Manam vīram Deividam Jūnam, kurš atklāja manu sirdi.

manai gudrajai, skaistajai meitai Penijai, kura darīja to plašāku.

“Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.”

Antuāns de Sent-Ekziperī. "Mazais princis”¹

ES ESMU IZLASĪJUSI daudz vairāk grāmatu nekā jūs. Nav svarīgi, cik daudz jūs esat lasījuši. Es esmu izlasījusi vairāk. Ticiet - man tam ir bijis laiks.

Manā baltajā istabā, manām baltajām sienām, maniem mirdzoši baltajiem grāmatplauktiem krāsu piešķir vienīgi grāmatu muguriņas. 1as ir pilnīgi jaunas grāmatas cietā sējumā - es negribu nekādus baciļai-nus, lietotus mīkstos sējumus. Tās ierodas pie manis no Ārpasaules, degazētas un iesaiņotas plastmasas apvalkā ar vakuuma iepakotāju. Es gribētu redzēt aparātu, kas to veic. Iztēlojos, kā katra grāmata ceļo pa baltu konveijera lenti uz baltiem taisnstūrveida posteņiem, kur baltas robotu rokas to noslauka, nostrīķē, appūš un citādi sterilizē, līdz beidzot to var uzskatīt par pietiekami tīru, lai dotos pie manis. Kad atsūta jaunu grāmatu, mans pirmais uzdevums ir noņemt apvalku; tas ir process, kurā vajadzīgas šķēres un parasti tiek nolauzts vairāk nekā viens nags. Otrais uzdevums ir pirmajā lapā ierakstīt savu vārdu.

MadeUnae Vitīras ĪPAŠUMS

Es nezinu, kāpēc tā daru. Šeit nav neviena cita, izņemot manu māti, kura nekad nelasa, un manu medmāsu Kārlu, kurai nav neviena brīva brīža, jo viņai visu laiku jāvēro, kā es elpoju. Viesi pie manis ierodas reti, tāpēc nav neviena, kuram es varētu savas grāmatas aizdot.

Nav neviena, kuram vajadzētu atgādināt, ka viņa vai viņas plauktā piemirstā grāmata pieder man.

ATRADĒJAM ATLĪDZĪBA (Atzīmēt vēlamo)

Šī sadaļa man prasa visvairāk laika, un piedāvājums katrā grāmatā atšķiras. Reizēm atlīdzība ir grandioza, piemēram:

о pikniks kopā ar mani (Madelinu) ziedputekšņu pilnā magoņu, liliju un “Man in the moon“ samteņu laukā zem dzidri zilām vasaras debesīm;

о tēja kopā ar mani (Madelinu) bākā, Atlantijas okeāna vidū. pašā orkāna acī;

о snorkelēšana kopā ar mani (Madelinu) Molokini piekrastē, meklējot Havaju salu nacionālo zivi humuhu-munukunukuapua.

Reizēm atlīdzība nav tik grandioza, piemēram:

о gājiens kopā ar mani (Madelinu) uz lietotu grāmatu veikalu;

о pastaiga svaigā gaisā kopā ar mani (Madelinu) līdz kvartāla beigām un atpakaļ; о īsa saruna ar mani (Madelinu) par paša izvēlētu tēmu uz mana baltā dīvāna manā baltajā guļamistabā.

Reizēm atlīdzība ir vienkārši

es (Madelina).

MANA SLIMĪBA IR tikpat reta, cik pazīstama. Tas ir smaga kombinēta imūndeficīta (SKID) paveids, taču vairumam ir zināms kā “burbuļa sindroms”.

Būtībā man ir alerģija pret pasauli. Jebkas var izraisīt veselības pasliktināšanos. Tas var būt ķimikālijas, ko satur tīrīšanas līdzeklis, ar kuru ir noslaucīts galds, kam es nupat pieskāros. Tas var būt kādas smaržas. Tā var būt eksotiska garšviela, kas bijusi pievienota tikko notiesātajai maltītei. Tas var būt kaut kas viens vai visi, vai nekas no iepriekš minētā vai kaut kas pavisam cits. Neviens nezina, kas būs cēlonis, bet visi zina, kādas būs sekas. Mamma apgalvo, ka bērnībā es gandrīz nomiru. Tāpēc es atrodos četrās SKID sienās. Es nedrīkstu iziet no mājas, neesmu to pametusi septiņpadsmit gadus.

DIENAS

VESELĪBAS

LAPA

PACIENTA VĀRDS

DATUMS

APRŪPĒTĀJS

0002921

г

IEELPU SKAITS MINUTE

0002921

ISTABAS TEMPERATŪRA

GAISA FILTRA STĀVOKLIS

0002921

- Fonētisko, - ieminos.

Viņa beidz pumpēt manšeti. Parasti man asinsspiedienu mēra un dienas veselības lapu aizpilda Karla, mana pilna laika medmāsa, taču mamma ir piešķīrusi viņai brīvdienu. Ir mana dzimšanas diena, un šo dienu mēs vienmēr pavadām kopā, divas vien.

Viņa uzliek stetoskopu, lai paklausītos manus sirdspukstus. Mammas smaids pagaist, un to aizstāj krietni nopietnākā ārstei raksturīgā izteiksme. Šo izteiksmi -nedaudz atturīgu, profesionālu un raižpilnu - viņas pacienti redz visbiežāk. Šaubos, vai tā sniedz viņiem mierinājumu.

Impulsīvi uzspiežu mammai uz pieres ašu buču, atgādinot, ka tā esmu tikai es, viņas mīļākā paciente, viņas meita.

Mamma atver acis, pasmaida un noglāsta man vaigu. Laikam, ja plāno piedzimt ar slimību, kas pieprasa nepārtrauktu uzraudzību, ir labi, ka ārstējošais ārsts ir mamma.

Dažus mirkļus vēlāk viņa velta man savu labāko es-esmu-ārsts-un-baidos-ka-man-jums-ir-sliktas-ziņas sejas izteiksmi. - Šī ir tava lielā diena. Varbūt tomēr uzspēlējam spēli, kurā tev ir kādas izredzes uzvarēt? Godīgo Pictionary?

Та kā parasto Pictionary divatā spēlēt īsti nav iespējams, mēs ieviesām Godīgo Pictionary. Viena zīmē, bet otra godīgi izsaka savu minējumu. Ja tiek atminēts pareizi, otra dabū punktus.

Es piemiedzu acis, raugoties uz mammu. - Mēs spēlēsim fonētisko, un šoreiz es uzvarēšu, - lepni paziņoju, kaut arī man nav nekādu izredžu viņu pārspēt. Visu šo gadu gaitā, kopš mēs spēlējam fonētisko Scrabble jeb Fonetik Skrabbl, es ne reizi neesmu viņu pārspējusi. Pēdējoreiz, kad spēlējām, es biju tuvu uzvarai. Bet ar pēdējo vārdu mamma iznīcināja mani, izspēlējot DZHINSI uz trīskāršajiem punktiem.

- Lai iet. - Viņa nošūpo galvu tēlotā līdzjūtībā. - Kā teiksi. - Mamma aizver smejošās acis, lai ieklausītos stetoskopā.

Atlikušo rītu mēs pavadām, gatavojot manas dzimšanas dienas tradicionālo vaniļas biskvīta kūku ar vaniļas krēma glazūru. Kad tā ir atdzisusi, es pārklāju kūku ar nesamērīgi plānu glazūras kārtu - tā, lai virspuse būtu tikai knapi nosegta. Mēs abas esam biskvīta, nevis glazūras cienītājas. Garnējumam uzzīmēju astoņpadsmit krēma margrietiņas ar baltām ziedlapiņām un baltu actiņu vidū. Sānus apdarinu ar baltiem drapējumiem.

- Ideāli. - Mamma palūkojas man pār plecu, kamēr lieku pēdējos punktus. - Gluži kā tu.

Pagriežos ar seju pret mammu. Viņa velta man platu, lepnu smaidu, taču acīs zaigo asaras.

- Tu. Esi. Traģiska, - saku un uzmetu mammai uz deguna krēma kriksi, kas sasmīdina un saraudina viņu vēl vairāk. Tik tiešām, parasti viņa nav tik jūtelīga, taču kaut kas manā dzimšanas dienā allaž padara viņu raudulīgu un līksmu vienlaikus. Un, ja viņa ir raudulīga un līksma, arī es esmu raudulīga un līksma.

- Es zinu, - viņa izsaucas, bezpalīdzīgi paceļot rokas gaisā, - esmu pilnīgi nožēlojama. - Mamma iekļauj mani apskāvienā un cieši saspiež. Glazūra ieķep man matos.

Mana dzimšanas diena ir vienīgā diena visā gadā, kad mēs abas visskaudrāk apzināmies manu slimību. Pie vainas ir laika ritējuma apliecinājums. Kārtējais gads aizvadīts rokrokā ar slimību, pie apvāršņa neredzot nekādu cerību uz izārstēšanos. Kārtējais gads, kurā neesmu izbaudījusi neko no tā, ko piedzīvo ikviens pusaudzis, - prieku par autovadītāja apliecības iegūšanu, pirmo skūpstu, izlaidumu, pirmās sirdssāpes, pirmo iebuktēto bamperu. Kārtējais gads, kurā mamma nav darījusi neko citu kā vien strādājusi un rūpējusies par mani. Jebkurā citā dienā šīs nepilnības ir viegli, vismaz vieglāk, nemanīt.

Šogad ir mazliet smagāk nekā pērn. Varbūt tāpēc, ka nu man ir astoņpadsmit. Teorētiski esmu pieaugusi. Man vajadzētu pamest mājas un doties uz koledžu. Mammai vajadzētu bīties no tukšās ligzdas sindroma. Taču, pateicoties SKID, es nekur nedodos.

Vēlāk, pēc vakariņām, mamma uzdāvina man brīnišķīgu akvareļu zīmuļu komplektu, kas jau vairākus mēnešus bijis manā vēlmju sarakstā. Mēs aizejam uz dzīvojamo istabu un sakrustotām kājām sēžamies pie kafijas galdiņa. Arī tas piederas pie mūsu dzimšanas dienas rituāla: viņa iededz kūkas vidū vienu pašu sveci. Es aizveru acis un iedomājos vēlēšanos. Nopūšu sveci.

- Ko tu vēlējies? - mamma jautā, tiklīdz es atveru acis.

Īstenībā vēlme ir tikai viena - brīnumzāles, kas man dotu iespēju brīvi skraidīt pa āru kā savvaļas zvēram, -taču to es nekad nevēlos, jo saprotu, ka tas nav iespējams. Tikpat labi varētu vēlēties, lai nāriņas un pūķi, un vienradži būtu īsti. Labāk vēlos kaut ko, kas ir vairāk iespējams nekā zāles. Kaut ko, kas mūs abas saskum-dinātu mazāk.

- Lai pasaulē valda miers, - es saku.

Pēc trim kūkas šķēlēm mēs uzsākam fonētiskā Scrabble partiju. Es neuzvaru. Neesmu uzvarai ne tuvu.

Mamma izmanto visus septiņus burtus un izliek POKALIP līdzās burtam S. POKALIPS.

- Kas tas ir? - es prasu.

- Apokalipse, - mamma atbild, zibinot acis.

- Nē, mammu. Nevar būt. Es nepiekrītu.

- Ir, - viņa tikai nosaka.

- Mammu, tev vajag vēl vienu A un E. Izslēgts.

- Pokalips, - viņa saka, lielākam efektam žestikulējot uz burtiem. - Pilnībā der.

Es šūpoju galvu.

-POKALIPS, - viņa uzstāj, lēni stiepdama vārdu.

- Ak kungs, tu esi nelabojama! - es izsaucos, paceldama rokas gaisā. - Labi, labi, es piekāpšos.

- Jesssss. - Viņa sažņaudz dūres, iesmejas un piefiksē savu nu jau nepārspējamo rezultātu. - Tu nekad neesi īsti sapratusi šo spēli, - viņa konstatē. - la ir pārliecināšanas spēle.

Es nogriežu sev vēl vienu kūkas šķēli. - Та nebija pārliecināšana, - iebilstu. - Tā bija krāpšanās.

- Viens un tas pats, - noteic mamma, un mēs abas iesmejamies.

- Rīt varēsi apspēlēt mani Godīgajā Pictionary, - viņa attrauc.

Kad esmu zaudējusi, abas atlaižamies dīvānā un skatāmies mūsu mīļāko filmu “Jaunais Frankenšteins”. Arī šī filma ir dzimšanas dienas rituāla sastāvdaļa. Es ielieku galvu mammai klēpī, viņa paijā manus matus, un mēs smejamies par tiem pašiem jokiem, tāpat kā esam par tiem smējušās gadiem. Visā visumā tas nav nemaz tik slikts veids, kā nosvinēt astoņpadsmito dzimšanas dienu.

KAD NĀKAMAJĀ RĪTĀ ienāk Karla, es sēžu uz sava baltā dīvāna un lasu.

- Feliz cumpleahos\ - viņa vītero.

Nolaižu grāmatu. - Gracias!^{2 3}

- Kā pagāja dzimšanas diena? - Karla sāk izpakot savu medicīnas somu.

- Mums bija jautri.

- Vaniļas kūka ar vaniļas glazūru? - viņa vaicā.

- Protams.

- “Jaunais Frankenšteins?”

-Jā.

- Un tu zaudēji tajā spēlē? - Karla prasa.

- Mēs laikam esam diezgan paredzamas?

- Neņem mani pierē, - viņa smiedamās saka. - Man vienkārši skauž tas, cik piemīlīgas jūs ar mammu esat.

Karla paņem manu vakardienas veselības lapu, aši izpēta mammas veiktos mērījumus un ievieto mapē jaunu lapu. - Tagad Rosa nekustina ne pirkstiņu, lai veltītu man kaut mirkli.

Rosa ir Karlas septiņpadsmitgadīgā meita. Karla apgalvo, ka abas bija ārkārtīgi tuvas līdz brīdim, kad virsroku ņēma hormoni un puiši. Nespēju iztēloties, ka tā varētu notikt ar mammu un mani.

Karla sēž man blakus uz dīvāna, un es pastiepju roku pretim asinsspiediena mērītāja manšetei. Viņas skatiens apstājas pie manas grāmatas.

- Atkal “Puķes Aldžernonam”? - viņa jautā. - Vai tad tā grāmata vienmēr tevi nesaraudina?

- Kādudien nesaraudinās, - saku. - Man jāgādā, lai todien es to lasītu.

Karla nogroza acis un satver manu roku.

Tā ir izvairīšanās no atbildes, bet nu man jāprāto, vai tā ir taisnība.

Varbūt es tveros pie cerības, ka kādudien viss tomēr mainīsies.

MADE UNAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

DANIELS KĪZS. “PUĶES ALDŽERNONAM"

Uzmanību! Satura izklāsts: Aldžernons ir laboratorijas pele. Pele nomirst.

ESMU TIKUSI LĪDZ vietai, kur Čārlijs aptver, ka peles liktenis, iespējams, ir arī viņējais, kad laukā izdzirdu skaļu, dārdošu troksni. Manas domas tūliņ aizpeld izplatījumā. Iztēlojos, kā debesīs virs mums planē gigantisks bāzeskuģis.

Māja dreb, un manas grāmatas plauktos vibrē. Dārdoņai pievienojas monotoni pīkstieni, un es zinu, kas tas ir. Kravas furgons. Droši vien nomaldījies, es sev stāstu, lai izbēgtu no vilšanās. Iespējams, nepareizi nogriezies.

Taču tad motors mitējas. Durvis atveras un aizveras. Paiet mirklis, vēl viens, un dzirdama sievietes balss: - Laipni lūgti jaunajās mājās!

Karla dažas sekundes cieši raugās manī. Es zinu, ko viņa domā.

Atkal sākas.

- KARLA, - ES SAKU, - nebūs kā toreiz. - Man vairs nav astoņi gadi.

- Es gribu, lai tu apsoli... - viņa iesāk, bet es jau esmu pie loga un pavelku aizkarus sāņus.

Spožā Kalifornijas saule mani pārsteidz nesagatavotu. Mani izbrīna, cik tā ir augsta, liesmojoši versmaina un balta uz pabalojuši balto debesu fona. Es kļūstu akla. Bet tad baltā dūmaka, kas aizmiglo manas acis, sāk atkāpties. Visu apvij oreols.

Es redzu furgonu un rosīgas, vecākas sievietes siluetu -tā ir māte. Furgona dziļumā saskatu vecāku vīrieti -tēvu. Vēl redzu meiteni, varbūt nedaudz jaunāku par mani, - meitu.

Tad ieraugu viņu. Viņš ir garš, kalsns un tērpies melnā: melns T krekls, melni džinsi, melnas kedas un melna adīta cepurīte, kas pilnībā nosedz matus. Viņš ir bāls ar blāvu medus krāsas iedegumu, un viņa sejas vaibsti ir izteikti stūraini. Viņš nolec no sola furgona galā un aizslīd pa piebraucamo ceļu tā, it kā gravitācija viņu ietekmētu citādi nekā mūs, pārējos. Viņš apstājas, pašķiebj galvu uz vienu sānu un raugās uz savu jauno māju gluži kā uz āķīgu uzdevumu.

Pēc dažiem acumirkļiem viņš sāk viegli šūpoties uz pēdu spilventiņiem. Piepeši viņš uzsāk sprintu, uzskrienot pa fasādes sienu burtiski divu metru augstumā. Tad pieķeras palodzei, sekundi vai divas šūpojas un pēc tam atkal piezemējas dziļā pietupienā.

- Labais, Olij, - saka viņa māte.

- Vai es tev neteicu, lai tu šito izbeidz? - norūc tēvs. Viņš abus ignorē un paliek pietupienā.

Piespiežu plaukstu loga rūtij, aizturējusi elpu tā, it

kā pati būtu izpildījusi šo neprātīgo triku. Es skatos te uz viņu, te uz sienu, te uz palodzi, te atkal uz viņu. Viņš vairs nav pietupies. Viņš lūkojas augšup uz mani. Mūsu skatieni sastopas. Es miglaini iztēlojos, ko viņš redz manā logā: savādu, baltā tērpušos meiteni ar plati pavērtām, pētošām acīm. Viņš man uzsmaida, un viņa seja vairs nav nedz stūraina, nedz skarba. Es mēģinu pasmaidīt pretim, taču esmu tik apjukusi, ka nevis smaidu, bet gan saraucu pieri.

TONAKT es sapņoju, ka māja elpo līdz ar mani. Es izelpoju, un sienas saraujas kā ar kniepadatu pārdurts balons, saplokot un saspiežot mani. Tad ieelpoju, un sienas izplešas. Vēl viens vienīgs elpas vilciens, un mana dzīve beidzot eksplodēs.

VIŅA MĀTES DIENAS REŽĪMS

0.35 Parādās uz lieveņa ar kūpoša dzēriena krūzi rokās. Kafija?

6.36 Stingi raugās uz tukšo zemes pleķi otrpus ceļam, malkodama dzērienu. Tēju?

7.00 Ieiet atpakaļ mājā.

7.1 5 Atkal iznāk uz lieveņa. Noskūpsta vīru uz

atvadām. Vēro, kā viņa mašīna attālinās. 9.30 Dārza darbi. Meklē, atrod un izmet cigarešu izsmēķus.

1 3.00 Dodas prom ar mašīnu. Saimniecības darbi?

1 7.00 Palūdz, lai Kara un Olijs veic mājas soli, pirms pārradies tēvs.

KARAS (MĀSAS) DIENAS REŽĪMS

1 0.00 Izslāj laukā melnos zābakos un brūnā, pūkainā halātā.

10.01 Lasa telefonā īsziņas. Viņai pienāk daudz ziņu.

10.06 Dārzā starp mūsu mājām izsmēķē trīs cigaretes.

1 0.20 Ar zābaka papēdi izkašā bedri un aprok cigarešu galus.

1 0.25-1 7.00 Raksta īsziņas vai runā pa telefonu.

1 7.25 Mājas solis.

VIŅA TĒVA DIENAS REŽĪMS

7.15 Dodas uz darbu.

13.00 Pārbrauc mājās no darba.

13.20 Sēž uz lieveņa ar dzēriena glāzi nr. 1.

15.30 Ieiet atpakaļ mājā pavakariņot.

1 9.00 Atkal iznāk uz lieveņa ar dzēriena glāzi nr. 2. 19.25 Glāze nr. 3.

19.45 Sāk kliegt uz ģimeni.

22.35 Kliegšana uz ģimeni norimst.

OLIJA DIENAS REŽĪMS

Neparedzams.

ĢIMENE SAUC viņu par Oliju. Nu, vismaz māsa un mamma sauc viņu par Oliju. Tēvs viņu sauc par Oliveru. Tieši viņu es vēroju visvairāk. Viņa istaba atrodas otrajā stāvā gandrīz tieši iepretim manai, un loga žalūzijas gandrīz vienmēr ir paceltas.

Dažu rītu viņš guļ līdz dienvidum. Savukārt citrīt ir laukā no istabas, pirms esmu pamodusies un sākusi novērošanu. Tomēr lielākoties viņš mostas pulksten deviņos, izkāpj no gultas un kā tāds Zirnekļcilvēks uzrāpjas uz jumta pa fasādes apdares dēļiem. Tur viņš uzkavējas aptuveni stundu un tad atkal ar kājām pa priekšu ielīgo istabā. Lai kā es censtos, man nav izdevies saskatīt, ko viņš tur augšā dara.

Viņa istaba ir tukša, ja neskaita gultu un kumodi. Aizdurvē joprojām stāv dažas kopš pārvākšanās neiz-pakotas kastes. Vienīgā dekorācija ir vientuļš plakāts no filmas ar nosaukumu Jump London. Pameklēju un noskaidroju, ka tā ir par parkūru - tādu kā brīvās pārvietošanās un pašdisciplīnas mākslu, un tas izskaidro viņa prasmi izpildīt visus tos nenormālos trikus. Jo vairāk es vēroju, jo vairāk gribu uzzināt.

NUPAT ESMU sēdusies pie vakariņu galda. Mamma novieto man klēpī audekla salveti, piepilda ar ūdeni manu un pēc tam Karlas glāzi. Piektdienas vakariņas mūsmājās ir īpašs pasākums. Pat Karla uzkavējas, lai pavakariņotu kopā ar mums, nevis ar savu ģimeni.

Piektdienas vakariņās itin viss ir franču stilā. Salvetes ir no baltas drānas, gar malu izšūtām lilijām. Mums ir krāšņi un antīki franču galda piederumi. Pat sāls un piparu trauciņi ir miniatūri sudraba La tour Eiffel. Manu alerģiju dēj ar ēdienkarti, protams, ir jāuzmanās, bet mamma vienmēr pagatavo ragū - pati savu franču sautējuma variāciju no cāļa, maltās gaļas, pīles un baltajām pupiņām. Kad tētis vēl bija dzīvs, tas bija viņa iecienītākais ēdiens. Tajā porcijā, kuru mamma gatavo man, ietilpst vienīgi vistas buljonā vārītas baltās pupiņas.

- Madelina, - mamma ierunājas. - Misters Votermens man teica, ka tu esot iekavējusi arhitektūras mājasdarbu. Vai viss kārtībā, meitiņ?

Viņas jautājums mani pārsteidz. Es zinu, ka esmu iekavējusi, bet, tā kā agrāk vienmēr esmu nodevusi laikus, acīmredzot nenojautu, ka mamma tam seko līdzi.

- Vai uzdevums ir pārāk sarežģīts? - Mamma sarauc pieri, likdama sautējumu manā bļodā. - Vai tu gribi, lai es tev meklēju citu privātskolotāju?

- Oui, non, et non,¹ - bilstu, atbildēdama uz katru jautājumu. - Viss ir kārtībā. Es rīt iesniegšu, apsolu. Vienkārši man zuda laika izjūta.

Mamma pamāj ar galvu un sāk griezt un apziest ar sviestu kraukšķīgas franču maizes rikas. Es zinu, ka viņa grib vaicāt vēl ko. Es pat nojaušu, ko viņa grib vaicāt, taču baidās no atbildes.

- Vai pie vainas jaunie kaimiņi?

Karla uzmet man spēju skatienu. Es nekad neesmu mammai melojusi. Tam nekad nav bijis iemesla, un es šaubos, vai mācētu. Taču kaut kas mudina mani rīkoties tā un ne citādi.

- Es tikai pārāk daudz lasu. Tu zini, kā man gadās ar labu grāmatu. - Mēģinu runāt pēc iespējas pārliecinošāk. Negribu, lai mamma raizētos. Viņai jau tāpat ar mani ir gana daudz raižu.

Kā franciski ir “melis"?

- Nav apetītes? - mamma pēc dažām minūtēm apvaicājas. Viņa piespiež delnas virspusi manai pierei.

- Temperatūras tev nav. - Mamma ļauj plaukstai vēl mirkli uzkavēties.

Grasos jau nomierināt viņu, kad atskan durvju zvans. Kas tāds gadās tik reti, ka nezinu, ko domāt.

Zvans noskan vēlreiz.

Mamma mazliet saslejas krēslā.

Karla pieceļas kājās.

Zvans skan trešo reizi. Pasmaidu bez iemesla.

- Vai vēlaties, lai es atveru, kundze? - Karla vaicā.

Mamma noliedzoši pavēzē roku. - Paliec tepat, - viņa

man nosaka.

Karla pavirzās un nostājas aiz manis, maigi atbalstot rokas uz maniem pleciem. Es zinu, ka man būtu jāpaliek tepat. Saprotu, ka to no manis sagaida. Vismaz es pati to no sevis sagaidu, tomēr šodien nez kāpēc nespēju. Man ir jāzina, kas atnācis, pat ja tas ir tikai nomaldījies garāmgājējs.

Karla aizskar manu augšdelmu. - Tava māte lika palikt tepat.

- Bet kāpēc? Viņa ir pārlieku piesardzīga. Turklāt viņa nelaidis nevienu cauri hermētiskajai telpai.

Karla padodas, un es aizsteidzu pa gaiteni, medmāsai minot uz papēžiem.

Hermētiskā telpa ir maza, noslēgta istaba, kas ieskauj ārdurvis. Та ir gaisa necaurlaidīga, lai, parādes durvīm esot atvērtām, mājā neiekļūtu nekas potenciāli bīstams. Piespiežu pie sienas ausi. Sākumā gaisa filtri neļauj neko saklausīt, bet tad sadzirdu balsi.

- Mamma sūta kēksu. - Balss ir dobja un liega, un nepārprotami uzjautrināta. Manas smadzenes apstrādā vārdu “kēkss”, mēģinādamas uzburt tā izskatu, līdz beidzot es apjēdzu, kurš atrodas aiz durvīm. Olijs.

- Ar manas mammas kēksiem ir tā: tie nav visai izdevušies. Briesmīgi. Patiesībā - neēdami, gandrīz vai neiznīcināmi. Starp mums runājot.

Tad ieskanas cita balss. Meitenes. Viņa māsa? - Ikreiz, kad mēs pārceļamies, viņa liek mums vienu aiznest kaimiņiem.

- A. Nūja. Redz, kāds pārsteigums! Ļoti jauki. Pasakiet viņai no manis lielu paldies.

Nav ne mazāko izredžu, ka šis kēkss varētu būt izgājis pienācīgas pārbaudes, un es nojaušu, ka mamma cenšas izdomāt, kā pasacīt kaimiņiem, ka viņa nevar kūku pieņemt, neatklājot patiesību par mani.

- Piedodiet, bet es nevaru to pieņemt.

Seko šoka pilna klusuma mirklis.

- Vai jūs gribat, lai mēs nesam to atpakaļ? - Olijs neticīgi vaicā.

- Njā, tas ir bezkaunīgi, - novelk Kara. Viņa izklausās dusmīga un nolemta, it kā būtu gaidījusi vilšanos.

- Es ļoti atvainojos, - mamma atkārto. - Tas ir sarežģīti. Es tiešām ļoti atvainojos, jo tas ir ārkārtīgi sirsnīgi no jums un jūsu mammas. Lūdzu, pasakieties viņai manā vietā.

- Vai jūsu meita ir mājās? - Olijs diezgan skaļi jautā, pirms mamma pagūst aizvērt durvis. - Mēs cerējām, ka viņa varētu iepazīstināt mūs ar apkaimi.

Mana sirds sāk pukstēt straujāk, un es jūtu, kā tā pulsē krūškurvī. Vai viņš tikko prasīja par mani? Nekad agrāk neviens svešinieks nav ieradies mani apciemot. Ja neskaita mammu, Kārlu un manus privātskolotājus, pasaule tik tikko zina, ka es eksistēju. Tiesa, es eksistēju onlainā. Onlainā man ir draugi un manas Tumblr grāmatu recenzijas, tomēr tas nav tas pats, kas būt reālam cilvēkam, kuru var apciemot jocīgi puiši ar kēksiem.

- Man ļoti žēl, bet viņa nevar. Laipni lūgti mūsu pusē, un vēlreiz pateicos.

Parādes durvis aizveras, un es pakāpjos atpakaļ, lai sagaidītu mammu. Viņai ir jāuzkavējas hermētiskajā telpā, kamēr filtri attīra svešo gaisu. Pēc minūtes viņa atgriežas mājā. Sākumā mamma mani nepamana. Viņa nekustīgi stāv, acis aizvērusi, galvu viegli nolaidusi.

- Piedod, - viņa bilst, nepaceldama skatienu.

- Viss kārtībā, mammu. Nebēdā.

Tūkstošo reizi no jauna aptveru, cik grūti mammai ir sadzīvot ar manu slimību. Šī ir vienīgā pasaule, kādu pazīstu es, taču mammai pirms manis bija mans brālītis un mans tētis. Viņa ceļoja un spēlēja futbolu. Mammai bija normāla dzīve, nevis klostera ikdiena burbulī četrpadsmit stundas dienā kopā ar slimu pusaugu meitu.

Es apskauju viņu un vēl dažas minūtes ļaujos viņas apskāvienam. Viņa šo sarūgtinājumu uztver daudz smagāk nekā es.

- Es tev atlīdzināšu, - mamma nosaka.

- Nav, par ko atlīdzināt.

- Sirsniņ, es tevi mīlu.

Mēs atgriežamies ēdamistabā un aši, lielākoties klusējot, pabeidzam vakariņas. Karla aiziet, un mamma jautā, vai es gribu uzveikt viņu Godīgā Pictionary spēlē, bet es atbildu, ka pasēšu. Man nav omas.

Izvēlos doties augšstāvā un iztēloties, kā garšo kēkss.

ATGRIEZUSIES SAVĀ istabā, es tūliņ pieeju pie loga. Tēvs ir pārnācis mājās no darba, un kaut kas nav lāgā, jo viņš ir dusmīgs un ar katru mirkli kļūst arvien niknāks. Viņš izrauj Karai no rokām kēksu un spēcīgi sviež Olijam, taču Olijs ir pārāk ātrs, pārāk izmanīgs. Viņš izvairās, un kūka nokrīt uz zemes.

Pārsteidzošā kārtā kēkss izskatās neskarts, lai gan šķīvis sašķīst uz piebraucamā ceļa. Tas sanikno viņa tēvu vēl vairāk.

- Saslauki. Tūliņ pat saslauki! - Viņš ieslāj mājā. Mamma viņam seko.

Kara nogroza galvu uz Oliju un pasaka brālim kaut ko, kas liek viņa pleciem sagumt. Olijs stāv un dažas minūtes raugās uz kēksu. Tad nozūd mājā un atgriežas ar slotu un liekšķeri. Viņš nesteidzas un uzslauka šķīvja lauskas krietni ilgāk, nekā nepieciešams.

Pabeidzis Olijs uzrāpjas uz jumta, paņemdams kēksu līdzi, un paiet vēl stunda, iekams viņš ielīgo atpakaļ savā istabā.

Es slapstos savā ierastajā slēptuvē aiz aizkariem, tomēr piepeši vairs negribu slēpties. Iededzu gaismas un atgriežos pie loga. Pat necenšos dziļi ievilkt elpu. Tas nelīdzēs. Pavelku aizkarus sāņus un ieraugu, ka arī viņš jau stāv pie loga un veras man pretī. Viņš nesmaida. Viņš nemāj. Viņš pastiepj roku virs galvas un nolaiž žalūzijas.

- CIK ILGI tu īgņosies pa māju? - Karla vaicā. - Jau visu nedēļu esi saīgusi.

- Es nebožos, - attraucu, lai ari mazliet božos. Pēc Olija atraidījuma jūtos kā maza meitene. Tas man atgādinājis, kāpēc es iepriekš pārtraucu pievērst uzmanību ārpasaulei.

Taču centieni atgriezties pie ierastā dienas ritma ir apgrūtinoši, ja dzirdu visus ārpasaules trokšņus. Es pamanu lietas, kam agrāk pievērsu pavisam niecīgu uzmanību. Dzirdu, kā vējš purina kokus. Dzirdu, kā putni no rītiem čivina. Redzu saules gaismas taisnstūrus, kas izspraucas cauri logu žalūzijām un dienas gaitā mēro ceļu pāri istabai. Pēc tiem var noteikt, cik ir pulkstenis. Lai cik ļoti es cenšos turēt pasauli pa gabalu, tā šķiet apņēmības pilna ielauzties.

- Tu jau vairākas dienas tajā grāmatā lasi vienas un tās pašas piecas lappuses. - Karla pamāj ar galvu uz “Mušu valdnieku".

- Jā, tā ir briesmīga grāmata.

- Man likās, tā ir klasika.

- Briesmīga. Vairums zēnu ir drausmīgi un runā tikai par cūku medīšanu un slaktēšanu. Nekad mūžā neesmu tik ļoti kārojusi bekonu.

Viņa iesmejas, bet tas izklausās māksloti. Karla atlaižas dīvānā man blakus un ieceļ manas kājas sev klēpī.

- Klāj vaļā, - viņa noskalda.

Es nolieku grāmatu malā un aizveru acis. - Es tikai gribu, lai viņi dodas prom, - atzīstos. - Pirms tam bija vieglāk.

- Kas bija vieglāk?

- Es nezinu. Būt man. Būt slimai.

Viņa saspiež manu kāju. - Tagad paklausies, ko teikšu. Es nepazīstu otru tik stipru un drosmīgu cilvēku kā tu. Droši vari man ticēt.

- Karla, tev nav...

- Kuš, klausies. Esmu par to domājusi. Pamanīju, ka šis notikumu pavērsiens tevi nomāc, bet es zinu, ka ar tevi viss būs labi.

- Es neesmu tik pārliecināta.

- Tas nekas. Esmu pārliecināta par mums abām. Mēs šajā mājā kopā esam pavadījušas piecpadsmit gadus, tāpēc zinu, ko runāju. Kad pirmoreiz tevi ieraudzīju, nodomāju, ka agri vai vēlu depresija tevi uzveiks. Un tajā vienā vasarā tu nebiji tālu no tā, tomēr izturēji. Tu katru dienu mosties un apgūsti kaut ko jaunu. Tu katru dienu atrodi kaut ko, par ko priecāties. Katru mīļu dienu tu velti man smaidu. Par savu mammu tu raizējies vairāk nekā par sevi.

Diezin vai Karla jebkad ir pateikusi tik daudz vārdu vienā elpas vilcienā.

- Mana Rosa, - viņa turpina, bet tad apraujas. Viņa atslīgst atpakaļ dīvānā un aizver acis, man neizprotamu emociju pārņemta. - Mana Rosa varētu šo to no tevis mācīties. Meitai ir viss, ko jaudāju dot, taču viņai liekas, ka nav nekā.

Es smaidu. Karla gaužas par savu meitu, bet es redzu, ka viņa to lutina, cik tik spēj.

Karla atver acis, un raizes, kas viņu nomāca, ir pagaisušas. - Redz, kur atkal vecais labais smaids. - Viņa papliķē man pa kāju. - Dzīve ir smaga, saldumiņ. Katrs cīnās, kā prot.

dzīve ir īsa™

MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

VILJAMS GOLDINGS. "MUŠU VALDNIEKS"

Uzmanību! Satura izklāsts: puiši ir mežoņi.

AIZRIT DIVAS DIENAS, un esmu pārstājusi bozties. Kaimiņu ignorēšana man padodas arvien labāk, taču tad izdzirdu tinkšķi, kas atskan no ārpuses. Sēžu dīvānā, joprojām iegrimusi “Mušu valdniekā". Par laimi, esmu tuvu beigām. Ralfs atrodas pludmalē, kur viņu gaida varmācīga nāve. Tik dedzīgi vēlos, lai stāsts beigtos un es varētu lasīt kaut ko citu, daudz priecīgāku, ka nepievēršu troksnim uzmanību. Paiet dažas minūtes, un atskan vēl viens tinkšķis, šoreiz skaļāks. Nolieku grāmatu malā un ieklausos. Strauji seko trešais, ceturtais un piektais tinkšķis. Kaut kas sitas pret manu logu. Krusa? Pirms pagūstu apdomāties, esmu kājās un pie loga. Pastumju aizkarus sāņus.

Olija logs ir plaši atvērts, žalūzijas - atvilktas un gaismas viņa istabā - izslēgtas. Neiznīcināmais kēkss tup uz viņa palodzes un blenž man taisni virsū ar izbolītām plastmasas acīm. Kūka nodreb un tad sasveras uz priekšu, it kā apcerētu attālumu līdz zemei. Pēc tam pavirzās un nodreb vēl vairāk. Kamēr es mēģinu krēslainajā istabā saskatīt Oliju, kēkss nolec no palodzes un triecas pret zemi.

Man aizraujas elpa. Vai kūka nupat izdarīja pašnāvību? Es snaikstu kaklu, lai redzētu, kas no tās palicis pāri, taču ir pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu.

Tieši tobrīd kūku izgaismo stars. Neticamā kārtā tā joprojām ir neskarta. No kā tā lieta ir taisīta? Laikam labi vien ir, ka mēs nemēģinājām to ēst.

Gaisma nodziest, un es palūkojos augšup īstajā mirklī, lai paspētu ieraudzīt Olija melnā tērpto roku ar kabatas lukturīti nozūdam istabā. Dažas minūtes uzkavējos, vērodama un gaidīdama, kad viņš atgriezīsies, taču viņš neparādās.

TIKLĪDZ RAUŠOS gultā, atkal atskan tinkšķi. Esmu apņēmusies viņu ignorēt un tā ari daru. Lai ko viņš gribētu, tas nav manos spēkos. Vieglāk ir nezināt.

Nedz tovakar, nedz nākamajā vakarā es pie loga nepieeju.

ES NEVARU TO izturēt. Palūru pa aizkaru spraugu.

Kēkss stāv uz palodzes, un pusi no tā virsmas klāj plāksteri. Oliju nekur nemana.

KĒKSS STĀV uz galda līdzās logam. Blakus ir martini glāze ar zaļu šķidrumu, cigarešu paciņa un zāļu pudelīte ar galvaskausa un krustotu kaulu simbolu uz etiķetes. Vēl viens pašnāvības mēģinājums?

Olija joprojām nav.

.

KĒKSS GUĻ uz balta palaga. Virs kūkas ar dibenu uz augšu karājas plastmasas pudele, piekabināta tādam kā pakaramajam. No pudeles līdz kēksam stiepjas aukla, gluži kā intravenozā sistēma. Parādās Olijs, tērpies baltā žaketē un ar stetoskopu. Viņš, raukdams pieri, noraugās lejup uz kēksu un mēģina saklausīt tā sirdspukstus. Gribu smieties, bet valdos. Olijs palūkojas uz augšu un svinīgi papurina galvu. Es, apspiezdama smaidu, aizveru aizkarus un aizeju prom.

septītais vakars

MĒĢINU SEVI PĀRLIECINĀT, ka neskatīšos, bet, tiklīdz atskan pirmais tinkšķis, atkal piesteidzos pie loga. Olijs ir apvilcis melnu halātu un kaklā uzkāris milzīgu sudraba krustu. Viņš veic ap kēksu pēdējo rituālu.

Beidzot vairs nespēju valdīties. Es smejos un smejos, un smejos. Viņš paceļ acis un pasmaida pretī. Tad izvelk no kabatas melnu flomāsteru un uzraksta uz loga:

»

No: Madelina F. Vitīra Kam: sugasvards033@gmail.com Temats: Sveiks Datums: 4. jūnijs 20.03

Sveiks. Mums laikam vajadzētu sākt ar iepazīšanos? Mans vārds ir Madelina Vitīra, bet to tu redzi pēc manas e-pasta adreses. Kā sauc tevi?

Madelina Vitīra

RS. Tev ne par ko nav jāatvainojas.

RRS. No kā ir gatavots tas kēkss?

No: sugasvards033

Kam: Madelina F. Vitīra madelina.vitira@gmail.com Temats: RE: Sveiks Datums: 4. jūnijs 20.07

tu esi nejēdzīgs spiegs madelina vitīra ja vēl neesi atkodusi manu vārdu, mēs ar māsu pagājušonedēļ mēģinājām tevi satikt, bet tava mamma nebija pielaužama, es tiešām nezinu no kā ir gatavots kēkss, no akmeņiem?

No: Madelina F. VitTra Kam: sugasvards033@gmail.com Temats: RE: RE: Sveiks Datums: 4. jūnijs 20.1 I

Sveiks!

Kēksa recepte

3 tases universālā cementa maisījuma I 'A tases smalki saberztu zāģskaidu I tase grants (vēlams, dažāda rupjuma)

Zi tējkarotes sāls I tase Elmer’s līmes 230 g saldkrējuma sviesta

3 tējkarotes krāsas šķīdinātāja

4 lielas olas (istabas temperatūrā)

NORĀDĪJUMI

Uzkarsējiet cepeškrāsni līdz 180 °C temperatūrai.

Ieeļļojiet kēksa veidni.

Kēksam

1. Vidēja lieluma bļodā sajauciet cementa maisījumu, sāli un granti.

2. Lielā bļodā sajauciet sviestu, Elmer’s līmi, krāsas šķīdinātāju un olas. Viegli apmaisiet.

3. Pakāpeniski pievienojiet sauso maisījumu.

4. Iecilājiet mīklu kēksa veidnē.

5. Cepiet, līdz kūkā iespraustais iesmiņš nav izvelkams laukā. Atdzesējiet veidnē uz stiepļu paliktņa.

Glazūrai

1. Sajauciet zāģskaidas ar tādu daudzumu ūdens, lai veidotos bieza, tomēr vijīga masa.

2. Novietojiet paliktni ar kēksu uz vaskpapīra (tas atvieglos uzkopšanu).

3. Pārlejiet kēksu ar glazūru un ļaujiet tai sacietēt. Pēc tam pasniedziet.

Porcijas: 0

Madelina Vitīra RS. Es neesmu spiegs!

Trešdiena, 20.1 5

Olijs: grasījos tev sūtīt e-pasta vēstuli bet tad ieraudzīju ka esi onlainā. smējos locīdamies par tavu recepti, vai visā spiegošanas vēsturē jebkad ir bijis spiegs kurš atzinies ka ir spiegs? šaubos, es esmu olijs un priecājos iepazīties Olijs: ko apzīmē burts “f”?

Madelina: Furukava. Mana mamma ir Amerikas japāniete trešajā paaudzē. Es esmu pa pusei japāniete.

Olijs: kāda ir otra puse?

Madelina: Afroamerikāņu.

Olijs: vai tev ir iesauka madelina furukava vitīra vai man būtu jāsauc tevi par madelinu furukavu vitīru?

Madelina: Man nav iesaukas. Visi mani sauc par Madelinu. Dažreiz mamma sauc mani par pelīti vai sirsniņu. Vai tas skaitās?

Olijs: nē protams ka neskaitās, vai neviens nesauc tevi par m vai madiju vai madi vai madiju-mad-mad-madi? es izdomāšu tev iesauku Olijs: mēs būsim draugi

Ceturtdiena, 20.19

Madelina: Ja reiz mēs būsim draugi, tad man ir jautājumi: No kurienes tu esi? Kāpēc tu vienmēr valkā cepuri? Vai tev ir savāda galvas forma? Kāpēc tu vienmēr ģērbies tikai melnā? Apakšjautājums: Vai tu esi informēts, ka drēbes mēdz būt arī citās krāsās? Ja vajag, varu tev kādu ieteikt.

Ko tu dari uz jumta? Kas tev uztetovēts uz labās rokas?

Olijs: manas atbildes: mēs esam no visurienes bet galvenokārt no austrumkrasta. pirms atbraucām šurp es nodzinu matus (liela kļūda), jā. melnā izskatos nāvīgi seksīgs, jā. nevajag pateicos, neko. svītrkods Madelina: Kas tev iebilstams pret lielajiem burtiem un pareizu interpunkciju?

Olijs: kurš saka ka iebilstams Madelina: Man jābeidz. Piedod!

Piektdiena, 20.34

Olijs: cik ilgs tev ir tas mājas arests?

Madelina: Man nav mājas aresta. Kāpēc tu domā, ka man ir mājas arests?

Olijs: vakar tev steigšus bija jāizlogojas. domāju ka mamma lika. tici man es par mājas arestu zinu visu. turklāt tu nekad neizej no mājas, kopš atbraucām ne reizi neesmu redzējis tevi laukā

Madelina: Piedod. Es nezinu, ko teikt. Man nav mājas aresta, bet es nedrīkstu pamest māju.

