dams to uz plātnes, kas attēloja senas indiāņu rakstu zīmes, kuras iekaltas slavenajās hieroglifu klintīs Augšmisisipi krastos. Tāpat kā šīs noslēpumainās klintis, arī valis ar mistiskajām zīmēm ir palicis neatšifrēts.

Šis norādījums par indiāņu klintīm man atsauca atmiņā vēl kaut ko. Bez visiem citiem kašalota ārienei raksturīgajiem brīnumiem diezgan bieži uz viņa muguras, un it īpaši uz sāniem, vienlaidu svītrojumu lieliem laukumiem dzēš daudzi un dažādi rētojumi - skrambas un švīkas - neregulāras, savilktas, kā pagadās.

Es teiktu, ka tās ir klintis Jaunanglijas krastos, kuras, kā AgasI19, uzskata, glabā milzīgu peldošu leduskalnu atstātās zīmes, - es teiktu, ka šis klintis lielā mērā atgādina kašalotus. Šķiet ari, ka šādi skrāpējumi vaļu miesās var būt cēlušies no viņu naidīgām sadursmēm ar citiem vaļiem, jo visbiežāk man gadījies tādus redzēt lieliem, pieaugušiem jūras vēršiem.

Vēl daži vārdi par šo tematu - vaļa ādu vai tauku kārtu. Kā jau teicu, to nodīrā no vaļa ķermeņa garām sloksnēm, sauktām par deķiem. Kā lielākā daļa jūrnieku vārdu krājuma, arī šis te ir visai trāpīgs un daudznozīmīgs. Tāpēc, ka vali tik tiešām ietin tauku sega jeb deķis; vēl trāpīgāk sakot - indiāņu pončo, kas pār­mests tam pār galvu un sniedzas līdz astei. Tieši šā siltā ķermeņa apsega dēļ valis var labi justies jebkādos laikapstākļos visās jūrās, visos gadalaikos un diennakts stundās. Kas notiktu, teiksim, ar īsto jeb Grenlandes vali ledainajās, stindzinošajās ziemeļu jūrās, ja viņš nebūtu apgādāts ar tādu siltu apmetni? Tiesa, šajos Hiper- boreja ūdeņos ir arī citas zivis, pat ļoti ņipras; taču tās, ievērojiet, ir aukstasiņu zivis, kurām nav plaušu, kurām vēderu vietā ir aukstumskapji; radījumi, kas sildās aisberga aizvējā kā ceļinieks ziemas laikā mājvietā pie uguntiņas - kamēr valim, tāpat kā cil­vēkam, ir plaušas un siltas asinis. Sasaldējiet vaļa asinis, un tas nomirs. Cik brīnumaini gan ir - kamēr jums vēl nekas nav izskaidrots, ka šis milzīgais briesmonis, kam ķermeniskais siltums ir tikpat nepieciešams kā cilvēkam, var justies kā mājās, līdz acīm iegremdējies Arktikas ūdeņos! Kur, ja kāds jūrnieks pārkrīt pār bortu, to pēc daudziem mēnešiem reizumis atrod stāvus iesalušu leduslauka vidū, kā gadās ieraudzīt dzintarā iekausētas mušas. Bet vēl pārsteidzošāk ir uzzināt, kā izmēģinājumi pierādī­juši, ka polārā vaļa asinis ir siltākas nekā Borneo nēģerim vasarā.

Kā man rādās, te mēs redzam retu priekšrocību - spēcīgu indivīda dzīvotspēju, biezu sienu un plašas iekšienes priekšrocību.

1 ' Agasī Žans Luijs (1807-1873) - šveiciešu dabaspētnieks, ģeologs, paleon­tologs; sarakstījis darbus par leduslaikmetu, pētījis ledus iegulas Ziemeļamerikā. (Tulk. piezīme.)

Ak, cilvēk! Apbrīno un veido sevi pēc vaļa parauga! Saglabā ari tu savu siltumu ledājos! Dzīvo arī tu šajā pasaulē, pats nebūdams no šīs pasaules. Neiekarsti uz ekvatora, uzturi spēkā asinsriti uz Ziemeļpola! Līdzīgi lielajam Svētā Pētera katedrāles kupolam un lielajam valim saglabā, cilvēk, jebkurā gadalaikā savu tem­peratūru!

Bet cik viegli un bezcerīgi ir pamācīt tādās smalkās lietās! Cik nedaudzas cilvēku roku darinātas celtnes rotā tādi kupoli kā Svētajam Pēterim! Cik nedaudz radību var lepoties ar vaļa lielumu!

69. nodaļa apbedĪŠana

- Ievilkt ķēdes! Nolaist maitu aiz borta!

Lielie āķi ir savu izdarījuši. Bezgalvainā vaļa nodīrātais, baltais ķermenis spīd kā marmora sarkofāgs; kaut gan mainījis krāsu, bet neliekas kļuvis redzami mazāks. Tas joprojām ir milzīgs. Lēnītēm tas peld tālāk un tālāk; ūdens tam apkārt murd un vārās no nesātīgajām haizivīm, bet gaisu virs tā plosa bļaustīgu plēsēj- putnu spārnu vēdas, un viņu knābji kā nodevīgi dunči duras valim sānos. Lielais, baltais, bezgalvainais rēgs peld tālāk un tālāk no kuģa, un, jo tālāk tas aizpeld, jo aug augdami haizivju akri'''8 ūdeni un plēsoņputnu akri gaisā, pieņemoties spēkā slepkavīgai ķērkšanai un ūdens virsmas murdēšanai. Daudzas stundas no dreifējošā kuģa ir redzams šis drausmais skats. Zem mīlīgi zilām debesīm bez neviena mākonīša, pa rāmās jūras mierīgo virsmu, līksma vējiņa apņemta, lielā nāves masa līgo tālāk un tālāk, līdz beidzot nozūd bezgalīgos tālumos.

Kāds izsmiekls, cik nožēlojamas bēres! Jūras maitu lijas pie­nācīgās sēru drānās, gaisa haizivis viscaur melnā vai ar sēru lentēm.

1 w Akrs (angl.) - zemes platības mērvienība. (Tulk. piezime.)

Man rādās, viņu starpā ir maz tādu, kas vaļa dzīves laikā būtu tam nākušas talkā, ja viņam gadītos nokļūt ķezā un būtu vaja­dzīga palīdzība; taču visi šie radījumi svētulīgi metas šurp uz viņa bēru banketu. Ak, šis riebīgais pasaules maitērgliskums! No tā nav pasargāti pat dižākie no vaļiem.

Bet tās vēl nav beigas. Apgānītajā ķermenī mīt atriebes gars un lido pār to, iedvešot šausmas visapkārt. No bikla karakuģa vai kļūmīga pētniekkuģa to iztālēm saskatot, pirms pamanīti maitas- putnu mākoņi, bet saules gaismā redzot peldam baltu masu ar tai apjoztu putu valni, tūlīt pat šis nekaitīgais vaļa līķis trīco­šiem pirkstiem top ierakstīts kuģa žurnālā: "Te ir sēkļi, klintis un bangas! Piesargieties!" Un varbūt vēl daudzus gadus pēc tam kuģi vairīsies no šīm vietām, pārlēkdami tās - kā dumjas aitas lec pāri tukšumam tāpēc vien, ka tajā vietā palēcies viņu vadonis, pārlēkdams pastieptai kūjai. Te nu jums ir precedenta"9 likums, te jūsu noderīgās tradīcijas; te arī senie mūžam dzīvie ticējumi - tie nekad nav sakņojušies šajā zemē un pat gaisā neka­rājas! Te nu bija ortodoksija![81]

Tā, kamēr dzīves laikā milzīgais vaļa ķermenis varētu būt bieds vaļa ienaidniekiem, pēc nāves viņa gars top par nepārva­ramu baiļu nesēju pasaulē.

Vai tu tici gariem, draugs? Ir vēl daudz citu spoku, ne tikai Kokleinas rēgs, un tiem tic arī daudz prātīgāki ļaudis par doktoru Džonsonu.[82]

70. nodaļa sfinksa

Nedrīkstētu aizmirst, ka pirms Leviatāna ķermeņa nodīrāšanas tam nogriež galvu. Kašalota galvas atdalīšana no ķermeņa ir zināt­niski anatomisks varoņdarbs, ar ko pieredzējuši vaļu ķirurgi ļoti lepojas, un ne bez iemesla.

Lieciet vērā, ka valim nav nekā tāda, ko varētu nosaukt par kaklu; gluži otrādi - tieši tā vieta, kur viņa galva savienojas ar ķermeni, šķiet visresnākā. Paturiet prātā ari to, ka ķirurgam jātaisa grieziens no augšas, jo starp viņu un pacientu ir astoņu vai visu desmit pēdu attālums, turklāt valis atrodas zem duļķaina, viļņojoša un reizēm visai vētraina ūdens. Pieņemiet zināšanai ari to, ka šajos nelabvēlīgajos apstākļos ķirurgam jāizdara grieziens vairāku pēdu dziļumā un akli, kā veicot darbus pazemē, nevienu pašu skatienu nepametot šajā iešķēlumā, kas ik brīdi gatavs aizvilkties ciet; viņam veikli jāizvairās no tuvējiem aizliegtajiem apgabaliem un nekļūdīgi jāatdala mugurkauls kritiskajā punktā, kur tas pievienojas galvaskausam. Vai tagad jūsos neizraisa izbrīnu Stabsa plātība, kurš sacīja, ka desmit minūtēs nocirtīs galvu kašalotam?

Kad galva nogriezta, to piekarina tauvā kuģa pakaļgalā uz to laiku, kamēr ķermenis tiks nodīrāts. Kad tas izdarīts, ja valis bijis neliels, galvu uzvelk uz klāja, kur to var mierīgi ap- stradāt. Taču ar pieauguša Leviatāna galvu to izdarīt nevar, jo kašalota galva aptver turpat vai vienu trešo daļu visa ķermeņa, un pilnībā pakarināt tādu smagumu, pat pie vaļu medību kuģa varenajiem trīšiem, būtu tikpat bezjēdzīgi kā svērt holan­diešu spīķeri juveliera svaros.

Kad "Pekvoda" valim bija nocirsta galva un tas bija nodīrāts, galvu pietuvināja klāt kuģa sānam, tikai pa pusei izvelkot no ūdens, lai to pa lielākai daļai celtu uz augšu dzimtā stihija.

Un, lūk, kamēr no drausmīgā smaguma nospriegotais kuģis šķiebās uz to pusi, kas noslogoja grotmarsu, bet katra rāja kā celtnis rēgojās virs viļņiem, asiņojošā galva karājās "Pekvodam" pie jostas kā milzīga Oloferna galva pie Judītes jostas.

Šis darbs bija paveikts ap dienvidu, un jūrnieki devās lejā paēst pusdienas. Uz tukšā, vēl nesen tik rosīgā klāja tagad valdīja klusums. Dziļš, bronzēts klusums kā Visuma dzeltenais lotos- zieds bez trokšņa aizvien vairāk un vairāk atpleta pār jūru savas bezgalīgās ziedlapas.

Pagāja īss laiciņš, un šajā klusumā no savas kajītes izkliboja vientulīgais Ahābs. Paspēris pāris soļu šurpu turpu uz kapteiņa tiltiņa, viņš apstājās, lai palūkotos pār bortu, pēc tam lēnām tuvojās grotvantij, paņēma Stabsa garo lāpstiņu, kas joprojām tur mētājās pēc vaļa galvas nociršanas, un, ietriecis to no apakš­puses pakarinātajā masā, iestiprināja kātu sev azotē un palika stāvam tur, uzmanīgi aplūkodams tauvā piekarināto galvu.

Tā bija melna un likās kapucē tērpta; karādamās tur, dziļajā klusumā, tā atgādināja sfinksu tuksnesī.

"Runā taču, milzīgā un godājamā galva," klusi ierunājās Ahābs, "tu, kam nav bārdas, tikai vietumis uzauguši ūdenszāļu skumšķi; runā, varenā galva, un pastāsti savu noslēpumu. Tu esi ienirusi dziļāk par visiem nirējiem. Šī galva, ko tagad apspīd debesu saule, ir pabijusi pie šīspasaules pamatiem. Tur, kur nogrimuši nezināmi vārdi un kuģu flotiles, kur sarūs nepiepil- dītas^erības un enkuri; nāves pilnajā pasaules fregates tilpnē, kam par balastu ir miljoniem noslīkušo kauli; tur, briesmīgajā ūdens valstībā, bija tavas mājas. Tu esi bijusi dziļumos, kur neviens nirējs nenokļūs; tu gulēji blakus noslīkušajiem, kuru mātes, kas mokās ar bezmiegu, būtu atdevušas savas dzīvības, lai tur nokļūtu. Tu esi redzējusi apskāvušos mīlētājus ielecam jūrā no degoša kuģa; sirdi pie sirds piespieduši, tie nozuda trakojošos viļņos, uzticīgi viens otram, kad debesis likās viņus piekrāpušas. Tu redzēji nokautu kapteiņa palīgu, ko pirāti pusnaktī pārsvieda pār bortu; daudzas stundas viņš grima vēl dziļāk pusnaktī - bezdibenīgā rīklē, bet viņa slepkavas nesodīti zēģelēja tik tālāk, knašiem zibeņiem zvidzinot pa netālo kuģi, kam vajadzēja nogādāt uzticīgu vīru nepacietīgi pastieptās rokās.

Ak vai, galva! Tu esi redzējusi pietiekami, lai spīdekļi salūztu un Ābrahāms[83] kļūtu par neticīgo, bet tu neizdves ne zilbi!"

-     Bura! - iesaucās līksma balss no grotmasta gala.

-    Ak tā? Labi, iepriecinoši, - atteica Ahābs, piepeši izsliedamies, un negaisa mākoņi klīstin izklīda viņa pierē. Tik dzīvespriecīgs kliedziens šajā nāves klusumā varētu atgriezt to, kurš vēl nebūtu pazudināts… - Kur tad?

-    Trīs rumbus[84]-' no labā borta, ser, un ar vēju nāk uz mūsu pusi!

-    Jo labāk, cilvēk. Varbūt tur Svētais Pāvils sūtīts manā ceļā, lai manā bezvējā ienestu ceļavēju?

Ak vai, Daba! Ak, cilvēka dvēsele! Cik neizsakāmi daudz kas jūs saista! Nav pat vismazākā atoma, kas sajustos dzīvs matērijā un notrīsētu, būdams bez sava līdzinieka cilvēka dvēselē.

71. nodaļa "JEROBEĀMA [85] " stĀsts

Kuģis tuvojās viņiem līdz ar vēju, taču brīze lidoja ātrāk par kuģi, un drīz vien "Pekvods" sāka šūpoties.

Aizvien skaidrāk tālskati pēc laivām uz borta un mastiem varēja saskatīt, ka tas ir vaļu mednieku kuģis. Taču, būdams tik tālu vēja pusē, tas aši slīdēja paceltām burām, droši vien dodamies uz citiem medību laukiem, un "Pekvodam" nebija cerību to panākt. Tāpēc mēs uzvilkām signālkarodziņu, lai redzētu, kāda atbilde sekos.

Te jāpaskaidro, ka, tāpat kā karaflotes kuģiem, arī katram amerikāņu vaļu medību flotes kuģim ir savs signālkarodziņš;

visi šie signālkarogi ir apkopoti īpašā grāmatā, kur tiem pievie­noti attiecīgo kuģu nosaukumi, un katrs kapteinis ir šajā grāmatā ielūkojies. Tādējādi vaļu medību kuģu kapteiņi viegli pazīst cits citu, pat no lielāka attāluma un bez sevišķām pūlēm.

Beigu beigās, atbildot uz "Pekvoda" signālu, nepazīstamais kuģis izkāra savu signālkarodziņu; tas apliecināja, ka kuģis ir "Jerobeāms" no Nantaketas.

Taču tas nebūt netraucēja sarunas. Turēdamās dažu jardu attālumā no kuģa, "Jerobeāma" laiva airējās līdzās "Pekvodam", kas ar atpakaļ atvilktu marsburu smagi cirtās cauri ūdeņiem (jo pa šo laiku bija sacēlies svaigs vējiņš), kaut gan šad un tad, protams, kāds spējāks un varenāks vilnis aizrāva laivu gabaliņu uz priekšu; taču tā drīz vien tika atgriezta, kur pienākas.

Tādējādi šo un dažu citu traucējumu pa reizei pārtraukta, starp abām pusēm notika saruna, ko brīdi pa brīdim apgrūtināja arī gluži citādas dabas šķēršļi.

Viens no airuvīriem "Jerobeāma" laivā bija tik savāda iz­skata - pat vaļu zvejas mežonīgajiem apstākļiem, kur jebkurš cilvēku kopums veidojas no vienreizīgiem īpatņiem. Tas bija augumā pazems, drukns, samērā jauns cilvēks, kura seju viscaur klāja vasaras raibumi, bet mati bija kupli un dzelteni. Viņu ietērpa garumgarš kabalistiska[88] piegriezuma noplucis paltraks valriekstu krāsā; pārmēru garās piedurknes bija uzlocītas līdz delmiem. No viņa acīm lūkojās pretī dziļa, nesatricināma un fanātiska apsēstība.

Viņu ieraudzījis, Stabss iesaucās: - Tas ir viņš! Tas ir viņš! Tas āksts garajā paltrakā, par kuru runāja uz "Taun-Ho"!

Stabss bija pieminējis dīvainu atgadījumu, ko stāstīja par "Jerobeāmu" un par kādu vīru no viņu apkalpes pirms kāda laiciņa, kad "Pekvods" sastapās ar "Taun-Ho". No šā stāsta un no visa, ko uzzinājām vēlāk, izrietēja, ka šis "kumēdiņu rādītājs" bija ieguvis dīvainu varu gandrīz pār visu "Jerobeāma" komandu. Vēstījums bija tāds.

Viņš tika audzināts apmāto Niskaijeūnas šeikeru[89]sabiedrībā, kur viņu uzskatīja par diženu pravieti; viņu bezjēdzīgajās slepe­najās sapulcēs viņš pāris reižu bija nolaidies no debesīm pa griestu lūku, vēstīdams tuvākajā nākotnē septītā trauka atdarī­šanu, kuru viņš glabāja vestes kabatā un kurš, kā šķiet, bija pildīts nevis ar šaujampulveri, bet ar opiju.

Dīvainas apustuliskas iegribas pārņemts, viņš pameta Niskai- jeūnu un devās uz Nantaketu, kur ar trakajiem raksturīgo viltību izlikās par nosvērtu un saprātīgu cilvēku, piedāvādamies kā iesācējs piedalīties "Jerobeāma" vaļu medību braucienā. Vīru salīga, taču, tiklīdz sauszeme bija nozudusi no redzesloka, ārprāts to pārņēma ar jaunu spēku. Viņš pasludināja sevi par ercenģeli Gabrielu un pavēlēja kapteinim lēkt pār bortu. Viņš izsludināja manifestu, kurā sacījās esam visu jūras salu atbrīvotājs un Okeānijas dvēseļu gans.

Nesatricināmā pārliecība, ar kādu viņš visu to paziņoja, tumši pārgalvīgās, drudzī kaistošās fantāzijas rotaļas un visīstākā ārprāta murgu pārdabiskie biedi apveltīja šo Gabrielu daudzu neizglītoto jūrnieku prātos ar tādu kā svētuma oreolu. Vēl vairāk - no viņa baidījās.

Tā kā no šāda vīra uz kuģa nebija nekāda lielā labuma, jo vairāk tāpēc, ka viņš strādāja vienīgi tad, kad viņam labpatika, no aizspriedumiem brīvais kapteinis būtu labprāt atbrīvojies no viņa; taču, nopratis, ka viņu grib izsēdināt malā pirmajā ostā, ercenģelis atrāva vaļā visus zieģeļus un traukus, pareģodams gan kuģim, gan visai komandai briesmīgu galu, ja šī apņemšanās tiktu īstenota. Viņš tik pamatīgi apstrādāja savus piekritējus no apkalpes, ka beigu beigās tie visi kopā ieradās pie kapteiņa un paziņoja, ka gadījumā, ja Gabriels tikšot aizsūtīts prom no kuģa, neviens no viņiem arī nepalikšot. Tādējādi kapteinim vajadzēja no sava nodoma atteikties.

Vini nelāva arī Gabrielu nekādā veidā aizskart, lai ko viņš būtu teicis vai darījis, un šāda rīcība noveda pie tā, ka Gabriels varēja uz kuģa darīt, ko vien vēlējās. Sekas bija tādas, ka ercenģelis kapteini un kapteiņa palīgus lielākoties neturēja nekādā vērtē; un, kopš izcēlās sērga, pieņēmās varā lielākā mērā nekā jebkad agrāk, paziņo­dams, ka buboņu mēris, kā viņš to dēvēja, esot uzradies pēc viņa gribēšanas un nebeigšoties ātrāk, kā vien tad, kad viņam labpatikšot. Jūrnieki, galvenām kārtām būdami tumši ļautiņi, zemojās, daži no viņiem lūkoja pielīst un pēc viņa norādījumiem deva tam goda daļu, lielāku kā pašam Dievam. Tādas lietas varētu likties netica­mas, taču, lai cik pārsteidzošas, tās tiešām notika. Gadījumā ar fanātiķiem ne tik daudz pārsteidz paša fanātiķa neizmērojamais pašapjtjiāns, kā neizmērojamā vara, apmājot un muļķojot daudzus citus. Bet mums laiks atgriezties pie "Pekvoda".

-      Mani nebiedē tā tava epidēmija, draugs, - sacīja Ahābs pār borta malu kapteinim Meihjū, kas stāvēja uz duriņa[90]', - kāp augšā uz klāja!

Taču te Gabriels piecēlās kājās.

-      Padomā vien, padomā par drudzi - dzeltenu un žultainu drudzi! Sargies briesmīgā mēra!

-     Gabriel, Gabriel, - iesaucās kapteinis Meihjū, — tu labāk…

Taču tobrīd liels vilnis aizrāva laivu labu gabalu uz priekšu, bet ūdens šņākoņa apslāpēja vārdus.

-    Vai tu neesi redzējis Balto Vali? - vaicāja Ahābs, kad laiva atgriezās atpakaļ.

-    Padomā vien, padomā par savu laivu, kas tika sašķaidīta un nogremdēta! Bīsties briesmīgās astes!

-     Es tev jau teicu, Gabriel, lai tu…

Taču laivu atkal aizrāva uz priekšu, it kā pats nelabais būtu iejaucies. Uz kādu brīdi saruna aprāvās, līdz aizvēlās tālāk trok­šņainie viļņi, kas pēc kādas ūdeņu iegribas valstīja laivu, nevis šūpoja to. Piekarinātā kašalota galva neganti lēkāja, un bija redzams, ka Gabriels aplūko to ar daudz lielāku nemieru, nekā, pazīstot ercenģeļa iedabu, varētu sagaidīt.

Kad šī starpspēle beidzās, kapteinis Meihjū sāka biedinošu stāstu par Mobiju Diku; to pārtrauca visai bieži Gabriela iestarpi­nājumi, pieminot šo vārdu, un trakojošās jūras brāzieni, kura likās esam ar vinu uz vienu roku.

Kā rādās, "Jerobeāms" pēc tam, kad visai nesen bija pametis mājas, sastapšanās reizē ar kāda vaļu medību kuģa komandu uzzi­nājis par Mobiju Diku un tiem posta darbiem, ko tas pastrādājis. Kāri tverdams jaunās vēstis, Gabriels ar briesmīgiem draudiem centies atrunāt kapteini no uzbrukšanas šim valim, ja monstrs tiktu ieraudzīts, savās murgu runās sacīdams, ka tas ir ne vairāk ne mazāk kā šeikeru dieva iemiesojums, pēc Bībeles. Tomēr, kad pēc gada vai diviem Mobijs Diks tiešām tika pamanīts no mastu galiem, kapteiņa pirmais palīgs Meisijs iededzies alkās paspēkoties ar šo vali, un, kad pats kapteinis, neļaudamies iebiedēties no ercen­ģeļa draudiem un brīdinājumiem, ar labu prātu viņam to atļāvis, Meisijam izdevies pierunāt piecus vīrus kāpt viņa laivā. Viņš ar šiem vīriem sācis pakaļdzīšanos; un pēc ilgas, nogurdinošas airē­šanas un daudziem briesmu pilniem, nesekmīgiem uzbrukumiem viņam beigu beigās izdevies iedurt valim vienu harpūnu. Pa to laiku Gabriels, uzkāpis grotmasta galā, plātīdamies ar brīvo roku rādījis izmisīgas zīmes un izkliedzis pareģojumus par drīzo atmaksu, kāda piemeklēšot svētuma zaimotājus, kas nopulgojot viņa dievību.

Tad kapteiņa palīgs Meisijs, stāvēdams kājās laivas priekšgalā, ar visu to nevaldāmo sparu, kāds piemīt šādiem vīriem, apbēris vali negantiem lāstiem, mēģinādams notvert piemērotu mirkli, lai

iedurtu žebērkli - un, lūk! Balta milzu ēna izcēlusies no ūdens, ar tādu kā ašu vēdekļa kustību uz mirkli aizraudama visiem airētājiem elpu. Nākamajā mirklī nelaimīgais kapteiņa palīgs, kas bijis tik dzīves spara pilns, ticis aizlidināts pa gaisu un, apmetis platu loku, iekritis jūrā kādu piecdesmit jardu attālumā. Neviena skaidiņa nebijusi atrauta no laivas, ne matiņš nenokritis no airētāju galvām, tikai kapteiņa palīgs nogrimis uz mūžiem.

Te būtu vietā piebilst, ka vaļu medībās šādas nelaimes notiek tikpat bieži kā citādas nebūšanas. Palaikam tiek sveikā cauri visi, tikai viens tādējādi iet bojā; bieži vien laivai tiek norauts priekšgals vai izsists dēlis, uz kura stāv kapteiņa palīgs, un iekrīt ūdenī kopā ar cilvēka ķermeni. Taču visdīvainākais ir tas, ka vairākos gadījumos, ja ķermeni pēc tam izdodas atrast, nav uzietas nekādas vardarbības zīmes; taču cilvēks ir miris.

Šo bēdīgo notikumu ar Meisija iekrišanu jūrā visā pilnībā noskatījusies kuģa apkalpe. Ar griezīgu brēcienu "Trauks! Dieva dusmu trauks!" Gabriels piespiedis šausmu pārņemtos kuģa ļaudis mest mieru turpmākai vaļa vajāšanai. Šis briesmīgais gadījums apveltījis ercenģeli ar vēl lielāku ietekmi, jo viņa lētticīgie piekritēji noticējuši, ka viņš pareģojis tieši to, nevis izteicis vispārīgus pare­dzējumus, no kuriem katrs varēja piepildīties - paļaudamies uz to, ka no daudzajiem aizplīvurotajiem mājieniem kāds izrādīsies trāpīgs. Viņš kļuvis par visa kuģa biedu.

Kad Meihjū beidza savu stāstījumu, Ahābs uzdeva viņam tādus jautājumus, ka svešais kapteinis nenoturējās, savukārt nepa- vaicājis, vai šis gatavojoties medīt Balto Vali, ja gadītos tāda izdevība. Uz to Ahābs atbildēja ar "jā". Tajā pašā brīdī Gabriels atkal pielēca kājās, ieurbies vecajā vīrā ar degošu skatienu, un aizrautīgi pavēstīja, norādīdams lejup ar pastieptu pirkstu:

- Padomā vien, padomā par svētuma zaimotāju, kurš ir. beigts - tur, lejā! Sargies ņemt galu kā zaimotājs!

Ahābs vienaldzīgi aizgriezās un sacīja Meihjū: - Kaptein, es nule atminējos par vēstuļu maisu, kuru vedu līdzi; tur, ja nekļūdos, vajag būt vēstulei vienam no taviem palīgiem. Starbek, palūko maisā!

Katrs vaļu medību kuģis ņem līdzi lielāku daudzumu vēstuļu dažādiem kuģiem; to nogādāšana adresātiem ir atkarīga tikai no

nejaušas satikšanās visos četros okeānos. Tādēļ ari lielākā daļa vēstuļu nekad nenonāk līdz adresātam; bet citas tiek saņemtas tikai pēc gadiem diviem vai trim, varbūt pat vēlāk.

Drīz Starbeks atgriezās ar vēstuli rokā. Tā izskatījās nožēlojami saburzīta, savilgusi, viscaur blāviem zaļa pelējuma laukumiem klāta - pēc tam kad visu laiku bija glabājusies tumšā kajītes skapitl. Lai nogādātu tādu vēstuli, pati Nāve būtu bijusi piemē­rotākais pastnieks.

-    Tu nevari izlasīt? - uzsauca Ahābs. - Dod to man, cilvēk! Ak vai, kādi nesalasāmi ķeburi, - ko tie nozīmē?

Kamēr viņš aplūkoja vēstuli, Starbeks paņēma garo lāpstiņas kātu un ar nazi iešķēla tam galu, lai iespraustu spraugā vēstuli un tādējādi to nogādātu laivā - tad tai nebūtu jātuvojas kuģim.

Ahābs, turēdams rokā vēstuli, murmināja:

-    Misteram Har… nūjā, misteram Harijam (skribelēts ar nedrošu sievietes roku - tā būs no sievas, varu derēt), - jā gan, misteram Harijam Meisijam, uz kuģa "Jerobeāms"; tas taču ir Meisijam, un viņš ir pagalam!

-    Nabaga zēns! Nabaga zēns! Un vēl no sievas, - Meihjū nopūtās. - Bet dodiet to man!

-     Nē, nē! Paturi to pats, - Gabriels uzsauca Ahābam. - Tu

drīz viņam sekosi! >

-     Kaut tu aizrītos ar saviem lāstiem! - ierēcās Ahābs. - Kaptein Meihjū, sagatavojies saņemt vēstuli. - Un, atkal paņēmis liktenīgo sūtījumu no Starbeka rokām, viņš iesprauda to koka šķēlumā un pastiepa uz laivas pusi. Viņam rīkojoties, airētāji nogaidoši pie­rima airēt; laiva dreifēja uz "Pekvoda" pakaļgala pusi, un itin kā noburta, vēstule pēkšņi atradās tieši Gabriela gaidošajās delnās. Viņš vienā mirklī to satvēra, pagrāba no laivas nazi un, uzdūris vēstuli uz tā, aizlidināja atpakaļ uz kuģi. Nazis nokrita pie Ahāba kājām. Te Gabriels uzbrēca saviem biedriem, lai dod airiem vaļu, un dumpīgā laiva ātri attālinājās no "Pekvoda".

Kad pēc šā atgadījuma jūrnieki atsāka darbu pie vaļa tauk- deķa, par šo briesmigo notikumu tika izteikti daudzi un dažādi dīvaini minējumi.

72. nodaļa MĒRĶA ĶAUKLA

Trokšņainajā vaļa apdarināšanas rosmē jūrnieki pamatīgi noskraidās šurpu turpu. Te vajadzīgi palīgi šur, te atkal tur. Nav iespējams palikt uz vietas, jo vienā un tajā pašā laikā visur jāpa­dara viss. Tieši tāpat klājas tam, kas cenšas aprakstīt šo ainu. Tagad mums iznāk mazliet novirzīties sānis. Jau minēju, ka pēc kapteiņa palīga pirmā cirtiena vaļa skaustā ar lāpstiņām caurumā tiek iestip­rināts āķis. Taču kādā veidā tik smaga un neērta ierīce kā āķis tiek šajā iecirtumā iestiprināta? To paveica mans draugs Kvīkegs - viņam kā harpunētājam vajadzēja nokāpt uz briesmoņa muguras, lai to izdarītu. Taču daudzos gadījumos apstākļi prasa, lai harpu- nētāji paliktu uz vaļa muguras līdz brīdim, kad tiek pabeigta tauku sloksnes izgriešana un dīrāšana.

Te jāatzīmē, ka valis gandrīz visu laiku atrodas zem ūdens, virspusē ir tikai tās ķermeņa daļas, pie kurām tobrīd strādā. Un, lūk, tur, lejā, kādas desmit pēdas zemāk par klāju, šim nabaga harpunētājam iznāk plunčāties, stāvot pa pusei uz vaļa muguras, pa pusei ūdenī, kamēr milzīgā masa griežas zem viņa kā dzirnu akmens.

Šajā reizē Kvīkegs bija tērpies skotu kalniešu ietērpā - kreklā un zeķēs -, kurā, kā man šķiet, viņš izskatījās nebūt ne peļami; un nevienam, kā tūlīt izrādīsies, nebija labākas iespējas viņu aplūkot.

Sēdēdams mežoņa laivā, es biju priekšairētājs (sēdēju kā otrais no priekšgala), un man bija patīkamais pienākums palīdzēt viņam pie grūtās rāpaļāšanas un grābāšanās pa beigtā vaļa skaustu.

Jums būs gadījies redzēt itāļu leijerkastnieku vadājam garā pavadā pērtiķi. Tieši tā es no stāvās bortmalas turēju Kvīkegu lejā, jūrā, aiz auklas, ko zvejnieki sauc par "mērkaķauklu", — tā bija piestiprināta pie viņa stingrās audekla jostas.

Tā bija smieklīgi bīstama būšana mums abiem. Jo, iekams turpinu, man jāpiezīmē, ka mērkaķaukla bija nostiprināta abos galos: ar vienu galu pie Kvīkega platās audekla jostas, ar otru pie manas šaurās ādas jostas. Tā mēs šajā laikā bijām saistīti uz labu vai uz ļaunu, un, ja nabaga Kvīkegam būtu lemts vairs neiznirt, tad gan paraža, gan gods man liktu nevis pārgriezt virvi, bet ļaut, lai virve aizrauj mani līdzi dziļumā. Tādā kārtā mūs saistīja paga­rāka Siāmas dvīņu nabas saite. Kvīkegs bija mans nešķiramais dvīņubrālis, un es nekādi nevarēju atbrīvoties no šīm bīstamajām saistībām, kādas man uzlika radniecības saites no kaņepājiem.

Es tobrīd sajutu savu stāvokli tik pamatīgi un metafiziski, ka, vērīgi sekojot ar acīm Kvīkega kustībām, šķitos taustāmi apjaušam, ka mana patība ir iekususi šajā akcionāru sabiedrībā no divi būtnēm; ka mana gribas brīvība saņēmusi nāvīgu triecienu un ka otra cilvēka kļūda vai nelaime var mani nepelnīti apdraudēt un iedzīt nāvē. Tādējādi es nopratu, ka te man ir darīšana ar Provi­dences patvarībām, jo tās līdzsvarotā taisnīguma izjūta nemūžam nepieļautu tik lielu netaisnību. Un tomēr, aizdomājoties vēl tālāk un brīdi pa brīdim izvelkot harpunētāju no plaisas starp kuģi un vali, kur viņš varēja tikt sašķaidīts, - turpinot šo domu, es saku, apjēdzu, ka šī mana situācija bija tieši tāda pati kā jebkuram citam mirstīgajam, kas dzīvo un elpo; tikai lielākoties cilvēku šīs Siāmas saites tā vai citādi saista ar vairākiem citiem mirstīgajiem reizē. Ja tavs baņķieris izput - tu esi izputināts; ja tavs aptiekārs kļūdās un atsūta tev indes pilulas - tu esi pagalam. Tiesa gan, jūs varat iebilst, ka, ārkārtīgi piesargoties, iespējams izvairīties no visiem šiem daudzajiem dzīves negadījumiem. Taču, lai cik uzmanīgi es rīkojos ar Kvīkega mērkaķauklu, tomēr viņš reizēm parāva to tik stipri, ka es tikko nepārkritu pār bortu. Turklāt nekādi nevarēju aizmirst, ka, lai es darītu ko darīdams, manās rokās ir tikai viens auklas gals.[91]

Jau minēju, ka bieži vien izvilku nabaga Kvīkegu no starpas starp vali un kuģi, kurā viņam gadījās iekrist, tiem abiem nemitīgi grozoties tin līgojoties. Taču draudi tikt satraikšķītam nebija vienīgās viņam draudošās briesmas. Nejuzdamās iebiedētas pēc vakardienas slaktiņa, haizivis no jauna, un vēl stiprāk, iepriekš vaļa ķermeni aizturēto asiņu iekārdinātas, tām sākot plūst ūdenī, kā trakuma apsēstas spietoja apkārt, līdzīgi bitēm ap bišu stropu.

Un tieši haizivju vidū stāvēja Kvīkegs, pa reizei ar kāju aiz­sperdams kādu prom. Tas varētu likties gluži neticami, ja nebūtu pieredze, ka, dzīdamās pēc tāda laupījuma kā beigts valis, haizivis, kas citkārt gatavas aprīt visu pēc kārtas, reti uzbrūk cilvēkam.

Un tomēr - jūs varat ticēt, ka, šīm laupītājām šņaderējot tepat apkārt, acis ir jātur vaļā. Tādēļ bez mērkaķauklas, aiz kuras es šad un tad vilku nabaga velnu projām no pārāk tieša tuvuma kādai sevišķi negantai haizivij, viņu uzmanīja arī citi apsargi. Teštigo un Degū, stāvēdami uz laipas, kas bija izkarināta aiz borta, nemitīgi vicināja viņam pār galvu garās lāpstiņas, noslaktēdami ar tām tik daudz haizivju, cik vien varēja aizsniegt. Šī viņu izdarība, protams, bija visnotaļ labi domāta un vēlīga. Piebildīšu, ka viņi gribēja Kvīkegam to labāko; taču steigas pilnajā dedzībā viņam izpalīdzēt un vēl, ņemot vērā apstākli, ka gan viņu, gan haizivis brīžiem pa pusei aizsedza asiņainā ūdens mutuļi, - reizēm šīs viņu uzplijīgās lāpstiņas drīzāk draudēja nocirst kāju, nekā asti. Taču nabaga Kvīkegs, kā rādās, piepūlē elsodams un noņemdamies ar lielo dzelzs āķi - šis nabaga Kvīkegs tikai piesauca savu Jodžo un nodeva dzīvību savu dievu rokās.

"Labi, labi, mans dārgais draudziņ un dvīņubrāli," es domāju, te pievilkdams, te atlaizdams pavadu līdz ar katru viļņu brāzienu, "kāda tam nozīme, galu galā? Vai tad tu neesi līdzinieks visiem un katram no mums šajā vaļmedīgajā pasaulē? Šis bezdibenīgais okeāns, kas aizrauj tev elpu, ir Dzīve; šīs haizivis - tavi ienaid­nieki, šīs lāpstiņas - tavi draugi; un kādās sprukās tu esi starp haizivīm un lāpstiņām, nabaga vecīt!"

Taču drošāk! Tevi sagaida iepriecinājums, Kvīkeg. Un, lūk, kad ar sazilējušām lūpām un asiņu pielijušām acīm piekusušais mežonis beidzot uzrāpjas augšā pa ķēdēm un stāv uz klāja, izmircis un drebinādamies, tuvojas apkalpotājs un ar vēlīgu, mierinošu skatienu sniedz tam - kā jūs domājat, ko? Vai uzkar­sētu konjaku? Nebūt! Viņam pasniedz, ak dievi! - kausu remdena ingverūdens!

-     Tas ir ingvers? Vai tiešām es saožu ingveru? - aizdomīgi vaicāja Stabss, pienākdams tuvāk. - Bet jā, tam jābūt ingveram! - runādams viņš ielūkojās vēl neskartajā kausā. Tad kādu brīdi stā­vēja kā neticēdams, klusējot paspēra soli uz pārsteigtā apkalpotāja pusi un lēnām noprasīja:

-     Ingvers, ko? Ingvers? Vai tu nebūtu tik laipns un nepateik­tu man, mister Rausit, kāda jēga ir no ingvera? Ingvers! Vai tu lieto šitādu kurināmo, Rausit, lai iekvēlinātu to drebelīgo kanibālu? Ingvers - kas, velns, tas ingvers tāds ir? Ogles? Malka? Sātansērkociņš? Kramiņš? Šaujampulveris? Kas, pie joda, ir šis ingvers, es prasu, ka tu dod šitādu kausu mūsu nabaga Kvīkegam?

Te būs iejaukta kāda atturībnieku biedrība, - viņš pēkšņi piebilda, tuvodamies Starbekam, kas bija nule atnācis no baka. - Palūkojiet tur to trauku, ser, pasmaržojiet, lūdzami! - pēc tam, vērodams kapteiņa palīga sejas izteiksmi, piemetināja:

-     Kalpotājs, mister Starbek, atļāvās pasniegt šitās caurejzāles Kvīkegam, kas nule norāpies no vaļa! Vai tas stjuarts ir aptiekārs? Vai drikstu vaicāt, kā viņš domā ar šito mikstūru atdzīvināt pa pusei slīkoni?

-     To nevaru apjēgt, - attrauca Starbeks, — tas dzēriens ir galīgi šķidrs.

-    Ai, ai, stjuart, - uzsauca Stabss, - es tev rādīšu, kā zāļot harpunētājus! Vāc prom savu aptieku, — vai esi sadomājis mūs noindēt? Varbūt esi mūs apdrošinājis un tagad taisies piebeigt, lai iebāztu kabatā naudiņu, ko?

-    Tas nebiju es, - iebrēcās Rausītis, - tā bija tante Harita, kas atnesa ingveru un piekodināja, lai nekad nedodot harpunētājiem neko spirtotu, tikai ingvera uzlējumu - tā viņa to nosauca.

-     Ingvera uzlējumu! Še tev, ingverblēdi! Pievāc to! Un joz meklēt skapī ko labāku! Es domāju, ka daru pareizi, Starbek? Kapteinis taču saka: "Harpunētāja groks?"

-     Diezgan! - Starbeks atsaucās. - Tikai nesit viņu vairāk, bet…

-    Ak, es jau nesitu sāpīgi - ja nu vienīgi valim vai kādam tamlīdzīgam radījumam, bet šitais slamsts ir gatavā zebiekste. Bet ko jūs gribējāt teikt, ser?

-    Tikai to, lai tu noej lejā kopā ar viņu un pats paņem, ko gribēji.

Kad Stabss atkal parādījās, viņš vienā rokā nesa tumšu blašķi, bet otrā kaut ko līdzīgu tējkannai. Pirmajā bija stiprs, spirtots dzēriens, un tas tika pasniegts Kvīkegam; otrajā bija krustmātes Haritas dāvana, un ar to viņi devīgi apveltīja viļņus.

73. nodaļa

STABSS AR FLASKU NOGALINA ĪSTO VALI UN PĒC TAM APRUNĀJAS

ļums nevajag aizmirst, ka visu šo laiku milzīgā kašalota galva līgojās "Pekvodam" pie sāna. Taču atstāsim galvu tur karājamies vēl kādu laiku - līdz mirklim, kad atradīsim iespēju pie tās atgriezties. Šobrīd mums ir citas neatliekamas darīšanas, un viss, ko mēs varam paveikt galvas labā, ir lūgt Augstās Debesis, lai trīši izturētu.

Visu pagājušo nakti un priekšpusdienu "Pekvods" bija pama­zam dreifējis pa ūdeņiem, kuros šur un tur izmētātie dzeltenie planktona plankumi, visai nepārprotami norādīja uz īsto vaļu klātbūtni - Leviatānu pasugu, par kuriem tomēr neviens nedo­māja, ka tie tieši tobrīd varētu būt kaut kur tuvumā. Un, kaut gan visi jūrnieki vienprātīgi nicināja šo zemāko dzīvnieku gūstīšanu un kaut gan"Pekvods" nebūt nebija nolīgts to medībām un bija peldējis garām ne vienam vien no tiem pie Krozē salām, neno­laižot laivu - tieši tagad, kad bija nomedīts un apstrādāts kašalots, visiem par izbrīnu pasludināja, ka šodien tiks medīts īstais valis, ja gadītos tāda izdevība.

To nevajadzēja ilgi gaidīt. Aizvēja pusē pamanīja augstas šļakatu strūklas, un divas laivas - Stabsa un Flaska - uzsāka pakaļdzīšanos.

Airēdamās arvien tālāk un tālāk, tās gandrīz vai pazuda mastuvīriem no acīm. Te pēkšņi tie tālu priekšā pamanīja palie­lāku gabalu baltās putās sakulta ūdens, un drīz vien no augšas ziņoja, ka viena vai pat abas laivas būs ievainojušas vali. Pagāja kāds brītiņš, un laivas atkal varēja redzēt - valim velkot tās tauvā tieši uz kuģi. Briesmonis bija jau tik tuvu kuģa priekšgalam, ka pirmajā mirklī šķita tuvojamies draudīgā nolūkā; taču piepeši tas ienira virmulī nepilnas četrdesmit piecas pēdas no borta un pilnīgi nozuda skatienam, it kā būtu pagājis zem ķīļa.

- Cērtiet, cērtiet tauvu! - jūrnieki no kuģa uzsauca vīriem laivās, kurām - tā kādu brīdi likās - draudēja briesmas tikt sašķaidītām pret kuģa sāniem. Taču toveros vēl bija daudz tauvas, un valis ienira ne pārāk steidzīgi, tāpēc vīri devīgi ritināja virvi, tajā pašā laikā airēdami visiem spēkiem, lai apietu kuģi. Dažus mirkļus stāvoklis bija ļoti draudīgs; viņi atlaida vēl vaļīgāk nostie­pušos virvi, kas vilka laivu vienā virzienā, turpinādami airēt pretējā; šajā pretspēku cīkstiņā šķita, ka viņus tūlīt paraus zem ūdens. Taču vajadzēja pārvarēt tikai dažu pēdu attālumu. Un vīri nepa­devās, kamēr to nepaveica; taču piepeši kuģi sadrebināja spēcīgi, zibensātri drebuļi, pārskriedami ķīlim - tur nostieptā virve pār­slīdēja pār kuģa dibenu un negaidot parādījās zem priekšgala, nospriegota un trīsoša, šķiezdama šļakatas, kas bira ūdenī kā sasista stikla šķembas; tikmēr turpat parādījās ari valis, un laivas atkal varēja brīvi traukties uz priekšu. Taču nomocītais valis sama­zināja ātrumu un, akli mainījis virzienu, apgāja kuģa priekšgalu, vilkdams sev pakaļ abas laivas, - tās tādējādi kustējās pa apli.

Pa to laiku vīri laivās tina un tina virvi, to ieritinot, kamēr pievilkās valim no abām pusēm gluži klāt; tagad Stabss ar Flasku pārmaiņus sāka mest žebērkli pēc žebērkļa - cīņa turpinājās, vēl un vēlreiz riņķojot apkārt "Pekvodam", bet neskaitāmās haizivis, kas pirms tam rosījās ap kašalota ķermeni, metās uz svaigajām asinīm, kāri iekozdamās katrā jaunā brūcē, gluži kā senie israēļi pie avotiem, kuri tecēja no pāršķeltās klints.2 "

"" Domāta epizode Ceturtajā Mozus grāmatā - Mozus ar zizli liek ūdenim recet no klints. (Tulk. piezīme.)

Visbeidzot vaļa izpūstais tvaiku stabs sabiezēja, un radījums ar negantu rāvienu, izvemdams apēsto, apmetās uz muguras un bija pagalam.

Kamēr abi kapteiņa palīgi darbojās, apmezdami virves astes spurām un citādi sagatavodami ķermeni vilkšanai tauvā, viņi savā starpā pārmija šādus vārdus:

-     Brīnums gan, ko tas vecais grib darīt ar šito smirdīgo tauku piku? - noprasīja Stabss, ne bez riebuma pret ķēpāšanos ar tik nicināmu Leviatānu.

-     Ko grib? - atteica Flasks, saritinādams kādu pārpalikušu virves galu laivas priekšgalā. — Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka kuģis, kam vienlaikus pie labā borta karājusies kašalota galva un pie kreisā īstā vaļa galva, - vai neesi dzirdējis, Stabs, ka tāds kuģis pēcāk nemūžam nenoies dibenā?

-     Kādēļ tad tā?

-     Es nezinu, bet dzirdēju to aziātu ērmu Eēdallāhu tā sakām, un šis, kā rādās, zina visu par kuģiem un buršanām. Tikai reizēm man liekas, ka viņš beigās pieburs kuģim ko nelabu. Tas vecis man nepavisam nepatīk, Stabs. Vai esi ievērojis, ka viņa ilknis rēgojas kā tēsta čūskas galva, Stabs?

-     Kaut viņš noslīcis! Es nekad uz viņu neskatos; bet, ja man gadītos izdevība, kad šis tumšākā naksniņā nostātos pie borta un neviena nebūtu tuvumā - palūk, šur, Flask, - norādīdams uz jūru, viņš attēloja zīmīgu kustību ar abām rokām. - Es izdarīšu, re, šitā! Flask, manuprāt, tas Fēdallāhs ir pārģērbts nelabais. Vai tu tici tām pasaciņām, ka viņš bija paslēpies uz kuģa? Tas ir pats nešķistais, es saku! Tu neredzi viņa asti tikai tāpēc, ka viņš to nozūmē no citu acīm. Varu galvot, viņš to, ritulī saritinātu, nēsā sev kabatā. Pie joda! Tagad, kad es tā padomāju - šis visu laiku prasa pakulas, ko sabāzt tukšajos zābaku purngalos!

-    Viņš guļot nevelk zābakus nost, vai ne tā? Šim nav nekādas kojas, bet esmu viņu redzējis pārguļam nakti uz virvju rituļiem.

-     Šaubu nav, tas viss viņa nolādētās astes dēļ. Šis to atlaiž vaļā, vai redzējies, un nokar uz leju pa vidu virvēm.

-     Un kas vecajam ar tādu elles kāsi kārtojams?

-     Būs noslēdzis ar šo kādu vienošanos vai līgumu, tā rādās.

-     Darījumu? Kādu tad?

-     Kā redzi, vecais ir pārņemts no Baltā Vaļa, bet nelabais tinas šim apkārt, gribēdams šo piedabūt, lai atdod sudraba pulk­steni, dvēseli vai ko tamlīdzīgu, un tad izdos šim Mobiju Diku.

-    Tfū tu, Stabs, nu gan tu mels blēņas! Kā tad Fēdallāhs šo piedabūs?

-     Es nezinu, Flask, bet Sātans ir vella pilns, nejauki blēdīgs, to es tev saku. Paaugi, ko stāsta: šis vienreiz atčāpojis uz vecu flagmaņkuģi, kā tāds kundziņš - vienā mierā, velnišķi asti vici­nādams, un prasa, vai vecais admirālis esot tur. Šis bijis gan un prasījis, kas, velns, šim vajadzīgs. Nelabais piecirtis pakavu un teicis: "Man vajag Džonu." - "Kam tev Džons?" tā vecais admirālis. "Kāda tev tur daļa?" tā pārskaities nelabais. "Vajag, un cauri!" - "Tad ņem!" admirālis saka. Un, zvēru pie Dieva, Flask, ja nešķīstais neuzsūtīja Džonam Āzijas holeru, tā ka šis ne atjēgties nepaspēja, tad lai es apriju veselu šito vali! Taču palūko, - vai viss jau gatavs? Labs ir, tad varam doties, vilksim šo pie borta.

-     Kā rādās, es atminos tādu pašu gadījumu, kā tu stāstīji, - nomurmināja Flasks, kad beidzot abas laivas lēnām virzījās uz kuģi, vilkdamas savu nastu, - tik nevaru atcerēties, kur.

-     No "Trim Spāņiem"? Tajās triju asinskāro slepkavnieku dēkās? Tu būsi tur to izlasījis, Flask. Domājams, ka tā.

-     Nu nē, nekad neesmu tādu grāmatu ne acīs redzējis, kaut gan ir gadījies par to dzirdēt. Bet tu man pasaki, Stabs, kā tev šķiet, vai tas Sātans, par ko tu pirmiņ runāji, ir tas pats, kas, tavuprāt, tagad atrodas uz "Pekvoda"?

-     Vai es esmu vai neesmu tas pats cilvēks, kas tev palīdzēja nobeigt tur to vali? Vai Sātans nav nemirstīgs? Vai tad kādam gadījies dzirdēt, ka Sātans būtu miris? Varbūt esi redzējis kādu sludinātāju nēsājam sēras pēc nelabā? Bet ja nu nelabajam ir atslēga, ar ko var atslēgt admirāļa kajīti, - vai tu domā, ka šis netiks iekšā pa lūku? Teic, kā tev rādās, mister Flask?

-     Kā tev šķiet, Stabs, cik vecs tas Fēdallāhs ir?

-     Vai redzi tur to grotmastu? - Stabss attrauca, norādīdams uz kuģi. - Tas būs vieninieks: tagad salūko visas mucu stīpas no "Pekvoda" tilpnes un nostādi rindā pie masta par nullēm - vai redzējies, ar to tikai sākas Fēdallāha vecums. Visi mucinieki kopā nesavāks tik daudz stīpu, lai sanāktu visas nulles.

-     Bet paklau, Stabs, es domāju, ka tu būsi sīki izlielījies, teik­damies ielidināt Fēdallāhu jūrā, ja gadītos izdevība. Ja nu šis ir tik vecs, kā visas tās stīpas rāda, un ja vēl noņēmies dzīvot mūžīgi, tad kas par labumu celsies, izmetot šo pār bortu, - vai tu man nepateiktu, ko?

-    Vismaz viņš būtu kārtīgi izpeldināts.

-     Bet izlīdīs atkal ārā.

-    Tad peldināsim vēlreiz - un tā visu laiku.

-     Bet ja nu šim sanāk prātā izpeldināt tevi - njā, un noslīcināt - ko tad?

-     To es gribētu redzēt, lai tik pamēģina! Es šim tā sadotu pa acīm, ka šis ilgi nevarētu pie admirāļa rādīties, nemaz nerunājot par apakšklāju, kur šis dzīvo, un augšklāju, kur šis tik bieži okšķerē. Pie velna nelabo, Flask, vai tu domā, ka man no Sātana bail? Kas tad no šā baidās - ja nu vienīgi vecais admirālis, kam nepietiek dūšas šo nogrābt un iekalt dubultās važās, ko šis būtu pelnījis, bet ļauj šim visur vazāties un nospert cilvēkus, parakstī- dam§Jīgumu, ka uzceps viņam visus tos, ko šis būs nospēris? Te tev nu bija admirālis!

-    Vai tu domā, ka Fēdallāhs grib paraut kapteini Ahābu?

-     Domāju? Nebūs ilgi jāgaida, kad tu pats dabūsi pārlieci­nāties, Flask. Tikai es tagad nenolaidīšu no viņa ne acu un, ja redzēšu notiekam ko aizdomīgu, tad, zvēru pie Dieva, salūkošu šim kabatā asti, piesiešu pie kabestāna, un - kā pastiepšu, kā pagriezīšu - tā drīz vien notrūks, ka strempulis vien paliks! Tā, redzi, un tad, manuprāt, šis būs matījis mācību un laidīsies lapās, nedabūjis ne tik daudz gandarījuma, cik asti kājstarpē iežmiegt.

-     Bet kam tev tā aste, Stabs?

-    Aste? Pārdošu kā vēršu pletni, kad pārbrauksim mājās, - ko citu darīt?

-    Tagad saki, vai tu no tiesas domā to, ko runā un runāji visu laiku, Stabs?

-     Domāju vai nedomāju, bet te nu mēs esam, pie kuģa.

Laivu vīriem tika uzsaukts pievilkt vali pie kreisā borta, kur

bija sagatavotas ķēdes astes spurām un viss cits nepieciešamais, lai vali piesietu drošībā.

-    Vai es neteicu? - sacīja Flasks. - Drīz tu redzēsi šitā vaļa galvu piesietu pretī kašalota galvai.

Atri vien izrādījās, ka Flasks teicis patiesību. Ja iepriekš "Pekvods" smagi nolīka uz kašalota galvas pusi, tad tagad, ar otru galvu atsvarots, tas nostājās līdzsvarā, kaut arī, tam jūs varat ticēt, bija visai noslogots. Tā, ja jūs vienā pusē piesietu Loka galvu, jūs nosvērtos uz viņa pusi; bet, ja otrā pusē piekārtu Kanta galvu, tad atkal iestātos līdzsvars, taču viegli jums nenāksies! Šitā daudzi prāti visu mūžu izvieto balastu savā kuģī. Ek jūs, vientieši! Izmetiet taču pār bortu visas tās pērkoņgalvas - un varēsiet viegli, kā pa smieklam, peldēt savu ceļu.

Pirms sāk apstrādāt īstā vaļa ķermeni, kad tas pievilkts pie kuģa sāna, vīri veic visus tos pašus priekšdarbus kā gadījumā ar kašalotu; tikai tajā reizē nogrieza visu galvu, bet šajā vispirms vajadzētu nogriezt lūpas un mēli, kuras mēdz uzvilkt uz klāja kopā ar slavena­jām melnā raga filtrplātnēm - sietu, kas piestiprināts tā sauktajām aukslējām. Taču nekas tamlīdzīgs šoreiz netika darīts. Abu vaļu ķermeņi palika peldam aiz kuģa, bet galvām apkarinātais "Pekvods" visai atgādināja mūli, kam uzkrauti divi pārpildīti kurvji.

Pa šo brītiņu Fēdallāhs mierīgi aplūkoja īstā vaļa galvu, laiku pa laikam pamezdams skatienu no tās dziļajām grumbām uz līni­jām paša delnā. Ahābs gadījuma pēc stāvēja tā, ka viņa ēna krita uz šo parsu212 , taču, ja arī no paša parsa krita kāda ēna, tā likās savienojusies ar Ahāba ēnu, tikai pagarinādama to. Redzēdama tādu skatu, darba aizņemtā apkalpe savstarpēji apmainījās šādiem tādiem fantastiskiem minējumiem sakarā ar notikušo.

1 Parsi - senas reliģijas piekritēji, kuras aizsācējs bija persiešu pravietis Zornastra jeb Zaratuscra. (Tulk. piezime.)

74. nodaļa

KAŠALOTA GALVA - SALĪDZINOŠS APSKATS

Te jums būs divi lieli vaļi, galva pret galvu; darīsim mēs tāpat un liksim lietā savējās. Garajā Leviatānu rindā in Folio1Xi kašalots un īstais valis ir visvairāk ievērojamie. Tie ir vienīgie, kurus cilvēki regulāri medī. Nantaketietim tie ir divi pilnīgi pretēji vaļi zināmo sugu starpā.

Tā kā ārējās atšķirības starp tiem visuzskatāmāk parādās, aplūkojot galvas, un tā kā abu galvas šobrīd karājas "Pekvodam" pie sāniem, turklāt mēs varam brīvi aiziet no vienas pie otras, gluži vienkārši pārejot pāri klājam; kur gan, es gribētu zināt, jūs atradīsiet labāku iespēju praktiski apgūt cetoloģiju, nekā šeit?

Vispirms - jūs pārsteidz abu galvu stiprā atšķirība. Abas, protams, ir milzīgas, taču kašalota galvai raksturīga tāda kā mate­mātiska simetrija, kuras īstā vaļa galvai bēdīgā kārtā pietrūkst. Kašalota galva ir raksturīgāka. Aplūkojot to, jūs neapzināti atzīstat viņu par nesalīdzināmi pārāku, ņemot vērā vispārējo cildenumu. Šajā gadījumā viņa cēlumu vēl izceļ galvas virsas krāsa - pelēcīgi iesirma; tas liecina par krietnu vecumu un lielu dzīves pieredzi. Vārdu sakot, tas bija vaļu "sirmgalvis", kā to dēvē mednieki.

ijīgad atzīmēsim to, ar ko galu galā atšķiras abas šīs galvas, - tie ir divi vissvarīgākie orgāni - acis un ausis. Vērīgāk ielūkojoties, tālu galvai sānos, visai zemu, pie lūpu kaktiņiem, beigu beigās ieraudzīsiet bezplakstu aci, ko varētu sajaukt ar kumeļa aci, tik neproporcionāla ir šī acs salīdzinājumā ar galvas lielumu.

Skaidrs, ka ar tik īpatnēji sāniski novietotām acīm valis nekādi nevar redzēt priekšmetu, kas atrodas tam tieši priekšā, tāpat kā to, kas ir aiz muguras.

Vārdu sakot, vaļa acu izvietojums atbilst cilvēka acu izvie­tojumam; tad nu jūs varat iedomāties, kāda būtu jušana, ja vajadzētu aplūkot priekšmetus no sāniem, ar ausīm. Izrādītos,

' ' In Folio (lat.; bibliogr.) - pusē papirloksnes. (Tulk. piezīme.) ka jūsu redzeslauks aptvertu tikai kādus trīsdesmit grādus uz priekšu un tikpat atpakaļ atkarībā no taisnās redzes līnijas. Ja gaišā dienas laikā jūsu niknākais ienaidnieks nāktu jums tieši virsū ar tuteni rokā, jūs nevarētu viņu ieraudzīt - gluži tāpat kā tad, ja viņš piezagtos no aizmugures. Vārdu sakot, jums būtu divas aizmugures, ja tā var sacīt, un divas priekšpuses (sānos): jo kas gan noteic, kur cilvēkam priekšpuse, ja ne viņa acis, pats par sevi saprotams.

Bet tas vēl nav viss - visiem kustoņiem, kādus es šobrīd spēju iedomāties, acis ir novietotas tā, lai - neiedomājamā kārtā apvie­nojot to redzesspēju - smadzenēs nogādātu vienu, bet ne divus attēlus; šis īpašais vaļa acu izvietojums, kuras atdala daudzie masīvās galvas gaļas kluči, kas slejas starp tām kā milzīgs kalns, kurš šķir divus ezerus ielejās; tas, protams, pilnīgi atdala vienu no otra attēlus, ko uztver šie abi savstarpēji nesaistītie orgāni. Tādēļ valis noteikti redz vienu atsevišķu attēlu šaipusē, bet otru - taipusē; viss pa vidu tam ir dziļā tumsā tīts tukšums.

Varētu sacīt, ka cilvēks lūkojas pasaulē no sargbūdas pa divviru lodziņu. Taču valim abas viras ierīkotas atsevišķi, veidojot divus logus un bēdīgā kārtā apgrūtinot redzēšanu. Šī vaļu redzes īpatnība vienmēr jāpatur prātā medībās; to derētu atcerēties arī lasītājam dažās nākamajās ainās.

Te varētu rasties visnotaļ mīklaini un rosinoši jautājumi sakarā ar Leviatāna redzi. Taču man jāapmierinās tikai ar norādi. Tik ilgi, kamēr cilvēka acis atvērtas, viņš gaismā redz neatkarīgi no paša gribas; tas ir, viņš nevar neredzēt priekšmetus, kas atrodas viņa acu priekšā. Tomēr dzīves pieredze apliecina, ka, lai kādu dažādu priekšmetu kopumu aptvertu skatiens, nekādi nav iespējams viena mirklī sīki un pamatīgi aplūkot jebkurus divus priekšmetus - vai tie būtu lieli vai mazi; nav svarīgi, vai tie atrodas cieši blakus, vai pieskaras viens otram. Bet, ja nu jūs izšķirtu abus šos priekšmetus un ietvertu necaurredzamas tum­sas gredzenā, tad, lai saskatītu vienu no tiem, pievēršot tam visu uzmanību, otrs pilnīgi jāizmet no prāta. Bet kā ir ar vali? Ir tiesa, ka viņa acis, raudzīdamās katra atsevišķi, tomēr darbojas reizē;

taču - vai viņa smadzenes salīdzinājumā ar cilvēka smadzenēm būtu tik ļoti visaptverošas, uztvertspējīgas un smalkas, ka dotu tām iespēju vienā un tajā pašā laikā uzmanīgi aplūkot divus atsevišķus priekšmetus - vienu vienā pusē, otru - otrā? Ja valis to spēj, tas ir apbrīnas cienīgi - gluži tāpat kā cilvēka spēja vienlaikus pierādīt divas Eiklīda teorēmas. Jo šāds salīdzinājums, pamatīgāk iedziļinoties, nebūt nešķiet nevietā.

Var būt, ka tā ir tikai tukša iedoma, taču man vienmēr licies, ka dažu vaļu neizprotamā svaidīšanās, nedrošās kustības triju vai četru laivu ielenkumā, tāpat biklums un piepešās bailes - manu­prāt, tas viss izriet no gribas vājuma un bezpalīdzības, ko izraisa divējāda pilnīgi pretēja redzesspēja.

Taču vaļa auss ir tikpat pārsteidzoša kā acs. Ja šī suga jums ir pilnīgi nepazīstama, jūs varētu stundām ilgi taustīt abas galvas un šos orgānus neatrast. Ausij nav itin nekādas gliemežnīcas ārpusē, un pašā dzirdes caurumā jums grūti būs pat spalvu iebāzt - tik apbrīnojami mazs tas ir. Tas atrodas mazliet atvirzīts atpakaļ no acs. Runājot par ausīm, jāatzīmē svarīga atšķirība starp kašalotu un īsto vali. Kamēr pirmajam auss ir ar ārēju atveri, otrajam to pilnīgi un galīgi nosedz plēve, padarot neieraugāmu no ārpuses.

Vai nav pārsteidzoši, ka tik milzīga būtne kā valis lūkojas pasaulē ar tik mazu aci un saklausa pērkona grāvienus ar ausi, kas mazāka par zaķa ausi? Taču, bijušas viņa acis milzīgās Heršela214 teleskopa lēcas lielumā un ausis platas kā katedrāles durvju ailes, - vai tas kļūtu tālredzīgāks un dzirdīgāks? Nebūt ne. Tad kādēļ jūs gribat "paplašināt" savus prātus? Labāk asiniet tos smalkus.

Tagad, izlietojot visus iespējamos trīšus un tvaika mašīnas, kas pie rokas, apsviedīsim kašalota galvu otrādi, tad pa kāpnēm uzrāpsimies uz tās un ielūkosimies mutē; ja tā nebijusi pilnīgi atdalīta no ķermeņa, mēs varētu ar lukturi nokāpt lielajā Kentuki Mamutu alā - vaļa kuņģī. Taču pieturēsimies pie vaļa zoba un paraudzīsimies, kur esam nonākuši.

11 Heršels Viljams (1738-1822) - vācu izcelsmes angļu astronoms un optiķis, zvaigžņu astronomijas pamatlicējs. (Tulk. piezīme.)

Cik skaista un nevainojami tīra mute! No grīdas līdz gries­tiem tā iztapsēta vai, drīzāk, izlīmēta ar spīdīgu, baltu plēvi, tik zīdainu kā līgavas kleitas atlass.

Tagad iziesim laukā un aplūkosim milzīgo apakšžokli, kas atgādina garu un šauru milzīgas tabakdozes vāku ar eņģēm vienā galā, nevis sānos. Ja jums izdosies to pacelt sev virs galvas tā, lai atsedzas zobu rindas, tas izskatīsies pēc atbaidošiem nolaižama­jiem vārtiem; un tas, ak vai, ir izrādījies par ko tamlīdzīgu ne vienam vien nabaga zvejniekam, kuru, žoklim spēcīgi aizcērtoties, pienaglojušas šīs šausmīgās radzes. Taču vēl daudz briesmīgāk tas izskatās jūrā, kad jūs ieraugāt lejā, vairāku asu dziļumā, sapīkušu vali peldam ar atvāztu žokli, un šis drausmīgais žoklis, apmēram piecpadsmit pēdu garš, atrodas taisnā leņķī viņa ķermenim, par visu vairāk pasaulē atgādinot kuģa bugspritu. Šis valis nav beigts; tas ir tikai sliktā garastāvoklī, noskumis vai varbūt garlaikojas - un tik slinks, ka viņa rīkles muskuļi atslābuši, atstājot šo radījumu tādā nepieklājīgā izskatā, - kā pārmetumu visai ciltij, kura droši vien novēl viņam stingumkrampjus.

Lielākoties šis apakšžoklis - pieredzējušam sava aroda pra­tējam bez grūtībām atdalāms - tiek uzvilkts uz klāja, lai izrautu zobus un apgādātu cietā, baltā kaula krājumus, no kura zvejnieki darina visdažādākos nieciņus, arī spieķu uzgaļus, lietussargu un pātagu rokturus.

Tātad pēc ilgas, darbietilpīgas nopūlēšanās vīri uzvelk žokli uz klāja, it kā tas būtu enkurs; un, kad pienāks piemērots brīdis - dažas dienas pēc tam, kad citi darbi apdarīti, - Kvīkegs, Degū un Teštigo, būdami labi apmācīti zobu rāvēji, ķersies pie zobu raušanas. Ar garo cērtamo lāpstiņu Kvīkegs iecērt smaganās; pēc tam žokli iestiprina lūkas gredzenā, piekar trīsi un ar to no augšas izceļ zobu pēc zoba kā Mičiganas vērši izvelk vecus ozolu celmus neskarto, mežonīgo zemju līdumos. lielākoties zobu mēdz būt četrdesmit divi; veciem vaļiem tie ir stipri apdiluši, taču trupēs neskarti un neplombēti mākslīgā veidā, kā to darām mēs. Žokli vēlāk sazāģē plāksnēs, kas tiek sakrautas kaudzē un vēlāk noder kā sijas, būvējot mājas.

75. nodaļa

ISTĀ VAĻA GALVA - SALĪDZINOŠS APSKATS

Tagad pāriesim pāri klājam un pamatīgi aplūkosim īstā vaļa galvu.

Vareno kašalota galvu visnotaļ varētu salīdzināt ar romiešu kara- ratiem (it īpaši no priekšpuses, kur tā tik nevainojami noapaļota), bet īstā vaļa galva parupjā kārtā līdzinās nebūt ne elegantai, milzīgai tupelei ar apcirstu purnu. Pirms divsimt gadiem holandiešu ceļotājs to pielīdzināja zābaka liestei. Tikai šajā kurpē jeb tupelē visai ērti varētu ievietoties pasaku večas būda uz vistas kājas un vēl visi vecas pēcnācēji.

Bet, pienākot tuvāk šai milzu galvai, tā mainās - atkarībā no tā, no kurienes jūs uz to skatāties. Ja jūs uzrāptos uz tās un aplūkotu abas nāsis f burta veidā, visa galva jums liktos kā milzīgs kontra­bass, bet elpojamie caurumi - kā iegriezumi dekā2 '5 .

Ja jūsu skatiens apstāsies pie dīvainā, zaļā, gliemežvāku aplipinātā sekstesveida izauguma, ko Grenlandē dēvē par "kroni", bet dienvidjūru zvejnieki par "aubīti" - ja jūsu skatiens apstāsies pie šā veidojuma, galva jums atgādinās milzīgu ozola stumbru ar putnu ligzdu žāklē. Katrā ziņā, redzot visus tos dzīvos vēzīšus, kas ieligzdojuši šajā aubē, tāda doma gandrīz droši ienāks jums prātā; protams, ja vien jūsu fantāziju nebūs piesaistījis otrs tehniskais termins - "kronis", kuru tāpat mēdz lietot, runājot par šo veido­jumu; šajā gadījumā jums būs interesanti iedomāties šo vareno briesmoni kā kronētu juras valdnieku, kam zaļā diadēma izveidota šādā brīnišķā veidā. Taču, ja arī šis valis ir valdnieks, tomēr viņš izskatās pārāk sabozies, lai nēsātu kroni. Paskatieties tikai uz viņa atkārušos apakšlūpu! Kāds īgns, sapīcis vieplis! īgnums un sapīkums, mērījot ar namdara mēru - ap divdesmit pēdu garumā un piecu pēdu dziļumā uzmesta lūpa, kas mums sola ap 500 galonu eļļas vai pat vairāk.

Cik žēl, ka šim nelaimīgajam valim ir zaķalūpa! Un plīsums tajā ir apmēram pēdas platumā. Laikam viņa māmulīte svarīgā savas dzīves laikposmā būs peldējusi gar Peru krastiem un redzējusi, kā zemestrīces laikā krasti iegrūst. Pārkāpjot pāri šai lūpai ka slieksnim, mēs nonākam mutē. Dodu vārdu - ja mēs būtu Makino, es to noturētu par indiāņu vigvama iekšieni. Dievs Tēvs! Vai tiešām Jona būtu gājis šo ceļu? Jumts ir ap divpadsmit pēdu augsts, un kore tiecas augšup visai asā leņķī, itin kā vidū būtu balstakoks; bet no brangainajām, arkveidīgajām, pinkainajām sienām mēs redzam nokarājamies apbrīnojamās, puslīdz vertikāli novietotās, jataganiem līdzīgās vaļa ūsas - kādas trīssimt katrā pusē; nokarādamās no galvas augšējās daļas, tās veido jau citviet pieminētās venēciešu žalūzijas. Šīs kaula plātnes ir apgādātas ar bārkstainiem pavedieniem, caur kuriem īstais valis izkāš ūdeni, aizturēdams tajās mazas zivteles, kad ēdienreizēs tas ar atvērtu muti peld cauri planktona jūrām. Uz vidū novietotajām plātnēm, tām atrodoties dabiskajā stāvoklī, ir redzamas visvisādas zīmes, izliekumi, iedobumi un vagojumi, pēc kuriem daži vaļu mednieki aplēš radījuma vecumu, tāpat kā ozola vecumu lēš pēc gredzeniem stumbrā. Kaut gan šādas gadu skaitīšanas pareizību ir visai grūti pārbaudīt, tomēr šī analoģija piešķir tai īstenības piegaršu. Katrā ziņā, ja mēs to uzskatām par nekļūdīgu, mums jāatzīst, ka īstie vaļi dzīvo daudz ilgāku mūžu, nekā no pirmā acu uzmetiena varētu likties.

Senākos laikos sakarā ar šīm žalūzijām, kā rādās, izplatījās visaplamākās iedomas. Kāds Parčesa pieminēts ceļotājs nosaucis tās par dīvainu vaigubārdu, kas atrodas vaļa mutē[92]; cits tās dēvē par "cūkas sariem", bet Hekljuitam kāds vecs džentlmenis izsakās ļoti izmeklēti: "Abpus vaļa purna augšdaļai aug ap 250 spuru, kas no abām pusēm lokveidā liecas pāri viņa mēlei."

Katram zināms, ka šie paši "cūku sari", "spuras", "vaigubārda", "aizkari" - kā vien jums tīk - apgādā dāmas ar korsetēm un citādiem stivinātājlidzekļiem. Taču šim nolūkam pieprasījums pēc tām jau labi sen gājis mazumā. Vaļu ūsu ziedu laiki bija karalienes Annas laikā, kad modē turējās krinolīni. Un līdzīgi tam, kā šīs senlaiku dāmas jautri virpuļoja apkārt, ja tā varētu izteikties, iežmiegtas vaļu žokļos, arī mēs šodien lietus laikā visai bezrūpīgi meklējam glābiņu tajos pašos žokļos: jo lietussargs ir telts, kas uzstiepta uz šīm pašām vaļa ūsām.

Taču tagad uz kādu mirkli aizmirsīsim par žalūzijām un vaigubārdām, bet, stāvot īstā vaļa mutē, vēlreiz palūkosimies apkārt. Vai jums, redzot visas šīs kaula kolonādes, tik metodiski izvietotas, nešķiet, ka atrodaties lielo Hārlemas ērģeļu iekšpusē un lūkoja­ties uz tūkstošiem stabuļu?

Par grīdsegu pie ērģelēm mums kalpo vismīkstākais turku paklājs - mēle, kas ir gluži kā pielīmēta pie grīdas šajā mutē. Tā ir ļoti tauka un mīksta, un viegli trūkst gabalos, vaļus izvelkot uz klāja. Šī mēle tagad ir mūsu priekšā, un, uzmetot tai aci, es teiktu, ka tā ir sešmucīga, tas ir, tā apgādās mūs apmēram ar tik daudz eļļas.

Jau agrāk jūs droši vien pilnībā aptvērāt to patiesību, ar ko es sāku - ka īstā vaļa un kašalota galvas ir ļoti atšķirīgas. Kopsavil­kums būtu tāds: īstā vaļa galvā nav lielā spermaceta krājuma, nekādu zobu, nekāda garumā izstiepta apakšžokļa kā kašalotam. Turpretī kašalotam nav nekādu kaula žalūziju, nekādas milzu apakšļupas un tikpat kā nekādas mēles.

Turklāt īstajam valim ir divi elpojamie caurumi, bet kašalotam tikai viens.

Tagad uzlūkojiet pēdējoreiz šīs cienījamās, neizdibināmās gal­vas, kamēr vēl tās te abas guļ kopā; jo viena no tām, drīz aizmirsta, nogrims dibenā un otra pēc neilga laiciņa tai sekos.

Vai jūs spējat tvert kašalota galvas izteiksmi? Tā ir tā pati, ar kādu viņš mira, tikai visgarākās grumbas viņa pierē liekas nogludinājušās.

Es domāju, ka viņa plato pieri ir piepildījis prēriju miers, kas dzimis no dompilnas vienaldzības nāves priekšā. Taču ievērojiet otras galvas izteiksmi. Paskatieties uz šo apbrīnojamo apakšlūpu, kas gadījuma dēļ piespiesta kuģa sānam tik stipri, ka apņem visu žokli.

Vai šī galva kā viens veselums neizsaka milzīgu, acīm redza­mu apņēmību, stājoties pretī nāvei? Sis īstais valis, manuprāt, būs bijis stoiķis, bet kašalots - platoniķis, kas pēdējos dzīves gados noņēmies ar Spinozu.

76. nodaļa tarĀns2

Iekams uz brīdi šķiramies no kašalota galvas, es gribētu, lai jūs kā saprātīgi fiziologi gluži vienkārši uzmanīgi aplūkotu to visā tās godībā. Es vēlētos, lai jūs, šajā reizē to apskatīdami, gūtu saprātīgu un nepārspīlētu priekšstatu par to, kāds mūru dragājamās ierīces spēks tajā iemājo. Tas ir ļoti būtiski - tāpēc, ka jums vai nu sev par apmierinājumu jātiek skaidrībā šajā jautājumā, vai arī jūs nemūžam nenoticēsiet visnotaļ patiesam gadījumam - vienam no briesmīgākajiem, kādus vien iespējams atrast vēstures hronikās.

Jūs varbūt esat redzējuši, ka parasti, kašalotam peldot, viņa galvas pieres daļa atrodas gandrīz pilnīgi vertikāli ūdenim; ievērojiet, ka apakšpusē šī piere ir manāmi nošļaupta, veidojot padziļinājumu garajam apakšžoklim, kas atgādina bugspritu; ievērojiet, ka mute atrodas pilnīgi galvas apakšpusē, tieši tā, it kā mute būtu novie­tota zem zoda. Vēl vairāk - ievērojiet, ka deguna valim vispār nav, bet nāsis, kādas tam ir - elpvads - atrodas galvvirsā; ievērojiet, ka acis un ausis novietotas galvas sānos, tādā attālumā no pieres daļas, kas veido gandrīz trešo daļu visa ķermeņa garuma. Tādā kārtā jūs jau būsiet pamanījuši, ka pieres daļa kašalotam ir nejūtīga, akla siena, bez jebkādiem orgāniem vai jutīgām vietām. Vēl jums jāatceras, ka tikai pašā tālākajā, zemākajā, nošļauptajā pieres galā atrodams kaut kas līdzīgs kaulam; un tikai kādas divdesmit pēdas no pieres var atrast galvaskausu. Tādējādi visa šī milzīgā bezkaulu

Tarāns (gr.) - senlaicīga mūru graujamā ierīce; (jūrn.) - priekšvadņa zemūdens daļas izcilnis, kas senlaikos izmantots ienaidnieka kuģu dragāšanai. (Tulk. piezīme.) masa ir kā kuļķene. Visbeidzot - kaut gan, kā drīzumā izrādīsies, - tā satur arī vismaigāko eļļu; jums tagad būtu jāiepazīst tās vielas īpašības, kas tik droši ietver šo šķietamo mīkstmiesi. Iepriekš tiku jau aprakstījis, ka tauku kārta ietver vaļa ķermeni kā miza apelsīnu. Ar galvu ir gluži tāpat; starpība ir tikai tāda, ka šis apvalks, kas ietver galvu, ir gan mazāk biezs, taču tik blīvs un ciets arī bez kauliem, ka neviens, kas nav tam pieskāries, to nevar iedomāties. Visizturīgākā, nosmailinātā harpūna, visgarākais žebērklis, visstip­rākās rokas mesti, bezspēcīgi atlēks no tā. Itin kā kašalota piere būtu bruģēta zirgu pakaviem. Nedomāju, ka tā spēj jebko just.

Pārdomājiet vēl vienu apstākli. Ko dara jūrnieki, diviem lieliem, piekrautiem kuģiem no Indijas sanākot vienviet dokos, kur tie var ielauzt viens otram sānus? Iespējamās sadursmes vietā viņi nepakarina vis starp tiem kaut ko cietu - kā dzelzi vai koku. Nebūt - vīri steidzas šajā vietā pabāzt starpā lielas, apaļīgas kuļķenes ar pakulām un korķi, satīstītas biezās, izturīgās vēršādās. Šīs skuteles sekmīgi un bez bojājumiem uztver spiedienu, kas sašķaidītu jebkādas ozola tapas vai dzelzs laužņus. Šis piemērs pietiekami izteiksmīgi raksturo faktu, par kuru es gribu runāt. Piedevām vēl man ienāca prātā doma, ka visparastākajām zivīm ir peldpūšļi, kas spēj pēc vēlēšanās izplesties vai sarauties; taču kašalotam, ciktāl man zināms, tāda ierīkojuma nav; tāpat, ņemot vērā nekādi citādi neizskaidrojamo paradumu te pilnīgi pabāzt galvu zem ūdens, te atkal peldēt, galvu augstu no ūdens izcēlušam; atceroties apvalka neizsakāmo elastīgumu un vienreizīgo galvas iekšpuses izkārtojumu, kā jau teicu, man iešāvās prātā, ka noslēpumainā, medus kārei līdzīgā šūnainā plaušviela tajā varētu būt kaut kādā nezināmā un neiedomājamā kārtā saistīta ar gaisu ārpusē un tādējādi izrādītos spējīga sarauties un izplesties atkarībā no atmos­fēras. Ja tā ir, tad iedomājieties, cik nepārvarams ir šis spēks, kam talkā nāk visnetveramākais un postošākais no dabas elementiem.

Tagad lieciet pie sirds - nekļūdīgi stumjot pa priekšu šo nejūtīgo, necaursitamo, necaurredzamo sienu, aiz kuras atrodas visvieglākā pludiņviela, tai seko milzīga, dzīva masa, ko izmērīt var tikai līdzīgi malkas nastai - apkārt ņemot; visa šī masa pakļaujas vienotai gribai, kā vismazākais kukainītis. Tātad, kad es vēlāk sīkumos pievērsīšos visādām īpatnībām un spēku sakopojumam, kāds slēpjas šajā nevaldāmajā briesmonī, kad es attēlošu jums dažus viņa necilos darbus, ceru, ka jūs atmetīsiet nezināšanas izraisīto neticību un būsiet gatavi uzklausīt stāstu - kā spermaceta valis izlauzies cauri Darjenas līcim[93], sajaukdams Atlantijas okeāna ūdeņus ar Klusā okeāna ūdeņiem, pat sīkāko matiņu neparaustot.

Jo, neatzīdami vali, jūs Īstenības izzināšanā būsiet un paliksiet tikai sentimentāli provinciāli. Taču tīra Patiesība ir pa spēkam tikai milžiem salamandriem; uz ko atliek cerēt provinciāļiem? Kas notika ar nīkulīgo jaunuli, kurš uzdrīkstējās pacelt briesmīgās dievietes apsegu Laisā?[94]"

77. nodaļa LIELĀ HEIDELBERGAS MUCA

Tagad pienācis laiks smelt no "kārbas". Taču, lai visu pareizi izprastu, jums jāzina kaut kas par to apbrīnojamo ierīkojumu, pie kā ķersimies.

Pieņemot, ka kašalota galva ir iegarens ģeometrisks ķermenis, jūs varat pa slīpni to sadalīt divos kaktos,[95] kur zemākais ir kaulu salikums, veidojot galvaskausu un žokļus, bet augšējais - bieza masa pilnīgi bez kauliem; tās platā priekšdaļa veido izvērsto, vertikālo vaļa pieri. Tagad pierei pa vidu horizontāli pārdalīsim augšējo kaktu, tādējādi dabūdami divas gandrīz pilnīgi vienādas daļas, kuras pirms tam dabiskā veidā nodalīja iekšējā siena no biezas, tvirtas vielas.

Zemākā, nošķirtā daļa, saukta par "riecienu", ir vienvienīga liela medus kāre ar eļļu, kuru veido ap desmittukstoš eļļas piesūcinātu šūnu, kas radušās no ciešu, elastīgu baltu tauksaišu pinumiem krustām šķērsām cits citam pāri. Augšējā daļa, kas pazīstama ar nosaukumu "kārba", varētu tikt uzlūkota par lielo vaļa Heidel- bergas mucu.[96]

Un, tāpat kā šai slavenajai, lielajai mucai priekšpusē ir noslēpu­maini grebumi, uz vaļa milzīgās, grumbainās pieres klājas neskaitāmi dīvaini raksti - simboliski ornamenti tā neparastajai mucai. Vēl vairāk - līdzīgi tam, kā Heidelbergas muca vienmēr bijusi pilna ar smalkākajiem Reinas ieleju vīniem, arī vaļa mucā iepildīts visdārgā­kais eļļas maisījums; tas ir, augstvērtīgais spermacets - nevainojami dzidrā, caurspīdīgā un smaržīgā stāvoklī. Šo vērtīgo vielu tīrā veidā nevienā citā radījuma ķermeņa daļā neatrast. Kaut gan vaļa dzīves laikā viela ir pilnīgi šķidra, pēc dzīvnieka nāves, saskaroties ar gaisu, tā drīz vien sabiezē, veidojot skaistas kristālu adatiņas - kā pirmais trauslais ledus virs ūdens. No liela vaļa "kārbas" parasti iespējams iegūt ap piecsimt galonu spermaceta, kaut gan dažādu apstākļu dēj liela daļa tiek izlaistīta, iztek, nopil vai citādā veidā neatgūstami zūd grūti veicamajā darbā, glābjot kas glābjams.

Es nezinu, ar kādu smalku un dārgu audumu ir bijusi izoderēta Heidelbergas muca, bet, lai cik grezns un bagātīgs tas bijis, šis audums tomēr nevarētu mēroties ar zīdaini pērļaino plēvīti, kas līdzīgi mantijas oderējumam izklāj kašalota "kārbas" iekšieni.

Jau uzzinājām, ka kašalota Heidelbergas muca aizņem galvas augšpusi visā tās garumā; ka jau iepriekš atzīmēts, galva aizņem vienu trešdaļu radījuma auguma, un, nosakot šo garumu ap astoņ­desmit pēdām pieaugušam kašalotam, jūs dabūjat pāri par divdesmit sešām pēdām mucas dziļuma, ja to piesietu pie kuģa sāna.

Atdalot vaļa galvu no rumpja, šā darba veicējs darbojas ar savu rīku ļoti tuvu tai vietai, kur vēlāk atvērsies eja, kas vedīs spermaceta noliktavā; tādēļ viņam jārīkojas ļoti uzmanīgi, jo neveikls cirtiens nepiemērotā laikā un vietā var ielauzties svētnicā un veltīgi izliet neizsakāmi vērtīgo saturu. Tieši ar nocirsto pusi uz augšu galva tiek izvilkta no ūdens ar lielajiem trīšiem, no kuriem kaņepāju takelāža tajā pusē bortam nokarājas kā necaurejams virvju biezoknis.

Kad esmu tik daudz ko pastāstījis, pakavējieties tagad, lūdzami, pie šā brīnišķā un - šajā gadījumā - gandrīz vai liktenīgā rituāla, kad tiek izsista spunde lielajai vaļa Heidelbergas mucai.

78. nodaļa

TVERTNES UN SPAINI

Lunkans kā kaķis Teštigo rāpjas augšā un, palikdams tāpat visā augumā, skrien tieši uz priekšu pa nokareno grotrāju - uz turieni, kur apakšā karājas muca. Viņš paņēmis līdzi vieglu div­daļīgu ierīci, ko sauc par "pātadziņu" - virvi, kas izlaista caur vienskrituļa trīsi. Pierīkojot šo trīsi tā, lai tas karātos lejup no rājas, viņš otru galu laiž lejup, līdz jūrnieki to noķer un cieši saņem. Tad no otrā tauvas gala indiānis, ar rokām tverdamies aizvien zemāk, nolaižas pa gaisu, nonākdams tieši vaļa galvvirsā. Tur, joprojām vēl paceļoties pāri visiem pārējiem, dzīvespriecīgi tiem uzsaukdams, viņš izskatās pēc turku muedzina222 , kas no minareta augšas aicina krietnos ticīgos uz lūgšanām.

Saņēmis no lejas asu cērtamo lāpstiņu īsā kātā, viņš izmanīgi uztausta piemērotāko vietu, lai ielauztos "mucā". To viņš dara ļoti rūpīgi, līdzinādamies apslēptas mantas meklētājam vecā mājā, kurš izklaudzina sienas, lai atrastu, kur iemūrēts zelts. Kad šie cītīgie meklējumi iet uz beigām, pie vienas "pātagas" gala tiek pie­stiprināts ar dzelzs stīpu apkalts spainis - tāds pats kā tas, ko nolaiž akā; tikmēr otro virves galu, nostieptu pāri klājam, viņā galā cieši tur trīs vai četri spēcīgi vīri. Šie pēdējie arī paceļ spaini tā, lai indiānis varētu to aizsniegt, un kāds cits pasniedz viņam garu kārti. Iebāzis to spainī, Teštigo virza spaini iekšā mucā, kamēr tas pazūd no acīm; pēc tam viņš dod zīmi virves turētājiem, un spainis atkal parādās, putodams, itin kā būtu pilns ar kūtsmeitas nule slauktu pienu. Rūpīgi nolaists lejā, spainis nonāk tieši rokās tur norīkotam jūrniekam, kas izlej tā saturu lielā toverī. Pēc tam spainis atkal ceļas augšup un veic to pašu ceļu, līdz dziļā tvertne izsmelta. Beigās Teštigo vajag uzgulties garajai kārtij smagāk un smagāk, iedzenot to aizvien dziļāk un dziļāk mucā, kamēr kādas divdesmit pēdas garā kārts pilnīgi nozūd tajā.

"Pekvoda" apkalpe bija tā strādājusi jau labu laiciņu; daudzi spaiņi pildījās ar smaržīgo spermacetu, kad pēkšņi notika nelaime. Vai nu mežonīgais indiānis Teštigo bija tik neuzmanīgs un pār­steidzīgs, ka uz mirkli atlaida vaļā roku, ar ko turējās, ieķēries tauvu saišķi, pie kura karājās galva; vai varbūt vieta, kur viņš stāvēja, bija tik nodevīgi slidena; vai arī pats nelabais vēlēja, lai tā notiktu, nepūlēdamies paskaidrot, kāpēc; kā tas īstenībā bija, nezinu teikt, taču piepeši, astoņdesmitajam vai deviņdesmitajam spainim ar pļekstošu skaņu uznākot augšā, - mans Dievs! Nabaga Teštigo kā vēl viens spainis, krizdams īstā akā, ar galvu pa priekšu iegāzās milzīgajā Heidelbergas mucā un ar pretīgu, taukainu guldzoņu nozuda skatienam!

- Cilvēks aiz borta! - ierēcās Degū, kas vispārējā apjukumā bija <y.tapies pirmais. - Nolaist spaini! - Viņš iekāpa ar vienu kāju tajā, lai nodrošinātos gadījumam, ja ietaukotā virve izslīdētu no rokām; virves vilcēji tūlīt pārcēla viņu uz vaļa galvvirsas, pirms vēl Teštigo bija paspējis ienirt līdz dibenam. Tobrīd sākās briesmīgs sajukums. Palūkodamies pāri bortam, kuģa ļaudis ieraudzīja pirms tam nekustīgo galvu raustāmies un tirināmies virs ūdens, itin kā tai būtu ienākusi prātā kāda pēkšņa ideja, kaut gan īstenībā tas bija tikai nabaga indiānis, ar šo ķepurošanos netīši atklādams, kādos bīstamos dziļumos nogrimis.

Tajā mirklī, kad Degū, stāvēdams kašalota galvvidū, atpiņ- ķerēja "pātagu", kas bija iepinusies lielajās trīšu tauvās, atskanēja skaļš brīkšķis, un - visiem par neaprakstāmām šausmām - viens no abiem milzīgajiem āķiem, uz kuriem turējās galva, bija izrāvies ārā, un milzīgā masa šūpodamās sasvērās uz vieniem sāniem, tā ka kuģis sāka grīļoties kā apreibis un nodrebēja, itin kā uzdūries leduskalnam. Vienīgais palikušais āķis, uz kura tagad turējās viss smagums, nupat nupat taisījās notrūkt; un šīs briesmas vēl tuvināja galvas negantā šūpošanās.

-     Nāc nost, nāc nost! - jūrnieki sauca Degū, taču nēģeris, ar vienu roku ieķēries resnajās trīšu virvēs, kurās viņš varēja palikt karājamies, pat ja galva atrāvusies nokristu, atpiņķerēja virvi un nolaida spaini šobrīd nošķiebtajā akā, lai nogrimušais harpunētājs varētu tam pieķerties un to izceltu laukā.

-     Dieva dēļ, cilvēk, - bļāva Stabss, - ko tu tur lādē patronas? Beidz! Ko tas līdzēs, ja viņš dabūs pa galvu ar dzelzīs kaltu spaini? Stājies, es teicu!

-     Pamūciet nost! - nogranda kāda balss, gluži kā izšaujot raķeti.

Gandrīz tajā pašā mirklī ar pērkonīgu blīkšķi milzīgā masa ievēlās jūrā kā Galdaklints Niagaras ūdenskrituma virpulī; pēkšņi atsvabinātais kuģis atgrīļojās atpakaļ uz pretējo pusi, zemu atse­dzot apšuvuma spīdīgās misiņa plāksnes, un visi aizturēja elpu, cauri šļakatu migliņai neskaidri ieraudzījuši virvēs ieķērušos Degū šūpojamies te virs jūrnieku galvām, te virs ūdens, kamēr nabaga dzīvi apraktais Teštigo neglābjami grima jūras dibenā! Taču, tikko nokrita miglotā šļakatu mirga, pāri bortam acumirklīgi aizzibēja kails augums ar cērtamo rokā. Nākamajā brīdī skaļais plunkšķis norādīja, ka mans bezbailīgais Kvīkegs meties palīgā. Visi sadrūz- mējās pie borta, katrs acu pāris uzmanīja ik burzbaliņu ūdens virspusē; pagāja mirklis pēc mirkļa, taču ne no slīcēja, ne glābēja nebija ne ziņas, ne miņas. Te daži jūrnieki ielēca laivā un attāli­nājās no kuģa.

-     Raug, raug! - pēkšņi uzsauca Degū, kas tagad karājās nekus­tīgās virvēs augstu virs klāja; un, pārliekušies vēl tālāk pār malu, mēs ieraudzījām zilajos viļņos parādāmies vienu roku; tas bija tikpat neparasts skats, kā roka, kas iznirst no zālē ieauguša kapa.

-    Abi! Abi! Tur ir abi! - Degū atkal līksmi iekliedzās, un drīz pēc tam bija redzams, kā Kvīkegs spēcīgi airējas ar vienu roku, ar otru aiz garajiem matiem vilkdams sev līdzi indiāni.

Viņus ievilka jau gaidošajā laivā un ātri vien izcēla uz klāja, taču Teštigo vēl ilgi nenāca pie atmaņas, un arī Kvīkegs neizskatījās sevišķi možs.

Kā gan viņš bija šo cēlo glābšanas darbu paveicis? Ienirdams pakaļ lēni grimstošajai galvai, Kvīkegs ar savu aso šķēpu iecirtis pāris šķēlienu tās apakšpusē, lai izveidotos palielāks caurums; tad aizmetis prom ieroci un, iebāzis savu garo roku caurumā gan augstāk, gan zemāk, aiz galvas izvilcis ārā nabaga I ešu. Viņš apgal­voja, ka pirmajā reizē, grābādamies pēc viņa, saķēris kāju, taču, labi zinādams, ka tā nebūs pareizi, jo, šādi velkot, var iekulties lielā ķibelē, viņš iestūmis kāju atpakaļ, ar veiklu un pamatīgu grūdienu pagriezdams indiāni tā, lai nākamajā reizē tas nāktu laukā, kā izsenis pienākas, - ar galvu pa priekšu. Kas attiecas uz pašu lielo galvu, tad tā uzvedusies pat labāk, nekā no tās varētu sagaidīt.

Tādējādi ar Kvīkega drosmi un viņa apsviedīgumu vecmātes arodā Teštigo atgriezās, vai, pareizāk sakot, nāca pasaulē, turklāt vēl visnelabvēlīgākajos un šķietami bezcerīgākajos apstākļos; un tā ir mācība, ko nekādā gadījumā nevajadzētu aizmirst. Vecmātes mākas būtu jāapgūst tāpat kā paukošana, dūru cīņa, jāšana un airēšana.

Es zinu. ka šis neparastais geihedieša piedzīvojums noteikti dažiem sauszemes ļautiņiem liksies neticams, kaut gan visiem droši vien gadījies redzēt vai dzirdēt, ka cilvēks iekritis kādā tvertnē; tās ir nelaimes, kādas atgadās bieži un ir daudz mazāk attaisnojamas, nekā šis gadījums ar indiāni, ņemot vērā kašalota akas grodu ārkār­tīgo slidenumu.

Taču varētu notikt, ka man kāds pārgudri vaicātu, - kā tas iespējams? Domājam, ka šūnainā, taukiem piesūcinātā kašalota galva ir visvieglākā un pludiņveidīgākā ķermeņa daļa, un tagad tu liec tai grimt šķidrumā ar daudz lielāku īpatsvaru. Mēs tevi pieķerām! Nebūt ne, drīzāk es pieķēru jūs: jo tobrīd, kad nabaga Tešs ievēlās tur iekšā, no "kārbas" vieglākais saturs jau bija tik­pat kā izsmelts; bija palikušas tikai biezās, blīvās akas sienas, kuras veido, kā jau sacīju, cieti nokalta un sakausēta substance, kas ir daudz smagāka par jūras ūdeni, kurā katrs tās gabals nogrimst kā svins. Taču šajā reizē ātro grimšanu traucēja citas galvas daļas, no kurām tā vēl nebija atdalīta, un tādēļ grima ļoti lēni un nesteidzīgi, dodama Kvīkegam iespēju pielietot viņa vecmātes iemaņas kustībā, ja tā var sacīt. Jā gan, tās bija visai kustīgas radības - kas ir, tas ir.

Taču, ja Teštigo šajā galvā aizietu bojā, tā būtu visnotaļ tīkama aiziešana, nosmokot visbaltākajā, tīrākajā un smaržīgākajā spermacetā - iezārkots, iesmaržināts un apglabāts slepenajās vaļa iekštelpās, svētākajās par svētām. Iespējams atcerēties tikai vienu vienīgu nāvi, kas būtu vēl saldāka par šo: kāds Ohaio dravnieks, meklēdams medu caura koka dobumā, atrada tur neiedomājami lielu krājumu, bet, viņam noliecoties par tālu, medus viņu iesūca kā muklājs, un tā viņš mira iebalzamēts. Bet cik bijis to, kā jums šķiet, kas tādā kārtā iekrituši Platona medus- galvā un tur ņēmuši saldu galu?

79. nodaļa PRĒRIJA

Tāpat arī Galls un viņa skolnieks Špurcheims ir izteikuši dažus apsvērumus ne tikai par cilvēku, bet arī citu būtņu frenolo- ģiskajām īpatnībām. Tāpēc es, lai arī būdams vāji kvalificēts pirmatklājējs šo abu puszinātņu piemērošanā valim, tomēr gribu papūlēties. Es izmēģinu visu un sasniedzu, ko varu.

Fizionomiski raugoties, kašalots ir anomālija. Tam nav deguna. Un, tā kā degunam pienākas centrālā un noteicošā vieta sejas- pantu vidū, jo tas vislielākajā mērā nosaka izteiksmi, tad varētu likties, ka šā ārējā dotuma pilnīgs trūkums noteikti ietekmē vaļa izskatu. Gluži tāpat, veidojot ainavu parku vai dārzu, lai panāktu nobeigtu iespaidu, ir nepieciešams kāds tornītis, kupols, piemi­neklis, vienalga kāda smaile - arī seja nevar būt fizionomiski pilnīga, ja tajā nepaceļas deguna smalki nostrādātais zvanutornis. Nodauziet degunu Feidija veidotajam marmora Jupiteram - cik bēdīgi izskatīsies pārpalikums!

