X paaudze

fb2

Duglass Koplends

X paaudze

"Jauno paaudzi māc aizdomas, ka tā pamazām tiek pārvērsta par reklāmas mērķa grupu. Darba viņiem trūkst, izglītības ir par daudz, viņi cītīgi sargā savu privāto telpu un ir neaprēķināmi; viņiem nav pret ko vērst savas dusmas, nav neviena, kas kliedētu viņu bailes, nav kultūras, kas stātos sabrukušo vērtību vietā. Un tāpēc viņi pamet savu garlaicīgo karjeru un norobežojas no sabiedrības, dodamies Kalifornijas tuksnesī; tāpēc viņi stāsta stāstus – baisus un smieklīgus izdomājumus, kuros atklājas viņu aizbarikādētā iekšējā pasaule. Uzjautrinošs pētījums par nemierīgāko un neapmierinātāko daļu no tiem, kam vēl nav trīsdesmit."

Neuztraucies, māt… ja laulība nebūs veiksmīga mēs vienmēr varam šķirties.

No angļu valodas tulkojis Uldis Priede

ATĒNA

UDK821. 111 (71) -31 Ko 631

Atbalstu šīs grāmatas tulkošanai sniegusi Kanādas Mākslas padome un Kanādas Ārlietu un starptautiskās tirdzniecības departaments The translation of this book has been accomplished with the assistance of The Canada Council for the Arts and the Department of Foreign Affairs and International Trade Canada

Korektore Dace Sparane

Riharda Bargā/makets

Māra Simanso&a vāka dizains

GENERATIONX

© 1991 by Douglass Campbell Coupland

© Published by arrangement with HarperCollins Publisher», Inc.© uldis priede, tulkojums latviešu valodā, 2001 © Apgāds "ATĒNA", 2001 . . ,

FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ISBN 9984 - 635 - 77 - 5

SATURS

SAULE IR TAVS IENAIDNIEKS

MŪSU VECĀKIEM PIEDERĒJA VAIRĀK

BEIDZ PĀRSTRĀDĀT PAGĀTNI

ES NEESMU MĒRĶA TIRGUS

AIZEJ NO DARBA

MIRIS 30, APRAKTS 70 GADU VECUMĀ

TĀ NEVAR TURPINĀTIES

PIRKŠANA NAV RADĪŠANA

REKONSTRUĒ

IEEJ HIPERTELPĀ

1999. GADA 31. DECEMBRIS

ARĪ JAUNZĒLANDEI UZMET ATOMBUMBU

BRIESMOŅI EKSISTĒ

NEAPĒD SEVI

APĒD SAVUS VECĀKUS

NOPIRKTI PIEDZĪVOJUMI NESKAITĀS

ATCERIES ZEMI SKAIDRI

MAINI KRĀSU

KĀPĒC ES ESMU NABAGS?

SLAVENĪBAS MIRST

ES NEESMU GREIZSIRDĪGS

PAMET SAVU ĶERMENI

AUDZĒJIET PUĶES

DEFINĒ NORMĀLO

MTV, NEVIS LODES

PĀRVEIDO

PRIEKS TEVI REDZĒT MĀJĀS

NO VJETNAMAS, DĒLS

PIEDZĪVOJUMS BEZ RISKA IR DISNEJLENDA

PLASTMASA NESADALĀS NEKAD

GAIDI ZIBENI

2000. GADA 1. JANV

"Viņas mati bija pilnīgi kā Woolworth veikala smaržu nodaļas pārdevējai piecdesmitajos gados Indiānas štatā. Vari iedomāties — mīļa, bet dumja — kādu dienu pavisam drīz viņa aizprecēsies no treileru parka. Bet kleita bija kā Aeroflot stjuartei sešdesmito gadu sākumā — vari iedomāties — tas patiešām skumji zilais, ko krievi lietoja, pirms visi sagribēja pirkt Sony sadzīves tehniku un Gāju Lerošu par dizaineri savām politbiroja ausainēm. Un kas par meikapu! Perfekta septiņdesmito gadu Mērija Kvanta, ar tādiem maziem poli-vinihlorīda ziedu formas aplikāciju auskariem, kas izskatījās pēc pretslīdes vannas uzlīmēm no dullas vannas Holivudā ap 1956. gadu. Viņa patiešām uzdzina skumjas — viņa tur bija pati stilīgākā. Totāli."

TREISIJA,27 g.

"Viņi ir mani bērni. Pieauguši vai ne, es vienkārši nevaru izsviest viņus pa durvīm. Tas būtu nežēlīgi. Turklāt viņi ļoti labi gatavo ēst."

HELĒNA, 52 g.

DUGLASS KOPLENDS

X paaudze

.

PIRMĀ DAĻA SAULE IR TAVS IENAIDNIEKS

Septiņdesmito gadu beigas, kad man bija piecpadsmit gadu, es iztērēju visu naudu līdz pēdējam penijam, kas man bankā bija, lai reaktīvajā lidmašīnā Boeing 747 pārlidotu pāri kontinentam uz Brendonu Manitobas štatā, tālu Kanādas prērijās, un piedzīvotu pilnu saules aptumsumu. Savos jaunajos gados, tievs kā zīmulis un praktiski albīns, es droši vien izskatījos dīvaini, kad klusi ievācos TraveLodge motelī, lai pavadītu nakti vienatnē, laimīgi skatoties sniegaino kabeļtelevīzijas programmu un dzerot ūdeni no lielām stikla glāzēm, kas mazgātas un no jauna ievietotas papīra ieliktņos tik daudzas reizes, ka izskatījās kā noberztas ar smilšpapīru.

Taču nakts drīz beidzās, un, pienākot aptumsuma rītam, es izvairījos no organizētajiem autobusiem un devos uz pilsētas nomali ar sabiedrisko transportu. Nonācis tur, es aizgāju tālu uz priekšu pa dubļainu sānceļu un iegāju kāda fermera laukā — tur auga kāds graudaugs krūšu augstumā un labības zaļumā, kas čabēja, tā lapām atstājot uz manas ādas nelielas, svilinošas brūcītes kā papīra griezumus, kad gāju tam cauri. Un, kad pienāca noteiktā tumsas stunda, minūte un sekunde, es šajā laukā atgūlos uz muguras starp garajiem, zaļoksnējiem labības stiebriem, klusajā kukaiņu sīkoņa un aizturēju elpu, tur izjuzdams noskaņu, no kuras man kopš tā laika nekad nav izdevies īsti atbrīvoties, — tumsas, neizbēgamības un valdzinājuma noskaņu, kas noteikti ir saglabājusies vairumam jaunu cilvēku kopš laika sākotnes, atliecot galvu, skatoties debesīs un vērojot, kā tās satumst.

Pusotru desmitgadi vēlāk manas izjūtas ir tikpat divējādas, un es sēžu uz savas īrētās vasarnīcas priekšējās verandas Palmspringsā, Kalifornijas štatā, apkopdams abus savus suņus, saozdams lauvmutīšu naksnīgo kanēļa dvesmu un iedarbīgu peldbaseina hlora dvaku, kura atplūst no pagalma, un gaidīdams rītausmu.

Es lūkojos uz austrumiem pāri Sanandreasas ieplakai, kas stiepjas ielejas vidū kā pārvārītas gaļas gabals. Pavisam drīz saule eksplodēs pār šo ieplaku un iegāzīsies manā dienā kā Vegasas šovmeiteņu rinda, kas uzdrāžas uz skatuves. Mani suņi arī skatās. Viņi zina, ka gaidāms nozīmīgs notikums. Šie suņi, vai zināt, ir tik gudri, bet dažkārt tie mani uztrauc. Teiksim, es slauku no viņu purniem šo bāli dzeltenīgo, biez-pienveidīgo pļuru, diezgan līdzīgu sieram uz mikroviļņu krāsnī uzsildītas picas, un jūtos šausmīgi, jo man ir aizdomas, ka suņi (lai arī viņu apburošās, melnās jaukteņu acis grib mani pārliecināt par pretējo) atkal ir vandījušies pa atkritumu tvertnēm

LIDOJIET LIDMAŠĪNĀS KAMĒR VEL VARAT

aiz kosmētiskās ķirurģijas centra, un es varu apzvērēt, ka viņu purni ir izrotāti ar japijiem atsūktiem taukiem. Tas, viņiem izdodas pārkost pret koijotiem drošos sarkanos plastmasas maisus, kuros atbilstoši Kalifornijas štata noteikumiem tiek iesaiņoti gaļas atkritumi, stāv pāri manai saprašanai. Ārsti laikam ir nejauki vai slinki. Vai gan tādi, gan tādi.

Šī pasaule.

Kad es jums saku.

Savā mazajā vasarnīcā es dzirdu aizcērtamies trauku skapja durtiņas. Mans draugs Dags droši vien sadabū manai draudzenei Klērai kādu cieti saturošu uzkodu vai cukurotu gardumu. Vai, vēl ticamāk, cik nu viņus pazīstu, mazu mēriņu džina ar toniku. Viņiem ir savi ieradumi.

Dags nāk no Toronto Kanādā (dubultpilsonība). Klēra nāk no Losandželosas Kalifornijas štatā. Es, ja nu par to ir runa, nāku no Portlendas Oregonas štatā, taču mūsdienās nav būtiski, no kurienes kurš nāk (jo, kā saka mans jaunākais brālis Tailers, "veikali visos tirdzniecības centros ir vienādi"). Mēs trīs pārstāvam tūristu klasi — milzīgu, globālu grupu, kurai, kā jau sacīju, pievienojos piecpadsmit gadu vecumā, aizlidodams uz Manitobu.

Lai nu kā, šis vakars nebija patīkams nedz Dagam, nedz Klērai, tā ka viņiem bija jānāk un jāielaužas manā teritorijā, lai sūktu kokteiļus un atietu. Viņiem tas bija vajadzīgs. Iemesli bija katram savi.

Tūristu klase— cilvēku grupa, kura nodarbojas ar hronisku ceļošanu uz ilglaicīga darba stabilitātes vai pastāvīgas dzīvesvietas rēķina. tai ir tendence uz neveiksmei nolemtu un ārkārtīgi

DĀRGU TELEFONA SARUNU ATTIECĪBĀM AR CILVĒKIEM, KURUS SAUC SēRŽS

vai Iljana. Ballītēs mēdz runāt par aviokompāniju atlaižu programmām PASTĀVĪGAJIEM KLIENTIEM.

Piemēram, Dags tūlīt pēc diviem nakti beidza darbu Larry's bārā, kur viņš, tāpat kā es, strādā par bārmeni. Kad kopā gājām mājās, viņš pameta mani sarunas vidū un aiznesās uz ielas otru pusi, kur ar akmeni saskrāpēja kādas Cutlass Supreme motora pārsegu un priekšējo stiklu. Šī nav pirmā reize, kad viņš veic šādu impulsīvu vandalisma aktu. Mašīna bija sviesta krāsā, un uz tās bufera bija uzlīme ar uzrakstu MĒS TĒRĒJAM SAVU BĒRNU MANTOJUMU — teksts, kas laikam aizkaitināja Dagu, kurš bija nogarlaikojies un untumains pēc astoņām stundām savā McDarbā ("maza alga, maz prestiža, maz labuma, maz nākotnes izredžu").

Man gribētos, kaut es spētu saprast šo Daga destruktīvo tieksmi; citādi viņš ir tik uzmanīgs puisis — pat tik ļoti, ka reiz nemazgājās veselu nedēļu, kad zirneklis viņa vannā bija noaudis tīklu.

"Es nezinu, Endij," viņš sacīja, aizcirzdams manas tīklotās durvis, sunīšiem tekot pa pēdām; ar savu balto kreklu, greizo kaklasaiti, piesvīdušajām padusēm, divas diennaktis vecajiem rugājiem, pelēkajām platbiksēm ("nevis bikses, bet platbikses") viņš atgādināja mormoņu brošūru dalītāju dueta atbirušo locekli un gandrīz momentā kā alnis riesta laikā iebāza galvu mana Frigidaire ledusskapja dārzeņu nodalījumā, kur zem novītušām salātu lapām atrada lētas šņabja pudeles rasaino virsmu, "vai es vairāk gribu sodīt kādu vecu kraķi par to, ka viņš izšķērdē manu pasauli, vai mani vienkārši uztrauc tas, ka pasaule kļuvusi pārāk plaša — daudz par plašu, lai mēs spētu stāstīt par to stāstus, un nu viss, kas

MCDARBS— zemu apmaksĀts, zema prestiŽa, maz labuma NESOŠS DARBS BEZ NĀKOTNES IZREDZĒM APKALPOJOŠĀ SFĒRĀ CILVĒKIEM, KAS SEVI NOVĒRTĒ PAR ZEMU. ĻAUDIS, KURIEM TĀDA NEKAD NAV BIJIS, TO BIEŽI UZSKATA PAR APMIERINOŠU KARJERU.

mums atlicis, ir šīs atlūzas, druskas un atgriezumi uz buferiem." Viņš skaļi iemalko no pudeles. "Jebkurā gadījumā es jūtos apvainots."

Pulkstenis laikam bija trīs naktī. Dags bija vandaļa eiforijā, un mēs abi sēdējām uz dīvāniem dzīvojamā istabā, skatīdamies uz liesmām kamīnā, kad pēc īsa brīža (bez klauvēšanas) iedrāzās Klēra — viņas īsi apgrieztie ūdeļādas melnuma mati bija sajukuši, un par spīti mazajam augumam viņa izskatījās uzmācīga — efekts, kuru neitralizēja vietējā I.Magnin veikalā aiz Chanel letes strādājot uzkrātais šiks.

"Elles vecis," viņa paziņoja, liekot mums ar Dagu apmainīties zīmīgiem skatieniem. Paķērusi no virtuves glāzi noslēpumaina dzēriena, viņa nozvēlās uz mazā dīvāniņa, neuztraukdamās par draudošo modes katastrofu, ko uz viņas melnās vilnas kleitas izraisīs daudzās suņu spalvas.

"Klau, Klēra, ja tavs randiņš bija pārāk smags, lai par to runātu, varbūt tu varētu mums to attēlot, nospēlējot nelielu izrādi ar lellītēm."

"Ļoti, smieklīgi, Dag. Ļoti. Jēziņ! Kārtējais biržas dar-bonītis un kārtējās nouvelle vakariņas ar putnu barību un Evian ūdeni. Un arī viņš, protams, bija izdzīvotājs. Visu vakaru runāja par pārvākšanos uz Montānu un ķimikālijām, ko bērs savā benzīnbākā, lai tā nesadalītos. Es nevaru tā turpināt. Man drīz būs trīsdesmit. Es jūtos kā krāsainas karikatūras varone."

Viņa apskatīja manu praktiski (un nekādā ziņā ne satriecoši) iekārtoto istabu — telpu, ko galvenokārt atdzīvināja lētas, zemas kvalitātes navaho cilts indiāņu segas. Tad viņas seja atslāba. "Tas vecis jau nu arī izgāzās. Kasīdralsitijā uz 111. šosejas ir tāds veikals, kur pārdod izbāztus cāļus. Mēs braucām tam garām, un man tādu sagribējās, tā ka es bezmaz noģību, tie bija tik glīti, bet Dens (tā viņu sauca) saka:

"Paklausies, Klēra, tev nevajag cāli," uz ko es atbildēju: "Ne jau tur tā lieta, Den. Lieta tā, ka es gribu cāli." Šajā mirklī viņš ķērās pie ārkārtīgi garlaicīgas lekcijas lasīšanas par to, ka vienīgais iemesls, kāpēc man griboties cāli, esot tas, ka tie tik labi izskatās veikala skatlogā, un kopš brīža, kad es to dabūšot, es sākšot izgudrot dažādus iespējas, kā tikt no tā vaļā. Tiesa gan. Bet tad es mēģināju viņam ieskaidrot, ka izbāzti cāļi ir pats svarīgākais dzīvē un jaunās attiecībās, bet mans skaidrojums pajuka kaut kur pusceļā — analoģija kļuva pārāk samocīta — un iestājās "vai cilvēku dzimumam" klusums — tā klusē pedanti, kuri domā, ka runā ar plānprātiņiem. Man gribējās viņu nožņaugt."

"Cāļi?" pārprasīja Dags.

"Jā, cāļi."

"Ahā." '

"Jā."

"Koo-ko-ko-ko-ko."

Atmosfēra kļuva reizē muļķīga un drūma, un pēc dažām stundām es pārcēlos uz verandu, kur esmu šobrīd, tīrīdams no savu suņu purniem iespējamos japiju taukus un vērodams saules gaismas pirmo sārtošanos Koačellas ielejā, kur atrodas Palmspringsa. Tālumā kalna galā es redzu mistera Boba Houpa, komiķa, seglu formas māju kūstam uz klintīm kā Dalī pulksteni. Es jūtos mierīgs, jo mani draugi ir tuvumā.

"Polipu laiks," Dags paziņo, pienākdams un apsēzdamies man blakus, iepriekš notraucis vībotņu putekšņus no ļodzīgā lieveņa.

"Tas nu gan ir riebīgi, Dag," saka Klēra, apsēzdamās man otrā pusē un uzklādama man uz pleciem segu (man mugurā ir tikai apakšveļa).

"Nemaz nav riebīgi. Patiesībā tev kādu dienu ap pusdienlaiku vajadzētu papētīt trotuārus pie patio restorāniem Rančomirāžā. Ļaudis birdina polipus ka blaugznu plēksnes, un, kad ej tiem pāri, sajūta ir tāda kā staigājot pa Rice Krispies pārslu kārtu."

"Ššš…!" es saku, un mēs visi pieci (neaizmirstiet suņus) palūkojamies uz austrumiem. Es nodrebinos un cieši ietinos segā, jo man salst vairāk nekā biju pamanījis, un domāju par to, ka mūsdienās visas lietas šķiet nākušas taisni no elles — pretējais dzimums, darbi, ballītes, laika apstākļi… Vai varētu būt tā, ka mēs šai vietai vairs neticam? Vai varbūt mums visiem tika piesolītas debesis vēl dzīves laikā, un tas, ko beigās saņēmām, nespēj solītajam līdzināties.

Varbūt kāds pa vidam tika piekrāpts. Gribētos gan zināt.

Zināt, Dags un Klēra daudz smaida, gluži kā daudzi cilvēki, ko pazīstu. Taču vienmēr esmu domājis, vai viņu smaidos nav kaut kas mehānisks vai ļaunprātīgs, jo tas, kā viņi tur lūpu kaktiņus savilktus uz augšu, šķiet mazliet, neteiksim, māksloti, bet piesardzīgi. Sēžot kopā ar viņiem, pār mani nāk neliela apskaidrība. Tā ir apskaidrība par to, ka smaidi, kurus viņi nēsā ikdienā, ir tie paši smaidi, ko nēsā ļaudis, kurus Ņujorkā uz ielas visu acu priekšā apkāsuši — labsirdīgi, bet tomēr — kurus apkāsuši kāršu blēži, un kuri nevar izrādīt savas dusmas, jo tā neklājas, kuri negrib izskatīties pēc sliktiem spēlētājiem. Šī doma ir gaistoša.

Virs mēļā Džošua kalna iznirst pirmā saules strēle, bet mēs trīs esam mazu drusciņu stilīgāki, nekā mums pašiem nāk par labu, mēs nevaram vienkārši ļaut šim mirklim notikt. Dagam jāapsveic šī blāzma ar jautājumu mums, ar drūmu alborādu: "Kas jums nāk prātā, kad ieraugāt sauli? Ātri! Kamēr neesat pārāk ilgi par to domājuši un sabeiguši savu atbildi. Esiet godīgi. Esiet šaušalīgi. Klēra, tu pirmā."

Klēra uztver šo ievirzi: "Nu, tā, Dag. Es redzu fermeri Krievijā, un viņš brauc ar traktoru pa kviešu lauku, bet saules gaisma viņam ir nākusi par ļaunu — gluži ka izbalējušai melnbaltai fotogrāfijai vecā žurnālā Life. Un ir notikusi arī kāda cita savāda parādība — saule ir sākusi izstarot nevis savus starus, bet vecu Life žurnālu smaržu, un šī smarža iznīcina viņa ražu. Kvieši izdilst, kamēr mēs runājam. Viņš raud, sabrucis pār sava traktora stūri. Viņa kvieši mirst no saindēšanās ar vēsturi."

"Labi, Klēra. Ļoti pārdabiski. Endij? Un tu?"

"Ļauj man brīdi padomāt."

"Labi, tad es pateikšu. Kad es domāju par sauli, man nāk prātā Austrālijas sērfinga zaķis, kādus astoņpadsmit gadus veca, kaut kur Bondibīčā, kura pamana savu pirmo keratozes veidojumu uz sava liela. Savā galviņā viņa kliedz un jau kaļ plānus par to, kā nozagt mātei valiumu. Un tagad tu pasaki man, Endij, par ko tu domā, kad ieraugi sauli?"

Es atsakos piedalīties viņa šausmās. Es atsakos iesaistīt savā vīzijā cilvēkus. "Es domāju par vietu Antarktīdā, kuru sauc par Vandas ezeru un kur vairāk nekā divus miljonus gadu nav lijis lietus."

"Tā gan. Un viss?"

"Jā, viss."

Iestājas klusums. Un lūk, ko es nesaku: šī pati saule liek man domāt arī par karaliskiem mandarīniem un stulbiem taureņiem, un slinkām karpām. Un par sajūsminošām granātkoku

Vēsturiskā nepietiekamība— dzīve laika periodā, kad, šķiet, nekas nenotiek. starp izteiktākajiem simptomiem minama atkarība no laikrakstiem, žurnāliem un tv ziņu raidījumiem.

Vēsturiskā pārsātinātība— dzīve laika periodā, kad notikumu, šķiet, ir pārāk daudz. starp izteiktākajiem simptomiem minama atkarība no laikrakstiem, žurnāliem un tv ziņu raidījumiem.

asins lāsēm, kas sūcas caur mizas plīsumiem augļiem, kuri pūst koka zarā kaimiņa pagalmā — lāsēm, kas karājas pie saviem vecajiem, brūnajiem ādas avotiem kā rubīni, liecinot par spēcīgo sēklotnes auglīgumu iekšpusē.

Stilīguma vairodzinš ir pārāk smags arī Klērai. Viņa pārtrauc klusumu, teikdama, ka dzīvot dzīvi kā izolētu, īsu, stilīgu mirkļu virkni nav veselīgi. "Vai nu mūsu dzīves kļūst par stāstiem, vai tās vispār nav iespējams nodzīvot."

Es piekrītu. Dags piekrīt. Mēs zinām, ka tieši tāpēc pametām savas dzīves un ieradāmies tuksnesī — lai stāstītu stāstus, tādējādi padarot par sakarīgiem stāstiem mūsu pašu dzīves.

MŪSU VECĀKIEM PIEDERĒJA VAIRĀK

"Izģērbjas."

"Runā ar sevi." "Aplūko apkārtni."

"Masturbē."

Ir nākamā diena (nu, patiesībā nav pagājušas pat divpadsmit stundas), un mēs pieci grabinām uz priekšu pa Indiāņu avēniju, dodoties pēcpusdienas piknikā uz kalniem. Sēžam Daga sifilītiskajā, vecajā sābā — mīļi sagrabējušā, mūžvecā, sarkanā modelī, kādus Disneja filmiņās redz braucam augšup pa ēku sienām un ko satur kopā saldējuma kociņi, košļājamā gumija un līmlente. Mašīnā mēs spēlējam ātru spēli, atbildot uz Klēras starta komandu: "nosaukt visas darbības, ko cilvēki veic, kad ir vieni tuksnesī."

"Uzņem kailfoto ar Polaroid aparātu."

"Vāc mazus atkritumu un drazu gabaliņus."

"Sašauj šos mazos atkritumus driskās ar bisi."

"Ei!" ieaurojas Dags, "drusku tā kā pēc dzīves, ko?"

Auto ripo uz priekšu.

"Dažkārt darbā," Klēra saka, braucot garām veikalam I.Magnin, kur viņa strādā, "skatoties, kā šie nebeidzamie sirmo matu viļņi aprij dārglietas un smaržas, man rodas savada sajuta. Šķiet, es vēroju kādu milzīgu pusdienu galdu, ko ielenkuši simtiem ēdelīgu, mazu bērnu, kuri ir tik izlutināti un nepacietīgi, ka nevar pat sagaidīt, kamēr ēdiens tiks pagatavots. Viņiem jāsniedzas pēc dzīviem dzīvniekiem, kas nolikti uz galda, un jāizsūc barība tieši no viņiem."

Labi, labi. Tas ir nežēlīgs, vienpusīgs vērtējums par to, kas patiesībā ir Palmspringsa — maza pilsētele, kur veci ļaudis cenšas atpirkt savu jaunību un dažus pakāpienus uz sociālajām kāpnēm. Kā tajā teicienā — mēs izlietojam savu jaunību, lai iegūtu mantu, bet savu mantu — lai iegūtu jaunību. Patiesībā šī nemaz nav slikta vieta, un te nenoliedzami ir jauki, — klau, es taču galu galā te dzīvoju.

Bet šī vieta mani uztrauc.

Palmspringsa nav laika apstākļu — tāpat kā nav televīzijas. Nav arī vidusšķiras, un šajā ziņā pilsēta ir viduslaicīga. Dags saka — ikreiz, kad kāds uz šīs planētas izlieto papīra saspraudi, ielej veļas mašīnā ūdens mīkstinātāju vai noskatās pa televizoru Hee Haw atkārtojumu, kāds iedzīvotājs šeit Koačellas ielejā ievāc peniju. Viņam droši vien ir taisnība.

Klēra ievēro, ka šeit bagātie ļaudis maksā nabadzīgajiem, par to, ka tie nogriež viņu kaktusiem dzeloņus. "Esmu arī pamanījusi, ka viņiem ir tieksme drīzāk izmest savus

KĀRE PĒC GAĻAS KAVĒ JEBKĀDAS ĪSTAS

istabaugus, neka par tiem rūpēties. Jēziņ. Iedomājieties, kādi ir viņu bērni."

Tomēr mēs izvēlējāmies šeit dzīvot, jo nav šaubu, ka šī pilsēta ir klusa svētnīca, kur patverties no vidusšķiras caurmēra masas. Un mēs nekādā ziņā nedzīvojam vienā no spi-cākajiem rajoniem, ko pilsēta var piedāvāt. Nekā tamlīdzīga. Te ir rajoni, kur, ieraugot kaut ko pamirdzam īsi apcirptā suņzobes zālienā, var pieņemt, ka tur mētājas sudraba dolārs. Tur, kur dzīvojam mēs — mazajās vasarnīcās ar kopēju pagalmu un nieres formas peldbaseinu, zibsnis zālē nozīmē sasistu viskija pudeli vai kolostomijas maisiņu, kurš izbēdzis no atkritumu savācēja cimdotā tvēriena.

Mašīna izbrauc uz gara ceļa posma, kurš ved uz šoseju, un Klēra apskauj vienu no suņiem, kurš ir iebāzis purnu spraugā starp abiem priekšējiem sēdekļiem. Tas ir purns, kas tagad pieklājīgi, bet uzstājīgi pieprasa uzmanību. Viņa lasa lekciju suņa obsidiāna acīm: "Ak, tu, mazais, smukais radījums! Tev vis nav jāuztraucas par to, ka jāpērk sniega motocikls vai kokaīns vai trešā māja Orlando, Floridā. Nepavisam. Tev it nemaz nav par to jāuztraucas. Tu tikai gribi, lai tevi drusku paglauda."

Vēsturiskā graustošana— tādu vietu apmeklēšana kā vecmodīgi RESTORĀNI, INDUSTRIĀLIE RAJONI DŪMEŅU PAĒNĀ, LAUKU CIEMATI — VIETAS, KUR LAIKS ŠĶIET IESALDĒTS PIRMS ĻOTI DAUDZIEM GADIEM —, LAI IZJUSTU ATVIEGLOJUMU, ATGRIEŽOTIES "TAGADNĒ".

BRAZILIFIKĀCIJA— plaisas paplaŠinĀŠanĀs starp BAGĀTAJIEM UN NABAGAJIEM UN AR TO SAISTĪTĀ VIDUSŠĶIRAS IZZUŠANA.

Ceļošana laikā ar vakcinēšanos— fantāzijas par aizceļošanu pagātnē, taču tikai pēc pienācīgu vakcīnu saņemšanas.

Suns tikmēr izskatās mundrs un izpalīdzīgs, ka izsūtāmais zēns svešā valstī, kurš nesaprot ne vārda no tā, ko sakāt, tomēr grib saņemt dzeramnaudu.

"Jā gan. Tu vis negribi satraukties par tik daudzām lietām. Un vai zini, kāpēc?" (Izdzirdīs intonācijas maiņu, suns saspicē ausis, radīdams ilūziju, ka saprot teikto. Dags apgalvo, ka visi suņi slepus runā angļu valodā un pieslejas uni-tāristu baznīcas morālei un ticībai, bet Klēra iebilst, sacīdama, ka zinot pilnīgi droši — kad viņa bijusi Francijā, visi suņi runājuši franciski.) "Tāpēc, ka visi šie priekšmeti tikai saceltos un iespļautu tev sejā. Tie tev tikai atgādinātu, ka viss, ko dzīvē dari, ir priekšmetu vākšana. Un nekas cits."

Mes dzīvojam sīkas dzīves perifērijā,- esam marginali-zēti, un ir daudz kā tāda, kur mēs izvēlamies nepiedalīties. Mēs vēlējāmies klusumu, un tagad mums šis klusums ir. Mēs ieradāmies šeit, nosēti ar jēlumiem un pūtītēm, mūsu resnās zarnas bija sasējušās tādos mezglos, ka likās — mūsu iekšas nekad vairs nedarbosies. Mūsu sistēmas bija pārtraukušas funkcionēt, tās bija aizdambējusi kopētāju un White-Out korektūras krāsas smirdoņa,, akciju papīra smaka un nebeidzamais stress bezjēdzīgajos darbos, ko negribīgi darījām, nesaņemot gandrīz nekādu novērtējumu. Mūs bija sagrābusi apmātība, kuras dēļ neatšķīrām iepirkšanos no radošām darbībām, dzērām nomierinošus līdzekļus un domājām, ka sestdienas vakarā pietiek vienkārši nomāt kādu videofilmu. Bet tagad, kad dzīvojam tuksnesī, viss ir daudz, daudz labāk.

BEIDZ PĀRSTRĀDĀT PAGĀTNI

Anonīmo alkoholiķu sanāksmēs tavi žūpu brāļi kļūst nikni, ja nelaid pār lūpu klausītāju priekšā. Ar to es domāju sirds izkratīšanu — ir patiešām jāuzvanda sapuvušie grozi ar pussadalījušamies kaķēniem un slepkavību rīkiem, kas guļ mūsu personīgo ezeru dzelmēs. AA locekļi grib dzirdēt šausmu stāstus par to, cik tālu esi nolaidies savā dzīvē, un tu nekad nevari būt kritis pietiekami zemu. Stāsti par pāridarījumiem laulātajiem, naudas šķērdēšanu un urīna nesaturēšanu sabiedrībā tiek gan novērtēti, gan gaidīti. To es zinu pilnīgi droši, jo esmu gājis uz šīm sanāksmēm (šausminoši sīkumi par manu dzīvi sekos vēlāk), un esmu redzējis šo paššaustīšanās procesu darbībā un dusmojies, ka man pašam trūkst stāstu par pietiekami nekrietnu uzdzīvi, ar ko padalīties.

"Nekad nebaidies skatītājiem izklepot slimas plaušas gabaliņu," sacīja vīrs, kurš reiz sēdēja man blakus kādā sanāksmē, vīrs, kura āda bija kā puscepta pīrāga garoza un kuram bija pieci pieauguši bērni, kas vairs neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. "Kā gan lai cilvēki palīdz sev, ja nespēj pieķerties tavu šausmu atlūzai? Cilvēki grib šo mazo atlūzu, viņiem tā ir vajadzīga. Šis mazais plaušu gabaliņš padara viņu pašu atlūzas mazāk šausminošas." Vēl neesmu dzirdējis otru tik lielisku stāstu stāstīšanas raksturojumu. Šādi guvis iedvesmu no sanāksmēm Anonīmo alkoholiķu organizācijā, es iedibināju stāstīšanas politiku pats savā dzīvē, "gulētiešanas stāstu" politiku, kura mums ir kopīga ar Dagu un Klēru. Tas ir vienkārši — mēs izdomājam stāstus un stāstām tos cits citam. Vienīgais noteikums — nedrīkst otru pārtraukt, gluži kā Anonīmajos alkoholiķos, un beigās nedrīkst kritizēt. Šī nekritiskā atmosfēra mums lieti noder, jo visi trīs tik drausmīgi baidāmies izrādīt savas jūtas. Vienīgi šāds nosacījums ļāva mums paļauties citam uz citu.

Klēra un Dags metās šajā spēlē kā pīlēni upītē.

"Es patiešām ticu," reiz sākumā, pirms vairākiem mēnešiem sacīja Dags, "ka ikvienam zemeslodes iedzīvotājam ir dziļš, tumšs noslēpums, kuru viņš nekad neizstāstīs nevienai dzīvai dvēselei, kamēr vien dzīvos. Ne sievai, ne vīram, ne mīļotajam cilvēkam, ne mācītājam. Nekad.

Man ir savs noslēpums. Jums ir savējie. Jā, ir gan — es redzu, ka smaidāt. Jūs tagad domājat par savu noslēpumu. Nu, aiziet, klājiet vaļā! Kāds tas ir? Drātējāt savu māšeli? Sēdējāt aplī un onanējāt? Apēdāt savu kaķu, lai zinātu, kā garšo? Pārgulējāt ar svešu cilvēku un gribētu vēl? Nodevāt draugu? Pastāstiet man. Jūs varat man palīdzēt, nemaz to nezinādami."

Lai nu ka, šodien mes gatavojamies stāstīt gulētiešanas stāstus piknika laikā, atrodamies uz Indiāņu avēnijas un taisāmies tūlīt nogriezties uz Interstate 10 šosejas, lai dotos

AUGSNE NAV

DOKUMENTS

rietumu virziena, braucam sagrabējušajā, mūžvecajā, sarkanajā sābā, Dags sēž pie stūres un paziņo mums, ka viņa mazajā, sarkanajā mašīnā pasažieri ne tik daudz "brauc", cik "trans-portējas": "Mēs transportējamies uz savu pikniku ellē."

Elle ir Vestpalmspringsvilidžas pilsētiņa — izbalējis un bez lapām palicis krāsains Flintstonu komikss par neizdevušos dzīvojamo māju celtniecības projektu piecdesmitajos gados. Pilsētiņa atrodas uz smacējoši karsta kalna dažas jūdzes tālāk ielejā, un no tās ir redzama Interstate 10 šosejas mirdzošā alumīnija kaklarota, kuras abas joslas stiepjas no Sanbernardino rietumos uz Blaitu un Fīniksu austrumos.

Laikmetā, kad gandrīz viss nekustamais īpašums tiek iekārots un apbūvēts, Vestpalmspringsvilidža ir īsts retums — modernas un gandrīz pamestas drupas, ja neskaita dažas lāga dvēseles Airstream treileros un autofurgonos, kuras mūs piesardzīgi noskata, kad ierodamies caur pilsētiņas laipno sargposteni — pamestu Texaco degvielas uzpildes staciju, kuru apjož stiepļu žogs un nokaltušu un nomelnējušu Washing-tonia palmu rinda, kuras izskatās kā apstrādātas ar Agent Orange herbicīdu. Noskaņa neskaidri atgādina uzņemšanas laukumu filmai par Vjetnamas karu.

"Rodas iespaids," saka Dags, kad mēs līķratu gaitā braucam garām benzīntankam, "ka, teiksim, 1958. gadā Badijs Hekets, Džoijs Bišops un bars Vegasas izklaides mākslinieku sametušies kopā, lai šeit taisītu lielo naudu, bet galvenais investors aiztinies, un visa pilsēta vienkārši izmirusi."

Desmitgažu jaukšana — apģērbā: nešķirojot uzvilkt divus vai vairākus apģērba gabalus no dažādām desmitgadēm, lai radītu personīgu noskaņu. šīla = mērijas kvantas auskari (sešdesmitie) +

PILNPAPĒŽU KORĶA PLATFORMENES (SEPTIŅDESMITIE) + MELNA ĀDAS JAKA (PIECDESMITIE UN ASTOŅDESMITIE).

Bet, ka jau sacīts, ciems nav pilnīgi izmiris. Daži ļaudis te tomēr dzīvo, un šiem nedaudzajiem izturīgajiem paveras lielisks skats lejup uz vējdzirnavu parku, kurš robežojas ar šoseju, — desmitiem tūkstošu turbolāpstiņu, kas saliktas uz stabiem un notēmētas uz Sangorgonio kalnu, vienu no Amerikas vējainākajām vietām. Šīs vējdzirnavas ir iecerētas kā gājiens, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas pēc naftas krīzes, un tās ir tik lielas un spēcīgas, ka jebkura to lāpstiņa varētu pārcirst uz pusēm cilvēku. Dīvainā kārtā tās izrādījās gan darbotiesspējīgas, gan tiešām ļāva izvairīties no nodokļu maksāšanas, un to bez trokšņa ģenerētie volti piegādā strāvu gaisa kondicionieriem alkoholiķu ārstēšanas centros un vakuumsūkņiem, ar ko šī reģiona plaukstošā plastiskās ķirurģijas nozare likvidē celulītu.

Klēra šodien ir ģērbusies spilgtās Kapri biksēs, bezpie-durkņu blūzē, šallē un saulesbrillēs — pēc neizdevušās jaunas aktrisītes. Viņai patīk retro izskats, un reiz viņa mums teica — ja viņai būšot bērni, "Es nosaukšu viņus galīgos retro vārdos, teiksim, Medža vai Verna, vai Ralfs. Tādos, kā cilvēkiem restorānvagonos."

Dags savukārt ir tērpies noskrandušās kokvilnas biksēs, gludā kokvilnas kreklā ar garām piedurknēm un mokasīniem basās kājās — būtībā viņa parastā izbijuša mormoņa motīva vieglāka forma. Saulesbriļļu viņam nav, viņš vērsies saulē — kā atgriezies Hakslijs vai Montijs Klifts, kurš gatavojas lomai un cenšas atradināties no narkotikām.

"Kāpēc gan," jautā abi mani draugi, "mēs piešķiram mirušām slavenībām šo šausmīgo uzjautrinošo vērtību?"

Es? Nu, es kā jau es. Izskatās, ka man nekad neizdodas rnodīgi lietot "laiku kā krāsvielu" savā garderobē, kā to dara Klēra, jeb "kanibalizēt laiku", kā šo procesu sauc Dags. Man pietiek ķezu arī ar atrašanos tagadnē. Es ģērbjos tā, lai būtu nesaskatāms, slēpts, lai būtu iederīgs. Maskējies.

Kad nu esam pabraukājuši pa ielām, kuras nav māju, Klēra izvēlas mūsu piknikam Kotonvudas un Safīra avēnijas stūri — ne tāpēc, ka tur būtu kas īpašs (nav nekā, tikai drū-poša asfalta klāta iela, ko atkaro vībotnes un kreozota krūmiļ, bet gan tāpēc, ka "ja labi pacenšas, gandrīz var sajust, cik optimistiski bija celtnieki, kad deva šai vietai nosaukumu."

Nolaižot nograb automašīnas aizmugures mala. Šeit mēs ēdīsim cāļa krūtiņas, dzersim ledus tēju un pārspīlētā priekā apsveiksim koka gabalus un čūsku ādas, ko mums pienesīs suņi. Un mēs stāstīsim cits citam savus gulētiešanas stāstus zem karsti dūcošās saules blakus tukšiem zemes gabaliem, kur alternatīvi sazarotos visumos vēl varētu atrasties tādu kinozvaigžņu kā misters Viljams Holdens un mis Greisa Kel-lija skaistās tuksneša mājas. Šajās mājās abi mani draugi — Dagmars Belinghauzens un Klēra Bakstere — būtu vairāk nekā gaidīti viesi, lai nopeldētos, papļāpātu un iedzertu ledainus ruma dzērienus, kuri būtu tādā krāsā kā saulriets Holivudā, Kalifornijas štatā.

Bet tas jau ir cits, ne šis visums. Šeit mēs trijatā vienkārši apēdam sasaiņotas pusdienas uz zemes, kas ir kaila — tā atbilst tukšam laukumam nodaļas beigās — un tik tukša, ka jebkurš priekšmets, novietots uz tās elpojošās, karstās ādas, kļūst par objektu ironijai. Un šeit, zem lielās, baltās saules, man ir ļauts skatīties, kā Dags un Klēra izliekas, ka dzīvo šajā otrā, viesmīlīgākajā visumā.

ES NEESMU MĒRĶA TIRGUS

Dags saka, ka esot lezbiete, kas iesprostota vīrieša ķermenī. Ej nu saproti. Raugoties, kā viņš tuksnesī smēķē cigareti ar filtru un kā sviedri uz viņa pieres izgaro, tikko izdalījušies, kamēr Klēra ķircina suņus ar cāļa gabaliem pie sāba aizmugures durvīm, gribot negribot atceries tādus izbalējušus Kodak momentuzņēmumus, kas izdarīti pirms vairākām desmitgadēm un ko visur var atrast bēniņos noglabātās kurpju kastēs. Jūs zināt, ko domāju — viscaur nodzeltējuši un miglaini, fonā vienmēr liela, izbalējusi mašīna un apģērba stili, kas izskatās pārsteidzoši modīgi. Redzot šādus fotoattēlus, nevar nebrīnīties par to, cik gan mīļus, skumjus un nevainīgus visus dzīves mirkļus padara fotoaparāta slēdža nospiešana, jo šajā brīdī nākotne vēl ir nezināma, vēl tikai gatavodamās mūs sāpināt, kā arī uz šo īso mirkli mūsu pozas tiek pieņemtas kā godīgas.

Vērojot, kā Dags un Klēra niekojas tuksnesī, es arī saprotu, ka mani draugu un sevis paša apraksti līdz šim bijuši diezgan izplūduši. Te būtu vietā viņu un manis sīkāks apraksts. Laiks pārcilāt personu lietas.

Sākšu ar Dagu. Daga mašīna apstājās trotuāra malā pie manas vasarnīcas apmēram pirms gada, tās Ontārio numura zīmi klāja sinepju krasas Oklahomas dubļu un Nebraskas kukaiņu garoziņa. Kad viņš atvēra durvis, pa tām uz trotuāra izbira drazu kaudze, ieskaitot Chanel Crystalle smaržu pudelīti, kura sašķīda. ("Zini, lezbām šausmīgi patīk Crystalle. Tik aktīvas. Tik sportiskas.") Tā arī neesmu noskaidrojis, kam bija domātas smaržas, bet dzīve šeit kopš tā laika ir bijusi ievērojami interesantāka.

Drīz pēc Daga ierašanās es sameklēju viņam vietu, kur dzīvot — tukšu vasarnīcu starp manējo un Klēras —, un atradu viņam darbu kopā ar mani Larry's bārā, kur viņš ātri iekaroja vispārēju ievērību. Reiz, piemēram, viņš saderēja ar mani uz piecdesmit dolāriem, ka iekustinās vietējos — nomācošu, dzīvē caurkritušu tipu baru ar Žažas Gāboras frizūrām, zemākās kategorijas rokerus, kuri augšā kalnos brūvē katliem LSD, un viņu rokeru vecenes ar bāli zaļiem bandu tetovējumiem uz pirkstu kauliņiem un sejām, kuru pretīgā āda atgādināja izstāžu zāles manekenus, kas pamesti lietū, — viņš saderēja ar mani, ka piedabūs šos visus kopā ar viņu dziedāt It's a Heait-ache — drausmīgu, savādi aizvēsturisku skotu mīlas dziesmu, kuru nekad neizvāca no mūzikas automāta, kamēr vakars nebija beidzies. Šī ideja bija pārāk stulba, pat lai to apsvērtu, un es, protams, derības pieņēmu. Pēc dažām minūtēm, stāvēdams gaitenī zem vietējo indiāņu bultu uzgaļiem, kas bija piestiprināti pie sienas, un zvanīdams uz citu pilsētu, ko gan es pēkšņi izdzirdu no bāra, ja ne pūļa šķērso blēšanu un baurošanu, ko pavadīja viņu šūpojošās augstās frizūras un rokeru bālo, uzblī-dušo roku neritmisko vicināšanos dziesmas taktī. Ne bez apbrīnas es iedevu Dagam viņa piecdesmitnieku, kamēr viņu apskāva šausminošs rokeris, ("Varens puisis!") un noskatījos, kā viņš iebāž naudaszīmi mutē, mazliet to pakošļā un norij.

"Čau, Endij. Ko ēdīsi, par to kļūsi."

Satiekot Dagu pirmo reizi, cilvēki izturas pret viņu piesardzīgi, tajā pašā primitīvajā veidā, kā prēriju ļautiņi ir piesardzīgi pret jūras ūdeni, kad pirmo reizi to nogaršo okeāna krastā. "Viņam ir uzacis," saka Klēra, stāstīdama par viņu pa telefonu kādai no savām daudzajām māsām.

Dags ir strādājis reklāmā (patiesībā mārketingā) un ieradies Kalifornijā no Toronto Kanādā — pilsētas, kura, kad reiz to apmeklēju, atstāja tik efektīvu, sakārtotu iespaidu, it kā būtu Dzeltenās lapas, kas atdzīvojušās trīs dimensijās, piebārstītas ar kokiem un auksta ūdens caurvītas.

"Nedomāju, ka biju patīkams zēns. Patiesībā biju viens no tiem draņķiem, kurus katru rītu var redzēt aizbraucam uz finansu rajonu sporta mašīnā ar nolaistu jumtu un beisbola cepuri galvā, lecīgus un apmierinātus ar to, cik draiskulīgi un pilnīgi viņi izskatās. Es jutos gan patīkami satraukts, gan glaimots un izjutu patīkamas varas trīsas no tā, ka vairums ražotāju Rietumu pasaulē, kas izgatavo noteikta dzīvesveida piederumus, uzskata mani par savu vēlamāko mērķa tirgu. Taču pēc vismazākās provokācijas es būtu bijis gatavs atvainoties par savu darba dzīvi — par to, kā no astoņiem līdz pieciem strādāju pie spermu bojājoša datora displeja, veikdams abstraktus uzdevumus, kuri netieši paverdzina Trešās

VELOKURJERS

pasaules valstis. Bet, vai zināt… Kad pienāca pulkstenis pieci, es juku prātā! Es saveidoju matus šķipsnās un dzēru Kenijā brūvētu alu. Es valkāju kaklasaiti ar mezglu, klausījos alternatīvo roku un dzīvojos pa graustu rajoniem, kur mitinājās mākslinieki."

Lai nu kā, manās smadzenēs šobrīd cirkulē stāsts par to, kāpēc Dags ieradās Palmspringsā, tāpēc šeit turpināšu ar rekonstrukciju, kas veidota no paša Daga vārdiem, kas pēdējā gada laikā rūpīgi uzlasīti, strādājot bārā vakaros, kad ir maz klientu. Es sāku ar brīdi, kad viņš man reiz izstāstīja, ka atradies darbā un cietis no "neveselīgo ēku sindroma", un viņš sacīja: "Tajā rītā biroju ēkai, kurā es strādāju, nevarēja atvērt logus, un es sēdēju savā kastē, ko ar mīlestību sauc par teļu nobarošanas aizgaldiem. Ar katru minūti man kļuva nelabāk ap dūšu un stiprāk sāka sāpēt galva, kamēr ventilatoros atkal un atkal cirkulēja biroja toksīnu un vīrusu maisījums.

Šie indīgie vēji, protams, īpaši mutuļoja manā apkārtnē, un tos pastiprināja nomierinošo fona skaņu mašīna un datoru displeju mirgoņa. Darbs galīgi negāja uz priekšu, un es blenzu savā IBM tipa datorā, ko ielenca Post-it lapeļu jūra, rokgrupu plakāti, noplēsti no dēļu sienām būvlaukumu nožogošanai un maza sēpijas zīmējuma fotogrāfija, kurā redzams vaļu

BIROJA ASISTENTE

zvejas kuģis, ko saspieduši arktiskie ledāji — reiz biju to atradis kādā vecā National Geographic numurā. Biju ievietojis uzņēmumu mazā, Ķīniešu kvartālā pirktā zelta rāmītī. Es pastāvīgi vēros šajā fotogrāfijā, nekad nespēdams iedomāties auksto, vientuļo izmisumu, ko noteikti izjūt cilvēki, kuri ir patiesi iesprostoti — mēģinādams saskatīt kaut ko pozitīvu pats savā nožēlojamajā stāvoklī.

Tā vai citādi, strādāšana man nekādi nevedās, un, godīgi sakot, torīt biju sapratis, ka man ir ļoti grūti iedomāties sevi darām šo pašu darbu pēc diviem gadiem. Šī doma bija smieklīga; nomācoša. Tā nu uzvedos mazliet vaļīgāk nekā parasti. Tā bija laba sajūta. Tā bija pacilātība pirms aiziešanas no darba. Esmu sajutis to jau vairākas reizes.

Kārena un Džeimija, "displejmātītes", kas strādāja blakus aizgaldos (mēs pārmaiņus saucām savu apkārtni par padoto aploku un padoto geto), arī jutās ne sevišķi labi un nespēja neko daudz padarīt. Cik atceros, Kārenu neveselīgo ēku lieta bija iebiedējusi vairāk par jebkuru no mums. No savas māsas, kura Monreālā strādāja par rentgena tehniķi, viņa bija dabūjusi svina priekšautu, ko lietoja, lai aizsargātu savas olnīcas, strādājot pie tastatūras. Viņa gatavojās drīz pamest šo darbu, lai sāktu strādāt par sekretāri-aizvietotāju: "Vairāk brīvības — vieglāk satikties ar velokurjeriem."

Teļu nobarošanas aizgalds— mazas, saspiestas BIROJA DARBAVIETAS, KAS

uzbūvētas no izjaucamiem sienu statīviem, kas pārklāti ar audumu un kuros mitinās jaunākie darbinieki. Nosaukums aizgūts no mazajiem nodalījumiem, KUROS PIRMS NOKAUŠANAS TUR RŪPNIECISKI AUDZĒTUS LIELLOPUS.

Lai nu ka, atceros, es strādāju pie hamburgeru atlaižu kampaņas, kuras lielais mērķis, kā teica mans priekšnieks, saīgušais izbijis hipijs Mārtins, bija "iedzīt tiem sīkajiem izdzimteņiem tādu apetīti uz burgeriem, lai viņiem no apetītes vēmiens nāk." Mārtins, kurš to sacīja, bija četrdesmit gadus vecs vīrietis. Šaubas par mana darba jēgu, kas nodarbināja manu prātu jau mēnešiem ilgi, aizvien pieauga.

Kā par laimi, tieši torīt ieradās veselības inspekcijas darbinieks, jo pirms dažām dienām es biju piezvanījis uz šo dienestu un izteicis šaubas par darba vides kvalitāti.

Mārtins bija šausmās par to, ka kāds no padotajiem piezvanījis inspekcijai, un, tici man, viņam patiesi uznāca melnie. Toronto viņi var piespiest pārbūvēt ēkas, un šādi pārveidojumi ir drausmīgi dārgi — svaiga gaisa pievadi un tamlīdzīgi —, pie velna biroja darbinieku veselību, Mārtina acīs sāka šķindēt skaidrās naudas cipari — desmitiem tūkstošu dolāru apjomā. Iesaucis savā kabinetā, viņš sāka uz mani bļaut, kārnajai sāls un piparu krāsas zirgastītei lēkājot augšup lejup: "Es nesaprotu jūs, jaunos cilvēkus! Neviena darbavieta nekad nav jums laba diezgan. Un jūs īgstat un žēlojaties par to, ka jūsu darbi nav radoši un ka jums nav nekādu perspektīvu, un, kad mēs beidzot piešķiram jums paaugstinājumu, jūs aizejat un braucat lasīt vīnogas kaut kur Kvīnzlendā vai izdarāt vēl ko tikpat stulbu."

Redzi, Mārtins, gluži kā vairums saīgušu izbijušo hipiju, ir japijs, un man nav ne jausmas, kā pret šādiem cilvēkiem

Emocionāla kečupa izšļākšanās— viedokļu un emociju

UZKRĀŠANĀS JŪSOS LĪDZ BRĪDIM, KAD TIE SPRĀDZIENVEIDĪGI IZŠĻĀCAS VISI UZREIZ, ŠOKĒJOT UN RADOT APJUKUMU DARBA DEVĒJOS UN DRAUGOS, NO KURIEM VAIRUMAM LICIES, KA VISS IR KĀRTĪBĀ.

Asiņojoša zirgaste— pavecāks pārdevies demogrāfiskā sprādziena produkts, kurš tvīkst pēc hipiju vai pirmspārdošanās dienām.

lai izturas. Un, pirms tu sāc spalga balsī apgalvot, ka japiji nepastāv, paraudzīsimies patiesībai acīs — viņi pastāv. Tādi mēsli kā Mārtins, kuri eksplodē kā amfetamīnu sarijušās āmrijas, ja kādā restorānā nevar dabūt vietu nesmēķētāju nodaļā pie loga ar drēbes salvetēm. Cilvēkveidīgie roboti, kuriem nekad nepielec joki un kuru eksistences kodolā slēpjas kas bailīgs un nelietīgs — kā nepietiekami barotā čiahuahua, kurš atņirdz mazos ilknīšus un gaida, ka viņam iespers purnu rīklē, vai kā piena glāzē, kuru uzšļāc apaļa grila violeti nokaitētajām restēm — slimīga dabas kropļošana. Japiji nekad nespēlē, viņi aprēķina. Viņiem nav auras — vai esi kādreiz bijis japiju ballītē? Tas ir tāpat kā atrasties tukšā telpā — tukši hologrammcilvēki staigā apkārt, lūrēdami uz sevi spoguļos un slepeni apsmidzinādami mandeles no Binaca baloniņiem — gadījumam, ja būs jāskūpsta sev līdzīgs spoks. Tur vienkārši nekā nav.

Un tā, es saku: "Klau, Mārtin," ieiedams viņa kabinetā — greznā Džeimsa Bonda stila eksemplārā, no kura pārredzams pilsētas centrs — viņš tur sēž, un viņam mugurā ir Korejas svīteris ar datoru veidotā purpura krāsā, svīteris ar krietnu devu faktūras, Mārtinam patīk faktūru, "iedomājies sevi manā vietā. Vai tev patiešām liekas, ka mums patīk strādāt tajā tur radioaktīvo atkritumu izgāztuvē?"

Mani pārņēma nekontrolējamas dziņas.

"…un vēl noskatīties, kā tu visu dienu tērgā ar saviem japiju drauģeļiem par tauku atsūkšanu no savām zarnām, kamēr mēs izdalām mākslīgi saldinātu putna pienu šajā Ksanadu?"

Pēkšņi es to visu ņēmu tres nopietni. Ja jau reiz tā kā tā eju prom, tad varu pie reizes arī izlikt visu, ko domāju."

"Kā, lūdzu?" saplacis saka Mārtins.

"Vai, ja nu mēs par to runājam, vai tu tiešām domā, ka mums ir patīkami klausīties par tavu gluži jauno miljonu dolāru vērto māju, ja mes tik tikko varam atļauties apēst Kiaft Dinner sviestmaizes savās netīrajās, mazajās kurpju kastītēs, un mums nāk jau trīsdesmit? Par māju, kuru, tu starp citu, laimēji ģenētiskajā loterijā, tikai pateicoties tam, ka pamanījies piedzimt īstajā vēstures mirklī? Būdams manā vecumā mūsdienās, tu izturētu labi ja desmit minūtes, Mārtin. Un man visu atlikušo mūžu būs jāpacieš tev līdzīgi tru-liķi, kas dzīvos man uz kakla, pirmie pagrābs labākos kumosus un pārējam uzcels apkārt dzeloņstiepļu žogu. Man no tevis vēmiens nāk."

Man gāja secen tas, kas noteikti būtu bijusi nīkulīga atbilde, jo tajā brīdī kā par nelaimi, iezvanījās telefons… kāds no augšas, kuram Mārtins tobrīd bija uzsācis bez ziepēm līšanas kampaņu un no kura nevarēja tik viegli atkratīties. Es ieklīdu darbinieku kafetērijā. Tur kāds servisa darbinieks no kopētāju kompānijas lēja veselu Styrofoam plastmasas krūzīti verdošas kafijas podā uz vīģes koka saknēm, kurš patiesībā vēl lāgā nebija atkopies no Ziemsvētku balles, kad tam iebaroja kokteiļus un cigarešu nodeguļus. Ārpusē līņāja, un ūdens lāsoja lejup gar stikliem, bet iekšpusē

Skaudība pret sprādzieniešiem— skaudība attiecībā uz materiāliem LABUMIEM UN ILGLAICĪGU MATERIĀLU LABKLĀJĪBU, KO VECĀKIE DEMOGRĀFISKĀ SPRĀDZIENA PAAUDZES LOCEKĻI IEGUVUŠI, PIEDZIMSTOT ĪSTAJĀ LAIKĀ.

Kliķes saglabāšana— vienas paaudzes nepieciešamība uzskatīt nākamo paaudzi par nepilnīgu, lai stiprinātu savu kolektīvo "es": "Šodienas jaunieši nekā nedara. Viņi ir tik apātiski. Mēs savā laikā protestējām. Bet viņi tikai iepērkas un gaužas."

Konsensa terorisms— process, kas nosaka viedokļus un uzvedību BIROJOS.

gaiss no recirkulacijas bija tik sauss ka Sahārā. Visi darbinieki gremzās par ilgo laiku, kas jāpavada ceļā uz darbu, bārstīja jociņus par AIDS, aprunāja biroja nemodīgi tērptos iemītniekus, šķaudīja, pārrunāja savus horoskopus, plānoja savus atvaļinājumus Santodomingo un pulgoja bagātos un slavenos. Biju noskaņots ciniski, un telpa atbilda manam garastāvoklim. Es paņēmu tasi kafijas no automāta pie izlietnes, kamēr Mārgareta, kura strādā biroja otrā galā, gaidīja, kamēr ievilksies viņas zāļu tēja, un informēja mani par to, kādas sekas bijušas manai tvaika nolaišanai pirms pāris minūtēm. "Ko gan tu tādu tikko pateici Mārtinam, Dag?" viņa man prasa. "Viņš savā kabinetā tā ārdās — lamā tevi no panckām ārā. Vai tas veselības inspektors pasludināja šo vietu par Bo-pālu, vai kā?"