Olijs: ļoti noslēpumaini, vai tu esi spoks? tā nodomāju todien kad mēs ievācāmies un es ieraudzīju tevi logā. man kā vienmēr veicas - izrādās ka smukā meitene kaimiņos nemaz nav dzīva

Madelina: Vispirms es biju spiegs un tagad esmu spoks! Olijs: neesi spoks? tad pasaku princese, kura īsti? pelnrušķīte? vai tu pārvērtīsies par ķirbi ja iziesi no mājas? Olijs: vai salātlapiņa? tev ir diezgan gari mati. tu tikai izlaid tos vaļā tad es uzrāpšos augšā un izglābšu tevi Madelina: Tas vienmēr izklausījies nepraktiski un sāpīgi, tev tā neliekas?

Olijs: jā. tātad tu neesi ne pelnrušķīte ne salātlapiņa. tad sniegbaltīte, tava ļaunā pamāte tevi nobūrusi lai tu nevarētu pamest māju un pasaule nemūžam neuzzinās cik jauka tu esi

Madelina: Pasakā tā nemaz nav. Vai tu zināji, ka oriģinālajā variantā ļauna bija nevis pamāte, bet gan māte? Tu spēj tam noticēt? Rūķu arī nebija. Interesanti, vai ne?

Olijs: skaidra lieta ka ne Madelina: Es neesmu princese.

Madelina: Un mani nevajag glābt.

Olijs: okei. es neesmu princis Madelina: Tev šķiet, ka es esmu smuka?

Olijs: kā pasaku spoku spiegu princese? noteikti

Sestdiena, 20.01

Olijs: kā tas nākas ka tu ielogojies tikai pēc astoņiem?

Madelina: Parasti es līdz tam laikam neesmu viena.

Olijs: kāds visu dienu ir kopā ar tevi?

Madelina: Vai mēs, lūdzu, varētu par to nerunāt?

Olijs: neparastā arvien neparastākā madelina vitīra

С2 Svētdiena, 20.22

Olijs: uzspēlējam spēli, pieci fiksie favorīti, grāmata vārds krāsa netikums cilvēks

Olijs: aiziet aiziet, raksti ātrāk sieviete, nedomā vienkārši raksti

Madelina: Pfff. Mazais princis. Labpatīkams. Zilganzaļa.

Man nav neviena netikuma. Mana mamma.

Olijs: visiem ir netikumi

Madelina: Man nav. Kāpēc tu netici? Cik tad tev to ir?

Olijs: pietiekami lai varētu izvēlēties favorītu Madelina: Ok, tava kārta.

Olijs: tas pats saraksts?

Madelina: Jā

Olijs: mušu valdnieks, šaušalīgs, melna, sudrablietu čiepšana, mana māsa

Madelina: Fui. Mušu valdnieks? Mēs laikam vairs nevaram būt draugi, la grāmata ir drausmīga.

Olijs: kas tajā tik drausmīgs?

Madelina: Viss!

Olijs: tev tā nepatīk tikai tāpēc ka tāda ir patiesība

Madelina: Kas ir patiesība? Atstāti likteņa ziņā, mēs cits citu nogalinātu?

Olijs: jā

Madelina: Tu tiešām tam tici?

Olijs: jā

Madelina: Es gan ne. Nekādā ziņā.

Madeline: Vai tu tiešām zodz sudrablietas?

Olijs: tev vajadzētu redzēt manu karotīšu kolekciju

Pirmdiena, 20.07

Olijs: kas ir jāizdara lai sodītu ar tādu mājas arestu?

Madelina: Man nav mājas aresta, un es negribu par to runāt. Olijs: vai iesaistīts kāds puisis?

Olijs: tu esi stāvoklī? tev ir draugs?

Madelina: Ak mans Dievs, tu esi nenormāls! Es neesmu stāvoklī, un man nav drauga! Par kādu meiteni tu mani uzskati?

Olijs: par noslēpumainu

Madelina: Vai tu visu dienu pavadīji, prātodams, ka esmu stāvoklī?

Madelina: 7a ir?

Olijs: tas pazibēja prātā vienu divas vai piecpadsmit reižu

Madelina: Kaut kas neticams.

Olijs: tu gribi zināt vai man ir meitene?

Madelina: Nē.

Otrdiena, 20.18 Madelina: Čau.

Olijs: čau

Madelina: Nezināju, vai tu šovakar ielogosies. Viss ok?

Olijs: normāli

Madelina: Kas notika? Kāpēc viņš bija tik dusmīgs?

Olijs: es nesaprotu par ko tu runā

Madelina: Par tavu tēti, Olij. Kāpēc viņš bija tik dusmīgs?

Olijs: tev ir savi noslēpumi, man savi

Madelina: Ok.

Olijs: ok

Trešdiena, 3.31 Olijs: nenāk miegs?

Madelina: Nē.

Olijs: man arī. pieci fiksie favorīti filma ēdiens ķermeņa daļa mācību stunda

Madelina: Tu minēji tikai četrus. Turklāt ir pārāk vēls.

Es nespēju padomāt.

Olijs: gaidu

Madelina: Lepnums un aizspriedumi - BBC versija, grauzdiņi, rokas, arhitektūra.

Olijs: jēziņ. vai uz šīs planētas ir kaut viena meitene kura nemīl misteru dārsiju?

Madelina: Visas meitenes mīl misteru Dārsiju?

Olijs: tu smejies? pat mana māsa kura nemīl nevienu mīl dārsiju.

Madelina: Kādu viņa noteikti mīl. Es esmu pārliecināta, ka viņa mīl tevi.

Olijs: kas tajā dārsijā tik lielisks?

Madelina: Tas nav nopietns jautājums.

Olijs: viņš ir snobs

Madelina: Bet viņš pārvar aizspriedumus un galu galā saprot, ka personība ir nozīmīgāka par stāvokli sabiedrībā! Viņš ir dzīves mācību stundām atvērts cilvēks! Turklāt pilnīgi satriecošs un cēls, un drūms, un grūtsirdīgs, un poētisks.

Vai es teicu - satriecošs? Un vēl viņš neprātīgi mīl Elizabeti.

Olijs: aha Madelina: Jā.

Olijs: mana kārta?

Madelina: Turpini.

Olijs: Godzilla, grauzdiņi, acis, matemātika, paga vai tā ir mana ķermeņa mīļākā daļa vai kāda cita?

Madelina: Es nezinu! Tas ir tavs saraksts.

Olijs: ā pareizi, labi lai būtu acis Madelina: Kādā krāsā tev ir acis?

Olijs: zilas

Madelina: Precīzāk, lūdzu.

Olijs: jēziņ. meitenes, okeāna zilas Madelina: Atlantijas vai Klusā?

Olijs: atlantijas. un tev kādā krāsā?

Madelina: Šokolādes brūnas.

Olijs: precīzāk lūdzu

Madelina: 75 % kakao tumšās šokolādes brūnas.

Olijs: hehe. labais

Madelina: Tomēr tie bija tikai četri favorīti. Mums vajag vēl vienu.

Olijs: atstāšu to tavā ziņā

Madelina: Dzejas forma.

Olijs: pieņemot ka man tāda ir Madelina: Tu taču neesi barbars.

Olijs: limeriki

Madelina: Tomēr esi barbars. Es izlikšos, ka neesmu to dzirdējusi.

Olijs: kas vainas labam limerikam?

Madelina: “Labs limeriks" ir pretrunīgs vārdu savienojums. Olijs: kas ir tavs favorīts?

Madelina: Haiku.

Olijs: haikas ir drausmīgas, tie ir vienkārši nesmieklīgi limeriki

Madelina: Tu tiec pazemināts no barbara par ķeceri.

Olijs: sapratu

Madelina: Ok. Man laiks gulēt.

Olijs: ok man arī

Ceturtdiena, 20.00

Madelina: Nebūtu domājusi, ka matemātika ir tavs mīļākais mācību priekšmets.

Olijs: kāpēc ne?

Madelina: Nezinu. Tu rāpies pa sienām un lēkā pāri lietām. Parasti lielākajai daļai cilvēku ir vai nu attīstīts ķermenis, vai prāts, bet ne abi.

Olijs: vai tas ir maigs veids kā pateikt ka tavuprāt esmu stulbs?

Madelina: Nē! Es gribēju teikt... Es nezinu, ko gribēju teikt.

Olijs: tu gribi teikt ka esmu pārāk seksīgs lai man būtu spējas matemātikā, viss kārtībā, man to bieži mēdz teikt

Madelina: ...

Olijs: tas vienkārši prasa treniņu tāpat kā jebkas cits. tev derētu zināt ka pirms divām vidusskolām es biju matlēts. ja tev nav skaidra varbūtību teorija vai statistika tad es esmu īstais pie kura vērsties pēc palīdzības

Madelina: Nē!

Olijs: jā!

Madelina: Cik seksīgi!

Olijs: es saožu liekulību Madelina: Nē!

Olijs: jā!

Madelina: :) Tu būsi matlēts arī SFV vidusskolā?

Olijs: visticamāk ne

Olijs: tēvs man lika izstāties, viņš gribēja lai es nodarbojos ar kaut ko vīrišķīgāku piemēram futbolu Madelina: Tu spēlē futbolu?

Olijs: nē. viņš piespieda mani pamest matlētus

bet nespēja iebiedēt treneri lai šis uzņem mani sezonas

vidū. beigās atmeta ar roku

Madelina: Ja nu viņš atkal gribēs tev uzspiest?

Olijs: tagad mani ir mazliet grūtāk iebiedēt nekā pirms diviem gadiem

Olijs: tagad esmu nejaukāks, lielāks arī

Madelina: Tu neizskaties nejauks.

Olijs: tu mani tik labi vēl nepazīsti

(Q Piektdiena, 3.03

Madelina: Tu atkal esi nomodā.

Olijs: jā

Madelina: Es zinu, ka tu negribi par to runāt.

Olijs: un tomēr

Madelina: Es redzēju, kas šodien notika. Vai tavai mammai nekas nekait?

Olijs: ar viņu viss ir kārtībā, nav pirmā reize, nav arī pēdējā.

Madelina: Ak, Olij.

Olijs: lūdzu nesāc šitos ak olij

Olijs: pastāsti man kaut ko. jebko, pastāsti man kaut ko smieklīgu

Madelina: Labi. Kāpēc puika bija pārsteigts, kad viņam no ausīm izauga selerija?

Olijs: kāpēc?

Madelina: Jo viņš bija iestādījis kukurūzu!

Madelina: Kukū?

Olijs: ak jēziņ. tas nav labs joks

Madelina: Tomēr tu pasmaidīji.

Olijs: jā pasmaidīju Olijs: paldies

Madelina: Vienmēr laipni.

Sestdiena, 20.01

Olijs: laikam es nesatikšu tevi personīgi pirms skolas sākuma

Madelina: Es nemācos skolā.

Olijs: tas ir tu nemācies SFV vidusskolā? kur tad tu mācies?

Madelina: Tas nozīmē, ka es nemācos parastā skolā.

Es mācos tiešsaistē.

Olijs: kāpēc?

Madelina: Es patiešām nevaru par to runāt.

Olijs: beidz, dod man kādu mājienu

Madelina: Es gribu, lai mēs esam draugi, nevis lai tu mani žēlotu.

Olijs: vienkārši pasaki man. mēs tik un tā būsim draugi

Madelina: Es esmu slima.

Olijs: cik slima?

Madelina: Ļoti slima. Tik slima, ka nedrīkstu iziet no mājas. Olijs: jēziņ Olijs: tu mirsti?

Madelina: Nē, šobrīd ne.

Olijs: drīz?

Madelina: ja es iziešu no mājas, tad jā.

Olijs: ok

Olijs: mēs joprojām esam draugi, es nežēloju tevi

Madelina: Paldies.

Olijs: kā norisinās mācības?

Madelina: Visas stundas notiek skaipā. Man ir jāpilda mājasdarbi, jākārto ieskaites, un es saņemu atzīmes. Daudzi cilvēki izvēlas mācīties mājās.

Olijs: ā. forši

Olijs: vai tu esi ievērojusi, ka daudzi nacionālā burtošanas konkursa finālisti mācās mājmācībā?

Madelina: Nekad neesmu to ievērojusi.

Olijs: tā ir

Olijs: kaut mēs varētu satikties

Madelina: Es arī gribētu.

Madelina: Ok, man ir jāiet.

Olijs: nu tad ej Olijs: tu vēl tur?

Madelina: Jā.

Olijs: pienāc pie loga Madelina: Tagad? Esmu naktskreklā.

Olijs: uzvelc halātu, pienāc pie loga lai es redzu tevi Madelina: Labi, tūliņ pieiešu. Arlabunakti, Olij.

Olijs: arlabunakti madij

- MISTERS VOTERMENS nāk augšā, - paziņo Karla, stāvot durvis. Beidzot es pabeidzu pēdējos elementus savā arhitektūras modelī. Lai to pagatavotu, man divus vakarus nācās atslēgt IM tiešsaistes saraksti ar Oliju. Negribu, lai mamma atkal satraucas. Uzdevums bija uzprojektēt brīvdabas iepirkšanās/restorānu centru savā iecienītajā stilā. Es izvēlējos art deco, jo izskatās, ka ēkas planē, kaut patiesībā tās stāv uz vietas.

Kompleksa centrālais elements ir apzaļumota brīvdabas atpūtas zona, pilna ar milzīgiem ērmotas formas krēsliem, kas nokrāsoti košos zigzaga rakstos. Zālienā jau esmu “iestādījusi” miniatūras plastmasas palmas un pašlaik stratēģiski izvietoju miniatūrus plastmasas cilvēciņus ar miniatūrām plastmasas iepirkumu somām rokās, lai piešķirtu, mistera Votermena vārdiem izsakoties, “dzīvības dvašu”.

Divu mācību gadu laikā tikai divreiz esmu sastapusi misteru Votermenu personīgi. Parasti visas mācību stundas, tostarp arhitektūra, norisinās skaipā. Šonedēļ mamma ir pieļāvusi īpašu izņēmumu. Manuprāt, viņa joprojām jūtas slikti par Karas un Olija apciemojumu pirms pāris nedēļām. Es teicu mammai, ka nav iemesla pārdzīvot, tomēr viņa uzstāja. Ciemiņa uzņemšana ir liels notikums, jo ir jāizskata apmeklētāja medicīniskā karte un jāveic rūpīgas fiziskā stāvokļa pārbaudes. Turklāt jāpacieš degazācija, kas būtībā līdzinās aptuveni

stundu ilgai augstspiediena gaisa dušai. Manis apciemošana ir sarežģīts un nepatīkams pasākums.

Misters Votermens iesteidzas iekšā pēc skata līksms, taču trauksmains gluži kā Ziemassvētku vecītis svētku vakarā īsi pirms lielā izbrauciena. Degazācijas procedūras laikā skolotājs ir nosalis, tāpēc berzē plaukstas un sasildot pūš tām virsū dvašu.

- Madelina, - viņš priecīgi saka, sasizdams plaukstas. Misters Votermens ir mans mīļākais privātskolotājs. Viņš nekad neraugās manī ar žēlumu un mīl arhitektūru tāpat, kā to mīlu es. Ja es pieaugot varētu par kaut ko kļūt, tad mācītos par arhitekti.

- Sveiki, mister Votermen. - Es neveikli pasmaidu, īsti nesaprazdama, kā uzvesties līdzās kādam, kurš nav nedz Karla, nedz mana mamma.

- Та, kas mums te ir? - viņš jautā, pelēkajām acīm zaigojot. Es novietoju divus pēdējos sīkos pircējus pie rotaļlietu veikala un atkāpjos.

Viņš riņķo ap modeli, brīžam atplaukdams smaidā, brīžam saraukdams pieri un visu laiku savādi klakšķinot mēli.

- Dārgumiņ, tu esi pārspējusi pati sevi. Tas ir visnotaļ jauki! - Viņš izslējās virs modeļa un grasās uzsist man pa plecu, taču laikus apraujas. Pieskarties nav atļauts. Viņš viegli nogroza galvu, tad pieliecas papētīt vēl mazliet.

- Jā, jā, visnotaļ jauki. Mums būtu jāizrunā tikai dažas lietas. Bet vispirms - kur noslēpies tavs astronauts?

Ikreiz, kad taisu jaunu modeli, es salipinu māla astronautu un kaut kur to noslēpju. Katra figūriņa ir citāda. Šoreiz viņš pilnā astronauta ekipējumā ar skafandru, ķiveri un masīvu skābekļa balonu sēž restorānā pie galda, kas stāvgrūdām nokrauts ar dažādiem ēdieniem. Esmu pagatavojusi mazītiņas banānu saldējuma porcijas, kaudzīti melleņu pankūku, olu kulteni, grauzdiņu ar sviestu un marmelādi, bekonu, piena kokteiļus (zemeņu, šokolādes un vaniļas), čīzburgerus un frī kartupeļus. Biju iecerējusi pagatavot krokotos frī kartupeļus, taču man nepietika laika un nācās samierināties ar parastajiem.

- Redz, kur viņš ir! - misters Votermens izsaucas. Kādu brīdi viņš, klakšķinot mēli, vēro ainu, tad pievēršas man. Skolotāja līksmās acis ir nedaudz mazāk līksmas nekā parasti. - Tas ir brīnišķīgi, manu dārgumiņ. Bet kā viņš notiesās visus tos burvīgos gardumus, ja viņam galvā ir ķivere?

Es vēlreiz paskatos uz savu astronautu. Man pat nebija ienācis prātā, ka viņš varētu gribēt to ēdienu apēst.

KARLA SMAIDA tā, it kā zinātu ko tādu, ko nezinu es. Та viņa dara jau visu dienu, ik bridi, kad domā, ka es neskatos. Turklāt viņa dzied “Take a chance on me" - savas visu laiku mīļākās grupas, ABBA, dziesmu. Neiedomājami šķībi. Būs jāpajautā Olijam, kāda ir varbūtība, ka viņa trāpa garām katrai notij. Vai nejaušības pēc vismaz vienu noti var izdziedāt pareizi?

Pulkstenis ir 12.30, un man ir pusstunda laika lenčam, pirms vēstures privātskolotājs pieslēgsies tieš-saistē. Neesmu izsalkusi. Es praktiski nekad vairs nejūtos izsalkusi. Acīmredzot organisma funkcionēšanai pietiek tikai ar čatošanu internētā.

Karla neskatās, tāpēc es atveru savu Gmail kontu. Kopš pagājušā vakara pienākušas trīspadsmit ziņas no Olija. Visas izsūtītas ap trijiem naktī, un skaidrs, ka viņš temata lodziņu ir atstājis tukšu. Es mazliet iesmējos un nogrozu galvu.

Gribu tās izlasīt, beidzos vai nost aiz vēlmes tās izlasīt, taču jābūt piesardzīgai, kamēr istabā ir Karla. Pašķielēju pār plecu un ieraugu, ka viņa piepaceltām uzacīm urbjas manī. Vai viņa kaut ko nojauš?

- Kas tajā klēpjdatorā tik interesants? - viņa noprasa. Debestiņ. Viņa noteikti zina.

Es piestumju savu krēslu tuvāk galdam un novietoju uz klēpjdatora sviestmaizi.

- Nekas. - Nokožu no sviestmaizes vienu nelielu kumosu. Ir tītara gaļas otrdiena.

- Vai tiešām nekas? Kaut kas tevi tur smīdina. -Viņa smaidot virzās tuvāk. Karlas brūno acu kaktiņi sakrunkojas, un viņas smaids atplaukst pār visu seju.

- Video par kaķi, - es izmoku, košļādama tītara gaļu. Ups, nepareiza atbilde. Karla ir kā traka pēc video, kuros redzami kaķi. Viņasprāt, tā ir vienīgā jēdzīgā internēta sūtība.

Viņa pienāk klāt, nostājas aiz manis un pastiepjas pēc klēpjdatora.

Nometu sviestmaizi un piespiežu klēpjdatoru cieši pie krūtīm. Neesmu rūdīta mele, tāpēc pasaku pirmo, kas iešaujas prātā: - Šo tu negribēsi redzēt, Karla. Tas ir slikts. Kaķis nomirst.

Dažas sekundes mēs blenžam viena uz otru, no šoka gluži vai apstulbinātas. Es esmu šokā, jo esmu idiote un nespēju noticēt tam, ko nupat pateicu. Karla ir šokā, jo es esmu idiote, un nespēj noticēt tam, ko es nupat pateicu. Karlas žoklis komiski atkaras gluži kā multfilmā, un viņas lielās, apaļās acis izplešas vēl lielākas un apaļākas. Viņa viduklī saliecas, uzsit sev pa celi un iesmejas tā, kā nekad neesmu dzirdējusi viņu smejam. Vai tiešām kāds smejoties sit sev pa ceļgalu?

- Tu gribi man teikt, ka vienīgais, kas tev ienāca prātā, bija atbilde, ka kaķis ir miris? - Viņa atkal smejas.

- Tatad tu zini.

- Nu, ja es vēl nezināju pirmīt, tad tagad nešaubīgi zinu.

Viņa vēlreiz iesmejas un papliķē pa celi. - Ak Dievs, tev tagad vajadzētu redzēt savu seju.

- Tas nemaz nav tik smieklīgi, - es rūcu, sapīkusi par to, ka esmu sevi nodevusi.

- Tu piemirsi, ka man mājās ir viena tāda pati kā tu. Es vienmēr jūtu, kad Rosai kaut kas ir aiz ādas. Turklāt tu, mamzelīt, it nemaz neproti neko noslēpt. Es redzu, kā tu pārbaudi savu e-pastu un lūkojies laukā pa logu, cerot viņu ieraudzīt.

Es nolieku savu klēpjdatoru atpakaļ uz galda. - Tātad tu nedusmojies uz mani? - atvieglota vaicāju.

Karla pasniedz man sviestmaizi. - Nevar zināt. Kāpēc tu to no manis slēpi?

- Es negribēju, lai tu raizētos par to, ka es atkal saskumšu.

Viņa labu brīdi nenovērš skatienu. - Vai man būtu jāraizējas?

- Nē.

- Tad es neraizējos. - Karla atglauž manus matus prom no pleciem. - Ēd, - viņa saka.

- VARBŪT VIŅŠ VARĒTU atnākt ciemos?

Ar šo jautājumu esmu pārsteigusi pati sevi, taču Karla it nemaz nav pārsteigta. Viņa pat nerimstas mēzt no maniem grāmatplauktiem neeksistējošus putekļus.

- Visi pusaudži ir vienādi. Padod viņiem mazo pirkstiņu, un viņi sagrābs visu roku.

- Vai tas ir “nē”? - pārvaicāju.

Viņa pasmejas par mani.

MĒĢINU VĒLREIZ. - Tā būtu tikai pusstunda. Viņu varētu degazēt tāpat kā misteru Votermenu un tad...

- Vai tu esi traka?

- UZ PIECPADSMIT MINŪTĒM? - Nē.

- KARLA, LŪDZU...

Viņa pārtrauc mani. - Un es jau nodomāju, ka tu esi samierinājusies.

- Та ir. Es esmu mierā. Taču gribu viņu satikt...

- Mēs ne vienmēr varam dabūt to, ko gribam, - Karla nosaka. No neizteiksmīgās intonācijas vien noprotu, ka šo frāzi viņa nemitīgi atkārto Rosai. Redzu, ka Karla jūt nožēlu, sakot to man, tomēr viņa nevar atbildēt neko citu.

Karlas darbadiena ir galā, viņa jau sper soli laukā pa manas istabas durvīm, taču apstājas. - Tu zini, ka man nepatīk tev atteikt. Tu esi laba meitene.

Es nekavējoties izmantoju iespēju. - Viņš tiktu dega-zēts un sēdētu istabas pretējā pusē tālu, tālu prom no manis, un tikai uz piecpadsmit minūtēm. Ilgākais -trīsdesmit.

Karla papurina galvu, tomēr viņas nostāja nav nelokāma. - Tas ir pārāk riskanti. Un tava māte nemūžam to nepieļautu.

- Mēs neteiksim viņai, - es tūliņ ieminos.

Karla velta man skarbu, sarūgtinātu skatienu. - Vai jums, meitenēm, šķiet, ka melot mammai var bez sirdsapziņas pārmetumiem?

DIVAS DIENAS KARLA par to nebilst ne vārda, tad īsi pēc pusdienām ierunājas.

- Tā. Tagad uzmanīgi klausies, - viņa noskalda. - Nekādu pieskārienu. Tu paliec savā telpas pusē, viņš paliek savā. Es viņam jau to pieteicu.

Es saprotu viņas teiktos vārdus, taču nesaprotu, ko viņa saka.

- Par ko tu runā? Tu gribi teikt, ka viņš ir te? Viņš jau ir te?

- Tu paliec savā pusē, viņš - savā. Nekādu pieskārienu. Vai skaidrs?

Nekas nav skaidrs, bet es tik un tā piekrītoši pamāju.

- Viņš gaida tevi ziemas dārzā.

- Degazēts?

Viņas sejas izteiksme vēsta: par ko tu mani turi?

Es pieceļos, apsēžos, tad atkal pieceļos.

- Mīļo pasaulīt, - Karla nopūšas, - fiksi ej pucēties. Dodu jums tikai divdesmit minūtes laika.

Mans kuņģis nevis apmet kūleni, bet izpilda salto uz virves bez drošības tīkla. - Kāpēc tu pārdomāji?

Viņa pienāk tuvāk, satver manu zodu savā plaukstā un raugās man acīs tik ilgi, ka es sāku knosīties. Es jūtu, kā viņa apsver visu, ko grib pateikt.

Galu galā viņa tikai piebilst: - Tu esi pelnījusi kādu nieku.

Tātad šādi Rosa tiek pie visa kārotā. Viņa to vienkārši izlūdzas savai mammai, kurai ir pārāk plaša sirds.

Es steidzos pie spoguļa “pucēties”. Esmu gandrīz aizmirsusi, kā izskatos. Ikdienā nepavadu sevišķi daudz laika, vērojot sevi. Ja neviens tevi neredz, tas ir lieki. Man patīk domāt, ka esmu precīzs puse uz pusi mammas un tēta sajaukums. Manas ādas silti brūnais tonis radies, sajaucoties mammas gaišajai olīvkrāsas ādai ar tēta piesātināti tumšbrūno ādu. Mani mati ir kupli, gari un viļņoti, ne tik sprogaini kā viņam, taču arī ne tik taisni kā mammai. Pat manas acis ir abu vecāku nevainojama sa-plūsme - nedz aziātiskas, nedz afrikāniskas, bet kaut kas pa vidu.

Novēršos un tad atkal aši paskatos spogulī, mēģinot negaidīti notvert savu atspulgu, lai iegūtu precīzāku bildi, mēģinot saskatīt to, ko redzēs Olijs. Izmēģinu smieklus, tad smaidu, te atsedzot zobus, te paslēpjot. Es pat izmēģinu saraukt pieri, kaut gan ceru, ka tāda izteiksme nebūs vajadzīga.

Karla, uzjautrināta un samulsusi vienlaikus, vēro manu vaibstīšanos spogulī.

- Gandrīz vai atceros sevi tavos gados, - viņa novelk.

Es nepagriežos un runāju ar Kārlu spogulī. - Vai tu esi par to pārliecināta? Tu vairs nedomā, ka tas ir pārāk riskanti?

- Tu mēģini mani atrunāt? - Karla pienāk un uzliek plaukstu man uz pleca. - Viss ir riskanti. Arī nerīkoties ir riskanti. Tas ir tavā ziņā.

Es pārlaižu skatienu savai baltajai istabai, baltajam dīvānam un plauktiem, baltajām sienām, kur viss ir tik drošs un pazīstams, un nemainīgs.

Iztēlojos Oliju, kurš, degazācijā nosalis, gaida mani. Viņš ir pretstats visām šīm lietām. Viņš nav drošs. Viņš nav pazīstams. Viņš atrodas nepārtrauktā kustībā. Viņš ir lielākais risks, kādu esmu uzņēmusies.

No: Madelina F. VitTra Kam: sugasvards033@gmail.com Temats: Future Perfect Datums: 10. jūlijs 12.30

Tad, kad tu šo lasīsi, mēs jau būsim tikušies. Tas būs bijis perfekti.

ZIEMAS DĀRZS ir mana mīļākā telpa mājā. Tas teju viss ir stiklā - stikla jumts un no grīdas līdz pat griestiem stikloti logi, kas dod iespēju saskatīt mūsu nevainojami kopto pagalma zālienu.

Telpas iekārtojums atgādina tropu lietusmežu no filmas uzņemšanas laukuma. Te ir pilns ar zaļiem mākslīgiem tropu augiem, kuri izskatās gluži kā īsti. Visās malās banāni un kokospaimas pārpilnas ar mākslīgiem augļiem un hibiski ar mākslīgiem ziediem. Šeit izveidots pat čalojošs strautiņš, kas vijas cauri telpai, vienīgi zivju nav - vismaz ne īstu. Mēbeles ir darinātas no baltām, vēcinātām klūgām un izskatās kā saulē izbalējušas. Tā kā šī telpa ir izveidota kā tropu māja, mamma likusi iedarbināt karstā gaisa ventilatoru, un telpu piepilda pārāk silta vēja plūsma.

Parasti man šeit ļoti patīk, jo es varu iztēloties, ka stikls izzudis un es atrodos Arā. Tomēr daždien es jūtos kā zivs akvārijā.

Kad ierodos, Olijs ir pamanījies uzrāpties līdz pusei augšā pa akmeņaino sienu, ar plaukstām un pēdām pieķeroties pie mūra izciļņiem. Brīdī, kad nāku iekšā, viņš knibina vienu no lielajām banāna lapām.

- Tā nav īsta, - viņš man saka.

- Tā nav īsta, - tajā pašā mirklī saku arī es.

Viņš atlaiž lapu, taču paliek turpat, kur bijis, - uz sienas. Kāpelēšana viņam ir tas pats, kas citiem pastaiga.

- Tu paliksi tur augšā? - es prasu, jo nezinu, ko citu sacīt.

- Pieļauju, Madij. Karla brīdināja, ka man ir jāturas pēc iespējas tālāk no tevis, un viņa neizskatās pēc tādas, kuru gribētos saniknot.

- Tu vari kāpt lejā, - saku. - Karla nav tik baisa, kā šķiet.

- Okei. - Viņš veikli noslīd uz grīdas. Olijs sabāž rokas kabatās, sakrusto kājas un atslīgst pret sienu. Vēl nekad neesmu redzējusi viņu tik rāmu. Man šķiet, viņš cenšas nesabiedēt mani.

- Varbūt tu varētu ienākt, - viņš ieminas, un es tikai tobrīd aptveru, ka joprojām, pieķērusies rokturim, stāvu durvīs. Aizveru durvis, taču nenolaižu skatienu no Olija. Arī viņa acis seko manām kustībām.

Pēc ilgstošās sarakstīšanās bija sajūta, ka es Oliju pazīstu, bet tagad, kad viņš stāv manā priekšā, tā it nemaz vairs nešķiet. Viņš ir garāks, nekā biju iedomājusies, un krietni muskuļotāks, taču ne masīvs. Puiša rokas ir slaidas un tvirtas un bicepsi izspīlē melnā T krekla piedurknes. Āda ir iesauļota zeltaini brūna. Pieskaroties tai vajadzētu būt siltai.

- Tu esi citāds, nekā man likās, - es izmoku.

Olijs atplaukst smaidā, un zem viņa labās acs izveidojas bedrīte.

- Es zinu. Seksīgāks, vai ne? Viss kārtībā, tu vari teikt.

Es iespurdzos. - Kā tu jaudā staipīt līdzi tik lielu un smagu ego?

- Muskuļi, - viņš šauj pretī, savilkdams bicepsus un komiski paceldams uz augšu uzaci.

Mans satraukums nedaudz mazinās, taču tūliņ atgriežas, jo viņš dažus acumirkļus par ilgu klusēdams smejoties mani vēro.

- Tavi mati tiešām ir ļoti gari, - viņš ierunājas. - Un tu ne reizi neieminējies, ka tev ir vasarraibumi.

- Vai tad vajadzēja?

- Vasarraibumi var izrādīties galvenais āķis. - Viņš smaida, un bedrīte atgriežas. Mīlīgi.

Es aizvirzos līdz dīvānam un apsēžos. Olijs atspiežas pret akmeņaino sienu telpas pretējā pusē.

- Tas ir mans lāsts, - saku, ar to domādama vasar-raibumus. Tas ir absurds, jo mans lāsts, protams, ir neārstējamā slimība un aizliegums iziet no mājas. Abi reizē to aptveram un tad jau atkal smejamies.

- Tu esi jautra, - viņš bilst, kad mūsu smiekli ir norimuši.

Es pasmaidu. Nekad neesmu uzskatījusi sevi par jautru meiteni, bet man ir prieks, ka viņš tā domā.

Kādu mirkli jūtamies neveikli, nezinot, ko sacīt. Interneta sarakstē klusums nebūtu tik ļoti manāms. Tur to varētu aizpildīt ar neskaitāmām asprātībām. Bet patlaban reālajā dzīvē šķiet, ka mums abiem virs galvas rēgojas tukšs domu burbulis. Patiesībā mans ne tuvu nav tukšs, bet es taču nevaru Olijam teikt, cik viņam skaistas acis. Tik zilas kā Atlantijas okeāns - akurāt, kā viņš rakstīja. Tas ir savādi, jo, protams, es to jau zināju. Taču atšķirība starp zināšanu un satikšanos aci pret aci ir tāda pati kā atšķirība starp lidošanu sapnī un lidojumu īstenībā.

- Viena traka istaba, - viņš novērtē, lūkodamies apkārt.

-Jā. To iekārtoja mana mamma, lai es justos kā ārā.

- Vai tas darbojas?

- Parasti jā. Man ir lieliska iztēle.

- Tu tiešām esi pasaka. “Princese Madelina un Stikla pils". - Viņš atkal pieklust, it kā censtos kaut kam sadūšoties.

- Tu drīksti uzdot jautājumus, - iedrošinu.

Ap rokas locītavu Olijam ir viena melna gumijas aproce, kuru viņš pāris reižu parausta, un tad turpina: - Cik sen tu esi slima?

- Visu mūžu.

- Kas notiktu, ja tu izietu laukā?

- Man eksplodētu galva. Vai plaušas. Vai sirds.

- Kā tu vari par to jokot...?

- Paraustu plecus. - Kāpēc ne? Turklāt es mēģinu nekārot to, ko nevaru dabūt.

- Tu esi kā tāds dzen meistars. Tev vajadzētu vadīt nodarbības.

- Lai to iemācītos, nepieciešams daudz laika. - Es atsmaidu viņam.

Viņš pietupstas un apsēžas ar muguru pret sienu, apakšdelmus turot uz ceļgaliem. Kaut arī šobrīd Olijs ir rāms, es jūtu, kā no viņa strāvo dedzīga vēlme nepārtraukti kustēties. Tas puisis ir kinētiskā enerģija.

- Kur tu visvairāk gribētu doties? - viņš jautā.

- Izņemot kosmosu?

- Jā, Madij, izņemot kosmosu. - Man patīk, kā viņš saka “Madij”. Itin kā visu mūžu būtu mani tā saucis.

- Uz pludmali. Uz okeānu.

- Vai gribi, lai es tev to raksturoju?

Pamāju ar galvu sparīgāk, nekā domāts. Mana sirds sāk pukstēt straujāk, it kā es darītu kaut ko neatļautu.

- Esmu redzējusi fotogrāfijas un video, bet kāda ir sajūta, patiešām atrodoties ūdenī? Vai tas ir kā plunčāties gigantiskā vannā?

- Uz to pusi, - viņš apdomādamies lēni saka. - Nē, ņemu vārdus atpakaļ. Vannoties ir relaksējoši. Atrasties okeānā ir baisi. Tas ir slapjš un auksts, un sāļš, un nāvējošs.

To es nebiju gaidījusi. - Tev riebjas okeāns?

Nu viņš plati pasmaida un aizrautīgi turpina: - Neriebjas. Es okeānu cienu. - Olijs izslej vienu pirkstu. -Cienu. Та ir Māte Daba visā savā godībā - fantastiska, skaista, bezkaislīga, iznīcinoša. Padomā - tik daudz ūdens, bet tu tik un tā vari nomirt no slāpēm. Un viļņu galvenā sūtība ir izsist tev pamatu zem kājām, lai tu ātrāk noslīksti. Okeāns norīs tevi veselu, atraugās laukā un pat nepamanīs, ka tu tajā pabiji.

- Ak kungs, tev no tā ir bail!

- Mēs vēl nemaz neesam tikuši līdz lielajām, baltajām haizivīm, sāļūdens krokodiliem, Indonēzijas adatzivij vai...

- Labi, labi, - pārtraucu, smiedamās un paceldama rokas, lai viņš rimstas.

- Ar to nav nekādi joki, - viņš turpina tēlotā nopietnībā. - Okeāns var tevi nogalināt. - Olijs piemiedz man ar aci. - Izrādās, ka Māte Daba ir draņķīga mamma.

Es smejos pārāk aizrautīgi, lai kaut ko bilstu.

- Nu, ko vēl tu gribi zināt?

- Pēc šī? Neko!

- Beidz. Es esmu zināšanu avots.

- Okei, nodemonstrē man vienu no saviem trakajiem trikiem.

Olijs vienā acumirklī ir kājās un sāk vērtējoši pētīt telpu. - Te nepietiks vietas. Ejam laukā... - Viņš apraujas pusteikumā. - Velns, Madij, piedod.

- Izbeidz, - attraucu. Pieceļos un izstiepju roku. - Nevajag mani žēlot. - Saku to skarbi, bet man tas ir pārāk nozīmīgi. Es nespētu paciest līdzjūtību no viņa puses.

Olijs parauj savu gumijas aproci, pamāj ar galvu un palaiž to vaļā. - Es varu nostāties kājām gaisā uz vienas rokas.

Viņš atkāpjas no sienas un vienkārši krīt uz priekšu, līdz atrodas kājām gaisā uz plaukstām. Kustība ir tik gracioza un līgana, ka mani tūliņ pārņem skaudība. Diez kā ir būt tik pilnīgi pārliecinātam par savu ķermeni un tā spējām?

- Apbrīnojami, - izdvešu.

- Mēs neesam baznīcā, - viņš, joprojām turot kājas gaisā, skaļi čukst mazliet aizžņaugtā balsī.

- Nezinu, - turpinu. - Man ir tāda sajūta, ka jāuzvedas klusi.

Viņš neatbild. Tikai aizver acis, lēnām paceļ kreiso roku no zemes un izstiepj to sānis. Olijs ir gandrīz absolūti nekustīgs. Telpā dzirdama vienīgi ūdens burzguļo-šana un viņa nedaudz smagākā elpa. Puiša T krekls noslīd uz leju, un es ieraugu viņa vēdera tvirtos muskuļus. Ada ir tikpat silta un zeltaini iesauļota. Novēršu skatienu.

- Labi, - ierunājos, - vari beigt.

Nepagūstu samirkšķināt ne acu, kad viņš jau atkal ir uz kājām.

- Ko vēl tu proti?

Olijs saberzē rokas un plati pasmaida.

Viens atmuguriskais salto, un viņš atkal sēž atspiedies pret sienu un aizvēris acis.

- Kāpēc uzreiz kosmosā? - viņš jautā.

Paraustu plecus. - Gribu redzēt pasauli.

- Lielākā daļa cilvēku ar to saprot kaut ko citu, - viņš smaidot atsaka.

Es pamāju ar galvu un ari aizveru acis. - Vai tu kādreiz jūties... - iesāku, bet atveras durvis un iekšā iesteidzas Karla, vedinādama Oliju laukā.

- Jūs taču nesaskārāties, ko? - viņa noprasa, rokas sānos iespiedusi.

Mēs abi atveram acis un raugāmies viens otrā. Piepeši es skaudri sajūtu viņa un savu ķermeni.

- Nebija nekādu pieskārienu, - Olijs apstiprina, nenovērsdams acis no manas sejas. Kaut kas viņa intonācijā liek man tumši pietvīkt, un karstums lēnām aizviļņo pār manu seju un krūtīm.

Pašaizdegšanās pastāv. Par to esmu pārliecināta.

webdoc.com

HISTĒRISKĀ ABDOMINĀLĀ

RHOPALOCERA

Stāvoklis, kad vēderā uz dzīvi apmeties viens vai vairāki monarhtauriņi.

HAR IZPLATĪBA

Ik pēc 30 sekundēm šī slimība skar vismaz vienu pusaugu amerikāņu meiteni.

SIMPTOMI

95 Nelabums 93 "Kūleņi" vēderā

Paātrināta sirdsdarbība 93 Apdullusi galva 93 Nespēja koncentrēties

CĒLOŅI

V

HAR uzliesmojumu parasti izraisa kontakts ar romantiskas intereses objektu. Saslimušie apgalvo, ka jutuši simptomus ne vien kontakta laikā, bet arī pirms un pēc tā. Ar akūtu slimības formu sirgstošiem pacientiem simptomi var saasināties tikai no iedomām par romantiskas intereses objektu. Līdztekus nespējai apturēt domas par augstākminēto objektu, šī slimība [lasīt tālāk]

NĀKAMAJĀ RĪTĀ, PIRMS ierodas Karla, es precīzi trīspadsmit minūtes pavadu gultā pārliecībā, ka esmu saslimusi. Viņai pietiek ar precīzi sešām minūtēm, lai atspēkotu manas iedomas. Karla izmēra man temperatūru, asinsspiedienu, pārbauda sirds un pulsa mērījumus un paziņo, ka es gluži vienkārši sirgstu ar mīlestību.

- Tipiski simptomi, - viņa piebilst.

- Es neesmu iemīlējusies. Es nevaru būt iemīlējusies.

- Kāpēc gan ne?

- Kāda jēga? - prasu, paceļot gaisā rokas. - Es un iemīlēšanās ir tas pats, kas restorānu kritiķis bez garšas kārpiņām. Kā gleznotājs, kurš neatšķir krāsas. Tas ir kā...

- Kā peldēt pa pliko vienatnē.

Par to es iesmējos. - Precīzi, - saku. - Bezjēdzīgi.

- Tas nav bezjēdzīgi, - Karla iebilst un nopietni paraugās uz mani. - Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas. Turklāt nelaimīga mīlestība ir dzīves sastāvdaļa.

- Es neesmu iemīlējusies, - atkārtoju.

- Un tu neesi slima, - viņa attrauc. - Tad jau nav ko satraukties.

* * *

Atlikušo rītu esmu pārāk izklaidīga, lai lasītu vai pildītu mājasdarbus. Neraugoties uz Karlas atgādinājumiem, ka neesmu saslimusi, pieķeru sevi pievēršam pastiprinātu uzmanību savam ķermenim un savām sajūtām. Vai man tirpst pirkstgali? Vai tā notiek parasti? Kāpēc es esmu tāda kā aizelsusies? Cik salto kuņģis spēj apmest, līdz nelabojami samežģās? Es palūdzu Karlai veikt atkārtotus galveno veselības rādītāju mērījumus, un rezultāti atkal ir normas robežās.

Pēcpusdienā es jau klusībā atzīstu, ka Karlai varētu būt zināma taisnība. Varbūt tā nav mīlēšana, bet patikšana. Nopietna patikšana. Es bezmērķīgi klīstu pa māju, visur saskatīdama Oliju. Redzu viņu savā virtuvē, gatavojot pusdienās grauzdētu maizīšu grēdas. Redzu viņu savā viesistabā, kopā ar mani skatoties un pārdzīvojot notikumus filmā “Lepnums un aizspriedumi”. Redzu viņu savā istabā, viņa melnā tērpto stāvu aizmigušu uz mana baltā dīvāna.

Un Olijs nav vienīgais, ko redzu. Es nemitīgi iztēlojos sevi, planējam augstu virs Zemes. Atrodos Visumā un varu vērot pilnīgi visu zemeslodi. Manas acis neatduras pret sienu vai pret durvīm. Es varu redzēt laika sākumu un galu. No turienes es varu redzēt bezgalību.

Pirmoreiz kopš ilgiem laikiem es gribu vairāk, nekā man ir.

UN ILGAS ir tās, kas ar joni norauj mani atpakaļ pie zemes. Ilgas biedē mani. Tās ir kā nezāles, kas lēni izplatās pašā degungalā. Pirms attopi, tās noplājušas zemi un aptumšojušas tavus logus.

Nosūtu Olijam tikai vienu e-pasta vēstuli. Rakstu, ka šajā nedēļas nogalē esmu ārkārtīgi aizņemta. Rakstu, ka man jāizguļas un jākoncentrējas. Izslēdzu savu datoru, atvienoju to no elektrības un aproku zem grāmatu kaudzes. Karla jautājoši paceļ vienu uzaci manā virzienā. Es viņai atbildu, mēmi saraucot abas uzacis.

Lielāko daļu sestdienas es pavadu, mokoties ar diferenciālvienādojumiem un integrālrēķiniem. Matemātika ir mans visnepatīkamākais un briesmīgākais mācību priekšmets. Iespējams, šie divi fakti ir savstarpēji saistīti. Vakarpusē es sāku pārlasīt “Alises piedzīvojumu brīnumzemē” izdevumu ar komentāriem un ilustrācijām. Tik tikko pamanu, kā Karla pošas uz prom-iešanu.