Tomēr Leviatāns ir tik varens miesās un visas viņa propor­cijas tik majestātiskas, ka šī pati nepilnība, kas Jupitera statujai izskatītos atbaidoši, viņam nebūt nešķiet apkaunojoša. Nebūt, tā pat pastiprina viņa diženumu. Valim deguns gluži vienkārši nepiestāvētu. Ja jūs dodaties savā fizionomista ceļojumā apkārt varenajai galvai, iroties savā laiviņā, jūsu godbijīgo apbrīnu ne mirkli neaptumšos doma par degunu, aiz kura viņu varētu vazāt.^ā ir uzplijīga doma, kas visai bieži jums uzmācas, aplū­kojot varenāko karalisko izbāzeni uz troņa.

Zināmu apsvērumu dēļ laikam fizionomiski visiespaidīgākais vaļa izskats ir, ja to aplūko no priekšpuses. Tas ir pacilājošs.

Domās iegrimuša cilvēka skaidrā piere ir kā austrumu debespuse, kad to skārusi rīta blāzma. Mierpilnās ganībās sprogainā vērša piere šķiet cēla. Velkot smagu lielgabalu pāri kalnu pārejām, ziloņa piere ir valdnieciska. Vai tā piederētu cilvēkam vai dzīvniekam, šī noslēpumainā piere ir kā liels zelta zieģelis, ar kādu vācu imperatori apzīmogoja savus rīko­jumus. Tas nozīmē: "Radīts šodien, ar manu roku. Dievs." Taču vairākumam radījumu, arī cilvēkam, piere bieži vien ir tikai šaura alpu pļavas strēmelīte sniega līnijas priekšā. Reti gadās sastapt tādas pieres, kas kā Šekspīram un Melanhtonam"[99]sniegtos tik augstu un nolaistos tādos dziļumos, ka acis zem tām liktos kā skaidri, mūžīgi, rāmi kalnu ezeri; bet virs tām, pieres grambās, jūs varētu izsekot, kā žuburainas domas nokāpj veldzē­ties, kā mednieki kalnos seko pa sniegu briežu pēdām.

Taču cēlais, varenais, dievišķais cildenums, kāds piemīt pierei, lielajam kašalotam ir piešķirts pārpārēm, tā ka, lūkojoties tajā no priekšas, jūs izjūtat gan dievišķīgo, gan ļaunās varas daudz spēcī­gāk, nekā aplūkojot jebkuru citu dzīvās dabas objektu. Jūs taču redzat nevis kādu noteiktu punktu, nevis atsevišķu vaibstu — degunu, acis, ausis vai muti, pat ne seju; īstenībā viņam nemaz nav sejas, tikai šī neaptveramā pieres velve, mīklaini sagrumbota, mēmi draudot ar pazudināšanu laivām, kuģiem un cilvēkiem. Arī sānskatā šī apbrīnojamā piere nešķiet mazāka, kaut gan, lūkojoties no sāniem, tās varenums jūs tik ļoti nenomāc. Profilā jūs skaidrāk varat aptvert to līmenisko, pusapļveidīgo padziļinā­jumu pieres vidū, kuru cilvēkam Lafaters uzskata par ģēnija zīmi.

Bet kā tas var būt? Kašalota ģēnijs? Vai tad kašalots ir uzrak­stījis grāmatu? Sacījis runu? Nē. Viņa varenais ģēnijs izpaužas tā, ka viņš nedara neko īpašu, lai to pierādītu. Tas jo vairāk parādās, kad viņš klusē kā piramīda.

Tas man iedveš pārliecību, ka, ja dižais kašalots būtu bijis pazīstams Austrumpasaulē tās agrīnajā jaunībā, tālaika bērnišķi maģiskā doma būtu piešķīrusi tam dievišķas īpašības. Viņi taču uzskatīja par dievišķu Nīlas krokodilu tāpēc, ka tam nav mēles; un kašalotam ari tās nav, vismaz tā ir tik neparasti maza, ka viņš nespēj to izbāzt, lai parāditu. Ja vēlāk kāda augsti kulturāla, poētiski noskaņota tauta gribētu līksmajām maija dievībām atdot atpakaļ tiesības, kādas tām pēc dzimšanas pienākas, lai tās dzīvas un priekpilnas atkal sēdinātu tronī tagadējās egoistiskajās debesīs, šajā tuksnesīgajā uzkalnā, tad, esiet droši - pacelts Jupitera augstajā sēdeklī, tur valdīs dižais kašalots.

80. nodaļa RIEKSTS

ja Fizionomistam kašalots šķiet sfinksa, tad frenologam viņa smadzeņpods liksies tāds ģeometrisks riņķis, kura kvadratūru nav iespējams aprēķināt.

Pilnīgi pieauguša dzīvnieka galvaskauss ir vismaz divdesmit pēdu garš. Atdaliet apakšžokli, un sānskatā galvaskauss izskatīsies kā ieslīpa plakne, kas balstās uz pilnīgi līdzenas pamatnes. Taču, valim dzīvam esot - kā mēs jau noskaidrojām - šī slīpā plakne veido gandrīz vai taisnstūri, to piepildot milzīgajai "liestes" masai un spermacetam. Galvaskausa augšpusē atrodas krāteris, kas uzņem sevī daļu šīs masas, bet zem krātera izstieptās pamatnes - vēl vienā iedobumā, kas reti pārsniedz desmit collu garumā un tikpat dzi­ļumā, - atrodas niecīga saujiņa šā radījuma smadzeņu. Vaļa dzīves laikā smadzenes atrodas vismaz divdesmit pēdu attālu no pieres; tās ir paslēptas aiz vareniem bastioniem kā visapslēptākā citadele aiz Kvebekas plašajiem nocietinājumiem. Kā slepena dārgumu kastīte tās nobāztas tik dziļi viņā, ka es zinu vaļu medniekus, kas pārliecināti liedzas atzīt, ka valim ir vēl kādas citas smadzenes bez taustāmajiem kubikjardiem spermaceta tā krātuvē. Viscaur sakrun­kots dīvainās krokās, savij umos un izlocījumos, šis noslēpumainais orgāns viņu apziņā šķiet vairāk atbilstošs vaļa gudrības sēdeklim.

Tātad ir skaidrs, ka, no frenoloģiskā viedokļa raugoties, šā Leviatāna galva, tam atrodoties dzīvā un netraucētā stāvoklī, ir malds caur un cauri: kas attiecas uz smadzenēm, tad patiesībā nevar nedz sajust, nedz saskatīt nekādu smadzeņu pazīmju. Valis kā viss, kas pasaulē liels, nerāda pasaulei patieso veidolu.

Ja jūs izsmelsiet no galvaskausa spermaceta balastu un palūko­sieties uz to no mugurpuses, no platākā gala, jūs pārsteigs līdzība ar cilvēka galvaskausu, kuru aplūko no tās pašas vietas un redzes- punkta. Patiešām, nolieciet šo galvaskausu tādā pagriezienā (un samazinātu - cilvēka galvaskausa lielumā) starp cilvēku galvaskau­siem, un jūs viegli tos sajauksiet; saskatot galvvirsā padziļinājumu, no frenologa viedokļa raugoties, jūs sacītu: "Šim cilvēkam nav pašlepnuma, nedz arī viņš ciena pats sevi." Un abi šie noliedzošie raksturojumi, aplūkoti kopā ar viņa milzīgo lielumu un baismīgo spēku, jums ļauj pilnīgāk apjaust patieso, kaut arī ne visai tīkamo priekšstatu par to, kas ir neierobežota visspēcība.

Bet, ja jūs pēc salīdzinoši mazajām vaļa smadzenēm spriežat, ka tās ir tikai nedaudz krokotas, tad varu jums apgalvot ko citu. Ja uzmanīgi aplūkosiet kura katra četrkājainā mugurkaulu, jūs pārsteigs tā līdzība ar citcitam virsū savērtu mazītiņu galvaskausu virteni, no kuriem katram ir kāda rudimentāra līdzība ar īstu galvas­kausu. Vācieši apgalvo, ka mugurkauls veidojas no neattīstītiem galvaskausiem. Taču vācieši nav pirmie, kas ievērojuši šo neparasto līdzību. Kāds mans draugs ārzemnieks reiz norādīja uz to, uzskates līdzeklim izmantodams paša nogalinātā ienaidnieka skeletu, no kura skriemeļiem viņš bija izveidojis bareljefu savas kanoe laivas smailajā priekšgalā. Tādēļ es domāju, ka frenologi palaiduši garām kaut ko svarīgu, neturpinādami savus pētījumus, no smadzenēm galvaskausā nepārejot pie mugurkaula smadzenēm. Es ticu, ka daudzas cilvēka rakstura īpašības atspoguļojas viņa mugurkaulā.

Lai jūs būtu kas būdams, es labprātāk aptaustītu jūsu muguru, nekā galvaskausu. Vārgulīgs mugurkauls nekad nav balstījis stipru un cēlu dvēseli. Es lepojos ar savu mugurkaulu kā stipru un nelokāmu karogkātu, kas tur karogu, kuru es atritinu, sveicinot šo pasauli.

Piemērojiet šo frenoloģijas mugurkaula atzarojumu kašalotam. Viņa galvaskausa dobums savienojas ar pirmo kakla skriemeli; šajā skriemelī ir kanāls desmit collu šķērsgriezumā, bet astoņu collu augstumā, kas veido trīsstūri ar pamarni apakšpusē, stiepdamies cauri nākamajiem skriemeļiem, kanāls sašaurinās, labu gabalu joprojām būdams visai plats. Šis kanāls, protams, ir pilns ar visdīvaināko šķiedrvielu - muguras smadzenēm, kas līdzinās galvas smadzenēm un ir tieši savienotas ar tām. Vēl vairāk - daudzas pēdas zem galvaskausa muguras smadzenes saglabā gandrīz tos pašus apmērus, ko galvas smadzenes. Vai tad šajos apstākļos nebūtu prātīgi pievērsties tām un frenoloģiski izpētīt vaļa mugurkaulu? Jo, šādā gaismā aplūkotas, samērā nelielās galvas smadzenes pār­pārēm kompensē salīdzinoši neparasti lielās muguras smadzenes.

Taču atstāsim visu pārējo (renologu ziņā; es gribētu tikai uz brīdi, pieņemot šo muguras smadzeņu teoriju, piemērot to kašalota kuprim. Šis dižais kupris, ja nemaldos, paceļas virs viena no lielāka­jiem skriemeļiem un tādējādi zināmā mērā ir tā uz āru izliektais atveids. Pēc tā atrašanās vietas es nosauktu šo augsto pacēlumu par spermaceta vaļa spēka un nežēlības orgānu. Un par to, ka milzīgais briesmonis nepazīst žēlastību, jums vēl būs izdevība pārliecināties

81 nodaļa "PEKVODS" SASTOP "JUNGFRAU"

Pienāca likteņa noliktā diena, un mēs sastapām kuģi "Jungļrau " ar kapteini de Dēru no Brēmenes.

Kādu laiku sabijuši pasaulē lielākie vaļu mednieki, holandieši un vācieši tagad bija paši pēdējie; bet izretis šādos un tādos Klusā okeāna platuma un garuma grādos vēl nejauši var ieraudzīt viņu karogu.

Nezināmu iemeslu dēļ "Jungfi-au", kā likās, bija noskaņota izrādīt mums savu labvēlību. Vēl labi patālu no "Pekvoda" tā apgrie­zās un nolaida laivu, bet kapteinis devās pie mums, nepacietīgi stāvēdams laivas priekšgalā, nevis dorķī.

-    Ko viņš tur rokā? - iesaucās Starbeks, norādot uz kādu priekšmetu, kas šūpojās vācietim rokā. - Tā taču nebūs lampa?

-    Nebūs vis, - atbildēja Stabss. - Nē, nē. Tas būs kafijpods, mister Starbek, šis lāga vīrs taisās mūs pacienāt ar kafiju; palūk, kur viņam pie kājām liela skārda kanna! Tur būs vārošs ūdens. Tik tiešām, lāga zēns no vācieša!

-    Ej nu ej, - iesaucās Flasks, - tas ir lukturis un eļļas kanna. Šim beigusies eļļa, un šis nāk to izlūgties!

Lai cik neparasti liktos tas, ka vaļu medību vietās vaļu medību kuģis varētu aizņemties eļļu, un lai kāda pretruna te veidotos ar veco teicienu par braukšanu ar oglēm uz Ņūkāslu2 ", tomēr tādas lietas pa reizei tiešām notiek; un šajā gadījumā kapteinis Deriks dc Dērs noteikti veda sev līdzi lampu, kā Flasks bija apgalvojis.

Derikam uzkāpjot uz klāja, Ahābs sagaidīja viņu ar strupu jautājumu, nelikdamies redzam, kas atbraucējam rokā; taču ar savu lauzīto valodu vācietis drīz vien lika noprast par viņa pilnīgo nezināšanu attiecībā uz Balto Vali un tūdaļ pievērsa sarunu lampai un eļļas kannai, piebilzdams, ka viņam vajagot likties cisās melnā tumsā, jo Brēmenes eļļa izlietota līdz pēdējam pilie­nam, bet vēl neesot izdevies noķert pat vienu vienīgu lidojošo zivi, lai krājumu atjaunotu; beigu beigās šis kapteinis piemeti­nāja, ka viņa kuģis, vaļu mednieku vārdiem izsakoties, esot tīrs (tas ir - tukšs) un tāpēc pelnījis, ka to nosauc par "Jungfrau" jeb "Jaunuvi".

Dabūjis, ko vēlējies, Deriks devās projām, taču viņš vēl nebija sasniedzis savu kuģi, kad abu kuģu mastuvīri gandrīz vienlaicīgi pamanīja vaļus; un Deriks tā alka ko nomedīt, ka viņš, pat neapstājies, lai nodotu tālāk uz borta eļļas kannu un lampu, apgrieza laivu un metās pakaļ lampu eļļas pilnajiem Leviatāniem.

Ņukāsla - ogļu ieguves vieta Anglijā. (Tulk. piezime.)

Tā kā medījums parādījās aizvēja pusē, Deriks un vēl trīs vācu laivas, kas drīz vien viņam sekoja, pamatīgi apsteidza "Pekvoda" laivas. Tur bija astoņi vaļi - neliels bariņš. Sajutuši briesmas, viņi peldēja pa vējam cieši blakus cits citam lielā ātrumā, saskardamies ar sāniem tikpat cieši kā zirgi aizjūgā. Viņi atstāja aiz sevis milzīgi platu sliedi, itin kā ritinātu pa ūdensvirsu lielu pergamenta rituli.

Pa vidu naski slīdošai sliedei, par vairākām asīm palikdams iepakaļ, peldēja milzīgs, kuprains, vecs jūrasbullis, kas, spriežot pēc salīdzinoši lēnās gaitas un neparastiem, iedzelteniem uzslāņo- jumiem, ar kādiem tas bija apaudzis, likās esam dzeltenās kaites vai kādas citas indeves pievārēts. Likās šaubīgi, vai šis valis pirmāk bijis piederīgs baram, jo tik cienījami Leviatāni nemēdz būt sabiedriski. Tomēr tas sekoja pārējiem, kaut gan to saviļņotais ūdens droši vien kavēja viņa gaitu, jo viļņi un baltās putas ap plato purnu šķīda, itin kā tur sadurtos divas pretstraumes. Vaļa šļakatu strūklas šļācās zemu, lēni un ar piepūli, izplūstot rāvieniem un saplokot, tām sekoja savādi pazemes grūdieni iekšās, kuri šķita izlaužamies otrā ķermeņa galā, kas atradās zem ūdens, un liekot ūdenim aiz viņa burbulēt.

-    Vai kādam nav zāļu pret caureju? - ieprasījās Stabss. - Baidos, ka šim sāp vēders. Dievs augstais, padomājiet tikai - vēdersāpes pusakra platumā! Pretvēji viņā svin Ziemsvētkus, puikas! Pirmoreiz redzu .nelāgu vēju pūšam no pakaļgala, taču palūkojiet, vai tad valis kādreiz šitā mētājas? Šis būs pazaudējis stūri, vai?

Kā pārmērīgi piekrauts tirdzniecības kuģis, kas ar satracinā­tiem zirgiem uz klāja tuvodamies Indostānas krastiem, sasveras sāniski, grīļojas uz priekšu un atpakaļ, svaidās un līgojas, tā arī šis vecais valis, cilādams savu padzīvojušo ķermeni, šad un tad pagriez­damies uz sāniem, atklāja savas nevienmērīgās gaitas iemeslu - nedabisku peldspuras stumbeni labajā pusē. Vai viņš pazaudējis šo spuru cīniņā, vai piedzimis bez tās, bija grūti noteikt.

-    Pagaidi tik, vecais, es piesaitēšu tavu savainoto roku šinī striķi! - uzsauca cietsirdis Flasks, norādīdams uz harpūnas virvi sev līdzās.

-     Pielūko, ka šis nepiesaitē tevi pašu! - atsaucās Starbeks. - Piespied, citādi to nocels vācietis.

Vienā un tajā pašā nolūkā visas laivas, savā starpā sacenzdamās, metās uz šo vali, jo tas bija ne tikai vislielākais un tāpēc visvēr­tīgākais, bet arī atradās vistuvāk, citiem vaļiem tik lielā ātrumā attālinoties, ka likās, gandrīz nav iespējams tos panākt. Pa šo laiku "Pekvoda" laivas jau apdzina trīs nule nolaistās vācu laivas, taču Derika laiva joprojām atradās priekšā, tāpēc ka bija izbraukusi agrāk, kaut gan viņa ārzemju sāncenši ar katru brīdi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Viņi tikai baidījās, vai Deriks, atrazdamies tik tuvu mērķim, paspēs iedurt savu harpūnu pirmais, iekams izdosies to panākt un apsteigt. Pats Deriks likās esam pārliecināts, ka tā arī notiks, un brīdi pa brīdim izsmējīgi māja ar lampu pārējām laivām.

-     Nenovēlīgais un nepateicīgais suns! - iesaucās Starbeks. - Ņirgājas un mani izaicina ar to pašu ubaga vāceli, kuru es viņam pirms piecām minūtēm piepildīju! - Un mirkli vēlāk savā parastajā, saspringtajā čukstā piebilda: - Iedzeniet, dzinēji! Ņem ciet!

-     Es jums teikšu, puikas, - Stabss uzsauca savējiem, - man ticība neļauj dulloties, tak es labprāt izķidātu to vācu viltnieku! Piespiedīsim, ko? Vai gribat, lai tas blēdis mūs apsteidz? Jums garšo brendijs? Naskākais dabūs mučeli brendija! Aiziet, te nevienam vēl dzīslas pušu netrūkst, ko? Vai kāds izmetis enkuru, vai - mēs nekustam ne par collas tiesu, pilnīgi stāvam uz vietas. Paklau­sieties, tā jau zāle izaugs laivas dibenam cauri, zvēru pie Dieva, tas masts jau pumpuro! Tā neiet, zēni! Paskatieties uz vācieti! Te nav ko gari spriedelēt, puikas, vai jums ir pulveris iekšā, vai nav?

-     Ak vai, palūk, kādas putas šis taisa! - palēkdamies spiedza Flasks. - Kas par kupri! Lēksim mugurā tam bullim - peld kā bluķis! Vai die, mani mīļie, piespiediet, vakariņās būs plāceņi un austeres, vai zināt, zēni, cepti gliemezīši un smalkmaizīši, vai, naskāk, naskāk, tas ir simtmucnieks kā likts, neatdosim šo, nepa­laidiet - paskat tur to vācieti - nopelniet rozīņpudiņu, mīlīši - šitādu tauku kunkuli, šito mučeli! Vai jums nevajag spermacetu? Tur peld trīstūkstoš dolāru, veči! Banka! Vesela banka! Anglijas banka - aiziet, aiziet! Ko tas vācietis tur dara?

Tobrīd Deriks svieda pienākošajām laivām vispirms ar lampu, pēc tam ar eļļas kannu - droši vien ar divējādu nolūku - lai aizkavētu sāncenšus un tajā pašā laikā palielinātu ātrumu ar pēkšņu grūdienu no aizmugures.

-     Tu, nekaunīgais holandiešu suns! - kliedza Stabss. - Airējiet, puiši, kā piecdesmittūkstoš līnijkuģu ar rudiem sātaniem! Ko teiksi, Teštigo, vai esi ar mieru salauzt savu mugurkaulu divdesmit divos gabalos par godu vecajai Geihedai? Ko teiksi?

-     Saku: airējam uz vella raušanu! - atsaucās indiānis.

Satracinātās, piedevām vēl vācieša nievu pamudinātās laivas

tagad slīdēja tikpat kā līdzās cita citai un, tā izvietojušās, drīz vien tuvojās viņam. Trīs kapteiņa palīgi lepni nostājās brīvā, staltā, bruņnieciskā stājā, ar kādu vadonis tuvojas upurim, palaikam pamezdami airētājiem atpakaļ pamudinošus izsaucienus: - Re, kur ir! Urā, lai dzīvo oša airi! Nost vācieti! Apsteidziet viņu!

Taču Derika iepriekš iegūtais pārsvars bija tik liels, ka, nerau­goties uz visu viņu darbošanos, tas būtu uzvarējis šajā sacīkstē, ja nesaņemtu pelnīto sodu krabja izskatā, kurš uzķērās uz viņa laivas vidējā airētāja aira. Kamēr neveiksmīgais lempis nopūlējās, atsvabinādams savu oša airi, Derika laiva tikko neapgāzās, un viņš pats apveltīja savu apkalpi pērkonīgiem lāstiem - tas bija īstais brīdis Starbekam, Stabsam un Flaskam. Ar skaļiem kliedzie­niem viņi pilnā sparā metās uz priekšu un ieslīpi novietojās vācietim blakām. Brīdi vēlāk visas četras laivas bija sarindojušās pa diagonāli tieši aiz vaļa, kamēr pa abi roki aiz tām iepakaļ stiepās medījuma putās sakultā sliede.

Tas bija atbaidošs, nožēlojams un briesmīgs skats. Valis tagad peldēja ar izslietu galvu, sev pa priekšu satrauktiem grūdieniem nemitīgi izšļākdams šļakatu strūklu, kamēr viņa nabaga vienīgā peldspura sitās gar sānu mokošās bailēs. Savā nelīdzenajā gaitā viņš svaidījās te pa labi, te pa kreisi un, pārvarot katru vilni, krampjaini iegrima ūdenī vai, pagriezdamies uz sāniem, izslēja pret debesīm savu vienīgo peldspuru. Man gadījies redzēt putnu ar salauztu spārnu tā apmetam gaisā neveiklus, lauzītus lokus, velti cenšoties izbēgt no pirātiska vanaga nagiem. Taču putnam ir balss, tas ar žēliem brēcieniem spēj izpaust savas izbailes, kamēr šā lielā, mēmā jūras briesmoņa bailes bija iekaltas važās un ieslodzītas viņā;

tam nebija balss, tikai saraustīti elpas vilcieni izlauzās no elpo­jamās atveres, un tieši tas izraisīja neizsakāmu žēlumu, viņu redzot, kaut gan tādi milzīgi apmēri, zobaino žokļu paceļamie cietokšņvārti un visspēcīgā aste spēja iebiedēt arī visdrosmīgāko cilvēku, kas par šo būtni iežēlotos.

Redzot, ka pietiks ar dažiem mirkļiem, lai "Pekvoda" laivas gūtu pārsvaru, un negribēdams atdot medījumu bez cīņas, Deriks nolēma, iekams zudusi pēdējā cerība, pamēģināt laimi - kaut arī attālums vēl likās ļoti liels.

Taču, tiklīdz viņa harpunētājs paguva pielēkt kājās, trīs tīģeri - Kvīkegs, Teštigo un Degū instinktīvi uzšāvās stāvus un, stāvēdami slīpā ierindā, vienlaicīgi notēmēja savus trīs asmeņus; aizlidojuši pāri vācu harpunētāja galvai, trīs Nantaketas dzelzs nāvesrlki iedūrās vaļa ķermenī. Pašķīda žilba šļāku migliņa kā balta liesma. Pirmajā trakumā valis metās uz priekšu, aizraudams trīs laivas sev līdzi, un tās ar tādu spēku brāzās, atsviežot sānis vācu laivu, ka Deriks un viņa izbiedētais harpunētājs tika izmesti pār bortu, un trīs lidojošie ķīļi aizšāvās viņiem pāri.

- Nebīstieties, speķakluči, - uzsauca Stabss, garām slīdot uzmetis tiem ašu skatienu. - Jūs tūdaļ pievāks! Viss būs kārtībā, es aizmugurē manīju haizivis - tādus senbernārus, zināt, kas nāk pestīt ceļiniekus, kam gadījies iekulties ķezā! Urā! Tas tik ir brauciens! Trīs saulstariņi, ne laivas! Urā! Grabinām uz priekšu kā trīs skārdenes pie pārbaidīta jaguāra astes! Šito redzot, es iedo­māju divričos iejūgtu ziloni kājojam pa līdzenumu - riteņu spieķi tā vien zib, puikas, kad šis tā iejūgts, un viens divi var izvelties laukā, ja ceļā trāpās kāds pauguriņš. Urā! Šitā, rau, jūtas tāds, kas dodas pie Dēvija Džonsa[103] - gāžas lejā ellē, pa kaklu pa galvu! Urā, tas vaļužuvs ir mūžības vēstnesis!

Taču briesmoņa skrējiens nebija garš. Krampjaini ierāvis gaisu, tas trokšņaini ienira. Trīs virves trinkšķēdamas sāka ritināties ap stebeniem, iegrauzdamas kokā dziļas gropes, bet harpunētāji, bažīdamies, ka valis neizritina virves līdz galam, visiem spēkiem lūkoja pieturēt kūpošos rituļus, līdz beidzot visu triju laivu priekš­gali, kurus vilka lejup virves, caur alvotajām renēm aizstiepdamās tieši dziļumā, bija noliekušies gandrīz vai līdz pašam ūdenim, kamēr pakaļgali slējās augstu gaisā. Valim drīz pārstājot nirt dziļāk, viņi kādu laiciņu palika tādā stāvoklī, baidīdamies izritināt vēl vairāk virvju, lai gan šis stāvoklis bija visai kutelīgs. Taču, kaut gan laivas reizēm ir tādā kārtā ierautas dziļumā un nogremdētas, tomēr šī tā saucamā "pieturēšana" - dzīvas vaļa miesas plosīšana ar asajām atskabargām no aizmugures bieži vien tā satracina Leviatānu, ka piespiež to drīz vien atkal iznirt pretī vajātāju nosmailinātajiem žebērkļiem. Taču, nemaz nerunājot par šā pasā­kuma bīstamību, ir jāšaubās, vai šāda rīcība būtu tā labākā visos gadījumos; liktos tīri saprātīgi pieņemt, ka, valim ilgāk atrodoties zem ūdens, tas ātrāk zaudē spēkus. Tāpēc ka, ņemot vērā vaļa ķermeņa milzīgo virsmu - pieaudzis kašalots sasniedz gandrīz div­tūkstoš kvadrātpēdu -, ūdens spiediens ir milzīgs. Mēs visi zinām, kādam spēcīgam atmosfēras spiedienam esam pakļauti pat šeit, uz zemes un gaisā; cik smagai gan tādā gadījumā jābūt vaļa nastai, viņam nesot uz muguras kā stabu divsimt asu okeāna! Tā droši līdzinās vismaz piecdesmit atmosfēru spiedienam. Kāds vaļu mednieks aplēsis, ka tieši tik daudz sver divdesmit līnijkuģi ar visiem lielgabaliem, pārtikas krājumiem un apkalpēm.

Šļm trim laivām tā zvilnot uz lēnīgi viļņojošā ūdens un vero­ties mūžzilajās dienasvidus debesīs, kad ne kunksts, ne iekliedziens, kur nu - pat ne aplītis, nedz burzgulītis neuznāk ūdens virspusē no dzīlēm, - kurš no sauszemes ļautiņiem iedomātos, ka zem šāda klusuma un miera pārklāja agonijā raustās un lokās visspēcīgākais jūras briesmonis?

Laivas priekšgalā varēja redzēt ne vairāk kā astoņas collas no dzelmē nozudušās virves. Vai būtu iespējams noticēt, ka trijos tik tieviņos pavedienos karājas milzu Leviatāns kā smags vēzēklis pie reizi nedēļā uzvelkama pulksteņa? Karājas? Pie kā gan? Pie šiem dēļu gabaliņiem.Vai tas ir tas pats radījums, par kuru reiz trium­fējoši sacīts: "Vai tu vari tā ādu piedurt pilnu ar šķēpu zariem vai viņa galvu ar žebērkļiem? Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar

VIRVES TAGAD TIKA RITINĀTAS LAIVĀS AŠIEM, SLAIKIEM GREDZENIEM.

viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem, un varš līdzīgs sapuvušam kokam. To nepie­spiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens."[104] Vai šī būtu tā pati būtne? Si te? Ak vai! Nav piepildījies praviešu sacītais! Jo ar astē slēptu tūkstoš stilbu spēku Leviatāns ir bēdzis un pabāzis galvu zem ūdeņu kalniem, lai paglābtu to no "Pekvoda" šķēpu zariem!

Slīpajos pēcpusdienas saules staros ēnas, kas visas trīs laivas meta dziļumos, bija tik lielas un garas, ka varētu pārklāt pusi Kserksa[105] karaspēka. Kas pateiks, cik draudīgi ievainotajam valim šķita šie milzīgie, pār viņa galvu slīdošie rēgi?

-     Gatavoties, zēni, šis kustas! - iesaucās Starbeks, kad visas trīs virves ūdenī pēkšņi noraustījās, kā pa magnētiskajiem vadiem skaidri noraidot augšup vaļa dzīvības un nāves trīsas tā, ka tās varēja sajust katrs airētājs uz sava airsoliņa. Nākamajā mirklī laivas, visnotaļ no priekšgala lejupvelkošā svara tikušas brīvas, pēkšņi palēcās uz augšu kā neliels ledusgabals, kad no tā salec jūrā liels pārbiedētu leduslāču bars.

-    Velc ārā! Velc ārā! - Starbeks atkal iesaucās. - Šis uzpeld!

Virves, kas vēl pirms brīža bija tā nostieptas, ka tās nevarētu

pavilkt ne par plaukstas tiesu, tagad tika ritinātas laivās ašiem, slaikiem gredzeniem, no kuriem pilēja ūdens, un drīz vien valis iznira no ūdens divu kuģa garumu atstatumā no medniekiem.

Vaļa kustības skaidri rādīja, ka spēki to pametuši. Lielākajai daļai sauszemes dzīvnieku vēnās ir kaut kas līdzīgs slūžām - īpaši vārstuļi, kas gadījumā, ja dzīvnieks tiktu ievainots, aizveroties zināmā mērā aizkavē asiņu plūsmu dažādos virzienos. Ar vali ir citādi: viena no viņa īpatnībām ir pilnīgs vārstuļu trūkums asins­vados, tādējādi, ja viņš top sadurts pat ar tik tievu asmeni kā harpūnai, nāvīga asiņošana nenovēršami tūlīt sāk iztukšot viņa artērijas, un, ja vēl to sekmē milzīgs ūdens spiediens lielā dziļumā, varētu sacīt, ka dzīvība tek no viņa ārā nevaldāmā straumē. Taču asiņu daudzums ir tik liels, bet to iekšējie avoti tik daudzi un dziļi apslēpti, ka tas var ilgu laiku asiņot un asiņot, kā, veldama viļņus arī sausumā, tek upe, kuras sākumi ir tālu, neredzamu kalnu avotos. Tā arī šobrīd, laivām airējoties valim gluži klāt un pārdroši tuvo­joties svaidīgajai astei, kad, žebērkļiem iecērtoties viņā, no katra jauna ievainojuma izšļācās asinsstrūkla un turpināja plūst neno­rimstot, kamēr no elpekļa uz viņa galvas tikai palaikam - ar pārtraukumiem, kaut īsiem, pašķīda gaisā izbiedētas šļakatu spurslas. No turienes vēl neplūda asinis, jo neviens dzīvībai svarīgs orgāns pagaidām nebija skarts. Viņa dzīvība, kā mēdz zīmīgi sacīt, vēl nebija apdraudēta.

Laivām vēl ciešāk to ielencot, kļuva redzama visa vaļa ķermeņa augšdaļa, arī tādas vietas, kas parasti atrodas zem ūdens. Parādījās acis, vai, pareizāk sakot, vietas, kur tās bijušas. Kā neizprotami, bezveidīgi izaugumi izspīlējas nogāztu dižozolu dobumos, tāpat no dobumiem, kur kādreiz atradušās vaļa acis, tagad izspiedās akli pietūkumi, modinādami briesmīgu žēlumu. Taču žēlastības nebija. Ar visu cienījamo vecumu, aklumu un sakropļoto roku viņam pienācās mirdamam mirt un tapt noslaktētam, lai būtu ar ko apgaismot līksmas kāzu svinības un citas cilvēka līksmības, tāpat - lai iluminētu svinīgās baznīcas, kur tiks sludināta žēlsirdība visiem un visam. Peldēdams pats savās asinis, viņš beidzot pagriezās uz sāniem, atklādams daļu no dīvaini bezkrāsainā stumbeņa zemu sānos, kas līdzinājās zara stebenam.

-    Patīkama vietiņa! - iesaucās Flasks. - Ļaujiet man viņu tur maķenīt pakutināt!

-     Mitējies! - iesaucās Starbeks. - Tas nav vajadzīgs!

Taču Starbeka līdzjūtība nāca par vēlu. Cirtiena mirklī no briesmīgā ievainojuma uzšļāca pūžņaina asinsstrūkla, un neizturamu sāpju mocītais valis, izsprauslojis biezas asinis, negantās dusmās akli metās virsū laivām, nošķiezdams tās un to līksmojošās apkal­pes no galvas līdz kājām ar asiņainām putām, apgāzdams Flaska laivu un sašķaidīdams tai priekšgalu. Taču tā jau bija nāves cīņa. Jo asiņu zaudējums bija paguvis vali tā novārdzināt, ka tas bezpalīdzīgi atvirzījās nost no paša sadauzītās laivas; apveldamies uz sāna, valis nevarīgi pavicināja peldspuras stumbeni, atkal un atkal lēni griezdamies kā bojāejoša pasaule, un, pavērsis uz augšu balto, noslēpumaino vēderu, izstiepās kā baļķis un nomira.

Bija žēl skatīties uz šo pēdējo vaļa izsprausloto šļakatu strūklu. Itin kā neredzama roka pamazām nogrieztu ūdeni spēcīgai strūklakai un ūdens stabs pamazām noplaktu zemāk un zemāk ar slāpētu, grūtsirdīgu guldzoņu - tā saplaka pēdējā, garā un mirstošā vaļa dvašotā šlakatu strūkla.

Drīz pēc tam, apkalpēm gaidot kuģa piebraukšanu, ķermenis pamazām sāka grimt dibenā - ar visām savām vēl neizlaupītajām bagātībām. Tūlīt pēc Starbeka rīkojuma dažādās vietās tika pie­stiprinātas virves, tā ka mirkli vēlāk laivas pārvērtās par bojām, bet nogrimušais valis karājās virvēs dažas collas zem tām. Ļoti uzmanīgi manevrējot, to pievilka piebraukušajam kuģim pie sāna un pamatīgi nostiprināja ar resnākajām ķēdēm, jo bija skaidrs, ka ķermenis, ja to mākslīgi nepieturēs, nekavējoties nogrims dibenā.

Notika tā, ka jau gandrīz pie pirmā cirtiena ar lāpstiņu lejpus pirmāk aprakstītajam spuras stumbenim tapa uzieta sarūsējusi, miesā ieaugusi vesela harpūna. Taču, tā kā nomedītu vaļu miesās bieži atrod harpūnu daļas, bet miesa tām apkārt pilnīgi aizdzijusi un nekādi izaugumi to atrašanās vietās nav redzami, te vajadzēja būt kādam citam sakropļojuma iemeslam. Taču vēl neizprotamāks bija otrs atradums - netālu no harpūnas tika uziets šķēpa uzgalis no akmens, virs kura miesa bija nevainojami sadzijusi. Kas viņam metis ar akmens šķēpu? Un kad? Varbūt tas bijis kāds ziemeļ­rietumu piekrastes indiānis sen pirms Amerikas atklāšanas?

Grūti teikt, kādus brīnumus vēl būtu iespējams uziet šajā briesmonīgajā šķirstā. Taču tālākajiem meklējumiem pēkšņi tika pielikts punkts, jo kuģis nepieredzētā kārtā svērās uz sāniem pie ūdens, valim aizvien smagāk turpinot iegrimt. Tomēr Starbeks, kas vadīja darbus, neatkāpās līdz pēdējam; viņš bija tik nepieļāvīgs, nudien, ka kuģis beigās būtu apgāzies, ja turpinātu turēt vaļa rumpi apskāvienā; taču, kad tika pavēlēts no tā atbrīvoties, nostieptās tauvas un ķēdes tā novilka rājas, ka vairs nebija iespējams tās atraisīt. Pa šo laiku uz "Pekvoda" viss grīļojās. Pāriet no vienas klāja puses uz otru nozīmēja apmēram to pašu, ko pastaigāties pa jumtu, kam stāva ģēvele. Kuģis kunkstēja un elsa. Daudzie kaula rotājumi uz borta un kajītēs izkustējās no savām vietām, atrazda­mies tik nedabiskā slīpumā. Velti tika laisti darbā ķīļi un laužņi, cenšoties izkustināt nekustīgās tauvas un ķēdes, lai dabūtu tās nost no rājām; valis bija iegrimis jau tik dziļi, ka vairs nebija iespējams aizsniegt tauvu galus, kas atradās zem ūdens, turklāt ar katru mirkli grimstošajai masai šķita nākam klāt smagums tonnām vien, un kuģis, kā likās, grasījās apgāzties.

-     Mitējies, mitējies taču! - Stabss uzsauca līķim. - Kāda velna pēc tev tā jāsteidzas tikt dibenā? Pērkons un zēvele, zēni, kaut kas jādara, citādi beigas klāt. Nav ko bakstīties, stājieties, es teicu, ar saviem laužņiem, lai kāds jož pēc pātaru grāmatas un spalvu nažeļa, ar ko pārcirst šitās resnās važas!

-     Naželi? Kā tad, kā tad! - iesaucās Kvīkegs un, pagrābis smagu namdara cirvi, izliecās pa atveri bortā un sāka cirst visresnākās ķēdes ar tēraudu pa dzelzi. Taču tikai daži cirtieni dzirksteļojot bija trāpījuši mērķī, kad pārējo padarīja drausmīgais smagums. Ar briesmīgu troksni visas saites satrūka, kuģis iztaisnojās, bet rumpis nogrima.

Nule nobeigta kašalota nenovēršama nogrimšana pa reizei ir visai dīvaina parādība; neviens vaļu mednieks nevar to pienācīgi izskaidrot. Parasti beigtais kašalots viegli peld pa virsu, augstu izslējis no ūdens sānu vai vēderu. Ja vienīgie vaļi, kas tā nogrimst, būtu vecie, novājējušie, nonīkušie eksemplāri, kuriem tauksega sadilusi, bet kauli smagi un reimatiski, tad no tiesas varētu apgalvot, ka šādu grimšanu izraisa šo vaļu neparasti lielais īpatsvars, jo tiem trūkst vieglās pludiņvielas. Taču tā tas nav. Jo arī jaunie vaļi spēka un veselības pilnbriedā, pacilājošu jaušanu pārpilni, bez laika izrauti no ziedošās dzīves straumes pašā tās pavasarī, ar visu savu taukuma pārpilnību - pat šie muskuļotie, nenogur­dināmie spēkoņi reizēm grimst. Taču jāteic, ka ar kašalotiem šādi gadījumi notiek daudz retāk, nekā ar citu sugu vaļiem. Uz vienu nogrimušu kašalotu nogrimst divdesmit īsto vaļu. Šī starpība nešaubīgi ir izskaidrojama ar īstā vaļa salīdzinoši lielāku kaulu daudzumu; viņa venēciešu žalūzijas vien reizēm sver vairāk nekā tonnu; no šā smaguma kašalots ir pilnīgi brīvs. Taču ir gadījumi, kad pēc vairākām stundām vai dažām dienām nogrimušais valis atkal uzpeld vēl vieglāk, nekā dzīvs būdams. Te iemesls ir acīm redzams. Valī uzkrājas gāzes, tas uzpūšas līdz milzu apmēriem un kļūst par kaut ko līdzīgu balonam. Tad viņu pat kara līnijkuģis nenoturētu apakšā. Piekrastes vaļu zvejā ap sēkļiem starp Jaun­zēlandes līčiem, īstajam valim sākot grimt, tam ar pagarāku tauvu tiek piestiprinātas bojas; tādā kārtā, ķermenim nogrimstot, med­nieki zina, kur varētu gaidīt to atkal uznirstam.

Neilgi pēc tam, kad vaļa ķermenis bija nogrimis, no "Pekvoda" mastu galiem atskanēja saucieni, kas vēstīja, ka "Jaunuve" atkal nolaidusi laivas, kaut gan vienīgo redzeslokā ieraugāmo šļakatu strūklu bija izpūtis finvalis - neticamā peldēšanas ātruma dēļ piederīgs nenotveramo vaļu sugai. Taču finvaļa strūkla ir tik ļoti līdzīga kašalota izsprauslotajai, ka nepieredzējuši mednieki to reizēm sajauc. Tādēļ Deriks ar savu karadraudzi tagad drošsirdīgi devās vajāt nenotveramo medījumu. "Jaunuve", sacēlusi visas buras, metās pakaļ savām četrām jaunlaivām, un tā viņi visi nozuda skatienam tālu aizvēja pusē, turpinādami bezbailīgo un cerīgo pakaļdzīšanos.

Ak vai, ir daudz finvaļu un daudz Deriku, mans draugs!

82. nodaļa VAĻU MEDĪBU GODS UN SLAVA

Ir tādas būšanas, ko var izpētīt tikai ar juceklīgu mērķtiecību. Jo vairāk iedziļinos šajā vaļu medību būšanā, cenšoties to apgūt līdz pašiem pamatiem, jo lielāku ietekmi uz mani atstāj tās senat- nīgums un slava; it īpaši, kad redzu tik daudzus varenus pusdievus, varoņus un visvisādus praviešus šādā vai tādā veidā šo slavu sekmējam, es jūtos pacilāts, iedomājoties vien, ka es pats, kaut ari tikai padotā lomā, esmu piederīgs tik dižciltīgai brālībai.

Pirmais vaļu mednieks bija drošsirdīgais Persejs, Jupitera dēls; un par mūžīgu slavu mūsu aicinājumam lai top sacīts, ka pirmais valis, kam uzbruka mūsu brālība, netika nogalēts zemu dzinuļu labad.

Tie bija mūsu aroda bruņinieku laiki, kad ķērāmies pie ieročiem, lai aizstāvētu apspiestos, nevis tāpēc, lai pildītu cilvēku eļļas lampas. Katram ir zināms jaukais nostāsts par Perseju un Andromedu - kā daiļā karaļmeita Andromeda tika piesieta pie klints jūras krastā, un tajā brīdī, kad Leviatāns grasījās viņu pie­vākt, Persejs, šis drošsirdīgais vaļu mednieku princis, tuvojās, noharpunēja briesmoni, atbrīvoja jaunuvi un to apprecēja. Tas bija patiesi artistisks varoņdarbs, kādu mūsdienu harpunētājam reti gadās veikt, jo Leviatāns tika nobeigts ar pirmo cirtienu. Un nevie­nam neklājas apšaubīt šo aizvēsturisko nostāstu, jo senajā Jopijā, tagadējā Jafā, Sīrijas piekrastē, kādā pagānu templī daudzus gadu simtus stāvēja milzīgs vaļa skelets, kas, kā vēstī vietējās leģendas un apstiprina turienes iedzīvotāji, ir piederējis briesmonim, kuru nokāva Persejs. Kad romieši ieņēma Jopiju, viņi šo pašu skeletu triumfējot aizveda uz Itāliju. Vissvarīgākais un vilinoši zīmīgākais šajā nostāstā ir tas, ka tieši no Jopijas devās jūrā Jona.

Radniecīgs nostāstam par Perseju un Andromedu - jānudien, pēc dažu domām, pat tiešā līnijā no tā cēlies slavenais stāsts par Svēto Juri un Pūķi; viņa pūķis, manuprāt, ir bijis valis, jo daudzās vecās hronikās pūķi pastāvīgi tiek jaukti ar vaļiem un mainīti vietām. "Tu esi kā lauva uz ūdeņiem un kā jūras pūķis," teicis Ecekiēls, ar to gluži skaidri domādams vali; patiesības labad jāsaka - dažās Bībeles versijās tas saukts vārdā. Bez tam pats varoņdarbs stipri vien kristos slavā, ja Svētais Juris būtu cīnījies tikai ar lienošu sauszemes rāpuli, nevis mērojies spēkiem ar diženu jūrasdzīļu briesmekli. Katrs cilvēks var nosist čūsku, taču tikai Persejam, Svētajam Jurim vai Kofinam pietiek dūšas stāties pretī valim.

Neļausim mūsdienīgām gleznām, kas attēlo šo ainu, mūs maldināt, kaut gan radījums, ar kuru cīnās šis drošsirdīgais veco laiku vaļu mednieks, ir attēlots neskaidri, tādā kā grifa atveidā, un kaut ari cīņa tiek izcīnīta uz sauszemes, bet svētais sēž zirgā, tomēr, ņemot vērā to laiku lielo nezināšanu, kad vaļa īstenais veidols māksliniekiem nebija pazīstams, neaizmirstot, ka, tāpat kā gadīju­mā ar Perseju, Svētā Jura valis arī varēja izrāpties no jūras uz krasta, un iedomājoties, ka dzīvnieks, uz kura jāj Svētais Juris, varēja būt vienkārši liels ronis vai jūraszirgs - liekot to visu vērā un nebūt nenonākot pretrunā ar svēto leģendu un izseniem šīs ainas attēlo­jumiem, varam uzskatīt, ka tā sauktais pūķis nav nekas cits kā pats lielais Leviatāns. Patiesi, sastopoties ar tīru un nesaudzīgu patiesību, ar šo stāstu notiek tāpat kā notika ar filistiešu zvēr-putn-zivjvei- dīgo elku vārdā Dagons, kam, nostādītam lsraēla šķirsta priekšā, nokrita zirgagalva un abas ķetnas, tā ka pāri palika tikai zivs rumpis. Tādējādi viens no mūsu dižciltīgā atzara, arī vaļu mednieks būdams, ir kļuvis par Anglijas sargu un aizbildni; un mums, Nantaketas harpunētājiem, ir visas tiesības tikt ieskaitītiem augstcienītajā Svētā Jura ordenī. Tādēļ šīs godājamās sabiedrības bruņinieki (no kuriem neviens, uzdrošinos teikt, atšķirībā no viņu dižā patrona, nekad nav valim pretī stājies) lai neuzlūko nantaketieti ar nicināšanu, jo arī savās vilnainajās jakās un darvainajos dungriņos mēs esam daudz vairāk Svētā Jura ordeņa cienīgi nekā viņi.

Vai klātos uzņemt mūsu rindās Herkulesu vai ne, es ilgu laiku šaubījos: kaut arī saskaņā ar grieķu mitoloģiju - šo senlaiku Kroketu un Kītu Karsoņu"3 , šo dūšīgo jautru un noderīgu darbu veicēju, norija un atkal izspļāva valis; taču vēl nav teikts, vai tas viņam dod tiesības saukties par vaļu mednieku. Nekur nav nekādu norādījumu, vai viņš jebkad noharpunējis savu vali - protams, ja nu vienīgi viņš būtu to paveicis no iekšpuses. Un tomēr viņu var uzskatīt par tādu kā vaļu mednieku pret paša gribu; katrā ziņā, ja viņš nenoķēra vali, tad valis noķēra viņu. Es pasludinu viņu par mūsu klanam piederīgu.

Taču zinošākās un pretrunīgākās autoritātes apgalvo, ka šis grieķu mīts par Herkulesu un vali cēlies no vēl senāka ebreju mīta par Jonu un vali, un otrādi - katrā ziņā abi ir visai līdzīgi. Ja nu esmu pasludinājis par mūsējo pusdievu, kādēļ nepasludināt pravieti?

Taču varoņi, svētie, pusdievi un pravieši vēl nebūt nenoslēdz mūsu ordeņa reģistru. Mūsu lielmestru vēl vajag noskaidrot, jo, līdzīgi veco laiku karaļiem, mēs rodam mūsu brālības pirmsāku­mus nekur citur kā pašu augsto dievu starpā. Tagad atcerēsimies brīnišķo austrumu leģendu no sūtrām[106], kur teikts, ka bries­mīgais Višnu - viens no trim indiešu galvenajiem dieviem - pats varenais Višnu dots mums par pavēlnieku - Višnu, kas ar pašu pirmo iemiesošanos no savām desmitkārtējām pārtapšanām uz mūžu mūžiem ir izcēlis un apsvētījis vali. Kad Brahma, šis Dievu Dievs, sacīts sūtrās, nolēma no jauna radīt pasauli pēc kādas no tās periodiskajām bojāejām, viņš dzemdināja Višnu, lai tas vadītu šo darbu; taču vēdas, šīs mistiskās grāmatas, kuras Višnu droši vien bija jāizlasa, iekams ķērās pie darba, un kurās acīmredzot atrodamas kādas praktiskas pamācības jauniem arhitektiem - šīs vēdas gulēja jūras dibenā; tālab Višnu iemiesojās valī un, viņa izskatā ienirdams dziļumu dziļumos, uzmeklēja svētās grāmatas. Vai tādā gadījumā šis Višnu nav uzskatāms par vaļupuisi - tāpat kā cilvēks, kas iejāj zirgus, saucas par zirgupuisi?

Persejs, Svētais Juris, Herkuless, Jona un Višnu! Te jums ir saraksts! Kurš klubs, izņemot vaļu mednieku klubu, vēl var tādu celt priekšā?

83. nodaļa JONA NO VĒSTURES VIEDOKĻA

Iepriekšējā nodaļā pieminējām vēsturisko nostāstu par Jonu un vali. Starp citu, daži nantaketieši ne visai tic šim nostāstam. Taču bija vēl daži skeptiski grieķi un romieši, kuri, atšķirībā no sava laika ortodoksālajiem pagāniem, apšaubīja kā nostāstu par Herkulesu un vali, tā leģendu par Arīonu un delfīnu[107], un tomēr viņu šaubas nebūt nav darījušas šos nostāstus mazāk ticamus.

Galvenais iemesls, kāpēc kāds vecs Saghārboras vaļu mednieks apšaubīja šo ebreju nostāstu, bija šāds: viņam piederēja viena no tām retajām senlaicīgajām Bībelēm, kuras rotā īpatnējas, nebūt ne zinātniskas ilustrācijas; viena no tām attēloja Jonas vali ar divām šļakatu strūklām virs galvas - īpatnība, kāda piemīt tikai noteik­tiem Leviatāniem (īstajam valim un tam līdzīgiem), par kuriem zvejnieki mēdz sacīt, ka "tāds aizrīsies ar smalkmaizi par pensu" - tik šaura ir viņa rīkle. Taču arī uz to bīskapam Džebsam[108] ir gatava atbilde. "Nebūt nav nepieciešams," paziņo bīskaps, "uzskatīt, ka Jona tika paglabāts vaļa vēderā, viņš varēja būt uz laiku paslēpts kādā mutes nostūrī." Tas izklausās prātīgi no šā godājamā bīskapa puses. Jo patiesi - īstā vaļa mutē varētu ievietoties pāris vista galdu un ērti apsēsties visi spēlētāji. Iespējams arī, ka Jona novietojās kādā caura zoba dobumā; kaut gan, no otras puses, īstajam valim nemaz nav zobu.

Otra iebilde, ko minēja Saghārbors (tāda bija viņa iesauka), pamatodams savu neticību stāstam par pravieti, bija kaut kāda neskaidrība sakarā ar valī ieslodzītā ķermeni un vaļa gremošanas sulām. Taču arī šis apsvērums varētu atkrist, jo kāds vācu ekseģēts[109]uzskata, ka Jona būs atradis patvērumu beigta vaļa peldošajā ķermenī - līdzīgi tam, kā franču zaldāti Krievijas karagājienā pārvērta teltis savus kritušos zirgus, ielīzdami tajos. Bez tam vēl citi skaidrotāji no kontinenta apgalvojuši, ka tad, kad Jona tika izmests pār bortu no Jopijas kuģa, viņu tūdaļ uzņēma kāds kuģis, kas atradās tuvumā, - kuģis, kura priekšgalā bijis izgrebts vaļa tēls un kurš, atļaušos piebilst, droši vien saucās "Valis" - tāpat kā mūsdienās viens otrs kuģis saucas "Haizivs", "Kaija" vai "Ērglis".

Nav trūcis ari mācītu ekseģētu, kas uzskatījuši, ka Jonas grāmatā minētais valis ir domāts kā glābšanas ierīkojums - ar gaisu piepūsts maiss, kam klāt piepeldēja briesmās nokļuvušais pravietis un tādejādi paglābās no bojāejas jūras dzelmē.

Nabaga Saghārbors, kā rādās, ir sakauts kā pēc notīm. Taču viņa neticībai bija vēl viens iemesls. Ja pareizi atceros, tas bija šāds: valis norija Jonu Vidusjūrā, bet pēc trim dienām izspļāva kaut kur triju dienu brauciena attālumā no Nīnives pilsētas Tigras krastā, kas ir daudz tālāk no vistuvākā punkta Vidusjūras krastā, vairāk nekā triju dienu brauciena attālumā. Kā tas iespējams? Vai valim nebija iespējams nogādāt pravieti uz sauszemes Nīnives tuvumā pa citu ceļu? Bija. Viņš varēja to aizgādāt pa apkārtceļu, ap Labās Cerības ragu. Taču, nerunājot par to, ka būtu jāšķērso Vidusjūra visā tās garumā, tālāk Persijas līcis un Sarkanā jūra, - tāds pieņēmums paredzētu ceļojumu apkārt visai Āfrikai trijās dienās, nerunājot par Tigras ūdeņiem, kuri Nīnives tuvumā ir par sekliem, lai tur varētu iepeldēt jebkāds valis. Bez tam, ideja par to, ka Jona jau tajos agrīnajos laikos būtu varējis apiet Labās Cerības ragu, atņemtu šīs lieliskās vietas atklājēja godu Bartolomeu Diašam, tās slavenajam pirmatklājējam, un tādējādi atzītu par melīgu jaunlaiku vēsturi.

Taču visi šie dumjie vecā Saghārbora spriedelējumi parāda tikai viņa nesaprātīgo dižošanos ar paša saprātu, kas jo vairāk nosodāma, atceroties, ka viņa zināšanas bija visai necilas, ja neņem vērā tās, ko viņš smēlās no saules un jūras.

Es saku, ka tas tikai pierāda viņa nesaprātīgo, bezdievīgo lepnību un riebīgo, sātanisko dumpību pret augsti cienījamiem baznīctēviem. Jo, kā apgalvo kāds portugāļu katoļu priesteris, šī pati ideja par Jonas ceļojumu uz Nīnivi gar Labās Cerības ragu ir tikai Dieva liela brīnuma pierādījums. Un tā arī ir. Bez tam, augsti mācīti turki līdz šai dienai patiesi tic vēsturiskajam stāstam par Jonu. Vēl pirms trim gadsimtiem kāds angļu ceļotājs "Vecā Harisa ceļojumos" stāsta par turku dievnamu, kas uzcelts par godu Jonam, un šajā dievnamā brīnumlampa degusi bez jebkādas eļļas.

84. nodala

ZVIDZEKĻA ZVIDZINĀŠANA

Lai pajūgs kustētos viegli un veicīgi, tiek ieeļļotas asis; līdzīgu iemeslu dēļ daži vaļu mednieki izdarās tāpat ar savu laivu: ietauko laivas dibenu. Nav jāšaubās, ka šāda izdarība ne tikai nenāk par sliktu, bet var izrādīties arī noderīga, ja atceramies, ka eļļa un ūdens nesadzīvo, ka eļļa ir slidena viela un ka tas, ko vēlas panākt, ir - lai laiva izveicīgi slīdētu. Kvīkegs cieši ticēja laivas iesmērēšanai, un kādu rītu, neilgi pēc tam, kad vācu kuģis "Jungfrau " bija nozudis, veltīja šai nodarbībai daudz vairāk pūļu, nekā parasti; parāpojis zem laivas dibena, tai karājoties pie borta, viņš ļoti centīgi veica ietaukošanu, it kā rūpīgi pūlēdamies izaudzēt matus uz kailā laivas ķīļa. Kā likās, viņš strādāja, paklausot kādai īpašai priekšnojautai. Un, tai piepildoties, notikumi risinājās raiti jo raiti.

Ap pusdienlaiku tika pamanīti vaļi, taču, kuģiem pienākot tiem tuvāk, vaļi pagriezās un steidzīgi metās bēgt; tā bija juceklīga bēgšana, viss izskatījās kā tajā reizē, kad Kleopatras barkas bēga no vajātājiem.

Tomēr laivas turpināja pakaļdzīšanos, un Stabss atradās visu priekšā. Ar lielām pūlēm Teštigo izdevās iecirst vienu harpūnu; taču ievainotais valis, nemaz neienirdams, turpināja līmenisko skrē­jienu ar vēl lielāku ātrumu. Tādai nemitīgai iedurtās harpūnas vilkšanai vajadzēja agri vai vēlu beigties ar to, ka ieroci izraus ārā. Vajadzēja vai nu durt ar žebērkli bēgošam dzīvniekam, vai samieri­nāties ar tā zaudējumu. Taču pievilkt laivu tam pie sāna nebija iespējams - tik ātri un sirdīgi tas peldēja. Ko gan atlika darīt?

No visiem brīnumainajiem trikiem un viltībām, roku veik- lībām un neskaitāmiem izveicīgiem izgudrojumiem, kādus bieži vien pielieto pieredzējuši vaļu mednieki, nekas nespēj līdzināties tam smalkajam manevram ar žebērkli, ko sauc par zvidzināšanu. Ne rapieris, ne zobens ar visiem saviem vingrinājumiem nepazīst neko līdzīgu. Šo paņēmienu izmanto tikai gadījumos, kad valis neatlaidīgi bēg; paņēmiena lieliskums un būtiskākais tajā ir neticamais attālums, kāds trāpīgi jāpārvar garajam žebērklim, ko met no laivas, kura neganti svaidās un zvalstās, traukdama pa kaklu pa galvu. Viss ierocis, arī dzelzs uzgalis un koka kāts, ir kādu desmit vai divpadsmit pēdu garš; kāts ir daudz tievāks par harpūnas kātu un darināts no daudz vieglāka materiāla - priedes koka. Tas ir apgādāts ar diezgan tievu virvīti, ko dēvē par vītini, aiz kuras ieroci var ievilkt atpakaļ laivā.

Taču, pirms iesim tālāk, šoviet ir svarīgi piebilst, ka arī harpūnu iespējams zvidzināt tāpat kā žebērkli, taču to dara ļoti reti; tomēr, ja arī tā dara, reti kad veiksmīgi, ņemot vērā harpūnas lielo svaru un nelielo garumu salīdzinājumā ar žebērkli, - tie metienā izrādās nopietns traucēklis.

Tātad, visā visumā, pirmām kārtām jāpietur valis tauvā, iekams zvidzināšana varētu sākties.

Bet tagad paskatieties uz Stabsu; tas ir cilvēks, kas, palikdams nosvērts, aukstasinīgs un dzīvespriecīgs, būdams savaldīgs jebkurās briesmās, ir īpaši piemērots zvidzekļa zvidzināšanai. Paverieties viņā: tur viņš stāv grīļīgajā laivas priekšgalā; četrdesmit pēdu priekšā pa sprogotām putām brāžas valis, vilkdams laivu tauvā. Viegli paceldams garo žebērkli un pāris reižu pārlaizdams tam acis visā garumā, lai pārliecinātos, vai tas ir nevainojami taisns, Stabss svilpodams saņem vienā rokā vītinītes cilpu, lai paturētu saujā tās brīvo galu, pārējo atstājot vaļīgi. Pēc tam, turēdams žebērkli tieši pret vidu savai jostai, viņš nomēra to pret vali, notēmē, lēnām nolaidis lejup roku ar kātu un pacēlis uz augšu asmeni, līdz ierocis nostājas līdzsvarā uz viņa delnas, slejoties gaisā piecpadsmit pēdu garuma. Viņš atgādina žonglieri, kas balansē, turot uz zoda garu kārti. Nākamajā mirklī ar ašu, zibenīgu grūdienu tērauda šautra apmet gaisā slaidu, vijīgu loku pāri putojošai atstarpei un jau dreb, iecirtusies vaļa dzīvības pašā serdē. Un mirdzošā ūdens vietā valis tagad izsprauslo sarkanu asins strūklu.

- Šim izsita spundi! - sauc Stabss. - Šodiena ir svētījamā Ceturtā jūlija diena! Lai visas strūklas šļāc vīnu! Kaut tas būtu vecais Orleānas viskijs vai vecais Ohaio, vai neaprakstāmais vecais Monongahela! Tad, Teštigo, es tev ieteiktu bāzt krūķeli zem strūklakas, un mēs palaistu to apkārt! Tā gan, tik tiešām, mani dūšīgie, mēs savārītu lielisku punšu šim elpojamā caurumā un no dzīva bolestrauka padzertu dzīvinošu šķidrumu!

Vēl un vēlreiz, rotaļīgi tērgavojot, tiek atkārtots briesmīgais cirtiens, un asmens atgriežas pie sava saimnieka līdzīgi labi apmācītam kurtam pie saites. Valis sāk raustīties agonijā, harpūnas tauva atslābst, bet zvidzekļa zvidzinātājs, sēdēdams uz priekš- galdiņa, sakrusto rokas uz krūtīm un klusēdams nolūkojas, kā briesmonis mirst.

85. nodaļa ŠĻAKATU STRŪKlA

Tas, ka sešsimt gadus - un nevienam nav zināms, cik miljonu gadu pirms tam - lielie vaļi izsprauslo savas šļakatu strūklas pa visām jūrām, apslacinādami un aplaistīdami dziļumu dārzus kā šļūtenes vai aprasinātāji; tas, ka jau vairākus gadu simtus tūkstošiem mednieku tuvojušies vaļu strūklām, lai savām acīm skatītu šīs šļakatas un strūklas, — tas viss ir bijis, un tomēr līdz pat šim svētīgajam brīdim (piecpadsmit un ceturksni minūtes pēc vie­niem pēcpusdienā tanī 16. decembra dienā, Anno Domini 1851) joprojām nav atrisināts, vai šīs šļakatu strūklas pēc būtības ir vai nav ūdens, vai varbūt tikai tvaiks - tas noteikti ir uzmanības vērts.

Tādēļ aplūkosim šo būšanu saistībā ar dažiem interesantiem sīkumiem. Katram zināms, ka žaunu īpašās uzbūves dēļ spuraino ciltis elpo gaisu, kas visu laiku tiek sajaukts ar elementu, kurā tās peld; tādējādi siļķe vai menca varētu nodzīvot simt gadu, neiz- bāžot galvu virs ūdenslīmeņa. Turpretī valis, kura īpatnējā iekšējā uzbūve to apgādājusi ar īstām plaušām kā cilvēcīgai būtnei, var dzīvot, tikai ieelpodams tīru gaisu no atmosfēras. Tādēļ viņam nepieciešams ik pa laikam uzturēties augšpasaulē. Taču viņš nekādā mērā nevar ieelpot caur muti, jo parastajā stāvoklī kašalota mute atrodas vismaz astoņas pēdas zem ūdenslīmeņa; vēl vairāk - viņa elpvads vispār nav savienots ar muti. Nebūt - tas elpo tikai caur elpekli, kas atrodas viņa galvvidū.

Es domāju, ka nekļūdīšos, teikdams, ka ikvienam radījumam elpošana ir dzīvībai svarīga funkcija tādēļ, ka no gaisa tiek saņemts kāds elements, kas turpmāk, nonākot saskarē ar asinīm, piešķir tām savu dzīvinošo spēku; kaut gan, iespējams, es šoviet lietoju pārmērīgi zinātniskus izteicienus. Pieņemot to par patiesību, izriet, ka, ja būtu iespējams visas cilvēka asinis izvēdināt vienā elpas vilcienā, cilvēks pēc tam varētu aizbāzt nāsis un neelpot ilgāku laiku. Tā sakot, viņš varētu dzīvot neelpojot. Lai cik pretdabiski tas liktos, taču ar vali notiek tieši tā - tas ik pa laikam pavada stundu vai vairāk (ja atrodas jūras dibenā), neievilkdams ne dvašas vilciena, nekādā veidā nesaņemdams ne drusciņas gaisa; jo, ja atceramies, žaunu valim nav. Kā tas var būt? Starp viņa ribām un abpus mugur­kaulam atrodas sarežģīts Krētas labirints[110] no makaronveidīgiem asinsvadiem, kuri, viņam ienirstot, ir pieblīduši no apskābekļotas asins. Tādējādi veselu stundu vai vairāk tūkstošiem asu dziļumā valis glabā sevī papildu dzīvesspara uzkrājumu - kā kamielis, šķērsodams bezūdens tuksnesi, nes savos četros papildkuņģos lielu daudzumu dzeramā vēlākam laikam. Anatomiski šā labirinta esamība ir neapstrīdama, par to es topu jo pārliecinātāks; tie pie­ņēmumi, kas uz šo apgalvojumu dibinās, ir saprātīgi un patiesi, kad atnijnos citādi neizskaidrojamo Leviatāna paradumu "šņurkt šņurgas", kā saka vaļu mednieki. Es ar šo apzīmējumu domāju, lūk, ko. Kašalots, parādījies ūdens virspusē, vienmēr paliek tur, pavadot tādu pašu laika sprīdi kā citkārt, kad uzniris netraucēti. Teiksim, viņš tur paliek vienpadsmit minūtes un izšņurkā sep­tiņdesmit reižu, tas ir, septiņdesmit reižu ieelpo un izelpo; tātad, kašalotam atkal iznirstot, viņam jādabū ieelpot visus šos sep­tiņdesmit elpas vilcienus, minūti minūtē. Taču, ja pēc pāris ieelpām jūs viņu izbiedētu tā, ka viņš ienirs, tad tas noteikti atkal iznirs, lai papildinātu trūkstošā gaisa krājumu. Un tikai pēc šīm septiņdesmit ieelpām un izelpām valis atkal atgriezīsies zem ūdens, lai tur pavadītu parasto laika sprīdi. Tomēr iegaumējiet, ka dažā­diem indivīdiem šie laika sprīži ir dažādi; taču katram no tiem vienādi un nemainīgi. Jo, kāpēc gan lai valis censtos izšņurkt visas savas strūklas, ja viņam nebūtu nepieciešams piepildīt savu gaisa rezervuāru, pirms kārtīgi ienirt? Ir acīm redzami, ka tieši šī vaja­dzība iznirt viņu pakļauj visām liktenīgajām medību nejaušībām. Jo ne ar āķi, ne tīklu nav notverams šis milzīgais Leviatāns, kas peld tūkstoš asu dziļi zem saules gaismas. Tātad nevis tava izveicība, ak medniek, piešķir tev uzvaru, bet gan nepārvarama nepieciešamība!

Cilvēks elpo bez pārtraukuma, ar vienu ieelpu apgādājot tikai divus trīs pulsa sitienus; lai kādas darīšanas viņam būtu kārtojamas - miegā vai nomodā - viņam jāelpo, citādi viņš nomirs. Turpretī valis elpo tikai vienu septīto daļu savas dzīves - vienu svētdienu viņam atvēlētajā nedēļā.

fau tika minēts, ka valis elpo vienīgi caur savu elpojamo atveri; ja vēl varētu patiesīgi piemetināt, ka izelpām ir piejaukts ūdens, tad, manuprāt, mēs atrastu iemeslu, kāpēc vaļa oža liekas zudusi, jo vienīgais, kas atbilstu degunam, ir šis elpeklis; taču, tam esot pārpildītam ar abiem elementiem, nav ko gaidīt vēl arī tā ožasspēju. Bet, kas attiecas uz strūklas noslēpumu - vai tas butu ūdens vai tvaiks -, šajā jautājumā pilnīgas skaidrības vēl nav. Tomēr ir skaidrs, ka ožas orgānu kašalotam nav. Un kādēļ tie būtu viņam vajadzīgi? Jūrā nav ne rožu, ne vijolīšu, ne Ķelnes ūdens.

Ejam tālāk; tā kā vaļa elpvadam ir izeja tikai atverē un šis garais kanāls - līdzīgi lielajam Ēri kanālam - ir apgādāts ar kaut ko līdzīgu slūžām (kas atveras un aizveras), lai aizturētu gaisu apakšpusē un neielaistu ūdeni no augšpuses, valim nav balss; ja vien jūs neaizvainojat viņu, teikdami, ka, dīvaini guldzinādams, viņš runā caur degunu. Taču - kas gan valim būtu sakāms? Es reti kad esmu ticies ar tādu dziļuma būtni, kam būtu kas sakāms šai pasaulei, ja nu vienīgi tā bija spiesta kaut ko nesaprotamu murmulēt, lai nopelnītu sev iztiku. Ak! Tā vēl ir laime, ka šī pasaule ir tik uzmanīga klausītāja!

Taču šis kašalota elpvads, kas paredzēts galvenokārt gaisa piegādei un kas vairāku pēdu garumā līmeniski stiepjas pa galvas augšpusi, nedaudz novirzīdamies uz vienu sānu, - šis apbrīno­jamais kanāls ļoti atgādina gāzes pievadcauruli, kas izvietota pilsētas ielas vienā pusē. Taču atkal jājautā, vai gāzes vads var būt arī ūdensvads; citiem vārdiem sakot, vai kašalota izšļāktā strūkla ir tikai izelpotais tvaiks, vai arī šis izelpojamais gaiss sajaucas ar ūdeni no viņa mutes un tad top izgrūsts caur elpekli. Jo vislielākā vajadzība to darīt varētu būt ēšanas laikā, viņam nejauši ierijot ūdeni. Taču kašalota barība neatrodas ūdens virspusē, un tur, dziļumā, viņš nevar izpūst strūklu, pat ja gribētu. Bez tam, jūs redzētu, ja viņu ciešāk pavērotu, ar pulksteni uzņemdami laiku, ka, viņu netraucējot, strūklu izšļākšana notiek nemainīgi tajā pašā ritmā kā parastās atstarpes starp izelpām.

Taču - ko līdz visa galvas lauzīšana šajā virzienā? Izsakieties! Jūs redzējāt vaļa izpūsto strūklu, pasakiet, kas ir šī strūkla, - vai varbūt nespējat atšķirt ūdeni no gaisa? Dārgo ser, šajā pasaulē nebūt nav vienkārši atrisināt vienkāršas lietas. Vienmēr esmu uzskatījis šīs vienkāršās lietas par vissarežģītākajām. Kas attiecas uz vaļa izšņurkto strūklu, jūs varat nostāties zem tās un tomēr vēl netiksiet gudrs, kas tā īstenībā ir.

Tās vidus apslēpts sniegotā, mirdzošā migliņā, kas to ietin; kā gan jūs varētu pārliecinoši pasacīt, vai tas ir ūdens, kas tur sprikstī, jo katrreiz, kad jūs esat valim tik tuvu klāt, ka varētu pamatīgāk aplūkot viņa strūklu, tas tik neganti svaidās, ka ūdens gāžas ap viņu kaskādēm vien. Un ja nu tādā reizē jums šķiet, ka tik tiešām esat samanījis ūdens lāsītes šajā strūklā, kā lai jūs atšķirtu, vai tas nav tikai kondensējies tvaiks, un kā lai jūs zinātu, vai šīs lāsītes nav no augšas iekļuvušas elpekļa spraugā, kas atrodas galvvidū? Jo pat tagad, kad tas mierīgi peld pa dienvidu jūru pilnīgā bezvējā, ar izslietu, saules apžāvētu kumbru kā kamieļa kupri tuksnesī, arī tad valis vienmēr saglabā uz galvas mazu ūdens- tilpni - līdzīgi tam, kā kveldējošā saulē jūs reizēm varat ieraudzīt klintī ar lietusūdeni pildītu iedobumu. Bez tam no mednieku puses būtu visai liela neuzmanība pārmērīgi interesēties par vaļa strūklas īsteno dabu. Nekas labs viņus negaida, to īpaši cītīgi pētījot un bāžot tajā degunu. Šai strūklai labāk netuvoties ar krūku, lai to piepildītu un aiznestu projām. Jo, pat mazlietiņ saskaroties ar tās ārējo, tvaikojošo apvalku, kas bieži vien atgadās, - jūsu āda degs kā drudzī, tik svilinošs tas ir. Es pazīstu kādu, kurš pievirzījās vēl tuvāk šai strūklai - nevaru pateikt, vai tas notika zinātniskā vai kādā citā nolūkā, - taču no viņa vaiga un rokas nolobījās āda. Tādēļ vaļu mednieki uzskata šo strūklu par indīgu un cenšas izvairīties no tās. Vēl kas: esmu dzirdējis runājam un nebūt neap­šaubu, ka gadījumā, ja strūkla trāpītu kādam acīs, tas kļūtu akls. Tāpēc visprātīgākais, ko pētnieks varētu darīt, manuprāt, ir likt šo nāvējošo strūklu mierā.

Mēs tomēr varam nodarboties ar hipotēzēm, pat ja nav iespē­jams tās pārbaudīt un pierādīt. Mana hipotēze ir šāda: šī strūkla ir viena vienīga migla. Bez visa cita šādam pieņēmumam par labu mani noskaņoja apsvērumi sakarā ar kašalota milzīgo pašcieņu un cildenumu; es neuzskatu šo vali par kaut kādu parastu, seklu radījumu, jo nav apstrīdams, ka viņu nekad nevar sastapt sēkļos un piekrastēs kā visus citus vaļus. Viņš ir gan svarīgs, gan dziļš. Un es esmu pārliecināts, ka no visu to galvām, kuri ir svarīgi un dziļi, kā Platons, Pirrons[111]' Sātans, Jupiters, Dante un vēl citi, vienmēr, kad tiek domātas dziļas domas, izplūst kāds puslīdz nere­dzams tvaiks. Reiz, sacerēdams mazu traktātu par Mūžību, es aiz ziņkāres noliku sev priekšā spoguli; un drīz vien ieraudzīju tajā atspoguļojamies neizprotamu plūsmojumu un atmosfēras viļņo­jumu ap manu galvu. Un manu matu pastāvīgais valgums, kad augusta dienvidū pēc sešām karstas tējas tasēm sēžu zem plānajiem Šķindeļiem savā jumtistabā, gremdēdamies dziļās pārdomās, - tikai lieku reizi apliecina augšminēto pieņēmumu pareizību.

Un cik pacilāti no tā top mūsu priekšstati par vareno, dūma­kaino briesmoni, redzot to svinīgi slīdam pa mierīgo tropu jūru, kad virs vaļa milzīgās, apmiglotās galvas karājas tvaika baldahīns, kas radies, viņam domājot dziļās domas, un šis tvaiks - kā reizēm gadās novērot - ir kronēts ar varavīksni, itin kā pašas Debesis būtu uzlikušas savu zieģeli šīm pārdomām. Jo, raugiet, varavīksnes nemēdz ciemoties tukšā gaisā; tās spīd cauri tikai tvaikiem. Tā cauri visām biezajām manu neskaidro šaubu dūmakām šad un tad atplaiksnī dievišķas intuīcijas zibšņi, izgaismojot manu dūmaku ar debešķīgu staru. Un par to es pateicos Dievam; jo visi mēdz šaubīties, daudzi noliedz, taču - šaubīdamies vai noliegdami - tikai nedaudzi pazīst intuīciju. Šaubas visās zemes lietās un intuīcija dažās debesu būšanās - šī kombinācija neved nedz pie ticības, nedz neticības - tā liek cilvēkam vienādi uzlūkot gan vienu, gan otru.

86. nodaļa ASTE

Citi dzejnieki apdziedājuši antilopes maigās acis un tā put­niņa skaistās spalvas, kurš nekad neskar zemi. Nebūdams tik pacilāts, es apdziedāšu asti.

Rēķinot, ka vislielākā kašalota aste sākas tajā rumpja vietā, kur tas sašaurinās apmēram līdz cilvēka ķermeņa apjomam, iznāk, ka tās augšgals aizņem vismaz piecdesmit kvadrātpēdu. Tās stingrais, apaļīgais rumpis pie pamatnes sašķeļas divās platās, spēcīgās, lezenās lāpstspurās, kas pamazām sašaurinās, līdz sasniedz collas biezumu. Tur, kur aste sadalās, - saskares punktā šīs spuras nedaudz uzgulst viena otrai un pēc tam attālinās viena no otras, atvērdamās kā spārni, atstājot lielu, brīvu tukšumu vidū. Nevienai dzīvai būtnei nepiemīt tik izsmalcināti izlocītas līnijas kā šo spuru izliektajās iekšmalās. Pilnīgi pieaugušam valim aste visresnākajā vietā jūtami pārsniedz divdesmit pēdu šķērsgriezumā.Visa šī ķermeņa daļa izskatās pēc bieza, cieti novīta cīpslu tīklojuma, taču pārcērtiet to, un jūs atklāsiet, ka tā sastāv no trim atsevišķām kārtām: virsējās, vidējās un apakšējās. Virsējā un apakšējā kārtā šķiedras ir garas un novietotas horizontāli, bet vidējā kārtā tās ir ļoti īsas un novietotas šķērsām abām ārējām kārtām. Šī trīskāršā struktūra, tāpat kā viss cits, padara asti varenu. Senu romiešu sienu pētniekam šī viduskārta liktos interesanta paralēle plānajai kārniņu kārtai, kas vienmēr pārmaiņus ar akmeņiem atrodama senatnes pieminekļos un neapšaubāmi izklāta tālab, lai darītu mūrus izturīgākus.

Taču, it kā nepietiktu ar muskuļotās astes milzu spēku, viss Leviatāna rumpis ir apausts cīpslu un muskuļu audiem un velkiem, kas, stiepdamies abpus vēderam lejup līdz astesspurām, neatdalāmi saistīti ar tām un lielā mērā spēcina tās, tā ka viss vaļa neizmēro­jamais spēks liekas astē apvienots vienkop. Ja visam materiālajam reiz pienāktu gals, tad šī aste būtu īsti piemērota, lai dotu pēdējo belzienu.

Tomēr šis apbrīnojamais spēks nekādā mērā neapgrūtina astes iznesīgās, vijīgās kustības; titāniska spēka pilna tā vilnī ar bērniš­ķīgu vieglumu. Gluži pretēji, šīs kustības no tā top īpašas, atbaidoši skaistas. īstens spēks nekad netraucē daiļumam un harmonijai, drīzāk gan mēdz papildināt tos; un visā, kas apburoši skaists, spēkam ir kaut kas kopīgs ar maģiju. Atņemiet piebriedušos muskuļus, kas izspīlējas Herkulesa marmora statujā, un tās valdzinājums būs zudis. Kad pakalpīgais Ekermanis atsedza lin- autu, atklādams nelaiķa Gētes kailo ķermeni, viņu pārsteidza šā cilvēka masīvais krūšu kurvis, kas atgādināja romiešu triumfa arku. Ievērojiet, cik spēkpilnu Mikelandželo atveido Dievu Tēvu, tēlodams viņu cilvēka izskatā. Un, lai cik dievišķu mīlestību izstarotu maigais, sasprogotais, hermafrodītiskais Dēls itāliešu gleznās, kuras vispilnīgāk iemiesojušas viņa ideju, šie atveidojumi bez jebkādas muskulatūras un spēka pazīmēm apliecina tikai to pasīvo, sievišķīgo padevības un pacietības spēku, kas to, kam top piešķirts, dara rīcībā tikumisku, īpaši pēc Viņa mācības.

Orgāns, par kuru te runāju, ir tik liegi elastīgs - vai tas butu dairoties, nopietnībā vai dusmās - ikkurā garastāvoklī tā vijīgās kustības ir nemainīgi izsmalcinātas. Nevienai fejas rociņai to nepārspēt.

Tai raksturīgas piecas galvenās kustības. Pirmā - kad tā dar­bojas kā peldspura, kustoties uz priekšu; otrā - kad tā tiek lietota kā kaujas vāle; trešā - pagriezieniem; ceturtā - kūleņojot, piektā - pametot asti gaisā.

Pirmā. Būdama horizontāli novietota, Leviatāna aste darbojas citādi, nekā pārējo ūdens dzīvnieku astes. Tā nekad neluncinās. Vai tas būtu cilvēks vai zivs, luncināšanās ir vājuma pazīme.

Valim aste ir vienīgais pāivietošanās līdzeklis. Te saritinādamās zem rumpja, te aši iztaisnodamās, tā noteic briesmoņa lēcienvei­dīgo virzīšanos uz priekšu, tam sirdīgi peldot. Sānspuras kalpo tikai par stūri.

Otrā. Ir visai zīmīgi, ka valis, cīnoties ar otru vali, laiž darbā pieri un žokļus, kamēr sadursmēs ar cilvēku viņš lielākoties tikai nicīgi uzsit ar asti. Uzbrūkot laivai, viņš sparīgi izliec virs tās savu asti, ar kuru vēzējoties tiek dots belziens. Ja gaisā tā nesastop nekādu pretsparu un vēziens ir trāpīgs, belziens ir gluži vienkārši nenovēršams. Ne cilvēka, ne laivas ribas nespēj tam turēties pretī. Vienīgais glābiņš - izvairīties no tā; taču, ja belziens nāk no sāniem, pārvarot ūdens pretestību, daļēji atkarībā no vaļu medību laivu vieglā svara, kā ari to materiālu elastīguma, no kuriem tās gatavotas, visnopietnākās sekas mēdz būt kāda lauzta branga vai pāris ielauztu dēļu - nedaudz iebukņīti sāni. Šie sāniskie zemūdens belzieni medībās mēdz būt tik parasti, ka tos uzskata par bērnu spēli. Kāds nomet vamzi, un caurums ir aizbāzts.

Trešā. Nevaru to pierādīt, taču man šķiet, ka vaļa taustes spēja sakopota astē; jo šajā ziņā tā ir izcili jutīga, kam līdzinās ja nu vienīgi ziloņa snuķa jutīgums. Šis jutīgums lielākoties izpaužas, vēzējot asti, kad tā ar meitenīgu iznesību maigi un lēnīgi tiek vēzināta šurpu turpu pa ūdens virsu; un, ja tā aizķer kaut vai kuģinieka ūsu, posts un nelaime šim kuģiniekam ar visām ūsām un pārējo. Kāds saudzīgums ir šajā sākuma pieskārienā! Ja astei būtu satveršanas spēja, tā tūdaļ man atgādinātu Darmonoda ziloni, kurš apmeklēja puķu tirgus un, zemu paklanidamies, sniedza puķu pušķus mamzelēm, turklāt apglāstīdams tās ap vidu. Katrā ziņā žēl, ka vaļa astei nepiemīt satvertspēja, jo esmu dzirdējis par

UZBRŪKOT LAIVAI, VAIJS SPARĪGI IZLIEC VIRS TĀS SAVU ASTI, AR KURU VĒZĒJOTIES TIEK DOTS BELZIENS.

vēl vienu ziloni, kas, būdams kaujā ievainots, izlieca snuķi un izvilka bultu laukā.

Ceturtā. Nemanāmi pietuvojoties valim klāt tuksnesīgās jūras šķietamajā drošībā, jūs redzēsiet to, atmetušu savu milzum svarīgo pašcieņu, spēlējamies pa okeānu kā kaķēnu pie kamīna. Taču arī vaļa rotaļā var samanīt spēku. Platās astes lāpstspuras te uzšaujas augstu gaisā, te zvetē pa ūdens virsu, pērkonīgai atbalsij aizskanot jūdzēm tālu. Varētu nodomāt, ka tur šauj no pamatīga lielgabala; un, ievērojot vieglu tvaika mākulīti virs elpekļa rumpja galā, jums liksies, ka tie ir pulvera dūmi no stobra.

Nejaušais šīs nodaļas salīdzinājums, pielīdzinot vali zilonim, ciktāl runa ir par dažām astes īpatnībām pirmajam un snuķa īpat­nībām otrajam, nav uztverams kā cenšanās pielīdzināt šos abus pretējos orgānus vienu otram, un - vēl mazāk - abus radījumus, kam tie pieder. Jo, kā visdižākais zilonis ir tikai terjers Leviatāna priekšā, tā salīdzinājumā ar Leviatāna asti snuķis ir tikai lilijas kātiņš. Visnegantākais ziloņa snuķa belziens būtu tikai rotaļīgs dāmu vēdekļa pieskāriens salīdzinājumā ar kašalota visspēcīgās astes neizmērojamo pērkongrāvienu, kas ne vienreiz vien aizlidinājis pa gaisu citu pakaļ citai veselas laivas ar visiem airiem un apkalpēm, ļoti līdzīgi tam, kā indietis triku taisītājs pamet gaisā bumbiņas.[114]

Jo vairāk es domāju par šo vareno asti, jo vairāk nožēloju savu nespēju to aprakstīt. Palaikam tai raksturīgi žesti, kas no tiesas darītu godu cilvēka rokai, palikdami pilnīgi neizskaidrojami. Lielā barā šie noslēpumainie žesti palaikam ir tik acīm redzami, ka esmu dzirdējis dažus medniekus pielīdzinām tos masonu[115]zīmēm un simboliem, jo vaļi, jānudien, tādējādi saprātīgi runājo­ties ar ārpasauli. Visam vaļa ķermenim netrūkst arī citādu kustību, kuras ir pilnas neizskaidrojamā un neizprotamas pat vispieredzēju- šākajiem viņa vajātājiem. Lai kā pētītu viņu, es viņu nepazīstu un nekad nejepazīšu. Taču, ja es nepazīstu pat viņa asti, kā lai izprotu galvu? Vēl vairāk — kā izprast viņa seju, ja viņam vispār nav sejas? "Tu redzēsi manu mugurpusi un manu asti," viņš, šķiet, saka, "bet manu seju tev neredzēt." Taču es netieku pilnīgā skaidrībā arī ar mugurpusi; un, lai ko viņš tur būtu teicis par savu seju, es vēlreiz atkārtoju,, ka sejas viņam nav.

87. nodaļa LIELĀ ARMĀDA

Svaigā ceļavējā "Pekvods" tuvojās šim šaurumam; Ahābs bija nodomājis pa to nonākt Javas ūdeņos, bet no turienes, dodoties uz ziemeļiem cauri apvidum, par kuru zināms, ka tur mēdz uzklīst kašaloti, kuģot gar Filipīnām un sasniegt tālo Japānas krastu tieši lielās vaļu medību sezonas laikā. Tādā kārtā riņķojošais "Pekvods" būtu mērojis turpat vai visas zināmās kašalotu uzturēšanās vietas pasaulē, pirms dotos lejā uz ekvatoru Klusajā okeānā; tur Ahābs, kaut arī visi viņa meklējumi līdz šim nebija neko devuši, bija cieši nolēmis mēroties spēkiem ar Mobiju Diku - tajos ūdeņos, kurus tas, kā zināms, visbiežāk apmeklējot, un tajā laikā, kad visdrošāk varēja viņu tur meklēt.

Kā tad tā? Vai savos apkārtkJejojumos Ahābs nemaz nepie­stāj krastā? Vai viņa apkalpe remdē slāpes ar zilu gaisu? Droši vien vismaz pēc ūdens viņš brauc malā. Nekā nebija! No seniem laikiem saule riņķo arēnā pa savu ugunīgo apli, neprasīdama citas iztikas, kā vien to, kas pašā. Tāpat Ahābs. Ielāgojiet arī šo vaļu mednieku kuģa īpatnību. Kamēr citi kuģi ir pielādēti ar tiem nepiederošām precēm, kuras jāved uz svešām ostām, šis pasaules klaidonis vaļu medību kuģis ved tikai pats sevi ar apkalpi, tās ieročiem un iztiku. Tā plašajā tilpnē, iepildīts mučelēs, ir vesels ezers. Tam par balastu ir tikai nepieciešamais, nevis nevajadzīgi svina vai bleķa gabali. Tam līdzi ir ūdens veselam gadam. Vecais, labais, skaidrais Nantaketas ūdentiņš, kas arī pēc trim gadiem Klusajā okeānā nantaketietim tīk labāk nekā sājais šķidrums no Peru vai Indijas strautiem, kurš vakar atvests laivā. Tādēļ, lai gan citi kuģi pa ceļam no Ņujorkas uz Ķīnu un atpakaļ apmeklē kādu duci ostu, vaļu medību kuģis šajā laikā var ne tuvu neredzēt pat šķipsniņu zemes, bet apkalpe nesatiek nevienu citu, kā tikai tādus pašus kuģiniekus. Ja jūs paziņotu viņiem jaunumu, ka sākušies jauni grēku plūdi, viņi tikai atbildētu: "Kas tur liels, puiši, mums taču ir šķirsts!"

Javas rietumkrastos, Zunda šauruma tiešā tuvumā ir nomedīti daudzi kašaloti, un arī apkārtējās vietas zvejnieki uzskata par lieliskiem medīblaukiem, tāpēc, "Pekvodam" aizvien vairāk tuvo­joties Javasgalvai, mastuvīriem tika atkārtoti uzsaukts - vērīgāk lūkojieties apkārt! Taču, kaut gan aiz labā borta jau vīdēja zaļās, palmām apaugušās krastu nogāzes un smalkāki deguni gaisā sama­nīja svaigu kanēļa dvesmu, joprojām vēl nebija redzama neviena pati šļakatu strūkla. Gandrīz vai atmetis jebkādas cerības te salūkot kādu medījumu, kuģis jau gatavojās doties iekšā šaurumā, kad no augšas atskanēja pierastais, priecīgais izsauciens, un drīz vien mums atklājās varen iespaidīgs skats.

Taču te jāpiebilst, ka nepagurstošas aizrautības dēļ, ar kādu pēdējos gados kašaloti medīti visos četros okeānos, tie peld nevis nelielās atsevišķās grupiņās kā agrākos laikos, bet visbiežāk sastopami lielos baros, reizumis pat tik lielā daudzumā, ka varētu domāt - tur daudzas viņu nācijas svinīgi apvienojušās, noslēdzot savstarpējas aizsargāšanās un palīdzības līgumu. Šim kašalotu paradumam pulcināt milzīgas karavānas droši vien jāpateicas par apstākli, ka ari labākajās medību vietās reizēm iznāk kuģot nedēļām un mēnešiem ilgi, nesastopot nevienu šļakatu strūklu, un pēcgalā piepeši top redzams salūts no tik daudzām strūklām, ka liksies - to ir tūkstoši un atkal tūkstoši.

Priekšā pa abi roki, kādu divu vai triju jūdžu attālumā, veidojot lielu pusloku, kas aptvēra pusi horizonta, dienvidu gaisā nebei­dzamā ķēdē rotājās un mirguļoja vaļu šļakatu strūklas. Atšķirībā no divām taisnajām, perpendikulārajām īstā vaļa šļakatu strūklām, kas, augšgalā sazarojušās, krīt lejā divās straumēs līdzīgi aplauzītiem un nolīkušiem sēru vītola zariem, kašalota vienvienīgā, uz priekšu nolīkusi šļakatu strūkla veido kuplu, mutuļojošu baltu tvaiku cekulu, kurš visu laiku uzlido un krīt līdz ar vēju.

Pamanīts no "Pekvoda" klāja tobrīd, kad kuģis bija pacēlies augsta ūdenspaugura virsotnē, šis tvaikojošo izelpu biezoknis, kur karra no tām par sevi šāvās gaisā cauri visu pārklājušai zilganai dūmakai, izskatījās kā tūkstošiem omulīgi dūmojošu skursteņu biezi apdzīvotā lielpilsētā, kad to skaidrā rudens rītā no pakalna augšas aplūko vientuļš jātnieks.

Līdzīgi kājnieku armijai, kas, tuvodamās ienaidnieka apmetnei kalnos, pieliek soli, jo karsti vēlas atstāt aiz sevis šo bīstamo pāreju un no jauna izklīst salīdzinoši mazāk apdraudētajā līdzenumā, tāpat šī milzu vaļu flote šķita traucamies uz priekšu cauri šauru­mam, pamazām sakļaujot abus puslokā izvietotos flangus un peldot uz priekšu vienā saliedētā, taču joprojām pusapļveidīgā gūzmā.

Uzvilcis visas buras, "Pekvods" traucās tiem pakaļ, harpunē- tājiem vēl ūdenī nenolaisto laivu priekšgalos ar pacilātiem klie­dzieniem vicinot duramos rīkus. Ja tikai vējš pieturētos, nebūtu jāšaubās, ka, izgājis cauri Zunda šaurumam, milzīgais vaļu bars izklaidosies austrumu jūrās tikai tāpēc vien, lai būtu par aculieci­niekiem tam, kā ies bojā daudzi no viņiem. Un kas zina, vai šajā milzu karavānā šobrīd nepeldēja pats Mobijs Diks kā pielūgtais baltais zilonis kronēšanas procesijā Siāmā. Un mēs steidzāmies tālāk, atritinājuši visas mazās buras, dzīdami pa priekšu šos Leviatānus, kad pēkšņi izdzirdām Teštigo balsi, kas skaļi sauca, mēģinot pievērst mūsu uzmanību kaut kam ķīļūdenī aiz mums.

Mēs ieraudzījām aizmugurē vēl vienu pusloku, līdzīgu tam, kāds virzjjās mums pa priekšu. Tas likās veidojamies no atseviš­ķiem baltiem tvaiku mutulīšiem, tiem ceļoties un krītot līdzīgi vaļu šļakatu strūklām, tikai tie vis neuzšļāca un neizšķīda, bet visu laiku palika gaisā, pilnīgi nenozūdot ne mirkli. Pagriezis turp tālskati, Ahābs steigšus apsviedās uz savas iegropētās kaula kājas, saukdams: - Jus tur, augšā, uzvilkt spaiņus, lai būtu ar ko slapēt buras! Tie ir malajieši! Mums dzenas pakaļ!

Itin kā būtu par ilgu kavējušies aiz zemesraga, gaidot "Pek- vodu" ieejam šaurumā, šie aziātu laupītāji tagad metās pakaļ uz karstām pēdām, lai atgūtu piesardzības dēļ nokavēto. Taču naskais "Pekvods" vēlīgā ceļavējā pats uz karstām pēdām vajāja vaļus, un bija ļoti laipni no šo tumšādaino filantropu puses palīdzēt tam, skubinot dzīties tuvāk izraudzītajam mērķim - tie kalpoja par piešiem un pātagu - tā tas bija. Un, kad Ahābs ar tālskati padusē mēroja klāju, staigādams šurpu turpu, tad, lūko­damies uz priekšu, viņš skatīja medījamos briesmoņus, bet, vērdamies atpakaļ, - asinskārus pirātus trenkājam viņu; kā šķiet, viņš jutās tieši tā. Bet, paveroties uz šauro ūdensceļu ar zaļajām sienām, pa kuru tobrīd peldēja kuģis, un neaizmirstot, ka cauri šiem vārtiem ved viņa ceļš uz atriebšanu, un iedomājoties, ka tajos viņš pats reizē ir mednieks un medījums, līdz pašai nāvei; un ne tikai tas, jo mežonīgi pirāti, kas nepazina žēlastības, kā necilvēcīgi, bezdievīgi velni vajāja viņu ellišķiem lāstiem; kad visas šīs domas izskrēja caur viņa smadzenēm, Ahāba piere apmācās kā melna piekrastes smilts pēc tam, kad to izvagojuši kādi vētraini uzplūdi, nespēdami izstumt no vietas to, kas nebija izkustināms.

Taču reti kuru no mūsu neprātīgās apkalpes satrauca tamlīdzī­gas domas, un, kad "Pekvods", aizvien vairāk un vairāk atstādams pirātus iepakaļ, beidzot Sumatras pusē apgāja koši zaļo Kakadu zemesragu, galu galā izkļūdams plašos ūdeņos, harpunētāji, kā rādās, drīzāk bēdājās par to, ka naskie vaļi atstājuši kuģi aizmu­gurē, nekā priecājās, ka kuģis tik sekmīgi atstājis iepakaļ malajiešus. Taču joprojām tika sekots vaļiem pa pēdām, līdz beidzot likās, ka tie mazliet samazina ātrumu; kuģis pamazītēm tiem tuvojās; vējš rimās, un tika pavēlēts nolaist laivas. Taču, tiklīdz tie, kāda brīnu­maina kašalotu instinkta vadīti, manīja trīs laivas tuvojamies - kaut arī tobrīd tās vēl bija veselu jūdzi attālu - bars tūlīt atkal saliedējās ciešās ierindās un bataljonos, tā ka visas šļakatu strūklas izskatījās pēc spīdīgu izslietu durkļu rindām, un metās uz priekšu ar divkāršu ātrumu.

Izmetušies apakškreklos, mēs visiem spēkiem iegūlām airos un pēc dažām noairētām stundām jau bijām gatavi no vajāšanas atteikties, kad pēkšņi vaļu vidū sākās vispārējs apjukums; tas nozīmēja, ka vaļi beidzot nonākuši tajā dīvaini bezpalīdzīgajā un pasīvajā stāvoklī, kuru redzēdami, zvejnieki saka vali esam "apdumušu". Saliedētās kaujas ierindas, kādās tie nupat vēl naski un pārliecināti peldēja, tagad izstiepās vienā bezgalīgā rindā - vaļi likās apstulbuši aiz bailēm kā karaļa Pora Indijas ziloņi kaujā ar

Aleksandru. Izklīzdami uz visām pusēm, tie meta lielus, neregu­lārus lokus un bezmērķīgi šaudījās šurpu turpu, zemu izšļākdami biezas šļakatu strūklas, kuras visā pilnībā parādīja apjukumu un bailes. Sevišķi skaidri izbīli izrādīja tie, kas kā paralizēti bezpalī­dzīgi peldēja ūdens virspusē, līdzinādamies pusnogrimušiem kuģu vrakiem. Ja tie nebūtu Leviatāni, bet visparastāko aunu bars, ko pa ganībām trenkā trīs mežonīgi vilki, arī tad izbīlis nebūtu lielāks. Taču šādas pēkšņas izbailes raksturīgas gandrīz vai visiem bara dzīvniekiem. Lasīdamies baros pa desmitiem tūkstošu, rietumu bizoņi ar lauvu krēpēm metas bēgt no viena vienīga jātnieka. Palūkojieties, kā cilvēcīgās būtnes, sadzītas vienkop teātra partera "aitaplokā", pie vismazākā trauksmes signāla par iespējamu uguns­grēku metas uz izeju pa galvu pa kaklu - drūzmējoties, grūstoties, barā spiežoties un bez žēlastības samīdot cits citu. Tādēļ labāk būs atturēties no brīnīšanās par neizprotamo vaļu izbīli, ko te redzam, jo pasaulē nav tādas dzīvnieku bezprātības, kuru neizmērojami nepārsniegtu cilvēku neprāts.

Kaut gan daudzi vaļi, kā jau tika teikts, neganti ņudzinājās, jāatzīmē, ka bars kopumā nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ, visā visumā palikdams vienā vietā. Kā tādos gadījumos mēdz notikt, laivas uzreiz pagriezās katra uz savu pusi un pievērsās kādam noteiktam valim bara ārmalā. Apmēram triju minūšu laikā Kvīkegs jau izmeta harpūnu; tās trāpītais valis iešļāca mums sejās žilbas šļakatas un tūlīt pat zibenīgi aizrāva mūs sev līdzi uz bara vidu. Kaut gan tāda vaļa rīcība, kurš ievainots, līdzīgos apstākļos nebūt nav neparasta un ko tamlīdzīgu patiešām var sagaidīt gandrīz vienmēr, tik un tā šī ir viena no vaļu medību bīstamākajām kataklizmām. Jo, kamēr apstulbušais briesmonis rauj jūs tālāk un tālāk apdullušajā barā, jūs varat teikt ardievas bezrūpīgajai dzīvei, izjūtot šo dzīvi vairs tikai caur murgainu sirds trīsēšanu.

Ne redzēdams, ne dzirdēdams kaut ko, valis traucās uz priekšu, itin kā gribēdams ar paša ātruma spēku atrauties no dzelzs dēles, kas bija iezīdusies viņa ķermenī; un mēs, iešķeldami jūrā baltu rētu, skrējienā satracināto radījumu apdraudēti no visām pusēm, brāzāmies uz priekšu, tiem šaudoties šurpu turpu ap mums, mūsu laivai atgādinot kuģi, ko vētras laikā ielenkuši ledusgabali un kas lūko izslīdēt starp tiem pa sarežģītiem kanāliem un ejām, neapjaušot, kurā mirklī to saspiedīs un sadragās.