AIZEJ NO DARBA

Es izvairījos no atbildes. Mārgareta man patīk. Viņa ir centīga. Viņa ir vecāka un pievilcīga savā īpašā "matu laka, polsteri un divas šķiršanās" veidā. īsts buldozers. Viņa ir līdzīga tām mazajām istabelēm, kuras var atrast tikai superdār-gos Čikāgas vai Ņujorkas centra dzīvokļos — mazas istabiņas, nokrāsotas spilgtās, brēcošās krāsās, teiksim, smaragdzaļā vai jēlas liellopu gaļas krāsā, lai noslēptu to, ka ir tik mazas. Viņa arī man reiz pateica manu gadalaiku — es esmu vasara.

 "Jēziņ, Mārgaret. Patiešām jādomā, kādēļ mēs vispār vīžojam no rīta celties augšā. Nu, padomā — kādēļ strādāt7. Tikai tāpēc, lai nopirktu vairāk mantu7. Ar to taču nepietiek. Paskaties uz mums visiem. Kādu kopīgu motīvu vadīti gan mēs nonācām tik tālu? Kāpēc mēs īsti esam pelnījuši to saldējumu un sporta apavus, un itāliešu vilnas uzvalkus, kas mums pieder? Saproti, es redzu, kā mēs visi tik ļoti cenšamies, lai iegūtu tik daudz mantas, bet nevaru atbrīvoties no domas, ka neesam to pelnījuši, ka..."

Taču Mārgareta mani atvēsināja viens un divi. Nolikdama savu krūzi, viņa sacīja, ka, pirms nonāku vienā no saviem Trenētā Jaunā Vīrieša stāvokļiem, man jāsaprot, ka vienīgais iemesls, kura dēļ mēs visi no rīta ejam uz darbu, ir tas, ka mūs visus šausmina doma par to, kas notiktu, ja mes pārtrauktu to darīt. "Kā suga mēs neesam piemēroti brīvajam laikam. Mums liekas, ka esam, bet tā nav." Tad viņa bezmaz sāka runāt ar sevi. Biju uzsitis viņai asinis. Viņa sacīja, ka vairums no mums dzīvē piedzīvojot tikai divus vai trīs patiešām interesantus mirkļus, pārējais esot pildviela, un lielākajai daļai no mums būšot paveicies, ja mūsu mūža galā šie daži mirkļi apvienošoties un veidošot stāstu, kurš spēšot kādam izraisīt kaut vārgu interesi.

Lūk. Kā tu saproti, torīt mani bija pārņēmuši neveselīgi, pašiznīcinoši impulsi un Margareta bija vairāk nekā gatava pieliet manai ugunij eļļu. Tā nu mēs tur sēdējām, skatīdamies, kā ievelkas tēja (varu piezīmēt, ka tas nekad nav jautrs process), un vienprātības mirklī klausījāmies, kā biroja proletārieši spriež, vai kādam televīzijas spēles vadītājam nesen ir vai nav izdarīta kosmētiskā operācija.

"Klau, Mārgaret," es teicu, "saderam, ka tu nevari iedomāties nevienu cilvēku visā pasaules vēsturē, kurš būtu kļuvis slavens bez krietna lēruma naudas apgrozīšanās."

Viņa prasīja, ko tas nozīmējot, un es paskaidroju. Pateicu viņai, ka cilvēki vienkārši nekļūst… nevai kļūt slaveni šajā pasaulē, ja daudzi citi no tā neuztaisa lielu naudu. Šīs domas cinisms viņu pārsteidza, bet viņa ņēma manu izaicinājumu par pilnu. "Tas ir mazliet par stipru, Dag. Un Ābrahams Linkolns?"

Neveselīgo ēku migrācija— jaunāko darbinieku tendence atstāt darbu vai izvairīties no tā neveselīgā biroju vidē vai darbavietās, kas cieš no Neveselīgo ēku sindroma.

līkņošana— aiziešana no darba, lai iestātos darbā, kur maksā mazāk, toties atkal var nonākt uz apmācības līknes.

"Neka. Toreiz bija runa tikai par verdzību un zemi. Tur grozījās kaudzēm naudas."

Tad viņa saka: "Leonardo da Vinči," uz ko es varēju atbildēt tikai to, ka viņš bija tāds pats komersants kā Šekspīrs vai jebkurš no tiem vecajiem zēniem un strādāja tikai pēc pasūtījuma un — vēl ļaunāk — viņa pētījumus izmantoja militārām vajadzībām.

"Nu, vai zini, Dag, šis ir visstulbākais apgalvojums, ko jebkad esmu dzirdējusi," viņa saka, sākdama izsamist. "Protams, ka cilvēki kļūst slaveni, citiem neuztaisot no tā naudu."

"Nu, tad nosauc kādu."

Redzēju, kā Mārgareta bezcerīgi cenšas kaut ko izdomāt, kamēr viņas vaibsti izjuka un mainījās, un es jutos mazliet par daudz pārņemts ar sevi, zinot, ka pārējie kafetērijas apmeklētāji ir sākuši klausīties sarunā. Es atkal biju zēns beisbola cepurē, kurš brauc ar savu sporta auto, noreibis pats no savas gudrības un pierakstīdams visiem cilvēka centieniem tumsu un alkatību. Tas biju es.

"Nu, labi, tev taisnība," viņa saka, atzīstot manu Pirra uzvaru, un es gatavojos pamest telpu ar savu kafijas tasi (kļuvis par Perfekto, bet Nedaudz Pašapmierināto Jauno Cilvēku), kad izdzirdu klusu balsi kafejnīcas aizmugurē sakām: "Anne Franka."

Nu, jā.

Es apgriezos apkārt uz puspēdas, un ko gan es ieraudzīju, izskatāmies klusi izaicinošu, bet šausmīgi garlaicīgu un mucīgu, ja ne Šarlīni, kas sēdēja blakus milzīgai biroja acetaminofēna

zemoze— darba nespēja atbilst cilvēka paštēlam.

Varas dūmaka— hierarhijas tendence biroju vidēs būt izplūdušai un izvairīties no precīza definējuma.

tablešu kārbai. Šarlini ar viņas izbalinātajiem treilerparka ilgviļņiem, gaļas racionālākas izmantošanas receptēm, kas izgrieztas no žurnāla Family Circle, un viņas draudziņa nevērību — tādu cilvēku, par kuru saka: "Kas?", kad viņas vārdu izvelk no cepures, dalot birojā Ziemsvētku dāvanas.

"Anne Franka?" es nobļāvos, "nu, protams, ka tur bija iejaukta nauda, kāpēc…" Bet, protams, tur nebija iejaukta nauda. Biju neviļus uzsācis garīgu kauju, kur viņa bija izveicīgi uzvarējusi. Es jutos šausmīgi stulbs un šausmīgi nožēlojams.

Darbinieki, protams, nostājās Šarlīnes pusē — neviens negrib būt riebekļu pusē. Viņi atieza savus "dabūji ko gribēji" smaidus, un iestājās klusums, kamēr klātesošie kafejnīcā gaidīja, ka mēģināšu aizstāvēt savu viedokli, īpaši paštaisna izskatījās Šarlīne. Bet es tikai stāvēju un klusēju,- viss, ko viņi no tā dabūja redzēt, bija mana pūkainā, baltā karma, kas mirklī pārvērtās dzelzs melnuma lielgaballodēs, kas pieaugošā ātrumā grima auksta un dziļa Šveices ezera dibenā. Man gribējās pārvērsties augā — komas pārņemtā, neelpojošā, nedomājošā vienībā, tūlīt un uz vietas. Bet augiem birojos kopējamo mašīnu remontētāji, protams, uzgāž uz saknēm verdošu kafiju, vai ne? Un ko lai es būtu darījis? Es norakstīju šī darba psihisko vraku, pirms bija kļuvis vēl ļaunāk. Es izgāju no šīs virtuves, izgāju pa biroja durvīm un nekad vairs nepacentos atgriezties. Es pat nepacentos savākt savas mantiņas no teļu nobarošanas aizgalda.

Taču, raugoties atpakaļ, es prātoju — ja cilvēkiem tajā kompānijā būtu kaut cik prāta (šaubos gan), viņi būtu likuši Šarlīnei manā vietā iztīrīt manu galdu. Tikai tāpēc, ka gara acīm man patīk iztēloties, kā viņa stāv ar atkritumu spaini savās apaļīgajās rokās ar desiņām līdzīgajiem pirkstiem, vandīdamās pa manu dokumentu kaudzi. Tur viņa uzietu manu ierāmēto fotogrāfiju ar vaļu mednieku kuģi, saspiestu un iesprūdušu stiklainajā Antarktikas ledū, iespējams, uz mūžu. Es redzu, kā viņa vieglā apjukumā raugās uz šo fotogrāfiju, šajā brīdī prātojot, kas par jaunu cilvēku es īsti esmu, un, iespējams, viņai liekas, ka mani varētu pat iemīlēt.

Taču viņa neizbēgami sāktu domāt, kāpēc gan es esmu ierāmējis tik savādu attēlu, un tad droši vien domātu, vai tam ir kāda finansiāla vērtība. Tad es redzu, kā viņa pateicas savam liktenim, ka nesaprot tādus neikdienišķus impulsus, un tad — kā viņa aizmet attēlu atkritumos, jau aizmirstu. Bet tajā īsajā apjukuma mirklī… tajā īsajā mirklī, pirms viņa ir izlēmusi aizmest fotogrāfiju, jā… liekas, es tad gandrīz būtu varējis Šarlīni mīlēt.

Un tā bija šī doma par mīlestību, kas ilgu laiku uzturēja mani, kad pēc aiziešanas no darba kļuvu par Pagraba Cilvēku un nekad vairs neatgriežos, lai strādātu birojā.

Redzi, kļūstot par Pagraba Cilvēku, tu izkrīti no sistēmas. Tev ir jāatsakās, gluži kā es to izdarīju, no sava virszemes dzīvokļa un no muļķīgajiem, nespodri melnajiem priekšmetiem tajā, kā arī no bezjēdzīgajiem minimālistu mākslas taisnstūriem virs auzu pārslu putras krāsas dīvāna un zviedru mēbelēm, kas paredzētas pusotrreizējai lietošanai. Pagraba Cilvēki īrē dzīvokļus pagrabā; augstāk gaiss ir pārāk vidusšķiras piesātināts.

Es pārtraucu griezt matus. Es sāku dzert pārāk daudz mazmazītiņu kafijas krūzīšu, stipru kā heroīns, mazās kafejnīcās, kur sešpadsmitgadīgi zēni un meitenes ar gredzeniem degunā ik dienas izgudroja jaunas salātu mērces, izvēloties garšvielas ar viseksotiskākajiem nosaukumiem (Ooo! Kar- damons! Pamēģināsim tējkaroti no šī!). Man radās jauni draugi, kas nevarēja vien beigt vāvuļot par Dienvidamerikas romānistiem, kam netiek piegriezta pietiekama vērība. Es ēdu lēcas. Es valkāju spilgti izrakstītus lamas vilnas serapē, smēķēju brašas, īsas cigaretes (Nazionali no Itālijas, cik atceros). īsi sakot, nopietni ķēros pie lietas.

Pagraba subkultūra bija stingri kodificēta — garderobes galvenokārt sastāvēja no batikotiem un izbalējušiem T-krek-1iem, un kuriem bija attēlots Sopenhauers vai Etela un Jūliuss Rozenbergi, ko papildināja rasta bļembuki un nozīmītes. Visas meitenes šķita esam negantas, sarkanmatainas lezbietes, un zēni bija bāli un saīguši. Likās, ka neviens nekad nenodarbojas ar seksu, bet gan pietaupa enerģiju diskusijām par sociālo darbu un labākās idejas ģenerēšanai par mazpazīstamāko un politiski korektāko ceļojuma galamērķi (Nama ieleja Namī-bijā — bet tikai tāpēc, lai apskatītu margrietiņas.) Filmas bija melnbaltas un bieži vien uzņemtas Brazīlijā.

Un tā, kādu laiku nodzīvojis Pagraba stilā, es sāku piesavināties vairāk tam raksturīgo uzskatu. Pasāku nodarboties ar darba graustošanu — strādāju vietās, kas tik ļoti neatbilda

PĀRBORTISMS— pĀrmĒrĪga baiĻu no nĀkotnes KOMPENSĒŠANA, UZ GALVAS METOTIES DARBĀ VAI DZĪVES STILĀ, KAS ŠĶIETAMI NAV SAISTĪTS AR CILVĒKA IEPRIEKŠĒJĀS DZĪVES INTERESĒM, PIEM., AMWAY PRODUKTU PĀRDOŠANA, aerobika, Republikāņu partija, karjera tieslietās, sektas, McDarbi. ..

Piezemētie— jauneklīga apakšgrupa, kuru interesē veģetārisms,

BATIKOTI APĢĒRBI, VIEGLAS NARKOTIKAS IZKLAIDEI UN LABA STEREO-APARATŪRA. GODĪGI, BIEŽI BEZ HUMORA IZJŪTAS.

ĒTNOMAGNĒTISMS— jaunu cilvĒku tieksme dzĪvot EMOCIONĀLI DEMONSTRATĪVĀS, MAZĀK REZERVĒTĀS ETNISKĀS VIDĒS: "Tu ŠO VIETU NESAPRASTU, MĀT, — TUR, KUR ES TAGAD DZĪVOJU, CILVĒKI MĒDZ APSKAUTIES."

manām spējam, lai cilvēkiem būtu jāraugās uz mani un jāsaka: "Nu, bet protams, ka viņš varētu tikt galā ar ko vairāk." Uzņēmos arī kulta darbus, kuru labākā forma bija koku stādīšana iekšējā Britu Kolumbijā kādu vasaru, ko pavadīju visai patīkamā sajaukumā, kas sastāvēja no zāles, krabju utīm un ātrumsacensībām sadauzītās un ar nitrokrāsu nopūstās, vecās Chevelle un Biscayne mašīnās.

Tas viss tika darīts, lai mēģinātu nomazgāt vainu, ko man bija uzkrāvis mārketings, kas bija pārāk mehāniski izmantojis manu vajadzību pēc kontroles un kaut kādā veidā bija iemācījis man nejust īstu patiku pret sevi. Mārketinga mērķis būtībā ir iebarot pusdienotajiem sūdus pietiekami ātri, lai viņi noticētu, ka joprojām ēd īstu ēdienu. Patiesībā tā nav radīšana, bet zagšana, un neviens nekad nejūtas labi pēc tam, kad ir zadzis.

Taču visumā mana dzīves stila bēgšana neiedarbojās. Es tikai izmantoju īstos Pagraba cilvēkus savām vajadzībām — gluži tāpat kā dizaina cilvēki izmanto māksliniekus jaunu dizaina motīvu iegūšanai. Es biju krāpnieks, un galu galā mans stāvoklis pasliktinājās tiktāl, ka beigās man iestājās Divdesmito Gadu Vidus Krīze. Tieši tad arī nonācu līdz medikamentiem, viss aizgāja tik tālu, ka tālāk vairs nebija kur, un neviena mierinošā balss vairs nelīdzēja."

Divdesmito Gadu Vidus Krīze — garīga sabrukuma periods, kas

MĒDZ IESTĀTIES DIVDESMITGADNIEKIEM. TO BIEŽI IZRAISA NESPĒJA FUNKCIONĒT ĀRPUS SKOLAS VAI STRUKTURĒTĀM VIDĒM KOMBINĀCIJĀ AR IZPRATNI PAR CILVĒKA PILNĪGO VIENTULĪBU PASAULĒ. DAUDZOS GADĪJUMOS — SISTEMĀTISKAS MEDIKAMENTU LIETOŠANAS AIZSĀKUMS.

MIRIS 30, APRAKTS 70 GADU VECUMĀ

Vai esat kādreiz pamanījuši, cik grūti ir runāt pēc tam, kad superkarstā dienā ārā paēstas pusdienas? īstā svelmē? Tālumā kūst vilnījošas palmas; es izklaidīgi veros uz vadzi-ņām savu roku nagos un domāju par to, vai uzņemu pietiekamu kalcija daudzumu. Daga stāsts turpinās. Tas risinās manā galvā, kamēr mēs ēdam pusdienas.

"Pa to laiku bija pienākusi ziema. Es sāku dzīvot kopā ar savu brāli Metjū, džinglu rakstītāju. Tas bija Bufalo, Ņujorkas štatā, stundas braucienā uz dienvidiem no Toronto, pilsētā, par kuru reiz lasīju, ka tā nosaukta par Ziemeļamerikas pirmo "spoku pilsētu", jo kādā jaukā dienā septiņdesmitajos gados krietna daļa tās svarīgāko uzņēmumu vienkārši no-plaukuši.

Atceros, kā no Metjū dzīvokļa logiem vairākas dienas vēroju aizsalstam Ēri ezeru un domāju, cik šis skats ir banāls, tomēr īsti vietā. Metjū bieži bija darīšanas ārpus pilsētas, un es mēdzu viens pats sēdēt uz grīdas viņa dzīvojamās istabas vidū ar pornogrāfijas kaudzēm, Blue Sapphire džina pudelēm un mūziku pilnā skaļumā, domājot: "Re, kāda man ballīte!" Toreiz man bija depresijas nomākta cilvēka diēta — vesela nomierinošu līdzekļu un antidepresantu bufete. Man tie bija vajadzīgi, jo palīdzēja cīnīties ar melnajam domam. Biju pārliecināts, ka visi, ar ko kādreiz esmu kopā mācījies, savā dzīvē ir ceļā uz kaut ko varenu, tikai es ne. Viņiem bija lielāks prieks dzīvot, viņi saskatīja dzīvē vairāk jēgas. Es nespēju atbildēt uz telefona zvaniem, likās, ka neesmu spējīgs sasniegt to ļaužu dzīvniecisko laimi, kurus rādīja pa televīziju, tāpēc man bija jāpārtrauc to skatīties; spoguļi mani tracināja; es izlasīju visas Agatas Kristi grāmatas līdz pēdējai; reiz man likās, ka esmu zaudējis ēnu. Bija ieslēdzies autopilots.

Es kļuvu par bezdzimuma būtni, un man likās, ka ķermenis ir izgriezies ar iekšpusi uz āru — klāts ar ledu, kartonu un saplāksni, kā Tonavandas un Naiagarafolzas pamestie tirdzniecības centri, dzirnavas un naftas pārstrādes uzņēmumi. Seksuālie signāli kļuva visuresoši un joprojām bija pretīgi. Nejauša saskatīšanās ar diennakts veikala dārzeņu nodaļas pārdevēju ieguva riebīgu nozīmi. Visi svešiniekiem pievērstie skatieni kļuva par neizrunāto jautājumu: "Vai tu esi svešinieks, kurš mani izglābs?" Mīlestības izbadējies, pārbijies tikt pamests, es sāku domāt, vai sekss patiešām ir tikai iegansts, lai dziļi ieskatītos citas cilvēciskas būtnes acīs.

Cilvēce man sāka likties pretīga, es reducēju to uz hormoniem, sānu gabaliem, izaugumiem, sekrētiem un nepārvaramām gāzveida smakām. Vismaz šajā stāvoklī es jutu, ka vairs nav iespējams būt par ideālo mērķa tirgu. Ja toreiz Toronto es biju mēģinājis sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, uzskatot sevi par nesaistītu un radošu, vienlaikus spēlējot liekēdi — pilnīgo nulli uzņēmumā, tad tagad pavisam noteikti nācās par to maksāt.

PANĀKUMOFOBIJA— bailes no tĀ, ka veiksmes gadĪjumĀ TIKS AIZMIRSTAS CILVĒKA PERSONISKĀS VAJADZĪBAS UN VIŅA BĒRNIŠĶĪGĀS VAJADZĪBAS VAIRS NETIKS APMIERINĀTAS.

Bet tas, kas mani izveda pa īstam, bija veids, ka jaunieši spēj skatīties tev acīs — ziņkārīgi, bet bez jebkāda ķermeniska bada. Agrīnie padsmitnieki un jaunāki, kurus es savos īsajos, agorafobijas piesātinātajos sirojumos pa vietējiem Bu-falo tirdzniecības centriem, kas vēl darbojās, redzēju izskatāmies apskaužami laimīgus. Šis vientiesīgais izskats manī bija izdzēsts uz mūžu — tā man likās, un biju pārliecināts, ka nākamos četrdesmit gadus staigāšu apkārt, tukši izliekoties, ka dzīvoju, klausīdamies, kā manī svaidās jauneklīgās mūmijas putekļu grabošais, izsmejošais marakass.

Labi, labi. Mums visiem gadās zināmi krīzes brīži, vai arī, man liekas, mēs neesam pilnīgi. Es nevaru pat izstāstīt, cik daudzi man pazīstami cilvēki apgalvo, ka pāragri pārdzīvojuši pusmūža krīzi. Taču neizbēgami pienāk brīdis, kad mūsu jaunība mūs pieviļ, kad universitāte mūs pieviļ, kad mamma un tētis mūs pieviļ. Es nekad vairs nespēšu vēlreiz patverties sestdienas rītos, kas pavadīti spēļu istabā ar stikl-šķiedras izolāciju, kura rada niezi, klausoties pa televizoru Mela Blanka balsi, neviļus elpojot ksenona izgarojumus no izdedžu paneļiem, uzkožot sūkājamās C vitamīna tabletes un spīdzinot manas māsas Bārbijas.

Taču mana krīze bija ne tikai vilšanās jaunībā, bet arī vilšanās šķirā un seksā, un nākotnē, un es joprojām nezinu, kāmī vēl. Es sāku redzēt šo pasauli kā tādu, kurā iedzīvotāji blenž, sacīsim, uz Milosas Venēru, kurai trūkst roku, un fantazē par seksu ar partneri, kuram amputēti locekļi, vai paštaisni pieliek vīģes lapu Dāvida statujai, bet tikai pēc tam, kad ir nolauzuši viņam daiktu, lai paņemtu to līdzi kā suvenīru. Visi notikumi kļuva par ļaunu vēstošām zīmēm; es zaudēju spēju jebko uztvert burtiski.

Visa tā rezultātā man bija jānoslēdz rēķini ar pagātni tā, lai neviens nespētu man to atgādināt. Man bija jākļūst par vel lielāku atkritēju. Man dzīve bija kļuvusi par biedējošu starpgadījumu sērija kura nekādi nebija savienojama tā, lai izveidotu interesantu grāmatu, un Jēziņ, cilvēks noveco tik ātri! Laika kļuva (un kļūst) aizvien mazāk. Tā nu es aizlaidos uz turieni, kur laiks ir karsts un sauss un kur cigaretes ir lētas. Gluži kā tu un Klēra. Un nu esmu šeit."

TĀ NEVAR TURPINĀTIES

Nu jūs zināt mazliet vairāk par Dagu (lai gan viņa dzīves pārstāsts varētu būt sagrozīts). Bet tikmēr, atgriežoties pie mūsu piknika šajā trīsošajā tuksneša dienā, Klēra tieši beidz ēst savu meskita cāli, noslauka saulesbrilles un autoritatīvi atkal uzliek tās uz virsdegunes, likdama saprast, ka gatavojas pastāstīt mums stāstu.

Šeit jāpasaka nedaudz par Klēru — viņai ir tik nesalasāms rokraksts kā taksometra vadītājam. Viņa māk salocīt no papīra japāņu dzērvītes, un viņai patiešām garšo sojas bur-geri. Viņa ieradās Palmspringsa tajā karstajā, vējainajā Mātes dienas nedēļas nogalē, kurā Nostradams (saskaņā ar dažām interpretācijām) bija paredzējis pasaules galu. Es toreiz pasniedzu dzērienus pie baseina kūrvietā La Spa de Luxem-bomg — daudz smalkākā vietā par piezemēto Larry's — iestādījumā, kur bija deviņi burbuļojoši ārstējošie baseini un izrakstīti imitēta sudraba naži un dakšiņas lietošanai zem klajas debess. Smagas mantiņas, kas vienmēr iespaidoja viesus. Tā vai citādi, atceros, ka vēroju Klēras neskaitāmi daudzos un skaļos brāļus un māsas, pusbrāļus un pusmāsas, brālēnus un māsīcas bez mitas pļāpājam saulē pie baseiniem kā mazus, krāsainus papagailīšus putnu mājā, kamēr ārpus būra režģa ložņa saīdzis, izbadējies runcis. Pusdienas viņi gribēja tikai zivis, turklāt tikai mazas zivis. Kā izteicās viens no viņiem, "lielās zivis ir sabijušas ūdenī mazliet par ilgu, un Dievs vien zina, ko tām ir gadījies ēst." Un kas par iz-rādīšanos! Viens un tas pats Frankfurter AUgemeine Zeitung eksemplārs viņiem nelasīts stāvēja uz galda trīs dienas pēc kārtas. Kad es jums saku!

Pie galda turpat netālu kopā ar saviem spīdošajiem un dārgakmeņiem izrotātajiem biznesa draudziņiem sēdēja misters Baksters, Klēras tēvs, un ignorēja savus pēcnācējus, kamēr misis Skota-Bakstere, viņa ceturtā (trofeju) sieva, blonda, jauna un nogarlaikojusies, nikni blenza uz Baksteru metienu kā ūdeļu mātīte ūdeļu fermā, kas to vien gaida, kad teritorijai pļaujošā lidojumā uzbruks reaktīvā lidmašīna, dodot viņai ieganstu simulēt šoku un aprīt savus mazuļus.

Tajā nedēļas nogalē visu Baksteru klanu en masse no Losandželosas bija importējis ārkārtīgi māņticīgais misters Baksters, New Age kustības jaunpievērstais (pateicoties sievai numur trīs), lai pavisam noteikti draudošā pastardiena nepienāktu pilsētā. Viņam līdzīgie drebelīgie losandželosieši dzīvi iztēlojās, kā savādi lielās ielejas un kanjona mājas tiek ierautas zemes plaisās ar varenām rīšanas skaņām un bez kādas žēlastības, nemitīga varžu lietus pavadībā. Kā jau īstens ka-lifornietis, viņš jokoja: "Klau, tas vismaz ir vizuāli efektīvi."

Savukārt Klēra sēdēja un izskatījās tā, it ka viņas radu enerģiskās, uzsvaru piebārstītās sarunas viņu pilnīgi neuz-jautrinātu. Viņa slinki piestiprināja savu ar ananāsiem un pupiņu asniem, un cāļa gabaliņiem bez ādas piekrauto zemu kaloriju un augsta šķiedras satura pusdienu papīra šķīvi āra galdiņa virsmai, kamēr šai sezonai neparasti bargs, spēcīgs vējš drāzās lejup no Sanhasinto kalna. Atceros patoloģiskās pļāpu atlūzas, ko bārstīja ap galdu sēdošie labi koptie un valdzinošie jaunie Baksteri:

"Tas, ko paredzēja Notradams, bija Histers, nevis Hitlers," pār galdu sauca viens no brāļiem, Alans, lecīgs privātskolas tipiņš, "un viņš pareģoja arī JFK slepkavību."

"Es neatceros JFK slepkavību."

"Šovakar pasaules gala ballītē Zola's man būs galvā tablešu kārbiņas formas cepurīte. Gluži kā Džekijai. Ļoti vēsturiski."

"Tā cepure bija no Halstona, ja gribi zināt." "Tas ir pilnīgs Vorhols." ; "Mirušas slavenības ir de facto uzjautrinošas."

"Vai atceraties to Helovīnu pirms pāris gadiem, kad izcēlās jezga ar tailenola viltošanu, un visi ieradās ballēs, pārģērbušies par tailenola kastītēm…"

"…un izskatījās sāpināti, kad atklāja, ka nav vienīgie, kam ienākusi prātā šī doma."

Drošības tīklisms— uzskats, ka vienmēr pastāvēs finansiāls un emocionāls DROŠĪBAS TĪKLS, KAS NEITRALIZĒS DZĪVES TRIECIENUS. PARASTI — VECĀKI.

Šķiršanās pieņēmums— "drošības tīklisma" paveids; uzskats, ka neizdevusies LAULĪBA NAV PROBLĒMA, JO PARTNERI VAR VIENKĀRŠI ŠĶIRTIES.

"Vai zināt, atrasties šeit ir tāds stulbums — tieši cauri pilsētai iet trīs zemestrīces plaisas. Tikpat labi mēs varētu uzzīmēt uz saviem krekliem mērķus."

"Vai Nostradams kādreiz ir ko teicis par snaiperiem slēpnī?"

"Vai zirgus var slaukt?"

"Kāds tam sakars ar jebko?"

Viņu runas bija nebeidzamas, nepārvaramas, kaprīzas, dažkārt tās izklausījās pēc angļu valodas paliekām, ko vairākus gadsimtus košļājuši izdzīvotāji pēc kodolkara. Taču viņu vārdi tik precīzi atspoguļoja laikmeta garu, un tie ir aizķērušies manā atmiņā:

"Autostāvvietā redzēju kādu ierakstu producentu. Viņš ar sievuku taisījās uz Jūtu. Viņi sacīja, ka šī vieta esot katastrofu zona, un tikai Jūtā esot droši. Viņiem bija tāda varen stilīga zelta krāsas Corniche, un bagāžniekā — kastēm kaltēta iesaldēta armijas ēdiena un ūdens pudelēs no Albertas. Sievuks izskatījās galīgi pārbijies."

* "Vai redzējāt to mārciņu atsūkto plastmasas tauku medicīnas māsu kabinetā? Gluži kā viltotais ēdiens suši restorāna logos. Izskatās pēc aveņu-kivi augļu biezeņa šķīvja."

"Tētīt, vai kāds nevar izslēgt to vēja mašīnu, te iet kā modes klipa uzņemšanā."

"Izbeidz! Nevajag būt tādam paraugvīrietim."

"Es uzdungošu eirodisko."

(Ar liellopu gaļu, pikanto mērci un sīkiem dārzeņiem piekrautie šķīvji šajā brīdī slīdēja nost no spoži baltajiem galdiem un iekšā baseinā.)

"Neliecies ne zinis par vēju Deivij. Nepiedalies dabas blēņās. Tas pāries."

"Klau… vai ir iespējams sabojāt sauli? Proti, mēs varam salaist dēlī praktiski visu, ko vēlamies šeit, uz zemes. Bet vai mes varētu sačakarēt sauli, ja gribētu? Es nezinu. Vai mes varam!"

"Mani vairāk uztrauc datorvīrusi."

Klēra piecēlās un pienāca pie bāra, kur es strādāju, lai paņemtu savu paplāti ar kokteiļiem ("Pārāk tās skrūves nepiegrieziet, lūdzu!"), un paraustīja plecus "mana ģimene, brrr!" žestā. Tad viņa aizgāja atpakaļ pie galda, parādīdama man savu muguru, kuru ietvēra melns vienlaidu peldkostīms — bālu muguru ar rozīgām rētu špalerām. Kā vēlāk uzzināju, tās bija paliekas no senas pagātnes bērnu slimības, kas lika viņai nekustīgi gulēt slimnīcās sākot no Brentvudas un beidzot ar Lozannu. Šajās slimnīcās ārsti tecināja no viņas mugurkaula pretīgus infekcijas šķidrumus, un tur viņa arī pavadīja savu personību veidojošos gadus, sarunādamās ar slimām dvēselēm dažādās atveseļošanās stadijās — iestāžu robežgadījumiem, izstumtajiem un saliektajiem ("vēl šodien man labāk patīk sarunāties ar neveseliem cilvēkiem,-viņi ir veselāki").

Bet tad Klēra apstājās pusceļā un atgriezās pie bāra, kur viņa pacēla savas saulesbrilles un uzticēja man, lūk, ko: "Vai zināt, man patiešām liekas, ka Dievs, apvienojot cilvēkus ģimenēs, iebāž pirkstu tālruņu katalogā, uz labu laimi izvēlas cilvēku grupu un tad tiem visiem saka: "Klausieties! Jūs pavadīsit kopā nākamos septiņdesmit gadus, lai gan jums nav nekā kopīga, un jūs viens otram pat nepatīkat. Un, ja kaut uz vienu sekundi jums liksies, ka nemīlat šo svešinieku

ANTIAKADĒMISKAIS — DARBS, KURĀ IESTĀJAS, LAI PALIKTU TIKAI IEROBEŽOTU LAKU (PARASTI VIENU GADU). PARASTI TAS TIEK DARĪTS, LAI IEGŪTU PIETIEKAMUS LĪDZEKĻUS CITAI, PERSONISKI NOZĪMĪGĀKAI DARBĪBAI, KĀ ZĪMĒŠANA AR ŪDENSKRĀSĀM KrĒTĀ VAI ADĪTU SVĪTERU ZĪMĒŠANA AR DATORU

Honkongā. Darba devēji reti tiek informēti par šiem nodomiem.

kompāniju, jūs jutīsities vienkārši drausmīgi."man liekas. Un jums?."

Par manu atbildi vēsture klusē.

Viņa nodeva dzērienus savai ģimenei, kura korī pateicās: "Paldies, Vecmeita!", un tad atgriezās. Tāpat kā tagad, viņas mati bija apgriezti īsā ezītī, un viņa gribēja zināt, ko gan es darot Palmspringsa. Viņa sacīja, ka ikviens, kam vēl nav trīsdesmit gadu un kas dzīvo kūrortos, kaut kādi ir iesaistīts netīrās lietās: "Savedēji, tirgoņi, prostitūtas, rehabilitējamie, bēdzēji, naudas rausēji un kas tik viss vēl ne." Es viņai aplinkus pasacīju, ka mēģinu tikai izdzēst visas vēstures pēdas no savas pagātnes, un viņa ņēma to par pilnu. Tad viņa pastāstīja par savu darbu Losandželosā, sūkdama savu dzērienu, izklaidīgi meklēdama uz savas ādas izlauzušās pūtītes atspulgā spoguļotajos plauktos man aiz muguras.

"Esmu apģērbu uzpircēja — dienas apģērbu," viņa ieskicēja," taču tad atzina, ka mode esot tikai pagaidu karjera. "Nedomāju, ka tas padara mani par labāku cilvēku, un apģērbu tirgošanas bizness ir pilns tādu nelietību. Man gribētos aizbraukt uz kādu klinšainu vietu, līdzīgu Maltai, un vienkārši iztukšot smadzenes, lasīt grāmatas un būt kopā ar cilvēkiem, kuri vēlētos darīt to pašu."

Šajā brīdī es iesēju sēklu, kas drīz izauga par tik negaidītu un brīnišķīgu manas dzīves augli. Es sacīju: "Kāpēc gan jums nepārvākties uz šejieni. Aizbēdziet no visa." Starp mums bija izveidojies biedriskums, kas lika man bezrūpīgi turpināt: "Aizslaukiet visu. Pārdomājiet dzīvi. Pārtrauciet šķiest spēkus nevietā. Padomājiet tikai, cik tas būtu terapeitiski; un tieši blakus vietai, kur dzīvoju es, atrodas tukša vasarnīca. Jūs varētu ievākties jau rīt, un es zinu daudzas anekdotes."

"Varbūt arī," viņa atbildēja, "varbūt arī." Viņa uzsmaidīja un apgriezās, lai paskatītos uz savu ģimeni, kura joprojām pļāpāja, glīti uzposusies, strīdēdamas par Džona Dilindžera locekļa zināmo garumu, apspriezdama Klēras pusmāsas Džoannas tālruņa numura dēmoniskos aspektus — tajā bija trīs sešinieki pēc kārtas — un joprojām pārrunādama mirušā francūža Nostradama pareģojumus.

"Paskatieties uz viņiem, lūdzu. Iedomājieties, man jāiet uz Disnejlendu kopā ar visām savām māsām un brāļiem divdesmit septiņu gadu vecumā. Nespēju noticēt, ka ļauju sevi visā tajā ievilkt. Ja šo vietu nesagraus vējš, tā implodēs no laikmetīguma trūkuma. Vai jums ir brāļi un māsas?"

Pastāstīju, ka man ir trīs brāļi un trīs māsas.

"Tad jūs zināt, ko tas nozīmē, kad visi sāk graizīt nākotni mazos, nejaukos gabaliņos. Jeziņ, kad viņi sāk tā runāt — nu, visas tās seksa tenkas un muļķības par pasaules galu — es domāju, vai tikai viņi patiesībā vienkārši neatzīst cits citam kaut ko citu."

"Un tas būtu?"

"Tas būtu — cik viņi visi ir pārbijušies. Proti, kad ļaudis sāk nopietni runāt par garāžas piekraušanu ar Beef-a-Roni liellopu gaļas kastēm un viņiem acīs sariesās asaras, dzirdot par dienām pirms pastardienas, tad tā ir tik satriecoša atzīšanās, kādu vien jums jebkad izdosies no viņiem izvilināt, par to, cik viņi ir sarūgtināti, ka dzīve nav izdevusies tāda, kā viņi cerējuši."

Es jutos kā debesīs! Un kā gan lai es tā nejustos, ja biju atradis kādu, kuram patīk tā runāt? Tā nu mēs turpinājām šādā garā runāt kādu stundu, un mūs pārtrauca tikai rums, ko palaikam kādam bija jāielej un Alans, kurš atnāca, lai paņemtu šķīvi ar kūpinātām mandelēm un ieplātu Klērai pa muguru: "Klau, mister, vai Vecmeita sit jums kanti?"

"Alans un mana ģimene uzskata mani par jukušu, jo vēl neesmu precējusies," viņa man pateica un tad pagriezās, lai uzlietu savu rozā kokteili viņam uz krekla. "Un beidz saukāt mani šajā riebīgajā vārdā."

Alanam gan neatradās laiks prettriecienam. Pie mistera Bakstera galdiņa sākās kņada, vienam no sēdošajiem ķermeņiem nozveļoties zemē un pusmūža vīru bariņam ar iedegumu, vēderiņiem un daudziem dārgakmeņiem pārkrustoties un sapulcējoties ar nozvēlušos ķermeni — misteru Baksteru pie krūtīm piespiestu roku un plati ieplestām acīm, kā Koko, krāsotajam samta klaunam.

"Atkal jau!" unisonā iesaucās Alans un Klēra.

"Šoreiz aizej tu, Alan. Nu ir tava kārta."

Alans, no kura pilēja sula, negribīgi devās uz kņadas pusi, kur vairāki cilvēki apgalvoja, ka jau izsaukuši para-mediķus.

"Piedodiet, Klēra," es sacīju, "bet izskatās, ka jūsu tēvam ir sirdslēkme vai kas tamlīdzīgs. Vai jūs neesat nedaudz par, hm, nezinu… aukstasinīgu attiecībā uz to?"

"Ak, Endij. Neuztraucieties. Viņš to dara trīs reizes gadā — ja vien viņam ir pietiekami daudz skatītāju."

Tur, pie baseina, gāja diezgan karsti, taču Baksterus šajā haosā varēja pazīt pēc viņu uztraukuma trūkuma; viņi laiski norādīja uz burzmu, kad ieradās abi paramediķi ar saviem ratiņiem (parasts skats šeit, Palmspringsā). Nonākuši tur, viņi iekrāva misteru Baksteru ratiņos, pateica iesācējai misis Skotai-Baksterei, lai tā izbeidz mēģinājumus iebāzt viņam plaukstā kvarca kristālus (arī viņa bija New Age kustības piekritēja), un stūma viņu projām, tajā pašā brīdī izdzirdot skaļu šķindoņu, kas lika visam pūlim pie baseina sastingt. Palūkojušies uz ratiņiem, viņi ieraudzīja, ka no mistera Bakstera kabatas ir izvēlušies vairāki galda piederumu turekļi. Viņa pelnu pelēkā seja izskatījās mironīga, un klusums bija vienlaikus galēji sasprindzināts un sāpīgs.

"Ak, tēt," sacīja Alans, "ka tu varēji mūs tā apkaunot?" viņš turpināja, paceldams kādu no piederumiem un vērtējoši uz to noskatīdamies. "Tas acīmredzami ir tikai galda piederums. Vai tad mēs neesam tevi pienācīgi iedīdījuši?"

Ciešā sasprindzinājuma stīga pārtrūka. Atskanēja smiekli, un misteru Baksteru aizstūma, lai ārstētu to, kas beigu beigās izrādījās patiešām bīstama sirdslēkme. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Klēra pa to laiku sēž uz viena no okera krāsas minerālvielu baseiniem, iekārusi kājas necaurredzamajā medus krāsas ūdenī un vērdamās saulē, kas tagad bija gandrīz norietējusi aiz apvāršņa. Savā smalkajā balsī viņa runājās ar sauli un stāstīja tai, ka viņai ļoti žēl, ja esam to kā apvainojuši vai sāpinājuši. Tobrīd es sapratu, ka esam draugi uz mūžu.

PIRKŠANA NAV RADĪŠANA

Suņi, no karstuma jau paguruši, guļ sāba ēna, un, pakaļkājām raustoties, ķersta sapņu trusīšus. Mēs ar Dagu, būdami ogļhidrātu komā, daudz neatpaliekam, un mums ir īstais klausīšanās noskaņojums, kad Klēra uzsāk savu dienas stāstu.

"Tas ir Tekslahomas stāsts," viņa saka mums par lielu prieku, jo Tekslahoma ir mītiska pasaule, kuru esam izdomājuši, lai tajā inscenētu savus stāstus. Tā ir skumja Visuriene, kuras iedzīvotājus vienmēr atlaiž no darba 7-Eleven veikalos un kur jaunieši lieto narkotikas un vingrinās jaunākajās dejās pie vietējā ezera, kur viņi arī fantazē par to, kā būs pieauguši un krāpsies ar čekiem, lai iegūtu milzu bagātību, pa to laiku pētīdami cits cita ādu, lai noskaidrotu, vai ezera ūdens nav atstājis uz tās ķīmiskus apdegumus. Tekslahomieši zog lētus, viltotus smaržūdeņus noplukušos veikaliņos un katru gadu cits citu nošauj pie Pateicības dienas pusdienu galda. Un praktiski vienīgā labā lieta, kas tur notiek, ir auksto, neizteiksmīgo kviešu audzēšana, par kuru Tekslahomieši izjūt saprotamu lep-numu; likums nosaka, ka uz visu iedzīvotāju automašīnu buferiem jābūt uzlīmēm ar tekstu: "Bez fermeriem nav ēdamā".

Dzīve tur ir garlaicīga, bet daži prieciņi tomēr ir atrodami — visi pieaugušie savās kumodēs glabā lielu daudzumu slikti pašūtu, spilgti sarkanu seksa atribūtu. Tas ir biksītes un kutinātāji, kas raķetēs atvesti no Korejas — un es saku "raķetēs" tāpēc, ka Tekslahoma ir asteroīds, kurš riņķo ap Zemi, gads tur pastāvīgi ir 1974. — gads pēc naftas krīzes un gads, pēc kura reālās algas ASV tā arī vairs nepieauga. Atmosfēra satur skābekli, kviešu pelavas un AM radiopārraides. Tā ir vieta, kur ir jauki pavadīt vienu dienu, bet tad tu arī negribi neko citu, kā vien aizvākties no turienes.

Lai nu kā, tagad jūs pazīstat darbības vietu, un mēs varam ielēkt Klēras stāstā.

"Tas ir stāsts par astronautu vārdā Baks. Kādu pēcpusdienu astronautam Bakām radās problēma ar viņa kosmosa kuģi un bija jānosēžas Tekslahoma — Monro ģimenes piepilsētas pagalmā. Baķa kuģa problēma bija tā, ka tas nebija ieprogrammēts tā, lai varētu pārvarēt Tekslahomas gravitāciju — cilvēki uz Zemes bija aizmirsuši viņam pateikt, ka tāds asteroīds vispār pastāv!

"Tā jau vienmēr notiek," sacīja misis Monro, vezdama Baku projām no kuģa, garām šūpolēm pagalmā uz māju, "Keipkanaverāla vienkārši ņem un aizmirst, ka mēs šeit atrodamies."

Tā kā bija dienas vidus, misis Monro piedāvāja Bakām karstas, barojošas pusdienas, kas sastāvēja no sēņu zupas fri-kadeļu krēma un konservētiem, sasmalcinātiem graudiem. Viņa bija priecīga, ka kāds iegriezies, jo viņas trīs meitas bija darbā, bet vīrs — laukā, kur strādāja uz kuļmašīnas.

APTURI VĒSTURI

Kad pusdienas bija paēstas, viņa ieaicināja Baku viesistabā paskatīties televīzijas spēles. "Parasti es garāžā darbojos ap alvejas produktu krājumiem, kuru izplatītāja esmu, bet šobrīd tirdzniecība ir tā kā apsīkusi."

Baks pamāja, ka piekrīt.

"Bak, vai neesat kādreiz domājis pievērsties alvejas produktu izplatīšanai, kad vairs nebūsit astronauts?"

"Nē, kundze," atteica Baks, "neesmu vis."

"Padomājiet gan. Atliek tikai panākt, lai zem jums darbotos izplatītāju ķēde, un nav ilgi jāgaida uz brīdi, kad vispār vairs nav jāstrādā — tikai jāsēž un jāievāc peļņa."

"Nu, saki viens cilvēks!", noteica Baks un pasacīja arī atzinīgus vārdus par misis Monro suvenīru sērkociņu kastīšu kolekciju, kura atradās milzīgā brendija glāzē uz viesistabas galda.

Taču pēkšņi notika kas nelāgs. Tieši misis Monro acu priekšā Baks sāka mainīt krāsu uz gaiši zaļganu, un viņa galva kļuva stūraina un nosēta izspiedušamies vēnām, gluži kā Frankenšteinam. Baks aizdrāzās pie maza papagaiļu spogulīša, vienīgā spoguļa, kas te bija, lai paskatītos uz sevi, un acumirklī saprata, kas noticis — viņam bija uznākusi kosmosa saindēšanās. Viņš sāks izskatīties pēc briesmoņa un tad iegrims gandrīz pastāvīgā miegā.

Taču misis Monro tūlīt nosprieda, ka viņas sēņu zupas frikadelu krēms bijis ieskābis un ka savu kulināres trūkumu

Ar likumu noteiktā nostalģija— tādu atmiņu uzspiešana cilvēku GRUPAI, KĀDU TAI PATIESĪBĀ NAV: "KĀ ES VARU BŪT SEŠDESMITO

paaudzes pārstāvis, ja pat neatceros šos gadus?"

Tagadnes noliegšana— teikšana sev, ka vienīgais laiks, kurā bija vērts dzīvot, ir pagātne un ka vienīgais laiks, kurš atkal varētu būtu interesants, ir nākotne.

dēļ viņa ir sabojājusi Baķa apbrīnojami labo astronauta izskatu, un, iespējams, arī viņa karjeru. Viņa piedāvājās aizvest Baku uz vietējo klīniku, taču Baks vilcinājās.

"Varbūt tā arī ir labāk," bilda misis Monro, "ja ņem vērā, ka klīnikā nav nekā, ja neskaita peritonīta vakcīnas un metālgriezēju."

"Parādiet man tikai vietu, kur varu nolikties gulēt," teica Baks. "Man ir piemetusies kosmosa saindēšanās, un pāris minūšu laikā es būšu nelietojams. Liekas, ka jums būs mani kādu laiku jākopj. Vai apsolāt?"

"Protams," atbildēja misis Monro, kura gribēja izkļūt no neērtās situācijas sakarā ar pārtikas saindēšanos, un ātri ierādīja viņam vēsu pagraba istabu ar pusceltu sienu, kuru klāja viltota koka dēļi, izgatavoti no graudu masas. Tur atradās arī grāmatplaukti ar mistera Monro kerlinga turnīru trofejām un rotaļlietām, kas piederēja trijām meitām — plašs Snūpiju plīša rotaļlietu klāsts, Jem leļļu, Easy Bake krāsniņu un Nensijas Drū mistēriju romānu. Un gulta, kurā Baks tika apguldīts, bija par mazu — bērna gultiņa — kuru klāja saburzīti rozā Fortrel palagi, kas smaržoja tā, it kā gadiem ilgi būtu nogulējuši labdarības veikalā. Galvgalī bija apbružāti Holijas Hobijas, Veronikas Lodžas un Betijas Kūperas plakāti, kas bija sadurstīti un negribīgi līmējās nost no sienas. Istaba acīm redzami nekad netika lietota un izskatījās kārtīgi aizmirsta, bet Bakam bija vienalga. Viņš gribēja tikai iegrimt dziļā, dziļā miegā. Un to arī izdarīja.

Kā jau varat iedomāties, Monro meitas ārkārtīgi intriģēja fakts, ka viņu viesu istabā ziemas miegā nolicies astronauts/briesmonis. Visas trīs meitas — Arlīna, Darlīna un Serīna — cita pēc citas kāpa lejā uz šo telpu, lai apskatītu Baku, kurš tagad gulēja vecajā gultā starp viņu bērnības pārpalikumiem. Misis Monro neļāva savām meitām ilgi lūrēt, jo vel joprojām nebija pilnīgi pārliecināta, ka nav vainojama Baķa saslimšanā, tāpēc aizraidīja viņas projām, gribēdama, lai viņš izveseļojas.

Lai nu kā, dzīve vairāk vai mazāk atgriezās parastajā gultnē. Darlīna un Serīna devās uz darbu aiz smaržu letes vietējā lētajā veikaliņā, misis Monro alvejas produktu bizness nedaudz paplašinājās, tāpēc viņa mazāk uzturējās mājās, un misters Monro strādāja pie kuļmašīnas, tādējādi par Baku varēja rūpēties tikai Arlīna — vecākā meita, kas nesen bija atlaista no darba veikalā 7-Eleven.

"Parūpējies, lai viņam pietiek ēdamā!" misis Monro uzsauca no sava sāls plankumu izraibinātā zilā Bonneville se-dana, aizdrāzdamās pa piebraucamo ceļu, Arlīna viņai pamāja un tad metās uz vannas istabu, kur saķemmēja savus blondos, pūkainos matus, uzlika valdzinošu kosmētiku un aizdrāzās uz virtuvi, lai sagatavotu īpašus pusdienu gardumus Bakam, kurš savas kosmosa saindēšanās dēļ modās tikai reizi dienā pusdienlaikā un arī tad tikai uz pusstundu. Viņa sagatavoja paplāti ar Vīnes desiņām, ko sasprauda uz zobu bakstāmajiem un izrotāja ar maziem oranža siera gabaliņiem. To visu viņa skaisti izvietoja uz paplātes burta C formā, kas atgādināja vietējā tirdzniecības centra Crestwood Mall krietni uz labo pusi nošķiebto logotipu. "Ar seju pret nākotni", kā bija rakstīts vietējā avīzē tirdzniecības centra atklāšanas laikā pirms vairākiem simtiem gadu, kad vēl bija 1974. gads, pat toreiz, jo, kā jau sacīju, Tekslahomā vienmēr ir bijis 1974. gads. Cik vien var atrast ziņas rakstītu avotos. Piemēram, tirdzniecības centri, nesens jaunievedums uz Zemes, jau neskaitāmus gadu tūkstošus piegādā tekslahomiešiem sporta apavus, misiņa greznumlietiņas un savādas apsveikuma kartītes.

Tad Arlīna noskrēja lejā pagrabā ar ēdiena paplāti un nolika gultai blakus krēslu, izlikdamās, ka lasa grāmatu.

Pamodies vienu sekundi pēc pusdienlaika, Baks vispirms ieraudzīja Arlīnu lasām, un meitene viņam šķita ideāla. Kas attiecas uz Arlīnu, jāsaka, ka viņas sirdī uz vietas sākās neliela romantiska aritmija par spīti tam, ka Baks izskatījās pēc Frankenšteina briesmoņa.

"Esmu izsalcis," Baks sacīja Arlīnai, uz ko viņa atbildēja: "Vai jūs, lūdzu, lūdzu, nebūtu tik laipns un nepagaršotu šos Vīnes desiņu un siera kebabus? Es pati tos pagatavoju. Pagājušogad tiem bija ļoti liela piekrišana tēvoča Klema vāķēšanā."

"Vāķēšanā?" nesaprata Baks.

"Ak, jā. Ražas novākšanas laikā apgāzās viņa kombains, un viņš bija tajā iesprostots uz divām stundām, gaidot, kamēr atvedīs metālgreizēju. Viņš uzrakstīja savu testamentu ar asinīm uz kabīnes jumta."

Kopš šī brīža viņus vienoja sarunu saites, un pēc neilga laika uzplauka mīlestība, taču šī mīlestība bija problemātiska, jo savas kosmosa saindēšanās dēļ Baks vienmēr atkal aizmiga gandrīz uzreiz pēc pamošanās. Tas Arlīnu sāpināja.

Beidzot kādā pusdienlaikā, tikko pamodies, Baks sacīja Arlīnai: "Arlīn, es tevi ļoti mīlu. Vai tu mīli mani7 ." Un Ar-līna, protams, atbildēja "jā", uz ko Baks jautāja: "Vai tu būtu ar mieru uzņemties lielu risku un palīdzēt man? Mēs varētu vienmēr būt kopā, un es varētu palīdzēt tev tikt projām no Tekslahomas."

Arlīnu saviļņoja abas šīs domas, un viņa sacīja: "Jā, jā!", un tad Baks pastāstīja viņai, kas viņai būtu jādara. Radiācijas viļņi, ko izstaro iemīlējusies sieviete, acīmredzot ir tieši īstajā frekvencē, kura pastiprina raķetes motoru iedarbību un palīdz tai pacelties gaisā. Un, ja vien Arlīna nāktu viņam līdzi kuģī, viņi varētu aizlidot, un Baks varētu izārstēt savu kosmosa saindēšanos bāzē uz Mēness. "Vai tu man palīdzēsi, Arlīn?"

"Protams, Bak."

"Ir tikai viena nelaime."

"Ak tā?" Arlīna sastinga.

"Redzi, kad būsim pacēlušies gaisā, kuģī pietiks gaisa tikai vienam cilvēkam, un baidos, ka pēc pacelšanās tev būs jānomirst. Man ļoti žēl. Bet, kad mēs nonāksim uz Mēness, man, protams, būs pieejama nepieciešamā aparatūra, lai tevi atdzīvinātu. Tā patiešām nav nekāda problēma."

Arlīna stīvi skatījās uz Baku, un pār viņas vaigu noritēja asara un pāri lūpai uzpilēja uz mēles, kur tā garšoja sāļi kā urīns. "Piedod, Bak, bet to es nevaru darīt," viņa sacīja un piebilda, ka droši vien būtu labāk, ja viņa astronautu vairs nekoptu. Salauztu sirdi, bet ne pārsteigts, Baks atkal aizmiga, bet Arlīna uzkāpa augšā.

Darlīna, jaunākā meita, laimīgā kārtā todien tika atlaista no sava smaržu pārdevējas darba un varēja turpmāk uzņemties rūpes par Baku, kamēr Arlīna dabūja darbu ceptu cāļu tirgotavā, un vairs nebija tuvumā un neuzdzina Bakam drūmas domas.

Taču, pateicoties Baka vājuma brīdim un pārāk lielajam daudzumam brīvā laika, kas bija Darlīnas rīcībā, faktiski pagāja tikai dažas minūtes, līdz atkal uzplauka mīlestība. Pēc dažām dienām Baks izteica Darlīnai to pašu lūgumu pēc palīdzības, ko bija sacījis Arlīnai: "Vai tu, lūdzu, man palīdzēsi, Darlīn, es tevi tik ļoti mīlu?"

Taču, kad Baks savā lūgumā nonāca līdz vietai, kur viņai būtu jāmirst, Darlīna, gluži kā viņas māsa pirms tam, sastinga. "Piedod, Bak, bet to es nevaru darīt," teica arī viņa, piebilzdama, ka droši vien būšot labāk, ja viņa vairs nekopšot Baku. Salauztu sirdi, bet bez pārsteiguma, Baks atkal aizmiga, bet Darlīna uzkāpa augšā.

Vai gan jāsaka, ka vēsture atkārtojās vēlreiz. Darlīna dabūja darbu vietējā ceļmalas ēstuvē, un Serīna, vidējā māsa, tika atlaista no darba aiz Woolworth 's smaržu nodaļas letes, tādejādi kļūdama atbildīga par Baka kopšanu, kurš no pagraba jaunuma bija pārvēties sava veida apgrūtinājumā — tāda paša tipa apgrūtinājumā, kā, piemēram, mājas suns, par kuru bērni strīdas, kam pienākusi kārta viņu barot. Un, kad Serīna kādu dienu atnesa pusdienas, Baks tik vien spēja pateikt, kā: "Ak Dievs, vai tad atkal kāda no jums, Monro māsām, ir atlaista? Vai neviena no jums nespēj noturēties darbā?"

Uz Serīnu tas neatstāja nekādu iespaidu. "Tie tikai tādi sīki darbiņi," viņa sacīja. "Es mācos gleznot, un kādu dienu būšu iemācījusies tik daudz, ka misters Leo Kastelli no Leo Kastelli mākslas galerijas Ņujorkā uzsūtīs augšā glābšanas vienību, lai aizvestu mani no šī Dieva piemirstā asteroīda. Še," viņa sacīja, iegrūzdama viņam krūtīs paplāti ar nevārītām selerijām un burkāniem, "ēdiet šos seleriju gabaliņus un aizverieties. Izskatās, ka jums nepieciešama šķiedra."

Nu, jā. Ja agrāk Bakām bija licies, ka viņš ir iemīlējies, tad tagad viņš saprata, ka tās bijušas tikai mirāžas un ka Serīna tik tiešām ir viņa patiesā īstā Mīlestība. Turpmākās dažas nedēļas viņš izbaudīja sava nomoda pusstundas, ko pavadīja, stāstīdams Serīnai par debesu skatiem, kādi paveras no atklāta kosmosa, un klausīdamies, kā Serīna runā par to, kā viņa uzgleznotu planētas, ja vien redzētu, kādas tās izskatās.