- Vai jūs sastrīdējāties? - viņa vaicā, pamezdama ar galvu uz manu klēpjdatoru.

Noliedzoši papurinu galvu, taču vairāk neko nesaku.

Līdz svētdienai vēlme pārbaudīt e-pastu ir kļuvusi neizturama. Iztēlojos, kā manu iesūtni pārplūdina bez-temata vēstules no Olija. Vai viņš atkal uzdod piecus fiksos jautājumus? Vai viņš meklē sabiedrību, glābiņu no savas ģimenes?

- Ar tevi viss ir kārtībā, - Karla tovakar nosaka, ejot laukā pa durvīm. Viņa noskūpsta mani uz pieres, un es atkal esmu maza meitene.

Paņemu līdzi “Alisi” uz balto dīvānu un iekārtojos ērtāk. Karlai, protams, ir taisnība. Ar mani viss ir kārtībā, es tikai, līdzīgi kā Alise, pūlos neapmaldīties. No prāta neiziet vasara, kurā man apritēja astoņi gadi. Toreiz daudz dienu pavadīju, piespiedusi pieri loga rūtij, darot sev pāri ar veltām ilgām. Sākumā es tikai gribēju paskatīties laukā pa logu. Bet tad jau vēlējos iziet ārā. Pēc tam es gribēju spēlēties ar kaimiņu bērniem, spēlēties ar visiem bērniem it visur, justies normāla kaut vienu pēcpusdienu, vienu dienu, vienu mūžu.

Tāpēc. Es nepārbaudu savu e-pastu. Par vienu esmu droša: ilgas vienīgi noved pie jaunām ilgām. Alkas ir bezgalīgas.

MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

LUISS KEROLS. ‘ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ" Brīdinājums! Satura izklāsts: uzmanieties no Karalienes. Zaudēsiet galvu.

NO OLIJA vēstules nav. Nevienas pašas. Pārbaudu pat mēstuļu sadaļu. Tam nevajadzētu mani satraukt, un tas mani nesatrauc. Tas mani sevišķi nesatrauc. Lai tā lieta būtu darīta, divu sekunžu laikā atkārtoti restartēju e-pasta kastīti vēl kādas trīs reizes. Varbūt vēstule vienkārši kaut kur noslēpusies, iestrēgusi aiz kādas citas.

Kad grasos atkārtoti restartēt lapu, ienāk Karla.

- Man jau šķita, ka tā ierīce vairs nebūs izrokama, -viņa nosaka.

- Labrīt tev arī, - novelku, šķielēdama lejup uz ekrānu.

Viņa pasmaida un sāk savu dienišķo medicīnas somas izkrāmēšanas rituālu. Tas, kāpēc viņa neatstāj to uz nakti tepat, paliek noslēpumā tīts.

- Kāpēc tu rauc pieri? Kārtējais beigta kaķa video? -Viņas smaids ir zobains un plats kā tādam Češīras Kaķim. Kuru katru mirkli viņas ķermenis izgaisīs, atstājot aiz sevis tikai plati smaidošu galvu.

- Olijs nav atsūtījis nevienu e-pasta vēstuli.

Mulsums laikam ir īstais apzīmējums viņas sejas izteiksmei.

- Visu nedēļas nogali, - saku, apgaismodama viņu.

- Skaidrs. - Karla ieliek stetoskopu sev ausīs un termometru man zem mēles.

- Vai tu aizrakstīji viņam?

- Šjā, - nošļupstu, mēģinot neizkustināt termometru.

- Nerunā, bet māj ar galvu.

- Pieto.

Viņa nobola acis, un mēs gaidām pīkstienu.

- 37,6, - saku, sniegdama termometru viņai. - Būtībā es teicu, lai viņš man neraksta. Vai es uzvedos muļķīgi?

Karla pamāj, lai pagriežos un viņa varētu paklausīties manas plaušas, taču neatbild.

- Cik muļķīgi? - neliekos mierā. - Pēc skalas no viens līdz desmit, ja viens ir pilnīgi racionāli un saprātīgi un desmit - absurdi un nepieskaitāmi.

- Aptuveni astoņi, - viņa nevilcinoties paziņo.

Biju gaidījusi, ka viņa teiks divpadsmit, tāpēc astoņi

šķiet kā uzvara. Pasaku to Karlai, un viņa pasmejas par mani.

- Tātad tu aizrakstīji, lai viņš vairs nemēģina sazināties ar tevi, un viņš tevi paklausīja. Vai to tu mēģini man pateikt?

- Nu, es gluži neteicu NERAKSTI ar lieliem, trekniem burtiem vai kaut kā tā. Es tikai minēju, ka esmu aizņemta. - Gaidu, ka Karla uzjautrināsies par mani, bet tas nenotiek.

- Kāpēc tu nerakstīji viņam?

- Mēs par to jau runājām. Karla, man viņš patīk. Ļoti. Pārāk.

Viņas sejas izteiksme pauž: un tas ir viss? - Vai tiešām tu gribi pazaudēt vienīgo draugu, kāds tev jebkad ir bijis, sīku sirdssāpju dēļ?

Esmu lasījusi daudz jo daudz grāmatu par un ap sirdssāpēm. It nevienā tās nebija raksturotas kā sīkas. Dvēseli tricinošas un pasauli graujošas, jā. Sīkas - nekad.

Karla atslīgst pret dīvāna atzveltni. - Tu to vēl nezini, bet tas pāries. Pie vainas ir tikai agrāk nezināmas sajūtas un hormoni.

Varbūt viņai ir taisnība. Es gribu, lai viņai būtu taisnība, jo tad varēšu turpināt sarunas ar Oliju.

Tagad viņa atkal saliecas uz priekšu un piemiedz man ar aci. - Turklāt viņš ir smuks.

- Viņš ir diezgan smuks, vai ne? - es ķiķinu.

- Saldumiņ, es nezināju, ka tādus vēl ražo!

Es ari smejos un iztēlojos fabriku, kurā uz konveijera lentes slīd mazi oliji. Kā gan tādus varētu noturēt gana nekustīgus, lai iepakotu un nosūtītu adresātiem?

- Uz priekšu! - Karla uzsit man pa ceļgalu. - Tev ir gana daudz lietu, no kā baidīties. Mīlestība nevar tevi nogalināt.

Q Pirmdiena, 20.09 Madeline: Čau.

Olijs: čau

Madelina: Kā tev iet? Kā pagāja nedēļas nogale?

Olijs: normāli, labi Olijs: tev?

Madelina: Labi, bet darbīgi. Lielākoties pildīju mājasdarbus diferenciālvienādojumus un integrālrēķinus.

Olijs: o, diferenciāļi un integrāļi, pārmaiņu matemātika Madelina: Oho. Tas tiešām nebija joks, ka tev patīk matemātika?

Olijs: nē

Madelina: Piedod par manu e-pasta vēstuli.

Olijs: kuru daļu?

Madelina: Par visu. Vai tu esi dusmīgs uz mani? Nē, jā, varbūt.

Olijs: nē jā varbūt

Madelina: Es neesmu pārliecināta, ka tev jāizmanto visas atbildes.

Olijs: kāpēc tu tādu atsūtīji?

Madelina: Es nobijos.

Olijs: no kā?

Madelina: No tevis.

Madelina: Tu man arī nerakstīji.

Olijs: tu negribēji Madelina: ...

Olijs: vai daudzpunkte nozīmē neveiklu klusumu vai to ka tu domā?

Madelina: Gan vienu, gan otru.

Madelina: Kāpēc tev tik ļoti patīk matemātika?

Olijs: kāpēc tev tik ļoti patīk grāmatas?

Madelina: Tas nav viens un tas pats!

Olijs: kāpēc nav?

Madelina: Grāmatā iespējams gūt izpratni par dzīves jēgu. Olijs: dzīvei ir jēga?

Madelina: Tu joko.

Olijs: iespējams

Olijs: kurā grāmatā var gūt izpratni par dzīves jēgu?

Madelina: Ok, varbūt ne gluži vienā grāmata, bet, ja izlasīsi pietiekami daudz, rezultāts būs.

Olijs: vai tāds ir tavs plāns?

Madelina: Nu, man ir gana daudz laika.

Madelina: ...

Olijs: prāto?

Madelina: Jā. Man ir risinājums mūsu problēmai.

Olijs: klausos

Madelina: Vienojamies, ka būsim tikai draugi. Sarunāts?

Olijs: ok

Olijs: bet pietiks ievērtēt manus musīšus

Madelina: Draugi, Olij!

Olijs: un manas acis

Madelina: Vairs nekādu komentāru par maniem vasarraibumiem.

Madelina: Un maniem matiem.

Olijs: un tavām lūpām Madelina: Un tavu bedrīti.

Olijs: tev patīk mana bedrīte?

Madelina: Draugi!

Olijs: ok

KARLA LIEK MUMS nogaidīt nedēļu, pirms atkal varam tikties. Viņa grib būt absolūti droša, ka atrašanās vienā telpā ar Oliju nav aktivizējusi nevienu no slimības ierosinātājiem. Lai gan es piekrītu, ka drošības dēļ derētu nogaidīt, nedēļa šķiet nebeidzami gara. Esmu visai pārliecināta, ka laiks ir ne vien tēlaini izsakoties, bet arī burtiski palēninājis savu ritējumu, tomēr, ja tā tiešām būtu, šis fakts parādītos avīžu virsrakstos.

42 projekta nosaukums Laika pavadīšanas metodes klade nr. 29

GRAFIKS: LAIKA UZTVERE VS. PATIESAIS LAIKS

spogulīt, spogulīt

PĒC LAIKMETA nedēļai beidzot pienāks gals. Esmu apskurbusi, bet cenšos tāda nebūt. Tas ir grūtāk, nekā varētu domāt. Cenšoties nesmaidīt, iznāk smaidīt vēl platāk.

Karla vēro, kā es plosos, izvēlēdamās, ko vilkt mugurā. Nekad neesmu šim jautājumam pievērsusi īpašu uzmanību. Patiesībā neesmu tam pievērsusi uzmanību itin nemaz. Manā skapī atrodas tikai balti T krekli un zilas džinsa bikses. Džinsi ir sakārtoti pēc fasona - taisni, pieguloši, paplatināti, plati un tie ar muļķīgo nosaukumu boyfriend. Manas kurpes - tikai kedas un tikai baltas - stāv sakrautas grēdā istabas tālākajā stūrī. Es gandrīz nekad pa mājām nevalkāju apavus un tagad neesmu pārliecināta, vai varēšu atrast pāri, kurš man derēs. Rakādamās pa kaudzi, atrodu viena izmēra labās un kreisās kājas kurpi. Der, taču knapi. Nostājos spoguļa priekšā. Vai apaviem ir jāsaskan ar kreklu vai ar somiņu? Vai baltā ir piemērotākā krāsa manam kastaņbrūnajam sejas tonim? Prātā atzīmēju, ka vēlāk derētu iepirkties. Iegādāšos T kreklus visās iespējamās krāsās, līdz atradīšu to, kas man piestāv vislabāk.

Piekto reizi pārvaicāju Karlai, vai mamma jau aizgājusi.

- Tu pazīsti savu māti, - viņa atbild. - Vai viņa kaut reizi mūžā ir kavējusies?

Mana mamma precizitāti pielūdz tāpat, kā citi pielūdz Dievu. Laiks ir dārgs, viņa saka, un nav pieklājīgi izniekot citu cilvēku laiku. Man pat nav ļauts kavēt iknedēļas piektdienas vakariņas.

Paskatos uz sevi spogulī, bez mazākā iemesla nomainu balto T kreklu ar V veida kakla izgriezumu pret balto T kreklu ar apaļo kakla izgriezumu. Bet varbūt iemesls tomēr ir. Lai nodarbinātu sevi, kamēr gaidu Oliju.

Atkal sagribas, kaut varētu par to parunāt ar mammu. Vēlos viņai pajautāt, kāpēc man aizraujas elpa, iedomājoties par Oliju. Gribu dalīties ar viņu savā skurbumā. Gribu atstāstīt viņai visas Olija sacītās asprātības. Gribu atklāt viņai, ka nespēju rimties domāt par Oliju, kaut arī cenšos. Un pavaicāt, vai sākumā viņa ar tēti jutās tāpat.

Iestāstu sev, ka viss ir normāli. Pēc mūsu iepriekšējās tikšanās es nesaslimu, un viņš zina noteikumus -nekādu pieskārienu, pilna degazācijas procedūra, nekādas tikšanās, ja viņam ir kaut mazākās aizdomas par saslimšanu tuvāko dienu laikā.

Iegalvoju sev, ka nedaru neko ļaunu, melodama mammai. Iestāstu sev, ka nesaslimšu. Arī to, ka nav ne vainas uzsākt draudzību.

Un to, ka Karlai ir taisnība un mīlestība nevar mani nogalināt.

KAD IENĀKU TELPĀ, Olijs atkal ir pie sienas. Šoreiz viņš ir uzrāpies līdz pašai augšai.

- Tev nekad nenogurst pirkstgali? - painteresējos.

- Tiem ir strikts treniņu režīms, - viņš saka, man uzsmaidīdams. Mans kuņģis apmet mazu kūleni. Pie tā laikam nudien nāksies pierast, jo izskatās, ka tas ir mūsu tikšanās blakusefekts.

Vakar es šajā telpā pildīju mājasdarbus. Zinu, ka tā ir uz mata tāda pati, kādu es to pametu, tomēr tagad tās izskats un manas sajūtas ir citādas. Šī telpa ir daudz dzīvīgāka, kad tajā atrodas Olijs. Es nebrīnītos, ja visi mākslīgie augi, tostarp koki, tūliņ atdzīvotos.

Aizeju līdz dīvānam un apsēžos no viņa vistālākajā stūrī.

Nokāpis no sienas, Olijs apsēžas sakrustotām kājām un atbalstās pret to ar muguru.

Pavelku kājas zem sevis, piekārtoju matu biežņu, aptveru vidukli. Kāpēc, atrodoties vienā telpā ar viņu, es tik saasināti jūtu savu ķermeni un katru tā sastāvdaļu? Viņam līdzās es apzinos pat savu ādu.

- Tev šodien kājās ir kurpes, - viņš saka, tātad ievērojis. Olijs nešaubīgi ir tāda tipa puisis, kurš pamanītu, ja tu pārvietotu gleznu vai ienestu istabā jaunu vāzi.

Es paskatos lejup uz savām kurpēm. - Man ir deviņi tieši šādu kurpju pāri.

- Un tu piesienies manam ģērbšanās stilam?

- Tu valkā tikai melnu! Tas padara tevi sepulkrālu.

- Man vajag svešvārdu vārdnīcu, lai ar tevi sarunātos.

- Tāds, kas atvasināts no sepulkrālās kultūras.

- Ne tā uzvedinošākā definīcija.

- Faktiski tu esi nāves eņģelis.

Viņš man plati uzsmaida. - Izkapts mani nodeva, ja? Man likās, ka esmu to tik labi paslēpis.

Olijs maina pozu. Tagad viņš guļ uz muguras ar saliektiem ceļgaliem, rokas aizlicis aiz galvas.

Es atkal bez iemesla sarosos, pievelku ceļgalus pie krūtīm un apviju ap tiem rokas. Mūsu ķermeņi risina paši savu sarunu, šķirti un neatkarīgi no mums. Vai tā ir atšķirība starp draudzību un ko citu? Šī apzinātība, ar kādu es sajūtu viņu?

Gaisa filtri turpina savu ciklu, ventilatora fonā radīdami dobju dūkoņu.

- Kā tie darbojas? - Viņa skatiens skenē griestus.

-Tehnoloģija. Logi ir cieši noslēgti, tāpēc gaiss ieplūst

iekšā vienīgi caur filtriem, kuri atrodas uz jumta. Ne viena daļiņa, kura ir lielāka par 0,3 mikroniem, iekšā netiek. Turklāt gaisa cirkulācijas sistēma ik pēc četrām stundām pilnībā maina gaisu visā mājā.

- Oho. - Olijs pagriež galvu, lai uzlūkotu mani, un es redzu, ka viņš cenšas aptvert, cik ļoti slima es esmu.

Es novēršos. - To iebūvēja par saņemto kompensāciju. - Pirms viņš pagūst uzdot jautājumu, es piebilstu: - Kravas auto šoferis, kurš nonāvēja manu tēti un brāli, aizmiga pie stūres. Viņš bija strādājis trīs maiņas pēc kārtas. Viņi ar mammu noslēdza vienošanos...

Olijs atkal palūkojas uz griestiem. - Man ļoti žēl.

- Tas ir savādi, jo es viņus īsti neatceros. Patiesībā neatceros it nemaz. - Cenšos ignorēt sajūtas, kas uzpeld, par viņiem domājot. Tās ir skumjas, kas nav īstas skumjas, un vēl vainas apziņa. - Ir dīvaini skumt par kaut ko, kas tev nekad nav bijis, vai vismaz tu neatceries, ka tas būtu tev bijis.

- Nav nemaz tik dīvaini, - Olijs ieminas. Mēs abi klusējam, un viņš aizver acis.

- Vai tu kādreiz prāto, kāda būtu tava dzīve, ja tu varētu mainīt vienu vienīgu lietu? - viņš vaicā.

Bieži ne, bet pamazām sāku. Ja nu es nebūtu slima? Ja nu tētis un brālis būtu dzīvi? Tikai neprātojot par neiespējamo, man ir izdevies saglabāt nosacītu dzen stāvokli.

- Ikviens domā, ka ir īpašs, - viņš turpina. - Ikviens ir sniegpārsliņa, vai ne? Mēs visi esam unikāli un sarežģīti. Mēs nekad pilnībā neiepazīsim cilvēka sirdi, un tādā garā.

Es lēni māju ar galvu, būdama pārliecināta, ka piekrītu tam, ko viņš šobrīd saka, bet tikpat pārliecināta, ka nepiekritīšu tam, kas sekos.

- Manuprāt, tās ir blēņas. Mēs neesam sniegpārsli-ņas. Mēs esam tikai pievadi konkrētai izvadei.

Es mitējos māt ar galvu. - Izklausās kā formula.

- Precīzi kā formula. - Viņš uzstutējas uz elkoņiem un paveras manī. - Man liekas, ka ir viens vai divi svarīgākie pievadi. Atkod tos, un būsi atkodis cilvēku. Tu varēsi paredzēt katru viņa darbību.

- Tiešām? Ko es tagad teikšu?

Viņš piemiedz man ar aci. - Tu uzskati mani par barbaru, ķeceri, par...

- Ķerto, - es pabeidzu viņa vietā. - Tu taču nopietni neuzskati mūs par matemātikas vienādojumiem?

- Varbūt uzskatu. - Viņš atkal atlaižas uz muguras.

- Bet kā tu zini, kurš pievads jānomaina? - es vaicāju.

Viņš izdveš garu, ciešanu pilnu nopūtu. - Jā, tā ir

problēma. Pat ja tu spētu apjēgt, kurš pievads jāmaina, tad nezinātu, cik lielā mērā tas jādara. Un ja nu tu nespēj to nomainīt pietiekami precīzi? Tad jaunā izvade būtu neparedzama. Var gadīties, ka tu visu pasliktini.

Viņš atkal pieceļas sēdus. - Tomēr iztēlojies: ja mēs varētu pielāgot pareizos pievadus, tad spētu mainīt situāciju, pirms radušies sarežģījumi. - Pēdējos vārdus viņš piebilst klusām, taču izmisīgi, kā cilvēks, kurš jau ilgu laiku centies atrisināt kādu neatrisināmu problēmu. Mūsu skatieni sastopas, un Olijs šķiet nokaunējies, itin kā būtu izpaudis vairāk, nekā gribēts.

Viņš atkal atslīgst guļus un nolaiž apakšdelmu priekšā acīm. - Problēmu rada haosa teorija. Formulai eksistē pārāk daudz pievadu, un pat sīkākie no tiem ir nozīmīgāki, nekā tu spēj iedomāties. Turklāt tos nav iespējams pietiekami precīzi izmērīt. Bet! Ja tas būtu iespējams, mēs varētu uzrakstīt formulu, kas prognozētu laikapstākļus, nākotni, cilvēkus.

- Taču haosa teorija apgalvo, ka tas nav iespējams.

- Jap.

- Tev vajadzēja veselu matemātiķu departamentu, lai saprastu, ka cilvēki ir neprognozējami?

- Tu jau biji to sapratusi, ja?

- Grāmatas, Olij! Es to uzzināju no grāmatām.

Viņš iesmejas, apveļas uz sāna un turpina smieties.

Tas ir lipīgi, un arī es smejos, atbildot viņam ar visu savu ķermeni. Ar skatienu meklēju bedrīti, kurai vairs nedrīkstētu pievērst uzmanību. Gribu iebakstīt tajā pirkstu un atstāt viņu mūžīgi smaidošu.

Varbūt visu mēs paredzēt nevaram, bet šo to tomēr varam. Piemēram, es noteikti iemīlēšos Olijā.

Та gandrīz noteikti būs katastrofa.

Apsēstība, -as, s.; parasti vsk. 1. neatlaidīga, bieži vien uzmācīga (un pilnīgi attaisnojama) interese par kaut ko (vai kādu) izteikti interesantu (Vitīra 2015)

MANAI PASTĀVĪGAJAI SARAKSTEI ar Oliju sāk parādīties sekas. Es iemiegu ne tikai vienā, bet arī nākamajā vakarā, kad ar mammu skatāmies filmu. Viņa sāk satraukties, vai tik nav noticis kas slikts, vai mana imūnsistēma netiek kaut kā kairināta. Atbildu viņai, ka viss ir daudz vienkāršāk. Es tikai neesmu izgulējusies. Ņemot vērā mūsu situāciju, laikam saprotu, kāpēc viņas ārstes smadzenes tūliņ tveras pie ļaunākā scenārija. Mamma saka man to, ko es jau zinu: miega trūkums cilvēkam ar manu veselības stāvokli nav vēlams. Es solu laboties. Tonakt sarakstos ar Oliju tikai līdz diviem, nevis trijiem kā parasti.

Šķiet savādi nerunāt ar mammu par kaut ko, par kādu, kurš man kļūst tik nozīmīgs. Mēs ar mammu sākam atsvešināties, taču ne tāpēc, ka pavadām mazāk laika kopā. Un ne tāpēc, ka viņu aizstāj Olijs. Mēs atsvešināmies tādēļ, ka pirmoreiz mūžā man ir noslēpums.

Skaits:

cik minūtes aizritēja, līdz Olija tētis vakar pēc pārrašanās mājās sāka aurot &

cik reižu Olija tētis pārmeta par nolāpīto cepeti, kurš atkal bija piededzis

4

cik reižu Olija mamma atvainojās 6

cik reižu Olija tētis nosauca Karu par nolāpītu frīku, jo viņas nagi bija nolakoti melni 2

cik minūtēs Olija mamma notīrīja Karas nagu laku

3

cik reižu Olija tētis teica, ka zinot -kāds ir dzēris viņa nolāpīto viskiju

5

ka viņš ir gudrākais šaja nama 2

ka nevienam nevajadzētu piemirst: viņš te ir pelnītājs

2

cik kalambūru pilni joki vajadzīgi, lai Olijs sāktu justies maķenīt labāk, kad viņš trijos naktī man atraksta

5

cik reižu viņš mūsu sarakstes laikā atkārto “tas nav svarīgi”

7

cik stundu es pagājušonakt gulēju О

cik cigarešu Kara šorīt apraka dārzā Л

cik zilumu redzams uz Olija mammas ķermeņa О

cik zilumu nav redzams Nav zināms

pēc cik stundām es atkal redzēšu Oliju 0.5

KAD MĒS NĀKAMAJĀ dienā atkal tiekamies, viņš nav uzrāpies pa sienu. Viņš ir savā, kā klusībā esmu sākusi to saukt, miera pozīcijā: liegi šūpojas uz pēdu spilventiņiem, rokas sabāzis kabatās.

- Sveiks, - bilstu, stāvot durvīs un gaidot, kamēr man vēderā norit trakais Olija dancis.

- Pati sveika. - Viņa balss ir zema un mazliet čerkstoša, jūtams miega bads.

- Paldies, ka vakarnakt pačatoji ar mani, - viņš saka, ar skatienu sekodams man līdz pat dīvānam.

- Katrā laikā. - Arī mana balss ir piesmakuši un zema. Šodien viņš izskatās bālāks nekā parasti, un puiša pleci ir mazliet sakumpuši, bet viņš tik un tā kustas.

- Reizēm es vēlos, kaut varētu vienkārši izgaist un pamest viņus, - Olijs nokaunējies atzīstas.

Gribu kaut ko teikt. Nevis tikai kaut ko, bet tos īstos vārdus, kas sniegtu viņam mierinājumu un uz pāris minūtēm ļautu aizmirst ģimeni, bet nespēju piemērotus atrast. Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek.

Mūsu acis sastopas, un, tā kā es nevaru viņu apkampt, es apviju rokas sev ap vidukli un cieši iekrampējos kreklā.

Viņa skatiens slīd pār manu seju, it kā viņš mēģinātu kaut ko atcerēties. - Kāpēc man ir tāda sajūta, it kā es tevi pazītu visu mūžu? - Olijs jautā.

Nezinu, kāpēc, bet es jūtos tāpat. Olijs pārstāj kustēties, nonācis pie sev vajadzīgā lēmuma, lai kāds tas būtu.

Viņš apgalvo, ka mūsu pasaule var izmainīties vienā vienīgā acumirklī.

Viņš apgalvo, ka neviens nav bez vainas, ja nu vienīgi es, Madelina Vitīra.

Viņš apgalvo, ka viņa tētis agrāk nebija tāds.

DESMITGADĪGAIS OLIJS UN viņa tētis sēž pie brokastu galda viņu vecajos penthausa apartamentos Ņujorkā. Ir Ziemassvētku laiks, tātad laukā, iespējams, snieg vai varbūt nupat beidzis snigt. Šīs ir atmiņas, tāpēc detaļas ir mazliet miglainas.

Tētis nupat ir pagatavojis karstās šokolādes dzērienu. Viņš ir lietpratējs un dižojas, ka varētu to pagatavot no zila gaisa. Viņš izkausē īstas kulinārijas šokolādes tāfe-lītes un izmanto īstu pienu, kura tauku saturs ir 100 %. Viņš ņem Olija mīļāko krūzi, ielej tajā šokolādi un pievieno 170 ml karsta piena, kas uzsildīts uz plīts - nekad mikroviļņu krāsnī - līdz teju viršanas temperatūrai. Kamēr Olijs maisa pienu ar šokolādi, tētis izņem no ledusskapja putukrējumu, arī tikko sakultu. Tas ir tikai nedaudz saldens, tik salds, ka gribas vēl. Viņš iecilā vienu, varbūt divas karotes putukrējuma Olija krūzē.

Olijs paceļ tasi un papūš jau kūstošo putukrējumu. Tas slīd pār brūnganā dzēriena virsmu kā maziņš aisbergs. Olijs pašķielē uz tēti pāri krūzei, cenzdamies izdibināt, kāda viņam oma.

Pēdējā laikā viņa garastāvoklis ir nelāgs, sliktāks nekā parasti.

- Ņūtonam nebija taisnība, - tētis pēkšņi nosaka, - Visums nav deterministisks.

Olijs kūlā kājas. Viņam patīk, ka tētis ar viņu sarunājas aci pret aci, it kā viņš jau būtu pieaudzis, lai gan viņš ne vienmēr saprot, par ko ir runa. Kopš tētis ir uz laiku atbrīvots no darba, šīs sarunas ir kļuvušas biežākas.

- Ko tas nozīmē? - Olijs vaicā.

Tētis vienmēr gaida, kad Olijs pajautās, pirms jebko paskaidro.

- Tas nozīmē, ka viena lieta ne vienmēr ved pie nākamās, - viņš paskaidro un nostrebjas karsto šokolādi. Tētis nez kādēļ karsto dzērienu nekad vispirms nepapūš. Viņš nirst tik iekšā. - Tas nozīmē, ka pat tad, ja tu katru nolāpīto lietu izdarītu pareizi, tava dzīve tik un tā var pārvērsties par mēslu bedri.

Olijs tur mutē malku karstās šokolādes un blenž uz savu krūzi.

Pirms dažām nedēļām Olija mamma bija paskaidrojusi, ka tētis kādu laiku pavadīs mājās, līdz situācija viņa darbā nokārtosies. Viņa neteica, kas lēcies, bet Olijs bija saklausījis tādus vārdus kā “krāpšana” un “izmeklēšana”. Viņam nebija īsti skaidrs, ko tie nozīmē, tikai radās sajūta, ka tētis Oliju, Karu un mammu mīl mazliet mazāk nekā agrāk. Un, jo mazāk viņš tos šķita mīlam, jo mīlamāki viņi centās kļūt.

Zvana telefons, un tētis aizšļūc līdz tam.

Olijs norij karstās šokolādes malku un klausās.

Sākumā tētis runā savā darba balsī, vienlaikus dusmīgā un nevērīgā. Taču beigās viņa balss kļūst tikai dusmīga. - Tu atlaid mani? Tu taču teici, ka tie kretīni mani attaisnos.

Olijs jūt, ka arī viņš kļūst nikns, tēta vārdā. Viņš noliek krūzi un noslīd no sola.

Tētis lieliem soļiem iet pāri istabai. Viņa seja ir vētraina.

- Man nerūp tā nolāpītā nauda. Nedari tā, Fil. Ja tu mani atlaidīsi, visi domās, ka...

Viņš sastingst un attālina klausuli no auss. Tad kādu brīdi klusē.

Ari Olijs sastingst, cerot, ka Fila nākamais vārds, lai kāds tas būtu, visu vērsīs par labu.

- Jēziņ. Veči, jūs nedrīkstat man to nodarīt. Pēc šitā neviens vairs negribēs ar mani saistīties.

Olijs grib iet pie tēta un teikt, ka viss būs labi, bet viņš nevar. Viņš ir pārāk nobijies. Tāpēc izslīd laukā no istabas, nesdams līdzi krūzi ar karsto šokolādi.

Pirmā reize, kad Olija tētis piedzērās pēcpusdienā -piedzērās tā, ka kļuva varmācīgs, un bļāva pilnā rīklē tā, ka nākamajā dienā neatcerējās notikušo, - gadījās tikai pēc vairākiem mēnešiem. Viņš visu dienu bija nosēdējis mājās, strīdēdamies ar televīzijas finanšu ziņu pārraižu vadītājiem. Viens no diktoriem pieminēja tēta agrākās darbavietas nosaukumu, un viņš satrakojās. Vispirms ielēja augstā glāzē viskiju un tad pievienoja vodku un džinu. Pēc tam samaisīja to visu ar garu karoti, līdz dzira zaudēja viskija gaišo dzintarkrāsu un drīzāk atgādināja ūdeni.

Olijs vēroja, kā dzēriena krāsa glāzē izplēn, atcerējās dienu, kad tētis tika atlaists, un to, ka pats bija pārāk nobijies, lai mierinātu viņu. Ja viņš būtu tēti mierinājis, vai tagad viss būtu citādi? Ja nu tomēr?

Viņš atcerējās tēta teikto, ka viena lieta ne vienmēr ved pie nākamās.

Viņš atcerējās, kā sēž pie brokastu galda un jauc kopā pienu ar šokolādi. Kā šokolāde kļuva balta un piens kļuva brūns un ka dažreiz lietas nav iespējams mainīt un atsaukt bijušo atpakaļ, lai cik ļoti to gribētos.

- TAVA MAMMA GRIB zināt, vai es pēdējā laikā tavā uzvedībā neesmu novērojusi ko neparastu, - Karla saka pāri dzīvojamai istabai.

Es skatos pirmo "Neiespējamās misijas” daļu ar Tomu Krūžu. Viņš tēlo superspiegu ītanu Hantu, kurš dzīvo dubultu, reizēm trejādu un reizēm četrējādu dzīvi. Tuvojas filmas beigas, un ītans gatavojas noraut masku -burtiski -, lai noķertu ļaunos puišus.

Karla atkārto savu sakāmo, šoreiz skaļāk.

- Un vai esi? - vaicāju, paņemdama rokās pulti mirklī, kad ītans rauj nost neticami reālistisko masku, atklādams savu patieso seju. Pieliecu galvu, lai skatpunkts būtu labāks.

Karla izrauj pulti man no rokas, nospiež pauzi un ielidina to dīvāna stūrī.

- Kas ir? - prasu, juzdamās vainīga, ka ignorēju viņu.

- Tu. Un tas puisis.

- Par ko tu runā?

Viņa nopūšas un apsēžas. - Es zināju, ka nebija prāta darbs ļaut jums abiem satikties.

Nu viņa iekarojusi visu manu uzmanību. - Ko mamma teica?

- Tu atcēli jūsu iknedēļas filmu vakaru?

Zināju, ka nevajadzēja tā darīt. Viņa izskatījās tik sāpināta un vīlusies, bet man pietrūka pacietības gaidīt līdz deviņiem vakarā, lai varētu sarakstīties ar Oliju. Man nekad neapnīk čatot ar viņu. Vārdi plūst pāri malām. Man nekad neaptrūksies stāstāmais.

- Tava mamma apgalvo, ka tu visu laiku esi izklaidīga. Un esot pasūtījusi kaudzi drēbju. Un kurpes. Turklāt viņa gandrīz uzvarējusi tevi kaut kādā spēlē, kurā vienmēr vinnē tu.

Ui.

- Vai viņai ir aizdomas?

- Tas ir vienīgais, kas tevi satrauc? Paklausies, ko es tev teikšu. Mammai tevis pietrūkst. Viņai bez tevis ir vientuļi. Būtu tu redzējusi mammas seju, kad viņa mani izvaicāja.

- Es tikai...

- Nē, - Karla saka, paceldama roku. - Tu vairs nedrīksti viņu satikt. - Viņa satver aizmesto pulti un žņaudza plaukstās, raudzīdamās visapkārt, tikai ne uz mani.

Mana sirds sāk panikā auļot. - Karla, lūdzu. Lūdzu, neatņem man viņu.

- Viņš nav tavs!

- Es zinu...

- Nē, tu nezini. Viņš nav tavs. Varbūt tagad viņam pietiek laika tev, bet drīz viņš atgriezīsies skolā. Viņš satiks kādu meiteni, un tad viņš būs viņas Olijs. Vai saproti mani?

Zinu, ka viņa tikai cenšas mani pasaudzēt, līdzīgi kā es centos pasaudzēt sevi pirms nieka dažām nedēļām, taču Karlas vārdi liek apzināties, ka sirds manās krūtīs ir tāds pats muskulis kā visi citi. Tā var sāpēt.

- Es saprotu, - klusi saku.

- Pavadi kādu laiku ar mammu. Puiši nāk un iet, bet mamma ir uz mūžu.

Esmu pārliecināta, ka šos pašus vārdus viņa ir teikusi savai Rosai.

- Labi. - Viņa atdod man pulti. Abas veramies sastingušajā ekrānā.

Karla ar abām rokām atbalstās virs ceļgaliem un pieceļas kājās.

- Vai tu to domāji nopietni? - jautāju Karlai, kad viņa jau atrodas pusceļā pāri istabai.

- Ko domāju?

- Tu teici, ka mīlestība nevar mani nogalināt.

- Jā, bet tā var nogalināt tavu māti. - Viņa izmoka vāru smaidu.

Nogaidot aizturu elpu.

- Labs ir, sarunāts. Tu joprojām drīkstēsi viņu satikt, bet tev ir jānāk pie prāta. Vai saprati?

Es piekrītoši pamāju ar galvu un izslēdzu televizoru, ītans Hants izgaist.

Atlikušo dienas daļu pavadu ziemas dārzā, prom no Karlas acīm. Neesmu dusmīga uz Kārlu, bet neesmu arī nedusmīga. Visas manas šaubas par to, vai turēt Oliju noslēpumā no mammas, ir pagaisušas. Nespēju noticēt, ka viens atcelts kino seanss ar mammu gandrīz novedis pie tā, ka es varētu Oliju vairs nesatikt. Pirmīt es satraucos, ka man ir kaut kas slēpjams no mammas. Tagad satraucos, ka man varētu nebūt slēpjams itin nekas. Es zinu, ka mamma nedusmojas par to, ka nopirku jaunas drēbes. Viņa dusmojas par to, ka nepavaicāju viņas viedokli un nopirku tās tādās krāsās, kādas viņa nebija gaidījusi. Viņa dusmojas par šīm neparedzētajām pārmaiņām. Es to neciešu un saprotu vienlaikus. Mammai nācies kontrolēt tik daudz lietu, lai nodrošinātu man drošību šajā burbulī.

Un mamma nekļūdās. Blakus viņai es esmu izklaidīga, jo mans prāts nemitīgi uzmeklē radio frekvenci Olijs. Es apzinos, ka viņa nekļūdās. Tomēr tik un tā nevaru to ciest. Vai tad atsvešināšanās nepiederas pie pieaugšanas? Vai man nepienākas pat šī normāluma kripata?

Par spīti tam, es jūtos vainīga. Mamma veltījusi man visu savu dzīvi. Kas es tāda esmu, lai izmestu to vējā pie pirmajām iemīlēšanās pazīmēm?

Beidzot Karla mani uzmeklē, lai veiktu dienišķo veselības pārbaudi pulksten 16.00.

- Vai eksistē tāda kaite kā pēkšņs šizofrēnijas uzliesmojums? - prasu.

- Kāpēc vaicā? Tevi tāds piemeklējis?

- Iespējams.

- Vai es tagad runāju ar labo Madiju vai ar slikto Ma-diju?

- Nav zināms.

Viņa papliķē manu roku. - Esi laba pret mammu. Viņai nekā cita, izņemot tevi, nav.

NORMĀLI CILVĒKI nervozējot soļo šurp un turp. Olijs iet cēlā gaitā.

- Olij! Tā ir tikai stāja uz rokām. Pret sienu. Man nekas nenotiks. - Ir vajadzīga stunda, lai pierunātu viņu nodemonstrēt, kā tas darāms.

- Tavas plaukstu locītavas un ķermeņa augšdaļa nav pietiekami spēcīgas, - viņš rūc.

- To tu jau teici. Bet vispār es esmu stipra, - saku un saliecu vienu bicepsu. - Varu pacelt grāmatu kaudzi savā svarā.

Par to viņš mazliet pasmaida, tad žēlsirdīgi mitējas cēli soļot. Olijs rausta savu gumijas aproci, ar acīm skenēdams manu augumu un prātā kritiski izvērtēdams manu nepietiekamo fizisko izturību.

Pēc iespējas iespaidīgāk nobolu acis.

- Labs ir, - viņš tikpat iespaidīgi nopūšas. - Ietu-piens. - Viņš nodemonstrē.

- Es zinu, kas ir...

- Koncentrējies.

Pietupjos.

No telpas pretējā gala viņš novērtē manu pozīciju un instruē, ko darīt citādi, - plaukstas 30 centimetru atstatumā, rokas iztaisnotas, elkoņi piespiesti ceļgaliem, pirkstu gali izvērsti uz āru - līdz stāvu pareizi.

- Tagad, - viņš pamāca, - viegli pārnes svaru uz priekšu, līdz tavas pēdas atraujas no grīdas.

Es sasveros par daudz, apmetu kūleni un attopos uz muguras.

- Hm, - viņš novelk un sakniebj lūpas. Olijs pūlas nesmieties, bet viltīgā bedrīte viņu nodod. Es atgriežos sākuma pozīcijā.

- Vairāk sasveries, nevis noliecies, - viņš māca.

- Man likās, ka es tā daru.

- Ne gluži. Okei, tā. Skaties uz mani. - Viņš pietupstas. - Rokas 30 centimetru atstatumā, elkoņi piespiesti ceļgaliem, pirkstu gali izvērsti uz āru. Tad lēni, lēni pārnes svaru uz priekšu, uz saviem pleciem - lai pēdas atraujas no grīdas - un tikai pēc tam cel ķermeni augšup. - Viņš nostājas uz rokām savā ierasti nesaspringtajā plastiskumā. Jau atkal mani pārsteidz tas, cik mierpilns viņš ir kustībā. Та viņam ir kā meditācija. Olijam ķermenis ir glābiņš no pasaules, turpretī es savā esmu ieslodzīta.

- Vai gribi paskatīties vēlreiz? - viņš vaicā, viegli nostādamies uz kājām.

- Nē. - Pārlieku dedzīgi pārnesu svaru uz pleciem, kā viņš norādījis, bet nekas neizdodas. Nekas neizdodas aptuveni stundu. Ķermeņa apakšdaļa paliek stingri iezemēta, savukārt augšdelmi aiz piepūles sūrst. Gadās vēl daži netīši kūleņi. Galu galā vienīgais, ko esmu apguvusi, - apveļoties nesmilkstēt.

- Ņemam pauzīti? - Olijs prasa, joprojām cenzdamies nesmaidīt.

Es uzrūcu viņam, noliecu galvu un atspiežos kārtējam kūlenim. Tagad gan viņš smejas.

Palieku guļam uz muguras, kampju gaisu un nu smejos kopā ar Oliju. Pēc dažām sekundēm atkal pietupstos.

Olijs nogroza galvu. - Kurš to būtu domājis, ka tu esi tik neatlaidīga?

Es ne. Es nezināju, ka esmu tik neatlaidīga.

Viņš sasit plaukstas. - Okei, pamēģināsim kaut ko jaunu. Aizver acis.

Aizveru.

- Labi. Tagad iztēlojies, ka tu atrodies kosmosā.

Ar aizvērtām acīm viņš šķiet tuvāk, gluži vai blakus man, nevis telpas pretējā pusē. Viņa balss slīd pār manu kaklu, čukst man ausī. - Vai redzi zvaigznes? Un to asteroīdu joslu? Un vientuļo pavadoni, kas slīd garām? Šeit nav gravitācijas. Tu esi bezsvara stāvoklī. Ar savu ķermeni tu vari paveikt visu, ko vien vēlies. Atliek tikai iztēloties.

Es sasveros uz priekšu un piepeši stāvu kājām gaisā. Sākumā neesmu pārliecināta, vai man tas izdevies. Pāris reižu atveru un aizveru acis, taču pasaule paliek ačgārna. Asinis saskrien galvā, liekot man justies reizē smagnēji un vieglā skurbumā. Gravitācija atpleš manas lūpas smaidā un atrauj vaļā acis. Jūtos pasakaini sveša savā ķermenī. Augšdelmi sāk trīcēt. Saliecu kājas, un manas pēdas skar sienu. Atspiežos, lai mainītu pozīciju, un atgriežos pietupienā.

- Fantastiski! - Olijs aplaudē. - Tu pat noturējies dažas sekundes. Pavisam drīz tev nebūs vajadzīga siena.

- Varbūt jau tagad? - saku, kārojot vairāk, kārojot redzēt pasauli tā, kā to redz viņš.

Viņš vilcinās, grasās iebilst, bet tad mūsu skatieni sastopas. Olijs pamāj ar galvu un apsēžas uz grīdas, lai vērotu.

Es pietupstos, sasveros un atspiežos. Gandrīz tūliņ zaudēju līdzsvaru un sāku atmuguriski krist. Piepeši Olijs ir blakus, viņa plaukstas uz manām kailajām potītēm, un viņš stingri mani tur. Ikkatrs mana ķermeņa nervs aizceļo uz pieskāriena vietu. Manā ādā zem viņa delnas uzplaiksni dzīvība, ikkatra šūna aizsvilstas sajūtās. Es jūtos tā, it kā neviens nekad agrāk nebūtu man pieskāries.

- Lejā, - saku, un viņš maigi nolaiž manas kājas, līdz tās atduras pret grīdu. Gaidu, ka viņš atgriezīsies savā stūrī, bet tas nenotiek. Pirms pagūstu apdomāties, jau stāvu kājās ar seju pret viņu. Mēs esam nieka metra atstatumā. Ja es gribētu, varētu pastiepties un pieskarties viņam. Lēni virzu skatienu līdz viņa acīm.

- Tev viss labi? - viņš prasa.

Gribu teikt “jā”, bet tā vietā papurinu galvu. Man vajadzētu dažus soļus atkāpties. Viņam vajadzētu iet atpakaļ. Olijam ir jāatgriežas savā pasaules pusē, bet viņš to nedara, un es redzu puiša acīs, ka viņš to negrib. Mana sirds sitas tik skaļi, ka esmu pārliecināta - viņš to dzird.

- Madij? - Mans vārds ir jautājums, un manas acis aizslīd līdz Olija lūpām.

Viņš pastiepj labo roku un satver manas kreisās plaukstas rādītājpirkstu. Olija delna ir raupja, tulznām nosēta un tik silta. Viņš vienu reizi pārvelk ar īkšķi pār manu pirksta kauliņu un tad ieskauj manu pirkstu savā plaukstā.

Es paskatos lejup uz savu roku.

Draugi taču drīkst pieskarties viens otram, vai ne?

Atsvabinu pirkstu, lai varētu savīt visus pārējos, līdz mūsu plaukstas ir sakļautas cieši kopā.