Taču Kvīkegs, it nemaz neapjukdams, vīrišķīgi vadīja mūsu laivu, te virzīdamies prom no briesmoņa, kas aizšķērsoja mums ceļu, te atkal izvairīdamies no kāda cita, kura milzīgā astes spura izliecās pāri mūsu galvām; un visu laiku Starbeks stāvēja laivas priekšgalā ar žebērkli rokā, atgaiņādams no ceļa tos vaļus, kurus varēja aizsniegt ar īsiem cirtieniem, jo garākiem nepietika laika. Arī airētāji nesnauda, kaut šimbrīžam bija brīvi no parastajiem pienā­kumiem. Viņu ziņā bija šīs būšanas trokšņainā puse. "Nost no ceļa, komodor!" viens uzbrēca milzīgam dromedāram, kas pēkšņi iznira virspusē, kādu mirkli draudēdams mūs nogremdēt. "Aizvāc asti!" otrs uzbļāva citam valim, kas turpat pie mūsu borta vienā mierā vēdināja savu vēdekļveidīgo ekstremitāti.

Visās vaļu medību laivās ir tādi asprātīgi ierīkojumi - Nanta- ketas indiāņu izgudrojumi, dēvēti par kluģiem. Divi biezi, vienādi lieli koka kluči tiek sastiprināti krustām, cieši kopā; tiem vidū iesien pagaru virvi ar cilpu galā, lai kluģi kuru katru brīdi varētu piesiet harpūnai. Šo ierīci pa lielakai daļai lieto "apdumušo" vaļu vidū. Jo jums apkārt to ir tik daudz, ka vienā reizē tādu daudzumu nekādi nav iespējams nomedīt. Taču kašalotus katru dienu nesa- stapt, tādēļ jāgalē nost, cik vien iespējams, kamēr laiks. Un, ja nevar nogalēt visus vienlaicīgi, tad jāapcērp viņiem spārniņi, lai vēlāk tos kautu bez steigas, lēnā garā. Tālab šādās reizēs liek lietā kluģus. Mūsu laiva bija apgādāta ar trim tādām ierīcēm. Pirmā un otrā jau bija veiksmīgi izmesta, un mēs redzējām vaļus ar pūlēm klundurējam projām, sāniski velkot līdzi smagos kluģus. Viņi bija bezpalīdzīgi kā ļaundari, kam pie kājas pieslēgta važa ar dzelzs bumbu. Taču, kad iemetām trešo kluģi, stīvējot pāri bortam neveik­los koka klučus, viens no tiem aizķēra laivas airsolu, acumirklī aizraujot to līdzi un pametot airuvīru guļam laivas dibenā, jo sēdeklis bija izslīdējis viņam no apakšas. No abām pusēm izlauzto dēļu vietās plūda iekšā ūdens, taču mēs aizbāzām caurumus ar ūzām un vamžiem, tādējādi uz laiku apturot ūdens ieplūšanu.

Būtu pilnigi neiespejami izmest šīs trīs kluģu harpūnas, ja, virzoties dziļāk barā, mūsu vaļa gaita nebūtu tapusi lēnāka, bet - jo tālāk uz bara vidu mēs virzījāmies, jo vairāk negantais juceklis visapkārt šķita pierimstam; tādējādi, kad beigu beigās, valim raus­toties, harpūnu izrāva un valis, kas vilka mūs uz priekšu, metās sānis un nozuda, mēs vēl brāzāmies uz priekšu pēc viņa pēdējā izrāviena, ieslīdēdami starp diviem vaļiem pašā bara vidū, itin kā pa kalnu strautu būtu nolaidušies mierpilnā ielejas ezerā. Te vētras, kas trakoja šaurajā telpā starp vaļiem bara ārmalās, gan bija dzirdamas, bet ne jūtamas. Te, vidū, ūdens virsma bija zīdaini gluda, tā sakot, slidīga un eļļaina no glāsmaina šķidruma, kādu valis izplūdina ūdenī, būdams labā garastāvoklī. Jā gan, mēs tagad bijām nonākuši tajā pašā burvju klusumā, kāds slēpjas, kā mēdz sacīt, ik vētrai sirds dziļumos. Bet dūmakainajā tālumā mēs redzējām ārmalu viļņojumu koncentriskos apļus - kņadu, vaļiem bariņos pa astoņiem vai desmit izveicīgi riņķojot citam aiz cita līdzīgi vairākiem zirgu iejūgiem cirka arēnā un tik tuvu citu citam, ka titānisks milzenis cirka jātnieks varētu bez grūtībām uzslieties kājās, balstīdamies uz tiem, kas pa vidu, un tādā kārtā riņķot, stāvot uz viņu mugurām. Ja ņem vērā drūzmēšanos, kur vaļi atpūzdamies peldēja cieši blakām ap bara asi, mums nebija nekādas iespējas izrauties no ielenkuma. Tāpēc vajadzēja meklēt kādu spraugu dzī­vajā sienā visapkārt - sienā, kas bija pavērusies, palaižot mūs cauri tikai tāpēc, lai atkal saslēgtos visapkārt. Mums uzturoties šā ezera vidū, laiku pa laikam ciemos ieradās nelielas, rāmas gotenes un telēni - vaļu sievas un bērni šajā karapulka pārgājienā.

Šobrīd, ieskaitot šur tur pagadījušos tukšumus starp riņķo­jošajiem, kas meta lokus bara iekšpusē, tāpat brīvos laukumus, kas atdalīja citu no cita dažādus katrā riņķī virpuļojošus vaļu bariņus, viss bara aizņemtais laukums aizpildīja vismaz divas vai trīs kvadrātjūdzes. Katrā ziņā, lai gan ir saprotams, ka tādā brīdī izdarīts vērojums varēja būt mānīgs, no mūsu zemās laivas skato­ties, varēja šķist, ka šļakatu strūklas šaujas augšup gandrīz līdz pašam apvārsnim. Es pieminu šo apstākli, jo govis un telēni vai nu tīšām bija iesprostoti šajā vidusaplokā, vai arī plašumā izpleties bars līdz

…TĀLU LEJĀ ZEM 3īS BRĪNUMPASAULES, PĀR MALU PALŪKOJOT, MŪSU ACIS VARĒJA SKATĪT CITU, VĒL DĪVAINĀKU PASAULI.

šim neļāva viņiem saskatīt īsto apstāšanās cēloni; iespējams, būdami tik jauni, nepiedzīvojuši un visādā ziņā nevainīgi un nesamaitāti - lai kā tur būtu bijis -, šie mazākie vaļi, šad un tad no ezera malas ierazdamies apmeklēt mūsu nekustīgo laivu, izrādīja apbrīnojamu bezbailību un pašpārliecinātību - vai varbūt tās bija ar kādu burvestību apspiestas šausmas; taču šādu uzvedību nevarēja neapbrīnot. Kā sētassuņi tie ošņādamies drūzmējās ap mums, pienākdami līdz pat bortiem un tos aizskardami, kamēr sāka likties, ka tos pēkšņi pieradinājusi kāda burvju vara. Kvīkegs glaudīja tiem galviņas, Starbeks ar žebērkli kasīja viņiem muguras, taču, baidīdamies no sekām, pagaidām atturējās durt.

Pa to laiku tālu lejā zem šīs brīnumpasaules ūdens virspusē, pār malu palūkojot, mūsu acis varēja skatīt citu, vēl dīvaināku pasauli. Jo, karādamās zem šīm ūdeņu velvēm, peldēja vaļumātes, kas baroja mazuļus, un tās, kuras, spriežot pēc grandiozajiem vidukļiem, drīzumā gatavojās kļūt mātes. Ezers, kā jau tiku minējis, bija neiedomājami caurspīdīgs līdz lielam dziļumam, un, līdzīgi tam, kā cilvēkbērni zīžot ar aizplīvurotu, nekustīgu skatienu lūko­jas garām krūtij, itin kā vienlaikus dzīvotu divas dažādas dzīves un, uzņemot dienišķo barību, piedalītos vēl kādās garīgās dzīrēs — savās atmiņās par citpasauli, tā arī šie zīdaiņi likās lūkojamies augšup uz mums, taču neredzam mūs, itin kā viņu jaundzimu­šajām acīm mēs liktos tikai jūraszāļu skumšķi. Uz sāniem pagrie­zušās mātes arī šķita mūs rāmi uzlūkojam. Viens no šiem mazuļiem, kas, kā varēja spriest pēc dažām īpašām pazīmēm, bija ne vairāk kā vienu dienu vecs, varēja būt ap četrpadsmit pēdu garš un sešu pēdu apkārtmērā. Valēns bija draiskulīgi noskaņots, kaut gan viņa ķermenis likās tikai nule iztaisnojies pēc tās neērtās pozas, kādā nupat vēl bija atradies mātes miesās, kur, ar asti pie galvas, pilnīgi gatavs beigu izrāvienam, nepiedzimušais valis guļ, izliecies kā tatāra loks. Viņa smalkās sānspuras un astes lāpstspuras vēl joprojām bija saburzītas un sakrokotas kā austiņas mazulītim, kas nupat kā ieradies no nezināmas malas.

- Saite! Saite! - iesaucās Kvīkegs, lūkodamies pār malu. - Ciet ir! Kas šo izvilks? Kas raus? Divs valzivs — viens liels, otrs mazs!

-     Kas tev lēcies, vecīt? - iesaucās Starbeks.

-     Lūrē šiten! - sacīja Kvīkegs, norādīdams uz leju.

Gluži kā tad, kad ievainotais valis izritina no tovera simtiem mezglu virves un pēc ieniršanas dziļumos atkal parādās kopā ar virvi, kuras tinumi viegliem rituļiem uzpeld, tāpat šobrīd Starbeks redzēja Leviatāna kundzes garās nabas saites vijumus, kas likās joprojām saistām jaunpiedzimušo telēnu pie mātes. Nereti zibenīgi noritošajās medībās šī dabīgā virve, mātes galā jau būdama brīva, sapiņķerējas ap kaņepāju virvi, un tādā kārtā telēns ir notverts.

Šajā noburtajā dīķītī mums atklājās daži visneizzināmā- kie jūras noslēpumi. Mēs redzējām dziļumos mīlināmies jaunos Leviatānus.[117]

Tā, kaut arī loklokā vaļus lenca šausmas un nemiers, šie neizprotamie radījumi loka vidū brīvi un bezbailīgi nodevās visām parastajām mierīgajām nodarbēm; jā gan, rāmi vaļojās un baudīja mīlas priekus. Taču gluži tāpat, savas būtnes serdē vētrainās Atlantijas vidū, es pats vienmēr jūtos iekšēji mierīgs, un, kamēr nenorietošas, smagas postu planētas riņķo ap mani, kaut kur dvēseles dziļumos es joprojām peldu līksmības mūžīgajā saldmē.

Kamēr mēs stāvējām kā apmāti, pēkšņas un izmisīgas sa­kustēšanās ļāva nojaust, ko dara pārējās laivas, kas joprojām nodarbojās ar vaļu trenkāšanu gar bara robežām, vai varbūt

Kašalots, tāpat kā visi citi leviatānu paveidi, atšķirībā no citām zivīm, vairojas neatkarīgi no gadalaika; pēc grūsnības laika, kas ilgst apmēram deviņus mēnešus, vienā reize liek laists pasaulē tikai viens mazulis, kaut ari ir zināmi ari daži gadījumi, kad pasaulē nākuši Ezavs un Jēkabs . Paredzot šādu iespēju, zidekļi ir divi, savādā kārtā izvietoti viens otram pretī abpus anālajai atverei; pašas krūtis atrodas augstāk. Ja atgadās, ka šīs svarīgās zīdītājas valienes ķermeņa daļas trāpa mednieka žebērklis, mātes piens izplūst jūrā kopā ar asinīm, nokrāsojot ūdeni divās krāsās pamatīgā attālumā. Piens ir ļoti salds un biezs; cilvēkiem ir gadījies to nogaršot, tas labi derētu pie zemenēm. Abpusēju simpātiju pārņemti, vaļi apsveicinās more hominum . (Aut. piezime.) karoja pirmajā lokā, kur tām bija pietiekami telpas un palika piemērotas izejas, lai atkāptos.

Taču skats uz satracinātajiem vaļiem, kas ar visiem kluģiem te šur, te tur akli kumurojās lokiem cauri, vēl nebija nekas salī­dzinājumā ar to, ko pēcgalā vēroja mūsu acis. Palaikam ir parasts gadījums, kad virvi velk neparasti spēcīgs un veikls valis, tad šo radījumu mēģina sakropļot, tas ir, pārcirst vai izrobot viņa lielo astes spuru. To paveic, metot valim ar cērtamo lāpstiņu, kam īsā kātā piesieta virve, lai lāpstiņu ievilktu atpakaļ. Kāds valis, būdams ievainots šajā ķermeņa daļā (kā vēlāk uzzinājām), kā šķiet, ne visai sekmīgi, izrāvās un metās projām no laivas, raudams sev līdzi pusi harpūnauklas - tagad viņš šausmīgās mokās šaudījās starp riņķo­jošajiem kā vientuļš, izmisis jātnieks līdzīgi Arnoldam kaujā pie Saratogas24 ', sēdams izbīli it visur, kur vien parādījās.

Taču, lai cik sāpīgs būtu ievainojums un lai cik atbaidošs liktos šis skats, tomēr neizsakāmās šausmas, kādas tas likās iedvešam visam pārējam baram, izraisīja cits iemesls, ko pirmāk mums neļāva saskatīt lielais attālums. Bet vēlāk mēs pamanījām, ka valis kāda neiedomājama zvejas negadījuma dēļ sapinies paša vilktajā harpūnauklā; tas bēga ar cērtamo lāpstiņu ķermenī, un, tā kā brīvais, šim ierocim piestiprinātās auklas gals bija iepiņ- ķerējies harpūnas virvē ap vaļa asti, cērtamā lāpstiņa pati no sevis izslīdēja no iecirtuma miesā. Un, lūk, no sāpēm kā neprātīgs valis tagad šķēla ūdeni, neganti mētādams lokano asti un vēzēdams ap sevi aso lāpstiņu - tādējādi savainodams un nogalēdams pats savus biedrus.

Šis briesmīgais notikums, kā likās, izrāva visu baru no apdu- muma un stinguma. Vispirms vaļi ap mūsu ezeriņa malām sāka tikko manāmi drūzmēties un grūstīties, itin kā viņus šūpotu aprimstoši viļņi no tālienes; pēc tam pats ezeriņš sāka viegli cilā­ties un vilnīt; nozuda zemūdens laulībgultas un bērnistabas; orbītām aizvien sašaurinoties, vaļi iekšlokā sāka peldēt aizvien

Arnolds Benedikts - leģendārs Saratogas kaujas varonis (1777. g.), kurā amerikāņi uzveica angļus. (Tulk. piezime.) ciešākos pulciņos. Jā gan, ieilgušais miers bija beidzies. Drīz vien tapa dzirdams slāpēts troksnis, kas tuvojās, un, kā ledus gabali dunot pavasara ledus iešanā Hudzonas upē, vaļu karapulki sāka spiesties uz vidu, it kā gribēdami visi kopā uzrāpties vienā kalnā. To pašu mirkli Starbeks ar Kvīkegu apmainījās vietām; Starbeks ķērās pie stūres.

- Pie airiem! Airēt! - viņš saspringti nočukstēja, satvēris stūresairi. - Grābiet airus un glābiet savas dvēseles! Dievs tēvs, puikas, saturieties! Pagrūd šo nost, Kvīkeg - tur to vaļoni! Uzdur! Cērt! Celies augšā un paliec tā! Saraujiet, puiši, nadzīgāk! Neliecieties zinis par šo mugurām - raujiet pāri! Aiziet!

Laiva tagad bija tikpat kā iežmiegta starp diviem milzīgiem, melniem ķermeņiem, kuru garumgaros sānus šķīra tikai šauri Dardaneļi248 . Ar izmisīgu izrāvienu mēs beidzot tikām nedaudz atklātākā vietā, un tūlīt veicīgi griezām sānis, tajā pašā laikā vērīgi lūkodamies pēc nākamās izejas. Pēc vairākiem tādiem izklupieniem par mata tiesu no bojāejas mēs beidzot aši izslī­dējām vietā, kur vēl nesen atradās viens no ārējiem lokiem, bet kuru tagad šķērsoja visdažādākie vaļi, tiem visiem neganti pūloties nokļūt vidū. Par šo laimīgo izglābšanos mēs lēti aizmaksājām ar Kvīkega cepuri, kas, viņam stāvot laivas priekšgalā un durstot vaļus, kuri virzījās prom, nolidoja no galvas, kad tai pāri brāzās viesulis, ko sacēla milzīgās astes spuras, pēkšņi vēzēdamās pa gaisu gluži blakus laivai.

Lai cik juceklīga un nekārtīga bija vispārējā kustība, tā drīz vien izvērtās par mērķtiecīgu virzību; sapulcējušies vienā vienotā pulkā, vaļi atsāka bēgšanu, palielinot ātrumu. Tālāka pakaļdzīšanās bija bezjēdzīga, taču laivas joprojām turpināja ceļu, lai pievāktu kluģu nokausētos, atpalikušos vaļus un nogā­dātu drošībā vienu Flaska nogalināto un iezīmēto. Īpašumzīme ir gara kārts ar karodziņu; divas vai trīs tādas mēdz būt katrā laivā, un tās, vēl citiem medījumiem pa rokai esot, iedur tieši

Dardaneļi - jūras šaurums starp Eiropu un Āziju; šeit - šaura vieta starp vaļiem. (Tulk. piezime.) peldošajā beigtā vaļa ķermenī - lai iezīmētu tā atrašanās vietu jūrā, kā arī lai noteiktu pirmtiesības gadījumā, ja tuvumā parā­dītos laivas no kāda cita kuģa.

Šo medību iznākums uzskatāmi pierādīja saprātīgo zvejnieku pateicienu: "Jo vairāk vaļu, jo mazāks loms." No visiem saklu- ģētajiem vaļiem tika noķerts tikai viens. Visiem pārējiem šajā reizē izdevās izsprukt, taču tikai tādēļ, lai, kā vēlāk redzēsim, kļūtu nevis "Pekvodam", bet citam kuģim par laupījumu.

88. nodala

SKOLAS UN SKOLMEISTARI

Iepriekšējā nodaļā tika runāts par milzīgu vaļu pulku jeb baru un arī uzrādīti tādas plašas pulcēšanās iespējamie cēloņi.

Taču, kaut arī šādi milzu pulki palaikam ir sastopami, tomēr, kā noteikti jau ir pamanīts, līdz šai dienai var vērot arī mazus, izkliedētus bariņus - pa divdesmit līdz piecdesmit dzīvnieku katrā. Tādus bariņus mēdz dēvēt par skolām. Tās parasti ir divu veidu: pirmās gandrīz vienīgi mātītēm un otrās, ko apmeklē tikai jauni, spēcīgi tēviņi, familiāri saukti par vērsēniem.

Sieviešu skolu nemainīgi redz pavadām pakalpīgu, pilnīgi pieaugušu, bet ne vecu kavalieri, kas pie jebkuras trauksmes bruņ­nieciski ieņem vietu aizmugurē, sedzot savu dāmu atkāpšanos. Patiesībā šis džentlmenis ir turku bagātnieks Otomans249 , kas ceļo apkārt pa ūdeņu pasauli sava harēma ielenkumā, ar visiem tā jaukumiem un iepriecinājumiem.

Kontrasts starp šo sultānu un viņa konkubīnēm ir spilgts, jo, tā kā viņš vienmēr izceļas ar vislielākajām leviatāniskajām proporcijām, dāmas, pat pilnīgi pieaugušas būdamas, izmēros nepārsniedz trešo daļu no vidēja lieluma tēviņa miesasbūves. Tās patiesi ir smalkas būtnes - es teiktu, ka viduklī valienes nepārsniedz pusduci jardu. Un tomēr nevar noliegt, ka visā visumā viņām piemīt iedzimta nosliece uz embonpoint.K0

Ir ļoti interesanti vērot šo harēmu kopā ar tā kungu un pavēlnieku dīki klejojam apkārt. Kā izsmalcināti diedelnieki, šīs būtnes vienmēr meklē jaunus iespaidus. Šos vaļus var sastapt uz ekvatora pašā tropiskās sezonas ziedu laikā, kurp tie atgriezušies, pilnīgi iespējams, pēc ziemeļu jūrās pavadītās vasaras, tādējādi paglābdamies no visām netīkamajām svelmēm un tveicēm. Mazliet promenadēs šurpu turpu pa ekvatoru paklejojuši, tie dodas uz austrumu jūrām, lai sagaidītu turienes vēso sezonu un tādējādi atkal izvairītos no citām pārāk augstām temperatūrām.

Ja kādā no šīm nesteidzīgajām pastaigām acīs krīt kaut kas neparasts vai aizdomīgs, milords valis tūlīt jo vērīgāk uzmana savu interesanto ģimenīti. Ja nu kāds ceļā sastapts, slikti audzināts un uzmācīgs jauns Leviatāns atļaujas pienākt par tuvu kādai no lēdijām - ar kādu negantu sašutumu šis pašā metas viņam virsū un dzen projām! Tik tiešām, kas par laikiem pienākuši, kad neti­kumīgi jauni rakari, kā šis te, uzdrīkstas apgānīt svētumu - mājas pavardu; kaut arī, lai pašā darītu ko darīdams, viņš nekādi nevar izsviest no savas laulībgultas pat ne visvairāk samaitāto Lotario251 , jo - ak, vai! - visas zivis guļ vienā kopējā gultā. Tāpat kā uz saus­zemes dāmas bieži ir iemesls visbriesmīgākajām divkaujām viņu pielūdzēju, sāncenšu starpā, tāpat ir ar vaļiem, kas reizēm metas cīnā uz dzīvību un nāvi - tas viss mīlestības dēl. Vini zobencīnām lieto garos apakšžokļus, palaikam tos sakrustodami un tādējādi stīvēdamies, lai gūtu pārsvaru - līdzīgi aļņiem, kas kareivīgi saķeras ar ragiem. Nereti tiek nomedīti vaļi, kam pēc šīm sadursmēm palikušas dziļas pēdas - rētas galvās, izlauzti zobi, izrobotas peld- spuras un dažos gadījumos izmežģīti, greizi žokļi.

Taču pieņemsim, ka mājas miera traucētājs metīsies bēgt pēc harēma valdnieka pirmās sakustēšanās; tādā reizē ir ļoti pamācoši

2,(1 Embonpoint (fr.) - pilnīgums. (Tulk. piezime.)

Pavedinātājs, angļu rakstnieka Nikolasa Roua (1674-1718) darba "Daiļā gūstekne" varonis. (Tulk. piezime.)

tāpat kā uz sauszemes dāmas bieži ir iemesls divkaujām, tāpat ir ar vaļiem, kas reizēm metas cīņā uz dzīvību un nāvi.

šo lordu pavērot. Uzmanīgi virzīdams savu milzīgo rumpi atpakaļ, viņš atgriežas harēma vidū un kādu laiku tur izklaidējas, sagādā­dams Tantala252 mokas jaunajam Lotario kā dievbijīgais Zālamans, karsti lūgdams Dievu starp savām tūkstoš konkubīnēm. Ja redzes­lokā ir vēl citi vaļi, vaļu mednieks tikai ļoti retās reizēs medīs šādu padišahu, jo šie dižturki mēdz tā izšķiest savus spēkus, ka viņu tauku kārta ir visai plāna. Kas attiecas uz viņu dzemdinātiem dēliem un meitām, tad šiem dēliem un meitām vajag pašiem par sevi parūpēties; beigu beigās tie vēl var paļauties uz māti. Jo līdzīgi daudziem visēdājiem - apkārt klīstošiem mīlētājiem, kādus nebūtu grūti nosaukt lielā skaitā, mūsu lords valis neinteresējas par bērn­istabu, lai kāda bijusi viņa interese par bērnudārzu; toties, būdams ceļojumu cienītājs, viņš izkaisa pa visu pasauli savus bandubērnus, no kuriem nevienu nepazīst. Tomēr pēc laba laiciņa, kad j^inības kvēle sāk pierimt, bet gadi krājas un grūtsirdība aug augdama, dzīvesgudrām pārdomām apveltot viņu ar svinīgiem miera mirkļiem - īsi sakot, kad visaptverošs nogurums apņem pārsāti­nāto turku, mīlestība uz mieru un tikumu aizstāj mīlestību pret meičām, un mūsu sultāns ieiet jaunā - nespēka, nožēlas un pie­sardzības pilnā dzīves posmā, atsakās no troņa, atlaiž harēmu un, pāraudzis priekšzīmīgā, kurnošā večukā, vientulīgi klejo apkārt pa meridiāniem un paralēlēm, skaitot pātarus un biedinot katru jaunu Leviatānu ar mīlestības kļūdām.

Tā kā vaļu harēmu zvejnieki dēvē par skolu, tad šīs skolas kungs un pavēlnieks top saukts par skolmeistaru. Taču nebūt nav glīti, kaut arī tā ir lieliska satīra, ka pēc šīs skolas apmeklēšanas viņš klīst pa pasauli, nevis lepodamies ar tur apgūto, bet gan sūdzēdamies par tās bezjēdzīgumu. Viņa tituls - skolmeistars - gluži dabiski, varētu likties atvasināts no pašā harēma nosaukuma, taču daži uzskata, ka cilvēkam, kas pirmais sultānvali šādi nosaucis, derētu palasīties Vidoka253 memuārus un apjēgt, kāds lauku skolmeistars

Pēc sengrieķu mita - Frīģijas valdnieks Tantals, kuru Zevs sodīja, liekot tam ciest badu un slāpes, kaut gan ēdamais un dzeramais bija tuvumā. (Tulk. piezīme.)

''1< Vidoks Fransuā Ežēns (1775-1857) - pazīstams Parīzes policijas spiegs, viņa memuāri iznāca 1826. g. (Tulk. piezīme.) bija šis slavenais francūzis savās jaunības dienās un kādas bija tās okultās zinātnes, kuras viņš mācīja dažām savām audzēknēm.

Tāda pati nošķirtība un noslēgtība, kādā vecumdienās noslē­dzas skolmeistarvalis, sagaida arī visus pārējos kašalotus. Gandrīz vienmēr vientuļniekvalis, kā dēvē vientuļu Leviatānu, izrādās. večuks. Kā cienījamais, ar bārdu apaugušais Daniels Būns254 viņš nevēlas ciest savā tuvumā nevienu citu, tikai pati Daba top par viņa sievu tuksnesīgu ūdeņu vidū, tā viņam ir vislabākā laulātā draudzene, jebšu glabā tik daudzus biedīgus noslēpumus.

Jau minētās jauno un spēkpilno tēviņu skolas ir pilnīgs harēmskolu pretstats. Kamēr vaļu dāmām raksturīgs biklums, jaunekļi jeb tā dēvētie četrdesmitmucīgie bullēni ir viskareivīgākie no visiem Leviatāniem un, kā runā, bīstamākie tiekoties, ja neņe­mam vērā sirmos dīvaiņus - pelēkos vaļus, kurus reizēm gadās sastapt un kuri cīnīsies ar jums neganti kā sātani, ko velnišķīgi izmocījusi podagra.

Četrdesmitmucīgo bullēnu skolas ir lielākas par harēmskolām. Kā koledžas audzēkņu bars tie ir niķu un stiķu pilni, izprieckāri un nebēdnīgi, dauzīdamies pa pasauli tādā neprātīgā, nevaldāmā ātrumā, ka neviens sakarīgs darbinieks neņemsies tos apdrošināt, tāpat kā neuzņemtos apdrošināt kādu dauzoņu no Jeilas vai Harvardas. Tomēr tie drīz vien atmet šo bravūru; sasnieguši trīs ceturtdaļas no sava pilnā auguma, tie izklīst un katrs atsevišķi klejo apkārt, meklēdams iespēju iekārtot savu dzīvi, tas ir, harēmu.

Otra atšķirība starp vīriešu un sieviešu skolām vēl vairāk rak­sturo abus dzimumus. Teiksim, jums gadīsies ievainot četrdes­mitmucīgo vērsēnu - nabadziņš! Visi viņa biedri to pametīs likteņa varā. Taču trāpiet kādai jaunavai no harēmskolas, un draudzenes peldēs ap viņu, visvisādi izrādīdamas rūpes - reizēm rosīdamās viņai apkārt tik ilgi un tik tuvu, ka pašas kritīs vajā­tājiem par upuri.

"M Būns Daniels (1734-1820) - trapers un kolonists Amerikas rietumos.

(Tulk. piezīme.)

89. nodaļa

ZIVS TAUVĀ UN NEPIETAUVOTA ZIVS

Norāde uz ipašumzīmēm un karodziņkārtim iepriekšējā nodaļā prasās pēc vaļu zvejas tiesību un likumu uzskaitījuma, par kuru simbolu un iemiesojumu šie atribūti var tikt uzskatīti.

Bieži gadās, ka, vairākiem kuģiem medījot vienā vietā, vali ievaino mednieki no viena kuģa, bet pēcgalā nobeidz un pievāc citi kuģinieki; ar tādām sakritībām saistītas daudzas un dažādas nejau­šības, kas šādā vai tādā veidā ietilpst vispārējā pazīmju kopumā.

Piemēram, pēc karstas, briesmu pilnas pakaļdzīšanās un vaļa nomedīšanas vaļa rumpi spēcīga vētra var aizdzīt prom no kuģa; dreifējot uz priekšu pa vējam, tas var nokļūt rokās citam vaļu medību kuģim jūra vīri mierīgā laikā bez pūlēm to pievelk pie borta, neriskējot ne ar vīru dzivībām, ne harpūnvirvi. Te vaļu mednieku starpā varētu raisīties visnegantākie un nesamierināmākie strīdi, ja nebūtu jebkuram gadijijmam piemērotu, rakstītu vai nerakstītu, vispārēju un neapstrīdamu likumu.

Kā rādās, vienīgais formālais vaļu medību kodekss, kas apstiprināts ar likumīgu aktu, bija spēka Holandē. To pieņēma Ģenerālštati Tā Kunga 1695. gadā. Taču, kaut arī nevienai citai nācijai nekad nav bijis nekāda rakstīta vaļu medību likumkrājuma, tomēr amerikāņu vaļu mednieki paši stājās pie likumu noteik­šanas un ievērošanas. Viņi izstrādāja sistēmu, kas savā kompak- tumā un daudzpusībā pārspēj Justiniāna pandektas25 ' un statū­tus, kurus noteikusi ķīniešu Biedrība Cīņai Pret Iejaukšanos Citu Cilvēku Darīšanās.

Jā gan, šos likumus varētu izkaldināt uz karalienes Annai fārtinga vai harpūnas asmens un nēsāt kaklā pakārtus aukliņā, tik īsi tie ir.

2,5 I'andcktas (lat.) - sistemātiski sakārtotu un tematiski apvienotu juristu darbu krājums Senajā Romā, kas pēc imperatora Justiniāna pavēles publicēts 533. g. (Tulk. piezīme.)

1.   Zivs tauvā pieder tam, kam pieder tauva.

2.   Nepietauvota zivs pieder tam, kas pirmais to spējis notvert.

Taču suns aprakts šā meistariskā kodeksa lieliskajā īsumā, jo

nepieciešami veseli sējumi, lai to izskaidrotu.

Pirmkārt. Kas tas ir - zivs tauvā? Dzīva vai beigta, zivs ir pa­ņemta tauvā, ja tā ar kuģi vai laivu, kurā atrodas cilvēks vai cilvēki, saistīta jebkādā veidā - pie masta, aira, deviņcollu tauvas, telegrāfa vada vai zirnekļa pavediena - nav svarīgi. Tāpat zivi var uzskatīt par paņemtu tauvā, ja tā iezīmēta ar karodziņu vai kādu citu atzītu piederības zīmi, ja vien puse, kas to iezīmējusi, var pierādīt, ka jeb­kurā laikā spēj to pievākt un izrāda gatavību šo nodomu īstenot.

Tie ir zinātniski komentāri, kamēr pašu vaļu mednieku komentārus palaikam veido spēcīgi izteicieni un vēl spēcīgākas dunkas - Koka"6 dūru argumenti pret Litltonu[118]. Tiesa gan, godī­gākie un labāk audzinātie vaļu mednieki vienmēr atzīst īpašus gadījumus, kad no vienas puses būtu vislielakā morālā netaisnība pretendēt uz otra nomedīti un nogalināto vali. Taču citi nav tik smalkjūtīgi.

Pirms gadiem piecdesmit Anglijā tika iztiesāta interesanta prāva par tiesībām uz vali, kur prasītāji apgalvoja, ka pēc grūtas pakaļdzīšanās Ziemeļjūrā viņiem (prasītājiem) izdevies harpunēt zivi, dzīvības briesmās esot, un nācies ziedot ne tikai virves, bet arī laivu. Pēcāk atbildētāji (otra kuģa komanda) atraduši vali, to noharpunējuši, piebeiguši un pievākuši prasītāju acu priekšā. Kad šie mēģinājuši protestēt, atbildētāju kapteinis sitis knipjus šiem zem deguna un sacījis, ka, dziedādams pateicības himnu Dievam par šādu dāvanu, viņš paturēšot arī viņu tauvu, harpūnas un laivu, kas vilkusies pakaļ valim tobrīd, kad tas noķerts. Tādēļ sūdzētāji prasīja atlīdzināt zaudējumus par vali, tauvu, harpūnām un laivu.

Atbildētājus aizstāvēja misters Krskins, tiesnesis bija lords Ellen- boro. Aizstāvēdams savus aizstāvamos, asprātis Erskins ilustrēja savu argumentāciju, atsaukdams atmiņā nesenu lietu par laulāto uzticības laušanu, kad kāds džentlmenis, pēc veltiem pūliņiem apvaldīt savas laulātās draudzenes kašķīgo dabu, beidzot viņu pametis vienu dzīves jūrā; taču, gadu gaitā nožēlojis šo soli, viņš uzsācis prāvoties, lai atdabūtu tiesības uz sievu. Erskins aizstāvēja otrās puses intereses un atbalstīja to, sacīdams, ka džentlmenis, lai arī pirmais bija noharpunējis lēdiju un kādu laiku turējis tauvā, tomēr pametis viņu tikai tādēļ, ka nav jaudājis izturēt lielo sasprindzinājumu, kas cēlies viņas nešpetnās dabas dēļ, bet galu galā viņa taču tapusi pamesta un tādējādi kļuvusi par nepietau- votu zivi; kad nu viņu vēlreiz noharpunējis nākamais džentlmenis, lēdija pārgājusi tā otrā džentlmeņa īpašumā līdz ar visām harpū­nām, kādas būtu viņā iestrēgušas!

Šajā gadījumā, Erskins sacīja, piemēri par valzivi un dāmu lieliski ilustrējot viens otru.

Uzmanīgi uzklausījis šos argumentus un arī pretargumentus, augsti mācītais tiesnesis īsi un kodolīgi nosprieda, lūk, ko: kas attiecas uz laivu, tad to viņš piespriežot prasītājiem, jo viņi to pametuši, dzīvības briesmās būdami, bet attiecībā uz apstrīdamo vali, harpūnām un tauvām - tas viss piederot atbildētājiem: valzivs tāpēc, ka notveršanas brīdī tā bijusi nepietauvota zivs, bet harpūnas un tauvas - tāpēc, ka no tā brīža, kad valzivs izrāvusies un aizpeldējusi ar visām, tās esot pārgājušas viņas (valzivs) īpašumā, tā ka ikviens, kurš vēlāk noķertu zivi, iegūtu arī tiesības uz tām. Ja noticis tā, ka zivi vēlāk noķēruši atbildētāji, ergo[119], minētie priekšmeti piederot viņiem.

Vienkāršs cilvēks, redzēdams tādu augsti mācīta tiesneša spriedumu, varbūt iebilstu pret to, taču, ja paraktos dziļāk - līdz tam, kas visam pamatā, atklātos divi galvenie principi, kas iedi­bināti iepriekš aprakstītajā divpusīgajā vaļu medību likumā, ko tagad pielietoja un izskaidroja lords Ellenboro augstāk minētajā gadījumā - likums par zivi tauvā un nepietauvoto zivi padomājot izrādītos, ja tā var sacīt, visas cilvēces jurisprudences pamatā, jo ar visiem saviem neiedomājami sarežģītajiem grebumiem Tiesību Templis līdzīgi Filistiešu Templim2 " stāv tikai uz diviem stabiem.

Vai gan no mutes mute neceļo teiciens, ka "īpašums ir puse Likuma", tas ir, neatkarīgi no tā, kā šī lieta nonākusi kādam īpašumā. Taču bieži vien īpašumam ir viss likuma spēks. Kas gan ir krievu dzimtļaužu vai republikāņu ķīlnieku miesas un dvēseles, ja ne Zivs tauvā - ipašumtiesība, kam likuma spēks? Kas gan alkatīgam zemes īpašniekam ir pēdējā atraitnes tiesa, ja ne Zivs tauvā? Kas ir neatmaskota krāpnieka marmora pils ar durvju plāksnīti karodziņa vietā; kas gan tā ir, ja ne Zivs tauvā? Kas ir laupītājprocents, ko vidutājs Mordohajs atskaita nabaga bankro­tējušam grūtdienim no aizdevuma, kurš grūtdieņa ģimeni paglāba no bada nāves; kas ir šis procents, ja ne Zivs tauvā? Kas ir šis simttūkstoš sterliņu mārciņu ienākums, ko ievāc arhibīskaps Dvēseļglābējs, nogriezdams no plānā maizes rieciena ar sieru, ko iebauda simtiem tūkstošu izmocītu darbarūķu (kam visiem debesīs vieta gatava arī bez Dvēseļglābēja palīdzības), kas ir šī apaļā simt­tūkstošu summiņa, ja ne Zivs tauvā? Kas ir Hercoga Dulbura mantotās pilsētiņas un ciematiņi, ja ne Zivs tauvā? Kas ir nabaga Īrija bargajam Džonam Bulam, ja ne Zivs tauvā? Kas apustulis- kajam žebērkļmetējam Brālim Džonatanam ir Teksasa, ja ne Zivs tauvā? Un, to visu apsverot - vai īpašums nenozīmē visu Likumu?

Bet, ja doktrīna par Zivi tauvā ir derīga vispārējai pielieto­šanai, tad tai radniecīgā nepietauvotās Zivs doktrīna ir vēl plašāk pielietojama. To var likt lietā starptautiskā un pat Visuma mērogā.

Kas gan bija Amerika 1492. gadā, ja ne Nepietauvota Zivs, kurā Kolumbs iesprauda spāņu karogu, ar šo apzīmēdams īpašumzīmi sava karaliskā pavēlnieka un pavēlnieces vārdā? Kas Polija bija krievu caram? Kas Grieķija turkiem? Kas Indija Anglijai? Kas, visbeidzot, būs Meksika Savienotajām Valstīm? Tās visas ir Nepietauvotas Zivis.

Norāde uz Bībeles epizodi par Simsonu filistiešu gūstā, kas, ievests templī, apgāza kolonnas, uz kurām balstījās jumts un kopā ar filistiešiem aizgāja bojā zem drupām (Soģu grām.). (Tulk. piezīme.)

Kas gan ir Cilvēka Tiesības un Pasaules Brīvība, ja ne Nepietauvotas Zivis? Kas ir visu cilvēku prāti un uzskati, ja ne Nepietauvotas Zivis? Kas ir reliģisko ticējumu pamatā, ja ne šī Nepietauvotā Zivs? Kas veikliem burta kalpiem verbālistiem ir prātnieku izdomātās domas, ja ne Nepietauvota Zivs? Kas ir pati lielā Zemeslode, ja ne tāda pati Nepietauvota Zivs? Un kas esi tu, lasītāj, ja ne tāda pati Nepietauvotā Zivs un tajā pašā laikā arī Zivs tauvā?

90. nodaļa GALVAS UN ASTES

"De balena vero sufficit, si rex habeat caput, et regina caudam. "

Braktons, 1.3.C.3[120]

Šis ir citāts latīņu valoda no Anglijas Likumkrajuma, kurš kopā ar kontekstu nozīmē, ka no visiem vaļiem, kurus kāds nomedītu šajā piekrastē, karalis kā Goda Lielharpunētājs saņem galvu, bet karalienei goddevīgi jāpasniedz aste. Tas ir dalījums, kas atgādina ābola pārdalīšanu, jo vidū nekas nepaliek pāri. Taču, tā kā šis likums mazliet izmainītā formā Anglijā ir spēkā līdz šai dienai un daudzējādā ziņā tā ir dīvaina novirze no vispārējā likuma par Zivi tauvā un Nepietauvoto Zivi, tam te tiek veltīta atsevišķa nodaļa - tādu pašu bruņniecisku apsvērumu dēļ, kas liek Anglijas dzelzceļu sabiedrībai tērēties, gādājot īpašu vagonu, kurš paredzēts vienīgi karaliskās ģimenes ērtībām. Pirmām kārtām, lai pierādītu, ka augšminētais likums joprojām ir spēkā, es uzņemšos jums atklāt kādu atgadījumu, kas notika pirms diviem gadiem.

Kā rādās, daži jūrnieki - godavīri no Duvras, Sendvičas vai kādas citas no Cinque Ports2M pēc smagas pakaļdzīšanās bija pama­nījušies nobeigt un izvilkt krastā lielisku vali, kuru bija sākuši vajāt tālu no sauszemes. Visas piecas ostas daļēji vai kā citādi pārzina kāds kārtībnieks vai likuma kalps, saukts par Lordu Pārraudzītāju. Saņemdams šo amatu tieši no kroņa, manuprāt, viņš saņem visus karaļa ienākumus no Piecu ostu teritorijām. Daži rakstošie dēvē šo amatu par sinekūru.[121] Taču tā nebūt nav. Lords Pārraudzītājs palaikam ir ļoti aizņemts, piedzenot ienākumus, kuri viņam tiek galvenokārt tikai no ievākšanas.

Kad šie nabaga saulē kveldētie jūrnieki basām kājām, uzro- tītām bikšu starām virs kalsnajiem ceļgaliem ar pūlēm izvelk savu trekno zivi sausumā, cerēdami uz simt piecdesmit sterliņu mār­ciņām par dārgo eļļu un raga plātnēm, savos sapņojumos jau sūkdami lielisku tēju kopā ar laulātajām draudzenēm un labu alu ar draugiem, tērējot savu daļu no guvuma, pēkšņi parādās augsti mācīts un vislielākajā mērā kristietīgas žēlsirdības pārņemts džentl­menis ar Blekstona[122] eksemplāru padusē un, uzlicis to valim uz galvas, paziņo: "Rokas nost! Šī zivs, kungi, ir paņemta tauvā! Es to konfiscēju kā Lorda Pārraudzītāja īpašumu!" To dzirdējuši, nabaga jūrnieki, godbijīgas cieņas pārņemti - īsteni angliski - nezinādami, ko sacīt, ņemas izmisīgi kasīt pakaušus, žēli uzlū­kodami te vali, te svešinieku. Taču tas neko nelīdz un nebūt neiežēlina cieto sirdi mācītajam džentlmenim ar Blekstonu. Beidzot viens no tiem pēc ilgas galvas kasīšanas, lai saskrubinātu vienkop domas, uzdrošinās pavaicāt:

-     Lūdzu, ser, bet kas ir Lords Pārraudzītājs?

-     Hercogs.

-     Bet hercogam nav nekā kopīga ar zivs nozvejošanu!

-    Tā pieder viņam.

-     Mēs pamatīgi nopūlējāmies, devāmies briesmās, cietām zaudējumus. Vai tiešām tas viss tikai hercoga labā, bet mēs par saviem pūliņiem un tulznām nesaņemsim neko?

-    Tā pieder viņam.

-    Vai tad hercogs ir tik nabags, ka spiests tādā bēdīgā veidā pelnīt sev iztiku?

-    Tā pieder viņam.

-    Es no savas daļas cerēju palīdzēt nabaga vecajai māmuļai, kas vairs neceļas no gultas.

-    Tā pieder viņam.

-    Vai hercogs neapmierinātos ar ceturtdaļu vai pusi?

-    Tā pieder viņam.

Vārdu sakot, vali konfiscēja un pārdeva, bet Viņa Gaišība Velingtonas hercogs26 "1 saņēma naudu. Domājot, ka, citā gaismā aplūkots, kā arī apsverot apstākļus, šis gadījums varētu likties ne sevišķi taisnīgs, kāds godājams garīdznieks no pilsētas uzrakstīja Viņa Gaišībai, lūgdams Gaišību pievērst uzmanību šim gadījumam ar nelaimīgajiem jūrniekiem. Uz to milords hercogs atbildēja (abas vēstules tika publicētas), ka viņš esot rīkojies tieši tā, naudu jau saņēmis un būtu pateicīgs godājamajam cienīgtēvam, ja turpmāk viņš (cienīgtēvs) atturētos jaukties citu cilvēku darīšanās. Vai patiesi tas bija tas pats vēl joprojām kareivīgais vecais kaujinieks, kas, stāvot uz triju karaļvalstu robežām, tagad abām rokām rauša ubag- dāvanas, atņemdams tās nabagiem?

Nav grūti ievērot, ka šajā gadījumā hercoga tiesības piesavi­nāties vidi tam bija dāvājis karalis. Te mums jātiek skaidrībā, kāds pamats ir paša monarha pirmtiesībām uz to. Ar attiecīgo likumu mēs jau iepazināmies. Taču Plaudons[123] sniedz mums izskaidro­jumu. Plaudons apgalvo, ka tādējādi nomedīts valis pieder karalim un karalienei "augstvērtīguma dēļ". Pēc dziļdomīgāko skaidrotāju uzskatiem, tas šādās lietās vienmēr bijis pārliecinošs arguments.

Bet kāpēc karalim būtu jāsaņem galva, bet karalienei aste? Teiciet, kas tam par iemeslu, jūs, likumzinātāji!

Savā traktātā "Karalienes zelts" par karalienes kabatnaudu "kniepadatām" izsens Karaliska sola266 autors, kāds Viljams Prinns, spriež tā: "Aste piederas karalienei, lai karalienes garderobei neap­trūktos vaļakaula." Tas ir rakstīts laikos, kad melnā Grenlandes vaļa jeb īstā vaļa ūsas tika plaši izlietotas lēdiju korsetēs. Taču šīs pašas ūsas atrodas nevis astē, bet gan galvā; tā ir rupja kļūda tik mācītam likumzinātājam kā Prinns. Vai tad karaliene ir kāda jūras vārava, ka viņai jātop apveltītai ar asti? Te varētu slēpties kāda alegoriska jēga.

Ir divas karaliskas zivis, ko šādi titulējuši angļu rakstnieki likumzinātāji - valis un store; abas ir kroņa īpašums, ar dažiem izņēmumiem, un nomināli267 sastāda desmito daļu no regulārajiem kroņa ienākumiem. Nezinu nevienu citu autoru, kas būtu par šo lietu ieminējies, taču, manuprāt, te prasīties prasās, lai arī store tiktu sadalīta tāpat kā valis un karalis saņemtu visai cietpaurīgo un necaursitamo šīs zivs galvu, kas, uzlūkota simboliski, jokainā kārtā balstītos uz kādu iespējamu atbilstību. Tad izrādītos, ka visam ir sava jēga, pat likumiem.

91. nodaļa

"PEKVODS" SASTOP "ROŽPUMPURU"

"Bij neiespējami grābāt pēc pelēkās ambras šim Leviatānam iekšās, jo neizturams smārds liedza turpināt meklējumus. "

(Sers T.Brauns, V.E.)268

Nedēļu vai divas pēc pēdējiem aprakstītajiem vaļu medību notikumiem, kad mēs nesteidzīgi slīdējām pa miegaino, dūma­kaino dienvidu jūru, vairāki deguni uz "Pekvoda" klāja izrādījās modrāki, nekā trīs pāri acu augšā mastos. No juras nāca īpatnēja un ne visai patīkama smaka.

-    Es būtu ar mieru derēt, - sacīja Stabss, - ka tuvumā ir daži no tiem savainotajiem vaļiem, kurus mēs todien sabakstījām. Es jau tā domāju, ka šie drīz vien uzpeldēs ar ķīļiem gaisā.

Pēc neilga laiciņa dūmaka mūsu priekšā pašķīrās, un iztālēm mēs ieraudzījām kuģi ar satītām burām, kuras vēstīja, ka tam pie borta jābūt valim.

Mums virzoties tuvāk, svešais uzvilka mastā karogu franču krāsās; pēc vesela mākoņa jūras laupītājputnu, kuri vērpās tam apkārt, riņķoja, cēlās gaisā un šāvās lejup, bija skaidri redzams, ka valim pie kuģa sāna jābūt "uzpūstam", kā to dēvē vaļu mednieki — tas ir, tādam, kas jūrā nobeidzies un joprojām līgo pa ūdensvirsu kā nekur nepiederīgs vraks. Nav grūti iedomāties, cik nelāgi smako tāda masa - briesmīgāk par asīriešu pilsētu mēra laikā, kad dzīvie nespēj vien apglabāt mirušos. Nudien, šī smirdoņa tiek uzlūkota par. tik neciešamu, ka daudzus nekādi pasaules labumi nespētu piedabūt vilkt tādu klāt pie kuģa. Taču ir arī tādi, kas tā dara, neņemot vērā, ka no šādām maitām iegūtā eļļa ir visai zemas kvalitātes un nebūt nelīdzinās rožeļļai.

Rimstošajā vējā pietuvojušies kuģim vēl vairāk, mēs ierau­dzījām, ka frančiem pie borta ir nevis viens, bet veseli divi vaļi; un otrais atšķīrās no pirmā ar vēl spēcīgāku "smaržu" buķeti. Patiesību sakot, šis izrādījās viens no tiem šaubīgajiem vaļiem, kas ņem galu no ilgstošas dispepsijas, tas ir - caurejas, atstājot aiz sevis savas mirstīgās atliekas gandrīz pilnīgi bankrotējušas, bez tauku krikumiņa. Un tomēr - kā tālāk, atbilstošākā vietā redzēsim, lietpratīgs vaļu mednieks nekad neraustīs degunu pie tāda vaļa kā šis, lai kā viņš vairītos no "uzpūstajiem" vaļiem.

"Pekvods" tagad bija pietuvojies tik tuvu svešajam kuģim, ka Stabss dievojās, pazinis savas cērtamās lāpstiņas kātu, sapinušos virvēs, kas bija aptinušās ap viena vaļa asti.

-    Tas tik ir puika, vai ne? - viņš ķircinājās, stāvēdams kuģa priekšgalā. - Gatavais šakālis! Es tāpat labi zinu, ka šitie rupuči no sprancūžiem vaļu zvejā neko nejēdz; palaikam šie nolaiž laivu, plīstošu vilni domādami par kašalota strūklu, jānudicn, un reizēm šie izbrauc no ostām, pielādējuši tilpnes ar kastēm, kur glabājas vaska sveces un dzirklītes dakts apgriešanai, paredzot, ka visas eļļas, ko šie sadabūs, tik tikko pietiks, lai apmērcētu kapteiņa lampas degli! Nūjā, mēs visi šitās lietiņas zinām, tak, palūk, tur viens varž- ēdājs jūtas laimīgs, pievākdams mūsu atkritumus kā šito uzpūsto vali, es saku! Ak vai, šis priecāsies arī apskrubināt sausus kaulus no tās otras augstvērtīgās zivs, kas šim tur ir! Nabadziņš! Es saku, laižam apkārt cepuri, savāksim šim dāvanu - kādu nieku eļļas, žēlastības dēļ! Jo šito eļļiņu, ko izspiedīs no tā mirlas vaļa, nevarēs dedzināt pat cietumā, nāvinieku kamerā. Un, kas attiecas uz otru mirlu, es ņemtos izspiest vairāk eļļas no trim nocirstiem mastiem, nekā šie izdabūs no tā kaulkambara, kaut gan, kad es tā domāju, tur jābūt vēl kam vērtīgākam par eļļu - jā gan, pelēkajai ambrai. Es gribētu zināt, ko par šito domā mūsu vecais. Tā ir pūļu vērts. Jā, es esmu par to! - tā izrunājies, viņš devās uz kapteiņtiltiņa pusi.

Pa šo laiku lēnais vējiņš bija pārvērties pilnīgā bezvējā, tāpēc "Pekvods" gribot negribot tagad izrādījās pamatīgi iestrēdzis smārdā bez cerības izrauties no tā, ja nu vienīgi vējiņš atkal atsāktu pūst.

Iznācis no kajītes, Stabss pasauca savas laivas apkalpi un ņēmās airēt uz svešo kuģi. Irdamies gar tā priekšgalu, viņš pamanīja, ka, saskaņā ar franču smalko gaumi, priekšvadņa augšējā daļa izgriezta milzīga, nokarena, zaļi krāsota kāta veidā; dzeloņu vietā šur tur bija iedzītas misiņa radzes, un visu vainagoja simetriski krokots bumbulis spilgti sarkanā krāsā. Bet zem tā uz dēļiem ar lieliem, zeltītiem burtiem bija rakstīts: "Bouton de Rose"- "Rožpumpurs"; tas bija aromātiskā kuģa romantiskais nosaukums.

Kaut gan Stabss nesaprata, kas tas par "butonu", taču vārds "Rose" un apaļīgais veidojums par abiem kopā viņam lika pietie­kami skaidri visu noprast.

- Koka rožpumpuriņš, ko? - viņš iesaucās, ar roku aizspiez­dams degunu. - Dikten smuki izskatās, bet vēl smukāk smaržo!

Tālabad, lai tuvāk sazinātos ar ļaudīm uz klāja, viņam tagad vajadzēja airēt gar priekšgalu uz kuģa viņu galu un runāt pāri "uzpūstajam" valim.

Nonākot līdz šai vietai, joprojām ar vienu roku turēdams ciet degunu, viņš iebaurojās: - "Rožpumpurīt", ehēi, vai kāds no jūsu rožubutoniem runā angliski?

-    Jā gan, - uz borta atsaucās kāds vīrs no Gērnsi, kurš rādījās esam kapteiņa pirmais palīgs.

-    Tad labi, mans Rožpumpuriņ, vai neesi matījis Balto Vali?

-     Kādu vali?

-     Balto vali - kašalotu - Mobiju Diku, - vai neesat viņu

redzējuši?

-    Nekad nav dzirdēts par tādu vali. Baltu kašalotu! Baltu vali - nē, nē.

-     Labs ir, tad ar to Dieviņu, pēc brītiņa uzsaukšu atkal.

Viņš tūlīt aši airējās atpakaļ pie "Pekvoda" un, redzēdams

Ahābu, kas, pārliecies pār kapteiņtiltiņa margām, gaidīja viņa ziņojumu, salika plaukstas kā tauri un nokliedza: - Nē, ser! Nav! - Pēc tam Ahābs nozuda, un Stabss atgriezās pie frančiem.

Tagad viņš redzēja vīru no Gērnsi salas - jau izkarinājušos aiz borta, darbojamies ar cērtamo lāpstiņu - vīrs bija piekarinājis sev zem deguna kaut ko kuļķenītei līdzīgu.

-     Kas noticis jūsu degunam? - Stabss vaicāja. - Vai salauzts?

-     Gribētos, lai būtu salauzts, vai tā vispār nebūtu! — vīrs atsaucās, nebūt nelikdamies sajūsmināts par darbu, kuru veica. - Un kādēļ jūs tā turaties pie savējā?

-    Tāpat vien! Tas ir liekais, no vaska, tādēļ jāpietur. Kas par skaistu dieniņu, ko? Gaiss kā puķu dobē, es saku. Pamet mums arī kādu buķetīti, rožbumbulīt!

-     Kas, velns, tev te meklējams? - ierēcās vīrs, pēkšņi saskaities.

-     Ei, nestreb karstu! Jānudien, ir par karstu! Kam tu neiesal- dēji šos vaļus ledū, kamēr tos apstrādā? Tak jokus pie malas. Vai tad nezini, rožpumpurīt, ka nav nekādas jēgas censties pēc eļļas no šitādiem vaļiem? Ja runājam par izkaltušo, tur nesanāks ne uzpirksteņa tiesa no visa rumpja.

-    Es jau zinu, bet, vai redzējies, kapteinis negrib tam ticēt; šis ir viņa pirmais brauciens, viņš agrāk bijis odekolona fabrikants. Bet kāp augšā uz borta, varbūt šis noticēs tev, ja man netic, un es tikšu vaļā no šitā cūcīgā darbiņa.

- Esmu gatavs uz visu tevis dēļ, visdārgo draudziņ, - atsaucās Stabss un drīz vien uzrāpās uz klāja. Tur viņš ieraudzīja savādu skatu. Jūrnieki, kam galvā bija sarkanas adītas vilnas cepurītes ar pušķīšiem, rosījās, gatavodami smagos trīšus vaļu celšanai. Taču viņi strādāja negribīgi, toties runāja ļoti ātri un it nemaz nelikās esam labā garastāvoklī. Viņi visi bija saslējuši degunus gaisā kā daudzus bugspritu snīpjus. Palaikam daži no viņiem pārtrauca darbošanos un rāpās mastos, lai mazliet ieelpotu svaigu gaisu. Citi, baidīdamies saķert kādu sērgu, mērcēja pakulas piķī un ik pa laikam cēla pie deguna. Vēl citi, aplauzījuši savas pīpes turpat vai līdz iemutei, sparīgi tās pakšķināja - dūmodami, lai nāsis visu laiku būtu tabakas dūmu pilnas.

Stabsu pārsteidza vesela lāstu un lamu straume, kas nāca no kapteiņa kajītes puses; palūkojies šajā virzienā, viņš ieraudzīja aiz pavērtajām durvīm ugunssarkanu ģīmi. Tas bija sašutušais kuģa ārsts, kas pēc veltīgajiem protestiem pret šīsdienas izdarīšanos bija iemucis kajīte (kabinetā, kā viņš to sauca), lai izbēgtu no sērgas, taču, joprojām nevarēdams valdīties, ik pa laikam bērtin bēra brīdinājumus un lāstus.

To visu redzēdams, Stabss sajutās drošs par savu uzvaru un, pievērsies pirmītējam vīram, pasauca to uz nelielu apspriedi, kuras laikā svešais kapteiņa palīgs atzinās viņam, ka neieredz savu kapteini, šo uzpūtīgo nejēgu, kas ievārījis visu šo smirdīgo un nevajadzīgo putru. Rūpīgi viņu iztaujādams, Stabss noskaidroja, ka vīram nav ne mazākā priekšstata par pelēko ambru. Tādēļ arī viņš par to cieta klusu, bet visādi citādi bija pati laipnība, runādams tik draudzīgi, ka drīz vien abi izdomāja mazu plānu, lai apvestu ap stūri un padarītu par apsmieklu kapteini, bet tam ne prātā nenāktu apšaubīt viņu labo gribu. Saskaņā ar šo nelielo plānu vecākajam kapteiņa palīgam vajadzēja uzņemties tulka pienākumus un teikt kapteinim visu, kas iekritīs prātā kā no Stabsa mutes nākušu; tikmēr Stabsam jāmelš visādi nieki, kādi vien sarunas laikā pagadītos uz mēles.

Pa to laiku viņu nākamais upuris iznāca uz klāja. Tas bija augumā mazs un sejā tumsnējs vīrs, bet izskatījās tā kā par smalku jūras kapteinim, taču ar jo kuplām ūsām un vaigubārdu; viņam mugurā bija sarkans kokvilnas samta kamzolis ar pulksteņķēdi un brelokiem. Palīgs pieklājīgi iepazīstināja Stabsu ar šo vīru un izlikās tulkojam viņa sacīto.

-     Ko lai vispirms viņam saku? - vīrs vaicāja.

-     Vispirms, - attrauca Stabss, aplūkodams samta vesti, pulk­steni un karekļus, - tu varētu viņam pateikt, ka manā skatījumā šis izskatās bērnišķīgi, kaut gan ne man par to spriest.

-     Mesjē, viņš apgalvo, - palīgs teica franciski, pagriezies pret kapteini, - ka vēl vakar viņējie esot satikuši kuģi, kura kapteinis, kapteiņa palīgs un seši kuģaļaudis ņēmuši galu no sērgas, ko saķē­ruši no piepūsta vaļa, to pievilkdami pie kuģa.

To dzirdējis, kapteinis nodrebēja un vēlējās visu izzināt sīkāk.

-    Ko tagad? - palīgs vaicāja.

-    Ja reiz viņš ņem visu par pilnu, pavēstī viņam, ka tagad esmu tā pamatīgāk ieskatījies un jūtos drošs, ka šis ir tāds pats vaļu mednieku kapteinis kā Santjago mērkaķis. Vispār saki, ka viņš ir gatavais babuīns.

-     Viņš zvēr un dievojas, mesjē, ka tas otrais, izkaltušais valis, ir vēl bīstamāks par uzpūsto, un vispār, mesjē, viņš ieteic, Dieva dēļ, ja jums dzīvība mīļa, cirst pušu tauvas un taisīties no tām zivīm vaļā.

Tajā pašā mirklī kapteinis metās uz priekšu un skaļā balsī pavēlēja komandai mest mieru trīšu vilkšanai un tūlīt pat cirst pušu tauvas un ķēdes, kas turēja vaļus pie kuģa.

-     Ko tagad? - vaicāja vīrs, kad kapteinis atkal pagriezās pret viņiem.

-     Tagad, es varētu bilst… nūjā, saki viņam, ka - jā, patiesi, ka esmu viņu apvedis ap stūri un… (sānis, pie sevis) ne tikai viņu vien…

-     Mesjē, viņš teic, ka esot laimīgs mums pakalpot.

To dzirdot, kapteinis nodievojās, ka jāpateicas esot viņiem (ar to domādams sevi un palīgu) un, visbeidzot, ielūdza Stabsu lejā savā kajīte izdzert pudeli Bordo.

-    Viņš grib ar tevi izdzert glāzi vīna, — tulks paziņoja.

-Tencini viņu no visas sirds, taču tas ir pret maniem principiem - dzert ar to, kuru esmu iznesis cauri. Vispār saki viņam, ka man jādodas atpakaļ.

-     Mesjē, viņš teica, ka principi neļaujot viņam dzert, taču, ja mesjē gribot vēl kādu dieniņu nodzīvot un iedzert, tad lai no­laižot visas četras laivas un pavelkot kuģi nost no šitiem vaļiem, jo šinī bezvējā tie nekur netaisoties dreifēt.

Pa to laiku Stabss jau bija aiz borta un, iekāpis savā laivā, uzsauca kapteiņa palīgam, ka viņam tur esot pagarāka tauva un šis darīšot, ko spēšot, lai vieglāko no abiem vaļiem pavilktu nost no kuģa sāna. Kamēr franču laivas stīvēja kuģi uz vienu pusi, Stabss pakalpīgi vilka vali uz otru, ārišķīgi izritinādams no laivas neparasti garu virvi.

Drīz uzpūta vējiņš, Stabss izlikās atsvabinām savu virvi un pametam vali; uzvilkuši laivas augšā, franči ātri attālinājās, kamēr "Pekvods" ieslīdēja starp viņiem un Stabsa vali. Tikmēr Stabss veicīgi pieairēja pie peldošā rumpja un, piekodinājis "Pekvodam" dot zīmi par saviem nolūkiem, ķērās pie darba, lai plūktu savas blēdīgās izrīcības augļus. Sagrābis aso cērtamo lāpstiņu, viņš ņēmās urbināt rumpī bedri kādu gabaliņu aiz sānspuras. Gandrīz varētu nodomāt, ka viņš jūrā rok aku; kad beidzot lāpsta atsitās pret liesajam ribām, likās, ka viņš uzracis vecus romiešu kārniņus vai treknajās angļu dūņās apraktu podu lauskas. Visa viņa laivas apkalpe bija pacilāta un dedzīgi palīdzēja savam pavēlniekam, atgādinot aizrautīgus zelta meklētājus.

Bet visu šo laiku ap viņiem virpuļoja neskaitāmi plēsēj- putni - te uzlidodami, te nirdami, te uzpeldēdami, brēkādami un kaudamies. Stabss jau sāka izskatīties vīlies, jo vairāk tāpēc, ka drausmīgā smirdoņa pieņēmās spēkā, kad pēkšņi pašā līķsmārda viducī tievā strūkliņā uzvēdīja maiga smarža, izpeldēdama caur nelāgu izgarojumu viļņiem un netapdama nomākta, kā viena upe ieplūst otrā, tecēdama tālāk kopā ar to un kādu laiku nesa­jaukdamās ar tās ūdeņiem.

-    Tas man ir rokā, tepat ir! - līksmi iesaucās Stabss, uztaus­tījis kaut ko šajā pazemē. - Tā ir manta!

Aizmetis lāpstiņu, viņš iegremdēja tur abas rokas un izvilka riekšavu tādu kā Vindzoras ziepju vai labi nogulējušos vecu sieru, ļoti staipīgu un smaržīgu. Tai viegli varētu durt cauri ar pirkstu; vielas krāsa bija kaut kas vidējs starp dzeltenīgu un pelnu toni. Tā, mani draugi, bija pelēkā ambra, pie katra aptiekāra zelta gineju vērta par unci. Tika ievāktas kādas sešas riekšavas, bet vēl vairāk neglābjami pazuda jūras dziļumos; var būt, ka bija iespējams izdabūt lielāku daudzumu, ja neatskanētu pacietību zaudējušā Ahāba pērkonīgā pavēle Stabsam mest mieru un atgriezties uz klāja, citādi šim nākšoties no kuģa atvadīties.

92. nodaļa PELĒKĀ AMBRA

Šī pelēkā ambra ir visnotaļ interesanta viela un tik ļoti svarīga tirdzniecībai, ka 1791. gadā kāds Nantaketas kapteinis Kofins tika šajā sakarā noklaušināts Anglijas Parlamenta apakšnamā. Jo šajā laikā, un arī līdz visai nesenai pagātnei minētās pelēkās ambras īstenā izcelšanās, tāpat kā pati ambra, vēl nebija izpētīta. Kaut gan šis vārds cēlies no franču vārda ambregris, kas nozīmē "pelēkais dzintars", tā no dzintara būtiski atšķiras. Jo dzintaru, kaut gan to palaikam atrod jūras krastā, tāpat izrok no zemes arī tālu konti­nentā, bet pelēkā ambra atrodama tikai jūrā un nekur citur. Bez tam dzintars ir cieta, caurspīdīga, lūzena viela bez smaržas; no tās darina pīpju iemutes, krelles un rotājumus, bet pelēkā ambra ir mīksta, vaskaina un tik ļoti aromātiska un smaržīga, ka to plaši lieto parfimērijā, pievieno kvēpināmām zālēm, smaržīgām svecēm, matu pūderiem un pomādēm. Turki to pievieno ēdieniem, kā arī nes uz Meku tādā pašā nolūkā, kādā vīraku nes uz Svētā Pētera katedrāli Romā. Daži vīna tirgoņi iebirdina kādus graudiņus sarkanvīnā, lai tas labāk smaržotu.

Kurš būtu varējis iedomāties, ka tik smalkas lēdijas un džentl­meņi smaržināsies ar esenci, kas izvilkta no slima vaļa nicināmā vēdera! Un tomēr tā notiek. Vieni pelēko ambru uzskata par vaļa gremošanas traucējumu cēloni, otri par to sekām. Kā ārstēt tādus gremošanas traucējumus, ir grūti teikt - ja nu vienīgi parakstīt valim trīs vai četras laivas caurejzāļu un bēgšus glābties, kā dara kalnrači, spridzinādami klintis.

Es aizmirsu piebilst, ka pelēkajā ambrā tika atrastas kaut kādas cietas, apaļas kaula plāksnītes, kuras Stabss vispirms noturēja par jūrnieku bikšu pogām, bet vēlāk atklājās, ka tie bija tikai šādā veidā iebalzamēti sīku astoņkājīšu kauliņi.

Taču, ja nu šo bezgalsmaržīgo, tīro ambru var atrast tikai trūdu vidū, - vai tas ir bez nozīmes? Atcerieties, ko sacījis Svētais Pāvils savā vēstulē korintiešiem par grēku un šķīstību, par to, ka "sēts top negodā un uzmodināts godībā"269 . Tāpat atsauksim atmiņā Paracelza270 sacīto - par to, kas dara muskusu vērtīgu. Tāpat neaizmirstiet dīvaino faktu, ka no visām nelāgi smirdošām lietām visnelāgāk ož odekolons tā ražošanas sākumstadijā.

Man gribētos nobeigt nodaļu ar iepriekš minēto aizrādījumu, taču nevaru tā darīt, jo karsti vēlos atspēkot kādu apvainojumu, kuru bieži vien izsaka vaļu medniekiem un kurš aizspriedumainu cilvēku prātos varētu atrast tiešu apliecinājumu visam, kas šeit sacīts par abiem vaļiem. Citviet šajā grāmatā jau tika atspēkoti apmelojumi par vaļu medībām kā netīru un nicināmu nodarbo­šanos. Taču ir jāatspēko vēl kāds apgalvojums. Mēdz sacīt, ka vaļi vispār nelāgi smirdot. Kur gan cēlies tāds kauna traips?

Es domāju, tas radās toreiz, kad pirms vairāk nekā diviem gadu simteņiem Londonā no Grenlandes ieradās vaļu medību kuģi. Tā kā tie vaļu mednieki ne toreiz, ne tagad nav kausējuši taukus turpat jūrā, kā to vienmēr darījuši kuģi dienvidjūrā, bet gan sagriezuši svaigo taukumu nelielos gabaliņos un, pa spundes caurumiem sabāzuši tos lielās mucās, šādi veda uz mājām, jo īsā vaļu medību sezona ledainajās jūrās un pēkšņās, negantās vētras, kas viņus apdraud, neļauj rīkoties citādi. Sekas ir tādas, ka, atverot tilpnes un izkraujot piestātnē šo vaļu kapliču, smaka ir apmēram tāda, kāda rastos, pilsētā izrokot kapus, lai tur liktu pamatus dzemdību namam.

Tāpat es domāju, ka šis nejēdzīgais iebildums pret vaļu medniekiem varētu būt radies agrākajos laikos, kad Grenlandes krastā atradās holandiešu ciemats, saukts par Šmērenburgu vai Smērenbergu[124], turklāt tieši šo pēdējo vārdu lietojis augsti mācītais Fogo fon Slaks savā dižajā darbā par smakām, kurš ir pamatīgs pētījums par šo jautājumu. Kā norāda pats nosaukums Smeer - tauki; berg- nolikt), šis ciemats bija dibināts tālab, lai holandiešu flotei būtu kur pārkausēt vaļu taukus, nevedot tos uz Holandi. Tas bija vesels krāšņu, tauku katlu un eļļas noliktavu kopums; kad kausētava strādāja, droši vien no turienes nāca ne visai patīkama smaka. Taču uz kašalotu zvejas kuģa dienvidu jūrās notiek gluži citādi; tam kādu četru gadu ilgajā braucienā piepildot tilpni līdz malām ar eļļu un nenotērējot, droši vien pat ne piecdesmit dienu, lai pārkausētu taukus tajā šķidrajā stāvokli, kādā eļļa atrodas mucās, tā gandrīz nemaz neož. Patiesībā valis, dzīvs vai beigts, pie labas apiešanās nebūt nepie­der smirdīgiem kustoņiem; nedz arī vaļu mednieku var atšķirt kā, teiksim, viduslaikos vienkop sanākušo vidū atšķīra jūdus - pēc smakas. Un kāpēc gan valim nesmaržot patīkami, ja visumā dzīvnieka veselība ir lieliska, tam daudz kustoties, allaž atrodoties ārā, kaut gan, kas tiesa, tas tiesa, visai reti svaigā gaisā. Es saku, ka, kašalotam vēzējot astes spuras, virs ūdens vējo tāda pati smarža, kāda plīvo, pēc muskusa smaržojošai dāmai plandījot svārkus pa siltu viesistabu. Kam gan lai es smaržīguma ziņā pielīdzinu kašalotu, ņemot vērā viņa pārliecīgo lielumu? Vai tas nevarētu būt izdau­dzinātais zilonis ar dārgakmeņiem rotātajiem ilkņiem, kuru, mirrēm svaidītu, izveda pa kādas Indijas pilsētas vārtiem, lai godinātu Aleksandru Lielo?

93. nodaļa pamestais

Tikai dažas dienas pēc tam, kad mēs sastapām frančus, ar pašu nenozīmīgāko no "Pekvoda" kuģa ļaudīm notika visai nožēlojams atgadījums, kas noveda pie tā, ka apdullušais, uz savu nolemtību ejošais kuģis apgādājās ar dzīvu, mūžam klātesošu posta zīmi, kura pareģoja visbriesmīgākās nelaimes, kādas vien to varētu piemeklēt.

Ne visi vaļu medību kuģa ļaudis kāpj laivās. Uz borta vienmēr paliek daži jūrnieki, tā dēvētie sargātnieki, kam uzdots uzmanīt kuģi, kamēr laivas dzenas pakaļ vaļiem. Parasti šie sargā­tāji ir tikpat spēcīgi puiši kā laivu apkalpes vīri. Taču, ja uz kuģa pagadās kāds mīkstčaulis, nīkulis vai zaķpastala, tas droši tiks par sargātnieku.

Tā uz "Pekvoda" notika ar mazo nēģerēnu Pipinu, pamazināmā vārdā sauktu par Pipu. Nabadziņš Pips! Jūs jau tikāt par viņu dzirdējuši; droši vien atceraties viņa tamburīnu tajā dramatiskajā, tik drūmi līksmojošajā naktī.

Pēc ārējā izskata Pips un Rausītis saderēja kopā kā balts ponijs ar melnu - abi viena auguma, jebšu ar dažādu ādas krāsu - kā ekscentriskā pajūgā iejūgti. Kamēr nelaimīgais stjuarts Rausītis bija pēc dabas muļļa un ar īsu prātiņu, Pips, nebūdams īpaši mīkst­sirdīgs, pēc savas būtības bija kustīgs, dzīvespriecīgs, sirsnīgs - kā visi no viņa cilts, kas vienmēr svin visus svētkus un svinības daudz nepiespiestāk un priecīgāk, nekā jebkura cita rase. Melnajiem kalendārā būtu jābūt norādītām trīssimt sešdesmit piecām valsts svētku vai Jaungada dienām.

Nav ko smaidīt, kad es rakstu, ka šis mazais nēģerpuika bija starojošs, jo arī melnumam piemīt savs starojums; uzmetiet acis kaut vai spīdīgajam melnkoka sienu apšuvumam karaļa istabās. Taču Pips mīlēja dzīvi un visus mierīgos tās priekus; un tas šausminošais darbs, kurā viņš kaut kādā nesaprotamā kārtā bija iesaistījies, postīgi aptumšoja šo starojumu, kaut gan, kā vēlāk būs redzams, tam - uz laiku viņā nomāktajam - bija lemts beigu galā draudīgi uzliesmot mežonīgām un savādām ugunīm, kas mānīgi izgaismoja viņu desmitkārt skaidrāk, nekā tam piemītošais dabas dotais starojums, viņa dzimtajā Tollendā, Konektikutā, ar savu klātbūtni atdzīvinot ne vienu vien zaļumballi un padziedā- šanu, ar saviem līksmajiem smiekliem padarot izliekto apvārsni par zvaigžņu skanuļiem apkarinātu tamburīnu.

Tā dienas gaismā uz ādas, kur sazaro zilas dzīsliņas, ūdens- dzidra briljanta lāse izstaros veselīgu spīdumu; turpretī lietpratīgs juvelieris, gribēdams parādīt jums šo briljantu visā tā spožumā, novietos to uz tumša pamata un izgaismos nevis saules starā, bet ar kaut kādām mākslīgām gaismām. Un tūlīt būs redzams nelāgs, ellišķi valdzinošs spīdums - un nešķīsti liesmojošais briljants, kas pirmāk bija kristāltīras debess dievišķīgs atveids, izskatīsies kā izzagts no pekles valdnieka kroņa. Taču atgriezīsimies pie mūsu stāstījuma.

Notika tā, ka piedzīvojumā ar pelēko ambru Stabsa beidzamais airētājs tā sastiepa roku, ka uz kādu laiku kļuva airēt nespējīgs; un uz to brīdi Pipu norīkoja viņu aizvietot.

Pirmajā reizē, kad Stabss nolaida laivu ar viņu apkalpes sa­stāvā, Pips likās ļoti nemierīgs, taču šajā reizē, par laimi, nenonāca ciešākā saskarē ar vali; un tādējādi viņam izdevās izturēt šo pārbau­dījumu, netopot apkaunotam, neraugoties uz to, ka Stabss, viņu pavērojis, pēcāk bažīgi piekodināja, lai šis savācot vienkop un lolojot visu savu drosmi, jo tā turpmāk viņam varētu izrādīties noderīga.

Toties otrajā reizē laiva uzdūrās valim, un tas, saņēmis harpū­nas triecienu, kā parasts, sāka svaidīties un trāpīja ar asti pa laivas dibenu taisni zem nabaga Pipa sēdekļa. No pārbīļa puika izlēca no laivas ar airi rokā, turklāt tā, ka ar krūškurvi uzgrūdās harpūnvirvei, parāva to sev līdzi pār bortu un, iegāzies ūdenī, tūlīt tajā sapinās. Šajā mirklī ievainotais valis visiem spēkiem rāvās uz priekšu, virve ātri nostiepās, nabaga Pips iznira putu vērpetē pie laivas priekšvadņa, kur viņu bija rautin aizrāvusi nežēlīgā virve, vairākkārt aptīdamās viņa krūškurvim un kaklam.

Laivas priekšgalā stāvēja Teštigo. Viņš bija medību kaismes pārņemts. Mežonis juta nepatiku pret šo zaķpastalu Pipu. Izrāvis dūci no maksts, viņš pacēla asmeni pār virvi un, pagriezies pret Stabsu, vaicājoši uzsauca: - Cirst?

Tikmēr smokošā Pipa zilganā seja daiļrunīgi lūdzās: "Cērt taču, Dieva dēļ!" Tas viss ilga kādu pusminūti.

- Cērt, velns šo rāvis! - norūca Stabss, un tā valis tika zaudēts, bet Pips glābts.

Kolīdz nelaimīgais nēģerēns atguvās, jūrnieki ņēmās viņu lamāt un sunīt. Mierīgi nogaidījis, kamēr nevaldāmā lamu straume pieklust, Stabss pēcāk vienkārši un lietišķi, lai gan joprojām ķircinoši izteica Pipam oficiālu nopēlumu; to izdarījis, viņš deva tam visai noderīgu padomu. Padoms skanēja tā: "Nekad nelec ārā no laivas, Pip, ja vien…" Turpmākais nebija paskaidrojams, ka jau mēdz gadīties ar gudriem padomiem. Jo visā visumā vaļu mednieka moto ir šāds: "Turies pie laivas", kaut gan ir gadījumi, kad atbilstošāks būtu: "Meties ārā no laivas!" Tādēļ Stabss, beidzot aptvēris, ka, nedodot Pipam noteiktus un nepār­protamus norādījumus, atstās viņam pārāk lielas iespējas lēkšanai pār bortu nākotnē, pēkšņi aprāvās un beidza pamācības, cieši pavēlēdams: "Turies pie laivas, Pip, vai - zvēru pie Dieva, es vairs nevilkšu tevi ārā, ja atkal izlēksi, to tu atceries! Mēs nevaram atļauties tādu greznību - atlaist vaļus tādu dēļ kā tu; valis maksā trīsdesmit reizes tik, cik par tevi samaksātu Alabamā! Ņem to vērā un nekad vairs nekur nelēc!" Ar to pašu Stabss laikam lika saprast, ka cilvēks, lai arī mīlē savu tuvāko, tomēr ir dzīvnieks naudas pelnīšanai, un tas bieži vien noslāpē labvēlības uzplūdus viņā.

Bet mēs visi esam Dieva rokā, un Pips izlēca no laivas vēl­reiz. Tas notika apstākļos, kas visai atgādināja iepriekšējo reizi, tikai šoreiz viņš neaizķērās ar krūtežu aiz virves un neaizrāva to līdzi; tādēļ, kad valis sāka savu parasto skrējienu, Pips palika jūrā aiz laivas kā steidzīga pasažiera aizmirsta ceļasoma. Ak vai! Stabss turēja doto vārdu. Tā bija mīlīga, ar zilgmi devīgi pielieta diena; jūra laistījās mierīga un vēsa, līdzeni ldādamās visapkārt, līdz pašam apvārsnim, atgādinot zeltkaļa izkaldinātu bezgala plānu zelta sloksni. Šūpodamās augšup un lejup šajā jūrā, Pipa melnkokā grebtā galva izskatījās pēc krustnagliņas. Neviens nazis nepacēlās, kad viņš pārkrita pār bortu. Stabss bija pa­griezis viņam savu nepielūdzamo muguru, un valis traucās kā spārnos. Pēc trim minūtēm jau vesela bezgalīgā okeāna jūdze šķīra Pipu no Stabsa. Jūras vidū nabaga Pips pagrieza savu skrullaino, melnsprogaino galvu pret sauli - to otro atstumto vientuļnieku, tādu pašu kā viņš, tikai daudz augstāk un spožāk starojošu.

Mierīgā laikā peldēt pa atklātu okeānu pieredzējušam peldē­tājam ir tikpat viegli kā vizināties pa sauszemi atsperratos. Taču briesmīgā vientulība ir neizturama. Apkopojot domas par sevi pašu tādā bezžēlas bezgalībā, - mans Dievs, kas spētu to aprakstīt? Ievērojiet, kā jūrnieki, bezvēja laikā peldēdamies atklātā jūrā, turas sava kuģa tuvumā un neattālinās no tā sāna.

Bet vai tiešām Stabss tīšām pameta nabaga mazo nēģerēnu likteņa ziņā? Nē, vismaz viņam nebija tāda nodoma. Jo aiz viņiem īrās vēl divas laivas, un viņš, bez šaubām, domāja, ka tās ātri vien sasniegs Pipu un izvilks no ūdens, kaut gan, protams, vaļu med­nieki ne vienmēr pievērš uzmanību airētājiem, kas nokļuvuši briesmās pašu bailības dēļ, jo šādi gadījumi nav nemaz tik reti; un gandrīz vienmēr zvejā tā sauktais zaķpastala netiek ieredzēts un ir gauži nicināts gluži tāpat kā kara flotē un armijā.

Taču notika tā, ka vīri šajās laivās, Pipu nepamanījuši, pēkšņi ieraudzīja netālu peldam vaļus, pagrieza sānis un uzsāka pakaļ­dzīšanos; bet Stabsa laiva tagad jau bija tik tālu, un viņš pats ar visu apkalpi tā aizrāvies ar sava medījuma vajāšanu, ka apvārsnis visapkārt Pipam bēdīgā kārtā pletās plašumā. Tīrās nejaušības dēļ viņu beidzot uzgāja kuģis, taču kopš tā laika mazais nēģerēns staigāja pa klāju muļķa prātā; vismaz viņu uzskatīja par tādu. Jūra kā pa smieklam bija turējusi ūdens virspusē viņa mirstīgo apvalku, toties paņēma sev nemirstīgo dvēseli. Kaut gan neno- gremdēja to pavisam. Drīzāk gan dzīvu aiznesa to brīnumainos dziļumos, kur viņa nekustīgo acu priekšā slīdēja savādi nemai­nīgas pirmpasaules rēgi un taupīgā vārava Gudrība atklāja savas bagātību kaudzes; tur starp līksmām, bezbēdīgām, mūžam jaunām mūžībām Pips skatīja neskaitāmus koraļļkukainīšus, kas bija visuresoši kā pats Dievs un zem Ūdeņu velvēm veidoja milzīgas galaktikas. Viņš redzēja Dieva kāju uz aužamo stāvu paminas un atstāstīja to; tādēļ viņa biedri teica viņu jukušu. Jo cilvēka ārprāts ir debesu saprāts; izgājis ārpus visām mirstīgo saprāta robežām, cilvēks aizsniedz debešķīgo saprātu, kas šīszemes prātam šķiet bezjēdzīgs un maldīgs; gan labklājībai, gan postam viņš top vien­līdz nepieejams, tikpat nepielūdzams kā viņa Dievs.

Visbeidzot, nenosodiet Stabsu pārāk bargi. Tādas lietas šajā zvejā mēdz notikt, un tālākajā stāstījumā atklāsies, ka arī man reiz gadījās tikt pamestam.

94. nodaļa ROKASSPIEDIENS

Šis tik dārgi aizmaksātais Stabsa valis tapa pievilkts pie "Pekvoda" sāna, kur veica visas iepriekš aprakstītās izdarības ar lāpstiņu iecirtieniem un trīšiem, līdz pat Heidelbergas mucas dibena izsišanai vai kārbas atdarīšanai.

Kamēr vieni bija aizņemti ar šo pēdējo darbiņu, citi stiepa projām palielākas mučeles, tiklīdz tās bija piepildītas ar sperma- cetu; kad pienāca laiks, šo pašu spermacetu rūpīgi sagatavoja kausēšanas darbiem, par kuriem pastāstīšu vēlāk.

Tas atdzisa un sacietēja tik lielā mērā, ka tad, kad es kopā ar vairākiem citiem vīriem apsēdos pie lielas Konstantina vannas, kas bija pilna spermaceta, redzēju to ļoti sacietējušu lielām pikām, kuras pļekstinājās šurpu turpu šķidrajā masā. Mūsu uzdevums bija saspaidīt šos pikučus, tos atkal pārvēršot šķidrumā. Kas par smaržīgu un saldu darbiņu! Nav jābrīnās, ka vecos laikos šis spermacets bija tik iemīļots kosmētikas līdzeklis. Kā tas attīra! Kā atsvaidzina! Kāds ādas mīkstinātājs! Paturējis tajā rokas tikai dažas minūtes, jutu pirkstus topam lunkanus kā zušus, tiem sākot vīties un locīties.

Man ērti sēžot uz klāja ar sakrustotām kājām pēc nopūlēšanās pie kabestāna, zem zilām un mierīgām debesim, kad kuģis ar slinki piepūstām burām pacilāti slīdēja uz priekšu, un iegremdējot rokas starp šīm mīkstajām, maigajām sabiezējušo audu piciņām, kas noaudās gandrīz stundas laikā, tām raženi pašķīstot man pirkstos un izšļācot savu saturu tā, kā no brieduša vīnogķekara izšļācas vīna sula; ieelpojot šo svaigo smaržu, visnotaļ līdzīgu pavasara vijolīšu smaržai, - es jums svinīgi apliecinu, ka šajā laikā biju smaržīgās pļavās, aizmirsis mūsu šausmīgo zvērestu, nomazgādams to no savas sirds un savām rokām šajā neaprakstāmajā spermacetā; es jau biju gatavs noticēt vecvecajam Paracelza apgalvojumam, ka spermacetam piemīt reta spēja klusināt dusmu trakumu; nomaz­gājoties šādā vannā, es sajutos dievišķīgi atbrīvots no jebkādas nelabvēlības, aizkaitināmības, skaudības - no visa ļauna.

- Spaidi! Viļā! Spied! - un tā visu garo rītu; es šķaidīju spermaceta pikučus, kamēr pats turpat vai izkusu tajā masā! Maisīju to, līdz pār mani nāca kāda dīvaina apmātība, un es pamanīju, ka, pats to neapzinādamies, spiežu savu biedru rokas, noturēdams tās par šiem maigajiem kunkuļiem. Šī nodarbošanās izsauca manī tik aizraujošas, siltas, draudzīgas un mīlestības pilnas jušanas, ka visbeidzot es nerimtīgi spiedu visiem rokas un sentimentāli skatījos acīs, it kā sacīdams: "Ak! Mani dārgie tuvākie, kam mums nēsāt sevī rūgtumu citam pret citu, kam lolot aizvai­nojumu un skaudību? Nāciet, spiedīsim rokas cits citam; nē, paši sakusīsim kopā cits citā, izspiedīsim vienā vienīgā labestības pienā un spermacetā savas dvēseles!"

Ak, ja es varētu mūžīgi mūžam plunčāties pa spermacetu! Jo tagad, kad pēc daudzveidīgas un ilgstošas pieredzes esmu aptvēris, ka jebkurā gadījumā cilvēkam galu galā nākas pazemināt vai vismaz mainīt savu priekšstatu par aizsniedzamo laimi, redzot to nevis savos prātos vai fantāzijās, bet sievā, sirdsgudrībā, laulības gultā, maizes riecienā, seglos, pavardā, savas zemes stūrītī; tagad, kad esmu to sapratis, būtu gatavs spaidīt spermaceta kamus veselu mūžību. Nakts redzējumos es domās skatīju garas eņģeļu rindas paradīzē, un katrs bija iemērcis rokas traukā ar spermacetu.

Runājot par spermacetu, jāpārspriež arī par citām tamlī­dzīgām lietām, ar kurām saskaramies, sagatavojot vali kausēšanas darbiem.

Vispirms nāk tā sauktā zirgsega, ko atdala no tievākās vaļa ķermeņa daļas un astes spuru biezākajām daļām. Tas ir ciets cīpslu un muskuļu pinums, kas tomēr satur mazliet tauku. Pēc zirgsegas atdalīšanas, to vispirms sacērt klučos, lai būtu vieglāk pārnēsāt, pēc tam sakapā. Kluči ļoti atgādina Bērkšīras marmora gabalus.

Par "plūmpudiņu" dēvē atsevišķas vaļa mīkstumu daļas, kas šur tur pieaugušas tauksegai un bieži vien pievieno tai palielāku daudzumu treknuma. Tas izskatās ļoti atsvaidzinošs un kārdinošs. Kā jau nosaukums rāda, tas ir sulīgs, raibs, ar sniegbaltiem un zeltainiem raibumiņiem, rotāts plankumiem tumšsarkanā un purpura krāsā. Rubīnu plūmītes uz citronu fona. Par spīti saprātam, ir grūti noturēties, to nenogaršojot. Atzīstos, reiz es paslēpos aiz fokmasta un pamēģināju. Tas garšoja apmēram tā, kā es varētu iedomāties garšojam karalisku kotleti, kas pagata­vota no Luija Le Gros[125] cinkšļa, pieņemot, ka viņš ticis nokauts dienu pēc medību sezonas izbeigšanās, bet šī medībsezona iegadījušies gadā, kad Šampaņas vīna dārzi briedinājuši neparasti bagātu ražu.

Ir vēl viena visai īpatnēja substance, kas parādās darba gaitā, bet to es uzlūkoju par pārāk mīklainu, lai pienācīgi aprakstītu. To dēvē par "slienu" - tas ir vaļu mednieku izdomāts nosau­kums, un patiesībā substance pēc savas dabas tam atbilst. Tas ir kaut kas neiedomājami staipīgs un stiegrs, visbiežāk atrodams spermaceta mucu dibenā pēc ilgstošas pikuču izspaidīšanas un spermaceta noliešanas pēc tam. Es domāju, ka tie ir neticami plāni saplēstas plēvītes gabaliņi no apvalka, kas izklāja sperma­ceta kārbu.

Tā saucamie "atkrišņi" ir termins, kas patiesībā piederas īsto vaļu medniekiem, taču reizēm to lietot gadās arī kašalotu med­niekiem. Tas apzīmē tumšu, lipīgu vielu, ko nokasa no Gren- landes jeb īsto vaļu mugurām un kas lielos daudzumos klāj to otršķirīgo tupeļu klājus, kuras medī šos nicināmos Leviatānus.

Spīles. Taisnību sakot, šis vārds nav vaļu mednieku leksiko­nam piederīgs. Un tomēr vaļu mednieki to lieto, tātad tas būtu tur ietilpināms. Vaļa spīle ir īsa, cieta šķiedrjosla, izgriezta no Leviatāna astes tievā gala; tā ir aptuveni collu bieza, bet viss pārējais atbilst apmēram kapļa dzelzs daļai. Pārvelkot ar tās malu pa notaukoto klāju kā ar ādas skrāpi, tā kaut kādā neaprakstāmā veidā maģiski aizrauj sev līdzi visus netīrumus.

Taču, lai uzzinātu visu par šīm neskaidrajām lietām, vislabāk ir tūlīt nokāpt taukkambarī un ilgāk aprunāties ar tiem, kas tur iekšā. Šo kambari jau iepriekš minējām kā taukdeķu novietni - pēc tam kad tie izgriezti un nodīrāti no kašalota. Kad pienācis laiks kambara saturu sacirst, šī telpa top par šausmu istabu katram iesācējam, un jo sevišķi naktī. Vienā pusē strādātājiem liek atstāta brīva telpa, kuru apgaismo nespodrs lukturis. Parasti vīri strādā pa pāriem - viens ar pīķi un kāsi, otrs ar lāpstu. Vaļu mednieka pīķis atgādina ieroci ar tādu pašu nosaukumu, kādu mēdz lietot tuvcīņai uz fregatēm. Kāsis atgādina laivas ķeksi. Ar šo kāsi rīkodamies, vīrs uzkabina uz tā tauku sloksni un pūlas to noturēt, neļaujot tai izslīdēt, kamēr kuģis zvalstās un līgojas. Pa to laiku otrais ar lāpstu, stāvēdams uz sloksnes, šķērsām no augšas cērt to pārnēsājamos gabalos. Lāpstiņa ir uzasināta, cik vien iespējams, bet cirtēja kājas basas, un tas, uz kā viņš stāv, visu laiku slīd ārā no kājapakšas - neatturami kā kamaniņas. Vai gan būtu jābrīnās, ja kādā reizē viņš apcirstu kāju pirkstus sev vai palīgam? Reti kuram taukkambaru veterānam ir visi kāju pirksti.

95. nodaļa SUTANA

Būtu jūs uzkāpuši uz "Pekvoda" klāja vaļa mirstīgo atlieku uzšķēršanas laikā un pastaigājuši šurpu turpu ap kabestānu, esmu pārliecināts, ka jūs ar lielu interesi aplūkotu visnotaļ dīvainu un noslēpumainu priekšmetu, ko ieraudzītu guļam aizvēja pusē pie špigatēm. Ne brīnumainā tvertne vaļa milzīgajā galvā, ne atkārtā apakšžokļa apbrīnojamais garums, ne pārsteidzošā simetriskā aste - nekas no tā visa jūs nepārsteigtu tik ļoti kā acu uzmetiens šim neizprotamajam konusam - garākam, nekā Kentuki iedzīvo­tāja augums, turpat vai pēdu diametrā pie pamata, kas ir piķa melns kā Jodžo, šis Kvīkega elkdieviņš no melnkoka. Tas patiešām ir elks, jānudien, vai, pareizāk sakot, tā attēls tāds bija senos laikos. Tāds pats dieviņš kā tas, kas atradās Jūdejas ķēniņienes Maāchas noslēpumainajās birzīs; tieši par tā pielūgšanu viņas mazdēls, ķēniņš Asa, to gāza no troņa, bet elku iznīcināja, sadedzinādams "riebīgo Ašcras tēlu Kidronas upes līcī", kā aizplīvuroti vēstīts Pirmās Ķēniņu grāmatas 15. nodaļā.

Palūk, tas jūrnieks, dēvēts par graizītāju, kas nāk šurp, ar divu biedru palīdzību uzveļ sev mugurā grandisimusu, kā to iesaukuši jūrnieki, un ar nolīkušiem pleciem stiepj projām kā grenadieris kritušu biedru no kaujas lauka. Nometis to priekšklājā, viņš tagad noņemas, gareniski nomaukdams tam tumšo ādu kā afrikāņu mednieks velk nost ādu boačūskai. Kad tas padarīts, viņš izgriež ādu uz otru pusi kā bikšu staru, tik pamatīgi nostiepj, ka tā top turpat divtik plata, un visbeidzot pakarina žāvēties uz tauvām. Pēc kāda laika to noņem - un tad, nošņāpis kādas trīs pēdas no smailā gala un izšņikājis rokām divus caurumus otrā pusē, vīrs ielien tur iekšā. Graizītājs tagad stāv jūsu acu priekšā pilnā savā kanoniskajā amattērpā. Kopš neatminamiem laikiem šā ordeņa lietots, vienīgi šāds tērps spēj šo cilvēku pienācīgi pa­sargāt, kamēr viņš pilda sevišķo uzdevumu, ko tam pēc amata pienākas veikt.

Šis uzdevums ir - graizīt tauku sloksnes, pirms tās nonāks katlos; šī operācija tiek veikta uz īpaša koka krāģa, kas ar vienu galu balstās pret bortu; zem tā novietots ietilpīgs kubls, kurā krīt sašķēlētās sloksnes tik ātri kā lapiņas no aizrautīga runātāja katedras. Pienācīgi tērpts melnā, stāvēdams tribīnē, neatrauda- mies no "Bībeles lapām"[126] - kas par kandidātu arhibīskapa godam, kas par Pāvestu iznāktu no šāda graizītāja!

96. nodaļa TAUKU KAUSĒŠANA

Amerikāņu vaļu mednieku kuģi var pazīt ne vien pēc bortiem piekarinātajām laivām, bet arī pēc tauku kausētavas. Tas ir nepa­rasts ierīkojums, kur izturīgs mūris piemājo līdzās ozolkokam un kaņepājiem, veidojot klāja kopskatu. Viss izskatās tā, it kā no lauka uz klāja dēļiem būtu pārnesta ķieģeļcepļa krāsns.

Kausētava novietota starp fokmastu un grotmastu - klāja visplatākajā vietā. Baļķi zem tās ir sevišķi izturīgi, tie spēj noturēt visu smago ķieģeļu un apmetuma masu, kas aizņem apmēram desmit pēdas garumā, astoņas platumā un piecas augstumā. Pamats atrodas klāja virspusē, bet mūris ir pamatīgi piestiprināts tam ar smagām dzelzs skavām no visām pusēm, pieskrūvējot tās tieši pie baļķiem. Sānsienas ir ar koku apšūtas, bet no augšas mūri pilnīgi nosedz liela, nolaidena, dēļiem apsista lūka. Šo lūku paceļot, ieraugām pāri lielu kausējamo katlu, un katrs no tiem ir vairāku mucu tilpumā. Kad tos nelieto, katli tiek uzturēti priekšzīmīgi tīri. Palaikam tos berž ar ziepjakmeni un smiltīm, kamēr tie spīd kā sudraba punša kausi. Naktssardzes laikā daži veci, ciniski jūrnieki lien tur iekšā kādu brītiņu nosnausties. Spodrināšanas dienās, kad katrā katlā sānu pie sāna sēž pa vienam vīram, pār katlu metāla lūpām nāk visatklātākās atzīšanās. Šī vieta tāpat ir kā radīta matemātiskām meditācijām. Tieši kreisajā pusē novietotajā "Pekvoda" kausēšanas katlā, ziepjakmenim rosīgi riņķojot ap mani, man pirmoreiz iekrita prātā interesantais atklājums, ka, ģeometriski skatoties, visi ķermeņi, kas slīd pa cikloīdu kā mans ziepjakmens, no jebkura punkta kritīs vienādu laika sprīdi.

Atdarot dzelzs aizvirtni, kas aizsedz kausētavu no priekš­puses, top redzams kails mūris ar divām dzelzs krāšņu mutēm, kuras atrodas tieši zem katliem. Krāšņu mutes nosedz smagas dzelzs durtiņas.

Pavarda versmainais karstums nespēj neko nodarīt klājam, jo zem visa slēgtā laukuma, ko aizņem kausētava, ir ierīkots sekls rezervuārs. Pa aizmugurē ierīkotu ūdensvadu šis rezervuārs pildās ar ūdeni tādā pašā ātrumā, kādā ūdens izgaro. Te nav nekādu skursteņu uz āru; dūmvadi atveras tieši pretējā sienā. Un tagad uz mirklīti palūkosimies atpakaļ.

Bija ap pulksten deviņiem vakarā, kad "Pekvoda" kausētava šajā braucienā tika pirmoreiz iedarbināta. Uzraudzīt šo būšanu pienācās Stabsam.

- Vai viss gatavs? Ņemt nost vāku un laist vaļā! Paliec uguni zem katliem, kok!

Tas nebija grūti izdarāms, jo kuģa namdaris visu brauciena laiku bāza krāsnī skaidas. Te jāpiebilst, ka vaļu medību braucienā tikai sākumā kausētava tiek kurināta ar malku. Vēlāk malka vairs nav vajadzīga; ja nu vienīgi kā līdzeklis ātrākai galvenā kurināmā aizdedzināšanai. Vārdu sakot, pēc izkausēšanas pārpali­kušos sausos un červeļainos taukumus, tagad dēvētus par skrandžiem vai "plāceņiem", kuros vēl joprojām saglabājušās tauku īpašības, izmanto uguns uzturēšanai. Kā pilnasinīgs moceklis sārtā vai mizantrops, kas nodomājis pašsadedzināties, valis, reiz ticis aizdedzināts, pats kalpo par degvielu un sadeg savā ugunī. Vēl tikai trūka, lai viņš ostītu pats savus dūmus! Jo elpot šos dūmus ir briesmīgāk par briesmīgu, un tomēr tie jums jāelpo un ne tikai jāelpo, bet kādu laiku jums nākas dzīvot tajos! Tiem ir neaprakstāma, nešpetna, indiska smaka - tāda droši vien vēdī ap indiešu bēru sārtiem. Tie smird kā pastarās tiesas eņģeļa kreisais spārns un kalpo par pierā­dījumu elles esamībai.