"Es varu parādīt tev debesis un arī palīdzēt aizbraukt no Tekslahomas, ja esi gatava lidot man līdzi, mīļā Serīna," sacīja Baks un ieskicēja viņu bēgšanas plānu. Un, kad viņš pastāstīja, ka Serīnai nāksies nomirt, viņa tikai pateica: "Es saprotu."

Nākamās dienas pusdienlaikā Baks pamodās, Serīna izcēla viņu no gultas, iznesa no pagraba un uzstiepa pa kāpnēm, kur viņa pēdas nogāza zemē ģimenes portretus, kas bija uzņemti pirms daudziem gadiem. "Neapstājies," sacīja Baks. "Ej uz priekšu, mums nav laika."

Āra bija auksta, pelēka pēcpusdiena, kad Serma nesa Baku pār nodzeltējušo rudens mauriņu uz kuģi. Tikuši iekšā, viņi apsēdās, aizvēra durvis, un Baks izlietoja savus pēdējos spēkus, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu un noskūpstītu Serīnu. Gluži kā viņš bija sacījis, mīlestības viļņi, ko izstaroja viņas sirds, palielināja dzinēja jaudu, un kuģis pacēlās gaisā, augstu debesīs un atstāja Tekslahomas gravitācijas lauku. Un, pirms Se-rīna zaudēja samaņu un nomira no skābekļa trūkuma, pēdējie skati, ko viņa redzēja, bija Baka seja, kas nometa savu gaiši zaļo Frankenšteina ādu ķirzakainos lēveros uz vadības paneļa, atsedzot žilbinoši sārto jauno astronautu, un ārpusē viņa redzēja Zemes mirdzošo, bāli zilo marmora bumbu uz melno debesu fona, kuras kā izlaistīts piens bija notraipījušas zvaigznes.

Lejā uz Tekslahomas Arlīna un Darlīna pa to laiku atgriezās mājās no darba, no kura abas bija tikušas atlaistas, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā raķete uzšaujas gaisā un viņu māsa izzūd stratosfērā kā gara, taisnajai zarnai līdzīga, gaistoša, balta svītra. Viņas apsēdās uz šūpolēm, nespēdamas ieiet atpakaļ mājā, domājot un stīvi skatoties uz punktu, kur pagaisa reaktīvā dzinēja pēdas, klausīdamās ķēžu čīkstoņā un prērijas vējos.

"Tu taču saproti," teica Arlīna, "ka visas tās runas par Baka spēju atgriezt mūs pie dzīvības bija pilnīgs bleķis."

"O, to es zināju," atteica Darlīna. "Bet tas neko nemaina, es tik un tā esmu greizsirdīga."

"Nē, nemaina gan, vai ne?"

Un abas māsas kopā sēdēja naktī, luminiscējošai Zemei iezīmējot viņu siluetus, un sacentās, kura augstāk uzšūpos savas šūpoles.

REKONSTRUĒ

Mes ar Klēru tā arī neiemīlējāmies viens otra, lai gan abi ļoti centāmies. Tā gadās. Lai nu kā, šis droši vien ir tikpat labs brīdis kā jebkurš cits, lai pastāstītu kaut ko par sevi. Ar ko lai sāku? Nu, mani sauc Endrū Palmers, man ir gandrīz trīsdesmit gadu, es studēju valodas (specializējos japāņu valodā), nāku no lielas ģimenes (plašāk par to vēlāk), un esmu piedzimis ar ektomorfu ķermeni, vieni kauli un āda. Taču, iedvesmojies no kādas rindkopas popārta mākslinieka mistera Endija Vorhola dienasgrāmatā — rindkopas, kurā viņš pauž savas skumjas, piecdesmito gadu vidū uzzinājis, ka viņam būtu varējis būt ķermenis, ja vien viņš būtu trenējies (iedomājieties, kā tas ir, kad ķermeņa nav!) — es saņēmu stimulu rīkoties. Es iedibināju garlaicīgu treniņu režīmu, kas pārvērta manu krūškurvi no putnu būrīša baloža krūtežā. Un tā, man tagad ir ķermenis — viena problēma no kakla nost.

Taču, kā jau teicu, nekad neesmu bijis iemīlējies, gan ir problēma. Liekas, ka es vienkārši visiem kļūstu par draugu, un varu jums teikt, ka man tas patiešām riebj. Es gribu iemīlēties.

Vai vismaz man liekas, ka gribu.

Neesmu pārliecināts. Tas izskatās tik… juceklīgi.

Labi, labi, es vismaz atzīstu faktu, ka negribu visu mūžu nodzīvot viens, un, lai to ilustrētu, es jums pastāstīšu slepenu stāstu, stāstu, kuru nestāstīšu pat Dagam un Klērai šajā mūsu šodienas tuksneša piknikā. Tas ir šāds:

Reiz dzīvoja jauns cilvēks vārdā Edvards, kurš ļoti cienīgi dzīvoja viens. Viņa cienīgums bija tik liels, ka, katru vakaru pulksten astoņpadsmitos trīsdesmit vienatnē gatavodams savu maltīti, viņš vienmēr parūpējās, lai tā būtu garnēta ar mazu, spridzīgu pētersīļa zariņu. Tieši tā viņš domās dēvēja pētersīļa izskatu — spridzīgs. Spridzīgs un cienīgs. Viņš arī vienmēr pacentās tūlīt pēc vienatnē ieturētās vakara maltītes nomazgāt un noslaucīt traukus. Tikai vientuļi cilvēki nerūpējās par savām vakariņām un trauku mazgāšanu, un, lai arī Edvarda dzīvē nebija vajadzības pēc cilvēkiem, viņš uzskatīja, ka būt vientuļam ir zem viņa goda. Jāņem vērā, ka dzīve varbūt nebija sevišķi jautra, bet likās, ka tajā ir mazāk cilvēku, kas varētu viņu kaitināt.

Tad kādu dienu Edvards nevis slaucīja traukus, bet iedzēra alu. Tāpat vien. Lai atpūstos. Tad no viņa vakariņām pazuda pētersīlis un parādījās vēl viens alus. Viņš tam izgudroja mazus aizbildinājumus. Es neatceros, kādi tie bija.

Drīz vien vakariņas pārvērtās par sasaldēta ēdiena vientuļo "tankš" uz mikroviļņu krāsns grīdas, ko pavadīja viskija

BEMBIFIKĀCIJA— dzĪvu radĪbu ar miesu un asinĪm GARĪGA PĀRVĒRŠANA ANIMĀCIJAS FILMU PERSONĀŽOS AR BURŽUĀZISKIEM JŪDU KRISTIEŠU UZSKATIEM UN MORĀLI.

STS PAR SKŪPSTIEM (hIPERKARMA)— dziĻi iesakŅojusies ticĪba, ka sods KAUT KĀDĀ ZIŅĀ VIENMĒR BŪS DAUDZ SMAGĀKS PAR NOZIEGUMU — OZONA CAURUMI PAR PIESĀRŅOJUMU.

un ledus klinkstoņa attiecīga glāzē. Nabaga Edvardam saka apnikt gatavošana un ēšana vienatnē, un drīz vien viņa vakariņas veidoja tas, ko vien viņš spēja uzsildīt mikroviļņu krāsnī no vietējā Citcle K veikala uzsildāmo produktu nodaļas — teiksim, vēršgaļas un pupiņu burito, ko viņš noskaloja ar poļu ķiršu brendiju, kurš viņam bija iegaršojies gara, miegaina darba laikā vasarā, kuru viņš bija pavadījis aiz vietējā komunistu grāmatveikaliņa "Envers Hodža" drūmās letes, kur tikpat kā neiegriežas klienti.

Bet pat tāda gatavošana un ēšana Edvardam šķita pārāk sarežģīta, un vakariņas beigās izvērtās par glāzi piena, kurā iejaukts tas, ko varēja ar atlaidēm dabūt alkoholisko dzērienu nodaļā. Viņš sāka aizmirst, kādu sajūtu rada stingri izkārnījumi, un fantazēja par to, ka viņam acīs ir dimanti.

Vēlreiz: nabaga Edvards — šķita, ka viņa dzīve zaudē kontrolē]amību. Piemēram, kādu vakaru Edvards apmeklēja viesības Kanādā, bet nākamajā rītā pamodās Štatos divu stundu brauciena attālumā no viesību vietas, un pat neatcerējās, kā pārbraucis mājās vai šķērsojis robežu.

Redziet, ko Edvards domāja — viņam likās, ka viņš savā ziņā ir ļoti gudrs zēns. Viņš bija gājis skolā un zināja lielu daudzumu vārdu. Viņš varēja jums pastāstīt, ka veronika ir caurspīdīga auduma gabals, kurā tikusi ietīta Jēzus seja, vai ka laktācija ir laikposms no govs atnešanās līdz aizlaišanai. Vārdi, vārdi, vārdi.

Edvards iedomājās, ka izmanto šos vārdus, lai izveidotu savu personīgo pasauli — maģisku un skaistu telpu, kurā varēja dzīvot vienīgi viņš — telpu, kuras proporcijas atbilda divkāršam kubam, kā to definējis britu arhitekts Ēdams. Šajā telpā varēja ieiet tikai pa tumši krāsotām durvīm, kas bija apsistas ar ādu un zirga astriem, kas apslāpēja jebkura cilvēka klauvējienus, kurš mēģināja ienākt un, iespējams, traucēt Edvarda koncentrēšanos.

Šajā telpā viņš bija pavadījis desmit bezgalgaru gadu. Lielu daļu sienu klāja ozola grāmatplaukti, piebāzti ar sējumiem; ierāmētas kartes karājās pie pārējām sienu daļām, kuras bija nokrāsotas dziļu, dziļu peldbaseinu safīra krāsā. Grīdu viscaur klāja tumšzili Austrumu paklāji, bet tos savukārt — ziloņkaula krāsas spalvu kārtiņa, kas bija izkritušas Edvarda drošajam un uzticamajam spanielam Ludvigam, kurš Edvardam visur sekoja. Ludvigs uzticīgi uzklausīja Edvarda pikantos, lakoniskos izteikumus par dzīvi, kurus viņš bieži vien tika izteicis, sēdēdams pie sava galda, kur pavadīja lielāko dienas daļu. Pie sava galda viņš arī lasīja un smēķēja savu kalabaša pīpi, caur logiem ar svina rūtīm vērdamies ārā uz ainavu, kas mūžīgi bija lietaina rudens pēcpusdiena Skotijā.

Apmeklētājiem, protams, bija aizliegts ienākt šajā burvju telpā, tika ielaista tikai kāda misis Jorka, kura nesa viņam pārtiku — vecmāmiņa ar apaļu galvu, tērpusies tvīdā, ar roku izgrebta no speciālas formas — kura piegādāja Edvardam viņa dienišķo (kā gan citādi) ķiršu brendiju vai, ar laiku, četrdesmit unču tilpuma fack Daniels pudeli un glāzi piena.

Jā, Edvarda istaba bija izsmalcināta telpa, dažkārt tik izsmalcināta, ka tai bija ļauts pastāvēt tikai melnbaltās krāsās, tā ka tā atgādināja vecu viesistabas komēdiju. Vai nav elegance?

Tātad. Kas notika?

Kādu dienu Edvards bija uzkāpis pa savām riteņotajām grāmatplauktu kāpnītēm un sniedzās pēc kādas vecas grāmatas, kuru gribēja pārlasīt, mēģinādams novērst savas domas no rūpēm par to, ka misis Jorka todien kavējās ar dienas dzērienu. Bet, nokāpjot no kāpnītēm, viņa kājas iegrima tieši Ludviga mēslu kaudzītē, un viņš ļoti sadusmojās. Viņš devās pie atlasa dīvāna, aiz kura snauda Ludvigs. "Ludvig!" viņš iesaucās, "tu, sliktais suns, tu…"

Bet tālu Edvards netika, jo Ludvigs aiz dīvāna kā uz burvja mājienu un (varat man ticēt) negaidīti pārvērties no dedzīga, sirsnīga, maza, nebēdnīga šuneļa ar optimistiski vēcinošos astes strupulīti zvērojošā, sēpijas brūnā, spīdošā rotveilerā ar melnām smaganām, kurš metās Edvardam pie rīkles tikai par matu neaizsniegdams jūga vēnu, Edvardam šausmās atsprāgstot nost. Tad jaunais Ludvigs-Cerbers metās pie Ed-varda apakšstilbiem ar putām uz ilkņiem un tādu izmisīgu skumju kaucienu, kāds izlaužas no divpadsmit suņu iekšām, kad tiem uz šosejas pārbrauc kravas automašīnas.

Edvards epileptiski uzlēca uz kāpnītēm un brēca pēc misis Jorkas, kuru, kā liktenim labpatikās, viņš tieši tajā mirklī ieraudzīja pa logu. Viņai bija blonda parūka un frotē kleita, un viņa lēca kāda profesionāla tenisista mazajā, sarkanajā sporta mašīnā, uz mūžīgiem laikiem pamezdama Ed-varda dienestu. Viņa izskatījās diezgan satriecoši — viņu dramatiski apgaismoja skarbas, jaunas debesis, kas bija svilinošas un bez ozona — galīgi ne rudens debesis Skotijā.

Nu, jā Nabaga Edvards.

Viņš bija ieslodzīts istabā, un savos riteņoto kāpnīšu augstumos spēja tikai ripināties turp un atpakaļ gar grāmatplauktiem. Dzīve viņa reiz tik burvīgajā istabā bija kļuvusi pilnībā šausminoša. Termostatu nevarēja aizsniegt, un gaiss kļuva spiedīgs un smirdīgs, atgādinot Kalkutu. Un līdz ar misis Jorku, protams, bija pazuduši arī kokteiļi, kas padarītu šo situāciju paciešamu.

SPEKTAKULĀRISMS— aizrauŠanĀs ar EKSTREMĀLĀM SITUĀCIJĀM.

Tikmēr simtkājus un spīļastes, kas ilgi bija gulējuši aiz mazpazīstamām grāmatām augšējos plauktos, pamodināja Edvards, kurš sadrūmis sniedzās pēc sējumiem, ar ko mest Ludvigam, lai turētu šo briesmoni pietiekamā attālumā, lai tas pastāvīgi nesnaikstītos pēc viņa bālajiem, trīcošajiem kāju pirkstiem. Šie kukaiņi rāpoja pa Edvarda rokām. Un uz Ludvigu mestās grāmatas bezrūpīgi atlēca no viņa muguras, radot piparkrāsas kukaiņu lietutiņu, kurš sijājās uz paklāja, kur tos uzlaizīja Ludvigs ar savu garo rozā mēli.

Edvarda situācija patiesi bija drausmīga.

Protams, atlika tikai viena iespēja — atstāt telpu, un tā, skanot Ludviga satracinātajiem, juceklīgajiem kaucieniem, kas Edvardam uzbruka no telpas otra gala, Edvards aizelsies atrāva smagās ozolkoka durvis, adrenalīna dzelzs garšai gal-vanizējot viņa mēli, un briesmīgā steigā, bet noskumis atstāja šo kādreizējo burvīgo istabu pirmo reizi pēc laika, kas šķita ildzis mūžību.

Mūžība patiesībā izrādījās esam apmēram desmit gadu, un skats, ko Edvards ieraudzīja aiz šīm durvīm, viņu patiešām pārsteidza. Visu laiku, kuru viņš bija nošķīries, būdams pikants savā mazajā telpā, pārējā cilvēce bija aizņemta, ceļot ko citu — milzīgu pilsētu, kas celta nevis no vārdiem, bet no attiecībām. Mirguļojoša, bezgalīga Ņujorka, ko veidoja lūpu pomādes, artilērijas šāviņi, kāzu tortes un salocītas kreklu kastes; pilsēta, kas uzcelta no dzelzs, papjēmašē un spēļu kārtīm; neglīta/skaista pasaule, kuras virspusē bija kartons, lāstekas un bugenviliju vītnes. Tās bulvāri bija nesistemātiski, juceklīgi un jukuši. Visur atradās mīnas un peļu slazdi, cilvēkēdāji citplanētieši un melnie caurumi. Un tomēr, par spīti pilsētas caururbjošajam trakumam, Edvards ievēroja, ka tās daudzie iedzīvotāji pārvietojas bez grūtībām, neuztraukdamies par to, ka aiz jebkura stūra var uzglūnēt klauna mesta krējuma torte ar rozītēm, Sarkano brigāžu sitieni pa ceļa kauliņiem vai skūpsts no jaukās kinozvaigznes Sofijas Lorē-nas. Un ceļa norādes bija pilnīgi nesakarīgas. Bet, kad viņš pajautāja kādam iedzīvotājam, kur varētu nopirkt karti, tas paskatījās tā, it kā Edvards būtu traks, un kliegdams aizskrēja.

Tā nu Edvardam nācās atzīt, ka viņš šajā Lielajā Pilsētā ir lauku lempis. Viņš saprata, ka jāapgūst visas iemaņas, pārvarot desmit gadu atpalicību, un šādas izredzes bija biedējošas. Taču, gluži kā lempji apņemas gūt panākumus jaunā pilsētā, jo zina, ka spēj uz visu palūkoties no jaunas perspektīvas, to apņēmās arī Edvards.

Un viņš nosolījās, ka, iekarojis savu vietu šajā pasaulē (ja viņu līdz nāvei neapdedzinās daudzās verdošo smaržu strūklakas vai nesakropļos nebeidzamās autokravas ar nikni čiepstošiem animācijas filmu cāļiem, kas tika vadāti pa pilsētas ielām), viņš uzbūvēs visaugstāko torni no visiem. Šis sudraba tornis stāvēs kā bāka visiem ceļotājiem, kuri, gluži kā viņš, ieradušies šajā pilsētā vēlu savā dzīvē. Un torņa virsotnē būs jumta viesu zāle. Un Edvards zināja, ka šajā viesu zālē darīs trīs lietas: pasniegs tomātu sulas kokteiļus ar maziem citrona ķīlīšiem, spēlēs džezu uz klavierēm, kuras klās cinka aizsargslānis un aizmirstu popmūzikas zvaigžņu fotoattēli, un vēl viņam būs maza rozā būdiņa kaut kur tālāk aizmugurē, pie tualetēm, kur (citstarp) pārdos kartes.

IEEJ HIPERTELPĀ

"Endij!" Dags iebaksta man ar taukainu cāļa kaulu, atgriezdams mani piknikā. "Neesi nu tik kluss. Ir tava kārta stāstīt stāstu, un esi tik labs, mīļumiņ — sniedz man devu slavenību materiāla."

"Izklaidē gan mūs, dārgais," piebilst Klēra. "Tu esi tik saīdzis."

Es sēžu uz irstošā, bakurētainā, leprozā, nekad neizmantotā šķembu seguma Kotonvudas un Safīra avēnijas stūrī, pie sevis sacerēdams stāstus un ar pirkstiem plosīdams sīvus vībotņu zariņus, un manu noskaņojumu varētu raksturot kā kūtru. "Nu, mans brālis Tailers vienreiz brauca liftā kopā ar Deividu Boviju."

"Cik stāvus?"

"Nezinu. Atceros tikai, ka Taileram nebija ne jausmas, ko lai viņam saka. Tā nu viņš nepateica neko."

"Esmu konstatējusi," saka Klēra, "ka, ja nav ko runāt ar slavenībām, viņiem vienmēr var sacīt: "O, mister Slavenība! Man ir visu jūsu albumi," pat ja viņi nav mūziķi."

"Skat," saka Dags, pagriezdams galvu, "ir pat cilvēki, kas brauc pa šejieni."

No kalna lejup slīd melns buika sedans, pilns ar jauniem japāņu tūristiem — retums ielejā, kuru galvenokārt apmeklē kanādieši un rietumvācieši — tā ir pirmā mašīna, ko redzam visā piknika laikā.

"Droši vien nepareizi nogriezušies pa Verbeniastrītu, nobraucot no šosejas uzbēruma. Varu saderēt uz jebko, ka viņi meklē cementa dinozaurus pie Cabazon smago auto pieturas," saka Dags.

"Endij, tu zini japāņu valodu. Aizej parunā ar viņiem!" teic Klēra.

"Tā būtu zināma iedomība. Lai viņi vispirms apstājas un pavaicā ceļu." Un to viņi arī, protams, tūlīt izdara. Es pieceļos un aizeju runāt pa viņu elektroniski nolaisto logu. Sedanā sēž divi pāri apmēram manā vecumā, nevainojami (varētu sacīt — sterili, it kā viņi iebrauktu bioloģiski bīstamā zonā) ģērbušies ērtās vasaras drēbēs un smaidīdami piesardzīgos "lūdzu, nenogaliniet mani" smaidus, kas pirms dažiem gadiem sāka parādīties japāņu tūristiem, kuri apmeklē Ziemeļameriku. Šīs izteiksmes acumirklī liek man ieņemt aizsardzības pozīcijas, izraisa dusmas par viņu pieņēmumu, ka es varētu būt vardarbīgs. Un Dievs vien zina, ko viņi nodomā par mūsu raibo kvintetu un Oklahomas braucamrīku, kas piesvaidīts ar dažādu ēdienu atliekām. Atdzīvojusies zilu džinsu reklāma.

MAZĀKISMS— filosofija, kas Ļauj cilvĒkam SAMIERINĀTIES AR RŪKO-ŠĀM CERĪBĀM UZ MATERIĀLO LABKLĀJĪBU: "ES VAIRS NEGRIBU NOPELNĪT BIEZO DOLĀRU VAI KĻŪT PAR LIELU DŪZI. GRIBU TIKAI KĻŪT LAIMĪGS UN

varbūt atvērt nelielu ceļmalas kafejnīcu aIdaho."

Statusa aizvietošana— tāda objekta, kam ir intelektuāls vai

MODĪGS PIESITIENS, IZMANTOŠANA, LAI AIZVIETOTU OBJEKTU, KAS IR VIENKĀRŠI dārgs: "Braien, tu aizmirsi savu KAmī grāmatu sava brāļa BMW."

Es runāju angliski ( kāpēc gan sagraut viņu fantāzijas par ASV tuksnesi?) un turpmākajā krampjainajā žestu un "mēs braukt virziens tur" sarunā es uzzinu, ka japāņi patiešām grib apmeklēt dinozaurus. Un drīz, uzkrājuši informāciju par ceļu, viņi aizbrauc, atstādami aiz sevis putekļu un ceļmalas gružu mākuļi, no kura mēs caur aizmugures logu redzam parādāmies fotokameru. Atpakaļ pavērstais aparāts tiek turēts vienā rokā, pirksts virs tās uzņem mūsu fotoattēlu, un Dags šajā brīdī iesaucas: "Re! Fotoaparāts! Ātri, iekodiet vaigus zobos, lai izceļas vaigu kauli!" Pēc tam, kad automašīna ir ārpus redzesloka, Dags uzbrūk man: "Un kāpēc, )ja drīkstu vaicāt, nenotika tavs Arnolda Lauķa priekšnesums?"

"Endrū. Tu tik jauki runā japāniski," piebilst Klēra. Tu būtu varējis viņus tik patīkami pārsteigt."

"Pēc tā nebija pieprasījuma," es atbildu, atminēdamies, cik nelāgi jutos, kad dzīvoju Japānā un cilvēki mēģināja runāt ar mani angliski. "Bet tas tomēr atgādināja man par gulētiešanas stāstu šodienai."

"Esi tik mīļš un stāsti."

Un tā, kamēr mani draugi, spīdēdami no iedeguma krēma, atlaižas un uzsūc saules karstumu, es stāstu savu stāstāmo:

"Pirms pāris gadiem es strādāju kāda tīņu žurnāla birojā Japānā — tā bija daļa no sešu mēnešu universitātes darba apmaiņas programmas — un kādu dienu ar mani atgadījās kas dīvains."

"Pag," Dags mani pārtrauc, "tas ir gadījums iz dzīves?"

"Jā."

"Labi."

"Bija piektdienas rīts un es, kā jau centīgs ārzemju fotogrāfiju aģents, runāju pa telefonu ar Londonu. Man bija steidzīgi jādabū fotogrāfijas no Depeche Mode cilvēkiem, kuri tur apmeklēja kādu mājas ballīti — otrā galā skanēja briesmīga eiroķerkstoņa. Mana auss bija pielipusi klausulei, un roka aizsedza otru ausi, mēģinot apslāpēt biroja dūkoņu — briesmīgu Zigija Zvaigžņuputekļa kolēģu kazino, kur visi bija uz-skrūvējušies no Tokijas kafijām desmit dolāru vērtībā, kas nopirktas kafejnīcā pāri ielai.

Es atceros, par ko domāju, un tas bija nevis mans darbs, bet gan tas, ka katrai pilsētai ir savs raksturīgais smaržu paraksts. Šādas domas man uzdzina Tokijas ielu smakas — nūdeļu buljons udon un viegla kanalizācijas dvaka, šokolāde un izplūdes gāzes. Un es domāju par Milānas smaržu — pēc kanēļa, dīzeļdegvielas atraugām un rozēm — un Vankūveru ar tās ķīniešu ceptās cūkgaļas, sālsūdens un ciedru smaržu. Es ilgojos pēc Portlendas, mēģinādams atcerēties tās koku, rūsas un sūnu smaržu, kad biroja troksnis sāka jūtami pierimt.

Telpā ienāca mazs, vecs vīrelis melnā Balmain uzvalkā. Viņa āda bija caurcaurēm sačervelejusies kā kastaņu vīriņam, bet tā bija tumša, kūdras krāsā un spīdoša, kā vecs beisbola cimds vai Dānijas Tīreļa vīrs. Un viņam galvā bija beisbola cepure, un viņš pļāpāja ar manu tiešo priekšniecību.

Mis Ueno, nāvīgi stilīgā modes materiālu koordinatore pie blakus galda, (Olive Oyl mati, Venēcijas gondoljera krekls, harēma bikses un Viva Las Vegas zābaciņi) satraucās kā mazs bērns, kam sniegotā ziemas naktī pie parādes durvīm kā no gaisa nokrīt piedzēries tēvocis lāča lielumā. Es pajautāju mis Ueno, kas viņš ir, un viņa atbildēja — tas esot misters Taka-miči, kacho, kompānijas Lielais Dūzis, amerikanofils, kas pazīstams ar savu lielīšanos par golfa spēles cienīgiem rezultātiem Parīzes bordeļos un Tasmānijas spēļu namu maratoniem ar Losandželosas blondīni pie katra sāna.

Mis Ueno bija saspringusi pa īstam. Es pajautāju, kāpēc tā. Viņa atbildēja, ka nav saspringusi, bet dusmīga. Dusmīga tāpēc, ka, lai cik cītīgi arī strādātu, viņa vairāk vai mazāk bija piekalta savam mazajam galdelim uz visiem laikiem — saspiestu galdiņu puduris ir japāņu ekvivalents teļu nobarošanas aizgaldam. "Ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete," viņa sacīja, "bet arī tāpēc, ka esmu japāniete. Galvenokārt tāpēc, ka esmu japāniete. Esmu ambicioza. Jebkurā citā valstī es varētu tikt uz augšu, bet šeit vienkārši sēžu. Es nogalinu savas ambīcijas." Viņa sacīja, ka mistera Takamiči parādīšanās vienkārši savā ziņā uzsverot viņas situāciju. Šo bezcerību.

Tajā brīdī misters Takamiči nāca uz mana galda pusi. Es pavisam droši zināju, ka tā notiks. Tas bija patiešām nepatīkami. Japānā tu baides no tā, ka tevi izdalīs no pūļa. Tas ir bezmaz ļaunākais, ko kāds tev var nodarīt.

"Jūs noteikti esat Endrū," viņš sacīja, kratīdams manu roku kā fordu izplatītājs. "Uznāciet augšā. Mēs iedzersim. Parunāsimies," viņš sacīja, un es jutu, ka mis Ueno man blakus deg kā aizvainojuma signālgaisma. Tad nu es stādīju viņu priekšā misteram Takamiči, bet viņa atbilde bija žēlīga. Viņš ieņurdējās. Nabaga japāņi. Nabaga mis Ueno. Viņai bija taisnība — viņi ir tik ļoti ieslodzīti tur, kur nu reiz atrodas — sastinguši uz šīm drausmīgi garlaicīgajām kāpnēm.

Un, ejot uz liftu, es jutu, kā viss birojs raida uz mani greizsirdības starus. Tā bija tik neveikla scēna, un es ļoti labi varēju iedomāties, kā visi domā: "Ko gan viņš iedomājas?" Es jutos negodīgs. It kā mēģinātu izbraukt uz to, ka esmu ārzemnieks. Es jutos tā, it kā tiktu izslēgts no šin džin rui — tā japāņu avīzes sauc tādus cilvēkus kā šie biroja jaunieši divdesmitgadnieki — jaunās cilvēciskās būtnes. To ir grūti izskaidrot. Arī šeit pie mums ir tāda pati grupa, un tā ir tikpat liela, bet tai nav vārda — X paaudze —, kas apzināti slēpjas. Šeit ir vairāk vietas, kur slēpties, kur pazust, ko izmantot, lai maskētos. Japānā tev neļauj pazust.

Bet es novirzos no tēmas.

Mes uzbraucam ar liftu stāva, kuram bija nepieciešama īpaša atslēga, lai tajā iekļūtu, un misters Takamiči visu ceļu teatrāli izrādījās, zināt, kā tāds amerikāņa komiksu variants — runāja par amerikāņu futbolu un tādā garā. Bet, kad bijām nonākuši augšā, viņš pēkšņi kļuva par japāni — pavisam apklusa. Viņš pilnīgi aizvērās, it kā es būtu nospiedis slēdzi. Biju nopietni norūpējies, ka man nāksies izciest trīs stundu ilgu sarunu par laika apstākļiem.

Mēs gājām pa gaiteni, kuru klāja biezi paklāji un kur valdīja nāves klusums, garām mazām impresionistu gleznām un puķu pušķiem, kas bija sakārtoti vāzēs karalienes Viktorijas stilā. Šī bija viņa stāva Rietumu daļa. Kad tā beidzās, mēs nonācām japāņu daļā. Tas bija kā ieiešana hiper-telpā, un tajā mirklī misters Takamiči norādīja uz tumši zilu kokvilnas uzsvārci, kurā man bija jāpārģērbjas, un es to izdarīju.

Galvenajā japāņu istabā, kurā ienācām, atradās toko no ma svētnīca ar krizantēmām, vītni un zelta vēdekli. Un telpas centrā bija zems, melns galds, ap kuru stāvēja spilveni apdedzināta māla krāsā. Uz galda stāvēja divas oniksa karpas un tējas trauki. Vienīgais materiālās kultūras piemineklis, kas disharmonēja ar apkārtni, bija stūrī novietots mazs seifs — jāpiezīmē, pat ne labs seifs, bet tāds lēts modelis, kuru tūlīt pēc Otrā pasaules kara varētu atrast Nebraskas štata Linkol-nas kurpju veikaliņa dibentelpā — tas izskatījās patiešām lēts un krasi kontrastēja ar pārējo telpu.

Misters Takamiči palūdza mani apsēsties pie galda, un mēs apsēdāmies, lai dzertu sāļu japāņu zaļo tēju.

Es protams, gudroju, kādu slepenu nodomu vadīts viņš īsti atvedis mani uz šo istabu. Viņš runāja diezgan laipni… Kā man patīkot mans darbs? Ko es domājot par Japānu? Stāstīja par saviem bērniem. Jaukas, garlaicīgas tēmas. Viņš pastāstīja arī dažus stāstus par laiku, ko piecdesmitajos gados pavadījis Ņujorkā, būdams avīzes Asahi pusslodzes korespondents… par to, kā sastapis Diānu Vrīlendu, Trumenu Kapoti un Džudiju Holideju. Un pēc kādas pusstundas mēs pārgājām uz uzsildītu sakē, ko pēc mistera Takamiči sasisto plaukstu signāla atnesa sīkulis no kalpa neizteiksmīgi brūnā kimono, kura krāsa atgādināja iesaiņojuma papīru.

Pēc kalpa aiziešanas iestājās pauze. Tad viņš man arī pajautāja, kāda, manuprāt, esot visvērtīgākā lieta, kas man piederot.

Hm, hm. Visvērtīgākā lieta, kas man pieder. Pamēģiniet izskaidrot astoņdesmitgadīgam japāņu izdevniecības magnātam minimālisma jēdzienu otrā kursa studenta izpratnē. Tas nav vienkārši. Kāda kaut cik vērtīga lieta gan man varēja piederēt? Es domāju, tā reāli. Apdauzīta folksvāgena vabolīte? Mūzikas centrs? Es drīzāk būtu ar mieru mirt nekā atzītu, ka visvērtīgākā lieta, kas man pieder, ir samērā plaša vācu industriālās mūzikas deju miksu EP plašu kolekcija, kura (vēl apkaunojošāk) glabājas zem pa daļai saplīsušiem Ziemsvētku eglītes rotājumiem kādā pagrabā Portlendā, Oregonas štatā. Tā nu es diezgan patiesi ( un, kā atjautu, visai atsvaidzinoši) pateicu, ka neviena īsti vērtīga lieta man nepieder.

Tad viņš pievērsa sarunu tam, ka bagātībai jābūt transportējamai, ka tā jāpārvērš gleznās, dārgakmeņos, cēlmetālos un tamlīdzīgi (viņš bija pārdzīvojis karus un lielo depresiju un runāja ar autoritāti), taču es biju nospiedis kādu pareizu pogu, pateicis pareizo atbildi, izturējis pārbaudījumu, un viņa balss noskaņa bija apmierināta. Tad, varbūt pēc kādām desmit minūtēm, viņš atkal sasita plaukstas, un mazītiņais kalps neizteiksmīgi brūnajā kimono parādījās no jauna, un viņam tika izkliegta pavēle. Tas lika kalpam aiziet istabas stūrī un atvilkt mazo, lēto seifu pār tatami paklāja klāto grīdu līdz vietai, kur sakrustotam kājām uz spilveniem sēdēja misters Takamiči.

Tad viņš ar rokturi uzgrieza durvju šifru, izskatīdamies šaubīgs, bet ne sasprindzis. Atskanēja klikšķis, viņš pavilka kādu stieni, un durvis atvērās, atsedzot, es nevarēju saskatīt, ko.

Viņš pasniedzās seifa iekšpusē un izvilka kaut ko, kas pa gabalu izskatījās pēc fotogrāfijas — melnbaltas piecdesmito gadu bildes, kā uzņēmumi, kas tiek izdarīti nozieguma vietā. Viņš paskatījās uz noslēpumaino fotogrāfiju un nopūtās. Tad, apgriezis to otrādi, ar īsu izelpu, kas nozīmēja "šī ir mana visvērtīgākā lieta", viņš padeva fotogrāfiju man, un mani, jāatzīst, satrieca tas, ko tajā ieraudzīju.

Foto bija redzama Merilina Monro, kāpjot taksometrā, sacēlusi augšup kleitu, bez apakšveļas, savilkusi lūpas skūpstā uz fotogrāfa pusi — droši vien tas bija misters Takamiči dienās, kad strādāja par korespondentu. Tas bija nekaunīgi seksuāls, frontāls uzņēmums (kas jums par sabojātu domāšanu — melns kā darva, ja nu jums tas jāzina) un ļoti kompromitējošs. Raudzīdamies uz to, es pateicu misteram Takamiči, kurš sēdēja bez jebkādas izteiksmes sejā, gaidīdams reakciju, "nu, jā" vai kādu tamlīdzīgu stulbību, bet iekšēji mani patiesībā bija pārņēmis spēcīgs pamirums tāpēc, ka šī fotogrāfija, būtībā tikai lēts paparaci uzņēmums, turklāt nepublicējams, ir viņa vērtīgākais īpašums.

Un tad man sākās nekontrolējama reakcija. Man ausīs saskrēja asinis, un mana sirds sāka neprātīgi dauzīties; mani pārklāja sviedri, un prātā ienāca dzejnieka Rilkes vārdi — viņa doma par to, ka mēs visi piedzimstam ar vēstuli mūsos un tikai tad, ja esam patiesi pret sevi, mēs drīkstam to izlasīt pirms nāves. Degošās asinis manās ausīs man teica, ka misters Takamiči kaut kādā veidā ir sajaucis Monro fotogrāfiju sava seifa ar vēstuli sevī un ka man pašam draud kaut kādā ziņā līdzīgas kļūdas izdarīšana.

Ceru, ka pasmaidīju pietiekami pieklājīgi, bet pasniedzos pēc savām biksēm un nobēru aizbildinājumus, sagrābstītus, neveiklus aizbildinājumus, mezdamies uz liftu, pogādams ciet kreklu un pa ceļam klanīdamies apjukušajam misteram Ta-kamiči, kurš kliboja man pakaļ, izdodams vecam vīram raksturīgas skaņas. Varbūt viņš domāja, ka šī fotogrāfija mani satrauks, man glaimos vai pat mani uzbudinās, bet nedomāju, ka viņš gaidīja rupjību. Nabaga vīrs.

Bet — kas izdarīts, izdarīts. Par impulsīvu rīcību nav jākaunas. Gārdzoši elsdams, itin kā tikko būtu izdemolējis kādu māju, es metos projām no šīs ēkas, pat nesavācis savas mantas — gluži kā tu, Dag, — un tonakt sakravāju somas. Nākamajā dienā lidmašīnā man ienāca prātā citas Rilkes rindas:

Tikai cilvēks, kurš ir vientuļš, ir kā lieta, kas pakļauta stingriem likumiem, un, ja viņš iziet ārā rītā, kurš tikko sākas, vai palūkojas ārā vakarā, kurš ir pilns ar lietām, kuras patlaban norisinās, un jūt, kas tur notiek, tad viss viņa stāvoklis nokrīt no viņa kā no miroņa, lai gan viņš stāv pašā dzīves atvarā.

Pēc divām dienām es biju atgriezies Oregonā, atgriezies Jaunajā pasaulē un man apkārt bija mazāk cilvēku, bet pat tur es zināju, ka ap mani joprojām ir pārāk daudz vēstures. Ka man dzīvē vajadzīgs mazāk. Mazāk pagātnes.

Un tā es atbraucu uz šejieni, lai elpotu putekļus un pastaigātos ar suņiem, lai skatītos uz akmeni vai kaktusu un zinātu, ka esmu pirmais cilvēks, kas skatās uz šo kaktusu vai akmeni. Un lai mēģinātu izlasīt vēstuli sevī."

1999. GADA 31. DECEMBRIS

Varat sev piefiksēt: gluži ka mēs abi, arī Dags un Klēra tā arī neiemīlējās. Tas laikam gan būtu pārāk vienkārši. Bet par draugiem gan kļuva arī viņi, un, jāsaka, ja nekas cits, tad tas, ka mēs visi esam tikai draugi, patiešām visu vienkāršo.

Kādā nedēļas nogalē pirms astoņiem mēnešiem no Los-andželosas uzradās Baksteru bars, tērpušies neona krāsās, atlokos, kabatās un rāvējslēdzējos — kā tāds mazs tīnīšu rokdziesmas videoklips —, lai iztirdītu mani un Dagu par mūsu attiecībām ar Klēru. Atminos, kamēr Klēra un pārējie sēdēja pie mana kamīna, brālis Alans, studentu biedrības čalis, manā virtuvē man stāstīja, ka tajā pašā brīdī cits Baksteru brālis atrodoties Klēras vasarnīcā, kur pārbaudot, vai viņas palagos nemētājas sveši mati. Kas par šausmīgu, ziņkāru, klīrīgu ģimenīti, pat neskatoties uz savu stilīgumu — nav brīnums, ka Klēra gribēja tikt no viņiem vaļā. "Beidz, Vecmeita," Alans viņu nelika viņu mierā, "čaļi taču nedraudzējas ar meitenēm."

Es to pieminu tikai tāpēc, ka gribētu piezīmēt — kamēr stāstīju savu Japānas stāstu, Klēra iezieda Daga kaklu, un šis žests bija pilnīgi platonisks. Un, kad mans stāsts bija pabeigts, Klēra sasita plaukstas, pateica Dagam, ka ir viņa kārta stāstīt, atnāca un apsēdas man priekša, pieprasot, lai ieziežu viņas muguru — arī tas bija tikpat platoniski. Vienā mierā.

"Mans stāsts būs par pasaules galu," saka Dags izdzerdams atlikušo tēju ar ledu, kurš tajā sen izkusis. Tad viņš novelk kreklu, atsegdams savas visai kaulainās krūtis, aizdedzina kārtējo cigareti ar filtru un nervozi nokrekšķinās.

Pasaules gals ir motīvs, kas arvien no jauna atkārtojas Daga gulētiešanas stāstos, eshatoloģiskos "tu to piedzīvo" aprakstos par to, kā ir tikt sabombardētam, sīki izgaršojot detaļas, pastāstītos pilnīgi neizteiksmīgā balsī. Un tā, vairs ilgāk nevelkot garumā, viņš sāk:

"Iedomājieties, ka stāvat rindā universālveikalā, teiksim, universālveikalā Vons uz Sansetas un Tahkicas stūra — bet teorētiski tas var būt jebkurš universālveikals jebkur — un esat pretīgā noskaņojumā, jo šurpceļā sastrīdējāties ar savu labāko draugu. Strīda cēlonis bija kāda ceļa zīme, uz kuras bija rakstīts: "Brieži turpmākās 2 jūdzes," un jūs sacījāt: "Ak, patiešām, vai viņi domā, ka mēs noticēsim, ka vēl ir palikuši brieži?", kas lika jūsu labākajam draugam, kurš sēdēja jums blakus priekšā, pārlūkodams mūzikas kasešu kasti, sasliet stāvus kāju pirkstus savos sporta apavos. Un jūs jutāt, ka esat

TEV JĀIZVĒLAS SĀPĒM GARLAICĪBU

pateicis kaut ko trāpīgu, un tas bija jautri, un gājāt vel tālāk: "Starp citu," jūs sacījāt, "mūsdienās vairs neredz tik daudz putnu kā kādreiz, vai ne? Un, vai zini, ko es nesen dzirdēju? Ka pie Kārību jūras vairs nav palicis neviena gliemežvāka, jo visus paņēmuši tūristi. Un, vai neesi kādreiz, lidojot mājās no Eiropas, atrodoties piecas jūdzes virs Grenlandes, domājis, ka fotoaparātu, skotu viskija un cigarešu pirkšana augšā, atklātā kosmosā, ir tāda kā — nezinu — ačgārna7 ."

Tad jūsu draugs eksplodēja, nosaukdams jūs par īstu mūdzi, un teica: "Kāpēc tev, pie velna, visu laiku jābūt tādam pesimistam? Vai tad pilnīgi visā jāsaskata kaut kas nomācošs?"

 Jūs atbildējāt: "Pesimists? Moi7. Man liekas, precīzāk būs sacīt — reālists. Tu gribi teikt, ka varam nobraukt visu ceļu šurp no Losandželosas, pa ceļam redzot varbūt kādas desmittūkstoš kvadrātjūdzes ar lielveikaliem, un tev varbūt nav itin ne vismazītiņākās nojausmas, ka kaut kas kaut kur ir sagājis ļoti, ļoti šķērsām?"

Viss šis strīds, protams, ne pie kā nenoved. Tādi strīdi nekad ne pie kā nenoved, un jūs varbūt apvaino vecmodīgā pesimismā. Gala rezultāts ir tāds, ka jūs viens stāvat rindā pie Vons veikala kases numur trīs ar kāršrozēm un briketēm vakara bārbekjū, jūsu vēders ir sarāvies un skābes pilns aiz skro-bes, un jūsu labākais draugs sēž ārā, mašīnā, uzsvērti izvairoties no jums un klausoties bigbenda mūziku no AM radiostacijas, kas raida slidotavu mūziku no Katīdralsitijas lejā, ielejā.

IZDZĪVOTĀJISMS— tendence iztĒloties, kĀdu baudu CILVĒKS GŪS, PĒDĒJAIS PALICIS DZĪVS UZ ZEMES: "Es UZBRAUKTU AUGŠA AR HELIKOPTERU UN MESTU MIKROVIĻŅU KRĀSNIS LEJĀ UZ TAKOBELU."

Platoniskā ēna — bezseksa draudzība ar pretējā dzimuma pārstāvi. X PAAUDZE 85

Bet daļu no jums tomēr pievelk jums priekša rinda stāvošā, tuklā (pēc jebkuriem standartiem) vīra iepirkšanās ratiņu saturs. Tētīt, viņam tur ir pa druskai no visa kā! Diētiskā kola lielās plastmasas pudelēs, mikroviļņu krāsnīs gatavojamu kūku mīklas maisījums ar vaniļas aromātu, kam pievienotas cepamās veidnes (desmit minūtes ērtību; desmit miljoni gadu Piekrastes rajona pašvaldības atkritumu izgāztuvē) un galoniem, spageti mērces pudelēs… pag', ja viņa ģimene ievēro tādu diētu, viņi noteikti cieš no briesmīgiem aizcietējumiem, un, klau, vai tas uz viņa kakla nav palielināts vairogdziedzeris7. "Tētīt, piens tagad ir tik zemā cenā," jūs nosakāt pie sevis, ievērojot cenas birku uz kādas no viņa pudelēm. Jūs saožat košļājamās gumijas statīva saldo ķiršu smaržu un nelasītus žurnālus — lētus un vilinošus.

Bet pēkšņi noraustās elektrība.

Gaismas kļūst spilgtākas, tad atkal parastas, blāvas, tad izdziest. Nākamā pārtrūkst fona mūzika, kam seko pieaugoša skaļuma sarunu troksnis, līdzīgi kā kinoteātrī, kad pārtrūkst filma. Ļaudis jau dodas uz septīto eju, lai paķertu sveces.

Pie izejas kāda vecāka pircēja īgni mēģina izgrūst savus ratiņus caur automātiskajām durvīm, kuras neveras. Kāds no darbiniekiem cenšas paskaidrot, ka nav strāvas. Jūs redzat, kā pa otrām durvīm, kuras palikušas vaļā tajās iesprūdušu iepirkumu ratiņu dēļ, ienāk jūsu labākais draugs. "Radio apklusa, " paziņo jūsu draugs, un, skat — pa fasādes logiem jūs redzat desmitiem lidmašīnu sliežu izzūdam virzienā uz Tventīnainpalmsas Jūras spēku bāzi, kura atrodas tālāk ielejā, — notiek kaut kas liels.

Garīgais epicentrs— vieta, kur cilvēks sevi iztēlojas atombumbas NOMEŠANAS BRĪDĪ; BIEŽI LIELVEIKALS.

Tad sāk kaukt sirēnas — ļaunāka skaņa pasaule, skaņa, no kuras esat baidījies visu mūžu. Te nu tas ir: elles muzikālais pavadījums — gaudojošs, pieaugošs, krītošs un nereāls — tas sagrauj un sajauc gan laiku, gan telpu, kā izbijušam smēķētājam naktī sabrūk laiks un telpa, kad viņš ar šausmām sapņo, ka attapies smēķējam. Taču šeit izbijušais smēķētājs pamostas un ierauga sev rokā degošu cigareti, un šausmas ir pilnīgas.

Skaļrunī dzirdams veikala vadītājs, kurš aicina pircējus mierīgi izklīst, bet neviens par to daudz neliekas zinis. Ratiņi paliek ejās, un ķermeņi bēg, stiepdami un ārā uz ietves mezdami zemē pievāktus rostbifus un Evian minerālūdens pudeles. Autostāvvieta šobrīd ir apmēram tikpat civilizēta kā izpriecu parka buferauto laukums.

Bet resnais vīrs paliek, tāpat kā kasiere, kura ir šķip-snaini blonda, ar kaulainu lauķes degunu un caurspīdīgu, baltu ādu. Viņi, jūsu labākais draugs un jūs paliekat sastinguši, mēmi, un jūsu prāti kļūst par NORAD pasaules mitoloģisko karti ar fona apgaismojumu — cik klišejiski! Un uz tās redzamas raķešu trasējošās trajektorijas, kas zaglīgi, nepielūdzami pārlido Bafina salu, Aleutu salas, Labradoru, Azoru salas, Augšezeru, Karalienes Šarlotes salas, Pjūita zundu, Menas štatu… Tagad atlikuši tikai mirkļi, vai ne?

"Vienmēr esmu sev solījis," saka resnais vīrs tik normālā balsī, ka izrauj jūs pārējos no domām, "ka, šim mirklim pienākot, es izturēšos ar zināmu cieņu neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks būs atlicis, tāpēc, jaunkundz," viņš saka, pievērsdamies tieši pārdevējai, "es, lūdzu, gribētu samaksāt par saviem pirkumiem." Pārdevēja, kurai nav citas izvēles, pieņem viņa naudu.

Tad nāk Uzliesmojums.

"Gulieties!" jūs saucat, bet viņi turpina savu darījumu — kā stirnas, ko apžilbinājušas automašīnas ugunis. "Nav laika!" Bet jūsu brīdinājums paliek neievērots.

Un tad, tieši pirms tam, kad fasādes logi kļūst par sa-krokotu, sašķidrinātu, implodējošu sienu — peldbaseina virsma, kādam ienirstot no liela augstuma, raugoties no apakšas,

un tieši pirms jūs apber košļājamās gumijas un žurnālu krusa,

un tieši pirms tam, kad resnais vīrs tiek pacelts gaisā, kur palēninātā kustībā paliek karājamies un uzliesmo, kamēr šķidrumā pārvērtušies griesti paceļas un izlīst uz āru,

tieši pirms tā visa jūsu labākais draugs pastiepj kaklu, noliecas uz to pusi, kur guļat jūs, noskūpsta jūs uz lūpām un pēc tam saka jums: "Tā. Vienmēr esmu gribējis to izdarīt."

Un tas ir viss. Ar klusu karsta vēja brāzmu, kas līdzinās triljonam atvērtu krāšņu durvju un ko esat iedomājies kopš sešu gadu vecuma, viss ir beidzies: tā kā biedējoši, tā kā seksīgi un nožēlas pilni. Gluži kā dzīvē, vai jums tā nešķiet?"

OTRĀ DALA ARĪ JAUNZĒLANDEI UZMET ATOMBUMBU

Pirms piecām dienam — nākamajā diena pēc mūsu piknika — Dags pazuda. Citādi nedēļa pagājusi kā parasti, mēs ar Klēru esam rāvusies pa saviem McDarbiem — es jaucu dzērienus Lany's bārā un pieskatīju vasarnīcas (es maksāju zemāku īri apmaiņā pret nelielu apsardzes darbu) un Klēra mēģināja iesmērēt vecenēm makus par piectūkstoš dolāriem.

Mēs protams, domājam, kur Dags palicis, bet pārāk norūpējušies neesam. Viņš acīm redzami ir vienkārši kaut kur aizdagojies, iespējams, šķērsojis robežu Meksikali un devies rakstīt heroiskas kuplejas starp milzu saguaro kaktusiem, vai varbūt viņš ir Losandželosā, kur apgūst datordizaina sistēmas vai uzņem melnbaltu super-8 filmu. Īsi, radoši izvirdumi, kas ļauj viņam izciest īsta darba garlaicību.

Un tam nav nekādas vainas.

Taču man būtu gribējies, lai viņš iepriekš dod kādu brīdinājumu, lai man nebūtu darbā jāraujas pušu, lai glābtu viņa ādu. Viņš zina, ka misters Makarturs, bāra īpašnieks un mūsu priekšnieks, piedos viņam jebkurus grēkus. Viņš aši izspers kādu joku, un viņa prombūtne tiks aizmirsta. Kā pagājušo reizi:

"Nekad vairs, mister M. Starp citu, cik lezbiešu vajadzīgs, lai ieskrūvētu spuldzīti?"

Misters Makarturs saviebjas. "Dagmar, šššl Dieva dēļ, nevajag kaitināt klientus!" Noteiktos nedēļas vakaros starp Lany's viesiem ir arī ķebļu svaidīšanas entuziasti. Lai arī kautiņi bārā ienes zināmu krāsainību, tie tikai palielina mistera Makartura apdrošināšanas iemaksas. Man gan nav gadījies redzēt, ka Larry's notiktu kāds kautiņš. Misteram M. vienkārši ir paranoja.

"Trīs — viena ieskrūvē spuldzīti, un divas uzņem par to dokumentālu filmu."

Piespiesti smiekli; man šķiet, ka viņš neuztvēra. "Dagmar, tev ļoti labi iznāk, bet, lūdzu, nevajag apvainot dāmas."

"Bet mister Makartur," saka Dags, atkārtojot savu personisko piedziedājumu, "es pats esmu lezbiete. Tikai gadījuma pēc esmu iesprostots vīrieša ķermenī."

Tas, protams, ir par daudz misteram M., citas ēras produktam, depresijas bērnam un krietnas sērkociņu kastīšu kolekcijas īpašniekam no Vaikiki, Bokaratonas un Gatvikas lidostas; misteram Makarturam, kurš kopā ar sievu izgriež atlaižu kuponus, iepērkas vairumā, un neizprot, kāpēc lidmašīnās pirms maltītēm tiek pasniegti mitri, mikroviļņu krāsnīs uzsildīti frotē dvielīši. Dags reiz mēģināja izskaidrot misteram M. "frotē dvielīšu koncepciju": "Kārtējais mārketinga nodaļas sagudrotais gājiens, vai zināt, — lai peoni var noslaucīt no pirkstiem trilleru un romantisko romānu tinti, pirms ķeras klāt ēdamajam. TRes plātīgi. Satriec lauķus." Taču Dags, lai kā arī centās, tikpat labi būtu varējis runāt ar kaķi. Šķiet, ka mūsu vecāku paaudzei nav ne spēju, ne intereses izprast, kā tirgotāji viņus izmanto. Viņi ņem iepirkšanos par pilnu.

Bet dzīve turpinās.

Kur tu esi, Dag?

Dags ir atradies! Viņš ir (padoma tikai) Skotizdžankše-nā, Nevadā, mazliet uz austrumiem no Mohaves tuksneša. Viņš zvanīja: "Tev te patiktu, Endij. Skotizdžankšena ir vieta, kur zinātnieki-atombumbu izgudrotāji, nezinādami, kur likties aiz bēdām par saviem izgudrojumiem, mēdza ierasties un aizliet acis savos forda limuzīnos, ar kuriem viņi pēcāk avarēja un sadega aizās; pēc tam atnāca mazie tuksneša dzīvnieciņi un viņus apēda. Cik garšīgi. Cik bibliski. man patīk tuksneša taisnīgums."

"Mūdzis tāds! Man bija jāstrādā dubultmaiņa, jo tu aizbrauci un neko nepateici."

"Man bija jātiek projām, Endij. Piedod, ja iegrūdu tevi ķezā."

"Dag, ko tu, pie velna, dari Nevadā?"

"Tu to nesaprastu."

"Pārbaudi mani." "Nezinu…"

"Tad iztaisi no tā stāstu. No kurienes tu zvani?" "No maksas telefona kādā ēstuvē. Es izmantoju mistera M. zvanu karti. Viņam nekas nebūs pretī."

"Tu patiešām spekulē ar tā vīra labvēlību, Dag. Tev neizdosies mūžīgi izbraukt uz savu šarmu."

"Vai esmu piezvanījis uz konsultāciju līniju? Un tu gribi dzirdēt manu stāstu vai ne?"

Protams, gribu. "Labi, esmu jau aizvēries. Rauj vaļā."

Fonā es saklausu degvielas uzpildes stacijas šķindas un žvīkstošu vēju, ko dzird pat telpās. Nevadās nejaukā

VlENATNĪBAS KULTS - nepiecieŠamĪba pĒc autonomijas par KATRU

CENU, BIEŽI UPURĒJOT ILGLAICĪGAS ATTIECĪBAS. TO BIEŽI IZRAISA PĀRLIEKU AUGSTAS PRASĪBAS PRET CITIEM.

pamestība jau uzdzen man vientulību; es savelku augšup krekla apkaklīti, lai nomāktu drebuļus.

Daga ceļmalas ēstuve, bez šaubām, smird kā sastāvējies bāra paklājs. Neglīti cilvēki ar vienpadsmit pirkstiem spēlē pie letē iebūvētiem datorspēļu automātiem un ēd taukainus gaļas blakusproduktus, kas bagātīgi pārkaisīti garšvielām priecīgās krāsās. Tur ir auksta, mitra migla, kas smird pēc lēta grīdas mazgāšanas līdzekļa, suņiem — jaukteņiem, cigaretēm, kartupeļu biezputras un neveiksmēm. Un pastāvīgie apmeklētāji blenž uz Dagu, redzot, kā viņš šķobās un romantiski nomirst telefona automātā ar saviem traģiskajiem stāstiem, un, raugoties uz viņa netīro balto kreklu, greizi sametušos kaklasaiti un trīcošo cigareti, droši vien gudro, vai jebkurā brīdī pa durvīm nevarētu iegāzties šerifa organizēts robustu pilsoņu — mormoņu bariņš tīros uzvalkos, sasiet viņu ar garu, baltu laso un ar varu aizvest atpakaļ pāri Jūtas štata robežai.

"Stāsts ir tāds, Endij, un es centīšos ātri tikt galā, te tas ir: reiz bija jauns cilvēks, kurš dzīvoja Palmspringsā un nebāza degunu citu darīšanās. Sauksim viņu par Otisu. Otiss pārvācās uz Palmspringsu, jo bija pētījis laika apstākļu tabulas un zināja, ka šī vieta saņem smieklīgi mazu nokrišņu daudzumu. Tādējādi viņš zināja: ja Losandželosas pilsētu kalna otrā pusē kādreiz apbērtu kodolraķešu trieciens, vēju virzieni gandrīz pilnībā pasargātu viņa plaušas no indīgajiem nokrišņiem. Palmspringsā bija viņa personiskā Jaunzēlande — viņa patvērums. Gluži kā pārsteidzoši daudzi citi cilvēki, Otiss daudz domāja par Jaunzēlandi un Atombumbu.

Kādu dienu Otiss pa pastu saņēma kartīti no sena drauga, kurš tagad dzīvoja Ņūmeksikā, divu dienu brauciena attālumā.

Ļaunais slavenību prieks — patīkams satraukums, ko gūst,

RUNĀJOT PAR PLAŠI PAZĪSTAMU CILVĒKU NĀVI.