Atkal ieskatos viņam acīs un redzu tajās savu atspulgu. - Ko tu redzi? - es vaicāju.

- Nu, pirmām kārtām vasarraibumus.

- Tu esi apsēsts.

- Mēreni. Izskatās, ir kā kāds būtu apslacījis tavu degunu un vaigus ar šokolādi. - Viņa skatiens ceļo zemāk līdz manām lūpām un atgriežas pie acīm. - Tavas lūpas ir rožainas un kļūst vēl rožainākas, kad tu tās kodi. Visvairāk tu tās kodi tad, kad grasies man iebilst. To derētu piebremzēt. To iebilšanu, nevis kodīšanu. Kodī-šana ir burvīga.

Man vajadzētu kaut ko teikt, apturēt viņu, bet esmu mēma.

- Pirmoreiz redzu kādu ar tik gariem, kupliem un sprogainiem matiem. Tie atgādina mākoni.

-Ja mākoņi būtu brūni, - piebilstu, beidzot atradusi savu balsi, mēģinādama pārraut burvju varu.

- Jā, brūni, sprogaini mākoņi. Un vēl tavas acis. Tas maina krāsu, goda vārds. Dažreiz tās ir gandrīz melnas. Citreiz tās ir brūnas. Es cenšos atrast korelāciju starp acu krāsu un tavu garastāvokli, bet pagaidām man tas nav izdevies. Ziņošu par turpmāku pētījumu rezultātu.

- Korelācija nav cēloniska, - saku tikai runāšanas pēc.

Viņš atplaukst smaidā un saspiež manu roku. - Ko

tu redzi?

Gribu atbildēt, bet attopu, ka nespēju. Papurinu galvu un atkal paskatos lejup uz mūsu rokām.

Та mēs paliekam, peldēdami starp pārliecību un neziņu, turp, atpakaļ, līdz sadzirdam Karlas soļus un esam spiesti atrauties.

Esmu radīta. Esmu pārradīta.

ES REIZ LASĪJU, ka vidēji ik pēc septiņiem gadiem lielākā daļa mūsu organisma šūnu atjaunojas. Vēl pārsteidzo-šāk, ka ādas virsējie slāņi atjaunojas ik pa divām nedēļām. Ja tā notiktu ar visām mūsu ķermeņa šūnām, mēs būtu nemirstīgi. Taču dažas šūnas, piemēram, smadzeņu šūnas, neatjaunojas. Tas noveco, un novecojam ari mēs.

Pēc divām nedēļām mana āda vairs neglabās atmiņas par Olija plaukstu uz manējās, bet smadzenes to atcerēsies. Mēs varam iegūt vai nu nemirstību, vai pieskārienu atmiņu. Taču nevaram iegūt abas.

Q Vēlāk, 20.16

Olijs: tu agri esi ielogojusies

Madelina: Sastāstīju mammai, ka man ir daudz mājasdarbu. Olijs: vai ar tevi viss kārtībā?

Madelina: Tu jautā, vai neesmu saslimusi?

Olijs: jā

Madelina: Pagaidām nekādas vainas.

Olijs: tu satraucies?

Madelina: Nē. Man viss ir labi.

Madelina: Esmu pārliecināta, ka viss ir labi.

Olijs: tu satraucies Madelina: Mazliet.

Olijs: man nevajadzēja tā. piedod

Madelina: Nevajag atvainoties. Es to nenožēloju. Nemainītu ne pret ko.

Olijs: tik un tā

Olijs: tu esi pilnīgi pārliecināta, ka tev viss ok?

Madelina: Jūtos kā no jauna piedzimusi.

Olijs: no vienas sadošanās rokās, oho. iedomājies ko spētu paveikt viens skūpsts

Madelina: ...

Madelina: Draugi neskūpstās, Olij.

Olijs: pavisam labi draugi drīkst

PAIET DIVDESMIT ČETRAS stundas, bet es spēju domāt vienīgi par skūpstīšanos. Kad vien aizveru acis, redzu vārdus iedomājies, ko spētu paveikt viens skūpsts. Kādā brīdī aptveru, ka es nenieka nezinu par skūpstīšanos. Protams, esmu par to lasījusi. Turklāt redzējusi gana daudz skūpstu filmās, lai saprastu, ap ko lieta grozās. Tomēr ne reizi neesmu iztēlojusies sevi skūpstā.mās lomā, kur nu vēl skūpstītājas.

Karla saka: šodien mēs, iespējams, atkal varētu tikties, bet es nolemju vēl pāris dienu nogaidīt. Viņa nezina par pieskārienu manai potītei, sadošanos rokās un teju vienoto elpu. Vajadzētu viņai izstāstīt, bet es to nedaru. Baidos, ka viņa neļaus mums satikties. Kārtējie meli, ko pieskaitīt jau augošajam sarakstam. Patlaban Olijs ir vienīgais cilvēks manā dzīvē, kuram es neesmu melojusi.

Četrdesmit astoņas stundas pēc pieskāriena es joprojām jūtos normāli. Kamēr Karla mani nevēro, slepus paskatos savas veselības lapas. Visi rādītāji, asinsspiediens, pulss, temperatūra šķiet okei. Ne miņas no agrīniem brīdinājuma signāliem.

Mans ķermenis mazliet saniķojas, kad iztēlojos skūpstu ar Oliju, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tas ir tikai mīlas skurbums.

dzīve un nĀve

OLIJA NAV PIE sienas. Viņa nav pat tālākajā dīvāna stūri. Viņš sēž pašā vidū, atbalstījis elkoņus uz ceļgaliem, pastiepdams un atlaizdams vaļā savu gumijas aproci.

Vilcinoties stāvu durvīs. Viņa acis nenovēršas no manas sejas. Vai viņš jūt tikpat spēcīgu vēlmi aizņemt to pašu vietu, elpot to pašu gaisu, ko es?

Neizlēmīgi svārstos uz telpas sliekšņa. Es varētu doties uz viņa ierasto vietu pie sienas. Es varētu palikt tepat durvīs. Es varētu viņam teikt, ka nevajag izaicināt likteni, bet nespēju. Pat vairāk - es to negribu.

- Man liekas, ka oranžā ir tava krāsa, - visbeidzot viņš nosaka.

Esmu uzvilkusi vienu no saviem jaunajiem T krekliem. Tam ir V veida kakla izgriezums, piegulošs fasons, un nu tas ir mans mīļākais apģērba gabals. Iespējams, nopirkšu vēl desmit precīzi tādus pašus.

- Paldies. - Pielieku plaukstu pie vēdera. Tauriņi ir atgriezušies, un tiem nav miera.

- Vai man pavirzīties? - Viņš stingri nostiepj gumijas aproci starp īkšķi un rādītājpirkstu.

- Es nezinu, - atbildu.

Viņš pamāj ar galvu un sāk slieties kājās.

- Nē, pagaidi, - saku, piespiezdama otru roku pie vēdera un dodamās pie Olija. Es apsēžos, atstādama mūsu starpā pārdesmit centimetru.

Viņš ļauj gumijas aprocei noplīkšķēt pret delnas locītavu. Olija pleci atslābst, lai gan es pat nebiju nojautusi, ka viņš ir sasprindzis.

Apsēdusies viņam blakus, saspiežu kopā ceļgalus un sakumpstu. Saraujos pēc iespējas sīkāka, it kā tas varētu mazināt mūsu tuvumu.

Viņš paceļ roku no ceļgala, izstiepj to un pavirpina pirkstus.

Visa mana vilcināšanās pagaist, un es ieslidinu savu plaukstu viņējā. Mūsu pirksti iegulst savās vietās, it kā mēs būtu turējuši šādi sadotas rokas kopš laika gala. Nezinu, kā, bet atstatums starp mums sarūk.

Vai viņš pakustējās? Vai es?

Tagad mēs esam blakus viens otram, augšstilbi saskaras, apakšdelmi silda viens otru, mans plecs balstās pret viņa augšdelmu. Viņš novelk ar savu īkšķi pār manu, zīmēdams taku no pirksta kauliņa līdz delnas locītavai. Mana āda, ikkatra tās šūniņa, iekvēlojas. Vai normāli, veseli cilvēki tā dara visu laiku? Kā viņi pārdzīvo šīs sajūtas? Kā viņi spēj savaldīties un neaizskart viens otru visu laiku?

Viņš pavisam liegi noglāsta manu roku. Es zinu: tas ir jautājums, un paceļu skatienu no mūsu brīnumainajām plaukstām uz viņa sejas un acu, un lūpu brīnumaino virzību arvien tuvāk man. Vai es pakustējos? Vai viņš?

Viņa elpa ir silta, un tad viņa lūpas maigi kā tauriņš skar manas. Acis pašas no sevis aizveras. Romantiskajās komēdijās šajā ziņā nav melots. Acis ir jāpiever. Viņš atraujas, un manas lūpas kļūst aukstas. Vai es to daru nepareizi? Manas acis momentā ir vaļā un saduras ar viņa acu tumstošo zilgmi. Viņš skūpsta mani atkal - kā bīdamies turpināt un bīdamies apstāties. Es ieķeros viņa krekla priekšpusē un cieši turos.

Mani tauriņi trako.

«г

Viņš saspiež manu plaukstu, manas lūpas paveras, un mēs nogaršojam viens otru. Viņš garšo pēc sāļās karameles un saules gaismas. Vai vismaz tā, manuprāt, garšo sāļā karamele un saules gaisma. Viņš garšo pēc tā, ko es nekad agrāk neesmu pieredzējusi, - pēc cerības, pēc iespējas un nākotnes.

Šoreiz pirmā atraujos es, taču tikai tāpēc, ka man trūkst gaisa. Ja es varētu, skūpstītu viņu katru sekundi, katru dienu, visas dienas.

Viņš piespiež savu pieri manai. Viņa elpa silti slīd pār manu degunu un vaigiem. Та ir liegi salda. Tik saldena, ka kārojas vēl.

- Vai tas vienmēr ir tā? - es prasu bez elpas.

- Nē, - viņš atbild. - Tas nekad nav tā. - Saklausu izbrīnu viņa balsī.

Un vienā mirklī pilnīgi viss izmainās.

Vēlāk, 20.03

Olijs: izpaliek filmu vakars ar mammu?

Madelina: Es atcēlu. Karla dusmosies uz mani.

Olijs: kāpēc?

Madelina: Es apsolīju viņai, ka pavadīšu vairāk laika kopā ar mammu.

Olijs: es sajaucu tavu dzīvi

Madelina: Nē, lūdzu, nedomā tā.

Olijs: mēs šodien rīkojāmies neprātīgi Madelina: Es zinu.

Olijs: kur mums bija prāts?

Madelina: Es nezinu.

Olijs: varbūt mums vajadzētu iepauzēt?

Madelina: ...

Olijs: piedod, es mēģinu pasargāt tevi

Madelina: Ja nu piesardzība nav tas, ko man vajag?

Olijs: ko tas nozīmē?

Madelina: Nezinu.

Olijs: man vajag lai tu būtu drošībā, es negribu pazaudēt tevi

Madelina: Es knapi tev esmu!

Madelina: Tu nožēlo?

Olijs: ko? skūpstu?

Olijs: godīgi sakot?

Madelina: Protams.

Olijs: nē

Olijs: tu nožēlo?

Madelina: Nē.

VISUMS UN mana zemapziņa laikam sazvērējušies pret mani. Mēs ar mammu istabā spēlējam fonētisko. Tiktāl šīvakara spēlē man tikuši kauliņi, ar kuriem izspēlēt AARAA, BR1IFUBA un NOZLEEBUMI. Pēdējais dod man bonusu par lielāko izmantoto burtu skaitu. Mamma rauc pieri, raugoties uz spēles laukumu, un man šķiet, ka viņa apstrīdēs manu vārdu, tomēr ne. Viņa sarēķina punktus, un pirmoreiz mūžā es tiešām esmu uzvarējusi. Esmu apsteigusi viņu par septiņiem punktiem.

Palūkojos lejup uz rezultātu un tad atkal uz mammu. - Tu esi pārliecināta, ka saskaitīji pareizi? - pārvaicāju. Negribu turklāt vēl uzvarēt viņu.

Pārrēķinu rezultātu un redzu, ka viņai taisnība.

Mamma nenovērš skatienu no manas sejas, bet es turpinu urbties rezultātu tabulā. Viņa visu vakaru ir tāda - vērīga, it kā es būtu mīkla, kas jāatmin. Vai varbūt mani māc paranoja? Varbūt tā ir vainas sajūta par to, ka esmu tik savtīga, ka pat tagad gribu būt kopā ar Oliju? Ik mirkli, ko pavadu ar Oliju, es apgūstu kaut ko jaunu. Es kļūstu par ko jaunu.

Mamma izņem rezultātu tabulu man no rokām un paslej augšā manu zodu tā, ka nākas sastapt viņas skatienu. - Kas notiek, mīļā?

Grasos viņai melot, kad piepeši no ielas atskan spalgs kliedziens. Tam seko vēl viens kliedziens, tad neskaidra bļaustīšanās un skaļa durvju aizciršana. Mēs abas pagriežamies ar skatu pret logu. Es sāku slieties kājās, bet mamma uzliek plaukstu uz mana pleca un papurina galvu. Klausot viņai, palieku savā vietā, taču pie nākamā kliedziena “BEIDZ” mēs abas piesteidzamies pie loga.

Visi trīs - Olijs, viņa mamma un tētis - atrodas uz lieveņa. Viņu augumi veido ciešanu, baiļu un dusmu trijstūri. Olijs ieņēmis kaujas pozīciju, dūres sažņaugtas, kājas plati apņēmīgi atbalstītas uz zemes. Pat no šejienes varu redzēt, kā uz viņa rokām un sejas izspiedušās vēnas. Olija mamma sper soli pretim dēlam, bet viņš tai pasaka kaut ko tādu, kas liek sievietei atkāpties.

Olijs ar tēvu atrodas seju pret seju. Tēvam labajā rokā ir glāze. Nenolaižot acis no Olija, viņš to paceļ un lieliem malkiem izdzer sausu. Viņš pastiepj tukšo glāzi, lai Olija mamma to savāktu. Viņa izkustas, taču Olijs atkal pasaka ko tādu, kas viņu aptur. Tad Olija tēvs pagriežas un uzlūko sievu, joprojām rokā stingri sažņaudzis glāzi. Mirkli man šķiet, ka viņa paliks uz vietas.

Tomēr sievietes nepakļāvība nav ilga. Viņa sper soli tuvāk vīram. Viņš sagrābj sievu, nikni un draudīgi. Bet pēkšņi starp viņiem abiem ir Olijs. Viņš aizsit tēva roku prom un pastumj mammu sānis.

Tēvs, nu vēl niknāks, atkal klūp virsū. Olijs grūž viņu atpakaļ. Tēvs triecas pret sienu, taču nepakrīt.

Olijs sāk viegli mīņāties uz vietas, izpurinādams rokas un plaukstu locītavas līdzīgi kā bokseris, kurš gatavojas cīņai. Viņš mēģina novērst tēva uzmanību no mammas. Tas nostrādā. Tēvs klūp viņam virsū, sitot ar dūri. Olijs izlokās pa labi, tad pa kreisi. Tēvam raidot nākamo sitienu, Olijs atmuguriski nolec lejā pa lieveņa pakāpieniem. Tēvs netrāpa un aiz inerces notenterē lejā pa pakāpieniem. Viņš piezemējas garšļaukus uz asfaltētā celiņa un nekustas.

Olijs sastingst. Viņa mamma aizšauj abas plaukstas priekšā mutei. Mana mamma apliek roku man ap pleciem. Es piespiežu pieri pie stikla un iekrampējos palodzē. Mūsu visu acis ir pienaglotas Olija tēvam. Mirklis ieilgst. Ik sekunde, kurā viņš nekustas, sagādā briesmīgu atvieglojumu.

Pirmā salūst Olija mamma. Viņa nosteidz lejā pa pakāpieniem, sakņūp līdzās vīram un nobrauc ar plaukstu pār viņa muguru. Olijs ar žestiem rāda, lai mamma kāpjas atpakaļ, bet viņa dēlu neklausa. Viņa pieliecas tuvāk tieši tobrīd, kad Olija tēvs apmetas uz muguras. Viņš sakampj sievas rokas locītavu savās lielajās, nežēlīgajās plaukstās. Triumfējošu sejas izteiksmi vīrietis uzrauj sievas roku gaisā, it kā tā būtu viņam piešķirta trofeja. Viņš uzsvempjas kājās un uzvelk sievu sev līdzi.

Jau atkal Olijs metas viņu starpā, taču šoreiz tēvs ir sagatavojies. Ātrāk, nekā jebkad esmu redzējusi viņu kustamies, tēvs atlaiž sievu, sagrābj Oliju aiz krekla krāgas un iebelž viņam pa vēderu.

Olija mamma iekliedzas. Tad kliedzu arī es. Viņš bliež vēlreiz.

To, kas notiek tālāk, neredzu, jo izraujos no mammas un skrienu. Nedomāju, tikai kustos. Izbrāžos no istabas un šķērsoju gaiteni. Vienā acumirklī izmetos cauri hermētiskajai telpai un laukā pa durvīm.

Nezinu, kurp dodos, bet man ir jātiek pie viņa.

Nezinu, ko daru, bet man viņš ir jāpasargā.

Traucos pāri zālienam līdz Olija mājai tuvākajai mauriņa robežai. Mirklī, kad viņa tēvs kārtējo reizi raujas uz priekšu, iekliedzos: - STĀT!

Abi momentāni sastingst pussolī un šokēti paraugās uz mani. Olija tēvam atgriežas reibums. Viņš uzmei-muro atpakaļ pa trepēm un nozūd mājā. Mamma viņam seko.

Olijs saliecas, vēderu satvēris.

- Vai tev viss kārtībā? - vaicāju.

Viņš paskatās uz mani, sejā mijoties sāpēm, apjukumam un bailēm.

- Ej! Ej atpakaļ, - viņš saka.

Mamma sagrābj manu roku un mēģina aizvilkt prom. Miglaini aptveru, ka viņa ir histērijā. Viņa ir stiprāka, nekā es biju domājusi, taču mana nepieciešamība redzēt Oliju ir vēl stiprāka.

- Tev viss kārtībā? - vēlreiz izsaucos, neizkustēdamās ne no vietas.

Viņš iztaisnojas lēni un piesardzīgi, it kā kaut kas sāpētu, taču viņa sejā sāpes neatspoguļojas.

- Madij, viss okei. Ej atpakaļ. Lūdzu. - Starp mums abiem gulst mūsu jūtu pamatīgais svars. - Goda vārds, man viss okei, - viņš atkārto, un es ļaujos, lai mani aizvelk prom.

Tikai tad, kad esam atgriezušās hermētiskajā telpā, es sāku aptvert, ko izdarīju. Vai es tiešām nupat biju Laukā? Mans augšdelms mammas plaukstā ir kā skrūvspīlēs. Viņa ar varu pavērš mani ar skatu pret sevi.

- Es nesaprotu, - viņa saka spalgā un apjukušā balsī. - Kāpēc tu tā darīji?

- Man nekas nekait, - attraucu, atbildēdama uz jautājumu, ko viņa nav uzdevusi. - Tā bija tikai minūte. Mazāk nekā minūte.

Mamma atlaiž tvērienu un paceļ augšup manu zodu.

- Kāpēc lai tu riskētu ar dzīvību pilnīga svešinieka dēļ?

Neesmu pietiekami prasmīga mele, lai noslēptu savas jūtas no viņas. Olijs ir ieēdies manī līdz kaulam.

Viņa redz patiesību. - Viņš nav svešinieks, vai ne?

- Mēs esam tikai draugi. Draugi internētā, - saku. Klusēju. - Piedod. Es nepadomāju. Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņam viss ir kārtībā.

Berzēju ar plaukstām apakšdelmus. Mana sirds pukst tik strauji, ka sāp. Apjaušot savu pārsteidzīgo rīcību, mani pāršalc bailes, un es trīcu.

Pēkšņais drebulis pieliek punktu mammas jautājumiem un ievirza viņu ārstes režīmā. - Vai tu kaut kam pieskāries? - viņa prasa vēl un vēlreiz.

Atbildu “nē” vēl un vēlreiz.

- Man nācās izmest tavas drēbes, - mamma paziņo pēc tam, kad esmu pēc viņas pavēles nomazgājusies dušā. To sakot, viņa neskatās uz mani. - Un nākamās pāris dienas mums vajadzēs būt īpaši piesardzīgām, lai pārliecinātos, ka nekas...

Viņa apraujas, nespēdama izteikt turpmākos vārdus.

- Tā pat nebija minūte, - bilstu par mierinājumu mums abām.

- Reizēm pietiek ar minūti. - Viņas balss ir tik tikko saklausāma.

- Mammu, piedod...

Viņa paceļ roku un papurina galvu. - Kā tu varēji? -viņa čukst, beidzot ieskatīdamās man acis.

Neesmu pārliecināta, vai viņa jautā par manu izskriešanu Laukā vai par to, ka meloju viņai. Man nav atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem.

* * *

Tiklīdz mamma ir prom, es dodos pie loga, lai redzētu Oliju, bet viņa nekur nav. Droši vien viņš ir uz jumta. Ielienu gultā.

Vai es tiešām nupat biju Laukā? Kā smaržoja gaiss? Vai pūta vējš? Vai manas pēdas maz skāra zemi? Es pataustu ādu uz rokām, uz sejas. Vai tā ir citāda? Un es?

Visu mūžu esmu sapņojusi par došanos pasaulē. Un nu, kad esmu tajā pabijusi, neatceros ne nieka. Tikai ainu ar sāpēs salīkušu Oliju. Tikai viņa balsi ar lūgumu iet atpakaļ.

TOVAKAR ESMU GANDRĪZ iemigusi, kad paveras manas istabas durvis. Mamma vilcinās durvis, un es turu acis ciet, tēlodama, ka guļu. Tomēr viņa ienāk un apsēžas uz gultas man blakus.

Viņa labu bridi nekustas. Tad noliecas pār mani, un esmu pārliecināta, ka vēlas noskūpstīt manu pieri kā tolaik, kad biju maza, bet es aizveļos prom, joprojām izlikdamās aizmigusi.

Nezinu, kāpēc tā daru. Kas ir šī jaunā Madija, tik cietsirdīga bez jebkāda iemesla? Mamma pieceļas, un es nogaidu, līdz aizveras durvis, un tikai tad atveru acis.

Uz mana naktsskapīša stāv viena vienīga melna gumijas aproce.

Viņa zina.

dzīve ir dĀvana

NĀKAMAJĀ RĪTĀ pamostos no klaigām. Vispirms nodomāju, ka tā atkal ir Olija ģimene, tomēr troksnis ir pārāk tuvu. Tā ir mana mamma. Nekad agrāk neesmu dzirdējusi viņu paceļam balsi.

- Kā tu varēji? Kā tu varēji ielaist šeit svešinieku?

Nevaru saklausīt Karlas atbildi. Klusi atveru istabas

durvis un iztipinu kāpņu laukumā. Karla stāv kāpņu apakšā. Mamma it visādā ziņā ir sīkāka par Kārlu, bet, redzot, kā Karla stāv, sarāvusies pa gabalu no viņas, neviens to nepateiktu.

Es nedrīkstu pieļaut, ka vaina tiek uzvelta Karlai. Metos lejā pa trepēm.

- Vai kaut kas noticis? Viņa ir saslimusi? - Karla notver mani aiz rokas un papliķē pa seju, ar skatienu novērtēdama, vai mans ķermenis neuzrāda kādu slimības pazīmi.

- Viņa izgāja laukā. Viņa dēļ. Tevis dēļ. - Mamma pagriežas pret mani. - Viņa riskēja ar savu dzīvību un nedēļām ilgi ir man melojusi.

Tad atkal pievēršas Karlai. - Tu esi atlaista.

- Nē, lūdzu, mammu. Та nav viņas vaina.

Mamma apklusina mani ar rokas vēzienu. - Та nav

tikai viņas vaina, tu gribi teikt. Tā ir arī tava vaina.

- Piedod, - saku, bet tas neatstāj uz viņu nekādu iespaidu.

- Diemžēl. Karla, savāc savas mantas un ej.

Nu esmu izmisumā. Nespēju iztēloties savu dzīvi bez Karlas. - Lūdzu, mammu, lūdzu. Tas vairs neatkārtosies!

- Protams, neatkārtosies, - viņa noskalda ar absolūtu pārliecību.

Karla, nebilzdama ne vārda, kāpj augšā pa kāpnēm.

Nākamo pusstundu mēs ar mammu vērojam, kā Karla kravājas. Teju katrā istabā stāv viņas lasāmbrilles, pildspalvas un mapes.

Nav vērts notraukt asaras, jo tās tāpat turpina plūst pāri vaigiem. Nekad agrāk neesmu redzējusi mammu tik bargu. Kad beidzot tiekam līdz manai istabai, es iedodu Karlai savu “Puķes Aldžernonam” eksemplāru. Viņa palūkojas uz mani un pasmaida.

- Vai tad šī grāmata mani nesaraudinās? - Karla vaicā.

- Iespējams.

Viņa piespiež grāmatu pie krūtīm, cieši tur sev klāt un nenolaiž skatienu no manis.

- Tagad esi drosmīga, Madelina. - Es metos viņas skavās. Karla nomet savu medicīnas piederumu somu un grāmatu un cieši apskauj mani.

- Lūdzu, piedod, - čukstu.

Viņa saspiež mani vēl ciešāk. - Та nav tava vaina. Dzīve ir dāvana. Neaizmirsti to izdzīvot. - Viņas balss skan kaismīgi.

- Nu jau pietiks, - stāvot durvīs, strupi saka mamma. Viņas pacietības mērs ir pilns. - Es zinu, ka jums abām ir ļoti skumji. Ticiet vai ne, arī man ir skumji. Taču tev ir laiks doties. Tūlīt pat.

Karla palaiž mani vaļā. - Esi drosmīga. Atceries: dzīve ir dāvana. - Viņa paceļ savu medicīnas piederumu somu.

Mēs visas kāpjam lejā pa trepēm. Mamma izsniedz Karlai pēdējo algas čeku, un viņa ir prom.

Asimptota, -as, v. 1. Vēlme, kura nepārtraukti tuvojas piepildījumam, taču nekad to nesasniedz. (Vitīra 2015)

TIKLĪDZ ESMU ATGRIEZUSIES istabā, atrauju vaļā aizkarus. Olijs stāv pie loga, atspiedis pieri pret dūri, kas piespiesta loga rūtij. Cik sen viņš jau gaida? Paiet sekunde, līdz viņš aptver, ka esmu klāt, bet ar to pietiek, lai es pagūtu ieraudzīt viņa bailes. Acīmredzot mana sūtība dzīvē ir iesvelt bailes to sirdīs, kuri mani mīl.

Es gan neapgalvoju, ka Olijs mani mīl.

Viņa skatiens klejo pār manu augumu, manu seju. Viņš ar rokām žestikulē, lai es atrakstu, bet es papurinu galvu. Olijs sarauc pieri, vēlreiz atkārto žestu, bet es atkal papurinu galvu. Viņš nozūd no loga un atgriežas ar flomāsteru.

Ж UT

Piekrītoši pamāju. Un tu? Noplātu muti.

Ш Ā[

Papurinu galvu.

чтгжгази

Pamāju.

ЮТЗИЯЗТИ1

Pamāju.

flOJI »D

Paraustu plecus.

ж гг iv mā23it vst

Es ar vienu vienīgu galvas mājienu kā pantomīmas aktieris nodemonstrēju izcilu veselību, eksistenciālus pārdzīvojumus, nožēlu un milzīgu zaudējuma izjūtu.

Mēs mēmi veramies viens otra.

Papurinu galvu. Tas nozīmē: Nē, nevajag atvainoties. Tā nav tava vaina. Tu neesi vainīgs. Tāda ir dzīve.

MAMMA KLUSĒJOT nometas uz ceļiem, uzlasa mūsu Godīgā Pictionary spēles zīmējumu stērbeles un saliek tās rūpīgā kaudzītē. Viņa saglabā katras spēles labākos zīmējumus (t. i., vai nu īpaši veiksmīgus, vai īpaši neizdevušos). Dažreiz mēs nostalģiski pārlapojam mūsu kolekciju, līdzīgi kā citas ģimenes caurskata senas fotogrāfijas. Mammas pirksti uzkavējas pie sevišķi slikta zīmējuma, kurā kāds ragains radījums lidinās virs caurumaina apļa.

Viņa paceļ zīmējumu un rāda man. - Kā tu pēc šī varēji atminēt vārdu “skaitāmpants”? - Viņa neveikli iespurdzas, pūloties atkausēt ledu.

- Nezinu, - saku un iesmējos, pakāpdamās solīti pretim. - Tu zīmē briesmīgi.

Radījums ir domāta govs, un ar apli ir domāts mēness. Tiesa, mans minējums bijis apbrīnojams, ņemot vērā viņas drausmīgo zīmējumu.

Mirkli viņa pārstāj raust kaudzīti un apsēžas uz papēžiem. - Es šonedēļ tiešām patīkami pavadīju laiku kopā ar tevi, - viņa saka.

Pamāju ar galvu, taču klusēju. Mammas smaids pagaist. Tagad, kad mēs ar Oliju vairs nedrīkstam nedz redzēties, nedz sazināties, es daudz vairāk laika pavadu kopā ar mammu. Tas ir vienīgais labums no šī negadījuma.

Tad pastiepjos, satveru mammas plaukstu un saspiežu to. - Es arī.

Viņa vēlreiz pasmaida, taču šoreiz vārāk. - Es nolīgu vienu no medmāsām.

Pamāju ar galvu. Mamma man piedāvāja intervēt potenciālās Karlas aizstājējas, bet es atteicos. Nav svarīgi, ko viņa nolīgst. Neviena nekad nespēs aizstāt Kārlu.

- Rīt man jāatgriežas darbā.

- Es zinu.

- Kaut man nebūtu tevi jāatstāj...

- Ar mani viss būs labi.

Viņa sakārto jau tā nevainojami līdzeno zīmējumu žūksni. - Vai tu saproti, kāpēc man bija jādara tas, ko es izdarīju? - Mamma ir ne vien atlaidusi Kārlu, bet arī atslēgusi pieeju internētam un atcēlusi manu klātienes arhitektūras nodarbību ar misteru Votermenu.

Visu nedēļu esam izvairījušās par to runāt. Par maniem meliem. Kārlu. Oliju. Mamma uz nedēļu paņēma atvaļinājumu un Karlas prombūtnes laikā gādāja par mani. Viņa veica vitālo veselības rādītāju mērījumus ik stundu, nevis pēc divām stundām un ikreiz, kad tie bija normāli, atvieglojumā uzelpoja.

Ceturtajā dienā viņa paziņoja, ka briesmas ir aiz muguras. Mums noveicās, viņa teica.

- Par ko tu domā? - mamma vaicā.

- Man pietrūkst Karlas.

- Man arī, bet es būtu slikta māte, ja ļautu viņai palikt. Vai saproti? Viņa riskēja ar tavu dzīvību.

- Viņa bija mans draugs, - klusi bilstu.

Beidzot uzšvirkst dusmas, ko visu nedēļu esmu no viņas gaidījusi.

- Bet viņa nebija tavs draugs vien. Karla bija tava medmāsa. Viņai bija jāgādā par tavu drošību. Viņa nedrīkstēja pakļaut riskam tavu dzīvību un iepazīstināt ar pusaugu puišiem, kuri salauzīs tev sirdi. Draugi nedod veltas cerības.

Laikam izskatos tikpat satriekta, cik jūtos, jo piepeši mamma apraujas un bezspēcīgi nolaiž rokas. - Ai, meitiņ. Piedod man.

Un tad zaudējuma apziņa man iebelž, pēkšņi un spēji. Karlas tiešām vairs nav. Viņas šeit nebūs rīt, kad mamma dosies uz darbu. Viņas vietā būs kāds cits. Karla ir prom, un tā ir mana vaina. Un arī Olijs ir zudis. Man nekad nebūs izredžu uz otro skūpstu. Noelšos aiz sāpēm, ko rada šī doma, apzinoties beigas, kas pienākušas kaut kam īsti nesāktam.

Esmu pārliecināta, ka galu galā mamma ļaus man pieslēgties internētam un mēs atkal varēsim sarakstīties IM, bet ar to nebūs gana. Ja gribu būt godīga pret sevi, jāatzīst, ka ar to nekad nebūtu bijis gana.

Es nekad nesasniegšu galu visām tām takām, kuras gribu mērot kopā ar viņu.

Mamma piespiež plaukstu pie savas sirds. Es zinu, ka mēs jūtam vienu sāpi.

- Pastāsti man par viņu, - mamma ierosina.

Tik sen esmu gribējusi pastāstīt mammai par viņu, bet nu nezinu, ar ko sākt. Mana sirds ir tik pilna ar Oliju. Tāpēc es sāku no sākuma. Pastāstu to, kā pirmoreiz ieraudzīju viņu, par to, kā viņš kustas - viegli un plūstoši, un apņēmīgi. Stāstu par puiša okeāna krāsas acīm un tulznainajām delnām. Arī to, ka viņš nemaz nav tik cinisks, kā pats domā. Par viņa nežēlīgo tēvu, par viņa apšaubāmo ģērbšanās stilu.

Stāstu mammai, ka viņš uzskata mani par asprātīgu, gudru un skaistu, tieši tādā secībā, un secībai ir nozīme.

Visu to, ko nedēļām ilgi esmu gribējusi pateikt. Mamma klausās, tur manu roku un raud kopā ar mani.

- Šķiet, ka viņš ir lielisks. Es saprotu, kāpēc tu tā domā.

- Ir ari.

- Man žēl, ka tu esi slima.

- Tā nav tava vaina.

- Zinu, bet es vēlētos, kaut varētu tev sniegt vairāk par šo.

- Vai es varu pieslēgt internētu? - Man jāpamēģina.

Viņa papurina galvu. - Prasi man kaut ko citu, mīļā.

- Lūdzu, mammu.

- Та būs labāk. Es negribu, lai tev salūzt sirds.

- Mīlestība nevar mani nogalināt, - saku, atkārtodama Karlas teikto.

- Tā nav taisnība, - mamma noteic. - Kurš tev to sastāstīja?

RIEBĪGĀ MEDMĀSA

MANA JAUNĀ MEDMĀSA ir despots bez smaida un ar medmāsas sertifikātu. Viņu sauc Džaneta Pričerta. - Vari saukt mani par Māsu Džanetu, - viņa saka. Viņas balss ir nedabiski spalga, kā tāds trauksmes zvans.

Viņa uzsver vārdu Māsa, lai es noprastu, ka nav vēlams uzrunāt vienkārši par Džanetu. Viņas rokasspiediens ir pārāk stingrs, it kā viņa būtu drīzāk radusi sagraut, nevis lolot.

Iespējams, mans vērtējums nav objektīvs.

Uz viņu paskatoties, redzu vienīgi to, cik ļoti šī medmāsa atšķiras no Karlas. Viņa ir tieva, savukārt Karla bija tukla. Viņas valoda nav vircota ar spāņu vārdiem. Viņai nav ne mazākā akcenta. Salīdzinājumā ar Kārlu viņas visādā ziņā ir mazāk.

Ap pēcpusdienu esmu nolēmusi mainīt attieksmi un pielāgoties, taču tieši tobrīd uz mana klēpjdatora parādās pirmā no viņas zīmītēm.

Mamma ir atjaunojusi pieeju internētam, taču tikai mācību laikā. Viņa apgalvo, ka drīkstu to izmantot vienīgi skolas uzdevumiem, bet esmu pārliecināta, ka tas ir kaut kādā mērā saistīts ar faktu, ka Olijam atsākusies skola un viņš pārrodas mājās tikai pēc pīkst. 15.00.

Ielūkojos pulkstenī. Ir 14.30. Nolemju nemainīt savu attieksmi un nepielāgoties. Māsa Džaneta varēja vismaz dot man iespēju pārkāpt kādu noteikumu, pirms pieņēma, ka esmu to pārkāpēja.

Nākamajā dienā situācija neuzlabojas.

Nākamās nedēļas laikā atmetu jebkādu cerību pārvilināt viņu savā pusē. Viņas misija ir skaidra - monitorēt, apvaldīt un kontrolēt.

Mēs ar Oliju ieejam jaunā ritmā. Dienas gaitā fragmentāri sarakstāmies starp manām mācību stundām skaipā. Pulksten 15.00 Ļaunā medmāsa izslēdz rūteri, un mūsu saziņa pārtrūkst. Vakaros pēc vakariņām un laika, ko pavadu kopā ar mammu, mēs ar Oliju veramies viens otrā pa logu.

Lūdzos mammai mainīt noteikumus, bet viņa nav pierunājama. Mamma apgalvo, ka tas esot tāpēc, lai pasargātu mani.

Nākamajā dienā Ļaunā medmāsa atrod kārtējo iemeslu atstāt man zīmīti.

Blenžu uz zīmīti, atcerēdamās, ka Karla promejot sacīja tos pašus vārdus: Dzīve ir dāvana. Vai es savu izniekoju?

OLIJA DIENAS REŽĪMS

6.55 Stāv pie loga. Uzraksta uz stikla TĪ88AJ. [<-] 7.20 Gaida, kad Kara izpīpēs savu cigareti.

7.25 Dodas uz skolu.

1 5.45 Atgriežas mājās no skolas.

1 5.50 Stāv pie loga. Izdzēš TI88AJ un uzraksta uz stikla UA3.

21.05 Stāv pie loga. Uzraksta dažus jautājumus.

22.00 Uzraksta uz stikla UQAM ITŽIAMU^AJ^A.

MADIJAS DIENAS REŽĪMS

6.50 Gaida, kad logā parādīsies Olijs.

6.55 Sapriecājas.

7.25 izsamist.

3.00-15.00 ignorē Ļauno medmāsu. Piedalās mācību stundās. Pilda mājasdarbus. Lasa. Nemitīgi pārbauda /М ziņojumus. Palasa vēl mazliet, ī 5АО Vēro, kā piebrauc Olija auto.

15.50 Sapriecājas.

16.00 Atkal pilda mājasdarbus. Atkal lasa.

13.00-21 .OO Vakariņas/laiks kopā ar mammu.

21.01 Gaida, kad togā parādīsies Olijs.

21.05 Sapriecājas. Žestikulēdama atbild uz jautājumiem.

22.01 Izsamist, viss no jauna.

ТА KĀ OLIJAM atsākusies skola, mūsu tiešsaistes sarakstes seansi kļuvuši vēl retāki un īsāki. Viņš atraksta, kad vien var: starp mācību stundām vai nereti pat stundas vidū. Pirmajā skolas nedēļā viņš cenšas, cik spēj, lai es justos tā, it kā atrastos viņam blakus. Olijs atsūta bildes ar savu skapīti (Nr. 23), stundu sarakstu, bibliotēku un bibliotekāri, kura izskatās uz mata tāda, kādu es iztēlojos vidusskolas bibliotekāri, - īsi sakot, kā no grāmatas un brīnišķīga. Viņš sūta bildes ar matemātikas vienādojumiem no savām matemātikas profilkursa stundām, angļu valodas profilkursa literatūras sarakstu, menzūru un Petri trauku bildes no bioloģijas un ķīmijas stundām.

To pirmo nedēļu es aizvadu - un tā nudien šķiet kā atvadas, it kā neredzēšanās ar Oliju man kaut ko maksātu -, darot visu kā parasti: lasot, mācoties, nenomirstot. Nomainu nosaukumus grāmatām viņa literatūras sarakstā. Stāsts par diviem skūpstiem. Kas noskūpsta lakstīgalu. Kamēr es gulēju skūpstoties. Un tādā garā.

Ar Ļauno medmāsu ieslīgstam nīgrā rutīnā. Es tēloju, ka viņa neeksistē, savukārt viņa atstāj pielipinātas pat vēl drausmīgāka satura zīmītes, tā darot man zināmu, ka eksistē gan.

Tomēr runa nav par ilgām pēc Olija vien. Esmu greizsirdīga arī uz viņa dzīvi, uz pasauli, kas paveras aiz viņa namdurvīm.

Viņš apgalvo, ka vidusskola neesot nekāda medusmaize, bet es neesmu pārliecināma. Kā gan citādi nosaukt vietu, kas eksistē vienīgi tāpēc, lai mācītu tev par pasauli? Kā saukt vietu ar draugiem un skolotājiem, ar bibliotēku, grāmatu klubu, matemātikas klubu un debašu klubu, un jebkādu citu klubu, ar pēcstundu nodarbībām un bezgalīgām iespējām?

Ritot trešajai nedēļai, uzturēt mūsu attiecības šādā jaunā formātā kļūst grūtāk. Es ilgojos pēc sarunām ar viņu. Pantomīmai ir robežas. Es ilgojos atrasties vienā telpā ar viņu, alkstu pēc viņa fiziskās klātbūtnes, pēc tās sajūtas, ar kādu mans ķermenis vienmēr apzinājies viņējo. Kaislīgi vēlos viņu iepazīt. Un iepazīt to Madiju, kāda esmu, kad esmu kopā ar viņu.

Šādi mēs turpinām, līdz beidzot notiek neizbēgamais.

Es stāvu pie loga, kad piebrauc viņa mašīna. Gaidu, kad viņš izkāps un pamās mūsu ierasto sveicienu, taču pirmais neizkāpj viņš.

No auto aizmugures iznirst meitene, kura nav Kara.

Varbūt tā ir Karas draudzene.

Taču tad Kara izraušas ārā no mašīnas un ielamzā mājā, pametot Oliju un Noslēpumaino Meiteni vienus. Noslēpumainā Meitene smejas par kādu Olija repliku. Viņa pagriežas, uzliek savu roku viņam uz pleca un uzsmaida tā, kā viņam esmu smaidījusi es.

Vispirms mani pārņem šoks, īsti neticu tam, ko acis rāda. Vai viņa aiztiek manu Oliju? Vēders sažņaudzas. Viduklī mani saspiež milzīga plauksta. Mani orgāni maina savu atrašanos tiktāl, ka sajūtos ačgārni pati savā ādā.

Ļauju aizkaram noslīgt un atraujos no loga. Jūtos kā lūriķe.

Prātā atgriežas mammas vārdi. Es negribu, lai tev salūst sirds. Viņa zināja, kas notiks. Vienmēr būs kāda cita. Kāda, kura nav slima. Kāda, kura var iziet laukā no mājas. Kāda, ar kuru viņš var sarunāties, kurai var pieskarties un kuru var skūpstīt, un ar kuru var darīt visu to pārējo.

Apspiežu vēlēšanos atgriezties pie loga un novērtēt savu sāncensi. Taču tā nav sacensība, ja viens no dalībniekiem pat nejaudā ierasties spēles laukumā. Un nav būtiski, kā viņa izskatās. Nav būtiski, vai viņa ir garkājaina vai īskājaina. Vai viņa ir bāla vai iesauļojusies, vai viņas mati ir melni vai brūni, vai rudi, vai blondi. Nav būtiski, vai viņa ir glīta vai ne.

Būtiski ir tas, ka viņa jūt saulstarus uz savas ādas. Viņa elpo nefiltrētu gaisu. Būtiski ir tas, ka viņa dzīvo tajā pašā pasaulē, kurā dzīvo Olijs, taču es ne. Es nekad tajā nedzīvošu.

Vēlreiz palūru. Viņas plauksta joprojām gulst uz Olija pleca, un viņa joprojām smejas. Viņš sarauktu pieri raugās augšup manā logā, bet es esmu pārliecināta, ka viņš nevar mani redzēt. Tomēr viņš pamāj, un es atkal pietupstos, mums abiem tēlodama, ka manis te nav.

ESMU ATCĒLUSI kārtējo mammas un meitas vakaru, tāpēc mamma atnāk uz manu istabu.

- Nu, - viņa iesāk.

- Piedod, ka atcēlu, mammu. Es tikai jūtos mazliet nelāgi.

Viņa nekavējoties piespiež plaukstas virspusi manai pierei.

- Emocionāli, nevis fiziski, - precizēju. Nespēju izmēzt no galvas ainu, kā Noslēpumainās Meitenes roka gulst uz Olija pleca.

Viņa pamāj, taču nenolaiž delnu, līdz ir pārliecinājusies, ka man nav piemeties drudzis.

- Nu, - ieminos, skubinādama viņu. Es tik tiešām vēlos palikt viena.

- Ari es reiz biju pusaudze. Un vienīgais bērns ģimenē. Es jutos ļoti vientuļa. Man šķita, ka būt pusaudzim ir ārkārtīgi sāpīgi.

Tad tāpēc viņa ir šeit? Mamma domā, ka esmu vientuļa? Viņai šķiet, ka man uznākuši kaut kādi pusaudžu melnie?

- Es neesmu vientuļa, mammu, - atcērtu. - Es esmu viena. Tas nav viens un tas pats.

Mamma saraujas, taču neatkāpjas. Viņa noliek kaut ko, ko turējusi rokās, un glāsta manu vaigu, līdz es ieskatos viņai acīs.