Ap pusnakti kausētava darbojās pilnā sparā. Mēs bijām atbrīvo­jušies no maitas, tika uzvilktas buras; vējš pieņēmās, bieza tumsība klājās pār tuksnesīgo okeānu. Šo tumsību reižreizēm nolaizīja karstas liesmu mēles, izšaudamās no sodrējainajām krāsns mutēm un izgaismodamas katru takelāžas tauvu augšā, gluži kā izdau­dzinātā grieķu uguns. Degošais kuģis devās uz priekšu, itin kā nepielūdzami uz kādu atriebīgu mērķi dzīdamies. Tā drosmīgais hidriots Kanaris27 '' sūtīja cīņā ar piķi un sēru piekrautās brigas, kuras pameta savas pusnakts ostas ar liesmu apņemtiem audekliem buru vietā, mezdamās pretī turku fregatēm un sadedzinādamas tās milzīgā ugunsgrēkā.

Lūkas vāks bija nocelts no augšas, tagad visa kausētava bija viens liels pavards. Uz tā iezīmējās pagānu harpunētāju ēnas ka no Tartara275 nākušas - viņi vienmēr veic kuriķu pienākumus uz vaļu medību kuģiem. Ar garām, zarainām dakšām viņi meta čurkstošos taukuma gabalus sakarsušajos katlos, vai arī bikstīja uguni zem tiem, kamēr vijīgās liesmas čūskīgi locījās ārā no krāsns mutēm, pūlēdamās iekosties viņiem kājās. Dūmi ritinājās prom drūvigiem kamoliem, un katrreiz, kuģim sašūpojoties, arī verdošā eļļa šļankājās katlā, itin kā sniegdamās iešļākties viņiem sejās.

Pretī kausētavas mutei, kādu gabaliņu no lielā koka lūkas vāka bija vinča. Tā jūrniekiem kalpoja par zvilni. Uz tās atstiepās sardzesvīrs, kad nebija cita darba, lūkodamies sarkanajās ugunīs, kamēr apžilbušās acis sprāga vai no pieres laukā. Viņu raupjās sejas, tagad viscaur noziedušās ar sviedriem un sodrējiem, sapin­kātās bārdas un negaidīti barbariskais balto zobu spīdums - tas

Kanaris Konstantins (ap 1790-1877) no Hidreas salas Peloponēsā - (irieķijas valsts un militārais darbinieks; vadīja ugunskuģus, apkarojot turku floti karā par Grieķijas neatkarību 19. gs. pirmajā puse. (Tulk. piezīme.)

1S Tartars (sengr.) - mirušo pazemes valsts. (Tulk. piezīme.) viss neparasti izgaismojās, ugunij niķīgi lāktījot. Viņiem tā stāstot citcitam savus bezdievīgos piedzīvojumus, attēlojot šausmu stās­tus priecas vārdiem, viņu necilvēcīgie smiekli šāvās augšup kā liesmas no krāšņu mutēm, kamēr tieši pretī harpunētāji mežonīgi vicināja milzīgās zarainās dakšas un smeļamos kausus; vējam kaucot, jūra zvārojās, kuģis vaidēja un zvāļojās, tomēr neatlaidīgi nesdams savu sarkano elli tālāk un tālāk melnajā jūrā un naktī, nicīgi grauzdams baltu kaulu un sirdīgi spļaudīdams uz visām pusēm putas; šis uz priekšu traucošais "Pekvods", kas bija piedzīts ar mežoņiem, ugunīm piekrauts, pilnā gaitā traucās, sadedzinā­dams mironi, un, nirstot melnā tumsā, likās esam sava neprātīgā pavēlnieka dvēseles iemiesojums.

Tā tas izskatījās man, kad es stāvēju pie stūres un, ilgas stundas klusēdams, vadīju pa jūru šo ugunskuģi. Pats tobrīd būdams tum­sas ielenkumā, es jo labāk saskatīju citus - sarkanus, bezprātīgus un spocīgus. Nepārtraukti vērojot šīs velnišķīgās ēnas lodājam manā priekšā - pa pusei dūmos, pa pusei ugunī - beigu beigās manā dvēselē dzima radniecīgas vīzijas, tiklīdz paļāvos tai neizprotamajai sapņainībai, kāda vienmēr mani pārņem, pusnaktī pie stūres stāvot.

Taču tajā naktī ar mani notika dīvains (un līdz pat šai dienai neizskaidrojams) atgadījums. Atmodies no īsas snaudas tāpat stāvus, es ar šausmām apjautu kaut ko liktenīgu un nelabojamu. Stūres kluģis no vaļa žokļakaula iebelza man pa sānu, ar ko biju pret to atspiedies, man ausīs neskanīgi iešalkojās buras, sākdamas pludurot vējā; attapos, ka manas acT s ir vaļā; un, tikai pa pusei apjēg­dams, ko daru, mēģināju ar pirkstiem platāk atplest plakstus.

Taču, par spīti visam, es nevarēju saskatīt savā priekšā kom­pasu, pēc kura virzīties, kaut gan man likās, ka vēl pirms maza brītiņa lūkojos tajā mierīgi gaismojoša luktura starā. Man priekšā nebija nekā, tikai necaurredzama tumsa, kuru šad un tad spokaini izgaismoja sarkanie uzplaiksnījumi, un nepārvarama, nomācoša apziņa, ka ši vēja ātrumā traucošā būšana, uz kuras es atrodos, dodas nevis uz kādu ostu, bet atstāj visas ostas aiz sevis. Nomācoša, mulsinoša izjuta, kā nāvē ejot, nāca pār mani. Rokas krampjaini satvēra kluģi, taču man maldinoši likās, ka stūri kaut kāda burvība apvērsusi otrādi. "Mans Dievs! Kas ar mani notiek?" nodomāju. Nudien! Sava īsā snaudiena laikā biju pagriezies un tagad stāvēju ar seju pret kuģa pakaļgalu un kompasu. Vienā mirklī apcirtos - īstajā brīdī, lai novērstu kuģa iegriešanos šķērsām vējam un ļoti iespējamu apgāšanos. Cik priecīgs un pateicīgs biju, atsvabināts no pārdabiskās šīsnakts halucinācijas un fatā­lajiem draudiem nonākt aiz borta!

Neskaties pārāk ilgi sejā ugunij, cilvēk! Nekad ntsnaiffd ar roku uz stūres! Negriez muguru kompasam, paklausi brīdinājumam, ko dod stūre, tev iebelzdama pa sāniem; netici mākslīgai ugunij, tās sarkanā atspīda liek spokainām izskatīties visām lietām. Rīt, dabiskās saules gaismā, debesis būs skaidras; tie, kas kā nelabie svaidījās elles ugunīs, ausmas blāzmā iezīmēsies pavisam citādi un maigāk; uzvarošā, zeltotā, priekpilnā saule ir vienīgais īstais gaismotājs, visi pārējie melo!

Taču pat Zālamans saka: "Cilvēks, kas nomaldījies projām no gudrības ceļa, nokļūs (tas ir, kamēr dzīvs) mirušo draudzē." Tātad nepadodies ugunij, jo tā tevi nomaldinās un nomērdēs, kā uz brīdi izdarīja ar mani. Ir gudrība, kas nes nelaimi; taču pastāv arī nelaime, kura ir neprāts. Ir dvēseles, kurās mīt Ketskila kalnu[130]ērglis, kas spēj vienādi viegli nolaisties tumšākajās aizās un atkal uzlidot no tām, topot neredzams saulainajā bezgalībā. Un pat tad, ja tas mūžīgi mūžam lidinātos pa aizām, tās tomēr atrodas kalnos; tādējādi - lai viņš nolaistos cik zemu nolaizdamies, kalnu ērglis joprojām būs un paliks augstāk par citiem putniem līdze­numos, lai cik augstu tie lidinātos.

97. nodaļa LAMPA

Ja jūs pamestu "Pekvoda" kausētavu un nokāptu kubrikā2 "', kur guļ tie, kam nav jāstāv sardzē, jau pēc viena vienīga mirkļa jums sāktu likties, ka esat nonācis kādā apgaismotā kapličā pie kanonizētajiem karaļiem un kancleriem. Tur tie guļ savās trīsstū- rīgajās ozolkoka velvēs, katrs no tiem kā akmenī cirsts klusējošs tēls, ducim lampu spīdot viņu piesegtajās acīs.

Uz tirdzniecības kuģiem jūrnieki neredz eļļu biežāk kā pienu no karalienes mātes krūts. Apģērbties tumsā, ēst tumsā, pa tumsu taustīties uz savu guļamvietu - tāds ir viņu liktenis. Taču vaļu mednieks, meklēdams gaismai barību, pats dzīvo gaismā. No savas kojas viņš iztaisa Aladīna lampu un liekas gulēt tajā, tā ka vismelnākajā naktī melnais kuģa korpuss slēpj sevī ilumināciju.

Palūkojiet, cik brivi vaļu mednieks pagrābj riekšā visas savas lampas - visbiežāk tās ir vecas pudeles un flakoni - dodamies pie kapara trauka, kurā dziest izkausētā eļļa, un tur tās no jauna piepilda kā alus kausus pie mucas. Viņš dedzina vistīrāko eļļu, neapstrādātu un tātad bez piemaisījumiem - šķidrumu, kāds nav pieejams nekādiem solāriem, lunāriem, nedz astrāliem ierīkojumiem uz sauszemes. Tā ir salda kā sviests no pirmās aprīļa zālītes. Viņš pats medī sev eļļu, lai būtu pārliecināts par tās svaigumu un tīrību, tāpat kā ceļinieks prērijā pats sagādā sev medījumu vakariņām.

98. nodaļa PILDĪŠANA UN BĒRŠANA

Jau tika stāstīts, ka lielais Leviatāns top pamanīts iztālēm no mastaugšas - kā mednieki to vajā pa ūdeņu tīrumiem un nogalē dziļumu ieplakās; kā pēc tam pievelk pie kuģa sāna un tur nocērt galvu; un kā pēc tās pašas paražas, kas senāk deva bendesmeis- taram tiesības uz nāvinieka drānām, viņa garais, vatētais ģērbs top par bendes īpašumu; kā tad, kad pienācis īstais laiks, tam lemts nokļūt katlos un kā Šadrahs, Mešahs un Abēd-Nego[131] spermacets, eļļa un kauls neskarti iziet cauri ugunij; man vēl atliek nobeigt šīs aprakstošās daļas pēdējo nodaļu ar attēlojumu, apdziedot, ja spēšu, eļļas saliešanas romantisko procedūru, eļļu iepildot mučelēs, un to novietošanu tilpnē, Leviatānam vēlreiz nolaižoties dzimtajos dziļumos, slīdot zem ūdens kā pirmāk; bet, ak vai! nemūžam tam vairs neuznirt virspusē ieelpot.

Vēl siltā eļļa līdzīgi karstam punšam top salieta sešu barelu[132]mucās, un, kamēr kuģis zvārojas un līgojas šurpu turpu pusnakts jūrā, milzīgās mucas ripo un kūleņo, reizēm draudīgi slīdēdamas pa glumo grīdu kā lavīnas, līdz beidzot tās notver un aptur jūrnieki; bet visur apkārt skan klaudzieni: tuk, tuk - tur klaudzina tik daudzi āmuri, cik vien iespējams atrast, jo šimbrīžam ex officio visi kuģa ļaudis pārtapuši muciniekos.

Visbeidzot, kad pēdējā pinte ir ielieta mucā un viss atdzisis, viri lauž zieģeļus lielajām lūkām, kuģa iekšas atveras, un mucas dodas lejup uz savu pēdējo atdusas vietu. Kad tas padarīts, lūku vāki atgrie­žas savās vietās un tiek hermētiski noslēgti - kā aizmūrēta celle.

Kašalotu medībās tas, iespējams, ir viens no svarīgākajiem noti­kumiem. Vienu dienu pa klāja dēļiem vēl pludo tauki un asinis, svētajā vietā - uz kapteiņtiltiņa kaudzē samesti sazāģēti milzīgās vaļa galvas gabali, apkārt mētājas lielas, sarūsējušas mucas kā alus- darītavas pagalmā; dūmi no kausētavas apsvēpējuši visus treliņus, jūrnieki staigā apkārt, taukiem notriepušies, viss kuģis šķiet esam pats lielais Leviatāns, un visur valda apdullinošs troksnis.

Taču pēc dienas vai divām jūs paveraties apkārt un spicējat ausis, vai tas ir tas pats kuģis; ja nebijis daiļrunīgo laivu un kausē­tavas, jūs varētu zvērēt, ka staigājat pa kādu klusu tirdzniecības kuģi, kura kapteinis piekasīgi prasa ievērot tīrību. Neapstrādātai spermaceta eļļai piemīt reta tīrīšanas spēja. Tas ir iemesls, kāpēc klāji nekad neizskatās tik balti kā pēc tā sauktās "taucēšanas". Bez tam no pelniem, kas paliek pāri no sadegušām vaļa atkritalām, viegli pagatavojams spēcīgs sārms; un, ja nu kaut kur pie kuģa sāna vēl palikušas gļotas no vaļa miesām, šis sārms tās ātri vien notīrīs. Kuģa ļaudis rūpīgi staigā visgarām bortiem ar spaiņiem un lupatām, atkal ieviesdami pilnīgu tīrību. No takelāžas zemākajām daļām tiek notīrīti sodrēji. Visi tie daudzie rīki, kas tika lietoti, ari ir rūpīgi notīrīti un aizvākti. Lielais lūkas vāks, noberzts un novietots atpa­kaļ, atkal nosedz kausētavu, pilnīgi aizklājot katlus; visas mucas aizvāktas prom no acīm, tauvas saritinātas un nobāztas kaktos; un, kad ar visas kuģa komandas kopīgām un vienlaicīgām pūlēm visi šie atbildīgie pienākumi ir paveikti, arī paši jūrnieki ņemas tīrīties: viņi pārģērbjas no galvas līdz kājām un visbeidzot iznāk uz neaptrai­pītā klāja svaigi un starojoši kā jaunlaulātie, kas tikko piecēlušies 110 vissmalkāko Holandes audeklu palagiem.

Tagad viņi vieglā solī pa diviem un pa trim pastaigājas pa klāju un jokodamies tērzē par saloniem, sofām, paklājiem un smalkiem batistiem, ierosinādami nosegt klāju ar mašām, pārdomādami, vai nepiekārt mastiem drapērijas un nebūt neredzēdami iemeslu, kāpēc nesarīkot tējas vakaru mēness gaismā uz baka terasē. Atgādināt tādiem iesmaržotiem jūrniekiem par eļļu, vaļakaulu vai taukiem būtu turpat vai nekaunība. Viņi neko nezina par šīm lietām, kuras jūs te aplinkiem pieminat. Ejiet un atnesiet mutautiņus!

Taču ievērojiet: tur augšā, triju mastu galos, stāv trīs vīri, lūko­damies pēc nākamajiem vaļiem, kas, ja tiks nomedīti, nenovēršami atkal nosmērēs veco ozolkoka iekārtu un kaut kur noteikti atstās vismaz vienu mazu tauku traipiņu. Jā gan, un bieži vien gadās, ka pēc vissūrākā nepārtrauktā darba, aizmirstot nakts miegu un raujo­ties deviņdesmit sešas stundas no vietas, kad tieši no laivas, kurā airēts cauru dienu, līdz rokas sāka smelgt, viņi kāpj uz klāja - tikai tāpēc, lai staipītu smagas ķēdes, grieztu smagu vinču, cirstu un kapātu, jā gan, un, sviedros mirkstoši, cepinātos un svēpinātos ekvatoriālās saules un ekvatoriālo katlu ugunīs; un, kad pēc visa tā viņi beidzot ir sevi piedabūjuši iztīrīt kuģi un pārvērst to neaptraipītā piensaimniecībā, bieži vien gadās, ka šie nelaimīgie, aizpogādami tīro kreklu apkaklītes, dzird saucam: "Viens pūš!" - un atkal steidz cīnīties ar vali, sākot visu no gala.

Ak vai, mani draugi, tā taču ir slepkavība! Taču tāda ir dzīve. Jo tiklīdz mēs, mirstīgie, pēc ilgstošiem pūliņiem būsim izdabūjuši ārā no pasaules rumpja kādu nieku tās vērtīgā spermaceta, pēc tam rūpīgi un pacietīgi attīrīsimies no tās netīrumiem un iemācīsimies dzīvot šeitan, dvēseles tīrākajos kambaros - tiklīdz tas paveikts, ta - "Tur viens pūš!" - rēgs šaujas augšup, un atkal mēs peldam cīk­stēties ar kādu citu pasauli un iet cauri jaunās dzīves vecajai rutīnai.

Ak, metempsihoze![133] ak, Pitagor, kas nomiri starojošajā Grieķijas zemē pirms divtūkstoš gadiem - tik labestīgs, tik gudrs, tik laipnīgs - pēdējā braucienā es ceļoju kopā ar tevi gar Peru piekrasti - pats dumiķis būdams, es mācīju tev, vienkāršam zaļknābim, vīt virvi!

99. nodaļa DUBLONS

Jau tiku stāstījis, ka Ahābs bija paradis staigāt šurpu turpu pa kapteiņa tiltiņu, ikreiz pagriezdamies, kad nonāca vienā vai otrā galā - pie kompasa vai grotmasta; taču starp daudzām citām lietām, kas prasās pieminamas, netika piebilsts, ka reizēm, tā staigā­dams, visdziļākajās domās iegrimis, viņš mēdza apstāties vienā no šīm vietām un stāvēja tur, dziļdomīgi lūkodamies kādā priekšmetā. Kad viņš tā stāvēja pie kompasa, ar skatienu urbdamies smailajā adatā, viņa skatiens bija ass kā durklis, tas dzēla, nesot sevī svelošu un nelokāmu apņēmību; kad, atsācis savu pastaigu, viņš apstājās pie grotmasta, šis pats dzeļošais acu skatiens ieurbās tur pienag­lotajā zelta naudas gabalā, un viņš joprojām izskatījās tāds pats, ciešas apņēmības pilns, tikai apņēmībai piejaucās vēl kādas negan­tas skumjas vai varbūt cerības.

Taču kādā rītā, apstājies pie dublona, kapteinis izskatījās tā, it kā viņu atkal būtu ieinteresējušas tur iekaltās dīvainās zīmes un uzraksti, it kā pirmoreiz kādā iedomu apsēstībā viņš censtos aptvert tur apslēpto jēgu. Kaut kāda jēga taču ir katrai lietai, citādi visas šīs lietas nebūtu nenieka vērtas un pati zemeslode kļūtu tukšs cipars, nulle, ko atliktu vienīgi izpārdot vezumiem, kā tas tiek darīts ar pakalniem Bostonas apkaimē - lai aizbērtu grambas uz Piena Ceļa.

Šis dublons bija no vistīrākā tīrradņa zelta, kas izrakts kaut kur pašā vareno kalnu sirdī, no kurienes uz lēktiem un rietiem pa zelta smiltīm brāžas ne viena vien Paktola.285

Un, kaut gan tagad dublons bija pienaglots starp rūsas klātām dzelzs skrūvēm un apsūbējušām kapara naglām, tomēr šeit, paliekot neaizsniedzams, visam nešķīstajam nepieejams, tas joprojām saglabāja savu Kito spožumu. Jebšu, atrazdamies starp rīkļurāvējiem un visu laiku nešķīsteņu roku aptaustīts, mūžgaras naktis tinoties tik biezā tumsībā, kas būtu aizsegusi jebkādas laupītāju izdarības - tomēr katra jauna rītsvīda atrada dublonu turpat, kur saulriets to bija atstājis. Tas izrādījās nolemts un svētīts citam, šausminošam mērķim, un, lai cik mežonīgi bija jūrnieku tikumi, viņi visi uzlūkoja to par Baltā Vaļa talismanu. Palaikam viņi par to valodoja garlaicīgo naktssardžu laikā, minēdami, kura rokās tam būs lemts nonākt un vai šis cilvēks nodzīvos tik ilgi, lai paspētu to izdot.

Šīs cēlās Dienvidamerikas zelta monētas ir kā saulei par godu kaltas medaļas vai tropu piemiņas lietas. Tās attēlo palmas, vulkā­nus un lamas, saules diskus un zvaigznes, ekliptikas[134], pilnības ragus un bagātīgi vilnījošus karogus - ne ar ko neskopojoties, tā ka šis vērtīgais zelts šķiet kļūstam vēl dārgāks un spulgojam vēl spožāk, izgājis cauri poētikas un fantāzijas pārbagātajām spāniska­jām naudas kaltuvēm.

Notika tā, ka "Pekvoda" dublons bija visai raksturīgs piemērs tāda veida darinājumiem. Gar apaļo malu bija iekalti burti: REPUBLICA DEL ECUADOR: QUITO. Tātad šī spožā monē­ta nāca no valstiņas pašā pasaules vidū, no ekvatora, kura vārdā valstiņa nosaukta; atlējums tika izgatavots kaut kur Andos, nevīstošajā vasarā, kas rudeni nepazīst. Uzraksta ielokā bija redzami triju Andu virsotņu atveidi; no vienas šāvās liesmas, uz otras stāvēja tornis, uz trešās - dziedošs gailis, bet pāri tam visam izliecās daļa Zodiaka, ar visām kabalistiskajām zīmēm, kamēr pašā vidū pamatakmens - Saule - nupat bija iegājusi Svaru zīmē - punktā, kur diena nomaina nakti. Šai ekvatoriālajai monētai pretī tagad stāvēja Ahābs, nebūt ne norobežojies no ziņkāriem skatieniem.

- Nekādi brīnumdara pirksti nespētu atstāt zīmes uz šitā zelta, drīzāk gan paša nelabā nagu skrāpējumi tur parādījušies kopš vakarvakara, - klusībā nomurdēja Starbeks, atspiedies pret treliņiem, - vecais, kā rādās, lasa šausmīgo Baltazara uzrakstu28 ''. Nekad neesmu to naudiņu uzmanīgāk papētījis. Viņš dodas lejā; es gribu apskatīties. Tā tumšā ieleja starp trim varenajām smailēm, kas sniedzas debesīs, kādā neizprotamā šīs zemes simbolikā varētu nozīmēt svēto Trīsvienību. Tātad šinī Nāves Ieplakā mūs ierobe­žojis Dievs, bet pāri visiem mūsu rūpestiem joprojām par ceļvedi un cerību spīd Taisnprātības saule. Ja mēs novērsīsim acis, tumšā ieleja izklās mūsu priekšā savu pīšļu augsni; bet, ja pavērsimies augšup, mūsu skatiens sastaps pusceļā pretīsteidzošo sauli, kas ceļas mūs iepriecēt. Bet, ak vai, visvarenā saule nestāv uz vietas; un, ja nu pret pusnakti mēs sāksim meklēt pēc viņas gaišajiem ieprieci­nājumiem, meklēsim to velti! Šī naudiņa runā ar mani gudru, laipnīgu, patiesu, bet vienmēr skumju valodu. Atstāšu to mierā, citādi Patiesība var nodevīgi mani satricināt.

Paklau, dublon, tas tavs Zodiaks ir cilvēka dzīve vienā noslēgtā apli, to nodaļu es tev tūlīt nolasīšu, taisni no grāmatas. Nācu, almanahi Sākumam te ir Avens jeb Auns - palaidies suns, šis mūs dzemdina; tad nāk Taurs jeb Bullis - tas pats pirmais mūs sabada; tālāk tie Džimiņi, tie Dvīņi - tie ir Tikums un Netikums; mēs pūlamies tikt pie Tikuma, bet, skat vien - parādās Vēzis jeb Krabis un velk mūs atpakaļ. Bet, attālinoties no Tikuma, ceļā guļ Leo, tā sauc rūcošo Lauvu - tas pāris reižu draudīgi nokla- bina žokļus un belž ar ķepu; mēs laižamies lapās un sveicinām Jaunavu Virgo! Tā ir mūsu pirmā mīlestība; mēs apprecamies un domājam esam laimīgi uz laiku laikiem, kad pēkšņi mūsu priekšā ir Libra - Svari; laime top izsvērta, un izrādās - tā nav pietiekama, bet mēs tādēļ jūtamies bezgala sarūgtināti, ak Kungs! Kā mēs palecamies uz augšu, kad Skorpions jeb Skarpijs mums iedzēlis pakaļā! Mēs dziedējam brūci, kad pēkšņi bultas tā vien svilpo apkārt; tur izklaidējas Sagitārijs, viens Strēlnieks. Kamēr mēs raujam ārā bultas, vienubrīd - pamūc tik pie malas - ir klāt tarāns Kazurags jeb Mežāzis; viņš metas mums virsū ar visu sparu un aizlidina mūs ar pekām gaisā, kur Akvārijs jeb Ūdensvīrs izgāž pār mums veselus grēku plūdus, mūs noslīcinā­dams; tur, lejā, mēs saritināmies un guļam kopā ar zivīm. Te nu ir tas sprediķis, kas ierakstīts augstajās debesīs, un saule iet tam cauri ik gadu, katru gadu tikdama no turienes ārā dzīva un vesela. Viņa tur, augšā, priecīgu prātu veļas cauri pūliņiem un rūpestiem, tāpat kā te, lejā, dara līksmais Stabss. Līksme - jā gan, tas ir īstais vārds! Adjē, dublon! Bet pag, tur nāk strupais Viļņlauzis; paslēpsimies aiz tauku katliem un paklausīsimies, ko šis teiks. Reku, šis jau ir pie naudiņas, tūdaļ kaut ko cels priekšā. Tā, tā, jau sāk.

- Es te neredzu nekā cita, kā tikai ripiņu no zelta; tas, kurš ieraudzīs to vali, dabūs šito ripiņu. Kas tur būtu ko pētīt? Tā ir sešpadsmit dolāru vērta, tiesa kas tiesa, pa divi centi par cigāru, tur sanāk deviņsimt sešdesmit cigāru. Nenāktos pīpēt apskretušu pīpi kā Stabsam; man tīk cigāri, un te ir veseli deviņsimt sešdesmit; tad nu Flasks kāps augšā tos uzmanīt.

-    Vai saukt šo gudru vai par muļķi? Ja tas patiesi ir gudri, tad izskatās tā pamuļķīgāk; bet, ja nu tas ir muļķīgi, tad izskatās visai gudri. Bet diezgan! Tur nāk mūsu vecais no Menas - šis būs sabijis par līķratu kučieri, pirms sāka jūrā braukt. Šis riņķo ap dublonu; ehē, un apiet mastu no otras puses; tur, tanī pusē, pienaglots zirga pakavs; un tagad šis jau ir atpakaļ, - ko tas varētu nozīmēt? Kuš! Šis kaut ko murmulē - balss čerkst kā vecas, salauztas kafijas dzirnaviņas. Saspicēsim ausis un paklau­sīsimies!

-    Ja Baltais Valis tiks pamanīts, tas notiks pēc mēneša un vienas dienas, kad saule ieies kādā no šīm te zīmēm. Esmu izpētījis šīs zīmes un zinu, ko tās nozīmē; to man iemācīja pirms četriem gadu desmitiem kāda veca Kopenhāgenas ragana. Kurā zīmē saulei jāieiet? Pakava zīmē; tādēļ jau šis tur ir, taisni pretī zelta ripulītim. Bet kur ir pakava zīme? Tas ir Lauva, rēcošais un rijīgais Lauva. Kuģi, veco kuģīt! Mana sirmā galva trīs, par tevi iedomājot.

-     Lūk, vēl viens skaidrojums tam pašam tekstam. Cilvēki ir visādi, bet pasaule viena un tā pati, kā redzams. Paslēpsimies no jauna! Tur nāk Kvīkegs - viscaur notetovēts, viņš pats izskatās pēc Zodiaka ar visām zīmēm. Ko saka tas kanibāls? Zvēru pie savas dzīvības, šis salīdzina zīmes, glūnēdams uz savu paša cinksli; laikam domā, ka saule ir šim uz mīkstuma, vai varbūt uz kāju ikriem, vai iekšās - man domāt, šitā pētī astronomiju vecas raganas attālos zemes nostūros. Pie Jupitera, šis kaut ko atrada uz gurna - jādomā, ka Sagitāriju, to strēlnieku. Nē, šim nav sajēgas, ko iesākt ar tādu dublonu; šis domā to esam vecu karaļa bikšu pogu. Taču pakāpsi­mies atpakaļ! Šurp nāk tas spocīgais sātans, Fēdallāhs; aste sarullēta un aizvākta no acīm, kā parasti, un kurpju purnos sabāztas pakulas, kā vienmēr. Ko šis teiks, šitāds izskatīdamies? Ak, tikai dod zīmi tur tai zīmei un paklanās; uz ripulīša redzama saule - bet šis ir saules pielūdzējs, kā likts. Hē! Kur ir, tur rodas. Šoreiz nāk Pips - nabaga zēns! Labāk lai būtu nomiris, vai arī es - viņš man iedveš šausmas. Viņš tāpat novēroja visus šos zīmju tulkus, mani ieskaitot, un tagad, skat vien, nāk palasīties, ar to savu viņpasaulīgo idiota seju. Jāpavācas nostāk un jāpaklausās viņā. Cst!

-     Es skatos, tu skaties, viņš skatās, mēs skatāmies, jūs skatāties, viņi skatās.

-     Zvēru pie savas dvēseles, viņš būs mācījies Mereja gramatiku! Vingrina prātiņu, nabaga zellis! Bet ko viņš vēl tur burkšķ - cst!

-     Es skatos, tu skaties, viņš skatās, mēs skatāmies, jūs skatā­ties, viņi skatās.

-     Nudien, viņš to mācās no galvas - cst! Atkal jau!

-     Es skatos, tu skaties, viņš skatās, mēs skatāmies, jūs skatā­ties, viņi skatās.

-    Nudien, jocīgi.

-     Un es, un tu, un mēs, un jūs, un viņi - visi esam sikspārņi; tikai es esmu vārna, jo sevišķi, kad uzsēžos šinī priedes galotnē. Krā, krā, krā, krā, krā, krā! Vai es neesmu vārna? Un kur tad putnubiedēklis? Tur jau šis stāv: divi kauli vecās ūzu starās, un divi citi skrandu jakas piedurknēs.

-     Interesanti, vai tikai viņš nedomāja mani? Cik glaimojoši! Nabaga puika! Gribētos pakārties. Visādā ziņā, šajā reizē neuz­kavēšos Pipa sabiedrībā. Varu izturēt visus pārējos, jo tiem skrūvītes vietā, bet šitas ārprāts ir par asprātīgu manam veselajam saprātam. Tā gan, es atstāšu viņu te bubinām.

-     Te ir kunga naba, šis te dublons, un visi skrien kā sade­guši, lai to noskrūvētu. Bet noskrūvējiet sev nabu — kas tad notiks? Tomēr, ja šis te paliks, tas būs tikpat nelāgi, jo, tiklīdz kaut ko pienaglo pie masta, tā ir zīme, ka nav vairs labi. Ha, ha! Vecais Ahāb! Baltais Valis - tas tevi pienaglos! Šitā ir priede. Mans tēvs vecajā labajā Tollendā reiz nocirta priedi un atrada tajā ieaugušu sudraba gredzenu, kādas vecas melnādainās laulīb- riņķi. Kā tas tur nokļuvis? Tāpat prasīs augšāmcelšanās stundā, kad izzvejos šo veco mastu un atradīs dublonu zem raupjās gliemežu kārtas. Ak, zelts! Šis dārgais un vērtīgais zelts! Drīz vien to noglabās zaļais alkatīgais. Cst! Cst! Dievs pastaigājas starp pasaulēm un lasa kazenes. Kok! Ei, kok! Sagatavo mūs! Dženij, ei, ei, ei, ei, ei, Dženij! Izcep mums pankūkas, Dženij!

100. nodaļa

KĀJA UN ROKA. "PEKVODS" NO NANTAKETAS SASTOP "SEMJUELU ENDERBIJU" NO LONDONAS

-     Ei, kuģinieki! Vai neredzējāt Balto Vali? - Tā sauca Ahābs, atkal ieraudzīdams kuģi ar angļu krāsām karogā, kurš tuvojās no aizmugures. Ar runas tauri pie mutes vecais vīrs stāvēja savā laivā, kas karājās līdzās kapteiņtiltiņam, un viņa kaula kāja bija labi saskatāma svešajam kapteinim, kurš, bezrūpīgi atzvilis, sēdēja savas laivas priekšgalā. Tas bija melnīgsnējs, dūšīgs labsirdis, patīkama izskata vīrs, apmēram sešdesmit gadus vecs, tērpies ērtā virsjakā, kas plandījās zila jūrnieku formas auduma krokām; viena pie­durkne bija tukša un vējoja viņam aiz pleca kā huzāru dolmana izšūtā piedurkne.

-    Vai neredzējāt Balto Vali?

-     Vat' šito redzi? - to sacīdams, svešais izslēja gaisā no lejupkrītošajām apģērba krokām roku no balta vaļakaula, kuras galā bija piestiprināts koka klauķis - kā veserim.

-     Mana apkalpe, uz laivu! - bargi uzbrēca Ahābs, izmētādams airus visapkārt. - Gatavoties nolaišanai!

Nepagāja ne minūte, kad, neizkāpjot no sava mazā kuģīša, viņš pats ar visu apkalpi jau atradās ūdenī un drīz vien sasniedza svešā kuģa sānu. Taču te radās neparedzēts traucēklis. Tābrīža satrau­kumā Ahābs aizmirsa, ka kopš tā laika, kad bija zaudējis kāju, viņš nekad netika uzkāpis uz kāda cita jūrā peldoša kuģa, tikai uz savējā, un arī tad - ar īpaši asprātīga un ērta ierīkojuma palīdzību, kāds bija "Pekvodam", bet kuru nebūtu iespējams vienā mirklī pārvietot uz citu kuģi. Taču atklātā jūrā uzrāpties no laivas uz kuģa nebūt nav viegli nevienam, ja nu vienīgi tiem, kas turpat vai ik stundu vingrinās šajā mākā - kā vaļu mednieki; jo lieli viļņi te uzšūpo laivu augstu pie bortiem, te atkal nomet dziļumos gluži vai līdz pašam ķīlim. Tādējādi vienkājis Ahābs, redzēdams, ka svešais kuģis, protams, nav apgādāts ar visai derīgo ierīci, atkal sajutās kā lempīga sauszemes žurka; viņš bezpalīdzīgi lūkojās uz nepastāvīgo, mainīgo augstumu, ko pārvarēt viņam nebija diezin kādas cerības.

Kā šķiet, jau iepriekš biju norādījis, ka vismazākais nelabvēlī­gais apstāklis, kas stājās Ahābam ceļā, ja tas tieši izrietēja no viņu piemeklējušās nelaimes, gandrīz vienmēr satracināja un saniknoja viņu. Turklāt šoreiz visu vēl saasināja divi kapteiņa palīgi, kas, pār svešā kuģa treliņiem pārliekušies, vietā, kur pie borta piesisti dēlīši veidoja pakāpienus, šūpoja viņam pa ķērienam pārīti gau­mīgi rotātu tauvu, kur pieturēties - pirmajā mirklī nebūt neiedomājoties, ka vienkājis varētu būt pārāk sakropļots, lai izlietotu viņu jūras margas. Taču apjukums ilga tikai mirkli, jo svešais kapteinis, no viena vienīga acu uzmetiena nopratis, kas par lietu, iesaucās: - Redzu, redzu! Beidziet tur snaikstīties! Kustieties veiklāk, puikas, uzrīkojiet lielo trīsi!

Laimīgs gadījums bija gribējis, lai dienu vai divas pirms tam viņiem pie kuģa sāna būtu pievilkts valis, tādējādi lielie ceļamie bloki bija sagatavoti, un masīvais lielais taukumkāsis, notīrīts un sauss, karājās tauvas galā. Tas tika veikli nolaists Ahābam, kas, vienā mirklī visu nopratis, pārmeta savu vienīgo kāju pāri āķim (tas bija tikpat kā sēdēt uz enkurkāša vai ābeles zaru žāklē) un, devis zīmi vilkt āķi augšā, iekārtojās drošāk, tajā pašā laikā piepalīdzot pie sava paša ķermeņa pacelšanas un tvērienu pēc tvēriena velkot uz leju otru, kustīgo virves daļu.

Drīz vien viņš tika uzmanīgi pārcelts pāri augstajai borta malai un saudzīgi nolaists lejā uz kabestāna. Otrais kapteinis tuvojās, sirsnīgi pastiepis uz priekšu sveicienam savu kaula roku, un Ahābs, paceldams pretī savu kaula kāju, pārkrustoja ar to kaula roku (šī saskarsme izskatījās kā divu zobenzivju sastapšanās) un norēca kā valzirgs: - Tā, tā, mīļais! Metīsim kauliņus kopā! Kam kāja, kam roka! Palūk, roka, kas nekad nedrebēs, un kāja, kura nemūžam netiks ņemta pār pleciem. Kur tad tu redzēji to Balto Vali? Vai sen?

- Balto Vali, - atsaucās anglis, pastiepdams savu kaula roku uz austrumiem un žēli lūkodamies tajā virzienā, itin kā tā būtu tālskatis. - Es viņu redzēju tur, uz ekvatora, izgājšsezon.

-    Tas bija viņš, kas norāva tavu roku, vai ne? - Ahābs vaicāja, norausies nost no kabestāna un palikdams stāvot, balstīdamies uz angļa pleca.

-    Tā gan, galu galā viņš tur bija vainīgs. Un tavu kāju arī?

-     Saki taču, - iesaucās Ahābs, - kā tas notika?

-    Tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad tiku šķērsojis ekvatoru, - anglis iesāka, - tolaik es nezināju par Balto Vali nenieka. Redz, viendien mēs nolaidām laivas, lai padzenātu vaļu bariņu, kādus piecus vai sešus makanus; mana laiva vienu no šiem pietauvoja, bet šis gadījās tāds cirka zirģelis, gāja tik uz riņķi un atkal uz riņķi, tā ka manai apkalpei atlika tikai sēdēt saliktām rokām, ar pēcpusēm uz ārējā borta, lai neapgāztos. Te pēkšņi no jūras dibena uznira milzenis no vaļa, ar piena baltu galvu un kumpi, viscaur krunkās un krokās.

-    Tas bija viņš, tas bija viņš! - iesaucās Ahābs, pēkšņi uzelpo­dams pēc tam, kad bija aizturējis dvašu.

-     Bet labajā bortā, blakām peldspurai šim rēgojās harpūnas.

-    Jā gan, jā gan, tās bija manējās, manas dzelzis! - ļoti uztrau­cies, iesaucās Ahābs. - Un tālāk?

-     Dod man iespēju turpināt, cilvēk, - labsirdīgi sacīja anglis,

-    tātad, tas ciltstēvs ar balto galvu un kumpi viscaur putās iebrāžas bara vidū un ņemas neganti grauzt manu tauvu.

-     Nujā, saprotu! Šis gribēja to pārgrauzt, lai atsvabinātu tauvā paņemto zivi, - tas ir vecs numurs, es viņu stiķus zinu.

-     Kā tas gadījās, es nesaprotu, - kapteinis vienrocis turpināja,

-      bet, graužot virvi, kaņepāji sapinās šim zobos un pamatīgi aizķērās, taču mēs to nezinājām; sākām vilkt virvi, un - bum! - uzsēdāmies uz šitā kumpja! Kamēr tas otrs aizlaidās pa vējam, asti tirinādams no prieka. Redzot šitādas lietiņas, kur parādās tik ievērojams valis - visdižākais un lielākais, kādu vien man manā mūžā gadījies ieraudzīt - es nolēmu ņemt šo ciet, lai arī šis likās vai traks no dusmām. Un, nodomādams, ka mana tauva, kas gadī­juma pēc turēja šo ciet, var pārtrūkt vai izraut šim zobu, aiz kura aizķērusies (jo mani airuvīri ir gatavie velni pie virves vilkšanas), ievērojot to visu, saku, es ielēcu laivā pie sava pirmā palīga mistera Maunttopa, tepat viņš ir (starp citu, kaptein - tas te ir Maunttops; Maunttop - šis ir kapteinis); kā jau teicu, es ielēcu Maunttopa laivā, kas peldēja cieši līdzās manējai, vai zināt, bortu pie borta, un, pagrābis pirmo pagadījušos harpūnu, metu to šim vecīgajam sencim. Bet, lai Dievs pasargā, ser, mūsu sirdis un dvēseles, - nākamajā mirklī es paliku akls kā sikspārnis - ar abām acīm, mani nošķieda no galvas līdz kājām ar melnām šļakatām un apdullināja; tajā visā bija redzama tikai vaļa aste izslejamies stāvus gaisā pāri mums kā marmora tornis. Te neko nevarēja iesākt; bet, kad es akli sagramstīju - gaišā dienas laikā, kad žilbinoša saule spīdēja kā visi kroņa dārgakmeņi — kad, saku, akli sagram­stīju otru harpūnu, lai mestu pirmajai pakaļ, aste nāca lejā kā Limas tornis, pārsizdama manu laivu uz pusēm, šķēpeles vien pajuka; un pakaļ astei arī baltais kumpis brāzās atlūzām cauri, itin kā tās būtu kādas zāģu skaidas. Mēs visi izlēcām ārā. Lai izvairītos no drausmīgajiem astes triecieniem, es pieķēros pie savas harpūnas kāta, kas rēgojās šim no rumpja, un uz mirkli pielipu tam kā piesūcies nēģis. Taču mani aizrāva uzplūdis vilnis, un to pašu mirkli valzivs, pilnā sparā mezdamās uz priekšu, šāvās dibenā kā bulta, un nolādētās otrās harpūnas asmens, velkoties tai pakaļ, ķēra mani šite (viņš uzsita ar plaukstu sev lejpus plecam); jā gan, ķēra šite, es saku, un rāva taisni elles ugunīs, kā man likās; kad pēkšņi, paldies Dievam, asmens iegriezās miesā, noslīdēdams pa taisno visā rokas garumā - līdz plaukstas locītavai - un iznāca ārā, tad es uzpeldēju, un šis te džentlmenis jums pastāstīs pārējo (starp citu, kaptein - doktors Bangers, kuģa ārsts, - Banger, manu zēn, šis te ir kapteinis), un tagad, Banger, pastāsti mums savu daļu stāstījuma.

Džentlmenis, kurš pārstāvēja ārsta profesiju un kuru šobrīd tik familiāri uzrunāja, visu laiku bija stāvējis turpat netālu, turklāt nekas īpaši neliecināja par viņa džentlmeņa rangu uz klāja. Viņa seja bija neparasti apaļīga, bet nosvērta; viņš nēsāja izbalē­jušu, zilu vilnas blūzi jeb kreklu un salāpītus dungriņus; līdz tam viņš vienlīdz uzmanīgi vēroja īlenu vienā rokā un kastīti ar zāļu zirnīšiem otrā, laiku pa laikam uzmetot vērtējošu skatienu abu sakropļoto kapteiņu kaula locekļiem. Taču, kapteiņa iepazīstināts ar Ahābu, viņš pieklājīgi palocījās un tūlīt steidza izpildīt vēlēto.

-    Tā bija briesmīga brūce, - iesāka vaļu mednieku ārsts, - un, paklausot manam padomam, te klātesošais kapteinis Būmers lika mūsu veco Semu …

-     "Semjuels Enderbijs" ir mana kuģa vārds, - kapteinis vien­rocis iejaucās, vērsdamies pie Ahāba, - turpini, manu zēn.

-     … Lika mūsu veco Semu griezt uz ziemeļpusi, lai tiktu ārā no drausmīgā kaistuma, kāds valda uz ekvatora. Bet viss bija velti… es darīju, ko varēju, sēdēju pie viņa cauras naktis, izturējos stin­gri diētas jautājumos…

-     Ak, stingri gan! - pacients viņam piebalsoja un pēkšņi citādā balsī piemetināja. - Katrunakt tempa kopā ar mani karstu rumu, kamēr vairs neredzēja, kur likt apsējus, mani sūtīja gultā, kad jūra likās līdz ceļiem, ap trijiem rītā. Ak debess! Sis esot sēdējis pie manis - un kā vēl, un rūpējies par manu diētu! Ak, kas par varenu kopēju un diētas uzraugu ir šis Bangers, ko neteiksi (Banger, blēža gabals, ko tu nesmej, suņadēls? Pats zini, kāds rakaris esi!), bet valodo tālāk, puis, es labprātāk gribu, lai mani nogalē tu, nekā izglābj kāds cits.

-     Mans kapteinis, kā jau jūs droši vien pamanījāt, ser, - ar dievbijīgu sejas izteiksmi neapmulsis sacīja Bangers, viegli pakla­nīdamies Ahābam, - palaikam mīl jokot; viņš mums mēdz sacerēt tādas prātvēderīgas lietiņas. Bet es varu piebilst - en passan?n , kā saka franči, - ka es pats, tas ir, Džeks Bangers, vēl nesen būdams garīga persona, esmu pilnīgs atturības piekritējs; nekad nedzeru…

-     Odeni! - iesaucās kapteinis. - To viņš nedzer! No tā viņam metas nelabi, saldūdens šim rada hidrofobiju, bet turpini - turpini stāstīt par roku!

-    Jā gan, to varu, - mierīgi piekrita eskulaps, - es jau gribēju, ser, bet kapteinis Būmers iejaucās ar saviem jokiem, - nerau­goties uz manām nesavtīgajām un cītīgajām pūlēm, ar brūci kļuva aizvien ļaunāk un ļaunāk; patiesību sakot, ser, tas bija visbīstamākais caurums, kādu vien jebkad ārstam gadījies redzēt; vairāk nekā divas pēdas un dažas collas garš. Izmērīju to ar lotes auklu. īsi sakot, roka sāka nomelnēt - es zināju, kas draud, un tā arī notika. Bet šitā kaula roka nav mans rokudarbs, tā neatbilst nekādiem noteikumiem, - viņš norādīja uz to ar īlenu, - tā ir kapteiņa veikums, nevis manējais; viņš pavēlēja galdniekam tādu pagatavot un galā pierīkot šito āmuru, jādomā, lai ielauztu kādam galvaskausu, kā viņš reiz to mēģināja izdarīt man. Palaikam viņš top velnišķīgi negants. Vai redzat to iedobi? - noņemdams cepuri un atmezdams atpakaļ matus, viņš atklāja apaļu iedobumu galvas­kausā, kurš tomēr nekādi neatgādināja rētu, nedz arī likās kādreiz bijis ievainojums. Lai kapteinis pastāsta jums, kā tas cēlies, viņš to labi zina.

-    Nezinu vis, - kapteinis atsacīja, - to zina tikai viņa māmu­līte, viņš tāds piedzima. Ak tu nepārspējamais viltniek, Banger tāds! Vai tad visā ūdeņu pasaulē atradīsies otrs šitāds Bangers? Blēdniek, ja tu nomirsi, tevi vajadzēs iemarinēt ar etiķi, suņaga- bals, lai saglabātu nākamajām paaudzēm, tu ķepasli.

-     Kas notika ar Balto Vali? - beidzot iesaucās Ahābs, kas bija kļuvis nepacietīgs, noklausīdamies šo starpspēli abu angļu starpā.

-    Ak! - iesaucās kapteinis vienrocis. — Ak jā! Patiešām, pēc tam kad viņš ienira, mēs kādu laiku šo neredzējām; patiesībā, kā jau iepriekš tiku teicis, tad es vēl nezināju, kas tas bija par vali, kurš ar mani izspēlēja šitādu triku; tikai pēc kāda laika, kad atgriezāmies uz ekvatora, dzirdējām par Mobiju Diku, kā daži viņu dēvē, un tad es sapratu, ka tas bijis viņš.

-    Vai jūsu ceļi vēl kādreiz krustojās?

-     Divkārt.

-     Un nevarēji paņemt tauvā?

-     Negribēju mēģināt, vai tad ar vienu norautu roku ne­pietiek? Ko es darītu, ja pazaudētu otru? Es tā domāju, ka Mobijs Diks ir visai rijīgs kustonis.

-     Lieliski, tad jau, - iejaucās Bangers, - dodiet viņam kreiso roku par ēsmu, lai atdabūtu labo. Vai jums zināms, džentlmeņi, - viņš zemu un matemātiski precīzi paklanījās abiem kapteiņiem,

-     vaļa gremošanas orgānus dievišķā Providence ir tik tālredzīgi ierīkojusi, ka tas nekādi nespēj visā pilnībā sagremot pat cilvēka roku? Arī pats valis to zina. Tātad tā, ko jūs uzskatāt par Baltā Vaļa ļaunprātību, ir tikai viņa neveiklība. Viņam ne prātā nenāk rit nost jūsu locekļus, viņš tikai domā jūs iebiedēt. Taču reizumis viņš ir kā vecais faķīrs, viens no maniem Ceilonas pacientiem, kas izlikās rijam nažus, bet vienā jaukā dienā tik tiešām norija īstu nazi, kurš palika šim iekšā gadu vai vairāk; kad es iedevu šim vemjamās zāles, viņš to izvēma pa gabaliņam vien. Nekādā veidā viņam neizdevās sagremot to nazi, lai tas uzsūktos organismā. Jā, kaptein Būmer, ja jūs veicīgi ķertos pie tā un dotu ķīlā vienu roku par privilēģiju godam apglabāt otru, tanī gadījumā roka piederētu jums; tikai dodiet valim vēl vienu iespēju tuvoties, tas viss.

-     Nē, paldies, Banger, - sacīja angļu kapteinis, - lai mielojas vien vesels ar to roku, ko dabūja, tur es neko nevaru grozīt, jo tolaik nezināju, ar ko man darīšana, bet otro šis nedabūs. Pietiek to balto vaļu, es vienreiz jau šo gūstīju, ar to man diezgan. Šo nobeigt nozīmētu lielu godu, to es zinu, un tajā nezvērā ir vesels kuģis vērtīga spermaceta, bet, ticiet man, labāk būs likt šo mierā, - vai jums tā neliekas, kaptein? - un viņš uzmeta skatienu kaula kājai.

-    Tā ir. Tomēr, ar visu to, viņš tiks medīts. No tādas nolā­dētas būšanas, ko labāk likt mierā, nebūt nav viegli atteikties. Šāds mērķis ir kā magnēts! Cik sen jūs šo pēdējoreiz redzējāt? Kurp šis devās?

-     Zvēru pie savas dvēseles! Velns parāvis, - iesaucās Bangers un pieliecies apgāja Ahābam apkārt, savādi ostīdamies kā suns,

-     tam vīram gan ir asinis - kur ir termometrs? Tās tūdaļ vārīsies! Tāds pulss, ka dēļi dreb! Ser! - Un, izvilcis no kabatas lanceti, viņš sniedzās pēc Ahāba rokas.

-    Nost! - ierēcās Ahābs, atgrūdis viņu pie borta. - Vīri, laivu! Uz kuru pusi šis devās?

-     Mīļais Dievs! - iesaucās angļu kapteinis, kam bija adresēts jautājums. - Kas tad lēcies? Šis devās uz austrumiem, man domāt, - un kapteinis čukstus pievērsās Fēdallāham: - Vai jūsu kapteinis nav jucis?

Taču Fēdallāhs, piespiedis pirkstu pie lūpām, pārslīdēja pār bortu, ieņemdams vietu pie laivas stūresaira, bet Ahābs, pievilcis sev klāt ceļamo bloku, pavēlēja kuģa ļaudīm stāties pie nolaišanas.

Pēc mirkļa viņš jau stāvēja laivas duriņā, un vīri no Manilas ņēmās airēt. Velti angļu kapteinis viņu sauca. Pagriezis muguru svešajam kuģim, ar seju, kas bija cieta kā krams, Ahābs palika nekustīgs, kamēr tika līdz "Pekvodam".

101. nodaļa KARAFE

Pirms angļu kuģis būs nozudis no mūsu redzesloka, būtu jāpastāsta, ka tas nāca no Londonas un tika nosaukts nelaiķa Semjuela Enderbija vārdā, kurš bija tirgotājs no šīs pilsētas, slavenā vaļu mednieku iestādījuma "Enderbijs un dēli" dibinātājs - nama, kurš manā nabaga vaļu mednieka iztēlē ne ar ko nav sliktāks par Tjūdoru un Burbonu apvienotajiem karaļnamiem, ja ir runa par tā īsteni vēsturisko lomu. Cik sen, pirms Tā mūsu Kunga 1775. gada, pastāvēja šis lieliskais iestādījums, uz to daudzie zvejniecības doku­menti, kādi ir manā rīcībā, nespēj skaidri atbildēt; taču tanī (1775.) .gadā nams sarūpēja pirmos angļu kuģus, kādi jebkad regulāri medījuši kašalotus; kaut gan jau pārdesmit gadus (sākot no 1726. gada) mūsu drošsirdīgie Kofini un Meisiji no Nantaketas un Vainjardas lielām flotilēm trenkāja šos Leviatānus — tikai Ziemeļatlantijā un Dienvidatlantijā, nekur citur. Te jāpasaka skaidri, ka no visas cilvēces nantaketieši bija tie, kas ar civilizētu tērauda harpūnu sāka medīt kašalotus, un ka šā pusgadsimta laikā viņi bija vienīgie zemeslodes iedzīvotāji, kuri tos tādā veidā medīja.

1778. gadā skaistā "Amēlija", tieši tādam nolūkam uz izdarīgo Enderbiju rēķina apgādāta ar visu nepieciešamo, droši apgāja Hornas ragu un pirmā visu nāciju kuģu starpā nolaida vaļu medību laivu plašajās dienvidjūrās. Brauciens bija lietpratīgs un veiksmīgs; pārrodoties tilpnes izrādījās vērtīgā spermaceta pilnas, un drīz vien "Amčlijas" piemēram sekoja citi kuģi - gan angļu, gan amerikāņu, un tādējādi tika atklāti plašie kašalotu medību apgabali Klusajā okeānā. Taču, neapmierinādamies ar šo labo darbu, nenogurdināmie tirgoņi ķērās pie turpmākā: Semjuels un viņa dēli - cik to bija, zina vienīgi viņu māmiņa - panāca, ka britu valdība viņu tiešā vadībā un, manuprāt, daļēji uz viņu rēķina, nosūtīja kara korveti "Klaburčūska" vaļu medību izbraucienā pa dienvidjūrām. "Klaburčūska", ko komandēja viceadmirālis, klabēdama un grabēdama veica visai trokšņainu ceļojumu, atnes­dama arī labumu, tikai nav īsti zināms, kādu. Bet tas vēl nav viss. 1819. gadā šis pats iestādījums sarūpēja pats savu kuģi vaļu medību izlūkbraucienam - kuģis devās izpētīt attālos Japānas ūdeņus. Šis burinieks, veiksmīgi nosaukts par "Sirēnu", veica cildenu izmēģi­nājuma braucienu; tādā kārtā plaši pazīstami kļuva lielie Japānas medību apgabali. "Sirēnu" šajā izdaudzinātajā braucienā vadīja kapteinis Kofins no Nantaketas.

Gods, kam gods pienākas - Enderbijiem un viņu namam, kas, manuprāt, pastāv līdz šai dienai, kaut gan nešaubīgi vispirmais Semjuels jau pirms laba laiciņa būs devies braucienā uz viņpa­saules plašajām dienvidjūrām.

Viņa vārdā nosauktais burinieks bija šāda goda cienīgs, būdams sparīgs un visādā ziņā lielisks kuģis. Es reiz uzkāpu uz tā pusnaktī kaut kur pie Patagonijas krastiem un uz klāja nobaudīju varenu flipu[138]. Mums iznāca lieliska sadrūzma, visi viņi bija lāga zēni - visi kā viens. īsu mūžu tiem un jautru nāvi! Tā varenā līksmošana, kurā es piedalījos - vēlāk, daudz daudz vēlāk pēc tam, kad vecais Ahābs spēra savu kaula pēdu uz viņu klāja dēļiem, man atgādina cildeno, nemainīgo sakšu viesmīlību uz šā kuģa; lai mani pamet mans dvēseļgans, bet lai atceras nelabais, ja es kādreiz to aiz­mirsīšu. Flips? Vai tiku teicis, ka mēs dzērām flipu? Jā gan, mēs flipējām to iekšā pa desmit galoniem stundā, kamēr uznāca vētra (jo Patagonijas krasts ir vētraina vieta), un visi — viesus ieskaitot - tika saukti pie marsburu rēvēšanas, bet mēs bijām tik pamatīgi piemarsējušies, ka vajadzēja vilkt citam citu augšā ar virvēm; tur mēs nejauši pietinām burām klāt savu virsjaku stērbeles un, vētrai kaucot, karājāmies, kārtīgi pierēvēti, kā brīdinājums - visiem jūrniekiem iedzērājiem par mācību. Lai būtu kā būdams, masti netika aizrauti pār bortu; pamazām, palēnām mēs norausāmies lejā tik atskurbuši, ka vajadzēja atkal sniegt apkārt flipu, kaut gan no negantajām, sāļajām šļakatām, kuras pa lūkām šļāca iekšā kubrikā, manai garšai tas likās visai ūdeņains un pārsālīts.

Vēršgaļa bija izdevusies - stingra, bet sulīga. Vieni teica, ka tā esot bifeļu gala; citi turpretī apgalvoja, ka kamieļa gaļa; es nudien neņemos apgalvot, kas tas bija par lopu. Vēl viņiem tur gatavoja ķiļķenus - mazus, bezsātīgus, simetriskus aplīšus - neiznīdējamus ķiļķenus. Dažus norijot, domājams, varēja just šos ripināmies pa iekšu. Un, ja jūs noliektos pārāk zemu, varētu gadīties, ka tie izripo no jums kā biljardbumbas. Maize - jā gan, bet tur neko nevar darīt, tā derēja skorbuta apkarošanai; īsi sakot, maize bija viņu vienīgā svaigā barība. Bet kubrikā nelikās īpaši gaišs, nekādas pūles nesagādāja atkāpties tumšākā stūrī, to ēdot.

Visu kopā ņemot, no bugsprita līdz stūrei, ievērojot pavāra katlu apmērus un viņa paša ietilpīgo vēderkatlu no ādas — no viena gala līdz otram, es saku, "Semjuels Enderbijs" bija viens lielisks kuģis, ar bagātīgu un labu uzturu, gardu un stipru flipu un lāga zeļļiem, kas visi kā viens bija kārtīgi puikas no cepuru lentēm līdz pat tupeļu papēžiem.

Taču, kā izskaidrot, jūsuprāt, ka "Semjuels Enderbijs" un daži citi man zināmi angļu vaļu medību kuģi - gan ne visi - ir tik izslavēti viesmīlīgi; tur cienā ar vēršgaļu un maizi, ar stipro un jokiem, ne tik drīz pagurstot no ēšanas, dzeršanas un zvaigāšanas? Es jums to pateikšu. Šo dāsno angļu vaļu mednieku vēlību der papētīt vēsturiski. Bet es nekad neesmu taupījis pūles vaļu medību vēstures pētījumiem, ja tas likās nepieciešams.

Angļu priekšgājēji vaļu zvejā bija holandieši, zēlandieši un dāņi, no kā tie pārņēma daudzus terminus, kurus lieto vēl šodien; vēl vairāk, tika pārņemti arī viņu dāsnie, veclaicīgie paradumi, kas attiecas uz pamatīgu ēšanu un dzeršanu. Pa lielākai daļai parasts, ka uz angļu tirdzniecības kuģiem apkalpi turēja pusbadā, taču nekādā gadījumā ne uz vaļu medību kuģiem. Tādēļ angļiem šī vaļu mednieku viesmīlība nav vis dabiska un parasta, bet īpaša un nepierasta, tātad tai jābūt izrietošai no kādiem īpašiem cēloņiem, uz kuriem mēs jau šeit norādījām un arī izskaidrosim turpmāk.

Savos Leviatānu vēstures pētījumos uzdūros senlaicīgam holan­diešu sējumam un pēc sastāvējušās vaļa smakas, kas nāca no tā, nopratu, ka tur būs par vaļu medībām. Tā nosaukums bija "Dans Kūpmans", un es nospriedu, ka tiem jābūt kāda Amsterdamas kuģa mucinieka vērtīgajiem memuāriem, jo uz katra vaļu medību kuģa jābūt arī muciniekam.[139] Manu pārliecību vēl pastiprināja izdevēja uzvārds - Fics Švakhammers. Taču mans draugs, doktors Snodheds - augsti mācīts zinībvīrs - lejasholandiešu un augšvācu dialektu pasniedzējs Santa Klausa un Sv. Pota koledžā, kam es izsniedzu šo darbu pārtulkošanai - par pūlēm atlīdzinot viņam ar kārbu spermaceta sveču - šis pats doktors Snodheds, tik tikko uzmetis acis grāmatai, apgalvoja, ka "Dans Kūpmans" nenozīmējot vis mucinieku, bet gan tirgoni. īsi sakot, šī veclaicīgā lejasholan­diešu zinībgrāmata vēstīja par Holandes tirdzniecību, starp citu, sniegdama arī ļoti interesantas ziņas par vaļu zveju. Tieši tajā nodaļā, kas saucās "Smērs" jeb "Tauki", atradu sīku un garu to produktu sarakstu, ar kuriem bija piepildīti 180 holandiešu vaļu medību kuģu pieliekamie un mantu kambari; no šā saraksta doktora Snodheda tulkojumā es pārrakstīju, lūk, ko:

400 000 mārciņu vēršgaļas 60 000 mārciņu Frīzlandes cūkgaļas 150 000 mārciņu kūpinātu mencu 550 000 mārciņu sausiņu 72 000 mārciņu svaigas maizes 2 800 mučeles sviesta 20 000 mārciņu Tekselas un Leidenes siera 144 000 mārciņu siera (laikam zemākas šķirnes) 1 650 spaiņu džina 10 800 muč'eļu alus.

Lielākoties skaitļu tabulas ir visai garlaicīgi lasīt, taču šajā gadījumā tā nebija, jo lasītājs tapa pārplūdināts ar veselām mucām, spaiņiem, kvartām un galoniem laba džina un vēlīgas līksmības.

Toreiz es veltīju trīs dienas cītīgai alus, vēršgaļas un maizes izpetei, turklāt šajā laikā man prātā iešāvās ne mazums dziļu domu transcendentālā un platoniskā garā; vēl vairāk - es pats sastādīju papildtabulas par iespējamo kūpinātu mencu un pārējo uzturvielu daudzumu, kādu senāk patērējis katrs lejasholandiešu harpunētājs, medījot vaļus Grenlandē un Špicbergenā. Pirmām kārtām, pārsteidzošs liekas patērētā sviesta un Tekselas vai Leide- nes siera daudzums. Es to izskaidroju galvenokārt ar šo produktu dabisko slideno taukumu, kas vēl pastiprinājās, ņemot vērā šā amata tauko un slideno iedabu - it īpaši tāpēc, ka viņi medī saltajās polārajās jūrās, pie pašiem eskimosu zemes krastiem, kur iezemieši pie dzīrugaldiem cits citam par godu uzdzer pa kausam trāna.

Ari alus daudzums ir ļoti liels - 10 800 mučeļu. Tā kā polā­rajos ūdeņos šī zveja iespējama tikai turienes klimata īsās vasaras laika, tad viss brauciens, ieskaitot īso ceļu uz Špicbergenas jūru un atpakaļ, nepārsniedz, teiksim, kādus trīs mēnešus, un, rēķinot pa trīsdesmit vīriem uz katra no 180 burukuģiem, dabūjam 5 400 lejasholandiešu jūrnieku; tātad, es saku, mums sanāk tieši pa divām alus mučelēm uz vienu vīru divpadsmit nedēļu patē­riņam, neskaitot dāsno papilddevu ar 1 650 džina spaiņiem. Taču tas, ka šie piedžinojušies un piealojušies harpūnvīri būtu varējuši, kā pienākas, stāvēt laivas priekšgalā un nomērķēt uz bēgošiem vaļiem, šķiet visai maz ticams. Un tomēr viņi mērķēja un arī trāpīja. Turklāt der atcerēties, ka tas bija tālu ziemeļos, kur alus nāk par labu veselībai; uz ekvatora, mūsu dienvidjūru zvejā, alus padarītu harpunētājus mastu galos miegainus un laivā liktu viņu galvām griezties, no kā Nantaketai un Ņūbedfordai varētu celties sāpīgi zaudējumi.

Taču diezgan; pietiks ar to, ko teicu, lai parādītu, ka agrāko laiku holandiešu vaļu mednieki pirms diviem vai trim gadu sim­teņiem dzīvoja zaļi, un vēl - ka angļu vaļu mednieki nekavējās sekot tik vilinošam piemēram. Jo, kā viņi saka, ja tev nav iespējas izspiest no šis pasaules neko labāku, kuģojot ar tukšām tilpnēm, tad vismaz izspied labas pusdienas. Ar to ari karafes saturs būtu iztukšots.

102. nodaļa ARŠAKĪDU LAPENE

Līdz šim, aprakstot kašalotu, es galvenokārt kavējos pie viņa ārienes brīnumiem un tikai atsevišķos gadījumos pieskāros dažām viņa iekšējās uzbūves īpatnībām. Taču, lai viņu plašāk un pamatīgāk aplūkotu, man vajag to vēl tālāk atpogāt, atraisot bikšu saites, novelkot zeķes, atknubinot āķīšus un kņopītes visos slēptākajos kaulu savienojumos, lai nostādītu šo radījumu jūsu priekšā pilnīgi kailu, tas ir, absolūta skeleta izskatā.

Bet kā tad tā, Ismaēl? Ar ko tas izskaidrojams, ka tu, vien­kāršs airuvīrs, sakies zinām, kas slēpjas vaļa iekšienē? Vai prātīgais Stabss, uzkāpis uz kabestāna, būtu noturējis priekšlasījumu par vaļveidīgo anatomiju un ar vinčas palīdzību pacēlis kādu ribu par uzskates līdzekli? Paskaidro, Ismaēl! Vai tu spēj izvietot uz klāja apskatei pieaugušu Leviatānu, kā pavārs izvieto bļodā ceptu sivēnu? Noteikti ne. Līdz šim tu biji patiesīgs liecinieks, Ismaēl, taču uzmanies - tagad tu piesavinies privilēģiju, kāda pienākas Jonam vienīgajam; tā ir priekšrocība runāt par sijām un baļķiem, par spā­rēm, kori, šķērskokiem, gulšņiem un balstiem, kas veido Leviatāna karkasu; un tāpat varbūt par ziepju vārltavām, pienotavām, sviesta kultuvēm un sierotavām viņa iekšās.

Es atzīstu, ka kopš Jonas laikiem tikai nedaudziem vaļu med­niekiem izdevies iekļūt valī dziļāk par zemādu; un tomēr man svētīgi tika dāvāta iespēja izpētīt to miniatūrā. Uz kuģa, pie kā apkalpes es piederēju, reiz tika uzvilkts kašalota mazulis, kura ādu bija nodomāts izmantot par maksti harpūnu un žebērkļu asmeņiem. Vai domājat, ka palaidu garām neizmantotu izdevību - izlietot cirvīti un dūčeli, lai lauztu zieģeļus un izlasītu visu, kas lasāms tāda telēna iekšās?

Bet kas attiecas uz manām precīzajām zināšanām par Levia- tānu kauliem viņu pilnīgajā, gigantiskajā attīstībā, tad par šīm retajām atklāsmēm man jāpateicas nelaiķim - karaliskajam drau­gam Tranko, Trankē salas valdniekam - tā ir viena no Aršakīdām. Būdams Trankē pirms dažiem gadiem, kad vēl kuģoju uz tirdz­niecības kuģa "Alžīrijas bejs", tiku uzaicināts svinēt Aršakīdu svētkus kopā ar Trankē valdnieku viņa attālajā villā pie palmām Pupellā - tas bija piejūras stūrītis netālu no Bambustaunas, kā mūsu jūrnieki dēvēja viņa galvaspilsētu.

Starp daudzām citām vērtīgām īpašībām mans karaliskais draugs Tranko, būdams pārpilnām apveltīts ar mīlestību pret vis­dažādākajiem barbaru darinājumiem, bija savācis pie sevis Pupellā visvisādus retumus, kādus vien viņa izdomas bagātie pavalstnieki spēja izgatavot. Galvenām kārtām - kokā grebti dīvi raksti, slīpēti gliemežvāki, inkrustācijām rotāti pīķi, vērtīgi airi, kanoe laivas no smaržīga koka - viss juku jukām ar dažnedažādiem dabas darinā­tiem brīnumiem, kādus bijīgie, goddevīgie viļņi iznesa šajos krastos.

Starp šiem pēdējiem galveno vietu ieņēma milzīgs kašalots, ko beigtu un pagalam pēc neparasti ilgas un negantas vētras salinieki uzgājuši krastmalā ar galvu zem kokospalmas, kuras spalvu pušķiem līdzīgās, nokarenās lapas likās esam zaļa šļakatu strūkla. Kad gigan­tiskais ķermenis beidzot bija atbrīvots no asīm biezā apvalka, bet kauli saulē izkalta un apputēja, skelets tika rūpīgi nogādāts Pupellā, kur tagad to sargā dižens templis no augstmanīgām palmām.

Ribas bija trofejām apkarinātas, mugurkaula skriemeļi klāti ar savādiem Aršakīdu hroniku hieroglifiem, galvaskausā priesteri kuri­nāja smaržīgu mūžīgo uguni, tā ka noslēpumainā galva atkal izpūta tvaiku strūklas, kamēr zarā pakarinātais briesmīgais apakšžoklis šūpojās pāri dievlūdzējiem kā matā piekārtais zobens, kas reiz biedēja Damoklu.[140]

Tas bija brīnumains skats. Birzs zaļoja kā Leduslejas ķērpji, koki slējās slaidi un dižmanīgi, glabādami sevī dzīvības sulas; dar­bīgā pasaule apakšā bija kā aužamie stāvi, kur tapa krāšņs paklājs, kam par audiem un nītīm bija vīnāju stīgas, bet par velkiem dzīvi ziedi, rakstus rakstīdami. Koki ar līganajiem zariem, visi briksnāji, paparžceri, zāļu skumsnas un vēstīm pilnais gaiss - tas viss atradās nerimtīgā kustībā. Cauri lapu pinumiem visaugstā saule likās lidu atspole, nevīstošā zaļuma audēja. Ak, darbīgo audēj! Neredzamo audēj! Stājies - uz vienu vārdu! Kurp tek tavs audums? Kādas pilis tam izklāt? Kam visas šīs nebeidzamās pūles? Runā, audēj! Apturi savu roku! Ļauj tikai vienu vārdiņu pārmīt! Nekā - atspole skrien kā skrējusi, stāvos kā audušies aužas raksti; kā nerimstošs strauts paklājs slīd prom uz mūžību. Audējdievs auž kā audis, viņš ir apdullis no aušanas un nedzird mirstīgā balsi saucam; un arī mūs, kas lūkojamies šajās stellēs, dara kurlus to klaudzoņa; tikai attāli­nādamies mēs dzirdam tūkstošiem balsu runājam. Tā taču vienmēr notiek visās austuvēs. Runātie vārdi netop sadzirdēti blakām spolēm, kas spolējas; tie paši vārdi, kas dzirdami mūriem cauri, lauzdamies ārā pa atvērtajiem logiem. Tādējādi tikusi atklāta ne viena vien blēdība. Ak, mirstīgais! Esi modrs, jo, kamēr ldab un dārd pasaules stelles, iztālēm var tikt noklausītas tavas slēptākās domas.

Un, lūk, pa vidu zaļajām, nepagurstošās dzīvības pilnajām stellēm Aršakīdu birzī laiski gulēja lielais, baltais, pielūgtais skelets - milzīgais dīkdienis! Taču šajos mūžzaļajos audos un nītīs, kas audās visapkārt, dīkais milzenis likās esam lietpratīgs audējs, pats vīnājiem apaudies, ar katru mēnesi svaigāk un spilgtāk zaļodams un tomēr palikdams tikai ģindenis. Dzīve ietērpa Nāvi; Nāve saaudās ar Dzīvi; nīgrais Dievs apņēmās ar jaunavīgo Dzīvi, un abi dzemdināja sproggalvainus brīnumus.

Toreiz, kad kopā ar karalisko Tranko apmeklēju šo brīnum- vali, aplūkoju galvaskausa altāri un mākslīgi radītos dūmus kāpjam augšup no tās vietas, no kurienes reiz šļāca īsta tvaika strūkla; es izbrīnījos, kādēļ valdnieks šo svētnīcu uzskata par retumu savā atradumu krājumā. Viņš pasmējās. Bet vēl vairāk es brīnījos par to, ka priesteri apgalvoja - šī dūmu strūkla esot īsta.

Pagājos šurpu turpu skeleta priekšā, pašķīru vīnājus, iespraucos pa ribstarpu - un ar Aršakīdu pavediena kamolu pie rokas ilgi klīdu un maldījos starp krēslainām vītu kolonnu rindām un lapenēm. Taču drīz vien pavediens bija cauri; sekodams tam, izgāju ārā pa to pašu vietu, pa kuru biju ienācis. Iekšpusē netiku redzējis nevienas dzīvas dvēseles; neko citu, tikai kaulus.

Nogriezis zaļu mērolekti, es atkal ieniru skeleta iekšienē. Pa spraugu galvaskausā priesteri pamanīja mani brīdī, kad mērīju pēdējās ribas augstumu. - Kas tas? - viņi iebrēcās. - Kā tu drīksti mērīt mūsu dievu? To darīt atļauts mums!

- Lai notiek, svētie tēvi, - cik garš tas, jūsuprāt, varētu būt?

Te viņu starpā izcēlās negants ķīviņš par pēdām un collām; viņi zvetēja cits citam pa galvu ar mērkokiem, tā ka viss galvaskauss dimdēja atbalsīs, un, izmantodams šo laimīgo izdevību, es aši pabeidzu savus mērījumus.

Sos aprēķinus tagad gribu jums piedāvāt. Taču vispirms jāpie­bilst, ka šajā gadījumā es nebūt nevarētu brīvi minēt kuru katru prātā iešāvušos skaitli. Jo pastāv skeletu autoritātes, pie kurām jūs varētu griezties, lai pārbaudītu manas aplēses. Man stāstīts, ka Hallā, Anglijā - tā ir viena no šīs valsts vaļu zvejas ostām - atrodas Leviatānu muzejs, kurā glabājas vairāki finvaļu un citu vaļveidīgo paraugi. Tāpat esmu dzirdējis, ka Mančestras muzejā Ņūhempšīrā atrodams, kā apgalvo muzeja īpašnieki, "vienīgais perfektais Gren- landes jeb Upju vaļa eksemplārs Savienotajās Valstīs". Vēl vairāk - Jorkšīrā, Anglijā - pilsētiņā, kura saucas Bērtonkonstebla, kāda sera Kliforda Konstebla īpašumā esot kašalota skelets, tikai samērā neliels, vismaz ne tāds milzenis, kāds pieder manam draugam, karalim Tranko.

Abos gadījumos bojā gājušo vaļu ģindeņi nonākuši savu īpašnieku rokās līdzīgā kārtā. Karalis Tranko dabūja savējo tāpēc, ka viņam tā gribējās, bet sers Klifords - tāpēc, ka viņš bija lords un vietvaldis. Sera Kliforda valis ir apstrādāts sīki jo sīki; to var atvērt un aizvērt kā milzu kumodi, virinot kaula atvilktnes - atvāzt ribas kā gigantisku vēdekli - un augu dienu šūpoties uz apakšžokļa. Atliek vēl pielikt atslēgas durvīm un slēģiem;

nākamos apmeklētājus pavadīs sulainis ar atslēgu saišķi pie sāna. Sers Klifords esot nodomājis ievākt pa divi pensi par ielū- košanos dobajā mugurkaula galerijā, trīs pensus par atbalss noklausīšanos smadzeņu kanālā un sešus par nesalīdzināmo skatu no vaļa pieres.

Tie skeleta izmēri, kurus šeit minēšu, ir vārds vārdā norakstīti no manas paša labās rokas, kur tos ietetovēju, jo manos mežoņa klejojumos nebija cita droša ceļa, kā saglabāt tik vērtīgas statistikas ziņas. Bet, tā kā vietas bija maz, jo gribēju citas ķermeņa daļas atstāt brīvas kā neaprakstītu lapu poēmai, ko tobrīd sacerēju - vismaz tās ķermeņa daļas, kuras vēl nebija tetovētas, es neapgrūti­nāju sevi ar liekām collām, jo, jānudien, vai tad collas vispār ir vērā ņemamas, ja noteikti tiek dižena vaļa izmēri?

103. nodaļa VAĻA SKELETA MĒRĪJUMI

Pirmām kārtām es gribu jums priekšā celt kādu īpašu, iespai­dīgu apsvērumu sakarā ar tā dzīvā Leviatāna masu, kura skeletu mēs grasāmies drīzumā izlikt aplūkošanai. Šī doma varētu šoviet izrādīties noderīga.

Saskaņā ar maniem rūpīgajiem aprēķiniem, kurus tiku izdarījis, daļēji balstīdamies arī uz kapteiņa Skorsbija lēsēm, kurās apgal­vots, ka vislielākais Grenlandes valis, būdams sešdesmit pēdu garš, sver septiņdesmit tonnu; saskaņā ar maniem cītīgajiem aprēķi­niem, kā jau teicu, vislielākais kašalots, būdams astoņdesmit piecu vai deviņdesmit pēdu garš un sasniegdams gandrīz četrdesmit pēdu apkārtmērā visresnākajā vietā - šāds valis svērs vismaz deviņ­desmit tonnu; tātad, pieņemot, ka trīspadsmit cilvēku sver vienu tonnu, sanāk, ka viņš ir smagāks par vesela ciemata tūkstoš simt iedzīvotājiem.

Padomājiet, cik smadzeņu jāiejūdz aizjūgā kā vēršu pārus, lai sauszemes ļautiņu iztēlē šāds Leviatāns izkustētos no vietas?

Jau dažādā veidā tikām aprakstījuši viņa galvaskausu, elpekli, žokli, zobus, asti, pieri, peldspuras un visādas citādas ķermeņa daļas; tagad es vienkārši atzīmēšu to, kas ir viņa atkailināto kaulu masā visinteresantākais. Bet, tā kā milzīgais galvaskauss aizņem tik daudz no visa skeleta, būdams arī viskomplicētākā tā sastāvdaļa, un par to šajā nodaļā nekas vairs netiks minēts, tālākajā apskates gaitā derētu to paturēt atmiņā vai pie rokas, citādi jums neradīsies pilnīgs priekšstats par visu struktūru, ko gatavojamies aplūkot.

Garumā kašalota ģindenis Trankē sasniedza septiņdesmit divas pēdas; tātad, būdams pilnā ietērpā un pie dzīvības, valis varētu būt deviņdesmit pēdu garš, jo vaļa skelets salīdzinājumā ar dzīvo ķermeni zaudē apmēram vienu piektdaļu garuma.

No šīm septiņdesmit divām pēdām galvaskauss un žoklis aizņem kādas divdesmit pēdas, atstājot ap piecdesmit pēdu pašam mugurkaulam. Gandrīz trešo daļu mugurkaula aizņem tam piestip­rinātais varenais krūškurvis ar ribām, kurā reiz atradās dzīvībai svarīgi orgāni.

Man šis milzīgais kaula ribu krūškurvis ar garo, taisno mugur­kaulu, kas līdzeni stiepjas tālu prom, ļoti atgādināja liela kuģa korpusu uz stāpeļa2 '17 , kur kādas divdesmit kailas ribas iestiprinātas ķīlī, kura atlikusī daļa ir tikai garš, neapstrādāts baļķis.

Ribu katrā pusē bija pa desmit. Pirmās, sākdamās pie kakla, bija gandrīz sešas pēdas garas; otrās, trešās un ceturtās katra pār­spēja garumā iepriekšējo, kamēr nonāca līdz piektajai, kas atradās vidu, - tā sasniedza astoņas pēdas un dažas collas. No šīs vietas pārējās ribas samazinājās - līdz desmitajai, pēdējai, kas bija tikai piecas pēdas un dažas collas gara. To biezums visā visumā atbilda garumam. Vidējās ribas bija visvairāk izliektas. Šur tur Aršakīdu dinastija tās lietoja gājēju tiltu celšanai pāri nelielām upītēm.

Aplūkojot šīs ribas, es atkal no jauna nespēju nebrīnīties par kādu apstākli, kas jau dažnedažādi šajā grāmatā ticis atkārtots, - vaļa skeleta izskats nebūt neatbilst viņa ķermeņa apveidam.

"' Stāpelis (hol.) - clliņa slīpais pamats vai platforma kuģu būvei. (Tulk. piezīme.)

Visgarākā no Trankē kašalota ribām - viena no vidējām - šai radībai dzīvai esot, atradās vietā, kas bija visresnākā. Tātad šā paša vaļa rumpim platākajā vietā vajadzētu būt vismaz sešpa­dsmit pēdu augstam, kamēr attiecīgā riba sniedzās tikai mazliet pāri astoņām pēdām.

Tādējādi šī riba tikai puslīdz sniedza apjautu par dzīvo ķermeni visā tā milzīgumā. Bez tam tālāk, kur es tagad redzēju tikai pliku mugurkaulu, agrāk visu nosedza veselas tonnas miesas, muskuļu, asiņu un zarnu. Vēl tālāk - plato peldspuru vietā es saskatīju vairs vienīgi pāris izkliedētu stelberu; bet tur, kur atra­dās smagā, majestātiskā aste bez kauliem - nekā, tukša vieta!

Cik bezjēdzīgi un dumji no biklā, nepieredzējušā cilvēka puses - es domāju - ir mēģināt izprast šo apbrīnojamo vali, aplūkojot nedzīvo, izžuvušo skeletu, kas guļ šajā mierpilnajā birzī. Nē! Tikai vislielāko briesmu pašā viducī, tikai ūdens virpulī, ko sacēlusi negantā aste, tikai bezdibenīgajā jūrā bez gala un malas visā pilnībā iespējams iepazīt patieso, dzīvo īstenību par vareno vali tā ietērpā.

Taču paliek vēl mugurkauls. Lai to aplūkotu, vislabāk ir ar celtni uzcelt visus kaulus citu citam virsū - uzdevums, kas nav ātri paveicams. Bet, kad tas padarīts, viss izskatās pēc Pompeja kolonnas Aleksandrijā.

Pavisam tur ir četrdesmit un vēl daži skriemeļi, kas ģindenī kopā nesavienojas. Tie guļ kā milzīgi, tēsti gotiska torņa akmens kluči, veidodami smagnējās celtnes nepārtrauktās līnijas. Vislie­lākais - vidējais skriemelis - ir gandrīz trīs pēdas plats un vairāk nekā četras pēdas augsts. Vismazākais - tur, kur mugurkauls sašaurinoties pāriet astē, ir tikai divas collas plats un atgādina baltu biljarda bumbu. Man teica, ka tur esot bijuši vēl mazāki, taču tos izmētājuši nerātneļi kanibālīši, priesteru bērneļi, kas rotaļājušies ar tiem kā ar marmora bumbiņām.

Te nu mēs redzam, ka arī visdižākā dzīvā radījuma mugur­kauls ir nīcīgs, beigu beigās pārvēršoties bērnu spēlītē.

104. nodala

VALIS - IZRAKTENIS

Sava varenā rumpja dēļ valis varētu kļūt par iemeslu visvi­sādiem pārspīlējumiem, piedomājumiem un vispārinājumiem. Lai kā jums gribētos, jūs nespētu viņu apspiest. Viņam ir tiesības tikt minētam vienīgi karaliskos foliantos. Lai nepārstaigātu atkal visus viņa asīm mērījāmos apvidus no elpekļa līdz astei un jardos mērījāmo vidukļa apkārtmēru, pietiks iedomāties tikai gigantis­kos zarnu vijumus, guļošus viņa iekšienē, kā milzīgi tauvu un virvju rituļi guļ kara līnijkuģa apakšklājā.

Ja nu esmu apņēmies tikt galā ar Leviatānu, tad man tagad šajā jomā jāizrāda izsmeļoša viszināšana, neizlaižot pat ne mazāko iedīgli vaļa asinīs un izritinot laukā vispēdējās zarnu cilpas. Tiku jau aprakstījis vali ar visiem tam piemītošajiem paradumiem un anatomiskajām īpatnībām, un tagad man atliek vienīgi slavināt to vēl no arheoloģiskā, fosilā un aizvēsturiskā viedokļa. Piemēroti jeb­kurai citai būtnei, izņemot Leviatānu - vai tā būtu skudra vai blusa, - tādi svarīgi termini varētu tikt uzlūkoti par nepamatoti pārspīlētiem. Taču, ja runa ir par Leviatānu, viss mainās. Ķeroties pie šīs lietas, esmu spiests iznest uz kamiešiem visiespaidīgākos vārdus, kādi atrodami vārdnīcā. Te jāpiebilst, ka jebkurā gadījumā, kad šīs disertācijas gaitā man vajadzēja ielūkoties vārdnīcā, es vienmēr lietoju milzīgu Džonsona vārdnīcas sējumu in Quatro, īpaši tādam nolūkam iegādātu, jo šā slavenā leksikogrāfa personas iespaidīgie apmēri darījuši viņu cienīgu sastādīt leksikonu, ko varētu lietot tāds autors kā es, runājot par vaļiem.

Bieži vien gadās dzirdēt par rakstniekiem, kas pieņemas slavā un svarā, ko viņiem sagādājusi izvēlētā tēma, lai cik parasta tā liktos. Kas notiks ar mani, tāda Leviatāna aprakstītāju? Pašam nemanot, mans rokraksts izvēršas milzīgos plakātburtos. Dodiet man grifa spalvu! Dodiet man Vezuva krāteri tintnīcas vietā! Turiet mani zem rokas, draugi! Jo, kamēr aprakstu savas domas par Leviatānu, tās mani nogurdina, es varu nokrist, šāda apjoma nomākts, jo tās aptver visas zinātnes, visas vaļu, cilvēku un masto- dontu paaudzes, pagātni, tagadni un nākotni kopā ar riņķojošu visas pasaules impērijas panorāmu, pašu Visumu, neaizmirstot arī tā nomales.

Tik pacilājoša ir šī plašā un daudzveidīgā tēma! Mēs izaugam līdz tās apmēriem. Lai radītu lielu grāmatu, jums jāizvēlas liela tēma. Nekad neviena liela un spēcīga grāmata netiks uzrakstīta par blusu, kaut gan daudzi jau to mēģinājuši izdarīt.

Pirms pieskaros tematam par fosilajiem vaļiem, es uzrādīšu savus ģeologa ieteikumu rakstus, apliecinot, ka savā daudzvei­dīgajā mūžā esmu bijis gan akmeņkalis, gan izveicīgs grāvracis - rakdams kanālus, akas, vīna pagrabus, nocietinājumus un visvisādas udenstilpnes. Tāpat iesākumā gribētu lasītājam atgādināt, ka agrīnajos ģeoloģiskajos slāņos ir atrodamas tikai tādu briesmoņu pārakmeņotās atliekas, kuri šobrīd gandrīz pilnīgi izmiruši; vēlākie tā sauktā terciārā perioda izrakteņi, liekas, esam vienojošais, katrā ziņā saistošais posms starp aizvēsturiskajām būtnēm un tām, kuru attālie senči, tā sakot, tikuši savākti Noasa šķirstā; visi līdz šim atraktie fosilie vaļi piederīgi terciārajam periodam, kas ir pēdējais periods pirms augstākajām formācijām. Un, kaut gan neviens no tiem pilnīgi neatbilst kādai no zināmajām mūsdienu sugām, tomēr, kopā ņemot, tiem ir pietiekami daudz radniecīgu īpašību, lai būtu tiesīgi tikt ieskaitīti vaļveidīgajos.

Izkliedētas un pārakmeņojušās Pirmsādama laiku vaļu pa­liekas, viņu kauli un skeletu daļas pēdējo trīsdesmit gadu laikā šad un tad atrastas Alpu pakājē, Lombardijā, Francijā, Anglijā un Skotijā, Luiziānas, Misisipi un Alabamas štatos. Par pašām interesantākajām tādām atlūzām jāuzlūko daļa galvaskausa, kas 1779. gadā tika izrakta Dofina ielā Parīzē - īsā ieliņā, kura ved tikpat kā taisnā ceļā uz Tilerī pili, un arī kauli, ko izcēla Napoleona laikos, rokot Antverpenes dokus. Kivjē izteicies, ka šīs kaulu šķembas piederējušas kādam pilnīgi nepazīstamam Leviatāna paveidam.

Taču neapšaubāmi visvairāk apbrīnotie no vaļveidīgo relik­tiem ir milzīgs gandrīz vesela aizvēsturiska briesmoņa skelets, ko atrada 1842. gadā tiesneša Kreiga plantācijā Alabamā. Šausmu pārņemtie lētticīgie apkārtnes vergi noturēja to par kāda krituša eņģeļa ģindeni. Zinību vīri no Alabamas atzina to par milzīgu rāpuli un nodēvēja par Bazilozauru. Taču, kad vairāki kaulu paraugi tika nogādāti pāri jūrai angļu anatomam Ovenam, izrādījās, ka tā dēvētais rāpulis ir valis, tikai no jau izmirušas sugas.

Tā varētu būt zīmīga ilustrācija faktam, kas šajā grāmatā atkārtojas atkal un atkal - ka vaļa skelets gaužām nepilnīgi ļauj nojaust ķermeņa īstenos apveidus. Pēc tam Ovens pārkrus­tīja briesmoni par Zevglodontu un savā traktātā, ko nolasīja Londonas ģeoloģiskajā biedrībā, nosauca to par neparastāko radījumu starp tiem, kurus uz zemeslodes notikušās pārmaiņas piespiedušas izmirt.

Kad es stāvu šo vareno Leviatānu skeletu, galvaskausu, ilkņu, žokļu, ribu un mugurkaula skriemeļu vidū, kuri pa daļai atgādina pastāvošos jūras briesmoņus, saglabādami līdzību ar izmirušiem aizvēsturiskiem Leviatāniem, saviem neaplēšami tālajiem priekštečiem, plūdi mani aiznes atpakaļ tajos brīnumu laikos, kur pats laiks, tā teikt, vēl nav sācies, jo laiks sākās līdz ar cilvēku. Te pelēkais Saturna haoss viļņo man apkārt, un es nodrebēdams skatu polāro mūžību neskaidros apveidus, kad ledus bastioni, smagi ieķīlēdamies, iespiedās tagadējo tropu apgabalos, un visā divdesmitpiectūkstoš jūdžu apjomā nevarēja saskatīt ne pēdas apdzīvotas zemes. Tad visa pasaule piederēja valim, un, būdams radības kronis, tas šķēla viļņus pa tagadējo Andu un Himalaju aprisēm. Kam ir tādi raduraksti kā Levia- tānam? Ahāba harpūna izlējusi asinis, kas ir senākas par faraonu asinīm. Metuzāls pret vali liekas esam tikai skolaspuika. Es saskatos ar Semu, lai paspiestu viņam roku. Mani šausmina neaprakstāmo vaļa draudu pirmatnējā Pirmsmozus pastāvēšana, kuri, sākušies vēl pirms laiku pirmsākumiem, droši vien pastāvēs arī tad, kad izbeigsies visi cilvēku laikmeti.

Taču Leviatāns atstājis savas Pirmsādama laiku pēdas ne tikai dabas dagerotipos, tas ne tikai kaļķakmenī un marmorā pēcnākamiem iemūžinājis savu senatnīgo atveidu. Ari uz ēģiptiešu plāksnītēm, kuru senatnīgums tās padara gandrīz par izrakteņiem, mēs atrodam nekļūdīgu viņa peldspuras nospie­dumu. Kādā no Denderas tempļa telpām pirms piecdesmit gadiem granīta griestos tika atrasta izkalta un izkrāsota planisfēra298 , pilna kentauriem, grifiem un delfīniem, līdzīgiem tām grotes- kajām figūrām, ar kādām mūsdienās rotā debess sfēru. Un, slīdēdams starp tiem, peldēja mūsu vecais Leviatāns; tur, šajā planisfērā, viņš plunčājās jau gadsimtiem, vēl pirms Zālamans tika ielikts šūpulī.

Tāpat neklājas izlaist vēl vienu īpašu vaļa senatnīguma aplie­cinājumu viņa ģindenīgajā, aizvēsturiskajā atveidā, kā liecina visu cienītais Džons Leo, Barbarzemes apceļotājs senlaikos:

"Netālu no krastmalas viņiem svētnīca ir, kam spāres un balsti darīti no vaļu kauliem, jo milzumlielas valzivis beigtas tanī krastā bieži izmestas tiek. Ļautiņi ieskata, ka noslēpumainā vara, kas no Dieva šim Templim dāvāta, nedod nevienai valzivij garām peldēt, tai acumirklīgu nāvi nesūtot. Patiesība šai lietā ir tāda, ka Templim pa abi roki klintis stāv, kas divi jūdzes jūrā iesniedzas, un tos vaļus savaino, kuri tām uzduras. Kā brīnums tur glabājas valzivs riba neticamā garumā, kas pret zemi atbalstās ar izliekto pusi uz augšu, veidodama tādu arku, kuras loku cilvēks, arī kamieļa mugurā sēdēdams, sasniegt nevar.

Šī riba (saka Džons Leo), kā stāstīts, tur jau ir gadu simteni, pirms man bija lemts to ieraudzīt. Viņu hronisti apliecina, ka no šā Tempļa nācis Pravietis, kas vēstījis par Muhamedu, bet vēl citi nevilcinās apgalvot, ka Pravietis Jona šīs svētnīcas pakājē ir no valzivs krastā izmests ticis."

Te, šajā Āfrikas Vaļa templī, es atstāju tevi, lasītāj; ja esi no Nantaketas un turklāt vaļu mednieks, tad tu bez skanas te noskaitīsi savu lūgšanu.

Planisfēra (lat.) - Zemes vai debess globusa attēls uz plakanas kartes pusložu veidā. (Tulk. piezīme.)

105. nodaļa

VAI VAĻA APMĒRI SAMAZINĀS? VAI TAS IZNĪKS?

Tā kā šis Lcviatāiis izpeld mums preti no pašiem Mūžības dziļumiem, nebūs nevietā vaicāt, vai garajā paaudžu ķēdē šis radījums nav izdzimis, ja salīdzinām nezvēru ar tā senčiem.

Taču, papētījuši tuvāk, mēs uzzinām, ka tagadējie vaļi ne tikai augumā pārsniedz tos, kuru pārakmeņojušās atliekas atrastas terciārā perioda izrakumos (kas aptver noteiktu ģeolo­ģisko slāni pirms cilvēka parādīšanās), bet ka šo terciārā perioda izrakto vaļu vēlākajām formācijām piederīgie augumā pārsniedz agrākajām piederīgos.

No visiem līdz šim izraktajiem Pirmsādama laiku vaļiem vis­lielākais, protams, ir Alabamas valis, par kuru jau runājām iepriekšējā nodaļā, taču tā skelets garumā nepārsniedz sep­tiņdesmit pēdu. Tomēr, kā jau uzzinājām, liela vaļa skelets tagad sasniedz septiņdesmit divu pēdu garumu. Un no pieredzējušiem vaļu medniekiem esmu dzirdējis par nomedītiem kašalotiem gandrīz simt pēdu garumā. Taču - vai nevarētu būt, ka vaļi, lai arī šimbrīžam augumā pārsniedz iepriekšējo ģeoloģisko periodu vaļus - vai nevar būt, ka tie kopš Ādama laikiem izdzimuši?

Bet vai kāds vaļu mednieks tādiem stāstiem noticēs? Nekādā gadījumā. Mūslaiku valis ir tieši tikpat liels kā viņa priekštecis Plīnija laikā. Un, ja es kaut kad būšu tur, kur ir Plīnijs, tad, būdams vaļu mednieks (lielākā mērā, nekā viņš), atļaušos viņam to pateikt. Jo netieku gudrs, kādēļ ēģiptiešu mūmijas, kas apglabā­tas tūkstošiem gadu pirms Plīnija piedzimšanas, savos sarkofāgos ir mazākas par šolaiku Kentuki iedzīvotāju ar kapzeķēm kājās; kaut arī lopiņi un pārējā dzīvā radība, kas atveidota uz seno ēģiptiešu un nīniviešu300 plāksnītēm ar attiecīgajiem samēriem, kādos tā attēlota, uzskatāmi pierāda, ka treknie, prēmētie šķirnes lopi no Smitfīldas, °' ne tikai pielīdzināmi, bet augumā tālu pār­spēj vistreknāko no treknajām faraona govīm; kā gan, vaigu vaigā ar iepriekš minēto, lai es piekristu apgalvojumam, ka no visām radībām tikai viens vienīgs valis ir panīcis?

Bet joprojām ir spēkā vēl viens jautājums: tas, ko bieži vien mēdz uzdot visvairāk neaptēstie nantaketieši.

Varbūt, ņemot vērā vaļu medību kuģu tālredzīgo mastuvīru viszinību, tiem šobrīd nonākot pat aiz Bēringa šauruma un iekļūs­tot visattālākajās slepenajās atvilktnēs un mantnīcās, ievērojot to, ka tūkstošiem harpūnu un žebērkļu top izmesti visgarām visu kontinentu krastiem, - jājautā, vai Leviatāns spēs ilgi turēties pretī tik plašam aplenkumam un tādai nesaudzīgai iznīcināšanai, beigu beigās netikdams izdeldēts no ūdeņiem, kamēr pēdējais valis, tāpat kā pēdējais cilvēks, aizpīpēs savu beidzamo pīpi, pats izkūpēdams ar pēdējo dūmu mākulīti no tās.

Salīdzinot kumpo vaļu barus ar kumpo bizoņu bariem, kuri vēl pirms kādiem četrdesmit gadiem desmitiem tūkstošu ganījās Ilinoisas un Misūri prērijās, dzelžainās krēpes skurinādami un bargi šaudīdami zibeņskatienus caur pierēm turp, kur tagad ir ļaužpilnas pieupju galvaspilsētas un vēlīgs mākleris jums tirgo zemi, iekasējot dolāru par collu; šāds salīdzinājums šķiet neap­strīdams arguments, lai pierādītu, ka trenkātajam valim nepaglāb- ties no ātras iznīcināšanas.

Taču der aplūkot šo jautājumu dažādā gaismā. Kaut gan vēl pirms pavisam maza laiciņa - mazāk, nekā viena cilvēka mūžs - bizoņu skaits Ilinoisā pārsniedza pašreizējo Londonas iedzīvotāju skaitu, kaut gan šodien tajā apvidū no viņiem nav palikuši pāri ne ragi, ne nagi; lai arī pie šīs neizprotamās iznīdēšanas vainīgs tikai cilvēka pīķis, tomēr vaļu medību gluži citādais raksturs noteikti nepieļauj iespēju, ka Leviatāns ņems tik nožēlojamu galu. Četrdesmit cilvēku, kas uz viena kuģa četrdesmit astoņus mēnešus medī kašalotus, iedomājas, ka nepieredzēti veiksmīgi medījuši, un pateicas Dievam, ja pēcgalā pārved mājās taukus no četrdesmit vaļiem. Kamēr agrāko laiku kanādiešu un indiāņu zvērkāvju un traperu Rietumos (kur ari norieta stundā saule ceļas augšup), tik neskartos un tuksnesīgos, tāds pats mokasīnos tērptu mednieku skaits, tikai jāšus zirgos un nevis uz kuģa, tajā pašā laika sprīdī nogalētu nevis četrdesmit, bet gan četrdesmit tūkstošus un vairāk bizoņu; šo apgalvojumu, ja būtu vajadzīgs, iespējams pierādīt ar skaitļu palīdzību.

Tāpat, labi padomājot, neliksies necik pamatots pieņēmums par kašalotu pakāpenisku izmiršanu, piemēram, tāpēc, ka pēdējos gados (teiksim, pagājušā gadsimta otrajā pusē) šie Leviatāni nelielos baros bija sastopami daudz biežāk nekā tagad un tādēļ medību braucieni neievilkās tik ilgi un ienesa daudz vairāk. Jo, kā jau iepriekš aizrādīts, šie vaļi, cerēdami tādā veidā glābties, tagad peldēja jūrās varenām karavānām, jo liels skaits izkaisītu vientuļnieku, pāru, bariņu un citkārtējo skolu apvienojās milzīgos, taču izklaidus peldošos un nebūt ne bieži sastopamos karapūļos.