Un tas, kas Otisu šajā kartīte ieinteresēja, bija fotogrāfija tas priekšpusē — sešdesmito gadu attēls, kurā redzams atombumbas izmēģinājuma sprādziens dienas laikā tuksnesī, uzņemts no lidmašīnas.

Pastkarte lika Otisam iegrimt pārdomās.

Kaut kas šajā attēlā viņu satrauca, bet viņš nevarēja izdomāt, kas īsti.

Tad Otiss izdomāja — mērogs nebija pareizs, sēņveida mākonis bija pārāk mazs. Otisam vienmēr bija licies, ka atomsēnes mākoņi aizņem visas debesis, bet šī eksplozija taču bija mazītiņa signālraķete, kas pazuda starp ielejām un kalnu grēdām, kurās tika uzspridzināta.

Otisu pārņēma panika.

"Varbūt," viņš sevī domāja, "esmu pavadījis visu savu dzīvi, uztraukdamies par mazītiņām plaukšķenēm, kas padarītas par briesmoņiem mūsu prātos un televīzijā. Vai visu šo laiku es būtu varējis kļūdīties7. Varbūt es varu atbrīvoties no Atombumbas bailēm…"

Otisu pārņēma satraukums. Viņš saprata, ka viņam nav citas izvēles kā vien aši ielēkt mašīnā un veikt tālākus pētījumus — apmeklēt īstus izmēģinājumu poligonus un iespēju robežās noskaidrot eksplozijas apmērus. Tā nu viņš veica braucienu pa maršrutu, ko nosauca par Atomceļu — dienvidu

MĒS UZVEDAMIES KA KUKAINI

Nevada, dienvidrietumu Juta, tad likums lejup uz Alamo-gordo un Laskrusesas poligoniem Ņūmeksikā.

Pirmajā vakarā Otiss nonāca Lasvegasā. Viņš būtu varējis apzvērēt, ka tur redzēja Džilu Sentdžonu kliedzam uz savu kanēļkrāsas parūku, kura peldēja strūklakā. Un viņš, iespējams, redzēja Semiju Deivisu jaunāko piedāvājam viņai trauku ar riekstiem kā mierinājumu. Un, kad viņš vilcinājās nosaukt likmi pie blekdžeka galda, čalis viņam blakus nošņāca: "Klau, čomiņ (viņu patiesi nosauca par "čomiņu" — viņš bija debesīs), Vegasa nav uzcelta uz vinnētājiem!" Otiss pasvieda vīram spēļu žetonu viena dolāra vērtībā.

Nākamajā rītā Otiss uz šosejas redzēja milzīgus transportierus ar astoņpadsmit riteņiem, kas bija notēmēti uz Mastangu, īliju un Suzanvilu, bruņotus ar šaujamieročiem, formas tērpiem un miesu, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau bija Jutā, kur apmeklēja kādas Džona Veina filmas uzņemšanas laukumu — vairāk nekā puse cilvēku, kas bija iesaistīti filmas uzņemšanā, nomira no vēža. Saprotams, Otisa brauciens bija aizraujošs — aizraujošs, taču vientuļš.

Es aiztaupīšu Otisa ceļojuma pārējās daļas aprakstu, bet tu saproti, par ko ir runa. Galvenais, pēc pāris dienām Otiss atrada sabombardētās Mēness ainavas Ņūmeksikā, ko bija meklējis, un pēc rūpīgas apskates saprata, ka viņa sajūtas pirms dažām dienām bijušas pareizas — jā, atomsēņu mākoņi patiešām ir daudz mazāki, nekā mēs tos iztēlojamiessavā prātā. Un šis secinājums sniedza viņam drošības sajūtu, apklusināja vieglās, čukstošās atombumbu balsis, kas

Ķeizara jaunais veikals— izplatīts uzskats, ka lielveikali pastāv tikai no iekšpuses un ka ārpuses tiem nav. šī jēdziena

IZRAISĪTĀ VIZUĀLĀ NETICĪBA ĻAUJ PIRCĒJIEM IZLIKTIES, KA MILZĪGIE CEMENTA BLOKI, KAS IESPRAUKUŠIES VIŅU APZIŅĀ, FAKTISKI NEEKSISTĒ.

pastāvīgi bija runājušas viņa zemapziņa kopš bērnudārza laikiem. Galu galā nebija ne par ko jāuztraucas."

"Tad jau tava stāsta beigas ir laimīgas?"

"Ne gluži, Endij. Redzi, Otisa mieram bija īss mūžs — drīz pēc tam viņu pārņēma biedējoša atskārta, kuru izraisīja (padomā tik!) lielveikali. Tas notika šādi: dodoties mājās uz Kaliforniju pa Interstate 10 šoseju, viņš brauca garām kādam lielveikalam pie Fīniksas. Viņš laiski domāja par lielveikalu milzīgajām, augstprātīgajām bloku arhitektūras formām un par to, kā tās ir tikpat neiederīgas ainavā kā atomreaktoru dzesēšanas torņi. Tad viņš brauca garām jaunam japiju māju ciematam — vienam no šiem jaunajiem, savādajiem ciematiem ar simtiem blokveida tikpat bezgaumīgām, cik milzīgām koraļļu rozā mājām, kuras atradās ne vairāk kā collas attālumā cita no citas un kādas trīs pēdas no šosejas. Un Otiss sāka prātot: "Pag'! Tās taču nemaz nav mājas, tie ir maskēti lielveikali."

Otiss izvērsa saistību ar lielveikaliem — virtuves kļuva par Pārtikas nodaļu, dzīvojamās istabas — par Izpriecu centru, vannas istabas — par Ūdens parku. Otiss sacīja sev: "Ak Dievs, kas notiek šo cilvēku galvās — vai viņi iepērkas2 ."

Viņš saprata, ka prātā ienākusi aktuāla un biedējoša doma; viņam bija jāaptur mašīna ceļmalā, lai pārdomātu, kamēr pārējie auto cirtās garām pa šoseju.

Un tad viņam zuda arī tikko iegūtā drošības sajūta. "Ja cilvēki spēj domās pārvērst savas mājas lielveikalos," viņš domāja, "tad šie paši cilvēki spēj arī domās pielīdzināt atombumbas parastajām bumbām."

Šo domu viņš apvienoja ar savu jauno novērojumu par atomsēnēm: "Un, tiklīdz šie cilvēki ieraudzīs jauno, mazāko, draudzīgāko sprādziena lielumu, pārvērtības process kļūs neatgriezenisks. Zudīs jebkura piesardzība. Nepagūsi ne attapties,

kad atombumbas jau būs brīva pārdošana — vai būs saņemamas par brīvu, pielaižot bāku ar benzīnu! Otisa pasaule atkal kļuva šausminoša."

"Vai viņš bija kaut ko lietojis?" vaicā Klēra.

"Tikai kafiju. Izklausījās, ka kādas deviņas tases. Spriganais, mazais puisis."

"Man liekas, viņš pārāk daudz domā par to, ka viņu var uzspert gaisā. Man liekas, ka viņam vajadzētu iemīlēties. Ja viņš drīz neiemīlēsies, ar viņu būs cauri."

"Iespējams. Viņš atgriezīsies rīt pēcpusdienā. Saka, ka atvedīšot mums abiem dāvanas."

"Ieknieb man!"

BRIESMONI EKSISTĒ

Dags ir tikko pārbraucis un izskatās pēc kaut ka, ko šuneļi atvilkuši no Katīdralsitijas izgāztuves. Viņa parasti rozīgie vaigi ir baložu pelēki, un kastaņbrūnie mati ir traki sajukuši kā masu slepkavām, kurš pabāž galvu no burgeru ēstuves un kliedz, ka nemūžam nepadosies. To visu mēs redzam tai pašā brīdī, kad viņš ienāk pa durvīm: viņš ir briesmīgi uzvilkts un nav gulējis. Esmu norūpējies, un pēc tā, kā Klēra nervozi groza pirkstos cigareti, es saprotu, ka arī viņa ir satraukušies. Tomēr Dags izskatās priecīgs, un kas gan vēl vairāk vajadzīgs, bet kāpēc viņa prieks izskatās tik, tik — aizdomīgs?

Liekas, es zinu, kāpēc.

Esmu redzējis šo prieka paveidu jau agrāk. Tas ir no tās pašas neiegrožota atvieglojuma un nomāktas ķiķināšanas sugas, ko esmu redzējis to draugu sejās, kas atgriezušies pēc pusgada Eiropā, — sejas, kurās redzams atvieglojums par iespēju no jauna ļauties lielām automašīnām, pūkainiem, baltiem dvieļiem un Kalifornijas ražojumiem, taču sejas, kurās arī briest neizbēgamā, pa pusei klīniskā "ko lai es iesāku ar savu dzīvi?" depresija, kas gandrīz vienmēr seko svētceļojumam uz Eiropu tikpat droši kā grāmatas nobeigums.

Ak vai.

Taču Dags jau ir pārdzīvojis savu divdesmito gadu vidus lielo krīzi, un šīs lietas, paldies Dievam, notiek tikai vienreiz. Tā ka viņš laikam tikai pārāk ilgas dienas bijis viens — no nerunāšanas ar cilvēkiem var sajukt prātā. Tas patiešam tā ir. īpaši Nevadā.

"Čau, jautrīši! Dāvaniņas visiem!" Dags mums uzsauc, iegrīļodamies pa durvīm, ienesot papīra laupījuma maisu pār Klēras slieksni, uz mirkli apstādamies, lai izokšķerētu Klēras pastu uz gaiteņa galda un dotu mums ar Klēru sekundes daļu, kurā mēs apmaināmies zīmīgiem, paceltu uzacu skatieniem (mēs sēžam uz viņas dīvāniņiem, spēlēdami skrablu), un pietiekami laika, lai viņa pagūtu man iečukstēt: "Dari kaut ko!"

"Čau, saldumiņ," pēc tam saka Klēra, aizklakšķinādama pa dēļu grīdu korķa platformenēs, ko papildina mēļš torea-dora kombinezons ar mirdzošām bikšu starām. "Es tev par godu apģērbos kā Rīno mājsaimniece. Es pat mēģināju izveidot augsto matu sakārtojumu, bet man izbeidzās laka. Tā nu tas savā ziņā izvērtās par nesakārtojamu. Vai iedzersi kaut ko?"

"Vodku ar apelsīnu sulu, ja varētu. Čau, Endij!"

"Čau, Dag," es saku, pieceldamies un iedams viņam garām, ārā pa parādes durvīm. "Iešu pačurāt. Klēras mazmājiņa izdod jocīgas skaņas. Tūlīt būšu atpakaļ. Vai iznāca garš brauciens ?"

"Divpadsmit stundas."

"Gan jau."

nabagohondriia— hipohondrija, kas rodas no veselības apdrošināšanas trūkuma.

Personiskais tabu— mazs dzīves likums, kas robežojas ar

MĀŅTICĪBU; ĻAUJ CILVĒKAM TIKT GALĀ AR IKDIENAS DZĪVI, NEEKSISTĒJOT KULTURĀLĀM VAI RELIĢISKĀM UZSKATU SISTĒMĀM.

Ticis savā tīrajā, bet nekārtīgajā vasarnīca pagalma otrā pusē, es parakņājos vannas istabas skapīša apakšējā atvilknē un atrodu pēc receptes pirktu pudelīti, kas palikusi no tā manas dzīves posma pirms gada vai diviem, kad niekojos ar nomierinošiem līdzekļiem. Es izvelku no pudelītes piecas oranžas 0,5 miligramu Xanax trankvilizatoru tabletītes, nogaidu pačurāšanai atbilstošu laika sprīdi un eju atpakaļ uz Klēras māju, kur tās saberžu viņas garšvielu piestiņā un ieberu iegūto pulveri Daga vodkā ar apelsīnu sulu. "Nu, Dag, tu gan šobrīd izskaties pēc žurku midzeņa, bet lai nu būtu — uz tavu veselību!" Mēs saskandinām (es dzeru burbuļūdeni) un, noraudzījies, kā viņš izmet savu dzērienu, es ar elektrisku vainas triecienu pakausī saprotu, ka esmu iedevis viņam pārāk lielu devu — tagad viņš nevis mazliet atslābs (kā bija paredzēts), bet gan pēc apmēram piecpadsmit minūtēm pārvērtīsies par mēbeli. Klērai to labāk vispār neteikt.

"Dagmar, lūdzu, manu dāvanu," saka Klēra, un viņas balss ir samākslota un un sintētiski mundra, mēģinot kompensēt savas rūpes par Daga stāvokli, kas varētu draudēt ar nepatikšanām.

PUSOTRU REIZI LIETOJAMAS ZVIEDRU MĒBELES

"Visam savs laiks, mazie laimesbērni," saka Dags, aizstreipuļodams pie sava sēdekļa, "visam savs laiks. Es gribu mirkli nomierināties." Mēs iemalkojam, vērodami Klēras midzeni. "Klēra, tava māja ir nevainojami tīra un apburoša, kā vienmēr."

"Vai, paldies, Dag!" Klērai liekas, ka Dags ironizē, bet patiesībā mēs ar Dagu vienmēr esam apbrīnojuši Klēras gaumi — viņas vasarnīca iekārtojuma ziņā ir kvantu pārejas tālu priekšā mūsējām, apgādāta ar kaudzēm ģimenes laupījuma, kas ierauts starp viņas tēva un mātes bagātīgo šķiršanos reizēm Brentvudā.

Klēra ir gatava uz nezin ko, lai tiktu pie iekārotajiem priekšmetiem. ("Manam dzīvoklim jābūt perfektam.") Piemēram, viņa noņēma grīdas segumu un atklāja cietkoksnes pamatu, ko pati ar rokām apstrādāja, nokrāsoja un nobārstīja ar persiešu un meksikāņu grīdsegām. Antīki sudraba kausi un vāzes (Orindžkatrijas sīkumtirgus) atdusas pie sienām, kuras klāj audums. Āra krēsliem līdzīgi Adirondack krēsli no Japānas sarkankoka ar Provansas materiāla spilveniem, kas apdrukāti, izmatojot koka formu.

Arhitektoniskie gremošanas traucējumi— apsēstībai līdzīga nepieciešamība dzīvot "stilīgā" arhitektoniskā vidē. bIeži saistīta ar tādiem fetiša priekšmetiem kā melnbaltas ierāmētas mākslas fotogrāfijas (iecienītā autore daiana ārbusa); primitīvas priežkoka mēbeles; nespodri melnas elektronikas preces, kā televizori, stereo-aparatūra un telefoni; blāvi, pa visu telpu izvietoti apgaismes ķermeņi; lampa, krēsls vai galds, kas atsaucas uz piecdesmitajiem gadiem; griezti ziedi ar sarežģītiem nosaukumiem.

Japāņu minimālisms— visbiežāk piedāvātā telpu dizaina estētika, KO IZMANTO PA KARJERAS KĀPNĒM LĒKĀJOŠI JAUNI CILVĒKI.

Klēras mājoklis ir jauks, taču tajā ir viens patiešām traucējošs materiālās kultūras piemineklis — kaudzēm ragu, to ir dučiem, tie guļ, saķērušies trauslā, kalciju izdalošā mudžeklī istabā blakus virtuvei — telpā, kurai tehniski patiešām būtu bijis jābūt ēdamistabai, nevis kapenēm, kas līdz nāvei pārbiedē meistarus, kuri ieradušies kaut ko salabot.

Apsēstība ar ragu kolekcionēšanu sākās pirms vairākiem mēnešiem, kad Klēra "atbrīvoja" kādus aļņa ragus uz paliktņa no tuvējās garāžas izpārdošanas. Pēc pāris dienām viņa darīja zināmu mums ar Dagu, ka izpildījusi nelielu ceremoniju, lai nomocītā, vajātā dzīvnieka dvēsele varētu nonākt debesīs. Viņa negribēja mums stāstīt, kāda bijusi šī ceremonija.

Drīz atbrīvošanas process izvērtās par nelielu apsēstību. Tagad Klēra glābj ragus, ievietodama avīzē Desert Sun sludinājumus, kuros rakstīts: "Vietējai māksliniecei projekta vajadzībām nepieciešami ragi. Lūdzu zvanīt 323…" Deviņas reizes no desmit uz sludinājumu atsaucas sieviete vārdā Verna ar rullīšiem matos, kas košļā nikotīna gumiju un saka Klērai: "Tu, dārgumiņ neizskaties pēc tipiskas ziloņkaula grebējas, bet vecais ir pagalam, tā ka savāc vien tos draņķus. Man tie tā kā tā vienmēr riebušies."

"Nu, Dag," es saku, sniegdamies pēc papīra turzām, "kotu man atvedi?"

"Rokas nost no preces, lūdzu!" Dags atcērt un aši piemetina: "Pacietību. Lūdzu." Tad viņš iebāž roku turzā un ātri man kaut ko pasniedz, pirms es pagūstu ievērot, kas tas ir. " Un cadeau pour toi."

Tā ir saritināta antīka kreļļu josta, uz kuras ar krellēm rakstīts "Lielais Kanjons".

"Dag! Tā ir lieliska! Pilnīgi četrdesmitie gadi."

"Man jau likās, ka tev patiks. Un nu mademoiselle…" Dags apcērtas apkārt un pasniedz kaut ko Klārai — Miracle Whip majonēzes burciņu bez etiķetes, kurā ir kaut kas zaļš. "Iespējams, visapburošākais priekšmets manā kolekcijā."

"Mile tendresses, Dag," saka Klēra, aplūkodama kaut ko, kas izskatās pēc olīvkrāsas šķīstošās kafijas graudiņiem, "bet kas tas ir? Zaļas smiltis?" Viņa parāda burciņu man, tad viegli to sakrata. "Es patiešām esmu apmulsusi. Vai tas ir nefrīts?"

"Nefrīts gan tas nav."

Man pār mugurkaulu noskan nepatīkamu drebuļu ma-rimbas partija. "Dag, vai tikai tas nav no Ņūmeksikas?"

"Labi minēts, Endij. Tad tu zini, kas tas ir?"

"Nojaušu."

"Ak tu mazais nerātni!"

"Vai jūs abi nevarētu izbeigt šo tipisko vīriešu padarīšanu un galu galā pateikt man, kas tas ir?" uzstājīgi saka Klēra. "Man vaigi sāp no smaidīšanas."

Es palūdzu Klērai uz mirkli apskatīt viņas dāvanu, un viņa pasniedz burciņu man, bet Dags cenšas man to izraut. Liekas, sāk iedarboties viņa kokteilis. "Radioaktīvs taču tas nav, vai ne, Dag?" es jautāju.

"Radioaktīvs!" iekliedzas Klēra, izbiedēdama Dagu. Burciņa viņam izkrīt un saplīst. Dažos mirkļos neskaitāmas zaļa stikla lodītes eksplodē kā niknu sirseņu spiets, salīzdamas visur — ripodamas pa grīdu, ieveldamās spraugās, dīvāna audumā, zemē pie vīģes koka — visur.

"Dag, kas tas par draņķi?! Satīri to! Aizvāc to no manas mājas!"

"Tas ir trini tīts," nomurmina Dags, vairāk nomākts nekā sarūgtināts, "tas nāk no Alamogordo, kur izmēģināja pirmo neitronbumbu. Karstums bija tāds, ka pārkausēja smiltis pavisam jauna vielā. Es nopirku pudeli dāmu apģērbu veikalā."

"Ak Dievs! Tas ir plutonijs! Tu ienesi manā mājā plu-toniju. Kāds gan tu esi icretīns! Tagad te ir atkritumu izgāztuve." Viņa ievelk elpu. "Es te nevaru vairs dzīvot! Man jāpārvācas! Mana perfektā mājiņa…. Es dzīvoju toksisko atkritumu izgāztuvē…" Klēra sāk drasēt pa virtuvi savās platformenēs, viņas bālā seja histērijā ir kļuvusi gluži sarkana, tomēr viņa nemēģina vainot Dagu, kurš strauji zaudē sajēgu par apkārt notiekošo.

Es muļķīgi cenšos tēlot saprāta balsi: "Paklausies, Klēra. Tas sprādziens bija pirms gandrīz piecdesmit gadiem. Tā viela tagad ir nekaitīga…"

"Tad ņem un izmet visu to nekaitīgumu miskastē, mister Viszini! Tu taču patiesībā netici visām tām runām par nekaitīgumu, ko? Kāds gan tu esi upuris, tu, pāli ar vistas smadzenēm — valdībai neviens netic! Šī viela ir nāve uz nākamajiem četrarpus miljardiem gadu."

Dags uz dīvāna, kur ir jau gandrīz aizmidzis, nomurmina: "Tu pārspīlē, Klērat Tās lodītes ir nostāvējušās. Tās ir tīras."

"Pat nemēģini ar mani runāt, tu, elles P. R. Franken-šteina briesmoni, kamēr neesi atindējis visu šo māju. Līdz tam brīdim es dzīvošu pie Endija. Ar labu nakti!"

Viņa izdrāžas pa durvīm kā aizbraucoša vilciena vagons, atstādama Dagu gandrīz bezsamaņā uz dīvāna, kur viņš ir nolemts drudžainiem, bāli zaļiem murgiem. Klērai varbūt rādīsies murgi, varbūt arī ne, bet, ja viņa kādreiz arī atgriezīsies šajā vasarnīcā, tad nemūžam vairs nespēs te pietiekami cieši gulēt.

Rīt pie Klēras ierodas Tobiass. Un drīz būs Ziemsvētku svinības kopā ar ģimeni Portlenda. Kāpēc gan ir tik neiespējami padarīt vienkāršāku manu dzīvi?

NEAPĒD SEVI

Notikumiem pārbagāta diena. Dags joprojām guļ aizmidzis uz Klēras dīvāna un nezina, cik ļoti viņai sariebis. Klēra tikmēr manā vannas istabā pucēdamās skaļi filosofē caur tvaikveidīgu, pēc Givenchy smaržojošu tumsu vesela kosmētikas un aksesuāru veikala satura ielenkumā, kuru man tika likts atgādāt no viņas mājas, kas izskatās pēc iztukšota bērna Helovīna maisa satura:

"Ikvienam dzīvē ir "aizgrābjošais svešinieks", Endij, kuram negribot ir savāda vara pār tevi. Varbūt tas ir puisis apgrieztās biksēs, kurš pļauj tavu mauriņu, vai sieviete, no kuras uzvēdī White Shoulders smaržas, kad viņa bibliotēkā apzīmogo tavu grāmatu, — ja tu pārnāktu mājās un atrastu atbildētājā ziņu, kurā šis svešinieks teiktu: "Pamet visu. Es tevi mīlu. Tūlīt brauc man līdzi uz Floridu," tu viņiem sekotu.

Tavējā ir blondā kasiere veikalā fensen's, vai ne? Tā tu man apmēram esi stāstījis. Daga svešiniece droši vien ir El-visa," (Elvisa ir laba Klēras draudzene), "un manējais nelaimīgā kārtā," viņa iznāk no vannas istabas, pieliekusi galvu uz vienu pusi, lai iespraustu auskaru, "ir Tobiass. Dzīve ir tik netaisna, Endij. Tā patiešām ir."

Tobiass ir Klēras neveiksmīga apsēstība no Ņujorkas, un šajā rītā viņš iebrauc no LAX lidostas. Viņš ir lecīgs tipiņš mūsu vecumā, no privātskolas, gluži kā Klēras brālis Alens, cēlies no kāda trula Austrumkrasta geto — Ņūrošelas? Šei-kerhaitsas? Derienas? Vestmauntas? Leikforestas? Kāda gan tam nozīme? Viņš strādā vienu no tāda tipa banku darbiem, kura nosaukumu viņš tev pasaka ballītē, bet tu jau esi to aizmirsis, pirms viņš vēl ir beidzis runāt. Viņam patīk lietot apnicīgu, korporatīvu jaunrunu. Viņam nešķiet muļķīgi vai nepatīkami apmeklēt tādus specializētos augstas klases restorānus ar samākslotiem nosaukumiem piederības locījumā kā McTuckey's vai O'Dooligan's. Viņš pārzina visas pušķīšiem rotātu mokasīntipa kurpju variācijas un nianses. ("Es nemūžam nevalkātu tādas kurpes kā tev, Endij. Pārlieku ikdienišķas.")

Nav nekāds pārsteigums, ka viņš ir kontroles maniaks un uzskata sevi par zinošu. Viņam patīk izmest jociņus par Aļaskas noasfaltēšanu un atombumbas uzmešanu Irānai. Runājot populāras dziesmas vārdiem, viņš ir lojāls pret Amerikas Banku. Viņš ir no kaut kā atteicies un sīkumains.

Bet Tobiass arī izskatās tik neparasti labi, ka varētu uzstāties cirkā, un man un Dagam skauž. Tobiass varētu

izraisīt satiksmes sastrēgumu, pusnaktī stāvot uz stūra pilsētas centrā. Normāla izskata vidusmēra čaļiem tas ir pārāk nomācoši. "Visu savu mūžu viņš varēs nestrādāt nevienu pašu dienu, ja negribēs," saka Dags. "Dzīve ir netaisna." To-biasam piemīt kaut kas tāds, ka cilvēkiem vienmēr pasprūk frāze "dzīve ir netaisna".

Viņi ar Klēru iepazinās pirms dažiem mēnešiem Bren-dona dzīvoklī Rietumholivudā. Viņiem trijatā bija jāiet noskatīties Wall of Voodoo koncertu, bet Tobiass ar Klēru aizgāja kur citur — uz Java kafejnīcu, kur Tobiass visu nakti runāja, bet Klēra visu nakti skatījās. Vēlāk Tobiass izsvieda Brendonu no viņa paša dzīvokļa. "No visa, ko Tobiass tovakar teica, es nedzirdēju ne vārda," saka Klēra. "Manis pēc viņš būtu varējis lasīt ēdienkarti no otra gala. Viņa profils, es tev saku, tas ir nāvējošs."

Viņi pavadīja šo nakti kopā, un nākamajā rītā Tobiass ievalsēja guļamistabā ar simt garkātainām rozēm un uzmodināja Klēru, maigi birdinādams tās vienu pēc otras viņai sejā. Kad viņa bija pilnībā atmodusies, viņš gāza uz viņas auguma asinskrāsas ziedlapiņu un kātu niagāras, un, kad Klēra to pastāstīja mums ar Dagu, pat mēs bijām spiesti atzīt, ka tas bijis brīnišķīgs žests no viņa puses.

"Tas laikam bija manas dzīves visromantiskākais brīdis," teica Klēra, "es domāju, vai var nomirt no rozēm? No

Maize un elektriskās ķēdes— elektroniskās ēras tendence uzskatīt partiju politiku par pārlieku vienkāršotu: vairs neatbilstošu, nenozīmīgu vai nederīgu modernajām sabiedrības problēmām un daudzos gadījumos — bīstamu.

Vēlētāja aizture— lai arī veltīgs, tomēr mēģinājums paust pretestību esošajai politiskajai sistēmai, vispār nebalsojot.

prieka? Lai nu ka, vēlāk tajā paša rīta mes braucam mašīna uz fermeru tirgu Fērfaksā, lai paēstu vēlas brokastis un atrisinātu krustvārdu mīklu L. A. Times, kamēr baloži un tūristi dzīvojas pa zaļumiem. Tad Lasenegas bulvārī es ieraudzīju to milzīgo finiera plāksni, uz kuras bija uzpūsti vārdi "100 rozes tikai par $9,95", un vienkārši nogrimu kā līķis, kas ietīts tērauda plāksnē un iemests Hudzonā. Tobiass savā sēdeklī sašļuka pavisam maziņš. Tad kļuva vēl sliktāk. Dega sarkanā gaisma, un tas vīrs no būdas pienāk pie mašīnas un saka kaut ko apmēram tādu: "Misters Tobiass! Mans labākais klients! Jūs gan esat laimīga, kundzīt, ka vienmēr saņemat no mistera Tobiasa tās puķes!" Kā varat iedomāties, pie brokastīm valdīja zināma nomāktība."

Labi, labi. Es te spēlēju vienos vārtos. Bet sadot Tobia-sam ir patīkami. Tas ir vienkārši. Man viņš iemieso visus tos manas paaudzes cilvēkus, kas izmantojuši visu labo sevī tikai tam, lai nopelnītu naudu, kas nodod savas balsis, lai gūtu īstermiņa labumu. Kuri ir svētlaimē, tikuši pie maitēdāju darbiem: kā mārketinga speciālisti, zemes spekulanti, juristi, kas iedzīvojas no citu nelaimēm, un biržas brokeri. Kas par pašapmierinātību. Viņi uzskatīja sevi par ērgļiem, kas būvē varenas ligzdas no ozola zariem un niedrēm, lai gan patiesībā vairāk līdzinājās tiem ērgļiem šeit Kalifornija, kas savijuši ligzdas no pamestu automašīnu daļu saišķiem, kas izskatās kā no sviestmaizēm nolasīti rožkāposti — sarūsējuši, resnajai zarnai līdzīgi trokšņa slāpētāji un izstaipītas ventilatoru gumijas — šoseju drazu mudžekļi no Santamonikas šosejas izbalējušās zāles meridiāniem: plastmasas āra krēsli,

EROTIZE INTELIĢENCI

Styrofoam termosu vāki un salauztas slēpes — leti, vulgāri, indīgi priekšmeti, kas vai nu sadalīsies pāris minūšu laikā, vai paliks būtībā nemainīgi, līdz mūsu galaktika kļūs par supernovu.

O, man neriebjas Tobiass. Un, dzirdot ārpusē piebraucam viņa mašīnu, es saprotu, ka redzu viņā kaut ko, par ko būtu varējis kļūt arī pats, kaut ko, par ko varam kļūt mēs visi, ja pietrūks modrības. Kaut ko trulu un pašapmierinātu, kas tirgojas ar savu masku, pildītu ar tādu niknumu un nicinājumu pret cilvēci, tādām prasībām, ka vienīgā barība, kas šādam radījumam atlikusi, ir viņa paša miesa. Viņš ir kā pasažieris slimnieku pilnā lidmašīnā, kura nogāžas augstu kalnos, un izdzīvojušie, neuzticēdamies cits cita orgāniem, uzkož paši savus apakšdelmus.

"Kendij, mīļumiņ!" mākslotā sirsnībā iebļaujas Tobiass, aizcirzdams manas tīklotās durvis, kad Klēras mājā nav atradis neko citu kā vien kaudzē sabrukušo Dagu. Es novaik-stos, izlikdamies, ka mani interesē TV Guide un nomurminādams "sveiki". Viņš ierauga žurnālu: "Sēnalu lasāmviela, ko? Man likās, ka esi intelektuālis."

"Savādi no tevis dzirdēt par sēnalu lasāmvielu, Tobias…"

"Kas ir?" viņš nobļaujas kā cilvēks ar Sony Walkman pilnā skaļumā, kam tiek pajautāts ceļš. Tobiass īsti nepievērš uzmanību objektiem, kas pilnībā nerotājas viņa saulītē.

armanisms— pēc džordžo armani — apsēstība ar viengabalaino un (vēl svarīgāk) kontrolēto itāliešu apģērbu ētosu. armanisms, tāpat kā japāņu minimālisms, liecina par dziļu iekšēju vajadzību pēc kontroles.

Vāja peldspēja— apjauta, ka biji labāks cilvēks, kad tev bija mazāk naudas.

X PAAUDZE 111

"Nekas, Tobias. Klēra ir vannas istaba," es piebilstu, norādīdams uz to pusi tieši mirklī, kad Klēra pagriežas ap stūri, čivinādama un likdama galvā mazas meitenes beretīti.

"Tobias!" viņa iesaucas un pieskrien viņam klāt, lai saņemtu vieglu skūpstu, taču Tobiass ir krietni apjucis, atrodot viņu tik intīmā atmosfērā pie manis un atsakās skūpstīties.

"Atvainojiet," viņš saka, "izskatās, ka esmu šeit ko iztraucējis." Mēs ar Klēru pārgriežam acis par faktu, ka Tobiass redz dzīvi kā ne sevišķi uzjautrinošu franču restorāna komēdiju, kas mērķēta tikai uz viņu. Klēra tomēr pasniedzas un viņu noskūpsta. {Viņš, protams, ir gara auguma.)

"Dags vakar vakarā manā mājā izgāza plutoniju. Viņi ar Endiju šodien to satīrīs, bet līdz tam brīdim esmu apmetusies šeit uz dīvāna. Nu, pēc tam, kad Dags attapsies. Viņš ir bezsamaņā uz mana dīvāna. Viņš pagājušonedēļ bija Ņū-meksikā."

"Man būtu vajadzējis iedomāties, ka viņš izdarīs kaut ko tik stulbu. Vai viņš būvēja bumbu?"

"Tas nebija plutonijs," es piebilstu, "bet gan trinitīts, tas ir nekaitīgs."

Tobiass to ignorē. "Un ko viņš īsti darīja tavā mājā?"

"Tobias, vai to domā, ka esmu tava tele7. Viņš ir mans draugs. Endijs ir mans draugs. Es šeit dzīvoju, vai atceries?"

Tobiass apķer viņu ap vidu — izskatās, ka viņam uznācis rotaļīgs noskaņojums. "Izskatās, ka vajadzēs pārzāģēt šo jauno dāmu tieši vidū pušu." Viņš pierauj viņas kājstarpi pie savējās, un man ir tāds kauns, ka neko nespēju pateikt. Vai cilvēki patiešām tā runā? "Ko, Kendij — izskatās, ka viņa kļūst lecīga. Ko tu saki — vai man viņu apbērnot?"

Klēras seja šajā mirklī liecina, ka viņa pārzina feministu runasveidu un dialektiku, bet nav spējīga piemeklēt atbilstošu citātu. Viņa faktiski ķiķina, saprazdama, ka šī ķiķināšana

kāda apskaidrotaka, ne tik hormonālā nākotnes brīdi tiks izmantota pret viņu.

Tobiass izvelk Klēru pa durvīm. "Es balsoju par to, ka mēs uz brīdi aizejam uz Daga māju. Kendij, pasaki savam draudziņam, lai pāris stundas mūs netraucē, ja sadomās piecelties. Čau!"

Durvis aizcertas vēlreiz, un, kā jau allaž ar pāriem, kuri nevar vien sagaidīt pārošanos, pieklājīgas atvadas izpaliek.

APĒD SAVUS VECĀKUS

Mes ar putekļu sūceju tīrām plutoniju no Klēras dzīvojamās istabas grīdas dēļiem. Plutonijs — tas ir mūsu jaunais hipiju kodētais nosaukums nelietīgajām, iespējams, radioaktīvajām trinitīta lodītēm.

"Pretīgās, sīkās ložņas," Dags izmet, bakstīdams ar putekļu sūcēja uzgali kādu grūti pieejamu koka iedobi, — labā garastāvoklī un jau krietni atjēdzies pēc divpadsmit stundām miega, dušas, greipfrūta no mistera Makartura koka aiz sētas — no koka, kuru mēs pagājušonedēļ palīdzējām apkarināt ar zilām Ziemassvētku lampiņām —, kā arī Dagmāra Belinghauzena slepenajām pretpaģiru zālēm (četras tailenola tabletes un remdena Campbell's cāļa buljona kārba). "Šīs lodītes visur salien kā tādas niknas lapsenes."

Es visu rītu runāju pa telefonu, organizēdams un noņemdamies ar manu gaidāmo braucienu uz Portlendu, lai satiktos ar ģimeni — braucienu, kas, kā saka Klēra un Dags, padarot mani slimu. "Neskumsti. Tev nav nada, par ko uztraukties. Paskaties uz mani. Es tikko padarīju kāda dzīvokli neapdzīvojamu uz nākamajiem četrarpus miljardiem gadu. Iedomājies, kāda vainas apziņa nomāc mani."

Dags faktiski pārspīlē attiecība uz plutoniju, bet viņam nācās noslēgt psihisku izlīgumu, un nu ir spiests izlikties, ka viņam nekas nav pret to, ka Klēra un Tobiass pārojas viņa guļamistabā, notraipa viņa palagus (Tobiass lielās, ka nelieto prezervatīvus), sajauc viņa pēc alfabēta sarindoto mūzikas kasešu kolekciju un izlaupa citrusaugļus no viņa Kelvinator ledusskapja. Tomēr Tobiasa tēma Dagu nodarbina: "Es viņam neuzticos. Kas viņam aiz ādas?"

"Aiz ādas?"

"Endrū, mosties. Ar viņa ārieni var dabūt jebkuru Ka-lifornijas štata lellīti ar kāju pirkstu šķirēju. Tas acīm redzami ir viņa stils. Bet viņš ņem un izvēlas Klēru, kura, lai kā mēs viņu mīlam, lai cik šika būtu, (un tas runā viņai tikai par labu) pēc Tobiasa mērauklām ir ne gluži veiksmīgs loms. Nu, Endij, Klēra lasa. Tu taču saproti, ko es domāju."

"Laikam gan."

"Viņš nav labs cilvēks, Endij, un viņš pat atbrauca pāri kalniem, lai viņu sastaptu. Un ti-kai ne-va-jag mēģināt man iestāstīt, ka tā kaut kādā ziņā ir mīlestība."

"Varbūt viņā ir kaut kas, ko mēs nesaskatām, Dag. Varbūt mums vienkārši vajadzētu viņam noticēt. Iedot viņam obligātās literatūras sarakstu, lai palīdzētu mainīties uz labo pusi…"

Ledains skatiens.

"Nedomāju vis, Endij. Viņš ir aizgājis pārāk tālu. Šādu tipu gadījumā var tikai mazināt kaitējumu. Klau, palīdzi man pacelt šo galdu."

Mēs pārvietojam mēbeles un atklājam jaunus plutonija apsēstus apgabalus. Atindēšanas ritms turpinās — slotas, lupatas un uzslaukāmie. Švīk, švāk, švīk.

Apjautājos, vai Dags šajos Ziemsvētkos apciemos savus visai atsvešinātos vecākus Toronto. "Pasaudzē mani, Endij.

šim jautritim būs kaktusu Ziemsvētki. Klau," viņš saka, mainīdams tēmu, "noķer to putekļu kamolu."

Es mainu sarunas tematu. "Man neliekas, ka mana māte īsti aptvertu ekoloģijas vai otrreizējās pārstrādes jēdzienu," es sāku stāstīt Dagam. "Pateicības dienā pirms diviem gadiem māte pēc pusdienām meta visus maltītes atkritumus lielā, bioloģiski nesadalāmā maisā. Es viņai aizrādīju, ka šis maiss nesadalās dabiskā ceļā un ka viņa varbūt varētu izmantot kādu no sadalāmajiem, kuri stāvēja plauktā. Viņa man saka: "Tev taisnība! Es aizmirsu, ka man tie ir!" un paķer vienu no labajiem maisiem. Tad viņa ņem visus atkritumus ar visu draņķīgo maisu un sabāž to visu jaunajā maisā. Viņas sejā atspoguļojās tik patiess lepnums, ka man pietrūka dūšas viņai pateikt, ka viņa visu pārpratuši. Luīze Palmera — planētas glābēja."

Es nometos uz vēsā, mīkstā dīvāna, kamēr Dags turpina tīrīšanu: "Tev vajadzētu redzēt manu vecāku māju, Dag. Tas ir kā muzejs, kurā var apskatīt, kā cilvēki dzīvojuši pirms piecpadsmit gadiem. Tur nekad nekas nemainās; nākotne viņus šausmina. Vai tev kādreiz ir gribējies aizdedzināt vecāku māju tikai tādēļ, lai izdabūtu viņus no rutīnas? Tikai tādēļ, lai viņu dzīvē iestātos kaut kādas pārmaiņas? Klēras vecāki vismaz palaikam šķiras. Tas piedod dzīvīgumu. Mājas

THE VIOLET ROADKILLS BIJA DAUDZlabĀki… KAD VĒL NEBIJA PĀRDEVUŠIES

līdzinās vienai no šim novecojošam Eiropas pilsētām, ka Bonnai vai Antverpenei, vai Vīnei, vai Cīrihei, kur nav jaunu cilvēku, un sajūta ir tāda, it kā tu atrastos dārgā uzgaidāmajā telpā."

"Endij, es neesmu īstais, kam tas būtu jāsaka, bet — paklau, tavi vecāki vienkārši kļūst veci. Ar veciem cilvēkiem tā notiek. Viņi saiet šreijā, kļūst garlaicīgi, zaudē asumu."

"Tie ir mani vecāki, Dag. Es viņus pārāk labi pazīstu, lai tam piekristu." Taču Dagam patiešām ir taisnība, un viņa trāpīgums liek man justies apkaunojoši sīkam. Es atvairu viņa piezīmi. Es pievēršos viņam: "Labs komentārs, ņemot vērā, ka to izsaka cilvēks, kura visa dzīves izjūta sākas un beidzas ar gadu, kad viņa vecāki apprecējās, it kā tas būtu pēdējais gads, kad pasaulē vēl varētu būt droša. No tāda, kurš ģērbjas kā General Motors autosalona pārdevējs no 1955. gada. Un, Dag, vai kādreiz esi pamanījis, ka tava māja drīzāk izskatās tā, it kā piederētu Eizenhauera ēras jaunlaulāto pārim no Alentaunas Pensilvānijas štatā, nevis eksistenciālis-tiskam gadsimta nogales pozētājam?"

"Vai tu esi beidzis?"

"Nē. Tev ir modernas dāņu mēbeles, tu lieto melnu telefonu ar ripu, tu augstu vērtē Britu enciklopēdiju. Nākotne tevi biedē ne mazāk kā manus vecākus."  Klusums.

"Varbūt tev ir taisnība, Endij, un varbūt tevi nomāc tas, ka Ziemsvētkos būs jābrauc uz mājām…"

"Beidz lasīt man morāli. Man no tā kļūst neērti."

Muzikālā matu skaldīšana — mūzikas un mūziķu iedalīšana patoloģiski sīkās kategoriiās: "the vlenna franks ir labs piemērs urbānā baltā ac1d folka rivaivalisma krustojumam ar ska. "

"Lai tā būtu. Bet ne dump pas uz moi, labi? Man ir pašam savi dēmoni, un man labāk patiktu, ja tu tos nepadarītu triviālus ar saviem psihiskajiem simt vienismiem. Mēs vienmēr pārāk daudz analizējam dzīvi. Tas mūs visus nobeigs.

Gribēju tev ieteikt pamācīties no mana brāļa Metjū, džinglu sacerētāja. Ikreiz, kad viņš piezvana vai aizsūta faksu savam aģentam, viņi kaulējas par to, kam jāapēd fakss — jānoraksta tas kā komercizdevums. Tad nu es tev ieteiktu darīt to pašu ar saviem vecākiem. Apēd viņus. Pieņem viņus kā kaut ko, kas bijis nepieciešams, lai tiktu līdz šejienei, un turpini dzīvot savu dzīvi. Noraksti viņus kā komercizdevumus. Tavi vecāki vismaz runā par Svarīgām Lietām. Es mēģinu runāt ar saviem vecākiem par lietām, kas man ir svarīgas, teiksim, par atomkara draudiem, un ir tā, it kā es runātu bratislāviski. Viņi pienācīgu brīdi iejūtīgi klausās, un, kad man pietrūkst elpas, apjautājas, kāpēc es dzīvojot tādā Dieva piemirstā nostūrī kā Mohave tuksnesis un kā sastāvot ar manu mīlas dzīvi. Parādi vecākiem vismazāko uzticību, un viņi to izmantos par sviru, lai atlauztu tevi vaļā un pārkārtotu tavu dzīvi tā, ka tai nav nekādas perspektīvas. Dažkārt man gribas vienkārši uzlaist viņiem asaru gāzi. Gribu viņiem pateikt, ka apskaužu viņu jaunību, kas bija tik tīra, tik brīva no sajūtas, ka nav nekādas nākotnes. Un es vēlos viņus piežmiegt par to, ka viņi jautri atdevuši mums pasauli, kas tik ļoti līdzinās novalkātai apakšveļai."

Simt vienisms— tieksme izķidāt, bieži līdz vissīkākajām detaļām, jebkuru dzīves aspektu, lietojot šim nolūkam pa pusei izprastu

POPULĀRO PSIHOLOĢIJU.

NOPIRKTI PIEDZĪVOJUMI NESKAITĀS

"Paskaties turp," saka Dags pēc paris stundām, apstādinādams mašīnu ielas malā un norādīdams uz vietējo Neredzīgo institūtu. "Vai nesaskati neko dīvainu?"

Sākumā es neko neiederīgu neievēroju, bet tad man ataust, ka Deseit Moderne stila ēka ir izrotāta ar milzīgiem kaktusu stumbriem, kurus klāj tādi dzeloņi kā piraņu zobi — glīti, bet nāvējoši asi kā bārdas naži; man prātā ienāk vīzijas par Var Side komiksu apaļīgajiem, mazajiem bērneļiem, kas, kaut kam tādam uzduroties, pārsprāgtu kā brokastu desiņas.

Ārā ir karsts. Mēs atgriežamies no Palmdezertas, uz kurieni bijām aizbraukuši noīrēt grīdas pulējamo mašīnu, un atceļā (lēnām) kratījāmies garām Betijas Fordas klīnikai un pēc tam — Eizenhauera ēkai, kur nomira misters Liberass.

''Pagaidi mirklīti, gribu sadabūt dažus no šiem ērkšķiem savai amuletu kolekcijai." Dags izvelk no atvērtā sīkumu nodalījuma (ciet to notur gumijas strēmelīte) plakanknaibles un aizspiežamu Zip-Loc plastmasas maisiņu. Tad viņš kā zaķis aizļinkā pār Remonroudas satiksmes elli.

Pēc divām stundām saule ir augstu, un grīdas pulējamā mašīna pagurusi stāv uz Klēras mājas grīdas flīzēm. Dags, Tobiass un es — mēs laiskojamies saulē demilitarizētajā zona pie nieres formas baseina, kurš atrodas vidu starp mūsu mājām. Klēra un viņas draudzene Elvisa stiprina sievišķīgās saites manā virtuvē, kur viņas dzer mazas kapučino tasītes un raksta ar krītiņiem uz manas melnās sienas.

Mēs, trīs čaļi pie peldbaseina, esam noslēguši pamieru, un Tobiasam par godu jāsaka, viņš ir mūs diezgan uzjautrinājis, stāstīdams par savu neseno ceļojumu uz Eiropu — Austrumu bloka tualetes papīrs: "Sakrokojies un spīdīgs, kā K-Mart lielveikala skrejlapa laikrakstā L. A. Times," un par "svētceļojumu" — Džima Morisona kapa apmeklējumu Per-lašēza kapsētā Parīzē: "Atrast bija super vienkārši. Cilvēki bija sarakstījuši ar nitrokrāsu "Šeit pie Džimija" uz visu šo mirušo franču dzejnieku kapiem. Tas bija vareni."

Nabaga Francija.

Elvisa ir laba Kleras draudzene. Viņas sastapās pirms vairākiem mēnešiem pie Kleras grabuļu un bižutērijas letes veikalā I.Magnin. Elvisa diemžēl nav viņas īstais vārds. Viņas īstais vārds ir Ketrina. Elvisa ir mans izgudrojums — šis vārds viņai pielipa kopš pirmās reizes, kad (viņai par lielu prieku) to izrunāju, Klērai pirms daudziem mēnešiem atvedot viņu mājās uz kopīgām pusdienām. Šīs vārds ir radies viņas lielās, anatomiski disproporcionālās galvas dēļ — kā sievietei, kura televīzijas spēlē demonstrē preces. Šo galvu klāj elvisoīda Mattel lelles cienīga piķa melna frizūra, kas ietver viņas galvaskausu kā apgrieztu vienpēdiņu pāris. Un, lai arī būtībā nav skaista, kā vairums sieviešu ar lielām acīm, viņa ir pievilcīga. Turklāt, neskatoties uz to, ka dzīvo tuksnesī, viņa ir bāla kā mājas siers un tieva kā sugas suns, kas sacensībās dzenas pakaļ mākslīgam zaķim. Tas viss rada iespaidu, ka viņai ir neliela nosliece uz saslimšanu ar vēzi.

Lai gan Kleras un Elvisas pagātnes orbītas zināma mērā nesakrīt, viņām ir kopsaucējs — abas ir stūrgalvīgas, abām piemīt veselīga ziņkāre, bet galvenais — abas ir pametušas veco dzīvi aiz muguras un devušās uz priekšu, lai piedzīvojumu vārdā izveidotu sev jaunu. Savos līdzīgajos personiskās patiesības meklējumos viņas labprātīgi novietoja sevi tuvu sabiedrības robežām, un tam, manuprāt, ir vajadzīgs zināms krampis. Sievietēm to ir grūtāk izdarīt nekā vīriešiem.

Saruna ar Elvisu norit kā telefonsaruna ar trokšņainu bērnu no dziļiem Dienvidiem — precīzāk sakot, Talahasijas Floridas štatā —, bet ar bērnu, kurš runā pa telefonu, kas atrodas Sidnejā, Austrālijā vai Vladivostokā, PSRS. Starp atbildēm ir tāda kā satelīta radīta aizkave, kas ilgst kādu sekundes desmitdaļu un rada aizdomas, ka tavās smadzenēs kaut kas nedarbojas, kā nākas, ka tev slēpj informāciju un neizpauž noslēpumus.

Nevienam no mums nav skaidrības, kā Elvisa pelna sev iztiku, un neviens no mums nav drošs, ka vispār vēlas to uzzināt. Viņa ir dzīvs pierādījums tam, ka ikviens, kurš dzīvo kūrortpilsētā, nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, kaut ko perina. Man liekas, ka viņas darbs varētu būt saistīts ar

PAGAIDI, BRED… MANI MATI VĒL KĀ NĀKAS NEIZSKATĀS PĒC ČETRDESMITAJIEM GADIEM !

finansu piramīdām vai citiem šaubīgiem darījumiem, taču tas varētu būt arī kas seksuāls — reiz redzēju viņu princeses Stefānijas vienlaidu peldkostīmā ("manu maillot, lūdzu") draudzīgi tērzējam ar kādu bandītiska izskata tipu un skaitām naudaszīmju paciņu pie Ritz Cailton peldbaseina, augstu greiema miltu cepumu krāsas kalnos virs Rančomirāžas. Vēlāk viņa noliedza, ka tur bijusi. Ja viņu uzstājīgi izprašņā, viņa mēdz atzīt, ka tirgojas ar nekad neredzētiem vitaminizētiem šampūniem, alvejas produktiem un Tupperware traukiem — par šo tēmu viņa spēj uz vietas improvizēt pārliecinošas pretkaitēkļu liecības ("Šis augļu trauks izglāba man dzīvību").

Elvisa ar Klēru iznāk no manas mājas. Klēra izskatās vienlaikus nomākta un domās nogrimusi, viņas acis ir fokusējušās uz kādu neredzamu objektu, kurš karājas virs zemes cilvēka auguma attālumā viņai priekšā. Elvisa savukārt ir priecīgā noskaņojumā, un viņai mugurā ir slikti pieguļošs trīsdesmito gadu peldkostīms — viņas mēģinājums izskatīties stilīgi vecmodīgai. Elvisas prātā šī pēcpusdiena ir viņas "laiks, kad būt Jaunai un darīt to, ko dara Jaunie, kopā ar mana vecuma Jauniešiem". Viņa uzskata mūs par Jauniešiem. Taču viņas peldkostīma izvēle tikai izceļ to, cik ļoti viņa ir attālinājusies no pašreizējā pilsoniskā laika/telpas. Dažiem

UZPUMPĒ SAVU I Q

cilvēkiem nav jācenšas spīdēt ar stilu; Elvisa man patīk, bet dažkārt viņa nošauj pavisam greizi.

"Skat, kur Vegasas mājsaimniece ķīmiskās terapijas laikā," Tobiass pačukst mums ar Dagu, kļūdaini mēģinādams iegūt mūsu uzticību ar stulbām asprātībām.

"Mēs arī tevi mīlam, Tobias," atbild Dags un uzsmaida meitenēm, sacīdams: "Nu, mazulītes, vai labi izpļāpājāties?" Klēra kaut ko gurdeni atrūc, un Elvisa pasmaida. Dags uzlec kājās, lai noskūpstītu Elvisu, bet Klēra nometas saules izbalinātā, dzeltenā saliekamā guļamkrēslā. Kopējā aina pie peldbaseina jūtami atgādina 1949. gadu, ja neskaita Tobiasa Day-Glo nitrokrāsas zaļās peldbikses.

"Sveiks, Endij," Elvisa pačukst, noliekdamās, lai ieknābtu man vaigā. Tad viņa nomurmina paviršu sveicienu Tobiasam un paņem krēslu arī sev, lai ķertos pie grūtā uzdevuma — noklāt katru sava auguma poru ar PABA 29 krēmu. Dags pielūgsmē vēro katru viņas kustību, viņš ir kā draudzīgs suns, kurš nelaimīgā kārtā pieder saimniekam, kas nekad nav mājās. Klēras ķermenis Dagam otrā pusē aiz nomāktības ir pilnībā sašļucis kā lupatu lelle. Vai viņa uzzinājusi sliktas ziņas vai ko tamlīdzīgu?

"Jauka dieniņa, vai ne?" Elvisa saka, tieši ne pie viena nevērsdamās.

"Nu, šitā laboratorijas žurka nekādi nevar beigt spiest to sviru, ar ko saņem baudas tabletītes."

"Man no tevis jau metas šķērmi, Dag," viņa atbild, "lūdzu, izbeidz!"

Paiet dzīvnieciska stunda, kuras laikā visi klusē. Tobiass, kurš vairs nav uzmanības centrā ar savu Eiropas plātīšanos, sāk kult tukšus salmus. Viņš pieceļas sēdus, nedaudz sāpošas, aplūko izcilni zem savām peldbiksēm un kaķa kustībām saglauž matus. "Nu, Dagvud," (viņš saka Dagmārām) "izskatās, ka esi ķeries pie svariem kopš pēdējas reizes, kad redzēju tevi traucējam satiksmi, demonstrējot savu ķermeni sabiedriskā vietā."

Mēs ar Dagu, gulēdami uz vēdera, saskatāmies, novaik-stāmies un stereoefektā atsākām Tobiasam, lai viņš "sāk dzīvot". Tas liek viņam pievērsties Klērai, kura ir nolikusies guļamkrēslā un nav nekur liekama. Vai esat pamanījuši, cik neiespējami ir aizkaitināt sadrūmušu cilvēku?

Tad viņš pagriež savas plēsoņas acis uz Elvisu, kura tagad lako nagus Honolulu Choo-Choo rozā krāsā. Viņa skatiens acīm redzami ir tāds, kura objektam jāizjūt viņa pārākums. Es skaidri redzu viņu šādi skatāmies, kad viņš ar zilu Saville Row uzvalku mugurā pusdienlaikā nodarbojas ar ēšanas graustošanu Ņujorkas kafejnīcā — ikviena viesmīle ir iekarojama teritorija un viņa dioit de seigneur pierādījums.

"Nu, japīti, ko tu skaties?"

"Es neesmu japītis."

"Esi gan, sasodīts."

"Esmu pārāk jauns. Man nav pietiekami daudz naudas. Iespējams, ka es tāds izskatos, bet tā ir tikai āriene. Kad es tiku pie tādiem labumiem kā lēta zeme un izdevīgi darbi, tie vienkārši savā ziņā… sāka izbeigties."

Sensācija! Tobiasam nav pietiekami daudz naudas? Šī atzīšanās izvilina mani no savām domām, gluži kā kurpi sienot pārtrūkusi kurpju aukla reizēm kaut kādi pārceļ tevi pavisam jaunā apziņas līmenī. Es aptveru, ka Tobiass, neskatoties uz savu masku, ir šin džin rui — X paaudze, gluži kā mēs.

JAPIJI-GRIBĒTĀJIXpaaudzes APAKŠGRUPA, KAS UZSKATA MĪTU PAR JAPIJU DZĪVESVEIDU GAN PAR APMIERINOŠU, GAN DZĪVOTSPĒJĪGU. AR TENDENCI UZ LIELIEM PARĀDIEM, PĀRMĒRĪGU KĀDU ĶĪMISKU VIELU LIETOŠANU UN PĒC TRIM GLĀZĒM IZRĀDA VĒLMI RUNĀT PAR PASAULES GALU.

Viņš zina arī to, ka atkal ir uzmanības centra: "Godīgi sakot, cenšanās izskatīties pēc japija ir diezgan nogurdinoša. Man pat liekas, ka es varētu atmest šo triku — tas neatmaksājas. Es pat varētu kļūt par bohēmieti, kā šie trīs. Varbūt pārvākties uz kartona kasti uz RCA ēkas jumta, beigt ēst proteīnu, strādāt par dzīvo ēsmu Aligatoru pasaulē. Šķiet, es pat varētu pārvākties uz šo tuksnesi."

(Lai nolādēta šī doma.)

"Nevajag, ja?" Elvisa cērt pretī. "Es lieliski pazīstu tādus tipus kā tu. Jūs, japīši, visi esat vienādi, un esat man kārtīgi apnikuši. Parādi man savas acis."

"Ko?"

"Parādi man savas acis."

Tobiass pieliecas tuvāk, ļaudams Elvisai saņemt plaukstā savu žokli un nolasīt informāciju no savām acīm, kas ir tik zilas kā holandiešu suvenīru trauki. Viņai ir vajadzīgs šausmīgi ilgs laiks. "Lai nu būtu. Varbūt tu arī neesi tik slikts. Var pat gadīties, ka pēc dažām minūtēm izstāstu tev īpašu stāstu. Atgādini man. Bet tas nav droši. Vispirms pasaki man vienu lietu — kad būsi miris un aprakts, un peldēsi tur, kur nu mēs visi nonāksim, kādas būs tavas labākās atmiņas par zemi?"

"Kā tu to domā? Es nesaprotu."

"Kurš mirklis ir tas, kas, tavuprāt, precīzi apraksta, ko nozīmē būt dzīvam uz šīs planētas? Ko tu paņemsi līdzi"

Klusums. Tobiass nesaprot, ko viņa grib, un es, atklāti sakot, arī ne. Viņa turpina: "Viltus japīšu piedzīvojumi, par kuriem tev bija jāizdod nauda, teiksim, braukšana ar plostu pa ūdenskritumiem vai izjādes uz ziloņiem Taizemē neskaitās. Es gribu dzirdēt par kādu īsu mirkli no tavas dzīves, kas pierāda, ka patiešām esi dzīvs."