- Es zinu, meitiņ. - Mammas rokas atkal ir viņai aiz muguras. - Varbūt tagad nav piemērots bridis. Vai tu gribi, lai es eju prom?

Viņa vienmēr ir tik saprātīga un saprotoša. Ir grūti uz viņu dusmoties.

- Nē. Viss okei. Piedod. Paliec. - Pievelku kājas, atbrīvodama vietu viņai. - Ko tu tur slēp? - vaicāju.

- Es atnesu tev dāvanu. Man šķita, ka tā neliks tev justies tik vientuļai, bet nu vairs neesmu par to pārliecināta.

Viņa izvelk ierāmētu fotogrāfiju, ko pirmīt slēpa aiz muguras. Mana sirds krūtīs sažņaudzas. Та ir sena fotogrāfija ar mums četriem - mani, mammu, tēti un brālīti -, kurā mēs stāvam pludmalē, kādā tropu nostūrī. Saule aiz muguras ir norietējusi, un tas, kurš attēlu uzņēmis, izmantojis zibspuldzi, tāpēc mūsu sejas uz tumstošo debesu fona ir spožas, gandrīz mirdzošas.

Mans brālītis ar vienu roku turas pie tēta, bet otrā satvēris mazu, brūnu plīša zaķēnu. Viņš ir miniatūra mammas kopija ar tiem pašiem melnajiem, taisnajiem matiem un tumšajām acīm. Patiesībā vienīgā atšķirība ir tā, ka viņam ir tēta tumsnējā āda. Tētim mugurā saskaņots krekls un šorti Aloha rakstā. Jefiņš ir vienīgais apzīmējums, kas man nāk prātā, viņu raksturojot. Un tomēr viņš ir tik glīts. Tēta roka skauj mammas plecu, un izskatās, ka viņš piekļauj mammu tuvāk. Viņš raugās tieši kamerā. Ja jebkad dzīvojis kāds, kuram bijis viss, ko sirds kāro, tad tas ir bijis mans tētis.

Mammai mugurā sarkana vasaras kleita bez lencēm ziedu rakstā. Mitrie mati cirtojas gar vaigiem. Viņu nerotā nedz kosmētika, nedz rotaslietas. Goda vārds, salīdzinājumā ar to mammu, kura patlaban sēž man blakus, viņa izskatās pēc mammas versijas no paralēlās realitātes. Šķiet, ka tropu pludmalē ar tiem cilvēkiem viņa iederas labāk nekā ieslodzīta šeit, šajā istabā kopā ar mani. Viņa tur mani rokās un vienīgā neskatās kamerā. Viņa smejoties raugās uz mani. Es plati smaidu to muļķīgo, bezzobaino smaidu, kādā prot atplaukt vienīgi bē-bīši.

Nekad agrāk neesmu redzējusi fotogrāfiju, kurā es atrastos Laukā. Nezināju, ka tāda eksistē.

- Kur tas ir? - prasu.

- Havaju salās. Maui bija tava tēta iemīļotākā vieta.

Viņas balss pārtapusi gandrīz čukstā. - Tev ir tikai

četri mēneši, vēl pirms mēs uzzinājām, kāpēc tu nepārtraukti slimo. Mēnesi pirms avārijas.

Piespiežu fotogrāfiju pie krūtīm. Mammas acis pie-riešas ar asarām, kas tomēr nenorit.

- Es mīlu tevi, - mamma čukst. - Vairāk, nekā tu apzinies.

Taču es to apzinos. Vienmēr esmu jutusi, kā viņas sirds tiecas nosargāt manējo. Viņas balsī skan šūpuļ-dziesma. Es joprojām sajūtu viņas rokas ieaijājam mani miegā un viņas skūpstus man uz vaigiem no rīta. Un es tāpat mīlu viņu. Nespēju iztēloties pasauli, no kuras viņa atteikusies manis dēļ.

Nezinu, ko teikt, tāpēc saku, ka arī mīlu viņu. Ar to nepietiek, bet nāksies samierināties.

Kad mamma aiziet, es nostājos pie spoguļa un turu fotogrāfiju pie sejas. Skatos te uz sevi attēlā, te spogulī un atkal attēlā.

Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas.

Ievelku savās sīkajās plaušās tik daudz gaisa, cik tās jaudā uzņemt, un aizturu elpu. Kopš tā brīža turu to ciet.

KAD PIEEJU PIE loga, Olijs mani jau gaida. Lieliem, trek niem burtiem viņš uzraksta:

.зязитяая иаяла гАЦЯОТАЯоалз

Pantomīmā nodemonstrēju pilnīgi un absolūti ne esošu greizsirdību.

DAŽREIZ ES PĀRLASU savas mīļākās grāmatas no beigām līdz sākumam. Sāku ar pēdējo nodaļu un lasu atpakaļgaitā, kamēr tieku līdz pirmajai. Šādi lasot, varoņi nonāk no cerības līdz izmisumam, no pašapzināšanās līdz šaubām. Mīlasstāstus pārīši sāk kā mīlētāji un beidz kā svešinieki. Grāmatas par pieaugšanu kļūst par stāstiem, kuros zūd pamats zem kājām. Iemīļotākie grāmatu varoņi atgriežas starp dzīvajiem.

Ja mana dzīve būtu grāmata un jūs to lasītu ačgārni, nekas neizmainītos. Šodiena ir tāda pati kā vakardiena. Rītdiena būs tāda pati kā šodiena. “Grāmatā par Madiju” visas nodaļas ir vienādas.

Līdz parādās Olijs.

Pirms viņa mana dzīve bija palindroms - vienāda gan uz priekšu, gan atpakaļ, kā vārdu savienojums “sapals arī tad ēda tīras lapas” vai “sile, putra, kartupelis”. Bet Olijs ir kā iemaldījies burts, vārda vai frāzes vidū iemests lielais, treknais X, kas izjauc secību.

Un tagad manā dzīvē vairs nav nekādas kārtības. Gandrīz vai vēlos, kaut nebūtu sastapusi viņu. Kā lai atgriežos pie savas vecās dzīves, dienām, kas stiepjas manā priekšā ar nebeidzamu un nesaudzīgu vienmuļību? Kā lai atgriežos un atkal kļūstu par Meiteni, kura Lasa? Nav arī tā, ka es nicinātu savu dzīvi starp grāmatām. Visu, ko zinu par pasauli, esmu mācījusies no tām. Taču koka apraksts nav koks, un tūkstotis papīra skūpstu nekad nebūs vienlīdzīgi ar Olija lūpu pieskārienu manējām.

PĒC NEDĒĻAS kaut kas iztrūcina mani no miega. Pieslejos sēdus. Galvu pārņēmusi miega migla, bet sirds auļo un ir nomodā: tā zina kaut ko tādu, ko prāts vēl nenojauš.

Pametu skatienu pulksteni. 3.01 naktī. Mani aizkari ir aizvērti, bet es pamanu spīdumu no Olija istabas. Aizšļūcu līdz logam un paveru aizkarus. Visa viņa māja mirdz vienās gaismās. Pat lieveņa apgaismojums ir ieslēgts. Mana sirds sāk aulekšot vēl straujāk.

О nē. Vai viņi atkal ķīvējas?

Aizcērtas durvis. Troksnis ir vārs, bet nepārprotams. Sažņaudzu aizkarus rokās un gaidu, ilgodamās ieraudzīt Oliju. Ilgi nav jāgaida, jo tūliņ pat viņš izsteberē uz lieveņa it kā būtu pagrūsts.

Tapat kā iepriekš mani pārņem dziņa doties pie viņa. Es gribu iet pie viņa. Man vajag skriet pie Olija, lai viņu mierinātu, lai pasargātu.

Viņš savā ierastajā tempā atgūst līdzsvaru un savilktām dūrēm ar joni pagriežas pret durvīm. Kopā ar Oliju gatavojos uzbrukumam, kurš tā arī neseko. Veselu minūti viņš stāv kaujas pozā ar seju pret durvīm. Nekad neesmu redzējusi viņu tik rāmu.

Aizrit vēl viena minūte, un tad Olijam uz lieveņa pievienojas mamma. Viņa mēģina pieskarties dēla rokai, bet Olijs raujas prom un pat nepalūkojas uz viņu. Galu galā mamma padodas. Tiklīdz viņa ir aizgājusi, viss saspringums pamet Olija ķermeni. Viņš piespiež delnas acīm, un pleci sāk raustīties. Viņš paskatās augšup

uz manu logu. Pamāju, bet Olijs neatbild. Aptveru, ka viņš nevar mani saskatīt, jo gaisma ir izslēgta. Skrienu pie slēdža. Bet, kad atgriežos pie loga, viņš ir nozudis.

Piespiežu savu pieri, plaukstas, apakšdelmus stiklam.

Nekad neesmu vairāk kārojusi izlīst laukā no savas ■ ādas kā šobrīd.

DAŽREIZ PASAULE tev atklājas. Esmu viena krēslainajā verandā. Vēlas pēcpusdienas saule caur stikloto logu šķeļ gaismas trapeci. Es paceļu skatienu un pārpalikušajā gaismā ieraugu virmojam putekļu kripatiņas, kristālbaltas un zaigojošas.

Ir veselas pasaules, kas eksistē, mums nezinot.

IR SAVĀDI aptvert, ka tu vēlies nomirt. Šī apjausma neatnāk kā zibsnis, kā pēkšņa epifānija. Та rodas lēnām kā gaisa sūce balonā - tikai atpakaļgaitā.

Aina ar Oliju, kurš vienatnē raud uz sava lieveņa, neiziet man no prāta.

Blenžu uz bildēm, kuras viņš man sūtīja no skolas. Atrodu katrā no tām vietu sev. Madija bibliotēkā. Madija stāv pie Olija skapīša un grasās iet uz stundu. Madija kā populārākā meitene skolā.

Iegaumēju katru manas ģimenes fotogrāfijas milimetru, mēģinādama izzīlēt tās noslēpumus. Apbrīnoju vēl veselo Madiju, mazītiņo Madiju, kuras priekšā plešas bezgalīgu iespēju pilna dzīve.

Kopš manā dzīvē ienāca Olijs, pastāv divas Madijas: tā, kura dzīvo ar grāmatu palīdzību un negrib nomirt, un tā, kura dzīvo un pieļauj, ka nāve būs niecīga samaksa par to. Pirmā Madija brīnās par savu domu virzību. Bet otrā Madija, tā no Havaju salu fotogrāfijas, ir kā Dievs -nejutīga pret aukstumu, badu, slimībām, dabas un cilvēka izraisītām kataklizmām. Viņa ir nejutīga pret sirdssāpēm.

Та otrā Madija zina, ka šī blāvā pusdzīve nav īsta dzīvošana.

Mīļo mammu!

Sākšu ar to, ka es tevi mīlu. To tu jau zini, bet var gadīties, ka man vairs nebūs iespējas tev to pateikt.

Tātad. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.

Tu esi gudra un stipra, un sirsnīga, un nesavtīga. Nevaru vēlēties vēl labāku mammu.

Tu nesapratīsi to, ko es grasos teikt. Nezinu, vai pati to saprotu.

Pateicoties tev, es esmu dzīva, mammu, un jūtos ļoti, ļoti pateicīga par to. Pateicoties tev, esmu nodzīvojusi tik ilgi un guvusi iespēju iepazīt savu mazo pasaules daļiņu. Bet ar to nepietiek. Vainīga neesi tu. Vainīga ir šī nepanesamā dzīve.

Es to nedaru vienīgi Olija dēļ. Vai varbūt tomēr. Es nezinu. Nezinu, kā to paskaidrot. Tas vienlaikus ir Olija dēļ un nav Olija dēļ. Es vienkārši vairs nespēju paraudzīties uz pasauli pa vecam. So jauno sevis pusi es atklāju, iepazinusi Oliju, un šī jaunā puse neprot tupēt klusi un rāmi un vienkārši vērot.

Vai atceries, kā mēs pirmoreiz kopā lasījām “Mazo princi”? Es biju tik satriekta, ka viņš beigās nomira. Nespēju saprast, kā viņš var izvēlēties nāvi tikai tāpēc, lai varētu atgriezties pie savas rozes.

Tagad es laikam to saprotu. Viņš neizvēlējās mirt. Roze bija visa viņa dzīve. Bez rozes viņš nebija īsteni dzīvs.

Es nezinu, mammu. Es nezinu, ko daru. Zinu vienīgi to, ka man tas ir jādara. Reizēm ilgojos, kaut es varētu atgriezties laikā un būt tāda kā agrāk, pirms jebko sapratu. E3et tas nav izdarāms.

Diemžēl. Piedod man. Es tevi mīlu.

Madija

DZIRDE

Signalizācijas sistēma mēģina ziņot par manu bēgšanu, izdvešot skaļu PĪĪP ikreiz, kad nospiežu kādu ciparu tastatūrā. Atliek cerēt, ka šī skaņa ir pārāk negaidīta un manas mammas istaba atrodas pārāk tālu no durvīm, lai viņa to saklausītu.

Durvis ar nopūtu atdarās.

Esmu Laukā.

Pasaule ir tik klusa, ka dārd.

TAUSTE

Parādes durvju rokturis ir metāliski auksts un gluds, gandrīz slidens. To ir viegli atlaist, un es to atlaižu.

REDZE

Ir četri no rīta un pārāk tumšs, lai izšķirtu nianses. Manas acis uztver tikai objektu aptuveno formu, miglainus siluetus uz naksnīgo debesu fona. Liels koks, mazāks koks, pakāpieni, dārzs, bruģēta taka līdz vārtiem un žogs abpus tiem. Vārti, vārti, vārti.

OŽA

Esmu Olija dārzā. Gaiss ir piesātināts, piebriedis ar smaržām - ziedi, zeme, manas milstošās bailes. Noglabāju to savās plaušās. Sviežu oļus pret viņa logu, gribu, lai viņš iznāk laukā.

GARŠA

Olijs stāv manā priekšā, pārsteigts. Nesaku ne vārda. Piespiežu savas lūpas viņējām. Sākumā viņš ir sastindzis, nedrošs un neatsaucīgs, bet tad atraisās. Negaidīti viņš pievelk mani cieši sev klāt. Viena viņa roka glāsta manus matus, otra cieši skauj vidukli.

Viņš garšo tieši tā, kā iespiedies manā atmiņā.

MĒS NĀKAM pie prāta.

Vismaz Olijs nāk. Viņš atraujas un stingri satver manus plecus abās rokās. - Ko tu dari te, ārā? Vai tev viss kārtībā? Kaut kas noticis? Tavai mammai viss okei?

Esmu varen bravūrīga. - Man viss kārtībā. Viņai viss kārtībā. Es bēgu prom.

Lampa no viņa istabas virs mums met tieši tik daudz gaismas, lai es saskatītu apjukumu slīdam pār viņa seju.

- Es nesaprotu, - viņš nosaka.

Dziļi ievelku elpu, bet pusceļā sastingstu.

Nakts gaiss ir dzestrs, mitrs un smags un nepavisam nelīdzinās gaisam, ko jebkad esmu elpojusi.

Mēģinu to atelpot, izspiest laukā no savām plaušām. Man kņud lūpas un sareibst galva. Vai tās ir tikai bailes vai kaut kas cits?

- Madij, Madij, - viņš čukst man ausī. - Ko tu esi izdarījusi?

Nespēju atbildēt. Mana rīkle ir nosprostota, it kā es būtu norijusi akmeni.

- Mēģini neelpot, - viņš saka un sāk virzīt mani atpakaļ uz manu māju.

Mirkli, varbūt divus ļauju, lai viņš mani velk, bet tad iecērtos.

- Kas ir? Tu vari paiet? Vai tevi vajag nest?

Purinu galvu un izrauju savu roku no viņa plaukstas.

Iemalkoju nakts gaisu. - Es teicu, ka bēgu prom.

Viņš izdveš skaņu, kas izklausās pēc rūciena. - Ko tu runā? Tev ir pirmsnāves vēlēšanās?

- Tieši pretēji, - atbildu. - Tu man palīdzēsi?

- Kādā ziņā?

- Man nav mašīnas. Es neprotu braukt. Es neko nezinu par pasauli.

Viņš izdveš vēl vienu skaņu, kaut ko starp rūcienu un smiekliem. Kaut es tumsā varētu saskatīt viņa acis.

Kaut kas aizcērtas. Durvis? Sagrābju viņa rokas un pierauju mūs abus pie viņa mājas ārsienas. - Kas tas bija?

- Apžēliņ. Durvis. Manā mājā.

Pieploku pie sienas vēl ciešāk, cenzdamās izzust. Šķielēju uz celiņu, kas ved no manas mājas, gatava ieraudzīt, ka pa to tuvojas mana mamma. Bet viņas tur nav.

Aizveru acis. - Uzved mani uz jumta.

- Madij...

- Es visu paskaidrošu.

Viss mans plāns balstās uz viņa palīdzību. Patiesībā neesmu apsvērusi, kas notiks, ja viņš atteiksies.

Vienu elpas vilcienu klusējam. Tad divus. Tad trīs.

Olijs satver manu roku un ved mani ap stūri uz to viņa mājas pusi, kas atrodas vistālāk no manas. Tur augstas trepes ved līdz pat jumtam.

- Vai tu nebaidies no augstuma? - viņš apvaicājas.

- Nezinu. - Sāku rāpties.

Kad tiekam uz jumta, es sakņūpu, bet Olijs mēģina pārliecināt, ka tas ir lieki.

- Lielākā daļa cilvēku tik un tā neskatās uz augšu, -viņš apgalvo.

Paiet pāris minūšu, iekams mana sirds atgūst normālu ritmu.

Olijs piemetas sēdus ar savu pierasti neparasto grāciju. Priecājos vērot viņu kustībā.

- Nu, ko tagad? - pēc brīža viņš jautā.

Paraugos apkārt. Man vienmēr gribējies zināt, ko viņš

te augšā dara. Vietumis jumts ir nolaidens, taču mēs sēžam līdzenajā daļā, tālākajā galā. Sazīmēju aprises: mazs koka galds ar krūzi, lampa un daži saburzīti papīri. Varbūt viņš te augšā raksta, sacer sliktu dzeju. Limerikus.

- Vai tā lampa darbojas? - prasu.

Olijs mēmi ieslēdz to, un lampa met ap mums izkliedētas gaismas apli. Gandrīz baidos paskatīties uz viņu.

Saburzītie papīri uz galda ir fast food, kastītes. Tātad viņš nav slepens dzejnieks. Blakus galdam dažus priekšmetus sedz putekļu pelēks pārklājs. Zemē mētājas instrumenti - uzgriežņu atslēgas, dažādu izmēru asknaib-les, āmuri un vēl šis tas, ko es nepazīstu. Te ir pat lodlampa.

Pēdīgi paskatos uz Oliju.

Viņš ir atspiedis elkoņus uz ceļiem un veras pamazām austošajās debesīs.

- Ko tu te augšā dari? - es jautāju.

- Šobrīd tam nav nekādas nozīmes. - Viņa balss ir skarba, un viņš neuzlūko mani. Vairs ne miņas no tā puiša, kurš pirms dažām minūtēm mani tik kaismīgi skūpstīja. Viņa izbailes par mani aizēnojušas visu pārējo.

Dažreiz mēs rīkojamies pareizo iemeslu vadīti, dažreiz - nepareizo, un dažreiz nav iespējams saskatīt atšķirību.

- Man ir zāles, - ierunājos.

Viņš jau tāpat tik tikko kustas, bet nu sastingst pavisam. - Kādas zāles?

- Eksperimentālas, Pārtikas un zāļu pārvaldes neapstiprinātas. Pasūtīju internētā. No Kanādas. - Meli nāk viegli, bez piepūles.

- Internetā? Kā tu vari zināt, ka tās ir drošas?

- Kārtīgi izpētīju.

- Tik un tā tu nevari būt pārliecināta...

- Es neesmu pārgalvīga. - Izturu viņa skatienu. Šie meli domāti tam, lai pasargātu Oliju. Tos dzirdot, viņš izskatās atvieglots.

Neatlaižos. - Ar tām vajadzētu pietikt, lai pavadītu pāris dienu laukā. Mammai neteicu, jo viņa negribētu riskēt, bet es...

-Jo tas ir riskanti. Tu tikko teici, ka tās nav Pārtikas un zāļu pārvaldes...

- Pāris dienām būs gana droši. - Mana intonācija neatstāj vietu šaubām. Nogaidu, cerēdama, ka viņš sagremos melus.

- Jēziņ. - Olijs paslēpj seju plaukstās un neatlaiž. Kad viņš paceļ acis, manī raugās mazāk nelokāms Olijs. Pat viņa balss atmaigst. - Varēji man to pateikt piecas minūtes ātrāk.

Daru, ko varu, lai uzlabotu omu. - Mēs skūpstījāmies! Un pēc tam tu dusmojies uz mani. - Sarkstu no runām par skūpstīšanos un no maniem nepiespiestajiem meliem. - Es grasījos tev teikt. Es tev saku. Nupat pateicu.

Viņš ir pārāk gudrs, lai uzķertos, tomēr grib, lai tā būtu patiesība. Viņš grib, lai tā būtu patiesība, vairāk nekā grib pašu patiesību. Smaids, kas pārslīd viņa sejai,

1

ir piesardzīgs, bet tik skaists, ka nespēju novērsties. Tāda smaida dēļ melotu viņam vēlreiz.

- Та, - saku. - Kas ir tur apakšā?

Viņš pasniedz man pārklāja stūri, un es parauju to nost.

Sākumā man nav skaidrs, ko es redzu. Tas ir līdzīgi kā lasīt šķietami nejaušu vārdu virknējumu, pirms teikums tapis skaidrs.

- Tas ir skaists, - saku.

- To sauc par telūriju.

- Vai to tu šeit darīji? Radīji visumus?

Viņš parausta plecus.

Uzpūš rāms vējš, un planētas lēni sāk griezties. Mēs abi klusēdami vērojam to kustību.

- Vai tu par to esi droša? - Viņa balsī no jauna iezagušās šaubas.

- Lūdzu, Olij, palīdzi man! Lūdzu. - Es norādu uz telūriju. - Man arī ir jāaizbēg, tikai uz īsu brīdi.

Viņš pamāj ar galvu. - Kur tu gribi doties?

Т

- MADIJ, NOPIETNI. Mēs nevaram braukt uz Havaju salām.

- Kāpēc ne? Es sagādāju mums lidmašīnas biļetes. Es rezervēju viesnīcu.

Mēs sēžam Olija mašīnā uz piebraucamā ceļa. Viņš ieliek atslēgu aizdedzē, bet nepagriež.

- Tu joko? - viņš prasa, rūpīgi nopētīdams manu seju un meklēdams tajā pierādījumu tam, ka jokoju. Tādu neatradis, sāk gausi purināt galvu. - Havaju salas ir trīs tūkstošus jūdžu attālumā.

- Tāpēc lidosim.

Viņš ignorē manus centienus koķetēt. - Tu nopietni? Kad tu to dabūji gatavu? Kā? Kāpēc?

- Vēl viens jautājums, un sanāks pieci fiksie, - at-cērtu.

Olijs nolīkst uz priekšu un piespiež pieri pie stūres.

- Vakar vakarā ar kredītkarti, jo es gribu redzēt pasauli.

- Tev ir kredītkarte?

- Tiku pie tādas pirms pāris nedēļām. Ir savs labums no dzīvošanas kopā ar vecāku sievieti.

Viņš atrauj pieri no stūres, tomēr joprojām blenž uz priekšu, neskatīdamies man acīs. - Ja nu tev kaut kas notiek?

- Nekas nenotiks.

- Bet ja nu notiek?

- Man ir tabletes, Olij. Tās palīdzēs.

Viņš aizžmiedz acis un uzliek roku uz atslēgas. - Zini, mums ari te, Dienvidkalifornijā, ir pasaules atliku likām.

- Bet neviena humuhumunukunukuapua.

Olija lūpu kaktiņos riešas sīks pussmaids. Man vajag, lai smaids izplūst pār visu viņa seju.

Viņš pagriežas pret mani. - Par ko tu runā?

- Par humuhumunukunukuapua.

- Kas ir humu-tas?

- Havaju salu nacionālā zivs.

Viņa smaids izplešas. - Protams. - Viņš pagriež aizdedzes atslēgu. Olija acu skatiens kavējas pie viņa mājas, un smaids mazliet pabalē. - Uz cik ilgu laiku?

- Divām naktīm.

- Labs ir. - Viņš saķer manu plaukstu un uzspiež tai ašu buču. - Braucam apskatīt to zivi.

Jo tālāk no Olija mājām esam, jo labāka, itin kā gaisīgāka kļūst viņa oma. Šis ceļojums dod viņam lielisku ieganstu nomest ģimenes uzkrauto slogu kaut uz mazu brīdi. Turklāt Maui dzīvo Zaks - sens viņa draugs no Ņujorkas laikiem.

- Tu būsi sajūsmā par viņu, - Olijs man apgalvo.

- Būšu sajūsmā par visu, - attraucu.

Mūsu reiss ir tikai septiņos no rīta, tāpēc esmu ieplānojusi izmest līkumu.

Viņa mašīnā jūtos kā ļoti skaļā, ļoti strauji skrejošā burbulī. Viņš atsakās atvērt logus. Vēl vairāk, Olijs uz priekšējā paneļa nospiež pogu, kas izslēdz gaisa cirkulāciju. Troksnis, ar kādu riepas skar asfaltu, rada sajūtu, it kā man ausīs kāds dobji un nerimtīgi šņāktu. Cīnos ar vēlmi aizspiest tās.

Olijs apgalvo, ka mēs nebraucam sevišķi ātri, bet man šķiet - mēs nesamies cauri kosmosam. Esmu lasījusi, ka ātrvilcienu pasažieri stāsta, ka pasaule ārpus vilciena no ātruma ņirb. Zinu, ka mēs nepārvietojamies ne tuvu tik strauji. Un tomēr ainava mainās pārāk ātri, lai manas gausās acis pagūtu tai pieķerties. Knapi samanu namus tālumā, brūnajos kalnos. Zīmes virs ceļa ar mīklainiem simboliem un uzrakstiem pagaist, pirms pagūstu tās atšifrēt. Buferu uzlīmes un numurzīmes zibenīgi parādās un pazūd.

Kaut arī izprotu fizikas likumsakarības, šķiet savādi, ka mans ķermenis spēj pārvietoties, lai gan pati rāmi sēžu. Nu, ne gluži rāmi. Ikreiz, kad Olijs uzgāzē, iegrimstu ar muguru krēslā un sasveros uz priekšu ikreiz, kad viņš bremzē.

Palaikam viņš palēnina gaitu, lai es garāmbraucošajās mašīnās spētu saskatīt citus cilvēkus.

Pabraucam garām sievietei, kura krata galvu un klapē ar plaukstām pa stūri. Tikai tad, kad esam tikuši viņai garām, es iedomājos, ka viņa, iespējams, kustējās mūzikas ritmā. Kādas citas mašīnas aizmugurē divi knēveļi rāda man mēli un smejas. Nereaģēju, jo neesmu īsti pārliecināta par etiķeti šādos gadījumos.

Pakāpeniski sākam braukt daudz cilvēcīgākā ātrumā un pametam autostrādi.

- Kur mēs esam? - vaicāju.

- Viņa dzīvo Korejtaunā.

Man galva dūc no centieniem skatīties uz visām pusēm vienlaikus. Te ir spoži izgaismotas zīmes un izkārtnes tikai korejiešu valodā. Tā kā es šo valodu neprotu, izkārtnes šķiet kā mākslas darbi ar skaistām, noslēpumainām aprisēm. Protams, tās, visticamāk, vēsta kaut ko tik ikdienišķu kā Restorāns vai Aptieka, vai Atvērts 24 stundas.

Lai gan vēl ir agrs, tik daudz cilvēku kaut ko jau dara -staigā vai pļāpā, vai sēž, vai stāv, vai skrien, vai brauc ar velosipēdu. Gluži vai nespēju noticēt, ka viņi tiešām ir īsti. Cilvēki ir precīzi tādi paši kā tās mini figūriņas, ko es ievietoju savos arhitektūras modeļos, tikai šoreiz viņi Korejtaunai piešķir dzīvības dvašu.

Varbūt es pati neesmu gluži īsta un patiesībā nemaz neatrodos te.

Mēs braucam vēl dažas minūtes. Pēdīgi piestājam pie divstāvu daudzdzīvokļu nama ar strūklaku pagalmā.

Olijs atsprādzē savu drošības jostu, bet negrasās kāpt laukā no mašīnas. - Ar tevi nekas nevar notikt, - viņš iedrošina.

Es pastiepjos un satveru Olija roku. - Paldies, - ir vienīgais vārds, kas nāk prātā. Gribu pastāstīt viņam, ka viņa dēļ atrodos te, laukā. Ka mīlestība atver pasauli.

Es biju laimīga, pirms satiku viņu. Bet nu esmu dzīva, un tas nav viens un tas pats.

KARLA IEKLIEDZAS UN aizklāj seju, mani ieraudzījusi.

- Vai tu esi spoks? - Viņa saķer manus plecus, piespiež mani savai krūtežai, aijā šurpu turpu, tad atkal saspiež. Kad viņa beigusi, man plaušās vairs nav atlicis necik gaisa.

- Ko tu te dari? Nevar būt, ka tu esi te, - viņa teic, joprojām spiezdama mani.

- Es ari priecājos tevi redzēt, - izdvešu.

Viņa pastumj mani nost, pagroza galvu, it kā es būtu kaut kāds brīnums, un apkampj mani vēl mazliet.

- Vai, manu meitiņ, - Karla saka. - Ai, kā es ilgojos pēc tevis! - Viņa tur manu seju savās plaukstās.

- Es arī ilgojos pēc tevis. Lūdzu, piedod par...

- Beidz. Tev nav, par ko atvainoties.

- Tu zaudēji darbu manis dēļ.

Karla parausta plecus. - Tiku pie jauna. Bet pēc tevis es ilgojos.

- Es arī ilgojos pēc tevis.

- Tava mamma darīja to, kas viņai bija jādara.

Negribu domāt par mammu. Tāpēc paraugos apkārt

pēc Olija, kurš pakāpies sānis.

- Tu atceries Oliju? - ierunājos.

- Kā tad to seju var aizmirst? Un to augumu, - Karla nosaka pietiekami skaļi, lai puisis sadzirdētu. Karla pieiet pie Olija un ierauj viņu tikai mazuliet savaldīgākā apskāvienā nekā mani.

- Tu rūpējies par mūsu meiteni? - Viņa atraujas un mazliet par stipru papliķē pa Olija vaigu.

Olijs to paberzē. - Daru, ko varu. Nezinu, vai jums tas zināms, bet viņa spēj būt visai stūrgalvīga.

Karla labu brīdi skatās te uz mani, te uz Oliju, nojauzdama saspīlējumu mūsu starpā.

Mēs joprojām stāvam uz viņas sliekšņa.

- Nāciet iekšā. Nāciet iekšā, - viņa vedina.

- Negaidījām, ka tu tik agri būsi augšā, - bilstu ienākot.

- Kad kļūsti vecāks, sāc gulēt mazāk. Gan redzēsi.

Gribu vaicāt: “Vai arī es kādreiz novecošu?” Taču prasu:

- Vai Rosa mājās?

- Augšstāvā, guļ. Tu gribi, lai es viņu uzmodinu?

- Mums nav laika. Es tikai vēlējos redzēt tevi.

Viņa atkal saņem manu seju savās plaukstās un vēlreiz nopēta, šoreiz ar medmāsas aci.

- Es acīmredzot daudz ko esmu palaidusi garām. Ko tu te dari? Kā tu jūties?

Olijs pakāpjas tuvāk, gribēdams dzirdēt manu atbildi. Apviju rokas ap vidukli.

- Lieliski, - saku daudz par līksmu.

- Pastāsti viņai par tabletēm, - Olijs ieminas.

- Kādām tabletēm? - Karla uzstāj, raudzīdamās tikai manī.

- Man ir tabletes. Eksperimentālas.

- Labi zinu, ka tava mamma neatļāva tev lietot neko eksperimentālu.

- Pati tās sagādāju. Mamma nezina.

Karla saprotoši māj ar galvu. - No kurienes?

Stāstu viņai to pašu, ko teicu Olijam, bet viņa man nenotic. Ne uz mirkli. Karla aizklāj muti ar plaukstu, un viņas acis ir platas kā varoņiem multfilmās.

Ielieku visu sirdi savā skatienā un mēmi lūdzos. Lūdzu, Karla. Lūdzu, saproti. Lūdzu, neatmasko mani. Tu teici, ka dzīve ir dāvana.

Viņa novēršas un ar plaukstu velk mazus aplīšus iedobē virs krūtīm.

-Jūs noteikti esat izsalkuši. Pagatavošu kaut ko brokastīs.

Viņa norāda, lai sēžamies koši dzeltenā, ārkārtīgi mīkstā dīvānā, tad nozūd virtuvē.

- Precīzi šādu es biju iztēlojusies viņas māju, - saku Olijam, tiklīdz viņa ir prom. Negribu, lai viņš uzdod jautājumus par tabletēm.

Neviens no mums nesēžas. Pabīdos vienu divus soļus nostāk no Olija. Sienas ir nokrāsotas pamattoņos. Teju ikkatru virsmu klāj mīļi nieciņi un fotogrāfijas.

- Izskatās, ka tabletes viņu nesatrauc, - Olijs pēdīgi ierunājas. Viņš pievirzās tuvāk, bet es saspringstu. Baidos, ka viņš sajutīs melus man aiz ādas.

Klimstu pa dzīvojamo istabu, pētīdama fotogrāfijas ar dzimtas sievietēm, kuras visas kā viena līdzinās Karlai. Virs divvietīga dīvāna karājas milzīga bilde, kurā Karla tur rokās Rosu, vēl zīdaini. Kaut kas šajā foto man atgādina manu mammu. Tas, kā Karla raugās uz Rosu - ne tikai ar mīlestību, bet arīdzan ar tādu kā kvēli, it kā viņa būtu gatava uz visu, lai pasargātu mazuli. Nekad nespēšu mammai atlīdzināt par visu, ko viņa manis labā darījusi.

* * *

Karla mums brokastīs pagatavo čilakiles - kukurūzas tortiljas ar salsu, sieru un crema Mexicana⁴, kas nedaudz līdzinās creme frcache. Tas ir gardas un svaigas, bet notiesāju vienu vienīgu kumosu. Esmu pārāk satraukta, lai ēstu.

- Klau, Karla. Kāds ir tavs profesionālais vērtējums, vai, tavuprāt, tabletes tik tiešām palīdz? - Olijs prasa. Viņa balsi pārplūdina optimisms.

- Varbūt, - Karla attrauc, bet, to sakot, groza galvu.

- Es negribu dot jums veltas cerības.

- Paskaidro, - iesāku. Man ir jāpajautā viņai, kāpēc es vēl neesmu slima, bet nespēju. Esmu ieslodzīta savos melos.

- Iespējams, tabletes aizkavē saslimšanu. Pat ja nekādu tablešu nebūtu, varbūt tu vienkārši vēl neesi saskārusies ar nevienu no slimības ierosinātājiem.

- Vai varbūt tabletes iedarbojas, - bilst Olijs. Cerība viņu saviļņojusi. Ciktāl tas skar viņu, šīs tabletes ir īsts brīnums.

Karla no pretējās galda puses papliķē Olija delnu.

- Tu esi lādzīgs puisis, - viņa uzslavē.

Karla izvairās paskatīties uz mani, savāc mūsu tukšos šķīvjus un dodas uz virtuvi.

Sekoju viņai, kauns dara manus soļus gausus. - Paldies tev.

Karla nosusina rokas dvielī. - Es saprotu tevi. Saprotu, kāpēc tu esi te, ārā.

- Karla, es varu nomirt.

Viņa samitrina trauku lupatiņu un nomēž jau tāpat tīro virsmu. - Es pametu Meksiku nakts vidū tukšām rokām. Necerēju, ka izdzīvošu. Daudziem tas neizdodas, bet es tik un tā devos prom. Es aizbraucu no tēva, mātes, no māsas un brāļa.

Viņa izskalo lupatiņu un turpina: - Viņi mēģināja mani apturēt. Teica, ka tā dēļ nav vērts riskēt ar dzīvi, bet es iecirtos, ka tā ir mana dzīve un es pati lemšu, cik vērta tā ir. Sacīju, ka došos prom un vai nu miršu, vai nodzīvošu labāku dzīvi.

Viņa vēlreiz izskalo lupatiņu un spēcīgi izžņaudz to. - Teikšu tev tā: kad es tonakt pametu savu māju, jutos tik brīva kā vēl nekad. Pat tagad, visu šo laiku, ko esmu pavadījusi šeit, ne reizi neesmu jutusies tik brīva kā tonakt.

- Un tu to nenožēlo?

- Protams, nožēloju. Та ceļojuma laikā notika daudz nelāgu lietu. Un, kad nomira māte un tēvs, es netiku uz bērēm. Rosa nezina neko par savu dzimteni. - Viņa nopūšas. - Ja tu nenožēlo, tātad nedzīvo.

Ko nožēlošu es? Mans prāts riņķo cauri iztēles uzburtām ainām: mamma viena pati manā baltajā istabā domā, kur palikuši visi, kurus viņa reiz mīlēja. Mamma viena zaļojošā laukā, nolaidusi acis skatās uz manu, mana tēta un brālīša kapu. Mana mamma vientuļa nomirst tajā mājā.

Karla pieskaras manai rokai, un es nesaudzīgi izmēžu visas šīs ainas no prāta. Nespēju izturēt šādas domas. Ja domāšu, nejaudāšu dzīvot.

- Varbūt es nesaslimšu, - čukstu.

- Tieši tā, - viņa saka, un cerība kā vīruss izplatās manī.

UZ REDZI

JAUT. Kā vislabāk mazināt ausu sāpes, ko izraisa spiediena maiņa lidmašīnā?

ATB. Košļājot košļeni. Arī skūpstoties.

JAUT. Kura ir labākā sēdvieta: pie loga, pa vidu vai pie

ejas?

ATB. Viennozīmīgi pie loga. Atrodoties 32 000 pēdu virs zemes, ir, ko redzēt. Ņemiet vērā, ka sēdvieta pie loga nozīmē to, ka jūsu ceļojuma kompanjons, iespējams, būs iestrēdzis blakus neatkārtojami garlaicīgam muldoņām. Skūpstīšanās (ar kompanjonu, nevis muldoņu) ir efektīva arī šajā situācijā.

JAUT. Cik reižu stundā lidmašīnas kabīnē tiek atsvaidzināts gaiss?

ATB. Divdesmit.

JAUT. Cik cilvēku var ērti apsegties ar vienu aviokompānijas pledu?

ATB. Divi. Obligāti paceliet rokas balstu starp jūsu krēsliem un piespiedieties cik vien iespējams cieši, lai tiktu nosegta maksimāla platība.

Kā tas iespējams, ka cilvēks radījis kaut ko tik apbrīnojamu kā lidmašīna un tik šausmīgu kā atombumba?

JAUT.

ATB. Cilvēks ir noslēpumaina un paradoksāla būtne.

JAUT. Vai es izjutīšu turbulenci?

ATB. Jā. Katra cilvēka dzīvē ir jābūt nelielai turbulencei.

- ESMU IZDOMĀJIS, ka slīdošā bagāžas lente ir ideāla dzīves metafora, - Olijs teic, sēdēdams uz vienas tādas, kas nekustas.

Ne man, ne viņam nav nododamās bagāžas. Man līdzi ir vienīgi maza mugursoma ar būtiskāko - zobu birsti, tīru apakšveļu, Lonely Earth Maui ceļvedi un “Mazo princi”. Tas man noteikti bija jāņem līdzi. Izlasīšu vēl vienu reizi, lai redzētu, kā mainījusies stāsta jēga.

- Kad tu tā izdomāji? - prasu.

- Tik tikko. - Olijs ir ekscentrisku teoriju pārņemts, gaidot, kad jautāšu, lai viņš paskaidro sīkāk.

- Vai negribi vēlreiz to pārdomāt, pirms aplaimo mani? - vaicāju.

Viņš nošūpo galvu un lēkšus piezemējas tieši manā priekšā. - Es gribētu sākt aplaimošanu tūliņ pat. Lūdzu.

Augstsirdīgi pamāju, lai jau turpina.

- Tu piedzimsti. Tevi uzsviež uz tās trakās pariktes, vārdā dzīve, kas virzās tikai uz riņķi un riņķi vien.

- Cilvēki šajā teorijā ir koferi?

-Jā.

- Turpini.

- Gadās, ka tu nokrīti par ātru. Gadās, ka citi koferi, krizdami tev uz galvas, sabojā tevi tik pamatīgi, ka tu īsti vairs nespēj funkcionēt. Reizēm tu noklīsti vai tiec aizmirsts un riņķo mūžam.

- Kas notiek ar tiem, kurus noceļ nost?

- Tie dodas aizvadīt vienmuļu dzīvi kaut kur kādā

Pāris reižu atveru muti, nesaprazdama, ar ko sākt.

Viņš uztver to kā piekrišanu. - Redzi? Nevainojami. -Viņa acis smej man pretī.

- Nevainojami, - novelku, ar to domādama viņu, nevis teoriju. Ieviju savus pirkstus starp viņa pirkstiem un paraugos apkārt. - Vai te izskatās tā, kā palicis tavās atmiņās? - Olijs te reiz jau ir bijis desmit gadu vecumā ģimenes atpūtas braucienā.

- Patiesībā neatceros visai daudz. Tikai to, kā tētis sodās, ka havajiešiem nenāktu par ļaunu izdot mazliet naudas, lai atpūtniekiem uzlabotu pirmo iespaidu.

Terminālis ņudz no sagaidītājiem - havajiešu sievietēm garās, ziediem izrakstītās kleitās ar sveiciena plakātiem rokās, pār apakšdelmu pārmestām tradicionālajām violetu un baltu orhideju lei vītnēm. Gaiss nesmaržo pēc okeāna. Tas ož rūpnieciski - pēc reaktīvo dzinēju degvielas un tīrīšanas līdzekļiem. Та ir smarža, kuru es varētu iemīļot, jo tā vēstītu, ka ceļoju. Trokšņu intensitāte mums apkārt pieaug un mazinās, un ik brīdi dzirdami aloha sveicieni, ko izdzied kā sagaidītāji, tā ģimenes. Ja runājam par pirmajiem iespaidiem, šis nav peļams. Jābrīnās, kā Olija tēvs visu mūžu pamanījies nodzīvot šajā pasaulē, neapzinoties, kas tajā vērtīgs.

- Vai tavā bagāžas teorijā tava mamma ir viens no koferiem, kas tiek sabojāts?

Viņš piekrītoši pamāj.

- Un tava māsa? Viņa ir no tiem, kas noklīst un mūžam iet uz riņķi?

Viņš atkal pamāj.

- Un tu?

- Tāpat kā māsa.

- Un tavs tētis?

- Viņš ir tā slīdošā lente.

Es papurinu galvu. - Nē, - nosaku un satveru viņa roku. - Viņam nedrīkst būt pēdējais vārds, Olij.

Esmu samulsinājusi viņu. Viņš izrauj savu plaukstu no manas, pakāpjas mazliet nostāk, pēta termināli.

-Tev, dārgumiņ, vajag lei vītni, - Olijs ierunājas. Viņš pamāj uz sveicēju, kura vēl nav sagaidījusi savu viesi.

- Nevajag, - iebilstu.

- Un kā vēl vajag, - Olijs uzstāj. - Pagaidi tepat. -Viņš aizspraucas līdz sievietei. Sākumā viņa noliedzoši purina galvu, bet Olijs, kā jau paradis, neatstājas. Pēc pāris sekundēm viņi abi skatās uz manu pusi. Pamāju, lai pierādītu viņai, ka esmu jauka un draudzīga, akurāt tāds cilvēks, kuram gribētos atdāvināt bezmaksas lei viju.

Viņa atmaigst. Olijs atgriežas triumfējošs. Sniedzos pēc ziedu vijas, taču viņš pats to uzslidina man pār galvu.

- Zini, tradicionāli lei vijas tika dāvātas tikai karaliskās ģimenes locekļiem, - norādu, citēdama savu ceļvedi. Viņš saņem manus matus plaukstās un noglāsta man skaustu, pirms ļauj vijai noslīgt vietā.

- Kurš tad to nezina, princesīt?

Pieduros vītnei, juzdamās tā, it kā lei būtu ziedojusi man kādu tiesu sava skaistuma.

- Mahalo nui loa, - saku. - Tas nozīmē liels paldies tev.

- Tu tajā ceļvedī esi izlasījusi katru sīkumu, vai tā?

Pamāju ar galvu. - Ja man būtu koferis, - saku, - es

to mīlētu. Ceļojot es to notītu ar plēvi. Aplīmētu ar uzlīmēm no katras jebkad apceļotās vietas. Un, kad ieraudzītu to uz slīdošās bagāžas lentes, saķertu abām rokām un būtu tik laimīga, ka man tāds ir, jo tad mani piedzīvojumi varētu sākties pa īstam.