Tas ir viss. Tikpat kļūdains ir apgalvojums, ka tā saucamie ūsainie vaļi pārstājuši apmeklēt medību apgabalus, kur viņu agrāk bija papilnam, tikai tāpēc, ka viņu suga iznīkst. Īstenībā tie klīst no zemesraga uz zemesragu, un, ja viens krasts vairs netop viņu strūklu atsvaidzināts, esiet droši - kāds cits attāls krasts noteikti būs nesen apbrīnojis šo neredzēto skatu.

Vēl vairāk: kas attiecas uz šiem pēdējiem Leviatāniem - viņiem ir divi stipri cietokšņi, kam, no cilvēciskā viedokļa raugoties, droši vien lemts uz laiku laikiem palikt neieņemtiem. Un, tāpat kā sākoties iebrukumam šveiciešu ielejās, salcietīgie vietējie attālinājās savos kalnos, ari ūsainie vaļi, padzīti no galveno jūru savannām un zāļu pļavām, galu galā var nozust savās polārajās citadelēs un, ienirstot zem vispēdējām stiklainajām sienām un aizsprostiem, uznirt leduslaukos starp peldošiem lediem tajā nebeidzamā decem­bra apburtajā apli, kur nav jābīstas nekādu cilvēka vajāšanu.

Taču no kādiem piecdesmit šo ūsaino vaļu tiek nogalināts varbūt viens kašalots, un tāpēc daži kubrikā filozofi izprātojuši, ka šādi postījumi ir ļoti nopietni skāruši viņu bataljonus. Un, kaut gan tikai amerikāņi vien pēdējā laikā šos vaļus ziemeļrietumu piekrastē ik gadu nobeidz ne mazāk kā trīspadsmit tūkstošus, tomēr pastāv uzskats, kura dēļ pat šis apstāklis nav pietiekami vērā ņemams arguments.

Gluži saprotama ir zināma neticība attiecībā uz zemeslodes milzīgāko radījumu skaitu; taču - ko mēs atbildēsim Arto, vēstur­niekam no Goa, kad viņš apgalvo, ka Siāmas karalis reiz vienās pašās medībās nomedījis četrus tūkstošus ziloņu un ka tajās vietās ziloņu ir tikpat daudz kā mājlopu baru apgabalos ar mērenu klimatu? Un, šķiet, nav iemesla šaubīties par to, ka šie ziloņi, kurus tūkstošiem gadu medījuši gan Semiramīda302 , gan Pors303 , gan Hannibals304 un visi vēlākie Austrumu valdnieki - ja tie jopro­jām tur saglabājušies lielā skaitā, tad ir jo vairāk cerību milzenim valim pārdzīvot visas medības, jo viņa rīcībā esošās ganības, kur izklīst, ir tieši divreiz tik lielas kā visa Āzija, abas Amerikas, Eiropa un Āfrika, Jaunās Holandes īpašumi un visas okeāna salas kopā.

Vēl vairāk - nevajadzētu aizmirst, ka iespējamā vaļu ilggadība, viņiem dzivojot simt un vairāk gadu, jebkurā laika spridi liek kopā mitināties vienlaikus vairākām pieaugušo paaudzēm. Bet, ko tas nozīmē, to viegli apjēgsim, iedomājoties, ja visi kapi, kapličas un ģimeņu atdusas vietas atvērtos un atdotu to vīru, sievu un bērnu dzīvās miesas, kuri dzīvojuši pirms septiņdesmit pieciem gadiem, un pievienotu visus šos neskaitāmos pulkus pašreizējai cilvēku populācijai uz zemeslodes.

Tāpēc, ievērojot visu minēto, mēs vali kā tādu uzskatām par nemirstīgu, lai cik nīcīgi būtu atsevišķi indivīdi. Viņš peldēja pa jūrām, pirms kontinenti bija izniruši no ūdeņiem; viņš peldēja tur, kur tagad atrodas Tilerī, Vindzoras pils un Kremlis. Grēku plūdu laika viņš noniecināja Noasa šķirstu, un, ja kādreiz pasaule atkal pārplūdīs līdzīgi Nīderlandei, lai apslīcinātu visas žurkas, mūžīgais valis atkal to pārdzīvos un, pacēlies pašā augstākajā ekvatoriālā viļņa galotnē, izsprauslos savu putojošo izaicinājumu tieši debesīs.

106. nodaļa AHĀBA KĀJA

Steiga, kādā kapteinis Ahābs pameta "Semjuelu Enderbiju" no Londonas, negaidīti nodarīja postu viņam pašam. Viņš tik sparīgi nolaidās uz savas laivas deņa[142], ka viņa kaula kāja puslīdz ieplīsa no trieciena. Un, kad viņš, ticis uz sava kuģa klāja, iestutēja stum­beni pierastajā padziļinājumā un negaidot apsviedās, lai dotu pavēli stūresvīram (kā vienmēr, viņam likās, ka vīrs nav pietiekami stingri satvēris stūri), jau ieplaisājušais kauls vēl piedevām tā sašķiebās un saliecās, ka, lai arī kāja joprojām turējās klāt un likās visādā ziņā izcila, tomēr, pēc Ahāba domām, uz to vairs nevarēja pilnīgi paļauties.

Nudien, nebija daudz ko brīnīties, ka ar visu savu apsēstību un nevaldāmo dedzību Ahābs tomēr reizēm rūpīgi pārbaudīja nedzīvo kaula kāju, uz kuras daļēji balstījās. Tas tāpēc, ka neilgi pirms "Pekvoda" iziešanas no Nantaketas viņu kādu nakti atrada guļam zemē bez samaņas; neaptveramā un neizskaidrojamā kārtā kaula kāja bija izkustējusies no vietas un tik neganti sagriezusies, ka ietriecās azotē kā miets, tik tikko neizdurdamās viņam cauri; mokošo brūci izdevās sadziedēt tikai ar lielām pūlēm.

Droši vien tajā laikā viņa apmāktajā prātā iešāvās doma, ka ikkatra mocība, kas šobrīd jāpacieš, tieši izriet no iepriekšējās nelai­mes; un tomēr viņš laikam skaidri noprata, ka visindīgākā purva ložņa turpina savu dzimumu tikpat neatlaidīgi kā birztalu dziedonis ar vissaldāko balsi; gluži dabiski, arī visādas nelaimes, izmantojot katru iespēju, radīja savas pēcteces. - Jā gan, un vēl vairāk, domāja Ahābs, jo gan Bēdas senči, gan tās pēcteči iesniedzas tālākā laikā, nekā Prieka priekšteči un pēcnācēji. Nemaz nerunājot par to, ka, saskaņā ar dažām kanoniskām mācībām, dabas noliktie prieki uz zemes citā pasaulē netaps ar pēcnācējiem svētīti, bet, gluži pretēji, pēc tam iestāsies Prieka bezauglība un ellišķīgs izmisums, kamēr dažām apkaunojošām mirstīgo nelaimēm lemts arī aiz kapa turpi­nāties un auglīgi vairoties, mūžīgi mūžos kuplinot ciešanu audzes; arī neatsaucoties, bet, dziļāk pārlūkojot, te rēgojas netaisnība. Jo, Ahābs domāja, kamēr pat vispacilātākā pasaulīgā laime sevī slēpj kādu nenozīmīgu sīkumu, katri sirdēsti sevī glabā kaut ko noslē­pumainu un zīmīgu, bet dažos cilvēkos pat tādu kā ercenģeļa diženumu; pat visrūpīgākie viņu izcelsmes pētījumi nerunā pretī tik nepārprotamam slēdzienam. Izsekojot radurakstus nebeidzamām mirstīgo nelaimēm, mēs beigu beigās nonākam pie pirmdzimtiem dieviem, kam neatrast sākuma; un gan priekpilnās siena laika saules veidolā, gan apaļās ražas laika mēnescimboles[143] ausij tīkamajā zvanā mums jāatzīst viens: arī paši dievi nebauda prieku mūžīgi. Nenodzēšams bēdu zīmogs kā dzimumzīme cilvēka pierē ir tikai tā sāpju nospiedums, kas tur parakstījies.

Negribot te atklājas noslēpums, kuru varbūt pēc taisnības pienā­cās izstāstīt agrāk. Līdz ar daudziem citiem ar Ahābu saistītiem sīkumiem dažiem netika zināms, kādēļ kādu laiku pirms un pēc "Pekvoda" iziešanas jūrā viņš slēpās īstā Dalailamas[144] noslēgtībā, šajā laika sprīdī itin kā meklēdams klusu patvērumu pie miru­šajiem marmora senātā. Kapteiņa Pelega aizbildinājums šajā lietā nebūt nešķita pietiekams, kaut gan, protams, ja runājam par Ahāba dvēseles dziļumiem, tad katrs atklājums drīzāk nesa sev līdzi zīmīgu tumsu nekā apskaidrojošu gaismu. Bet galu galā viss tāpat kļuva redzams, vismaz šajā būšanā. Iemesls tādai nošķirtībai uz laiku bija šis briesmīgais nelaimes gadījums. Un ne tikai tas, jo ciešajam un šaurajam cilvēku lokam, kam uz saus­zemes šādu vai tādu iemeslu dēļ bija priekšrocība mazliet vieglāk pie viņa piekļūt - arī šim biklajam pulciņam iepriekš minē­tais negadījums no drūmā Ahāba puses nekādi netika izskaidrots; tas ietērpās šaušalās, kas likās iznirušas no garu valstības un grēkdaru vaimanām. Un tāpēc, dedzīgā padevībā viņam, tie nolēma, cik viņu spēkos būs, nepieļaut, ka šī lieta nokļūtu līdz citu ausīm; tādēļ arī tikai pēc pagarāka laika sprīža ziņa sasniedza "Pekvoda" klāju.

Lai būtu kā būdams, lai šī neredzamā un netveramā gaisa spēku sinode vai atriebīgie uguns kungi un pavēlnieki darītu ar mirstīgo Ahābu ko darīdami, notikumā ar kāju viņš atrada prak­tisku atrisinājumu - izsauca galdnieku.

Kad šis amatnieks atnāca, viņš lika tam nekavējoties ķerties pie darba un gatavot jaunu kāju, turklāt izrīkoja savus palīgus, lai tie sekotu, ka nepietrūkst visādu spraišļu un sklandu no kašalota žokļa kauliem, kas brauciena laikā bija sakrājušies uz kuģa, un tos rūpīgi atlasītu, lai meistaram būtu iespējams izvēlēties izturīgāko un viendabīgāko materiālu. Kad tas bija izdarīts, galdniekam pavēlēja pabeigt kāju tajā pašā naktī, apgādāt to ar visām nepie­ciešamajām ietaisēm neatkarīgi no tām, kādas bija pierīkotas lietotajai. Vēl vairāk — tika pavēlēts izcelt no tilpnes tobrīd dīko ēzi, un, lai pasteidzinātu šo pasākumu, kalējam lika tūlīt pat izkalt visus dzelzs piederumus, kādi būtu vajadzīgi.

107. nodaļa GALDNIEKS

Apsēdies kā sultāns Saturna pavadoņu vidū un aplūko vienu vispārinātu cilvēku - viņš tev liksies brīnumains diženuma un posta iemiesojums. Bet no tāda paša redzespunkta palūkojies uz visu cilvēci, un savā lielākajā daļā tā šķitīs nekam nevajadzīgu dubultnieku sakopojums - gan šodien, gan pēctecībā. Taču, lai viņš butu cik necils būdams, lai stāvētu cik tālu stāvēdams no cilvēces iemiesojuma tās augstākajā izpausmē, "Pekvoda" galdnieks nebija dublikāts, un tādēļ vedināsim uz skatuves viņu pašu.

Kā visi jūrasbraucēju kuģu galdnieki, bet it īpaši vaļu zvejas apkalpēm piederīgie, viņš diezgan virspusīgi, taču visnotaļ praktiski bija ievingrinājis roku daudzos amatos un darbos, kas viņa profe­sijai radniecīgi; jo galdnieka nodarbošanās ir kā senatnīgs, zarots stumbrs, no kura dzen atvases daudzas mākas, kam par izejmate­riālu vairāk vai mazāk kalpo koks.

Lāču bez visa tā, kas vispārinot teikts par viņu ieprieš minē­tajā piezīmē, šis "Pekvoda" galdnieks bija pamatīgi ievingrinājies darboties ar tām neskaitāmajām mehāniskajām ierīcēm, kādas pastāvīgi nepieciešamas braucienā uz liela kuģa triju vai četru gadu garumā tālīnās un necivilizētās jūrās. Nemaz nerunājot par viņa gatavību pildīt ikdienišķos pienākumus - labot cauras laivas, aizlūzušas rājas un salauztus airus, ierīkot atveres klājā vai iedzīt jaunas tapas kuģa sānu dēļos un veikt citus tamlīdzīgus uzdevumus, kas bija cieši saistīti ar viņa amatu, galdnieks bez tam vēl, daudz nedomājot, tika galā ar visdažādākajām ietaisēm, kādas vien rādījās vajadzīgas nepieciešamības vai iedomas dēļ.

Vienīgie un augstākie skatuves dēļi, uz kuriem viņš spēlēja savas atšķirīgās lomas, bija viņa ēvelsols - garš, smags un pamatīgs galds, apgādāts ar vairākām dažāda lieluma skrūvspīlēm - gan no koka, gan dzelzs. Visu laiku, izlaižot tikai tās dienas, kad kuģa sānam pievilka vaļus, šis sols šķērsām klājam bija stingri piestipri­nāts kausētavas aizmugurē.

Ja kāda spunde izrādās pārāk liela, lai to iedzītu caurumā, galdnieks saspiež to kādās no savām vienmēr gatavībā gaidošajām skrūvspīlēm un tūlīt pat apslīpē. Ja noklīdis sauszemes lidonis ar neredzēti košām spalvām atmaldās uz klāja un top sagūstīts - no gludi apdrāztām vaļa ūsu strēmelītēm un kašalotu raga plāksnītēm galdnieks meistaro tam pagodai līdzīgu sprostu. Kāds airuvīrs sastiepis rokas locītavu - galdnieks sagatavos viņam kompresi sāpju remdināšanai. Stabsam sagribējies purpursarkanas zvaigznes uz savu airu lāpstiņām - iespiedis katru airi lielajās koka skrūvspīlēs, galdnieks mālē uz tiem simetriski izvietotu zvaigznāju. Vienam no jūrniekiem iešaujas prātā nēsāt riņķus no haizivs kaula - galdnieks urbj viņa ausīs caurumus. Kādam citam sāp zobs - galdnieks velk ārā maigles un, papliķēdams ar delnu pa ēvelsolu, vēl viņam sēsties; ja nabadziņš neganti spirinās un neļauj iesākto operāciju pabeigt, galdnieks pagriež rokturi un, atskrūvējis koka skrūvspīles, liek nelaimīgajam bāzt žokli tur iekšā, ja šis vēloties, lai zobs tiktu izrauts.

Tātad galdnieks bija gatavs uz visu, būdams vienaldzīgs pret jebko un ne no kā nebīdamies. Zobus viņš uzskatīja tikai par kaula skambalām, galvas par kluģēm, bet pašu cilvēku vēlīgi uzlūkoja par tādu kā kabestānu.

Te varētu likties, ka tik plašs darbības lauks un daudzveidīgas mākas kopā ar attapību un tādu pieredzi liecina par neparastu gudrību. Taču tā nebūt nebija. Nekas tā nedūrās acīs šajā cilvēkā, kā viņa bezpersoniskais trulums; bezpersoniskais, es teicu, jo tas tik pilnīgi iekusa visu apkārtējo lietu nebeidzamībā, ka likās veidojam vienu veselumu ar vispārējo neaptēstību acīm redzamajā pasaulē, kas, arī nemitīgi atrodoties daudzveidīgā kustībā, tomēr saglabā mūžīgu mieru un neliekas par jums zinis pat tad, ja jūs rokat pamatus katedrālēm.

Taču šis atbaidošais trulums, kas viņā likās apvienojies ar visaptverošu bezsirdību, tomēr palaikam tapa atšķaidīts ar kādu vecīgu, aizvēsturisku humoru, kurš vilka dzīvību aizelsies, balstīda­mies uz kruķiem, šad un tad paspīdot ar sirmbārdainu asprātību - vienu no tām, ar kādām varbūt kavējušas sev laiku naktssardzes apsūnojušā Noasa šķirsta bakā. Vai tas tāpēc, ka šis vecais galdnieks, visu dzīvi klaiņodams un maisīdamies šurp un turp, ne tikai neap­sūnoja, bet, gluži otrādi - noberza nost visus sīkos svešķermeņus, kas tam pielipuši pirmāk? Viņš bija atkailināts vispārinājums, nedalāma vienība, neuzpērkams kā jaundzimušais, dzīvodams bez jebkādas tīšas saiknes ar šo vai to pasauli. Gandrīz vai varētu sacīt, ka šī dīvainā viengabalainība noveda pie zināma inteliģences trū­kuma, jo viņš likās piekopjam savas daudzās mākas ne tik daudz ar saprātu vai nojautu, vai vienkārši tāpēc, ka tā iemācīts, nedz arī līdzīgi vai nevienlīdzīgi apvienojot to visu; viņš tikai kurlā un mēmā stulbumā nedomājot izpildīja bezjēdzīgu darbību. Šis vīrs bija visīstākais izpildītājs; smadzenes, ja vien viņam tās jebkad bijušas, droši vien jau sen iesūkušās pirkstu muskuļos. Viņš atgā­dināja vienu no tiem nesaprātīgajiem, tomēr visai lietderīgajiem Sefīldas izgudrojumiem multum in parvo,08 , kuri pēc izskata līdzinās visvienkāršākajiem kabatas nažiem, tikai ir nedaudz lielāki, taču apgādāti ne tikai ar dažāda lieluma asmeņiem, bet arī korķu viļķiem, skrūvgriežiem, knaiblltēm, šujamrikiem, rakstāmspalvām, lineāliem, nagu vīlītēm un urbīšiem. Tā, saimniekam sadomājot izlietot galdnieku par skrūvgriezi, vajadzētu tikai atdarīt šo viņa nodalījumu, un skrūve tiktu ieskrūvēta; bet, ja ievajadzētos knaibļu, pietiktu saņemt viņu aiz kājām - un darīts.

Bet, kā jau iepriekš teikts, šis daudzveidīgiem rīkiem apgādātais, atdarāmais un aizdarāmais galdnieks nebūt nebija ne mašīna, nedz automāts. Kaut gan galdniekam trūka visparastākās dvēseles, tomēr viņam piemita kaut kas netverams, negaidītā veidā darbojoties tās vietā. Kas tas bija - dzīvsudraba izvilkums vai kāds mazumiņš briež­raga sāls, nav iespējams pasacīt. Tomēr tas tur bija un palika, jau gadus sešdesmit vai vairāk. Un tieši tas - šis neizprotamais, viltī­gais dzīves iediglis lika viņam runāties lielākoties pašam ar sevi, taču tikai dudinot kā bezdomu zobratam, kas arī riņķodams runājas pats ar sevi; visdrīzāk viņa ķermeni varēja pielīdzināt sargbūdai, kurā bija nomodā šis runātājs, kas visu laiku tērzē ar sevi, lai neiemigtu.

Multum in parvo (lat.) - daudz mazumā. (Tulk. piezīme.)

108. nodala

AHĀBS UN GALDNIEKS

Klājs - Pirmā naktssardze.

(Galdnieks stāv pie sava ēvelsola un divu lukturu gaismā darbīgi apzāģē kājai domāto kaula šķēpeli, kas stingri iespiesta skrūvspīlēs. Uz ēvelsola mētājas kaula šķembas, ādas sloksnītes, pakojumi, skrūves un visvisādi darbarīki. Pašā priekšā sarkani kvēlo ēze, pie kuras darbojas kalējs.)

-    Velns lai parauj gan vīli, gan šito kaulu! Tas, kam jābūt cietam, ir mīksts, bet tas, kam jābūt mīkstam, ir ciets. Šitā klājas tādiem kā mums, kas vīlējam vecus žokļus un stilbakaulus. Pamēģināsim citu. Palūk, ar šito iet labāk (šķauda), un šitie kaula putekļi (šķauda), šitie te (šķauda), jā gan, šie (šķauda), pie velna, nemaz neļauj man runāt! Redz, šitā ir, kad vecais zēns skrubina miroņkaulu. Pazāģē dzīvu koku, un nekādu putekļu nebūs; nozāģē dzīvu kaulu un arī nebūs (šķauda). Nāku, nāku, vecais Šmuli, ķeries klāt un lūko pēc kniedes un maiglēm; tūdaļ būšu gatavs ar šiem noņemties. Par laimi (šķauda), nav jātaisa ceļa locītava; tur būtu, ko palauzīt galvu, bet visparastākais lielakauls - tas ir tikpat vienkārši kā darināt apiņu maiksti, tikai gribētos labi nostrādāt. Vajadzētu laiku, mazliet vairāk laika, tad es viņam sameistarotu tik smalku kāju (šķauda), kas piedienētos salonlēdijai. Tās ziemišķādas kājas un lieli, ko man gadījies redzēt skatlogos, nevarētu šitai līdzināties. Tās uzsūc ūdeni un, protama lieta, dabū reimatismu, kas jādakterē (šķauda) ar vannošanām un ierivēšanām, tāpat kā īstās kājas. Bet tagad, pirms zāģēju, man būtu jāpaaicina viņa vecā mogoliskā augstība un jāap­skatās, vai garums pietiekams; man rādās, ka būs par īsu! Ahā! Pēda klaudz; mums veicas, viņš ir klāt — vai arī kāds cits, kā likts.

Ahābs (tuvojas).

(Turpmākā cēliena laikā galdnieks Laiku pa laikam turpina šķaudīt.)

-     Kā sviežas, cilvēkdari?

-    Jūs nākat tieši laikā, ser. Ja kapteinis atļautu, es tūdaļ atzīmētu garumu. Ļaujiet man nomērīt, ser!

-     Noņemt mēru kājai? Labs ir. Šitā nav pirmā reize. Ķeries klāt! Liec pirkstu šite virsū. Tev te stāv pamatīgas spīles, galdniek- meistar, dod palūkot satvērienu. Tā, tā, kniebienu mazliet jūt.

-    Vai, ser, tās var salauzt kaulus - piesargieties taču!

-     Nav ko bīties, man patīk ciešs tvēriens; šajā slidenajā pasaulē patīkami just kaut ko, kas var cilvēku saturēt. Bet ko dara tas Prometejs? Tas kalējs, es teicu, - ko viņš taisa?

-     Droši vien kaļ kniedi, ser.

-     Kārtībā. Tas ir kopējs darbs, viņš apgādās muskuļdaļas. Cik sarkanu uguni šis iededzinājis!

-    Jā gan, ser, tādam smalkdarbam metāls jānokaitē līdz baltkvēlei.

-     Hm, hm. Tā vajag. Tagad man liekas ļoti zīmīgi, ka šis senais grieķis, Prometejs, kas darinājis cilvēkus, kā stāsta, esot bijis kalējs un atdzīvinājis viņus ar uguni, jo tam, kas ugunī radīts, būs ugu­nij piederēt, tādēļ vien iespējams, ka elle tiešām ir. Kā lido kvēpi! Tās būs atkritalas no grieķa darinātajiem afrikāņiem. Galdniek, kad viņš tiks galā ar kniedi, liec viņam nokalt pārīti dzelzs plecu lāpstiņu; te uz klāja ir pauninieks, kam plecos nepanesama pauna.

-     Kā, ser?

-     Klusē; ja jau Prometejs ir ķēries pie darba, es pasūtīšu viņam veselu cilvēku pēc vēlama parauga. Imprimis30 '' piecdesmit pēdu augumā, stāvot kapzeķēs; tad krūškurvi pēc Temzas tuneļa parauga; kājas ar saknēm, lai noturētos uz vietas; rokas ar dilbiem triju pēdu resnumā, sirdi nemaz nevajag; pieri no vara un kādu ceturt­daļu vislabāko smadzeņu; un vēl, paga, vai lai pasūtu acis, kas vērtos uz ārpusi? Nē, lai galvvirsā ir augšlodziņš, pa kuru apgaismot iekšpusi. Klausies rīkojumu un ej!

-     Par ko viņš runā, un ar ko - man gribētos zināt? Vai man jāpaliek šepat? (Sānis.) Nelāga arhitektūra - ar aklu kupolu - šitā te. Nē, nē, nē, man vajag lukturi.

-    Ak tā gan, ko? Te ir divi, ser, man pietiks ar vienu.

-     Kam tu man spīdini acīs to ļaundarķērāju, cilvēk? Tāda gaisma acīs - tas ir sliktāk par nomērķētu pistoli.

t0> Imprimis (lat.) - vispirms. (Tulk. piezīme.)

-    Ser, es domāju, ka jūs runājat tikai ar galdnieku.

-     Galdnieku… bet kāpēc gan… taču nē, tas ir viens tīrs darbiņš, ko tu dari; es teiktu, īsteni džentlmeniska nodarbošanās, galdniek, - vai varbūt tu labāk gribētu strādāt ar māliem?

-    Ar māliem, ser? Kā tā? Māli ir dubļaini, atstāsim tos grāv­račiem, ser.

-     Zaimotājs tāds! Ko tu visu laiku šķaudi?

-    Tas kauls taisa pamatīgus putekļus, ser.

-     Tad liec to vērā un, kad nomirsi, neļauj sevi apglabāt dzīvajiem zem deguna.

-    Ser? Ak vai! Tā gan… nūjā, vai die!

-     Paklau, galdniek, man rādās, tu sacījies esam labs, kārtīgs sava amata pratējs, ko? Tad teic, vai tas liecinās labu par tavu darbu, ja es, atspiežoties uz tās tur kājas, ko tu taisi, tik un tā jutīšu tajā vietā citu, tas ir, manu izbijušo, pazaudēto kāju, no miesas un asinīm? Vai tu nespēj tikt vecajam Ādamam pāri?

-     Patiesi, ser, es tagad sāku kaut ko saprast. Jā gan, esmu dzirdējis šo to dīvainu par tādām lietām; cilvēks ar nolauztu mastu nekad pavisam nepārstāj just savu iepriekšējo mastkoku, viņā ik pa laikam kaut kas ieduras. Varbūt drīkstu pazemīgi vaicāt, vai tā patiešām ir taisnība, ser?

-    Tā ir, cilvēk. Palūk, noliec savu dzīvo kāju te, kur reiz bija mana; redz, acs saskata tikai vienu pašu kāju, bet dvēsele - divas. Tur. kur tu jūti pulsējam dzīvību - tieši tur, ne par mata tiesu citur, arī es to sajūtu. Vai nav mīklaini?

-     Pazemīgi atļaušos teikt, ka neizprotami.

-     Tad paklausies. Kā tu zini, ka tajā vietā, kur tu stāvi, nere­dzams un ar tevi saplūdis nestāv kāds viendabīgs, dzīvīgs un domājošs, ak vai, stāvēdams tur tev par spīti? Vai pat visvien­tulīgākajās stundās tu nebīsties, ka tevi noklausās? Klusē, nesaki neko. Ja nu es joprojām jūtu sāpes savā sašķaidītajā kājā, kas jau sen izputējusi, tad kāpēc tev, galdniekmeistar, mūžīgi nejust mokas elles ugunīs arī bez ķermeņa? Ko?

-     Dievs žēlīgais! Patiešām, ser, ja par to runājam, tad man nāksies visu aplēst vēlreiz; man rādās, ka esmu kādu nieku palaidis garām.

-    Pielūko: aunapierēm nav dots lauzīt galvas par augstām lietām. Pēc cik ilga laika tā kāja būs gatava?

-     Pēc kādas stundas, ser.

-    Tad sarauj un pēc tam atnes to man! (Pagriežas, lai ietu.) Ak dzīve! Te nu es esmu, lepnīgs kā grieķu dievs, bet palieku parādā šim aitasgalvam par kaulu, uz kura balstīties. Lai nolādēti mirstīgo savstarpējie rēķini, kur neiztikt bez lēšu grāmatām! Es gribētu būt brīvs kā gaiss, bet esmu ierakstīts visās pasaules rēķingrāmatās. Esmu tik bagāts, ka varētu sacensties ar varenākajiem pretoriāņiem[145]romas impērijas - pasaules impērijas iztirgošanā, taču esmu parādā par to pašu miesīgo mēli, ar kuru lielos. Ak debess! Es ņemšu tīģeli, ielīdīšu tur un izkausēšu pats sevi līdz pēdējam, vismazāka­jam skriemelim. Tā!

Galdnieks (atsākdams darbu). - Labi, labi. Labi. Stabss pazīst viņu par visiem labāk, un Stabss mūždien teicis viņu dīvaini esam; neko citu, tikai vienu vārdiņu - dīvainis; šis esot dīvains, saka Stabss, - dīvainis no dīvaiņiem, ser - dīvaini gan, ļoti dīvaini. Un te ir viņa kāja. Jā, nudien, ja tā padomāju, tad šī ir viņa gultas biedrene! Šim par sievu ir sklanda no vaļa žokļa kaula! Un šī ir viņa kāja, uz tās viņš stāvēs. Kā tur bija, viena kāja stāvot trijās vietās, un visas trīs vietas esot vienā pašā ellē - vai tā? Ak! Es nebrīnos, ka viņš tik nicīgi uz mani glūnēja! Es arī esot savādnieks, kā runā, bet tikai palaikam. Tāpat manām vecajām, mazajām un zemajām miesām nav ko bradāt pa dziļumiem kopā ar augstiem kapteiņiem kā gārņiem; ūdens ātri vien sāks smelties mutē, un tad būs brēktin jābrēc pēc glābiņa laivā. Un šite ir gārņakāja! Gara un tieva, kā nebūs! Pa lielākai daļai ļautiņi ar vienu kāju iztiek visu mūžu; tas būs tādēļ, ka šie tās lieto saudzīgi kā veca, mīkstsirdīga lēdija savu labi baroto iejūga kleperu pāri. Bet Ahābs - tas ir smagais važonis. Paskat, vienu kāju nodzinis līdz nāvei, otra uz visu mūžu izgrie- zusies, un tagad šis noplēš kaulakājas veseliem steriem. Ei tu, Šmuli! Ķeries klāt pie kniedēm, lai tiekam galā, iekams augšāmcelšanās vēstnesis nāks ar savu bazūni, piesaukdams visas kājas, istās un neīstās, kā aldari braukā, savākdami vecas alus mucas, lai tās no jauna piepildītu. Kas par kāju! Izskatās kā dzīva, tikai nodrāzta līdz kaulam; rīt viņš stāvēs uz tās un lēsīs savus rēķinus. Ehē! Gandrīz būtu aizmirsis to mazo, ieapaļo laukumiņu - nogludinot kaulu, kur viņam rakstīt platumgrādus. Tā ja, šurp kaltu, vīli un smilšpapīru!

109. nodaļa AHĀBS UN STARBEKS KAJĪTĒ

Kā parasti, uz kuģa nākamajā rītā strādāja sūkņi - un, lūk! Kopā ar ūdeni izplūda lielāks daudzums eļļas; mucas tur lejā droši vien bija sākušas tecēt. Iestājās liels satraukums, un Starbeks nokapa lejā kajītē - paziņot par šo nelāgo notikumu.3 "

Tagad no dienvidrietumiem "Pekvods" tuvojās Formozai un Baši salām, starp kurām viena no tropiskajām ejām veda no Ķīnas ūdeņiem uz Kluso okeānu. Starbeks atrada Ahābu lūkojamies priekšā izritinātajā visu austrumu arhipelāgu kartē un vēl otrā, kas atsevišķi attēloja garās Japānas salu austrumpiekrastes - Niponu, Macujamu un Sikoku. Atspiedies ar savu jauno, sniegbalto kaula stumbeni pret grīdai pieskrūvēto galda kāju, rokā turēdams garu dūci, kas līdzinājās dārznieka nazim, apbrīnojamais vecais vīrs pagriezās ar muguru pret ieejas durvīm un, pieri grumbās savilcis, atkal iezīmēja savus vecvecos ceļus.

-    Kas tur ir? - viņš uzsauca, izdzirdis soļus pie durvīm, taču nepagriezās. - Uz klāju! Ārā no šejienes!

-    Kapteinis Ahābs kļūdās, tas esmu es. Kravas telpā eļļa tek ārā, ser. Mums jāatver tilpne un jāvelk ārā mucas.

-    Atvērt tilpni un izvilkt mucas? Tagad, kad mēs jau tuvo­jamies Japānai - apstāties šeit uz nedēļu, lai lāpītu vecas mucas?

-     Vai nu mēs to darīsim, ser, vai vienā dienā pazaudēsim vairāk eļļas, nekā spētu atgūt gada laikā. Tas, kā dēļ esam nobraukuši divsimttūkstoš jūdžu, ir glābšanas vērts, ser.

-    Tā tas ir, tā ir, ja mēs to dabūsim.

-     Es runāju par eļļu kravas telpā, ser.

-     Bet es par to netiku ne domājis, ne runājis. Lasies projām! Lai tek! Es pats viscaur teku! Jā gan, sūce pie sūces! Es viss esmu pilns caurām mucām, un šitās caurās mucas brauc manā kuģi - tas ir vēl ļaunāk, nekā ar "Pekvodu", cilvēk. Un tomēr es neapstājos, lai aizbāztu caurumu, jo kā gan lai atrodu sūci tik dziļi grimušā korpusā, un kāda cerība to aizbāzt, pat ja atrastu, tādā rēcošā dzīves vētrā? Starbek! Es neļaušu atvērt lūkas!

-     Ko teiks īpašnieki, ser?

-     Lai īpašnieki stāv Nantaketas liedagā un lūko pārkliegt taifūnus. Kas Ahābam par to? īpašnieki, īpašnieki! Tu vienmēr baksti acis tos nelaimīgos īpašniekus, it kā īpašnieki būtu mana sirdsapziņa. Bet paklau, vienīgais īstenais īpašnieks ir tas, kas izrīko, un ielāgo - mana sirdsapziņa ir šā kuģa ķīlis. Uz klāju!

-     Kapteini Ahāb, - sacīja piesarkušais palīgs, ienākdams dziļāk kajītē ar tādu uzmanības un cieņas pilnu drosmi, ka, likās, ne tikai izvairāmies jebkādā veidā izrādīt to uz āru, bet šķita, ka tā pat iekšēji neuzticas sev pašai, - kāds labāks par mani varētu vieglāk laist pār galvu to, ko ātri vien ņemtu ļaunā no jaunāka cilvēka; ak vai, un ari laimīgāka, kaptein Ahāb.

-    Velns un elle! Vai tu iedrošinies mani nosodīt? Uz klāju!

-     Nē, ser, vēl ne. Es jūs lūdzu. Es uzdrīkstos, ser - esiet iecietīgs! Vai mēs nevarētu saprasties labāk, nekā šobrīd, kaptein Ahāb?

Ahābs paķēra pielādētu kramenīcu no balsta (kas ietilpa turpat vai katra dienvidjūru kuģa kajītes iekārtā) un, notēmējis to uz Starbeku, iesaucās: - Ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs uz pasaules, un viens kapteinis, kas ir kungs uz "Pekvoda" - uz klāju!

Kādu mirkli palīga liesmojošās acis un degošie vaigi lika domāt, ka viņu tik tiešām apsvilinājis lādiņš no notēmētā stobra.

Taču, ātri savaldījies, viņš puslīdz mierīgi izslējās un, pamezdams kajīti, mirkli pakavējās, lai pasacītu: - Jūs apkaunojat, nevis aiz­vainojat mani, ser, taču es lūdzu - sargieties; ne no Starbeka - par to jūs tikai smietos; bet Ahābam derētu sargāties no Ahāba; sargieties no sevis paša, vecais!

-    Viņš saņem dūšu un tomēr paklausa; kāda apdomīga drosme! - Ahābs nomurmināja, kad Starbeks bija nozudis. - Ko viņš teica? Ahābam jāsargās no Ahāba - tur kaut kas ir! - Pēc tam, neapzināti balstīdamies pret musketi kā spieķi, viņš ar dzelžaini sarauktu pieri ņēmās staigāt šurpu turpu pa šauro kajīti, taču drīz dziļās grumbas viņa pierē izlīdzinājās un, nolicis musketi atpakaļ vietā, viņš iznāca uz klāja.

-    Tu esi labs cilvēks, Starbek, - kapteinis klusām sacīja palīgam, pēc tam skaļā balsī uzsauca jūrniekiem: - Satīt bram- buras! Rēvēt marsus fokmastā un bezānmastā! Brasēt grotrājas! Trīšus augšā, un taisiet vaļā tilpni!

Velti būtu lauzīt galvu, lai tiktu skaidrībā, kāpēc ar Starbeku Ahābs izrīkojās tieši tā. Tas varēja būt godprātības uzplūds, bet varbūt piesardzība, kas šajos apstākļos noteikti liedza viņam izrādīt jebkādu nepatiku - pat ne garāmejot - pret vienu no galvenajiem uz šā kuģa. Lai būtu kā būdams, viņa rīkojumi tika izpildīti, un vinčas izvilktas.

110. nodaļa KVĪKEGS SAVĀ ZĀRKĀ

Pēc aplūkošanas izrādījās, ka mucas, kas ievietotas tilpnē pēdējā laikā, ir pilnīgi neskartas un ka sūcei jābūt kaut kur zemāk. Laikam pieturoties mierīgam, lauzāmies arvien dziļāk un dziļāk, iztramdot no snaudas milzīgās mucas pašos tilpnes dziļumos un velkot tās dienas gaismā no šīs melnās pusnakts tumsības kā gigantiskus kurmjus. Tika nokāpts tādos dziļumos, līdz tādiem aizseniem, appelējušiem un rūsas saēstiem toveriem, ka atlika tikai lūkoties pēc kāda apsūnojuša stūrakmens - mucas ar kapteiņa Noasa naudiņām un pielīmētiem veltījumiem, kas nesekmīgi biedina lepnībā pagrimušo veco pasauli no grēku plūdiem. Parā­dījās mučele pēc mučeles ar ūdeni, maizi un gaļu, saišķi ar mucu dēlīšiem un dzelzu stīpām, līdz beidzot kļuva grūti pārvietoties pa piekrauto klāju, bet iztukšītā kravas telpa dobji dunēja zem kājām, kā staigājot virs tukšām katakombām; bet kuģis zvāļojās un svaidījās viļņos kā pīta krūka, kas piepūsta ar gaisu. Kuģa galva bija tapusi smaga kā studentam, kas ar tukšu vēderu sadzinis galvā visu Aristoteli. Labi vēl, ka mūs toreiz neapmeklēja taifūni.

Un, lūk, tieši šajā laikā manu nabaga mežoņa draugu un uzticamo biedru Kvīkegu apsēda drudzis, kas teju teju viņu neno­veda kapā.

Jāteic, ka tādā nozarē kā vaļu medības sinekūras nemēdz būt; pašapziņa un briesmas iet blakus roku rokā, kamēr tiksiet kapteiņa godā, jums vajadzēs strādāt - jo tālāk, jo smagāk. Tā notika arī ar nabaga Kvīkegu - viņam, kā jau harpunētājam, bija jāstājas pretī pieri pret pieri saniknotam valim un, kā citviet redzējām, jārāpjas uz sprāgoņas muguras viļņojošā jūrā, lai galu galā nokāptu tumšās kravas telpās un cauru dienu vienos sviedros šajā pazemes cietumā apņēmīgi staipītu neparocigās mucas un uzmanītu, kā tās tiek novietotas. īsi sakot, starp vaļu medniekiem harpunētāji ir tā sauktie darba lopi.

Nabaga Kvikegs! Kad kuģis jau bija pa pusei iztukšots, jūs būtu varējuši noliekties pār lūku un palūkoties lejā, kur, izģērbts līdz pat vilnas apakšbiksēm, tetovētais mežonis lodāja pa slapjumu un pelējumu kā zaļraiba ķirzaka akas dibenā; šī tilpne tev rādījās par aku vai pat saldējamo pagrabu, nabaga mežoni; brīnumainā kārtā, par spīti tveicei un svīšanai, viņš briesmīgi saaukstējās, bet saaukstēšanās pārtapa karsoni, kas beidzot pēc vairākām mokošām dienām noguldīja viņu gultā un noveda gandrīz kapa malā. Kā viņš sakritās un izvārga šajās nedaudzajās, toties mūžgarajās dienās - līdz likās, ka nekas no viņa nav palicis pāri, izņemot ģindeni un tetovējumus! Bet, kamēr viņš viscaur sadila, vaigukauli arvien vairāk izspiedās, turpretī acis itin kā auga aizvien lielākas un lielākas, tapdamas savādi maigas un mirdzošas, iejūtīgi un dziļdomīgi lūko­damās jūsos no slimības gultas, apbrīnojamā kārtā apliecinot viņā nesagraujamu veselību, ko nekas nespēj ne salauzt, ne nomērdēt. Un, kā riņķi uz ūdens, kas plešas plašumā izdzisdami, viņa acis likās plešamies aizvien platāk - kā Mūžības apļi. Jūs pārņemtu neizsakāmas šausmas, ja jūs apsēstos blakus šim izdziestošajam mežonim un pavērotu viņa sejā tik dīvainās zīmes - dīvainākas nebūs redzējuši pat tie, kas stāvējuši pie Zaratustras'12 nāves gultas. Jo tas, kas cilvēkā patiesi ir brīnumains un arī atbaidošs, nekad vēl nav izteikts vārdos, nedz grāmatās aprakstīts. Bet nāves tuvošanos, kura visus dara vienlīdzīgus, vienādi apzīmogojot ar pēdējo atklāsmi, spētu pienācīgi attēlot vienīgi autors no mirušo vidus. Lūk, kāpēc - lai atkārtojam to vēlreiz - neviena mirēja haldieša, nedz grieķa pārdomas nebija dievbijīgākas un pacilātākas par tām, kuru noslē­pumainās ēnas lodāja nabaga Kvīkega vaigā, sirdzējam mierīgi guļot līgojošā guļamvietā, kamēr jūra viļņiem likās šūpojam viņu uz pēdējo dusu, bet neredzamas okeāna straumes - nesam augstāk un augstāk uz viņam nolemtajām debesīm.

Neviens no apkalpes neticēja, ka viņš celsies; bet, kas attiecas uz pašu Kvīkegu, viņa domas šajā jautājumā pietiekami skaidri parādīja dīvainais lūgums, kādu viņš izteica. Pasaucis kādu jūrnieku pie sevis pelēcīgas rīta sardzes laikā, kad diena vēl tikko ausa, un, saņēmis to aiz rokas, viņš paziņoja, ka Nantaketā esot redzējis nelielas pirogas no tumša koka, līdzīgas lietaskokiem, no kādiem darinot karalaivas viņa dzimtajā salā; apvaicājies par tām, viņš uzzi­nājis, ka visi Nantaketā mirušie vaļu mednieki tikuši apglabāti šādās tumšās kanoe laivās, un izredze tikt šādā veidā apglabātam viņam ļoti iepatikusies, jo atgādinot viņa tautiešu paradumu, kuri iebalzamēto mirušo karavīru ieliekot paša laivā un ļaujot viņam peldēt projām zvaigžņu arhipelāgos; jo viņi ne tikai ticot, ka zvaigznes esot salas, bet arī domājot, ka tālu aiz redzamajiem apvāršņiem viņu siltā bezkrastu jūra saplūst ar debesīm, veidojot

Zaratustra, an Zoroastrs (senirāņu) - pravietis, zoroastrisma dibinātājs.

(Tulk. piezīme.)

Piena ceļa balsnējās putas. Viņš teicās raustāmies drebuļos no domas, ka varētu tikt apglabāts pēc senā jūrnieku paraduma un kopa ar visu guļamvietu nomests kā nederīga manta maitēdājām haizivīm par barību. To nē - viņš gribot sev tādu vienkoci kā Nantaketā, tāds jo vairāk piederoties viņam, vaļu medniekam, tādēļ ka, līdzīgi vaļu medību laivām, arī šiem vienkočiem neesot ķīļa; kaut gan tā trūkums apgrūtinot stūrēšanu un spēcīgu dreifēšanu cauri dūmakainajiem gadsimtiem.

Kad par šo dīvaino vēlēšanos tika paziņots uz kapteiņtiltiņu, galdniekam tūlīt pavēlēja izpildīt Kvikega gribu, lai kāda tā arī būtu. Uz borta atradās daži pagāniski, veci zārku krāsas dēļi, pirmāk garā brauciena laikā salūkoti Lakadivu salu neskartajās birzīs; un no šiem tumšajiem dēļiem tika nolemts darināt zārku. Tiklīdz galdnieks saņēma šo rīkojumu, viņš ņēma savu mēru un bez kavē­šanās ar viņa raksturam parasto vienaldzīgo pakalpību devās uz kubriku, kur ļoti kārtīgi nomērīja Kvīkegu, ik pa laikam šo to atzīmēdams ar krītu tur, kur pielika savu mēru.

- Ak, nabadziņš! Tagad viņam nāksies mirt nost! - iesaucās jūrnieks no Longailendas.

Atgriezies pie sava ēvelsola, galdnieks ērtības labad un lai drošāk paturētu atmiņā, atzīmēja vajadzīgo zārka garumu, bet pēc tam to iemūžināja ar diviem iegriezumiem. To paveicis, viņš salūkoja dēļus un darbarīkus un sāka strādāt.

Kad bija iedzīta pēdējā nagla, bet vāks pienācīgi noēvelēts un piemērīts, viņš viegli uzcēla zārku plecos un devās ar to uz baku noskaidrot, vai tajā gulētājs jau gatavs.

Padzirdējis sašutušus un izsmējīgus izsaucienus, ar kādiem jūr­nieki uz klāja raidīja zārknesi prom, Kvīkegs visiem par šausmām pieprasīja, lai miroņlāde tūdaļ tiktu nesta pie viņa; nebija nekā, ko viņam iebilst - ņemot vērā, ka no visiem mirstīgajiem mirēji ir vistirāniskākie, un, tā kā droši vien drīz viņi pārstās mūs apgrūtināt uz visiem laikiem, vajag par nabadziņiem apžēloties.

Pārkāries pāri guļamvietas malai, Kvīkegs ilgi un uzmanīgi aplūkoja miroņsili. Pēc tam palūdza savu harpūnu, lika noņemt tai kātu un asmeni ielikt silē kopā ar viņa laivas airi. Ari pēc viņa lūguma siles iekšpusē visgarām tika sarindoti sausiņi, galvgalī novietota blašķe ar saldūdeni, bet kājgalī nolikta kulīte ar kravas telpā saskrabinātu zemi, kas bija sajaukusies ar skaidām; kad gabals buraudekla tika saritināts par spilvenu, Kvīkegs lūdza viņu iecelt šajā pēdējā guļamvietā, lai izbaudītu tās ērtības, ja tādas tur būtu. Viņš pagulēja tajā kādu brītiņu nepakustēdamies, tad palūdza kādu aiziet palūkoties viņa maisā un atnest mazo dieviņu Jodžo. Pēc tam, sakrustojis rokas uz krūtīm, ar Jodžo starp tām, viņš uzsauca, lai uzliekot zārkam vāku ("aiztaisot lūku" — viņš teica). Vāku uzlika, virsdaļu atstājot vaļīgi karājamies ādas virās, un tā Kvīkegs dusēja savā zārkā viscaur apsegts, redzama bija vairs tikai viņa mierīgā seja.

-     Rarmai ("Der, ir labi"), - viņš beidzot nomurmināja un pamāja, lai viņu novietojot atpakaļ guļamvietā.

Taču, iekams tas tika paveikts, Pips, kas visu šo laiku nemanāmi bija lodājis tuvumā, piegāja guļošajam klāt un, klusi šņukstēdams, saņēma viņu aiz rokas, otrā turēdams savu tamburīnu.

-     Nabaga klaidoni! Vai tiešām šī bezjēdzīgā blandīšanās nekad nebeigsies? Kur tu tagad ej? Bet ja nu straumes tevi aiznestu brīnišķajās Antiļu salās, kur liedagi bango vienās ūdenslilijās, vai tu izpildīsi vienu manu niecīgu lūgumu? Uzmeklē tur kādu Pipu, kas jau sen paputējis, man domāt. Viņš ir tajās tālajās Antiļu salās. Ja tu viņu sameklēsi, tad nomierini, viņam droši vien ir ļoti bēdīgi ap sirdi, jo raugi! Viņš ir atstājis te savu tamburīnu, es to atradu. Rig-a-dig, dig, dig! Tagad, Kvīkeg, mirsti nost, un es nobungošu tev mirstamo maršu.

-     Esmu dzirdējis, - sacīja Starbeks, lūkodamies pa atveri iekšā, - ka nejaukā drudzī ļautiņi, pat vislielākie tumsoņas, runājuši senajās valodās, taču, kad noslēpumi atklājās, vienmēr izrādījās, ka viņu senaizmirstajās bērnu dienās augsti skoloti vīri runājuši šajās valodās, viņiem klātesot. Tā, pēc manas dziļākās pārliecības, arī nabaga Pips savas apmātības dīvainajā jaukumā nes mums debesu solījumus no mūsu debesu mājām. Kur gan viņš to visu mācījies, ja ne tur? - Cst! Viņš atkal runā, bet vēl nesaprātīgāk.

- Stājieties divkārt pa divi! Darīsim viņu par ģenerāli! Ei, kur viņa harpūna? Lieciet to šķērsām pāri. Rig-a-dig, dig, dig, urā! Ak, būtu te kaujasgailis, apsēstos šim uz galvas un uzdziedātu! Kvīkegs mirst cīnīdamies! Ielāgojiet to labi, Kvīkegs mirst cīņā! Es teicu, ciņā, cīņā cīņā! Bet mazais, nicināmais Pips mira kā gļēvulis, mira, viscaur drebēdams - nost ar Pipu! Dzirdiet - ja jūs atradīsiet Pipu, sakiet visiem Antiļu salās, ka viņš ir nodevējs un gļēvulis! Sakiet, ka viņš izlēca no vaļu medību laivas! Es nekad neskandinātu savu tamburīnu pie nožēlojamā Pipa, nesauktu viņu par ģenerāli, ja viņš vēlreiz ņemtos mirt nost šite. Nē, nē! Kauns un negods visiem gļēvuļiem, kauns pār viņiem! Lai iet dibenā kā Pips, kas izlēca no vaļu medību laivas! Nopēlums! Kauns! Kauns!

Visu šo laiku Kvīkegs gulēja aizvērtām acīm, itin kā aizsnau­dies. Pipu aizveda, bet slimais vīrs tika atkal novietots atpakaļ guļamvietā.

Taču tagad, kad viņš likās pilnīgi sagatavojies mirt un kad zārks bija atzīts par labu, Kvīkegs pēkšņi sāka atveseļoties; drīz vien galdnieka sameistarotā miroņlāde vairs nelikās vajadzīga; un, kad dažs izteica priecīgu pārsteigumu, mežonis īsi paskaidro­ja, ka negaidītās atlabšanas iemesls esot šāds: kritiskajā brīdi viņš esot atminējies kādu sīkumu uz sauszemes, kuru atstājis nenokār­totu, tādēļ mainījis domas par miršanu - viņš vēl nevarot mirt. Citi vaicāja, vai tiešām viņš uzskatot, ka lēmums dzīvot vai mirt esot atkarīgs no paša gribēšanas vai patikšanas. Viņš atbildēja, ka ta tiešām esot. Vārdu sakot, Kvīkegs uzskatīja, ka, cilvēkam cieši apņemoties turēties pie dzīves, parasta slimība neiespējot viņu nomaitāt; ja nu vienīgi valis, vētra vai kāds cits negants, neval­dāms un bezgalīgs posts.

Turklāt starp mežoņiem un civilizētiem ļaudīm atzīmējama šāda atšķirība: kamēr smagi slims civilizēts cilvēks atveseļojas vidēji kādos sešos mēnešos, slims mežonis spēj izveseļoties turpat vai vienā dienā. Tā mans Kvīkegs ātri vien pieņēmās spēkā un, visbeidzot, pēc tam kad bija dažas dienas pasēdējis bezdarbībā uz kabestāna (toties ieturēdamies ar lielisku ēstgribu), viņš pēkšņi pietrausās kājās, izpleta rokas un kājas, pamatigi izstaipījās, nožāvājās un tad, uzlēcis uz savas pakarinātās laivas priekšgaldiņa, pacēla harpūnu un paziņoja, ka esot gatavs cīņai.

Kāda mežonīga iedoma lika viņam tagad savu šķirstu izlietot par jūrnieka lādi; viņš izbēra tajā visu no sava audekla drēbju maisa un pēc tam kārtīgi sakārtoja. Daudzas savas brīvās stundas Kvīkegs pavadīja, grebdams uz vāka visvisādas dīvainas figūras un rakstus; kā rādās, viņš raupjākā veidā pūlējās tur attēlot kādu daļu no sarežģītajiem tetovējumiem, kādi klāja viņa ķermeni. Šos tetovējumus taču bija darinājis nelaiķis burvis un reģis dzimtajā salā, kurš ar šīm hieroglifu zīmēm bija uzrakstījis uz viņa miesām visu debesu un zemes mācību, līdz ar noslēpumainu traktātu par īstenības izzināšanas mākslu; tādējādi visa Kvīkega persona bija neatminama mīkla, brīnišķa grāmata vienā sējumā, kuras noslē­pumus nevarēja izlasīt pat viņš pats, kaut gan pret tiem sitās viņa dzīvā sirds; tātad šīm mistērijām bija lemts beigu beigās sairt pīšļos kopā ar dzīvo pergamentu, uz kura tās bija uzrakstītas, tā arī paliekot neizlasītām. Šī doma noteikti iešāvās prātā Ahābam, liekot viņam nesavaldīgi iesaukties, kad kādu rītu, aizgriezies prom no nabaga Kvīkega, ko bija aplūkojis, viņš izsaucās: - Ak, dievu velnišķīgais kārdinājums!

111. nodaļa KLUSAIS OKEĀNS

Paslīdot garām Baši salām, mēs beidzot iekuģojām lielajā dienvidu jūrā; ja nenāktos pārvarēt grūtības, es būtu gatavs apsveikt savu dārgo Kluso okeānu ar neskaitāmiem pateicības apliecināju­miem, jo šeit piepildījās nebeidzamie manas jaunības sapņi: šis rāmais, zilais okeāns vēla viļņus uz austrumiem no manis, tūksto­šiem jūdžu tālu.

Kāda neizzināma, tīkama noslēpumainība ietin šo jūru, kas, vēlīgi un draudīgi šūpodamās, liekas apliecinām kādas dziļumos apslēptas dvēseles esamību - kā teiksmainās Efesas zemes viļņo­šanās virs apglabātā svētā Jāņa Kristītāja. Tā tam jābūt, lai pār šis jūras ganībām, šīm plašajām, viļņojošajām ūdeņu prērijām un visu četru kontinentu kapulaukiem bangas celtos un plaktu, uzplūstu un atplūstu neaprimdamas, jo te miljoniem saplūdušu ēnu un garumgaru, noslīkušu sapņojumu, apmātību un redzējumu - viss, ko mēs saucam par dzīvēm un dvēselēm, snauduļo, sapņojot klusus sapņus, mētājas miegā kā guļoši ļaudis savās dusasvietās; nebeidzamā viļņošanās ceļas no šā nemierīgā miega.

Katram sapņainam, apgarotam klaidonim rāmais Klusais okeāns, reizi ieraudzīts, kļūs par viņa izredzēto jūru. Tajā plūst pasaules vidus ūdeņi, jo Indijas okeāns un Atlantijas okeāns ir tikai tā nozarojumi. Vieni un tie paši viļņi apskalo molus jaun- uzbūvētajām Kalifornijas pilsētām, kuras tikai vakar uzcēlusi cil­vēces visnesenākā tauta, un apmazgā izdziestošās, bet vēl joprojām lieliskās Āzijas zemju piekrastes, vecākas par Ābramu, kamēr tām pa vidu peld koraļļu rifu pienaceļi, zemi, nebeidzami un nezināmi arhipelāgi un neizprotamās Japānas salas. Tā šis noslēpumainais, dievišķais Klusais okeāns apjož visu pasaules viduci, pārvērzdams visus krastus vienā vienīgā līcī, atgādinādams ar paisumiem un bēgumiem pulsējošu zemes sirdi.

Šo mūžīgo viļņu šupu cilātiem, jums gribas atzīt pavedinā- tāju dievu, noliecot galvu Pāna priekšā.

Taču domas par Pānu ne pārāk urdīja Ahāba smadzenes, kad viņš stāvēja kā dzelzs statuja savā parastajā vietā pie bezānmasta vantīm, kamēr viena nāss nevērīgi juta cukuroto Baši salu muskusa smaržu (tur saldi dvakojošās birzīs droši vien pastaigājās uzbudi­nāti mīlētāji), bet otra apzinīgi centās saost jaunatklātās jūras sāļo dvesmu - tās pašas jūras, pa kuru šobrīd vajadzēja peldēt nīstajam Baltajam Valim. Viņam galu galā izejot Šajos beidzamajos ūdeņos un tuvojoties japāņu medību apgabaliem, vecā vīra apņēmība auga augdama. Viņa cietās lūpas sažmiedzās kā spīlēm aizveroties; dzīslu delta pierē piebrieda, kā straumēm pārplūstot; pat miegā viņa pilnskanīgie kliedzieni atbalsojās dobajā kuģa korpusā: - Stāt! Baltais Valis spļauj biezu asini!

112. nodaļa KALĒJS

Izmantojot svaigo, vasarīgi rēno laiciņu, kāds šimbrīžam valdīja šajos platuma grādos, un ari gatavojoties ļoti spraigām medībām, kādas visā drīzumā sagaidāmas, vecais un sodrējainais kalējs Pērts ar tulznainajām rokām, pabeidzis darbu pie Ahāba kājas, nenovāca vis savu pārnēsājamo ēzi kravas telpā, bet atstāja to turpat uz klāja, pamatīgi piestiprinātu pie fokmasta gredzeniem; gandrīz ik brīdi laivu virspavēlnieki, harpunētāji un airuvīri lūdza izdarit kādu mazu pakalpojumu: kaut ko salabot, nomainīt vai pārtaisīt daudz­veidīgajā apbruņojumā un laivu piederumos. Viņš bieži atradās nepacietīgu ļaužu ielenkumā, un viņi visi gaidīja, kamēr tos apkalpos, cits turēdams rokā cērtamo lāpstiņu, cits piķa uzgali, harpūnu vai žebērkli, uzmanīgi sekojot katrai viņa nokvēpušo roku kustībai. Taču vecajam āmurs nekur nesteidzās, un to vadīja pacietīga roka. Nekādas burkšķēšanas, nekādas nepacietības, arī dusmas viņš neizrādīja. Klusēdams, nesteidzīgs un svinīgs, noliecot vēl zemāk savu mūžam saliekto muguru, viņš strādāja, it kā darbs būtu pati viņa dzīve un smagie vesera sitieni — sirdspuksti. Tā tas arī bija. Ak nelaimīgais!

Vecā vīra neparastā gaita, kāda ne visai izteikta, tomēr nepatī- kamj, uzkrītoša zvāļošanās staigājot jau brauciena sākumā bija izraisījusi jūrnieku ziņkāri. Un, viņam beigu beigās piekāpjoties neatlaidīgās iztaujāšanas priekšā, notika tā, ka ikviens tagad zināja šīs nelaimīgās dzīves kaunpilno likteņstāstu.

Nebūt nebūdams bez vainas, pusapdullušais kalējs aizkavējies kādā stindzinošā ziemas naktī uz ceļa starp divām pilsētelēm, kad pēkšņi sajutis mācamies virsū nāvīgu snaudienu, tāpēc uzmeklējis pajumti kādā ļodzīgā, pusizjukušā šķūnī. Sekas bijušas tādas, ka viņš pazaudējis abu kāju pirkstus. Pēc šīs atzīšanās pa daļai vien nāca gaismā četri prieka cēlieni un viens garš, vēl joprojām neatrisinā- jies piektais viņa dzīves drāmas cēliens.

Viņš bija vecs vīrs, ko vēlu, turpat vai sešdesmit gadu ve­cumā, pārsteigusi parādība, ko posta vārdiem varētu nosaukt par izputēšanu. Viņš bijis slavens amatnieks, kam netrūcis darba, viņam piederējusi māja ar dārzu, un viņš esot spiedis pie krūts jauniņu mīlošu sieviņu kā meitu un trīs līksmus, sārtvaidzigus bērneļus; iksvētdien gājis jaukā bazniciņā gāršas vidū. Bet kādu nakti tumsas aizsegā, zem mānīga izskata slēpdamies, briesmīgs laupītājs iezadzies šajā laimīgajā mājā un nolaupījis itin visu. Visbēdī­gākais, ka pats kalējs nejauši ievedis šo ļaundari savas ģimenes klēpi. Jo tas bijis Pudeļburvis! Kad ticis izvilkts liktenīgais korķis, ļaunais gars izlauzies brīvībā un iznīdējis atbrīvotāja māju. Kalve aiz visnotaļ tālredzīgiem taupības apsvērumiem atradusies mājas pagrabā, taču tai bijusi atsevišķa ieeja; tādējādi jaunā, mīlošā un veselīgā sieviņa bez neiecietīgas nožēlas, drīzāk gan ar patiesu patiku klausījusies, kā veseris skaņi dimdinājis vecīgā vīra jaunek­līgajās rokās, kad dimdieni, kurus klusinājušas sienas un grīdas, nebūt ne netīkami atlidojuši līdz viņai bērnistabā; tā, skandējot Darba šūpļadziesmu, kalējbērni tikuši iešūpoti miegā.

Ak, nelaimju nelaime! Ak, nāve, kam tu reizēm neattopies ierasties īstajā laikā? Ja tu būtu paņēmusi pie sevis veco kalēju, iekams pār viņu nāca pilnīga izputēšana, jaunajai atraitnei vēl atliktu maigas žēlabas, viņa bāreņiem būtu patiesi godājams, leģendārs priekštecis, par kuru sapņot vēlākajos gados; viņi visi būtu nodrošināti un bezrūpīgi. Taču nāve nopļāva kādu gādīgu vecāko brāli, no kura nepagurstošajiem ikdienišķajiem pūliņiem bija atkarīga pavisam citas ģimenes iztikšana, un atstāja dzīvu šo te nekam nederīgo veci, lai pretīgā dzīvā trūdēšana darītu viņu noderīgāku pļaujai.

Kam pārstāstīt visu? Vesera sitieni pagrabā kļuva retāki ar katru dienu, un katrs no tiem nākamajā dienā bija vārgāks par iepriekšējo; sieviņa kā sasalusi sēdēja pie loga, ar sausām un spīdošām acīm lūkodamās bērnu saraudātajās sejiņās; plēšas bija pamestas, ēze pārklājās pelniem; māja tika pārdota; jaunā māte nogūlās baznīcas kapsētā zem garās zāles, un bērni drīz vien viņai tur sekoja, bet vecais vīrs bez pajumtes un tuviniekiem devās ceļā kā klaidonis sēru drānās; viņa žēlabas neatrada līdzjūtību, un sirmie mati tapa par apsmieklu linu sprogām!

Nāve liekas esam vienīgais vēlamais tāda dzīves ceļa noslē­gums, taču Nāve ir tikai ieiešana dzīvā Nezināmā valstībā; tā ir tikai Tālīnā, Neizprotamā, Ūdeņainā, Nebeidzamā sveiciens; tāpēc tāda nāves alkstoša cilvēka acu priekšā, ja viņš ir saglabājis kādu iekšēju pārliecību pret pašnāvību, visu uzņemošais un visu nose­dzošais okeāns aicinoši izklāj savu līdzenumu - ar neiedomā­jamām, aizraujošām briesmām un brīnumainiem jaunas dzīves piedzīvojumiem; nebeidzamā Klusā okeāna sirdī tūkstoši jūras vāravu viņam dzied: "Nāc pie mums, lauztā sirds, te valda citāda dzīve, bez nāves iejaukšanās; te ir pārdabiski brīnumi un nav jāmirst nost, lai tos ieraudzītu! Nāc pie mums! Aprocies dzīvē, kura tavai vienlīdz nīstajai un naidīgajai sauszemes pastāvēšanai ir vēl tālāka par pašu Nāvi. Nāc! Uzliec arī sev kapakmeni baznīcas kapos un nāc pie mums, mēs ņemsim tevi par vīru!"

Saklausījusies šīs balsis no lēktiem un rietiem, saulei austot un dienai rietot, kalēja dvēsele atsaucās: — Ak jā, es nāku!

Un Pērts devās vaļu medībās.

113. nodaļa ĒZE

Ar sapinkātu bārdu, raupju haizivsādas skoteli aplicies, Pērts ap pusdienlaiku stāvēja starp ēzi un laktu, kas bija novietota uz dzelzskoka kluča, un ar vienu roku turēja uz oglēm pīķa uzgali, otrajā satvēris plēšas, kad pienāca kapteinis Ahābs, rokā turēdams mazu, apdilušu ādas maišeli. Sadrūmušais Ahābs apstājās kādu gabaliņu no ēzes un nogaidīja, kamēr Pērts, beidzot izvilcis dzelzs gabalu no liesmām, ņēmās uz laktas to dauzīt ar veseri - sarkanā masa mētāja dzirksteles bieziem un sprikstīgiem kūļiem; dažas no tām aizlidoja cieši garām Ahābam.

- Vai tie ir tavi vētrasputniņi, Pert? Tie vienmēr lido tev pa pedam; labas veiksmes putniņi, bet ne visiem - palūk, šur, tie apdedzina, bet tu - tu dzīvo starp tkm un neapdedz.

-     Tāpēc, ka esmu jau viscaur apdedzis, kaptein Ahāb, - atbildēja Pērts, uz mirkli atspiezdamies pret paša āmuru, - es vairs neesmu apdedzināms, nav tik vienkārši apdedzināt rētu.

-     Labi, labi, diezgan. Tava žēlā balss skan par daudz mierīgi, šitā nelaime man šķiet par veselīgu. Pats nebūdams paradīzē, topu nepacietīgs, redzot citu nelaimi, kas tos nepadara trakus. Tev būtu jāsajūk prātā, kalēj; saki, - kāpēc tu neesi traks? Kā tu vari izturēt, nesajūkot prātā? Vai tad debesis vēl tevi nīst, ka neļauj tev zaudēt prātu? Ko tu te darīji?

-     Pārkalu vecu pīķa uzgali, ser; tajā bija švīkas un robi.

-     Vai tad tu vari to atkal padarīt gludu, kalēj - pēc tik smagas kalpošanas?

-     Es tā domāju, ser.

-     Man domāt, tu vari izlīdzināt katru švīku un robu, nerau­goties uz to, cik ciets būtu metāls, kalēj?

-    Jā, ser, domāju, ka varu. Visas švīkas un robus, tikai vienu ne.

-     Tad, palūk, - iesaucās Ahābs, nesavaldīgi tuvodamies un abām rokām atspiezdamies pret Pērta pleciem, - palūk, šurp - šurpu, vai tu vari nogludināt tādu švīku kā šo te, kalēj? - viņš pārvilka ar roku savai sarauktajai pierei. - Ja tu varētu to izdarīt, kalēj, es ar prieku liktu galvu uz tavas laktas un sajustu vissmagāko āmuru bliežam starp acīm. Atbildi! Vai vari nogludināt šo švīku?

-     Ak, tā ir tā viena, ser! Vai tad netiku teicis: visas švīkas un robus, tikai vienu ne?

-     Jā, kalēj, šī ir tā pati. Ak vai, cilvēk, tā ir neizlīdzināma; jo, kaut gan tu redzi to te uz manas miesas, īstenībā tā ir iegrauzusies mana galvaskausa kaulā- tas viscaur ir sagrumbots. Bet pietiek to bērnu spēlīšu, šodien ir diezgan pīķu un asmeņu. Paskaties šurp! - viņš paskandināja ādas maišeli, it kā tas būtu pilns zelta monētām.

-     Es arī gribu, lai man izgatavo harpūnu, un tādu, Pert, ko tūkstoš velnu pāru nevarētu salocīt; tādu, kas turētos valim sānos kā viņa paša sānspuras kauls. Te būs izejviela, - un viņš nometa maišeli uz laktas,

-     palūko, kalēj, te ir savāktas naglas no sacīkšzirgu tērauda pakaviem.

-     Pakavnaglas, ser? Vadzi, kaptein Ahāb, tev te ir vislabākais un izturīgākais materiāls, kādu kalējs jebkad kalis.

-     Es co zinu, vecais, sitās naglas sakusīs kopā un turēsies, it kā būtu salīmētas ar līmi no izkausētiem slepkavkauliem. Veicīgi! Nokal man harpūnu! Bet vispirms nokal divpadsmit stieņus serdenim, tad savirpini tos, sapin un sakausē visus divpadsmit kopā serdenī, kā no šķiedrām un šķipsnām vij tauvu. Aši! Es pūtīšu uguni.

Kad beidzot divpadsmit stieņi bija pagatavoti, Ahābs tos pa vienam izmēģināja, ar savu paša roku kā spirāles locīdams apkārt garai, neizkustināmai dzelzs asij. - Šis plaisā! - viņš pēdējo atmeta atpakaļ. - Apstrādā to vēlreiz, Pert!

Kad tas bija padarīts un Pērts jau gatavojās sakausēt visus divpadsmit stieņus vienā, Ahābs apstādināja viņa roku un sacīja, ka vēloties pats kalt savu dzelzi. Kad kapteinis pēc tam, vienmērīgi dvašodams un stenēdams, belza ar veseri pa laktu, kamēr Pērts citu pēc cita sniedza viņam nokaitētos stieņus, no sakaitušās ēzes spēcī­gām liesmām šaujoties augšup, klusēdams tuvojās parss un, galvu noliecis uguns priekšā, kā likās, piesauca kādu svētību vai nolādēju­mu pār šo darbu. Taču, kad Ahābs pacēla acis, viņš atvirzījās sānis.

-     Diez ko tur perina tas luciferu perēklis? - nomurmināja Stabss, lūkodamies turp no baka. - Parss saož uguni kā sērkociņš, un pats smird pēc sviluma kā krama plintes aizslēgs.

Beigu beigās serdenis, jau kā viens vesels stienis, tika nokaitēts pēdējoreiz; un, kad Pērts, lai dzesētu, iegrūda to blakus stāvošajā ūdens toverī, karsta tvaika strūkla iešļācās Ahāba pieliektajā sejā.

-    Vai tu gribi iezīmēt mani, Pert? - kapteinis iesaucās, kādu mirkli locīdamies aiz sāpēm. - Vai es būtu pats sev nokalis apzī­mogojamo dzelzi?

-     Dievs pasarg, nē! Bet kaut kas mani baida, kaptein Ahāb. Vai šī harpūna nav domāta Baltajam Valim?

-     Baltajam sātanam! Bet tagad atkārpām kārta; jākaļ tev pašam, cilvēk. Te būs mani bārdasnaži, no vislabākā tērauda; še, un lai manai harpūnai atkārpas būtu asas kā ledus adatas Ziemeļjūrā.

Kādu brīdi vecais vīrs aplūkoja asmeņus, it kā negribētu tos izlietot.

-    Ņem, cilvēk, man vairs tos nevajag; es tagad neskujos, neēdu vakariņas, neskaitu pātarus, kamēr… ņem taču, un pie darba!

Beidzot asmens, ko Pērts bija nokalis bultas veidā un pierīkojis serdenim, tēraudam tādējādi vainagojot dzelzi, bija gatavs, un kalējs, gatavodamies pirms norūdišanas pēdējoreiz nokaitēt atkārpas, uzsauca Ahābam, lai piebīdot tuvāk ūdens toveri.

—   Nē, nē. Ūdens te neder, es gribu dot tam īsteni nāvīgu rūdī­jumu. Ehei, jūs tur! Teštigo, Kvīkeg, Degū! Ko teiksiet, pagāni?

Vai dosiet tik daudz asinu, lai noklātu šo asmeni? - un viņš pacēla to augstu gaisā. Palocīdami tumšās galvas, visi atbildēja "jā". Neticīgo miesās tika izdarīti trīs iegriezumi, un tā atkārpainais asmens Baltajam Valim bija norūdīts.

-     F.go non baptizo te in nomine patris, sed in nomine diaboli! w - Ahābs mežonīgi nokliedza, kad ļaunā dzelzs šņākdama aprija savu kristībasini.

Tagad Ahābs pārlūkoja visus lejā glabātos kātu krājumus, līdz beidzot izvēlējās vienu - no riekstkoka, ko vēl joprojām klāja miza, - un kāta galu iestiprināja dzelzs uzmavā. Pēc tam tika izritināts jauns virves ritulis un vairākas asis virves uztītas uz kabestāna, nostiepjot līdz galējam spriegumam. Piespiedis to ar kāju, tā ka virve iedunējās līdzīgi arfas stīgai, zemu noliecies pār to un neredzēdams nekādu samezglojumu, Ahābs uzsauca: - Būs laba! Tagad varam siet klāt!

Viens tauvas gals tika palaists vaļā, bet atsevišķās šķiedras apvīs- tītas un aptaunātas ap asmeņa uzmavu; kātu tagad stingri iedzina uzmavā, no apakšas virvi novilka līdz puskātam, nostiprinot un apņemot ciešiem auklas vijumiem. Kad tas bija padarīts, kāts, asmens un virve - trīs sastāvdaļas kā trīs likteņdieves - kļuva nešķiramas, un Ahābs draudīgi devās projām ar visu ieroci; viņa kaula kājas klaksti kopā ar riekstkoka klaudzieniem dobji atbalsojās pa visu klāju. Bet pirms viņš bija paguvis ieiet savā kajītē, atskanēja klusi­nāta, nedabiska, mazliet ķircinoša un neparasti žēla skaņa. Ak, Pip! Tavi rūgtie smiekli, tavs tukšais, bet vērīgais acu skatiens, visa tava ākstīgā šķobīšanās bija itin zīmīgi saistīti ar melanho­liskā kuģa drūmo traģēdiju, un tu vēl uzjautrinājies par to!

111 Kristīju tevi ne Dieva, bet Sātana vārda! (latīņu vai.) (Tulk. piezīme.)

114. nodala ZELTĪJUMS

Ietiecoties aizvien dziļāk un dziļāk Japānas medību apgabalu sirdi, "Pekvodu" drīz vien pārņēma medību drudzis. Bieži vien mierīgā, tīksmā laiciņā jūrnieki uzturējās laivās pa divpadsmit, piecpadsmit, astoņpadsmit un divdesmit stundām ilgi, neatlaidīgi airējot vai burājot pakaļ vaļiem, vai ari sešdesmit, septiņdesmit minūtes gaidot tos atkal iznirstam, kaut gan šim pūlēm bija maz panākumu.

Tādos brīžos zem nespodrās saules, visu dienu šūpojoties nesteidzīgajos, lēni līgojošajos ūdeņos, sēžot laivā, kas ir vieglītiņa kā bērza vienkocis, un draudzīgi sadudinoties ar laipnīgajiem viļņiem, tiem kā kaķiem pie pavarda murrājot un trinoties gar bortiem, iestājas sapņainas bezrūpības laiks, kad, apbrīnojot okeā­na skaisto, gludo un mirdzošo ādu, aizmirstas tīģersirds, kas slēpjas zem tās, un nebūt nav tik viegli atminēties, ka aiz šīs samtainās ķepas seko nežēlīgi ilkņi.

Tie ir brīži, kad klldējs savā vaļu medību laivā izjūt kādu maigu, bērnišķīgu uzticēšanos jūrai tāpat kā zemei, lūkodamies uz to kā uz ziedošu āri, un attāls kuģis, no kura redzami tikai mastu gali, liekas traucam uz priekšu nevis pa līgojošiem viļņiem, bet pa viļņojošas prērijas garo zāli, kā pārceļotāju zirgi Rietumos brien pa brīnumaino zaļumu, tikai saslietajām ausīm rēgojoties virspusē, kamēr viņu rumpji pilnīgi pazūd skatienam.

Gari izstieptas, neiekoptas ielejas, mīkstas un zilgas kalnu nogāzes, pār kurām dūkdams gulst klusums - un tu varētu zvērēt, ka rotaļu nogurdinātie bērneļi guļ aizmiguši šajā pames­tībā kaut kad līksmā maija brītiņā, meža pūķu plaukšanas laikā. Tas viss sajaucas ar tavām slepenākajām jušanām, tā ka īstenība un iztēle, kaut kur pusceļā sastapušās, saplūst kopā, veidojot vienu veselu.

'Lādi mierinoši redzējumi, lai cik īslaicīgi tie būtu, galu galā ietekmēja arī Ahābu, kaut uz īsu brīdi. Bet - pat ja slepenās zelta

bieži vien mierīgā. tīksmā laiciņā jūrnieki uzturējās laivās stundām ilgi.

atslēdziņas likās atveram viņā apslēptās bagātības krātuves, viņam pietika uzpūst dārgumiem dvašu, lai tie taptu nespodri.

Ak, zālainie līdzenumi! Ak, mūžīgā pavasara nebeidzamās ainavas dvēselē - jūsos, lai arī pasaulīgās dzīves nāvējošā sauspūša viscaur izdedzinātās, - jūsos vēl cilvēks var pavāļāties, kā kumeļi rītos vāļājas svaigā āboliņā, un dažus īsus mirkļus just nemirstīgas dzīvības vēso rasu. Dievs dod, lai šis svētīgais klusuma brīdis ilgtu līdz galam! Taču sarežģītie un samudžinātie dzīvības pavedieni iepinas kā audi velkos: miera mirkļus pārkrusto vētras, katram klusumam seko viesulis. Šajā dzīvē nav tieša, nepārtraukta kāpiena; mēs nevirzāmies uz priekšu cauri noteiktām pakāpēm, lai apstātos pēdējā. Cauri bērnu dienu neapjēgtajai burvībai, zēnības nešau­bīgajai ticībai, pusaudža gadu šaubām (vispārējs liktenis) līdz skepticismam, līdz neticībai - lai beidzot paliktu brieduma gadu "ja" līdzsvarotajā mierā. Taču, reiz gājuši tam cauri, mēs atkal metam loku, esam bērni, zēni, vīri un tie, ar mūžīgo "ja". Kur ir pēdējā osta, kur vairs nepacelsim enkuru? Kādā jūsmīgā ēterā[146]peld šī pasaule, no kuras pat visnogurušākie nekad nenogurst? Kur noslēpies pameteņa tēvs? Mūsu dvēseles ir kā tie bāri, kuru nelau­lātās mātes mirušas, laižot viņus pasaulē; mūsu izcelšanās noslēpums guļ kapā kopā ar viņām, un mums jādodas turp, lai to uzzinātu.

Tajā pašā dienā, lūkodamies pāri laivas malai zeltītajā jūrā, Starbeks klusi noteica:

-     Neizmērojamais valdzinājumi, kādu nesaskatīt pat mīlē­tājam savas iemīļotās acīs! Nestāsti man par savām plēsējzobu haizivīm un ļaundarīgajiem cilvēkēdāju tikumiem. Ļauj ticībai pārspēt īstenību, ļauj iztēlei pārspēt atmiņu; es lūkojos dziļi lejup un ticu.

Bet Stabss, līdzīgi zivij, uzspīdinādams zvīņas, palēcās uz augšu tajā pašā zeltainajā gaismā:

-     Es esmu Stabss, un Stabss ir šo to pieredzējis, taču te Stabss liek savu galvu ķīlā, ka viņam vienmēr bijis priecīgs prāts!

115. nodaļa

"PEKVODS" SASTOP "VECPUISI"

Tāpat visai priecīgs izskatījās un izklausījās sastaptais, ko mums atpūta vējš kādas nedēļas pēc tam, kad tika nokalta Ahāba harpūna.

Tas bija Nantaketas kuģis "Vecpuisis", nupat aizspundējis ciet pēdējo šķidro tauku mucu un aizdarījis pieblīvētās kravas telpas - līksmā svētku noskaņā tas priecīgi un mazliet plātīgi zēģelēja pa vidu medību laukos izkaisītajiem kuģiem, grasīdamies pagriezt priekšgalu uz māju pusi.

Trīs vīri mastu galos bija izrotājuši cepures ar garām, šaurām, sarkanām lentēm; kuģa pakaļgalā ar dibenu uz augšu karājās vaļu medību laiva, bet pie bugsprita redzēja piekarinātu pēdējā nomedītā vaļa garo apakšžokli. Takelāžu viscaur rotāja pazīšanās zīmes, vimpeļi un karodziņi dažādās krāsās. Abpus katram mastam ar vārnuligzdām stāvēja spermaceta mucas; virs tām pie grotmasta stengārnm varēja redzēt nelielas mučeles ar to pašu vērtīgo šķidrumu; un masta galā bija pienaglota misiņa lampa.

Kā vēlāk uzzinājām, "Vecpuisim" bija gadījusies necerēta veiksme, jo vairāk pārsteidzoša tāpēc, ka daudzi citi tobrīd tajos pašos ūdeņos riņķojošie kuģi mēnešiem nebija nomedījuši nevienu pašu vali. Šis ne tikai izdalījis sastaptajiem toverus ar gaļu un maizi, lai atbrīvotu vietu daudz vērtīgākajam spermacetam, bet no satiktajiem kuģiem iemainījis vēl papildus tukšas mucas, kuras bija izvietotas uz klāja, kā arī kapteiņa un palīgu kajītēs. Pat kajītes galds izrādījās saskaldīts iekuram, un tagad pusdienotāji ieturējās uz platas spermaceta mucas dibena, cieši piestiprinājuši mucu pie grīdas kajītes vidū. Jūrnieki kubrikā, aizdrīvējuši un nodarvojuši savas lādes, piepildīja tās ar spermacetu; jokojot tika piemetināts, ka koks esot pierīkojis vāku savam lielākajam katlam un piepildījis arī to, ka stjuarts aizbāzis kafijkannas snīpi un pielējis to pilnu, ka

Stenga (hol.) - pagarināta masta augšējā daļa. (Tulk. piezīme.)

harpunētāji noņēmuši asmeņus no harpūnām un piepildījuši tukšās uzmavas, ka, jānudien, viss esot pilns ar spermacetu, tikai ne kapteiņa bikšu kabatas, kuras viņš atstājis brīvas, lai varētu tajās iebāzt rokas, apliecinot savu un vispārējo pašapmierinātību.

Kad šis priekpilnais veiksmes kuģis tuvojās sadrūmušajam Tekvodam", no tā baka atskanēja tāda kā milzu bungu rīboņa; un, pieslīdot vēl tuvāk, varēja saskatīt veselu baru jūrnieku, kas bija sastājušies ap milzīgajiem kausējamajiem katliem, kuri pārklāti ar pergamentveidīgu apsegu, tas ir, ādu no melnās grindas kuņģa, - viri rībināja pa tiem ar dūrēm, saskanīgi aurodami. Uz kapteiņtiltiņa kapteiņa palīgi un harpunētāji dejoja ar tumšādainām meičām, kas ar viņiem kopā bija aizbēgušas no Polinēzijas salām; tikmēr izrakstītā laivā, kas bija pamatīgi nostiprināta augstu starp (okmastu un grotmastu, šo līksmo džigu pavadīja trīs Longailen- das nēģeri ar spīdīgiem vaļakaula lociņiem rokā. Pa to laiku pārējā kuģa komanda trokšņaini darbojās ap kausētavas mūri, no kura jau bija izņemti katli. Varētu domāt, ka tur jauc nost nolādēto Bastīliju, tik neganti viņi auroja, kamēr vairs nevajadzīgie ķieģeļi un kaļķi lidoja jūrā.

Šīs ainas kungs un pavēlnieks - kapteinis - stāvēja, izslējies uz augstā kapteiņtiltiņa, tādējādi viss šis izpriecu cēliens risinājās viņa acu priekšā un likās īpaši sarīkots viņa izklaidēšanai.

Arī Ahābs stāvēja uz kapteiņtiltiņa melns un izspūris, nemainīgi drūms; un, kad abu kuģu ceļi krustojās - vienam caur un cauri līksmojot par pagājušo, otram caur un cauri esot pārpilnam ar nākotnes nojautām, abi kapteiņi iemiesoja visu šīs ainas griezīgo pretrunu.

-     Nāciet pie mums, nāciet šurp! - sauca pacilātais "Vecpuiša" pavēlnieks, pacēlis gaisā pudeli un glāzi.

-     Vai neredzēji Balto Vali? - Ahābs par atbildi nočerkstēja.

-     Nē, tikai esmu par viņu dzirdējis, bet nebūt neticu tādiem stāstiem, - otrais, labā garastāvoklī būdams, attrauca. - Nāc šurp!

-    Tu esi nolādēti priecīgs. Kuģo tālāk! Vai zaudēji kādu vīru?

-     Nav pat vērts pieminēt - divus saliniekus, tas ari viss, bet nāc, vecais, nāc taču! Es ātri vien aizgainīšu to tūci tev no pieres! Nāc, lūdzams, pie mums iet jautri, kuģis piekrauts pilns, mēs braucam mājās!

- Cik brlnum uzmācīgi ir muļķi! - norūca Ahābs un uzsauca: - Tu teici, tev kuģis esot pilns un jūs griežot uz māju? Tas labi, bet manu var saukt par tukšu, mēs braucam no mājām. Iesim katrs savu ceļu - es savu un tu savu. Ei jūs, bakā! Velciet augšā visas buras, turieties vējā!

Un tā, vienam kuģim līksmi slīdot ar spirgtu brīzi, otrs neatlai­dīgi trauca pret vēju; abi kuģi izšķīrās, "Pekvoda" ļaudīm skumīgi noraugoties pakaļ aizslīdošajam "Vecpuisim" dompilnām acīm, taču jautrības pārņemtie "Vecpuiša" vīri pat nepamanīja šos skatienus.

Bet Ahābs, atspiedies pret treliņiem, noraudzījās mājupejo- šajā kuģī un, salūkojis savā kabatā mazu blašķīti ar smiltīm, vērās te uz to, te uz kuģi, itin kā cenzdamies apvienot šos abus jēdzienus, kas attālinājās, jo blašķīte bija pildīta ar Nantaketas smiltīm.

116. nodaļa MIRSTOŠAIS VALIS

Nereti šajā dzīvē, kad cieši pa labi roki no mums aizslīd laimes luteklis, arī mūs pašus, lai cik nomākti mēs būtu, aizķer kāds nieks no šīs svaigās brīzes, un nopriecājušies mēs jūtam savas sašļukušās buras piepūšamies. Tā likās notiekam arī ar "Pekvodu". Jo jau nākamajā dienā pēc tikšanās ar līksmo "Vecpuisi" tika pamanīti vaļi un četri no tiem - nomedīti; turklāt vienu nomedīja pats Ahābs.

Vēlā pēcpusdienā, kad ieroči jau bija veikuši savu, asinssarkani vezdami galā kauju, un, līgojot brīnišķā saulrieta jūrā un debešos, klusumā mira valis un saule, tādas tīkamas žēlas un visu pārmācošas lūgšanas cēlās augšup rožainajos gaisos, ka likās - tālē no dziļumiem zaļajās Manilas klosteru ielejās spānietis krastavējš, strauji pārtapis jūrasbraucējā, devies jūrā, nesdams līdzi vakara dievkalpojuma himnas.

No jauna aprimieš, taču gremdēdamies aizvien dziļākā grūt­sirdībā, Ahābs, kas tikko bija aizvadījis savu laivu attālāk, sēdēja un no nekustīgās laivas pētoši nolūkojās vaļa pēdējos mirkļos.

Ta savādā aina, kādu varēja vērot, kašalotam mirstot - izlaižot garu ar sauļup pagrieztu galvu, - šī savādā aina tik mierpilnā vakarā kā šis Ahābam šķita nozīmīga un brīnumaina kā nekad.

Šis griežas un griežas turp - kaut ari lēni, taču neatlaidīgi, klanīdams galvu un piesaukdams sauli ar pēdējiem mirēja spēkiem. Arī viņš ir uguns pielūdzējs. Visbijīgākais, uzticīgākais, baronis- kākais saules vasalis! Ak, lai šīs ielīksmotās acis izbauda šo pacilājošo ainu! Skatieties! Te, ūdeņu noslēgtībā, tālu no cilvēku laimes vai nelaimes zumēšanas, šajos vistīrajos, vienaldzīgajos ūdeņos, kur nav klinšu, kas būtu uzskatāmas par rakstu plāksnītēm mītiem, kuri pārmantoti; kur jau garumgariem ķīniešu gadu simtiem ilgi viļņi veļas un veļas mēmi, neuzklausīdami nevienu - gluži kā zvaigznes, kas spīd pār Nigēras nezināmajiem avotiem - te arī dzīvība mirdama pievēršas ticībā saulei; bet, palūk! Kolīdz Nāve ir klāt, tā pagriež mirušo citādāk, galvu pavēršot uz citu pusi.

Ak vai, tu tumšā, indiskā dabas puse, kas no slīkoņu kauliem esi uzcēlusi sev vienīgai troni kaut kur šepat, tuksnesīgo ūdeņu sirdī; tu bezdieve, tu karaliene, kas tik patiesi uzrunāji mani caur Taifūnu - visspēcīgo nāvētāju un kapa klusēšanu pēc tā! Tāpat tavs valis vērsa pret sauli savu mirstošo galvu un vēlreiz griezās uz riņķi, dodams mācību man.

Ak, trīskāršām stīpām apstīpotā un saliedētā vara! Ak, augstu uzšāvies, varavīkšņainais fontān! Velta piepūle, tiekšanās augšup - viss velti! Velti, ak vali, tu meklē aizstāvību visdzīvinošajā saule, kas tikai dāvā dzīvību, bet nespēj atdot to vēlreiz. Taču tu, tumša puse, iešūpo mani vēl lepnīgākā, kaut ari tumšākā ticībā. Visu tavu nezināmo upuru pūļi peld te zem manis; mani virspusē tur to elpas, kas reiz bijuši dzīvi, tiem izdvešot gaisu, kas tagad ūdenī vērties.

Esi sveika, uz mūžiem sveika; ak jūra, kuras mūžīgajos šļakstos savvaļas putns rod savu vienīgo dusas vietu! No zemes dzimis, esmu jūras zīdīts; kaut gan kalni un lejas izšūpojuši mani, tomēr jūs, viļņi, esat mani pienabrāļi!

117. nodaļa

VAĻU SARDZE

Tovakar noslaktētie vaļi mira patālu cits no cita: viens nostāk vēja pusē, otrs tuvāk, aizvēja pusē, trešais priekšā un ceturtais aizmugurē. Trīs pēdējie tika pievilkti klāt pie kuģa pirms nakts iestāšanās, taču tas, kas atradās vēja pusē, līdz rītam bija jāatstāj turpat; un laiva, kurai tas bija kritis par laupījumu, palika tam pie sāna visu nakti - tā bija Ahāba laiva.

Beigtā vaļa elpojamajā atverē stāvus tika iedurta kārts ar karo­dziņu, bet tās galā pakarinātais lukturis meta nemierīgu, trīsuļojošu atspulgu uz melnās, spīdīgās muguras un tālu naksnīgajos viļņos, kas laipnīgi skalojās gar vaļa plato sānu līdzīgi irdenām putām gar liedagu.

Ahābs un visa viņa apkalpe likās dusam, tikai parss bija no­modā - sakņupis viņš sēdēja priekšgalā un vēroja haizivis, kas rēgaini rotājās ap vali, sizdamas ar astēm pa laivas plānajiem ciedra dēļiem. Šis skaņas atgādināja pār Asfalta316 jūru skrienošo neaizmirstamo Gomoras rēgu pūļu vaidus, tiem drebinoties un slīdot pa gaisu.

Pamodies no snaudiena, Ahābs sastapās vaigu vaigā ar parsu. Nakts tumsas visapkārt apstīpoti, viņi likās esam pēdējie dzīvajos palikušie uz grēku plūdu ūdeņu pārklātās zemes.

-    Es atkal to redzēju sapnī, - Ahābs sacīja.

-    Katafalku? Vai tad netiku brīdinājis, ka tev nebūs ne līķratu, ne zārka?

-     Vai tad līķratos liek tādus, kas mirst jūrā?

-    Es taču teicu, vecais, - pirms tu šinī braucienā varēsi mirt, tev uz jūras jāsastop divi īsti katafalki; pirmais nebūs cilvēka roku taisīts, bet otrais būs darināts no koka, kas audzis Amerikā.

-    Tā, tā! Tam jābūt savādam skatam, pars. Spalvām rotāts katafalks peld pa okeānu ar viļņiem kā pavadītājiem. Hā! Tādu skatu mums vis drīz neieraudzīt.

-    Tici vai netici, bet tu nemirsi, iekams to nebūsi redzējis, vecais.

-     Un kas tur bija teikts par tevi, pars?

-     Kad tev būs jāaiziet, es iešu tev pa priekšu par loci.

-     Un kad tu iesi - ja tā kādreiz notiktu - tad, iekams es varēšu sekot, tev man vēlreiz jāparādās, lai rāditu ceļu? Vai tā? Ja nu es noticu visam, ko tu stāsti, mans loci? Tad te man būtu divi pierādījumi, ka pieveikšu Mobiju Diku un pārdzīvošu viņu.

-    Pieņem vēl vienu, vecais, - piemetināja parss, un viņa acis tumsā iespīdējās kā divi jāņtārpiņi, - tikai kaņepāji spēj tevi nogalināt.

-     Karātavas, tu saki? Tad esmu nenogalējams, uz zemes un uz juras, - iesaucās Ahābs, nicīgi iesmiedamies, - nemirstīgs uz zemes un jūrā!

Abi atkal apklusa reizē, kā viens. Piezagās iepelēka rītausma, snauduļojošā apkalpe no laivas dibena uzrausās sēdus, un ap pusdienas laiku beigtais valis jau bija pievilkts pie kuģa.

118. nodaļa SEKSTANTS

Medību sezona uz ekvatora tuvojās; un ik dienas, kad Ahābs, iznācis no savas kajītes, pacēla skatienu augšup, modrais stūresvīrs tūlīt pat ņēmās dižmanīgi grozīt stūres tverekļus, bet mundrie kuģa ļaudis nadzīgi metās pie brasēm un stāvēja tur, visu acīm vienviet kavējoties pie mastam pienaglotā dublona un nepacietīgi gaidot rīkojumu pagriezt uz ekvatoru. īstajā brīdī šāda pavēle tika dota. Tas notika pirms paša dienvidus; Ahābs, sēdēdams savas augstu piekarinātās laivas priekšgalā, grasījās, kā parasti, izdarīt ikdienišķos saules vērojumus, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu.

Japāņu jūrā vasaras dienas ir kā starojošas gaismas straumes. Žilbi spožā japāņu saule šķiet fokuss liesmainai, bezgalīgai lēcai no glāžainā okeāna. Debess izskatās kā nolakota - neviena mākonīša, apvārsnis plūsmo, viss šis nebeidzamais, atkailinātais starojums ir kā Dieva troņa neizturamais mirdzums.

Labi vēl, ka Ahāba sekstants bija apgādāts ar krāsainiem stikliem, caur kuriem lūkoties saules ugunīs. Tā viņš sēdēja, līgodamies līdzi kuģa šūpām, turēdams pie acīm tādu kā astro­loģisku instrumentu un palikdams tā kādu brīdi, lūkojot notvert īsto mirkli, kad saule sasniegs zenītu. Kamēr šī nodarbība prasīja visu viņa uzmanību, parss tupēja ceļos uz klāja lejā zem viņa un, pacēlis skatienu tāpat kā Ahābs, vērās tajā pašā saulē, tikai viņa acis pa pusei piesedza plakstiņi, un mežonīgā seja izska­tījās pārpasaulīgi bezkaislīga. Beidzot vajadzīgie novērojumi bija izdarīti, un Ahābs, švikādams ar zīmuli uz savas koka kājas, veikli izskaitļoja platuma grādus, kādos viņš šobrīd at­radās. Tad kādu mirkli nogrima domās, atkal pavērās saulē un nočukstēja:

- Tu, jūras ceļvedi! Augstais un visspēcīgais loci! Tu, kas saki man taisnību par to, kur esmu, - vai tu spēj man kaut aptuveni pateikt, kur es būšu?. Vai varbūt tu zini teikt, kur šajā mirklī ir tā otrā dzīvā radība? Kur ir Mobijs Diks? Tu taču šobrīd viņu redzi. vŠīs manas acis lūkojas aci, kas tieši pašlaik viņu vēro; ak vai, tādā aci, kas tagadiņ novēro lietas tur, tavā nezināmajā pusē, ak saule!

Pēc tam, palūkojies savā sekstantā un citu pēc cita paknibi­nājis tā dažādos kabalistiskos ierīkojumus, viņš atkal padomāja un nomurmināja: - Dumjā spēļlietiņa! Bērnu rotaļlietiņa augst- manigiem admirāļiem, komodoriem un kapteiņiem; pasaule plātās ar tevi, tavām mākām un spēkiem, bet, galu galā, ko tu spēj izdarīt - tikai parādīt nabaga nožēlojamo punktu uz šis milzīgās planētas, kur atrodies tu vai tā roka, kura tevi tur; nē, nenieka vairāk! Tu nespēj pateikt, kur rīt ap pusdienlaiku būs ūdenslāslte vai smilšu graudiņš, un tu savā bezspēcībā apvaino sauli! Zinības! Esiet nolādētas, bezjēdzīgās spēlītes, un lai nolādētas visas lietas, kas paceļ cilvēka skatienus augšup uz debesīm, kuru dzīvā uguns tikai dedzina viņu tāpat kā šīs manas vecīgās acis šobrīd izdedzina tava gaisma, o saule! Apvārsnis ir tas dabas dotais līmenis, kurā cilvēka acīm lūkoties šajā pasaulē, nevis augšup no viņa galvvirsas, kā tas notiktu, ja Dievs būtu noteicis viņam vērties savā debesu velvē. Esi nolādēts, sekstanti - viņš nosvieda to uz klāja. - Tālāk šīs zemes ceļos vairs neņemšu vērā tevi; piezemēts kuģa kompass, piezemētas aplēses un laga[147] - tie mani vadīs un norādīs manu atrašanās vietu jūrā, tā, lūk, - viņš norausās no laivas uz klāja, - tā, es tevi mīdīšu, tu nevajadzīgais krāms, kas bailīgi baksti debesis; lūk, tā es tevi sabradāju un iznīdēju!

Kamēr ārprātīgais vecais vīrs, tā runādams, mīdīja instrumentu te ar dzīvo, te nedzīvo kāju, nicīgs triumfs, kādu likās izraisījusi Ahāba rīcība, līdz ar fatālista izmisumu par sevi pašu pārslīdēja mēmajai, nekustīgajai parsa sejai. Nemanīts viņš piecēlās un aizla­vījās projām, kamēr sava pavēlnieka izskata nobiedētie jūrnieki drūzmējās bakā, līdz Ahābs, nemierīgi šķērsojis klāju, iesaucās: - Pie brasēm! Stūri uz bortu! Brasēt rājas!

Vienā mirklī rājas metās riņķī, un, kuģim pavēršoties pus- pagriezienā, trīs pamatīgie, slaikie masti, taisni izslējušies virs garā, ribainā korpusa, likās kā trīs Horāciji, sviezdamies apkārt, viena auļotāja mugurā sēžot.

Stāvot pie bugsprita, Starbeks vēroja "Pekvoda" un arī Ahāba satraukto gaitu, kad tas ļodzīgā solī pārgāja pār klāju.

-     Esmu sēdējis pie karsti degoša pavarda, lūkojies kvēlojošās oglēs, kas bija liesmainas, mokošas dzīves pilnas, un beidzot redzēju tās apdziestam, vēl un vēl, līdz mirušiem pīšļiem. Jūrasveci! No visas šīs tavas liesmainās dzīves paliks pāri saujiņa pelnu!

-    Tā gan! - atsaucās Stabss. - Bet tie būs pelni no jūras- oglēm, liec to vērā, mister Starbek, - jūrasoglēm, nevis no kaut kādām kokoglēm. Kā tad, kā tad, es dzirdēju Ahābu murdam: "Šite kāds man spiež tādas kārtis šitajās vecajās rokās, zvērēdams, ka man jāizspēlē tās un nekādas citas." Un lai esmu nolādēts, Ahāb, ja tu nedari pareizi; spēlē, kamēr dzīvo, un mirsti spēlēdams!

119. nodaļa SVECES

Jo siltāks klimats, jo plēsīgāki ilkņi; Bengālijas tīģeris slēpjas smaržīgo mūžzaļo augu biezokņos. Jo starojošākas debesis, jo nāvējošākus zibeņus tās nes sevī; brīnišķā Kuba pazīst tādas viesuļvētras, kādas nekad nav piedzīvotas pelēcīgajās ziemeļ­zemēs. Tāpat šajās vizmojošajās japāņu jūrās kuģinieks sastop briesmīgāko no vētrām - taifūnu. Palaikam tas nāk no šādām skaidrām debesīm kā bumbas sprādziens mierīgā, miegainā pilsētiņā.