Tobiass tūlīt labprātīgi nesniedz informāciju. Man liekas, viņam vispirms vajadzīgs piemērs. "Es varu pateikt," ierunājas Klēra. Visas acis pievēršas viņai. "Sniegs," viņa mums saka. "Sniegs."

ATCERIES ZEMI SKAIDRI

"Sniegs," Klēra saka tieši tajā mirklī, kad no Makarturu dārza brūni zīdainās augsnes kaimiņos uz augšu izvirst baložu krusa.

Makarturi visu nedēļu cenšas iesēt jauno zālienu, bet baloži tik ļoti mīl šīs mazās, garšīgās zāliena sēkliņas. Un baloži ir tik glīti, ka uz viņiem nav iespējams pa īstam dusmoties. Misis Makartura (Irēna) atkal un atkal negribīgi dzen tos projām, bet baloži tikai uzlido uz viņu mājas jumta un uzskata, ka ir paslēpušies, un tad taisa mazas, jaukas baložu ballītes.

"Es vienmēr atcerēšos pirmo reizi, kad ieraudzīju sniegu. Man bija divpadsmit gadu, un tas bija tūlīt pēc pirmās un lielākās šķiršanās. Biju Ņujorkā ciemos pie mātes un stāvēju pie drošības saliņas Parka avēnijas vidū. Nekad agrāk nebiju bijusi ārpus Losandželosas. Lielā pilsēta bija pārņēmusi mani savā varā. Es skatījos augšup uz Pan Am ēku un pārdomāju Manhetenas pamatproblēmu."

"Un kāda tā ir?" es vaicāju.

"Tā ir — pārāk daudz nepareizi sadalīta svara: torņi un lifti, tērauds, akmens un cements. Tik daudz masas tik augstu, ka pats Zemes pievilkšanas spēks varētu saiet šķērsām — kāda šausminoša apgrieztība, apmaiņas programma ar debesim." (Ka man patīk, kad Klerai uznāk šīs dīvainības!) "Šī doma uzdzina man drebuļus. Bet tieši tajā brīdī mans brālis Alans parāva mani aiz piedurknes, jo bija iedegusies zaļā gaisma. Un, kad es pagriezos, lai pārietu ielu — blākš! — mana seja ietriecās manā pašā pirmajā sniegpārslā. Tā izkusa man acī. Sākumā es pat nesapratu, kas tas ir, bet tad ieraudzīju miljoniem pārslu — visas baltas, smaržojošas pēc ozona, tās laidās lejup kā nomestas eņģeļu ādas. Pat Alans apstājās. Automašīnas taurēja uz mums, bet laiks bija apstājies. Un tā, — ja man jāpaņem līdzi vienas atmiņas par Zemi, tas būs šis mirklis. Līdz šai dienai es uzskatu, ka mana labā acs ir apburta."

"Lieliski," saka Elvisa. Viņa pievēršas Tobiasam. "Saprati?"

"Ļauj man brīdi padomāt."

"Es zinu," diezgan aizrautīgi saka Dags — man ir aizdomas, ka daļēji tam par iemeslu ir viņa vēlēšanās iegūt žetonus no Elvisas. "Tas notika 1974. gadā Kingstonā, Ontario štatā." Viņš aizdedzina cigareti, un mēs gaidām. "Mēs ar tēti bijām degvielas uzpildes stacijā, un man tika dots uzdevums piepildīt bāku — tā bija Galaxie 500, stilīga mašīna. Un bākas piepildīšana man bija liela atbildība. Es biju viens no tiem stulbajiem bērniem, kuri vienmēr saaukstējas un nekad nejēdz izdarīt tādas lietas kā piepildīt benzīnbāku vai atpiņ-ķerēt samudžinājušos makšķerauklu. Es vienmēr kaut kā salaidu visu dēlī, kaut ko salauzu, izbojāju man uzticēto darbu.

Tētis tātad uzpildes stacijas veikalā pirka karti, bet es biju ārpusē un jutos tik vīrišķīgs un tik lepns par to, ka vēl neesmu neko aizlaidis pa pieskari — pielaidis benzīntankam uguni vai ko tamlīdzīgu — un bāka bija gandrīz pilna. Nu lūk, tētis iznāca ārā tieši tajā brīdī, kad beidzu pielaist bāku, un tad šļūtenes uzgalis ņēma un nojuka. Tas sāka šķiest uz visam pusēm benzīnu. Es nezinu, kāpēc, tas vienkārši šļa-cās — man uz džinsiem, uz sporta kurpēm, uz numura zīmes, uz cementa — gluži kā purpurkrāsas alkohols. Tētis to visu redzēja, un man likās, ka būs baigie sūdi. Es jutos tik mazs. Bet viņš pasmaidīja un man teica: "Nu, vecīt, vai benzīns nesmaržo vareni? Aizver acis un ieelpo. Tik tīri. Tas smaržo pēc nākotnes."

Un es tā arī izdarīju — aizvēru acis, kā viņš bija teicis, un dziļi ievilku elpu. Un tajā mirklī es redzēju spoži oranžo saules gaismu spiežamies caur maniem plakstiem, saodu benzīna smaržu un mani ceļi saļima. Bet tas bija manas dzīves brīnišķīgākais brīdis, un, ja gribat zināt (un ar to man saistās lielas cerības), tad debesīm vienkārši jābūt ļoti līdzīgām tām dažām sekundēm. Tās ir manas atmiņas no Zemes."

"Vai tas bija ar svinu vai bez svina?" jautā Tobiass.

"Ar svinu," atbild Dags.

"Lieliski."

"Endij? Elvisa raugās uz mani. "Un tu?"

"Es zinu, kāda ir mana piemiņa no Zemes. Tā ir smarža — šķiņķa smarža. Tas bija svētdienas rīts mājās, un mēs visi ēdām brokastis — bezprecedenta gadījums, jo gan es, gan mani seši brāļi un māsas saņēmām mantojumā mātes tendenci nespēt pat paskatīties uz ēdienu no rītiem. Mēs labprātāk guļam.

Lai nu kā, maltītei pat nebija nekāda īpaša iemesla. Mēs visi deviņi vienkārši sagadījāmies virtuvē, un visi bija jautri un laipni cits pret citu un skaļi lasīja baigākos jaunumus no avīzes. Spīdēja saule, neviens netrakoja un nebija riebīgs.

Es ļoti skaidri atceros, kā stāvēju pie plīts un cepu šķiņķa gabalu. Es jau tad zināju, ka šis ir vienīgais šāds rīts, kas mūsu ģimenei jebkad tiks piešķirts — rīts, kad mēs visi bijām normāli un laipni viens pret otru un zinājām, ka cits citam patīkam bez jebkādiem nosacījumiem un ka ļoti drīz (un tā arī notika) mēs visi sajuksim un attālināsimies, kā ar ģimenēm vienmēr notiek, gadiem aizejot.

Un tā nu man gandrīz bira asaras, klausoties, kā visi joko un baro suni ar olas gabaliņiem,- es ilgojos pēc šī notikuma, vēl kamēr tas turpinājās. Manus apakšdelmus visu laiku durstīja mazas karsta šķiņķa tauku lāsītes, bet es nekliedzu. Man šie dūrieniņi bija ne vairāk un ne mazāk patīkami kā kniebieni, ar kuriem manas māsas mēģināja no manis izdibināt patiesību par to, kuru no viņām es mīlot visvairāk, un tie ir šie sīkie dūrieni un šķiņķa smarža, ko es paņemšu sev līdzi; tās būs manas atmiņas par Zemi."

Tobiass tik tikko valdās. Viņa augums ir nosvēries uz priekšu, kā bērnam, kurš sēž iepirkumu ratiņos un gaida, kad varēs mesties pēc saldinātajām brokastu pārslām: "Es zinu, kādas ir manas atmiņas! Es tagad zinu!"

"Nu tad ņem un pastāsti mums," saka Elvisa.

"Tās ir šādas…" (Dievs vien zina, kas nu būs.) "Katru vasaru toreiz Takomapārkā" (Vašingtona. Es zināju, ka tā ir kāda Austrumu pilsēta) "mēs ar tēvu uzstādījām īsviļņu radioaparātu, kurš viņam bija saglabājies no piecdesmitajiem gadiem. Mēs saulrietā no vilkām pār pagalmu stiepli, ko piesējām liepai pie zara un izmantojām kā antenu. Mēs izmēģinājām visas frekvences, un, ja radiācija Van Alena joslā bija zema, mēs varējām uztver gandrīz jebkuru vietu — Johannes-burgu, Maskavas radio, Japānu, pendžabiešu radio. Bet visvairāk mums gadījās signālu no Dienvidamerikas, šīs savādi spokainās bolero — samba mūzikas pārraides no klubiem Ekvadorā, Karakasā un Rio. Mūzika bija dzirdama klusi — klusi, bet skaidri.

Kādu vakaru mamma iznāca ārā patio, ģērbusies rozā bezpiedurkņu kleitā un nesdama stikla kausu ar limonādi.

Tētis satvēra viņu rokas un viņi dejoja pie sambas mūzikas, kamēr viņa joprojām turēja kausu rokā. Viņa spiedza, bet viņai tas ļoti patika. Man liekas, ka viņai izbaudīja nelielo bīstamības piegaršu, ko dejošanai piešķīra iespēja, ka stikla trauks varētu saplīst. Un čirkstināja circeņi, un elektrības vados aiz garāžas dūca transformators, un mani pēkšņi jaunie vecāki piederēja man vienam — kopā ar šo kluso mūziku, kas izklausījās kā debesis — tāla, skaidra un nesasniedzama, tā nāca no šīs nezināmās vietas, kur vienmēr ir vasara un kur vienmēr dejo skaisti cilvēki, un kur nav iespējams piezvanīt pa telefonu, pat ja gribētu. Lūk, tāda ir mana Zeme."

Nu, kurš gan būtu domājis, ka Tobiass ir spējīgs uz šādām domām? Mums nāksies šo zēnu pārvērtēt.

"Tagad tev jāpastāsta man stāsts, ko solīji," Tobiass saka Elvisai, kuru šīs izredzes, šķiet, skumdina, it kā viņa būtu zaudējusi derībās un nožēlo, ka tās noslēgusi.

"Protams. Protams, pastāstīšu," viņa saka. "Klēra saka, ka jūs dažkārt stāstot stāstus, tā ka jums varbūt tas neliksies pārāk stulbs. Bet neviens nedrīkst jaukties pa vidu, labi?"

"Klausies," es saku, "tas vienmēr ir bijis mūsu galvenais noteikums."

ultraīsa nostalģija— ilgas pēc ārkārtīgi nesenas pagātnes: "Ak vai, pagājušajā nedēļā pasaule likās daudz cerīgāka."

MAINI KRĀSU

Elvisa sak stāstāmo: "Es šo stāstu saucu tā: "Zēns ar kolibri acīm". Tagad visi lūdzu, atlaidieties un atslābinieties, un es to pastāstīšu.

Tas sākas Talahasijā, Floridas štatā, kur es uzaugu. Kaimiņos dzīvoja kāds zēns, Kērtiss, kurš bija mana brāļa Meta labākais draugs. Mana māte viņu sauca par Slinko Kērtisu, jo viņš šļūkāja caur dzīvi, runādams reti, klusi košļādams des-maizes aiz saviem iekritušajiem vaigiem un sizdams beisbola bumbas tālāk par citiem, ja vien uznāca gribēšana to darīt. Viņš bija tik brīnišķīgi kluss. Tik lietpratīgs visā, ko darīja. Es, protams, āprātīgi pielūdzu Kērtisu kopš tā pirmā brīža, kad mūsu U-haul auto piebrauca pie jaunās mājas un es ieraudzīju viņu guļam zālē pie kaimiņmājas un smēķējam cigareti — darbība, no kuras mana māte bezmaz paģība. Viņam varēja būt tikai kādi piecpadsmit gadi.

Es nekavējoties sāku viņu kopēt itin visā. Vispaviršāk es kopēju viņa matu sakārtojumu (kurš, kā man liekas, malziet tā kā pieder viņam līdz pat šai dienai), viņa nevīžīgos T-krek-lus, nerunīgumu un panteras gaitu. Mans brālis darīja tāpat. Un mēs trijatā pavadījām kopā laiku, kas man joprojām ir mūsu dzīves labākais posms, staigādami pa kvartālu, kurā dzīvojam — jauno māju rajonu, kuru kaut kāpēc tā arī neuzcēla līdz galam. Mēs spēlējām karu šajās tipveida mājās, kuras atkal bija pārņēmušas palmas un mangroves, un mazi zvēriņi, kuri arī bija sākuši tur ierīkoties uz dzīvi — bailīgi bruņneši, kas gulēja uz lapām rozā vannās, bezdelīgas, kas lidinājās iekšā un ārā pa parādes durvīm, aiz kurām bija tikai karstas, baltas Meksikas līča debesis; logi, ko aizēnoja dūmakaina Spānijas sūna. Mamma, protams, bija šausmās par aligatoriem, bet Slinkais Kērtiss sacīja, ka cīnīšoties ar tiem, ja kāds mēģināšot man uzbrukt. Tā nu es, protams, nevarēju vien sagaidīt, kad kāds parādīsies.

Mūsu kara spēlēs es vienmēr biju māsa Meijersa, kam bija jāpārsien Kērtisa brūces, kuras ar laiku aizdomīgi koncentrējās gurnu rajonā — tām bija vajadzīga "ārstēšana", kas kļuva aizvien sarežģītāka. Grūstoša, liela guļamistaba Aizmirstajā kvartālā bija mūsu pārvietojamais hospitālis. Mets tika aizsūtīts mājās pēc pārtikas — Rice Krispie taisnstūrī-šiem un Space Food Stix cepumiem. Man pa to laiku bija jāveic rituālas gurnu ārstēšanas, ko izdomāja Kērtiss un deva tām nosaukumus, ietekmējoties no savas bulvārpreses lasītāja gaumes: "Heršijas stobriņa spodrinošā masāža" un "Ha-nojas ēdnīcas paklīdeņu dubļu ierīvēšana". Kērtiss nelasīja gandrīz neko citu kā vien Soldier of Fortune-, man šie procedūru nosaukumi neko neizteica, līdz vairākus gadus vēlāk, to atceroties, tie uzdzina man smiekliņu.

Šajā sapņainajā, purvainajā istabā es atdevu Kērtisam savu nevainību, taču tas notika ar tādu pieķeršanos, ka pat tagad man liekas, ka esmu laimīgāka par vairumu sieviešu, kuras esmu sastapusi un kuru deflorācijas stāstus esmu dzirdējusi. Es biju tik pilnīgi un līdz ausīm iemīlējusies Kērtisā, kā tikai padsmitgadīga līgava var būt. Tā nu, kad viņa ģimene pārvācās (man tad bija piecpadsmit gadu) es divas nedēļas neko neēdu. Un viņš, protams, ne reizi neatsūtīja man pat kartīti — es to arī negaidīju, tas nebija viņa stilā. Es tik ilgu laiku jutos tik pazudusi bez viņa. Bet dzīve turpinājās.

Pagāja varbūt kādi piecpadsmit gadi, līdz Kērtiss kļuva par nesāpīgām atmiņām, un es tikai paretam iedomājos par viņu — sajūtot kāda svešinieka līdzīgo sviedru smaržu liftā vai redzot vīriešus ar līdzīgu miesas būvi, parasti tādus puišus, kas stāv pie automaģistrāļu uzbrauktuvēm, ar flomās-teru uz kartona lapām uzrakstījuši "Strādāšu par ēdienu".

Tad pirms vairākiem mēnešiem šeit Palmspringsā atgadījās kas dīvains..

Tas notika Spa de Luxembourg. Es gaidīju, kad varēšu iepazīstināt ar alvejas produktiem kādu viesnīcas viesi, un man bija brīvs laiks; es gulēju pie baseina, baudīdama sauli, ko reti dara cilvēki, kas dzīvo patīkamā klimatā. Man priekšā saliekamā krēslā sēdēja kāds vīrietis, bet, tā kā pienācu pie baseina no otras puses, es nepievērsu viņam uzmanību, pamanīju tikai, ka viņam ir labi apgriezti, melni mati un pievilcīgs augums. Viņš arī palaikam parāva galvu uz augšu un uz leju, tad uz sāniem — ne kā spastiķis, bet tā, it kā viņam liktos, ka ar acs kaktiņu ir pamanījis ko seksīgu, bet pastāvīgi viltos.

Lai nu kā, šī bagātā vecene, gatavā Silvija," (Elvisa sauc bagātas sievietes ar labām frizūrām un labām drēbēm par Silvijām) "iznāk no atpūtas kompleksa telpām un tip, tip, tip ar savām mazajām koķetkurpītēm un Lāgerfelda kleitu — taisni pie šī čaļa man priekšā. Viņa noņurrrā kaut ko, ko es nesadzirdu un apliek šim čalim mazu zelta rokassprādzi ap roku, kuru viņš paceļ (ķermeņa valoda) apmēram ar tikpat lielu entuziasmu, it kā gaidītu, ka viņa to vakcinēs. Viņa noskūpsta roku, pasaka: "Tātad deviņos," un aiztipina projām.

Tā nu man ziņkārojas.

Es ļoti neuzkrītoši aizstaigāju līdz baseina baram — kurā tu, Endij, kādreiz strādāji — un pasūtu ārkārtīgi smalku kokteili rozā krāsā, tad čāpoju atpakaļ uz savu lāviņu, atceļā paslepen noskatīdama šo puisi. Bet man likās, ka nomiršu uz vietas, ieraudzījusi, kas tas ir. Tas, protams, bija Kērtiss.

Viņš bija garāks, nekā man bija palicis prātā, un zaudējis bērnības taukus, ja viņam tādi vispār bijuši, un viņa ķermenis bija pieņēmis cīpslotu dūru cīnītāja izskatu, gluži kā tiem puikām, kas Holivudas bulvārī pērk šķidrumu šļirču adatu dezinficēšanai; kvartāla attālumā tie tā kā izskatās pēc vācu tūristiem, un tad tu ieraugi tos tuvumā. Lai nu kā, viņu viscaur klāja robotas, baltas rētas. Un ak Kungs, kā šis zēns bija notetovēts! No viņa kreisā stilba iekšpuses rēgojās krucifikss, un pār kreiso plecu drāzās lokomotīve. Zem lokomotīves bija redzama sirds ar plīsuma līnijām kā Ķīnas porcelānam; otru plecu greznoja metamo kauliņu komplekts un gardēnijas. Viņš acīmredzami bija šo to piedzīvojis.

Es sacīju: "Sveiks, Kērtis!" un viņš pacēla skatienu un teica: "Nu saki viens cilvēks! Tā taču Ketrina Lī Meijersa!" Es nevarēju izdomāt, ko lai vēl pasaka. Es noliku savu dzērienu un sakļautām kājām un nedaudz embrionāla apsēdos uz krēsla viņam blakus un skatījos, un sajutu siltumu. Viņš pasniedzās un noskūpstīja mani uz vaiga un teica: "Man tevis pietrūka, Mazputniņ. Likās, ka dzīvs būdams tevi vairs neredzēšu."

Dažas nākamās minūtes pagāja laimes noreibumā. Bet drīz man bija jāiet. Zvanīja mans klients. Kērtiss man pateica, ko dara pilsētā, bet sīkumus es nesapratu — kaut kas ar aktiera darbu Losandželosā (ak vai!). Bet pat tad, kad runājām, viņš šaudīja galvu no vienas puses uz otru, uz kaut ko skatīdamies. Es pajautāju, uz ko viņš skatās, un viss, ko viņš atteica, bija: "Uz kolibri. Varbūt šovakar pastāstīšu tev vēl ko." Viņš iedeva man adresi (dzīvokļa adresi, nevis viesnīcu), un mēs sarunājām tovakar pusdeviņos kopā paēst vakariņas. Es taču nevarēju tā vienkārši pajautāt viņam: "Bet Silvija?", vai ne, lai arī zināju, ka viņa nāks deviņos. Negribēju izlikties uzbāzīga.

Pusdeviņi pienāca un pagāja, un vēl krietns laiciņš pēc tam. Tas bija tas vakars, kad uznāca vētra, vai atceraties? Es tik tikko nonācu līdz šai adresei — neglītai septiņdesmito gadu kooperatīvajai mājai netālu no Rekitklabdraiva pilsētas vējainajā daļā. Nebija elektrības, tā ka arī ielu apgaismojums bija čupā. Notekas ielās sāka pārplūst, un es pakritu, nākot augšā pa dzīvojamās mājas kāpnēm, jo nebija apgaismojuma. Dzīvoklis, numur trīsdesmit-cik-tur, atradās ceturtajā stāvā, tā ka man nācās kāpt pa šīm piķa melnajām kāpnēm, lai tur nokļūtu, tikai tāpēc, lai par mani neviens neliktos ne zinis, kad pieklauvēju pie durvīm. Es biju drausmīgi nikna. Projām iedama es uzsaucu: "Tu esi nodzīvojies līdz kliņķim, Kērtis Doneliļ!" un tad, izdzirdis manu balsi, viņš atvēra durvis.

Viņš bija dzēris. Viņš teica, lai nepievēršot uzmanību dzīvoklim, kurš piederot kādai viņa draudzenei, modelei vārdā Lennija. "Ar diviem "n"," viņš teica, "tu jau zini, kādas ir modelēs."

Skaidri redzams, ka šis vairs nebija tas pats mazais Talahasijas zēns.

Dzīvoklī nebija mēbeļu un, sakarā ar elektrības trūkumu, arī gaismas, ja neskaita dzimšanas dienas sveces — viņš bija izrakņājis Lennijas virtuves atvilktni un atradis vairākas kastes. Kērtiss tās aizdedzināja citu pēc citas. Bija tik tumšs.

Neskaidri redzēju, ka sienas klāj juceklīgas melnbaltas modes fotogrāfijas, kas izplēstas (turklāt jāpiebilst, ka ne sevišķi rūpīgi izplēstas) no modes žurnāliem. Istaba smirdēja pēc smaržu paraugu strēmelītēm. Modeļi bija galvenokārt vīrieši — tie sabozušies lūrēja uz mums no visiem istabas kaktiem ar citplanētiešu acīm, demonstrēdami vīriešu žurnālu skaistuļu miesas. Es mēģināju izlikties, ka tos neredzu. Pēc divdesmit piecu gadu vecuma no žurnāliem izgrieztu fotogrāfiju lipināšana pie sienām ar līmlenti ir vienkārši biedējoša.

"Šķiet, ka mums tā lemts — vienmēr satikties primitīvās istabās, ko, Kērtis?" es sacīju, bet man liekas, ka viņš nesaprata atsauksmi uz mūsu veco pārvietojamo mīlas hospitāli. Mēs apsēdāmies uz zemē paklātām segām pie bīdāmajām durvīm un vērojām vētru ārpusē. Es ātri izdzēru glāzi viskija, lai nedaudz apreibtu, bet vairāk dzert negribēju. Es vēlējos atcerēties šo nakti.

Starp mums notika lēna, panīkusi saruna, kā starp cilvēkiem, kam jāatgūst nokavētais. Palaikam, kā jau gadās, cilājot saspringtas atmiņas, parādījās pa vārgam smaidam, bet noskaņojums galvenokārt bija stīvs. Liekas, mēs abi prātojām, vai esam pieļāvuši kļūdu. Viņš bija gaudulīgs dzērājs. Varbūt viņš drīz taisījās raudāt.

Tad kāds sāka dauzīties pie durvīm. Tā bija Siivija.

"Ek, maucība, tā ir Keita," viņš pačukstēja. "Nesaki neko. Lai viņa iztrakojas, gan tad aizies."

Keita ārpusē, melnajā, melnajā koridorā, bija īsta stihija. Katrā ziņā ne mazā, maigā tās pēcpusdienas Silvija. Viņa pieprasīja, lai Kērtiss viņu ielaiž, saukdama viņu tādos vārdos, ka pašam nelabajam būtu jānosarkst, un apgalvodama, ka viņš drāžot un atdodoties par naudu jebkam, kas elpo un kam ir maks, tad ātri izlabodama — jebkam, kam ir maks. Viņa pieprasīja atdot savus "amuletus" un draudēja, ka likšot vienam no vīra rokaspuišiem "nogriezt viņa atlikušo orhideju". Ja kaimiņi nebija šausmās, tad vismaz klausījās ar aizrautību.

Bet Kertiss tikai turēja mani, cieši apskāvis, un neteica nekā. Keita ar laiku pagura, sāka šņukstēt, tad klusi aizgāja. Drīz mēs dzirdējām, kā nama pagalmā ierūcas mašīna un nokaucas riepas.

Tas nebija patīkami, bet, atšķirībā no kaimiņiem, es varēju apmierināt savu ziņkārību. Taču, pirms vēl paguvu uzdot jautājumu, Kērtiss teica: "Nejautā. Prasi man par jebko citu. Jebko citu. Bet ne par to."

"Labi," es sacīju, "parunāsim par kolibri," un viņš iesmējās un apgriezās uz muguras. Man bija prieks, ka saspringums vismaz daļēji ir atslābis. Tad viņš sāka vilkt nost bikses, sacīdams: "Neuztraucies. Tev tāpat negribēsies ar mani to darīt. Vari būt par to pārliecināta, Mazputniņ." Izģērbies viņš paplēta kājas un, saņēmis ar rokām kājstarpi, teica: "Skaties." Viņam patiešām bija tikai viena "orhideja".

"Tas notika…" viņš sacīja, muļķīgā kārtā esmu aizmirsusi valsts nosaukumu, liekas, kaut kur Centrālamerikā. Viņš to sauca par "kalpu kambari".

Atgūlies uz segas ar viskija pudeli līdzās, viņš stāstīja man par algotņa gaitām šajā valstī. Par disciplīnu un biedriskumu. Par slepeniem čekiem no vīriem ar itāliešu akcentu. Beidzot viņš sāka atslābināties.

Kādu laiku viņš turpināja stāstīt par saviem varoņdarbiem, no kuriem vairums mani interesēja tikpat daudz kā

TU ESI TAVS DZIMUMS

hokeja spēles skatīšanas pa televizoru, bet es rūpīgi izlikos, ka mani tas aizrauj. Bet tad viņš sāka pieminēt kādu vārdu biežāk par pārējiem, šis vārds bija Arlo. Es pieņemu, ka Arlo bija viņa labākais draugs, pat kaut kas vairāk — par ko nu vīrieši karā viens otram kļūst, un Dievs vien zina, kas vēl.

Tā nu Kērtiss un Arlo kādu dienu bija izgājuši "pa-šaudīt", un cīņa kļuva tik smaga, ka draudēja nāves briesmas. Viņi bija spiesti apgulties zemē un nomaskēties, notēmējuši savus pielādētos automātus uz ienaidnieku. Arlo gulēja blakus Kērtisam, un viņiem abiem pirksti tā vien niezēja nospiest gaili. Pēkšņi kāds kolibri sāka lidināties Arlo gar acīm. Arlo to aizgainīja, bet tas atkal metās atpakaļ. Tad parādījās divi, un tad — jau trīs kolibri. "Ko tie, pie velna, dara?" prasīja Kērtiss, un Arlo pateica, ka dažus kolibri pievelk zila krāsa, un viņi metas tai virsū, lai to savāktu un iebūvētu savās ligzdās, un ka putni mēģinot uzbūvēt savas ligzdas no Arlo acu ziluma.

Tad Kērtiss sacīja: "Klau, arī man ir zilas acis," bet Arlo vēcināšanās, lai aizgainītu putnus, izsauca ienaidnieka uguni. Viņiem uzbruka. Tad arī viena lode ieurbās Kērtisa cirksnī un otra — Arlo sirdī, nogalinot viņu uz vietas.

Kas notika tālāk, es nezinu. Bet nākamajā dienā Kērtiss par spīti savam ievainojumam pievienojās "tīrītāju" vienībai un atgriezās kaujas vietā, lai savāktu mirušos un iesaiņotu tos maisos. Bet pēc Arlo līķa atrašanas viņus visus pārņēma šausmas, cik nu tās var pārņemt kādu, kurš regulāri novāc līķus — ne viņa ložu ievainojumu dēļ (visai parasts skats), bet tāpēc, ka viņa līķis bija šausmīgi apgānīts — Arlo acu zilais mīkstums bija izkasīts no acu baltumiem. Vietējie vīri lādējās un meta krustus, bet Kērtiss tikai aizvēra Arlo acis un tad noskūpstīja katru no tām. Viņš zināja par kolibri; šīs zināšanas viņš paturēja pie sevis.

Todien viņu atzina par dienestam nederīgu, un jau pievakarē viņš apdullis sēdēja lidmašīnā, kura lidoja atpakaļ uz ASV, kur viņš nonāca Sandjego. Un kopš šā brīža viņa dzīve klust par tukšumu. Tad sākās viss tas, par ko viņš man negribēja stāstīt.

"Tad tāpēc tu visu laiku lūkojies pēc kolibri," es sacīju. Bet tas nebija viss. Gulēdams uz grīdas, skumjas dzimšanas dienas sveču trijotnes apgaismots, kas izcēla arī saīgušu skaistulīti uz guļamistabas sienas, viņš sāka raudāt. Ak Dievs, viņš patiesībā elsoja balsī. Viņš neraudāja. Viņš elsoja, un es spēju tikai uzlikt zodu uz viņa sirds un klausīties, kā viņš gaužas par to, ka nezinot, kas noticis ar viņa jaunību, ar visiem viņa priekšstatiem par cilvēkiem un labestību, un ka viņš esot kļuvis par nedaudz jukušu robotu. "Tā nelaimes gadījuma dēļ es pat nevaru piedalīties pornofilmās. Nevaru nopelnīt krietnu naudiņu."

Un pēc kāda laika mēs vienkārši gulējām un kopā elpojām. Viņš sāka runāt ar mani, bet viņa runa bija kā ruletes ritenis, kurš jau grasās stāties. "Vai zini, Mazputniņ," viņš teica, "dažkārt tu esi ļoti stulbs un aizpeldi pārāk tālu okeānā, un tev vairs nav spēka, lai atpeldētu atpakaļ krastā. Putni tevi aizvaino, kad esi tur ārā, vienkārši peldēdams. Viņi tikai atgādina tev par zemi, kuru tu nekad vairs nevarēsi sasniegt. Bet kādu dienu, es nezinu, kad tas būs, kāds no šiem mazajiem kolibri atdrāzīsies un metīsies pie manām zilajam actiņām, un kad tas notiks…"

Bet viņš man tā arī neizstāstīja, ko tad darīs. Viņš ne-grasījās to darīt, viņš atlūza. Tas varēja būt ap pusnakti, un es paliku skatāmies uz viņa cīņās sarētoto nabaga ķermeni, ko apgaismoja dzimšanas dienas sveces. Es mēģināju izdomāt kaut ko, jebko, ko es varētu viņa labā darīt, un man ienāca prātā tikai viens. Es piekļāvos ar savām krūtīm

viņējam un noskūpstīju viņu uz pieres, pieķērusies viņa vilcienu, spēļu kauliņu, gardēniju un salauzto siržu tetovējumiem. Un es centos iztukšot savu dvēseli viņējā. Es iedomājos savu spēku, savu dvēseli kā baltu lāzera staru, kas plūst no manas sirds uz viņējo, kā tās gaismas pulsācijas stikla vados, kas vienā sekundē spēj aizpumpēt uz Mēnesi miljonu grāmatu. Šis stars pārgrieza viņa krūtis kā stars, kas pārgriež tērauda plāksni. Kērtiss varēja ņemt vai neņemt šo spēku, kura viņam tik acīm redzami trūka, bet es vienkārši gribēju, lai viņam tas ir kā rezerve. Es būtu gatava atdot savu dzīvību par šo vīrieti, un vienīgais, ko tonakt varēju ziedot, bija manas jaunības paliekas. Bez nožēlas.

Lai nu kā, kaut kad tonakt, kad lietus bija beidzies un kamēr es gulēju, Kērtiss pazuda no istabas. Un, ja vien liktenis mūs atkal nesavedīs kopā, par ko es ļoti šaubos, man liekas, ka tas bija mūsu kopīgo gaitu noslēgums šajā dzīvē. Viņš ir kaut kur tieši šobrīd, varbūt kamēr mēs te runājam, un viņa acs ābolu knābā mazs dārgakmens ar rubīnsarkanu kaklu. Un vai zināt, kas notiks, kad viņam ieknābs? Sauciet to par nojautu, bet, kad tas notiks, viņa prātā kaut kas noies no sliedēm. Un nākamo reizi, kad Silvija atnāks un pieklauvēs pie viņa durvīm, viņš pieies un tās atvērs. Sauciet to par nojautu."

Neviens no mums nespēj neko pateikt, un ir acīmredzami, ko Elvisa paņems līdzi par piemiņu no Zemes. Par laimi, manā vasranīcā iezvanās telefons un pilnībā sašķeļ šo mirkli tā, kā to spēj tikai telefona zvans. Tobiass izmanto šo mirkli, lai atvainotos un aizietu pie savas mašīnas, un, ieejot mājā, lai paceltu tālruņa klausuli, es redzu viņu noliekušos pie īrētā nisana atpakaļskata spoguļa, kurā viņš aplūko savas acis. Tieši tajā mirklī es zinu, ka starp viņu un Klēru viss ir cauri. Sauciet to par nojautu. Es paceļu klausuli.

KĀPĒC ES ESMU NABAGS?

Zvana Portlendas princis Tailers — mans apmēram piecus gadus jaunākais brāļuks, mūsu ģimenes rudens krokuss, skūtgalvainais mīlas bērns, izlutināts, mazs briesmonis, kurš atdod mammai atkaļ mikroviļņu krāsnī uzsildītu makaronu šķīvi un nokomandē: "Te vidū vēl ir auksts gabals. Uzsildi vēlreiz." (Es, mani divi pārējie brāļi un manas trīs māsas būtu saņēmušas pliķi pa seju par tādu nekaunību, bet šādi kundziski izteicieni no Tailera mutes tikai nostiprina viņa prinča varu.)

"Sveiks, Endij. Ķer saulīti?"

"Sveiks, Tailer. Ķeru gan."

"Baigi jauki, baigi jauki. Klausies: Bils kubā, Pasaules tirdzniecības centrs, Lorija, Džoanna un es — mēs ieradīsimies tavā tukšajā vasarnīcā 8. janvārī un paliksim piecas dienas. Tā ir Elvisa dzimšanas diena. Mēs taisīsim Karalisko balli. Vai tā būtu problēma?"

"Nedomāju vis, bet jūs tur būsit saspiesti kā kāmji. Ceru, ka tev nekas nav pretī. Es paskatīšos." (Bils kubā, patiesībā Bils3, ir trīs Tailera draugi, visi vārdā Bils, Pasaules tirdzniecības centrs ir dvīņi Morisiji, katrs sešas pēdas sešas collas garš.)

Es vandos pa māju, meklēdams pasūtinājumu grāmatu (māju īpašnieks ir uzdevis man pieņemt pasūtinājumus). Visu šo laiku es prātoju par Taileru un viņa bandu — Globālajiem Tīņiem, kā viņš ir tos nokrustījis, lai gan vairumam ir jau pāri divdesmit. Man šķiet uzjautrinoši un mulsinoši — nedabiski — tas, kā Globālie Tīņi vai vismaz Tailera draugi dzīvo savu dzīvi tik ļoti kopā cits ar citu — iepērkas, ceļo, ķildojas, domā un elpo, gluži kā Baksteru ģimene. (Tailers, kā jau varēja gaidīt, ar manu starpniecību ir ātri nonācis draugos ar Klēras brāli Alanu.)

Cik ļoti šie Globālie Tīņi īsti turas kopā? No tā patiešām metas baigi. Piemēram, neviens no viņiem nevar aizbraukt uz Vaikiki parastās vienas nedēļas brīvdienās bez vairākām milzīgām, dāvanu pārsātinātām atvadu ballītēm par vienu no trim klasiskajām otrā kursa tēmām: bezgaumīgais tūrists, mīļākā mirusī slavenība vai togas. Un drīz pēc ierašanās tur sākas nostalģiski tālruņa zvani — sentimentālas un sarežģītas rūpīgi strukturētu telefonsarunu zalves katru otro dienu birst pāri Klusajam okeānam, it kā jautrais atvaļinājumā braucējs tikko būtu aizšāvies trīs gadu ilgā misijā uz Jupiteru, nevis uz sešām dienām parakstījies uz pārmaksātām Mai Tai Kuhio ielā.

"Tailera banda" turklāt mēdz būt visai nepatīkama — bez narkotikām, bez ironijas, tikai mērena iedzeršana, popkorns, kakao un videofilmas piektdienas vakaros. Un rūpīgi atlasītas garderobes — tādas garderobes! Graujošas un

DUMPĪGUMA ATLIKŠANA— tieksmĒ jaunĪbĀ IZVAIRĪTIES NO TRADICIONĀLI JAUNEKLĪGĀM AKTIVITĀTĒM UN MĀKSLINIECISKIEM PĀRDZĪVOJUMIEM, LAI IEGŪTU NOPIETNAS KARJERAS IESPĒJAS. DAŽKĀRT NOVED PIE SĒRĀM PĒC ZUDUŠĀS JAUNĪBAS APMĒRAM TRĪSDESMIT GADU VECUMĀ, KAM SEKO MUĻĶĪGAS FRIZŪRAS UN DĀRGI, APZINĀTI JOCĪGI APĢĒRBI.

dārgas, saskaņotas ar izsmalcinātu precizitāti, sastāvošas tikai no smalkākajām preču zīmēm. Stilīgas. Un viņi var tās atļauties, jo, kā vairums Globālo Tīņu prinču un princešu, visi dzīvo pie vecākiem, nespēdami atļauties tos nedaudzos smieklīgi sadārdzinātos mājokļus, kas pilsētā ir pieejami. Tā nu visa viņu nauda ir viņiem mugurā.

Tailers ir kā tas vecais televīzijas filmas varonis, Denijs Pārtridžs, kurš negribēja strādāt par dārzeņu veikala izsūtāmo, bet gan vēlējās, lai viņam jau sākumā piederētu viss veikals. Tailera draugiem ir izplūduši, nepārdodami, bet uzjautrinoši talanti — teiksim, māka gatavot patiešām labu kafiju vai tik tiešām skaisti mati (ak, ja vien jūs redzētu Tailera šampūnu, želejas un putu kolekciju!).

Viņi ir jauki bērni. Nevienam no vecākiem nav iemesla sūdzēties. Viņi ir rosīgi. Viņi pieņem un tic reklāmas kampaņu pseidoglobālismam un rasu harmonijas erzacam, ko pasūta bezalkoholisko dzērienu un ar datoriem izstrādātu svīteru ražotāji. Daudzi vēlas strādāt IBM, kad viņu dzīves divdesmit piecu gadu vecumā beigsies ("Atvainojiet, bet vai jūs nevarētu pastāstīt ko sīkāk par savu pensijas iemaksu plānu?") Taču kādā tumšā un nenosakāmā veidā šie bērni ir arī Dow, Union Carbide, Generl Dynamics un militārais komplekss. Un man ir aizdomas — ja viņu aerobuss nogāztos kādā ledainā Andu plato, viņi, atšķirībā no Tobiasa ar vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem (ja tādi vispār būtu) ķertos pie mirušo ceļabiedru notiesāšanas. Tā ir tikai teorija.

Uzkrītošs minimālisms— dzīvesveida taktika, līdzīga statusa aizvietošanai. dzīve bez materiālām vērtībām, ko pasniedz kā morāla un intelektuāla pārākuma apliecinājumu.

Kafejnīcas minimālisms— minimālisma filosofijas atbalstīšana,

NEPIEMĒROJOT PRAKSĒ NEVIENU NO TĀS PRINCIPIEM.

Lai nu ka, kamēr meklēju pasūtinājumu grāmatu, ašs skatiens pa logu atklāj, ka pie baseina vairs neviena nav. Pie durvīm atskan klauvējiens, un Elvisa ātri pabāž galvu iekšā: "Gribēju tikai atvadīties, Endij."

"Elvisa, man ir tālsaruna ar brāli. Vai vari sekundi pagaidīt?"

"Nē. Tā būs labāk." Viņa noskūpsta mani uz rievas pie deguna pamatnes virs acīm. Mitrs skūpsts, kas atgādina man, ka tādas meitenes kā Elvisa — spontānas, maķenīt sliktas, bet neapšaubāmi dzīvas, kaut kādu iemeslu dēļ nekad nekļūst intīmas ar tādiem aizcietējumu pārņemtiem čaļiem ar koka ģīmi kā es. "Čau, bambino," viņa saka. "šai mazajai Neapoles blandoņai jātin makšķere."

"Vai tu drīz atgriezīsies?" es iesaucos, bet viņa jau ir prom, aizskrien gar rožu krūmiem un iekāpj, kā redzu, To-biasa mašīnā.

Jā, ko gan te lai vēl piebilst.

Atpakaļ pie telefona: "Hallo Tailer. Astotais der."

"Labi. Sīkāk paunāsim Ziemsvētkos. Tu taču atbrauksi, vai ne?"

"Diemžēl, oui."

"Man liekas, ka šogad var sanākt baigie cipari, Endij. Labāk sagatavo sev atkāpšanās ceļu. Pasūti atceļam piecas biļetes ar atšķirīgiem datumiem. Ā, starp citu, ko tu vēlies uz Ziemsvētkiem?"

štampošana— agrāku laiku reklāmas, iesaiņojuma un izklaides žargona iekļaušana ikdienas valodā, lai panāktu ironisku un/vai komisku efektu: "Ketlīnas mirušo slavenību balle bija lieliska izklaide" vai "Deivs patiešām uzskata sevi par ākstīgu, ķertu, jukušu un trakulīgu čali, vai ne?"

"Neko, Tailer. Es gribu tikt vaļa no visam mantām sava dzīvē."

"Mani māc bažas par tevi, Endij. Tev nav ambīciju." Dzirdu, kā viņš strebj jogurtu. Tailers grib strādāt lielā korporācijā, jo lielākā, jo labāk.

"Neko negribēt — tas nav nekas dīvains, Tailer."

"Labi, lai nu būtu. Tikai skaties, lai visi labumi, no kuriem tu atsakies, tiktu man. Un atceries — tam jābūt Polo."

"Es, Tailer, patiesībā domāju, vai šogad neuzdāvināt tev minimālistisku dāvanu."

"Ko?"

"Teiksim, skaistu akmeni vai kaktusa skeletu."

Viņš savā galā uz brīdi apklust. "Vai esi sarijies tabletes?"

"Nē, Tailer. Man likās, ka vienkāršs, skaists priekšmets būtu īsti vietā. Tu jau esi pietiekami liels."

"Tu tak esi jampampiņš, Endij. Galīgi sasviestojies. Pilnīgi pietiks ar kaklasaiti un zeķu pāri."

Pie manām durvīm zvana, un ienāk Dags. Kāpēc neviens nekad negaida, līdz es atveru durvis? "Tailer, pie durvīm zvana. Man vairs nav laika. Tiekamies nākamnedēļ, labi?"

"Kurpēm vienpadsmitais, viduklis trīsdesmit collas, apkakle piecpadsmit ar pusi."

"Adios."

slavenības mirst

Ir pagājušas kādas trīs stundas kopš Tailera zvana, un cilvēki mani šodien dzen ārprātā. Es vienkārši nespēju tikt ar to galā. Paldies Dievam, ka šovakar jāstrādā. Lai cik drausmīgs ir šis darbs, lai cik garlaicīgs, lai cik vienmuļš, tas notur mani sliedēs.

Tobiass aizveda Elvisu uz mājām un tā arī neatgriezās. Klēra ar nicinājumu noliedz iespēju, ka tie viņu krāpj. Šķiet, ka viņa zina kaut ko tādu, ko es nezinu. Varbūt viņa atklās savu noslēpumu vēlāk.

Gan Dags, gan Klēra īgņojas uz dīvāniem un nerunā viens ar otru. Viņi nemierīgi loba zemesriekstus, mezdami raupjās mizas pārpildītā 1974. gada Spokeinas Pasaules izstādes pelnu traukā. (Tas bija gads, kad daudz lija, un kurā ēkas bija uzceltas no burbuļūdens alumīnija skārdeņu vāku cilpiņām.)

Dags ir sarūgtināts par to, ka Elvisa viņam šodien nepievērsa ne drusciņas uzmanības, un Klēra joprojām nav pierunājama atgriezties savā mājā plutonija dēļ. Šī piesārņojuma lieta ir satraukuši viņu vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši. Viņa apgalvo, ka tagad paliks dzīvot pie manis uz mūžīgiem laikiem: "Radiācija ir izturīgāka pat par misteru Frenku Sinatru, Endij. Esmu šeit uz ilgu laiku."

Klēra tomēr ir gatava iet sirojumos uz savu dzīvesvietu — ne ilgāk kā uz piecu minūšu sirojumu dienā — lai sadabūtu savas mantas. Viņas pirmais ceļojums bija tik bailīgs, kādu varētu gaidīt no viduslaiku zemnieka, kurš ieiet mēra apsēstā pilsētā, vicinādams beigtu kazu, lai aizgainītu ļaunos garus.

"Kas par drosmi!" izšauj Dags, uz ko Klēra atbild ar niknu skatienu. Es saku viņai, ka, manuprāt, viņa to uztver pārāk nopietni. "Tava māja spīd un laistās, Klēra. Tu uzvedies kā māņticīga lauķe."

"Jūs abi varat smieties, bet nevienam no jums dzīvojamā istabā nav Černobiļas."

"Tiesa."

Viņa izspļauj mazu mutanta zemesriekstu un ieelpo. "Tobiass ir prom pavisam. Es jūtu. Iedomājieties, visizskatīgākā cilvēka miesa, ar kuru man jebkad izdevies sastapties — Staigājošais Orgasms — prom uz mūžīgiem laikiem."

"Man tā neliekas, Klēra," es saku, lai gan dziļi iekšā zinu, ka viņai taisnība. "Varbūt viņš vienkārši apstājies kaut kur paēst."

"Nevajag, Endij. Pagājušas jau trīs stundas. Un viņš paņēma līdzi somu. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc viņš tik pēkšņi aizbrauca."

Es gan.

Abi suņi tikmēr kāri blenž uz riekstiem, kurus šķin Dags un Klēra.

"Vai zināt, kāda ir ātrākā metode, lai atbrīvotos no suņiem, kas diedelē pie pusdienu galda?" es jautāju, saņemdams neskaidri nomurminātas atbildes. "Iedodiet viņiem gaļas vietā burkāna gabalu vai olīvu, un iedodiet to viņiem ar godīgu sejas izteiksmi. Viņi paskatīsies uz jums tā, it kā jūs būtu jucis, un nozudīs dažu sekunžu laikā. Saprotams, jūs būsit arī krities viņu acīs."

Klēra ir mani ignorējusi. "Tas, protams, nozīme, ka man būs jāseko viņam uz Ņujorku." Viņa pieceļas un dodas uz durvīm. "Rādās, zēni, ka man šogad būs baltie Ziemsvētki. Jēziņ, apsēstības ir šausmīgas." Viņa aplūko savu seju spogulī, kas karājas pie durvīm. "Vēl nav ne trīsdesmit gadu, un mana augšlūpa jau sāk sarauties. Esmu nolemta." Viņa aiziet.

"Sava mūža esmu gājis uz randiņiem ar trim sievietēm," saka mans priekšnieks un kaimiņš misters Makarturs, "un divas no viņām es apprecēju."

Ir tās pašas dienas vēls vakars, un mēs esam Lany's. Divi nekustamo īpašumu sīkuļi no Indio dzied "aijajā" publiskajā mikrofonā, kurš pieder mūsu dziedātājai Loreinai, kas patlaban paņēmusi pārtraukumu savā izrādē kopā ar savu astmatisko elektronisko "ritma draudziņu" un dzer baltvīnu, un izstaro skumju valdzinājumu, sēdēdama bāra galā. Patukšs vakars, draņķīgas dzeramnaudas. Mēs ar Dagu slaukām glāzes — savādi nomierinoša nodarbe — un klausāmies, kā misters M. taisa savu kroņa numuru. Mēs sakām viņam priekšā viņa tekstu; tas ir kā skatīties Boba Houpa TV speciālizlaidumu, bet ar mājas skatītāju piedalīšanos. Viņš nekad nav jocīgs, bet ir jocīgs.

Vakara nagla bija kāds padzīvojis caurkritis tips ar Žažas Gāboras frizūru, kurš izvēma Sidecar kokteiļu straumi uz paklāja pie lēto datorspēļu automāta. Tas šeit ir rets gadījums; lai arī marginalizēti, Lany's klienti labi pārzina etiķeti. Taču pats interesantākais attiecībā uz šo atgadījumu

Gaisa ģimene— viltus kopības sajūta, kas tiek izjusta starp kolēģiem biroja vidē.

notika pēc īsa brīža. Dags teica: "Mister M.! Endij! Nāciet un paskatieties…" Starp nekaitīgajām kukurūzas un spageti formām uz paklāja mētājās apmēram trīsdesmit pussagremotas želatīna kapsulas. "Tā, tā. Ja šis dzīves spēlē neskaitās trāpījums desmitniekā, tad es nezinu, kas skaitās. Endrū, izsauc paramediķus."

Tas notika pirms divām stundām, un pēc testosteronālas pozēšanas un savu medicīnisko zināšanu demonstrēšanas paramediķiem ("Nolādēts," saka Dags, "varbūt nedaudz Rin-gera šķīduma?") mēs tagad uzklausām mistera M. mīlas dzīves vēsturi — apburošu līdz kāzu naktij taupīšanās stāstu, pārpildītu ar šķīstiem pirmajiem, otrajiem un trešajiem randiņiem, gandrīz tūlītējām laulībām un pārlieku daudziem bērniem drīz pēc tam.

"Un tā meitene, ko jūs neapprecējāt!" es pavaicāju.

"Viņa nozaga manu mašīnu. Fordu. Gold. Ja viņa to nebūtu izdarījusi, es droši vien būtu apprecējis arī viņu. Tolaik es nebiju īpaši izvēlīgs. Atceros, kā zem galda situ kulakā desmitreiz dienā un domāju, cik aizvainotai jājūtas meitenei, ja randiņi nenoved līdz laulībām. Es biju vientuļš; tas bija Albertā. Toreiz mums nebija MTV."

Mes ar Klēru sastapām misteru un misis M., "Filu & Airīnu" kādā brīnišķīgā dienā pirms vairākiem mēnešiem, kad paskatījāmies pāri sētai un mums uzklupa dūmu mākuļi un mistera M. laimīgie bļāvieni, kurš bija aplicis priekšautu

IZGUDRO NO JAUNA

ar uzrakstu "PUSDIENAS GALDĀ". Mēs tikām aši uzaicināti uz sētas otru pusi un dzērām burbuļūdeni no skārde-nēm un stūmām vaigos "Airīnasburgerus". Varena izklaide. Un tieši pirms tam, kad misters M. iznāca dārzā ar savu ukuleli, Klēra man pačukstēja: "Endij, man liekas, pastāv visai augsta iespējamība, ka viņu mājai pie otra sāna ir šinšillu būris." ("Šinšillu audzētāji ēd liellopu gaļu!")

Līdz pat šai dienai mēs ar Klēru to vien gaidām, kad Airīna mūs pavilks sāņus, lai klusinātā balsī aizrautīgi klāstītu par kosmētikas produktu markām, kuras viņa izplata, un preču kaudzēm viņas garāžā, kas līdzinās daudziem tūkstošiem negribētu, nevienam neatdodamu kaķēnu. "Dārgumiņ, mani elkoņi bija kā priežu miza, pirms es izmēģināju šo."

Viņi ir mīļi. Viņi nāk no paaudzes, kas tic, ka steiku restorāniem jābūt blāvi apgaismotiem un ledussaltiem (vel-los, viņi patiešām tic steiku restorāniem). Mistera M. degunu klāj blāvs vēnu zirnekļtīkls, tāds, par kāda novākšanu no savu kāju aizmugures ar skleroterapijas palīdzību Laspalmasas mājsaimnieces patlaban maksā bargu naudiņu. Airīna smēķē. Viņi abi valkā sporta tērpus, kas iepirkti lētu apģērbu veikalos — viņi pārāk vēlu dzīvē atklāja savus ķermeņus. Viņi tika uzaudzināti tā, lai ignorētu savus ķermeņus, un tas ir mazliet skumji. Bet tas ir labāk nekā neatklāt tos nemaz. Viņi ir nomierinoši.

Mūsu prātos Airīna un Fils dzīvo pastāvīgos piecdesmitajos gados. Viņi joprojām tic apsveikuma kartīšu nākotnei. Kad es stāstu jociņus par pārmērīgi lielām brendija glāzēm, kas pilnas ar sērkociņu kastītēm, es domāju tieši par viņu pārmērīgi lielo, ar sērkociņu kastītēm pilno brendija glāzi. Šī glāze stāv dzīvojamajā istabā uz galda — tā ir tipiska stāvvieta ierāmētiem Makarturu pēcteču fotoattēliem, galvenokārt mazbērniem ar disproporcionāliem matu sakārtojumiem Feras Fosetas stila, kas šķielē ar jaunam kontaktlēcām un nez kāpēc izskatās nolemti savādām nāvēm. Klēra reiz ieskatījās kādā vēstulē, kas stāvēja uz sānu galda, un viņa atcerējās, ka izlasījusi teikumu, kurā rakstītājs žēlojies, ka metālgriezē-jam bijušas vajadzīgas divarpus stundas, lai sasniegtu Makar-turu pēcteci, kurš bijis uzdurts uz stieņa avarējušā traktorā.

Mēs paciešam Airīnas un Fila viegli rasistiskos kalam-būrus un sīkos gājienus, kas apdraud mūsu planētas eksistenci ("Es nekad nevarētu braukt ar mazāku mašīnu par manu Cutlass Supreme"), jo viņu eksistence darbojas kā nomierinošs līdzeklis citādi nedaudz no kontroles izgājušā pasaulē. "Dažkārt," saka Dags, "man patiešām ir grūti atcerēties, vai kāda slavenība ir mirusi vai ne. Bet tad es saprotu, ka tas nemaz nav svarīgi. Negribu izklausīties pretīgs, bet tāda savā ziņā ir mana attieksme pret Airīnu un Filu — bet šo vārdu labākajā nozīmē, protams."

Lai nu kā…

Misters M. sāk stāstīt anekdoti Dagam un man par prieku: "Atcerējos labo. Floridas pludmalē sēž trīs veci žīdi…" (Šoreiz rasistisks jociņš.) "Viņi sarunājas, un viens pajautā otram: "Kur tad tu ņēmi naudu, lai atbrauktu atvaļinājumā uz Floridu?" Un otrs atbild: "Manā fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Ļoti skumji, bet laimīgā kārtā apdrošināšana man to atlīdzināja."

DĪŽĀŠANĀS— neĒrtĪbas sajŪta, ko JAUNIEM CILVĒKIEM RADA VECI CILVĒKI, KURI NESASKATA SMIEKLĪGO SAVĀ RĪCĪBĀ. KĀRENA AIZ KAUNA VAI MIRA, KAD VIŅAS TĒVS AR LIELU IZRĀDĪŠANOS NOGARŠOJA PUDELI NESEN RAŽOTA VĪNA, PIRMS ĻĀVA TO IELIET GLAZĒS, KAD ĢIMENE SĒDĒJA STēAK HUT RESTORĀNĀ.

Labi. Tad viņš prasa otram, kur viņš ņēmis naudu, lai atbrauktu atvaļinājumā uz Maiamibīču, un tas otrs čalis saka: "Dīvaini, bet, gluži kā manam draugam, arī manā fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Paldies Dievam, es biju apdrošinājies.""

Šajā brīdī Dags sāk skaļi smieties, mistera M. anekdošu stāstīšanas ritms nojūk, un viņa kreisā roka, kas slauka māla alus krūzes iekšpusi ar noskrandušu Birds of Arizona trauk-lupatu, pārstāj kustēties. "Paklau, Dag," saka misters M.

"Jā?"

"Kāpēc tu vienmēr smejies par maniem jokiem, pirms vēl esmu ticis līdz galam?"

"Kā, lūdzu?"

"Tieši tā, kā es teicu." Tu vienmēr sāc zviegt, kad esmu ticis tikai līdz pusei, it kā smietos par mani, nevis kopā ar mani." Viņš atsāk slaucīt kausu.

"Klau, mister M. Es nesmejos par jums. Tie ir jūsu žesti, kas ir jocīgi — jūsu sejas izteiksme. Jūs stāstāt kā īsts profesionālis". Jūsu joki ir vareni."

Izklaides graustošana— piedalīšanās tādas šķiras izklaides aktivitātēs, kuru uzskata par zemāku, nekā savējā: "kāren! do-nald! Iesim šovakar uzspēlēt boulingu! Un par kurpēm neuztraucieties… TĀS LAIKAM VAROT NOĪRĒT."

Sarunu graustošana— apzināts prieks, ko konkrēta saruna sagādā tieši tāpēc, ka neprasa intelektuālu piepūli. darbība, kas ļoti lielā mērā ir izklaides graustošanas blakusprodukts.

Nodarbinātības graustošana— iestāšanās tādā darbā, kas ir

KRIETNI ZEM CILVĒKA SPĒJU VAI IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA, TĀDĒJĀDI MĒĢINOT IZBĒGT NO PIEAUGUŠA CILVĒKA ATBILDĪBAS UN/VAI IZVAIRĪTIES NO IESPĒJAMĀS IZGĀŠANĀS SAVĀ ĪSTAJĀ ARODĀ.

Misters Makarturs tam notic. "Labi, bet nevajag pret mani izturēties kā pret runājošu roni, skaidrs? Ļauj arī man papriecāties. Esmu cilvēks, turklāt maksāju tev algu." (Pēdējo teikumu viņš pasaka tā, it kā Dags būtu piesiets šajā raibajā, bet pilnīgi bezperspektīvajā McDarbā.)