Olijs veras manī kā neticīgais, kurš konfrontēts vismaz ar Dieva eksistences iespējamību, ja ne eksistences pierādījumu. Pēc tam ievelk mani savos apskāvienos, un mēs esam savijušies kopā, viņa seja ieslēpta manos matos, un mana seja piespiesta viņa krūtīm, ne gaismas stariņa starp mūsu augumiem.

- Nemirsti, - viņš saka.

- Nemiršu, - atbildu.

Solījums, -a, v. 1. Meli, kurus gribi paturēt pie sevis. (Vitīra 2015)

VADOTIES PĒC CEĻVEŽA, Maui salai ir galvas forma. Neilgais pārbrauciens ar taksometru vedīs mūs šķērsām pāri kaklam, visgarām žoklim, pāri zodam, mutei, degunam un augšup līdz platajai pierei. Esmu rezervējusi mums viesnīcu Kaanapali, kas, ģeogrāfiski izsakoties, atrodas paurī, tieši virs matu līnijas.

Pagriežamies ap stūri, un pēkšņi mūsu acīm paveras okeāns, tas plešas gar ceļu pa kreisi no mums. Ne vairāk kā trīsdesmit pēdu attālumā.

Okeāna bezgalīgais plašums ir šokējošs. Tas sniedzas līdz pat zemes malai.

- Neticami, ka esmu palaidusi to visu garām, - prātoju. - Esmu palaidusi garām visu plašo pasauli.

Olijs papurina galvu. - Nesteidzies, Madij. Nu mēs esam šeit.

Ieskatos Olija okeāna krāsas acīs un slīkstu, no visām pusēm ūdeņu ielenkta. Te ir tik daudz, ko redzēt, ka grūti aptvert, kam pievērst uzmanību. Pasaule ir pārāk liela, un man nepietiek laika to apskatīt.

Jau atkal viņš lasa manas domas. - Vai tu gribi piestāt un apskatīt?

- Jā, lūdzu.

Olijs pavaicā šoferim, vai viņš neiebilst, ja piestāsim, un vadītājs atbild, ka nav problēmu. Viņš tuvumā zinot jauku vietu, parku un piknika laukumu.

Esmu laukā no mašīnas, pirms dzinējs beidzis darboties. Līdz ūdenim ir īss kāpiens lejup pa nogāzi un pāri smiltīm.

Olijs soļo gabaliņu aiz manis.

Okeāns.

Tas ir zilāks, lielāks, bangaināks, nekā biju iztēlojusies. Vējš planda manus matus, bružā smiltis un sāli pret manu ādu, iekļūst nāsīs. Paciešos, līdz esmu lejā no kalna, tad novelku kurpes. Uzrullēju džinsu staras tik augstu, cik iespējams. Smiltis ir karstas, sausas un irdenas. Tas plūst pāri manām pēdām un sijājas cauri pirkstu starpām.

Ejot tuvāk ūdenim, smilšu konsistence mainās. Nu tās ķep pie manām pēdām, apvilkdamas tās kā ar otru ādu. Pašā ūdens malā tās vēlreiz pārvēršas un pārtop par plūdeņu samtu. Manas pēdas atstāj nospiedumus šajā mīkstajā segumā.

Beidzot manas pēdas ir bangojošajā ūdenī, tad arī potītes un pēc tam ikri. Neapstājos, līdz ūdens sniedzas līdz ceļgaliem un samērcē džinsus.

- Uzmanīgi, - Olijs sauc kaut kur no mugurpuses.

īsti nezinu, ko tas šajā gadījumā nozīmē. Uzmanīgi, jo varu noslīkt? Uzmanīgi, ka nesaslimstu? Uzmanīgi, jo, tiklīdz kļūsti par daļu no pasaules, pasaule kļūst arī par daļu no tevis?

Jo tagad tas vairs nav noliedzams. Es esmu pasaulē.

Un, jā, pasaule ir manī.

Okeāns, -a, v. 1. Та bezgalīgā tevis daļa, kuru līdz šim nepazini, bet vienmēr nojauti klāt-esam. (Vitīra 2015)

MŪSU VIESNĪCA SĒD pašā pludmalē, un no mazā brīvdabas vestibila saskatāms un sasmaržojams okeāns. Mēs tiekam uzņemti ar aloha un jaunām lei vijām. Olijs atdod savu man, un nu manu kaklu rotā trīs vītnes. Šveicars košā dzelteni baltā havajiešu kreklā piedāvājas paņemt mūsu neesošo bagāžu. Olijs noņurd, ka mūsu bagāža pienāks vēlāk, un pastūrē viņam garām, pirms vīrietis pagūst iztaujāt mūs sīkāk.

Pabīdu Oliju reģistratūras letes virzienā un iedodu viņam mūsu dokumentus.

- Laipni lūgti Maui, Vitīra kungs un kundze, - sveicina sieviete pie galda. Olijs viņas sacīto neizlabo, tikai pievelk mani tuvāk un skaļi nošmaukstina buču uz lūpām.

- Liels mahalo, - viņš attrauc, plati smaidīdams.

-Jūs šeit uzkavēsieties... divas naktis.

Olijs paraugās pēc manas piekrišanas, un es pamāju ar galvu.

Daži tastatūras klikšķi, un sieviete paziņo: lai arī vēl ir agrs, mūsu istabiņa jau esot sagatavota. Viņa iedod mums atslēgu un teritorijas karti un pastāsta par bezmaksas brokastu bufeti.

- Baudiet medusmēnesi! - Viņa piemiedz ar aci un norāda, kurā virzienā mums jādodas.

* * *

Istabiņa ir maza, ļoti maza, un tās iekārtojums stipri līdzinās vestibilam ar tīkkoka mēbelēm un lielām košu tropu ziedu bildēm. No mūsu balkona - saukta par lanai - paveras skats uz nelielu dārzu un stāvlaukumu.

Istabas vidū apgriežos par 360 grādiem, lai saprastu, kas tiek uzskatīti par pirmās nepieciešamības priekšmetiem pagaidu miteklī - televizors, neliels ledusskapis, milzīgs drēbju skapis, galds un krēsls. Vēlreiz apgriežos par 360 grādiem, mēģinādama saprast, kā trūkst.

- Olij, kur ir mūsu gultas? Kur mēs gulēsim?

Vienu mirkli viņš izskatās apjucis, bet tad kaut ko

pamana. - A, tu domā šo? - Viņš aiziet līdz, kā man pirmīt šķita, milzīgajam skapim, satver divus rokturus durvju augšpusē un parauj tos, atklājot skatienam gultu. - Voila, - viņš nosaka. - Lūdzu, mūslaikos tik aktuālais telpu ekonomējošais modelis. Stila un komforta, parocīguma un praktiskuma virsotne. Tavā rīcībā -Mērfija gulta.

- Kas ir Mērfijs? - prasu, joprojām pārsteigta, ka gulta iznira no sienas.

- Šīs gultas izgudrotājs, - viņš atbild, piemiegdams ar aci.

Kad gulta ir izvilkta, istabiņa šķiet vēl mazāka. Mēs abi blenžam uz to ilgāk, nekā, taisnību sakot, būtu nepieciešams. Olijs pagriežas un uzlūko mani. Nosarkstu, vēl pirms viņš saka.

-Tikai viena gulta. - Olija balss ir neizteiksmīga, taču acis gan ne. No viņa acu skatiena piesarkstu vēl košāk.

- Nu tad, - abi reizē ierunājamies. Izplūstam mulsos, biklos smieklos un tad pasmejamies par to, ka esam tik ļoti samulsuši un kautrīgi.

- Kur ir tas ceļvedis? - Olijs noprasa, beidzot pārtraukdams acu kontaktu un demonstratīvi aplūkodams istabiņu. Viņš paķer manu mugursomu un parakājas tajā, bet ceļveža vietā izvelk “Mazo princi”.

- Skatos, ka svarīgāko esi paņēmusi, - viņš pazobojas, novēcinādams to gaisā. Olijs ierāpjas gultā un tās vidū sāk viegli un atsperīgi lēkāt. Mērfija atsperes skaļi protestē. - Vai šī ir tava visu laiku mīļākā grāmata? Viņš pagroza grāmatu rokās. - Mēs to lasījām vienpadsmitajā klasē. Esmu gandrīz pārliecināts, ka to nesapratu.

- Iesaku pārlasīt vēlreiz. Ikreiz, kad to lasi, jēga mainās.

Viņš palūkojas uz mani. - Un cik reižu tu esi...

- Dažas.

- Vairāk vai mazāk nekā divdesmit?

- Okei, vairāk nekā dažas.

Viņš atplaukst smaidā un pāršķir grāmatas vāku. -Madelinas Vitīras īpašums. - Olijs pievēršas titullapai un turpina lasīt. - Atradējam atlīdzība. Gājiens kopā ar mani (Madelinu) uz lietotu grāmatu veikalu. Snor-kelēšana kopā ar mani (Madelinu) Molokini piekrastē, meklējot Havaju salu nacionālo zivi humuhumunuku-nukuapua.

Viņš rimstas lasīt balsī un turpina klusībā. - Kad tu to rakstīji? - Olijs jautā.

Sāku rausties uz gultas, taču apstājos, jo mazliet sagrīļojos. Mēģinu vēlreiz un zaudēju līdzsvaru, jo mani pāršalc jauns reiboņa vilnis.

Aizgriežos un apsēžos, novērsusies no Olija. Sirds krūtīs sažņaudzas tik sāpīgi, ka aizraujas elpa.

Olijs nekavējoties ir man blakus. - Madij, kas ir? Kas par vainu?

Ak nē. Vēl ne. Es neesmu gatava. - Galva sareiba, -attraucu. - Un vēders...

- Vai mums jābrauc uz slimnīcu?

Mans vēders atbild ar skaļu un garu rūcienu.

Paskatos uz viņu. - Es laikam esmu...

- Izsalkusi, - pasakām abi reizē.

Izsalkums.

Redz, ko es jūtu. Man nepaliek slikti. Es vienkārši esmu izsalkusi.

- Mirstu badā, - piebilstu. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā esmu apēdusi vienu vienīgu kumosu čila-kiles un riekšavu Ļaunās medmāsas ābola šķēļu.

Olijs izplūst smieklos. Viņš atmuguriski nogāžas uz gultas. - Es tik ļoti satraucos, ka šis gaiss tevi nonāvēs. -Viņš piespiež savas delnas acīm. - Bet tu saslimsi tāpēc, ka esi badā.

Patiesībā es nekad neesmu jutusi tādu izsalkumu. Gandrīz vienmēr noteiktā laikā esmu ieturējusi trīs maltītes dienā un vēl divas reizes uzkodusi. Karlai ēdiens bija visa atslēga. Tukšs vēders, tukša galva - tā viņa teiktu.

Atguļos un smejos līdz ar viņu.

Mana sirds atkal sažņaudzas, bet es to ignorēju.

KAD ESAM NEDAUDZ iekoduši, jūtos krietni labāk. Mums vajag pludmales ekipējumu un, kā apgalvo Olijs, ari suvenīrus, tāpēc piestājam veikalā, kura nosaukums skan ļoti aicinoši: “Maui suvenīru bode un universālveikals”. Nekad agrāk neesmu redzējusi tik daudz mantu. Mani pārsteidz to neaptveramais daudzums. Kaudžu kaudzēm T kreklu un cepuru ar uzrakstiem “Maui” vai "Aloha”, vai ko tamlīdzīgu. Uz pakaramajiem izliktas ziedu rakstiem rotātas kleitas teju visās varavīksnes krāsās. Loriņu plaukts aiz plaukta - atslēgu piekariņi, mēriņu glāzes, magnēti. Viens grozāmais plaukts pilnībā atvēlēts atslēgu piekariņiem sērfošanas dēļa formā, uz kuriem ar trafaretu uzkrāsots vārds - tie sarindoti alfabētiskā secībā. Meklēju Oliveru vai Madelinu, vai Oliju, vai Madiju, bet nekā neatrodu.

Olijs pienāk no mugurpuses un apvij roku man ap vidukli. Stāvu pie stenda ar kalendāriem, kuros gozējas sērferi kailiem torsiem. Viņi ir ļoti glīti.

- Esmu greizsirdīgs, - viņš čukst man ausī, bet es tik smejos un paberzēju ar plaukstām viņa apakšdelmu.

- Un pamatoti. - Pasniedzos pēc viena no kalendāriem.

- Tu taču nedomā...

- Karlai, - attraucu.

- Jā, protams.

- Ko tu atradi? - Atkal atbalstu galvu pret viņa krūtīm.

- Gliemežvāku kaklarotu mammai. Ananasa pelnu-trauku Karai.

- Kāpēc cilvēki to visu pērk?

Viņš saspiež mani mazliet ciešāk. - Tas nav nekāds lielais noslēpums, - viņš teic. - Lai mēs atcerētos atcerēties.

Apgriežos viņa skavās, aizdomādamās, cik ātri šī vieta man kļuvusi par mīļāko pasaulē. Pazīstama, svešāda, mierinoša un saviļņojoša vienlaikus.

- Šo es nopirkšu Karlai, - paziņoju, novicinādama kalendāru, - un vēl makadamijas riekstus šokolādē. Un sev vienu no tām kleitām.

- Un kā ar mammu?

Kādu gan suvenīru piemeklēt mātei, kura visu mūžu mani mīlējusi, kura manis dēļ atsacījusies no pasaules? Kuru, iespējams, vairs nekad neredzēšu? Nekas nebūs gana labs, nepavisam.

Domās atgriežos pie senās fotogrāfijas ar mums visiem Havaju salās, kuru mamma man rādīja. Man nav atmiņu par laiku tajā pludmalē kopā ar viņu, manu tēti un brālīti, bet viņai gan ir. Viņai ir atmiņas par mani, par dzīvi, kādu man vispār nav.

Atraujos no Olija un klaiņoju pa veikalu. Astoņpadsmit gadu vecumā citi pusaudži jau dzīvo savrup no vecākiem. Viņi pamet mājas, dzīvo paši savu dzīvi, veido savas atmiņas. Taču es ne. Mēs ar mammu esam dalījušas vienu ierobežotu teritoriju un elpojušas vienu filtrēto gaisu tik ilgi, ka šķiet savādi būt te bez viņas. Ir savādi radīt atmiņas, kuras neietver viņu.

Ko mamma iesāks, ja es neizdzīvošu līdz mājām? Vai viņa savāks vienkopus visas atmiņas par mani? Vai viņa izvilks tās laukā, rūpīgi izpētīs un izdzīvos atkal un atkal?

Es gribu dāvāt viņai kaut ko no šī laika, no mana laika bez viņas. Kaut ko, kas atgādinātu par mani. Atrodu grozāmo plauktu ar pastkartēm vintāžas stilā un atklāju viņai patiesību.

IESPĒJAMS, PIRMS peldkostīma pirkšanas vajadzēja to piemērīt. Nav jau tā, ka tas nederētu. Nelaime tā, ka tas der, tikai ļoti cieši apņem augumu. Vai es tiešām varu rādīties cilvēkiem tik knapi ģērbta?

Esmu vannasistabā un pētu gan savu patieso augumu, gan augumu spogulī. Tas ir koši rozā kopējais peldkostīms ar šaurām lencītēm. Rozā tonis ir tik košs, ka iekrāso manus vaigus. Es izskatos piesarkusi kā tāda vasarniece rožainiem vaigiem, kuras īstā vieta ir saulē.

Mitrums padarījis manus matus kuplākus nekā parasti. Savācu tos uz augšu un sapinu garu bizi, lai apvaldītu sprogas. Atkal ieskatos spogulī. Vienīgais veids, kā padarīt šo peldkostīmu nemanāmu, ir uzvilkt vēl kaut ko, iespējams, visas manas drēbes citu virs citas. Vēlreiz novērtēju savu augumu. Nevar noliegt, ka tā sastāvdaļas ir gan krūtis, gan kājas. Viss šķiet pareizās proporcijās un pareizā vietā. Nedaudz pagrozos, lai pārliecinātos, ka mana pēcpuse ir piesegta, un ir arī, taču tikai mazliet. Ko es redzētu spogulī, ja būtu parasta meitene? Vai es domātu, ka esmu pārāk resna vai pārāk tieva? Vai man nepatiktu mani gurni, viduklis, seja? Vai man būtu mazvērtības komplekss par savu augumu? Pagaidām mana vienīgā problēma ir tā, ka es labprāt iemainītu savu ķermeni pret tādu, kas pienācīgi darbojas.

Olijs klauvē pie durvīm. - Vai tu tur snorkelē?

Galu galā man nāksies pamest vannasistabu, bet esmu pārāk sanervozējusies. Vai Olijs domās, ka man viss ir īstajās vietās?

- Patiesībā nodarbojos ar dziļūdens zveju. - Mana balss viegli ietrīcas.

- Fantastiski. Būs susi...

Es ātri atrauju vaļā durvis, līdzīgi kā noplēstu plāksteri.

Olijs apklust pusvārdā. Viņa skatiens lēni ceļo no manas sejas līdz kāju pirkstiem un tad vēl lēnāk atkal augšup.

- Tu esi peldkostīmā, - viņš secina. Viņa acis kavējas pie manas atkailinātās miesas kaut kur starp kaklu un krūtīm.

- Esmu. - Ielūkojos Olijam acīs un, ieraugot viņa skatienu, sajūtos tā, it kā būtu pavisam kaila. Mana sirds sāk pukstēt straujāk, un es ievelku dziļu elpu, lai to piebremzētu, taču tas nenostrādā.

Viņš pārlaiž savas plaukstas pāri manām rokām visā to garumā, tai pat laikā lēni pievilkdams mani sev klāt. Kad beidzot esam pietiekami tuvu, viņš pieglauž savu pieri manai. Viņa acis ir zilas liesmas.

Olijs izskatās kā izbadējies, itin kā varētu aprīt mani vienā piegājienā.

- Tas peldkostīms... - viņš sāk.

- ... ir maziņš, - es pabeidzu.

PĀRSTEIDZU OLIJU, nekavējoties ieskriedama ūdenī. Viņš apgalvo, ka es esot kā mazulis, kurš metas piedzīvojumos ar galvu pa priekšu, nezinot, ka būtu jābaidās. Kā mazulis parādu viņam mēli un, uzvilkusi peldvesti un visu pārējo, dodos dziļāk ūdenī.

Mēs esam pie Melnās klints, kuru šādi sauc tāpēc, ka tā radusies, sacietējot lavai. Klints stiepjas līdz pašai pludmalei un slejas augstu debesīs. Ūdenī melnie ieži izveidojuši pusmēness formas grēdu, kas aiztur viļņus. Tāpēc līcīša koraļļu rifs ir ideāli piemērots snorkelēšanai. Mūsu gids aiz “Saulaino prieku” letes apgalvo, ka šo pludmali esot iecienījuši arī nirēji, kuri lecot no klintīm.

Ūdens ir auksts, sāļš un garšīgs, un es iedomājos, ka iepriekšējā dzīvē, iespējams, biju nāriņa. Astronaute nāriņa arhitekte. Pleznas un peldveste notur mani virs ūdens, un man vajag tikai pāris minūšu, lai pierastu elpot caur masku. Klausīties savā skaļajā elpā ir nomierinoši un savādi eiforiski. Ikkatrs elpas vilciens apliecina, ka esmu vairāk nekā dzīva. Es dzīvoju.

Mēs tūliņ pamanām humuhumunukunukuapua. Patiesībā ieraugām diezgan lielu baru. Laikam tāpēc, ka to šeit ir tik daudz, tā ir Havaju salu nacionālā zivs. Lielākā daļa zivju drūzmējas ap koraļļu rifu. Nekad neesmu redzējusi tik intensīvas krāsas. Nevis vienkārši zilu, dzeltenu un sarkanu, bet piesātināti zilu, koši dzeltenu un versmojoši sarkanu - tādus toņus manas acis agrāk nav skatījušas. Nostāk no koraļļiem saulstari ūdenī zīmē taisnstūra gaismas strēles. Sudrabainu zivju bari šaudās te un tur, pārvietodamies lielā vienprātībā.

Sadevušies rokās, peldam arvien tālāk un ieraugām zeltainas dzelkņrajas, kas līdzinās gigantiskiem, baltvē-derainiem putniem. Mēs ieraugām divus milzīgus jūras bruņurupučus, kuri nevis peld, bet gan gluži vai lido. Ar prātu apzinos, ka viņi nedarīs mums pāri. Taču bruņurupuči ir tik lieli un tik nepārprotami pieder šai ūdens pasaulei - kurpretim es ne -, ka sastingstu, negribēdama pievērst to uzmanību.

Es varētu te palikt visu dienu, bet Olijs pēdīgi aizvelk mani atpakaļ uz krastu. Viņš nevēlas, lai mēs, tas ir, es, apdegtu dienasvidus karstajā saulē.

Atgriezušies pludmalē, apžūstam koka pavēnī. Jūtu sev pievērsto Olija skatienu mirkļos, kad viņam šķiet, ka es neskatos, bet mēs ķīķerējam abi - arī es slepus tīksminos par viņu. Olijam mugurā ir vienīgi peldbikses, tāpēc beidzot varu apskatīt viņa plecu, krūšu un vēdera tvirtos un gludos muskuļus. Gribu ar savām plaukstām apgūt viņa auguma aprises. Noskurinos un ieti-nos dvielī. Olijs pārprot manu drebināšanos un pienāk tuvāk, lai apliktu man ap pleciem arī savu dvieli. Viņa āda smaržo pēc okeāna un vēl kaut kā... pēc kaut kā nenosakāma, kas padara viņu par Oliju. Nošokēju pati sevi ar vēlmi pieskarties viņa krūtīm ar mēli, sagaršot uz viņa ādas sauli un sāli. Atrauju skatienu no Olija krūtīm un aizvirzu līdz viņa sejai. Viņš izvairās no mana acu skatiena un cieši ievīsta mani dvielī, lai nerēgotos neviens miesas pleķītis, un tad atkāpjas nostāk. Rodas sajūta, ka viņš tur sevi grožos.

Es skaidri zinu, ka negribu, lai viņš tā darītu.

Olijs paraugās uz klinti, no kuras cilvēki, galvenokārt pusaudži, lec okeānā. - Gribi nolēkt no augstas klints? -viņš, acīm zibot, noprasa.

- Es neprotu peldēt, - atgādinu viņam.

- Mazliet slīkšanas nevienam nekaitē, - teic puisis, kurš reiz brīdināja mani, ka jūra esot nežēlīga un nemēdzot piedot.

Viņš satver manu roku, un mēs kopā skrienam uz klinti. Tuvumā ieži atgādina melnu, cietu sūkli. Tie skrāpē pēdas, un paiet laiks, līdz uz katru soli atrodu iedobi pēdai, tomēr galu galā sasniedzam virsotni.

Olijs dedzīgi vēlas lēkt. Viņš pat neapstājas, lai apbrīnotu ainavu.

- Kopā? - viņš noprasa, raudzīdamies lejā zaigojošajā ūdenī.

- Nākamreiz, - attraucu.

Viņš pamāj ar galvu. - Es lēkšu pirmais. Neļaušu tev noslīkt. - Viņš palecas augšup, metas uz priekšu un, pirms ienirst ūdenī kā bulta, veic pilnu salto. Pēc dažām sekundēm viņš uznirst un māj man ar roku. Pamāju pretī un aizveru acis, lai kritiski izvērtētu situāciju, jo lēkšana no klints šķiet izšķirošs lēmums, kura pieņemšanai tomēr nepieciešama apdomība. Taču savādā kārtā aptveru, ka īstenībā tik daudz domāt nevēlos. Es vienkārši gribu lēkt tāpat kā Olijs. Sameklēju ūdenī Olija seju un redzu, ka viņš mani gaida. Ņemot vērā, kas mani sagaida nākotnē, lēciens no šīs klints nemaz nešķiet tik biedējošs.

Lūk, kas notiek, kad tu kājām

pa priekšu, rokām pa gaisu lec Klusajā okeānā no deviņus metrus ^ augstas klints. Kritiens ir tik

saviļņojošs, ka, lidojot lejā, jākliedz.

Odens pliķis momentā sadzeļ pēdas, un tūliņ pēc tam degunā saskrien sāļš ūdens. Zem ūdens ir tumšs, jo tavas acis ir aizvērtas, kluss, ja neskaita ūdeni, kas ar joni aizpilda tava ķermeņa radīto pagaidu vakuumu, auksts, ja neskaita silto gaisa kabatiņu, ko okeāns tev sarūpē. Nokļūšana līdz ūdens virsmai prasa vairāk laika, nekā domāji, un vienubrīd pārņem sajūta, ka tu atrodies uz citas planētas vai tevis nav vispār.

Tu iznirsti, ūdens plūst laukā no tava deguna un acīm, un tu esi tikai kārtējā sīkā radība lielajā, plašajā pasaulē.

VIESNĪCĀ OLIJS no mūsu numuriņa telefona piezvana savam draugam Zakam. Pēc pusstundas viņš jau stāv mūsu durvīs.

Zaķa āda ir tumša - umbras krāsā. Viņam ir milzīgi dredi un smaids, kas sejai šķiet gandrīz par platu. Viņš tūdaļ sāk spēlēt gaisa ģitāru un dziedāt man nezināmu dziesmu. Olijs smaida no vienas auss līdz otrai. “Spēlējot” Zaks temperamentīgi krata galvu, un viņa mati šūpojas vienā ritmā ar iedomu “mūziku”.

- Zak! - Olijs iesaucas un ierauj viņu savos apskāvienos. Abi skaļi klapē viens otram pa muguru.

- Tagad esmu Zaharija.

- Kopš kura laika? - Olijs noprasa.

- Kopš nolēmu kļūt par roka dievu. Zaharija kā...

- Mesija, - iespraucos, jo saprotu viņa joku.

- Precīzi! Tava meitene ir attapīgāka par tevi.

Nosarkstu un redzu, ka arī Olijs nosarkst.

- Cik mīļi, - Zaks turpina, smiedamies un strinkšķinādams gaisa ģitāras stīgas. Viņa smiekli man atgādina Karlas smieklus - bezrūpīgi, mazliet par skaļu un pilni līksmes. Acumirklī izmisīgi sailgojos pēc viņas.

Olijs pievēršas man. - Madij, šis ir Zaks.

- Zaharija.

- Vecīt, es tevi tā nesaukšu. Zak, šī ir Madija.

Zaks satver manu roku un veikli noskūpsta. - Ārkārtīgi priecājos iepazīties, Madij. Esmu daudz par tevi dzirdējis, bet neticēju, ka tu patiešām eksistē.

- Tas ir normāli, - saku, pētīdama viņa skūpsta nospiedumu uz savas rokas. - Daždien patiešām neeksistēju.

Viņš atkal iesmejas pārlieku skaļi, un es attopos smejam līdzi.

- Brīnišķīgi, - iespraucas Olijs. - Kustam tālāk. Te esot Madijas vārdā nosaukts loco moco.

Loco moco ir kaudze rīsu, kam uzlikta ar mērci pārlieta hamburgermaizīte un virsū divas ceptas olas. Zaks aizvedis mūs vēlīnās pusdienās uz restorānu. Sēžam laukā pie galdiņa tikai simt metru attālumā no okeāna.

- Šī ir vislabākā vieta, - saka Zaks. - Te ēd visi vietējie.

- Vai vecākiem jau pastāstīji? - Olijs vaicā starp kumosiem.

- To, ka esmu rokzvaigzne vai gejs?

- Gan, gan.

- Nē.

- Kad visu atklāsi, jutīsies labāk.

- Bez šaubām, bet sarežģītības līmenis ir visai augsts.

Zaks palūkojas uz mani. - Mani vecāki uzskata, ka ir

tikai trīs vērtības: ģimene, izglītība un smags un neatlaidīgs darbs. Ar “ģimeni” viņi saprot vienu vīrieti, vienu sievieti, divus bērnus un suni, ar “izglītību” - četrus gadus koledžā, bet ar “smagu darbu” nesaprot neko, kas ir saistīts ar mākslu. Vai ar cerībām. Vai rokzvaigznes sapņiem.

Viņš atkal paraugās uz Oliju, un viņa brūnās acis ir nopietnākas nekā pirmīt. - Kā lai es pasaku vecākiem, ka viņu pirmdzimtais dēls grib būt afroamerikāņu Fre-dijs Merkūrijs?

- Gan jau viņi nojauš, - ieminos. - Vismaz par rokzvaigzni. Tavi mati ir četrās dažādās sarkanā nokrāsās.

- Viņuprāt, tas ir tāds vecumposms.

- Varbūt tu varētu uzrakstīt viņiem dziesmu.

Nodārd Zaķa smiekli. - Tu man patīc, - viņš paziņo.

- Tu ari man patīc, - attraucu pretim. - To dziesmu tu varētu nosaukt "Šis ābols ir nokritis ļoti, ļoti, ļoti tālu no ābeles”.

- Neesmu īsti pārliecināts, vai maz esmu ābols, -Zaks smejoties atbild.

- Jūs esat smieklīgi, - ierunājas Olijs, teju smaidīdams, tomēr acīmredzami norūpējies. - Vecīt, aizdod man savu telefonu, - viņš lūdz Zakam.

Zaks pasniedz to Olijam, kurš tūliņ sāk spaidīt taustiņus.

- Kas tev jauns? Tēvs joprojām kretīns?

- Tu domāji, ka mainījies? - Olijs nepaceļ skatienu no telefona.

- Laikam gan ne, - Zaks novelk apcerīgā tonī. Cik daudz viņam zināms par Olija ģimeni? Viņa tēvs ir daudzkārt sliktāks par parastu kretīnu.

- Kā ar tevi, Madelina? Ko tavi vecāki nogrēkojušies?

- Man ir tikai mamma.

- Tik un tā. Viņai noteikti piemīt kaut kādi trūkumi.

Mana mamma, mana mamma. Gandrīz neesmu par

viņu domājusi. Raizes viņu noteikti paralizējušas.

- Nu, manuprāt, katram ir kaut kādas nepilnības, vai tad ne? Bet mana mamma ir gudra, viņa ir stipra, un es vienmēr viņai esmu pirmajā vietā.

Saprotu, ka esmu viņus pārsteigusi, jo puiši klusē.

Olijs paceļ galvu no Zaķa telefona. - Madij, tev jāpasaka viņai, ka viss ir okei.

Viņš iedod man telefonu un aiziet uz tualeti.

No: Madelina F. Vitīra

Kam: sugasvards033@gmail.com

Temats: (bez temata)

Vai mana meita ir kopā ar tevi? Viņai viss ir labi?

No: Madelina F. Vitīra

Kam: sugasvards033@gmail.com

Temats: (bez temata)

Es zinu, ka viņa ir ar tevi. Tu neaptver, cik viņa ir slima. Ved viņu mājās.

No: Madelina F. Vitīra

Kam: sugasvards033@gmail.com

Temats: (bez temata)

Lūdzu, pasaki, kur jūs esat. Viņai kuru katru mirkli var kļūt slikti.

No: Madelina F. Vitīra

Kam: sugasvards033@gmail.com

Temats: (bez temata)

Es zinu, kur jūs atrodaties, un lidoju turp ar nākamo reisu. Būšu klāt rīt agri no rīta. Lūdzu, parūpējies par viņas drošību.

Pārtraucu lasīt, piekļauju telefonu pie krūtīm un aizveru acis. Vienlaikus jūtos vainīga, sarūgtināta un panikas pārņemta. Uzzinot par mammas satraukumu un sāpēm, gribas doties pie viņas un pārliecināt, ka ar mani viss ir kārtībā. Šī manis daļa grib ļauties, lai mamma rūpējas par manu drošību.

Tomēr cita manis daļa, tā jaunā, nav gatava atteikties no pasaules, kuru sāku iepazīt. Esmu sarūgtināta, ka mamma ielogojusies manā privātajā e-pastā. Esmu sarūgtināta, ka nu mums ar Oliju atliek vēl mazāk laika, nekā biju domājusi.

Turu acis ciet pārāk ilgi, jo Zaks beidzot vaicā, vai man viss labi.

Atveru acis un iesūcu malku ananasu sulas, pāri salmiņam mādama ar galvu.

- Nē, nopietni. Vai tu jūties labi? Olijs man stāstīja...

- Viņš izstāstīja, ka esmu slima.

-Jā.’

-Jūtos labi, - atbildu, aptverdama, ka no sirds tam ticu. Man viss ir labi. Vairāk nekā labi.

Atkal paskatos lejup uz telefonu. Man kaut kas ir jāuzraksta.

и н й а й й

No: sugasvards033@gmail.com Kam: Madeline F. Vitīra Temats: (bez temata)

Lūdzu, nesatraucies, mammu. Un, lūdzu, nebrauc šurp. Man tiešām nekas nekait, un šī ir arī mana dzīve. Es mīlu tevi. Uz drīzu tikšanos.

Nospiežu “sūtīt” un atdodu telefonu Zakam. Viņš ieliek to kabatā un veras manī.

- Vai tu tiešām pirki tabletes internētā? - viņš prasa. Joprojām esmu tik ļoti satricināta par mammas

e-pasta vēstulēm un pārdzīvoju, ka mums ar Oliju neatliks pietiekami daudz laika pabūt divatā. Tā kā neesmu gatava dzirdēt savus melus no viņa lūpām, daru akurāt to, ko melojot nevajadzētu darīt: izvairos no viņa acu skatiena. Sāku nemierīgi grozīties un nosarkstu.

Paveru muti, lai paskaidrotu, bet nerodu skaidrojumu.

Kad beidzot sastopu Zaķa acu skatienu, viņš jau uzminējis patiesību.

- Vai tu teiksi viņam? - prasu.

- Nē. Es jau sen dzīvoju melos. Zinu, kā tas ir. Mani pāršalc atvieglojums. - Paldies, - nomurminu. Viņš tikai paloka galvu.

- Kas notiktu, ja tu visu atklātu saviem vecākiem? -pajautāju.

Viņš atbild nevilcinoties: - Viņi mēģinātu piespiest mani izvēlēties. Un es neizvēlētos viņus. Šādi visi ir ieguvēji.

Viņš atslīgst krēslā un strinkšķina. - Visu cieņu The Rolling Stones, bet manu pirmo albumu sauks “Starp rokenrolu un ciešanām”. Ko saki?

Smejos. - Briesmīgi.

Viņš atkal top nopietns. - Varbūt pieaugt nozīmē sarūgtināt tos, kurus mīlam.

Tas nav jautājums, un man tik un tā nebūtu atbildes.

Pagriežu galvu un vēroju Oliju nākam atpakaļ pie mums.

- Viss okei? - viņš vaicā un tad, visbeidzot, noskūpsta manu pieri, degunu un lūpas.

Izlemju nestāstīt viņam par gaidāmo mammas apciemojumu. Izbaudīsim mums atvēlēto laiku pilnīgi.

- Nekad mūžā neesmu jutusies labāk, - atbildu. Man prieks, ka vismaz šajā ziņā man nav viņam jāmelo.

MERFIJA GULTA

KAD ATGRIEŽAMIES viesnīcā, ir jau vēla pēcpusdiena. Olijs ieslēdz visas lampas, griestu ventilatoru un tad ar kūleni iemetas gultā.

Viņš apguļas gultas vienā pusē, pēc tam otrā. - Šī ir manējā, - viņš paziņo, ar to domādams kreiso, durvīm tuvāko pusi. - Es guļu uz kreisā sāna, - viņš piebilst. - Tavai zināšanai. Nākotnē noderēs. - Olijs pieceļas sēdus un uzspiež ar plaukstām uz matrača. - Atceries, es teicu, ka Mērfija gultas ir komforta virsotne? Nāksies šos vārdus ņemt atpakaļ.

- Vai tu satraucies? - man izlaužas. Iededzu lampiņu gultas labajā pusē.

- Nē, - viņš attrauc pārāk strauji. Olijs apveļas, noripo pār gultas malu uz grīdas un paliek tur guļam.

Apsēžos savā pusē uz gultas malas un intereses pēc atsperīgi palēkāju. Matracis man uzčīkst.

- Kāpēc tu vienatnē guli uz kreisā sāna? - vaicāju. Ieraušos gultā un noliekos slīpi. Viņam taisnība. Te ir satriecoši neērti.

- Varbūt tās ir ilgas, - viņš novelk.

- Pēc kā?

Olijs neatbild, tāpēc aizveļos pāri gultai palūrēt lejup uz viņu. Viņš guļ uz muguras, vienu roku pārlicis pāri acīm.

- Pēc kompānijas, - viņš attrauc.

Es piesarkdama ierauju galvu plecos. - Tu esi viens neglābjams romantiķis, - saku.

- Protams. Protams.

Ieslīgstam klusumā. Virs galvas liegi dūc ventilators, maisīdams istabas silto gaisu. Aiz durvīm saklausu lifta tinkšķi un klusu garāmejošo balsu murdoņu.

Pirms pāris dienām šķita, ka pietiktu ar vienu pašu dienu laukā, bet nu, kad tādu esmu izbaudījusi, gribu vēl. Nezinu, vai būtu gana ar mūžību.

- Jā, - pēc brīža piebilst Olijs, - esmu satraucies.

- Kāpēc?

Viņš ievelk elpu, bet nedzirdu to izpūšam. - Nekad ne pret vienu neesmu jutis to, ko jūtu pret tevi. - Viņš to nesaka klusi. Varētu pat teikt, ka viņš runā pārāk skaļi un steidzīgi, it kā šie vārdi jau sen būtu gribējuši izlauzties laukā.

Pieslejos uz elkoņiem, atlaižos guļus, tad atkal pie-slejos. Vai mēs runājam par mīlestību?

- Es arī nekad neesmu tā jutusies, - čukstu.

- Bet tev tas ir citādi. - Viņa balsī skan nemiers.

- Kāpēc? Kā?

- Šī ir tava pirmā reize it visam. Bet man ne, Madij.

Nesaprotu. Vai tad tāpēc, ka tā ir pirmā reize, tā ir

mazāk īsta? Pat Visumam ir sākums.

Olijs klusē. Jo vairāk domāju par viņa teikto, jo piktāka kļūstu. Bet tad aptveru, ka viņš necenšas noliegt vai noniecināt manas jūtas. Viņš vienkārši baidās, ka esmu viņu izvēlējusies tikai tāpēc, ka man nebija citas izvēles iespēju.

Olijs ievelk elpu. - Prātā apzinos, ka jau agrāk esmu bijis iemīlējies, bet šoreiz sajūtas ir citas. Mīlēt tevi ir labāk nekā mīlēt pirmoreiz. Šī šķiet kā pirmā un pēdējā, un vienīgā reize vienlaikus.

- Olij, - saku, - dodu tev godavārdu, ka pazīstu savu sirdi. Та ir viena no retajām lietām, kas man nav pilnīgs jaunums.

Viņš ierāpjas atpakaļ gultā un izpleš rokas. Pieritinos Olijam cieši klāt un ielieku savu galvu “Madijveida” iedobītē starp viņa kaklu un plecu.

- Es mīlu tevi, Madij.

- Es mīlu tevi, Olij. Mīlēju tevi, pirms iepazinu.

Mēs ieslīgstam miegā, apvijušies viens otram, klusēdami un ļaudami, lai pasaule kādu mirkli trokšņo mūsu vietā, jo visi pārējie vārdi tagad ir nebūtiski.

TIE DAUDZIE VARDI

ES MOSTOS gausi un gurdeni, līdz apjēdzu, ko esam izdarījuši. Ieskatos pulkstenī. Mēs esam gulējuši vairāk nekā stundu. Mums tikpat kā nav laika, un kādu tiesu no tā esam pavadījuši miegā. Vēlreiz ieskatos pulkstenī. Desmit minūtes, lai ieietu dušā, un vēl desmit, lai sameklētu pludmalē ideālo vietu, no kuras vērot, kā aizrit mūsu pirmā un pēdējā kopīgā diena.

Purinot pamodinu Oliju un steidzos apģērbties. Van-nasistabā uzslidinu savu tā saukto viens-izmērs-der-visām kleitu, kuras svārku daļa ir kupla, bet augšdaļa elastīgi sakrokota, lai pastiepjoties pielāgotos ikvienas valkātājas augumam. No lielās matu gumijas atsakos, ļauju matiem vaļu, un tie kupli un sprogaini noslīgst gar maniem pleciem un pār muguru. Spogulī mana āda zaigo silti brūna un acis mirdz.

Esmu veselības iemiesojums.

Olijs sēž uz lanai margu augšējā šķērskoka. Izvēlētā poza šķiet nedroša, kaut arī viņš turas reliņos ar abām rokām. Atgādinu sev, ka viņš lieliski pārvalda savu ķermeni.

Ieraugot mani, Olijs pasmaida, vairāk nekā pasmaida. Viņš atkal ir Olijs un nav Olijs, caururbjošu skatienu vērodams mani tuvojamies. Apzinos katru sava ķermeņa dzirksteļojošo nervu. Kā viņš to panāk ar skatienu vien? Vai es atstāju uz viņu līdzīgu iespaidu? Pie bīdāmajām stikla durvīm apstājos un aplūkoju viņu. Viņam mugurā ir cieši piegulošs melns T krekls, melni šorti un melnas sandales. Nāves eņģelis atvaļinājumā.

- Nāc šurp, - viņš aicina, un es iekārtojos starp viņa kājām. Olijs sastingst un sažņaudz margu ciešāk. Ieelpoju viņa spirgto aromātu un paskatos augšup. Puiša acis ir dzidri vasarzili ezeri, kuru dzīles nav saskatāmas. Skaru viņa lūpas ar savām. Viņš nolec no reliņiem, atspiezdams mani pret galdu. Pirms attopos, esmu pieplakusi Olijam un viņš kaislīgi mani skūpsta. Ļaujos viņam, un mēs skūpstāmies, līdz esmu bez elpas, līdz mans nākamais elpas vilciens ir viens no viņa elpas vilcieniem. Manas rokas ir uz viņa pleciem, uz viņa skausta, viņa matos. Manas rokas nespēj rimties. Esmu kā elektrizēta. Es gribu visu un reizē. Viņš aprauj mūsu skūpstu, un mēs stāvam tur, kampdami gaisu. Pieres un deguni saskārušies, viņa rokas pārlieku cieši aptvērušas manas gūžas, un manas plaukstas balstās pret viņa krūtīm.

- Madij. - Viņa acīs ir jautājums, un es saku “jā”. Jo tam vienmēr bija jābūt “jā”.

- Kā ar saulrietu? - viņš jautā.

Papurinu galvu. - Rīt arī būs.

Olijs izskatās atvieglots, un es nespēju apvaldīt smaidu. Viņš atmuguriski virza mani ārā pa lanai durvīm, līdz manas kāju locītavas atspiežas pret gultu.

Es apsēžos. Un tūliņ atkal pieceļos. Nolēkt no Melnās klints bija vieglāk nekā spert šo soli.

- Madij, mums tas nav jādara.

- Nē. Es gribu. Es to gribu.

Viņš pamāj ar galvu, tad aizmiedz acis, kaut ko atcerēdamies. - Man jāaiziet nopirkt...

Papurinu galvu. - Man daži ir.

- Kas tev daži ir? - viņš jautā nesaprazdams.

- Prezervatīvi, Olij. Man daži ir.

- Tev daži ir.

- Jā, - atbildu, visam ķermenim pietvīkstot.

- Pa kuru laiku?

- Suvenīru veikalā. Četrpadsmit deviņdesmit deviņi. Tur nopērkams pilnīgi viss.

Viņš lūkojas uz mani kā uz mazu brīnumu, bet tad viņa smaids pārtop par ko vairāk. Pēc mirkļa guļu uz muguras un viņa roka knibinās gar manu kleitu.

- Nost. Nost, - viņš dveš.

Uztraušos uz ceļiem un novelku kleitu pār galvu. Notrīsu siltajā gaisā.

- Arī šeit tev ir vasarraibumi, - viņš saka, slidinādams savu plaukstu pāri manām krūtīm.

Paskatos lejup, lai pārliecinātos, un mēs abi iesmeļamies.

Viņš uzliek savu roku manam kailajam viduklim. - Tevī viss labais ir kopā vienā brīnišķīgā iesaiņojumā.

- Mmm, tevī arī, - neartikulēti izdvešu. Visi vārdi manā prātā pārtapuši par vienu - Olijs.

Viņš norauj savu T kreklu pāri galvai, un mans ķermenis ņem virsroku pār manām smadzenēm. Pārskrienu ar pirkstu galiem viņa krūšu gludajiem, stingrajiem muskuļiem, iegremdējot tos mīkstajā ādā. Manas lūpas seko pa to pašu ceļu, izgaršodamas, apmīļodamas. Olijs atlaižas guļus un nekustas, ļaudams man sevi iepazīt, un es skūpstu sev ceļu pāri viņa ķermenim, - lejup līdz pirkstu galiem un atkal augšā. Vēlme iekosties ir nepārvarama, un es tai nepretojos. Kodiens ir kā pēdējais piliens, un nu vadību uzņemas viņš. Mans ķermenis kaist tur, kur viņš nepieskaras, un kaist tur, kur tiek aizskarts.

Mēs iepazīstam viens otru. Mēs esam lūpas un rokas, un kājas, un mūsu augumi ir savijušies vienā vijumā. Viņš paceļas virs manis, mēs kļūstam mēmi, tad saplūstam un klusi kustamies. Mēs esam saplūduši, un es zinu visu par Visuma noslēpumiem.