Tās dienas vakarā "Pekvodam" norāva visas buras, un tas ar kailiem mastiem stājās pretī taifūnam, kas uzkrita kuģotājiem tieši uz galvas. Kad satumsa, jūra un debess gaudoja, pērkoņu pie- rībinātas un zibeņu graizītas, tiem izgaismojot atkailinātos mastus, pie kuriem šur un tur plivinājās skrandas, ko vētra pēc pirmā niknā brāziena atstājusi vēlākai izklaidei.

Turēdamies pie vantīm, Starbeks stāvēja uz kapteiņtiltiņa, pie katra zibens plaiksnījuma pavērdamies augšup, lai redzētu, kādi tālāki postījumi piemeklējuši samudžinātos takelāžas piņķerus; tikmēr Stabss un Flasks izrīkoja kuģa ļaudis, kas uzvilka augstāk laivas un tās pamatīgāk piestiprināja. Taču visas viņu pūles likās veltas. Lai arī pacelta, cik augstu vien iespējams, Ahāba laiva, kas karājās kapteiņtiltiņam vēja pusē, neizbēga savam liktenim. Milzīgs vilnis vēlās, uzšļākdamies augstu pret stāvo, sašķiebto kuģa bortu, izsita dibenu laivai un atstāja to caurtekam kā sietu.

- Bēdu lietas, bēdu lietas, mister Starbek, - sacīja Stabss, aplūkodams vraku, - bet jūra dara savu. Stabsam ar to cīnīties nav pa spēkam. Redziet, mister Starbek, vilnis tik pamatīgi ieskrienas pirms lēciena, aptek visu pasauli un tikai tad lec! Bet man, to sagaidot, tik vien sanāk ieskrieties, cik klāja pla­tumā. Taču tas nekas; viss ir nieks, kā vecā dziesmiņā sacīts (dzied):

Tas nieks, ka vētra krāc,

Ka strūklu valis šļāc,

Ka zvel ar asti - blāc! -

Viens tāds jocīgs, spocīgs, lecīgs, tecīgs vecis,

vārdā Okeāns, oho!

Skrien tūce tūci kert,

Kā piparus viņš ber

Tai bolē, ko mums dzert —

Viens tāds jocīgs, spocīgs, lecīgs, tecīgs vecis,

vārdā Okeāns, oho!

Kad zibens kuģus ker, Šis tikai lūpas ver Un savu boli dzer -

Viens tāds lodzīgs, spocīgs, lecīgs, tecīgs vecis, dēvēts Okeāns, oho!

-    Aizveries, Stabs! - Starbeks uzkliedza. - Ļauj dziedāt taifū­nam un grābāties pa mūsu tauvām kā pa arfas stigām; bet tu, brašs vīrs būdams, paliec mierā!

-     Bet es nemaz neesmu brašs, nekad neesmu teicis, ka esmu brašs; esmu mazdūšīgs un dziedu, lai būtu drošāka dūša. Un es tev to pateikšu, mister Starbek - nekas pasaulē nespēj atturēt mani no dziedāšanas, ja nu vienīgi man pārgrieztu rīkli. Un pat tad, ja to izdarītu, lieku desmit pret vienu, ka beigās nodziedāšu tev pateicības himnu.

-     Plānprātiņi Skaties ar manām acīm, ja tev nav savējo.

-     Kā? Vai tad tu tumšā naktī vari labāk redzēt nekā citi, lai cik plānprātīgi tie būtu?

-     Palūk! - Starbeks iesaucās, sakampdams Stabsu aiz rokas un norādīdams uz vēja pusi. - Vai neredzi, ka brāziens nāk no austrumiem, no tās puses, kurp Ahābs grib doties meklēt Mobiju Diku? No tās puses, kurp viņš šopēcpusdien nosprauda kursu? Un tagad palūko tur to laiviņu; kurā vietā tai izsperta sūce? Pakaļgalā, kur viņš vienmēr stāv, - viņa vieta izsista, cilvēk. Un tagad lec pār bortu un dziedi, ja tev tā gribas!

-     Es nesapratu ne pusi no tā, ko teici, - kurp tas vējš pūš?

-     Nūjā, nūjā, ap Labās Cerības ragu ved tuvākais ceļš uz Nantaketu, - Starbeks negaidot sacīja pats sev, nelikdamies dzir­dējis Stabsa jautājumu. - Šo pašu putienu, kas tagad klūp mums virsū, lūkodams sadauzīt kuģi, mēs varētu vērst par ceļavēju, kas mūs aizdzītu mājās. Tur, vēja pusē, viss melns un nelaimi vēstī­jošs, bet aizvēja pusē, māju pusē - es redzu, tur skaidrojas, un tas nav tikai no zibeņiem.

Tieši tad, kādā necaurredzamas tumsas mirklī starp plaiksnī- jumiem, viņam blakus atskanēja balss, un gandrīz tajā pašā brīdi pār galvu vēlās ari pērkona rībieni.

-     Kas tur ir?

-     Vecais Pērkons! - norūca Ahābs, taustīdamies uz priekšu gar treliņiem uz savu iedobi klājā; taču negaidot lauzītas uguns bultas norādīja viņam ceļu.

Tāpat kā uz sauszemes ir zibensnovedēji torņos, kas domāti bīstamā lādiņa novadīšanai zemē, tiem radniecīgs ierīkojums, kāds uz jūras daudziem kuģiem atrodams katrā mastā, ir paredzēts, lai novadītu lādiņu ūdenī. Taču šim zibensnovedējam jāiesniedzas lielā dziļumā, lai tā gals nekādi nesaskartos ar kuģa korpusu; vēl vairāk - ja zibensnovedējs vienmēr vilktos pakaļ kuģim, tas būtu pakļauts visādiem bojājumiem, nerunājot nemaz par to, ka varētu sapīties tauvās un vairāk vai mazāk traucēt kuģa gaitu pa ūdeni; to visu ievērojot, kuģu zibensnovedēju apakšējās daļas ne vienmēr atrodas aiz borta, bet lielākoties top izgatavotas no viegliem, gariem posmiem, lai pēc vajadzības varētu ātrāk tos uzvilkt augšā vai nolaist lejā jūrā.

-     Zibensnovedējus! Zibensnovedējus! - Starbeks uzsauca jūrnie­kiem, pēkšņi atgriezies īstenībā, žilbinošiem zibeņiem tieši tobrīd uzplaiksnījot, lai apgaismotu Ahābam ceļu līdz viņa sargvietai, - vai tie ir aiz borta? Metiet iekšā, priekšā un pakaļgalā! Veicīgi!

-     Stāt! - uzsauca Ahābs. - Spēlēsim godīgu spēli, kaut ari mēs esam vājākie. Es būtu uzvilcis zibensnovedējus Andos un Himalajos, un visa pasaule būtu glābta, bet nost ar priekšrocībām! Liecies mierā, ser!

-    Paskatieties uz augšu! - Starbeks iesaucās. - Tās ir svētā Elmsa ugunis[148], corpus sancti!

Visi rāju gali dega, vainagoti blāvām ugunīm, un trīs augstie masti, kuru smailēs uz zibensnovedēju trejzobjiem līpinājās pa trim baltām uguntiņām - visi trīs garie masti klusi liesmoja sēra piesātinātajā gaisā kā trīs gigantiskas vaska sveces altāra priekšā.

-     Pie velna laivu! Velns to rāvis! - iesaucās Stabss tobrīd, kad trakojošs vilnis uzšļāca augšup zem paša mazās laiviņas, stipri piespiežot viņa roku, kad viņš mēģināja apmest laivai tauvu. - Pie velna! - taču, viņam virzoties atpakaļ pa klāju, augšup vērstais skatiens uzdūrās liesmiņām; tūlīt viņš pavisam citādā balsī iesaucās: - Svētais Elms, apžēlojies par mums visiem!

Jūrniekiem lāsti ietilpst ikdienišķajā runā; viņi lādas gan bez­vēja apmāktībā, gan vētrai zobos, viņi bārsta lamas no marsburu rājām, traukdamies virs putojošas jūras; turpretī visu savu brau­cienu laikā gaužām reti esmu manījis lādamies, kad ugunīgais Dieva pirksts skāris kuģi, kad Viņa "Mene, mene, tekel, upharsin" ticis iepīts vantīs un tauvās.

Kamēr šī blāvā uguns dega tur augšā, pār mulsuma pārņemto kuģa ļaužu lūpām nenāca ne vārds, tiem drūzmējoties ciešā bariņā uz baka, visu acīm spīdot bālajā, fosforescētajā gaismā kā tālīniem zvaigznājiem. Iezīmējoties šajā spokainajā apgaismojumā, milzīgais melnādainis Degū, gandrīz trīskārt pār­sniegdams savus īstos apmērus, likās esam tā melnā tūce, kas nule mētājusi zibeņus. Teštigo atņirgtajā mutē rēgojās balti haizivs zobi, dīvaina spīduma apņemti, it kā arī tiem galos kurtos svētā Elmsa ugunis, kamēr šajā pārdabiskajā gaismā tetovējumi uz Kvīkega miesas dega zilām, sātaniskām liesmām.

Taču šī aina izdzisa līdz ar bālajām liesmiņām augšā, atkal ietinot līķautā "Pekvodu" līdz ar ikvienu dzīvo dvēseli uz klāja. Pagāja kāds brītiņš, un Starbeks, iedams uz kuģa priekšgalu, kādam uzgrūdās. Tas bija Stabss.

-     Ko tu domā tagad, cilvēk? Es dzirdēju tavu bļāvienu - tas vis nebija no dziesmas.

-    Nē, nebija vis, es saucu, lai svētā Elmsa ugunis apžēlojas par mums visiem, un joprojām ceru, ka apžēlosies. Vai tad tās parādīs žēlastību tikai gariem ģīmjiem, bet zvigām žēlastības aptrūks? Palūk tik, mister Starbek - bet ir pārāk tumšs, lai skatītos. Paklausies: man šitā mastu galu uguns liekas laba zīme, jo šitie masti iesniedzas kravas telpās, kas būs pilnas līdz malām ar spermacetu; raugi, tas spermacets sūksies augšup pa mastiem kā sulas koka stumbrā. Tā gan, trīs mūsu masti būs trīs spermaceta sveces - tā ir tā labā zīme, ko redzējām.

Tobrīd Starbeks pamanīja Stabsa seju tumsā pamazām izgais­mojamies. Pavēries augšup, viņš iesaucās: - Paskat! Paskat! - Un atkal parādījās augstās, smailās liesmiņas, kuru bālganums likās vēl divkārt pārdabiskāks.

-    Svētā Elmsa ugunis, apžēlojieties par mums visiem! - atkal iesaucās Stabss.

Grotmasta pakājē, tieši zem dublona un uguntiņām, Ahābam iepretī bija ceļos nometies parss, aizgriezis noliekto galvu projām no viņa, bet netālu nolīkušajās tauvās jūrnieki, kurus šis spīdums bija pārsteidzis, darbojoties ap rājām, spiedās kopā un zvāļojās kā sastindzis lapseņu spiets dārzā pie nokarena zara. Citi palika dažādās pozās nekustīgi kā stāvoši, soļojoši un skrie­noši Herkulānas skeleti, gluži kā klājā iemieti; taču visu acis lūkojās augšup.

-    Tā, tā, ļautiņi! - sauca Ahābs. - Paskatieties un ielāgojiet labi, tā baltā uguns gaismo ceļu pie Baltā Vaļa! Dodiet man zibens­novedēja galu, es gribu just zibens pulsu, lai mans saplūst ar to; asinis pret uguni! Tā!

Un kapteinis pagriezās, cieši iežmiedzis kreisās rokas dūrē pēdējo zibensnovedēja posmu, atspiedis kāju pret parsu; lūkoda­mies augšup, izslējis labo roku, viņš stāvēja, iztaisnojies visā augumā ugunīgās trejzobju trīsvienības priekšā.

-    Ak! Tu skaidrās uguns skaidrais gars, ko es pielūdzu šais jūrās kā kādreiz persieši, līdz tiku tevis apdedzināts, sakramentu pildot, tāpēc nēsāju rētu līdz šai dienai; tagad es tevi pazīstu, tu skaidrais gars, un zinu, ka īstenais tevis godināšanas veids ir izaicinājums. Nekāda mīlestība, nedz pielūgsme tevi neiežēlinās, pat naids liks tikai nogalināt, un visi ies bojā. Tas nav pārdrošs muļķītis, kas tagad stāv tavā priekšā. Man zināma tava netveramā bezvārdu vara, taču līdz pēdējam elpas vilcienam savā bēdpilnajā dzīvē es apstrīdēšu tirānisko, man uzmākto varu! Pa vidu perso­nificētam bezpersoniskajam te stāv personība. Lai tā būtu tikai punktiņš, lai no kurienes es nāku un lai kurp aiziešu, tomēr tajā laikā, kurā dzīvoju pasaulē, manī mīt ķēnišķīga būtne un apzinās savas valdnieka tiesības. Bet karš ir slimība, un naids nes nelaimi. Parādies savā necilākajā mīlestības veidolā, un es kritīšu ceļos, lai tevi skūpstītu; bet savā augstākajā izpausmē tu esi visaugstā vara, un, pat ja tu sūtīsi pretī veselu floti, līdz malām piekrautu pa­saulēm, ir kāds, kas paliks nemainīgi padevīgs. Tu, ak skaidrais gars, kas mani radīji no savas uguns, kā uzticams uguns bērns es dvašoju liesmas atpakaļ uz tevi.

(Pēkšņi atkārtojas zibens uzliesmojumi; deviņas liesmiņas uzšaujas vēl trīskārt augstāk; Ahābs kopā ar visiem citiem aizmiedz acis, cieši tām piespiedis labo roku.)

- Pazīstu tavu netveramo bezvārdu varu, - vai es neteicu? Nekas netika izrauts no manis ar spēku, un es nemetu prom to zibensnovedēju. Vari apžilbināt, bet es iešu taustīdamies. Vari sadedzināt mani, bet tad es kļūšu par pelniem. Pieņem šo naba­ga acu un aizvirtņu - roku cildinājumu. Es to nepieņemtu. Zibeņi staigā caur manu galvaskausu, acu āboli kvēlo un kaist; manas smadzenes ir sadauzītas, it kā galva būtu atdalījusies no rumpja un apstulbusi ripotu pa zemi. Ak vai! Bet arī akls es uzrunāšu tevi. Kaut gan tu esi gaisma, taču nāc no tumsas; es turpretī esmu tumsa, bet nāku no gaismas, nāku no tevis! Ugunī­gās bultas pierimst; atvērsim acis - tās redz, vai ne? Tur kuras ugunis! Ak augstsirdīgais! Tagad es slavināšu savu ciltskoku! Tu esi mans ugunīgais tēvs; kas ir mana maigā māte, es nezinu. Ak cietsirdi! Ko tu esi ar viņu izdarījis? Te glabājas mans noslēpums, bet tavs ir lielāks. Tu nezini, kā esi radies, tādēļ iedomājies, ka esi bez aizmetņa; tu nezini savu izcelšanos, tādēļ sevi apzinies bez sakuma. Es zinu par sevi to, ko tu par sevi nezini, ak visvarenais! Aiz tevis, tu skaidrais gars, ir kaut kas bezkrāsains, kam visa tava mūžība ir tikai laika sprīdis, viss tavs radītspēks ir tikai mehāni­ka; caur tevi, tavu liesmaino būtību, manas apdegušās acis saska­ta to neskaidri. Ak, bezpajumte uguns, mūžīgā vientule, arī tev ir sava bezvārdu mīkla, sava nedalīta sāpe. Te atkal reiz lepnās mokās es redzu savu tēvu. Šaujies, šaujies augšup un nolaizi debe­sis! Es uzšaušos kopā ar tevi, es degu līdz ar tevi, es labprāt sakus­tu ar tevi; izaicinādams es pielūdzu tevi!

-    Laiva, laiva! - iesaucās Starbeks. - Uzlūkojiet savu laivu, kaptein!

Ahāba harpūna, kas bija izkaldināta Pērta smēdē, visu laiku atradās labi redzamā žāklī, tā bija pamatīgi piestiprināta laivas priekšgalā; taču vilnis, izsitot laivai dibenu, bija norāvis no tās ādas maksti, un tagad no smailā tērauda asmens gala nāca vienmē­rīga, bālgana, žuburaina uguns. Harpūnai tā klusi liesmojot kā čūskas dzelonim, Starbeks saķēra Ahābu aiz rokas.

-     Dievs, pats Dievs ir pret jums, vecais, apvaldieties! Šis ir nelāgs brauciens! Slikti sākts un slikti turpinās! Ļaujiet man brasēt rājas, kamēr vēl laiks, vecais, un dosimies mājās ar ceļavēju, lai sāktu citu braucienu, kas būtu veiksmīgāks par šo!

Padzirdējusi Starbeka teikto, šausmu pārņemtā komanda tūdaļ metās pie brasēm, kaut gan augšā vairs nebija palikusi neviena bura. Kādu brīdi likās, ka jūrnieki ir vienisprātis ar šo domu; to skaļi izsacīja kapteiņa palīgs, atskanēja tādi kā dumpī­gi izsaucieni. Taču Ahābs, nometis uz klāja zibensnovedēja posmu un pakampis liesmojošo harpūnu, kā lāpu savicināja to virs jūrnieku galvām, apzvērēdams, ka izdurs cauri to pirmajam, kas pieskartos virves galam. Kapteiņa izskata pārbiedēti, bet vēl vairāk viņa rokā liesmojošā duramā bīdamies, jūrnieki bailēs atkāpās, bet Ahābs ierunājās atkal: - Jūs visus saista zvērests - nomedīt Balto Vali, tāpat tas saista arī mani; bet vecajam Ahābam

Ahābam ir saistīta gan sirds, gan dvēsele, gan miesa, gars un visa dzīve. Lai jūs uzzinātu, kādā taktī sitas mana sirds, skatieties: tā es izdvešu pēdējo nedrošību!

Un ar vienu pašu dvašas pūtienu viņš nodzēsa liesmu.

Kā negaisa laikā klajā laukā ļaudis steidz projām, bīdamies atrasties blakām milzīgai, vientuļai gobai, jo pats tās augstums un diženums dara to jo bīstamu tāpēc, ka tā ir ērts mērķis zibeņ- bultām, tā pēc Ahāba pēdējiem vārdiem daudzi metās no viņa projām, apjukuši un nobijušies.

120. nodaļa KIĀJS PIRMĀS NAKTSSARDZES BEIGĀS

(Ahābs stāv pie stūres. Starbeks viņam tuvojas.)

-    Mums jānolaiž grotmasta rājas, ser. Marsa falle gauži slāba, un aizvēja pusē tauva gandrīz pārrauta. Vai drīkstu nolaist, ser?

-    Neko nenolaist, vajag piesiet. Ja man būtu bramstengas, es arī tās tagad uzvilktu.

-     Dieva dēļ, ser!

-     Ko?

-     Enkuri lāga netur, ser. Vai drīkst tos ievilkt uz klāja?

-    Neko nenolaist, neko nenovākt, tikai visu nostiprināt! Vējš pieņemas, taču tas vēl nav bīstams maniem plāniem. Veiklāk, raugies, lai tiktu izpildīts! Pie mastiem un ķīļa - viņš domā, ka es esmu kuprains kaut kāda piekrastes kutera šķiperis! Nolaist man grotmasta rājas! Hū, nīšķi! Augstākie mastu gali darināti nešpetnākajiem vējiem, bet mans masta gals tagad zēģelē pa mākoņu driskām. Vai man to nolaist? Tikai mīkstčauļi vētras laikā novāc buras! Kā tur augšā kauc un gaudo! Es teiktu, ka tas ir kaut kas liels, ja nezinātu, ka kolikas ir trokšņaina slimība. Ak, vajag zāles, zāles vajag!

121. nodaļa PUSNAKTS BAKĀ PIE BORTA

(Stabss un Flasks sēž uz treliņiem un ar papildmezgliem nostip­rina enkurus, kas karājas aiz borta.)

-    Nē, Stabs, tu vari bungāt pa šito mezglu, cik tev tīk, tik un tā tev neizdosies iebungāt man paurī to, ko nupat teici. Pirms neilga brītiņa tu taču runāji gluži ko citu? Vai tu reiz netiki bildis, ka ikvienam kuģim, uz kura kuģotu Ahābs, vajadzētu papildus piemaksāt drošības naudu pie apdrošināšanas polises, tieši tāpat, it kā tas būtu piekrauts ar pulvermucām pakaļgalā un sērkokiem priekšgalā? Pagaidi, tu tā teici, vai ne?

-     Labi, pieņemsim, ka teicu. Un kas tad ir? Kopš tā laika pat manas miesas mainījušās, vai es nevarēju mainīt savas domas? Bez tam, pat pieņemot, ka mēs esam pielādēti ar pulvermucām aizmugurē un sērkokiem priekšgalā - kādam velnam būtu pa spēkam tos sērkokus aizdegt šite, kur viss mirkst šļakatās? Un tu, mans strupulīti, tev ir tik jauki ugunssarkani mati, bet arī tu šobrīd nekādi neaizdegtos. Sapurinies taču - tu esi Ūdensvīrs jeb Aquarius, Flask; varētu piesmelt veselu krūzi ūdens, ja pasmalstītu tev aiz apkakles. Vat' neredzi, ka par šito papildu risku jūrnieku apdro­šināšanas sabiedrībām paredzētas papildu garantijas? Mēs te esam gatavie ūdensvadi, Flask. Tak paklausies tālāk, es atbildēšu arī attiecībā uz to otro būšanu. Tikai vispirms novāc kāju no šitā enkura, lai izlaižu cauri tauvu; un tagad klausies. Vai ir liela starpība starp zibensnovedēja turēšanu rokās vētras laikā un stāvēšanu tāpat vētras laikā pie masta, kam vispār nav zibensnovedēja? Vat' neredzi, āmurgalva, ka tam, kas tur rokā zibensnovedēju, nekas nevar notikt, kamēr zibens nav trāpījis mastu? Par ko tad mēs te runājam? Varbūt tikai vienam no simt kuģiem ir zibensnovedēji, un gan Ahābam, gan mums visiem, es pazemīgi atļaušos sacīt, nedraud lielākas briesmas kā visiem citiem kuģiniekiem uz desmitiem tūkstošu kuģu, kas šobrīd peld pa jūrām. Bet tu, viļņ- lauzēj, kā man rādās, gribētu, lai ikviens šajā pasaulē staigātu apkārt ar mazu zibensnovedēju pie galvassegas kā spalvu pie apsardzes virsnieka cepures un lai tas vilktos pakaļ kā šalle? Kam tu esi tik nesaprātīgs, Flask? Ir tik vienkārši būt prātīgam; kāpēc tev tas neizdodas? Katrs, kam puslīdz acis pierē, var būt saprātīgs.

-     Es nezinu, Stabs. Reizēm šķiet, ka tas ir diezgan sarežģīti.

-     Jā gan, ja gadās viscaur izmirkt, ir grūti nākt pie prāta, kas tiesa, tas tiesa. Un es jau esmu puslīdz izmircis šinīs šļakatās. Bet tas nekas; saņem virvi, pagriez un velc! Man rādās, mēs te sienam tos enkurus tā, it kā mums tie vairs nebūtu vajadzīgi. Piesiet šitos divus enkurus, Flask, nozīmē to pašu, ko sasiet cilvēkam rokas uz muguras. Un kas tās par varenām, vēlīgām rokām; tik tiešām, kādas dzelzs dūres, ko? Un kas par tvērienu! Interesanti, Flask, vai šī pasaule ir kaut kur noenkurota; ja nu tā būtu, tad vienā neparasti garā ķēdē. Bet piesit šito mezglu un diezgan. Tā pēc cietzemes nākamā tīkamākā vieta, kur nokāpt, ir klājs. Es saku, izgriez man no kamzoļa stērbelēm ūdeni, labi? Tencinu. Par svār­kiem ar garām stērbelēm smejas, Flask, bet man rādās, ka tāda fraka vienmēr būtu noderīga vētras laikā uz kuģa. Jo redzi, tā aste uz apakšu sašaurinās un pa to notecētu ūdens. Tāpat ir ar virs­nieku trlsstūrenēm; to malas veido gatavās notekcaurules, Flask. Man jau pietiek to blūžu un virsjaku, jāapgādā bezdelīgaste un bebrādas cepure, vai. Ehe, hē! Fjuit! Tur mana cepure aizlido pār bortu. Dieviņ tētiņ, cik tie debesu vēji slikti audzināti! Viena nelāga naksniņa, puis.

122. nodaļa

PUSNAKTS MASTAUGŠĀ. ZIBEŅI UN PĒRKONI

(Grotmasta rāja. Teštigo piesien to no jauna.)

Hm, hm, hm. Diezgan pērkoņots! Šite augšā ir pārāk daudz pērkoņu. Kāds labums no pērkoniem? Hm, hm, hm. Mums nevajag pērkona, mums vajag rumu, dodiet mums mēriņu ruma! Hm, hm, hm!

123. nodaļa MUSKETE

Kamēr taifūns trakoja visnegantāk, vīru pie "Pekvoda" žokļakaulstūres vairākiem lāgiem aizmeta nost un notrieca uz klāja pēkšņi stūres roktura rāvieni, lai gan tā drošības dēļ bija nostiprināta ar papildblokiem; taču tie nebija pietiekami stingri, jo stūrei tomēr vajadzīga zināma kustības brīvība.

Tik negantā vētrā kā šī, kad viesulis mētā kuģi kā korķi, skats, kad kompasu adatas palaikam grozās uz riņķi un atkal uz riņķi, nav nekāds neparastais. Tāpat bija ar "Pekvoda" kompasiem - turpat vai pie katra grūdiena stūresvīrs redzēja kompasu adatas virpuļojam vēja ātrumā; tas ir skats, ko reti kurš spēj vērot bez spēcīgām emocijām.

Dažas stundas pēc pusnakts taifūns pierimās tiktāl, ka ar Starbeka un Stabsa izmisīgajiem pūliņiem, vienam raujoties priekš­galā, otram - pakaļgalā, izdevās atbrīvot mastkoku no klīvera, kā arī fokburu un grotmastburu atliekām, kuras aizlidoja pa vējam kā albatrosa spalvas, kas reizēm klīst vējos, kad vētras pār­steigtajam putnam samirkst spārni.

Tika uzvilktas un rēvētas trīs jaunas buras, tālāk aizmugurē uzraujot arī vētrasburu, tā ka kuģis drīz vien trauca pa ūdeņiem visai mērķtiecīgi - uz austrum-dienvid-austrumiem, kā vēlreiz tika dots rīkojums stūresvīram. Jo negantās vētras laikā viņš stūrēja, piemērodamies tās untumiem. Taču tagad, kad viņš centās vadīt kuģi pa norādīto kursu, vērodams kompasu, pēkšņi - hē, laba zīme! - vējš likās paliekam aiz muguras; patiesi, pretvējš bija kļuvis par ceļavēju!

Vienā mirklī rājas tika pagrieztas, un, uzraujot brašu dzies­miņu: "Ho, ho, ceļavēj, ohē-oho, puis, velc ko spēj!", - komanda izrādīja prieku par to, ka šis daudzsološais notikums tik ātri darījis galu velnišķīgajām priekšnojautām, kas viņus vajāja.

Izpildot kapteiņa pavēli - nekavējoties jebkurā diennakts stundā ziņot par jebkādām būtiskām pārmaiņām uz klāja, Starbeks, negaidīdams, kamēr pagriezīsies rājas, gan negribīgi un īgni, tomēr kāpa lejā, lai notikušo darītu zināmu Ahābam.

Pirms sāka klauvēt pie kajītes durvīm, viņš uz mirkli neap­zināti apstājās to priekšā. Lampa, līgani zvārodamās šurpu turpu, dega nevienmērīgi, mezdama raustīgas ēnas uz aizbultētajām kapteiņa kajītes durvīm - plānām durvīm ar pievērtām žalūzijām augšpusē. Kajītes zemās atrašanās vietas un noslēgtības dēļ tajā valdīja tāds kā ausīs džinkstošs klusums pat tad, ja to no ārpuses ietvēra savā lokā visu iespējamo stihiju kaukoņa.

Priekštelpā, stāvus sarindotas tureklī, spīguļoja pielādētas kra­menīcas. Starbeks bija kārtīgs, godprātīgs cilvēks, tomēr mirklī, kad viņš ieraudzīja musketes, Starbeka sirdī pamodās velnišķīga doma, tikai tā bija paslēpusies starp citām, neitrālām un pat labām domām, un tobrīd bija grūti pieņemama pat viņam pašam.

- Reiz viņš gribēja mani nošaut, - palīgs nomurmināja, - jā gan, šite ir tā kramenīca, ko viņš vērsa pret mani, šī pati ar kniedēm nosēto laidi; atļaušos tai pieskarties - paņemt to. Cik dīvaini, esmu taču rīkojies ar tik daudziem nāves rīkiem, bet šobrīd drebu. Pielādēta? Jāapskatās. Jā gan, un pulveris uz pulverplauktiņa, tas nav uz labu. Varbūt labāk to izbērt? Pag, no šitā es izārstēšos. Droši turēšu kramenīcu rokā un apdomāšu. Nācu viņam ziņot par ceļavēju. Bet - par kādu? Uz postu un bojāeju - tātad labvēlīgu Mobijam Dikam. Tāds ceļavējš ir vēlīgs vienīgi tam nolādētajam valim. Šo te stobru viņš mērķēja uz mani! Šito pašu - š i t o , ko es te turu; viņš būtu mani nobeidzis ar šito pašu rīku, ko es turu rokā. Ak vai, viņš labprāt nogalētu visu komandu. Vai tad viņš neteica, ka nenolaidīšot buras nekādas vētras priekšā? Vai nesa- dauzīja debessekstantu? Vai šajos bīstamajos ūdeņos viņš akli netausta ceļu ar kļūdainas lagas palīdzību? Šā paša taifūna laikā - vai viņš netika zvērējis, ka atteiksies no jebkādiem zibensnove­dējiem? Vai patiesi šim ārprātīgajam vecim izdosies aizraut sev līdzi pazušanā visu kuģa komandu? Jā gan, viņš būs tīšām noslepka­vojis vairāk nekā trīsdesmit cilvēku, ja ar kuģi notiktu nelaime, un zvēru pie savas dvēseles, ka šim kuģim no nelaimes neizbēgt, ja Ahābs paliks pie sava. Ja viņu šinī mirklī… novāktu, noziegums netiktu izdarīts. Hā! Viņš runā pa miegam. Jā, viņš tur guļ. Guļ? Jā gan, taču ir dzīvs un drīz vien atkal modīsies. Tad es nespēšu stāties tev pretī, vecais. Tu neesi ne pārliecināms, ne atrunājams, ne lūdzams; tu atraidi visu to. Bezdomu paklausība tavām bez- domu pavēlēm, tas ir viss, kas tev vajadzīgs. Ak vai, un tu vēl saki, ka ļaudis zvērējuši tavu zvērestu, ka ikviens no viņiem ir Ahābs. Augstais Dievs, pasargi! Vai tiešām nav cita ceļa? Likumīga ceļa? Apcietināt viņu un aizvest uz mājām? Kā? Cerēt, ka izdosies izraut varu vecajam no dzīvām rokām? Tikai neprātis uzņemtos kaut ko tādu mēģināt. Teiksim, pat tad, ja viņš būtu sasiets, viscaur notīts ar virvēm un tauvām, ar ķēdēm pieķēdēts pie kajītes grīdas gredze­niem, arī tad viņš būtu bīstamāks par krātiņā ieslodzītu tīģeri. Es nevarētu izturēt tādu skatu, nevarētu aizbēgt no viņa gaudām, es zaudētu sirdsmieru, pat miegu un visdārgo saprātu tādā neiztu­rami garā braucienā. Kas vēl atliek? Sauszeme ir simtiem jūdžu tālu, vistuvākā ir nepieejamā Japāna. Es te stāvu viens klajā jūrā, starp mani un likumu ir divi okeāni un vesels kontinents. Ak vai, ak vai, tā tas ir. Vai gan slepkava būtu debess, ja zibens nospertu nākamo slepkavnieku viņa paša cisās, tā ka āda pārogļotos kopā ar gultasdrēbēm? Un vai es būtu slepkava, ja… - un lēnām, uzmanīgi, pa pusei sānis lūkodamies, viņš atbalstīja pielādēto musketi pret durvīm.

-    Šādā augstumā tur iekšā šūpojas Ahāba guļamvieta, ar galvu uz šo pusi. Viens pirksta pieskāriens, un Starbeks paliktu dzīvs, lai atkal apskautu savu sievu un bērnu… Ak Mērij, Mērij! Puis, dēls, dēliņ! Bet, ja es pamodināšu tevi dzīvei, nevis nāvei, vecais, - kas pateiks, kādos bezdibenīgos dziļumos pēc nedēļas nogrims Starbeka ķermenis kopā ar visiem citiem? Augstais Dievs, kur tu esi? Vai lai daru to? Vai lai… - ? - Vējš pierimies un mainījis virzienu, ser, fokburas un grotmastburas uzvilktas un rēvētas, kuģis uzņem agrāko kursu.

-    Visi uz pakaļgalu! Ei, Mobij Dik, beidzot es izraušu tev sirdi!

Pēkšņi bija dzirdams tāds vecā vīra kliedziens, atskanējis pa

sapņiem, it kā Starbeka balss būtu likusi viņa apziņā ierunāties sen klusējušiem redzējumiem.

Notēmētā muskete nodrebēja, atsizdamās pret durvju šķērs­koku kā dzērāja roka, šķita, ka Starbeks cīkstas ar eņģeli; taču bei­dzot, novērsies no durvīm, viņš nolika nāvesrīku atpakaļ tureklī un izgāja.

- Vecais par daudz cieši guļ, Stabs; noej lejā, uzmodini viņu un pasaki, kas sakāms. Man jāpalūko, kas darāms uz klāja. Tu zini, ko viņam teikt.

124. nodala

KOMPASA ADATA

Nākamajā rītā joprojām nemierīgā jūra vēla garus, nesteidzī­gus, varenus viļņus pa klunkstošo "Pekvoda" sliedi, stumjot to uz priekšu kā pastieptās milža riekšavās. Spēcīga, neatlaidīga brīze pūta tik dāsni, ka debess un gaiss likās esam vienas vienīgas piepūstas milzu buras; visa pasaule dunēja līdz ar vēju. Ietinusies rītsvīdā, neredzamā saule bija samanāma tikai pēc spilgtā spo­žuma tā atrašanās vietā, no kuras kūļiem lauzās staru durkļi. Pār visu valdīja krāšņums, kas bija Babilonijas kronēto valdnieku un valdnieču cienīgs. Jūra izskatījās pēc tīģeļa ar izkausētu zeltu, kas burbuļo, izstarodams gaismu un svelmi.

Ahābs stāvēja notālēm, ilgi klusēdams kā noburts; katrreiz, kad līgojošais kuģis, lejup slīdot, nolaida bugspritu, viņš pagriezās, lai palūkotos, kā spožie saules stari priekšā atspulgo ūdenī, un, kad kuģa pakaļgals dziļi iegrima ūdenī, kapteinis pavērās atpakaļ, kur ari bija saule, un raudzījās, kā tie paši zeltotie stari rotā neatlaidīgi sekojošo, taisno sliedi aiz viņa.

- Hē, hē, manu kuģīt! Tagad tevi varētu noturēt par jūras saules- ratiem. Ho, ho! Ei jūs, visas nācijas manā priekšā, es vedu jums sauli! Iejūdzu varenās bangas, he, hē! Divjūgā es triecu jūraszirgus!

Bet pēkšņi, itin kā prātā būtu ienākusi gluži cita doma, viņš metās pie stūres un aizsmakušā balsī pieprasīja nosaukt virzienu, kadā kuģis dodas.

-    Austrum-dienvid-austrumi, ser! - izbiedētais stūresvīrs atsaucās.

-    Melo! - un kapteinis iezvēla viņam ar sažņaugto dūri. - Šai rīta stundā - uz austrumiem, bet saule atrodas aizmugurē!

Te visus pārņēma apjukums, jo fenomens, ko nupat pamanīja Ahābs, citiem kaut kā bija palicis nepamanīts - droši vien tāpēc, ka bija tik acīm redzams.

Piebāzis galvu pavisam klāt kompasiem, Ahābs uzmeta tiem ašu skatienu; viņa paceltā roka lēnām nolaidās, kādu brīdi likās, ka viņš sāks grīļoties. Starbeks, kas stāvēja aiz viņa, arī palūkojās turp, un raugi - abi kompasi rādīja uz austrumiem, kamēr "Pekvods" pavisam noteikti devās rietumu virzienā.

Iekams pirmā brīža negantais apjukums paspēja pārņemt komandu, vecais vīrs, īsi iesmiedamies, iesaucās: - Rokā ir! Tā jau reizēm gadījies! Mister Starbek, pagājušās nakts negaiss sagro­zījis mūsu kompasus, tas ir viss. Tev taču būs iznācis dzirdēt tādas lietas, man domāt?

-    Tā ir, bet nekad vēl ar mani nekas tamlīdzīgs nav noticis, ser, - drūmi atsaucās nobālušais kapteiņa palīgs.

Te jāpiebilst, ka tamlīdzīgi atgadījumi patiešām šad un tad noliek ar kuģiem negantās vētrās. Magnētiskā enerģija, kas iedarbo­jas uz kompasa adatu, kā zināms, būtībā ir tāda pati kā elektrība debesīs; tātad nebūtu daudz ko brīnīties, ka šādas lietas notiek, l ajos gadījumos, kad zibens tiešām iesper kuģī, noraujot kādu rāju un takelāžu, tas palaikam iespaido kompasu adatas vēl liktenīgāk, iznīcinot visas to magnētiskās īpašības, un tad no agrākās magnē­tiskās adatas nav vairāk labuma kā no vecas adāmadatas. Taču abos gadījumos adata pati nekad vairs neatgūs tādā kārtā izmainītās vai zaudētās īpašības; un, ja cietuši ir kompasi, tāds pats liktenis piemeklē arī visas citas magnētiskās adatas, kādas vien uz kuģa atrodamas, pat ja viszemāk novietotās būtu iestiprinātas ķīlī.

Domās iegrimis, stāvēdams pie kompasiem un aplūkodams sagrozītās adatas, vecais kapteinis pastiepa roku, lai pēc ēnas precīzi noteiktu saules atrašanās vietu, un, pārliecinājies, ka adatas apgrie­zušās pilnīgi otrādi, pavēlēja attiecīgi mainīt kuģa kursu. Rājas tika pagrieztas, un "Pekvods" vēlreiz vērsa savu bezbailīgo krūti pret vēju, jo tas, izlikdamies par ceļavēju, bija tikai izjokojis kuģi.

Pa to laiku Starbeks, lai kādas būtu viņa paša slepenās domas, skaļi neko nesacīja, mierīgi dodams vajadzīgās pavēles, savukārt Stabss un Flasks, kuri kaut kādā mērā likās domājam tās pašas domas, ko viņš, tāpat klusēdami paklausīja. Ja runājam par kuģa ļaudīm, tad tie, ja arī daži klusām ņurdēja, baidījās no Ahāba vairāk nekā no Likteņa. Bet pagāni harpunētāji, tāpat kā agrāk, bija un palika pilnīgi mierīgi; ja arī kaut kas uz viņiem iedarbojās, tad uz šīm radniecīgajām sirdīm atstāja ietekmi Ahāba sirds magnētisms.

Kādu laiku vecais vīrs staigāja pa klāju, nemierīgās domās iegrimis. Taču, kaula kājai pēkšņi paslīdot, viņš pamanīja zemē samītās misiņa sekstanta daļas - tā paša sekstanta, ko viņš iepriek­šējā dienā bija sadauzījis uz klāja.

-    Tu, nabaga augstprātīgais debesu izlūkotāj un saules loci! Vakar es darīju tev galu, bet šodien kompasi gribēja darīt galu man. Tā, tā. Bet Ahābs vēl spēj pavēlēt parastam magnētam. Mister Starbek, šurp duramo bez kāta, veseri un mazāko buru šujamadatu, veicīgi!

Varbūt impulsam, kas viņam tobrīd diktēja šo rīcību, pievie­nojās arī kāds aprēķins, lai uzturētu spēkā komandas drošo dūšu, parādot tai savas noslēpumainās spējas tik neizprotamā notikumā kā šī te sagrozīto kompasu lieta.

Bez tam vecais vīrs skaidri saprata, ka stūrēšana pēc sagro­zītu adatu norādījumiem, lai arī ar Dievu uz pusēm tas būtu izdarāms, tomēr nav izpildāma bez māņticīgām trīsām un nelāgām paredzēšanām.

-     Ļautiņi, - viņš sacīja, mierīgi pievērsies komandai, kad vecākais palīgs bija viņam pasniedzis visu prasīto, - ļautiņi, pērkons pārgrozījis vecajam Ahābam kompasadatas, bet Ahābs no šitā metālgabala spēj iztaisīt sev citu, kas rādīs pareizi, ne sliktāk par visām pārējām.

Jūrnieki, šos vārdus dzirdējuši, apmainījās neticīgiem skatie­niem, izrādīdami padevīgu izbrīnu un, acis nenovērsdami, gaidīja visādus brīnumus. Tikai Starbeks lūkojās sānis.

Ar vienu vesera sitienu Ahābs atskaldīja nost duramā asmeni un pēc tam, pasniedzis palīgam pārpalikušo garo dzelzs stieni, pieteica, lai tur to taisni un nepieskaras klājam. Tad, ar veseri vairākas reizes uzsitis pa dzelzs stieņa augšgalu, viņš novietoja uz tā stāvus neaso adatu un, pāris reižu, šoreiz vieglāk, iebelza arī pa to, palīgam joprojām turot stieni tāpat kā agrāk. Tad, izdarījis vairākas sīkas, dīvainas kustības - nav zināms, vai patiešām tās bija domātas metāla magnetizēšanai vai komandas iebaidīšanai, viņš pieprasīja diegu un, piegājis pie kompasiem, izņēma abas sagrozītās adatas un līmeniski pakarināja buru šujamo adatu virs viena no tiem. Sākumā adata griezās uz riņķi vien, drebēdama un trīcēdama abos galos, līdz beidzot tā ap­stājās uz vietas - tad Ahābs, kas bija saspringti gaidījis šādu iznākumu, atvieglots atkāpās no kompasiem un, pastiepis roku pret to, iesaucās: — Tagad skatieties paši, vai Ahābs ir vai nav magnēta pavēlnieks! Saule ir austrumos, un mans kompass to apliecina!

Cits pēc cita viņi nāca klāt un lūkojās kompasā, jo nekas cits, tikai un vienīgi pašu acis, nespētu viņus pārliecināt, un - vīrs pēc vīra - zagšus atgāja nost.

Tobrīd šajās liesmainajās acīs, tik nicinošās un triumfējošās, varēja saskatīt visu liktenīgo Ahāba augstprātību.

125. nodaļa LAGA UN LĪNE

Kaut gan "Pekvods" jau labu laiciņu kuģoja pretī savai nolemtībai, laga un līne tika lietotas visai reti. Visai paļāvīgi nosakot kuģa atrašanās vietu ar citiem līdzekļiem, daži tirdz­niecības kuģi un arī vaļu mednieki, it īpaši medību apgabalos, nemēdz lietot lagu; lai gan tajā pašā laikā, visbiežāk formas pēc un nevis citu iemeslu dēļ, ik pa brīdim, kā parasts, uz īpašas tāfeles tiek atzīmēts kuģa kurss, kā arī iespējamais braukšanas ātrums stundā. Tieši tāpat rīkojās uz "Pekvoda". Koka spole ar virvi un virvē piesietā stūrainā laga jau pailgi neaiztiktas karājās pie borta treliņiem. Lietus un šļakatu mērcētas, saules un vēju kaltētas un pluinītas - visām stihijām apvienojoties, lai iznīdētu tādā bezdarbībā pakarinātos priekšmetus. Bet ar visu to drūmo domu māktajam Ahābam drīz pēc notikuma ar magnētu gadījās uzmest aci spolei, un viņš attapās, ka sekstanta vairs nav, atmi­nēdamies arī savu nesaprātīgo zvērestu par piezemēto lagu un līni. Kuģis traucās tālāk, nirdams ar priekšgalu viļņos; aiz borta putodamas vēlās bangas.

-    Jūs tur, bakā! Iemest lagu!

Atsteidzās divi jūrnieki - taitietis ar zeltainu ādas krāsu un sirms vīrs no Menas salas.

-     Lai viens no jums ņem spoli, es metīšu lagu.

Viņi aizgāja līdz pašam kuģa pakaļgalam, aizvēja pusē - tur, kur vēja spiediens bija klāju noliecis gandrīz līdz pašiem putās sakultajiem, sāniski ritošajiem viļņiem.

Vīrs no Menas salas paņēma spoli un pacēla augstu gaisā, turēdams aiz rokturiem, kas grieza asi, ritinot laglīni; viņš stāvē­ja tā, bet stūrainā laga nokarājās lejup, līdz pienāca Ahābs.

Ahābam nostājoties līdzās un sākot vieglītēm atritināt kādus trīsdesmit četrdesmit vijumus, lai saņemtu rokā cilpu, ko pēc tam izmest pār bortu, vecais no Menas, iesāniski vērodams gan viņu, gan līni, uzdrošinājās ierunāties.

-    Ser, es neuzticos šitai auklai, tā, kā šķiet, ir pagalam. Tik ilgā laikā tveice un mitrums to sabendējuši.

-     Nekas, vecais, izturēs. Vai tad tevi ilgajā mūžā sabojājuši tveice un mitrums? Kā rādās, tu vēl esi. Drīzāk gan dzīve uztur tevi, ne tu vinu.

-     Es turu spoli, ser. Lai notiek, kā kapteinis teiks. Ar šitik sirmiem matiem kā man nav vērts runāt pretī augstākiem, un vēl tādiem, kas neatzīst savas kļūdas.

-     Kas vēl nebūs! Palūk, kāds Dieva dots profesors no kara­liskās Dabas granītkoledžas! Bet, man domāt, šis ir par daudz pakalpīgs. Kur tu esi dzimis?

-     Mazā, klinšainā Menas[149] salā, ser.

-    Vareni! Ar to tu satrieci pasauli.

-     Es nezinu, ser, bet esmu tur dzimis.

-     Menas salā, ko? Labi, labi, no otras puses raugoties, varbūt tā arī ir labāk. Te ir vīrs no Menas; vīrs, kas dzimis kādreiz neatkarīgajā Menas salā, kur tagad vairs neatrast īstus vīrus, - salā, ko tagad aprija… kas gan? Augstāk spoli! Pret aklu, nedzīvu sienu beigu beigās tiek pārsisti visi cietie pauri. Turi augstāk! Tā.

Laga bija iemesta. Brīvie vijumi aši nostiepās aiz borta kā gara, novilkta stīga, un tad vienā mirklī ass sāka griezties. Tikmēr pa viļņiem te augšup, te lejup slīdošā laga lika vecajam vīram ar spoli savādi grīļoties.

-    Turi cieši!

-     Paukš! - cieši nostieptā līne pēkšņi nokarājās vienā vienīgā garā cilpā - iemestā laga bija notrūkusi.

-     Es sasitu sekstantu, pērkons sagroza adatas, un tagad nešpetna jūra pārrauj lagas auklu! Bet Ahābs spēj visu salabot. Velc ārā, taitieti, spolē uz augšu, vecais no Menas! Tagad ieklau­sieties: lai galdnieks sameistaro jaunu lagu, bet tu salabo auklu! Pielūkojiet!

-    Tur viņš aiziet, it kā nekas nebūtu noticis, bet man gan rādās, ka no pasaules spoles būtu izkritusi ass. Velc ārā, velc, taitieti! Tāda aukla aizlido pār bortu vesela un strinkšķēdama, bet atpakaļ velkas lēnām, satrūkusi un šļaugana. Ahā, Pips! Tu nāc palīgā, Pip?

-     Pip? Kuru jūs te saucat par Pipu? Pips izlēca no vaļu medību laivas. Pips ir pazudis. Paskatīsimies, vai jūs viņu neizzvejosiet, zvejotāji. Tas striķis tik smagi nāk augšā, man rādās, viņš tur to ciet. Rauj striķi ārā viņam no nagiem, taitiet! Rauj, mums te gļēvuļi nav vajadzīgi! Ehē, tur jau viņa roka rēgojas laukā no ūdens! Cirvi, cirvi šurp - cērtiet to nost - gļēvuļus mums nevajag! Kaptein Ahāb! Ser! Ser! Tur Pips atkal mēģina uzrāpties uz klāja!

-     Klusu, tu plānprātiņi - iesaucās vecais no Menas, sakamp­dams viņu aiz delma. - Vācies prom no kapteiņtiltiņa!

-    Lielākais plānprātis vienmēr lamā mazāko, - pienākdams nomurmināja Ahābs. - Rokas nost no svētuma! Ko tu teici, puis, kur ir Pips?

-    Tur, aiz borta, ser, aiz borta! Tur, tur!

-    Un kas tu tāds esi, puisēn? Tavās tukšajās acu zīlītēs es neredzu savu atspīdumu. Ak Dievs! Vai tiešām cilvēks ir kā siets, kur birt cauri nemirstīgajām dvēselēm? Kas tu esi, puis?

-     Zvaniķis, ser, kuģa vēstnesis: ding, dong, ding! Pip! Pip! Pip! Simt mārciņu pīšļu kā atlīdzība par Pipu, augumā piecas pēdas - un gļēvulīgs izskatā, — pēc tā viņu viegli pazīsiet! Ding, dong, ding! Kurš redzējis gļēvuli Pipu?

-    Augstāk par sniega līniju sirdij nav vietas. Ak jūs, lauska debesis! Paverieties uz leju! Jūs esat radījušas šo nelaimīgo bērnu un pametušas viņu, jūs, patvaļīgās radītājas! Paklau, puisīt, no šā brīža Ahāba kajīte būs Pipa mājas, kamēr vien Ahābs dzīvos. Tu pieskaries manai dziļākajai būtībai, puis; tu esi pie manis saistīts pinekļiem, kas vīti no manām sirdssaitēm. Nāc, iesim lejā!

-     Kas tas? Samtaina haizivs āda, - puisēns iesaucās, iesānis nopētīdams Ahāba delnu un aptaustīdams to. - Ak, ja nabaga Pips būtu kam tik laipnīgam pieķēries, varbūt viņš nemaz nebūtu pa­zudis! Man rādās, ser, tā ir tāda kā glābšanas virve - kaut kas, pie kā vārgulīgām dvēselēm pieturēties. Ak, ser, lai nāk šurp vecais Pērts un sakaļ kopā šitās divas rokas - melno un balto, tāpēc, ka es to vairs neatlaidīšu.

-     Manu zēn, arī es nelaidīšos vaļā; varbūt vienīgi tad, ja vilkšu tevi līdzi vēl lielākās briesmās, nekā šīs te. Iesim uz manu kajīti. Ei, jūs taču ticat dieviem, ka tie ir viscaur taisnīgi, bet cilvēki gluži samaitāti! Ei, jūs! Apskatieties, kā visu redzošie dievi novēršas no cilvēka viņa ciešanās, un cilvēks, lai cik neprātīgs būdams un nesa­jēgdams, ko dara, tomēr izrādās pārpilns mīlestības un pateicības dāvanām. Nāc! Vedot tevi aiz melnās rokas, es jūtos lepnāks, nekā spiežot roku ķeizaram!

-    Tur iet divi jukušie! - norūca vecais no Menas. - Viens sajucis prātā no spēka, otrs no vājuma. Te ari gals tai satrunējušai līnei, pa kuru viscaur tek ūdens. Salabot, vai? Man rādās, šo labāk aizstāt ar jaunu. Aprunāšos par to ar misteru Stabsu.

126. nodaļa GLĀBŠANAS BOJA

Stūrējot uz dienvidaustrumiem Ahāba magnēta norādītajā virzienā un nosakot noieto kursu tikai ar Ahāba piezemēto lagu un līni, "Pekvods" turpināja ceļu uz ekvatoru. Tik ilgi peldot tādos tuksnesīgos ūdeņos, ceļā negadījās neviens kuģis; un drīz vien "Pekvods", no sāniem vienmērīga pasāta dzīts, līgoja pa vienmuļiem, lēnīgiem vilnīšiem; likās, bija iestājies tas biedinošais klusums, kas vēstī par sirdi plosošiem vētrainiem notikumiem.

Visbeidzot, kuģim cik necik tuvojoties ekvatoriālajiem medību apgabaliem un necaurredzamā tumsā, kāda mēdz iestā­ties pirms ausmas, apejot klinšainu saliņu puduri, sardzi ar Flasku priekšgalā pārsteidza tik žēls, necilvēcīgs un izmisīgs brēciens, it kā tur aizžņaugtas vaimanātu Hēroda[150] nogalēto nevainīgo mazuļu dvēseles. Vīri - visi kā viens - uztrūkās no snaudas un uz kādu mirkli sastinga ieklausīdamies — stāvus, sēdus vai guļus, līdzīgi romiešu vergu statujām, kamēr vien bija dzirdams šis briesmīgais kliedziens.

Kristīgie - komandas civilizētā daļa - sacīja, ka esot dzirdē­juši sirēnas, un nodrebēja; pagāni harpunētāji turpretī neizrādīja nekādu satraukumu. Bet sirmgalvis no Menas — vecākais no visiem jūrniekiem — apgalvoja, ka nupat dzirdētās necilvēcīgās, satraucošās skaņas esot nesen jūrā bojāgājušo slīkoņu balsis.

Lejā, savā guļamvietā gulēdams, Ahābs nebija neko dzirdējis un uzzināja par to, tikai iznācis pelēcīgā ausmā uz klāja; tur viņam visu izstāstīja Flasks, neiztikdams bez drūmiem un māņti­cīgiem minējumiem. Kapteinis dobji iesmējās un neizprotamo atgadījumu izskaidroja šādi: tādas klinšainas saliņas kā šīs, kam garām peldēja kuģis, apdzīvojot liels daudzums roņu, un reizumis jaunie roņi, kuri pazaudējuši savas mātes, kā arī mātes, kas pazaudējušas mazuļus, mēdzot uznirt kuģa tuvumā un peldēt tam līdzās, brēcot un vaimanājot žēlīgās, cilvēka balsij līdzīgās skaņās. Taču dažu jūrnieku skaidrojums ietekmēja vēl vairāk - tāpēc, ka lielākoties kuģinieki jūt māņticīgas bailes no roņiem ne tikai nelaimē nokļuvušo īpatnējā brēciena dēļ, bet arī viņu cilvēcīgo, apaļo galvu un saprātīgo ģīmīšu dēļ, kuri mēdz parādīties blakus kuģim, ziņkāri veroties augšup no ūdens. Jūrā zināmos apstākļos roņus ne reizi vien gadījies noturēt par cilvēkiem.

Apkalpes nelāgajām priekšnojautām tajā rītā bija lemts pārliecinoši piepildīties, vērojot kāda jūrnieka likteni. Saulei lecot, šis vīrs cēlās no guļamvietas, lai rāptos grotmastā; varbūt viņš nebija vēl pilnīgi pamodies (jūrniekiem bieži vien iznāk kāpt mastos pa pusei snaudošiem); kas īstenībā gadījās ar to vīru, to vairs nav iespējams pateikt. Lai būtu kā būdams, viņš necik ilgi nesabija savā perēklī, kad atskanēja kliedziens - kliedziens un kritiena troksnis - un, augšup pavērušies, ļaudis redzēja kaut ko rēgaini aizlidojam garām pa gaisu, bet, paveroties lejup - tikai mazītiņu baltu burzguļu virmulīti zilajā jūrā.

Tūlīt tika nolaista ūdenī glābšanas boja - gara, šaura mučele, kas karājās kuģa pakaļgalā, allaž paklausīga saprātīgi ierīkotai atsperei; taču neiznira neviena roka, lai pie tās pieķertos; ilgu laiku saules kaltētā muca bija tā izžuvusi, ka sāka lēnām pildīties ar ūdeni; pat izkaltusi koksne ar katru poru to uzsūca; naglotā, ar dzelzi apstīpotā muca sekoja jūrniekam dziļumā, itin kā grasīdamās viņam kalpot par spilvenu, kaut gan jāatzīst, ka visai cietu.

Tādā kārtā pirmais vīrs, kas uz "Pekvoda" rāpās mastā lūkot pēc Baltā Vaļa paša Baltā Vaļa valstībā, tapa ierauts dziļumā. Taču tobrīd laikam tikai nedaudzi par to iedomājās. Patiesi gan, savā ziņā šis nelaimes gadījums netika īpaši nožēlots, uzskatot to par sliktu zīmi, - drīzāk gan tas tika uzskatīts nevis par nākamo nelaimju aizsākumu, bet par drūmo paredzējumu pie­pildīšanos. Tika nospriests, ka tagad ir skaidrs, ko vēstījuši pagā­jušajā naktī dzirdētie briesmīgie brēcieni. Taču vecais no Menas atkal iebilda.

Pazaudēto boju tagad vajadzēja ar kaut ko aizstāt; Starbekam tika vēlēts to paveikt - taču, tā kā neatradās pietiekami viegla muca un drudžainajā satraukumā, tuvojoties brauciena bīstamākajam posmam, nevienam no jūrniekiem nepietika pacietības nodarbo­ties ar kaut ko, kas nebūtu saistīts ar brauciena galamērķi, lai kāds tas izrādītos, tika jau nospriests atstāt kuģa klāju bez glābšanas bojas, kad ar šādām un tādām zīmēm un pusvārdos izteiktu palī­dzību Kvīkegs norādīja uz savu šķirstu.

-    Glābšanas boja no zārka? - nodrebēdams iesaucās Starbeks.

-    Visnotaļ dīvaini, - sacīja Stabss.

-     Būs laba diezgan, - teica Flasks, - galdnieks to viegli pārtaisīs.

-     Nesiet to šurp, nekā cita piemērota nav, - izrīkoja Starbeks, brītiņu drūmi klusējis, - ķeries klāt, galdniek - ko tu tā blenz uz mani, - jā, pie šitās miroņsiles, es teicu! Vai dzirdēji? Saved to kārtībā.

-     Uzsist arī vāku, ser? - vaicāja galdnieks, vēzēdams roku kā āmuru.

-Jā.

-     Un aizdrīvēt spraugas, ser? - viņš pakustinaja roku ka drīvēdams.

-Jā.

-* Un pēc tam aizsmērēt ar darvu? - galdnieks izlikās turam darvaspodu.

-     Izbeidz! Kas tev uznācis? Iztaisīsi no šitā zārka glābšanas boju, tas viss. Mister Stabs, mister Flask, iesim uz baku.

-     Aiziet pārskaities. Visu kopā viņš jaudā izturēt, bet pret atsevišķām daļām atduras. Tas man neiet pie dūšas. Es iztaisīju kāju kapteinim Ahābam, un viņš to nēsā godam, kā džentlme­nim klājas; bet sarūpēju lādīti Kvīkegam, un šis tur pat galvu nav iebāzis. Vai tad visas manas pūles, to zārku taisot, būtu veltas bijušas? Un tagad man vēlēts no tā taisīt glābšanas boju. Tas ir tikpat kā atjaunot vecu mēteli; tagad jālūko šo apgriezt uz otru pusi. Šitādi skroderdarbi man neiet pie sirds, nepavisam ar ne; tas ir necienīgi, tāds darbiņš nav man domāts. Lai niek­kalbji noņemas ar nieku kalšanu, mēs neesam no viņu sugas. Man tik ķerties tikai pie tīra, nesamaitāta, kārtīgi aprēķināta darbiņa, kas sākas, kā pienākas - sākumā, ir pret vidu vidū un beidzas beigās, nevis pie šitādas šņakarēšanās, kas beidzas pret vidu un sākas beigās. Tie ir vecu veceņu musturi - ņemties ar lāpīšanu. Dievs kungs! Kā visām večām iet pie sirds nemākuļi — skrandu lāpītāji! Es pazinu sešdesmit piecus gadus vecu veceni, kas aizbēga ar vienu jaunu plikgalvi katlu lāpītāju. Šā iemesla dēļ uz sauszemes nekad necentos dabūt darbu no sagrabējušām atraitnēm - toreiz, kad man Vainjardā bija sava darbnīca; viņu vecajās vientuļu galvās varēja ieperināties doma aizbēgt kopā ar mani. Bet — hei, hā! Te, jūrā, nav citu mežģīņu miču, tikai putu cepures. Paskatīsimies. Piesist vāku, aizdrīvēt spraugas, aiz- darvot, cieši savilkt kopā un pakarināt ar visu uzvelkamo atsperi kuģa pakaļgalā. Vai tad tas ir redzēts, ka agrāk kāds tā būtu izdarījies ar zārku? Cits - māņticīgāks vecs galdnieks drīzāk būtu ar mieru karāties pie masta, nekā uzņemtos šitādu darbiņu. Bet es esmu no cieta koka, kas audzis pie Erustukas upes, es neplīstu. Ak savajadzējies zārku zem astes? Zēģelēsim apkārt ar miroņlādi pakaļā! Bet nieks par to. Mēs, kokstrādnieki, meistarojam laulību gultas un kāršu galdus tāpat kā zārkus un līķratus. Mēs ņemam maksu par mēnesi darba vai pabeigtu darbu, vai nolīgto algu; mums nenākas izvaicāt, kas un kāpēc jādara, ja nu vienīgi tas darbiņš būtu par daudz ķēpīgs skroderdarbs - tad metam to pie malas, ja varam. Hm! Ķeršos klāt - pamazām, palēnām. Iztaisīšu - pavei, cik te bija kuģa ļaužu, visus kopā ņemot? Aizmirsies. Šā vai tā, pieķimerēšu te trīsdesmit glābšanas striķu ar mezgliem ka turkiem uz galvām, katru triju pēdu garumā, lai karājas visapkārt zārkam. Tad, ja tas kuģis noietu dibenā, trīsdesmit dzīvajos palikušie brašuļi čīkstētos ap vienu zārku, tas nu reiz būtu skats, kādu nav bieži gadījies vērot zem saules! Šurp āmuru, drīvi, darvaspodu un īlenu! Ķersimies klāt!

127. nodaļa KLĀJS

(Zārks gul uz diviem toveriem, starp skrūvsolu un atvērtu lūku; galdnieks aizdrīvē spraugas; no liela skumska viņa azotē lēnītēm ritinās savirpinātas drīvējamo pakulu šķipsnas; Ahābs nesteidzīgi iznāk no kajītes un dzird Pipu sekojam.)

-     Griezies atpakaļ, puis, es drīz nākšu. - Aizgāja. Pat mana roka neklausa manai gribai tik padevīgi kā šis puika. - Vai te ir baznīca, vai? Kas tas?

-     Glābšanas boja, ser. Pēc mistera Starbeka pavēles. Vai, uzma­nīgi, ser! Lūka ir vaļā!

-     Paldies, cilvēk. Tas zārks stāv tuvu pie kapa.

-     Kā, ser? Lūka? Ak tā, nūjā, nūjā.

-    Tu biji kājumeistars? Palūko, vai šitas stumbenis nenāk no tava skrūvsola?

-    Tā rādās gan, ser, - vai kniede turas, ser?

-     Diezgan labi. Un tu esi arī zārcinieks?

-    Jā, ser, es sarūpēju šito silīti kā zārku Kvīkegam, bet tagad man lika to pārtaisīt par ko citu.

-     Teic, vai tu neesi viens nelabojams blēdis, kas visur jaucas iekšā - visaptverošs, monopolistisks, pagānisks vecs dienaszaglis - viendien tu taisi kājas, citudien zārkus, kur tās norakt, un turklāt vēl glābšanas bojas no tiem pašiem zārkiem? Tu esi tikpat neno­teikts kā dievi un tikpat visvarošs amatnieks.

-    Tas viss ir bez kāda nodoma, ser. Daru to, ko daru.

-    Arīdzan kā dievi. Paklau, - vai tu nemēdz dziedāt, meistaro­dams zārku? Titāni, kā sacīts, dungojuši, rakdami vulkānu krāterus, un kapracis traģēdijā dzied ar lāpstu rokā. Vai tu nemēdz?

-     Dziedāt, ser? Vai es dziedu? Ak vai, nejūtu tādu vēlēšanos, ser, bet tas kapracis droši vien muzicēja tādēļ, ka to nedarīja lāp­sta, ser. Toties mans āmurs ir mūzikas pilns. Paklausieties tikai.

-    Jā gan - tāpēc, ka vāks ir par rezonatoru - visās lietās ir par atbalsotāju tas, kam nav nekā apakšā. Tomēr zārks ar visu nelaiķi iekšā skan tikpat dobji, galdniekmeistar. Vai tev nav gadījies palīdzēt pie zārka nešanas un dzirdēt to atsitamies pret kapsētas vārtiem, iekšā ejot?

-    Ticiet, ser, es…

-    Ticēt? Kas tas būtu?

-    Tas ir tikai tāds izteiciens, ser, nekas vairāk.

-     Hm, hm. Turpini.

-     Es tikai gribēju pateikt, ser, ka…

-     Vai tu esi zldatārps, vai? Tu velc no sevis paša ārā diegu, lai austu sev svārku? Parādi, kas tev azotē! Naskāk! Un aizvāc šitās lamatas no manām acīm!

-     Dodas uz pakaļgalu. Uznāca gan pēkšņi, bet šitajos karstajos platuma grādos pūtiens vienmēr uznāk negaidot. Esmu dzirdējis, ka Albemarlas salu - vienu no Galapagu salām, ekvators šķērso tieši pa vidu. Man rādās, ka ari mūsu veco kāds ekvators šķērso taisni pa vidu. Viņš vienmēr atrodas uz ekvatora, ugunskarsts, es saku! Viņš skatās uz šo pusi - šurp pakulas, veicīgi! Darbosimies tālāk. Tas koka āmurs ir korķis, bet es esmu pudeļmūzikas profesors - tuk, tuk.

(Ahābs klusībā.)

-    Tas tik ir skats! Tās tik ir skaņas! Dzenis ar sirmu galvu kaļ dobu koku! Tagad jāapskauž kurlie un aklie. Paskat! Miroņkaste atdusas uz diviem toveriem, kas pilni tauvām. Tas ir viens ļaunprā­tīgs ņirga no cilvēka! Tuk, tuk. Tā tikšķ cilvēka mūža mirkļi! Ak, cik nemateriāla ir visa matērija! Kas gan ir reāls, ja neņemam vērā nereālas domas? Te mums ir atbaidošs ņirdzīgās nāves simbols, ko visparastākais gadījums pārvērtis daiļrunīgā cerības un glābiņa sim­bolā apdraudētām dzīvēm. Glābšanas boja no miroņlādes! Varbūt jēga tam visam sniedzas dziļāk? Varbūt kaut kādā garīgā nozīmē zārks ir vēl ari nemirstības glabātājs? Par to es padomāšu. Bet nē! Esmu jau iegājis tik tālu zemes tumšajā pusē, ka otra, teorētiski gaišā puse, man rādās esam tikai neskaidra krēsla. Galdniek, vai tu nekad nebeigsi taisīt to nolādēto troksni? Dodos lejā, lai es vairs neredzētu te šo būšanu, kad nākšu atpakaļ! Un tagad, Pip, mēs par šito aprunāsi­mies; no tevis es uzsūcu visbrīnumaināko filozofiju! Kādi nezināmi kanāli no nezināmām pasaulēm būs atraduši izeju tevī!

128. nodala "PEKVODS" SASTOP "RĀHELI"

Nākamajā dienā lielu kuģi, vārdā "Rāhele", ar ļaužu pilniem mastiem varēja ieraudzīt nākam tieši uz "Pekvoda" pusi. Tobrīd "Pekvods" naski traucās pa ūdeņiem; bet, tikko svešais burinieks ar platajiem spārniem no aizvēja puses pienāca klāt, visas uzpū­tīgās buras pēkšņi saplaka līdzīgi tukšiem, pārdurtiem pūšļiem, un piemeklētais kuģis aprima kā bez dzīvības.

-     Sliktas ziņas, viņi nes sliktas ziņas, - nomurmināja vecais no Menas. Taču, iekams viņu kapteinis, kas ar skaļruni rokā stāvēja savā laivā, paspēja cerīgi apsveicināties ar "Pekvodu", atskanēja Ahāba balss: - Vai neredzējāt Balto Vali?

-    Jā gan, vēl vakar. Vai nesatikāt vaļu medību laivu?

Apslēpis savu prieku, Ahābs noraidoši atbildēja uz šo negaidīto

jautājumu un jau gribēja doties uz svešo kuģi, kad viņu kapteinis, apturējis savu kuģi, nokāpa laivā. Daži sparīgi airu vēzieni un laivas āķi jau pieķērās "Pekvoda" ķēdēm, bet pats viņš uzlēca uz klāja. Ahābs tūlīt viņu pazina - tas bija nantaketietis. Taču ar parastajiem sveiciena vārdiem viņi neapmainījās.

-     Kur viņš bija? Nav beigts? Nav pagalam? - sauca Ahābs, pienākdams tuvāk. - Kā tas bija?

Izrādījās, ka iepriekšējā dienā, vēlu pēc pusdienas, kad trīs svešā kuģa laivas bijušas aizņemtas ar vaļu bara trenkāšanu, kas tās aizvilinājis kādu četru vai piecu jūdžu attālumā no kuģa, tām atrodoties vēja pusē, pavisam tuvu kuģim aizvēja pusē no zilā ūdens parādījies Mobija Dika baltais kupris, pēc tam galva; tūlīt pat tikusi nolaista ceturtā - rezerves laiva - un sākusies pakaļ­dzīšanās. Pēc tam tā kādu laiciņu zēģelējusi pa vējam, šī ceturtā laiva - ātrākā no visām - un šķietami guvusi sekmes vajāšanā; vismaz tik daudz par to zināja sacīt virs masta galā. Iztālēm viņš bija redzējis ātri attālināmies laivu kā punktiņu, tad putās sakultu ūdens vērpeti, pēc tam vairs nav varējis saskatīt itin neko; vīri nosprieduši, ka ievainotais valis būs aizbrāzies kaut kur projām, raudams vajātājus sev līdzi, kā bieži vien mēdz gadīties. Jušana bijusi nemierīga, taču ne pārlieku. Tauvās tikušas izkarinātas signāl- ugunis; tumsa biezējusi, un kuģis bijis spiests pievākt savas trīs laivas tālu vēja pusē, iekams devies meklēt ceturto gluži pretējā virzienā. Tādēļ tam bijis ne tikai jāatstāj laiva savam liktenim gan­drīz līdz pusnaktij, bet vēl jāattālinās no tās. Taču, kad visa pārējā apkalpe beidzot bijusi drošībā uz klāja, kuģim uzvilktas visas buras, pat papildu buras, un tas devies pakaļ nozudušajai laivai; jūrnieki par pazīšanās zīmi iededzinājuši ugunis zem kausējamajiem katliem un katru otro vīru norīkojuši mastaugšā par izlūku. Taču, ar visu to, ka viņi pietiekami ātri veikuši ceļa gabalu līdz vietai, kur pazu­dušie pēdējoreiz redzēti, kad apstājušies un nolaiduši ūdeni pārējās laivas, kas meklēdamas airējušās visapkārt, nekas neesot atrasts; tad viņi devušies tālāk, atkal apstājušies un nolaiduši laivas; kaut gan kuģinieki tā rīkojušies līdz rīta gaismai, neesot izdevies ierau­dzīt ne pēdu no pazudušās laivas.

Pavēstījis stāstāmo, svešais kapteinis nevilcinājās atklāt savas vizītes iemeslu. Viņš vēlējās, lai šis kuģis piebiedrojas viņa kuģim laivas meklējumos un zēģelē paralēli tam četru vai piecu jūdžu attālumā, tādējādi gūstot iespēju aplūkot tikpat kā dubult- apvārsni.

-     Esmu gatavs derēt, - Stabss pačukstēja Flaskam, - ka vienam tajā pazudušajā laivā ir kapteiņa labākais svārks mugurā vai viņa pulkstenis kabatā, tāpēc viņš ir tik norūpējies, lai dabūtu savu mantu atpakaļ. Kurš gan būtu dzirdējis, ka divi dievbijīgu vaļu mednieku kuģi pašā vaļu medību sezonā klīstu apkārt, meklēdami vienu pazudušu laivu? Palūk, Flask, palūk tik, cik viņš bāls - bāls līdz acīm - paskat, šim nav svārka mugurā - tas droši vien…

-     Mans bērns, mans paša dēls ir starp viņiem! Dieva dēļ, es lūdzu, es apzvēru…! - svešo kapteinis uzsauca Ahābam, kas līdz tam bija visai ledaini viņu uzklausījis. - Ļaujiet man nofraktēt jūsu kuģi uz četrdesmit astoņām stundām! Es ar prieku samaksāšu par to, bagātīgi samaksāšu - ja citādi nevar - tikai uz četrdesmit astoņām stundām, ne vairāk, jums jāpiekrīt, ak, jums tas jādara\

-     Viņa dēls! - Stabss iesaucās. - Ak, viņš ir pazaudējis savu dēlu? F.s ņemu atpakaļ to svārku un pulksteni, - ko teiks Ahābs? Mums jāglābj tas puika!

-     Viņš noslīka izgājšnakt kopā ar tiem citiem, - noteica vecais jūrnieks no Menas, stāvēdams viņiem aiz muguras. - Pats dzirdēju, jūs visi saklausījāt, kā bļāva nelaiķu gari.

Kā visā drīzumā noskaidrojās, šo "Rāheles" likstu vēl bēdīgāku padarīja apstāklis, ka ne tikai viens no kapteiņa dēliem bijis iekļauts pazudušās laivas apkalpē, bet arī kādā no pārējām laivām, kas bijusi otrā pusē un vētrainās pakaļdzīšanās laikā attālinājusies no kuģa, atradies otrs viņa dēls; tādēļ uz kādu brīdi nelaimīgo tēvu pārņēmis briesmīgs apjukums, no kura izeju atradis tikai viņa pirmais palīgs, instinktīvi rīkodamies, kā uz vaļu medību kuģiem tādos gadījumos parasts - tas ir, atrodoties starp apdraudētām, bet attālām laivām, allaž vispirms uzņem to, kurā vairāk ļaužu. Taču kapteinis kādu nezināmu svarīgu iemeslu dēļ bija atturējies to visu minēt, un tikai Ahāba ledainās uzņemšanas spiests, ierunājās par savu pazudušo dēlu - mazu zēnu, tikai gadus divpadsmit vecu, kuru tēvs aiz bezbailīgas tēvišķas mīlestības, kā jau nantaketietis, tik agri centies pieradināt pie tā amata briesmām un brīnumiem, kas gandrīz kopš laika gala bijis visai viņa dzimtai nolemtais. Nemaz nav tik reti gadījumi, kad Nantaketas kapteiņi liek saviem dēliem tik jaunos gados doties projām triju četru gadu braucienā uz kāda cita, nevis sava kuģa, lai viņu pirmās zināšanas un iemaņas vaļu mednieka amatā neatvieglinātu nevietā izpaudusies dabiskā tēva pieķeršanās vai pārmērīgas rūpes un uzmanība.

Tikmēr svešais joprojām pazemīgi lūdza Ahābu apžēloties, bet Ahābs vēl arvien stāvēja nepakustēdamies kā lakta, saņemdams belzienus, taču pat nenodrebēdams.

-     Es neiešu prom, - svešinieks sacīja, - kamēr jūs nebūsiet teicis "jā". Dariet ar mani tā, kā jums gribētos, lai es daru ar jums līdzīgā gadījumā. Jo arī jums, kaptein Ahāb, ir dēls, lai arī vēl mazs, un šobrīd atrodas drošībā, mājās - arī vecumdienās dzimis bērns; jā, jā, jūs atmaigstiet, skrieniet, skrieniet, ļaudis, pie brasēm!

-     Stāt! - uzsauca Ahābs. - Neaiztikt brases! - Pēc tam, stieptā balsī veidodams vārdus, turpināja: - Kaptein Gārdiner, es to neda­rīšu. Pat tagad es zaudēju laiku. Palieciet sveiki, palieciet sveiki! Lai Dievs jūs svētī, cilvēk, un lai es piedodu sev pašam, bet man jādodas ceļā. Mister Starbek, paskaties pulkstenī, un lai pēc trim minūtēm no šā brīža uz klāja vairs nebūtu neviena sveša; tad brases uz priekšu - un turpināt iesākto ceļu!

Steidzīgi pagriezies un novērsis skatienu sāņus, viņš devās lejā kajītē, atstādams svešo kapteini kā pienaglotu, pēc tik karstas lūgšanās izdzirdot tik asu un noteiktu atteikumu. Taču, atjēdzies no sastinguma, Gārdiners klusēdams steidzīgi devās pie borta; drīzāk iekritis, nekā nokāpis laivā, viņš atgriezās uz sava kuģa.

Drīz vien abi kuģi attālinājās viens no otra; un, kamēr vien svešais burinieks bija saskatāms, varēja vērot, kā tas traucas šurpu turpu uz katru tumšo punktu jūrā, pat vismazāko. Rājas tam griezās te šurp, te turp; te ar kreiso, te ar labo halzi[151] - te ietriekdamās vilnī 110 priekšas, te atkal uzlidojam no aizmugures piesteigušas bangas galotnē, un visu šo laiku masti un tauvas bija ļaužu pilnas kā trīs gari ķiršu koki, kad pa zariem kāpelē puikas, našķodamies ar ķiršiem.

Taču pēc šaubīgās gaitas un līkumotā ceļa bija skaidri redzams, ka šis kuģis, kas raud sāļām asaru šļakatām, joprojām nerod mieri­nājuma. Tā bija Rāhele, kas apraud savus bērnus, kuru vairs nav.

129. nodaļa KAJĪTE

(Ahābs piecepas, lai dotos uz klāju; Pips saķer viņu aiz rokas, lai sekotu.)

- Puis, puis, es saku, ka tev tagad nevajag sekot Ahābam. Nāk tā stunda, kad Ahābs gan nedzen tevi prom, bet arī negrib tevi sev blakām. Kaut kas tevī, nabaga zēn, aplam dziedinoši iedarbojas uz manu slimību. Līdzīgu dziedē ar līdzīgu; bet šīm medībām mana slimība top par vēlamāko veselību. Paliec te, lejā, kur tevi apkalpos tā, it kā tu būtu kapteinis. Ak jā, puis, tu sēdēsi uz mana grīdai pieskrūvētā krēsla; tu būsi vēl viena skrūvīte tajā.

-     Nē, nē, nē! Jūsu miesas nav veselas, ser, labāk ņemiet mani par kāju pazaudētās vietā; atbalstieties uz manis, ser, neko vairāk nelūdzu, jo tā es varētu kļūt par daļu no jums.

-     Ak, par spīti miljoniem blēžu, tas man liek akli ticēt neiznī­cīgai cilvēka uzticībai! Turklāt tas ir melnais! Un plānprātīgs! Bet, man domāt, tas princips - tāds tādu ārstē - skar arī viņu, viņš atkal top vesels.

-     Man sacīts, ser, ka Stabss reiz pameta nabaga mazo Pipu, kura nogrimušie kauli tagad ir sniega baltumā, lai cik melna dzīves laikā būtu bijusi viņa āda. Bet es nekad nepametīšu jūs, ser, kā Stabss pameta viņu. Ser, man jāiet jums līdzi.

-     Ja tu vēl ilgi ar mani tā runāsi, tad Ahāba apņemšanās viņā sabruks. Es tev saku: nē, tā nevar notikt.

-     Ak, labais kungs, kungs, kungs!

-     Paraudi šitā, un es tevi nožmiegšu! Sargies, jo Ahābs arī ir traks. Ieklausies, un tu it bieži dzirdēsi manu kaula kāju klau­dzam uz klāja un zināsi, ka aizvien vēl esmu tepat. Bet tagad es tevi atstāšu. Dod roku! Te tā ir! Tu esi uzticams, puis, kā rats savai asij. Tā: lai Dievs tevi svētī mūžīgi un, ja līdz tam nonāktu, — Dievs lai tevi mūžīgi pasargā, lai kas arī notiktu.

(Ahābs iziet; Pips sper soli uz priekšu.)

-     Te viņš nupat vēl stāvēja; es elpoju to pašu gaisu, bet nu esmu viens. Bijis te kaut vai tas nabaga Pips, es varētu vieglāk to izturēt, bet viņš ir pazudis. Pip, Pip! Ding, dong, ding! Kas redzējis Pipu? Viņam jābūt tur augšā, pamēģināsim pagrūst durvis. Kā? Ne atslēgas, ne bultas, ne aizšaujamā un tomēr neveras vaļā? Te būs kāda burvība; viņš vēlēja man palikt šeit, ak jā, un sacīja, ka tas pieskrūvētais krēsls ir manējais. Tad nu es te apsēdīšos, atspiedīšos pret balstu pašā kuģa viducī: gan ķīlis, gan visi trīs masti būs man acu priekšā. Te - mūsu vecie jūrnieki stāsta - mēdzot sēdēt pie galda diži admirāļi savos melnajos septiņdesmit četru vienību flagmaņos3 ", izrīkodami veselas ierindas kapteiņu un leitnantu. Hā! Kas tas?

Epoletes! Epoletes! Epoletes pulcējas no visām pusēm! Pasniedziet apkārt karafes! Priecājos jūs redzēt, ielejiet, mesjē! Kas par dīvainu jušanu, kad melnais puisis cienā baltos, kam zelta treses uz svārkiem! Mesjē, vai neesat redzējuši kādu Pipu? Mazu nēģerīti piecu pēdu augumā, neģēlīgu un gļēvulīgu pēc izskata? Reiz šis izlēca no vaļu medību laivas, - vai nepamanījāt viņu? Nē? Tad ielejiet vēl, kapteiņi, un uzdzersim par kaunu visiem zaķpas- talām! Es nevienu nesaucu vārdā. Kauns pār viņiem! Liksim kāju uz galda. Kauns visiem gļēvuļiem! Cst! Tur augšā es dzirdu kaulu klaudzam; ak kungs, mans kungs! Mani tik tiešām nomāc tava staigāšana man pāri. Bet es palikšu te, pat ja kuģis uzsēdīsies uz klintīm, tās izsitīs caurumu, un austeres nāks iekšā pie manis.

130. nodaļa PLATMALE

Un tagad, kad noteiktajā vietā un laikā pēc tik ilgas un tālas kuģošanas Ahābs apraudzīja visus pārējos vaļu medību apga­balus, viņš likās iedzinis savu laupījumu okeāna stūrī, lai to šeit droši pieveiktu; tagad, kad viņš atradās gandrīz tajos pašos garuma un platuma grādos, kur pretinieks tika smagi ievainots; tagad, kad viņš satika kuģi, kura ļaudis tikai iepriekšējā dienā bija redzējuši Mobiju Diku; tagad, kad visas tikšanās ar citiem kuģiem dažādos veidos vēstīja par to velnišķīgo vienaldzību, kādā Baltais Valis izrēķinājās ar medniekiem - vai tie būtu noziegušies pret to vai ne, - tieši tagad vecā vīra acīs pavīdēja kaut kas vājām dvēselēm nepieciešams. Kā nenorietošā Polārzvaigzne visu bezga­līgo arktisko nakti sešu mēnešu garumā veras lejup, nenovēršot savu nemainīgo, visu redzošo skatienu, kas urbjas cauri, tā arī Ahāba apņēmība patlaban gaismoja mūžam drūmo komandu pusnaktī. Viņš nomāca cilvēkus tā, ka visas vīru priekšnojautas, šaubas un bailes centās paslēpties dziļāk dvēselē un nespraucās ārā, nerādot nevienu asnu, nevienu lapiņu.

Šajā pirmsvētras laikā no kuģa klāja pazuda jebkāda jautrība - vai tā būtu īsta vai uzspēlēta. Stabss jau vairs nepūlējās izraisīt smaidus, bet Starbeks - tos apkarot. Likās, ka prieki un bēdas, cerības un bailes - viss kopā samalts smalkos miltos un samaisīts stingrā javā, kas saturēja Ahāba dzelzs dvēseli. Cilvēki klusēdami kā mašīnas kustējās pa klāju, pastāvīgi sajūtot sev pievērstu vecā kapteiņa valdonīgo aci.

Bet, ja jūs ielūkotos dziļāk kapteiņa slepenās vientulības stundās, kad, kā viņš domāja, viņu vēroja tikai viena vienīga cilvēka acis - tad jūs redzētu, ka gluži tāpat, kā Ahāba skatiens biedēja komandu, neizprotamais parsa skatiens šausmināja Ahābu, vai vismaz palaikam kaut kā savādi uz viņu iedarbojās. Netverama, aizvien pieaugoša noslēpumainība tagad ietērpa kārno Fēdallāhu; šo cilvēku no galvas līdz kājām nemitīgi kratīja drebuļi, tāpēc vīri sāka skatīties uz viņu ar tādu neizpratni, it kā paši vairs nezinātu, vai viņš ir mirstīgs radījums vai trīcoša ēna, kas krīt uz kuģa no kādas neredzamas būtnes. Un šī ēna pastāvīgi bija uz klāja. Jo pat nakti neviens nekad neredzēja Fēdallāhu iesnaužamies vai nokāpjam lejā. Viņš stundām ilgi varēja nekustīgi stāvēt, bet nekad neapsēdās un neapgūlās; viņa blāvās, apbrīnojamās acis skaidri vēstīja - mēs, divi sardzesviri, nekad neatpūšamies.

Lai kurā dienas vai nakts laikā jūrnieki uzkāpa augšā, Ahābs pastāvīgi bija tur - vai nu stāvot pie kompasa, vai soļojot pa klāju starp divām nekustīgām robežām - grotmastu un bezānmastu; reizēm viņu varēja redzēt kajītes durvīs: viņš stāvēja, pacēlis savu dzīvo kāju, it kā taisītos spert soli uz klāja; platmale ar nolaistām malām bija uzvilkta līdz pašām acīm; lai cik nekustī­gi viņš stāvētu un lai kā pieaugtu dienu un nakšu skaits, kurās viņš nebija tuvojies savai guļamvietai — vienalga, neviens nekad nevarēja skaidri pateikt, vai acis zem platmales ir aizvērtas, vai arī viņš joprojām uzmanīgi seko komandai; bet kapteinis varēja tā nostāvēt stundu vai divas, un nakts valgme pērlītēm vien saritēja viņa akmens tērpa krokās un uz cepures. Nakts mitri­nāja viņa drānas, dienas saule tās izžāvēja; un tā pagāja diena pēc dienas, nakts pēc nakts: viņš vairs nekāpa lejā, bet sūtīja kādu no komandas uz savu kajīti ikreiz, kad viņam no turienes bija kas vajadzīgs.

Viņš ēda zem klajas debess, pareizāk sakot - ēda divreiz: brokastis un pusdienas; vakariņām viņš nepieskārās; kapteinis neapcirpa savu melno bārdu, kas auga, viscaur savēlusies, atgā­dinot vētrā izgāzta koka saknes, kad tās vēl turpina riest jaunos dzinumus pie sava atkailinātā stumbra, lai gan zaļā galotne jau gājusi bojā. Tādējādi viņa dzīve tagad bija kļuvusi par vienu vienīgu sardzi uz klāja, un arī parss stāvēja savā neizprotamajā sardzē tikpat neatlaidīgi kā viņš, tomēr abi gandrīz nesarunājās, varbūt tikai retumis, kad nepieciešams sīkums lika pārmīt kādu vārdu. Likās, šos divus cilvēkus saista nepārvarama burvju vara; taču baiļu pārņemtās komandas acīs viņi bija tik tālu viens no otra kā divi poli. Dienā viņi vēl reizēm pateica viens otram kādu vārdu, bet naktī abi bija mēmi un neielaidās pat īsās nejaušās sarunās. Garas stundas viņi tā stāvēja zvaigžņu gaismā, neko nepa­sakot viens otram, - Ahābs savas kajītes durvīs, parss pie grotmasta; taču viņi neatraudamies vērās viens otrā, it kā Ahābs saskatītu parsā savu uz priekšu krītošo ēnu, bet parss Ahābā - savu zaudēto būtību.

Un tomēr, tieši Ahābs - tāds, kāds viņš dienu un nakti, ik stundu, ik brīdi rādījās savu padoto priekšā, - bija kungs un pavēlnieks, bet parss — viņa vergs. Tajā pašā laikā abi bija gluži kā sajūgti vienā iejūgā, neredzama un valdonīga kučiera dzīti, - kārnā ēna līdzās nekustīgajam mastam; lai ko arī neatgādinātu parss, cietais Ahābs bija gan kuģa masts, gan ķīlis.

Jau līdz ar pirmo ausmas svīdumu no kuģa pakaļgala atskanēja viņa dzelžainā balss: "Novērotājus - mastos!" Un visu dienu līdz pašam vakaram, līdz rietam un tumsai ik stundu bija dzirdama aizvien tā pati balss: "Ei, kas redzams tur, no augšas? Lūkojiet vērīgi! Lūkojiet!"

Tā pagāja trīs vai četras dienas pēc satikšanās ar "Rāheli", kas meklēja bērnus, taču neviena strūkla vēl nebija pamanīta; nesaprātīgais vecis sāka neuzticēties savai komandai: viņš šaubījās gandrīz par visiem, ja nu vienigi par pagāniem harpunētājiem ne; kapteinis pieļāva pat domu, ka Stabss un Flasks ar iepriekšēju nodomu neievēro to, ko viņš ar tādu nepacietību gaida. Taču, lai kādas būtu kapteiņa aizdomas, viņš prātīgi atturējās izteikt tās vārdos, pat tad ne, ja reizēm ar rīcību sevi nodeva.

-     Fs gribu pirmais ieraudzīt vali! - viņš paziņoja. - Jā, jā! Lai dublons nonāktu Ahāba kabatā! - Viņš pats ar savām rokām nopina sev no tauvām kurvi un lika matrozim kāpt mastā ar trīsi, ko bija pavēlēts nostiprināt augšā un izlaist tam cauri tauvu; vienu tauvas galu Ahābs piesēja pie kurvja un sagatavoja tapu, lai nostiprinātu otru galu pie borta. Pēc tam viņš, neizlaižot no rokām brīvo tauvas galu, ar pētošu skatienu apveltīja visu ko­mandu, ilgāk pavērodams Degū, Kvīkegu un Teštigo, bet tikai pavirši paskatīdamies uz Fēdallāhu; beidzot kapteinis uzlūkoja pirmo palīgu ar ciešu skatienu, kas urbās cauri viņam, un teica:

-     Paņemiet tauvu, ser. Es nododu to jums, Starbek.

Tad viņš iekārtojās kurvi, izrīkoja pārējos, un kurvis tika uzvilkts augšā. Starbeks nostiprināja nostiepto tauvas galu un pēc tam nostājās pie tā. Tagad, ar roku apķēris grotmastu, Ahābs varēja vērot bezgalīgo jūru jūdzēm tālu priekšā un aiz muguras, šajā pusē un tajā - cik tālu vien no tāda augstuma jaudāja saredzēt.

Kad jūrniekam iznjik strādāt starp aprīkojumu lielā augstumā, kur nav pret ko atsperties, un viņu tauvā uzvelk augšā, turot to, kamēr viņš tiks galā ar darbu, - tādos gadījumos uz klāja nostip­rinātais gals tiek uzticēts kādam cilvēkam, kam tas īpaši jānovēro. Jo parasti daudzo tauvu mānīgi kustīgajā mudžeklī ir grūti noteikt, kurš gals uz kurieni ved, un ļoti bieži tiek atbrīvoti uz klāja nostiprināto tauvu gali, tāpēc bez īpaši nozīmēta uzrau­dzītāja jūrnieks no augšas pēc liktenīgas komandas biedra kļūdas var tikt nosviests no liela augstuma aiz borta - tieši jūras dzelmē. Tādējādi Ahābs šajā gadījumā rīkojās pilnīgi saskaņā ar jūrnieku paradumiem; tikai savādi, ka tieši Starbeks, kas likās vienīgais cilvēks uz klāja, kurš kādreiz bija uzdrīkstējies stāties pretī Ahābam, izrādot kaut ko līdzīgu gribasspēkam - turklāt vēl viens no tiem, kura godīgumu, vērojot jūru, Ahābs bija gatavs apšaubīt, - savādi, ka viņš tika nozīmēts par uzraudzītāju, jo kapteinis bez svārstīšanās uzticēja savu dzīvību tā cilvēka rokām, kuram citādā ziņā ne sevišķi uzticējās.

Pirmajā reizē Ahābs bija uzturējies augšā ne ilgāk par desmit minūtēm, kad pēkšņi liels jūras ērglis - ar sarkanu knābi un ļoti plēsīgs, kādi tik bieži šajos platuma grādos lido visnepa­tīkamākajā tuvumā mastos sēdošo vērotāju sejām uz vaļu med­nieku kuģiem, - viens no šiem putniem, sazin no kurienes uzradies, spiegdams un klaigādams sāka riņķot virs viņa galvas, veidojot gaisā sarežģītus apļus un astoņniekus. Pēc tam putns uzšāvās tūkstoš pēdu augstumā - taisni augšup - bet no turienes riņķiem vien laidās lejup un atkal sāka griezties ap kapteiņa galvu.

Taču, neatraudams skatienu no neskaidrā, tālā apvāršņa, Ahābs likās neievērojam neganto putnu; arī neviens cits laikam nepievērstu tam uzmanību, jo nekā neparasta ērgļa atlidošanā nebija, ja vien pat visbezrūpīgākais skatiens tagad jebkurā parādībā nesaskatītu noslēpumainu jēgu.

- Jūsu platmale, jūsu platmale, ser! - pēkšņi iesaucās sicīliešu jūrnieks, kas stāvēja sardzē bezānmasta galā tieši aiz Ahāba, tikai mazliet zemāk, kamēr starp abiem pletās dziļa gaisa aiza.

Bet melns spārns jau nošvīkstēja pie pašām Ahāba acīm, garš un līks knābis pastiepās pēc viņa galvas - un melnais putns iespiedzies uzšāvās debesīs, aiznesdams līdzi savu ieguvumu.

Trīs reizes aplidoja ērglis Tarkvinija galvai, norāva no tās cepuri, bet pēc tam nolaida to atpakaļ, tieši uz galvas, un tad viņa pielaulātā sieva Tanakvīla pareģoja, ka viņš būs Romas ķeizars. Taču tikai cepures atdošana pārvērta šo notikumu par labu zīmi. Ahāba platmale bija zaudēta uz visiem laikiem: mežonīgais putns ar platmali knābī laidās aizvien tālāk un tālāk, uz priekšu vien, apdzenot kuģi, un beidzot nozuda; pēdējā mirklī pirms tam, kad tas pavisam izzuda skatienam, varēja neskaidri saskatīt tikko manāmu melnu punktu, kas atdalījās no lidoņa un no milzīga augstuma iekrita jūrā.

131. nodaļa "pekvods" sastop "LĪKSMI"

Nevaldāmais "Pekvods" peldēja arvien tālāk un tālāk, dienas un viļņi aizplūda, Kvīkega zārks joprojām šūpojās kuģa pakaļgalā kā glābšanas boja; un tad kādā jaukā dienā pie apvāršņa parādījās vēl viens kuģis, kura nosaukums - "Līksme" visnožēlojamākajā kārtā neatbilda tā ārējam izskatam. Kad kuģi bija tikuši tuvāk viens otram, visu acis no "Pekvoda" pievērsās šā kuģa klājam, kur stāvēja tā saucamās "šķēres" - resni, kādas astoņas vai deviņas pēdas virs klāja sakrustoti baļķi - uz vaļu medību kuģiem tādos parasti nostiprina rezerves, neaprīkotas vai bojātas laivas.

Uz nepazīstamā kuģa "šķērēm" varēja redzēt baltas salauztas laivas ribas un vairākus sašķeltus dēļus - reiz tā bijusi vaļu medību laiva, bet tagad šis grausts visur spīdēja cauri, gluži kā atkailināts, sadalīties sācis, izbalējis zirga skelets.

-     Vai redzējāt Balto Vali?

-     Palūk! - atsaucās izdilis kapteinis no tiltiņa un norādīja ar skaļruni uz laivas atliekām.

-    Jūs to nogalinājāt?

-    Vēl nav nokalta harpūna, ar ko to reiz nogalinās, - atbildēja otrā kuģa kapteinis, paskatījies uz sava kuģa klāju, kur daži klusē­joši jūrnieki cītīgi šuva ciet satīta guļammaisa malas.

-     Nav nokalta? - iesaucās Ahābs un izrāva no statņa Pērta

>

darināto ieroci, kratīdams to gaisā. - Paskaties šurp, nantaketieti - šeit pat, savā rokā, es turu viņa nāvi! Šis asmens ir rūdīts asinīs, rūdīts zibeņu gaismā, un es zvēru, ka norūdīšu to trešo reizi tanī karstajā vietā aiz peldspuras, kur Baltais Valis slēpj savu nolādēto dzīvību!

-     Lai Dievs tev palīdz, vecais - paveries, - "Līksmes" kap­teinis norādīja uz aizšūto guļammaisu, - es apbērēju tikai vienu no pieciem spēcīgiem puišiem, kas vēl vakar bija dzīvi un veseli, taču nomira, pirms iestājās nakts. Tikai šo vienu es glabāju, pārējie tika apglabāti, pat vēl īsti nepaspējuši nomirt; jūs tagad peldat virs viņu kapa. - Te viņš pievērsās savai komandai:

tomēr, lai cik lielas bija iekšējās pretrunas starp abām stihijām, no ārpuses šīs pretrunas izpaudās vienīgi gaismēnu spēlēs.

-    Ei, vai jums viss gatavs? Tad nolieciet uz borta dēli un pace­liet uz tā mirušo, jā gan! Ak Dievs, - viņš tuvojās mirušajam, rokas augšup pacēlis, - lai notiek augšāmcelšanās un viņam mūžigā dzīvība…

-     Brases! Stūrēt pa vējam! - pērkondimdošā balsi uzkliedza Ahābs saviem vīriem.

Tomēr uz priekšu traucošais "Pekvods" nepaspēja aizpeldēt tik tālu, lai nesadzirdētu ūdens šļakstu, ar kuru līķis iekrita ūdeni, un dažas augšup uzlidojušās šļakatas pat skāra bortu, apsla­kot to aizkapa kristībām.

Kad Ahābs, bēgot no bēdu pārņemtās "Līksmes", pagrieza pret to kuģa pakaļgalu, visu skatienam pavērās tur piekārtā savāda glābšanas boja.

-     Hei! Paskatieties! Paverieties turp, puiši! - atskanēja gaišredzīga balss. - Velti, ak, velti jūs, svešie, steidzaties prom no mūsu skumjajām bērēm: jūs tikai pagriezāt mums pakaļgalu, lai parādītu paši savu zārku!

132. nodaļa SIMFONIJA

Bija skaidra diena tērauda zilgumā. Gaisa un ūdens velves savie­nojās visaptverošā zilgmē, tik tikko atšķiramas; vienīgi dompilnie debesu augstumi bija caurspīdīgi, tīri un maigi, izskatīdamies gluži sievišķīgi, bet varenais, vīrišķīgais okeāns cilājās gariem, spēcīgiem, lēni slīdošiem viļņiem - kā gulošā Simsona krūtis miegā.

Turp un atpakaļ augstē slīdēja nelieli, tīri putni, sniegbaltos spārnus cilādami; tie bija kā sievišķīgi mīlīgas domas, kamēr dzi­ļumos, tālu lejā, zilgajā bezdibeni te uz šo, te uz to pusi šaudījās spēkpilnie Leviatāni, zobenzivis un haizivis; tur varēja vērot stiprā, nemierīgā, slepkavīgā okeāna vīrišķīgās domas.

Tomēr, lai cik lielas bija iekšējās pretrunas starp abām stihi­jām, no ārpuses šīs pretrunas izpaudās vienīgi gaismēnu spēlēs; kopā tās veidoja vienu veselumu, it kā tās šķirtu vienīgi dzimumi.

Augstē - gluži kā valdone, cariene vai ķēniņiene, saule itin kā piešķīra padevīgu izskatu šim mainīgajam, nemierīgajam okeānam - līdzīga līgavai, kas mierina līgavaini. Un tur, kur stiepās spožā apvāršņa josla, - viegla gaisa vibrācija, kādu nereti var vērot uz ekvatora, atklāja paļāvīgu, trīsošu uzticēšanos un mīlestības pilnu satraukumu, ar kādu nabadzīte līgava šķiras no savas jaunavības.