"Pie kā mēs palikām? Nūja, šie abi vīri pievēršas trešajam, kurš uzdevis viņiem jautājumus, un prasa viņam: "Un tu? Kur tu dabūji naudu, par ko atbraukt brīvdienās šurp uz Floridu?" Un viņš atbild: "Gluži kā jums, draugi, arī manā fabrikā gadījās nelaime. Uznāca plūdi un pārpludināja visu ēku. Laimīgā kārtā viss, protams, bija apdrošināts."

Abi pārējie izskatās krietni apjukuši, un viens no viņiem prasa trešajam: "Man tev ir tikai viens jautājums. Kā tev izdevās izraisīt plūdus?""

Vaidi. Misters M. šķiet iepriecināts. Viņš nostaigā visā garumā gar bāru, kura virsma, gluži kā šaurais pakavveida grīdas laukumiņš ap alkoholiķa tualetes podu, ir leproza cigarešu izdegumu mēness virsma.

Viņš šķērso purpurkrāsas un oranžo paklāju ar Viesta rakstiem, kas iesmaržots pēc kanēļa ar BaiGuaid dezodorantu, un aizslēdz ieejas durvis. Dags pamet man skatienu. Nozīme? Turpmāk man patiešām jābūt uzmanīgākam ar zviegšanu. Taču es redzu, ka Dags, gluži kā es, nevar izšķirties starp pašapmierinātu priecašanos par savādajām anekdošu stāstīšanas paliekām no mistera Makartura laikiem un

Pretupura lietiņa (PUL) — neliels modes aksesuārs, ko valkā

PIE CITĀDI KONSERVATĪVA APĢĒRBA UN KAS PAZIŅO PASAULEI, KA CILVĒKAM IEKŠA VĒL GAIL INDIVIDUALITĀTES UGUNTIŅA: ČETRDESMITO GADU KAKLASAITES UN AUSKARI (VĪRIEŠIEM), FEMINISTU POGAS UN DEGUNA RIŅĶI (sievietēm), un tagad gandrīz pilnībā izmirušās mazītiņās "žurku ASTĪŠU" FRIZŪRAS (ABIEM DZIMUMIEM).

izmisumu par to, ka jādzīvo nākotnes civilizācija, kas pārblīvēta ar saīgušiem, drūmiem japijiem bez jebkādas auras un kurā nemājo Boba Houpa joki.

"Mēs tikpat labi varam priecāties par viņiem, kamēr viņi vēl ir šeit, Endij," viņš saka. "Paklau, iesim. Varbūt Klērai būs uzlabojies garastāvoklis."

Sabs nav iedarbināms. Tas pārmaiņus izdod tuberku-loznieka cienīgas sausa klepus zalves un apjukuša trusīša klepu, atgādinādams mazu bērnu, kuram dēmoniskas apsēstības lēkmes mijas ar hamburgera gabaliņu atklepošanu. Kāds moteļa viesis, kas apmeties netālu no Larry's stāvvietas, bļauj pa sētas logu "vācieties pakaļā", taču viņa niknums nesabojās mums šo brīnišķīgo tuksneša nakti, kurā mums nāksies kārtējo reizi iet mājup kājām. Vieglais, vēsais gaiss plūst pār manu seju kā sausas porcelāna nogulsnes, un pārāk stāvie kalni ir dzintara krāsā, kā nogrimušā Andiea Doria zemūdens fotouzņēmums. Piesārņojums ir tik neliels, ka perspektīva tiek izķēmota; kalni grib ietriekties man sejā.

Palmas, kuras kā sargkareivji stāv gar 111. šoseju, ielenc mazītiņas, magnēzija spīdumā mirgojošas spuldzes. Palmu lapotnes čab, ielaizdamas svaigu gaisu neskaitāmajiem viegli snauduļojošajiem putniem, žurkām un bugenvilu stīgām, ko tās sevī slēpj.

Mēs ieskatāmies veikalu vitrīnās, kas plātās ar peldkostīmiem fluorescējošās krāsās, kalendāriem, šausmīgām abstraktām gleznām, kas izskatās pēc automašīnu notriektiem dzīvniekiem, kas pārklāti ar spīguļiem. Es redzu cepures, dārgakmeņus un pīrāgus — tik brīnišķīgs laupījums, kas diedelē uzmanību kā bērns, kurš vēl negrib iet gulēt. Es vēlos pārgriezt sev vēderu, izraut sev acis un piebāzt sevi ar šiem skatiem. Zeme.

"Šonakt mēs izskatāmies vai nu pēc Indiānas automašīnu tirgoņa idiotiem dvīņiem," Dags saka par mūsu super-stilīgajām Boba Houpa Golf Classic sarkankrūtīša olas ziluma vējjakām ar baltām saules cepurēm, "vai pēc klaidoņu pāra, kam prātā bezdievīgas, slepkavnieciskas domas. Izvēlies."

"Man, Dag, drīzāk liekas, ka mēs izskatāmies pēc neveiksminiekiem. "

111. šoseja (pazīstama arī kā Palmkanjondraiva) ir pilsētas galvenā medību vieta, kas šovakar ir pārsteidzoši tukša. Dažas biseksuālas blondīnes no Orindžkauntijas apātiski cirkulē turp un atpakaļ dārgos folksvāgenos, kamēr jūras kājnieki skūtām galvām sadauzītos El Camino braukalē apkārt ar suteneru izbļāvieniem, bet ne reizi neapstājas. Šajā pilsētā joprojām valda automašīnu kultūra, un nemierīgākā naktī var rasties sajūta, kā to tik precīzi formulē Dags, "ka esi Deitonā — lielu pupu, burgeru un šeika vietā, kur jaunieši firmīgos zābakos un azbesta jakās ēd nāvējošus frī kartupeļus oranžās plastmasas būdās, kam tāda forma kā GT riepai."

Mēs pagriežamies ap stūri un paejam vēl kādu brīdi.

"Iedomājies, Endrū — pirms četrdesmit astoņām stundām šitais mazais Dagucis bija Nevadā," viņš turpina, apsēzdamies uz motora pārsega apžilbinoši dārgai, zaļai sporta Aston Martin ar paceļamu jumtu un aizdedzinādams cigareti ar filtru. "Iedomājies tik."

TU NEESI TAVS EGO

Mes vairs neesam uz galvenās ielas, bet neapgaismotā sānieliņā, kur muļķīgā kārtā ir nolikts Daga dārgais "sēdeklis". Automašīnas pakaļējā daļā mētājas kartona kastes ar papīriem, drēbēm un citām panckām, kā grāmatveža garāžas izpārdošanā. Izskatās, ka kāds gatavojies milzīgā steigā pazust no pilsētas. Šajā miestā tas nav nekas neparasts.

"Es pavadīju nakti mazā mammiņas un papiņa motelī pilnīgā nomalē. Uz sienām bija zaraini priežkoka paneļi, piecdesmito gadu lampas un briežu attēli…"

"Dag, kāp nost no mašīnas. Es patiešām šeit jūtos neomulīgi. "

"…un tur smaržoja pēc tiem mazajiem rozā moteļa ziepju gabaliņiem. Ak vai, kā man patīk to smarža! Tik īslaicīga."

Mani pārņem šausmas — Dags ar savas cigaretes gailošo ķirškrāsas galu dedzina caurumu mašīnas jumtā. "Dag! Ko tu dari, izbeidz! Tūlīt izbeidz!"

"Endrū, runā klusāk. Lūdzu. Kur ir tava savaldība?"

Dags, kā jau minēju, ir vandalis. Es mēģinu saprast viņa rīcību, bet man tas neizdodas; kādas Cutlass Supreme sa-skrāpēšana pagājušajā nedēļā bija tikai viens atgadījums garā līdzīgu notikumu virknē. Šķiet, ka viņš aprobežojas tikai ar auto, kuru uzraksti uz buferiem viņam šķiet riebīgi. Tā arī ir — palūkojoties uz šīs automašīnas aizmuguri, atklājas uzraksts "Pajautā man par mazbērniem".

"Nāc atpakaļ, Palmer. Es beigšu. Pēc mirkļa. Turklāt es gribu atklāt tev noslēpumu."

Es apstājos.

"Tas ir noslēpums, kas attiecas uz manu nākotni," viņš saka. Par spīti veselajam saprātam es atgriežos.

"Tas ir tik stulbi, tā caurumu dedzināšana, Dag."

"Mieru, zēniņ! Tas ir viegls likumpārkāpums. Kalifor-nijas štata kriminālkodeksa 594. pants. Sitiens pa pirkstiem. Turklāt neviens jau neredz."

Viņš notrauc mazu pelnu plēksni no cigaretes cauruma. "Es gribu, lai man ir viesnīca Kalifornijas dienvidos. Un man liekas, ka tas ir reālāk, nekā tev šķiet."

"Ko?"

"To es gribu darīt nākotnē. Būt viesnīcas īpašnieks."

"Lieliski. Tagad ejam."

"Nē," viņš aizdedzina vēl vienu cigareti, "vispirms es tev pastāstīšu par savu viesnīcu."

"Tikai ātri."

"Es gribu atvērt to Sanfelipē. Tā atrodas Kalifornijas zemesraga austrumos. Tas ir mazītiņš miestelis, kam apkārt ir tikai smiltis, pamestas urāna raktuves un pelikāni. Es atvērtu mazu viesnīcu tikai draugiem un ekscentriskām personībām, un pie manis strādātu tikai meksikānietes jau gados un pārsteidzoši skaisti sērfotāju un hipiju zēni un meitenes, kam smadzenes no pārmērīgas narkotiku lietošanas pārvērtušās Šveices sierā. Tur būtu bārs, kur visi spraustu pie griestiem vizītkartes un naudu, un vienīgie gaismas avoti būtu desmitvatīgas spuldzītes, kas paslēptas aiz sakaltušiem kaktusiem pie griestiem. Mēs pavadītu vakarus, mazgādami cinka ziedi cits citam no deguniem, dzerdami ruma kokteiļus un stāstīdami stāstus. Ļaudīm, kas stāstītu labus stāstus, nebūtu jāmaksā par mājvietu. Uz tualeti neviens nedrīkstētu iet, kamēr nebūtu ar flomāsteru uzrakstījis uz sienas smieklīgu joku. Un visu numuru sienas klātu zaraini priežu dēļi, un kā suvenīru ikviens saņemtu tikai mazu ziepju gabaliņu."

Man jāatzīst, ka Daga viesnīca izklausās apburoša, bet man arī gribas tikt projām. "Vareni, Dag. Nu, tava ideja patiešām ir varena, bet tagad gan tīsimies, labi?"

"Laikam gan. Es…" viņš paskatās lejup uz vietu, kur dedzinājis caurumu ar cigareti, kamēr es biju novērsies. "Ak vai…"

"Kas noticis?"

"Sūdi vagā."

Ogle ir nokritusi no cigaretes gala un ievēlusies kastē ar papīriem un citiem loriņiem mašīnā. Dags nolec no mašīnas, un mēs abi sastinguši noskatāmies, kā nokaitēti sarkanais punkts izēdas cauri dažām avīzes lapām, rada iespaidu, ka ir pazudis, tad pēkšņi izdod skaņu "vuff!", kastei uzliesmojot suņa rējiena ātrumā, apgaismojot mūsu šausmu pārņemtās sejas savā acumirklīgajā dzeltenajā, izsmejošajā jautrībā.

"Ak Dievs!"

"Zūdam!"

Es jau esmu prom. Mēs abi laižamies prom pa ielu, sirds kāpj pa muti, mēs atskatāmies tikai vienreiz, kad esam divu kvartālu attālumā no šīs vietas, un arī tad tikai uz īsu brīdi, lai ieraudzītu pašu ļaunāko iespējamo scenāriju — Aaston Martin karstā iekuru ekstāzē ir apņēmušas kūsājošas aveņkrāsas lavas liesmas, kas veļas uz ielas.

"Velns parāvis, Belinghauzen, tas ir visstulbākais no taviem sūda trikiem, ko jebkad esi pastrādājis!" Un mēs atkal skrienam, es priekšā Dagam, mani aerobikas treniņi liek sevi manīt.

Dags pagriežas ap stūri man aiz muguras, kad es dzirdu apslāpētu balsi un būkšķi. Pagriezies es ieraugu, kā Dags uzskrien virsū nevienam citam kā Skiperam, Morongoveli-jas klaidonim no ielejas augšgala, kurš dažkārt sēž Larry's (iesauka cēlusies no viņa TV situāciju komēdijas kuģa kapteiņa cepures).

"Sveiks, Dag! Bārs jau ciet?"

"Sveiks, Skip! Ja gan. Man svarīgs randiņš. Jāskrien," viņš saka, jau attālinādamies un rādīdams ar pirkstu uz Ski-peru kā japijs, kurš nepārliecinoši solās kopā paēst pusdienas.

Desmit Teksasas kvartālus tālāk mēs apstājamies pārguruši, aizelsušies, izpildīdami gārdzošu klanīšanos līdz zemei austrumnieku stilā. "Nevienam nav jāzina par šito mazo misēkli, Endrū. Skaidrs? Nevienam. Pat Klērai ne."

"Vai es izskatos pēc kretīna? Jēziņ."

Ehē, ehē, ēhē.

"Un Skipers?" es prasu, "vai viņam nepieleks, kas parlietu?"

"Viņam? Nekā. Viņa smadzenes jau gadiem pārvērtušās karburatora šļurā."

"Vai esi pārliecināts?"

"Jā." Mēs atgūstām elpu.

"Aši. Nosauc desmit mirušus rudmatainos," Dags nokomandē.

"Ko?"

"Tev ir piecas sekundes. Viens. Divi. Trīs…"

Man pielec. "Džordžs Vašingtons, Denijs Kejs…"

"Viņš nav miris."

"Ir gan."

"Labi, lai būtu. Tev papildpunkti."

Atlikušais gājiens līdz mājām nav diez cik jautrs.

ES NEESMU GREIZSIRDĪGS

Elvisa acīmredzot aizjāja uz kranča, kad šajā pēcpusdienā bija pametusi mūsu baseinu (hipiju kodētais nosaukums: aizbrauca ar Greyhound autobusu). Viņa četras stundas brauca uz ziemeļrietumiem, uz Santabarbaras piekrasti, lai iestātos jaunā darbā, paklausieties tikai, par dārznieci klosterī. Mēs esam gar zemi, patiešām gar zemi, izdzirdējuši šos mazos jaunumus.

"Nūjā," Klēra izlokās, "pats par sevi tas tomēr nav tāds īsts klosteris. Tās sievietes valkā tādas maisīgas ogļumelnas sutanas — cik japāniski! — un nēsā īsi apgrieztus matus. Es redzēju attēlus brošūrā. Un, viņa jebkurā gadījumā ir tikai dārzniece."

"Brošūrai" Vēl trakāk.

"Nu, tajā salokāmajā skrejlapā, kā picērijai, ko viņi atsūtīja Elvisai kopā ar apstiprinājuma vēstuli, ka viņa ir pieņemta." (Mīļais Dievs…) "Viņa atrada šo darba piedāvājumu pie vietējās draudzes ziņojumu dēļa; viņa saka, ka gribot noskaidrot domas. Bet man ir aizdomas, ka viņa varbūt domā — Kērtiss varētu tur parādīties, un tad viņa grib būt tur tuvumā. Tai sievietei labi padodas saglabāt noslēpumā to, ko viņa nevēlas izpaust."

Tagad mes sēžam mana virtuve, laiski izlaidušies uz dedzināta priežkoka bāra ķebļiem ar suņu apgrauztām kājām un purpurkrāsas dimanta formas bārkstīm izrotātiem sēdekļiem. Tie ir krēsli, ko es pagājušomēnes par velti atvilku no diezgan skumjas kooperatīvās dzīvokļu mājas pārdošanas izsoles Palofjeroroudā.

Lai radītu atmosfēru, Dags ir ieskrūvējis ligzdā virs galda stilīgu, sarkanu spuldzi un jauc šausmīgus dzērienus ar šausmīgiem nosaukumiem, kurus viņš ir aizguvis no pagājušajās pavasara brīvdienās šeit iebrukušajiem tīņiem. (Izvarošana pēc randiņa, Medikamentu terapija, Bezgalvainās ballīšu karalienes — kurš gan izgudro šos nosaukumus?)

Vakara tērpi ir ieturēti gulētiešanas stāstu tradīcijās: Klērai mugurā ir flaneļa rītasvārks ar cigarešu izdedzinātu caurumu mežģīnēm gar malu. Dagam — "Lorda Tairona" burgundieša krāsas mākslīgā zīda pidžama ar "karaliskām" viltota zelta savelkamajām auklām un man — mīksta skotu auduma krekls un garās apakšbikses. Mēs izskatāmies raibi, sīkstulīgi un muļķīgi. "Mums patiešām jāsaskaņo sava garderobe," saka Klēra.

Pārtikas graustošana — produkti, kuru pievilcība slēpjas nevis

GARŠĀ, BET GAN SAREŽĢĪTĀ ŠĶIRAS BLAKUSNOZĪMJU, NOSTALĢISKU SIGNĀLU UN IESAIŅOJUMA SEMIOTIKAS MAISĪJUMĀ: "MĒS AR KēTIJU NOPIRKĀM šo Multi-Whip saldā krējuma kārbu īsta putukrējuma vietā,

JO MUMS LIKĀS, KA NO PETROLEJAS PAGATAVOTA PUTUKRĒJUMA ROTĀJUMS IZSKATĀS PĒC TĀDA PRODUKTA, KO PENSAKOLĀ DISLOCĒTAS GAISA SPĒKU VIRSNIEKU SIEVAS SEŠDESMITO GADU SĀKUMĀ DOTU SAVIEM VĪRIEM, LAI ATZĪMĒTU PAAUGSTINĀJUMU DIENESTĀ."

TV LĪDZĪBAS— no televĪzijas situĀciju KOMĒDIJĀM ATVASINĀTA MORĀLE LIETOŠANAI IKDIENĀ: "TAS IR GLUŽI KĀ TAJĀ EPIZODĒ, KUR ŽANNAI PAZUDA BRILLES!"

"Pēc revolūcijas, Klēra. Pēc revolūcijas," Dags atbild.

Klēra ievieto mikroviļņu krāsnī zinātniski modificētu popkornu. "Man nekad nav tāda sajūta, it kā es vienā no šīm ierīcēm liktu pārtiku," viņa pēc tam saka, pīkstienu pavadībā uzstādīdama sildīšanas laiku elektroniskajā displejā, "drīzāk jūtos tā, it kā es liktu degvielas patronas raķetes dzinējā." Viņa spēcīgi aizcērt krāsns durtiņas.

"Ei, uzmanīgāk!" es uzsaucu.

"Atvaino, Endij. Bet es esmu sadrūvējusies. Tev nav ne jausmas, cik man ir grūti atrast draudzenes. Mani draugi vienmēr ir bijuši čaļi. Meitenes vienmēr ir tādas čaukstenes. Viņas vienmēr uzskata mani par draudu. Beidzot es atrodu normālu draudzeni šajā pilsētā, un viņa aizbrauc tajā pašā dienā, kad mani pamet mana mūža apsēstība. Izrādi man mazliet līdzjūtības, labi?"

"Tad tāpēc šodien pie baseina tu biji tik saskābusi?"

"Jā. Viņa lika, lai paturu ziņu par viņas aizbraukšanu noslēpumā. Viņai riebjas atvadas."

Šķiet, ka Dagam nedod mieru klosteris. "No tā nekas neiznāks," viņš saka. "Tajā ir pārāk daudz no Madonnas/ ielenes. Man to neiesmērēs."

"Tas nav nekas tāds, ko tev iesmērē, Dag. Tā runādams, tu izklausies pēc Tobiasa. Un viņa nemaz negrasās noņemties ar to "mūķeņu padarīšanu" — neesi tik pesimistisks. Dod viņai iespēju." Klēra atkal apsēžas uz ķebļa. "Turklāt, vai tev labāk patiktu, ka viņa joprojām būtu šeit,

KNG— kas PAR NĀVĪGU GARLAICĪBU. "DŽEIMIJS DABŪJA NOSĒDĒT

Romas lidostā trīsdesmit sešas stundas, nu totāls KNG."

kss — kas par sliktu stilu. "tad nu gan kss, padomā tikai -darba džinsi! Tas vispār ir pilnīgs 1979. gads."

Palmspringsa, un nodarbotos ar to, ar ko viņa nodarbojas? Vai tev gribētos pēc kāda gada kopā ar viņu iet uz Vona liel-veikalu un pirkt šķidrumu šļirču adatu dezinficēšanai? Vai varbūt spēlēt savedēju — ieskapēt viņai kādu zobārstu konferences dalībnieku, lai viņa var kļūt par mājsaimnieci Paloalto?"

Pārsprāgst pirmais kukurūzas grauds, un es apjēdzu, ka Dags ne tikai jūtas tā, it kā Elvisa būtu viņu atraidījusi, bet arī izjūt skaudību par viņas lēmumu mainīt un vēl vairāk ierobežot savu dzīvi.

"Tad es pieņemu, ka viņa ir atteikusies no visiem pasaulīgajiem labumiem," saka Dags.

"Man liekas, ka viņas istabas biedrenes, nabadzītes, nočieps vairumu mantiņu, ko viņa ir atstājusi šeit, Palmspringsā. Šai dāmai ir ĻSGP — ļoti smagas gaumes problēmas. Galvenokārt uzbāzīgas lampas un papīrgriezumi."

"Es dodu viņai trīs mēnešus."

Kukurūza īstajā brīdī beidz sprāgt, un Dags blenž uz savām pēdām. Viņš veras tajās tā, it kā tās būtu divas atslēgas uz gredzena, bet viņš nevarētu atcerēties, kuram slēdzenēm tās der. "Jēziņ. Tev taisnība. Es neticu sev. Vai zināt, kāda man ir sajūta? Man ir tāda sajūta, it kā man būtu divpadsmit gadu un es būtu Ontario, un atkal būtu nošļācis ar benzīnu visu mašīnu un savas drēbes — es jūtos kā galīgais mēslu maiss."

"Neesi mēslu maiss, Belinghauzen. Aizver acis," saka Klēra. "Aizver acis un skaties cieši uz to, ko esi izšļācis. Pasmaržo nākotni."

Sarkana spuldze bija interesanta, bet nogurdinoša. Mes dodamies uz manu istabu, lai stāstītu gulētiešanas stāstus. Kamīns ir iekurts, un suņi svētlaimīgi šņākuļo uz sava ovālā, pītā paklāja. Manā gultā uz Hudzona līča segām mēs ēdam popkornu un sajūtam retu omulību starp vaska dzeltenajām ēnām, kas šūpojas uz koka sienām, kuras ir apkarinātas ar maniem priekšmetiem: makšķerēšanas piederumiem, saules cepurēm, vijoli, dateļpalmu zariem, nodzeltējušām avīzēm, zīļu jostām, virvēm, Oksfordas kurpēm un kartēm. Vienkārši priekšmeti dzīvei, kas nav sarežģīta.

Klēra sāk.

PAMET SAVU ĶERMENI

"Reiz dzīvoja kāda nabaga bagāta meitene vārda Linda. Viņa bija mantojusi milzīgas dzimtas bagātības, kuras bija izaugušas no vergu tirdzniecības Džordžijā, savairojušās jen-kiju tekstilfabrikās Masačūsetsā un Konektikutā, izplatījušās uz rietumiem līdz Monongahelariveras tērauda fabrikām Pensilvānijā un visbeidzot nesušas bagātus avīžu, kinofilmu un kosmiskās aviācijas augļus Kalifornijā.

Bet, ja Lindas dzimtas nauda vienmēr pamanījās augt un pielāgoties savam laikam, tad ģimene to nespēja. Tā saruka, panīka un sarāvās uz iekšu, līdz no tās bija palikusi tikai Linda un viņas māte Dorisa. Linda dzīvoja lielā mūra mājā lauku īpašumā Delavēras štatā, bet viņas māte no Delavēras adreses tikai nosūtīja savas nodokļu deklarācijas. Viņa pat nebija apmeklējusi šo vietu jau daudzus gadus, jo bija augstāko aprindu pārstāve, viņa dzīvoja Parīzē; viņa piederēja pie aprindām. Ja viņa būtu apmeklējusi šo vietu, tad būtu varējusi novērst to, kas notika ar Lindu.

Redziet, Linda uzauga tikpat laimīga kā jebkura bagāta meitene — vienīgais bērns mūra mājas augšējā stāva bērnistabā, kur tēvs katru vakaru lasīja viņai priekšā, kamēr viņa sēdēja tam klēpī. Augšā pie griestiem virpuļoja un dziedāja dučiem pieradinātu kanārijputniņu, kas dažkārt nolaidās, lai nosēstos viņiem uz pleciem un vienmēr nobaudītu jauko barību, ko atgādāja kalpones.

Taču kādu dienu viņas tēvs pārtrauca nākt pie viņas un nekad vairs neatgriezās. Kādu laiku māte palaikam mēdza ierasties un mēģināja lasīt priekšā, bet tas nekad vairs nebija kā agrāk — viņas elpa smirdēja pēc kokteiļiem, viņa mēdza raudāt; viņa spēcīgi sita putniem, kad tie tuvojās, un pēc kāda laika putni to vairs nemēģināja darīt.

Gāja laiks, un Linda savos vēlajos padsmit gados un agrīnajos divdesmitajos kļuva par skaistu, bet ārkārtīgi nelaimīgu sievieti, kura pastāvīgi meklēja vienīgo cilvēku, vienīgo ideju vai vienīgo vietu, kas varētu izglābt viņu no šīs, nu, sacīsim, dzīves. Linda jutās izredzēta, bet bezmērķīga — pilnīgi viena. Un attiecībā uz savu apjomīgo mantojumu viņai bija divējādas jūtas — vainas apziņa par to, ka viņa nav cīnījusies, lai to iegūtu, bet dažkārt arī karaliskuma un varas izjūtas, kas, kā viņa zināja, varēja nest viņai tikai nelaimi. Viņa svārstījās.

Un līdzīgi visiem patiesi bagātiem un/vai skaistiem un/vai slaveniem cilvēkiem, viņa nekad nebija īsti pārliecināta par to, vai cilvēki atsaucas uz viņas īsto es, gaismas drusciņu, kas bija ieslodzīta viņas miesas apvalkā, vai tikai uz laimīgo lozi, kuru viņa bija izvilkusi piedzimstot. Viņa vienmēr sargājās no blēžiem un izspiedējiem, apdziedātājiem un šarlatāniem.

Es šeit piebildīšu vēl kaut ko par Lindu: viņa bija gudra. Viņa varēja runāt, teiksim, par elementārdaļiņu fiziku — kvarkiem un leptoniem, bosoniem un mesoniem — un viņa varēja pateikt, kurš patiešām pārzina šo tēmu pretstatā tiem, kas par to tikai izlasījuši žurnālā. Viņa varēja nosaukt vairumu puķu un nopirkt visas puķes. Viņa apmeklēja Viljamsas koledžu un kokteiļvakarus ar filmu zvaigznēm samta Manhetenas augstākajā sabiedrībā, ko apgaismoja epi-leptiskas zibspuldzes. Viņa bieži vienatnē brauca uz Eiropu. Viduslaiku mūru ieskautajā Senmalo pilsētiņā Francijas piekrastē viņa dzīvoja mazā istabiņā, kas smaržoja pēc liķiera konfektēm un putekļiem. Tur viņa lasīja Balzaka un Nensi-jas Mitfordas darbus, meklēdama mīlestību, meklēdama kādu ideju un gulēdama ar austrāliešiem, pie reizes plānojot savus nākamos ceļojumus pa Eiropu.

Rietumāfrikā viņa apmeklēja bezgalīgus gerberu un skābeņu augu paklājus — citpasaulīgus laukus, kur psihodēlis-kas zebras košļāja maigos dzinumus, kas izlīda no augsnes vienā naktī, izšķīlušies sēklām, ko no desmitgadēm ilgas komas bija atmodinājušas Kongo pēkšņās lietusgāzes.

Taču meklēto Linda visbeidzot atrada Āzijā — augstu Himalajos starp alpīnistu pamestajiem, rūsošajiem skābekļa baloniem un apātiskajiem, opija pārsātinātajiem un nolemtajiem Aiovas otrā kursa studentu ķermeņiem — tieši tur viņa dzirdēja par ideju, kas iedarbināja viņas dvēseles mehānismus.

Viņa dzirdēja par reliģisku sektu, kurā ietilpa mūki un mūķenes, kas mazā ciematiņā bija sasnieguši svētuma, ekstāzes, atpestīšanas stāvokli, ievērojot stingru diētu un meditējot septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas un septiņas stundas. Šajā laikā svētais māceklis nedrīkstēja izrunāt nevienu vārdu un veikt nekādas darbības, izņemot ēšanu, gulēšanu, meditēšanu un vēdera iztukšošanu. Taču tika sacīts, ka patiesība, ko varot atrast šī smagā pārbaudījuma beigās, vienmēr esot tik brīnišķīga, ka ciešanas un atsacīšanās esot nieks, salīdzinot ar kontaktu ar Augšieni, kas tiekot sasniegts pēcgalā.

Nelaimīgā kārtā dienā, kad Linda apmeklēja mazo ciematiņu, izcēlās vētra. Viņa bija spiesta griezties atpakaļ, un nākamajā diena viņai bija jāatgriežas Delavera, lai tiktos ar juristiem, kas pārvaldīja viņas nekustamos īpašumus. Viņai tā arī neizdevās apmeklēt svēto ciematu.

Drīz pēc tam viņa kļuva divdesmit vienu gadu veca. Saskaņā ar sava tēva testamentu viņa šajā brīdī mantoja viņa īpašumu lielāko daļu. Dorisa saspringtā mirklī pēc tabakas smaržojošā Delavēras jurista birojā uzzināja, ka mēnesī saņems tikai noteiktu summu, kas gan nebija pieticīga.

No sava vīra īpašumiem Dorisa bija gribējusi saņemt maltīti, bet saņēma uzkodu. Viņa kļuva līķa bāla, un tieši šīs naudas dēļ starp Lindu un Dorisu parādījās nepārvarama plaisa. Dorisa atbrīvojās no pinekļiem. Viņa kļuva par labi polsterētu, spīdīgi lakotu naudas slepenās pasaules pilsoni. Dzīve kļuva par mozaīku, kas sastāvēja no britu ūdensdziedniecības iestādījumu, nopirktu Venēcijas izsūtāmo zēnu, kas lupināja dārgakmeņus no viņas rokassomiņas, NLO meklējumu Andos, kas beidzās bez rezultātiem, sanatorijām pie Ženēvas ezera un Antarktīdas braucieniem, kur viņa uz Karalienes Modās Zemes bāli zilā ledus fona nekaunīgi glaimoja emirātu prinčiem.

Un tā Linda palika viena ar saviem lēmumiem, un, tā kā nebija neviena, kas to aizliegtu, viņa nolēma pati mēģināt sasniegt garīgo atpestīšanu pēc septiņu gadu, septiņu mēnešu un septiņu dienu metodes.

Taču, lai to izdarītu, viņai bija jāveic piesardzības pasākumi, lai nodrošinātos pret apkārtējās pasaules mēģinājumiem apdraudēt viņas pūliņus. Viņa nocietināja savas mājas mūra

SIMULĒSEVI

žogu, paaugstinot to un aprīkojot ar lāzera staru signaliza-cijām, baidoties nevis no laupīšanas, bet no iespējamajiem traucētājiem. Tika sastādīti juridiski dokumenti, kas nodrošināja, lai tiktu nokārtoti tādi jautājumi kā nodokļi. Šie dokumenti arī laikus izskaidroja viņas mērķa raksturu, un stāvēja pa rokai gatavi vicināšanai gadījumā, ja kāds apstrīdētu Lindas veselo saprātu.

Viņa atlaida savus kalpotājus, atstādama tikai vienu kalponi vārdā Šarlote. Automašīnām tika aizliegts iebraukt īpašumā, un pagalmi un dārzi tika pamesti aizaugšanai, lai Lindu netraucētu zāles pļāvēju troksnis. Uz īpašuma perimetra tika nostādīta diennakts apsardze, un tika pasūtīta vēl viena drošības sistēma, kas uzraudzīja sargus, lai to uzmanība neatslābtu. Nekas nedrīkstēja traucēt viņas dienišķo sešpadsmit stundu meditāciju.

Un tā kādā marta dienā sākās viņas klusēšanas periods.

Pagalms tūlīt sāka aizaugt. Rupjās Kentuki zilās zāles mauriņa monokulturu ātri aizraibinaja maigākās vietējās puķes, augi un zālītes. Pūkainās rudbekijas, neaizmirstulītes, zirgskābenes un Jaunzēlandes lini pievienojās zālēm, kas sāka atkarot, mīkstināt un caurdurt ar oļiem nokaisītos ceļus un taciņas. Lapeni pārņēma izstīdzējušas, krāšņas un sāpīgas rožu, dzeloņaugu un to mežeņu formas, lieveni sažņaudza licīnijas, no akmensdārziem kā zupa, kas iet pāri, izšļācās

esisms— indivīda mēģinājumi pašam formulēt sev piemērotu reliģiju tradicionālo reliģisko principu nepārzināšanas dēļ. Visbiežāk sajaukums no reinkarnācijas, personiska dialoga ar neskaidri definētu dieva tēlu, naturālisma un karmiskiem "aci pret aci" principiem.

papīrsērga— pārlieks jūtīgums pret piegružotību.

pirakantas un efejas. Pagalma ievācas neskaitāmi mazi dzīvnieciņi. Vasarā augu galotnes pastāvīgi klāja saules staru dūmaka, ko piebārstīja klusējoši, idiotiski un amniotiski taureņi, naktstauriņi un knišļi. Šajā gaisīgajā šķidrumā spēji mēdza ielauzties izsalkuši, aizsmakuši sīļi un vālodzes. Un tā bija Lindas pasaule. No ausmas līdz rietam viņa raudzījās uz to no sava paklājiņa iekšējā pagalmā, neko neteikdama, ne ar vienu nedalīdamās, neko neatklādama.

Kad pienāca rudens, viņa mēdza sēdēt, ietinusies Šarlotes pasniegtajās vilnas segās, līdz kļuva pārāk auksts. Tad viņa turpināja vērot savu pasauli caur guļamistabas augstajām stikla durvīm. Ziemā viņa vēroja pasaules miegu, pavasarī redzēja tās atjaunotni un katru vasaru no jauna skatīja tās gandrīz smacējošo dzīvības bagātību.

Un tā turpinājās septiņus gadus, kuru laikā viņas mati nosirmoja, viņai izbeidzās mēnešreizes, āda izkalta un cieši apņēma kaulus, un balss saites atrofējās, tā ka viņa vairs nespēja parunāt, pat ja gribētu.

Kādu dienu neilgi pirms Lindas meditācijas perioda beigām tālu projām pasaules otrā malā Himalajos kāds priesteris vārdā Laski lasīja vācu žurnāla Stern eksemplāru, ko vietējā ciematiņā bija pametuši alpīnisti. Tajā viņš uzdūrās neskaidram, ar teleobjektīvu uzņemtam fotoattēlam, kurā bija redzama sievietes figūra — Linda, kas meditēja apkārtnē, kura izskatījās pēc mežonīga, bagātīga dārza. Lasīdams parakstu zem attēla, kurā bija rakstīts par bagātās amerikāņu mantinieces centieniem, kas bija pievērsusies New Age kustībai, Laski sajuta, ka viņam paātrinās pulss.

Dienu vēlāk Laski sēdēja Japānas aviolīniju lidmašīnā, kas bija ceļā uz Kenedija lidostu, rūpju pilns un izskatīdamies dīvains ar savu vecmodīgo, taisnstūraino koferi un amata tērpu, kad cīnījās ar vēlās pēcpusdienas Eiropadibenēm, ko pie muitas punktiem izlaida lētās aviolīnijas, un cerēja, ka lidostas limuzīns laikus aizvedīs viņu līdz Lindas īpašumam. Laika bija tik maz!

Stāvēdams pie Lindas īpašuma tērauda vārtiem, Laski izdzirda jautrību, kas nāca no sargu mājiņas. Šī nakts, kā viņš bija pareizi sapratis no mazā rakstiņa par Lindu žurnālā Stern, bija viņas meditācijas pēdējā nakts — sargi svinēja gaidāmo atbrīvošanu no saviem pienākumiem. Viņi nolaidīgi izturējās pret saviem pienākumiem. Laski atstāja savu vecmodīgo koferi ārpusē pie vārtiem un klusi iespraucās iekšā, kur neviena netraucēts sāka iet pa saulrieta apgaismotajām piebraucamā ceļa paliekām.

Ābeles bija pilnas ar niknām vārnām, viņa kājas laizīja zilo, ložņājošo eglīšu biežņa; pagurušas saulespuķes balstīja savas galvas uz salauztiem kakliem, un zem tām kā lēnīgas tirgussievas pulcējās gliemeži. Šajā greznumā Laski apstājās un apmainīja savu bāli brūngano talāru pret mirguļojošu metāla krāsas žaketi, ko bija novilcis pie vārtiem un nesis līdzi. Un, sasniedzis Lindas māju, viņš atvēra parādes durvis un iegāja vēsajā, tumšajā klusumā, kas stāstīja viņam par krāšņi izrotātām istabām, kas reti tika lietotas. Nojautas vadīts, Laski uzkāpa pa platām centrālajām kāpnēm, ko klāja paklājs melni sarkanīgā granātābolu sulas krāsā, izgāja cauri daudziem gaiteņiem un nonāca Lindas guļamistabā. Šarlote nevarēja novērot viņa ierašanos, jo uzdzīvoja kopā ar sargiem.

Tad ārējā pagalmā viņš ieraudzīja Lindas sarukušo apveidu veramies saulē, kura tagad bija dzintara krāsā, pa pusei nogrimusi aiz apvāršņa. Laski bija ieradies tieši laikā — pēc dažām sekundēm Lindas klusuma un meditācijas periodam bija jābeidzas.

Laski raudzījās uz viņas augumu, kas vel bija tik jauns, bet pārvērties vecenes ķermenī. Un viņam likās, ka tas gandrīz varētu iekrakšķēties, kad viņa pagriezās, atklādama savu bezgala novārgušo seju — miroņa seju, līdzīgu gumijas plostam, kas izlaidis gaisu un pārāk ilgi nostāvējis saulē.

Viņa lēni piecēla savu mezgloto, trauslo ķermeni, līdzīgu bērna izveidotai spageti skulptūrai, kura attēlo neveiklu putnu, un aizšļūkāja pāri pagalmam pa durvīm savā guļamistabā kā maiga vēsma, kas ieplūst slēgtā telpā.

Viņa nelikās pārsteigta, redzot Laski, kurš spīdēja savā metāla krāsas žaketē. Iedama viņam garām, viņa savilka lūpu muskuļus apmierinātā smaidā un devās pie savas gultas. Viņai apguļoties, Laski dzirdēja skaņas, kas atgādināja smilšpapīra beršanos, rupjajai militāra piegriezuma segai slīdot pār viņas kleitu. Viņa nenovērsdamas raudzījās griestos, un Laski pienāca un nostājās viņai līdzās.

"Jūs, Eiropas bērni… un Amerikas bērni…" viņš sacīja, "jūs tik ļoti cenšaties, bet visu pārprotat — jūs ar savām savādajām, mazajām, ar rokām grebtajām reliģijām, ko paši sev izgatavojat. Jā, tev bija jāmeditē septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas un septiņas stundas saskaņā ar manu reliģiju, bet tas ir pēc mana kalendāra, nevis pēc jūsējā. Pēc jūsu kalendāra šis laiks ilgst tikai nedaudz vairāk par vienu gadu. Tu to darīji septiņas reizes ilgāk, nekā vajadzīgs… tu arī pārcenties…" bet tad Laski apklusa. Lindas acis kļuva līdzīgas tām, ko viņš tajā pēcpusdienā bija redzējis lidostā — imigrantu acīm, kuri gatavojas iznākt pa muitas iestāžu slīdošajām durvīm un beidzot ieiet jaunajā pasaulē, sadedzinājuši aiz sevis visus tiltus.

Jā, Linda bija visu izdarījusi nepareizi, bet viņa tik un tā bija uzvarējusi. Tā bija savāda uzvara, bet tomēr uzvara. Laski saprata, ka ir sastapis kādu, kurš ir pārāks par viņu.

Viņš ātri novilka savu priestera žaketi, kurai bija krietni vairāk par divtūkstoš gadiem, un kurai vienmēr tika pievienoti jauni rotājumi, bet vecie pastāvīgi saira. Zelta un sudraba pavedieni, kas savīti kopā ar jaka vilnu, turēja obsi-diāna lodītes un nefrīta pogas. Tur bija Marko Polo rubīns un 7Up pudeles korķis, ko bija ziedojis pirmais pilots, kurš nosēdās Laski ciematā.

Laski paņēma savu žaketi un apklāja ar to Lindas augumu, ar kuru patlaban notika pārdabiska pārvērtība. Viņa kustību pavadīja viņas ribu krakšķēšana un elsains ekstāzes čīkstiens. "Nabaga mīļais bērns," viņš nočukstēja, noskūpstīdams viņu uz pieres.

Un līdz ar šo skūpstu Lindas galvaskauss ieliecās kā daždien trausli, zaļi plastmasas ogu groziņi, kas, visu ziemu nostāvējuši ārā, sabirst cilvēka rokās. Jā, viņas galvaskauss ieliecās un pārvērtās pīšļos — un gaismas mazumiņš, īstā Linda, pameta viņas veco ķermeni, tad sāka celties debesīs, kur kā mazs, dzeltens putniņš, kas prot dziedāt visas dziesmas, apsēdās uz viņas dieva labās rokas."

AUDZĒJIET PUĶES

Pirms daudziem gadiem, kad saku pelnīt nedaudz naudas, es mēdzu katru rudeni aiziet uz sēklu veikalu un nopirkt piecdesmit divus dzelteno narcišu sīpolus. Drīz pēc tam es mēdzu ieiet manu vecāku pagalmā ar piecdesmit divu kāršu kāvu un uzsviest tās gaisā virs mauriņa. Vietā, kur nokrita kāda no kārtīm, es iestādīju vienu no sīpoliem. Es, protams, būtu varējis aizsviest pašus sīpolus, bet tur jau tā sāls, ka es tā nedarīju.

Sīpolu stādīšana šādā veidā rada ļoti dabisku izkliedētī-bas efektu — tie paši neredzamie algoritmi, kas nosaka atšķirīgo spalvu krāsojumu bezdelīgu barā vai krastā izsviesta koka stumbra zarainumu, diktē arī šī svinīgā pasākuma panākumus.

Un, pienākot pavasarim, kad dzeltenās un baltās narcises ir noskaitījušas pasaulei savus smalkos, mazos haiku un izplatījušas savu vēso, maigo smaržu, to krokainās bēškrāsas sīpolu plēvītes paliekas mūs informē, ka ir pienācis laiks pļaut mauriņu.

Nekas ļoti, ļoti labs un nekas ļoti, ļoti slikts nekad neturpinās ļoti, ļoti ilgi.

Es pamostos, un pulkstenis ir apmēram pusseši no rīta. Mēs visi trīs esam izmētāti pa gultu tur, kur katrs aizmigām.

Suņi snauž uz grīdas blakus gandrīz izplēnējušam oglēm. Ara ir tikai nojausma par gaismu, oleandri nekustas un baloži ne-dūdo. Es saožu silto miega un noslēgtas telpas oglekļa dioksīda smaržu.

Šīs radības šajā telpā kopā ar mani — tās ir radības, kuras es mīlu un kuras mīl mani. Kopā es jūtos tā, it kā mēs būtu savāds un aizliegts dārzs — es jūtos tik laimīgs, ka varētu mirt. Ja tas būtu iespējams, es gribētu, lai šis mirklis turpinās mūžīgi.

Es atkal iemiegu.

TREŠĀ DAĻA

AK NĒ! TAS BEIDZOT IR NOTICIS! ŽILBINOŠAIS UZLIESMOJUMS!

FUI! TAS BIJA TIKAI ZIBENS!

.

DEFINĒ NORMĀLO

Pirms piecpadsmit gadiem, dienā, kas joprojām uzskatāma par, iespējams, visnestilīgāko dienu manā mūžā, visa mana ģimene, deviņi cilvēki, devās uz vietējo fotodarbnīcu, lai uzņemtu grupas fotogrāfiju. Šīs sakarsušās un nebeidzamās sēdēšanas rezultātā mēs visi deviņi nākamos piecpadsmit gadus braši centāmies dzīvot atbilstoši labi barotajam optimismam, mundrajiem šampūna viļņiem un uzspodrinātajām zobu rindām, ko iegūtā fotogrāfija spēj izstarot vēl šodien. Iespējams, ka mēs tajā izskatāmies novecojuši, taču mēs izskatāmies arī perfekti. Mēs godīgi smaidām uz labo pusi, pretī tam, kas izskatās pēc nākotnes, bet patiesībā bija misters Leonards, fotogrāfs un vientuļš, vecs atraitnis ar pārstādītiem matiem, kurš turēja kreisajā rokā kaut ko noslēpumainu un sauca: "Fromage!"

Kad fotogrāfija pirmo reizi tika atgādāta mājās, tā apmēram stundu greznojās uz kamīna malas, kur to vientiesīgi bija novietojis mans tēvs, drīz pēc tam spalgu pusaudžu bal-stiņu meža ugunsgrēks bailēs no vienaudžu izsmiekla piespieda viņu to nekavējoties aizvākt. Tad tā tika pārvietota uz tēva midzeņa daļu, kurā nekad neviens nesēž, kur karājas vēl šodien kā aizmirsts, badā mirstošs būra cirslītis. Kāds no mums deviņiem to apmeklē tikai retos gadījumos, bet ar nodomu laikā starp savas dzīves kāpumiem un kritumiem, kad mums vajadzīga krietna doza "bet mēs visi reiz bijām tik nevainīgi", lai piešķirtu mūsu skumjām izšķirošo literāra melodramatisma noti.

Kā jau teicu, tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Taču šis bija gads, kad ikviens ģimenes loceklis beidzot nolēma pārtraukt censties dzīvot atbilstoši šim sasodītajam uzņēmumam un mirdzošajam, bet nepatiesajam solījumam, ko tas mums sniedza. Šis ir gads, kad mēs nolēmām pavilkt svītru attiecībā uz normālumu, gads, kad mēs kļuvām tādi, kādas ģimenes nu reiz ir, gads, kad visi beidzot nolēma būt paši, un pie joda visu pārējo. Gads, kad neviens neatbrauca mājās uz Ziemsvētkiem. Tikai es un Tailers, tētis un mamma.

"Vai tas nebija brīnišķīgs gads, Endij? Vai atceries?" Tā ir mana māsa Dīrdrija, kas runā pa telefonu un atsaucas uz gadu, kad tika uzņemta fotogrāfija. Šobrīd Dīrdrija pārdzīvo "drausmīgi nesmuku" šķiršanos no kāda policista Teksasā ("Man bija vajadzīgi četri gadi, lai atklātu, ka viņa intimitāte ir mākslota, Endij — kas par mūdzi"), un viņas balsī skaidri jūtama trīskārša antidepresantu deva. Viņa bija Visizskatīgākā un Vislabāk Ieredzētā Palmeru meita; tagad viņa zvana draugiem un radiem pustrijos naktī un pārbiedē viņus līdz nelabumam ar savu gauso, viegli sazāļoto pļāpāšanu: "Pasaule toreiz šķita tik mirdzoša un jauna, Endij, es zinu, ka izklausos štampaina. Jēziņ — es toreiz sauļojos, nebaidīdamās no

BREIDIJISMS— jŪtĪgums pret daudzĀm mĀsĀm UN BRĀĻIEM; RODAS NO UZAUGŠANAS LIELĀS ĢIMENĒS. PĒC APTUVENI 1965. GADA DZIMUŠAJIEM RETI SASTOPAMS. BrEIDIJISMA SIMPTOMI IR IZVEICĪGUMS PRĀTA SPĒLĒS, EMOCIONĀLA DISTANCE SITUĀCIJĀS, KAD APKĀRT IR DAUDZ ĻAUŽU UN DZIĻA NEPIECIEŠAMĪBA PĒC RŪPĪGI DEFINĒTAS PERSONISKĀS TELPAS.

sarkomām,- viss, kas bija vajadzīgs, lai es justos tik dzīva, ka likās — es uzsprāgšu, bija brauciens Bobija Vildžoena Road-runner uz ballīti, kur piedalījās neskaitāmi sveši cilvēki."

Dīrdrijas zvani ir biedējoši vairākos līmeņos, no kuriem nebūt ne mazsvarīgākais ir tas, kas viņas vāvuļošanā ir zināma patiesība. Jaunības zaudēšanai patiešām piemīt kaut kas kluss un garlaicīgs; jaunība patiešām ir, kā Dīrdrija saka, skumjš, izvairīgs parfīms, kas sastāv no daudzām nejaušām smaržām. Manas jaunības parfīms? Ass maisījums, kurā ir jaunas basketbola bumbas, Zamboni ledus līdzināšanas mašīna un mūzikas centra vadi, kas pārkarsuši no pārāk daudzu Supertramp albumu spēlēšanas. Un, protams, Kempsiju dvīņu džakuzi tvaikojošais, halogenizētais virums piektdienas vakarā, karsta zupa, garnēta ar atmirušas ādas plēksnēm, alumīnija alus skārdenēm un nelaimīgiem, spārnotiem kukaiņiem.

Man ir trīs brāļi un trīs masas, un mes nekad neesam bijuši "ģimene, kas apskaujas". Būtībā es neatceros, ka mani jebkad būtu apskāvusi kāda no vecāku vienībām (godīgi sakot, šāda prakse manī izraisa aizdomas). Nē, liekas, ka mūsu ģimenes dinamiku labāk raksturo jēdziens psihiskas māņu kustības. Es biju piektais no septiņiem — pilnīgs vidējais

Melnie caurumiXpaaudzes apakšgrupa, kura visvairāk izceļas AR SAVU GANDRĪZ PILNĪBĀ MELNO GARDEROBI.

Melnie midzeņi— vietas, kur dzīvo melnie caurumi, bieži neapkurinātas, AR LUMINISCĒfOŠU DAY-GLO KRĀSU IZKRĀSOTAS NOLIKTAVAS AR SAKROPĻOTIEM MANEKENIEM, ATSAUKSMĒM UZ ĒLVISU, DUČIEM PĀRPILDĪTU PELNU TRAUKU, SAPLĒSTU SPOGUĻU SKULPTŪRĀM UN FONĀ SKANOŠU Velvēt Underground mūziku.

bērns. Man bija jaciņas par uzmanību smagāk neka vairumam māsu un brāļu mūsu mājā.

Palmeru bērniem, visiem septiņiem, ir uzticami, saprātīgi un neapskaujami vārdi, kuriem deva priekšroku mūsu vecāku paaudze — Endrū, Dīrdrija, Ketlīna, Sūzana, Deivs un Evans. Tailers ir un peu eksotisks, bet viņš taču arī ir mīlas bērns. Es reiz pateicu Taileram, ka vēlos mainīt savu vārdu uz kaut ko jaunu un hipijisku, teiksim, Harmonijs vai Dasts. Viņš paskatījās uz mani: "Tu esi jucis. Endrū izskatās lieliski CV — ko gan vēl tu varētu vēlēties? Dīvainīši vārdā Bīhaivs vai Faiberbārs nekad netiek līdz vidējam vadības līmenim."

Dīrdrija šos Ziemsvētkus pavadīs Portarturā, Teksasā, kur cietīs no depresijas savas pāragrās, neizdevušās laulības dēļ.

Deivs, mans vecākais brālis — tas, kuram bija jākļūst par zinātnieku, bet kurš uzaudzēja plānu ponija astīti un tagad pārdod plates alternatīvās mūzikas ierakstu veikalā Sietlā (viņš un viņa draudzene Reina valkā tikai melnas drēbes) — viņš šajos Ziemsvētkos ir Londonā, Anglijā, kur lieto Ecstasy un staigā pa naktsklubiem. Kad atgriezīsies, viņš turpmākos sešus mēnešus nevarēs tikt vaļā no britu akcenta.

Dīvainās mīlas reproducēšana— bērnu ieviešana, lai kompensētu faktu, KA CILVĒKS VAIRS NETIC NĀKOTNEI.

skvairi— visizplatītākā x paaudzes apakšgrupa, vienīgā, kurai ir tendence uz vairošanos. skvairi ir sastopami gandrīz tikai pāros un ir atpazīstami pēc drudžainajiem mēģinājumiem savā ikdienā atjaunot līdzību elzenhauera ēras pilnībai, par spīti nesamērīgām mājokļu cenām un abu strādājošo ģimenes locekļu dzīves stilam. Skvairiem ir tieksme pastāvīgi būt pārgurušiem no īpašnieciski rijīgās DZĪŠANĀS PĒC MĒBELĒM UN GREZNUMLIETIŅĀM.

Ketlīna, otra vecāka no bērniem, ir ideoloģiski noskaņota pret Ziemsvētkiem, viņa pa lielākai daļai nosoda buržuāzisku sentimentalitāti. Viņa vada ienesīgu feministisku piena fermu Britu Kolumbijas augšējā, no alergēna brīvajā joslā un saka — kad beidzot sākšoties "invāzija", mēs visi pirkšot apsveikuma kartītes un būšot pelnījuši visu, kas ar mums tad notikšot.

Sūzana, mana mīļākā māsa, jautrākā māsa un ģimenes aktrise, krita panikā, kad pirms daudziem gadiem pabeidza koledžu, pievērsās jurisprudencei, apprecēja šausmīgu viszini, japiju juristu vārdā Braiens (savienība, no kuras var celties tikai raizes). Viņa pēkšņi kļuva tik nedabiski nopietna. Tā var gadīties. Esmu to daudzreiz pieredzējis.

Viņi abi dzīvo Čikāgā. Ziemsvētku rītā Braiens ar polaroīda fotoaparātu uzņems viņu meitiņu Čehiju (vārdu izvēlējās viņš), kas guļ šūpulī ar, šķiet, krugeranda ielaidumu galvgalī. Viņi droši vien strādās visu dienu, līdz pašām vakariņām.

Kādu dienu es ceru atpestīt Sūzanu no viņas drūmā likteņa. Mēs ar Deivu reiz gribējām nolīgt deprogrammētāju un nonācām pat tik tālu, ka piezvanījām uz universitātes teoloģijas fakultāti, lai noskaidrotu, kur tādu var atrast.

Neskaitot Taileru, par kuru jūs jau šo to zināt, atliek vēl tikai Evans Jūdžīnā, Oregonā. Kaimiņi sauc viņu par "Pal-meru normālo bērnu". Taču ir lietas, ko kaimiņi nezina: ka viņš pārāk daudz dzer, ka izšķiež savu algu kokaīnam, ka ar katru dienu izskatās sliktāk, ka atzīstas Deivam, Taileram un man, kā krāpj savu sievu Lizu, kuru viņš citu klātbūtnē uzrunā Elmera Fada multiplikācijas filmu varoņa balsī. Evans arī neēd dārzeņus, un mēs visi esam pārliecināti, ka viņa sirds kādu dienu vienkārši eksplodēs. Proti, aizies pilnīgi ba-bāc! viņa krūtīs. Viņam tas nerūp.

Ak mister Leonard, ka gan mes visi varējam nonākt tādā dimbā? Mēs rūpīgi meklējam to fromage, ko jūs turējāt rokā — tik tiešām —, bet mēs to vienkārši vairs neredzam. Atsūtiet mums kādu padomu, lūdzul

Divas dienas pirms Ziemsvētkiem Palmspringsas lidosta ir piebāzta ar tūristiem ar dzērveņu krāsas ādu un pabaiga izskata skalpētiem jūras kājniekiem, kas visi dodas mājās, lai saņemtu ikgadējo aizcirstu durvju, paštaisni pamestu maltīšu un tradicionālo ģimenes psiholoģisko drāmu dozu. Klēra sabozusies smēķē vienu cigareti pēc otras, gaidīdama reisu uz Ņujorku; es gaidu reisu uz Portlendu. Dags tēlo viltus draudzīgumu; viņš negrib, lai mēs zinātu, cik vientuļš viņš jutīsies šo nedēļu, kamēr mēs būsim projām. Pat Makarturi brauc brīvdienās uz Kalgari.

Klēras īgņāšanās ir aizsardzības mehānisms: "Es zinu, ka jūs uzskatāt mani par verdzisku kāju pameslu tāpēc, ka braucu Tobiasam pakaļ uz Ņujorku. Beidziet uz mani šitā skatīties."

"Es, Klēra, patiesībā tikai lasu avīzi," es atsaku.

"Jā, bet tev gribas blenzt uz mani. Es zinu."

Ja pateikšu, ka viņai tikai uznākusi paranoja, vai no tā būs kāda jēga? Kopš Tobiass todien aizbrauca, viņai bijušas tikai ļoti paviršas telefonsarunas ar viņu. Viņa čivināja, kaldama visdažādākos plānus. Tobiass otrā galā tikai klausījās kā restorāna klients, kuram gari stāsta par dienas atlaidēm — mahimahi, plekste, zobenzivs — un kam jau sākumā ir skaidrs, ka viņš tos negribēs.

Un tā mēs sēžam uzgaidāmajā zonā zem klajas debess, gaidīdami savus autobusus ar spārniem. Mans reiss izlido pirmais, un, pirms es aizeju, lai šķērsotu skrejceļu, Dags man saka, lai pacenšos nenodedzināt māju.

Ka jau minēju iepriekš, mani vecāki, "Frenks &. Luīze", ir pārvērtuši māju par piecpadsmit gadu senas vēstures muzeju — pēdējais gads, kad viņi pirka jaunas mēbeles un kad tika uzņemta Ģimenes Fotogrāfija. Kopš tā laika lielākā daļa viņu enerģijas ir iztērēta tam, lai notušētu aizgājušā laika pēdas.

Labi, ir acīm redzams, ka mājā ir ļauts ienākt dažām niecīgām kultūras progresa pazīmēm — tādām kā īsta dārzeņu iepirkšana vairumā, ar kuras kantainajiem, neglītajiem pierādījumiem ir piebāzta virtuve, pierādījumiem, kuros viņi nesaskata nekā neveikla. ("Es zinu, ka pudiņš ir sliktas gaumes pazīme, bet tā var ietaupīt tik daudz naudas.")