MADELINAS VĀRDNĪCA

Bezgalīgs, -ais; s. -a, -ā 1. Kad nezini, kur viens ķermenis beidzas un kur otrs sākas. Mūsu prieks ir bezgalīgs. (Vitlra 2015)

NOVĒROJAMĀ PASAULE

SASKAŅĀ AR Lielā Sprādziena teoriju, Visums radās vienā acumirklī - milzīgā eksplozijā, kas deva dzīvību melnajiem caurumiem, brūnajiem rūķiem, matērijai un tumšajai matērijai, enerģijai un tumšajai enerģijai. Та rezultātā piedzima galaktikas un zvaigznes, un mēneši, un saules, un planētas, un okeāni. Ir grūti saprast šo koncepciju - šo ideju, ka arī pirms mums bija laiks. Laiks pirms laika.

Sākumā nebija nekā. Un tad bija viss.

Šī REIZE

OLIJS SMAIDA. VIŅŠ nemitējas smaidīt. Viņš velta man katru iespējamo smaida versiju, un man neatliek nekas cits kā skūpstīt viņa smaidošās lūpas. Viens skūpsts ved pie nākamā, līdz mūsu skūpstīšanos pārtrauc Olija vēdera rūkoņa.

Aprauju skūpstu. - Mums laikam derētu mazliet uzēst.

- Kaut ko citu bez tevis? - Viņš noskūpsta manu apakšlūpu un tad maigi to pakoda. - Tu esi garšīga, bet neēdama.

Pieceļos sēdus, turēdama segu piespiestu pie krūtīm. Neskatoties uz mūsu tuvību, īsti neesmu gatava atkal atkailināties. Olijs atšķirībā no manis it nemaz nekautrējas. Viņš vienā lēcienā ir laukā no gultas un kustas pa istabu pilnīgi kails. Atspiežos pret gultas galvgali un gluži vienkārši vēroju viņu kustībā, tik graciozu un vieglu. Vairs nekāda nāves eņģeļa.

Viss ir citādi un tāpat. Es joprojām esmu Madija. Olijs joprojām ir Olijs. Bet mēs abi kaut kādā ziņā esam kas vairāk. Es pazīstu viņu no citas puses un arī pati jūtos iepazīta.

Restorāns atrodas pašā pludmalē, un mūsu galdiņš ir ar skatu uz okeānu. Ir vēls - deviņi vakarā -, tāpēc ūdens zilgme īsti nav saskatāma, redz tikai viļņu baltās cepures, tiem šļācoties pret piekrasti. Bangas ir dzirdamas, lai gan skan mūzika un apkārt visi čalo.

- Domā menutnenu var atrast arī humuhumu? - Olijs ķircinās. Viņš joko, ka gribot apēst visas zivis, kuras redzējām snorkelējot.

- Man šķiet, ka viņi neliek galdā nacionālo zivi, -saku.

Pēc daudzajām dienas aktivitātēm esam badā, tāpēc pasūtām visas ēdienkartē atrodamās uzkodas: poke (sojas mērcē marinētu tunci), krabju kūkas, kokosriekstu skaidiņās apceptas garneles, omāra tīteņus un cūkgaļu Kalua gaumē. Visu maltītes laiku turpinām pieskarties viens otram. Saskaramies pēc katra norītā ēdiena kumosa un ananasu sulas malka. Viņa pirkstu gali skar mana kakla sānu, manu vaigu, manas lūpas. Es pieskaros viņa pirkstiem, viņa apakšdelmiem, viņa krūtīm. Tagad, kad esam iepazinuši viens otru tik ļoti intīmi, nespējam rimties.

Sabīdām krēslus tā, lai sēdētu cieši blakus. Olijs tur manu roku savā klēpī vai es turu viņa roku savējā. Mēs skatāmies viens uz otru un smejamies bez iemesla. Vai varbūt ne bez iemesla, bet tāpēc, ka pasaule tieši tobrīd šķiet neparasta. Mūsu tikšanās, iemīlēšanās un kopā pavadītais laiks pārspēj it visu, ko jebkurš no mums kādreiz uzskatījis par iespējamu.

Olijs pasūta vēl vienu porciju omāra tīteņu. - Tu padari mani ārkārtīgi izsalkušu, - viņš dungo, uzacis cilādams. Viņš pieskaras manam vaigam, un es nosarkstu. Šo porciju ēdam jau lēnāk. Та ir mūsu pēdējā. Varbūt, ja vienkārši sēdēsim te, ja neapzināsimies laika ritējumu, šī pārāk perfektā diena nekad nebeigsies.

Promejot viesmīle teic, ka būsim gaidīti vēl, un Olijs apsola, ka atgriezīsimies.

Dodamies prom no restorāna gaismām uz satumsušo pludmali. Debesis mākoņi noslēpuši mēnesi. Noslidinām sandales, aizejam līdz pašai ūdens malai un iegremdējam pēdas dzestrajās smiltīs. Naktī viļņi pret krastu šķeļas spēcīgāk un skaļāk nekā dienā. Jo tālāk ejam, jo mazāk cilvēku redzam, līdz sāk šķist, ka esam pametuši civilizāciju. Olijs aizved mani līdz sausām smiltīm, un mēs atrodam pleķīti, kur piemesties.

Viņš satver manu roku un noskūpsta delnu. - Pēc tam kad tētis iesita viņai pirmoreiz, viņš mums atvainojās, - Olijs nober teikumu vienā elpas vilcienā. Paiet sekunde, iekams es attopu, par ko viņš runā.

- Viņš raudāja.

Nakts ir tik tumša, ka es drīzāk jūtu, nevis redzu, kā viņš šūpo galvu.

- Viņi apsēdināja mūs blakus un apzvērēja, ka nožēlo, levs apgalvoja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Atceros, Kara bija tik nikna, ka pat neskatījās uz viņu. Viņa zināja, ka tēvs ir melis, bet es viņam noticēju. Mamma arī. Viņa lūdza, lai mēs to visu aizmirstam. Viņa teica: “Jūsu tēvs daudz ir pārcietis.” Mamma apliecināja, ka esot viņam piedevusi, un mums vajagot darīt tāpat.

Olijs atdod man manu plaukstu. - Kādu gadu tēvs mammu nesita. Viņš dzēra pār mēru. Kliedza uz mammu. Kliedza uz mums visiem. Taču viņš vēl ilgi nepacēla roku.

Aizturu elpu un uzdodu jautājumu, kurš jau sen man nedod miera. - Kāpēc viņa neiet prom?

Olijs nosprauslājas, un viņa balss nocietinās. - Domā, es neesmu mammai to jautājis? - Viņš atlaižas smiltīs uz muguras un sakrusto rokas aiz galvas. - Es domāju: ja viņš sistu mammu biežāk, viņa aizietu. Ja viņš būtu tikai mazliet lielāks kretīns, varbūt mēs beidzot spētu aiziet. Bet tēvs vienmēr nožēlo, un mamma vienmēr piedod.

Uzlieku savu plaukstu uz Olija vēdera, juzdama vajadzību pēc saskarsmes. Varbūt arī viņam to vajag, taču viņš pieceļas sēdus, pierauj ceļgalus pie krūtīm un atbalsta uz tiem elkoņus. Viņa augums veido krātiņu, kurā es nespēju iekļūt.

- Ko viņa atbild, kad tu vaicā?

- Neko. Mamma vairs nerunā par to. Agrāk viņa teica, ka mēs sapratīsim, kad izaugsim un mums pašiem būs attiecības.

Mani pārsteidz dusmas Olija balsī. Nekad nebūtu domājusi, ka viņš ir dusmīgs uz mammu. Uz tēvu, jā, bet ne uz mammu.

Viņš atkal pavīpsnā. - Mamma apgalvo, ka mīla padarot cilvēkus neprātīgus.

- Vai tu tam tici?

- Jā. Nē. Varbūt.

- Visas atbildes nedrīkst izmantot, - iebilstu.

Viņš tumsā pasmaida. - Jā, es tam ticu.

- Kāpēc?

- Es esmu šeit, Havaju salās, kopā ar tevi. Man nenācās viegli atstāt viņas vienas ar tēvu.

Apslāpēju vainas apziņu, pirms tā pagūst uzjundīt.

- Vai tu tam tici? - Olijs jautā.

-Jā. Noteikti.

- Kāpēc?

- Es esmu šeit, Havaju salās, kopā ar tevi, - saku, atkārtodama viņa vārdus. - Ja nebūtu tevis, es nekad nebūtu izgājusi no savas mājas.

- Та, - Olijs novelk, nolaiž kājas un satver manu roku. - Ko mēs īsti zinām?

Atbildes uz šo jautājumu man nav. Skaidri zinu vienīgi to, ka atrasties šeit ar Oliju, spēt mīlēt viņu un būt viņa mīlētai ir pilnīgi viss.

- Tev vajadzētu pamest viņus, - ieminos. - Tu tur neesi drošībā, - saku, jo Olijs to neapzinās. Viņš ir iestrēdzis tajās pašās atmiņās par mīlestību un labākiem laikiem kā viņa mamma, bet ar to nepietiek.

Atbalstu galvu uz Olija pleca, un mēs abi veramies gandrīz melnajā okeānā. Vērojam, kā ūdens atkāpjas, tad ar milzīgu spēku veļas atpakaļ un triecas pret smiltīm, mēģinādams visu aizskalot. Un, lai arī neveiksmīgi, tas atkāpjas un brāžas pret krastu atkal un atkal, it kā nebūtu bijusi iepriekšējā reize un nebūtu nākamās reizes, un nozīmīga ir vienīgi šī.

SPIRĀLE

BEIGAS

KĀDS IR IEBĀZIS mani karstā cepeškrāsnī un aizdarījis durtiņas.

Kāds ir iemērcis mani petrolejā un aizšķīlis sērkociņu.

Lēnām mostos, ķermenim degot vienās liesmās. Palags ir auksts un mikls. Es slīkstu sviedros.

Kas ar mani notiek? Paiet mirklis, līdz es aptveru, ka daudz, daudz kas ir slikti.

Es drebu. Vairāk nekā drebu. Es nevaldāmi kratos, un man sāp galva. Manas smadzenes ir iespiestas skrūvspīlēs. Sāpes atstarojas un ietriecas nervos dziļi aiz acīm.

Mans ķermenis ir kā vaļēja brūce. Man sāp pat āda.

Sākumā nodomāju, ka sapņoju, bet mani sapņi nekad nav tik spilgti. Mēģinu uzslieties sēdus, pieraust tuvāk segu, taču nejaudāju. Olijs joprojām ir aizmidzis un guļ virs segas.

Vēlreiz mēģinu uzslieties sēdus, bet sāpes ieurbjas dziļi līdz pat kauliem.

Skrūvspīles ap smadzenēm savelkas ciešāk, un tagad manu mīksto miesu nesaudzīgi kapā leduscirtnis.

Mēģinu iekliegties, bet rīkle ir jēla, it kā es būtu bļāvusi dienām ilgi.

Esmu slima.

Vairāk nekā slima. Es mirstu.

Ak Dievs. Olij.

Tas salauzīs viņa sirdi.

Tiklīdz es to iedomājos, viņš pamostas. - Madij? -viņš tumsā ievaicājas.

Olijs iededz naktslampiņu, un man aizsvilstas acis. Miedzu tās ciet un mēģinu novērsties. Negribu, lai viņš mani tādu ierauga, bet ir par vēlu. Redzu, kā viņa sejā apjukums mijas ar sapratni un neticību. Tad šausmām.

- Piedod, - ar grūtībām čukstu vai mēģinu izdvest, bet šķiet, ka vārdi netiek tālāk par lūpām.

Viņš tausta manu seju, kaklu, pieri.

- Jēziņ, - viņš atkārto vēl un vēl. - Jēziņ.

Viņš norauj segu, un man ir tik auksti, ka, šķiet, vēl aukstāk būt nav iespējams.

- Ak Dievs Madij, tu dedz kā ugunī.

- Auksti, - čerkstu, un viņš izskatās vēl vairāk pārbijies.

Olijs apsedz mani, aijā manu galvu, skūpsta manu miklo pieri, lūpas.

- Viss ir labi, - viņš mierina. - Ar tevi viss būs labi. Nebūs vis, bet ir jauki, ka viņš tā saka. Ķermenis

sāpēs pulsē, un man ir sajūta, ka rīkle tūkst ciet. Man trūkst gaisa.

- Jāizsauc ātrā palīdzība, - dzirdu viņu sakām. Pagriežu galvu. Pa kuru laiku viņš nokļuva istabas

pretējā pusē? Kur mēs atrodamies? Viņš runā pa telefonu. Viņš stāsta par kādu. Kāds ir slims. Kāds ir slims. Mirst. Ārkārtas situācija. Zāles nelīdz.

Viņš runā par mani.

Viņš raud. Neraudi. Ar Karu viss būs labi. Ar tavu mammu viss būs labi. Ar tevi viss būs labi.

Gulta grimst. Es atrodos plūstošajās smiltīs. Kāds cenšas izraut mani laukā. Viņa rokas ir karstas. Kāpēc tās ir tik karstas?

Viņa otrā rokā kaut kas mirgo. Tas ir viņa mobilais telefons. Viņš kaut ko saka, bet vārdi ir neskaidri. Kaut kas. Mamma. Tava mamma.

Jā. Mamma. Man vajag mammu. Viņa jau ir ceļā. Es ceru, ka viņa ir tuvu.

Aizveru acis un saspiežu viņa pirkstus.

Laiks ir iztecējis.

Mana.

Sirds.

Apstājas.

Un sāk pukstēt no jauna.

BRĪVĪBĀ. PIRMĀ DAĻA

AUGŠĀMCĒLUSIES

DAUDZ ES NEATCEROS, tikai raibu ainu jūkli. Ātrā palīdzība. Kāds iedur man kājā vienreiz. Divreiz. Adrenalīna šļirce sirdsdarbības atjaunošanai. Tālumā gaudo sirēnas, pēc tam pārāk tuvu. Zili un balti zibšņi monitorā, augstu istabas stūrī. Aparāti pīkst un mirgo augu dienu un nakti, nerimstot ne brīdi. Sievietes un vīrieši baltos uzsvārčos. Stetoskopi un adatas, un antiseptiskie līdzekļi.

Tad lidmašīnas reaktīvo dzinēju degvielas smarža, tā pati, kas sveica mani pirms dažām dienām, un lei vītnes, un raupjā sega, divkārt aptīta man riņķī, un kāda nozīme sēdvietai pie loga, ja tas ir aizklāts?

Atceros mammas seju un viņas asaras, no kurām sanāktu vesela jūra.

Atceros Olija zilās acis, satumsušas melnas. Aizvēru savas, sastopot skumjas, atvieglojumu un mīlestību, ko tajās ieraudzīju.

Esmu ceļā uz mājām. Tur palikšu ieslodzīta uz mūžu.

Esmu dzīva, bet negribu tāda būt.

ATPAKAĻUZŅEMŠANA

MAMMA PĀRVĒRTUSI manu istabu par slimnīcas palātu. Esmu ieriktēta gultā starp spilveniem un pieslēgta pie sistēmas. Visapkārt izvietota monitoringa aparatūra. Nedrīkstu ēst neko citu kā tikai želejas.

Ikreiz, kad pamostos, viņa ir man blakus. Viņa tausta manu pieri un runā ar mani. Dažreiz mēģinu koncentrēties, lai saprastu, ko viņa saka, taču skaņa ir ārpus mana uztveres lauka.

Kaut kad vēlāk (pēc vairākām stundām? Dienām?) pamostos atkal un redzu, ka viņa stāv, noliekusies pār mani, un raižpilni veras savā mapē. Aizveru acis un veicu ķermeņa inventarizāciju. Nekas nesāp vai, precīzāk sakot, nekas pārlieku nesāp. Pārbaudu galvu, rīkli, kājas. Viss ir, kā nākas. Atkal atveru acis un ieraugu, ka viņa grasās mani no jauna iemidzināt.

- Nē! - Pārāk strauji pieceļos sēdus. Man sareibst galva un uznāk nelabums. Gribu teikt viss kārtībā, bet skaņa nenāk laukā.

Nokremšļojos un mēģinu vēlreiz: - Lūdzu, neliec man atkal gulēt. - Ja reiz esmu dzīva, gribu vismaz būt nomodā. - Vai ar mani viss labi? - prasu.

- Ar tevi viss labi. Ar tevi viss būs labi, - viņa mierina. Mammas balss dreb, līdz aizlūst.

Uztraušos sēdus un paskatos uz viņu. Viņas āda ir bāla, gandrīz caurspīdīga, un pārāk cieši novilkta pār seju. No mammas matu līnijas līdz acu plakstiņam lejup stiepjas neglīta zila vēna. Zem viņas apakšdelmu un

roku locītavu ādas saskatāmas vēl citas zilas vēnas. Viņai ir tas izbiedētais, neticības pilnais acu skatiens, kāds raksturīgs cilvēkam, kurš pieredzējis kaut ko šausminošu un nu gaida nākamās šausmas.

- Kā tu varēji sev to nodarīt? Tu varēji nomirt, -viņa dveš.

Mamma sper soli tuvāk, piespiežot mapi pie krūtīm. - Kā tu varēji to nodarīt man? Pēc visa piedzīvotā?

Gribu kaut ko teikt. Paveru muti, lai runātu, bet vārdi nenāk pār lūpām.

Vainas sajūta ir okeāns, kurā man jānoslīkst.

Kad mamma aiziet, palieku gultā. Neceļos kājās izstaipīt stīvos locekļus. Novēršu skatienu no loga. Ko es nožēloju? Vispirms to, ka izgāju laukā. Ka redzēju pasauli un iemīlējos tajā. Ka iemīlējos Olijā. Kā lai tagad, kad apzinos visu, ko man jāpalaiž garām, atlikušo dzīvi pavadu šajā burbulī?

Aizveru acis un mēģinu gulēt. Taču pirmīt redzētā mammas seja, tā izmisīgā mīlestība viņas acīs neatstājas no manis. Tajā brīdī nospriežu, ka mīlestība ir briesmīga, briesmīga padarīšana. Mīlēt kādu tik kvēli, kā mamma mīl mani, noteikti ir tas pats, kas nēsāt savu sirdi ārpus ķermeņa: bez ādas, bez kauliem, bez nekā, kas to pasargātu.

Mīlestība ir briesmīga padarīšana, un pazaudēt to ir vēl ļaunāk.

Mīlestība ir briesmīga padarīšana, un mums nav pa ceļam.

BRĪVĪBĀ. OTRĀ DALA

»

Trešdiena, 18.56 Olijs: jēziņ, kur tu sabiji?

Olijs: tev viss ok?

Madelina: Jā.

Olijs: ko tava mamma saka?

Olijs: tev viss būs ok?

Madelina: Man viss ir ok, Olij.

Olijs: mēģināju apciemot tevi, bet tava mamma neļāva Madelina: Viņa sargā mani.

Olijs: zinu

Madelina: Paldies, ka izglābi man dzīvību.

Madelina: Piedod, ka tev nācās to visu piedzīvot.

Olijs: nevajag man pateikties Madelina: Tik un tā paldies.

Olijs: tu skaidri zini ka viss ok?

Madelina: Lūdzu, vairs neuzdod šo jautājumu.

Olijs: piedod

Madelina: Nevajag atvainoties.

Olijs: man prieks ka mēs atkal varam sarakstīties Olijs: tu biji briesmīgs mīms Olijs: saki kaut ko

Olijs: Madij es zinu ka tu esi vīlusies bet tu vismaz esi dzīva Olijs: kad atlabsi parunāsim ar tavu mammu, varbūt varēšu aiziet ciemos

Olijs: es zinu ka tas nav viss Madij bet tas vismaz ir labāk par neko

Q Vēlāk, 00.05

Madelina: Tas nav labāk par neko. Tas ir absolūti sliktāk par neko.

Olijs: kas?

Madelina: Tu tiešām domā, ka mēs varam atgriezties pie tā, kā bija agrāk?

Madelina: Tu gribi, lai atkal viss ir kā agrāk ar degazāciju un īsām tikšanās reizēm bez pieskaršanās, bez skūpstīšanās un bez nākotnes?

Madelina: Tu gribi teikt, ka tev ar to pietiek?

Olijs: tas ir labāk nekā nekas Madelina: Nav vis. Beidz to atkārtot.

Olijs: kā ar tabletēm?

Madelina: Kas ar tām?

Olijs: tās pāris dienu iedarbojās, varbūt ar laiku sastāvs tiks

uzlabots

Olijs: Madij?

Madelina: Nebija nekādu tablešu.

Olijs: kā to saprast?

Madelina: Nekad nav bijis nekādu tablešu. Es to teicu tāpēc, lai tu brauktu man līdzi.

Olijs: tu man meloji?

Olijs: bet tu varēji nomirt un tā būtu bijusi mana vaina Madelina: Tu neesi atbildīgs par mani.

<Q Vēlāk, 3.42

Madelina: Es gribēju visu, Olij. Es gribēju tevi un visu plašo pasauli. Es gribēju visu.

Madelina: Es to vairs nespēju.

Olijs: ko nespēj?

Madelina: Nespēju sarakstīties. Nespēju sūtīt e-pasta vēstules. Tas ir pārāk smagi. Es nespēju atgriezties pagātnē. Manai mammai bija taisnība. Agrāk dzīve bija labāka.

Olijs: kuram labāka?

Olijs: nedari to Madij

Olijs: mana dzīve ir labāka kad tajā esi tu

Madelina: bet mana ne

< Madelina ir pametusi saraksti >

DZĪVE IR ISA™

MADELINAS RECENZIļAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

RALFS ELISONS. “NEREDZAMAIS CILVĒKS”

Uzmanību! Satura izklāsts: tu neeksistē, ja neviens tevi neredz.

ĢEOGRĀFIJA

ESMU BEZGALĪGĀ sarkanu magoņu pļavā. Magones uz trausliem, zaļiem kātiņiem sniedzas līdz viduklim un ir tik sarkanas, ka, šķiet, krāsa asiņo. Tālumā ieraugu Oliju, tad divus, tad vēl vairākus Olijus maršējam man pretim. Viņiem ir gāzmaskas un rokās rokudzelži. Klusi un apņēmīgi soļodami arvien tuvāk, viņi ar melnos zābakos autām kājām samīda magones.

Sapnis nepamet mani. Planēju cauri dienai nomodā, tomēr sapņodama, cenzdamās nedomāt par Oliju. Cenšos nedomāt par pirmo reizi, kad ieraudzīju viņu. Kad šķita, ka viņš ir no citas planētas. Cenšos nedomāt par kēksiem un stāju uz rokām, par skūpstiem un samtainajām smiltīm. Par otro, trešo un ceturto skūpstu, kuri ir tikpat fantastiski kā pirmais. Cenšos nedomāt par to, kā viņš kustas manī un kā mēs kustamies kopā. Cenšos nedomāt par viņu, jo, ja domāšu, man nāksies domāt, cik vienota ar viņu un pasauli es biju tikai pirms dažām dienām.

Nāksies domāt par tām cerībām, kuras es loloju. Kā mānīju sevi, iedomādamās, ka esmu brīnums. Kā pasaule, kurai tik ļoti gribēju piederēt, mani atgrūda.

Man jāatlaiž Olijs. Esmu guvusi rūgtu mācību. Mīlestība var nogalināt, bet es labāk esmu dzīva, nevis tikai dzīvoju.

Reiz teicu Olijam, ka savu sirdi pazīstu labāk par visu citu, un tā joprojām ir patiesība. Pazīstu vietas savā sirdī, taču to nosaukumi ir mainījušies.

IZMISUMA KARTE

dzīve ir īsa™

MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

ALBĒRS KĀMĪ. “SVEŠINIEKS’'

SEMJUELS BEKETS. “GAIDOT GODO”

ŽANS POLS SARTRS. “NELABUMS"

Uzmanību! Satura izklāsts: viss ir nekas.

atzīmēt visu, izdzēst

IZLIKŠANĀS

AR KATRU AIZEJOŠU dienu kļūstu stiprāka. Nesāp nekas, izņemot sirdi, bet es cenšos to nelietot. Turu žalūzijas aizvērtas. Lasu savas grāmatas. Eksistenciālās vai nihilistiskās. Nespēju paciest grāmatas, kuras tiecas izskaidrot dzīves jēgu. Neciešu laimīgas beigas.

Par Oliju nedomāju. Viņš sūta man e-pasta vēstules, kuras es dzēšu neizlasījusi.

Pēc divām nedēļām esmu pietiekami vesela, lai atsāktu apgūt dažus mācību priekšmetus. Vēl divas nedēļas, un jau spēju mācīties it visus.

Par Oliju nedomāju. Izdzēšu vēl dažas viņa vēstules.

Mamma joprojām mēģina savest mani kārtībā. Viņa grozās apkārt. Un raizējas un rosās, un kontrolē. Nu, kad esmu spēcīgāka, viņa piedabū mani piedalīties mūsu mammas un meitas vakaros. Viņa, līdzīgi kā Olijs, grib, lai mūsu dzīve atgrieztos vecajās sliedēs. Mūsu kopīgie vakari mani nepriecē - patiesībā mani nepriecē nekas bet daru to viņas dēļ. Viņa novājējusi vēl vairāk. Tas mani satrauc, un es nezinu, kā palīdzēt viņai, tāpēc spēlēju fonētisko Scrabble, Godīgo Pictionary. Skatos kopā filmas un izliekos.

Olija e-pasta vēstuļu plūsma apsīkst.

- Esmu lūgusi Karlai, lai viņa atgriežas, - vienudien pēc vakariņām ieminas mamma.

- Man likās, ka tu viņai vairs neuzticies.

- Bet es uzticos tev. Tu guvi skarbu mācību. Ir lietas, kas jāpiedzlvo uz savas ādas.

ATKALAPVIENOŠANĀS

NĀKAMAJĀ DIENĀ atsteidzas Karla. Viņas steiga ir vēl steidzīgāka nekā parasti, un viņa uzvedas tā, it kā nebūtu pagājis necik daudz laika.

Viņa nekavējoties apkampj mani. - Piedod, - Karla saka. - Es pie visa esmu vainīga.

Kokaini piespiežos pie viņas, negribēdama sašķīst gabalos. Ja raudāšu, viss pārtaps īstenībā. Man tiešām nāksies dzīvot šo dzīvi. Es patiesi vairs nekad neredzēšu Oliju.

Mēģinu turēties, bet nejaudāju. Karla ir tas mīkstais spilvens, kurā paredzēts izraudāties. Kā sāku, tā stundu nespēju rimties. Viņa ir izmirkusi, un manī vairs nav ne asaras. Prātoju, vai ir iespējams izsmelt visas asaras?

Atbildu uz savu jautājumu, paraudādama vēl mazliet.

- Kā tava mamma? - Karla noprasa, kad beidzot rimstos.

- Viņa neienīst mani.

- Mammas neprot ienīst savus bērnus. Viņas tos pārlieku mīl.

- Tomēr vajadzētu. Esmu briesmīga meita. Es izrīkojos briesmīgi.

Asaras turpina plūst, bet Karla tās noslauka ar plaukstas malu.

- Un tavs Olijs?

Papurinu galvu. Stāstītu Karlai jebko, tikai ne šo. Mana sirds ir pārāk cietusi, un gribu paturēt sāpes par piemiņu. Negribu izlikt sirdi saulītē. Negribu, lai tā

sadzist. Ja tas notiks, man var sakaroties likt to lieta vēlreiz.

Atgriežamies pie mūsu ierastā dienas ritma. Katra diena ir kā iepriekšējā un daudz neatšķiras no nākamās. Sile, putra, kartupelis. Strādāju pie bibliotēkas modeļa ar Escher tipa interjeru, kurā kāpņu laidieni beidzas pussolī un nekur neved. No ielas atskan dārdoņa un tad mašīnas taurēšana. Šoreiz es tūliņ saprotu, kas notiek.

Sākumā neeju pie loga. Taču Karla piesteidzas un atstāsta redzamo. Tas ir kravas furgons Two Brothers moving. Vīri izkāpj no furgona, izkrāmē platformas, tukšas kastes un pakošanas lenti. Viņi runā ar Olija mammu. Tur ir Kara un Olijs. Tēvs nav redzams, viņa piebilst.

Mana ziņkāre gūst virsroku, un es pieeju pie loga, lūrēdama gar aizkaru otru malu. Karlai taisnība. Olija tēvu nekur nemana. Olijs, Kara un viņu mamma izskatās satraukti. Viņi traucas mājā iekšā un ārā, nolikdami uz lieveņa sapakotas kastes vai uztūkušus plastmasas miskastes maisus, kurus krāvēji lādē iekšā furgonā. Neviens nerunā. Pat no šejienes manu, ka viņa mamma nervozē. Olijs ik pēc brīža apstājas un apskauj viņu. Viņa pieķeras dēlam, un viņš noglāsta mammas muguru. Kara stāv atstatus un nekautrīgi smēķē, nodzēsdama cigareti tieši uz lieveņa.

Mēģinu nepievērst visu uzmanību Olijam, bet tas ir neiespējami. Manai sirdij ir pilnīgi vienalga, ko domā smadzenes. Es redzu to konkrēto mirkli, kurā viņš sajūt manu acu skatienu. Viņš pārstāj darboties un pagriežas. Mūsu skatieni sastopas. Tas ir citādi nekā tajā pirmajā

reizē. Pirmā reize vēstīja par iespējām. Jau tad daļa no manis juta, ka es viņu mīlēšu.

Šoreiz ir noteiktība. Es jau zinu, ka mīlu viņu, un nu zinu, ka mīlēšu vienmēr.

Viņš paceļ roku, lai pamātu. Es palaižu vaļā aizkarus, aizgriežos un, smagi elpodama, piespiežu muguru sienai.

Kaut es varētu izdzēst no savas dzīves tos dažus pēdējos mēnešus, kopš iepazinu viņu. Es paliktu savā istabā. Es kaimiņos dzirdētu taurējam furgonu un sēdētu uz sava baltā dīvāna savā baltajā istabā, lasot savas tikko iegādātās grāmatas. Es atminētos savu pagātni un tad vēl atminētos neko no tās neatkārtot.

APKAIMES VĒROJUMI NR. 3

Viņa tēva dienas režīms

9.00 Dodas uz darbu

20.30 Grīļodamies uzlīgo uz mājas lieveņa un ieiet iekšā. Jau piedzēries?

21 .OO Iznāk uz lieveņa ar dzēriena glāzi rokā. 22.15 Atslēdzas zilajā krēslā.

Kaut kad vēlāk, lesteberē mājā.

Viņa mammas dienas režīms

Nezināms

Karas dienas režīms

Nezināms

Olija dienas režīms

Nezināms

SESAS ZILBES

PĒC MĒNEŠA, tūliņ pēc Ziemassvētkiem, izvācas arī viņa tētis. Pa logu vēroju, kā viņš aiznes līdz U-Haul furgonam tikai dažas kastes. Bezcerīgi domāju, ka viņš nedodas turp, kur dzīvo Olijs, Kara un viņu mamma.

Pēcāk dienām ilgi veros uz Olija māju, prātodama, kā gan tā var izskatīties tāda pati, šķist tik stabila un līdzīga jebkurai citai mājai, kaut gan tajā nav neviena, kas padarītu to par mājām.

Nogaidu vēl dažas dienas, līdz beidzot izlasu Olija sūtītās e-pasta vēstules. Kā jau domāju, tās joprojām atrodas miskastes mapē.

No: sugasvards033Kam: Madelinai F. Vitīrai madelina.vitira@gmail.com Temats: limeriks # I Nosūtīts: 16. oktobris, 20.07

reiz dzīvoja meitene madelina man caururba sirdi ar šķēpu viņa mirdams teicu (tā - starp citu)

vai vēl kas rīmējas ar madelina?

No: sugasvards033Kam: Madelinai F. VitTrai madelina.vitira@gmail.com Temats: limeriks #2 Nosūtīts: 17. oktobris, 20.03

reiz dzīvoja burbulī meitene viena

es jutu vairs nebūs man miera ne dienu

tomēr dāvāju tai savu sirdi

bet viņa to saspēra drumslās - vai dzirdi

nu stāvu pie sagrautas sienas

Smejos līdz asarām. Acīmredzot viņš bijis reāli nikns uz mani, ja haiku vietā atsūtījis limerikus.

Pārējās Olija vēstules nav tik dzejiskas. Viņš klāsta par centieniem pārliecināt mammu vērsties pēc palīdzības un pūliņiem glābt Karu no sevis pašas. Olijam nav skaidrs, kura saruna beidzot tomēr pārliecinājusi mammu. Iespējams, viņa teiktais, ka viņš vairs nespēs būt daļa no ģimenes, ja mamma paliks kopā ar tēvu. Olijs esot sacījis, ka reizēm nākas pamest tos, kurus mīli visvairāk. Vai, iespējams, palīdzējis tas, ka viņš beidzot izstāstījis mammai par mani, par to, cik slima esmu un kā biju gatava uz visu, lai tikai dzīvotu. Olijs raksta, pēc mammas domām, es esmu drosmīga.

VIŅA PĒDĒJĀ VĒSTULE IR HAIKU

No: sugasvards033

Kam: Madelinai F. Vitīrai madelina.vitira@gmail.com

Temats: haika # I

Nosūtīts: 31. oktobris, 21.07

te ir sešas zilbes tagad te vēl septiņas mīlu tevi madij

ŠEIT UN TAGAD

OLIJA MATEMĀTIKA māca, ka nākotni paredzēt nav iespējams. Izrādās, ka nav iespējams paredzēt arī pagātni. Laiks rit abos virzienos - uz priekšu un atpakaļ -, un tas, kas notiek šeit un tagad, izmaina tos abus.

TIKAI MANĀM ACĪM

No: Dr. Melisa Frānsisa

Kam: madelina.vitira@gmail.com

Temats: analīžu rezultāti - TIKAI JŪSU ACĪM

Nosūtīts: 29. decembris, 8.03

Mis Vitīra,

iespējams, jūs neatceraties mani. Mans vārds ir Dr. Melisa Frānsisa. Pirms diviem mēnešiem jūs uz pāris dienām bijāt manā aprūpē Maui memoriālajā slimnīcā.

Domāju, ka ir būtiski sazināties ar jums personiski. Jums jāzina, ka esmu ļoti rūpīgi izpētījusi jūsu saslimšanas gadījumu. Neuzskatu, ka jums ir vai jebkad ir bijis SKID.

Saprotu, ka šī ziņa var šķist šokējoša. Esmu vēstulei pievienojusi tikai dažus no analīžu rezultātiem un iesaku jums uzzināt otras (un trešās) puses viedokli.

Manuprāt, ir ļoti nepieciešams, lai vēl kāds cits mediķis, izņemot jūsu māti, apstiprina manus secinājumus. Ārstam nav vēlams ārstēt savas ģimenes locekļus.

Mans kā mediķa viedoklis ir tāds, ka pagājušajā mēnesī Havaju salās jums bija vīrusa infekcijas izraisīts miokardīts. Domājams, jūsu imūnsistēma ir sevišķi novājināta, spriežot pēc tā, ko zinu par jūsu augšanas apstākļiem.

Lūdzu, nekautrējieties vērsties pie manis ar jebkādiem jautājumiem. Vēlu veiksmi.

Ar visa laba vēlējumiem, Dr. Melisa Frānsisa

AIZSARDZĪBA

IZLASU VĒSTULI sešas reizes, līdz burti izveido vārdus un vārdi izveido man izprotamus teikumus, bet pat tad visu vārdu kopējā nozīme nedodas man rokā. Pievēršos pielikumam ar analīžu rezultātiem. Visi rādītāji ir nemainīgi viduvēji - ne pārāk augsti, ne pārāk zemi.

Skaidrs, ka tā ir kāda kļūda. Skaidrs, ka tā nav taisnība. Daktere Frānsisa sajaukusi manus analīžu rezultātus ar kāda cita pacienta rādītājiem. Ir vēl kāda Madelina Vitīra. Viņa ir nepieredzējusi ārste. Pasaule vienkārši ir nežēlīga.

Noticu visiem šiem izskaidrojumiem, un tomēr. Iz-printēju e-pasta vēstuli, analīžu rezultātus un visu pārējo. Es nekustos palēninājumā. Laiks nerit straujāk vai gausāk.

Vārdi uz izprintētās lapas ne ar ko neatšķiras no vārdiem ekrānā, taču šķiet nozīmīgāki, ar lielāku svaru. Tomēr tie nevar būt patiesi. Nav ne mazākās iespējas, ka tie varētu būt patiesi.

Pavadu stundu, iegūglēdama ikkatru analīžu rezultātu, cenzdamās izprast, ko tie visi apzīmē. Protams, internets nevar man atbildēt, vai tie ir pareizi, vai esmu pilnīgi normāla pusaugu meitene ar pilnīgi normālu veselību.

Un es zinu. Es zinu, ka tā ir kļūda. Tomēr kājas pašas nes mani lejā pa kāpnēm, cauri ēdamistabai uz mammas kabinetu. Viņas tur nav, nav arī atpūtas istabā. Dodos uz mammas guļamistabu un, rokām drebot,

viegli pieklauvēju. Viņa neatbild. Dzirdu tekam ūdeni. Droši vien viņa ir vannasistabā un gatavojas iet gulēt. Vēlreiz pieklauvēju, skaļi.

- Mammu! - saucu, pagriezdama durvju rokturi.

Mirkli, kad ieeju istabā, viņa nāk laukā no vannas-

istabas un izslēdz gaismu.

Ieraugot mani, viņas joprojām izkāmējusi seja atplaukst smaidā. Mammas vaigukauli ir izspiedušies un viņas jau tā šaurajā sejā izceļas vēl jo vairāk. Tumšie loki, kuri zem mammas acīm izveidojušies manis dēļ, šķiet, ir uz palikšanu. Mamma nav uzkrāsojusies, un viņas mati brīvi krīt pāri pleciem. Melna zīda pidžama nokarājas uz viņas kalsnā auguma.

- Sveika, saulīt, - mamma saka. - Vai atnāci uz pidžamu ballīti? - Viņas sejas izteiksme ir tik cerību pilna, ka gribas teikt “jā”.

Ienāku dziļāk istabā, purinādama lapas. - Tas ir no Maui dakteres. - Vēlreiz uzmeklēju vārdu, lai gan zinu to no galvas. - No dakteres Melisas Frānsisas. Vai jūs tikāties?

Ja nebūtu viņu tik acīgi vērojusi, iespējams, nepamanītu, bet mamma sastingst. - Es Maui satiku daudzus ārstus, Madelina. - Viņas balss ir saspringta.

- Mammu, piedod...

Viņa paceļ roku, likdama apklust. - Kas ir, Madelina?

Speru vēl vienu soli. - Šī vēstule. Viņa, daktere Frān-sisa, uzskata, ka es neesmu slima.

Mamma raugās mani, it kā es neko nebūtu teikusi. Viņa klusē tik ilgi, ka sāku šaubīties, vai tiešām esmu ko sacījusi.

- Par ko tu runā?

- Daktere apgalvo, ka, viņasprāt, man nav SKID. Viņa domā, ka man tāda slimība nekad nav bijusi.

Mamma noslīgst uz gultas malas. - Ak nē. Vai tāpēc tu atnāci pie manis?

Viņas balss ir maiga, līdzjūtīga. - Viņa iedvesa tev cerību, ja?

Mamma pamāj, lai nāku un sēžos viņai blakus. Viņa izņem vēstuli man no rokām un apskauj mani. - Piedod, bet tā nav taisnība, - viņa saka.

Es sagumstu mammas rokās. Viņai taisnība. Es sacerējos. Viņas apskāviens ir tik patīkams. Es jūtos siltumā, drošībā un pasargāta.

Mamma glāsta manus matus. - Man žēl, ka tev nācās to izlasīt. Tas ir ļoti bezatbildīgi.

- Viss kārtībā, - saku, piespiedusies pie viņas pleca.

- Es zināju, ka tā ir kļūda. Es pat necerēju.

Mamma atraujas un ieskatās man acīs. - Protams, tā ir kļūda.

Viņas acis piepildās ar asarām, un viņa atkal ievelk mani savos apskāvienos. - SKID ir ļoti reta un sarežģīta slimība, pelīt. Ne visi to izprot. Tai ir tik daudz paveidu, un katrs izpaužas mazliet atšķirīgi.

Viņa atkal atraujas un uzmeklē manu skatienu, lai pārliecinātos, ka klausos un saprotu. Mamma runā lēnāk, un izteiksme kļūst iecietīga - viņas ārsta balss:

- Tu pati to redzēji, vai tad ne? Vienu brīdi tev bija labi, bet jau nākamajā tu nokļuvi slimnīcā gandrīz mirusi. Imūnsistēma ir sarežģīta.

Viņa drūmi paskatās uz papīriem rokā. - Un šī daktere Frānsisa nepārzina tavu slimības vēsturi. Viņa redz tikai sīku fragmentu. Viņa nav bijusi tev līdzās visu šo laiku.

Rūpju rievas padziļinās. Šī kļūda viņu satrauc vairāk nekā mani.

- Mammu, viss kārtībā, - es apliecinu. - Es tāpat īsti tam nenoticēju.

Šķiet, ka viņa mani nedzird. - Man vajadzēja pasargāt tevi, - mamma turpina.

- Es zinu, mammu. - Īstenībā es vairs negribu par to runāt. Atgriežos viņas apskāvienos.

- Man vajadzēja pasargāt tevi, - viņa čukst manos matos.

Un šis pēdējais “man vajadzēja pasargāt tevi” apklusina daļu no manis.

Viņas balsī ieskanas negaidīta un neizskaidrojama nedrošība.

Cenšos izrauties, lai redzētu mammas seju, bet viņa tur mani cieši.

- Mammu, - murminu, raudamās prom spēcīgāk.

Viņa palaiž mani vaļā un ar brīvo roku noglāsta manu

seju.

Saraucu pieri. - Vai varu tos paņemt? - prasu, ar to domādama papīrus viņai rokā.

Mamma palūkojas lejup un izskatās apjukusi, kā tie tur gadījušies. - Tev tos nevajag, - viņa bilst, bet tik un tā atdod papīrus man.

- Gribi pidžamu ballīti? - viņa vēlreiz jautā, papliķē-dama pa gultu. - Es jutīšos labāk, ja tu paliksi ar mani.

Taču es neesmu pārliecināta, vai jutīšos labāk.

MADELINAS VĀRDNĪCA

Aizdomas, -u, s.; tikai dsk.

1. Patiesība, kam tu netici, nespēj noticēt, nekad neticēsi. Uz māti krītošās aizdomas liedz viņai naktī gulēt. / Viņā brieda aizdomas, ka pasaule par viņu smejas. (Vitīra 2015)

IDENTITĀTE

KARLA KNAPI PAGUVUSI IENĀKT pa durvīm, kad es jau klupu viņai virsū ar vēstuli. Viņa to lasa, un viņas acis ar katru teikumu ieplešas arvien vairāk.

Viņa sagrābj mani aiz apakšdelma. - Kur tu to dabūji?

- Lasi tālāk, - skubinu. Viņa, izpētot tabulas un mērījumus, sapratīs vairāk nekā es.

Vēroju viņas seju un pūlos saprast, kas norisinās manā pasaulē. Biju gaidījusi, ka viņa izsviedīs vēstuli no rokām līdzīgi kā mamma, bet Karlas reakcija ir... citāda.

- Vai tu to parādīji savai mātei?

Mēmi pamāju ar galvu.

- Ko viņa teica?

- Ka tā ir kļūda, - čukstu, slēpdamās no savas balss skaņas.

Karla ilgi pēta manu seju. - Mums tas jānoskaidro, -viņa nosaka.

- Kas jānoskaidro?

- Vai tā ir patiesība vai nav.

- Kā gan tā varētu būt patiesība? Tas nozīmētu, ka...

- Kuš, kuš. Pagaidām mēs neko nezinām.

Mēs neko nezinām? Protams, zinām. Mēs zinām, ka esmu slima. Ka nedrīkstu iziet no mājas, citādi miršu. Vienmēr esmu to zinājusi. Tā esmu es.

- Kas notiek? - es uzstāju. - Ko tu slēp no manis?

- Nē, nē. Es neko neslēpju.

- Ko tas nozīmē?

Viņa nopūšas, un nopūta ir gara, smaga un paguruma pilna. - Goda vārds, es neko nezinu. Bet reizēm man uzmācas aizdomas.

- Kādas aizdomas?

- Reizēm man šķiet, ka varbūt tavai mammai gluži nav taisnība. Varbūt viņa tā ari nav atguvusies pēc negadījuma ar tavu tēti un brālīti.

Skābekļa vietā istabā ieplūst kaut kas cits, kaut kas retināts un neelpojams. Pēkšņi laiks palēnina ritējumu, un man parādās tāda kā tuneļa redze. Sienas šķiet pārāk tuvu, bet Karla attālinās no manis - sīks tēls ļoti gara koridora galā. Tuneļa redze izraisa reiboni. Kājas saļogās, tad piemetas slikta dūša.

Aizskrienu uz vannasistabu un nesekmīgi rīstos virs izlietnes. Karla ienāk mirklī, kad apslaku seju ar ūdeni.