Sasaistīts un sasprindzis, izvagots un mezglainu krunku izarts, iespītīgs un dedzīgs, ar degošām acīm kā oglēm, kas vēl turpina spīdēt pat krāsmatu pelnos, tur skaidrajā rīta gaismā stāvēja Ahābs, šaubas nepazīdams, pacēlis spožo sejsegu pretī neaptraipī­tajai, jaunavīgajai debesnīcas pierei.

Ak, nemirstīgā jaunavība un zilgmes nevainība! Neredzamās, spārnotās būtnes, kas rosās it visur ap mums! Jaukā debess gaisu un zilgmes bērnība! Cik maz jums ko izsaka vecā Ahāba nospiedošās bēdas! Bet man reiz gadījās redzēt mazās - Mariju un Martu - divas jautras elfas ar smejošām acīm, kad viņas bezrūpīgi lēkāja ap savu veco tēvu, rotaļādamās ar apsvilušo matu gredzeniem, kas auga uz veča smadzeņkrātera izdegušajām malām.

Ahābs lēni šķērsoja klāju un pārliecās pār bortu, vērodams savu ēnu iegrimstam dzelmē - aizvien dziļāk un dziļāk bezdibenī. Bet saldenajam burvīgā gaisa aromātam beigu beigās laikam izdevās kaut vai uz mirkli aizgainīt draudīgās domas, kas bija apsēdušas viņa dvēseli. Šis piemīlīgais, priekpilnais gaiss, šī laipnīgā debess beidzot glāstīja un loloja viņu; pamāte dzīve, vienmēr tik cietsir­dīga un barga, tagad beidzot apvija mīlošās rokas ap viņa spītīgo kaklu, šķietami šņukstot priekā par to, ka reiz, lai cik stūrgalvīgs un maldu pārņemts būtu šis cilvēks, viņa tomēr atradusi savā sirdī spēku to glābt un svētīt. No zemu uzmauktās platmales apakšas Ahābs nobirdināja jūrā asaru; un visā Klusajā okeānā nebija lielāka dārguma par šo asaru.

Starbeks vēroja veco vīru; redzēja, cik smagi viņš balstījās pret bortu, - likās, ka viņš klausās nerimtīgus šņukstus savā taisnīgajā sirdī - tie izlauzās no visapkārt valdošā klusuma, pašiem tā dziļumiem. Uzmanīgi, lai nepieskartos kapteinim un lai tas viņu neievērotu, viņš tuvojās un nostājās blakus.

Ahābs pagriežas.

-    Scarbek!

-Ser?

-     Ek, Scarbek, cik glāstošs, maigs vējš, un cik laipnīga izskatās debess! Tādā dienā - tieši tādā pašā skaidrā dienā kā šī - es nohar- punēju savu pirmo vali - astoņpadsmitgadīgs puika, harpunētājs! Pirms četrdesmit - četrdesmit - četrdesmit gadiem! Tik sen! Četr­desmit nepārtrauktu vaļu medību gadi! Četrdesmit gadi atteikšanās un briesmu, vētrās un nelāgā laikā! Četrdesmit gadu nesaudzīgā jūrā! Pirms četrdesmit gadiem Ahābs pameta šo mierīgo zemi, lai četrdesmit gadus karotu ar dzīļu šausmām! Ak vai, jā, Starbek, no šiem četrdesmit gadiem es varbūt tikai kādus trīs esmu pavadījis krastā. Kad iedomājos par to dzīvi, kādu esmu dzīvojis, redzu tikai vientulības noslēgtību; kapteiņa īpašā stāvokļa mūra sienu, kas tik nelabprāt laiž klāt zaļās pasaules līdzcietību no ārienes - ak, nomācošās skumjas! Smagā nasta! Gvinejkrasta verdzība šajā vien­tulīgajā vienvaldībā! Kad domāju par visu to, ko līdz šim tikai puslīdz spēju apjaust, agrāk tik skaidri nesaskatot - kā četrdesmit gadus esmu pārticis no kaltētas, sālītas gaļas, - tā ir atbilstīga emblēma manai sausajai gara barībai! Kad visnabadzīgākais saus­zemes iedzīvotājs ik dienas ēd svaigas saknes un augļus, lauž ceptu zemes maizi, kamēr man jāēd appelējušas garozas - tālumā, tūkstošiem okeāna jūdžu attālumā no manas meitenes - jaunās sievas, ar ko salaulājos piecdesmit gadu vecumā, bet nākamajā dienā jau devos uz Hornas ragu, atstājot tikai iespiedumu laulības gultas spilvenā - sieva? Sieva? Pareizāk būtu teikt - atraitne, vīram dzīvam esot! Ak jā, Starbek, es padarīju nabaga meiteni par atraitni, kad viņu apprecēju, un pēc tam viss šis neprāts, šī trakošana, verdošās asinis un kvēlojošā piere, jau kādu tūkstošo reizi vecajam Ahābam dodoties pārdrošā, putu vērpetēm klātā ceļā, lai vajātu medījumu, - drīzāk kā dēmonam, nevis kā cilvēkam! Ai, ai! Četrdesmit gadu muļķības - šis vecais muļķis, vecais Ahābs! Kam plēsties pušu, dzenoties pakaļ laupījumam? Kam pārpūlēt rokas, pārstiepties airējot, cilājot dzelzis - harpūnas un žebērkļus? Vai no tā Ahābs tagad kļuvis labāks un bagātāks? Paskaties! Ak Starbek!

Vai tas nav pārlieku smagi, ka es ar savu smago nastu biju spiests palikt ar vienu kāju, jo otru man norāva? Vei, paraus nost manus sirmos matus, tie lien acīs un dara mani aklu - izskatās, ka es raudu. Tik pelēkas šķipsnas varētu izaugt tikai no pelniem! Bet vai patiesi es liekos ļoti vecs - tik ļoti, ļoti vecs, Starbek? Es jūtos nāvīgi nomocīts, salīcis un sagumis, it kā es būtu Ādams, kas kluburo zem gadsimtu smaguma kopš paradīzes laikiem. Ak Dievs! Dievs! Dievs! Salauz manu sirdi! Izsit caurumu galvā, lai piekļūtu smadzenēm! Tas ir izsmiekls! Izsmiekls! Rūgts, kodīgs izsmiekls šiem sirmajiem matiem, - vai esmu piedzīvojis tik daudz prieka, lai dabūtu sirmus matus un liktos un justos tik neizturami vecs? Tuvāk! Nostājies man blakus, Starbek, ļauj man ieskatīties cilvēka acīs - tā ir labāk, nekā vērties jūrā vai debesīs, labāk, nekā raudzīties augšup, uz Dievu. Zvēru pie zaļojošās zemes, pie degošā pavarda! Tas ir burvju kristāls, cilvēk - es redzu savu sievu un bērnu tavā skatienā! Nē, nē, paliec uz klāja, uz klāja! Tev jāpaliek tad, kad apzīmogotais Ahābs dosies vajāt Mobiju Diku. Šīm briesmām es tevi nepakļaušu. Nē, nē! Ne jau velti es tavās acīs ieraudzīju savu tālo māju!

-     Ak, manu kaptein! Manu kaptein! Cēlā dvēsele! Vecā, labā sirds, par spīti visam! Kāpēc jādzenas pakaļ tam nīstajam valim? Dosimies prom kopā! Pametīsim šos postošos ūdeņus! Brauksim mājās! Arī Starbekam ir sieva un dēls - sieva un dēls, kas vēl palikuši no rotaļīgās jaunības starp brāļiem un māsām - tāpat kā jūsmājās, ser, - sieva un dēls no mīļās, skumstošās vecumdienu tēva mīlestības! Prom! Dosimies prom! Lai varu šopašbrīd mainīt kursu! Cik tas būs priecīgi, cik jautri, ak, manu kaptein, - vai mēs nevarētu traukties atpakaļ uz veco, labo Nantaketu? Es domāju, ser, arī tur, pie viņiem, tagad iestājušās tādas pašas skaidras, zilgas dienas kā šeit, ser.

-     Tā ir, tā ir. Tiku tādas piedzīvojis - dažus vasaras rītus. Ap šo laiku - jā gan, ap šo laiku viņš guļ diendusu - tad puika trokšņaini mostas, apsēžas gultā, un māte stāsta viņam par mani, par veco cilvēkēdāju tēvu - kā es tagad kuģoju tālās jūrās virs dzelmes, bet vēl atgriezīšos, lai viņu padancinātu.

-    Tā dara arī Mērija, mana Mērija! Viņa solīja, ka mans puika ik rītu tiks nests uz kāpām, lai apskatītos, vai neparādīsies tēva kuģa bura! Jā, jā! Pietiek! Darīts! Mēs braucam uz Nantaketu! Ejam, manu kaptein, nospraust kursu atpakaļceļam - un braucam! Lūk, lūk! Tur zēna seja lūkojas logā! Tur zēna roka māj kāpās!

Bet Ahābs jau novērsa skatienu; viņš notrīsēja kā kaitēkļu saēsta ābele un nometa zemē pēdējo sažuvušo ābolu.

- Kas tas - kas par nezināmu, neizprotamu pārdabisku spēku, kas par ļaunu, apslēptu kungu un pavēlnieku - cietsirdīgu un nežēlīgu imperatoru pavēl man iet pret visām dabas liktajām tieksmēm un saistībām, lai raujos un steidzos, visu laiku tikai uz priekšu, uzspiežot man neprātīgo gatavību darīt to, par ko mana paša sirds nespētu ne iedomāties? Vai Ahābs vairs ir Ahābs? Vai tas esmu es, mans Dievs, vai arī kāds cits manā vietā ceļ šo roku? Bet - ja pat varenā saule neceļas pēc savas pašas gribas, tikai debesīs kalpo par izsūtāmo zēnu; ja katru atsevišķu zvaigzni tās ceļā virza nezināma vara, - kā var sisties šī sīkā sirds, kā var domāt savas domas šīs smadzenes, ja Dievs nesteidzina šos pukstus, neliek domāt šīs domas un dzīvot šo dzīvi - tas taču neesmu es pats! Zvēru pie debesīm, draugs, šajā pasaulē mums lemts griezties - riņķī un riņķī, virpuļot kā vējrāžiem, taču ass ir Liktenis. Un visu laiku - lūk! Smaida laipnas debesis un bezdibenīgā jūra! Skat! Vai redzi tur to tunzivi? Kurš tai liek ķert un nobeigt lidojošās zivtiņas? Kas gaida slepkavas, draugs? Kam jāpasludina spriedums, kad pie atbildības jāsauc pats tiesātājs? Bet vējš ir maigs jo maigs, un debess tik laipnīga; tik smaržīgi gaisi, it kā būtu nākuši no tālām pļavām; kaut kur Andu kalnu nogāzēs šajā laikā pļauj sienu, Starbek, un pļāvēji aizmieg tikko nopļautā zālē. Aizmieg? Ak jā, strādā vai nestrādā, tik un tā reiz paliksi laukā. Aizmigsi? Kā tad, un rūsēsi zaļajā zālē kā sirpis, pagājušajā gadā pamests un aizmirsts pusno- pļautā, rasainā pļavā, Starbek!

Bet vecākais palīgs, aiz izmisuma nobālis līķa bālumā, jau bija pagājis sānis.

Ahābs šķērsoja klāju, lai, pārliecies pāri bortam, paskatītos ūdenī, un sarāvās, sastapis ūdenī divu acu atspīdumu - tās cieši vērās viņā. Viņam blakus, nekustīgi pārliecies pār reliņiem, stāvēja Fēdallāhs.

133. nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS - PIRMĀ DIENA

Tajā naktī - otrās sardzes laikā, kad vecais vīrs - kā jau reizumis pasācis - iznāca no kajītes, kur mēdza uzturēties, un devās pie sava cauruma klājā, viņš satraukumā pēkšņi pacēla galvu, ieelpodams jūras gaisu kā gudrs kuģa sargsuns, saostījis kādas mežoņu apdzī­votas salas tuvumu. Viņš paziņoja, ka tepat jābūt valim. Drīz vien īpatnējo smaku - tā reizēm sajūtama ap dzīvu kašalotu arī lielākā attālumā - saoda visa apkalpe; neviens no jūrniekiem nejutās pārsteigts, ka Ahābs, pārbaudījis kompasu, bet pēc tam vējrādi, cik vien iespējams precīzi noteikdams virzienu, no kura jūtams smārds, steigšus pavēlēja mainīt kursu un satīt buras.

Šī tālredzīgā rīcība, kā rīta pusē izrādījās, bija nesusi augļus, jo tieši kuģim priekšā jūrā parādījās gara, gludena, eļļaina, mirdzoša sliede ar sīkiem vilnīšiem gar malām, atgādinot to pulēto, metālisko spīdumu, kas rodas, sastopoties tecējumiem vietā, kur ietek jūrā ātra un dziļa upe.

-     Vīri, mastos! Sauciet visus šurp!

Dārdinot bakā ar trim kāšiem, Degū pamodināja gulētājus kā pastarā bazūne, un tie vienā mirklī parādījās uz klāja ar drēbēm rokās.

-     Ko tur redz? - uzsauca Ahābs, pacēlis galvu pret debesīm.

-     Neko, ser, neko! - no augšas skanēja atbilde.

-    Uzvilkt bramburu un mazās buras! Augšā, apakšā un pa abi roki!

Kad bija uzvilktas visas buras, Ahābs atraisīja tauvas galu, kura bija paredzēta viņa uzvilkšanai grotmasta galā, pēc mirkļa viņu jau vilka augšā, bet tad, veicis tik tikko divas trešdaļas augšupceļa un palūkojies spraugā starp grotmastburu un bram­buru, viņš spalgi iekliedzās, līdzīgi kaijai lielā augstumā:

-    Strūkla! Tur pūš! Kupris kā sniega kalns! Tas ir Mobijs Diks!

Visu triju mastuvīru vienlaicīgi pārtvertā sauciena iekarsēti,

viri uz klāja metās pie vantīm, lai savām acīm redzētu slaveno

vali, ko tik ilgi bija vajājuši. Ahābs jau bija sasniedzis savu parasto vietu - dažas pēdas augstāk par vērotājiem; Teštigo stāvēja tieši zem viņa bramstengas galā, tā ka indiāņa galva atradās turpat vai vienā līmenī ar Ahāba papēžiem. No šāda augstuma vali varēja redzēt peldam kādu jūdzi attālu no kuģa priekšgala, ik vilnī, kad tas izcēla no ūdens augsto, spīdīgo kupri un ik pa laikam bez trokšņa izgrūda gaisā ūdens strūklu. Māņticīgajiem jūrniekiem likās, ka šī ir tā pati klusā ūdens strūkla, ko viņi tik sen jau bija vērojuši mēness gaismā - Atlantijas un Indijas okeānos.

-    Vai tiešām neviens no jums šo agrāk neredzēja? - Ahābs uzsauca vīriem, kas karājās tauvās viņam visapkārt.

-     Es ieraudzīju - gandrīz topašbrīd, ser, kad kapteinis Ahābs, - un uzsaucu! - sacīja Teštigo.

-     Nebūt ne topašbrīd, nebūt ne topašbrīd, nē, dublons ir mans, Liktenis paglabāja dublonu man! Tikai es - neviens no jums nevarēja pirmais ieraudzīt Balto Vali.

-    Tur pūš! Tur pūš! Tur tas ir! Un vēl, un vēl! - viņš iesaucas ik pa laiciņam, nesteidzīgi pieskaņodamies labi saredzamās vaļa strūklas lēnajiem grūdieniem.

-     Tūlīt ienirs! Satīt mazās buras! Bramburas nost! Stājieties pie trim laivām! Mister Starbek, ielāgo: tu paliec uz klāja un vadi kuģi! Stūresvīr, uzmanies! Rumbu pret vēju! Tā, mieru, cilvēk, mieru! Re, kur astesspura! Nē, nē, tikai melns ūdens! Vai visas laivas ir gatavas? Pie laivām, pie laivām! Laidiet mani lejā, mister Starbek, laidiet, laidiet - veicīgāk, veicīgāk! - Un viņš pa gaisu traucās lejā uz klāju.

-     Šis dodas taisni pa vējam, ser! - iesaucās Stabss. - Taisni prom no mums. Kuģi vēl nevarēja pamanīt!

-     Klusu, cilvēk! Pie brasēm! Stūri pie borta! Brasē, brasē! Apturēt kuģi! Tā! Labs ir. Laivas. Laivas!

Drīz visas laivas - vienīgi Starbeka laiva ne - bija nolaistas, buras uzvilktas, visiem airiem airējot, laivas traucās pa vējam, šķel­damas ūdeni; Ahābs vadīja uzbrukumu.

Blāvs, mironlgs spīdums bija iededzies Fēdallāha dziļi iegrimu­šajās acīs, atbaidoša grimase sašķobīja muti.

Kā beztrokšņa gliemji galvkāji vieglās laivas slīdēja pa jūru, tomēr pavisam lēni tuvodamās ienaidniekam. Jo tuvāk tās pienāca, jo gludāks tapa okeāns, it kā būtu pār viļņiem noklājies paklājs; okeāns izskatījās kā pļava dienvidū - tik mierpilns tas bija. Visbei­dzot mednieks, elpu aizturējis, bija tik tuvu savam upurim, kas šķietami neko nejuta, jo bija saredzams viss spīdīgais kupris, kas slīdēja pa viļņiem it kā pats par sevi joprojām virmuļojošā ūdens gredzenā no sīkām, mīkstām, zaļganām putām. Bet cauri tām viņš redzēja dziļas, savītas vagas - milzīgos vaibstus tur, lejā. Tālu mīkstajā okeāna turku paklājā no platās, sniegbaltās pieres krita mirdzoša, balta ēna, un to pavadīja rotaļīga, melodiska ūdens čalo­šana; aizmugurē zilie ūdeņi pārtapa kustīgā līdzena ūdens vagā; abpus peldētājam bez rimas uzpeldēja un dejoja dzirkstīgi burbulīši. Tiem nemitīgi cauri sitās vieglas neskaitāmu putneļu kājiņas, kuri priecīgi spurdza virs jūras un lidojumā skāra caurspīdīgo ūdeni; taču, līdzīgi karoga kātam, kas slejas virs izkrāsota karakuģa kor­pusa, no Baltā Vaļa muguras rēgojās garš, bet sadragāts žebērkļa kāts; laiku pa laikam vairāki tievkājaini putni, kas bariem lidinā­jās virs vaļa, plivinoties šurpu turpu, klusām nolaidās un šūpojās uz šā kāta, nokāruši garās astes spalvas kā krāsainus karodziņus.

Priekpilnā vieglumā - slinki un varenā mierā - valis zibenīgi slīdēja uz priekšu. Tas nebija baltais vērsis Jupiters, kas peldēja prom ar nolaupīto Eiropu, kura turējās viņa izlocītajos ragos; vērsis, kas šķielēja uz skaistuli ar tvīksmīgi maigām acīm un steidzās, ūdenim vienmērīgi čalojot, tieši uz Krētas laulībkūti, - tas nebija Jupiters, pat ne visaugstākais no dieviem! Neviens no tiem nespētu lieliskumā pārspēt dievišķīgo Balto Vali.

Abpus mīkstumiem - pāršķeltajā vilnī, kas pletās kā plati spārni, - abpus spīdīgajiem sāniem virmoja burvju spēks. Vai gan jābrīnās, ka starp medniekiem atradās tādi, kurus apbūra un pievilināja šis mānīgais miers - tie sasparojās, lai mestos cīņā, un tikai tad atklājās, ka zem klusuma auta slēpjas liktenīga auka. Cik tomēr kluss, cik apburoši mierīgs tu peldi uz priekšu, ak vali! Tu slīdi uz priekšu pie tiem, kas pirmoreiz skatīs tevi, un nav nozīmes tam, cik daudzus tu jau esi paspējis aizvilt un pazudināt.

Un tā, pa klusu un mierīgu tropisko jūru starp viļņiem, kas plaukšķēdami rima piepešā satraukumā, peldēja uz priekšu Mobijs Diks, vēl apslēpjot skatienam savu šausmīgāko ieroci - nikni atšiepto briesmīgo apakšžokli. Bet drīz vien vaļa ķermeņa priekšdaļa sāka lēnām iznirt no ūdens; kādu mirkli milzīgais marmora augums izlocījās virs viļņiem kā liela arka, gluži kā Virdžlnijas tilts; brīdinoši novicinājis gaisā asti kā karogu, varenais dieveklis parādījās visā savā lieliskumā, bet tūlīt pat ienira un nozuda skatienam. Baltie jūras putni vēl ilgi lidinājās gaisā, ar spārniem skarot ūdeni un trīsuļojot virs putām klātās piltuves, kas izveidojās vietā, kur nozuda valis.

Vīriem noliekot airus un mitējoties airēt, trīs laivas ar izplestām burām klusi slīdēja pa viļņiem, gaidīdamas Mobija Dika atgriešanos.

-    Stundu, - noteica Ahābs, kas stāvēja kā ieaudzis savas laivas pakaļgalā un lūkojās pa vējam, kur nozuda valis - turp, miglainajos un zilgajos plašumos un vilinošajās tālēs. Tas viss ilga tikai mirkli, viņa acis atkal sāka valbīties - viņš nepacietīgi pētī­ja ūdens klaju. Vējš pieņēmās spēkā, jūra sāka bangot.

-     Putni! Putni! - iesaucās Teštigo.

Kā dzērves pārlidojuma laikā uz Indiju, kad tās kārtojas kāsī, baltie putni cits pēc cita laidās tieši uz Ahāba laivu; dažus jardus no tās putni sāka riņķot virs ūdens, priecīgi un nepacietīgi brēkādami. Tiem bija asāka redze nekā cilvēkam; Ahābs vēl jūrā neredzēja neko. Bet tad pēkšņi, ciešāk veroties lejup, dziļumā, viņš saskatīja baltu, dzīvu plankumu - ne lielāku par balto zebieksti - uznir- stam apbrīnojamā ātrumā un dīvainā kārtā augam augumā, līdz tas pagriezās, un tad varēja saskatīt divas garas, līkas baltu, spīdīgu zobu rindas, kas cēlās augšup no neizmērojamajiem dziļumiem. Tā bija Mobija Dika pavērtā mute un saliektais žoklis; vaļa mil­zīgais, aizēnotais ķermenis vēl puslīdz saplūda ar jūras zilgmi. Spīdīgā rīkle rēgojās tieši zem laivas dibena, gluži kā atvērta mar­mora kapene; Ahābs, spēji pagriezdams stūres airi, pagrieza laivu prom no šausmīgās parādības. Pēc tam viņš uzsauca Fēdallāham - deva zīmi viņiem apmainīties vietām, aizgāja līdz laivas priekšgalam, izrāva Pērta harpūnu un pavēlēja komandai ķerties pie airiem, lai būtu gatavībā.

Tagad, savlaicīgi pagriezusies ap savu asi, laiva stāvēja ar priekšgalu pret vaļa galvu, kas vēl atradās zem ūdens. Bet, it kā uzminējis šo stratēģiju, Mobijs Diks savā izdaudzinātajā ļaunprā­tīgajā talredzībā pagriezās vienā acumirklī un iznira, krunkainajai galvai noslīdot gar pašu laivas bortu.

Tā notrīsēja caur un cauri, sadrebot katram dēlim, katrai ribai - tajā mirklī, kad valis, apgriezies uz muguras kā uzbrūkoša haizivs, slinki un jutekliski ievilka savā pavērtajā rīklē laivas priekšgalu, - tā, ka viņa garais, šaurais, saliektais žoklis pacēlās augstu gaisā, un viens no zobiem aizķērās aiz dulla. Zilganais perlamutra baltums žokļa iekšpusē spīdēja tikai kādas sešas collas no Ahāba galvas un cēlās vēl augstāk. Tad Baltais Valis sapurināja vieglo ciedra laiveli - kā cietsirdis kaķis savu medījumu - peli. Fēdallāhs, rokas sakrus­tojis, stāvēja nekustīgi, lūkodamies taisni uz priekšu; tīģerdzeltenie airētāji, klupdami un grūstīdamies, pa kaklu pa galvu metās uz laivas pakaļgalu.

Tagad, kad lokanie borti sāka locīties un liekties, valim tik velnišķīgi uzjautrinoties par bojāejai nolemto laivu, vali nebija iespējams ievainot ar žebērkli no laivas priekšgala, jo vaļa ķermenis atradās zem laivas, bet tās priekšgals, varētu sacīt, jau bija vaļa iekš­pusē; pārejās laivas negribot bija apstājušās, tās bija bezspēcīgas nenovēršamās traģēdijas priekšā - neprātīgais Ahābs, ķircinošā ienaidnieka tuvuma satracināts, attapās dzīvs, bet nevarīgs tajos pašos žokļos, kurus tā ienīda; zaudēdams vai prātu, viņš saķēra garo kaulu kailām rokām, no visa spēka mēģinādams atspiest vaļā dzelžainas spīles. Bet velti neprātis sasprindzināja visus spēkus, vaļa žoklis izslīdēja viņam no rokām, trauslie laivas borti padevās un ar brīkšķi ielūza; tad abi žokļi kā milzu šķēres pārgrieza laivu uz pusēm un no jauna sacirtās kopā - jūrā, tieši pa vidu starp abam peldošajām atlūzām. Tās viļņi nesa dažādos virzienos, šļācot pār abiem atlikušajiem galiem; komanda drūzmējās pakaļgalā un dru­džaini ķērās pie bortiem un airiem, pūlēdamās ātrāk attālināties.

Tajā mirklī, kad laiva gāja bojā, Ahābs pirmais uzminēja vaļa nodomu - ieraudzījis to, ka valis pēkšņi paceļ galvu, uz brīdi atslābinot žokļu spiedienu, Ahābs ar roku pēdējoreiz mēģināja atbrīvot laivu no tvēriena. Bet laiva tikai ieslīdēja vēl dziļāk vaļa mutē, slīdēdama tā sašķiebās uz viena sāna; kapteiņa rokas atrāvās no vaļa žokļa, un spējš trieciens viņu izmeta no laivas; viņš plaka­niski iekrita jūrā - ar seju ūdenī. Ar šļakstu aizslīdējis prom no saviem upuriem, Mobijs Diks apstājās netālu, vertikāli izcēlis no viļņiem savu gareno, balto galvu; turklāt vārpstveidīgais ķermenis lēni griezās ap savu asi; kad milzīgā, krunkainā piere izcēlās no ūdens - augstāk par divdesmit pēdām - uzbangojušie viļņi, apžilbi­noši uzplaiksnīdami, sašķīda sprikstis, atsizdamies pret to, niknumā uzšļācot vēl augstāk gaisā ņirbīgus putu skumšķus.323 Tā vētras laikā vēl nenoklusušie Lamanša viļņi atvirzās no Edistona kalna pakājes, lai uzvaras priekā sviestu tam pāri savas putainās galotnes.

Bet drīz vien Mobijs Diks no jauna nogūlās līmeniski uz ūdens un sāka ātri riņķot ap airētājiem uz vraka; tas ar astes sitieniem atriebīgi sagrieza ūdens piltuves, it kā gatavotos jaunam, vēl bries­mīgākam uzbrukumam. Likās, ka sadauzītās laivas izskats vairoja viņa niknumu - kā Makabeju grāmatā tumšsārtā vīnogu vai zīdkoka augļu sula noveda līdz trakumam Antioha ziloņus. Pa to laiku Ahābs, pa pusei aizrijies putās, kuras uzsita nekaunīgā vaļa aste, un nespēdams peldēt sakropļotās kājas dēļ, tomēr turējās uz ūdens pašā virpuļa centrā; Ahāba bezpalīdzīgā galva bija redzama viļņos kā trausls burbulis, kas ik bridi var pārplīst no nejauša trieciena. Fēdallāhs no laivas atlūzas skatījās viņā nekustīgi un vienaldzīgi; bojā gājušās laivas komanda nekādā veidā nespēja viņam palīdzēt; vēl vairāk - viņiem pietika uztraukumu par savu izglābšanos. Jo tik briesmīgs bija Baltā Vaļa izskats, un tik galvu reibinoši aizvien šaurākie loki, kurus tas meta, ka likās: nezvērs kuru katru brīdi horizontāli trauksies viņiem pāri. Lai gan pārējās laivas neskartas peldēja tuvumā, tās neuzdrošinājās ielauzties šajā postošajā aplī un dot valim triecienu, baidoties, ka tas varētu tikai paātrināt neizbēgamo jūrā iekritušās apkalpes bojāeju - gan Ahāba, gan visu citu viru galu; arī viņi paši tādā gadījumā nevarēja cerēt

Šāda kustība ir raksturīga kašalotam. Tas uzņem virzienu, uzsizdams šļākas gaisā, kā iepriekš attēlotajās medību ainās. Šī kustība visnotaļ izsmeļoši ļauj iztēloties vaļa pārvietošanos augšup lejup medībās ar harpūnu. (Aut. piezīme.) uz glābiņu. Tāpēc, līdz pēdējai iespējai sasprindzinot redzi, viņi palika briesmīgā ūdens virpuļa ārmalā; tā centrā tagad atradās vecā vīra galva.

Pa šo laiku notikušais bija pamanīts no kuģa mastiem; kuģis pagriezās un devās uz notikuma vietu; tagad tas jau bija tik tuvu, ka Ahābs ūdenī uzsauca:

-     Kurss uz… - taču tobrīd no Mobija Dika puses vēlās liels vilnis, uz kādu laiku nosegdams viņu. Taču, no jauna izniris ūdens virspusē, viņš pūlējās uzlidot viļņa galotnē un turpināja kliegt: - Kurss uz vali! Trieciet šo prom!

"Pekvodam" bija smails priekšgals - tas ielauzās apburtajā aplī un aizdzina Balto Vali no upuriem. Kad tas drūmi aizpeldēja, laivas piesteidzās cietušajiem palīgā.

Ievilkts Stabsa laivā, ar asinīm pieplūdušām, neredzīgām acīm un baltiem sāļiem dziļajās grumbās, Ahābs beidzot atslāba; ilgais visu spēku sasprindzinājums noplaka, un viņš bezspēcīgi sašļuka paša miesas nevarībā: kādu laiku Ahābs nevarīgi gulēja Stabsa laivā, kā ziloņu bara samīdīts. Slāpēti, nesakarīgi vaidi lauzās no viņa krūtīm, gluži kā neskaidras balsis, kas dzirdamas no aizas dibena.

Taču - jo dziļāks bija šis fiziskais pagurums, jo ātrāk tas beidzās. Dižas dvēseles reizēm vienā mirklī pārdzīvo visus sīkos sarūgtinā­jumus, kādi vien vāju cilvēku piemeklē viņa dzīves laikā. Tāpēc šīs sirdis uzkrāj sevī ciešanu ciešanas; lai gan Dievs liek tām atspirgt, dzīves laikā tās uzkrāj veselus ciešanu gadsimtus, kas veidojas no sāpīgiem mirkļiem; cēlām sirdīm pat sīks punktiņš, kas nemaz nav saskatāms to centrā, ir lielāks par apļiem zemiskās dvēselēs.

-     Harpūna, - pajautāja Ahābs, paslējies uz elkoņa, - vai tā ir vesela?

-    Jā gan, ser, tā taču netika mesta - te tā ir, - sacīja Stabss, parādīdams to.

-    Nolieciet to man blakus, - vai neviena vira netrūkst?

-     Viens, divi, trīs, četri, pieci - jums bija pieci airētāji, un visi pieci ir te.

-     Tas labi. Palīdzi man, gribu tikt kājās. Tā, tā, es šo redzu! Tur! Tur! Šis joprojām peld pa vējam, un kāda lēkājoša strūkla!

Rokas nost no manis! Nemirstīgās sulas atkal ieplūst Ahāba kaulos! Paceliet buru! Pie airiem! Pie stūres!

Bieži vien gadās, ka tad, kad viena laiva tiek sadauzīta, tās komanda, ko pievāc cita laiva, palīdz šis komandas laivai; pakaļ­dzīšanās turpinās, tā sakot, airējot divkārši. Tā bija ari šoreiz. Taču dubultotais laivas ātrums neatbilda pieaugošajam vaļa ātrumam, jo tas peldēja projām, it kā tam peldspuras būtu trīskāršojušās; valis traucās tādā ātrumā; tas skaidri parādīja, ka jebkāda pakaļdzīšanās šādos apstākļos ievilksies bezgalīgi, ja nebūs galīgi bezcerīga; neviena komanda nebūtu spējīga uz tik traku nepārtrauktu airēšanu - to ir grūti izturēt pat nelielos attālumos. Reizēm gadās, ka pakaļdzīšanos turpina kuģis. Tāpēc abas laivas devās uz kuģa pusi un drīz vien šūpojās savās vietās; abas pār­lauztās laivas puses bija pievāktas jau agrāk, tagad tās atradās augšā, buras bija augstu paceltas, mazās buras ieplestas kā albatrosa spārni: "Pekvods" sāka skriet pa vējam - pakaļ Mobijam Dikam. Vērotāji mastos atkal ik pa laikam uzsauca, ziņodami par strūklu parādīšanos; kad tika paziņots par vaļa ieniršanu zem ūdens, Ahābs atzīmēja laiku un sāka staigāt pa klāju ar pulksteni rokās; kad atvēlētās stundas pēdējā minūte bija pagājusi, atska­nēja kapteiņa balss: - Kuram tagad tiks dublons? Vai jūs šo redzat? - Un, tā kā atbilde skanēja: - Nē, ser! - viņš tūlīt pavēlēja pacelt sevi mastā. Tā Ahābs pavadīja visu dienu - te nekustīgi sēdēja mastā, te nepaguris staigāja pa klāju.

Un tā klusēdams viņš kliboja un tikai reizumis uzsauca mastuvīriem vai matrožiem, pavēlot vēl augstāk pacelt buras un izvērst tās vēl platāk — un tā ikreiz, kad viņš soļoja uz priekšu un atpakaļ ar zemu uz pieres uzvilkto platmali galvā, ik pagriezienā, iedams garām savai satraišķītajai laivai, kas gulēja uz klāja, apvērsta otrādi, ar salauzto pakaļgalu pie sadragātā priekšgala. Beidzot viņš apstājās pie atlūzām: kā mākoņu klātās debesīs vēl un vēl kraujas mākoņvāli, tā vecā vīra sejā atspoguļojās jaunas melnas domas.

Stabss redzēja kapteini apstājamies; laikam cenšoties - ne bez nodoma - pierādīt viņam savu neapšaubāmo vīrišķību un ra apliecināt savas tiesības uz izcilu vietu kapteiņa prātā; viņš tuvojās, un, skatoties uz sašķaidīto laivu, iesaucās:

-    Tas ēzelis atteicās no šitā gremokļa - būs pārāk sāpīgi sadūris rīkli, ser? Ha, hā!

-     Cik bezsirdīgam radījumam vajag būt, lai smietos par vraku? Ak, cilvēk, cilvēk! Ja es nezinātu, ka tu esi bezbailīgs kā uguns (un tikpat bezdvēselisks), es varētu zvērēt, ka esi gļēvulis. Pie vraka nedrīkst atskanēt ne vaidi, ne smiekli.

-    Ak jā, ser, - piebilda klāt pienākušais Starbeks, - tas ir dižens skats un brīdinājuma zīme, ļoti nopietns brīdinājums.

-    Brīdinājuma zīme? Brīdinājums? Iedodiet man vārdnīcu! Ja dievi uzskatīs par vajadzīgu runāt ar cilvēku, lai runā tieši un atklāti, nevis purina galvas un izteic mājienus kā vecas sievas. Ejiet! Jūs abi esat kā viena vesela divi poli - Starbeks ir Stabsa pretstats, bet Stabss - Starbeka; jūs abi pārstāvat visu cilvēku dzimumu, bet Ahābs ir viens pārapdzīvotās pasaules miljonu vidū, un ne dievu, ne cilvēku nav viņam blakus! Auksti, auksti - es drebu! Kā tad būs? Ei, tur augšā! Redziet šo? Bļaujiet par katru strūklu, pat ja šis to izspļautu desmitreiz sekundē!

Diena dzisa, tikko dzirdami švīkstēja vienīgi tās zelta tērpa mala. Drīz iestājās pilnīga tumsa, taču mastuvirus kapteinis vēl aizvien nelaida lejā no mastu augšām.

-    Strūklas vairs nav redzamas, ser, pārāk tumšs! - atskanēja sauciens no gaisiem.

-     Kurā pusē jūs šo pēdējoreiz redzējāt?

-    Turpat, kur agrāk, ser - tieši pa vējam.

-     Labi! Naktī viņš peldēs lēnāk. Nolaist lielās buras, mister Starbek! Mums nav līdz rītam šis jāapdzen, pārgājienā šis var arī apstāties, lai atpūstos. Ei, pie stūres! Visu laiku turēt pa vējam! Ei, jūs tur, mastos! Kāpiet lejā! Mister Stabs, sūtiet maiņu fokmastā, lai tur līdz ausmai stāv vērotājs!

Pēc tam kapteinis spēra soli uz priekšu un apstājās pie grot- mastam pienaglotā zelta dublona.

-    Vīri, šis zelts pieder man, jo pats to nopelnīju, bet es to atstāju šeit līdz tam laikam, kamēr Baltais Valis būs miris, un tad

«VĪRlJlS ZELTS PIEDER MAN. JO PATS TO NOPELNĪJU…»

šo zeltu dabūs virs, kas pirmais šo ieraudzīs - tanī dienā, kad šis tiks nogalēts; ja arī tajā dienā es pirmais šo ieraudzīšu, starp jums visiem tiks sadalīta desmitkārtīga šā zelta gabala vērtība! Izklīst! Klājs paliek tavā rīcībā, ser.

Pateicis šos vārdus, viņš šķērsoja ldāju, nostājās uz savas kajītes sliekšņa, uzmauca platmali līdz acīm un nekustīgi nostāvēja tur līdz pašam rītam, tikai retumis paceldams galvu, lai ielūkotos naktī.

134. nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS - OTRĀ DIENA

Rītausmā trīs vērotāji no jauna savlaicīgi ieņēma savas vietas mastu galos.

-    Vai jūs šo redzat? - uzsauca Ahābs, tikko pār viļņiem atspīdēja kāds nieks gaismas.

-     Neko neredz, ser.

-    Sauciet visus augšā un uzvelciet buras! Sis iet ātrāk, nekā biju domājis. Buras topmastā! Ak vai, tām vajadzēja būt augšā visu nakti. Bet tas nekas - tagad, kad esam atvilkuši elpu, mēs šo ātri vien panāksim.

Te jāteic, ka līdzīgu neatlaidīgu pakaļdzīšanos kādam noteiktam valim - tai turpinoties dienu un nakti, un vēl nākamo dienu - dienvidjūru zvejā nekādi nevar uzskatīt par ārkārtēju parādību. Jo tāds ir šis apbrīnojamais amats, kuru radījusi pieredze, paredzē­šana un neuzvaramā pārliecība, kas raksturīga dažiem Nantaketas kuģošanas ģēnijiem no dzimšanas; viņiem pietiek ar dažiem pama­nītiem apstākļiem, uzmetot vienu skatienu peldošam valim, lai precīzi pareģotu gan virzienu, kurā tas peldēs noteiktā laika sprīdī, gan ātrumu, ar kādu tas kustēsies uz priekšu. Un šajos gadījumos, līdzīgi locim, kas izvada kuģi, paturot kādu sēkli redzeslokā, lai izietu jūrā un izlaistu no acīm krastu, kura aprises tik labi pazīst un kurp nodomājis drīzumā atgriezties, tikai piestājot kādā citā vietā: līdzīgi šim locim, kas stāv pie kompasa un noteic precīzu tikko saskatāma sēkļa atrašanās vietu, lai ar lielāku pārliecību vēlāk uzmeklētu neredzamo zemesragu, pie kura būtu jāpiestāj; tāpat rīkojas vaļu mednieks, pie kompasa nolūkodams vali, jo pēc vairākām pakaļdzīšanās stundām dienas gaismā, uzmanīgi sekojot ari tad, kad iestājas tumsa un apslēpj vali skatienam, šā radījuma ceļš tumsā vērīgam mednieka prātam ir tikpat skaidrs, cik piere­dzējušam locim - krasta līnija. Tādā kārtā veiksmīga mednieka acīs pat bez pēdām izzūdošā sliede ūdenī, kā saka, ir tikpat pārlie­cinoša kā pēdas uz cietzemes. Un - tāpat kā varenā čuguna Leviatāna parādīšanās uz mūsdienu dzelzceļiem kļuvusi par tik parastu parādību ikvienā punktā, ka cilvēki ar pulksteni rokā spēj izskaitļot tā ātrumu, tāpat kā ārsti izskaitīt bērna pulsu, un pār­liecināti saka cits citam, ka tāds un tāds vilciens pienāks tur un tur noteiktā laikā - gluži tāpat šie nantaketieši aplēš dziļumu, Leviatāna peldēšanas laiku atkarībā no ātruma - un saka cits citam, ka pēc tik un tik stundām šis valis būs nopeldējis divsimt jūdzes, sasniedzot to un to platuma vai garuma grādu. Taču, lai līdzīga paredzēšana beigās izrādītos veiksmīga, vējam un straumei jābūt jūrnieka sabiedrotajiem, jo kāds gan labums nekustīgam, bezvējā dreifējošam kuģim no tā, ka tas zinās, kur atrodas, teiksim, tieši deviņdesmit trīs jūras jūdzes no savas ostas? No tā izriet daudzi jo daudzi smalki apsvērumi, kas attiecas uz vaļu medībām.

Kuģis skrēja aizvien uz priekšu, atstājot aiz sevis jūrā dziļu vagu - līdzīgi lielgaballodei, kas netrāpa mērķī, - kā lemesis, uzardams līdzenu lauku.

-    Zvēru pie kaņepājiem un sāls! - iesaucās Stabss. - Ātra klāja kustība zem kājām sadrebina cilvēku līdz pašai sirdij! Šis kuģis un es - mēs abi esam braši zēni! Ha, hā! Lai kāds mani paceļ un nomet uz muguras jūrā, zvēru pie korķozola, mans mugur­kauls ir ķīlis! Ha, hā! Mēs abi traucam uz priekšu, nesaceļot putekļus!

-      Tur šis pūš! Šis pūš! Strūkla! Taisni priekšā! - pēkšņi atskanēja kliedziens no masta augšas.

-   Jā, jā! - iesaucās Stabss. - Es jau tā domāju, šis nekur nespruks… Pūt un spļauj, cik gribi, ak, vali! Tev pakaļ dzenas pats sātans! Pūt savā stabulē, kamēr plaušas plīsīs! Ahābs aizdambēs tavas asinis - kā dzirnavnieks ar slūžām noslēdz straumi!

Tā Stabss izteica visas komandas jūtas. Pa šo laiku pakaļ­dzīšanās kaisme bija pacilājusi ļaudis - kā putojošs, vecs vīns. Lai kādas bija jau pabalējušās šausmas un nojautas, kuras vēl nesen izjuta daudzi no viņiem, tagad tās tika slēptas ne tikai bailēs no Ahāba dusmām - tās pajuka uz visām pusēm kā tramīgi zaķi prērijā, bēgdami no skrejoša bizoņa. Viņu dvēseles savā rokā turēja Liktenis; iepriekšējās dienas bīstamo notikumu skubināti, pagājušās nakts mokošo gaidu nomākti, viņi ļāvās noteiktajam, bezbailīgajam, neprātīgajam skrējienam bez atskatīšanās atpakaļ, kuģim lidojot kā spārnos - pakaļ mērķim, kas aizslīd; visu sirdis traucās uz priekšu tam līdzi. Vējš pamatīgi iegūla burās, dzenot kuģi kā ar neredzamām, neatvairāmām rokām - tas likās kļuvis par šā noslēpumainā spēka simbolu, pakļaujot viņus šai sekošanas dziņai.

Tagad viņi bija kā viens cilvēks, nevis trīsdesmit vīri. Viņus visus bija uzņēmis viens vienīgs kuģis, lai gan tas tika būvēts no dažādiem materiāliem - ozola, kļavas, priedes koka, dzelzs, kaņe­pājiem un darvas - taču tie savienojās vienotā kuģa korpusā, kurš tagad traucās uz priekšu pa izvēlēto ceļu, garā vidusķīļa virzīts un līdzsvarots: gluži tā, kā šajā komandā apvienojās dažādi cilvēki un viņu īpašības - šā vira drošsirdība, tā vīra bailīgums, tīra sirds­apziņa un vainas sajūta, visa šī dažādība veidoja vienu veselumu un tika virzīta uz liktenīgo mērķi, kam pretī tiecās Ahābs - viņu vienīgais ķīlis un pavēlnieks.

Kuģa aprīkojums šķita atdzīvojies. Mastu gali, gluži kā augstu palmu kroņi, bija pilni ar cilvēku roku un kāju dzinumiem. Kāds, pieķēries ar vienu roku pie stagas, nepacietīgi māja ar otru, citi, aizsedzot ar plaukstu acis no kvēlās saules, sēdēja pašā līganā masta galā; masti locījās, pilni mirstīgajiem, kas bija nobrieduši liktenī­gajai pļaujai. Ak, vai! Cik vērīgi viņi lūkojās bezgalīgajā zilgmē, meklēdami to, kas viņus iznīcinātu!

- Kāpēc jūs neko nesakāt, vai tad jūs šo neredzat? - uzsauca Ahābs, kad pēc pirmā iekliedziena kādu brīdi vairs neatskanēja ne skaņa. - Celiet mani augšā, vīri, jūs kļūdījāties - tas nav

Mobijs Diks, ja izpūta tikai vienu nejaušu strūklu un pēc tam nozuda.

Tā ari bija: dedzīgajā nepacietībā viri maldījās, saskatīdami vaļa strūklu kādā nejaušā ūdens uzšļācienā, taču pārpratums drīz vien tika noskaidrots, kolīdz Ahābs nokļuva savā novērošanas vietā; tikko viņi bija paspējuši ar tapu nostiprināt uz klāja brīvo virves galu, Ahābs uzdeva toni veselam orķestrim, kas sāka drebināt apkār­tējo gaisu. Atskanēja uzvarošs bļāviens no visām trīsdesmit rīklēm, ievelkot plaušās gaisu kā plēšās, jo tagad jau daudz tuvāk kuģim par iedomu strūklu - tikai kādu jūdzi priekšā - iznira Mobija Dika miesas! Taču ne jau ar nesteidzīgi un bezrūpīgi izpūstu ūdens- strūklu - šo mierīgo un noslēpumaino strūklaku virs galvas Baltais Valis tagad paziņoja cilvēkiem par savu klātbūtni; šajā reizē viņš - skatītājiem par brīnumu - izlēca no ūdens. Ārkārtīgā ātrumā laužoties ārā no dziļumiem, kašalots palaikam izšaujas no ūdens ar visu augumu un, uzsitot veselu kalnu žilbinošu putu, parāda savu atrašanās vietu pat septiņu un vairāku jūdžu attālumā. Šādos brīžos satrakotie, negantie viļņi izskatās pēc krēpēm, ko tas krata; dažkārt šādi lēcieni liecina par kašalotu pārņēmušo cīņassparu.

-    Tur šis lec! Tur šis laksti! - atskanēja kliedziens, kad Baltais Valis lēca debesis lielīgi kā milzu lasis. Uzšļāktais šļakatu kalns, kas tik pēkšņi izauga no zilās jūras klajuma pret joprojām zilgojošajām debesīm, kādu mirkli neizturami žilbi laistījās kā ledusklints, pēc tam pakāpeniski izbālēdams, zaudējot sākotnējo spožumu un izlistot tuvāk nākošā lietutiņa migliņā.

-    Tā, tā, palēcies pēdējo reizi pretī saulei, Mobij Dik! - iesaucās Ahābs. - Tava stunda ir klāt, un tava harpūna man rokā! Lejā, ei, visi lejā, lai paliek tikai viens virs fokmastā. Laivas! Pie laivām!

Nelikdamies ne zinis par apnicīgajām virvju kāpnēm, viri kā krītošas zvaigznes sāka birt uz klāja, slīdot pa stagām un tauvām, bet Ahābs - gan ne tik strauji, tomēr pietiekami ātri tika nolaists lejā savā grozā.

-    Aiziet! - viņš uzkliedza, tikko bija sasniedzis savu laivu - vienu no rezerves laivām, kas tika aprīkota iepriekšējā vakarā.

…BALTAIS VALIS TRAKĀ ĀTRUMĀ BRĀZĀS STARP LAIVĀM AR ATPLESTU RĪKLI

UN ZVĒLA UZ VISĀM PUSĒM.

- Mister Starbek, kuģis paliek tavā rīcībā - turies tālāk no laivām, tomēr pietiekami tuvu. Aiziet, jūs visi!

It kā tāpēc, lai ātrāk iedzītu cilvēkiem bailes, šajā reizē Mobijs Diks bija nolēmis uzbrukt viņiem pirmais un tagad apgriezies peldēja pretī visām trim laivām. Ahāba laiva bija vidū, un viņš uzmundrināja savus ļaudis, paziņodams par nodomu sagaidīt vali ar pieri pret pieri - tas ir, virzīt laivu tieši pretī valim; šāds paņēmiens nemaz nebija tik neparasts — ja to uzsāka no neliela attāluma, tas nepieļāva atbildes uzbrukumu, ņemot vērā vaļa sānisko redzi. Taču pagaidām vēl viņi nebija tikuši valim tuvumā, tāpēc tas varēja pārskatīt visas trīs laivas tikpat labi kā trīs "Pekvoda" mastus; te Baltais Valis, nikni kustinot asti, trakā ātrumā iebrāzās starp laivām ar atplestu rīkli un zvēla uz visām pusēm - neievērodams harpūnas, kas lidoja no katras laivas; tas likās nodevies vienam vienīgam mērķim - sadragāt uzbāzīgās laivas šķēpelēs. Bet tās, veikli izgro­zīdamās, nepārtraukti riņķoja kā pieredzējuši kara zirgi kaujas laukā - tā laivas pagaidām izvairījās no vaļa uzbrukumiem, kaut gan reizumis tikai par mata tiesu izspruka sveikā, un visu šo laiku Ahāba necilvēcīgais cīņas kliedziens pārmāca visu pārējo saucienus.

Bet beigu beigās Baltais Valis, mētājoties te šurp, te turp, bija samudžinājis trīs savu mērķi sasniegušo harpūnu virves, tās savilkās pašas no sevis un sāka pievilkt laivas tuvāk, lai gan valis uz mirkli aizpeldēja nedaudz nostāk - it kā gatavodamies vēl graujošākam uzbrukumam. Izmantodams izdevību, Ahābs vispirms palaida virvi garaku, pēc tam sāka to ievilkt; viņš ātri ritināja virvi, cerot, ka tādā kārtā to atmudžinās, te pēkšņi skatienam pavērās aina, kas biedēja vairāk par haizivs zobiem!

Juku jukām - ieviņķelēti virvju mezglojumos, gaisā slējās duramie - harpūnas un žebērkļi; asmeņiem un atskabargām spīdot, tie neatvairāmi tuvojās Ahāba laivas priekšgalam. Glābiņš bija tikai viens. Paķēris lielu tuteni, Ahābs izmisīgi pastiepa roku, pārbaudīdams nostiepto tauvu, pārķēra to otrpus draudīgajiem tērauda rīkiem, parāva virvi, pievilcis to pie sevis laivā, nodeva priekšējam airētājam, bet pēc tam ar diviem naža cirtieniem pār­grieza virvi divās vietās pie pašas priekšgala renes; tērauda asmeņu saišķis iekrita jūrā, un laiva atkal atguva līdzeno gaitu. Topašbrid Baltais Valis pēkšņi metās uz priekšu pārējo, nepārcirsto virvju mudžeklī, ar šo kustību nenovēršami tuvinādams Stabsa un Flaska laivas savai astes spurai, trieca tās vienu pret otru kā divas čaumalas bangas galotnē, bet pats ienira un pazuda verdošajā atvarā, kurā vēl ilgi riņķoja salauztie smaržīgie ciedru dēļi - kā rīvēta muskat­rieksta graudiņi putojoša punša kausā.

Kamēr abu sašķaidīto laivu airētāji turējās virs ūdens, ķerdamies pie peldošiem airiem, virvju kubliem, dēļiem un cita aprīkojuma, kas kopā ar viņiem riņķoja virpulī, mazais Flasks palēcās virs ūdens kā tukša pudele, celdams augšup kājas, lai izbēgtu no haizivju šausmīgajiem zobiem, bet Stabss bļāva, cik jaudas, saukdams palīgā, un vecais kapteinis, pārcirtis virvi, guva iespēju piekļūt putojošajai piltuvei, lai izvilktu slīkstošos, - šajā brīdī, tūkstoš briesmām apvienojoties vienkop, Ahāba no virvēm atbrīvotā laiva uzlidoja gaisā, kā uzrauta debesīs ar neredzamām trosēm, - tas bija Baltais Valis, kas kā bulta izšāvās no jūras un deva triecienu ar plato pieri pa laivas dibenu, uzsviežot to augstu gaisā, un tā, vairākas reizes apgriezušies, no jauna iekrita ūdenī, tikai šoreiz ar dibenu uz augšu, un Ahābam kopā ar saviem vīriem vajadzēja ķepuroties ārā no laivas apakšas, gluži kā roņiem, kas izlien no klinšu alas.

Bet valis, uzsitis pa laivas dibenu, atkāpās un nelielā attālumā no sava uzbrukuma upuriem pagrieza tiem muguru; kādu brīdi tas gulēja ūdens virspusē, lēnām kustinādams astes spuras no vienas puses uz otru; katrreiz, kad pagadījās peldošs airis, dēļa atlūza un ādai pieskārās kaut vai sīkākā laivas skaida, aste tūlīt atvēzējās un belza, saviļņojot jūru. Taču drīz vien, it kā valis būtu pārliecinājies, ka šoreiz darbiņš padarīts, kā vajag, tas sagrumboja gludo okeāna virsmu ar savu krunkaino galvu un, vilkdams līdzi samudžinātās virves, no jauna devās ceļā pa vējam savā vienmē­rīgajā pieredzējuša ceļotāja gaitā.

Un atkal kuģis, no kura vīri uzmanīgi sekoja cīņas gaitai, steidzās palīgā cietušajiem - nolaiduši laivu, jūrnieki izvilka peldo­šos cilvēkus, kublus, airus un visu, ko bija iespējams salasīt, un novietoja drošībā uz klāja. Dažiem bija izmežģīti pleci, potītes un roku locītavas, asiņoja daži ievainojumi, atradās saliektas harpūnas un žebērkļi, neatraisāmi virvju mudžinājumi, salauzti airi un dēļi, tomēr nebija neviena nāvīga, pat ne nopietna ievainojuma. Ahābs, gluži tāpat kā iepriekšējā dienā Fēdallāhs, tika atrasts, drūmi turo­ties pie savas sadragātās laivas atliekām, kas uz ūdens viņam kalpoja par pietiekami drošu balstu; viņš nebija nomocījies tik smagi kā pagājušā reizē.

Bet tad, kad kapteinim palīdzēja nokļūt uz klāja, visu acis pievērsās viņam, jo viņš nevis droši stāvēja uz kājām, bet smagi atbalstījās pret Starbeka plecu - palīgs pirmais piesteidzās viņu atbalstīt. Viņa kaula kāja bija pazudusi, tās vietā rēgojās tikai īsa, asa šķēpele.

-     Tā, tā, Starbek, katram reiz ir patīkami pret kādu atbal­stīties - žēl tikai, ka vecais Ahābs līdz šim to tik reti darījis.

-     Stīpa neizturēja,- ser, - teica pienākušais kuģa galdnieks. - Es pamatīgi piestrādāju pie šīs kājas.

-     Es ceru, ka visi kauli veseli, ser? - patiesā līdzcietībā pavai­cāja Stabss.

-    Ak vai! Tie ir salauzti, Stabs! Vat' neredzi? Bet arī ar satraišķī- tiem kauliem vecais Ahābs tik un tā ir neskarts, lai gan neviens dzīvs kauls ne par mata tiesu nav man tuvāks par šo kaula kāju, kuras vairs nav. Ne Baltajam Valim, ne cilvēkam, ne pašam velnam neizdosies skart vecā Ahāba īsto un nepieejamo būtību. Vai ir tāda lote, lai sasniegtu šos dziļumus, un tāds masts, lai aizsniegtu šo jumtu? Ei, tur augšā! Kāds ir kurss?

-    Tieši pa vējam, ser.

-     Stūrējiet taisni! Uzvelciet atkal visas buras, kuģinieki! Nocelt un aprīkot rezerves laivas - mister Starbek, aizej un savāc airētā­jus laivām!

-    Vispirms atļaujiet man pievest jūs pie borta, ser.

-    Ak, ak, ak! Kā mani dursta šī asā atlūza! Nolādēts liktenis! Un tādam dvēselē neuzvaramam kapteinim ir tik nožēlojams palīgs!

-    Ser?

-     Mans ķermenis, draugs, ne jau tu. Iedod man kaut ko spieķa vietā - tur, tas salauztais žebērklis derēs par nūju. Sarunā vīrus!

Bet es vēl neesmu šo redzējis. Debesu tēvs, tas nevar būt! Viņa nav? Ātrāk! Sauc visus šurp!

Vecā vīra bažas apstiprinājās. Sasauktā komanda nostājās uz klāja, bet parsa nekur nebija.

-     Pars! - iesaucās Stabss. - Viņu būs aizrāvis…

-     Nevem melnu! Visi mastos, tilpnē, kajītēs - meklējiet viņu! Viņam jābūt šeit - jābūt šeit!

Bet visi ātri atgriezās un ziņoja, ka parss nekur nav atrodams.

-     Ak vai, ser, - sacīja Stabss, - viņu būs aizvilkuši jūsu virves gredzeni - man šķiet, ka es redzēju, kā viņu aizrāva dzelmē.

-    Manas virves? Manas? Aizrāva? Aizrāva dzelmē? Ko nozīmē šie vārdi? Kas tie par bēru zvaniem, - kāpēc vecais Ahābs viss dreb, it kā viņš pats būtu saļodzījies zvanu tornis? Un harpūna arī! Pārmeklējiet visu šo drazu - vai atradāt to? Kalta dzelzs, vīri, rūdīts asmens Baltajam Valim - nē, nē, nē! Nožēlojamais neprātis! Šī roka taču to meta! Tad tā ir vaļa miesā! Ei, tur augšā! Neizlai­diet šo no acīm! Aši! Visi pie laivu aprīkošanas - savākt airus, harpunētāji, gatavojiet asmeņus, asmeņus! Augstāk lielās buras! Pievilkt visus galus! Stūrēt! Ciešāk, ciešāk, ja jums dzīvība dārga! Esmu gatavs desmitreiz apskriet neaptveramo zemeslodi, gatavs izskriet tai cauri, bet es šo noslaktēšu!

-     Lielais Dievs! Parādies, kaut vienu vienīgu reizīti! - iesaucās Starbeks. - Nekad, nekad šo nenoķert, vecais - Jēzus vārdā, vairs nevajag, tas ir ļaunāk par Sātana apsēstību! Divas pakaļdzīšanās dienas, divas drazu kaudzes, un pašam kāja izrauta no apakšas; tā ļaunā ēna ir prom - visi labie eņģeļi pēc kārtas steidzās brīdināt tevi - kas vēl vajadzīgs? Vai tiešām mums joprojām jādzenas pakaļ tam slepkavīgajam valim - kamēr tas noslīcinās visus līdz pēdē­jam vīram? Vai mēs tam atļausim aizraut sevi jūras dibenā? Vai ievilkt mūs pašā peklē? Ak vai, ak vai - tā būtu Dieva zaimošana - turpināt šīs bezdievīgās medības!

-     Starbek, pēdējās dienās es jūtos savādi piesaistīts tev - kopš tās stundas, kad mēs ieraudzījām kaut ko viens otra acīs, tu zini, kas tas bija. Bet, ja runājam par vali, lai tava seja paliek manā priekšā kā plauksta — līdzens un gluds, blāvs plankums. Ahābs

…ABU SAŠĶAIDĪTO LAIVU AIRĒTĀJI TURĒJĀS VIRS ŪDENS. ĶERDAMIES PIE PELDOŠIEM AIRIEM, VIRVJU KUBLIEM, DĒĻIEM.

mūžīgi paliks Ahābs, cilvēk. Viss, kas notiek, noteikti ir iepriekš nolemts. Tu un es, mēs jau kādreiz esam nospēlējuši savas lomas šajā izrādē biljoniem gadu pirms tam, kad sāka velt viļņus šis okeāns. Neprāti! Es esmu tikai Likteņa padotais, es darbojos pēc pavēles. Skaties, mans palīg! Neiedomājies, ka vari nepildīt manu pavēli! Nostājieties man apkārt, vīri! Jūs redzat vecu, apgrauztu vīru, kas balstās uz salauzta žebērkļa un savas vienīgās kājas. Tas ir Ahābs - viņa ķermeniskā daļa, bet Ahāba dvēsele ir simtkājis, tā balstās uz simt kājām. Es jūtos saspringts, puspārrauts, manī cita pēc citas trūkst dzīslas kā troses šķiedras - tāds es varētu izskatīties. Bet pirms lūšanas jūs dzirdēsiet krakšķēšanu; kamēr neesat to dzirdējuši - zināt, ka trose vēl velk Ahābu pretī iecerētajam mērķim. Vai jūs, vīri, ticat tā sauktajām zīmēm? Tad smejieties skaļāk un sauciet - atkārtot! Jo slīkstoši priekšmeti divreiz uzpeld virspusē, bet pēc tam ceļas pēdējoreiz, lai nogrimtu uz visiem laikiem. Tā būs arī ar Mobiju Diku - divas dienas šis uzpeldēja, rīt būs trešā. Tā ja, vīri, šis uznirs vēl vienu reizi, bet tikai tādēļ, lai izpūstu savu pēdējo strūklu! Vai jūs esat braši puiši, ko?

-     Kā bezbaiļu uguns! - iesaucās Stabss.

—Un tikpat bezdvēseliski, - nomurmināja Ahābs. Pēc tam, kad cilvēki izklīda, viņš turpināja: - Tā sauktās zīmes! Un vēl vakar es šepat runāju ar Starbeku par savu sadauzīto laivu. Ak! Cik droši es izdzenu no citu sirdīm to, kas žņaudz manu paša sirdi! Tas parss - tas parss! Prom - prom? Viņam bija jāaiziet papriekš, bet man vēlreiz jāierauga viņš, pirms iešu bojā pats, - ko tas varētu nozīmēt? Šī mīkla varētu iedzīt strupceļā visus advokātus kopā ar spokainu tiesnešu biedrību; tā plosa manas smadzenes kā vanaga knābis. Bet es tomēr - tomēr to atrisināšu!

Kad sāka krēslot, valis joprojām bija redzams priekšā - taisni pa vējam.

Un atkal buras tika nolaistas, viss norisinājās gandrīz tāpat kā iepriekšējā naktī - turpat līdz pašai rīta ausmai bija dzirdami āmura klaudzieni un tecilu švīkoņa, jo vīri lukturu gaismā strādāja, pilnīgi un rūpīgi aprīkodami rezerves laivas un asinādami jaunos ieročus, tā gatavojoties rītdienai. Pa to laiku galdnieks meistaroja no salauztā Ahāba laivas ķīļa viņam jaunu kāju, bet kapteinis pats nekustīgi stāvēja uz savas kajītes sliekšņa; viņa skatiens, kas slēpās zem cepures malām, atgādināja saulespuķi, kura nepacietīgi raugās uz austrumiem, pretī pirmajiem saules stariem.

135. nodaļa

PAKAĻDZĪŠANĀS - TREŠĀ DIENA

Trešās dienas rīts ausa skaidrs un svaigs, un atkal vientuļo naktssargu masta galā nomainīja novērotāji, kas bariem vien ieņēma katru mastu un turpat vai katru rāju.

-    Vat' jūs šo redzat? - uzsauca Ahābs. Bet no vaļa nebija ne miņas.

-     Vienalga, mēs ejam šim pa pēdām, tikai nevajag tās pazau­dēt, tas viss. Ei, pie stūres, tā turēt, kurss iepriekšējais! Atkal kāda brīnišķīga diena! Ja šī pasaule būtu tikai nupat radīta, lai tā būtu par lapeni eņģeļiem un šorīt pirmoreiz atvērta, arī tad pār šo pasauli nevarētu aust brīnišķīgāka diena. Te būtu ko padomāt, ja vien Ahābam pietiktu laika domāt, bet Ahābs nekad nedomā, viņš tikai jūt - jūt, un ar to pietiek katram mirstīgajam! Domāt - tā ir bezkaunība. Dievam vienīgajam pieder šī privilēģija. Jādomā ir - tā vajadzētu būt - vēsi un mierīgi, bet mūsu nabaga sirdis trīs, un mūsu nabaga smadzenes pulsē pārāk karsti. Un - jā gan, reizēm esmu iedomājies, ka manas smadzenes ir mierīgas, tik mierīgas, it kā būtu iesaldētas; šis vecais galvaskauss plaisā kā glāze, kuras sa­turs pārtapis ledū un to tūlīt pārvērtīs lauskās. Bet mati joprojām turpina augt, arī šobrīd aug, tomēr tiem vajadzīgs siltums; taču nē, tie ir kā nezāles, kas aug visur, - gan Grenlandes ledāju plaisās, gan Vezuva lavā. Kad tos sapurina nejaukie vēji, tie sitas ap manu seju, kā buru skrandas pātago vētrā nokļuvuša kuģa klāju. Nelietīgais vējš, kas noteikti pirms tam skrējis caur cietumu gaite­ņiem un kamerām, pūtis slimnīcu palātās, vēdinādams tās, tagad atskrējis šurp un vējo tīrs kā nevainīga aitiņa. Prom to - tas ir aptraipīts. Ja es būtu vējš, nekad vairs nepūstu pāri šai grēcīgajai, nožēlojamajai pasaulei. Es ielīstu vistumšākajā alā un sēdētu tur. Turklāt - tas ir kas liels un varens, šis vējš! Kurš tad ir pievārējis vēju? Katrā kaujā vējš ir tas, kas devis pēdējo, izšķirošo triecienu. Ja skriesi tam pretī ar dūrēm, izskriesi cauri. Ha! Gļēvais vējš, tu satriec neapbruņotu cilvēku, bet pats neapstādamies bēdz no atbil­des sitiena. Pat Ahābs ir drosmīgāks par tevi - un cēlsirdīgāks par tevi. Ja vien vējam būtu ķermenis; taču viss, kas nāk no tā, dzenot izmisumā un kaitinot mirstīgo cilvēku, ir bezmiesīgs tikai kā objekts, ne kā darbības avots. Lūk, starpība — tas ir ļoti pārdrošs un viltīgs, ek, tāda blēdīga atšķirība! Un tomēr, es vēlreiz atkārtoju un zvēru - vējš ir arī varens un labestīgs. Kaut vai šie siltie pasāti, kas vienmērīgi pūš no skaidrām debesīm ar glāstošu spēku un nekad nevairās no mērķa, lai kā līkumotu un izgrozītos zemūdens straumes jūrā, lai kā ložņātu un mestu cilpas lielā Misisipi, mek­lējot ceļu, kā izgrauzties cauri sauszemei. Es zvēru pie mūžīgajiem Zemes poliem! Šie paši pasāti, kas dzen uz priekšu manu krietno kuģi, šie paši pasāti vai kaut kas līdzīgs - tāds pats uzticams un nemainīgs vējš - virza uz priekšu manas dvēseles kuģi! Pie lietas! Ei, tur augšā! Ko redzat?

-     Neko, ser.

-     Neko? Bet pusdiena jau klāt! Dublons ies pasaulē ubagot! Palūk, kur saule! Jā, jā, tā arī jābūt. Esmu šo apsteidzis. Kā, - tātad esmu šim priekšā? Tā, un tagad šis vajā mani - nē, nevis es šo - tas ir slikti, es taču varēju to paredzēt. Muļķis! Vainīgas harpūnas un virves, ko šis pa ūdeni velk sev līdzi. Jā, jā, es pagājušajā naktī šo apsteidzu. Pagriezt, pagriezt! Nāciet visi lejā, lai paliek tikai novērotāji! Pie brasēm!

Līdz šim vējš pūta "Pekvodam" burās, tāpēc tagad, pagriežoties pretējā virzienā, kuģis smagi sazvēlās pret vēju, vēl vairāk sajaucot jau iepriekš sakulto putu ceļu.

-     Viņš atkal stūrē pret vēju, preti atplestajiem žokļiem, - Starbeks klusībā nomurmināja, nostiprinot pie reliņa nule novilkto brasi. - Lai Dievs mums palīdz, bet es jūtu, ka mani kauli samirkuši un slapina miesu no iekšpuses. Baidos, ka pārkāpju sava Dieva baušļus, paklausot viņam!

-     Stājieties un paceliet mani augšā! - uzsauca Ahābs, tuvo­damies grozam. - Mēs drīz ar šo tiksimies.

-     Klausos, ser! - Starbeks žigli izpildīja Ahāba pavēli, un Ahābs drīz atkal karājās masta galā, augstu virs klāja.

Pagāja vesela stunda, zelta vērta stunda gadsimta garumā. Pats laiks likās aizturējis elpu, nepacietīgi gaidot. Beidzot, kādas trīs kabeļtauvas vēja pusē, Ahābs ieraudzīja vaļa strūklu, un tajā pašā brīdī, vēstot par to, no visiem trim mastiem debesīs cēlās saucēju balsis kā trīs liesmu mēles.

-     Pieri pret pieri es tevi satieku šajā trešajā reizē, ak Mobij Dik! Ei, uz klāja! Stingrāk pievilkt brases, iet tieši pret vēju! Šis vēl pārāk tālu, ir par agru nolaist laivas, mister Starbek. Buras pluinās! Pielūkojiet stūrmani! Tā, tā, šis peld ātri, man jālaižas lejā. Bet vēl jāparaugās apkārt - tam vēl pietiks laika. Sens, tik sens skats, un tik jauns, jā, ne par matu tas nav mainījies kopš tiem laikiem, kad es, būdams puika, to pirmoreiz skatīju no Nantaketas smilšu pakalniem! Viss ir tas pats! Tas pats! Kā Noasa laikos, tā manējos! Bet tur tālāk, aizvēja pusē, līst sīks lietutiņš. Cik tur ir labi! Tajā pusē noteikti ir ceļš, kas kaut kur aizved - pie brīnišķiem krastiem, kur aug birzis, krāšņākas par palmu birzīm. Aizvēja puse! Turp peld Baltais Valis, man jāpaskatās pret vēju - nepatīkamāk, bet pareizāk. Bet paliec sveiks, paliec sveiks, veco mast! Kas tad tas? Zaļš? Jā, sūna sāk augt vecajās plaisās. Bet Ahāba galvvidus laika gaitā nav apsūnojis! Ir tomēr starpība starp cilvēka un lietu vecumu. Tā ir tiesa, veco mast, mēs abi esam novecojuši kopā, bet korpuss mums abiem vēl stiprs, - vai ne, mans vecais kuģi? Jā, tikai kājas trūkst, tas viss. Zvēru pie Dieva, ka šis mirušais koka gabals man kalpoja labāk par paša dzīvo miesu. Ne ar ko es to nevaru salīdzināt; es zinu — daži kuģi meistaroti no mirušiem kokiem un pārdzīvojuši no dzīvīgāko tēvu sēklas dzimušus cilvēkus. Ko viņš tur teica? Viņš ies man pa priekšu, mans locis, un tomēr es viņu vēl redzēšu? Bet kur? Vai saglabāšu skaidru skatienu jūras dzelmē, ja man būs jānokāpj pa šīm bezgalīgajām kāpnēm? Bet es taču visu nakti peldēju prom no tās vietas, kur viņš nogāja dibenā. Tā, tā, kā daudzi citi, tu teici man drausmīgo patiesību par sevi pašu, o pars, bet par Ahābu gan tu maldījies. Paliec sveiks, veco mast, seko valim, kamēr manis nebūs! Mēs ar tevi vēl parunāsim rīt, nē, šovakar, kad Baltais Valis gulēs tur, pie borta, piesiets aiz galvas un astes.

Viņš uzsauca un, joprojām lūkodamies apkārt, no zilajiem debesu plašumiem laidās lejup uz klāju.

Drīz sāka nolaist laivas, bet, jau stāvot savā laivā, Ahābs, mirkli padomājis, pamāja palīgam, kas uz klāja turēja vienu no tauvas galiem, lai tas apturētu laivas nolaišanu.

-    Starbek!

-Ser?

-    Mans dvēseles kuģis dodas šajā braucienā trešo reizi, Starbek.

-    Jā, ser, tāda bija jūsu griba.

-     Reizēm kuģi iziet no ostām, un pēc tam par tiem vairs nav nekādu ziņu, Starbek!

-    Tā ir patiesība, ser, bēdīga patiesība.

-     Daži mirst paisuma laikā, daži - bēguma, daži - plūdos. Bet es šobrīd jūtos kā liels vilnis ar baltu putu cekulu, Starbek. Esmu vecs - paspiedīsim viens otram roku, puis!

Abu rokas satikās, skatieni sastapās un salīmējās - līme bija Starbeka asaras.

-    Ak, kaptein, manu kaptein! Cēlā sirds - neejiet - neejiet! Skatieties, te raud drosmīgs cilvēks, cik gan lielai ir jābūt sāpju nastai!

-    Nolaist laivu! - iesaucās Ahābs, atstumdams palīga roku.

-     Komandai gatavoties!

Pēc mirkļa laiva jau bija ūdenī un atīrās no kuģa.

-     Haizivis! Haizivis! - sauca balss no borta zemākā iluminatora. - Ak, kungs, mans kungs, atgriezieties!

Bet Ahābs neko nedzirdēja, jo šajā brīdī skaļā balsī izrīkoja, un laiva slīdēja uz priekšu.

Taču balsij no iluminatora bija taisnība: tikko laiva atīrās no kuģa, liels bars haizivju, it kā pēkšņi iznirušas no kuģa ķīļa apakšas tumšajiem ūdeņiem, sāka nikni ar zobiem apstrādāt airus - ikreiz, kad tos iegremdēja ūdenī, ar atplestām rīklēm tās sekoja laivai. Kaut kas līdzīgs nereti notiek ar laivām šajos dzīvo būtņu pilnajos ūdeņos, kur haizivis seko tām ar tādu pašu neatlaidīgu priekšnojautu, ar kādu maitas putni lidinās pārsoļojošu karapulku izplestajiem karogiem, armijai dodoties uz austrumiem. Bet šīs bija pirmās haizivis, kuras "Pekvods" sastapa kopš tā brīža, kad ieraudzīja Balto Vali; un laikam tāpēc, ka visi Ahāba airētāji bija aziāti - tīģerdzelteni mežoņi un viņu pēc muskusa smaržojošās miesas īpaši patīkami kairināja haizivis, ir zināms, ka reizēm tā no­tiek, - lai kā tas bija, tās sekoja tikai šai vienai laivai, nelikdamās zinis par citām.

- Ak, tēraudeietā sirds! - skatoties pakaļ aizbraucošajai laivai, teica Starbeks. - Vai tiešām tu vēl vari tik dzidri skanēt, kad tavs ķīlis slīd starp asinskārām haizivīm, kas seko tev atņirgtām rīklēm; un tas viss notiek trešajā, izšķirošajā dienā? Var būt, ja šīs trīs dienas saplūst kopā vienā vienīgā vajāšanā, tad noteikti pirmā diena ir rīts, otrā - pusdienlaiks, bet trešā - vakars, un beigu beigās ir gaidāms kaut kāds gals - šāds vai tāds. Ak! Mans Dievs! Kas gan stindzina no galvas līdz kājām, atstājot mani tik ledainā mierā kā mironi un tajā pašā laikā gaidu pilnu? Mani krata drebuļi! Nākotnes ainas slīd gar acīm kā tukšas aprises - tikai skeleti, bet pagātne dūmakā tīta. Mērij, mana meitene! Kā blāvā mākonī tu izzūdi man aiz muguras. Dēliņ! Tikai tavas acis es vēl saskatu, tik brīnišķi zilas tās kļuvušas. Šķiet, atrisinās sarežģītākās dzīves mīklas, bet sabiezē tūces un aizsedz visu. Vai tiešām mans brauciens jau galā? Manas kājas ļogās, it kā es būtu gājis veselu dienu bez pārtraukuma. Jāaptausta sirds, - vai tā vēl pukst? Sapurinies, Starbek! Nokrati aptrulumu… kusties, kusties! Kliedz labi skaļi! Hei, mastos! Vai redzat, mans puika māj ar roku tur, jūrmalas kāpā? Neprāts… hei, tur augšā! Uzmanīgi vēro­jiet laivas, skatieties, kurp peld valis! Ho! Atkal! Dzeniet prom to vanagu! Skatieties! Šis knābj un norauj vējrādi, - vecākais palīgs norādīja uz sarkano karodziņu, kas plīvoja grotmastā. - Hā! Šis skrien prom ar visu! Kur tagad ir vecais kapteinis? Vai tu redzi šo skatu, ak Ahāb? Drebi! Drebi!

Laivas nebija tikušas necik tālu no kuģa, kad pēc norunātā sardzesvīra signāla - lejup nolaistas rokas — Ahābs uzzināja, ka

PĒKŠŅI ŪDENS AP LAIVU LĒNĀM SĀKA VEIDOT PLATUS LOKUS, TAD ĀTRI PACĒLĀS UN GĀZĀS LEJUP…

valis ieniris, bet, tiekdamies piekļūt tam tuvāk tad, kad tas atkal uzpeldēs, viņš vadīja laivu pa to pašu kursu - nedaudz sānis no kuģa; airētāji klusēja, gluži kā noburti, kamēr spītīgie viļņi triecās un triecās pret nepiekāpīgo priekšgalu.

-    Sitiet, sitiet savas naglas, ak viļņi! Iesitiet tās līdz pašām galviņām! Diemžēl jūs aiznaglojat sili, kurai nav vāka; man nebūs ne zārka, ne katafalka - un tikai jūras putas var nogalēt mani! Ha! Ha!

Pēkšņi ūdens ap laivu lēnām sāka veidot platus lokus, tad ātri pacēlās un gāzās lejup, gluži kā pa zemūdens leduskalna nogāzi, kas pēkšņi iznirusi virspusē. Bija dzirdams zems, dobjš troksnis, un visiem aizrāvās elpa, jo milzīgs ķermenis - apvīts virvēm, apkārts harpūnām un žebērkļiem, izlidoja no jūras. Caurspīdīga miglas plīvura apņemts, tas kādu mirkli karājās varavīkšņainajā gaisā, pēc tam ar milzīgu troksni iegāzās atpakaļ dziļumā. Trīsdesmit pēdu augstumā uzšļāca ūdeņi — augstās strūklas sašķīda pārslās, kā vārošam pienam veidojot baltus riņķus, kas izplūda ap vaļa marmorkrāsas ķermeni.

-    Aiziet! - Ahābs uzkliedza airētājiem, un laivas strauji devās uzbrukumā, bet Mobijs Diks, ko bija satracinājušas svaigi iecirstās harpūnas, kas turpmāk rūsēs viņa miesā, likās visu debesu eņģeļu apmāts. Platās mezgloto dzīslu joslas, kas zem caurspīdīgās ādas apņēma plato, balto pieri, bija sarauktas vienās krunkās, kad valis metās pretī laivām, ar savu vareno asti tās izmētājot uz visām pusēm; abu palīgu laivās airētājiem tika izsisti no rokām visi asmeņi un žebērkļi, laivām izsperti dēļi, bet Ahāba laiva tikpat kā necieta.

Un, lūk, kad Degū un Kvīkegs mēģināja aizdarīt izsistos caurumus, bet valis, peldot prom, pagrieza pret viņiem sānu, no jūrnieku mutēm izlauzās skaļas vaimanas. Cieši piesaitēts pie nezvēra muguras, saspiests zem mezglotajām tauvām, kurās valis naktī sapinies, viņu skatieniem atklājās pa pusei saplosītais parsa ķermenis; melnās drānas bija saplēstas, no dobumiem izspiedušās acis vērās tieši uz Ahābu.

Harpūna izkrita kapteinim no rokām.

-    Piemānīts! Piemuļķots! - viņš iekliedzās, ar mokām ievelkot elpu. - Tā gan, pars! Es atkal tevi redzu! Jā, un tu aizgāji pirmais, lūk - tāds ir tavs apsolītais katafalks! Bet es tevi pieķēru, atceroties tavus pēdējos vārdus. Kur tad ir otrs katafalks? Atpakaļ, palīgi - uz kuģi! Šīs laivas vairs nekur neder, salabojiet tās, ja varat - labi ātri, un nāciet man palīgā; ja nē, tad pietiks ar to, ka Ahābs mirs viens pats - atpakaļ, vīri! Pirmajam, kas mēģinās izlēkt no šīs laivas, es tūlīt ieduršu harpūnu! Jūs vairs neesat cilvēki, jūs esat manas rokas un kājas, tāpēc paklausiet man! Kur valis? Atkal ieniris?

Taču viņa skatiens meklēja vali pārāk tuvu; kā rādās, Mobijs Diks pa to laiku steidzās uz savas muguras aizvizināt mirušā ķermeni - it kā uzskatīdams šo pēdējo tikšanos tikai par kārtējo ceļa posmu; peldot aizvēja pusē, valis atkal ātri slīdēja prom, tas gandrīz jau bija apdzinis kuģi, kas pa šo laiku traucās valim pretī, lai gan šobrīd pagausināja gaitu. Valis šķita peldam, cik ātri vien spēdams, pievēršot uzmanību vienīgi izvēlētajam virzienam.

- Ak! Ahāb! - iesaucās Starbeks. - Vēl tagad nav par vēlu apstāties - šajā trešajā dienā! Paveries! Mobijs Diks nemeklē tevi. Tu, tu pats savā neprātā meklē tikšanos ar to!

Paceļot buru pret vēju, kas pieņēmās spēkā, vientuļā laiva aši trauca pa viļņiem uz aizvēja pusi, gan airu, gan buras dzīta. Beigu beigās, kad Ahābs slīdēja garām kuģim - tik tuvu, ka skaidri varēja saskatīt pār bortu nolīkušo Starbeka seju, - viņš uzsauca, lai palīgs griež kuģi apkārt un palēnām seko viņam nelielā attālumā. Palūkojies augšup, viņš ieraudzīja Teštigo, Kvīkegu un Degū, kas steigšus rāpās mastos, kamēr airētāji līgoja sadragātajās laivās augšup - uz klāju, lai tur cītīgi noņemtos ar to labošanu. Garām skrienot, viņš pamanīja arī Stabsu un Flasku, kas uz klāja noņēmās ar harpūnām un žebērkļiem. Redzēdams to visu un dzirdēdams āmuru klaudzoņu pie sasistajām laivām, viņš juta, ka gluži citādi āmuri dzen naglu tieši pašam sirdī. Taču viņš savaldījās. Un - pamanījis, ka no grotmasta pazudis karogs, uzsauca Teštigo, kas tobrīd bija ticis līdz mastaugšai, lai kāpj lejā pēc jauna karoga, āmura un naglām un no jauna pienaglo to pie masta.

Vai nu aiz paguruma pēc triju dienu vajāšanas un piepūles, kad vajadzēja vilkt līdzi veselu sapiņķerētu virvju mudžekli, kas pamatīgi apgrūtināja peldēšanu, vai arī - īstenojot slepenu un ļaunprātīgu nodomu - Baltais Valis tagad pagausināja gaitu, vismaz tā izskatījās no laivas, kas tagad tam ātri tuvojās; lai gan, protams, šajā reizē attālums nebija tik liels. Un Ahābs, tāpat kā agrāk, traucās pa viļņiem, bet nepielūdzamās haizivis sekoja viņam tikpat neatlaidīgi un tik alkatīgi ķērās ar zobiem airu lāpstiņās, ka koks drupa un juka, gandrīz ikvienā iemērcienā atstājot jūrā sīkas skaidiņas.

-     Netrenkājiet tās! Šitie zobi tikai izrotā rakstiem mūsu airus. Airējiet! Haizivs žoklī vēl ērtāk atspiest airi, nekā plūstošā ūdenī!

-     Bet no katra kodiena, ser, airu lāpstiņas top plānākas!

-Šie airi vēl kalpos pietiekami ilgi! Airējiet! Bet kurš var

pateikt, - viņš murmināja, - ko te vajā haizivis - vali vai Ahābu? Bet irieties! Tā, tā, veicīgāk - mēs jau esam tuvu! Stūrējiet! Ķerieties pie stūres! Laidiet mani uz priekšu! - to pateicis, viņš ar divu airētāju palīdzību pārvietojās uz laivas priekšgalu, kura joprojām ātri traucās uz priekšu.

Kad laiva, sasvērusies ar vienu bortu līdz pašam ūdenim, meta līkumu ap Baltā Vaļa sānu, tas likās dīvaini bezrūpīgs - ar vaļiem tā reizēm gadās -, un Ahābu apņēma smacīga migliņa no vaļa strūklas, kas kūpēja ap lielo - kā Monadnoks - kupri; viņš bija kuprim tik tuvu, ka, atliecies atpakaļ ar visu augumu, atvēzējās augstu jo augstu un, pacēlis rokas virs galvas, ietrieca nīstajā valī aso iesmu un vēl niknākus lāstus. Gan lāsti, gan asmens - viss iedūrās līdz spalam un iegrima kā muklājā; Mobijs Diks pēkšņi metās sānis, drudžaini noraustījis izcilno sānu un, piesitot to laivai, bet neizlaužot laivā nevienu caurumu, piepeši uzrāva to stāvus; ja Ahābs tobrīd neturētos pie borta, viņu atkal izmestu pār malu jūrā. Tā notika ar trim airētājiem, kas savlaicīgi neuzminēja tieši to mirkli, kad saņems triecienu, tāpēc nebija sagatavojušies tā sekām; viņi izlidoja no laivas - bet tik veiksmīgi, ka jau pēc mirkļa divi no tiem atkal pieķērās pie borta un, pacelti uzplūstošā viļņa galotnē, ievēlās atpakaļ laivā; tikai trešais bezpalīdzīgi ķepurojās aiz borta, taču arī viņš turējās virs ūdens un peldēja.

Gandrīz tajā pašā brīdī, sasprindzinot spēkus un nesamazinot zibenīgo ātrumu, Baltais Valis atkal brāzās caur saputotajiem jūras ūdeņiem. Bet, kad Ahābs uzsauca stūresviram, lai tas pavelk ārā virvi un to piesien, kad viņš pavēlēja komandai pagriezties uz sēdekļiem un pievilkt laivu tuvāk mērķim, nodevīgā virve saspringa aiz divkāršās piepūles un pārtrūka, uzvldamās augstu gaisā.

-    Kas tur mani pārtrūka? Nospindza kāda dzīsla! Viss atkal kārtībā, pie airiem! Šim pakaļ!

Izdzirdis trokšņaini tuvojamies traucošo laivu, kas šķēla viļņus, valis apgriezās, lai stātos tai pretī ar savu bālo pieri, taču - tā vēzē- damies - tas pēkšņi pamanīja tuvāk slīdošā kuģa melno korpusu; varbūt uzminējis, ka no tā nāk visas vajāšanas, vai arī atzīdams to par sevis cienīgāku pretinieku, valis pēkšņi metās kuģim pretī, žvakstinot žokļus liesmainajās putu vērpetēs.

Ahābs sagrīļojās, viņa roka skāra pieri.

-     Es topu akls - manas rokas, izstiepieties man priekšā, lai varu sataustīt ceļu. Vai nakts jau klāt?

-    Valis! Kuģis! - šausmās kliedza airētāji.

-    Airus! Airus! Atver savas dzelmes, ak jūra, kamēr vēl nav par vēlu, lai Ahābs pēdējo, pašu pēdējo reizi trauktu pretī mērķim! Redzu: kuģis! Kuģis! Uz priekšu, mani vīri! Vai tiešām jūs neglāb­siet manu kuģi?

Bet, kad airētāji ar spēku grieza laivu pret bangām, kas zvetēja to kā ar veseri, ieplaisājušie laivas priekšgala dēļi ielūza, un tajā pašā mirklī tā iegrima viļņos līdz malai; samirkusi komanda, līdz ceļiem stāvot ūdenī, nopūlējās aizdrīvēt caurumu, ar ko pagadījās, lai izsmeltu iekšā plūstošo ūdeni.

Topašbrīd - laikā, kamēr tas viss norisinājās, Teštigo mitējās grotmastā klaudzināt ar āmuru un sastinga, turēdams to rokā; sārtais karogs, kas karājās viņam pār plecu kā apmetnis, pēkšņi noslīdēja un pacēlās gaisā, plīvodams prom tieši uz priekšu - gluži kā viņa sirds, kamēr Starbeks un Stabss, kuri stāvēja lejā uz bugsprita, reizē ar Teštigo ieraudzīja nezvēru, kas brāzās virsū kuģim.

-    Valis! Valis! Stūri sānis, stūri sānis! Ak vai, pasargājiet mani, jūs, maigās gaisa varas! Ja jau jāmirst, tad neļaujiet Starbekam mirt gļēvā sievišķa nāvē! Stūri sānis, es saku - jūs, muļķi, vai neredzat to rīkli, to žokli!? Vai tiešām šis ir visu manu karsto lūgšanu auglis?

Manas uzticības pilnās dzīves gals? Ak Ahāb, Ahāb, lūko savu darbu! Tā turēt, stūrman, tā turēt! Nē, nē! Sānis, vēlreiz sānis! Šis pagriežas, lai mestos pretī! Ak, šī nepielūdzamā piere, kas nāk tieši virsū cilvēkam, kuram pienākums liedz pamest kaujas lauku. Mans Dievs, stāvi man klāt!

-     Stāvi nevis man klāt, bet zem manis, lai kas tu esi, tikai palīdzi Stabsam, jo arī Stabss nolēmis nepadoties! Es ņirdzu par tevi, tu, zobus atšiepušais vali! Kas gan balstīja Stabsu, kas neļāva Stabsam aizmigt, ja ne paša modrā acs? Bet tagad nabaga Stabsam jāliekas uz matrača, kas viņam par mīkstu; labāk lai tas būtu piebāzts žagariem! Es smejos par tevi, tu, ņirdzīgais vali! Palūk, saule, mēness un zvaigznes! Es jūs saucu par labākā puiša slep­kavām, kuram kādreiz gadījies izlaist garu! Un tomēr, es vēlreiz saskandinātu glāzes ar jums, ja vien jūs pastieptu kausus man pretī! Ak, ak! Ak, ak! Tu, ņirdzošais vali, drīz mums iznāks pamatīgi piestrēbties! Kāpēc tu nelaidies projām, Ahāb? Kas attiecas uz mani, tad - nost tupeles un jaku, lai Stabss mirst vienos dungriņos! Ir gan varen appelējusi un sālīta nāve… ķirši! Ķirši! Ķirši! Ak, Flask - apēst kaut vienu sarkanu ķirsi un mirt!

-     Ķirši? Es tikai vēlētos atrasties tur, kur tie aug. Ek, Stabs, ceru, ka mana nabaga māmiņa paguvusi saņemt manu algu - ja nav, tad tagad viņa dabūs tikai vara sīknaudu, jo ceļojums ir galā.

Gandrīz visa komanda, pametusi darbošanos, tagad kā parādē stāvēja kuģa priekšgalā, joprojām turēdama rokās vairs nevaja­dzīgos āmurus, dēļu galus, žebērkļus un harpūnas; visi kā apburti skatījās uz vali, kas traucās tiem pretī, dīvaini mētādams no vienas puses uz otru draudīgo galvu un sūtot sev pa priekšu platus putu puslokus. Vaļa izskats liecināja par izrēķināšanos, drīzu atriebību, neiznīdējamu ļaunumu - par spīti visam, ko vien mirstīgs cilvēks varētu pret to uzsākt, izturīgā un baltā piere kā siena triecās pret labo bortu kuģa priekšgalā - tā, ka notrīcēja gan cilvēki, gan mastu baļķi. Daudzi nokrita garšļaukus. Harpunētāju galvas it kā cēlās augšup no viņu vēršu skaustiem - gluži kā no zemes izrauti sakņu bumbuļi. Visi dzirdēja, kā izsistajā caurumā gāzās ūdens - kā kalnu strauts dziļā ielejā.

-    Kuģis! Katafalks! Otrais katafalks! - kliedza Ahābs, stāvot savā laivā. - Tas tiešām darināts tikai no Amerikas kokiem!

Bet valis ienira zem grimstošā kuģa - gar ieplaisājušo ķili zem ūdens mainīja virzienu un ātri izlidoja virspusē - jau pie otra borta - dažus jardus no Ahāba laivas tas uz mirkli it kā sastinga vilnos.

-     Es riebumā novēršu savas miesas no saules. Ei, Teštigo! Kāpēc nesaklausu tavu āmuru klaudzam? Ak! Jūs, mani trīs neieka­rotie torņi, tu, stiprais ķīli! Korpuss, ko spētu sadragāt vienīgi Dievs, tu, stingrais klāj, un augstprāti, stūresrat, un tu, priekšgal, kas allaž tiecies uz polu - mans slavas vainagotais, nāvei nolemtais kuģi! Vai tiešām tev jāiet bojā - un bez manis? Vai tiešām man būs liegts vienīgais mierinājums, kas dots bojāejoša kuģa kapteinim? Ak; vientuļnieka nāve pēc vientuļnieka dzīves! Ak vai, tikai tagad es beidzot jūtu, ka viss mans varenums ir manās visdziļākajās bēdās. Ehe - hē! Trauciet šurp no tālienes - jūs, manas dzīves trauk­smainās bangas, pārklājiet man pāri gulstošo nāves vālu! Es stājos tev pretī, visa iznīcinātāj, bet nebūt ne uzvarējušais vali; līdz pēdējam cīnīšos ar tevi, no pašas elles dziļumiem došu tev pēdējo dūrienu; dziļi nīstot, sūtu tev savu pēdējo, spļāvienam līdzīgo elpas vilcienu! Lai visi zārki un katafalki noslīkst vienā dīķī! Ja jau neviens no tiem netiks man, tad lai labāk sašķīst gabalos, vajājot tevi, pieķēdēti pie tevis, tu, nolādētais vali! Tā, lūk, es padodos!

Nozibēja mestā harpūna; ievainotais valis metās uz priekšu; tam līdzi zibenīgā ātrumā pa reni slīdēja aukla - un iesprūda. Ahabs pieliecās, lai to atbrīvotu, bet slīdošā cilpa aptinās viņam ap kaklu - un bez trokšņa, kā turki nožņaudz savu upuri, — viņu izslīdināja no laivas, komandai pat nepamanot. Nākamajā mirklī smagais virves gals, izsprūkot no tukšā tovera, nogāza no kājām kādu airētāju un, sitoties ūdenī, nozuda dzelmē.

Uz mirkli visa laivas komanda sastinga, pēc tam vīri pagriezās, iesaukdamies: "Kuģis! Dievs Kungs, kas notiek ar kuģi?" Drīz vien - caur dūmakainu, ļaunu vēstošu miglas plīvuru viņi ieraudzīja blāvu spoku kuģi, kas izgaisa kā dziestoša fatamorgāna, - vienīgi mastu gali vēl rēgojās ārā no ūdens, bet tajos - neprātīgu baiļu vai nesatricināmas uzticības sasaistīti, mežoņi harpunētāji joprojām stāvēja un lūkojās jūrā. Tajā brīdī laivu apvija koncentriski apļi, un visa komanda kopā ar peldošajiem airiem un žebērkļu roktu­riem, ar visu, kas laivā bija - dzīvo un nedzīvo kravu - sāka riņķot un iegriezās milzīgajā krāterī, kurā līdz pēdējai skaidai pazuda viss, kas reiz saucās par "Pekvodu".

Bet tobrīd, kad virs ūdens rēgojās tikai dažas collas no grot- masta, kurā, par spīti uzplūstošajiem viļņu vāliem, vēl mierīgi un izaicinoši plīvoja karogs, lai gan masta galā stāvošā indiāņa galva jau atradās zem ūdens - tajā pašā brīdī sarkanādaina roka pacēla āmuru un atvēzienā vēl steidzīgāk pienagloja karogu dzelmē grimstošajam mastam. Ērglis, kas ar ļaunu prieku nolūkojās, kā nogrima viņa mūžsenais ienaidnieks šajā saulē, knābādams un traucēdams Teštigo piestiprināt karogu, šis putns nejauši iegrūda savu atvāzto spārnu starp mastu un āmuru; tajā pašā mirklī, juz­dams, ka gaiss pēdējo reizi savirmo virs viņa, mežonis nāves gār- dzienā zvēla ar āmuru; un debesu putns ar erceņģelisku kliedzienu, pacēlis augšup savu karalisko knābi un ar sagūstīto miesu sapinies Ahāba karogā, nozuda dzelmē kopā ar kuģi, kas gluži kā Sātans, aizrāva sev līdzi peklē arī debess dzīvo daļu.

Sīkie putni brēkādami riņķoja virs dziļā ūdens krātera; drūmas baltu putu bangas uzvirmoja no krātera stāvajām sienām; tad bedre pamazām izlīdzinājās, un drīz vien bezgalīgais jūras klajš mierīgi viļņojās, it kā nekas nebūtu bijis - gluži kā pirms piectūkstoš gadiem.

EPILOGS

"Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu. "

(ījabagr. 1;19)

DRĀMA NOSPĒLĒTA. Kādēļ tad kādam vēl jākāpj uz skatuves? Tādēļ, ka pēc kuģa bojāejas viens cilvēks tomēr palika dzīvs.

Par laimi, pēc parsa pazušanas Liktenis lēma man ieņemt vietu Ahāba laivā, kad šī vieta atbrīvojās; un es biju tas, kas kopā ar diviem airuvlriem pēdējā dienā, kad laiva sašķiebās, nokļuva aiz borta. Un tā, peldot netālu no nelaimes vietas un noskatoties drausmīgo traģēdiju, jau rimstošā straume pēc kuģa nogrimšanas lēnām vilka mani tuvāk ūdens virpulim. Kad es to sasniedzu, šī vieta jau bija pārvērtusies gludā, putām klātā atvarā. Es riņķoju un riņķoju - gluži kā jaunais Iksions'24 - aizvien tuvāk un tuvāk ap melno pūsli, kas veidoja lēni rotējoša riteņa asi. Beidzot es atta­pos tā centrā - tur melnais pūslis piepeši pārplīsa; šajā vietā no dzelmes - kā atsperes izsviesta - ar milzīgu spēku, savas lielās peldētspējas vadīta, iznira glābšanas boja, kas izskatījās pēc zārka, - cā apgriezās gaisā, bet pēc tam peldēja uz manu pusi. Šajā zārkā es veselu dienu un nakti kuģoju atklātā jūrā, šūpojoties vieglā vēs­miņā kā "aizlūguma taktī. Haizivis traucās garām, netraucējot mani, it kā to rīkles būtu aizslēgtas ar piekaramajām atslēgām; asinskārie jūras ērgļi lidinājās tā, it kā to knābji slēptos makstis. Otrajā dienā tālumā parādījās bura - tā nāca tuvāk un tuvāk, līdz beidzot mani uzņēma svešs kuģis. Tā bija nenogurdināmā "Rāhele", kas klejoja, meklēdama savus pazudušos bērnus, - un atrada tikai vienu vienīgu bāreni. >

M īksions (grieķu mitol.) - viņš apvainoja dievieti Hēru, par ko Zevs viņu sodīja, piekaldams pie ugunīga rata. (Tulk. piezīme.)

ETIMOLOĢIJA

(Dati, kurus sakopojis nelaiķis ģimnāzijas palīgskolotājs, diloņslimnieks.)

Es vēl redzu viņu acu priekšā - bālu, apnēsātā svārkā, padilušu miesās, dvēselē un prātā. Viņš mūždien mēdza slaucīt putekļus no vecām vārdnīcām un gramatikas mācību grāmatām ar savu neparasto kabatlakatu, kā smiekla pec rotātu visu pasaules nāciju karogiem priecīgās krāsās. Viņam patika slaucīt putekļus no šim vecajām gramatikām; tāda nodarbība neuzmācīgi atgādināja, ka viņš ir mirstīgs.

"Ja esi apņēmies skolot citus un ieskaidrot viņiem, kā mūsu valodā sauc valzivi, vārdā whale nevērības pēc izlaižot burtu "h", kas nosaka tikpat kā visu vārda nozīmi, tu sēj maldus."