Mājā ir arī dažas jaunas tehniskas ierīces, galvenokārt pateicoties Tailera uzstājībai — mikroviļņu krāsns, videomagnetofons un automātiskais telefona atbildētājs. Attiecībā uz pēdējo es pamanu, ka mani vecāki, kas abi ir tehnofobi, runā atbildētājā ar misis Stīvisentas Fišas stomīgumu, kuras balss tiek ierakstīta gramofona platē ievietošanai laika kapsulā.

Nabadzības draudi— finansiāla paranoia, ko saviem pēcnācējiem iedvesuŠi DEPRESIJAS LAIKU VECĀKI.

Novākt senčus, pievākt mantu— fantāzija, kurā pēcnācējs domās aprēķina savu vecāku neto vērtību.

NEIZDEVĪGISMS— tieksme gandrĪz vienmĒr attiecĪgĀ SITUĀCIJĀ NOSTĀTIES ZAUDĒTĀJA PUSĒ. PATĒRĒTĀJĀ Šī IEZĪME IZPAUŽAS KĀ NEVEIKSMĪGĀKU, "skumju" vai neizdevušos produktu iegāde. "Es zinu, ka šīs Vīnes desiņas ir īsta sirdslēkme uz kociņa, bet uz visu to pārējo

JAPIJPRODUKTU FONA TĀS IZSKATĪJĀS TIK BĒDĪGI, KA MAN VIENKĀRŠI BIJA TĀS JĀNOPĒRK."

"Mamm, kāpēc jūs ar tēti šogad vienkārši neaizbraucat uz Maui un neatmetāt Ziemsvētkiem ar roku? Mums ar Tai-leru jau tagad nāk virsū depresija."

"Varbūt nākamgad, draudziņ, kad mēs ar tēvu būsim nedaudz iekrājuši. Tu taču zini, kādas šobrīd ir cenas…"

"Tu to saki katru gadu. Man gribētos, lai jūs izbeigtu krāt tos kuponus. Kā tādi nabagi."

"Esi iecietīgs, zaķīt. Mums patīk izlikties, ka knapināmies."

Mēs izbraucam no lidostas Portlendā un atkal ienirstam pazīstamajā zaļajā Portlendas ainavā. Jau tagad, pēc desmit minūtēm jebkāds garīgs vai psihisks progress, ko esmu panācis, esot projām no ģimenes, ir izgaisis vai nav spēkā.

"Nu, tad tā tu tagad griez matus, dārgumiņ?"

Man tiek atgādināts, ka, lai kā arī censtos, tu nekad nespēj būt vairāk kā divpadsmit gadus vecs, kad esi kopā ar vecākiem. Vecāki godīgi cenšas tevi nekaitināt, bet viņu komentāriem ir nepareizs mērogs un dīvains fokuss. Tavas personīgās dzīves pārrunāšana ar vecākiem ir tas pats kas maldīgi aplūkot pūtīti automašīnas atpakalskata spogulī un kontrasta vai konteksta trūkuma dēļ būt pārliecinātam, ka tev vienlaikus piemeties karstuma drudzis un ādas vēzis.

"Tātad," es saku, "šogad patiešām mājās būsim tikai mēs ar Taileru?"

"Tā izskatās. Bet man liekas, ka Dī varētu atbraukt no Portarturas. Drīz vien viņa atkal dzīvos savā vecajā istabā. Es redzu pazīmes."

"Pazīmes?"

Mamma pārslēdz stikla tīrītājus ātrākā režīmā un ieslēdz gaismas. Viņu kaut kas nodarbina.

"Ak, jūs visi tagad esat jau tik daudz reižu aizgājuši un atgriezušies, aizgājuši un atgriezušies, ka es pat neredzu jēgu stāstīt draugiem, ka mani bērni ir pārcēlušies dzīvot citur.

Nav jau arī tā, ka šī tēma tagad vispār tiktu apspriesta. Kad es tagad satieku kādu Safeway veikalā, tāpat ir skaidrs, ka mēs vairs neapjautājamies par bērniem, kā kādreiz. Tas būtu pārāk nomācoši. Ā, starp citu, vai atceries Alenu Dibuā?"

"To smukulīti?"

"Noskuva galvu un pievienojās sektai."

"Nevar būt!"

"Un vispirms pārdeva visas mātes dārglietas, lai samaksātu par savu daļu no garīgā līdera Lotus Elite auto. Visu māju bija piespraudījusi ar dzeltenām lapiņām, kur bija rakstīts: "Es lūgšu par tevi, māt." Mamma beigās viņu izmeta ārā. Tagad viņa audzē rāceņus Tenesī štatā."

"Visi sagājuši galīgi šķērsām. Neviens nav iznācis normāls. Vai esi satikusi vēl kādu?"

"Visus. Bet es neatceros vārdus. Doniju… Arnoldu… Viņu sejas es atceros tādas kā toreiz, kad viņi nāca pie mums pēc saldējuma. Bet tagad viņi visi izskatās tik nodzīti, tik veci — tik priekšlaikus pusmūžu sasnieguši. Jāsaka gan, ka Tailera draugi ir tik ņipri. Viņi ir citādi."

"Tailera draugi dzīvo burbuļos."

"Tas nav ne patiesi, ne taisnīgi, Endij."

Viņai taisnība. Man tikai skauž, ka Tailera draugus nemāc bailes no nākotnes. Esmu nobijies un skaudīgs. "Labi. Atvaino. Kas tās bija par pazīmēm, ka Dī varētu atgriezties mājās? Ko tu teici?"

SAMAZINI DESTILĒ ATTĪRI MĀCI

Sendija bulvāri nav daudz mašīnu, kad mes braucam virzienā uz tērauda tiltiem pilsētas centrā, kuri ir mākoņu krāsā un tik milzīgi un sarežģīti, ka atgādina man Klēras Ņujorku. Es prātoju, vai to masa sagrozīs gravitācijas likumus.

"Kad kāds no jums, bērniem, piezvana un sāk nostalģiski runāt par pagātni vai par to, cik slikti veicas darbs, es zinu, ka ir laiks izņemt no skapja svaigu gultasveļu. Vai arī, ja iet pārāk labi. Pirms trim mēnešiem Dī piezvanīja un teica, ka Lūks pērkot viņai atsevišķas tiesības ar atlaidēm pārdot saldētu jogurtu. Nekad nebiju dzirdējusi viņu tik priecīgi satrauktu. Es tūlīt sacīju tavam tēvam: "Frenk, pavasaris vēl nebūs pienācis, kad viņa jau būs atpakaļ savā vecajā istabā, kur apraudās savus vidusskolas klasesbiedrus." Liekas, es būšu derības vinnējusi.

Vai kā toreiz, kad Deivijam bija vienīgais puslīdz pieklājīgais darbs, kāds viņam jebkad bijis, kad viņš bija galvenais mākslinieks tajā žurnālā un visu laiku man stāstīja, cik ļoti viņam tas patīkot. Nu, tad es zināju, ka nepaies ne pāris stundas, kad viņam tas būs apnicis, un kā tad, bimm-bamm, noskan durvju zvans, un tur nu stāv Deivijs ar to savu meiteni, Reinu, un izskatās pēc bēgļiem no bērnu koncentrācijas nometnes. Šis mīlošais pārītis nodzīvoja pie mums pus gadu, Endij. Tevis te nebija, tu biji Japānā vai kur tur. Tev nav ne jausmas, kas tad darījās. Es vēl tagad visur atrodu kāju nagu

2+2=5-isms— padošanās uz sevi mērķētai mārketinga stratēģijai pēc tam, kad ilgu laiku esi noturējies tai pretī. "nu, labi, es nopirkšu jūsu stulbo kolu. un tagad lieciet man mieru."

Variantu paralīze— tendence vispār neizdarīt izvēli situācijā, kad tiek piedāvātas neierobežotas izvēles iespējas.

atgriezumus. Tavs nabaga tēvs vienu atrada saldētava, melni lakotu — kas par šausmīgu radījumu!"

"Vai tagad jūs ar Reinu viena otru paciešat?"

"Tik tikko. Nevarētu sacīt, ka nepriecājos par to, ka šajos Ziemsvētkos viņa ir Londonā."

Tagad stipri līst, un ir dzirdama viena no manām mīļākajām skaņām — lietus bungošana pret mašīnas metāla jumtu. Mamma nopūšas. "Es patiešām tā cerēju uz jums, visiem bērniem. Nu, kā tu vari skatīties sava mazulīša sejā un nejusties cerību pilna? Bet man nācās vienkārši pārtraukt uztraukties par to, ko jūs katrs darāt ar savu dzīvi. Es ceru, ka jums nekas nav pretī, bet tas ir tik ļoti atvieglojis manējo."

Piebraucot pie mājas, es redzu Taileru metamies ārā uz savu mašīnu, sargājot savu mākslinieciski iesprogoto galvu no lietus ar sarkanu sporta somu. "Sveiks, Endij!" viņš uzsauc, pirms aizcērt durvis un ieiet pats savā siltajā un sausajā pasaulē. Viņš pabāž kaklu pa nolaistā loga spraugu un piebilst: "Esi sveicināts mājā, kur laiks ir apstājies!"

MTV, NEVIS LODES

Ziemsvētku vakars.

Es šodien pērku milzīgus daudzumus sveču, bet nesaku, kādēļ. Lūgšanu sveces, dzimšanas dienas sveces, sveces ārkārtas gadījumiem, pusdienu galda sveces, ebreju sveces, Ziemsvētku sveces un sveces no hindi grāmatu veikala, uz kurām attēlotas cilvēkveidīgas svēto karikatūras. Tās visas der — visas liesmas ir vienādas.

Mēs esam 21. ielas Durst Ttiftee Mart veikalā, un Taileru šī iepirkšanās apmātība ir tā samulsinājusi, ka viņš nespēj parunāt; viņš ir ielicis manā iepirkumu grozā saldētu Buttei-ball tītaru, lai piešķirtu tam vairāk svētku noskaņas un mazāk dīvainības. "Kas īsti ir lūgšanu svece?" Tailers prasa, atklādams gan apjukumu, gan laicīgu audzināšanu, dziļi ieelpojot pusdienu galda sveces spēcīgo, apnicīgo melleņu smārdu.

"Tās iededzina, skaitot lūgšanu. Tādas ir visās Eiropas baznīcās."

"Ak tā. Šādas tev vēl nav." Viņš sniedz man spuldzes formas sarkanu galda sveci, kuru klāj tīkliņzeķēm līdzīgs materiāls — tādas var atrast itāliešu ģimenes restorānos. "Ļaudis tiešām savādi skatās uz taviem ratiņiem, Endij. Man gribētos uzzināt, kam domātas visas šīs sveces."

"Tas ir Ziemsvētku pārsteigums, Tailer. Pacieties vien." Mēs dodamies uz kasēm, pie kurām valda sezonas rosība, izskatīdamies pārsteidzoši normāli savos pusapvazāta-jos apģērbos, kas paņemti no manas vecās istabas skapja un saglabājušies vēl no maniem panku laikiem — Taileram ir mugurā veca ādas jaka, ko savācu Minhenē, es esmu tērpies vairākās noskrandušu kreklu kārtās un džinsos.

Ārpusē, protams, līst.

Tailera mašīnā, braucot atpakaļ uz mājām pa Bernsaidas avēniju, es mēģinu izstāstīt Taileram Daga stāstu par pasaules galu Vons lielveikalā. "Palmspringsā man ir draugs. Viņš saka — kad iedarbojoties gaisa uzlidojuma sirēnas, cilvēki vispirms skrienot pēc svecēm."

"Un tad?"

"Man liekas, tāpēc cilvēki tā savādi uz mums noskatījās Durst Triftee Man veikalā. Viņi brīnījās, kāpēc nedzird sirēnas."

"Hmmm. Konservi arī," viņš atbild, iegrimis Vanity Fair eksemplārā (braucu es). "Kā tu domā, vai man izbalināt matus?"

"Tu taču vairs nelieto alumīnija katlus un pannas, vai ne, Endij?" mans tēvs jautā, stāvēdams dzīvojamā istabā un uzvilkdams vectēva pulksteni. "Tiec no tiem vaļā, fiksi. Alumīnija traukos gatavoti ēdieni izraisa Alcheimera slimību."

Pirms dažiem gadiem tēvu ķēra trieka. Nekas briesmīgs, bet viņš nedēļu nevarēja pakustināt labo roku, un tagad viņam jādzer zāles, kuru ietekmē viņš nevar izdalīt asaras — raudāt. Jāsaka, šis pārdzīvojums patiešām viņu izbiedēja, un viņš daudz ko mainīja savā dzīvē. Sevišķi savus ēšanas paradumus. Pirms triekas viņš ēda kā laukstrādnieks — grieza iekšā sarkanās gaļas gabalus, ko papildināja hormoni un antibiotikas, un Dievs vien zina, kas vēl, virsū uzmezdams kartupeļu biezeņa kalnus un noskalodams to visu ar viskiju. Tagad, par lielu atvieglojumu manai mātei, viņš ēd vistas gaļu un dārzeņus, regulāri apmeklē dabisku produktu veikalus un virtuvē ir uzstādījis vitamīnu plauktiņu, kas ķēmīgi smird pēc B vitamīna un piešķir šai telpai zināmu līdzību ar aptieku.

Gluži kā misters Makarturs, tēvs vēlu atklāja savu ķermeni. Viņam bija vajadzīgs nāves pieskāriens, lai pārorientētos no ēdienkartes fikcijām, ko gadsimtu gaitā izgudrojuši dzelzceļa būvētāji, lopkopji un petroķīmijas un medikamentu firmas. Taču, kā jau sacīts, labāk vēlu nekā nekad.

Personības desmitā tiesa — cena, kas jāmaksā par iesaistīšanos

PĀRĪ; KĀDREIZ INTERESANTAS CILVĒCISKAS BŪTNES KĻŪST GARLAICĪGAS: "PALDIES PAR UZAICINĀJUMU, BET MĒS AR NORĪNU ŠOVAKAR IZSKATĪSIM GALDA PIEDERUMU KATALOGUS. VĒLĀK MĒS SKATĪSIMIES KOMERCKANĀLU."

DŽEKA UN DŽILAS BALLE— skvairu tradĪcija; raugos UZAICINA ABU DZIMUMU DRAUGUS, NEVIS TIKAI SIEVIETES. ABU DZIMUMU DRAUGU PIRKTSPĒJA PACEĻ DĀVANU VĒRTĪBU ElZENHAUERA ĒRAS LĪMENĪ.

"Ne, tēt. Alumīnija nelietoju."

"Labi, labi, labi." Viņš pagriežas, pāri telpai paskatās uz televizoru un velta nosodošas skaņas niknu, jaunu protestētāju pūlim, kas dumpojas kaut kur pasaulē. "Nu paskatieties uz šiem. Vai viņiem jāstrādā nav? Dodiet viņiem visiem kaut ko darīt. Pārraidiet viņiem caur satelītu Tailera videoklipus — jebko — lai tikai viņi būtu ar kaut ko nodarbināti. Jēziņ." Tēvs, gluži kā Daga kādreizējā kolēģe Mārgareta, netic, ka cilvēciskas būtnes ir iekārtotas tā, lai konstruktīvi izmantotu brīvo laiku.

Vēlāk Tailers aizbēg no pusdienām, atstādams tikai mani, tēvu un māti, četrus ēdienus un viegli paredzamu spriedzi.

"Māt, es nevēlos nekādas Ziemsvētku dāvanas. Manā dzīvē nav vajadzīgas lietas."

"Ziemsvētki bez dāvanām? Tu esi traks. Vai tu tur skaties saulē?"

Pēcāk, tā kā lielākā daļa bērnu nav klāt, mans sentimentālais tēvs klumpačo apkārt pa mājas tukšajām istabām kā tankeris, kas caurdūris korpusu pats uz sava enkura un nu meklē ostu, kādu vietu, kur aizmetināt sūci. Beidzot viņš nolemj piebāzt dāvanu zeķes pie kamīna. Tailera zeķē viņš sabāž labumus, kurus ar lielu baudu pērk katru gadu — mazītiņas listerīna pudelītes, Japānas apelsīnus, saldumus ar zemesriekstiem, skrūvgriežus un loterijas biļetes. Ticis līdz manai zeķei, viņš palūdz mani iziet no istabas, lai gan es zinu, ka viņam patiktu, ja es paliktu turpat. Es kļūstu par to, kurš klīst pa māju — māju, kura ir daudz par lielu pārāk mazam cilvēku skaitam. Pat Ziemsvētku eglīte, kas šogad izdekorēta vairāk rutinēti nekā ar aizrautību, nespēj uzmundrināt.

Tālrunis nelīdz; Portlenda patlaban ir Miroņpilsēta. Visi mani draugi ir vai nu precējušies, garlaicīgi un ieslīguši depresijā, neprecējušies, nogarlaikojušies un ieslīguši depresijā vai izvākušies no pilsētas, lai izbēgtu no garlaicības un depresijas. Un daži no viņiem ir nopirkuši mājas, kas personībai ir nāves skūpsts. Kad cilvēki jums pasaka, ka tikko ir nopirkuši māju, viņi tikpat labi var teikt, ka vairs nav personības. Tu uzreiz uzzini par viņiem tik daudz: ka viņi ir piesieti darbos, kuri viņiem riebjas, ka viņiem nav naudas, ka viņi pavada vakarus, skatīdamies videofilmas, ka viņu svars par piecpadsmit mārciņām pārsniedz normālo, ka viņi vairs neieklausās jaunās idejās. Tas ir ārkārtīgi nomācoši. Un ļaunākais ir tas, ka cilvēkiem pat nepatīk mājas, kurās viņi dzīvo. Tie nedaudzie laimes mirkļi, kas viņiem pieder, ir ievākti no sapņiem par to, ka reiz viņiem būs kas labāks.

Jēziņ, no kurienes man uznācis šis draņķīgais garastāvoklis?

Pasaule ir kļuvusi par vienu milzīgi lielu, klusu māju, gluži kā Dīrdrijas māja Teksasā. Dzīvei nav jābūt šādai.

Iepriekš es pieļāvu kļūdu, pažēlodamies par jautrības trūkumu mājās, un mans tēvs pajokoja: "Nekaitini mūs, citādi mēs ievāksimies kooperatīvajā dzīvoklī bez viesu istabas un tīras veļas, kā visu tavu draugu vecāki." Viņam likās, ka ir izspēris varenu joku.

Tā gan.

It kā viņi varētu pārvākties. Es zinu, ka tas nekad nenotiks. Viņi cīnīsies pret pārmaiņu spēkiem; viņi izgatavos talismanus, kam būtu no tiem jāpasargā — tādus kā papīra pagales, ko mana māte gatavo no sarullētām avīzēm. Viņi knakstisies pa māju, līdz nākotne kā briesmīgs, slimības apsēsts klaidonis ielauzīsies tajā un pastrādās kādu negantību, kas atnesīs nāvi, slimību, ugunsgrēku vai (un tas ir tas, no kā viņiem patiešām ir bail) trūkumu. Klaidoņa ierašanās izsitīs viņus no pašapmierinātības, tā apstiprinās viņu bažas. Viņi zina, ka šī šausmīga ierašanas ir neizbēgama, un viņi redz šī klaidoņa strutojošās, zaļās brūces, kas ir slimnīcas sienu krāsā, viņa apģērbu, kas nejauši salasīts pa atkritumu tvertnēm aiz Amerikas Zēnu un meiteņu kluba noliktavas ēkas Santa-monikā, kur viņš arī guļ pa nakti. Un viņi zina, ka tam nav zemes un ka tas negribēs runāt par televīzijā redzēto, un ka tas iesprostos bezdelīgas putnu būrī ar līmlentes palīdzību.

Bet vecāki negrib par viņu runāt.

Ap vienpadsmitiem tētis un mamma ir aizmiguši, un Tailers ir aizgājis uzdzīvot. Īss Daga tālruņa zvans mani no jauna pārliecina, ka citur Visumā pastāv dzīve. Interesantākie dienas jaunumi bija tādi, ka ziņa par Aston Martin sadegšanu iekļuvusi Desert Sun septītajā lappusē (zaudējumi apmēram simts tūkstošu dolāru apmērā, līdz ar to šis nodarījums ir kvalificējams kā kriminālnoziegums), un Skipers ieradies Larry's iedzert, kārtīgi pietempies un vienkārši aizgājis, kad Dags pieprasījis viņam samaksāt rēķinu. Dags muļķīgā kārtā ļāvis viņam to izdarīt. Liekas, ka mūs gaida nepatikšanas.

"Ak, jā. Mans brālis džinglu rakstītājs atsūtīja man vecu izpletni, kurā pa nakti ietīt sābu. Varena dāvana, vai ne?"

Vēlāk es apēdu kasti Lu šokolādes konfekšu, skatīdamies kabeļtelevīziju. Vēl vēlāk, kad dodos krāmēties pa virtuvi, es saprotu, ka esmu tā nogarlaikojies, ka šķiet, tūlīt ģībšu. Braukšana mājās uz Ziemsvētkiem nebija laba doma. Esmu par

ATLIGZDOŠANA— vecĀku tendence ievĀkties mazĀkas MĀJĀS BEZ VIESU ISTABĀM PĒC BĒRNU PĀRVĀKŠANĀS, LAI IZVAIRĪTOS NO BĒRNIEM

vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kas atkal ir atgriezušies mājās.

Skaudība pret māju īpašniekiem— greizsirdības jūtas, ko jaunajos UN BEZTIESISKAJOS RADA SASKARSME AR ŠAUSMINOŠO MĀJOKĻU CENU STATISTIKU.

vecu. Kad pirms daudziem gadiem atgriezos no skolas vai ceļojumiem, es vienmēr sagaidīju kādu jaunu perspektīvu vai svaigu izpratni par savu ģimeni. Tā vairs nenotiek — vismaz dienas, kad saņēmu atklāsmes par saviem vecākiem, ir pagājušas. Man palikuši divi jauki cilvēki, ņemiet vērā, tas ir vairāk nekā lielākajai daļai ļaužu, bet ir pienācis laiks iet tālāk. Liekas, mēs visi prastu to novērtēt.

MAZĀK ARĪ IR IESPĒJA

PĀRVEIDO

Pirmie Ziemsvētki.

Kopš agra rīta es dzīvojamā istabā darbojos ar savām svecēm — simtiem, varbūt tūkstošiem, neskaitāmiem rituļiem nikna, graboša staniola un kaudzēm vienreiz lietojamo kūku šķīvju. Esmu novietojis sveces uz visām pieejamām plakanām virsmām, un staniols ne tikai pasargā virsmas no pilošā vaska, bet arī divkāršo sveču gaismu, to atstarojot.

Sveces ir visur — uz klavierēm, grāmatplauktos, uz kafijas galdiņa, uz kamīna, kamīnā, uz palodzes, pasargājot no parastās devas drūmā, tumšā, mitrā laika radītās blāzmas. Uz ozolkoka mūzikas centra balsta vien atrodas vismaz piecdesmit sveces — visu garumu un līmeņu esperanto ģimenes fotouzņēmums. Vienotu animācijas filmu personāžu grupas stāv starp sudraba krāsas vijumiem, citrona un laima krāsas stabiņiem. Te ir aveņkrāsas kolonādes un baltas birzis — raibs sastrēgums demonstrēšanai kādam, kurš nekad agrāk nav redzējis sveci

Es dzirdu augšā tekošus krānus, un tētis sauc lejup: "Endij, vai tu tas esi tur lejā?"

"Priecīgus Ziemsvētkus, tēt! Vai visi jau piecēlušies?"

"Gandrīz. Kamēr mes te runājam, mamma bukņi Tai-leram vēderā. Ko tu tur lejā dari?"

"Tas ir pārsteigums. Apsoli man kaut ko. Apsoli, ka nenāksit lejā vēl piecpadsmit minūtes. Ar to man pietiks — piecpadsmit minūtes."

"Esi mierīgs. Viņa augstībai būs vajadzīgs vismaz tik ilgs laiks, lai izvēlētos matu želeju vai putas."

"Vai apsoli?"

"Piecpadsmit minūtes, es jau uzņēmu laiku."

Vai esat kādreiz mēģinājuši aizdedzināt tūkstošiem sveču? Tam vajadzīgs ilgāks laiks, nekā jūs domājat. Izmantojot vienkāršu, baltu galda sveci aizdedzināšanai un šķīvi, lai savāktu nopilējušo vasku, es aizdedzu savu lolojumu daktis — savus lūgšanu sveču mežus, ebreju piemiņas sveces un pa kādai blēdīgai smilšu svecei. Es aizdedzinu tās visas un jūtu, kā sasilst istaba. Ir jāatver logs, lai ielaistu istabā skābekli un aukstus vējus. Es beidzu.

Drīz trīs klātesošie Palmeru ģimenes locekļi savācas kāpņu augšgalā. "Esam gatavi, Endij. Mēs nākam lejā," sauc mans tēvs, kuru atbalsta Tailera kāju perkusijas, kas bungo lejup pa kāpnēm, un viņa fona vokāls: "Jaunas slēpes, jaunas slēpes, jaunas slēpes…"

Māte ieminas, ka saožot vasku, bet viņas balss ātri apklust. Es redzu, ka viņi ir pagriezušies ap stūri un var redzēt un sajust liesmu sviesta dzelteno spiedienu, kas šaujas ārā pa dzīvojamās istabas durvīm. Viņi pagriežas ap stūri.

"Vai manu dieniņ…" saka mamma, un visi trīs ienāk istabā, zaudējuši runas spēju, un lēni griežas apkārt, skatīdami parasti drūmo dzīvojamo istabu, ko klāj baltas uguns kausētā, dzīvā kūku glazūra, visas virsmas ir aprijušas liesmas — žilbinoša, peldoša ideālas gaismas impērija. Mēs visi tiekam acumirkli atbrīvoti no gravitācijas spēka vulgaritātes,- mes ieejam valstībā, kurā jebkurš ķermenis var veikt akrobātis-kus trikus kā astronauts orbītā, drudžaino, laizīgo ēnu uzmundrināts.

"Kā Parīzē…" saka tēvs, noteikti runādams par Dievmātes katedrāli, ieelpojot šo gaisu — karstu un smaržojošu pēc sviluma, kādam tam būtu jābūt, sacīsim, pēc tam, kad NLO ir atstājis apļveida izdegumu kviešu laukā.

Arī es skatos uz sava veikuma rezultātiem. Savā prātā es šo veco vietu izgudroju no jauna šajā hroma dzeltenajā eksplozijā. Efekts ir pat spēcīgāks, nekā biju cerējis, šī gaisma bez sāpēm un ļaunuma izdedzina acetilena caurumus manā pierē uz izloba mani no mana ķermeņa. Šī gaisma arī liek manas ģimenes locekļu acīm iedegties, pat ja tikai uz mirkli, sajūtot eksistences iespējas mūsu laikos.

"Ak, Endij," apsēzdamās saka māte. "Vai zini, kam tas līdzinās? Tas ir kā tajā sapnī, kas kādreiz gadās ikvienam — tajā, kur tu esi savā mājā un pēkšņi atklāj jaunu istabu, par kuras pastāvēšanu tev agrāk nav bijis ne jausmas. Bet, ieraudzījis šo istabu, tu sev saki — "Ak, nu skaidrsprotams, ka šeit ir šī istaba. Tā vienmēr te ir bijusi.""

Tēvs un Tailers apsēžas ar loterijas galvenās balvas ieguvēju patīkamo neveiklību. "Video, Endij," saka Tailers, "pilnīgs video."

Taču ir kāda problēma.

Vēlāk dzīve atgriežas normālās sliedēs. Sveces lēni izdeg, un atsākas normāla rīta dzīve. Māte aiziet uzvārīt kafijas kannu, tēvs deaktivizē dūmu detektoru aktīnija serdes, lai novērstu skaņas katastrofu; Tailers izlaupa savu dāvanu zeķi un saplosa savas dāvanas. ("Jaunas slēpes! Tagad es varu mirt!")

Bet man rodas kāda sajūta…

Tā ir sajuta, ka mūsu emocijas, lai arī brīnišķīgas, izgaro vakuumā, un man šķiet, visam pamatā ir fakts, ka pārstāvam vidusšķiru.

Redziet, ja tu pārstāvi vidusšķiru, tev jāsamierinās ar faktu, ka vēsture tevi ignorēs. Tev jāsadzīvo ar faktu, ka vēsture nekad necīnīsies par tavu lietu un nekad nejutīs tev līdzi. Tā ir cena, kas jāsamaksā par ikdienas ērtībām un klusumu. Un šīs cenas dēļ jebkura laime ir sterila, nevienās bēdās nav neviena, kas justu līdzi.

Un jebkuri īsi spēcīga, liesmojoša skaistuma mirkļi, kā šorīt, tiks pilnībā aizmirsti, laiks tos izšķīdinās kā super-8 filmu, kas pamesta lietū, bez skaņas, un tos ātri aizstās tūkstošiem klusi augošu koku.

PRIEKS TEVI REDZĒT MĀJĀS NO VJETNAMAS, DĒLS

Laiks bēgt. Es gribu atgūt savu īsto dzīvi ar visām tas dīvainajām smaržām, vientulības zonām un garajiem, skaidrajiem braucieniem automašīnā. Es gribu, lai man būtu draugi un mans narkomāna darbs — kokteiļu jaukšana sabiedrības atkritumiem. Man pietrūkst karstuma, sausuma un gaismas.

"Tev taču tur Palmspringsā klājas normāli, vai ne?" pēc divām dienām jautā Tailers, kamēr mēs drāžamies kalnā, lai pa ceļam uz lidostu apmeklētu Vjetnamas kara memoriālu.

"Labs ir, Tailer —pūt vaļā. Ko māte un tēvs teica?"

"Neko. Viņi tikai daudz nopūšas. Bet par tevi viņi nopūšas daudz mazāk nekā par Dī vai Deiviju."

"Ak tā?"

"Ko gan tu tur īsti dari? Tev nav televizora. Tev nav draugu…"

"Man ir gan draugi, Tailer."

"Labi, tātad draugi tev ir. Bet es esmu norūpējies par tevi. Tas ir viss. Izskatās, ka tu tikai slīdi pa dzīves virsmu kā ūdenszirneklis — it kā kāds noslēpums neļautu tev ieiet laicīgajā, ikdienišķajā pasaulē. Un man nekas nav pretī, bet

tas mani biedē. Ja tu, nu, nezinu, pazustu vai kā tamlīdzīgi, es nezinu, vai tiktu ar to galā."

"Jēziņ, Tailer. Es nekur nepazudīšu. Es apsolu. Atslābsti, labi? Apstājies šeit…"

"Vai apsoli, ka mani laikus brīdināsi? Nu, ja sadomāsi aizbraukt vai pārvērsties, vai ko nu tu īsti domā darīt…"

"Beidz te ar saviem šausmu stāstiem. Jā, labi, es apsolu."

"Tikai nepamet mani. Tas ir viss. Es zinu — izskatās, ka man patīk tas, kas notiek ar manu dzīvi un vispār, bet zini, man tas patīk tikai pa pusei. Tu slikti atsaucies par maniem draugiem un mani, bet es zibenīgi pamestu to visu, ja vien kāds piedāvātu kaut vai daļēji pieņemamu alternatīvu."

"Tailer, izbeidz."

"Man vienkārši paliek tik nelabi no skaudības pret visiem, Endij…" Zēns nav apturams. "Un mani biedē tas, ka es neredzu nākotni. Un es nesaprotu šo savu relfeksu — izturēties pret visu tik lecīgi pārgudri. Tas mani patiešām biedē. Varbūt izskatās, ka es neko neņemu vērā, Endij, bet tā nav. Taču es nevaru atļauties to izrādīt. Un es nezinu, kāpēc."

Iedams augšā pakalnā uz memoriāla ieeju, domāju, no kurienes gan tas viss rodas. Laikam man nāksies (kā Klēra saka) "mazdruscītiņ gaišāk skatīties uz dzīvi". Bet tas nav viegli.

Brukingsas dokos tika izcelts krastā 800 000 mārciņu zivju, un Klamatfolzā notika skaista Aberdīnas Engusas lopu izstāde. Un Oregona bija īsta medus zeme, jo valsts 1964. gadā izsniedza licences 2000 biškopjiem.

Izsmiekla profilakse— dzīves stila taktika; atteikšanas uzņemties jebkĀdu emocionālu risku, lai izvairītos no sev lIdzīgo izsmiekla. Izsmiekla profilakse ir celgalkrakšku ironijas galvenais mērķis.

Vjetnamas memoriālu sauc par Mierinājuma dārzu. Tas ir Gugenheimu atgādinoša spirāle, iecirsta un nostiprināta tāda kalna nogāzē, kas atgādina ar pulverizatoru apšļāktus smaragdus. Apmeklētāji sāk kāpt lejā pa izvīto taku, kas iet uz augšu, un lasa uz akmens bluķu rindas iegravētu tekstu, kas stāsta par Vjetnamas kara notikumu attīstību pretstatā ierastajai dzīvei Oregonas štatā. Zem šiem kontrastējošajiem stāstījumiem ir iekalti īsi apcirpto Oregonas zēnu vārdi, kuri aizgāja bojā svešas zemes dubļos.

Šī vieta vienlaikus ir ievērojams dokuments un apburta telpa. Visu gadu šeit atrodami dažāda vecuma un izskata īslaicīgi apmeklētāji un sērotāji dažādās psihiskā sabrukuma, atjaunotnes un rehabilitācijas stadijās, kas atstāj aiz sevis mazus puķu pušķus, vēstules un zīmējumus, kas bieži ir vilkti ar neveiklu bērna rociņu, un, protams, asaras.

Tailers šajā apmeklējumā izrāda mazumiņu cieņas, proti, viņš neuzsāk spontānas dziesmas un dejas, kā to darītu, ja mēs atrastos Klakamasas apgabala tirdzniecības Gentrā. Viņa iepriekšējais izvirdums ir beidzies, un, esmu visai pārliecināts, nekad vairs netiks pieminēts. "Endij, es nesaprotu. Šī ir diezgan forša vieta un tā tālāk, bet kāpēc gan lai tevi interesētu Vjetnama. Tas beidzās, kad tu vēl nebiji pat pubertātes vecumā."

Zaļā izšķirtspēja— prasme atšķirt skaudību no greizsirdības.

CEĻGALKRAKŠĶUIRONIJA— tieksme bĀrstĪt vieglprĀtĪgus, IRONISkus komentārus kā pašsaprotamu ikdienas sarunu sastāvdaļu.

Slavas izraisītā apātija— uzskats, ka neviena aktivitāte nav tā vērta, lai ar to nodarbotos, ja cilvēks tādējādi nevar kļūt ļoti slavens. Slavas izraisītā apātija imitē slinkumu, bet tās saknes ir daudz dziļākas.

"Es gan sevišķi labi šo tēmu nepārzinu, Tailer, tomēr kaut ko atceros gan. Neskaidri — lietas, ko redzēju melnbaltajā televizorā. Man uzaugot, Vjetnama bija dzīves fona krāsa, gluži kā sarkans, zils vai zelts — tā visu ietonēja. Un tad pēkšņi tā kādu dienu vienkārši pazuda. Iedomājies, ka tu kādu rītu pamostos, un zaļā krāsa pēkšņi būtu pazudusi. Es ierados šeit, lai ieraudzītu krāsu, kuru nekur citur vairs nevaru apskatīt."

"Nu, es gan neko no tā neatceros."

"Labi vien ir. Tie bija slikti laiki…"

Es pārtraucu atbildēt uz Tailera jautājumiem. Labi, jā, es klusībā domāju, tie bija slikti laiki. Bet tie bija arī vienīgie laiki, kādi man jebkad būs — Vēsturiski laiki, ar īstu lielo "V", laiki pirms tam, kad vēsture tika pārvērsta par informāciju presei, mārketinga stratēģiju un cinisku kampaņas rīku. Un, klau, nav jau arī tā, ka es būtu redzējis daudz īstas vēstures — es ierados noskatīties koncertu vēstures arēnā tieši brīdī, kad beidzās pēdējais skaņdarbs. Taču es redzēju pietiekami, un šodien, bezgala dīvainajā jebkuru laika norāžu trūkumā, man nepieciešama saikne ar pagātni, kurai ir kāda nozīme, lai cik vārga šī saikne būtu.

Es samirkšķinu acis, it kā atgūdamies no transa. "Ei, Tailer — vai esi nobriedis nogādāt mani lidostā? Drīz laikam izlidos reiss 1313 uz Stulbvilu."

NOSTALĢIJA

IEROCIS

Finiksa ir jāpārsēžas, un pēc dažam stundām, atgriezies tuksnesī, es taksometrā braucu no lidostas, kamēr Dags ir darbā, bet Klēra joprojām Ņujorkā.

Debesis ir sapņaini tropisks melns samts. Ģībstošas taureņu palmas liecas, lai pastāstītu pilnajam mēnesim neķītru anekdoti par fermera meitu. Sausais gaiss stāsta par ziedputekšņu pļāpīgo neizvēlīgumu, un nesen apgriezts Ponderosa citronkoks tuvumā smaržo tīrāk par jebko, ko jebkad esmu sajutis. Šuneļu nav, tātad Dags tos ir izlaidis paskraidīties.

Es atstāju savu bagāžu ārpusē pie mazajiem, ļodzīgajiem kaltas dzelzs vārtiņiem uz sētu, kas savieno mūsu mājas, un ieeju iekšā. Kā televīzijas spēles vadītājs, kas apsveic jaunu dalībnieku, es pasaku: "Sveikas, durvis!" gan Klēras, gan Daga parādes durvīm. Tad es dodos pie savām durvīm, aiz kurām dzirdu sākam zvanīt telefonu. Taču tas netraucē mani uzspiest durvīm īsu skūpstu. Nu, vai tad jūs tā nedarītu?

PIEDZĪVOJUMS BEZ RISKA IR DISNEJLENDA

Klēra runā pa telefonu no Ņujorkas ar nekad agrāk nedzirdētu pašapziņas pieskaņu — vairāk slīpraksta, nekā parasti. Pēc īsām brīvdienu frāzēm es ķēros pie lietas un uzdodu Lielo Jautājumu: "Kā tev gāja ar Tobiasu?"

"Comme gi, comme ga. Te vajadzīga cigarete, čabulīt — pagaidi — šajā kastē kādai vajadzētu būt. Bulgāri, paskat tikai. Mammas jaunais vīrs Armāns ir nāvīgi biezs. Viņam pieder mārketinga tiesības uz tām divām mazajām podziņām uz pogu telefoniem — zvaigznīti un kastīti, kas abās pusēs nullei. Tas ir tas pats it kā tev piederētu mārketinga tiesības uz mēnesi. Vai vari aptvert?" Es dzirdu klikšķus, kad viņa aizdedzina vienu no Armānam nočieptajām Sobranje. "Jā. To-biass. Nu, jā. Smags gadījums." Dziļa ieelpa.

Klusums.

Izelpa.

Es zondēju: "Kad tu viņu beidzot satiki?"

"Šodien. Vai vari iedomāties? Piecas dienas pēc Ziemsvētkiem. Neticami. Man bija padomā visdažādākie plāni, lai sastaptos ātrāk, bet tas mūlāps tos visu laiku izjauca. Beidzot mēs sarunājam paēst pusdienas Soho, par spīti tam, ka pēc iepriekšējas nakts ballešanas kopa ar Alanu un viņa draudziņiem es jutos kā izvemta pele. Man pat izdevās ierasties Soho laicīgi — izrādījās, protams, ka tas restorāns vairs nedarbojas. Nolāpītie kooperatīvie dzīvokļi, tie visu sabojā. Tu tagad nepazītu Soho, Endij. Tas izskatās pēc Disneja atrakciju parka, tikai frizūras un suvenīri ir labāki. Visiem ir IQ 110, bet uzpūtušies tā, it kā tas būtu 140, un katrs otrais cilvēks uz ielas ir japānis un nēsā līdzi Endija Vorhola vai Roja Lihtenšteina albumus, kas ir vērti tikpat cik urāns to svarā. Un visi izskatās tik pašapmierināti."

"BetTobiass?"

"Jā, jā, jā. Tātad esmu ieradusies par agru. Un ārā ir a-u-k-s-t-s, Endij. Drausmīgi auksts, tā ka ausis krīt nost, un tā nu man jāpavada pārāk ilgs laiks veikalos, kur es skatos uz grabažām, kurām parasti neveltītu pat nanosekundi laika — tikai lai sasildītos. Tā nu es esmu vienā no šiem veikaliem, un ko gan es ieraugu iznākam no Mērijas Bunas galerijas, ja ne Tobiasu kopā ar kādu patiešām labi koptu vecu dāmu. Nu, ne pārāk vecu, bet padzīvojušu, un viņai mugurā bija puse Kanādas kopējās kažokādu produkcijas. Viņa labāk izskatītos kā vīrietis, nevis kā sieviete. Nu, tāda paskata. Un, palūkojusies uz viņu vēl kādu brītiņu, es pēc viņas izskata nopratu, ka tai jābūt Tobiasa mātei, un fakts,

NEUZTRAUCIES. MĀT… JA LAULĪBAnebŪs veiksmiga, mes vienmĒr VARAM ŠĶIRTIES

ka viņi strīdējās, apstiprināja šo teoriju. Viņa man atgādina to, ko mēdza teikt Elvisa — ja viens no pāra pēc izskata pārāk izceļas, tad viņiem jācer, ka piedzims zēns, nevis meitene, jo meitene drīzāk izskatīsies pēc dīvainītes, nevis pēc skaistules. Tad nu Tobiasa vecākiem piedzima viņš, nevis meitene. Man ir skaidrs, no kurienes viņam tā āriene. Es piegāju sasveicināties."

"Un?"

"Liekas, Tobiass bija atvieglots, ka var tikt vaļā no strīda. Viņš mani noskūpstīja, un ārā bija tik auksts, ka mums tik tikko nesasala kopā lūpas, un tad viņš mani apgrieza riņķī, lai iepazīstinātu ar šo sievieti, teikdams: "Klēra, tā ir mana māte, Elena." Iedomājies — sacīt kādam savas mātes vārdu tā, it kā tā būtu anekdote. Cik rupji.

Lai nu kā, Elena vairs ne tuvu nebija tā sieviete, kas pirms daudziem gadiem Vašingtonā dejoja sambu, turēdama rokā limonādes kausu. Viņa izskatījās tā, it kā kopš tā laika būtu krietni sarāvusies, viņas rokassomiņā es sajutu grabam vairākas tablešu pudelītes. Pirmais, ko viņa man saka, ir: "Ak, cik veselīga jūs izskatāties. Tik iedegusi." Pat nesasveicinās. Māte izturējās pietiekami pieklājīgi, bet man liekas, ka viņa lietoja to balsi, kurā runā ar veikalu pārdevējām.

Kad es pateicu Tobiasam, ka restorāns, uz kuru mēs gatavojāmies iet, ir slēgts, viņa piedāvāja aizvest mūs pusdienās uz "savu restorānu" tālāk no centra. Man tas likās mīļi, Tobiass svārstījās, bet tam nebija nekāda iespaida, jo Elena viņu neņēma vērā. Man liekas, ka viņš nekad neļauj mātei sastapt cilvēkus, kas ir viņam svarīgi, un viņu bija pārņēmusi ziņkāre.

Tā nu mēs devāmies uz Brodveju — viņi abi silti kā lāči migā savās kažokādās (Tobiasam, riebeklim tādam, bija mugurā kažokādu mētelis), bet mani kauliņi tā vien grabēja oderētajā kokvilna. Elena stāstīja man par savu mākslas priekšmetu kolekciju ("Es dzīvoju mākslai"), kamēr mēs tipinājām uz šo sabrukušo, karbonizēto ēku fona, kas smaržoja pēc sālītām zivīm kā kaviārs, pieauguši vīrieši ar zirgastēm un Kenzo smaržām un garīgi slimi, ar AIDS inficējušies bezpajumtnieki, kam neviens nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību."

"Uz kādu restorānu jūs aizgājāt?"

"Mēs braucām ar taksi. Aizmirsu nosaukumu — kaut kur austrumu sešdesmitajās ielās. Bet tiop chic gan. Mūsdienās viss ir tres trop chic — mežģīnes un sveces, un speciāli audzētas pundurnarcises, un slīpēts stikls. Tur jauki smaržoja, tā kā pēc pūdercukura, un viņi vienkārši ģība Ele-nas priekšā. Mums ierādīja atsevišķu kabīni ar ērtiem sēdekļiem, un ēdienkartes bija uzrakstītas ar krītu uz īpašām tāfelēm — man tas ļoti patīk, jo šādās vietās ir tik omulīgi. Bet dīvaini bija tas, ka viesmīlis pagrieza ēdienkartes tāfeli tikai pret mums ar Tobiasu. Bet, kad es gāju to palabot, Tobiass sacīja: "Nevajag. Elenai ir alerģija pret visiem zināmajiem ēdieniem. Vienīgais, ko viņa šeit ēd, ir prosa ar garšvielām un lietus ūdens, ko cinka kannā atved no Vermontas."

Es sāku par to smieties, bet ļoti drīz pārstāju, kad Elenas grimase lika man saprast, ka tas patiešām tā arī ir. Tad ieradās viesmīlis, lai pateiktu, ka viņai zvana pa telefonu, un viņa pazuda uz visu maltītes laiku.

"Ā, ja nu tas tevi interesē, Tobiass lika nodot sveicienus," saka Klēra, aizdedzinādama vēl vienu cigareti.

"Paskat! Cik uzmanīgs."

"Labi, labi. Es ievēroju tavu sarkasmu. Lai arī te ir jau viens naktī, es tomēr vēl spēju šo to uztvert. Pie kā es paliku? Pareizi — mēs ar Tobiasu pirmreiz bijām vieni. Vai tad es pajautāju viņam to, kas man neliek mieru? Par to, kāpēc

viņš pameta mani Palmspringsa vai kas notiek ar mūsu attiecībām? Protams, ne. Es tur sēdēju un vāvuļoju, un tiesāju ēdienu, kurš, jāsaka, bija patiešām brīnišķīgs: seleriju sakņu salātu remulāde un forele perno mērcē. Mmm.

Maltīte patiesībā drīz bija cauri. Pirms es paguvu attapties, Elena atgriezās un žvīks, esam ārā no restorāna, žvīks, bučas man uz abiem vaigiem un žvīks, viņa ir taksī un brauc uz Leksingtona avēniju. Nav nekāds brīnums, ka Tobiass ir tik rupjš. Ar šitādu audzināšanu.

Tā nu mēs bijām ārpusē uz bruģa, un pilnīgi nekas nenotika. Man liekas, ka runāt mums abiem gribējās vismazāk. Mēs aizstaigājām uz augšu pa Piekto avēniju līdz Metam, kur iekšā bija jauki un silti, pilns ar muzeja atbalsīm un labi ģērbtiem bērniem. Bet Tobiasam vajadzēja sabojāt jebkuru noskaņu, uztaisot milzīgu scēnu pie garderobes, pieprasot, lai tā nabaga sieviete pakar viņa mēteli aizmugurē, lai dzīvnieku tiesību aizstāvji nevarētu apšļākt to ar krāsu. Pēc tam mēs iegājām pie ēģiptiešu statujām. Ak vai, šie cilvēciņi bijuši tik mazmazītiņi.

Vai es runāju pārāk gari?"

"Nē. Tā tik un tā ir Armāna nauda."

"Labi. Galvenais, ka beidzot pie koptu podu lauskām, kad mēs abi jutāmies tik iztukšoti, izliekoties, ka starp mums kaut kas ir, lai gan abi zinājām, ka nekā nav, viņš beidzot nolēma pastāstīt man, ko domā — Endij, pagaidi brītiņu. Es mirstu badā. Aiziešu izlaupīt ledusskapi."

"Tieši tagad? Pašā interesantākajā vietā…" Bet Klēra ir nometusi klausuli. Es izmantoju viņas pazušanu, lai novilktu ceļojuma laikā saburzīto žaketi un ielietu sev glāzi ūdens, ļaujot tam piecpadsmit sekundes tecēt, lai izlaistu no caurulēm sastāvējušos ūdeni. Tad es ieslēdzu lampu un ērti apsēžos uz dīvāna, nolicis kājas uz zema soliņa.

"Esmu klāt," saka Klēra, "ar brīnišķīgu biezpienmaizi. Vai tu rītvakar palīdzēsi Dagam apkalpot pie bāra Banija Holendera ballītē?"

(Kādā ballītē?)

"Kādā ballītē?"

"Dags laikam tev vēl nav pateicis."

"Klēra, ko teica Tobiass?"

Dzirdu, kā viņa ievelk elpu. "Viņš man izstāstīja vismaz daļu patiesības. Teica, ka vienīgais iemesls, kura dēļ viņš man patīkot, esot viņa āriene, un man neesot jēgas to noliegt. (Es jau arī nemēģināju.) Viņš sacīja, ka viņa āriene, esot vienīgais, ko iespējams mīlēt, un ka tad jau viņš tikpat labi varot to izmantot. Vai nav skumji?"

Es nomurminu ko piekrītošu, bet domāju par to, ko Dags teica pagājušonedēļ — ka Tobiasam ir kāds cits, apšaubāms iemesls tikties ar Klēru — braukt pāri kalniem, ja viņš varētu dabūt jebkuru. Tā ir būtiskāka atzīšanās, vismaz man. Klēra nolasa manas domas:

"Bet nebija tā, ka tikai es viņu izmantotu. Viņš sacīja, ka mana galvenā pievilcība viņa acīs esot viņa pārliecība, ka es zinot kādu dzīves noslēpumu — ka man esot kāda burvju apjauta par dzīvi, kas dodot man spēku atteikties no ikdienišķas dzīves. Viņš sacīja, ka viņu interesējot dzīves, ko tu, Dags un es esot sev izveidojuši šeit, nomalē, Kalifornijā. Un ka viņš gribējis šo noslēpumu iegūt sev — iecerētās bēgšanas labad — taču, paklausoties mūsu sarunas, viņš sapratis, ka

KONTROLE NAV KONTROLE

viņam tas nekad pa īstam neizdosies. Viņam nekad nebūs tik daudz spēka, lai dzīvotu pilnīgā brīvībā. Likumu trūkums viņu biedētu. Es nezinu. Man tas izklausījās pēc nepārliecinošas muldēšanas. Tas izklausījās mazliet pārāk slaidi, it kā kāds būtu viņu samācījis. Vai tu tam noticētu?"

Es, protams neticētu nevienam vārdam, bet atturos paust savu viedokli. "Es tur iekšā nejaukšos. Bet tas vismaz beidzās gludi, bez pēcdzemdību komplikācijām…"

"Gludi? Zini, iziedami no galerijas un iedami uz augšu pa Piekto avēniju, mēs pat nodziedājām to dziesmiņu, kas saucas "paliksim draugi". Patiešām nesāpīgi. Bet tieši tad, kad mēs abi kopā gājām un salām, un domājām, cik vienkārši esam izkļuvuši no nepatīkamas situācijas, es atradu to kociņu.

Tas bija Y formas zars, izkritis no parka sakopēju automašīnas. Forma tieši kā radīta ūdens āderu meklēšanai. Saproti! Tā nu bija reize, kad priekšmeti mūs uzrunā no tās, nezināmās puses! Tas mani nudien pamodināja, un nekad visā savā mūžā es nebiju tik instinktīvi tiekusies pēc kāda priekšmeta, it kā tas būtu neatņemama manis sastāvdaļa — kā kāja vai roka, ko es nejauši būtu pazaudējusi pirms divdesmit septiņiem gadiem.

Es noliecos uz priekšu, pacēlu to rokās, viegli paberzēju, saskrāpēdama pret mizu savus melnos ādas cimdus, tad satvēru stakles abus galus un pagriezu rokas uz iekšu — klasiskajā ūdens āderu meklētāja pozā.

Tobiass teica: "Ko tu dari? Met to zemē, man kļūst neērti tevis dēļ," gluži kā varētu gaidīt, bet es no tā neatlaidos visu ceļu, kamēr gājām pa Piekto un nonācām līdz Elena 's kaut kur ap piecdesmito numuru, uz kurieni gājām dzert kafiju.

Izrādījās, ka Elena's ir tāda milzīga trīsdesmito gadu Moderne kooperatīvā ēstuve ar popa eksploziju gleznām, nikniem, maziem klēpja sunīšiem un apkalpotāju, kura virtuvē skrāpēja loterijas biļetes. Pilns komplekts. Viņa ģimenei patiešām ir ekstremāla gaume.

Bet, ienākot pa durvīm, es jutu, ka sātīgais ēdiens un negulētā nakts liek sevi manīt. Tobiass aizgāja uz dibentelpu piezvanīt, bet es novilku jaku un kurpes un atgūlos uz dīvāna, lai atietu un pavērotu, kā aiz Lūpukrāsas ēkas gaist saule. Tā bija kā pilnīga iznīcināšana — šis acumirklīgais, neskaidrais, kamenīgais, bezrūpīgais pēcpusdienas nogurums, kas nekad nemēdz uznākt vakaros. Pirms es vēl paguvu to izanalizēt, biju pārvērtusies par mēbeli.

Es droši vien nogulēju vairākas stundas. Kad pamodos, ārā bija tumšs un temperatūra bija nokritusies. Man bija uzsegta arapaho indiāņu sega, un stikla galds bija pieblīvēts ar drazām, kuru tur pirms tam nebija: kartupeļu čipsu pakām, žurnāliem… Bet man tas viss neko neizteica. Zini, kā dažreiz pamosties no pēcpusdienas snaudas ar nemierīgiem drebuļiem? Tieši tā notika ar mani. Es nevarēju atcerēties ne kas es esmu, ne kur es esmu, ne kāds tagad gadalaiks, neko. Zināju tikai, ka esmu. Es jutos tik plaši atvērta, tik ievainojama kā milzīgi liels lauks, no kura tikko novākta labība. Kad Tobiass iznāca no virtuves un teica: "Čau, Čučubumbulīt," man uznāca atmiņas zibsnis, un tas bija tāds atvieglojums, ka es sāku kaukt. Tobiass pienāca man klāt un sacīja: "Klau, kas noticis? Neraudi tajā segā… nāc šurp, mazā." Bet es tikai saķēru viņa roku un mežonīgi elsoju. Viņš laikam apjuka.

Kad tas kādu brīdi bija turpinājies, es nomierinājos, izšņaucu degunu papīra salvetē, kas mētājās uz kafijas galdiņa, tad pasniedzos pēc sava āderu koka un turēju to sev pie krūtīm. Tobiass sacīja: "Ak Dievs, tu taču nebūsi atkal iecen-trējusies uz to zariņu, ko? Paklausies, man tiešām nenāca ne prātā, ka šķiršanās tevi tā ietekmēs. Piedod."

"Ka, lūdzu?" es saku. "Paldies, es gluži labi tieku gala ar mūsu šķiršanos. Neglaimo sev. Es domāju par ko citu."

"Un proti?"

"Proti, es beidzot droši zinu, kādā cilvēkā iemīlēšos. Tas mankļuva skaidrs, kamēr es gulēju."

"Padalies tajā ar mani, Klēra."

"Varbūt tu to sapratīsi, Tobias. Kad aizbraukšu atpakaļ uz Kaliforiju, es ņemšu šo stakli un aiziešu tuksnesī. Es tur pavadīšu ikvienu sekundi sava brīvā laika, meklēdama dziļi paslēptās ūdens āderes. Es cepināšos karstumā un nostaigāšu neskaitāmas jūdzes pa tukšumu — varbūt redzēšu kādu skrē-jējdzeguzi vai varbūt man iekodīs kāda klaburčūska vai cits mošķis. Un kādu dienu, es nezinu, kad, es pāriešu pāri smilšu kāpai un atradīšu kādu, kurš arī meklēs ūdens āderi. Un es nezinu, kas būs šis cilvēks, bet tieši viņā es iemīlēšos. Kādā, kurš meklē ūdens āderes, gluži kā es."

Es pasniedzos pēc kartupeļu čipsu pakas, kas stāvēja uz galda. Tobiass man saka: "Tas patiešām ir vareni, Klēra. Noteikti uzvelc apspīlētas bikses bez apakšbiksītēm, un varbūt tad noķersi kādu mašīnu un varēsi nodarboties ar rokeru seksu ar svešiem vīriešiem kravas automašīnās."

Bet es ignorēju viņa komentāru, un tad, sniegdamās pēc kartupeļu čipsu pakas uz stikla galda, es aiz tās ieraudzīju Honolulu Choo-Choo nagu lakas pudelīti.

Nu, jā.

Tobiass redzēja, ka es to paņemu un blenžu uz etiķeti. Viņš pasmaidīja, bet manas smadzenes iztukšojās un tad

JAUNAJĀKARTĪBĀ

TU

IESPĒJAMS NEKO NENOZĪMĒSI

piepildījās ar to šausminošo sajutu — līdzīgu tam Daga šausmu stāstam, kur varonis brauc Chrysler K-Cai un pēkšņi saprot, ka priekšējā sēdekļa ir paslēpies klaidonis slep-kavnieks ar virves gabalu.

 Es paķēru kurpes un sāku vilkt tās kājās. Tad savu jaku. Es īsi pateicu, ka man pienācis laiks doties. Tad Tobiass arī sāka šaustīt mani ar savu lēno, ņurdošo balsi. "Tu esi tik cēla, vai ne, Klēra? Meklē mazas, smalkas atklāsmes kopā ar saviem tizlajiem siltumnīcas draudziņiem Palmu Ellē, vai ne7. Vai zini, ko es tev teikšu, man patīk mans darbs šeit, pilsētā. Man patīk šīs darba stundas un galvas lauzīšana, un cīņa par naudu, un statusa simboli, lai arī tev liekas, ka esmu slims, ja vēlos jebko no tā."