Viņa uzliek savu roku man uz muguras, un es sagumstu zem tās svara. Esmu iluzora. Atkal esmu Olija rēgu meitene. Atbalstos ar rokām pret porcelāna izlietni. Nespēju paraudzīties spogulī, jo nepazīšu to meiteni, kura skatīsies pretim.

- Man jāzina skaidri, - noņurdu, likdama lietā svešu balsi.

- Dod man dienu laika, - saka Karla un mēģina mani apskaut, bet es neļaujos. Es negribu mierinājumu vai aizsardzību.

Es gribu vienīgi patiesību.

DZĪVES PANESĪBA

VISS, KAS MAN jādara, - jālaižas miegā. Jāapklusina prāts, jāatslābina ķermenis un jācenšas iemigt. Tomēr, lai kā es to gribētu, miegs nedodas rokā. Mans prāts ir sveša telpa, un it visur ir lūkas. Man galvā riņķo Karlas vārdi. Varbūt viņa tā arī nav atguvusies pēc negadījuma. Ko tas vispār nozīmē? Paskatos pulkstenī. 1.00. Septiņas stundas, līdz atgriezīsies Karla. Mēs noņemsim dažus asins paraugus un nosūtīsim tos manis atrastam SKID speciālistam. Septiņas stundas. Aizveru acis. Atkal atveru. 1.01.

Nespēju gaidīt, kad beidzot iegūšu atbildi. Man pašai tā jāatrod.

Pielieku visas pūles, lai lēnām aizietu, nevis aizskrietu līdz mammas kabinetam. Esmu pārliecināta, ka mamma guļ, taču nedrīkstu riskēt un pamodināt viņu. Satveru rokturi un vienu šaušalīgu mirkli iztēlojos, ka durvis būs aizslēgtas un man nāksies gaidīt, bet es nespēju gaidīt. Taču rokturis pagriežas, un istaba ielaiž mani gluži kā gaidījusi, gluži kā nojautusi.

Viņas kabinets ir pilnīgi normāls, ne pārlieku kārtīgs, ne pārlieku juceklīgs. Nekas uzskatāmi neliecina par aptumšojušos prātu. Katru sienas sprīdi neklāj ārprātīgi, nesakarīgi, haotiski kricelējumi.

Aizeju līdz lielajam rakstāmgaldam istabas vidū. Tajā ir iebūvēts dokumentu plaukts, ar to tad nu es sāku. Man dreb rokas. Nevis trīs, bet patiesi dreb, gluži kā zemestrīcē, ko sajūtu vienīgi es.

Mammas dokumentu uzglabāšanas metode ir pedantiska un neparasta. Viņa ir sakrājusi it visu, un izurb-šanās cauri saujai papīru vien prasa man vairāk par stundu. Tur ir lielu un mazu pirkumu čeki, nomas līgumi, nodokļu atskaites, garantijas taloni un lietošanas instrukcijas. Viņa nav izmetusi pat kino biļešu aprautās strēmeles.

Beidzot plaukta dziļumā atrodu to, ko meklēju: biezu, sarkanu mapi ar uzrakstu “Madelina”. Uzmanīgi izvelku to laukā un atbrīvoju vietu uz grīdas.

Manas dzīves dokumentācija sākas ar mammas grūtniecību. Atrodu rekomendācijas par vitamīnu lietošanu, sonogrāfijas attēlus un katras ārsta vizītes apraksta fotokopiju. Ir arī ar roku rakstīta kartotēkas kartīte ar diviem lodziņiem - vienu zēnam, otru meitenei. Atķeksēta meitene. Un mana dzimšanas apliecība.

Pētot dokumentus, ātri vien aptveru, ka esmu bijusi slimīgs mazulis. Atrodu pediatra mājas vizīšu atskaites -izsitumi, alerģijas, ekzēma, vairākas reizes saaukstēšanās, drudzis un divreiz ausu infekcija. Un tas viss tikai līdz četru mēnešu vecumam. Pievienoti arī nosūtījumi pie zīdīšanas un bērnu miega speciālistiem.

Aptuveni sešu mēnešu vecumā, tikai mēnesi pēc tēta un brālīša bojāejas, esmu ievietota slimnīcā ar respi-ratori sincitiālo vīrusu (RSV). Nezinu tādu un prātā atzīmēju, ka vēlāk gūglē jāizpēta. Tas bijis pietiekami smagā formā, jo esmu paturēta slimnīcā trīs dienas.

Turpmāko datu apkopojums nav tik pedantisks. Atrodu no internēta izprintētu informāciju par RSV. Mamma apvilkusi rindkopu, kur skaidrots, ka cilvēki ar vāju imūnsistēmu RSV pārcieš smagākā formā. Ir arī

fotokopija pirmajai lappusei no raksta par SKID kādā medicīnas žurnālā. Viņas ķeburi uz lapas malām ir nesalasāmi. Pēc tam seko dokumenti par vienu vienīgu aler-gologa apmeklējumu un vizītēm pie trim dažādiem imu-nologiem. Visi noslēdzas ar secinājumu, ka nav atrasta nekāda saslimšana.

Un tas ir viss.

Rokos cauri plauktam, meklēdama vēl kādus dokumentus. Nešķiet loģiski, ka te nekas cits nav atrodams. Kur ir analīžu rezultāti? Noteikti bijis arī ceturtais imu-nologs. Kur ir diagnoze? Kur ir konsultāciju slēdzieni un atkārtoti diagnozes apstiprinājumi? Vajadzētu būt vēl vienai biezai, sarkanai mapei. Caurskatu dokumentus trešo reizi. Un ceturto. Nosviežu zemē citas mapes un rakājos pa tām. Vandos pa dokumentiem uz mammas galda. Velku ar pirkstu pāri viņas medicīnas pierakstu klažu lapām, meklēdama izceltas rindkopas.

Piesteidzos pie mammas grāmatu plauktiem, elpodama pārāk strauji. Velku laukā grāmatas, purinu aiz vākiem, gaidīdama, ka kaut kas izkritīs - aizmirsti analīžu rezultāti, oficiāla diagnoze. Taču neatrodu nekā.

Bet nekas nevar tikt uzskatīts par pierādījumu.

Varbūt pierādījums ir kaut kur citur. Ar pirmo piegājienu atminu mammas paroli - Madelina. Aizvadu divas stundas, caurskatīdama ikkatru dokumentu viņas datorā. Izpētu arī internēta meklētāja vēsturi. Ielūkojos miskastē.

Nekā.

Nekā.

Kur ir pierādījums tai dzīvei, kādu esmu dzīvojusi?

Istabas vidū apgriežu gausu pirueti. Nespēju noticēt tam, ko rāda manis pašas acis. Nespēju noticēt tam, ko neredzu. Kā gan var nebūt nekā? Itin kā mana slimība būtu izpūsta no tā pārāk retinātā gaisa, kuru es elpoju.

Та nav taisnība. Nevar būt.

Vai iespējams, ka es neesmu slima? Mans prāts saraujas no šīs domu gaitas.

Varbūt pārējos dokumentus viņa glabā savā guļamistabā? Kāpēc es to neiedomājos ātrāk? 5.23. Vai spēšu gaidīt, līdz viņa pamostas? Nē.

Kad tuvojos durvīm, tās atveras.

- Te tu esi, - mamma saka ar manāmu atvieglojumu balsī. - Es satraucos. Tu nebiji savā istabā. - Viņa nāk iekšā, un, ieraugot apkārt valdošo nekārtību, viņas acis ieplešas. - Vai te bijusi zemestrīce? - mamma vaicā. Galu galā viņa aptver, ka juceklis ir cilvēka roku darbs. Viņa apjukusi pagriežas pret mani. - Sirsniņ, kas notiek?

- Vai es esmu slima? - prasu. Ausīs pārāk skaļi dun asinis.

- Ko tu teici?

- Vai es esmu slima? - šoreiz jautāju skaļāk.

Viņas briestošās dusmas pagaist, un to vietā nāk

raizes. - Vai tu jūties slima?

Mamma pastiepj roku, lai pataustītu mani, bet es to atgrūžu.

Sāpes viņas sejā uzdzen man vieglu nelabumu, bet es neatstājos. - Nē, es tā to nedomāju. Vai man ir SKID?

Viņas raizes mijas ar aizkaitinājumu un nelielu žēlumu. - Vai runa joprojām ir par to vēstuli?

-Jā, - saku. - Un arī Kārlu. Viņa ieminējās, ka varbūt ar tevi nav labi.

- Kā tas būtu jāsaprot?

Par ko es viņu īsti apsūdzu? - Kur ir visi papīri? -uzstāju.

Viņa dziļi ievelk elpu, lai nomierinātos. - Madelina Vitīra, par ko tu runā?

- Tev ir dokumenti par visu, bet nav nekā par SKID. Kāpēc es neko nevaru atrast? - Es pagrābju no grīdas sarkano mapi un vicinu viņas virzienā. - Viss pārējais tev ir.

- Ko tu runā? - mamma prasa. - Protams, tas viss ir tur.

īsti nezinu, kādu atbildi gaidīju no viņas, taču šādu ne. Vai viņa tiešām domā, ka tas viss tur ir?

Viņa piespiež mapi pie krūtīm, kā cenzdamās padarīt to par daļu no sevis. - Vai tu rūpīgi apskatījies? Es visu saglabāju.

Mamma aiziet līdz savam galdam un atbrīvo vietu. Vēroju, kā viņa caurskata dokumentus, pārkārto tos, ar plaukstām gludina lapas, ko nav vajadzības gludināt.

Pēc brīža viņa palūkojas augšup uz mani. - Vai tu tos paņēmi? Es zinu, ka tie te bija. - Viņas balsī milzt apjukums un arī bailes.

Un tad es saprotu skaidri un gaiši.

Es neesmu slima un nekad neesmu bijusi.

LAUKĀ

IZSKRIENU NO kabineta. Man priekšā stiepjas koridors, un tam nav gala. Atrodos hermētiskajā telpā, un tajā nav gaisa plūsmas. Esmu laukā, un manai elpai nav skaņas.

Manai sirdij nav pukstu.

Izvemju visu to neko no sava kuņģa. Žults svilina rīkles galu.

Raudu, un spirgtais rīta gaiss atvēsina asaras uz maniem vaigiem.

Smejos, un dzestrums pārņem manas plaušas.

Es neesmu slima. Nekad neesmu bijusi slima.

Man pāri gāžas visas tās emocijas, kuras pēdējo divdesmit četru stundu laikā esmu turējusi grožos. Cerība un izmisums, gaidas un nožēla, prieks un dusmas. Kā gan iespējams vienlaikus just kādu emociju un tās pretstatu? Es ķepurojos melnā okeānā ar glābšanas vesti mugurā un enkuru pie kājas.

Mamma panāk mani. Viņas seja ir baiļu vraks. - Ko tu dari? Ko tu dari? Tev ir jāiet iekšā.

Mana redze pārtop tunelī, un es koncentrēju skatienu vienīgi uz viņu. - Kāpēc, mammu? Kāpēc man jāiet iekšā?

- Jo tu esi slima. Te, laukā, ar tevi var notikt kaut kas slikts.

Viņa izstiepj rokas, lai pievilktu mani sev klāt, bet es raujos prom no viņas.

- Nē, es neatgriezīšos iekšā.

- Lūdzu, - viņa neatlaidīgi prasa. - Es nevaru pazaudēt arī tevi. Ne jau pēc visa.

Mammas skatiens ir piekalts man, bet es nešaubīgi zinu, ka viņa mani nemaz neredz.

- Es zaudēju viņus. Es zaudēju tavu tēti un zaudēju tavu brāli. Es nevarēju pazaudēt arī tevi. Nevarēju, un viss.

Viņas seja sairst, pilnībā sadrūp. Pēkšņs un katastrofāls misēklis liek sagrūt tām konstrukcijām, kas to saturēja.

Viņa ir salauzta. Viņa jau sen ir salauzta. Karlai bija taisnība. Mamma nav atguvusies pēc viņu nāves.

Saku kaut ko. Nezinu, ko, bet viņa turpina runāt.

- Neilgi pēc viņu nāves tu ļoti, ļoti smagi saslimi. Tu nespēji normāli paelpot, es aizrāvu tevi uz slimnīcu, un mums nācās tur pavadīt trīs dienas. Neviens nesaprata, kas tev kait. Ārsti teica, ka, visticamāk, tā ir alerģija. Man iedeva sarakstu ar lietām, no kā izvairīties, bet es zināju, ka tas ir kas nopietnāks.

Viņa paloka galvu. - Es biju pārliecināta, ka tas ir kas nopietnāks. Man vajadzēja pasargāt tevi. Te, laukā, ar tevi var notikt jebkas.

Viņa paraugās apkārt. - Te, laukā, ar tevi var notikt jebkas. Te, pasaulē.

Man vajadzētu just viņai līdzi. Bet tas nav tas, ko es jūtu. Manī briest dusmas un pārmāc visu citu.

- Es neesmu slima! - kliedzu. - Nekad neesmu bijusi slima. Tu pati esi slima. - Šķeļu gaisu viņas acu priekšā. Redzu, kā viņa ieraujas sevī un izzūd.

- Nāc iekšā, - mamma čukst. - Es sargāšu tevi. Paliec ar mani. Man bez tevis nekā cita nav.

Viņas sāpes ir bezgalīgas. Tas aizveļas pāri pasaules malai.

Viņas sāpes ir nāves jūra.

Viņai sāp par mani, bet es vairs nespēju to izturēt.

PASAKAS

REIZ DZĪVOJA meitene, kuras visa dzīve bija meli.

TUKŠUMS

VISUMS, KAS SPĒJ rasties acumirkli, acumirkli spēj ari izzust.

SĀKUMI UN BEIGAS

AIZRIT ČETRAS DIENAS. Es ēdu. Es pildu mājasdarbus. Es nelasu. Mamma klīst apkārt kā atmiņu zaudējusi. Šķiet, viņa nesaprot, kas ir noticis. Izskatās, ka viņa apzinās, ka ir pie kaut kā vainīga, taču īsti neapjēdz, pie kā. Palaikam viņa mēģina uzsākt ar mani sarunu, bet es viņu ignorēju. Tik tikko spēju viņu uzlūkot.

Nākamajā rītā pēc patiesības aptveršanas Karla aizveda manus asins paraugus SKID speciālistam dakterim Čeisam. Pašlaik sēžam viņa birojā, gaidām, kad mūs pieņems. Un, lai arī es nojaušu, ko viņš teiks, baidos no pamatota, uz faktiem balstīta medicīniska apstiprinājuma.

Kas es būšu, ja neesmu slima?

Medmāsa nosauc manu vārdu, un es lūdzu Kārlu pakavēties uzgaidāmajā telpā. Nez kāpēc gribu uzzināt šos jaunumus vienatnē.

Man ienākot, dakteris Čeiss pieceļas kājās. Viņš izskatās akurāt kā fotogrāfijās internētā - baltādains kungs gados ar iesirmiem matiem un spoži melnām acīm.

Viņš paskatās uz mani ar vienlaikus līdzjūtības un ziņkāres pilnu skatienu.

Dakteris norāda, lai apsēžos, un, nogaidījis, līdz to izdaru, apsēžas arī pats.

- Jūsu gadījums, - viņš iesāk un tad apraujas.

Dakteris ir satraukts.

- Viss kārtībā, - saku. - Es jau zinu.

Viņš atšķir uz galda esošo dokumentu un pagroza galvu, it kā rezultāti viņu joprojām mulsinātu. - Esmu vairākkārt pārskatījis šos rezultātus. Palūdzu kolēģu apstiprinājumu, lai būtu pilnīgi pārliecināts. Jūs neesat slima, mis Vitīra.

Viņš apklust un gaida manu reakciju.

Pašūpoju galvu. - Es jau to zināju, - atkārtoju.

- Karla - medmāsa Floresa - izklāstīja man jūsu apstākļus. - Viņš rūpīgi pašķirsta vēl pāris lapu, cenzdamies izvairīties no tā, kas seko. - Jūsu mātei, kā jau ārstei, to vajadzēja zināt. Lai gan SKID ir ārkārtīgi reta slimība un tai ir daudz paveidu, jums nav neviena, absolūti neviena no slimības simptomiem. Ja viņa veica jebkādu izpēti, jebkādas analīzes, viņai tas bija zināms.

Istaba izgaist, un es atrodos baltā, neizteiksmīgā ainavā, ko izraibina atvērtas durvis, kuras neved nekur.

Viņš nogaidoši veras manī, līdz beidzot atgriežos savā ķermenī. - Atvainojiet, vai jūs ko teicāt? - prasu.

- Jā. Jums noteikti ir kādi jautājumi.

- Kāpēc es Havaju salās saslimu?

- Cilvēki slimo, Madelina. Normāli, veselīgi cilvēki nemitīgi saslimst.

- Bet man apstājās sirds.

- Jā. Pieļauju, ka tas bija miokardīts. Runāju arī ar Havaju salu ārstējošo ārsti. Viņa bija tādās pašās domās. Kaut kad dzīves laikā jūs esat piedzīvojusi vīrusa infekciju, kas ir vājinājusi jūsu sirdi. Vai Havaju salās jūs sajutāt sāpes krūškurvī un elpas trūkumu?

-Jā, - lēni novelku, atcerēdamās sirds sažņaugšanos, ko tīši ignorēju.

- Njā, miokardīts izklausās pēc ticamas versijas.

Citu jautājumu man nav, vismaz ne viņam. Pieceļos kājās. - Liels paldies jums, dakteri Čeis.

Viņš arī pieceļas, saviļņots un šķietami vēl nervozāks nekā pirmīt. - Pirms aizejat, ir vēl kas.

Atkal apsēžos. - Ņemot vērā jūsu dzīves apstākļus, mums ir bažas par jūsu imūnsistēmas stāvokli.

- Ko tas nozīmē?

- Mūsuprāt, tā, iespējams, ir neattīstīta, līdzīgi kā mazam bērnam.

- Mazam bērnam?

-Jūsu imūnsistēma dzīves gaitā nav tikusi pakļauta parastiem plaši izplatītiem vīrusiem un bakteriālām infekcijām. Tai nav bijis laika uzkrāt pieredzi, cīnoties ar šīm infekcijām. Tai nav bijis laika kļūt stiprākai.

- Tātad es tomēr esmu slima?

Viņš atlaižas krēslā. - Nevaru jums sniegt apmierinošu atbildi. Mēs patlaban atrodamies svešos ūdeņos. Pirmoreiz dzirdu par šādu gadījumu. Varbūt tas nozīmē, ka jūs slimosiet biežāk nekā cilvēki ar stipru imunitāti. Vai varbūt tas nozīmē, ka saslimstot slimība noritēs ārkārtīgi smagā formā.

- Kā lai es to zinu?

- Diezin vai ir kāds ceļš, kā to uzzināt. Es iesaku būt piesardzīgai.

Mēs vienojamies par iknedēļas apskatēm. Dakteris uzsver, ka man vajadzētu sākt iepazīt pasauli palēnām -nekādas piepūles, nekādu svešu ēdienu, nekādu nogurdinošu fizisko aktivitāšu.

- Pasaule nekur nepazudīs, - viņš piebilst, man aizejot.

PĒC NĀVES

PĀRIS NĀKAMĀS dienas pavadu, meklēdama vairāk informācijas, jebko, kas izskaidrotu, kas notika ar mani un kas notika ar manu mammu. Gribu viņas dienasgrāmatu, kurā pārdomas būtu izklāstītas salasāmā rokrakstā. Gribu skaidri uzskicētu viņas ārprātu, lai varu izsekot gan tā, gan sevis pašas vēstures gaitu. Gribu detaļas un paskaidrojumus. Gribu zināt, kāpēc un kāpēc, un kāpēc. Man ir jāuzzina, kas notika, bet viņa nespēj to pastāstīt. Viņa ir pārāk salauzta. Un ja spētu? Vai tas ko mainītu? Vai es saprastu? Vai es spētu saprast, cik milzīgas bija skumjas un bailes, kas lika viņai atņemt man visu manu dzīvi?

Dakteris Čeiss apgalvo, ka, pēc viņa domām, mammai ir vajadzīgs psihoterapeits. Viņaprāt, tas varētu prasīt ilgu laiku, līdz mamma spēs - ja jebkad maz spēs -precīzi paskaidrot man, kas notika. Viņš izsaka minējumu, ka pēc mana tēta un brālīša nāves viņa ir piedzīvojusi kaut ko līdzīgu nervu sabrukumam.

Karla liek lietā visas savas pārliecināšanas prasmes, pūlēdamās pierunāt mani nepamest mājas. Ne tikai mammas, bet arī manis pašas labad. Mans veselības stāvoklis vēl aizvien ir neskaidrs.

Apsveru domu aizrakstīt Olijam e-pasta vēstuli, bet ir pagājis tik daudz laika. Es meloju viņam. Droši vien viņa dzīve turpinās. Droši vien viņš atradis kādu citu. Neesmu pārliecināta, vai jaudāju izturēt vēl vairāk sirdssāpju. Un ko es teiktu? To, ka gandrīz neesmu slima?

Galu galā Karla pierunā mani palikt pie mammas. Viņa apgalvo, ka esmu labāks cilvēks. Neesmu nemaz par to tik pārliecināta. Та, kura es biju, pirms uzzināju patiesību, ir mirusi.

VIENA NEDĒĻA A.D.

MANA PIRMĀ iknedēļas vizīte pie daktera Čeisa. Viņš rekomendē piesargāties.

Iemontēju savas guļamistabas durvīs slēdzeni.

DIVAS NEDĒĻAS A.D.

TRĪS NEDĒĻAS A.D.

MAMMA MĒĢINA ienākt manā istabā, bet durvis ir aizslēgtas un es esmu iekšā.

Viņa aiziet.

Uzrakstu Olijam vēl vairākus vēstuļu melnrakstus, taču nenosūtu.

Dakteris Čeiss joprojām iesaka ievērot piesardzību.

ČETRAS NEDĒĻAS A.D.

NOKRĀSOJU KATRU savas istabas sienu citā krāsā. Loga puses siena ir sviesta dzeltena. Plaukti ir saulrieta oranži uz zaļzilas sienas fona. Siena aiz manas gultas galvgaļa ir lavandu tonī, bet ceturtā - nokrāsota ar melnu tāfeles krāsu.

Mamma klauvē pie manām durvīm, bet es izliekos, ka nedzirdu viņu.

Viņa aiziet.

PIECAS NEDĒĻAS A.D.

PASŪTU ZIEMAS DĀRZAM īstus augus. Atslēdzu gaisa filtrus un atveru logus. Nopērku piecas zelta zivtiņas, visām dodu vārdu Olijs un ielaižu strūklakas baseinā.

SEŠAS NEDĒĻAS A.D.

DAKTERIS ČEISS uzstāj, ka man vēl ir par agru mēģināt iestāties vidusskolā. Pārāk daudz bērnu un pārāk daudz slimību. Mēs ar Kārlu pierunājam viņu atļaut dažiem privātskolotājiem apmeklēt mani klātienē, protams, ar nosacījumu, ka viņi ir veseli. Kaut arī negribīgi, viņš tomēr piekrīt.

MADELINAS MAMMA

Ģimenes psihiatra pakalpojumi

Blafa avēnija 33, Santamonika Kalifornija

Mārgarcta Stīvensone Dr. med., ABPN

23/2/15 16.19 Iesniegts 26/2/15 20.30

1 no 1

PACIENTS

Pauline Vitlra (Siev. 51)

KOPSAVILKUMS

Paciente beidzot spēj runāt par vakaru, kad gāja bojā viņas vīrs un dēls. Viņa vēl aizvien stāsta par to tagadnes formā. Skaidri redzams, ka mums darba būs daudz.

KOPIJA

Vai jūs zinājāt, ka policisti nervozējot aizskar savu ieroci? Tas ir tiks. Ievēroju to slimnīcā ikreiz, kad viņi ieveda kādas bandas locekļus vai laupītājus. Man liekas, ka, pieskaroties ierocim, viņi nomierinās. Pēc tam, kad tas notika, divi policisti atnāca uz mūsu mājām. Viens vīrietis, viena sieviete. Vai tas ir apzināti? Viens vīrietis. Viena sieviete. Runātāja bija sieviete, un viņa nepārtraukti turēja roku pie ieroča. Viņa uzrunāja mani par kundzi. Policiste laikam gribēja, lai es pati uzminu, kas noticis, jo tad to nenāktos teikt viņai. Es esmu ārste. Esmu radusi pavēstīt sliktas ziņas, bet viņa nebija. Viņa runāja vienā laidā. Kad viņa man pateica, kas noticis, es jau biju prom. Biju atgriezusies bērnistabā pie Madijas. Masēju viņai vēderiņu. Meitiņa atkal bija slima. Viņa vienmēr bija slima. Ausu infekcijas. Caureja. Bronhīts. Policiste turpināja runāt, bet es tikai gaidīju, kad viņa apklusīs. Gribēju, lai viss beidzas. Vairs nekāda raudoša mazuļa, vairs nekādu slimību, vairs nekādu slimnīcu, vairs nevienas nāves.

Ja vien viss izbeigtos, reizi par visām reizēm izbeigtos.

PUĶES ALDŽERNONAM

PĒC NEDĒĻAS mēs ar Kārlu noraugāmies, kā misters Vo-termens aizsoļo pāri mauriņam uz savu mašīnu, lai dotos prom. Pirms skolotājs aizgāja, apskāvu viņu. Viņš bija pārsteigts, bet neuzdeva jautājumus, tikai atbildēja manam apskāvienam, it kā tas būtu pilnīgi normāli.

Kad viņš ir prom, uzkavējos dažas minūtes laukā, un Karla nogaida kopā ar mani. Viņa cenšas atrast veidu, kā maigāk salauzt manu jau tāpat lauzto sirdi.

- Tad nu... - viņa iesāk.

Es zinu, ko viņa sacīs. Viņa jau visu dienu mēģina saņemties, lai to pateiktu. - Lūdzu, neatstāj mani, Karla. Tu man vēl aizvien esi vajadzīga.

Kārla veras manī, bet es nespēju paskatīties uz viņu.

Viņa nenoliedz manis teikto, tikai saņem manu roku savā.

- Ja tev tiešām no sirds vajag, lai es palieku, es palikšu. - Karla saspiež manus pirkstus. - Bet tev mani nevajag.

- Man vienmēr tevi vajadzēs. - Nemēģinu aizturēt asaras.

- Bet ne tā kā agrāk, - viņa liegi piebilst.

Protams, viņai taisnība. Vairs nav nepieciešams, lai

viņa būtu šeit kopā ar mani astoņas stundas dienā. Man nevajag pastāvīgu aprūpi. Bet ko es iesākšu bez viņas?

Manas asaras pārtop milzīgos šņukstos, un Karla tur mani savās rokās un ļauj man izraudāties, cik vēlos.

- Ko tu darīsi?

Viņa noslauka manu seju ar savām plaukstām.

- Iespējams, atgriezīšos darbā slimnīcā.

- Vai tu jau pateici manai mammai?

- Šorīt.

- Ko viņa sacīja?

- Pateicās, ka rūpējos par tevi.

Nepūlos apslēpt pūcīgo skatienu.

Karla satver manu zodu. - Kad tu reiz atradīsi savā sirdī piedošanu?

- Viņas rīcība ir nepiedodama.

- Viņa bija slima, sirsniņ. Viņa joprojām ir slima. Papurinu galvu. - Viņa atņēma man visu dzīvi. - Pat

tagad, iedomājoties visus tos gadus, ko esmu zaudējusi, jūtos kā neizmērojama bezdibeņa malā, it kā varētu iekrist tajā un nemūžam nespētu izrāpties laukā.

Karla piebiksta un atgriež mani realitātē. - Ne visu dzīvi, - viņa nosaka. - Tev vēl daudz atlicis.

Mēs atgriežamies iekštelpās. Sekoju Karlai, noskatīdamās, kā viņa pēdējoreiz sapako savas mantas.

- Vai tu galu galā izlasīji “Puķes Aldžernonam”? -prasu.

-Jā.

- Vai tev patika?

- Nē. Tas nav priekš manis. Tajā grāmatā ir pārāk maz cerību.

- Lasot apraudājies, vai ne?

Viņa noliedzoši papurina galvu, bet tad atzīstas:

- Labi jau labi, jā, kā bērns.

Abas smejamies.

DĀVANA

PĒC NEDĒĻAS pie durvīm klauvē mamma. Palieku turpat uz dīvāna, kur bijusi. Viņa klauvē vēlreiz, jau uzstājīgāk, un manī mostas aizvainojums. Neesmu droša, vai mūsu attiecības jebkad kļūs labākas. Man ir grūti piedot, ja viņa pilnībā neapzinās savu noziegumu.

Atsperu vaļā durvis mirklī, kad viņa grasās klauvēt vēlreiz.

- Nav īstais brīdis, - noskaldu.

Viņa saraujas, bet man vienalga. Gribu darīt viņai pāri vēl un vēl. Manas dusmas nekad nav sevišķi tālu jāmeklē. Paredzu, ka laika gaitā tās gaisīs, bet pagaidām tās tepat vien gruzd zem šķietamā miera.

Mamma ievelk elpu. - Atnesu tev kaut ko. - Viņas balss ir trausla un apjukusi.

Nobolu acis. - Domā, ar dāvanām būs līdzēts?

Zinu, ka atkal esmu sāpinājusi viņu. Dāvana viņas rokās dreb. Pieņemu to tikai tāpēc, ka gribu izbeigt šo sarunu. Gribu no viņas noslēgties un nejust ne žēlumu, ne līdzjūtību, ne iecietību, neko.

Viņa pagriežas uz promiešanu, bet tad apstājas. - Es joprojām mīlu tevi, Madelina. Un tu joprojām mīli mani. Tev priekšā ir visa dzīve. Neiznieko to. Piedod man.

BEIGAS IR SĀKUMS UN IR BEIGAS

ATVERU MAMMAS iedoto dāvanu. Tas ir telefons. Tajā atvērta laikapstākļu aplikācija ar laika prognozi nedēļai -skaidrs un saulains laiks, katru dienu.

Man ir jātiek laukā no mājas. Izeju ārā, nezinādama, kurp eju, līdz nonāku tur. Par laimi, trepes ir turpat, kur Olijs tās atstāja. Uzkāpju augšā uz viņa mājas jumta.

Telūrijs joprojām ir tur un tikpat skaists. Folija saules, mēneši un zvaigznes šūpojas, griežas un atstaro saules starus plašajā Visumā. Piebakstu vienai no planētām, un visa sistēma sāk lēni rotēt. Saprotu, kāpēc Olijs to uzmeistaroja. Ir mierinoši ieraudzīt visu pasauli kopumā - ieraudzīt fragmentus un aptvert, kā tie cits ar citu savienojas kopā.

Vai tiešām pagājuši tikai pieci mēneši, kopš es pēdējoreiz biju te augšā? Tas šķiet kā pirms veselas mūžības, pirms vairākām mūžībām. Un tā meitene, kura te bija? Vai tā tik tiešām biju es? Vai man ir kas kopējs ar to agrāko Madiju, ja neskaita izteiktu vizuālo līdzību un to pašu vārdu?

Kad biju jaunāka, viena no manām iemīļotākajām nodarbēm bija iztēloties versijas par sevi alternatīvā Visumā. Dažreiz es biju pa lauku skrejošs meitēns rožainiem vaigiem, kas pagaršoja puķes un vienatnē klejoja kalnos jūdzēm tālu. Vai ar izpletni lecoša, dragreisā joņojoša adrenalīna dzīta pārgalve. Vai bruņukreklā tērpusies, zobenu vicinoša pūķu nonāvētāja. Bija jautri to visu iztēloties, jo es tāpat zināju, kas esmu. Tagad es nezinu neko. Es nezinu, kam man ir jābūt manā jaunajā pasaulē.

Nemitīgi mēģinu apjaust to mirkli, kad viss mainījās. To mirkli, kas ievirzīja manu dzīvi šajās sliedēs. Vai tas bija tad, kad nomira tētis un brālītis, vai agrāk? Vai tas bija tad, kad viņi savā nāves dienā iesēdās automašīnā? Vai tas bija tad, kad piedzima brālītis? Vai tad, kad mamma un tētis iepazinās? Vai tad, kad mamma piedzima? Varbūt neviens no šiem nav īstais mirklis. Varbūt tas bija tad, kad kravas auto šoferis nosprieda, ka nogurums nav tik liels un viņš var turpināt stūrēt. Vai tad, kad viņš vispār izlēma kļūt par kravas auto šoferi. Vai tad, kad viņš piedzima.

Vai jebkurš cits no bezgalīgi daudzajiem mirkļiem, kas noveda pie šī.

Tāpēc, ja es varētu mainīt vienu mirkli, - kuru es izvēlētos? Un vai es sasniegtu vēlamo rezultātu? Vai es joprojām būtu Madija? Vai es būtu dzīvojusi šajā namā? Vai puisis, vārdā Olijs, būtu ievācies kaimiņu mājā? Vai mēs būtu iemīlējušies?

Haosa teorija vēsta, ka pat niecīgas izmaiņas sākotnējā izkārtojumā var izraisīt pilnīgi neparedzamu rezultātu. Patlaban taurenis noplivina spārnus, bet nākotnē var rasties vētra.

Un tomēr.

Man šķiet, ja vien es spētu atrast to mirkli, es varētu to izjaukt fragmentu pa fragmentam, molekulu pa molekulai, līdz nonāktu līdz atomiem, līdz būtiskajam un neskartajam kodolam. Ja es varētu izjaukt un izprast to, tad varbūt spētu veikt tās vienas, pareizās izmaiņas.

Es varētu savest kārtībā mammu un panākt, ka viņa nekad nesalūst.

Es varētu aptvert, kā tas nākas, ka visa sākumā un beigās es sēžu uz šī jumta.

FUTURE PERFECT NR. 2

Kam: sugasvards033@gmail.com No: madelina.vitira@gmail.com Temats: Future Perfect NR. 2 Datums: 10. marts 19.33

Kad tu šo lasīsi, būsi man piedevis.

PACELŠANĀS

PIEDOŠANA

ES VEROS laukā pa lidmašīnas logu, un jūdžu jūdzēm tālu viss ir zaļš, sadalīts nevainojami precīzos kvadrātos. Lejā vīd dučiem noslēpumainu, zaļganzilu baseinu, mir-dzinot apmales. Raugoties no tāda augstuma, pasaule šķiet sakārtota un nesteidzīga.

Bet es zinu, ka tur ir kas vairāk. Un mazāk. Та ir strukturēta un haotiska. Skaista un svešāda.

Dakteri Čeisu neiepriecināja mans lēmums tik drīz doties ceļojumā ar lidmašīnu. Taču jebkad var notikt jebkas. Drošība nav visa sākums un gals. Dzīve nesastāv no eksistēšanas vien.

Mammai par labu jāteic, ka viņa nemēģināja mani atturēt, kad vakar to paziņoju. Viņa apslāpēja visas savas bailes un paniku, kaut gan joprojām nav pilnīgi pārliecināta, ka es neesmu slima. Viņas ārstes smadzenes ar pūlēm atsakās no tā, kam viņa tik ilgi ticējusi par spīti pārāk daudzu citu ārstu slēdzieniem, pārāk daudzu analīžu rezultātiem. Mēģinu iejusties viņas ādā, spēlēdamās nevis ar cēloņiem un sekām, bet ar sekām un cēloņiem. Tinu notikušo atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ un vienmēr atduros pret vienu un to pašu.

Mīlestība.

Mīlestība padara cilvēkus trakus.

Mīlestības zudums padara cilvēkus trakus.

Mamma mīlēja manu tēti. Viņš bija mammas mūža mīlestība. Un viņa mīlēja manu brālīti. Viņš arī bija mammas mūža mīlestība. Un viņa mīl mani. Es esmu viņas mūža mīlestība.

Visums atņēma manu tēti un brālīti. Mammai tas bija kā Lielais sprādziens atpakaļgaitā - viss pārtapa par neko.

Es spēju to saprast.

Gandrīz.

Es cenšos.

- Kad tu atgriezīsies mājās? - viņa prasīja.

Un es pateicu viņai patiesību: - Es nezinu, vai šīs vairs ir mājas.

Tad viņa raudāja, bet tik un tā palaida mani, un tas jau kaut ko nozīmē.

Galu galā mākoņi samilst pārāk lieli un noklāj debesis tik blīvi, ka neko nevar saskatīt. Ieslīgstu savā krēslā un pārlasu “Mazo princi”. Un, tāpat kā ikreiz, kad vien to lasu, stāsta jēga mainās.

DZĪVE IR ĪSA™

MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

ANTUĀNS DE SENT-EKZIPERĪ. "MAZAIS PRINCIS"

Brīdinājums! Satura izklāsts: mīlestības dēļ mēs esam gatavi uz visu. Visu.

Šī DZĪVE

PAT DEVIŅOS VAKARĀ, turklāt sestdienā Ņujorka ir tieši tik trokšņaina un pārblīvēta, kā to daudzina. Ielas ir pilnas ar taurējošām, lēni ripojošām mašīnām. Ietves ņudz no cilvēkiem, kuri nesaduroties slīd cits citam garām tik tuvu, it kā viņu kustības būtu horeogrāfa iestudētas. Sēdot taksometrā, ļaujos, lai mani pārskalo pilsētas trokšņi un smaržas. Plati ieplešu acis, lai aptvertu visu redzamo pasauli.

Es nerakstīju Olijam, kas man padomā, vien to, ka lietotu grāmatu veikalā netālu no viņa mājām viņu gaida dāvana. Gandrīz visu lidojuma laiku iztēlojos mūsu atkalsatikšanos. Katrā scenārijā paredzēju skūpstu pirmo trīsdesmit sekunžu laikā.

Vadītājs izlaiž mani laukā pie “tās vecās grāmatbo-des". Iespraucos iekšā pa durvīm un uzreiz apjaušu, ka pavadīšu šeit daudz laika.

Veikals ir viena vienīga maza telpa ar plauktiem no grīdas līdz pat griestiem, kuri pārpildīti ar grāmatām. Telpu vāri apgaismo mazi pie plauktiem piestiprināti lukturīši, tāpēc grāmatas ir teju vienīgais, kas te saskatāms. Gaiss smaržo pēc kaut kā tāda, ko nekad neesmu iztēlojusies. Tas smaržo pēc senatnes. It kā tas ļoti ilgi būtu turējies te, vienuviet.

Man ir piecpadsmit minūtes laika, līdz ieradīsies Olijs. Klīstu pa ejām, pārsteigumā lūkodamās uz daudzajām grāmatām. Gribu pieskarties tām visām reizē. Gribu pievienot savu vārdu visiem tiem, kuri lasījuši šīs grāmatas pirms manis. Ar pirkstiem noglāstu to muguriņas. Dažas ir tik nodeldētas, tik nolietotas, ka knapi saburtoju nosaukumu.

Palūkojos telefonā, cik rāda pulkstenis. Tas mirklis gandrīz ir klāt. Aizeju pa eju līdz S-U plaukta galam un noslēpjos. Mani tauriņi ir atgriezušies.

Pēc minūtes redzu, kā viņš lēni virzās pa eju, pētīdams plauktus.

Viņa mati ir izauguši garāki. Biezas, krītošas cirtas dara maigākus viņa stūrainos sejas vaibstus. Turklāt viņš vairs nav ģērbies melnā. Jā, viņa džinsi un tenisa kurpes ir melni, taču T krekls - pelēks. Un man šķiet, ka viņš kaut kādā ziņā ir garāks.

Pāris pēdējo nedēļu laikā esmu pieredzējusi daudz -atvadījusies no Karlas, devusies prom no mājām, neņemot vērā daktera Čeisa ieteikumus, pametusi mammu viņas bēdās -, taču, ieraugot Oliju tik citādu, mani pārņem milzīga panika.

Nezinu, kāpēc biju iedomājusies, ka viņš būs tāds pats kā agrāk. Es neesmu.

Viņš izvelk telefonu, lai vēlreiz pārlasītu manas norādes.

Viņš ieslidina telefonu kabatā un lūkojas atpakaļ uz plauktiem. Grāmatu ar atvērtu vāku esmu novietojusi priekšā visām pārējām, lai viņš nekādā gadījumā neaizietu tai garām. Un Olijs to ierauga. Tomēr nevis paņem to, bet gan iebāž rokas kabatās un blenž.

Pirms dažām dienām, kad sarunājos ar telūriju, es cītīgi pūlējos atrast to vienu izšķirošo mirkli, kas uzvedis manu dzīvi uz šīs takas. Mirkli, kas atbildētu uz jautājumu “Kā es te nokļuvu?”.

Taču tas nekad nav viens vienīgs mirklis. Та ir mirkļu virkne. Un tava dzīve tūkstoš dažādos veidos var izplaukt no ikviena mirkļa. Varbūt katra izvēle, kuru tu izdari, un katra izvēle, kuru neizdari, rada citādu tavas dzīves versiju.

Varbūt manai dzīvei ir versija, kurā es tomēr esmu slima.

Versija, kurā es Havaju salās nomirstu.

Un vēl viena, kurā mans tētis un brālītis joprojām ir dzīvi un mamma nav garīgi salūzusi.

Pastāv pat versija manai dzīvei bez Olija.

Taču tā nav šī.

Olijs izņem rokas no kabatām, izceļ grāmatu no plaukta un lasa. Viņš smaida un viegli līgojas uz pēdu spilventiņiem.

Es iznāku no slēptuves un pa eju tuvojos viņam.

Та smaida dēļ, kuru viņš man velta, ir vērts dzīvot. - Atradu tavu grāmatu, - viņš saka.

BEIGAS

PATEICĪBAS

TU NUDIEN ESI cītīgs lasītājs, ja kopā ar mani esi ticis te, līdz pateicībām. Un, kā jau patiesi rūpīgs grāmatu (un pateicību) lasītājs, zini, ka grāmata tās autora juceklīgajā prātā nerodas tūliņ gatava.

Vispirms es gribētu pateikties mammai, kura vienmēr sapņojusi ar vērienu, pietiekami plašu mums abām. Nē, mammu, Opra vēl nav izraudzījusies mani savam grāmatu klubiņam. Bet! Tas ir iespējams.

Bērnībā, kad dzīvoju Jamaikā, tētis rakstīja filmu recenzijas vietējai avīzei. Man šķita, ka tas (rakstīšana) un viņš (mans tētis) ir īsteni forši. Tāpēc. Man jāteic paldies tētim. Viņš parādīja man, ka var izlikt uz papīra to, kas top tavā galvā, un tas var iespaidot citus cilvēkus.

Man ir jāpateicas Emersona koledžas Ceturtdienas vakaru dzeršanas un rakstīšanas komandai. Jūs paši zināt, kas esat. Draugi, jūs bijāt mana pirmā rakstnieku sabiedrība-talantīgu, jukušu, uzmundrinošu, lielākoties skaidrā esošu cilvēku grupējums! Sevišķi man jāpateicas Vendijai Vanderei. Tu esi augstsirdīga un smieklīga, un viena no labākajām man zināmajām rakstniecēm.

Paldies Džoelai Hobikai, Sārai Šandlerei, Natālijai Sūzai un Džošam Benkam no Alloy. Jūs visādā ziņā padarījāt grāmatu labāku. īpaši vēlos pateikties Sārai par to, ka bija ķerta, ģeniāla zinātniece, un Džoelai (arī ģeniālai), ka smīdināja mani un ļāva justies labi, pat atdodot atpakaļ pārstrādāšanai divpadsmit no abām pusēm ar single-space atstarpi aprakstītas lapas ar piezīmēm.

Un tad vēl Vendija Lodžija. Es tiešām izvilku laimīgo lozi, kad viņu nozīmēja par manu redaktori. Paldies tev par redzējumu, aizrautību un iejūtību. Tu ticēji šai grāmatai no pirmajiem vārdiem, un tas man nozīmējis neizsakāmi daudz. Paldies tev un visai Delacorte komandai, ka piepildījāt manu lielāko, senāko, neprātīgāko sapni.

Visbeidzot pateicība manam vīram Deividam Jūnam. Paldies, ka zīmēji man skaistas ilustrācijas četros no rīta starp bučām un kafijas malkiem. Paldies par visu, visu. Par mīlestību. Par piedzīvojumu. Par ģimeni. Par šo dzīvi. Es tevi mīlu.

PAR AUTORI

NIKOLA JŪNA augusi Jamaikā (salā) un Bruklinā (Long-ailendā). Patlaban viņa dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar vīru un meitu, mīlot abus bez gala un bez malas. “Viss, itin viss” ir viņas pirmais romāns.

DEIVIDS JŪNS ir rakstnieks un dizainers. Viņš dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar sievu Nikolu Jūnu, kur abi vada dienas, tērzēdami par stāstiem un lasīdami priekšā savai trīsgadīgajai meitai Penijai. Deivids radījis ilustrācijas Nikolas grāmatai “Viss, itin viss”.

Nikola Jūna VISS, ITIN VISS

Apgāda vadītāja Vija Kilbloka Projekta vadītāja Bārbala Simsone Redaktore Gunta Šustere

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3803.

Jelgavas tipogrāfija