Hekljuits

"WHALE*** zviedru un dāņu valodā hval. Šis dzīvnieks ta nosaukts apaļuma vai izliekuma dēļ, jo dāniski hvalt nozīmē "izliekts", "velvēts"."

Vebstera vārdnīca

"WHALE*** cēlies tiešā ceļā no holandiešu un vācu valodas Wallen,

anglosakšu Walu>ian - ripot, velties."

Ričardsona vārdnīca

NOSAUKUMI:

"III -ebreju

KTļTOC - grieķu

CETUS - latīņu

WHOF.L - anglosakšu

HVALT - dāņu

WAL - holandiešu

HWAL - zviedru

WHALE - islandiešu

WHALE - angļu

BALEINE - franču

BALIENA - spāņu

PF.KEE - NUEE - NUEE - Fidži salinieku

PEHEE - NUEE - NUEE - Eromangas iedzimto

IZVILKUMI

(bibliotekārā jaunākā palīga sakopojumā)

Kā tālāk redzēsiet, šis burtnieks un nelaimīgais grāmattārps - biblio­tekāra palīgs tika izvandījis veselas Vatikāna bibliotēkas un visas pasaules grāmatnieku bodītes, meklējot jebkuras - kaut vai nejaušas norādes par vaļiem, kādas vien visās iespējamās grāmatās varētu uziet, - vai tie būtu dievvārdi vai bezdievju raksti. Tādēļ jums nevajag šos juceklīgos, kaut arī autentiskos izvilkumus par vaļiem uzlūkot par pašu svēto citoloģijas evaņģēliju. Ne tuvu. Antīko autoru un dzejnieku citāti šoviet mūs interesē tikai tiktāl, ciktāl tie dod mums iespēju no putna lidojuma pavērties uz visu to, kas jebkad jebkādā sakarā par Leviatānu sacīts, izdomāts un sadzejots nācijās un paaudzēs, ieskaitot arī šo.

Tātad, paliec sveiks, nabaga bibliotekāra palig, ko es te komentēju. Tu piederi tai bālģīmju ciltij bez dzīvesprieka, kuru šajā pasaulē nekāds vīns nespēj sasildīt un kurai pat baltais heress liktos par stipru un rozīgu; tomēr ar tādiem ka tu reizēm ir patīkami pasēdēt divatā, arī pašam jūtoties nelaimīgam, kopīgi birdinot asaras, bez aplinkiem pasakot, kad acis valgas, bet glazēs sausas un mācas virsū tīri tīkams žēlums: - Metiet pie malas to visu, jaunākais palīg! Jo lielākas būs jūsu pūles, lai pasaulei izdabātu, jo mazāka būs tās pateicība! Ak, ja es varētu izbrīvēt jums Hemptonkortu325 vai Tilerī326 !

Bet norij iet savas asaras un uzvelciet sirdi mastā par karogu, jo tie jūsu biedri, kas aizgājuši pirms jums, jau steidz brīvēt jums septiņstāvu debesis, triecot ārā mūžsenos diedelniekus Gabrielu, Mikaēlu un Rafaelu127 .

Te mēs varam tikai saskandināt salauztās sirdis - tur jūs varēsiet saskandināt neplīstošus kausus!

"Un Dievs radīja lielos vaļus."

Genesis328

"Aiz sevis Leviatāns atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba

vizmā."

ījaba grāmata

"Un tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu."

Jonas grainata

"Tur brauc kuģi, tur ir Leviatāns, ko Tu radījis, lai tas rotaļājas."

Psalmi

"Tanī dienā tas Kungs piemeklēs ar savu garo, lielo un stipro zobe­nu Leviatānu, žiglo un veiklo čūsku, otru Leviatānu, lunkano čūsku, un nokaus lielo jūras pūķi."

Jesajas grāmata

"Un lai kāds priekšmets tai haosā nonāktu tam briesmonim mutē, lai tas būtu zvērs, kuģis vai akmens, vienā mirklī tas pazūd viņa milzīgajā, glumajā rīklē un nogrimst viņa bezdibenīgajā vēderā."

Plūtarhs, "Moralia"- t.s. morāles traktāti.

Hollanda1w tulkojumā

"Indijas okeānā uzturas daudzas lielas jo lielas zivis, tas ir, viņu starpā atrodami vaļi un atvarzivis, sauktas Balaena, kuras garuma sasniedz tikpat kā četrus akrus vai arpanus zemes."

Plīnijs Hollanda tulkojumā

"Mēs tikko divas dienas sabijām uz jūras, kad ap saules lēktu parādījās lielāks daudzums vaļu un vēl citādu jūras nezvēru. Viņu starpa viens izcēlās ar tik tiešām milzonīgiem izmēriem. *** Tas tuvojās mums, turēdams muti vaļā, saceldams viļņus uz visām pusēm un sakuldams jūru

putās savā priekšā."

Lukiāns, "Patiess stāsts"33 "

"Viņš ieradās šajā zemē arī tālab, lai lūkotu saķert valzivis, jo šo kus­toņu ilkņi ir 110 ļoti vērtīga kaula; vairākus tādus viņš tika atvedis par dāvanu konungam. *** Pašas labākās zivis tapušas noķertas viņa zemē; to starpa dažas ir četrdesmit astoņus, bet dažas pat piecdesmit jardu garas. Viņš apgalvo, ka esot viens no tiem sešiem, kuri piebeiguši sešdesmit valzivju divās dienās."

Otera jeb Otheres stāstījums no paša mutes,

karaļa Alfrēda pierakstīts tai 890. gadā pēc Kristus dzimšanas"'

"Un tobrid, kad jebkas, vai tas būtu kustonis vai kuģis, nonākot drausmīgajā bezdibenī — briesmoņa (vaļa) rīklē, tūdaļ top pazudināts un aprīts, jūras grundulis mierīgi dodas tur iekšā un guļ pilnīgā drošībā." Monteņs "Sabundas Raimonda apoloģija"332

"Bēgsim, bēgsim! Pie vērša maitas, tas ir Leviatāns, kuru krietnais pravietis Mozus attēlojis svētā vīra Ijaba dzīves aprakstā!" Rablē[152]

"Šā vaļa aknas sakrāva divos pajūgos" Stovs. "Annāles"[153]

"Dižais Leviatāns, kas liek jūrai vārīties, līdzīgi verdošam ūdenim katla."

Lorda Bēkona "Psalmu" tulkojums[154]

"Kas attiecas uz milzīgo vaļa ķermeni, dēvētu par "orku", tad mēs neko noteiktu nezinām Tie mēdz būt ārkārtīgi trekni, tādējādi no viena vaļa var iegūt gluži neticamu tauku daudzumu." Bēkons. "Dzīves un nāves vēsture"

"Visvarenākais līdzeklis pret iekšķīgām sāpēm - spermacets." Karalis Anrī IX

"Very like a ivhale. "i>( ' "Hamlets"

"Nekādos varas nevaid, kas tam pretī stātos, Nekādas burvju mākas, atpakaļ viņš dodas, Jo veltai pārestībai atdarītai jātop, Un krūtis caurdurtās būs atriebt godam — Tā krastup steidz pa viļņiem valis ievainotais. " Spensers. "Feju karaliene"[155]

"Milzumliels kā valis, kas ar sava varena ķermeņa kustībām pat mierīgā laikā var likt okeānam vārīties."

"Kas īstenībā spermacets ir, par to cilvēki, taisnību sakot, nezina spriest, jo pat zinībvīrs Hosmannus savā trīsdesmit gados sarakstītajā darbā atklāti atzinis: "Nescio quid sit. " w

Sers T. Brauns34 " "Par spermacetu un spermaceta vali". Sk. viņa "Traktātu par izplatītiem maldiem"

"Ka Spenseram tas dzelzuvīrs ar spriguli,

Ar asti visu grauj viņš kā ar biguli."

* * *

"Ar pīķiem sānos viņš uz priekšu traucas, Uz muguras tam slejas šķēpu audze." Vollers.34 ' "Kauja pie Vasarsalām"

"Māksla radījusi to vareno Leviatānu, kas saucas par valsti (latīniski

Civilas) un ir tikai mākslīgs cilvēks." Hobss.[157] "Leviatāna" ievads

"Neprātīgā pilsēta Manzula aprija viņu nesakošļājusi, itin ka viņš būtu zivtele valim mutē."

"Svētceļnieka gājums"[158]

"Tas jūras dzīvnieks Leviatāns, kuru jūras dzīlē Dievs radījis par lielāko no dzīviem. " "Zaudētā paradīze"[159]

"Leviatāns,

Tur dzelmē dižākais no dzīviem radījumiem Kā zemesrags, vai peld vai snauž, Ir līdzīgs salai peldošai; tas ievelk Sev žaunas ūdeņus un met pret debesīm. " Turpat

"Varenie vaļi, kas peld ūdeņu jūrā, kamēr eļļas jūra skalojas viņos." Fullers.'45 "Pasaulīgā un dievišķā vara"

"Aiz zemesraga slēpies Leviatāns, Tur nekustīgi laupījumu gaida, Un laupījums skrien iekšā mutē platā, Kad domā steidzamies uz drošu migu." Draidens.[160] "Annus mirabilis"

"Kamēr valis peld, pievilkts pie kuģa borta, tie nocērt viņam galvu un ar laivu velk uz krastu, ciktāl vien var; taču tā aizķer dibenu jau div­padsmit - trīspadsmit pēdu dziļumā."

Tomass Edžs. [161] "Desmit braucieni uz Špicbergenu". Parčesa izdevumā

"Pa ceļam tie redzēja daudzus vaļus okeānā draiskojamies un sava prieka pēc pa ūdensvadiem un slūžām, kurus daba izvietojusi tiem uz ple­ciem, izsprauslajam augšup veselus šļakatu kūļus." Sers T. Herberts. "Ceļojumi uz Āziju un Āfriku". Harisa sakārtojumā34 "

"Te viņi satika tik milzīgus vaļu pulkus, ka bija spiesti vadīt kuģi ar vislielāko uzmanību, lai neuzskrietu virsū kādam no tiem." Skoutens. "Sestais brauciens apkārt pasaulei"

"Mēs zēģelējām prom no Elbas ar ziemeļaustreni, kuģī, kas saucās "JONA VALZIVS VĒDERĀ".

Daži apgalvo, ka valis nevar atvērt muti, bet tie ir maldi.

Viņi mēdz rāpties mastos un no turienes lūkoties pēc vaļiem, jo pirmajam, kas pamana vali, par pūlēm tiek izmaksāts dukāts.

Esmu dzirdējis, ka pie Šetlendas salām nomedīts valis, kam vēderā bijušas siļķes, kuras satilptu vismaz vienā mucā.

Viens no mūsu harpunētājiem stāstīja, ka reiz pie Špicbergenas nomedījis vali, kas bijis viscaur balts."

"Brauciens uz Grenlandi", Anno Domini 1671, Harisa krājumā

"Vairāki vaļi tikuši izmesti krastā te (Faifas), piekrastē. Tai 1652. gadā pēc Kristus ap astoņdesmit pēdu gara valzivs tikusi izskalota, no tām ūsainajām, kas (kā man ziņoja) bez lielāka daudzuma tauku, ienesusi arī 500 aršīnas vaļa ūsu. Viņas žoklis uzstādīts Pitferrenas dārzā par arku."

Sibalds.34 ' "Faifa un Kinrosa"

"Es atzinos, ka man arī gribētos pacīkstēties ar kādu spermaceta vali un to nobeigt, jebšu vēl nekad nebija gadījies dzirdēt, ka no šiem kāds būtu ņēmis galu no cilvēka rokas, tik neganti un spēcīgi šie ir." Ričards Strafords.

"Vēstule iz Bermudu Salām",

Filoloģiskas piezīmes Anno Domini 1668

"Valzivis jūrās

Uzklausa dievišķo balsi."

Jaunanglija. Lasāmgrāmata

"Mēs redzējām arī lielāku daudzumu milzīgu valzivju, kuras šajās dienvidu jūrās sastop, es teiktu, kādas simt pret vienu salīdzinājumā ar ziemeļpusi."

Kapteinis Koulijs. "Brauciens apkārt zemeslodei", 1729. Tā Kunga gadā

'""**bet vaļa dvaša bieži vien tik neizturami smird, ka no tās var iestāties prāta aptumsums."

Uljoa.[162]" "Dienvidamerika"

"Lai apakšsvārku bruņas aprūpētu labāk,

Tos piecdesmitam silju liksim glabāt.

Šis cietoksnis tik bieži ieņemts tiek,

Kaut vaļa ribas tam un āķus priekšā liek. "

"Cirtas nolaupīšana"151

"Ja lieluma ziņā pielīdzinātu sauszemes dzīvniekus tiem, kuri dzīvo jūras dziļumos, pirmie mums izliksies gluži niecīgi. Valis neapšaubāmi ir lielākā starp Dieva radībām."

Goldsmits.[163] "Dabas vēsture"

"Ja jūs sadomātu rakstīt pasaku mazām zivtiņām, tad jums jāliek tām runāties lielu vaļu mēlē."

Goldsmits - Džonsonam[164]

"Pēc pusdienas ieraudzījām kaut ko tādu, kas atgādināja klinti, bet īste­nībā bija beigts valis, kuru nomaitājuši kaut kādi aziāti, kas tobrīd vilka to pie krasta. Kā likās, viņi lūkoja slēpties aiz milzīgā vaļa, lai nedotos redzami."

Kuks. "Ceļojumi"[165]

"Valzivīm, kas vairāk lielumā padevušās, viņi reti rauga uzbrukt. Daži vaļi viņiem iedveš tādas šausmas, ka viņi klajā jūrā bīstas tos pat vārdā saukt un vadā savās laivās mēslus, kaļķi, kadiķus un citas tamlīdzī­gas lietas, lai tos atbaidītu."

Uno van Troils. "Vēstules par Benksa un Solendera

braucienu uz Islandi 1772. gadā"

"Spermaceta valis, kuru uzgājuši nantaketieši, ir kustīgs un nešpetns radījums, kura gūstīšanā zvejniekiem nākas izrādīt lielu veiklību un drosmi."

Tomass Džefersons.[166] Ziņojums par vaļiem

franču ministram 1778. gadā

"Bet sakiet, lūdzami, ser, kas uz pasaules var tam līdzināties?"

Edmunds Bērks.[167] No runas parlamentā par

Nautaketas vaļu medniekiem

"Spānija - šis milzu valis, kas izmests Eiropas krastā."

Edmunds Bērks (Kaut kur)

"Karaļa likumīgo ienākumu desmitais avots, kā sacīts, ticis dibināts aiz apsvēruma, ka majestāte sargā un izbrīvē jūras no pirātiem un laupītajiem, tas ir viņa tiesības uz karalisko zivi, par kādām tiek godātas store un valzivs. Un šīs te, vai tās būtu izmestas krastā vai noķertas tā tuvumā, ir karaļa īpašums."

Blekstons.35

"Drīz viņi cīnīsies uz dzīvību un nāvi.

Tur Rodmonds, asmeni virs galvas ceļot

Ar atkārpām, steidz acīm mērot ceļu. "

Folkoners.1 '" "Kuģa bojāeja"

"Pār torņiem, kupoliem un korēm Tur raketes redz degam,

Uz mirkli vien, pirms tumsa noris, Tās debess velvē sprēgā.

Ja ūdens gaismām līdzīgs bīitu, Kā straumes augšup virpuļotu,

Kad nevaldāmai līksmībai par godu Pret debesim tās valis sūta. "

Koupers.1w "Par godu karalienes apmeklējumam Londona"

"Desmit vai piecpadsmit galoni asiņu pēc cirtiena izšļācās no sirds ar briesmīgu spēku."

Džons Hanters.36 " "***Arskaite par vaļa (ne visai liela) sekciju"

"Vaļa aorta diametrā pārsniedz pašu resnāko Londonas tilta noteku, un ūdens, kas skrien pa šo cauruli, ātruma un spiediena ziņā jūtami atpaliek no asins strūklas, kas līst no vaļa sirds."

Peilijs."'1 "Teoloģija"

"Valis ir zīdītājs, kam nav pakaļkāju."

Barons Kivjē[168]

"40 grādu pagriezienā uz dienvidiem mēs redzējām spermaceta vaļus, taču nenomedijām nevienu līdz pat pirmajam maijam, kad jūra gluži vai nosēta ar tiem."

Kolnets. "Brauciens kašalotu medību tālākai paplašināšanai"

"Tur, brīvā ūdens stihijā zem manis,

Tās nira, peīdēdamas cīnījās un virpās:

Viss juras zivju daudzveidīgais klāsts,

Ko mēlei neaprakstīt, kādu kuģinieki

Nemūžam redzējuši nebūs; baismīgs Leviatāns

Un sikiilīši miljoniem ik vilni

Tur pūliem, saliedētiem peldošajās salās,

Kas klausa mūsu prātam nezināmām dziņām

Un nekļūdīgi atrod īsto ceļu,

Kaut visur nelabvēļu apdraudēti —

No vaļiem, haizivīm un nezvēriem, kam zobens,

Ass zāģis, rags vai ilknis loka liekts."

Montgomerijs.141 "Pirmsplūdu pasaule"

"Ho! Dziediet slavu šim Pelclspuraino tautas valdonim! Nezina varenāka radījuma ka šis Neviens, pat Atlantijas okeāns viss; Nedz arī treknāka zivs ir manīta Sājos polāros ūdeņos ganāmies. "

Čārlzs Lembs.1M "Vaļa triumfs"

"Tai 1690. gadā vairāki cilvēki no augstāka pakalna nolūkojās, kā vaļi draiskojas un izpūš ūdensstrūklas, dzenadami cits citu, kad viens sacīja, uz jūru norādīdams: "Tur ir tas zaļais lauks, kurp mūsu bērnu mazbērni dosies savu dienišķo maizi lūkot.""

Obids Meisijs. "Nantaketas vēsture"

"Es uzcēlu mums ar Suzannu mājiņu un vaļa žokli liku gotiskas vārtu arkas vietā."

Hotorns.[169] "Divkārt stāstītas pasakas"

"Viņa atnāca, lai apspriestos par pieminekli savam pirmajam iemīļotajam, kuru Klusaja okeānā pirms četrdesmit gadiem nogalējis valis."

Turpat

"Nē, ser, tas ir visīstākais valis," atbildēja Toms, "es redzēju viņa šļakatu strūklu; šis uzsprausloja augšup divas varavīksnes, tik brīnišķas, ka ikvienam kristietim nenopriecāties. Tas kustonis ir pilns ar eļļu kā viena spermaceta muca."

Kūpers.366 "Locis"

"Tika pasniegtas avīzes, un Berlīnes laikrakstā izlasījām, ka tur uz skatuves parādījušās valzivis."

Ekermanis.36 "Sarunas ar Gēti viņa pēdējos mūža gados" (1 -3,1836-1848)

"Mans Dievs! Mister Čeis, kas noticis? Es atbildēju: "Valis mums ielauzis sānus."

Stāstījums par Nantaketas vaļu medību kuģa "Eseksa" bojāeju, kad tam Klusajā okeānā uzbruka un beigu beigās to nogremdēja liels kašalots; pierak­stījis kapteiņa vecākais palīgs uz minētā kuģa Ovens Čeiss no Nantaketas.

Ņujorka, 1821

"Augstu mastgalā kuģinieks sardzē,

Stabulē vējiņš spirgts;

Bāls mēness te uzspīd, te tumst,

Kur vizmains un sptguļains virmojums,

Valzivis uzpeld un nirst. "

Elizabete Ouksa Smita368

"Vidējais to līniju garums, kuru izveidotu laivas, kas piedalās tikai šā viena vaļa tvarstīšanā, stieptos 10 440 jardu garuma un ir aptuveni sešas angļu jūdzes.369

Palaikam valis izvicina pa gaisu savu vareno asti, plīkšķinot to ka pletni, un šo skaņu var dzirdēt uz ūdens triju četru jūdžu attālumā."

Skorsbijs37 "

"Satracināts no sāpēm, kādas tam sagada šie jaunie uzbrukumi, kaša- lots sak neganti mētāties, riņķi griezdamies; tas izslej milzīgo galvu un, plati atplētis žokļus, kampj visu, kas gadās ceļā; ar pieri metas virsū laivām un dzen tās sev pa priekšu lielā ātrumā, palaikam pilnīgi sašķaidot un nogremdējot.

Lielu izbrīnu izraisa tas, ka, aplūkojot tik interesanta un no komer­cijas viedokļa tik nozīmīga dzīvnieka paradumus (kā spermaceta valis), tie nemaz vai tikpat kā nemaz nepiesaista daudzos un viņu starpā arī izglītotos novērotājus, kam pēdējos gados noteikti nav trūcis pietiekamu un visnotaļ labvēlīgu izdevību to novērot."

Tomass Bils. "Kašalota vēsture" 1839

"Kašalots (spermaceta valis) ir ne tikai labāk apbruņots par īsto - visīsto jeb Grenlandes vali, jo tam ir spēcīgi nāvesrīki ķermeņa abos galos, bet ir daudz biežāk noskaņots pielietot ieročus uzbrukumam, ko īsteno tik prasmīgi, bezbailīgi un neganti, ka top uzlūkots par vienu no bīs­tamākajiem visu pazīstamo vaļu paveidu vidū."

Frederiks Debels Bennets. "Vaļu medību braucieni apbirt pasaulei," 1840

"13. oktobris.

-     Viens pūš strūklu! - atskan no masta gala.

-     Kur? - vaicā kapteinis.

-     Trīs rumbus[170] aizvēja pusē, ser.

-     Pagriez stūri! Tā turēt!

-     Klausos, ser.

-     Ei tu, tur mastā! Vai tagad šo redzi?

Jā gan, ser! Vesels kašalotu bars! Laiž strūklas! Un metas laukā no ūdens!

-     Bļauj! Tiklīdz ko redzi, tā bļauj!

-    Jā gān, ser. Tur pūš! Tur - un tur - vēl, un vē-ēl!

-     Cik tālu?

-     Kādas divarpus jūdzes.

-     Zibeņi un pērkoni! Tik tuvu! Sauciet visus šurp!

Dž. Ross Brauns. "Vaļu medību brauciena uzmetumi", 1846

"Vaļu medību kuģis "Globuss", uz kura klāja norisinājās briesmīgie notikumi, ko mēs gatavojamies še attēlot, nāca no Nantaketas salas."

Dumpja apraksts uz kuģa "Globuss", ko pierakstījuši Lejs un Flasijs - dzīvi palikušie,

Tā Kunga 1828. gadā

"Reiz, ievainota vaļa vajāts, pēc tam kad viņš bija tam brūci iecirtis, viņš kādu laiku lūkoja atvairīt triecienu ar žebērkli, tomēr satracinātais briesmonis beigu beigas metās virsū laivai; viņam un viņa biedriem izdevās paglābties, tikai iesprūkot ūdeni, kad viņi manīja, ka uzbrukums ir veltīgs."

Taijermana un Benneta misionāru dienasgrāmata.

"Un pati Nantaketa," sacīja misters Vebsters, "ir visai būtiska nacionālā ienākumu daļa. Tās iedzīvotāji - astoņi vai deviņi tūkstoši cilvēku — visu mūžu pavada jūrā, gadu pēc gada sekmējot tautas labklājību ar savu vīrišķību ii 11 ārkārtīgi grūto darbu."

Atskaite par Daniela Vebstera uzstāšanos senātā sakara ar likum­projektu par viļņlauža būvi Nantaketā 1828. gadā

"Valis uzkrita viņam tieši virsū un, ka rādās, nosita viņu uz vietas."

Augsti god. garīdznieks Henrijs T. Čīvers. "Valis un tā vajātāji vai vaļu mednieka piedzīvojumi līdz ar vaļa dzīves aprakstu, salūkoti mājup- brauciena laikā uz "Komodora Prebla""

"Ja tu sacelsi kaut niecīgāko troksni," Semjuels atsaucās, "nosūtīšu tevi uz elli!"

Semjuela Komstoka (Dumpinieka) dzīve, ko aprakstījis viņa brālis, Viljams Komstoks.

Otra versija par notikumiem uz kuģa "Globuss"

"Holandiešu un angļu kuģojumi uz Ziemeļokeānu ar ieganstu atrast ceļu uz Indiju, ja tas izrādītos iespējams, gan nesasniedza mērķi, toties ļāva viņiem uziet vaļu apmetnes."

Makkullohs. "Komercijas vēsture"

"Šīs lietas ir savstarpēji saistītas; bumba atsitas pret zemi, lai tūdaļ vēl augstāk uzlidotu; gluži tāpat, atraduši vaļu apmešanās vietas, vaļu med­nieki ar to pašu likās netieši sekmējuši mīklainā Ziemeļrietumu kanāla noslēpuma atklāšanu."

No kaut ka nepublicēta

"Ir neiespējami, sastopot okeānā vaļu medību kuģi, nejust pārsteigu­mu par ta izskatu. Šīs kuģis ar rēvētām burām mastos, no kuriem novērotāji acīgi izlūko jūras plašumus visapkārt, ļoti atšķiras no kuģiem,

kas veic parastos braucienus."

"Straumes un vaļu medības". Amerikāņu pētnieciskās ekspedīcijas

atskaites'[171]

"Gājēji, Londonas apkaimē vai vēl cituviet staigādami, būs ievērojuši garus, izliektus kaulus rēgojamies laukā no zemes par arkām vai vārtiem, varbūt veidojot ieeju lapenē, un būs dzirdējuši paskaidrojumu, ka tās ir vaļa ribas."

"Stāsti par medību braucieniem uz Arktikas okeānu"373

"Tikai laivam atgriežoties no šo vaļu vajāšanas, baltie pamanīja, ka viņu kuģi ar asinsizliešanu pārņēmuši savās rokās mežoņi, kas ietilpa kuģa komandā."

Avīžraksts par to, kā tika zaudēts un atkal atkarots vaļu medību kuģis "Ļaunais gars"

"Visiem ir labi zināms, ka reti kads no vaļu mednieku kuģa apkalpes (amerikāņu) atgriežas mājās ar to pašu kuģi, uz kura klāja devies jūrā."

"Ceļojums ar vaļu mednieku kuģi"374

"Pēkšņi no ūdens pacēlās milzu rumpis un palēcās stāvus gaisā. Tas bija valis."

"Mirjams Kofins jeb Vaļu mednieks"[172]"

"Protams, valim tiek iedurta harpūna; taču iedomājiet vien, kā jūs tiktu galā ar neiejātu un nevaldāmu kumeļu, izlīdzoties tikai ar virvi, kas piesieta viņam pie astes."

"Kauli un sīkpreces". Nodaļa par vaļu medībām37 '[173]

"Reiz es redzēju divus no šiem briesmoņiem (vaļiem), droši vien tēviņu un mātīti, lēnām peldam vienu aiz otra, tuvāk nekā akmens sviediena attālumā no (Ugunszemes) krasta, kuru apēnoja dižskābaržu zari."

Darvins. "Naturālista ceļojums"3

"Visi uz klāja!" uzsauca kapteiņa palīgs, kad pagriezies ieraudzīja liela kašalota atplestos žokļus turpat pie laivas priekšgala, draudot tai ,11 neno­vēršamu bojāeju. "Visi uz klāja, ja jums dzīvība mīļa!" Vortons. "Vaļu kāvējs'"'8

"Naski airējiet, puiši, lai nedreb jums sirds, Kad uz harpūnas durts valis dūšīgi ir!" Nantaketiešu dziesma

"Tam vecam valim, kas mīt okeānā,

Tur mājas - tur viņš piedzimis. Tur, kur spēks ir likums, viņam spēka gana,

Viņa valsts ir jūras klajums viss. " Vaļu mednieka dziesma

Pēcvārds

ROMĀNS KĀ OKEĀNS UN LASĪTĀJS KĀ JŪRASBRAUCĒJS

Literatūras vēsturē ir tādi darbi, kas aizrauj, aizkustina, kaitina, satrauc, iedzen pesimismā, sniedz atvieglojumu vai ari kadas citas izjūtas. Šķiet, ka Hermaņa Melvila romāns Mobijs Diks nodrošina visu iespējamo reakciju gammu un ne tikai - tas rada ari zināmu pietāti un šausmu izjūtu, kad ieraugam milzīgo teksta apjomu; sakt to lasīt ir gandrīz tas pats, kas doties jūras braucienā, jo romāns ir ne tikai ka piedzīvojums, bet intelektuāls vingrinājums tādā pasaulē, kas no ikdienišķās dzīves šķiet tikpat tāla kā vaļu medības. Ja vērtējam romāna latviskotās versijas iznākšanu ka faktu par sevi, tad notikuma svarīgums ir daudz lielāks nekā vienkārši vēl viena tulkota literāra darba publicēšana. Mobijs Diks ir ne mazāk būtisks teksts literatūras vēsturē kā Dž. Džoisa Uliss, un, kā jau ikviens izcils klasikas darbs, tas papildina to kultūras un literatūras vidi, kurā parādās, tā ir vēl viena saikne ar citu literatūru. Melvila romāns ir ari viens no visvairāk citētajiem tekstiem pasaules literatūrā, un romāna pirmais teikums "Sauciet mani par Ismaēlu" kļuvis gandrīz vai par citātu klasiku. Visai nesen iznākušajā diskā Dzīve pavedienā amerikāņu post­moderna muzikālā vēstījuma izcilākajai pārstāvei Lorijai Andersonei kada no dziesmām saucas Baltais Valis, kuras motīvi atrodami arī pārējos darbos. Kāpēc viens darbs tiek vairāk citēts nekā citi, aizvien paliks zināmā noslēpumainībā tīts, taču ir skaidrs, ka Melvila tekstam piemīt tik neatkārtojams skanīgums un viņa radītajiem tēliem tik neaizmirstama rezonanse, ka Mobijs Diks ir pārtapis par mūsdienu kultūras vides neatņemamu sastāvdaļu.

Hermaņa Melvila romāns Mobijs Diks ir viens no amerikāņu literatūras izcilātajiem darbiem, un daudzējādā ziņā tā interpretāciju skaits, dažādība un vēstījuma neaptveramība līdzinās Džeimsa Džoisa Ulisam. Melvila romāna dar­bības lielākā daļa risinās jūra vai okeānā, un arī pats teksts ticis nereti pielīdzināts okeāna plašumam, un, pēc dažu literatūrpētnieku viedokļa, Melvilam izdevies savā romāna vēstījumā atdarināt okeāna viļņveidīgo ritmu, radīt vārdisku okeāna ekvivalentu, tādējādi pati romāna forma iegūst semantisku jēgu, - tuvinot romāna tekstu gleznieciskam realitātes atainojuma veidam, kad vārdi ir ne tikai zīmes ar iepriekš nosacītu jēgu, līdzīgi tam kā Džoisa romānā Mākslinieka portrets jaunībā, kura galvenais varonis Stīvens meklē vārdus, kas jau pēc skaņas līdzinātos tam, ko tie apzīmē, tāpat kā mākslinieks meklē krāsas un formas, kas vislabāk atspoguļo atainotās lietas būtību. Okeāns romānā nav tikai konkrēts tēls, bet ietilpīgs simbols, un viena no tajā ietvertajām nozīmēm ir Amerikas identitāte, okeāns ir tikpat milzīgs kā Amerika, kuras grūti aptveramā ģeogrā­fiska telpa, Čarlza Olsona vārdiem izsakoties, ir "plaša un bez žēlastības".

Kādā vēstulē Natenjelam Hotornam Melvils rakstīja, ka pabeidzis "nekrietnu grāmatu", ar to domādams romānā atainoto ļaunā un labā pretnostatījumu, turklāt ļaunā, nežēlīgā un vājprātā vadmotīvi Melvila teksta dominē, un pats autors reiz izteicies, ka darbs tapis nevis "Dieva, bet Satana kristīts". Romāns ir pilns šādu un citu paradoksu, un, kaut par hrestomatisku kļuvis uzskats, ka Mobijs Diks ir amerikaņu literatūras pērle, Melvila darbs tiek bieži vērtēts arī ļoti kritiski, un par iemeslu tam ir visai vienkāršs fakts, ka Melvila romāns ir piesātināts un pārbagāts ar notiku­miem, aprakstiem un pārstāstiem, nereti pat tādiem, kas līdzinās zinātniskiem traktātiem (piemēram, vaļu klasifikācija), daudziem tēliem, kuri reizēm parādās tekstā, tad atkal pazūd, ar duālistiskiem simboliem, un tas viss drīzāk norada uz pretrunām cilvēka dabā, nevis ir apliecinājums Melvila kā rakst­nieka nepilnībām. Viljams Folkners, piemēram, 1927. gadā sacīja, ka Mobijs Diks ir gramata, ko viņš vēlētos būt sarakstījis; it īpaši Folkneru Melvila romānā saistīja tajā atainotais galvenā varoņa Ahāba liktenis, ko Folkners raksturoja kā "sava veida sirds Golgātu, kas kļuvusi nemaināma kā bronza tās grimstoša sabrukuma skanīgumā". Savukārt Ričards Čeizs savā pētījumā par Melvilu rakstīja, ka "viņam bija maz pacietības ar ikdienišķajām romāna vai dzejoļa formālajam prasībam". Melvils bieži ticis kritizēts sava romāna vēstīju­ma nekonsekvences dēļ, piemēram, tā sakuma daļas vēstītājs ir Ismaēls, kurš ievaddaļa šķietami pretendē uz romāna centrālā personāžā lomu, taču vēlāk, kad notikumu vēstījuma centrā nokļūst Ahābs, Ismaēls reizēm pat nozūd no notikumu apraksta. Tas pats notiek arī ar citiem personāžiem. Bet pats Melvils uzskatīja, ka mākslās darbs nav ideāls un noslēgts, bet ir nepilnīga forma, ko japabeidz tikai potenciāli. Lai nu kā, tomēr Mobijs Diks uzskatams par mākslas darbu, kas ir izcilākā amerikaņu iztēles izpausme (Ričarda Čeiza frāze). Der arī atcerēties, ka romāns tika sarakstīts faktiski vienā vasarā 1851. gadā, un ta pievilcīgums slēpjas teksta impulsivitatē, ta dabiskajā dzīvīgumā un vēstījuma neapturamībā, un lasītājam tiek piedāvāts ne tikai zināmu notikumu izklāsts, bet ari nevaldāmas kaisles, apsēstības izjūta; cilvēks kļūst neapturams, ja reiz instinktīvi tiek sajusta kāda dziņa, un Ahābs ir ne tikai mednieks un vajātājs, bet cilvēks, kuru pašu vajā viņa neremdināma uzvaras kāre pār balto vali Mobiju Diku.

Romāns Mobijs Diks ticis klasificēts gan kā amerikāņu nacionālais eposs, gan arī kā lirisks romāns tajā izpratnē, kā to definēja Džeimss 1 )žoiss, kurš uzskatīja lirisko par "personisku izteikumu", un, l<aut arī Melvila romānā mainās vēstītāji (Ismaēls un Ahābs), pats vēstījums vienmēr tiek realizēts kada no diviem skatapunktiem.

Ne mazāk pretstatu pilna kā Melvila romānu vērtējumi bija arī paša rakstnieka dzīve. Melvils piedzima 1819. gada diezgan veiksmīga Ņujorkas tirgoņa ģimenē, taču labklājība ilgi neturpinājās un viņa uzņēmums izputēja, ģimenei vajadzēja aizbraukt no Ņujorkas, bet Melvila tēvs neizturēja finansu satricinājumus un sajuka prata, un drīz vien nomira, tāpēc Melvila bērnība neaizritēja ne saulaini, ne viegli, un jau ļoti agri viņam bija jāsāk strādāt. Melvils sāka rakstīt 1845. gadā un līdz trīsdesmit gadu vecumam bija uzrakstījis jau sešus darbus. Viņa pirmais darbs bija "Taipi", kurā atainota paša autora saskarsme ar kanibālismu kādā no viņa jūras braucieniem. Sava mūža lielāko sasniegumu - romānu Mobijs Diks Melvils uzrakstīja 1851. gadā, taču kritika to uzņēma atturīgi, galvenokārt tāpēc, ka darbs likās nesapro­tams, noslēpumains un grūti klasificējams. Tomēr Melvila apbrīnotais rakstnieks Natenjels Hotorns romānu novērtēja ārkārtīgi atzinīgi; Melvils viņam vēlāk rakstīja, ka viņu pārņēmusi neizsakama drošības izjūta, jo Hotorns esot sapratis viņa grāmatu. Neguvis rakstniecība ne komerciālus panākumus, ne arī kritikas atzinību, Melvils pārstāja rakstīt 19. gadsimta piecdesmitajos gados, pārcēlās uz Ņujorku un sāka strādāt par ierēdni. Kā diemžēl bieži gadās, viņa sasniegumu īstenā vērtība atklājās tikai kādu laiku pēc viņa nāves, un tas tikai lieku reizi apliecina Melvila darba savā ziņā pravietisko raksturu, jo romāns komentē ne tikai sava laika realitāti, bet pie­vēršas daudz eksistenciālāku cilvēka dzīves aspektu atklāsmei.

Kāds no Melvila daiļrades pētniekiem Henrijs Marejs apgalvo, ka "Melvils neuzrakstīja šo grāmatu, lai mierinātu, bet lai iekvēlinātu", kas ir viens no mākslas mērķiem vispār - rosināt pašizziņas procesu, kas padara visu to, kas ar mums notiek, ko darām un piedzīvojam, par izdzīvotu pieredzi, par daļu no katra cilvēka patības, un piepilda eksistenci ar jēgu. Tas pats Marejs ir izvirzījis arī divas hipotēzes, par ko īsti ir Melvila grāmata, kas it nemaz nav viegli atbildams jautājums.

Saskaņā ar pirmo hipotēzi, Ahābs ir kritušais eņģelis vai pusdievs, Lucifers, Sātans, Velns, Nelabais. Zīmīgi, ka Ahāba kuģis dodas jūrā Ziemsvētku diena, līdz ar to tiek vilktas paralēles starp Ahābu un Kristus tēlu. Kā apgalvo Marejs, Ahābs-Lucifers ir saistīts ar Saules dievu līdzīgi kā Kristus, bet tā vietā, lai taptu par gaismu, kas rodas no tumsas, viņš ir "tumsa, kas rodas no gaismas", un Marejs uzskata, ka Melvila radītais varonis ir Džona Miltona Zaudētās paradīzes varoņa kopija, un tieši šā iemesla dēļ diezgan plaši ir izplatīts uzskats, ka Melvila romāns ir sava veida Miltona darba interpretācija. Dažādas atsauces arī uz daudzu citu autoru darbiem veido būtisku Melvila romāna teksta daļu, piešķirot tam jēgpilnāku un daudznozīmīgāku dimensiju. Citēto autoru uzskaitījums būtu visai garš, pietiek minēt kaut tikai Šekspīru, Baironu un Bībeli. īpaši nozīmīgas Melvilam ir atsauces uz Šekspīru, attīstot savā romana vājprāta tēmu, kas nepārprotami atvasināta no Makbeta, Hamleta un Karaļti Lira.

Otras hipotēzes centrā ir Mobija Dika tēls, kurš, iespējams, "ataino 19. gadsimta puritāņu ētiku un sabiedrību, kas aizstāvēja šo ētiku", bet Ahābs savukārt tiek traktēts ka "«/kapteinis, jo dumpīgais idir nāvējošā konfliktā ar apspiedošo kultūras superego", un, saskaņā ar šādu hipotēzi, varam traktēt Melvila romānu kā cilvēka - instinktīvas būtnes pretnostatījumu cilvēkam kā sociālai būtnei, kas jau pēc definīcijas ir konflikts bez atrisinājuma iespējām. Tieši rādēļ romāna jautājums - kurš beigās uzvar, Ahābs vai Mobijs Diks, paliek apzinati atklāts. Abas minētās hipotēzes pārliecinoši pierāda Mobija Dika simbolismu, ārčji tas ir piedzīvojumu romāns, bet ta dziļākā jēga, tāpat kā Džozefa Konrādā jūras piedzīvojumu aprakstos, ir eksistenciālā. Jūra un okeāns ir mitoloģiskā pirmatnējā sākotne, izcelsme, mūžība un arī nāve, nebūtība, kā ari atpestīšana un šķīstīšana.

Fakts, ka romāns balstīts uz pretstatiem, ataino paša Melvila uzskatu duālismu. Melvilam Hotorna daiļrade bija īpaši tuva, un kādā vēstulē viņš rakstīja, ka Hotorna darbos viņu saista ne tikai "šekspīriskā" dziļums, to izsmal- cinatais komēdijiskums un fantazijas spēks, bet it īpaši gaismas un tumsas sajaukums. "Jo kaut šajā Hotorna dvēseles nogāzē valda atvasaras saules gaišums, ta otra puse - kā kupola tumšā puse - ir tumsas apņemta, desmitkārt melna. … šis milzīgais tumsas spēks… rodas no kalvinistiskās iedzimtās izvirtības un iedzimtā grēka apzināšanās." Melvils bija skeptiķis, kas, kā apgalvoja Ričards Čeizs, "pastāvīgi atradās starp mūžīgo un autonomo, starp tādiem pretstatiem kā labais un ļaunais, debesis un elle, Dievs un Sātans, saprāts un jūtas, gars un matērija". Melvils tiecās sava romānā atainot cilvēka pasaules realitāti visā tās kopuma, pretstatu un pretrunu pārņemtu, mēģinot sasniegt ne tik daudz kaut kādu ideālu, bet zināšanu pilnību, kas, kā apliecina romāns un arī Melvila uzskati, ir lielāka vērtība par atpestīšanu, jo arī pestīšana var nākt tikai caur zinā- šanam, tāpat ka atklāsme. Čeizs to definēja nedaudz citādi, apgalvodams, ka "Melvils meklēja patiesību, kas vienlaikus būtu saprāta patiesība un mākslas patiesība". Savukārt Frenks Novāks par vienu no romāna vadmotīviem uzskata skaistumu un šausmas, jo pirmais mierina, sniedz atvieglojumu, turpretim šausmas neļauj cilvēkam būt saskaņā ar sevi un kalpo par spēcīgu stimulu sevis atgūšanai, tātad pašizziņai. Novāks uzskata, ka balta krāsa, pat valis, iespējams, apzīmē "ļaunuma nevainību", tātad ta neizbēgamību, tā neesa­mības neiespējamību, jo ļaunais ir pretmets labajam, un ta apkarošana, cīņa pret to piešķir esamībai jēgu, kaut gan Ahāba un baltā vaļa divkauju nekādā gadījumā nav iespējams identificēt ar šo cīņu, abu attiecības un simbolika ir daudz neviennozīmīgāka. Ahāba saskarsme ar "vaļa baltumu" noved viņu vājprātā. Medību, uzvaras iekāres un instinkta pārņemts, Ahabs nokļūst savas zemapziņas dziņu varā, un viņa vājprāts kontrolē visu kuģi, gluži līdzīgi kā Šekspīra lugā Vētra jūra "viņu izmaina", taču noved nevis pie harmonijas un saskaņas, bet ved uz iznīcību. Jūras ceļojums ir arhetips par sevi, kura tiešākā izpausme ir mīts par Odiseju ka meklējumu mīts. Ahāba jūras brauciena metaforiskumu izceļ ari viņa kuģa nosaukums, Pekvods, kas nosaukts kādas kareivīgas un agresīvas indiāņu cilts vārdā, kuru iznīcināja Jaunanglijas puritāņi.

Baltais valis Mobijs Diks ir daudzslāņains tēls, viena no tā iespējamajam interpretācijām ir Mobija Dika pielīdzināšana Dieva tēlam, jo tas ir ka Dievs, kura seju nav lemts ieraudzīt, Melvils ir skeptiķis, kurš reiz kādā vēstulē Hotornam rakstīja:

"… mums ir nosliece domāt, ka Dievs nespēj izskaidrot pats savus noslē­pumus un ka Viņam pašam noderētu nedaudz informācijas par vairākam lietam… bet varbūt nekādu noslēpumu vispār nav, ir tikai jēgpilns tukšums, ko nespēj pārvarēt nekādi saziņas pūliņi." Melvila Dieva koncepcijas kvinte­senci un paša Melvila uzskatu duālismu izsaka arī Jesajas gramatas citāts: "Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; es esmu tas Kungs, kas visu to dara!" (45:7)

Romāna centrālais tēls neapšaubāmi ir Ahābs, kura vārds aizgūts no Vecas Derības, no semītiskā atkritēja, kas pievērsās orģistiskajam Baala jeb Bela kultam, kurš sākotnēji bija pazīstams ka babiloniešu auglības dievs. Henrijs Marejs, piemēram, uzskata, ka Melvils apzināti radīja Ahābu kā tēlu, ko pārņēmis Sātans (iepriekšējā norāde uz Baalu - Belcebulu apstiprina šādu apgalvojumu). Taču Ahābs ir veidots nevis kā ļaunuma vai apsēstības iemieso­jums, bet kā amerikāņu identitātes atainojums, jo Melvila romānu kopumā var traktēt kā romānu par "amerikānismu", par to, ko nozīmē amerikāniski pasaules uztvere, ka var definēt amerikāņu identitāti, kas atšķirībā no Eiropas konteksta skatāmā identitātes jautājuma ir daudzšķautņaina, daudzveidīga un neviendabīga. Mobijs Diks tiek dēvēts arī par pašu amerikāniskāko romānu, kaut vienlaikus traktējams ari kā romāns par Cilvēku un cilvēci. Tomēr būtu kļūdaini šo darbu traktēt tikai un vienīgi kā simbolisku vēstījumu, jo tīra simbolika romāna žanrā vispār nav iespējama, piedevām Mobijs Diks ir darbs, kas ir pārpilns dažādu faktoloģisku datu: gan par vaļiem, par vaļu zvejniecību, par kuģniecību, 19. gadsimta sadzīvi. Tieši šajā spējā konkrētas realitātes atainojumu vispārināt līdz ārpus konkrēta laika līmenim slēpjas literārā vēstījuma nozīmīgums, kaut mēs nekad nelasām romānu tikai ka kaut kādas jēgas izteikšanas instrumentu, bet mūs var aizraut tikai paša vēstījuma hipno- tiskums, noslēpumainība, spriedze utt.

Ahaba tēls ir tikpat daudznozīmīgs kā Mobijs Diks, un to var salīdzinat ar Ijabu, bet balto vali ar Leviatānu vai "balto vērsi Jupiteru" (133. nodaļa).

Ahabs nav no romāna autora atsvešināts tēls, un tam ir saikne ar romāna sākotnējo vēstītāju lsinaēlu, ka apgalvo Čārlzs Fedelsons: "Melvils atklāj, ka viņš pats ir potenciāli gan Ahābs, Sātana atbalstītājs, nihilists", gan arī Ismaēls "ceļojošais prāts, kam piemīt gaišredzības spējas", jo Melvils ataino labo no ļaunā redzes skatapunkta, līdz ar to romāna centrā ir sātaniskais, nevis die­višķais; tas prasa no lasītāja aktīvu līdzdalību teksta interpretācijā, jo, līdzīgi kā tas parasti ir mūsdienu literatūrā, Melvila romāns nav pašskaidrojošs, tas nesniedz atrisinājumu, nedod atbildi, bet ierosina, aktivizē un pat izsit no līdzsvara. Ahābs ir mednieks, atriebējs, apsēstais, bet, tāpat kā Mobija Dilu tēls, viņš nav viennozīmīgi ne ļauns, ne labs, ne upuris, ne upurētājs. Kā savā pētījuma apgalvo Luiss Mamfords: "Ahabs sirds dziļumos ir cildena būtne, kura traģiskie maldi ir tie, ka viņš cīnās pret ļaunumu tā vieta, lai cīnītos par mīlestību." Vai, kā saki pats Ahābs "… es jūtu, ka mans lielākais diženums slēpjas manā vislielākajā postā".

VIKTORS FREIBERGS, Dr. Phil.LU Moderno valodu fakultātes asoc. profesors

SATURS

1.  nodaļa. Aprises………………………………………………………………………………………..

2.   nodaļa. Audekla ceļasoma……………………………. 15

3.  nodaja. Mājvieta "Valzivs strūklaka"………………….. 21

4.  nodala. Vatētā sega…………………………………… 35

5.  nodaļa. Brokastis ……………………………………… 39

6.  nodaļa. Iela…………………………………………….. 41

7.  nodaļa. Kapela …………………………………………….. 44

8.  nodaļa. Kancele………………………………………. 47

9.  nodaļa. Sprediķis……………………………………… 49

10.  nodaļa. Sirdsdraugs……………………………………….. 59

11.  nodaļa. Naktskrekls……………………………………….. 63

12.  nodaļa. Biogrāfiskā………………………………………… 65

13.  nodaļa. Ķerra………………………………………………. 68

14.  nodaļa. Nantaketa…………………………………….. 72

15.  nodaļa. Ēdmaņa……………………………………….. 75

16.  nodaļa. Kuģis………………………………………….. 78

17.  nodaļa. Ramadans………………………………………… 92

18.  nodaļa. Viņa zīme…………………………………………. 98

19.  nodaļa. Pravietis …………………………………………. 102

20.  nodaļa. Viss kustībā……………………………………… 106

21.  nodaļa. Uzkāpšana uz kuģa ……………………………. 108

22.  nodaļa. Priecīgus Ziemsvētkus! ……………………… 112

23.  nodaja. Vētru krasts……………………………………… U6

24.  nodaļa. Aizstāvība………………………………………… 11 7

25.  nodaļa. Postskripts……………………………………. 122

26.  nodaļa. Bruņinieki un ieročnesēji ……. …………….. 125

27.  nodaļa. Bruņinieki un ieročnesēji…………………….. 131

28.  nodaja. Ahābs…………………………………………. 135

29.  nodaļa. Uznāk Ahābs, pēc viņa Stabss……………….. 141

30.  nodaļa. Pīpe…………………………………………… 146

31.  nodaja. Karaliene Meba…………………………………. 147

32.  nodaļa. Cetoloģija…………………………………….. 149

33.  nodaļa. Speķgriezējs……………………………………. 163

34.  nodaļa. Kajītes galds……………………………………. 166

35.  nodaļa. Mastā………………………………………….. '71

36.  nodaļa. Kuģa pakaļgalā……………………………….. 178

37.  nodaja. Saulriets ………………………………………

38.  nodaļa. Krēsla………………………………………….

39.  nodaļa. Pirmā naktssardze……………………………. 190

40.  nodala. Pusnakts, baks……………………………….. 193

41.  nodaļa. Mobijs Diks……………………………………. 199

42.  nodaļa. Vaļa bālganums………………………………. 213

43.  nodaja. Cst! …………………………………………… 223

44.  nodaļa. Karte………………………………………….. 224

45.  nodaļa. Liecinājums…………………………………….. 230

46.  nodaļa. Minējumi ……………………………………….. 239

47.  nodaļa. Māšu audēji ………………………………….. 242

48.   nodaļa. Pirmā laivu nolaišana…………………………… 245

49.   nodaja. Hiēna …………………………………………. 259

50.  nodaļa. Ahāba laiva un apkalpe. Fedallālis………….

51.  nodaļa. Spokainā ūdensstrūkla………………………. 264

52.   nodaļa. Albatross……………………………………….. 270

53.  nodaļa. Sadrūzma ……………………………………… 272

54.  nodaļa. Stāsts Par "Taun-Ho"

(Kā tas tika stāstīts "Zelta Mājvietā") ………….. 277

55.  nodaļa. Par biedējošiem vaļu attēliem………………… 298

56.  nodaļa. Par mazāk kļūdainiem vaļu attēliem

un patiesām vaļu medību ainām ……………. 304

57.  nodaļa. Par vaļu gleznojumiem, kaula grebumiem.

kokgriezumiem, vaļiem uz skārda un akmeni;

par vaļiem kalnos un zvaigznēs……………….. 307

58.  nodaļa. Planktons ………………………………………. 310

59.  nodala. Dcsmitkājis………………………………………. 313

60.  nodaļa. Virve ………………………………………….. 316

61.  nodaļa. Stabss nogalina vali ……………………………. 320

62.  nodaļa. Šautra………………………………………….. 329

63.   nodaļa. Žuburs ………………………………………… 330

64.  nodaļa. Stabsa vakariņas………………………………… 332

65.  nodaļa. Valis kā paēdiens……………………………. 339

66.  nodaļa. Haizivju slaktiņš………………………………. 342

67.  nodaļa. Sadalīšana………………………………………. 344

68.  nodaja. Dcķis…………………………………………… 346

69.  nodaļa. Apbedīšana …………………………………… 349

70.  nodaļa. Sfinksa ………………………………………….. 351

71.  nodaļa. "Jerobeāma" stāsts………………………….. 353

72.  nodaļa. Mērkaķaukla…………………………………. 360

"3 nodaļa. Stabss ar Flasku nogalina īsto vali

un pec tam aprunājas……………………….. 364

i nodaļa. Kašalota galva - salīdzinošs apskats……………. 370

75.  nodaļa. Īstā vaļa galva - salīdzinošs apskats…………. 374

76.  nodaļa. Tarāns…………………………………………… 377

77.  nodaļa. Lielā Hcidelbergas muca……………………… 379

78.  nodaļa. Tvertnes un spaiņi …………………………….. 381

79.  nodaļa. Prērija…………………………………………. 385

80.  nodaļa. Rieksts………………………………………… 388

81.  nodaļa. "Pckvods" sastop "Jungfrau"…………………… 390

82.  nodaļa. Vaļu medību gods un slava…………………. 403

83.  nodala. Jona no vēstures viedokļa…………………….. 406

84.  nodaļa. Zvidzekla zvidzināšana ………………………… 409

85.  nodaļa. Šļakatu strūkla ………………………………. 411

86.  nodaja. Aste…………………………………………… 416

87.  nodaļa. Lielā Armāda…………………………………. 423

88.  nodaļa. Skolas un skolmeistari ……………………… 437

89.  nodaļa. Zivs tauvā un n'epietauvota zivs……………. 443

90.  nodaļa. Galvas un astes………………………………. 447

91.   nodaļa. "Pckvods" sastop "Rožpumpuru"…………….. 450

92.   nodaja. Pelēkā ambra …………………………………… 457

93.   nodaļa. Pamestais …………………………………….. 460

94.   nodaļa. Rokasspiediens………………………………. 464

95.   nodaļa. Sutana………………………………………… 468

96.   nodaļa. Tauku kausēšana……………………………….. 469

97.   nodaja. Lampa…………………………………………… 474

98.   nodaļa. Pildīšana un bēršana…………………………. 475

99.   nodaja. Dublons……………………………………….. 478

100. nodaja. Kāja un roka. "Pekvods" no Nantaketas

sastop "Semjuelu Enderbiju" no Londonas . . . 485

101. nodaļa. Karafe………………………………………… 492

102. nodaļa. Aršakīdu lapene……………………………… 497

103. nodaļa. Vaļa skeleta mērījumi …………………………. 501

104. nodaļa. Valis - izraktenis……………………………… 504

105. nodaļa. Vai vaļa apmēri samazinās? Vai tas iznīks?….. 508

106. nodaļa. Ahāba kāja …………………………………… 512

107. nodaļa. Galdnieks…………………………………….. 515

108. nodaļa. Ahābs un galdnieks………………………….. 518

109. nodaļa. Ahābs un Starbeks kajītē………………………. 522

110. nodaļa. Kvīkegs savā zārkā…………………………… 524

111. nodaļa. Klusais okeāns……………………………….. 530

112. nodaļa. Kalējs……………………………………………. 532

113. nodaja. Ēze………………………………………………. 534

114. nodaļa. Zeltījums……………………………………… 538

115. nodaļa. "Pckvods" sastop "Vecpuisi"…………………. 542

116. nodaļa. Mirstošais valis………………………………….. 544

117. nodaja. Vaļu sardze…………………………………… 546

118. nodaja. Sekstants……………………………………… 547

119. nodaļa. Sveces…………………………………………. 550

120. nodaļa. Klājs pirmās naktssardzes beigās…………… 557

121. nodaja. Pusnakts bakā pie borta ……………………. 558

122. nodaja. Pusnakts mastaaugšā. Zibeņi un pērkoni…. 559

123. nodaļa. Muskcte……………………………………….. 560

124. nodaļa. Kompasa adata……………………………….. 563

125. nodaja. Laga un līne………………………………….. 566

126. nodaja. Glābšanas boja……………………………….. 570

127. nodaja. Klājs…………………………………………….. 574

128. nodaļa. "Pekvods" sastop "Rāheli" ………………….. 576

129. nodaļa. Kajīte ……………………………………………. 579

130. nodaja. Platmale ………………………………………… 581

131. nodaja. "Pekvods" sastop "Līksmi" …………………….. 586

132. nodaļa. Simfonija………………………………………… 589

133. nodaļa Pakaļdzīšanās - pirmā diena…………………. 594

134. nodaja. Pakaļdzīšanās - otrā diena………………….. 605

135. nodaļa. Pakaļdzīšanās - trešā diena ………………… 618

Epilogs………………………………………… 632

Etimoloģija……………………………………. 633

Pēcvārds………………………………………. 648

Hermanis Melvils

MOBIJS DIKS JEB BALTAIS VALIS

Romāns

Apgāds "Daugava", Rīgā, Arhitektu ielā 1, LV 1050. Izdevējdarbības licence Nr. 2-0944. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams", poligrāfijas grupa "Jāņa sēta", Balasta dambī 3, Rīgā, LV 1081.

PASKAIDROJUMI

" Ledjards Džons (1711-1789) - Dž. Kuka ekspedīciju dalībnieks. (Tulk. piezīme.)

11 Mogoli - valdnieku dinastija Indijā. (Tulk. piezīme.) "' Vimpelis (hol.) - garš, šaurs karodziņš uz karakuģa. (Tulk. piezīme.) Fregate - kara trismastu burukuģis. (Tulk. piezīme.)

110 Jupiters (šeit) - Zevs. (Tulk. piezīme.)

"' Kolridžs Semjuels (1772-1834) - angļu dzejnieks; poēmā "Vecais jūrnieks" stāstīts, ka nogalināts albatross atnesis kuģim nelaimi. (Tulk. piezīme.)

" Recļuiem aeternam (lat.) - "Mūžigo mieru dod tiem, Kungs…" utt. (Tulk. piezīme.)

" Trapers (angl.) - kažokzvēru mednieks Ziemeļamerikā, kurš parasti medī ar slazdiem. (Tulk. piezīme.)

Kambīzs II (?—522 pr.Kr.) - Pcrsijas valdnieks. (Tulk. piezīme.)

1 Sala Malajas arhipelāgā. (Tulk. piezīme.)

Sala, ko no Timoras šķir jūraslīcis. (Tulk. piezīme.)

'Tīša vai netīša paviršība oriģinālā. (Tulk. piezīme.)

l4 ' Langsdorfs Grigorijs (1774-1852) - krievu ārsts, dabaszinātnieks,

ceļotājs, etnogrāfs. (Tulk. piezīme.)

' Krūzenšterna ekspedīcijas sarakstos D'Volfs nav minēts; ari tāda kuģa

ekspedīcijā nav bijis. (Tulk. piezīme.)

° Brambura (hol.) - taisnā bura, trešā no apakšas. (Tulk. piezīme.)

154 Pie stagām piesien buras. (Tulk. piezīme.)

1,0 Prodroms (gr.) - šeit: ievads, kurā vispārīgi tiek aprakstīts aplūkojamais temats. (Tulk. piezīme.)

' 1 ASV kūrorts ar dziednieciskiem avotiem. (Tulk. piezīme.)

1 Vācijas kūrorts ar dziednieciskiem avotiem. (Tulk. piezīme.)

1 1 Frānsisa Bekona darbs. (Tulk. piezīme.)

1 ' Hipokrifs - šeit: attēlojums, kas neatbilst nekādai normai. (Tulk. piezīme.)

1,6 Demarē Ansclms - Gaetans (1784-1838) - franču zoologs un ģeologs.

(Tulk. piezīme.)

Anglijas karalim Ričardam III bija kupris. (Tulk. piezīme.)

' Levenhūks Antonijs van (1632-1723) - nidcrlandicšu dabaszinātnieks, mikroskopa izgudrotājs. (Tulk. piezīme.)

183 Šī okeāna daļa vaļu medniekiem pazīstama kā "Brazīlijas banka", ne lādčļ tā iedēvēta, ka tur kā Ņūfaundlendas bankā var nonākt uz sēkļa, bet gan tādēļ, ka tā līdzinās pļavai ar bagātīgu zāles klāstu, jo šajos platuma grādos pastāvīgi peld milzīgas planktona masas, un tādēļ te bieži tiek medīti vaļi. (Aut. piezīme )

lli '1 Nepazīstamā zeme (lat.). (Tulk. piezīme.)

188 Anāks - bībelisks milžu ciltstēvs. (Tulk. piezīme.)

IS ' Abaka (malaj.) - daudzgadīgs tropu augs (tekstilbanāns jeb Manilas kaņepāji), no kura izgatavo kuģu takelāžas piederumus, tauvas, virves un kūlīšu sienamās auklas (t.s. manilas). (Tulk. piezīme.)

Precedents (lat.) - gadijums, kas noticis agrāk un noder par attaisnoju­mu turpmākiem gadījumiem. (Tulk. piezime.)

215 Dcka (vāc.) - stīgu instrumentu korpusa daļa no rezonējošas koksnes. (Tulk. piezime.)

233 Slaveni amerikāņu traperi 19. gs. sākumā. (Tulk. piezīme.)

15 Abordāža (fr.) - airu un burukuģu laikos - jūraskaujas paņēmiens, kad

divi kuģi ar kāšu palīdzību top sakabināti kopā tuvcīņai. (Tulk. piezīme.)

24 '' Otomans, ari Osmans - turku sultānu dinastijai piederīgs. (Tulk. piezīme.)

Koks Edvards (1552-1634) - slavens angļu jurists, publicējis komen­tārus cita slavena jurista pirms divsimt gadiem publicētajam darbam; šis otrais ir:

''' Karaliskā Tiesa Anglijā. (Tulk. piezīme.)

Nomināls (lat.) - vērtība jeb cena pēc cenrāža. (Tulk. piezīme.)

6S "Izplatītākie maldi". (Aut. piezīme.)

Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 15. nod. 43. (Tulk. piezīme.) ~70 Paracelzs Fīlips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hoenheims (1493-1541) - ārsts, ķīmiķis, dabaspētnieks. (Tulk. piezīme.)

281 Kubriks (hol.) - kopējā dzīvojamā telpa kuģa komandai. (Tulk. piezīme.)

8S Upe Mazāzijā, slavena ar zelta smiltim, kuras esot bijušas Kreza bagātību avots. (Tulk. piezīme.)

*88 Ekvinokcija (lat.) - dienas un nakts garuma vienādums. (Tulk. piezīme.)

'8 > "Mene, mene, tekel, upharsin " (skaitīts, skaitīts, svērts un dalīts) - uzraksts, kas Baltazara (arī Belsacara) dzīrēs parādījās uz sienas; naktī pēc tam šis ķēniņš tika nogalināts. (Daniēla grāmata, 5. nod.) (Tulk. piezīme.)

293 En passant (fr.) - garāmejot. (Tulk. piezīme.)

2 " Aldrovandi - itāļu 16. gs. dabaszinātnieks. (Tulk. piezīme.)

Asīrijas valdniece. (Tulk. piezīme.) m Indiešu valdnieks (4. gs. pr. Kr.). (Tulk. piezīme.)

301 Karcāgas karavadonis. (Tulk. piezīme.)

311 Uz kašalotu medību kuģiem, kam uz borta ir lielāks daudzums eļļas, ir nemainīgi parasts divreiz nedēļā nolaist tilpnē šļūteni un apskalot mucas ar jūras ūdeni, kuru pēcāk ik pa laikam izsūknē ar kuģa sūkņiem. Tādā kārtā mucas uztur mitras un sabriedušas; pēc izsūknētā ūdens izskata jūrnieki var ātri atklāt katru nopietnāku dārgās kravas zudumu. (Aut. piezīme.)

322 Flagmanis, flagmaņkuģis (hol.) - kuģis, kas komandē karakuģu grupu.

(Tulk. piezīme.)

Sena karaļa pils Anglijā. (Tulk. piezīme.) Karaļpils Parizē. (Tulk. piezīme.)

32 ' Ercenģeļi. (Tulk. piezīme.)

Pirmās Mozus grāmatas nosaukums. (Tulk. piezīme.)

1 lollands Filemons - angļu tulkotājs, tulkojis ari Plīniju Vecāko. (Tulk. piezīme.) ''" Fantastisks ceļojuma apraksts, ko piedēvē sengrieķim Lukiānam (2. gs. pr. Kr.).

(Tulk. piezīme.)

331 Norvēģa Otera stāstījuma fragmenti, kurus anglosakšu karalis Alfrēds

Domāts pirmais Bībeles psalmu tulkojums angļu vai., ko veicis filozofs

Angļu dzejnieka Spensera F.dmunda (ap 1552-1599) poēma. (Tulk.

piezīme.)

Angļu dzejnieka Davenanta jeb D'Avenanta (1606-1668) varoņpoēma.

(Tulk. piezīme.)

"" Nezinu, kas tas ir (latīņu vai.). (Tulk. piezīme.)

Brauns H. T. - pazīstams angļu rakstnieks un ārsts. (Tulk. piezīme.) 1,1 Vollers Edmunds (1606-1687) - angļu dzejnieks. (Tulk. piezīme.)

v,fi Kūpers Džeimss Fenimors (1789-1851) - amerikāņu rakstnieks, vēstu­risko romānu žanra aizsācējs amerikāņu literatūrā. (Tulk. piezīme.)

36 ' Ekermanis Johans (1792-1854) - Gētes sekretārs; grāmata ar šādu nosau­kumu iznākusi 1848. g. (Tulk. piezīme.)

w * Smita Elizabete Ouksa (1806-1893) - amerikāņu rakstniece. (Tulk. piezīme.)

1 jards - 91,4 cm (Tulk. piezīme.)

Skorsbijs Viljams (1789-1857) - angļu jūrasbraucējs un vaļu mednieks.

(Tulk. piezīme.)

3,3 Izdevis 1826. g. Roberts Džilliss. (Tulk. piezīme.)

1 Salas Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. (Tulk. piezīme.)

Elefantas salas alu tempļi - senas hinduistu svētnīcas, kas atrodas nelielā Bombejas salā (Bombeja - osta Arābijas jūras krastā). (Tulk. piezīme.)

[2] Ērenbreitšteina - cietoksnis Reinas krastā. (Tulk. piezīme.)

Amitājuss (sanskr.) - ilga mūža dievs. (Tulk. piezīme.)

Lote (hol.) - svina lodīte, mērījamais rīks; kuģinieki lieto jūras dziļuma mērīšanai. (Tulk. piezīme.)

"s Medija - vēsturisks novads un sena valsts Irānas ziemeļrietumu daļā. Mēdieši minēti 9. gs. pr. Kr. asi riešu hronikās. (Tulk. piezīme.)

Kaspars, Melhiors un Baltazars, viņu pīšļi ii kā atdusoties Ķelnes kate­drāle. (Tulk. piezīme.)

3,1 Bckcts Tomass (ap 1118-1170) - angļu garīdznieks, Kenterberijas arhibīskaps, kuru dievkalpojuma laikā nodūra slepkavas. (Tulk. piezīme.)

[4] torkils rīkļurāvējs (torkil hakr) - islandiešu sāgu varonis. Hakr nozīmē plēsīgu zivi. Šis cilvēks 11. gs. bija dāņu vietvaldis viņu īpašumos Anglijā. Savu varoņdarbu attēlus viņš iegreba uz savas koka gultas un vairoga. (Tulk. piezīme.)

,2 Kvēkeri - protestantu sekta, kas radusies Anglijā 17. gs. vidū. (Tulk. piezīme.)

Filistieši - pagāni, kas 13. gs. priekš Kristus mituši Āzijas dienvidrietumos un karojuši ar izraēliešiem. (Tulk. piezīme.)

heti - tauta, kas (18. gs.—12. gs. sāk. pr. kr.) dzivoja Mazāzijā un Ziemcļ- sirijā. (Tulk. piezīme.)

13 Topbura (hol.) - trīsstūrveida vai četrstūrvcida bura, ko uzvelk virs citas tādas pašas vai slīpas buras. (Tulk. piezīme.)

[8] asociācija ar bībeles eliju - pravieti, kas dzīvojis 9. gs. pr. Kristus. Aizstā­vējis judu reliģiju pret Ahābu, kas ieviesa izraēļu vidū Baala kultu. (Tulk. piezīme.)

[9] alfrēds lielais (848 vai 849-899) - anglijas karalis no 886. g., viņa galmā ap 890. gadu ieradies normaņu jūrasbraucējs Oters (arī Othere vai Otars), kura stāsrijumu karalis pierakstījis. (Tulk. piezīme.)

franklins Bendžamins (1706-1790) - amerikāņu valstsvīrs, apgaismotājs, zinātnieks. (Tulk. piezīme.)

[11] skat. nākamajās nodaļās. (tulk. piezīme.)

[12] benjans džons (1628-1686) - angļu rakstnieks, kas pavadījis divpadsmit gadus ieslodzījumā. (Tulk. piezīme.)

[13] servantess migels dc (1547-1616) - spāņu rakstnieks, kas jaunibā zaudējis roku jūras kaujas laikā - 1571. g. (Tulk. piezīme.)

džeksons Endrū (1767-1845) - ASV prezidents, ģenerālis, cēlies no nabadzīgas ģimenes. (Tulk. piezime.)

[15] Ahasvērs (ari Kserkss vai Artakserkss) - Persijas ķēniņš; ari tradicionāls nosaukums mūžīgajam jūdam, kurš esot nolādēts par Jēzus Kristus apsmiešanu Krusta ceļā. (Tulk. piezīme.)

18 Deputācija (vidusl. lat.) - sūtņu grupa lūguma iesniegšanai. (Tulk. piezīme.)

'" Anaharsis Klotzs Žans Batists (1755-1794) - viens no franču revolūcijas dalībniekiem. 1790. g. viņš atveda uz Nacionālo sapulci delegāciju no dažādu rasu un tautību pārstāvjiem. (Tulk. piezīme.)

vantis (hol.) - atsaites, ar kurām nostiprina mastus. (Tulk. piezīme.)

[18] Serbets - arābu, austrumnieku dzēriens no augļu saldējuma, vīna, šampanieša vai liķiera; ari bieza masa, ko gatavo no augļiem, kafijas, šokolādes un cukura (bieži ar riekstiem). (Tulk. piezīme.)

sl Bikšu lences ordenis - ari Svētā Jura ordenis - to 1350. g. iedibināja Anglijas karalis Edvards III (1312-1377). Sā ordeņa lente ir zem ceļgala sasie­nama prievīte. (Tulk. piezīme.)

" vaļi ir siltasiņu dzīvnieki, bet zīdītājiem sirds patiesībā ir četrkameru. Autors, pretēji Linnejam, paliek pie uzskata, ka vaļi ir zivis. (Konsultantapiezīme.)

iebāžams loceklis, mātītes baro mazuļus ar krūti. Latiņu vai. Tulk. piezīme.)

pēc dabas likuma, taisnības un nopelniem. Latīņu vai. (Tulk. piezīme.)

patiesībā valzirgs ir zīdītājs. (Konsultantapiezīme.)

'" domāti plārsvaļi. (Konsultanta piezīme.)

01 Ir gluži skaidrs, kādēļ šī grāmata nav nosaukta in Qarto. Tādēļ, ka tajā ievietotie vaļi, kaut gan nav lik lieli kā iepriekš minētie, tomēr ķermeniski saglabā tās pašas proporcijas, turpretī grāmatvedībā in Octavo tie ir mazāku izmēru un atšķiras no in Folio sējumos apkopotajiem arī pēc formas. (Aut. piezīme.)

[26] Frobi.Sers Mārtiņš (1539-1594) - angļu jūrasbraucējs. (Tulk. piezīme.) Domāta Elizabete I (1533-1603), kas Grinvičas pilī pavadījusi bērnību un jaunību. (Tulk. piezīme.)

l.esters roberts - Elizabetes I favorīts. (Tulk. piezīme.) <,s īstenībā āmurzivs ir. haizivs. (Konsultantapiezīme.)

''* in terrorem (lat.) - iebiedēšanai. (Tulk. piezīme.)

6 ' Takelāža (vācu vai. Takelage) - piederumi, ar kuriem nostiprina apaļ­kokus un vada buras. (Tulk. piezīme.)

" Grotbrase (liol.) - virve rājas pagriešanai horizontālā plaknē. (Tulk. piezīme.) ' Priekšējais masts saucas fokmasts, vidējais (garākais) - grotmasts, bet pēdējais - bezānmasts. (Tulk. piezīme.)

augstmaņi, kam piešķirta privilēģija ievēlēt imperatoru. (Tulk. piezīme.)

Ļogans - indiāņu virsaitis - nesamierināms balto cilvēku ienaidnieks. (Tulk. piezīme.)

'6 Varā atlieta milzīga sengrieķu saulesdicva Hēlija statuja, kas bija novie­tota Rodas salas ostā un sabruka zemestrīcē 227. g. pr. Kr. (Tulk. piezīme.)

kabeļcauva (hol.) -juras garummērs, vienāds ar 0,1 jūras jūdzi - 185,2 m. (Tulk. piezīme.)

R Platona dialoga nosaukums. (Tulk. piezīme.) Bovdlčs Natanjels (1773-1838) - amerikāņu matemātiķis, pazīstams jūrniecības tabulu autors. (Tulk. piezīme.)

"> Bairona poēmas citāta pārfrāzčjums. (Tulk. piezīme.)

[34] unce - 28,3 g. (tulk. piezīme.)

klīvers (hol.) - slīpa trisstūrveida bura, ko uzvelk fokmasta priekšā. (Tulk. piezīme.)

*b CI i neja - angļu zelta monēta 21 šiliņa vērtībā; pirmoreiz kalta no Gvinejas zelta, bija apgrozībā līdz 1817. g. (Tulk. piezīme.)

s Kabestāns - vinča ar vertikālu vārpstu. (Tulk. piezīme.)

[37] Svētā Vita deja, ari horeja - nervu slimība, kas izpaužas kā muskuļu patvaļīga raustīšanās. (Tulk. piezīme.)

s ' Leidenes trauks - elektriskais kondensators, pirmoreiz lietots Holandē.

(Tulk. piezīme.)

m Tiāra - Romas pāvesta triju vainagu kronis. (Tulk. piezīme.) " Bendzele (hol.) - saite, no tievas troses vai auklas veidots aptinums.

(tulk. piezīme.)

M Gorgona (sengrj - briesmone ar zvēra ausim, atņirgtiem zobiem un čūskām matu vietā. Tās skatiens cilvēku pārvērtis akmenī. (Tulk. piezīme.)

,s ŽIga - sena angļu tautas pāru deja. (Tulk. piezīme.)

brambura (hol.) - jūras burukuģa raisnā bura, trešā no apakšas. (Tulk. piezīme.)

[42] tā kādreiz saucās jūrasceļš, kas veda uz rietumiem gar Amerikas konti­nenta ziemeļu piekrasti. (Tulk. piezīme.)

""acīmredzot domāti Eštrelas kalni Portugālē (augstākā virsotne 1991 m). (Tulk. piezīme.)

[44] Liga - garuma mērvienība Lielbritānijā un ASV, vienāda ar 3 jūdzēm. (Tulk. piezīme.)

kliņī savrupmāja - veclaicīga 15. gs. pils Parīzē. (Tulk. piezīme.)

kariatīde (gr.) - statuja, kas atbalsta siju pārsegumu un izpilda balsta funkcijas. (Tulk. piezime.)

"" monu valsts Pegu (13.-18. gs.) Birmas dienvidu daļā. (Tulk. piezīme.)

"'' pirmā mozus grām., 18. nod. (Tulk. piezīme.)

1,1 Annālcs - hronikas. (Tulk. piezīme.)

"" kserkss i —465. g.pr. Kr.) - Senās Persijas valdnieks un karavadonis. (Tulk. piezīme.)

"I> Kohorta (lat.) - taktiska vienība romiešu kājnieku karaspēkā. (Tulk. piezīme.)

" ' Domāta franču dzejnieka un hronista Žana Fruasara (1325-1419) hronika, kur aprakstīta Gentes pilsoņu cīņa ar feodāli grāfu. (Tulk. piezīme.)

[52] nodaļa CST!

- Cst! Vai tu dzirdēji to troksni, Kabako?

Tas bija naktssardzes laikā, rāmā mēnesnīcā; matroži stā­vēja ķede no dzeramā ūdens mučelēm līdz tukšajai mucai pie lūkas kuģa pakaļgalā. Tā viņi pildīja mucu, sniegdami spaiņus cits citam.

Lielākā dala no viņiem stāvēja vissvētajā kuģa pakaļgalā, cenz­damies neizrunāt ne vārdiņa un nešvīkāt kājām. Dziļā klusumā spaiņi ceļoja no rokas rokā, un šo klusumu palaikam iztraucēja vienīgi buras plīkšķi vējā un vienmērīga ūdens murmulēšana zem ķīļa, kas neapstādamies traucās uz priekšu.

Un šajā dziļajā klusumā Ārčijs, kas stāvēja sardzē netālu no kuģa pakaļgala lūkas, pačukstēja savam kaimiņam metisam:

[53] Vasarsvētki (angl.) Whitsuntide - Whitsunday sasaucas ar angļu vārdu White - balts. (Tulk. piezīme.)

L4 Lote (hol.) - aparāts juras dziļuma noteikšanai. (Tulk. piezīme.)

Laupītājs, vācu rakstnieka K.Valpiusa (1762-1827) romāna varonis. (Tulk. piezīme.)

[55]' Tā angļi sauca Metakometu - Ziemeļamerikas indiāņu vampanoagu vir­saiti. (Tulk. piezīme.)

[56] alegorija (gr.) - vispārīga jēdziena izteikšana konkrētā tēlā. (Tulk. piezīme.)

[57] (asv) 3,8 1. (Tulk. piezīme.)

U2 Tālāk minēti atsevišķi gabali no Čeisa stāstījuma: "Viss likās liecinām par to. ka viņa izrīcības nenoteica tikai gadījums; viņš divkārt ar nelielām atstarpēm metās virsū kuģim, un abās reizēs uzbrukumi bija aprēķināti tik mērķtiecīgi, lai nodarītu mums iespējami lielāku postu - peldot pretī no priekšpuses un līdz ar to triecienā apvienojot abus ātrumus, ko īstenot bija iespējams tikai ar ārkārtīgi precīziem manevriem. Viņa izskats bija visnotaļ atbaidošs — tādējādi viņš izrādīja dusmas un negantību. Viņš atdalījās no bara, kuru mēs tikko kā bijām panākuši un harpunējuši trīs viņa ciltsbrāļus, itin kā viņš būtu noņēmies atriebt to ciešanas." Vēl:"Karrā ziņā, visus apstākļus kopā ņemot, jo viss notika manu acu priekšā, radot iespaidu par aprēķinātu, ar nodomu īstenotu vaļa ļaundarību (kaut gan daudzas savas izjūtas vairs nespēju atsaukt atmiņā), tomēr esmu pārliecināts, ka šis mans uzskats ir pareizs."

Te būs Čeisa pārdomas laikā, kad viņi bija pametuši kuģi un melnā nakti irās vaļējā laivā, gandri/, jau zaudējuši cerību kādreiz piestāt kādā viesmīlīgā krastā: "Tum­šais okeāns un bangojoši ūdeņi - ras vēl nekas; bailes tikt neganta viesuļa aprītiem vai uzdurties apslēptām klintīm, un vēl citi visparastākie baiļpilnu apsvērumu iemesli šajā bridi nešķita pieminēšanas vērti; bēdīgā kuģa bojāejas aina un drausmīgais atriebēja vaļa izskats visā pilnībā valdīja manās domās, kamēr atkal uzausa diena." (Aut. piezīme.)

'' Havaju salu vecais nosaukums. (Tulk. piezīme.)

' " Apustulis Pāvils. Sk. Jauno Derību, Apustuļu darbus. (Tulk. piezīme.)

H ' Dempirs Viljams (1625-1715) - angļu jūrasbraucējs un korsārs. (Tulk. piezīme.)

[61] Maģistrāts (lat.) - augsts amats dažados laikos un valstis; Senajā Romā - valsts varas pārstāvis. (Tulk. piezime.)

11 Barbaru, ari Berberu piekraste - Āfrikas ziemeļu piekrastes senais nosaukums. (Tulk. piezīme.)

''" Planktons (gr.) - organismu kopums, ko pārvieto ūdens straumes. ('Tulk. piezīme.)

[63] timurs, ari tamerlans (1336-1405) - karavadonis, timurīdu dinastijas aizsācējs; bijis klibs. (Tulk. piezīme.)

[64] marsbura (hol.) - taisna trapecveida bura, otrā no apakšas. (tulk. piezīme.)

leitenes - slīpi no augšas uz apakšu nostieptas tauvas. (Tulk. piezīme.)

I5f> Kapteiņa kajītes kompass, tā iedēvēts tāpēc, ka ar to kapteinis var pārbaudīt kuģa kursu, neizejot no kajītes pie stūres kompasa. (Autora piezīme.)

Iv Džonsons Scmjuels (1709-1784) - angļu rakstnieks, valodnieks, "Angļu valodas vārdnīcas" autors. (Tulk. piezīme.)

[68] vebsters noa (1758-1843) - amerikāņu leksikogrāfs, vārdnīcas autors. (Tulk. piezīme.)

[68] Skotis - buru auklas. (Tulk. piezīme.)

[69] Špigate (hol.) - notekcaurums falšbortā vai klājā ūdens novadīšanai. (Tulk. piezīme.)

"" Čiča - dienvidamcrikāņu dzēriens no kukurūzas vai cukurniedrēm.

(Tulk. piezīme.)

Kl< Mohauki - indiāņu cilts. (Tulk. piezīme.)

"" ašanti - ap 15. gs. tagadējā ganas teritorijā bija izveidojušās vairākas agrā feodālisma valstis (Ašanti u.c.); te - mežoņu zeme. (Tulk. piezīme.)

ir 's Muskete (fr.) - veclaicīga lielkalibra šautene ar degli. (Tulk. piezīme.)

[75] salah ed dins, saladīns (1138-1193) - Ēģiptes valdnieks, karavadonis, cīnījies pret krustnešiem (1187-1192). (Tulk. piezīme.)

'"* Reni Gvido (1575-1642) - itāļu gleznotājs. (Tulk. piezīme.)

Hogārts Viljams (1697-1764) - angļu gleznotājs, grafiķis. (Tulk. piezīme.)

' ' in quarw (poligr.) - 1/4 lapas formāts. (tulk. piezīme.)

1,8 Bentems Džeremijs (1748-1832) - angļu sociologs, jurists. "Utilitārisma" pamatlicējs; testamentā novēlējis savu ķermeni zinātniskiem mērķiem. (Tulk. piezīme.)

[78] faksimils (lat.) - precīzs manuskripta, dokumenta u.c. atveidojums, klišeja. (Tulk. piezīme.)

IM Mendanja de Nejra Alvaro (1541-1595) - spāņu jūrasbraucējs. 1567.-1595. g. un 1595. g. kuģojis pa Kluso okeānu. (Tulk. piezīme.)

18 ' De Figeroa Kristobāls Suaress - viens no Mendanjas otrā jurasbrauciena hronistiem; viņa grāmata iznākusi Madridē 1613. g. (Tulk. piezīme.)

[81] Ortodoksija (gr.) - konsekventa sekošana pastāvošiem atzinumiem.

(Tulk. piezime.)

01 Te ir runa par mistifikāciju, kas 18. gs. beigās sacēla lielu troksni, - Londonā, Kokleinā 33, kā tika apgalvots, dzīvojot spoki. Tika nodibināta komisija šīs lietas izmeklēšanai, ar pazīstamo rakstnieku doktoru Semjuelu Džonsonu priekšgalā. Vēlāk atklājās, ka "spokojusies" istabmeita. (Tulk. piezime.)

[83] Ābrahāms - bībeles persona, lsraēla ciltstēvs. (Tulk. piezīme.)

[84] rumbs (angl.) - jūrnieku leņķa mērīšanas vienība. (Tulk. piezīme.)

[85] ļerobeāms - pirmais sadalītās lsraēla valsts ķēniņš apm. 922.-901. g. pr. Kr.

(Tulk. piezime.)

J: "'' Traverzs (fr.) - virziens, kas perpendikulārs kuģa kursam. (Tulk. piezīme.)

dorķis - laivas gals, kur sēž stūresvīrs. (Tulk. piezīme.)

°° Kabalistika (senebr.) - mistisku priekšstatu kopums; te - kaut kas nesaprotams. (Tulk. piezīme.)

~0!i Šcikeri (angl.) - reliģiska sekta; 18. gs. radās Anglijā, sludināja atgriešanos pie agrās kristietības laika kopienas. (Tulk. piezīme.)

[90]' Duriņš - laivas pakaļgaldiņš. (Tulk. piezime.)

J,u Mērkaķaukla ir atrodama uz visiem vaļu medību kuģiem; taču tikai uz "Pekvoda" mērkaķis un vadātājs bija sasieti kopā. Šo uzlabojumu tās parastajam pielietojumam klāt piegudroja neviens cits kā Stabss, lai nodrošinātu apdraudē­tajam harpunētājam pilnīgas uzticamības un vērīguma apziņu, nešauboties par auklas turētāju. (Aut. piezīme.)

tas atgādina mums, ka īstajam valim tik tiešām ir kaut kas līdzīgs vaigubārdai vai, pareizāk sakot, ūsām, ko veido nedaudzi balti pavedieni, kuri atrodas apakšžokļa augšpusē, pašā galā. Palaikam šie matu skumšķi piešķir tādu kā laupītāja paskatu valim, kas citādi izskatās visai nosvērts. (Aut. piezime.)

[93] darjenas līcis atrodas Centrālajā Amerikā; mūsdienās tam cauri stiepjas Panamas kanāls. (Tulk. piezime.)

'' Norādījums uz Fr. Šillera dzejoļa varoni. (Tulk. piezime.)

"" kakts te nav eiklīda termins. To atvasina no tīrās jūras matemātikas. Līdz šim neesmu dzirdējis to šādi definējam. Kakts te ir ģeometrisks ķermenis, kas atšķiras no parasta kakta ar to, ka tā virsotni veido vienas plaknes šķēlums, nevis divu vienlaicīga savienošanās. To lieto arī iespiedēji. (Aut. piezīme.)

1 Hcidelbergā, vecā, nopostītā pilī stāvējusi muca no 8. gs., kurā bijis iespējams ieliet vairāk nekā divsimttūkstoš pudeļu vīna (ziņas no dažādiem avotiem ir dažādas - minēti skaitļi 236 000 un 283 200 pudeļu). (Tulk. piezīme.)

Muedzins (arābu) - musulmaņu reliģiskā kulta kalpotājs. (Tulk. piezīme.)

"21 Lafaters Johans Kaspers (1741-1801) - šveiciešu psihologs, fizionomists - nodarbojās ar to, ka noteica raksturu pēc sejaspantiem. (Tulk. piezime.)

[98] Galls Francs Jozefs (1758-1828) -austriešu ārsts, neiromorfologs, freno- loģijas pamatlicējs. (Tulk. piezīme.)

melanhtons Fīlips (1497-1560) - vācu teologs, humānists, Lutera līdz­gaitnieks. (Tulk. piezīme.)

26 Šampolions Žans (1790-1832) - franču eģiptologs, ēģiptiešu hieroglifu pētnieks. (Tulk. piezime.)

22 Džonss Viljams (1746-1794) - angļu orientālists, jurists, pētījis seno Austrumu literatūras un kultūras. (Tulk. piezime.)

[102] Haldeji (latīņu Chaldaeus) - sena tauta, kas dzīvoja Babilonijā. Tā dēvēja arī babiloniešu priesterus - astrologus. (Tulk. piezīme.)

2,0 Jurnieku izteiciens, nozīmē - noslīkt, nogrimt. (Tulk. piezime.)

11 Ijaba grāmata, 40., 41. nod. (Tulk. piezime.)

[105] kserkss I (?- 465 g. pr. Kr.) - Senās Pcrsiias valdnieks. (Tulk. piezīme.)

[106] Sutras - senindiešu reliģiskas un juridiskas grāmatas; senindiešu lite­

ratūras žanra darbi. (tulk. piezīme.)

arions no Lesbas esot ar cītaras spēli tā apbūris delfīnu, ka tas viņu izpestījis no ķezas jūrā. (Tulk. piezime.)

Iru bīskaps, daudzu teoloģisku apcerējumu autors. (Tulk. piezīme.)

[109] Ekseģēts (gr.) - izskaidrotājs; te domāts Bībeles skaidrotājs. (Tulk. piezīme.)

norādījums uz teiku par milzīgo labirintu, kādu uzcēlis Dedals Krctas salas valdniekam Mīnojam. (Tulk. piezime.)

2,1 Elidas Pirrons (ap 360 - ap 270 pr. Kr.) - sengrieķu filozofs, skepticis­ma skolas dibinātājs. (Tulk. piezīme.)

[112] ptolemajs iv filopators, Ēģiptes valdnieks (221-204 g. pr. Kr.). (Tulk. piezīme.)

[113] iespējams, ka domāts Mauritānijas Juba II, Numidijas Jubas I dēls, kurš atstājis vēsturiskus un ģeogrāfiskus apcerējumus. (Tulk. piezīme.)

~4 ~ Kauc jebkāda vaļa un ziloņa ķermeņmasu salīdzināšana ir bezjēdzīga, jo šajā gadījumā zilonis prer vali izskatās tāpat kā suns pret ziloni, tomēr viņiem dažā ziņā ir interesantas analoģijas, tostarp šļakatu strūkla. Ir labi zināms, ka zilonis bieži vien iesūc snuķī ūdeni vai putekļus un, pacēlis to, izpūš spēcīgu strūklu. (Aut. piezime.)

" masoni (fr.) — burtiski: brīvmūrnieki - reliģiski ētiskas kustības dalībnieki; kustība saistīta ar īpašu rituālu un noslēpumainības ievērošanu. (Tulk. piezime.)

"" proponcida - Marmora jūras sengrieķiskais nosaukums. (Tulk. piezime.)

izaka un rebekas dēli, dvīņi (Pirmā Mozus grāmata). (Tulk. piezīme.)

More hominum (lat.) - kā cilvēki. (Tulk. piezīme.)

[118] litltons tomass (1407-1481). (tulk. piezīme.)

m Ergo (lat.) - tātad. (Tulk. piezīme.)

'60 "No valzivs būs pietiekami, ja karalis saņems galvu, bet karaliene asti" (latiņu vai.) - Henrijs de Braktons (12. gs.) pirmā angļu likumkrājuma autors. (Tulk. piezīme.)

"'" cinque ports (fr.) - piecām ostām: Heistingsai, Duvrai, Scndvičai, Romiji, Haiti kopš seniem laikiem bija piešķirtas dažādas privilēģijas. (Tulk. piezīme.)

Sinekūra (lat.) - labi atalgots amats, kas neprasa nekādu darbu. (Tulk.

piezīme.)

[122] slavens angļu 18. gs. jurists, angļu tiesību komentāru autors. (Tulk. piezīme.)

velingtonas hercogs - angļu karavadonis Napoleona laikā pie Vaterlo. (Tulk. piezīme.)

"'" Plaudons Edmunds - angļu 16. gs. jurists. (Tulk. piezīme.)

' Šmērenburga īstenībā bijusi Špicbergcnā. (Tulk. piezīme.)

ludviķis vi resnais (ap 1081-1137) - francijas karalis no Kapetingu dinastijas. (Tulk. piezīme.)

1 "Bībeles lapas! Bībeles lapas!" tas ir parastais kapteiņa palīgu pamudi­nājuma sauciens graizītājam. Tas brīdina viņu rūpīgi sekot darbam un griezt tauku strēmeles pēc iespējas plānāk, jo tādējādi tiek manāmi paātrināta izkausēšana un ari palielināts izkausētās eļļas daudzums, varbūt pat uzlabojot tās kvalitāti. (Aut. piezime.)

vecās derības grāmata "zālamans mācītājs". (Tulk. piezīme.)

kaupers (kūpcrs) viljams (1730-1800) - angļu dzejnieks. (tulk. piezīme.)

jangs kdvards (1683-1765) - angļu dzejnieks. (tulk. piezīme.) ' ' paskāls biezs (1623-1662) - franču fiziķis, matemātiķis, filozofs. (Tulk. piezīme.)

80 Kalni Ņujorkas štatā. ('Tulk. piezime.)

28 ~ Pravieša Daniela trīs galminieki, kurus Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars pavēlēja iemest degošā ceplī, no kurienes tie iznāca dzīvi. (Pravieša Daniēla grāmata, 3. nod.) (Tulk. piezīme.)

[132] barels - beramu vielu, kā arī šķidruma tilpuma mērs. (Tulk. piezīme.)

[133] metempsihoze (gr.) burt. - dvēseļu ceļošana. Reliģiski mistiska mācība par mirušo dveseļu pāriešanu citā organismā. (Tulk. piezīme.)

[134] ekliptika (gr.) - debess sfēras lielais riņķis. (tulk. piezīme.)

8 Egotisms (fr.) - pārspīlēts priekšstats par savas personas nozīmīgumu. (Tulk. piezīme.)

[136] kolumbijas senākais nosaukums

2,1 Vecas portugāļu zelta monētas ar Jāņa V attēlu. (Tulk. piezīme.)

Dimantu raktuves Indijā. (Tulk. piezīme.)

M Flips - karsts dzēriens no alus un spirta. (Tulk. piezīme.)

[139] vārdu spēle - no cooper (angļu vai.) - mucinieks. (Tulk. piezīme.)

[140] Damokla zobens (sengr.) - Damokls esot apskaudis Sirakūzu valdnieku, tādēļ valdnieks dzīru laikā viņu apsēdinājis savā vietā un virs viņa galvas zirga astrā pakāris asu zobenu. (Tulk. piezīme.)

500 Senās Mezopotāmijas pilsētas Nīnives drupās atrastās plāksnītes ar ķīļu rakstiem. (Tulk. piezīme.)

101 Smitfilda - Londonas rajons, kur līdz 1855. gadam pastāvēja lopu tirgi. (Tulk. piezīme.)

laivas sēdeklis. (tulk. piezīme.)

106 Cimbole (ung.) - daudzstīgu mūzikas instruments; to spčlē, sitot pa stigām ar nūjiņu vai veseriti. (Tulk. piezīme.)

,0 Dalailama - Tibetas augstākais garīdznieks. (Tulk. piezīme.)

"" Pretoriāņi (lat.) Senajā Romā - karavadoņa miesassargi jeb imperatora gvarde, kam bija privilēģijas un svarīga loma imperatora gāšan\.(Tulk. piezīme.)

''' Ēters (gr.) - gaisa augšējais, mirdzošais slānis; pčc sengrieķu filozofu uzskatiem, dievu miteklis. (Tulk. piezīme.)

Nāves jūra; pie tās jau senatnē bija atrodams doplerīts - asfalta paveids; ebreji to pārdeva sīriešiem un ēģiptiešiem balzamēšanas vajadzībām. (Tulk. piezime.)

11 Laga (hol., angl.) - instruments kuģa noietā attāluma vai ātruma no­teikšanai. (Tulk. piezīme.)

"" Mirdzums, kas dažreiz parādās ap asiem priekšmetiem negaisa laikā; tā cēlonis ir elektriskā izlādēšanās. Jūrniekiem ar to saistās dažādi ticējumi. (Tulk. piezīme.)

M ' Vārdu spēle (angl.) - Isle of Man - burt. Cilvēksala. (Tulk. piezīme.)

'2C Hērods Lielais (ap 73—4 pr. Kr.) - Galilejas pārvaldnieks un Jūdejas ķēniņš, kurš Bčdcmē un tās apkārtnē licis nogalināt visus bērnus, kas jaunāki par diviem gadiem, jo bija dzirdējis, ka starp tiem esot nākamais jūdu ķēniņš. (Tulk. piezīme.)

( ' I Ialzc (hol.) - kuģa kurss attiecībā pret vēja virzienu. (Tulk. piezime.)

3.2   publicēts 1580. g. (Tulk. piezīme.)

3.3   Franču rakstnieka Rablē Fransuā (ap 1494-1553) satīriski fantastiskais romāns "Gargantija un Pantagriels". (Tulk. piezīme.)

[153] stovs džons (1525-1605) - "annāles jeb anglijas Vispārējā hronika"

1580. g. (tulk. piezīme.)

frānsiss bēkons (1561-1626). (tulk. piezīme.)

"valim ļoti līdzīgs" (angļu vai.). - teksts no V. Šekspīra lugas. (T«Z& piezīme.)

[157] hobss tomass (1588-1679) - angļu filozofs materiālists; viņa darba "Leviatāns jeb Matērija, forma, garīgā un laicīgā valsts vara" (1651) ievads. (Tulk. piezīme.)

34 '1 Angļu rakstnieka Beņjaa Džona (1628-1688) alegorisks darbs; šis citāts ņemts no cita darba - "Svētais karš". (Tulk. piezīme.)

111 Angļu dzejnieka Miltona Džona G. 1608-i 674) poēma. (Tulk. piezīme.)

,4 ' Fullers Tomass (1608-1661) - angļu teologs, vēsturnieks un morālists.

(Tulk. piezīme.)

"Brīnišķīgais gads" - angļu dzejnieka Džona Draidcna (1631-1700) dzejolis. (Tulk. piezīme.)

,4 Parčess Semjuels (ap 1575-1626) - ceļojumu aprakstu grāmatas sastādītājs un izdevējs. (Tulk. piezīme.)

hariss Džons (1666-1719) - t. p. (Tulk. piezīme.)

sibalds roberts (1641-1722) - pazīstams skoiu ārsts, ģeogrāfs un dabas­zinātnieks; viņam par godu zilais valis (blūvalis) nosaukts par Sibalda vali. (Tulk. piezīme.)

de Uljoa Antonio (1716-1795) - spāņu zinātnieks un ceļotājs. (Tulk. piezīme.)

Angļu dzejnieka Aleksandra Popa (1688-1744) poēma. (Tulk. piezīme.)

goldsmits Olivers (1728-1774) - angļu rakstnieks. (Tulk. piezīme.)

,53 Džonsons Semjuels (1709-1784) - angļu rakstnieks, valodnieks un kritiķis, skaidrojošās vārdnīcas autors. (Tulk. piezīme.)

"4 Slavenā angļu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka (1728-1779) darbs. (Tulk. piezīme.)

džefersons Tomass (1743-1826) - amerikāņu politiķis un apgaismotājs, trešais ASV prezidents. 1785-1826. g. bija ASV sūtnis Francijā. Citētais ziņojums īstenībā attiecināms uz 1788. g. (Tulk. piezīme.)

bērks Edmunds (1729-1797) - angļu parlamenta loceklis, rakstnieks. (Tulk. piezīme.)

'' Blekstons Viljams (1723-1780) - pazīstams angļu jurists. (Tulk. piezīme.) Folkoners Viljams (1732-1769) - angļu dzejnieks. Poēma izdota 1862. g.

(Tulk. piezīme.)

w Koupers Viljams (1731-1800) - angļu dzejnieks. (Tulk. piezīme.)

Hanters Džons (1728-1793) - angļu ķirurgs, anatoms. (Tulk. piezīme.) ,:>l Peilijs Viljams (1743-1805) - angļu filozofs, teologs. (Tulk. piezīme.) 1f '2 Kivje Žoržs (1769-i 832) - franču zoologs, paleontologs. (Tulk. piezīme.)

montgomerījs Džeimss (1771-i 854) - angļu dzejnieks. (Tulk. piezīme.) Lembs Čārlzs (1775-1834)

- angļu rakstnieks, kritiķis. (Tulk. piezīme.) Hotorns Natenjels (1804-1864) - amerikāņu rakstnieks, autora draugs. (ī ulk. piezīme.)

' 1 Rumbs (angļu vai.) - jūrniecībā leņķa mērīšanas vienība; arī virziens pret horizonta punktiem attiecībā uz debespusēm. (Tulk. piezīme.)

amerikāņu jūrasbraucēja un polārpētnieka Čārlza Vilksa (1798-1877) ekspedīciju materiāli, iznākuši 19 sējumos 1844-1861. g. (Tulk. piezīme.)

19 gs. otrajā pusē populārs Č. Harta romāns, kas stāsta par Nantaketas vaļu medniekiem. (Tulk. piezīme.)

Krājums, sastādīts no dažādiem nepublicētiem materiāliem un fragmen­tiem par jūrasbraucieniem, iznācis Bostonā, 1842. g. (Tulk. piezīme.)

1 Domāta slavenā angļu dabaszinātnieka Čārlza Darvina (1809-1882) grāmata "Ceļojums apkārt pasaulei ar kuģi "Bīgls"". (Tulk. piezīme.)