Bet es jau devos uz durvīm, iedama garām virtuvei, es īsi bet pietiekami skaidri redzēju divas pienbaltas, sakrustotas kājas un cigaretes dūmu mākuli, to visu ierobežoja durvju aile. Tobiass bija uz papēžiem un sekoja man ārā gaitenī pie liftiem. Viņš nerimās un teica: "Vai zini, Klēra, kad pirmoreiz tevi sastapu, man likās, ka man beidzot vienreiz varētu izdoties sasniegt kaut ko dižu. Izkopt sevī kaut ko cildenu. Zini, pakaļā ar visu cēlumu, Klēra. Man nav vajadzīgi mazi, izsmalcināti atklāsmes brīži. Es gribu visu un gribu to tūlīt. Es gribu, lai niknu līdzjutēju bars baksta man galvā ar ledus skaldāmo īlenu, Klēra. Nikni līdzjutēji, kas sarijušies narkotikas. Tu to nesaproti, vai ne?

Es biju nospiedusi lifta pogu un skatījos uz durvīm, kuras nevarēja vien pietiekami ātri atvērties. Viņš aizgainīja vienu no suņiem, kas bija mums sekojis, un turpināja savu tirādi.

"Man vajadzīga darbība. Es gribu būt tvaiks, kas šņākdams izplūst no radiatoriem uz Santamonikas šosejas asfalta pēc tūkstoš automašīnu avārijas, un lai fonā dārd acid roks no sadauzītajam mašīnām. Es gribu būtu vīrs melnajā kapucē, kurš ieslēdz gaisa trauksmes sirēnas. Es gribu būt kails, vēja appūsts, un jāt uz galvenās raķetes tajā barā, kurš lido uz Jaunzēlandi, lai tur sabombardētu ikvienu mazo draņķa cie-mateli."

Durvis, par laimi, beidzot atvērās. Es iegāju iekšā un klusēdama skatījos uz Tobiasu. Viņš joprojām mērķēja un šāva: "Vācies tik ellē, Klēra. Ar visu savu augstprātīgo attieksmi. Mēs visi esam klēpja sunīši; es tikai gadījuma pēc zinu, kurš ir saimnieks. Un zini ko — ja vairāk tādu cilvēku kā tu nolems nespēlēt šo spēli, tādiem kā man būs vieglāk uzvarēt."

Durvis aizvērās, un es uz atvadām tikai pamāju un, kad sāku laisties lejā, es mazliet trīcēju, bet klaidonis aizmugures sēdeklī bija pazudis. Es biju atpestīta no apsēstības, un, vēl nesasniegusi vestibilu, es jau vairs nevarēju noticēt, ka esmu bijusi tik aptaurēti rijīga — gribējusi visu šo seksu, pazemojumus, psiholoģiskās drāmas… Un es tūlīt un uz vietas nolēmu nekad, nemūžam vairs neatkārtot šādu piedzīvojumu. Vienīgais veids, kā tikt galā ar šīs pasaules tobiasiem ir — vispār neielaist viņus savā dzīvē. Padarīt sevi aklu pret viņu piedāvājumiem. Jēziņ, es jutos atvieglota; itin nemaz ne dusmīga."

Mēs abi pārdomājam viņas vārdus.

"Ieēd drusku biezpienmaizes, Klēra. Man vajadzīgs laiks, lai to visu sagremotu."

"Nēe. Nevaru ieēst, esmu zaudējusi apetīti. Kas par dieniņu! Ā, starp citu, vai tu neizdarītu man pakalpojumu? Vai tu varētu ielikt man vāzē puķes, kad rīt atbraukšu? Varbūt tulpes? Man tās būs vajadzīgas."

"Ak tā. Vai tas nozīmē, ka atkal dzīvosi savā vecajā vasarnīcā?"

"Jā." .;. .

PLASTMASA NESADALĀS NEKAD

Šodien ir no meteoroloģiska viedokļa ārkārtīgi interesanta diena. Tanderbērdkovas kalniem zemāk ielejā, kur dzīvo Fordi, ir uzbrukušas putekļu vētras; visas tuksneša pilsētas ir saņēmušas brīdinājumu par iespējamiem plūdiem. Oleandru dzīvžogs Rančomirāžā ir bijis slikts siets un ļāvis amarantu, palmu lapotnes drisku un izkaltušu, tukšu biezā Big Gulp dzēriena kārbu durstīgajam lietum triekties pret Barbaras Si-natras bērnu centra sienu. Tomēr gaiss ir silts, un saule pretrunīgi spīd.

"Ar atgriešanos, Endij," uzsauc Dags. "Šāds laiks bija sešdesmitajos gados." Iekāpis līdz vidum peldbaseinā, viņš kāš ūdens virsmu ar tīklu. "Paskaties tikai uz lielajām, lielajām debesīm tur augšā. Un ko domā — kamēr tu biji projām, saimnieks nožņaudzās un nopirka lietotu pārklāju baseinam. Skaties, kas te notika…"

Notika, lūk, kas: gaisa burbulīšu pārklājs pēc daudziem saules un izšķīduša granulētā peldbaseina hlora gadiem ir sasniedzis kritisko robežu, pārklāja saistviela ir sākusi sadalīties, ielaižot ūdenī tūkstošiem smalku plivinošos plastmasas ziedlapu, kas agrāk ietvēra gaisa burbulīšus. Ziņkārīgie suņi, kuru ķepas klikst uz baseina cementa malas, lūr ūdenī ostīdami, bet nedzer un īsi apskata Daga kājas, kuras, mazo pūstošās plastmasas punktiņu nosētas, atgādina man kādu aprīļa otrdienu Tokijā, kad zemē krita ķiršu ziedi. Dags viņiem iesaka laisties, jo te neesot nekā ēdama.

"Paldies, nē. Es tev ļaušu izpriecāties vienam pašam. Vai Klēra tev izstāstīja savus jaunumus?"

"Par laimīgo atbrīvošanos no Mūdža ar lielo burtu? Viņa šorīt zvanīja. Jāsaka, es apbrīnoju šīs meitenes romantisko garu."

"Jā, viņa gan ir gatavā bauda."

"Viņa būs atpakaļ šovakar ap vienpadsmitiem. Un uz rītu mēs esam tev ieplānojuši pārsteigumu. Mums šķiet, ka tev tas patiks. Tu taču rīt netaisījies nekur braukt?"

"Nē."

"Labi."

Mēs pārrunājam brīvdienas un to vispārējo jautrības devas trūkumu, un Dags visu laiku kāš ūdeni. Es vēl neesmu uzdevis nevienu jautājumu par Skiperu vai Aston Martin nepatikšanām.

"Zini, man vienmēr bija licies, ka plastmasa nekad nesadalās, bet tā sadalās gan. Paskaties tikai — cik vareni. Un, ko domā, es esmu arī izgudrojis, kā tikt vaļā no visa pasaules plutonija — droši un pavisam. Esmu bijis tik gudrs, kamēr visi bija prom."

"Man prieks dzirdēt, ka esi atrisinājis mūsu laiku lielāko problēmu, Dag. Kāpēc man ir tāda sajūta, ka tu man par to pastāstīsi?"

Izgāztuves hronometrēšana — tendence, raugoties uz

PRIEKŠMETIEM, MĒĢINĀT APTUVENI NOTEIKT LAIKU, KAS BŪS VAJADZĪGS, LAI TIE GALĪGI SADALĪTOS: "SLĒPJU ZĀBAKI IR VISĻAUNĀKIE. TĪRA PLASTMASA. Tie paliks, kamēr Saule kļūs par supernovu."

"Tu gan esi attapīgs. Jādara tā…" Vējš ienes ziedlapu sauju tieši Daga tīklā. "Ņem visu plutoniju, kas mētājas apkārt, vai zini, tos lielos gabalus, ko spēkstacijās izmanto durvju atstutēšanai. Ņem šos lielos durvju bloķētājus un pārlej tos ar tēraudu, gluži kā M&JVI konfektes, iekrauj tos raķetē un aizšauj projām no Zemes. Tā rīkojoties, ja raķete nogāžas, ir tikai jāaiziet, jāsavāc M&.M un jāmēģina vēlreiz. Bet raķetes nenogāzīsies, un plutonijs tiks aizšauts tieši uz Sauli.

"Izklausās sakarīgi, Dag, bet ja nu raķete nogāžas ūdenī un plutonijs nogrimst?"

"To izšauj Ziemeļpola tuvumā, lai tas nokristu uz ledus. Un, ja tas arī nogrimst, pēc tā aizsūta zemūdeni. Pilnīgi par visu ir padomāts. Vai es neesmu varen gudrs?"

"Vai esi pārliecināts, ka nevienam tas vēl nav iešāvies prātā?"

"Varbūt ir. Bet tik un tā ir vislabākā ideja, kāda vien dzirdēta. Starp citu, tev šovakar jāpalīdz man apkalpot pie bāra Banija Holendera lielajā ballē. Ierakstīju tevi sarakstā. Būs jautri. Protams, gadījumā, ja vējš šodien nesaplosīs gabaliņos mūsu mājas. Jēziņ, paklausies tikai, kādas brāzmas."

"Un, Dag, kas ir ar Skiperu?"

"Kas tad ir ar viņu?"

"Vai domā, ka viņš tevi nosūdzēs?"

"Ja viņš to izdarīs, es to noliegšu. Tu arī to noliegsi. Divi pret vienu. Es netaisos tikt apsūdzēts kriminālnoziegumos."

Doma par jebko kriminālu vai ar cietumu saistītu liek man sastingt. Dags to nolasa manā sejā: "Nerausties, zēniņ! Tik tālu nekad nenonāks. Es apsolu. Un vai zini, ko. Tu neticēsi, kad uzzināsi, kam piederēja mašīna…"

Desmitie— jauna gadsimta pirmā desmitgade.

"Kam?"

"Banijam Holenderam. Vīram, kura ballē mēs šovakar apkalposim." "Ak Kungs."

Raustīgi, baložu pelēki prožektoru gaismas punkti raustās un šaudās zem šīvakara apmākušamies debesīm kā tikko izlaists Pandoras lādes saturs.

Esmu Laspalmasā, aiz Banija Holendera vizuļiem nobārstītā Jaungada pasākuma rūpīgi apgādātā bāra. Jaunbagātnieku sejas spiežas tuvāk manējai, vienlaikus izspiežot no manis dzērienus (bagāti iznireļi vienmēr attiecas pret personālu kā pret mēsliem) un cenšoties iegūt manu atzinīgo novērtējumu un, iespējams, manus seksuālos pakalpojumus.

Tas ir otrās šķiras pūlis: TV nauda pret kino naudu; pārāk daudz uzmanības, kas pievērsta ķermenim pārāk vēlā dzīves posmā. Samērā izskatīgi, bet mazliet par grezniem; iedegu-šu, korpulentu ļaužu nodevīgais pseidoveselīgums; seju anonimitāte, kas sastopama tikai pie zīdaiņiem, vecākiem ļaudīm un pārmērīgi daudzas plastiskās operācijas pārcietušiem cilvēkiem. Jūtama slavenību dvesma, bet patiesībā nevienas nav klāt; pārāk daudz naudas un par maz slavenu cilvēku var būt nāvējošs maisījums. Un, lai gan ballīte pavisam noteikti aiziet uz urrā, pazīstamo mirstīgo trūkums sanikno saimnieku, Baniju Holenderu.

METAFORĀZE— nespĒja uztvert metaforas.

DORIANGREJISMS— nevĒlĒŠanĀs ar ELEGANCI ĻAUT SAVAM ĶERMENIM UZRADĪT NOVECOŠANĀS PAZĪMES.

Banijs ir vietēja mēroga slavenība. Viņš ir producējis kādu veiksmīgu izrādi Brodvejā 1956. gadā — "Skūpsti mani, spogulīt" vai kaut kādas tamlīdzīgas muļķības, un izbraucis uz šiem lauriem jau gandrīz trīsdesmit piecus gadus. Viņam ir spīdīgi, sirmi mati, kas izskatās pēc lietū aizmirstas avīzes, un glūnīgs skatiens, kas dara viņu līdzīgu pedofilam — neskaitāmu sejas ādas pacelšanas operāciju rezultāts, kas izdarītas, sākot ar sešdesmitajiem gadiem. Bet Banijs zina daudz pretīgu jociņu un labi izturas pret darbiniekiem — labākā iespējamā kombinācija — tā ka tas kompensē viņa trūkumus.

Dags atkorķē baltvīna pudeli: "Banijs izskatās tāds, it kā viņam zem lieveņa būtu aprakti gabalos sacirsti skauti no jaunākās grupiņas."

"Mums visiem zem sliekšņiem ir aprakti gabalos sacirsti skauti no jaunākās grupiņas," saka Banijs, pielavījies (par spīti korpulencei) no aizmugures un sniegdams Dagam savu glāzi. "Ar lediņu-pediņu, lūdzu." Viņš pamirkšķina, nogroza pakaļu un pazūd.

Rets gadījums — Dags nosarkst. "Man liekas, ka nekad neesmu redzējis cilvēku, kam būtu tik daudz noslēpumu. Žēl viņa mašīnas. Man gribētos, kaut tas būtu kāds, kurš man nepatīk."

Vēlāk runādams ar Baniju, es netieši pieskaros sadedzinātās mašīnas tēmai, mēģinot savā prātā atbildēt uz kādu jautājumu: "Lasīju avīzē par tavu mašīnu, Banij. Vai tai uz bufera nebija uzlīme ar uzrakstu "Pajautā man par mazbērniem" ?

"Ak tā. Draudziņi no Vegasas mani drusku iznesa cauri. Jauki zēni. Par viņiem nerunāsim." Diskusija beigusies.

Holendera villa ir būvēta laikos, kad notika pirmās nosēšanās uz Mēness, un atgādina ārkārtīgi uzpūtīga un briesmīgi ļauna šīs ēras dārgakmeņu zagļa izfantazētu midzeni.

Paaugstinājumu un spoguļu, ka biezs. Noguči skulptūras un Koldera mobilie darinājumi; visi kaltās dzelzs darbi ir par atoma orbītu tēmu. Bārs ar tīkkoka pārklājumu bez pūlēm varētu līdzināties bāram kādā veiksmīgā Londonas reklāmas aģentūrā Tvigijas laikos. Apgaismojums un arhitektūra ir veidota tā, lai pirmkārt liktu visiem izskatīties bur-vīgi.

Par spīti slavenību deficītam ballīte ir four-vīga, kā praktiski visi nepārtraukti atgādina cits citam. Tāds sociāls radījums kā Banijs zina, kā iekustināt ļautiņus. "Balle nav nekāda balle bez rokeriem, transvestītiem un modeļiem," viņš noskandē, nostājies blakus apsildāmajiem šķīvjiem, kas piekrauti ar dīrātām pīlēm Čīles melleņu mērcē.

Viņš to, protams, saka, pilnībā pārliecināts, ka visi šie ļaudis (un vēl citi) šeit ir klāt. Nepiespiesti ballēties var tikai beztiesiskie — jaunieši, patiesi bagāti vecāki cilvēki, līdz riebumam skaistie, nenormālie, no sabiedrības izstumtie… Līdz ar to sarīkojumā patīkami trūkst japiju — novērojums, kuru es izsaku Banijam, kad viņš deviņpadsmito reizi nāk pēc savas vodkas ar toniku. "Ja uz balli ielūdz japeļus, tad tikpat labi var ielūgt kokus, draudziņ," viņš saka. "O, skat — re, kur gaisa balons!" Viņš pazūd.

Dags šovakar ir savā elementā; apkalpošana pie bāra ir tikai blakuslieta viņa personiskajā dienaskārtībā, kas sastāv no kokteiļu dzeršanas (viņa bārmeņa ētika ir zem katras kritikas) un dzīvas pļāpāšanas un dedzīgiem strīdiem ar viesiem. Lielāko daļu laika viņš pat neatrodas pie bāra, bet klejo apkārt pa māju un pilnībā apgaismoto kaktusu dārza teritoriju, tikai pa laikam atgriezdamies ar ziņojumiem.

"Endij, es tikko vareni pavadīju laiku. Palīdzēju tam filipīniešu puisim mest rotveileriem atkaulotus cāļu līķus. Viņi uz šo vakaru ir iesprostoti. Un tā zviedru dāma ar bioniskā paskata neilona kājas šinu to visu filmēja uz 16 milimetru

filmas. Saka, ka Lesoto iekritusi izrakumos, kas gandrīz pārvērtuši viņas kājas teļa gaļas kotletēs."

"Lieliski, Dag. Vai tu, lūdzu, nevarētu padot man divas pudeles sarkanā?"

"Protams." Viņš padod man vīnu, tad aizdedzina cigareti, pat pavirši nemēģinādams izlikties, ka apkalpo pie bāra. "Parunāju arī ar to Van Klijku — to superveco dāmu platajā havajiešu kleitā un lapsādās, kurai Rietumos pieder puse avīžu. Viņa man pastāstīja, ka viņas brālis Klifs viņu pavedis Monterejā Otrā pasaules kara sākumā un tad kaut kā pamanījies aiziet bojā uz zemūdenes pie Helgolandes. Kopš tā laika viņa var dzīvot tikai karstā, sausā klimatā, kas pretējs nolemtām un sašautām zemūdenēm. Bet, spriežot pēc tā, kā viņa to stāstīja, šķiet, ka viņa to stāsta visiem."

Kā Dags izvilina šādas lietas no svešiniekiem?

Pa krietnu gabalu pie galvenās ieejas, kur kādus septiņpadsmit gadus vecas meitenītes no Ielejas ar bezveidīgiem nāru matiem dejo frugu ar kādu ierakstu producentu, es redzu ienākam dažus policistus. Ballīte ir tāda, ka es neesmu pārliecināts, vai tie nav vienkārši Banija sagādāti "tipi", lai uzkurinātu atmosfēru. Banijs runā ar policistiem un smejas, Dags viņus neredz. Banijs čāpo šurp.

"Hen Bellinghausen, ja es būtu zinājis, ka esi nelabojams noziedznieks, es būtu tevi ielūdzis, nevis nolīdzis. Kārtības sargi tevi grib redzēt pie durvīm. Es nezinu, ko viņi grib, draudziņ, bet, ja taisīsi scēnu, esi tik labs un izdari to efektīgi."

OBSKŪRISMS— tieksme piebĀrstĪt ikdienu ar MAZPAZĪSTAMĀM ATSAUKSMĒM (AIZMIRSTĀM FILMĀM, MIRUŠĀM TELEVĪZIJAS ZVAIGZNĒM, NEPAZĪSTAMĀM GRĀMATĀM, VAIRS NEPASTĀVOŠĀM VALSTĪM, UTT.) KĀ SUBLIMĒJOŠS LĪDZEKLIS, LAI PASPĪDĒTU GAN AR SAVU IZGLĪTOTĪBU, GAN VĒLĒŠANOS NOROBEŽOTIES NO MASU KULTŪRAS PASAULES.

Banijs atkal nozūd, un Daga seja nobāl. Viņš sašķoba grimasi manā virzienā un tad iziet pa vaļējām stikla durvīm, projām no policistiem uz pagalma zemāko galu.

"Pjetro," es saku, "vai vari uz brīdi mani aizvietot? Man jāaiziet kaut ko nokārtot. Uz desmit minūtēm."

"Atnes man arī," saka Pjetro, domādams, ka eju uz autostāvvietu paskatīties, kā sastāv ar vielām. Bet es, protams, eju pakaļ Dagam.

"Ilgi esmu domājis, kāda būs sajūta šajā brīdī," saka Dags, "šajā brīdī, kad mani beidzot pieķers. Patiesībā es izjūtu atvieglojumu. It kā tikko būtu aizgājis no darba. Vai esmu tev kādreiz stāstījis par čali no piepilsētas, kurš briesmīgi baidījās saķert STS?" Dags ir dzēris pietiekami, lai būtu atklāts, bet ne tik daudz, lai rīkotos stulbi. Viņa kājas nokarājas no cementa pludcaurules vecā upes gultnē pie Banija mājas, kur es viņu atrodu.

"Desmit gadus viņš nelika mieru savam ārstam, pieprasīdams noņemt asins paraugus un izdarīt Vasermana testus, kamēr beidzot (kā viņš to panāca, es nezinu) viņš tiešām arī kaut ko saķēra. Tad nu viņš teica savam ārstam: "Ak tā… Nu, tad jau laikam būs jāpalieto penicilīns." Viņš izārstējās un nekad vairs par šo slimību nedomāja. Viņš vienkārši gribēja, lai viņu pieķer. Tas arī viss."

Es nevaru iedomāties muļķīgāku vietu, kur patlaban sēdēt. Pārplūdes caurules patiešām ir pārplūdes caurules. Vienu brīdi viss ir uz Ūsiņu, nākamajā mirklī tev gāžas virsū balti putojoša vībotņu, pamestu dīvānu un slīkušu koijotu zupa.

Stāvot zem caurules, es redzu tikai viņa kājas. Akustika ir tāda, ka viņa balss kļūst rezonējoša un zema. Es uzrāpjos augšā un apsēžos viņam blakus. Staro mēnessgaisma, bet mēness nav redzams, un vienīgais gaišais punkts ir viņa cigarete. Viņš aizmet tumsā akmeni.

"Tev labāk vajadzētu iet atpakaļ uz balli, Dag. Nu, kamēr kruķi vēl nesāk bakstīt ar pistoli Banija viesus, pieprasot atklāt tavu slēptuvi vai kā tamlīdzīgi."

"Drīz iešu. Dod man brītiņu laika… šķiet, Daga Vandaļa dienas ir pagājušas, Endij. Cigareti?"

"Tagad ne."

"Es tev kaut ko pateikšu. Šobrīd esmu nedaudz apdullis. Vai tu nevarētu izstāstīt man īsu stāstiņu — noderēs jebkurš — un tad es iešu."

"Dag, šis patiešām nav īstais brīdis…"

"Tikai vienu stāstu, Endij, un jā, šis ir īstais brīdis."

Esmu dimbā, bet dīvainā kārtā man ienāk prātā kāds īss stāsts. "Lai notiek. Te būs. Kad pirms vairākiem gadiem studentu apmaiņas programmas ietvaros biju Japānā, es reiz dzīvoju pie kādas ģimenes, kurai bija meitiņa, kādus četrus gadus veca. Smuka mazulīte.

Tad nu pēc tam, kad biju ievācies, (es tur sabiju kādu pus gadu) viņa atteicās atzīt manu klātbūtni mājā. Tas, ko es sacīju viņai pie vakariņu galda, tika ignorēts. Gaitenī viņa gāja man garām kā tukšai vietai. Proti, viņas pasaulē es vis-pāi neeksistēju. Tas, protams, bija ļoti apvainojoši; visiem patīk uzskatīt sevi par tādu apburošu cilvēcisku būtni, kuru dzīvnieki un mazi bērni instinktīvi apbrīno.

Situācija bija arī kaitinoša, taču tur neko īsti nevarēja darīt; nekādas pūles no manas puses nespēja piedabūt viņu pateikt manu vārdu vai kaut kā reaģēt uz manu klātbūtni.

Tad, kādu dienu pārnācis mājās, es ieraudzīju, ka papīri manā istabā ir sagriezti gabalos — vēstules un zīmējumi, pie kuriem kādu laiku biju strādājis — sagriezti un saplēsti ar acīm redzamu maza bērna ļaunprātīgo rūpību. Es biju briesmīgi saniknots. Kad viņa pēc īsa brīža devās garam manai istabai, es nespēju novaldīties un sāku diezgan skaļi viņu bārt par to, ko viņa bija izdarījusi gan japāņu, gan angļu valodā.

Man, protams, uzreiz pēc tam bija nelāga sajūta. Viņa devās projām, un es domāju, vai esmu aizgājis par tālu. Bet pēc pāris minūtēm viņa atnesa man savu iemīļoto vabolīti mazā kastītē (izplatīts Āzijas bērnu laika kavēklis), paķēra mani aiz rokas un izveda dārzā. Tur viņa sāka man stāstīt par sava kukainīša slepeno dzīvi. Redzi, viņai bija jātiek par kaut ko nosodītai, pirms viņa varēja uzsākt sazināšanos. Tagad viņai varētu būt gadu divpadsmit. Apmēram pirms mēneša saņēmu no viņas pastkarti."

Man liekas, ka Dags neklausījās. Viņam būtu vajadzējis to darīt. Bet viņš tikai gribēja dzirdēt kādu balsi. Mēs aizmetām vēl dažus akmeņus. Tad, ne no šā, ne no tā, Dags man vaicā, vai es zinot, kā miršot.

"Bellinghauzen, nevajag tik slimīgi izrunāties, labi? Ņem un aizej, tiec galā ar policiju. Viņi droši vien grib tikai uzdot jautājumus. Tas arī viss."

"Fermez la bouche, Endij. Tas bija retorisks izteikums. Ļauj, es tev pastāstīšu, kā es miršu. Tas būs tā. Es būšu septiņdesmit gadus vecs un sēdēšu šeit, tuksnesī, nekādu protēžu — visi mani paša zobi — tērpies pelēkā tvīdā. Es stādīšu puķes — tievas, trauslas puķes, kas ir veltas pūles tuksnesī — kā tās mazās komiksu puķītes, kas klauniem galvās, mazos klaunu cepuru formas podiņos. Vienīgā skaņa būs

SAULE NAV IENAIDNIEKS

karstuma sanešana, un mans ķermenis, salicis par lāpstu, kas šķindēs pret akmeņaino augsni, nemetis ēnu. Saule atradīsies tieši virs galvas, un aiz manis atskanēs šie briesmīgie spārnu plīkšķi — skaļāki, nekā ar spārniem spēj izdot jebkurš putns.

Lēni apgriezies, es gandrīz kļūšu akls, ieraugot, ka zemē ir nolaidies eņģelis — zeltains un kails, galvas tiesu garāks par mani. Es nolikšu zemē mazo puķu podiņu, ko turēšu rokās — tas savā ziņā liekas neveikli. Un es vēlreiz ievilkšu elpu, pēdējo reizi.

Tad eņģelis pacels manus trauslos kaulus un paņems mani savās rokās, un tad tas būs tikai laika jautājums, līdz es bez skaņas un pilnīgā mīlestībā tikšu aiznests tieši saulē."

Dags aizsviež cigareti un ar dzirdi no jauna pievēršas ballītei, kas neskaidri sadzirdama pāri novadgrāvim. "Nu, Endij. Vēli man veiksmi," viņš saka, nolēkdams no cementa caurules, tad pasper dažus soļus, apstājas, pagriežas un saka man: "Paklau, pieliecies uz brīdi man tuvāk." Es paklausu, un viņš mani noskūpsta, manā prātā iedarbinādams filmas par šķidriem lielveikala griestiem, kuri kaskādē paceļas pret debesīm. "Tā. Es vienmēr esmu gribējis to izdarīt."

Viņš atgriežas lielajā, spožajā ballē.

GAIDI ZIBENI

Jaungada diena.

Es jau saožu metānu no Meksikas, kas ir akmens sviediena attālumā, kamēr cepinos satiksmes sastrēgumā Ka-leksiko, Kalifornijas štatā, gaidīdams, kad varēšu šķērsot robežu, ievilkts dīzeļa izmešu gaistošajās, emfizēmiskajās mirāžās. Mana automašīna stāv uz izvīta, irstoša sešjoslu koridora, ko apgaismo paguris ziemas saulriets. Šajā lineārajā telpā kopā ar mani pa collai uz priekšu pārvietojas īsts cilvēces un tās braucamrīku dāvanu paraudziņš: trīs tetovējumu kārtām noklāti laukstrādnieki pikapa smagajās mašīnās, ar entuziasmu demonstrēdami dažādas country and western melodijas; sedanu kravas ar vēsiem un ar Ray-Ban pretsau-les krēmu ieziestiem japijiem aiz spoguļstikliem (viegls Hen-deļa un Filipa Glāsa maisījums); vietējās hausfrau ar matu rullīšiem jautrām uzlīmēm nolīmētos Hyundai ceļā pēc lētākiem Meksikali dārzeņiem klausās Soap Opera Digest-, vienāda izskata kanādiešu pensionāru pāri, kas ķīvējas pie kartēm, kuras tikušas salocītas un atlocītas jau tik daudz reižu, ka jūk ārā. Gar malām peso brokeri ar japāņu vārdiem apdzīvo cukurkaramelu priecīgajās krāsās nokrāsotas būdiņas. Es dzirdu suņus. Un, ja es vēlos viltotu, ātri apēdamu

hamburgeru vai Meksikas automašīnas apdrošināšanas dokumentus, jebkurš tuvējais tirgonis bez pūlēm apmierinās šo kaprīzi. Zem folksvāgena nolaižamā jumta ir divu duči pudeļu ar Evian ūdeni un flakons ar Immodium pretcaurejas līdzekli — daži buržuāziskie paradumi ir grūti izskaužami.

Es pārnācu šorīt piecos no rīta, pārguris pec bara slēgšanas vienatnē. Pjetro un otrs bārmenis aizgāja ātrāk, lai no-makšķerētu kādu meiču naktsklubā Pompeii; Dags aizgāja kopā ar policistiem, jo kaut kas bija jānokārto iecirknī. Kad atgriezos, draugu mājās nespīdēja neviena gaisma, un es likos taisni gultā, nolēmis atlikt jaunumus par Daga saķer-šanos ar likumu un Klēras apsveikšanu ar atgriešanos mājās uz nākamo rītu.

Pamodies nākamajā rītā ap vienpadsmitiem, es atradu pie durvīm pielipinātu zīmīti. Klēras rokraksts:

"mīļumiņ,

mēs braucam uz sanfelipi! meksika sauc. mēs ar dagu brīvdienās aprunājāmies, un viņš mani pārliecināja, ka ir īstais laiks, tā ka mēs pirksim mazu viesnīciņu… kāpēc tev mums nepievienoties? un iedomājiesmēs, viesnīcnieki? smadzenes atsakās darboties.

mēs nolaupījām suņukus, bet tev ļausim atbraukt pašam no laba prāta, naktīs ir auksts, atved sedziņas, un grāmatas, un zīmuļus, pilsētiņa ir mazmazītiņa, tā ka tev tikai jāsameklē daga limuzīns, lai mūs atrastu, gaidām tevi tres nepacietīgi, ceru tevi redzēt šovakar

čau klēra"

Dags ir apakša pierakstījis:

"IZTĪRI SAVU BANKAS KONTU, PALMER. BRAUC ŠURP. TU MUMS ESI VAJADZĪGS. P. S. NOKLAUSIES ATBILDĒTĀJU"

Atbildētājā bija atstāta šāda ziņa:

"Sveiks, Palmer. Tātad izlasīji zīmīti. Atvaino, ka man tāda balss, bet esmu ne dzīvs, ne miris. Šorīt pārnācu četros un vēl neesmu licies gulētto varēs darīt mašīnā pa ceļam uz Meksiku. Es teicu, ka mums tev ir pārsteigums. Klēra sacīja, un tiesa vien irja ļausim tev pārāk ilgi domāt par to viesnīcu, tu tā arī neatbrauksi. Tu visu pārāk analizē. Tā ka nedomā par tobrauc uz viss, ja? Parunāsim, kad būsi šeit.

Attiecībā uz kruķiem, vai zini, kot?Skiperam vakar tieši pie dzērienu veikala uzbrauca virsū GTO ar globālajiem tīņiem no Orindžkauntijas un sašķaidīja galvaskausu! Kas par cūkas laimi! Viņa kabatās tika atrastas visas tās trakās, man adresētās vēstules, kur bija rakstīts, ka viņš mani pacepināšot tāpat kā cepās tā mašīna, un tādā garā. Moi! Šausmu lietiņas. Tā nu es pastāstīju policijai (un jāpiebilst, ka tas nebija gluži melots), ka esmu redzējis Skiperu netālu no nozieguma vietas un ka, manuprāt, viņš baidījies, ka es varētu viņu nosūdzēt. Vai nav smalkil Tad nu lieta ir slēgta, bet man liekas, ka šim mazajam jautrītim vandālisma pietiks vēl nākamajām dzīvēm arī.

Nu, tad tiekamies Sanfelipē. Brauc prātīgi (ak vai, cik geriatrisks komentārs) un redzēsimies šov… "

"Ei, sūdabrāli, kustini pakaļu!" aizmugure nobļaujas karstasinīgs Romeo, mīdams man uz pakaļējā bufera ar savu gaiši zaļo, sagrabējušo lamatu.

Atpakaļ reālajā dzīvē. Laiks šiverēties. Laiks sākt dzīvot. Bet tas ir grūti. Atlaizdams sajūgu, es parāpoju uz priekšu, par vienu automašīnas garumu tuvāk robežai — vienu pakāpi tuvāk jaunākai, maznaudīgākai pasaulei, kur cita barības ķēde izgrauž vietējo ainavu tādos veidos, ko es lāgā nespēju izprast. Piemēram, kad būšu šķērsojis šo robežu, automašīnu izlaiduma gads noslēpumainā kārtā apstāsies ap izšķirošo Tek-slahomas 1974. gadu, pēc kura motoru tehnoloģijas kļuva pārāk sarežģītas un nepārtaisāmas — nekanibalizējamas. Es atradīšu ainavu, ko izraibina oksidējušās, ar nitrokrāsu apķēpātas, sašautas "pusmašīnas" — gareniski, platumā un augstumā sagriezti pus auto ar aplasītām detaļām un kulturāli neredzami, kā Japānas Bunraku leļļu meistari melnajās kapucēs.

Vēl tālāk, Sanfelipē, kur kādu dienu varbūt būs mana — mūsu — viesnīca, es atradīšu sētas, kas celtas no vaļu kauliem, hromētiem toijotu buferiem un kaktusu stumbriem, kas iepīti dzeloņstieplēs. Un pilsētas delīriski baltajās pludmalēs būs izkaisītas retas ielas zeņķu figūras, kuru sejas aptumšos saule, kurā viņi uzturējušies pārāk ilgi, un tie bezcerīgi mēģinās iztirgot sālītas neīstu pērļu virtenes un resnas viltota zelta ķēdes.

būs mana jaunā ainava.

Kaleksiko es no savas vadītāja vietas sev priekšā redzu svīstošus pūļus, kas šķērso robežu kājām, auklēdami salmu

Periodiska klejotkāre— stāvoklis, raksturīgs cilvēkiem, kas uzauguši vidusšķiras nepastāvīgumā. nespēdami iesakņoties nevienā vidē, viņi pastāvīgi pārceļo, cerot atrast idealizētu kopības izjūtu nākamajā dzīvesvietā.

somas, pārbāztas ar pretveža zālēm, tekilu, vijolēm divu dolāru vērtībā un Com Flakes.

Un es redzu sētu uz robežas — stiepļu režģa sētu, kas atgādina man dažus Austrālijas fotouzņēmumus — fotogrāfijas, kurās prettrušu žogi ir sašķēluši ainavu divās daļās: viena sētas puse barojoša, barību izdaloša un vai pušu sprāgstoša aiz zaļuma; otra puse mēness ainavai līdzīga, grau-daina, izkaltusi un bezcerīga. Domājot par šo sadalījumu, es domāju par Dagu un Klēru un par to, kā viņi aiz brīvas gribas izvēlējās šo sētas mēness pusi, izdzīvodami savus sarežģītos likteņus: Dags mūžam nolemts ilgpilni lūkoties saulē; Klēra mūžīgi pārstaigādama smilšu laukus ar savu āderu rīksti, lūgdamās, kaut apakšā atrastu ūdeni. Un es…

Jā, un ko tad es?

Esmu sētas mēness pusē, tik daudz man ir pilnīgi skaidrs. Es nezinu, ne kur, ne kad, bet es noteikti esmu izdarījis šo izvēli. Un, lai cik šī izvēle dažkārt ir vientuļa un briesmīga, es nenožēloju.

Un savā sētas pusē es daru divas lietas, un tās abas ir personāžu nodarbes divos ļoti īsos stāstos, ko ātri pastāstīšu.

Pirmais stāsts faktiski izgāzās, kad pirms pāris mēnešiem pastāstīju to Dagam un Klērai: "Jaunais cilvēks, kurš izmisīgi vēlējās, lai viņam iesper zibens."

KRIPTOTEHNOFOBIJA— slepens uzskats, ka TEHNOLOĢIJAS NES VAIRĀK ĻAUNUMA NEKĀ LABUMA.

Neskartais mērķis— ceļojuma galamērķis, kas izvēlēts cerībā, ka to nebūs izvēlējies neviens cits.

mērkaķošanās pakaļ vietējiem— izlikšanās par iedzimto, apmeklējot citu valsti.

Ka varbūt var noprast pec nosaukuma, tas ir stāsts par jaunu cilvēku, kurš strādāja izmisīgi garlaicīgu darbu trulā milzu korporācijā un kādu dienu pameta visu — jaunu līgavu pie altāra, sasarkušu un dusmīgu, savas karjeras izredzes un visu citu, ko jebkad bija centies sasniegt, — viss tikai tādēļ, lai ceļotu pār prērijām apdauzītā, vecā pontiakā, meklējot vētras, jo viņu māca izmisums, ka var paiet viss mūžs, un viņam tā arī neiespers zibens.

Es saku, ka stāsts izgāzās,, jo, kā lai saka, nekas nenotika. Stāstījuma beigās Jaunais Cilvēks joprojām skraidīja apkārt pa Nebrasku vai Kanzasu, turēdams rokā dušas aizkaru stangu un lūgdamies, kaut notiktu brīnums.

Dags un Klēra kļuva vai traki aiz ziņkārības, gribēdami uzzināt., kas notika ar Jauno Cilvēku, bet viņa liktenis paliek karājamies gaisā virs kraujas, es naktīs labāk guļu, zinādams, ka Jaunais Cilvēks klīst pa neauglīgajiem plašumiem.

Otrs stāsts — jāsaka, tas ir nedaudz sarežģītāks, un es nekad vēl neesmu to nevienam stāstījis. Tas ir par jaunu cilvēku — labi, izbeigsim — tas ir par mani.

Tas ir par mani un to, ko izmisīgi vēlos piedzīvot, vairāk par jebko citu.

Lūk, ko es vēlos: gribu gulēt uz bārdas naža asuma smadzeņu formas klintīm Bahā. Gribu gulēt uz šīm klintīm, un lai apkārt nebūtu neviena auga, lai uz maniem pirkstiem būtu sālsūdens pēdas un debesīs degtu ķīmiska saule. Nevienas skaņas, perfekts klusums, tikai es un skābeklis,

EKSPATRIANTU SOLIPSISMS— cilvĒks ierodas sveŠĀ vietĀ, CERĒDAMS, KA CITI TO VĒL NEBŪS ATKLĀJUŠI, BET SECINA, KA TUR IR PILNS AR VIŅAM LĪDZĪGAJIEM; AIZKAITINĀJUMA PILNS VIŅŠ ATSAKĀS RUNĀT AR ŠIEM ĻAUDĪM, JO TIE IR SABOJĀJUŠI VIŅA ELITĀRO CEĻOJUMA FANTĀZIJU.

prata nevienas domas, un man blakus pelikāni nirst okeāna pēc zivīm, mirdzošām kā dzīvsudraba lodes.

Mazi klinšu šķautņu griezumi liks plūst asinīm, kas sažūs tikpat ātri kā sākušas plūst, un manas smadzenes pārvērtīsies tievā, baltā pavedienā, kas nostiepts pret debesīm līdz ozona slānim un dūc kā ģitāras stīga. Un, gluži kā Dags savā nāves dienā, arī es dzirdēšu spārnu vēzienus, tikai manis dzirdētie spārni piederēs pelikānam, kurš atlidos no okeāna — milzīgi liels, laimīga izskata pelikāns no narkomāna murgiem nolaidīsies man blakus un uz gludajām, ādainajām kājām piegāzelēsies man pie sejas bez bailēm un ar elegantu žestu, demonstrēdams tūkstoš viesmīļu izveicību, piedāvās man kā dāvanu mazu, sudrabainu zivi.

Es ziedotu jebko, lai to piedzīvotu.

E-RlMI-GRĀCIJA— migrĀcija uz tehnoloĢiski zemĀk ATTĪSTĪTĀM, AR INFORMĀCIJU MAZĀK PIESĀTINĀTĀM VIDĒM, KUR MAZĀK JŪTAMA PATĒRĒTĀJU SABIEDRĪBAS IETEKME.

2000. GADA 1. JANV.

Šo pēcpusdien es braucu uz Kaleksiko gar Seltonas jūru, milzīgu sālsezeru un ASV zemāko vietu. Es braucu cauri Bokskanjonai, cauri Elsentro… Kalipatrijai… Broulijai…

Šeit, Imperialkauntijā — "Amerikas ziemas dārzā", jūtams liels lepnums par zemi. Pēc tuksneša skarbā kailuma šī apgabala pārsteidzošais ražīgums — tā neskaitāmie lauki ar aitām, spinātiem un govīm ar dalmācieša krāsas ādu — šķiet bioloģiski sirreāls. Šeit viss izdala barību. Pat Laosu atgādinošās dateļu palmas, kas kolonnā stāv gar šoseju.

Aptuveni pirms stundas, kad braucu uz robežas pusi pa šo milzīgā auglīguma piesātināto ainavu, ar mani notika neparasts atgadījums, par kuru, man šķiet, ir jāpastāsta. Tas notika šādi.

Es tikko no ziemeļiem pa Bokskanjonas ceļu biju iebraucis Seltonas baseinā. Es ierados šajā rajonā labā noskaņojumā netālu no mazas citrusa pilsētiņas vārdā Meka citronu birzīm. Tikko ceļmalas birzī biju nozadzis siltu apelsīnu bou-linga bumbas lielumā, un kāds fermeris, pagriezies ap stūri savā traktorā, bija mani pieķēris, viņš tikai pasmaidīja, pasniedzās blakus stāvošajā somā un pasvieda man vēl vienu. Fermera piedošana likās ļoti absolūta.

Atgriezies mašīna, es aizveru logus, lai nelaistu ara smaržu, un sāku braukt mizodams apelsīnu, visa stūre bija noķēpāta ar lipīgu sulu, un es slaucīju rokas biksēs. Tad, pārbraucis pāri pakalnam, es todien pirmo reizi aiz Seltonas jūras ieraudzīju apvārsni un pie tā pamanīju skatu, kas lika manai sirdij gandrīz izlēkt pa muti, skatu, kas lika manām kājām instinktīvi nospiest bremzes.

Tā bija vīzija, kas varēja būt iznākusi tikai no kāda Daga gulētiešanas stāsta — tas bija kodoltermiskas eksplozijas mākonis, tā augstums sasniedza attālumu līdz apvārsnim — nikns un biezs, tā augšdaļa bija laktas formā un viduslaiku karalistes lielumā, un tik melna kā guļamistaba naktī.

Mans apelsīns nokrita uz grīdas. Es apstādināju mašīnu ceļmalā, izvilinādams veselu serenādi no sarūsējuša, taurējoša El Camino, pilna ar migrējošiem strādniekiem, kas gandrīz ietriecās manas mašīnas pakaļgalā. Taču par to nevarēja būt šaubu — jā, mākonis atradās pie apvāršņa. Tas nebija iedomāts. Tas pats mākonis, par kuru pastāvīgi biju sapņojis kopš piecu gadu vecuma — nekaunīgs, paguris un ļauna prieka pārņemts.

Mani pārņēma panika; manas ausis pielija ar asinīm; es gaidīju atskanam sirēnas; es ieslēdzu radio. Biopsijas analīžu rezultāti bija pozitīvi. Vai kopš pusdienlaika ziņām būtu varējusi iestāties krīzes situācija? Pārsteidzošā kārtā radioviļņos nekā nebija — tikai parastā slidotavas mūzika un dažas vāji sadzirdamas Meksikas radiostacijas. Vai biju sajucis prātā? Kāpēc neviens nereaģēja? Pretējā virzienā braucošās automašīnas nevērīgi brauca man garām, to gaita neliecināja ne par kādu trauksmainumu. Tā nu man neatlika nekas cits,-šausminošas ziņkāres pārņemts, es braucu tālāk.

Mākonis bija tik milzīgs, ka tam trūka perspektīvas. To es sapratu, tuvojoties Broulijai, mazai pilsētiņai piecpadsmit jūdžu attāluma no robežas. Katru reizi, kad man likās, ka esmu pietuvojies mākoņa epicentram, sapratu, ka tā atrašanās vieta vēl ir tālu. Beidzot piekļuvu tik tuvu, ka tā gumijas melnuma stumbrs pilnībā aizņēma mana vējstikla priekšpusi. Pat kalni nekad neizskatījās tik lieli, taču kalni, par spīti saviem centieniem, nekad nevar savienoties ar atmosfēru. Un ja padomā — Dags man teica, ka šie mākoņi esot mazi.

Beidzot, asi pagriezies pa labi savienojumā ar 86. šoseju, es ieraudzīju šīs sēnes saknes. Tās vienkāršā izcelsme gan visu acumirklī izskaidroja, gan pildīja mani ar dziļu atvieglojumu — fermeri nelielā apkārtnē savos laukos dedzināja rugājus. Melnais stratosfēras briesmonis, ko bija radījusi vārā, oranžā uguns strēle, kas pārvietojās pa viņu laukiem bija ārprātīgā disproporcijā ar viņu rīcības sekām — šo dūmu mākoni, kas bija redzams piecsimt jūdžu attālumā, redzams no atklāta kosmosa.

Šis notikums arī bija kļuvis par tādu kā nejaušu tūristu intereses objektu. Gar laukiem braucošo transportlīdzekļu plūsma bija sarukusi līdz mazai urdziņai, un desmitiem mašīnu, ieskaitot manējo, bija apstājušās. Piece re resistance, papildus dūmiem un liesmām, bija tas, ko liesmas atstāja aiz sevis — nesen izdegušie lauki, kas nu atradās aizvējā.

Šie lauki bija pārogļojušies līdz tādam pilnīgam, ķīmiskam melnumam, kas šķita vairāk cēlies no zvaigznēm kā jebkas cits uz šīs planētas. Tas bija totālas gravitācijas melnums, kas nebija pierunājams novēlēt skatītājiem nevienu pašu fo-tonu; melns sniegs, kam trūka XYZ perspektīvas un kas klājās skatītāja acs priekšā kā no papīra izgriezta trapece. Šis melnums bija tik milzīgs, intensīvs un nevainojams, ka kaus-līgi, untumaini bērni savu vecāku autofurgonos pārtrauca ķildoties, lai neatraudamies skatītos. To pašu darīja arī ceļojošie preču izplatītāji savos bēškrāsas sedanos, izstiepuši kājas un ēzdami iepriekš 7-Eleven mikroviļņu krāsnis uzsildītus hamburgerus.

Man apkārt atradās nissani, F-250, daihatsu un skolas autobusi. Vairums iedzīvotāju balstījās pret savām mašīnām, sakrustojuši rokas uz krūtīm, juzdami klusu cieņu pret nejaušo brīnumu — karstu, sausu zīda plakni, šo netīrības brīnumu. Tas bija nomierinošs, vienojošs pārdzīvojums, kā viesuļvētras vērošana pa gabalu. Tas lika mums sasmaidīties.

Tad es izdzirdu motora troksni sev tieši blakus. Tas bija miniautobuss, kas apstājās ceļmalā — uzkrītoša izskata sarkans, stilīgi supermoderns braucamais ar tonētiem stikliem — un no tā, man par lielu pārsteigumu, izbira kāds ducis garīgi atpalikušu, jaunu abu dzimumu padsmitnieku, sabiedrisku un trokšņainu, lieliskā garastāvoklī un labā noskaņā, ar visdažādāko vicinošos locekļu arsenālu un priecīgiem "sveiki!" uzsaucieniem, kas bija domāti man.

Viņu vedējs bija kādus četrdesmit gadus vecs nokaitināta izskata vīrs ar rudu bārdu un šķietami lielu pieredzi grupu vadāšanā. Viņš ganīja savus aizbilstamos ar laipnu, bet nelokāmu disciplīnu, kā zoss, kas pieskata savus zoslēnus — iedarbīgi, bet ar acīm redzamu maigumu satverdams tos aiz apkakles un aizvadīdams pareizajā virzienā.

Vadītājs pieveda viņam uzticēto bariņu pie koka sētas, kas apjoza lauku un atdalīja mūs un mūsu mašīnas no tā. Tad, tikai kādu minūti vēlāk, pļāpīgie padsmitnieki apklusa.

Man bija vajadzīgs kāds mirklis, lai saprastu, kas viņus apklusinājis. No rietumiem bija atlidojis kokaīna baltuma gārnis, putns, ko nekad agrāk dabā nebiju redzējis — putna zemākie instinkti brīdināja to par gardajiem ziedojumiem, ko drīz nesīs nodedzinātie lauki pēc tam, kad uguns bija aktivizējusi tik daudzus jaunus, brīnišķīgus tropismus.

Putns meta lokus virs lauka, un man tas šķita vairāk iederamies pie Gangas vai Nīlas, nekā Amerikā. Un baltās krāsas kontrasts ar pārogļotā lauka piķa melnumu bija tik pārsteidzošs, tik ārkārtējs, ka es dzirdēju, kā gandrīz visiem maniem blakusstāvētājiem aizraujas elpa — pat tiem, kas bija apstājušies krietni patālu uz ceļa.

Tad manu ķiķinošo, lēkājošo kaimiņu padsmitnieku reakcija kļuva jūsmīga un vienota, it kā viņi vērotu svētku salūtu. Viņi dvesa "ūūū" un "āāā", kamēr putns ar savu neiespējami garo, spalvaino kaklu vienkārši nebija pierunājams piezemēties, arvien vēl riņķodams un iezīmēdams lokus un elpu aizraujošas cilpas. Viņu aizrautība bija lipīga, un es atjautu, ka, viņiem par lielu prieku, arī dvešu "ūūū" un "āāā".

Un tad putns pameta loku atpakaļ uz rietumiem, virzienā uz priekšu pa ceļu, raugoties no vietas, kur stāvējām mēs. Mums likās, ka tā kulinārās meditācijas ir beigušās, un atskanēja klusināti neapmierinātības izsaucieni. Tad gārnis pēkšņi mainīja lidojuma virzienu. Mēs ātri un lielā satraukumā sapratām, ka tas gatavojas pārlaisties tieši mums virs galvas. Mēs jutāmies izredzēti.

Viens no padsmitniekiem priekā brīdinoši iespiedzās. Tas lika man palūkoties uz viņu pusi. Tieši šajā mirklī laiks noteikti nedaudz paātrināja savu ritējumu. Bērni pēkšņi pagriezās, lai paskatītos uz mani, un es sajutu kaut ko asu novelkam man pār galvu, atskanēja spārnu vēdas. Gārnis bija nobrāzis man galvu — tā nags bija pāršķēlis manu skalpu. Es nokritu uz ceļiem, bet nenovērsu skatienu no putna lidojuma.

Patiesībā mēs visi vienlaikus pagriezām galvas un turpinājām vērot, kā mūsu baltais viesis nometas laukā un ieņem pilnībā privileģētu stāvokli. Mēs apburti raudzījāmies, kā tas sāk vilkt ārā no zemes mazas radībiņas, un šim mirklim piemita tāds skaistums, ka es pilnīgi aizmirsu savu ievainojumu.

Tikai tad, kad gausi pasniedzos, lai pārlaistu ar roku galvvirsai, un uz pirkstiem palika asiņu lāse, es aptvēru, cik tiešs bijis kontakts ar putnu.

Es piecēlos un aplūkoju šo asins pilienu, kad man ap vidukli apķērās pāris mazu, tuklu roķeļu — tuklas rokas ar tuklām, netīrām plaukstām un aplauztiem nagiem pirkstu galos. Tā bija viena no garīgi atpalikušajiem padsmitniekiem, meitene debeszilā katūna kleitā, kas centās novilkt manu galvu sev pieejamā augstumā. Es no augšas redzēju viņas garos, plūksnainos, smalkos, gaišos matus, un viņa notecināja pār zodu siekalas, vairākas reizes atkārtodama "puns", domādama putnu.

Es atkal nometos viņas priekšā uz ceļiem un ļāvu viņai apskatīt garā naga iegriezumu, ko viņa viegli pliķēja ar optimistisku un dziedinošu stakato glāstu — tas bija bērna ticību atdodošais žests, ar kuru mierina zemē nomestu lelli.

Tad es no aizmugures sajutu vēl vienu roķeļu pāri, pienākot vienam no viņas draugiem. Tad — vēl vienu pāri. Pēkšņi mani kā suņa izkārnījumi apbēra acumirklīga ģimene — ikviens tās loceklis savā pielūgsmes pilnajā, dziedinošajā beznosacījumu apskāvienā vēlēdamies pierādīt savu mīlestību vairāk par pārējiem. Viņi sāka mani apskaut — pārlieku stipri — it kā es būtu lelle, neapzinādamies spēku, ar kādu to darīja. Man neļāva ievilkt elpu, mani saspieda, knaibīja un mīdīja kājām.

Bārdainais vīrs pienāca, lai atrautu viņus nost. Bet kā gan lai es būtu izskaidrojis viņam, šim labu nodomu vadītajam džentlmenim, ka šīs neērtības, nē, šīs sāpes, ko izjutu, nepavisam nav apgrūtinošas, ka šis mīlestības trieciens patiesībā nelīdzinās nekam citam, ko jebkad esmu piedzīvojis.

Jā, varbūt viņš saprata. Viņš atrāva rokas no saviem aizbilstamajiem, it kā viņi dotu viņam nelielus statiskās

elektrības triecienus, ļaujot viņiem turpināt mani micit sava siltajā apskāvienu uzbrukumā. Tad vīrs izlikās, ka vēro balto putnu, kurš barojās melnajā laukā. Es neatceros, vai viņam pateicos.

SKAITLI

ASVbudžeta procentuāla daļa, kas izlietotaveco ļaužu aprūpei: 30 izglītībai: 2

ROLLING STONE, 1990. GADA 19. APRĪLĪ, 43. LPP.

Mirušu ezeru skaits Kanādā: 14 000

Sautemas ziņu dienests, 1989. gada 7. oktobrī

Strādājošo skaits sociālās aprūpes sektorā uz vienu pakalpojumusaņēmēju:

1949. gadā: 13

1990. gadā: 3,4

2030. gadā: 1,9

FORBES,1988. gada 14. novembris, 225. lpp.

25 — 29 gadu vecu vīriešu procentuālā daļa, kas nekad nav bijuši precējušies:

1970. gadā: 19

1987. gadā: 42

25 — 29 gadu vecu sieviešu procentuālā daļa, kas nekad navbijušas precējušās:

1970: 11

1987: 29

Amerikas Demogrāfijas dienests, 1988. gada novembris

Precēto sieviešu procents vecumā grupā no 20 līdz 24 gadiem:1960. gadā: 72 1984. gadā: 43

Par 25 gadiem jaunāku ģimeņu procents, kas dzīvo nabadzībā:1979. gadā: 20 1984. gadā: 33

ASV Statistikas pārvalde

Cilvēku skaits, ko iespējams nonāvēt ar vienu mārciņu plu-tonija, to smalki saberžot un ieelpojot: 42 000 000 000 000 ASV plutonija krājumi 1984. gadā mārciņās: 380 000 Šo skaitļu reizinājums: 16 000 000 000 000 000

Science Digest,1984. gada jūlijs

Ienākumu procents, kas nepieciešams pirmās mājas apmaksai:

1967. gadā: 22

1987. gadā: 32 25 — 29 gadus veco iedzīvotāju procents, kam pieder mājas:

1973. gadā: 43,6

1987. gadā: 35,9

Forbes,1988, gada 14. novembrī

Reālās cenas izmaiņas viena karāta dimantam, kas iestiprināts 18 karātu zelta gredzenā, starp 1957. un 1987. gadu:

(procentos): +322

dzīvojamās istabas iekārtai no astoņiem priekšmetiem:

+259

kino biļetei: +180

aviobiļetei lidojumam un Londonu: -80

Uzņēmējdarbības pārskats, 1988. gadamaijs

Iespēja, ka amerikānis ir radīts televīzija: 1 no 4

Amerikāņu procents, kas apgalvo, ka neskatās televizoru: 8

Stundu skaits nedēļā, ko pie televizora pavada tie, kas apgalvo, ka neskatās televizoru: 10

Slepkavību skaits, ko līdz sešpadsmit gadu vecumam pa televizoru ir redzējis statistiski vidējais bērns: 18 000

Reklāmu skaits, ko amerikāņu bērni noskatās līdz sešpadsmit gadu vecumam: 350 000

Minētais daudzums, izteikts dienās (pieņemot, ka reklāmas garums vidēji ir 40 sekundes): 160,4

Televizoru skaits:

1947. gadā: 170 000 1991. gadā: 750 miljoni

Procentuālais ienākumu pieaugums ģimenēs, kurās abi laulātie ir vecāki par 65 gadiem (vecie ļaudis) starp 1967. un 1987. gadu: 52,6

Visās pārējās ģimenēs: 7

Precējušos vīriešu skaits vecuma grupā no 30 līdz 34, kas dzīvo kopā ar laulāto draudzeni:

1960. gadā: 85,7

1987. gadā: 64,7

Precējušos sieviešu skaits vecuma grupā no 30 līdz 34, kas dzīvo kopā ar laulāto draugu:

1960. gadā: 88,7

1987. gadā: 68,2 ASV Statistikas pārvalde, tautas skaitīšanas dati Nr. 423,20. lpp.

ASV iedzīvotāju procentuālais skaits vecuma grupā no 18 līdz 29, kuri piekrīt izteikumam, ka "nav vērts saglabāt darbu, ja tas cilvēku pilnībā neapmierina": 58 Nepiekrīt: 40

ASV iedzīvotāju procentuālais skaits vecuma grupa no 18 līdz 29 gadiem, kuri piekrīt izteikumam, ka "ņemot vērā pašreizējo situāciju, manas paaudzes cilvēkiem būs daudz grūtāk dzīvot tādā pašā pārticībā kā iepriekšējām paaudzēm": 65 Nepiekrīt: 33

ASV iedzīvotāju procentuālais skaits vecuma grupa no 18 līdz 29 gadiem, kuri uz jautājumu "Vai jūs vēlētos dzīvot tādā laulībā, kādā dzīvoja jūsu vecāki?" atbildēja apstiprinoši: 44 Atbildēja noliedzoši: 55

No 602 1829 gadus vecu amerikāņu telefonaptaujas, ko pēc Time/CCNpasūtījuma 1990. gada 13.17. jūnijā veica Yankelovich Clancy Schulman,statistiskā kļūda ±4%. publicēts žurnālā Time1990. gada 16. jūlijā.